A.ŠAĻIMOVS
   Tuskaroras noslēpums
   Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu.

   Taksohelikopters dažās minūtēs aizveda Vo]inu no Miera laukuma līdz Galvenajai lid- oštai. Pilsētas jaunie gaisa vārti tagad atra­dās aiz lielā mežu un parku loka dienvidos no Puškinas. Līdz Ļeņingradas—Kamčatkas Petropavlovskas lainera izlidošanai bija atli­kušas apmēram divdesmit minūtes. Voļins iebāza čemodānu pašiekrāvēja kamerā, uzkāpa uz lidstacijas jumta un iegāja restorāna stikla paviljonā. Apsēdās pie maza galdiņa. Aizsmē­ķēja.
   Pie blakus galdiņa drukns vīrietis robež­sargu virsnieka formā kaut ko teica slaidai oficiantei un rādīja uz caurspīdīgajiem trau­kiem, ar kuriem bija nokrauts stumjamais gal­diņš. Meitene neko neteica, tikai māja ar galvu un lika trauku saturu šķīvjos. Laiku pa laikam viņa ziņkāri paraudzījās uz Voļina pusi.
   Voļins sadrūma.
   «Liekas, ari te pazīst.. .
   Viņš novērsās un sāka skatīties uz tālajām priedēm ap lidlauku. Pār bālgani zilajām de­besīm stiepās iepelēkas mākoņu strēmeles. Nespodri spīdēja saule. Pēc nesenā lietus palsi vizēja skrejceļu betons. Paviljona stikla kupolā tikpat kā nedzirdēja vareno motoru dunu. Klusumu traucēja vienīgi diktora ne visai skaļā, saprotamā balss, piesakot jaunu lidmašīnu nolaišanos.
   Meitene piestūma galdiņu tuvāk Voļinam un klusēdama pasniedza daudzkrāsainu ēdien­karti. Tagad viņa neskatījās uz Voļinu. Tum­šās skropstas bija nolaistas. Mazliet piesār- tušie vaigi liecināja par satraukumu.
   —   Paldies, •— sacīja Voļins. — Man nekā tāda nevajag. Tasi melnas kafijas un glāzi konjaka. Un jaunu avīzi, ja var.
   Kafija, konjaks un avīze vienā mirklī bija galdā.
   —   O, — teica Voļins, — jūs, liekas, esat burve!
   Meitene nosarka vēl vairāk un, acu nepa­cēlusi, aizsteidzās.
   Daļu konjaka Voļins izdzēra, pārējo pielēja klāt kafijai. Atšķīra avīzi. Ziņojums par «Tus- karoras» avāriju bija iespiests otrā lappusē: uzkrītošs virsraksts, divas slejas teksta. Viņš sāka lasīt.
   Aiz muguras kāds šņākuļoja. Voļins pa­raudzījās atpakaļ. Kaimiņa, robežapsardzes majora, skatiens bija pievērsts avīzei, ko turēja Voļins. Majors patlaban beidza ēst sviestmaizi un kaut ko pētīja avīzes slejās.
   Voļins tikko manāmi paraustīja plecus. Viņš nevarēja ciest svešu cilvēku nekaunīgu uzbāzību. Salocījis avīzi, sniedza to majoram.
   —   Apžēlojieties, — majors samulsa, — es tāpat vien. Ieraudzīju rakstu par zemūdens staciju, un tas mani ieinteresēja …
   —   Lasiet, lūdzu, — teica Voļins. — Es jau izskatīju.
   —   Nu, paldies, — norūca majors un pa­ņēma avīzi. — Iznāk pat drusku neērti… — viņš turpināja. — Es, saprotiet, esmu die­nējis tai pusē, — brīdi klusējis, viņš paskaid­roja, kā gribēdams taisnoties.
   «Neparasti pazīstama balss,» domāja Vo­ļins. «Kur es to būtu varējis dzirdēt? … Die­nējis tai pusē … Robežapsardze …»
   Viņš pagriezās pret kaimiņu. Mēmi kusti­nādams biezās lūpas, majors lasīja rakstu par «Tuskaroru». Plata, nedaudz uzblīdusi seja, noskūta, saules nobrūnināta galva, dziļi iedubušas mazas ačteles zem gaišām, izbalē­jušām uzacīm … Nē, šie vaibsti Voļinam neko neizteica. Starp citu, pagājuši deviņ­padsmit gadi. Deviņpadsmit gados cilvēks var pārvērsties. Viņš, Voļins, arī ir pārvērties.
   Sajutis skatienu, majors pacēla acis.
   —   Jā, raksta, — viņš teica nopūzdamies. — Ko tikai visu neraksta … Bet kas to lai zina, kā tur bija …
   —   Gan jau uzzinās, — atteica Voļins.
   —   Jūs tā domājat? — majors atdzīvojās.
   —    Es gan šaubos. Ar okeānu, zināt, nav joki… Es piecpadsmit gadus esmu nodienē­jis okeāna krastā — Kuriļu salās. Vai nav gadījies tur būt?
   —   Ir jāuzzina, — atkārtoja Voļins, ne­atbildēdams uz viņam adresēto jautājumu.
   —   Interesanti, — sacīja majors. — Ļoti interesanti, kādēļ jūs tā domājat. Vai jums nebūs iebildumu, ja es pārsēdīšos pie jums?
   Un, atbildi negaidīdams, viņš sāka pārlikt pudeles, šķīvjus ar uzkodu un visbeidzot pats nosēdās Voļinam pretī.
   —• Ēdiet, lūdzu, — majors skubināja.
   —  Man vēl ilgi jāgaida lidmašīna. Tāpēc no­lēmu ietaisīt dūšu. Ēdiet, es jūs lūdzu. At­ļaujiet, es jums ieliešu to.
   —   Neļauju, — Voļins sacīja un pasmaidī­jis atturēja majora roku. — Mana norma jau ir cauri. — Viņš parādīja uz tukšo glāzi.
   —   Nē, nē, ir nemēģiniet pierunāt… Jūs jau­tājāt, kādēļ esmu pārliecināts, ka «Tuskaro- ras» avārijas noslēpums agri vai vēlu tiks atminēts. «Tuskarora» ir pirmā zinātniskā stacija okeāna dzelmē. Jūs droši vien būsiet lasījis avīzēs, ka tā uzbūvēta uz Kuriļu salu grēdas zemūdens nogāzes pie pašas Kuriļu— Kamčatkas dziļūdens ieplakas, ko agrāk sauca par Tuskaroras ieplaku. Starp citu, stacijas uz­devums bija izpētīt šo vietu… Stacija bija projektēta un uzbūvēta ar tādu aprēķinu, lai personālam būtu garantēta maksimālā dro­šība. Un tā tiešām bija ļoti droša. Pusgadu ilgais veiksmīgais darbs runā pats par sevi…
   Protams, tādas stacijas tiks radītas vēl un vēl… Mēs tikai sākam īsti pētīt okeāna di­benu … Kaut vai tādēļ vien, lai visiem, kuri strādās dziļūdens stacijās, būtu garantēta drošība, ir nepieciešams noskaidrot, kas no­ticis ar «Tuskaroru».
   —   Es, protams, piekrītu, ir jānoskaidro, — sacīja majors. — Bet kā? Te avīzē raksta, ka varbūt ir sagruvušas velves, šahtā iekļuvis ūdens. Bet pati stacija atrodas sešsimt metru dziļumā. Ar zemūdeni klāt netiksi, bati- skafi — paši zināt…
   —  Tiesa, batiskafs maz ko līdz. Bet sā­kumā droši vien vajadzēs iztikt ar to pašu. Tagad būvē gluži labus batiskafus. Bet vis­pār jums taisnība: lai pētītu okeāna dibenu, ir vajadzīga pavisam cita tehnika.
   —   Kāda tad, ja nav noslēpums?
   —   Protams, ka nav. Zemūdens bezccļa ma­šīnas. Tādas kā laboratorijas tankos.
   —   Ehē. — Majors piemiedza aci. — Pie­dodiet, vai tik jūs neesat žurnālists vai… no tiem, kas raksta zinātnisko fantastiku?
   —   Nē, — mazliet izbrīnījies, atbildēja Vo­ļins. — Ar zinātnisko fantastiku pagaidām man nav bijusi saskare. Un jūras bezceļa mašīna nav nekāda fantastika …
   —   Tas viss, zināt, tāda runāšana vien ir, — sacīja majors. — Okeāns … Ar okeānu nav joki! Man ir gadījies pieredzēt cunami. Es ne­esmu no bailīgajiem, bet toreiz, es jums teikšu, nobijos … Tā nobijos … Tāpēc, ka cilvēki tā priekšā ir bezspēcīgi… Nāk krastā ūdens siena. Kur tu no tās glābsies? Tā visu aizmēž, visu sagāž … Bet viesuļvētras! Vai jūs zināt, kādas viesuļvētras ir Kuriļos?
   —   Viesuļvētras plosās virs ūdens, bet okeāna dziļumā valda mūžīgais klusums.
   —   Kas ir dziļumā, to mēs abi, piedodiet, vēl nemaz īsti nezinām. Tur var notikt die­zin kas … Bet jūs sakāt — bezceļa mašīna.
   —   Protams, tikt līdz okeāna dibenam nav viegli. Taču tas ir nepieciešams! Padomājiet, cilvēki sākuši apgūt Mēnesi, gatavojas lido­jumiem uz Venēru, uz Marsu, bet vēl nav iz­pētījuši divas trešdaļas savas planētas. Pat nav redzējuši tās. Nepazīst okeāna dzelmju iemītniekus, nezina, kādi procesi tur notiek. Bet okeāna derīgie izrakteņi…
   —   Tā ir, — pārtrauca majors, — un iz­nāk, ka vieglāk ir nokļūt līdz Mēnesim nekā līdz okeāna dibenam. Peldēt cilvēks iemācī­jies sen, bet kā dziļi ienirt — tā ir problēma.
   —    Gan iemācīsimies arī nirt, — pavīpsnā­jis teica Voļins. — Brauksim un iesim pa okeāna dibenu kā pa sauszemi, uzbūvēsim tur pilsētas …
   —   Pēc tūkstoš gadiem?
   —   Ātrāk. Pēc gadiem desmit piecpadsmit.
   —   Es jums teikšu tā. — Majors sarauca pieri. — Esmu piecpadsmit gadu nodienējis Kuriļos pašā okeāna krastā. Vai jūs domājat, ka tur šajā laikā daudz kas ir mainījies? Vienīgi ciemati pārcelti tālāk no krasta, lai cunami neaizrautu līdzi. Tas ir viss.
   —   Vai jūs dienat tur arī tagad?
   —        Nē. Mani pārcēla. Pirms gadiem septi­ņiem pārcēla. — Majors piepeši sadrūma un sāka bungot ar pirkstiem pa galdu. — Tagad esmu pamirietis. Tā, lūk …
   —        Droši vien nenožēlojat. Pamirā ir inte­resantāk, vai ne?
   —   Mums dienests visur vienāds.
   —   Bet pēc tam Kuriļos vairs neesat bijis?
   —   Nav gadījies …
   —        Ja jūs būtu bijis, tad būtu pārliecinā­jies, ka septiņos gados tur notikušas lielas pārmaiņas. Daudz lielākas nekā iepriekšējos piecpadsmit gados.
   —       Jūs runājat par ģeotermiskajām staci­jām uz vulkāniem?
   —   Ne tikai par tām.
   —   Tātad jūs pats esat no turienes?
   —        Ne gluži, bet reizumis aizbraucu uz tu­rieni. Esmu ļeņingradietis.
   —        Skaidrs … Pie jums Ļeņingradā gan viss ātri mainās. Jūras bulvāris vien ko vērts.
   —        Jā, Ļeņingradu ir pagriezuši ar seju pret jūru.
   —   Labi pagriezuši, — piebilda majors.
   —   Kad aizbraucu, neticēju savām acīm. Tāds bulvāris uztaisīts — no Sestroreckas līdz pa­šai Petrodvorecai. Lahtā bija purvi, bet ta­gad trīsdesmitstāvu ēkas …
   —        Pirms desmit gadiem tas izklausītos pēc fantastikas.
   —   Saprotu. — Majors atkal piemiedza aci.
   —   Jūs izmetat āķi par zemūdens bezceļa ma­šīnām. Ja jums tīk, pastāstīšu kādu noti- kurnu … Patiesu … Reiz uz manu apsardzes punktu atsūtīja puisi, ja atmiņa neviļ, arī no Ļeņingradas. Kur tas laiks! Nu, puisis kā puisis, saprātīgs, disciplinēts. Jā … Apmācī­jām viņu. Sāka dienēt uz robežas. Tas notika Onekotanas salā Kuriļu arhipelāga vidus­daļā. Droši vien esat dzirdējis?
   —   Esmu dzirdējis, — klusi teica Voļins, cieši vērdamies stāstītājā. — Kādreiz esmu dzirdējis…
   —   Nu, tā … Un tas pats kareivis, pagai­diet, kā viņu sauca … Eh, piemirsies … Sāk zust atmiņa… Laiks atstāt aktīvo die­nestu … Vārdu sakot, šis kareivis bija sa­vādnieks. Izdomātājs, es jums teikšu. Lasīja visādas pasaciņas un pēc tam stāstīja citiem kareivjiem.
   Cik reižu netiku pieķēris… Aizeju pēc vakara jundas uz kazarmu, bet šie, velni, ne­guļ, runājas. Šis viņiem kaut ko samuld, bet pēc tam visi strīdas. Gan rāju viņu, gan kau­nināju … Nekas nelīdz. Jūs mani atvainojiet, varbūt jūs tas nemaz neinteresē, — majors piepeši aprāva stāstījumu, pamanījis, ka viņa sarunu biedrs ir novērsies un skatās kaut kur sāņus.
   —   Nē, nē, turpiniet, lūdzu, — attrauca Vo­ļins, — ļoti interesē. Ļoti…
   —   Nu, tā … Vispār kareivis bija uz goda, tikai liels izdomātājs. Bet robežsargs ne­drīkst neko izdomāt… Sis kareivis reiz_at­griežas no norīkojuma — viņš bija patruļā — un saskaņā ar reglamentu, kā pienākas, ziņo, ka ūdens malā smiltīs redzējis dīvainas pē­das. Tādas kā nez kāda briesmoņa, tādas kā kāpurķēžu pēdas …
   —   Interesanti, — piepeši ierunājās Vo­ļins. — Tas taču ir nopietns notikums, vai ne?
   —   Ārkārtējs notikums. — Majors pacēla pirkstu. — Ja kāpurķēde — tas ir ārkārtējs notikums! Tiesa, es viņam neticēju, bet, ja jau ziņo, tad kaut kas ir jāizlemj. Paņēmu dežūrvadu, to kareivi un — uz notikuma vietu … Nu, protams, paisums, paši sapro­tat. Tur vairs nekā nav. Bet puisis rāda man zīmējumu, kā tas viss bijis. Ko lai iesāk? Skaidri zinu, ka viņš samelojis, bet kā tu pierādīsi? Un nedrīkst visu klātbūtnē lamāt, cilvēkos jāaudzina modrība. Pēc tam mēs abi ar politvadītāju mazgājām viņam, gal­vu … Paliek pie sava, sit vai nost. Bet polit- vadītājs man toreiz bija jauns un, saprotiet, arī ar fantāziju. Tā kā neticētu kareivim, tā kā mazdrusciņ ticētu. Ko lai iesāk? Nesūtīju vairs puisi patruļā, novēroju. Pienākumus pilda kārtīgi, pat ļoti kārtīgi. Politvadītājs arī sāka uzplīties — kādēļ tā diskriminējot labu kareivi. Atļāvu atkal iet patruļā. Tad nu gan viņš ievārīja putru … Pēc kāda pus­otra mēneša viņš bija patruļā ar pārinieku. Viņiem sākušas rādīties jūrā kaut kādas vio­letas ugunis. Radio viņiem nedarbojās, un tad šis kareivis — viņš bija patruļas vecā­kais — aizsūtīja pārinieku uz kaimiņposteni, bet pats palika krastā. Apsardzes punktā iz­sludināja trauksmi. Kareivji devās uz to vietu. Te uzreiz — šauj …
   Diktors ne visai skaļā balsī paziņoja, ka sākusies iekāpšana Kamčatkas Petropavlov- skas lidmašīnā. Voļins sakustējās, lai piecel­tos.
   —   Tūliņ beigšu, — sarosījās majors. — Iededzināja prožektoru. Krasts tukšs. Aiz- skrienam līdz tai vietai. Kareivis ziņo, ka šā­vējs bijis viņš. Šāvis tādam kā milzīgam jū­ras zvēram, tādam kā tankam, kas līdis ārā no ūdens. Pēc šāvieniem šis apgriezies un aizgājis atpakaļ ūdenī. Ko jūs teiksiet?
   —   Viņš, protams, rīkojās muļķīgi, — do­mīgi sacīja Voļins, — vajadzēja ļaut, lai tas «zvērs» izlien malā, labi apskatīt, un tad jau redzētu, kas darāms …
   —   E, — teica majors, — viņš taču …
   —   Visu bija izdomājis, jūs gribat teikt.
   —   Kā citādi…
   —   Un kā tas beidzās? — Voļins jautāja pieceldamies.
   —   Ar to pašu arī beidzās … Iegriezu vi­ņam divdesmit dienas stingrā, bet pēc tam aizsūtīju prom no apsardzes punkta. Tagad jūs saprotat, kādēļ es tā izturos pret visām šīm pļāpām par jūras bezceļa mašīnām… Kopš tā laika ir pagājuši piecpadsmit gadi, un es …
   —   Nē, pagājuši nevis piecpadsmit,— klusi sacīja Voļins, — bet deviņpadsmit gadi, kopš jūs ietupinājāt mani uz divdesmit diennak­tīm, biedri major Ņesterenko. Un, starp citu,
   velti ietupinājāt… Velti, jo, pēc visa sprie­žot, šis notikums vēl nav beidzies … Inte­resanta tikšanās. Man bija prieks jūs atkal redzēt. Liels prieks! Varbūt mēs vēl kādu reizi tiksimies. Tad es jums pastāstīšu kaut ko interesantu … Bet nu man, piedodiet, ir jāiet.
   Voļins pamāja ar roku majoram, kas apju­cis skatījās uz viņu, un ātri izgāja. Pēc pāris sekundēm viņa garais augums jau slīdēja pa iekāpšanas celiņa lenti uz stikla celtni, kur stāvēja lidmašīnas.
   Kādu laiku majors sēdēja nekustīgi, pūlē­damies kaut ko atcerēties.
   —   Tas tiešām bija viņš, — majors beidzot nomurmināja, noglauzdams ar plaukstu kailo galvvirsu. — Man viņš uzreiz šķita pazīs­tams. Ir nu gan tikšanās! Pēc deviņpadsmit gadiem … Velns parāvis, vajadzēja pateikt, ka toreiz viņš viegli tika cauri. Putra bija jā­izstrebj man. — Majors sabozās un ielēja konjaku.
   Oficiante piestūma galdiņu. Sāka vākt nost traukus.
   Majors sagumis lūkojās viņā.
   —   Jums vēl kaut ko? — meitene apjautā­jās.
   —    Nē, — atrūca majors. — Lai gan ja … Vai jūs nepazīstat to garo, iesirmo pasažieri, ar kuru kopā es sēdēju? Es ievēroju, ka jūs šad un tad pamētāt uz viņu acis.
   Meitene pasmaidīja.
   —   Pazīstu … Daudzi viņu pazīst… Es domāju, ka jūs arī.
   —   Kas viņš tāds irr
   —   Akadēmiķis Voļins, okeanologs. Te avīzē par viņu ir rakstīts. Viņa vadībā val­dības komisija veiks «Tuskaroras» glābšanas darbus.
   —   Ak tad Voļins … — nomurmināja ma­jors.
   «Nu ka tad, ka Voļins,» viņš domaja, aiz­kūpinādams papirosu. «Kad mūsu ģenerālis kopā ar to jūras velnu admirāli Kodorovu mazgāja man galvu par Onekotanu, admirā­lis ieminējās par akadēmiķi Voļinu. Es vēl nobrīnījos pie sevis — vai nu tā puiša vārda­brālis, vai radinieks. Bet izrādās, ka tas ir viņš pats … Tavu joku … No maniem pui­šiem iznākuši zinātņu kandidāti. To es droši zinu. Bet akadēmiķi! Iznāk, ka jūs, biedri ma­jor Ņesterenko, esat audzinājis arī nākamos akadēmiķus.»
   Majors daudznozīmīgi nokremšļojās un gribēja jau pamest ar aci oficiantei, bet, at­cerējies nākamajam akadēmiķim iegrieztās divdesmit dienas stingrā, atkal sadrūma un nošūpoja galvu;

   Petropavlovskas lidostā Voļinu sagaidīja Koškins.
   Jau svīda gaismiņa. Zemi mākoņi aiz­
   sniedza Korjaka sniegoto konusu un Avači kūpošo virsotni. No okeāna puses drāzās spē­jas brāzmas, mezdamas sejā smalkus lietus putekļus.
   —   Pret rītu izklīdinās, — centās iegalvot Koškins, tipinādams blakām platā solī ejoša­jam Voļinam un cenzdamies pielāgoties viņa gaitai. — Kā atlidojāt, Robert Jurjevič?
   —   Lieliski. Izlidoju vakar. Nakts likās brī- num īsa. Un te nu es esmu.
   —   Bez nosēšanās?
   —   Jā, tiešā ceļā. Sešas stundas gaisā.
   —   Tehnika robežojas ar fantastiku, — jūs­mīgi pasludināja Koškins, ar abām rokām turēdams platmali, ko vējš par varēm gribēja noraut no galvas.
   —   Vai ir kaut kas jauns? — apvaicājās Voļins, kad viņi bija iekāpuši mašīnā.
   —   Absolūti nekā, — sacīja Koškins un uz­reiz uzņēma tādu ātrumu, ka Voļinu iespieda sēdekļa elastīgajā atzveltnē.
   Spuldzes gar platās šosejas malām saplūda spožā punktētā līnijā,
   —   Apspriede apgabala komitejā desmitos nulle nulle, — teica Koškins, braši pabrauk­dams garām autobusam. — Jums vēl ir pā­ris stundu laika. Lidmašīna uz Simuširu [1] pa­sūtīta uz četrpadsmitiem nulle nulle.
   Voļins paskatījās uz spidometru. Bultiņa drebēja simt piecdesmit kilometru iedaļas tu­vumā. Koškins bija uzticīgs sev.
   —   Vai visi komisijas locekļi ir atbrau­kuši? — pēc brīža jautāja Voļins.
   —   Visi, atskaitot profesoru Ankudinovu. Vecais kā vienmēr kavējas.
   —   Bet vai tur, Simuširā, neizdevās uztvert pa radio … nekādus signālus?
   Koškins bija tā pārsteigts, ka pat samazi­nāja ātrumu līdz simt kilometriem.
   —   No «Tuskaroras», Robert Jurjevič? … Jūs vēl gaidāt signālus?
   —   Kādēļ gan ne!
   Koškins piedeva gāzi, un spidometra bul­tiņa uzreiz aizlēca līdz simt septiņdesmit kilometriem.
   —   Paklausieties, esiet uzmanīgs, — brīdi­nāja Voļins. —'Betons ir slapjš. Slidens. Bez tam te droši vien gadās satiksmes regulē­tāji …
   —   Mani pazīst, — paskaidroja Koškins, taču samazināja ātrumu līdz simt četrdesmit kilometriem. — Nē, Robert Jurjevič, nekādu signālu vairs nav bijis. Tai vakarā pārraide aprāvās momentā, kā ar nazi nogriezta. Un vairāk ne skaņas. Tas viss notika vienā mirklī. Sprādziens vai…
   —   Vai pārraide aprāvās tieši tajā mirklī, kad Savčenko ziņoja par violeto gaismu?
   —   Mēs visu paziņojām avīzēm absolūti precīzi, — teica Koškins. — Ministru Pado­mei, jums institūtā un Centrālajam informā­cijas birojam tika dots absolūti identisks teksts. Tā pavēlēja Luhtancevs. Bet tekstu pārraidīju es personiski.
   —        Kas uztvēra pēdējo pārraidi no «Tus­karoras»?
   —        Marina Bogdanova, «Tuskaroras» saus­zemes bāzes bioloģe Simuširā. Varbūt pazīs­tat?
   —   Nē.
   —        Viņa strada nesen. Pavisam jauniņa. Atsūtīja pēc institūta beigšanas. Sen jau lū­dzās, lai pieņem viņu tur lejā, stacijā.
   —   Kur viņa ir patlaban?
   —        Te, Petropavlovskā. Viņa arī ir izsaukta uz apspriedi apgabala komitejā.
   —   Tas ir labi.
   —        Bet kā jūs domājat, Robert Jurjevič, kas tur lejā varēja notikt?
   —   Nezinu.
   —        Nu, tomēr, tomēr, kāds ir jūsu pieņē­mums?
   —   Pagaidām nekāds …
   —        E-e, — vīlies novilka Koškins. — Mums te visiem ir savas hipotēzes. Luhtancevs, pie­mēram, uzskata, ka staciju iznīcinājis ūdens spiediens.
   —   Blēņas, — asi aprāva Voļins.
   —        Kā jūs teicāt? — izbrīnījies pārjautāja Koškins, mulsi raudzīdamies uz Voļinu.
   —        Skatieties uz priekšu, — deva padomu okeanologs. — Es teicu — blēņas.
   —        Aha, — piekrita Koškins. — Starp citu, arī es neesmu ar viņu vienis prātis. Luhtan- ceva aspirants Genadijs Rozanovs domā, ka stacijā noticis sprādziens. Varējuši eksplodēt baloni ar rezerves skābekli vai vēl kaut kas.
   —   Maz ticams.
   —   No ūdens, kas piepildījis ieejas šahtu, kadu laiku cēlušies gāzes burbuļi. Marina stāsta, ka tas izskatījies pēc vārīšanās. Tā­pēc Rozanovs uzskata, ka pati stacijas ēka ir palikusi vesela. Sprādziens noticis iekšā un nav to sagrāvis.
   —   Bet kā šahtā gadījās ūdens?
   —   Varēja rasties kāda plaisa, un pa to.
   —   Arī tās ir blēņas, — piezīmēja Voļins.
   Šosejas malās jau zibēja daudzstāvu nami,
   zālāji un spilgti puķu dobju plankumi slapjā asfalta vidū. Strauji iegriezis šķērsielā, Koš­kins spēji nobremzēja pie lielas, pelēkas mā­jas.
   —   Luhtancevs lika atvest jus vispirms uz šejieni, — sacīja Koškins. — Un tikai tad uz viesnīcu. Viņš jūs gaida …
   Koškina pavadībā Voļins lēnām iegāja pa parādes durvīm, pie kurām bija piestiprināta melna plāksnīte ar baltu-uzrakstu: «Vissavie­nības okeanoloģijas institūta Petropavlovskas filiāle».
   Tomēr filiāles direktora profesora Luhtan- ceva šai agrajā stundā institūtā nebija.
   —   Visu nakti strādāja, bet nesen aizbrauca uz mājām nodzīt bārdu un paēst brokastis,— paskaidroja samiegojusies sekretāre. — Lū­dza piezvanīt, tikko jūs atbraucat. Tūliņ pa­ziņošu viņam. Ejiet kabinetā.
   Voļins pameta ar galvu, uzaicinādams Koš- kinu sekot. Viņi apsēdās uz plata ādas dī­vāna un aizsmēķēja.
   _— Tatad ūdens spiediens, sprādziens. Kas vel? — jautāja Voļins, pētoši uzlūkodams Koškinu.
   Koškins sakārtoja sašķiebušos kaklasaiti un rūpīgi pieglauda sabužinātos matus.
   —        Vēl zemūdens izvirdums, zemūdens no­gāzes noslīdenis. Atcerieties, tur vienā vietā zemūdens nogāze bija ļoti stāva. Apgabala komitejā uzskata, ka avārija notikusi šahtā. Ūdens pa šahtu ieplūdis stacijā.
   —        Interesanti, bet ko domājat jūs? Esmu pārliecināts, ka jums ir pašam sava hipotēze.
   —   Varbūt, — kautrīgi atbildēja Koškins.
   —   Tad klājiet vaļā.
   —   Man ir trīs hipotēzes, Robert Jurjevič.
   —        Tas jau ir slikti. Viena hipotēze — labi, divas — var iztikt, bet trīs — nekur neder.
   —        Es taču esmu pēdējais, kas atgriezās no stacijas …
   —        Nezināju. Bet arī tas nedod tiesības uz trim hipotēzēm vienlaikus. Kad jūs pēdējo reizi bijāt stacijā?!
   —       Tieši dienu pirms … avārijas. Es uz­braucu augšā piektdien un tūlīt izlidoju uz Petropavlovsku. Bet sestdienas vakarā pār­trūka radiosakari. Šodien ir otrdiena. Es biju apakšā pirms trim dienām.
   —   Kad šahtā parādījās ūdens?*
   —        To neviens precīzi nezina. Mēs ieradā­mies Simuširā svētdien, šahta jau bija pilna ar ūdeni.
   —   Bet sauszemes bāzes darbinieki?
   —   Viņi pamanīja ūdeni svētdien agri no rīta. Naktī neviens nebija piegājis pie šahtas. Sākumā domāja, ka tas ir vienkārši radio­sakaru pārtraukums. Neviena signalizācijas sistēma taču nebija izziņojusi trauksmi.
   —   Tas jau ir tas mīklainākais, —• ierunā­jās Voļins. — Kāpdams augšā pa šahtu, ūdens nevarēja neizlauzt visas piecas avāri­jas starpsienas. Signalizācijai vajadzēja iedarboties.
   —   Signālu nebija, ne no lejas, ne no šah­tas. Noteikti! Tāpēc Luhtancevs …
   —  To es jau dzirdēju. Sakiet, vai pēc jūsu atgriešanās augšā kāds izgāja cauri šahtai?
   —   Izgāja. Kad es lidoju projām no Simu- širas, nolaisties gatavojās Severinovs. Viņš laimīgi nokļuva stacijā.
   —   Severinovs, šķiet, ir students?
   —  Viņš atbrauca diplompraksē. Tik jauks puisis, Robert Jurjevič. Bokseris! Viņa man sevišķi žēl… Kādu telegrammu viņa māte atsūtīja Luhtancevam! Sauc par slepkavu un nezin kā vēl. Tāds dīvains vārds … ek, pie­mirsies … Starp citu, Severinovs bija tas, kurš pirmais ieraudzīja milzu krakenu. Iedo­mājieties, Robert Jurjevič, trīsdesmit deviņus metrus garš.
   —   Kur nu, kur nu — trīsdesmit deviņus!
   —   Viņi skaidri redzējuši! Krakens vēlāk vairākkārt parādījies stacijas tuvumā. Pat sa­lauzis paviljonu ar novērošanas ierīcēm.
   —   Ak tā … Es to nezināju …
   —  Tas viss notika pirms pašas avārijas. Vēlāk krakens nebija vairs ne prātā.
   —        Sakiet, Aleksej… piedodiet, esmu aiz­mirsis tēva vārdu.
   —   Pavliničs, — atgādināja Koškins.
   —        Sakiet, Aleksej Pavlinovič, vai jūs pats neredzējāt to astoņkāji?
   Koškins vainīgi sāka mirkšķināt acis.
   —         Ko neesmu redzējis, to neesmu. Pēdējo reizi veselas trīs stundas nosēdēju kopā ar Savčenko stūra tornī. Zināt, tajā ar lielo caur­spīdīgo kupolu. Bet tikpat neko neredzēju. Visvisādu zivju bija bez sava gala, redzējām piecus metrus garus zušus, bet krakens nerā­dījās.
   —        Jums neveicas, Aleksej Pavlinovič … Bet atgriezīsimies pie jūsu hipotēzēm. Tātad to ir trīs?
   —        Pirmā — astoņkājis, Robert Jurjevič. Tas ir avārijas vaininieks.
   —    Ko tad tas varēja nodarīt?
   —        Visu ko. Savčenko stāstīja, ka tie esot traki gudri nezvēri. Ne velti krakens vairākas dienas peldējis ap staciju. Viņš meklējis vājo vietu. Tad viens grābiens — un gatavs …
   —   Tā … Bet otra … hipotēze?
   —        Kašalots, Robert Jurjevič! Kašalots va­jāja krakenu, uzbruka tam. Plēsdamies viņi sabojāja šahtu.
   —   Piedodiet, ko sabojāja?
   —   Šahtu, kas ved uz staciju.
   —        Nav slikti izdomāts. Atliek vēl trešā hi­potēze.
   —        Trešā man pašam ir visneskaidrākā un miglainākā, Robert Jurjevič, — sacīja Koš- kins, pieliekdamies Voļinam pie auss un nez kāpēc noklusinādams balsi līdz čukstam. — Es vēl neesmu izdomājis līdz galam, bet jums pateikšu … Tur varēja būt vēl kāds … Viņi varēja atlidot no Venēras… Savčenko stāstīja par pēdām. Saprotiet, izpētes brau­ciena laikā viņš bija atradis gaužām nepa­rastas pēdas dibenā …
   Kabineta durvis atvērās. Balstīdamies uz spieķa, strauji ienāca profesors Nikolajs Aris- tarhovičs Luhtancevs, neliela auguma, kalsns, ar šauru seju, kumpu degunu un sirmu ķīļ- bārdiņu. Paspēris dažus soļus, viņš piespieda spieķi ar elkoni un izstiepa abas rokas pretī Voļinam.
   —   Robert Jurjevič, mans dārgais, beidzot! Bezgala priecājos, redzot jūs … Padomājiet, kāda nelaime!… Divi labākie novērotāji un mūsu «Tuskarora» … Trešo dienu nespēju atjēgties! Visu laiku domāju, kur ir mūsu kļūda. Un nespēju saprast… Šausmas, tā­das šausmas …
   Un, nelaizdams vaļā Voļina rokas, Luhtan­cevs piespieda pie acīm baltu batista laka­tiņu.
   Voļins sajuta smalku smaržu aromātu. Viņš piesardzīgi atbrīvoja roku no Luhtan- ceva vēsajiem pirkstiem. Pametis ar galvu Koškinam, kas iesāņus manījās laukā no ka­bineta, Voļins teica:
   —   Es atvedu «Tuskaroras» glābšanas darbu projektu. Saskaņosim to, Nikolaj Aris- tarhovič, pirms apspriedes un iesniegsim ko­misijai apstiprināt. Būs vajadzīga robežsargu un ūdenslīdēju nodaļas palīdzība, kā arī abi jūsu filiāles batiskafi.
   —   Viens batiskafs ir uz vietas, Simuširā. Bet, šķiet, tas nav īsti kārtībā, — paskaidroja Luhtancevs, apsēzdamies pie milzīga rak­stāmgalda. — Bet otrs … — Kaut ko atcerē­jies, Nikolajs Aristarhovičs apklusa.
   —   Otram jābūt Simuširā ne vēlāk kā rīt, — sacīja Voļins. — Un pirmais ir pil­nīgi jāsagatavo darbam. Es lūdzu jūs, Niko- laj Aristarhovič, tūliņ dot nepieciešamos rīko­jumus. Kas attiecas uz glābšanas darbu plānu, tad tas ir šāds …

   Apspriede apgabala komitejā turpinājās jau vairāk nekā stundu. Voļins klausījās ru­nātājos un kaut ko atzīmēja bloknotā. Pro­fesors Luhtancevs kodīja pirkstus un laiku pa laikam kaut ko čukstēja. Viņš jau divas reizes bija mēģinājis iebilst institūta vadībai adresētajiem pārmetumiem, bet apspriedes va­dītājs — pirmais sekretārs — katrreiz ar žestu atturēja viņu, un Luhtancevs apklusa, sašu­tumā mirkšķinādams no negulēšanas piesār- tušos plakstiņus. Kabineta tālākajā kaktā sē­došais Koškins jūsmīgi skatījās uz Voļinu. Kad Voļins sāka rakstīt, Koškins blenza uz blakus sēdētāju — kalsnēju rudmatainu mei­teni pelēkā svīterī — un, aprauti čukstot, kaut ko skaidroja viņai. Meitene skumīgi māja ar galvu un vērīgi klausījās.
   —        Lietas apstākji visumā ir skaidri, — teica vadītājs, kad viens no runātājiem bija beidzis un kabinetā uz brīdi kļuva kluss.
   —    Tagad jautājums nav, kas un cik lielā mērā vainīgs… Ja būs vajadzība, mēs pie tā vēl atgriezīsimies. Galvenais, kāds liktenis piemeklējis cilvēkus, kas atradās stacijā avā­rijas brīdī. Pirms apspriedes jums tika izda­līts glābšanas darbu projekts, ko izstrādājis profesors Luhtancevs …
   —        Kopā, — iesaucās Luhtancevs, — kopā ar godājamo valsts komisijas priekšsēdētāju akadēmiķi Robertu Jurjeviču Voļinu.
   —   Jā, — piekrita apspriedes vadītājs,
   —   es tikai īsuma dēļ minēju jūs vienīgo. Kas grib izteikties par šo projektu?
   Klātesošie sāka čaukstināt papīrus un pus­balsī sarunāties.
   —        Viss it kā būtu pareizi, — skaļi teica sirms vīrs ar vēja appūstu sārtu seju. — Jā­saka «jā», un lai strādā ar dieva palīgu. Ūdenslīdējus mēs dosim tūliņ pat.
   —        Robežapsardze nosūtīs pieprasītos spē­kus un līdzekļus šodien sešpadsmitos nulle nulle, — paziņoja viens no ģenerāļiem.
   —        Lidmašīnas būs pēc stundas, — piebilda otrs ģenerālis.
   —       Vai vēl kāds grib izteikties? — jautāja apspriedes vadītājs.
   —   Jā, — tikko dzirdami atsaucās Voļins.
   —   Vārds Robertam Jurjevičam.
   Voļins piecēlās. Viņa pētošais skatiens noslīdēja pār apspriedes dalībnieku sejām.
   —   Jāatzīstas, ka es gaidīju jautājumus,— sacīja Voļins, — jautājumus par projekta bū­tību. Projekts izstrādāts, pieņemot, ka stacija ir palikusi vesela …
   Luhtancevs nemierīgi sakustējās krēslā, no­kāsējās, izvilka kabatas lakatiņu un sāka rū­pīgi slaucīt brilles.
   —    Palikusi vesela, — Voļins atkārtoja, skatīdamies pāri Luhtancevam. — Visai iespējams, ka liela tās daļa pat vēl nav pie­plūduši ar ūdeni. Visi runāja par stacijas bojā eju; autori orientējas uz to, ka stacija ir vesela … Pagaidām vesela, kaut gan ir iespējams, ka mums neizdosies to saglabāt… Laika ir maz, tagad nav iespējams pārlieci­noši pamatot šos apsvērumus. Galvenais ar­guments, uz kura mēs balstāmies, ir tas, ka nav iedarbojusies neviena signalizācijas sis­tēma …
   —   Bet cilvēki? — kāds iejautājās.
   —    Par cilvēku likteni pagaidām neko droši nevar teikt… Pastāv trīs iespējas: pirmā — viņi ir ieslēgti vienā nodalījumā, otra — gājuši bojā, trešā … viņu stacijā nav …
   —   Kur tad viņi palikuši?
   —   To es nezinu.
   Visi sāka trokšņot. Bija saklausāmi pār­steiguma izsaucieni. «Nieki,» kāds nobasēja. Voļins pacēla roku, likdams apklust, bet šai brīdī uz paneļa pie apspriedes vadītāja galda uzliesmoja sarkana actiņa. Vadītājs pieliecās tuvāk sarunu iekārtas ekrānam, noklausījās ziņojumu un piecēlās.
   —   Tikko saņemta radiogramma no Simu- širas, — viņš teica. — «Tuskaroras» sausze­mes bāze uztvērusi stacijas trauksmes sig­nālu.
   —   Kādu signālu? — ievaicājās Voļins.
   —   Ūdens ielauzis vienu no avārijas starp­sienām šahtā.
   —   Lūdzu apstiprināt glābšanas darbu pro­jektu ar labojumu, ka visi termiņi tiek saīsi­nāti uz pusi, — teica Voļins.
   —   Bet atjaujiet, Robert Jurjevič… — ierunājās Luhtancevs.
   —   Ja būs vajadzīgs, diskusiju turpināsim Simuširā. Komisijas locekļus lūdzu būt ga­taviem izlidot pēc piecpadsmit minūtēm. Kā ar lidmašīnu? — Voļins ar acīm sameklēja Koškinu.
   —   Viss kārtībā, Robert Jurjevič, — jūs­mīgi atsaucās Koškins. — Helikopteri ir te­pat uz jumta, lidmašīna pilnā kaujas gata­vībā institūta nolaišanās laukumā ārpus pil­sētas.
   —   Lūdzu apstiprināt projektu, — atkārtoja Voļins.
   —   Kas ir par? — jautāja vadītājs. — Tā … Skaidrs. Kas pret? … Nav neviena … Kas atturas? Viens — profesors Luhtancevs.
   —   Es sakarā ar termiņu saīsināšanu, — steidzīgi ierunājās Luhtancevs. — Tas ir pil­nīgi nereāli… Es uzskatu …
   —       Pierakstiet, — aprāva vadītājs. — Ap­stiprināts vienbalsīgi, vienam atturoties. Nu, labu veiksmi, Robert Jurjevič, komandējiet! Liekas, jūs vēl kaut ko gribējāt sacīt?
   —   Gribēju lūgt Marinu Vasiļjevnu Bogdanovu kopā ar komisiju lidot uz Simuširu.
   —   Bogdanova, dzirdējāt? — jautāja ap­spriedes vadītājs.
   Koškina rudmatainā kaimiņiene pamāja ar galvu un pagriezusies vērīgi palūkojās uz Voļinu. Viņu acis sastapās. Viņa neapjuka un nenovērsa skatienu. Tikai tas uz brīdi kļuva skumjš un lūpu kaktiņos ievilkās sāpju rievas. Kāds pasauca meiteni. Viņa strauji pagrieza galvu, un Voļins ieraudzīja to pro­filā: mazliet pavērtas pilnīgas lūpas, mazs, taisns deguns, kupla rudu matu grīste, kas aizsedz kaklu.
   «Apbrīnojama seja,» nodomāja okeano- logs, «katrā pagriezienā kaut kas cits. Cik daudz tajā kontrastu un slēptu skumju! Pat nevar pateikt, vai viņa ir skaista vai nav. Vai, piemēram, mati un acis … Nē, laikam tomēr ir skaista… Pat ļoti. Kaut gan — kāda tam nozīme.»
   Apspriedes dalībnieki, skaļi sarunādamies, jau gāja ārā no kabineta.
   Okeāns bija neparasti mierīgs. Zaļganpe- lēki viļņi saplaka mitrajās smiltīs, pārvērtās par baltām putu mežģinēm un ar tikko dzir­damu čaukstoņu aizvēlās atpakaļ. Vēja ne­bija. Tālu no krasta cauri zemajiem pelēka­jiem mākoņiem reizumis paspīdēja saule, un tad pār okeānu nogūlās nespodri sudrabaini dzelteni plankumi. Bet salu klāja bieza, ne­caurredzama mākoņu seģene, un tajā pazuda vulkānu tumšās, sarkanīgi pelēkās nogāzes. Gaiss smaržoja pēc mitruma un pūstošām aļģēm. Šad un tad uzsmidzināja sīks, ūdens putekļiem līdzīgs lietutiņš.
   Šahtas masīvais metāla korpuss kā gigan­tiska caurule veda ieslīpi ūdenī. Apausta ar sarežģītu nostiprinājumu konstrukciju, tā iz­skatījās pēc milzu dinozaura, kas uzniris no nezin kādiem okeāna dziļumiem un, piepel­dējis pie paša krasta, izbāzis no ūdens va­reno kaklu ar mazo galviņu. Izbāzis un tā arī uz mūžiem sastindzis no pārsteiguma. Tur, kur varēja iztēloties briesmoņa galvu, trīsdesmit metru virs paisuma līmeņa atra­dās ieeja šahtā. Turp veda ažūras metāla laipas, kas bija pārsviestas pār šauro liedaga joslu piecpadsmitstāvu nama augstumā. Lai­pas nozuda ieslīpā tunelī, kas bija izkalts tumšā bazalta blīvā. No lavas bija veidotas salas dienvidrietumu daļas krasta augstās krantis. Uz šīm krantīm atradās neliels lavas plato — zaļš paugurains laukumiņš, ko šķēr­soja dziļas gravas. Laukumiņa viņā malā pie krants nākamā pakāpiena bija novietotas «Tuskaroras» virszemes būves — vairākas betona mājiņas, angari mašīnām un heliktop- teram. Uz klints pie pašas krants — bāka, mazliet iesāņus — aktinometrisko novērojumu
   torņi, meteoroloģiskā stacija, prožektori, ra­dari. Gaisā uz mākoņu fona — antenu režģis.
   Ieeja tunelī atradās gandrīz laukumiņa centrā, metru divsimt no bāzes mājiņām. Koškins un bioloģijas profesors Ankudi- novs — viens no valdības komisijas locek­ļiem, kas pirms stundas bija atlidojis uz Si- muširu, — iznāca no tuneļa, un Ankudinovs apsēdas atpūsties uz plata koka sola, kas stā­vēja pie ieejas.
   —    Piekusāt, Ivari Ivanovič? — līdzjūtīgi jautāja Koškins, pieliekdamies un ielūkoda­mies Ankudinova platajā sejā ar trīskāršo zodu. — Te ir augstu, būs savi simt piec­desmit metri virs jūras līmeņa.
   —   Virs paisuma līmeņa, dārgumiņ, nevis virs jūras līmeņa, — izlaboja elsojošais An­kudinovs. — Tā … Bet ir gan stāvs tas jūsu tunelis, kaut išaks nospertu tos, kas tuneli izgudrojuši.
   Ankudinovs smagi nopūtās, izvilka no ka­batas kārtīgi salocītu mutautu, izpleta un nemās slaucīt nosvīdušo seju un tumši sārto kaklu.
   Zemāk nekur nebija vietas, Ivari Ivano­vič, - iebilda Koškins. — Paskatieties, kāda saimniecība. Cik neaizņem jūsu akvāriji vien. Labi vēl, ka okeanārijam atradās vieta lejā klintīs. Tā tikai mēdz teikt, ka «Tuskarora» paredzēta četriem novērotājiem. Lejā var strādāt četri, bet te, augšā, gandrīz četrdes­mit. Bet, kad būvēja, te bija piecsimt cil­vēku. Un būvēja vairāk nekā trīs gadus.
   —   Būvēja ilgi, strādāja aši, — norūca An­kudinovs, — bet pazudināja, draudziņ, vienā sekundē. Tā, redzi…
   —   Vēl nekas nav zināms, — teica Koš­kins. — Varbūt nekā tāda nav. Varbūt vēl strādāsim.
   —    Strādāt, protams, strādāsim, — piekrita Ankudinovs. — Ja ne šajā, tad citā vietā … Jūras dzelmē vietas gana. Arī amerikāņi Ka- lifornijā būvē dziļūdens staciju. Jau runā par zemūdens pilsētiņu.
   —   Amerikāņi! — Koškins nicīgi saviebās. — Robertam Jurjevičam galdā sen jau guļ gatavs projekts — Starptautiskā okeāna dzelmju problēmu pētīšanas institūta zem'- ūdens pilsētiņas projekts.
   —   Tavs Roberts Jurjevičs pārāk stei­dzas, — pikti sacīja Ankudinovs. — Gatavs pārkāpt pats sev pār galvu. Tā, redzi… Kur nu vēl iepriekšējo eksperimentu gadi. Okeā­na dzelmju problēmu institūts… Divdesmitā gadsimta kolumbi! Pirmo dziļūdens staciju uzbūvēja, bet liftam naudas pietrūka? Kā­jām kāpa sešsimt metru dziļumā.
   —   Lifta montāžu plānoja nākamajā gadā. Vai tad, pēc jūsu domām, labāk būtu bijis gaidīt vēl gadu, kamēr izbūvē liftu?
   —   Manuprāt, vajadzēja sākt ar seklākām vietām. Kā francūži, amerikāņi… Bet mēs uzreiz no piecpadsmit uz sešsimt metriem. Streb nu tagad.
   —   Protams, — nedaudz aizvainots, teica Koškins, — lai pētītu jūsu delfīnus un men­
   cas, pietiek arī ar piecpadsmit metru dzi­ļumu. Taču mums ir citi uzdevumi…
   —   Mums ir citi uzdevumi, — atdarināja Ankudinovs. — Mums, dārgumiņ manu, ir viens uzdevums — apgūt okeānu, piespiest to kalpot cilvēkam. Tā, redzi… Okeāns ir tāda mantnīca, kas dažam labam pat sapņos nav rādījusies. Dzīvība ir radusies okeānā, un viss dzīvei nepieciešamais ir okeānā: ne­izsmeļami ūdens un barības krājumi, visi ķī­miskie elementi izšķīdinātā veidā; es nemaz nerunāju par sāls krājumiem un dzelzs un mangāna nogulām okeāna dibenā. Plus divas trešdaļas visu ogļu, naftas un metāla at­radņu, kas paslēpušās zemūdens kalnos un līdzenumos un gaida atklājējus. Bet ko mēs pagaidām ņemam no šīs mantnīcas? Mencas un siļķes, kā mūsu senči pirms piecsimt ga­diem. Piedevām vēl pāris sauju jūras kā­postu, ko līdz šai dienai neesam vēl iemācī­jušies pienācīgi .gatavot. Tu, Koškin, ieminē­jies par delfīniem: lai tos pētītu, pietiekot arī ar piecpadsmit metru dziļumu … Bet vai tu zini, cik dziļi sastopami delfīni?
   —   Zinu, — pikti sacīja Koškins, — līdz astoņsimt — tūkstoš metriem.
   —   Bet es esmu pārliecināts, — turpināja Ankudinovs, — ka tie pavisam viegli ienirst četri pieci tūkstoši metru dziļi. Viņi ir īsti dzelmju izlūki, tātad mūsu sabiedrotie. To­mēr mēs nevis izmantojam delfīnus, bet jo­projām strīdamies, vai viņi ir dumjāki vai gudrāki par mums. Tā, redzi…
   —   Pareizi, Ivan Ivanovič, arī es ta sa­protu. Tātad jāiet dziļumā.
   —   Neko tu neesi sapratis, Koškin, — at­meta ar roku Ankudinovs. — Vispirms jāat­risina seklo jūru dibena un šelfa [2] problēma. tas ir nākamo paaudžu galvenais uzdevums. Ja pierādīsim, ka ir iespējams apdzīvot sek­los akvatorijus ar dziļumu līdz divsimt met­riem, mēs dāvāsim cilvēces aktīvai darbībai planētas gabaliņu, kura platība būs lielāka par Āzijas kontinentu. Bet tas, brālīt, ir četr­desmit miljonu kvadrātkilometru. Aplēs, cik pilsētu tur var uzcelt, cik zemūdens plantā­ciju, zivju un krabju rezervātu un tamlīdzīgu lietu var radīt…
   —   Es taču … — sāka Koškins.
   —   Labi, — sacīja Ankudinovs, piecelda­mies no sola. — Tas tā, runāšanas pēc… Savam akadēmiķim vari neteikt. Viņš to no manis ne vienreiz vien ir dzirdējis, gan ru­nājot zem četrām acīm, gan zinātniskajā pa­domē …
   —   Es taču …
   —   Zinu, zinu … Piebriestu no vecuma … Lai nu kā, astoņdesmit trīs gadi, Koškin. Nu, esam ieelpojuši svaigu gaisu? Ejam atkal šahtā. Runājot laiks pagāja ātrāk, citādi ne­bija vairs vienkārši jaudas gaidīt. Nevaru ciest šīs sarunas pa radio. Tik un tā neko nevarēs līdzēt, ja viņiem tur kaut kas atgadī­sies …
   —   Kas tad var atgadīties, — iebilda Koš­kins. — Roberts Jurjevičs atļāva nolaisties šahtā tikai līdz simt piecdesmit metriem. Ne­liela izlūkošana … Līdz vakaram sagatavos batiskafu. Roberts Jurjevičs grib pats nolais­ties lejā, lai apskatītu staciju no ārpuses. Apsolīja arī mani ņemt līdzi.
   —   Tevis vien tur vēl trūka.
   —   Es nevis vienkārši tāpat, bet kā opera­tors. Es, Ivan Ivanovič, to ba.tiskafa sistēmu pazīstu kā savus piecus pirkstus.
   —   Nu, ja kā savus piecus pirkstus, tad tu nederi, — sacīja Ankudinovs, lēnām čāpo­dams lejā pa spoži apgaismotā tuneļa betona pakāpieniem. — Ko tu zini par saviem pie­ciem pirkstiem? Tikai to, ka pirkstu ir pieci, ka tie ir īsi, spalvaini, bet mazā pirkstiņa nags ir salauzts? Lai vadītu batiskafu, jāzina katra nervu mezgla anatomija un fizioloģija tā mehānismos. Bet tu droši vien pat nezini, cik falangu ir taviem pieciem pirkstiem.
   —   Tūliņ izskaitīšu … Trīspadsmit.
   —   Nekā nebija.
   —  Manas kreisās rokas rādītājam, Ivan Ivanovič, vienas falangas nav. Krabis ar spī­lēm nošķērēja.
   —   Kā tev tas gadījās?
   —   Es vēl biju puika. Vladivostokā. Bērni bija noķēruši pamatīgu krabi. Es gribēju ap­lūkot tuvāk, bet šis — caps! — pirkstu ciet… Bija nost vienā rāvienā.
   —   Tātad izmācīja. Par mācību, Koškin, vienmēr ir jāmaksā. Tāpat ir ar «Tuska- roru» …
   Viņi izgāja no tune|a, mazliet pagājās pa metāla laipām virs liedaga un apstājās šah­tas tumšās rīkles priekšā. Ejot dziļumā, šahta pakāpeniski kļuva šaurāka. No ārpuses likās, ka tajā ir pavisam tumšs. Taču, ielūkojoties vērīgāk, lejā, metrus piecdesmit no ieejas, varēja saskatīt vāji apgaismotu laukumiņu un uz tā ļaužu grupiņu.
   Turēdamies pie aukstajām, mitrajām mar­gām, Koškins un Ankudinovs kāpa lejup pa stāvajām kāpnēm uz laukumiņu ar cilvēkiem. Pār galvām liecās masīvi velvju stiprinājumi, ko apspīdēja elektrisko spuldžu blāvā gaisma. Spuldzes bija patvērušās starp stiprināju­miem kā milzu melnas gofrētas apkakles kro­kās. Tās deva maz gaismas un tik tikko ap­spīdēja betona pakāpienus un šahtas metāla sienas.
   —   Atkal pazeminājuši spriegumu, — sa­cīja Koškins, uzmanīgi iedams Ankudinovam pa priekšu. — Kas viņiem ir ar to elektrību?
   Beidzot laukumiņš ir klāt.. . Pagaidām tas uzbūvēts no metāla režģiem, kas balstās uz sienu stiprinājumiem. Pāris metru zem režģu grīdas tikko dzirdami skalojās neredzamais ūdens, kas bija piepildījis šahtu.
   Koškins un Ankudinovs piegāja pie tumša­jiem stāviem, kuri bija sadrūzmējušies ap radioaparatūru un ierīcēm, kas bija noliktas tieši uz laukumiņa režģu grīdas.
   —   Atpakaļ, Ivan Ivanovič? — iejautājās viens no cilvēkiem atskatījies. — Nu, kas tur, augšā, labs?
   Koškins pēc balss pazina profesoru Luh- tancevu.
   Ankudinovs nomurmināja kaut ko nesapro­tamu.
   — Bet. mums, zināt, ir jaunumi, — turpi- naja Luhtancevs, nenovērsdams acis no pa­neļa ar daudzkrāsainu spuldzīšu rindām. — Mans Rozanovs ar savu palīgu ūdenslīdēju atklājuši apakšā kaut ko interesantu. Nupat pie viņiem aizgāja Roberts Jurjevičs.
   —   Kā — «aizgāja»? — nīgri jautāja An­kudinovs. — Kur aizgāja?
   —   Zem ūdens … Uzvilka skafandru un aizgāja…
   —   Un jūs laidāt viņu vienu?
   —   Viņš nav viens. Viņam līdzi aizgāja Marina Bogdanova. Bet vispār viņu tur ir četri.
   —   Kur viņi ir patlaban? — jautāja Anku­dinovs, spiezdamies tuvāk galdam ar radio­aparatūru.
   —   Rozanovs ar ūdenslīdēju ir simt piec­desmit metru dziļumā. Bet Voļins un Bogda­nova — lūk, skatieties, — Luhtancevs rādīja uz nelielu lokatora ekrānu, — sasnieguši simt piecdesmit metru dziļumu. Pēc dažām minūtēm viņi satiksies.
   —   Robert Jurjevič, dārgais, vai jūs dzirdat mani? — Ankudinovs iekliedza mikrofonā.
   —        Dzirdu, Ivan Ivanovič, — atbildēja sa­runu skaļrunis.
   —   Kā veicas?
   —   Pagaidām viss kārtībā.
   —        Marinočka, — atkal kliedza Ankudi­novs, — jūs neatejiet no viņa ne soli! Viņš ir ļoti pārgalvīgs.
   —        Ivan Ivanovič! — pārmetoši teica Luh­tancevs.
   —       Ko Ivan Ivanovič, — Ankudinovs pēkšņi kļuva nikns. — Tagad klusējiet, jums neva­jadzēja laist viņu uz turieni.
   —       Bet atļaujiet… — aizskarts iesāka Luhtancevs.
   —   Ko tur vēl atļaut?
   —        Tā taču nedrīkst, te ir … jaunākie līdz­strādnieki, bet jūs, atvainojiet, sākat bļaustī­ties.
   —        Te, mans mīļais, visi pašu ļaudis — ve­cākie, jaunākie, vidējie … Piedodiet, pro­tams, ja jau esat apvainojies.
   —        Roberts Jurjevičs ir komisijas priekšsē­dētājs, un, ja reiz viņš bija izlēmis, man nebija pamata …
   —       Tpu, — atkal saskaitās Ankudinovs. — Es jūsu vietā drīzāk būtu gājis pats. Un vai tad tas jūsu Rozanovs galu galā kāds maziņais, ka viens netika galā? Bet, ja tā, nevajadzēja viņu nemaz sūtīt.
   —        Roberts Jurjevičs lika priekšā ienirt brīvprātīgajiem. Rozanovs pieteicās pirmais. Jūs taču zināt…
   —   Šķiet, viņi jau satikušies, — steidzīgi sacīja Koškins, raudzīdamies Ankudinovam pār plecu. — Spriežot pēc radara ekrāna, viņi visi jau ir kopā. Bet kur palicis cetur­tais?
   —   Robert Jurjevič, — atkal iekliedza mik­rofonā Ankudinovs, — kā jums tur iet?
   —   Redzu Rozanova_ reflektoru, — bija dzirdams skaļrunī. — Are, kur viņš pats… Interesanti, ļoti interesanti… O — o!
   —   Kas tur notiek? — uztraukts ievaicājās Ankudinovs. — Varbūt vēl kādam vajadzētu ienirt?
   —   Nē, nevajag! Gan tiksim galā. Savādi, gaužām savādi…
   Kādu laiku no skaļruņa nāca tikai nesa­protama čaukstoņa, acīmredzot Voļins saru­nājās ar Rozanovu.
   —   Robert Jurjevič, lūdzu, informējiet mūs visu laiku! — atkal iekliedzās Ankudinovs.
   Atbildes tomēr nebija.
   —   Robert Jurjevič!
   —   Skatieties! — iesaucās Koškins. — Uz lokatora ekrāna palicis tikai viens signāls. Kur tad pārējie trīs?
   —   Visiem, kas ieniruši, nekavējoties ziņot par sevi, — teica mikrofonā Luhtancevs. — Visiem pēc kārtas. Akadēmiķi Voļin?
   —   Viņš nedzird, — pēc brīža atskanēja Marinas Bogdanovas balss. — Ekranē šahtas sienas. Viņi visi ir izgājuši ārā.
   Ankudinovs un Luhtancevs satriekti saska­tījās.
   —   Jo tālāk, jo trakāk, — norūca kāds no komisijas locekļiem.
   Iestājās sasprindzināts klusums.
   —   Viss ir skaidrs, — pēkšņi iesaucās Koš­kins. — Simt četrdesmit astoņu metru dzi­ļumā otrā avārijas starpsienā ir rezerves iz­ejas lūka. Šajā vietā šahtas korpuss guļ uz nogāzes grunts. Ja lūku atver, var iziet ārā.
   —   Vai jūs klusēsiet? — nošņāca Luhtan­cevs. — Bogdanova, vai jūs pašlaik redzat Robertu Jurjeviču un pārējos?
   —   Nē, — atbildēja balss skaļrunī. — Bet es varu paskatīties, kur viņi ir.
   Pēdējais gaišais punkts uz lokatora ekrāna aizslīdēja līdz zaļganā lauka malai un no­zuda.
   —   Nejēdzība, — nočukstēja Luhtancevs.
   —   Marina, Marinočka, — teica mikrofonā Ankudinovs, — neizejiet vismaz jūs ārpus sakaru robežām.
   —   Nē, nē, es dzirdu jūs labi, — atskanēja Marinas balss, un punkts uz radara ekrāna atkal uzliesmoja.
   Visi atviegloti nopūtās.
   —   Mans uzlabojums, — lepni paskaidroja Koškins, rādīdams uz spīdošo punktu. — At- starojums no īpašas plātnītes pie skafandra ķiveres. Speciāli virzāmajam staram, kā, pie­mēram, tur, šahtā. Arī no kuģa akvalangists labi novērojams. Tikai šahtas sienas ekranē. Tikko esi izlīdis laukā, tā pagalam …
   —       Paklausieties, Koškin, vai jūs nevarētu pievaldīt mēli? Tas nudien nevienu neinte­resē, — izgrūda Luhtancevs.
   —        Bogdanova, — viņš turpināja mikro­fonā, — kas tad ir ar Robertu Jurjeviču un pārējiem?
   —       Viņi ir dibenā. Apskata no ārpuses šahtu.
   —        Kādēļ atvērāt rezerves izeju? Un vispār, kā jūs to varējāt?
   —   Nezinu …
   Atkal kļuva kluss. Pagāja vairākas minū­tes. Tad lokatora ekrāna malā cits pēc cita parādījās vēl trīs gaiši punkti.
   —        Nu, paldies dievam, šķiet, viss, — at­viegloti noņurdēja Ankudinovs.
   Sarunu skaļrunī tūliņ atskanēja Voļina balss:
   —   Uzmanību! Mēs sākam uznirt…
   —       Nemociet taču, Robert Jurjevič, — lū­dzās Ankudinovs. — Pasakiet kaut divus vār­dus: ko jūs tur redzējāt?
   —        Rezerves lūka bija vaļā, — atbildēja Vo­ļins. — Un šķiet, ka tā atvērta no ārpuses, iepriekš atvienojot signalizāciju. Vārdu sa­kot, vēl viena mīkla … Bet tagad var cerēt, ka stacijā ūdens vēl nav ieplūdis.

