R.ŠEKLIJS
   ŠIS TAS PAR VELTI

   Kādā saulainā jūnija dienā neuzkrītoši ģērbies pa­gara auguma vīrietis ienāca Starpzvaigžņu ceļojumu biroja telpās. Jaunais cilvēks šķita ļoti nopietns. Viņš vienaldzīgi pagāja garām krāsainajiem marsiešu pļau­jas svētku skatiem; viņa interesi nesaistīja milzīgs foto- panno, kas attēloja Triganija dejojošos mežus; viņš at­stāja bez ievērības arī mazliet divdomīgo gleznu, kurā bjja parādīts Ausmas rituāls uz planētas Opikiuss II, un devās tieši pie klerka galdiņa.
   —   Es gribētu pasūtīt biļeti uz Tranaju, — jaunais cilvēks teica.
   Aizvēris žurnālu «Derīgie izgudrojumi», klerks sa­rauca uzacis.
   —   Uz Tranaju? Vienu no Kentas pavadoņiem?
   —   Nē, — apmeklētājs paskaidroja. — Tranaja ir
   planēta, un šai vārdā sauc arī zvaigzni, ap kuru tā riņķo.
   —       Nekad neesmu par tādu planētu dzirdējis. — Klerks paņēma no plaukta zvaigžņu katalogu, kosmo- tūrisma karti un reto galaktisko maršrutu rokasgrā­matu.
   —       Hm … — viņš pēc brītiņa norūca. — Katru dienu iznāk uzzināt kaut ko jaunu. Jūs gribat pasūtīt biļeti uz Tranaju, mister …
   —   Gudmens. Marvins Gudmens.
   —       Tad, lūk, mister Gudmen, izrādās, ka no Tranajas mūs šķir milzu attālums. Šī planēta atrodas Piena ceļa ^etējā malā. Uz turieni neviens nebrauc.
   —       Zinu. Vai varat man sagatavot nepieciešamos dokumentus? — Gudmens jautāja, un viņa balsī ieska­nējās slēpts saviļņojums.
   Klerks pakratīja galvu.
   —       Diemžēl tas nav iespējams. Pat nonskedi tik tālu neaizklimst.
   —       Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?
   Klerks valdzinoši pasmaidīja.
   —       Neraizējieties! Es jūs nogādāšu uz planētu, kura ne ar ko neatšķiras no Tranajas, ja vien neskaita tādas priekšrocības kā ātra satiksme, pazeminātas cenas, komfortablas viesnīcas, ekskursijas …
   —       Es braucu uz Tranaju, — Gudmens stūrgalvīgi at­kārtoja.
   —       Tikt uz turieni nav ne mazākās iespējas, — klerks pacietīgi skaidroja. — Ko jus cerat tur atrast? Es jums labprāt palīdzēšu …
   —       Jūs man palīdzēsit, pārdodams biļeti kaut vai līdz …
   Klerks uzmeta ašu skatienu apmeklētāja kalsnajam, mazliet sakumpušajam augumam.
   —   Ja jūs meklējat piedzīvojumus, — viņš pārtrauca Gudmenu, — ieteicu planētu Afrikanuss II. Tā ir aiz­vēsturiska pasaule ar mežoņiem, cilvēkēdājām papar­dēm, staignām smiltīm, aktīviem vulkāniem, pterodak- tiliem un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Ekspedīcijas startē no Ņujorkas ik pēc piecām dienām. Maksimāls risks un vienlaikus — absolūta drošība. Mēs garantējam jums dinozaura galvu. Ja neiegūsit to, birojs atmaksās visus ceļa izdevumus.
   —   Tranaja, — sacīja Gudmens.
   -— Hm, — klerks vērtējoši palūkojās uz klienta sa­kniebtajām lupām un spožajām, stingi tālumā vērsta­jām acīm. — Varbūt jums apnikuši Zemes puritāniskie likumi? Tādā gadījumā atļausit piedāvāt ceļojumu uz AlmagordoIII — «Dienvidu zvaigžņotās debess pērli». Desmit dienu reiss uz kredīta! Paredzēts apmeklēt no­slēpumainos Almagordo iedzimto kvartālus, divas vīna darītavas, astoņus naktslokālus (pirmā glāzīte uz fir­mas rēķina), apskatīt cintāla fabriku, kur ar milzīgu atlaidi var iegādāties īstas cintāla jostas, apavus un portfeļus… Almagordo meitenes ir skaistas, dzī­vespriecīgas un atbruņojoši naivas. Tūristus viņas uzskata par visaugstāko, visvēlamāko cilvēka tipu. Bez tam …
   Gudmens pakratīja galvu.
   —  Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?
   Klerks negribīgi izņēma no atvilktnes biļešu žūk­sni.
   —   Ar «Zvaigžņu karalieni» jūs varat aizlidot līdz Legisai II un no tās — ar «Galaktikas skaistuli» līdz Oumei. Tur pārsēdīsities vietējās transporta firmas kuģī, kas nolaidīsies uz Mačangas, Inčangas, Pankan- gas, Lekungas, Oisteras un, ja vien ceļā necietīs avā­riju, nogādās jūs uz Tungbradaru IV. Pēc tam (ja lai­mēsies) ar nonskedu šķērsosit Galaktisko virpuli un no­kļūsit uz Alumsridgijas, no kurienes pasta raķete lido līdz Belismorantai. Esmu dzirdējis, ka pasta raķetes tur vēl kursē… Tādējādi būsit veicis apmēram pusceļu, tālāk vajadzēs kulties pašam uz savu roku.
   —   Labs ir, — Gudmens teica. — Vai paspēsit man līdz vakaram sagatavot visus nepieciešamos papīrus?
   Klerks apsolīja, paskatījās uz klientu un, mazliet ap­jucis, nomurmināja:
   —  Mister Gudmen, atļaujiet pajautāt, — ar ko šī tālā planēta jūs tik ļoti savaldzinājusi?
   Gudmena sejā ievilkās svētlaimīgs smaids.
   —   Tranaja… — viņš domīgi sacīja. — Tā ir Uto­pija.
   Sava mūža lielāko daļu Marvins Gudmens bija nodzī­vojis Ņūdžersijas štatā — nelielā pilsētiņā Sīkirkā, kuru jau gandrīz piecdesmit gadus pēc kārtas pārval­dīja dažādi politiski bosi. Sīkirkas pilsoņu vairākums izturējās vienaldzīgi pret korupciju, kas laida arvien dziļākas saknes ierēdņu aprindās, pret azarta spēļu namiem, pret konkurējošo gangsteru bandu kariem pil­sētas ielās un pat pret alkoholismu, kas arvien vairāk izplatījās jauniešu vidū. Viņi apātiski vēroja, kā sa­drūp viņu ceļi, pārsprāgst ūdensvadi, beidz darboties elektrostacijas un sabrūk dzīvojamie nami, kamēr bosi ceļ sev elegantas villas, greznus peldbaseinus un apsil­dāmus zirgu staļļus. Pie visa tā cilvēki jau bija piera­duši. Tikai Gudmens, dzimis cīnītājs par taisnību, ne­kādi nevarēja ar to samierināties.
   Viņš sacerēja atmaskojošus rakstus, kas nekur ne­tika iespiesti, sūtīja uz kongresu vēstules, kuras neviens nelasīja, atbalstīja godīgus kandidātus, kurus nekad ne­ievēlēja. Viņš nodibināja «Pilsētas labiekārtošanas līgu», biedrību «Pilsoņi pret gangsteriem», «Korupcijas apkarotāju savienību», «Asociāciju cīņai pret azarta spēlēm», «Sieviešu līdztiesības piekritēju savienību» un vēl duci līdzīgu organizāciju.
   Viņa pūles bija veltīgas. Apātiskos pilsētniekus šīs problēmas absolūti neinteresēja. Politiskie bosi atklāti smējās par viņu, un tieši to Gudmenam bija visgrūtāk paciest. Kroni visām neveiksmēm uzlika viņa līgava, aiziedama pie tukšpauraina, bramanīga švīta, kas val­kāja spilgtas, sportiska piegriezuma žaketes un kura vienīgā ievērības cienīgā īpašība bija tā, ka viņam pie­derēja Sīkirkas celtniecības korporācijas akciju kontrol­pakete.
   Marvina meiteni acīmredzot nemaz neuztrauca, ka Sīkirkas celtniecības korporācija betonam piejauc ne­samērīgi daudz smilšu un ražo tērauda sijas dažas col­las šaurākas par standartu. Reiz viņa pat bija teikusi Gudmenam: «Ak dievs, Marvin, kas tur sevišķs? Tā dara visi. Vajag būt reālistam.»
   Bet kļūt par reālistu Gudmens nevēlējās. Viņš steig­šus patvērās Edija «Mēness bārā» un pie vīna glāzītes sāka apsvērt, cik jauki būtu dzīvot zaru būdiņā kaut kur Venēras zaļajā ellē.
   Marvins vēl nebija paguvis iztukšot savu glāzīti, kad ibārā ienāca sirmgalvis ar ērgļa vaibstiem un pastīvu, cēlu gaitu. Pēc viņa smagnējiem soļiem (tā mēdz iet tikai cilvēki, kas ilgu laiku pavadījuši bezsvara stā­voklī), pēc bālās sejas, radiācijas apdegumu rētām un caururbjoši pelēkajām acīm Gudmens nekļūdīgi no­teica, ka šis vīrs ir bijis kosmonauts.
   —   «Tranajas sevišķo», Sem, — sirmgalvis strupi uz­sauca bārmenim.
   —   Tūlīt, kapteini Sevidž, — bārmenis atbildēja.
   —   «Tranajas»? — Gudmenam paspruka.
   —   Tranajas, — kapteinis teica. — Tu, dēliņ, par tādu planētu laikam neesi dzirdējis?
   —   Neesmu, ser, — Gudmens atzinās.
   —   Tad, lūk, dēliņ, — kapteinis Sevidžs sacīja. — Man šodien nez kādēļ gribas patērzēt… Tāpēc stāstīšu tev par Tranaju, dievu svētīto planētu, tur, tālu aiz Galak­tiskā virpuļa.
   Kapteiņa acis aizmiglojās, un vārs smaids sasildīja viņa skarbo, it kā granītā cirsto seju.
   —   Tajos gados mēs bijām dzelžaini vīri… Dzelžaini vīri, kas vadīja tērauda kuģus. Džonijs Kavano, Frogs Larsens un es terganija dēļ būtu ielīduši kaut peklē. Un vajadzības gadījumā piedzirdījuši pašu Belcebulu … Tas bija laiks, kad no kosmiskā skorbuta mira katrs trešais un Lielā Dena Makklintoka ēna lidinājās pār galaktiskajām trasēm. Molla Gena toreiz saimniekoja traktierī «Sarkanais gailis» uz asteroīda 342 AA, plēsa no apmeklētājiem piecsimt dolārus par kausu alus, un ļaudis maksāja, jo tas bija vienīgais krogs desmit mil­jardu jūdžu rādiusā. Tajās dienās snumbžļu bandas vēl uzglūnēja astronautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa, bet kuģi, kas devās uz Prodengumu, bija spiesti lidot pa drausmīgo Līko staru, tā ka vari iedomāties, dēliņ, ko es izjutu, kad reiz nejauši nokļuvu uz Tra­najas …
   Gudmens kāri klausījās vecā kapteiņa stāstījumu par tiem dižajiem laikiem, kad sīki kuģīši meta izaicinā­jumu bezgalīgajām debesīm, tiekdamies augšup, izpla­tījumā — arvien tālāk un tālāk pretim Galaktikas pēdē­jai robežai.
   Tur, Lielā tukšuma malā, ap dzeltenu pundurzvaig­zni, kas līdzīga mūsu Saulei, riņķo dievu svētītā pla­nēta — Tranaja.
   Tranaja, kur atrasta dzīves jēga un kur cilvēki vairs nav piekalti pie Rata! Tranaja — miermīlīga, ziedoša, laimīga pārpilnības zeme, kuru apdzīvo nevis svētie, skeptiķi, vai intelektuāļi, bet gluži parasti cilvēki, kas tomēr īstenojuši Utopiju.
   Veselu stundu kapteinis Sevidžs stāstīja par šīs pla­nētas daudzajiem brīnumiem. Pabeidzis viņš sāka sū­dzēties par sausumu rīklē; «kosmiskais katars» — tā Sevidžs apzīmēja šo vainu. Gudmens pasūtīja vēl divus «Tranajas sevišķos» — vienu kapteinim, otru sev. Sūk­dams eksotisko, zaļganbrūno maisījumu, Marvins node­vās sapņiem.
   Beidzot viņš bikli jautāja:
   —   Kāpēc jūs, kaptein, neatgriezāties uz turieni?
   Sirmgalvis skumji pakratīja galvu.
   —   Kosmiskais radikulīts. Esmu iestrēdzis šeit līdz mūža galam. Tolaik mums nebija ne jausmas par mo­derno medicīnu. Bet tagad es diemžēl esmu derīgs tikai darbam uz Zemes.
   —   Un ko tad īsti jūs tagad darāt?
   —   Strādāju par brigadieri Sīkirkas celtniecības kor­porācijā, — vecais nopūtās. — Lūk, tā, dēliņ! Brigadie­ris, kas vadījis augstākās klases zvaigžņu kliperu… Ek, kaut tu zinātu, kā šie nelieši taisa betonu! Varbūt vēl vienu par godu skaistulei Tranajai?
   So pasūtījumu viņi atkārtoja vairākas reizes. Kad Gudmens izsteberēja no bāra, viss bija izlemts. Kaut kur Visuma tālēs atrasts modus vivendi, īstenots cil­vēku sensenais sapnis par ideālu sabiedrību.
   Tieši tas viņam bija vajadzīgs!
   Nākamajā dienā Marvins aizgāja no darba Istkostas
   robotu rūpnīcā, kur bija strādājis par konstruktoru, un izņēma no bankas visus savus ietaupījumus. CeJojums uz Tranaju varēja sākties.
   Ar «Zvaigžņu karalieni» Gudmens aizlidoja līdz Le- gisai II, pēc tam ar «Galaktikas skaistuli» — līdz Oumei. īsu laiciņu pakavējies uz Mačangas, Inčangas, Pankangas, Lekungas un Oisteras, kas izrādījās nožē­lojami provinces miestiņi, viņš sasniedza Tungbra- daru IV. Bez jebkādiem starpgadījumiem Marvins šķēr­soja Galaktisko virpuli un nokļuva uz Belismorantas, kur beidzās Zemes ietekmes sfēra.
   Vietējās transporta firmas laineris par fantastisku maksu viņu nogādāja uz Dvastu II, no kurienes viņš ar kravas raķeti aizlidoja garām planētām Sevesa, Olgo un Mī un nolaidās uz dubultplanētas Mvanti. Tur vajadzēja gaidīt veselus trīs mēnešus; šo laiku Gud­mens izmantoja, lai ar hipnopēdijas palīdzību ap­gūtu tranajiešu valodu. Beidzot viņam izdevās sa­līgt navigatoru, kas bija ar mieru aizvest pasažieri uz Dingu.
   Šīs planētas iedzīvotāji apcietināja viņu kā higasto- meritreaniešu spiegu, bet viņam laimējās izbēgt un pa­slēpties kravas raķetē, kas veda rūdu uz Gmori. Pēc dēkainās bēgšanas Marvinam vajadzēja nopietni ārstē­ties, jo viņš bija apsaldējies, dabūjis karstuma dūrienu un virspusējus radiācijas apdegumus. Par laimi, vies­mīlīgie gmorieši viņam sagādāja biļeti lidojumam uz Tranaju.
   Viņš jau bija gandrīz zaudējis pēdējās cerības un vairs' neticēja, ka jebkad nokļūs ceļojuma galapunktā, kad gmoriešu kuģis, aizjoņojis garām mēnešiem Doe un Rī, beidzot nolaidās Tranajas kosmodromā.
   Tikko kuģa slūžu kamera bija atvērusies, Gudmenu pārņēma dziļa depresija. Daļēji to varēja izskaidrot ar nogurumu, kas ir neizbēgams pēc tik gara ceļa. Taču depresijai bija arī cits iemesls, proti, bailes, ka Tranaja neattaisnos viņa cerības, ka šī planēta varētu izrādīties par himeru.
   Noticējis vecā kosmonauta vārdiem, viņš bija šķērso­jis Galaktiku. Tagad šie vārdi nez kādēļ vairs neizklau­sījās tik pārliecinoši. Drīzāk varētu noticēt, ka atklāta leģendārā zeme Eldorado nekā planēta Tranaja, kura viņu tik ļoti vilināja.
   Gudmens nokāpa no kuģa.
   Porttranaja likās tīri jauka pilsētiņa. Ielas bija pil­nas ļaužu un veikali — dažnedažādu preču. Vīrieši at­gādināja gluži parastus Zemes cilvēkus. Visas sievietes likās valdzinošas.
   Un tomēr Marvins sajuta kaut kādu netveramu un tanī pašā laikā skaidri jaušamu dīvainību. Drīz viņš sa­prata, kas par lietu.
   Vīriešu skaits uz ielas vismaz desmitkārt pārsnie­dza sieviešu skaitu, un — tas šķita vēl dīvaināk — sievietes, kuras viņš sastapa, bija vai nu jaunākas par astoņpadsmit, vai vecākas par trīsdesmit pieciem gadiem.
   Kas varēja notikt ar sievietēm vecumā no astoņ­padsmit līdz trīsdesrpit pieciem gadiem? Varbūt viņām aizliegts parādīties sabiedriskās vietās? …
   Jāpagaida, drīz viņš to uzzinās.
   Gudmens devās uz Idrigbildingu, kur bija izvietotas visas valdības iestādes, un pieteicās imigrācijas minis­tra kancelejā. Viņu nekavējoties aizveda pie paša mi­nistra.
   Gudmens iegāja nelielā, ar mēbelēm pieblīvētā kabi­netā, kura sienas bija izraibinātas ar savādiem, ziliem traipiem. Uz traipu fona draudīgi melnēja snaipera šautene ar trokšņa slāpētāju un optisko tēmēkli. Tas viss Gudmenu mazliet pārsteidza, taču apdomāt savus iespaidus viņš nepaguva, jo kabineta saimnieks tūdaļ pielēca kājās un enerģiski paspieda viņam roku.
   Ministrs bija padrukns, dzīvespriecīgs pusmūža vīrs. Viņa krūtis rotāja neliels medaljons ar Tranajas ģer­boni — zibeni, kas pāršķeļ kukurūzas vālīti. Gudmens pamatoti secināja, ka tas ir oficiāls varas simbols.
   —   Esiet sveicināts uz Tranajas, — ministrs sirsnīgi teica, tad notrauca papīru kaudzi no krēsla un uzaici­nāja Gudmenu apsēsties.
   —   Ministra kungs… — Gudmens svinīgi iesāka tranajiešu valodā.
   —   Dens Melits. Sauciet mani vienkārši par Denu. Mēs šeit nemīlam ceremonijas. Lieciet kājas uz galda un jūtieties kā mājās. Vai drīkstu piedāvāt cigāru?
   —. Nē, paldies, — Gudmens, nedaudz apmulsis, sa­cīja. — Mister … ē-ē-ē … Den, esmu atlidojis no planētas Zeme, par kuru jums varbūt ir gadījies dzirdēt.
   —   Protams, protams, — ministrs sacīja. — Esmu dzirdējis. Diezgan nemierīga, nervoza vietiņa, vai ne? Lai gan… piedodiet, es negribēju jūs apvainot.
