Skats paveras pasakains: visās četrās ielejas pusēs iešķērsām stāvus slienas debesīs smailas, sniegainas vir­sotnes, starp kurām lēnām lāņo un klaistās migla, liekas — tur gausi raisās mudžeklīgas milža domas. Pašā lejā, kraujo klinšu jūklī, ir ierāvusies pilsēta.
   Un, ja mēs vēlētos spert to vienīgo soli, kas šķir dižo no smieklīgā, mums būtu jāstāsta tālāk, jāpiebilst, ka šīs mazās pilsētas vidū pavisam mazā ielā, pavisam mazā kafejnīcā pie maza galdiņa līdzās skatlogam ir piemeties pusmūža vīriņš — puteklītis neaptverami plašajā Alpu ainavā — jūsu padevīgais kalps Emīls Bojevs.
   Patlaban aiz vislielākās piesardzības teikšu, ka mani labāk būtu saukt par Pjēru Lorānu. Tieši ar šādu vārdu pirms stundas šķērsoju robežu pie Simplona. Un ar šādu vārdu domāju turpināt ceļu pa krāšņo zemi, kas nepazīst karus, toties ļoti labi pazīst starptautiskā tūrisma noslēpu­mus un sen ir slavena ar neskaitāmām kalnu grēdām, pulksteņu rūpnīcām un daždažādu tautību spiegiem.
   Gandrīz jau paēdis, pusdienas, pievēršu uzmanību gan kārtainajam pīrāgam ar aprikozēm, gan pretējās ietves malā atstātam melnam volvo. Jaunais, parastais volvo, kas, jāsaka, pieder man pašam, ne ar ko-īpašu nesaista uzmanī­bu. Tomēr, lēnām tiesādams saldo ēdienu, ik pēc brīža uzmetu mašīnai acis, jo, teorētiski spriežot, ir pilnīgi iespējams, ka nejaušs garāmgājējs pieliecas, lai sasietu kurpes aukliņu, un acumirklī pamanās pielīmēt kaut kur pie volvo virsbūves mazu mazītiņu noklausīšanās iekār­ta — tāpat vien, vēlēdamies redzēt, kas tur iznāks. Pietie­kami dibināti domāju, ka tuvākajās dienās vai nedēļās tas neizbēgami notiks, bet neparko negribētu, lai šāda iekārta sāktu darboties jau šodien. Man taču šodien gaidāma nopietna saruna.
   Pie galdiņa pienāk kafejnīcas saimniece — paveca dāma, kas cītīgi rūpējas par savu ārieni.
   — Vai jums garšo pusdienas?
   Pēc tam kad esmu norullējis divus tūkstošus kilometru un izsmēķējis divsimt cigarešu, nemaz nevaru novērtēt, cik garšīgas ir bijušas pusdienas, bet, par spīti tam, atbildu: Pateicos, visi ēdieni ir labi.
   Dāma apmierināta attālinās, es prātoju: cik tas ir nepa­rasti, ka šai zemē arvien vēl saglabā labās, vecās tradīcijas, nevis ņem par paraugu jauninājumus, ko ieviesusi Parīze, kur neviens neliekas zinis, vai kādam kas garšo vai ne, un kur gribot negribot jāgaida pusstunda, lai pasūtītu bifšte­ku, un — vēl pusstunda, lai par to samaksātu.
   Gausi izdzeru kafiju un atrauju acis no volvo, paraudzī- damies pulkstenī. Beidzot izņemu no kabatas ģeogrāfijas karti un kādu laiku pievēršu uzmanību tiklab Šveices šoseju tīklam, kā melnajam automobilim ietves malā. Mana modrība patiesībā ir tīri profesionāls pedantisms. Sai agrajā pēcpusdienas stundā un drēgnajā, vējainajā laikā ieliņa ir gandrīz tukša.
   Lielais un mazais pulksteņa rādītājs iezīmē taisnleņķi starp divpadsmito un trešo ciparu, kad galu galā nerēķinos un pieceļos. Apsēžos pie volvo stūres, lēnā garā sāku braukt un, nokļuvis uz šosejas pilsētas nomalē, nogriežos uz Sionu.
   Pāris slaidu līkumu — un Brige paliek aiz muguras. Asfalta vienā pusē slienas pelnpelēku klinšu milzeņi, otrā rēgojas platas aizas bezdibenis, kas pēcpusdienā jau tinas tumsā. Pa ceļu neripo daudz mašīnu — kā vienmēr šai gadalaikā, kad nemēdz ierasties tūristi. Tiem, kuri steidzas, ļauju pabraukt man garām, jo pašam vēl nekas steidzams nav jādara. Šobrīd to tik vien daru kā vēroju attēlus atskata spogulī. Spriežot pēc visa acīm redzamā, pagaidām neviens nav norīkots mani pavadīt.
   Bez desmit minūtēm četros tālumā ceļa labajā pusē iznirst liels, zilganbalts rādītājs.
   S I O N A
   5 km
   Ieraugu dažus soļus no rādītāja stāvam pelēku opelu. Tam blakus izslējies vīrietis, viņš slauka mašīnas pakaļējo stiklu, smēķēdams cigareti. Bet Belevs ir nesmēķētājs.
   Nedz palielinādams, nedz samazinādams ātrumu, pabrau­cu garām nesmēķētājam, kurš patlaban velk dūmu, tikpat rāmā gaitā sasniedzu Sionu un apturu volvo pie kafejnīcas,
   kas pirmā pagadījusies ceļa malā. Laiski slidinādams ai pār šoseju un izlikdamies, ka remdēju slāpes ar «Sinalko pamanu pelēko opelu aizšvīkstinām ar noteikumos atļauto vislielāko ātrumu gar kafejnīcu. Starp citu, Belevs ir  novilcis svārkus, lai es redzētu viņa grezno, rūtaino sporta kreklu. Bet, jāsaka, novembra nogales aukstajā dienā tas liekas dīvaini.
   Pēc minūtēm piecpadsmit samaksāju par «Sinalko» un savukārt dodos tālāk. Krēslai metoties, pa labi pavīd uzraksts:
   MONTRE
   5 km
   Pie tā atkal stāv pelēkais opels. No jauna izkāpis un šoreiz pacēlis motora pārsegu, Belevs buras ap dzinēju. Tātad acīmredzot kaut kas sabojājies. Lai gan katrā ziņā ne jau nu motors.
   Nemainīdams ātrumu, turpinu ceļu, līdz nokļūstu Mon- trē. Apstādinu mašīnu galvenajā ielā iepretim bistro un iekārtojos pie galdiņa līdzās skatlogam. Sai stundā iela jau ir spoži apgaismotā ar luminiscējošām spuldzēm un ros­mes pilna. Beiguši darbu, cilvēki šo to mudīgi nopērk, lai laikus pārrastos mājās, paēstu vakariņas un apsēstos pie televizora īsi pirms daudzsēriju mākslas filmas «Tumšā lieta» kārtējās pārraides. Ļaudis iet savās parastajās ikdienas gaitās, kamēr mēs te braukājam, viens otru bezjēdzīgi panākdami un apsteigdami.
   Pelēkais opels šķērso manu redzes lauku no labās puses uz kreiso un izzūd. Šķiet — Belevam atkal par karstu. Viņš arī tagad ir spilgtajā, rūtainajā kreklā.
   Atstāju uz galdiņa nau;iu tieši tik, cik maksā izdzertā / kafija, un pēc neliela brīža no jauna apsēžos pie volvo stūres. Pārlieku nespiezdams gāzes pedāli, braucu pa šoseju, ko apgaismo luminiscējošas spuldzes, kuru dzelte­nā, sērīgā gaisma uzjundi pasaulīgas skumjas. Gurdi veros asfaltā, kas vijr.s tālē kā lente, un gaidu bez veltīgām^ ilūzijām, kad kļūs redzams uzraksts:
   LOZANNA
   Tas vēl nav manāms, kad pretim iznirst pavisam kas cits: aiz kāda pagrieziena man ceļu negaidot ir aizsprostojuši automobiļi, un tur spožo ' starmešu gaismas kūļos kā naktstauriņi šaudās vesels bars cilvēku.
   Izlecu no volvo un dodos turp kā nevainīgs slaists. Vecs sitroens mēģinājis apsteigt pelēko opelu un aizšķēr­sot tam ceļu. Opels droši vien nav pieņēmis spēles noteikumus, un sitroens iedrāzies tajā, nevis nogriezies malā. Tikko esmu pienācis klāt, sanitāri ar nestuvēm jau nes uz ātrās palīdzības mašīnu vīrieti. Vīrieti spilgtā, rūtainā kreklā un asinīm noplūdušu seju.
   — Vai neesat redzējuši sitroena šoferi?— neuzticīgā, ierēdnieciskā balsī jautā policists ar baltu motociklista aizsargccpuri galvā.
   —  Kur tad varēju viņu redzēt? — atbild jaunietis ar melnu, spurainu vaigubārdu — laikam visīstākais nelai­mes gadījuma aculiecinieks.— Kad piebraucu, sitroenā neviena vairs nebija, skaidrs?
   — Tā taču tīrā slepkavība! — paveca dāma iesaucas. — Kā gan drīkst ietriekties tik nekaunīgi…
   —  Kas tev par daļu, slepkavība vai pašnāvība! — dāmas dzīvesbiedrs noburkšķ, vezdams viņu prom uz mašīnu rindas pusi.— Tā ir policijas darīšana.
   Policija tiešām ir ieradusies, tātad viss rit kā parasti — nelaimes gadījuma vieta tiek norobežota, mašīnas cita aiz citas met ap to līkumu, arī es, jau sēdēdams pie volvo stūre.;, savukārt pabraucu garām abiem automobiļiem, kas viens otru saspieduši plākanu kā plāceni, un traucos tālāk uz Lozannu.
   Atstājis volvo pie stacijas, ieeju viesnīcas «Terminus» bārā. Gluži neapzināti un vieglprātīgi pasūtu bifšteku, pat neapjauzdams, ka patlaban nespēšu norīt ne kumosu. Šobrīd Belevs droši vien mokās agonijā, ja tikai tā nav jau garām. Mūsu tik rūpīgi apsvērtais operācijas variants galīgi cietis neveiksmi.
   Spriežot profesionāli, tieši tam — pēdējam notiku­mam — man tagad jāvelta visa uzmanība. Bet atšķirībā no nelaiķa drauga Ļubo nekad neesmu radis raudzīties uz visu vienīgi no profesionālā viedokļa. Lai kā pūlos no sākuma līdz galam pārdomāt to, kas man pirmām kārtām ir galvenais, tomēr domas ik mirkli aizklīst, pie nestuvēs noguldītā vīrieša rūtainajā kreklā un asinīm noplūdušo seju.
   Gandrīz nepieskāries bagātīgi garnētajam ēdienam, sa­maksāju rēķinu.
   — Vai bifšteks negaršoja?— viesmīlis līdzcietīgi pavai­cā.— Varbūt jums neiet pie sirds tik asiņains?
   — Gluži otrādi, man iet pie sirds ļoti asiņains,— atbil­du. — Bet tā sāp zobs, ka derdzas ēst.
   Ļoti asiņains… Šķērsoju ielu un ieeju stacijas zālē. Iemanos kabīnē un šķirstu telefona grāmatu. Cietušais droši vien ievietots pilsētas slimnīcā. Piezvanu uz to un apjautājos par viņu.
   — Jā, patiešām ir… Šovakar viņu ieveda, — pēc īsa brī­tiņa dežurants pavēsta.
   — Vai es drīkstētu viņu apmeklēt?
   — Tik vēlā stundā? Nekādā ziņā nav brīv,— dzirdu atbildi, kādu jau esmu paredzējis.
   — Nu, kaut pasakiet, kā slimais jūtas. Nespēju pavadīt augu nakti neziņā par viņa veselību.
   — Acumirkli…
   Acumirklis ilgst tik garš, ka šaubos, diez vai nav pārtrūkusi saruna. Beigu beigās atkai atskan ierēdnieciska balss:
   — Velti jūs uztraucaties — viņa dzīvībai nedraud bries­mas.
   — Pastāstiet ko sīkāk…
   Patlaban, šķiet, viņā galā klausuli tomēr ir paņēmis kāds cits, jo balss tembrs nav tas pats un jaušama policista runas maniere:
   —  Kas zvana?
   — Viņa paziņa mesjē Robērs. Pasakiet ievainotajam, ka mesjē Robērs un Dora grib viņu apmeklēt.
   Un pakaru klausuli.
   Pēc stundas jau esmu Zenēvā. Apmetos Miera viesnīcā un pavadu laiku viens savā istabā. Zem loga stiepjas spoži apgaismota krastmala, kur garā rindā slienas kaili koki, tik stipri apgriezti, ka izskatās kā nedzīvi, melni stumbeņi — pat nav ko cerēt, ka tie pavasarī plauks. Aiz kokiem — tumši ezera ūdeņi — ūdeņi, kas nav redzami, bet nozieda­mi, tos tālumā ieskauj pretējā krasta elektrisko uguņu at- spogi. Vērodams tukšo, asfaltēto krastmalas strēli, pa kuru lāgu lāgiem liegi aizšvīkstina mašīnas, pēkšņi atskāršu, ka šī ainava man ir gaužām pazīstama un pie tās esmu gaužām pieradis. Atceros, ka pirms dažiem gadiem dzīvoju šai pašā vai gandrīz šai pašā vietā — blakus viesnīcā «Regī­na». Liekas — tas ir absurds, ka šis sīkums, mana pirmā tikšanās ar Edīti pāris soļu no šejienes un mūsu pirmās pusdienas «Regīnas» restorānā ataust atmiņā tikai tagad un ka bijušie notikumi domās virknējas tikai tagad, kad esmu pierakstījies lejā, reģistratūrā, iekārtojies istabā, uzvilcis pidžamu un pailgu laiku blenzis pa logu. Tiešām absurds — kā gan var aizmirst neaizmirstamo! Absurds, bet varbūt kaut kas veselīgs, jo galva pušu plīstu un sen būtu pārplīsusi, ja pārdzīvotais neizgaistu no atmiņas vismaz uz laiku.
   Edīte. Un nejaukais laiks. Edītes sen vairs nav, toties nejaukais laiks arvien vēl ir acīm redzams, man tā liku likām, un neceru, ka drīzumā kļūs saulaināks. Pats sev saku: patlaban jādomā par Doru, nevis par Edīti. Taču Dora manā un Beleva pieņemtajā valodā nav Dora, bet Centrs. Un ziņa, ko pa tālruni esmu lūdzis pateikt Bele- vam, šai valodā nozīmē: «Laidies lapās, tiklīdz būs iespē­jams, un brauc uz mājām.»
   * * *
   —  Nu, kā lai, jūsuprāt, atšķetinām šo jautājumu? — ģe­nerālis noprasa, kad mēs abi ar Borislavu esam apsēdušies tumšzaļos atzveltņos tumšzaļa gumijkoka paēnā.
   —  Lai atšķetina tas, kurš to samezglojis,— Borislavs paklusi noteic, raudzīdamies uz cigarešu paciņu, kas nezin kā pagadījusies man rokā.
   —  Ak tā? — Ģenerālis sarauc uzacis, taču viņa zila­jās — ģenerālim nepiedienīgi zilajās acīs slēpjas nevis dusmas, bet apvaldīti smiekli.— Es gan domāju sūtīt tevi, lai tu atšķetinātu. Tevi un Bojevu.
   Viņš pamana, ka turu rokā cigarešu paciņu un Borislavs uz to skatās kārām acīm.
   —  Smēķējiet vien! Un smēķēdami pastāstiet kā jūs izpildītu šo uzdevumu, ja jums to uzticētu.
   Patiesībā te radās tāds pats jautājums kā par daudziem notikumiem, kuri no pirmā acu uzmetiena liekas tīrais nieks, bet, tos vērīgāk aplūkojot, redzams, ka tur jebkurš sīkums izlaiž nagus.
   Kāda rūpniecības uzņēmuma inženieri — pilsoni Ka- radžovu — sūtīja komandējumā uz Minheni. Viņš nebrau­ca pirmoreiz, un no agrākajiem komandējumiem mazai atmiņai bija palikuši daži nepatīkami signāli, tāpēc drošī­bas dēļ vajadzēja novērot Karadžovu. Tā uz Minheni aizbrauca arī vēl otrs, kas dzirdēja viesnīcā inženieri runājam pa telefonu ar nezin kādu Goranovu un saprata, ka viņi vienojas satikties. Piesardzīgi, lai viņu nemanītu, otrais pa lielu gabalu sekoja Karadžovam, taču, kad sasniedza tikšanās vietu — neatceros ne tās kafejnīcas
   nosaukumu, ne laukumu, kurā tā atradās,— tur neviena vaiis nebija. Toties viņš bez gmtiLām atklāja, ka pēc tikšanās Karadžovs pērk un pērk mantas par krietni vien lielāku summu, nekā atļauts ņemt līdzi un izsniedz koman­dējumam.
   Kad Karadžovs atgriezās dzimtenē, viņu izsauca uz pratināšanu. Un pamatvilcienos noskaidrojās galvenais. Kas ir Goranovs? Ievērojams Sofijas tirgotājs pirms Devītā septembra. Kas viņš ir Karadžovam? Ģimenes draugs. Vai Goranovs iedeva viņam naudu? Iedeva gan, bet niecīgu summu. Kādēļ? Tāpat vien, aiz draudzības pret Karadžova tēvu.
   To pārbaudot, tomēr radās zināmas šaubas par dažiem Karadžova apgalvojumiem, it īpaši par vienu. Pat dāvanām pirktās modernās lupatas neņemot vērā, no komandējuma pārvestās ^dārglietas vien — Karadžova zelta pulkstenis, viņa sievas rotas un dēla fotoaparāts «Leika»— tirgus cenā bija maksājušas kādus desmit tūkstošus marku. Sī summa varbūt nebija pasakaina, bet ne jau tik niecīga, lai Goranovs to aizlaistu vējā gluži vienkārši aiz mīlestības pret inženiera nelaiķa vecākiem.
   Tā Karadžovs, atkal izsaukts, nokļuva jautājumu krust­ugunīs un, saprazdams, ka nekādi nevarēs izlocīties, atzi­nās pa otram lāgam. Lūk, dažas viņa atbildes.
   — Cik reižu esat ticies ar Goranovu?
   — Trīs.
   — Kur?
   — Reizi — Ķelnē un divas — Minhenē.
   — Kādas ziņas no iyms pieprasīja Goranovs?
   — Dažādas. Visvairāk par ekonomiku.
   — Par ko tieši?
   —       Par atsevišķu rūpniecības uzņēmumu ražotspēju… saistībām ar Savstarpējās ekonomiskās palīdzības pado­mes programmu… un finansiālām grūtībām.
   — Vai jums uzticēja konkrētus uzdevumus?
   — Uzticēja gan.
   — Cik lielas summas jums izmaksāja?
   —       Pavisam esmu saņēmis trīsdesmit piecus tūkstošus marku.
   — Kā nodibinājāt sakarus ar Goranovu?
   — Aizsūtīju viņam vēstuli, iebraucis noteiktā pilsētā.
   — Uz kādu adresi?
   — Firmai «Lipss un biedri» Lozannā, uz pieprasījumu.
   — Kā ievācāt nepieciešamās ziņas?
   — Te nodereja sakari ar cilvēkiem.
   — Kādi tad?
   —  E… kādi sakari?… Kuram gan tagad nav visvisādu paziņu!
   Un tā tālāk, un tā tālāk.
   Bez šaubām, no daudzajiem jautājumiem ļoti svarīgs bija tas, cik mūsu pilsoņiem un tieši kuriem ir šādi kontakti ar Goranovu. Bet tas bija jautājums, uz ko Karadžovs, protams, nespēja atbildēt. Mums pašiem bija jārod atbilde. Tādēļ vajadzēja dabūt rokā Goranovu.
   Karadžovam lika atkal uzrakstīt firmai «Lipss un biedri» vēstuli un tajā ieteikt savu kolēģi Canevu kā ievērības cienīgu vīru, uz kuru var droši paļauties, piedāvāt tikša­nos ar viņu zināmā vietā un laikā un minēt, pēc kā viņu varēs pazīt. Protams, Canevs bija nevis Karadžova, bet mūsu kolēģis, un viņam bija jābrauc uz Minheni, jāizsūta no turienes vēstule un jāgaida varbūtējā tikšanās.
   Tā notika kafejnīcā — neatceros ne tās nosaukumu, ne laukumu, kurā tā atradās, — bet tur divi jauni apstākļi pārāk sarežģīja situāciju.
   Pirmkārt, vīrietis, kurš bija ieradies «Lipss un biedri» vārdā,.nepavisam neizskatījās tāds kā Goranovs fotogrāfi­jā, kas bija mūsu rīcībā un ko bijām parādījuši Canevam, lai viņš varētu sazīmēt šo emigrantu. Tiesa, fotogrāfija bija datēta pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem un vairāk nekā trīsdesmit gados cilvēks diezgan stipri pārvēršas. Diezgan stipri, bet ne jau nezin kā. Teiksim, viņš var sa­rukt drusciņ mazāks, nevis izaugt krietni lielāks. Mati var izkrist, nevis sakuplot uz plika galvvidus. Beigu beigās var pasliktināties redze, nevis mainīties acu krāsa. Atšķirībā no mazā, resnā Goranova ar melnajām acīm un gandrīz ga­līgi pliko galvvidu uz tikšanos atnākušais bija slaids, kal­sens, gaišām acīm un kupliem, iesirmiem matiem. Un šis vīrietis uzdevās par Andreju Goranovu — kādreiz visā Sofijā pazīstamo bagātnieku. Canevam nebija nedz dibinā­tu iemeslu, nedz nepieciešamo instrukciju, lai viņš piecel­tos un pasacītu: «Vācieties pie velna, jūs taču neesat Goranovs.»
   Otrkārt, kaut gan Goranovs pacietīgi uzklausīja Canevu un līdz sarunas beigām izturējās pret viņu laipni, tomēr manāmi neuzticējās Karadžova kolēģim, it neko nevaicāja, nepiedāvāja nekādus pakalpojumus un visu laiku uzvedās tā, it kā gribētu teikt: «Labi, kas tad tev vajadzīgs?»
   Tātad tikšanās noritēja gan, taču bez jebkādiem panāku- miera, varbūt pat beidzās ar viens pret nulli pretinieka la­bā. Vēlēdamies izlīdzināt rezultātu, Canevs droši un apņē­mīgi kā cilvēks, kam vairs nav ko zaudēt, uzmanīja Gora­novu un, par spīli pretinieka piesardzībai, izsekoja viņu līdz Bernei, pat līdz pašai viņa mājai, uz kuras durvīm, sev par brīnumu, ieraudzīja patiesi necerētu plāksnīti:
   ANDRE GORANOFS
   Tad viņš no Cīrihes ar lidmašīnu atbrauca, lai par visu ziņotu ģenerālim.
   Bez šaubām, nepieciešama izveicība, lai, teiksim, pāršķel­tu riekstu. Ja rieksts pāršķelts tā, ka kodols sadrumstalots, to vairs nevaram izņemt visu uzreiz un jāvelk laukā kripata pa kripatai, līdz apnīk. Tāpat bija ar šo notikumu. Kāds bija cirtis pārāk spēji, un tagad nācās izdibināt sīkumu pa sīkumam un mēģināt visu izcelt gaismā. Taču, kāds ir kodols pirms sadrumstalošanas, katram zināms, bet, kas tas par notikumu, kam pēdas izdzēstas, nevienam nav skaidrs. Tāpēc to izcelt gaismā ir grūti un jāšaubās, vai tas iespējams. Nemaz jau nerunājot par to, ka laika ritumā kaut kas no tā var zust uz mūžu.
   Viens tāds «kaut kas» likās arī Andrejs Goranovs, par kuru vismaz patlaban mums nebija nekādu ziņu. Protams, ar Karadžovu izdarīja pārbaudei nepieciešamo eksperimen­tu. Canevs bija paguvis nofotografēt, lai ari diezgan neveiksmīgi, vīrieti, kas ieradās uz tikšanos Minhenē. Tika pārfotografēts mūsu rīcībā palikušais Goranova at­tēls. Tad abas fotogrāfijas sajauca ar daudzām citām, ieveda Karadžovu un lika viņam sazīmēt paziņu, ar kuru sagājies ārzemju komandējumā.
   —  Tas ir viņš,— Karadžovs nešaubīgi teica, rādīdams uz Caneva nofotografēto vīru.
   —  Bet kas ir tas?— izmeklētājs noprasīja, pievērsdams viņa uzmanību īstā Goranova tuklajam ģīmim.
   — Man nav ne jausmas.
   — Vai šis pats cilvēks ir tavs paziņa kopš jaunības gadiem — Andrejs Goranovs, tava tēva draugs? — izmek­lētājs strikti vaicāja, pacēlis gaisā Caneva uzņemto attēlu.
   —  Protams, šis pats,— Karadžovs apgalvoja.— Kaut gan tagad krietni savecējis.
   Apgalvojums izklausījās pietiekami vaļsirdīgs. Svarīgā­kais, ka inženieris bija pamatīgi sapinies nodevības tīklā un viņam bija licies vienalga, vai sniedz spiegošanas ziņas Goranovam vai kādam citam. Vienīgi, ja…
   Jā, vienīgi, ja… Un te sākās vismiglaināko hipotēžu sfēra, kurai šobrīd diez vai bija kāda nozīme mūsu darbā.
   Karadžovs tāpat nespēja neko prātīgu paskaidrot, atbil­dot uz otro jautājumu — kādēļ Goranovs izturējies ar zināmu neuzticību pret Canevu. Viņš pūlējās pārliecināt, ka uzrakstījis vēstuli akurāt norādītajā stilā, un tā droši vien bija patiesība, io vai gan citādi «Lipss un biedri» pārstāvis būtu ieradies uz tikšanos. Jādomā, kļūme gadīju­sies tikšanās laikā: Canevs bija ko nošāvis greizi, pats to neapjauzdams, nebija nepazīstamajam pateicis paroli vai devis norunāto zīmi, par to nekā nezinādams. Bet te Karadžovs palika nelokāms: nekāda parole nekādā gadīju­mā neesot bijusi paredzēta.
   Lai vai kā, rezultāts bija acīm redzams. Viens pret nulli pretinieka labā vai neizšķirts, bet notikuma pēdas bija izdzēstas, nevis atklātas, un tagad viss bija jāsāk no gala. Taču. noņemties ar tumšu, jau izbijušu notikumu ir simtreiz grūtāk nekā sākt visu no gala.
   Apmēram ar šādiem pamatotiem spriedumiem Borislavs ievada mūsu sarunu par samezgloto jautājumu, smēķē­dams un sēdēdams eksotiskā čumijkoka paēnā. Ģenerālim gan prāts nenesas uz vispārīgiem spriedumiem.
   —  Beidz jel! Labāk pasaki, kur, tavuprāt, pieļauta kļūda un kas mums jādara tālāk.
   — Kļūdas varbūt bijušas kādas desmit…— Borislavs izmet.
   — Nē, tikai viena vien, — es pārtraucu viņu. — Tā ir vēstule.
   — Kā tā — vēstule? — Ģenerālis sarauc uzacis.
   — Tās izsūtīšana bija tīrā avantūra. Ja vēstule būtu b'jusi īsta, tās pārvešana pāri robežai nozīmētu arī avantū­ru. Tāds viltīgs lapsa kā tā dēvētais Goranovs neparko nevarētu ticēt, ka, nododams svešās rokās šādu vēstuli, Karadžovs liks uz spēles savu likteni. Agrāk viņš taču bija rakstījis vēstules ārzemēs, ne ar ko neriskēdams.
   — Varbūt tev taisnība, — priekšnieks paklusi ierunā­jas.— Kaut gan vēstulē netika rakstīts nekas tāds, lai mēs tagad izteiktos skaļiem vārdiem —«liktenis» un «avantū­ra». Kā pats zini, bijām sīki jo sīki apsvēruši, kādas var būt izredzes uz panākumiem. Pie tam galu galā izrādījās, ka tā ir vienīgā iespēja.
   Bez šaubām, tā tas bija. Iekāms nolēmām sūtīt Canevu, cits mūsu izlūks bija ieradies Lozannā izdibināt, kas īsti ir «Lipss un biedri», un zaudējis veselus sešus mēnešus, lai atklātu kaut ko nožēlojamu —«Lipss un biedri» ir nevis firma, bet pasta nodaļa, kurā izsniedz vēstules uz pieprasī­jumu, un neviens nekad to neizmanto.
   Goranovs varbūt tikai ar Karadžovu bija uzturējis nenozīmīgus sakarus, izdevīgā brīdī ievācis ziņas no viņa un nodevis citam. Ja tā būtu bijis, tad lietu vajadzētu aizsūtīt tur, kur pienākas,— uz arhīvu. Bet vai tiešām tā būtu bijis? Tā kā nevarēja rast atbildi uz šo jautājumu, beigu beigās nosprieda, ka Canevam jāierodas Minhenē.
   —  Bija ari vēl cita iespēja,— Borislavs, kā parasts, stūrgalvīgi saka.— Gaidīt! Jūs pats esat teicis, ka dažreiz tā ir vislabākā iespēja.
   —  Jā, bet ne jau gaidīt kā uz ūdens kustēša­nos,— priekšnieks tam nepiekrīt.— Vienmēr prātīgi jāapsver, cik ilgi un kādēļ jāgaida. Kas tas par aģentu, kurš veselu pusgadu neizmanto savu pasta nodaļu! Un vai tas nav pietiekams iemesls domāt, ka aģents, pa īstam darboda­mies, katram ziņu piegādātājam uzdod atsevišķas pasta nodaļas adresi? Un, ja jau Karadžovs nokļuvis mūsu rokās, «Lipss un biedri» nekad vairs netiks izmantota.
   Mēs vēl krietnu laiku spriežam par kļūmi, Borislavam patīk iebilst, ģenerālis labprāt ielaižas strīdos, pārliecināts, ka tajos reizēm dzimst lieliska doma. Tad saruna ievirzās par to, kas būtu darāms tālāk.
   —  Nu gan esat piedūmojuši istabu,— pēc divām stun­dām priekšnieks aizrāda.— Ja jau cilvēks atļauj uzsmēķēt, jums noteikti jāizkūpina visa cigarešu paciņa.
   Viņš domīgi uzlūko vispirms mani, tad Borislavu un, mazliet piemiegdams zilās acis, ieminas:
   —  Sakiet — kuru no jums abiem lai sūtu? Tevi vai Borislavu?
   Mēs tomēr neuzķerarnies uz viņa izmestās makšķeres. Viņš to ne reizi ir vaicājis vienā un tai pašā noskaņā, lai pēc tam piebilstu: «Nē, nekas nesanāks. Jums vajag paveseļoties, sviedrējoties ar saraksti. Ko lai daru, ka esat iezīmēti.»
   Un mēs veseļojamies. Ikreiz, tā veseļojoties, nervu saspīlējumā gribas kaukt kā vilkam. Ja gadās, ka viņš vaicā: «Kuru lai sutu?»— izliekamies, ka šis jautājums mūs neskar. Lai jau cilvēks pajokojas!
   Šodien priekšnieks it kā ir zaudējis humora izjūtu, un pēkšņi dzirdu viņu sakām:
   — Piedāvāju braukt Bojevam.
   Borislavs manī paveras ar smaidu — ar mazliet grūtsirdī­gu smaidu. Ne vien tādēļ, ka paliek, bet arī tāpēc, ka paiiek viens.
   — Nav ko šņaukāties,— priekšnieks viņu aprāj.— Bo- jevs pirmais pārradās, tātad viņam pienākas pirmajam doties ceļā.
   * * *
   Man pienākas pirmajam doties ceļā un pirmajam ciest neveiksmi, domāju nākamajā rītā, zem aukstās dušas strūklas pamazām atgriezdamies no miega — nāves jaunā­kā brāļa — valstības dzestrajā, gaišajā dienā; šo necilo, ■ kārtējo augšāmcelšanos mēs tik reti protam pienācīgi novērtēt.
   Edu brokastis viesnīcas restorānā, un atmiņā ataust Belevs. Variants ar viņa līdzdalību tika izraudzīts kā visvienkāršākais un izdevīgākais. Viņam, pieredzes bagā­tam izlūkam, bija no neliela atstatuma jāizseko Goranova darbība un par to attiecīgi jāziņo man, lai es, turēdamies nomaļus, sagatavotos operācijai, kurai ir nosprausts tālāks mērķis. Tātad vismaz izrādes pirmajās ainās briesmas varētu draudēt galvenokārt Belevam. Un, ja Belevs negai­dot izstātos no spēles, es paliktu neskarts, uzņemtos risku nākamajās ainās un notēlotu savu lomu līdz izrādes beigām. Taču, nepaguvis nodot man stafeti, Belevs izstā­jās no spēles, iekāms tajā biju iesaistījies.
   Vārdu sakot, mums neveicās gan pašā sākumā, gan tagad, un, spriežot pēc visiem apstākļiem, tā tas arī turpināsies. Patiesībā tā nebija neveiksme, bet daudz kas nepatīka­māks — veikli pastrādāta ļaundarība. To bija pastrādājis Goranovs vai varbūt kāds cits viņa aizsegā.
   Šādas pārdomas, kurām nav īpaši' lietišķas nozīmes, pluži patvaļīgi risinās manā galvā, kamēr es nododos diviem krietni vien lietišķākiem darbiem — tiem diviem darbiem, ko aiz ieraduma var darīt gluži neapzināti: ar karotīti smalstu mīksti novārītas olas baltumu un vēroju apkārtni. Sai agrajā stundā restorāns ir gandrīz tukšs, tikai pavecu vāciešu pāris sēž pie galdiņa, laikam nolēmis nosvinēt sudrabkāzas rudenīgajā Lemānas dzestrumā, un mūsains, rudmatains anglis, tāpat kā es, ēd mīksti novārītu olu, droši vien tuvredzības dēļ zemu noliecies pār šķīvi, kā grasīdamies čaumalu iztukšot nevis ar karotīti, bet ar knābi, kas sejā ieaudzis deguna vietā.
   Viesnīcas vestibilā, kur pēc laiciņa ieeju, vienīgi admi nistrators sēž pie lodziņa un kāda sieva darbojas ar putekļu sūcēju, kas klusināti dūc pa visu telpu. Laukā uz ietves cilvēku nemana. Netālu novietotie automobiļi — art tukši. Uzmetu ašu skatienu savējam, tomēr, sirdij iesmeldzoties ilgās pēc tā, paeju garām volvo un dodos pa krastmalu uz Monbiāna ielu. Man pretim pūš stindzinoši dzelstigs, sīkām lietus lāsēm piesmidzis vējš, taču gadās brīži, kad jāignorē ērtības, lai cilvēks justos vesels — ga­rīgi im fiziski.
   Noniecinājis divus tiltus, nogriežos uz trešā — Mašīnu tilta, kam ir zināma priekšrocība: tas domāts tikai gājējiem un ir pietiekami garš, lai viegli varētu redzēt, vai nopakaļ nevelkas slepenlīža jeb vai esmu brīvs no šāda sloga. Slepeniiža nenāk, tomēr neesmu pārliecināts, ka tā nav acu apmānīšana un mani neizseko iztālēm. Tāpēc, sa­sniedzis Tilta ielu, kādu brītiņu ziedoju skatlogam, ieeju vienā pasāžā, otrā, tad noklustu nelielā laukumā, no kura ienirstu šaurā ieliņā, un beigu beigās soļoju pa Lielo ielu, bet tā arī nav plata, par spīti iespaidīgajam nosaukumam. Šaura un stāva, vārdu sakot, ēnaina, drēgna iegreba, kas ved uz vecpilsētas augšgalu.
   Māja man ir pazīstama. Tur biju iegriezies pirms dažiem gadiem, piedzīvojis neveiksmi. Neveiksmi, kad mans sko­lotājs un draugs Ļubo beidza šīszemes gaitas. Uzeju pa tumšām kāpnēm otrā stāvā, pagaismā izlasu uz dun 'ira uzrakstu —«Georgs Ross» un trīs reizes piezvanu: vie­nu — gari un divas — īsi.
   Dzīvoklī, kā parasts, ieskrapstas soļi, pēc tam atveras durvis un uz sliekšņa nostājas maza auguma večuks ar lielu galvu un slaidu dzērves kaklu, ģērbies halātā. Saim­nieks uzmet man acis, un es saprotu, ka viņš mani pazīst. Tomēr viņš pajautā:
   — Ko vēlaties?
   — Vai jūs esat Georgs Rosa kungs?
   Vecais pamāj.
   —  Es gribētu uzzināt, vai uz šejieni ir pārcēlusies firma «Vulkāns»?
   — Jā, kopš diviem mēnešiem. Lūdzu, nāciet iekšā…
   Tagad parole ir cita, bet cilvēks tas pats. Gadu ritumā viņš it kā ir mumificējies un tāds noteikti paliks līdz mūža galam. Šķērsoju pazīstamo, drūmo priekštelpu un nonāku pazīstamajā viesistabā ar veclaicīgajām mēbelēm, kuru
   stils man joprojām ir svešs, un lielo spoguli virs ka­mīna — jau apskapstējušu, zaļganu kā sastāvējies ūdens.
   — Varam iedzert pa tasei kafijas,— namatēvs laipni piedāvā.— Mana apkalpotāja atnāks tikai desmitos.
   — Ceru, ka tā vēl arvien tā pati.
   —Jā, tā pati, sveika un vesela. Kāds tur brīnums, jo pat is vēl esmu dzīvs.
   — Redzu — nav iemesla tam, lai būtu citādi.
   —  Jā, patiešām, nekāda iemesla. Ja dzīvei pietrūkst jēgas, cilvēks parasti nodzīvo līdz sirmam vecumam.
   —  Nevajag pašam sevi nopelt,— es iebilstu.— Vai tad rūpes, kuras jums sagādāju, neliecina par kaut ko jēdzīgu?
   — Ak, tas ir sīkums!
   Ross nevērīgi atmet ar roku un dodas pēc kafijas, bet es viņam uzsaucu:
   —  Es gribētu uzprasīt, vai Cezāres kungs nav atstājis man oferti…
   —  Ir gan,— namatēvs nomurmina.— Bet es savukārt esmu atstājis kafijas kannu uz plītiņas.
   Jūtu, cik viegli kļūst ap sirdi, un pat drūmā viesistaba tūdaļ šķiet gaišāka, it kā pa logu uz mirkli būtu iespīdējusi rudens saule.
   Tikai pēc tam, kad kafija ir atnesta, ielieta plānās porcelāna tasītēs un izdzerta, vecais atkal iziet, krietnu brīdi dzirdami durtiņu blīkšķi un mēbeļu bīdīšana, tad viņš ienāk un pasniedz man tā dēvēto oferti no Cezāres, kura nemaz nav pasaulē. Atveru aploksni, vērīgi izlasu vēstījumu, drošs paliek drošs, izlasu vēlreiz, uzrauju sērkociņu, aizdedzinu papīra lapu un gaidu, kad tā kamīnā pārvērtīsies pelnos.
   Beleva vēstulē rakstīts:
   «Cilvēks, kas dzīvo ar Andreja Goranova vārdu, ir tas pats, ar kuru Canevs satikās Minhenē. Līdz šim neesmu paguvis uzzināt, kas viņš īsti ir. Pats Goranovs pazudis bez vēsts. Tai namā dzīvo arī emigrants Lazars Penevs, kas zināmu laiku strādāja radiostacijā «Brīvā Eiropa».
   Vīrietis, kurš uzdevies par Goranovu, nesaietas ar cilvēkiem, vismaz tik ilgi, kamēr viņu uzmanu. Piesardzīgs, aizdomīgs, gandrīz neatstāj mājas. Ja viņš uztur kādus sakarus, tad droši vien ar Peneva starpniecību, jo tas bieži ierodas pilsētā.
   Visai iespējams, ka Perievs ir manījis mani pildām iepriekšējo uzdevumu Minhenē. Tāpēc vienmēr esmu pūlējies izsekot viņu iztālēm. Vakar Penevs tomēr redzēja, ka eju viņam nopakaļ. Nesapratu, vai viņš mani pazina. Drošības labad pagaidām viņu vairs nenovērošu un atstā­ju šīs ziņas, lai tas būtu skaidrs.»
   Izklaidīgi raudzīdamies, kā vēstījums pārvēršas pelnos, dzirdu saimnieka baisi;
   — Vai es nevarētu jums vēl ko izpalīdzēt?
   — Jā. Lūdzu, iedodiet papīru un aploksni.
   Uzrakstu vēl īsāku vēstuli:
   «Mēģināja nogalināt 13. Viņš atrodas Lozannā pilsētas slimnīca. Ieteicu pāriet pie varianta «Delta».»
   Aizlīmēju aploksni, kā jau pieņemts, un pasniedzu Rosa kungam.
   —  Būšu jums ļoti pateicīgs, ja līdz pusdienai pagūsiet sazināties ar Cezāres brāli.
   — Nekādi nepagūšu,— vecais satriekts noplāta rokas. — Šodien nav īstā diena. Tā būs rīt.
   Laime, ka īstā diena būs rīt, nevis nākamajā nedēļā. Neko darīt! Ross nav radists, bet, tā sacīt, vienkārša pastkaste. Vienkārša un gaužām veca pastkaste, kas aiz­vien vēl noder, lai gan viņš pats apgalvo, ka dzīvot ilgāk vairs neesot jēgas.
   —  Ceru — jums darbi sokas tīri labi, vai ne? — vecais līdzjūtīgi vaicā.
   Rosām nav ne mazākā priekšstata, kādi ir mūsu darbi, un viņš neiekvēlojas ziņkārē par tiem, tomēr acīs jaušamas bažas. Bažas nevis par sevi, bet par nepazīstamu cilvēku, kas neaicināts iegriežas šai klusajā mājā, lai saņemtu un nodotu vēstuli, kurais saturs namatēvam nav zināms.
   —      Nekas liktenīgs negadās,— atbildu.— ĪVI ūsu darbi eti rit kā pēc pulksteņa. Pat šajā pulksteņu zemē.
   Beigu beigās paspiežu vecajam roku un steidzos atbrī­vot viņu no savas klātesmes.
   Nonāku atkal šaurajā iegrobā, ko sauc par Lielo ielu, laime, ka tagad kāpju pa nokrauju lejup un stindzinoši dzelstīgais vējš pūš mugurā.
   Nu tad tā, šis un tas noskaidrojies — vismaz par vakar notikušo nelaimes gadījumu. Tu nesaprati, vai viņš tevi ir pazinis… Ek, tagad jau saproti — un tik sāpīgā veidā. Sāpīgā tev pašam un kaitīgā uzdevuma izpildei.
   Pirms diviem gadiem Belevs Minhenē izlūkoja, kā daži cilvēki sadarbojas ar «Brīvo Eiropu». Bez šaubām, viņu neinteresēja tik daudz «Brīvā Eiropa», cik medaļas otrā puse — CIP. Acīmredzot tolaik viņš sadūrās ar Penevu. Un acīmredzot Penevs viņu manīja un paturēja prātā.
   Protams, tā ir tīra nejaušība, ja kāds visiem galīgi svešs slepeni izseko vienu tipu un tieši tad, kad nevajag, sastopas ar otru, kurš viņu pazīst. Līdzīga nejaušība var katram gadīties, un šai ziņā Belevs nav vainojams. Vrina ir tā, ka viņš neturējās pēc iespējas tālāk no Peneva. Droši paļaudamies uz savu profesionālo pieredzi, viņš gāja Penevam pa pēdām. Te Belevam ceļā atgadījās cita nejauši ba — traģiska nejaušība, un Penevs viņu pamanīja.
   Kas par to, ka pamanīja? Penevs laikam arī nav vakarē­jais, tāpēc būtu rīkojies gluži loģiski, ja, izlikdamies neredzam . Belevu, notēlojis dumiķi un pacenties tikt skaidrībā, kurš tieši un kādēļ viņu izseko. Taču viņš nevis darīja to, bet pēc divām dienām mēģināja savu vajātāju noslepkavot.
   Kāda nejēdzība! Bet varbūt Penevu pašu novēroja. Varbūt taisni tic, kuri paturēja viņu acīs, nelēma aiz saviem apsvērumiem nolaist no kājas nepazīstamo uzklīde- ni. Un uzreiz uzbruka, sadzinuši viņam pēdas. Tikt kādam uz pēdām nepavisam nav grūti tādā mazā pilsētā kā Berne, it īpaši cilvēkam, kas pats lien bīstamā zonā, pareizāk — Goranova vasarnīcas apkaimē.
   Pēdējā versija liekas ļoti nepatīkama, bet, par laimi, maz ticama. Incidents uz šosejas to neapstiprina. Ja tur būtu uzdvāzušies pieredzējuši vīri, lai katrā ziņā nolaistu no kājas nepazīstamo, Belevs vairs nebūtu starp dzīvajiem. Daži šāvieni vai pat sitiens ar patentatslēgu pa galvu — un beigas!
   Netālu no Lozannas notikušā nelaimes gadījuma mizan- seēna vedina uz domām par citu situāciju. Vīrietis vecajā sitfoenā laikam augu dienu sekoja Belevam, cerēd.uus notrāpīt brīdi un panākt, lai Belevs aprunājas ar viņu vai izdara ko citu. Kad cerības likās veltīgas un metās tu nsa, svešais nolēma iedzīt manu draugu strupceļā un izspiest no viņa kādu atzīšanos. Tādēļ viņš aizšķērsoja Bele i ceļu. Belevs nebija noskaņots apstāties. Vārdu sakot, aizsākās pazīstamā spēle, kurā abi partneri gaida, ka pretinieks nobīsies un piekāpsies. Tā kā ne mans draugs, ne svešais nepiekāpās, mašīnas ietriecās viena otrā. To­brīd droši vien no ceļa pagrieziena automobili izbrauca vīrs ar pinkaino vaigubārdu un Penevs vai kāds cits nobaidījās un atzina, ka labāk atstāt sitroenu un nozust tumsā nekā rakstīt paskaidrojumu.
   Bez šaubām, nevaru zināt, kā īsti viss noticis, un nespēju ne iedomāties, ka laimēsies izdibināt patiesību kamēr sasniegšu Tilta ielu. Man ir pietiekami daudz vaļas nodoties analīzei un minējumiem, līdz variants «Delta» sāksies. Ja vispār sāksies. Vienīgais, par ko esmu droši pārliecināts, ir tas, ka esam iebāzuši roku čūsku midzeni. Ja Viltusgoranova kungs vai Peneva kungs pavadītu laiku, tikai likdami pasjansu, Belevs nebūtu kritis par upuri automobiļu sadursmē. Ārkārtējus soļus pat spiegu pasaulē sper tikai ļaunākajā gadījumā.
   Beigu beigās, nogriezies no Tilta ielas, iežogos telefona būdā, kas pirmā pagadījusies ceļā. Piezvanu uz Lozarmas pilsētas slimnīcu. Telefona viņā galā atsaucas sveša baiss. Pasaku, kā sauc slimnieku, par kura veselību uztraucos, un dzirdu:
   — Vienu mirklīti…
   Un drusku vēiāk:
   — Kas zvana?
   Tā jau ir cita balss, man mazliet pazīstama, ar policista runai raksturīgo pieskaņu.
   — Viņa draugs — mesjē Robērs.
   — Vai jūs gribat viņu apmeklēt? Nu tad varat atnākt.
   — Pateicos. Bet patlaban esmu pārak aizņemts. Tāpēc…
   — Ja esat pārāk aizņemts, baidos, ka vēlāk nemaz nebūs iespējams viņu redzēt. Slimais ir gaužām smagā stāvoklī…
   Izgājis no būdas, dodos uz Mašīnu tiltu, pūlēdamies izprast, vai tas ir kāds galīgi rupjš triks vai patiesi sērīga vēsts. Ļubo teiktu: profesionāli spriežot, tas šobrīd neskar tavu uzdevumu. Profesionāli spriežot, brālīt, tavs uzde­vums ir atrasties pēc iespējas tālāk no Lozannas un no pilsētas slimnīcas.
   Pārgājis pāri tiltam, soļoju gar krastmalu, bet šoreiz pretējā virzienā, un vējš nepacietīgi grūž mani uz priekšu. Mani nav jāgrūž, saku tam, gan jau iztikšu bez tevis. Samaksāju par viesnīcu, apsēžos pie volvo stūres un braucu prom.
   Pēc stundas apturu mašīnu Lozannā mazā ieliņā, nopēr­ku kioskā pilsētas plānu un izpētu visu nepieciešamo. Pēc tam kājām dodos pa ielām, kas lielākoties ir tādas kā Zenēvā Lielā iela — ja ne tikpat šauras, tad vismaz tikpat stāviem slīpumiem.
   Eju gar pilsētas slimnīcas fasādi pa pretējo ietvi, nevērī­gi sperdams soļus kā tūrists, kurš bezdarbībā garlaikojas. Laiski pārlaižu skatienu pār divām logu rindām. Nevienas sejas!
   Profesionāli spriežot, tu, brālīt, dari muļķības, klusībā
   domāju. Tad nolemju no jauna pamuļķoties, bet šoreiz — viņpus slimnīcas ēkas. Tur uz ielas cilvēku nemana, tikai bērnu pulciņš nāk no skolas. Slimnīcas pagalmu ierkauj dzelzs režģis un dzīvžogs. Mans skatiens bez pūlēm pārvar šos šķēršļus un pievēršas ēkas logiem. Un lūk — pa kreisi otrā stāva trešajā logā redzu kaut ko saistošu — viscaur pārsietu galvu, kuras neapsaitētā sejas daļa, citiem vār­diem, zem spurainajām uzacīm mirkšķīgās acis un lielais deguns man ir diezgan pazīstami.
   Ej nu sazini, cik ilgi nabags jau nīkst pie loga, lai pavēstītu, ka ir vēl dzīvs. Ja tikai kādam vispār vajadzīga šī vēsts. Viņš nevilšus paceļ roku, likdams saprast, ka mani ir pazinis, un tūlīt to nolaiž. Arī es laikus aprauju žestu un iebāžu roku kabatā, kā meklēdams cigaretes.
   Beidzot es soļoju tālāk kā garlaicības mākts tūrists.

   Ja liktenis jums ir lēmis dzīvot Bernē un ja gribat nomierināt vai vēl vairāk sabendēt nervus, diez vai atradīsiet šim mērķim vairāk piemērotu apvidu nekā vasarnīcu rajons aiz Austrumu loka.
   Gar asfaltētu aleju virknējas vasarnīcas, kas atkarībā no saimnieku turības un gaumes ir diezgan dažādas pēc lieluma un ārējās apdares: vienstāva vai divstāvu, pārmo- dernas vai veco, labo laiku stilā, ar ērtām verandām vai neciliem balkoniņiem, ieskautas cītīgi koptos dārzos vai mazītiņos zāles laukumos, nožogotas apgrieztiem krāšņurn- kokiem vai rakstainiem metāla režģiem.
   Tas ir labklājības alkās radies pašam savas mazas oāzes kults, tieksme izvairīties no trokšņiem un neirasfēnijas, ko izrosa mūslaiku dzīve, izsena dziņa atgriezties pie dabas krūts, tagad jau apzaļumotas un ar dārznieka šķērēm rūpīgi apdarinātas.
   Alejā garāmgājēji gandrīz nav sastopami, un šis rajons dažas stundas dienā liekas gluži kā izmiris, kaut gan patiesībā turpina savu dzīvi pēc nerakstītiem, bet stingri ievērotiem likumiem. Bērni iet uz skolu un nāk mājās, vecāki ar automobiļiem brauc uz pilsētu turp un atpakaļ, tirdzniecības firmu segtās mašīnas stingri noteiktā laikā izvadā produktus no namiņa uz namiņu. Taču rajons ir tik plašs un tik reti apdzīvots, ka visa rosība priežu un biezo, mūžzaļo krūmu tumšajā paēnā bezmaz nav manāma.
   Vasarnīca, ko man noīrējis kompanjons Džovanni Benāto, pieder pie vidēji labajām un ir kā radīta vidēji turīgam tirgotājam. Zāle ar nelielu blakusistabu, augšstāvā bibliotē­ka un guļamistaba, ko tur minēt vēl virtuvi, pieliekamo un tualeti,— tāda ir mana mazā pils, kas atrodas nolaistā dārzā ar kādu duci ābeļu.
   Man kaimiņos vienā pusē dzīvo pavecs rantjē, kas kopā ar sievu aizņem apakšējo stāvu, augšējo izīrē, lai noapaļo­tu ienākumus. Sākumā domājām noīrēt tieši šo augšstāvu, bet tas, kamēr mēs šaubījāmies, tika izdots kādai vācietei. Vēl io labāk.
   Labāk tādēļ, ka tagad otrā pusē mans kaimiņš ir Gora­novs. Protams, tas, ka viņš dzīvo kaimiņos, sagādā zināmas neērtības. Es piesaistu viņa skatienu, un šis skatiens, pārlieku neuzticīgs, var izraisīt attiecīgus novērojumus un slepenas pārbaudes. Tāpēc man nepieciešams ilgu laiku atturēties no jebkuras rīcības, kas pamodinātu vismazākās aizdomas. Nepieciešams uzvesties tā, lai apkārtējie pieras­tu pie manis kā pie garlaicīga un itin lādzīga kaimiņa.
   Par spīti šīm neērtībām, dzīvot blakus Goranovam ir izdevīgi: lai novērotu viņu, te man ir tādas priekšrocības, kādas nespēj nodrošināt rantjē mājoklis, kaut gan tas ir daudz bagātīgāks. Starp Goranova vasarnīcu un manējo ir ne vairāk kā divpadsmit metru, žogs, kas šķir mūsu pagalmus, ir gaužām zems — tātad nav par šķērsli. Laižot darbā atbilstošu aparatūru, es varētu mierīgi izsekot visu, kas notiek otrā pusē. Taču, ņemot vērā tagadējo situāciju, turēt aparatūru būtu tīrā muļķība. Man vajadzētu būt pārāk lielam optimistam, lai nepieļautu domu. ka šajos apstākļos un šai laikā mana pils netiks apmeklēta un rūpīgi, apskatīta, kamēr es nebūšu mājās.
   Man nenāk ne prātā apgalvot, ka darbojos kailām rokām un neizmantoju nekādu tehniku. Mūsu darbā un mūsu straujā progresa laikmetā tas būtu tikpat kā ar kaķeni rokās iet ziloņu medībās. Vai nu aiz naivuma, vai arī aiz liekulības tūkstošiem cilvēku reiz sacēla skaļu jo skaļu brēku par nez kādu Votergeitu, it kā viņiem līdz šim nekas nebūtu bijis zināms par noklausīšanās iekārtām. Man tomēr nav tiesību uz naivumu vai pārmērīgu nejēdzību. Es nedrīkstu pat apvainoties, runāt pretī, bet visvairāk — ciest neveiksmi.
   Starp citu, kabatās nēsāju savus mazos aparātus, ar kuriem, no malas raugoties, nevienam neko ļaunu nevaru nodarīt. Fotoaparāts ir šķiltavās, rācija ar nelielu darbības
   rādiusu ievietota pildspalvā, tālskatis ierīkots otrās pild­spalvas uzvāznī — nepievilcīgs, toties spēcīgāks par jeb­kuru binokli. Mazs mazītiņš piederumu komplekts, ar kuru iespējams atdarīt slepenas slēdzenes, dažas sīkas zināmām vajadzībām paredzētas ampulas — un viss. Sīs mantiņas nav smagas, neaizņem daudz vietas, un, ja nepieciešams, varu uz rāviena tās aizmest, nevienam nemanot.
   Pārspīlēti būtu atzīt, ka te pavadu laiku, slepus dirnē- dams guļamistabā un pa aizkaru spraugu pētīgi raudzīda­mies Goranova vasarnīcas logos, kaut gan šāda nodarboša­nās man nav sveša. Un gluži nevietā ir iedomāties, ka caurām dienām mājīgajā viesistabā snaužu vai dārzā grābju rudenī nobirušās lapas. Man veltītā leģenda ir sacerēta parv darba cilvēku, un tā ik dienas no jauna jāattaisno.
   Rīts sākas ar to, ka paņemu produktus, kurus piegādā­tāji ir atstājuši pie virtuves durvīm, gatavoju brokastis un rūpējos par savu tualeti. Nepūlos aiz blīviem aizkariem slēpt, kā rosos pa māju, jo man jātēlo krietns un garlaicīgs cilvēks, kam nav nekā slēpjama.
   Tieši pulksten deviņos izstūrēju volvo uz asfaltētās alejas, aiztaisu dārza vārtus un ar mašīnu dodos lejup uz centru. Kā jau krietns un garlaicīgs cilvēks, braucu pa vienu un to pašu maršrutu: Austrumu loks, tad garā, nolaidenā un taisnā Tūnas iela, pēc tam Kirhenfeldes tilts, kas ved pāri upei uz Kazino laukumu, no tā — Pavāru iela un beidzot — Bērenlaukums, kur ir mans kantoris.
   Patiesībā kantoris pieder Džovanni Benāto, bet kopš tā laika, kad mans tikai papīros atrodamais uzņēmums ir apvienojies ar viņa firmu, kurai ik brīdi draud bankrots, mēs draudzīgi sadzīvojam šai tīrajā un klusajā telpā, kas ir izolēta dubultlogiem no ielas trokšņiem un kņadas un lielāka respekta dēļ rotāta ar pasaules karti un diviem ilustrētiem aviācijas kompāniju kalendāriem.
   Nevis aiz tukšas vēlmes pašam sevi slavināt, bet skaid­ras patiesības labad jāpiebilst: ja Benāto firma — pārtikas preču imports un eksports — arvien vēl darbojas, tas savā ziņā ir mans nopelns, jo lāgu lāgiem man izdodas dažādā ceļā nodrošināt viņam pa kādam vienkāršam darījumam. Tomēr darījumu ir pamaz, tāpēc mans kompanjons ieskata, ka nav vērts izdot naudu, lai algotu sekretāri, un pats tiek galā ar saraksti. Tā kā sarakste nav pārāk plaša, darbalaiks mums parasti aizrit vaļīgās sarunās par šo un to. Patiesību sakot — par katastrofām. Visvisādām pēc smaguma, raša­nās un niansēm.
   Sīs savdabīgās sarunas varētu likties dīvainas tam, kas nav tuvu pazīstams ar Džovanni Benāto. Viņš pieder pie tiem lempjiem, kuriem, šķiet, ik uz soļa gadās nelaime: ja priekšā uz galda ir vāze, Džovanni to noteikti apgāž, ja •viņam pasniedz zupas šķīvi, tajā iekrīt acenes, ja vajag šķērsot ielu, viņš iet pa to, degot sarkanajai ugunij, un traucē satiksmi.
   Tomēr mans kompanjons uzpūtīgi neņem vērā briesmas, kas draud tieši pašam, un šķetina valodas par to, kādas pasaules mēroga katastrofas ir notikušas vai vēl notiks.
   — Vai atceraties, kā tika iznīcināta Atlantīda?— viņš vaicā, ar strupajiem, tuklajiem pirkstiem bungodams pa rakstāmgaldu — Ta nu jums skaidrs, ka var aiziet bojā arī mūsu civilizācija.
   Gribot negribot atzīstos, ka man atmiņā nekas nav saglabājies no Atlantīdas laikmeta.
   —  Man arī,— Benāto pamāj.— Bet šo jautājumu ir apgaismojusi zinātne. Iedomājieties rnilzu meteorītu vai, teiksim, nelielu planētu, kuras diametrs ir kilometri seši un svars — kādi divsimt miljardi tonnu. Kolosāli, vai nav tiesa?
   Viena no Džovanni īpatnībām ir tā, ka viņš tērzējot bez mitas uzdod tamlīdzīgus jautājumus, lai dzirdētu manas domas. Protams, tās viņu maz interesē, taču ar tik veiklu oratora paņēmienu Džovanni panāk, ka visu laiku sasprin­gti sekoju sarunai, kas īstenībā bieži vien izvēršas ilgstošā monologā.
   Tātad, lai monologa pavediens gludi vērptos tālāk, es katrā ziņā apstiprinu, ka divsimt miljardu tonnu ir tiešām kolosāli.
   — Un nu milzu meteorīts trakā ātrumā traucas pret zemi un iekrīt Floridas jūras līcī, ka noblaukšķ vien. Laime, ka iekrita tur, zināt, ja trāpījis te, tagad Šveicē būtu nevis Alpi, bet bezdibenis. Cik šausmīgi, vai ne?
   — Manuprāt, nemaz nav tik šausmīgi,— laipni iebil­stu.— Šveicieši ir varen izveicīgi — būtu iepratušies arī bezdibeni izmantot tūristu aptīrīšanai.
   —  Bez šaubām, bez šaubām,— Benāto pamāj.— Taču es ar to nedomāju pašu bezdibeni, bet baismīgo satricināju­mu. Kur nu satricinājums! Tas būtu bijis kaut kas drausmī­gāks nekā tūkstoš atomsprādzieni… pat zemes poli pārvie­tojušies un okeāns pārplūdinājis visu kontinentu. Vai jūs varat iedomāties?
   — Jāpamēģina.
   Lai rosinātu manu kūtro iztēli, Benāto pastāsta vēl dažus sīkumus par Atlantīdas katastrofu, ik pēc brīža, kā likts, iestarpinādams: «Vai nav tiesa?», «Ko jūs teiksiet?» un «Vai apjēdzat?». Tad sāk runāt par nelaimēm, kas notiks nākotnē.
   Nākotnē uz zemes var rasties baismīga klimata maiņa, tā jau gaidāma, kā atzīst ievērojami zinātnieki, un tai paredza­mas nenovēršamas sekas — vispirms jauni ūdensplūdi, tad jauns ledus laikmets. Vai arī demogrāfisks izvirdums, kas nesīs vēl šausmīgāku postu: sākumā ļaudīm būs jāpārtiek no augu saknēm, vēlāk — no līdzcilvēkiem (vai jūs varat iedomāties?). Vai dēmoniski spēki, kas snauž apakš zemes garozas,— bail pat padomāt, ka te, Bērenlau- kumā, kur mēs abi ar jums sēžam, pazemē zem mūsu kājām mutuļo uguns lava (jums jau zināms: ja kas sāk mutuļot, tā vien skaties — uzšausies gaisā). Vai arī jauns viduslai­ku briesmīgo epidēmiju uzliesmojums, no kura miljoniem cilvēku krīt kā mušas (vai apjēdzat?).
   Īpašu vietu Džovanni Benāto repertuārā ieņem militā­rās un politiskās kataklizmas: ķīniešu uzbrukums, ūdeņra­ža bumba un gan bakterioloģiskie, gan ķīmiskie ieroci. Par tiem viņam visvairāk patīk tērzēt laikam tādēļ, ka Benāto rīcībā ir ari vareri bagātīgas ziņas. Tomēr, lai cik tīkamas ir valodas par kataklizmām, tās nekādi nepārspēj program­mas trešās un pēdējās daļas saturu, kas viņu iekveldina gandrīz liriskā sajūsmā,— fantastiskās literatūras sižetus, ko mans sarunas biedrs, protams, uztver kā skaidru patiesību. Te redzamu vietu ieņem tādi motīvi kā iebruku­mi no citām planētām, mītiska briesmone, kas mājo Skotijā Lohnesa ezerā, milzu Baltā haizivs, šausminošais sniega cilvēks, lidojošie šķīvīši un — vairs neatceros, kas vēl un vēl.
   Lai kā aizrāvies ar sarunas — monologa — straujajiem pavērsieniem, Benāto neaizmirst lāgu lāgiem palūkoties savā rokas pulkstenī un vienmēr savlaicīgi pamanās darīt man zināmu:
   —  Mīļais draugs, jau divpadsmit. Ko jūs teiktu, ja mēs iegrieztos kaut kur un iestiprinātos, iekams sasodītais Visums nav vēl sagruvis pār mūsu nabaga galvām?
   Viņa priekšlikumu pirmoreiz pieņēmu ar entuziasmu, kā jau iesācējs, nenojauzdams, cik bīstama var būt šāda avantūra. Vēlāk bija jāpieņem gribot negribot, jo cits nekas neatlika, — tas bija pārtapis tradīcijā. Beigu beigās pie tā pieradu.
   Ieminēdamies par bīstamību, ar to nedomāju ikreizēju norēķina samaksu no savas kabatas — tas nebija nekas bīstams, bet dzelžaini nenovēršams gan. Tāpat neesmu tik sīkumains, lai jums liktu saprast, ka kompanjons priecājās par pamatīgu ēstgribu, tāpēc arī rēķins iznāca pamatīgs. Te ir cits jautājums — kā jau teicu, Benāto bija mazliet lempīgs, un kopā ar viņu staigāt pa plašo pasauli bija tikpat kā nest slogu.
   Itālietis bija stipri tuvredzīgs, tomēr redzēja tālu, valkā­dams acenes biezos raga ietvaros. Tā kā izklaidībai vēl nav izgudrotas acenes, viņš nepārtraukti uzgrūdās te vienam, te otram garāmgājējam, uzmina uz papēža cilvēkam, kas soļoja viņam pa priekšu, vai paņēma pie rokas kādu nepazīstamo, noturēdams viņu par mani, savu kompanjo­nu. Benāto tā gāja pa ielu, ka viņu ne reizi vien būtu nolamājuši vai dažkārt ātrās dusmās iepļaukājuši ja viņam nebūtu tik bērnišķīgi nevainīgas sejas un ieraduma nevainīgi smaidīt un gan pa labi, gan pa kreisi bārstīt laipnības —«atvainojiet, atvainojiet», kas atmaidzināja cietušos.
   Reiz, pēkšņi attapis, ka vairs nav cigarešu, Benāto metās uz tabakas veikaliņu un būtu tajā iekļuvis, izsizdamies cauri skatlogam, ja es viņu pēdējā mirklī neapturējis. Kādu dienu, liekas, izsalkuma dzīts, viņš tādu pašu triku gandrīz izdarīja ar daudz lielāku un biezāku restorāna skatlogu.
   —  Tik lielu skatlogu izsist man vēl nav gadījies,— viņš atzinās, kad laikus biju paguvis viņu notvert.— Dažreiz esmu ietriecies mazākos, bet tik lielā — nekad.
   Jutu — Benāto man klusībā pārmet, ka neesmu ļāvis viņam sasniegt pieticīgu rekordu skatlogu izsišanā ar kailu galvu.
   Restorānā tāpat risinājās dažādi notikumi, tā nu piesar­dzības labad vienmēr apsēdāmies kaktā, kur viesus apkal­poja Feliče, kas bija spiests pazemīgi paciest sava. tautieša mazās dīvainības.
   —  Paklau, mīļais, ko tu mums šodien ieteiksi?— Džo­vanni draudzīgi vaicāja, atvērdams ēdienkarti un brīvi izstiepdams kājas zerri galda tā, ka kurpes nemaldīgi paslēpās manu bikšu galos.
   — Mums ir varen garšīgs kūpināts lasis…— viesmīlis, kā jau apzinīgs darbinieks, labprāt piedāvāja visdārgāko.
   — Kūpināts lasis… tā patiešām laba ideja…— Benāto murmināja, kustinādams kājas un juzdams, ka tās sapinu­šās kādos tīklos tur, pagaldē.— Es gribētu pajautāt, ko vēl piedāvāsi pēc laša…
   Tā viņš ilgi apspriedās ar Feliči, beigu beigās bija izvēlēti ēdieni un tiem piedienīgi dzērieni un itālietis devās uz virtuves pusi.
   — Cik brīnišķīgi ziedi! — Džovanni iesaucās, sniegda­mies pēc kristāla vāziteš ar kuplām neļķēm.
   Šādās reizēs nevilšus parāvos nost no galda, kaut gan vāzīte ne jau vienmēr apgāzās. Gadījās, ka tā palika stāvam. Izvilcis un bikli paostījis neļķi, mans kompanjons teica:
   — Mīļais draugs, šajā pasaulē pat skaistums ir mānīgs. Droši vien esat dzirdējis par briesmīgajām orhidejām, kuru smarža iedarbojas kā nāvējoša inde…
   Arī par indēm — dabiskajām un laboratorijās iegūta­jām — Benāto mīļuprāt mēdza runāt un tagad, aizrautīgi stāstīdams par tām, brīdi izklaidējās, lai apslāpētu izsalku­ma lēkmi. Galu galā Feliče atnesa zivi un Džovanni ēda, kamēr ar ievingrinātu aci saskatīja kādu nebūšanu.
   — Saki, Feliče, — kas tā par modi pasniegt kūpinātu lasi, garnētu ar neļķēm?
   — Domāju, ka jūs pats esat ielicis neļķi šķīvī,— vies­mīlis mēģināja iebilst.
   — Tu tikai domā… Bet neesi pārliecināts… Labi, lai nu šis jautājums paliek atklāts.— Benāto cēlsirdīgi atmeta ar roku, apgāzdams savu glāzīti.
   No šā brīža līdz pusdienu beigām viņam no rokām ne reizi vien nejauši izkrita te dakšiņa, te nazis, te glāze, un Feliče gribot negribot pastāvīgi uzmanīja Džovanni un bija gatavs ik pēc brīža atnest citu galda piederumu. Taču vislielākās briesmas apkārtējiem draudēja tad, kad Benāto tiesāja otro ēdienu, tas parasti bija bifšteks vai sitenis, ko vajadzēja sagriezt. Viņš ar nazi rīkojās tik vēzienīgi, ka nereti atgrieztais kumoss aizlidoja tālu prom, uzkrizdams vai nu uz galdauta, vai arī pašam uz sava uzvalka. Dažkārt aizlidoja nevis kumoss, bet yiss sitenis, reiz tas iepliukšķē- ja pie blakus galda sēdošai dāmai klēpī. Laime vēl, ka dāma, kā paredzēdama to, bija ieklājusi salveti klēpī.
   — Nemaz nebiju domājis, ka esmu tik talantīgs šā­vējs,— Benāto man čukstus teica, kad nepatīkamais starp­gadījums bija nokārtojies.— Vai redzējāt — tas trāpīja viņai tieši uz salvetes un pat neapšļakstināja kleitu.
   Zināmā mērā dabūja ciest ari pats Benāto. Atceros — viendien, stāstīdams par nenovēršamo komētas tuvošanos, viņš atbalstīja elkoņus šķīvī ar Milānas mērci un jutās satriekts.
   Visniecīgākie negadījumi, protams, radās ar cigareti, ko mans kompanjons atstāja, kur vien tik, vai pielika, kam un kā vien patrāpījās, un to samanīja tikai tad, kād neatlaizda- mās izplatījās degoša auduma smaka.
   — Liekas, kaut kas deg, — Džovanni paklusi sacīja.
   — Galdauts… rau, jūsu priekšā…
   — A, labi, labi. Es nobijos, ka tik tās nav manas bikses.
   Kādu dienu atļāvos bikli ieminēties:
   — Ja tā rīkosities ar cigaretēm, mājās var izcelties ugunsgrēks.
   —  Es jau divas reizes esmu dedzis,— Benāto nevērīgi teica. — Tas nav nekas bīstams. Pietiek ar to, ka esam apdrošinājušies. Es allaž esmu apdrošinājies.
   Paēduši pusdienas un samaksājuši par tām, mēs, kā parasts, dodamies atkal uz kantori. Patiesībā Džovanni soļo man- blakus tikai līdz tuvējam ielas stūrim, tur paskaidro, ka nevarot iet tālāk, viņam jāsteidzoties uz lietišķu tikšanos. Spriežot pēc Benāto miegainās sejas, visai iespējams, ka tikšanās notiks ar mīkstu gultu, kurā viņam labpatiksies iegrimt, aizmirsties un kaut uz brīdi atrauties no mokošajām domām par mūsu planēta.s bojā­eju.
   Tā nu aizeju viens uz kantori un divas stundas ziedoju presei un pasaules notikumiem. Tad, lai izlocītu kājas, pastaigājos pa gaiveno ielu — mūsu firma ir pāris soļu no tās.
   Bernē viss ir pāris soļu no galvenās ielas — parlaments, muzejs, katedrāle, batikas, stacija, spēļu nams, teātris un daudz kas cits. Viss, pat vieta, kur es reizi nedēļā sazinos ar savu biedru. Pagaidām tāpat vien, lai viņš saprastu, ka esmu dzīvs un nekā īpaša man nav ko pavēstīt. Variants «Delta» tiešām ir sācies, kaut gan virzās uz priekšu tukšgaitā.
   Galvenā iela, ko sauc par Krāmu vai Tirgus ielu, vai kā citādi — pats nezinu —, ir pārbagāta ievērojamiem vēstu­riskiem pieminekļiem, sākot ar pulksteņtorni un beidzot ar neskaitāmiem senlaicīgiem ūdenskrāniem, ko grezno renesanses laikmeta skulptūras. Taču mans skatiens nez kādēļ tikai pavirši pārslīd pieminekļiem, lai pievērstos kaut kam daudz banālākam — dažām pasāžām, kas ved uz sānielām, iestādēm ar divām ārdurvīm, universālveikaliem un citiem lieliem veikaliem, kur ir gan liku likām preču, gan šādas tādas noderīgas ērtības.
   Protams, šīs vietas pētu aiz tīri profesionāla ieraduma un pats sev saku, ka vislabāk būtu. ja nekad nenāktos tur meklēt glābiņu. Cik viegli te var izmukt no varbūtēja vajātāja, tikpat viegli var no jauna sadurties ar viņu pēc minūtēm piecām kaut kur apkārtnē. Mazajā pilsētā taču viss atrodas pāris soļu no galvenās ielas,
   Patiesībā pilsēta nebūt nav tik maza. Tā plešas tālu abpus Ārei, par kuru varētu teikt, ka tā lokās kā čūska, ja šis salīdzinājums neizklausītos pārāk derdzīgs dzidrajai, zili zaļajai upei. Bet attālie, klusie pilsētas rajoni ar platajām ielām, dzīvojamiem namiem, iestādēm un par­kiem mani neinteresē. Savā ziņā tie nav tik ērti kā pilsētas centrs, kas šķiet par šauru. Tieši cen­trā, ko it kā azotē ieņēmis Āres līkums, cits citam piekļaujas veikali, valda drūzma un viss atrodas pāris soļu no galvenās ielas.
   Pievakarē aizklīstu līdz savam volvo, ko esmu atstājis pie Bērenlaukuma, iesēstos mašīnā un dodos atceļā uz Austrumu loku. Diena ir beigusies, bet garlaicība turpinās. Taču tādam krietnam un garlaicīgam pilsonim kā Pjērs Lorāns nav tiesību garlaikoties. To var atļauties cilvēki ar mākslinieka dvēseli, tie, kuri vienmēr karsti ilgojas pēc dažādības, kaut kā cita, neparasta, kas… vārdu sakot, tie, kuriem vējš galvā un mirāžas rādās sapņos. Diez vai vēl jāpiebilst, ka tādam lāga vīram kā Pjērs Lorāns nav nekā kopīga ar šādiem sprukstiņiem. Viņš pārbrauc tieši noteik­tā stundā, novieto volvo tieši vienā un tai pašā vietā un noņemas tieši ar to,-kas pieklājas šai. laikā, ar vakariņu gatavošanu.
   Tā nu pagatavoju vakariņas — galvenais un gandrīz vienīgais ēdiens ir ceptas olas ar šķiņķi —, iekārtojos pie virtuves galda un ierasti daru ļoti svarīgu darbu — ēdu, nemaz nepūlēdamies aizvilkt logam priekšā aizkaru, un katrs, kam vien tīk, var pārliecināties, ka Pjērs Lorāns, kā jau krietns cilvēks, ir pārradies mājās un, kā jau krietns cilvēks, steidzas pavakariņot, iekāms nav sākusies daudzsēriju televīzijas filma «Tumšā lieta».
   Vēlāk, kā droši vien nojaušat, es daru savu darāmo viesistabā — kādu laiku snaužu, puszviļus atlaidies atzvel­tnī pretim mazajam ekrānam. Vasarnīcas saimnieks ir parūpējies, lai viesistabas iekārta būtu vienkārša un gaumīga, ieturēta caur un cauri zaļos notoņos: zīdainās tapetes, ar samtu pārvilktie atzveltņi, lielais paklājs, pat gaida lampu abažūri — viss zaļš. Pārsvarā zaļas ir arī dažas pie sienām piekārtās gravīras, kurās attēlotas pasto­rālas vai galantas ainas ar pakailām sievietēm un bagātīgu augu valsti.
   Reizēm, kad kārtējā filmas «Tumšā lieta» sērija beidzas, lai dotu vietu kārtējai pārrunai par ekonomisko krīzi, es atstāju viesistabu un laiski kāpju otrā stāvā uz bibliotēku. Te aizkari ir aizvilkti, jo ikviens lasot mēdz nošķirties 110 ārpasaules. Ak vai, man nemaz negribas lasīt, it īpaši grāmatas biezos ādas vākos, kas saliktas plauktos tik dekoratīvi, ka visa iekārta izskatās senlaicīga un zinātnie ku videi raksturīga. Pavirši aplūkoju sējumus — tur vis­vairāk ir dažādi latīņu valodā sarakstīti sacerējumi, mācī­bu grāmatas un pagājušajā gadsimtā izdotas dārzkopības rokasgrāmatas. Tā kā nedomāju iebāzt degunu dārzkopības rokasgrāmatās un, kā jau teicu, aizkari ir aizvilkti, atļaujos iziet no bibliotēkas, ienirt tumšajā guļamistabas interjerā un pa aizkaru spraudziņu raidīt skatienu uz blakus vasar­nīcu.
   Tur šai stundā parasti ir apgaismoti divi plašie viesista­bas logi, reizēm tos aizplīvuro muslīm aizkari kā pienbalta migla, reizēm pa tiem skaidri redzama telpas iekšpuse. Veclaicīga un grezna iekārta — liku likām drūmu, smagnē­ju mēbeļu un trauslu porcelāna izstrādājumu. Un grezni iekārtotajā istabā ir kalsns, pavecs vīrietis, pret kuru slepus esmu pavērsis savu pildspalvu — tālskati.
   Pelēkdzeltūksnējā. sīkām krunkām izvagotā seja ar iekritušajiem vaigiem izskatās slimīga. Vārdu sakot, Gora­novs acīmredzot pieder pie tiem cilvēkiem, kuri, liekas, ik mirkli var nolikt karoti, tomēr, par spīti tam, nodzīvo vēl gadiem ilgi — tik ilgi, ka visi viņa tuvinieki pa to laiku aiziet viņsaulē. Viņam noteikti jau ir pāri sešdesmit, bet diez vai viņš sasniedzis nākamo gadu desmitu, lai gan mati nosirmojuši balti un skatiens izdzisis. Krunkas, kas atgādi­na Morzes zīmes, veido sejā nerimtīga sarūgtinājuma vai ciešanu vaibstus, it kā viņu mocītu ne visai skaudras, bet nepārejošas zobu sāpes.
   Ģērbies apvalkātā ķiršsarkanā vilnas halātā, Goranovs parasti lasa avīzi, gulēdams uz dīvāna, vai lēnām staigā, kā soļiem mērīdams istabas garumu. Ja nedz lasa, nedz mērī
   istabu, tad nosit laiku, spēlēdams kārtis. Spēlē viņam ir viens vienīgs pretinieks — Penevs.
   Arī Penevs izskatās inazasinīgs un slimīgs, bet nemaz nav vēl vecs, un, pēc man sniegtām ziņām, viņam drīz vien apritēs četrdesmit. Kas zīmējas uz ziņām par Peneva seju — gareno un bālo —, jāsaka, tās nav īsti skaidras, un nu viuu viegli varētu noturēt par dažiem gadiem jaunāku vai vecāku. Kaut kas skarbs viežas garenajā sejas veidolā, stūraini izliektajos uzacu lokos, degunā, kas atgādina putna knābi, smailajā zodā un mazo, melno acu vērīgajā skatienā. Bālo lūpu kaktiņā pastāvīgi slienas cigarete. Neaizdedzināta. Lāgiem viņš to izņem un iemet pelnu traukā, pēc brītiņa sadabū citu, ieliek parastajā vietā — lū­pu kaktiņā un tur tāpat neaizdedzinātu. Laikam viņam smēķēt neļauj Goranovs. Vai varbūt ir aizlieguši ārsti.
   Dažkārt vecais strauji paceļ galvu un raugās uz loga pusi, dažkārt arī Penevs pavērš acis turp, it kā aiz tumšajām rūtīm slēptos kaut kas nezināms un nevēlams. Pēc tam spēle turpinās. Turpinās vienmēr līdz vienpadsmi­tiem, tad abi trumpmaņi nomet kārtis, zaudētājs — ne vien kārtis, bet arī naudas zīmi. Atstādami viesistabu, viņi izslēdz elektriskās spuldzes. Izrāde beigusies.
   Netīkama un tukša izrāde tieši tādā stilā, kāds ir klusajam, snaudulīgajam rajonam aiz Austrumu loka, kur jūs varētu nomierināt nervus, ja vajadzīgs, vai vēl vairāk sabendēt. Un tieši jaukās, vecās Beines stilā — vakaros pēc astoņiem pilsētas ielās norimst rosme un vienīgais piedzīvojums var būt tas, ka Benāto uzlies Milānas mērci uz jūsu uzvalka vai ar cigareti izdedzinās caurumu piedur­knē.
   Tā aizrit veselas divas nedēļas, beidzot agri no rīta atgadās kaut kas neparasts. Kāds piezvana pie manas vasarnīcas durvīm. Nevis sētas pusē, kur piegādātāji atnes un noliek produktus, bet pie galvenās ieejas.
   Atvēris durvis, vaigu vaigā sastopos ar jaunu dāmu. Nedomājiet, ka viņa ir tāda kā Holivudas bestija, kuras aicinājums ir sagrozīt varonim galvu. Dāma ne ar ko īpašu neizceļas, visumā pieder pie tām, kas iet pa ielu, nepievilk- damas sev garāmgājēju skatienus. Vidējs augums, pelēks vienkārša piegriezuma kostīms un ne pārāk valdzinoša seja, ko daļēji aizslēpj brilles lieliem dūmkrāsas stikliem.
   — Atnācu apjautāties par dzīvokli,— apmeklētāja pro­zaiski pavēsta.
   — Par kādu dzīvokli?
   — Par to, kuru jūs izīrējat.
   — Te tāda nav,— iebilstu.
   — Bet sludinājums?
   — Ak jā, sludinājums… Gluži vienkārši esmu aizmirsis to noņemt,— es saku, atcerējies pie dārza vārtiņiem piesprausto mazo kartīti, ko tiešām sen vajadzēja noraut.
   — Varbūt jums tomēr ir zināms brīvs dzīvoklis šajā apkārtnē…— dāma turpina sarunu.
   — Diemžēl nav vis zināms. Viens bija blakus vasarnīcā, bet jau arī izdots.
   — Cik dīvaini… Man stāstīja, ka te brīvu telpu esot vai cik.
   — Man nav ne jausmas… Var jau būt, — īgni murminu, palūkodamies savā pulkstenī.
   Galu galā viņa atvadām pamāj ar galvu un dodas pie sava salkanā folksvāgena, ko ir atstājusi iepretim ieejai.
   Nākamais rīts sākas atkal ar neparastu notikumu. Atkal notrinkšķ durvju zvans — nevis sētas pusē, bet pie parā­des durvīm. Un man pretim atkal stāv dāma, bet tāda, ka aizrit krietns brīdis, iekams sazīmēju, ka tā ir vakarējā apmeklētāja. Dārga, pasteļviolela vilnas kleita cieši pieguļ augumam, izceldama izaicinoši pievilcīgos silueta izlieku­mus un vingro krūšu apaļumus. No dūmkrāsas briļļu naktstauriņa atsvabinātā seja staro apburošā smaidā. Tā­pat smaida sulīgās lūpas un melnās acis ar tumši noēno­tiem plakstiem.
   — Atnācu vēlreiz apvaicāties par dzīvokli,— dāma pa­ziņo.
   — Es taču teicu, ka neizīrēju,— saku, pūlēdamies atgū­ties no pārsteiguma.— Varbūt esat ievērojusi, ka sludinā­jums jau noņemts.
   — Bez šaubām, esmu ievērojusi.— Nepazīstamā pamāj, arvien vēl burdama mani ar smaidu.— Bet ticiet — te nekur nevaru atrast neko sev piemērotu. Tā kā uzzināju, ka dzīvojat viens… Un, tā kā labprāt apmierināšos ar vienu stāvu, ļaunākajā gadījumā — ar vienu istabu, domāju, ka…
   Ari es domāju kaut ko un labprāt grasos savas domas izpaust vārdos — pasūtīt bezkauņu pie velna, taču, mani apsteigdama, viņa ar mīlīgo smaidu uz lūpām piemetina:
   — Vai tad jūs atstāsiet bez pajuņites sievieti, kurai nav kur apmesties… aukstajā un mitrajā rudenī… Ticiet droši — cs nedzeru, neaicinu viesus, neuzplijos saimniekam, vispār te manis tikpat kā nebūs…
   Kamēr viņa spēlē tālāk savu mazo lomu, es prātoju par gluži ko citu. Galu galā dāma ir ieradusies aiz kāda iemesla, klusībā saku sev. Nez vai tos neesmu es pats. Bet, ja es ne, nebūtu par ļaunu uzzināt, kas tad. Un vēl — šāda kaimiņie­ne savā ziņā var noderēt. Un vēl — istaba blakus zālei man tiešām ir galīgi lieka.
   — Jūs man sirdi velkat no krūtīm laukā,— nomurmi­nu.— Es varētu izdot istabu apakšstāvā, ja piekrītat, ka zāle mums abiem būs kopīga. Neko vairāk.
   —  Es jau no pirmā acu uzmetiena sapratu, ka esat cēlsirdīgs,— dāma čivina, kad vedu viņu iekšā.— Maza bēda, ka zāle mums abiem būs kopīga… Tagad jūs man sirdi velkat no krūtīm laukā…
   —  Es atdotu jums visu apakšstāvu, — dzedri saku, — ja tur nebūtu nolikts televizors. Zināt, šaiās dienās rāda daudzsēriju filmu «Tumšā lieta».
   —  Cik te ir brīnišķīgi! — nepazīstamā iesaucas, ienāku­si ērtajā viesistabā, uz kuru jau daļēji esmu zaudējis tiesības.— Un viss zaļos toņos… Tā ir mana mīļākā krāsa…
   Blakusistaba un vannas telpa, kas tai piekļaujas, arī izpelnās atzinību. Tomēr dāma, par spīti parastajai sievie­tes psiholoģijai, velta mazāku uzmanību vannai nekā ainavai, kas paveras aiz loga. Bet ša» ainavā ietveras galvenokārt Goranova vasarnīca.
   —  Domāju, ka labāk būs, ja tagad vienosimies par īres maksu, — nepazīstamā liek priekšā, kad esam atgriezušies viesistabā.
   —  Nav vērts steigties,— es saku.— Un man patlaban jābrauc uz darbu. Lūdzu, te jums ārdurvju atslēga. Pasū­tiet sev dublikātu, bet oriģinālu iemetiet vēstuļu kastītē.
   To pateicis, atvadām pamāju ar galvu un dodos prom mierīgi kā cilvēks, kurš var atļauties tādu greznību kā atstāt dzīvokli, lūk, tik bezrūpīgi tādēļ vien, ka ir krietns un garlaicīgs pilsonis, kam nekā nav slēpjama no citiem.
   Pievakarē pārrodos mājās, izņemu atslēgu no slēptuves un, iedams iekšā, tik tikko neuzgrūžos virsū jaunam cilvēkam ar cepuri platām malām, rupjā, biezā svīteri un zilos džinsos — uzreiz nevaru saprast, vai tas ir puisis vai meitene.
   «Jau sāk nākt viesi,» nospriežu, bet tai pašā mirklī hipijs izskatās aizdomīgi pazīstams.
   —      Vai iesiet uz masku balli?— jautāju, pārliecinājies, ka aseksuālais jaunietis nav neviens cits kā mana ļoti sievišķīgā īrniece.
   —      Uz diskusiju par mākslu,— dāma-hipijs pasaka vaļ­sirdīgu
   —      Ā, skaidrs. Tāpēc jau esat ģērbusies izsmalcinātā mākslinieku gaumē.
   —      Nūja, citādi mani noturēs par svešu. Visvairāk sarūgtināts jūtas tas, kuru savējie notur par svešu.
   Ņemot vērā tieši šādu pamatlikumu, nepazīstamā iekār­tojas manā vasarnīcā kā savs cilvēks. Vārdu sakot, iekārto­jas kā savās mājās. Un rosās tik ierasti, ka nav ne vēsts no nekaunības, to pat nemanu.
   Sai pašā vakarā, pārnākusi no diskusijas, viņa puszviļus ieslīgst atzveltnī un nekautrīgi paziņo:
   — Ai… Izsalkumā beidzos vai nost.
   —  Ledusskapis ir jūsu rīcībā,— es saku.
   — Vai jūs neēdīsiet kopā ar mani?
   —       Kādēļ gan ne, «Tumšā lieta» jau beigusies. Mēs abi ejam uz virtuvi.
   Brītiņu parakņājusies pa ledusskapi, dāma-hipiis izrau­ga akurāt to, ko arī es būtu izvēlējies: gluži ikdienišķu un sātīgu maltīti — šķiņķa šķēli un olas.
   —      Vai jūs nekad logu aizkarus nevelkat ciet? — viņa vaicā, pannu ar sviestu likdama uz gāzes plīts.
   —  Kālab tie jāvelk ciet?
   — Vai tad nesaejaties ar daiļo dzimumu?
   —      Jūs esat pirmā. Par dzimumu jāsaka… jūs šajā tualetē…
   —       Lai dzīvotu kā mūks, nav jāvalkā talārs, kungs… Nezinu, kā lai jūs saucu…
   — Mans vārds lasāms uz durvīm.
   —       Esmu redzējusi, bet nezinu, kā lai jūs uzrunāju. Kā jūs gribētu uzrunāt mani?
   Uz šo jautājumu atbildēt nemaz nav viegli, lai gan, pārradies no darba, esmu manījis viesistabā uz galda ar gudru ziņu pamestu vizītkarti: «Rozmarija Dimona, stu­dente. Berne.» Tā bija grezna, gravēta kartīte, turklāt pavisam nesen iespiesta, cik nopratu, stingrāk pārvilk­dams pirkstu pār burtiem un iztriepdams krāsu.