   Dziļummērītāja bultiņa lēnām slīdēja pa skalu: divi simti, divi simti piecdesmit, trīs simti, trīs simti piecdesmit…
   Batiskafu vadīja Koškins. Vojins uzmanīgi vēroja lokatoru ekrānus, laiku pa laikam pa­skatīdamies caur kabīnes biezo izliekto stiklu. Zilā krēsla aiz iluminatora pamazām sabie­zēja. Četrsimt metru dziļumā valdīja ne­caurredzama tumsa. Paretam uzzibsnīja zil­ganas un violetas dzirkstis, lēni aizslīdēja, izplūdušas mirgojošas joslas.
   —   Kalmāri, Robert Jurjevič, — nezin kā­dēļ «čukstus paziņoja Koškins, bailīgi šķielē­dams uz gaišajām punktētajām līnijām.
   —   Aleksejs visur redz kalmārus, pie tam vienmēr milzīgi lielus, — sacīja Rozanovs, slaids, gaišmatains jauneklis ar garu vasar- raibumainu seju, kurš sēdēja aiz Voļina.
   —    Bet tas nav nekas vairāk kā dziļūdens zivis no hauliodu dzimtas.
   —   Jums taisnība, — apstiprināja Voļins,
   —   bet arī daži kalmāri aizpeldēja garām pa­visam tuvu. Tiesa, ne visai lieli.
   —   Starp citu, Aleksej, — piezīmēja Roza­novs, — šie hauliodi arī ir mīlīgi radījumi: zobi tiem kā dunči, bet vēders spējīgs iz­plesties. Tie aprij laupījumu, kas vairākas reizes garāks par viņiem pašiem.
   —   Dziļums pieci simti divdesmit, — pazi­ņoja Koškins.
   —   Ja stacijā ir ieslēgta gaisma, drīz mums tā jāierauga, — sacīja Voļins, ielūkodamies tumsā. — Lielie ārējie reflektori laikam ne­spīd … Citādi tie jau būtu redzami. Lūk, uz ekrāna stacijas ēkas un šahtas apakšgals. Spriežot pēc kontūrām, tie ir veseli.
   Rozanovs zīmīgi noklepojās.
   _— Dzijums pieci simti piecdesmit, — pa­vēstīja Koškins no satraukuma aizsmakušā balsī.
   —        Tagad esiet, cik vien iespējams, uzma­nīgs, — teica Vojins. — Vēl kādus desmit metrus un tad apstājieties. Vispirms pabrauk­sim zem stacijas būvēm. Tikai bez steigas, Aleksej Pavlinovič.
   —        Es b-braucu ātri trtikai augšā, — stos­tīdamies paskaidroja Koškins, — un arī t-tad tikai pa labu c-ceju …
   —   Kas jums noticis?
   —        Dzijuma iespaids, — sacīja Rozanovs. — Dziļāk par piecsimt piecdesmit sāk stos­tīties.
   —   T-tiesa, bet pēc tam p-pāriet…
   —        Stacija patlaban ir tieši virs mums, — teica Voļins. — Tā nav apgaismota.
   —       Bet v-varbūt ir nolaistas visas b-bruņu plātnes?
   —   Negribas ticēt.
   —        Izslēgsim mūsu apgaismojumu, — iero­sināja Rozanovs.
   —       Var, — piekrita Voļins un noknikšķi- nāja slēdžus.
   Šaurā kabīne iegrima necaurredzamā tumsā. Tikai uz vadības pults kā spokains zaļš raksts zibsnīja skalas un bultiņas, un uz lokatora apaļā ekrāna skaidrāk iezīmējās stacijas būvju kontūras. Akla tumsa bija arī aiz iluminatoru biezajiem stikliem. Neviena spīdoša punkta, nevienas aukstas dzirksts, kas liecinātu par dziļūdens iemītnieku klāt­būtni. Darvmelna tumsa, klusums, šķietams tukšums…
   «Te nu ir okeāna dzelmju mūžīgā nakts,» Voļinam iešāvās prātā, «melnais tuksnesis… Cik grūti iedomāties, ka tikai puskilometru no šejienes spīd saule, dzirkstī okeāna virsma, pār ūdeņiem ķērkdamas lidinās kaijas… Augšā ir dzīvība, te — tumsa un nāves saltā elpa. Pat kosmosa tukšums ir devīgāks — tur mirdz zvaigznes …»
   —   Z-zvaigznes! — atskanēja Koškina čuksti. — Zem mums zvaigznes …
   Voļins paskatījās uz leju, tur, kur vaja­dzēja būt apakšējam iluminatoram. Zem ba- tiskafa lēni slīdēja spilgti gaišzili punkti. No katra punkta aizlocījās prom gaišzili stari.
   —   Tās ir dziļūdens jūras zvaigznes — bri- singijas, — teica Rozanovs. — Tās guļ smil­tīs … Vai nav skaistas?
   —   Aleksej Pavlinovič, apturiet pilnīgi! — nokomandēja Voļins. — Spriežot pēc brisin- gijām, mēs vēl kustamies. Stacija ir pavisam tuvu. Ieslēdziet batiskafa ārējos reflektorus!
   Kā gaiši taisnstūri uzliesmoja iluminatori. Spilgtās gaismas straumes izrāva no tumsas pie sarkanīgi brūnā jūras dibena pieplakušo būvju palseni spīguļojošās puslodes un slīpi uz augšu ejošo šahtu, kas pamazām izzuda dzelmes melnumā. No šahtas apakšējās da­ļas balstiem uz akmeņaino grunti krita asas sakrustojušās ēnas. No apgaismotā laukuma zibenīgi šāvās prom tumši, vārpstiņām līdzīgi ķermeņi, bet pa sarkanīgajiem akmeņiem naski aizskrēja kāds dīvains radījums, kas at­gādināja milzīgu pūkainu zirnekli ar garām posmainām kājām.
   —   Gigantiskais dziļūdens krabis! — iesau­cās Rozanovs. — Tādu es vēl nebiju redzē­jis! Kad izpleš kājas, platums divarpus metru. Zēl, ka netiek ārā.
   —   Atradis ko n-nožēlot, — sacīja Koškins. — Tāds c-cilvēku pārgriež uz p-pusēm kā nieku.
   —   Blēņas! Mūsu kolekcijā tāda vēl nav.
   —   Nevar zināt, kurš k-kura kolekcijā tiks, ja sastapsies ar v-viņu aci pret aci…
   —   Stacija ir vesela, bet nekādu dzīvības zīmju, — kluskteica Voļins, uzmanīgi skatī­damies pa iluminatoru. — Kas mūs sagaida iekšā?
   —   Vai tad mēs t-tagad tiksim iekšā? — Koškins izbrīnījies jautāja.
   —   Mēs ne. Jūs taču zināt, ka batiskafs tam nav piemērots. Bet, ja jau tur viss ir vesels, ūdenslīdēji pa šahtu agri vai vēlu no­nāks līdz nodalījumiem, kuros nav ūdens, un pavērs ceļu no augšas.
   —   Vai jūs domājat, ka pašā stacijā ūdens nav? — ātri iejautājās Rozanovs.
   —   Esmu gandrīz pārliecināts par to. Pat domāju, ka pagaidām ūdens nav arī šahtas apakšdaļā. Odens ieplūda šahtā pa vaļējo lūku simt četrdesmit astoņu metru dziļumā un piepildīja augšējo nodalījumu. Otrdien no rīta, kad Petropavlovskā notika apspriede, ūdens ielauza šķērssienu starp šahtas pirmo un otro nodalījumu un ieplūda apakšējā no­dalījumā … Tad pirmo reizi iedarbojās sig­nalizācija. Zemāk par otro nodalījumu ūdens šahtā nevar būt, pareizāk sakot, pirms mūsu ieniršanas nebija.
   —   Bet kas, pēc jūsu domām, Robert Jur­jevič, atvēris lūku? — jautāja Rozanovs. — Pati atvērties taču tā nevarēja.
   —   Tas šajā notikumā ir gandrīz vismīk­lainākais. Lūka ir atverama no ārpuses. Spie­diens šajā dziļumā ir aptuveni piecpadsmit atmosfēru. Iedomājieties, piecpadsmit atmo­sfēru uz tādu laukumu. Kopsummā tas ir ap­tuveni trīssimt tonnu. Lai atvērtu lūku bez mehānismiem, tai vajadzēja pielikt trīssimt tonnu lielu vilcējspēku. Mehānismi atrodas augšā, un tie nav ieslēgti, to mēs zinām droši. Tomēr lūka izrādījās atvērta, bet sig­nalizācija izslēgta. Pie tam signalizāciju va­rēja izslēgt tikai no iekšpuses, bet lūka vis­drīzāk atvērta no ārpuses.
   —  V-varbūt tomēr k-kalmārs? — jautāja Koškins.
   —  Tikai ja pieļauj, ka vispirms tas ielīdis šahtā un atvienojis signalizāciju.
   —  T-tad braucam tālāk, — piekrita Koš­kins. — Uz k-kurieni tagad?
   —   Apbrauksim apkārt stacijai, — teica Voļins. — Pārbaudīsim, vai tiešām nekādu ārēju bojājumu nav, un nirsim augšā gar šahtu.
   —   Bet tur, k-kur tā ieiet n-nogāzē?
   —   No turienes taisni uz augšu.
   Batiskafs gausi pagriezās un, apgaismo­dams stacijas būvju puslodes ar varenajiem reflektoriem, devās uz priekšu.
   —   Viss vesels, — konstatēja Voļins. — Ilu­minatoru bruņu plātnes arī nav nolaistas. Novērošanas tornis izbīdīts … Stop! Ko tas nozīmē? Izejas priekštelpas durvis ir vaļā?… Tuvāk, Koškin, vēl tuvāk… Ielaidiet gaismu priekštelpā…
   —   Tukša, — nočukstēja Koškins. — Tātad pirms avārijas kāds no viņiem ir izgājis no stacijas un nav atgriezies. Pēdējo pārraidi vadīja Savčenko. Tātad izgājis Severinovs…
   —   Varbūt izgājuši abi, — savu viedokli iz­teica Voļins. — Mēs taču nezinām, kādēļ pārtrūka pārraide.
   —   Abi uzreiz n-nevarēja … Instrukcija n-neļauj …
   —   Dārgais, vai tad instrukcijā iespējams visu paredzēt? Varēja izveidoties situācija, kad otram novērotājam bija pilnīgi nepiecie­šams iziet okeānā, kaut gan instrukcijā tas nav paredzēts.
   —   Savčenko ziņotu p-par to uz augšu. Viņš ir ukrainis, mierīgs, prātīgs cilvēks.
   —   Atkārtoju, mēs nezinām, kādēļ pār­trūka radiosakari. Notikumi varēja attīstīties tik strauji, ka mierīgajam, prātīgajam Sav­čenko vairs nepietika laika pārdomām … Vi­ņam vajadzēja rīkoties, nedomājot par in­strukciju. Jā, starp citu, instrukcijā noteikts, ka «Tuskarorā» jābūt vismaz trim novērotājiem. Bet pēdējās nedēļās apakšā pastāvīgi atradās divi, dažbrīd pat viens. Te nu ir jūsu instrukcija!
   —   Viens c-cilvēks palika tur ļoti īsu laiku. Piemēram, kad es pēdējo reizi biju stacijā. Toreiz es pats nomainīju otru.
   —   Kaut vai uz pāris stundām, bet palika viens. Tas ir pilnīgi nepieļaujami.
   —   Mums vēl ir maz trenētu novērotāju, kas būtu sagatavoti darbam tādā dziļumā, — iejaucās Rozanovs. — Mani Nikolajs Aris- tarhovičs izsauca atpakaļ uz Petropavlovsku, lai es pabeigtu disertāciju. Dimovs aizbrauca uz okeanologu simpoziju Melburnā. Tāpēc dežūrām apakšā vajadzēja izmantot Mišu Severinovu, lai gan viņš vēl studē.
   —    Bet kādēļ neļāvāt strādāt stacijā Mari­nai Bogdanovai? — asi noprasīja Voļins. — Izrādās, viņa pati lūgusi, lai atļauj, un ne vienu reizi vien.
   —    Pie tā vainīgs Nikolajs Aristarhovičs un… Dimovs, — taisnojās apmulsušais Ro­zanovs. — Viņi uzskatīja, ka sievietei apakšā nav ko darīt, bez tam… Dimovam, liekas, bija domstarpības ar Marinu. Varbūt tā arī bija labāk. Marinai katrā ziņā… Tagad būtu nevis divi, bet trīs upuri…
   —   Vai arī neviena, — atcirta Voļins.
   Dziļūdens kuģa šaurajā kabīnē iestājās
   klusums. Veikli manevrēdams, Koškins vadīja batiskafu, ar sekstei līdzīgo ķīli gandrīz skar­dams dibenu. Viņi apmeta loku, apgriezās un vēlreiz dažu metru attālumā pabrauca ga­
   rām stacijas centrālajam kupolam. Pie atvēr­tās izejas priekštelpas Koškins atkal no­bremzēja. Batiskafs sastinga uz vietas.
   —   Grunts ir akmeņaina, — pusbalsī sa­cīja Voļins. — Nav nekādu pēdu.
   —   Speciāli izvēlējāmies t-tādu v-vietu, — atteica Koškins. — Lai uzvandītās dūņas ne­traucētu novērotājiem.
   —   Bet tagad dūņas noderētu, varētu mek­lēt pa pēdām. Starp citu, Aleksej Pavlinovič, kur Savčenko bija redzējis tās noslēpumainās pēdas, par kurām jūs stāstījāt?
   —   Tas ir t-tālu no šejienes un dziļāk. Gandrīz Busoles līcī. Tur vietām ir dūņains dibens. Nospiedumi dūņās …
   —   Jūs tur neesat bijis?
   —   Nē, protams. Bet žurnālā viņš norādī­jis aptuvenas k-koordinātes.
   —   Vai žurnāls palicis stacijā?
   —   Jā.
   —   Robert Jurjevič, — klusi sacīja Roza­novs, — Nikolajs Aristarhovičs ir noraizē­jies: vaicā, kā iet un kad sāksim uznirt.
   —   Ziņojiet, ka stacija ir vesela. Uznirt sāk­sim pēc desmit minūtēm … Aleksej Pavli­novič, — Voļins uzrunāja Koškinu, — pa­braukāsimies vēl mazliet, pamazām attālino­ties no stacijas. Jāapskata labāk dibens…
   Batiskafs tikko manāmi sašūpojās. Spožo starmešu apgaismotais stacijas kupols sāka lēni peldēt prom un drīz izgaisa tumsā.
   Pagāja viena nedēļa. Pagāja otra… Strā­dāja no rīta līdz vakaram. Strādāja pat nak­tīs. Vareni motori nepārtraukti sūknēja ūdeni no pieplūdušajiem nodalījumiem. Kā milzu vaboles augšup un lejup pa šahtu kustējās ūdenslīdēji skafandros, kas bija līdzīgi bru­ņinieku ietērpam. Dzelmē visu laiku dežurēja batiskafi. Kad viens iznira, otrs sāka ienirt… Tagad tas viss jau garām …
   Tai dienā, kad bija paredzēts izbraukt no. Simuširas, Voļins pamodās ļoti agri. Pa at­vērto logu nobālušajās debesīs varēja redzēt Orionu. Diena solījās būt saulaina — reta dāvana Kuriļos vasaras mēnešos. Viss bija paveikts, komisijas protokols parakstīts va­kar vakarā. Līdz aizlidošanai bija atlikušas vairākas stundas. Pirmās brīvās stundas div­arpus nedēļu laikā …
   «Sagaidīšu sauli,» nosprieda Voļins.
   Viņš veicīgi apģērbās un izgāja ārā. Ausa rīts. Austrumos pār okeānu stiepās melnas mākoņu strēles. To malas jau bija kļuvušas rožainas, bet debesis starp mākoņiem izska­tījās pēc perlamutra. Rožaini bija kļuvuši arī sniegi uz vulkāna, kura piekājē bija apme­tušās «Tuskaroras» virszemes bāzes mājiņas. Bozdamies rīta dzestrumā, Voļins ātri aiz­gāja līdz bākai. Atspiedies pret akmens ba- lustrādi, pārlaida skatienu tukšajam tumša­jam okeānam. Lejā bangojās viļņi, un no to smagajiem triecieniem tikko manāmi drebēja balustrādes akmeņi. Pie ieejas šahtā vēl dega ārējās laternas, bet bija neierasti kluss.
   Ūdeni sūknēt bija beiguši vakar, tāpēc mo­tori klusēja …
   Palēnām debess vērtās gaišāka un okeāns mainīja krāsas — no melna kļuva iezilgani pelēcīgs. Jau varēja saskatīt viļņu ņirboņu un aļģu joslas netālu no krasta.
   Atjoņoja rīteņa brāzma. Tā atnesa pazīs­tamas jūras smaržas un sīksīkus, tikko sajū­tamus sāļo šļakatu putekļus. Voļins pagrieza seju pretī brāzmai un piemiedza acis. Atdzī­vojās atmiņas …
   Tāpat kā toreiz, pirms divdesmit gadiem … No neilgajām robežsarga gaitām rītausma pie okeāna laikam bija iespiedusies atmiņā visspilgtāk. Rāmajās saullēkta stundās okeāns ir apbrīnojami skaists un sevišķi noslēpu­mains … Kopš bērnības okeāns bija vilinā­jis viņu ar savu neaptveramo plašumu, nez no kurienes lidojošo vēju valgo elpu, nepār­traukti mainīgo ūdens nokrāsu fantastisko vizmu un neskaitāmajiem dzelmes sargāta­jiem noslēpumiem. Okeāna aicinājumu viņš bija sajutis gandrīz vai fiziski, tāpēc bija vel­tījis mūžu okeānam. Bet izvirzītie uzdevumi izrādījās neticami grūti, un, taisnību sakot, neviens no tiem vēl nebija atrisināts. Daudzi gadi bija aizritējuši, meklējot atrisinājumu, bez sava gala meklējot, eksperimentējot.,. Cik nebija neveiksmju! Protams, «Tuskarora» ir viņa lolojums. Viņa un vēl dažu entuziastu lolojums. Bet cik nebija oponentu… Vēl tagad viņi nav nolikuši ieročus. Pat vecais Ankudinovs uzskata, ka ar «Tuskaroru» ir pārsteigušies, ka ir par agru tiekties tādos dziļumos. Un, it kā lai nostiprinātu preti­nieku pozīcijas, šī noslēpumainā traģēdija … Staciju gan izdevās saglabāt, un tā darbo­sies. Pagaidām darbosies … Bet noslēpums ir palicis — savāds mokošs noslēpums, kas kā smaga nasta nospiedīs tos, kuriem vaja­dzēs strādāt «Tuskarorā».
   Kā viņš bija paredzējis, ūdens nebija ieplūdis ne šahtas apakšējā daļā, ne pašā stacijā. Avārijas starpsienas bija izturējušas pārbaudi. Bet kas noticis stacijā tai naktī? Kur palikuši abi novērotāji? Acīmredzot iz­gājuši un nav atgriezušies … Bet kāpēc? Kas izslēdzis gaismu stacijas telpās? Kāpēc Sav­čenko tik pēkšņi pārtrauca radiopārraidi? Daudzi «kāpēc» bija palikuši bez atbildes …
   Stacijā viss bija savā vietā un pilnīgā kār­tībā. Trūka tikai divu skafandru — tātad abi novērotāji patiešām bija izgājuši ārā. Rai­dītājs bija izslēgts. Tātad Savčenko pēc paša iniciatīvas pusvārdā pārtraucis raidījumu un izslēdzis raidītāju. Tiesa, trūka arī novēro­jumu žurnāla pēdējā sējuma … Iepriekšējais bija pabeigts ceturtdienas vakarā, to aplieci­nāja attiecīgs ieraksts. Jauno sējumu, ko no­vērotājiem bija vajadzējis sākt piektdien, sta­cijā neatrada. Koškins apgalvo, ka jaunais žurnāls iesākts un Savčenko pat uzskicējis tajā Busoles līča dibenā atrastās noslēpu­mainās pēdas. Bet Koškins varēja arī sa­jaukt. Ļoti iespējams, ka jauno žurnālu vien­kārši nepaguva iesākt, jo piektdien Savčenko bija stacijā viens, ja neskaita Koškinu. Se­verinovs ienira naktī no piektdienas uz sest­dienu. Savādi, protams, ka divi akurāti no­vērotāji divu dienu laikā nav ierakstījuši žurnālā ne rindiņas… Pārraide aprāvās tai brīdī, kad Savčenko paziņoja par violeto mirdzumu. «Šodien divas reizes redzējām vi­oletu mirdzumu okeāna dibenā. Tā avots pārvietojas…» — tie bija pēdējie vārdi, ko augšā bija ierakstījusi Marina. Tad piepeši viss apklusa. «Tuskarora» vairs neatbildēja.
   Te, protams, ir pieļauta kļūda … Vajadzēja noskaidrot, kas tai laikā noticis šahtā. Bet, no otras puses, radiosakari bija pārtrūkuši arī agrāk, automātiskā signalizācija nebija devusi nekādu signālu, visu stacijas un bā­zes rajonu nepārtraukti novēroja robežsargi. Marina smagi pārdzīvo notikušo, zūdās, ka tūliņ nav izsludinājusi trauksmi, nav skrē­jusi uz šahtu. Ja meitene būtu devusies naktī uz šahtu, upuru skaits droši vien būtu vēl lielāks…
   Dīvains cilvēks ir šī Marina. Entuziaste un gudriniece, bet šai tieksmei ierakties darbā cauri laužas tāda kā vēlēšanās atsvešināties no visas pasaules. It kā viņa gribētu un ne­varētu aizbēgt no savām domām, aizmirst kaut ko. Bet iespējams, ka vainīga ir avārija, kuras pasīvai lieciniecei meitene gadījās būt. Jābrīnās, cik viņa klusa un noslēgta; atdzī­vojas tikai tad, kad runā par darbu. Anku­dinovs apgalvo, ka Marina tāda bijusi jau studiju gados, domā, ka iemesls ir nelaimīga mīlestība. Bet Rozanovs, kas, šķiet, pats nav vienaldzīgs pret Marinu, licis saprast, ka viņa mīlējusi Mišu Severinovu …
   Skaidrs, ka nevajadzēja uzticēt Severino- vam patstāvīgas dežūras stacijā. Viņš ir jauns, nepieredzējis. Bet tai naktī kopā ar viņu bija Savčenko — nosvērts, drosmīgs cil­vēks, lielisks okeanologs. Kāda neparedzēta nejaušība uzglūnējusi viņiem, lai pārsteigtu tos tumšajā dzelmē?
   Meklējumi vairāku metru rādiusā ap sta­ciju neko nedeva. Ne novērotāju mirstīgo at­lieku, ne skafandru daļu, ne pēdu — abso­lūti nekā … Savčenko un Severinovs it kā bija izšķīduši aklajā tumsā. Komisijas pro­tokolā hipotētiskā formā ar daudzām ierunām pieņemta Luhtanceva versija: novērotāji va­rējuši krist par upuri milzīgajam astoņkā- jim, kas vairākkārt redzēts stacijas tuvumā. Tāda iespēja, protams, nav noliedzama, taču daudz kas runā tai pretī. Ja Savčenko būtu steidzies palīgā biedram, diez vai viņš pa ce­ļam būtu izslēdzis gaismu stacijā un droši vien būt paguvis uzsaukt kaut ko pa radio Marinai. Nē, astoņkājis lai paliek ministrijas ierēdņiem.
   Tagad, pēc stacijas atjaunošanas, tūksto­šiem cilvēku lūdz institūtu nosūtīt tos darbā uz «Tuskaroru». Tuvākajās dienās te ieradī­sies jauni novērotāji… Ja nevajadzētu per­soniski ziņot ministram par komisijas darbu un institūtā Ļeņingradā negaidītu pienākums, viņam, Voļinam, vajadzētu palikt tepat. Pa­strādāt pāris mēnešu «Tuskarorā», pašam uzmanīgi izpētīt dibenu. Diemžēl tagad tas nav iespējams. «Tuskaroras» priekšnieks pa­gaidām, līdz Dimova pārbraukšanai no Aus­trālijas, būs Gena Rozanovs*. Viņš, liekas, ir spējīgs, drosmīgs jauneklis un diezgan labs pētnieks, bet pārlieku daudz entuziasma vi­ņam nav. Labi vismaz, ka izdevās pārvarēt Luhtanceva pretestību, pārliecināt viņu, lai Jauj apakšā strādāt Marinai. Viņas klātbūtne kompensēs to, kā nav Rozanovam … Ja vien viņa spēs saprasties ar Dimovu. Ai, ir gan tas Dimovs …
   Kādam smagi soļojot, šņirkstēja grants. Voļins pacēla galvu un mazliet pārsteigts aptvēra, ka ir pavisam gaišs. Okeāna virsma bija kļuvusi tumši zila, mākoņi austrumos maigi zeltaini, un kuru katru brīdi aiz tiem varēja uzšauties gaisā rīta saules bālie stari.
   Bākas platformai rāmā gaitā tuvojās An­kudinovs vatenī, baltās audekla biksēs un uz pakauša atstumtā salmenē. Vecā biologa platā, sarkanā seja staroja apmierinātā smaidā.
   —   Kāds rītiņš, Robert Jurjevič, — elso­dams teica Ankudinovs. — Burvīgs! Negribas braukt prom. Bet jūs, dārgais, gan agri augšā. Nenāk miegs pirms aizbraukšanas?
   —   Gribējās redzēt saullēktu …
   — Man arī. Cik jauki…
   —   Uz kurieni tagad jūs, Ivan Ivanovič? — jautāja Voļins.
   —   Uz Krimu, pie saviem delfīniem. Pēc tam uz Maskavu. Septembrī atkal uz šejieni. Koškins piedraudēja līdz septembrim pabeigt okeanārija uzmetumus. Es gan viņam ne­ticu. Darba tur ir bez jēgas, piedevām vēl daļu strādnieku un tehnikas pārsviedīs uz šahtu …
   —   Jā, lifta montāžu vajadzēs paātrināt…
   —   Eli, Robert, Robert, cik tu esi ietie­pīgs! — pikti pārtrauca Ankudinovs. — Pie­dod, ka es tā vienkārši… Lai gan tu tagad akadēmiķis, bet tavs skolotājs esmu es… Tātad man ir atļauts… Es tavu «Tuska- roru» iekonservētu uz pāris gadiem. Nu, kaut vai līdz tam laikam, kad būs konstruēta droša jūras bezceļa mašīna. Tā taču vaja­dzīga vispirms kā tādu mašīnu bāze.
   —   «Tuskarorai» veicamie uzdevumi ir daudz plašāki, — iebilda Voļins. — Mums nepieciešami nepārtraukti novērojumi…
   —   Novēro vesels no batiskafiem-
   —   Vai batiskafi var aizstāt bezceļa ma­šīnas?
   —   Bet vai cilvēkus pazudināt drīkst? Ne­aizraujies, dārgais. Lai gan tevi iecēla par komisijas priekšsēdētāju, institūta zinātnis­kajai padomei un Akadēmijas prezīdijam at­bildēsi tu… Bet tur tev «draugu» — lai nedod dievs. Pagaidi tikai, vēl pārbrauks no simpozija Dimovs, tas uzbērs ir sāli, ir pi­parus. Es to tipu vispār institūtā neturētu, bet viņš — še tev — ielavījies pasaulē pir­mās dziļūdens stacijas priekšniekos.
   —   Dimovs ir augošs zinātnieks, spējīgs okeanologs. Jauns, sava darba entuziasts…
   —   Bet cilvēks?
   —   Katram no mums ir savi trūkumi, Ivan Ivanovič.
   —   Taisnība, eņģeļu dabā nav. Bet trūkumi var būt dažādi… Dimovs nav labs cilvēks, Robert. Bet, kas nav labs cilvēks, nevar būt labs zinātnieks. Tā, redzi…
   —   Jūs esat pārāk stingrs pret cilvēkiem.
   —   Man ir atļauts . .. Daudz cilvēku savā mūžā esmu redzējis … Dažādus … Protu at­šķirt labu no slikta. Arī tas tavs Dimovs jau studiju laikā dūrās acīs. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš man eksāmenā izlūdzās atzīmi. Kas viņam bija biļetē, protams, neatceros, bet viņš atbildēja visu ko, tikai ne to, kas vaja­dzīgs. Mēle viņam jau toreiz bija īstajā vietā. Sāka filozofēt, neļāva ne vārda iebilst. Pārā­kos dziļāk — tukšums … Kad viņš bija atbil­dējis, teicu viņam: «Kaut ko jau jūs, jaunais cilvēk, zināt, bet vairāk par trijnieku likt nevaru.» Viņš man pie piedurknes. «Ivan Iva­novič, tas ir pārpratums. Es visu zinu; gadī­jās nelaimīga biļete. Pajautājiet vēl, lūdzu. Esmu teicamnieks, saņemu lielāku stipen­diju.» Ko tu iesāksi? Prasīju vēl. Viņš at­kal — riņķī un apkārt, bet, tikko nonāk līdz būtībai, tā jūtu — peld. Ilgi ar viņu nomo­cījos … Galu galā teicu: «Labi, ielikšu jums četrinieku, bet ņemiet vērā, ka tas ir aiz ma­tiem izvilkts.» Viņš, nekauņa, grābs mani at­kal aiz piedurknes. «Nelieciet atzīmju grāma- tinā četrinieku. Palikšu bez paaugstinātās stipendijas. Es nevaru. Man ir māte, man ir krustmāte … Atļaujiet rīt atnākt vēlreiz.» Un gandrīz vai raud.
   Bet man, saproti, gan pretīgi, gan tā kā žēl. Tas notika drīz pēc kara. Daudziem klājās grūti. «Varbūt puisim liela ģimene,» es nodomāju. «Ticis pie paaugstinātās stipen­dijas, bet es viņam visu sabojāšu.» Pašķir­stīju atzīmju grāmatiņu. Redzu, piecnieki vien. «Eh,» nodomāju, «no vienas balles zinātnes celtne nesabruks. Velns viņu rā­vis! … Ielikšu «pieci». Lai saņem savu pa­augstināto stipendiju.» Un ieliku arī… Viņš pieklājīgi pateicās un aizgāja. Vēlāk gadījās ēdnīcā sarunāties ar vienu no pasniedzējiem: izrādījās, arī no tā Dimovs izlūdzies piec­nieku. Kāds šeptmanis!
   —   Ivan Ivanovič, eksāmens vienmēr ir lo­terija. Kā kuram veicas. Man, piemēram, jūs pirmajā eksāmenā arī iegriezāt četrinieku. Bet es vielu zināju.
   —   Nu, bet tu atzīmes nelūdzies.
   —   Protams, ne. Bet es uzskatu, ka jūs to­reiz arī kļūdījāties par vienu balli… Vienam iedevāt par daudz, otram par maz, bet vi­dēji — normāli…
   —   Neba par to ir runa, — atkal sadusmo­jās Ankudinovs. — Protams, eksāmena at­zīme ne vienmēr atspoguļo lietas būtību … Dažreiz atnāk kāda zaļacaina meiča ar ru­diem matiem, tāda kā Marina Bogdanova, un tik jauki peld … Tu aizsapņojies un vairs ne­klausies, kādus niekus viņa gvelž … Tu no- liekuļo un ieliec četrinieku par skaistām acti­ņām. Droši vien te tāpat ir gadījies… Bet izlūgties atzīmes — tas ir augstākā mērā rie­bīgi … Vispār eksāmenus vajadzētu atcelt… Tie nav vajadzīgi ne studentiem, ne mums … Katrā disciplīnā tagad ir prakse. Tas ir pa­reizs un precīzs kritērijs, ko kurais vērts.
   • — Vai tad jūs nešķirat zināšanas no pras­mes?
   —   Kādreiz tās šķiroja … Tas bija vēstu­riski attaisnots. Bet tagad pat humanitārajās zinātnēs izmanto elektroniskos skaitļotājus. Tagad zināt vispirms nozīmē prast izdarīt. Tā, redzi… Tu neesi vienis prātis?
   —   Esmu vienis prātis tikai daļēji. Enciklo- pēdisti, kas daudz zina un maz prot, vaja­dzīgi arī mūsu dienās. L$i izdarītu lielus vis­pārinājumus.
   —   Nu, nu … Tu daudz proti, visu mūžu strādāsi kā ēzelis, bet vispārināt ļausi dimo- viem? Viņi darīs to labprāt… Zina tagad vairāk nekā agrāk, studenti būdami. Tikai di­sertāciju izstrādāšanai viņiem joprojām vaja­dzīga palīdzība. Es zinu: Dimova doktora di­sertācija uzrakstīta, ne tikai izmantojot tavus materiālus, bet arī ar tavu palīdzību.
   —   Jūs pārspīlējat, Ivan Ivanovič.
   —   Nekā tamlīdzīga … Un, tavai zināša­nai, arī balsojot es viņam iegriezu. Ne tāpēc, ka idejas būtu sliktas. Idejas ir labas, bet tās nav viņa idejas. Tā, redzi… Un, ja mūsu pa­domē būtu vairāk tādu dīvainu vecu ankudi- novu, doktora grādu viņš neredzētu kā savu pliko pauri.
   —   Pagaidām viņam nav pliks pauris.
   —   Un nebūs arī. Tas tāpat, runāšanas pēc… Dimovi ir nodrošinājušies gan pret plikpaurību, gan pret stenokardiju. Toties daudzi viņu dēļ paliek bez matiem un iedzī­vojas stenokardijā.
   —    Par ko jūs viņu tā nīstat, Ivan Ivano­vič? Taču ne jau tā nelaimīgā eksāmena dēļ.
   —   Varētu tev izstāstīt, bet negribas tādā rītā bojāt garastāvokli. Gadījums ar viņa māti vien ko vērts … Viņa taču iesūdzēja to tiesā … Dēlu tiesā! … Bet lai nu paliek … Labāk pasaki, kādēļ viņu nesauca atpakaļ no simpozija? Viņš tomēr skaitās «Tuskaroras» priekšnieks.
   —   Akadēmijas prezīdijs ļāva viņam pašam izvēlēties — braukt atpakaļ vai palikt tur līdz galam. Viņš paziņoja, ka viņa piedalīšanās simpozijā esot ārkārtīgi svarīga, un palika. Pēc nedēļas būs atpakaļ.
   —   Atbrauks, lai pēc kautiņa vicinātu dū­res. To viņš prot. Tātad viņam deva iespēju izvēlēties pašam, bet mums neviens nejau­tāja … Mēs acīmredzot niekojāmies, ja esam iztramdīti un atsūtīti šurp.
   —   Dārgais Ivan Ivanovič, kādēļ jūs tā? Jūs labi zināt, ka viņš aizbrauca uz simpo­ziju kā vienīgais mūsu zinātnes pārstāvis. Un simpozijs tieši veltīts dziļūdens pētījumiem no stacionārām stacijām. Mums ir svarīgi zi­nāt visu, par ko tur tiks runāts, un formulēt savus priekšlikumus par kopīgu pētījumu or­ganizāciju.
   —   Tātad vajadzēja braukt tev, nevis vi­ņam.
   —   Varbūt. Bet es biju aizņemts, jūs to zi­nāt. Man vajadzēja piedalīties zemūdens bez- ce|a mašīnu izmēģinājumos.
   —   Nu, tik un tā tu nevarēji tur būt.
   —   Nevarēju … «Tuskaroras» dēļ. .. Par laimi izmēģinājumi atlikti līdz rudenim. Mo­delis vēl prasa nopietnu darbu.
   —   Lai nu paliek, — labsirdīgi teica Anku­dinovs. — Tev droši vien ir taisnība. Te bez levis arī varēja ievārīt nezin ko. Neviens ne­ticēja, ka stacija ir vesela. Pat es neticēju … Varēja pazudināt tavu «Tuskaroru» … Ko tu domā tagad darīt?
   —   Vispirms cīnīties, lai staciju neiekonser- vētu. Ļoti svarīgi, ko no simpozija pārvedīs Dimovs… Rudenī gribu braukt uz Ameriku, likties ar Šekliju. Vienoties par kopīgiem darbiem Klusā okeāna dibenā.
   —   Bet te? — bargi noprasīja Ankudinovs, skatīdamies Voļinam acīs. *
   —   Vēl neesmu izlēmis … Es atstāju Roza- novam sīku instrukciju. Varbūt tomēr atklās kaut kādas pēdas dibenā. Kaut nelielu atmi­nējuma atslēgu. Ja ne, domāsim, domāsim un meklēsim … Cilvēki nevarēja pazust bez pē­dām.
   —   Ļaunprātību tu atmet pilnīgi?
   Mēs taču dzirdējām, ko teica ģenerālis. Zemūdene nevarēja piekļūt klāt nemanīta.
   Tātad atliek pieņemt, ka ir jau radītas jūras bezceļa mašīnas, kuras mēs un amerikāņi ne­sekmīgi pūlamies uzkonstruēt vairāk nekā desmit gadus. Ja ne mums, ne amerikāņiem tas pagaidām nav izdevies, kas vēl varēja to izdarīt? Citas planētas iedzīvotāji? Pagaidām nav pamata pieņemt, ka viņi būtu apmetu­šies uz Zemes, pie tam nevis kaut kur, bet Klusā okeāna dibenā … Laikam Koškins vie­nīgais ir spējīgs izdomāt kaut ko tādu… Bez tam, ja kaut kas būtu sapostīts vai būtu redzamas cīņas pēdas. Nekā tāda nav. Ir pa­zuduši cilvēki… Tikai cilvēki. It kā būtu tikai izgājuši.
   —   Varbūt tā arī bija? Dziļuma psihoze?
   —   Vēl atliek šahtas lūka. To kāds ir atvē­ris. Ne Savčenko,' ne Severinovs nebūtu varē­juši to izdarīt. Nebūtu varējuši pat tad, ja būtu sajukuši prātā. Viņiem nepietiktu spēka.
   —   Bet brīnumu nav, dārgais.
   —   Acīmredzot… Kaut gan jaunā rīt­ausmā var atgadīties tas, kas sākumā liktos brīnums. Mūsu kosmonauti sadūrās ar to uz Mēness … Arī mēs esam ielauzušies svešā un neizzinātā pasaulē. Meklēsim atbildi.
   —   Vai tiešām tev nav neviena pieņēmuma, Robert? Kaut kas līdzīgs idejai, kāda darba hipotēze? …
   Voļins domīgi pārlaida skatienu tuksnesī­gajam zilajam okeānam un, pasmaidījis tikai ar acīm, klusi sacīja:
   —   Pirms divdesmit gadiem es te dienēju robežsargos. Tad man radās gluži neticams
   pieņēmums … Un notikums ar «Tuskaroru», tā liktos, apstiprina šo pieņēmumu . .. Bet ta­gad es, tāpat kā Pāvels Stepanovičs Dimovs, ari zinu vairāk, nekā zināju pirmajā eksā­menā … Tāpēc mans vienīgais pieņēmums man pašam šķiet galīgi fantastisks. Kā zināt­nieks es vienkārši nedrīkstu nodot to apsprie­šanai. Tas ir tik neticams, ka es neriskēju formulēt to līdz galam pats sev… Starp citu, atteikdamies to formulēt, es klusībā pie­bilstu, ka īstenība dažreiz aizsteidzas priekšā katrai fantastikai… Skatieties, kāds no ve­randas māj mums ar roku. Tā ir Marina. Droši vien aicina brokastīs. Ejam ātrāk!