   —    Nē, nē, lūdzu, neraizējieties! Mūsu domas par Zemi pilnīgi sakrīt. Iemesls, kura dēļ esmu iera­dies … — Gudmens sastomījās, meklēdams vārdus, kas neizklausītos pārāk muļķīgi. — Redziet, es šo to dzir­dēju par jūsu planētu un, apsvēris dzirdēto, nospriedu, ka tās droši vien ir pasakas. Bet, ja jums nav iebil­dumu, es tomēr gribētu uzdot dažus jautājumus.
   —   Jautājiet, ko vien vēlaties, — Melits augstsirdīgi atļāva. — Varat nešaubīties, ka uz katru jautājumu jūs saņemsit izsmeļošu atbildi.
   —       Pateicos. Vai tas taisnība, ka jau četrsimt gadu uz Tranajas nav karu?
   —       Nevis četrsimt, bet sešsimt gadu, — Melits pār­laboja. — Karu nav un arī turpmāk, domājams, ne­būs.
   —   Man stāstīja, ka pie jums neesot noziedzības.
   —   Fakts.
   —       Un šeit nav ne policijas, ne tiesu, nav neviena šerifa, izmeklētāja, tiesas izpildītāja vai bendes, nav ne cietumu, ne labošanas darbu nometņu, ne citu ieslo­dzījuma vietu…
   —       Tas viss mums nav vajadzīgs, — Melits paskaid­roja, — jo nav taču noziegumu.
   —       Esmu dzirdējis, — Gudmens teica, — ka pie jums nav arī nabadzības.
   —       Par nabadzību arī es neesmu dzirdējis, — Melits pasmaidīja. — Vai tiešām jūs nevēlaties cigāru?
   —       Nē, pateicos, — Gudmens, dziji satraukts, paska­tījās ministram acīs. — Vai tas nozīmē, ka jūs esat radījuši stabilu ekonomiku, neizmantojot ne sociālistis­kas, ne komunistiskas, ne fašistiskas, ne arī birokrātis­kas metodes?
   —   Pilnīgi pareizi, — Melits piekrita.
   —       Citiem vārdiem, jūsu sabiedrība ir privātīpašnie- ciska, tajā zeļ brīvā iniciatīva, bet varas orgānu uzde­vumi reducēti līdz minimumam.
   Melits pamāja ar galvu.
   —       Jā. Planētas valdībai ir samērā nenozīmīgas fun­kcijas: tai jārūpējas par veciem cilvēkiem, par dabas aizsardzību un tā tālāk.
   —       Vai tiešām jūs esat atraduši paņēmienu, kā, val­dībai neiejaucoties un pat neiekasējot nodokļus, sadalīt bagātības, paņēmienu, kas dod iespēju īstenot katra indivīda vēlēšanos? — Gudmens painteresējās.
   —   Jā, protams.
   —   Un vai taisnība, ka Tranajas valdība nepazīst ko­rupciju?
   —    Absolūti, — Melits sacīja. — Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ mums ir ļoti grūti pierunāt cilvēkus ieņemt jebkuru valsts amatu.
   —    Tātad kapteinis Sevidžs nav melojis! —Gudmens, vairs nespēdams apslēpt sajūsmu, iesaucās. — Utopija tomēr pastāv!
   —   Mums šeit patīk, — ministrs bez īpašas kautrības atzinās.
   Dziļi ievilcis elpu, Gudmens jautāja:
   —   Bet vai man atļaus šeit palikt?
   —    Kāpēc gan ne? — Melits izņēma no rakstāmgalda atvilktnes veidlapu. — Mums nav nekādu imigrācijas ierobežojumu. Sakiet, lūdzu, — kāda ir jūsu profesija?
   —   Uz Zemes es ibiju robotu konstruktors.
   —   Šajā nozarē atrast darbu pie mums nav grūti.
   Melits sāka aizpildīt veidlapu. Piliens no viņa spal­vas nokrita uz papīra un izplūda tintes traipā. Ar nevē­rīgu rokas kustību ministrs aizmeta spalvu. Tā sa­šķīda, atstājot uz sienas vēl vienu zilu plankumu.
   —    Veidlapu aizpildīsim citu reizi, — viņš teica, omu­līgi atlaizdamies krēslā. — Es tagad neesmu noskaņots ķēpāties ar tādiem niekiem. Došu jums tikai vienu pa­domu. Mēs šeit, uz Tranajas, uzskatām, ka esam nonā­kuši diezgan tuvu Utopijai. Ja nemaldos, tā jūs pats to formulējāt… Taču mūsu valsti nevar saukt par augsti organizētu. Mums nav sarežģīta likumu kodeksa. Mēs dzīvojam, vadoties no dažiem nerakstītiem likumiem vai, ja vēlaties, paražām, ar kurām jūs drīz iepazīsi­ties. Tad, lūk, es gribu jums ieteikt — tā, protams, nav pavēle — šīs paražas ievērot.
   —  Varat nešaubīties, ser! — Gudmens izjusti sacīja.
   —  Man nav ne mazākās vēlēšanās apdraudēt jūsu pa­radīzē valdošo kārtību.
   —   O, par mums es neraizējos, — Melits iesmējās.
   —   Šajā gadījumā runa ir par jūsu drošību. Starp citu, iespējams, ka mana sieva arī gribēs jums dot kādu pa­domu.
   Viņš nospieda lielu, sarkanu pogu uz rakstāmgalda. Istabā nez no kurienes pēkšņi radās zilgans spīdums, kas mirkli vēlāk materializējās, pārvērzdamies par skaistu, jaunu sievieti.
   —   Labrīt, dārgais! — viņa teica Melitām.
   —   Nu jau drīz būs vakars, — Melits pasmaidīja.
   —  Dārgā, šis jauneklis atlidojis no Zemes un vēlas dzī­vot uz Tranajas. Es viņam devu nepieciešamos pado­mus. Ko vēl mēs varētu izdarīt viņa labā?
   Melita kundze mazliet padomāja, tad jautāja Gudme­nam:
   —   Vai esat precējies?
   —   Nē.
   —       Viņš jāiepazīstina ar kadu jauku meiteni, — Me­lita kundze sacīja. — Vecpuiši pie mums nav sevišķā cieņā, kaut gan dzīvot vecpuišos, saprotams, nav aiz­liegts. Pagaidiet… Kā būtu, ja mēs iepazīstinātu viņu ar to simpātisko Driganti?
   —   Viņa ir saderinājusies.
   —       Tiešām? Vai tad* es tik ilgi būtu atradusies sta- sisā? Dārgais, tas nu gan nav sevišķi prātīgi…
   —       Es biju aizņemts, — Melits it kā atvainodamies teica.
   —   Varbūt iepazīstināt jauno cilvēku ar Mīnu Venzi?
   —   Nav viņa tips.
   —   Bet Zanna Vleja?
   —        Lūk, tā ir ideja! — Melits pamirkšķināja Gudme­nam. — Apburoša jauna dāma. — Viņš izņēma no
   atvilktnes otru pildspalvu, uzrakstīja uz papīra lapiņas adresi un pasniedza Gudmenam. — Sieva piezvanīs, lai Zanna jūs rītvakar gaida.
   —   Un noteikti apciemojiet mūs! Atnāciet kādreiz uz pusdienām, — Melita kundze piebilda.
   —   Ar lielāko prieku. — Gudmens neveikli paklanī­jās; no tādas laipnības viņam jau sāka reibt galva.
   —   Bija ļoti patīkami ar jums iepazīties.
   Ministrs nospieda sarkano pogu, un Melita kundze izgaisa zilganā spīdumā.
   —   Laiks slēgt šo bodīti, — Melits, uzmetis skatienu pulkstenim, konstatēja. — Nedrīkst pārāk ilgi strādāt, citādi ļaudis vēl palaidīs nez kādas baumas. Atnāciet citu reizi, tad aizpildīsim veidlapu. Atklāti sakot, jums derētu ierasties ar vizīti pie virsprezidenta Borga Nāci­jas pilī. Lai gan … viņš droši vien pats ieradīsies pie jums. Tikai raugieties, lai vecais lapsa neapved jūs ap stūri, un neaizmirstiet rītvakar apciemot Zannu.
   Ministrs viltīgi pamirkšķināja Gudmenam un pava­dīja viņu līdz durvīm.
   Dažas sekundes vēlāk, stāvēdams uz ietves, Gudmens teica sev:
   —  Tā ir Utopija. īsta, patiesa, simtprocentīga Uto­pija.
   Tiesa, šai Utopijai piemita dažas dīvainības.
   Gudmens paēda pusdienas nelielā restorānā, pēc tam apmetās turpat netālu viesnīcā. Dežurants pavadīja viņu līdz istabai, kur Marvins tūdaļ atlaidās gultā. Viņš izberzēja nogurušās acis, cenzdamies kaut cik apjēgt šīsdienas iespaidus.
   Tik daudz notikumu vienā dienā un jau — tik daudz nesaprotama! Piemēram, vīriešu un sieviešu skaitlis­
   kais samērs. Kā to izskaidrot? Vajadzēs pajautāt Meli­tām.
   Bet varbūt Melitām nav vērts uzdot šo jautājumu, viņš pats taču ir visai īpatnējs cilvēks. Kāpēc ministrs, piemēram, meta pildspalvu pret sienu? Vai nobriedis, atbildīgs valstsvīrs drīkst atjauties tādas izdarības? Turklāt Melita sieva …
   Gudmens jau bija nopratis, ka Melita kundze iznā­kusi no dersinstasisa; viņš pazina šī enerģijas lauka rak­sturīgo zilgano spīdumu. Dersinlauku izmantoja arī uz Zemes. Dažreiz nopietnu medicīnisku apsvērumu dēļ kļuva nepieciešams uz laiku pārtraukt organismā dzī­vības procesus. Ja slimniekam, sacīsim, bija vajadzīga vakcīna, kuru varēja sagādāt tikai uz Marsa, tādu cil­vēku turēja dersinstasisā līdz tam brīdim, kad vakcīnu atveda.
   Taču uz Zemes vienīgi diplomētiem ārstiem atļāva eksperimentēt ar šo enerģijas lauku. Par tā patvarīgu izmantošanu draudēja bargs sods.
   Gudmens nekad nebija dzirdējis, ka vīri šādā laukā turētu savas laulātās draudzenes.
   Bet, ja tiešām visas precētās sievas šeit atrodas sta- sisā, tad ir skaidrs, kāpēc uz ielas tikpat kā nemana sievietes vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit pie­ciem gadiem.
   Kam vajadzīga tāda elektromagnētiska parandža?
   Un vēl viena mīkla satrauca Gudmenu. Proti, snai­pera šautene Melita kabinetā.
   Varbūt ministrs ir mednieks? Varbūt nodarbojas ar šaušanas sportu? Bet kam tādā gadījumā vajadzīgs trokšņa slāpētājs? Un kāpēc šautene atrodas viņa kabi­netā?
   Galu galā, Gudmens nosprieda, nav vērts veltīt sīku­miem tik daudz uzmanības. Gan jau katrai dīvainībai
   radīsies kaut kāds izskaidrojums. Būtu muļķīgi cerēt, ka viņam nekavējoties un pilnā mērā izdosies saprast, kas notiek uz šīs kā nekā svešās planētas.
   Jau iesnaudies, Gudmens sadzirdēja klauvējienus pie durvīm.
   —  Iekšā, — viņš sacīja.
   Neliela auguma vīrs ar pelēcīgu seju, tramīgi skatī­damies apkārt, ieskrēja istabā un aizcirta durvis.
   —       Vai jūs esat tas jaunais cilvēks, kas atlidojis no Zemes?
   —   Jā.
   —        Es jau domāju, ka atradīšu jūs šeit, — vīrelis, ap­mierināti smaidīdams, teica. — Sameklēju jūs ātri. Vai esat nodomājis kādu laiciņu padzīvot pie mums?
   —   Es palikšu uz visiem laikiem.
   —        Lieliski, — vīrelis saberzēja rokas. — Vai negri­bat kļūt par virsprezidentu?
   —   Ko?
   —        Laba aldziņa. Saīsināta darba diena. Un tikai uz vienu gadu! Jūs izskatāties pēc cilvēka, kuram sabiedrī­bas intereses nav vienaldzīgas, — svešais priecīgi tēr­zēja. — Nu, kā tad būs, vai izlēmāt?
   Gudmens nezināja, ko atbildēt.
   —       Jūs gribat teikt, — viņš apmulsis vaicāja, — ka ne no šā, ne no tā piedāvājat man augstāko posteni šajā valstī?
   —        Ko nozīmē «ne no šā, ne no tā»? — svešinieks ap­vainojās. — Vai jūs domājat, ka mēs kuram katram piedāvājam virsprezidenta posteni? Tāds piedāvājums ir ļoti liels gods.
   —   Es negribēju …
   —       Tieši jūs, Zemes civilizācijas pārstāvis, manuprāt, esat šim postenim sevišķi piemērots.
   —   Kāpēc?
   —   Visi zina, ka Zemes iedzīvotāji ir varaskāri. Mēs, tranajieši, pēc varas netiecamies. Ar to saistīta pārāk liela ķēpa.
   Tad, lūk, cik vienkāršs izskaidrojums! Gudmena dzīs­lās uzvirmoja reformatora asinis. Lai gan Tranaja ir ideāla planēta, tomēr arī šeit noteikti iespējams kaut ko "pilnveidot. Viņš pēkšņi iedomājās sevi par Utopijas valdnieku, kuram uzticēta diženā misija pilnīgot pašu pilnību. Tomēr iedzimtā piesardzība neļāva viņam uz­reiz pieņemt pagodinošo priekšlikumu. Un ja nu pēkšņi izrādīsies, ka svešais ir izbēdzis no psihiatriskās slim­nīcas?
   —   Pateicos par laipno piedāvājumu, — Gudmens sa­cīja, — bet man vēl jāpadomā. Es varbūt aprunāšos ar pašreizējo prezidentu, lai tuvāk iepazītos ar viņa dar­bības raksturu.
   —  Interesanti, — vīrelis iesaucās, — kādā nolūkā es, pēc jūsu domām, šeit atrodos? Es pats taču esmu virs- prezidents Borgs.
   Tikai tagad Gudmens pamanīja oficiālo varas sim­bolu — medaljonu uz svešinieka krūtīm.
   —   Paziņojiet man savu lēmumu! Būšu Nācijas pilī.
   Borgs paspieda Gudmenam roku un aizgāja. Mar­vins nogaidīja piecas minūtes, tad piezvanīja šveica­ram:
   —   Pie manis nupat bija apmeklētājs. Kas viņš tāds ir?
   —   Virsprezidents Borgs, — šveicars atbildēja. —Vai pieņēmāt viņa priekšlikumu?
   Gudmens paraustīja plecus. Viņš pēkšņi saprata, ka uz šīs planētas viņu vēl gaida ne viens vien pārstei­gums.
   Nākamajā rītā Gudmens sastādīja attiecīgā profila uzņēmumu alfabētisku sarakstu un devās meklēt darbu. Sev par brīnumu, viņš konstatēja, ka atrast darbu šeit tiešām nav problēma. Firmas «Abbag» milzīgajā mājas robotu rūpnīcā Marvinu pieņēma nekavējoties, pat lāgā nepāršķirstot viņa dokumentus.
   Gudmena jaunais priekšnieks, misters Abags, bija neliela auguma enerģisks vīrs ar varenu sirmu matu ērkuli.
   —   Priecājos sveikt mūsu saimē cilvēku no planētas Zeme, — Abags teica. — Esmu dzirdējis, ka Zemes ļau­dis ir visai atjautīgi, prasmīgi, un tieši tādi mums vaja­dzīgi. Būšu ar jums atklāts, Gudmen. Jūsu spējas un oriģinālo domāšanas veidu es ceru izmantot fir­mas labā. Lieta tā, ka šobrīd mēs esam nokļuvuši strup­ceļā.
   —   Tehniskas dabas problēma? — Gudmens vaicāja.
   —   Tūlīt jūs redzēsit.
   Caur spiežu cehu, termisko, rcntgenoskopijas un mon­tāžas cehiem Abags ieveda Gudmenu izmēģinājumu zālē. Tā atgādināja virtuves un viesistabas kombinā­ciju. Gar sienām stāvēja desmitiem robotu.
   —   Izmēģiniet kādu no tiem! — Abags ierosināja.
   Gudmens piegāja pie tuvākā robota un palūkojās uz
   vadības pulti. Shēma bija diezgan vienkārša, arī vadīt automātu nebija sarežģīti. Viņš lika mašīnai pacelt dažādus priekšmetus, nomazgāt traukus, uzklāt galdu. Robota reakcija bija diezgan precīza, taču drausmīgi lēna. Robotus ar tik lēnu reakciju uz Zemes neražoja jau kādus simt gadus. Tranajieši šinī ziņā acīmredzot bija atpalikuši.
   —   Tā kā drusku par lēnu, — Gudmens piesardzīgi bilda.
   —       Jums taisnība, — Abags piekrita. — Ļoti lēni. Es personīgi uzskatu, ka viss ir kārtībā. Taču mūsu reali­zācijas daļa apgalvo, ka patērētāji vēlas, lai roboti dar­botos vēl lēnāk.
   —   Ko?
   —   Muļķīgi, vai ne? — Abags teica. — Mums radī­sies prāvi zaudējumi, ja mēģināsim robota darbību vēl vairāk palēnināt. Paskatieties uz viņa iekšām.
   Gudmens atvēra robota muguras paneli. Kļuva re­dzams samudžinātu vadu pinums. Taču Gudmens lie­liski orientējās mudžeklī. Konstrukcija bija tāda pati kā līdzīgām mašīnām uz Zemes; tajā izmantoja vispa­rastākos, lētos ātras darbības pārnesumus. Taču mehā­nismā nez kādēļ bija iebūvēti īpaši releji, kas aizturēja signālus, bloki, kas pavājina impulsus, un reduktori.
   —    Sakiet, lūdzu, — Abags sirdīgi jautāja, — vai robotu darbību iespējams vēl vairāk palēnināt, nesadār­dzinot tos vismaz divkārt un vismaz trīskārt nepalieli­not korpusa izmērus? Es tiešām nevaru iedomāties, kā­dus antipilnveidojumus no mums vēl prasīs!
   Par spīti visām pūlēm izprast sarunu biedra loģiku, tā šķita Gudmenam tikpat absurda kā mašīnu «anti- pilnveidošanas» koncepcija.
   Viņa kolēģi uz Zemes centās radīt robotus ar aizvien ātrākām, plastiskākām un precīzākām reakcijām. Ap­šaubīt šī attīstības virziena saprātīgumu nebija nekāda pamata, un viņš to arī neapšaubīja.
   —   Bet tas vēl nav viss, — Abags žēlojās. — Jaunā plastmasa, kuru esam izstrādājuši speciāli šim mode­lim, diemžēl neatbilst savam uzdevumam. Skatieties!
   Viņš piegāja pie robota un iespēra tam pa vēderu. Plastmasas korpuss ieliecās kā skārda bundža. Abags iespēra vēlreiz. Plastmasa ieliecās vēl vairāk, robots iečerkstējās, un tā spuldzītes sāka izmisīgi mirkšķināt. Tikai pēc trešā spēriena automāta korpuss izjuka. Tā iekšas sasprāga ar skaļu blīkšķi un izbira pa visu grīdu.
   —  Ne sevišķi izturīgs, — Gudmens piezīmēja.
   —   Gluži otrādi! Par daudz izturīgs … Robotam jā- sašķīst druskās jau no pirmā spēriena. Apdauzījuši kā­jas pret mehānisma korpusu, mūsu pircēji diez vai izju­tīs lielu gandarījumu. Bet sakiet, kā sintezēt tādu plast­masu, kas izturētu parastās slodzes (nedrīkst taču pie­ļaut, lai roboti izjūk nejauši) un tanī pašā laikā sa­šķīstu gabalos, kad to vēlēsies patērētājs?