   —       Dzīvosim, redzēsim, — klusi saku.— Ja domājat te palikt ilgāk, es uzdrīkstētos jūs saukt par Rozmariju, jo tik un tā pienāks diena, kad viens otru uzrunāsim vārdā. Bet, ja nu esat apmetusies uz īsu laiku…
   —      Tādā gadījumā, mīļais Pjēr, sauciet mani par Rozma- riju.
   Viņa izslēdz gāzi, liek galdā pannu uz iepriekš salūkota koka paliktņa un, iekāms apsēžas krēslā, pasper pāris soļu, lai strauji aizrautu logam priekšā aizkaru. Jūs droši vien esat ievērojuši, ka atšķirībā no teātra dzīvē darbība nereti sākas tieši pēc aizkara aizvēršanas.
   Kādu laiku mans hipijs ēd klusējot, acīmredzot viņa patiešām ir pārlieku izsalkusi. Notiesājusi pusi maltītes, gluži nevietā noprasa:
   — Pjēr, vai jums patīk impresionisti?
   —      Jāatzīstas, es bieži vien jaucu visas tās skolas: impresionisti, ekspresionisti…
   —       Kā gan jūs varat sajaukt impresionistus ar ekspresio- nistiem?— Viņa uzlūko mani klaji pārmetoši.
   — Nu, tā… itin viegli.
   — Pašiem vārdiem taču ir dažādas nozīmes?
   — Ak, ko nu par vārdiem!… Vārdi, etiķetes, fasādes…
   Rozmarija uzmet man acis un atkal visu uzmanību pievērš šķīvim.
   —       Būtībā jums taisnība, — pāris kumosu norijusi, viņa saka.— Arī te, kā parasts, nosaukums neatklāj parādību. Tomēr jūs nemēģināsiet apgalvot, ka nekā neesat dzirdējis par tādiem gleznotājiem kā Monē, Sislejs, Renuārs…
   —       Pēdējais vārds tiešām atsauc atmiņā kaut ko,- atzīs­tos.— Atsauc atmiņā kailas sievietes. Ļoti sarkanīgas. Un briesmīgi tuklas.
   —       Skaidrs.— Rozmarija pamāj.— Jūs nepiederat pie tiem mūsdienu vīriešiem, kuriem ir plašas intereses par kultūru. Jūs piederat pie cita tipa — pie speciālistiem, kas aprobežojas tikai ar savu nozari. Bet es nezinu, kāda ir jūsu specialitāte.
   — Pavisam prozaiska — cenšos pelnīt naudu.
   — To dara visi, lai gan daždažādā ceļā.
   —       Es — tirdzniecības ceļā. Skaidrāk izsakoties, impor­ta un eksporta darījumos. Un vēl skaidrāk — ar pārtikas precēm. Domāju, ka jūs, klasificējot vīriešus tipos, mani esat ierindojusi viszemākajā — egoistu tipā.
   Rozmarija pabīda šķīvi malā, atkal uzmet man pētīgu mirkli un iebilst:
   —       Egoistu tipā? Velti to dēvējat par viszemāko, jo nekāda cita vairs nav.
   —       Kā tā — nav? Bet filantropi, taisnības meklētāji, pat jūsu impresionisti?
   — Nav vis, nav.— Viņa papurina galvu kā ietiepīgs bērns. — Un jums tas ļoti labi zināms.
   Irniece pārlaiž acis istabai un paraugās uz «Kenta» paciņu. Piedāvāju viņai cigareti un iešķiļu uguntiņu.
   — Pati dzīves būtība ir piesavināt kaut ko un pielāgot savām prasībām, piesavināt un izmantot piesavināto: puķe ar saknēm aplaupa un izsūc augsni, dzīvnieks noposta augus vai nonāvē citus dzīvniekus, cilvēks… cilvēks jau iedīglī sūc mātes organisma dzīvās sulas, lai vēlāk zīstu pienu no viņas krūts, pēc tam piesavinātu visu, kas vien ir viņa varā un iespējās. Ja, teiksim, mēs abi ar jums vēl esam dzīvi un apkārtējie nav mūs saplosījuši, tad tas ir tāpēc, ka vairumam cilvēku ir gaužām nožēlojama vara un iespējas…
   —  Ja saprotu pareizi, jūsuprāt, visi zog?
   — Vai tikai tagad esat uzzinājis šo sīko patiesību? Viss, pēc kā jūs sniedzaties, jau tā pieder citam. Tātad, to paņemot, kādu noteikti aplaupāt. Bez šaubām, sabiedrība, proti — varenie ir piesavinājuši tiesības darboties sabied­rības vārdā, radījuši sarežģītu tiesību sistēmu, lai nevarē­tu laupīt, ko kurš grib, un vienīgi sev nodrošinātu priekšrocības to darīt. Likumi un morāle tikai reglamentē, nevis novērš laupīšanu.
   — Daudz ko sliktu jums māca skola,— secinu grūt­sirdīgā noskaņā.
   — To nemāca skola, bet dzīve,— Rozmarija skaidri un gaiši pasaka, raidīdama uz mani izaicinošu skatienu un reizē biezu dūmu grīsti.
   — Kāda dzīve? Vai tāda, ko vada nabaga bezpajumt­nieki studenti?
   — Pateicoties jums, tagad vairs neesmu bezpajumt- niece. Lai cik neērti, tomēr jāpiebilst, ka neesmu arī nabaga. Tēvs sakrājis ne mazumu naudas tādā pašā ceļā kā jūs — tirdzniecībā.
   — Ar ko viņš tirgojas?
   — Ne jau ar pārtikas precēm, nē, ar pulksteņiem. Bet tas ir sīkums…
   —      …Kas nav par šķērsii, lai jūs viņu tik un tā atzītu par zagli.
   — Nesaprotu, kālab viņš jāsaudzē, ņemot vērā, ka visi apkārt ir zagļi.
   — Arī jūs pati?
   — Zināms. Ja jau ztieku ar tēva sazagto naudu.
   —  Cik loģiski! — Pamāju ar galvu un paraugos savā pulksteni.— Domāju — laiks iet gulēt.
   — Tiešām! Es droši vien par daudz aizpļāpājos.
   —  Liekas, jūs vienmēr turat zem spilvena sarkano Mao grāmatiņu…
   — Un kas par to, ka turu? — Viņa paveras mani atkal izaicinoši.
   —  Bez šaubām, tas nav nekas. Gaumes lieta. Un, ja runa ir par gaumi, atļaujiet pateikt, ka hipiju formas tērps jums it nemaz nepiestāv. Rozmarija, jūsu augums ir pelnījis, lai liktenis tam lemtu ko labāku.
   Pasaku viņai arlabunakti un dodos uz augšējo stāvu. Varbūt tā ir tīrā nejaušība, taču nekad vairs neredzu viņu driskainajos džinsos un vaļīgajā svīteri.
   * * *
   «Es nedzeru, neaicinu viesus, neuzplijos saimniekam, vispār te manis tikpat kā nebūs…»
   Jāatzīst, ka, iekārtojusies manās mājās, Rozmarija attais­no visus minētās deklarācijas pantus, tikai vienu ne — vi­ņa te ir. Viņa pati to ļoti labi saprot. Un uzvedas tā, lai arī es saprastu. Tāpēc, pievakarē pārradusies no lekcijām, Rozmarija staigā augstpapēžu kurpēs, tik graciozi līgoda­mās, ka izteiksmīgie gūžu un krūšu izciļņi vēršas vēl pievilcīgāki, acis — grēks būtu slēpt tādas acis aiz bril­lēm!— manī lūkojas izaicinoši, valšķīgi un daudzsološi, un… un es nekādi nevaru atraisīties no viņas esības.
   — Vai garlaikojaties? — šī dāma jautā, nomezdama so­mu un cimdus uz dīvāna.
   Vēl neesmu izlēmis, ko lai atbildu, kad viņa jau pieme­tina:
   — Nu tad paēdīsim vakariņas un garlaikosimies kopīgi.
   īstenībā vismazāk jābaidās no tā, ka viņas sabiedrībā būs garlaicīgi. Rozmarija allaž maina tērpus, atstiepusi tos trijās apjomīgās ceļasomās, un vakaros pārnāk te eleganta kā augstāko aprindu dāma, kas atgriežas no diplomātiskas tikšanās pie kokteiļa glāzes, te sporta kleitā ar baltu apkaklīti kā mātes lutekle, te cieši pieguļošā, noslēpumai­ni tumšā kostīmā kā sieviete no veikalnieku pasaules. Pastāvīgi mainās ne vien viņas āriene, bet arī manieres, izturēšanās, spriedumi un garastāvoklis — viņa ir jautra vai domīga, pļāpīga vai nerunīga, artistiski smalka vai rupji lietišķa, atturīga vai agresīva, liekulīga vai patiesa, lai gan diezgan grūti izprast, cik šī sieviete — hame­leons — ir patiesa.
   —  Man ir tīrais negals ar jūsu hameleona ieradu­miem,— atļaujos ieminēties kādā sarunā.
   — Ceru — jums zināms, kas ir hameleons…
   — Ja nemaldos, kāda ķirzaka.
   — Jūs gan esat vulgārs, ka mani salīdzināt ar rāpuli.
   — Te es nedomāju rāpuli, bet to, ka jūs neesat pastāvīga.
   —  Nu tad salīdziniet mani ar dārgakmeni — ar kādu no tiem, kas burvīgi maina nokrāsu.
   —  Kuri tie ir? Kā jums jau zināms, es netirgojos ar dārgakmeņiem.
   —  Piemēram, aleksandrīts… Stāsta, tas no rīta esot zaļš, vakarā — sarkans. Vai opāls, kas vizmo visās varavīksnes krāsās. Vai mēnessakmens… vai arī saulesakmens.
   — Tas skan pārāk sarežģīti. Tāpat kā impresionisti. Vai nebūtu labāk, ja mēs'uzsāktu ko gluži vienkāršu: teiksim, pamēģiniet izvēlēties sev raksturīgu īpašību un nemainiet to nekad un nekur.
   —  Kādu tad jūs man ieteiktu? — izaicinoši smaidot, īrniece vaicā.
   — Īsto.
   —  Īsto?— Viņa raugās manī domīgi.— Vai esat pilnīgi drošs, ka nemaldāties?
   Rozmarijas seja ir skaista, bet, lai redzētu, kāda tā ir patiesībā, jānotrāpa bridis, kad viņa ir iegrimusi sevī vai pārdomās, un. jāpaveras sejā — tieši tad zūd tās skaistums, kas parasti izpaužas, ja vaibsti bez mitas pārvēršas, tumšās acis staro veselā skatienu gammā, sarkanās lūpas izteiksmī­gi šķobās, vīpsnā, smaida un smejas, atsedzot glītus, baitus zobus un citiem jaucot prātus, uzacis raucas, tikko jauša­mi noskaņojumu viļņi slīd pār te naivo un tiklo, te salti ironisko un izaicinoši juteklisko seju.
   Varbūt Rozmarijai ir divdesmit trīs gadi, bet, uzzinājis, ka — trīsdesmit divi, es nejutīšos gaužām pārsteigts. Vi­ņai var dot dažkārt trīsdesmit divus, dažkārt divdesmit trīs, tomēr man gribētos pieņemt, ka rit jau trešais gadu desmits vai — būsim galanti! — otrais drīz būs galā. Cilvē­ka āriene bieži vien maldina, bet iemaņa spriest, lai arī spriedumi netiek vaļsirdīgi izteikti, pietiekami skaidri atklāj daudz ko, ja tikai protam to atšifrēt.
   — Vai garlaikojaties?
   Sis jautājums, ko Rozmarija vienmēr uzdod, atgriezu­sies no pilsētas, ir kļuvis par tradīciju jau kopš pirmās mūsu kopdzīves nedēļas. Teikdams «mūsu kopdzīve», es neparko negribu, lai mani pārprastu. Dāma taču izturas saskaņā ar likumu «neuzplīties saimniekam», es savukārt ievēroju principu «neflirtēt ar īrnieci».
   Nu un tā:
   — Vai garlaikojaties?
   To viņa ir vaicājusi jau pirmās nedēļas nogalē.
   — Nebūt ne, vismaz patlaban,— atbildu. — Nupat no­skatījos «Tumšo lietu».
   — Ai, Pjēr! Galu galā liecieties mierā ar šo lietu un vairs neākstieties. Es diezgan labi esmu jūs iepazinusi, lai saprastu, ka televizors jums lielākoties noder par apgais­mojumu.
   — Man nevajadzēja teikt, ka neko nesajēdzu no impre­sionisma,— drūmi pasaku.— Cik liktenīga kļūme! Jūs uz laiku laikiem esat ierindojusi mani galīgu stulbeņu kastā.
   — Nepavisam ne. Galīgi stulbeņi negarlaikojas.
   —  Kādēļ domājat, ka es katrā ziņā garlaikojos?
   —  Ko tad citu jūs varētu darīt, ja ne garlaikoties? Nekad neejat uz parku pastaigāties, neiegriežaties kopā ar draugiem kafejnīcā pie autobusu pieturas, neuzņemat viesus, nespēlējat kārtis, nepētāt pavārgrāmatu, neliekat pasjansu, no rītiem nevingrojat… kas vēl būtu jāmin?… Vispār nespējat ar sirdi iejusties šā rajona vienmuļajā dzīvē. Un, ja nespējat iejusties, tas nozīmē, ka garlaikoja­ties.
   — Ne jau nu jūsu klātbūtnē.
   — Mersi. Eet tā nav nekāda atbilde.
   Tad Rozmarija piemetina citādā balsī — viņai ir iera­dums pēkšņi mainīt noskaņu:
   — Varbūt noslēpums īstenībā ir tieši tas, ka mēs pielāgojamies snaudai, kāda valda apkārtnē. Ja jau liktenis lēmis, ka straume mūs rauj un raus līdz galam, labāk ir gurdi peldēt pa straumi nekā griezties tai pretim.
   — Peldiet vien, kas gan jums liedz to prieku! — es saku izlīgstoši.
   — Kas?— viņa iesaucas atkal citādā balsī.— Vēlmes, tieksmes, doma, ka es varētu daudz ko redzēt un izbaudīt uz zemes, nevis vilkt dzīvību nomaļajā nostūrī, kas ir ierāvies paugurainajā Bernes apvidū.
   — Nevajag nodoties ilūzijām,— atļaujos runāt pre­tī.— Ne jau Bernes apvidū vien cilvēki jūtas nomākti.
   — Jā, tāpēc ka viņi ir pieraduši pie sava novada un savas ikdienas. Mūžīgi viens un tas pats, bet arī tītara cepetis ar apelsīniem apnīk un derdzas, ja to ceļ galdā piecas reizes pēc kārtas.—Te galvenais slēpjas prasmē atteikties no kaut kā, iekams tas mūs vēl nenomāc, un izvēlēties ko citu. Galvenais slēpjas pārmaiņā, ceļojumā, kustībā, nevis lēnprātībā, kādā īfiīņājamies uz vietas.
   — Klausoties, ko jūs stāstāt, tā vien šķiet, ka vislaimīgā­kie cilvēki ir šoferi un tirdzniecības aģenti.
   — Nevajag visu pārāk vienkāršot.
   — Bet nevajag arī sarežģīt. Manuprāt, ja cilvēks gri­bētu - lūst vai plīst — padarīt savu dzīvi interesantāku, tad, ļaujot drusciņ vaļu iztēlei, to panāktu visur — pat šai snaudulīgajā nostūri.
   — Taisnību sakot, jā! —1 viņa ierunājas atkal citādā noskaņā.— Ja ne interesantāku, tad kaut vai mazāk garlai­cīgu.
   Un piebilst domīgi:
   — Tiešām kaut kas jāuzsāk.
   Starp citu, man nav tādas pārliecības, ka īrnieci tik smagi nomāc garlaicība. Dienu viņa vairākas reizes mēro ceļu no Austrumu loka uz centru un atpakaļ, bet, palikusi vasarnīcu rajonā, šaudās šurpu turpu: uz konditoreju vai tuvējo veikalu, uz staciju vai R.obinsona Ciematu — viņ­pus paugura prātīgi uzceltu pārmodernu kompleksu, kur . dzīvo viņas paziņas no universitātes.
   Pievakarē, kad Rozmarija ir pārradusies agrāk par mani, es, braukdams mājās, bieži pārsteidzu viņu alejas malā tērzējam ar kādu kaimiņu. Viņa valdzina citus ne vien ar savu pievilcīgo kazas izskatu, bet arī ar sabiedriskumu un laipnību, tāpēc nebrīnos, ka īrniece kādu vakaru iejautājas:
   — Pjēr, vai jums nekas nebūtu pretī, ja rīt mēs te izspēlētu bridža partiju? Domāju — bridžs jums ir labāk pazīstams nekā impresionisti.
   — Kas būs pārējie spēlmaņi?
   — Mūsu kaimiņiene Flora Zeilere un Ralfs Bentons — amerikānis, kas dzīvo drusku tālāk uz alejas augšgalu, tās otrā pusē.
   — Rādās, jūs jau esat viņus uzaicinājusi.
   — Jā… tas ir…— viņa samulsusi apklust.
   —  «Nedzeru, neaicinu viesus…»— citēju viņas pašas deklarāciju.
   —  Ai, Pjēr!… Neesiet tik ļauns. Es viņus esmu uzaicinā­jusi galvenokārt jūsu labā, gribēdama jūs izraut no «Tum­šās lietas» labirintiem.
   — Ūtrupes vai kontrakta bridžu? — vaicāju īsi, lai darītu galu viņas liekulības izplūdei.
   — To, kuru pats izvēlēsities, mīļais,— Rozmarija piekā­pīgi atbild.
   Nākamajā dienā — sestdienā — abi esam mājās, bet tā gluži nemaz nav: Rozmarija ar savu sarkano automobili aizdrāž uz Austrumu loku, lai sagādātu vieglām uzkodām nepieciešamās delikateses, kamēr es, paklausot viņai, aiz­braucu uz pilsētu, lai papildinātu ar dzeramiem mājas bāru, kas līdz šim bijis vienīgi vārda pēc, bet, tikko atgriezies, gribot negribot atkal braucu turp nopirkt mandeles un svaigas olīvas, jo Rozmarija apgalvo, ka bez mandelēm un svaigām olīvām nevarēšot iztikt, beidzot pārrodos, un viņa tūlīt jautā: «Uz kā mēs spēlēsim, ja nav galda?»— es saku: «Kā tad nav galda!»— Rozmarija paskaidro, ka ar to domājot nevis ēdamgaldu, bet citu — īpašu, ar zaļu vadma­las- galdautu, turklāt tāds brīnišķi iederētos mūsu zaļajā viesistabā; es uzreiz aizrādu, ka viesistabu pietiekami labi papildinās zaļās olīvas, tomēr galu galā no jauna dodos uz pilsētu, tur diezgan ilgi staigāju pa saimniecības preču veikalu, līdz laimējas atrast piemērotu spēļu galdu, un atgriežos tieši laikā — vismaz tā domā Rozmarija, teikda­ma, ka es esot atgriezies tieši laikā, lai viņai palīdzētu gatavot sviestmaizes.
   Pulksten sešos, kā likts, pie durvīm kāds piezvana, bez šaubām, tas ir minētais Ralfs Bentons — vīrieši taču vienmēr ir precīzi, pie tam Bentons, kā Rozmarija izteicās, ir kādas bankas juriskonsults, bet juriskonsulti ir ļoti precīzi, it īpaši tie, kuri strādā bankā.
   Viesis pasniedz manai īrniecei trīs orhidejas celofāna iesaiņojumā — ceru, šie ziedi nav nāvējoši, par kādiem stāsta Benāto,— un mani apvelta ar laipnu, miegainu smaidu akurāt snaudulīgā nostūra stilā. Tas ir flegmātisks skaistulis melnām acīm, droši vien iegājis ceturtajā gadu desmitā, bet to pilnu nav vēl sasniedzis. Kad esam iekārtojušies viesistabā, rodas iespēja aplūkot viņu sīkāk, jo Rozmarija ir uzņēmusies tādu slogu kā tukša saruna par nejauku laiku un vēl ko citu, un nu man atliek vienīgi vilkt dūmu un blenzt.
   Ja es nezinātu, ka Ralfs ir jenkijs, diez vai noturētu viņu par tādu. Katrā ziņā viņš stipri atšķiras no rupji vīrišķīgā jenkija — amerikāņu sugas tēviņa, kura tēls atainots vesternos. Bentonam ir vidējs, glīts augums ar noslieci uz tuklumu, ko viņš laikam visiem spēkiem pūlas iegrožot. Mati kā krēpes, melni, nav apgriezti tik īsi, lai neatbilstu mūsdienu modei, bet nav arī tik gari, lai viņš izskatītos pēc hipija. Melni, grūtsirdīgi uzacu loki un melnas, grūtsirdīgas acis — acis ar šķietami neredzošu, skropstu aizēnās paslēptu skatienu. Pakumps, galā it kā mazliet ielūzis deguns, kurā tāpat vīd kaut kas grūtsirdīgs. Pilnīgās lūpas skaidri iezīmējas blāvajā sejā. Apaļīgs zods ar bedrīti, kas droši vien viņam sagādā nelielas grūtības bārdas skūšanā. Varbūt viņa dzīslās rit dažas lāses meksi­kāņu vai puertorikāņu asiņu. Varbūt viņš gluži vienkārši nav kovbojs, bet pavisam kas cits — melanholiķis un sapņotājs, kam filmās lemts trinkšķināt ģitāru, nevis šaut ar koltu.
   —  Mister Benton, mūsu draugs Pjērs labāk gribētu spēlēt ūtrupes bridžu,— dzirdu, ka^ Rozmarija saka, saru­nu veikli, nepiespiesti novirzīdama no laika uz kārtīm. — Vai jums nekas nebūtu pretī?
   — Tas, kam dod priekšroku namatēvs, man ir likums,— amerikānis atbild ar flegmātisku smaidu.
   — Te nav runa par priekšroku, bet par iespējām,— steidzos paskaidrot.— Tad jau es nepiedāvātu tik prastu spēli.
   —  Zināt, mūslaikos ir grūti spriest, kas ir prasts un kas ne,— Bentons aizrāda.— Paverieties, kā ģērbjas jaunieši, un paklausieties, kādus vārdus viņi lieto…
   Rozmarija, cik noprotu, grasās ko iebilst, bet pie durvīm atkal kāds zvana. Kā jau bija gaidāms, tā ir mūsu kaimiņiene Flora Zeilere — rantjē īrniece. Viņai ienākot, Bentons viegli nodreb, es — arī, lai gan iztālēm esmu jau manījis šo dāmu. Taču viens ir redzēt viņu iztālēm, gluži kas cits — tuvumā.
   Flora Zeilere ir vienos gados ar manu īrnieci, varbūt jaunāka — nosakot sieviešu vecumu, bieži vien var maldī­ties —, bet katrā ziņā neizskatās jaunāka. Toties viņa ir daudz lielāka par Rozmariju un tik apjomīga, ka noteikti varētu mierīgi ietilpināt sevī divas Rozmarijas. Lai mani vārdi neizklausītos pēc aprunām, steigšus paskaidrošu, ka Zeileres kundze nemaz nepieder ne pie resnulēm, kuras apveļas miesās vielmaiņas traucējumu dēļ, ne pie dūšīga­jām sievietēm, kas aizstāv savas dzimtenes sporta godu lodes grūšanā. Flora ir ļoti samērīga, tikai ar krūtīm un gūžām daba viņu apveltījusi dāsnāk, bet arī tās gods godam saderas ar metru un astoņdesmit centimetrus lielo, impozanto augumu. Viņa vispār ir viena no tām kuplajām mātītēm, kas vairumā vīriešu izrosa mazvērtības sajūtu un pārējos modina skaudru atavistisku apetīti.
   Vāciete draudzīgi paspiež man labo roku, tad — Bento­nam, un šai mirklī viņš tikko pagūst apslēpt sāpju izpaus­mi sejā. Manuprāt, sāpēs vainojams ne vien sparīgais Floras rokasspiediens, bet arī platais gredzens amerikāņa pirkstā. Nezinu, vai esat ievērojuši, cik netīkama ir sajūta, kad valkājat gredzenu un jums kāds spēcīgi paspiež roku.
   Lai nebūtu pārāk šauri krēslā, Flora Zeilere ar visu savu impozanto augumu iekārtojas uz dīvāna, Rozmarija pie­brauc viņai tuvāk galdiņu ar dzērieniem — mūsu mājas bāru. Brītiņš aizrit, kamēr izvēlamies dzērienus un izpil­dām sarežģītos ritus ar dažādām glāzēm un ledus kubici- ņiem, kuri, kā zināms, tā vien manās izslīdēt no knaiblēm. Pēc tam Rozmarija grasās teikt īsu ievadrunu, bet tieši tobrīd vāciete viņu apvalda:
   —  Vai nebūtu labāk uzreiz ķerties pie lietas? Esmu ievērojusi, ka augstākajās aprindās pieņemtais rituāls — tukšas galda runas — cilvēkus vairāk nomāc nekā tuvina.
   Pārējie, redzams, ir tādās pašās domās, jo visi kā pēc pavēles paņem glāzes un apsēžas pie zaļā galda, kas tik jauki papildina zaļās viesistabas interjeru. Lozējot izšķi­ram, ka pirmo roberu es un Rozmarija spēlēsim pārī pret Floru un Ralfu, un tas man ir gluži pa prātam: ja jau būs jāstrīdas, vieglāk taču strīdēties ar tuvu paziņu.
   So spēli — bridžu — apguvu savā laikā tīri profesio­nālu apsvērumu dēļ kādā no daudzajiem gadījumiem, kad man bija jāizliekas par citu cilvēku un es, tāpat kā Rozmarijas tēvs, strādāju pulksteņu uzņēmumā. Tikai kopš tiem jaunības gadiem ir aizritējis ilgs laiks, tā nu es sākumā atturos no pārmērīgi skaļiem solījumiem un ļauju īrniecei pārņemt iniciatīvu galvenokārt savās rokās; viņa, kā jau izdarīga godkārīgas dabas sieviete, ir ar mieru, un neviens cits kā viņa atkal un atkal izspēlē.
   —  Pjēr, jūs nedusmojaties, ka pāršāvu pār strīpu, vai ne? — Rozmarija laipni jautā, zaudējusi pieteikto beztrum- pja spēli ar trīs, kurā mums būtu bijis jāiegūst šlems.
    — It nemaz, mīļā. Pat liekas — to esat izdarījusi tādēļ, lai uzlabotu man omu. Redzot, ka arī citiem gadās kļūmes, uzreiz kļūst jautrāks prāts.
   Rozmarija patiesībā spēlē labi, bet ar zināmu noslieksmi jz riskantiem gājieniem, par ko bridžā vienmēr nākas dārgi samaksāt, it īpaši, kad gadās divi tik nesaudzīgi pretinieki kā Flora un Ralfs. Viņi ar sirdi un dvēseli nododas kārtīm un acīmredzot viens otru pilnīgi saprot bez vārdiem — gribu pateikt, saprot bridžā, jo par citu ko agri vēl spriest,— un pasaka pa kādam vārdam, lai tikai nosolītu.
   Kā jau bija paredzams, robers mums abiem ar Rozmariju beidzas pagalam neveiksmīgi, īrniece atkal pavaicā, vai es nedusmojoties, un es ar sašutumu atkal noraidu viņas ne ar ko nepamatotās aizdomas. Apmaināmies vietām, šoreiz mans partneris ir amerikānis, bet, kad divi vīrieši uzsāk cīņu ar divām sievietēm, skaidrs, ka viņiem vairs nav glābiņa, tā pēc otrā robera mans zaudējums jau divkāršo­jas, un tagad Flora, apsēdusies man pretim, klusi pamāca kā māte, kaut gan ir daudz jaunāka par šo rindu rakstītāju:
   — Manu zēn, droši paļaujieties uz mani. Citādi nekad netiksiet ārā no purva.
   Pasaku, ka paļaujos tieši uz viņu, Flora uzņem manu deklarāciju kā pašu par sevi saprotamu, priecājas un visu laiku ir nesatricināmi labā omā. Starp citu, viņa nemaz nejūtas neērti sava iespaidīgā auguma dēļ. Vāciete visumā izturas ļoti brīvi, kā atzīdama, ka tieši viņa ir īstas mātītes iemiesojums un tā nav viņas vaina, ka apkārt maļas dažādas pundurītes — tādas lelles kā Rozmarija. Jā, Flora neizceļ raženās miesas apaļumus, bet arī nemēģina tos slēpt, vēl vairāk — tas gluži vienkārši nav iespējams, vienīgi ja nu viņa ļaudīs rādītos tādās drānās, it kā būtu iesaiņota saplāksnī. Viņa ir ģērbusies ārēji neuzkrītoši — svārki, blūze un adīta'jaka, kas ir nevīžīgi uzmesta uz pleciem, lai neapspīlētu kuplās krūtis,— vāciete acīm­redzot šos apģērba gabalus iegādājusies vislabākajā modes ateljē, protams, uz pasūtījumu. Tik liels izmērs…
   Paļaudamies uz Floru, apmierinos ar to, ka korekti nosolu, un modri sekoju viņas zīmīgajiem skatieniem. Runāties ar skatieniem nav diez cik pieklājīgi godīgā spēlē, bet šādu stilu mums jau ir uzspiedušas sievietes — Rozma­rija tāpat nenociešas, tumšās acis neiepletusi un cieši nepalūkojusies melnajās amerikāņa acīs.
   Flora prasmīgi izmanto savu kāju spēli un manas īrnieces vājību izdarīt riskantus gājienus, no kuriem Rozmarija nespēj atturēties, un nu vāciete beigu beigās, lai arī daļēji, izrauj mani no purva. Tad pienāk laiks cienastam.
   Mēs varam mieloties ar «auksto bufeti», kā izsakās Rozmarija. Katrs ieliek sev šķīvī delikateses, kas sakrau­tas uz galda kaktā, pēc tam iekārtojas kādā atzveltnī līdzās pārvietojamam bāram. Vienīgi Bentons ēd, stāvēdams kājās pie bāra. Man liekas, viņš to dara, negribēdams lieki burzīt uzvalku vai baiļodamies, ka tik vācietei nebūtu par šauru uz dīvāna. Bentons ir ģērbies nevainojami, pat pārāk nevainojami, nekā pieklātos augstāko aprindu cilvē­kam. Es gribu teikt, ka viņam trūkst tikko manāmās paviršības, kas atšķir augstmani no vīriešu modes maneke­na. Bet juriskonsultam nav katrā ziņā jābūt augstmanim.
   — Ralf, jūs esat rīkojies aplam,— Rozmarija ierunā­jas.— Jums vajadzēja mani pabalstīt, nevis pasēt.
   — Šī pabalstīšana jums būtu pārāk dārgi maksājusi,— Flora iesaucas, uzmezdama man sazvērniecisku skatienu, kas liek saprast: viņa gan ir^vientiese.
   — Jā, bet jūs nebūtu laimējuši roberu. Ralfs ir vainīgs, ka jūs saudzēja.
   — Mana burvīgā kaimiņien, — amerikānis saka tik vienaldzīgi, ka uzreiz kļūst skaidrs — viņš nedod ne sarkana graša par kaimiņienes burvību. — ir brīži, kad jāsaudzē pretinieks, lai pasaudzētu pats sevi.
   — Es nesaprotu jūsu loģiku,— Rozmarija sīksti turas pretī.— Nevar vieņā un tai pajsā laikā saudzēt gan sevi, gan pretinieku, ja abiem ir dažr-das intereses.
   — Tomēr zināmās reizēs jāievēro tieši šāda loģika,— Bentons nesatricināmi mierīgi paliek pie sava.
   — Tāpat kā elementārs aprēķins,— vāciete piebalso, man atkal sazvērnieciski uzmezdama acis.— Jums būtu bijis jāmaksā divi tūkstoši.
   Flora droši vien bez ļauna nodoma pārliek impozantās kājas vienu pār otru, un es redzu, ka viņas raženās miesas ne visai saderas ar seju, kaut gan esam paraduši rupjos veidolos saskatīt labsirdīgu raksturu. Varbūt šāds para­dums ieviesies tādēļ, ka rupji veidoli vienmēr saiknējas ar agrīnajām atmiņām par māti, kas maza bērna acīs vienmēr ir liela, un tikai nedaudziem vēlāk laimējās pārliecināties, ka ne jau katrai lielauguma sievietei piemīt dziļa mātes labestība. Lai vai kā, Floras seja vairāk piedienētu graciozi slaidai dāmai, briļļu čūskai vai arī kādreiz tā dēvētai raganīgai sievietei. Augstie uzacu loki, mandeļacis ar mainīgiem redzokļu notoņiem, izteiktie vaigu izciļņi, pa­prāvā mute — tas viss kuplo, tumšbrūno matu ietvarā ir labs trumpis, lai uzsāktu filmu aktrises karjeru — galveno­kārt kosmētikas firmu Ismetrāžas reklāmās. Tomēr man liekas — diez vai Flora ir tā sieviete, kas labprāt apmieri­nās ar nožēlojamiem ienākumiem no šādām atrakcijām.
   Vācietei ir ļoti dīvainas acis ar neuztveramu nokrāsu — te zilas, te zilganzaļas, te pelēkas. Domāju, ka tās staro tik neparasti galda lampu atgaismā un zaļo tapešu atēnā. Gribētos zināt, tieši kāda acu krāsa ierakstīta viņas pasē.
   Pa to laiku saruna par azartspēli turpinās, kaut gan tajā nepiedalos, un trumpmaņi jau sen cits citu uzrunā vārdā, bet tas uzvedina mani uz nodrāztu domu, ka nekas tik cieši netuvina cilvēkus kā nenozīmīgas vājības un dažkārt kāršu spēle vai kopīga iedzeršana paveic daudz vairāk nekā divus gadus ilga pazīšanās.
   — Ralf, man šķiet, jus nekārojat pēc laimesta,— tobrīd Rozmarija komentē.
   — Pēc tā mēs visi kārot kārojam,— amerikānis mierīgi noteic.
   — Nē, visi gan ne,— Flora iebilst.— Man tā vien šķiet, ka namatēvs mums ir piebiedrojies tālab, lai būtu četri spēlmaņi.
   — Droši vien tālab, ka viņš sapņo par lielāku laimes­tu,— Bentons izmet.
   — Protams, — pamāju. — Bet tas nenozīmē, ka es no­niecinātu arī visai pieticīgu.
   Izteikuši vēl dažas tukšas frāzes, kas ir kā piedevas «aukstajai bufetei», atkal iekārtojamies pie zaļā galda un uzsākam nākamo partiju, ko Rozmarija nospēlē diezgan slikti un es — pagalam neveiksmīgi, par spīti Floras paš­aizliedzīgajām pūlēm izraut mani no purva.
   — Man žēl, ka esmu sagādājusi jums smagus triecie­nus,— vāciete dudina, kad vispēdīgi esam saskaitījuši, cik kurš laimējis vai zaudējis. — Nelaime tā, ka reizēm nepaguvu apsvērt, ko labāk izspēlēt un ar ko labāk sist.
   — Nevajag atvainoties. Esmu apmierināts, ka te esat izjutusi baudu, lai arī pavisam mazu,— galanti saku.
   — Tagad jums ir tiesības uz revanšu, un es to piedā­vāju tuvākajās dienās savās mājās,— Bentons atvadoties pavēsta.
   — Nekādā ziņā. nepalaidīsim garām neizmantotu jūsu ielūgumu,— Rozmarija saka draudīgi.
   Pēc tam man nākas pieskarties samtainajai amerikāņa plaukstai un paciest spēcīgo vācietes rokasspiedienu.
   — Pjēr, jūs vairs neesat ciešams! — īrniece paziņo līdzko esam palikuši vieni.
   — Vai slikti spēlēju?
   —    Nē. Es pati Spēlēju slikti. Bet jūs esat galīgi bezjū­tīgs. -Gluži vienkārši jūs manī esat rādījis mazvērtības kompleksu manu kaislību dēļ.
   — Vai jūs pēc dabas tik ugunīga?
   — Es ar to domāju kāršu spēli.
   — Eh, ja tikai kāršu spēli…
   Viņa varbūt gaida kaut ko. Vai varbūt es gaidu. Vai arī abi gaidām. Bet, kā vienmēr, kad abi gaida, nekas nenotiek. Tā pēc brītiņa dzirdu pats savu balsi:
   — Arī Ralfs droši vien nav pārāk ekspansīvs.
   —    Par Ralfu jāsaka — kluss ezers ir dziļš,— Rozmarija noteic.
   Un dodas uz savu guļamistabu.
   * *
   Svētdienu pavadām, nerunādami un tupēdami katrs savā istabā, tikai pusdienās kopīgi ēdam «aukstās bufetes» bagātīgās paliekas. Pievakarē nokāpis lejā un ienācis viesistabā, pārsteidzu īrnieci pusguļus zvilnam uz dīvāna ar reprodukciju albumu rokās. Spriežot pēc lielajiem, krāsainajiem plaiskumiem attēlu vietā, tās ir impresionis­tu gleznu reprodukcijas.
   —   «Tumšo lietu» vairs nerāda, — Rozmarija brī­dina.— Tās beigu daļu pārraidīja vakarvakarā tobrīd, kad Flora jums no kabatas izviika pēdējos frankus.
   —   Tātad viena spriedze manī mijusies ar otru, — filozo­fiski saku.
   Aiz ieraduma atlaidies atzveltnī pretim izslēgtajam televizoram, piebilstu:
   —    Liekas, jūs jau pierodat pie šā nostūra snaudulibas. Augu dienu gulšņājat, skatāties albumu…
   —   Nevis skatos albumu, bet pašmācības ceļā apgūstu zināšanas, — .viņa mani pārlabo.— Vai tad neredzat atšķi­rību starp cilvēkiem, kuri ēd un kuri košļā gumiju. Tie, kas dzīvo mūsu apkārtnē, neēd, tikai košļā gumiju un nevis izmanto, bet nosit iaiku.
   Runājot par laiku, viņa-pavērš acis pret logu, aiz kura nokrēslā laiski virpuļo pirmā sniega zilganās pārslas.
   —    Redzat nu, puteņo! Turklāt rīt agri no rīta jābrauc uz Zenēvu. Un turklāt manas mašīnas motoram kaut kas nav kārtībā.
   — Kāpēc tieši rīt jums jābrauc uz Zenēvu?
   — Mani aicina tēvs.
   — Brauciet ar vilcienu.
   — Cerēju, ka pateiksiet: «Es jūs aizvedīšu.»
   — Mīļā Rozmarija, varbūt ir pārdroši tā izrādīt savu vājību, bet šoreiz esmu ar mieru uzupurēties jūsu labā.
   — Vareni, Pjēr, jums lieliski veicas! — kļuvusi možāka, īrniece pasmīkņā.— Es gribu teikt — liekulībā.
   — Nepateicība ir saida!
   — Varu saderēt, ka arī jums ir kāds jautājums, kura dēļ jātiek Zenēvā.
   No Rozmarijas neko nevaru noslēpt. Vienīgi — jautāju­ma būtību. Tā, vaļsirdīgi sakot, pagaidām man pašam nav īsti skaidra.
   Nākamajā rītā no sniega pāri palicis tikai mikjums uz asfalta. Tā mēs dodamies ar volvo ceļā un ap vienpadsmi­tiem nokļūstam Zenēvā.
   —  Kur jūs gribat izkāpt? — jautāju, kamēr lēnām brau­cam lejup pa Monblāna ielu uz ezera pusi.
   — Vislabāk būs, ja apturēsiet mašīnu pie «Rotondas». Tur man jāsatiekas ar draudzeni.
   Izpildījis rīkojumu, nogriežos pa labi un novietoju volvo pirmajā nelielajā šķērs-ieliņā. Kājām soļoju atpakaļ, nonāku savas bijušās Miera viesnīcas sētā un no tās ienirstu pasāžā, kas ved uz Monblāna ielu. Tagad «Roton­das» skatlogs ir tieši manā redzes laukā. Šai kafejnīcā ir pietiekami gaišs, lai es skaidri saskatītu Rozmarijū sēžam pie galda kaktā. No draudzenes pagaidām nav ne vēsts.
   Pēc minūtēm piecām Rozmarija samaksā rēķinu, uzģērbj mēteli, iznāk laukā un, aši pavērdamās apkārt, dodas uz krastmalu. Ari es izeju'uz tās, mērojis gabaliņu atpakaļ, lai starp mani un īrnieci rastos pietiekami liels atstatums. Uzjautrinos, vērodams, ka viņa vispārīgos vilcienos rīko­jas tāpat kā es pirms vairāk nekā mēneša. Pagājusi garām diviem tiltiem, Rozmarija nogriežas uz trešā, pa kuru automobiļi nedrīkst braukt, un pārliecinās, vai viņai neseko slepenlīža. Ko viņa notur par slepenlīžu? Mani? Maz ticams. Ja jau baidītos no manis, diez vai būtu braukusi ar volvo. Bet varbūt ir paņēmusi mani sev līdzi tieši tādēļ, lai parādītu, ka nebaidās un nav par ko baidīties.
   Patiesībā tas ir tas jautājums, kas man būs jāatrisina Zenēvā un joprojām pašam nav īsti skaidrs. Un neviens cits kā Rozmarija ir valdonīgi vedinājusi mani ķerties pie tā. Jau pirmajās mūsu kopdzīves dienās — liekas, esmu teicis, ka vārds «kopdzīve» nav jāsaprot divdomīgi,— kon­statēju, ka dāma trīs reizes rūpīgi pārrakņājusi manas mantas. Rūpīgi tai ziņā, ka pedantiski nolikusi visu — pat niecīgāko sīkumu agrākajā vietā. Ar šādu pedantismu varētu veiksmīgi apmānīt acis cilvēkam, kurš te nejauši būtu ienācis, bet profesionālim — nekad. Profesionālis māk prasmīgi izvietot, kur vien vajadzīgs, daždažādas un it nemaz nemanāmas zīmes, lai nemaldīgi noteiktu, vai kāds šur tur rakņājies vai ne.
   Vēlāk Rozmarija tiešām vairs slepus nepārmeklēja dzī­vokli, un es ar bažām mēģināju tikt skaidrībā, vai viņa atzinusi, ka pelnu lielāku uzticību, vai secinājusi, ka esmu pietiekami viltīgs, lai neatstātu viņas rīcībā it neko kom­promitējošu. Lai nu kā, bet Rozmarija, izdarīdama kratīša­nu mājās un veicīgi rosīdamās pa vasarnīcu rajonu, mani pamudināja uz laiku pamest likteņa varā nabaga Benāto un noņemties ar īrnieci.
   Nonākusi Ronas ielā, Rozmarija iešmauc universālvei­kalā «Grand Passage», sagādādama man bargu pārbaudīju­mu. «Grand Passage» ir milzīgs četrstāvu labirints ar četrām izejām, un, ņemot vērā atstatumu starp mani un viņu, nav ne mazāko šaubu, ka nebūšu vēl paguvis nokļūt veikalā, kad viņa jau ienirs pircēju burzmā, ja vien neuzkāps augšējā stāvā virs ārdurvīm, lai redzētu, vai es pa tām ienākšu. Vārdu sakot, veikalā ir tik liela drūzma un tik daudz spoguļu, ka mūsu lomas katrā ziņā var mainī­ties — nevis es viņu, bet viņa mani izsekos.
   Tā nu nolemju labāk paļauties uz prātu, nevis uz kājām. Prāts mudina mani uzsākt novērošanu Ezerlaukumā ne vien tādēļ, ka uz to ved kāda izeja no universālveikala, bet arī tādēļ, ka no šejienes Rozmarija būs manāma arī tad, ja iznāks pa otrām vai trešām ārdurvīm. Tātad paliek risks tikai ar ceturto izeju, taču izredzes trīs pret vienu noteikti ir manā labā.
   Rozmarija iznāk Ezerlaukumā pēc veselām divdesmit minūtēm, kad esmu gandrīz pārliecināts, ka viņa jau nozudusi. Iemetos apavu veikalā, kas atrodas uz stūra, nogaidu, kamēr viņa aizsoļo garām skatlogam, un, izmanto­dams ļaužu pieplūdumu uz ielas šai stundā, dodos viņai nopakaļ. Tīri vai jāpateicas Rozmarijai, ka viņa ar mani vairs nespēlē slēpšanos. Sasniegusi nākamo krustojumu, Rozmarija strauji nogriežas, pārbaudīdama atskatās pār plecu un atstāj galveno ielu. Paātrinādams soli, pagūstu savlaicīgi pamanīt viņu ieejam ceturtajā namā, skaitot pēc kārtas,— mūsdienīgā piecstāvu celtnē.
   — Ak tik tālu! — saku pats sev, pārvarēdams neapzinā­to dziņu skriet, cirsties pakaļ dāmai namā un pēc lifta uzspīdinātās pogas uzzināt vismaz to, kurā stāvā viņa izkāps. Ja Rozmarija tiešām ir baiļojusies, vai viņu neizse- ko — tas jau skaidrs kā diena —, viņa šobrīd droši vien, ierāvusies kāpņu laukumiņā, pārbauda, vai kāds nenāk viņai pa pēdām.
   Brītiņu pagaidu, tad, mērojis metrus divdesmit, ieeju kafejnīcā ielas pretējā pusē un iekārtojos kaktā pie skatloga tā, lai es varētu pārredzēt ielu, bet mani no tās neievērotu. Te neko daudz nelieku uz spēles. Pat ja Rozmarijai iešausies prātā iegriezties kafejnīcā, es laikus ieraudzīšu viņu un paspēšu bez grūtībām aizlavīties prom pa sētas durvīm.
   Kafejnīcā ir tikai daži apmeklētāji, kas tērzē vai uzmet acis rīta laikrakstu slejām. Tāpēc viesmīlis ne vien uzreiz atnes kafiju, bet arī pārmij ar mani nedaudzus vārdus par laiku, galvenokārt par vakarvakarā uzkritušo sniegu, kas, pēc viņa domām, esot neapšaubāma ziemas sākuma pazīme, acīmredzot ziema šogad būšot ļoti barga un tā tālāk šādā garā. Labprāt pamāju un papildinu viņa prognozes ar savējām, kuras, starp citu, esmu patapinājis, tāpat kā viņš, no televīzijas pārraidēm, jo visā pasaulē tajās pārāk bieži un plaši iztirzā jautājumus par laiku, it kā mūsu planētas liktenis būtu atkarīgs no tā, vai rīt debesis būs mākoņainas vai ne.
   Izdzēris kafiju, pasūtu pudeli eviāna, iztukšoju arī to, tad citu pēc citas izsmēķēju trīs cigaretes un pārmiju ar viesmīli vēl dažus vārdus, pie tam šoreiz par otro parasto tematu — krīzi un cenu paaugstināšanos. Mirklī, kad gra­sos izņemt no paciņas ceturto cigareti, pa pretējā nama ārdurvīm iznāk Rozmarija visā savā greznībā. Esmu aizmir­sis pateikt, ka viņai mugurā ir olīvzaļš ziemas mētelis, bet zaļa krāsa Rozmarijai apbrīnojami piestāv — par to pats savām acīm esmu pārliecinājies, vērodams viņu mūsu zaļās viesistabas interjerā.
   — Cik skaista sieviete! — paklusu iesaucos, kad Rozma­rija dodas uz citu pusi un vairs nav jābaidās, ka viņa iegriezīsies kafejnīcā.
   — Dimonas jaunkundze? — viesmīlis vaicā, uztvēris manus jūsmīgos vārdus.
   — Vai jūs viņu pazīstat?
   — Protams. Tā taču ir Grābera kunga sekretāre.
   Un, smīnēdams kā labs viņas pazinējs, piebilst:
   — Skaista gan, vai ne?
   Tikšanās ar šo pašu sievieti norunāta tieši pēc pusstun­das restorānā «Belle Heure» piecu soļu attālumā no šejienes, taču pieci soļi sperami viņai, nevis man. Palūdzu kādu taksometra vadītāju, lai aizved mani uz pretējo krastu, kur viņu atlaižu. Ieeju telefona būdā un šķirstu numuru grāmatu. Ja ir zināms uzvārds un adrese, nav grūti izdibināt arī vēl ko citu, tāpēc bez liekām pūlēm un jūtamiem zaudējumiem iegūstu vajadzīgo informāciju:
   TEO GRABERS, juvelierizstrādājumi.
   Sī informācija patlaban man izskaidro vienīgi to, kādēļ Rozmarija tik labi pazīst dārgakmeņus — tos, kuriem bur­vīgi mainās krāsu notoņi, un varbūt arī pārējos. Bet cilvēks nemūžam nezina, kad un kam informācija var noderēt. Tā es cieši iegaumēju iegūtās ziņas, iekāpju volvo un aizbraucu uz «Belle Heure».
   —       Ceru —.jūs paguvāt satikties ar tēvu,— laipni saku, piedāvādams viņai apsēsties pie mums ierādītā galda.
   —      Jā. Un vissvarīgākais ir tas, ka man laimējās izspiest no viņa nepieciešamo summu, lai kompensētu aizvakar paspēlēto naudu.
   —       Ja tur vien bija tas āķis, varējāt taču man pateikt,— es pārmetu.
   —       Nē, Pjēr. Nekad nepieņemšu no jums tādu pakalpo­jumu.
   — Kādu tad?
   — Nekādu… Starp citu, nezinu…
   Rozmarija varbūt gribētu teikt vēl ko, bet tobrīd pienāk galvenais oficiants.
   —       Nudien man ne prātā nenāca, ka va^at tā pūlēties — atvest mani uz Zenēvu un zaudēt manis dēļ veselu dienu,— viņa, man it kā uzticēdamās, saka pusdienu beigās.
   — Vai tad jums šķiet, ka esmu tik liels egoists?
   — Nē. Man šķiet — esat noslēgta rakstura cilvēks.
   — Bet vai jūs tiešām esat tik sabiedriska, kā liekaties?
   — Ko ar to domājat?
   — Neko seksuālu.
   —      Ja nedomājat neko seksuālu, tad jāsaka — tiešām esmu sabiedriska.
   Tas ir droši .ticams. Pats to esmu paguvis novērot. Un, ja mani tomēr vēl moka šaubas, tās ļoti drīz noteikti izkliedēsies. Aizrit vēl divi vakari, un es, iegājis savā tumšajā guļamistabā, palūru pa aizkaru spraudziņu uz Goranova vasarnīcu, kur iepretim apgaismotā loga taisn­stūris paver intīmu ainu: apsēdušies parastajās vietās, Goranovs un Penevs aizrautīgi spēlē kārtis. Tikai šoreiz viņiem ir piebiedrojusies jauna spēlmane — mīlīgā un sabiedriskā Rozmarija Diinona.

   Sestdienas pēcpusdiena. Puszviļus sēdēdams atzveltnī, izklaidīgi domāju, ka elektriskā radiatora siltums un zaļās viesistabas pavasarīgās puķes tīkami kontrastē ar slapja­jām, aiz loga krītošajām sniega ļēpām. Diemžēl istabas mājīgumu mazliet ir sagandējusi liela glezna ar ziemas ainavu, ko Rozmarija piekārusi pie sienas. Tiesa, ainava tāpat ir zaļganos notoņos, bet tik saltos, ka drebuļi skrien pār kauliem.
   — Redzot jūsu gleznu, man kļūst auksti,— atļaujos ieminēties.
   — Tā ir nevis maņa, bet Monē, — īrniece precizē, patlaban likdama pasjansu.
   — Vienalga. Kad raugos uz to, man kļūst auksti.
   — Ai, Pjēr, kā lai jums ieskaidroju, ka gleznas uzde­vums nav apsildīt istabu.
   — Zinu jau, zinu. Tomēr domāju, ka šī ainava te vairāk iederētos vasaras svelmē.
   — Jūs spriežat pēc pārāk vienkārša skatītāja loģikas: prasāt, lai māksla sniegtu to, ko tagadējā dzīve nespēj piedāvāt,— Pv.ozmarija noskalda, atraudama acis no kārtīm un pavērdamās manī.
   — Es gan nekā neprasu,— pārlaboju viņu.— Tomēr atzīstu — ja jau mājās piekarat pie sienas gleznu, tai nenoliedzami jāatbilst kaut kam. Kādai vēlmei. Vai noska­ņojumam.
   — Glezna arī atbilst. Atbilst jums,— Rozmarija saka.
   Un, samanījusi manu neizpratni, piemetina:
   — Nu, paskatieties, kāds jūs caur un cauri esat — salts un drūms kā apmākusies ziemas diena.
   — Cik tas ir skaisti no jūsu puses, ka manu portretu esat pielikusi pie sienas.
   —      Ja jūs nolemtu savu istabu izdaiļot ar dabas ainavu, kas atgādina mani, kādu tad piekārtu? — īrniece jautā.
   —       Katrā ziņā es nekārtu ne dabas ainavu, ne citu skatu. Tas būtu pārāk pelēcīgs salīdzinājumā ar jums. Es pieliktu akmeni, kas no rīta zaigo zaļš, pusdienā — zeltains, pēc­pusdienā — zils un vakarā — ciklamenkrāsā.
   — Tāda akmeņa nav.
   —      Var jau būt. Jums tas labāk zināms. Domāju, dārgak­meņu pazīmes pārzināt daudz dziļāk nekā impresionistus.
   —      Nūja, patiesībā tās taču ir vienas un tās pašas mainīgā skaistuma pazīmes,— Rozmarija saka, cieši lūko­damās man acīs.
   —      Vai tad universitātē māca par dārgakmeņiem? — bez­kaunīgi šķetinu valodu tālāk.
   —       Par tiem mani mācīja tēva draugs, kuram pieder akmeņu slīpēšanas uzņēmums,— viņa paskaidro, arvien vēl .raiti tērzēdama.— Un nepavisam ne aiz zinātniskiem mērķiem, bet tādēļ, ka tie bezgala aizgrābj — ne acu nenovērst.
   — Tieši ar ko tie valdzina? Ar skaistumu vai ar vērtību?
   —       Bet ar ko jūs valdzina cepts cālis? Ar patīkamo garšu vai ar sātīgumu?
   — Viens no diviem tomēr noteikti dominē.
   — Tad ko tur runāt lieki! Ir taču skaidrs, kas dominē.
   Mirkli padomājusi, viņa saka jau citādā balsī:
   —       Pirms kāda laika pie tēva drauga ieraudzīju krāšņu, bezkrāsainu akmeni un pateicu visā savā vientiesībā: «Šis briljants droši vien maksā bargu naudu.» To dzirdot, viņš labsirdīgi pasmējās: «Jā, tas patiešām maksātu bargu naudu, ja būtu briljants. Bet tas ir baltais safīrs.» Vai zināt, Pjēr, tikko viņš bija pasacījis šos vārdus, man uzreiz šķita, ka akmeņa mirdzums izplēn.
   — Vai viņš nemēģināja reabilitēt akmeni jūsu acīs?
   — Kā gan lai reabilitētu?
   — To ņemtu un jums uzdāvinātu.
   Rozmarija skeptiski iespurcas:
   — Bet vai jūs pats būtu uzdāvinājis?
   —      Uz karstām pēdām. Tikai man nav nekādas saskares ar dārgakmeņiem.
   Viņa paraugās uz mani un domīgi saka:
   — Es gribētu zināt, ar ko jums ir saskare.
   Pēc brītiņa īrniece ierunājas jau citādā noskaņā:
   —       Liekas, man laiks ģērbties. Jūs taču neesat aizmirsis, ka mūs šovakar ir ielūgusi Flora?
   * * *
   Nu tad tā, šovakar esam Floras mājās. Nezinu, jau kuro reizi, jo mūsu sapulcēšanās četratā sen kļuvusi par tradīci­ju un notiek diezgan bieži, bet, spriežot pēc kalendāra, tagad sācies marts, kaut gan laukā vēl krīt sniega ļēpas.
   Vāciete visu nama stāvu ir pārvērtusi plašā studijā, izņemdama šķērssienu starp divām istabām, un iekārtojusi ērti, vienkārši, jāsaka, nav ne lieku mēbeļu, ne galda lampu, kas tik raksturīgas mūsu zaļajai zālei. Tā kā istabas iekārta atklāj kaut ko no iemītnieka individualitātes, nav grūti secināt, ka Zeileres kundze veseilgu prakticismu vērtē augstāk par buduāros ierasto sadzīvi. Nekādu, izsmal­cinātu ainu, nekādu impresionistu! Vienīgais greznums ir uz zemās bufetes sarindotas trīs četras porcelāna skulptū- riņas, kuras ir pagatavotas reklāmai,— porcelāna servīžu fabrikas dāvanas, jo Flora strādā firmā, kas cilvēkus nodrošina ar galda un virtuves traukiem.
   Šoreiz «sacensības» sākas ar laimestu manā labā — tas gadās gaužām reti, es allaž zaudēju. Zau dēju niecīgas summas. Ne tik lielas kā pirmajā vakarā.
   — Jums vajadzētu priecāties,—tādās reizēs Bentons mani mierina.— Tas nozīmē, ka jums veiksies mīlestībā.
   —  Ralf, nerunājiet nodrāztas frāzes,— Rozmarija tam nepiekrīt. - Kuram spēle ir vienaldzīga, tam arī mīlestība ir vienaldzīga.
   Te 11u vāciete savukārt varētu iebilst, ka amerikānim mīlestība ir gan vienaldzīga, bet spēle nepavisam ne. Tomēr viņa neiebilst, lai gan ir pairw<:s to darīt. Pavirši novērodams Floru, atļaujos spriest, ka viņa sākumā mēģi­nājusi dažas reizes uz labu laimi paflirtēt ar Bentonu, bet tas — ak vai! — nav izrāvis amerikāni no pārāk dziļās vienaldzības. Varbūt viņš tāpat vien nav kaut kā liela cienītājs.
   Tā nu šoreiz spēle risinās manā labā un vislielākās uzvaras sākas tad, kad esmu apsēdies pretim impozantajai Zeileres kundzei; šo robervi spēlējam ilgi, gan dūži, gan honēri gandrīz vienmēr nonāk manās rokās, Rozmarija un Bentons izmisīgi aizsargājas — joprojām aizsargājas, pat nokļuvuši, kā par brīnumu, bīstamā zonā, bet nesaudzīgās vācietes soda sitieni birst cits pēc cita, un mūsu laimestu pierakstu stabiņš aizvien vairāk izskatās kā debesskrā­pis; tā beigu beigās, kad Flora ir .pavilkuši svītru un sa­skaitījusi kopsummas — viņa katrreiz veic grāmatvedes pienākumus —,Ralfs gribot negribot atzīstas, ka otru tik neveiksmīgu roberu neatceroties savā mūžā.
   —  Kā redzat, manu zēn, es pūlos jūsu labā, — Flora nodudina, un es nomanu, ka šobrīd, sirdij līksmojot klusā gandarījumā, viņas acis iemirdzas zilzilas.
   —  Pūlaties gan, zināms, — piekrītu viņai.— Ja jau ne­būtu tādu kā es, neviens nepirktu jūsu šķīvjus — nebūtu taču ko likt tajos.
   —  Šķiet, jūs maldāties, domādams, ka simpatizēju jums tādēļ, ka tirgojaties ar pārtikas precēm,— vāciete dod mājienu, vēl vairāk sabojādama Rozmarijai omu.
   Tā kā mēs abi ar Rozmariju ilgu laiku dzīvojam kopā, viņa ir ra'dusi izturēties pret mani kā pret savu piederīgo, kaut gan īstenībā starp mums nekā cita nav kā tikai tukšas sarunas. Un, ja šobrīd Floras mājiens viņu kaitina, tad visvairāk tāpēc, ka Rozmarija jau tā ir noskaitusies par neveiksmīgo roberu. Taču parasti viņa mēdz apslēpt savu niknumu. Un, kad sāk ārdīties, tas nozīmē, ka Rozmarija ir mazliet sadusmojusies. Pagalam saniknota, viņa atzīst par labāku klusēt.
   Tagad jau Rozmarija sēž man pretim, uzkrītoši sasprin­gti vērdamās savās kārtīs, un es jūtos apmierināts, ka varu vismaz cik necik uzlabot viņai omu, pieteikdams trīs bez trumpja, pēc tam Rozmarija nespēj novaldīties, nepārsolī- dama ar pīķiem četri, un tā divi simti, ko es būtu laimējis ar dūžiem, man aiziet gar degunu. Bet trīs bez trumpja vai četri piķi visādā ziņā nozīmē, ka var iegūt lielo šlemu, tāpēc manai partnerei kļūst daudz jautrāks noskaņojums un viņa pat pārlieku laipni saka:
   —  Ļoti žēl, Pjēr, taču man ne prātā nenāca, ka ar dūžiem varat laimēt divus simtus.
   —  Ko nu tur žēlot! Es tiešām no sirds priecājos, vērodams, cik vareni spēlējat,— uzslavēju viņu pieklājīgi, pat par daudz pieklājīgi, jo laikam šī spēle bija gluži banāla un, turot rokā tik labas kārtis, var laimēt pēdīgais muļķis.
   —  Nu, vai esat apmierināta?— jautāju, kad otrā spēle beigusies arī mūsu labā.
   —  Nepavisam ne,— Rozmarija atbild.— Jūs kopā ar Floru laimējāt trīsreiz vairāk. Tātad mīlat Floru kvēlāk nekā mani.
   —  Bet varbūt jūs, dārgā, tik kvēli nemīlat viņu kā es,— vāciete nesatricināmi mierīgi iemetas starpā.
   Šā vai tā, taču patlaban pienācis laiks nevis mīlestībai, bet uzkožamiem, un mēs dodamies pie garas bufetes, kurā līdzās reklāmās izdaudzinātajiem porcelāna šķīvjiem ir nolikti arī citi — ļoti lēzeni, piekrauti ar gaļu un dārze­ņiem. Vācietes prakticisms acīm redzami izpaužas arī pavāru mākas jomā. Viņa ir aprobežojusies ar nedaudziem, bet diezgan garšīgiem un sātīgiem kulināras firmas ēdie­niem, nedz izšķērdīgi improvizēdama kā Rozmarija, nedz tiekdamās pēc dārgiem un izmeklētiem uzkožamiem, kādus pasūta tuvējā restorānā amerikānis, rīkodams saviesīgus vakarus savās mājās. ,
   —  Esiet nu cēlsirdīgi, ēdiet pēc iespējas vairāk! Citādi man veselu nedēļu būs jātiesā paliekas,— mūs skubina vāciete, kas jau sen iemantojusi paradumu šķetināt valo­das smalkā sabiedrībā, neievērojot smalko toni.
   Un mēs ēdam, cik vien lien, tad no jauna apsēžamies pie galda un, tā kā s]5ēkā ir nerakstītais likums: «Kad veicas — veicas,»— es atkal laimēju — pirmo laimestu iespēlēju pārī ar Rozmariju, tikai tas diemžēl netiek ne tuvu summai, ko iegūstu pusstundu vēlāk, kad mana partnere ir Flora.
   — Tagad skaidrs kā diena: jūs tiešām mīlat Floru kvēlāk nekā mani,— Rozmarija noteic.
   — Trīsreiz kvēlāk,— namamāte precizē, lai vēl mazliet ielietu eļļu ugunī un uzsvērtu, cik vareni mēs divatā esam satriekuši pretiniekus.
   Flora raida man savu zilzilo mandeļacu skatienu tā, it kā tikai tagad būtu mani ieraudzījusi, kaut gan esam tikušies bieži. Viņas skatiens varētu pamodināt manī zināmas pārdomas, ja es cienītu kuplas formas un nebūtu lietas kursā par kādu sīkumu, par kuru Rozmarijai laikam vēl nav ne jausmas: šai pašai Florai, kas sadzīvē koķetē kā dzestra, neatkarīga sieviete, jau ir draugs.
   —  Liekas, vāciete pirmīt sabendēja man nervus,— at­zīstas īrniece, kad esam pārnākuši mājās.
   — Domāju — tur lielākoties vainīga mazā neveiksme.
   — Jā, neveiksme. Bet — arī vāciete.
   Negaidot atzinusies vājībā, dāma novēl man labu nakti un dodas pie miera savā istabā.
   * * *
   Par Floras draugu uzzināju pavisam nejauši. Bet, ja mēnešiem ilgi uzturu sakarus ar noteiktiem cilvēkiem un ja dzīve rit tik šaurā pilsētā kā Berne, šādas nejaušības gadās samērā likumsakarīgi.
   Tas notika gluži parastā pēcpusdienas pastaigā pa galve­no ielu un blakus šķērsielām. Pastaigās es ne reizi vien necerot satieku te Ralfu, te Floru, taču mēs steigā apmai­nām pa kādam vārdam un aizejam katrs savās darīšanās, vienīgi, saduroties ar Rozmariju, es vairs nevaru nemainīt savu nodomu: ja nav devusies uz ārkārtīgi interesantām pārrunām, viņa velk mani sev līdzi uz kafejnīcu vai kinoteātri tikpat brīvi, kā ir apmetusies manās mājās.
   Šoreiz tomēr atkalredze gadās nevis ar Rozmariju, bet ar Floru un nevis uz galvenās ielas, bet krietni vien tukšākā vietā, kur parasti nemēdz norunāt tikšanos. Nepieciešams paskaidrot, ka daļa Bernes vecpilsētas izvietojusies it kā divos stāvos: augšējais ir galvenās ielas augstumā, apakšē­jais — daudz zemāk, pat nepaceļas virs Ares līmeņa. Sai dienā, klīņādams, kur acis rāda, nonāku tieši līdz apakšstā­vam, tur rindā slienas nomelnējuši, drūmi nami, gar kuriem stiepjas tikpat drūma un zema segta eja.
   Lēnām velkos pa eju, ieklausīdamies, cik skaidri un dobji klaudz soļi zem velves. Beidzot eja paliek aiz muguras, es dodos tālāk. Pa kreisi plūst upe, dziļa un strauja, bet tās viļņi šai ziemas dienā ir zaudējuši sulīgo, zili zaļo nokrāsu un kļuvuši salti pelēki. Viļņiem notonis mainās kā Floras acīm, es klusībā saku un, kā jau mēdz būt līdzīgās reizēs, tai pašā mirklī sev pretim ieraugu Floru.
   Par laimi, viņa no manis ir ļoti tālu — tur pie milzīga, veca lifta, ar kuru, lai cik tas gauss un neērts, var divās minūtēs uzbraukt augšpilsētā un nav jāmēro kājām divus kilometrus garš līkums. Aizraujos aiz tuvumā atstāta smagā automobiļa un atkal piesardzīgi paskatos uz lifta pusi.
   Flora nav viena. Viņai blakus ir izslējics vīrietis, daudz mazāks par dāmu, toties plecīgs un smagnējs kā profesio­nāls cīkstonis. Ja nejaušs garāmgājējs vispār pievērstu abiem uzmanību, viņus noturētu par diviem cilvēkiem, kas nav pazīstami un gaida nolaižamies liftu. Laikam tieši uz to cerēdami, viņi ir vienojušies te satikties un, vēlēdamies pastiprināt ilūziju, stāv iesāņus viens pret otru, Flora lūkojas uz upi, cīkstonis stingi blenž savu zābaku purn­galos.
   Viņi stāv iesāņus kā svešinieki, kuri neliekas zinis viens par otru. Tikai ar to nelielo starpību, ka runājas. Man nav ne mazākās iespējas sadzirdēt viņu vārdus no attāluma, kādā atrodos, nepieciešamības spiests paslēpies kravas mašīnas pavēnī. Toties varu labi novērot viņus un pēc zināma laika nešaubīgi nospriežu, ka saruna neparasti ieilgst, lai tur tērzētu divi nepazīstami cilvēki, nevilšus sastapušies pie pilsētas lifta.
   Galu galā Flora iekāpj liftā, kas droši vien jau sen gaida braucējus, bet cīkstonis dodas kājām taisni uz manu pusi. Atri apmetu līkumu ap smago automobili, šķērsoju asfaltē­to ceļu un kāpju lejup uz upes krastu, pietiekami lēzenu, lai es pazustu no redzes loka. Brītiņu nogaidījis, atkal atgriežos izejas pozīcijā pie mašīnas un redzu, ka cīksto­nis soļo jau pa segtās ejas bruģi.
   Aizrit desmit minūtes, un, kamēr smagais lifts lēnām ceļ mani augšup līdz nelielam laukumam iepretim katedrālei, es noturu steidzamu kara padomi ar vienu savu es un otru. Šādas kara padomes, ko psihiatrs varētu atzīt par neno­liedzamu šizofrēnijas pazīmi, man ir diezgan parasta un gaužām lietderīga nodarbošanās. Tajā saduras divi pretēji viedokļi, kurus izteic viens mans es — piesardzīgs skepti­ķis un otrs — uzņēmīgs optimists. Bet, kā ģenerālis saka, strīda gala iznākumā nereti pieņemam labus lēmu­mus.
   Tikt cīkstonim uz pēdām nav grūti. Kājceļš uz augšpil- sētu ved tikai viens; es, braukdams ar liftu, esmu ieguvis diezgan daud!z laika un varu savlaicīgi sagaidīt nepazīsta­mo. Tomēr tālāk viss liekas daudz sarežģītāks. Iespējams, ka Flora kaut kur glūn, pārbaudīdama, vai viņas draugs netiek novērots. Iespējams, ka vēl kāds darbojas līdzi cīkstonim. Beidzot iespējams, ka viņš tāpat vien pazudīs, iešmaukdams šķērsielā un aizlaizdamies ar savu mašīnu. Tātad jājautā, vai ir vērts šodien uzņemties varbūtēju risku vai arī labāk nogaidīt.
   Protams, man līdz kaklam apnicis gaidīt. Jau četrus mēnešus esmu šai zemē un uz šā skrejceļa, negūdams nekādus panākumus. Taču tieši tad, kad gaidīt apnicis līdz kaklam, jābūt īpaši piesardzīgam, lai, nepacietības un nīgruma dzīts, neaizietu turp, kur var dabūt galu.
   Kad izeju Katedrāles laukumā, steidzamā kara padome jau beigusies un pieņemts galīgs lēmums riskēt. Iegriežos mazā kafejnīcā galvenās ielas galā, gaidu, kamēr gar stūri iznāk cīkstonis, un dodos šim vīram pa pēdām, atvēlēdams viņam pietiekošas priekšrocības. Galu galā kāds tur brī­nums, ka soļoju trīsdesmit metru atstatumā no pilsoņa, kurš tnan ne sapni nav rādījies, un — vēl šaurajā pilsētā,i kur viss ir pāris soļu no galvenās ielas.
   Nepazīstamais iet ritmiskā, ātrā gaitā kā cilvēks, kasi zina, kurp steidzas, un nedrīkst velti zaudēt ne mirkli. Izrādās — viņa galamērķis ir stacija, pareizāk, Bernes — Bāzeles — Minhenes vilciens. Līdz vilciena atiešanai paliku-; šas vēl astoņas minūtes — diezgan ilgs laiks, lai es pie-; skrietu pie lodziņa un iegādātos biļeti. Biļeti uz Bāzeli. Kaut gan varbūt nāksies turpināt ceļu līdz Minhenei.
   Lēnām slādams pa peronu, pamanu, ka cīkstonis ir iekārtojies otrās klases kupejā. Iekāpju tai pašā vagonā un apsēžos pietiekami tālu, lai nedurtos nepazīstamajam acīs, un pietiekami tuvu, lai varētu viņu novērot. Izvelku no kabatas avīzi un, ņemdams paraugu no dažiem braucējiem,] iegrimstu biržas situāciju pētīšanā.
   Brauciens uz Bāzeli ilgst kādu stundu. Stundu, kurā palūkojos uz cīkstoni tikai četras piecas reizes, izmanto­dams to, ka arī viņš ir iegrimis biržas kursu pētīšanā. Cilvēks acīmredzot jūtas drošs, ka neviens viņu neizsekoj un es ne domāt nedomāju viņam sagraut šo maldīgo ieskatu, vēl vairāk — mums vajag tikai uzmest dažus ; mirkļus, lai gūtu skaidrību par kāda ārieni, ja vien esam iepratušies redzēt, nevis vārnas skaitīt.
   Nepazīstamajam ir gadu tā starp piecdesmit un sešdes­mit, bet nav vēl nekādu pazīmju, ka spēki pamazām zustu. Tagad viņš ir noņēmis pelēko cepuri ar šaurajām malām, un gludi noskūtais pakausis kā spīdīgs kupols vainago lielo, smagnējo galvu. Viņš laikam skuj to tikpat cītīgi un kārtni kā tuklos vaigus. Ir tādi vīrieši, kuri, baidīdamies] zaudēt matus, nolemj labāk staigāt ar pliku pakausi.
   Dažkārt, kad cīkstonis atrauj acis no laikraksta, ma­nāms — tās ir mazliet piemiegtas, it kā viņš cieši raudzītos uz kaut ko pārāk gaišu vai pārāk netīkamu. Toties platā deguna jutīgās nāsis ir stipri ieplestas, tā vien šķiet, ka viņš uztver pasauli vairāk ar ožu nekā ar redzi. Taču tas neliekas gaužām dīvaini, ņemot vērā, ka rupjajā purnā un sakniebtajās lūpās ar noļukušajiem kaktiņiem vīd kaut kas i sunisks.
   Pusminūti pirms vilciena apstāšanās Bāzelē cīkstonis nomet avīzi uz sēdekļa, pieceļas, paņem lietusmēteli un cepuri un dodas uz vagona galu, lai izkāptu. Nogaidījis, minūti, es sekoju viņa paraugam un, iedams pa peronu,' neizlaižu viņu no acīm.
   Ir jau pāri septiņiem, kad, ilgu laiku nīcis kādā kafejnīcā, nepazīstamais beidzot noved mani līdz savām mājām — dzīvoklim, kas atrodas jauna, necila nama pirmajā stāvā. Izlasu uz plāksnītes:
   MAKSS BRUNNBRS, tirdzniecības darījumu starpnieks ,
   Galu galā uzzinājis cīkstoņa vārdu un kafejnīcā viņu vairākkārt nofotografējis ar šķiltavām, ko parasti nēsāju kabatā, es varētu savu misiju atzīt par pabeigtu. Bet kas var galvot, ka nepazīstamais ir iegājis tieši savās mājās un tieši viņš ir Makss Brunners, nevis kāds cits? Mūsu darbā, tāpat kā jebkura, pārsteidzīgi secinājumi dažreiz izraisa neaprakstāmas jukas.
   Izeju atkal laukā un apstājos uz tuvākā stūra, šaubīda­mies, vai tūlīt doties mājup vai vēl pakavēties. Perspektī­va otrreiz ierasties Bāzelē mani diez ko nevilina, bet uz Bērni, kā pats savām acīm esmu pārliecinājies stacijā, atiet vēl trīs vilcieni. Tā nu nolemju pagaidīt, lai arī, izsakoties ģenerāļa vārdiem, kā uz ūdens kustēšanos.
   Mana neatlaidība tiek atalgota pēc stundas, kad cīksto­nis no jauna iznāk uz ielas. Šoreiz viņš aizved mani uz tuvāko restorānu, un izrādās, ka ar to pilnīgi pietiek, lai es galīgi noskaidrotu, kā sauc šo vīru, jo viesmīlis, pieņem­dams no viņa pasūtījumu, nepārtraukti pļāpā, izmezdams, «zināms, Brunnera kungs» vai «tūliņ, Brunnera kungs», it kā būtu nopratis, par ko es šaubos, un — lūst vai plīst — gribētu mani pārliecināt, ka neviens cits kā šis cīkstonis ir Maķss Brunners — tirdzniecības darījumu starpnieks.
   Raugoties no profesionālā viedokļa, vakariņas šai resto­rānā raan jau ir liekas. Bet, raugoties no citas puses, tās nekad nav liekas, tāpēc izdzeru divus kausus alus, «notie­sāju divas mājas desas ar skābētiem kāpostiem, papildus vēl dažas reizes nofotografēju cīkstoni un dodos uz staciju.
   Skaidrs, pārītis nu ir atklājies — Flora Zeilere un Makss Brunners. Kaut arī dažāda auguma, abi miesās tik dūšīgi un spēcīgi, ka atgādina divus vienāda kalibra tankus. Cik nepatīkams priekšstats! Ļoti bīstami ir nostā­ties tādiem ceļā. Tagad rodas jautājums, kurp un kādēļ viņi ir devušies. Vai viņi neturas pavisam nomaļus no ceļa, kas man pašam ejams. Un vai neesmu gājis viņiem pa pēdām aiz tīri profesionālas aizdomības vai gara laika.
   Var jau būt, ka tā ir. Gribēdams par to droši pārliecinā­ties, es, tiklīdz rodas izdevība, palūdzu ievākt ziņas. Palūdzu cilvēkam, ar kuru tiekos reizi nedēļā pāris soļu no galvenās ielas.
   —  Kāpēc īstenībā jūs pamētāt Itāliju?— vaicāju, notrā­pījis to reto brīdi, kad sarunas biedrs klusē.
   — Bet mafija? — Benāto savukārt noprasa.
   — Ak jā, mafija.
   — Un inflācija? — viņš atkal jautā, jo Benāto paliek Benāto.
   — Jā, patiešām — inflācija.
   — 'Lai autu zaķa pastalas, nepieciešams viens vienīgs nopietns iemesls. Bet man, kā redzat, ir jau divi.
   Mēs drīz būsim paēduši pusdienas, un Feliče, kas tuvumā mūs uzmana, arī drīz būs izcietis mocības, pēc tam kad vairākkārt ir apmainījis zemē nokritušos traukus pret citiem un savācis divu saplīsušo glāžu skambas. Patlaban dzeram kafiju, tātad lielākais ļaunums var būt tas, ka Benāto izlies kafiju vai mēriņu franču konjaka, ko viņš pēc tradīcijas ierauj, lai labāk darbotos kuņģis,— tas ir pusdienu beigu akords.
   Par laimi vai nelaimi, mans kompanjons neizlej, bet izdzer kafiju, tāpēc, kā parasti, kļūst vēl pļāpīgāks, tā nu es zināmu laiku esmu spiests klausīties, cik vispusīgi viņš klāsta par itāliešu gangsterisma raksturu un metodēm. Benāto pazīst visus paņēmienus, ar kā-diem var aplaupīt cilvēku mājās, automobili vai uz ielas, pa kuru viņš iet, bet reizē pārzina arī visas iespējas, kā var novērst nekrietnos tīkojumus.
   — Tādiem kā es šie tipi neko nejaudā padarīt. Bet kādēļ mūžīgi jābūt modram, jātur acis vaļā? Agri vai vēlu tas sāk apnikt, vai ne?
   Un viņš jautājoši paskatās manī savām apaļajām acīm, kuras, vairīdamies no apkārtnē draudošajām briesmām, mūžīgi tur vaļā apbruņotas ar tādu ieroci kā daudzu dioptriju brilles biezos ietvaros. Nesaņēmis gaidīto atbildi, Benāto ar bērnišķīgo seju beidzot pārliecas pār galdu un, pavērdams mazās lūpas, negaidot ievaidas:
   — Vai!… Sitā cigarete… Nudien vairs nezinu, kur lai to lieku. Galdautā atkal izdedzis caurums…
   Viņš nodzēš cigareti, lai pēc brītiņa aizsmēķētu citu, protams, ar to tāpat izdedzinās caurumu galdautā vai savās biksēs. Tad viņš aizsāk valodu par inflāciju.
   —  Reiz mans vectēvs bankrotēja,— pēkšņi saklausu viņa balsi skanam jau samērā miegainu, jo kafijas iedar­bība ir sākusi gaist.— Vēlāk tēvs pamazām iedzīvojās bagātībā, bet savukārt bankrotēja tieši tad, kad es gaidīju no viņa mantojumu. Tā es mantoju galvenokārt parādus. Divi mani tēvocīši tāpat bankrotēja katrs savā laikā. Vispār ņemot, bankrots ir mūsu ģimenes slimība. Bet pasakiet — vai tā nav arī laikmeta slimība? Vai bankroti nav pirmie vēstneši, ka cilvēcei draud galīgs sabrukums?
   — Tas ir smags jautājums,..— nedroši atbildu, pamez dams ar acīm Feličem, lai atnes rēķinu.
   Aizrit īss brīdis, un Benāto, lai gan ar lielu nožēlu, gribot negribot atvadās no manis, pardon, viņam tieši šodien esot neatliekama tikšanās ar grieķi, olīvu tirgotāju, cik noprotu — mājās ar gultu. Tātad, kā vienmēr, palieku viens kantorī, kur uz rakstāmgalda nolikti divi aviosabied­rības kalendāri un kaudzē sakrauti rīta laikraksti. Šoreiz tomēr pakavējos mazliet ilgāk nekā parasti. Katru piektdie­nu pakavējos mazliet ilgāk, atzīdams par labāku doties taisni uz slepeno tikšanos, nevis klīst pa ielām, riskējot, ka var kāds piesisties klāt, kaut vai tā būtu mīļā Rozmarija.
   Jā, piektdiena. Spriežot pēc zināmas māņticības, tā nav laimīga diena. Bet, raugoties no citas puses, — izdevīga. Nedēļas nogales priekšvakars. Ikviens steidzas iepirkties un pārrasties mājās. Ielās agri vairs nemana cilvēkus. Un tieši tad ir īstais laiks tikties.
   Nonāku Savienības laukumā, kur paceļas laika gaitā samelnējusi parlamenta, ēka — demokrātijas cietoksnis, ko stingri aizsargā kapitāla cietokšņi: pa kreisi — Kantona banka, pa labi — Nacionālā banka, priekšā — Credit Suisse un Sparkasse. Apmetis līkumu ap parlamen­tu, dodos lejup un sasniedzu tiltu, pa kuru katrreiz braucu no Austrumu loka. Taču patlaban nevis eju pa to tālāk, bet apstājos upes krastā. Esmu jau minējis, ka Berne izvietoju­sies it kā divos stāvos, tagad derētu piebilst, ka te starp abiem stāviem iezīmējas cita virs citas jeb, teiksim, cita zem citas šauras terases, ko savieno arī šauras kāpnītes.
   Apkārtnē dziļi klusajā aprīļa nokrēslas stundā un mik­lajā, vējainajā laikā nav redzama neviena dzīva dvēsele. Piespiedies pie mūra sētas visaugstākajā terasē, pārlaižu acis zemākajai. Pustumsā pavīd slaidais, kalsnais mūsu puiša augums. Un, kā vienmēr līdz šim, tā arī patlaban šķiet, ka man blakus stāv vēl kāds — mans nelaiķis draugs Ļubo Angelovs. Puisis zemākajā terasē ir taču viņa dēls Bojans.
   Ļubo nekā nerunā; dzīvē paradis visu izvērtēt, raugoties tikai no profesionālā viedokļa. Tomēr, par spīti šim paradumam, viņš — Bojana tēvs — nevar novaldīties, neieskatījies te, šajā vietā, kur dēls sper pirmos soļus. Kaut gan Ļubo ne vārda nesaka, man atmiņā ataust tālie gadi, kad viņš mācīja mani spert pirmos soļus, tāpat kā es tagad palīdzu viņa dēlam nostāties uz smagā un spīvā izlūkošanas ceļa. Nostāties un iet pa to, cik ilgi vien būs lemts, lai beigu beigās arī viņš nodotu stafeti citam.
   Patiesībā es būtu varējis nenākt uz šejieni un no terases nelūkoties lejup, jo mikrorācija raida divsimt metru attālumā. Taču, kad apkārtnē nemana cilvēkus, te vienmēr pastāvu, gribēdams izpildīt it kā mēmo Ļubo lūgumu un pats savām acīm redzēt Boianu.
   Viegliņām pagriežu pildspalvas uzgali un saklausu īsus trinkšķus, tad klusu, pazīstamu balsi:
   — Volvo pieci.
   No jauna pagriežu uzgali un savukārt pārraidu:
   — Volvo seši.
   Pieņemts. Pārraide beidzas. Un, lai arī lakoniska, tā ir sniegusi pietiekošas ziņas abām pusēm. Bojans ir pavēstī­jis, ka man atstāta zīmīte mūsu slēpnī — melnā volvo, tādā pašā kā manējais, un šī mašīna atrodas pēc mūsu saraksta piektajā ielā norunātajā vietā. Arī es esmu paziņojis, ka ielikšu zīmīti slēpnī un aizdzīšu mašīnu pēc saraksta sestajā ielā.
   «Piektā» ir gara šķērsiela aiz Bubenbergas — uz turieni diezgan tālu ko iet, lai ceļā es varētu pārliecināties, ka neviens man neseko, un diezgan tuvu, lai nepārgurtu. Bez grūtībām atrodu melno volvo, to kāds te piebraucis, un tas gandrīz nav manāms daudzu citu novietoto automobiļu vidū. Atslēdzu durtiņas, apsēžos pie stūres un dodos prom. Apturējis mašīnu pretim pirmajai sarkanajai luksofora uguntiņai, izņemu zem radiouztvērēja pabāzto zīmīti un tās vietā paslēpju savējo. Visa šī izdarība ilgst tieši astoņas sekundes.
   Kamēr atbrīvojos no automobiļa, aizrit tomēr daudz ilgāks laiks. Ne vien tādēļ, ka «sestā» ir patālu no «piektās», bet arī tāpēc, ka nespēju atrast vietu, kur apstādināt volvo. Tas man liek saskaņā ar norunu atstāt volvo «septītajā»— tur nav tik liels mašīnu pieplūdums.
   Cik ikdienišķi, apnicīgi, bet nepieciešami sīkumi, bez kuriem tagad nevar risināties jaunais pasākums — va­riants «Delta».
   Visvienkāršākā kombinācija nereti ir pati labākā. Bet, ja tā neizdodas, jāķeras pie kaut kā sarežģītāka. Divu «B»— Bojeva un Beleva uzbrukums ir cietis neveiksmi, tāpēc radusies nepieciešamība, lai nākamajā varbūtējā uzbrukumā dotos trīs «B»— Bojevs, Bojans un Borislavs. īstenībā šie trīs izlūki veido trīsstūri, ko grieķu alfabētā sauc par deltu. Man vajadzēs uzturēt kontaktu ar ienaid­nieku, Borislavam — ar Centru, Bojanam — ar mani un Borislavu. Ja viens no diviem posmiem — Bojans vai Borislavs — tiks izrauts no trīsstūra, to atjaunos, aizstājot ar citu, kas tāpat darbosies. Bet, ja manis vairs nebūs, operāciju «Delta» varēs mierīgi pārdēvēt par operāciju «Krusts pāri». Vismaz līdz nākamajam rīkojumam.
   No jauna aizeju līdz Bērenlaukumam, lai šoreiz liktu lietā pats savu volvo. Pietiek ar slēpņiem! Atgriezīsimies pie necilā un garlaicīgā pilsoņa Pjēra Lorāna legālās dzīves.
   Tikko iebāžu roku kabatā pēc atslēgas, pēkšņi atveras durvis un uz sliekšņa iznāk Rozmarija, kārtējo reizi pārvērtusies — ģērbusies vienkārši, bet ar zināmu šiku — kā naiva un mīlīga memmesmeitjņa.
   — Vai tad jūs iesiet prom? Un mani atstāsiet vienu nedēļas nogales priekšvakarā?— iesaucos, mazliet sarūgti­nāts, kaut gan no sirds vēlos, lai viņq. mani pamestu un ne acīs nerādītos.
   —  Ļoti žēl, Pjēr, bet mūsu kaimiņš Goranofa kungs ir ielūdzis mani uz glāzi tējas. Pamēģiniet saņemties un neskumstiet. Goranofs pieder pie tiem, kuri pēc divām kāršu spēles partijām sāk žāvāties, tātad diez vai jums pietrūks manis ilgu laiku.
   Dzirdot šādu solījumu, uzreiz kļūstu možāks, ieeju savā vienkāršajā mājā, uzlieku uz plīts tējkannu ar ūdeni un tikai tad uzkāpju bibliotēkā un izņemu vēstuli. Tā ir atbilde uz manu jautājumu par Maksu Brunneru. Ļoti īsa atbilde, kas droši vien prasīja ilgus pētījumus, līdz tika uzrakstīta.
   Vēstulē ziņots, ka Brunners ir beidzis ekonomikas fakultāti, kara gadus pavadījis — jādomā, izmantodams kādus sakarus,— samērā siltā vietā — intendantu daļā par virsleitnantu, pēc kara sācis darboties tirdzniecības jomā, laikam arī ar labu paziņu palīdzību. Viņš neesot iejaukts kara noziegumos un tagad aktīvi nepiedaloties politiskajā dzīvē.
   Vārdu sakot, tās nav diez ko saistošas ziņas, ievērību pelna tikai viens: tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā un ceturtajā gadā intendantu daļa, kurā dienēja Brunners, atradusies Bulgārijā. Tas vedina uz nopietnām pārdomām. It īpaši, ja pieņemam, ka Flora, kuras aizsegā slēpjas Brunners, apmetusies bulgāram Goranovam kaimiņos ne­vis tīri nejauši, bet noteiktu apsvērumu dēļ.
   Brunners — Flora — Goranovs — tas jau iezīmē sākot­nējās shēmas kontūras. Kaut ko tādu kā varianta «Delta» paveids, bet atšķirībā no tā viens posms varbūt izseko otru ar trešā starpniecību. Lai cik vilinoša liekas šī shēma, tai pagaidām trūkst reālas un konkrētas jēgas. Un, ja tāda jēga tomēr ir, to spēj atklāt man tikai pati Flora vai pats Brunners. Nezinu, vai būtu ērti un pieklājīgi ierasties pie viena no viņiem un pajautāt:
   — Sakiet — kas un kāda velna pēc jums vajadzīgs no vecā vīra Goranova?
   Ieeju vannas istabā, sadedzinu vēstuli izlietnē, atgriežu krānu, lai ūdens aizskalo pelnus, un pat ar ziepēm nomaz­gāju porcelānu — labāk lai nepaliek nekādas pēdas, kad mājās dzīvo tik ziņkāra īrniece kā Rozmarija. Tad ienirstu guļamistabā un kādu laiku pa aizkaru spraudziņu vēroju, kā šī pati īrniece sit kārtis divu aizdomīgu bālģimju — Go- j ranova un Peneva — sabiedrībā, bet viņi abi ik pa brīdim uzsmaida dāmai, cik vien mīlīgi varēdami, un laipni cienā , viņu ar tēju, konfektēm un biskvītiem.
