M. RAMAINE
   HUGO DIEGS
   IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1986
   Bieži vien sievietēm (ļoti retos gadījumos arī vīriešiem) biogrāfija beidzas ar apprecēšanos. Manu biogrāfiju liktenim ir labpaticies iegrozīt pa­visam savādāk. Pirms mana mīļā dēliņa Hugo ieraša­nās pasaulē dzīve ritēja vienmuļi un neinteresanti. Mācījos pamatskolā, vidusskolā, Mākslas akadēmijā. Pamatskolā uz dzēšlapām zīmēju jocīgus ģīmjus, vidusskolā to darīju uz grāmatu baltajām malām. Aka­dēmijā zīmēju uz pusvatmaņa papīra podus, bļodas, kastroļus, ģipša un neģipša galvas. 5īs nopietnās no­darbības mani ļoti nogurdināja, tādēļ pēc akadēmijas beigšanas ar skubu ķēros pie pamatskolas gados iesāk­tajiem jocīgajiem tipiem.
   Piedzima Hugo! Ar to arī sākās mana īstā un raibā biogrāfija. Kādas nedienas man tikai nesagādāja šis zeperis! Izsekojot viņa gaitām turpmākajās lappusēs, jūs tur atradīsit manas biogrāfijas baltās un nebaltās dienas, jo katras mīlošas mātes dzīve ir cieši saistīta ar viņas bērna priekiem un bēdām.
   Mirdza Ramane

 
 

 
 

 
   Kādēļ savus spēkus laupīt.
   Ja var saudzēt tos un taupīt
   Zāģēt, skaldīt, — darbiņš lieks,
   Arī šitā deg, ka prieks.
   Mājīgi un ļoti silti
   Ir tā sēdēt, velna milti!
   Tikai šķiet, ka tepat klāt
   Sāk kāds cūku svilināt.
   Uguns, mīksta čībā ticis.
   Beidzot sevi manīt licis.
   Hugo brēc ar visu spēku: —
    Ļaudis, dzēsiet ugunsgrēku!

   — Nebūs daudz, ja par šo zosi.
   Jaunskungs, sešus rubļus dosi.
   Skaties, cik tā mīksta, jauna,
   Svētku maltīte būs glauna!—
   Sākot putnu tuvāk pētīt,
   Hugo leb|aujas: — Ak tētīt!
   Kur bij pērkot mana galva,
   Te tik āda ir un spalva.
   Pret šo vainu vēl var karot.
   Jāsāk putniņš labi barot.
   Apēd, cālīt, šito normu.
    Redzēsi, kas būs par formu ! —
   Velti Hugo nazi trina …
   Meža zosi instinkts dzina
   Līdz ar citām spārnus cilāt,
   Projām traukties tālē zilā.

   Kas gan tādā stundā vēlā
   Sētā bļaut var balsī žēlā!
   Hugo nobijies kā diegs —
    Kādu moca slepkavnieks!
   Vēl un vēl bļauj vārtu rūmē.
   Nu gan vairākus te zūmē!
   Šausmas, kādas briesmu lietas
   Notiekas tepat uz vietas!
   Vai jūs dzirdējāt, kā bļāva!
   Naktī, likās, divus kāva.
   Vai vēl nemētājas dunči!
   Draudziņ, tie bij sētas runči!