   —  Pagaidiet, — Gudmens iebilda. — Es kaut ko ne­saprotu. Jūs apzinīgi palēnināt robotu reakcijas, lai tie kaitinātu cilvēkus un lai cilvēki tos pēc tam iznīci-, nātu?
   Abags sarauca uzacis.
   —   Nu, protams!
   —   Bet kāpēc?
   —  Tiesa, jūs šeit esat nesen, — Abags teica. —= Bet to taču zina pat bērni! Tas ir pamatu pamats.
   —   Es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs man šos pama­tus izskaidrotu.
   Abags nopūtās.
   —  Visupirms, es ceru, jūs saprotat, ka ikviens mehā­nisms lielākā vai mazākā mērā kaitina cilvēkus. Lai gan dažkārt neapzināti, būtībā cilvēki tomēr neuzticas mašīnām. Psihologi to dēvē par dzīvības instinktīvo reakciju uz pseidodzīvību. Vai piekrītat?
   Marvins atcerējās grāmatas, kurās bija rakstīts par mašīnu dumpjiem, par kibernētiskām smadzenēm, kas iekarojušas pasauli, par androīdu sacelšanos un tā tā­lāk. Viņa atmiņā uzpeldēja ziņojumi no avīžu hroni­kas: kāds vīrs sašāvis savu televizoru, otrs triecis pret sienu elektrotosteru, trešais — pārvērtis lūžņu kaudzē automobili. Viņš atcerējās arī daudzas anekdotes par robotiem, kuru zemtekstā lielāko tiesu bija jaušams cil­vēku naids pret mehānismiem.
   —  Jā, visā visumā es jums piekritu, — Gudmens sa­cīja.
   —   Tada gadījuma atgriezīsimies izejas punktā, — Abags pedantiski turpināja. — Jebkura mašīna kaitina cilvēku. Un, jo labāk mašīna darbojas, jo spilgtāk tas izpaužas. Tādējādi mēs varam loģiski secināt, ka ne­vainojami strādājošs mehānisms rada cilvēkā īgnumu, apvaino viņu, mazina viņa pašcieņu …
   —   Stop! — Gudmens iesaucās. — Nu gan jūs aizejat pārāk tālu!
   —   … un izraisa šizofrēniskus murgus, — Abags bez žēlastības nobeidza. — Tomēr attīstīta ekonomika bez mašīnām iztikt nevar. Vislabāk un humānāk šī pret­runa atrisināma, izmantojot mašīnas, kas strādā slikti.
   —   Tam es nevaru piekrist.
   —   Bet tas taču ir acīm redzams! Jūsu mašīnas, cik man zināms, darbojas optimālā režīmā, līdz ar to radot mazvērtības sajūtu cilvēkos, kuri šīs mašīnas vada … Pie jums diemžēl pastāv mazohistisks tabu, kas neļauj iznīcināt tehniku. Bet kāds ir rezultāts? Svēta godbijība pret pārcilvēciski efektīvo Mašīnu! Un, tā kā cilvēks ne­var izlādēties, laužot mašīnas, viņš savas agresīvās tiek­smes vērš pret citu ohjektu. Visbiežāk par tādu kļūst vai nu sieva, vai draugs. Situācija, kā redzat, nav sevišķi iepriecinoša. Protams, var iebilst, ka no robotu un citu mašīnu izmantošanas viedokļa jūsu sistēma ir efektīva, bet pamēģiniet to vērtēt no cilvēku veselības un labklā­jības viedokļa, un jūs tūdaļ sapratīsit, cik tā nederīga.
   —   Vai esat pārliecināts …
   —   Cilvēks ir visai nemierīgs radījums. Uz Tranajas mēs šim nemieram ļaujam izpausties konkrētā rīcībā, mēs atveram vārstuli neapmierinātībai. Pietiek cilvēkam iesvilties — lūdzu, viņš savas dusmas var izgāzt uz robotu. Terapeitiskais efekts iestājas nekavējoties — cil­vēks ir atbrīvojies no nervu sasprindzinājuma, reāli iz­jutis savu pārākumu par mašīnu, viņa asinīs ieplūst adrenalīns, un tas neapšaubāmi labvēlīgi ietekmē viņa veselību. Vienlaikus šāda rīcība veicina planētas indus­triālo progresu, jo, sadauzījis robotu, cilvēks, dabiski, steigsies uz veikalu nopirkt jaunu. Un galu galā, vai tad viņš ir izdarījis ko ļaunu? Viņš taču nav piekāvis sievu, nav izdarījis pašnāvību, nav pieteicis karu, pat nav izgudrojis jaunu masveida iznīcināšanas ieroci. Vārdu sakot, nav pielietojis nevienu no parastajiem līdzekļiem, ar kuriem cilvēki mēdz atbrīvoties no savām agresīvajām tieksmēm. Viņš vienkārši ņēmis un sadau­zījis lētu robotu, kuru bez jebkādām grūtībām iespē­jams nekavējoties aizstāt.
   —  Man nepieciešams laiks, lai visu to saprastu, — Gudmens atzinās.
   —   Tas ir dabiski, — Abags piekrita. — Esmu pārlie­cināts, ka jūs drīz vien būsit mums ļoti noderīgs, Gudmen. Padomājiet par to, ko šodien jums stāstīju, un pacentieties atrast pēc iespējas lētāku paņēmienu, kā antipilnveidot robotus.
   Par šo problēmu Gudmens prātoja līdz pat darba die­nas beigām, bet pielāgot savas smadzenes sliktāka kon­strukcijas varianta meklēšanai tik ātri nespēja. Sāda rīcība pārāk stipri atgādinātu svētuma zaimošanu. Pus­sešos viņš beidza darbu — neapmierināts ar sevi, tomēr pilns apņēmības vai nu gūt panākumus, vai arī ciest neveiksmi, atkarībā no tā, kā uz šo lietu skatās.
   Atri paēdis vakariņas, Gudmens nolēma doties ciemos pie Zannas Vlejas. Viņam negribējās palikt vienatnē ar savām domām, viņu pēkšņi bija pārņēmusi vēlēšanās atrast kaut ko patīkamu un nesarežģītu šai diezgan sa­režģītajā Utopijā.
   Iespējams, ka tieši 2anna viņam šinī ziņā varēs palī­dzēt.
   Vleju ģimenes māja atradās tikai dažus kvartālus no viesnīcas, un viņš devās uz turieni kājām.
   Lielākās grūtības Marvinam radīja tas, ka viņam bija pašam savs priekšstats par Utopiju un viņa idejas pagaidām nekādi neizdevās saskaņot ar dzīves īstenību. Viņš nez kādēļ bija iztēlojies pastorālu ainavu — pla­nētu, kuras iedzīvotāji mīt nelielos ciematos, ģērbjas brīvi krītošos, tunikām līdzīgos tērpos, ir gudri, maigi un visu saprotoši. Viņu bērni rotaļājas zeltainas saules staros, jaunieši dejo puķēm un zaļumiem rotāto ciemu laukumos.
   Cik muļķīgi! Savā iztēlē viņš īstenību bija aizstājis ar idilliskām ainiņām, dzīves trauksmaino ritumu — ar stilizētām pozām. Patiesībā cilvēki tā nemaz nevar dzī­vot, pat ja viņi to vēlētos …
   Pie Vleju ģimenes mājas Gudmens, šaubu mocīts, uz brītiņu apstājās. Kas viņu šeit gaida? Ar kādām sve­šām (kaut arī neapšaubāmi utopiskām) paražām viņš te sadursies?
   Marvins jau bija gatavs griezties atpakaļ, bet tad iedomājās garās vakara stundas viesnīcas istabas vien­tulībā, un šī perspektīva viņam šķita neciešama. Sako­dis zobus, viņš nospieda zvana pogu.
   Durvis atvēra vidēja auguma rudmatis pusmūža ga­dos.
   — Ā, jūs droši vien esat tas jaunais cilvēks no Ze­mes, par kuru mums stāstīja. Zanna tūdaļ būs. Lūdzu, ienāciet, iepazīstieties ar manu sievu.
   Viņš ieveda Gudmenu patīkami mēbelētā viesistabā un nospieda sarkano pogu pie sienas. Šoreiz dersin- lauka zilganais spīdums Marvinu nenobiedēja. Laulāto draugu savstarpējās attiecības galu galā ir viņu pašu darīšana.
   No mirgojošās dūmakas iznāca kādus divdesmit asto­ņus gadus veca ļoti pievilcīga sieviete.
   —  Dārgā, — rudmatis teica, — iepazīsties ar misteru Gudmenu no Zemes.
   —    Priecājos jūs redzēt, — sacīja Vleja kundze. — Vai negribat kaut ko iedzert?
   Gudmens palocīja galvu. Vlejs aicinoši norādīja uz ērtu atzveltnes krēslu. Pāris minūtes vēlāk Vleja kun­dze atnesa paplāti ar atspirdzinošiem dzērieniem un arī apsēdās.
   —   Tātad jūs esat no planētas Zeme, — misters Vlejs ievadīja sarunu. — Diezgan nemierīga, nervoza vieta, vai ne? Visi nemitīgi steidzas…
   —   Jā, — Gudmens piekrita.
   —   Tranaja jums patiks. Mēs protam dzīvot. Lieta tā, ka…
   No kāpņu telpas atskanēja brunču švīkoņa. Gudmens piecēlās.
   —  Mister Gudmen, mūsu meita Zanna, — Vleja kun­dze sacīja.
   Zannas matu krāsa atgādināja pārnovu no Circes zvaigznāja, viņas acu neiedomājami spilgtā zilgme — rudens debesis virs planētas Algo II, lūpas — maigi sārto toni, kāds piemīt Skarslota—Ternera reaktīvo dzi­nēju izšauto gāzu strūklām, deguns …
   Gudmena astronomiskie epiteti līdz ar to bija iz­smelti; taisnību sakot, tie arī nebija diez cik piemēroti tik daiļas būtnes aprakstīšanai. Zanna bija slaida, ap­brīnojami skaista gaišmate, un Gudmenu pēkšņi pār­ņēma dziļš prieks. Pirmo reizi pēc ierašanās uz Trana­jas viņš pa īstam juta, ka ne veltīgi šķērsojis Galak­tiku.
   —   Ejiet, bērni, papriecājieties, — Vleja kundze smai­dīdama ierosināja.
   —  Tikai nekavējieties pārāk ilgi, — Zannai piekodi­nāja misters Vlejs.
   Uz Zemes vecāki runā ar saviem bērniem tāpat.
   Tikšanās noritēja, kā jau tādās reizēs parasts. Viņi apmeklēja ne visai dārgu naktslokālu, dejoja, nedaudz iedzēra un ļoti daudz sarunājās. Gudmenu pārsteidza viņu uzskatu kopība. Zanna piekrita visam, ko viņš teica. Bija patīkami konstatēt, ka šī daiļā meitene ir tik gudra.
   Viņai burtiski aizrāvās elpa, kad Gudmens stāstīja par briesmām, ar kādām sastapies, šķērsodams Galak­tiku. Viņa jau bija dzirdējusi, ka Zemes cilvēki pēc dabas esot piedzīvojumu meklētāji (kaut ari ļoti ner­vozi), tomēr risku, ko Gudmens uzņēmies, viņa nespēja aptvert.
   Sermuļi skrēja Zannai pār muguru, kad viņa uzzi­nāja par Galaktisko virpuli. Šausmās iepletusi acis, viņa klausījās stāstu par drausmīgo Līko staru, kur asinskā­rie snumbžļi, slēpdamies Prodenguma ellišķīgajos labi­rintos, uzglūn kosmonautiem uz Lielā zvaigžņu ceļa. No Marvina vārdiem viņa secināja, ka zemieši ir dzelžaini vīri, kas savos tērauda kuģos met drosmīgu izaicinā­jumu Lielajam tukšumam.
   Zanna atguva valodu tikai tad, kad Gudmens pastās­tīja par Mollas Genas traktieri «Sarkanais gailis» uz asteroīda 342 AA, kur kausiņš alus maksā piecsimt Ze­mes dolārus.
   —   Jūs droši vien bijāt ļoti izslāpis, — viņa domīgi teica.
   —       Ne sevišķi, — Gudmens atbildēja. — Naudai tur nav nekādas vērtības.
   —       Saprotu, bet vai nebūtu bijis labāk šo naudu pa­taupīt? Jums taču, domājams, kādreiz būs sieva un bērni… — Viņa pietvīka.
   Gudmens pārliecināti teica:
   —       Šai savas dzīves daļai esmu pielicis punktu. Es apprecēšos un palikšu šeit, uz Tranajas.
   —  Lieliski! — viņa iesaucās.
   Vakars bija ļoti izdevies.
   Gudmens pavadīja Zannu uz mājām, kamēr vēl ne­bija satumsis, un norunāja tikties ar viņu rītvakar. Paša stāstījuma iedrošināts, viņš noskūpstīja meiteni uz vaiga. Viņa neatvirzījās, bet Marvins, būdams ļoti delikāts, šo izdevību neizmantoja.
   —       Līdz rītam, — viņa pasmaidījusi teica un aizvēra durvis.
   Atceļā uz viesnīcu Gudmens jutās kā spārnos. Zanna, Zanna! Vai tiešām viņš būtu tik ātri iemīlējies? Un kā­dēļ gan ne? Mīlestība no pirmā acu uzmetiena ir reāls psihofizioloģisks stāvoklis un "kā tāds visnotaļ atzīs­tams. Mīlestība Utopijā! Cik brīnišķīgi, ka šeit, uz ideālas planētas, viņam izdevies sastapt ideālu mei­teni!
   Pēkšņi no tumsas iznira nepazīstams vīrietis un aiz­šķērsoja viņam ceļu. Gudmens ievēroja, ka gandrīz visu svešinieka seju sedz melna zīda maska. Svešajam rokā bija prāva kalibra un, pēc izskata spriežot, visai jau­dīga staru pistole.
   —       Kārtībā, veco zēn, — nepazīstamais teica, — dod šurp naudiņu. Visu!
   —   Ko? — Gudmens nesaprata.
   —       Tu labi dzirdēji, ko es teicu. Naudu! Dod šurp naudu!
   —       Jums nav tiesību, — Gudmens sacīja. Viņš bija pārāk izbrīnījies, lai spētu loģiski domāt. — Uz Trana­jas taču nav noziegumu!
   —        Kas tad saka, ka ir? Es tikai lūdzu tevi atdot man savu naudu. Atdosi labprātīgi vai nāksies to iz­kratīt no tevis?
   —       Jūsu nekaunība nepaliks nesodīta! Noziegumi ne­kad neved pie laba gala!
   —       Nerunā muļķības, — svešais norūca un pacēla staru pistoli mazliet augstāk.
   —        Labi. Tikai neuztraucieties. — Gudmens izvilka kabatas portfeli, kurā glabājās visi viņa ietaupījumi, un pasniedza to cilvēkam maskā.
   Nepazīstamais pārskaitīja naudu. Acīmredzot summa bija pietiekami iespaidīga.
   —       Tas ir vairāk, nekā gaidīju. Paldies, veco zēn. Ne­skumsti. — Un viņš ātri aizsoļoja pa tumšo ielu.
   Gudmens drudžaini lūkojās apkārt, meklēdams poli­cistu, līdz beidzot atcerējās, ka šeit tādu vispār nav. Pie tuvākā ielu krustojuma viņš ieraudzīja nelielu bāru, virs kura durvīm zaigoja neona izkārtne «Kitty Cat», un skriešus devās uz turieni.
   Iekšā neviena nebija, atskaitot bārmeni, kas cītīgi slaucīja glāzes.
   —   Mani aplaupīja! — Gudmens iekliedzās.
   —   Nu, un tad?
   —   Uz Tranajas taču neesot noziedzības!…
   —   Pareizi.
   —   Un tomēr mani nupat aplaupīja.
   —       Jūs laikam esat iebraucējs, — bārmenis, palūko­jies uz Marvinu, sacīja.
   —   Es nesen atlidoju no Zemes.
   —       No Zemes? Jā, jā, esmu dzirdējis. Tāda nervoza, nemierīga planēta …
   —       Hm, — Gudmens norūca. Viņam jau sāka apnikt šis vienveidīgais refrēns. — Kā var apgalvot, ka uz Tranajas nav noziedzības, ja mani tikko ap­laupīja?
   —       Kas te ko nesaprast! — bārmenis atbildēja, pa­raustīdams plecus. — Pie mums laupīšana netiek uz­skatīta par noziegumu.
   —   Laupīšana vienmēr ir noziegums!
   —   Bet sakiet, — kādā krāsā viņam bija maska?
   Gudmens brīdi padomāja.
   —   Melna. No melna zīda.
   Bārmenis pamāja ar galvu.
   —   Tātad šis cilvēks bija valsts nodokļu piedzinējs.
   —       Ļoti dīvaina nodokļu piedzīšanas metode, — Gud­mens nomurmināja.
   Bārmenis ielēja Marvinam glāzīti «Tranajas sevišķā».
   —       Pamēģiniet uz visu to paskatīties caur sabiedrī­bas interešu prizmu. Kaut kādi līdzekļi valdībai galu galā ir vajadzīgi. Iegūstot tos šādā veidā, var iztikt bez ienākumu nodokļa, bez juridiskās kazuistikas un birokrātijas, ko nodokļi allaž rada. Arī no tīri psiho­loģiskā viedokļa atņemt naudu ar īslaicīgu un visumā nesāpīgu operāciju ir daudz labāk nekā likt pilsoņiem veselu gadu mocīties, gaidot to dienu, kad viņiem tik un tā vajadzēs atvērt maku.
   Marvins vienā rāvienā iztukšoja glāzīti, un bārmenis ielēja viņam otru.
   —       Līdz šim es biju domājis, — Gudmens teica, — ka jūsu sabiedrība pamatojas uz privātās iniciatīvas un brīvas gribas idejām.
   —        Pareizi, — bārmenis apstiprināja. — Bet šādos apstākļos arī valdībai, kas pie mums jau tā ir stipri reducēta, nevar liegt tiesības uz gribas un rīcības brī­vību, vai ne?
   Nezinādams, ko atbildēt, Gudmens izdzēra otru glā­zīti.
   —       Vai drīkstu palūgt vēl? Es samaksāšu pie pirmās izdevības.
   —       Protams, protams, — bārmenis laipni sacīja, ielie­dams Gudmenam vēl vienu glāzīti un nolikdams otru sev priekšā.
   —       Kāpēc jūs pirmīt interesējāties par svešinieka maskas krāsu? — Gudmens vaicāja.
   —       Melnas maskas ir tikai valsts ierēdņiem. Privāt­personas valkā baltas.
   —       Jūs gribat teikt, ka arī privātpersonas nodarbo­jas ar laupīšanu?
   —       Bez šaubām! Tāda ir mūsu metode: bagātības tiek pārdalītas, īpašumi nivelējas bez valsts iejaukšanās, bez jebkādiem nodokļiem, tikai pateicoties privātajai iniciatīvai. — Bārmenis pamāja ar galvu. — Sī sistēma darbojas nevainojami. Ne jau velti laupīšanu mēs dēvē­jam par Lielo izlīdzinātāju.
   —       Jums acīmredzot ir taisnība, — Gudmens, iztukšo­jis trešo glāzīti, atzina. — Ja esmu jūs pareizi sapra­tis, jebkurš cilvēks var paņemt staru pistoli, uzvilkt masku un iziet uz lielceļa?
   —       Tieši tā, — bārmenis apstiprināja. — Tikai, re­dzat, visam jānotiek zināmos rāmjos.
   Gudmens pasmīkņāja.