   Beigu beigās man apnīk pētīt intīmo idilli, un pēkšņi atjēdzu, ka virtuvē uz plīts ūdens droši vien jau vārās.  Dodos lejā, savukārt pagatavoju glāzi tējas un piedevām] izņemu šo to no ledusskapja. Diezgan plānas vakariņas nedēļas nogalē un diezgan nožēlojama aina, lai pamatotu] hipotēzi: Brunners — Flora — Goranovs.
   Iegājis viesistabas zaļajā oāzē, es atzveltnī brīdi snaužu, ieklausīdamies, cik skaņi pakšķ lāses no jumta, zilajā vakarā svinīgi vēstīdamas, ka galu galā nāk pavasaris.
   Jā, galu galā nāk pavasaris, un galu galā atgriežas Rozmarija, kas nočivina —«cik tas ir skaisti no jūsu puses, ka mani gaidāt» un «tie sīkmaņi patiešām drīz apnika līdz kaklam».
   — Kāds tur brīnums,— es saku.— Vairāk jābrīnās par to, ka labprāt esat izturējusi tās mocības. Labprāt, lai neteiktu — ar prieku.
   — Nu, neesiet tik ļauns,— Rozmarija paklusi dudina, noslīgdama uz dīvāna.— Daudz nevajag, lai jūs pieķertu mani mazohismā.
   — Kādēļ gan ne? Pēdējā laikā pretdabiskas tieksmes aizvien vairāk kļūst par normālu parādību.
   — Ko lai daru, ka nespēju būt tikpat vienaldzīga kā jūs un atraidīt pusmūža vīrieša uzaicinājumu uz glāzi tējas.
   Kā pats esmu novērojis, kārodama izdzert tur glāzi tējas — vismaz pirmo —, Rozmarija diezgan ilgi uzmācās pusmūža vīrietim: daudzu nedēļu laikā ne reizi vien koķetēja ar viņu un bieži jo bieži apstājās pie viņa dārza žoga, lai parunātos, bet tas taču ir tīrais sīkums.
   Tīrais sīkums varbūt ir arī tas, ka, uzcirtusies īsos svārciņos, memmesmeitiņa nevīžīgi pārliek vienu kāju pār otru, nekautrīgi pavērdama manā priekšā vilinošu skatu — slaidās gūžas līdz pašai tai vietai, kur daba lēmusi tām savienoties. Kopš zināma laika Rozmarija mājās uzvedas pārlieku nekautrīgi, nonākdama pat tik tālu, ka nereti, kamēr esmu zālē, viņa no savas istabas iztek vienā kombinē vai plānās biksītēs, lai pateiktu ko jaunu, it kā es būtu nejūtīgs priekšmets vai bezdzimuma būtne. Rozma­rija tā rīkojas, vai nu tiešām noturēdama mani par tik vienaldzīgu, vai arī aizvien vēl gribēdama pārbaudīt, cik vienaldzīgs īstenībā esmu, bet viņas drastīgā vaļība sāk mani kaitināt.
   — Kādreiz apsolījāt, ka nevienu neaicināsiet ciemos, bet nu jau aicināt,— es viņai atgādinu.
   — Ai, Pjēr, jūs taču pats…
   — Kādreiz teicāt, ka nekad neuzplīsities saimniekam, bet nu jau uzplijaties,— es turpinu.
   — Ai, Pjēr, vai tad domājat…
   — Jā, domāju gan. Un šobrīd visa jūsu stāja liecina, ka jums nav svešs ne vien mazohisms, bet arī sadisms…
   — Ai, Pjēr! — Rozmarija trešoreiz iesaucas.— Labāk nespēlējiet lomu, kura jums nepiedien, un nemēģiniet man iegalvot, ka esmu jums kaut kas vairāk nekā sarunu biedre, ar kuru kopā var nosist laiku. Lai gan dažkārt ir tāda sajūta, ka jums nav vajadzīga pat sarunu biedre.
   Viņa nober īso monologu, nemaz nepūlēdamās mainīt izaicinošo pozu un nelikdamās zinis, kurp esmu pavērsis skatienu. Bet tas vēl stiprāk mani kaitina. Tomēr Rozmarija, liekas, to nesaprot vai gluži otrādi — gaužām labi saprot un, it kā vēlēdamās mani galīgi saniknot, jautā nekaunīgi:
   —  Ko jūs tā veraties mani?
   — Vai tas jūs mulsina?
   — Katrā ziņā nav patīkami, ka nopētāt mani kā nezin kādu mantu. Tikai netieku gudra, vai jūs izvērtējat, cik dārgas zeķes valkāju, vai cenšaties iedziļināties manās daudzajās rakstura īpašībās.
   Ja es būtu Emīls Bojevs, pateiktu kaut ko tādu, kas uzreiz sarunai pieliktu punktu. Tā kā esmu nevis Emīls Bojevs, bet Pjērs Lorāns, noriju repliku un mierīgā garā saku:
   — Neiedomājieties, ka jūsu raksturs ir kā neizbrienami džungļi.
   — A-ā! Beidzot esat atradis Ariadnes pavedienu. Būtu ļoti laipni, ja jūs man to atklātu, jo pašai tas vajadzīgs.
   — Kālab gan ne! Tas slēpjas jūsu daudzajās rakstura īpašībās, ar kurām operējat.
   — Šovakar nez kādēļ neizsakāties pietiekami skaidri.
   — Gluži vienkārši baidos jūs aizskart.
   — Nebaidieties. Nerunājiet caur puķēm!
   — Kāpēc lai es nerunātu caur puķēm! Jūs pati varat rast atbildi uz saviem jautājumiem. Vai tad jums nav zināms, kam noder ikviena mīmikrija?
   — Tas pat bērniem zināms.
   — Nūja. Un Ariadnes pavediens ir tieši tas, ko arī bērni prot satvert. Tikai hameleons darbojas neapzinātas tieksmes dzīts, jūs — aiz aprēķina. Jūsu rakstura galvenā īpašība ir kails aprēķins. Un tas veikli žonglē ar pārējām īpašībām. Visu jūsu liekulību, manieres un pārvērtības vada diezgan vienkārša un itin parasta skaitļojamā mašīna, kas reizē aizstāj gan prātu, gan sirdi.
   Kūtrums, kas pirmīt jautās viņas sejā, pamazām gaist, mīdāmies ar savādu rosu. Ar tādu rosu, ka es nebrīnītos, ja Rozmarija pēkšņi paķertu kristāla pelnutrauku no galdiņa un ielaistu man pa galvu. Bet, kā jau minēju, pa īstam saniknojusies, viņa valdās, lai nesāktu ārdīties. Rozmarija brīdi klusē, stingi lūkodamās neilona zeķēs iespīlētajos ceļgalos, tad paceļ acis un saka:
   — To, ko patlaban pateicāt, nekad jums nepiedošu.
   — Es taču atkārtoju jūsu pašas teoriju par egoistisku cilvēku.
   —      Nē, to, ko patlaban pateicāt, nekad jums nepiedo­šu,— Rozmarija atkal apgalvo.
   —  Ko tieši?
   — Vārdus par sirdi.
   — E, ja tikai par sirdi vien…
   Pieceļos, lai novērstos no viņas slaido gūžu gleznainā skata, un aizdedzinu cigareti. Pasperdams dažus soļus, pieeju pie loga un raugos pa to zilajā naktī, bet lāses arvien vēl skaņi raida to pašu radiogrammu par pavasara iestāšanos.
   —      Varbūt esmu izteikusies pārāk prasti, bet, ja saku — cilvēki ir egoisti, tas vēl nenozīmē, ka viņi ne ar ko neatšķiras cits no cita,— dzirdu aiz muguras skanam pārspīlēti mierīgu Rozmarijas balsi. — Un, ja tādiem kā jūs krūtis bāztin piebāztas ar darījumu piedāvājumiem, līgumiem un norēķiniem, tad nav izslēgts, ka citiem krūtīs ir sirds.
   — Nesapinieties pretrunās.
   —      Ja runājam par pretrunām, tās neizriet no maniem spriedumiem, bet no cilvēka dabas, — īrniece iebilst vēl tikpat mierīgi.— Varbūt tas ir absurds, tomēr — taisnība:
   Gadās cilvēki, kuriem piemīt egoisms un reizē arī jūtas, Pjēr, tieši pie tiem es piederu, lai cik jums liekas neticami.
   Viņa pieceļas, acīmredzot nolēmusi savukārt izlocīt kājas, un dodas uz otru viesistabas galu.
   —      Ticu gan,— cenšos viņu nomierināt.— Laikam es­mu mazliet pārspīlējis, tā sacīdams par sirdi.
   —      Nē, jūs tikai esat gribējis mani ievainot. Un tagad man nāk dusmas vienīgi par to, ka jums tas ir izdevies.
   — Nepūlieties par daudz uzlabot man omu.
   —       Pjēr, es patiesi esmu jums pieķērusies,— Rozmarija turpina, atkal pasperdama dažus soļus.— Esmu pieķēru­sies tāpat vien, pašai negribot, bez mazākās vēlēšanās uzplīties saimniekam, kā jūs pirmīt izteicāties.
   — Varbūt tur gan jūs maldāties,— nomurminu.
   —       Kur? — viņa jautā, apstādamās istabas vidū.— Vai maldos vienā ziņā, ka esmu jums pieķērusies, vai otrā, ka neesmu uzplijusies?
   —       Lielākoties pēdējā. Lai saprastu, ka cilvēkam ir sirds, vajadzīgi kādi pierādījumi.
   Rozmarija no jauna liek soļus, pienāk man pavisam klāt un saka:
   —      Tad jau esmu palaidusi īsto brīdi garām. Mēs esam tik cieši pieraduši viens pie otra, ka…
   Viņa, kā jau minēju, ir man pavisam klāt un vairs nepagūst izteikt Jomu līdz galam tīri tehnisku iemeslu dēļ.
   — Ai, Pjēr, kas jums lēcies…— Rozmarija nočukst, kad mūsu pirmais skūpsts — ļoti ilgs un kvēls skūpsts — ir beidzies.
   —  Kā lai to zinu, — klusām atbildu.— Droši vien vai­nīgs ir pavasaris. Vai tad nedzirdat — pavasaris nāk!
   Un pastiepju rokas, lai viņu atkal apskautu. Bet Rozma­rija, iekāms ļauj man to izdarīt, spēji aizrauj logam priekšā aizkaru.
   Domāju — reiz jau teicu, ka atšķirībā no teātra darbība dzīvē nereti sākas tieši pēc tam, kad aizkars ir aizvērts.

   Pavasaris nāk pēkšņi un strauji. Dažās dienās kokiem pumpuri pārsprāgst pušu. Dažās dienās apkārtne ietērpjas zaļumā — zaļumā, kas ir nevis vienmēr drūms, šķietami izblāvējis — kā priedēm, bet gaišs un svaigs kā maigajām, jaunajām lapām. Vasarnīcu baltās sienas un sarkanie jumti, kuru ģeometriskie apveidi nesen skaidri iezīmējās pretim kailajiem, tumšajiem biezuklājiem, tagad slīgst sidrabaini un zeltaini mirdzošajos augļu kokos. Daba laistās visvisādās krāsu pārejās — tāpat kā Rozmarijas iemīļotās gleznas vai dārgakmeņi ar dīvainajiem nosauku­miem —, krāsu pārejās un gaismas un ēnu rotaļās, jo augstu starp sauli un zemi siltais dienvidu vējš dzen savus baltos ganāmpulkus zilajās debesu ganīklās.
   Ak vai, pārmaiņai galvenokārt ir klimatisks raksturs. Un pavisam niecīgā mērā — sadzīvisks. Kā izteicās mana īrniece, mēs jau sen esam tik cieši pieraduši viens pie otra, ka jūtu pārmaiņa mūsu attieksmēs ir tikai ikdienības liega pieskaņa — liega pieskaņa, ko vienīgi mēs abi spējam uztvert.
   Tā nu dzīve rit kā agrāk un katrs iet savās parastajās gaitās, taču, ņemot vērā, ka dienas kļuvušas garākas un tuvējais mežs — tīkamāks, dažkārt pēcpusdienās mēs abi vairs nenīkstam, atlaidušies dīvānā šaurajā, zaļajā viesista­bas interjerā, bet klaiņojam pa plašo, zaļo meža interjeru vai sēžam uz soliņa taciņas malā un vērīgi skatāmies smaragdzaļajā klajumā, aiz kura rindojas mežiem bagāti pauguri, pār tiem paceļas zila kalnu grēda, vēl augstāk vīd sniegainās Alpu virsotnes, virs tām plešas milzīgs debess kupols, un tā neaptveramajā klaidā siltais dienvidu vējš dzen un dzen mākoņu barus.
   Reiz Rozmarija mani aizveda uz Robinsona Ciematu pie saviem paziņām — pie jaunas izglītotu ekstrēmistu ģime­nes, kas mājo nelielā standarta dzīvoklī supermodernu divstāvu kastu kompleksā. Tas, ka sieviete pati ved mani pie ekstrēmistiem, jau ir pietiekama pazīme, ka, profesio­nāli spriežot, man viņi nemaz neliksies interesanti, un, ja mēs ar Rozmariju būtu vaļsirdīgi viens pret otru, es labprāt viņai paskaidrotu, ka daudz vairāk priecātos, iepa­zīdamies ar viņas šefu Teo Grāberu. Taču, ja mēs runātos vaļsirdīgi, tā būtu pārāk liela greznība, bet es neesmu maksimālists un pagaidām apmierinos ar draudzību un mīlestību bez liekas atklātības, jo, kā franči saka, pat visskaistākā meitene pasaulē nevar dot vairāk par to, kas viņai ir.
   Ekstrēmisti iekārtojušies diezgan ērti, ja par ērtībām var nosaukt plašajā viesistabā uz zilas grīdsegas nevīžīgi sakrautus tranzistorus, magnetofonus, grāmatas un alkoho­liskos dzērienus. Jaunais pāris visumā mitinās uz grīdse­gas, viesus uzņem uz grīdsegas, piedāvādami viņiem apsēsties uz spilveniem, malko viskiju un klausās popmū­ziku uz grīdsegas un droši vien arī guļ uz grīdsegas, lai parādītu, ka viņiem ne silts, ne auksts par augšupvirzību pa hierarhijas kāpnēm un gluži pa prātam ir sabiedrības zemāko slāņu ieradumi.
   Nekādu citu saikni starp mājiniekiem un ekspluatējamo šķiru kā vienīgi šos ieradumus man nav laimējies atklāt, un es uzdrīkstos to skaļi pateikt, kad galīgi apnicis klausīties pazīstamajā repertuārā, kurš absolūtas bezperso- nības un pilnīgas vienlīdzības vārdā pauž ideju par askētisko nabadzību un permanento revolūciju.
   — Kas gan jums liedz to prieku? — jautāju.— Izmetiet visas mantas no dzīvokļa, zilo grīdsegu — arī, ievīstieties trijos rupja, zaļa auduma metros un dzīvojiet tieši uz grīdas. Vai vēl labāk — izmetieties paši laukā no dzīvokļa un ejiet pa permanentās revolūcijas ceļu.
   To pasaku dzīvesbiedrei vai, pareizāk, tai, kas, manuprāt, ir dzīvesbiedre, jo viņiem abiem ir gari salmu krāsas mati, nīkulīgi augumi, pēc kuriem nevar noteikt, vai tas ir vīrietis vai sieviete, un kājās džinsi ar krāsainiem, tīri dekoratīvi uzšūtiem ielāpiem.
   Dzīvesbiedre tomēr iebilst, ka es esot pārāk vulgāri sapratis viņu intelektuālos uzskatus un viņi aplūkojuši un novērtējuši sociālo vienlīdzību, saskatīdami taja augstako abstrakto principu, nevis rupju ikdienas praksi.
   Tad vīrs vai tas, kurš, manuprāt, ir vīrs, ielej vēl glāzītēs viskiju, lai pierādītu, ka viņu nav nokaitinājusi idejiskā konfrontācija, un sāk risināt nākamo teoriju par terorismu kā revolucionārās vardarbības augstāko formu.
   —  Es pārdodu galvenokārt olīvas un brinzu, — pēc brīža ieminos,— bet man ir visai plaša pazīšanās tirgotāju aprindās, un es varētu jums pagādāt pa diviem pāriem pistoļu, vienalga, kādu, un pa kastei rokas granātu. Tātad, ja būs vajadzīgi ieroči, dariet man zināmu.
   Dzīvesbiedre atkal iebilst, ka revolucionārās darbības teorija ir viens, bet prakse — pavisam kas cits, jau verdzī­bas sabiedrībā esot notikusi darba dalīšana — garīgajā un fiziskajā, tāpēc likumīgi radies šāds ieradums: vieni izstrā­dā principus, citi liek tos lietā.
   —  Nedomāju, Pjēr, ka jūs varat izturēties tik rupji,— Rozmarija man paklusi pārmet, kad ejam mājup pa meža taciņu.
   —  Ko lai daru — nemēdzu piekopt intelektuālo izdzīvi, kuras līmenis nav augstāks par zilo mājas grīdsegu.
   — Tomēr tas nebija nekāds iemesls visu vakaru dēvēt namatēvu par «kundzi»…
   — Ak tā? Kā es to varēju zināt! Šis īpatnis runāja smalkākā balsī.
   — Vai tad viņš vainīgs, ka sievai ir zemāka balss? Nē, jūs patiešām pāršāvāt pār strīpu.
   Kādu brīdi vēl strīdamies, vai pāršāvu pār strīpu vai ne, beidzot pārnākam mājās, virtuvē kāri notiesājam olas ar šķiņķi, ko vienmēr liekam galdā, tad, kā parasts, pavadām laiciņu viesistabā: es skatos televizoru, Rozmarija — albu­mus, ar kuriem mūžīgi noņemas, — un ejam gulēt — tāpat kā to darām jau mēnešiem ilgi. Atšķirība varbūt ir tikai tā, ka tagad guļam abi vienā gultā apakšstāvā manas īrnieces istabā un papildinām ikdienas programmu ar mazu atrak­ciju, kas jau kļūst arī par ieradumu.
   —  Pārmaiņa… — Rozmarija mīļuprāt sapņo vaļējām acīm.
   Arī es sapņoju, lai gan klusībā, par zināmu pārmaiņu, bet kāds tur labums! Mainās tikai kalendāra laiks. Tas paiet nemanot, nedēļas aizrit cita pēc citas, bet situācija arvien vēl ir tā pati — mēs mīņājamies uz vietas.
   * * *
   Dienas stiepjas garākas un garākas, un, apstājies noteik­tajā stundā — uz mata norunātajā mirklī — pie terases atkares, gluži skaidri redzu lejā slaidu un kalsnu puisi. Un, kā vienmēr, jūtu sev blakus stāvam vēl kādu vīru — savu nelaiķa draugu Ļubo Angelovu. Puisis, kas ieradies apak­šējā laukumiņā, ir viņa dēls Bojans.
   Viņš ir uzcirties pēc tādas pašas modes kā ekstrēmistu pāris, bet neko darīt: tagad Bojans ir students — īsts un reizē viltus students tāpat kā mana Rozmarija, un viņam gribot negribot jāpielāgojas visu savu kolēģu ārējai ekstra­vagancei. Tā ir pliekana ekstravagance, kas viņu padara nemanāmu emancipēto jauniešu vidū.
   Man šķiet, ka dzirdu Ļubo balsi:
   «Kādēļ tu esi viņu tā saģērbis?»
   «Ne jau es to esmu izdarījis,» atbildu. «Puiši paši tā ir saģērbušies. Bet, ja neņemam vērā garos matus un zilos džinsus, viņi, redzams, ne ar ko īpašu neatšķiras no mums.»
   «Viņi ir izlutināti,» Ļubo noteic.
   «Bet varbūt mēs savā laikā bijām pārāk skarbi. Vai tad vfcgli augu dienu vajāt bandītus pa stāvām nogāzēm… Taču tas jau sen pagājis…»
   «Izlutināti gan, brālīt. Tādēļ pieraugi, ka tikai nepazudi­nām šo te, mūsējo.»
   «Nevajag man to sacīt. Zinu, ka iesācējs vienmēr ir bīstams. Un visvairāk pats sev.»
   Ļubo apklust, cik noprotu, tāpēc, ka nedrīkst iejaukties, raugoties no profesionālā viedokļa. Un viņa bailes īstenī­bā nemaz nav izkliedējušās.
   Nespēju iedomāties, kāds tagad izskatās Borislavs, bet liekas — viņš tomēr nestaigā ielāpainos, zilos džinsos, Borislavs, tāpat kā es, tēlo parastu afēristu, tikai taisa naudu nevis tirdzniecības nozarē, bet aviosabiedrībā. Viņš dzīvo viņpus upes Kirhenfeldē, un kādas sagadīšanās dēļ tai pašā namā, kurā atrodas mājīgais Borislava dzīvoklis, vienu no necilām, neprecētajiem paredzētām bēniņu ista­bām aizņem Bojans. Nespēju iedomāties, kā viņi uztur savstarpējus sakarus, bet esmu pārliecināts, ka tas notiek pietiekami slepeni un~ērti, lai nerastos grūtības.
   Svārku mazajā kabatiņā ieliktā pildspalva aprauti no- trinkšķ, un dzirdu klusu Bojana balsi:
   — Volvo trīs.
   — Četri,— atbildu.
   Pieņemts. Mūsu slēpnī — automobilī — ir ielikta man vēstule, taču es aizdzīšu mašīnu un atstāšu nākamajā ielā, neaizsūtīdams nekādu zīmīti. Ko lai es rakstu? Vai to, ka viss kārtībā? Vai arī — ka nav kārtībā? Kad viss ir pa vecam, var pamatoti apgalvot tiklab vienu, kā otru.
   Pēc stundas atgriežos vasarnīcā, ieeju bibliotēkā un intīmajā vientulībā steidzos vērīgi izlasīt vēstuli — tā skar Goranovu. Beidzot! Laikam vajadzēja ilgi rakņāties putekļu putekļiem klātajos arhīva papīros un pētīt, līdz izdibināja, kas ir Goranovs. Un noskaidroja, ka tas tiešām nav Goranovs.
   Droši vien Centram izdevās ar izslēgšanas metodi tikt pie galīgā secinājuma. Kaudzē sakrautas ziņas par visiem aizdomīgajiem cilvēkiem, kas aizbēguši vai pazuduši, un nu šo kaudzi pārcilā: tas gan nav, tas nevar būt, tas — arī ne. Un tā tik ilgi, kamēr milzu lēvenis sarūk un pāri paliek vairāk vai mazāk šaubīgi atkritēji. Vajag vēl izdibināt, kurš no viņiem ir īstais.
   Izrādījās, ka īstais ir Boriss Ganevs — slepens, atbil­dīgs kara izlūkdienesta darbinieks pirms Devītā septembra. Lai gan kara izlūkdienesta resors parasti ir nopietns sāncensis policijai, uzziņa liecina, ka Ganevs patiesībā mazāk kalpojis armijai nekā Geševam. Bet varbūt vēl mazāk Geševam nekā vērmahta izlūkdienestam. Un, iespē­jams, vēl mazāk vērmahta izlūkdienestam nekā gestapo. Vārdu sakot, viņš ir sarežģīta persona, kas smēlusi ziņas no plašiem aģentūras avotiem. Sarežģīta un droši vien diezgan gudra, ja jau pratusi vienlaikus kalpot daudziem saimniekiem.
   To, ka Ganevs nav bijis muļķis, papildus apstiprina vēl kāds sīkums: atšķirībā no saviem šefiem viņš savlaicīgi iedomājies par nenovēršamo sakāvi un nav bijis tik vieglprātīgs, lai to sagaidītu uz vietas. Neminot precīzu datumu, uzziņā norādīts, ka Ganevs klusībā pametis Bulgā­riju dažas dienas pirms Devītā septembra.
   Vēstulē nav minēti nekādi dati par laikposmu, kurš mani visvairāk interesē: ar ko nodarbojies un kā vadījis dienas Boriss Ganevs ārzemēs. Reiz nozudis aiz dzimtās zemes robežām un it kā izkusis pasaules izplatījumā. Lai no jauna atdzimtu tieši te un tieši tagad. Bet vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgais laikposms, par kuru man trūkst ziņu, nav gan sīka, nenozīmīga arhīvā nolikta lieta. Sājos gados
   Ganevs ir nodevies dažādām mahinācijām, tās jāatklāj un jāpārtrauc, ja aizvien vēl risinās. Taču tas jādara man, nevis Centram.
   Sadedzinu vēstuli parastajā vietā, atgriežu ūdens krānu un izmazgāju izlietni. Pēc tam ieeju tumšajā guļamistabā un raugos pa aizkaru spraudziņu. Pazīstama aina — Roz­marija sit kārtis ar diviem bālģīmjiem, kas ik pa brīdim viņai uzmet neuzticības pilnus skatienus. Paslēpies aiz loga aizkara, varu nīkt, cik vien gribu, tik un tā nav nekādu cerību redzēt kaut ko vairāk par kāršu spēles idilli.
   Nokāpju virtuvē, lai parūpētos par vakariņām un remdē­tu izsalkumu, un reizē palauzītu galvu par vienādojumu ar diviem nezināmiem — Goranovu un Ganevu. Paldies die­vam, jau galīgi noskaidrots, ka vīrietis, kurš uzdodas par Andreju Goranovu, un vīrietis, kurš īstenībā ir Boriss Ganevs, ir viens un tas pats. Tomēr kopš šā brīža man būs vēl jānoiet diezgan garš ceļš, kamēr pilnīgi atrisināšu vienādojumu. '
   Kā jau pieklājas, cilvēks, atvadīdamies no laicīgās dzīves, notikuma vietā atstāj savas mirstīgās atliekas, lai piederīgie varētu viņu apraudāt un ārsts noteikt, kāpēc iestājusies nāve. Sabiedrībā pastāv kārtība, kurai pakļauti pat nelaiķi, tiem pārceļoties no šīszemes uz viņpasauli, citiem vārdiem, tos reģistrē un ieraksta aktos. Bet, lūk, Goranovs, pārkāpdams elementāros pieklājības noteiku­mus, pazudis bez pēdām. Ja nu viņš tomēr vēl dzīvs, kur tad pierakstīts? Un, ja pa šo laiku izlaidis garu, kur meklējams akts par viņa nāvi?
   Šķiet visai neticami, ka jau vairāk nekā trīsdesmit gadus nekur nevienam it nekas nav zināms par Goranovu, es gribu teikt — par īsto, nevis citu, manu tagadējo kaimiņu. Goranovs nav Bormanis, un viņam nebija īpaša iemesla gluži kā zemē iegrimt, ja nebijis tā, kura dēļ mēs visi agri vai vēlu gulsimies zemes klēpī. Viņš nav vienīgais bagāt­nieks, kas ap Devīto septembri aizbēga uz ārzemēm, zaudējis iespēju pārdot dzimteni vairumā un mazumā, un būtu varējis dzīvot svešumā kā daudzi citi, iztikdams no agrāko ieguldījumu procentiem.
   Goranovs kādreiz eksportēja lauksaimniecības izstrādā­jumus uz Vāciju, bet drīz vien pievērsās citam ekspor­tam — sūtīja vērmahta izlūkdienestam slepenas ziņas un kļuva par lielu Vācijas firmu pārstāvi, tās ražoja visvisādu tehniku, sākot ar vieglajiem automobiļiem un beidzot ar kara lidmašīnām. Saņemdams procentus no piegādēm armijai, viņš drīz ierindojās augstāko finanšu magnātu vidū. Un nav grūti saprast, ka bailēs no briestošajiem draudīgajiem notikumiem viņš nolēma bēgt un aizbēga ne jau ar tukšu kabatu. Bet rodas jautājums, uz kurieni viņš aizlaidās un kādā alā ielīda, ja tajā — mūžības alā, tad kādēļ virs tās nav uzlikts krusts ar viņa vārdu?
   Ir tomēr vēl cits jautājums: kālab Boriss Ganevs slēpjas aiz Andreja Goranova vārda? Protams, Ganevam ir daudz svarīgāks iemesls slēpties nekā Goranovam, kaut gan Ganevs arī nav Bormanis. Bet kālab viņš slēpjas tieši zem bijušā tirgotāja izkārtnes? Vai tas nenozīmē, ka Ganevam ļoti labi zināms, kur bez pēdām pazudis uz laiku laikiem izkārtnes īstais saimnieks?
   Sai jautājumā — kā visos tendenciozajos — jau ietver­ta atbilde. Bet tā pagaidām vēl ir kaila hipotēze, kas turpmāk būs jāpierāda ar nepieciešamiem datiem. Un varbūt tikai tad pavērsies ceļš, pa kuru ejot pilnīgi atrisināšu vienādojumu.
   —  A, jūs mani gaidāt, Pjēr… Cik tas ir skaisti no jūsu puses…— tikko ienākusi, Rozmarija nočivina.— Tie cil­vēki man tiešām ir šausmīgi apnikuši…
   Vienīgi to, ka tie cilvēki ir šausmīgi apnikuši, Rozmari­jai labpatikas pavēstīt pēc katras tikšanās ar Ganevu un Penevu.
   —  Man ir tāda nojauta, ka viņi jūs pamatīgi aptīra,— es ieminos.
   Aiz ieraduma mēs arvien vēl jūsojam, bet tā ir tikai oficiālā toņa palieka, lai gan īsti nezinu, vai kādreiz vispār esam izturējušies viens pret otru kā svešinieki.
   —  Labāk jāsaka — viņi izmanto manu labsirdību,— īr­niece skaidri un gaiši klāsta.— Abi tik skopi un sīkumaini, ka tīri žēl viņus apspēlēt. Vajadzētu kādu dienu uzsūtīt viņiem Floru, tad gan viņi saprastu, ko nozīmē pretinieks.
   —  Sen tas bija jādara, ja jau viņi jums šausmīgi apnikuši.
   —  Bet vai jums ir pa spēkam atkratīties no visa dzīvē netīkamā? — Rozmarija vaicā, kā parasts, apsēdusies uz dīvāna un pārlikusi kājas vienu pār otru.
   —  Nē, jo tad man dzīvē nekā vairs nepaliktu. It nekā… vienīgi mīļā Rozmarija.
   —  Mersi,— viņa pamāj.— Taču tas neizklausās diez­ko pārliecinoši.
   Pēc mirkļa palūdz:
   — Iedodiet cigareti.
   Pasniedzu viņai cigareti, noprasīdams:
   —  Kādu jūs pati iztēlojaties dzīvi, kurā nav nekā netīkama?
   — Nu, pēc gluži banālas un drošas receptes. Es varētu ceļot, iepazīties ar cilvēkiem, pārcelties no vienas vietas uz otru, rastos jauni iespaidi… Man blakus būtu Lorāns — nevis tirgotājs Lorāns, bet tas, kurš retos brīžos nevilšus kļūst ļoti mīļš… Es nebūtu atkarīga no tēva naudasmaka, apmierinātu pārmērīgās iegribas un noguruma mirkļos zinātu, ka mani kaut kur gaida savs mazs kaktiņš…
   — Bet pēc tam? — vaicāju, kad viņa ir apklususi.
   — Pēc tam vairs nekā. Kādu dienu, pašai nemanot, es šķirtos no dzīves pēkšņā nelaimes gadījumā, iekāms neesmu visus priekus izbaudījusi papilnam un kļuvusi grūtsirdīga, iekāms vecums mani nav padarījis neglītu… Paņemtu, ko dzīve var dot, un nozustu… kas vēl vairāk vajadzīgs?
   — Tiešām, cik banāli. — Nogrozu galvu.— Turklāt pā­rāk izšķērdīgi. Vai tad vērts tik dārgi maksāt par šitādiem priekiem, lai nepieredzētu neko netīkamu.
   — Zinu, ka nav vērts, arī bez jūsu teikšanas. Toties sapņot drīkst par baltu velti. Tas varbūt prasa tikai mazliet attapības. Man ir tāda sajūta, ka jūs, piemēram, nekad neattopat kaut drusciņ pasapņot.
   — Jā, tas gan nekad nav ienācis prātā.
   — Jūs laikam vienīgi kaļat plānus. Pie tam stingri raugoties, vai tie ir lietderīgi un piepildāmi
   — Tieši tā.
   Labprāt piekrītu, lai uzlabotu Rozmarijai omu, taču nomanu, ka tas viņu sadusmo. Viņa iemet cigareti pelnu- traukā vēl neizsmēķētu, nīgri palūkojas manī un aizsvil- stas.
   — Kādēļ runājat kā stulbenis? Tā kā neesat stulbenis, sakiet — kādēļ mani mānāt? Un kāds jums labums no tā, ka mani mānāt?
   — Kas jums liek domāt, ka mānu? — jautāju gluži mierīgā noskaņā.
   — Tas, ka nemaz neesat tāds, par kādu izliekaties. Esmu novērojusi, kā pavadāt dienas, kā iepērkaties un kā spēlējat bridžu. Jūs neesat parasts tirgotājs, kurš prāto un prāto, kā no viena franka iesist divus un no diviem — čet­rus. Nauda jums bijusi — nebijusi, un to paspēlējat tikpat nevērīgi, kā nobirdināt cigaretes pelnus.
   —  Rozmarija, es esmu labi audzināts.
   — Ne visai. Spriežot pēc uzvešanās, redzams, cik kurš labi audzināts. It īpaši, ja spēle turpinās ilgāku laiku.
   — Kāpēc nepieļaujat domu, ka arī man, tāpat kā jums, ir sava maza dzīves recepte?
   — Kāda tad?
   —  Daudz citādāka nekā jūsējā. Redzu, jūs skrienat vējam pakaļ. Tā ir dabiska dziņa — nenoliedzu. Cilvēkam vienmēr gribas noķert to, kas slīd no viņa projām.
   —  Labi, bet jūs? — Rozmarija vaicā, izstiepdamās uz dīvāna un nekautrīgi salikdama uz galdiņa kājas kurpēs ar platiem, augstiem papēžiem, kas nesen vēl bija pēdējais modes kliedziens.
   —  Es, vai? Var jau būt, ka savā laikā un zināmā vecumā aizrāvos ar tādu sportu kā dzīšanās vējam pakaļ. Bet kādēļ neticat, ka esmu to atmetis un pievērsies pavisam kam citam? Jūs skraidāt apkārt, es mierīgi tupu mājās. Vai tad nav derīga arī šāda recepte: ja vēlēšanās nevar piepildīties, no tās laikus jāatsakās. Ja pārmērīga godkāre saistās ar risku un beigu beigās paredzams krahs, tā jāsūta pie velna. Kālab man vajadzīga pašam sava vasarnīca, kad varu dzīvot noīrētā? Kālab vajadzīgas desmit istabas, kad pie­tiek ar divām? Kālab trakoti jāpūlas iegūt pēc iespējas vairāk naudas, kad bez lielām grūtībām nopelnu, cik nepieciešams?
   Viņa ar vienaldzīgu skatienu klausās, kā domādama par kaut ko citu. Bet es saprotu, ka Rozmarija ne par ko citu nedomā, vienīgi nesaprotu, vai viņa manus spriedumus vērtē kā dzīves kredo vai cenšas tikt skaidrībā, kas īsti es esmu. Cilvēks, kurš ir spiests pierādīt, ka par viņu sacerētā leģenda atbilst īstenībai, arī ir tikpat kā aktieris. Bet aktieris, slēpdams to, ka ir aktieris, nonāk pasmagā situācijā, ja skatītājs visu laiku ir viens un tas pats.
   — Varbūt jums taisnība,— Rozmarija pēdīgi saka gur­dā balsī. — Taču tā ir taisnība jūsu skatījumā. Netīkamās pasaules netīkamā taisnība. Tā nu es labāk nododos ilūzijām.
   Viņa lēnām pieceļas, ar roku apslāpē žāvas un iet uz guļamistabu, neaizmirsdama novēlēt man labu nakti. Es savukārt eju augšā pa kāpnēm, klusībā teikdams, ka gan viņas banālās ilūzijas, gan mana nožēlojamā recepte galu galā ir pār vienu kārti metamas. Bez šaubām, es tēloju savu lomu. Tomēr vajag tikai mirkli padomāt, ka miegainā apātija bez cerībām atmosties nav loma, bet pati īstenī­ba,— un uzreiz šķebinās dūša. Kaut šķebinātos tiešām no lomas, nevis no ceptajām olām. Tās, liekas, nebija gluži svaigas.
   * * *
   Mazmazais kabatas tālskatis ir pavērsts pret kārnsejainu, grumbainu vīru, kas stāv terasē. Tagad gaismā, kura izspraucas caur linauduma aizkariem ar baltām un zaļām svītrām, viņa seja izskatās zaļgana, šķiet, tas ir vilkacis Drakula. Atbaidošs, bet ne jau pārāk briesmīgs Drakula, kam trūkst aso suņa ilkņu un ir ielikti mākslīgie zobi. Skaidrs, tas ir Goranovs vai, teiksim, Ganevs.
   Sai agrajā sestdienas pēcpusdienā Ganevs ir nomainījis parastos tumšsarkanos rītasvārkus pret tumšzilo, mazliet vecmodīgo uzva4ku, ko uzģērbj retās reizēs, kad dodas uz pilsētu. Vecais vīrs staigā uz priekšu un atpakaļ pa terasi aizkara ēnā, ik pēc brīža paraugās rokas pulkstenī, un it kā zobu sāpēs izvaikstītajā sejā jaušama arī nepacietība, liekas, cilvēks izsaucis zobārstu un gaida, lai viņu atpestī­tu no ciešanām.
   Ja iekvēlojamies ziņkārē, kāpēc tā uzvedas īpatnis, kurš ļoti reti atstāj mājas, un ja redzam, ka viņš ir saposies un nepacietīgi tīko pēc iespējas ātrāk doties prom, mūs gluži dabiski pārņem neatvairāma vēlme sekot viņam pa pēdām. Sādu vēlmi izjutu jau sākumā, dažas dienas pēc apmeša­nās vasarnīcā, no rīļta pirmoreiz ieraugot, ka Goranovs ar ševrolē lēnām aizbrauc kaut kur, lai atgrieztos pašā vakarā. Toreiz viņš aizbrauca, es paliku.
   Man tajā rītā jau bija skaidras divas patiesības. Pirm­kārt, šis aizdomīgais vīrs allaž darbojas, visu pamatīgi apsvēris saskaņā ar drošības prasībām, tātad man nelaimē­sies atklāt absolūti nekā ievērības vērta. Un, otrkārt, viņa rīcībā laikam ir nepieciešamie, tieši drošības prasībām atbilstošie līdzekļi, lai konstatētu, vai viņu neizseko, un redzētu, ko es daru. Tāpēc savaldījos, apslāpēju karsto vēlmi un paliku mājās.
   No asfaltētās alejas atskan motora rūkoņa un pie blakus vasarnīcas apklust. Vīrs tumšzilajā uzvalkā dodas pa terases kāpnēm lejup uz dārza taciņu. Tagad, kad viņa seju neaizēno zaļais aizkars, tā izskatās pavisam bāla un slimīga. Ganevs jau tuvojas ielas vārtiņiem, kad pa tiem ienāk Penevs. Starp viņiem risinās īsa un acīmredzot nepatīkama saruna. Vecais dusmās strauji vicina rokas. Jaunais padod viņam mašīnas atslēgu un droši vien taisnojas, bet vecais iziet pa vārtiņiem, nenoklausījies viņā līdz galam.
   Tā viņš iziet, un pēc mirkļa motors ietarkšķas, mašīnai raujoties uz priekšu ar pirmo ātrumu, taču man sirdī vairs nav ne vēsts no karstās vēlmes dzīt pēdas. Jūtos nomākts. Seši mēneši ilgs laiks ir bijis pietiekams, lai pārliecinātos, ka Goranovs-Ganevs dzīvo, pedantiski ievērodams drošī­bas noteikumus. Un es varu slepus skatīties pa aizkaru spraugu vēl sešus mēnešus vai sešus gadus, tik un tā neko svarīgu neatklāšu. Pat tad^ja, muļķīgi riskēdams, ar volvo vilkšos pakaļ viņa ševrolē, neko jaunu neatklāšu. Tāpēc ka viss svarīgais, ja tas vispār ir, tiek rūpīgi slēpts no tādu ziņkāru cilvēku acīm kā manējās.
   Vienīgā izeja ir sagraut Ganeva pedantiski iekārtotās dzīves ritmisko gājumu. Izraut šo vīru ar neuzticīgo skatienu no allažīgām ikdienas gaitām. Viņu pārsteigt, uztraukt, nobaidīt, teiksim, pat pēkšņi aizdedzinot viņa māju.
   Zināms, ugunsgrēks neko nelīdzēs. Tomēr ir vēl dažda­žādi citi paņēmieni. Un kādam no tiem esmu pievērsis Centra uzmanību — pirms pāris dienām aizsūtījis īsu vēstuli, to ielikdams slēpnī — volvo. Tagad man nekas cits neatliek kā gaidīt lēmumu.
   Nē, ugunsgrēks neko nelīdzēs. Tas vienmēr pievelk skatītājus. Saskrien pūlis. Tam cauri izspraucas un pirma­jā rindā sastājas tādi ziņkāri radījumi kā Flora un Rozmari­ja. Vārdu sakot, konspirācija atkāpjas, dodama vietu cirkam.
   Šobrīd dzirdu lejā skaņi klikstam sieviešu kurpju papē­žus. īrniece nāk mājās, apstaigājusi apkārtējos veikalus. Papēži klaudz pa kāpnēm. Visā augumā izstiepjos gultā tik ātri, lai pagūtu notēlot mazu ainu, ko varētu nosaukt par «Saldu miegu».
   — Pjēr, vai jūs guļat?
   —  Rādās, aizmigu… pirms tam, kad ienācāt, — īgni nomurminu.
   — Un gribat vēl gulēt, kad iziešu?
   — Laikam gan.
   — Vai tas, ka šovakar mums būs ciemiņi, jūs it nemaz nemulsina…
   — Atkal? — mokpilnā balsī nostenu.
   — Vai tad drīzumā tikties ar Floru jums nebūs prieks?
   — Man nav vajadzīgas trīs sievietes. Diezgan ar vienu.
   — Ak tā, jūs esat pasācis saieties jau ar trijām? Tas ir ka.ut kas jauns.
   — Es tā saku tāpēc, ka Flora līdzinās divām.
   — Beidziet nu jokoties kā ģimnāzists un, lūdzams, nāciet man palīgā.
   —  Kas tad jāpalīdz? Vai vēl kādu zaļu galdu pirksim?
   — Jums taču zināms, ka sviestmaizes nevar pagatavot piecās minūtēs…
   Sāpīgi nopūšos un ceļos augšā. Nezinu, kurš ir izgudro­jis muļķīgo tikumu — pirms pasaulīgajiem priekiem jāiz­cieš virtuves mocības.
   Tieši noteiktajā stundā pie durvīm piezvana, skaidrs, ieradies Ralfs Bentons, kā vienmēr, precīzs un akurāts. Viņš pasniedz Rozmarijai ugunssarkanu tulpju pušķi, apvelta mani ar neizteiksmīgu, miegainu smaidu un sāk šurpu turpu staigāt pa viesistabu, lai nesaburzītu uzvalku, pirms laika apsēzdamies atzveltnī. Gaišpelēkais uzvalks un sniegbaltais krekls brīnišķi piedien blāvajai sejai un biezajiem, melnajiem matiem, bet tas ir sīkums — juris­konsultam droši vien labi pazīstams.
   Kas gari tur dīvains, ja amerikānim patīk švītīgi ģērbties. Cilvēks vienmēr švitējas, lai par viņu patīksminātos kāda vai kāds, bet Bentonam, cik esmu ievērojis, nav manāmas noslieksmes uz sievietēm. Un tas jau šķiet kaut kas dīvains. Pieņemsim, ka viņam ir noslieksme uz vīriešiem, taču šāds ieskats būtu pārāk vulgārs.
   Rozmarija iziet, lai vēl ko atnestu no virtuves. Ralfam gribot negribot jāuzsāk saruna ar mani kā vīrietim ar vīrieti. Un par ko citu var runāt vīrieši, ja ne par naudu un darījumiem!
   — Nu, Pjēr, ceru, ka tagad pamatoti esat apmierināts. Pārtikas preču cenas pieaug…
   — Tiesa gan.— Pamāju.— Tikai nesaprotu, kādēļ lai es justos apmierināts.
   — Ak tā gan? Tas nozīmē — jūs nepriecājaties, ka varēsiet pārdot dārgāk.
   — Nemaz ne. Man būs arī jāiepērk dārgāk.
   — Jums laikam preces ir krājumā…
   — Baidos, Ralf, ka esat mani noturējis par kādu citu. Es piederu pie tiem mūsu nozares pārijiem, kuri šodien pērk un rīt pārdod. Un, ja rīt nelaimējas pārdot, parīt vairs nav par ko pirkt…
   Amerikānis acīmredzot grasās pateikt, ka esmu kautrs vai vēl ko tādu, bet atkal notarkšķ durvju zvans, un man jāiziet un jāielaiž Flora. Tā tik ir sieviete! Viņai mugurā ir gaišs, rūtains skotu kostīms un balta mežģīņu blūze, kurā iespīlētas raženās miesas.
   —  Flora, jūs esat pati daba pavasarī…
   —  Cenšos attaisnot savu vārdu, manu zēn,— viņa attu­rīgi saka.
   Un, kā māte papliķējusi man pa vaigu, piebilst:
   —  Aplūkojiet mani, aplūkojiet vien… Kamēr nav uzra- dusies Rozmarija, lai sapluinītu jūs aiz ausīm.
   Šai pašā brīdī, kā jau gaidāms, Rozmarija pēkšņi pienāk klāt un iesaucas: «Ak, beidzot, mana dārgā!»— tad Flora attrauc: «Mīļā, man prieks jūs redzēt!»— un namamāte piemetina: «Šis kostīmiņš jums tiešām brīnišķīgi pie­guļ!»— ar pamazinājuma vārdu it kā uzsvērdama, ka kostīmiņā mierīgi varētu ievietoties četri kāršu spēlmaņi, pēc tam Flora savukārt paglaimo: «Garajā kleitā jūs patiešām izskatāties lielāka,»— un tā viņas apmainās vēl ar lišķīgām laipnībām, kas jau ir pārāk labi pazīstams repertuārs, lai to būtu vērts atstāstīt.
   Pārāk pazīstama ir arī tūlīt uzsāktās kāršu spēles norise. Te domāju to, kas zīmējas uz mani,— kā jau parasts, es zaudēju. Zaudēju nelielas summas, toties nenovēršami un reizi pēc reizes, un pat Florai neizdodas mani izraut no purva.
   —  Manu zēn, paļaujieties uz mani, gan es jūs glābšu,— pavēsta raganīgā sieviete ar neizdibināmo seju, iekārtoda­mās man pretim un kareivīgi izriesdama milzīgās krūtis.
   — Šaubos,— neticīgi nomurminu.
   — Tikai nevajag šaubīties! Kad ejat pie ārsta vai pie sievietes, jāatmet visas šaubas, citādi nekas labs neizdo­das.
   Tiešām nekas labs neizdodas: bez mitas tik drausmīgi paspēlēju, ka Flora jau zaudē dažus frankus no sava laimesta.
   — Nekas, jums veiksies mīlestībā, — mūs mierina Ralfs, kam asprātība nekad nav bijusi stiprā puse.
   Vāciete zīmīgi-pašauj uz mani acis, kas — cik dīvai­ni!— mirdz gaišzilas, kaut gan esmu tik daudz paspēlējis. Laikam viņai tiešām ir savi zināmi nodomi par manu nākotni, ja es nemaldos.
   Varbūt šī nedēļas nogale man ir pēdējā nepatikas deva miega terapijā, kas ilgst jau sešus mēnešus līdz šai dienai.
   Nākamā nedēļa sākas ar svarīgu paziņojumu: izdarījis manā plānā niecīgus labojumus, Centrs pieņēmis to un devis rīkojumu uzsākt steidzamus gājienus. Beidzot!
   Ar Bojana starpniecību saskaņodami manus un Borisla va ieskatus, mēs izstrādājam pēdējo darbības plānu un galīgi precizējam stundu grafiku. Ir pienācis laiks visiem trim aktīvi rīkoties, kaut gan kāds no mums varbūt tiks izrauts no spēles. Un šai ziņā vislielākās briesmas draud Borislavam!
   Viņam ir lemts tas augstais gods vai, teiksim, nelādzī­gais uzdevums nonākt tiešā saskarsmē ar Ganevu. Lai sa­sniegtu mērķi, nospriedām, ka piektdien no rīta — piekt­dien, nelaimīgā dienā — mans draugs piezvanīs pa tālruni viltus Goranovam, uzaicinās viņu uz tikšanos zem četrām acīm un, ja vajadzēs, uz to ierasties piespiedīs ar miglai­niem solījumiem un neskaidriem draudiem, kurus dzirdot Goranovs sapratīs, ka cilvēks otrā telefona galā ir infor mēts par viņa tumšajiem darbiem.
   Satikties noteikti vajadzēja tai pašā dienā, lai Ganevs nepagūtu izlikt varbūtējus slazdus vai izstrādāt kādu citu triku. Mans pienākums bija uzmanīt blakus vasarnīcu un laikus brīdināt Borislavu, ja Ganevs sāks darīt kaut ko aiz­domīgu. Brīdinājums Borislavam bija jāaizsūta ar Bojanu.
   Piektdienas rīts. Zem dušas paeju bez steigas, noskujos bez steigas, brokastoju bez steigas — vārdu sakot, dodu Rozmarijai visas priekšrocības pirmajai aizbraukt uz pilsē­tu. Tā arī notiek.
   Ieņemu parasto novērošanas vietu un lūkojos pa aizka­ru spraugu. Piecu metru atstatumā no manis Penevs tikko ir nomazgājis ševrolē un tagad to slauka ar īpašu, šoferim labi pazīstamu lupatu, kas nodrošina mašīnai lielisku spīdumu, par kādu sapņo ikviens tās vadītājs. Ceru, ka Penevs gatavo ševrolē, lai ar to brauktu pats, nevis Goranovs.
   Paraugos pulkstenī: jau deviņi. Domāju — Benāto būs nepatīkami pārsteigts, ka šorīt neesmu ieradies darbā, un diez vai atzinīgi novērtēs viņam sagādāto izdevību pašam samaksāt par pusdienām «Zelta atslēgā». Penevs atver ielas vārtus, iesēžas ševrolē, izvada to alejā, aiztaisa vārtus un brauc lejup uz pilsētu. Tas gan ir labi.
   Pēc laiciņa atkal paraugos pulksteni un bridi vēlāk daru to pašu: jau desmit. Saskaņā ar mūsu plānu tieši šai mirklī Borislavs uzgriež tālruņa numuru. Un ne jau vien saskaņā ar plānu. Blakus vasarnīcas zālē, kas ir drūma un ēnaina saulainajā rītā, pa tās atvērto logu redzams tumšsarkans lāsums — pazīstamie, apdriskātie kaimiņa ritasvārki. Pa- gaismā viņš kā nevarīgs rēgs lēnām pieiet pie bufetes, uz kuras novietots tālrunis, un paņem klausuli.
   Saruna ievelkas ilgāk, nekā paredzēts, bet man nav ne jausmas, kāds tam iemesls. Galu galā vecais vīrs noliek klausuli un brīdi vēl stāv pie bufetes, izslējies taisni, kā šo to apsvērdams. Kaut tik viņš neizgudrotu kādu muļķību, kas dārgi maksātu gan mums visiem, gan viņam pašam. Ganevs pasper dažus soļus, tuvodamies logam, ar abām rokām atbalstās pret palodzi un cieši lūkojas taisni uz manu pusi. Protams, viņš mani neredz. Šķiet, patlaban viņš vispār neredz — sadrūvusī seja izskatās sastingusi kā dziļās pārdomās iegrimušam cilvēkam. Tad viņš pamazīti- ņām pagriežas, kā baiļodamies salauzt mugurkaulu, un gausi ienirst krēslainās viesistabas viņā galā.
   Tieši pusvienpadsmitos pildspalva manā rokā brīdinoši notrinkšķ. Nekur nemanu Bojanu, un nav vajadzīgs viņu redzēt — esmu pārliecināts, ka šobrīd puisis sēž savā volvo viņpus žoga sētas pusē, tur, aiz dārzā krāšņi, sulīgi sazaļojušām ābelēm.
   — Tikšanās trešdien deviņos,— saklausu puiša balsi.
   Trešdien deviņos mūsu valodā nozīmē rīt sešos. Tātad
   Ganevs ir atteicies šodien tikties un atlicis to uz rītdienu un Borislavs piekāpies. Pašreiz lieki jautāt, kādēļ un kā. Lai gan sazināmies pa vienīgi mums abiem zināmu vilni, tomēr jāievēro dzelzs likums: kad ēterā raidām vārdus, vislabāk ir runāt pēc iespējas īsāk un kodolīgāk.
   —  Pagaidām — nekā, — savukārt paziņoju. — Tikša­nās divos.
   Tikšanās divos nozīmē, ka nākamā mūsu savstarpējā pārraide notiks šodien piecos. Un tas arī viss.
   Kopš šā mirkļa man neatlaidīgi jānovēro Ganeva vasar­nīca un tās apkārtne. Laime vēl, ka diena ir jauka un Ganevs atstājis viesistabas logu līdz galam vaļā. Tikko pateicos liktenim par tik izdevīgiem apstākļiem, uzreiz vecais vīrs iznirst no pakrēslas, ar abām rokām aizcērt abas loga vērtnes ciet un piedevām aizvelk priekšā biezu aizkaru. Nu ir gals jebkādai redzamībai!
   Un kas gan būtu, ja tai tiktu darīts gals pēc dažām stundām? Ja Ganevs nolems dot trauksmes signālu, visādā ziņā to pagūs izdarīt naktī vai izmantos Penevu par sakarnieku. Es varētu samērā droši spriest tikai par to, vai pats Ganevs nav izgājis no mājām un vai kāds glābējs nav ieradies viņam palīgā. Skaidrs, mūsu viena vienīgā neap­šaubāmā cerība ir tā, ka vecais, kā jau prātīgs vīrs, ieguvis pietiekami daudz laika, lai izvērtētu visus «par» un «pret», aptvers, ka gaidāmā tikšanās ne ar ko nedraud un viņa paša interesēs ir uzzināt pretējās puses nodomus.
   Tomēr risks ir acīm redzams. Ne tādēļ vien, ka varbūt esmu pārvērtējis viltnieka veselo saprātu. Bet arī tādēļ, ka varbūt viņu tāpat izseko cilvēki, kuri negaidīs īpašu uzaicinājumu piedalīties spēlē; Burvīgā Rozmarija un miesās raženā Flora, lai cik miermīlīgas un nevainojamas liekas, ir pietiekami skaidrs pierādījums, ka ne jau trīsstū­ris «Delta» vien interesējas par Ganevu.
   Tātad — piecos. Iespējams, tas ir visizdevīgākais laiks, kad manas īrnieces parasti nav vēl mājās. Taču šodien Rozmarija, kā par nelaimi, pārrodas desmit minūtes pirms pieciem. Uzticīga savai sabiedriskajai dabai — viņa tūlīt uzskrien pa kāpnēm augšā un ienāk guļamistabā pārbaudīt, kā es jūtos. Izrādās — esmu saslimis. Kaut gan vēl neguļu uz nāves gultas.
   — Vai jums ir temperatūra? — viņa līdzjūtīgi vaicā, uzlikdama balto roku man uz pieres.
   —  Domāju — nav vis,— steigšus atbildu.— Bet draus­mīgi sāp galva. Es būšu jums pateicīgs, ja aizšausiet uz Austrumu loku un nopirksiet man piramidonu.
   — Ak šausmas, kālab gan vajadzīgs piramidons,— Roz­marija iebilst.— Iedošu jums aspirīnu.
   —  Es gan labāk gribētu piramidonu,— palieku pie sava, zinādams, ka viņa to nelieto.— Aspirīns nelabi kairina kuņģi.
   — Zināt, vienmēr esmu ar mieru uzupurēties jūsu labā,— viņa padodas un kāpj lejā.
   Pēc brītiņa jau dzirdu īrnieces gavilējošo balsi:
   —  Mīļais, jums gan smaida laime! Atradu piramidonu mājās, galda atvilktnē.
   Viņa uzvaroši ienes zāļu paciņu un ūdens glāzi, bet pulkstenis rāda jau bez trim minūtēm pieci, un vienīgais, kas patlaban man iešaujas prātā, ir palūgt, lai Rozmarija ūdeni apmaina pret glāzi karstas tējas, un ap sirdi uzreiz kļūst vieglāk, kad viņa pasaka: «Nūja, protams, tēja jums labāk līdzēs!»— un atkal dodas lejā.
   Uzvārīt glāzi tējas var viens un divi, tomēr tas velkas pietiekami ilgi, lai es pagūtu sazināties ar Bojanu un pavēstīt, ka nepieciešams izsekot Penevu un mūsu kārtējā saruna notiks rīt astoņos.
   Penevs ir pārbraucis pirms pusstundas, bet es nezinu, kur un ko viņš patlaban dara, jo nav iespējams izlikties par slimu un reizē stāvēt pie loga, vēl vairāk — Rozmarija jau nes glāzi kūpošas tējas un varēm liek man to izdzert, kamēr karsta, bet, ja jums zināms; cik «patīkami» siltā pēcpusdienā pietempties karstu tēju, nekas neliedz to izmēģināt, tikai, drošs paliek drošs, norij iet arī divas piramidona tabletes.
   Beigu beigās, kad gultā izstiepjos visā augumā un aizveru acis, sāpīgi vaikstīdamies kā īsts cietējs, Rozmari­ja parnet mani vienu, tādēļ atkal varu stāvēt novērošanas postenī pie loga aizkara, starp citu, gandrīz gluži veltīgi — līdz pašam vakaram, vismaz cik tālu skatiens sniedzas, nekas negadās un neviens no abiem kaimiņiem neatstāj vasarnīcu, un vēl nelaime tā, ka dažas minūtes pirms deviņiem Rozmarija ienes otru glāzi tējas un piespiež mani no jauna pietempties karsto šķidrumu un norīt piramidonu.
   Viņa tik aizrautīgi mani ir aprūpējusi, ka augu nakti mirktin mirkstu sviedros, taču tam ir savs labums, proti, tas neļauj iekrist vilinošās, bet bīstamās miega skaujās — un es līdz galam palieku nomodā savā postenī pie loga un diezgan skaidri pārredzu Ganeva dārzu un ārdurvis, ko apgaismo ielas laterna, tomēr arī šais stundās nekas nenotiek.
   — Nekā,— rīta agrumā dzirdu no raidītāja atskanam Bojana balsi.
   — Nekā,— savukārt paziņoju.
   Nosaku mūsu nākamo sarunu pussešos vakarā — tas būs pēdējais signāls pirms liktenīgās tikšanās. Pēc neliela brīža Rozmarija ienžtk apvaicāties, kā es jūtos, pasteidzos viņu nomierināt, ka jūtos daudz labāk, gandrīz pavisam vesels, un klusībā ceru, ka redzēšu viņu ar savu sarkano folksvāgenu aizbraucam uz pilsētu, bet šodien ir sestdie­na — atlikdams tikšanos, Ganevs mums sajaucis visus nodomus —, un Rozmarija rosās pa māju tieši līdz diviem, tad atkal ienāk pavēstīt, ka gribot aiziet uz kino — nezinu, uz kādu,— un lai es neuztraucoties: viņa ilgi neaizkavēšo­ties.
   —  Mīļā, kāpēc jūs gribat sagandēt nedēļas nogali manis dēļ? — protestēju.— Es taču teicu, ka jūtos tīri labi.
   Rozmarija tomēr vēl un vēl apgalvo, ka nedomājot ilgi aizkavēties, cerēdama ar to sagādāt man paradīzes prieku, bet es pamatoti baiļojos, ka viņa te iemetīsies pēc trim stundām, visvairāk nepiemērotā laikā, pareizāk, tieši slepe­nās sarunas mirklī.
   Beidzot esmu viens. Atviegloti uzelpoju un nostājos pie aizkara. Nekā ievērības cienīga neredzu, starp citu, arī tāpēc, ka blakus vasarnīcas logu aizkari aizvilkti. Tikai īsi pirms četriem Ganevs iznāk terasē un atlaižas guļamkrēslā pie sienas, kur uz viņu krīt zaļas un baltas gaismas svēdras. Izstiepis rokas un kājas, pievēris acis, viņš izskatās kā aizmidzis vai varbūt nomiris Drakula — ar to starpību, ka viņam nav aso un garo vampīra ilkņu, bet ielikti nevainoja­mi mākslīgie zobi.
   Ap pieciem terasē uzrodas Penevs. Viņi apmainās dažiem vārdiem, tad Penevs dodas pie ševrolē, atkārto pazīstamo izdarību ar vārtiem un aizjoņo mašīnā, ka putekļi vien nokūp; Ganevs atgriežas istabā. Viss rit savu gaitu un uz mata atbilstoši mūsu plānam: Borislavs ir brīdinājis veco vīru, ka mājā nedrīkst būt kāds trešais tikšanās laikā.
   Tas, kas neatbilst mūsu plānam, notiek stundas ceturk­sni vēlāk. Divi vīri tumšām platmalēm galvā un tumšiem portfeļiem rokā — divi pavisam nepievilcīgi, man galīgi sveši vīri ienāk Goranova dārzā, piezvana pie vasarnīcas ārdurvīm un tiek ielaisti. Tiesa gan, viņi pēc minūtēm desmit jau dodas prom. Varbūt viņi ir gluži parasti tirdzniecības aģenti vai nodokļu inspektori, kas nolēmuši aprunāties ar klientu tieši nedēļas nogalē, kad ir brīvs laiks. Vārdu sakot, tas ir tīri ikdienišķs, bet neparedzēts sīkums. Taču attiecīgā situācijā katrs neparedzēts sīkums var izšķirt likteni.
   —  Borislavs lai gaida nākamo rīkojumu,— nekavējo­ties paziņoju sakarniekam.— Uzturi ar mani pastāvī­gu kontaktu.
   Precīzi izstrādātā un drošā operācija acumirklī ir izjuku­si. Apstākļi mainījušies, pārvelkot strīpu pāri labi apdomā­tajiem gājieniem, un tagad mums būs jārīkojas kā dēkai­ņiem. Divi automobiļi — vienā sēž Bojans, otrā Boris­lavs — te līkumos apkārt vai slēpsies aiz kokiem sazin cik ilgu laiku, kaut gan tas ir bīstami, jo, tos ievērojot, kādam var pamosties tumšas aizdomas.
   «Borislavs lai gaida nākamo rīkojumu.» Bet kad tas tiks paziņots — nākamais rīkojums? Vai tad, kad pūcei aste ziedēs? Vai pēc Peneva pārbraukšanas?
   Kamēr, uzdodams netīkamus jautājumus, noturu mazu apspriedi ar vienu savu es un otru, lejā, viesistabā, atskan troksnis. Skaidri dzirdami sieviešu kurpju papēžu kliksti. Ak mīļā, burvīgā Rozmarija! Domās esmu novēlējis viņai jautri pavadīt laiku un neatgriezties mājās līdz vēlam vakaram, bet viņa, neņemdama vērā šo novēlējumu, izdara man neatsveramu pakalpojumu.
   —  Kā jūtaties, Pjēr?— Rozmarija vaicā, iemezdama aci guļamistabā.— Vai jums uzvārīt tēju?
   — Mīļā, ko nu velti vārīsiet! Jūtos tīri labi.
   —  Jūs, mans draugs, visu darāt ačgārni,— īrniece no­teic.— Ziemu, kad apkārtnē ļaudis slimoja ar gripu, jūs pat nešķaudījāt. Bet tagad, pašā pavasara plaukumā, pēk­šņi nolikāties gultā.
   Rozmarija dodas pa kāpnēm lejā. Un šai mirklī, it kā tikai nupat kaut ko atcerējies, pakliedzu viņai nopakaļ:
   —  Gandrīz vai aizmirsu: nesen Goranofa kungs piezva­nīja pa tālruni. Sacīja, ka viņš un tas otrais piecos jūs gaidīšot…
   —  Piecos? Tagad pieci jau pāri, bez piecām minūtēm seši… Laime vēl, ka man to nepateicāt pusnaktī…
   Viņa kāpj tālāk lejā, un pēc brīža dzirdu ielas vārtiņu blīkšķi, mirkli vēlāk redzu, ka Rozmarija ieiet Goranofa kunga pagalmā un pie ārdurvīm nospiež zvana pogu. Acīmredzot uz signālu neviens neatbild, un, brītiņu pagai­dījusi, viņa atkal piezvana, beidzot pagriež durvju rokturi un ieiet iekšā.
   Ieiet. Un iznāk. Starp abām šīm darbībām ir aizritējis tikai īss, īss mirklis, bet Rozmarija ir tik krasi pārvērtusies, ka tas skaidri manāms, pat nelūkojoties ar tālskati. Viņa ir gaužām nobālējusi, kritusi panikā, it kā grasās kliegt, bet, valdīdamās, lai nekliegtu, ar roku aizspiež muti un nevarī­bā raugās apkārt, kā apsvērdama, ko lai iesāk, tad neapzi­nāti pavērš skatienu uz mani.
   Sai mirklī es, atbalstījis elkoņus uz palodzes, stāvu pie loga, priecājos par sauli kā ikviens no nāves gultas uzceltais slimnieks, saduros ar savas īrnieces baiso skatie­nu un nogrozu galvu, kā jautādams:«Kas noticis?» Viņa sāk skriet uz šo pusi, turklāt tieši tobrīd, kad no tālienes atlido satraucošs policista sirēnas kauciens.
   —      Nogalināts… Ar dunci mugurā…— Rozmarija aizel­susies izgrūž.
   —       Nestāviet tur kā idiote! — es uzsaucu viņai.— Le- ciet pār žogu! Vai tad nedzirdat, ka brauc…
   Mana rupjā balss droši vien ir uzjundījusi Rozmarijā citu — veselā saprāta balsi: viņa paceļ svārku stērbeli, pārmetas pār zemo žogu un brāžas uz mūsu vasarnīcas sētas ieeju, kur paslēpjas tai mirklī, kad pie Goranova mājas policijas mašīna apstājas, bremzēm griezīgi nošņirk­stot.
   Pildspalva manā rokā ietrinkšķas:
   —       Pazūdiet! Ganevs nogalināts, — tikko paziņoju, uz­reiz Rozmarija iedrāžas istabā un piekļaujas man pie krūtīm, histēriski elsodama.
   —       Guļ garšļaukus viesistabā…— viņa murmina.— Mu­gurā duncis… tur viss vienās asinīs…
   —       Labi, labi, nomierinieties.— Paplikšķinu viņai pa izbīlī trīsošo muguru. — Tas jūs neskar, un arī nekā nezināt.
   —       Kaut jūs būtu redzējis, cik daudz asiņu…— Rozma­rija nerimstas.
   —      Tik daudz kā cilvēkā, vairāk ne. Nu, nomierinieties. Drīz te laikam ieradīsies un mūs prašņās. Un, ja negribat, lai jūs mēnešiem ilgi vazā… vai lai, nedod dievs, apvaino slepkavībā…
   Dzirdot pēdējos vārdus, viņa, redzams, galīgi atgūst veselo saprātu.
   — Bet, ja mani kāds tur manījis, kas tad notiks?
   —  Neticu, ka būs kāds manījis, vienīgi — es.
   — Ai, Pjēr! Visu mūžu būšu jums pateicīga!
   Laizdams gar ausīm viņas gaviļaino solījumu, aplūkoju,
   vai īrniece it nekur nav notraipījusies ar asinīm kā veclaicīgos kriminālromānos.
   —      Tā gan laime; ka jums cimdi rokās…— klusi saku, un tūlīt pie ārdurvīm atskan zvans.
   Piektā nodaļa
   —       Kā es izskatos?— Rozmarija vaicā, iznākdama no savas istabas.
   — Normāli,— atbildu.
   Drīz pulkstenis būs septiņi, bet septiņos mums abiem jāierodas Bentona mājās uz bridža spēli, un ir svarīgi, lai
   mana īrniece justos brīvi — kā cilvēks, kuru nav pārāk satriekusi gandrīz nepazīstama kaimiņa noslepkavošana. Tagad viņas seja jau ir rāma, pat atguvusi allaž veselīgo sārtumu — varbūt ar niecīgu kosmētikas palīdzību.
   Iespriedusi rokas sānos, Rozmarija klīrīgi liek soļus kā modes demonstrētāja. Viņa it kā izmēģina, vai pratīs spēlēt teātri — uzvesties nepiespiesti.
   — Jūs izskatīsities vēl labāk,— aizrādu,— ja neizturē­sities brīvāk, nekā nākas.
   —  Ko ar to domājat?— viņa nodreb, apstājas un mani cieši uzlūko.
   — To, kā pirmīt uzvedāties, policistiem klātesot. Sāku­mā sēdējāt kā sastingusi, vēlāk tā sasparojāties un tik aizrautīgi pļāpājāt, ka viņiem noteikti būtu pamodušās aizdomas, ja nevajadzējis steigties. Tā nu nebūtu par ļaunu šovakar mazāk tērzēt un pievaldīt savus pārāk skanīgos un briesmīgi liekuļotos smieklus.
   Rozmarija klusē, liekas, mani vārdi viņu ir satriekuši.
   — Mīļā, esmu vīlies jūsos,— atļaujos piemetināt. — Un tā esat jūs — sieviete ar neskaitāmām rakstura īpašībām!
   — Pjēr, manas rakstura īpašības saderas ar miermīlīgo ikdienu, nevis ar kriminālām situācijām.
   — Kas par to? Jūs taču nekādā ziņā neesat viņu nogalinājusi, vai ne?
   — Nerunājiet tā, lai es atkal nekristu histērijā,— Roz­marija nosten.— Kāda nozīme tam, ka neesmu viņu noga­linājusi? Es pati savām acīm visu redzēju: uz mutes nokritis līķis un asinis… tik daudz asiņu… Un mani taču varēja pārsteigt nozieguma vietā un noprasīt, ko es daru te, šajā istabā, pie līķa, un painteresēties, kālab bieži esmu nākusi uz vasarnīcu un kas man bijis meklējams pie vecā vīra un… un… maz trūka, ka es būtu iekūlusies nelaimē…
   Viņa uz mirkli apklust, tad, kā parasts, pēkšņi ievaicājas pavisam citādā noskaņā:
   — Vai esat pārliecināts, ka cilvēks, kurš jums piezva­nīja, bija tiešām Goranofa kungs?
   — Kā tad varu būt pārliecināts, ja nekad neesmu dzirdējis viņa balsi?
   —  Kādā balsī viņš runāja? Vai ar akcentu?
   —  Zemā un sēcošā. Akcentu neuztvēru.
   — Tātad tas nebija Goranofs,— viņa izmisīgi murmina un smagi noslīgst atzveltnī.
   — Vai nav vienalga, kurš tas bija? — bezrūpīgi saku. — Varbūt zvanīja tas otrais.
   — Jūs gribat teikt — Penefs. Nē, Penefs arī ne.— Roz­marija noliedzoši papurina galvu.— Viņi abi runā ar uzkrītošu akcentu. Un viņiem nav ne zemas, ne sēcošas balsis. Pjēr, tās bija lamatas… -
   —  Kādas lamatas?
   — Drausmīgas. Padomājiet tikai: piezvana, lai mani ievilinātu vasarnīcā tieši tad, kad tur tiek gatavota vai jau pastrādāta slepkavība…
   —  Lai to darītu, jābūt kādam nopietnam pamatam, — es skaļi prātoju.— Vai jums ir ienaidnieki, kas varētu tā rīkoties?
   — Kādēļ jums šķiet, ka cilvēks noteikti pazīst visus savus ienaidniekus? Tie var būt galīgi sveši, — īrniece iebilst samērā loģiski.
   — Bet tie nemēdz gadīties bez iemesliem…
   — Arī par iemesliem nav ne jausmas. Kā lai es to zinu… Iespējams, mani ievilināja gluži vienkārši tāpēc, ka domā­ja — uz mani visvairāk kritīs aizdomas… Biežie, lai arī nevainīgie apmeklējumi Goranofa mājās…
   — Viss var būt,— es viņu pārtraucu.— Bet liekas — labāk derētu par to parunāties vēlāk. Es baidos, ka patiešām uztrauksities no jauna…
   Un, lai viņas domas ievirzītu citā gultnē, ieminos:
   — Man tāda nojauta, ka esat nolēmusi pagalam savaldzi­nāt Bentonu.
   Ar to domāju viņas īpaši izmeklētos, pārmērīgi īsos svārciņus, kādus tagad valkā tikai pusaudzes, Rozmarija droši vien pēc pailgām šaubām atkal izvēlējusies izlutinā­tas memmesmeitiņas lomu.
   — Tomēr, — piemefinu, — manuprāt, savaldzināsiet vēl daudz spēcīgāk, ja ieradīsities pavisam bez svārkiem.
   — Neticu, ka tas ko līdzētu,— viņa negribīgi saka, pamazām nomierinādamās.— Cik nojaušu, jums ir zināmā mērā maldīgs priekšstats par šā kunga sek­suālo gaumi.
   Mazajā Bentona pilī mūs ielaiž viņa šoferis, pa to laiku pieņemšanas zālē apkalpotājs, pagatavojis uzkodas, vēl rosās ap bufeti vismaz tik ilgi, līdz Ralfs liek saprast, lai viņš pazūd no acīm. Abi Bentona uzticamie kalpi ir melnīgsnēji jauktas rases vīri, kuru lielajās acīs un mierīgajās, graciozajās kustībās jaušas kaut kas sievišķīgs. Varbūt viņi ir brāļi vai pat dvīņi: Bentons vienu sauc par
   Timu, otru — par Tomu, bet es nekad nevaru izšķirt, kurš ir Tims un kurš — Toms.
   Ralfs vēl nav paguvis sagudrot un pateikt Rozmarijai kādu nodrāztu komplimentu, kad zālē ierodas Flora visā savā vienreizīgajā diženumā. Nevienam neizdodas izvairī­ties no tāda pārbaudījuma kā viņās sparīgais rokasspie­diens, bet es ievēroju, ka amerikānis tālredzīgi ir pārmau­cis biezo, plato zelta gredzenu kreisās rokas pirkstā. Spēlmaņi nu ir pilnā sastāvā, tātad varētu sākt spēli kā vienmēr. Taču šovakar nav kā vienmēr.
   — Tā tik ir sensācija, vai ne? — ienācēja uzsāk valodu, iekārtodamās uz zeltainā zīda dīvāna, nevis uz krēsla pie spēļu galda.
   — Es negribu sagādāt jums vilšanos, bet desmitiem šādu sensāciju notiek ik dienas visās pasaules malās,— Bentons apātiski saka.
   — Arī es nevēlētos jūs aizskart, mīļais, tomēr atļaujiet pievērst jūsu uzmanību tam, ka šis vasarnīcu rajons nav Čikāga, — Flora turas pretī, apvainojusies, ka te kāds uzdrīkstējies viņasprāt skaļo sensāciju atzīt par nenozī­mīgu.
   — Čikāgā nebūt nav tik bīstami,— Ralfs paskaidro arvien vēl apātiski.— Tur jūs nositīs tikai ļaunākajā gadījumā un tikai nopietna iemesla dēļ.
   — Iemesls allaž viens un tas pats,— iemetas starpā Rozmarija, kas vienīgā ir apsēdusies pie galda un izklai­dīgi jauc kārtis.
   — Viens un tas pats?— Flora parauj augšup savas raganīgās sievietes uzacis.— Kā ļaudis stāsta, slepkava neesot pat pieskāries naudai, kas atradusies Goranofa portfelī.
   —  Laikam viņam nav bijis vaļas noņemties ar nie­kiem,— arī es nolemju iejaukties sarunā.— Viņš meklē­jis kaut ko vērtīgāku.
   — Manu zēn, trīsdesmittūkstoš franku nav vis nieks,— Flora iebilst.
   — Jā, — pamāju ar galvu. — Tādiem kā jūs un es. Bet iedomājieties, ka slepkava meklējis kaut ko triju miljonu vērtībā… *
   — Pjēr, nespriediet tik vieglprātīgi,— amerikānis mani pārtrauc.— Ja cilvēkam pieder dārglietas triju miljonu vērtībā, viņš tās glabā bankā. It īpaši — ja dzīvo banku pilsētā.
   —      Es to neapstrīdu. Bet jums skaidri zināms, ka tādas dārglietas ir noliktas seifā un aizslēgtas. Kāds tur brīnums, ka slepkava ielavījies tādēļ vien, lai dabūtu atslēgu.
   — Tieši tā! — Flora iesaucas.
   — Tieši tā? — Bentons palūkojas viņā.— Neaizmir­stiet vienu: lai tiktu pie seifa, vajadzīga ne tikai atslēga, bet arī kas cits, bez kā seifu nevar atvērt, — šifrs.
   — Ek, labs ir,— es pielaižos.— Varam visumā spriest, ka slepkava iezadzies mūsu kaimiņa mājās, lai dabūtu atslēgu un šifru.
   Amerikānis paskatās manī kūtri, un man šķiet — viņa tumšajās acīs plaiksnās viegls izsmiekls.
   — Ja jums būtu šifrs, vai tad jūs izpaustu to uzmākte- nim, kas pirmais patrāpījies?
   — Bet ja nu uzmāktenis tur dunci rokā…
   — Ja viņš tur dunci, jūs uzdosiet viltotu šifru, piemānī­siet viņu, iegūsiet laiku un paziņosiet policijai, bet diez vai pasniegsiet atslēgu un reizē nosauksiet burvju skaitli.
   —  Nu un tad?— Flora apjukusi vaicā.
   — Tad?— Bentons parausta plecus.— To labāk pajau­tājiet slepkavam!
   — Tomēr jums kā likumu zinātājam nevar nebūt sava versija,— Rozmarija izaicinoši ierunājas, joprojām bez­mērķīgi jaukdama kārtis.
   — Mani interesē tie likumi, kas skar tikai banku operāciju sfēru,— amerikānis atgādina.— Visādā ziņā ne­viena versija nevar rasties uz apkārtnē klīstošo baumu pamata un bez priekšstata, kas par cilvēku bijis nogalinā­tais.
   — Domāju, mana mīļā draudzene, jūs ļoti labi viņu pazināt,— šai mirklī vāciete pievēršas Rozmarijai.
   — Ja uzskatāt, ka triju partiju kāršu spēlē var iepazīt kādu tipu…— mana īrniece iesāk stindzinošā balsī, bet nepasaka visu līdz galam.
   — Triju partiju kāršu spēlē? — raganīgā sieviete atkal sarauc uzacis augšup.— Man tomēr tāda nojausma, ka jūs diezgan bieži viņu apciemojāt…
   — Vai tik jums, mīļā, nepiegādā ziņas Penefa kungs, ar kuru acīmredzot esat lielos draugos? — starodama smaidā, Rozmarija vaicā.
   —      «Lielos draugos»? Jūs tā runājat tāpēc, ka aizvakar pamanījāt mūs abus Austrumu lokā pie kafejnīcas, kur mēs pārmijām dažus vārdus…
   —  Redzēju jūs abus ari citudien,— Rozmarija viņu pārlabo. — Un nevis pie kafejnīcas, bet kafejnīcā.
   —  Labi, ko jūs darītu, ja kāds bezkauņa piemestos pie jūsu galda? Vai saceltu traci?
   Kļuvusi par nekrietnas zobgalības upuri, viņa palūkojas te manī, te Bentonā, kā meklēdama līdzjūtību, un iebilst:
   —  Domāju, es neesmu vainīga, ka vīrieši kā uzburti uz mani…
   — Jā, zināmi vīrieši…— mana īrniece atkal viņu pār­labo.
   —  Mīļā, nav tādas sievietes, kas spētu savaldzināt visus vīriešus,— Flora filozofiski noteic.
   Viņa pieceļas ar lielajam augumam apbrīnojamu vieglu­mu un dodas pie spēļu galda. Pie tā ieņemam vietas arī mēs abi ar Ralfu. Saruna acīmredzot ir beigusies un droši vien neatsāktos, ja Rozmarija nekristu kārdinājumā iemi­nēties:
   —  Nesen pārtikas veikalā dzirdēju ļaudis runājam, ka jūsu Penefs esot aizturēts. Interesanti, vai tiešām nav vēl noskaidrots, kur viņš atradies slepkavības laikā…
   — Ja nemaldos, ar to, kur tobrīd atradies, Penefs nenoliedzami pierādījis savu alibi,— Flora atbild, apsēz­damās man pretim.— Un jūsu zināšanai — uzreiz ticis atbrīvots. Turklāt viņš nemaz nav «mans Penefs».
   —  Es to pateicu pavisam netīšām…— Rozmarija klusi saka tādā balsī, kas mūs pārliecina par gluži pretējo.
   —  Nešaubos,— vāciete piekrīt tikpat liekulīgi. — Bet, ja runājam par gaumi un vīriešiem, atskāršu, ka mana gaume daudz neko neatšķiras no jūsējās.
   Viņa, protams, to ir pasacījusi ar vienu vienīgu nodomu satracināt Rozmariju un šā paša nodoma vārdā raida uz mani ilgstošu, klaji draudzīgu skatienu. Beigu beigās sākas spēle.
   Bentons dzīvo daudz plašākā pilī nekā es, un viņam viesistaba ir daudz ērtāka par manējo, kā jau pieklājas cilvēkam, kurš ne vien ieņem juriskonsulta amatu lielā bankā, bet arī ir ieguvis zināmu daļu tās akciju. Tomēr viņš īrē šo pili, un kas par to, ka tajā ir lielāka mīksto mēbeļu bagātība un angļu gravīras ar mednieku dzīves ainām, — manā vasarnīcā karājas galanti sižetiskas glez­nas. Tiešām, ja kāds mēģinātu raksturot mājastēvu, sprie­žot pēc interjera rakstura, noteikti viltos, jo te viss iegādāts un iekārtots, ņemot vērā nevis Bentona, bet pils īstā saimnieka gaumi. Vārdu sakot, Ralfs pieder pie tiem, kuri ir pārliecināti, ka augstais ikmēneša ienākumu līme­nis viņiem nodrošina brīvu vaļu un dzīvi pēc sirds patikas, taču neapjauš, ka īstenībā visu mūžu viņus pakļauj savai varai kāds cits — vasarnīcas saimnieks vai drēbnieks, vai frizieris, vai galvenais oficiants, kas viņiem viesu pieņem­šanas dienās pagādā aukstos uzkožamos.
   Taisnības labad jāatzīst, ka aukstie uzkožamie ir nudien vienreizēji. Tādās domās vismaz ir Flora un Rozmarija, es pats gan neko daudz nesajēdzu no omāriem un nezinu, kas tās par zivīm un kādā majonēzē, un izsalcis varu iebaudīt, vienalga, ko, piemēram, ceptas olas ar šķiņķi.
   Tā nu pienācis laiks aukstajiem uzkožamajiem, un pēc tam, kad dāmas, apmierinādamas iekāri, ir notiesājušas no katra ēdiena pa kumosam, saruna, protams, ievirzās atkal par sākotnējo jautājumu — par varbūtējo slepkavu. Roz­marija no jauna šaubās: diez vai Penefs esot atbrīvots — tādus nemaz tik ātri nelaižot vaļā,— turpretī Flora apstip­rina, ka uzreiz esot atbrīvots un, ja vēloties, Rozmarija varot pati savām acīm palūkoties — rau, Penefa logā spīdot uguns; tad Rozmarija pasaka: uguns gan spīdot logā, jo policisti neiešot uzturēties tumsā, — beidzot es, gribēdams pārtraukt neauglīgo strīdu, Bentonam lieku priekšā:
   — Ralf, vai jūs nevarētu kādu savējo aizsūtīt, lai pārbauda, kas tur īsti notiek ar Penefu, un dara zināmu mūsu dāmām, pēc tam turpināsim spēli.
   Amerikānis ļoti pieklājīgi piebalso, ka viņš, ja runa esot par dāmām, ir ar mieru tūdaļ uzupurēties, taču dāmas vienā balsī iebilst, ka viņām maza bēda par Penefu, un mēs
   visi atkal apsēžamies pie spēļu galda.
   * * *
   Avīzē ziņojums par Goranova noslepkavošanu izceļas tikai ar virsraksta lielajiem burtiem. Zem tā informācija ir īsa un skopa datiem, kas var uzurdīt ziņkāri. Minēts, ap kuru laiku izdarīts noziegums un- ka uzbrucējam droši vien rokās bijuši ādas cimdi. Tālāk lasāms tikumu pagrimu­mam veltīts žurnālista komentārs, proti, pagrimums jau esot tik dziļš, ka pat tādā kārtīgā pilsētā, kāda ir Berne ar tās bagātajām kultūras tradīcijām, atgadās rupji un asi­ņaini noziegumi.
   Slepkavība — to pilsētas iedzīvotāji aizmirsīs tai pašā dienā, mūsu apkārtnes cilvēki — pēc nedēļas vai divām. Slepkavībai, kuras iemesls nav skaidrs un izdarītājs nav zināms, ir lemts savukārt nogrimt arhīvā. Taču es un mani biedri diez vai gribēsim to tik drīz aprakt vecu kancelejas papīru kaudzē.
   Vairs nav starp dzīvajiem cilvēka, kura identificēšanai un izsekošanai patērēts tik daudz spēka un laika. Liekas, vajadzētu secināt, ka tas operācijai pieliek punktu, un novelt no saviem pleciem smago slogu. Lai viņam vieglas smiltis… mirušais mums nav ienaidnieks… un tā tālāk šādā garā. Spiegi, kas darbojas aizkapa dzīvē, te ir ārpus izlūkošanas ietvariem.
   Un tomēr — ja Ganevs vairs nestaigā starp dzīvajiem, viņa slepkava laikam staigā. Sis apstāklis izvirza dienas kārtībā dažus jautājumus. Ja nelaiķa rīcībā, kā man gribē­tos pieļaut, ir bijusi savas aģentūras kadru kartotēka, kur tā pašlaik atrodas? Vai slepkavības iemesls nav bijusi vēlme piesavināties kartotēku? Un, ja tā tiešām nokļuvusi kāda cita rokās, vai jaunais saimnieks nav to ieguvis, lai tagad izmantotu? Kurš, kā un kālab izmantos — tie jau ir blakus jautājumi, bet vispirms jāatrisina galvenie, kas vedina uz domām, ka mūsu operācija nepavisam nav beigusies, kaut gan zudis svarīgākais mērķis, uz kuru mēs esam tēmējuši.
   Nelaiķa Goranova vasarnīcas sīkāka apskate varbūt cik necik apgaismotu problēmas, kas nodarbina manu prātu. Bet par to runāt nozīmē tikai dalīties savos sapņos. Lai pārmeklētu vienu vienīgu telpu, gribu teikt, lai pārmeklē­tu to rūpīgi un precīzi, būtu spraigi jāstrādā stundām ilgi. Taču pagaidām nevaru pavadīt vasarnīcā ne stundu, pat ne minūti. So namu arvien vēl ir okupējusi Šveices policija. Starp citu, jāatzīst, ar Šveices policiju nav vis joki. Labi apmācītais, labi atalgotais un bargo likumu labi atbalstītais šejienes policists enerģiski rīkojas. Protams, ja vēlas rīkoties. Un, ja te noziegumi nav vēl apgānījuši sabiedrī­bas dzīvi līdz tādai pakāpei kā kaimiņu zemēs, tad tur savs nopelns ir nevis veselīgajam Alpu gaisam, bet spēcīgajai rokai, kas cieši tur policista nūju.
   Tā nu tagad viss vasarnīcas apakšējais stāvs, ko aizņē­ma Goranovs, ir varas iestāžu rīcībā. Bet augšējā — tur, tāpat kā agrāk, dzīvo Penevs. Tūlīt pēc nozieguma atklāša­nas Penevu patiesi aizturēja pilsētā un aizveda uz pratinā- sanu, bet viņš, kā jau apgalvoja Flora, pierādīja savu dzelžaino alibi. Tieši slepkavības laikā Penevs atradās kafejnīcā, kur bijis pastāvīgs apmeklētājs un viss perso­nāls viņu pazinis.
   Tiesa, ar dzelžainu alibi parasti nodrošinās cilvēks, kuram tas visvairāk vajadzīgs. Tomēr Penevam par labu liecina vēl cits apstāklis: no visiem varbūtējiem Goranova slepkavām tikai Penevam nemaz nebija nepieciešams izdarīt noziegumu, lai sasniegtu savtīgu mērķi. Viņš, nelai­ķa uzticības persona, bieži palika viens pats vasarnīcā un katru nakti pavadīja kaimiņos ar saimnieku, kas gulēja kā nosists, tātad Penevam bija daudzas iespējas kaut ko nolaupīt, rokas neaptraipot ar asinīm.
   Protams, policistu acīs laupīšana varbūt nav vienīgais iemesls. Un īstenībā tieši Penevs varasvīrus ir uzvedinā­jis uz domām par kādu citu dibinātu iemeslu. Līdzko varas­vīri apjautājās, kādēļ, viņaprāt, pastrādāts noziegums, Penevs nepalaida garām izdevību nomelnot dzimto zemi, izteikdamies, ka slepkavība droši vien ir bulgāru roku darbs un tai ir politisks raksturs. Sakarā ar to vietējai konservatīvajai avīzītei radās arī lieliska izdevība publicēt kārtējo, pret starptautiskā saspīlējuma atslābumu vērsto raksteli.
   Skaidrs — Penevs. Kad Ganevs ir pavisam atstājis arē­nu, gluži dabiski tajā parādījies Penevs. Un nav nekāds brīnums, ka vienīgi Penevs mantos ja ne sava aizbildņa īpašumu, tad spiegošanas darbalauku. Kā apkārtnē klīst baumas, patiesībā Penevs labprāt gribētu mantot īpašumu un varas iestādēs pat imēģinājis piesaukt par liecinieku notāru, pie kura Goranovs gatavojies uzrakstīt testamentu sava īrnieka labā. Tomēr varasvīri, redzams, netic kailiem vārdiem, bet — izziņām ar parakstu un zīmogu, tā nu, spriežot pēc tenkām, nelaiķa mantība drīz tiks pārdota vairāksolīšanā par labu valsts kasei.