   Profesors Rejs Seklijs aizrāvās ar numis­mātiku. Voļins zināja sava aizokeāna kolēģa «hobiju». Viņš pat bija atvedis amerikāņu okeanologam suvenīru — senu Hersonesas kaluma sudraba monētu . ..
   Tomēr tikties ar Reju Šekliju Voļinam iz­devās tikai pašās Amerikas brauciena beigās. Seklijs nepiedalījās oficiālajās sarunās ar pa­domju okeanologiem un nepavadīja tos eks­kursijā pa Savienotajām Valstīm. Neilgi pirms tam viņš bija cietis autokatastrofā un, kā par brīnumu palicis dzīvs, vairākas nedē­ļas nogulējis hospitālī Sanfrancisko. Dienu pirms izlidošanas uz Maskavu Voļinam pa­ziņoja, ka Seklijs iznācis no hospitāļa. Vēl nespēdams pārvietoties bez citu palīdzības, viņš lūdz Voļinu atbraukt pie viņa uz ārpilsē­tas villu Kornblejā, pāris kilometru no Losan- dželosas.
   Tikšanās ar Savienoto Valstu vadošo okea- nologu Sekliju bija svarīgs punkts Voļina aizokeāna brauciena programmā. Amerikāņi uzņēma padomju kolēģus ļoti viesmīlīgi, pa­rādīja pētniecības centrus, zinātniskās zem­ūdens bāzes, pat topošo staciju pie Santa- krusas salas, tomēr par atbildi uz daudzajiem Voļina jautājumiem un apsvērumiem rokas vien plātīja. Nē, to viņi pagaidām precīzi ne­zināja, tas pagaidām neietilpa viņu darbu sfērā. Šeklijam gan varētu pajautāt, bet viņš ir smagi slims.
   Gandrīz neko neizdevās uzzināt arī par dziļūdens pētījumu izvēršanu. Amerikāņu okeanologi bija ieinteresēti koordinēt pūliņus, lai sāktu izšķirošo uzbrukumu dzelmei, bet neviens nevarēja pateikt, kādā virzienā darbi tuvākajā desmitgadē īsti izvērsīsies. Voļinam radās iespaids, ka eksperimentālie pētījumi pagaidām ir nejauši, ka to virziens ir atka­rīgs no atsevišķu zinātnieku interesēm, bet biežāk — no komersantu aprindām, kas fi­nansē jaunu zvejas rajonu izpēti, metālu ieguvi no jūras ūdens, urbšanu jūrā … Ja amerikāņiem arī bija okeāna dibena vienota apgūšanas programma, par to bija vērts ru­nāt tikai ar Reju Sekliju …
   Uz Kornbleju Voļinu vajadzēja aizvest To­mam Braitonam — jaunam okeanologam,
   Šeklija skolniekam. Viņš pavadīja padomju delegāciju ekskursijā pa Savienotajām Val­stīm. Mazrunīgais, pagausais, allaž ļoti mie­rīgais Toms Braitons stipri atšķīrās no sa­viem trokšņainajiem, panaivajiem, enerģijas pārpilnajiem biedriem. Viņš bija atlētiski vei­dots, ar platu seju, sārtiem vaigiem, žilbinoši baltiem zobiem un meitenīgām bedrītēm vai­gos un uz zoda. Gaišos matus viņš bija gludi sasukājis atpakaļ, tādēļ lielās, sārtās ausis likās drusciņ atkārušās. Voļinam viņš iepati­kās jau pirmajā reizē ar savu mazliet mulso smaidu, nesatricināmo mieru, laipno, neuzbā­zīgo uzmanību un vēl ar to, ka, uzminis uz kājas vai nejauši pagrūdis kādu, vienmēr at­vainojās. Bet, sava milzeņa auguma dēļ bū­dams lempīgs, Toms mina apkārtējiem uz kā­jām diezgan bieži… Voļins zināja viņa dar­bus, kas bija veltīti Atlantijas okeāna strau­mēm un it īpaši Golfa straumei; tagad, iepa­zinies personiski un aprunājies, viņš pārlieci­nājās, ka Toms Braitons ir ļoti talantīgs.
   Voļins pat ielūdza jauno zinātnieku at­braukt uz Padomju Savienību un piedalīties Okeanoloģijas institūta darbos. Uz to Brai­tons atbildēja, mulsi smaidīdams:
   — Kā šefs — profesors Seklijs — iz­lems … Es būtu laimīgs … Paldies … Kā viņš …
   Tai rītā Toms Braitons atbrauca pēc Vo­ļina uz viesnīcu «Pinoss». Garā un zemā va­ļējā mašīnā, kas izskatījās pēc melni lakota
   «takša», viņi ilgi peldēja nebeidzamajā auto­mobiļu straumē pa Losandželosas ielām, nira bulvāru zaJajos koridoros, brauca augšā pa desmitā stāva augstumā uzbūvētām estakā- dēm, grima dzijās, starp pilsētas komerciā­lās daļas debesskrāpjiem iespiestās ielu aizās. Tikai izbraucis uz ziemeļu piekrastes autoceļa betona lentes, Toms lika «taksim» traukties ātrāk.
   Elastīga un silta gaisa pretstrāva slīdēja gar priekšējo stiklu un spieda samiegt acis. Autoceļa platais loks vijās gar līci. Voļins uzlika saulesbrilles un, atlaidies ērtajā ādas sēdeklī, skatījās, kā aizzib palmu un agavju rindas, aiz kurām pa labi piekrastes pauguru zaļumā redzami villu daudzkrāsainie jumti, bet pa kreisi mašīnai pretī skrien pludmales zeltainā maliņa. Sai rīta stundā pludmale bija gandrīz tukša; starp krāsainajiem pavil­joniem un spilgtajiem peldētavu sauljumiem rēgojās tikai pa retam pirmo peldētāju stā­vam. Zilā debess bez viena mākonīša tālumā saplūda ar okeāna zilo spoguli.
   Toms vēl palielināja ātrumu. Tagad lako­tais «taksis», pieplacis pie baltā ceļa, strauji un mīksti šķēla gaisu, un tas klusītiņām dzie­dāja, kā taustāma blīva siena drāzdamies ga­rām. Uz to pašu pusi brauca maz mašīnu, «taksis» viegli panāca tās un apdzina gan­drīz netveramā pagriezienā. Voļins zagšus palūkojās uz savu ceļabiedru. Toms sēdēja mazliet sakucis, nekustīgs kā statuja. Smagā roka rāmi gulēja uz stūres. Kopš izbraukša­nas no «Pinosa» Toms nebija vēl bildis ne vārda.
   —        Vai jums izdevās vakar vakarā satikt savu šefu? — jautāja Voļins, pagriezies pret Tomu.
   Toms klusēdams pamāja ar galvu, neno- laizdams skatienu no pretī joņojošā ceļa.
   —   Kā misteram Šeklijam ar veselību?
   —        Normāli. Ģipsis no pleca un kreisās kā­jas vēl nav noņemts. Citādi — normāli.
   -i- Vai viņš patlaban galīgi nevar paiet?
   —   Viņu vadā ratiņos.
   —        Cik nepatīkami, ka profesors Seklijs jā­traucē tādā reizē.
   —        Nē. Viņš pats gribēja tikties ar jums. Ļoti gribēja… Sajā nolūkā viņš iznāca no slimnīcas pirms laika …
   —        Bet, piedodiet, mister Braiton … Vai tādā gadījumā nebūtu bijis vienkāršāk orga­nizēt mūsu tikšanos hospitālī?
   —        Viņš kategoriski bija pret tikšanos hos­pitālī …
   —   Ak tā …
   —        Jā. Katrs ir kaut kā ķerts. Šefs tādā ziņā … Viņš uzskata, ka hospitālis nav vieta kārtīgam cilvēkam. Un neļāva nevienam sevi apmeklēt. Pat mums ne… Viņš bija ti­cis hospitālī pirmo reizi mūžā. Viņa gados veselība viņam nav slikta.
   —        Liekas, viņš vēl nav vecs. Pēdējo reizi mēs tikāmies pirms dažiem gadiem Lon­donā …
   —   Jā … Toreiz šefam bija septiņdesmit trīs gadi.
   —   Viņam varēja dot piecdesmit.
   —   Vēl tagad var dot piecdesmit. Viņš mēdz teikt, ka okeāns esot iesālījis un iekon­servējis viņu uz neierobežoti ilgu laiku …
   Pavīdēja tuva krustojuma zīme. Toms pie­bremzēja; mašīna viegli noslīdēja uz sānu nobrauktuves un, vairākas reizes spēji pa­griezusies, apstājās, ar radiatoru gandrīz skardama metālā kaltus vārtus. Voļins pa­raudzījās apkārt. Viņi atradās ēnainā beto- nētā laukumiņā, gar kura malām slējās slai­das cipreses. Aiz vārtu režģu kaluma bija re­dzama ar sarkanīgu granti nokaisīta aleja. Tā veda uz ne visai augstu, garu ēku parka dziļumā. Gan vārti, gan mazie vārtiņi blakām bija cieši aizvērti, aiz tiem — ne dzīvas dvē­seles …
   Toms piespieda hromēto pogu uz stūres, un «taksis» divas reizes īsi un aprauti notaurēja. Neviens nenāca pie vārtiem.
   Mazliet pagaidījis, Toms izkāpa no mašī­nas, piegāja pie vārtiņiem un pazvanīja. Arī šoreiz neviens nerādījās.
   Toms apjucis paskatījās uz Voļina pusi un paraustīja plecus. Tad iebāza roku pa vārtiņu spraugu un sāka grābāties gar iekšpusi. Kaut kas noklikstēja, un vārtiņi atvērās. Toms deva Voļinam zīmi palikt uz vietas un pielie­cies iegāja iekšā.
   Taču viņš nebija paguvis paspert ne divus soļus pa aleju, kad no krūmiem izlīda kāds stāvs un aizšķērsoja ceļu. Tas bija drukns vi­dēja auguma vīrietis, ar masīvu galvu uz īsa kakla. Viņš bija ģērbies gaišpelēkās biksēs un tādas pašas krāsas blūzē ar īsām piedur­knēm un virsū uzšūtām kabatām uz krūtīm. Plati iepletis kājas un sakrustojis rokas, sve­šais klusēdams gaidīja. Viņa žokļi ritmiski kustējās, kaut ko košļājot. Voļinam iešāvās prātā, ka šis cilvēks ir līdzīgs polismenam, kaut gan bikses, šķiet, runāja pretī šim pie­ņēmumam.
   Toms kaut ko teica svešajam, bet tas no­liedzoši papurināja galvu un nekustējās no vietas. Toms teica vēl kaut ko. Voļins izdzir­dēja vārdus: «Padomju zinātnieks pie profe­sora Šeklija . ..» Cilvēks pelēkajās biksēs klausījās klusēdams, turpināja kustināt žok­ļus un caur pieri glūnēja uz Tomu. Kad Toms bija beidzis, svešais uz brīdi mitējās košļāt un paklusā balsī pateica vienu pašu vārdu. Pie tam viņš nepārprotami norādīja uz vārti­ņiem.
   Tālāk notikumi ievirzījās Voļinam pilnīgi negaidītā gultnē… Toms piegāja svešajam klāt, satvēra to ar vienu roku aiz blūzes, ar otru aiz bikšu dibena un, -viegli pacēlis gaisā, iemeta krūmos. Spriežot pēc brikšķa, ar kādu notika šī operācija, svešais bija paguvis no­lidot krietnu attālumu, iekams zari nobrem­zēja lidojumu.
   Toms gribēja doties tālāk, bet viņam ceļā stājās otrs svešinieks, ļoti līdzīgs pirmajam. Parādījies nezin no kurienes, viņš metās To­mam virsii ar nepārprotami ļaunprātīgiem nodomiem. Voļins nosprieda, ka šajā situācijā nedrīkst palikt vienaldzīgs: viņš steigšus iz- rausās no mašīnas, bet nebija paguvis pa­spert ne soli uz vārtiņu pusi, kad otrs sveši­nieks jau gulēja zemē, bet Toms pārkāpa vi­ņam pāri, atskatījās, nomierinoši pamāja Vo­ļinam ar roku un devās parka dziļumā.
   Voļins uz brīdi apstājās, nezinādams, vai sekot Tomam vai palikt neitrālajā teritorijā aiz villas vārtiem. Pa to laiku no krūmiem iz­līda pirmais svešinieks. Blūze viņam bija sa­plēsta, matos — zariņš ar raibiem ziediņiem, no deguna tecēja asinis. Viņš draudīgi tuvo­jās Voļinam, un Roberts Jurjevičs jau grasī­jās ieņemt aizstāvēšanās pozīciju, bet svešais tikai ar blākšķi aizcirta okeanologam deguna galā vārtiņus un, nelikdamies zinis par zemē gulošo biedru, klibodams skrēja uz māju.
   Palicis viens, Voļins jutās mazliet vīlies. Iela bija pilnīgi tukša, arī aiz villas vārtiem nebija vairs neviena. Tikai bikšainais stāvs gulēja šķērsām pāri alejai, Voļins pagrūda vārtiņus. Tie nepadevās. Acīmredzot atslēga bija automātiski aizcirtusies ciet.
   Drīz parka dziļumā atskanēja balsis un alejas līkumā parādījās vesela procesija. Pa priekšu soļoja Toms Braitons; aiz viņa tukla nēģeriete melnā kleitā un baltā priekšautā stūma ratiņkrēslu ar augstu atzveltni. Krēslā sēdēja pats profesors Seklijs — mazs, saus- nējs, spilgtā austrumniecisku krāsu halātā un uz pieres uzstumtā apaļā, melnā cepurītē.
   Lielās raga brilles, caur kurām Seklijs skatī­jās tikai izņēmuma gadījumos, kā parasti tu­rējās uz paša lielā, skrimšļainā deguna gala. Tomēr Voļinam labi pazīstamā kalsnā, maz­liet nesimetriskā seja ar biezajām, sirmajām uzacīm un uz priekšu izvirzīto augšlūpu bija pilnīgi pārvērtusies. Tā bija pietvīkusi, likās vēl nesimetriskāka, acis bija apaļas. Profe­sors Seklijs bija saniknots. Viņš vicināja ve­selo labo roku — kreisā bija ģipsī — un kaut ko kliedza spiedzīgā, niknā balsī. Nēģeriete kliedza viņam līdzi. Abi vērsās pret vīrieti, kas gāja procesijas beigās. Vīrietis soļoja, zemu nodūris galvu, un ir nemēģināja tais­noties. Kad procesija tuvojās alejā guloša­jam stāvam, Toms Braitons un vīrietis pa­vilka to kā maisu malā un nēģeriete stūma ratiņus tieši uz vārtiem.
   «Viņš pēdējos gados tomēr ir sakrities,» nodomāja Voļins, skatīdamies caur režģi uz tuvojošos okeanologu. «Simpātiskais, vienmēr mazliet bļaustīgais vecais Seklijs, «mūsu Reksis», kā viņu pa jokam saukāja stu­denti …»
   Par Rēksi sauca īru seteru, kas daudzus ga­dus pavadīja Sekliju visos braucienos un pat ieradās kopā ar viņu katedrā dienās, kad pro­fesors lasīja lekcijas Kolumbijas universi­tātē. Reksis aizgāja bojā okeanologa cienīgā nāvē: vētras laikā vilnis noskaloja to no klāja. Tas bija noticis pirms daudziem ga­diem, bet Seklijs vēl aizvien ar skumjām at­cerējās savu mīluli…
   «Reksis» kļuva par Šeklija iesauku, tapec ka studenti bija saskatījuši līdzību vecā se- tera vērīgajā, mazliet ironiskajā skatienā un viņa saimnieka sejas izteiksmē neskaitāma­jās. fotogrāfijās, kas rotāja Šeklija kabineta sienas Kolumbijas universitātē …
   Šo mazo anekdoti no universitātes dzīves Voļinam pastāstīja kāds okeanologs, kad pa­domju delegācija iepazinās ar Kolumbijas universitātes okeanoloģijas nodaļu. Raudzī­damies tagad vecā profesora dziļu grumbu izvagotajā sejā, kas izskatījās nesimetriska tādēļ, ka labā uzacs vienmēr bija uzrauta, bet kreisais mutes kaktiņš drusku noslīdējis uz leju un grumbas no kreisās puses likās vēl dziļākas, Voļins nevarēja neatzīt, ka tie­šām ir līdzība ar seteru — ar ļoti .vecu, daudz pieredzējušu seteru, kas izpelnījies tiesības gudri, pētoši un ironiski skatīties uz apkārtē­jiem. Bet dažreiz arī dusmoties uz viņiem.
   Taču dusmu grimase jau bija nozudusi no Šeklija sejas. Ieraudzījis aiz vārtiem Voļinu, viņš sāka māt ar veselo roku un laipni smai­dīt.
   — Tūkstoškārt atvainojos, dārgo kolēģi, — sāka Seklijs, tiklīdz Voļins bija iegājis pa vārtiņiem. — Man jālien zemē no kauna… Mans mīļais draugs — Losandželosas galve­nais policijas komisārs — bija dabūjis zināt, ka esmu atkal mājā. Viņš iedomājās, ka mani noteikti jāapsargā, un atsūtīja šorīt divus «gorillas». — Seklijs norādīja uz vīrieti, kas pašlaik palīdzēja Tomam atvērt vārtus.
   —   Laime vēl, ka Toms, neiedziļinādamies lie­kās detaļās, atvēsināja viņu karstās galvas. Jā, Tom, palūkojiet, kas ir ar to otru puisi. Varbūt izsaukt ārstu?
   —   Neuztraucieties, ser, — norūca pirmais «gorilla», — Džinkinss jau atžilbst. Zvēru pie patentētajiem roku dzelžiem, ka neesmu re­dzējis puisi, kas būtu nogāzis Džinkinsu pir­majā paņēmienā. Jūsu palīgam ir zelta dūres, ser. Tīra zelta …
   —   Kā tad … — labprāt piekrita Seklijs.
   —    Es to esmu teicis vienmēr. Ja vajadzēs, viņš aizstāvēs mani jebkuros apstākļos… Bet jūs abi bez kavēšanās dodieties pie mana drauga mistera Kollija un pasakiet, ka es ka­tegoriski noraidu apsardzi. Bet par to, ka Toms jūs abus noslānīja, priekšniecībai varat neziņot. Inspektors Kollijs jutīsies gaužām apbēdināts, ja to padzirdēs …
   —   Pateicos, ser, — nokliedza «gorilla» un sasita papēžus.
   Voļins nociemojās pie profesora Šeklija ve­selu dienu. Seklijs parādīja savu parku, kurā bija savākti visu piecu kontinentu koku flo­ras pārstāvji, un nelielo, pieticīgi iekārtoto māju. Centrālo vietu mājā ieņēma bibliotēka. Tai blakām atradās Šeklija darba kabinets. Kopā ar Tomu Braitonu viņi kabinetā ilgi ap­lūkoja milzīgu krāsainu Klusā un Indijas okeāna dibena kartes maketu. Šeklija vairāku gadu kolosālais darbs tuvojās nobeigumam.
   —   Saprotams, daudz kas paliek, ak vai, neskaidrs, daudz kas, — domīgi sacīja Šek- lijs, vilkdams ar pirkstu pa karti. — Jums, kolēģi, zināms, ir taisnība. Jāiet dzijāk. Jā­būvē tur tādas zinātniskās stacijas kā jūsu «Tuskarora». Pēc tam — zinātnes pilsētiņas, zemūdens pilsētas. Tikai tad mēs jutīsimies kā īsti okeāna saimnieki. Bet pašreiz mūs tur nevar saukt pat par viesiem.
   —    Ir vajadzīgi droši zemūdens laboratori­jas kuģi, kas spēj peldēt jebkurā dziļumā, — teica Voļins. — Kuģi, ko var nosēdināt uz jebkuras grunts, ar kuriem var braukt, «ap- tekot» apkārt zemūdens līdzenumu un kalnu reljefam. Kuģi, no kuriem jebkurā brīdī un jebkurā vietā var iziet skafandrā, zemūdens bezceļa mašīnā vai mazā, kustīgā zem­ūdenē …
   —   Tādus kuģus neradīs tik drīz, kā mums gribētos, kolēģi, — skumji pasmaidījis, teica Seklijs, pāri brillēm skatīdamies uz Vo­ļinu. — Tagad visa uzmanība pievērsta kos­miskajiem lidojumiem. Mēs abi joprojām esam otrā plānā … Otrā, lai gan varētu dot cilvēcei lielākas vērtības, ,nekā daži cer iegūt no Mēness …
   —   Tādēļ arī es iesaku organizēt Okeāna dzīļu problēmu starptautisko institūtu, — teica Voļins. — Mēģināsim īstenot šo ideju vienlaikus vairākās vadošajās valstīs. Pierā­dīt, ka laiks uzbrukt okeāna dzīlēm … Vaja­dzīgi tikai entuziasti un …
   —   Nauda, — pateica priekšā Seklijs. — Milzu nauda, ko arī varētu dabūt, ja… «vadošās valstis» vairāk uzticētos cita citai.
   —   Kopīgi tāda mēroga darbi veicinās sav­starpējās uzticības nostiprināšanos, profesor.
   —  Varbūt, un tomēr es paredzu kolosālas grūtības …
   —   Nav lielu pasākumu bez lieliem šķēr­šļiem … Protams, sākt tādus darbus vienkār­šāk būtu laikmetā, kad uz zemes vairs nepa­stāvēs politiskās robežas. Taču rīt šis laik­mets vēl nesāksies … Mēs apdzīvojam vienu planētu, un mūsu galvenais uzdevums ir darbs. Kopīgs darbs … Cilvēcei trūkst daudz kā. Bet daudz kas no tā, kā cilvēkiem trūkst, ir tepat blakām. Tikai jāizstiepj roka …
   —   Zināt, kas, manuprāt, sagādās galvenās grūtības? — domīgi iejautājās Seklijs. — Ro­bežas … Politiskās robežas tur, Pasaules okeāna dzīlēs. Līdzko dzīles kļūs pieejamas, politiķi noteikti gribēs tās sadalīt… Tātad vēl viens iegansts konfliktiem un sadursmēm uz sauszemes?
   —   Tāpēc ir sevišķi svarīgi izvērst dzīļu de­talizētus pētījumus un apgūšanu kā starp­tautiskus pasākumus. Politisko robežu tīkls nedrīkst nokļūt jūras dibenā. Lai okeāni pa­liek starptautiski — nevienam nepiederoši un visai cilvēcei piederoši. Bet dzīļu reālās ba­gātības jāsadala proporcionāli pirmo pasā­kumu līdzdalībnieku ieguldījumam …
   —   Jūs idealizējat cilvēku, kolēģi! Un pie­mirstat svētīto un nolādēto privāto iniciatīvu. Tikko mēs pavērsim plašu ceļu uz jūru un okeānu dzīlēm, turp gāzīsies tāda vieglas peļņas kārotāju straume, ka to neapturēs ne­viens līgums, neviens kordons. Konflikti ir neizbēgami… Tie uzliesmos noteikti, ja vien … — Seklijs sastomījās.
   —  Cilvēki nekļūs gudrāki, — pateica priekšā Toms Braitons.
   —   Nē, uz to es neceru, — atteica Seklijs. — Cilvēki ilgi nekļūs gudrāki. Es domāju par ko citu … bet atgriezīsimies pie mūsu saru­nas tēmas. Loģiski spriežot, mēs, iniciatori uzbrukumam okeāna dzīlēm, neesam labākā situācijā par kuru katru pirmatklājēju grupu. Pētnieks nekad nedomā par to, kas var no­tikt ar viņa atklājumu. Bēdīgu piemēru ir daudz … Vēl vairāk, pat ja zinātnieks no- skārš iespējamās sekas, viņš tik un tā tur­pina darbu. Viņš nevar citādi… Tāpat mēs: mēs centīsimies realizēt iecerēto, lai gan jau tagad zinām, pie kā tas var novest… Jums, kolēģi, noteikti ir taisnība, tādus pētījumus labāk sākt kopīgi, uz starptautiskiem pama­tiem. Tas dod kaut kādas nākotnes izre­dzes …
   —   Tātad principā jūs esat gatavs atbalstīt starptautiskā okeanoloģiskā centra izveidoša­nas ideju? — jautāja Voļins.
   —   Jā … Lai gan šo to iepriekš vajadzēs saskaņot ar valdību un militārajām iestā­dēm … Atgriezīsimies pie šī jautājuma … ziemā. Vispasaules okeanologu kongresā … Tagad laiks iet pusdienās!
   Pēc pusdienām, dzerot kafiju, ko saimniece pasniedza kabinetā, saruna par darbiem oke­āna dzelmē sākās no jauna.
   —   Mūsu oficiālā programma, kā jūs zināt, pagaidām ir diezgan necila, — sacīja Seklijs, maziem malkiem sūkdams biezo, smaržīgo dzērienu. — 1962. gadā sāka apgūt sešdesmit metru dziļumu. 1964. gadā uzbūvēja zem­ūdens laboratoriju pie Bermudu salām. Dzi­ļums piecdesmit astoņi metri. Tagad cenša­mies apgūt simt astoņdesmit metrus un ceram sasniegt kontinenta nogāzi pēc gadiem de­smit. Jūs ar savu «Tuskaroru» esat aizsteigu­šies mums priekšā, pēc mana aprēķina, par gadiem pieciem. Jā, runājot par «Tuska­roru» … vai izdevās atminēt vasaras avāri­jas mīklu?
   —   Pagaidām nav izdevies …
   —   Bet stacija joprojām strādā normāli?
   —  Trīs mēnešus pēc avārijas likvidēšanas darbi notiek nepārtraukti.
   —   Un bez starpgadījumiem?
   —   Pagaidām bez sevišķiem starpgadīju­miem.
   —   Kas galu galā bija noticis ar novērotā­jiem? — vaicāja Toms Braitons. — Oficiālā versija par bojā eju, tiekoties ar milzu kal- māru, personiski mani nepārliecināja. Astoņ- kāji nav nemaz tik agresīvi, kā daudzi do­mā … Bez tam vajadzēja būt cīņas pēdām, skafandra metāla daļu atliekām.
   —   Nekādu pēdu, — atbildēja Voļins. — Ne cīņas pēdu, ne skafandru atlieku, absolūti nekā .. . Zinām tikai, ka novērotāji atstājuši staciju cits pēc cita un pazuduši…
   —   Nervu sabrukums, dzijuma iedar­bība … — sprieda Seklijs.
   —   Arī var būt…
   —   Okeāns uzdos mums vēl ne vienu mīklu vien, — sacīja Seklijs. — Mēs ļoti slikti pa­zīstam lielu dziļumu dzīvnieku pasauli. Starp būtnēm, kam daba dāvājusi dažādus izstaro- tājus un lokatorus, var gadīties arī tādas, ku­ras spēj mērķtiecīgi iedarboties uz psihi… Uz cilvēka psihi. Atcerieties leģendas par si­rēnām … Katrā leģendā ir savs racionāls ko­dols. Es nebūt nepastāvu uz to, — turpināja Seklijs, pamanījis Voļina smaidu, — ka tām katrā ziņā jābūt zaļmatainām daiļavām ar zivju astēm … Ar līdzīgām īpašībām var būt apveltīti pat daži dziļūdens kalmāri, kas tādā veidā pievilina laupījumu. Vai kādi citi bries­moņi, par kuru eksistenci mums vēl nav ne jausmas. Jūsu «Tuskarora» atrodas dzijas Pasaules okeāna ieplakas malā. Nav šaubu, ka šajā ieplakā ir savi specifiski iemītnieki… Tom, vai mūsu viesim tika rādīts fotouzņē­mums, kas izdarīts augustā Filipīnu iedobes malā?
   —   Tās noslēpumainās krustveida pēdas?
   —   Tieši tās.
   —   Laikam gan netika rādīts. Sie fotouzņē­mumi vēl tiek pētīti.
   —   Paskatieties mana galda kreisajā aug­šējā atvilktnē, Tom. Tur guļ fotouzņēmuma kopija. Iedodiet to, lūdzu, kolēģim Voļinam.
   Toms parakņājās galdā un pasniedza Voļi­nam lielu fotouzņēmumu. Uz tumšās, paugu­
   rainās dibena virsmas pa diagonāli stiepās skaidri izšķiramas pēdas — lielu, dziļi iespiestu plakanu krustu līnija.
   —   Nu, kā? — Seklijs jautāja Voļinam, kas ilgi un uzmanīgi aplūkoja fotouzņēmumu.
   —   Dīvainas pēdas. Neko tamlīdzīgu ne­esmu redzējis … Kaut gan … Nē, tas izska­tījās citādi…
   —Pārsteidz tas, ka šie krusti ir milzīgi, — ierunājās Toms. — Katrs metru liels. Bet pēda garāka par sešiem metriem. Uzņēmums izdarīts ar platleņķa objektīvu, ar lielu re­dzeslauku un ietver krietnu laukumu.
   —   Cik tur dziļš? — apjautājās Voļins.
   —   Trīs tūkstoši seši simti metru. Tas ir Mindanao salas austrumu piekrastē, precīzāk sakot, trīsdesmit kilometru uz austrumiem no Bagangas rifa.
   —   Tātad tieši pretī Filipīnu iedobes vidus­daļai, — papildināja Voļins. — Pazīstu šīs vietas … Kontinenta nogāze tur ir ļoti stāva un apraujas tieši pie iedobes visdziļākās da­ļas. Bet cik tālu aizstiepjas pēdas?
   —   Nav zināms, — atbildēja Seklijs. — Tas ir atsevišķs nejaušs uzņēmums. Fotografē­šanu apgrūtināja stipra viļņošanās. Bet tele­vīzijas iekārtas redzeslaukā pēdas nenonāca. Mūsu pētniecības kuģis «Meteors-3» dreifēja šajā rajonā vairāk nekā mēnesi. Atrast pē­das otrreiz neizdevās.
   .— Vai batiskafs ir nolaists?
   —   Pagaidām ne. Batiskafi patlaban aizņemti citur. Mēģināsim, protams, aizvest uz turieni batiskafu, bet vēlāk.
   —   Ko saka speciālisti?
   —   Neko, — Seklijs atteica un paraustīja plecus. — Sīs pēdas ir mīkla. Pilnīga mīkla visiem. Arī man. Mums sakrājies ne mazums tādu noslēpumainu pēdu, bet šīs ir vislielā­kās un laikam arī visgrūtāk izdibināmās.
   —   Interesanti, kā tās bija orientētas oke­āna dibenā, — teica Voļins, atdodot fotouzņē­mumu Tomam. — Ja lejup pa nogāzi, varbūt kaut kas ir vēlies.
   —   Piemēram, milzīgs ritenis ar krustveida rievojumu, — Seklijs risināja domu tālāk. — Es jau viņiem to teicu. It kā lejup pa no­gāzi Filipīnu ieplakā būtu noripojis milzīgs vecs riteņtvaikoņa dzenrats …
   —   Pēdas ir pavisam svaigas, bet veco tvai­koņu riteņiem …
   —   Nebija tāda rievojuma, — apstiprināja Seklijs. — Tas viss ir pareizi… Bet galve­nais, kolēģi, ka pēdas iet nevis lejup, bet pa­ralēli nogāzei. Fotoaparāts bija savienots ar žiroskopu, tādēļ uzņēmums iznāca orientēts. Pēdas tajā vietā, kur tās tika nofotografētas, gāja tieši pa meridiānu, gar Filipīnu iepla­kas malu. Miniet nu, kas tur līdis, braucis vai ripojis trīsarpus kilometru dziļumā. Skaidrs ir viens — priekšmets ir milzīgs, ja tas at­stājis tādus nospiedumus.
   —   Bez tam atstājis nesen, — piemetināja Toms. — Gar Filipīnu ieplakas rietumu no­gāzi tieši vērojami noslīdeņi, pastāvīgi plūst
   duļķu straumes*. Pedeja liela zemestrīce Min- danao notika pirms sešiem gadiem …
   —   Jā, — piekrita Voļins. — Zemestrīce Mindanao dod iespēju datēt nospiedumus ar pēdējiem sešiem gadiem. Neizprotamas pē­das …
   —   Bet šķiet, ka šie krustiņi jums tomēr kaut ko atgādināja, kolēģi? — vaicāja Sek­lijs, pāri brillēm vērīgi raudzīdamies uz Vo­ļinu.
   —    Gan jā, gan nē … Es reiz redzēju inte­resantus nospiedumus krastā bēguma zonā. Tas bija sen. Toreiz es vēl nenodarbojos ar okeanoloģiju … Bet tās pēdas bija sabojā­juši viļņi. Tās bija mazākas un varēja pie­derēt kādai zemes būtnei…
   —   Radījumi, kas atstāj tādas pēdas, diez vai rādās dienas gaismā, — sacīja Seklijs. — Citādi mēs jau sen zinātu par tiem …
   Voļins nodomāja, ka derētu aizvest šo foto­uzņēmumu uz Maskavu. Parādīt admirālim
   Kodorovam. Ko viņš teiktu? Bet galu galā tas viss ir nieki… Nieki!
   Noliecis galvu, Seklijs skatījās uz galda gulošajā kastē. Toms Braitons stampāja ta­baku profesora mazajā, līdzīgi jautājuma zī­mei izliektajā pīpē. Seklijs paņēma pīpi, aiz­smēķēja un, atspiedies pret krēsla atzveltni, ar baudu ievilka dūmus. Pret griestiem uzvi­jās zilgani, smaržīgi mutuļi. Kabinetā jopro­jām bija klusu. Ar veselo roku aizsedzis acis, Seklijs domāja.
   Tad viņš lēni ierunājās:
   — Vilinoši, protams, būtu pastaigāties pa Pasaules okeāna dibenu … Mūsu paaudzei, ko? Pagaidām tā ir terra incognita pat mums abiem, lai gan mūs uzskata par okeāna pazi­nējiem. Jūs esat iecerējuši drosmīgu pasā­kumu, kolēģi. Jā, drosmīgu … Es esmu runā­jis ar dažiem jūsu okeanologiem. Viņi pagai­dām ir pilnīgi apmierināti ar tām drupačām, ko dod pētījumi no kuģiem… Tāpat kā mēs … Bet dzelmju maršruti paliek sapnis … Gandrīz tāpat bija astronomijā. Skatījās no apakšas teleskopos. Pilnveidoja stiklus, sap­ņoja. Bet tad lidoja. Jā… Jūs sakāt, ka mums arī laiks iet pašiem dziļumā… Bet doktors Pāvels Dimovs… Viņš taču arī, lie­kas, ir viens no «Tuskaroras» konstrukto­riem?
   Seklijs pielieca galvu un cieši paskatījās Voļinam acīs. Voļins izturēja vecā okeano- loga durstīgo skatienu, nenolaida acis. Pauze Voļinam šķita mazdrusciņ par garu.
   —   Viņš vismaz kaut ko tādu teica … — Seklijs turpināja, atlaizdamies krēslā. — Di- mova kungs, «Tuskaroras» konstruktors un priekšnieks, liekas, uzskata, ka ir par agru nopietni uzbrukt lieliem dziļumiem. Viņš pat izmeta frāzi par rekordiem … Saprotiet, re­kords un nekas vairāk. Bet es nezinu, vai zi­nātnei vajadzīgi rekordi. Dimova kungs teica: «Kad jūs — tas ir, mēs, amerikāņi, — būsiet mūs panākuši, mēs iesim vēl dziļāk.» Es mē­ģināju izklāstīt viņam mūsu viedokli, bet viņš pilnīgi paralizēja manu aizsardzību ar citā­tiem. O, viņš ir cilvēks ar lielu erudīciju … Un diplomāts … Jā …
   —    Dimovs daudz zina, — apstiprināja Braitons. — Melburnā mēs bijām pār­steigti … Viņš zina visus vecos un jaunos darbus. Visu sīki atceras. Vienlīdz viegli ci­tēja mūsu jauno okeanologu pēdējos darbus, japāņu un filipīniešu pirmskara darbus … Pat Tungu.
   —   Tungu reti kāds vairs atceras, — do­mīgi sacīja Seklijs, neizņemdams pīpi no mu­tes. — Viņš ari nav atstājis gandrīz nevienu iespiestu darbu. Tikai dažas piezīmes japāņu valodā. Viņš rakstīja japāniski, lai gan bija dzimis Indonēzijā. Tas bija brīnum talantīgs cilvēks. Es jau nu zinu… Viņš bija pie ma­nis praksē pirms kara, ja nemaldos, trīsde­smit sestajā gadā… Un vai jūs varat iedo­māties, kolēģi, viņš jau toreiz pareģoja, ka Klusā un Indijas okeāna dibenā pastāv milzī­gas kalnu grēdas. Pareģoja pēc atsevišķiem dziļuma mērījumiem, pēc netiešām pazī­mēm … Un kā pareģoja … Daudz kas no tā, kas še uzzīmēts, — Seklijs uzsita ar plaukstu pa kasti, — bija viņa ar roku zīmētajās shē­mās. Karti mēs sastādām tagad… Bez tam viņš izvirzīja domu par dziļajām straumēm — par okeāna dziļo ūdens slāņu cirkulāciju, par ko mēs vēl šodien gandrīz neko nevaram pa­teikt. Zinām, ka tā pastāv, ka nedrīkst gāzt okeānā radioaktīvos atkritumus. Bet kādā virzienā plūst dziļās straumes? Viņš sāka to aprēķinus … Un tajā pašā laikā bija talan­tīgs konstruktors …
   —   Kas ar viņu notika vēlāk? — iejautājās Voļins. — Viņa pēckara gadu rakstus es vairs neesmu lasījis.
   —   Viņš vispār rakstīja maz. Krāja mate­riālu kādam visu aptverošam darbam, bet ne­paguva uzrakstīt… Viņš pazuda diezgan mīklainos apstākļos kara beigās. Nokļuva ja­pāņu rokās, kad tie sagrāba Indonēziju … Tungs bija jauktenis: tēvs — javietis, māte — japāniete. Japāņi acīmredzot uzskatīja viņu par savējo, gribēja, lai viņš strādā. Kas no­tika pēc tam, nav īsti zināms… Es kara laikā dienēju flotē. Man iznāca piedalīties slavenajā Filipīnu operācijā* četrdesmit ce­turtā gada beigās. Graujot japāņu Dienvidu grupējumu Surigao līcī, mūsējie ar uguni un torpēdām iznīcināja vairākus kuģus. No kāda japāņu līnijkuģa, kas bija uzskrējis uz rifiem, tika paņemtas pusapdegušas mapes ar štāba dokumentiem. Papīros atrada kara tiesas spriedumu. Dokuments bija stipri bojāts, to­mēr izdevās izlasīt, kā sauc cilvēku, ko ja­pāņi notiesājuši uz nāvi: Kanatarans Tungs, «bijušais profesors», kā teikts spriedumā.1 " Spriedums datēts ar četrdesmit ceturtā gada septembra beigām. Tas ir viss … Par ko ja­pāņi izrēķinājušies ar Tungu, neizdevās no­skaidrot. Neviens arī sevišķi neinteresējās par sīkumiem. Daļa dokumenta bija sabojāta, virsnieki, kas bija parakstījuši spriedumu, krituši kaujā pie Surigao. Kad es ierados Fi­lipīnās pēc kara, Tungs vairs netika piemi­nēts … Ja viņš ir piedalījies Pretošanās kus­tībā un gājis bojā kā varonis, tad viņš pie­der pie nezināmajiem varoņiem. Tādu katrā karā ir ne mazums …
   Vakara saules slīpie stari ielūkojās logā un apspīdēja karti uz galda. Voļins paskatījās pulkstenī un teica, ka viņam jāpošas ceļā. Jā­izlido pēc trim stundām, bet vēl jāiegriežas viesnīcā …
   Saklijs paziņoja, ka jāiedzer ceļakāja, un aizsūtīja Tomu pie saimnieces pēc kaut kāda veca spāņu vīna. Kabinetā iestājās klusums. Voļins šķirstīja piezīmju grāmatiņu, gribēja vēlreiz pāliecināties, vai nav aizmirsis kaut ko svarīgu… Piezīmēs, kas attiecās uz sa­runu ar Sekliju, pašās beigās izlasīja vārdu «monēta». Voļins pašūpoja galvu un mulsi pasmaidīja.
   —   Dārgais profesor, — viņš sacīja, izņem­dams no portfeļa mazu aploksnīti, — piedo­diet manu aizmāršību. Zinādams, ka esat ko­lekcionārs, piemiņai no mūsu tikšanās es at­vedu nelielu suvenīru. Te tas būs … Atrasts Krimā, Hersonesas izrakumos. Liekas, trešais gadsimts…
   Un viņš pasniedza Šeklijam mazu sudraba monētiņu.
   —   O-o, — aizkustināts teica vecais okea- nologs, — divkārt iepriecina tas, kas zina, ar ko iepriecināt! Paldies … Paskatieties, Tom, — viņš sauca, ieraudzījis Braitonu, kas svinīgi nesa lielu sudraba paplāti ar pudeli un aug­stām glāzēm. — Paskatieties, ko man uzdā­vināja mūsu krievu kolēģis. Tas ir liels re­tums … Man tādas nebija. Kolēģis Voļins domā, ka tas ir trešais gadsimts, bet man šķiet, ka monēta ir vecāka. Droši vien ve­cāka … Jā, jā …
   Un Seklijs, aizmirsis visu, sāka aplūkot monētu ar brillēm un palielināmo stiklu.
   Toms ielēja glāzēs biezu vīnu. Uzmanīgi piebīdīja glāzi Seklijam.
   —   Jā, jā, — tas teica ar nopūtu, beigdams aplūkot monētu. — Apbrīnojami… Tā kļūs par vienu no manas kolekcijas rotām… Pa­gaidiet! Iekams paceļam glāzes, man kaut kas jāuzdāvina mūsu viesim… Ko lai uz­dāvina?
   —   Apžēlojieties, profesor, tas nebūt nav obligāti… — sāka Voļins, juzdamies ļoti ne­ērti.
   —   Nē, nē, bez ierunām, — izsaucās Seklijs. — Klusējiet! Ar suvenīriem vienmēr apmai­nās … O, es jau zinu, ka ….
   Seklijs paņēma no galda mīklaino krust- veida pēdu fotouzņēmumu, uzrakstīja otrā pusē pāris vārdu un pasniedza Voļinam.
   —   Pateicos, — sacīja Voļins, spiezdams vecajam okeanologam roku. — Godīgi runā­jot, es vēlējos, kaut man būtu šis fotouzņē­mums.
   —   Tātad esmu uzminējis, — atkal izsau­cās Seklijs. — Tādi suvenīri vienmēr nes laimi… — Viņš piepeši apklusa un ļoti no­pietni paskatījās uz saviem sarunu bied­riem. — Turpretim visas monētas nenes laimi īpašniekiem, — viņš turpināja. — Biežāk tās pat nes nelaimi, īpaši zelta monētas… Man viena tāda ir. Man tā katrā ziņā jāparāda jums, kolēģi Voļin, un jums, Tom. Jūs arī neesat to redzējis. Izvelciet sekretera apak­šējo atvilktni, Tom, un padodiet man.
   Toms izpildīja lūgumu. Seklijs attaisīja kastīti, un Voļins ieraudzīja padziļinājumos uz melna samta gulošas veclaiku monētas.
   —   Te tā ir, — teica Seklijs, saudzīgi iz­ņemdams no kastītes mazu, dzeltenu monē- tiņu. — Arī tas ir liels retums un, atklāti sa­kot, numismātiska mīkla. Jā, jā … Tā ir no­slēpumaina monēta, kungi. Numismātikā tā­pat ir savi noslēpumi. Tā ir astoņpadsmitā gadsimta vidus indonēziešu zelta rūpija. Mo­nēta it kā ne pārāk veca un diezgan izpla­tīta … Bet… — Seklijs daudznozīmīgi pa­cēla pirkstu, — šī veida rūpijas ir ārkārtīgi retas. Tās kaltas tikai dažus gadus Matara- mas sultanātā Javas salā. Privātajiem kolek­cionāriem un pasaules lielākajiem muzejiem pieder tikai dažas šādas monētas. Visi līdz mūsu dienām nonākušie eksemplāri ir nober­zti un ar caurumiem — tie izmantoti kā grez­numlietas. Visi, izņemot šo. Sī monēta izska­tās tik jauna, ka sākumā es noturēju to par prasmīgu viltojumu. Tomēr tā ir īsta …
   —  Acīmredzot glabājusies kādā depozītā, — piezīmēja Voļins.
   —    Varbūt, lai gan … Viens no Mataramas sultāniem, tas, kurš kalis šīs monētas, karoja ar Apvienoto Austrumindijas kompāniju*. Astoņpadsmitā gadsimta vidū holandieši sa­grāba ievērojamu Javas teritorijas daļu. Pa­redzēdams sakāvi, sultāns nolēma izvest sa­vas dārglietas uz austrumiem un paslēpt Sumbavas salā. Taču kuģi ar vērtīgo kravu pārsteidza vētra, un tas nogrima kaut kur Bali jūras centrālajā daļā. Līdz ar kuģi no­gāja dibenā Mataramas sultāna dārgumi, tai skaitā gados pirms sultanāta krišanas sakal­tās zelta monētas.
   —   Interesanti, — sacīja Voļins, — vai ap­slēpto mantu mednieki nevarēja tikt klāt kuģim?
   —   Bali jūrā ir līdz diviem kilometriem dzi­ļas vietas, — atbildēja Seklijs. — Tur nogri­muši ne mazums kuģu, bet, cik man zināms, nevienu nav izdevies izcelt. Mūslaiku pirā­tiem, kas meklē bojā gājušos kuģus, tas ir par dziļu. Dziļāk par simt metriem viņi pa­rasti neriskē ienirt… Lai gan nesen kļuvis zināms zīmīgs gadījums … Glābšanas die­nests izcēla transportkuģi, ko japāņi bija tor­pedējuši Javas jūrā pašā kara sākumā. Kuģis gulēja divsimt metru dziļumā, un izrādījās, ka tas ir izlaupīts. Pēc mūsu speciālistu do­mām, laupīšana notikusi tikai pirms kādiem diviem trim gadiem …
   —   Man nesen stāstīja, — ierunājās Toms, — ka japāņu kuģis, kas jūlijā izcelts pie Mo- luku salām no divsimt divdesmit metru dzi­ļuma, arī bijis izlaupīts. Tajā atradies daudz zelta, taču seifi bijuši uzlauzti un tukši. Kā liecinot dažas pazīmes, seifi uzlauzti zem ūdens …
   —   Tātad zemūdens šakāļi pilnveido savas metodes un jau sākuši ienirt dziļāk, — teica Seklijs. — Lūk, uzskatāms pierādījums, cik pārsteidzoši uzņēmīgi ir zināmu aprindu «šeptmaņi», dārgais kolēģi… Vairāku va­došo valstu zinātne sper pirmos soļus šelfa apgūšanā, bet vieglas peļņas tīkotāji, izman­tojot mūsu pieredzi, jau izlaupa šelfa rajonā nogrimušos kuģus. Un, kas attiecas uz dzi­jumu, ir jau aizgājuši mums priekšā … Starp citu, manas indonēziešu rūpijas mikla tādē­jādi nav atminama. Divsimt, pat divsimt div­desmit metru — tas vēl nav divi kilometri… Lai būtu kā būdams, dārgais mister Voļin, es esmu vienīgās kolekcionāriem pazīstamās ideāli saglabājušās Mataramas monētas lai­mīgais īpašnieks. Skatieties, ne laiks, nē cil­vēki. nav atstājuši uz tās savas pēdas… Bet manās rokās tā nonāca neparastos un traģis­kos apstākļos.
   Pavasarī biju Singapūrā. Kādu vakaru, kad es gāju atpakaļ no ostas uz viesnīcu, man pienāca klāt noplucis malajietis, spriežot pēc izskata, bez darba palicis matrozis vai zvej­nieks, un piedāvāja, lai nopērku šo monētu. Viņš prasīja par to šaušalīgu summu. Es biju pārliecināts, ka monēta ir viltota, un atklāti pateicu to malajietim. Viņš zvērēja, ka mo­nēta ir īsta, bet cenu sāka nolaist. Galu galā es nopirku no viņa šo monētu, šķiet, par vienu desmito daļu no sākotnējās summas. Atdodams naudu, es vēlreiz atkārtoju, ka mo­nēta, protams, ir viltota. Viņš drūmi parau­dzījās uz mani un jautāja, vai es līdz rītam varēšot noskaidrot, vai monēta ir īsta vai nav. «Droši vien varēšu,» es atbildēju. «Tad es rīt atkal atnākšu uz šejieni,» viņš pazi­ņoja, «un atnesīšu kungam vēl vienu tādu monētu. Vai kungs maksās par to tik, cik es prasīju sākumā, ja kungs zinās, ka monētas ir īstas?» — «Cik tādu monētu tev ir?» es ap­prasījos. «Tas nav no svara … Kungam es varu pārdot vēl vienu, bet tikai par tādu cenu, kādu es minēju sākumā.» Es apsolīju samaksāt un pat piemaksāt starpību par šo, ja abas monētas izrādīsies īstas. Viņš tūlīt nozuda …
   Nākamās dienas rītā es bez pūlēm noskaid­roju, ka monēta ir īsta, astoņpadsmitais gad­simts, un ārkārtīgi reta. Es biju nopircis to par pāris dolāriem, bet arī tā cena, ko viņš bija minējis sākumā, diez vai sastādīja simto daļu no tās īstās vērtības. Es gaidīju apmē­ram stundu, bet viņš neatnāca. Sapīcis un pa daļai apjucis — es taču uzskatīju sevi par šī .cilvēka parādnieku — devos uz viesnīcu. Bla­kus ielas krustojumā zem laternas stāvēja cilvēku bariņš. Kad piegāju klāt, viņi pašķī­rās, un es ieraudzīju uz asfalta nekustīgu ķermeni. Tas bija mans vakarējais paziņa. «Kas viņam noticis?» es jautāju policistam. Tas vienaldzīgi paraustīja plecus. «Kāds iegrūdis nazi ribās. Drīz atbrauks mašīna un pievāks.» — «Vai viņš ir beigts?» — «Kā nu ne! Trāpīts tieši sirdī.» — «Viņi bija divi, ser,» policistam teica kāda meitene. «Viņi pa­ņēma šā cilvēka maku un aizskrēja uz to pusi…» — «Kas tādam var būt makā,» at­meta ar roku policists. «Viņi te katru nakti dur cits citu.» Piebrauca mašīna, bet es gāju uz viesnīcu. Redziet, kungi, šī monēta nenesa laimi iepriekšējam īpašniekam …
   — Bēdīgs gadījums, — sacīja Voļins, — un patiešām mīklains… Un jūs, profesor, ne­uzzinājāt, vai otra monēta viņam bijusi vai nav bijusi?
   —   Neuzzināju, — Seklijs nošūpoja galvu, atlikdams mazo zelta disku savā vietā ar samtu izklātajā kastītē. — Tā arī vairāk neko neuzzināju.
   —   Nu man jāiet, — sacīja Voļins piecel­damies.
   —   Piedodiet, ka aizkavēju jūs ar savām sa­runām, — atģidās Seklijs. — Veci ļaudis al­laž ir pļāpīgi. Pēc gadiem četrdesmit jūs pats to sajutīsiet, dārgais kolēģi. Tātad pēdējais šīs tikšanās tosts — par nākamo tikšanos un veiksmi kopīgajā darbā Klusajā okeānā.
   —   Par bezceļa mašīnu pirmo starptautisko ekspedīciju, kas šķērsos Kluso okeānu, — sa­cīja Voļins, paceldams glāzi.
   —   Vai dzirdat, Tom? — Seklijs pašūpoja galvu. — Es pieņemu šo tostu, lai gan līdz tam laikam droši vien nenodzīvošu … Jūs, Tom, gan piedalīsieties tādā ekspedīcijā. Jūs un jūsu paaudze. Kā es jūs apskaužu, Tom…
   —   Nu ko jūs, šef, — samulsis teica Toms. — Es … mēs …
   —   Dzeriet vīnu, Tom, — skubināja Sek­lijs. — Tas ir lielisks vīns… Tas gatavots Spānijā pirms pusgadsimta, vēl pirms tam, kad par «šefpavāru» kļuva vecais jezuīts Franko. Vēlāk spāniešiem vairs nebija tāda vīna … Uz jūsu veselību, kolēģi Voļin …
   Kad vīns bija izdzerts, Seklijs paziņoja, ka grib pavadīt viesus līdz savas mājas vārtiem.
   Visi izgāja parkā, un melnā saimniece atkal stūma ratiņkrēslu uz vārtiem. Toms devās uz garāžu pēc mašīnas. Pēc brīža spoži lakotais «taksis» klusi pieripoja pie parka vārtiem. Voļins jau gribēja sniegt vecajam okeanolo­gam roku, kad liels, sarkanbalts limuzīns strauji iebrauca klusajā laukumā un spēji no­bremzēja, tikko neietriecies ar radiatoru vār­tos. No mašīnas izkāpa neliela auguma resnis ar apaļu galvu, zilgansārtu seju un īsi ap­grieztiem sirmiem matiem, bet aiz viņa … abi šārīta «gorillas». Resnis ātri ienāca pa vārtiņiem, «gorillas» palika ārpusē.
   —   Ā, vecais Džemss, — izbrīnījies novilka Seklijs. — Priecājos tevi redzēt… Bet kādēļ nebrīdināji? Mēs tikko iztukšojām piecdesmit gadu veca heresa pudelīti. Lūdzu, esiet pa­zīstami: tas ir mans draugs un kolēģis pro­fesors Voļins no Padomju Savienības, bet tas — pulkvedis Džemss Kollijs, Losandželo- sas sargeņģelis …
   —    Uzskatu par pagodinājumu iepazīties, profesor, uzskatu par pagodinājumu, — teica Kollijs, spiezdams Voļinam roku. — Tātad arī jūs esat okeanologs, hm … jā …
   Voļins mēmi palocījās.
   Pulkvedis paspieda roku Seklijam, pamāja ar galvu Braitonam un zīmīgi nokremšļojās.
   —    Saproti, Rej, man ar tevi jāaprunā­jas … — viņš sāka un aprāvās.
   —    Droši vien sakarā ar šārīta atgadī­jumu, — Seklijs piezīmeja pavīpsnādams.
   —   Jā, bet…
   —   Tad runā tepat, tūliņ. Misteram Voļinam ari būs interesanti paklausīties… Viņš to visu no rīta redzēja …
   —   Hm … Viss iznācis velnišķi muļķīgi, — teica Kollijs. — Tūkstoškārt atvainojos vi­siem klātesošajiem. Mani padotie, nē, ne šie, — pulkvedis pameta ar galvu uz «go­rillu» pusi, — tur, pārvaldē, ir bijuši pārlieku operatīvi. Jā … Tas bija pārpratums … Bet, mīļais Rej, saproti, man uz kādu laiku jāat­stāj te savi līdzstrādnieki, šie vai citi, ja šie tev nepatīk. Viņi dežurēs tikai naktīs, no va­kara līdz rītam. Tu viņus neredzēsi, viņi tevi netraucēs. Bet viņiem te jābūt. Tas ir abso­lūti nepieciešams mana miera un … tavas drošības labad, Rej. Jūs tas droši vien pār­steidz, Voļina kungs. Jūsu zemē tā nav. Pie mums diemžēl, hm … gadās. Lai jums kļūtu saprotams šārīta incidents, paskaidrošu: mēs esam saņēmuši drošas ziņas, ka pret manu draugu profesoru Šekliju tiek gatavots aten­tāts. Tas ir tikai jūsu zināšanai, mister Vo­ļin, un tavai zināšanai, Rej. Protams, lūdzu to neizpaust. Pagaidām … Kamēr mēs kādu nesaņemsim ciet…
   —   Nudien jāsmejas! — aizkaitināts iesau­cās Seklijs. '— Vai tiešām tu nevarēji atrast sev piemērotāku nodarbošanos, Džems? Man kauns mūsu viesa priekšā … Padomā maz­liet, kam es esmu vajadzīgs?
   —   Hm … Esmu domājis un ne mazliet vien. Vairāk… Pagaidām nevaru pasacīt
   kaut ko noteiktu. Un varētu piebilst vēl kaut ko, lai tu neturētu mani par galīgu muļķi.
   —   Bilsti, ja esi sācis.
   —   Cerams, ka jūs, Voļina kungs… Bet nekas, vienalga … Pēc pāris dienām par to sāks bazūnēt avīzes. Tava autokatastrofa, Rej, bija speciāli sarīkota. Man ir drošas zi­ņas … Tev vienkārši smaidīja laime, ve­cais …
   —   Blēņas … — sacīja Seklijs.
   Tomēr viņa balsī nebija iepriekšējās pār­liecības.
   —   Mister Voļin, — turpināja pulkvedis Kollijs. — Iespējams, jūs neko nemanījāt, bet jūs un jūsu biedrus arī pastāvīgi novēroja, hm … mūsu zēni. Mēs baiļojāmies, ka tikai kādam no jums neiznāktu mazas nepatikša­nas. Bet nedomājiet neko ļaunu. Mēs vien­kārši baidījāmies par jums kā par saviem draugiem. Jūs, liekas, rīt braucat projām no mūsu zemes. Ļoti labi… Uzklausiet labu pa­domu. Ja šodien vai rīt pirms izlidošanas jūs kaut kas pārsteidz vai jūsu tuvumā notiek kāds kautiņš, nepievērsiet uzmanību un, dieva dēļ, neiejaucieties. Un brīdiniet savus bied­rus …
   —   Pateicos, pulkvedi, — ar tikko manāmu smaidu atbildēja Voļins. — Ļoti interesantajā braucienā pa Statiem es un mani biedri vai­rākas reizes pieredzējām, kā jūs teicāt, nelie­lus kautiņus … Tomēr visos gadījumos mēs izturējāmies, kā pienākas, un diez vai mums var pārmest…
   —   Ak mans dievs, — pārtrauca Kollijs, — vai tad es runāju par to! Mani tautieši, it īpaši jaunatne, nezina, kur likt savu ener­ģiju … Es personiski nesaskatu nekā ļauna apstāklī, ka dažus jautājumus izšķir ar dū­rēm. Es uzskatu boksu par vienu no cēlāka­jiem sporta veidiem. Šajā gadījumā es do­māju pavisam par ko citu… Cerams, jūs mani sapratāt?
   —   Ne gluži…
   —   Hm … Vēlāk sapratīsiet… Un atcerie­ties manu draudzīgo padomu.
   —   Tu, liekas, esi nolēmis iedzīt visiem bai­les, Džems, — sacīja Seklijs, vērīgi lūkoda­mies uz pulkvedi. — Varbūt tu paskaidrosi, kas īsti ir noticis?
   —   Pagaidām nekas sevišķs. Es tikai gribu, lai arī turpmāk būtu tāpat.
   —   Nu, kad Džemss sāk tā runāt, patiesību no viņa neizdibināsi, — teica Seklijs. — Labi, lai tavi «sargeņģeļi» paliek tepat, bet lai ne­rādās man acīs .. . Un lai es nejustos kā mā­jas arestā.
   —   Okei, — atviegloti nopūties, izmeta pulk­vedis. — Paldies, Rej. Paldies, ka tu atvieglo rnanu grūto uzdevumu … Bet, kas attiecas uz «gorillām», — viņš turpināja, pieliecies Seklijam pie pašas auss, — tagad varu pa­teikt, ka viņi tik un tā būtu palikuši te, pat ja tev ienāktu prātā iebilst. Jā gan … Tāpēc ka tā nav mana iedoma, Rej … Tā ir paša prezidenta pavēle. Ar katru gadu kļūst aiz­vien grūtāk strādāt, Rej. Visiem citiem pienā-
   kūmiem pievienojusies vēl gan savējo, gan svešu okeanologu apsardzība. Nē, nudien va­jadzēs iesniegt atlūgumu …
   Kad Voļins un Toms Braitons jau sēdēja mašīnā, pulkvedis Kollijs pienāca klāt To­mam un pačukstēja viņam dažus vārdus. Toms izbrīnījies paskatījās uz pulkvedi, brīdi padomāja, tad palocīja galvu.
   —   Brīnišķīgi, — skaļi teica pulkvedis, — tā arī dariet. Laimīgu ceļu, profesor Voļin!
   Mašīna sakustējās un garām «gorillām» klusi izbrauca no parka. Voļins paraudzījās atpakaļ. Vecais Seklijs, sēdēdams savā ra- tiņkrēslā, māja viņam ar veselo roku.
   Visu atpakaļceļu Toms klusēja. Tikai ne­tālu no viesnīcas viņš sacīja Voļinam:
   —   Es pagaidīšu lejā. Pulkvedis lūdza, lai aizvedu jūs uz aerodromu. Jūs lidosiet uz Ņujorku nevis ar satiksmes, bet ar speciālu kara lidmašīnu. Neraizējieties, viss ir saska­ņots ar jūsu vēstniecību. Ņujorkā jūs sagai­dīs … — Mazliet padomājis, Toms pie­bilda: — Acīmredzot viņi patiešām ir kaut ko uzošņājuši — Kollijs un pārējie. Un tagad baidās par šefu un jūsu delegāciju. Gaužām dīvaini… Pavadījis jūs, braukšu vēlreiz pie šefa. Padzīvošu pie viņa tās pāris dienas. Ve­cais ir gluži viens. Viņam nav neviena tuvi­nieka …
   Otrā rītā pirms padomju delegācijas izlido­šanas uz Eiropu Voļins izlasīja Ņujorkas avī­zēs ziņu, ka naktī katastrofu cietusi satik­smes lidmašīna Losandželosa—Ņujorka. Lid­
   mašīna aizdegusies gaisā, lidojot pāri Kordil- jeriem. Visi, pasažieri un apkalpe gājuši bojā… ✓
   «Vai tā būtu vienkārša sagadīšanās? Ne­jaušība?» prātoja Voļins, skatīdamies pa logu uz zilpelēkajiem Atlantijas ūdeņiem, kas vi­zēja tālu lejā. «Varbūt kāds pieteicis karu okeanologiem? Tomam Braitonam bija tais­nība. Nudien gaužām dīvaini… Lai nu kā, par dzīvību es, liekas, varu pateikties pulkve­dim Kollijam …»