   —       Ja jau likums to atļauj, arī es varu iekļauties spēlē. Vai jūs man neaizdotu masku? Un pistoli…
   Bārmenis parakņājās zem letes.
   —      Tikai neaizmirstiet atdot. Tās ir ģimenes relikvi­jas.
   —      Noteikti, — Gudmens apsolīja. — Pie reizes sa­maksāšu ari tēriņu.
   Viņš aizbāza pistoli aiz joslas, uzlika masku un iz­gāja uz ielas. Ja tāda ir tranajiešu dzīve, tai var pie­lāgoties. Viņu grib aplaupīt? Nekā nebija! Viņš pats aplaupīs citus un kā vēl!
   Nonācis līdz vāji apgaismotam ielu krustojumam, Marvins paslēpās kāda nama ēnā un sāka gaidīt. Drīz viņš sadzirdēja soļus: viņam strauji tuvojās solīds, labi ģērbies tranajietis.
   —  Stop, draudziņ! — Gudmens iesaucās.
   Tranajietis apstājās un uzmeta skatienu staru pisto­lei Marvina rokā.
   —   Hm … Kā redzu, jums ir «Drog-3» sistēmas plat­iet,īķa staru pistole. Drusku vecmodīgs ierocis. Vai jums tā neliekas?
   —  Mani tas pilnīgi apmierina, — Gudmens sacīja. — Dod šurp …
   —   Sprūda mehānisms darbojas lēni, — tranajietis domīgi novilka. — Es personīgi jums ieteiktu adatsta- raino Mils-Slivenu. Starp citu, esmu Slivena ieroču fir­mas pārstāvis. Ja jūs nodotu mums savu veco krāmu un nedaudz piemaksātu …
   —   Dod šurp naudu, — Gudmens atcirta.
   Solīdais tranajietis pasmaidīja.
   —   Jūsu «Drog-3» pistolei ir ļoti būtisks trūkums: šis ierocis nešauj, kamēr nav atvilkts drošinātājs. — Tra­najietis pēkšņi palēcās uz priekšu un izsita pistoli Gud­menam no rokas. — Nu, redzat? Jūs tik un tā neko nevarētu man padarīt. — Viņš pagriezās un mierīgi aizgāja.
   Gudmens pacēla pistoli, sataustīja drošinātāju un metās tranajietim pakaļ.
   —   Rokas augšā, — viņš ar izmisīgu apņēmību pavē­lēja.
   —       Nu nē, dārgumiņ, — tranajietis, pat neatskatījies,
   izmeta pār plecu. — Uz katru klientu tikai pa vienam mēģinājumam. Nav labi ignorēt nerakstīto likumu.
   Gudmens noskatījās svešajam pakaļ, līdz tas'^pazuda tumsā. Tad rūpīgi nopētīja savu «Drog-3», pārbaudīja, vai visi drošinātāji atvilkti, un atgriezās vecajā vietā.
   Nogaidījis krietnu stundu, Marvins atkal sadzirdēja soļus. Viņa roka cieši saspieda pistoles spalu. Šoreiz viņš bija apņēmies tikt pie laupījuma, un nekas nespēja atturēt viņu no šī nodoma īstenošanas.
   —  Ei, puis, — viņš uzsauca, — rokas augšā!
   Par Gudmena upuri bija kļuvis padrukns tranajietis stipri apvalkātā strādnieka kombinezonā. Iepletis muti, viņš blenza uz draudīgi melnējošo pistoles stobru.
   —  Nešaujiet, mister, — tranajietis lūdzās.
   Tā jau bija cita valoda! Gudmenā uzbangoja silts gandarījuma vilnis.
   —       Nekustēties! — viņš brīdināja. — Drošinātājs ir atvilkts.
   —       Redzu, — resnītis izdvesa. — Uzmanīgāk ar šo daiktu, mister. Es nepakustināšu pat mazo pirkstiņu.
   —   Un prātīgi darīsi. Dod šurp naudu!
   —   Naudu?
   —   Jā, naudu un pie tam veicīgāk!
   —       Man nav naudas, — tranajietis sāka vaimanāt. — Mister, es esmu nabadzīgs cilvēks. Trūkums žņaudz mani vai nost.
   —       Uz Tranajas nabadzības nav, — Gudmens pamā­coši teica.
   —       Zinu. Bet dažreiz mēs tik ļoti tuvojamies šim ne­esošajam stāvoklim, ka sevišķu starpību nejūtam. At­laidiet mani, mister, lūdzu!
   —       Kāpēc jūs esat tik pasīvs? Kur paliek jūsu privātā iniciatīva? — Gudmens jautāja. — Ja ciešat trūkumu, kādēļ gan jums kādu neaplaupīt? Visi tā dara.
   —   Man pēdējā laikā diemžēl nav bijis tādas iespējas. Vispirms meita saslima ar garo klepu, un vairākas nak­tis es pavadīju pie viņas gultas, tad sabojājās dersin- lauks un sieva mani gremza caurām dienām. Es vien­mēr esmu teicis, ka ikvienā mājā jābūt rezerves dersin- ģeneratoram. Bez tam, kamēr ģeneratoru laboja, sieva nolēma sarīkot dzīvoklī ģenerāltīrīšanu, kaut kur iebāza manu staru pistoli un nekādi nevarēja atcerēties, kur īsti viņa to nobāzusi. Bet, tikko nolēmu aizņemties pis­toli no drauga …
   —  Pietiek, — Gudmens teica. — Laupīšana ir laupī­šana, un kaut kas man jums jāatņem. Dodiet šurp savu kabatas portfeli!
   Svešais žēli iekunkstējās un pastiepa Gudmenam ap­driskātu ādas maciņu. Atvēris to, Gudmens ieraudzīja vienu vienīgu diglo, Zemes dolāra ekvivalentu.
   —   Tas ir viss, vairāk man nekā nav, — tranajietis šņukstēdams turpināja, — bet jūs varat to paņemt. Es saprotu, arī jums taču nav diez cik patīkami visu nakti kvernēt saltā vējā …
   —   Atstājiet šo diglo sev, — Gudmens teica, atdeva maciņu un gāja prom.
   —   Paldies, mister.
   Gudmens neatbildēja. Ar smagu sirdi viņš atgriezās bārā, nolika uz letes pistoli un masku. Uzzinājis, kas noticis, bārmenis nicīgi iesmējās.
   —   Viņam nebija naudas? Sis triks, draudziņ, ir tik­pat vecs kā pasaule. Mums katram ir vismaz viens, bet dažiem divi trīs kabatas portfeļi rezervē. Vai tu viņu pārmeklēji?
   —   Nē, — Gudmens atzinās.
   —   Esi gan tu vēl zaļš, draudziņ!
   —   Droši vien tev taisnība. Paklausies, es samaksāšu par cienastu, tiklīdz būšu kaut ko nopelnījis.
   — Neraizējies, — bārmenis viņu mierināja. — Ej labāk mājās un izgulies. Tev bija grūta nakts.
   Gudmens aizvilkās līdz viesnīcai un iemiga, tikko nolicis galvu uz spilvena.
   No rīta, ieradies darbā, viņš cītīgi sāka risināt auto­mātu antipilnveidošanas problēmu. Un pat šajos nepa­rastajos apstākļos Zemes cilvēka iedzimtā atjautība viņu nepievīla.
   Gudmens ieguva jauna veida plastmasu robotu kor­pusam. Tā bija silikonu grupas plastmasa, mazliet rad­niecīga plastilīnam, kuru uz Zemes pazīst jau ļoti sen. Jaunā plastmasa izrādījās pietiekami cieta un elastīga; tā spēja izturēt prāvas pārslodzes. Tai pašā laikā no spēriena ar trīsdesmit mārciņu lielu spēku robota kor­puss vienā mirklī blīkšķēdams sašķīda. Direktors uzsla­vēja Gudmenu par izgudrojumu, izsniedza prēmiju (kas viņam ļoti noderēja), ieteica vēl pastrādāt pie šīs idejas un, ja iespējams, samazināt minimāli nepiecie­šamo trieciena spēku līdz divdesmit trim mārciņām. Zinātnisko pētījumu nodaļā uzskatīja, ka saīdzis cil­vēks spērienā iegulda tieši tādu spēku.
   Marvins bija tik aizņemts, ka praktiski neatlika laika tuvāk iepazīties ar Tranajas tikumiem un paražām. Tiesa, viņam izdevās pabūt tā dēvētajā Politisko vērtē­jumu birojā. Sī tīri tranajiskā iestāde bija izvietota vienā no pilsētas klusākajām šķērsielām.
   Ēkas iekšienē Gudmens ieraudzīja lielu plāksni ar visu pašreizējo valsts ierēdņu uzvārdiem un amatu no­saukumiem. Katram uzvārdam blakus atradās maza podziņa. Dežurants paskaidroja, ka, nospiežot podziņu, pilsoņi izsaka savu neapmierinātību ar kāda ierēdņa rīcību. Katru reizi, kad podziņu nospiež, šis fakts tiek automātiski reģistrēts Vēstures zālē, uz visiem laikiem apkaunodams vainīgo.
   Saprotams, nepilngadīgiem nospiest pogas nebija atjauts.
   Tāda sistēma Gudmenam likās diezgan neefektīva. «Kaut gan,» viņš sev teica, «iespējams, ka Tranajas ierēdņiem ir citi stimuli nekā viņu kolēģiem uz Zemes.»
   Ar Zannu viņš satikās gandrīz katru vakaru. Divatā viņi apmeklēja bārus, kinoteātrus, koncertzāles, muze­jus, gadatirgus, karnevālus. Gudmenam tagad allaž bija līdzi staru pistole, un pēc vairākiem neveiksmīgiem mē­ģinājumiem viņam beidzot izdevās aplaupīt kādu tirgo­tāju, tādējādi iegūstot piecsimt diglo.
   Kā jebkura saprātīga tranajiešu meitene Zanna jūs­mīgi apsveica šo panākumu, un viņi to nosvinēja «Kitly Cat» bārā.
   Nākamajā vakarā tos pašus piecsimt diglo plus visu, kas vēl bija atlicis no nesen saņemtās prēmijas, Gud­menam nolaupīja svešinieks, kurš dīvainā kārtā šķita loti līdzīgs «Kitty Cat» bārmenim un turklāt bija ap­bruņots ar «Drog-3» sistēmas staru pistoli.
   Gudmens mierināja sevi ar domu, ka šāda rīcība vei­cina brīvu naudas cirkulāciju, kas visnotaļ atbilst tra­na iiešu dzīves veidam.
   Drīz viņš guva vēl vienu uzvaru — izstrādāja prin­cipiāli jaunu korpusa ražošanas tehnoloģiju. Viņam iz­devās arī radīt jaunu plastmasu, kas bija sevišķi iztu­rīga un nebaidījās ne no kādiem triecieniem. Robotu īpašniekiem turpmāk vajadzēja valkāt speciālus zāba­kus ar papēžos iemontētu katalizatoru. Kad saimnieks iespēra robotam, katalizators saskārās ar automāta korpusu un acumirklī iestājās vēlamais efekts.
   Direktors Abags sākumā svārstījās: triks viņam li­kās pārāk sarežģīts. Taču jauninājums tik ātri iekaroja pircēju piekrišanu, ka mājas robotu rūpnīca atvēra apavu cehu un kopā ar robotiem sāka pārdot arī spe­ciālus apavus.
   Firmas iespiešanos citā nozarē akcionāri novērtēja vēl atzinīgāk nekā katalītiskās plastmasas izgudrošanu. Gudmenam paaugstināja algu un. izsniedza prāvu prē­miju.
   šī panakumu viļņa virsotne viņš bildināja Zannu un nekavējoties saņēma viņas jāvārdu. Vecāki deva abiem savu svētību; atlika vienīgi dabūt varas orgānu atļauju, jo Gudmens kā nekā formāli skaitījās ārzem­nieks.
   Viņš atprasījās no darba un devās uz Idrigbildingu, lai aprunātos ar Melitu. Laiks bija pavasarīgi jauks — tāds, kāds uz Tranajas mēdz būt desmit mēnešus gadā. Gudmens gāja ātri. Viņš bija iemīlējies, veiksmīgi strā­dāja un gatavojās drīzumā kļūt par Tranajas pavalst­nieku.
   Nav šaubu, pat Tranaja nebija absolūts ideāls, un viens otrs uzlabojums šejienes Utopijai nemaz nenāktu par ļaunu. Varbūt piekrist Borga priekšlikumam un uz­ņemties virsprezidenta pienākumus, lai īstenotu dažas neatliekamas reformas? Tomēr steigties pagaidām, šķiet, nav vērts …
   —  Ei, mister! — no.pārdomām viņu iztraucēja kāda balss. — Ziedojiet diglo!
   Gudmens pieliecās un ieraudzīja uz ietves tupošu, skrandās ģērbtu veci ar alvas krūzīti rokā.
   —   Kā, lūdzu? — Gudmens pārjautāja.
   —  Brāli, ziedojiet kaut vienu diglo, — sirmgalvis žēlabaini novilka. — Palīdziet nabaga cilvēkam nopirkt tasīti oglo. Divas dienas neesmu ēdis, mister.
   —  Kaunieties! Kāpēc jūs neņemat pistoli un neejat laupīt?
   Esmu pārāk vecs, — sirmgalvis iečinkstējās.
   —  Mani upuri smejas par mani.
   —       Varbūt jūs esat vienkārši slinks? — Gudmens stingri noprasīja.
   —       O, nē, ser, — ubags atbildēja. — Paskatieties, kā man trīc rokas.
   Gudmens izvilka maciņu un pasniedza vecim mo­nētu.
   —- Bet es biju pārliecināts, ka uz Tranajas ubagu nav. Man stāstīja, ka valdība gādājot par vecajiem ļau- dīm.
   —   Jā, valdība par viņiem gādā, — sirmgalvis teica.
   —   Skatieties! — Viņš parādīja Gudmenam alvas krū­zīti, kurā bija iegravēts uzraksts «Oficiālais valsts ubags Nr. Dr-43241-3».
   —       Jūs gribat sacīt, ka valsts piespiež jūs nodarboties ar ubagošanu?
   —       Valsts atļauj man ar to nodarboties, — sirmgal­vis uzsvēra. — Ubagošana ir privilēģija, kuru piešķir veciem ļaudīm un invalīdiem.
   —   Kauna lieta!
   —• Jūs droši vien neesat šejienietis.
   —   Esmu no Zemes.
   —       Ā, zinu, zinu … Tāda nervoza, nemierīga planēta, vai ne?
   —       Mūsu valdība nepieļauj ubagošanu, — Gudmens teica.
   —       Nepieļauj? Bet ko tad pie jums dara veči? Sēž bērniem uz kakla? Vai gaida pēdējo stundiņu nabag­mājā? šeit, pie mums, jaunais cilvēk, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Uz Tranajas katram sirmgalvim nodrošina darbu, kas neprasa īpašu kvalifikāciju, lai gan arī šajā darbā zināmas iemaņas, protams, ir vajadzīgas … Daži izvēlas baznīcas vai teātrus. Citus vilina gadatirgu un tautas svētku bezbēdīgā atmosfēra. Man personīgi pa­tīk strādāt uz ielas. Tāds darbs dod iespēju pastāvīgi uzturēties svaigā gaisā un saulē, daudz kustēties un satikt neparastus, interesantus cilvēkus …
   —   Bet kā jūs varat ubagot!
   —   Ko citu es vēl varētu darīt?
   —  Nezinu. Bet… paskatieties uz sevi! Noskrandis, nemazgājies, nospeķotās drēbēs …
   —   Tās ir manas darba drēbes, — valsts ubags ap­vainojās. — Būtu jūs mani redzējis svētdienā!
   —   Vai tad jums ir arī citas drēbes?
   —   Saprotams! Un turklāt itin mājīgs dzīvoklītis, loža operā, divi roboti un bankā uz tekošā rēķina vairāk naudas, nekā jums jebkad nācies redzēt. Bija patīkami ar jums parunāties, jaunais cilvēk, un paldies par zie­dojumu. Taču laiks atkal ķerties pie darba, ko es, starp citu, ieteicu arī jums.
   Uzmetis valsts ubagam pēdējo skatienu, Gudmens soļoja tālāk.
   Bet kā var ubagot?
   Šādai praksei noteikti jādara gals! Ja viņš uzņemsies virsprezidenta pienākumus (acīmredzot to vajadzēs darīt), pie šī jautājuma noteikti vēl būs jāat­griežas.
   Idrigbildingā Gudmens pastāstīja Melitām par sa­viem matrimoniālajiem plāniem. Imigrācijas ministru tie nepārprotami iepriecināja.
   — Lieliski, tas tiešām ir lieliski, — viņš sacīja. — Es labi pazīstu Vleju ģimeni. Brīnišķīgi cilvēki. Bet Zanna ir tāda meitene, ar kuru varētu lepoties ikviens vīrie­tis.
   —    Kādas juridiskas formalitātes man būs jāno­kārto? — Gudmens jautāja. — Kā nekā es taču esmu ārzemnieks …
   —  Nekādas. Jums nekas nebūs jākārto. Iztiksim bez formalitātēm. Ja vēlaties kļūt par Tranajas pilsoni, pie­tiks ar mutisku paziņojumu. Ja gribat, varat saglabāt Zemes pavalstniecību, neviens jums to ļaunā neņems. Varat arī vienlaikus būt divu planētu — Tranajas un Zemes — pilsonis. Ja vien Zeme tam piekritīs, mums, pats par sevi saprotams, iebildumu nebūs.
   —   Es gribētu būt Tranajas pilsonis, — Gudmens sa­cīja.
   —   Kā jums labpatīk. Bet, ja esat nodomājis kļūt par virsprezidentu, neraizējieties — šo posteni var ieņemt, arī saglabājot Zemes pavalstniecību. Mēs tādos jautā­jumos neesam sīkumaini. Starp citu, viens no mūsu labākajiem virsprezidentiem bija ķirzakveidīgs puisis no planētas Akvarella XI.
   —   Ļoti cēla, humāna nostāja!
   —   Nekā sevišķa. Vienādas iespējas visiem — tāda ir mūsu devīze. Un tagad par kāzām: jūs var salaulāt jebkurš valdības ierēdnis. Virsprezidents Borgs, ja vēlaties, būs laimīgs jūs salaulāt šo'dien pat. — Melits pamirkšķināja. — Vecais savādnieks labprāt skūpsta līgavas. Bet man šķiet, ka jūs tiešām esat viņam iepa­ticies.
   —   Šodien? — Gudmens iesaucās. — Lieliska ideja! Protams, ja tikai Zanna piekritīs.
   —    Piekritīs, noteikti! — Melits par to nešaubījās. — Bet kur jūs domājat apmesties pēc medusmēneša? Viesnīcas istaba ģimenes dzīvei diez vai būs piemē­rota. — Viņš apklusa, brītiņu kaut ko pārlika, tad tur­pināja: — Lūk, ko es jums teikšu. Pilsētas nomalē man ir neliela mājiņa. Kāpēc jums nepadzīvot tajā, kamēr būsit atradis kaut ko labāku? Ja patiks, varēsit palikt tur pavisam.
   —   Jūs esat pārāk devīgs … — Gudmens mēģināja protestēt.
   —   Nieki. Bet sakiet, — vai jums nav radusies vēlē­šanās kļūt par imigrācijas ministru? Darbiņš viegls, nekāda birokrātisma, saīsināta darba diena, laba alga. Nē? Domājat par virsprezidenta posteni? Nu, tādā gadījumā es jums neko nepārmetu.
   Melits parakņājās kabatās un izņēma divas atslē­gas.