   Hugo dienas piecas sešas
   Domīgs tausta tukšās ķešas.
   Laikam nāksies šanci lūkot.
   Tā bez naudas nevar kūkot.
   — Jaunekli! — teic vīrs aiz galda.
   — Kungs, kas zem' un debes' valda.
   Baro manas miesas, garu,
   Arī tev es līdzēt varu. —
   Darba drēbes itin glaunas
   Priekšnieks pasniedz Diegam jaunas,
   Sveci rokā spiež un rāda
   Izrīcība šeit būs kāda.
   — Vespers, nespers — man vienalga,
   Ja tik iznāk krietna alga.
   Saldais vīns ar lielo mēru
   Jāiedzer uz dieva jēru.
   Iztukšoto vīna kausu
   Nevar atstāt gluži sausu.
   Kaut vai ūdens jālej iekšā —
   Cieņai jābūt dieva priekšā! —
   Baznīckungs kā pūķis šņāca:
   —   Rīma, tevi jāpārmāca! —
   Diegu kaustīja un tēsa:
   —  Še tev alga, muļķa desa!—
   Izrāvies ar lielām mokām
   Dieva vietniekam no rokām,
   Hugo kājas ņem pār pleciem: —
   Traks, kas krīt uz māņiem veciem !

   Nav tā meitene, bet dzeja —
   Augums slaids un skaista seja,
   Eņģels — ja tai spārni būtu!
   Sirds pagalam, to es jūtu. —
   Naktī mocās Hugo Diegs —
    Galva smaga, nenāk miegs.
   Tumšs gar acīm, sirdī dur,
   Nav vairs miera it nekur.
   Otrā rītā Hugo gāja
   Meklēt, kur ir pūšļotāja. —
   Tā vēl vienīgā var spēt
   Manas kaites izdziedēt. —
   Procedūra bija grūta —
   Klibā Jūle šņāca, pūta,
   Ūdeni ar sāli jauca.
   Visu svēto vārdus sauca.
   Tomēr veltas bija pūles —
   Hugo, pārnācis no Jūles,
   Bālāks vēl kā berzta grīda
   Nevarīgs zem segas līda.
   Nelīdz «vārdi», to var manīt.
   Atliek tikai ārstam zvanīt,
   Lai ar medicīnas drapi
   Izdakterē sirdij klapi.
   Tiklīdz Ienāk ārste jaunā.
   Diegu pamet kaite ļaunā. —
   Jūs tā pati! — eņģel balto!
   Projām dzināt nāvi salto. —

   Stāv un brīnās Hugo Diegs: —
   Tas nu gan smalks ārzemnieks
   Francūzis vai varbūt spānis.
   Ne jau kaut kāds mūsu Jānis.
   Varbūt šis kaut ko var pārdot.
   Jāiet klāt un jāsāk vārdot. —
   Monsinjor, že sil vu plē,
   Jou mož bic ko andelē!
   — Jes, stil džekiņ, I am redij,
   Pradam krekliņš fein un štedij.
   Ja ir monij — būs oll klār,
    Plīz, senk jū, au rezervuāri —
   Dārgo mantu nesis mājās,
   Hugo ar to tīksminājās;
   Sīkums — simti četri pieci.
   Ja pie franču krekla tieci!
   Bet te pēkšņi, vīles taustot,
   Burto Hugo, vārdus raustot: —
   «Rīgas apģērbs» — ak tu bēdas!
   Nav no ārzemēm ne pēdas. —

   Iet pa ceļu draugu pāris,
   Medīšanas prieks tos skāris;
   Jūlim saka Hugo Diegs: —
    Desmit pīles — tas man nieks. —
   Spēcīgi kā pērkongrāviens
   Norībēja dubultšāviens;
   Pīle, draugu skrošu veikta.
   Acumirklī bija beigta.
   —   Tā ir mana, es to šāvu,
   Tev tik paniekoties ļāvu!
   —   Nē, tā mana, — atbrēc Jūlīs,
   —   Ko tu vari, salmu kūlis!! —
   Pēkšņi balss no krasta bļāva: —
   Kas to fermas pīli šāva!
   Par Jo neģēlīgo faktu
   Sastādīšu smagu aktu! —
   Nobijās tie ne pa jokam —
   Pīli izmeta no rokām. —
    Viņš, lūk, viņš to pīli beidza!
   Abi reizē stāstīt steidza.
   īgni viņi mājās gāja,
   Vairs ne vārda nerunāja.
   Dažreiz tādas sīkas lietas
   Nokauj draudzību uz vietas.

   .