   Notikumi, kas atgādināja detektīvfilmas kadrus, norisinājās pusotra simta cilvēku acu priekšā: to redzēja reaktīvās lidmašīnas Lisa­bona—Kasablanka—Keiptauna pasažieri, sa­gaidītāji, žurnālisti, muitas ierēdņi, Kasa- blankas starptautiskās lidostas policisti…
   Kad baltā lidmašīna piebrauca pie spoži apgaismotās lidstacijas ēkas un pa trapu sāka nākt lejā pasažieri, vienam no tiem — garam vīrietim baltā uzvalkā un tropu ķiverē piegāja klāt eleganta jauna sieviete tumšās brillēs, ar gludi atpakaļ atsukātiem melniem matiem. Dažādās valodās runājošā pūļa ča- loņā divi šāvieni noskanēja pavisam klusi. Tikai tuvumā stāvošie redzēja, ka gandrīz tiešā tēmējumā šauj sieviete tumšās brillēs. Pasažieris kā neizpratnē apstājās, sagrīļojās un pat neievaidējies saļima uz betona plāt­nēm. Izbailēs iekliedzās sievietes, pūlis pa­šķirās.
   Pie nokritušā pieskrēja policisti, bet šāvēja jau bija nozudusi, it kā būtu ielīdusi zemē.
   Iekaucās policijas mašīnu sirēnas, atska­nēja svilpieni un kliedzieni: «Paejiet nost, pa- ejiet nost!» Apžilbinoši zibsnīdama starme­šus, atjoņoja balta sanitārā mašīna. Atvērās durtiņas. Pēc brīža nestuves ar nekustīgo ķermeni ieslīdēja mašīnā.
   Melnīgsnējais arābu ārsts ar šauru seju, šaurām, gluži kā uzzīmētām ūsiņām par at­bildi policistam tikko manāmi pakratīja galvu. Policists veicīgi ielēca mašīnā blakām šoferim. Griezīgi iespiedzās sirēna, un ma­šīna aizdrāzās.
   —   Tas ir viss, — filozofiski rezumēja kāds no žurnālistiem, pielikdams punktu savā blok­notā.
   —   Izklīst, izklīst! — klaigāja policisti.
   —   Mans dievs, ko nogalināja? — histēriski šņukstēdama, visiem prašņāja pavecāka dāma. — Kas viņš ir?
   —   Šķiet, kāds profesors… Lidojis no Sa­vienotajām Valstīm.
   —   Bet par ko?
   —   Atriebība aiz greizsirdības.
   —   Blēņas! Tas ir bijušais nacists. Bet šāva «Izraēlas atriebējs». Ir tāda slepena organi­zācija. Viņi vēl līdz šim izrēķinās ar esesie- šiem, kas izvairījušies no tiesas …
   —   Šāva sieviete, es pats redzēju. Jauna un skaista.
   —   Padomā tikai!
   —   Vai viņu aizturēja?
   —        Uzreiz. Uzlika roku dzelžus un aiz­veda.
   —   Nieki, nepaguva aizturēt… Aizbēga.
   —        Policists pieskrēja klāt. Viņa tam — bah, bah! — un projām.
   —       Nav taisnība, šāva tikai divas reizes. Un abas reizes uz to … uz esesieti…
   —   Nē, aizturēja!
   —   Neaizturēja, kad es jums saku.
   —   Izklīst, izklīst!
   Pūlis kļuva retāks. Melns kalpotājs jau kaisīja virsū smiltis tumšajam plankumam uz betona.
   Skaļruņi uz brīdi apklusa, un tad spoži ap­gaismotajās lidostas zālēs, lidlaukā un ar mašīnām pieblīvētajā laukumā kļuva dzir­dama spalga, valdonīga balss:
   «Uzmanību, uzmanību! Tiek meklēta gadus divdesmit veca sieviete, brunete, pelēkā kleitā, baltās kurpēs un tumšās brillēs. Seja melnīg­snēja, ovāla. Ap kaklu pērļu rota. Uzmanību, uzmanību! Visiem, kas pazīst šo sievieti vai to sastaps, nekavējoties ziņot policijai vai aizturēt. Uzmanību, uzmanību! Visiem Ka- sablankas starptautiskās lidostas policijas aģentiem aizturēt sievieti.. .»
   Policijas inspektors Gaspars Moluano ātri ienāca savā kabinetā. Aģenti, kas viņu gai­dīja, izstiepās un pielika pirkstus pie lakota­jiem cepuru nagiem.
   —        Nu? — jautāja Moluano, apsēdies pie galda.
   —   Te ir cietušā dokumenti.
   —        Tā … Bruno Loters, vācietis, okeano­grāfijas profesors no Manilas, Filipīnu pa­valstnieks, sešdesmit divus gadus vecs. Lido­jis viens no Ņujorkas uz Keiptaunu caur Li­sabonu. Vai paliks dzīvs?
   —   Ārsts šaubās, ser.
   —   Kas redzēja šāvēju?
   —   Aģents Mohameds Ben-Buska.
   —   Jūs?
   —   Ja, ser.
   —   Jūs esat muļķis.
   —       Tieši tā, ser. Mani atspieda atpakaļ. Šaut nebija iespējams.
   —        Divkāršs muļķis. Piedalīsieties aizturēto nopratināšanā.
   —   Tieši tā, ser.
   Pie kabineta durvīm klauvēja.
   —   Iekšā! — atsaucās Moluano.
   —        Atļaujiet ziņot, ser. Te ir nupat operē­jot izņemtā lode. Otra izgājusi cauri.
   —        Tā … Kalibrs 5,35. Beļģu automātiskais brauniņš. Bet kādēļ saplacināta? Un kas tie par dzelteniem gabaliņiem?
   —        Tie izņemti no ievainojuma, ser. Cie­tušā sānkabatā atradās samta futrālis ar kaut kādām monētām. Viena no lodēm, laikam šī, skārusi monētu. Tās gabaliņi iekļuvuši ievai­nojumā. Te tie ir.
   —   Kur futrālis un monētas?
   Aģenti saskatījās.
   —        Droši vien palika jakas kabatā, — kāds nenoteikti novilka. — Mēs paņēmām tikai do­kumentus un kabatas portfeli.
   —       Visu, kas bija klāt cietušajam, tūliņ gādājiet šurp. Viņa čemodānu ari.
   —   Mēs domājām, ser …
   —        Jūs esat muļķi! Izpildiet… Jā, izskatās pēc zelta. Droši vien monētas ir zelta. Varu saderēt, ka tās jau nozadzis kāds no maniem puišiem.
   Policisti atgriezās pēc dažām minūtēm.
   —   Nu?
   —        Futraļa nekur nav. Ārsts un masa ap­galvo, ka vispār neesot to redzējuši. Varbūt futrālis izkritis un palicis sanitārajā ma­šīnā …
   —        Futrālis ir jāatrod! Pārmeklēt mašīnu! Ārstu šurp, tikko viņš beidz operāciju!
   —       Ārsts jau ir te, ser. Viņš gribēja paru­nāt ar jums.
   —   Lai nāk iekšā. Un atstājiet mūs divatā.
   —   Tieši tā, ser.
   Kabinetā iesteidzās arābu ārsts operāciju virsvalkā un baltā cepurītē.
   —   Labvakar, inspektor.
   —        Labvakar, pareizāk sakot, labrīt. Pulk­stenis jau ir trīs … Kā jūsu pacientam?
   —        Ievainojumi izrādījās nāvīgi, un klī­niskā nāve iestājās jau notikuma vietā. Es atvēru krūšukurvi, bet neko vairs nevarēju līdzēt. Abas lodes gājušas cauri sirdij, bet…
   —   Bet?
   —   Dīvaina paradība, ser. Mana prakse
   nekā tamlīdzīga nav bijis … Un vispār, cik man zināms, medicīna nepazīst tādu gadī­jumu. Būdams miris, viņš … runāja, ser.
   —   Kā runāja?
   —    Pilnīgi skaidri sadzirdami. Kad ņēmu ārā no sirds lodi, šis cilvēks bija miris. To­mēr es pilnīgi skaidri saklausīju viņa pēdē­jos vārdus. Māsa, kas operācijas laikā man asistēja, arī dzirdēja.
   —   Ļoti interesanti… Ko tad teica miru­šais?
   —   Vispirms viņš teica kaut ko man nezi­nāmā valodā … Tad angļu valodā: «Tūliņ pārtrauciet.» Neslēpšu, ka es stipri sabijos un māsa arī. Mēs taču zinājām, ka šis cilvēks ir pilnīgi beigts. Tomēr es pārvarēju sevi, pie­spiedu sevi turpināt… un tad notika vis­pārsteidzošākais … Viņš nogārdzās un no­čukstēja pavisam klusu: «Aitasgalva … Aiz­liedzu tev kaut ko iesākt, Mi… Tūliņ ej at­pakaļ …» To viņš nočukstēja franču valodā, bet ne ar lūpām un ne ar mēli. Man grūti pa­skaidrot, no kurienes nāca vārdi, bet viņš tos izrunāja …
   —   Nu, nu … — teica inspektors. — Iz­klausās pēc pasakas. Bet varbūt tas ir brī­nums? Vai jūs ticat brīnumiem, dakter?
   —   N-nezinu.
   —   Bet vai visu, ko jūs stāstījāt, jūs varētu apstiprināt ar zvērestu?
   —   Protams … Operāciju māsa tāpat…
   —   Tātad šajā gadījumā ir noticis brī­nums, — enerģiski teica inspektors Gaspars Moluano, — brīnums, kas tikpat rets polici­jas praksē, cik tas acīmredzot rets medicīnā. Lai izmeklēšanai būtu panākumi, lūdzu jūs, dakter, un māsu pagaidam klusēt par to, ko jūs stāstījāt. Nevienam ne pušplēsta vārda. Domāju, ka Mi ir slepkavas vārds. Varbūt viņš minēja tās vārdu, aicinādams atriebt?… Zēl tikai, ka viņš neiedomājās nosaukt tās uzvārdu, — brīdi padomājis, piebilda inspek­tors.
   Ārsts šaubīdamies pašūpoja galvu.
   —   Jūs šaubāties? — saausījās Moluano.
   —   Nezinu, ko lai saka… Var būt, ka jums ir taisnība, bet… Ko tad nozīmē vārdi «tūliņ pārtrauciet»? Uz ko tie varētu attiekties?
   —   Varbūt uz jums? Viņš taču juta, ka jūs nespēsiet viņu … salabot. Ila-ha … Nekas, mēs viņu dabūsim rokā. Lai tad es neesmu Gaspars Moluano, ja viņa aizies tālu. Ei, Makgibs, — uzsauca inspektors, ieslēgdams mikrofonu, — ziņojiet, kāds ir stāvoklis.
   No sarunu iekārtas, kas stāvēja uz inspek­tora galda, nāca tāla pērkona grāvieni.
   Neredzamais Makgibss kāsēja. Tad kļuva dzirdams viņa dziļais bass.
   —   Lidostas teritorijā aizturētas trīsdesmit sešas brunetes vecumā no sešpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem. Viena no aizturē­tajām pretojās: iekoda aģentam 017 pirkstā un izrāva viņam kreiso ūsu.
   —   Ļoti labi… Lai turpina, — teica mikro­fonā Moluano. — Sāciet nopratināt aizturē­tās. Es tūliņ ieradīšos. Ko deva nogalinātā personīgo mantu apskate?
   —   Neko svarīgu, ser, — noducināja skaļ­runis. — Mantās nav atrasta nedz piezīmju grāmatiņa, nedz dienasgrāmata. Vienīgā ar roku rakstītā atzīme bija uz viņa čemodānā atrastās vakardienas avīzes «New York Ti­mes» malām: «Sebu», daži cipari, jādomā, te­lefona numurs, un uzvārds …
   —   Kāds uzvārds?
   —  Volens, Roberts Volens, varbūt Voļins … Rakstītais ne visai skaidri salasāms, bet uz­vārds divreiz trekni pasvītrots.
   —   Bet futrālis ar monētām?
   —   Vēl nav atrasts, ser.
   —   Atkārtoju, futrālis ir jāatrod. Sapratāt? Un noskaidrojiet, kas ir «Sebu». — Inspek­tors atgrūda mikrofonu. — Nu, dakter, vai jūs labi ieskatījāties nelaiķī iekšā?
   —   Nesaprotu … Ko jūs gribat teikt? Kur iekšā?
   —   Liekas, es izsakos pilnīgi precīzi… Mani interesē, vai viņam iekšā nav… tran­zistora. Tagad ražo tranzistoruztvērējus tab­letes lielumā. Tādu var pat norīt. Sapratāt?
   —   Pagaidām vēl ne …
   —   Bēdīgi! — nopūzdamies teica inspek­tors. — Tad klausieties uzmanīgi. Līķi nogā­dājiet morgā. Rīt vēlreiz iztaisiet sekciju. Mums jāpārliecinās, vai viņam vēderā vai kaut kur citur nav kāds miniatūrs aparāts. Velns parāvis, jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka viņš pats runāja, kad jūs viņu griezāt. Tagad sapratāt?
   —   Šķiet, sāku saprast, bet, ticiet man, ja norītu mazu tranzistoru, pēc divdesmit čet­rām stundām tas …
   —  Tomēr pārbaudiet un, protams, rūpīgi apskatiet ķermeni no ārpuses.
   —   Ziņo Makgibss, — atskanēja no skaļ­ruņa. — Sebu ir Filipīnu pilsēta un osta arhi- pelāga centrā.
   —   Ļoti labi, — teica Moluano. — Stei­dzīgi piesakiet telefona sarunu ar policijas priekšnieku Manilā un ar Parīzi — ar Starp­tautiskās kriminālpolicijas biroju. Jūs, dak­ter, esat brīvs. Dienā paziņojiet papildu sek­cijas rezultātus.
   Palicis viens, Moluano ļāvās pārdomām.
   —    Lai mani sauc par pēdējo muļķi, — viņš norūca pieceldamies, — ja šīsdienas slepkavī­bas pavedieni nestiepjas uz Filipīnām, uz šo noslēpumaino austrumu laupītāju midzeni. Būs jāieskatās pēdējos Parīzes biļetenos. Viņi tur uzošņājuši vēl kaut kādas pēdas… Mi?… Protams, tas ir saīsināts sievietes vārds. Bet kāds? Mari, Marianna, Maritana, Miguela … Bet varbūt viņš uzrunāja Migu- elu, Mišelu vai Miklasu? Nelaiķis varēja būt runīgāks. Bet vispār bezgala dīvains noti­kums. Interesanti, ko šajā sakarā teiktu mans augsti godājamais skolotājs pulkvedis Kollijs?

   Trešajā dienā pēc atgriešanās no Ņujorkas Maskavā Voļins piebrauca pie admirāļa Ko- dorova. Admirālis pieņēma okeanologu savā darba kabinetā, nepārtraukdams uzklausīja stāstu par braucienu, par Šeklija apmeklē­jumu, par to, ka gājusi bojā lidmašīna, ar kuru vajadzēja lidot Voļinam … Tad ilgi ap­lūkoja krustveida pēdu fotouzņēmumu, ko bija saņēmis Voļins, — Šeklija atvadu dāvanu.
   Garais, kalsnais, vienmēr uzmanīgais, mie­rīgais un laipnais Kodorovs ar pareizajiem un paskarbajiem jauneklīgās sejas vaibstiem Voļinam ļoti patika. Roberts Jurjevičs pazina admirāli jau daudz gadu, kopš tiem senajiem laikiem, kad pirmā ranga inženierkapteinis profesors Kodorovs lasīja lekcijas okeanolo- ģijas studentiem, viens no kuriem bija Roberts Voļins … Vēlāk Kodorovs ieņēma augstu amatu štābā un profesoram, bet pēc tam aka­dēmiķim Voļinam iznāca bieži tikties ar viņu zinātniskajās konferencēs, Zinātņu akadēmi­jas sanāksmēs un visos gadījumos, kad okea- nologiem bija vajadzīga kara jūrnieku pa­līdzība …
   Iezvanījās viens no telefoniem uz galda. Kodorovs pacēla skaisto, sirmo galvu un no­vilka ar pirkstu pa celiņu retajos matos. Pa­ņēma klausuli. Klusi noteica: «Jā …»
   Uzklausījis neredzamo runātāju, admirālis sacīja:
   — Lieliski. Pasakiet, lūdzu, Ivanam Ivano- vičam, ka gaidu viņu. Pie manis pašreiz sēž Roberts Jurjevičs. Satikšanās būs pašā laikā… Zvanīja Ankudinova uzdevumā, — paskaidroja admirālis, nolikdams klausuli.
   —   Večukam kaut kas steidzams … Pie viena apskatīs to uzņēmumu. Jūs taču neesat vēl tikušies pēc atgriešanās?
   —   Neesmu paguvis, — atteica Voļins.
   —   Saradās tik daudz darba …
   Admirālis pazvanīja. Ienāca jauns adju­tants un sastinga, kā iemīlējies skatīdamies Kodorovā.
   —   Pēc ceturtdaļstundas atbrauks profesors Ankudinovs, — teica admirālis. — Lūdzu, tū­līt vediet iekšā pie manis.
   Adjutants sasita papēžus un izgāja.
   —   Tas viss ir ļoti savādi, Robert, — turpi­nāja admirālis, aplūkodams uz galda nolikto uzņēmumu. — Dažreiz sāku domāt, ka mūsu kaimiņi aiz okeāna konstruējuši to, ar ko mēs noņemamies pēdējos gados.
   —   Esmu pārliecināts, ka ne …
   —   Viņi uzdāvināja uzņēmumu; tas it kā apstiprina, ka jums taisnība … Protams, ja notikums ar uzņēmumu nav veikls ma­nevrs …
   —   Es nedomāju, ka Seklijs būtu spējīgs uz šādiem «manevriem». Bez tam viņš ir pārāk izcila personība, lai tiktu iepīts tādās intri­gās. Ja būtu gribējuši iesmērēt mums šo uz­ņēmumu, būtu iztikuši bez Šeklija palīdzības.
   —       Pieņemsim … Taču uzņēmumā fiksētas, visticamākais, jūras dibena bezceļa mašīnas pēdas …
   —   Es neesmu par to pārliecināts, — no­pūzdamies sacīja Voļins. — Neesmu, tāpēc ka, izņemot mūs un amerikāņus, neviens cits pagaidām laikam nespēj uzbūvēt kaut ko tam­līdzīgu. Mēs šo problēmu vēl neesam atrisi­nājuši, un viņi, manuprāt, arī ne… Šai gadī­jumā man nav iemesla neticēt viņiem … Brauciena laikā viņi parādīja okeanoloģijas jomā ļoti daudz, droši vien gandrīz visu …
   —   Bet jūs aizmirstat viņu jūras kara floti. Slepenos darbus …
   —   Flotes uzdevumus izpilda tie paši zināt­nieki, ar kuriem mēs tikāmies. Man radās iespaids, ka viņi netur slepenībā, savus dziļ­ūdens izmēģinājumus. Jo vairāk tādēļ, ka kara jūrnieki nav pārāk ieinteresēti stacionā­ros darbos jūras dibenā. Tā ir tāda vieta, kurp jūrnieks, kas ciena sevi, netiecas … Pat visi okeanologi nesteidzas nokļūt tur … Nē, ja vispār šos nospiedumus iztulko kā jūras dibena bezceļa mašīnas pēdas, es drīzāk esmu gatavs pieļaut, ka tādu mašīnu ir uz­konstruējuši japāņi.
   —   To es noraidu, — sacīja admirālis.
   —   Tad atliek noslēpumaini atbraucēji no citas saules sistēmas, — smaidīdams teica Voļins. — Vairāk nekas!
   —   Tas būtu jautājuma visvienkāršākais at­risinājums, — secināja Kodorovs. — Un viss uzreiz nostātos savā vietā. Severinovu un Savčenko viņi nolaupījuši, lai mēģinātu no­dibināt kontaktu ar zemiešiem. Šahtas lūku atvēruši, lai parādītu, cik pilnīga viņu tehnika. Vai tā nav?
   —    Pie Luhtanceva par saimniecības daļas vadītāju strādā kāds Koškins, — sacīja Vo­ļins. — Talantīgs puisis, kaut gan tikai ar tehnikuma izglītību. Tiesa, viņš beidzis trīs tehnikumus, bet tālāk nav gājis … Tad, lūk, šis Koškins lieliski pazīst visu okeanoloģijas tehniku, sākot ar dziļūdens vinču un beidzot ar batiskafu. Pats vada lidmašīnu, kuteri, pat batiskafu. Es nemaz nerunāju par automa­šīnu. Tur viņam līdzīgu nav …
   —    Es viņu mazliet pazīstu, — sacīja Kodo­rovs. — Esmu lasījis viņa ziņojumu par pē­dējo «Tuskaroras» apmeklējumu pirms avā­rijas. Uzrakstīts sakarīgi, bet šausmīgi kļū­daini …
   —   Ak vai, — nopūtās Voļins. — Viņš lie­liski runā japāniski, korejiski un ķīniski, bet nesatiek ar savu dzimto valodu… Ja esat lasījis viņa ziņojumu, jūs, protams, atcera­ties, ka viņš tajā piemin pēdas, ko redzējis Savčenko Busoles līča dibenā …
   Admirālis pamāja ar galvu.
   —   So pēdu zīmējums nav saglabājies, — turpināja Voļins, — kaut gan Koškins ap­galvo, ka Savčenko paguvis to uzskicēt… Koškins stāsta, ka tās'pēdas arī bijušas krust- veida. Tad, lūk, Koškins, bet viņam ļoti patīk izvirzīt hipotēzes, ir nopietni pārliecināts, ka Klusajā okeānā parādījušies citu planētu iemītnieki. Venērieši,,. Uz Venēras tie dzīvo
   okeānos un, ieradušies uz Zemes, arī apmetu­šies vislielākajā okeānā… Koškins sīki iepa­zīstināja mani ar šo savu hipotēzi pēc tam, kad es biju izbrāķējis viņa pirmās divas hipo­tēzes, par gigantisko kaļmāru un kašalotu — «Tuskaroras» avārijas vaininiekiem.
   —   Nu ko, — teica Kodorovs, — se noti ē vero, e ben trovato[3]. visa nelaime ir tā, ka mēs zinām milzum .daudz nospiedumu un pēdu, par kuru izcelsmi pagaidām neko prā­tīgu pateikt nevaram … Tomēr jārēķinās ar to, ka lielos dziļumos kāds jau ir iekļuvis un kaut ko tur dara… Un varbūt ne pirmo gadu …
   —   Vai jums ir jauni fakti?
   —   Šis tas ir … Bez tam man vajadzēja vēlreiz izanalizēt vecos… Arī to, ko jūs kād­reiz stāstījāt par savu dienestu robežap­sardzē …
   Voļins gribēja protestēt, bet admirālis aiz­steidzās viņam priekšā.
   —   Nesteidzieties iebilst, — viņš ātri turpi­nāja. — Vispirms paklausieties. Starptautiskā kriminālpolicija nākusi uz pēdām kādai lie­lai bandai. Pēdējā laikā konstatēts, ka dau­dzie pirātiskie uzbrukumi tirdzniecības un pa­sažieru kuģiem dienvidaustrumu Āzijas jūrās ir vienas bandas roku darbs. Tā pat nav banda, tā ir vesela armija, kas acīmredzot bāzējās Filipīnās. Bet tur, paši zināt, ir vai­
   rāk nekā septiņi tūkstoši salu, daudzas ir ne­apdzīvotas un praktiski nepieejamas, tāpēc ka tās klāj džungļi, bet gar krastu mangrovju brikšņi. Slepenas bāzes tur var radīt, cik vien tīk, un tās atklāt būs diezgan grūti. Domā, ka šos laupītājus vada kāds Sati Saru, gan­drīz vai leģendāra personība. Par viņa bojā eju tika ziņots daudz reižu, bet brīnumainā kārtā viņš vienmēr uzcēlās no miroņiem. Acīmredzot Sati Saru un viņa draugiem ir ne tikai ātrgaitas kuteri, bet arī lielāki kuģi, pat zemūdenes … Tiesa, šķiet, nav bijis gadī­juma, kad pirāti būtu atstājuši dzīvu kādu cilvēku no viņu sagrābtajiem kuģiem, taču ir savākti pierādījumi, ka daži uzbrukumi no­tikuši no zemūdenēm …
   —   Es šo to esmu dzirdējis, — piezīmēja Voļins, — bet uzskatīju baumas par stipri pārspīlētām …
   —   Līdz pēdējam laikam tās drīzāk bijušas pārāk zemu novērtētas, — ļoti nopietni iebilda admirālis. — Jau vairākus gadus visas dien­vidaustrumu Āzijas privātās kompānijas maksā laupītājiem kolosālu atkāpšanās naudu, lai pirāti neaiztiktu to kuģus. Tā ir maksa par apsardzību. Sati Saru pirāti «apsargā» privāto kompāniju kuģus! … Bez tam bandīti laikam nodarbojas arī ar spiegošanu… par labu vairākām valstīm vienlaikus … Tādēļ dažs labs izliekas neredzam viņu mahināci­jas. Bet pēdējā laikā bandas vadoņi jūtas tik stipri, ka nerēķinās vairs ne ar vienu … Uz­brukuši pat amerikāņu kara kuģiem … Ta­gad daudzas lielas laupīšanas un diversijas dienvidaustrumu Āzijā, virkni mīklainu un pārdrošu slepkavību, kas pēdējos mēnešos notikušas gandrīz visos Zemes kontinentos, saista ar šīs bandas darbību. Tā acīmredzot paplašina «ietekmes sfēru», aprijot mazākas citu valstu bandas. Nesen oficiāli izsolīta milzu atlīdzība par katra bandas locekļa galvu. Interesanti, ka pašu Sati Saru neviens nav redzējis. Pat par viņa fotogrāfiju izso­līta liela summa. Es gandrīz nešaubos, ka bandai ir sakars arī ar nogrimušo kuģu iz­laupīšanu … Tās vadoņi, kuru rīcībā ir lieli jo lieli līdzekļi, varēja radīt visu ko, ieskaitot zemūdens bezceļa mašīnas. Viņi varēja uz­būvēt arī zemūdens bāzes, jo tikai tajās viņi vēl kādu laiku var uzskatīt sevi par praktiski neaizsniedzamiem. Un, lūk, viss, ko jūs stās­tījāt man par atentātu pret profesoru Sekliju, par pulkvedi Kolliju, kas, cik man zināms, nav nekāds muļķis, un viņa rūpēm, beidzot par bojā gājušo lidmašīnu, ar ko jūs gribē­jāt lidot, — tas viss liek padomāt. Ja Sati Saru patiesi interesējas par okeāniem, bet okeāni viņam ir simtiem tūkstošu nogrimušu kuģu … Dabiski, ka tādā situācijā par ban­das visbīstamākajiem «konkurentiem» kļūst okeanologi un vispirms tie, kuri gatavojas apgūt dzīles … Šodien es saņēmu ziņu. Pirms divām dienām Kasablankas lidlaukā simtiem cilvēku acu priekšā nonāvēts okeanologs — profesors Bruno Loters. Vai jums pazīstams šis vārds?
   —   Jā, — izsaucās pārsteigtais Voļins. — Es pat tikos ar Loteru apmēram pirms mēneša, Amerikas brauciena laikā… Ankudinovs viņu labi pazīst. Loters pēdējos gados nodar­bojās ar delfīniem. Viņš strādāja kaut kur Filipīnās. Savienotajās Valstīs bija zināt­niskā komandējumā … Kā tas viss noticis?
   —   Viņu nošāvusi sieviete, kad viņš izkāpis no lidmašīnas. Nošāvusi un pazudusi… Paš­laik tiek meklēta … Bet izdevība jau palaista garām… Protams, var būt, ka slepkavībai nav nekā kopīga ne ar Sati Saru, ne ar jūsu piedzīvojumiem Amerikā, tomēr … nav iz­slēgts arī tiešs sakars. Ņemot vērā visu teikto, ņemot vērā traģisko un mīklaino atga­dījumu ar «Tuskaroru», ņemot vērā, dārgais Robert, to apstākli, ka Sati Saru bandas pir­mās lielās operācijas sākās tieši tad, kad jūs dienējāt par robežsargu Kuriļos, es … arī mēģinu radīt darba hipotēzi… Un šo to mēs pamazām sākam pārbaudīt. Jā, ne visai sen es runāju ar jūsu bijušo priekšnieku.
   —   Ar manu priekšnieku? — Voļins sarauca pieri.
   —   Jā, ar majoru Ņesterenko. Vai atcera­ties tādu?
   —   Ā, atceros, — teica Voļins. — Es taču arī nesen redzēju viņu. īsa, nejauša tikšanās, bet iznāca interesanti…
   —   Mana tikšanās ar viņu nebija ne­jauša, — smaidot sacīja admirālis. — Un ru­nājām mēs diezgan ilgi. Man radās iespaids, ka aizritējušie gadi viņam maz ko iemācījuši.
   —   Ko īsti jūs no viņa gribat? Viņš bija un droši vien ir palicis kārtīgs vecs karavīrs, kura spriedumi neiziet no reglamenta para­grāfu nospraustajām robežām.
   —   Viņš bija un joprojām ir robežsargs, Robert. Viņa vieta ir priekšējā līnijā. Priek­šējā, saproti… Tā Ir ļoti atbildīga robeža. Ja majors nespriestu tikai reglamenta para­grāfu robežās, mēs tagad droši vien zinātu daudz vairāk par šīm noslēpumainajām pē­dām, — admirālis uzsita ar pirkstu pa Vo­ļina atvesto fotouzņēmumu. — Un «Tuska- rorā» varbūt nebūtu noticis tas, kas tur ir noticis.
   —   Viņš, liekas, sen vairs nedien Kuriļos.
   —   Un tomēr vēl joprojām ir par daudz ko atbildīgs. Mīklainie notikumi Onekotanas salā turpinājās arī pēc tam, kad majors Ņeste­renko bija nosūtījis jūs uz kontinentu. Bet par to kādu citu reizi…
   —   Bet vai ir izdevies noskaidrot kaut ko jaunu sakarā ar «Tuskaroru»?
   —   Tikpat kā neko. Tur tiek rūpīgi novē­rots. Jūsu «Tuskaroru» mēs pašlaik apsargā­jam tā, ka baidos, vai jūs pats drīz nepiepra­sīsiet to slēgt… Man ir aizdomas, ka Ivans Ivanovičs nolēmis apmeklēt mani tieši šajā sakarā …
   —   Bēdīgi, ja tā būtu, — noteica Voļins. — «Tuskarorai» rodas aizvien vairāk preti­nieku. Es, jāatzīstas, rēķinājos ar to, ka jūs atbalstīsiet… Jo kad beidzot būs radīta bez­ceļa mašīna …
   —   Es joprojām esmu ar jums, Robert Jur­jevič. Joprojām uzskatu, ka «Tuskarora» veic lielu darbu, ka tā ir ļoti vajadzīga. Tāpēc gribu, lai maksā ko maksādams, atminēt tās noslēpumu.
   —   Tātad vēl cerat, ka tas ir iespējams?
   —   Dum spiro spero[4] — smaidīdams teica admirālis.
   Atvērās durvis, un, pirms uz sliekšņa no­stājies adjutants bija paspējis ziņot, kabinetā ienāca Ankudinovs. Pastūmis sānis adju­tantu, viņš virzījās tieši uz admirāļa galdu. Kodorovs un Voļins piecēlās.
   —   Jaukas lietiņas, — elsdams sāka Anku­dinovs. — Apsveicu jūs, admirāl. Bet tu, Ro­bert, varēji atlicināt brīvu brītiņu un atnākt pie vecā. Jā … Es gribu jums kaut ko jau­tāt, admirāl. Vai «Tuskarora» ir, kā saka, Akadēmijas Okeanoloģijas institūta zināt­nisko pētījumu bāze vai eksperimentu objekts kādai visai cienījamai iestādei, kuras pārstā­vis esat jūs, admirāl?
   —   Vispirms, lūdzu, sēstieties, dārgais Ivan Ivanovič, — sacīja admirālis, tikko manāmi pamirkšķinādams ar aci Voļinam. — Kaut kas noticis ar delfīniem?
   —   Ha, ar delfīniem! — Ankudinovs salē­cās krēslā. — Tur pat neviena menca un saira nav palikusi piecdesmit jūdžu rādiusā. Visas aizbaidītas un iztrenkātas. Nav ko no­vērot, nav ko pētīt… Kāda velna pēc vaja­dzīga tāda zemūdens bāze?
   —   Te nu ir medaļas otra puse, — admirā­lis uzrunāja Voļinu. — Tie mūsu lokatori, ultraskaņa, magnētiskie tīkli un viss pārē­jais. Lai cik žēl, šo to vajadzēs aizvākt…
   —   Viss jāaizvāc pie deviņiem velniem! — iekliedzās Ankudinovs. — Tur nepieciešams atjaunot dabiskos apstākļus. Un vēl paliek jautājums, kad tie tagad tiks atjaunoti. Zivs arī nav nekāda dumjā. Mēnesi biedēta, tik drīz tā atpakaļ nenāks.
   —   Sarežģīts jautājums! — atzina admirā­lis. — Ivanam Ivanovičam, protams, ir tais­nība, bet arī mums jāgādā, lai jūs varētu droši strādāt.
   —   Blēņas! — atkal iesaucās Ankudinovs. — Tikai netraucējiet mūs. Bet, kas attiecas uz drošību, gan mēs paši kaut ko izdomāsim. Vai tad jūs tur, apakšā, gatavojaties ķert di­versantus, vai? Skatieties labāk augšā, bet mūs ūdenī atstājiet mierā …
   Admirālis uzmanīgi pabīdīja tuvāk biolo­gam krustveida pēdu fotouzņēmumu.
   —   Ivan Ivanovič, paskatieties, — viņš sāka. — Kas tas, pēc jūsu domām, varētu būt? Kāds zvērs?
   —   Jūs nenovirzieties sāņus, — pikti sacīja Ankudinovs, — pabeigsim to pašu … Ko-a? Kas tad tas? — viņš turpināja pavisam citā tonī, paraudzījies uz fotouzņēmumu. — Kur jūs to ņēmāt?
   —   Vispirms pasakiet, pēc kā tas izskatās.
   —   Kas?
   —    Tas, kas atstāj tādas pēdas trīsarpus kilometru dziļumā.
   —    Nav rie jausmas … Pag, vai tās ir māk­slīga vai dabiska objekta pēdas?
   —   To mēs gribētu uzzināt no jums.
   —    No manis, — Ankudinovs dusmīgi iešņācās. — Vai es kāda čigāniete? Es zīlēt neprotu … Pagaidiet… — Viņš iedziļinājās pēdu uzņēmumā.
   Voļins un admirālis pacietīgi gaidīja.
   —    Nezinu, — beidzot sacīja Ankudinovs. — Ja jūs esat gatavi apgalvot, ka šīs pēdas nav atstājis kāds mākslīgs objekts, tad es varu pieļaut, ka tās ir dabas objekta pēdas… Tā, redzi…
   —     Diemžēl mēs neko nevaram apgalvot, — piebilda admirālis. — Aplūkosim mūsu jautā­jumu no otras puses. Kurš no jums pazīsta­majiem okeāna iemītniekiem varēja atstāt di­benā tādas pēdas?
   —    No pazīstamajiem neviens, — katego­riski paziņoja Ankudinovs. — No nepazīsta­majiem jebkurš … Tā, redzi…
   —    Iznāk vienādojums ar daudziem nezinā­majiem, — konstatēja Voļins.
   —     Interesanti, ko domā pats Seklijs? — jautāja Ankudinovs, izlasījis uzrakstu foto­uzņēmuma otrā pusē.
   —    Apmēram to pašu, ko jūs, — atteica Voļins. — Amerikāņi nezina, kas tas ir…
   Ankudinovs apmierināti novilka: «Hm» un nolika uzņēmumu,
   —   Kā tad ir ar «Tuskaroru»? — viņš jau­tāja Kodorovam.
   —   Jūs gribat zināt, kas noticis jūnijā «Tus- karorā»? — vaicāja admirālis, bungādams ar pirkstiem pa galda stiklu.
   —   Man tagad viss vienalga, — atcirta bio­logs. — Puišiem dzīvību jūs neatdosiet, un, kas tur lēcies, varat vairs neskaidrot… Laiks rit… Bet strādāt tālāk jūs traucē­jat … Tā, redzi.. .
   —   Labi, Ivan Ivanovič, ņemsim vērā jūsu vēlēšanos, jo vairāk tāpēc, ka, liekas, arī Ro­berts Jurjevičs ir vienis prātis ar jums . . . Bet, mani draugi, lai novērotāji, viss «Tuska­roras» personāls tur acis un ausis vaļā … Nedrīkst neņemt vērā arī ļoti ļaunu cilvēku ļaunos nolūkus …
   Ankudinovs urbās ar acīm admirālī. Kabi­netā kļuva kluss. Bija dzirdama tikai vecā biologa saraustītā elpa.
   —   Nu, nu, — viņš beidzot nomurmināja. — Ja es jūs nepazītu, admirāl … Bet varbūt Roberts ir kaut ko atvedis no ārzemēm?
   —   Visa vaina ir lūkā, — pēc brīža teica admirālis. — Tajā lūkā, kuras dēļ šahtā ieplūda ūdens. Ja nebūtu tās… Ja nebūtu tās, es pat esmu gatavs noticēt, ka Savčenko un Severinovu vienlaikus pārņēma dziļuma psihoze un viņi pilnīgi zaudēja kontroli pār savu rīcību. Bet no ārpuses atvērtā lūka …
   —   Tātad tomēr no ārpuses? — ātri pārjau­tāja Voļins.
   —   Jā … Var uzskatīt, ka tas ir konstatēts.
   —   Bet signalizācija?
   Admirālis noplātīja rokas.
   —   Es, protams, nezinu, kas noticis ar to sasodīto lūku, — sacīja Ankudinovs. — Es vēl ne visai uzticos mūsu izdaudzinātajai automātikai .. . Nebrīnieties, es esmu vecs vīrs, cilvēkiem ticu vairāk nekā visgudrāka­jiem aparātiem. Visu mūžu esmu pētījis jū­ras iemītniekus un varu droši apgalvot, ka mēs pazīstam tos ļoti slikti. Ja mēs jopro­jām aprakstām jaunas jūras dzīvnieku klases un pat tipus — atcerieties kaut vai ne pā­rāk sen atklātās pogonoforas, — tad ko lai saka par jaunām ģintīm un sugām . .. Pa­skatieties, kā paplašinājušies mūsu priekš­stati par jūras dibena faunu pēc pirmajiem «Tuskaroras» darba mēnešiem. Par spīti grū­tībām un nelabvēlīgajiem apstākļiem … Un to jums saku es, lai gan nebūt neesmu de­dzīgi aizstāvējis stacionāros darbus tādā dzi­ļumā. Bet tas, ko līdz šim izdevies veikt «Tuskarorai», ir piliens neaptveramā okeānā. Kāda ir dzelmju pasaule? Tikai dažas jū­dzes no mūsu stacijas atrodas Kuriļu ieplaka. Mēs pat lāgā nezinām tās dziļāko vietu. 1953. gadā «Vitjaz» noteica maksimālo dzi­ļumu — 10 377 metri. Voļins pirms dažiem gadiem «precizēja» šo skaitli par vēl vienu kilometru. [5] Bet kāda jums ir garantija, ka šajā gigantiskajā aizā nav vēl dziļāku vietu? Esmu pārliecināts, ka Kuriļu, Filipīnu, Mari­annas un citu Pasaules okeāna lielo ieplaku dibenā bez mums jau zināmiem iemītniekiem ir arī nepazīstami, bet to vidū tādi, kādus ne­spēs radīt pat visbagātākā iztēle. Beidzot vēl kaut kas: starp bezgala daudzajiem proble­mātiskajiem nospiedumiem, kas atrasti oke­āna dibenā, tāda tipa krustveida pēdu kā Šeklija fotouzņēmumā nav daudz … Un visi «krusti» tiecas novietoties dziļūdens ieplaku malās. Sis fotouzņēmums izdarīts Filipīnu iedobes malā; Savčenko bija redzējis krust­veida pēdas netālu no Kuriļu ieplakas; no­spiedums, ko kādreiz tika novērojis Voļins Onekotanas salas piekrastē, arī no Kuriļu ieplakas ar roku aizsniedzams. Protams, ap­galvot bez iebildumiem es nevaru, bet uz­skatu par iespējamu pieņemt, ka Pasaules okeāna dziļūdens ieplakās mājo kāds zinātnei vēl svešs un droši vien diezgan liels dzīv­nieks, kas atstāj dūņainajā dibenā krustveida pēdas …
   —   Tātad ir izvirzītas vairākas koncepci­jas, — rezumēja Kodorovs. — Godājamais Ivans Ivanovičs pēc daudziem iebildumiem izteicās par labu šo noslēpumaino pēdu orga­niskai izcelsmei; es rezervēju sev tiesības aiz­stāvēt pēdu sakaru ar kādu mākslīgu ierīci, kas peld vai pārvietojas pa jūras dibenu. Robert Jurjevič …
   —   Saprotiet, man ir ārkārtīgi grūti, — teica Voļins. — Būtībā es vienreiz jau esmu atteicies no sava viedokļa šajā jautājumā … Un vēl aizvien svārstos. Jā, pirms divdesmit gadiem es biju gatavs uzskatīt, ka esmu re­dzējis bezceļa mašīnu, kas izlien no okeāna Onekotanas salas krastā .. . Bet vēlāk es ne vienu reizi vien pārliecinājos, ka acis var maldināt. Tajos gados nebija tādas tehnikas, kāda radīta tagad. Nē, kā pieņemts izteikties zinātnieku aprindās, es rezervēju sev tiesī­bas izteikties vēlāk. Bet varu piemetināt, ka noslēpumainie pirāti, kuru rīcībā ir ultramo­derna tehnika, man ir tikpat nepieņemami kā Koškina ieceļotāji no citām planētām.
   —   Skaidrs, ka tās ir tīrās blēņas, — pie­balsoja Ankudinovs.
   —   Ivan Ivanovič, vai jūs pazināt profesoru Bruno Loteru? — pēc īsas pauzes jautāja admirālis.
   —   Pazīstu … Afērists, ne profesors. Pats sevi dēvē par profesoru.
   —   Dēvēja … Tāpēc ka viņš jau …
   —   Ā, saprotu… Nu, ja tā, tad es klusēju, klusēju … Mirušie vai nu jācildina, vai arī par tiem jāklusē . ..
   —   Ko viņš darīja pēdējos gados?
   —   Visu ko. Galvenokārt dresēja delfīnus. Ķēra tos, dresēja un pārdeva jūras teātriem. Ar to blēdis, piedodiet, nelaiķis, droši vien krietni iedzīvojās …
   —    Ivans Ivanovičs kā vienmēr spriež ļoti bargi, — piezīmēja Voļins. — Loteram, ja at­miņa mani neviļ, bija ļoti interesanti raksti par jūras zīdītājdzīvnieku bioloģiju. Viņš, piemēram, mēģināja izpētīt vaļveidīgo gan­drīz acumirklīgo spēju pielāgoties dažāda spiediena apstākļiem. Kā jums labi zināms, vaļi un delfīni spēj ienirt ļoti dziļi. Un viņš …
   —   Bija raksti, — pārtrauca Ankudinovs,
   —    pirms gadiem desmit. Bet pēc tam viņš kļuva par veikalnieku un pameta zinātni.
   —        Interesanti, — domīgi novilka admirā­lis. — Pētīja dziļuma iespaidu uz zīdītā­jiem … Delfīnu dresūra … Ļoti interesanti…
   Un admirālis sāka rakstīt kaut ko savā bloknotā.
   —   Iesim, Robert, — aicināja Ankudinovs.
   —    Pa ceļam pastāstīsi, par ko vienojies ar aizokeāna kolēģiem … Tātad jūs, admirāl, dosiet rīkojumu, lai «Tuskaroras» novērotā­jiem netraucētu strādāt…
   —        Došu, — pieceldamies apstiprināja Ko­dorovs. — Kurš no jums abiem būs «Tuska- rorā» pirmais?
   —   Droši vien es, — teica Ankudinovs.
   —   Izlidoju parīt.
   —   Tas ir jauki, — nopriecājās admirālis.
   —    Kopā ar jums lidos kāds biedrs. «Prote­žējiet» viņu. Palīdziet iekārtoties par «Tuska­roras» ceturto dežurējošo novērotāju. Jums taču tur vēl ir brīva vieta?
   —   Jā, bet… — sāka Ankudinovs.
   —        Izdariet to manis dēļ, dārgais Ivan Iva­novič, — turpināja admirālis, pieiedams klāt vecajam biologam un paņemdams viņu zem rokas. — Pieņemiet manu «protežē» par praktikantu uz neilgu laiku — kamēr nebū­siet sameklējis piemērotāku kandidātu. Viņš ir labs speciālists, nodarbojas ar psiholoģiju un drusku ar bioloģiju, bet viņa specialitāte ir dažas Hotno sapieris [6] varietātes.
   —   A, — sacīja Ankudinovs. — Tādā gadī­jumā vajadzēs piekrist. Nekas cits neatliek …
   —   Un atgādiniet biedriem «Tuskarorā», ka jābūt piesardzīgiem un modriem, — uzreiz kļuvis nopietns, piebilda admirālis. — Mod­riem un piesardzīgiem, — viņš atkārtoja, pa­vadīdams Voļinu un Ankudinovu līdz kabi­neta durvīm.
   —   Un es gandrīz vai sāku domāt, ka arī jūs, Ivan Ivanovič, esat atnācis pie admirāļa, lai pieprasītu slēgt «Tuskaroru», — sacīja Voļins, kad viņi bija nonākuši līdz mašīnai.
   —   Arī es? — atkārtoja vecais biologs, caur pieri vērdamies Voļinā. — Tātad jau esi kaut ko dzirdējis?
   Voļins pamāja ar galvu.
   —   Interesanti, ko?
   —   Vakar Akadēmijas Prezīdijā man parā­dīja Luhtanceva vēstules kopiju. Nikolajs Aristarhovičs ir panikā … Iesaka iekonservēt staciju … Kamēr nebūs noskaidroti jūnija traģēdijas apstākļi.
   —   Un ko tu?
   —       Pateicu ta: ja viņam bail no atbildības, stacija jāatņem Petropavlovskas filiālei un jāpakļauj tieši Okeanoloģijas institūtam.
   —   Citiem vārdiem sakot, — tieši tev. Pa­reizi, Robert. Nu, bet par maniem centieniem tu vairs nešaubies?
   —   Tagad vairs ne.
   —   Paldies par to pašu… Tad, lūk, varu tev ziņot: kopš Marina Bogdanova sākusi strādāt apakšā, viņa viena pati atklājusi ap trīsdesmit pilnīgi jaunu dziļūdens organismu ģinšu. Lūk, kas ir tava «Tuskarora», tas ir, mūsu «Tuskarora»!
   —   Priecājos to dzirdēt, — sacīja Voļins, — bet visvairāk priecājos, ka profesors Anku­dinovs no svārstīgā kļuvis par aktīvu «Tus­karoras» aizstāvi un iestājas par izvērstiem stacionāriem pētījumiem lielos dziļumos. Ka viņš beidzot nolēmis atrauties no šelfa . .. Tas nostiprina «Tuskaroras» piekritēju pozī­cijas …
   —   Tu pārvērtē manas iespējas, — noņur­dēja Ankudinovs, ar pūlēm spraukdamies Vo­ļina mašīnā. — Saki labāk, kad lai tevi gaida «Tuskarorā»? Tur visi interesējas par tevi. Pat Bogdanova …
   —   Kādēļ «pat»? — sapīcis iejautājās Vo­ļins, uztvēris sarunu biedra vārdos apslēptu ironiju.
   —   Tādēļ, ka viņa ne par vienu neinteresē­jas … Ne par vienu un ne par ko, izņemot savu darbu. Bet ir gan drosmīgs meitēns un laba bioloģe. Tas ir, no viņas iznāks laba bio- loģe, — izlaboja Ankudinovs. — Pagaidām viņai ir visinteresantākie fakti. Tikai paturi prātā, ka tavs Dimovs viņu agri vai vēlu ap­rīs. Viņiem jau bijuši un arī tagad ir kon­flikti. Kas bijis agrāk, es nezinu, bet, kad pē­dējo reizi biju aizbraucis, vajadzēja iejauk­ties. Ar Dimovu pirms mēneša es izrunājos pamatīgi. Nu, tu to dabūsi zināt. Pirms aiz­braukšanas viņš tev kā institūta direktoram uzskrīvēja sūdzību, tik garu kā lentenis. Kad būsi Ļeņingradā, izlasīsi.
   —   Pirms kādas aizbraukšanas? — pārvai­cāja Voļins, nospiezdams starteri. — Vai tad viņš kaut kur aizbrauca?
   —   Vai tad tu nezini? — brīnījās Ankudi­novs. — Vēl tagad viņa nav «Tuskarorā». Aizbrauca uz Filipīnām. Tur Sebu šajās die­nās atklāj starptautisko simpoziju, kas veltīts mūsdienu rifu būvēm.
   —   Zinu, — teica Voļins. — Uz simpoziju vajadzēja braukt man, bet tad nolēmām sūtīt Rozanovu. Tātad viņi aizbrauca abi?
   —   Tavas prombūtnes laikā viss tika pār- spēlēts. Rozanovs ir «Tuskarorā», bet Dimovs aizbrauca uz Filipīnām.
   —   Pāvelam Stepanovičam ir iepatikusies ārzemju braucieni, — negaidīti skarbi no­teica Voļins. — Šobrīd viņam nevajadzēja atiet nost no «Tuskaroras»… Redziet, cik slikti ir, kad institūta direktors aizbrauc uz ilgāku laiku, — pasmīnējis viņš pēc brītiņa piebilda.
   Strauji uzņēmis ātrumu, Voļins ievadīja
   savu «Caiku» pa Vernadska prospektu pel­došo mašīnu straumē.
   —   Kas attiecas uz Dimovu, tad es ne vienu reizi vien esmu tevi brīdinājis, — līdzjūtīgi sacīja Ankudinovs, uzlikdams tuklo, sārto roku Voļinam uz pleca. — Bet tieši tas ir sīkums, ka viņš aizbraucis bez tavas ziņas. «Tuskarorā» ir mierīgāk, kad viņa tur nav. Ļaunāks ir kaut kas cits . .. Viņš uzskrīvējis kādu denunciāciju arī par tevi. Mēģinājis pie­runāt, lai Luhtancevs arī paraksta. Bet tas atteicies. Uzbrukumu ievadījis gudri… Uz­klūp perspektīvajiem plāniem, pierāda, cik bezjēdzīgi ir izvērst stacionārus dziļūdens pē­tījumus. Apgalvo, ka pagaidām «Tuskarora» ir robeža un ka iet dziļāk nozīmē ielaisties avantūrā. Spriedelē par taupību. Tā, redzi… Kam viņš aizsūtījis to melu rakstu, nezinu. Dzirdēju, ka uzrakstījis arī avīzei… Rakstu pagaidām gan nepublicēšot, bet denunciācija uzrakstīta ir… Es domāju, vai tikai par šo denunciāciju kāds labs tēvocis nav iedevis vi­ņam komandējumiņu uz Filipīnām?
   —   Dzīves sīkumi, — atteica Voļins, spēji uzgriezdams «Čaiku» uz tilta, — sīkumi, dār­gais Ivan Ivanovič. Par mani jau tik daudz rakstījuši… Galu galā katram ir tiesības ru­nāt to, ko viņš domā. īpaši, ja cilvēks ir dziļi pārliecināts, ka viņam taisnība. Arī es esmu pārliecināts, tāpēc man ir viegli… atkauties. Nekas dižens netiek paveikts bez šķēršļiem … Skatieties, cik skaisti, — turpināja Voļins, rā­dīdams uz milzīgās pilsētas panorāmu, kas pavērās no tilta. — Sevišķi mīlu Maskavu tādu — nespodras saules apspīdētu, ietītu dūmakā un rudens dzeltenumā, kas aizsedz tāles… Vienmēr sapņoju paklaiņot pa to naktī, kad ielas ir tukšas un skanīgas un pār Kremļa torņiem spīgo pilns mēness … Bet nekādi neiznāk . . . Laika, cik daudz laika pie­trūkst . .. Bet «Tuskarorā» būšu pēc pāris mēnešiem. Ātrāk nevaru.
   —   Pamēģini varēt, — īdzīgi izmeta Anku­dinovs, atvirzīdamies nostāk un no sāniem vērdamies Voļinā. — Pamēģini varēt, tāpēc ka vajag. Dimovam tomēr jāierāda viņa vieta, kad atgriezīsies. To vari tu vienīgais. Luhtan­cevs nevarēs, bet ko es — varu tikai noriet. Taču viņam tas bara-bir [7] .. . Viņš man daudzreiz ir teicis: «Jūs te esat zinātniskais konsultants un nejaucieties administratīvās lietās.»
   —   Vai tiešām tā teica?
   —   Apmēram tā …
   —   Vai jums, dārgais Ivan Ivanovič, nelie­kas, ka mēs paši dažreiz tiecamies ielikt ap­kārtējo cilvēku vārdos mazliet citādu domu nekā tā, kas tajos izteikta? Dimovs ir «Tus­karoras» priekšnieks. Dabiski, reizēm viņam ir jārīkojas kā administratoram . . . Taču, kaut gan viņam ir, teiksim, apstrīdamas vispārcil­vēciskas īpašības, viņš ir enerģisks un pras­mīgs administrators … Tas nav noliedzams.
   Un man jums ir liels personisks lūgums. Ne­aiztieciet viņu un nekaitiniet, kad viņš atgrie­zīsies no Filipīnām. Viņš taču acīmredzot zina jūsu attieksmi … Ir nepieciešams radīt «Tuskarorā» mierīgu, lietišķu atmosfēru … Kā saka, mūsu kopīgā dižā pasākuma intere­sēs. Dažreiz tā dēļ ir jāaizmirst antipātijas un … simpātijas.
   —    Klausoties tevī… — dusmīgi sāka An­kudinovs un piepeši aprāvās. Nenovērsdams skatienu no Voļina sejas, viņš domīgi pašū­poja galvu. — Zini, Robert, — Ankudinovs turpināja pēc īsas pauzes, — tu kļūsti aizvien līdzīgāks admirālim Kodorovam. Agrāk tā bija tikai ārējā līdzība. Es jau ne vienu reizi vien esmu teicis: ja viņu pataisītu par div­desmit gadiem jaunāku, bet tev uzvilktu mu­gurā admirāļa formu, jūs laikam nevarētu at­šķirt … Bet tagad tu sāc runāt un pat spriest kā viņš …
   —   Vai tas ir slikti vai labi?
   —   Nezinu … Domāju gan, ka cilvēkam vienmēr jāpaliek tam, kas viņš ir.
   —   Klāt esam, — sacīja Voļins, strauji no­bremzēdams. — Protams, jums taisnība . .. Tomēr palikt tam, kas cilvēks ir, nebūt ne­nozīmē palikt nemainīgam …