   —   Luk, ši ir no parades ieejas, bet otra — no sētas durvīm. Adrese iegravēta. Māja mēbelēta un apgādāta ar visu nepieciešamo, ieskaitot jaunu dersinģeneratoru.
   —   Dersinģeneratoru?
   —   Protams. Pie mums, uz Tranajas, neviena māja netiek uzskatīta par gatavu, kamēr tajā nav iebūvēts dersinģenerators.
   —   Es jau sen gribēju pajautāt, kādā nolūkā jūs iz­mantojat stasisu, — Gudmens piesardzīgi teica.
   —   Dersinlaukā mēs turam sievas, — Melits atbil­dēja. — Es domāju, ka jums tas ir zināms.
   —   Jā, — Gudmens sacīja. — Bet kāpēc?
   —   Kāpēc? — Melits sarauca pieri. Tāds jautājums viņam acīmredzot nekad, nebija ienācis prātā. — Kāpēc mēs vispār kaut ko darām? Laikam tāpēc, ka tā ir pie­ņemts; izveidojusies tradīcija un turklāt ļoti loģiska. Kuram vīram gan varētu patikt, ka sieva visu laiku ir viņam blakus un pļāpā bez mitas dienu un nakti?
   Gudmens pietvīka. Kopš pirmās tikšanās ar Zannu viņš pastāvīgi domāja par to, cik labi būtu, ja viņa vienmēr, dienu un nakti, atrastos viņam blakus.
   —   Manuprāt, tas nav sevišķi taisnīgi attiecībā pret sievietēm, — Gudmens piezīmēja.
   Melits iesmējās.
   —   Dārgais draugs, jūs, kā redzu, sludināt dzimumu vienlīdzību. Bet šī teorija jau sen ir gāzta no pjedes­tāla. Vīrieši un sievietes, varat šo problēmu aplūkot no kāda viedokļa vēlaties, tomēr nav gluži viens un tas pats. Nezinu, ko jums mēģināja iekalt uz Zemes, bet vīrieši visai būtiski atšķiras no sievietēm. Kas ir labs vīrietim, ne vienmēr ir labs arī sievietei.
   —   Un tāpēc jūs izturaties pret viņām kā pret zemā­kiem radījumiem, — Gudmenā atkal ierunājās reforma­tora asinis.
   —   Nekā tamlīdzīga. Mēs izturamies pret sievietēm citādi nekā pret vīriešiem, bet ne jau nu kā pret zemā­kiem radījumiem. Katrā ziņā viņas pret šādu izturēša­nos neiebilst.
   —   Tikai tāpēc, ka neko labāku nav redzējušas. Vai ir tāds likums, kas prasa, lai sievu ieslodzītu dersinlaukā?
   —   Protams, nav. Saskaņā ar mūsu ieražām jums katru nedēļu zināmu laiku jāļauj sievai atrasties ārpus stasisa. Nav labi nabaga sievieti turēt pilnīgā izolā­cijā.
   —   Bez šaubam, tas nav labi, — Gudmens sarkas­tiski piebilda. — Arī viņai taču jāļauj kādu laiciņu pa­dzīvot.
   —   Pilnīgi pareizi, — Melits, nepamanījis sarkasmu, teica. — Jūs drīz vien apgūsit šo tehniku.
   Gudmens piecēlās.
   —   Tas būtu viss?
   —  Manuprāt, jā. Vēlu sekmes un tā tālāk, un tam­līdzīgi.
   —   Pateicos, — Gudmens sausi atbildēja, pagriezās un izgāja no kabineta.
   Dienas otrajā pusē virsprezidents Borgs Nācijas pilī personīgi-salaulāja Marvinu Gudmenu ar Zannu Vleju un pēc tam kaislīgi noskūpstīja līgavu. Ceremonija bija brīnišķīga; to apēnoja tikai viena detaja.
   Borga kabinetā pie sienas karājās šautene ar telesko­pisku tēmēkli un trokšņa slāpētāju — tieši tāda kā Melita kabinetā. Un gluži tāpat nebija saprotams, kā­dam nolūkam šis ierocis kalpo.
   Borgs paaicināja Gudmenu sānis un jautāja:
   —   Nu kā, vai esat jau apdomājis manu priekšlikumu?
   —        Es vēl arvien par to domāju, — Gudmens teica. — Taisnību sakot, man negribas ieņemt valsts amatu…
   —   To neviens negrib.
   —       …bet Tranajai acīmredzami nepieciešamas dažas reformas. Un šķiet, ka mans pienākums ir pievērst šim apstāklim iedzīvotāju uzmanību.
   —       Lūk, tā ir pareiza pieeja, — Borgs uzslavēja Mar- vinu. — Mums jau sen nebija īsti uzņēmīga virsprezi- denta. Kāpēc jums tūlīt nestāties amatā? Tad jūs va­rētu medusmēnesi netraucēti pavadīt Nācijas pilī.
   Kārdinājums bija liels. Gudmens tomēr negribēja medusmēnesī uzņemties papildu pienākumus, vēl jo vairāk tāpēc, ka virsprezidenta postenis viņam prak­tiski jau bija rokā. Ja Tranaja savā pašreizējā gandrīz utopiskajā stāvoklī eksistēja tik daudz gadu, tad nebija šaubu, ka tā noturēsies.vēl dažas nedējas.
   —       Es galīgi izlemšu to, kad būšu atgriezies no kāzu ceļojuma, — Gudmens atbildēja.
   Borgs paraustīja plecus.
   —       Neko darīt, kādu laiku man vēl būs jānes šis slogs. Jā, piedodiet, gandrīz būtu aizmirsis.
   Viņš pasniedza Gudmenam aizzīmogotu aploksni.
   —   Kas tur iekšā?
   —       Visparastākais standartpadoms, vairāk nekā, — teica Borgs. — Steidzieties, līgava gaida jūs.
   —   Ātrāk, Marvin! — Zanna sauca. — Mēs nokavē­sim …
   Gudmens steigšus sekoja Zannai uz limuzīnu.
   —   Laimīgi! — viņiem uzsauca vecāki.
   —   Laimīgi! — iesaucās Borgs.
   —   Laimīgi! — piebalsoja Melits ar sievu un visi pā­rējie viesi.
   Ce|ā uz kosmodromu Gudmens atplēsa aploksni un izlasīja tajā ielikto lapiņu.
   PADOMS JAUNAJAM VĪRAM
   Jūs tikko apprecējāties un, dabiski, gaidāt, ka dzīve sniegs jums laulības svētlaimi. Un tas ir gluži pareizi, jo laimīga laulība ir veselīgas valsts pamats. Taču ar vēlēšanos vien nepietiek. Laba ģimene nebūt nav debesu dāvana: par laimīgu ģimeni ir jācīnās!
   Iegaumējiet, jūsu sieva ir dzīva būtne un viņai jādod zināma brīvība; uz to viņai ir neatņemamas tiesības. Mēs ieteicam jums vismaz reizi nedēļā izlaist viņu no dersinlauka. Ilgstoša atrašanās stasisā nelabvēlīgi ietekmēs viņas kustību koordi­nāciju, sabojās sejas krāsu, un tas būs nepatī­kami jums abiem.
   Brīvlaikā un svētkos ir lietderīgi izlaist sievu no stasisa uz veselu dienu vai pat uz divām trim dienām pēc kārtas.
   Ļaunuma no tā nebūs, toties jauno iespaidu bagātība augstākajā mērā labvēlīgi ietekmēs viņas garastāvokli.
   Ievērojiet šos noteikumus, kas balstās uz veselo saprātu, un jūs sev nodrošināsit laimīgu ģime­nes dzīvi…
   Gudmens saplēsa lapiņu sīkās driskās un nometa tās uz limuzīna grīdas. Viņa reformatora dvēselē plosījās negaiss. Viņš zināja, ka Tranaja ir pārāk laba, lai būtu taisnīga pret visiem. Par pilnību kādam jāmaksā. Šaja gadījumā to nācās darīt sievietēm.
   Tas bija pirmais nopietnais trūkums, kuru viņš sa­skatīja paradīzē.
   —   Dārgais, kas tur bija rakstīts? — jautāja Zanna, skatīdamās uz papīra driskām.
   —   Idiotiski padomi, — Gudmens atbildēja. — Mīļā, vai tu esi kādreiz nopietni padomājusi par jūsu ģime­nes dzīves paražām?
   —   Nē. Bet vai tad tās ir sliktas?
   —   Aplamas. Un ļoti netaisnīgas. Šeit ar sievietēm apietas kā ar rotaļlietām, kā ar lellēm, kuras paslēpj atvilktnē, kad rotaļa apnikusi. Vai tiešām tu to nema­nīji?
   —   Es par to nekad neesmu domājusi.
   —  Tagad varēsi padomāt, — Gudmens sacīja. — Visā drīzumā te daudz kas mainīsies, un pārmaiņas sāksies mūsu namā.
   —  Tu, dārgais, šādās lietās orientējies daudz labāk par mani, — Zanna paklausīgi teica un paspieda vīram roku. Gudmens viņu noskūpstīja.
   Limuzīns iebrauca kosmodromā, un viņi iekāpa kuģī.
   Medusmēnesis uz Tranajas dabiska pavadoņa Doe atgādināja ciemošanos paradīzē. Planetoīda jaukumi bija radīti mīlētājiem un tikai viņiem. Biznesmeņi ne­brauca uz šejieni atpūsties, alkaini, iekāres dzīti vec­puiši te neložņāja pa taciņām. Nevienu nogurušu, vīlu­šos laimes meklētāju uz Doe nelaida; tiem vajadzēja medīt citur. Saskaņā ar vienīgo noteikumu, kuru te stin­gri ievēroja, paradīzē uzņēma tikai dzīvespriecīgus mīlas pārīšus, visiem citiem ceļš uz šejieni bija slēgts.
   šo lielisko kārtību Gudmens tūdaļ pienācīgi novēr­tēja.
   Uz mazās planētas bija milzum daudz noru un pļa­viņu, kur auga kupla, sulīga zāle, un vēl vairāk — klusu, ēnainu birztalu. Mežu biezokņos zaigoja vēsi, tumši ezeri, bet robotās kalnu galotnes vilināja ar savu pirmatnējo skaistumu. Sev par lielu prieku, mīlētāji ik pa brīdim apmaldījās mežā, lai gan apmaldīties pa īstam te nebija iespējams — visu planētu varēja ap­staigāt dienas laikā. Niecīgā pievilkšanas spēka dēļ no­slīkt ezeros nevarēja, bet kritiens no kalniem, kaut arī iedvesa bailes, patiesībā nebija bīstams.
   Romantiski vientuļās vietās atradās mazas viesnīci­ņas. Bāros saimniekoja laipni, nosirmojuši bārmeņi un valdīja tīkams mijkrēslis. Šur tur klintīs pavērās drū­mas alas, kas veda dziļi (taču ne pārāk dziļi) pazemē. Tur zem fosforescējošām velvēm, starp spīguļojošiem ledus stalagmītiem laiski tecēja pazemes upes, kurās peldēja zivis ar ugunīgi sarkanām acīm.
   Valdība uzskatīja šīs vienkāršās atrakcijas par pie­tiekamām un neapgrūtināja sevi ar peldbaseinu, golfa un tenisa laukumu būvi. Varas orgāni ne bez pamata bija pārliecināti, ka, tiklīdz mīlētājiem rodas vajadzība pēc tādām lietām, medusmēnesim jāpieliek punkts.
   Pavadījuši jaunlaulāto paradīzē burvīgu nedēļu,Mar­vins un Zanna atgriezās uz Tranaju.
   Pec tam kad Gudmens bija ienesis sievu jaunajā mājā, viņš vispirms izslēdza dersinģeneratoru.
   —   Dārgā, — Marvins teica, — līdz šim esmu ievēro­jis visas tranajiešu paražas pat tad, kad tās šķita smieklīgas. Bet ar šo es samierināties nevaru. Uz Ze­mes savā laikā nodibināju «Sieviešu līdztiesības piekri­tēju savienību». Mēs, Zemes vīrieši, izturamies pret sie­vietēm kā pret līdztiesīgām būtnēm, kā pret biedrenēm, savām partnerēm dzīves priekos un bēdās.
   —  Cik dīvainas idejas! — Zanna iesaucās, sarauk­dama skaisto pierīti.
   —   Padomā, — Gudmens nepiekāpās. — Vai šādos apstākļos mūsu dzīve nebūs daudz pilnvērtīgāka un lai­mīgāka nekā tad, ja es būtu ieslodzījis tevi dersinlauka harēmā? Vai tiešām tu tam nepiekriti?
   —   Tu zini daudz vairāk par mani, mīļais. Tu esi ap­braukājis visu Galaktiku, bet es, atskaitot mūsu kāzu ceļojumu, ne reizes neesmu izbraukusi no Porttranajas. Ja tu saki, ka tā būs labāk, tā noteikti arī būs.
   «Nav šaubu,» Gudmens nosprieda, «ka viņa ir pati pilnība; otras tādas sievietes pasaulē nav.»
   Atgriezies firmas «Abbag» robotu rūpnīcā, Marvins ar visu viņam piemītošo enerģiju ķērās pie jauna anti- pilnveidojumu projekta izstrādāšanas. Šoreiz ideja bija sevišķi spoža: likt robotu locītavām čīkstēt! Pretīgais troksnis pastiprinās automātu kaitinošās īpašības un līdz ar to darīs viņu iznīcināšanu patīkamāku un psi­holoģiski vērtīgāku.
   Misteru Abagu šī ideja sajūsmināja. Viņš kārtējo reizi paaugstināja Gudmenam algu un lūdza pasteidzi­nāt jauno antipilnveidojumu ieviešanu praksē.
   Sākotnēji Gudmens bija nodomājis vienkārši izņemt no mehānisma dažus eļļas pievadus. Taču izrādījās, ka pastiprinātas berzes rezultātā virkne svarīgu detaļu pārāk ātri nodilst. To, saprotams, nedrīkstēja pieļaut.
   Tad viņš pamēģināja konstruēt ierīci, kas imitētu čīkstēšanu. Troksnim vajadzēja būt absolūti dabiskam, ierīcei — pēc iespējas lētākai, turklāt tā nedrīkstēja vei­cināt mehānisma ātrāku nolietošanos un, galvenais, ne­drīkstēja pārsniegt visminimālākos apmērus, jo robota korpuss jau tāpat bija bāztin piebāzts ar visādiem antipilnveidojumiem.
   Diemžēl Gudmens itin drīz konstatēja, ka nelielas ierīces čīkst Joti nedabiski, bet lielāki aparāti ir vai nu pārāk dārgi, vai arī tos nekādi nevar ievietot korpusā. Viņš sāka aizkavēties darbā, novājēja un kļuva viegli uzbudināms.
   2anna bija laba, uzticama sieva. Viņa laikā gatavoja brokastis, pusdienas un vakariņas, vakaros allaž bija laipna un līdzjūtīgi uzklausīja vīra žēlošanos par grūtī­bām darbā. Dienā viņa raudzījās, lai roboti kārtīgi uz­koptu māju. Tas viss prasīja augstākais stundu. Pēc tam viņa lasīja grāmatas, cepa pīrāgus, adīja un iznī­cināja robotus — parasti trīs četrus nedēļā.
   Marvinu šis fakts mazliet satrauca. Bet katram cil­vēkam galu galā nepieciešams savs vaļasprieks, un viņš varēja atļauties palutināt sievu, jo robotus saņēma ar prāvu atlaidi.
   Kamēr Gudmena projekts šķita bezcerīgi iestrēdzis nobeiguma stadijā, cits izgudrotājs, Dats Hergo, radīja īpatnēju sistēmu kustību kontrolei. Tā pamatojās uz kontržiroskopa principa un deva iespēju robotam ienākt istabā ar gandrīz desmit grādu sānsveri. (Pētījumu daļa bija noskaidrojusi, ka viskaitinošākā sānsvere, kas tehniski vēl ir pieļaujama, vienlīdzīga tieši desmit grā­diem.) Data Hergo kibernētiskā iekārta lika robotam šad tad sašūpoties, it kā tas būtu iereibis. Tiesa, no robota rokām nekas neizkrita, taču radās iespaids, ka vēl mirklis un viss nesamais nokritīs uz grīdas un sašķīdīs drumslas.
   Š0 izgudrojumu, saprotams, apsveica kā ievērojamu soli uz priekšu antipilnveidojumu jomā. Gudmenam izdevās iemontēt savu čīkstošo mezglu jaunizgud- rotajā kontroles sistēmā. Zinātniski tehniskie žur­nāli līdzās Data Hergo vārdam minēja arī viņa vārdu.
   Jaunais robota modelis izraisīja īstu sensāciju.
   Pienāca brīdis, kad Gudmens nolēma aiziet no rūpnī­cas un stāties Tranajas virsprezidenta amatā. Viņš juta, ka tas ir viņa pienākums pret tranajiešiem. Ja Zemes cilvēka atjautība un zināšanas tik labi noderēja antipilnveidošanas darbā, tās neapšaubāmi vēl daudz labāk noderēs, lai veicinātu pilnveidošanas procesu. Tranaja ir tuvu Utopijai. Kad viņš pārņems vadības stūri savās rokās, planēta noies pēdējo ceļa posmu, kas to šķir no absolūtās pilnības.
   Marvins devās pie Melita, lai ar viņu apspriestu šo plānu.
   — Kaut ko grozīt, manuprāt, vienmēr ir iespējams,— Melits dziļdomīgi teica. Imigrācijas ministrs sēdēja pie loga un laiski vēroja garāmgājējus. — Tiesa, mūsu paš­reizējā sistēma pastāv jau ilgus gadus un rezultāti ir teicami. Nezinu, ko jūs te varētu uzlabot. Piemēram, mums nav noziedzības …
   —  Tāpēc, ka jūs .to esat legalizējuši, — Gudmens iebilda. — Jūs vienkārši izvairāties risināt problēmas.
   —   Mums ir cita pieeja. Nav nabadzības …
   —  Tāpēc, ka visi laupa. Un nav veco ļaužu problē­mas tāpēc, ka valdība pārvērš sirmgalvjus par uba­giem. Sakiet, ko gribat, bet, pēc manām domām, šeit daudz kas būtu uzlabojams un pārkārtojams.
   —  Varbūt jums taisnība. Lai gan es … — Melits pēkšņi apklusa, metās pie sienas un paķēra šauteni. — Tas ir viņš!
   Gudmens paskatījās pa logu. Gar Idrigbildingu stei­dzās cilvēks, kas ārēji ne ar ko neatšķīrās no citiem. Pēkšņi atskanēja apslāpēts klakšķis. Gudmens ieraudzīja, ka cilvēks sagrīļojas un nokrīt uz ietves.
   Melits bija viņu nošāvis ar savu beztrokšņa ieroci.
   —   Kādēļ jūs to izdarījāt? — Gudmens, pārsteigts un bezgala izbrīnījies, jautāja.
   —   Tas bija potenciāls slepkava, — Melits atbildēja.
   —   Ko?
   —   Protams, mums nav atklatas noziedzības, bet cil­vēki vien mēs esam, tāpēc valdībai jārēķinās ar šādu noziegumu potenciālo iespējamību.
   —   Ko tad īsti viņš nodarījis, ka atzīts par potenciālu slepkavu?
   —   Noslepkavojis piecus, — Melits paskaidroja.
   —   Bet… velns parāvis, tas taču ir netaisnīgi! Jūs viņu neapcietinājāt, netiesājāt, viņš nevarēja aprunā­ties ar advokātu …
   —   Nu un tad? — Melits, mazliet sapīcis, jautāja. — Mums šeit nav ne policijas, ne tiesu. Bet vai tāpēc man būtu mierīgi jānoskatās, kā viņš turpina slepkavot cilvēkus? Pēc mūsu definējuma, slepkava ir tas, kas nogalinājis desmit cilvēkus, bet viņš jau bija tuvu šai robežai. Tādos apstākļos es taču nevarēju sēdēt, salicis rokas klēpī. Mans pienākums — aizstāvēt iedzīvotājus. Varat ticēt, esmu iepriekš rūpīgi ievācis visas nepiecie­šamās ziņas.