   .

   .

   Pirmais cēliens
   Otrais cēliens
   Trešais cēlIens
   Priekškars
   .

   — Smukais jaunskung, kārtis rāda:
   Gadu mijā dāma kāda,
   Bagāta un ļoti glīta …
   Roka, sirds tiks piesolīta …
   —  Bagāta un ļoti glīta … —
    Hugo murmina, līdz tīta
   Skrullē pēdējā ir matos.
   —  Būšu prīmā — tā pats skatosi
   Tā ir viņa! Nav ko pētīt.
   Zīds visapkārt, žēlīgs tētīt!
   Savīts, satīts, spīd un laistās.
   Pērļu virkne cirtās skaistās!
   Vlesmīt, torti, šampanieti!
   Laimi vajag turēt cietil!
   Šoreiz naudu nav ko žēlot.
   Jāprot kavalieri tēlot!
   Pusnakts stunda nenosita,
   Kad jau dāmai maska krita.
   Krāpšana! Nu sapņi vējā!
   Izkusa kā cukurs tējā!
   Ko lai dara ar to Jūli,
   Jākrauj laikam būs pa mūli. —

   Hugo savu stāvu pēta.
   — Ja man fraka polsterēta.
   Skatīties uz sevi prieks,
   Bet bez drēbēm — diegs kas diegs.
   Pludmalē, kur kailums redzams,
    Šitais defekts nebūs sedzams.
   Vai ar sportu kaulus locīt!
   Svarus ceļot, sevi mocīt!
   Ārzemēs, lūk, drapes taisot,
   Varot dzert, tās nesamaisot,
   Augums kļūstot skaists kā dievam.
   Rekomendē — katram tievam.
   Paklausījis spekulantu: —
   Ņem tik ciet to labo mantu!
   Hugo, panākumus gaidot,
    Rūgtās zāles izdzer smaidot.
   Spekulants ir bijis blēdīgs, —
   Hugo konstatēt var bēdīgs. —
   Šķiet, es futbolbumbu rijis.
   Vai vēl lielāks kaut kas bijis!
   Ja nu tāda forma dievam.
   Tad jau labāk staigāt tievam.
   Jāskrien masieri nu lūkot —
   Figūru tā nevar cūkot. —

   — Vasarnīca ļoti glīta
   Tiek jums lēti piesolīta.
   Tikai klusums jāievēro.
   Jo es vēl pēc vīra sēro. —
   <
   — Nu tad labi, lai ar Iet —
   Ņemu es šo māju ciet!
   Draugu pulks, kā tas jau klājas,
   Apciemot nāk jaunās mājās. —
   Dzērieni, kas bija galdā —
   Vairāk sīvā, nedaudz saldā,
   Viesiem tukšās galvās kāpa,
    Kas pēc alkohola slāpa.
   Rezultāts, kā redzat paši,
   Traki danči, žesti plaši.
   Ja jau notiek šādas lietas.
   Klusumam šeit nav vairs vietas,
   Māja gan patiešām klusi
   Sašķiebās uz vienu pusi.
   Viscaur ļodzījās un juka
    Kamēr beidzot kopā bruka
   Žēli skatās kaza Grieta: —
   Šeit man bija mājas vieta!
   Tādiem, kam tīk plēst un postīt,
   Šņabi nevar dot pat ostīt. —

   Divus mēnešus no vietas
   Hugo strādā raibas lietas:
   Urbj un zāģē, kaļ un skrūvē.
   Acīm redzot, kaut ko būvē.
   «Kuģis» tiešām glīts no skata.
   Līdzīgs gondolai uz mata.
   Vēl tik jāpierīko bura
   Un tad — labdien, mīļā jūra!
   — Sinjorina! Gondoljēro
   Savā laivā vientuļš sēro.
   Nāciet, trauksim jūrā zilā.
   Vējš kur viļņu bangas cilā! —
   Smaidīdama sinjorina
   (Kuras īstais vārds bij Džina)
   Labprāt Diega laivā kāpa,
   Jo tai sirds pēc tālēm slāpa.
   Laivai nevar spiest ar varu
   Turēt tādas būtnes svaru,
    Kura gan prot smaidīt liegi.
   Tomēr sver, cik desmit Diegi,
   Džina Diegu krastā nesa,
   Dziļi aizvainota, dvesa: —
   šitāds nožēlojams cālis
   Grib man rādīt jūras tāles .