   Pie Simuširas krastiem plosījās rudens vētra. Orkāns dzina no austrumiem milzīgi augstus, putās sakultus viļņus. Kā tūkstošiem
   tonnu smagi veseri tie belza pa salas bazalta klintīm. Satracinātā okeāna varenie triecieni lika nodrebēt «Tuskaroras» sauszemes bāzes mājiņām. Slīpi krītošie saltā lielus pavedieni pātagoja cieši aizvērtos logus. Okeāns krāca, vējš svilpa un kauca; lietus strūklas kā bun­gas rībināja slēģu aizsargātās rūtis. Kā bais­mās vētras simfonijas vadmotīvs cauri viļņu smagajiem triecieniem un orkāna kaucieniem lauzās zema vibrējoša skaņa — monotona, vaidoša, bezgala grūtsirdīga skaņa.
   —   Mūsu šahta dzied, — priecīgi smaidī­dams, teica Koškins. — Gluži kā Sevastopo- les sirēna. Tikai stiprāk … Kad būsim pabei­guši lifta montāžu un aiztaisījuši ieeju, tad apklusīs. Bet man pat ir žēl, ka apklusīs. Pašlaik tā sarunājas kā dzīva … Labā lai­ciņā esat ieradies pie mums, Robert Jurje­vič, — turpināja Koškins. — Paskatieties, īsta Kuriļu vētra.
   —    It kā viņš nebūtu redzējis! — pasmējās Ankudinovs. — Esi gan tu joks, Koškin, kad uz tevi tā paskatos.
   Ankudinovs, Koškins un no rīta Simuširā atlidojušais Voļins sēdēja dziļos krēslos «Tuskaroras» sauszemes bāzes salonā. Par salonu sauca sauszemes bāzes vislielākās ēkas stūra istabu. Tajā stāvēja divi televizori, klavieres, magnetofons un radiola. Gar sienām slējās grāmatplaukti, grīda bija noklāta ar tepiķiem. Kamīnā, izstarojot tīkamu siltumu, gailēja … elektriskās «pagales» — Koškina izgudrojums. Lai iekurinātu šo kamīnu, va­jadzēja tikai piespiest pogu. Kad piespieda otru pogu, salonu piepildīja noturīga sve­ķainu skuju smarža. Sienās prasmīgi pa­slēptie plafoni deva nespožu, vienmērīgu gaismu.
   —   Jauki gan, — nomurmināja Ankudinovs, piestumdams krēslu pie kamīna un sildīdams rokas virs kvēlojošajām «pagalēm». — Tā vien gribas paurķēt tās ar kruķi, lai dzirkste­les pajūk. Bet kruķa nemaz nav …
   —    Kruķis bija, — paskaidroja Koškins, — bet vajadzēja aizvākt. Viens no Maskavas atbraukušais tiešām gribēja pabikstīt paga­les. Iebāza tajās kruķi, un uzreiz — īssavie­nojums.
   —   Esi apmierināts, Robert, ar «Tuska­roru»? — jautāja Ankudinovs, lūkodamies caur pieri Voļinā. — Tu taču neesi bijis te kopš vasaras, droši vien kopš tās dienas, kad, atceries, mēs abi krastā pie bākas gaidījām rītu …
   —   Bet vai jūs, Ivan Ivanovič, esat apmie­rināts? — ar pretjautājumu atbildēja Voļins.
   —   Kas man, vecam vīram, vajadzīgs… Novērojumi tiek veikti, kolekcijas papildi­nās — un labi vien ir.
   —    Ivans Ivanovičs ir apmierināts, — pa­ziņoja Koškins. — Kad nav apmierināts, tū­liņ sāpošās un brauc projām. Ir nedomā no­turēt. Bet nu jau divus mēnešus ciemojas.
   —   Tas pareizi, Koškin. Tagad es ar visu esmu apmierināts un visvairāk ar to, ka bei­dzot valda mierīga, lietišķa atmosfēra, katrs dara savu darbu, neviens netraucē cits ci­tam …
   Ankudinovs apklusa un it kā netīšām pa­šķielēja uz Voļinu. Tomēr Roberts Jurjevičs nepieņēma izaicinājumu, un vecais biologs, iekārtojies krēslā ērtāk, turpināja:
   —   Kodorovs arī ir izpildījis solījumu — «antidiversantu» tehnika ir aizvākta. Jūras dibena iemītniekus neviens sevišķi netraucē … Un priekšniecība darbiniekus nerausta. Labi, ka viņa nav. Kā mēdz teikt, bez nelaimes ne­būtu laimes.
   —   Bet kas dzirdams par Pāvelu Stepano- viču? — apjautājās Koškins. — Kā viņam ar veselību?
   —   Iet uz labo pusi, — sacīja Voļins.
   —   Pašlaik guļ slimnīcā Maskavā. Drīz nāks ārā, bet pirms atgriešanās uz šejieni brauks vēl uz sanatoriju. Viņam piedāvājuši ceļa­zīmi uz Cehoslovakiju, bet viņš izvēlējies Aizkaukāzu.
   —   Tagad viņu uz ārzemju turneju ne par kādu naudu ncpiedabūs, — smiedamies pie­bilda Ankudinovs, — tas ir, pēc Filipīnām…
   —   Jā, viņam nevedās, — piekrita Voļins.
   —   Viņš stāstīja man, ka to nelaimīgo astoņ- kāji, ko viņi noķēruši ekskursijā pa Sebu ri­fiem, turējuši rokā vairāki cilvēki, bet astoņ­kājis iekodis vienīgi Dimovam. Neviens nav domājis, ka šis astoņkājis tik indīgs. Tāpēc sākumā gandrīz neko nav darījuši. Bet, kad Pāvelam Stepanovičam parādījušās saindēša­nās pazīmes un kāds painteresējies par astoņ- kaji, izrādījies, ka tā ir pavisam jauna suga. Amerikāņi pat iesaukuši viņu par godu cie­tušajam — Octopus[8] dymovi. tas pagaidām ir vienīgais jaunās sugas pārstāvis. Lai kā simpozija dalībnieki meklējuši Sebu rifos, otru eksemplāru atrast nav izdevies.
   —   Kur tagad ir šis astoņkājis? — žāvāda­mies jautāja Ankudinovs.
   —   Maskavā, Dimovs atveda to sev līdzi, protams, iespirtotu.
   —   Būs jāapskata, — noteica vecais bio­logs. — Tagad teutologi [9] atklājuši tik daudz jaunu galvkāju sugu, ka traks var pa­likt. Bet, kad pārbauda rūpīgāk, izrādās, ka dažas sugas aprakstītas jau pirms gadiem četrdesmit.
   —   Un vai starp astoņkājiem bieži gadās indīgi? — apvaicājās Koškins.
   —   Tie, mīlīt, visi ir indīgi, — mierināja viņu Ankudinovs. — Visiem ir indes dzie­dzeri, kas atveras mutes dobumā, knābī. Bet astoņkāji kož nelabprāt un ļoti reti, tā ka jūsu Pāvelam Stepanovičam ir vienkārši lai­mējies … Tiesa, dažādas astoņkāju sugas šai ziņā atšķiras. Sajā gadījumā, spriežot pēc rezultātiem, Dimova astoņkājis ir bijis indīgs kā kobra. Ārkārtējs gadījums: indīgas perso­nas reti kad kož viena otrai…
   —   Kā jūs teicāt? — nesaprata Koškins.
   —   Es tāpat vien, runāšanas pēc, — atrūca Ankudinovs un, greizi paskatījies uz Voļinu, izšņauca degunu iielā, rūtainā kabatas lakatā.
   —   To es nezināju, — teica Koškins, izplez- dams rokas. — Pats tik daudz reižu esmu ķēris un tos, kas tup mūsu okeanārijā, ar pirkstu bakstījis … Mūžu dzīvo, mūžu mā­cies …
   —   Un tik un tā muļķi nomirsim, — pa­beidza Ankudinovs. — Tāpēc ka visu nav iespējams zināt. Lūk, piemēram, astoņkājis: vai tas ir saprātīgs radījums vai nav?
   —   Smadzenes ir, tātad saprātīgs.
   —   Spriedums pareizs, lai gan mazliet pri­mitīvs. Bet cik saprātīgs?
   —   Kas to lai zina …
   —   Vajadzētu uzzināt, Koškin. Tādēļ jau būvējam okeanārijus, novērojam. Man, pie­mēram, ir aizdomas, ka astoņkāji un citi galvkaju moluski ir visinteliģentākie okeāna iemītnieki no bezmugurkaulainajiem. Tāpēc es tos dziļi cienu …
   —   Es arī, — steigšus iesprauda Koškins.
   —   Bet kad mēs visu zināsim precīzi? — prātoja tālāk Ankudinovs. — Pat uzzinājuši, pat nodibinājuši kontaktu ar okeāna saprātī­gajiem iemītniekiem — ar delfīniem, valzi­vīm, kalmāriem, pat noslēguši ar viņiem draudzīgas savienības vai prātīgi pakļāvuši tos cilvēka gribai, mēs vēl aizvien būsim bez­gala tālu no visa zināšanas. Tas ir, ne mēs, protams, — mūsu tālie pēcteči. Viņiem izvir­zīsies jaunas lielas problēmas, jaunas dzīves mīklas … Zinādami daudz vairāk par mums, ari viņi ar sāpēm un skumjām spriedelēs par to, ka «nomirs muļķi». Un viņi tieksies kaut kur tālāk, uz priekšu, pretī neizzinātajam … Tā ir viena no galvenajām cilvēka īpašībām, bez kuras tas nebūtu kļuvis cilvēks. Iespējams, ka visinteliģentākajiem no okeāna iemītnie­kiem pietrūkst tieši šīs cilvēka īpašības. Tā­pēc tie arī palikuši … delfīni un kalmāri.
   —    Es pilnīgi piekrītu, — paziņoja Koš­kins. — Katram savs … Mēs esam uzbūvē­juši «Tuskaroru», sēžam te un spriedelējam, bet vakariņās mums būs marinēti kalmāri…
   —   Bravo, Koškin! — iesaucās Ankudinovs. — Lūk, ko nozīmē racionāla domāšana. No­lieku ieročus un uzaicinu doties vakariņās, lai praktiski pierādītu mūsu pārākumu pār kalmāriem …
   —   Bet mēs gribējām pagaidīt Marinu, — atgādināja Voļins. — Atcerieties, viņa apso­līja atnest un parādīt kaut ko interesantu …
   —   Ilgi viņa kavējas, — norūca Ankudi­novs, atkal atsēzdamies krēslā. — Aleksejs Pavlinovičs neuzmanīgi aizskāra manas dvēseles smalkākās stīgas, ieminēdamies par marinētiem kalmāriem …
   —   Marinā Vasiļjevna sen nav bijusi augšā, — sacīja Koškins. — Kā pagājušo sestdienu aizgāja uz staciju, tā vairs nav nākusi atpakaļ. Šodien kopā ar jums pirmo reizi šīs nedēļas laikā uznāca augšā. Tagad grib saposties… Ne jau katru dienu pie mums brauc viesi no Ļeņingradas.
   —    Ko viņa solīja parādīt? — piepeši no­prasīja Ankudinovs.
   Voļins papurināja galvu.
   —    Nezinu … Teica tikai — kaut ko inte­resantu … Cik es sapratu, viņas pēdējā dzel­mes maršruta rezultātu.
   —     Nejēdzība, — noburkšķēja Ankudinovs. — Man, savam tiešajam priekšniekam, neko nav ziņojusi. To maršrutu viņa veikusi pagā­jušajā nedēļā.
   —    Gribēja pārsteigt Robertu Jurjeviču, — teica Koškins. — Mēs tieši pagājušajā nedēļā uzzinājām, ka viņš drīz atlidos.
   —     Tik un tā nav nekādas kārtības, — neri­mās Ankudinovs. — Ja kaut kas jauns, tūlīt ir jāziņo.
   No kura laika jūs, Ivan Ivanovič, esat sācis turēties pie tik administratīviem uzska­tiem? — smaidīdams jautāja Voļins.
   —     Saskaņā ar norādījumiem no augšas cī­nos par disciplīnu, — paskaidroja Ankudi­novs. — Atcerieties, ko admirālis mums mā­cīja, — kārtību un vēlreiz kārtību …
   —    Cik es atceros, admirālis runāja par modrību un piesardzību, — atgādināja Vo­ļins.
   —   Tas jau nozīmē kārtību visur …
   —     Ne gluži… Bet lai nu būtu pēc jūsu prāta. Jā, bet kur tad ir Kodorova «protežē»? Neesmu viņu redzējis. Vai jau aizbrauca?
   —     Ir nedomā. Vakar vakarā ar zemūdeni «Maļutka» aizbrauca savās darīšanās. Solī­jās būt atpakaļ rīt. Vispār šis «protežē» nay slikts puisis. Nevienu netraucē. Pat palīdzēja novērojumos apakšā. Un kas par šahistu …
   —       Viņš Ivanam Ivanovičam zaudēja četr­padsmit šaha partijās, — pavēstīja Koškins.
   —       Trīspadsmit, — Ankudinovs izlaboja, paceldams pirkstu.
   —   Bet jūs viņam?
   —       Nevienā. Bet viņš nezaudē cerību ap­spēlēt mani.
   —   Kas viņš tāds ir?
   —        Gadus divdesmit piecus vecs puisis vārdā Kims . .. Dienesta pakāpi neizpauž, staigā civilā. Ļoti kluss, diezgan gudrs . ..
   —   Prot valodas, — papildināja Koškins.
   —   Japāņu, korejiešu, nu, un angju, protams. Japāniski runā labāk par mani .. .
   Nočīkstēja durvis. Salonā ieslīdēja Marina, tieva, slaida, ļoti vienkāršā melnā kleitā. Iesarkanie, īsi apgrieztie mati bija sasieti ar melnu lenti. Rokā bieza papīra rullis. Vīrieši piecēlās no savām vietām.
   —   Papriecājieties, — sacīja Ankudinovs,
   —   ņēmusi un nogriezusi savas jaukās bizes. Tāpat vien, ne par šo, ne par to.
   —        Traucēja strādāt skafandrā, — īsi pa­skaidroja Marina. — Šķiet, es visiem esmu likusi ilgi gaidīt. Piedodiet, lūdzu, Robert Jurjevič… Man vajadzēja pabeigt šo zīmē­jumu. Paskatieties. Vai tās nav tās pašas pē­das, par kurām Savčenko stāstījis Aleksejam Pavlinovičam?
   Marina steigšus atritināja rulli. Voļins un Ankudinovs nespēja novaldīt pārsteiguma iz­saucienus. Uz papīra lapas bija uzzīmēta krustveida nospiedumu ķēdīte, kas stipri līdzinājās amerikāņu okeanologu nofotogra­fētajām pēdām.
   —   Tā, — bargi sāka Ankudinovs, — tātad tu viena gāji uz Busoles līci. Pie tam vēl klusēji par to veselu nedē|u. Nu, zini, cara meita Ņesmejana, to es no tevis nebiju gaidī­jis …
   —   Tā nebija, Ivan Ivanovič, — taisnojās Marina, pārsteigti skatīdamās uz veco bio­logu. — Es negāju uz Busoles līci. Sos no­spiedumus atklāju vakar. Un nemaz nedo­māju, ka jūs interesējaties par problemāti- kām [10] … es zinu, ka roberts jurjevičs …
   —   Pagaidi, — pārtrauca Ankudinovs, ne­novērsdams skatienu no zīmējuma. — Nu, protams, Robert, tas ir tas pats radījums, kura pēdas nofotografējuši amerikāņi. Ak tad vakar? … Kādēļ neko neteici? — Ankudinovs atkal uzbruka Marinai.
   —   Es nezināju, ka tas tik svarīgi, — ap­vainota sacīja meitene, paraustīdama ple­cus, — jo tas taču ir tikai nospiedums un diezin cik sens … Mēs atradām dibenā daudz nospiedumu, es tos zīmēju, fotografēju. Zī­mējumus parādīju jums, bet jūs nekad se­višķi neinteresējāties par tiem. Ja tas būtu bijis kaut kas dzīvs… Man ne prātā ne- naca, ka tadi zīmējumi ir jārada bez kavē­šanās.
   —   Ne visi, bet tieši šis!
   —   Saprotiet jel, es nezināju … Roberts Jurjevičs interesējās par nospiedumu, ko bija redzējis Savčenko … Tas zīmējums nav sa­glabājies, un es domāju …
   —   Mazāk domājiet un ātrāk apstrādājiet novērojumu materiālus. Tās > ir unikālas pē­das, bet tu tik ilgi klusēji par tām…
   Marinas lielās acis kļuva aizdomīgi valgas. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet tikai nopūtās un novērsās.
   Voļins uzmanīgi piedūrās meitenei pie ro­kas.
   —   Tas ir ļoti interesants atradums, — viņš sacīja. — Rets un interesants. Mēs visi esam jums ļoti pateicīgi. Un man jums jāat­vainojas, Marina Vasiļjevna… Es nepazi­ņoju «Tuskarorai» par fotouzņēmumu, ko da­būju no amerikāņiem. Jāatzīstas, gaidīju, ka viņi publicēs savus atzinumus. Bez tam tas fotouzņēmums izdarīts ļoti tālu no šejienes. Bet Ivans Ivanovičs jums laikam ir kaut ko stāstījis, tādēļ viņš patlaban …
   —   Neko neesmu stāstījis, — strupi aprāva Ankudinovs, — un viņai tik un tā vaja­dzēja … saprast. Tā, redzi…
   —   Ak jūs arī neko neesat stāstījis… — teica Voļins. — Tad viss ir skaidrs … Vēl­reiz atvainojos, Marina.
   —       Es vairs galīgi neko nesaprotu, — iz­brīnījusies teica meitene. — Kādēļ jums ienāca prātā atvainoties, Robert Jurjevič?
   —   Gan vēlāk sapratīsi, — noteica Ankudi­novs, atmezdams ar roku. — Stāsti, no ku­rienes pēdas.
   —   Tas ir netālu no stacijas — metru piec­desmit uz ziemeļiem. Mēs vakar izgājām ārā kopā ar Kimu. Viņš gribēja parādīt jaunu jū­ras zvaigžņu sakopojumu. Mēs gājām nevis pa parasto trasi, bet mazliet vairāk uz aus­trumiem un nelielā palejiņā uzdūrāmies šiem nospiedumiem. Nofotografēt tos bija grūti. Nospiedumi ir ļoti lieli. Tāpēc mēs tos tikai izmērījām, bet vēlāk es pēc atmiņas uzzī­mēju. Šorīt zīmējums vēl nebija pabeigts un es to neparādīju, kad jūs bijāt nonācis sta­cijā. Es nezināju, ka …
   —   Tātad arī Kims redzēja šīs pēdas? — pārjautāja Ankudinovs.
   —   Mēs mērījām kopīgi, bet vēlāk Kims ap­solīja nofotografēt pēdas no augšas — brau­cot ar «Maļutku». Droši vien viņš rīt atve­dīs fotogrāfijas.
   —   Interesanti, — nomurmināja Ankudi­novs. — Ieraudzīja un uzreiz aizpeldēja kaut kur…
   —   Ņemot vērā mērogu, katrs krustveida nospiedums ir ap metru caurmērā, — sacīja Voļins. — Cik garas tad ir visas pēdas kopā?
   —   Nospiedumi saglabājušies tikai šaurā dūņainas grunts josliņā. Apkārt ir klinšaina grunts — lava. Uz tās nekas nav redzams. Pēdu kopgarums ir apmēram seši metri — seši krustveida nospiedumi ķēdītē, kā manā zīmējumā. Pirmais un pēdējais nospiedums nav pilnīgi. Pēdas šķērsoja paleju iešķībi.
   —   Ļoti interesanti, — sacīja Voļins, uz­manīgi aplūkodams zīmējumu. — Un viss gandrīz tāpat kā amerikāņiem: uz mīkstākas grunts pēdas pārtrūkst. Tas priekšmets acīm­redzot ir diezgan smags, bet pēdas atstāj tikai dūņās… Es palūgšu jūs, Marina, jau pirmajā kopīgajā maršrutā parādīt mums šos nospiedumus oriģinālā …
   —   Zēl, ka es nevarēšu apskatīt, — nosūk- stījās Ankudinovs.
   —   Apskatiet no batiskafa, — ieteica Koš­kins. — Varu aizvest jūs kaut rīt.
   —   Tas nav tas, — atbildēja biologs. —Bet laikam vajadzēs tā darīt. Iznāk gan intere­santi: Kodorovam būs divreiz vairāk ko uz­traukties … Pirmkārt, Marinas zīmējums ir ūdens uz manām dzirnavām: visdrīzāk šīs pēdas pieder kādam dziļūdens radījumam, kas dzīvo Kuriļu ieplakā. Otrkārt, Kodorova jūrnieciņi palaiduši garām tādas pēdas. Ad­mirālis teica, ka viņi esot nofotografējuši visu dibenu ap «Tuskaroru». Tici nu šiem fotouzņēmumiem.
   —   Patiešām, — piekrita Voļins. — Es ne­sen redzēju pie Kodorova jūras dibena foto­uzņēmumu komplektu. Tur nekā tamlīdzīga nebija. Tiesa, jūrnieki sevišķi rūpīgi bija foto­grafējuši pret Busoles līci vērsto nogāzi: bija gribējuši atrast nospiedumus, par ko Alekse­jam Pavļinovičam stāstījis Savčenko … Bet arī uz ziemeļiem no stacijas ir nofotografēta paliela platība. Cik noprotams, pēdas, ko vakar atradusi Marina, palikušas tieši starp fotouzņēmumiem. Ari tas pierāda, kādas priekšrocības ir maršrutiem tieši pa jūras di­benu. Tad nekas netiks palaists garām.
   —   Bet vai Busoles līča fotouzņēmumi rāda kaut ko ievērības cienīgu? — jautāja Anku­dinovs.
   —   Neko, ja neskaita visu iespējamo kon­strukciju un laikmetu nogrimušo kuģu kar­kasus.
   —   Tās mantas visur papilnam, — atteica biologs. — Okeāni ir kļuvuši par cilvēku un kuģu kapsētu kopš tās pašas dienas, kad cil­vēks iemācījās peldēt. Tikai ap «Tuskaroru» ir samērā tīrs. Nogāze stāva, galvenokārt klinšaina, bet periodiskas dziļas straumes aiz­nes visas kuģu paliekas uz dienvidiem, uz Busoles līci. Pašā līcī jābūt īstai izgāztuvei.
   —   Līcī bieži novērojamas dibena dūņu straumes, — teica Marina. — Tās noslīd gar nogāzēm un apglabā bojā gājušos kuģus. Mēs redzējām tur vairāku tvaikoņu karka­sus. Pat tvaikoņi ir gandrīz aprakti smiltīs un dūņās. Bet tos taču sāka būvēt ne visai sen.
   —   Busoles līcī pašlaik veidojas interesanta ģeoloģiskā formācija, — sacīja Voļins, — duļķu straumju sanests slānis, kur smiltis mijas ar dūņām, ar kuģu paliekām un cilvēku skeletiem kā izrokamo faunu. Ķādreiz šis
   slānis liks lauzīt galvu ne vienam vien nā­kamo paaUdžu ģeologam …
   —   Nu, nogulsnes ātri uzkrājas tikai pie krastiem, — iebilda Ankudinovs. — Okeāna dziļūdens ieplakās dibena dūņas nogulsnējas ārkārtīgi lēni. Viss, kās nogrimis cilvēces vēstures laikā, kā uz delnas — uz pašas di­bena virsmas. Ja gribi, ņem un velc ārā vikingu laivas, feniķiešu trirēmas*, dženo- viešu galēras, portugāļu karavellas, fregates, korvctes, laivas, brigas, šonerus, brigantīnas, kliperus un tā tālāk. Pēcnācēji ar mūsu palī­dzību radīs vēl dažu labu kuģu arhitektūras vēstures muzeju… Un visus eksponātus tādiem muzejiem dos jūras un okeāni…
   —   Atklātā okeānā nogrimušu kuģu ir daudz mazāk nekā pie krastiem, — savu vie­dokli izteica Voļins. — Agrāk turējās vairāk pie krasta, bez tam atklātā akvatorijā kuģu bojā ejai ir mazāk iemeslu. Vēl nesen angļi meklēja savu nogrimušo zemūdeni. Diezgan sīki pārmeklēja četri simti reiz astoņi simti kvadrātkilometru lielu laukumu. Šajā lau­kumā uzgāja ap divi tūkstoši kuģu karkasu. Nav grūti aprēķināt, ka tas nozīmē vienu nogrimušu kuģi uz simt sešdesmit kvadrātki­lometriem jūras dibena. Nav nemaz tik daudz, īpaši ja ņem vērā, ka tas noticis Atlantijas okeānā. Tiesa, vairums šo kuģu ir lieliski saglabājušies, tikpat kā nav pārklāti ar dū­
   ņām, tos pat būtu varējuši izmantot, ja vien savlaicīgi būtu izcēluši .. .
   —   Tik un tā muzejiem pietiks, — norūca Ankudinovs. — Bet vai tomēr nebūtu laiks ēst vakariņas? Noslēpumainu pēdu zīmējumi ir laba lieta, bet marinēti kalmāri arī ir kaut kas … Vai tā nav, Koškin?
   —   Nav vārdam vietas, Ivan Ivanovič, — labprāt piekrita Koškins. — Starp citu, ja rīt domājat paceļot pa jūras dibenu, — viņš turpināja, uzrunādams Voļinu, — lūdzu, iz­mēģiniet mūsu jaunumu. Kamēr tur pie jums būvē lielas bezceļa mašīnas, mēs te sameis­tarojām paši savu, mājas kārtībā, ārpus plāna. Trīssimt metru dziļumā ved četrus cilvēkus. Protams, skafandros, jo mašīna ir vaļēja. Domāju, ka vilks arī sešsimt metru dziļumā, protams, ja nesaspiedīs vairogu uz akumulatoriem. Mēs taisījām to bez sevišķiem aprēķiniem. Kā saka, mēģināts nav zaudēts. Ja nevilks — iesiet kājām.
   —   Tātad tās savas bezceļa mašīnas dēļ tu nīksti te divus mēnešus? — jautāja An­kudinovs.
   —   Un jūs domājāt, ka šahtas lifta dēļ? … Lifts ir ikdienišķa lieta. Metro būvētāji paši tiks galā.
   —   Patīkams pārsteigums, — sacīja Voļins. — Katrā ziņā izmēģināsim, rīt pat. . . Cik liels tad ir jūsu bezceļa mašīnas darbības rādiuss, Aleksej Pavlinovič?
   —       Kas to lai zina. Viss atkarīgs no aku­
   mulatoriem un grunts. Var būt, ka ari trim kilometriem pietiek …
   —   Lieliski …
   Uz galda iešķindējās telefons. Voļins pa­cēla klausuli.
   —        Klausos, — viņš sāka, un piepeši viņa sejas izteiksme krasi mainījās. Skatiens kļuva skarbs un koncentrēts, grumbas dziļākas. Viņš cieši saknieba lūpas un deva klāteso­šajiem zīmi palikt salonā.
   —        Kas tad vēl? — neapmierināts ievaicā­jās Ankudinovs, mīņādamies pie durvīm.
   Koškins un Marina satraukti saskatījās, un Marina ātri piegāja pie telefona galdiņa.
   —        Sapratu, — teica Voļins. — Dodiet trauksmes signālu robežsargiem, bet mēs tū­liņ steigsimies pie jums.
   Viņš nolika klausuli un piecēlās.
   —        Zvanīja no apakšas Rozanovs. Novēro­tājs dibena tuvumā ziemeļaustrumos tikko pamanījis violetu gaismu. Spīdošais objekts lēni tuvojas stacijai. Pašlaik viņi stacijā ir divi. Es teicu, ka došos turp .. .
   —   Es arī, — žigli piemetināja Marina.
   —        Nē, jūs paliksiet šeit, — stingri noteica Voļins.
   —   Bet, Robert Jurjevič, es …
   —        Strīdēties nav laika! Pavēlu palikt šeit. Man līdzi nāks Koškins. Ceru, jums nebūs iebildumu, Aleksej Pavlinovič?
   —   Protams, — sacīja Koškins.
   —        Tad ātri uz šahtu. Jūs, Marina, lūdzu, ejiet radiokabīnē un uzturiet nepārtrauktus
   sakarus ar staciju, ar mums, kamēr mēs lai­dīsimies lejā, un … drošības labad ar robež­apsardzes posteņa priekšnieku.
   —   Bet es? — jautāja Ankudinovs.
   —   Jūs būsiet Marinas Vasiļjevnas rezerve.
   —   Ak tu nelietis, nevarēja ierasties stundu vēlāk! — nopurpināja vecais biologs. — Ma­rinētie kalmāri nu ir vējā …

   Fremla kungs — veiksmīgs Singapūras komersants — šodien bija neapmierināts… Viņu nepriecēja ne agrā rīta dzestrums, ne vieglā vēsma, kas bija piepūtusi logu aizka­rus kā buras, ne palmu šalkas lietus atspir­dzinātajā dārzā, ne krāšņā ostas, pilsētas un okeāna ainava līdz galam atvērtajās durvīs.
   Kad mis Misiko, mazina japāniete, apbu­roša kā porcelāna lellīte, — Fremla kunga personīgā sekretāre — ienesa uz paplātes kū­pošas melnas kafijas tasi, Frernls ar elkoni atbīdīja atplēsto vēstuļu kaudzi, kas gulēja uz rakstāmgalda, un, paberzējis ar plaukstu kailo, punaino galvvidu, izspieda caur zo­biem:
   —   Pēc dažām minūtēm būs klāt tas… melnādainais … Nu, zini, par ko es runāju?
   —   Misters … Isambajs?
   —   Iespējams, ka tagad viņu sauc tā.
   Ievedīsi pie manis, un tā kā neviens nenāktu iekšā. Saprati?
   —   Sapratu, kungs.
   —. Vai Toti ir atgriezies?
   —   Ir, kungs.
   —   Nu, un? …
   Misiko noliedzoši papurināja graciozo gal­viņu, ko rotāja augsta frizūra.
   Fremls nolamājās caur zobiem:
   —       Neģēļi!… Lai gaida un neiet nekur prom.
   —   Labi, kungs.
   —   Radiogramma no Sebu?
   —   Nav bijusi, kungs.
   —   Kas vēl?
   —   Zvanīja no ostas. «Ankri» ir piekrauts.
   —   Vai viss sagājis iekšā?
   —       Viss, kungs, bet simt piecdesmit kastes tējas vajadzējis noņemt.
   —   Kur tās ir pašreiz?
   —   Sakrautas piestātnē, kungs.
   —        Ir gan stulbeņi! Liec, lai tūliņ aizgādā uz noliktavām. Piezvani ostas pārvaldei un paskaidro — kastes noņemtas tāpēc, ka apak­šējā tilpnē atklāta sūce. Saprati?
   —   Sapratu, kungs.
   —   Ej.
   Misiko izgaja un tūliņ bija atpakaļ.
   —   Misters Isambajs, kungs.
   Fremls atstūma neizdzerto kafiju un no­lika uz galda smagās, spalvainās rokas.
   —        Lai ienāk, un nevienu nelaid iekšā! Aiz­ver balkona durvis!
   Misiko izpildīja rīkojumu un izslīdēja no istabas. Kabineta durvis plaši atvērās, ielaiz- damas neliela auguma druknu cilvēku baltās čičunčā biksēs, spilgtā pār biksēm izlaistā zīda kreklā, melnās brillēs un melnā feskā. Viesis kliboja, balstīdamies uz resna, ar kaulu inkrustēta spieķa. Vērīgi apskatījis kabinetu, viņš piegāja pie galda, klusēdams palocījās un, negaidīdams aicinājumu, atlai­dās dziļajā krēslā. Tad noņēma melnās brilles un sāka slaucīt tās ar mutautiņu, laiku pa laikam pētoši paglūnēdams uz Fremlu. Ko­mersants klusēja un ar riebumu skatījās uz viesi. Tas beidza slaucīt brilles, rūpīgi salo­cīja mutautiņu, iebāza kabatā, atspieda galvu pret masīvo spieķa rokturi un, acis nemirk­šķinādams, urbās Fremlā. Viesa melnīgsnējā, spīdīgā seja bija sastingusi, dzeltenīgie acu baltumi paslēpušies kaut kur zem biezajām, melnajām uzacīm. Klusuma brīdis bija diez­gan ilgs. Beidzot Fremls neizturēja.
   —   Nu? — viņš jautāja, bungodams ar pirkstiem pa galda pulēto virsmu.
   —   Jautājiet, — kā atbalss atsaucās viesis.
   —   Ar ko esi atnācis?
   Viesa tuklā seja noraustījās. Viņš aplaizīja biezās lūpas un salti sacīja:
   —  Ciest nevaru, ka mani uzrunā ar «tu». Es jums reiz to jau teicu.
   Fremls nemierīgi sagrozījās krēslā. Ieslēdza uz galda stāvošo ventilatoru. Pavērsa gaisa strūklu sev sejā. Tad teica:
   —   Ieradums … Sāku zaudēt labās manie­res. Atvaino, princi… Tas ir, atvainojiet…
   —   Tā jau ir labāk, — atzina viesis. — Bet princi vajadzētu aizmirst. .. Tātad ar ko mēs sāksim?
   —   Ar to, ka nevajadzēja te tagad rādī­ties, — negaidot aizsvilās Fremls. — Tikties personiski nebija nepieciešamības. Drīzāk otrādi. .. Nav īstais laiks. Ja šefs dabūs zi­nāt …
   —   Viņš jau zina.
   —   Ko? … — Fremla balss aizlūza. Uz se­jas izspiedās sviedru lāses.
   —   Šefs zina, — atkārtoja viesis. — Un visas monētas jau ir pie viņa … Visas, iz­ņemot vienu. Bet varbūt izņemot divas?
   —   Kad tu viņu… redzēji? Tas ir, jūs… redzējāt…
   —   Vakar.
   —   Bet kur un kā?
   Isambajs pasmējās.
   —   Tas nekrīt svarā … Viņš pats uzmek­lēja mani. Droši vien viņš jums vairs neuz­ticas, Freml…
   —   Bet es neticu … — sāka Fremls, smagi elpodams.
   Ironiski skatīdamies uz komersantu, Isam­bajs uzlika uz galda malas kreiso roku, kas bija nosēta ar gredzeniem. Fremls piepeši pamira; rotas viesa pirkstos bija viņu it kā paralizējušas, un viņam trūka spēka novērst skatienu no tām. Iespiedis spieķi starp ce­ļiem, Isambajs ar labās rokas diviem pirk­stiem nesteidzīgi pacēla lielu, melnu akmeni vienā no gredzeniem. Akmenim otrā pusē pazibēja zelta hieroglifs. Ieraugot hieroglifu, Fremls piesarka, viņam aizrāvās, elpa; viņš gribēja piecelties, bet tūliņ pat bezspēcīgi at­slīga atpakaļ krēslā. Komersanta apakšžoklis bija atkāries, acis kļuvušas apaļas.
   —   Tas ir viss, — teica Isambajs, atlikdams akmeni vietā.
   Fremls piespieda trīcošās rokas pie krūtīm un zemu nodūra galvu.
   —   Es paklausu, — viņš nočukstēja tikko dzirdami.
   Isambajs pasmīnēja un izstiepa roku, lai pavērstu ventilatora atspirdzinošo strūklu pret sevi.
   —   Tā būs labāk, — viņš nodudināja, at­zveldamies krēslā.
   Pamanījis, ka Fremls vēl aizvien raugās viņā ar neslēptām šausmām, Isambajs atkal pasmīnēja un piebilda:
   —   Nebaidieties, kolēģi, šefs nav izteicis jums liktenīgo frāzi…
   Ar mokām atvilcis elpu, Fremls sāka slau­cīt ar sviedriem noplūdušo seju.
   —   Vēl nav izteicis, — turpināja Isambajs. — Varbūt vispār neizteiks … Bet jums būs uz laiku jānozūd. Jums ir jāsaslimst un jāaizbrauc… Brauciet uz Cīli. Tur netālu no Valdivijas ir laba sanatorija. Šefs piešķir jums atvaļinājumu uz pusgadu. Pilnvaru va­dīt firmas lietas atstāsiet kādam … Kam vis­vairāk uzticaties un simpatizējat. Piemēram, man …
   Isambajs it kā nejauši uzsita ar pirkstu pa melno gredzena akmeni.
   —   Paklausu, — nomurmināja Fremls.
   —   Jūs, protams, interesē, kāpēc manās ro­kās ir melnais akmens un kāpēc jūs, šefa uzticamības persona, tiekat atcelts, — at­sāka Isambajs, paņemdams cigāru no grez­nas lādītes, kas stāvēja uz galda.
   Fremls neatbildēja.
   —   Interesē vai nē?
   —   Kā jūs … vēlaties.
   —   Jūs sākat man patikt, Freml, — turpi­nāja Isambajs, smēķēdams cigāru. — Es vē­los šo to jums paskaidrot. Iemeslu ir trīs: pirmais — jūsu sūtnis Sebu divreiz kļūdī­jās … To padomju zinātnieku nevajadzēja aiztikt. Jūsu kretīns pat nepārliecinājās, kas ieradies uz simpoziju. Sis cilvēks mums bija vienaldzīgs… Nu, bet, ja reiz «mašīna bija sākusi darboties», tad vajadzēja nodarīt līdz galam. Līdz saprātīgam galam … To cilvēku aizveda uz Maskavu un, šķiet, ir pat izārstē­juši. Vēl vairāk — jūsu cilvēki nepaguva ap­mainīt astoņkājus. Astoņkājis arī ir Maskavā. Ja kāds tiks klāt, var iziet slikti. Jums jo sevišķi… Vai zināt, kāpēc Toti neizdevās satikt jūsu sūtni, kas atbild par operāciju Sebu? Jūs sagādājāt šefam liekas rūpes. Viņš bija spiests tērēt savu dārgo laiku tādiem sī­kumiem … Vārdu sakot, šefs kādam ieminē­jās, ka nav apmierināts… ar jūsu sūtni. Pagaidām ar viņu vienīgo . ..
   Fremls smagi elpoja un tikko spēja slau­cīt pār seju ritošos sviedrus.
   —   Tas ir pirmais iemesls, Freml. Otrs — jūsu izklaidība ar tām zelta monētām. Bet varbūt ne tikai izklaidība. Dažiem ir aizdo­mas, ka jūs esat apvedis ap stūri šefu. Bet tas ir briesmīgi, Freml. Apvest ap stūri pašu šefu! Tika nolemts atstāt desmit zelta rūpijas, vai nav tiesa?
   —   Tieši tik daudz arī palika, zvēru jums,— iesaucās komersants. — Visas pārējās, kas tika izņemtas no .. .
   —   Bez liekiem vārdiem, Freml.
   —   Viss pārējais manis paša acu priekšā pārkausēts. Var pārbaudīt, nosverot iegūtos stieņus.
   —   Stieņu svars neko neliecina. Tās bija veca kaluma monētas, to svars varēja ne­daudz atšķirties. Bez tam dažas varēja drusku pašķīst, divsimt gadu atrodoties sāls­ūdenī. Tātad ir aizdomas, ka nepārkausētas palikušas nevis desmit, bet vienpadsmit mo­nētas. Bet mēs, — Isambajs uzsvēra vārdu «mēs», — vēl joprojām nezinām, kur palikusi vienpadsmitā.
   —   Desmit… Tikai desmit… Es pats at­lasīju labākās. Sešas paņēma šefs. Četras palika pie manis. Trīs es nodevu Bruno Lote- ram.
   —       Tās trīs arī ir pie šefa. Viena ar cau­rumu no lodes, kas aizraidījusi Loteru pie viņa slavenajiem senčiem.
   —       Tas nevar būt… Tātad Loters nebija neko izdarījis ar monētām?
   —   Nepaguva.
   —   Bet kāpēc?
   —       Jums tas nav jāzina. Taču seši plus trīs ir deviņi, Freml …
   —        Desmitā ir pie manis. Tā tika nozagta, bet… mēs tūdaļ pat dabūjām to atpakaļ. Toti to labi nostrādāja.
   —        Zinu… Bet vai cilvēks, kas nozaga desmito monētu, nevarēja nozagt arī vien­padsmito?
   —   Vienpadsmitās nebija.
   —        Lūdziet allahu, Freml, lai viss būtu tieši tā …
   —   Allahs ir liels!
   —        Patiesi liels, bet nekad nespēj paredzēt, kāda būs cilvēka muļķība … Tieši tā iznāca ar Bruno Loteru.
   —   Viņu izvēlējās pats šefs.
   —   Bet nogādāt pie malas nospriedāt jūs?
   —        Citas izejas nebija. Viņš bija gatavs nostāties uz nodevības ceļa. Ir pierādījumi… Es baidījos, ka jau Kasablankā, sliktākā ga­dījumā Dakārā, viņš dosies rokā starptautis­kajai policijai.
   —        Ar viņu sen jau nav kārtībā … Un šefs ne vienmēr uzticējās viņam. Gaidīja tikai, kāds iznākums būs viņa darbam ar delfīniem. Bet Bruno vilka garumā … Droši vien šefs bija izraudzījies viņu misijai ar monētām, lai pēc tam nogādātu pie malas… Un ne gailis pakaļ nedzied. Bet pat šefs nebija rē­ķinājies ar tik sensacionālām beigām. Un tik pārsteidzīgām …
   —   Es atkārtoju — citas izejas nebija. Vēl dažas minūtes, un varēja būt par vēlu.
   —    Nieki, Freml. Jūs sajaucāt šefam visas kārtis. Vai tikai jūs neiedomājaties, ka jūs vienīgais bijāt atbildīgs par visu operāciju? Ja Loters būtu riskējis un gājis uz policiju, viņš šķirtos no dzīves, nepaguvis atplest muti. Un bez trokšņa vai gandrīz bez trokšņa. Un, galvenais, bez sekām. Bet jūsu «efektī­gais triks»! Viss jūsu pasākums būtu bei­dzies ar izgāšanos, ja Kasablankā nebūtu ga­dījušies mani ļaudis. Jūsu čūska Mi spēja tikai likvidēt Bruno. Bet monētas? Ar monē­tām vajadzēja nodarboties maniem zēniem.
   —   Es nezināju, ka šīs nolādētās rūpijas vēl ir pie Lotera. Es nekad nebūtu …
   —   Netaisnojieties, Freml. Labākā gadījumā jūs esat izdarījis muļķības, sliktākā — mēģi­nājis pastrādāt noziegumu. Laime vēl, ka es biju nomodā . ..
   —   Ak tā, — Fremls teica, sažņaugdams dūres, — es sūtīju Mi izsekot Loteru, bet kāds no jūsējiem izsekojis viņu.
   —   Viņus abus! Mūsu darbā nedrīkst snau­duļot. Un šodien es lepni varu paziņot: man un maniem zēniem ir veicies labāk nekā jums, Freml, nekā jums pašam … Bet lai nu pa­liek! Lūk, tādēļ man šodien pirkstā ir gre­dzens ar melno akmeni. Šefs apbalvo uzti­cīgos un laimīgos! Bet jūs gaida brauciens uz Valdiviju.
   Tātad manas «atvaļināšanas» trešais iemesls ir Lotera lieta? — sakodis zobus, jautāja Fremls.
   —   Ticiet man, jūs vēl esat izkūlies cauri lēti, kolēģi … Gan jūs, gan tā mazā čūska, kura sacēla troksni Kasablankā. Vienkārši nepazīstu šefu! Lai nu ko, bet viņu nekādā ziņā nebija vērts žēlot… Jā, kur viņa ir pat­laban? Aizslīdēja tik veikli, ka pat mēs pa­zaudējām viņas pēdas.
   —   Vai jums neliekas, mister … Isambaj, ka jūs pašreiz mazliet pārkāpjat savas piln­varas? — klusi jautāja Fremls, neskatīda­mies uz sarunu biedru.
   —   Iespējams, — nopūzdamies piekrita Isambajs, — lai allahs man piedod. Loters šefam tomēr bija trakoti nepieciešams. Vēl kaut vai dažus mēnešus. Šefs ļoti cerēja uz viņa delfīniem. Lotera misija Amerikā nozī­mēja ne tikai Mataramas rūpijas. Viņam va­jadzēja izdibināt par amerikāņu darbiem ar delfīniem. Tagad nav neviena, kas turpinātu Lotera eksperimentus. Un mums var aizsteig­ties priekšā. Krievi un amerikāņi arī pēta delfīnu valodu. Cenšas nodibināt ar tiem kontaktu. Tā ir liela spēle, Freml. Spēle par sabiedrotajiem okeānā. Šefs teica, ka nebū­šot viegli sameklēt kādu Lotera vietā … Sa­protiet, Lotera noslepkavošanu, ja grib, var iztulkot kā nodevību. Jūsu nodevību, Freml… Bet šefs padomāja un atbrīvoja jūs no bries­mīgajām aizdomām. Viņš apvaino jūs tikai muļķībā, galīgā muļķībā, kolēģi. Acīmredzot jūs paglābusi sensenā draudzība ar Loteru un gatavība upurēt visu — pat draudzību. Ja nemaldos, Bruno ir jūsu vecs draugs? Jūs dienējāt kopā pēdējā karā. Šķiet, sabiedrotie jums abiem Nirnbergā piesprieda nāves sodu? Starp citu, aizmuguriski … Nu, nu, nevandīsim augšā vecas atmiņas. Tā ka sa­kiet paldies šefam, Freml. Varat teikt paldies arī man … Ja futrālis ar Mataramas rūpijām būtu nonācis policijas nagos, jums klātos plāni. Šefs bija sācis piešķirt pārāk lielu no­zīmi šīm nolādētajām monētām. Bet vēl kaut kas cits bija licis Interpolam [11] ļoti cītīgi no­darboties ar Lotera lietu. Viņi kaut ko ir uzostījuši, bet ko? Šķiet, pat šefs to vēl ne­zina.
   —   Vai tiešām es tiku krāpts? Loteram se­koja ne vien Mi. No Lisabonas man ziņoja …
   —   Jā, Freml, jūs vairs neprotat izvēlēties cilvēkus. Jūsu ļaudis jūs pievīla trīs reizes — Sebu, Lisabonā un Kasablankā. Jūsu uzti­camie ļaudis, Freml .. . Un te, Singapūrā, arī. Puisis, kas nozaga zelta monētu … vienu monētu, kā jūs apgalvojat, taču arī sen jau strādāja pie jums.
   Fremls nokāra galvu un klusēja.
   —   Es sapratu, — beidzot viņš teica. — Šo­vakar braukšu projām… Te būs seifu un slēptuves atslēgas.
   Viņš nosvieda uz galda atslēgu saišķi.
   —   Paldies, Freml. — Isambajs paķēra at­slēgas. — Neaizmirstiet vēl pilnvaru … Mani te gan pazīst, bet drošs paliek drošs.
   —   Labi… Bet tagad es gribētu pabūt viens . ;.
   —   Jūs esat brīvs, Freml. Varat iet. Tikai pirms aizbraukšanas jums būs jānokārto vēl kāda neliela lietiņa .. . Tas ir šefa lūgums, Freml. Pat vairāk kā lūgums. Ceru, ka jūs to nenoraidīsiet?
   —   Ko vēl jūs no manis gribat? — nočuk­stēja Fremls, sažņaugdams zem galda dūres.
   —   Ne es, bet gan šefs … Saprotiet, runa būs par Mi. Šefam kaut kā kļuvis zināms, ka meitene it kā atgriezusies Singapūrā. Ja tā, tad no viņas un droši vien arī no jūsu puses, Freml, tā ir liela muļķība. Viņai var sekot. Nav izslēgts, ka viņa atvedusi sev līdz «asti»… Man stāstīja, ka šajās dienās Singapūrā parādījies kads Gaspars Moluano. Vai jūs viņu nepazīstat? Tas ir starptautiskās policijas inspektors no Kasablankas. Viņš personiski izmeklējis Bruno slepkavības lietu. Šķiet, viņš nav nekāds dumjais. Starp citu, es negribu neko apgalvot, Freml… Moluano kungs ieradies civilā. Iespējams, ka viņš ceļo sava prieka pēc un tikai aiz laimīgas sagadīšanās Singapūras lidostā ticies ar ģenerāli Kolliju. Sis vārds jums, protams, ir pazīstams. Jūs viņu pazi­nāt kā majoru un pulkvedi, bet pirms divām nedēļām viņš kļuvis par ģenerāli. Ar armijas cilvēkiem un policistiem tā gadās, Freml… Jūs arī sen jau būtu ģenerālis, ja jūsu Hitle­ram savā laikā būtu izdevies karā uzvarēt. Tātad šefs lūdza pateikt, lai jūs, vākdamies projām no Singapūras, neaizmirstu paķert līdzi Mi. Diemžēl man nav tas gods pazīt viņu personiski. Jums viņa jāsameklē un jā­ved sev līdzi uz Valdiviju. Bet lai allahs stāv jums klāt, ja notiks tas pats, kas ar Loteru.
   Fremla sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs smī­nam. Taču viņš tūliņ savaldījās.
   —   Sapratu, — viņš teica, smagi piecelda­mies no krēsla. — Vai jūs nepalīdzēsiet man sameklēt Mi?
   Isambaja dzeltenie acuāboli pazuda zem pašām uzacīm. Viņš noplātīja rokas, it kā teiktu: «Nu, ziniet, kas par daudz, tas par daudz.»
   —   Labi, — sacīja Fremls. — Es iešu …
   —   Laimīgu ceļu! — atsaucās Isambajs, nekustēdamies no vietas. — Varbūt es ieradī­šos pavadīt jūs.
   Fremls iznāca no kabineta grīļodamies, sa- dudzis un bāls. Misiko paskatījās uz bosu un sastinga mēmā jautājumā.
   —   Es, liekas, esmu slims, meitenīt, — no­čukstēja Fremls. — Izsauc mašīnu. Tu brauksi man līdzi…
   Misiko klusēdama ar acīm norādīja uz ka­bineta durvīm.
   —       Viņš paliks te, — nomurmināja caur zo-
   biein Fremls. — Es atstāju viņu savā vietā … Kādu laiku viņš vadīs firmu.
   Misiko piespieda mašīnas izsaukšanas pogu, tad strauji piecēlās, ielēja glāzē ūdeni, iesvieda tajā tableti un pasniedza glāzi Frem- lam.
   —   Pateicos, — izdvesa bijušais komer­sants, skandinādams ar zobiem stiklu.
   Misiko pasniedza viņam platmali un palī­dzēja uzvilkt balto žaketi.
   —   Vai es nākšu atpakaļ uz šejieni? — viņa jautāja, kad Fremls paņēma viņu zem rokas.
   —   Nē … Gribu, lai tu brauc man līdzi…
   Misiko uzmanīgi atbrīvojās no Fremla ro­kas, atgriezās pie sava galda, izņēma no at­vilktnes mazu, baltu brauniņu un somiņu. Brauniņu ielika somiņā, sakārtoja frizūru un paņēma no pakaramā lietusmēteli.
   —   Iesim, — teica Fremls, atkal paņem­dams viņu zem rokas.
   Abi lēnām nogāja pa platajām marmora kāpnēm. Hallē ķīniešu šveicars atvēra viņiem spoguļdurvis.
   —   Pasaki Toti, — Fremls sacīja šveicaram, — lai atbrauc vakarā pie manis uz mājām. Un lai gaida mani…
   Šveicars klusēdams palocījās.
   Iziedams uz saules pielietā bulvāra, Fremls atskatījās. Godbijīgi izstiepies, šveicars stā­vēja pie melnas plāksnītes ar uzrakstu «Ak­ciju sabiedrība Tungs, Fremls un Ko — Starptautiskie pārvadājumi». Fremls pameta
   acis uz trešā stāva logiem. Aizkars vienā no kabineta logiem sakustējās. Protams, Isambajs nebija spējis atturēties no baudī­juma palūkoties, kā viņš aizbrauc.
   «Divdesmit gadu,» Fremlam ienāca prātā, kad viņš aiz Misiko kāpa mašīnā. «Vai tie­šām gals? Lai nu kā, manā rīcībā līdz vaka­ram ir vesela diena.»
   —   Uz kurieni lai brauc? — nepagriezies noprasīja šoferis.
   —   Uz kurieni gribi…
   Mašīna līgani sakustējās un, pamazām uz­ņemdama ātrumu, drāzās uz priekšu.
   Fremls aizvilka ciet zīda aizkariņus. Ap­skāva Misiko.
   —   Zvanīja no ostas pārvaldes, — sacīja meitene, cenzdamās atvirzīties nost. — Viņi negrib laist laukā «Ankri». Pieprasa ap­skati …
   —   E, — Fremls atmeta ar roku, — lai tagad melnādainais lauza galvu …
   Viņš atkal apskāva Misiko. Šoreiz viņa ne­virzījās tālāk…
   Kad Fremla krēmkrāsas limuzīns bija no­zudis aiz stūra, Isambajs nolaida storu. Kli­bodams pagājās pa kabinetu. Tad atvēra seifu un ilgi vandījās pa papīriem. Mazā no­dalījumā augšā atrada senu zelta rūpiju. Vairākas reizes pamētāja to uz plaukstas, nosvieda atpakaļ vietā un aizslēdza seifu.
   «Ar tām senajām Mataramas rūpijām šefs tomēr pastrādājis dieva darbus,» viņš nodo­māja, sēzdamies pie galda. Pārkausēt tās vi­
   sas uzreiz, un cauri… Lai gan, protams, katra tāda monētiņa tagad maksā simt tūk­stoš dolāru, tātad atstātā desmitnieka cena ir miljons. Bet vai vienpadsmitā ir vai nav bijusi? To noskaidrot šefs bija uzdevis vi­ņam, Isambajam. Un devis pusgadu laika. Arī Fremlam noteicis pusgadu … Varbūt no izmeklēšanas rezultātiem ir atkarīgs vācieša liktenis? Visvienkāršāk būtu nolikvidēt viņu tūlīt. Bet šefs pagaidām negrib …
   Kādēļ šefs tā uztraucās par šīm monētām? Sākumā gribēja daļu pārdot, tad kategoriski aizliedza, pavēlēja visas monētas atdot viņam personiski. Ar monētām kaut kas nav kār­tībā … Pat viņam, kam tagad pieder gre­dzens ar melno akmeni, šefs nebilda neko. Isambajs jutās mazliet aizskarts. Kā nekā gredzens ar melno akmeni viņu «brālībā» ir augstākās varas zīme. Šādu gredzenu ir tikai trīs: viens šefam, otrs viņam — Isambajs paraudzījās uz savu kreiso roku, — trešais vēl kādam … Bet var būt, ka ari trešais ir šefam … Varbūt trešā «brālības ģenerāļa» tagad nav. Fremlam tāda gredzena nav un, izrādās, nekad nav bijis. Bet viņš, Isambajs, uzskatīja Fremlu par vienu no «ģenerāļiem». Tagad Isambajs ir tuvāk šefam, nekā bija Fremls. Šefs jau ir vecs … Isambajs … Muļ­ķīgs vārds… Bet gredzena dēļ vajadzēs to saglabāt. Šefs pasniedza gredzenu tieši Isam­bajam, nevis princim … Prinča vairs nav. Viņš ir pagalam… Pagalam uz visiem lai­kiem. Viņa vietu ir ieņēmis Isambajs. Isam-
   baju izgudroja šefs, lai allahs viņam mūžam labvēlīgs … Velti šefs uztraucas. Veiksme pavada viņu vairāk nekā divdesmit gadu. Bet tagad, kad viņi ir tik stipri… Pienāks laiks, un viņi radīs varenāko no varenāka­jām lielvalstīm uz Zemes… Uz Zemes…
   Isambajs pazvanīja, taču neviens nenāca.
   Nu, protams, tas plikpaurainais pērtiķis pie- vācis Sekretāri. Zēl. Japāniete bija ļoti jauka. Bet galu galā vācietim jāatstāj vismaz kaut kas … Lai būtu mierinājums … Lai gan vi­ņam ir vēl tā Mi… Stāsta, ka esot vel­nišķi skaista. Labāka par japānieti? Zēl, ka šefs nepiekrita viņam, Isambajam, un neat­jāva lietu ar to Kasablankas daiļavu nokār­tot līdz galam. Te varētu … Isambajs izval­bīja acis un aplaizījās. Bet tagad viņš, Isam­bajs, ir oficiāla persona. «Brālības» pilnva­rotais ministrs plašajā pasaulē … Viņa ofi­ciālajai reputācijai jābūt nevainojamai. Viņš ir «brālības» otrās smadzenes. Augstāk stāv tikai šefs … Lai gan varbūt ir vēl kāds tre­šais, līdzīgs viņam.
   Iezvanījās telefons. Isambajs jau stiepa roku, bet apdomājis parāva atpakaļ. Tiesa, viņš jau ir «pieņēmis lietas», tomēr … Tele­fons turpināja zvanīt klusi un uzmācīgi.
   Beidzot Isambajs saņēmās.
   — Jā, — viņš sacīja, nocēlis klausuli. — Nē, viņa nav un nebūs … Ne šodien, ne rīt, ne pēc nedēļas … Viņš ir saslimis'… Es esmu viņa vietā… Jā, jaunais ģenerāldirek­tors … Klausos … Ak, no ostas pārval­des … «Ankri»? … Pasakiet, ka pēc stundas es pats būšu uz kuģa … Man ir tas gods!
   —   Strutu muca! — nošņāca Isambajs, no­mezdams klausuli. — Neteica ne vārda pirms aiziešanas. Ko lai dara? … Vajadzēja nu sa­gadīties, ka «Ankri» izbrauc tieši šodien. Ir tikai divi līdzekļi…
   Isambajs paķēra kāda iekšējā telefona klausuli.
   —   Jūras pārvadājumu inspektors? Runā ģenerāldirektors. Atsūtiet man kādu no sa­viem ierēdņiem sekretāra vietā. Jā, nekavē­joties. Bet pēc piecām minūtēm ierodieties pats ar ziņojumu … Nē, ne Fremla kungs, bet tas nav svarīgi… Es teicu — ģenerāl­direktors … Un vēl — atrodiet Toti, lai at­nāk tūliņ pie manis. Viss.
   Pēc brīža pie kabineta durvīm klusi pie­klauvēja. Uz sliekšņa parādījās garš mala­jietis ar vāju, brūnu seju un noskūtu galvu. Viņam mugurā bija balts eiropiešu uzvalks un basajās kājās pītas sandales. Ieraudzījis kabinetā Isambaju, malajietis nelikās nemaz izbrīnījies. Viņš apstājās pie durvīm, sakrus­toja rokas uz krūtīm un, gaidīdams rīko­jumu, zemu nolieca galvu.
   —  Vai tu pazīsti mani, Toti? — jautāja Isambajs.
   —   Jā, princi.
   —   Nekad nesauc mani par princi. Prinča vairs nav.
   —   Bet…
   Isambajs piecelās un piegaja klat Toti.
   —   Vai tu pazīsti šo zīmi? — viņš vaicāja, rādīdams gredzenu ar melno akmeni.
   Toti, neko neatbildējis, nokrita uz ceļiem un ar pieri skāra grīdu.
   —   Celies augšā! — pavēlēja Isambajs. — Un klausies. Tu sameklēsi savu kungu un sekosi viņam, paliekot neredzams un neatejot ne soli, kamēr viņš nebūs iekāpis lidma­šīnā … Rīt izstāstīsi man visu. Ja viņam draudēs briesmas, tu palīdzēsi…
   —   Viņš lika man vakarā aiziet pie viņa,— teica Toti.
   —   Aiziesi un darīsi to, ko viņš liks… bet…
   —   Es visu sapratu, — sacīja Toti.
   —   Ej. Lai allahs tev palīdz.
   Toti palocījās un izgāja.
   Jau bija tumšs, kad Fremla krēmkrāsas limuzīns apstājās pie viņa villas. Mašīna pa­lika pie durvīm, Misiko, Fremls un šoferis iegāja iekšā. Pēc dažām minūtēm šoferis at­griezās ar čemodāniem un sāka likt tos ba­gāžniekā. Kamēr viņš rosījās gar atvērto ba­gāžnieku, garš, tumšs stāvs nedzirdami ieslī­dēja dārzā un uzkāpa neapgaismotajā ve­randā. Paslēpies gaišā durvju taisnstūra tu­vumā, cilvēks gaidīja. Šoferis pagāja garām un atkal atgriezās, nesdams čemodānus. Gai­šajā durvju taisnstūri parādījās Misiko, sa­ģērbusies ceļam — pelēkā kostīmā, tumšā cepurītē ar plīvuru un mazās, melnās augst­papēžu kurpītēs. Viņa apstājās, it kā gaidītu kādu. Cilvēks sakustējās. Misiko pamanīja viņu un deva zīmi panākt tuvāk. Viņš norai­doši papurināja galvu. Tad Misiko pati pie­gāja pie viņa un, paņēmusi pie rokas, aiz­veda verandas tālākajā stūrī. Tur viņš zemu noliecās meitenes priekšā.
   —   Piecelies, Toti, — nočukstēja Misiko.
   —    Piecelies un klausies… Rīt tu brauksi aiz mums un būsi tuvu … Se, ņem šo me­daljonu un nēsā kā amuletu … Tajā ir tran­zistors … Kad ievajadzēsies, es izsaukšu tevi …
   —        Princim ir gredzens ar melno akmeni, kundze, — tikko dzirdami pavēstīja Toti.
   —  Viņš pavēlēja man …
   —        Zinu, — viņa pārtrauca. — Rīt no rīta aiziesi pie viņa un visu izstāstīsi. Visu, ko vajag… Tad pateiksi, ka tev jābrauc prom.
   —   Bet viņš var …
   —       Ja iedomājas stāties ceļā, pačuksti vienu pašu vārdu — «Tung» …
   —   Klausos, kundze.
   —   Vai ir kaut kas jauns?
   —       Jā … Tas no Kasablankas ir ļoti bīs­tams. Var atrast pēdas … Un «Ankri» poli­cija tur aizdomās.
   —   Ko darīja princis?
   —        Piekrita, ka jāaizkavē «Ankri» iziešana jūrā. Rīt pārbaudīs kravu. Es domāju, ka šonakt ostā būs sprādziens un liels uguns­grēks v ..
   —   Lai notiek tā … Un vēl, Toti: vajag at­kal sajaukt viņiem pēdas. Izdomā kaut ko… Lai pēdējie pavedieni pārtrūkst te, Singa­pūrā.
   Toti izslējās un paspēra soli atpakaļ. Tumsā nozibsnīja viņa acu baltumi.
   —        Jā, kundze. Es to izdarīšu šonakt pat. Amerikāņu suņi pazaudēs pēdas uz visiem laikiem.
   —        Bet Toti izdarīs to bez jaunām asi­nīm? — Misiko balss skanēja pieglaimīgi un maigi. — Jaunas asinis — jaunas pēdas…
   —   Vai tā ir pavēle, kundze? …
   Misiko brīdi šaubījās.
   —        Nē… Tu rīkosies tā, kā būs nepiecie­šams. Bet visiem pavedieniem ir jāpārtrūkst šajā salā. Ej.
   —        Bet viņš? — Toti pameta ar galvu uz apgaismotā durvju taisnstūra pusi. — Viņš pavēlēja gaidīt…
   —   Ej!
   Toti palocījas līdz zemei, bez trokšņa pār­lēca pār margām un nozuda tumsā.
   Misiko tikko dzirdami nopūtās un iegāja atpakaļ mājā.
   —        Vai Toti nav bijis? — jautāja Fremls, nemierīgi lūkodamies apkārt.
   —   Nē…
   —   Var but, ka ta arī ir labak …
   Viņš aizslēdza ārdurvis un izgāja dārzā.
   —        Sāk līt, — viņš nomurmināja, iedams nopakaļ Misiko uz mašīnu.
   —        Bet lidmašīna izlidos noteikti, — sacīja Misiko.
   Aiz darza žoga iedegās spoža gaisma. Šo­feris bija ieslēdzis limuzīna spuldzes.
   Kad Romas—Sidnejas reaktīvā lidmašīna pacēlās gaisā no Singapūras lidostas un uz­ņēma kursu uz Džakartu, aiz muguras pil­sētas uguņu jūrā kaut kas uzliesmoja. Pēc dažām sekundēm milzīgā lidmašīna nodre­bēja kā neredzamam šķērslim virsū uzgrū- dusies.
   — Sākas negaiss, — norūca Fremls, at­laizdamies ērtāk krēslā.
   Misiko neko neteica. Viņa nolika galviņu savam ceļa biedram uz pleca un aizvēra acis.
   Lidmašīna cēlās aizvien augstāk un aug­stāk.