   —   Un tomēr tas ir netaisnīgi! — Gudmens nepiekā­pās.
   —   Vai tad es saku, ka taisnīgi? — Melits savukārt paaugstināja balsi. — Un vispār, kāds sakars Utopijai ar taisnību?
   —  Vistiešākais! — Gudmens centās apspiest
   sašuiumu. — Taisnīgums ir cilvēka cieņas pamats, cil­vēki vēlas …
   —        Skaļi vārdi, — Melits sacīja, un viņa sejā atkal ievilkās labsirdīgs smaids. — Pacentieties būt reālists. Mēs esam radījuši Utopiju cilvēkiem un nevis svēta­jiem, kuriem tā nav vajadzīga. Mums jārēķinās ar cil­vēku reālajiem trūkumiem un nevis jāizliekas, ka tādu nav. Mūsuprāt, policijas aparāts un likumdošanas sis­tēma rada atmosfēru, kas tikai veicina noziedzību. Ti­ciet man, tad jau labāk vispār neatzīt noziegumu pa­strādāšanas iespēju. Katrā ziņā tautas lielum lielais vairākums atbalsta šo viedokli.
   —       Bet, ja nu tomēr gadās sadurties ar noziegumu, kā tas neizbēgami mēdz būt…
   —       Sadurties gadās vienīgi ar nozieguma potenciālu iespēju, — Melits stūrgalvīgi aizstāvēja savu pozīciju. — Un tas notiek daudz retāk, nekā jūs domājat. Kad tāda iespēja rodas, mēs to likvidējam ātri un vienkārši.
   —   Nogalinot nevainīgu?
   —   Nevainīgu nogalināt mēs nevaram. Tas ir izslēgts.
   —   Kāpēc?
   —       Tāpēc, ka saskaņā ar mūsu definīcijām un nerak­stītajiem likumiem ikviens cilvēks, kuru likvidējis varas pārstāvis, ir potenciāls noziedznieks.
   Marvins dažas mirjūtes klusēja, tad teica:
   —       Redzu, ka valdībai šeit ir lielāka vara, nekā man bija licies.
   —       Jā, — Melits piekrita, — bet ne tik liela, kā jūs iedomājaties.
   Gudmens ironiski pasmīnēja.
   —   Vai es vēl varu kļūt par virsprezidentu? …
   —       Protams! Un bez jebkādiem noteikumiem. Gribat?
   Gudmens kļuva domīgs. Vai tiešām viņš to vēl grib?
   Bet kādam taču ir jāvalda! Kādam jāaizstāv tauta. Ra­dam jāīsteno nepieciešamās reformas šai utopiskaja trako namā.
   —   Jā, es gribu …
   Durvis atsprāga vaļā un kabinetā iedrāzās virsprezi- dcnts Borgs.
   —   Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Jūs šodien pat varat pār­celties uz Nācijas pili. Gaidīdams jūsu lēmumu, es jau pirms nedēļas sakravāju mantas.
   —   Acīmredzot vajadzēs izpildīt dažas formalitātes…
   —   Nekādu formalitāšu, — Borgs atbildēja; viņa ģī­mis bija tik stipri nosvīdis, ka laistījās saulē. — Abso­lūti nekādu. Es nodošu jums prezidenta medaljonu, pēc tam aiziešu uz Politisko vērtējumu biroju, izsvītrošu savu vārdu no sarakstiem un ierakstīšu jūsējo vietā.
   Gudmens palūkojās uz Melitu. Imigrācijas ministra apaļā seja šķita necaurredzama kā akmens maska.
   —   Esmu ar mieru, — Gudmens sacīja.
   Borgs satvēra medaljona ķēdīti un sāka vilkt to pāri kaklam.
   Šai mirklī medaljons eksplodēja.
   Gudmens ar šausmām ieraudzīja asiņainu masu tur, kur nupat vēl bija bijusi Borga galva. Dažas sekundes virsprezidents stāvēja kājās, tad sagrīļojās un nogāzās zemē.
   Novilcis žaketi, Melits uzmeta to virsū nelaiķa ķer­menim. Gudmens dažus soļus atkāpās un atkrita krēslā. Viņa lūpas kustējās, taču nespēja izdvest ne skaņas.
   —   Cik žēl, — Melits ierunājās. — Tik maz laika bija atlicis līdz prezidenta pilnvaru notecēšanai! Es viņu brīdināju, lai neizsniedz licenci jauna kosmodroma celt­niecībai. Pilsoņi tam nepiekritīs, es viņam teicu. Bet viņš bija pārliecināts, ka mūsu ļaudis vēlas, lai uz Tra­najas būtu divi kosmodromi. Kā redzat, viņš ir kļūdījies.
   —   Vai jūs gribat teikt… tas ir… ka …
   —   Visi valsts ierēdņi, — Melits paskaidroja, — nēsā medaljonu — varas simbolu, kas pildīts ar tesiju; tā ir sprāgstviela, par kuru jūs droši vien esat dzirdējis. Lādiņa detonators tiek iedarbināts pa radio no Poli­tisko vērtējumu biroja. Šī iestāde, kā jūs zināt, ir pie­ejama katram pilsonim, kas vēlas izteikt neapmierinā­tību ar valdības darbu. — Melits nopūtās. — Bēdīgs notikums. Tas uz visiem laikiem atstās kauna traipu nabaga Borga biogrāfijā.
   —   Jūs atļaujat cilvēkiem izteikt savu neapmierinā­tību, uzspridzinot ierēdņus? — Gudmens izbijies no­kunkstēja.
   —   Tā ir vienīgā patiesi efektīvā metode, — Melits iebilda. — Kontrole un līdzsvars. Gluži tāpat kā tauta ir mūsu varā, mēs esam tautas varā.
   —   Tad, lūk, kādēļ viņš gribēja, lai es ātrāk pār­ņemu virsprezidenta posteni! Bet kāpēc mani par to ne­brīdināja?
   —   Jūs nejautājāt, — Melits, tikko manāmi smaidī­dams, atbildēja. — Vai tiešām šis notikums jūs tik ļoti sabiedēja? Jūs taču zināt, ka politiskas slepkavības ir iespējamas uz jebkuras planētas, valdot jebkurai valdī­bai. Mēs tikai cenšamies tās izmantot konstruktīvi. Mūsu sistēmas apstākļos tauta nekad nezaudē kontaktu ar valdību, bet valdība savukārt nemēģina piesavināties diktatora pilnvaras. Ikviens var izmantot savas tiesības un apmeklēt Politisko vērtējumu biroju, bet jūs brīnīsi­ties, uzzinājis, cik reti ļaudis šīs tiesības izmanto. Pro­tams, vienmēr atradīsies zināms skaits karstgalvju …
   Gudmens piecēlās un, cenzdamies neskatīties uz Borga līķi, atvēra durvis.
   —  Vai tad jūs vairs negribat kļūt par virsprezi- dentu? — Melits jautāja.
   —   Nē!
   —   Cik tas gan raksturīgi jums, Zemes cilvēkiem, — Melits skumji piezīmēja. — Jūs gribat iegūt varu un pie tam neuzņemties ne mazāko risku. Pilnīgi aplama attieksme pret valstsvīra pienākumiem!
   —  Var jau būt, ka jums taisnība, — Gudmens sa­cīja. — Lai nu kā, bet esmu laimīgs, ka laikus visu to uzzināju …
   Kad Marvins bija atgriezies mājās, viņa galvā val­dīja neatšķetināms juceklis. Kas galu galā ir Tranaja— Utopija vai gigantisks trako nams? Un vai vispār starp šiem jēdzieniem ir kaut cik būtiska atšķirība?
   Pirmo reizi mūžā Gudmens sāka šaubīties: varbūt īstenot Utopiju nemaz nav vērts? Vai nav labāk tiek­ties pēc pilnības nekā to sasniegt? Un vai nav prātīgāk parastā dzīvē saglabāt ideālus nekā ideālā dzīvē iztikt bez tiem? Ja taisnība ir maldi, varbūt maldi ir vērtī­gāki par taisnību?
   Bet varbūt viss ir otrādi? Sapinies šajās domās, uz­traukts un sarūgtināts Gudmens iegāja istabā un ierau­dzīja tur savu sievu nepazīstama vīrieša skavās.
   Šī aina iespiedās viņa atmiņā tik asi un plastiski kā palēnināta filma. Likās, ka Zannai nepieciešama vesela mūžība, lai pieceltos, sakārtotu drēbes un plaši ieples­tām acīm palūkotos uz viņu. Vīrietis — glīts, slaida auguma puisis, kuru Gudmens nekad agrāk nebija sa­stapis, — aiz pārsteiguma šķita kļuvis mēms. Viņš ner­vozi pieglauda žaketes atloķus un sakārtoja manšetes.
   — Ak tad šitā gan! — Gudmens noburkšķēja, šai situācijā minētais teiciens jāatzīst par vāju, tomēr bez rezultāta tas nepalika. Zanna iešņukstējās.
   —   Jutos vainīgs, — nepazīstamais ar pūlēm izsto- mīja. — Negaidīju, ka jūs tik ātri atgriezīsities. Jums tas droši vien ir trieciens. Man tiešām ļoti žēl…
   Vienīgais, ko Gudmens tobrīd negaidīja un nevēlē­jās, bija līdzjūtības apliecinājumi no viņa sievas mī­ļākā. Nepievērsdams vīrietim nekādu uzmanību, viņš cieši uzlūkoja raudošo Zannu.
   —   Ko tu īsti iedomājies? — Zanna piepeši sāka kliegt. — Es biju spiesta! Tu mani nemīlēji!
   —   Nemīlēju tevi? Kā tu vari tā runāt!
   —   To pierāda tava izturēšanās!
   —   Es tevi ļoti mīlēju, Zanna, — Gudmens klusi teica.
   —   Nav taisnība! — Zanna spītīgi atmeta galvu, un viņas balss kļuva vēl spalgāka. — Padomā pats, kā tu esi pret mani izturējies. Caurām dienām liki man kver- nēt dzīvoklī, noņemties ar saimniecību, gatavot ēdienus vai tāpat vien sēdēt bez darba. Marvin, es fiziski jutu, ka novecoju. Dienu no dienas tie paši apnicīgie, muļķī­gie ikdienas darbi. Un vakaros tu parasti atgriezies mājās tik noguris, ka par mani nelikies ne zinis. Tu ne­runāji ne par ko citu kā par saviem stulbajiem robo­tiem! Tu izšķiedi manu mūžu, Marvin, izšķiedi…
   Gudmenam iešāvās prātā, ka viņa sieva ir jukusi.
   —   Zanna, — viņš maigi sacīja, —• tāda ir dzīve. Vīrs un sieva kļūst par clraugiem. Viņi noveco kopā, viens otram līdzās. Dzīve nevar sastāvēt tikai no priekiem …
   —   Var gan! Pacenties to saprast, Marvin! Šeit, uz Tranajas, tas ir iespējams, vismaz sievietei…
   —   Nevar būt, — Gudmens iebilda.
   —   Pie mums sievietes dzīve ir pilna baudu un izpriecu. Uz to viņai ir tiesības, tāpat kā vīriešiem ir savas tiesības. Viņa gaida, ka iznāks no stasisa un tūdaļ viņu vedīs ciemos, aicinās uz kokteili, uz pastaigu mēnesnīcā, uz baseinu vai uz kinoteātri. — Zanna atkal iešņukstējās. — Bet tu esi viltīgs. Tev vajadzēja pār­kārtot visu pēc sava prāta. Kāda muļķe es biju, uzticē­damās cilvēkam no Zemes!
   Es zinu, Marvin, tā nav tava vaina, un es tev nepār­metu, ka esi dzimis uz citas planētas. Bet es gribu, lai tu saprastu. Mīlestība nav viss. Sievietei jābūt praktis­kai. Taču šādos apstākļos es būtu kļuvusi par veceni, kamēr visas manas draudzenes vēl arvien butu jaunas.
   —   Vēl arvien būtu jaunas, — Gudmens truli atkār­toja.
   —   Saprotams, — vīrietis teica. — Dersinlauka sie­vietes nenoveco.
   —   Bet tas taču ir pretīgi! — Gudmens iesaucās. — Es kļūšu vecs, bet mana sieva joprojām būs jauna.
   —   Taisni tad tu iemācīsies pa īstam novērtēt jaunas sievietes pievilcību, — Zanna sacīja.
   —   Bet tu pati? — Gudmens vaicāja. — Vai tev, pie­mēram, patiktu vecāks vīrs?
   —  Viņš vēl arvien nav sapratis, — nepazīstamais piezīmēja.
   —   Padomā, Marvin! Tas taču ir tik vienkārši.. .Visu mūžu kopā ar tevi būs jauna, skaista sieviete, kuras vienīgā vēlēšanās — sagādāt tev prieku. Bet, kad tu no­mirsi — ko tu brīnies, mīļais, visi mēs esam mir­stīgi —, kad tu nomirsi, es vēl arvien būšu jauna un sa­skaņā ar likumu mantošu tavu naudu.
   —   Sāku saprast, — Gudmens norūca. — Vēl viens tranajiešu dzīves aspekts: bagāta jauna atraitne, kas bauda dzīvi.
   —   Saprotams! Tā ir labāk visiem. Vīrs nodzīvo savu mūžu ar jaunu sievu, kuru viņš redz tikai tad, kad to vēlas. Viņam ir pilnīga brīvība un turklāt — mājīga ģimenes ligzda. Sieviete toties ir atbrīvota no visiem ikdienas sīkumiem, materiāli nodrošināta un var vēl papriecāties par dzīvi.
   —   Tev vajadzēja man to pastāstīt agrak, — Gud­mens žēli teica.
   —   Es domāju, ka tu zini, — Zanna atbildēja, — ja jau uzskatīji, ka tava metode ir labāka. Bet tagad redzu, ka tu tik un tā neko nebūtu sapratis. Tu esi tik naivs, lai gan jāatzīstas, ka tā ir viena no tavam pie­vilcīgajām īpašībām. — Viņa skumji pasmaidīja. — Bez tam, ja es būtu tev visu izstāstījusi, es nekad nebūtu satikusi Rondo.
   Nepazīstamais paklanījās.
   —    Es atnesu firmas «Grea» konditorejas izstrādā­jumu paraugus. Varat iedomāties manu izbrīnu, kad ieraudzīju apburošu jaunu sievieti ārpus stasisa. Man šķita, ka pasaka pēkšņi pārvērtusies par īstenību. Bet cilvēks būtībā nekad netic, ka viņa sapņi piepildīsies, tāpēc, jums jāatzīst, šī laimīgā nejaušība bija divtik kārdinoša.
   —   Tu viņu mīli? — Gudmens drūmi jautāja.
   —   Jā, — Zanna sacīja. — Rondo rūpējas par mani. Viņš apsolīja turēt mani dersinlaukā pietiekami ilgi, lai kompensētu ar tevi zaudēto laiku. No Rondo puses tas, bez šaubām, nozīmē upuri, bet viņam ir laba sirds.
   —   Ja tādas tās lietas, — Gudmens sausi noteica, — es nestāšos jūsu 1-aimei ceļā. Galu galā esmu civili­zēts cilvēks. Es neiebilstu pret šķiršanos.
   Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, neskaidri apjauz­dams, ka šo lēmumu diktējusi ne tik daudz augstsirdība, cik pēkšņi uzvirmojis riebums pret visu tranajisko.
   —  Pie mums tāda lieta kā šķiršanās neeksistē, — Rondo sacīja.
   —   Neeksistē? — Gudmens juta, ka pār muguru viņam pārskrien šermuļi.
   Rondo rokā pēkšņi pazibēja pistole.
   —   Padomājiet, cik daudz nepatikšanu rastos, ja cil­vēki visu laiku mainītu laulību partnerus. Ģimenes stā­vokli var izmainīt tikai… nāve.
   —   Bet tas taču ir zemiski! — Gudmens iekliedzās, lēnām kāpdamies atpakaļ. — Tas ir nepieklājīgi!
   —   Nebūt ne, ja vien laulātā draudzene to vēlas. Starp citu, lūk, vēl viens visai nopietns iemesls turēt sievu stasisā. Tu man atļausi, dārgā?
   —   Jā. Piedod man, Marvin, — Zanna teica un pie­vēra acis.
   Rondo pacēla pistoli. Tai pašā mirklī Gudmens ar galvu ietriecās tuvējā logā. Stars no Rondo pistoles pa­zibēja dažus centimetrus virs viņa. . — Paklausieties! — Rondo iesaucās. — Esiet vīrietis! Kur ir jūsu drosme?
   Krītot Gudmens sāpīgi sasita plecu, taču, nezaudē­dams ne mirkli, pielēca kājās un metās prom. Rondo otrais šāviens apsvilināja viņam roku. Marvins pamuka aiz mājas stūra un uz brīdi nokļuva drošībā. Netērē­dams dārgās sekundes, lai apdomātu notikušo, viņš, cik bija jaudas, aizjoza uz kosmodromu.
   Par laimi, starta laukumā stāvēja raķete, kas viņu nogādāja uz Gmori. No turienes Marvins pārraidīja uz Porttranaju radiogrammu ar lūgumu nekavējoties izsū­tīt viņam piederošo naudu. To saņēmis, viņš nopirka biļeti uz Higastomeritreju, kur viņu apcietināja kā din- giešu spiegu. Dingieši, kā zināms, ir amfībiju rase, un Gudmens tik tikko nenoslīka, cenzdamies pierādīt, ka nespēj dzīvot bez gaisa.
   Automātiska kravas raķete aizveda viņu gar planē­tām Sevesu, Olgo un Mī uz dubultplanētu Mvanti. Tur viņš salīga privātu pilotu lidojumam uz Belismorantu, kur sākas Zemes ietekmes sfēra. Uz šīs planētas Mar­vins iekāpa vietējās sabiedrības lainerī, kas šķērsoja Galaktisko virpuli, un pēc īsām pieturām uz Oisteras, Lekungas, Pankangas, Inčangas un Mačangas sasnie­dza Tungbradaru IV.
   Ap šo laiku Gudmenam kabatā nebija vairs ne graša, bet no astronomisko mērogu viedokļa viņš jau bija tik­pat kā uz Zemes. Un tiešām, drīz viņam izdevās nopel­nīt tik daudz naudas, lai nopirktu biļeti uz Oumi un tālāk — uz Legisu II. Tur Starpzvaigžņu ceļojumu vei­cināšanas biedrība palīdzēja Marvinam dabūt vietu uz kuģa, kas tad arī nogādāja viņu mājās.
   Gudmens apmetās uz dzīvi Sīkirkā, Ņūdžersijas štatā, kur cilvēks var ne par ko neraizēties, kamēr vien regulāri maksā nodokļus. Drīz viņš kļuva par Sīkirkas celtniecības korporācijas robotu rūpnīcas galveno kon­struktoru un apprecēja mazu, klusu tumšmati; sieva viņu nepārprotami dievina, lai gan virs reti atļauj viņai iziet no mājas.
   Kopā ar veco kapteini Sevidžu Marvins bieži apmeklē Edija «Mēness bāru». Viņi dzer «Tranajas sevišķo» un tērzē par dievu svētīto planētu Tranaju, kur cilvēki iepazinuši dzīves jēgu un beidzot ieguvuši patiesu brī­vību. Tādos gadījumos Gudmens sūdzas par vieglām kosmiskā drudža lēkmēm, kuru dēļ viņš vairs nespēs doties kosmosā un nevarēs atgriezties uz Tranaju.