   Skaidrs — Penevs. Man labi zināms, kādu ceļu gājis šis vīrs ar gareno, bālo seju un vērīgajām, šaudīgajām acīm. Reiz viņš aizbrauca uz īsu laiku ciemos pie tēvoča, kas dzīvoja Hannoverē. Tur pasludināja sevi par emigrantu. Kārtējā niecīgā sensācija, par kuru vietējā presē tika iespiests kārtējais niecīgais ziņojums ar parasto virsrak­stu «Izvēlējies brīvību». Samērā maz izglītots, viņš iedo­mājās, ka. brīvība ir pilnīga vaļa pazemot dzimteni, pulgo­jot to pa radio «Brīvā Eiropa». Tas notika toreiz, kad Belevs atradās Minhenē, izsekodams dažu cilvēku sadarbī­bu ar šo iestādi. Peneva pavisam nenozīmīgā dalība radiopārraidēs deva pamatu ieskatam, ka viņš, vēlēdamies attaisnot algu, aktīvi darbojas citā jomā. Jāsaka, tā arī nebija nekāds noslēpums: tikšanās ar bulgāriem, kas iebraukuši uz laiku Rietumos, sarunas, diezgan neveiksmī­gi mēģinājumi izvilkt ziņas vai reizēm savervēt kādu. Beigu beigās Penevs nozuda no apvāršņiem. Un pēc dažiem gadiem šai miermīlīgajā pilsētā un šai snaudošajā nostūrī uzradās par Goranova adjutantu.
   Cik nožēlojama biogrāfija, kas patiesi raksturo nožēloja­mu cilvēku. Tomēr tā nav pietiekami izsmeļoša, lai apgais­motu viņa stāvokli pēdējā laikā. Vai viņš bija Goranova adjutants? Kādā ziņā? Vai tādā, ka vakaros kopā ar viņu spēlēja kārtis? Vecais taču būtu varējis bez Peneva palīdzības uzvārīt tēju un nokārtot darīšanas ar nodokļu inspektoriem. Tāpat jāšaubās, vai Penevs kalpoja viņam par miesassargu. Penevs nedz izskatā, nedz modrībā ne tuvu netiek mājas sargsunim. Atliek domāt ko citu. Gora­novs vai nu priekšnieku piespiests, vai pats ar lielāko prieku pieņēma viņu par savu palīgu spiegošanā. Penevs bija apguvis nepieciešamās iemaņas šai darbā. Viņš bija vēl diezgan jauns un rosīgs, lai vecajam praulam, par laimi, būtu labā roka.
   Tieši tā — labā roka. Bet tagad, kad pats galva ir dabūjis galu, labā roka savukārt kļuvusi par galvu. Un, ja Gora­novs un Penevs ir vadījuši kādu spiegošanas nodaļu, tīri loģiski varam pieņemt, ka tagad tā visa nonāks Peneva pārziņā.
   Mani nepilnīgie vērojumi pa aizkaru spraugu, papildi­nāti ar īsām, no Bojana saņemtām ziņām, ir radījuši priekšstatu, ka šis īpatnis, kam viss ir ass — sākot ar smailo, putna knābim līdzīgo degunu un beidzot ar mazo acu ciešo skatienu —, pieder pie diezgan aprobežotu cilvēku sugas. Viņš ģērbjas lēti un švītīgi, divreiz dienā maina uzvalku, kaut gan vienīgās viņam pieejamās izprie­cu vietas ir kinoteātri un — reizi nedēļā — kabarē «Mo- kambo», kas snaudošajā pilsētā simbolizē miesas kārības un uzdzīvi. Ārpus šīm vietām Penevs vakarus — vismaz kopš neilga laika — aizpilda ar kāršu spēli un naktis — droši vien ar erotiskām vīzijām, ko uzbur «Mokambo» priekšnesumi vai noslēpumainā, vilinoši brīnišķā Flora. Viena vienīgā savdabīgā iezīme ir šāda: viņš visu laiku zelē neaizdedzinātu cigareti, līdz to samurdza un apmaina pret citu, ko ari neaizdedzina. Lai gan tā nav diez kāda savdabīga iezīme! Cik atceros, Borislavs mokošajās dienās, kad atturējās no smēķēšanas, arī izmantoja mānekli. Taču
   viņš, taupīdams cigaretes, sūca tukšu iemuti.
   * * *
   Rozmarija iebrūk viesistabā, man pretim izslienas visā augumā, iespriež roku sānos kā manekene brašā stājā un pavērš uz mani ciešu skatienu.
   —       Šī kleita ar lielajām, gaiši violetajām puķēm jums tiešām burvīgi pi-estāv,— pasaku, domādams, ka viņas brašā stāja prasīt prasās pēc komplimenta.
   Tomēr viņa neņem vērā komplimentu un jautā:
   —      Vai dzirdējāt ko jaunu? Goranofa vasarnīcu pārdo­šot izsolē.
   —      Cik jauki! Tikai nesaprotu, kādēļ lai es uztrauktos par šādu notikumu.
   —      Tā taču ir grezna vasarnīca. Nemaz nerunājot par to, ka te ļoti izdevīgi var ieguldīt kapitālu: nekustamā īpašu­ma cenas aug un aug.
   — Man nav vajadzīgs nekustamais īpašums.
   — Man gan vajadzīgs.
   —      Tad jau atliek vienīgi tikt galā ar tādu sīkumu kā dabūt naudu.
   —       Es aprunājos ar tēvu. Viņš ir ar mieru atvēlēt zināmu summu.
   — Un ko tad gribat no manis? Lai es jūs apsveicu?
   — Lai man palīdzētu.
   Pieskārusies jautājuma būtībai, Rozmarija parauj aug­šup tērpa apakšmalu — vasaras kleitas drausmīgi bur­zās —, smagi atkrīt uz dīvāna un pārmet vienu kāju pār otru. Piedāvāju viņai cigareti, iekāms viņa pati nav to palūgusi, un gaidu papildu skaidrojumus.
   —       Nesen jūs sniedzāt man draudzīgu roku grūtā brī­dī…— īrniece iesāk smalkā tonī, raidīdama uz mani atzinī­gu skatienu un reizē biezu dūmu grīsti.— Zināt, cik esmu jums pateicīga… un droši vien sapratīsiet, ka man šaus­mīgi neērti atkal lūgt palīdzību… Bet ko lai daru, Pjēr? Sievietei, pat tik neatkarīgai kā es, dažkārt gaužām nepie­ciešams paļauties uz kādu…
   —      Jūtos glaimots, ka esat izvēlējusies mani. Kaut gan, cerams, ne jau par precinieku.
   —      Te nu varat būt gluži mierīgs. Varbūt aplam rīkojos, izteikdama sentimentālos ievadvārdus, jo runa ir par kaut ko pavisam prozaisku. Kā jau minēju, tēvs iedeva naudu. Liekas, tās pilnīgi pietiek pirkumam. Bet iedomājieties, ja nu diemžēl pietrūks.
   — To nav grūti iedomāties. Sājos inflācijas laikos…
   —       Es gribētu palūgt, vai jūs nepalienētu, cik vajadzēs, ja izrādīsies, ka mans kapitāls ir par mazu.
   —       Sakiet — kad un kā atdosiet naudu? — nekautrīgi vaicāju, no pieredzes mācījies, ka, noslēdzot darījumus, nav katrā ziņā jāievēro kavalieru pieklājības etiķete.
   —      Uz ātrām pēdām un ļoti vienkārši: ieķīlāšu vasarnī­cu un nokārtošu parādu.
   — Ja jau tā, domāju, ka varēšu ko darīt jūsu labā.
   — Ai, Pjēr! Jo dienas jo vairāk jūs mani aizkustināt!
   Izrunādama šos vārdus un riskēdama tiešām saburzīt
   kleitu, Rozmarija krīt man ap kaklu. Kad aizgrābjošā rotaļa ir galā un mēs atgriežamies savās vietās, Rozmarija — uz dīvāna, es, kā parasts, atzveltnī pretim tumšajam televizo­ram, mēģinu atdarīt viņai acis:
   —      Tomēr, manuprāt, jūs mazliet pārvērtējat savas iz­redzes. Stāsta, arī Penevs gatavojoties pirkt vasarnīcu.
   — Lai gatavojas vien.
   —       Bet viņam ir zināmas priekšrocības. Vienīgais la­bums, ka tajās varat dalīties, iepriekš abi dodamies laulī­bā…
   —       Kas tās par priekšrocībām?— Rozmarija jauta, nicī­gi laizdama gar ausīm vārdus par laulību.
   — Viņš taču īrē vasarnīcu.
   — Tā nav nekāda priekšrocība. Vismaz Šveicē.
   — Brīnišķīgi.— Pamāju ar galvu.— Nu tad ejam.
   — Vēl nav ko steigties. Izsole notiks pēc dažām dienām.
   Ja reiz kāds iepinas nejēdzīgā lietā, nevar zināt, ar ko
   tas beigsies. Tāpat grūti pateikt, kā mums klāsies izsolē. Tā tiks rīkota kādā vecā, smagnējā namā, kas ir nokrāsots ar okeru kā jau visas tamlīdzīgas valsts iestāžu ēkas un atrodas netālu no Bubenbergas. Pēc divām dienām tieši noteiktajā stundā, tas ir, pulksten divos dienā, mēs abi ar Rozmariju iespraucamies trešajā zālē, kur sapulcējies kāds desmits tirdzniecības hiēnu, kas pelnās, pirkdami un pārdodami nekustamos īpašumus.
   Taksētājs uzkāpj uz paaugstinājuma un pasludina pēc saraksta pirmo objektu, kas nav mūsējais,— necilu mājeli tālā pilsētas nomalē. Taksētājs ir kalsns vīrs ar askēta seju,
   ģērbies tumšā uzvalkā, un, tribīnē stāvēdams, spīvos, no augsta loga krītošos saulstaros izskatās kā mācītājs, kurš lasa sprediķi un savas draudzes locekļos modina godbijī­bu ar kaula veserīti, nevis ar dieva krustu.
   —  Vai redzējāt?— Rozmarija man čukstus saka, līdzko veserītis ar īsu klaudzienu pavēsta, ka vairāksolīšana beigusies.— Nopirka par piecdesmit tūkstošiem.
   — Tā taču gluži parasta baraka, — pūlos atvēsināt vi­ņas kvēlo sajūsmu.
   — Vienalga, redzēsiet…
   Viņa nepagūst izteikties līdz galam, jo mēs abi pēkšņi ieraugām to, ko tiešām vērts redzēt: caur nelielo pūli spraucas Penevs, apstājas netālu no mums un veltī Rozmarijai draudzīgu sveicienu, ko viņa atņem ar viegli izskaidrojamu dzestrumu, tik tikko pamādama.
   Emigrants, kas vienmēr ģērbjas augstākā mērā bezgau­mīgi, šoreiz ir pārspējis pats sevi laikam par godu svinīga­jam notikumam. Mugurā viņam švītīgs, ķirzakzaļš sporta uzvalks violetām svītrām, dzelteni rūtains krekls un milzu mezglā sasieta kaklasaite tik košās, bagātīgās krāsās, ka ne aprakstīt.
   Pēc saraksta otrā māja ir gandrīz tikpat nožēlojama kā pirmā, un, kad divi tirdzniecības šakāļi ir solījuši viens par otru vairāk un vairāk, taksētājs ar spalgu veserīša sitienu dara zināmu tās galīgo cenū — sešdesmit tūkstoši.
   — Vai redzējāt? Un šitā tāpat…— Rozmarija čukst.
   Taču viņa arī šoreiz apraujas un vērīgi palūkojas pa labi,
   kur ir ieradušies vēl divi sāncenši, pie tam viens no viņiem galvas tiesu lielāks par apkārtējiem pigmejiem. Tie ir Ralfs un Flora.
   —  Ir gan nekaunīga tā vāciete… — mana īrniece klusi nopukst.
   Mirkli vēlāk viņa tomēr uzplāj sejai mīlīgu smaidu, jo jaunie atnācēji mūs ir pamanījuši. Tas ir ļauns smaids, uz kuru Flora atbild arī ar ļaunu smaidu. Bet, lai iegūtu divcīņā pa gabalu vismaz vienu punktu savā labā, Rozma­rija satver mani zem rokas, kā vēlēdamās pateikt: «Man ir sabiedrotais,»— turpretī vāciete nevar izdarīt to pašu tādēļ, ka Bentonam prāts nenesas uz kaut ko intīmu. Starp citu, es tāpat netīkoju ne pēc kā intīma, bet vai man kāds ko jautā!
   Mana nabaga īrniece! Viņa. acīmredzot nenojauš, ka Flora arī paļaujas uz sabiedroto. Varbūt Rozmarija pat neiedomājas, ka tad, ja mums ar amerikāni vajadzētu apsēsties vienam pret otru un saskaitīt naudu, man savējo labāk nemaz nevilkt no kabatas.
   Kad pārdotas vēl divas necilas mājas, pienāk kārta mūsējai. Taksētājs pavirši parāda uz kaktā izliktajiem fotoattēliem — te visas ēkas redzamas fotoattēlos, kurus, protams, neviens nepūlas aplūkot, jo mājas ir savlaicīgi apskatīties uz vietas. Tad viņš skaidrā, ierēdnieciski dzestrā balsī sāk uzskaitīt vasarnīcas vērtības: platību un tilpumu, un dārza lielumu, un koku skaitu, un visu pārējo,— beigās nokliedz:
   — Sākotnējā cena — simt tūkstoši!
   —   Simt desmit tūkstoši! — tūlīt sev blakus dzirdu skanīgo Rozmarijas balsi.
   —   Mierīgāk! — klusām saku viņai.— Paklausieties, cik solīs citi. Un, kad solīsiet vairāk, izdariet tādu lauvas lēcienu, lai viņi nokārtu degunu.
   Viņa iekož zobus lūpā, sapratusi, ka ir pārcentušies, un tieši tobrīd dzirdama rimtā vācietes replika:
   — Simt divdesmit!
   Pircēji klusē, taksētājs mudina klātesošos pasteigties — ir taču skaidrs, ka grezno vasarnīcu tomēr nepārdos par tik zemu cenu. Bet arī klātesošie — ar to domāju hiē­nas — ir atskārtuši, ka cīņa vēl tikai iedegsies, tāpēc viņi nebilst ne vārda, vienīgi kāds diletants, nolēmis izmēģināt laimi, atsaucas no kakta:
   — Simt trīsdesmit tūkstoši…
   — Simt četrdesmit,— tūlīt vāciete viņu pārtrumpo.
   Atkal neviens nesola vairāk. Un atkal taksētājs mudina
   pasteigties. Ne tikai mudina, bet arī izaicinoši paceļ veserīti gaisā:
   — Simt četrdesmit tūkstoši! Viens… Divi…
   — Divi simti! — tai mirklī Rozmarija iesaucas.
   Flora nesatricināmi mierīgi pavēsta:
   — Divi simti desmit!
   Pienācīgu brītiņu nogaidījusi, mana īrniece palielina cenu līdz divi simti piecdesmit. Patiesībā ar šo summu viņas naudas krājumi ir izsmelti, taču Rozmarija paļaujas uz manu miglaino solījumu, ka aizdošu tādu nieku kā piecdesmit tūkstošus vai mazliet vairāk.
   Arī šoreiz Flora pieliek vēl desmit tūkstošus. Viņa no paša sākuma visu laiku paaugstina cenu par desmit tūkstošiem, paaugstina nesaudzīgi un neatlaidīgi — pat tad, kad Rozmarija nosauc jau trīssimt tūkstošus.
   — Trīs simti desmit!— vāciete pasaka.
   Tagad daudz ilgāku bridi netiek solīts vairāk. Tirdznie­ciskā cena pamazām pārsniedz un pārsniedz īpašuma reālo vērtību.
   —  Kas tad slēpjas tai vasarnīcā, zelts, vai? — dzirdu aiz muguras kāda dienaszagļa repliku.
   «Jā, patiešām, kas tad slēpjas tai vasarnīcā?» prātoju. «Un vai vispār bez gaisa tur ir vēl kas cits?»
   Klātesošie ar manāmu ziņkāri seko notikumu norisei — ir vērts skatīties izrādi, kurā pamatīgi cīkstas divas sāncen­ses. Bet tie visi ir tikai skatītāji, visi, vienīgi divas godkārīgas dāmas ne, visi, pat Penevs, kas, par spīti mūsu pareģojumam, aizvien vēl nav bildis ne vārda.
   Rozmarija paveras manī jautājoši, es tikko jaušami pamāju ar galvu, un, to uztvērilfci, viņa atkal skaļi paziņo:
   — Trīs simti divdesmit tūkstoši!
   —  Trīs simti trīsdesmit! — vāciete uzreiz atsaucas, un viņas rāmajā balsī ievijas viegla noguruma pieskaņa.
   Rozmarija no jauna meklē mani ar acīm. Drusciņ paraustu plecus, likdams saprast, lai viņa dara, kā grib. Te ir jautājums nevis par manu, bet par viņas naudu, turklāt Goranova vasarnīca nemaz nav tādas summas vērta. Roz­marija īsu mirkli šaubās un, tiklīdz taksētājs draudīgi ir pacēlis veserīti, nenovaldās, atkal neiesaukusies:
   — Trīs simti četrdesmit tūkstoši!
   Tagad šaubīšanās vērojama pa labi. Un tā velkas tik ilgi, ka visiem kļūst skaidrs — mana draudzene galu galā ir nodrošinājusi sev pirkumu, kas viņu izputinās. Taksētājs pēdējo reizi paceļ veserīti:
   —  Trīs simti četrdesmit tūkstoši, dāma zāles vidū… Viens… Divi…
   — Trīs simti septiņdesmit! — zālē pēkšņi atskan balss.
   Tā ir nevis Floras, bet kāda vīrieša zema balss. Paraugos
   uz to pusi un redzu pavecu vidēja auguma vīreli ar parastu ģīmi un parastā, pelēkā uzvalkā, vārdu sakot, vienu no tiem, kādus ik dienas sastopam uz ielas, bet pat nemēdzam ievērot, kur nu vēl paturēt prātā.
   Arī Rozmarija veras turp, un, spriežot pēc viņas bezkais­līgās, sastingušās sejas, skaidri saprotu, ka viņa ir neganti saniknojusies.
   —  Viņš glābj jūs no posta,— murminu, lai viņu nomie­rinātu.— Nu, beidziet jel, tas taču neprāts.
   —  Protams, jābeidz vien ir,— viņa saka vienaldzīgi. — Un ne jau tādēļ, ka tas ir neprāts, bet gan tāpēc, ka neesmu spējīga atļauties šādu neprātu.
   — Trīs simti septiņdesmit tūkstoši, kungs viņā ga­lā…— taksētājs iesāk, bet piepeši apklust, jo pie viņa pienāk divi vīrieši un jauna sieviete.
   Nepazīstamie rāmi, klusināti aprunājas ar taksētāju, pasniedz viņam izziņu, ko viņš izpēta, tad pagriežas ar savu askēta seju pret ļaudīm un gurdi paziņo:
   — Austrumu loka vasarnīcas izsole ir atcelta.
   Pāri zālei veļas dobjš, murdošs neapmierinātības vilnis.
   —  Domāju, ka man ir tiesības zināt, kāda iemesla dēļ! — no zāles viņa gala atskan zemā balss.
   —  Iemesls nav procesuāla rakstura, bet būtisks, — tak­sētājs vēsi paskaidro.— Vasarnīcu nedrīkst pārdot, jo nelaiķim ir. likumīga mantiniece.
   Zālē atkal murdoņa, t^ču šoreiz to uzvilnījis pārstei­gums.
   —  Sāds gala iznākums ir labākais no visiem varbūtē­jiem, — ieminos Rozmarijai. — Vismaz jums nesāpēs sirds, ka jūs kāds pārtrumpojis.
   Rozmarija ne vārda nebilst, un es pavēršos, lai redzētu, kādēļ viņa klusē. Izrādās, ka viņas vairs nav man blakus.
   —  Ek, tā vien liekas — ja reiz esam sapulcējušies četratā, varam uzspēlēt bridžu,— Bentons labsirdīgi ieru­nājas, tikko pienācis man klāt kopā ar Floru.
   —  Kādēļ gan ne! — laipni piekrītu.— Man gluži vienal­ga, kad vajadzēs maksāt meslus — tagad vai rīt.
   —  Meslus vajadzētu maksāt mūsu mīļajai Rozmari­jai,— vāciete saka.— Viņa šodien pārsniedza visus viegl­prātības rekordus.
   —  Kur tad viņa nozudusi? — amerikānis jautā.
   Sis jautājums arī man nedod miera tik ilgi, līdz ieraugu Rozmariju runājam ar jauno dāmu, kas pirms brīža ieradu­sies kopā ar diviem mums galīgi svešiem vīriešiem.Viņas abas lēnām nāk šurp, un es saklausu Rozmariju bezbēdīgi čivinām:
   — Ak, mīļā, cik brīnišķīgs cilvēks bija jūsu tēvs! īsts džentlmenis…

   Parasti valda uzskats, ka Rietumos allažīgajā pretējo dzimumu cīņā sievietei visspēcīgākais ierocis ir viņas skaistums. Un tikai nedaudzi atjēdz: ia izrādītos, ka tā ir taisnība, būtu grūti izskaidrot, kā gan tūkstošiem sieviešu, neizskatīgu no vaiga, kā caur žoga sklandām izrautu, prot valdzināt un valdonīgi pakļaut savai varai tūkstošiem vīriešu. Acīmredzot sievietei iedarbes līdzekļi ir nesalīdzi­nāmi plašāki par kailo skaistumu un šo līdzekļu pilnu diapazonu kāda tomēr var atklāt.
   Nedomāju, ka Violeta Goranova — mana nelaiķa kaimi­ņa mantiniece — prot likt lietā pilno diapazonu. Toties, lai arī gluži neapzināti, viņa daudz ko panāk ar kautrīgo prasmi modināt līdzjūtību.
   Rozmarija atgādina slaidu grieķu vāzi, Flora — greznu amforu, Violeta — mēģeni. Gluds, vienmuļš augums šau­riem pleciem, plakanām gūžām un nespēcīgām kājām — augums, kam nav dzimuma pazīmju un ko vainago bāla, neizteiksmīga seja. Visā viņas stājā viežas nevarība un baiļu atēna, tumšbrūno acu skatiens ir tik bikls un bērnišķīgs, ka neviļus uznāk vēlēšanās ņemt šo trauslo radību savā aizsardzībā.
   Droši vien agri atjautusi, ka nekad neizskatīsies pēc sievietes, viņa joprojām ģērbjas kā meitene. Un, redzot Violetu uzposušos plisētos svārkos, tiroliešu jaciņā, īsās, baltās zeķēs un vienkāršās kurpītēs, viņu vieglāk ir noturēt par pēdējo klašu ģimnāzisti nekā par jaunu dāmu, kas jau tuvu trīsdesmitiem. Liekas: ja rodas šāds maldīgs priekšstats,tad te liels nopelns ir pelēkam plīša lācēnam, ko Violeta visur ņem līdzi,— varbūt viņai tā nav rotaļlie­ta, bet talismans.
   —  Es šeit jūtos kā plijone, — viņa atzīstas Rozmarijai, tikko iepazinusies ar viņu izsoles zālē..
   —  Muļķības! Jums taču ir tiesības! Un zināt, es teikšu tā — jums vajadzētu pieprasīt, lai Penefa kungs jau šo­dien izvāc savas mantas.
   — Kur viņš dzīvo?
   — Viņš taču aizņem gandrīz visu vasarnīcas augšējo stāvu.
   — Tad jau Penefa kungs mani netraucēs. Es iekārtošos apakšējā.
   —  Mana mīļā, ja atstāsiet Penefa kungu uz nedēļu, viņš neaizies prom arī pēc gada! Šādas darīšanas jākārto nekavējoties, uz karstām pēdām!
   — Nē, man ir neērti,— Violeta bubina.— Ļoti neērti. Pie tam viņš mani it nemaz netraucēs…
   To visu uzzinu vakarā, kad Rozmarija ir pārradusies mājās. Viņas vainas dēļ bridžs netika spēlēts. Izsoles zālē
   mana īrniece ņēmusi savā aizbildniecībā Goranova manti­nieci (nezinu, kādēļ tas briesmīgi nokaitināja vienmēr mierīgo Floru), aizvedusi Violetu uz nelaiķa tēva vasarnī­cu, palīdzējusi viņai iekārtoties un visumā kā māte aprūpē­jusi nabaga bārenīti, kas laikam ir pāris gadu vecāka par Rozmariju.
   —       Kāpēc jūs ļoti gribat, lai viņa izraida Penevu? — vai­cāju, kad Rozmarija īsumā ir atstāstījusi sarunu ar Violetu.
   —       Pati nezinu… Ne jau nu ļoti… Gluži vienkārši viņš man nepatīk…
   —      Un gluži vienkārši runājat blēņas, — iebilstu.— Zi­nāt, es neprasu, lai jūs noteikti atbildētu uz maniem jautājumiem, tomēr pasakiet, kālab vajadzīgs teikt nevis patiesību, bet kaut ko aplamu.
   — Pjēr, vai jūs vienmēr esat atklāts pret mani?
   —      Man nav nekāda iemesla nebūt atklātam. Cik nopro­tu, jūs neesat mana konkurente zivju konservu piegādē.
   — Vai nepieļaujat to, ka varu būt konkurente citur?
   — Tas ir izslēgts.
   Sie vārdi izskan strikti un vaļsirdīgi. Negalvoju, ka allaž esmu bijis atklāts pret Rozmariju, bet šoreiz esmu teicis > tīru patiesību, un viņai tas kļūst skaidrs.
   —       Kāds prieks to dzirdēt,— Rozmarija saka it kā pati sev.
   — Kas tur ko priecāties?
   — Kā gan ne, piemēram, Penefs neteiktu to pašu.
   — Kur tad krustojas jūsu un Peneva intereses?
   —       Kā lai es zinu? Labāk pajautājiet viņam! Es nešau­bīgi nojaušu, ka Penefs neieredz mani un viņi abi ar Floru ir sazvērējušies pret mani.
   — Vai vasarnīcas dēļ?
   — Droši vien.
   — E, tagad varat būt mierīga: šis iemesls atkrīt.
   Viņa manī paraugās domīgi, kā apsvērdama kaut ko. Tad pasper pāris soļu man tuvāk, kā grasīdamās uzticēt kādu noslēpumu. Beidzot pieiet pie dīvāna, apsēžas, pārliek vienu kāju pār otru, kā vienmēr, un smagi nopūšas:
   —      Ai, kā man vajadzīgs, lai kāds pasniegtu draudzīgu roku!…
   —       Sakiet — kurš tad jānogalina? — jautāju gatavībā to izdarīt.
   Tā kā Rozmarija sēž aizvien vēl domīga, nolemju viņu vairs netraucēt un dodos augšā uz savu istabu.
   Tā nu ieeju istabā un, ieraduma spēka dzīts, palūru pa
   aizkaru spraugu. Lejā, Violetas viesistabā, spīd gaisma, bet logiem priekšā savilkti aizkari. Augšā, Peneva mājoklī, arī spīd gaisma, taču aizkari tāpat ir ciet. Kaut dievs mani atpestītu no tiem!
   Neiededzis gaismu, apsēžos gultā. Nezinu, kā mēdz būt citiem, bet man tumsā ir tāda sajūta, ka prāts kļūst skaidrāks. Rozmarija ir ieņēmusi galvā, ka noteikti jā- padzen Penevs, un viņa darīs visu iespējamo, lai panāktu savu. Tātad šā vai tā jāstājas viņai ceļā. Ne jau tādēļ, ka es justu īpašas simpātijas pret vīrieti ar asajiem vaibstiem, bet gan tādēļ, ka man viss saies grīstē, ja viņu izlaidīšu no acīm.
   Otrais. Otrais ir tas ērms ar pelēcīgo seju un pelēkajā uzvalkā. Pretinieks beidzot ir pabāzis galvu no ierakuma, lai es redzētu viņa ģīmi. Lai tikai redzētu, jo viņš tūlīt nozudis. Bet, ja jau reiz parādījies, droši vien parādīsies atkal. Svarīgākais, ka viņš ir manīts un līdz ar to apstiprinā­jušies mūsu pieņēmumi. Trīs simti septiņdesmit tūkstoši. Vai zelts slēpjas tai vasarnīcā? Vīrietim pelēkajā uzvalkā ļoti labi zināms, kas tur slēpjas. Tas mani nomierina, skaidrs, vasarnīcā vēl ir tas, ko meklēju. Un, ja mani līdz šim brīdim kas mocījis, tad tās nav bijušas sēras pēc nelaiķa, bet domas par diviem vīriešiem ar portfeļiem. Un bažas, ka varbūt viņu portfeļos atrodas tieši tas arhīvs, kura dēļ esam tērējuši tik daudz spēka un laika. Trīs simti septiņdesmit tūkstoši! Sauciens, kas spēj atmodināt ticību dzīvei.
   Un vēl kas. Pēdējais un pats-galvenais. Jāapsteidz savi sāncenši. Flora un Penevs — viņi varbūt apvienojušies bīstamā pāri. Un vēl jo bīstamākā tādēļ, ka šis pāris patiesībā kļūst par trijotni, ja tam piebiedrojām Brunneru. Rozmarija, kas meklē nezin ko un var visu saputrot, it īpaši iesaistīdama savos pasākumos naivo Violetu. Beigu beigās vīrietis pelēkajā uzvalkā. Vieninieks. Vieninieks, aiz kura slēpjas vesela organizācija.
   Par to visu prātoju, informēdams pats sevi un lāgiem strīdēdamies pats ar sevi, te negaidot saklausu motocikla rūkoņu.Šādai rūkoņai diez vai es pievērstu uzmanību, ja tā piepeši neapklustu pie blakus vasarnīcas. Laikus pētīgi palūkojies pa aizkaru spraugu, pamanu pastnieku, kas piezvana pie ārdurvīm un pēc brītiņa nodod Violetai steidzamu vēstuli vai telegrammu.
   Tikko pastnieks ir apsēdies sava motorzirga mugurā, Violeta, ģērbusies gaišā lietusmētelī, iznāk laukā, ātri aizslēdz durvis, izskrien cauri dārzam un savukārt aizjoņo ar savu motorzirgu — balto reno. Ar balto reno tumšā naktī.
   Domāju, ka ne vien man ir paradums skatīties pa logu, bet, ja par to vispār šaubījos, tad nu ir laiks pielikt tam punktu. Patiešām, tiklīdz baltais reno sāk rībināt pa aleju, mana īrniece izmetas no mājas, lai tam sekotu ar savu sarkano folksvāgenu. Liekas, pats par sevi saprotams, ka mirkli vēlāk uz to pašu pusi aizdrāž Peneva ševrolē.
   Paveros pulkstenī: deviņas minūtes pāri astoņiem. Par agru iet gulēt. Bet vai nav par agru arī darboties? Laime, ka neesmu emocionālas dabas, citādi no dusmām vai sprāgtu pušu. Pilsētā man ir divi palīgi, bet tieši tagad, kad nepieciešama brālīgi pasniegta roka, neviens no viņiem nav manā rīcībā. Darbu varētu paveikt leģe artis, ja, teik­sim, Bojans uzturētos kaut kur netālu gatavībā ik mirkli mani brīdināt par varbūtējām briesmām.
   Un tomēr gribot negribot jāsāk rīkoties. Tik izdevīga situācija droši vien nekad vairs negadīsies. Ko gan es lieku uz spēles, ja izrādes galvenie varoņi ir nozuduši gandrīz visi, turklāt vienā un tai pašā virzienā! Visi, tikai vīrietis pelēkajā uzvalkā ne. Bet viņš nedzīvo kaimiņos un nevar iemest aci aiz priekškara.
   Risinādams šādas domas, nokāpju lejā un pa "sētas durvīm izeju dārzā. Vasarnīca, ko asfaltētās alejas laternas spilgti apgaismo no priekšpuses, met tumšu ēnu tieši tur, kur es atrodos. Tumša ēna klājas arī blakus vasarnīcas mugurpusē. Starp abām ēnām plešas plata, gaismas pieli­juši maura strēle, kurai pa vidu stiepjas zems žogs. Tātad vajadzēs attālināties uz dārza viņu galu un tur ābeļu aizsegā ielavīties nelaiķa Goranova pagalmā. Tagad mājas ēna krīt man par labu: te, tumsā, kur esmu paslēpies, diez vai mani varētu ievērot kāds no alejas.
   Pieskrienu pie Goranova sētas durvīm un veicīgi noņē­mos ar atslēgu. Tā ir slepena, bet parasta parauga, kas jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, un pēc minūtēm piecām tieku gaitenī, tad cauri virtuvei nokļūstu zālē.
   Vispirms cenšos nodrošināt sev otru izeju. Tāpēc šķēr­soju zāli un ieeju priekštelpā, kas ved uz parādes durvīm. Dubultslēdzenes bīdņi, par laimi, no iekšpuses aizdarāmi, tikai pagriežot atbilstošu rokturi, un šeit nav nepiecieša­mas atslēgas.
   Atgriežos zālē. Vienīgais gaismas avots ir mana mazītiņā kabatas lukturīša spožais, šaurais staru kūlis. Tas aši pašaudās pa sienām un mēbelēm, pēc tam nonāku guļamis­tabā, kas atrodas blakus zālei. Ko īsti es meklēju? Adatu siena kaudzē. Gaužām mazu adatu milzu kaudzē, turklāt laika ir pārāk maz, lai to atrastu. Visvairāk ceru uz profesionālo nojautu. Ja šajās telpās ielaistu kādu nepra­šu, viņš varētu patērēt divas dienas un nekā neatrast. Bet cilvēkam ar zināmu pieredzi ir skaidrs, kurās vietās un kā ierīko slēptuvi mājās. Bez tam, par laimi vai par nelaimi, vasarnīcā pirms manis bijuši policisti, un, pat aši pārlaidis acis apkārt, redzu, kur tieši viņi rakņājušies, tāpēc man nav velti jāzaudē laiks.
   Minēsim, piemēram, seifu, ko zālē virs kumodes nomas­kē glezna ar banālu mitoloģisku ainu. Glezna pat nav piekārta savā vietā, kā nākas, par to liecina tas, ka ietvara apveidi nesakrīt mats matā ar tumšajām kontūrām, kuras laika ritumā iezīmējušās uz sienas. Tomēr noņemu gleznu un ieraugu seifa slēdzeni, bet tā ir sarežģīta ierīce — ar maniem kabatas instrumentiem te nav ko iesākt. Un kāda jēga slēgt vaļā — policisti acīmredzot to jau pārmeklējuši.
   Neradīdams sev lielas ilūzijas, tāpat vien, lai sirdsapzi­ņa būtu mierīga, zibenīgi aplūkoju rakstāmgalda atvilktnes. Dažkārt gadās, ka tajās paliek zīmīte ar tālruņa numuru vai aprautu frāzi, kāds nospiedums uz sausēkļa, vārdu sakot, pēdas, ko policijas darbinieks palaidis garām nema­nītas. Taču pēdu nav. Ganevs arī bijis profesionālis un arī ievērojis vienkāršo likumu: jānoslēpj drošā vietā vai jāsadedzina.
   Tikko, satraukti saspringts, pieeju pie grāmatu skapja, uzreiz saklausu aizdomīgu troksni: kāds savukārt buras ap sētas durvju slēdzeni. Prātā iešaujas pirmā doma — sena kā cilvēku cilts — mukt prom pa otrām — parādes durvīm. Bet mana smadzeņu skaitļojamā mašīna sniedz citu pro­grammu, trijās sekundēs apstrādājusi saņemto informāci­ju. Neesmu dzirdējis motoru rūcam alejā, tātad atnācējs, cik var noprast, rīkojas tikpat piesardzīgi kā es-un ir tāds pats nelūgts viesis kā es, bet pašreiz man ārkārtīgi svarīgi uzzināt, kurš īsti tas ir.
   Nolemju izspēlēt visvienkāršāko, bet efektīvāko triku, lešaujos guļamistabā un kaktā nolieku iedegtu kabatas lukturīti. Atgriežos tumšajā zālē un paslēpjos aizdurvē. Pēc pāris minūtēm dzirdami klusi, nedroši soļi, tad pama­nu neskaidru ienācēja siluetu. Viņš pasper soli, apstājas uz mirkli un acīmredzot domā, ko lai dara, jo ir ievērojis, ka guļamistabā spožs gaismas stars šķeļ tumsu. Pēc tam klusām zogas tālāk. Patiesībā zogas tik ilgi, kamēr tiek man garām, bet, līdzko ir ticis garām, es no mugurpuses ar vienu roku sakampju svešo aiz kakla, ar otru aizspiežu viņam muti un degunu. Tas ir sīkums, tomēr šim sīkumam ir nozīme, ņemot vērā, ka manā delnā iežmiegta trausla ampula ar reibinošu gāzi un es to pārsitu gar viņa zobiem.
   Efekts ir acumirklīgs, bet ceru — nesagādā sāpes. Vīrie­ša augums pēkšņi kļūst smags — it kā es būtu ar rokām aptvēris kartupeļu maisu —, noslīd lejā un izstiepjas uz paklāja. Atnesu lukturīti un viņu vērīgi apskatu. Tas ir tas pats nepazīstamais, kuru redzēju izsolē,— ar pelēko seju un pelēkajā uzvalkā, bet vēl jāzina, kas glabājas viņa uzvalka kabatās. Kādā no tām, pareizāk, slepenā, iešūtā īpaši pie azotes, iebāzts 7,65. kalibra mauzeris. Kabatas portfelī ielikta ne vien nauda un uz Kēniga uzvārda izrakstīta pase, bet arī darba apliecība, ko izdevis FIB. Kāds tur brīnums! Gadās tādi CIP darbinieki, kas lielākas slepenības dēļ staigā, nēsādami līdzi FIB apliecību.
   Starp visādiem niekiem, kādi mums parasti ir kabatās un nepelna ievērību, atrodu mazu, neparastu atslēgu. Tā kā manās rokās nokļuvusi atslēga, nevis kas cits, uzreiz domas sāk virzīties zināmā virzienā. Un nu nākas atkal noņemt no sienas mitoloģisko ainavu un pārbaudīt, vai neesmu spriedis aplam. Atslēga tiešām der. Bet seifs, kā jau esmu paredzējis, ir tukšs.
   Seifu, lai arī tukšu, kā nekā ir vērts rūpīgāk izpētīt. Lukturīša staru gaismā vērīgi apskatu tā iekšpusi sīksīku- mos. Sienas no metāla, apbrīnojami gludas un, kā vēro­jams, necaurlaidīgas. Nevienā kaktiņā ne vēsts no slēptu­ves. Bet tēraudpelēkā iekšpuse ir pārdalīta ar centimetrus divus biezu tāda paša metāla plauktu. Tas šķiet mazliet neparasts biezums, ja pieņemam, ka seifs nav domāts stieņu turēšanai. Re nu, plaukta apakšpusi veikli aptaustī­jis, saprotu, ka tam nav divkārša dibena. Un tomēr — šito biezumu… Mēģinu pacelt un izvilkt plauktu, kas, pamatīgi aizķīlēts, uzreiz nepadodas. Beigu beigās to izdabūju ārā un nopriecājos vien, ieraudzīdams dibensienā — tur, kur tai piekļaujas plaukts,— platu spraugu — pietiekami pla­tu, lai tajā iebāztu slepenu dosjē.
   Taču iekšā nav nekāda dosjē. Nav nekā. Izņemu no rakstāmgalda atvilktnes nejauši pamanītu kancelejas lineā­lu un iebāžu spraugā, lai izpētītu to līdz galam. Lineāls atduras pret kaut ko cietu. Kad to man laimējas atbīdīt līdz malai un izvilkt, izrādās, ka tā ir plakana kastīte melnas ādas apdarē; Tāda pati kastīte, kādās ģimnāzistes mēdz glabāt rasēšanas piederumus, kaut gan izskatās daudz greznāka. Atveru vāciņu, un manu acu priekšā uz melna samta iedzirkstas divās rindās salikti lieli dārgakmeņi — brīnum skaisti noslīpēti un pavisam bezkrāsaini. Vārdu sakot, tie ir briljanti vai kaut kas tamlīdzīgs.
   Noslēpju kastīti kabatā, sakārtoju un aizslēdzu seifu un nododu atslēgu atpakaļ tās saimniekam. Nu ir laiks.
   Pēc mirkļa mana muzikālā dzirde uztver jaunas ska­ņas — un atkal no sētas durvju puses. Šai mājā droši vien viesi ir raduši ienākt tikai pa sētas durvīm.
   Tā kā nav vaļas, nevaru izdomāt neko oriģinālāku par pirmītējo triku, ko vēlreiz izspēlēju. Lai atbrīvotu vietu, aizvelku smago nepazīstamā augumu uz zāles otru galu, nolieku iedegtu lukturīti guļamistabā un ieraujos zāles aizdurvē. Cilvēka veidols, kas brītiņu vēlāk neskaidri iezīmējas uz blīvajiem, tik tikko apgaismotajiem aizkariem, ir tik impozants, ka pilnīgi aizklāj arī skopās gaismas avotu. Un man nepieciešams gandrīz pacelties- pirkstgalos, lai satvertu viņu savās vīrišķīgajās skaujās. Ja Penevs būtu manā vietā, laikam drebētu uzbudinājumā. Ak, apskaut šo miesās raženo sievieti… šo vareno Floru…
   Vācietei tāpat nav sveši spēcīgi un pēkšņi pārdzīvojumi, viņa tūlīt pamirst manās rokās — neuzdrīkstos cerēt, ka tas notiek kvēlas mīlestības tvīksinē,— un smagi noslīgst uz paklāja. Grīda tik stipri notrīc, ka, spriežot pēc dažām pazīmēm, viņpus galda guļošais sāk mosties. Gribot negri­bot jāpārsit vēl viena ampula viņam mutē, iekāms meklēju tālāk. Aizrit stundas ceturksnis, un Flora sāk atžirbt, tā arī viņa jāpacienā papildus.
   Velti ir izšķiestas ampulas. Izrādās, ka visi turpmākie pētījumi, kurus aprakstīt būtu garlaicīgi un lieki, nav vainagojušies panākumiem. Protams, neņemos apgalvot, ka esmu vērīgi aplūkojis vasarnīcu līdz pēdīgajam sīku­mam. Tik improvizēti pārmeklējot, neviens nevar būt absolūti drošs, ka nekas nav paslīdējis garām nemanīts. Tomēr «kaut kas», ko meklēju, man jau skaidri zināms, un no pieredzas nojaušu, ka tas diez vai glabājas vasarnīcā, ja vispār kaut kur atrodas.
   Lieki ir vēl ilgāk sevi pakļaut briesmām un abus zālē guļošos cienāt ar skurbinošām vielām. Pietiek ar narkomā­niju! Izlavījies no viesmīlīgās mājas, pa to pašu ceļu pārnāku savā dzīvoklī un neaizmirstu iegriezties virtuvē un nolikt agrākajā vietā plānus plastmasas cimdus, ko pagaidu lietošanai esmu paņēmis no Rozmarijas virtuves piederumiem.
   Briljanti… Dzidri, bezkrāsaini, žilbinoši dārgakmeņi… Taču vajadzēja atrast nevis tos, bet citus — blāvākus un tumšākus. Melnos nodevības akmeņus.
   * * *
   Reno pārbrauc pusdeviņos no rīta — tieši tobrīd, kad iebaudu pieticīgās brokastis. Pa virtuves logu vēroju, kas notiek apkaimē, bet patlaban gaišā dienā baltais automobi­lis nemaz vairs neliekas tik spilgts un pievilcīgs — it īpaši tādēļ, ka ir diezgan nodubļojies. Tikko Violeta ir iegājusi vasarnīcā, arī Penevs aptur ševrolē metrus divdesmit no reno un, kā parasts, zaglīgi raudzīdamies apkārt, lavās uz sētas ieeju. Pēc neliela brīža manas virtuves durvis atveras un dzirdu repliku:
   — Ai, Pjēr, jūs jau ēdat brokastis…
   — Varu piedāvāt arī jums tasi kafijas.
   — Ar prieku iedzertu kafiju,— Rozmarija klusi saka un noslīgst blakus krēslā.
   Rozmarijai patiesi vajadzīgs kaut kas atspirdzinošs, jo viņa izskatās galīgi nogurusi, bet, redzams, tas nav tīkams nogurums, ko izjūt cilvēks, kurš veiksmīgi izpildījis smagu uzdevumu.
   — Jūs, mīļā, esat ļoti novārgusi,— es ieminos, pasnieg­dams viņai kafiju. — Ceru, tas nebūs noticis Peneva kunga apkampienos.
   — Domājat — Penevs? — viņa vaicā nevarīgā balsī. — Jūs esat noturējis mani par gaužām neizvēlīgu…
   —  … Kā Floru.
   — Šaubos, vai Flora gulētu blakus tādam. Bet tā ir viņas pašas darīšana. Ja grib, lai guļ.
   Rozmarija apklust, es vairs ziņkāri netaujāju, un mēs kādu brīdi nerunādami dzeram kafiju un smēķējam.
   — Jāaizkāpj pie mana Benāto,— beigu beigās paziņoju un pieceļos kājās.
   Šķērsojis viesistabu, grasos doties augšā pa kāpnēm, lai paņemtu svārkus, un pēkšņi ieraugu, ka Rozmarija seko man pa pēdām.
   — Jūs pat neesat pajautājis, kur esmu bijusi.
   — Vai tad nav pagājis pietiekami ilgs laiks, lai jūs
   pārliecinātos, ķa neesmu ziņkārs? Un ka man nav vajadzī­gas nekādas ziņas ārpus preču noieta un cenu ietvariem?
   —  Pat ziņas, kas skar mani?
   —      To, kas skar jūs… manuprāt, jums pašai pienākas izstāstīt, ja atzīstat par nepieciešamu…
   Tā kā viņa stāv arvien vēl sadrūvusi, piemetinu:
   —      Mīļā, jūs taču saprotat: kad diedelē vaļsirdību, tik un tā nekas nesanāk.
   —       Pjēr, es jūtu, ka jums vispār bijusi nebijusi mana vaļsirdība.
   —       Gluži otrādi. Bet es savukārt jūtu, ka tā ir galīgi nesasniedzama.
   —       Ne jau pirmo reizi mani apvainojat vaļsirdības trūkumā.
   —       Neapvainoju vis. Tikai konstatēju. Jums tomēr skaidrs, ka nedzīvoju kā pa miglu, kā maisā iebāzts. Vardu sakot, neesmu akls, bet arī jūs neapvainoju. Domāju — jums ir savi iemesli.
   —       Kādi iemesli? Ko tad īsti domājat? — īrniece vaicā, kā tik tikko pamodusies.
   — Pirmām kārtām, ka visu laiku mānāties…
   Un, tā kā Rozmarija mēģina turēties pretī, mierinoši paceļu roku.
   —       Es jau teicu — vai tad nedzirdējāt: neapvainoju jūs. Bet, ja jums ir pamats spēlēt savu mazo komēdiju citu priekšā, tad manis dēļ pavisam velti tērējat spēkus. Liekas, vakar vakarā pasacīj.u, ka neesmu jūsu konkurents, un tā ir tīra patiesība. Tā nu lieki ir pārpūlēties, noņemoties ar mani.
   Sos vārdus izrunādams, paraugos pulkstenī un gribu doties augšā pa kāpnēm.
   —       Pjēr, kur jūs neesat konkurents? — Rozmarija sa- springusi jautā.
   —      Te kavēdamies, palaidīšu garām tikšanos ar lāga Benāto… — nomurminu.
   —       Pie velna jūsu Benāto! — viņa iekliedzas. — Sakiet, kur jūs neesat konkurents!
   —       Es varētu tiešām pateikt. Varētu atbildēt precīzi un izsmeļoši. Bet ņemiet vērā, ka tad jūsu vaļsirdība ar atpakaļejošu datumu nebūs ne plika graša vērta. Un velti cerēsiet uz manu palīdzību vai uzticību.
   Viņa iedzeļas manī ar tumšajām acīm.
   —      Bet ja nu jūs tikai izmetat makšķeri? Ja nu īstenībā nekā nezināt, tikai izmetat makšķeri?
   —      Ak jūs neticīgais Toms… kleitā…— nopukstu īgni. — Nu labi, minēšu lietisku pierādījumu, ka zinu gan. Bet vienīgi pēc tam, kad būšu pārliecināts par jūsu vaļsirdību… Un būšu aizšāvies pie lāga Benāto.
   — Pie velna jūsu Benāto! — viņa no jauna iekliedzas.
   Tad pasaka citādā balsī:
   — Vai uzvārīt vēl kafiju?
   Un, re nu, viesistabā mēs abi sēžam pie atkal pilnām kafijas tasēm, ieņēmuši savas parastās vietas: Rozma­rija — uz dīvāna, pārlikusi vienu kāju pār otru, es — ie- slīdzis atzveltnī viņai pretim. Sēžam kā divi dīkdieņi dar­badienas rītā, kad kilometriem tālā apkārtnē skaitļojamās mašīnas un automātiskās kases klikšķina pilnā sparā.
   —       Pirmkārt, jūs neesat studente, — es saku, lai palī­dzētu Rozmarijai atzīties.
   —      Studente gan, — viņa iebilst. — Lai arī formāli. Katrā ziņā esmu uzņemta fakultātē.
   —      Otrkārt, te esat apmetusies saskaņā ar sava priekš­nieka pavēli,-r- turpinu, vēlēdamies izkliedēt viņas šau­bas. — Un jūsu priekšnieks ir Teo Grābers.
   Ērtāk izstiepdamies atzveltnī, izgrūžu:
   — Stāstiet tālāk!
   — Ja jau jums viss zināms…
   Rozmarija apklust, uz mani saspringti raudzīdamās, taču šis saspringums neizriet no neuzticības, bet no pārstei­guma.
   —      Negalvoju, ka man zināms viss, tomēr galvenais droši vien skaidrs.
   —      Tiesa gan, es' esmu Teo Grābera sekretāre vai, teiksim, direktora vietniece, šos divus amatus viņš apvie­nojis vienā taupības dēļ. Un viņš mani norīkojis te dzīvot…
   Rozmarija apraujas un sniedzas pēc cigaretes.
   — Vai lai stāstu no paša gala?
   — Liekas, tā būs vislabāk.
   —       Kādu rītu — tas notika novembra pirmajās dienās — mūsu iestādē ieradās nepazīstams kungs, kas vēlējās sastapties ar manu priekšnieku. Gribēju viņu aizraidīt projām, jo Grābers allaž tiekas ar kādu pēc iepriekšējas vienošanās, bet nepazīstamais uzstāja, ka tas skarot kaut ko ļoti svarīgu, un Grābers viņu pieņēma. Nezinu, kas viņiem bija apspriežams, taču acīmredzot runa bija par darījumu, turklāt par lielu darījumu, neparastu darījumu, saprotat, pēc brīža Grābers iznāca no kabineta, pasniedza man čeku par piecsimt tūkstošiem un lika tūlīt aizsteigties uz banku pēc naudas. Bez šaubām, tas mani mulsināja, kā pats zināt, neviens mūsdienās neies izņemt tik bargu summu skaidrā naudā un nēsāt kabatās. Izpildījusi rīkoju­mu, atdevu Grāberam naudu, bet pēc laiciņa nepazīstamais aizgāja. Vēlāk uzzināju, ka viņu sauc par Andrē Gora- nofu.
   Rozmarija uzlaiž man virsū biezu dūmu grīsti un vaicā:
   — Vai neklāstu pārāk sīki?
   — Nepavisam ne,— mierinu viņu. — Runājiet brīvi. Mēs taču nerakstām protokolu.
   — Labāk nemaz nepieminiet protokolus,— viņa sarauc pieri.— Protokoli, stenogrammas, dienesta vēstules — tas viss apriebies līdz kaklam…
   — Tad jau, domājams, ar prieku esat uzņēmusies jauno misiju.
   — Tieši tā. Sākumā pārsteidzos. Nospriedu, ka man būs tāds kā atvaļinājums. Un pat neatjēdzu, ka Grābers nav no tiem priekšniekiem, kuri piešķir savām sekretārēm papil­du atvaļinājumu.
   — Ja jau sekretāre tik skaista kā jūs, tad…
   —  Liecieties mierā ar savām ilūzijām… Grābers ir pārāk apsvērīgs, lai izraudzītu ierēdnes pēc auguma samēriem. Tā vien liekas — viņš dzimis un audzis saldētavā, pama­zām pārvērsdamies par iespaidīgu ledus blāķi.
   Rozmarija iemet vēl neizsmēķēto cigareti pelnu traukā un turpina:
   —  Kad mūs bija apmeklējis nepazīstamais, otrā dienā priekšnieks izsauca mani, pastāstīja sīkāk visu nepiecieša­mo un uzticēja uzdevumu. Izrādījās, ka Goranofs piedāvā­jis Grāberam lielu briljantu, par ko mans priekšnieks jau senāk dzirdējis; kā pats laikam zināt, lieli briljanti taču tiek daudzināti kā kinozvaigznes. Domāju, ka starp diviem viltīgiem lapsām — Goranofu un Grāberu — risinājās ap­mēram šāda saruna.
   Te Rozmarija sāk tēlot nelielu ainu, kas, lai arī nav diezcik bagāta ziņām, pietiekami uzjautrina ar mīmiku,— viņa spīdoši atdarina abu viltīgo lapsu vaibstus ar neuzticī­bas, pārsteiguma, šaubu, neapmierinātības un vecu vīru alkatības niansēm. Viņa uzspēlēti izslienas tā, it kā apska­tītu rokā paņemtu dārgakmeni, un iesāk:
   Grābers. Manuprāt, par to varētu dot jums trīssimt tūkstošu…
   Goranofs. Mersi. Tas maksā piecreiz dārgāk.
   Grābers. Skaidrs, ka maksā -drusku dārgāk. Es zinu, cik tieši maksā, jo šis briljants man labi pazīstams. Tāpat kā pārējie deviņi tā brāļi. Tie droši vien arī jums pazīstami…
   Goranofs. Nesaprotu, par ko jūs runājat.
   Grābers. Sāds briljants izraisa likumsakarīgu jautājumu: kur to esat ņēmis?* Tomēr neko nevaicāšu. Starp citu, nevaicāšu tādēļ, ka pazīstu cilvēku, kam tas agrāk piede­rēja. Bet jūs negribat novērtēt manu labestību, ka neuzdo- du āķīgus jautājumus.
   Goranofs. Pieņemsim, ka novērtēju gan. Bet neprasiet, lai es izputētu jūsu labestības dēļ.
   Grābers. Nu, tad piedāvājiet kādam manam kolēģim šo akmeni un nāciet atkal.
   Goranofs. Tā ir mana darīšana, vai piedāvāt citam vai ne. Nenāk ne prātā to uzdāvināt kādam. Sis briljants ir mans jau trīsdesmit gadus.
   Grābers. Ticu gan. Kolekcija, par kuru strīdamies, pazu­da tieši pirms trīsdesmit trijiem gadiem. Taču, kad piesavi­nās šādas dārglietas, uz tām nedod tiesības nekāds noil­gums. Un mantinieki vēl ir dzīvi.
   Goranofs. Nesaprotu, par ko jūs runājat…
   Grābers. Vai tad nesaprotat vismaz to, ka runāju par jautājumu, kurš skar cenu? Zagti dārgakmeņi vienmēr ir lētāki. Daudz, daudz lētāki. Kaut vai tāpēc, ka tie jāpārslī- pē — tātad svērs mazāk karātu.
   Goranofs. Nudien nesaprotu, par ko jūs runājat.
   Grābers. Trīssimt tūkstoši ir liela nauda.
   Goranofs. Labi, dodiet miljonu, un beigsim kaulēties.
   Grābers. Saprātīgi apsvēris, varbūt būšu ar mieru palieli­nāt summu līdz trīssimt piecdesmit tūkstošiem.
   Goranofs. Ek, lai notiek, teiksim, ne jau miljonu. Lai nu ir deviņsimt tūkstoši.
   — Ja var ticēt manam priekšniekam, galu galā viņi vienojušies par apaļu skaitli — pusmiljonu,— Rozmarija pāriet pie epiloga uz savas skatuves. — Tas nozīmē, ka Grābers nopirka akmeni trīsreiz lētāk, nekā tas maksā īstenībā. Patiešām, cik veiksmīgs šāviens! Taču Grābers nav no tiem cilvēkiem, kuri varētu samierināties ar vienu veiksmīgu šāvienu, zinot, ka var izdarīt vēl tādus deviņus. Atnestais briljants no tiesas atradies Grāberarii labi pazīs­tamajā dārgakmeņu kolekcijā, to viņš pats palīdzējis papildināt pirmskara gados. Kolekcija piederējusi kādam grieķu multimiljonāram — kuģu īpašniekam, ko savā laikā aplaupījuši nacisti un kas pēc tam nomiris. Varbūt viņa mantinieki arī miruši, ja vispār bijuši, bet par to priekš­nieks man nekā nav teicis.
   Viņa patriņājas un atslīgst dīvāna stūrī.
   — Mans uzdevums bija pārvērsties ārēji un noīrēt dzīvokli pēc iespējas tuvāk Goranofa vasarnīcai, ko tūlīt pēc viņa vizītes priekšnieks atklāja gaužām vienkāršas izsekošanas ceļā. Visu, ko vecais vīrs dara, man vajadzēja novērot, lai viņš, kārodams saņemt lielāku maksu, nesazi- nātos ar citu juvelieri un nepiedāvātu viņam pārējos dārgakmeņus — daudz prāvākus par pirmo.
   Rozmarija apklust, kā pūlēdamās ko atcerēties, un brītiņu stingi raugās savās kurpēs — kurpēs ar augsta­jiem papēžiem, kas ir pēdējais modes kliedziens. Tad stāsta tālāk:
   —  Patiesībā tas bija uzdevums sākotnējā redakcijā, vēlāk saņēmu rīkojumu iepazīties pēc iespējas tuvāk ar Goranofu pašu, iegūt pēc iespējas lielāku viņa uzticību un vedināt viņu pēc iespējas vairāk uz domām šķirties no dārgakmeņiem, kas sagādā neērtības un viņu atmasko, protams, šķirties ar ļoti izdevīgiem noteikumiem. Bet, kā pats zināt, tik tālu tas nenonāca. Un ne vien nenonāca, bet arī uzdevums kļuva arvien sarežģītāks. Iejaucās citi spēki un acīmredzot — naidīgi. Penefs… Flora… Bet tagad vēl izsolē manītais nekauņa.
   — Vai viņš, jūsuprāt, tāpat uzodis briljantus?
   — Bet kā jums šķiet? Vai tad pieļaujat varbūtību, ka prātīgs cilvēks pirks vasarnīcu par divkārt augstāku cenu, ja nebūs drošs, ka reizē ar vasarnīcu pērk arī tajā kaut ko paslēptu?
   —  Kādēļ domājat, ka šis «kaut kas» noteikti ir briljanti?
   — Tur nav ko domāt! Vai gan tas būtu zelts stienīšos?
   Rozmarija paņem citu cigareti, un es ar šķiltavām
   iededzu viņai uguntiņu.
   — Padomājiet vien, Pjēr: līdz šim tur neviens nekā nav atradis. Ne Flora ar Penefa starpniecību, ne Violeta, ne policisti. Kāpēc? Tāpēc, ka noslēpts kaut kas apjomā pavisam sīks — maza ādas kastīte ar deviņiem nelieliem, bet ļoti dārgiem un šausmīgi skaistiem akmeņiem. Maza kastīte, nevis luidoru maisi vai zelts stieņos.
   — Vai tā nav līdzīga šitai?— nevērīgi jautāju, izņem­dams no kabatas vakar vakarā atrasto kastīti un nolikdams uz galda.
   Sākumā tā vien šķiet, ka Rozmarija teju, teju paģībs.
   Seja, cik nu sārta ir, uzreiz nobāl, pēc tam pēkšņi pietvīkst divkārt stiprāk, un tumšās acis dīvaini iedzirkstas. Ar savu balto roku viņa lēnām sniedzas pēc kastītes, kā baiļodamās, ka tik neizgaist sirdij mīļā, ilgotā vīzija. Beidzot viņa nospiež podziņu — un vāciņš atveras, lai atklātu vizuļojo­šus, uz melna samta sarindotus dārgakmeņus.
   — Desmit gabali…— Rozmarija kā pa miegam saka.
   Kādu dārgakmeni viņa saudzīgi paņem ar diviem pirk­stiem, vērīgi aplūko, paceļ pret gaismu un noliek atpakaļ kastītē.
   Pasaka nu ir galā. Vīzija izzudusi.
   —       Ai, Pjēr! — Rozmarija ierunājas jau parastā noskaņā. — Ja.es būtu nomirusi ar sirdstrieku, tikai jūs būtu bijis vainīgs.
   Un, uztvērusi manu neizpratni, piemetina:
   — Tie nav briljanti.
   — Bet kas tad?
   —       Ļoti precīzs minētās kolekcijas dublikāts. Slīpēti kalnu kristāli.
   Viņa strauji aizver kastīti un pabīda uz manu pusi. Izdarība ir pietiekami zīmīga, lai es pavaicātu:
   — Vai esat pārliecināta?
   —       Kādreiz kolekcija bija jāizliek izstādē. Lai tā nekļūtu par upuri kādai bandai, grieķis pasūtīja pie Grābera oriģinālo dārgakmeņu precīzus dublikātus. Un par tiem Grābers man pastāstīja. Kaut gan tos noturēt par briljan­tiem var vienīgi nepraša…
   — Tāds kā es,— papildinu viņas vārdus.
   Un noskumis iebāžu imitēto kolekciju atkal kabatā.
   Rozmarija raugās manī pētoši. Tad, mazliet pasmaidīda­ma, jautā:
   —      Jūs laikam bijāt tiešām drošs, ka tie ir īsti dārgakme­ņi?
   — Neesat maldījusies,— pamāju.
   —       Gluži vienkārši jūtos pārsteigta…— viņa saka it kā pati sev.
   —       Kas gan jūs pārsteidz,— īgni aizrādu.— Es netirgo­jos ar briljantiem. Ja te būtu brinza, es tūlīt pateiktu, vai tā ir augstākā labuma vai ne. Bet te taču akmeņi…
   —       Mani pārsteidz jūsu žests,— Rozmarija paskaid­ro.— Un pārsteidz tieši tas, ka esat atzinis tos par īstiem.
   Viņa ierasti samurdza cigareti, kas brīdi jau degusi tīri velti pelnu traukā, pavērš uz mani tumšās acis un saka klusi:
   — Kaut tik es nebūtu vīlusies, bet jūs ar šiem atdarinā­jumiem mani tā esat aizkustinājis, ka…
   — Atlieciet savas pateicības uz labākām dienām,— es viņu pārtraucu. — Uz tām dienām, kad piedāvāšu jums īstos dārgakmeņus.
   Tad, it kā pēkšņi man prātā būtu iešāvusies uzrrfācīga doma, izvaikstu seju dvēseles cīņā un šaubās:
   — Nē, baidos, ka nekad nepiedāvāšu īstos. Un kālab jums tie vajadzīgi? Vai tālab, lai tūlīt tos aiznestu Grābe­ram?
   — Ai, Pjēr! Nejauciet man galvu! Jūs esat briesmīgs cilvēks. Kārdinātājs.
   — Skaidrs, ari jums jau bijis padomā izspēlēt ar Grābe- ru ļaunu joku.
   — Ne reizi vien! Bet tas ir pārāk bīstami. Zināt, juve­lieri ir tikpat kā brīvmūrnieku loža. Kāpēc man vajadzīgi briljanti, ja tos nevaru pārdot? Un, ja pārdošu, kas var galvot, ka Grābers uzreiz to neuzodīs un nernīs man uz papēžiem?
   — Tā nav nekāda problēma,— mierinu viņu. — Nāks laiks, nāks padoms. Tomēr visam savs laiks. Vispirms dabūjiet rokā briljantus, pēc tam lauziet galvu par to pārdošanu.
   —  Kā jūs dabūjāt rokā šitos, viltotos? — viņa negaidot attopas.
   Sen gaidīju, ka Rozmarija man to jautās, un nevērīgi atbildu:
   — Tas ir pagalam muļķīgs gadījums… Kādu dienu jums izstāstīšu.
   — Ak tā jūs atbildat uz manu vaļsirdību?
   — Ticiet man — pagalam muļķīgs gadījums! Tur man pašam vēl ir pāris mīklu. Un nevaru pastāstīt, iekāms neesmu tās uzminējis un šo to pārbaudījis.
   — Pjēr, jūs man neuzticaties!
   —  Lai uzticētu kaut ko, vispirms pašam tas jāzina. Vai tad nepietiek, ka uzticējos un parādīju akmeņus, lai arī viltotos! Un, lai cik jocīgi tas izklausās, es atradu tos dārza viņā galā akmens vāzē.
   — Akmens vāzē? — Rozmarija pārvaicā domīgi.
   Viņa brīdi kaut ko apsver, pēc tam seja pēkšņi atplaukst:
   — Nu tad skaidrs: nezināms Ikss ir atsūtījis Gorano- fam vēstuli, kurā piedraudējis, ka Goranofs tiks nogali­nāts, ja nenoliks briljantus noteiktā stundā un noteiktā vietā, protams, šī vieta ir dārza vāze. Vēlēdamies iegūt laiku, vecais nolicis dublikātus. Bet Ikss sapratis, ka tie ir dublikāti, un izpildījis draudus.
   — Varbūt pievācis arī īstos akmeņus? — es ieminos.
   — Nevar būt, ka pievācis. Ja Ikss paguvis tos uztaustīt, kādēļ tad viņam vajadzējis izdarīt slepkavību? Goranofam būtu pietrūcis drosmes sūdzēties, ka viņam nolaupīti briljanti, kurus pats savā laikā nozadzis. Un vēl — ir kas cits…
   — Kas tad? — noprasu, līdzko viņa apklust.
   — Nu, tas, ka visi joprojām maļas pa šejieni: Penefs, Flora, izsolē manītais vīrs, nemaz nerunājot par Violetu, kas varbūt nav tik naiva kā izskatās. Ja briljanti būtu nozuduši, varat nešaubīties, ka arī šie uzklīdeņi būtu nozuduši. Viņi visi ir lietas kursā. Tikai es ne…
   — Nevajag gausties,— es viņu pārtraucu.— Citādi ma­ni pavedināsiet patiešām sameklēt briljantus.
   — Neesmu tik nekaunīga, lai prasītu kaut ko tādu. Es uzdrīkstētos jums palūgt vienīgi draudzīgu palīdzību.
   —  Kādā ziņā?
   — Rupji izsakoties, Flora met aci uz jums.
   — Un jūs gribat mani iegrūst viņas apkampienos?
   — To gan neesmu teikusi. Paļaujos uz jūsu labo gaumi. Bet vai jūs nevarētu pievērst Florai mazliet uzmanības, paflirtēt ar viņu, izaicināt viņu uz vaļsirdīgu sarunu. Tik lielas sievietes kā Flora ir jūtīgas pret koplimentiem, jo viņām tos saka reti… Iespējams, ka viņas drīz vien atmaigst…
   — Vai tad cerat uz to?
   — Drošs paliek drošs, jūs varētu noskaņot viņu uz vaļsirdīgu sarunu. Dažkārt viens vārds atklāj daudz ko. Es esmu gaužām bezspēcīga un gaužām maz ko zinu, bet Grābers domā, ka ņemšu un kailām rokām izpildīšu pienākumus, kurus uzliek Otrais birojs kopā ar Skotlend­jardu…
   — CIP kopā ar FIB,— es pārlaboju.— Runājiet mūs­dienīgākā valodā.
   — Florai un Penefam laikam jau ir kas padomā, bet man par to nav ne jausmas. Varbūt viņi gatavojas aizvili­nāt Violetu kaut kur un pēc tam izvandīt vasarnīcu vai izdarīt ko tamlīdzīgu.
   — Bet jūs esat iedraudzējusies ar Violetu un noteikti varat gūt virsroku pār viņiem.
   — Jūs tā domājat. Liekas, Violeta gan ir nevarīga un naiva, bet tieši tādas kā viņa bieži vien visvairāk tur citus aizdomās un neuzticas, atzīdamas, ka viegli var kļūt kādam par medījumu. Nē, ja ir darīšana ar nevarīgajām un naivajām, jātur acis vaļā…
   —  It īpaši tad, kad grib atņemt viņām mantojumu, bet tas sagādā grūtības…
   —  Ko nu uzreiz gremžaties par Violetu! Viņai līdz mūža galam ir rente un divas mājas. Nav ko uzreiz gremzties! Labāk iežēlojieties.par mani.
   —  Bet, ja sākšu flirtēt ar miesās raženo Floru, vai tas jūs nekaitinās?
   — Sakodīšu zobus un pūlēšos izturēties mierīgi.
   — Un nošausiet greizi. Gluži otrādi — jums vajadzēs dusmoties, kaut gan lieki būtu pārcensties.
   — Tas nebūs grūti,— Rozmarija apgalvo.— Pat šķiet, es jau jūtu pirmo greizsirdības uzliesmojumu. Lai gan
   paļaujos uz jūsu labo gaumi.
   * * *
   Ja vēlā stundā (Bernē pieņemts, ka pēc deviņiem jau ir vēls vakars) klaiņojat pa šķērsielām netālu no galvenās ielas, meklēdams vēl atvērtu kafejnīcu, nevarat neuzdur- ties «Mokambo» — pilsētas naktsrestorānam, izslavētam ar to, ka tur dzīve nerit kā naktī.
   Nav brīnums, ka arī mēs steidzamies uz «Mokambo» — un gluži apzināti. Pēc kārtējās tikšanās manās mājās. Un pēc kārtējā bridža. Un pēc Rozmarijas pārmetuma Ralfam, ka viņš nerīkojas godīgi, mūs visus trīs aptīrīdams.
   —  Es tūlīt jums atdotu naudu, ja nebaidītos, ka apvai­nosities, — amerikānis pasaka. — Bet varbūt būsiet ar mieru to kopīgi nodzert…
   Sai jautājumā manas domas ir, lūk, kādas: ja katrā ziņā jāiedzer, mēs to varētu izdarīt mājās. Rozmarija tomēr pašauj uz mani zīmīgu skatienu, un es ne vārda vairs nebilstu. Sakāpjam milzīgajā, smaragdzaļajā Bentona bui- kā un braucam uz «Mokambo».
   Pirmā mūsu vēlēšanās ir pieticīga — pasēdēt mājīgajā bārā ar atvērtajiem logiem ielas pusē. Bet Rozmarija turpina savu uzbrukumu, izmezdama, ka Ralfs, kā jebkurš baņķieris, trīcot par katru grasi, tāpēc dodamies dažus pakāpienus zemāk un nonākam pašā kabarē.
   Tas ir diezgan tukšs — varam atrast galdiņu ērtā vietā pie deju zāles — un reizē diezgan pilns — nejūtam nomā­cošo noskaņu, ka esam vienīgie netikļi pieklājīgajā pilsētā.
   Viesmīlis melnā smokingā ar rituālu žestu atkorķē pudeli un ielej šampanieti glāzēs, jo dāmas neko citu negrib kā tikai šampanieti, nolēmušas uzsist amerikānim pēc iespē­jas lielāku rēķinu. Patiesības labad derētu paskaidrot, ka viņas veltīgi mēģina sabojāt amerikānim omu,— Ralfs ir cilvēks, kam garastāvokļa līkne īstenībā vienmēr ir taisne, vārdu sakot, viņš pieder pie tiem īpatņiem, kas dzīvē nelolo ilūzijas, toties nepazīst arī vilšanos.
   Orķestris sāk spēlēt aizvēsturisku roku, un, gribēdams - drusciņ iezāģēt Bentonam, uzprasu, vai viņš neaicinās Floru uz deju, bet šis triks ar rikošetu no viņa sirds trāpa manējo — pēkšņi dzirdu Floras balsi:
   —  Manu zēn, ļaujiet viņam gulēt. Labāk pats uzaiciniet mani.
   Neko darīt, pieceļos un aizvedu dāmu uz tukšo deju zāli, lai visi mums abiem uzreiz pievērstu uzmanību. Es teik­tu — godbijīgu uzmanību, jo apmeklētājiem acīmredzot šķiet, ka nu ir sākušies priekšnesumi. Nezinu, vai esmu minējis, ka varenā Flora ir piecus sešus centimetrus garāka par mani. Protams, pieci seši centimetri nav diez kāda starpība, un, kā vēstī teiksma, Dāvida un Goliāta augumu starpība bijusi daudz lielāka. Bet, ja šai mūsu nesaderībai vēl pievienojam miesas apjomu nesaderību un savdabīgo stilu, kādā kuplā vāciete krata milzu krūtis un gora brīnum apaļīgos gurnus, domāju, ka kļūst skaidrs, kādēļ viesi mūsu deju uzņem kā mazu ievada atrakciju ar komisku niansi.
   Kā zināms, komiskās atrakcijas tomēr retumis izraisa komisku efektu: skatītāji atzīst tās par tīšuprāt stipri pārspīlētām. Tā nu apkārtējie drīz vien novērš acis no mums, graujošais roks beidzas, un es atvieglotu sirdi jau grasos atgriezties pie galda mierīgajā sadzīvē, kad tas idiots, diriģents, negaidot rauj vaļā citu, vēl senāku melodiju — argentīniešu tango — un Flora satver vienu manu roku, klusējot likdama saprast, lai es ar otru apņemu viņas vidukli, tad cieši piekļaujas klāt, ved mani lokā pa zāli, čukstēdama:
   — Manu zēn, apskaujiet mani ciešāk. Es neesmu no stikla.
   Izpildu rīkojumu un ērtības labad pat nogumstu uz viņas krūtīm — uz atpūtinoša, pietiekami plata spilve­na — ,bet Flora ik uz soļa izaicinoši piespiežas man ar savām varenajām gūžām, un es ļauju, lai mani nes miesas viļņi, miesas okeāns, līdz atkal saklausu viņas maigo, rāmo balsi:
   — Domāju — jūs esat mazliet aizrāvies. Vai nebaidā­ties, ka Rozmarija šonakt var jūs pamatīgi sapluinīt aiz ausīm?
   — Šādas briesmas vienmēr draud. Bet ko lai daru, ja nespēju noslēpt savu mīlestību,— atbildu, atguvies no sapņainības.
   — Mīlestību? — Viņa sarauc uzacis kā likteņa lēmē­ja.— Man bija jāgaida mēnešiem ilgi, kamēr izdzirdēju šos vārdus no jūsu mutes.
   — Flora, vai neesat ievērojusi, ka visdziļākās jūtas parasti iekvēlojas vislēnāk?
   — To gan neesmu ievērojusi,— viņa atzīstas.— Droši vien tāpēc, ka visdziļākās jūtas nekad netiku izbau­dījusi.
   — Nemēģiniet man iegalvot, ka neesat jūtīga,— iebil­stu, vēl ciešāk sev piekļaudams viņas tvirtās, pievilcīgās krūtis.
   — Rozmarija, bez šaubām, jums noplēsīs ausis,— Flo­ra brīdina, tomēr ļaujas manām skaujām.— Kas zīmējas uz jūsu mājienu, jāatzīstas, ka man kaislības tiešām nav svešas. Taču es vairāk cienu nevis vētrainas, bet gan mierīgas, tīkamas jūtas, kas nav bīstamas.
   — Nedomāju, ka tik varena sieviete kā jūs varētu būt bailīga…
   — Tās nav bailes, manu mazo Pjēr,— šī mātīte dudina man pie auss.— Tā ir noslieksme uz ērtībām. Bangojošas kaislības vienmēr rada neērtības un haosu. Es augstāk vērtēju mājīgumu un kārtību.
   Flora ar savu gaišzilo skatienu ietiecas manās acīs mierīgi un droši kā hipnotizētāja un piemetina:
   — Es, manu zēn, esmu garlaicīga. Un nemaz neprotu tā untumoties un fantazēt kā jūsu burvīgā, vieglprātīgā Rozmarija.
   Sī atklātā deklarācija izjauc manu ieceri par zibenīgu, juteklisku uzbrukumu, un, izskanot dažām tīksmīgām taktīm, es vēl nevaru īsti aptvert, ko citu tagad lai iesāku, kad Flora pati nevilšus man palīdz:
   — Arī jūs neesat vīrietis ar izplēnējušām emocijām un, ja gribat man iestāstīt, ka tā nav taisnība, jau iepriekš varat būt pārliecināts, ka es neticēšu. Jūs, manu zēn, esat nosvērts cilvēks ar vēsu prātu un velti luncināties ap mani.
   —  Ko lai daru,— nopūšos.— Jādzīvo pa mūsdienu vīzei.
   — Man liekas — tas nav nepieciešams,— Flora tam nepiekrīt.— Ja man pašai būtu jādzīvo pa mūsdienu vīzei, vajadzētu vispirms aplieties ar kādu degvielu un tad uzraut sērkociņu. Bet, ticiet vai neticiet, šāda doma nekad nav iešāvusies galvā. Lai punduri pielāgojas punduru vīzei. Tādiem cilvēkiem kā jūs un es neklājas to darīt.
   Argentīniešu tango beidzot ir galā, un, mazliet apskur­bis no atjausmas, ka varenā dāma mani ir pacēlusi līdz savam līmenim — par spīti piecu centimetru starpībai —, es svinīgi vedu viņu pie galda.
   — Cik brīnišķi jūs dejojāt,— Rozmarija mūs ap­sveic,— it īpaši roku. Dārgā, straujas dejas varētu paslai- dināt jūsu augumu.
   — Mīļā, man nav ne grama lieka svara,— Flora dara zināmu, krēslā iekārtodamās visā savā godībā.— Un prie­cājos par savu lielisko veselību. Bet jūs gan pēdējā laikā izskatāties pabāla. Un, ja runa ir par slaidumu, es gribētu jums atgādināt, ka pastaigāties tiešām ir ļoti veselīgi. Bet ne jau naktī…
   — Redzu, ka Penefa kungs nekad nevilcinās jūs infor­mēt. Tomēr, pūlēdamies pēc iespējas ātrāk to izdarīt, viņš pārsteidzas, lai visu pateiktu precīzi. Aizvakar naktī es tiešām biju spiesta pastaigāties — apmeklēt slimo tēvu, mana dārgā.
   Viņas kādu laiku vēl tērzē šādā «draudzīgā» noskaņā, mēs abi ar Ralfu, vēlēdamies atjaunot mieru, cītīgi lejam abām dzeramo glāzēs, un viesmīlis jau trešo pudeli ieliek spainītī ar ledu, bet «draudzīgā» saruna joprojām risinās, tā nu galu galā Bentons uzaicina Rozmariju padejot, lai vismaz uz brīdi izšķirtu čempiones, kas saķērušās niknā vārdu cīņā.
   — Ja viņa arī mājās tā runā, jūsu pacietība ir patiesas apbrīnas vērta,— Flora klusināti saka, līdzko esam paliku­ši divatā pie galda.
   — Viņa gluži vienkārši ir mazliet noraizējusies,— ne­vērīgi izmetu. — Tēvs tik pēkšņi saslimis…
   — Saslimis tēvs? — Flora mani pārtrauc.— Vai tikai tas nebūs Romas pāvests?
   — Varbūt viņa par maz ēd?
   — Man gan neliekas, ka viņa būtu badojusies,— Flora atkal mani aprauj.— Ja kāda sieviete izskatās vārga, tas nenozīmē, ka viņa pārāk maz ēd.
   — Vēl glāzīti? — galanti piedāvāju, lai aizsāktu sarunu par ko citu.
   — Ielejiet gan, ja tas jums sagādā prieku. Tikai nedomājiet, ka izdosies mani piedzirdīt. Vai arī — ka jāpiedzirda.
   Viņa pavērš uz mani mierīgu visuzinātājas skatienu un, mirkli hipnotizējusi, jautā:
   — Un, ja tomēr piedzirdīsiet, ko pēc tam iesāksiet? Vai mīļā Rozmarija vienmēr nestāv savā postenī?
   — Šķiet, jūs mazliet pārvērtējat Rozmarijas varu pār mani,— atļaujos iebilst.
   — Ak tā? Bet ko jūs teiktu, ja es sadomātu pārbaudīt jūsu apgalvojumu?
   —  Kā tieši?
   — Visvarmācīgāk — ņemšu un jūs nolaupīšu.
   — Pat manas ilgas sākat uzminēt.
   — Neticu tam, ko sakāt,— dāma nogroza galvu. — Un netaisos jūs pārbaudīt. Nomierinieties: līdz šim nevienu neesmu nolaupījusi… arī mani neviens nav nolaupījis…
   Paši pēdējie vārdi gandrīz atbilst patiesībai, bet es neuzdrīkstos to pateikt, vēl vairāk — mēs atkal esam visi kopā, taču pietrūkst jautrības, kaut gan spainītī dzesējas ceturtā pudele šampanieša, un tikai Flora jūtas, kā nākas, spriežot pēc viņas sirsnīgajiem vārdiem un sirsnīgajiem skatieniem, kurus raida uz mani, bet tas vēl stiprāk bojā Rozmarijas noskaņojumu — katrā ziņā viņa lieliski tēlo, ka noskaņojums pamazām kļūst sliktāks un sliktāks,— beidzot mana īrniece ir spiesta atzīties, ka šausmīgi sāpot galva un viņa gribot doties mājup; protams, Ralfs pieklājī­gi piedāvājas viņu aizvest, un arī es ieminos, ka mums visiem jābrauc mājās, bet Rozmarija mūs atrunā: «Kādēļ, nu, palieciet vien, es nevēlos jums sagandēt izpriecas vakaru,»— un tieši tobrīd Flora uzmet man zīmīgu mirkli, kuram pakļaudamies es pasaku, ka mēs gan varētu vēl brīdi pakavēties, un tas jau ir klusās sadursmes kalngals, ko Rozmarija vainago ar uzkrītoši izaicinošu attālināšanos Ralfa sabiedrībā.
   — Nudien neticu pati savām acīm,— Flora atzīstas. — Ja vēlaties, jūs tiešām spējat parādīt raksturu.
   — Tas, mīļā, ir vienīgi jūsu nopelns,— atturīgi sa­ku.— Šovakar jūs esat tik burvīga, ka mani savaldzinājāt valdonīgāk par visu.
   — Manu zēn, metiet pie malas grāmatās lasītos izteicie­nus. Jūs laikam ir aizrāvusi Rozmarijas nedabiskā tieksme paspīdēt ar tukšām frāzēm. Ar tādu sievieti kā es jārunā vienkāršāk. Un kodolīgāk.
   Paklausīdams viņas padomam — patiesi vienkāršam un kodolīgam —, es izvedu Floru no kabarē, paņemu tak­sometru, un pēc stundas ceturkšņa mēs abi sēžam pazīsta­majā, ērti un praktiski iekārtotajā zālē.
   —  Ielejiet sev un iedzeriet, neuztraucieties — gan jau mani neizputināsiet,— Flora piedāvā, rādīdama uz pude­lēm apkrauto galdiņu.— Es pa to laiku paiešu zem dušas.
   Lai paietu zem dušas, bez šaubām, vispirms jāizģērbjas, un viņa to dara gaužām brīvi, it kā atrastos Maksa Brunnera, nevis Pjēra Lorāna acu priekšā, tad nozūd vannas istabā. Man nav ne mazākās vēlēšanās papildus sev ieliet, it īpaši tagad, kad esmu nokļuvis apskurbušās sievietes klātbūtnē, tāpēc atlaižos uz dīvāna un noturu nelielu apspriedi ar vienu savu es un otru.
   Re nu, par spīti norunai, Rozmarija tik un tā mani ir iegrūdusi Floras apkampienos tīri lietišķa nodoma dēļ, kuru bez svārstīšanās atklāja. Aiz nejaušas sakritības — tā­das, ar kādu dzīve bieži mūs pārsteidz,— viņas nodoms nav pretrunā ar manējo, kaut gan tie ne tuvu nelīdzinās viens otram. Jautājums ir, vai pienācis laiks sākt darboties. Un, ja sākšu, ko es likšu uz spēles?
   Kamēr prātoju par to visu, Flora iznāk no vannasistabas tik necerēti pārsteidzoša kā Venera, izkāpdama no viļņiem.
   —  Cik žilbinoši skaista, — nomurminu, nespēdams no­valdīties.
   —  Labāk sakiet — jums ir glīts augums. Es taču jau teicu — skaļi vārdi nav mana kaislība.
   Viņa uzmet plecos gandrīz gluži caurspīdīgu, rožainu rīta tērpu un nāk šurp.
   —  Starp citu,— es ierunājos, līdzko viņa ir pienākusi klāt un, liekas, nenovēršami uzgrūdīsies man virsū.— Jū­su draudzība ar Penevu…
   Dāma paceļ uz mani acis, kas pēkšņi kļuvušas metālpelē- kas, un saka:
   —  Man radās aizdomas, tomēr nebiju droša, ka Rozmari­ja atsūtījusi jūs šeit visu izokšķerēt.
   —  Neuzminējāt vis,— rāmā garā turos pretī.— Simpā­tijas pret jums tiešām saskan ar zināmām lietišķām intere­sēm. Bet sieviete, kurai ir tik vēss prāts kā jums, diez vai pabrīnīsies par to, ka apvienoju derīgo ar patīkamo. Un, lai nerastos pārpratums, pasteigšos jau iepriekš paziņot — Rozmarija nepiedalās šai spēlē.
   Iespriedusi rokas sānos, Flora stāv man pretim, nemaz nekaunēdamās par savu kailumu vai pat neatjēgdama," ka tas redzams, un novērtē manu deklarāciju. Tad apsēžas nevis intīmi tuvu, bet blakus krēslā, pārliek smagnējās kājas vienu pār otru un skarbi izgrūž:
   — Nu labi, manu zēn, klausos.
   —  Jā, zināt, iekāms aizsākam vaļsirdīgu sarunu, es gribētu, lai jūs vispirms atbildētu uz jautājumu: jūsu draudzība ar Penevu…
   — Atbildēšu gan! — viņa mani pārtrauc.— Sis kretīns nepiedalās spēlē. Tāpat kā jūsu mazā muļķe.
   — Nu tad, lūk, kas ir…
   Izstāstu bez liekiem vārdiem — man jau skaidrs, ka Florai nepatīk tukšas frāzes,— visu, kas pašam zināms par viņas dzīvi, nodomiem un sakariem ar Brunneru, par to, ka viņu interesē nelaiķis Goranovs un reizē arī Penevs, un, protams, par viņas galamērķi — briljantiem.
   —  Tā kā mūsu saruna norit vaļsirdības garā, es ticu, ka nemēģināsiet apstrīdēt visas šīs neapstrīdamās patiesī­bas,— es beidzu savu izklāstu.
   —  Nesaku nedz «jā», nedz «nē»,— Flora attrauc. — Vispār nesaku nekā, kamēr neesmu uzzinājusi pašu svarīgāko: pēc kā dzenas Pjērs Lorāna kungs?
   —  Tūlīt jums būs jādzird negatīva atbilde: viņš nedze­nas pēc briljantiem.
   — Visi to apgalvo. Mūsdienu pasaulē pilnum pilns altruistu.
   —  Liecieties mierā ar savām pliekanajām zobgalībām un padomājiet loģiski- ja es meklētu briljantus, vai tad jums atklāti pateiktu, ka zinu — arī jūs tos meklējat?
   — Varbūt runājat atklāti, tīkodams attiecīgā brīdī mūs apvest ap stūri. Vai varbūt gribat, lai mēs tajos dalītos ar jums. Protams, pēdējais variants būtu daudz godīgāks. Taču es, manu žen, nelabprāt mēdzu dalīties.
   Viņa apklust uz mirkli, tad paskaidro:
   — To visu saku tāpat vien — kā hipotēzi.
   Lai arī tā būtu hipotēze, viņas vārdi ir pietiekami skaidri. Kā jau esmu paredzējis, arī šīs komandas mērķis ir iegūt briljantus. Cerēsim, ka — vienīgi briljantus.
   —  Redzat, mīļā,— man nav nekādu pretenziju uz jūsu dārgakmeņiem. Tomēr, par spīti tam, es varētu būt jums noderīgs to meklēšanā.
   — Kā noderīgs?
   — Došu atbilstošas ziņas.
   Pret ko tad.
   Pret atbilstošām ziņām.
   —     «Atbilstošas»… tas izklausās diezgan miglaini,— vi­ņa īgni nomurd.
   —       Konkrēti pateikšu, līdzko radīsiet man nepiecieša­mos apstākļus.
   — Runājiet skaidrāk! Ko ar to domājat?
   — Parūpējieties, lai es tiktos ar Brunneru.
   Flora atzveļas krēslā un nosmejas aprauti un paskumji.
   — Vai tas viss?
   — Nē, tikai sākums.
   —       Lorān, cik jūs esat dīvains! Baidāties no Floras, bet gribat sastapties ar Maksu. Ak vai, Makss jūs samals miltos kā nieku, tiklīdz par kaut ko šaubīsies.
   — Šādas briesmas gan nedraud.
   —      Jūs pats to labāk zināt. Par tikšanos jāsaka, manu zēn,— tā būs jums maza dāvana no manis.
   Viņa pieceļas kājās, atkal iespriež rokas sānos un prātīgi noprasa:
   — Vai neiesim gulēt?
   — Tālab vien te esam atnākuši…— atbildu.
   * * *
   Mozdamies domāju, ka tik siltā laikā jau sen būtu bijis jāaizmet prom vatētā sega. Izrādās, ka vatētā sega ir Flora, kas mani cieši apkampusi ar lielajām, baltajām rokām. Un vēl domāju par nabaga Benāto. Liekas, arī šodien viņam lemts vienam sākt darbadienu un varbūt vienam paēst pusdienas.
   Lūkoju atraisīties no miesās raženās sievietes skaujām, bet viņa miegā vēl stingrāk piespiež mani pie savām krūtīm. Sāku svīst. Tas gan ir varens apkampiens! Neko darīt, jāpaciešas.