   Nopirkta ir glīta lieta.
   Tikai nav nekur tai vietas.
   Šeit, kā saka, pietrūkst elpas.
   Jāiemaina vairāk telpas.
   — Jaunskungs, ja tā sacīt drīkst.
   Tikai vientieši šeit nīkst.
   Līdzi nāc uz klusu ielu.
   Esmu vīrs ar «blatu» lielu.
   Skaties pa šo loga rūti,
   Nebūs saredzēt tev grūti,
   Istaba cik karaliska,
    Arī maiņa būs bez riska.
   Trīsdesmit pret desmit metriem.
   Pietiks man ar simtiem četriem.
   Atslēgas tev rīt būs saujā,
   Atnāc un pēc Tumšā taujā. —
   Hugo priecīgs steidzas mājās.
   Nu tik žigli jākravājas.
   Jā, visvērtīgākā balva
   Cilvēkam ir gudra galva.
   Šķiet, šeit komentāri lieki:
   Draugiem īsi bija prieki.
   Vīrs, kas stipri viltīgs bija,
   Viņus abus piemānīja.

   Raksta tēvocis: «Tu gadiem
   Ciemos neatbrauc pie radiem.
   Svētkos gaidīšu ar prieku.
   Neaizmirsti veco Diegu.»
   Zina fo ikviens no galvas:
   Ja brauc ciemos — jāved balvas.
   Lauku tumsībā šīs lietas
   Tūlīt noderēs uz vietas.
   Stacija, tad drusciņ kājām,
   Nonāk Diegs pie Diegu mājām.
   Tikai te ir tumšs kā peklē.
   Kur to tēvoci lai meklē!
   Māmiņa, kas garām gāja,
    Zināja, kur Diegam māja: —
   Pavej, dēls, pie meža stūra
   Šim nu māja ir no mūra. —
   Māja ir, bet tumsa melna,
   Neredz te ne paša velna.
   Esmu skāris īstās stīgas.
   Gaismu atvezdams no Rīgas.
   Hugo prieks mazlietiņ plaka.
   Cilvēks vilties var, kā saka.
   Tagad vecā Diega mājās
   Paši redzat, kā tur klājas.

   Diegam saka Žanis Vieplis: —
   Tu pēc dabas esi tleplis,
   Sen jau modē mati īsi —
    Kad tu beidzot savus dzīsi! —
   Hugo atbildēja: — Labi,
   Tikai vispirms dzersim šņabi
    Un šai idejai par godu
   Izgāzīsim kādu podu. —
   Draugi dzēra matu bēres: —
   Dārgais, drīz jo asas šķēres
   Tevi pataisīs par bildi —
   Varēsim tad iet uz ģildi. —
   Dzeršanā, tāpat kā karā,
   Viss ir nejaušību varā:
   Sākot nevar beigas zināt,
   Nekā nevar aprēķināt.
   Otrā dienā Diegs teic: — Žani,
   Tagad paskaties uz mani —
   Šķiet, šī frizūra pēc formas
   Pārsniedz jaunās modes normas. —

   Te viss savandīts kā peklē,
   Sities nost, ja tur ko meklē.
   Bikses, kurpes, nazis ass, —
   Galīgs haoss, cits nekas.
   Arī virtuvē tas pats —
   Gaužām nepatīkams skats.
   Nemazgātu trauku grēdas,
   Veca zupa … taisni bēdas!
   —   Vecīt, — saka Žanis Vieplis,
   —   Tu, kā vienmēr, esi tieplis.
   Precies taču, dullais Dauka,
   Redzēsi — kļūs dzīve jauka. —
   Bildēs pēdējās, man liekas.
    Būs jebkuras vārsmas liekas.