   Sajūsminātu klausītāju tādos vakaros netrūkst.
   Nesen Marvins ar kapteiņa Sevidža atbalstu nodibi­nāja Sīkirkā «Līgu cīņai par balsstiesību atņemšanu sievietēm». Viņi abi ir šīs līgas vienīgie biedri, bet, kā mēdz teikt Gudmens, nav pasaulē tāda spēka, kas va­rētu stāties pretim cīnītājam par dižu ideju.

   Es iebraucu Marsportā dažas stundas pēc kuģa nolai­šanās. Kuģim vajadzēja atvest no Zemes svarīgu kravu — urbjus ar dimanta griežņiem, kurus biju pa­sūtījis vairāk nekā pirms gada. Šiem urbjiem es gri­bēju uzlikt ķepu, kamēr tos nav pievācis kāds cits. Tas nebūt nenozīmē, ka uzskatu vienu vai otru no kolēģiem par spējīgu zagt; šeit, Marsa ekspedīcijā, mēs visi esam džentlmeņi un zinātnieki. Bet uz vietas kaut ko dabūt ir ]oti grūti, tāpēc pirmais, kas tiek klāt pie atvesta­jām mantām, tās parasti pievāc — tāds ir tradicionālais paņēmiens, ar kuru džentlmeņi un zinātnieki sagādā sev nepieciešamo iekārtu.
   Lāgā nebiju paguvis iekraut urbjus džipā, kad, vi­cinādams sevišķi steidzamu ārpuskārtas orderi, pie­brauca Karsons no ģeoloģiskā dienesta. Ipar laimi, man bija pieticis atjautības izplēst no direktora Berka ultra- steidzamu ārpuskārtas orderi. SinI nepatīkamajā situā­cijā Karsons uzvedās tik cildeni, ka es iedevu viņam trīs urbjus.
   Viņš aizjoņoja skuterī pa Marsa sarkanajām smiltīm, kas gan izskatās lieliski uz krāsainām fotogrāfijām, taču nežēlīgi pieķepina dzinēju sprauslas.
   Es piegāju pie kuģa ne jau tāpēc, ka sevišķi interesē­jos par kosmiskiem lidaparātiem, bet vienkārši lai pa­lūkotos uz priekšmetu, kurš kaut nedaudz atšķiras no visa tā, kas mums šeit jau sen ir apnicis.
   Un tad es ieraudzīju zaķi.
   Viņš stāvēja kuģa tuvumā un ieplestām acīm — tik lielām kā bļodiņas — vērās sarkanajās smiltīs, apsvilu- šajās starta šahtās un nedaudzajās Marsportas ēkās. Viņa sejas izteiksme bija nepārprotama — tā kliegšus kliedza: «Marss! Tik tiešām Marss!»
   Klusītiņām ievaidējos. Todien man bija vairāk darba, nekā es būtu spējis paveikt veselā mēnesī. Bet zaķi ietilpst manā kompetencē. Kādreiz direktors Berks viņam gluži neraksturīgā iedvesmas brīdī bija teicis: «Tallij, jums ir neapšaubāmas psihologa dotī­bas. Jūs saprotat cilvēkus. Un viņi jūs tīri labi ieredz. Tāpēc ieceļu jūs par Marsa drošības dienesta priekšnieku.»
   Tas nozīmēja, ka turpmāk par zaķiem būs jāatbild man.
   šis te bija gadus divdesmit vecs — augumā pāri par sešām pēdām, ar labi ja simt mārciņām liesas ga­ļas uz kauliem. Alūsu veselīgajā Marsa klimatā viņa deguns pamazām ieguva spilgti sarkanu nokrāsu. Vi­ņam bija lielas, pēc izskata neveiklas rokas, lielas, lem- pigas kājas, un dziedinošajā Marsa atmosfērā viņš elsa kā no ūdens izvilkta zivs. Respiratora puisim, sa­protams, nebija. Zaķiem to nekad nemēdz būt.
   Piegāju viņam klāt un sacīju:
   —   Nu, kā tev šeit patīk?
   —   O-o-o! — viņš izdvesa.
   —       Vienreizēja sajūta, vai ne? Nevis sapnī, bet no­modā stāvēt uz neviltoti īstas, patiesi svešas planē­tas.. .
   —        Un kā vēli — zaķis, cīnīdamies ar elpas trūkumu, iesaucās. No skābekļa bada viņš bija kļuvis zils — viss, izņemot deguna galiņu. Es nolēmu likt viņam vēl mazliet pamocīties.
   —       Tātad tu bez biļetes ielavījies šai kravas kuģī, — es teicu. — Un atlidoji uz brīnišķīgo, apburošo, ekso­tisko Marsu.
   —       Diezin vai mani var saukt par bezbiļetnieku, — viņš, joprojām elsdams, atbildēja. — Tad jau drī­zāk …
   —   Tu piekukuļoji kapteini, — es nobeidzu viņa vietā.
   Redzēdams, ka puisis vairs lāgā neturas uz savām
   garajām, tievajām kājām, izvilku rezerves respiratoru un uzmaucu viņam uz deguna.
   —       Ejam, zaķi, — es teicu. — Sameklēšu tev kaut ko ēdamu. Pēc tam mums būs nopietna saruna.
   Uz ēdnīcu vedu šo puisi pie rokas, jo viņš tā bolīja acis, ka klupdams noteikti būtu kaut ko aizķēris un salauzis. Kopgalda ēkā tūlīt paaugstināju gaisa spie­dienu un uzsildīju viņam cūkgaļu ar pupām.
   Viņš kā izsalcis vilks norija ēdienu, tad atlaidās krēslā un pasmaidīja, atvilkdams lūpas gandrīz līdz ausīm.
   —       Mani sauc Džonijs Franklins, — viņš sacīja. — Marss! Grūti ticēt, ka tiešām atrodos šeit.
   Apmēram tā runā visi zaķi, protams, tie, kas pārcieš lidojumu. Ik gadus to izmēģina apmēram desmit tādu puišu, bet tikai vienam vai diviem laimējas palikt dzī­viem. Lielāko tiesu viņi ir neiedomājami stulbeņi. Un tomēr, par spīti visām drošības pārbaudēm, viņiem šad tad izdodas ielavīties kravas kuģos.
   Kuģa paātrinājums ir vismaz 20 g, un zaķi, kuriem, dabiski, nevar būt speciālu aizsargierīču, tiek saplaci­nāti kā pankūkas. Tos, kas šo pārslodzi iztur, neizbē­gami nobeidz radiācija vai arī viņi nosmok neventilē- jamā kravas telpā, iekams paspēj sasniegt pilota kabīni.
   Mums te ir īpaša kapsēta, kurā apglabā vienīgi za­ķus.
   Brīnumainā kārtā daži pēc visa tā tomēr paliek dzīvi; viņi tad arī izkāpj uz Marsa ar spulgojošām acīm un milzīgām cerībām.
   Un es, lūk, esmu tas vīrs, kuram viņu cerības jāsatriec pīšļos.
   —   Kādā nolūkā tu esi ieradies? — jautāju.
   —   Pateikšu jums godīgi, — Franklins sacīja. — Uz Zemes cilvēks ir spiests dzīvot kā visi. Viņam jādomā tā, kā domā visi, un tāpat jārīkojas. Citādi viņu itin drīz ieliks aiz restēm.
   Es pamāju ar galvu. Uz Zemes valda stabils miers— pirmo reizi cilvēces vēsturē. Vispasaules miers, vis­pasaules valdība, uzplaukums visas pasaules mērogā. Varas orgāni cenšas saglabāt šādu stāvokli. Manuprāt, tie gan iet pārāk tālu, apspiezdami pat visnevainīgāko individuālismu. Bet galu galā — kas es tāds esmu, lai spriestu par to? Pēc simts gadiem vai nedaudz agrāk tāda stingrība, domājams, vairs nebūs vajadzīga. Taču zaķim, kas dzīvo mūsu dienās, tas diezin vai var no­derēt par mierinājumu.
   —       Tātad tu izjuti vajadzību pēc jauniem apvār­šņiem?
   —       Jā, ser, — Franklins piekrita. — Ceru, ka šie vārdi jums neliksies pārāk augstprātīgi, bet es gribu kļūt par pirmatklājēju, par celmlauzi. Grūtības mani ne­biedē. Strādāšu! Jūs redzēsit, ser, tikai jaujiet man pa­likt, lūdzu! Es strādāšu tik cītīgi…
   —   Un ko īsti tu darīsi? — es painteresējos.
   —       Ko? — samulsis viņš uz mirkli apklusa, tad teica: — Es darīšu visu, ko vajadzēs.
   —       Bet ko tu proti? Mums, piemēram, noderētu labs speciālists neorganiskajā ķīmijā. Varbūt tavas spējas izpaužas tieši šajā nozarē?
   —   Nē, ser, — zaķis nomurmināja.
   Es tā rīkojos ļoti nelabprāt, taču ir svarīgi panākt, lai zaķi pēc iespējas drīzāk apjaustu visai nepatīkamo, skarbo patiesību.
   —       Tātad ķīmija nav tava specialitāte, — es turpi­nāju. — Iespējams, ka mums izdotos atrast vietu pirm­klasīgam ģeologam. Vai varbūt statistiķim.
   —   Baidos, ka …
   —   Saki, Franklin, — vai tu esi profesors?
   —   Nē, ser.
   —       Tādā gadījumā tev droši vien ir doktora vai ma­ģistra grāds? Vai vismaz diploms par augstskolas beig­šanu?
   —       Nē, ser, — Franklins sašļucis atzinās. — Neesmu beidzis nekādas augstās skolas.
   —   Ko tad īsti tu domā te darīt? — es jautāju.
   — Redzat, ser, — Franklins sacīja. — Esmu lasījis, ka ar Projektu saistītie darbi aptver visu Marsu. Es domāju, ka varētu uzņemties ziņneša vai, teiksim, kur­jera pienākumus. Bez tam protu namdara darbus, maz­
   liet esmu strādājis par santehniķi un … gan jau man te atradīsies kāds piemērots darbs.
   Es ielēju Franklinam otru tasi kafijas. Viņš mani uzlūkoja ar lielām, lūdzošām acīm. Zaķi vienmēr lū­kojas tā, kad saruna sasniegusi šo bēdīgo punktu. Viņi domā, ka Marss ir kaut kas līdzīgs deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmito gadu Aļaskai vai divtūkstošā gada Antarktīdai — civilizācijas priekšpostenis, kuram vajadzīgi drosmīgi, enerģiski vīri. Bet Marss nav ne­kāds priekšpostenis. Tas drīzāk ir strupceļš.
   —   Franklin, — es teicu, — vai tu zināji, ka tie, kas strādā uz Marsa, paši nespēj sevi apgādāt ar visne­pieciešamāko un varbūt nekad to nespēs? Vai tu zi­nāji, ka ikviena cilvēka uzturēšana šeit maksā apmēram piecdesmit tūkstošus dolāru gadā? Vai uzskati, ka tavs darbs ir tādas algas vērts?
   —   Es daudz neēdīšu, — Franklins mēģināja iebilst. — Un, tiklīdz būšu mazliet pieradis …
   —   Bez tam, — es viņu pārtraucu, — vai tu zināji, ka uz Marsa nav neviena cilvēka, kuram nebūtu vismaz zinātņu doktora grāda?
   —   To es nezināju, — Franklins nočukstēja.
   Tādas lietas zaķi nekad nezina. Viņus informēt ir mans uzdevums. Tāpēc es pastāstīju Franklinam, ka brīvajā laikā zinātnieki paši tiek galā ar atslēdznieku, namdaru un kurjeru darbiem, ar pavāru, apkopēju un remontnieku pienākumiem. Varbūt ne sevišķi kvalita­tīvi, bet paveikti visi šie darbi tiek.
   Fakts ir tas, ka uz Marsa nav nekvalificēta darba spēka. Tādu algot mēs vienkārši nevaram atļauties.
   Es domāju, ka Franklins izplūdīs asarās, bet pui­sim izdevās savaldīties.
   Viņš pārlaida telpai domīgu skatienu, it kā novērtē­dams katru priekšmetu mūsu nožēlojamajā kopgalda ēkā, kurā itin viss spilgti raksturoja Marsa pētnieku dzīves apstākļus.
   —   Ejam, — es teicu pieceldamies. — Tūdaļ samek­lēšu tev gultu. Bet rīt noorganizēsim tavu atgriešanos uz Zemi. Neskumsti. Tu vismaz esi redzējis Marsu.
   —   Jā, ser. — Zaķis ar pūlēm piecēlās. — Bet uz Zemi, ser, es tomēr atpakaļ nebraukšu.
   Biju nolēmis ar viņu nestrīdēties. Zaķi bieži vien lieto skaļus vārdus. Kā es varēju uzminēt, kas šim padomā?
   Apguldījis Franklinu, atgriezos laboratorijā un da­žās stundās padarīju visneatliekamāko. Tad pārguris arī pats likos gulēt.
   Nākamajā rītā devos modināt Franklinu. Gultā es viņu neatradu. Prātā tūdaļ iešāvās doma par sabotāžu. Kas zina, ko spēj atraidīts celmlauzis: izraut no atom­reaktora dažus palēninātājstieņus vai uzspridzināt degvielu noliktavu? Krustām šķērsām izskraidījis no­metni, galu galā atradu viņu uz sastatnēm pie spektro- skopiskās laboratorijas.
   Šo ēku bijām spiesti celt vaļas brīžos. Katrs, kam vien radās brīvāks mirklis, vai nu piemūrēja dažus ķie­ģeļus, vai izzāģēja galda virsu, vai pieskrūvēja durvju viras. Nevienu nevarēja atbrīvot no pamatdarba uz pietiekami ilgu laiku, lai kārtīgi nobeigtu nelielo būvi.
   Dažās stundās Franklinam izdevās padarīt vairāk nekā jebkuram no mums vairākos mēnešos. Viņš ne­apšaubāmi bija prasmīgs namdaris un strādāja tā, it kā visas elles fūrijas viņam dzītos pa pēdām'.
   —   Franklin! —es pasaucu.
   —   Jā, ser. — Viņš steidzās man pretim. — Gribēju mazliet pastrādāt, lai veltīgi neēstu jūsu maizi, mister Tallij. Dodiet man vēl dažas stundas, uzlikšu ēkai jumtu. Un, ja nevienam nav vajadzīgas te samestās caurules, varbūt jau rīt laboratorijā darbosies ūdens­vads.
   Bez šaubām, Franklins bija lāga zēns. Tieši tāds, kādi vajadzīgi uz Marsa. Pēc visiem cilvēciskās pie­klājības un taisnības likumiem man būtu jāuzsit viņam uz pleca un jāpasaka: «Grāmatu gudrība, puis, vēl nav viss. Vari palikt. Tu būsi mums noderīgs.»
   Man tiešām gribējās sacīt šos vārdus. Bet es nedrīk­stēju. Veiksmīgas avantūras uz Marsa nav pieļauja­mas. Zaķus šeit neatbalsta. Kaut arī ne visai spoži, mēs, zinātnieki, paši tiekam galā ar atslēdznieku un namdaru darbiem. Citādi rīkoties nevar: tā būtu nepie­dodama izšķērdība.
   —   Franklin, — es ierunājos, — esi tik laipns un ne­sarežģī manu uzdevumu. Esmu mīkstsirdīgs ņuņņa. Mani tu esi pārliecinājis. Bet manos spēkos ir tikai ievērot noteikumus. Tev jādodas atpakaļ.
   —   Es nevaru doties atpakaļ, — Franklins tikko dzirdami atbildēja.
   — -Kāpēc?
   —  Ja atgriezīšos, mani ietupinās, — viņš paskaid­roja.
   —   Labs ir, stāsti. —'Es nopūtos. — Tikai, ludzu, ātri.
   —   Klausos, ser. Kā jau teicu, uz Zemes cilvēkam jārīkojas tā, kā rīkojas visi, un tāpat arī jādomā. Kādu laiku tas man nesagādāja sevišķas grūtības. Bet tad es atklāju Patiesību.
   —   Ko, ko?
   —    Es atklaju Patiesību, — Franklins lepni atkar- toja. — Atklāju nejauši, jo Patiesība ir ļoti vienkārša. Tik vienkārša, ka izskaidroju to savai māšelei, un, ja jau viņa saprata, tad tas neapšaubāmi ir ikvienam pa spēkam. Pēc tam es mēģināju Patiesību izskaidrot vi­siem.
   —   Turpini!
   —        Ļaudis nez kādēļ sadusmojās. Teica, ka es esot traks un lai turot muti. Bet es nevarēju klusēt, mister Tallij, tā taču ir Patiesība! Kad viņi nāca mani apcie­tināt, aizlaidos uz Marsu.
   «Tavu postu!» es nodomāju. «Tikai tā mums šeit trūkst! īsts veca kaluma reliģisks fanātiķis sprediķo neticībā nocietinātajiem zinātniekiem … Ideāls līdzek­lis nervu nomierināšanai. Kad būšu nosūtījis šo puisi atpakaļ — taisnā ceļā uz cietumu —, sirdsapziņas pār­metumi droši vien mocīs mani līdz mūža galam.» . — Un tas vēl nav viss, — Franklins piebilda.
   —       Tu gribi teikt, ka šim aizkustinošajam stāstam ir turpinājums?
   —   Jā, ser.
   —   Runā!
   —   Viņi vajā arī manu māsu, — Franklins sacīja.
   —   Saprotiet, tiklīdz meitenei bija atklājusies Patiesība, viņa, tāpat kā es, gribēja to mācīt citiem. Tā taču ir Patiesība, ziniet! Tāpēc māšele tagad spiesta slapstī­ties, kamēr … kamēr … — Viņš nošņaukājās un sāka izmisīgi rīstīties. — Es domāju, ka pierādīšu jums, cik derīgs esmu uz Marsa, un tad māšele varētu man se­kot un …
   —   Pietiek! — es nenocietos.
   —   Jā, ser.
   —       Negribu nekā dzirdēt. Jau tā esmu pārāk ilgi klau­sījies …
   —   Vai nevēlaties, lai arī jums atklāju Patiesību?
   —   Franklins dedzīgi piedāvāja. — Es varētu…
   —   Ne vārda vairāk! — uzbrēcu viņam.
   —   Jā, ser.
   —   Franklin, es tavā labā nevaru darīt neko, abso­lūti neko. Tev nav zinātniskā grāda. Un man nav tie­sību atļaut tev palikt. Bet es darīšu vienīgo, kas ir ma­nos spēkos. Aprunāšos par tevi ar direktoru.
   —   Vai tiešām?! Liels paldies, mister Tallij! Varbūt jūs viņam paskaidrosit, ka vēl neesmu pilnīgi atko­pies no ceļojuma, bet, tiklīdz būšu, es pierādīšu …
   —   Protams, protams, — es sacīju un steidzos prom.
   Direktors paskatījās uz mani tā, it kā es būtu sajucis prātā.
   —   Bet, Tallij, — viņš teica, — jūs taču zināt notei­kumus.
   —   Protams, — es nomurmināju, — bet viņš tiešām varētu mums noderēt. Man grūti samierināties ar domu, ka puisis jāsūta atpakaļ, taisni rokās policijai.
   —   Viena cilvēka uzturēšana šeit maksā piecdesmit tūkstoš dolāru gadā, — direktors atgādināja. — Vai jūs domājat, ka …
   —   Zinu, zinu, — es pasteidzos viņu pārtraukt. — Bet tas ir tik aizkustinošs gadījums, viņš tā cenšas, un mēs viņu varētu izmantot…
   —   Visi zaķi ir aizkustinoši, — direktors piezīmēja.