   Kabarē un nakts pārdzīvojumu nogurdināta, Flora mani atbrīvo no savām skaujām ap deviņiem. Jāatzīst, tikko atvērusi acis, viņa sāk apskaužami veikli rosīties. Daži enerģiski vingrojumi ar pietupieniem, dažas minūtes van­nā zem dušas — un, lūk, pēc stundas ceturkšņa mēs abi jau sēžam virtuvē pie bagātīgi klāta brokastu galda.
   —      Tu man patīc, manu zēn,— namamāte saka, sniegda­mās pēc smalkmaizītēm, kas nupat atnestas no ceptuves un saliktas pītā traukā.— Kaut gan man būtu jāapvainojas uz tevi.
   Pretstatā Rozmarijai viņa jau no pirmās nakts mani uzrunā ar «tu».
   — Par ko jāapvainojas?
   —      Par neuzticību. Iegriezies pie Floras, lai sadzītu rokā Brunneru.
   —      Te galvenais nemaz nav neuzticība, bet gan nepiecie­šamība: vajadzīgās ziņas varu saņemt no Brunnera, nevis no tevis.
   Vāciete paveras manī domīgi, kā apsvērdama, par kādām ziņām viņas draugs ir lietas kursā, bet viņa ne. Beidzot paroza plecus.
   —       Lai notiek! Kaut gan prātīgāk būtu, ja sarunas vestu mēs abi ar tevi -tirdzniecības pārstāvji, vai nav tiesa?
   —  Ko īsti tu pārstāvi?
   — Tev taču zināms — Maksu Brunneru.
   — Brunners nav nekāda šķīvju fabrika.
   —' Un kas par to?
   — Tātad tu esi viņa ierocis?
   — Bet kāpēc nevarētu būt otrādi?
   —      Tāpēc, ka Brunners tur savās rokās visus pavedie­nus.
   —       Ak dievs!— viņa sarauc uzacis.— Ja viņš turētu savās rokās visus pavedienus, tā sapītos tajos, ka pat es nespētu viņu atsvabināt.
   —      Vai nebaidies-, ka, ticis pie medījuma, viņš var novērsties no tevis?
   Flora atkal aprauti, paskumji iesmejas:
   —       Drīzāk es varu novērsties no viņa. Bet nekad to nedarīšu. Manu zēn, vientuļai sievietei vienmēr vajadzīgs mājas suns.
   _

   Te laikam vēl nesen ir bijis parasts, plašs pagrabs, bāztin piebāzts grabažām. Bet, rau, pa neredzamiem ceļiem seksuālās revolūcijas vilnis atvēlies uz šejieni, lai arī kā bikla, tāla atbalss. Dažas gadsimta sākumā iespiestas «Casino de Paris» afišas, dažas sarkanas spuldzes nišās, ducis galdu, starmešu apgaismota skatuve — un pagrabs pārvērties par erotiskas uzdzīves midzeni vismaz nelielās vietējās bohēmas skatījumā.
   Pieklājīgajā Bernē tas ir otrais un pēdējais nakts restorāns, daudz zemāka ranga nekā «Mokambo», toties
   acīmredzot daudz saistošāks, spriežot pēc tā, ka te cilvēku vai biezs. Magnetofons ar skaņu pastiprinātājiem, aizstā­dams dārgo un pagrabā neiederīgo orķestri, pieplūdina telpu ar gandrīz neciešamu pophistēriju. Taču decibelu sakāpinājums asi kontrastē ar skopo gaismu, tāpēc diezgan ilgu laiku laipoju starp galdiem sarkanīgajā pustumsā, līdz ieraugu kaktā vīru, kas mani interesē.
   — Vai atļausiet?
   Vīrs uzmet man acis un vienaldzīgi parausta plecus. Tad vēlreiz palūkojas un droši vien sazīmē mani, jo viņa garenā, bālā seja pastiepjas vēl garāka un vērīgās acis sāk zibēt nemierīgi.
   — Vai skotu viskiju? — jautā viesmīlis, kas burzmā un kņadā nav palaidis garām nemanītu manu ierašanos.
   Piekrītoši pamāju un, ievērojis neaizdegtu cigareti sava kaimiņa lūpās, pakalpīgi iešķiļu uguntiņu ar šķiltavām. Bet viņš satrūkstas, paraujas nost, it kā liesmiņa būtu viņu apdedzinājusi, un beidzot nomurmina:
   — Mersi, es nesmēķēju.
   —  Agrāk gan laikam esat smēķējis? — laipni jautāju, lai tikai uzsāktu sarunu.
   —  Ļoti bieži. Bet kādu dienu ārsts pateica, ka es ilgi nedzīvošot, ja tik daudz smēķēšot. Ar krūtīm nav īsti, kā vajag.— Vīrs apklust un uzreiz novēršas no manis — vi­su viņa uzmanību saista sieviete, kas pēkšņi iznākusi uz skatuves, magnetofonam pārraidot sitamo instrumentu brīdinošos akordus.
   Man nav priekšstata par «Mokambo» priekšnesumiem: tovakar Flora mani nolaupīja pirms laika — un tā palaidu garām izdevību tos redzēt. Bet par šejienes programmu jāsaka — tā netiek ne tuvu izdaudzinātā «Casino de Paris» klasiskajām tradīcijām. Uz skatuves iznākusi dāma acīm redzami nav atbraukusi no Parīzes, bet no kāda netiklības zaņķa, kas ieperinājies Beirutas graustos. Varen resna un varen kustīga, viņa cenšas savienot Austrumu vēderdeju ar amerikāņu striptīzu: pamazām nolaiž no pleciem gaisīgo plīvuru, lai atklātu visu, ko daba dāvājusi, gora gurnus, pavērsdama pret skatītājiem te priekšpusi, te mugurpusi, un krata tuklās miesas, kas trīc kā receklis jūsmīgi aizrautīgās pastiprinātāju gaudoņas pavadījumā.
   Vērīgi raudzīdamies un klausīdamies, mans kaimiņš droši vien pienācīgi novērtē erotiski piesātināto ainu. Un tomēr nomanu, ka viņam kaut kas neļauj pilnīgi koncentrē­ties. Ceru, tas neesmu es.
   Izģērbusies tik tālu, ka palikušas tikai kurpes kājās, un daudzpusīgi parādījusi viesiem visu, ko vien varējusi, resnule nozūd aiz priekškara, atvadām pagrozīdama apaļās gūžas, un tūlīt uz skatuves iznāk viņas antipods — ļoti slaida un balta ziemeļniece, tik stipri satuntuļojusies zīdā un ādās, ka šķiet — paies ilgs laiks, kamēr viņa galīgi atkailināsies.
   Man tik un tā nav ne mazākās vēlēšanās te snaust ilgu laiku, turklāt pēdējās dienās neparasto notikumu dēļ nepavisam neder vaļotics, tādēļ atļaujos uz brītiņu no­vērst kaimiņa uzmanību no kārtējās seksuālās barības.
   — Peneva kungs, es šeit neesmu atnācis skatīties striptīzu, bet pateikt dažus vārdus, kurus paklausīties, manuprāt, jums derētu paša interesēs.
   Virs aši pamet acis uz mani un atkal stingi veras skandināvietē, kas jau ir noģērbusi mākslīgās sermuļādas jaciņu un tagad velk nost kleitu.
   — Neesmu jūs aicinājis uz sarunu,— Penevs no­burkšķ.— Bet, ja jums ir kas sakāms, runājiet. Es neesmu kurls.
   — Man vajadzīgs aģentūras dosjē. Goranova aģentūras dosjē.
   Kaimiņš atkal pazibina acis uz mani un atkal raugās slaidajā, baltajā skandināvietē, kas nu jau redzama mežģī­ņu veļā.
   —  Dosjē?— viņš zemā balsī saka. — Un kas vēl? Virs­skaņas ātruma lidmašīna, atombumba, kosmiskā raķete? Varat mierīgi pieprasīt — esmu jūsu rīcībā.
   — Redzat, Penev, Jabāk iztiksim bez parastiem, bet gaužām nomācošiem ievadiem, uz kādiem vedina vientie­sīga nesapratne. Esmu skaidri un gaiši pateicis: dosjē. Un derētu vēl piebilst — nav ko zaudēt laiku.
   — Es gan nekur nesteidzos…
   — Bet tie, kuri staigā jums pa pēdām, steidzas. Nezinu, vai esat lietas kursā, taču kopš zināma laika jūs uzmana. Nav brīnums, ka arī špbrīd kāds, sēdēdams pie cita galda, mūs novēro.
   — Kālab jums jāuztraucas par mani? — kaimiņš aizrāda, neatraudams acis no skatuves.— Ja arī turpmāk bāzīsiet degunu citu darīšanās un murgosiet par dažādām aģentū­rām, tad, liekas, jums labāk būtu padomāt pašam par sevi.
   — Domāju par mums abiem. Nevis tādēļ, ka jūtu dziļas simpātijas pret jums, bet gan tāpēc, ka radusies šāda situācija: es meklēju to, kas ir jūsu rokās, un jūs meklējat to, kas ir manās. Un, lūk, piedāvāju apmainīt to, kas man vajadzīgs, pret to, kas jums vajadzīgs. Šķiet, viss skaidrs.
   — Ne jau nu gluži,— sarunu biedrs viegliņām nogroza galvu ar smailo seju.— Dzirdēju gan, ko jūs meklējat, bet nesapratu, ko meklēju es pats.
   — Briljantus.
   Penevam beigu beigās labpatikas novērst acis no skatu­ves, kaut gan patlaban ziemeļu skaistule, uz krēsla apsēdu­sies un nekaunīgi salikusi kājas, sāk vilkt nost zeķes. Viņa tās rota lejup apnicīgi lēnām, kā stāstīdama bezgala garu un vienmuļu anekdoti. Sensenu anekdoti.
   — Vai jūs nevarētu runāt precīzāk?— Penevs jautā, galīgi sasiekalotu cigareti izņemdams no mutes un iemez­dams pelnutraukā.
   — Es taču teicu — briljantus. Tos pašus briljantus, kurus atstāja Goranovs un pēc kuriem velti tīkojat tik ilgu laiku. Un velti cerat, ka tiksiet pie tiem vai nu ar Violetas starpniecību, vai ar Floras palīdzību, vai arī pats ar savām pūlēm. Gluži velti, Penev. Tāpēc ka tie atrodas manās rokās.
   — Dosjē… Briljanti… Pasakas vien…— Penevs nicīgi nomurmina.
   Tomēr tas, ka viņš jau ir vienaldzīgs pret slaidās skandināvietes priekšnesumu, liecina par ko citu. Penevs izvelk no kabatas paciņu «Lucky Strike» bez filtra — auk­sto smēķēšanu vienmēr piekopj ar cigaretēm bez filtra — un iežmieaz atkal kādu cigareti lūpu kaktiņā.
   — Jūs, es skatos, tiešām neaptverat pašreizējo situā­ciju,— rāmā garā aizrādu.— Sargājaties no tabakas dū­miem, lai dzīvotu ilgāku mūžu. Un nemaz nenojaušat, ka ir visi priekšnoteikumi, lai jūsu mūžs saruktu īss kā neaiz­dedzinātā cigarete, ko bez mitas zelējat. Tie, kuri padarīja aukstu Goranovu, taisās nolaist no kājas arī Penevu. Pat domāju, ka viņi jau ir gatavi uzsākt šo operāciju. Tātad, ja gribat palikt starp dzīvajiem, netērējiet laiku ar pasakām un liekulīgu svārstīšanos.
   Replika ir pietiekami gara, lai aktrise pagūtu novilkt zeķes un Penevs — pārvarēt šaubas.
   — Kālab jums vajadzīgs dosjē?— viņš pēkšņi uzprasa, nepiemirsdams tūdaļ piemetināt:— Ja nu vispār ir kāds dosjē.
   — Tajā ierakstīti mani tuvinieki, kuri vairs negribētu tur būt un, vārdu sakot, labāk vēlētos turpmāk gulēt mierīgi.
   — Tas nozīmē, ka esat bulgārs? — šoreiz kaimiņš pavai­cā mātes valodā.
   — Un kas tad, jūsuprāt, es esmu? Amerikas nēģeris? — atjautāju tai pašā valodā.
   Neko vairs nepaskaidrojis, Penevs iegrimst pārdomās, kamēr uz skatuves slaidā sieviete ar karalisku vēzienu norauj krūšturi un beidzot sasniedz priekšnesuma kaln­galu — atsvabinās no biksītēm. Tā kā mans sarunu biedrs pat šai saspringtajā bridi nepaceļ acis uz skaistuli un, šķiet, pārāk ilgi kavējas pārdomās, atļaujos viņam piepa­līdzēt:
   — Es gribētu jūs brīdināt — ja apsverat, kā glābt savu dzīvību un pārdot manējo, tad tā ir liktenīga kļūme. Jau tas, cik vaļsirdīgi visu atklāju, liek jums atjēgt, ka man ir stipra aizmugure. Cilvēki, kuri jūs, Penev, dabūs pie malas, līdzko lūkosiet mani nodot, vienmēr pagadīsies tuvumā un būs modri. Viņi neizlaidīs jūs no acīm, un nav tādas vietas, kur jūs varētu paslēpties, lai izvairītos no lodes.
   Un, tā kā viss jau tā nonācis tik tālu, atļaujos piebilst:
   — Patiesībā sen esat pelnījis lodi pierē. Bet es esmu rīkojies pārāk cēlsirdīgi, jūs amnestēdams. Sī cēlsirdība ir tiešām fantastiska, ņemot vērā, ka reizē ar amnestiju atvēlu jums briljantus.
   — Jo fantastiskāks ir kāds priekšlikums, jo mazāku uzticību tas pelna, — Penevs noteic ne jau bez zināma pamata.
   — Jūs taču skaidri saprotat, ka cilvēkiem, kurus pārstā­vu, bijuši nebijuši briljanti. Visvairāk nozagtie.
   — Kādi īstenībā ir tie briljanti, par kuriem visu laiku runājat? — kaimiņš mani izprašņā.
   — Daudzkarātu. Neticami augstvērtīga kolekcija. Gau­mīgi sarindota mazā, melnā kastītē.
   — Cik gabalu?
   — Deviņi.
   — Nu gan esat nošāvis greizi,— Penevs pašūpo gal­vu.— To ir desmit.
   — Bija desmit. Bet viens jau aizceļoja uz zagto mantu tirgu. Tā nu tagad deviņi.
   Bez šaubām, Penevs ļoti labi zina, ka ir tikai deviņi dārgakmeņi, un izspēlē triku, vēlēdamies izdibināt, par ko un vai pilnīgi esmu lietas kursā.
   Slaidā skandināviete savukārt ir nozudusi aiz priekška­ra, lai dotu vietu lielai mulatei izaicinošiem auguma
   veidoliem un plānā poplīna kleitā. Viņa acīm redzami uzstājas saskaņā ar lozungu: «Taupiet laiku!»
   —       Nogudrojiet tik daudz, — pamudinu kaimiņu, — ja tik daudz gudrosiet, var gadīties, ka darījums netiks noslēgts. Jums atlicis gaužām maz laika, lai savāktu savus kankarus un aizlaistos lapās.
   —       Starp citu, kādu tad iztēlojaties šo dosjē?— Pe­nevs vaicā, beigu beigās pasliedams galvu un lūkodamies man acīs.
   —      Mani it nemaz neinteresē nedz tā ārējais izskats. Nedz, kā tas uzrakstīts. Nedz šifrs, ja tas ir.
   —       Šifra nav,— viņš mierina mani.— Bet ir pavi­sam kas cits: šis dosjē ir sagriezts trijās svērteniskās strēmelēs. Desmit papīra loksnes sagrieztas trijās strēme­lēs, tātad iznāk trīsdesmit lapu, vai ne? Nu labi. Ja pat noslēgsim darījumu, varu jums piedāvāt tikai desmit lapu no visas sērijas.
   —  Kur ir pārējās?
   — Divās dažādās vietās.
   — Tomēr jums zināms, kur tieši atrodas šīs vietas.
   —       Viena — jā. Par otru jāsaka — labāk pajautā­jiet Goranovam.
   —  Kur tad ir tā — viena?
   —  Bet kur ir briljanti?
   —       Par tiem neuztraucieties. Varu tos atdot jau šova­kar.
   —       Kad atdosiet, tad arī saņemsiet informāciju. Kopā ar desmit lapām.
   —      Noteikumi, kādus jūs piedāvājat, nemaz nav līdzvērtīgi manējiem.
   —  Es taču nekā nepiedāvāju. Jūs pats piedāvājat.
   — Un tomēr nav gan līdzvērtīgi.
   —       Nespēju dot vairāk par to, kas man ir,— Penevs parausta plecus.
   —  Kas ierakstīts jūsu strēmelēs?
   —      Vissvarīgākais — pseidonīmi. Kā jau teicu, lapas sagrieztas trijās daļās. Vienā ir pseidonīmi, otrā — īstie vārdi, trešā — dati par attiecīgu darbību.
   —  Pseidonīmi nepavisam nav pats svarīgākais.
   —       Mums gan — pats svarīgākais, mēs strādājam, balstoties uz tiem. Katrā ziņā piedāvāju, kas ir manā rīcībā.
   — Tikai nenozīmīgu sīkumu. Es cerēju uz kaut ko citu.
   — Varbūt arī es cerēju uz kaut ko citu, bet, kā redzat,
   nonācu tik tālu, ka ielaižos darījumos ar tādu kā jūs… — viņš drūmi saka klusinātā balsī, izņem no mutes sasiekaloto cigareti un samurdza pelnutraukā.
   Skaidrs, tas ir viņa pagrimuma kalngals: tagad, kad nav iespējams vēl tālāk nodot dzimteni, Penevs ir spiests daļēji atklāt nodevību, lai sagrābtu medījumu un nozustu nezināmā virzienā.
   Mulate sen ir rekordātrumā izģērbusies gandrīz pilnīgi kaila, bet izrādās, ka tas bijis tikai necils priekšnesuma ievads, kuram seko galvenais izpildījums — bezgala ilga, neprātīga* deja neprātīgu magnetofona spiedzienu pavadī­jumā.
   — Vēl daži vārdi,— saku. — Runājot par apmaiņu, lieku priekšā to izdarīt jau šonakt…
   Jau šonakt. Saimnieku uzticība kalpam, ja tā vispār kādreiz ir bijusi, pēdējās dienās galīgi sabrukusi. PeneVu uzmana, un tas viņam labi zināms. Bet, kad esmu saskāries ar viņu — saskare pašlaik ir neizbēgama —, arī mani var novērot, lai cik ticamus minētu ieganstus, ka mēs esam nejauši iegriezušies restorānā un tur nejauši satikušies. Tāpēc nepieciešams pasteigties.
   Sauja briljantu miljoniem dolāru vērtībā spēj aptumšot prātu pat ļoti apdomīgam viltniekam. Tas notika arī ar Penevu. Viņš gatavojās, kā bija izlielījies Florai, aiz saviem apsvērumiem nopirkt Goranova vasarnīcu, pro­tams, par CIP naudu. Bet, lūk, CIP neļāva viņam to izdarīt — izsolē ieradās Kēnigs. Redzēdams klaji iznā­kam arēnā Kēnigu un negaidot vēl uzrodamies mantinieci, par kuru agrāk nebija ne jausmas, Penevs nobijās, ka viņam pēkšņi var laupīt medījumu, pēc kā tiecies tik ilgu laiku. Tas pamudināja viņu rīkoties patvaļīgi un galveno­kārt neatlaidīgi sekot Violetai, bet varbūt to viņam nebija uzdevis neviens un tam tobrīd lika šķēršļus tādi vīri kā Kēnigs. Var arī vēl gadīties, ka mēģinājumā noslepkavot Kēnigu Goranova vasarnīcā tiek vainots Penevs, ja cits uzbrucējs nav droši zināms. Tā vai citādi, Goranova pēcteci novēro. Un tas Penevam ne vien dod bagātīgu vielu pārdomām, bet arī acīmredzot liek secināt, ka pēc iespējas ātrāk jālaižas lapās un jādzīvo nelegāli.
   Nelegāli — bet kur? Ja cilvēks reiz paguvis aizbēgt no dzimtenes un ja reiz pratis trokšņaino Minheni apmainīt pret kluso Bērni, tas vēl nenozīmē, ka viņš nepārtraukti var šaudīties no vietas uz vietu, it īpaši tad, kad CIP neraugās vēlīgi uz šādām trakulībām. Bet tās jau ir Peneva paša problēmas.
   Patlaban ir svarīgi, lai darījums noritētu bez sarežģīju­miem. Jau šonakt. Kā esam norunājuši, Penevs pirmais atstāj piesmēķēto, sarkanīgā pustumsā ieslīgušo pagrabu, pēc brīža es savukārt izeju laukā un braucu zināmā attālumā nopakaļ viņa ševrolē. Man nav nopietna pamata uzskatīt, ka Goranova pēctecis pūlēsies mani piekrāpt un nodot. Viņam nav tādi apstākļi, lai varētu atļauties šādu greznību. Un tomēr es, savā mūžā daudz ko pieredzējis, atzīstu par labāku neatpalikt no viņa un pa gabalu uzmanīt, vai Penevs necentīsies nogriezties kaut kur sāņus no taisnā ceļa.
   Spriežot pēc atskata spoguli zibošajiem attēliem, ne­viens mums nevelkas astē. Bet, kā jau minēju, man netīk paļauties vienīgi uz acīm redzamo. Mūsu vislielākā tehni­kas uzplaukuma laikmetā var daždažādiem paņēmieniem novērot ikvienu, viņam pašam nemanot. Tieši tādēļ darī­jums noteikts nakti trijos, tas ir, krietnu laiku pēc tam, kad mēs abi būsim pārradušies mājās un, kā jau pieklātos, sen aizmiguši.
   Pulkstenis ir trīs. Nakts cēliens, labi pazīstams vecās paaudzes cilvēkiem, kuri arvien vēl atceras sirdi plosošo dziesmu:
   Nakts klusa, klusa, tumša, tumša, Birst skumji liepu ziedu zelts…
   Par liepām jāsaka, tā, protams, ir dzejiskā patvaļa — manas vasarnīcas sētā neaug liepas —, bet viss pārējais ir uz mata kā dziesmā. Klusums un tumsa, tās aizsegā nonāku maura viņā galā pie ābeļu biezokņa, kur starp diviem dārziem uz zema žoga slienas nekam nevajadzīga akmens vāze.
   Tumsā tik un tā saredzu, ka viņpus žoga pie vāzes mani jau gaida Penevs.
   —  Lorān, esmu paņēmis līdzi pistoli,— viņš brīdina. — Tātad, ja jums ir kādi ļauni nodomi, labāk izmetiet tos no galvas. Ietriekšu jums lodi ribās, pat nebaidīdamies sacelt kājās ļaudis visā apkārtnē.
   — Arī man ir ierocis, — nekaunīgi meloju. — Bet domāju — mēs neesam te atnākuši, lai viens otram lodi grūstu ribās. Ņemiet ārā papīrus.
   — Vispirms izņemiet briljantus!
   Iebāžu roku kabatā, izvelku pazīstamo kastīti un atveru. Lai gan nakts ir tumša, briljanti zaigot iezaigojas ielas laternu-staros, kas margodami spraucas cauri ābeļu biezok­nim. Alkatības uzplūdos kaimiņš nespēj novaldīties, kāri nesniedzies pēc dārgakmeņiem.
   —      Neaizskariet! — es brīdinu viņu.— Parādiet pa­pīrus!
   Viņš atrauj roku, savukārt parakņājas svārku kabatā un izvelk šauras, uz pusēm salocītas lapas.
   —  Liekas, jums tās jau bija kabarē…— ieminos.
   —  Kā tad! Tāpat kā jums — akmeņi.
   —       Mēs varējām mierīgi apmainīt preces zem galda. Bet kā lai to būtu izdarījuši ar tādu neuzticīgu cilvēku kā jūs…
   It kā vēlēdamies apliecināt, ka mani vārdi ir patiesi, Penevs pēkšņi ievaicājas:
   —  Kas var galvot, ka tie ir īstie akmeņi?
   —       Bet kas var galvot, ka tas ir īstais dosjē? — es atjautāju.— Jums ir vismaz viena priekšrocība — jūs zināt, kā izskatās dārgakmeņi, bet man nav ne jausmas, kāds ir dosjē. Tikai, kā jau reiz teicu, ja iegrūdīsiet man kādus nevainīgus papīrus vai viltotu, nevis īsto dosjē, jums nāvessods būs neizbēgams. Un neatliekams, Penev!
   —      Neesmu pirmoreiz ar pīpi uz jumta,— kaimiņš nomurd. — Dodiet akmeņus!
   —      Gan jau dabūsiet. Vispirms es gribētu dzirdēt jūsu informāciju. Kur ir pārējie saraksti?
   Penevs brīdi klusē, apsvērdams varbūtējās briesmas, ka viņu var nolaist no kājas. Tad nočukst:
   — Pie Kēniga. Nezinu, vai šis vārds jums ko izsaka…
   —  Izsaka CIP,— atbildu.
   Viņš atkal klusē, bet šādās reizēs klusēšana izteic vairāk nekā vārdi.
   — Tagad dodiet akmeņus!
   —       Lūdzu, nolieku kastīti uz žoga. Bet nolieciet blakus tai papīrus!
   Viņš izpilda rīkojumu. Nenoskaitījuši līdz trīs — ne­pilnā sekundē nevar noskaitīt līdz trīs —, mēs grābjam katrs savu medījumu.
   —      Un, lūk, mans padoms,— es saku, iekāms attāli­nos.— Pazūdiet uz karstām pēdām. Jūsu dzīvība tiešām karājas mata galā.
   Penevs nomurmina kaut ko tādu kā «neesmu pirmoreiz
   ar pīpi uz jumta» un ienirst tumsā Goranova vasarnīcas virzienā.
   Es par viņa dzīvību nedodu ne plika graša. Nodevības mirkli nodevējs pārvelk krustu pats savai dzīvībai pāri. Bet pašlaik man ir svarīgi, lai viņš aizvāktos pēc iespējas tālāk. Kamēr nav vēl atklājis akmeņu īsto vērtību. Un kamēr viņa saimnieks nav vēl uzodis, kādā ceļā Penevs tos saņēmis.
   Pa tumsu aizlavos līdz mājām, klusām dodos pa kāpnēm augšā un ieeju darbistabā. Neesmu tik stipri sasprindzis, lai sirds vai pušu plīstu,— jau sen pagājuši tie gadi, kad izjutu jauneklīgu spriedzi, — tomēr negribu mānīties, ka esmu gluži mierīgs. Lai cik nenozīmīgs, risks, ka man ir iegrūsti viltojumi, arvien vēl pastāv.
   Iededzu galda lampu un ātri pārskatu lapas. Plānais, izturīgais papīrs ir pamatīgi saņurdzijies no šķirstīšanas un pamatīgi izblāvējis laika ritumā. Ar rakstāmmašīnu uzsistie burti arī izbalējuši, tātad pilnīgi aplam būtu domāt, ka dosjē sagatavots īpaši man. Tas ir mašīnraksta pirmais eksemplārs, nevis kopija, kaut gan patlaban tas man bijis nebijis. Par saturu jāsaka, tas aprobežojas ar nosauku­miem, kas sarindoti cits zem cita nevienādās atstarpēs: Iskara… Ogosta… Rosica… Jantra… Mesta… Osama… Tie nereti atkārtojas, apzīmēti ar kādu skaitli: Iskara otrā… Iskara trešā… Pavisam piecdesmit divi upju nosaukumi. Starp mums runājot, nebiju gaidījis šādu ūdeņu bagātību.
   Krietns pūrs, ko atstājusi pagātne. Piecdesmit divi nodevēji periodiski ir darbojušies vai bijuši ar mieru darboties piemērotos apstākļos. Piecdesmit divi aģenti vēl būs ienaidnieka rīcībā, ja netiks atmaskoti. Pagaidām vēl nevaru zināt, kā mums laimēsies viņus atmaskot. Lapās, kas ir manās rokās, ierakstīti vienīgi segvārdi, bet īstie — dosjē otrajā daļā, kuras man trūkst.
   Iegūtās papīra strēmeles nozīmē visai rūgtu uzvaru. Tomēr uzvaru! Tāpēc ka sākotnējās aizdomas, uz kurām balstoties uzsākām operāciju, ir caur un cauri apstiprināju­šās. Un tāpēc, ka tagad man ir skaidrs priekšstats, cik lieli noziegumi risinās un ka tiem pēc iespējas ātrāk jādara gals. Un vispēdīgi tāpēc, ka zinu, kur atrodaš dosjē vēl viena daļa.
   Tiesa, tā nav otrā un vissvarīgākā, bet trešā daļa, cik var ticēt papildziņām, ko Penevs man uzticēja kabarē. īstenībā ar tām arī beidzās mūsu saruna.
   — Kā šī daļa nokļuva cita cilvēka rokās?
   — To droši Vien izņēma no seifa tūlīt pēc slepkavības.
   — Vai tad viņiem nebija dosjē norakstu?
   — Vai jūs domājat — Goranovs bija idiots? Kartotē­ka, viņš teica, ir šeit! — Un Penevs ar rādītāja pirkstu zīmīgi pasitaļā pa galvu.'— Vecais bija rūdīts zellis. Lai gan arī viņš savukārt dabūja galu.
   — Kādēļ tad dabūja galu?
   —  Tādēļ, ka nošāva buku ar Karadžovu… izrādī­jās, ka tas nebūt nav Karadžovs… nezinu, vai esat lietas kursā…
   —  Esmu gan,— pārtraucu Penevu.
   —  Vismuļķīgākais ir tas, ka Veco iedzina kapā vēlēša­nās pasargāt savu ādu. Baidīdamies, ka jūsējie var viņu notvert, Goranovs pastāstīja par savu kļūmi… Iksam. Un Ikss atsūtīja mani viņam palīgā, pēc kāda laika likās — nu viss jau garām. Tomēr vēlāk uzklīda šīs sievietes… Rozmarija, Flora… Un kļuva skaidrs,-ka Veco izspiego. Tad viņam piezvanīja pa tālruni…
   — Kas piezvanīja?
   —  Domāju — tas ir jūsu darbs. Kāds lūdza, vai nevarētu tikties ar viņu… aizdomīgi dodams mājienu uz kaut ko… un droši vien neatskārzdams, ka Vecā sarunas pa tālruni tiek noklausītas… Tas izlēma Goranova likteni.
   —  Diez vai viņi būtu nogalējuši Goranovu, ja jūs viņiem nepateicis, ka dosjē ir uzrakstīts melns uz balta,— ieminos tālab vien, lai nepārtrūktu saruna.— Nav tāda muļķa, kas ielaistu dunci ribās dzīvai kartotēkai, iepriekš no tās visu neizvilcis.
   — Spriediet, kā gribat,— Penevs atcērt.
   — Kādi papīri glabājās seifā?
   — Dosjē trešā daļa.
   — Bet otrā?
   —  Es taču jau teicu — par otro jums var sniegt ziņas vienīgi Goranovs.
   Tas, ka trūkst tieši otrās daļas ar īstajiem aģentu vārdiem, no vienas puses, ir slikti, no otras — labi. Tā pagaidām nav vēl nokļuvusi Kēniga un viņa sabiedroto rīcībā. Trešajā daļā ietvertās ziņas ir svarīgas, bet nedod lietišķu labumu, ja tām nav pievienoti atbil­stošie vārdi.
   Risinādams šo cik necik iepriecinošo domu, izņemu fotoaparātu — šķiltavas un sāku fotografēt mašīnraksta lapas. Tās nofotografēju divreiz un divās atsevišķās kasetēs. Viena no tām rit no rīta nonāks slēpni — volvo.
   Otra… ari otras varbūt ievajadzēsies.
   * * *
   — Jūs ejat pa ielu, un pēkšņi jums uz galvas uzkrīt puķu pods. Kas tas ir: nejaušība vai liktenis? — Benāto vaicā, caur briļļu stikliem raudzīdamies manī ar savām apaļajām zīdaiņa acīm.
   — Jā,— labprāt atbildu.
   —  Ko nozīmē «jā»?— viņš atkal vaicā, un balsī ieskanas īgnums. — Jūs, mīļais, gluži vienkārši neklausā­ties, ko es runāju.
   — Atzīstos, ka šo to palaidu gar ausīm,— tikko dzirdami saku, atraudamies no pārdomām.
   —  Kad esat tik izklaidīgs, var gadīties, ka paliksim bez pusdienām,— kompanjons aizrāda aizvien vēl īgni un palūkojas savā pulkstenī. — Vai jums neliekas, ka jūsu dāma liek mums pārāk ilgi viņu gaidīt?
   — Domāju — mēs varētu jau pasūtīt,— saku, jo tērzējam mājīgajā «Zelta atslēgas» kaktā un tieši šobrīd pamanu pa durvīm nākam impozanto Floru, kas aizsedz gaišās dienas gaismu kā milzīgs, lieliski noapaļojies māko­nis.
   Pieceļos kājās un izpildu nenovēršamo iepazīstināšanas ritu, pēc tam iekārtoju dāmu starp sevi un Benāto. Flora iedveš manam kolēģim respektu, bet tikai ar saviem apmēriem. Liekas — Benāto jau sen sasniedzis tos ga­dus, kad uz sievietēm raugās vienīgi kā uz varbūtējām sarunas biedrēm.
   īsi apspriedušies ar Feliči, kas vienmēr mīļuprāt ieteic nobaudīt pašu dārgāko, pasūtām aperitīvu un izvēlamies ēdienus. Tad Benāto atsāk sarunu par iepriekšējo jautāju­mu, bet šoreiz pavērš biklās, bērnišķīgās acis uz Floru:
   — Dārgā kundze, iedomājieties, ka ejat pa ielu un puķu pods uzkrīt uz jūsu burvīgās galvas. Kā jums šķiet, kas tas ir: nejaušība vai liktenis?
   — Tas ir puķu pods,— vāciete lakoniski atbild.
   —  Ē, nūja, tomēr to vada kāds spēks…
   — Zemes pievilkšanas spēks,— dāma pasaka.
   — Vai tad doma par Likteni jums nav ienākusi prātā?
   — Redzat, kungs, ja jums uz galvas uzkristu puķu pods un jūs tik un tā paliktu dzīvs, vislabāk būtu padomāt nevis par Likteni, bet gan par to, kā izsaukt pa tālruni «ātro palīdzību». Bet, ja jau izdzisīsiet… Nu, ja jau izdzisīsiet, varat būt pārliecināts, ka jūsu prātu nekad vairs nenodarbinās Likteņa problēma.
   Tā tikusi galā ar grūto filozofisko jautājumu, Flora paņem glāzi «Dibonē», ko nupat uzlicis galdā apsviedīgais Feliče, un iekampj krietnu malku. Man liekas — par spīti ļaunā Likteņa draudiem, Benāto būtu darījis to pašu, ja pa šo laiku neapgāzis savu glāzi. Par laimi, «Dibonē» neuzšļakstīja uz dāmas kostīma, bet uz viņa paša uzvalka. Visuresošais tautietis pieskrien tieši laikā, lai ar divām tīrām salvetēm pārklātu dzēriena pēdas uz galdauta, un atnes citu glāzi «Dibonē». Mēs abi ar Floru samērā saspringti uzmanāmies, kaut tik vēlreiz negadītos tāda pati nelaime, arī Benāto droši vien ir šādu bažu gūstā, tāpēc pasteidzas iztukšot glāzi vienā rāvienā.
   Kamēr mans kompanjons, gaidīdams krabjus, mums apgaismo kādu no savām iemīļotajām tēmām, pareizāk, zvēriskās slepkavības, kas ir mafijas roku darbs, vāciete mazliet pieliecas pie manis un pačukst vienaldzīgā balsī:
   — Šorīt tas vīrs, Penevs, nogalināts.
   — Kas viņu nogalināja? Kā?
   — Tāpat kā Goranovu — ar dunci mugurā.
   —  Rādās, jūs neklausāties, ko es stāstu, — Benāto nopukst ar vieglu pārmetumu. — Bet es saku, ka mūsdie­nās slepkavības iegūst tiešām draudīgi plašu vērienu…
   Beigu beigās ir uzlikti galdā krabji, teļa gaļas fileja ar makaroniem itāliešu gaumē, lapu salāti, augļu salāti, kafija un katram pa mēriņam konjaka, lai barība tiktu vieglāk sagremota. Jāpiebilst, neņemot vērā dažu glāžu saplīšanu un trauku apgāšanos, pusdienas norit visumā uz goda par prieku ne vien Benāto, bet arī Florai, kurai acīmredzot nav zudusi ēstgriba, kaut gan pāragri gājis bojā paziņa, kas dzīvoja netālu no viņas.
   —  Iedzersim vēl pa tasei kafijas,— piedāvāju, cerē­dams dzirdēt tieši to, ko arī dzirdu:
   —  Brīnišķa ideja, bet man laiks doties prom. 2ēl atstāt tik patīkamu kompāniju, tomēr jāiet — norunāta neatlie­kama tikšanās.
   Benāto grūti šķirties no mums un grūti pat runāt, jo pēcpusdienā viņam varēm uzmācas miegs un tikšanās mājās ar gultu patiesi nekādā ziņā nav atliekama. Ļauju viņam aiziet, palūdzu, lai Feliče atnes vēl vienu tasi kafijas, un jautāju Florai:
   — Kad atrada viņu beigtu?
   —      Atrada viņa, Violeta, ap vienpadsmitiem. Pārradu- sies mājās, viņa devās uz virtuvi un priekštelpā uzgrūdās līķim, kas bija izstiepies visā garumā ar dunci mugurā. Laikam slepkavība notikusi pirms dažām minūtēm, jo Violeta bija izgājusi no mājām ap desmitiem, lai aizbrauk­tu uz konditoreju Austrumu lokā.
   —       Starp desmitiem un vienpadsmitiem — veicīgi gan nostrādāts,— klusām saku.
   —       Lai ar to visu noņemas policija, manu zēn. Mums svarīgakais ir tas, kuram tagad pienāks kārta.
   —      Jautājums vietā. Priecājos, ka tev tas ir ienācis prātā.
   — Kas tad te ko priecāties?
   —      Vieglāk sapratīsi, kāds labums ir sadarboties ar mani.
   — Ja tu spēlē godīgu spēli,— Flora saka.
   —       Neuztraucies par to! Uztraucies par gluži ko ci­tu — tev, mīļā, ir bīstami sāncenši.
   —      Tas man zināms bez tavas teikšanas. Cerams, viņi ir arī tavi sāncenši.
   — Mani neinteresē…
   Doma paliek nepasacīta līdz galam, jo dāma man pamet ar acīm, brīdinādama, ka tuvojas viesmīlis. Bet, kad Feliče atkal attālinās, aizsākas cita saruna:
   — Kā ir, vai tikšanās norunāta?
   — Atnācu tādēļ vien, lai tevi ar to aplaimotu.
   Viņas vārdos jaušama diezgan drūma humora pieskaņa.
   —  Kur un kad?
   —      Tieši sešos. Lejā, pie lifta. Domāju — tu zini, kur tas ir.
   —       Pie kura lifta? Vai pie tā, kas atrodas iepretim katedrālei? — jautāju nevainīgi.
   —       Kā tad! Ne jau pie tā, kurš ir Empire States Buildinģ.
   * * *
   Līdz sešiem laika vēl diezgan. Tā kā Florai labpatikas palikt, lai šo to nopirktu galvenās ielas veikalos, es ar volvo braucu uz Austrumu loku, nolēmis dažus papildu sīkumus par slepkavību vēl izdibināt no mīļās Rozmarijas, kas vienmēr par visu ir lietas kursā.
   Rozmarijas nav mājās. Pēc neaizmirstamās nakts Floras dzīvoklī manās attiecībās ar īrnieci ir iezadzies neliels dzestrums. Pavisam neliels un tikko jaušams, tomēr dzes­trums.
   —       Tā vien šķiet, ka varen cītīgi un pārāk pašaizliedzī­gi esat devies uzbrukumā vācietei,— īrniece man aizrādī­ja nākamajā rītā, kad biju pārradies mājās.
   —      Ja atmiņa mani neviļ, jūs pati esat izvirzījusi man šādu uzdevumu,— mēģināju taisnoties.
   —      Jā, bet ne jau seksuālā nozīmē, kā to acīmredzot esat sapratis.
   —       Kur nu seksuālā nozīmē… Labāk nepārspīlēsim,— samierinoši murmināju.
   —       Nedomājiet, ka esmu greizsirdīga. Tāpat vien baiļo­jos par jums. Novirze no labās gaumes cilvēkam allaž sākas ar niekiem — ar prastas, lielas sievietes pavadīša­nu mājup vai kaut ko tamlīdzīgu. Un vēlāk gluži nemanot gaume galīgi samaitājas.
   —       Labāk nepārspīlēsim, — vēlreiz sacīju. — To da­rīju tikai jūsu labā.
   —       Kāds tad rezultāts? Nevis tas, kas jūs intriģē, bet tas, kurš mani interesē?
   —       Domājat, ka vienā naktī var ieņemt tādu cietoksni kā Flora…
   —       Cik naktis būs vēl vajadzīgas, lai galīgi iekarotu šo citadeli? Tūkstots un viena nakts? Vai drusku mazāk?
   —       Mīļā, jūsu ironija jau kļūst bezkaunīga. Nenoliedzu, ka tas man sagādā zināmu prieku. Izrādās -v- jūs tomēr esat greizsirdīga.
   —       Nevajag radīt sev ilūzijas! Man gan ir gluži vienal­ga. Un mazliet dusmojos tāpēc, ka augu nakti vispār neatcerējāties ne mani pašu, ne manas rūpes.
   —       Nezinu, kā lai jūs pārliecinu, ka domāt domāju tikai par jums.
   — Pārliecināt var fakti, mīļais. Nekas cits kā fakti.
   —       Pagaidām fakti ir šādi: Flora te dzīvo tādēļ, ka tiešām grib dabūt briljantus.
   — To nav grūti atskārst.
   — Aiz Floras, tāpat kā aiz jums, slēpjas kāds cilvēks.
   — Man jau radās tādas aizdomas.
   — Viņš ir vācu tirgotājs, vārdā — Makss Brunners.
   — Ar ko viņš tirgojas?
   —       Ar briljantiem gan ne. Bet, kā jums zināms, ne jau juvelieri vien tīko pēc briljantiem. Citādi juvelieriem nebūtu, kam tos pārdot.
   — īstā laikā to paskaidrojāt. Kādas Florai ir attiecības ar Penevu?
   — Sai ziņā, manuprāt, varat būt mierīga. Viņa klaji nolamāja Penevu par kretīnu.
   — Tas vēl neko nenozīmē. Kretīni tāpēc ir kretīni, lai viņus izmantotu gudrie.
   — Esmu drošs, ka Flora uz viņu vairs nepaļaujas.
   —  Ko viņa domā par mani?
   — Viņa jūs tīri vai dievina.
   Kādu brīdi turpinājām sarunu šādā garā, un, nevēlēda­mās būt pagalam nepateicīga, Rozmarija tomēr atzina, ka manas vēstis ir gan ko vērtas, un izteica cerību, ka vistuvākajā laikā pagūšu noskaidrot vēl dažus sīkumus un, pēc viņas domām, noteikti ieņemšu vareno citadeli, nerāp- damies pa tās sienu vārda tiešā nozīmē. īsi sakot, viss beidzās diezgan izlīgstošā noskaņā. Un tomēr mūsu starpā iezagās neliels dzestrums. Pavisam neliels, lai mēs neie- kvēlotos kaislībās.
   Uzkāpju augšā, ieeju guļamistabā un pa aizkaru spraugu aši pametu acis uz blakus vasarnīcu, pārbaudīdams, kas tur notiek. Policisti laikam jau tikuši galā ar savu darbu. Kad vienā un tai pašā vietā gadās divas slepkavības pēc kārtas, cilvēki iegūst darba iemaņas un viss risinās daudz ātrāk. Neviena nemana ne dārzā, ne drūmajā viesistabā, kur logu aizkari nav aizvilkti,— tā paveras skatienam tukša un mēma. Mēma, tomēr savā valodā izsaka šo to: Rozmarija nav aizgājusi mierināt bālo būtni. Vai arī, ja aizgājusi, jau izpildījusi savu uzdevumu.
   Man vairs nav ko darīt šai tukšajā vasarnīcā, tikai varu gaidīt, kad te kāds ielavīsies un aizsūtīs mani pie tēviem. Atstāju mājas un dodos pa aleju uz mežu, lai tāpat vien izlocītu kājas un apsvērtu situāciju, raugoties uz to no malas. Mežs lēnām ieskauj mani ēnains un vēss — lie­kas, tā ir kolonnu zāle, svinīga un klusa, aiz tās kolonādes tur, tālē, redzams smaragdzaļš lauks, viņpus tā — zilu kalnu virkne, vēl tālāk — augstas, sniegainas milzu virsotnes, virs kurām zilgmo debesis.
   Nogriežos pa taciņu, lai apsēstos uz sola, kas pirmais pagadīsies ceļā, taču izrādās, ka tas ir aizņemts. Vienā galā uz tā sarāvusies sēž trausla meitene tumšā skolnieces kleitā ar baltu apkaklīti. Viņa tur klēpī pelēku plīša lācēnu. Pamanījusi, ka eju viņai klāt, meitene nodreb, bet es pasteidzos viņu nomierināt:
   — Nebaidieties… Es ^smu jusu kaimiņš… Rozmarijas saimnieks…
   — Domāju, ka esmu jūs redzējusi,— pamāj ar galvu meitene, kurai, kā jau agrāk minēju, droši vien drīz būs gadu trīsdesmit.
   — Vai atļausiet apsēsties uz brītiņu?
   —  Kādēļ gan ne? Sols nav mans.
   — Es negribētu, lai jūs apskaistos…
   — Nemaz neapskaitīšos… Ja tikai nesāksiet runāt par drausmīgo slepkavību.
   — Neuztraucieties, — es saku, kaut gan vēlos runāt tieši par slepkavību.
   — Te visi grib mani mierināt, un visi stāsta vienu un to pašu, kas mani vēl vairāk satrauc, it kā nebūtu diezgan ar to, ka briesmīgā aina aizvien vēl rēgojas acu priekšā… gan līķis… gan asinis… Pat tad, kad aizveru acis…
   — Neaizveriet, — es ieteicu. — Kad gribat izklie­dēt šausmas, vajag acis nevis aizvērt, bet atdarīt pēc iespējas platākas un lūkoties uz to, kas parasti ir apkārt: uz skaistajiem kokiem, pļavu, kalniem un debesīm… un ieklausīties vienkāršās dabas balsī…
   — Liekas — dabu es gan saprotu,— Violeta saka, ciešāk piekļaudama sev lācēnu, it kā tas grasītos raudāt.
   —  Ja ko nesaprotu, tad tie ir cilvēki… Un varbūt tādēļ vienmēr baidos no viņiem… pat no tiem, kuri izturas laipni un draudzīgi…
   —  Ir dažādi cilvēki. — pamācoši runāju. — Un sva­rīgi ir ne vien tas, vai viņi izturas draudzīgi, bet arī tas, kas slēpjas aiz -viņu draudzības — līdzjūtība vai aprēķins.
   — Kas tad viņiem visiem patiesībā vajadzīgs no ma­nis?— jaunā sieviete negaidot ievaicājas, it kā es ar savu pliekano pamācību būtu uzplēsis viņai senu brūci.
   —  Gan jūsu īrniecei, gan lielajai vācietei, kas šorīt uzaicināja mani uz tēju un torti konditorejā… gan Kēniga kungam… vai esat dzirdējis tādu?…
   — Sis vārds man pazīstams… — nedroši saku.
   — Tas pazīstams visai pasaulei — te katrs piektais ir Kēnigs, bet es runāju par to kungu, kurš vakar atnāca apjautāties, vai nepārdodu vasarnīcu, vai nopietni nepār- dodu, vai patiešām nopietni, jo neparko nespēja ticēt, ka nedomāju pārdot, kaut gan dzīvoju citā mājā; es uzprasīju: kādā citā mājā,— viņš uzkliedza: jūs taču līdz šim esat dzīvojusi kaut kur, — tad es sacīju: liekas, saduroties ar šādu nekaunību, man ir tiesības pateikt — kas jums par daļu, kur esmu dzīvojusi,— bet viņš iebilda: protams, man nav nekādas daļas, gluži vienkārši nospriedu, ka esat ar mieru pārdot ja ne vasarnīcu, tad to — otru māju, pasakiet, kur īsti tā atrodas un vai no tās paveras skals uz ezeru,— es pavaicāju: par kādu ezeru ir runa,— viņš uzkliedza: jums pašai tas labāk zināms,— galu galā, lai cik rupji tas bija, es gribot negribot aizcirtu durvis viņa deguna priekšā…
   So mazo stāstu, kuram ir vērts dot saistošu nosaukumu «Nelūgts viesis», Violeta nober kā pupas,' mazliet aizelsda- mās, kā iekvēlojusies neatvairāmā vēlmē izliet visu sirdī sakrājušos rūgtumu, un es ļoti labi saprotu viņu, jo patiesi nav tīkami nonākt tēva mājās un pēkšņi atklāt tur čūsku midzeni.
   — Ar ko jūs to visu izskaidrojat? — uzdrīkstos pajau­tāt.
   — Ne ar ko, absolūti ne ar ko. Es taču jau teicu: man šķiet, ka vieglāk saprotu priekšmetus vai dzīvniekus nekā cilvēkus.
   Violeta apklust, atkal nogulda lācēnu klēpī, it kā tam laiks būtu doties pie miera, un turpina:
   — Varbūt ir labāk, ka nesaprotu. Baidos: ja sākšu saprast, būs vēl šausmīgāk. Nu, teiksim, nesenīt nodomāju, vai vāciete tīšuprāt neaizvilka mani uz konditoreju, lai pa to laiku tiktu nogalināts tas nelaimīgais vīrietis. Droši vien sāku fantazēt, jā, nenoliedzami fantazēju, bet, ja reiz prātā iešaujas kāda doma, vairs nespēju to nešķetināt, līdz tieku skaidrībā par kaut ko baismīgu…
   — Jums apkārt tiešām kaut kas notiek, — atzīstu. — Ja ne katrā ziņā baismīgs, tad vismaz dīvains.
   — Jā, bet kādēļ? — Violeta vaicā un izskatās nomocī­jusies. — Kam es esmu ko nodarījusi? Kas viņiem vaja­dzīgs?
   — No jums laikam — nekas. Bet varbūt viņiem šis tas meklējams vasarnīcā. Vai esat pamatīgi aplūkojusi telpas, kurās dzīvoja jūsu tēvs?
   —  Kā lai tur rakņājos, kad desmit dienas vēl nav pagājušas pēc bērēm? Sirds sāp, padomājot vien, ka viņu apbedīja bez manis. Vai varat ticēt, ka uzzināju par tēva nāvi gluži nejauši, lasot kādu vecu avīzi… Tik vientuļi dzīvoju, ka pat…
   —      Ak, mana mīļā!… Ai, Pjēr!… — šai mirklī mums aiz muguras atskan tīkama balss, un nav grūti uzminēt, kas mums uzsauc. •
   —  Sveiki, Rozmarija,— paloku galvu, pieceldamies kājās. — Patiesību sakot, es jūs meklēju, bet tagad man laiks doties prom. Redzēsimies vakarā.
   —  Lūdzams, atnāciet uz tēju šajās dienās, protams, kopā ar jaunkundzi,— Violeta mani uzaicina, gurdi smai­dīdama. — Man būs ļoti patīkami.
   Viņa veras manī mazliet ilgāk, nekā pieklājas, kā likda­ma saprast, ka patiesi vēlas atkal tikties un mūsu saruna nav beigusies.
   Rozmarija tūlīt iekārtojas uz sola, manāmi apmierināta, ka esmu atdevis -viņai vietu un atstāju viņas divatā. Turpretī es eju lejup saīdzis, jo Violeta — tik atklāta un noskaņota izkratīt sirdi — ir tīrais upuris manas brīniš­ķās dāmas rokās. Cerēsim, ka dāma man šo to izstāstīs kaut vai daļēji. Tā kā mūsu attiecības kļuvušas vēsākas, par to nevaru būt pilnīgi drošs.
   Pulkstenis ir bez piecpadsmit minūtēm seši. Nokļuvis lejaspilsētā, dodos priekšlaikus ,pa garo, drūmo eju uz laukumiņu pie lifta. Priekšlaikus, bet tīšuprāt: ejot uz šādu tikšanos, ir lietderīgi pārbaudīt, kamēr nav par vēlu, vai kāds trešais nav nolēmis tur ierasties nelūgts.
   Izrādās, ka ir gan ieradies. Un nevis viens, bet varbūt pat divi. To redzu, likdams gausus, dobjus soļus pa eju. Viņi droši vien man ir sekojuši ar automobili, ko atstājuši aiz pagrieziena, un tagad lielākas intimitātes dēļ iet kājām man nopakaļ. Viens turas metru desmit attālumā zem arkādes, un viņa soļi klaudz pavisam nesaskanīgi ar manējiem, bez šaubām, tas mani kaitina. Rūtu vismaz ievērojis ritmu! Otrs velkas pa šosejas malu līdztekus ejai — klusi un draudīgi. ,
   Patiesībā, cik nomanu, pamezdams acis uz viņiem, abi izskatās bīstami: platiem pleciem un liela auguma, vispār mīļajai Florai kā radīti pielūdzēji. Uz mirkli uzmācas ļauna doma, ka varbūt par šo uzmanību man jāpateicas tieši Florai. Ļauna un aizskaroša. Bet, kā jau teica Violeta, ja reiz prātā iešaujas kāda doma, vairs nespēju to nešķeti­nāt, līdz tieku skaidrībā, kas un kā…
   Vai nejauša sagadīšanās? Sāds jautājums varētu rasties tikai iesācējam. Mans deguns pietiekami ietrenēts, lai saostu slepenlīžu ne vien metru desmit, bet daudz lielākā attālumā. Prāts pietiekami asināts, lai es uzreiz aptvertu, ka neatkarīgi no tā, kas uzsūtījis abus vajātājus, jāizmet
   no galvas norunātā tikšanās un pēc iespējas ātrāk jātiek augšpilsētā.
   Pēc iespējas ātrāk nozīmē izmantot liftu. Zināms, tad, ja pagūšu laikus ieskriet tajā un aizcirst durvis divu slepenlī- žu deguna priekšā. Liftā braukt kopā ar tādiem ceļabied­riem ne jau vienmēr ir ieteicams.
   Eju tālāk uz tikšanās vietu, lai arī bez mazākās vēlēša­nās tur nokļūt. Droši vien uzminējuši manu nodomu, tie, kas nāk aiz muguras, sasparojas un lūko saīsināt atstatu­mu. Man tāpat neklājas vairs izlikties, ka bezmērķīgi pastaigājos kā dīkdienis, un es savukārt sasparojos. Nav brīnums, ka pēc brītiņa mēs jau sacenšamies ātrsoļošanā.
   Skaidrs kā diena, slepenlīžām iecerēts daudz kas vairāk nekā parasta izsekošana. Aši apsveru situāciju. Pirmā kasete ar negatīviem atrodas slēpnī — volvo. Otrā iebāz­ta mazmazītiņā dobumā mana saišu zābaka papēdī. Paslēp­tuve nav diez cik sarežģīta, bet arī nav pavisam nedroša, vismaz ņemot vērā, ka zābaki uzauti kājās. Taču kabatās salikts liku likām sadzīves piederumu: fotoaparāts — šķiltavas, rācija — pildspalva, tālskatis, mūķīzeris un kur vēl ampulas! Nē, nemaz neesmu sagatavojies pārbau­dei.
   Protams, es varētu paiet gārām liftam un turpināt ceļu pa ielu, kas vijas gar upes krastu. Bet tā jau redzama, šī iela, un tā ir pietiekami tukša un pietiekami gara, lai es neliktu uz to nekādas cerības. Lifts tomēr atzīstams par labāku glābiņu. Tikai drusku jāpasteidzas.
   Tā kā drusku jāpasteidzas, pēkšņi sāku skriet, nokratījis kautrības slogu, kas man ir uzvēlies nevietā, un drāžos uz liftu — tas gaida tukšs. Bet abi vajātāji arī liekas pakaļ, es jau gluži skaidri dzirdu viņu soļus klaukstam pa bruģi — un nav brīnums, ka dzirdu tik skaidri, jo pēc mirkļa viņi abi mani panāk un iesprosto no sāniem, acīmredzot vai nu esmu par zemu novērtējis viņu iespējas, vai pārvērtējis savējās.
   Sasprindzinājis pēdējos spēkus, tik un tā pamanos sasniegt liftu, apsteigdams viņus mazliet vairāk par metru, tomēr tas ir pārāk niecīgs atstatums: ticis sensenās ce- ļamierīces četrstūrainajā kabīnē, mēģinu aizcirst durvis viņiem deguna priekšā, bet jūtu, ka viņi rauj tās uz āru, cik vien jaudas,— sasodītās lifta durvis allaž veras uz āru —, un man iešaujas prātā vienīgi tas, ka strauji jāpalaiž tās vaļā, pēc šīs izrīcības, kā jau esmu paredzējis, abi vajātāji kūleniski noveļas atpakaļ, tagad es varētu
   nospiest pogu un braukt, lai viss būtu kā pasakā ar tradicionāli laimīgām beigām, tikai neviens lifts nesāk slīdēt, iekāms nav aiztaisītas durvis, un neesmu vēl paguvis to izdarīt, kad abi slepenlīžas kā pēc pavēles uzlec kājās, metas uz priekšu un, re nu, jau stāv dzelzs kabīnē kopā ar mani un tepat blakām.
   Abi tik baisi elpo un raugās tik baisiem skatieniem, ka skaidri noprotu — viņi man atriebsies par viltīgo triku. Viens, kura tumšbrūnais uzvalks gaišām svītrām tūdaļ iespiežas atmiņā, rupji noblīkšķina durvis un aizrauj bīdāmo režģi, otrs nospiež pogu. Vecā, lumzīgā mašīna sāk lēnām slīdēt, un, tā kā sakāmvārds skan: «Nāves ceļš visiem jāstaigā,»— spēkoņi tuvojas man no abām pusēm, lai pierādītu sakāmvārdā izteikto patiesību.
   Tas, kurš ir pa labi, atvēzē varenu dūri, gribēdams sašķaidīt manu galvu pret sienu, bet, viņam par nelaimi, mana galva šai mirklī pašaujas sāņus, izvairīdamās no liktenīgās sadursmes un ietriekdamās vēderā tam, kurš ir pa kreisi, un uzbrucējs sasit tikai pats savu dūri. Arī es neesmu diez kāds laimes luteklis — nelieša vēders ir ciets kā dzelzsbetona bunkurs, taču mana galva arī nav no mīkstajām, tātad rezultāts ir viens pret vienu, pareizāk, būtu viens pret vienu, ja es neattaptu ar dūri iezvelt viņam zemāk — tai vietā, kuru pieklājības dēļ nevēlos nosaukt.
   Pretinieks nogāžas zemē un saraujas sāpēs, liekas, šaus­mīgās sāpēs, mans liktenis tāpat nav labāks, jo otrs, kam sasista dūre, ar trāpīgu spērienu raida tiešu sitienu man paribē, un tā acumirklī rodas sajūta, ka pasaulē viss skābeklis pēkšņi izsīcis, es noveļos uz grīdas, spērējs pārliecas, grasīdamies naidā sašķaidīt manu seju, tomēr te viņam kļūmējas — mans rādītāja pirksts un vidējais kā divzobains asmens ieduras viņa acu dobuļos, un, lai saglabātu redzi, viņš ir spiests zaudēt pozīcijas un atkāp­ties, turklāt cenšos viņam palīdzēt, kā vien varēdams,— no visa spēka parauju dūšīgo vīru aiz kājas tā, ka viņš nokrīt garšļaukus, nepalaizdams garām izdevību apdulli­noši saskandināt pakausi ar pretējo sienu.
   Ar zināmām grūtībām pieceļos kā kautrīgs uzvarētājs. Bet uzvara nereti aptumšo prātu, un es pavisam esmu aizmirsis to, kuram, raugoties no tiesnešu viedokļa, nepie­ļaujami iebelzu pavēderē, tāpēc viņš pats man atgādina par sevi, negaidot iesperdams no mugurpuses, un saskaņā ar fizikas likumu par ķermeņu kustību es strauji traucos uz priekšu, uzgrūzdamies virsū nežēlīgi cietajai dzelzs sienai, pa to laiku otrs spēkonis uzslienas stāvus — un es atkal esmu nonācis izejas pozīcijā, kur abos flangos draud vienādas briesmas un tālāko notikumu norise neso­la neko iepriecinošu.
   Par laimi, pat visgausākais lifts pēdīgi sasniedz savu nozīmēto ceļa galu, ja vien neiestrēgst kaut kur starp stāviem, tā arī vecais Bernes bruņurupucis beidzot aizvel­kas līdz pašai augšai pie laukumiņa iepretim katedrālei, kur gaida divi kungi un pāris sievu ar bērniem, bet viens no spēkoņiem, laikam neredzēdams ļaužu baru, stiepj roku, lai nospiestu pogu un nodrošinātu man atpakaļbraucienu ar visiem priekiem, kādus sagādā bezrūpīgs ceļojums uz elli. Par laimi, bērni ir nepacietīgi un kāds mazulis pasteidzas atvērt durvis, neļaudams liftam vairs darboties, es caur režģi iekliedzos: «Bandīti, policiju!»— un, gribē­dams vēl drošāk pārliecināt cilvēkus, iekliedzos otrreiz, tas liek uzbrucējiem atraut vaļi režģi un laisties pēc iespējas tālāk no varbūtējās jezgas, bet, lai cik pēkšņi un zibenīgi viņi bēg prom, spēkonis tumšbrūnajā uzvalkā pamanās atvadām iekraut man pa aci tā, ka uzreiz ataust atmiņā sen aizmirstas filmas nosaukums: «Cik daudz zvaigžņu».
   Bernes iedzīvotājiem droši vien patīk vērot sensācijas, bet lielākoties iztālēm, tāpēc, baidīdamies, ka viņus var iejaukt kā lieciniekus kriminālnoziegumā, cilvēki, kas pirms mirkļa drūzmējās pie lifta, izklīst kur kurais, un mātes velk malā bērnus, un tas viss pamudina mani no jauna aizcirst durvis un pa īsāko ceļu atgriezties lejaspilsē- tā, lai rastos pēc iespējas lielāks atstatums starp mani un nesavaldīgajiem slepenlīžām.
   — Lorāna kungs?—jautā ar mērenu ziņkāri vīrietis, kuram gandrīz uzgrūžos virsū, iziedams no lifta.
   — Brunnera kungs? — arī es pavaicāju.
   — Vai nākat no boksa sacīkstēm?— viņš uzprasa līdzjūtīgi.
   — Ceru, ka tos bokserus neesat uzsūtījis jūs pats? — es savukārt izmetu.
   — Vai tad izskatos tik nevarīgs, ka domājat — man vajadzīgi starpnieki?
   Kā jau minēju, viņš nepavisam neizskatās nevarīgs, tomēr ne tik daudz izskats kā dīvainā balss noskaņa vedina uz domām, ka šo hipotēzi laikam esmu pieņēmis mazliet pārsteidzīgi.
   — Liekas, vismaz šodien jūs nepiedalāties spēlē? — Brunners nerimstas.
   — Ne jau nu gluži. Man tikai kaut kur jānomazgājas.
   — Nu tad ejam. Mana mašīna ir pāris soļu no šejienes.
   Automobilis tiešām ir novietots aiz noliktavas; vācietis,
   kārtīgs un tālredzīgs, izņem no bagāžnieka nelielu vptieci- ņu un pasniedz man, lai es ar spirtu notīru nobrāzto seju un uz vaiga izciļņa uzlīmēju plānu plāksteri patīkamā banānu krāsā kā sieviešu veļa.
   —  Kā jums šķiet, vai labāk parunāsimies mašīnā vai aiziesim uz restorānu viņpus upes un iekodīsim svaigas zivis?— Brunners piedāvā.
   — Man vienalga.
   — Man nebūt nav vienalga. Teiksim, kaut vai forele eļļā… ja jums patiešām bijusi nebijusi šāda maltīte, tas nozīmē, ka nopietni jāparūpējas par savu veselību.
   Tikuši pa koka tiltiņu pretējā krastā, dodamies uz restorānu, kas ir kā necila būda, bet visā Bernē izdaudzi­nāts ar zivju ēdieniem. Nevērīgi pagājuši garām pļaviņā izklaidus saliktiem galdiem, mēs patveramies mājīgākā vietā, kur nav vēja, — zālē pie loga, kas vērsts uz viņu upes krastu, tātad varam visu pārredzēt, bet mūs nemana.
   Rūpes par pasūtījumu atstāju Brunnera ziņā, rādās, viņš ir pārņēmis no Floras viņas vienkāršo gaumi, ja tik viņai nav iepotējis savējo. Pa lielai forelei eļļā, salāti un pudele baltvīna — tāds ir mūsu mielasts, kurā galīgi ignorētas daždažādas sākumā iebaudāmās delikateses un deserti uz beigām. Tikai tad, kad esam paēduši un atnesta kafija, vācietis papūlas uzsākt valodu.
   — Cik jauka pilsētiņa, miermīlīga un klusa,— vēro­dams zili zaļās Ares pretējo krastu, viņš ierunājas labsir­dīgi, kā sātīgi paēdušais.
   — Kā nu kurš uz to raugās,— es niecinoši saku. — Pēdējā laikā šai pilsētiņā daži šķīrās no dzīves.
   — Neko darīt — cilvēki mirst visur.
   — Taču ne jau nenoliedzami nedabiskā nāvē..
   — Tiesa gan. Tomēr nomirt Bernē… Nudien nemaz nav tik slikti — nomirt Bernē!
   — Mirstiet vien, ja gribat, — nomurminu. — Es vēl nesteidzos.
   — Ticu gan, ticu,— viņš piekritīgi pamāj. — Tikai ne vienmēr tas ir atkarīgs no mums. Vai jums neliekas, ka negaidītie belzieni, kurus pirmīt esat dabūjis, nav kāda nopietnāka atentāta prelūdija?
   —    Iespējams. Bet tas nav iemesls, lai jūs ļauni priecā­tos. Ja es zaudēšu dzīvību, tas vēl nenozīmē, ka jūs katrā ziņā gūsiet ko labu.
   —    O, protams: neviens nevar no visa gūt ko labu,— Brunners atkal pamāj piekritīgi.
   — Es pat teiktu, ka jūs zaudēsiet.
   — Ko tieši?
   — Cilvēku, kas var būt jūsu sabiedrotais.
   — Sabiedrotais, bet kur — atalgas sadalē?
   — Nevis sadalē, bet nodrošināšanā.
   —    Zināt, kungs, dzīve man ir mācījusi, ka pats uztica­mākais sabiedrotais neko nedara par velti. Es gribētu pat piebilst: visvairāk uzticīgajiem visdārgāk jāmaksā. Ja domājat, ka Flora man ir lēts prieks, rūgti maldāties. Varbūt jums — jā, man — nē.
   —    Es galvoju jums, ka griezos pie Floras nevis aiz prieka alkām, bet aiz gluži citiem nodomiem. Un ce­rams — jums ir labi zināmi tiklab šie nodomi kā konkrē­tais priekšlikums.
   —    Diezgan vispārīgos vilcienos, mīļais: jūs piedāvājat ziņas apmainīt pret ziņām… tas nav nekāds priekšlikums…
   —    Es taču nevarēju sīkāk izstāstīt sievietei. Gribu aprunāties ar jums kā vīrs ar vīru.
   Pēdējos vārdus dzirdot, Brunners jūtas patīkami glai­mots, viņš, kā jau ikviens, kurš atrodas zem sievietes tupeles, ir jūtīgs pret vīriešu cieņas apliecinājumiem. Vācietis ar karalisku rokas vēzienu noglāsta skūto galvvi­du, pētoši patausta tuklos vaigus, ar diviem pirkstiem saspiež platā deguna galu un, tā pārliecinājies, ka, paldies dievam, viss ir savā vietā, atgāžas pret krēsla atzveltni un pasaka cēlsirdīgi:
   — Nu labi, klausos.
   —    Man vajadzīgas ziņas par jūsu sakariem ar Gorano­vu — no vissenākajām dienām līdz pēdējam laikam.
   —  Kādēļ?
   — Es nejautāju, kādēļ jums vajadzīgi briljanti.
   —    Briljanti ir kas cits. Bet ziņas par Goranovu var būt arī ziņas par mani pašu.
   — Mani interesē vienīgi Goranovs, nevis jūs.
   —  Kā lai pārliecinos, ka tā tiešām ir.
   —   Taisnību sakot, lielākā daļa ziņu jau manās rokās, un tagad pilnīgi skaidrs, ka Goranovs īstenībā ir Ganevs, un, ja aizvien vēl trūkst dažu sīkumu, tikai jūs varat tos pagādāt.
   — Dažu sīkumu… — Brunners izsmējīgi noburkšķ. — Ir gan sīkumi!…
   —  Labi, teiksim, tas ir kaut kas liktenīgs. — Pamāju, atskārtis, ka esmu ticis uz īstā ceļa. — Bet kam liktenīgs? Jums un man? Nē, nē! Cilvēka, kuram šīs ziņas bijušas liktenīgas, vairs nav starp dzīvajiem. Ta nu tagad tām nav nekādas vērtības. Padomājiet labi, Brunner, precei, kuras dēļ esmu atnācis, nav nekādas vērtības.
   — Ja nav nekādas vērtības, kālab tā jums ievajadzējusies?— viņš atkal noburkšķ.
   —  Lai pilnīgi atjaunotu Goranova dosjē. Sauciet to par pedantismu, ja tīk, bet man nepieciešams viss dosjē. Kamēr tā nav, nevaru būt drošs, ka visu esmu izpētījis līdz galam. Dažkārt pat kāds niecīgs sīkums…
   —  Tas nav pedantisms, bet spiegošana,— vācietis aizrāda. — Es mūžīgi esmu vairījies no šādām būšanām. Man pietiek ar to, ka esmu pārcietis piecus kara gadus.
   —  Es taču saku: it neko neliksiet uz spēles, un nekur jūs neiejaukšu, šī saruna paliks tikai starp mums, un tas abiem nāks par labu.
   Brunners domīgi pieliek roku pie deguna — laikam pieder pie tiem, kuri, spraigi prātodami, vienmēr, kā likts, spraigi urķē degunu. Tad atjēdzas, ka atrodas sabiedriskā vietā, un nevis urķē, bet izklaidīgi paber­zē strupo galu.
   —  Labi, padomāšu par to. Bet tagad cits jautājums: ko jūs varat piedāvāt?
   —  Ziņas par slēptuvi. Un arī tās, kādas vien šai laikā laimēsies izdibināt par visu pārējo, kam ir sakars ar dārgakmeņiem. Man šķiet — pats saprotat, ka te nesēžu, rokas klēpī salicis.
   —  Bez šaubām. Tad jau šodien nebūtu jums sadevuši pa ādu,— Brunners atzīst.
   Viņš piemiegtām acīm cieši palūkojas manī un vaicā:
   — Kā jūs zināt, ka dārgakmeņi ir slēptuvē?
   — Vēl neesmu teicis, ka tie ir slēptuvē. Bet to pieļauju, ņemot vērā manāmas pazīmes.
   — Kādas pazīmes?
   — Visi tā vien maļas ap to vietu.
   —  Kur ta ir tā slēptuve?
   — Mieru, — es saku. — Ja pēc nupat notikušā kauti­ņa es vēl kļūšu par klupšanas upuri, man vienā dienā sanāks par daudz.
   — Vai esat pārliecināts, ka slēptuve tiešām ir?
   —  Kā tad, protams. To redzēju pats savām acīm.
   — Un neiebāzāt tur roku? Kam jūs stāstāt šādas pasaciņas?
   —  Ir vietas, kur nav tik viegli iebāzt roku, ja trūkst atbilstošu ierīču. Bet lai nu paliek tas, par ko sen pūlos jūs pārliecināt: man nemaz nav vajadzīgi jūsu briljanti. Sapro­tiet, Brunner, goda vārds — it nemaz!
   — Var izrādīties, ka jūsu slēptuve ir tukša kā izšauta plinte, — aizrāda šis stūrgalvīgais vīrs.
   — Neesmu to atdarījis, lai pārbaudītu. Tikai domāju: jā būtu tukša, Penevs vēl dzīvotu. Viņš kļuva par upuri tādai pašai ziņkārei, kāda arī jūs tirda: kā lai noskaidro, kas tur iekšā?
   Mani vārdi ir pietiekami ieintriģējuši vācieti un galīgi pārliecinājuši, ka viņa prece vairs nav ne plika graša vērta, un beigu beigās viņš piekāpjas:
   —  Labi, Lorān. Izpaudīšu savu noslēpumu. Bet es brīdinu, ka par jebkuru kļūmi, kas gadīsies jūsu vainas dēļ, saņemsiet tik bargu sodu, ka nesenie sitieni liksies kā liegi mātes glāsti. Ticiet man, patlaban nelaižu darbā dūres aiz viena vienīga iemesla — tās var nonāvēt.
   To uzskatāmi pierādīdams, Brunners uzliek uz galda savas dūres — divas tiešām ļaunu sološas dūres, spēcī­gas un smagnējas kā viss viņa augums. Un tad bez jebkāda sakara ar iepriekšteikto paklusi ieminas:
   — Taisnību sakot, es gribētu iedzert alu…
   Alu pēc kafijas — šāda doma var ienākt prātā tikai tādam vīram kā Brunners, bet es pamāju viesmīlim un pasūtu dzeramo. Varbūt esmu aizmirsis pateikt, ka šai darbdienas pievakarē restorāns ir galīgi tukšs, te ļaudis drūzmējas galvenokārt pusdienlaikā un visvairāk svētdie­nās, un, ja kāds apmeklētājs tomēr uzrodas, viņš labāk iekārtojas laukā — svaigā gaisā. Citiem vārdiem, apstāk­ļi ir pietiekami mierīgi un alus, ceru, pietiekami uzmundri­nošs, lai galu galā neuzticīgais vīrs aizsāktu ilgi, ilgi gaidīto stāstu. Pamatīgi izsmeļošu stāstu, krietni apslacinā­tu ar spirdzinošo dzērienu, pārbagātu sīkumiem un atkā­pēm, ko kurām lielu daļu atļaušos izlaist.
   * * *
   — Jums jau zināms, ka dienēju Bulgārijā, man nav skaidrs, kā to esat uzzinājis, bēt, kas tiesa, tas tiesa. Starp citu, jāpiebilst, Lorān, jūs visur bāžat degunu un tieši tā esat sadzinis pēdas ari man, jo nespēju pat iedomāties, ka Flora varētu ko izpļāpāt, viņa ir diezgan saprātīga, lai turētu mēli aiz zobiem, un vieglāk ielaidīs jūs savā gultā nekā atklās jums kādu noslēpumu, taču jūs visur bāžat degunu, un nezinu, kādēļ, bet man ir tāda nojauta, ka beigu beigās jums nāksies samaksāt par ziņkāri, neteikšu, ka — noteikti man, tomēr atradīsies kāds, kurš attiecīgi apsveiks jūs ar panākumiem.
   Tieši Sofijā iepazinos ar Goranofu — darījumos diez­gan nelokāmu kungu, kas prata maksāt tur, kur vajadzēja, jāsaka, ar kādiem tik es nenoslēdzu darījumus, bet ar Goranofu ne — viņš bija pavisam no cita kaula, tāpēc mēs labāk viens otram izpalīdzējām nekā apmainījāmies čekiem. Nezinu, vai jums nācis ausīs, ka strādāju intendan- tūras daļā, taču intendatūras noliktavās ar laiku sakrājas lieli daudzumi neejošu preču vai varbūt ne jau galīgi neejošu, bet tādu, bez kurām reihs nebūtu zaudējis karu. Goranofs nemaz nebija tik sīks gariņš, lai tirgotos ar tamlīdzīgām precēm, viņš tikai sūtīja pie manis dažādus paziņas no melnā tirgus un to darīja gluži slepeni, pat nepieprasīja kompensāciju, bet, kā jums zināms, tirdzniecī­bā, tāpat kā jebkurā jomā, kompensācija ir neizbēgama, un manējā aprobežojās ar to, ka es savukārt Sūtīju pie Goranofa citus klientus.
   Jūs esat vēl jauns, katrā ziņā krietni jaunāks par mani, un droši vien par daudz ko neesat lietas kursā, bet tajos gados bija cilvēki, pat formas tērpos ģērbušies, kuri pievāca, kas pagadījās pa rokai, un galvenokārt — oku­pētajās zemēs, jo tur personiskā īpašuma neaizskaramība, kā jau visos karos, bija stipri apšaubāma. Protams, raugo­ties no formāli juridiskā viedokļa, tās bija zagtas mantas, dažkārt — iespējams — aptraipītas ar asinīm, bet jums taču zināms, ka tās ir kā ūdens šai upē, un, kā piesārņots, duļķains ūdens, plūzdams caur smiltīm un akmeņiem, attīrās, tā zagtās mantas, iziedamas caur ne vienām vien rokām, atgūst parastās preces reputāciju.
   Es drīz iemantoju darījumos nevainojama un godīga cilvēka slavu, ko, jāsaka, neesmu zaudējis līdz šai dienai, un, ja jūs atļausities ieminēties, ka mani tālaika darījumi no formāli juridiskā viedokļa nav bijuši likumīgi, es arī atļaušos iebilst, ka nekad neesmu kaunējies par šādu darbību, gluži otrādi — esmu lepojies, atzīdams, ka pilnīgi pamatoti varu to novērtēt kā savu ieguldījumu nacisma sakāvē.
   Mīļais kungs, es esmu karavīrs, nevis nacists, nekad neesmu no sirds ticējis nedz apsēstajam fīreram, nedz viņa ģenerāļiem un, ja gribat zināt, kādi ir mani patiesie uzskati šai jautājumā, atļaušos pateikt: valsti nevajag pārvaldīt politiķiem vai ģenerāļiem, bet lietišķiem cilvē­kiem, tiem, kuriem pieder šīs zemes bagatības, un, tā kā viņiem tās pieder, skaidrs, viņi ir visvairāk ieinteresēti tās sargāt. Pārējie ir avantūristi vai parazīti, arī nacisti ar ģenerālštābu un fīreru priekšgalā bija avantūristi, to ļoti labi pierāda viņu galīgā katastrofa, tātad nejūtu nekādus sirdsapziņas pārmetumus, nē, nē, pat lepojos, ka tajos gados, kad plaši iedzīvotāju slāņi pakļāvās histērijai, es pārāk neielaidos ar nacistiem un nedancoju pēc viņu stabules, bet darīju savu darbu.
   Ja mēs visi darītu tikai savu darbu, ticiet man, šai pasaulē beidzot iestātos miers, bet diemžēl tas nekad nenotiks, jo katrs bāž degunu, kur nevajag, starp citu, arī jūs.
   Nu tad tā, pie manis ieradās dažādi cilvēki, kuriem uzplečos spīdēja vairāk vai mazāk zvaigžņu, veda dažādas mantas, salaupītas arī dažādos apgabalos, un lūdza izlīdzēt: biju labi pazīstams ar saviem plašajiem sakariem un patiesu godīgumu. Reizēm pagadījās unikāli izstrādājumi, kas maksāja bargu naudu, tos nevarēju nopirkt un sūtīju Goranofam kā pelnītu kompensāciju par sniegtajiem pakal­pojumiem. Neuzdrīkstos apgalvot, ka biju lietas kursā par visiem viņa pirkumiem, domāju, gluži otrādi — zināju gaužām maz ko, jo Goranofs drīz vien nodibināja tiešus sakarus ar tiem tur — sauksim viņus par piegādātājiem, bet arī man zināmie sīkumi zīmīgi liecināja, ka viņš kāro pēc visdārgākajām un apjomā pēc iespējas mazākām mantām, tāpēc ka viņš, tāpat kā es un pārējie prātīgie cilvēki, sāka nojaust, ar ko beigsies reiha kaujinieciskais triumfs.
   Un tā četrdesmit ceturtā gada septembra pirmajās die­nās, pareizāk, otrā vai trešā datumā, Goranofs atnāca pie manis un slepeni paziņoja, ka vismaz Balkānos karš drīz būšot galā un katram, kam ir galva uz pleciem, jāvācot savas panckas un jābēgot uz rietumiem, turklāt pēc ie­spējas tālāk, un, ja es esot ar mieru sadabūt drošu kara­spēka mašīnu un kopā ar viņu braukt, tad viņš savuties uzņemoties izgādāt no kāda mana šefa nepieciešamos do­kumentus, lai mūs ceļā nekur neaizturētu, sev nodrošinā­šot civilo pasi, bet, tā kā vajadzīga arī pavisam slepeni izsniegta dienesta pase, nākšoties to kompensēt — es ta­ču teicu, ka bez kompensācijas nekur nekas netiek da­rīts,— nākšoties ņemt līdzi automobilī vēl trešo, iekšlie­tu ministrijas vīru, kurš strādājot gan iekšlietu, gan kara ministrijā, vārdu sakot, esot uzticams un pieredzes bagāts cilvēks — no viņa vienmēr varot atlēkt kāds labums.
   Nebiju tik vieglprātīgs, lai atteiktos, it īpaši tādēļ, ka acīm redzami draudēja katastrofa, bet mēs ar oficiāliem dokumentiem kabatā varējām doties ceļā, un Goranofs apsolīja atlīdzināt man par pakalpojumu — viņš nepie­derēja pie tiem, kuri kaisa vārdus vējā. Izvēlējāmies maršrutu Vīne-Insbruka-Brēgenca un tur, ezera krastā, atkarībā no tālākās notikumu gaitas mums bija jāizlemj, vai doties uz veco Vāciju vai pagudrot, kā lai nokļūstam Šveicē. Pavēlēju sagatavot opelu pilnīgā braukšanas kārtī­bā, saliku bagāžniekā visu nepieciešamo, apgādājāmies ar dokumentiem un sestajā septembrī agri no rīta laidāmies prom pilnās burās — es, Goranofs un Ganefs.
   Es biju stingri jo stingri brīdinājis, lai viņi ņem līdzi tikai rokas bagāžu, jo pārtika un degviela aizņēma ļoti daudz vietas, un tiešām Ganefs bija paķēris vienīgi nelielu ceļasomu ar veļu un plānu portfeli, Goranofs nesa divus čemodāniņus, no kuriem viens likās neparasti smags, un, to pat neatvēris, es atskārtu, kas tur sabāzts. Bez šaubām, tā jau mēdz būt, ka cilvēks, braukdams nezin kurp un varbūt uz laiku laikiem, ņem līdzi pašu vērtīgāko, un tālajā ceļā mēs, garlaicības un slikta noskaņojuma mākti, nevarē­jām gari netērzēt, taču Ganefs nerimtīgi vilka Goranofu uz zoba par smago čemodāniņu, ieteica izmest to ārā, lai mašīna vieglāk ripotu, Goranofs, protams, iebilda, ka prātīgs vīrs bez kustama īpašuma nedošoties pasaulē, Ganefs atcirta, ka kustams īpašums nekādā ziņā nenozīmē­jot tikai zelta stieņus un patiesi prātīgs vīrs nodrošināšo­ties ar mantību, kuras vērtība nav proporcionāla smagu­mam, piemēram, paraug, viņa plānajā portfelī atrodoties papīri — dārgāki par jebkādiem zelta stieņiem.
   Pats pirmais un reizē grūtākais uzdevums bija šķērsot nemierīgos Dienvidslāvijas apgabalus, kur jau bija drau­dīgi izvērsusies partizānu kustība, un, ja mēs galu galā izbraucām tiem cauri bez satriecošiem starpgadījumiem un sadursmēm ar partizāniem, tad, zināms, tā bija tīra laime, nevis mūsu nez kādas izcilas prasmes nopelns. Tā kā cilvēki cits citu vairāk iepazīst ilgstošā ceļojumā nekā ilgstošās dzīrēs, es tomēr esmu spiests pateikt, ka Ganefs man patika daudz labāk par Goranofu, kurš neparko nespēja šķirties no saviem augstmaņa ieradumiem un domāja, ka mans un Ganefa pienākums ir allaž iet un sameklēt naktsmājas vai cik necik dārzeņu, bet pats — liels virs — sēdēja opelā, baiļodamies, ka tikai kājas nenokrīt, vārdu sakot, mēs bijām Goranofa adjutanti tāpēc vien, ka viņš atvēlēja Ganefam vietu automobilī un solīja man varbūtēju atalgojumu.
   Laikam uz šā pamata starp mani un Ganefu aizsākās tāda kā draudzība — lielākoties pēc tam, kad bijām iebraukuši Austrijā, kur Goranofs jutās gluži mierīgs un līdz ar to kļuva galīgi nekaunīgs, izturēdamies pret mums gandrīz kā pret kalpiem vienīgi tādēļ, ka viņam bija vācu naudas zīmju pakas, bet mums ne.
   Taisni tad radās nodoms izķīķēt augstmani, līdzko gadīsies izdevīga vieta un laiks, izķīķēt, bez šaubām, pārnestā, nevis tiešā nozīmē, vispār nepārprotiet mani un ņemiet vērā, ka jums mūsu izdarības uzticu ne jau aiz pārmērīgas uzticības, bet tāpēc, ka runājam zem četrām acīm un šos vārdus nekad nespēsiet izmantot, lai vērstos pret mani.
   Abu bulgāru zemē karš nu bija beidzies, un viņi to zināja — jau Vīnē bijām dzirdējuši, ka krievi ienākuši Bulgārijā; tad viņi abi taisījās braukt uz Sveici; es biju nolēmis ierasties Brēgencas komandantūrā un visumā neaizrauties ar emigrantu avantūrām — man nekad nav bijušas pa prātam nekādas avantūras. Tā mūsu ceļiem bija jāšķiras, taču, iekāms tie šķīrās, vēl vajadzēja norēķināties, kā jau krietniem tirgoņiem pieklājas.
   Tas notika agrā pēcpusdienā kaut kur starp Bludencu un Feldkirhu, ja kādreiz esat bijis šajās pilsētās; mēs braucām pa kalnu ceļu, uz kura cilvēku gandrīz nemanīja, un es nogriezu mašīnu no tā un apturēju mežiņā.
   «Kas noticis? Kāpēc mēs apstājāmies?» Goranofs izbijās, uztrūcies no snaudas.
   «Benzīns izsīcis,» es paskaidroju, un tā bija patiesība, kaut gan ne viens, ne otrs to nezināja.
   «Kādēļ tad nepateicāt laikus?» tirgotājs saskaitās. «Mums šovakar jātiek Brēgencā…»
   «Gan jau dabūsim to no kāda karaspēka smagās mašīnas šofera,» mierināju viņu. «Mums taču nauda ir. Un, tā kā sākām runāt par naudu, domāju, vai nebūtu laiks šai atpūtas brīdī norēķināties?»
   «Brēgencā,» Goranofs iebilda. «Pēdējā piestātnē.»
   «Nē, šeit!» Ganefs iesaucās.
   «Labāk cietiet klusu! Es jums it neko neesmu parādā,» Goranofs teica.
   «Jūs man esat parādā par savu dzīvību. Un tieši tagad ir laiks samaksāt. Tāpēc ka pēdējā piestātne jums ir šeit!» policists cirta pretī. «Nu, kāpiet ārā!»
   «Kas jums lēcies? Ko jūs esat sadomājis?» Goranofs iekliedzās.
   «Neko lielu. Gluži vienkārši padalīsimies,» Ganefs sacīja, izņemdams pistoli un ar to palīdzēdams tirgotājam izkāpt no mašīnas. «Kā jums jau zināms, man netīk apjomīgas mantas. Arī smagas ne. Es apmierināšos ar briljantiem. Nu, velciet tos laukā un ātrāk!»
   Viņi stāvēja viens otram pretī noriņā pie mašīnas, un Goranofs krita panikā, tomēr, lai cik stipri viņu bija pārņēmusi panika, nemaz nebija viegli šķirties no dārgak­meņiem, bet briljanti, par kuriem dzirdēju pirmo reizi, bija īsti dārgakmeņi, ja jau Ganefs labprāt apmierinājās tikai ar tiem; Goranofs ieņurkstējās, bailēs galīgi apstulba un piedraudēja, ka sākšot saukt palīgā, bet Ganefs atņirdza: «Sauciet vien, te brīnišķi skan atbalss!» Galu galā, kad policists pavērsa pistoli pret viņa krūtīm, Goranofs iebāza roku iekškabatā un izņēma plakanu, melnu kastīti, lai atpirktu savu dzīvību, taču neatpirka, jo Ganefs ielaida divas lodes viņam krūtīs, tikko paņēmis kastīti, un Gora­nofs palika stāvam ieplestu muti, kā brīnīdamies, kas noticis, tad pēkšņi novēlās gar zemi.
   «Kāpēc viņu nogalinājāt?» jautāju, saniknojies ne pa jokam. «Mēs nebijām norunājuši izdarīt slepkavību.»
   «Gribēju nošaut viņu uzreiz,» policists atbildēja, «bet baidījos, ka varu sagandēt briljantus. Kā es varēju zināt, kur viņš tos noslēpis.»
   «Nu gan esat savārījis putru,» teicu. «Manā valstī vēl ir likumi.»
   «Jūsu valsts ir tāpat bankrotējusi kā manējā, tātad tik daudz nerūpējieties par likumu ievērošanu,» Ganefs sa­cīja. «Visu mūžu esmu sargājis likumus, un redzat nu, cik tālu esmu nonācis. Tagad labāk tiksim galā ar pārējo un brauksim prom.»
   «Kā tā — ar pārējo?» vaicāju, ieņemdams pozīci­ju aiz mašīnas pakaļgala. «Jūs taču esat dabūjis savu daļu?»
   «Tiesa gan, esmu dabūjis,» viņš teica. «Un nedomāju vilkt līdzi smagumu, lai arī tas būtu zelts. Saprotiet pats, es tak nevaru izdot briljantus. Mums jāsadala vismaz dolāri.»