   —   Aplis ir noslēdzies, — nopūzdamies sa­cīja ģenerālis Kollijs. — Tu labi sāki ope­rāciju, Gaspar, bet labi neaprēķināji… Va­jadzēja ņemt viņu ciet kaut kur pa ceļam. Pirms atlidošanas uz Singapūru.
   —   Kas to varēja domāt, — Moluano no­teica, atmezdamies krēslā. — Es gaidīju sva­rīgāku pavedienu.
   —   Tagad, liekas, ir pārtrūcis pēdējais … Jā gan …
   Kollijs un Moluano sēdēja Singapūras po­licijas galvenā inspektora kabinetā.
   Inspektors bija nodevis savu kabinetu pil­nīgi godājamo viesu rīcībā, bet pats aizbrau­cis uz ostu, kur naktī uz viena no kuģiem bija notikusi spēcīga eksplozija un visas pil­sētas ugunsdzēsēju komandas vēl joprojām nespēja tikt galā ar trakojošo ugunsgrēku.
   —   Vajadzēja notikt vēl tādai eksplozi­jai! — pukojās ģenerālis, ieklausīdamies sirēnu svilpienos un kaucienos.
   —   Man ir ziņas, ka viņa atlidojusi uz Sin- gapūru no Karači tieši pirms nedējas, — sa­cīja Moluano. — Un nozudusi. Es jau do­māju, ka mēs esam pazaudējuši pēdas, tādēj pasteidzos atbraukt šurp pats. Es biju pār­liecināts, ka viņa nav atstājusi pilsētu. Man bija taisnība … Vakar vēlu vakarā man pa­ziņoja, ka viņa redzēta hoteļa «Dienvidu Krusts» bārā. Mani puiši aplenca hoteli, bet tad notika šis sprādziens … Tai jezgā viņu arī piebeidza. Hotelī «Dienvidu Krusts» izli­doja visas rūtis, nodzisa gaisma … Izcēlās panika. Tumsā viņai iedūra saindētu adatu. Nāve iestājās gandrīz momentāni. Kaut kāda reta augu inde. Ārsti vēl līdz šim brīdim ne­tiek gudri, kas tas ir …
   —   Kāds kurare [12] paveids, — sprieda ģene­rālis.
   —   Drīzāk kaut kas no Filipīnām. Dienā uzzināsim… Bet vai jums nešķiet, — Mo- luano turpināja pēc īsas pauzes, — ka starp slepkavību hotelī «Dienvidu Krusts» un sprā­dzienu ostā ir kaut kāds sakars?
   Ģenerālis šaubīdamies pašūpoja galvu.
   —   Nedomāju vis … Starp citu, paklausī­simies, ko teiks šejienes «saimnieks». Viņam drīz jābūt atpakaļ.
   —   Neceriet uzzināt no viņa daudz … Viņš vai nu saņem no bandītiem «pensiju», vai arī nāvīgi baidās no viņiem. Vai ari viens un otrs kopā. Esmu pārliecināts, ka ne mazāk kā puse viņa aģentu ir saistīti ar noziedz­niekiem. Kā citādi lai izskaidro to, kas no­tiek viņiem deguna galā … Cilvēkus neso­dīti nogalina ne tikai uz ielas, bet ari pilsē­tas labākajos hoteļos, ostā uzlido gaisā trans­portkuģa bet desmit jūdzes no krasta nezi­nāmi pirāti aplaupa un nogremdē okeāna kuģus ar visiem pasažieriem un komandu …
   —   Tev taisnība, — piekrita ģenerālis, — vietējā policija šajā situācijā netiek galā. Agri vai vēlu vajadzēs iejaukties vairāku valstu armijai un jūras flotei. Atgriezies es ziņošu un iesniegšu attiecīgus priekšliku­mus … Lapseņu ligzdas ir jāatrod un jālik­vidē, citādi jūras ceļi nebūs droši. Pārāk ilgi uz šejienes pirātiem ir skatījušies caur pirk­stiem, un sērga ir sākusi pārņemt visu pil­sētu. Varu tev pateikt, Gaspar: viens no iemesliem, kādēļ esmu še ieradies, ir mūsu okeanogrāfiskā kuģa «Meteors-3» liktenis … Pirms nedēļas tas bez pēdām pazuda Fili­pīnu arhipelāga austrumu piekrastē. Līdz­šinējie meklējumi nav neko devuši. Šodien avīzēs būs ziņas.
   —   Pētniecības kuģim, liekas, nevajadzētu sevišķi interesēt bandītus?
   —   Tāpat kā okeanologam, ko noknieba Kasablankā …
   —   E, ģenerāl, tur spēlē iejaucās kaut kas cits. Bez tam viņš veda noslēpumainas zelta monētas, kuras tika meklētas …
   —   Un kuras tavi puiši nogulēja …
   Moluano apmulsis noplātīja rokas.
   —   Tomēr, — turpināja ģenerālis, — ir va­jadzīgi neapgāžami pierādījumi, ka šonakt hotelī «Dienvidu Krusts» nogalinātā daiļava pirms diviem mēnešiem nošāvusi Bruno Lo­teru.
   —    Pierādījumu ir divi, — čukstēja Mo­luano, pieliecies ģenerālim pie pašas auss. — Pirmais — viņai kaklā atrasts medaljons ar slēptuvīti. Tajā nekā nebija, bet… pēc formas tā tieši atbilst mikroraidītājam, ko mēs atradām Ditriha mākslīgajā žoklī. Uz operācijas galda Kasablankā mirušais sāka runāt… Otrā dienā, rūpīgi apskatot, viņa mākslīgajā žoklī atrada mikroraidītāju. Diem­žēl kopš tās dienas aparāts klusē … Sākumā raidītājs acīmredzot atradies pie Milicas Lis- teres; starp citu, varu galvot, ka Listere nav viņas īstais uzvārds … Pēdējie vārdi, ko šis aparāts uztvēra jau pēc Lotera nāves, bija domāti tieši viņai. Atcerieties: «Aizliedzu tev kaut ko iesākt, Mi… Tūliņ ej atpakaļ…» Loters, braucot cauri Lisabonai, ticies ar kādu sievieti. Man izdevās uzzināt, ka starp viņiem notikusi vētraina izskaidrošanās, pēc kuras Loters braucis tieši uz lidostu. Droši vien šī sieviete arī bija Miliča Listere, kas šodien nogalināta. Tad viņa aizsteidzās Lo- teram priekšā. Viņa atlidoja uz Kasablanku pusstundu agrāk un jau gaidīja pie lidmašī­nas trapa … Es domāju, Loters bija atņēmis viņai Lisabonā mikroraidītāju un, droši vien baidīdamies no kratīšanas un aresta, paslēpis pats savā mākslīgajā žoklī…
   —   Nav slikti izdomāts, — nomurmināja ģenerālis. — Bet kādēļ tu sāki čukstēt?
   —   Tādēļ, — čukstus turpināja Moluano, — ka mūsu viesmīlīgais saimnieks atstājis ieslēgtu magnetofonu. Lūk, tur, galda lam­pas kājā. Redzat? To magnetofonu es iz­slēdzu, bet neesmu drošs, ka kaut kur nav vēl kāds …
   —   Blēdis, — bez sevišķa sašutuma noteica ģenerālis. — Vai mums nevajadzētu pārvāk­ties uz citu vietu?
   —   Man vēl kaut kas nokārtojams ar mūsu laipno saimnieku, un es gribēju lūgt jūs, lai jūs būtu klāt…
   —   Labi, — sacīja ģenerālis. — Čuksti tā­lāk…
   —   Tatad pirmais pierādījums — mikrorai- dītājs. Sākumā tas bija pie Listeres, tad pie Lotera un acīmredzot apklusa tūlīt pēc tam, kad Listere bija paziņojusi kādam par apa­rāta pazaudēšanu. Pēc izmēriem un darbības rādiusa tas ir pilnīgi unikāls aparāts. Starp­tautiskās policijas birojā, kur tas pašlaik at­rodas, teica, ka nekad kaut ko tamlīdzīgu nav redzējuši. To taisījis talantīgs, pagaidām diemžēl nezināms konstruktors. Droši vien Japānā. Parīzes eksperti ir ļoti apmieri­nāti, ka aparāts nonācis mūsu rokās. Tagad tas ir nepārtraukti ieslēgts, un vilnis, uz kura tas pastāvīgi noskaņots, agri vai vēlu sāks runāt. Viļņu diapazons tam diezgan šaurs… Man ir aizdomas, ka pagaidām tādu aparātu nav visai daudz un bandas barvedis tos iz­manto sakariem ar sevišķi uzticamiem cilvē­kiem. Loteram bija zināms sakars ar bandu, un viņš droši vien baidījās, ka viņu nenolaiž no kājas; dabūjis raidītāju, viņš cerēja uz­zināt barveža nodomus… Listere varēja pati ieminēties, ka viņai ir tāds aparāts …
   —   Es zinu par šo aparātu, bet vēl ne gluži viss par to ir skaidrs … Tajā it kā nav sava enerģijas avota. Tāpēc es šaubos, vai tas kādreiz sāks runāt.
   —   Bet tas runāja …
   Ģenerālis paraustīja plecus.
   —   Tu minēji divus pierādījumus, Moluano.
   —   Jā… Otrs pierādījums ir vel izsmeļo­šāks. Šāvēju Kasablankas lidostā redzējis mans aģents Ben-Buska. Viņš te ir starp tiem, kas mani pavada … Ben-Buska redzē­jis nogalināto… Viņš apgalvo, ka tieši viņa nošāvusi Loteru.
   —   Bet vai tu esi pārliecināts, ka viņš ne­kļūdās? Ir pagājuši divi mēneši … Bet uz­vārdu noskaidrot izdevās tikai šodien.
   —   Bet vārds… Viņu sauc Miliča. Pa radio uzrunāja Mi…
   —   Viss var būt, — sacīja ģenerālis. — Bet, iekams tu neesi pilnīgi precīzi no­skaidrojis, kas ir Miliča Listere un ko viņa darījusi pēdējos divos mēnešos, nav ko ru­nāt par izsmeļošiem pierādījumiem.
   —   Vajadzēja ņemt viņu ciet ātrāk, — no­murmināja Moluano, — daudz ātrāk. Mana kļūda, ģenerāl… Es uzskatīju šo sievieti par tik ievērojamu personu bandā, ka nepieļāvu tādu iznākumu …
   —   Vai ir izdevies noskaidrot, kas vada bandu?
   —   Pagaidām ne. Parīzē daži domā, ka ta­gad visu vada sieviete… Bet kas viņa ir un kā viņu sauc, nav zināms …
   —   Un tu droši vien iedomājies, ka tā ir Miliča …
   Moluano noliedzoši papurināja galvu.
   —   Ne mirkli neesmu tā domājis, skolo­tāj … Man ir aizdomas par kaut ko citu: balss, ko ārsts Kasablankā uzskatīja par ne­laiķa balsi, bijusi viņu «augstākā vadoņa» balss. Pats «vadonis» uzrunājis Listeri pa radio, vēl nezinādams, ka uztvērējs vairs nav pie viņas …
   —   Savādi, ka runājuši bez šifra.
   —   Sis mikroraidītājs darbojas ļoti īsajos milimetra diapazona viļņos, un pārtvert prak­tiski ir neiespējami. Tikpat kā nav tādu pār­raidošu un uztverošu staciju.
   —   Grūti būs atšķetināt to mudžekli, — no­rūca ģenerālis, smēķēdams cigāru. — Ja tā nebūtu Dienvidaustrumāzija …
   —   Lai es neesmu Gaspars Moluano, ja pēc diviem mēnešiem es nepaziņoju uz Parīzi, kur atrodas viņu bāzes .. .
   —   Ja viņi nenogādās tevi pie malas āt­rāk… Kā tu varēji šodien pārliecināties, te rīkojas citādi nekā pie mums un Eiropā. Pietiek ar nieka adatas dūrienu …
   —   Risks! Varbūt maķenīt lielāks nekā jeb­kurā citā pasākumā … Bet tagad spēles likme ir liela — starptautiskās kriminālpo­licijas prestižs …
   —   E, — Kollijs atmeta ar roku, — šobrīd tas maz ko nozīmē… Šejienes inspektors arī ir no Interpola … Nē, es uzskatu, ka laiks iejaukties armijai. Bez tās līdzdalības uz pa­nākumiem nav ko cerēt…
   —   Redzēsim, — atteica Moluano.
   Kabineta durvis atvērās. Ienāca Singapū­ras policijas galvenais inspektors — sārts resnītis ar starojošu, apaļu seju.
   —   Okei, viss kārtībā! — viņš pavēstīja. — Ugunsgrēku nodzēsa. Bet te ir atbilde uz jūsu pieprasījumu, kolēģi. — Viņš pasniedza Moluano telegrammu. — Nogalinātās doku­menti nav viltoti. Viņa dzimusi Filipīnās, Manilā, kā jau pasē norādīts. Manilā viņai ir radi. Te būs apstiprinājums. Es domāju, jāpaziņo viņas radiem.
   —   Vēlāk, — iejaucās ģenerālis. — Kas ar ugunsgrēku? Kādēļ notikusi eksplozija?
   —   Tīrā nolaidība. Sprāgusi degvielas tvertne. Te tā gadās.
   —   Kurš kuģis?
   —   «Ankri» … Transportkuģis, kas pieder vienai no lielākajām akciju sabiedrībām ar- hipelāgā — «Tungam uii Fremlam». Abso­lūti droši komersanti… Starp citu, viņi pil­nīgi atlīdzinās zaudējumus no apdrošināša­nas summām. Viņiem vēl ir laimējies: vakar noņemta daļa kravas — simt piecdesmit kas­tes ar tēju …
   —   Un, spriežot pēc kuģa iegrimes, iekrauts kaut kas cits, — nevērīgi piezīmēja Moluano, — daudz smagāks …
   —   Jūs tā domājat? — no sirds brīnījās resnais inspektors.
   —   Esmu par to pārliecināts, — ļoti no­pietni apstiprināja Moluano. — Pārliecināts par to tāpat kā par nepieciešamību tūliņ ares­tēt jūs. Te būs aresta orderis ar visiem pa­rakstiem un zīmogiem … Ieroci un atslēgas uz galda … Tā …
   —   Bet es… — sāka pārsteigtais inspek­tors.
   —   Nē, nē, paskaidrosiet Parīzē. Jūs dosie­ties turp ar pirmo lidmašīnu, saprotams, drošā apsardzībā. Tādēļ nebīstieties. Jums nekas nedraud … ceļā.
   Moluano pazvanīja.
   —   Aizvediet apcietināto, — viņš teica ienākušajiem policistiem, — un nenolaidiet no viņa acu. Līdz iekāpšanai lidmašīnā viņu neviens cits, izņemot jūs, nedrīkst redzēt. Uz­devums — nogādāt dzīvu Parīzē.
   —   Bet šie cilvēki? — jautāja ģenerālis, kad arestētais bija izvests.
   —   Uzskatu tos par pilnīgi uzticamiem. Viņi ieradās kopā ar mani… Kamēr mēs te runājāmies, mans palīgs Džefriss arestēja vietējos policistus, kas atradās pārvaldes ēkā. Kā redzat, viss nostrādāts klusi un korekti. Liela daļa vietējo aģentu patlaban atrodas ostā. Viņus aizturēs pēc atgriešanās. Tas ir profilaktisks pasākums tikai uz pāris stun­dām, kamēr mēs veiksim kādu nelielu ope­rāciju … Pēc tam mēs viņus izlaidīsim ārā.
   —   Ne .visus, es ceru, — noteica ģenerālis.
   —   Var būt, ka ne visus!
   —   Bet ko tu domā darīt tagad?
   Moluano paskatījās pulkstenī.
   —   Pēc pusstundas taisa vaļā kantorus pil­sētas komersantu daļā … Bet pēc četrdesmit minūtēm dažu Interpola aģentu pavadībā es apmeklēšu kāda kantora īpašniekus. «Abso­lūti uzticamus» komersantus …
   —   «Tungu, Fremlu un Ko»? — vaicāja ģenerālis.
   —   Tieši tā, — apstiprināja Moluano. — Manas pilnvaras atļauj to darīt. Lai gan jūsu pilnvaras, ģenerāl, varbūt ir vēl lielā­kas …
   —   Ne lielākas par tavām, — pavīpsnā­dams atteica Kollijs. — Vienkārši Parīzē un … Vašingtonā gribēja divkārt nodrošinā­ties. Tas ir dabiski: operācija ir pārāk no­
   pietna … Tu, protams, arī viens labi tiktu galā. Mani atsūtīja tāpat, drošības labad … Rīkojies, Gaspar. Un atceries, ka tavas ar­mijas aizmugure ir drošībā. Otrajā ešelonā stāv Kollijs un viņa ļaudis.
   —   Es eju, — pieceldamies sacīja Moluano.
   —   Ej, — ģenerālis atbildēja. — Tikai ne­steidzies. Un iegaumē: tas, kas notiks šo­dien, ir tikai sākums. Pirmā izlūkošana ar kauju. Galvenās operācijas vēl priekšā … Šodien ir jāsameklē drošs pavediens. Tikai pavediens, kas novedīs mūs pie mērķa. Ej un dari, kas tev jādara …
   —   Varu saderēt, ka nogalinātajai nav sa­kara ar šāvieniem Kasablankā, — nomurmi­nāja ģenerālis, kad kabineta durvis aiz Mo­luano bija aizvērušās. — Viss ir izspēlēts, lai sajauktu īstās pēdas. Un Moluano ir uzķē- ries uz šī āķa. Izspēlēts veikli… Nu, nekas, lai domā vien, ka esam norijuši ēsmu. Bet kur varēja palikt daiļava, kas pirms mēneša ieradās Singapūrā? Cik viss būtu vienkārši, ja Moluano ļaudis būtu arestējuši viņu Ka- rači.
   Ģenerālis piecēlās un pagājās pa kabinetu.
   «Bet varbūt arī nebūtu vienkāršāk,» viņš domāja, sūkdams nodzisušo cigāru, «varbūt arī nebūtu vienkāršāk… Šajā zemē nekad nevar iepriekš pateikt, kurš ceļš ir pareizāks un drošāks. Eksplozija ostā izjauca visus manus plānus. Ja es būtu pārliecināts, ka starp eksploziju un slepkavību nav tieša sa­
   kara… Veltīgi man piešķirta ģenerāļa pakāpe. Vajadzēja iesniegt atlūgumu…»
   Iezvanījās viens no telefoniem. Ģenerālis paņēma klausuli.
   —   A, — viņš sacīja, — tas esat jūs, Džef- ris … Jā, klausos … Interesanti… Tātad viņa apgalvo, ka viņu sauc Miliča Listere … Kad viņa konstatējusi, ka pazuduši doku­menti? Šorīt… Bet kad iebraukusi Singa­pūrā? Arī pirms nedēļas… Nē, es ar viņu nerunāšu … Pasakiet viņai, ka dokumenti ir atrasti un drīz viņa tos dabūs … Okei!
   —   Nē, ģenerāļa pakāpe man tomēr nav piešķirta veltīgi, — nomurmināja Kollijs, nolikdams klausuli. — Nē, nav… Tagad ne­atkarīgi no tā, kā beigsies Moluano operā­cija, ir jāizdara trīs lietas …

   —   Savādi, — sacīja Voļins, — gaisma, liekas, pulsē. Un tā nav saistīta ar konkrētu objektu. Tagad gaisma vēl ir manāma, bet uz lokatora nekā nav …
   —   Starojošais objekts tika novērots, — iebilda Rozanovs. — Tam gan bija izplūduši apveidi. Kaut kas līdzīgs ovālam. Vislabāk bija redzams pirms jūsu ierašanās …
   Voļins un Rozanovs jau vairāk nekā stundu atradās «Tuskaroras» galvenajā novērošanas tornī. Visi stacijas ārējie reflektori bija iz­slēgti. Novērošanas torņu kupoliem, izņemot galveno, bija uzbīdīti virsū bruņu vairogi. Stacija bija it kā paslēpusies tumsā.
   Arī galvenajā novērošanas tornī bija tumšs, tikai vāji spīgoja zaļganās rādītāju skalas un lokatoru ekrāni, kas bija novietoti apakšā, pie pašas grīdas. Caurspīdīgā puslode, kas veidoja torņa kupolu, tumsā nebija saska­tāma. Šķita, ka pār novērotājiem izpletusies nakts bez zvaigznēm un šai naktī kā tāli meteori nozibsnī dziļūdens zivju zilganās guntiņas… Un mīklainā violetā gaisma, kas gan tuvojās, gan piepeši sāka attālināties. Tagad tā attālinājās un pamazām izzuda kā dziestoša ziemeļblāzma pie polārajām debe­sīm.
   —   Varbūt kaut kādu mikroorganismu sa­kopojums? — minēja Voļins.
   —   Tā forma bija ovāla, — atkārtoja Ro­zanovs.
   —   Vai tas peldēja vai pārvietojās pa di­benu?
   —   N-nezinu… Tādā attālumā grūti pa­teikt.
   —   Bet pašlaik tas, liekas, peld.
   —   Pašlaik es vairs neko neredzu.
   —   Jā, es arī ne … Tur, kur mēs to nupat redzējām, aizpeldēja garām zivis.
   —   Vai jūs neievērojāt, Robert Jurjevič, ka sākumā zivis vairījās no spīdošā objekta?
   —   Jums taisnība … Tātad mikroorganismi tie nevar būt. Jo vairāk tāpēc, ka šai dzi­ļumā zivis parasti peld pretī gaismai. Kas tad tas varētu būt? Nē, nudien bus jāiziet ārā …
   —       Atcerieties Savčenko un … Severinovu, Robert Jurjevič. Un pats savu pavēli…
   —        Nu, savu pavēli es vienmēr varu atcelt, vismaz attiecībā pats uz sevi.
   Sarunu iekārta nokāsējās, un tūliņ kļuva dzirdama Koškina balss.
   —        Robert Jurjevič, augšā prasa, kā vei­cas.
   —   Paziņojiet, ka gaisma ir izzudusi.
   —   Varbūt ieslēgt ārējos reflektorus?
   —        Pagaidām nevajag. Mēs tūliņ iesim pie jums. Lai dežurējošais novērotājs uzkāpj tornī.
   —   Tieši tā …
   Iekārta apklusa.
   —        Es sazināšos ar robežapsardzes pos­teni, — sacīja Voļins. — Ja viņiem nav sa­traucošu ziņu, uzvilkšu skafandru un iziešu ārā.
   —   Vai man arī iet? — jautāja Rozanovs.
   —   Jums bail nav?
   —   Robert Jurjevič!
   —        Labi, iesim trijatā, — izlēma Voļins. — Es, jūs un Koškins. Izmēģināsim bezceļa mašīnu. Protams, ja robežapsardzes postenis teiks «jā».
   Pēc pusstundas Voļins un Rozanovs dziļ­ūdens skafandros izgāja ārā caur izejas priekštelpu. Visi stacijas ārējie reflektori ta­gad bija ieslēgti. Spilgtas elektriskās gais­mas straumes pildīja okeānu «Tuskaroras» zemo būvju priekšā. Redzamība bija ne ma­zāka par simt piecdesmit metriem. Apgaismo­tajā zonā parādījās un pagaisa nelieli asa­riem līdzīgu dziļūdens zivju bariņi.
   Koškins, kas bija izgājis ātrāk, jau rosījās ap jūras bezceļa mašīnu — diezgan ķē- mīgu ierīci, kas atgādināja uz kāpurķēdēm uzliktu lielu laivu. «Laivas» priekšgalā atra­dās masīvā koniskā apvalkā iemontēts dzi­nējs. Konuss bija novietots guļus un vērsts ar smailo galu uz priekšu. «Laivas» pakaļējā daļa bija brīva. Tajā stāvus viegli varēja novietoties trīs cilvēki skafandros.
   Pamanījis biedrus, Koškins nolaida bez­ceļa mašīnas pakaļējo bortu un ar žestu aicināja iekāpt. Voļins apgāja apkārt dīvaina­jai konstrukcijai un bez sevišķas sajūsmas kāpa augšā pa nolaisto bortu. Rozanovs se­koja. Koškins pacēla bortu, uzrāpās pa ārē­jām skavām un smagi ievēlās mašīnas kastē.
   —   Ērtību vēl nav, — Voļins izdzirdēja austiņās Koškina balsi. — Ja vilks, iztaisī­sim arī ērtības.
   Koškins aizspraucās uz priekšu un sāka manipulēt ar pogām, kas divās rindās bija izvietotas uz koniskā apvalka izliektās pa­matnes.
   —  Tagad turieties, — austiņās atkal at­skanēja viņa balss.
   Bezceļa mašīna nodrebēja, sasvērās uz labo pusi, tad uz kreiso un viegli izkustējās no vietas. Apkārt sāka satumst. Stacijas ēkas pamazām dziestošās gaismas oreolā lēni pel­dēja atpakaļ un drīz pārvērtās par tikko sa­skatāmu dzeltenīgu plankumu. Koškins ieslēdza reflektoru bezceļa mašīnas priekš­galā. Spēcīgs gaismas stars pāršķēla tumsu, apspīdēja sarkanbrūno akmeņaino dibenu, smilšu joslas, tad izrāva no tumsas milzumu sarkanīgu bumbu uz tievām kājiņām.
   —   Sēnes? — izbrīnījies iesaucās Koškins.
   —   Dziļūdens koraļļi paragorgija, — Vo­ļins izdzirdēja austiņās Rozanova balsi. — Te to ir vesels sakopojums … Uzmanīgi, Aleksej Pavlinovič, neizpostiet mūsu «botā­nisko dārzu»… Sie koraļļi ir liels retums mūsu platuma grādos. Tālāk būs vēl skais­tāk — kaut kur tuvumā ir jūras liliju sa­audzēs. Are, kur tās ir… Skatieties, tās ir Metakritias rotundus. Krāšņas kā kosas, tikai ar tādu vainadziņu kā pulkstenītei. Pagrie­ziet gaismu sāņus. Redziet, tumsā tās spīd kā zilganas ugunis. Vai nav skaisti?
   —   Vareni! — nočukstēja Koškins.
   Voļins atskatījās. Aklajā tumsā «Tuskaro­ras» dzeltenīgā gaisma bija vairs tikko sare­dzama.
   —   Medūzas, virs mums dziļūdens medū­zas, — atkal atskanēja Rozanova balss.
   Voļins palūkojās augšup. Virs bezceļa ma­šīnas lēni peldēja lieli, gaišzili izpletņi. Garie, spīdošie taustekļi gļēvi locījās kā pārrautas štropes vējā.
   —   K-kalmārs! — iekliedzās Koškins.
   Priekšā pavīdēja tumša vārpstiņa, kas bija
   nosēta ar iesarkanām un violetām ugunti­ņām; it kā starpplanētu raķete, laizdamās lejā, zibinātu visas borta signālugunis.
   —   Liels eksemplārs,— čukstēja Rozanovs. — Metrus piecus garš. Tādu derētu dabūt ciet.
   —   Nenovirzīsimies, Gēnadij, — sacīja Vo­ļins. — Mums jāapskata stacijas apkārtne un jānoskaidro spīdēšanas iemesls. Lai paliek kalmāri… Jūs esat uztaisījis labu braucamo, Aleksej Pavlinovič, — Voļins turpināja, uz­runādams Koškinu.
   —   Jā, pagaidām velk, velns tāds, — no­burkšķēja Koškins.
   Cenzdamies neizlaist no acīm «Tuskaroras» ugunis, Koškins vadīja bezceļa mašīnu uz ziemeļiem, tad pagriezās. Turēdamies tā, lai stacijas ugunis būtu labajā pusē, viņi brauca uz dienvidiem. Ne smiltīs, ne dūņās neredzēja nekādas pēdas. Garām slīdēja tikai zivis, un paretam parādījās dziļūdens medūzu spī­došie lietussargi.
   —   Mēs esam apliekuši pusloku ap sta­ciju, — teica Voļins. — Pašreiz te nav tā spīdošā objekta… Tas ir aizpeldējis vai arī… nozudis bez pēdām … Bet tas taču bija stacijai daudz tuvāk nekā patlaban mēs. Laikam esam nosebojušies …
   —   Izrādās, ka m-mēs esam p-pamatīgi sa­duļķojuši ūdeni, — ierunājās Koškins. — Pa­skatieties, kāda aste paliek aiz mums …
   Voļins un Rozanovs palūkojās atpakaļ. Aiz bezceļa mašīnas stiepās pelēcīgs, lēni irstošs auts, kam reflektora stari gandrīz netika cauri.
   —   Te ir dūņains dibens, — piezīmēja Ro­zanovs, — tagad šīs dujķes ilgi nenosēdīsies. Tas ir visām bezceļa mašīnām kopīgs trū­kums … Dūņainās vietās viegli pazaudēt ceļu.
   —   Bet arī pa māliem velk tā nekas, — nomurmināja Koškins.
   —    Pabrauksim uz ziemeļaustrumiem, — ierosināja Voļins. — Spīdošais objekts no­zuda tajā virzienā. Orientēsimies pēc kom­pasiem savās ķiverēs. Kurss četrdesmit pieci grādi, Aleksej Pavlinovič.
   —   Ir, kaptein, — atsaucās Koškins, rīko­damies ar pogām uz vadības pults.
   Bezceļa mašīna pagriezās un lēni devās uz priekšu. «Tuskaroras» uguņu plankumiņš izkusa necaurredzamajā tumsā.
   Kādu laiku brauca klusēdami. Reflektoru spilgtajā gaismā pretī plūda okeāna dibena vienmuļais, sarkanīgais līdzenums. Šur un tur no smiltīm un dūņām rēgojās bemberai- nas, melnas klinšu kores. To tuvumā kā gaiš­zili, spokaini ziedi staroja jūras liliju kon­tūras. Viņi šķērsoja šauru pēdu ķēdīti uz gludas dūņu virsmas.
   —   Mūsu pēdas, — paskaidroja Rozanovs, — es gāju te ar Marinu.
   Tad līdzenums kļuva slīpāks kustības vir­zienā. Bezceļa mašīna sāka ripot ātrāk.
   —   Sākas noeja uz Tuskaroru jeb Kuriļu ieplaku, kā to tagad sauc, — sacīja Voļins.
   —    Paņemiet par desmit grādiem uz kreiso pusi, Aleksej Pavlinovič. Nebrauksim pārāk dziļi lejā.
   —   Jo vairāk tāpēc, ka skafandri noregulēti sešsimt septiņsimt metru dziļumam, — pie­bilda Rozanovs. — Mēs, esam jau metrus piecdesmit dziļāk par staciju …
   Nobrauca vēl apmēram kilometru. Dibens kļuva līdzenāks un izskatījās pilnīgi tukšs. Bija nozuduši arī dziļāko ūdens slāņu iemīt­nieki. Reflektoru staros vairs neparādījās ne zivis, ne dziļūdens medūzas.
   —   Varbūt nav vērts braukt tālāk, — kļuva dzirdama Rozanova balss. — Mēs esam vairākus kilometrus no stacijas. Tas ir krietni tālāk, nekā mēs esam aizgājuši kājām. Te nav bijis neviens novērotājs. Un, cik es atceros karti, ieplakas mala ir pavi­sam tuvu. Tur slīpums ir ļoti liels…
   —   Braucam līdz pašai malai, — negaidot lika priekšā Koškins. — Mašīna velk ar visu sparu… Kaut reizīti ieskatīties tai pašā Tuskarorā.
   —   Ieskatīties neizdosies, — teica Voļins.
   —   Ieplakas augšējā daļā slīpums ir ne vai­rāk par dažiem grādiem. Līdzenums, tāpat kā te, ir tikai slīps. Es domāju, ka Gena: dijam taisnība, — laiks griezties atpakaļ. Bezceļa mašīnu ēsam izmēģinājuši. Nelie­liem maršrutiem tā ir pilnīgi piemērota. Mēs pārliecinājāmies, ka spīdošais objekts, ja tas tiešām bijis objekts, nevis kāda nezināma parādība, ir attālinājies no stacijas diezgan
   ātri. Vispār esam izdarījuši visu, ko varē­jām. Pirms braucam atpakaļ, izslēgsim uz kādu laiku gaismu un pavērosim, kas notiek ap mums.
   Cits pēc cita nodzisa reflektori. Braucējus apņēma blīva tumsa. Nekur nemanīja ne ma­zākā gaismas stariņa.
   Voļins austiņās skaidri dzirdēja biedru sa­traukto elpu.
   —   Gluži kā akli, — ierunājās Rozanovs.
   —   īsts tuksnesis! Nevienas dzīvas radības…
   —       Ja nejaušam novērotājam gadās nokļūt ar batiskafu tādā vietā, — teica Voļins,
   —     gatava teorija, ka sešsimt piecdesmit metru dziļumā okeāna dibenā nav dzīvības. Bet dažus kilometrus no šejienes tajā pašā dziļumā ir koraļļi un lilijas, ir zivis un krabji… Okeāna dzīlēs, tāpat kā zemes virsū, ir džungļi, savannas un nedzīvi tuk­sneši.
   —* Ai! — iekliedzās Koškins, ieslēgdams savu reflektoru.
   Spilgtais gaismas uzliesmojums piespieda Voļinu piemiegt acis.
   —        Kas noticis? — viņš iejautājās, steigšus mēģinādams sataustīt reflektora pogu.
   —   K-kāds iebelza m-man p-pa pakausi…
   Ieslēdza visus ķiveru un mašīnas reflekto­rus. Tuvumā nekā nebija.
   —       Jums droši vien būs izlicies, Aleksej Pavlinovič, — noteica Rozanovs.
   —        N-neizlikās gan! Vēl tagad ausīs džinkst…
   —        Vai jūs jutāt, ka iesit pa ķiveri? — jau­tāja Voļins.
   —        Nevis pa ķiveri, bet z-zem ķiveres, tieši p pa pakausi.
   —        Astoņkājis ielīdis skafandrā? — nosmē­jās Rozanovs.
   —        Pārbaudiet spiediena un elpojamā mai­sījuma indikatorus.
   —   Viss it kā būtu kārtībā …
   Apskatīja no ārpuses Koškina skafandru un ķiveri. Uz tiem nemanīja nekādus defek­tus un bojājumus.
   —        Griežamies apkārt un pilnā gaitā uz priekšu! — nokomandēja Voļins.
   Bezceļa mašīna rāmi apgriezās un sāka ripot atpakaļ gar pelēcīgo duļķu trenu, kas bija sacelts, braucot no stacijas, un nebija vēl nosēdies.
   —        Tas ir labākais ceļrādis, — teica Koš­kins, pamezdams ar roku uz to pusi, kur pie paša dibena nekustīgi gulēja pelnu krāsas lente. — Tas aizvedīs mūs uz staciju.
   —       Vai «Tuskaroras» pazīšanās signālus dzirdat? — jautāja Voļins.
   —   P-protams!
   —        Mums piesējies kalmārs, — paziņoja Rozanovs^ — Ietur paralēlu kursu un pama­zām tuvojas mums.
   —        Uzdod tam ar ultraskaņu, — nepagrie­zies deva padomu Koškins, — citādi sadomās vēl mesties virsū …
   —        Kad pienāks tuvāk, es to harpunēšu. Labs eksemplāriņš, savi seši metri būs.
   —   Labāk neielaidies, — teica Koškins. — Uzdod ar ultraskaņu, tad atšūsies.
   Voļins atskatījās. Mirdzinādams savu foto- foru varavīkšņainās ugunis, netālu peldēja milzīgs kalmārs. Tas peldēja ar īsiem rā­vieniem un ar katru rāvienu tuvojās bezceļa mašīnai. Rozanovs gaidīja, sagatavojis garu, tievu žebērkli, kam bija piesieta kaprona aukla.
   Koškins palielināja ātrumu, cik vien iespē­jams. Voļins sajuta pieaugošo ūdens pretes­tību un ieķērās mašīnas bortos. Kalmārs aiz­gāja mazliet priekšā, izpleta taustekļus, kas pirms tam bija cieši savilkti, un ar acīm re­dzamu ziņkāri aplūkoja neredzēto ierīci un tās pasažierus. Atraisītā taustekļu kūļa iekš­pusē Voļins skaidri saredzēja melnu raga knābi un fosforescējošu, apaļu pūces aci, kas bija prāva šķīvja lielumā.
   —   Uzdod, uzdod ar ultraskaņu! — kala Koškins. — Nebāz galvu cilpā, Genka.
   —   Nu, nu, vēl tuvāk, pāris metru tuvāk,— murmināja Rozanovs, neklausīdamies Koš- kinā. — Aleksej, pagriez mazliet uz viņa pusi.
   —   Ne velna …
   Kalmārs tuvojās pats, un Rozanovs jau ga­tavojās mest žebērkli, kad austiņās atska­nēja Koškina izbaiļu sauciens un bezceļa mašīna strauji nobremzēja. Pasažieri, pazau­dējuši līdzsvaru, uzgrūdās cits citam virsū. Inerces nests, kalmārs izrāvās tālu uz priekšu.
   Piecēlies Voļins steigšus paraudzījās vis­apkārt. Bremzējot uzvandītā plānā dūņu kār­tiņa slāpēja reflektoru gaismu, tomēr Voļins priekšā saskatīja līgojamies baltu plīvuru, kas aizšķērsoja ceļu. Plīvurs lēni virzījās viņiem pretī un vienlaicīgi pletās platumā un augstumā …
   «Okeāna dibena duļķu straume?» iešāvās prātā Voļinam. «Nogāzes noslīdenis? Nē, tas ir kaut kas cits …»
   Atmuguriski peldošais kalmārs aizvien vēl vēroja atpalikušo bezceļa mašīnu un acīm­redzot ir nenojauta, ka tā ceļā nostājies šķēr­slis. Kad kalmārs samanīja tā tuvumu un nobremzēja, bija jau par vēlu. No vāji pulsē­jošā, baltā plīvura milzīgajam moluskam pretī izstiepās bczveida izaugumi, kas atgādināja amēbas gigantiskas pseidopodijas [13] . kalmārs izmisīgi rāvās atpakaļ, tā taustekļi sāka ne­prātīgi snaikstīties uz visām pusēm, mēģinā­dami atbrīvot kā knaiblēs sažņaugto ķer­meni.
   Kā spožas, daudzkrāsainas zvaigznes uz­liesmoja fotoforas. Uzliesmoja un tūliņ no­dzisa. Baltais plīvurs ietina moluska ķermeni, un tas pamazām nozuda plīvurā, vārgi kus­tinot taustekļus.
   —   Ak dievs, kas tad tas?! — Voļins izdzir­dēja austiņās Koškina balsi.
   —   Katrā ziņā kaut kas bīstams, — teica
   Voļins. — Griezieties apkart, liekas, ir jā­bēg…
   Bezceļa mašīna nodrebēja, uzvandīdama biezus duļķu mutuļus, apgriezās un drāzās atpakaļ.
   Šķērsoja vienu duļķu joslu, tad otru un iz­brauca tīrā vietā. Voļins un Rozanovs kā pēc komandas palūkojās atpakaļ. Apgaismotā laukuma robežās balto plīvuru neredzēja. Ti­kai uzvandīto dūņu kuplā aste vilkās nopakaļ mašīnai.
   —   Kas tas varēja būt? — jautāja Roza­novs. Viņa balss bija pārvērtusies un ma­nāmi drebēja.
   —   Nezinu, — padomājis atbildēja Voļins. — Uzmanību, «Tuskarora», vai dzirdat mūs? Labi… Braucot atpakaļ, mēs sastapām dī­vainu veidojumu, kas atgādināja acīmredzot dzīvas bezstruktūras matērijas sakopojumu. Pirmais iespaids, ka tas ir kaut kas vidējs starp milzu hidru un amēbu. No tālienes iz­skatās pēc balta plīvura. Droši vien tas ir kolosāls veidojums, kas spēj pārvietoties. Ļoti bīstams, tāpēc ka viegli tika galā ar lielu kalmāru, ievelkot to iekšā. Mēs cenšamies pa­iet tam garām. Tagad braucam uz staciju. Atveriet slūžas bezceļa mašīnai un paziņojiet uz augšu … Apgaismotās zonas robežās ne­kas nav redzams.
   —   Seko, Robert Jurjevič, — nočukstēja Ro­zanovs. — Skatieties pa labi…
   Voļins paskatījās uz to pusi.
   —       Tā … Uzmanību, «Tuskarora»! Jūs dzir­
   dat mūs? Hallo, «Tuskarora»! Kādēļ klusē­jat? Tā . .. Kā redzams, baltais plīvurs mūs vajā, ieturot paralēlu kursu. Tumsā izstaro violetu mirdzumu. Stacijai šodien laikam tu­vojies šis plīvurs. Attālums pašlaik ir .. . pār­desmit metru. Paziņojiet, cik tālu no mums līdz stacijai. Pusotra kilometra? Tā … Bet vai to jūs redzat uz ekrāna? Nē … Skaidrs … Mums ir ultraskaņas izstarotāji, bet diez vai tie līdzēs … Nē, neatstājiet staciju, lai notiktu kas notikdams. Tā ir kategoriska pavēle. Ska­tieties uz ekrāniem un paziņojiet uz augšu..
   —   Aleksej, ātrāk, tas tuvojas, Aleksej! — drebošā balsī skubināja Rozanovs, raudamies tālāk no mašīnas pakaļgala.
   —   Ātrāk nevar, — Voļins izdzirdēja Koš­kina balsi un bija pārsteigts par tā mieru un drosmi.
   «Malacis, Aleksej Pavlinovič,» domās no­teica okeanologs, izvilkdams no skafandra iekškabatas ultraskaņas izstarotāja atvaru. «Tā vajag, kad draud briesmas …»
   —   Nekas, draugi, — viņš sacīja skaļi, — mēs pagaidām ieturam distanci…
   —   Nē, Robert Jurjevič, tas mūs panāks, — iesaucās Rozanovs. — Skatieties, kā mirgo… Ko lai dara, ko lai dara! …
   —   Mierīgi… Sagatavojiet izstarotāju!
   —   Vai līdzēs? Tas jau ir pavisam tuvu … Robert Jurjevič! …
   Voļins izrāva Rozanovam no rokām otru izstarotāju un, pagriezis abus atvarus pret baltās recekļveida masas tuvāko izaugumu, nospieda slēdžus. Izaugums sarāvās un ātri ievilkās baltajā plīvurā, kas jau bija apņē­mis bezceļa mašīnu no trim pusēm.
   —   Tomēr iedarbojas, — gandrīz līksmi ieaurojās Koškins. — Parādiet tam velnu!
   Voļins, kājas plati izpletis, stāvēja pie ma­šīnas pakaļgala borta un asiem vēzieniem pātagoja tuvojošos balto rnasu ar virzītu ultraskaņas starojumu. Baltie, bezveidīgie iz­augumi, uzdūrušies neredzamajam ultraska­ņas staram, atkāpās un ievilkās recekļa ķer­menī, kas mētāja spožas, violetas liesmiņas. Tomēr pusloks, kas ieskāva bezceļa mašīnu, savilkās aizvien vairāk.
   «Tas uztver ultraskaņas kairinājumu, tā­tad jūt,» domāja Voļins, «bet… bet mums, liekas, tomēr neizdosies izbēgt…» — Hallo, «Tuskarora»! Paziņojiet attālumu … Astoņi simti… Tā … Vai jūs to neredzat? Savādi. Tas seko mums … Diezgan tuvu, bet pagai­dām mēs nelaižam to klāt ar ultraskaņas iz- starotājiem.
   Piepeši Voļins pamanīja, ka bezceļa ma­šīnas ātrums sāk mazināties. Baltais plīvurs uzreiz piepeldēja tuvāk. Tagad tā izaugumi bija vairs tikai dažus metrus no mašīnas bortiem.
   —   Aleksej, ko tu dari?! — iekliedzās Roza­novs.
   —   Es neko, — atteica Koškins. — Kaut kas ir ar motoru … Stājas … Cauri ir … Ejam kājām …
   —   Izkāpt, ātri! — uzsauca Voļins, vicinā­dams izstarotājus.
   Rozanovs uzrāpās uz motora koniskā pār­sega, nolēca zemē, nokrita, piecēlās un skrēja, saceldams duļķu mākoņus.
   —   Aleksej, kāpiet ārā! — uzsauca Voļins.
   —   Nu, ātri! …
   —   Tūliņ, atstāšu tam tikai konfektīti, — bubināja Koškins, rīkodamies ar motora po­gām. — Tā, tā un vēl tā … Ejam, Robert Jurjevič! Tas viņu mazliet aizkavēs.
   Viņi pārvēlās pār bortu un steidzās prom no bezceļa mašīnas, vicinādami ultraskaņas izstarotājus. Rozanovu vairs neredzēja. Viņa reflektors vāji spīdēja kaut kur priekšā. Pa­spēris pārdesmit soļu, Koškins piepeši ap­stājās un atskatījās.
   —   Tūliņ sprāgs, — viņš teica.
   Voļins arī atskatījās. Baltais plīvurs šūpo­jās desmit piecpadsmit metru aiz viņiem. Tā izaugumi jau bija pavisam cieši klāt mašī­nai, apvijuši to, laikam mēģinot pacelt. Pie­peši bezceļa mašīnā uzliesmoja spoža dzirk­stele, izšāvās liesmu stabs, un Voļins skaidri juta nodrebam ūdeni.
   —   Akumulatori! — iesaucās Koškins. — Es atgriezu pārsega iekšējā nostiprinājuma bul­tas, un tas maita norāva pārsegu. Akumula­tori izlādējās tieši viņā. Ek, žēl mašīnas …
   —   Uzbūvēsiet citu, — mierināja Voļins.
   —   Ejam žiglāk.
   Recekļainie izaugumi bija palaiduši vaļā bezceļa mašīnu un, parāvušies mazliet atpa­kaļ, pulsēja.
   —   Tūliņ atkal nāks virsū, — sacīja Koš­kins. — Taču kaut cik laika mēs esam iegu­vuši …
   Pēc kāda brīža vēlreiz atskatījies, Voļins redzēja, ka recekļa bezveida masas, apņēmu­šas mašīnu, viegli paceļ to un mašīna nozūd baltajā, pulsējošajā plīvurā.
   —   Izspļaus, nespēs sagremot, — nomurmi­nāja Koškins, pielikdams soli.
   Viņi gāja, tad skrēja un atkal gāja, bet aiz muguras pamazām tuvojās pulsējošā, baltā masa.
   Voļins juta, ka sāk trūkt elpas. Varbūt šo sajūtu radīja ātrā kustība, varbūt kaut kas bija noticis ar skābekļa aparātu. Acīs sa­tumsa. Deniņos apdullinoši dunēja asinis. No tālienes atlidoja «Tuskaroras» pazīšanās sig­nāli, Koškina vārdi; tad Voļins skaidri sa­klausīja Marinas balsi:
   «Azimuts simt divdesmit, simt divdesmit trīs, attālums pieci simti, četri simti, trīs simti… Ātrāk, Kim, ātrāk …»
   «Murgoju,» pavīdēja doma. «Beigas ir … Cik muļķīgi…» Viņš paraudzījās uz priekšu. «Necaurredzama tumsa … «Tuskaroras» ugu­nis nemana.»
   Voļinam trūka elpas. Skatiens aizmiglojās. Viņš apstājās. Koškins vilka viņu uz priekšu, kaut ko sauca, bet Voļins vairs neko nedzir­dēja. Pavisam tuvu šūpojās un pulsēja bal­tie izaugumi. Plīvurs aplenca, nogriežot ceļu.
   Piepeši tuvumā parādījās kaut kāds cits priekšmets. Voļins tā tuvošanos sajuta pēc ūdens kustības, saskatīja gaismas uzliesmo­jumu un tumšu vārpstveida ķermeni, kas pa­vīdēja reflektoru staros. Tad notika kaut kas nesaprotams. Koškins spēcīgi pagrūda Vo­ļinu, un viņš nokrita. Koškins uzgāzās viņam virsū. Tai pašā mirklī apkārt sacēlās īsta vētra, sagriezās kaut kādi virpuļi, viss ūdens nodrebēja un sašūpojās. Spilgta gaisma pār­šķēla tumsu, nodzisa un uzliesmoja no jauna. Voļins sajuta karstumu pat cauri ska­fandra siltumizolācijas apvalkam.
   «Zemūdens izvirdums?» pazibēja pēdējā doma, tad viss izgaisa …
   Kad Voļins atvēra acis, apkārt bija vēss, gaišs un ļoti kluss. Pār dīvānu, uz kura viņš gulēja, bija noliekušies daži cilvēki. Sejas bija izplūdušas varavīkšņainā miglā, un Vo­ļins nevienu nepazina. Viņš aizvēra acis un mēģināja koncentrēties… «Tomēr izglā­buši … Bet Koškins, kur tad ir Koškins?»
   Atskanēja balsis, sākumā attālāk, tad aiz­vien tuvāk un tuvāk:
   —   Nāk pie samaņas …
   —   Ko es jums teicu …
   —   Sakiet paldies skafandriem… Ska­fandru konstruktoriem ir jāuzceļ piemineklis no granīta un zelta …
   —   Tu, Kim, esi malacis! Bez tevis …
   Tā bija Ivana Ivanoviča balss. Voļins at­kal pavēra acis, sakustējās, dzīrās piecelties.
   —   Guliet, guliet.
   Marinas balss. Un tur arī viņa pati stāv galvgalī. Blakām Ankudinovs, sauszemes bā­zes ārsts, vēl kāds svešs tumšmatains jau­neklis.
   —   Kas ir… ar Koškinu?
   —   Viss kārtībā. Guliet, Robert Jurjevič…
   —        Es tepat-, — no kaut kurienes atskanēja Koškina balss.
   Bet tur jau arī viņš pats sēž krēslā. Abas rokas līdz pleciem saitēs.
   —   Kas jums noticis, Aleksej Pavlinovič?
   —        Nekas, sadzīs … Bezceļa mašīnas žēl… Pirmo kucēnu vajadzēja noslīcināt… Motors saniķojās …
   —   Kā mūs … izglāba?
   —        Tas bija viņš, — Marina rādīja uz tumšmataino jaunekli. — Jūs izglāba Kims … Ja nebūtu viņa … — Marinas balss nodre­bēja un aiztrūka.
   —        Ko es? — teica jauneklis. — Es esmu tikai izpildītājs … Operāciju vadīja Marina. Viņa novadīja «Maļutku» uz mērķi, viņa iz­domāja vienīgo iespējamo izeju. Man nav tikpat kā nekāda sakara … Jūs un Koškinu izglāba viņa …
   —        Nu, tagad klanīsies un locīsies, — lab­sirdīgi ņurdēja Ankudinovs. —Abi braši — ir Marina, ir Kims … Bet tev, akadēmiķi, ņem vērā, izsaku stingru sabiedrisko nosodī­jumu … Pārkāpi pats savu pavēli… Bāzi
   galvu cilpā … Esi gan labiņš, nav vārdam vielas …
   —   Ivan Ivanovič… — pārmetoši ierunā­jās Marina.
   —   Ko Ivan Ivanovič? Man ir tiesības … Neba tādēļ es viņu mācīju, lai kāds nešķīste­nis jūras dibenā viņu aprītu. Droši vien tevi nelaida, līda pats .. . Zināja, ka bīstami, va­ronis …
   —   Ko izdarīja ar to … plazmas sakopo­jumu?
   Kims sadedzināja to ar «Maļutkas» jonu izstarotāju .. .
   —   Vai kaut cik atstājāt? Jānoskaidro taču, kas tas ir …
   —   Vajadzēja sadedzināt visu, — Kims taisnojās. — Saprotiet, pat nelielas šī recek|a pārslas izturējās agresīvi…
   Voļins piecēlās sēdus.
   —   Vai tā var? Tas taču ir kaut kāds pil­nīgi jauns organisms … Vai tiešām neko ne­izdevās saglabāt?
   —   Kaujas laukā palika tikai kalmāra knā­bis un jūsu bezceļa mašīnas lūžņi.
   —   Guliet, — sacīja ārsts, noguldīdams Vo­ļinu uz spilvena. — Jūs nedrīkstat celties.
   —   Ivan Ivanovič, — lūdzās Voļins, — vai pat jūs neatbalstīsiet… Jāuzzina taču, kas tas par organismu …
   —   Gan pagūsim, — atteica vecais biologs. — Tās mantas Kuriļu ieplakā droši vien ir atlikulikām . .. Galvenais — mēs tagad zi­nām/ka tāds eksistē. Ja vajadzēs atrast — atradīsim. Iznāk, ka man tomēr bijusi tais­nība: «Tuskaroras» noslēpums nāk gaismā … Bet kāds šausmīgs gals bija Savčenko un Severinovam …
   —   Nerunāsim pašlaik par to, — lūdza Marina.
   —   Ja nevajag, tad nevajag, — piekrita Ankudinovs. — Bet admirālim Kodorovam mēs tomēr parādījām garu degunu. Se tev zemūdens diversanti…
   —   Okeāna dibens sagādās vēl ne vienu pārsteigumu vien, — domīgi sacīja Kims.
   —   Kas ir, tas ir, bet diversantu nebūs …
   —    Ziniet ko, — apņēmīgi teica Voļins cel­damies, — es esmu pilnīgi atguvies, man ne­kas nesāp, bet diennaktī ir tikai astoņdesmit seši tūkstoši sekunžu. Tās nedrīkst izšķiest velti… Uzskatu, ka nepieciešams vēlreiz ap­skatīt kaujas vietu un pameklēt kādas tā or­ganisma atliekas …
   —   Tas nav iespējams, Robert Jurjevič, — stingri noteica Marina.
   —   Nav iespējams? Kāpēc?
   —    Pirms stundas no Maskavas pienāca ra- diogramma ar kategorisku aizliegumu iziet okeānā.
   —   Kas parakstījis radiogrammu?
   —   Kodorovs.
   —   Viņš vēl nezina, — sacīja Ankudinovs, berzēdams rokas. — Varu iedomāties, kādu ģīmi viņš rādīs, kad būs jāatceļ šis rīko­jums … Nu, bet pagaidām neko nevar darīt: pavēle paliek pavēle …
   —        Un vēl kas, — sacīja Marina. — Te, stacijā, jāpaliek tikai diviem novērotājiem … Tādēļ visiem jāiet augšā. Uz kārtējo dežūru palieku es un …
   —        Droši vien ir mana kārta, — ieminējās Kims.
   —   Jā, paliekam mēs ar Kimu.
   —        Vai redzi, Robert, kā viņa komandē, — noteica Ankudinovs. — Būs jāklausa. Bet par admirāli es vēl pazobošos.
   —        Tūliņ atgādāsim šurp nestuves, — sa­cīja ārsts.
   —   Ir nedomājiet, — paziņoja Voļins.
   —    Iešu pats. Nestrīdieties, lūdzu, esmu pil­nīgi vesels. Palīdziet labāk Aleksejam Pavli- novičam.
   —   Arī es iešu pats, — iebilda Koškins.
   —   Kas tur sevišķs? Padomā tikai, salauztas rokas…
   —        Bet kas ar Rozanovu? — Voļins klusi pajautāja Ankudinovam, kad viņi jau gāja uz liftu. — Vai tad stacijā viņa nav?
   Vecais biologs skumīgi nošūpoja galvu.
   —        Nē… Tūliņ uzgāja augšā. Tā, Robert, iepazīst cilvēkus. Nobijās, aizbēga, pameta jūs ar Koškinu. Par to vajadzētu tiesāt. Lai gan droši vien nav tāda paragrāfa. Par tādu rīcību soda tikai kara laikā, bet mēs nekaro­jam . .. Tā, redzi…
   —        Viņš nav vainīgs, Ivan Ivanovič, — do­mīgi sacīja Voļins, —Tas vienkārši bija pāri Viņa spēkiem … Katram ir pieļaujamās nervu slodzes robeža … Es viņu neattaisnoju, bet nevaru arī nosodīt. Tas viss ir daudz sarež­ģītāk … Viņš ir kļūdījies, protams. Kļūdījies profesijas izvēlē. Bet arī mēs esam kļūdīju­šies, nesaprazdami to agrāk …