   Saticies ar vecu brūti, Hugo teic: —
   Man dzīvot grūti 
   Sieva, cālīt, īstais pūķis …
   Ak, es nabags darba rūķis! —
   Saruna šī turpinājās
   Līdzjūtīgās dāmas mājās.
   Glāstīdama Diegam vaigus,
   Viņa bilda vārdus maigus …
   Saldsērīgā romantika
   Pēkšņi izpostīta tika.
   Vērās durvis, un kā kūlis
   Iekšā vēlās Jūlis Mūlis.
   — Ej pie visiem velniem peklē.
    Ko tu, šakāli, te meklē!
   Kā var draugam brūti kantēt!
   Nāksies tev pa skaustu vantēt!… —

   Vētra, kā var rakstos lasīt.
    Bieži upurus mēdz prasīt.
   Arī Hugo Diega ostā
    Ducis šķīvju aiziet postā.
   Hugo, dvešot balsī vārgā,
   Žēli lūdzas: — Rimsties, dārgā!
   Porcelāns nav māla kleķis —
   Tevi precot, biju ģeķls!—
   Ilgāk ciest vairs nevarēja,
   Hugo draugu meklēt skrēja: —
   Sirdi glāb pēc mantas kāru
   Sieva posta inventāru!
   — Ja jau tādas reiz tās lietas.
    Tavā mājā nav tai vietas;
   Šito dāmu ārā dzīsim
   Un tad paši iemetīsim!
   Tiklīdz durvis vaļā vērās,
   Hugo bāls pie drauga ķērās: —
   Manta beigta, mīļo Žani,
   Laikam ģībstu, turi mani! —

   «Ja reiz manta postā gāja.
   Ja nu tagad tukša māja.
   Nelīdz zīlēt, nelīdz vārdot —
   Jāsāk pirkt un jāsāk pārdot.
   Tā ir patiesība sena:
   Svaigai zivij nav tā cena.
    Vajag tikai mazliet prāta,
    Un tā, lūk, ir kūpināta.
   Darbs man tiešām labi sokas,
    Viss, kā saka, iet no rokas.
   Lieki te man dūmos dēdēt,
    lešu jūras malā sēdēt.»
   Diegam pārsteigums nav priecīgs:
   Ogļu strēķīts visai niecīgs
   Pāri palicis, ak tētīt,
   Velti te ko skatīt, pētīt.
   — Nelīdz, ja es brēkšu, bļaušu,
   Izmisumam vaļu ļaušu.
   Nelīdz, asarās ja mirkšu,
   Labāk vēlreiz zivis pirkšu!—
   Nelaime ja kādu ciena,
   Nekad nemēdz atnākt viena .

   М. Р а м а н E ХУГО ДИЕГС Издательство •Лмеема-» На латышском языке
   Mirdza Ramanc HUGO DIEGS
   Redaktore A. Brīvere. Māksi, redaktors J. Relnbcrqs. Tehn. redaktore V. Blaua. Korektore A. Ābele. Nodota sallklanal 1366. q. 23. maijā. Parakstīta Icspieianai 1966. q. 17. septembri. Papīra formāts 70*90/32. 4.76 <iz. Iespiedi.: 5.57 uisk. Iespiedi.: 3,7 Izdevn. I. Metiens 50 000 eks. JT 00725. Maksā I rbl. 14 kap. Izdevniecība «Liesma« Riqā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr4 20250 PA 1292. Iespiesta Latvi-' Jas PSR Ministru Padomes Pre* ses komitejas Poliqrāf iskās rūp. niecības pārvaldes 2. tipoqrāfiJā Riqā. Dzirnavu Ielā 57. Pašūt. Nr. 1676. 761 4 L2