   Viņš grasījās līst mašīnā; izvilcis valteru, es Ganefam uzsaucu: «Lasieties prom un pazūdiet!»— bet šis nelie­tis tai pašā mirklī izšāva, kā par nelaimi, trāpīdams caur mašīnas stiklu man rokā, kurā turēju pistoli, un, pārsteigu­mā apjucis, es izlaidu ieroci no rokas, bet laime, ka tas izkrita,— pieliecos, lai to paceltu, un tieši tobrīd Ganefs izlādēja savu pistoli, raidīdams visas pārējās lodes uz manu pusi.
   Gulēju pie mašīnas sarāvies, satvēris ieroci kreisajā rokā, nezinu, cik veikli jūs rīkojaties ar kreiso roku, bet es nevaru ne degunu paurbināt, kur nu vēl iztālēm trāpīt kādā mērķī, zināt, līdzko mēģināju no opela apakšas palūkoties, kur ir Ganefs, uzreiz virs motora uzšāvās liesma. Tas neģēlis bija nolēmis sadedzināt mašīnu un reizē arī mani un pirms aizmukšanas kaut ko uzmetis tai virsū; es pierāpoju pie tuvējiem krūmiem un noslēpos pavēnī.
   Opels te aizsvilās, te nodzisa, jo benzīns tiešām bija izsīcis, beidzot izlīdu no slēpņa un atgriezos notikuma vietā, bet vienīgi tiku skaidrībā, ka nelietis ir nozudis galīgi, bez pēdām un nospēris čemodāniņu, kaut gan agrāk ņirgājās par smago nešļavu. Steigā pārsēju roku, pēdējo reizi apskatīju visu, paņēmu pāris sīkumu piemiņai un izgāju uz šosejas, lai gaidītu kādu karaspēka mašīnu.
   Galu galā tiešām iznira smagā mašīna, taču pašā pieva­karē, jo pa kalnu ceļiem tajās dienās tikpat kā nekas netika pārvadāts. Mani aizveda uz Feldkirhu, bet kāds tur labums? Es biju zaudējis pārāk daudz laika, un Ganefs droši vien bija paguvis kaut kur noslēpties. Turklāt ko es ar ievaino­tu roku varēju iesākt? Jūs teiksiet — roka nebija nekāds šķērslis, lai Ganefu nodotu varas iestādēm. Tiesa gan, un likās — izredzes noķert nelieti nemaz nav mazas, kamēr viņš nav ticis pāri robežai. Ganefam būtu atņēmuši visu — gan zeltu, gan briljantus — un laikam vēl ielaiduši lodi pierē. Bet ko tas viss man pašam būtu devis?
   Ticiet man, Lorān, es neesmu atriebīgs. Taisnīgs gan, jā, taisnīgs — nav vārdam vietas. Bet ne atriebīgs. Tā nu nolēmu saglabāt šo lietu savā arhīvā un, tiklīdz apstākļi atļaus, iesniegt viņam prasību.
   Skaidrs, vai ne?
   Brunners ar plaukstu pārvelk pār noskūto pakausi, kā pārbaudīdams, vai galva nav pārāk sakarsusi atmiņu uzplū­dos. Pēc tam viņa labā roka nolaižas lejup un ieslīd svārku iekškabatā. Viņš izvelk kabatas portfeli, kādu laiku rakņā­jas pa to un tad noliek uz galda trīs mazītiņas fotogrāfijas. Tās ir mazformāta kameras kontaktkopijas, bet, par spīti to niecīgajiem izmēriem, varu gluži skaidri sazīmēt attēlu: no dažādām pusēm uzņemta viena un tā pati aina — uz zemes visā augumā izstiepies Goranovs.
   — Tie ir tikai paraugi no visas sērijas,— Brunners apmierināts skaidro. — Es viņu nofotografēju ar savu leiku, pirms atstāju nozieguma vietu. Man vēl ir citas atmiņas vai, kā teiktu jurists, lietiski pierādījumi. Bet visā kolekcijā vissvarīgākais eksponāts ir pase.
   Viņš apklust un raugās manī tik pašapmierināts, ka es gribot negribot uzdodu jautājumu, ko viņš jau gaidījis:
   —  Kāda pase?
   — Goranofa pase. Vai, teiksim, Ganefa pase, tikai izrotāta ar Goranofa fotoattēlu.
   — Viltojums laikam ir diezgan rupjš, — paklusām saku. — Ja jau izdarīts turpat, uz vietas.
   — Nemaz nav tik rupjš,— vācietis pašūpo galvu. — Pats Ganefs, vēl strādādams policijā, bija sagatavojis dokumentus, salāgojis fotoattēlu izmērus un uzspiedis sauso zīmogu vienā un tai pašā vietā, tātad, gluži vienkārši nolaižot no kājas telēnu un apmainot fotogrāfijas, viena persona tika aizstāta ar otru. Domāju, viņam zinā­mas neērtības pietiekami pamatoti sagādāja paša leģiT timācija.
   — Jums gandrīz taisnība.
   — Redzat nu, Ganefs ir miris pasaulei, bet īstais Ganefs, krietni apgādājies ar nogalinātā kustamo īpašumu, sāk jaunu dzīvi, uzdodamies par jaunu personu.
   — Tā jau tas noticis.
   — Jā, un tā ir bijis diezgan ilgi — veselus trīs gadu desmitus. Patiesībā, Lorān, viņš nodzīvoja savu mūžu un neko nezaudēja. Slepkava aiztaupīja Ganefam tikai pēdē­jos gadus, kurus viņš droši vien būtu pavadījis, cīnīda­mies ar slimībām un vecuma nespēku. Zaudētājs esmu es. Lai kā visus trīs gadu desmitus meklēju viņu, šo no­ziedznieku, tik un tā nespēju sadzīt viņam pēdas. Un, ja Ganefu dabūju rokā, tad jāsaka paldies liktenim, ka nejauši satiku viņu Minhenē. Tā bija tiešām likteņa svētīta tikšanās, bet jau pēc trīsdesmit gadiem. Beigu beigās bija situsi stunda, lai es iesniegtu viņam savu pieticīgo civilprasību.
   Redzams, ir situsi stunda arī pasūtīt nākamo kausu alus — Brunners paraugās uz bāru, ko jau spoži apgais­mo baltās, saltās dienasgaismas spuldzes, un nomurmina:
   —  īstenībā es labprāt iedzertu vēl alu…
   Pamāju viesmīlim un lūkojos pa logu. Laukā galīgi sa- tumsis, un, tā kā esam iekārtojušies pie pašas vitrīnas, mūs pavisam skaidri var novērot kāds ziņkārs garāmgājējs. Sapratis manu skatienu, vācietis ierasti aizrauj ciet aizka­ru.
   —  Ko jūs, mīļais, mums piedāvāsiet vakariņās? — viņš jautā viesu apkalpotājam, kas ir atnesis alu.
   Izrādās, ka vakariņām pagatavots ne mazums ēdienu. Mani jau sāk kaitināt vecie vīri, kuri sātīgā maltītē rod ja ne vienīgo, tad galveno -dzīves baudu. Bet darbs prasa upurus.
   — Sekoju viņam pa pēdām līdz šejienei,— vācietis turpina, kad viesmīlis ir attālinājies, lai izpildītu pasūtīju­mu.— Un kādu vakaru ierados Ganefa mājās, iepriekš, nebrīdinājis. Cits varbūt to nebūtu izdarījis, es gan izdarīju. Piezvanīju pie durvīm un, kad viņš tās atvēra, teicu pavisam parastā balsī: «Sveiks, Ganef. Es esmu Brunners. Nezinu, vai mani vēl atceraties…» Sapratu, ka viņš tomēr atceras,— Ganefs mēģināja aizcirst durvis man deguna priekšā, bet es noliku kāju uz sliekšņa un pasteidzos brīdināt: «Nedraiskojieties kā bērns, Ganef! Izskaidrošanās nekādā ziņā nepaies jums garām. Labāk izmantojiet iespēju, lai tā notiktu starp mums abiem, nevis starp jums un policiju.» Tā mēs izskaidrojāmies. Jau tai pašā vakarā un ar pierādījumiem — visām dokumentu kopijām, kuras biju paņēmis līdzi.
   — Sī tikšanās jums varēja beigties ļauni,— ieminos. — Ganevs nebija viens.
   — Zinu. Nemāciet mani. Un nedomājiet, ka aizgāju tur, nespēris nekādus piesardzības soļus. Oriģināli atradās drošās rokās, un Ganefs ļoti labi apjēdza, ka vajag man tikai iesaukties «palīgā»— un viss uzreiz nāks pār viņa galvu. Tā nu viņš bija spiests pieņemt manus noteikumus.
   —  Kādus tieši?
   — Ā, Lorān, tie ir intīmas dabas sīkumi. Un atļaujiet aizrādīt — jūs patiesībā esat daudz, daudz ziņkārīgāks,
   nekā pienākas savas drošības labad. Starp citu, jūs pats varat atjaust, ka tas skar zināmu zaudējumu atlīdzināšanu skaidrā naudā. Lai mēs nebūtu netaisnīgi pret nelaiķi, jāsaka, viņš man samaksāja noteiktā stundā un noteiktā vietā. Bet ko ir vērta zaudējuma atlīdzināšana pat tad, ja summa diezgan iespaidīga? Kaut gan iepriekš nebijām vienojušies par šo jautājumu, manā skatījumā minētā summa likās saistoša vienīgi kā pirmā iemaksa. Iemaksa, ar ko varēju dzēst izdevumus par savu vasarnīcu un dažus parādus. Bet kur vēl nodrošinājums vecumā? Naudas tēriņi, kurus prasa mašīna? Atalgojums Florai? Teiksim, tāds kā jūs varbūt esat ar mieru izdevīgā brīdī viņu izģērbt, taču par apģērbšanu jārūpējas nevis jums, bet šim pašam vecajam stulbenim — Maksam Brunneram…
   Viņa tirādi, caurstrāvotu ar nelielu sarūgtinājumu, pār­trauc tas, ka galdā tiek likta cepta zivs. Tas notiek īstā laikā, lai vācietim izkliedētu grūtsirdību un atgādinātu, ka mūsu grēcīgajā pasaulē aizvien vēl ir mazi prieki — pat veciem vīriem. Brunners apslāpē sarūgtinājumu ar dažiem prāviem ceptas, vēl kūpošas zivs kumosiem, kuriem virsū uzdzer glāzi baltā reinvīna, kā gribēdams tos atdzesēt, atkal pamīšus vīksta vaigos un uzdzer, un tikai pēc tam, kad, sev pašam par nelielu izbrīnu, atklāj, ka šķīvis jau tukšs, viņš ar platajiem pleciem atslīgst pret krēsla atzvel­tni un atsāk pārtraukto sarunu:
   —  Nu tā, Lorān, runa bija par pirmo iemaksu. Taču tā palika arī pēdējā. Es būtu Ganefam piedevis, ka viņš noslepkavoja Goranofu: tā bija viņu pašu darīšana. Es būtu piedevis, ka viņš sašāva man roku. Bet to, ka Ganefs aizmanījās projām man no deguna priekšas un aizgāja uz viņpasauli tieši tad, kad tikko biju sācis «slaukt» viņu,— to nekad nepiedošu, es jums saku — nekad!
   —  Tur nav vienīgi viņš vainīgs,— cenšos attaisnot nelaiķi.
   —  Protams. Bet tas neko nemaina. Es biju apsvēris sīki jo sīki visu, pat to, kā ar Floras starpniecību izsekot, vai vecais viltnieks nemēģina iztaisīt kādu triku vai nozust nezin kur. Bet viņš tik un tā ņēma un nozuda. Nē, nē, to viņam nepiedošu nekad!
   Brunners paceļ glāzi un lēnām iedzer malku vīna, lai nomierinātos. Pēc tam ar salveti noslauka savu lielo plēsoņa muti un izmet:
   —  Briljanti kā nekā atrodas vēl tepat. Tikai jautā­jums — kur? Un tieši uz šo jautājumu, Lorān, gaidu izsmeļošu atbildi. Kaut gan man netīk atkārtoties, tomēr vēlreiz brīdinu: ja jums ienāks prātā mani apvest ap stūri, neizbēgami uzgrūdīsities uz vienu no šīm nāvējošajām dūrēm.
   — Es neesmu apsolījis jums briljantus, — mēģinu noskaidrot mūsu attiecības.
   — Neesmu teicis, ka gaidu no jums briljantus. Gaidu ziņas. Tās, kas patlaban ir jūsu rīcībā. Un arī tās, kuras jums izdosies iegūt turpmāk. Tagad vairs nešaubos, ka jūs ar savu smalko degunu noteikti uzošņāsiet visu, kas notiek apkārtnē. Un, tiklīdz ko saodīsiet, neaizmirstiet, ka esat noslēdzis vienošanos un Brunners nežēlīgi stingri skatās, lai tā netiktu pārkāpta.
   — Neuztraucieties, es jau teicu — man bijuši nebi­juši jūsu dārgakmeņi.
   — Bet tagad — par slēptuvi!
   — Tas ir seifs Goranofa viesistabā. Seifs ierīkots sienā aiz gleznas, kas karājas virs kumodes.
   — Kas nu tā par slēptuvi! Pēdīgais muļķis to var uztaustīt.
   — Jā gan, bet pēc uztaustīšanas vēl jāatslēdz.
   — Droši vien kāds arī to izdarījis.
   — Nedomāju vis. Seifa slēdzene ir brīnum pamatīga un sarežģīta. Ņemiet vērā, Brunner, ka tiem, kuriem varēja būt pieejama slēptuve — Penevam un Violetai, nebija ne atslēgas, ne laika vai drosmes likt lietā kādu tehniku. Bet cilvēks, kurš ir dabūjis'atslēgu, pagaidām nav ticis pie slēptuves.
   —  Kas viņš tāds ir?
   — Viņa uzvārds ir Kēnigs. Viņš ieradās izsolē, lai piedāvātu fantastisku summu par vasarnīcu. Vai tas jums neko neizsaka?
   — Esmu dzirdējis par to,— Brunners pamāj. — Bet kā tad atslēga nokļuva viņa rokās?
   — Tāpat, kā tā būtu nokļuvusi jūsu rokās, ja jūs nogalinājis Goranovu un izčamdījis viņa kabatas.
   — Vai gribat teikt, ka Kēnigs nolaida no kājas Ganefu?
   — Jums par laimi, nevis viņš pats, bet viņa rokaspuiši. Domāju, ja Kēnigs pats izdarījis slepkavību, viņam būtu bijis tik daudz prāta, lai sameklētu atrastajai atslēgai atbilstošo slēdzeni. Bet šiem nejēgām nebija nedz norādī­juma, nedz tik daudz prāta, lai pastrādātu kaut ko tādu. Viņi izpildīja uzticēto uzdevumu un laidās lapās.
   — Bet ko jūs teiksiet par Penefa nāvi?
   — Tas ir tāds pats notikums. Un tāds pats uzde­vums — dabūt pie malas Penevu. Un, ja piedevām tika dots rīkojums pārmeklēt māju, šoreiz to izdarīt pietrūka laika. Kā liecina policijas dati, Penevu nogalināja tikai dažas minūtes pirms Violetas atgriešanās. Man liekas: ietriecis dunci viņam mugurā, slepkava tūlīt izdzirdēja Violetas un Floras balsis pie ieejas. Un pasteidzās nozust pa sētas durvīm.
   — Vai domājat, ka šobrīd, kamēr te abi tērzējam, briljanti glabājas tai slēptuvē Ganefa vasarnīcā? — Brun­ners iesaucas diezgan manāmi satraukts.
   — Nekā nedomāju. Es tikai saku to, kas man zināms un kā varbūt ir,— dzestri atbildu. Un, lai viņam pirms laika nesašļuktu dūša, piemetinu:
   — Vai briljanti glabājas tur vai citur, tomēr joprojām nav atrasti. Citādi mūsu nostūrī viss sen būtu norimis.
   — Un jūsu Rozmarija droši vien sen būtu nozudu­si,— vācietis piebalso, piemiegtām acīm cieši raudzīda­mies manī. — Arī viņa nav apmetusies šajā nostūrī svaiga gaisa dēļ, vai ne?
   —  Iespējams… — nevērīgi attraucu.
   —  Paklausieties, Lorān! — Brunners atņirdz zobus.
   —  Neaizmirstiet mūsu vienošanos: es neprasu neko citu kā vienīgi ziņas. Kā redzat, esmu pavisam pieticīgs. Taču tas nenozīmē, ka drīkstat pēc sava ieskata noklusēt šo vai to…
   —  Lieciet Rozmariju mierā,— es saku aizvien vēl nevērīgi. — Viņa ir marionete, kas nemaz nav bīstama. Pareizāk, Teo Grābera — juveliera — marionete, vi­ņam Goranovs pārdeva vienu vienīgu briljantu laikam tādēļ, lai izmaksātu jums pieticīgu summu, atlīdzinot zaudējumu. Tā nu Grābers atsūtīja savu sekretāri uz šejieni, lai viņa papūlētos izdibināt, kas notiek ar briljan­tiem, kurus viņš, šķiet, karsti kāro nopirkt pēc iespējas lētāk.
   — Nu jau runājat konkrētāk,— Brunners murmina.
   —  Taisnību sakot, es šos sīkumus zinu arī bez jums. Uzprasīju tāpat vien, gribēdams jūs pārbaudīt.
   Pārmetoši paveros vācietī. Un pēkšņi man iešaujas prātā pavaicāt:
   — Vai jūs nepieļaujat, ka Goranovs pārdeva Grābe­ram nevis pirmo, bet pēdējo kolekcijas dārgakmeni? Un ka viņam trijos gadu desmitos ir bijusi pilnīga -iespēja citu pēc cita pārdot visus pārējos?
   Brunners izbijies uzlūko mani. Pēc tam negaidot sēcoši un aprauti nosmejas:
   —  Nerunājiet muļķības, Lorān! Jums tiešām nav jēgas par šo briljantu vērtību. Tāds atturībnieks kā Ganefs nebūtu varējis notriekt briljantus simt gados. Nerunājiet muļķības!
   * * *
   —  Es piedāvātu jums braukt manā mašīnā līdz cen­tram,— Brunners negribīgi saka, kad jau esam tikuši pāri upei. — Bet Berne ir maza pilsēta, un labāk būs, ja neviens neredzēs mūs abus kopā.
   —  Kas tiesa, tas tiesa, — piekrītoši pamāju. — Es došos augšā ar liftu.
   — Ar liftu? Vai tas nav pilns ar nepatīkamām atmiņām?
   — Ja pilns tikai ar atmiņām, nav ko baidīties,— atbildu.
   Un mēs šķiramies.
   Nu tad tā, kodols jau izvilkts, lai arī pa kripatiņai vien, domāju, kamēr vecā ceļamierīce ved mani uz augšpilsētu. Notikums viss izcelts gaismā, izdibinot un virknējot tā sīkumus te no viena, te no otra gala — mazliet juceklīgi, tāpat kā bērni kārto klucīšus, lai atveidotu īstu gaili vai suni. Tā suns man jau atdarināts acīm redzami un visā pilnībā, lai gan tas nesen krita par upuri suņa nāveu
   Tomēr tas viss ir vienīgi notikums. Zīmīgs notikums, kas palīdz izprast tagadējās situācijas dažas savdabības, bet — tikai notikums. Ganeva bojāeja pielika punktu viņa paša rūpēm, nevis manējām. Tāpēc ka notikums ir gan izcelts gaismā, bet dosjē aizvien vēl sašķelts trijās daļās. Un tikai viena no tām ir manās rokās vai, pareizāk, zem papēža.
   Izkāpju no lifta. Laukumiņā iepretim katedrālei cilvē­kus nemana. Dodos pa pirmo šķērsielu, sasniedzu galveno ielu un pēc minūtēm desmit jau esmu pie savas mašīnas Bērenlaukumā. Tagad, kad vācieša bazūnīgā balss vairs nedžinkst ausīp un manas domas cik necik pierimušas, jūtu, ka pakausis stipri sasists un stipri sāp. Laiks ir galu galā atgriezties klusajā mājā, kas uzcelta klusajā nostūrī un iegrimt klusā, spirdzinošā miegā.
   Braucu gar parlamenta ēku uz tilta pusi. Volvo mirdzošā ciparnīca patlaban rāda pusvienpadsmit, bet ielas jau sen tukšas, it kā būtu dziļa nakts. Ticis uz Kirhenfeldes tilta, pamanu aiz muguras pazibam starmeti un nospriežu, ka to droši vien spīdina motocikls, nogriezies malā, jo man aiz muguras nav redzami automobiļi.
   _ Garā tilta vidū aptveru, ka esmu maldījies. Man ceļu aizšķērso divas sarkanbaltas betona piramīdas, kādas mēdz novietot, lai brīdinātu, ka labo šoseju. Tomēr tilta segums netiek labots, piramīdas laikam tik tikko uzgrūstas un zibošais starmetis ir bijis signāls nekavējoties tās aizlikt priekšā, vārdu sakot, esmu iekritis rūpīgi sagatavotās lamatās — tieši tā, kā pretinieks paredzējis.
   Protams, šis paredzējums nav diezin kādas atjautības auglis. Kirhenfeldes tilts ir vienīgais, pa kuru var nokļūt Tūnas ielā, nemērojot tālos apkārtceļus, un es, tāpat kā pārējie Austrumu loka iedzīvotāji, allaž braucu mājup pa šo tiltu, tāpēc viņi gluži loģiski te paslēpās un mani gaidīja, nevis man sekoja un uzglūnēja kaut kur pilsētā. Svarīgākais ir tas, kādēļ esmu viņiem ievajadzējies. Bet bridis nepagalam nav piemērots, lai nodotos pārdomām.
   Gribot negribot apturu automobili un uzreiz grasos strauji cirsties atpakaļgaitā, bet divi vīri izveļ aiz volvo vēl divas papildu piramīdas. Mašīna netiek ne no vietas. Starp citu, arī tādēļ, ka viņiem abiem rokā ir pistole. Tilts pietiekami spilgti apgaismots, lai es skaidri saskatītu uz ieroču stobriem uzmauktos trokšņa slāpētājus. Un, ja jau pistolei ir uzlikts trokšņa slāpētājs, droši ticams, ka tā tiks laista darbā, līdzko radīsies pirmā nepieciešamība.
   Starp abām divvirziena tilta klātnēm stiepjas augsta dzelzs barjera, tātad nekādi nav iespējams izgrozīties un izsprukt. Mašīna netiek ne no vietas. Vēl vairāk — šai pašā mirklī vēl divi vīri negaidot pārlec pār barjeru un apstājas pāris metru no volvo. Arī ar pistolēm. Un arī tām ir aizdomīgi pagarināti stobri.
   Jāatzīst, viņi ir izvēlējušies tiešām visērtāko vietu, lai ielaistu man lodi pierē. Bet es viņiem esmu palīdzējis, ierazdamies te ļoti izdevīgā stundā. Ak šausmas — uz tilta nevienas dzīvas dvēseles. Daži apslāpēti bliukšķi — un Pjērs Lorāns beigts! Taču tā nav liela bēda. Ļaunā­kais ir tas, ka reizē ar Pjēru L()rānu aizies viņsaulē Bojevs. Un, vai mani pārmetīs pār tilta margām sešdesmit metru dziļā bezdibenī mirušu vai vēl dzīvu, tas ir tāds sīkums, kurš diez vai interesēs pat izmeklēšanas policiju.
   Divi, kas ir izslējušies mašīnas starmešiem pretim, man labi pazīstami no nesenās satikšanās liftā. Stāvēdams pa labi, vīrietis tumšbrūnajā uzvalkā ar gaišajām svītrām, no kura jau paguvis nopurināt putekļus, šobrīd man nevērīgi pamāj ar pistoli: «Kāp ārā!»
   Pavēles neizpildīšana būtu tikpat kā šāviens uz mani caur mašīnas stiklu. Padevīgi veru vaļā durvis, izlikdamies, ka tūlīt izkāpšu. Tomēr nevis kāpju laukā, bet aši sviežu vienu no zilajām kapsulām, kuras — drošs paliek drošs — nēsāju kabatā. Ne mirkli nevilcinādamies, svie­žu otru, bet šoreiz pretējā virzienā — aiz mašīnas pakaļ- gala.
   Negaidiet sprādzienu un dārdoņu. Tikai divas žilbino­šas liesmu vērpetes uzvijas kā uguns virpuļi un pēkšņi nozūd. Reizē ar tām nozūd arī nepazīstamie uzbrucēji.
   Nedrīkst zaudēt laiku. Tik drausmīgs gaismas uzliesmo­jums galvenā tilta vidū nevar palikt nemanīts pat pilsētā, kur visi jau devušies pie miera,— pat Bernē pārāk vēlā nakts stundā, citiem vārdiem, pusvienpadsmitos vakarā. Izlecu no mašīnas, zibenīgi aizgrūžu malā vienu piramīdu, tad otru, vienu gar zemi nokritušo vīru, tad otru, apsēžos atkal pie stūres un laižos prom pilnā sparā. Tikko esmu iedrāzies Tūnas ielā, man aiz muguras iekaucas policijas sirēna. Nav brīnums, ka šāds kauciens atskanēs arī priekšā. Tāpēc nogriežos pirmajā klusajā šķērsielā un, līkumodams pa netīkamiem, bet īstā laikā noderīgiem apkārtceļiem, braucu uz savu mierīgo māju.
   Tiešām, cik mierīga māja! Un cik ļoti mierīga pilsēta! Taču tās miers jau vēršas draudīgs.

   —  Redzams, jūsu saruna ar Floru bijusi diezgan kais­mīga,— Rozmarija aplinkus iesāk, manīdama, ka mans ģīmis mazliet pārvērties.
   —  Maldāties gan, — es saku. — Mani nav kontuzē­jusi mīlestība.
   Atslīdzis savā iemīļotajā atzveltnī, nopūšos un sapņaini ieminos:
   —  Dārgā draudzene, kā man gribētos, kaut es varētu pa īstam paļauties uz jums.
   — Domāju — varat paļauties pavisam droši.
   — Pat tik tālu, ka drīkstu cerēt uz tasi kafijas?
   —       Ak jūs nekrietnelis,— Rozmarija nobubina, tomēr negribīgi pieceļas.— Labi, ja jau jums kārojas nakti pavadīt bez miega…
   Aizsūtīt Rozmariju uz virtuvi nozīmē iegūt tikai īsu atelpu. Pēc brītiņa viņa mani apvelta ar kafiju un reizē ar nākamo jautājumu:
   — Nu, vai galu galā nepateiksiet, kas jums atgadījies?
   —       Man uzbruka, — lakoniski atbildu, iedzerdams mal­ku dzīvinošā šķidruma.
   —  Kas tad?
   —       Nav ne jausmas,— gandrīz vaļsirdīgi pasaku un aizkūpinu cigareti.
   —  Kādēļ uzbruka?
   —       Liekas, tas ir pietiekami skaidri saprotams, redzot kautiņa sekas.
   — Pēc jūsu domām, viņi gribēja jūs nogalināt?
   —  Iespējams.
   — Varbūt arī aplaupīt?
   —      Viens saistās ar otru. It īpaši, ja viņi ieņēmuši galvā, ka manas kabatas pilnas briljantiem.
   —      Tātad atļaujaties spriest, ka uzbrukumam ir sakars ar visiem negadījumiem mūsu apkārtnē.
   —      Ar ko tad citu? Mēs kā nekā dzīvojam Bernē, nevis Čikāgā.
   —      A, jau citējat Floras vārdus… re, cik dziļi tie iespiedušies jums prātā,— Rozmarija nicīgi saka.
   Velti nogaidījusi, ka runāšu pretī, viņa aizsāk valodu par kaut ko nopietnāku:
   — Pjēr, es baidos…
   —      Ja baidāties, metiet plinti krūmos. Tas ir visvieglāk izdarāms. Ceru — Grābers ir saglabājis jūsu vietu.
   Viņa brītiņu klusē, kā apsvērdama manu priekšlikumu. Tad saka citādā balsī:
   — Nemetīšu vis! Un neatkāpšos viņu priekšā…
   —  Kas ir tie «viņi»?
   —       Tie paši, kuri jums uzbruka… Cik vīru īstenībā jums klupa virsū?
   —      Vesels bars. Sākumā bija divi, vēlāk — četri. Un, ja es nedarījis galu viņu negaidītajai izrīcībai, viņu skaits laikam būtu atkal un atkal divkāršojies.
   —       Lai cik viņu tur ir, neparko nepiekāpšos! — Roz­marija velreiz apgalvo.
   Man patīk šādi apņēmīgi radījumi. Arī — pretējā dzimuma.
   Jau nākamajā dienā īrniece savus vārdus pierāda darbos, paziņodama, ka Violeta esot mūs abus uzaicinājusi uz tēju pēcpusdienā.
   — Tāda vizīte apkārtnes ļaužu acu priekšā mani diez ko nevilina, — sadrūvis murminu. —Tā mēs parādīsi­mies visā kailumā tiem, kas varbūt mūs novēro.
   —  Kas tur liels, ka parādīsimies visā kailumā? — Roz­marija izaicinoši vaicā, it kā nebūtu Grābera sekretāre, bet striptīza čempione. — Sai zemē likumi aizliedz izdarīt bandītiskus uzbrukumus, nevis dzert tēju pēcpusdienā.
   — A, likumi…
   Zināms, par spīti maniem liekulīgajiem iebildumiem, tūlīt pēc pieciem mēs iekārtojamies pazīstamajā, drūmajā viesistabā, kas patlaban vairs neliekas tik drūma droši vien tādēļ, ka uz galda papildus noliktas divas lampas ar rožainiem abažūriem. Violeta šoreiz ir ģērbusies vienkārši pašūtā batista kleitiņā, tikpat rožainā kā abažūri, tikai izrakstītā sīkām, zilām puķītēm. Lai nebūtu katram lieki jānēsā šurpu turpu tases un saldumi, sēžam pie galda un runājamies par visu un neko, kā jau pieņemts smalkā sabiedrībā. Tā tērzējam tik ilgi, līdz Rozmarija ne no šā, ne no tā izgrūž:
   — Vakar mūsu mīļajam Pjēram divas reizes uzbruka bandīti, vai jūs varat iedomāties?
   — Ai, ai!— Violeta iesaucas, izbrīnā ieplezdama mu­ti.— Vai tas var būt?
   — Te galvenais nav tas, ka viņam pataisīja zilu aci,— Rozmarija turpina ar tādu nevērību, kāda parasti izpaužas, stāstot par cita sāpēm. — Galvenais — kas slēpjas aiz slepkavības mēģinājumiem?
   Paceldama tumšās, raižu pilnās acis uz namamāti, viņa klusākā balsī piemetina:
   — Zināt, mīļā, uzbrukumi notika tieši pēc jūsu saru­nas ar Pjeru mežā.
   — Vai tas var būt! — Violeta atkal iesaucas, acīm­redzot nevarēdama izgudrot, ko citu lai saka. — Mēs taču nerunājām ne par ko tādu, kas…
   — Nešaubos,— Rozmarija steigšus piekrīt. — Ti­kai tiem kungiem laikam nav tādi paši ieskati…
   —  Ko jūs domājat ar «tiem kungiem»? L^n kas īsti jums vajadzīgs?— namamāte vaicā, jau manāmi uztrauku­sies.
   —      Vai labāk neizbeigsim šo nepatīkamo sarunu un nepievērsīsimies kaut kam vieglākam? — beidzot es ieme- tos starpā.
   — Pjēr, bet viņa noteikti ir lietas kursā! — mana draudzene iebilst.
   —  Lietas kursā par ko?— Violeta brīnās, galīgi uz­traukusies.
   — Par to, ka viņi grib pēc iespējas ātrāk dabūt pie malas visus cilvēkus, kas saietas ar jums… visus tos, kuri varētu jūs aizstāvēt. Kā sadūra mīļo Goranofa kungu, kā izrēķinājās ar Penefu, tā rīt var nogali­nāt arī Pjēru… ,
   — Mersi,— paklusām saku. — Nudien jūs mani sasparoj at.
   —  Mīļais, tā taču taisnība… Un slepkavības mēģināju­mi vakarvakarā to ir nepārprotami apstiprinājuši. Nav brīnums, ka vēlāk pienāks mana kārta. Viņi grib, lai jūs, mīļais bērns, paliktu viena, gluži viena,— un tad sāks noņemties arī ar jums…
   — Bet kas īsti viņiem vajadzīgs no manis? — nekādi nesajēdz mīļais bērns, kurš, kā jau minēju, diez vai ir jaunāks par manu īrnieci.
   — Tas jums pašai labāk jāzina,— Rozmarija atcērt.
   — Ticiet — es it nekā nezinu!
   — Tādā gadījumā jābalstās uz pieņēmumiem. — Ma­na draudzene paroza plecus. — Tik alkatīgiem cilvēkiem nekas cits nav vajadzīgs kā vērtslietas… zelts… vai, teik­sim, briljanti… Jā, varbūt nudien briljanti… Te, apkārtnē, klīda valodas par tiem, vai atceraties, Pjēr?
   — Šķiet, tiku dzirdējis kaut ko tādu,— gaužām negri­bīgi novelku, likdams Rozmarijai saprast, ka viņa diezgan rupji pratina.
   — Briljanti?… Neatminu, ka tēvs kādreiz man būtu kaut vārdu bildis par tiem.
   — Tēvs laikam tos glabāja, nevienam ne vārda nebilz­dams,— mana draudzene skaidro rāmā garā kā tiešām mazam bērnam. — Turklāt jūs tikāties ar viņu tik reti. Pati taču esat teikusi, ka tikāties pārāk reti… Tātad iums nebija iespējas lāgā parunāties…
   — Kas ir, tas ir,— Violeta pamāj.
   Un vēlreiz domīgi saka it kā pati sev:
   — Briljanti…
   — Jā, jā, briljanti,— Rozmarija apgalvo. — Un var­būt vēl kādas tikpat dārgas vērtslietas…
   —      Vai sen esat zaudējusi māti? — mēģinu uzsākt citu valodu, kamēr mana īrniece savā nekaunībā nav nonākusi tik tālu, lai ierosinātu mums visiem'kopā tūlīt pārmeklēt māju.
   — Ak vai, gandrīz neatceros māti. Cik man zināms, mēs abas ar viņu dzīvojām Bāzelē, tēvs ļoti reti mūs apmeklēja… Vēlāk, kad man bija trīs gadi, māte nomira — vismaz tēvs sacīja, ka viņa nomirusi,— bet, klausoties, ko stāsta sieviete, kas mani audzināja, sapratu, ka patiesī­bā māte kaut kur aizbraukusi… Droši vien viņai bija apnicis vienai tupēt mājās un velti gaidīt manu tēvu…
   — Mana mīļā, tas gan nebija nekāds iemesls jūs pamest,— Rozmarija nevar novaldīties, neizteikusies no­sodoši.
   — Nūja, arī es domāju tāpat, bet viņa, liekas, domāja citādi,— Violeta nedroši saka, it kā runa būtu vienīgi par kādu gaumes jautājumu. — Pēc tam pienāca pansiju gadi. Pansijas un pansijas — tik ilgi, līdz beidzu universitāti…
   — Rādās, atmiņas par tām vietām jums nav visai patīkamas, — es iestarpinu, lai tikai pateiktu kaut ko.
   —  Kādēļ? Tas ir atkarīgs no apstākļiem… Par dažām vietām palikušas jaukas atmiņas. Ne jau par visām, nē, par dažām.
   — Vai tad nevarējāt dzīvot kopā ar tēvu? — Rozmari­ja savukārt uzprasa.
   — Viņš mūžīgi apgalvoja, ka nebūšot ērti… Ka visu paskaidrošot, kad pienākšot laiks… Ka vēlāk, kādu dienu, varbūt…
   Violeta apklust, pēc mirkļa atkal iesāk:
   — Vaļsirdīgi atzīstoties, es neilgojos dzīvot tēva mā­jās. Viņš bija sevī noslēdzies. Un šķita man svešs. Turklāt jau biju pieradusi pie pansijām. Zināt, cilvēks pierod pie visa.
   —  Mīļais bērns, jums mazotne tiešām nav bijusi priecīga! — mana draudzene līdzjūtīgi nopūšas. —Tik agri bez mātes… Un tāds tēvs… Bet tagad vēl negals ar briljantiem… Es gribu teikt, ar cilvēkiem, kuri jūs ielenc…
   Rozmarija acīmredzot tīko no jauna runāt par iepriekšē­jo jautājumu, un es velti cenšos viņu apvaldīt ar skatie­nu — viņa, īsta viltniece, tīšuprāt vairās paraudzīties uz mani, neko darīt — sēžu kā apjucis liecinieks un klau­sos viņas muļķībās.
   — Piedodiet, mīļā,— vai jums nav kaut kas auksts ledusskapī? — mana īrniece pēkšņi vaicā, kā vienmēr, gluži vaļīgi. — Jāatzīstas, dzerot tēju šai siltajā laikā, man kļuva mazliet par karstu.
   —  Ir gan, protams,— Violeta pieceļas gatavībā pa­kalpot. — Ko jūs labāk vēlētos — kokakolu vai mi­nerālūdeni?
   —  Ai, nepūlieties, es pati atnesīšu,— Rozmarija uz­trūkstas kājās. — Te pakavējiet laiku mūsu pielūdzējam, es varu arī pati…
   Skaidrs kā diena, ka viņa beidzas vai nost vēlmē apskatīt vismaz gaiteni un virtuvi, iztēlodamās, ka tur uzreiz pamanīs mīklainu slēptuvi vai ko tādu, kas varētu noderēt par slēptuvi. Viesistabu, manuprāt, viņa jau pirmajā apciemojumā pamatīgi aplūkojusi un, tīkodama iemest aci visos kaktiņos, vairākkārt aiz dažādiem iegan­stiem sūtījusi namamāti uz virtuvi.
   Vai nu Violeta tiešām ir tik vientiesīga, vai arī viņai ir kas padomā, bet viņa labprāt atļauj Rozmarijai rosīties pa virtuvi un apsēžas savā vietā. Izrādās, ka apstiprinās otrais iemesls. Tikko Rozmarija ir izgājusi, Violeta pār­liecas pār galdu un man pačukst:
   — Es gribētu ar jums satikties… Divatā.
   —  Kad un kur?— jautāju īsi, zinādams, cik ātri marfa draudzene tiks galā ar apskati.
   — Rīt piecos, mežā… turpat, kur vakar…
   Ak tu vientiese!
   —  Tur gan ne. Ieteicu — galvenajā ielā kondito­rejas «Merkurs» pirmajā stāvā, vārdu sakot, atradīsiet.
   — Kā tad,— Violeta pamāj kā paklausīga skolniece.
   —  Tikai uzmanieties, lai neviens jums neseko,— brīdinu viņu tāpat vien, jo neticu, ka sirsnīgā un vien­kāršā Violeta ievēros kādu nākam viņai pa pēdām.
   Viņa atkal cienīgi pamāj, rādīdama, ka saprot, cik nopietna ir situācija. Rozmarija kavējas ilgāk, nekā pie­ļaujams. Viņa droši vien ir atklājusi kaut ko uzmanības vērtu — kādu caurumu, pa kuru izplūst garaiņi, vai elektroierīces kārbu. Beigu beigās mana īrniece tomēr atgriežas, uzvaroši nesdama pudeli gāzētā ūdens un glāzi.
   Baidos, ka viņa jau aizmirsusi, kālab tās atnesusi.
   * * *
   «Merkurs». Pulkstenis ir pieci. Tieši tas laiks, kad večiņas, pardon, pusmūža dāmas, kā parasts, pēcpusdienā iet iedzert tēju un notiesāt lielu gabalu šokolādes tortes ar saldo krējumu, tik dāsni uzliktu un tik lieliski saputotu, ka liekas — tas nav krējums, bet gaisa virma, jauniešu ilgas vai sirdī lolots sapnis.
   Apkārtnē večiņu, pardon, pusmūža dāmu saradies liku likām, it kā dzīvē visus labumus, lemts baudīt vienīgi viņām, bet jaunākajām uzdots par pienākumu strādāt gan kantoros, gan pie automātiskajām kasēm — vispār rūpīgi apkalpot plašās večiņu aprindas. Večiņu ir vai cik kafejnīcās, veikalos un ielās, bez šaubām, pirmām kārtām galvenajā ielā, kas visā garumā ņirb vien no viņām. Un no kādām vēl! Ar sacirtotiem, glīti sakārtotiem matiem mēļos, gaišzilos un pat gaišzaļos notoņos, līksmi krāsainās, gaisīgās zīda kleitās, jaunākās modes kur­pēs — tajās ar pretīgi rupjajiem papēžiem —, ar lie­tussargiem un krokodilādas somiņām. Sīs kastas būtis­kākais tualetes piederums neapstrīdami ir cepure. Tā kā vairs nevar izcelt citas auguma daļas, viņas visu uzmanību velta galvai un lielākoties cepurei, kas to vainago. Te redzamas daždažāda materiāla, krāsas, izmēra un veida cepures — vai nu kā kurvji, vai kā putnu ligzdas, vai kā pannas, vai kā kastroļi, visbiežāk kā kastroļi — krietni dziļas un iespaidīgiem izmēriem.
   Tieši piecos ierodos plašajā konditorejā «Merkurs» un kā nemākulīgs peldētājs vai mēnessērdzīgais nedroši ienirstu cepuru jūrā, kas viļņojas ap mazajiem galdiņiem un šokolādes tortēm. Cepures līgani pagriežas uz manu pusi, jo — aizmirsu pateikt — viņas ir ļoti ziņkāras. Acīmredzot atzinušas, ka esmu pārāk jauns vai varbūt pārāk vecs un no viņu viedokļa vispār neinteresants, aizgriežas atpakaļ un pievēršas tortēm un putukrējumam.
   Par laimi, atrodu brīvu galdiņu, iekārtojos un zagšus veros apkārt. Pavirši pārlaizdams acis zālei, nomanu, ka esmu vienīgais vīrietis, un sirds nomierinās. Kaut gan mūsdienās var gadīties, ka rietumu izlūkdienests izpletis savus taustekļus arī večiņu pasaulē. Un kas ir vēl bīstamāks par večiņu — spiedzi ar ' galvā tik dziļi uzliktu kastroli, ka pat nevaru saredzēt viņas acis, kur nu vēl atjaust domas.
   Aizrit bridis, un zālē beidzot ienāk jauna apmeklē­tāja — Violeta (atkal līgans cepuru pagrieziens, ilgs, vērtējošs skatiens un tāds pats pagrieziens atpakaļ). Pie­ceļos un neuzkrītoši pamāju ar roku. To ieraudzījusi, jaunā sieviete steidzas šurpu.
   — Liekas — kāds kungs man sekoja, — mazliet
   aizelsusies, viņa čukstus saka, — bet es aizmanījos prom no viņa. Iegāju veikalā un nozudu ļaužu burzmā.
   —       Nav brīnums — tas būs bijis kāds nepazīstams pielūdzējs,— izmetu, pabīdīdams krēslu, lai viņa apsēžas.
   — Ai, mesjē Lorān,— Violeta samulsusi iebilst,
   — te esmu atnākusi parunāt par kaut ko nopietnu.
   Pasūtu tēju, kā jau pienākas, un torti, kā jau pienākas,
   un, kad oficiante kleitiņā līdz gurniem — tagad tik īsas kleitiņas valkā tikai oficiantes, ja neminam kārtējos Rozmarijas untumus,— ir uzlikusi kārumus galdā, es Violetai saku:
   — Ar ko varu jums pakalpot?
   —       Nav ne jausmas, — viņa atbild. — Es gribu teikt — ne ar ko īpašu. Gluži vienkārši uznāca vē­lēšanās parunāt ar kādu pavisam vaļsirdīgi, tikt skaidrībā, ko nozīmē šī jezga, bet nav neviena, uz kuru es varētu paļauties, pat jūsu Rozmarija, piedodiet, varbūt ir lāga meitene, bet reizēm kļūst tik ziņkāra, ka… ka… Vārdu sakot, tikai jūs man esat iedvesis uzticību — tieši ar to, ka neesat ziņkārs, un radījis labu iespaidu jau todien tur, mežā… Tā kā nepazīstu cilvēkus, domāju, jūs neesat tāds kā citi, kuri nāk un okšķerē apkārt, it kā vasarnīcā būtu paslēpti…
   —… Briljanti,— pasaku pirmais.
   — Jā, briljanti vai nezin kādas dārglietas.
   — Atklātību pret atklātību. — Pamāju ar galvu.
   — Violetas jaunkundz, briljanti tiešām ir.
   Viņa uzmet man ašu, neuzticīgu skatienu.
   — Vai esat pārliecināts?
   — Droši.
   —  Kur tad tie atrodas?
   —       Laikam vasarnīcā. Kādā nevienam nezināmā slēp­tuvē.
   —       Nevienam nezināmā slēptuve ir tikai seifs. Tēvs man stāstīja par to.
   — Tātad seifā.
   — Tas ir tukšs.
   — Vai jums ir atslēga?
   — Jā, protams, tēvs man to atstāja, iebraucis Lozannā.
   — Tad kaut kur citur. Piemēram, pagrabā.
   —       Sai vasarnīcai nav pagraba. Bet manējai Lozannā ir gan. Laikam domājat — man nav ne jausmas, kas īsti glabājas manā vasarnīcā…
   — Tātad līdz šim esat dzīvojusi tur?
   — Ne jau vienmēr. Dzīvoju lielākoties pie draudzenes. Mana māja atrodas diezgan attālā nomalē, un, vaļsirdīgi atzīstoties, baidos tajā palikt viena — visvairāk vakaros. Tāpēc esmu apmetusies savas pansijas biedrenes mājās. Tur esmu pierakstījusies, tur saņemu pasta sūtījumus, cik nu to gadās tādai sievietei kā es…
   — Un tomēr briljanti ir,— atkal apgalvoju, lai no­vērstu viņas domas no sadzīves sīkumiem. — Tieši to dēļ citi labinās ap jums un maļas ap jūsu māju. Nemaz nerunājot par slepkavībām!
   — O, jā, lūdzu, labāk nemaz nepieminēsim slepka­vības!
   —  Lai notiek! Runāsim par kaut ko tīrāku un ne­vainīgāku. Bet kas vēl ir tīrāks un nevainīgāks par krāšņu briljantu?
   — Varbūt — nekas. Jums jau skaidrāk zināms. Jāat­zīstas, dārgakmeņi man bijuši nebijuši. Ja šie briljanti nav leģenda, bet īstenība un kādu dienu nokļūs manās rokās, varat būt pārliecināts, ka tūlīt tos pārdošu ju­velierim, kas pirmais pagadīsies.
   —  Kādēļ? Vai jums tik nepieciešama nauda?
   — Nepavisam ne, vismaz savām vajadzībām ne. Tēvs mani pilnīgi nodrošinājis ar renti līdz mūža galam. Ja iegūšu lielu summu, patiešām lielu summu, uzcelšu Lo­zannā ezera krastā gaišu un saulainu bērnunamu. Es pat esmu izraudzījusi vietu — plašu parku ar norām un lieliem kokiem. Jūs neesat maldījies — pansijās pavadīju bērnību skumji, turklāt, ņemiet vērā, ļoti dārgās pansijās. Bet kā aizrit mazās dienas nabago bēr­niem? Manā namā, ja kādreiz tomēr to uzcelšu, dzīvos tikai nabago bērni.
   — Cik tas ir cildens sapnis,— es atzīstu. — Bet pirms skaistā sapņa rašanās jums noteikti jau bija zināmas cerības…
   — Uzminējāt gan,— Violeta tikko jaušami pasmīkņā. — Ja reiz uzsākām valodu par sapņiem, sakiet — ko jūs pats darītu, dabūjis sauju briljantu?
   — Man vienaldzīgi dārgakmeņi.
   — Bet to vērtība skaidrā naudā?
   — Arī.
   — Ja briljanti tiktu jūsu rokās, vai jūs tos ņemtu un izmestu laukā?
   — Nē, protams. Bet mīļuprāt atdotu tam, kuram uz tiem ir lielākas tiesības nekā man.
   Uztvēris viņas skatienu — bērnišķīgi neuzticīgu ska­tienu, pasteidzos piemetināt:
   — Zinu, ka tas neizklausās ticami, tomēr tā ir skaidra patiesība. Taču tas vēl nenozīmē, ka esmu galīgi nesavtīgs. Un, ja mūsu pašreizējā saruna turpināsies tikpat vaļ­sirdīgā garā, kā ir sākusies, domāju — varēšu jums atklāt, kādēļ un par ko tieši interesējos.
   Viņa atkal paveras manī, bet šoreiz neuzticība skatienā sāk kliedēties. Un, it kā vēlēdamās pilnīgi attaisnot manas gaidas, saka vientiesīgi:
   — Mesjē Lorān, man ir zināms par briljantiem. Un nevis no baumām, kas klīst apkārtnē, bet no tēva. Tieši uz tiem lieku cerības, par kurām pats esat ieminējies. Es jau pirms daudziem gadiem, padzirdusi par dārgak­meņiem, nolēmu tos izmantot tā, lai manai dzīvei rastos' jēga.
   — Jusu nodoms ir pietiekami cildens, lai jums dotu lielākas priekšrocības uz dārgakmeņiem nekā pārējiem pretendentiem,— atzīstu.
   —  Liekas, man šīs priekšrocības nodrošina likums par mantojuma tiesībām,— Violeta no jauna pasmīkņā.
   —  Savā ziņā — jā, bet savā ziņā — nē,— visai nesaprotami izsakos. — Man nav ne jausmas, ko jums stāstījis tēvs, taču notikumi, kas skar briljantus, patiesībā ir diezgan sarežģīti…
   — Tēvs neielaidās sīkumos. Viņš skaidri un gaiši pateica, ka es kādu dienu saņemšot mantojumā kastīti ar briljantiem, kas būšot pilnīgs gandarī­jums par vientulību, kādā man bijis lemts vadīt savas dienas… Nabaga tēvs… Viņš iedomājās, ka vientulība sagādā ciešanas…
   — Vai tiešām tā jūs nenomāc?
   —  It nemaz. Ja mani kas baida, tad tā nav vientulība, bet saskarsme. Un, spriežot tikai pēc tā, kā patlaban te pļāpāju, varat secināt ko gluži aplam. Mesjē Lorān, es gan esmu drausmīgi nesabiedriska.
   —  Katram taču ir nepieciešama saskarsme.
   — Man — arī. Bet ar bērniem. Un to, kas man pienākas saskaņā ar likumu, gribu saņemt ne jau nu tādēļ, lai pieaugtu noguldījums bankā. Taču, dzirdot jūsu mājienus, rādās, ka manas tiesības uz dārgakmeņiem nemaz nav tik neapstrīdamas, kā tēvs apgalvoja…
   — To vēl neesmu teicis,— pasteidzos iebilst.
   —      Nevajag mani mierināt. Es gribu zināt skaidru patiesību. Ja briljanti man tiešām nepienākas, varat būt pārliecināts, ka pēc tiem netīkošu, lai arī jūs šobrīd tos noliktu, rau, te, uz galda.
   —  Diemžēl nespēju to izdarīt. Toties varu jums atklāt patiesību. Tie ir desmit ārkārtīgi vērtīgi briljanti, no kuriem pašu mazāko jūsu tēvs nesen pārdeva, tā nu tagad palikuši tikai deviņi. Kādreiz šie dārgakmeņi pie­derēja grieķu miljonāram, bet nacisti viņam tos nolaupīja un vēlāk pārdeva jūsu tēvam, kas varbūt pat nezināja, no kurienes tie nākuši…
   — Tik un tā briljanti ir zagti…
   —  Nūja. Bet miljonārs, kuram tie kādreiz piederēja, jau sen miris, neatstādams mantiniekus, tātad nav neviena likumīga pretendenta, nemaz nerunājot par to, ka šim notikumam laika ritumā jau radies pamatīgs noilgums…
   —  Tik un tā briljanti ir zagti… — jaunā sieviete vēlreiz saka it kā pati sev.
   — Taču tos nav zadzis jūsu tēvs. Un par tiem viņš droši vien samaksājis diezgan pieklājīgu summu…
   —  Tiesa gan…— viņa saka atkal it kā pati sev. — Varbūt jums taisnība… Tomēr jāatzīstas — pēc tam kad esmu dzirdējusi jūsu pastāstu, briljanti pēkšņi ir nobālējuši manās acīs…
   «Tāpat kā Rozmarijas baltais safīrs,» man prātā iešaujas doma.
   —  Ja jau esat nolēmusi dārgakmeņus izmantot tik cildenam pasākumam, nekāda iemesla dēļ tie nevar no­bālēt,— strikti apgalvoju. — Vai tad būs labāk, ja tie nokļūs blēžu un mantraušu rokās? .
   —  Kaut izrādītos, ka jums ir taisnība,— viņa saka, bet balsī arvien vēl jaušama šaubu pieskaņa.
   Tad Violeta attopas pajautāt:
   — Kādēļ un par ko jūs interesējaties?
   —  Atbildēšu tieši, jo es jau ticu jums, turklāt jūs esat bulgāriete…
   —  A, bulgāriete! Tas ir par stipru teikts. — Viņas sejā iezogas paplucis smaids. — Nekad savā mūžā nees­mu redzējusi Bulgāriju.
   — Vai jūs negribētu to redzēt?
   —  Kālab tā jāredz? Man nav it nekā kopīga ar šo zemi. Un arī nepatīk ceļot. Jebkurš ceļojums beidzas ar vilšanos. Tāpat kā jebkura pazīšanās. Kā jebkura pārmaiņa. Viss iztālēm vienmēr izskatās daudz skaistāks.
   Pasaule liekas skaistāka, kad uz to raugāmies pa istabas logu vai televīzijas pārraidē. Īstenība nekad nav jaukāka par tās attēlu. īstenība vienmēr sagādā neērtības: kar­stumu vai aukstumu, pretīgas smakas vai uzbāzīgas mušas, veltīgu nogurumu un lieku svīšanu.
   Violeta apklust. Tad atkal attopas:
   — Jūs grasījāties kaut ko pastāstīt…
   — Jā, par savām interesēm. Kāds vīrietis, pasacīšu atklāti — bijušais policists, savā laikā nodeva jūsu tē­vam glabāšanā dažus' sarakstus. Jūsu tēvs tos pieņēma tāpat vien, lai izdarītu pakalpojumu vecam paziņam. Ne­laime tā, ka paziņa jau sen miris, bet saraksti arvien vēl ir, un, ja tie nokļūtu netīrās rokās, pamatīgas ne­patikšanas varētu rasties cilvēkiem, kuru vārdi tajos minēti.
   — Jūs gribat teikt, ka tieši tie papīri jums vajadzīgi…
   — Tā tas ir. Tikai man nav ne jausmas, kur papīri atrodas, un, tā kā tie vairs neder ne jums, ne kādam citam, vienīgi varbūt ļaundarim, es ļoti gribētu palūgt, vai gadījumā, ja tos atradīsiet…
   —  Man nemaz nav jāmeklē,— Violeta mani pārtrauc gluži banālā noskaņā. — Es zinu, kur tie glabājas. Pro­tams, ja tie ir tie paši papīri, kurus meklējat,— plānās, šaurās lapās ierakstīti dažādi bulgāru vārdi.
   —  Domāju, ka tieši tās ir tās lapas,— pamāju, sa­vukārt pūlēdamies runāt tā, lai balsī skanētu banālu nianšu amplitūda.
   — Varat jau rīt dabūt lapas. Tās ir bankā mana tēva'* seifā. Bet ticiet man — seifā nekā cita nav kā vienīgi veci, nenozīmīgi papīri.
   — Nekas cits mani arī neinteresē,— nomurminu.
   —  Nu, tad rīt aizbrauksim uz banku,— viņa pie­dāvājas, manāmi apmierināta, ka var man izlīdzēt ar to, kas pašai vairs nav ne plika graša vērts.
   —  Brīnišķi! Taču tas jādara tā, lai mūs nemanītu cilvēki, kuri ir pārāk ziņkāri attieksmē pret jums. Banka… Seifs… Ar to pietiek, lai viņiem ienāktu prātā nāka­mais — briljanti.
   Violeta klusējot paloka galvu. Pēkšņi viņai rodas ģe­niāla doma. Viņa parakņājas somiņā un sniedz man mazu slepeno atslēgu:
   — Tādā gadījumā labāk brauciet viens. Te jums būs atslēga. Tikai iegaumējiet šifru: «Zebra». Sai bankā iz­manto nevis ciparu, bet burtu šifru.
   Pasaku, kā jau pieklājas, mersi, vienaldzīgi paņemu atslēgu un iebāžu kabatā, arvien vēl nespēdams ticēt tam, kas noticis. Vajadzēja veikt tik daudz sarežģītu operāciju, tik daudz slepus klausīties un izsekot,' tik daudz reižu cīnīties niknās sadursmēs un likt uz spēles dzīvību, lai pienāktu brīdis, kad pēkšņi kādā konditorejā, pārpilnā večiņām ar cepurēm galvā, nevainīga būtne nevērīgi pagramstītos pa savu somiņu un iedotu man slepenā arhīva atslēgu.
   Violetai nenāk ne prātā, ka nožēlojamie papīri ir vēr­tīgāki nekā visi briljanti, jo ar tiem saistās miljoniem cilvēku un veselas zemes miers. Bet kāda Violetai daļa gar zemi, par kuru viņa tikai ir dzirdējusi un kuru pat nevēlas redzēt!
   —  Skaidri saprotu, ka neizdaru jums diez cik lielu pakalpojumu,— kā pa sapņiem uztveru viņas balsi. — Tomēr, liekas, vairāk draudzības nekā pakal­pojuma dēļ arī jūs būsiet atsaucīgs pret mani, ja vajadzēs.
   — Varat droši paļauties uz mani,— apsolu. — Es nepieļaušu, ka mats nokristu no jūsu galvas.
   Un pamāju pusplikajai oficiantei, lai atnes norēķinu.
   * * *
   Aizmirsu pateikt, ka šodien ir piektdiena. Un, kā vien­mēr, šai dienā un šai stundā es atrodos terasē pāris soļu no liktenīgā Kirhenfeldes tilta, kura daudzajām vēsturiskajām savdabībām vakar vakarā tik tikko nepie­vienojās vēl viena — tas gandrīz kļuva par pieres vietu jūsu padevīgajam… bet izlaidīsim viņa vārdu.
   Tagad dienas ir manāmi garākas, pat ļoti garas, jau sācies jūnijs, un šai stundā vēl ir pavisam gaišs — man tā vien gribas pamest acis pār margām, lai ieraudzītu apakšējā laukumiņā Bojanu, kas tēlo hipiju. Patiesībā tas nemaz tik grūti nebūtu izdarāms, jo terasē šai piekt­dienas pievakarē cilvēkus nemana, vienīgi pavecs pil­sētnieks laiski pastaigājas zem kokiem. Kā par nelaimi, tieši noteiktajā brīdī viņš ir pāris soļu no manas parastās vietas pie margām, un, lai nepalaistu garām pārraidi, esmu spiests apsēsties uz tuvējā soliņa.
   Pildspalva brīdinoši notrinkšķ, un saklausu balsi. Bet tā nav Bojana balss.
   —      Jūsu draugs nevar atnākt tāpēc, ka slikti jūtas,— nepatīkami noķērc sveša balss uztvērējā. — Viņš pie­kauts guļ lejaspilsētā pie lifta ieejas…
   —  Pieņemts, — atsaucos un izjūtu atvieglojumu, redzēdams, ka pavecais vīrs atbrīvojis manu vietu un attālinās uz tilta pusi. — Man jānodod kaut kas svarīgs…
   To teikdams, dažos lēcienos esmu klāt pie margām. Lejā, tieši tur, kur bija jāierodas Bojanam, tagad sēž kalsns, neliels vīrs, viņa augums man šķiet mazliet pa­zīstams.
   Nezinu, vai tagad ir īstais laiks nodoties pārdomām, taču nenoliedzami jāpiebilst, ka dažkārt mūsu rīcību nosaka stereotipi refleksi, kas, lai cik saprātīgi no lietišķā viedokļa, tomēr bīstami tādēļ vien, ka ir stereotipi. Tātad, iekāms uzsākam kaut ko, vienmēr jāapsver, vai ienaid­nieks nav paredzējis, ka rīkosimies akurāt tā, un vai, balstīdamies uz šādu varbūtību, nav izstrādājis zināmu plānu.
   Ko gan šoreiz ienaidnieks gaida no manis? Vai to, ka tūlīt drāzīšos pie lifta un iekritīšu lamatās? Vai arī tūlīt lēkšu lejā pie uzsūtītā vīra un tāpat iekritīšu lamatās? Vai abas šīs rīcības nebūtu vienādi pārdrošas? Saki — vai tās nebūtu muļķīgas, spriežot no profe­sionālā viedokļa? — domās griežos pie Ļubo. Bet Ļubo klusē un skatās domīgi lejā, tur, kur vajadzētu atrasties Bojanam. Viņa vietā arī es klusētu, ja tas skartu manu dēlu.
   Kaut gan tas neskar manu dēlu, vairs nejaudāju ilgāk stāvēt dīkā un apspriesties par visu pats ar sevi, turklāt no profesionālā viedokļa. Un, iedomājoties vien, ka var nogalināt Ļubo dēlu, ja nemēģināšu viņu glābt, tāpat kā noslepkavoja viņa tēvu, man cieši aizžņaudzas kakls un lecu vai no ādas ārā. Tā kā nevaru izlēkt no ādas, kā lingas sviests metos lejā. Metos un no triju metru augstuma uzkrītu virsū tam, kurš sēž lejā.
   Pirmajā mirklī rodas iespaids, ka esmu viņu nositis,- bet ^ēlāk izrādās — galīgi vēl ne. Un, nepieļaudams, lai viņš patlaban sāktu gluži lieki ārdīties, ar dūri gāžu viņam pa seju. Pa melnīgsnēju seju ar lielām acīm un sievišķīgiem vaibstiem. Pa Tima vai Toma seju. Sos divus cilvēkus mūžīgi jaucu.
   —  Kas tevi atsūtījis?— klusinātā balsī noprasu, sa­grābdams jauktās rases vīru aiz kakla.
   — Nevaru pateikt,— viņš noķērc.
   — Ja neteiksi, izlaidīsi dzīvību. Tepat. Un tūlīt.
   To pierādīdams, saspiežu kā knaiblēs viņa slaido kaklu. Tima vai Toma lielās acis vēršas vēl lielākas un tā izvelbjas, ka teju, teju izsprāgs ārā. Palaižu drusciņ vaļīgāk savas roku knaibles, lai viņš varētu runāt, un čukstus atkal vaicāju:
   —  Kas tevi atsūtījis?
   —  Saimnieks.
   —  Ralfs Bentons?
   Jauktenis apstiprinoši nolaiž smagnējos plakstus.
   — Kur ir Bojans?
   — Man nav ne j-ausmas. Nekad neesmu viņu redzējis. Pasacīju to, ko man lika pateikt,— Tims vai Toms murkšķ jaU labprātīgāk, izmisumā samierinādamies ar domu, ka slapjš no lietus nebaidās.
   — Kur bija jāstāv cilvēkam, kas klausījās tavu pār­raidi?
   — Man nav ne jausmas,— viņš vēlreiz apgalvo. — Teica — kaut kur apkārtnē divsimt metru attālumā. Un lika pārraidīt to, ko bija pasacījuši.
   «Redzi nu?» liekas, beidzot dzirdu Ļubo balsi. «Puisis it neko nav izpaudis. Gluži vienkārši viņi izsekoja Bojanu un novēroja, kur un kad viņš ierodas. Pēc tam notvēra puisi un atņēma viņam aparātiņu. Bet viņš it neko nav izpaudis.»
   «Tagad ciet klusu,» saku draugam. «Un ļauj man strādāt. Par to visu parunāsim citreiz.»
   Arī es pats esmu apmierināts, ka Bojans nav izpļāpājies. Un ka reflekss mani nav pievīlis. Es būtu vīlies, ja skrējis pie lifta. Vīrietis, kuru esmu sagrābis aiz kakla, izbijies arvien vēl bola lielās acis. Palaižu mazliet vaļīgāk savas roku knaibles, lai viņš varētu elpot. Šobrīd viņam noteikti jāelpo. Jo dziļāk, jo labāk. Tāpēc ka ar vienu roku turu viņu aiz kakla, ar otru piespiežu viņam pie lūpām jau pazīstamo ampulu ar iemidzinošo gāzi. Tad aizvelku viņu pie tuvējiem krūmiem pavēnī un ātri steidzos uz Bērenlaukumu.
   Pēc minūtēm desmit apturu volvo pāris soļu no terases, nogaidu izdevīgu brīdi, sakampju joprojām saldā narkozes miegā iegrimušo Timu vai Tomu un nekautrīgi iegrūžu bagāžniekā. Laime, ka ir atsūtīts šis jauktenis, pietiekami vājš un viegls, lai varētu tikt ar viņu galā, nevis kāds milzis, teiksim, spēkonis tumšbrūnajā uzvalkā. Nav brī­nums, ka tagad milžu palicis pavisam maz. It īpaši pēc vakar notikušajām sacīkstēm. Tas tomēr nenozīmē, ka tuyākā laikā viņiem nepienāks papildspēki.
   Nu tad tā — Ralfs Bentons. Mans mierīgais un kriet­nais kaimiņš. Mans parastais mājas viesis — partneris miegaini gurdajās kāršu spēlēs. Acīmredzot pienācis laiks uzsākt citu spēli. Un ar atklātām kārtīm.
   Iebraucu nostūrī netālu no galvenās ielas un apstādinu mašīnu pie tālruņa būdas, kas pirmā pagadījusies ceļā. Uzgriežu numuru un gaidu, kad tiks uzdots pazīstams jautājums pazīstamā balsī.
   — Te Lorāns, vai dzirdat, mīļais draugs,— pavēstu.
   — A, Lorāns! Tikko domāju jums piezvanīt. Ko jūs teiktu, ja mēs mazliet uzspēlētu bridžu?
   — Brīnišķa ideja, kaut gan nav īstā laikā. Es labāk gribētu mazliet parunāties ar jums zem četrām acīm.
   — Zināt, jūsu dēļ esmu gatavs uz visu,— Ralfs laipni atsaucas.
   — Tikai pirms tam jums jāatdod man puisis, kuru esat piekāvuši, bet nezinu, kādēļ. Pretējā gadījumā būs jāpiespriež piemērots sods arī jūsu Timām vai Tomam, kas patlaban smok manā bagāžniekā.
   Klausulē atskan klusi, aprauti amerikāņa smiekli:
   — Ek, izrādās, ka es esmu žēlsirdīgāks nekā jūs/ Tas puisis tup manā garāžā, nevis bagāžniekā. Un nav vis piekauts. Tātad varat atbraukt un viņu paņemt, kad vien tīk. Protams, neaizmirstiet atvest šurp manu kalpu. Jāsaka, bez šā kalpa esmu kā bez rokām.
   Pakaru klausuli un iemetos mašīnā. Tomēr stūrēju ne uz Kirhenfeldes tiltu, bet uz blakus tiltu, kaut gan nepieļauju domu, ka pretinieks ir tik stulbs, ka divreiz pēc kārtas izspēlēs vienu un to pašu triku. Kādu laiku līkumoju bezmērķīgi pa dažādām ielām, līdz galīgi pār­liecinos, ka esmu brīvs no nevēlamas sabiedrības, beidzot apturu mašīnu mazā šķērsielā, kājām dodos uz citu, sa­meklēju māju un ar liftu — man jau kļūst nelabi no lifta — uzbraucu tās pašā augšējā stāvā.
   — Tu traks esi, vai! — pārsteigumā nodrebēdams, Borislavs čukst, atvēris durvis un sastapies ar mani vaigu vaigā.
   — Vēl turos, lai tik tālu nenonāktu,— grūzdams viņu atpakaļ, klusi saku un aizcērtu durvis, ienācis iekšā. — Dod man iedzert kaut ko!
   Borislavs ieved mani mājīgā viesistabā — tā vairāk vai mazāk atgādina manējo, tikai trūkst spirdzinoši zaļo tapešu —, uzliek galdā viskija pudeli un dodas vēl pēc kaut kā.
   —  Liecies mierā, — aizturu draugu. — Iztiksim bez ledus. Man nav "vaļas.
   Ieleju sev zāļu tiesu, izrauju vienā malkā un paziņoju:
   —  Bojans iekritis. Braukšu viņu glābt. Tikšanās pēc pusstundas Ralfa Bentona vasarnīcā. Droši vien Bentons ir vadījis visu operāciju. Tāpēc līdz šim turējies ēnā.
   Negribēdams stāvēt dīkā, atkal ieleju sev mēriņu viskija un stāstu tālāk:
   —  Un vēl kas. Lūdzu — tev atslēga. Ar šifru «Zeb­ra». Kantona bankā ir seifs. Tas pieder Ganevam vai, teiksim, viņa meitai. Seifā glabājas dosjē otrā daļa — vārdi. Izvelc to ārā rīt agri no rīta un nosūti tur, kur pienākas. Un vēl kas cits. Man vajadzīgas ziņas par kādu vasarnīcu Lozannā. Tā reģistrēta laikam uz Goranova vai viņa meitas vārda. Sameklē firmu, kura to cēlusi, un arī otru,— šos vārdus teikdams, zīmīgi pagrozu roku,— ja tikai tāda ir. Un, ja tiešām tāda ir, dabū cilvēku, kam būtu pa spēkam visu izdarīt.
   Izdzeru ielieto viskiju un piemetinu lielākas skaidrības labad:
   —  Bez šaubām, Bojanu sūtīsi atpakaļ! Bet tagad man laiks pazust!
   Borislavs ne vārda nebilst, jo viss saprotams bez vār­diem. Lai gan sejā lasāms, ka viņam pēc tik ilgas šķiršanās tā vien kārojas draudzīgi parunāties, vienīgais, ko Bo­rislavs pēdīgi pasaka, ir par darbu.
   — Tātad variants ar mašīnu paliek tas pats?
   —  Tas pats: ielas nosauktas pēc kārtas atbilstoši dienu nosaukumiem.
   Paspiežu draugam roku, uzsitu tēvišķīgi uz pleca, kaut gan viņš ir gandrīz manos gados un augumā drusku, par dažiem centimetriem lielāks nekā es — Florai viņš būtu apbrīnojams partneris, to kādu dienu derētu viņam pateikt —, un izšauj os laukā.
   * * *
   — Atvediet puisi! — Ralfs īsi izrīko šoferi.
   Pagriezies pret kalpu, kas ne dzīvs, ne miris stāv man blakus, viņš strikti pasaka:
   — Tūlīt ejiet prom!
   Tad man laipni piedāvā:
   —  Sēdieties, Lorān. Ko jūs dzersiet?
   — To pašu ko jūs, Benton. Un, ja var, no vienas un tās pašas pudeles.
   —  Kas tā par sodību mūsu dienās… — amerikānis grūtsirdīgi nomurmina, dodamies pie dzērieniem apkrauta pārvietojamā galdiņa.
   —  Kāda tieši?
   — Aizdomība.
   — Tā, mīļais, ir parasta piesardzība, nekas vairāk. Un, liekas, ir gluži saprotama, ņemot vērā, ka jūsējie mani vakar pusdienlaikā centās nozilināt — daļēji tas viņiem izdevās — un vakarā mēģināja nogalināt, bet šodien ar varu aizvilka prom manu jauno draugu.
   —  Lorān, tās ir nenovēršamas dienesta procedūras. Zināt, es neesmu tās izdomājis. Es esmu vienīgi ierēdnis. Tāpat kā jūs. Sistēmā nenozīmīgs posms. Kuram nav tiesību uz draudzīgām jūtām.
   Viņš runā parastā, klusā balsī — apātiskā balsī, kas laikam neko citu nespēj paust kā tikai mieru un vien­aldzību. Tāpat kā grūtsirdīgās, melnās acis ar dīvaino skatienu, kurš it kā slīd visam garām, paslēpies skropstu pustumsā. Tāpat kā laiskums, ar kādu viņš mums abiem ielej kalvadosu glāzēs.
   — Uz jūsu veselību, Lorān!
   Tikko grasos pasacīt kaut ko sakarā ar veselību, šoferis ieved Bojanu. Par laimi, Bojans ir sveiks un vesels. Nekur nav manāmas rtiiesas bojājumu pēdas. Puisis uzmet man skatienu, kurā jaušama gan uzticība, gan vainas apziņa, un nodur acis. Man uznāk vēlēšanās viņu uz­mundrināt ar labu vārdu, bet jūtu, ka aizžņaudzas kakls. Bojans ar lielu prieku uzņēmās veikt nopietno uzdevumu un bija ļoti laimīgs, ka ir iemantojis uzticību, taču iekrita, necik tālu vēl neticis. Es gribu viņam pateikt, ka jāpierod pie sarūgtinājumiem un tie jānorij… citādi viņš nekad neuzvarēs… šāda liksta katram var gadīties un nemaz nav tik liktenīga. Bet kā lai to pasaku CIP vasarnīcā, klātesot CIP darbiniekam, kas mūs abus fleg­mātiski vēro caur pusnolaistiem plakstiem.
   — Labi, ej prom, — negribīgi novelku. — Brauc mājās un neraizējies.
   «Brauc mājās» nozīmē — atgriezies dzimtenē, tas Bo­janam ir zināms un vēl zināms, ka viņš neatgriezīsies kā uzvarētājs. Nokaunējies, nomākts viņš vēlreiz paveras manī un tikai pamāj ar galvu.
   — Neraizējies,— atkal saku, lai viņu sadūšotu. — Neviens nav dabūjis galu.
   Un atvadām paceļu roku. Bojans dodas uz durvju pusi gurdiem un gausiem soļiem, kādiem iet uzvarētais.
   — Jūsējie acīmredzot ir jūtīgi,— Bentons noteic, kad esam palikuši vieni.
   — Vai tad jūsējie nav?
   —  Protams, ka nav. Lielākoties pret sāpēm. Domāju, tas ir viens pluss. Mūsu amats neder sentimentāliem cilvēkiem.
   Neturu par vajadzīgu ko iebilst. Amerikānis arī klusē, un es izmantoju šo brīdi, lai vēlreiz apsvērtu nākamo gājienu. Riskantu gājienu. No otras puses — ne jau nu pārāk. Divas dosjē daļas, no kurām viena ir vis­svarīgākā, tagad ir nodrošinātas Centram. Bojans dosies atceļā uz Bulgāriju. Uz Borislavu nekrīt ne mazākās aizdomas. Vienīgā ķīla šai spēlē ar atklātajām kārtīm paliek mana dzīvība. Bet, kad pats sevi lieku uz spēles, viss risinās daudz vieglāk. Nav tādas sajūtas, ka spēlēju ar valsts naudu.
   Droši vien nevēlēdamies lieki burzīt jauno kaviāra krāsas uzvalku, amerikānis stāv, nevērīgi atslējies pret kamīnu, un pacietīgi gaida. Viņš zina ļoti labi, ka neesmu ieradies, lai vienīgi apmainītu gūstekņus, bet cenšas parādīt, ka nesteidzas. Arī es nesteidzos. Visvairāk tādēļ, ka abi esam te, šai mājā, ko CIP ir labi apgādājusi. Es gribu teikt — apgādājusi ar noklausīšanās ierīcēm.
   —  Nezinu, vai man jāpateicas jums par notikušo vai varu aiziet, neievērodams smalko toni,— klusām saku, pieceldamies kājās.
   Bentons paraugās manī, un, uztvēris viņa skatienā tikko manāmu izbrīna atēnu, es zīmīgi pametu ar acīm uz durvīm, tā sacīt, iziesim laukā. Viņa tumšajās acīs izbrīna atēnu nomaina izsmiekla dzirksts, tomēr Ralfs piekrītoši pamāj, un mēs abi kopā dodamies uz ārdurvīm.
   —  Ceru, jūs neesat sagudrojis kādu muļķīgu triku,— amerikānis ieminas, kad soļojam pa asfaltēto aleju.
   —  Esiet mierīgs, — atbildu. — Šai jomā jūs esat monopolisti. Gribu tāpat vien izvairīties no ierīcēm, ar kurām laikam noklausās, ko te runājat. Ja nemaldos, jūsu sistēmā ir tieši tā pieņemts — cits citu noklausās.
   —      Neuztraucieties par mūsu sistēmu. Šai gadījumā (.ii nav nekādas nozīmes. Neticu, ka mums abiem ir •..ikāms kaut kas tāds, ko nedrīkst dzirdēt trešais.
   — Benton, pats pārliecināsities, ka maldāties. Turklāt iau pēc īsa brīža. Maza pastaiga pa mežu — un darīts! J.i tikai nebaidāties no tumsas.
   Viņš nepūlas atkal ko aizrādīt, un mēs lēnām ejam kalnup pa aleju. Bez šaubām, vēl nav tik tumšs, lai tirpas skrietu pār muguru, un luminiscences spuldzes, kaut arī pareti izvietotas, pietiekami spilgti apgaismo ceļu.
   — Jūs, Lorān, esat laimīgs… — pēkšņi amerikānis nomurmina.
   — To arī citi man ir teikuši, bet diemžēl nav pa­skaidrojuši, kādēļ tā domā.
   — Esat laimīgs, ka uzodu jūs pārāk vēlu… Ka dažādas sievietes novērsa manu uzmanību un pārāk vēlu jūs ielāgoju… Citādi jūs sen būtu bijis ārpus spēles…
   —  Ko jūs būtu ar to ieguvis? Tikai izjaucis mūsu bridža četrotni, jauko un mīlīgo četrotni, un zaudējis sarunu, kas tagad notiks.
   Un klusākā balsī turpinu:
   —  Benton, es gribu jums piedāvāt kaut ko. Bet, lai to izdarītu, vispirms man jāzina, kas īsti jūs intere­sē — briljanti vai dosjē…
   — Viss komplekts,— Ralfs atbild tikpat klusi, ne mirkli nevilcinādamies, it kā sen būtu gaidījis šo jau­tājumu.
   —  Ja manā rīcībā atrastos viss komplekts, es te nemaz nestaigātu un nerunātu,— atzīstos.— Arī jums, domā­jams, tas nav vajadzīgs. Vajadzīgi dārgakmeņi.
   — Man pašam — jā gan! — amerikānis piekrīt.
   — Bet man ir vēl priekšnieki:
   —  Redzat, Benton, jūs esat profesionālis un noteikti saprotat, ka dosjē vairs nav diez cik vērtīgs, kad esam lietas kursā par visu.
   — Es pats gan saprotu. Bet man ir vēl priekšnieki.
   —  Ko nu bāžat man degunā savus priekšniekus,— nopukstu ar dusmu pieskaņu balsī.
   —  Arī jūs esat profesionālis, tomēr acīmredzot šo to neaptverat,— sarunas biedrs mierīgi saka.— Pēc tam kad mazo, bet ļoti labi organizēto informācijas centru pamatīgi iedragājusi Goranofa neapdomīgā rīcība, pēc tam kad Penefs savukārt iekritis, pēc tam kad kļuvis skaidrs, ka daždažādi spēki daždažādu apsvērumu dzīti ielavījušies līdz šim stingri konspirētajā sektorā, nav nekas neparasts, ka priekšnieki neatlaidīgi pieprasa, lai es darbā vismaz daļēji atjaunoju savu labo vārdu. Par to, ka man jāatjauno labais vārds, būs jāsamaksā jums. Tieši jums, nevis tādarn sīkam gariņam kā tas hipijs. Tā kā jums nekā nav, ar ko samaksāt, būs jāatdot dzīvība.
   Viņa vārdi, lai arī tajos nav jaušama tukšu draudu pieskaņa, izklausās diezgan nopietni, taču es aizvien vēl netieku skaidrībā, cik tie patiešām ir nopietni un cik stipri Ralfs pūlas, kā jau mēdz būt kaulēšanās sākumā, mani ietekmēt, lai neesmu augstās domās par sevi, jo cilvēks uz nāves sliekšņa vairs nekā daudz nav vērts.
   Esam nonākuši līdz ieapaļai kalnu grēdai, tās vienā pusē — nolaidenā nogāzē — atdusas miermīlīgais va­sarnīcu rajons, kā sētin nosēts spuldzēm, kas met īsus, spožus starus pār kuplajām koku lapotnēm. Otrā pusē tumsnē mežs, kurā apgaismota taka stiepjas kā tumšs gaitenis bez logiem. Lēnām soļojam pa gaiteni, līdz sasniedzam pirmo soliņu, to pašu, uz kura pārsteidzu Violetu ar mazo lācēnu klēpī.
   — Varam apsēsties,— es lieku priekšā.
   Ralfs nopēta koka sēdekli aizdomīgi, pat ar roku pa­tausta, riebumā viebdamies, un beidzot nomurmina:
   — Kādēļ gan ne! Sēdieties!
   Es apsēžos, viņš paliek stāvam pie soliņa, baiļodamies notraipīt lielisko kaviāra krāsas uzvalku.
   —  Jūs ļoti labi zināt, Benton, ka, nomušīdams vienu vai divus tādus kā es, nebūt neatjaunosiet savu labo vārdu. Un, kā jau prātīgs vīrs, droši vien apjēdzat, ka jebkura labā vārda ārišķīga atjaunošana ir sīkums un tikai peļņa ir būtiski svarīga.
   —  Cik jūs esat stūrgalvīgs! Vai tad nedzirdējāt — man ir priekšnieki. Jums taču skaidrs, ka tādā sistēmā kā mūsējā tas izšķir visu.
   —  It neko neizšķir. Jūs dabūsiet briljantus un no- zudīsiet.
   — Nerunājiet muļķības,— amerikānis iebilst.
   Tad viņš uzliek uz soliņa nevainojamā, melnā kurpē ieauto kāju, cieši paskatās tajā un, pēkšņi pacēlis acis uz mani, vaicā:
   — Vai jums ir briljanti?
   — Pagaidām nav.
   Ralfs palaiž savu aprauto, skumjo smiekliņu:
   — Es tā jau domāju.
   —      Nevajag tūlīt tā domāt. Esmu drošs, ka vis-tuvākajā laikā dārgakmeņi patiešām būs manā rīcībā. Un tālab vien, lai man būtu tas prieks jums piedāvāt tos.
   —       Liekas, tie būs tādi paši, kādus jau esat piedāvājis Penevam.
   — Neko neesmu piedāvājis Penevam.
   —      Neticu. Bet tam šai gadījumā nav nozīmes… Un kā, jūsuprāt, varēsiet noteikti iegūt briljantus?
   — Pavisam vienkārši: iebāzīšu roku slēptuvē.
   —       Ceru, tā nav tā slēptuve, pa kuru jau gramstījušies diezgan daudzi cilvēki…
   . — Nē, protams. Es nerunāju par seifu Goranova viesistabā.
   — Par ko tad?
   —       Par to, kas nevienam ne prātā nevar ienākt. Ne­vienam, pat Goranova meitai, kuru jūsu Kēnigs apsēdis āķīgiem jautājumiem. Atklāt jums slēptuvi nozīmē atdot briljantus, vai jūs tam nepiekrītat? Es taču teicu: esmu ar mieru atdot. Bet ne jau par pliku paldies. Jums — bril­janti, man — dosjē.
   —       Izslēgts,— Bentons pakrata galvu. — Man — viss komplekts, jums — pārējais.
   Un, likdams skaidri saprast, kas ir tas «pārējais», viņš paceļ zīmīgi roku pie deniņiem, kā laizdams lodi.
   Visumā sarunas aizsākas grūti, un mēs viens otram izsakām vislielākās pretenzijas, bet tas nav nekas īpašs — šādos darījumos vienmēr jācīkstas par mak­simumu, ja grib no partnera izplēst minimumu. Beigu beigās, kad amerikānis ir noguris neauglīgos strīdos, vi­ņam labpatikas nostāties uz stingrāka pamata.
   —       Paklausieties, Lorān, ja pieņemsim, ka briljanti ir un tos man tiešām piedāvāsiet, un ja arī es būšu ar mieru nākt jums pretī, tad diez vai tas jūs apmierinās jau tādēļ vien, ka man nav dosjē.
   — Gribat teikt «visa dosjē»,— pārlaboju Bentonu.
   Viņš paraugās manī mazliet vērīgāk nekā parasti un
   pamāj:
   — Tātad esat lietas kursā…
   —       Pilnīgi. Varu pat uzticēt to, ka manās rokās ir viena daļa papīru, kaut arī fotokopijas.
   Tā kā viņš atkal paceļ galvu un nozibina acis uz mani, pasteidzos piebilst:
   — Neiekarstiet par daudz! Es neesmu tik vieglprātīgs,
   lai tas nēsātu sev līdzi. Zinu — jums ir pārejās divas daļas…
   — Var - jau būt,— Ralfs izvairās no tiešas at­bildes. — Tomēr manis paša rīcībā patlaban ir viena vienīga.
   — Vārdi?
   — Nē, norādījumi, kuram kas jādara.
   — Tas gandrīz nav nekas,— īgni saku.
   — Tas ir viss,— amerikānis plaši, izteiksmīgi novēž ar abām rokām. — Ņemiet vērā, ka pagaidām ne domāt nedomāju piedāvāt jums šo daļu.
   — Vai gribat man iegalvot, ka jums ir pārāk dārgi tik mazsvarīgi papīri? Un jūs nevēlētos apmainīt tos pret vērtslietām, kas maksā miljoniem dolāru? Benton, jūs pats neapjēdzat, ko runājat.
   — Varbūt es „ apmainītu gan,— amerikānis izgudrēm atbild. — Bet tikai ar šādu noteikumu — par manējiem negatīviem atdosiet savējos un arī briljantus.
   — Jūs, mīļais, kļūstat pārmērīgi kārs.
   — Nepavisam ne. Gluži vienkārši pieņemu jūsu no­teikumus. Un nemēģināsiet noliegt, ka negatīvi, kurus jūs man atdotu, ir kopijas. Tiesa, manējie tāpat ir kopijas. Bet jums taču vienalga, vai kopijas vai ne. Toties es, dabūjis rokā divas dosjē daļas, varēšu cik necik iepriecināt priekšniecību.
   — Nē, jūs nudien esat alkatīgs,— saku ar sērīgu samierināšanās niansi.
   —  Es esmu cēlsirdīgs, Lorān. Ja tā nebūtu, šobrīd jūsu līķis jau tiktu uzšķērsts. Vakar jūs piekāvāt manus vīrus, četri citi ar smagiem apdegumiem ārstējas slimnīcā. Nemaz neminēšu vēl to, ka šodien ņirgājāties par Tomu. Par katru šādu trakulību neapšaubāmi esat pelnījis lodi. Tomēr, kā pats redzat, es ļoti pieklājīgi atbrīvoju jūsu zeņķi un savā gļēvumā nonācu pat tik tālu, ka tagad sēdu te, mežā, un tērzēju ar jums. Nē, mana cēlsirdība tiešām pārkāpj veselā saprāta ietvarus. Bet ko lai da­ru — raksturs.
   — Jūs, Benton, mani tā aizkustinājāt, ka esmu ar mieru piekāpties. Labi, dodiet man negatīvus kā nelielu rokasnaudu un atzīsim, ka esam vienojušies.
   — Es nenoņemos ar rokasnaudām. — Amerikānis papurina galvu. — Jūs dabūsiet kopijas tieši tai mirklī, kad es — briljantus.
   Viņš atkal paveras manī, bet skatienā jau viežas parastā miegainība.
   —  Tomēr šai darījumā būs jādod rokasnauda. Tā pienākas no jums. Un tas esat jūs pats. Nedomājiet, ka jums ir kaut vai gaužām mazas izredzes izsprukt. Vai izspēlēt kādu neprātīgu triku. Kopš šā vakara jums, Lorān, ir noteikta karantīna. Varbūt nemaz neievērojat, ka arī patlaban tai esat pakļauts?
   Es būtu muļķis, ja lūkotos apkārt. Nav pamata šaubīties par viņa vārdiem, un gandrīz esmu pārliecināts, ka tepat kaut kur paslēpies Bentona uzticīgais Tims vai kāds cits, cieši turēdams rokā pistoli ar tālredzīgi uzmauktu klusinātāju vai kādu no tiem dunčiem, kuri pēdējā laikā tik bieži ietriekti maniem kaimiņiem mugurā.
   — Tā ir jūsu darīšana, Benton,— izlīgstoši saku.
   —  Bet, kā jau teicu, es domāju tā: lai mēs uzliktu briljantiem ķepu, vispirms jātiek pie slēptuves. Bet, lai ātrāk tiktu pie slēptuves, lūdzams, nestājieties man ceļā. Varat noteikt karantīnu, tikai nelieciet šķērsļus un neie- velciet mani boksa sacīkstēs. Nedrīkstu prasīt, lai jūs atmestu vecmodīgos cīņas paņēmienus, kas jums jau asinīs, tomēr, lūdzams, ar tiem neapgrūtiniet mani vismaz dažas nākamās dienas.
   —  Kā jau zināt, esmu iecietīgs,— Ralfs atzīstas ne­gribīgi, it kā būtu spiests atklāt savu Ahileja papēdi.
   —  Un netīkoju pēc tā, lai jums izdauzītu ģīmi. Taču tas ir atkarīgs arī no jums. Ievērojiet noteikumus, un neviens neliks nekādus šķēršļus.
   Viņš paspiež kvarca pulksteņa podziņu un man pārmet:
   — Visu vakaru esat sagandējis ar šo kaulēšanos. Mēs kopā ar tām abām čūskām būtu varējuši izspēlēt pirms- svētku bridža partiju.
   —  Re, kā —«čūskas»!… Jūs esat pārāk nežēlīgs pret abām nevarīgajām sievietēm.
   — Jums ir dibināts pamats viņas saudzēt,— ame­rikānis piekrīt. — Ja viņas ar savām mežonīgajām kais­lībām nebūtu saistījušas manu uzmanību, jūs jau sen būtu ierakstīts nelaiķu ailē.
   — Neraizējieties,— es saku, pieceldamies' kājās.
   — Visam savs laiks. Visam un visiem.
   Mēs lēnām dodamies atpakaļ uz kluso un miermīlīgo nostūri, kur šobrīd varbūt abas sievietes redz brīnišķus un baisus sapņus, drūmu murgu un dzirkstošu briljantu pilnus.