   Pagāja vairāki mēneši. Ziemā vispasaules kongresā okeanologi vienojās organizēt pla­šus kopīgus okeāna dibena pētījumus. Kon­gresa rezolūciju tūliņ sāka realizēt. Notika apmaiņa ar zinātniskajiem līdzstrādniekiem. «Tuskarorā» sāka strādāt Toms Braitons. Uz Savienotajām Valstīm aizbrauca Marina Bog­danova. Viņai vajadzēja sākt pētījumus kopā ar amerikāņu un japāņu kolēģiem pirmajā amerikāņu dziļūdens stacijā pie Santakrusas salas. Kuru katru dienu bija sagaidāma šīs stacijas svinīga atklāšana. Vasarā vajadzēja sākties starptautiskās padomju, amerikāņu un japāņu dziļūdens observatorijas būvei Džon- stona atolā Klusā okeāna centrālajā daļā, dienvidrietumos no Havaju salām. So obser­vatoriju bija nolemts izveidot trīstūkstoš metru dziļumā; ar laiku tā kļūtu par kom­pleksu dziļūdens pētījumu galveno bāzi Ze­mes vislielākā okeāna centrālajā daļā.
   Melnajā jūrā notika sekmīgi jaunā okeāna bezceļa mašīnas modeļa izmēģinājumi. Vo­ļins tagad dalīja savu laiku starp eksperi­menta centru Gelendžikā, kur izmēģināja be^- ceļa mašīnu, un institūtu Ļeņingradā, kur liels līdzstrādnieku kolektīvs jau bija sācis sastādīt programmu jaunam uzbrukumam okeāna dibenam. Sajā uzbrukumā vajadzēja piedalīties simtiem pētnieku, ar modernāko tehniku apgādātu kuģu eskadrām, lidmašī- nām-amfībijām, zemūdenēm, pirmajām oke­āna bezceļa mašīnām. «Tuskarorā» tika izmē­ģināti dziļūdens skafandri, kas deva cilvēkam iespēju ilgstoši uzturēties divu trīs kilometru dziļumā, apgaismes ierīces, kas garantēja redzamību vairāku simtu metru rādiusā, jauns zemūdens ierocis un sakaru līdzekļi.
   Aprīļa vidū Voļins no Gelendžikas atgrie­zās Ļeņingradā. Pirmā diena aizritēja pār­runās ar institūta nodaļu vadītājiem, bez­gala garās telefona sarunās un intervijās avīžu un radio korespondentiem … Tikai va­karā, kad aiz kabineta loga pāri līča pelēcī­gajam spogulim lēni dzisa blāvi oranžs saul­riets — balto nakšu vēstnesis, Roberts Jurje­vičs beidzot varēja ķerties pie vēstulēm un telegrammām, kas bija sakrājušās viņa prom­būtnes laikā … Pašā virsū bija Marinas vēs­tule no Losandželosas. Voļins paskatījās uz zīmogu. Pienākusi vakar. Tā paliks «deser­tam» … Vēstuli neatplēsis, viņš iebāza to kabatā … Dimova vēstule no «Tuskaroras». Lūpas kodīdams, Voļins ātri pārskrēja ar acīm pinno lappusi. Šķiet, nekā jauna … Pa­rastās sūdzības un pretenzijas. Rīt vajadzēs pārbaudīt, vai viņiem nosūtīti precīzijas mag­netometri dziļūdens mērījumiem. Voļins atzī­mēja to noplēšamajā kalendārā. Bet tas jau ir interesanti: Toms Braitons jaunajā ska­fandrā sasniedzis trīstūkstoš metru dziļumu Kuriļu ieplakas nogāzē; redzējis nelielu bez- struktūras plazmas sakopojumu; paņemt pa­raugu nav izdevies … Ankudinovam laikam taisnība: mīklainā substance uzrodas no dziļ­ūdens ieplakas. Beigās — Dimova plašie spriedelējumi par plazmas iespējamo izcelsmi. Tos pagaidām var nelasīt… Pāvels Stepa- novičs plīvuru vēl nav redzējis. Toties Toms ir brašs puisis …
   Voļins nolika Dimova vēstuli sāņus.
   Tālāk vairākas telegrammas … Apsvei­kumi sakarā ar Voļina ievēlēšanu par ASV Nacionālās akadēmijas korespondētājlocekli. Vēstule no Luhtanceva. Nu, protams, Niko­lajs Aristarhovičs ir sašutis, ka «Tuskarora» ir nevis Petropavlovskas filiāles pārziņā, bet pakļauta tieši Vissavienības okeanoloģijas institūtam. Tas tagad, kad avīzes sākušas ru­nāt par pētījumu izvēršanu. Bet kurš pirms dažiem mēnešiem deva padomu iekonservēt staciju? Tā ka velti skaišaties, dārgo Nikolaj Aristarhovič… «Tuskaroras» nozīme kļūs ar katru gadu lielāka. Tagad tā ir mūsu galve­nais placdarms uzbrukumā okeāna dibenam.
   Bet filiālei ir citi uzdevumi — straumes Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā, zivsaim­niecība, zemūdens ganības, zivju migrācija. Bez «Tuskaroras» tāpat daudz darba nāks klāt. Esiet tik laipni un gādājiet, lai Klusajā okeānā vien nozveja gadā būtu simt miljonu centneru zivju [14] … Vēstules beigās piebilde: «Bija atnācis Rozanovs, lūdza, lai pieņem darbā, apgalvoja, ka nevarot dzīvot bez jū­ras. Es viņu, protams, padzinu . . .»
   «Protams, padzinu» … Kādēļ galu galā? Voļins piecēlās. Pastaigāja pa kabinetu. Ilgi skatījās pa logu uz līča ņirbošajiem vilnī­šiem un auksto saulrietu … Kurš devis tiesī­bas bez apdomas un vienaldzīgi pielīmēt cil­vēkam etiķeti, kas nozīmē to pašu ko vilka- pase? Rozanovs jau tā pārāk dārgi samak­sājis par savu vājumu. Pēc tā notikuma okeānā viņš pats uzrakstīja iesniegumu par aiziešanu no stacijas un institūta; aizbrauca kaut kur, droši vien pameta pusratā disertā­ciju, kas bija gandrīz gatava un ko Luhtan­cevs nosauca par talantīgu … Kopš tām die­nām pagājis pusgads. Pietiekami ilgs laiks, lai visu pārdomātu un saprastu. Un, ja cil­vēks ir atgriezies, ir atradis sevī spēku atkal lūgt savu skolotāju, tātad viņš nespēj ci­tādi … Droši vien viņš uzvarējis arī šāvu vājumu. Nikolajs Aristarhovičs, protams, ir pārsteidzies, vajadzēs viņam to uzrakstīt. Vai tiešām viņš nav sapratis, kas slēpjas aiz Rozanova atgriešanās Petropavlovskā? Ge- nadijs taču bez pūlēm varēja atrast sev patī­kamu darbu kurā katrā universitātē, nozaru institūtos, kur nezināja par šo gadījumu … Bet viņš atgriezies tieši tur, kur visi zināja.
   Voļins pārcilāja atlikušo korespondenci. Nekā steidzama nebija. Tikai vēstule no Šek­lija … Ielūdz uz dziļūdens stacijas atklāšanu Santakrusā. Diemžēl neiznāks aizbraukt. Laiks rit bez stājas, bet darba tik daudz …
   Kārtojot vēstules, Voļins atrada zīmīti, ko sekretārs acīmredzot bija atstājis tieši pirms aiziešanas: «Divreiz zvanīja admirālis. Lū­dza piezvanīt, kad būsiet brīvs.»
   Voļins palūkojās pulkstenī. Desmit. Nav labi, ka viņš nepamanīja zīmīti ātrāk. Vaja­dzēs atlikt līdz rītam. Admirālis sen jau aiz­braucis uz mājām …
   «Braukšu es arī,» nosprieda Voļins. «Uz mājām …»
   Viņš uzvilka mēteli, nodzēsa uguni un no­kāpa vestibilā. Galvenās ēkas kreisā spārna gaiteņi bija spoži apgaismoti. Kartogrāfi vēl strādāja. Brīdi Voļins šaubījās. Varbūt ieiet pie viņiem? Bet kādēļ traucēt? Ja jau pali­kuši, tas nozīmē, ka viņiem steidzams darbs… Viņš vienkārši grib attālināt at­griešanos savā klusajā, tukšajā dzīvoklī.
   Voļins skumji pasmaidīja, paraustīja ple­cus un izgāja ārā. Saulriets jau bija gan­drīz izplēnējis. Tikai pie paša apvāršņa virs līča rēgojās oranža strēmelīte. Pie debe­sīm mirguļoja pa retai zvaigznei.
   Mašīna gaidīja pie durvīm. Voļins aizsū­tīja to prom un lēni soļoja garām spoži ap­gaismotiem motorkuģiem, kas bija pietauvo­jušies krastā. No motorkuģiem atlidoja mūzika un vārdi svešās, bet saprotamās valo­dās. No līča uzpūta valgans vējš. Lejā starp krastmalas granīta plātnēm un kuģu augsta­jiem, baltajiem bortiem neredzams šļakstēja ūdens. Bet aiz tumšās, puscaurspīdīgās vēl nesalapojušo krūmu un koku sienas mirdzēja vakarīgās pilsētas ugunis. Bija dzirdama vienmērīga dunoņa, ko lielo pilsētu iedzīvo­tāji neievēro…
   «Cik savādi,» domāja Voļins, iedams pa mitro asfaltu, «tajos retajos brīžos, kad es varu nedomāt par bezgala daudzajiem dar­biem, uzmācas skumjas…» Kas pie tā vai­nīgs? Vientulība? Varbūt tā ir tuvā vecuma pazīme? .. . Tagad pat: viss taču iet gluži labi, liekas, sapnis drīz piepildīsies. Pirmās pētnieku grupas nolaidīsies okeāna dzelmē. Atliek pēdējie grūtie soļi: jāpierāda, ka viss ir iespējams jau tagad. Vēlāk būs vieglāk… Bet vai būs? Varbūt viņam gluži otrādi — grūtāk? Tas, ar ko viņš aizņemts pašreiz, taču kļūs pagātne? Un kas tālāk?… Pro­tams, darāmā būs milzums: plānveidīgi oke­āna dibena pētījumi, karšu sastādīšana, at­radņu meklējumi, derīgo izrakteņu iegūšana, vesela zemūdens zinātnisko bāzu, observato­riju un zemūdens pilsētu tīkla radīšana. Jā­apgūst divas trešdaļas planētas virsmas … Bet to visu darīs citi. Viņa misija beigsies, kad pirmās zinātniskās ekspedīcijas būs lai­mīgi atgriezušās no dziļūdens ieplaku di­bena … Tas notiks ne ātrāk kā pēc dažiem gadiem. Voļins pasmaidīja. Daži gadi arī nav nekāds īsais laiks. Pie tam vēl tādi gadi…
   Viņš vienkārši ir noguris. Tāpēc tādas smeldzošas skumjas … Ne jau vientulībā tā vaina. Viņš sen jau pieradis pie vientulības. Un par kādu vientulību galu galā var būt runa? Kopā ar viņu ir biedri, skolnieki, viņa darbs. Darbs, kam viņš veltījis visu savu mūžu un pats sevi… Darbs? Nu, protams, viņa darbs. Tāpēc arī viņš aizsapņojās par to, tagad ne vairs pārāk tālo laiku, kad darba galvenais posms būs pabeigts. Lūk, tad var pielavīties vientulība, tukšuma sajūta … Un varbūt tad viņam kļūs žēl, ka šķīries no Iri- nas … Šķīries sava darba dēļ… Protams, tas bija briesmīgs egoisms. Viņa egoisms … Irina negribēja gaidīt. Kādu dienu viņa aiz­brauca … Savādi, tas taču bija tik sen… Kādēļ tieši šodien viņš to atceras? Viņš vien­kārši ir noguris … Mazliet jāatpūšas, un viss nostāsies savā vietā. Pienāks rīts, un līča ūdeņi, kas tagad atgādina tinti, atkal kļūs debeszili. Pēc dažām dienām kailos koku za­rus klās maiga lapotne. Bet šovakar viņš vēl­reiz izlasīs Marinas vēstuli no tālās Losan- dželosas, kur pašlaik ir diena, diena, ko viņš jau nodzīvojis …
   Marina … Viņš bieži domā par meiteni… Viņi ir zināmā mērā līdzīgi … Arī viņa dzī­ves jēgu atradusi darbā … Arī viņa, lai gan ir jauna, jau ir izbaudījusi liela zaudējuma rūgtumu .. . Tāpat kā viņš .. .
   Protams, pats sev viņš var atzīties: Ma­rina viņam patīk, ļoti patīk, bet… Cik tas banāli: jauna meitene, kam viss mūžs vēl
   priekšā, un viņš, kam aiz muguras jau gan­drīz viss . ..
   Voļins pielika soli, it kā gribētu izbēgt pats savām domām.
   «No kurienes šis mulsums?» viņš prātoja, nogriezdamies no krastmalas kādā no jauna­jiem prospektiem. «It kā būtu noticis kaut kas, ko es vēl nezinu, bet ko neskaidri no­jaušu … Kas būtu varējis notikt? Kaut kas «Tuskarorā»? Vai ar Marinu? Fu, kādas blē­ņas lien galvā. Pēdējais laiks iet atvaļinā­jumā. Tas viss ir muļķības … No mājām to­mēr būs jāsazinās ar «Tuskaroru». Pie viena uzzināšu, kā Koškinam ar veselību. Dimovs neko nav uzrakstījis par viņu.»
   Krustojumā palūkojies pulkstenī, Voļins bija pārsteigts. Pusviens. Viņš klimst pa pil­sētu jau divas stundas. Taksometra tuvumā nebija. Voļins ielēca pienākušajā trolej­busā …
   Dzīvokļa durvis atvēra tantiņa. Viņa vēl nebija aizgājusi gulēt un izskatījās uz­traukta.
   — Admirālis gaida, — viņa čukstēja. — Divas stundas sēž … Teica, ka bijis insti­tūtā, bet tur nav saticis. Tad braukājis pa pilsētu, tevi meklēdams. Zvanījis uz dažā­dām vietām … Patlaban sēž kabinetā. Smēķē un pukojas .. .
   «Kaut kas tomēr ir atgadījies,» nodomāja Voļins, sakozdams zobus.
   Viņš steigšus noģērbās un iegāja kabinetā. Kabinetā bija zils no tabakas dūmiem. Kodorovs nāca pretī. Spiezdams Voļinam roku, teica:
   —    Lūdzu atvainot mani, Robert Jurjevič, par tik vēlu apmeklējumu un manu uzbāzību. Ir divi svarīgi notikumi, un es gribēju apru­nāties ar jums, iekams rīkoties tālāk. Pagā- jušaja naktī uzspridzināta amerikāņu dziļ­ūdens stacija Santakrusā. Acīmredzot diver­sija …
   Voļinu pārņēma pēkšņs nespēks. Viņš pie­vilka tuvāk krēslu un apsēdās. Kodorovs ap­sēdās blakām uz rakstāmgalda malas.
   —    Otrs, — turpināja Kodorovs. — Šorīt nezināms aparāts mēģinājis tuvoties «Tuska- rorai». Mūsu posteņi atklājuši to jau tad, kad tas peldējis trīsarpus kilometru dziļumā. Kad aparātam uzbrukušas lidmašīnas-amfī- bijas, tas mēģinājis paslēpties Kuriļu ieplakā. Astoņu kilometru dziļumā tas nomētāts ar dziļumbumbām … Jādomā, ka tas iznīcināts. Augšā izsviests cilvēks glābšanas skafandrā, droši vien sprādziena brīdī katapultējies. Diemžēl šis cilvēks bijis beigts.
   —   Kas viņš ir?
   —   Vēl nav zināms. Cenšamies noskaid­rot… Par katru cenu ir jātiek līdz Kuriļu ieplakai un jāuzzina, ko tieši esam iznīcinā­juši. «Tuskaroras» batiskafi? …
   —   Tie nav piemēroti tādiem dziļumiem … Bet abi mūsu institūta dziļūdens batiskafi pašlaik strādā Indijas okeānā. Paies ne ma­zāk kā desmit dienu, iekams izdosies tos pārsviest uz Kuriļiem,
   —   Bezceļa mašīna?
   —        Būs pilnīgi gatava pēc diviem mēne­šiem. Bet tās galējā robeža ir seši kilo­metri. Nolaisties tajā dziļāk ir bīstami.
   —   Ko tad lai dara?
   —   Jāpadomā …
   —        Es paredzu diplomātiskus sarežģīju­mus, — sacīja Kodorovs. — Šovakar ameri­kāņu radio ziņoja, ka Santakrusas diversijas pavedieni vedot uz rietumiem … Tas adre­sēts mums .. .• Par notikumiem «Tuskaroras» rajonā viņi vēl nezina.
   —   Vai Santakrusā ir upuri?
   —        Jā. Četri zinātnieki, kas sprādziena brīdī atradušies stacijā. Uzvārdi netiek minēti.
   —        Bet stacijas oficiālā atklāšana vēl nav bijusi?
   —   Tai vajadzēja notikt rīt…
   —   Ko jūs gribat darīt, admirāl?
   —        Pēc stundas lidoju uz Kurijiem. Gribēju lūgt, lai jūs mani pavadāt. Te būs zīmīte no ministra. Viņš atbalsta manu lūgumu…
   —        Labi. Lidošu kopā ar jums. Tikai pie­zvanīšu tūliņ vietniekam. Vai radio un avī­zes sniegs informāciju?
   —        Pagaidām ne. Vispirms jānoskaidro, kādu aparātu mēs esam iznīcinājuši. Kas tas tāds ir un kam pieder.
   —   Bet ko jūs domājat, admirāl?
   —       Man ir aizdomas, ka tā ir Sati Saru roka. Atcerieties, es jums stāstīju par viņu…
   Apmēram pirms pusgada ar viņa bandu no­darbojās Interpols. Tā aģenti veica vairākas plašas operācijas Singapūrā, Manilā, Dža- kartā … Diemžēl operācijas gandrīz neko nedeva … Vismaz ne barvežus, ne slepenās bāzes atklāt neizdevās. Var redzēt, ka šai gangsteru korporācijai ir milzīgi sakari. Tika arestēti lielrūpnieki, komersanti, pat Singa­pūras policijas inspektors. Tad lielāko daļu palaida vaļā … Pierādījumu trūkuma dēļ! Man radās iespaids, ka draudošo skandālu kāds pacenties notušēt. Acīmredzot darbā laista gan uzpirkšana, gan draudi. Dienvid- austrumāzijā Sati Saru banda dažiem ir va­jadzīga. Tiem, kas ir ieinteresēti, lai katli vārītos … Pirms mēnešiem trijiem Interpola aktivitāte Filipīnās un Indonēzijā manāmi samazinājās… Lielās operācijas tika pār­trauktas, visaktīvākie aģenti atsaukti. Arī banda uz laiku pierimusi… Iespējams, ka tagad tās vadoņi uzskatīja momentu par iz­devīgu un mēģināja dot divkāršu triecienu amerikāņiem un mums. No viņu puses tā bija taktiska kļūda. Ja viņi cerēja uz diplo­mātiskiem sarežģījumiem, viņiem vajadzēja dot triecienu tikai amerikāņiem un radīt kaut kādus pierādījumus pret mums. Vai otrādi… Bet viņi laikam izvēlējās vienkāršāku ceļu. Nolēma iznīcināt abas dziļūdens stacijas. Tas aizkavētu pētījumu izvēršanu okeāna dibenā vēl par vairākiem gadiem … Banda sagla­bātu virskundzību okeānos. Tagad es esmu gandrīz pārliecināts — Sati Saru ir lielas bāzes okeāna dzelmē. Tieši rūpes par šo bāzu drošību spiež viņus karot pret okeanologiem. Taču divkāršā trieciena neveiksme var izrā­dīties bandai liktenīga …
   —   Savādi, — sacīja Voļins. — Vai tiešām priekšnojauta? Vairākas'stundas pirms tikša­nās ar jums es jutu — kaut kas ir noticis. Tikai nezināju vēl, kas … Saprotiet, pēc dzī­vās plazmas sakopojumu atklāšanas es biju pārliecināts, ka «Tuskaroras» noslēpums ir atminēts …
   —   Ar šo plazmu Ankudinovs neliek mani mierā ikreiz, kad tiekamies, — pukojās admi­rālis. — Viņš mēģina ar tās parādīšanos iz­skaidrot absolūti visu.
   —    Un es viņam piekrītu, — domīgi teica Voļins. — Ar tās īpašībām tiešām var iz­skaidrot visu, kas notika «Tuskarorā» pagā­jušajā vasarā. Plazmai ir pašai savs elek­triskais lauks, kas iedarbojas no tālienes… Tajā pirmās satikšanās reizē Koškins dabūja elektrisko triecienu no tālienes caur skafan­dra ķiveri. Tas sabojāja bezceļa mašīnas mo­toru, varēja sabojāt avārijas signalizāciju un pat atvilkt vaļā šahtas avārijas izejas durvis, nejauši pieskaroties tām. Ar tās īpašībām varētu izskaidrot visu, tikai ne to, kas noticis pagājušajā naktī Santakrusā un netālu no «Tuskaroras» …
   —   Posieties, Robert, — klusi sacīja admi­rālis^ — Mums jābrauc. Mašīna ir klāt. Es dzirdu tās signālu …
   —   Ak dievs, — ievaimanājās tantiņa, pa­dzirdējusi, ka Voļins atkal brauc prom. — No rīta atlidoja no Melnās jūras, naktī viņam jādrāž nezin kur atpakaļ. Būtu padomājis par sevi. Neesi vairs nekāds jaunais. Tāpēc jau sieva aizbēga no tevis … Es domāju, pa­taisīja tevi par akadēmiķi — norimsies. Kas tev deva … Kļuva vēl sliktāk.
   —   Nedusmojieties, Marija Gavrilovna, — teica admirālis atvadoties. — Tāds mums ar Robertu Jurjeviču darbs … Nemierīgs kā pats okeāns. Roberts Jurjevičs drīz atgriezī­sies. Tagad Kuriļi ir ar roku aizsniedzami.
   Ģērbjoties Voļins sataustīja kabatā Mari­nas vēstuli. Nē, viņš nespēja piespiest sevi izlasīt šo vēstuli tagad, kad viņš vēl ne­zina … Četri gājuši bojā. Bet stacijas at­klāšanai vajadzēja notikt rīt… Nē, nē, tas nevar būt. Ja ar Marinu kaut kas noticis, vai­nīgs ir viņš… Marinas komandējums bija viņa ideja.
   Lejā mašīnā Voļins sacīja admirālim:
   —   Es ceru, ka amerikāņi visu iztulkos pa­reizi … Seklijs un pārējie … Mēs darām vienu darbu, visi cīnāmies un visi riskējam. Tas nedrīkst atdzemdināt neuzticību.
   —   Gan redzēsim, — atbildēja admirālis. — Drīzāk jāuzzina, kas gribējis uzbrukt «Tuskarorai».
   —   Bet ja nu tas nav bijis uzbrukums? Ja nu jūsu jūrnieki ir pārsteigušies?
   Admirālis aši paskatījās uz Voļinu.
   —       Man radās tāda doma, — viņš lēni teica, — bet… feci quod potui, faciant me- liora potentes[15] … Bez tam Santakrusā ne­steidzās … Rezultātu jūs zināt. Uz centrālo lidostu, ātrāk …
   Austrumi jau sārtojās. No turienes nāca jauna diena ….

   Mikroraidītājs, kas pusgadu bija klusējis, naktī sāka runāt. Misiko uztrūkās augšā kā dzelta. Saklausījusi pazīstamo signālu, pie­lēca kājās, norāva no krūtīm medaljonu un attaisīja to vaļā. Uz sudrabainā ekrāna, kas nebija lielāks par kvadrātcentimetra ceturto daļu, uzliesmoja un dzisa ceriņkrāsas dzirk­stele. Tas bija Lielās trauksmes signāls. Pir­mais signāls. Tas vēl nekad nebija raidīts. Tuvojās īstas briesmas… Misiko ar pūlēm pazina tēva balsi. Tā skanēja kaut kur tālu tālu un bija tikko dzirdama:
   — … Tiešs trāpījums … «Taifūns» grūst… Beigas ir… Mi, tu dzirdi mani? Tagad tev… Tu saproti, Misiko? Viņš ir bīstams, sargies, Mi… Tev jāuzņemas …
   Vārdi pārvērtās vienlaidu čaboņā. Noknik- šķēja, un kļuva kluss. Tūliņ pat nodzisa ce­riņkrāsas dzirkstele, kas nedzirdami bija lē­kājusi pa ekrānu.
   Tās bija beigas … Tas otrs raidītājs, ko nupat savās rokās bija turējis tēvs, bija bei­dzis eksistēt. Ar tādām grūtībām desmit ga­dus celtā ēka sāka plaisāt un draudēja sagrūt. Vajadzēja rīkoties un rīkoties bez ka­vēšanās. Misiko pieskrēja pie durvīm un pa­vēra tās. Blakus istabā krāca Fremls. Trauk­smes signāls nebija viņu pamodinājis. Tātad vispārējās trauksmes signāls bijis adresēts tikai viņai — Misiko. Tas varēja nozīmēt vienu: neizbēgamas bojā ejas priekšā tēvs centies nodot viņai savu lolojumu … Bet tas, par kuru viņš to brīdināja, protams, ir prin­cis …
   Vai viņa spēs?… Vai ir gatava tam, kas viņu sagaida?
   Misiko uzmanīgi pievēra durvis, piegāja pie loga un attaisīja to. Apakšā zem nekus­tīgi sastingušajām palmām pletās bezgalīgi plašais Klusais okeāns. Uz rietumiem pretī tālajam apvārsnim aizstiepās mēness apsud­rabota strēle. Pilnais mēness karājās aug­stu debesīs, apspīdēdams stāvos krastus, cie­matu uguntiņas, šosejas un dzelzceļa līnijas līkumus, kas apjoza nogāzi. Lejā aizdrāzās garām elektriskais vilciens, un atkal kļuva kluss.
   Brīdi Misiko sažņaudzās sirds.
   Vai tiešām viņa tagad ir gluži viena? Viena naidīgā pasaulē? Vai viņa tiks galā ar nastu, ko tēvs gribēja uzkraut viņas traus­lajiem pleciem? Viņš sapņoja par varu okeā­nos, bet, ieguvis to, — par pasaules varu.
   Taču ari viņš ne vienmēr tika galā ar cilvē­kiem, kurus bija izvēlējies par palīgiem. Bet ko viņa? Vai atradīs spēkus pakļaut savai gribai «brālību»? Pat Fremls … Kā viņš iz­turēsies, dabūjis zināt, kas viņa ir īstenībā? Varbūt neriskēt, palikt stāvam malā, atgriez­ties tajā parastajā pasaulē, no kuras viņu bija izrāvis tēvs?… Bet tā būs nodevība, viņa piemiņas, visa viņa sapņa, viņu ģime­nes pagātnes nodevība . .. Vai to tēvs gaidīja no viņas, kad pārraidīja pēdējo aicinājumu? Vai tam gatavoja .. . Nē, tagad viņai ir viens ceļš — grūts un bīstams ceļš. Tēva ceļš … Un viens uzdevums — pierādīt pasaulei, ka viņas tēvs nav bijis vienkārši zemūdens pi­rāts … Ka viņam ir tiesības saukties par Kolumbu un planētas divu trešdaļu vald­nieku … Trīsdesmit gados viņš paveicis diezgan daudz … Tātad izlem, Misiko! Starp citu, tu jau esi izlēmusi … No rīta pamodies, Fremls būs nepatīkami pārsteigts: viņa no verdzenes pārvērtusies par kundzi, bet viņš no pavēlnieka … Bet varbūt… Nē, viņš vēl noderēs…
   Misiko atkal attaisīja medaljonu. Mirdzo­šais ķieģelītis klusēja. Kādu laiku viņa gai­dīja, raudzīdamās uz mēness apspīdēto okeānu … Kaut kur tur, dzelmes tumsībā, ir viņas tēva kaps. Iespējams, ka viņa pat ne­kad neuzzinās, kas šonakt noticis. Vai tā ir avārija vai nāve kaujā? Viņa sažņaudza apa­rātu tievajos pirkstos, bet tas joprojām klu­sēja. Turpmāk tā būs vienmēr … Tagad ti­ka i viņa, Misiko, spēs atdzīvināt mēmos me­daljonus, ko nēsā uz krūtīm daži cilvēki — tikai daži cilvēki no visas armijas, kas veido «brālību» … Bet nē … Vēl ir princis — Isambajs … Kas viņu saistīja ar tēvu? Kā­dēļ tēvs tā uzticējās viņam? … Un šis pēdē­jais brīdinājums? …
   Misiko saudzīgi izņēma aparātu no medal­jona, pabīdīja regulatoru Uz vismazāko dar­bības rādiusu un, pieliekusies aparātam pa­visam klāt, paklusi teica:
   —   Uzmanību, Toti, uzmanību . .. Gribu tevi tūliņ redzēt. Vai tu dzirdi?
   Viņa apklusa un gaidīja. Tas bija pirmais mēģinājums … Un Misiko nodomāja: ja viņš tūliņ atsauksies, viņai smaidīs laime.
   Toti dzirdēja un atsaucās … Uz aparāta ekrāna uzliesmoja dzirkstele. Nodzisa un no jauna uzliesmoja. Toti gaidīja pavēli.
   Misiko klusiņām nopūtās.
   —  Tūliņ atnāc uz parku, Toti. Es būšu lejā pie baseina …
   Viņa uzmeta uz pleciem ar zelta drakoniem izšūtus zīda rītasvārkus un, atvērusi bal­kona durvis, izgāja tumšajā dārzā.
   —   Man te ir apnicis, — kaprīzi sacīja Misiko pie rīta kafijas galda. — Brauksim prom no šejienes …
   Fremls palūkojās pār avīzes malu.
   —   Mums nav kur steigties, — viņš vien­aldzīgi nomurmināja un lasīja tālāk.
   —   Bet es gribu, — Misiko neatlaidās.
   —   O, tas ir interesanti, — viņš pārtrauca, nolaizdams avīzi. — Paklausies, ko raksta: «Liela avārija amerikāņu dziļūdens stacijā Santakrusā. Stacija sagrauta … Tās atjau­nošana prasīs vairākus gadus. Kompetenti speciālisti uzskata, ka notikusi diversija. Pat­ruļkuģi redzējuši pie Kalifornijas krastiem nezināmu zemūdeni. Sprādziens Santakrusā ir komunistu roku darbs …» Redzi, dārgā, man bija taisnība: viņi saplēsīsies paši, cenz­damies apsteigt viens otru dziļūdens pētī­jumu izvēršanā … Visas sarunas par sadar­bību ir blefs … Velti šefs raizējās … Vaja­dzēja nogaidīt… Un, tiklīdz starp Ameriku un komunistiem sāksies liels karš, mēs…
   Fremls pavīpsnāja un ar plaukstas malu uzblieza pa galdu.
   —   Es gribu braukt uz Tokio, — Misiko teica, savilkusi rožainās lūpiņas. — Brauk­sim.šodien pat… Es jau noskaidroju: lidma­šīna uz Meksikositiju izlido pusdienas laikā. Naktī mēs būtu Tokio.
   —   Tu laikam esi jukusi, — pārsteigts no­rūca Fremls. — Kas par Tokio? Šefs lika man sēdēt te un gaidīt viņa pavēli… Es ta­gad esmu pārliecināts: tas blēdis Isambajs ir melojis. Šefs vienkārši gribēja briesmu brīdī dabūt mani prom no turienes … Un nolika Isambaju manā vietā saņemt triecienu. Šefs, protams, bija kaut ko uzzinājis par operāciju, ko gatavoja tie ēzeļi no Interpola. Mēs abi esam laikus aizlasījušies no Singapūras. Ja es būtu vienu dienu aizkavējies, mani ares­tētu kā Isambaju … Pašreiz es mazāk kā jebkad vēlos kaut vai drusciņ neklausīt šefu. Nē, mēs sēdēsim te un gaidīsim, kad šefs aicinās. Un nav ko teikt, te var tīri labi at­pūsties …
   —   Isambajs tika arestēts uz īsu laiku, — piezīmēja Misiko.
   —   Ak tā! Izrādās, tu zini… Interesanti… Nav jau arī nekāds brīnums. Isambajs tur bija jauns cilvēks. Viņam bija vieglāk izgro­zīties. Ar mani varēja būt ļaunāk …
   —    Protams, — asi atteica Misiko. — Ar jums varēja būt daudz ļaunāk, bet cita iemesla dēļ. Jūs, liekas, esat aizmirsis kādu notikumu … Seno Mataramas rūpiju, kas dažu labu tomēr piespieda padomāt… Sī­kums, vai ne? Nekas vairāk kā zelta monē- tiņa, bet cik dārgi tā izmaksāja «brālībai»…
   —   Oho, — novilka Fremls. — Tas nu ir par daudz, meitenīt… Tu arī sāc aizmirst, kas esmu es … un kas esi tu … Un vēl kaut ko tu esi aizmirsusi: daudz zināt ir kaitīgi… kaitīgi veselībai. Bet nu, marš uz savu istabu un apdomā labi, ko es teicu.
   —   Fi, Fremla kungs, — nosprauslājās Mi­siko, nekustēdamās no vietas, — bet es do­māju, ka jūs esat džentlmenis. Protams, zinā­mās robežās… Tā ar dāmām nerunā. Cik žēl, ka jūs savos gados neesat kļuvis gud­rāks un … vērīgāks …
   —   Ko tas nozīmē?
   —       Apdomājiet, ko es teicu… Es zinu daudz … Bet par jums — visu vai gandrīz visu … Arī notikumu ar vienpadsmito rū­piju … Pretēji šefa visstingrākajai pavēlei jūs paturējāt nevis desmit, bet vienpadsmit zelta monētas no atraduma, kas tika izcelts no Bali jūras dzelmes. Vienpadsmito rūpiju jums nozaga. Tālāk sākās meli . .. Pirmais šiem meliem par upuri krita Loters. Jūs pa­vēlējāt man nogalināt viņu, nezinādams, ka monētas vēl ir pie viņa. Vai tā nebija? Ja Loters pārdotu daļu monētu, vienpadsmitās rūpijas noslēpuma atklāšana jums vairs ne­draudētu. Visu varētu uzvelt Bruno. Jūs ne­zinājāt, ka šefs atcēlis pavēli un aizliedzis realizēt monētas Štatos. Arī es uzzināju to pārāk vēlu. Ja talkā nebūtu nākuši Isambaja cilvēki, Interpola aģenti dabūtu savos nagos pierādījumu, ka mēs, — Misiko uzsvēra vārdu «mēs», — mēs esam kļuvuši par lielu dzi­ļumu saimniekiem. Toreiz Kasablankā Isam­bajs izglāba vienu no lielākajiem «brālības» noslēpumiem un jūs, Freml… Bet neizglāba noslēpumu uz ilgu laiku. Tas jau ir atklāts, acīmredzot pateicoties vienpadsmitajai rūpi­jai — tai, ko jums nozaga. Toreiz Kasa­blankā jūs varbūt gribējāt upurēt arī mani…
   Fremls parāvās tālāk un protestējot novē- cināja roku.
   — Varbūt, — cieti atkārtoja Misiko, — bet es nepastāvu uz sava, lai gan mani izglāba tikai Toti. Dodu jums desmit minūtes laika pārdomām .. . Un, lūdzu, neiedomājieties, ka gribu jūs šantažēt vai esmu zaudējusi prātu… Vai jūs varētu, vai jūs gribētu kal­pot man tikpat uzticami un bez ierunām kā … Nu, piemēram, kā jūs līdz šim kalpo­jāt šefam? Nē, ne tā, bet vēl labāk?
   —   Varbūt es guļu? — nomurmināja Fremls. — Varbūt tomēr viens no mums ir zaudējis prātu?
   —   Ne viens, ne otrs, — atcirta Misiko. — Jums ir desmit minūtēs laika saprātīgām pārdomām. Bet brīdinu — Toti novēro katru jūsu kustību, nn man negribētos … Jūs sa­protat …
   —   Toti? Seit? …
   —   Acīmredzot. Viņš taču nevar noverot jūs, sēdēdams Singapūrā. Pēc desmit minū­tēm gaidu atbildi. Ja atteiksieties, varat pa­likt tepat un jums nekas nedraudēs, ja vien būsiet prātīgs. Ja piekritīsiet… Nu, bet, ja piekritīsiet, naktī mēs būsim Tokio.
   Misiko piecēlās. Lūpas sakniebis, Fremls brīdi raudzījās uz Misiko. Tad arī viņš pie­cēlās.
   —   Paklausieties, — viņš teica. — Paklau­sieties, Misiko… Es vēl nezinu, kas noticis naktī, ja tiešām kaut kas ir noticis. Bet man nav vajadzīgas desmit minūtes … Man nav ko izlemt. «Brālība» sen būtu iziruši, ja tās kareivji šādos brīžos šaubītos … Droši vien tās ir lamatas, bet es nevaru pateikt nekā cita kā tikai to, ko jūs dzirdēsiet. Es esmu kareivis. Es palieku kopā ar šefu. Esmu sais­tīts ar viņu, saprotiet, tikai ar viņu … Ne­kur es nebraukšu… Un jūs arī nelaidīšu, ja vien neizrādīsies, ka … ka viss izskatās ci­tādi, nekā es līdz šim biju domājis .. . Drīzāk es nonāvēšu jūs, lai gan jūs esat vienīgais, kas man vēl palicis, bet.. .
   Viņš apklusa un pašūpoja galvu.
   —   Jūs atradāt vienīgo pareizo gājienu šajā amizantajā spēlē, — domīgi teica Misiko. — Saprotiet, vienīgo, Freml… Vai jūs pirmo reizi mūžā runājāt no sirds un es varu rēķi­nāties ar jums? Lai būtu kā būdams, mēs esam sabiedrotie. Paskatieties …
   Misiko pacēla roku. Viņas rādītāja pirkstā pazibēja gredzens ar melnu akmeni.
   —   Jūs jau zināt, kas tas ir, — viņa turpi­nāja. — Tas ir pēdējā Mataramas sultāna gredzens, «brālības» augstākās varas sim­bols. Tādu gredzenu bija trīs… Lai gan varbūt… tagad to ir palikuši tikai divi… Savā laikā šis simbols apvienoja Javas iedzī­votājus cīņā pret eiropiešu iebrucējiem. Ta­gad tas ieguvis mazliet citādu jēgu … Bet laiks rit uz priekšu un . .. ideāli mainās . .. Vai jūs nākat man līdzi, Freml?
   —   Jā, protams, — viņš nočukstēja. — Tā­tad jūs…
   —   Tss, — viņa sacīja, piedurdama pirkstu viņam pie lūpām, — nerunājiet par to…
   —   Bet šefs? Vai tiešām viņš ir kļūdījies? Sākumā viņš pats lika pārdot kolekcionāriem desmit monētas no Bali atraduma. Katra maksāja traku naudu .. .
   —   Pārāk dārgi, Freml. Tā droši vien bija viņa pirmā kļūda … Taču viņš laikus atta­pās. Saprata, ka monētas Var uzvest uz pē­dām … Neviena no desmit monētām netika pārdota. Un ja nebutu bijis vienpadsmitās… Ja nebūtu bijis vienpadsmitās, viņš, iespē­jams, pagājušajā naktī nebūtu pieļāvis otru kļūdu … Savu pēdējo kļūdu, Freml…
   Lielā padome sapulcējās tempļa pazemes alā vulkāna Lavu [16] piekājē. surakartas ap­kārtnē jau otro nedēļu notika pavasara reli­ģiskie svētki, un budistu mūkiem platajos apmetņos ar kapucēm neviens nepievērsa se­višķu uzmanību. Pirms saulrieta no Lavu virsotnes konusa nokāpušie tūristi redzēja, ka mūki cits pēc cita bez steigas nozūd tempļa drupās.
   Nemanot nošķīrušies no tūristu grupas, Misiko, Fremls un Toti vairāk nekā stundu gaidīja, paslēpušies drupās.
   Kad bija satumsis, pie drupām klusi pie­brauca slēgta vieglā mašīna. No tās izkāpa neliela auguma drukns cilvēks brūnā ap­metnī ar kapuci. Apskatījies arī viņš nozuda pussagruvušo sienu labirintā.
   —  Tas ir Isambajs, — sacīja Misiko. — Visi ir sanākuši… jāsāk …
   —  Viņiem jābūt piecpadsmit? — jautāja Fremls.
   —. Ja visi salasīsies, jā.
   —   Viņi ir salasījušies visi, — apstiprināja Toti, palīdzēdams Misiko uzģērbt brūnu ap­metni.
   —   Nu tā, tagad mēs esam tādi paši kā viņi, — sacīja Misiko, kad arī Fremls bija uzģērbis apmetni un pacēlis kapuci. — Ved, Toti.
   —   Es vedīšu jūs pa slepenu eju, — čuk­stēja malajietis. — Šo eju zināja tikai šefs. Jūs visu dzirdēsiet un redzēsiet pa caurumu sienā … Es būšu augšā.
   —   Atceries, Toti, tu vērosi katru viņa kus­tību un, tiklīdz teikšu: «Es jūs notiesāju, princi» …'
   —   Jā, kundze, izpildīšu visu …
   —   Vai jūs nebaidāties, Freml?
   —   Tikai par jums. Esmu pārliecināts, ka izrādi var nospēlēt arī bez jūsu piedalīšanās.
   —   Jūs viņus slikti pazīstat… Bez tam galvenās lomas spēlējam mēs ar princi…
   Viņi ilgi gāja pa pilnīgi tumšām ejām nopakaļ Toti. Reizēm virs galvas parādījās zvaigznes, bet tad viņus atkal apņēma ne­caurredzama tumsa. Fremls nespēja saprast, kā Toti un Misiko orientējas aklajā tumsā. Toti nevienu reizi neiededzināja kabatas ba­teriju, ko turēja rokā. Mīkstie apavi slāpēja soļu troksni. Visapkārt valdīja klusums. Ti­kai retumis zem kājām kaut kas dīvaini nočabēja, un tad Toti sāka klusiņām svilpot.
   —   Kāpēc viņš tā? — Fremls čukstus jau­tāja Misiko.
   —   Tss, tās ir kobras. Te to ir milzums … Viņš tās nomierina …
   Fremls sastinga šausmās un juta, ka ne­spēj vairs paspert ne soli.
   Misiko pagrūda viņu uz priekšu.
   —   Nebaidieties, — drošināja Toti. — Jūs neaiztiks, pat ja jūs uzkāpsiet virsū. Jūsu sandaļu zoles ir piesūcinātas ar īpašu sulu. Tās smaka uzreiz paralizē rāpuļus.
   —    Brīnum jauka vieta, vai ne? — čukstēja Misiko. — Toties ir garantija, ka nezinātājs iekšā netiks… Sais vecajās alās varam iekļūt tikai mēs …
   —   Varbūt, lai gan es neesmu par to drošs… Vienalga — muļķīgs viduslaiku farss.
   —   Klāt esam, — teica Toti. — Viņi ir sa­pulcējušies te, aiz sienas …
   Fremls saklausīja balsis. Sekojot Misiko, viņš pakāpās mazliet augstāk un pa šauru spraugu mūrī ieraudzīja «sapulču zāli» — apaļu telpu ar augstu kupolveida velvi. Sie­nas klāja fantastisks akmens ornaments. Tajā bija brīnumaini savijušies augi, čūskas, kaili sieviešu ķermeņi un ķēmīgas briesmoņu mas­kas. Pāris ornamentu akmens vijumā nostip­rinātu lāpu izplatīja telpā nemierīgu gaismu. Sienās melnēja caurumi — tur uz visām pu­sēm aizstiepās zemi gaiteņi.
   Zāles vidū uz apkritušām kolonām, kas kādreiz bija balstījušas velvi, sēdēja stāvi tumšos apmetņos ar zemu pār acīm nolais­tām kapucēm. Daži paklusu sarunājās. Fremls
   sadzirdēja aprautas frāzes vācu, spāņu un japāņu valodā.
   —   Viņu ir četrpadsmit, — čukstēja Toti.
   —   Prinča vēl nav … Te ir svira, kundze. Ja to nospiež, plātne pabīdās nost un atver izeju uz zāli.
   —   Sapratu … Ej augšā, Toti…
   Malajietis paklanījās un aizgāja. Fremls
   un Misiko palika divatā. Fremls sataustīja zem apmetņa jakas kabatā revolvera spalu, pārbaudīja, vai varēs to ātri izraut, ielaida lodi stobrā un nolaida aizsargu.
   Misiko vēroja Lielās padomes locekļus.
   —   Te ir īpaša akustika, — viņa čukstēja.
   —   Viņus dzird, bet mūs nedzird nemaz. Šis templis un pils uzbūvēti ļoti sen — daudzus gadsimtus pirms tam, kad varu Javā pār­ņēma Mataramas sultāni. Šajā apaļajā zālē pulcējās padome, bet no šejienes sultāns no­vēroja savus vezīrus …
   —   Par ko viņi runā? — jautāja Fremls.
   —   Par sīkumiem … Viņi nedrīkst sarunā­ties, lai nejauši nepazītu cits citu. Atklāt seju ir tiesības tikai šefam vai viņa varas manto­tājam. Bet tie — «brālības» padomes lo­cekļi — nedrīkst pazīt cits citu. Šefs pazīst visus, bet katrs no viņiem pazīst tikai šefu. Princis ir rīkojies briesmīgi pārdroši, sapul­cēdams viņus te… Viņi sanāk kopā tikai trešo reizi. Viņi var neatzīt princi… Var ne­ticēt tam…
   —   Kuri viņi?
   —   Es pēc balss pazīstu tikai vienu … To malējo pa kreisi… Tas ir Sakudzava …
   —   Sakudzava? Japānas lielākās kuģu bū­ves firmas vadītājs?
   —   Tas pats … Pārējos pagaidām neat­šķiru, lai gan pazīstu visus … Visi viņi ir lieli komersantu un politiķu aprindu bosi. Tēvs zināja, uz ko balstīties …
   —   Tss … Isambajs!…
   —   Nu, paklausīsimies, — teica Misiko, uz­likdama roku uz slepeno durvju mehānisma sviras.
   Isambajs nostājās sapulcējušos priekšā un strauji atmeta atpakaļ kapuci.
   Zālē sacēlās pārsteiguma murdoņa.
   —   Ko tas nozīmē? — bargi noprasīja viens no Padomes locekļiem. — Kas jūs esat? Mēs esam sapulcējušies, ne jau lai ru­nātu ar jums …
   —   Nē, ar mani. Es esmu tas, kura aug­stākā vara jums būs jāapstiprina. Šefs ir gā­jis bojā, kritis- kā kareivis kaujā. Es biju otrais aiz viņa. Tādēļ es jūs sapulcināju… Tagad man jākļūst pirmajam. Te ir varas un varas mantojamības zīme, ko kādreiz es sa­ņēmu no šefa …
   Isambajs izstiepa uz priekšu roku ar gre­dzenu. Tad nomauca gredzenu un pasniedza to tuvākajam Padomes loceklim. Tas uzma­nīgi aplūkoja zīmi akmenī un iedeva gre­dzenu blakām stāvošajam. Pēc dažām minū­tēm, kad gredzenu bija paturējuši rokā visi klātesošie, tas nonāca atpakaļ pie Isambaja.
   —   Vai ir jautājumi? — vaicāja Isambajs, uzmaukdams gredzenu pirkstā.
   —   Jā, — kāds ierunājās. — Vai var ticēt ziņai par šefa bojā eju? Līdzīgas ziņas ir nonākušas līdz mums jau agrāk, taču tās ne­atbilda patiesībai…
   —   Šoreiz diemžēl var ticēt. Tieši pirms ne­dēļas šefs pārraidīja Lielās trauksmes sig­nālu no «Taifūna». Viņš paguva paziņot, ka «Taifūnu» iznīcina dziļumbumbas. Pēdējā brīdī viņš uzrunāja mani. Tad sakari pār­trūka pusvārdā … «Taifūns» tai laikā atra­dās vairākus kilometrus dziļi.
   —   Tas notika, uzbrūkot Santakrusai?
   —   Nē. Santakrusas operāciju vadīju es. Kā jūs zināt, tā izdevās lieliski…
   Atkal bija dzirdama pārsteiguma murdoņa.
   Isambajs lepni izslējās.
   —   Es izmantoju parasto zemūdeni un tiku cauri nemanīts. Bet «Taifūns», ko uzskatīja par uzbrukumam nepieejamu, iekrita krievu izliktajās lamatās … Tagad mums nav otra tāda kuģa kā «Taifūns», kas apvienotu sevī ātrgaitas zemūdeni un okeāna bezceļa ma­šīnu. Bet mēs to uzbūvēsim… Un drīz vien …
   —   Tagad mums vajadzīgi jauni kuģi eks­pluatācijas darbiem okeāna dibenā, — atska­nēja kāda balss. — Nogrimušos kuģus meklē ārkārtīgi lēni… No lielajām bagātībām vēl nekas nav atrasts .. . Viss, kas iegūts pēdējā gada laikā, neattaisno izdevumus.
   —       Bet vai mēs nesaņemam ienākumus no citiem avotiem? — jautāja Isambajs. — Ja aplēstu kopīgos ienākumus …
   —   Kopīgie ienākumi varēja būt lieli. Bet «citi avoti» kļūst ar katru gadu mazāk iene­sīgi un nedrošāki. Daudz cilvēku ir cietuši pēc sprādziena uz «Ankri» un arestiem Sin­gapūrā.
   —   Pie tā vainīgs šefs, mūsu mīļotais biju­šais šefs, — pārtrauca Isambajs, — bet par mirušiem nerunā sliktu … Apsolu jums tuvā­kajos gados trīskāršot «brālības» ienākumus. Bet brīdinu … Mēs paliksim ne tikai apslēpto dārgumu izlūki, bet arī kareivji… Citādi mums neizdosies noturēt okeānu dzelmes, tā­tad iekarot… pasauli. Bet šefa un viņa biedru nāvi mēs atriebsim. To uzņemos es. Kad jūs būsiet uzticējuši man augstāko varu …
   —   Ja mēs jums to uzticēsim, — kāds stingri noteica, — mēs prasīsim arī ierobežo­jumus. Uzbrukuma operācijas, tādas kā«San- takrusa» un tai līdzīgas, ir iepriekš jāsaskaņo ar mums vai kaut ar pusi no Padomes locek­ļiem. Gana balstīt politiku uz avantūrām. No tā jāvadās pirmām kārtām.
   —   Pareizi…
   —   Ierobežojumi ir vajadzīgi…
   —   Mūs nostāda notikušu faktu priekšā …
   —   Var domāt, ka mēs esam tikai gang­steru banda!
   —   Šefs pieļāva vairākas rupjas kļūdas, un mēs neizvairīsimies no tām arī turpmāk, ja visa vara nebūs koncentreta vienas rokas … Laiks apgūt modernākas vadības metodes.
   —   Pareizi!
   —   Konsultēties nav grūti, ja ar mikrorai- dītājiem uztur divpusīgus sakarus. Bet mēs tikai saņemam norādījumus no augšas. ..
   —   Taisnība gan, ir vajadzīgi divpusīgi sa­kari ar tiem, kas visu vadīs …
   Isambajs pacēla roku, likdams apklust.
   —   Uzmanību, džentlmeņi! Nekliedziet tā! … Var domāt, ka jūs esat parlamentā … Jūs prasāt reformas. Varbūt tas ir taisnīgi. Bet reformas nav īstenojamas uzreiz … Mēs parunāsim par to mazliet vēlāk, pēc pāris mēnešiem. Neviens taču neliedz mums sa­pulcēties vēlreiz ar gataviem priekšlikumiem. Līdz šim mūsu spēks bija tieši organizētībā, kam pamatus lika šefs, lai allahs dod viņam mūžīgo mieru … Nedrīkst rīkoties bez apdo­ma, mainot to, kas ir mūsu spēks. Ja jūs atzīsiet mani par jauno vadoni, esmu gatavs šodien pat saskaņot ar jums tuvākos pasāku­mus, bet par reformām parunāsim nākamajā tikšanās reizē. Mūsu organizācija ir tāda, ka mēs nevaram pastāvēt cits bez cita …
   —    Laiks darīt galu arī šai viduslaiku masku ballei, — kāds piezīmēja. — Tā ir smieklīga. Mēs visi labi zinām, kas te sapul­cējušies. Kādēļ spēlēt pārģērbšanos? Mēs esam pietiekami stipri, lai sapulcētos kādā no la­bākajiem Džakartas, Manilas vai Tokio hote­ļiem vai pat Losandželosā, velns parāvis!
   —   Esmu ar mieru apspriest ari to, — pie­krita Isambajs.
   —   Tādā gadījumā — pie darba. Izstāstiet par sevi, un tad lemsim.
   —   Es strādāju kopā ar šefu ap trīsdesmit gadu. Biju pērļu zvejnieks, tad ūdenslīdējs un okeāna bezceļa mašīnas kapteinis. Zelts, kas ieplūda jūsu seifos, vispirms izgāja caur manām rokām tur, jūras dzelmes tumsībā… Pēc tam es vadīju «brālības» slepenpoli­ciju…
   Apmetņos un kapuces terptie stāvi pakapas atpakaļ.
   —   Jums nav obligāti jāzina, kā mani sauca agrāk, — Isambajs turpināja pēc īsa brīža. — Lai gan es varētu lepoties ar savu vārdu. Tagad tas vairs nav svarīgi… Tagad mani sauc Isambajs. Šo vārdu daži no jums arī ir dzirdējuši. Bet, tiklīdz es būšu kļuvis par šefu, jums šis vārds būs jāaizmirst… Ja jūsu vidū nav neviena, kas pretendētu uz augstāko varu «brālībā», uzticiet to man. Es beidzu. Izlemiet… Bet atcerieties «brālības» slepenpoliciju. Tā ir augstākās taisnības ķīla …
   Iestājās klusums. Apmetņos un kapucēs tērptie stāvi nebilda ne vārda.
   —   Izlemiet, — atkārtoja Isambajs. — Var­būt kāds no klātesošajiem uzskata sevi par pretendentu? Lai runā … Vai ir tāds?
   —   Ir, — atbildēja skanīga balss.
   Bez trokšņa paslīdēja nost viena no plāt­nēm, un ejā parādījās divi stāvi garos ap­metņos un kapucēs — pa priekšu mazs, aiz tā garš un plecīgs.
   —    Ir, — atkārtoja mazais stāvs, droši iedams pie sapulces dalībniekiem. — Tā esmu es.
   Isambaja tumšajā sejā nenodrebēja ne muskulītis. Viņš nekustējās, kad mazais stāvs piegāja tam cieši klāt. Viņš tikai drusku sa­šķobīja biezās lūpas un tikko dzirdami sa­cīja:
   —   A, liekas, pazīstu … Jūsu joki, Freml! Apsveicu …
   —   Nē, neuzminējāt, princi, — teica Misiko, paceldama kapuci. —/Jūsu priekšā ir Misiko Tunga, Katanarana Tunga — lielā Tunga un … jūsu šefa meita, kungi ^..
   Klātesošie izbrīnā iesaucās un atkāpās. Iz­veidojās pusloks. Šā pusloka centrā palika Misiko un Isambajs. Princim aiz muguras kā pārakmeņojušies slējās četri mēmi stāvi, Mi­siko aiz muguras bija tikai Fremls, kas bija sažņaudzis zem apmetņa automātiskās pisto­les spalu.
   Isambaja seja bija pārvērtusies līdz nepa­zīšanai — kļuvusi melna, pārklājusies ar rupjām sviedru lāsēm… Viņš čamstināja biezās lūpas un nespēja novērst acis, kurās jautās sīvs naids un šausmas, no gredzena Misiko pirkstā. Misiko izskatījās pilnīgi mie­rīga. Notvērusi Isambaja skatienu, viņa pa­cēla roku virs galvas. ļViņas apmetņa platā piedurkne noslīdēja lejup, atsedzot roku līdz pašam plecam. Visu klātesošo acis pievēr­sās vienīgajai šīs skaistās rokas rotai — gre­dzenam ar lielo, melno akmeni/
   — IJā, — sacīja Misiko. — Tas arī ir Ma­taramas sultāna gredzensļ tāds pats kā jūsē­jais, princi. Bet man tas pieder kopš dzim­šanas. Mans tēvs bija pēdējais no Matara­mas sultānu dzimtas … Jūs savējo nopelnī­jāt, kalpodams «brālības» slepenpolicijā. Es negribu teikt, ka jūs to būtu zadzis… O, nē… Jūs to esat nopelnījis godīgi, ja šajā gadījumā tāds vārds ir piemērots. Bet pašreiz jūs savas iespējas novērtējat par augstu. Jūs šefa lomā! Tas ir smieklīgi, princi… Kādreiz jūs nespējāt noturēties pie varas savā mazajā, nabadzīgajā zemē … Par spīti visām intrigām, visiem pūliņiem jūs pa­dzina no turienes, un jūs kļuvāt vienkāršs pirāts. Bet tagad, izmantojot izdevību, jūs sniedzaties pēc «brālības» kroņa. Kamēr viņa radītās «brālības» priekšgalā stāvēja pats Tungs, mēs bijām ne tikai pirāti un gang­steri … Tēvs izvirzīja sev grandiozus mēr­ķus. Civilizācijai, kas pārņēmusi kontinentus, viņš gatavojās nostādīt pretī otru, ne mazāk varenu, okeāna dzīlēs radītu civilizāciju … Ja zemes civilizācija ietu bojā, zemūdens ci­vilizācija pilnīgi vai daļēji saglabātos. Bet lieli mērķi prasa lielus līdzekļus. Tos ieguva no daudziem avotiem. Viens no tiem bija pi­rātu uzbrukumi tirdzniecības kuģiem. Šai ziņā jums nebija līdzīgu, princi… Bet jums jā­piekrīt, ka tēva izvirzītie, mērķi nebūt nav tas, ar ko nodarbojāties jūs … Lai gan jūsu pū- lini deva lielu labumu kopīgajam pasāku­mam … Vadīt pirātu flotili un pat «brālības» policiju jūs varējāt, bet vadīt mana tēva iesākto darbu — nē, nekad …
   —   Jūs gribat teikt, ka viņš, — rīstīdamies aiz niknuma, Isambajs rādīja uz Fremlu, — ir piemērotāks par mani. Lika drusciņ pa­gaidīt! Šis pasistais fašists, šis bende, kam piespriestas karātavas! Pat tad, ja jūs tie­šām esat šefa meita, bet šis vācietis jūsu mī­ļākais, pat tad es … es …
   —   Un to jūs uzdrošināties teikt sievie­tei, — ar riebumu pārtrauca Misiko. — To jūs nožēlosiet, cienītais… Kungi, — viņa uzrunāja klātesošos, — šis cilvēks ir jūs pie­krāpis. Katanarans Tungs patiešām ir gājis bojā, bet mirdams viņš nodeva varu nevis šim cilvēkam, bet man … Lūk, te, manā mik- roraidītājā, ir ierakstīti tēva pēdējie vārdi — viņa testaments, ko jūs nevarat nepieņemt. — Misiko noņēma no kakla medaljonu un at­taisīja vaļā. — Tēva balsi jūs visi pazīstat,— viņa turpināja, — klausieties, ko viņš teica …
   Misiko pacēla medaljonu virs galvas. Mēmo, tumšo stāvu pusloks savilkās ciešāk, atspie­žot sāņus Isambaju.
   Spriegajā klusumā skaidri bija dzirdami vārdi: ««Taifūns» grūst… Beigas ir … Mi, tu dzirdi mani? Tagad tev… Tu saprati, Misiko?»
   —   Meli! — mežonīgi iekliedzās Isambajs.
   — Meli, zvēru jums… Viņa ir viltvārde. Gredzens ir zagts … Bet tā ir falsifikācija …
   Kaut kas pazibēja Isambaja rokā.
   —   Rimstieties! — pavēloši uzsauca Mi­siko. — Es jūs notiesāju, princi Sati Saru …
   Isambajs pieliecās, lai lektu. Fremls gri­bēja, bet nepaguva izšaut. Isambajs piepeši iekrācās, žoklis viņam atkārās, acis sāka spiesties laukā no dobumiem, un viņš kā maiss sajima uz akmens plāksnēm.
   Tai pašā brīdi kaut kur no augšas atska­nēja Toti balss:
   —   Nodevība, kundze. Bēdziet labi ātri!
   No tumšajām ejām zāles sienās piepeši iz­šāvās žilbinošas gaismas kūļi. Bija dzirdama soļu dipoņa, balsis, komandas, kliedzieni… Apmetņos un kapucēs tērptie stāvi sāka skrai­dīt pa zāli.
   —   Bēdziet, kundze! Eja ir vaļā …
   Misiko sajuta, ka Fremla stiprā roka sa­grābj viņu un rauj kaut kur. Atskanēja vai­rāki šāvieni, tad čaboņa, kas pieņēmās spēkā un draudēja uzgāzties uz galvas kā lavīna. Pēc tam viss pazuda apdullinošos nogru­vuma dārdos.
   —   To izdarīja Toti, — sacīja Fremls, ievilkdams Misiko ejas tumšajā labirintā. — Viņš iegāza griestus… «Brālības» pa­dome ir beigusi pastāvēt. Visi ir pagalam…
   —       Es jūs izglābšu, — čukstēja Toti. — Pa šīm ejām mēs izkļūsim jūras krastā … No rīta mēs būsim tālu okeānā.
   — Mēs patversimies kādā no zemūdens bāzēm, — teica Misiko. —ļ Patversimies un mazliet nogaidīsim… Bet pēc tam es vēl likšu pasaulei atcerēties manu tēvu .1..