   Rozmarija neguļ. Sēž uz dīvāna parastajā vietā un parastajā pozā, pārmetuši kailās kājas vienu pār otru un saspringto seju pavērsusi pret durvīm, pa kurām šai mirklī ienāku istabā.
   — Ai, Pjēr! Kā jūs mani pārbiedējāt!
   — Vai mani negaidījāt?
   —  Augu vakaru gaidīju un gaidīju… Un bendēju nervus. Domāju, ka tik jums atkal nav uzbrukuši… un varbūt nekad vairs jūs neredzēšu.
   Piecas vai sešas līdz galam neizkūpinātas cigaretes pelnu traukā apstiprina viņas patiesos vārdus. Tik lielu devu viņa mēdz izsmēķēt pa visu dienu.
   — Velti uztraucāties, mīļā. Slepkavības mēģinājumi nenotiek katru vakaru. Pat mūsu mierīgajā Bernē.
   —  Pjēr, jūs esat vienīgais cilvēks, uz kuru varu paļauties. Izrādās — pat Violeta nav diez cik pateicīgs radījums…
   Brīdinoši paceļu roku, likdams saprast, lai viņa maina plati, un ne no šā, ne no tā pajautāju:
   —  Kā iet jūsu draugiem — impresionistiem? Vai aizvien vēl ataino acumirklīgus iespaidus jeb kā tur teikts? Netveramo un mūžīgi mainīgo…
   —  Pēdējā laikā pārmaiņu bijis liku likām tepat, jums apkārt, — īrniece atbild. — Diemžēl visas kā viena diezgan netīkamas.
   —  Paši esam vainīgi: neprotam priecāties par dzī­vi,— dziļdomīgi saku. — Ko jūs teiktu, ja mēs šais dienās aizbrauktu un pastaigātos pa Zenēvu?
   Rozmarija pārsteigta uzlūko mani, pūlēdamās izprast, kas slēpjas aiz mana ciešā skatiena, un ir ar mieru:
   — Kādēļ gan ne! Tad jau tikšos ar tēti.
   «Ar tēti Grāberu,» pārlaboju viņu domās un, ne vārda nebildis, dodos uz virtuvi. Rozmarija seko man pa pēdām; samanīdams, ka viņa nevar vien nociesties kaut ko ne­pateikuši, aizsoļoju garām virtuvei un pa sētas durvīm izeju dārzā.
   —  Kāpēc jūs šovakar izturaties kā *ķerts?— viņa vaicā klusinātā balsī, ar bijību ņemdama vērā manu sazvērniecisko mājienu. — Ko gan nozīmē jūsu dīvainā mīmika? Vai domājat, ka mūs noklausās?
   — Pat esmu pārliecināts par to.
   — Kopš kura laika noklausās?
   — Droši vien kopš Peneva nāves. No tās dienas viss sarežģījās, stipri sarežģījās.
   —  Kālab jums jātiek Zenēvā?
   — Nevaru neko pastāstīt, iekāms nav noskaidrojušies daži apstākli.
   — Jūsu dēļ atkal būs jābendē nervi…
   — Ko tur bendēt nervus? Labāk ejam un ieēdām ceptas olas ar šķiņķi!
   Brauciens uz Zenēvu ietrāpās trešdien agri no rīta, jo tikai otrdienas vakarā atradu lakonisku Borislava no­rādījumu slēptuvē — volvo un veselas divas stundas līdz apnikumam līkumoju pa ielām, kamēr atrāvos no kārtējā uzmākteņa. Bentons ir izpildījis solījumu: neviens mani neaizskar, toties neatlaidīgi izseko. Tā uz īsu brītiņu tiku vaļā no uzraudzības un tad atkal apzināti ietapu uzmākteņa redzes laukā, lai nemodinātu liekas aizdomas.
   Spriežot pēc tautas ticējuma, trešdiena ir nelaimīga diena — iekrīt tieši nedēļas vidū. Taču, ņemot vērā ticējumu, pirmdiena — vēl nelaimīgāka, nemaz neru­nājot par otrdienu, kuras nelāga slavai nav vajadzīgi nekādi komentāri, tas pats sakāms par ceturtdienu un galvenokārt — par sasodīto piektdienu, tā nu atliek izvēlēties sestdienu vai svētdienu, bet tās ir izejamās dienas.
   Samierinos ar neiepriecinošo prognozi par trešdienu un lieku priekšā Rozmarijai braukt abiem ar viņas mašīnu. Sarkanais folksvāgens tiešām ir pārāk uzkrītošs, toties taisni tas vislabāk atklās vajātājiem manus labos nodomus. Cerēt, ka izdosies ar tik spilgti sarkanu automobili pazust kāda skatienam mašīnu straumē, ir tikpat kā domāt, ka iespējams kamieli noslēpt zosu barā.
   — Vai jūsu volvo sabojājies?— Rozmarija apvai­cājas, kamēr slauķu folksvāgena priekšējo stiklu.
   — Nemaz ne. Es pat baidos, ka, man promesot, tam pielikta papildu detaļa.
   — Kas var galvot, ka arī man nav veltīta šāda uz­manība?1
   — Neviens nevar galvot. Bet es nojaušu, mīļā, ka pēdējā laikā dažiem zudusi interese par jums. Baidos, ka — arī par Floru.
   — Vai jums tāpat zudusi?— viņa iesaucas uzspēlētā izbrīnā.
   —  Labi zināt, ka allaž esmu interesējies par vienu vienīgu sievieti. Es taču neesmu impresionists.
   Rīts uzaust saulains un sola siltu dienu, kas var būt tīkama un reizē mazliet netīkama atkarībā no tā, cik liels karstums pieņemsies. Ļauju, lai Rozmarija pati vada mašīnu — galu galā tā pieder viņai, nevis man, tomēr brīdinu, ka viņa nedrīkst bez vajadzības pārsniegt ātrumu un vispār radīt iespaidu, ka bēgam no kaut kā.
   Minēto «kaut ko» es pietiekami skaidri redzu atskata spogulī, un tas patiesībā ir melns sitroens, elegants kā lakādas kurpe,— mašīna mums seko šķietami bez­rūpīgi pa nelielu gabalu.
   — Tas gan kaitina… — Rozmarija nomurmina, arī ievērojusi sitroenu.
   — Tikai sākumā. Tik ilgi, kamēr pierod. Vēlāk pārtop ieradumā. Un pat jūtamies aizskarti, ja neviens mums nedzenas pakaļ. Šķiet, mūs apvaino un nicina.
   — Tā vien rādās, ka jūs jau sen esat pieradis.
   — Nav palicis atmiņā, kad tieši.
   —  Pjēr, man vispār nemaz nav zināma jūsu pagātne. Tovakar, kad ļoti gaidīju jūs pārnākam, pēkšņi nodomāju: ja neatgriezīsities, tā arī aiziesiet no manas dzīves, neko nepastāstījis par sevi. Tiešām dīvaini: ilgus mēnešus dzīvoju kopā ar cilvēku zem viena jumta, guļu vienā gultā, bet nenieka nezinu par viņu, par viņa pagātni, bērnību…
   —  Ko lai stāstu par bērnību, ja man tās nav bi­jis,— atbildu nevērīgi. — Esmu atradenis, izaudzis bāreņu patversmē, nevis tā kā jūs — turīgā ģimenē.
   —  Ak tu mūžs, turīgā ģimenē! — viņa izsmējīgi iesau­cas. — Tā tikai ir Grābera safabricētā izkārtne. Ha, turīgā ģimenē!
   Pārkāpdama satiksmes noteikumus, viņa satraukti no­spiež signāla pogu, lai smagā mašīna, kas rībina mums pa priekšu seguma vidū, ievirzītos ceļa labajā pusē. Pēc tam taurē atkal un atkal, līdz smagā mašīna bez liekas steigas beidzot atbrīvo ceļu.
   —  Rajons, kurā dzīvojām, patiesi bija bagāts, toties mēs nepiederējām pie bagātniekiem, un mazu bēniņu mājokli tēvam palīdzēja dabūt priekšnieks, kam bija as- toņistabu dzīvoklis otrā stāvā. Taču bēniņu mājokli va­jadzēja izmaksāt nevis priekšniekam, bet tēvam, problēma, kā lai izmaksā, nodarbināja visus viņa prātus un laupīja visus līdzekļus, un tā viņš izdomāja veselu virkni viltīgu gājienu — aizņēmās naudu vienā bankā, lai dzēstu pa­ rādu otrā, izpirka vienu ķīlu zīmi, lai dabūtu aizdevumu pret otru…
   Rozmarija apklust un cieši raugās ceļa strēlē, kas strauji slīd mums pretī, tad ierunājas:
   —  Kālab īstenībā jums klāstu to visu…
   — Ja domājat, ka neesmu jūsu uzticības cienīgs, varat neklāstīt.
   —  Kas par muļķībām. Es gluži vienkārši negribu jūs garlaikot. Tas tiešām ir gaužām garlaicīgs stāsts. Šādas izrīcības tēvam kļuva par dzīves saturu, par viņa misiju šai pasaulē, un vēlāk viņš savu misiju cēlsirdīgi uzvēla uz maniem pleciem, teikdams: to visu mēs darām tavā labā, tev paliks dzīvoklis, un paturi prātā, ka vecāki ziedojuši pēdīgo, lai nodrošinātu tev jumtu virs galvas, bet cik ir tādu, kuri var palielīties, ka virs galvas pašam savs jumts. To tēvs ieguva tāpēc, ka priekšnieks viņam parādīja visuaugstāko žēlastību, bet par bagātnieku pa­kalpojumiem parasti jāmaksā dārgi, arī par šo pakal­pojumu tēvs vergoja visu mūžu, cerēdams, ka vienīgi tad tiks uz zaļa zara, kad sāks strādāt par galveno kasieri, tomēr aizgāja pensijā, neieņēmis galvenā kasiera vietu, pēc tam izmaksāt dzīvokli līdz galam bija vēl daudz grūtāk, tēvs rūpēs un pastāvīgā sasprindzinājumā tā novājēja, ka plaušu karsonis divu dienu laikā viņu noveda kapā.
   Klausos viņas dzīvesstāstā, gluži pelēcīgā stāstā, un izklaidīgi vēroju garām slīdošo ainavu, arī gluži pelēcīgu ainavu, kas ne tuvu nav tik gleznaina kā tūristu pa-st- kartītēs: kaili, rūsainiem žogiem sastrēmelēti pauguri, izrakņāta zeme, kur dzelteni ekskavatori rok sarkanīgas smiltis, rūpnīcu drūmās, pelēkās mūra sienas vai frontoni… Šveicē — kā daudzās citas zemēs — parastā īstenība stipri atšķiras no tās poētiskiem attēliem, kā pamatoti izteicās labsirdīgā Violeta.
   — Par jumtu virs galvas, — saklausu Rozmarijas bal­si,— arī man bija jāmaksā kopš mazām dienām, bet ne jau naudā. Mācījos klasē, kurā bija gandrīz tikai bagātnieku bērni — tāds jau tas rajons —, un viņi raudzījās uz mani nicīgi, bez šaubām, viņiem ne prātā nenāca uzaicināt mani ciemos, taču tā nebija diezin kāda traģēdija — es nebeidzos nost ilgās pēc viņu dzimšanas dienu viesībām. Mani sarūgtināja kas cits: bērni ne vien raudzījās uz mani nicīgi, bet arī skaidri ievēroja, kā esmu ģērbusies, man mugurā vienmēr bija pašas lētākās drēbes — tās, kuras pārdod «Migro» vei­kalos, pārējie skolnieki valkāja dārgas drānas, pirktas «Bon G'enie» veikalos vai tamlīdzīgos, tādēļ viņi sāka mani saukāt par mis Migro, es raudāju pazemojumā — protams, vienatnē — un i^eiz pateicu mātei, ka mani saukā par mis Migro un gribu pāriet uz citu skolu, viņa sacīja, ka tā man bijusi laba mācība un nu es uzzinājusi, kur mana vieta, bet tēvs iebilda: kāda jēga pāriet pie nabagajiem — ja cilvēks var iemācīties kaut ko, tad no bagātajiem, nevis no nabagajiem,— un māte viņam cirta pretī: labāk ciet klusu, visu mūžu esi strādājis pie bagātajiem, bet redzu — neko citu neesi iemācījies kā tikai skaitīt viņu naudu.
   — Nespiediet tik stipri gāzes pedāli, brauciet lēnāk,— es aizrādu, ievērodams, ka bulta dreb uz cipara simt trīsdesmit un tie, kas mums seko, nemierā arī spiež, cik var.
   — Tiesa, esmu aizrāvusies,— Rozmarija paklusi sa­ka un palaiž pedāli atpakaļ. — Tiklīdz uztraucos par kaut ko, uzreiz joņoju…
   — Tā jūs nepārcēla uz citu skolu?
   —  Nē, nepārcēla vis. Negaidot uz mūsu klasi atnāca jauna meitene, kas arī nebija no turīgo ģimenes, lai gan nevalkāja «Migro» veikalos iegātātas drēbes, un mēs abas pamazām iedraudzējāmies. «Iedraudzējāmies» par stipru teikts, jo viņa bija nerunīga un bikla, bet katrā ziņā dažkārt kopā pastaigājāmies un ļoti bieži iegriezāmies gleznu galerijā «Petit Palais», kur viņas tēvs bija administrators,— man tie bija īsti svētki, kad soļoju pa gaišajām, klusajām zālēm un skatījos brīnišķās gleznas, es tajos gados netiku lutināta un neko daudz neredzēju, mūsmājās pat nebija televizora, vajadzēja tau­pīt naudu, lai izpirktu ķīlu zīmes, un uz kino mani palaida tikai tad, kad mūs veda no skolas. Labi iepazinusi galerijas dārgumus, Polina paskaidroja, kas dažos no tiem attēlots: kā Zevs pārvērties zelta lietū un ieradies pie Danajas un kā Suzannai uzglūnējuši baudkāri, veci vīri,— bet mani visvairāk valdzināja pašas par sevi saprotamas gleznas, it īpaši ainavas, it īpaši impresionistu audekli — varbūt tieši ar dīvainajām krāsām, kas gluži parastu dabas skatu vērta svētsvinīgu,— un es, aiz­mirsdama visu pasauli, varēju raudzīties gan upē, gan mežā, gan debesīs, domās aizklīst tālu, tālu, justies rimta un mierīga, it kā gulētu lielā zālē, kur mani paijā glāsmains
   vējiņš, un stingi lūkotos mākoņaini saulainajos debesu plašumos.
   Tālumā pa labi viņpus benzīna tanka ceļa malā pavīd spilgti dzeltens kafejnīcas sauljums.
   —  Es gribētu iedzert tasi kafijas,— Rozmarija iemi­nas, samazinādama ātrumu.
   — Tā gan ir laba doma.— Pamāju ar galvu, tomēr pārbaudoši paveros pulkstenī: mazliet pāri deviņiem — laika vēl diezgan.
   Apsēžamies pie galda kafejnīcas pagalmā. Vieta ir pietiekoši klaji redzama, lai kādam iešautos prātā, ka mums aiz ādas ir kas vairāk nekā mierīgā garā paēst brokastis. Droši vien šāds ieskats ir arī tiem, kuri ap­stādina sitroenu pieturā aiz benzīna tanka.
   —  Un kopš tā laika esat nodevusies mākslai?— vai­cāju Rozmarijai, kad mums jau ir atnesta kafija ar krē­jumu un radziņi, ko vienmēr liek galdā.
   — Jā, bet tā bija bērnišķīga iecere, kas netika pie­pildīta,— Rozmarija atklāti pasaka, neapzināti maisīda­ma cukuru kafijā. — Dažkārt Polina deva man līdzi uz mājām kādu sava tēva albumu, es pamazām iepazinos ar visu šo gleznotāju dzīvi, raudāju par Van Goga, Gogēna un nabaga Sisleja smago likteni, arvien vairāk sapņoju strādāt gleznu galerijā — tāpat kā Polinas tēvs, bet draudzene bija pateikusi, ka šim nolūkam nepieciešams beigt mākslas vēstures fakultāti, un es pamazām pieradu pie domas, ka studēšu mākslas vēsturi — tas būs mans tālākais dzīves ceļš. Taču, kad pienāca laiks saņemt ģimnāzijas atestātu un dalīties ar tēvu savā nākotnes sapnī, viņš iebilda, ka tā esot bērnišķīga vēlēšanās, viņam galīgi trūkstot līdzekļu, lai mani uzturētu universitātē, apstākļi ķīlu zīmju dēļ sliktāki nekā jebkad un vienīgā izeja radīšoties, ja es iestāšoties sekretāru kursos un tos beigšot pēc iespējas ātrāk: galu galā varēšot izmaksāt jumtu virs galvas — tas būšot mans jumts uz mūžu.
   Rozmarija pēdīgi atjēdzas, ka par daudz aizrāvusies, pārstāj maisīt kafiju, pielej tai krējumu no krūzītes un iegremdē tasē radziņa galu. Viņa nokož nelielu kumosu un piedzer kafiju.
   —  Bet jums, Pjēr, ir zināms, ka cilvēks nemaz tik viegli jnešķiras no sava sapņa, galvenokārt, ja tas ir jaunības dienu sapnis — senlolotais sapnis. Pateicu tēvam, ka pati meklēšu līdz'ekļus studijām — strādāšu kaut vai kādu darbu un reizē mācīšos, un viņš apskaitās, labi, saka, ej un mācies, dari, kā patīk, ja gribi, lai mēs abi ar māti kā diedelnieki stāvam uz ielas un pārdodam ziedus, kamēr izmaksāsim ķīlu zīmes. Tēvam tuvojās pensijas gadi un acīmredzot vairs nebija cerību uz paaugstinājumu darbā, tāpēc nemaz nelikās neticami, ka vecākiem būs jāiet un jāpārdod ziedi, es skaidri iztēlojos viņus kā diedelniekus stāvam Monblāna ielas stūrī, un šī aina mani tā satrieca, ka atmetu ieceri studēt un iestājos mašīnrakstīšanas un stenogrāfijas kur­sos. Tā beidzās pasaka.
   — Pirmā pasaka, — es pārlaboju. — Lai sāktos otrā.
   — Kāda «otrā»?— Rozmarija vaicā.
   — Par dārgakmeņiem.
   —  Ak jā! Varbūt jūs zobojaties, bet skaistums mani vilināja, laikam izšķirdams likteni uz mūžu. Visi greznie dārgakmeņi firmā… Sacietējušo gabaliņu spožā gaisma… vistīrākās… skanīgākās krāsas… Bet ko tur stāstīt, jums taču bijis nebijis skaistums un pat nauda, ko par to maksā. Strādādama uzņēmumā, uzzināju ne vien to, kā rodas dārgakmeņi, bet arī to, kā rodas nauda. Trūcīgais brazīlietis atņem zemes dzīlēm tūkstošgadīgus kristālus, bet viņu pašu aplaupa raktuvju saimnieks, to savukārt aplaupa uzpircējs, kurš kļūst par upuri firmas īpašniekam, bet firmas īpašnieks — vairumtirgotājam, vairumtirgo­tājs — juvelierim, un izdevumus par visu šo ķēdes reakciju, protams, sedz pircējs — galvenais cietušais.
   — Un vaina tiek dalīta…
   —  Jā, turklāt līdz tādai pakāpei, ka vainīgo vairs nav. Katrs laupa atbilstoši tam, kas viņš ir, — laupa, cik jaudas, un patiesībā tā ir sabiedrības dzīve, sabiedrības elpa, sabiedrības pulss, bet netieku gudra, kālab mums abiem jāizsludina sevi par vienīgajiem godīgajiem cil­vēkiem šai laupītāju sabiedrībā. Visādā ziņā es pēc tāda goda nekāroju.
   —  Saprotu jūs ļoti labi,— es saku. — Bet jums jāsaprot arī mani: Zenēvā man vajadzēs, lai tur lūst vai plīst, izšmaukt no tiem, kas brauc nopakaļ, aiziet un nokārtot darīšanas…
   — Kādas tad?— Rozmarija noprasa aizdomīgi.
   _— Darīšanas, kas ir saistītas tieši ar jūsu interesēm par dārgakmeņiem. Domāju, esmu ticis uz īstā ceļa, lai drīz vien atklātu, kur glabājas briljanti.
   — Ai, Pjēr!…
   Viņa raida uz mani savu tumšo acu skatienu — tajā izpaužas divkārt vairāk cerību nekā neuzticības.
   —       Redzat, it neko neslēpju no jums,— piebilstu. — Ja es būtu vēlējies slēpt, tad viens pats pēkšņi būtu ņēmis un aizbraucis uz Zenēvu.
   — Ticu… Es gribētu jums ticēt…
   —       Nu, tad apturiet mašīnu pie Grābera mājas un parādiet man ceļu uz sētas durvīm.
   — Bet tas nozīmētu, ka atklāju savu slepeno darbību…
   —      To jau sen esat izdarījusi,— pasteidzos viņu nomierināt.
   — Vai domājat, kāds…
   —      Nedomāju, bet zinu. Un nevis «kāds», bet Ralfs Bentons.
   —  Ralfs Bentons? Vai tas var būt?
   — Jūs pati kādreiz teicāt, ka kluss ezers ir dziļš.
   — Teicu pavisam citā sakarā.
   —  Kādā tad?
   —       Zināt — viņš ir galīgi izvirtis. Apmeklē pros­titūtas pie stacijas… Un droši vien nespēj iekvēloties mīlestībā pret krietnām sievietēm.
   —      Varbūt tikai neprot novērtēt smalko atšķirību starp vienām un otrām.
   — Ciniķis tāds,— viņa mani rupji pārtrauc.
   Izbraucam cauri Lozannai, kaut gan pēdējā laikā man raisās arvien lielāka ziņkāre par šo pilsētu, un ap vien­padsmitiem jau esam Zenēvā. Rozmarija vada mašīnu pieklājīgi lēnām, ievērodama satiksmes noteikumus un ļaudama sitroenam sekot mums pavisam brīvi. Kad no­griežamies nelielā ielā, kur atrodas Grābera uzņēmums, sitroens apstājas pašā tās galā, šķiet, aiz neērtības — tad jau būtu vai jāpielīp folksvāgena pakaļgalam. Mēs abi ar Rozmariju ieejam nama vestibilā, un, kamēr viņa dodas pa kāpnēm augšā, es slepus pa sētas durvīm nonāku blakus šķērsielā.
   Un uzraujos uz mīļās Floras.
   —      Ak tu nodevējs,— impozantā dāma ierunājas stin­dzinoši dzestrā balsī.
   —       Laipnības pēc tam, — īgni saku. — Vai tev ir mašīna?
   Tai pašā mirklī pamanu iepretim apturēto opelu tik tikko rēgojamies aiz varenā dāmas auguma.
   —      Bēgsim,— es ierosinu un steidzos pie viņas auto­mobiļa.
   —   Kurp lai bēgam? Ko tad darīs Brunners?— Flora vaicā, tomēr padevīgi nāk man līdzi, varbūt baiļodamās, ka varu aizmukt prom.
   —   Domāju, ka Brunners uzglūn fasādes pusē,— at­bildu, grasīdamies iekārtoties šofera vietā.
   —   Jā, viņš ir tur, kafejnīcā, — vāciete paskaidro, un pats nezinu, kā viņa tik brīnumātri pagūst apsēsties pie stūres.
   — Tādā gadījumā brauc uz Lozannu.
   —   Ko tu mani komandē! — dāma gremžas, iedarbi­nādama motoru. — Kā es drīkstu atstāt Brunneru?
   —   Viņš nav bērns. Ja iesim meklēt Brunneru, viss būs pagalam. Viņā pusē gaida vīri, ko uzsūtījis Bentons.
   Viņa strauji sāk braukt, klusējot iestūrē ielā, kas stiep­jas gar izbūvēto krastmalu, vēlāk nogriežas uz Monblāna tilta un tikai tad iejautājas: . — Bentons?
   — Jā, tavs mīļais Bentons, ap kuru tu lapsinies.
   —   Pjēr, ne ap vienu nekad nelapsinos,— Flora cie­nīgi iebilst. — Vīrieši paši tā līp man klāt, ka nemaz nav vajadzīgs lapsināties.
   —   Bentons gan nelīp tev klāt, viņš jau ir pielipis man.
   — Viņš darbojas Kēniga labā, vai nav tā?
   — Gluži otrādi, ja gribi zināt.
   —   Un tu pa to laiku esi pasācis darboties Grābera un Rozmarijas labā.
   —   Es sen darbojos Rozmarijas labā, bet vienīgi kā saimnieks. Vai tad neredzi, ka īrniece man noder acu apmānīšanai un es pametu viņu, izmanīdamies laukā pa sētas durvīm, kas pirmās pagadījās!
   — Sekoju jums no pašas Bernes.
   — Vari sekot, ja nav cita ko darīt…
   Nokļuvusi pretējā krastmalā, Flora nogriežas pa labi un brauc tālāk.
   —   Tagad, mīļā, ar savu maigo kājiņu piespied pedāli stingrāk.
   —   Zini, Pjēr, es nevaru ciest, ka mani komandē,— viņa nobubina, tomēr izpilda rīkojumu.
   Opels drāžas pa bulvāri, kur šai stundā satiksme arvien vēl ir pabrīva, tad nogriežas pa kreisi, un pēc brītiņa mēs tiekam uz šosejas, kas vijas līdz Lozannai.
   — Ko tad īsti darīsim Lozannā?
   — Tieši to, ko esmu apsolījis tev un Brunneram.
   — Vai tur ir briljanti?
   —   Nē, tur nav briljantu, bet ceļš pie tiem ved caur Lozannu.
   —   Tu taču saproti, ka man nepatīk tukšas valodas. Runā skaidrāk, manu zēn.
   —   Skaidrāk vairs nevaru pasacīt. Man jātiekas ar cilvēku, lai saņemtu no viņa ziņas. Daļējas ziņas, kuras, papildinātas ar citām, atklās visu ainu.
   —   Kādas ziņas? Ko tu mani āzē! — dāma iesaucas, viņas parasto mieru sāk graut mani miglainie izteicieni.
   Cik šausmīga sieviete! Viņa patlaban man sagādā tik lielas neērtības! Bet kā gan varēju paredzēt, ka uzduršos vācietei? Un, ja reiz esmu uzdūries, vairs nebūs glābiņa. Augu dienu būs jāvazā viņa sev līdzi. Vienīgi… Vienīgi, ja laimēsies…
   —   Nojaušu, ka nākamā diennaktī kādā jaukā stundā beidzot varēšu pateikt burvju vārdus: «Sezam, atve­ries!»— mierinu Floru. — Tad redzēsi, vai es tevi āzēju.
   —   Iegaumē, ka, vienalga, ko tu teiksi, būs jāsaka manā klātbūtne,— viņa brīdina. — No šā brīža mēs vairs neesam šķirami.
   —   Mīļā, atkārto šos vārdus! Tie man izklausījās kā burvīga mūzika.
   — Neāksties, Pjēr! Vari droši ticēt, ka runāju nopietni.
   Man nav nekāda pamata šaubīties. Drūmi skatos uz
   pazīstamo ainavu: zilgā Lemāna krasti — ezers pēdējā laikā nez kādēļ tapis 'duļķains —, zaļie parki, kuros slīgst baltās vasarnīcas, un skaidrās, gaišās debesis, bet, to visu redzot, man sirds nekļūst gaišāka.
   —   Ai, mīļā, tu pārāk komerciāli raugies uz dzīvi. Pat tad, kad es saku «mīlestība», tu ar to domā — «nauda».
   Dzirdot manu aizrādījumu, dāma nemaz nejūtas aiz­skarta. Gluži otrādi.
   —   Vissvarīgākais pasaulē, manu zēn, ir pelnīt naudu. . Un visvienkāršākais pasaulē, manu zēn, ir pelnīt naudu. Tomēr jāņem vērā kāds sīkums: katram darbam nepie­ciešami rīki. Manējam — arī.
   — Redzams, tavā skatījumā es tāpat esmu tikai rīks.
   —  Kādēļ gan ne? Kaut jel tu būtu derīgs!
   —   Ja acis mani neviļ, daba tevi apveltījusi ar diezgan krāšņu rīku.
   —      Ar diviem,— Flora mani pārlabo. — Otrais gan nav no miesas atribūtiem. Toties tas, manu zēn, ir gal­venais — prāts! Kas zīmējas uz pirmo, kuru tu domā, jāsaka, te ir runa par bārdāmām.
   —  Kāpēc? Nesen lasīju, ka Amerikā kāda neparasta sieviete iķ dienas saņemot desmitiem vēstuļu ar izde­vīgiem precību piedāvājumiem. Patiesībā viņa bijusi cen­timetrus divdesmit garāka un kilogramus simt smagāka par tevi, bet tu nudien neesi niecināma. Droši, vien ir vīrieši, kuri tevi dievina.
   —  Es taču teicu! Krīt kā mušas uz medu. Par spīti tavām neķītrajām zobgalībām. Dievina mani. Bet dievina, tikai lai paēstu divatā ar mani vakariņas vai atļautos uzdāvināt pēc parauga gatavotu rotaslietu par kādiem diviem tūkstošiem. Es varu dabūt divus tūkstošus, izģērb­damās kādā Sanpaulu zaņķī. Tu, Pjēr, mani turi par citu sievieti. ,
   —  Labi,— piekāpjos. — Nerunāsim vairs par augu­miem, lai kādi kuram apmēri, un pievērsīsimies saprātam. Vai tev tā trūkst?
   — Nē, bet trūkst kaut kā cita. Lai nopelnītu naudu, nepieciešams vēl rīks…
   —  … Atkal nauda.
   — Tieši tā. Kapitāls.
   — Varu saderēt, ka pašlaik mazajā, vecajā, Eiropā divsimt trīssimt firmām draud bankrots, kaut gan tiem, kuri tās cēla, sākumā bija ne mazums naudas un diezgan sajēgas.
   — Ja draud bankrots, tas nozīmē, ka viņiem nepietika vai nu vienas, vai otras,— Flora iebilst nesatricināmi mierīgi. — Un drošāk ticams — sajēgas. Katrs dumiķis, kurš prot ieņemt un izdot, iedomājas, ka ir varen gudrs.
   — Nūja, ja saprātu atzīsti par ģēnija dzirksti…
   — Mana kaimiņiene Pulfera kundze, — dāma stāsta, neveltīdama uzmanību muļķībām, kuras melšu,— sakrāja lielu kapitālu, likdama pamatā niecīgu mantojumu — divdesmit tūkstošus — un nedaudz atjautības. To varu apgalvot, jo nesen vadīju kādu no viņas veikaliņiem.
   —  Ko tur pārdeva?
   — Ne jau briljantus. Un ne jau Parīzes tualetes. Bet visparastākās preces: pīpes, šķiltavas, pelnu traukus, cigaretes….
   —  Ko tur var iesist no cigarešu paciņas?
   — Sīkumu! Bet ja nu dienā pārdot tūkstoš paciņu… Un ja pīpe, kas maksā pieci simti marku, dod divi simti marku tīras peļņas… Un ja viņa sapratusi, kur veikaliņš jāatver un kā jāiekārto…
   — Vai tas arī tavs sapnis?
   — Tirgoties ar tabaku? Tu, Pjēr, mani turi par citu sievieti. Es, tavuprāt, esmu te neparasta amerikāniete, te Pulfera kundze.
   —  Rekur, tūlīt aiz līkuma ir neliels sānceļš,— es saku. — Nogriezies pa to un apstājies.
   — Vai tad mēs nebraucam uz Lozannu?
   — Nogriezies un apstājies,— vēlreiz pasaku.
   — A, skaidrs! Tu gan esi viltnieks…
   Vērodams spogulī aizmuguri, līdz šim neesmu atklājis neko aizdomīgu, tomēr cilvēks nekad nevar būt drošs, ka nav maldījies, it īpaši — ja viņa vajātājam netrūkst saprāta, kā izteicās Flora. Tiešām nebūs par ļaunu ļaut, lai mašīnas aizplūst mums garām — ej nu sazini, varbūt kāds no pašas Zenēvas ir piesities vācietes opelam.
   Tā kā esam apstājušies nelielā sānceļā, koku ēnā, mūs nekādi nevar redzēt no šosejas. Toties mēs vērojam to mierīgā garā. Kaut gan vērojam tik ilgi, kamēr izsmē­ķējam pa cigaretei, nekas aizdomīgs neaizlaižas mums garām.
   —  Rullē tālāk,— es saku. — Apturi mašīnu netālu no stacijas. Un pēc iespējas tur, kur mēs nebūtu visas pilsētas ļaužu acu priekšā.
   —  Vai tu redzējies, kā šis komandē! — Flora no­burkšķ, izbrīnījusies par manu nekaunību.
   Viņa tomēr sāk braukt un pēc minūtēm desmit apstādina opelu mazā ieliņā aiz stacijas — tieši kā esmu pie­kodinājis.
   —  Lorāna kungs un kundze, — paskaidroju viesnī­cas «Terminus» kalpotājam, kas sēž pie administratora lodziņa.
   Viņš palūkojas ar manāmu interesi mūsos, visvairāk Florā, redzams, vēl ir tai vecumā, kad cilvēku urda ziņkāre, vai arī met aci uz lielām sievietēm.
   — Uz cik dienām?
   — Nu, tikai uz vakaru vien, — dāma pasteidzas darīt zināmu, turklāt ne gluži patiesi, jo mēs nedomājam te uzturēties visu vakaru.
   Kalpotājs pasniedz man atslēgu, liek izsūtāmam zēnam pavadīt mūs un pats mīļuprāt ar skatienu pavada Floru līdz liftam.
   Kamēr mana pagaidu dzīvesbiedre atsvaidzinās vannas istabā, izmantoju izdevību uzgriezt divus tālruņa numurus, pūlēdamies, lai balss nepārmāktu no krāna strūklojošā ūdens irdzoņu. Vispirms piezvanu uz aviosabiedrību un palūdzu mani savienot ar Springa kungu. Atkal rīkojos nepiesardzīgi, bet sacensības rit uz beigām, un viss tā iegrozījies, ka nav nekādas iespējas uzvesties delikāti.
   — Es gribētu pavaicāt… — runāju klausulē.
   — Jā?
   «Jā» ir izteikts ar jautajuma intonāciju, kuras jēga ir pavisam skaidra — vismaz man: Borislavs beidzot paguvis aizsūtīt Centram no kasetes izņemto dosjē. Uz­varoši nolieku klausuli, ka noblaukšķ vien, it kā būtu pārtrūkusi saruna.
   —  Kam tu zvani, manu zēn? — Flora pabāž pa vannas istabas durvīm galvu ar mitro seju.
   —  Mēģinu sazināties ar to cilvēku… es taču jau teicu…
   Viņa neko neiebilst, tomēr, drošs paliek drošs, piemirst aizvērt durvis. Galvenā operācijas daļa nu ir galā. Varu atvilkt elpu. Un turpināt spēli bez nomācošās sajūtas, ka spēlēju ar valsts naudu.
   Zvanu nākamajam. Bez šaubām, Flora nogriež- krānu, lai tas netraucē klausīties.
   —  Mesjē Arons?… Te runā Lorāns, domāju, jums laikam jau zināms par mani… Jā, jā, būtu ļoti patīkami… Kur jūs labāk gribētu satikties? Vārdu sakot, kur mēs varētu sātīgi paēst? Zināt, es gaužām maz pazīstu jūsu pilsētu… Jā… Jā… Brīnišķik.. Tieši vienos…
   — Tev vajadzēja viņam pateikt, ka aiziesi kopā ar dzīvesbiedri,— vāciete atgādina.
   —  Liekas, viņš tevi ievēros bez jebkādiem brī­dinājumiem… Un baidos, ka tava ierašanās visu izjauks…
   Par to vēl strīdamies kādu brīdi. Flora karsti vēlas, lai mēs runājam, viņai klātesot, bet atskārsme, ka viņas ziņkāre no tiesas var sagraut šo operāciju, viņu manāmi apvalda.
   —  Labi, manu zēn,— Flora galu galā padodas. — Paklausīšu tev arī šoreiz, kaut gan nevaru ciest, ka mani komandē. Tikai neiedomājies, ka tevi galīgi pametīšu. Es būšu tai pašā restorānā un tai pašā stundā, bet pie cita galda. Pieraugi, lai tu atvadītos no Arona zālē, jo laukā tevi gaidīs tava mazā Flora. Ceru, esi iegaumējis, ko tev agrāk teicu: no šā brīža mēs vairs neesam šķirami!
   Cik šausmīga sieviete.
   * * *
   Mēs abi ar Floru ieejam restorānā «Divi baloži», bet, kā jau esam norunājuši, viņa iekārtojas viena pie galda līdzās logam, un tas mani vedina ieņemt vietu pie cita galda pretējā kaktā. Zāle ir patukša, to nav grūti saprast, ņemot vērā, ka šodien ir darbdiena un te ēdamais un dzeramais maksā bargu naudu.
   Dāma uzmet man nosodošu skatienu, bet es tēloju izklaidīgo un apmierinos ar to, ka raugos uz ārdurvīm. Krietnais atstatums starp viņas galdu un manējo acīm­redzot nepatīk Florai. Tā tik vēl trūka, lai viņa sēdētu netālu un noklausītos mūsu sarunu!
   Sai mirklī pavecs vīriņš plāniem, sirmiem matiem, pe­lēkā uzvalkā ienāk zālē, pētīgi veras apkārt un, liekas, nevar izšķirties, uz kuru pusi lai iet. Nolēmis večukam palīdzēt, pieceļos un ar acīm aicinu viņu šurp.
   — Mesjē Arons?
   — Mesjē Lorāns?
   Piedāvāju viesim pašam izlasīt ēdienkarti un izvēlēties, ko pasūtīt. Mesjē Aronam laikam tas ir neparasts ga­dījums — sēdēt šādā restorānā — un reta izdevība apmierināt savas gastronomiskās vēlmes. Lieki ir pa­skaidrot, ka tās skar visdārgākos ēdienus, bet es šai ziņā esmu pietiekami labi ietrenēts — izgājis Benāto skolu.
   Kamēr Arons lasa ēdienkarti, es viņu nopētu. Ilgus gadus strādādams kancelejā, viņš jau mazliet sakumpis. Deguns liels, tāpat kumpains, nokāries, it kā visus garos gadus būtu kopā ar savu saimnieku vērīgi skatījies papīros. Mazas, miklas acis, kam aiz allažīgas piepūles jāraugās caur brillēm ar bieziem stikliem, tās viņš brīžiem noņem, lai apmainītu pret citām, ar kurām var redzēt tālāk. Pusdienu laikā man lemts tas prieks pārliecināties, ka Arons ne vien atkal un atkal apmaina brilles, bet arī pabīda te augstāk, te zemāk uz ērtā, kumpainā deguna, kas lielā apmēra dēļ ir kā radīts šādām izdarībām.
   Arona pelēkais uzvalks izskatās visumā pieklājīgs, bet, vērtējot stingrāk, derētu piebilst, ka tas vairs ne tuvu netiek pieklājīgam, jo «neiralģiskās» vietas — elkoņi, mugura un droši vien sēžamaplis — jau izdilušas spī­dīgas. Līdzīgas apslēpta pagrimuma pēdas manāmas arī pārējos tualetes gabalos — kreklā, vecmodīgajā kakla­saitē un kurpēs. Bet, ja iedomāsimies, ka viņa psihei tāpat raksturīgas nodilinājuma pazīmes, būsim nepatīkami pārsteigti: mesjē Arons nemaz nav zaudējis garīgās do­tības, it īpaši to, kuru pieņemts atzīt par pašu nepie­ciešamāko,— saprātību. To pierāda jau viņa pirmie vārdi, kad galvenais oficiants ir attālinājies, lai izrīkotu savējos.
   — Jūsu draugs sīki izskaidroja, kas un kālab jūs interesē, — mesjē Arons uzreiz pavēsta, īsti vietā neie­vadīdams sarunu ar apnicīgiem jautājumiem —«Vai jums patīk mūsu pilsēta?» un «Vai esat redzējis ka­tedrāli?».
   — Ļoti priecājos. Tas mums aiztaupīs laiku, — es saku laipni.
   — Nezinu… Neesmu pārliecināts… — viesis nedroši murmina. — Jāsaka, man radušās zināmas šaubas… Vai tad drīkst izpaust amata noslēpumu un visu pārējo… Mesjē Lorān, mēs esam vecās paaudzes ciivēki…
   — Tieši tas iedveš uzticību, — steidzos pakutināt viņa patmīlību. — Vecā paaudze nemaz nav tāda kā jaunā.
   Tomēr viņam, redzams, nekas nekut.
   — Cik patīkami to dzirdēt! Bet varbūt taisni tāpēc nevaru izšķirties, ko lai iesāku.
   —  Kā tā — nevarat izšķirties, — uzmundrinoši ie­minos.— Jūs taču drīz aiziesiet pensijā.
   — Jā. Un tas ir vēl viens dibināts iemesls atdarīt acis, lai nezaudētu pensiju.
   Viņš patiesi iepleš platas acis un pat apmaina brilles, ar kurām mēdz lasīt, pret otrām, kas ļauj redzēt tālāk, bet skatiens aizslīd man garām un pievēršas Florai. Tā­tad — Suzanna un baudkāri, veci vīri, kā izteicās mana īrniece.
   — Nezaudēsiet vis pensiju, — mierinu viesi.— La­bākajā gadījumā to vēl ar kaut ko papildināsiet.
   —      «Ar kaut ko»… — mesjē Arons neuzticīgi nosēc, domīgi risinādams sarunu tālāk. — Šis jūsu «kaut kas» neko neizsaka. Manas paaudzes cilvēki pieraduši pie skaidrākas valodas.
   —  Liekas, vieninieks ar trim nullēm skan pietiekami skaidri.
   —  Jā, bet necik neuzkurina drosmi. Kā jau zināt, vieninieks var būt vismazākais skaitlis.
   — Ejiet nu — ar trim nullēm…
   — Nulles paliek nulles, tās pašas par sevi saprotamas.
   Viņš laikam grasās pateikt vēl ko apvainojošu par
   vieninieku, bet šobrīd viesmīlis atnes mesjē Aronam melnos ikrus un man parasta, žāvēta šķiņķa šķēlītes: kad komandā viens labprāt laupa, otram jāpataupa, lai līdzsvarotu izdevumus.
   Kamēr tiesājam auksto ēdienu, pie mūsu galda atkal uzrodas viesmīlis ar spirta lampiņu un pannām, ar kurām sarežģīti rīkojas, mūsu acu priekšā līdz galam pagata­vodams galveno ēdienu, kas, starp mums runājot, ir teļa fileja, tikai aplieta ar izmeklētām mērcēm un garnēta sēnēm, maziem gaļas gabaliņiem un — neatceros, ar ko vēl, tas viss tiek darīts tādēļ vien, lai parastajai filejai piedēvētu citu nosaukumu un uzskrūvētu neticami augstu cenu.
   Beidzot viesmīlis, kā vienmēr, rituāli pasniedz īpaši pagatavoto ēdienu un sāk šaudīties apkārt, ļaudams man atsākt pārtraukto sarunu.
   — Vai es drīkstētu zināt, kāds jums padomā ir skaitlis, par kuru mēs varētu vienoties? — jautāju viesim.
   Viņš neapzināti sakošļā filejas gabaliņu, garšas labad piekozdams klāt sēni, iedzer deviņi simti piecdesmitajā vai nezin- kurā gadā ražoto bordo un tikai tad atbild:
   —  Man padomā "tāds skaitlis, kas tiešām spēj prātīgu vīru pavedināt uz risku…
   — Bet te vispār nav riska.
   —  Ak tā jūs spriežat,— mesjē Arons pārme­toši nogroza galvu. — Jums, jaunajiem, riskēt no­zīmē tikt cietumā. Bet aptraipīta sirdsapziņa? Kājām samīts gods?
   Ja jau sākam izteikt tik skaļus vārdus kā gods un sirdsapziņa, skaidrs, cena būs sālīta. Pat bērniem sap­rotams, ka gods un sirdsapziņa pērkama par baltu naudu.
   Ļauju viesim sātīgi' paēst un iedzert vēl pāris glāžu vīna, cerēdams, ka pilns vēders viņu vairāk noskaņos uz pielaidību. Vecais patiesi kļūst jestrāks, bet šo jes- trumu ir uzjundījusi Flora, nevis es, un, it kā atjautusi, ka viņai velta uzmanību, Flora izaicinoši pārliek varenās kājas vienu pār otru un vienaldzīgi smēķē cigareti, kas vainago pusdienas un parasti sagādā baudu, kamēr vēl kavējamies pie kafijas tases.
   —  Liekas, pirmoreiz redzu šo jauno dāmu… — mesjē Arons paklusām saka, nomainījis — nezinu, jau kuro reizi,— brilles.
   Viņš to izrunā tādā balsī, it kā būtu pastāvīgs restorāna «Divi baloži» apmeklētājs un sen saradis ar visiem tā viesiem. Neuzskatu par vajadzīgu pasacīt kādu vārdu: man, kā jau iebraucējam, ir bijušas vēl mazākas iespējas pazīt jauno dāmu.
   — Tā jūs vēl neesaf pateicis, kurš cipars jums pa prātam,— atļaujos viņam atgādināt, kad mums jau ir atnesta kafija.
   —  Mesjē Lorān, katrā ziņā man visvairāk pa prātam ir septītais. Esmu dzirdējis ļaudis stāstām, ka septiņi esot ebreju skaitlis, bet ko lai daru: no tēva puses esmu ebrejs, tātad šis skaitlis man izsaka arī nacionālo lepnumu.
   —  Šķiet, Bībelē bieži vien sastopams skaitlis trīs,— mēģinu iebilst.
   Vecais tomēr apņēmīgi pakrata galvu un paskaidro, ka Bībelē, kā jebkurā biezā grāmatā, lasāmi daždažādi skaitļi, bet visā pasaulē zināms, ka īstais ebreju skaitlis ir septiņi, un tieši tāpēc viņš neminot, piemēram, deviņi, lai gan arī tas iecienīts svētajos rakstos.
   Ilgi, draudzīgi strīdējušies, mēs galu galā vienojamies par visumā necilu, bet mums abiem izdevīgu skaitli, proti, pieci.
   — Tikai neaizmirstiet, ka par pieci būs jāsagādā arī atslēga, — pasteidzos brīdināt.
   — Atslēga? Kāda atslēga? — mesjē Arons izbrīnījies vaicā un ar vienu roku pat pabīda augstāk brilles, lai labāk saredzētu mani un pārbaudītu, vai neesmu dabūjis saules dūrienu, it kā mēs visu laiku būtu runājuši nevis par to, kur un kādas slēdzenes un atslēgas ierīkotas, bet par apkārtējās vides aizsardzību.
   — Seifa atslēga,— vientiesīgi paskaidroju.
   Vecais atklāti atzīst, ka mani vārdi izklausoties gluži vientiesīgi: seifu izgatavojusi pavisam cita firma, kurā viņam esot gan kāds paziņa, taču šis paziņa vienreizēji grūti pielaužams, turklāt tas viss noticis pārāk sen un, lai sameklētu dublikātus, vajadzēšot tik briesmīgi no­pūlēties, ka nevarot vairs būt runa par skaitli pieci un pat kabalistiskais septiņi liekoties gaužām niecīgs, tā nu tagad noteikti uzreiz un galīgi jānosakot deviņi.
   Flora iztālēm seko mūsu spraigajai sarunai, viņu ma­nāmi aizvien vairāk intriģē šis spraigums un ari tas, ka mīņājamies uz vietas, — citā situācijā droši vien es pieaicinātu viņu klāt, lai vecais varētu tuvāk redzēt Floru un atmaigt, bet tagad neuzdrīkstos ne domāt par to, jo tas būtu tikpat kā vilku ielaist aitu kūtī.
   Pēc ilgas kaulēšanās beidzot ejam kompromisa ceļu, un šai ceļā, kā jau bija gaidāms, vienojamies tieši par septiņi — par ebreju skaitli, kuru esam zelējuši, iz- šķiezdami tik daudz siekalu, un tagad abi norijām at­viegloti.
   Izrādās, lai gan atslēgu sameklēt ir drausmīgi grūti, to viņš var pagādāt šodien pēcpusdienā, vēlākais — ap sešiem. Es pat nojaušu, ka atslēga jau šobrīd atrodas mesjē Arona kabatā un viesis to nav izvilcis tikai tādēļ, lai izspiestu no manis piedevām vēl divus tūkstošus.
   —  Slēptuve ir ērta tai ziņā,— vecais galu galā uzsāk informāciju, — ka tās nav sākotnējā mājas plānā, tātad, pētot plānu, neviens to neatklās. Zināt, kungs, tas ir zemē paslēpts, pie pašas mājas piebūvēts dzelzsbetona bunkurs — bunkurs, kas iepriekšējam saimniekam dārgi izmaksājis un bijis viņa dedzīgās fantāzijas auglis. Viņš laikam baidījies, ka pat neitrāla Šveice var kļūt par bombardēšanas upuri: bunkurs datēts tieši pirms kara. Dažus gadus vēlāk jaunais saimnieks — mesjē Gora­nofs — nolēmis izmantot slēptuvi citam mērķim un to pārbūvēt uzticējis mūsu firmai. Un tā gan priekšzīmīgi paveikusi darbu, nudien, saku jums nevis aiz kāda aiz­sprieduma, bet gan tāpēc, ka labi sajēdzu šādas būšanas. Vesela dzelzsbetona šiena starp pagrabu un bunkuru — caur un cauri neizdibināma — var pārvietoties pa ne­redzamām sliedēm, līdzko tiek nospiesta poga. Jūs jau­tāsiet: kur tad ir poga? Bet arī te atrasts kardināls atrisinājums — tā slēpjas tvaika apkures krānā. Izņe­mam krāna rokturi, nospiežam pogu — un gatavs: smagā, biezā siena kā uz burvja mājienu pārvietojas, lai pavērtos bunkura iekšpuse. Cik ģeniāli, vai ne?
   — Bet seifs?
   t — E, seifs vairs nav nekāda mīkla, ja atslēga ir rokā. Galvenais, kā tikt pie seifa vai, teiksim, kā pasargāt seifu, lai neviens pie tā netiek. Un tieši šo jautājumu kardināli atrisinājusi mūsu 'firma!
   Mesjē Arons paraugās manī uzvaroši, it kā atrisinājums būtu bijis viņa paša darbs. Tad viņa skatiens aizslīd pār manu plecu un nolaižas drusku lejup, apstādamies
   laikam pie kuplās sievietes varen apaļajām gūžām. Tomēr viņš ļoti ātri pavērš skatienu vēl zemāk un atrauj atpakaļ un pat apmaina brilles, par spīti tuvredzībai, pamanījis pie savas rokas nezin kā pagadījušās stingras, oranžbrūnas, uz pusēm salocītas lapiņas. Protams, mesjē Arons nav tik slikti audzināts, lai tās skaitītu, bet tik un tā uzreiz uzmin summu.
   — Domāju, te ir trīs tūkstoši pieci simti.
   — Tieši tā.
   — Noteikti vēl jāpapildina līdz pieciem tūkstošiem.
   —      Jūsu ziņas taču' nav ne plika graša vērtas, ja trūkst atslēgas.
   — Ko gan ir vērta kaila atslēga bez manām ziņām?
   Un, ievērojis, cik mokoši es šaubos, viņš strikti apsola:
   — Visādā ziņā tā ir jūsu atslēga.
   —       Labi,— smagi nopūties, izvelku naudas zīmes, ku­ras īstenībā iepriekš esmu sagatavojis.
   Bet, iekāms pabāžu tās viņam zem rokas, uzprasu:
   — Pasakiet — kur un tieši cikos tiksimies?
   — Visērtāk — manās mājās. Pulksten sešos.
   — Vai agrāk nevarētu?
   —      Nu, atnāciet minūtes piecpadsmit agrāk. Zināt, es piecos beidzu darbu un dodos mājup.
   Iegrūžu viņam naudu un reizē paņemu vizītkarti ar adresi. Tomēr baiļojos, ka šī izdarība, lai cik slepena, nav paslīdējusi garām Florai nemanīta.
   —      Tātad bez piecpadsmit minūtēm sešos jūsu mā­jās,— vēlreiz pasaku, lai nerastos pārpratums. — Un, ja atvadoties dzirdēsiet citus vārdus, ņemiet vērā, ka tos teikšu tāpat vien, maldinādams kādu nepiederošu klausītāju.
   —       Es to visu saprotu,— mesjē Arons pamāj ar cieņu.
   Samaksāju par pusdienām, tad mēs abi ar viesi pēc sena vīriešu paraduma iegriežamies uz brītiņu tualetē. Tā ir laba izdevība izlasīt vizītkarti, ko, iegaumējis adresi, saplēšu gabaliņos un ar ūdeni aizskaloju prom. Ja blakus ir tāda sieviete kā Flora, nekad neko nevar zināt…
   Tiklīdz no «Diviem baložiem» izejam uz ietves, dāma, kas sēdēja pie pretējā galda, dīvainas sagadīšanās dēļ arī iznāk kopā ar diviem veciem vīriem — pēc izskata britiem. Ak šie vecie vīri! Un šī Suzanna!
   —      Nu tad norunāts — piecos pie veikala «Con- tis»,— pasaku slepeni, bet pietiekami skaidri.
   —   Jā, pie «.Contis»,— uzmezdams man sazvērnie­cisku skatienu, mesjē Arons nomurmina.
   —   Vai tu galu galā nepateiksi, kas tas par tipu?— Flora nepacietīgi vaicā, kad mēs divatā dodamies uz viesnīcu.
   —    Ko nu tu uzmācies ar sīkumiem,— es atbildu. — Ja reiz darbs rit uz priekšu, vai nav vienalga, kas viņš tāds ir.
   —    Labi, tad es panākšu viņu un pati uzzināšu visu. Viņš tā blenza uz mani, ka vajag tikai pasacīt vārdu…
   Neizteikusies līdz galam, Flora apcērtas uz papēža, un gandrīz esmu pārliecināts, ka viņa, pārlieku nekaunīga, tiešām ir ar mieru dzīties pakaļ vecajam.
   —    Izbeidz nu savas bērnišķības,— paklusi rājos, sa tvēris viņu aiz rokas. — Kā pati pirmīt dzirdēji, šo vīru sauc par Aronu un viņš strādā firmā «Nīdegers un Probsts».
   —    Kālab viņš tev ievajadzējies? — viņa prašņā tālāk, negribīgi iedama man līdzi.
   —    Lai dabūtu atslēgu, saprati, lai dabūtu atslēgu! Vai tagad esi apmierināta?
   —    Kur ir slēdzene?— neciešamā vāciete joprojām uzstāj.
   —   Tas noskaidrosies pēcpusdienā. Ziņas plus atslē­ga — tāds ir tas darījums.
   —   Vai tad tik ilgu laiku runājāt vienīgi par atslē­gu?— viņas ziņkāre nenorimst.
   — Mīļā, šī atslēga maksā naudu. Un bargu naudu.
   —   Redzēju — kaut ko pagrūdi viņam zem piedur­knes. Neesmu akla.
   Kādu brīdi soļojam klusējot, līdz viņa atkal pajautā:
   —   Tomēr tev jāzina, kur apmēram atrodas slēdzene… Saki — vai Goranofa vasarnīcā vai citur?
   — Bez šaubām, Goranofa vasarnīcā.
   — Bet kādēļ viņš pasūtīja šīs ierīces tieši Lozannā?
   —   Tādēļ, ka droši vien ņēma vērā tādus cilvēkus kā tu un es. Un pacentās viņu uzdevumu padarīt smagāku. Tici man — es patērēju daudz laika, kamēr uzodu Aro­nu.
   Beidzot pārnākam viesnīcā, novelku žaketi un visā augumā izstiepjos divguļamā laulības gultā tāpat vien, lai atsvabinātu muskuļus, pa to laiku pamanīdamies zem spilvena pabāzt — drošs paliek drošs — mazu ārstnie­cības preparātu. Flora arī grasās mazliet atpūsties un,
   nevēlēdamās burzīt brīnišķo vasaras kleitu, kas uzkrītoši izceļ viņas varenos apaļumus, apdomīgi ģērbjas nost spoguļa priekšā.
   —  Redzot tavu erotisko mežģīņu veļu, tā vien šķiet, ka esi saposusies nevis darīšanu braucienam, bet strip­tīzam,— nenovaldos neieminējies.
   —  Darīšanu braucienā sievietei vienmēr jābūt gatavai uz striptīzu, mans mīļais, viņu var taču piespiest to izpildīt,— viņa mierīgi pasaka.
   — Piespiest? Tevi? Nesmīdini mani!
   Flora netur par vajadzīgu atbildēt un aizvien vēl grozās pie spoguļa, laikam gribēdama ne tik daudz sevi apskatīt, kā sagādāt man iespēju patīksmināties par viņu. To arī daru, lai viņu neapvainotu.
   Izaicinoši gorīdama gūžas kā pavedinātāja senās filmās, viņa galu galā pienāk pie gultas, apstājas un mani izrīko:
   — Nu, izģērbies, šitā gulēdams, vēl samurdzīsi bikses.
   Paklausu Floru atkal tā paša iemesla dēļ — negribu
   viņu apvainot. Tad kaut kā nevilšus nokļūstam situācijā, kādu tikumīgi autori apzīmē ar vienu vai vairākām daudzpunktu rindām. Kad tā ir garām, atslābuši mēģinām nosnausties, jo līdz pieciem laika vēl diezgan un «Contis» nav pārāk tālu. Es, protams, ne domāt nedomāju noraut aci, arī nervi ir pietiekami saspīlēti, lai neiesnaustos, gluži vienkārši vēroju, kad mana viendienas dzīvesbiedre beidzot iemigs, bet viņa neiemieg un grozās no vieniem sāniem uz otriem, un es ar drebošu sirdi uzmanos, ka tik nemierīgā skaistule nesalauž gultu un tā ik mirkli nenobrakšķ un nesabrūk.
   —  Pjēr, tu esi izšķiedis ļoti daudz naudas šai ope­rācijai… — saklausu miegainu Floras balsi.
   — Tiesa gan,— nomurminu.
   —  … Un patērējis ļoti daudz laika…
   — Tiesa gan, — atkal piekrītu.
   —… Un tikai tādēļ, lai padarītu mani laimīgu, vai ne, manu zēn?
   —  Mīļā, tavas lamatas nav visai smalkas. Skaidrs kā diena, ka tas nav mans vienīgais mērķis. Bet, par spīti tam, noteikti padarīšu tevi laimīgu. Un uz viena vienīga pamata.
   —  Uz kāda tieši?— viņa jautā, un .miegainības pie­skaņa jau ir izkliedējusies.
   — Tur, kur atrodas tas, ko tu meklē, slēpjas arī kas cits, ko es meklēju. Cik vienkārši, vai ne?
   — Pjēr, bet kas tas cits tāds ir?
   —  Saraksti, dokumenti — vispār papīri, kuriem vairs nav naudas vērtības.
   — Vai esi ar mieru atteikties no briljantiem, lai iegūtu papīrus, kuriem vairs nav naudas vērtības?
   —  Kā tad — esmu ar mieru. Lai cik tas šķiet ne­ticami, raugoties no tava viedokļa. Vai tu nemaz nedomā, ka pasaulē ir kaut kas svarīgāks par naudu?
   —  Nē. Šādas muļķības man ne prātā nenāk,— viņa atzīstas.
   Tad Floras balss atkal izklausās miegaina:
   —  Starp citu, te tiešām ir jautājums, kāds kuram viedoklis. Tu laikam piederi pie tiem, kas met bumbas un šauj, cīnīdamies par savu politiku…
   Ne vārda nesaku, lai viņa varētu mierīgi aizmigt, un spraigi domāju, kas būs tālāk. īsa, pazīstama apspriede ar vienu savu es un otru, lai kļūtu skaidrāka perspektīva. Nezinu, cik ilgi risinās apspriede, bet ir tāda nojauta, ka Flora nu galīgi pierimusi, un lēnām stiepju roku, lūkodams paņemt zem spilvena pašauto ārstniecības pre­parātu. Nevarēdams to sačamdīt, bāžu roku dziļāk un dziļāk. Un tieši šai mirklī pār mani pēkšņi pārkarājas vācietes kuplās krūtis.
   — Vai guli, manu zēn?
   Sie vārdi un kuplās krūtis ir pēdējais, kas palicis atmiņā, kopš iegrimu murgainā un dīvainā miegā — narkozes pasaulē.
   Pamodies jūtu skaudras galvas sāpes un mutē pretīgu rūgtuma garšu. Tomēr aizrit vēl krietns brīdis, līdz atjaušu, ka esmu pamodies, jo galvā plaiksnās nesakarīgi tēli un pat nespēju aptvert, kāpēc un kā esmu nokļuvis pavisam nepazīstamā dzīvoklī. Beidzot atjēdzu, ka tā taču ir viesnīcas «Terminus» istaba, šķiet, redzu pār savu seju līgojam Floras kuplās krūtis un dzirdu viņas bažīgo balsi: «Vai guli, manu zēn?»
   Viņa mani ir apdullinājusi ar paša preparātu — ga­tavā kobra. Spogulī novēroja, kur paslēpju ampulu, un nemanot pārlika to zem sava spilvena, kamēr es izģērbos.
   Vēl neesmu paguvis lāgā izprast, kā īsti tas viss noticis, kad uzlēcu no gultas. Uzlēcu un uzreiz nokritu atpakaļ. Galva reibst, un nāk vēmas. Bet tagad nav īstais laiks mocīties ar sliktu pašsajūtu. Mēģinu atkal uzcelties — šoreiz lēnām un apdomīgi. Paskatos rokas pulkstenī, kas nolikts uz galda,— septiņas minūtes pāri pieciem.Pal­dies dievam. Nedrošiem soļiem aizvelkos līdz vannas istabai un paeju zem dušas.
   Pēc brītiņa jūtu, ka atdzīvojos. Apģērbjos zibenīgi, pēc dažām niecīgām pazīmēm noprazdams, ka manas kabatas izčamdītas. Nekas nav paņemts, bet kabatas iz­čamdītas. Flora laikam meklējusi mesjē Arona vizītkarti.
   Atstāju viesnīcu un dodos uz to vietu, kuras adrese iespiedusies atmiņā. Labi vismaz, ka narkotikas neko neizdzēš no atmiņas, gluži otrādi, to bagātina ar kādu nepatīkamu atgadījumu. Līkā ieliņa, kas ved uz pilsētas augšgalu, liekas nejēdzīgi stāva, un es, lai gan bez piec­padsmit minūtēm seši tik drīz vēl nebūs, paātrinu soli, cik vien iespējams: situācija taču ir tā mainījusies un Flora ir tāda sieviete, ka ne par ko nevaru būt drošs.
   —  Drusciņ par agru esat ieradies. Tik tikko pārnācu mājās,— atvērdams dzīvokļa durvis, mesjē Arons īgni, pārmetoši saka.
   Zināms, ierasties veikalnieciskās darīšanās par agru ir tikpat nepieklājīgi kā nokavēties. Bet patlaban man atslēga rūp vairāk hekā pieklājība.
   —  Ceru — jums jau ir? — jautāju, juzdams, cik dīvaini krūtīs sāk niķoties nogurdinātā sirds.
   Saimnieks nevis atbild, bet izņem no vestes kabatiņas atslēgu, smagnēju, izskatā sarežģītu, rādās, uz to var droši paļauties.
   —  Ceru, šī būs tā pati?— pastiepdams roku, atkal vaicāju.
   Mesjē Arons delikāti atvaira manu roku un cienīgi aizrāda:
   —  Neaizmirstiet, kungs, ka piederu pie vecās paau­dzes.
   Cerēsim, ka vecās paaudzes ieradumi ir panākuši savu. Lai gan iespējams piesargāties, cilvēks šādos darījumos ir spiests rīkoties kaut vai uz labu laimi.
   —  Domāju, ka starp saņemto summu un maģisko skaitli ir zināms robs un tas jāaizpilda,— saimnieks atgādina, joprojām turēdams atslēgu pieklājīgā attālumā no manas kārē pastieptās rokas.
   Miesās raženā dāma ar mani būtu izspēlējusi visne­krietnāko triku, ja gluži vienkārši pievākuši naudu. Tad šis apdomīgais vīrs ne par ko pasaulē neatdotu man atslēgu. Bet to izdarīt viņa nav nedz attapusi, nedz atļāvusies.
   Izvelku roba aizpildīšanai nepieciešamās naudas zīmes un pasniedzu, pretī saņemdams slepeno atslēgu. Pēc tam novēlu mesjē Aronam labu veselību un laimīgu mūža novakaru un dodos prom.
   Pulkstenis ir bez astoņām munūtēm seši.
   Kaut gan ir bez astoņām minūtēm seši, uz ielas jau stāv Floras opels, no kura melnās čaulas viņa patlaban šķiļas laukā.
   —      Mīļā, nepūlies un nekāp ārā, — es viņu apturu. — Ceļosim tālāk.
   —      A, tu esi šeit, manu zēn,— Flora saka laipni, cik vien tas viņai pa spēkam, un iekārtojas atkal pie stūres. — Nedomāju, ka pamodīsies tik drīz. Tu ļoti saldi biji iemidzis.
   —      Vispirms — uz viesnīcu: jānorēķinās, — izrī­koju Floru, apsēzdamies viņai blakus.
   —      Vai nevari to pateikt citā tonī? Tu taču zini — es neciešu, ka mani komandē.
   —       Es gan tev, mīļā, pateiktu kaut ko citā tonī. Bet priecājies, ka esmu cēlsirdīgs.
   — Cēlsirdīgs? Ha-ha…
   Viņa iesmejas mazliet sēcoši, gandrīz kā vēl nekad.
   —      Varbūt pat neatjēdz, ka tev atvēlēju to pašu devu, kuru biji sagatavojis man. Un varbūt esi aizmirsis, ka reiz jau mani piespiedi ieņemt līdzīgu devu…
   — Nesaprotu, par ko tu runā.
   —      Tiešām?… Toreiz pārdzīvoju briesmīgu pazemoju­mu… un briesmīgas galvas sāpes…
   — Man nav ne jausmas, par ko ir runa.
   Flora tomēr netur par vajadzīgu to paskaidrot, ieslēdz pirmo ātrumu un sāk braukt.
   Ieejam viesnīcā, samaksājam rēķinu un dodamies ceļā uz Bērni. Ainava ir pazīstama un ne visai eksotiska, un tagad, kad saspringums atslābis, galva atkal sāp stiprāk. Starp citu, klusēju un pat mēģinu nosnausties, lai gan Flora ir tāda sieviete, ka viņas klātesmē ne uz mirkli nedrīkst iesnausties.
   —      Pamatīgi man iezāģēji ar saviem vārdiem «piecos» un «Contis»… — pēkšņi saklausu viņas balsi.
   Neko neiebilstu, un viņa atkal dzēlīgi saka:
   — Droši vien arī tagad nesaproti, par ko runāju.
   —       Pavisam neskaidri,— atzīstos. — Tava deva ir ta­ču izsitusi mani no sliedēm.
   —      Tomēr ne tik tālu, lai palaistu garām tikšanos. Kaut es būtu agrāk iedomājusies viņa adresi uzzināt firmā «Nīdegers un Probsts»… Tad es pagrieztu tev muguru.
   — Tā tiešām pelna, lai uz to paskatītos,— murminu.
   —  Tu augstu vērtē intelektu, tomēr atļaušos pateikt, ka tev dažas muguras daļas ir daudz vairāk attīstītas nekā prāts. ^
   —  Kaut es būtu agrāk iedomājusies… — neklausī­damās manī, viņa sarūgtināta vēlreiz saka.
   —  Un ko tu būtu panākusi? Izsviedusi divus tūk­stošus — mesjē Arons nebūtu atteicies no šīs summas ne par kādiem sievietes jaukumiem pasaulē —, izsvie­dusi divus tūkstošus par atslēgu, kas tev nekam nederētu. Man likās — tu esi gudrāka, bet acīmredzot esmu mal­dījies.
   —  Neaizmirsti to, ka es pati vadītu spēli, ja dabūtu rokā atslēgu! — dāma runā pretī. — Mana atslēga, tava slēdzene, bet spēli vadītu es.
   —  Mīļā, tu nekad to nevadīsi. Tas viss nav ne bridžs, ne tirdzniecība ar pīpēm. Lai kā tev nepatīk, ka es komandēju, tomēr tavu interešu labā pateikšu — neko vairs neimprovizē un klausi mani, ja tiešām gribi tikt pie briljantiem.
   Kaut gan miegs mācas virsū, balss skan pietiekami ietekmīgi, un dāma kādu brīdi apsver nupat dzirdēto vārdu jēgu.
   —  Labi, Pjēr, bet arī pats iegaumē: ja tikai mēģināsi beigās aizšaut kāju man priekšā, es tevi nogalināšu!
   —  Nedraudi,— tik tikko varu parunāt, jo miegs aiz­vien vairāk mācas virsū. — Zinu, ka to neizdarīsi. Es esmu tava vājība.
   — Tiešām, diezin vai to izdarīšu,— viņa atzīstas.
   — Nē, tiešām man nebūtu spēka tevi nogalināt…
   Un, lai galīgi mani nomierinātu, viņa piebilst:
   — Tevi nogalinās Brunners.

   Flora apstādina mašīnu pie konditorejas Austrumu lokā un, kad esmu izkāpis, brauc tālāk. Mūsu šķiršanās nav visai konspiratīva, bet tagad man tikai vēl trūkst strīda ar Rozmariju.
   Pa pusei atpūties, pa pusei vēl vairāk apdullis no snaudiena automobilī, eju uz vasarnīcu, tomēr jau pirmajā pagriezienā ieraugu pie alejas stāvam amerikāņa zaļo buiku.
   —  Lorān, vai gribat, lai tepat uz vietas jūs noklapēju, vai atzīstat par labāku, ka eksekūcija notiks citur, ne­vienam neredzot?— Ralfs laipni jautā, pabāzis galvu no mašīnas.
   Bezgaumīgā doma mani noklapēt laikam kļūst aizvien populārāka.
   — Neaizmirstiet, ka mūsu starpā ir vienošanās,— es atgādinu.
   — Jūs taču to esat pārkāpis.
   —  Slikti gan esat informēts. Es kopā ar Rozmariju tāpat vien aizbraucu pie viņas Grābera…
   — Zinu jau, zinu.
   —  Kamēr gaidīju Rozmariju lejā, hallē, man virsū uzskrēja Flora. Uzbrāzās kā viesuļvētra un mani aizrāva…
   —…Un augu dienu trenkāja jūs šurpu turpu kā ne­varīgu, no koka norautu lapu…
   —  Ē, neesmu vis tik nevarīgs. Domāju — paguvu gan izdarīt kaut ko. Bet tiešām visu dienu nevarēju tikt vaļā no Floras.
   — Zinu arī to,— Bentons pamāj. — Redzēju, ka izkāpāt no viņas mašīnas. Ko tad jūs izdarījāt?
   — Vai nu runāsim te, uz ceļa? — pārmetoši jautāju, juzdams, cik vitāli nepieciešama tase karstas kafijas.
   Amerikānis izlien no buika, un mēs abi dodamies uz konditoreju — uz vienu no mazajiem šā rajona lepnumiem. Konditoreja patiesi ir diezgan mājīga, tomēr mēs iekārtojamies laukā, terasē: no šejienes var vērot lejā trokšņaino bulvāri ar tramvajiem, kas atbrauc no pilsētas, apgriežas un dodas atpakaļ, un augšā zaļos paugurus, kur uztupušās mūsu rajona — miermīlīgā un klusā ciema — vasarnīcas.
   —  Domāju, ka jau šonakt pabeigsim operāciju un tiksim galā ar mūsu darījumu,— saku, dzerdams otru tasi kafijas.
   —  Ko nozīmē «domāju»?— Ralfs manī paveras ar melnajām, grūtsirdīgajām acīm.
   — Es gribu teikt, ja sievietes neko neizjauks.
   — Tas ir atkarīgs no mums — vai tad atļausim viņām izjaukt? Vispirms pastāstiet, ko jūs gribat iesākt. Pēc tam apsvērsim, kā rīkoties.
   —       Liekas, vislabāk rīkosimies, ja izspēlēsim bridža partiju,— ieminos.
   Un pamatvilcienos izklāstu savu ieceri.
   Ralfs brīdi klusē, droši vien domās pārbaudīdams^ vai šajā iecerē nav kāds klupšanas akmens, pret kuru viņš var sāpīgi sasisties. Tad saka:
   —       Esmu ar mieru. Un nav vērts zaudēt laiku. Pēc pusstundas atnāciet abi ar Rozmariju, bet es parūpēšos par Floru.
   —       Beidzot! — mana īrniece iesaucas, kad ienāku mū­su viesistabā ar zaļajām, nervus nomierinošajām tapetēm.
   —       Nebūtu par ļaunu, ja jūs, mīļā, sapostos. Bentons mūs gaidīs pēc pusstundas.
   —  Kādēļ? Lai mūs abus nogalinātu?
   —       Pagaidām programmā nav paredzēts šāds priekš­nesums. Drīzāk — parasts bridžs.
   Rozmarija, pieceļas no savas iemīļotās vietas uz dīvāna, kur līdz šim droši vien raizēt raizējās, bet pirms došanas uz guļamistabu noprasa:
   — Vai nokārtojāt darīšanas?
   —  Liekas, jā gan. Lai arī daļēji.
   —  Kāpēc daļēji?
   — Tāpēc, ka uzgrūdos virsū Florai.
   —       Uzgrūdāties nejauši vai pēc iepriekšējas noru­nas?— viņa paraugās manī ar vienu no saviem ne­tīkamajiem skatieniem.
   —       Ne šā, ne tā: viņa dzina mums pēdas, tātad tas nenotika nejauši. Taču mēs iepriekš neko nebijām no­runājuši, kā esat iedomājusies savā neaptveramajā neuz­ticībā.
   —       Sī sieviete mani tīri vai satracina ar savu ne­kaunību!
   —      Kļūstiet taču greizsirdīga, — uzmundrinu īrnieci, — tas man sagādā prieku.
   —       Es lai kļūtu greizsirdīga?… Baidos vienīgi no tā, ka viņa var pievākt briljantus, pēdējā brīdī.
   —       Diez vai. Protams, neesmu gaišreģis, bet diez vai. Manuprāt, jums ir daudz lielākas izredzes.
   —       Pjēr, izredzes ir viens, gala iznākums — pavisam kas cits. Zināt, es paļaujos tikai uz jums.
   —  Zinu jau, zinu,— saku. — Bet nu pasteidzieties!
   Kad viņa guļamistabā uzsāk sarežģīto ģērbšanās pro­cedūru, iejautājos:
   —  Kā klājas jūsu draudzenei Violetai?
   — Viņas vairs nav. Nozudusi, — aiz durvīm atskan Rozmarijas balss.'
   — Kā tad tā — nozudusi?
   — Ap trijiem pārrados un aizgāju apciemot Violetu, lai gan viņa to nepelnīja, bet viņas nebija mājās. No kaimiņiem uzzināju, ka viņa ar reno aizbraukusi jau agri no rīta.
   Nogaidījis, kad Rozmarija izteiksies līdz galam, aizeju uz virtuvi un pētīgi paveros pa logu. Blakus vasarnīcā nespīd gaisma. Tas ir kāds sīkums, neparedzēts manā plānā. Cerēsim — mazsvarīgs.
   Tieši pēc pusstundas Tims vai Toms mūs ieved ame­rikāņa godagalā. Kaut gan vienu no abiem Bentona kal­piem nesen piekāvu, tomēr arvien vēl viņus nevaru atšķirt. Viesistabā mūs gaida namatēvs un arī Flora.
   —  Ai, mīļā, šī brīnum skaistā kleitiņa jūs padara pa­visam gaisīgu,— Flora iesaucas, pievērsdamās Rozma­rijai.
   Viņas dzēlīgajā valodā tas nozīmē «tievu kā asaku».
   —  Bet cieši pieguļošais kostīms brīnišķi izceļ jūsu smuidrumu, mīļā,— Rozmarija atsaucas.
   Un viņas tikpat dzēlīgajā valodā tas nozīmē «resnumu».
   Flora izliekas, ka to nav dzirdējusi, un pagriežas pret mani.
   — Pjēr, manu zēn, tik sen neesmu jūs redzējusi…
   «Veselu stundu,» klusībā nodomāju.
   —  Liekas, nav vērts vilcināties,— Ralfs saka, pie­celdamies no atzveltņa kaktā un dodamies pie sagatavotā kāršu galda.
   Pasteidzamies sekot viņa paraugam, un spēle sākas parastā, mierīgā ritmā un tradicionālā virzienā — es zaudēju. Arī amerikānis zaudē — varbūt tādēļ, ka viņa prātu stipri nodarbina pavisam kas cits, varbūt tāpat vien, kā jau trumpmanis, kurš ieņēmis otro zaudētāja vietu, pareizāk, apsēdies man pretim.
   —  Gan būs labi, mums veiksies mīlestībā,— viņš sevi mierina ar nodrāzto, veco asprātību, kuru dzirdot abas dāmas reizē neviļus ironiski pasmīkņā.
   Šobrīd Tims vai Toms ienāk un pavēsta, ka pa tālruni kāds meklējot mesjē Lorānu.
   —  Kurš tas varētu būt? — es izliekos, ka kļūstu domīgs, jo negaidītais tālruņa zvans ir tikai daļa no iepriekš izstrādātā plāna.
   — Patiešām, kurš tas varētu būt? — Ralfs vaicā, uz­mezdams man šaubīgu skatienu.
   Piecēlies dodos pa gaiteni uz kabinetu un dzirdu aiz muguras amerikāni izmetam jau paredzēto repliku:
   — Vienu mirklīti, tūlīt būšu atpakaļ!…
   Bentona uzdevums ir tēlot cilvēku, kuru nomāc un tirda neuzticība.
   Tā nu, nepievērsdami ne mazāko uzmanību tālrunim, mēs viens pēc otra izejam pa sētas durvīm laukā un steidzamies pie attālu novietotās Bentona mašīnas. Iekār­tojamies priekšējā sēdeklī, un amerikānis sāk braukt, ne­pūlēdamies pārāk strauji iedarbināt motoru. Timām vai Tomam atliek vienas rūpes — pēc brīža dāmām jāpazi­ņo, ka mani steidzami izsaucis mesjē Benāto un nama­tēvs, savas parastās neuzticības upuris, atzinis par nepie­ciešamu man piebiedroties.
   Vasarnīcā situāciju turpmāk visnotaļ noteiks dāmas. Proti, kamēr labpatiksies gaidīt, vlrias joprojām jutīsies kā viešņas, bet tajā mirklī, kad vēlēsies doties prom, sapratīs, ka nokļuvušas gūstā. Kā Bentons man lūkoja ieskaidrot, Toms un Tims, lai arī izskatās kusli, nemaz nav tik bezspēcīgi.
   — Violeta nozudusi jau agri no rīta,— es saku, kad braucam garām Goranova vasarnīcai, kuras logos arvien vēl nespīd gaisma.
   — Kāda tam nozīme?
   — Nekāda, bet ka tikai viņa ar visu savu vientiesību neiepinas mūsu pasākumā.
   — Ja iepīsies, trieksim viņu ratā,— Ralfs nevērīgi nomurmina.
   Tikuši uz Lozannas šosejas, pa to drāžam dzeltenīgo luminiscences spuldžu drūmajā gaismā, tā iesveļ sirdī pasaulīgas skumjas. Klusējam, jo visu, kas bijis sakāms, esam viens otram pateikuši. Satiksme patlaban ir gaužām maza, un gaišā šosejas lente strauji slīd mums pretim starp divām blīvām tumsas sienām. Pēkšņi pamanu tālu aiz buika divus spožus starmešus, kas mani pamudina pārtraukt klusumu:
   — Ceru, ka mums nesitas klāt jūsu sitroens, kurš šodien mani jau vajāja, vai kas tamlīdzīgs…
   — Es taču jums apgalvoju, ka nekā tamlīdzīga ne­būs,— Bentons dzestri attrauc.
   — Zināt, ja iejauksies kāds trešais, tas nozīmēs, ka mūsu operācijai noteikti krusts pāri.
   — Jūs, mīļais, jau atkārtojaties, — amerikanis aizrāda.
   Arī viņš pats atkārtojas, pēc brītiņa vaicādams:
   —  Kā varu būt drošs, ka mani nevilināt lamatās?
   — Nekļūstiet smieklīgs. Kādās lamatās? Labāk jāsa­ka — te, šajā zemē, es esmu jūsu rokās, nevis jūs — manējās.
   Starmeši aiz muguras pamazām slīd tuvāk un tuvāk, beigu beigās mašīna mūs panāk un apsteidz. Sazin kāds mersedess un sazin kāda sieviete. Paveca sieviete, ne jau viena no tām — mūsējām. Droši vien Ralfs tīšuprāt samazināja ātrumu, lai ļautu mersedesam pabraukt garām un atgūtu sirdsmieru.
   — Jūs tomēr vēl neesat pateicis, kur tieši būs mūsu ceļa gals, — pēc brīža amerikānis atkal ierunājas.
   — Lieki ir to teikt. Tas varētu tikai pavedināt jūs aizsūtīt turp kādu savējo un visu izjaukt.
   —  Man ne prātā nav nākusi šāda doma,— viņš melo ļoti nekaunīgi. — Neesmu tik nevarīgs, lai būtu va­jadzīga sardze.
   — Ticu gan, ticu. Un, ja neticetu, jusu žakete, pa­matīgi izriezusies pa kreisi, mani pārliecinātu, ka maldos. Kaut gan, ja vēlaties zināt, gluži veltīgi esat sevi ap­grūtinājis ar šādu gludekli.
   — Var jau būt,— Ralfs piekrīt. — Vaļsirdīgi atzīs­toties, mans darbs ir pētīt dosjē un skaitīt naudu, nevis šaut.
   — Ceru, jūs nerunājat par savu formālo, varbūt pil­nīgi iedomāto darbu bankā?
   — Bankā vai citur, vienalga, mans darbs ir caur un cauri kancelejisks. Taču, iekāms tiku pie tā, esmu izmēģinājis roku daudzos citos amatos. Tātad tā būs kļūme, ja neviļus noturēsiet mani par Kēnigu.
   — Man nekad prātā nav iešāvusies šāda doma,— savukārt cenšos viņu pārliecināt. — Gluži otrādi, pa­ļaujos uz to, ka esat labs profesionālis. Un, ja tiešām esat labs profesionālis, vai tad izdarīsiet tādas muļķības, kādas diletants pēkšņi varētu sagudrot un visu sagraut.
   Protams, nemaz tik akli neuzticos amerikānim. Man pat gribētos pieļaut domu, kā buiks ir apgādes ar maz- mazītiņu aparatūru, kas raida ēterā «pīk-pīk» un sitroenam iztālēm norāda, kurp mums jāseko. Nav brīnums, ka cilvēki sitroenā uztur attiecīgus sakarus ar vasarnīcā palikušajiem — ar Timu vai Tomu, kas gatavi ik mirkli atsūtīt papildspēkus, tiklīdz tie būs nepieciešami. Un tomēr, ja arī neticu Ralfa vaļsirdībai, man nav pamata šaubīties par viņa mantkāri. Bet5 mantkāre prasa, lai vismaz darījuma laikā mēs abi būtu gluži vieni. Lai darījums notiktu zem četrām acīm. Lai amerikāņa priekš­niekiem nerastos ne vēsts no nelādzīgām aizdomām. Lai viss būtu, kā nākas. „
   Risks var gadīties tālāk. Zināms, Bentonam ir tīrais nieks mani palaist, lai eju savu ceļu. Saņēmis dokumentus, kuriem nav vairs naudas vērtības, nozudīšu un likšu viņu mierā. Bet viņš nebūs tik cēlsirdīgs. Tāpat viņš nerīkosies tik muļķīgi, ka nodos mani saviem priekšnie­kiem. Bentons mani nogalinās, turklāt ar vienu vienīgu mērķi — tikt vaļā no nevēlama liecinieka uz laiku lai­kiem.
   —  Cikos jūs esat noteicis savējiem sākt darboties? — jautāju, negribēdams klusēt.
   —  Lorān, jūs gan uzmācaties, ka ne izturēt,— Ben­tons nopukst.
   —  Es jau esmu paskaidrojis, ka slēptuvi nevar atvērt piecās sekundēs. Un mums abiem būs vienlīdz neērti, ja jūsējie bāzīs tur degunu pirms laika.
   — Jūs gan uzmācaties, ka ne izturēt,— viņš vēlreiz nosaka. — Varat būt drošs, ka neviens nebāzīs degunu un neviens mūs nekādi netraucēs.
   Atlikušo ceļa gabalu braucam nerunādami. Tikai tad, kad esam sasnieguši Lozannu, Ralfs pavaicā:
   — Kurp lai tagad stūrēju?
   — Uz staciju.
   —  Ja uzreiz pateiksiet adresi, man būs vieglāk orien­tēties.
   —  Nevaru pateikt to, par ko pašam nav ne jausmas. Man ir tikai aptuvens priekšstats par šo vietu.
   Patiesībā ir gluži otrādi — man nav nekāda priekš­stata, bet kartē esmu izpētījis, kur tieši atrodas šī vieta. Tikko esam aizkļuvuši līdz stacijai, paskaidroju:
   — Jānogriežas un jābrauc lejup, tad — zem tilta un aiz tā — pa labi.
   Kad esam nogriezušies pa labi, dodu nākamo rīkojumu, pēc tam — atkal citu. Un tā tālāk. Tīšuprāt sarežģīju maršrutu, kaut gan tas ir bīstami — varu apmaldīties. Beidzot buiks iespraucas šaurā ejā starp kādu augstceltni un mūra sētu.
   — Vai tad te? — Ralfs aizdomīgi jautā.
   — Pāris soļu no šejienes,— viņu mierinu.
   Tālāk ejam kājām, un izrādās, ka pāris soļu ir visai garš ceļa gabals.
   — Jūs, mīļais, mani āzējat,— amerikānis ieminas.
   —       Nemaz neesmu noskaņots jūs āzēt. Taču arī man ir tiesības rīkoties samērā piesardzīgi. Un nav nekādas vēlēšanās šķirties no dzīves tik jaunam.
   Galu galā nonākam pie palielas, smagnējas ēkas, kas neskaidri iezīmējas starp dažiem kokiem lēzenā ezera piekrastē.
   — Seit, — es saku.
   —      Jūs no tiesas esat mani āzējis,— Ralfs pārmet. — Mēs ar mašīnu būtu atbraukuši šurp viens un divi.
   —       Ieiesim mājā no otras puses,— neklausīdamies vi­ņā, ierosinu.
   Apmetuši līkumu, ieraugām gaismu logā līdzās ārdurvīm.
   — Deg gaisma! — Bentons konstatē acīm redzamo.
   —       Es taču teicu, ka Violeta var iejaukties, — pa­klusām saku.
   —      Jo ļaunāk viņai pašai,— mans ceļabiedrs noteic un dodas pie durvīm.
   —       Pagaidiet, tā nedrīkst, — es viņu aizturu.— Vai tad gribat viņu nogalināt?
   —       Kālab jānogalina? Sasiesim Violetu un iebāzīsim viņai kaut ko mutē.
   —       Izbeidziet savus bandītiskos paņēmienus! Un ļau­jiet man darboties. Likt lietā spēku vienmēr laika būs diezgan.
   —       Labi, Lorān, darbojieties!— Ralfs nelabprāt pie­kāpjas.
   Nospiežu zvana pogu pietiekami stipri, lai Violeta pamostos, ja ir aizmigusi. Pēc brītiņa no iekšpuses atskan viņas balss, pārāk vārga, lai varētu saprast vārdus. Pa­griežu rokturi, un durvis atveras. Gaitenī pa labi ir citas durvis, kas ved uz apgaismoto istabu. Plaši un viesmīlīgi atdarītas. Ieejam iekšā.
   Violeta guļ uz dīvāna, ievīstījusies raibā segā, un sejā uzreiz iezogas vārs smaids, tiklīdz viņa pamana mani.
   — A, mesjē Lorāns!
   Tad viņas skatiens atduras pret amerikāni un neizpratne nomaina smaidu.
   —      Mūsu kaimiņš, Bentona kungs,— pasteidzos ame­rikāni iepazīstināt ar namamāti. — Viņš mani atveda.
   Tā kā ņemamies šo to paskaidrot, piemetinu:
   —      Violeta, jūs gan nobaidījāt mūs. Gājām pat uz policijas iecirkņiem, lai jūs sameklētu. Un uzzinājām šejienes adresi. Domājām, diezin kas ar jums noticis…
   — Ir gan noticis,— jaunā sieviete pamāj.
   Viņa strauji atmet segas galu — no apakšas rēgojas ieģipsēta kāja.
   — Kad tas gadījies?… Kā?… — izbrīnā murminu.
   Violeta pavērš uz mani ciešanu pilnu skatienu un,
   nelikdamās zinis par Ralfu, gurdi saka:
   —       Lorān, es jau izstājos no spēles… Sorit agri no rīta tik tikko paliku dzīva auto avārijā. Un sadursme nebija nejauša. Nekā vairāk negribu kā to, lai mani liktu mierā…
   — Kas tieši?
   — Nezinu… Vienalga, kaut vai kas…
   —      Jūs te guļat gluži viena? — īsu brītiņu neveikli klusējis, uzdrīkstos aizsākt valodu par ko citu.
   —      Nepavisam ne. Mani aprūpē draudzene — tā pati, par kuru jums stāstīju. Viņa dzīvo ļoti tuvu.
   Šai mirklī Violeta atjēdzas, ka jāpilda namamātes pie­nākumi, un piedāvā:
   —      Nu, sēdieties! Neesmu spējīga jūs uzcienāt, bet varat paši sev pakalpot. Pudeles ir tur, viesistabā…
   — Neuztraucieties,— apsēzdamies saku.
   Ralfs paliek stāvam pie durvīm, nolēmis daļēji kom­pensēt uzvalkam nodarīto pārestību — tik ilgi tas bur- ļ zīts buikā. Viņš zīmīgi paveras manī, tā sacīt, cik ilgi ļ vēl zaudēsim laiku. Arī es negribētu zaudēt laiku, jo ar katru minūti tuvojas brīdis, kad te varbūt iebruks amerikāņa ļaudis. Tiesa, viņiem būs krietni jāpasvīst, kamēr atradīs īsto vietu, bet galu galā to noteikti atradīs.
   —       Bentona kungs padzirdīs, ka esat nodomājusi pār­dot šo vasarnīcu un paturēt sev otru, kas atrodas Ber­nē,— uzdrīkstos ieminēties.
   —       Iespējams… — Violeta izdveš. — Neesmu vēl izlēmusi, bet iespējams…
   —      Viņš mani atveda, cerēdams izmantot izdevību, lai kaut pavirši-apskatītu māju… mēs taču nebijām pa­redzējuši, ka sastapsim jūs tik slimu…
   —      Ai, labāk nepārspīlēsim,— namamāte apātiski iebilst. — Kā redzat, es vēl neguļu uz nāves gultas. Nu, ja jau Bentona kungs vēlas… Tikai žēl, ka nevaru viņu izvadāt…
   — Neraizējieties, jaunkundz, — beidzot amerikānim labpatikas iestarpināt. — Te ir runa par to, ka derētu vienīgi pārlaist acis… Man neparko negribētos jūs aiz­kaitināt.
   — Jūs mani nemaz neaizkaitināsiet. Baidos, ka istabas nav priekšzīmīgi uzkoptas, bet ja nu gribat vienīgi ap­skatīt…
   Izgājuši gaitenī, paejam garām divu nākamo istabu durvīm un sasniedzam palīgtelpas. Durvis uz pagrabstāvu ir līdz galam vaļā, tāpēc uzreiz ieraugām cementa kāpnes, kas ved lejā. Sataustu elektrības slēdzi. Kaut tur būtu spuldzes. Vecos pagrabos vispār nemēdz ievilkt elektrību. Par laimi, te ir citādi.
   Dodamies pa kāpnēm lejā un nokļūstam ērtā betona telpā, gandrīz tukšā, tikai centrālapkure iebūvēta kaktā. Pārbīdāmā siena laikam ir pretējā. Gluda betona siena, kurā vēl redzami ieveidņu dēļu nospiedumi, bet nav it nekādas nišas vai atveres. Protams, kaktā pa mazu caurumu iziet divas caurules, un tām pievienoti krāni tvaika regulēšanai.
   Eju uz šo kaktu, amerikānis soļo līdzi. Atskrūvēju vienu apaļo krāna turekli un atverē iebāžu pildspalvu. Nekā! Atskrūvēju otru un atkal daru to pašu. Atskan tikko dzirdams klikšķis. Tad betona siena lēnām un klusi paslīd sāņus, pavērdama mums ceļu uz bunkuru.
   Iegājuši tajā, gramstāmies pa sienu gar spraugu. Ralfs satausta elektrības slēdzi — telpā ielīst vājas spuldzes mirgojoša, sarkanīga gaisma. Tā ir blāva, bet pilnīgi pietiekama, lai mēs skaidri redzētu bunkura dibensienā iemūrētu seifu ar varenām tērauda durvīm.
   Ar acs kaktiņu ziņkāri vēroju Bentonu. Taču — vai nu viņam tāds raksturs, vai tā tikai maska — seja joprojām izskatās mierīga.
   — Dodiet atslēgu, Lorān.
   — Vispirms — negatīvus,, Benton.
   Amerikānis iegrūž roku kabatā, izvelk mazmazītiņu kaseti un pasniedz man.
   — Ceru, te nav nofotografētas vecas avīzes…
   — Varat parbaudīt.
   Pārbaudu ar palielinātāju un noslēpju negatīvus, pēc tam izņemu atslēgu.
   — Arī kopijas… — Bentons atgādina.
   Atdodu arī kopijas.
   Amerikānis iet uz bunkura viņu galu un, manīdams, ka sekoju viņam pa pēdām, mani brīdina:
   — Atļauju jums aplūkot, bet neko aizskart nedrīkstat.
   Viņš iebāž atslēgu caurumā, divreiz pagriež un bez
   īpašām pūlēm attaisa smagās durvis. Seifa iekšpuse pa­veras pietiekami apgaismota, un mēs redzam tās satu­ru — divas nelielas ceļasomas. Divas nelielas ceļaso­mas katru savā plauktā — un vairāk nekā.
   Šajā mirklī saklausu tikko uztveramus klikšķus aiz muguras. Pagriežos īstā laikā, lai ieraudzītu, ka betona siena lēnām slīd atpakaļ, mūs dzīvus apbedīdama. Iekāms tā galīgi aizdarās, pamanu pa spraugu kalseno, trauslo Violetas augumu, viņa stāv diezgan stingri uz abām kājām, un vairs nav ne vēsts no ieģipsējuma.
   Amerikānis pavērš acis arī uz to pusi. Un viņam tāpat atklājas bezcerīgā situācija — dzelzsbetona bun­kurs ir pārtapis mūsu kapā.
   Pieeju pie liktenīgās sienas. Protams, ne jau tādēļ, lai to atbīdītu ar rokām, bet gan tāpēc, lai paskatītos, vai nevar ar kādu sviru iedarbināt to no iekšpuses. Bet nav šādas sviras. Bīdāmietaises ierīkotas tikai ārpusē. Un paredzētas galvenokārt tādām nevainīgām un neva­rīgām meitenēm kā šī čūska Violeta.
   —  Jūs esat vainīgs, Lorān, — amerikānis gurdeni burkšķ, atsliedamies pret sienu un nepievērsdams uzma­nību biezajai putekļu kārtai uz tās. — Ja mēs būtu stingri sasējuši Violetu un viņai — melkulei — mu­tīti aizbāzuši ar lupatu, tagad te abi rīkotos brīvi.
   Atskārtis, ka pārmetumi ir lieki, viņš apklust un gausi, jau pavisam vienaldzīgi atkal atgriežas pie seifa.
   —  Vismaz pavērsimies, kas tur iekšā. Tagad mums jau tā laika diezgan. Pat liku likām. Līdz tam mirklim, kad skābeklis izsīks un mēs izlaidīsim garu aiz elpas trūkuma.
   Ralfs izņem vienu ceļasomiņu, noliek uz cementa grīdas un atver. Nepūlos pienākt klāt, pa gabalu varu apskatīt tās saturu: zelta izstrādājumi, zelta monētas, rotaslietas, vārdu sakot, mantas, no kurām kaut dažas katrs miet­pilsonis svēti glabā slepenā kaktiņā, taču šeit nav dažas, bet milzums.
   Nevīžīgi, uz ātru roku pārrakņājis greznumlietas, Ben­tons saka:
   — Nav briljantu…
   — Vai tad jums nepietiek šo dārgumu? — vaicāju.
   —  Es teiktu tā: tagad un pašreizējos apstākļos pat pārlieku,— viņš atbild. — Bet nav briljantu…
   Ralfs ar kāju nevērīgi pabīda malā ceļasomiņu, pieiet pie seifa un izņem otru. Tā pati aina: dzeltenā dārgmetāla sīki greznumi, kurus cilvēki paraduši atzīt par brīnum vērtīgiem, kaut gan no tiem patiesībā ir maz labuma. Un vēl nedaudzas rotaslietas plakanās samta vai ādas kastītēs. Kādā kastītē tomēr ir kas cits.
   — Briljanti…
   Amerikāņa balss skan gaužām grūtsirdīga. Man šķiet, ka viņš justos vairāk apmierināts, ja nebūtu tos atradis. Patlaban, kad briljanti nu ir rokās, slazds, kurā mēs abi esam iekrituši, droši vien viņam liekas vēl draus­mīgāks un bīstamāks.
   Pieeju tuvāk, lai kā nekā vērīgāk aplūkotu izdaudzi­nātos briljantus. Kā izteicās Ralfs, tagad mums jau tā laika diezgan. Pat liku likām.
   Kaut gan bunkurā gaisma ir blāva, briljanti, sakārtoti uz tumša samta, dzirkst visās varavīksnes krāsās, ame­rikānim kaut mazlietiņ pakustoties.
   — Tiešām vienreizēji,— viņš noteic.
   Bentons aiztaisa kastīti un pēc sensena privātīpašnieku paraduma grasās iebāzt kabatā. Tad nevīžīgi iemet to mazajā ceļasomā.
   —  Cik biezs ir šis betons?— viņš jautā, laizdams acis pār sienām.
   — Vairāk nekā metru. Griesti — droši vien vairāk nekā divus. Pārbīdāmā siena tomēr ir plānāka — kādu pusmetru, tīrais nieks.
   —  Vispār varam kliegt vai pušu plīsdami, bet velti cerēt, ka mūs kāds sadzirdēs,— viņš secina.
   —  Kurš tad, jūsuprāt, sadzirdēs? Vai žēlsirdīgā Vio­leta, kas mūs te ieslodzīja, lai mēs sapūstam un pēc tam pati var brīvi rīkoties ar mantojumu? Vai jūsu ļaudis, kuri, atļaujiet pateikt, Benton, ir tādi muļķi, ka tikai iemetīs aci pagrabā, redzēs, ka tas ir tukšs, un apmierināti ar savām smalkajām novērošanas spējām aiz­brauks prom.
   —  Nerunāsim vairs par to. Labāk pasakiet, cik ilgam laikam, pēc jūsu domām, mums pietiks gaisa.
   Bentons atkal vērtējoši pārlaiž acis bunkuram. Tas atgādina apmēram četri reiz četri metri lielu istabu. Diez­gan plaša telpa, ja tā noder par slēptuvi, bet pārāk šauriņa, ja uz to raugāmies kā uz skābekļa rezervuāru.
   Pirmkārt, griesti nav augstāki par diviem metriem. Otrkārt, bunkurs laikam ļoti sen nav atvērts, tajā gaiss ir slikts un sasmacis, tomēr drusku skābekļa vēl pieturas tāpēc, ka tas ieplūda pa īso brīdi, kamēr siena bija atbīdīta. Cik var nojaust, ieplūda gan, bet pārāk skopā devā.
   — Asfiksijas problēmas nekad nav nodarbinājušas manus prātus,— atzīstos. — Bet, ņemot vērā šā krātiņa nožēlojamo kubatūru un to, ka jau tagad gaisā gandrīz trūkst skābekļa, varu iepriekš pasacīt — pēc dažām stundām mēs elposim paši savu ogļskābo gāzi. Tātad viss pārējais arī drīz pienāks.
   Ralfs atslienas pret sienu, vairs neraizēdamies, ka notraipīs uzvalku. Šļūkdams gar sienu, viņš lēnām no­slīgst uz grīdas. Sākumā man šķiet, ka viņam saplakusi dūša. Vismaz tik ilgi, līdz saklausu viņu smejamies. Pa­klusos un bēdīgos smieklos raustās viņa pleci, un Ralfs velti pūlas savaldīties. Beidzot neiepriecinošās jautrības izvirdums noplok tik tālu, ka viņš spēj parunāt:
   —  Ha-ha… Iedomājieties vien, Lorān… Esmu bijis Gvinejā un Gvatemalā, esmu bijis Panamā un Kongo. Esmu bijis tur, kur šauj no stūra un cilvēki krīt… tiesa, kā jau teicu, man prāts nenesas uz šaušanu… mana specialitāte ir maksāt rēķinus un pārbaudīt rēķinus, taču ne reizi vien esmu licis uz spēles dzīvību, bijis par matu no nāves un allaž palicis sveiks un vesels, lai nokļūtu te, pieklājīgajā pilsētā… ha-ha… kur maza muļ- ķīte — pēc izskata ģimnāziste un vēl tāda, kas lēnām pieņemas prātā,— ha-ha, iegrūstu mani kapā…
   Viņš apklust, it kā novārdzis dīvainajā jautrības lēk­mē — lēkmē, no kuras šermuļi skrien pār muguru, un pamazām atkal iegrimst savā parastajā flegmatismā.
   — Tomēr mirt pāris soļu no briljantiem ir pavisam kas cits,— es ieminos.
   — Tie gan ir vienreizēji!…— Bentons neapzināti no­teic.
   — Tīrs ogleklis,— piebalsoju.
   — Galu galā mēs abi ar jums arī nekas cits neesam kā tikai ķīmisku vielu savienojums,— viņš piezīmē. — Viss atkarīgs no to struktūras un attiecībām.
   — Tīrs ogleklis,— vēlreiz pasaku.
   — Pat ja tā arī ir. Aiz šā oglekļa slēpjas dolāru kal­ni.
   —  Kur jūs tos izmantotu?
   —      Kā lai es zinu! Laikam izmantotu gan, ja varētu
   savākt savas mantiņas un nozust aiz trejdeviņām jūrām. Bet esmu profesionālis un saprotu, ka tas nav iespējams. Un, ja būtu iespējams, par to nāktos dārgi samaksāt — pastāvīgi dzīvot tik lielās bailēs, ka nav vērts pūlēties. Tāda ir mūsu sistēma, Lorān. Un, kurš iekļāvies šai sistēmā, tas vairs netiek no tās vaļā.
   — Kālab tad jums vajadzīgi dārgakmeņi?
   — Tāpat vien, lai tos noliktu seifā kādā bankā. No­drošinājums kā nekā garantēts…
   —  Kāds nodrošinājums?
   — Ai, liecieties mierā ar saviem jautājumiem,— Ralfs noburkšķ. — Jūs man jau esat apnicis.
   —  Benton, mums jānosit laiks. Viss noritēs daudz vieglāk, ja pratīsim nosist laiku.
   —  Pret to es neiebilstu. Nositiet vien! Tikai ne jau tā. Ne jau ar idiotiskiem jautājumiem. Ja gribat, staigājiet uz rokām. Vai švilpojiet — tas man mazāk drillēs nervus. Vai uzdziediet kaut ko…
   —  Tieši šai stundā daži droši vien dzied… Un svilpo… Kabarē «Mokambo» orķestris vēl spēlē pilnā sparā…
   —  Jā, dzied un svilpo, un tempj šampanieti, un ami­zējas ar mīļākajām, un nododas grupu seksam, un liek ribās ceptu liellopa gaļu, ieraudami burgundieti, un strī­das, vai atvaļinājumu labāk pavadīt Bahamu vai Bermudu salās… — viņš uzskaita lēnām, kā lūkodams atcerēties, ar ko vēl cilvēki varētu noņemties. — Bet melnais darbs atliek Bentonam vai tādiem kā Bentons, un tas, ka šai pašā naktī Bentons vai kāds cits tiek padarīts auksts vai pagrabā nosmok pats savos izgarojumos,— tas nepelna ievērību, tas ir iepriekš paredzēts nenovēršams nobiruma procents, tam tā jābūt, un par to nav vērts pat domāt…
   Viņš apklust uz brītiņu, kā vēlēdamies atgūt elpu, arī es šai mirklī atjēdzu, ka tāpat mēģinu atgūt elpu un man trūkst gaisa vai tikai šķiet, ka trūkst. Jūtu — galvu atkal plēš pušu riebīgās sāpes, ar kādām pamodos pēcpusdienā viesnīcā «Terminus».
   Šobrīd pēcpusdiena viesnīcā «Terminus» liekas kaut kas nogrimis tālā pagājībā, jau aizmirsts, no Vecās de­rības… arī — gan Flora… gan mesjē Arons…
   Aizrit laiks. Varbūt stunda, varbūt vairāk. Negribu skatīties pulkstenī. Labāk neskatīties pulkstenī, zinot, ka nekas nav gaidāms, vienīgi… Un mēs klusējam, katrs sagumis savā vietā un katrs risinādams savas domas vai pūlēdamies tās atvairīt.
   —  Lūk, tāpēc es gribētu savākt savas mantiņas un nozust — kaut tikai tas izdotos,— pēdīgi saklausu Ral­fa balsi, klusu, pavisam klusu: viņš īstenībā runā pats ar sevi, nevis ar mani. — Šāda rīcība būtu gluži loģiska. Visu mūžu tas man mācīts, tas bijis stimuls: jāgūst panākumi, jāizsitas uz augšu, bet kādēļ? Lai saņemtu lielāku algu, lai būtu vairāk naudas. Skaidrāks par skaidru, ja reiz esmu uztaustījis naudu, veselus kalnus naudas, jāpiebāž pilnum pilns maiss un jāiet, kurp vien tīk…
   — Tik un tā jūs nevarētu to izdarīt,— atgādinu itin neapzināti, jo nav nekādas vēlēšanās runāt, nav nekādas vēlēšanās uzsākt kaut ko.
   —  Eh, nūja, ir taču vēl kas cits — audzināšana un dresūra. Man teica, ka mūsu izlūkdienests esot vis­diženākā iestāde, tāpat kā jums tika stāstītas šādas blēņas. Man teica, ka nauda esot liela laime, un es noticēju. Jums teica, ka briljanti neesot nekas vairāk kā tīrs ogleklis, un jūs noticējāt. Kā gan iedomājaties, ka varat būt pārāks par mani, ja īstenībā esat tāds pats mērkaķis kā es?
   — Tomēr noteikti ir nož*īme, kam kurš noticējis,— iebilstu apātiski.
   — Nav it nekādas nozīmes… Viss ir meli. Vai, ja vēlaties, izdevīgi pielāgota patiesība. Vienā gadījumā — vienam nogrupējumam. Otrā — otram. Un kas par to, ka melu bijis mazāk nekā patiesības? Es esmu viens. Jūs — arī. Lorān, katrs no mums ir kaut kas pats par sevi… Katrs no mums ir nožēlojams nejēga, kurš noticējis maldiem, kad uz tiem viņu pavedināja savtīgos nolūkos…
   Amerikānis apklust vai varbūt spriedelē tālāk, bet klusībā, viņam taču vienalga, kā to darīt,— viņš īstenībā runā pats ar sevi, lai gan piemin manu vārdu. Ja Bentons būtu pavadījis augu dienu tādās galvas sāpēs kā es un ja kāda Flora būtu iegrūdusi viņam mutē šķidrās gāzes ampulu, viņš droši vien nevēlētos runāt arī pats ar sevi, tāpat kā man nav šādas vēlēšanās, un šobrīd es pūlos panākt tikai vienu — aizmirst, ka man jau trūkst skābekļa, vajag tikai atjaust, ka trūkst skābekļa, un nevilšus varu ar nagiem skrāpēt sienu vai ar nagiem skrāpēt krūtis, vai sajukt prātā.
   —      Sitās sievietes visu izjauca… — pēc ilga laika dzirdu Ralfa balsi. —… Sieviete nevalda pār savām tieksmēm un uzvedas tā, ka iepriekš to nekad nevar paredzēt.
   — Vīrietis — arī,— pasaku balsī, ko pats tik tikko sadzirdu.
   — Nav tiesa. Vīrietim ir sistēma. Bet sistēmu iespējams atšifrēt… Tas rada drošības sajūtu: ir sistēma, ir pie kā pieķerties. Sieviete ir pavisam kas cits… Jūs nesenīt teicāt, ka Flora jums uzdrāzusies virsū kā vie­suļvētra. Un pat neaptvērāt, ko esat pasacījis. Bet tā ir skaidra patiesība — sieviete ir stihija, orkāns. Tas nav nekāds untums, ka viesuļvētrām viemēr doti sieviešu vārdi — Kleo, Fifi, Flora… Ak šī Flora!… Vie­suļvētras ar maigiem vārdiem… Uzbrāžas un visu apgriež otrādi…
   — Vai esat pārliecināts? Mēs abi ar Rozmariju dzī­vojām diezgan mierīgi… vismaz līdz zināmam laikam…
   —  Gluži dabiski… Orkāna centrā laiks vienmēr ir jauks. Saulains un rāms. Toties pamēģiniet tikai pa- gadīties tam ceļā… Pazīstu gan šos orkānus. Es taču teicu: esmu bijis Gvatemalā.
   — Varbūt orkānus pazīstat, bet, cik noprotu, sievietes ne,— saku pēc tam, kad aizritējis krietns brīdis un Ralfs droši vien vairs neatceras savu repliku.
   — Pazīstu arī sievietes,— viņš apgalvo, neskaidri murminādams vārdus kā piedzēries vai cilvēks, kurš laižas snaudā. — Tieši tāpēc necenšos lakstoties ap viņām, ja jūs runājat par šādiem niekiem… Nekad ne­mēdzu lakstoties… Jikai aizeju un samaksāju… un pār­nāku ar atvieglojumu un tādu riebumu, ka aizmirstu viņas vismaz uz kādu laiku…
   Bentons apklust un sastingst savā vietā, tai pašā vietā, kur sen — pirms veselām stundām vai gadiem — gar sienu noslīga klusos, histēriskos smieklos. Kad atkal ir pagājušas stundas vai gadi, viņš ierunājas ar mokārn:
   —  Lorān, sievietes ir skaistas un labas vienīgi attēlos, kas iespiesti žurnālos… žurnālos, ko lasa jaunie onānisti… tajos žurnālos, kuros redzams ļoti daudz prostitūtu, no­fotografētu pēc pornogrāfa prasmīgas režijas… Bet dzīvē viņas ar savu godkāri un kaislībām… Nestāstiet vis… Viesuļvētras ar maigiem vārdiem…
   Aizrit atkal stundas vai minūtes, un saklausu Ralfa balsi, kas skan it kā tālu, tālu:
   — Taisnību sakot, jums ir pilnīgas tiesības… aizstāvēt viņas — šīs sievietes. Ja nebijis viņu… es jau sen būtu jūs uzokšķerējis un… padarījis nekaitīgu.
   —  Kā tieši? — vaicāju, nespēdams lāgā parunāt.
   — Visradikālāk… Es cienu jūs, Lorān… visradikālāk… Paliatīvi apvaino jūsu ranga cilvēku…
   Mēs cīnāmies tālāk ar nāvi — katrs savā sienmalē, katrs pats savā pieres vietā.
   — Tagad… padarījām viens otru nekaitīgu… šai bun­kurā… šai mūsu abu kapā… Un jums droši vien derdzas izlaist dzīvību blakus… tādam kā es…
   — Kādēļ?… — sasparojos, lai pajautātu. — Kaujas laukā ienaidnieki bieži krīt blakus cits citam…
   — Jā… tiesa gan… krīt blakus cits citam… taču viņus neapbēdī kopā… Bet mēs dusēsim vienā brāļu kapā… spiegu brāļu kapā…
   «Patiesībā te tev ir vieta,» saku, bet ne jau balsī, jo trūkst spēka parunāt. «Kara laika bunkurā. Bunkurā, kas aizvien vēl saglabājies, lai gan karš sen beidzies… Patiesībā te ir vieta mums abiem, kas, palikuši pēc kara, joprojām cīnāmies,— mums karš nekad nebeigsies… Un nav ko brīnīties, Ralf, ka esam kopā… Nav ko tev izlikties par muļķi… tu labi zini, ka tas ir cits — mūsu karš… kurā nav ierakumu un pozīciju… tas ir cits, un katrs atrodas ienaidnieka aizmugurē, un katra aizmugurē ir ienaidnieks… un, kamēr vien turpināsies šis karš, mēs būsim kopā… mēs vai tādi kā mēs… kas gan ir cīnītājs, ja viņam nav pret ko cīnīties, mēs viens bez otra nespējam būt tie, kas esam… viens bez otra nespējam iztikt… viens bez otra zaudējam jēgu… tāpat kā nakts bez dienas, tumsa bez gaismas…»
   Gaisma, jā… Tikai tā kļūst aizvien blāvāka un blāvāka… Tā dziest. Laikam metas krēsla. Es brīnos, cik ilgi tā sēdēsim pustumsā un vai neviens neattapsies iedegt spuldzi.
   Es un Borislavs esam ieslīguši zaļajos atzveltņos pie zaļā gumijkoka, kura galotne jau spiežas kabineta griestos. Uz dīvāna, protams, ir iekārtojies mans bijušais priekš­nieks, ko vienmēr uzskatu par nelielu pedantu — varbūt tāpēc, ka viņš vienmēr mani uzskata par nelielu avan­tūristu. Kas zīmējas uz ģenerāli, jāsaka, viņam netīk ilgi sēdēt. Gausiem soļiem viņš mēro grīdsegu uz priekšu un atpakaļ vai apstājas domīgs te šur, te tur.
   — Tā nav pirmā reize,— dzestri iesāk priekšnieks, kam patlaban ir dots vārds. — Bojevs izpildīja uz­devumu — un diezgan labi, jā, pārvarēja grūtākos eta­pus un beidzot, kad bija jāpieliek punkts, nevis pielika punktu, bet iekrita lamatās… Tā nav pirmā reize…
   — Varēja ari neiekrist,— Borislavs nenociešas ne­pateicis. — Ja dzīvē viss būtu risinājies tik viegli, kā rakstīts uz papīra, nebūtu iekritis…
   — Kā dzīvē viss risinās, tas ne vien jums zināms,— priekšnieks iebilst rāmā garā. — Mēs tāpat neesam kancelejās izauguši… Uz papīra parādītu labi izstrādātu plānu var arī labi izpildīt. It īpaši tik pieredzējis dar­binieks kā Bojevs. It īpaši, ja viņš laikus pagūtu apslāpēt noslieksmi uz avantūru…
   — Uz kādu avantūru? — Borislavs atkal turas pretī, pārkāpdams ierasto kārtību. — Te nav nekādas avan­tūras.
   — Borislav, tagad ciet klusu,— ģenerālis īgni aiz­rāda. — Nepārtrauc cilvēku!
   —  Lai pārtrauc vien,— priekšnieks saka. — Tas mani nemulsina. Kaut jel viņš spriestu objektīvāk.
   Viņš vērīgām, saltām acīm paveras manā draugā un turpina:
   — Tu jautā — uz kādu avantūru? Bet kā citādi lai nosauc visu šo tirgošanos ar amerikāni? Kālab tieši vajadzēja tirgoties? Un kāpēc viņam bija jālien bunkurā?
   — Tas taču gluži skaidrs: lai papildinātu dosjē. Lai dabūtu rokā pēdējo — iztrūkstošo daļu, — Bc>rislavs atbild.
   — Sai daļā ietvertie dati nemaz nav tik svarīgi, ka būtu bijis jāliek uz spēles dzīvība. Sīs daļas datus mēs varētu iegūt izmeklēšanā.
   — Jā, bet varbūt nepilnīgus, turklāt būtu jāpārvar daudz šķēršļu un jātērē daudz laika.
   — Tas viss nemaksā tik dārgi kā dzīvība,— priekš­nieks mierīgi saka.
   — Galu galā viņš ir licis uz spēles pats savu dzī­vību…— Borislavs izgrūž, apraudams teikuma beigas.
   Es zinu, ka teikuma beigas ir: «Nevis jūsējo.»
   — Domāju — mūsu dzīvība nepieder vienīgi mums pašiem,— priekšnieks dzestri aizrāda.
   —      Tiesa gan,— Borislavs piekrīt. — Bet ko lai dara: ir cilvēki, kas raduši paveikt visu līdz galam, izpildīt uzdevumu līdz galam, līdz pēdīgajam sīkumam, dažkārt rīkodamies tik pārdroši, ka vairs neatgriežas…
   — Ja neatgriežas, tas nozīmē, ka nav pienācīgi iz­pildījuši uzdevumu,— priekšnieks iebilst. — Vai arī izpildījuši, samaksādami pārāk dārgi.
   Ierāvies atzveltnī, klausos viņos vērīgi, tomēr jūtu, ka abi sāk atkārtoties, tā mēdz būt bieži, kad iedegas strīds, lai gan ģenerālis pamatoti ieskata, ka nereti strīdā dzimst patiesība. Klausos viņos vērīgi, bet pēkšņi tas mani nomāc un nodomāju: ja reiz jautājums ir par mani, viņiem taču laiks ir pavaicāt, kā es raugos uz to visu, nevis runāt tā, it kā manis te nebūtu.
   —  Rorislav, tu tiešām nespried īsti objektīvi,— beidzot ģenerālis iestarpina. — Galu galā fakts ir tas, ka mums vēl nav pēdējās dosjē daļas. Arvien vēl nav, kaut gan esam samaksājuši par to pārāk dārgi…
   Viņš apklust, tad saka ar pārmetuma pieskaņu balsī, bet man šķiet — pārmet pats sev, nevis Borislavam:
   —  Tu, brālīt, nespried īsti objektīvi… un es tevi saprotu… Mēs esam zaudējuši pieredzējušu darbinieku… un labu biedru…
   Un es uzreiz aptveru: man nedod vārdu tāpēc, ka esmu miris.
   Gaisma vēršas blāvāka un blāvāka, un savērpjas krēsla. Tā nav vakara notumsa, bet pelēka, miglaina krēsla, kāda rādās murgainos sapņos. Un, kā vienmēr, murgainā sapnī redzu, ka Ļubo iet savā bezrūpīgajā, lēnajā gaitā, manāmi pievilkdams kāju.
   Kādreiz tur, kailajās kalnu smailēs pie robežas, mēs vajājām bandītus, Ļubo tika smagi ievainots un, lai arī palika dzīvs, kopš tā laika ar vienu kāju mazliet piekliboja, tiešām mazlietiņ, tomēr piekliboja, un tas viņam kļuva par neatņemamu īpatnību, tādēļ pievelk kāju, pat nākdams pie manis sapnī, kaut gan loģiski būtu domāt, ka cilvēka rēgs var neiet uz mata kā viņš pats, tātad Ļubo varētu soļot neklibodams.
   Viņš pienāk klāt un apstājas, bet neskatās uz mani, it kā mēs satiktos konspiratīvi un tēlotu galīgi nepa­zīstamus, kas pagadījušies pāris soļu viens no otra aiz tīras nejaušības.
   «To visu vari stāstīt savam bijušajam priekšniekam, bet ne man, brāl,» Ļubo paklusām iesāk, gandrīz uzgriezis man muguru, it kā mēs būtu ieradušies uz konspiratīvo tikšanos. «Es gan zinu, kādēļ tu iedrāzies amerikāņa vasarnīcā, un zinu, kā nokļuvi bunkurā. Tu iedrāzies, lai glābtu manu zēnu.»
   «Nemels niekus,» aprāju viņu. «Tev taču skaidrs, ka es tikai pildu uzdevumu.»
   «To, brāl, pastāsti kādam citam, nevis man, es pazīstu tevi caur un cauri, pats esmu mācījis tev amatu. Zinu, kādēļ tā rīkojies.»
   «Varēju atbrīvot Bojanu un doties mājup,» es saku.
   «Tur jau ir tas āķis, ka nevarēji. Un to ļoti labi saprati. Varēji gan laisties lapās un izsprukt no viņu nagiem, bet agrāk — tūlīt pēc tam, kad aptvēri, ka Bojans cietis neveiksmi. No profesionālā viedokļa tas tev bija jādara. Tev nebija jālec no terases, bet jānozūd un jāļauj, lai Borislavs papūlas atpestīt puisi. Beidzot droši vien būtu palaiduši vaļā manu dēlu. Kam Bojans viņiem vajadzīgs! Tu viņiem biji vajadzīgs, tu!…»
   «Ko nu runā muļķības,» saku, nelūkodamies uz Ļubo, it kā mēs tiešām būtu tikušies konspiratīvi. «Gribēju uztaustīt dosjē trešo daļu.»
   «Trešo daļu!… Ir nu gan tā svarīga! Tu sāki ņemties ar trešo daļu, atskārtis, ka tik un tā esi ielīdis cilpā. Zināji, ka viņi ar prieku izvēlējušies tevi par izpirkšanas upuri un ka pēc Bojana neveikmes, raugoties no pro­fesionālā viedokļa, tev vairs te nav ko darīt un zibenīgi jānozūd. Tomēr aizbrauci un devies viņiem rokā. Lai glābtu manu zēnu.»
   «Ko tu visu laiku skandini… «no profesionālā vie­dokļa»… Galu galā vai no profesionālā vai ne… agrāk vai vēlāk… pats taču zini — mēs visi aiziesim pie tevis… tātad pietiek lasīt sprediķi… »
   Lai piespiestu draugu izbeigt sprediķi un vilkties prom, atveru acis. Atveru mokoši, ar pūlēm un, kamēr vēl esmu te, reālajā vidē, mēģinu pievērst uzmanību kam reālam — cieši raugos tuksnesīgi pelēkajos betona gries­tos ar nelīdzenajām ieveidņu dēļu pēdām. Bet, it kā nopratuši, ka gribu pieķerties pie tiem, pieķerties pie kaut kā stingra, griesti virs manis pēkšņi sāk griezties riņķī — šie betona griesti ar ieveidņu dēļu nospie­dumiem un mirgojošo spuldzi. Tie griežas lēnām, bet nemitīgi, tik ilgi, ka jau šķebinās dūša, un atkal cenšos pieturēties pie kaut kā, lai es nenoveltos malā vai pat uz šiem pašiem griestiem, kas griežas un griežas… Aizver acis! Aizver acis! — kāda balss man saka, un es paklausu, taču zem plakstiem žilbinoši gaišas svītras sāk spīgot kā stiepļu režģi, nokaitēti balti, un galvu aizvien draus- mīgāk kaļ neciešamas sāpes, liekas, kaļ nevis ar veseri, bet ar kaltu. Paraujos sāņus, bet arī te mani nožogo nokaitēti stiepļu režģi, pagriežos uz otru pusi, tomēr tie neizgaist, tie mani ieskauj no visām pusēm — šie stiepļu režģi, nokaitēti balti, un jūtu, ka tajos smoku, un, lai nenosmaktu galīgi, atveru acis, bet virs galvas ir tumšs, visapkārt tumšs, dziļa tumsa ar melnsarkaniem plankumiem, kuru vidū tālu kā vientuļa zvaigzne mirgo spuldzes aplītis.
   — Mums vajag drusciņ parosīties… — dzirdu balsi.
   —  Tev jāceļas, jāizkliedē tumsa… Tā klājas zemu, pie pašas grīdas. Tev jāceļas… — Balstīdams muguru pret sienu, pūlos uzslietles kājās, bet noslīgstu atpakaļ. Lūkoju vēlreiz. Tumsa nedaudz izkliedējas. Nav vairs nakts, bet nokrēsla. Bentons sēž pie pretējās sienas, izņēmis pistoli… — Nemaz nebūs gaisa, ko elpot,— dzirdu balsi. Turos kājās jau pietiekami stingri, lai dotos pie viņa. Un nokritu gar zemi. Notupstos uz ceļiem un atkal cenšos izpeldēt virs tumsas. Un atkal nokritu — klāt pie Ralfa. Izrauju viņam no rokas pistoli pavisam viegli. To viņš tik tikko turēja.
   — Atdod pistoli,— amerikānis burkšķ. — Vairs ne­varu…. smoku nost…
   —  Sagandēsi gaisu…
   — Atdod…
   — Nē, nē…
   Tad abi pamirstam bezspēkā. Viņš — savā pieres vie­tā, es — kaktā pie pārbīdāmās sienas. Tumsa atkal sa- vērpjas blīvāka. Tumsa, izraibināta plankumiem. Melniem un melnsarkaniem plankumiem. — Viss pagalam,— dzirdu balsi. Paveros augšup. Nodzisusi spuldze — vientuļā zvaigzne. Akla tumsa. Tiešām viss pagalam. Beidzot! Tik daudz reižu esmu domājis par nāvi. Nekādi nevaru nedomāt, kad tā iet garām. Nekādi nevaru nedomāt, zinādams, ka tā vienā jaukā dienā apstāsies man blakus. Vieni mēdz teikt — nāve ir kaut kas šausmīgs. Citi
   —  nāve ir atdusa. Tikpat kā dziļš miegs pēc smagas dienas. Galu galā laiks ir pašam paskatīties, kā tur īsti ir. Tur — pie Ļubo. Tur — aiz dzīves sliekšņa.

   Nāve atkal pagāja man garām. Neticami, tomēr atkal pagāja man garām. Tikai šoreiz tā ilgāku laiku bija stāvējusi pretim un skatījusies acīs. Tad apdomājusies pagarināja manu mūžu. Un pagāja garām.
   Pāris soļu no manis kaktā nemanot radās sprauga, pavisam šaura, bet pietiekama, lai es justu dzīvības vēsmu ieplūstam ar ogļskābo gāzi piesātinātajā telpā. Bunkurs vēl ir tumšs. Tā jau ir nevis aizsaules, bet parastā tumsa — gluži vienkārši ir izdegusi vecā spul­dze, nepieradusi bez mitas spīdēt.
   Apjaušu, ka spēju pārvietoties. Protams, rāpus. Pie- velkos tuvāk spraugai un sastingstu. Gribu ar pilnu krūti elpot ieplūstošo gaisu, bet sastingstu.
   Nezinu, cik ilgu laiku tā esmu pavadījis. Te, izolētajā betona zārkā, man zudis jebkurš priekšstats par laika ritumu. Apbedītajiem gar to nav daļas. Pēkšņi ievēroju, ka sprauga paplašinās. Siena klusi pabīdās sāņus, pa­vērdama ceļu gaisam un gaismai. Pabīdās sprīdi no manis, un es varētu vienā rāvienā tikt ārpusē, aiz bezgaisa un nāves ietvariem. Bet pārsteidzīga rīcība ir bīstama. Tā es aizturētu elpu gaidu.
   Gaismā, kas līst pa spraugu, jau pavīd kāds no dzīvajiem. Uz apgaismotās cementa grīdas krīt liela ēna. Sievietes ēna. Tā slīd tālāk. Nedroši likdama soļus, sieviete ienāk telpā un uzspīdina spožu kabatas baterijas staru atvēr­tajam, tukšajam seifam, tad nolaiž to lejup uz abām mazajām ceļasomām un tur ilgāk…
   Nu gan ir izdevība. Izmetos mudīgi — gandrīz četr­rāpus — ārā, sasniedzu tvaika apkures krānus un no­spiežu pirmo. Tur, bunkurā, man bija pietiekami vaļas, lai aptvertu, ka droši vien pirmais kalpo aizvēršanai, ja otrais — atvēršanai. Patiešām — siena atkal klusi pabīdās un sprauga izzūd.
   Tagad varu atgūt elpu. Un pamēģināt uztrausties stāvus. Tas uzreiz neizdodas, tomēr notiek ātrāk, nekā esmu paredzējis. Kādu brīdi elpoju ar pilnu krūti un jūtu, ka dzīvība atjaunojas. Asinis bagātinās ar skābekli, un domas kļūst skaidrākas. Domas par abiem diviem bunkurā. Un par citiem, kas laikam man uzglūn laukā.
   Arvien vēl balstīdamies pret sienu, pieceļos un izloku kājas. Vispirms vienu, tad otru. Pārbaudu, cik tās ir klausīgas un cik stingri spēj mani noturēt. Vispirms vienu, tad otru. Pēc tam speru dažus piesardzīgus soļus. Neizdodas spīdoši, bet nekrītu gar zemi. Vēl jāatvēl neliels brīdis asinsritei, i i tā panāk savu. Es pagaidām darīšu, kas man pienā;: as.
   Nu tad tā — tie abi divi. Viegli nospiežu otrā krāna sviriņu, un atkal rodas sprauga — pavisam šaura, cen­timetrus desmit, jo esmu pasteidzies palaist vaļā sviriņu.
   — Pjēr, vai tu tas esi, manu zēn? — dzirdu Floras balsi, viņa acumirkli ir piekļāvusi seju pie spraugas.
   Viņa ļoti skaidri redz, ka tas esmu es, bet jautā, vēlēdamās atjaunot intīmo noskaņu, ar ko vislabāk ir uzsākt savstarpējo sadarbību.
   — Jā, mīļā,— atbildu. — Kā "klājas tur, iekšā? Vai atradi dārgumus? Un pārliecinājies, ka es turu vārdu?
   — Nekad par to neesmu šaubījusies, manu zēn. Bet. kas tie par trikiem, kurus tu taisi ar svirām! Nospied spēcīgāk to, otro, lai mēs varam tikt laukā!
   — Ā, tu runā par sienu? Tā ir tieši tā siena, ko tev kādreiz apsolīju. «Sezam, atveries!»— vai tad neat­ceries? Nu tā ir atvērusies.
   — Bet pēc tam aizvērusies,— Flora atgādina.
   — Nūja, lai nepūstu caurvējš…
   —  Lorān, jūs taču neizdarīsiet tādu nekrietnību!…
   Tā jau nav Floras, bet Ralfa vārgā balss, nevarīga un apātiska balss, kas, šķiet, tik sen un tik ilgi džinkstējusi man ausīs, džinkstējusi… džinkstējusi… vai veselu mūžību. Viņa vārdi atskan kaut kur no lejas, kā no pazemes; vāciete neapzināti pasper sāņus dūšīgo kāju, un es ierau­gu tur, uz grīdas, amerikāņa bālo seju — viņš laikam rāpus atvilcies pie spraugas kā mirstošais slāpēs pie ūdens lāmas, kas var glābt no nāves.
   — Jūs neesat spējīgs uz tādu nekrietnību, vai ne… pēc visām šīm kopā pavadītajām briesmīgajām stundām…
   — Ja jūs tiktu šaipusē, vai man piedotu?
   — Droši vien… Nezinu… — Bentons murmina. — Katrā ziņā, ja jūs nebūtu atņēmis pistoli un ja man būtu cik necik spēka, es ielaistu jums lodi pierē, lai jūs nestāvētu tā un ļauni nepriecātos.
   — Benton, es nemaz ļauni nepriecājos. Tikai daru savu darbu. Un, lai tiktu ar to galā, man jāpaliek starp dzīvajiem. Tātad pirmais, kas jāuzsāk,— jums jāatsviež šurp negatīvi, kurus atdevu, piespiests ar varu.
   — Vai negatīvu dēj bija visa šī izrāde? — amerikānis nicīgi vaicā.
   Pēc dažām sekundēm mazmazītiņā kasete atripo pie manām kājām. Paņēmis to, paskaidroju:
   — Jā, negatīvu dēļ. Nevis briljantu dēļ. Par bril­jantiem vienosities ar Floru. Viņa ir piekāpīga sieviete…
   — Pjēr, beidz nu pļāpāt, manu zēn,— piekāpīgā sie­va liek manīt savu klātesmi. — Nospied otro sviru stipri, stipri. Es jau esmu izsutusi šai krāsnī.
   — Esmu sutis daudz ilgāku laiku, mīļā. Un tajā pat riebija cauruma. Kā pati redzi, esmu vēl dzīvs. Tā nekas ļauns nenotiks, ja pagaidīsi.
   — Lorān, jūs taču neizdarīsiet tādu nekrietnību…— Ralfs ierunājas varenās dāmas piekājē.
   — Nē, protams, — mierinu viņu. — Es atstāšu jūs atzimogotus. Un pēc brīža kādu atsūtīšu, lai izlaiž jūs svaigā gaisā. Nevis tūlīt, bet pēc brīža, līdzko būšu ticis tik lielā gabalā, ka man netrāpīs ar pistolēm jūsu ļaudis, Benton.
   — Pjēr! — vāciete lūdzoši iesaucas.
   —  Lorān… — atskan arī amerikāņa balss.
   Tik un tā dodos plašajā pasaulē, kaut gan nevaru skriet pa kaklu pa galvu, kā gribētu. Uzmanīdamies eju augšā pa kāpnēm un arvien vēl uzmanīdamies iežogos gaitenī. Atveru durvis citas pēc citām — uz virtuvi, zāli un ēdamistabu. Neviena.
   Istaba blakus ieejai tomēr nav tukša. Violeta guļ ag­rākajā vietā. No jauna ieģipsēta. LJn pamatīgi ievīstīta. Otro medicīnisko pārsēju viņai droši vien uzlikusi Flora. Viņa šim mērķim izinantojusi visu, kas pagadījies pa rokai, bet lielākoties uzvelkamo aizkaru auklas. Un, vai­nagodama savu darbu, upurim cieši aizsējusi muti ar smalku, izšūdinātu galddrānu.
   Noraisu galddrānu un izņemu Violetai mutē iebāzto lakatu. Viņa vairākkārt alkani ierauj gaisu lieliem vil­cieniem krūtīs — šāds reflekss man ir labi pazīstams — un tikai tad ierunājas mulsā un vārgā balsī:
   — Cik šausmīga sieviete!… Mani nežēlīgi spīdzināja, draudēja nožņaugt un piespieda izstāstīt par slēptuvi, beidzot, paskat, ko ar mani izdarīja, un atstāja mani kā nez kādu ķīpu…
   — Tiešām šausmīga,— es piekrītu. — Tomēr salī­dzinājumā ar jums viņa gluži vienkārši ir eņģelis.
   —  Lorāna kungs, man nebija citas izejas! — mīlīgā būtne saka ar valdzinoši pieglaimīgu vientiesību. — Ko es varēju iesākt kailām rokām pret visiem tiem cilvēkiem, kuri mani ielenca…
   — Kā jūs sapratāt, ka aplenkums pārsviedīsies tieši uz šejieni?
   — Ļoti viegli: Kēnigs mani jau izprašņāja. Aizvakar viņa, jūsu draudzene Rozmarija, likdama lietā visu savu nekaunību, ieradās te, Lozannā, pie manas draudzenes izdibināt, kur ir mana māja… Bez šaubām, viņa nebija tik naiva, lai to atnācējai pateiktu, taču, kad tāda kā Rozmarija sāk taujāt te vienu, te citu, katrā ziņā atrod māju… Tai pašā pēcpusdienā tur, «Merkurā», arī jūs par to aizsākāt sarunu. Tā es nevarēju nesaprast, kas jūs vilktin velk uz šejieni… Un galvenais, kur ir tas, kas jūs vilktin velk. Es pati vēl nezināju, kur tas var būt paslēpts… Tāpēc nolēmu atkal te atgriezties…
   — Un, drošs paliek drošs, ieģipsēt kāju…
   — Vai tad jūs nebūtu ieģipsējis? Ja būtu aptvēris: jo nevarīgāks izskatāties, jo mazāk bīstami, ka jums uzbruks?
   — Gluži loģiski,— atzīstu. — Un gluži loģiski ir arī tas, ka mūs ieslēdzāt tai alā, lai mēs nosmaktu…
   — Bet ko citu es varēju darīt?… Man. nebija nekādas izejas…
   — Mīļais bērns, jūs esat pārāk viltīga. Un pārāk viltīgie vienmēr beigās zaudē tāpēc, ka nezina mēru…
   Un dodos uz durvīm.
   — Vai mani tā atstāsiet?… — Violeta raudulīgi iesau­cas.
   — Jā. Un tikai aiz žēlastības. Tieši tā jūs taču iz­skatāties ļoti nevarīga. Un nekritīsiet kārdinājumā bāzt galvu tur, kur jūs kā likts saplosīs.
   Diez vai derētu paskaidrot, ka, runādams ar Violetu, izmantoju izdevību pa logu pavērot, kas notiek apkārtnē. Mazajā klajumiņā starp māju un kokiem neviena nemana. Klajumiņa malā stāv Floras opels, bet tas ir tukšs.
   Lasos prom, starp citu, nodomājis, ka izmantošu vā­cietes automobili, kaut gan ļoti īsu laiku. Taču neesmu vēl paspēris pāris soļu, kad viena varena roka no mu­gurpuses sagrābj mani aiz kakla un otra sakampj kā knaiblēs labo plaukstu, lai droši vien pārlauztu.
   — Vai dodaties prom? — saklausu mazliet aizsma­kušu balsi.
   Tā ir Brunnera balss.
   — Neesat maldījies, — mierīgi atbildu. — Man tas
   viss jau sāk apnikt. Un, lūdzams, nelauziet manu roku. Tas nenāks par labu ne man, ne jums.
   —  It īpaši jums… — viņš rupji atcērt.
   Tomēr Brunners palaiž vaļīgāk savas knaibles: laikam, redzēdams, cik mierīgi izturos, viņš piekāpjas.
   —    Es jūs atlaidīšu, Lorān. Zināt, man nav nekā sevišķa pret jums. Bet tiksiet vaļā tikai pēc pārbaudes. Rokas aupā un nekustieties!
   Paklausīgi paceļu rokas gaisā un, kamēr viņš mani tausta, paskaidroju:
   —   Ja meklējat briljantus, ticiet man, ka neatradīsiet. Pašreiz tos laikam jau dabūjusi jūsu draudzene. Brunner, es izpildīju savu solījumu.
   —    Lorān, neaizkustiniet mani līdz asarām. Un turiet rokas augstāk,— atkal rupji noburkšķ vācietis, kas pēc paviršas aptaustes sāk pamatīgāk čamdīt.
   — Tikai, lūdzams, nepaņemiet kasetītes…
   — Briesmīgi man vajadzīgas jūsu kasetītes…
   —    Par pistoli jāsaka, esmu ar mieru to atdot. Tā patiesībā ir Bentona pistole, tomēr var gadīties, ka arī jurņs lieti derēs.
   —  Iespējams,— viņš piekrīt, pievākdams ieroci.
   Pa to laiku tikko dzirdētais uzvārds Brunnera kūtrās smadzenes tā sarosina, ka viņš aptver tā jēgu.
   — Bentons? Kur viņš ir?
   —    Pagrabā kopā ar Floru,— pasaku. — Bet velti baiļojaties: patlaban jums nedraud tas, ka tiks uzlikti ragi. Kas zīmējas uz briljantiem…
   —    Pietiek melst niekus! — Brunners uzkliedz. — Sakiet, Lorān,— vai tiešām tur ir briljanti? Jā vai nē?
   —    Kurls esat, vai? Liekas, pateicu skaidri un gaiši: tur ir briljanti, tur ir Flora, tur ir Bentons!
   Gan mans īgnums, gan kabatu saturs acīmredzot pie­tiekami pārliecinājis vācieti — viņš strauji apcērtas un drāžas uz Violetas māju. Zināms, es savukārt drāžos pie opela, lai vēlreiz piedzīvotu mazu vilšanos: trūkst atslēgu. Atkal — izdaudzinātā vāciešu apdomība!
   Tomēr neesmu gluži veltīgi piesteidzies pie opela, jo man laimējas paslēpties aiz tā tieši pirms tam, kad klajumiņā pēkšņi ieripo cits automobilis. Šoreiz — sit­roens. Un, šķiet, labi pazīstams.
   Abi sitroena braucēji izlec laukā un savukārt šaujas uz vasarnīcas ieeju. Cik pagūstu nomanīt, viens ir Kēnigs,
   otrs — Tims vai Toms, laikam gan Tims: viņš sēdēja pie stūres. Vēl pāris gadu, un varbūt sākšu atšķirt šos jaukteņus.
   Dodos pie sitroena, cerēdams, ka jaukteņi nav tik akurāti kā vācieši, bet man virsū uzskrien Rozmarija, piekususi un aizelsusies, kā tīkama vīzija izmetusies šaipus kokiem.
   —  Ai, Pjēr! Jūs vienmēr uzrodaties, kad esat man visvairāk vajadzīgs. Sakiet — kur nozuda tie divi?
   —  Kas jums ir kopīgs ar tiem diviem?
   — Visu laiku viņi dzinās man paka], beidzot nu es izspruku.
   —  Toties tagad viņi ir izsprukuši no jums, — zīmīgi saku. — Un apsteiguši jūs par mata tiesu. Es gribu teikt — ilgajā skrējienā pēc briljantiem.
   —  Kur tad ir briljanti?— viņa jautā, drudžaini sa­tverdama mani aiz rokas.
   —  Lejā, pagrabā. Bet neieteicu jums bāzt tur galvu. Domāju, ka ik brīdi sāks rībēt uzvaras zalves.
   Kā apstiprinādams manas domas, šai mirklī zem mājas, kaut kur dziļumā, nogrand dobjš šāviens. Tad vēl di­vi — viens pēc otra. Un vēl daži.
   Tomēr impulsīvā sieviete nevis apjūk, bet savukārt cērtas uz māju.
   Trakie!
   Man vairs nav ko te darīt. Vienīgi jāizlemj, kam lai dodu priekšroku — sitroenam vai sarkanajam Rozmarijas folksvāgenam, kuru ieraugu aiz tuvēja krūma.
   Rozmarija kā nekā ir mana draudzene. Tik ilgi esam dzīvojuši kopā… Mūsu kopdzīvi gandrīz nekas nav ap­tumšojis. Un tā bijusi ar bagātu saturu — ar pamācībām par impresionistiem, par laimes akmeņiem, par egoistiem. Toties sitroenam ir lielāka jauda, bet es kopš agras bērnības esmu audzināts saskaņā ar pazīstamo izteicienu: «Taupiet laiku!»
   Sēžos mūsdienu franču tehnikas varenajā zirgā, pie­spiežu piešus un, klausīdamies, cik nikni tas rūc, traucos uz Bērni.
   Uz to pašu kluso un vienmuļo Bērni, kurā tik jauki dzīvot… Varbūt ari mirt. Kā teica Brunners: « Nemaz nav tik slikti — nomirt Bernc…» Un tomēr mana devīze ir šāda: ja mirt, tad — tikai ļaunākajā gadījumā.
   — Vai tu nebeigsi drāzties kā vējš: padomā, kādēļ skriet, ja var braukt lēnām,— jautā Borislavs, kas, sē­dēdams man blakus mašīnā, te snauž, te tērzē par šo un to.
   —  Kur nu es drāžos kā vējš,— atbildu. — Vai tad neredzi, ka tā jau ari braucu.
   —  Katrā ziņā es tagad gribētu paēst brokastis. Un iedzert pāris tases kafijas.
   Izrādās — tiešām esmu aizrāvies. Tāpat kā mīļā Roz­marija: līdzko sāku spraigāk domāt, stiprāk nospiežu gāzes pedāli. Jau pirms stundas iebraucām Austrijā. Vārdu sakot, nav nekāda iemesla drāzties kā vējam.
   Šoseja vijas cauri krāšņai Alpu ainavai, ko pazīstam pēc krāsainām pastkartēm. Augstas, sniegainas klinšu smailes, sastingušas pret zilajām debesīm. Zemāk — lokumainas, priežu mežiem apaugušas kalnu grēdas. Vēl zemāk — smaragdzaļas ganības.
   Un, ja gribam spert vienīgo soli, kas šķir dižo no smieklīgā, derētu šo ainavu papildināt: vēl zemāk, tur, pa šauru un pelēku šosejas strēli, rāpo melna mašī­na — maziņa vabolīte visā neaptveramajā plašumā, tā steidzas kaut kur savās darīšanās. Mašīnā ierāvušies divi vīri. Viens, kurš snauž, ir Borislavs. Otru ir lieki pieminēt. Tas ir jūsu padevīgais kalps Emīls Bojevs.
   —  Emīl, Borislavs pamodies atkal ierunājas. — Ja tu neapstāsies pie kafejnīcas, kas pirmā pagadīsies ceļā, izlaidīšu radiatoru.
   Ja svelmainajā jūnija dienā tiks izlaists ūdens no radiatora, tās būs patiesi nopietnas briesmas, turklāt ir jau ap desmitiem, un šai stundā pat dīkdieņi paēduši brokastis, nemaz nerunājot par krietniem cilvēkiem.
   Aiz diviem ceļa līkumiem mums pretim iznirst ka­fejnīca — kaitavīgs, tumšzaļu priežu ieskauts restorā- niņš ar terasi, uztupies pakalniņā pie pašas šosejas.
   — Vai tev šeit patīk? — samazinādams ātrumu, uz­prasu draugam.
   —  Ko tu vēl jautā, vai patīk! Mēs taču te nepavadīsim atvaļinājumu. Apstājies — un cauri!
   Apstājos. Pametu volvo šosejas malā, neredzēdams, kur citur to varētu atstāt; dodamies augšā pa kāpnītēm uz terasi un apsēžamies pie galda priežu .paēnā. Borislavs pasūta brokastis, es — avīzes, un pēc neilga brīža kais­mīgi noņemamies katrs ar savu: es — galvenokārt ar presi un kafiju, draugs — ar smalkmaizītēm un džemu.
   —  Ko raksta par tavu notikumu? — Borislavs vaicā, norijis kumosu.
   —  Daudz ko,— paklusām saku. — «Lozanna: Izrē­ķināšanās kādā vasarnīcā… jauktas rases vīrietis, kura vārds un uzvārds nav zināms, nošauts ar trim lodēm… viņam blakus atrasti vēl divi līķi… Makss Brunners un Oto Kēnigs… Vasarnīcas saimniece — sasieta istabā… Sākusies izmeklēšana… »
   Nolieku avīzi uz brītiņu malā, vēlēdamies vēlreiz pār­baudīt, cik laba ir austriešu kafija salīdzinājumā ar to, ko piedāvā Šveicē. Tad no jauna pievēršos varenajam masu informācijas līdzeklim — presei.
   — Rakstīts arī kas cits,— ieskatījies avīzes pēdējā lappusē, steidzos draugam darīt zināmu. —«Bruņots uzbrukums Zenēvā: Amerikas pavalstnieks Ralfs Bentons droši vien laupīšanas nolūkā ielīdis juveliera Teo Grābera kantorī un tā tālāk, un tā tālāk… Grābers — ievainots ar diviem šāvieniem… sma^ā stāvoklī aizvests uz slimnīcu un tā tālāk… Ralfs Bentons — aizturēts. Notiek izmek­lēšana.»
   —  Nu, vai nav diezgan? — jautāju, ar to domādams avīzē publicētās ziņas.
   —  Kur nu diezgan! Tūlīt vēl pasūtīsim,— Borislavs atbild, veltīdams uzmanību galvenokārt brokastīm.
   Tikko mēs rudmatainai oficiantei tiroliešu kostīmiņā esam palūguši, ko lai mums vēl atnes, no kāpņu puses atskan dzidra un mīlīga balss:
   — Ai, Pjēr! Es biju pārliecināta, ka esat šeit! Redzēju lejā jūsu mašīnu.
   —  Mīļā, šeit un visur esmu jūsu rīcībā,— galanti saku, pieceļos, piedāvāju krēslu savai bijušajai īrniecei un izpildu īso ritu — iepazīstinu viņu ar Borislavu. Rozmarija apsēžas, un mans ceļabiedrs tūlīt pamet ar aci oficiantei, lai atnes vēl tasi kafijas, pēc tam Rozmarijai paveras iespēja izkratīt visu, kas sakrājies uz sirds:
   —  Ai, Pjēr! Tās tik bija šausmas! Viņi šāva cits citu kā meža zvēri — tie vīri tur, pagrabā…
   —  Mīļā, meža zvēri nešauj cits citu,— atļaujos aiz­rādīt. — Tie šai ziņā ir daudz savaldīgāki.
   Un piemetinu:
   —  Es tomēr ceru, ka jūs izgudrēm nogaidījāt, kad izskanēs kanonāde…
   — Protams… Es taču neiešu un nelīdīšu ložu krusā. Cik tas viss bijā drausmīgi!… Un asinis…
   — Jā. — Līdzjūtīgi pamāju ar galvu. — Asinis ne­var nelīt. Kur briljanti, tur asinis! Kā tad īsti beidzās notikums ar briljantiem?
   — Bez šaubām, manā labā,— Rozmarija cienīgi at­bild.
   Un piebilst kautrīgāk:
   —  Lai gan ne jau gluži…
   — Nu, kā tieši?
   —  Kad tie mežoņi bija cits citu apšāvuši…
   Viņa apklust, jo rudmatainā austriete pienāk, nesdama milzīgu paplāti. Pēc tam Rozmarija vairs nespēj stāstīt: acīmredzot ir stiprāk izsalkusi nekā Borislavs un ātrumā notiesā vismaz dažus kumosus, piedzerdama klāt kafiju ar pienu. Tikai tad atsāk valodu:
   —  Kad apšaude bija beigusies un dūmi izkliedējušies, es, protams, nokāpu pagrabā paskatīties, kas noticis, un atklāju slēptuvi. Flora uzstājīgi pieprasīja, lai tūlīt izlaižu viņus laukā, un precīzi paskaidroja, kā tas jādara, tomēr, izsakoties jūsu vārdiem, es nedzīvoju kā pa miglu, kā maisā iebāzta, tāpēc liku priekšā, lai viņa vispirms padod man briljantus, tad runāsim tālāk. Bez šaubām, Flora — jums jau zināms, cik riebīgs raksturs šai vācietei,— negribēja ne dzirdēt par to, sākumā pavisam nekaunīgi meloja, ka tur nemaz neesot briljantu, un solīja padot nez kādu ceļasomiņu ar citām dārglietām, it kā man būtu vajadzīga viņas ceļasomiņa, it kā tās dēļ es būtu mēnešiem ilgi dirnējusi garlaicīgajā Bernē,— mēģināju viņai to ieskaidrot. Vispār iesniedzu ultimātu: vai nu viņa acumirklī pa spraugu izbāzīs deviņus briljantus — visus kā viens —, vai ari es nospiedīšu sviru līdz galam — un lai viņiem abiem vieglas smiltis! Protams, par spīti riebīgajam raksturam, viņai bija jāpiekāpjas. Bentons varēja sagādāt Florai nepatikšanas, un man nācās viņai iedot kādu pistoli, zināms, tā, ka to nepavērstu pret mani. Ierāvusies kaktā pie krāniem, gaidīju, kad pa spraugu izslīdēs kastīte, kura jums droši vien labi pazīstama un mats matā ir līdzīga tai — jūsējai ar viltotiem briljantiem. Rūpīgi pārbaudīju, kas ielikts kas­tītē un vai tie ir īstie, nevis atdarinātie dārgakmeņi, un tad nolēmu spert nākamo soli.
   — Cieši aizvērāt sienu…
   —      Nē, Pjēr! Tas gan man iešāvās prātā, bet jūs jau zināt, ka esmu jūtelīga zoss, turklāt ar nevaldāmu fantāziju, un, iedomājoties vien, kas viņus sagaida, vairs neuzdrīkstējos to darīt.
   — Dabiski… — Borislavs saka, galīgi apmierinājis izsalkumu un beidzot nolēmis piedalīties sarunā.
   —  Dabiski? — Rozmarija sarauc uzacis augšup un raugās viņā ar tumšajām acīm. — Jā, dabiski. Bet, ja viņa, Flora, būtu bijusi manā vietā, varat nešaubīties, ka viss būtu risinājies mazliet citādi un ne jau tik dabiski.
   Viņa apklust uz brītiņu, lai izdzertu kafiju un paņemtu cigareti no paciņas, ko Borislavs viņai galanti piedāvā. Ar šķiltaviņām iededzu viņai uguntiņu, un Rozmarija turpina:
   —  Protams, viņus uzreiz neizlaidu laukā. Vajadzēja vispirms salabt ar mazo liekuli, kas istabā gulēja sasieta uz dīvāna. Nenošāvu viņu — jūs atkal teiksiet «dabiski», kaut gan būtu bijis tiešām dabiski, ja es nogalinājusi Violetu, lai viņa turētu muti uz laiku laikiem. Redzat, Pjēr, esmu gļēva sieviete. Tik gļēva, ka droši vien nebūtu tikusi pie briljantiem, ja jūs man nepalīdzējis.
   —  Es negaidu nekādu pateicību, — cēlsirdīgi mur­minu.
   — Jūs, mīļais, to arī neesat pelnījis!— Rozmarija mani rupji pārtrauc. — Izrādās, ka dārgakmeņus tikpat dāsni esat solījis visiem: gan man, gan Florai, gan Ben- tonam, gan Violetai, gan veselam rajonam.
   —  Neko darīt — tāds mans raksturs. Mīļā, man patīk sagādāt cilvēkiem prieku. Beidzos vai nost, lai sagādātu prieku. Kas zīmējas uz briljantiem, nevis uz tukšiem solījumiem, jāsaka, jau pašā sākumā briljantus biju atvēlējis jums… Mūsu kopīgās vājības — impre­sionistu… un senās draudzības vārdā…
   —  Neesmu droša, ka tā ir taisnība, kaut gan gribētos ticēt tai,— viņa atļaujas izteikt zināmas šaubas. — Par spīti visam, esmu jums pateicīga: jūs briljantus atklājāt, es — paņēmu…
   Rozmarija apklust un, pakavējusies laikam diezgan nepatīkamās atmiņās, nelabprāt pastāsta:
   — Paņēmu visus, tikai divus ne.
   —  Kādēļ divus ne?
   — Tur vainīga nolādētā Violeta! Ja tā bijusi Flora, es droši vien viņai neko nebūtu devusi, bet savā mīkst- čaulībā uzdāvināju Violetai divus…
   — Jūs esat izturējusies cildeni ne vien pret viņu, bet arī pret nabadzīgiem bērniem,— atļaujos paskaidrot.
   — Kādēļ pret nabadzīgiem bērniem? — Rozmarija brī­nās.
   — Tādēļ, ka Violeta man uzticēja, lūk, ko: ja kādu dienu dabūs briljantus, par tiem uzcels bērnunamu ezera krastā. /
   —  Bērnunamu?— Rozmarija paveras manī nicīgi. — Nebiju domājusi, ka tik neuzticīgs cilvēks kā jūs var būt tik naivs. Viņas — šīs neģēlīgās un slimīgās lezbietes — skaistākais sapnis ir Emma Freija, sena draudzene no pansijas gadiem, jūs taču esat dzirdējis par jaunavu pansijām, kur saviešas jaunas lezbietes. Un Emma Freija nav nekāds sapnis, bet pavisam reāla un galīgi izvirtusi lellīte no Lozannas — to uzzināju jau tai briesmīgajā naktī, kad biju spiesta sekot Violetai līdz Lozannai un mašīnā gaidīt viņu līdz rītam, kamēr abas šīs nelietes uzjautrinājās mājā, bet nabaga Penefs simt metru atstatumā arī paturēja viņas acīs. Uzcels bērnunamu? Zināt, mans mīļais, šis bērnunams saucas Emma Freija un ir nevis bērnunams, bet gluži parasta izvirtule, ar kuru mūsu tiklā lezbiete kopš studiju gadiem piekopj laulības sakarus; draudzene Violetu tin ap pirkstu, un, ja Violeta tiešām būtu paguvusi sagrābt briljantus, viņa tos katrā ziņā noliktu tai pie kājām, tikai ne visus uzreiz — viņa nav tāda muļķe —, bet pa daļām, lai cauru mūžu viņai blakus būtu nešķīstene lellīte ar per­versajām izdarībām.
   Rozmarija apraujas' uz mirkli, kā vēlēdamās pārvarēt riebumu, kas viņu pārņēmis. Tad saka:
   —  Kā redzat, par spīti tam, tomēr vajadzēja uzdāvināt Violetai divus briljantus, kuru dēļ biju likusi uz spēles dzīvību.
   — Uzdāvināji divus viņas pašas briljantus,— pre­cizēju. — Un, bez šaubām, vismazākos.
   — Vai jūs gribētu, lai es atdodu viņai vislielākos? Kā gan tie pieder viņai pašai? Tie ir zagti — šie briljanti, un to pateicu Violetai skaidri un gaiši, bet viņa: «Zinu, ka zagti, tomēr tas nebūs nekāds šķērslis, lai nodotu jūs policijai,»— tā galu galā bija jāziedo kaut kas, lai viņa turētu mēli aiz zobiem.
   — Un viņu atraisījāt…
   — Neesmu taču tik dumja. Pabāzu dārgakmeņus zem matrača, lai viņa nomierinās, un nokāpu lejā atbrīvot tos divus. Protams, apbruņojusies ar pistoli. Laime, ka mums abām ar Floru bija pistoles, jo Bentons izvalbītām acīm skatījās kā zvērs. Mēs viņam iedvesām cieņu, it īpaši Flora, kas ik mirkli bija gatava sašķaidīt amerikānim pakausi, tā nu devāmies ceļā: es — ar briljantiem, Flo­ra — ar divām mazām ceļasomām, kuras, domājams, arī nebija zemē metamas.
   —  Vai viņa visu laiku nekrita kārdinājumā ielaist jums lodi pierē?
   —  Kādēļ lai viņa būtu riskējusi dabūt no manis to pašu? Pie tam, liekas, Flora jau bija pierimusi. Brun- nera nāve tomēr viņu bija satriekusi. Mēs esam sievietes, Pjēr! Neesam tādi zvēri kā vīrieši.
   —  Zinu gan, zinu, — pamāju. — Jūs esat jūtīgas un maigas. Viesuļvētras ar maigiem vārdiem.
   Patiesībā viņi — gan sievietes, gan vīrieši — šai notikumā ņēma dalību vienas un tās pašas viesuļvēt­ras — alkatības viesuļvētras — dzīti, tā atrāva viņus no visa pārējā, lika aizmirst visu pārējo, un viņi cirta pušu sakarus un draudzības saites kā satrūdējušus valgus, karsti kvēlodami nevaldāmā tieksmē pēc pirmā lieluma briljantu zvaigznāja. Kas zīmējas uz viesuļvētrām ar maigajiem vārdiem, nevaru noliegt, ka tās brāzmoja zi­nāmā mērā man par labu. Varbūt tāpēc, ka neesmu sieviešu nīdējs.
   Risinādams šādas domas, uzmetu acis Rozmarijai un iejautājos:
   —  Kā jūtas jūsu Grābers? Vai esat apciemojusi viņu slimnīcā?
   — Vai viņš ir slimnīcā?
   —  Kur tad citur? Uz smilšu kalnu doties viņam vēl par agru.
   Un pasniedzu Rozmarijai avīzi, lai viņa būtu lietas kursā.
   —  Ak vai, šito nelieti! — viņa iesaucas, neizlasījusi rakstu līdz galam.
   — Kuru no viņiem domājat?
   —  Bez šaubām, Bentonu. Grābers varbūt nav nekāds eņģelis, tomēr nekad nešautu uz dzīvu cilvēku.
   —  Kurš gan šautu uz mirušu? Taisnību sakot, jums vajadzētu būt apmierinātai. Un pateikties Ben- tonam.
   — Pjēr, jūs esat ciniķis.
   — To jau esat man teikusi.
   —  Apmierināta vai ne, jāatzīstas, ka jūtu atvieglo­jumu. Grābers nekad man nepiedotu…
   —Kurp tagad dosities?— vaicāju.
   —  Ja gribat zināt, varat man piebiedroties. Protams, visumā esat garlaicīgs… Bet kur ir tie interesantie? Taču jūs nebrauksiet man līdzi. Un es neteikšu, kurp. Galu galā — vai tam kāda nozīme?
   — Nekāda, — atzīstu. — Tāpat vien gribēju dzirdēt, no kurienes sāksies jūsu ilgotais reiss uz laimi.
   —  Uz laimi? Jums jau zināms, ka neesmu pretencioza. Tomēr ne domāt nedomāju vecēt, ierakusies tajos bēniņos un rūpēs par ķīlu zīmju izpirkšanu.
   Rozmarija tigšām neizskatās pēc cilvēka, kas staro laimē. Atkal senā patiesība: pat sapnis par briljantiem, reiz piepildījies, zaudē savu spožumu. Sākas ikdienība. Sākas neveiksmīgi mēģinājumi nobaudīt kāroto. Jo tas, kas reiz nobaudīts, vairs neliekas diez cik gards. Un sākas briesmas, ka agri vai vēlu kāds blēdis atbrīvos no viegli iegūtās bagātības sloga.
   Brīdi vēl patērzējam par pēdējiem notikumiem, tad pienāk mirklis, kad Rozmarija paraugās savā pulkstenī un pavēsta, ka viņai laiks doties ceļā. Pieceļamies kājās, lai atvadītos, un, sniegdama man roku, mana bijusī īrniece saka:
   — Ai, Pjēr… Droši vien mēs nekad vairs neredzē­simies…
   — Droši vien… — neapzināti atkārtoju viņas vārdus.
   — Nu tad noskūpstiet mani!
   Ir neērti no Borislava, bet vēl neērtāk stāvēt kā stabam pēc tam, kad tik ilgu laiku esam pavadījuši kopā ar Rozmariju zaļajā viesistabā, nomaļajā vasarnīcā, saso­dītajā rajonā.
   Pieliecos un noskūpstu Rozmariju, juzdams, ka viņa piekļāvusi roku manam vaigam, kā pūlēdamās aizturēt mani kaut uz mirkli.
   Beidzot Rozmarija iet prom, bet, nonākusi līdz kāpnēm, no jauna pagriežas un viegli pamāj man ar roku.
   — Tā tik ir sieviete!… — dzirdu Borislava balsi.
   Jā, patiešām. Bet kāda viņa ir patiesībā? Klimstu spoku vidū, nezinādams, vai esmu norāvis viņiem visus plīvurus. Spokaini priekšmeti, notikumi un visvairāk — cilvēki. Vēroju kādu, līdz nospriežu —«tas jau ir tas», taču atgadās kaut kas negaidīts — un atzīstu, ka nav «tas», bet sazin kas, un vēlāk saprotu, ka nav arī «sazin kas»— tāpat kā, koka bābiņai noskrūvējot augšdaļu, iz­rādās — tai iekšā ir otra lellīte, bet otrā — trešā. Tikai pakāpeniski — pēc ceturtās vai piektās nāk pēdējā. Bet dažam cilvēkam varam citu pēc cita raut plīvurus, cik vien tīk, tomēr nekad neesam pārliecināti, ka beidzot ir atklāta viņa īsta seja.
   Manas draudzenes izskats un impulsīvā daba ir tā savaldzinājusi Borislavu, ka viņš vēl pasūta mums abiem kafiju — pa pēdējai tasei, kā pats izsakās, un mēs beidzam dzert to — pēdējo —, kad terasē negaidot kā no zemes izlien jauna darbības persona, pareizāk, cita dāma, karaliska un iespaidīga kā Alpu masīvs.
   —  A, Pjēr, manu zēn! Redzēdama tavu mašīnu, sa­pratu, ka esi kaut kur šai kafejnīcā,— Flora ierunājas mierīgi, it kā mēs būtu satikušies uz asfaltētās alejas, kas piekļaujas Austrumu lokam.
   Pieceļos, lai atkal izpildītu iepazīstināšanas ritu un nosēdinātu miesās raženo mātīti blakus krēslā.
   — Jūs jau esat paēduši brokastis… — viņa konstatē.
   — Arī es gribētu ko iekost…
   Rudmatainā austriete pieņem pasūtījumu — tik ba­gātīgu, ka brokastis tam ne tuvu netiek un var teikt — tās ir pusdienas. Tad Flora apmierināta atliec muguru, dodama Borislavam iespēju novērtēt viņas va­reno krūšu apveidus, un pārmetoši pakrata uz mani ar rādītāja pirkstu:
   —  Pasaki paldies dievam, ka tevi dievinu. Ja ne, nezinu, ko tu esi pelnījis… par to, ka ieslēdzi mani kopā ar Bcntonu tur, bunkurā…
   —  Ja runa ir tieši par to, domāju, mīļā Flora, tev būtu man jāpateicas. Vienīgi tā laimējās tevi paglābt no lodēm un reizē pasargāt no galīgas nosmakšanas.
   — Ak tu melkulis! — viņa atkal pakrata ar pirkstu.
   — Tu nevarēji zināt, ka notiks apšaude.
   —  Toties ļoti labi zināju, ka Bentona vīri ir kaut kur pavisam netālu. Bentons nebūtu devies man līdzi neziņas pilnā ceļā, nenorīkojis savējos, lai mums seko.
   —  Muļķības! Bentona vīrus atveda tā dumiķe Roz­marija. Sie piesitās viņai un atbrauca.
   —  Kur tad piesitās?
   —  Ak, tas ir vesels stāsts! Un neliec man to klāstīt, iekāms neesmu paēdusi brokastis. Izsalkumā beidzos vai nost.
   Oficiante atnes paplāti — šoreiz piekrautu kā vēl nekad: bez sviesta, džema un smalkmaizītēm, ko kafejnīcā vienmēr pasniedz' brokastīs, vēl ir vārītas olas, žāvēts šķiņķis un milzīgs šokolādes tortes gabals.
   Mēs abi ar Borislavu dzeram vēl pa tasei kafijas — nezinu, jau kuro pēc kārtas, kamēr Flora tukšo šķīvjus. Un vienīgi tad, kad tikusi līdz tortei, vāciete atgūst vēlmi apmainīties ar mums vārdiem:
   — Pjēr, tas, ka atstājāt mūs abas ar Rozmariju pie tiem izdzimteņiem — Tima un Toma, arī bija neģēlīgs triks…
   — Es taču neizgudroju šo triku: Bentons piespieda mani to izspēlēt.
   — Tā jau mēs domājām. No Bentona puses tas bija tiešām neģēlīgs triks. Nu viņš dabūjis, ko pelnījis. Vai esat lasījis avīzē? Viņš saņemts ciet…
   —  Zinu jau, zinu. Bet jūs gan nevarēja saņemt ciet…
   —  Kurš lai to būtu izdarījis?— viņa grīni uzlūko mani.
   — Es domāju tos divus — Timu un Tomu.
   — A, tos divus! Tas ir kas cits! Sākumā es un Rozmarija nesapratām, kas īsti noticis. Nospriedām, ka jūsu kompanjons patiesi izsaucis jūs un Bentons, kā jau slimīgi neuzticīgs, nolēmis jums piebiedroties. Bet jūs pārāk ilgi kavējāties. Kaut kas man lika ātjaust, ka esat sazvērējušies, un Rozmarijai pateicu: — Viņi aizgāja pēc briljantiem. Pjērs zina, kur ir slēptuve, Ben­tons droši vien cieši tur savās rokās to, ko Pjērs grib iegūt, tātad viņi, nolēmuši savstarpēji apmainīties, mūs atstāja, lai te sēžam un gaidām kā pēdīgās muļķītes. — Pēc kā tad spriežat, ka Pjēram zināma slēptuve? — Rozmarija pajautāja. — Man pietiek ar šīsdienas novē­rojumiem,— pasacīju,— ja domājat, ka mēs abi ar Pjē- ru esam pavadījuši dienu mīlestības priekos, tad es jums teikšu — rūgti maldāties. — Tādā gadījumā ņem­sim un viņus pārbaudīsim, tas nebūs grūti izdarāms,— Rozmarija ierosināja,— viņi laikam ir tur, Violetas mā­jās, Lozannā. — Tikai jāzina, kur atrodas šīs mājas,— es iesaucos. — Ja ne jūs, citi zina,— viņa patei­ca,— bet kas var galvot, ka mani nepiešmauksiet? — Vai tagad ir laiks šmaukt,— iebildu,— mēs abas esam nabaga sievietes, un mums vajag nevis mānīties, bet izlīdzēties. — Šie vārdi skan skaisti,— Rozmarija ne­rimās,— bet kas var galvot?— Beidzot man laimējās viņu, tiepumdesu, pārliecināt, ka jūs abi tur nolaupīsiet briljantus, kamēr mēs te spriedelēsim par galvošanu, tā galu galā nolēmām rīkoties pārdroši un tūdaļ dzīties jums pakaļ, taču, līdzko mēģinājām doties prom, uzreiz atklājās, ka esam nokļuvušas divu deģenerātu — Tima un Toma — gūstā. Protams, es, kā jums jau zināms, neesmu no bailīgajām, it īpaši, kad ir darīšana ar šādiem pigmejiem, un pūlējos pierādīt, ka mūsdienās, vienlīdzīgu tiesību laikmetā, arī sieviete ir spējīga uz kaut ko, bet, gribēdama panākt savu, laidu darbā tikai krēslu, un uz^ brukums neizdevās — abi mazie kretīni bija apguvuši visvisādus karatē vai džudo paņēmienus un beigu beigas mūs stingri piesēja pie atzveltņiem, -nemaz nerunājot vēl par piedevām — zilumiem, no kuriem dažus es parādītu, ja pieklājība atļautu…
   — Nepieļauju domu, ka tamlīdzīgi sīkurņi var jums ķerties pie sirds, — paklusām saku.
   — Bez šaubām, neķeras. Jums jau zināms, ka neesmu tik jūtīga kā jūsu Rozmarija, neesmu arī tāda ņerga kā viņa, tomēr fakts paliek fakts — mēs bijām saval- gotas un nolemtas pilnīgai bezdarbībai, kamēr jūs tur, Lozannā…
   — Mēs tur, Lozannā, bijām vēl vairāk savalgoti,— atgādinu. — Tā savalgoti, ka grasījāmies aiziet uz viņsauli.
   — Tiesa gan. Un es jūs izglābu. Bet neesmu dzirdējusi, ka par to man kāds būtu pateicis mersi…
   — Mīļā, neesmu pateicis tāpēc vien, ka vārdi ir par vājiem, lai ar tiem izpaustu savas jūtas…
   — Jā, jā, ļoti labi saprotu, ka neskopojies ar tukšiem vārdiem… Bet atgriezīsimies pie būtiskā, man jums jā­saka — tieši visdrausmīgākā izmisuma mirklī cauri te­rasei, ar plecu atsizdams vaļā durvis, viesistabā pēkšņi iedrāzās mans Makss. Es nebiju šaubījusies, ka Makss, kuru tik nepieklājīgi pametām Zenēvā, agri vai vēlu atbrauks un meklēs mani, tādēļ savā dzīvoklī biju atstājusi viņam zīmīti, ka atrodos Bentona mājās. Nezinu, vai vērts sīkāk pastāstīt par cīņu, jo es pati taču, piesieta pie atzveltņa, varēju to vērot daļēji, toties man laimējās skaidri redzēt tās beigas: kaut gan abi liliputi pārzināja japāņu cīņas paņēmienus, viņi tik un tā bija saburnīti un iesviesti kaktā kā slapjas lupatas, pēc tam pamatīgi piesieti mūsu vietās, lai viņiem būtu pietiekami daudz laika sagremot notikušo. Ticis ar viņiem galā, Brunners ņēmās no jūsu Rozmarijas izspiest ziņas par vasarnīcu un nez vai nebūtu viņu sakropļojis uz mūžu, ja es Brunneram nepateikuši: mierīgāk, Maks, viņa kā nekā ir dāma, ļauj, lai Rozmarijai pašai atraisās mēle — galu galā viņa ir prātīga. Un nu Rozmarija izpauda Violetas adresi Lozannā, tad neatlaidīgi pieprasīja, lai braucam visi kopā, tā man atkal bija jāņem vārds — kā jums, manu zēn, labi zināms, es neesmu no runīgajām —, bija jāņem vārds un jūsu draudzenei jāieskaidro, ka dzīve, kādu liktenis mums lēmis, nav nekas cits kā skriešanās sacīkstes, kurās katrs pārdroši skrien pats savām kājām un pats uz savu galvu, un, ja viņa noteikti grib piedalīties šādos svētkos, lai kāpj sarkanajā gliemezī un velkas. No" manas puses tas bija patiesi cēlsirdīgs mājiens, par kuru arī neviens nepateica mersi un vēl bija jāzaudē tāds sīkums kā deviņi, kolosāli briljanti, bet tā ir sena patiesība — ja kāds izdara muļķību, par to kā likts jāmaksā. Tobrīd man blakus bija Brunners, biju pārliecināta, ka Makss nepieļaus, lai kāds aizskartu manas intereses, un nespēju ne iedomāties, ka pēc dažām stundām nožēlojams pigmejiņš — vārdā Tims vai Toms — izlādēs pistoli Brunnera krūtīs, bet tieši tā gadījās, un es biju spiesta operāciju pabeigt, rau, ar šīm divām kailajām rokām…
   — Varbūt arī ar pistoli,— pēkšņi pasaku.
   Flora raida uz mani vērīgu skatienu, un gleznās, zilās acis uzreiz kļūst pelēkas.
   — Vai tik jūs neesat saticis Rozmariju?
   — Rozmariju? Kur tad būtu varējis viņu satikt?
   — Tā nodomāju tāpēc, ka tiešām turēju pistoli rokā. Bet bija jau par vēlu. Un Brunners bija nogalināts.
   — Neredzu, ka tu, mīļā, būtu tērpusies sērās. Melnas drānas tev gan piestāvētu. Tu izskatītos slaidāka.
   — Tev, manu zēn, reiz par visām reizēm būtu jāsaprot, ka nemaz netiecos pēc lieka slaiduma kā tava Rozmarija, gluži otrādi. Šai pasaulē aizvien vēl ir vīrieši ar labu gaumi.
   — Tātad izlaidi no rokām briljantus… — vispārinu gala iznākumu. — Es tā pūlējos, lai nodrošinātu tev dārgakmeņus, bet tu beigās tos izlaidi no rokām.
   — Es būtu tos dabūjusi, ja mēs todien ar mašīnu aizbraukuši pie Violetas, iekāms atstājām Lozannu. Kaut es būtu zinājusi, kur ir Violetas vasarnīca… Tu gan zināji, un tev kabatā bija atslēga, tomēr mani neaizvedi uz turieni.
   — Vai vari apjēgt, kas būtu noticis, ja es tevi aizvedis? Mēs abi līdz šim vēl gulētu bunkurā, un neviens neatnāktu un mūs neizlaistu laukā, jo tikai es zināju, kur atrodas slēptuve, un, kad saku «vēl līdž šim gulētu», laikam saproti, ka te runa ir nevis par mīlestības, bet par citām — nāves skaujām, derdzīgām un saltām.
   — Patiešām… Tā čūska jau uzglūnēja… Gluži vien­kārši tas man neienāca prātā.
   — Tomēr liekas, mīļā, tu vismaz izrakņāji mazās ceļasomas. Tajās bija diezgan daudz skaistu mantiņu…
   — Ko tur rakņāt! Aiznesu visu, kā bija, un ieslēdzu bankas seifā uz mana vārda. Tik un tā tie nav briljanti. Bet es neesmu mantkārīga. Kad ir saprāts, var iztikt bez briljantiem. Tie vajadzīgi tādām vējgrābslēm kā tava Rozmarija. , Vajadzīgi tālab, lai tos notriektu kopā ar tādu kā tu, kurš nemaz nepazīst naudas vērtību. Par sevi jāsaka, man ir citi nodomi…
   — Tirdzniecības jomā…— atskāršu.— Pulfera kun­dze…
   — Manu zēn, nesajauc mani ar Pulfera kundzi. Es nenodarbojos ar mazumtirdzniecību.
   — Skaidrs, tu atvērsi viesnīcu,— atkal atskāršu.
   — Viesnīca nav nekas slikts,— dāma pamāj.— Bet tā lēni atmaksājas. Atvēršu greznu restorānu krāšņā vietā…
   — Un mani paņemsi pie sevis…
   — Nekādā ziņā,— Flora iebilst.
   — Mājas suņa vieta taču vēl brīva?
   — Jā, bet neesmu radusi turēt arī mājas čūsku. Tev, manu zēn, ir smags raksturs. Tev patīk komandēt, nernaz nerunājot par to, ka tu labprāt uzsāc divkosīgu spēli…
   — Cerēju, ka esi labvēlīgāk noskaņota pret mani,— nopukstu drūmi.
   — Taisnību sakot, es tevi ņemtu… — Flora atzīs­tas,— ja tu nebūtu iepinies bīstamos politikas tīklos. Ja pats esi iepinies, tas nozīmē, ka tāpat iepīsi mani. Nē, Pjēr! Es mīlu naudu, tomēr neienīstu arī mieru.
   — Skaidrs: tev nepieciešams vīrs.
   — Ja būs nepieciešams, atradīšu viņu viegli. Lai gan man nav tāds augums un svars kā tavai neparastajai amerikānietei. Manu zēn, vīrieši ar labu gaumi tomēr nav vēl galīgi izmiruši, kaut gan taisni briesmas, cik maz viņu paliek.
   — Pie šā galda vien divi…
   —    Cik patīkami to dzirdēt, — dāma iesaucas tādā noskaņā, it kā neko citu nebūtu gaidījusi. — Bet, šķiet, man laiks doties prom.
   Draudzīgi pavadu Floru līdz kāpnēm un stoiski paciešu viņas sparīgo rokasspiedienu.
   —   Ja kādu dienu tev liktenis lems iegriezties manā restorānā — pagaidām pati vēl nezinu, kur tas tiks atvērts,— vari būt drošs, ka pusdienas ēdīsi uz saim­nieces rēķina,— viņa apsola.
   Paspērusi dažus soļus, Flora, baiļodamās, ka tikai neie­domājos nezin ko, piebilst:
   — Pirmās pusdienas!
   Atgriežos savā vietā, lai beidzot samaksātu par bro­kastīm.
   —   Tā tik ir sieviete! — Borislavs saka ar sajūsmas pieskaņu.
   — Sieviete uz goda, — es piekrītu.
   Un, lūk, pēc brītiņa ar melno volvo joņojam pa šoseju, kas gluži kā lente vijas starp smaragdzaļajiem pauguriem. Tagad pie stūres sēž Borislavs, tādēļ man galu galā iespējams uzaicināt uz tikšanos nāves jaunāko brāli, proti, miegu. Ja darīšana ar jaunāko brāli, nekas bīstams nedraud. Bet, kad mūs apskauj viņa māsa, vecākā, tad gan ir slikti.
   —   Man jau apnika klausīties jūsu valodās,— Bo­rislavs atzīstas. — Briljanti… Briljanti…
   — Ko nu tur runāt! — murminu.
   —   Vai tad briljanti ir kas tik liels? — draugs aizvien vēl prāto.
   — Tā jau ir tā lieta, ka it nekas. Tīrs ogleklis.
 
   Богомил Райнов ТАЙФУНЫ С НЕЖНЫМИ ИМЕНАМИ
   Рига «Лиесма» 1986 На латышском языке Перевела с болгарского Э . Т я р в е Художник М. Лислманис
   Bogomils Rainovs VIESUĻVĒTRAS AR MAIGIEM VĀRDIEM
   Redaktore G. Ramosa Mākslinieciskais redaktors I. Zvagūzis Tehniskā redaktore M. Jaunzeme Korektore A. Giptere
   Nodota salikšanai 29.04.85. Parakstīta iespiešanai 19.02.86. Formāts 84 X 108/32. Avīžu papīrs. Baņņi- kova garnitūra. Augstspiedums. 13,44 uzsk. ies­piedi.; 13,76 uzsk. krāsu nov.; 15,71 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pašūt. X? 650-5. Cena 1 rbl. 60 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Pa­domju bulv. 24. Izdevn. Nb 1/32178/D-1013. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS, piedalo­ties Nozares kolektīvās lietošanas informatīvajam skaittošanas centram. Programmists — I. Bulkins. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poli­grāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.
   Rainovs B.
   Ra 334 Viesuļvētras ar maigiem vārdiem: Romāns/ No bulg. vai. tulk. E.Tjarve.— R.: Liesma, 1986.— 253 lpp.