   —   Nu, kāds tad ir operācijas gala rezul­tāts? — jautāja ģenerālis Kollijs.
   —   Neviens neizbēga, — paziņoja inspek­tors Moluano, — visi piecpadsmit iekrita peļu slazdā.
   —   Tikai diemžēl kā līķi…
   —   Velns lai parauj tās vecās drupas! Kas varēja domāt, ka jau no pirmajiem šāvie­niem iegrūs velve …
   —   Vai tā iegruva no šāvieniem, Gaspar? Viens no maniem puišiem dzirdējis kādu klie­dzam par nodevību. Kliedziens nācis no augšas.
   —   Templis bija ielenkts. Aģenti redzējuši, ka iegājuši četrpadsmit, piecpadsmitais at­braucis ar mašīnu. Kad nobrukumu izārdīja, atrada visus piecpadsmit.
   —   Dīvaini, ka viņi nebija izlikuši sargus.
   —   Paļāvās uz kobrām, ģenerāl. Sie rie­bekļi sakoda astoņpadsmit policistus un ka­reivjus. Labi vēl, ka bijām nodrošinājušies ar serumu.
   —   Jābrīnās, kādēļ kobras neaiztika saim­niekus ..,
   —   Viņi ir zinājuši kaut kādus vārdus, ģe- nerāi.
   —   Tātad tu uzskati operāciju par pabeigtu, Gaspar?
   —   Vai jūs domājat citādi? Mēs esam likvi­dējuši virsvadoņus. Tagad pavedieni aizstiep­jas uz leju. Kāds, protams, paliks brīvībā, bet tie ir vairs tikai bandinieki.
   —   Tu aizmirsti sievieti, kas nogalināja Lo­teru. Varu likt galvu ķīlā, ka viņai bandā ir nozīmīga loma. Viņas pēdas mēs esam pa­zaudējuši. Miliča Listere, kuras dokumentus atrada pie Singapūrā nogalinātās Pakistānas žurnālistes, nebija saistīta ar bandu vairāk par pašu žurnālisti. Bet žurnāliste kļuva par noziedznieku upuri tikai tādēļ, ka viņa par nelaimi bija līdzīga tavai Kasablankas dai­ļavai. Tas bija smalks darbs, Gaspar. Mums bija vajadzīgs mēnesis, lai atšķetinātu ka­molu un pārliecinātos, ka pavediens neved nekur, ka mēs Singapūrā esam vienkārši ap­muļķoti.
   —   So to mēs tomēr noskaidrojām …
   —   Ka Singapūras policijas inspektors un tavs Ben-Buska ir saistīti ar noziedzniekiem. Bet kāds no tā labums? Kā vienu, tā otru bandīti aizraidīja pie senčiem, pirms mēs bi­jām piespieduši viņus runāt. Lidmašīnu ka­tastrofas lieliski sajauc pēdas …
   —   Visu nebija iespējams paredzēt, ģene- rāl.
   —   Bet kas uzstāja, lai inspektoru un Ben-Busku sūta uz Eiropu ar kara lidmašīnu?
   Moluano satriekts pašūpoja galvu.
   —   Mana vaina, ģererāl. Toties šodien es … Mēs revanšējāmies par visu.
   —   Vai visu nogruvumā aprakto personības ir noskaidrotas?
   —   Divpadsmit no piecpadsmit, ģenerāī. Divi ministri, trīs izbijuši ministri, četri lieli baņķieri un rūpnieki, viens maharadža un arī viens izbijis, piedodiet, ģenerālis. Nu, un viņu boss — princis Sati Saru. Vistumšākā per­sonība, fantastiski tumša … Septiņpadsmit reizes viņam piespriests nāvessods. Divpa­dsmit reizes mēs esam saņēmuši ziņas par viņa nāvi. Pēdējo reizi — pirms nedē|as …
   —   Tu esi brašs zēns, Gaspar, ka pēc aresta Singapūrā palaidi viņu vaļā. Tiesa, tur viņa loma vēl bija neskaidra, bet gājiens izrādī­jās pareizs … Sis gājiens … Toties citi? Sievieti no Kasablankas mēs palaidām vaļā. Protams, viņa ir dzīva. Citādi taču viņiem nebūtu bijusi vajadzība tās vietā iesmērēt citas sievietes līķi. Un varbūt viņa aizbrauca no Singapūras tieši tajā naktī. Droši vien viņu izglāba grims. Saproti, Gaspar, toreiz Kasablankā un vēl kādu laiku viņa varēja būt nogrimēta. Kā es to neiedomājos agrāk! Austrumnieki šai ziņā ir meistari. Bet Karači vai jau Singapūrā viņa noņēma grimu. Tas ir viss. Un mums nav ne nojausmas, kāda viņa izskatās īstenībā. Starp citu, iespējams, ka tev taisnība. Viņas pavediens bija un paliks sekundārs … Tādā gadījumā galveno mēs esam izvilkuši gaismā … Bet tagad skan­dāls būs grandiozs … Saproti, pat Interpolā nebija gaidījuši tādu finālu. Tagad pēc pir­mās preses konferences pajuks valdības. Un neceri, ka mūs abus slavēs. Drīzāk gan otrādi… Audzējs, ko mēs esam pārgriezuši, ir pārāk izvērsies plašumā.
   —   Ne jau apbalvojuma dēļ es pūlējos. Tas bija principa jautājums … Teicu, ka atklāšu mīklaino notikumu ar slepkavību Kasa­blankā, — un atklāju. Tikai, redz, uz kurieni stiepās pavediens.
   —   Tālu stiepās, kas ir, tas ir… Bet mēs, Gaspar, nebūt neesam atklājuši visu… Kur ir viņu slepenās bāzes, pagaidām mēs nezi­nām, kas uzturējis sakarus starp virsslāni un izpildītājiem, arī nezinām, kur slēpjas viņu kuģi, nav zināms … Un šī sieviete …
   —   So to uzzināsim. Materiālu izmeklēša­nai ir bagātīgi…
   —   Lieta nogājusi tiktāl, ka dažus materiā­lus īnterpols laikam nevarēs izmantot. Poli­cists nedrīkst būt optimists, kad spēlē iejau­cas lielā politika … Saproti, viņi cerēja iz­vilkt haizivi, bet tu viņiem harpunēji vali, pie tam sprāgušu … Lai smirdoņa nesaindētu pārāk daudzus, vali vajadzēs noslīcināt. Un mums abiem būs jādara tas, nevis jāmeklē pirātu slepenās bāzes un kuģi.
   —   Kuģus pa vienam vien izķers kara jūr­nieki … Tagad, kad ir iznīcināti vadoņi, tas vairs nebūs grūti.
   —   Pieņemsim, ka daļu izķers. Bet daļa pa­liks … Un, ja ir palicis dzīvs kaut viens no virsslāņa vai arī ja atradīsies spējīgs cilvēks no viņu vidējiem slāņiem, kas ar vēsu prātu novērtēs situāciju, pēc dažiem gadiem viss būs jāsāk no gala. Kārtības trūkums mūsu godājamā pasaulē dod iespēju rasties, lūk, tādiem ļaundabīgiem audzējiem civilizācijas miesā. Agrāk tas nāca no mežiem, tad no lielo pilsētu graustiem, tagad atlikuši okeāni… Okeāni vēl sagādās mūsu profesi­jas pārstāvjiem ne mazumu raižu, Gaspar. Mums vajadzēs vilkt mugurā skafandrus un līst ūdenī…
   —   Mums tepat uz zemes darba pietiek…
   —  Jā, bet mans draugs profesors Seklijs un viņa kolēģi grib dāvāt cilvēcei okeānus. Kamēr viņi gatavosies to darīt, visi gangsteri būs paslēpušies ūdenī… Bet tur, kā stāsta, esot galīgi tumšs. Darba būs bez sava gala, Gaspar. Redzi, ko var savārīt tāds Sati Saru . ..
   —  Cik žēl tomēr, ka nedabūjām viņu ciet dzīvu.
   —   Derētu uzzināt kaut vai viņu pēdējās sarunas saturu …
   —   Čūskas, ģenerāl… To dēļ mūsu puiši nevarēja tuvoties nemanīti. Mēs taču precīzi nezinājām, kur viņi sapulcēsies …
   —   Netaisnojies, Gaspar. Jo vairāk es do­māju, jo vairāk pārliecinos, ka mēs kaut kur esam nošāvuši greizi… Bet kur? Varbūt vajadzēja organizēt noklausīšanos, bet ņemt ciet, kad viņi nāca ārā …
   —   Tur ir tāds labirints, ka nedrīkstēja ris­kēt. Ārā viņi droši vien izietu pa citām ejām, nevis pa tām, pa kurām bija iegājuši. Nav šaubu, ka tur ir arī slepenas izejas.
   —   Tagad ir par vēlu spriest… Darbs ir izdarīts.
   —   Un izdarīts tīri labi… Pie Lotera at­rastais mikroraidītājs tomēr izdarīja pakal­pojumu.
   —   Pateicoties puišiem Parīzē… Viņi izdi­bināja, kādēļ tajā nav barošanas bloka. To darbina dzīvā organisma elektriskā enerģija. Tikko īpašnieks ir miris, raidītājs iziet no ierindas. Kā toreiz Kasablankā … Starp citu, arī bez tās Parīzē uztvertās pārraides mēs jau bijām uz pareizā ceļa …
   —   Jā, ģenerāl, par spīti visām kļūdām un pārrēķiniem mēs esam uzvarējuši. Rezultāts ir par labu mums.
   —   Kas attiecas uz rezultātiem, tad viss ir pārlieku labi. Mums abiem gan būtu labāk, ja puse «vadoņu» būtu aizbēguši. Skandāls neiznāktu tik grandiozs …
   Uz galda iezvanījās telefons. Moluano pa­ņēma klausuli. Uzklausījis ziņojumu, viņš teica:
   —   Vediet tos šurp uz operatīvās grupas štābu. Nav svarīgi, kā viņi sevi nosauc. Mums būs viņi jānopratina. Gan pagūsiet nodot vēstniecībai.
   Nolicis klausuli, Moluano kļuva domīgs.
   —   Veiksme labu laiku mūs vienkārši vajā, — viņš sacīja, noplātīdams rokas. — Zvanīja no Singaradžas Bali salā. Robež­sargi aizturējuši laivu ar diviem krieviem. Viņi apgalvojot, ka izbēguši no kādas pi­rātu zemūdens bāzes Kangeanas rifos … Tas ir Bali jūras ziemeļdaļā. Sabijuši pirātu gūstā apmēram gadu. Vienu sauc Savčenko, otra uzvārdu nesaklausīju … Ja tas taisnība, tad, lūk, kur jaunais pavediens, par kura trū­kumu jūs nupat kā žēlojāties, ģenerāl.
   —   Tas ir šausmīgi, — ļoti nopietni teica Kollijs, — šausmīgi, kad veiksme sāk vajāt parastus cilvēkus. Mēs abi, Moluano, taču esam parasti cilvēki, vai nav tiesa? Sī veiksme ir kā gars, kas aiz neuzmanības iz­laists no pudeles … Taisnību sakot, viņu zemūdens bāzes mums šobrīd galīgi nav va­jadzīgas. Lai nedod dievs, ka vienā no bā­zēm atrodam kartotēku un tajā minētie cil­vēki ir lielāki par tiem, kurus apraka pagā­jušajā naktī. Tu saki — Savčenko… Ja vecā galva mani neviļ, tā sauca vienu no krieviem, kas pazuda pagājušajā vasarā no padomju dziļūdens stacijas. Avīzes daudz rakstīja par šo gadījumu. Apvainoja kalmā- rus, tad kaut kādu dzīvu recekli. Bet pave­diens uz to pašu pusi vien ved … Par ko gan man piešķīra ģenerāļa pakāpi! Tagad vajadzēs apgriezt otrādi tos sasodītos Kan­geanas rifus, kaut tos haizivis aprītu …
   Kollijs pazvanīja un sacīja ienākušajam adjutantam:
   — Savienojiet mani ar kontradmirāli Ri- čiju: sestā operatīvā eskadra. Viņi patlaban mētājas kaut kur pa Javas jūru. Vajadzēs aprunāties ar veco Ričiju. Var būt, ka rifi viņu ieinteresē… Pēdējās dienās ne brīdi nav miera. Un pie visa vainīgs esi tu, Mo­luano, Provansas blēdi! Būtu mierīgi sēdē­jis savā Kasablankā. Nē, šis sadomājis no­skaidrot, kādēļ mirušie sāk runāt. Noskaid­rojuši esam, bet kas būs tālāk? …

   Pēdējās nedēļas notikumi Voļinam iespie­dās atmiņā kā te palēninātas, te mežonīgi paātrinātas filmas izkliedēti kadri. Lidojums no Ļeņingradas uz Habarovsku … Vēl nekad lidmašīnā pavadītās stundas Voļinam nebija likušās tik nogurdinošas un garas. Lido­jot viņš mēģināja strādāt, bet nevarēja. Vārdi un frāzes stiepās kā lipīgi zirnekļa tīkli, un spalva krita ārā no rokām. Kaut kur dziļi kā sagūstīts putns dauzījās viena vienīga doma: «Marina … Kas ar viņu ir? … Vai tiešām arī viņa?…» Lapiņas ar iesākto rakstu palika tīras… Blakām sēdošais Ko­dorovs raudzījās pa logu.
   Habarovskas lidostā viņus sagaidīja grupa kara jūrnieku. Kuriļska nepieņēma viesuļvēt­ras dēļ. Nolēma lidot vispirms uz Sahalīnu. Kamēr sagatavoja lidmašīnu, Voļins bezmēr­ķīgi klīda pa milzīgo pustukšo lidstaciju. Zā­les līdzinājās gigantiskiem akvārijiem, kas sakrauti eits uz cita. Aiz stikla sienām mel­nēja skrejceļu betona lentes. Lidmašīnu ap­veidi izplūda sīkajā vakara lietū. Jaunāko avīžu kioskos nebija. Radio pārraidīja pazi­ņojumus un mūziku.
   Dienvidsahalinskā tie nolaidās pusnaktī. Te bija jāgaida līdz rītam. No rīta Vo­ļins pa radio sazinājās ar «Tuskaroru». Tur viss bija kārtībā. Novērotāji atradās apakšā. Dimovs un Braitons ar zemūdeni «Maļutka» bija aizbraukuši uz Busoles līci. «Lai iz­darītu gravimetriskos un magnētiskos novē­rojumus okeāna dibenā,» kā teica «Tuskaro­ras» radists. Voļins apjautājās, vai nav vēl kāds svarīgs paziņojums. Par atbildi atska­nēja lakonisks «nē».
   Dienā viņi aizlidoja uz Simuširu. Neiegrie- zušies «Tuskarorā», tūliņ pārsēdās helikop­terā. Pēc stundas helikopters nolaidās uz «Zemčužinas» — Kamčatkas filiāles peldošās zinātniskās bāzes klāja. Tur jau bija profe­sors Luhtancevs, Koškins un pat Ankudinovs, kas bija atlidojis iepriekšējā naktī. «Zemču- žina» dreifēja virs Kuriļu ieplakas visdziļā­kās daļas, tajā rajonā, kur bija sabombardēts nezināmais zemūdens aparāts, kas bija mē­ģinājis tikt klāt «Tuskarorai».
   Tad nāca vairākas neveiksmīgu meklējumu dienas … Dzelmē nolaidās batiskafi un tele­vīzijas kameras; radaru un magnētisko ierīču neredzamie taustekļi pārmeklēja Klusā okeāna visdziļākās aizas dibenu. Kodorovs pārnesa visas ziņas uz krāsainas kartes, kas atgādināja jūras kauju karti. Un tā tiešām bija kauja — kauja ar dziļumu un noslē­pumu, ko tas bija aprijis. Ankudinovs katru mīļu mirkli apmētāja admirāli ar kodīgām piezīmēm. Kodorovs eleganti atvairīja. Ad­mirāļa koncepcijai bija pārliecinošs apstipri­nājums — pēc dziļumbumbu sprādzieniem ūdens virsū izsviestais cilvēka ķermenis bo­jātā skafandrā. Drausmīgā spiediena defor­mētā galva un seja bija tādā stāvoklī, ka nebija gandrīz ko cerēt uz sākotnējā izskata atjaunošanu. Anatomijas speciālisti, kas bija ieradušies uz «Zemčužinas» no Medicīnas zi­nātņu akadēmijas, jau vairākas dienas risi­nāja šo sarežģīto uzdevumu.
   —   Tas ir tas pats, kas mēģinājums no­teikt porcelāna statuetes formu pēc tam, kad tā bijusi zem pneimatiskā vesera, — sacīja Ankudinovs, uznācis uz klāja no laboratori­jas, kur strādāja anatomi.
   Trešajā dienā bija klāt dziļūdens batis­kafs, ko transportlidmašīna atveda no Indi­jas okeāna dienviddaļas. Koškins, apskatījis aparātu, kategoriski paziņoja, ka ienirt vien- padsmitarpus kilometru dziļi ar to nedrīkst.
   —   Par astoņiem galvoju. Deviņu kilometru dziļumā vēl esmu gatavs ienirt pats. Vairāk nedrīkst… Vajadzīga visu mezglu pārbaude ar spiedienu. Tas ir mēnesis Vladivostokā vai Petropavlovskā …
   Voļins, uzklausījis Koškina argumentus, piekrita un aizliedza izmantot aparātu ienir- šanai Kuriļu ieplakas visdziļākajā vietā.
   Notika neliela saraušanās ar Kodorovu. Admirālis pats apskatīja batiskafu un pazi­ņoja, ka uzņemas atbildību — pats ienirs ar batiskafu.
   Voļins noraidoši papurināja galvu.
   —   Kā okeanoloģiskā dienesta vadītājs es jums to aizliedzu. Ja uzskatāt, ka ienirt mak­simālā dziļumā nav pārāk riskanti, ieniršu es. Bet tikai es un vairāk neviens.
   Admirālis bija spiests padoties. Bet mek­lējumi no augšas un vidējos dziļumos jopro­jām neko nedeva. Visāda veida «aizdomīgi» priekšmeti uz Kuriļu ieplakas nogāzēm un dibenā, izpētot sīkāk, lai gan tas bija grūti izdarāms dziļuma un okeāna viļņošanās dēļ, izrādījās sen nogrimušu kuģu skeleti, kas bija gandrīz pilnīgi ieskaloti smiltīs un dū­ņās.
   —   Kā nu ne, — rūca Ankudinovs. — Pirms vairākiem gadiem amerikāņiem izdevās pa­zaudēt Vidusjūrā ūdeņraža bumbu. Tas no­tika pie Spānijas krastiem, tur ir seklāks. Un tad vēl meklēja vairākus mēnešus … Bet jūs gribat atrast te, pie tam dažās dienās. Tas ir tikpat kā tumšā naktī meklēt smilšu barhanā magones sēkliņu …
   —   Sājos gados šis tas ir mainījies, — iebilda Luhtancevs. — Pēc gadiņiem pie­ciem šis jautājums nesagādās vispār nekādas grūtības. Iesēdīsimies bezceļa mašīnā un brauksim …
   — Pareizi, ar laiku daudz kas mainās, — piekrita Ankudinovs. — Ari jūs, Nikolaj Aris- tarhovič, esat sācis spriest citādi… nekā pirms pusgada …
   Bet starptautiskā situācija pa to laiku kjuva aizvien saspīlētāka. Diversija Santa­krusā, kuras apstākļus amerikāņi vēl jo­projām skaidroja, bija kļuvusi par ieganstu, lai izvērstu amerikāņu preses un radio sākto pretpadomju kampaņu. Vairāku amerikāņu avīžu replikas un raidstaciju gaudas uztvēra citās zemēs. Vakaros, šķirstīdams avīzes, Kodorovs tikai šūpoja galvu …
   Marinas un pārējo uz Savienotajām Val­stīm aizbraukušo padomju okeanologu likte­nis vēl aizvien bija neskaidrs. Uz tele­grammu, ko Voļins bija nosūtījis no«Zemčuži- nas», Marina neatbildēja. Tātad Losandželosā viņas vairs nebija. Tātad paguvusi aizbraukt uz Santakrusu? … Tātad … Tālāk Voļina domas sāka mezgloties. Viņš lūdza Luhtan- cevu oficiāli ievākt ziņas Petropavlovskā pa diplomātiskiem kanāliem. Atbildes tomēr ne­bija. Diplomāti bija spiesti kārtot jautāju­mus, kas ir svarīgāki par viena cilvēka lik­teni …
   Piektās dienas vakarā radists ziņoja, ka amerikāņu «trako» līderis, runādams pa ra­dio, pieprasījis pārtraukt diplomātiskās attie­cības ar Padomju Savienību. Vienlaicīgi Ko­dorovs saņēma no Maskavas «zibenstele- grammu» ar prasību steigšus ziņot par mek­lējumu rezultātiem.
   —   Vajadzēja pašā sākumā dot informāciju par uzbrukumu «Tuskarorai», — sacīja An­kudinovs. — Tas atvēsinātu dažu labu viņ­pus okeānam …
   —   Būtībā uzbrukuma taču nebija, — iebilda Voļins. — Ko lai mēs būtu ziņojuši? Ka mūsu robežsargi noslīcinājuši kādu ro­bežas pārkāpēju … Bet mēs pat nezinām, ko …
   —    Pareizi darīja, ka noslīcinaja. Citas iz­ejas nebija. Bet par to vajadzēja paziņot… Galu galā vēl ir tas nepazīstamais. Varēja sarīkot preses konferenci. Parādīt skafandru, pat pašu ķermeni, priekšmetus, ko pie tā at­rada …
   —   Nav zināms, kam pieder skafandrs. Uz tā nav nekādu zīmju, nekā tāda, kas dotu iespēju spriest, kur tas ražots, — teica Ko­dorovs. — Nekā, tikai gredzens ar melnu akmeni pirkstā. Ja mēs demonstrētu tādu materiālu, preses konferencei būtu negatīvs efekts. Mums vajadzīgs kaut neliels gabaliņš no paša zemūdens aparāta …
   —   Kodiet nu pirkstos, — norūca Ankudi­novs. — Vajadzēja viņu slīcināt tieši Kuriļu ieplakā! …
   —   Nezobojieties, Ivan Ivanovič, — nopū­ties sacīja admirālis. — Labāk dodiet pa­domu, ko vēl var darīt.
   —   Došu … tikai nesmejieties … Palū­dziet, lai mani delfīni ienirst.
   —   Tā ir doma! — izsaucās Kodorovs. — Bet cik ciešs kontakts jums ir ar viņiem?
   —   Ar vienu, ko sauc par Ke, kontakts ir ļoti ciešs. Bet Kē ir Suhumi okeanārijā.
   —   Atvedīsim ar lidmašīnu.
   —   «Tuskarorā» ir vairāki vietējie, Ohot- skas delfīni, taču ar tiem man vēl viss ne­iznāk . .. Var gadīties, ka viņi saprot, ko no viņiem prasa. Bet…
   —   Bet? — atkārtoja Kodorovs.
   —   Viņi sapratīs, — klusi teica vecais bio­logs, — un mēģinās izpildīt manu lū­gumu … Mēs taču esam lieli draugi… Bet viņi var arī neatgriezties no turienes. Atce­rieties Kuriļu ieplakas iemītniekus … Mēs šo to jau zinām par aktīvās plazmas sakopo­jumiem. Bet kas vēl tur slēpjas? Mani delfīni var ienirt ļoti dziļi, bet… viņi baidās no liela dziļuma. Tur viņi praktiski ir neapbru­ņoti. Tas ir tikpat kā sūtīt nirēju bez ska­fandra … Protams, ja viņš prastu nirt kā delfīns.
   —   Un tomēr ir jāpamēģina, — teica Kodo­rovs. — Tagad uz spēles ir likts daudz kas… Es negribu apgalvot, ka lieta var noiet līdz karam. Valsts darbinieki pat Amerikā pēdējos desmit gados ir kļuvuši piesardzī­gāki, bet okeāna dzīļu apgūšanas kopīgie pa­sākumi pašlaik ir apdraudēti. Tie, kas deva triecienu Santakrusai, zināja, ko dara … Es no dienas dienā gaidu, ka amerikāņu zināt­nieks, kas tagad strādā «Tuskarorā», paziņos par savu aizbraukšanu. Nav taču nejaušība, ka šajā avīžu kņadā nedzird amerikāņu oke- anologu brīdinošās balsis. Viņi, protams, ne­atbalsta «trakos», bet viņi klusē …
   —   Nē, es ticu Šeklijam, — stingri teica Voļins, — Rejam Šeklijam un viņa kolēģiem. Viņi klusē tāpēc, ka viņiem pašreiz nav laika runāt… Bet viņi neatkāpsies. Mēs strādā­sim kopā lielos t dziļumos, gan redzēsiet. Un mēs palīdzēsim viņiem atjaunot Santakrusas staciju. Okeāni, kad to dzīles būs apgūtas, paliks starptautiski. ..
   —   Labi, — Ankudinovs noteica un atmeta ar roku. — Dodiet man kuteri. Braukšu uz «Tuskaroru»… Pamēģināsim sākt ar tiem, bet, ja neiznāks, atvedīsim no Suhumi Kē … Braukšu tūdaļ pat. Pie viena redzēšu, kāds noskaņojums Tomam Braitonam …
   —   Un pajautājiet, vai nav bijušas vēstu­les vai telegrammas no Savienotajām Val­stīm, — palūdza Voļins. — No… Šeklija.
   —   Jums līdzi brauks Kims, — teica Kodo­rovs. — Viņš palīdzēs pārvest delfīnus.
   Kad kuteris, ar ko brauca Ankudinovs, bija atgājis no «Zemčužinas» trapa, Voļins palika uz klāja. Atspiedies pret bortu, viņš ilgi stāvēja, ļaudamies savām domām …
   Sen jau bija nozudis nakts tumsā žiglais kuterītis un izgaisušas pēdas, ko tas bija at­stājis tumšajā ūdenī. Dilstošais mēness brī­žiem parādījās cauri bālajiem mākoņiem un apspīdēja lielu, baltu kuģi, kas šūpojās ņirbošajos viļņos. Mazliet attālāk slējās kara kuģu silueti. Tie bija ielenkuši «Zemčužinu» kā goda eskorts …
   «Mēs iesim uz priekšu,» domāja Voļins. «Iesim uz priekšu par spīti visam … Tas ir tikai viens no šķēršļiem mūsu ceļā. Tie ir bi­juši agrāk un būs arī turpmāk… šķēršļi un pat upuri. Tie, kas to sapratuši, paliks kopā ar mums. Un mēs visi kopā iesim uz mērķi, ko esam sev izvirzījuši. Katram no mums ir savi trūkumi un vājības. Man savas, Dimo- vam — savas… Jāprot tikai saskatīt cil­vēkā galvenais, tas pavediens, kas viņu saista ar citiem. Un, ja tas ir cilvēka darbs, ko viņš mīl un bez kura nevar dzīvot, tad viss ir kārtībā. Cilvēki vēl ilgi būs tādi, kādi viņi ir. Viņi strādās un kļūdīsies un dažreiz pat kritīs, paklupuši pret šķērsli. Lai kādās domās ir Ankudinovs, Dimovs paliks «Tus­karorā» un Rozanovs atgriezīsies. Viņš no­teikti jāsameklē, kad lielie darbi būs galā …
   Un «Tuskaroras» noslēpumu mēs atminē­sim. Ja ne tagad, ne uzreiz, tad mazliet vēlāk. Koškins jau ir aizbraucis ar batiskafu uz Petropavlovsku. Pēc mēneša viņš būs atpa­kaļ un… Bet pēc diviem mēnešiem pa Ku­riļu salu kalnu grēdas kontinentālo nogāzi lejā ripos pirmās okeāna bezceļa mašīnas. Sāksies lielais uzbrukums okeāna dzīlēm … Būs jāataicina Seklijs …»
   Bet Seklijs ieradās ātrāk un bez uzaicinā­juma … No rīta pie Voļina kajītes durvīm pieklauvēja. Ienāca Kodorovs. Pirmo reizi mūžā Voļins redzēja admirāli nedaudz apju­kušu. Mulsi mirkšķinot acis, Kodorovs pa­sniedza papīra lapiņu. Tā bija tikko no «Zem- čužinas» saņemtā radiogramma.
   «Braucu atpakaļ. Vedu delfīnus un Sek- liju. «Tuskarorā» viss pilnīgā kārtībā. Ar sveicienu Ankudinovs.»
   —   Cik nelāgi iznācis, — nopukojās admi­rālis, kad Voļins bija atdevis viņam radio- grammu. — Kaut velns rāvis to Ivanu Iva- noviču. Mēs veicam būtībā slepenu operā­ciju, bet viņš velk šurpu Sekliju … No ku­rienes gan viņš to izrāvis man par nelaimi…
   —   Bet vai jūs varat iedomāties, ko no­zīmē Šeklija atbraukšana tieši pašreiz? — jautāja Voļins.
   —   To es varu iedomāties, — rāmi teica admirālis. — Tikai nevaru iedomāties, kā tas iegrozīsies man personiski.
   —   Taču nepieņemt viņu uz «Zemčužinas» mēs nevaram.
   —   Tagad ir jāpieņem …
   Kuteris piestājās pie «Pērles» pusdienas laikā. Okeāns vairs tikpat kā neviļņoja. Spoži spīdēja saule, un Voļins jau iztālēm saska­tīja Sekliju, kas stāvēja pie labā borta starp Ankudinovu un Kimu. Ieraudzījis Voļinu, Seklijs norāva no galvas ādas žokejcepuri un sāka to vicināt.
   Tika nolaists parādes traps, un pēc dažām minūtēm Seklijs jau bija uz «Zemčužinas» klāja.
   —   Dārgais kolēģi, — viņš svinīgi sāka, spiezdams Voļinam rokas, — daži mūsu valstī pēc nelaimes Santakrusā ir pazaudējuši galvu. Tāpēc es nolēmu atbraukt pie jums un visu paskaidrot. Mūsu okeanologi un mūsu prezidents zina, kāds ir stāvoklis. Ne­vienam no Savienoto Valstu okeanologiem nav nekāda sakara ar avīžnieku neķītro pro­vokāciju … Es nekad neesmu bijis diplo­māts, bet prezidents uzdeva man paziņot to arī Maskavā. Tikai es nolēmu pa ceļam pie­stāt Habarovskā un vispirms satikt jūs. Un pateikt visu jums. Cienījamais profesors An- kudinovs man stāstīja, kas noticis te … Prie­cājos, ka jums pagājusi secen nelaime, kas piemeklēja mūs. Mēs jau esam sākuši atjau­not Santakrusu, un jūsu biedri paši pietei­cās palīgā. Viņi visi ir veseli un sūta jums sveicienu … Es jums atvedu vēstuli.
   —   Paldies, paldies, — tencināja Voļins. Viņa balss nodrebēja un aizlūza.
   —   O nē, — pārtrauca Šeklijs, — mēs teik­sim paldies jums, ka esat atsūtījuši mums tādus zinātniekus kā doktore Marina Bogda- nova un viņas kolēģi… O, viņi mums jau tik daudz palīdzējuši grūtā brīdī… To sauc par augstāko solidaritāti, jā!
   Seklijs apklusa un bargi paskatījās vis­apkārt, it kā gaidītu iebildumus, bet neviens neiebilda.
   —   Okei, — viņš sacīja. — Es vēl gribēju teikt, ka Santakrusas atjaunošana neaizka­vēs mūsu kopīgos darbus okeāna centrālajā daļā. Mēs un, es ceru, arī jūs sāksim tos pa­redzētajā laikā.
   —   Mēs ari, — apstiprināja Voļins.
   —   Ar ko sāksim? — vaicāja Seklijs.
   —   Ar vieglām brokastīm, — atteica Kodo­rovs. — Lūdzu visus kopkajītē.
   Brokastis jau gāja uz beigām, kad Kodo- rovu izsauca uz radiokabīni. Atvainojies ad­mirālis izgāja no kopkajītes. Viņam sekoja Ankudinovs, kas paziņoja, ka viņam esot jā­pārbauda savi delfīni.
   Pēc degvīna glāzītes iebaudīšanas mazliet noreibušais Seklijs skaļi jūsmoja par Anku- dinova projektu izmantot delfīnus par izlū­kiem.
   — O, tie kļūs par sabiedrotajiem un palī­giem dzīļu pētījumos, — teica vecais okeano- logs. — Tie, protams, ir pirmie mēģinājumi, bet vēlāk… Jā, — Seklijs turpināja, pie­liekdamies Voļinam pie pašas auss, — mans draugs ģenerālis Kollijs, šis vecais lapsa, atcerieties viņu, apstiprināja manas bažas. Tur, — Seklijs norādīja ar pirkstu uz leju, — tur, okeāna dibenā, kāds sen jau dara sliktus darbus. Viņi deva triecienu Santakrusai. Paš­laik ģenerālis Kollijs tvarsta šos draudziņus vai nu Indonēzijā, vai Filipīnās … Un no­skaidrojās, ka tā mana noslēpumainā zelta rūpija, ko es jums rādīju, ir pavediens… Saprotat? Es pats atdevu to ģenerālim, un viņš teica, ka tagad katrā ziņā noķers, ko vajag, un attīrīs okeānu … mums … Smiek­līgi nudien… Iznāk, ka mēs abi tomēr nā­kam par vēlu, kolēģi. Interesanti, kas aiz­steidzies mums priekšā?
   Acīm redzami satraukts, ienāca Kodorovs.
   —    Pārsteidzošas vēstis, — viņš teica. — No Maskavas tikko ziņoja, ka Savčenko un Severinovs ir dzīvi. Patlaban viņi atro­das kādā no ' konsulātiem Indonēzijā. Gan­drīz gadu viņi sabijuši zemūdens pirātu gūstā, un šajās dienās viņiem izdevies iz­bēgt. Bet visbrīnumainākais ir tas, ka šie pirāti viņus nevis nolaupījuši no «Tuskaro- ras», bet izglābuši, kad tiem uzbrukusi ak­tīvā plazma … Liekas, ar jums, Robert Jur- jevič, tikko nav atkārtojies tas pats, kas no­ticis ar Severinovu un Savčenko. Un vēl kas: Džakartā nupat notikusi preses konfe­rence … Runāts par to, ka sagrauta un iz­nīcināta liela grupa, kas vadījusi starptau­tisku pirātu bandu. Tagad nāks gaismā daudz kas …
   —   Cik brīnumaina diena, — domīgi sa­cīja Voļins. — Laimīga un brīnumaina. Pat negribas ticēt… Mūsu biedri ir dzīvi un atgriezīsies pie mums …
   —   Atļaujiet, bet kas tad te īsti ir noticis pirms nedēļas? — piesējīgi jautāja Luhtan- cevs. — Manuprāt, vēl daudz kas nav skaidrs. Ko mēs galu galā meklējam?
   —   Es domāju, ka arī no šejienes pavedieni stiepsies uz Filipīnām un Indonēziju, uz tām slepenajām bāzēm, kurās veselu gadu nodzī­voja Severinovs un Savčenko, — sprieda Ko­dorovs. — Anatomi tikko iedeva mars zīmē­jumu. Tāds bijis skafandrā atrastais cil­vēks. Viņš stipri atgādina indonēzieti. ..
   —   Pagaidiet, — izsaucās Seklijs, — pa­gaidiet … Šķiet, es pazīstu … Nu, protams, tas ir doktors Tungs … Kā! … Viņš? … Vai patiešām viņš varēja?…
   —   Vēl daudz kas nav skaidrs, — teica Vo­ļins. — Tie visi ir kāda cita noslēpuma frag­menti. Es vienmēr esmu domājis, ka «Tus­karoras» mīkla ir saistīta ne vien ar jūras nezvēriem vai ar diversantiem un pirātiem. Te bija manāma vēl kāda roka. Zinātnieka roka. Bet kā tas viss savienojams ar kuģu aplaupīšanu, ar gigantisku bandu? Noslē­pums paliek neatminēts. Un tas ir apglabāts okeāna dziļumos. Viens no daudzajiem no­slēpumiem, kas mums vēl jāatklāj …

   «Tuskaroras» noslēpums…..v . 5
   Tikšanās lidostā…………..7
   Koškins izvirza hipotēzes…..18
   Atvērtā lūka……..27
   «Tuskarorā»……..43
   Noslēpumainā monēta……65
   Šāvieni Kasablankā……100
   Kam pieder šīs pēdas?……109
   Atkal «Tuskarorā»…….131
   Fremla kungs tiek atvaļināts …. 148
   Skolnieks un skolotājs…..169
   Baltais plīvurs……..180
   Neizlasītā vēstule…….202
   Misiko izlemj……..215
   Gaspars Moluano un ģenerālis Kollijs
   rezumē……….237
   «Tuskaroras» noslēpums paliek neatminēts 244
   17 - 2574
   • ♦
   * Duļķu straumes — gar jūras dibenu plūstošas ūdens strāvas un straumes, kas rodas uz laiku un nes līdzi dūņu da)iņas, smiltis un pat granti. Duļķu strau­mes veidojas dažādu iemeslu dēļ un transportē drupu materiālu no piekrastes un šelfa uz dziļākām vietām. Rodas no seismiskajiem grūdieniem, cunami viļņiem un stiprām vētrām. Lielā du|ķu straumju ūdens blīvuma dēļ šīs straumes virzās tuvu gar dibenu, uz tā slīpuma pusi, un duļķes neskar visus ūdens slāņus. Šodien uzskata, ka okeāna duļķu straumes ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kādēļ dūņu un "smilšu daļiņas tiek pārnestas uz lieliem dziļumiem.
   * 1944. gada Filipīnu operācija — Savienoto Valstu jūras kara flotes, sauszemes spēku un aviācijas kara­darbība no 1944. gada oktobra līdz decembrim pret japāņu floti un armiju Filipīnās (Leites salā), ko Japāna bija okupējusi 1941. gada decembrī.
   * Apvienotā Austrumindijas kompānija izveidojās 1602. gadā, saplūstot vairākām holandiešu kompānijām, kas ekspluatēja svešas teritorijas Dienvidaustrumāzijā. Austrumindijas kompānija, kas pastāvēja līdz 1798. ga­dam, lika pamatus Nīderlandes koloniālajai impērijai Indonēzijā.
   [1] simušira — viena no kuriļu salām.
   [2] seifs — sēklis, kas apjož salas un kontinentus. Seifa robežas vidējais dziļums nepārsniedz 200 metru.
   [3] kaut arī tas nav pareizi, tad tomēr labi izdomāts. (Itāļu vai.)
   8 - 3574
   [4] kamēr elpoju, tikmēr ceru. (Latiņu vai.)
   [5] vēl nav pierādīts, ka Kuriļu ieplakā būtu par 11 km dziļākas vietas. Autora apgalvojums ir hipotē­tisks.
   [6] homo sapieris (latīņu vai.) — musdienu cilvēka sugas nosaukums (paleontoloģijā un bioloģijā).
   [7] bara-bir (uzbeku vai.) — vienalga.
   [8] octopus (latiņu vai.) — astoņkājis.
   [9] tautoloģija — zooloģijas nozare, kas pēta galv­kāju moluskus.
   [10] problemātikas — nospiedumi dibena dūņās vai iežu slāņos; izcelsme vēl nav galīgi noskaidrota.
   [10] Trirčma — liels airu kuģis ar buram; airi bija izvietoti trīs stāvos.
   10 — 2574
   [11] interpols — starptautiskā kriminālpolicijā.
   [12] kurare — inde, ko iegūst no dažu Dienvidame­rikas auga Strychnos ģinšu jaunajiem dzinumiem. In­diāņi lieto bultu saindēšanai.
   [13] pseidopodijas — neīstas kājiņās, amēbas «ķer­meņa» bezveida izaugumi.
   [14] 1964. gadā padomju Savienības zvejas flotiles At­lantijas, Zieme]u Ledus un Klusajā okeānā ieguva ap 50 miljonu centneru zivju.
   [15] es darīju, ko varēju, kas var, lai izdara labāk. (Latiņu vai.)
   [16] lavu — liels vulkāns Javas centralajā daļa. Aug­stums — 3265 metri virs juras līmeņa.