   —   Kā tad! — es iesaucos. — Galu galā viņi taču ir nepilnvērtīgi radījumi, ne jau tādi kā mēs, zinātnieki! Tāpēc lai lasās vien atpakaļ…
   —   Ed, — direktors, nepaceldams balsi, sacīja. — Re­dzu, ka šis jautājums draud saasināt mūsu attiecības. Tāpēc es jums ļaušu to izlemt pēc saviem ieskatiem. Jūs zināt, ka uz katru vakantu vietu Marsa ekspedīcijā ik gadus pieteicas gandrīz desmit tūkstoš cilvēku. Mēs dažkārt noraidām speciālistus, kas labāki par mums.
   Jaunieši gadiem ilgi studē universitātēs, cerēdami te uz noteiktu vietu, un vēlāk izrādās, ka šī vieta jau aiz­ņemta. Ievērojot visu to, vai sirdsapziņa ļauj jums ap­galvot, ka Franklinu vajadzētu atstāt?
   —   Es … es … ā, velns parāvis, nē, ja problēmu aplūko no tāda viedokļa!
   —   Vai tad ir iespējams to aplūkot citādi?
   —   Protams, ne.
   —   Tā ir bēdīga situācija: daudzi tiek aicināti un tikai nedaudzi izraudzīti, — direktors domīgi rezumēja. — Cilvēcei vajadzīgas jaunas, neapgūtas teritorijas. Es labprāt novāktu visus šķēršļus ceļā uz Marsa kolo­nizāciju. Un kādreiz mēs tos arī novāksim. Bet tikai pēc tam, kad būsim iemācījušies lielā mērā iztikt ar vietējiem resursiem.
   —   Labi, — es pieliku sarunai punktu. — Iešu parū­pēties par zaķa aiztransportēšanu.
   Kad atgriezos, Franklins strādāja uz spektrogrāfis- kās laboratorijas jumta; viņam pietika paskatīties uz mani, lai noprastu, kāda ir atbilde.
   Es iekāpu džipā un aizbraucu uz Marsportu. Man gribējās pateikt dažus sirsnīgus vārdus kapteinim, kas bija uzņēmis Franklinu kuģī. Tādas cūcības notika pā­rāk bieži. Lai šis jokdaris tagad vizina Franklinu at­pakaļ!
   Kravas kuģis bija iegremdēts starta šahtā, vienīgi tā priekšgals raudzījās debesīs. Klarksons, mūsu nukleo- niķis, gatavoja kuģi lidojumam.
   — Kur ir šīs lūžņu kaudzes kapteinis? — es jau­tāju viņam.
   •— Kapteiņa nav, — Klarksons paskaidroja. — Tas ir automātisks modelis, kuru vada pa radio.
   Mans kuņģis sāka lēnām šūpoties.
   —   Nav kapteiņa?
   —   Protams, ka nav.
   —   Un apkalpes?
   —       Automātiskajos modeļos apkalpes nemēdz būt. Vai tad tu to nezini, Tallij?
   —       Tādā gadījumā, — es attapos, — uz kuģa nemaz nav skābekļa.
   —   Dabiski!
   —   Un nav aizsardzības pret radiāciju?
   —       Pilnīgi pareizi, — Klarksons izbrīnījies palūko­jās uz mani.
   —   Arī siltumizolācijas nav?
   —       Tieši tik daudz, cik nepieciešams, lai korpusu pa­sargātu no izkušanas.
   —       Kuģis droši vien startē ar maksimālu paātrinā­jumu? Kaut kas ap trīsdesmit pieciem g?
   —       Bez šaubām, — Klarksons apstiprināja. — Ja kuģī nav cilvēku, tāds paātrinājums dod iespēju ietaupīt krietni daudz degvielas. Tevi šajā sakarā kaut kas mulsina?
   Es viņam neatbildēju. Klusēdams iekāpu džipā un, nospiedis akseleratoru līdz galam, aizjoņoju uz spek- troskopisko laboratoriju. Mans kuņģis vairs nešūpojās, tas griezās kā vilciņš.
   Pēc tāda lidojuma cilvēks nevar palikt dzīvs. Ne ma­zāko izredžu! Tas ir fiziski neiespējami.
   Kad piebraucu pie laboratorijas ēkas, Franklins, jau uzklājis visu jumta segumu, tranšejā savienoja cauru­les. Bija pusdienas pārtraukums, un daži ģeologi vi­ņam palīdzēja.
   —   Franklin!
   —   Jā, ser?
   Es dziļi ievilku elpu.
   —   Franklin, vai tu šeit ieradies kravas kuģī?
   —        Nē, ser, — viņš sacīja. — Es jums teicu, ka ne­esmu piekukuļojis kapteini, bet jūs …
   —• Tādā gadījumā, — noskaldīju vārdu pa vār­dam, — kā tu šeit nokļuvi?
   —   Izmantojot Patiesības spēku!
   —   Vai tu nevarētu paskaidrot sīkāk?
   Franklins padomāja, tad teica:
   —       Ceļš mani briesmīgi nogurdinājis, mister Tallij. Bet, liekas, es tomēr varēšu jums parādīt, kā to dara.
   Nākamajā mirklī viņš bija pazudis.
   Es stāvēju, mirkšķinādams acis kā pēdējais stulbe­nis. Pēkšņi viens no ģeologiem ar roku norādīja uz augšu. Tur apmēram trīssimt pēdu augstumā lidinājās Franklins.
   Mirkli vēlāk viņš atkal bija man blakus. Viņa deguns no aukstuma šķita kļuvis vēl sarkanāks.
   Šis joks nepārprotami oda pēc teleportācijas! Svētie dievi…
   —   Vai tā ir tava Patiesība? — es jautāju.
   —       Jā, ser, — Franklins atbildēja, — vajadzīgs tikai īpašs skatījums uz pasauli. Ja to izdodas apgūt — pa īstam apgūt —, daudz kas kļūst iespējams. Bet tur, uz Zemes, ļaudis dēvēja to par… par halucināciju un teica, lai es beidzot viņus hipnotizēt un …
   —       Tu vari šo Patiesību iemācīt arī mums? — es jautāju.
   —       Protams, — Franklins sacīja. — Kaut gan… zināmu laiku tas prasīs.
   —       Tad viss ir kārtībā. Zināmu laiku mēs, jādomā, varēsim atvēlēt. Kā tad! Es pat nešaubos, ka varēsim.
   0, jā, zināms laiciņš, veltīts Patiesības apgūšanai, ne­būs veltīgi izšķiests …
   Nezinu, cik ilgi vēl es būtu tā bubinājis, ja Franklins pēkšņi nebūtu mani pārtraucis.
   —       Mister Tallij, vai tas nozīmē, ka es drīkstu pa­likt?
   —       Drīksti, Franklin, drīksti! Atklāti sakot, ja tu mē­ģinātu mūs atstāt, es tevi nošautu.
   —       O, pateicos jums, ser! Un kā ar māšeli? Vai viņa drīkstēs man sekot?
   —       O, jā, noteikti! Lai tava māšele atbrauc, kad vien viņa …
   Šajā mirklī ģeologu pulciņā atskanēja izbaiļu klie­dziens. Es lēni atskatījos. Mati man sacēlās stāvus.
   Tur stāvēja izstīdzējusi, tieviņa meitene ar tik lie­lām acīm kā bļodiņas. Viņa lūkojās apkārt kā mēnes­sērdzīga un murmināja:
   —   Marss! Tik tiešām Marss!!
   Tad viņa pievērsās man un nosarka.
   —       Piedodiet, ser, — meitene teica. — Es … es … neņemiet ļaunā, es noklausījos …

   Paņēmiens, kādu Tomass Henlijs izvēlējās, lai iepa­zītos ar savu nākamo sievu, neapšaubāmi pelna antro­pologu, sociologu un visu to personu ievērību, kuras pētī cilvēku rakstura dīvainības. Tas dod, kaut arī ne­pilnīgu, tomēr pietiekami spilgtu priekšstatu par vienu no vismīklainākajām laulību ieražām divdesmitā gad­simta nogalē. Un, tā kā, minētā ieraža stipri ietekmē­jusi mūsdienu Amerikas matrimoniālo industriju, Hen- lija piedzīvojumiem ir nenoliedzami simptomātiska no­zīme.
   Tomass Henlijs bija slaiks, liela auguma jauneklis ar mazliet vecmodīgu gaumi un netikumiem, kas šķita tik mēreni, ka pati šī mērenība jau bija uzskatāma gan­drīz vai par netikumu. Henlija sarunās tiklab ar vī­riešu, kā ar sieviešu kārtas pasniedzējiem viss bija ab­solūti vietā, ieskaitot gramatiskās kļūdas, kas precīzi atbilda viņa vecumam un sabiedriskajam stāvoklim. Tomasam piederēja daži pelēka flaneļa uzvalki un mil­zums šauru šķērssvītrotu kaklasaišu. Jūs domājat, ka pūlī viņu izdotos pazīt pēc raga brillēm? Nekā tamlī­dzīga! Arī tur Henlijs būtu gluži .nemanāms.
   Kam gan varētu ienākt prātā, ka rāmais, neizskatī­gais, lietišķi uzcītīgais un visam piekrītošais jaunais cilvēks savā sirdī ir nevaidams romantiķis? Atklāti sa­kot, tas droši vien ienāktu prātā katram, jo mānīgā āriene spēja pievilt tikai tās īpašnieku.
   Henlijam līdzīgi jaunekļi — ar raga sejsegiem un pelēkām flaneļa bruņām — veido mūsdienu bruņinieku ordeni. Miljoni un miljoni tādu jauniešu klimst pa liel­pilsētu ielām — stingra gaita, ātrs solis, taisns ska­tiens, klusināta balss un standartuzvalks, kas pārvērš cilvēku par neredzamu pilienu ļaužu jūrā. Kā apburti šie jaunekļi peld pa vienmuļi pelēcīgajiem dzīves viļ­ņiem, lai gan viņu sirdis dienu un nakti svilina roman­tikas mūžīgā uguns.
   Pat nomodā Henlijs nemitīgi sapņoja par pirātu zo­beniem, kas svelpjot šķeļ gaisu; par fregatēm, kas ar paceltām burām slīd pretim lecošai saulei; par noslēpu­mainām meiteņu acīm, kas no caurspīdīgu plīvuru apak­šas bezgala skumji uzlūko viņu. Un, dabiski, viņš sap­ņoja ari par mūsdienīgākiem romantikas paveidiem.
   Taču lielpilsētās romantika ir deficīta prece. Visuzņē­mīgākie biznesmeņi sapratuši to tikai nesen. Un, lūk, kādu vakaru pie Henlija ieradās neparasts ciemiņš.
   Piektdien pēc nebeidzami garas, apnicīgā kantora rutīnā pavadītas darbdienas Henlijs atgriezās savā vienistabas dzīvoklītī. Viņš drusku atslābināja kakla­saites mezglu un ne bez melanholijas sāka domāt par gaidāmo vīkendu. Skatīties televizorā boksu negribējās, bet visas filmas, kuras rādija tuvākajos kinoteātros, viņš jau bija redzējis. Viņa paziņu vidū nebija nevie­nas kaut cik pievilcīgas meitenes, un — pats ļaunā­kais — viņam pat nebija izredžu ar tādu iepazīties.
   Tomass nīka istabā, kamēr pār Manhetenu sabiezēja krēsla, un gudroja, kur varētu satikt simpātisku mei­teni un ko viņai pateikt, ja tiešām laimētos …
   Pie dzīvokļa durvīm kāds piezvanīja.
   Bez uzaicinājuma pie viņa mēdza ierasties tikai kle­jojoši tirgotāji un Ugunsdzēsības dienesta atbalstītāju biedrības aģenti. Taču tovakar viņš bija priecīgs par visniecīgāko iespēju izklaidēties. Kādēļ gan nepadisku- tēt ar tirgotāju, kas par katru cenu cenšas uztiept klien­tam savu preci? Henlijs atvēra durvis un ieraudzīja kustīgu, pārspīlēti elegantu vīreli, kas apveltīja viņu ar žilbinošu smaidu.
   —   Labvakar, mister Henlij, — vīrelis nobēra. —* Es esmu Džo Moriss no Ņujorkas romantikas dienesta, kura galvenā mītne atrodas «Empire State Building» ēkā, bet filiāles — Vestčesterā un Ņūdžersijā. Mūsu uz­devums — apkalpot vientuļos, mister Henlij. Tātad — ari jūs. Neliedzieties! Cilvēks, kas nav vientuļš, piekt­dienas vakarā diezin vai sēdētu mājās … Jūs esat vien­tuļš, un mūsu tiešais pienākums ir palīdzēt jums. Mēs zinām: tik spējīgam, jūtīgam, interesantam jauneklim nepieciešamas meitenes — jaukas, patīkamas, skaistas, iejūtīgas meitenes …
   —   Pagaidiet, — Henlijs strupi pārtrauca runātāju. — Ja jums tur ir kaut kas līdzīgs birojam, kas piegādā klientus meičām, kuras var izsaukt pa tālruni…
   Viņš aprāvās, ieraudzījis, ka Džo Moriss pietvīkst, pagriežas un sašutis dodas prom.
   —   Kur jūs skrienat? — Henlijs iesaucās. — Es taču negribēju jūs apvainot!
   —   Jūsu zināšanai, ser, esmu ģimenes cilvēks, — Džo Moriss klīrīgi paskaidroja. — Man Bronksā ir sieva un trīs bērni. Ja jūs kaut uz mirkli pieļaujat, ka esmu spē­jīgs saistīt savu vārdu ar …
   —  Dieva dēļ, piedodiet! — Henlijs ieveda Morisu istabā un piedāvāja viņam krēslu.
   Misters Moriss tūdaļ atguva.labo omu un daiļrunību.
   —   Nē, mister Henlij, — viņš sacīja. — Jaunās lēdi­jas, kuras man bija gods iepriekš pieminēt, nav…ē… ē… profesionāles. Tās ir skaistas, normālas, roman­tiski noskaņotas meitenes. Bet viņas ir vientuļas. Mūsu pilsētā, mister Henlij, ir daudz vientuļu meiteņu.
   Henlijs nez kāpēc bija domājis, ka vientuļi var būt vienīgi vīrieši.
   —   Vai tiešām? — viņš jautāja.
   —   Jā, daudz. Ņujorkas romantikas dienesta uzde­vums, — Moriss turpināja, — ir organizēt šādu jau­niešu tikšanos pēc iespējas labvēlīgākos apstākļos.
   —   Hm, — Henlijs sacīja. — Tad jau, ja esmu pa­reizi sapratis, jums ir kaut kas līdzīgs — lūdzu, piedo­diet man šo terminu —kaut kas līdzīgs Draudzības klubam.
   —   Ko jūs! Nekā tamlīdzīga! Mister Henlij, mans dārgais, vai jūs kādreiz esat bijis tādā klubā?
   Henlijs noliedzoši pakratīja galvu.
   —   Bet aiziet uz turieni jums derētu, ser, — Moriss piezīmēja. — Kaut vai tādēļ, lai varētu pienācīgi novēr­tēt mūsu dienestu. Draudzības klubs! Iedomājieties tukšu zāli vienā no lētākajiem Brodveja rajoniem. Otrajā stāvā uz estrādes pieci muzikanti apdilušos smokingos vien­muļi čīgā sen apnikušus šlāgerus. Nožēlojamās skaņas drūmi atbalsojas no kailajām sienām un saplūst ar transporta graboņu un čīkstoņu aiz logiem. Gar sie­nām — divas krēslu rindas. Vīrieši sēž zāles vienā
   pusē, sievietes — otrā. Ne vieni, ne otri īsti nesaprot, kā viņi šeit nokļuvuši. Visi cenšas notēlot bezrūpību, kas tomēr diez kā nepadodas; nepārtraukti kūpina ciga­retes, lai apslēptu nervozās trīsas, un smēķu galus sa­min ar papēžiem. Laiku pa laikam kāds nelaimes putns sadūšojas uzlūgt meiteni, un tad abi mīņājas uz par­keta tik stīvi kā cilvēki, kuriem mugurā iemeties vilka kauls, bet pārējie tikmēr bola uz viņiem neķītri spīdī­gas acis. Vakara vadītājs — uzpūtīgs kretīns ar trulu, mākslotu smaidiņu — jož apkārt pa visu zāli, veltīgi cenzdamies atdzīvināt šo bērinieku sanāksmi…
   Moriss atvilka elpu.
   —   Tāds ir anahronisms, kuru dēvē par Draudzības klubu. Pretdabiska, nervus bendējoša, riebīga proce­dūra, kas, iespējams, būtu vietā karalienes Viktorijas laikos, bet ne jau nu mūsu dienās. Ņujorkas romanti­kas dienests turpretī risina uzdevumu, kuru vajadzēja atrisināt jau sen. Ar vislielāko zinātnisko precizitāti un tehnisko izveicību mēs esam izpētījuši faktorus, kas ne­pieciešami, lai organizētu pretējo dzimumu personu sekmīgu iepazīšanos.
   —   Kas tie par faktoriem?
   —   Svarīgākie no tiem, — Moriss paskaidroja, — ir stihiska nejaušība, kuru papildina liktenīgas predesti- nācijas sajūta.
   —   Bet nejaušība un liktenis, manuprāt, izslēdz viens- otru, — Henlijs piezīmēja.
   —   Protams! Taču romantikas būtība ir tāda, ka tai jāietver sevi pretēji, pat nesavienojami elementi. To ap­stiprina arī mūsu izstrādātie grafiki.
   —  Tātad jūs pārdodat romantiku? — Henlijs vai­cāja, un viņa balsī skanēja šaubas.
   —   Pilnīgi pareizi! Mēs šo produktu pārdodam attī­rītā, var teikt, pirmatnējā veidā. Nevis seksu, kas pie­
   ejams katram. Arī mīlestību ne — šai jomā neko nevar garantēt, tādēļ mīlestībai nav komerciālas vērtības. Nē, mister Henlij, mēs pārdodam romantiku, šo dzī­ves sāli, šo cilvēces mūžseno sapni, kura tik ļoti pie­trūkst mūsdienu sabiedrībai.
   —   Ļoti interesanti, — Henlijs atzina.
   Taču, lai ticētu dzirdētajam, bija nepieciešami pierā­dījumi. Viņa viesis varēja būt vai nu blēdis, vai cil­vēks, kas ceļ gaisa pilis. Katrā ziņā Henlijs šaubījās, ka viņš spēj pārdot romantiku. Tas ir, protams, īstu romantiku — tās noslēpumaini spīguļojošās vīzi­jas, kas vajāja Henliju dienu un nakti.
   —  Pateicos jums, mister Moris, — Tomass piecēlies teica. — Es padomāšu par jūsu priekšlikumu. Bet paš­laik man jāsteidzas. Tāpēc, ja jums nav iebildumu . ..
   —  Apžēlojieties, ser! Vai tiešām jūs gribat atteikties no r o m a n t i k a s?!
   —   Atvainojiet, bet…
   —   Izmēģiniet mūsu sistēmu; mēs pilnīgi bez maksas uz dažām dienām nodosim to jūsu rīcībā, — misters Moriss uzstāja. — Ieveriet šo te pogcaurumā! — Un viņš pasniedza Henlijam nieciņu, kas atgādināja minitranzistoru ar gandrīz mikroskopisku videoka­meru.
   —   Kam tas vajadzīgs?
   —  Drīz sapratīsit." Izmēģiniet! Galvoju, ka būsit apmierināts. Mēs, mister Henlij, esam lielākā firma, kas piegādā romantiku, un mūsu mērķis ir saglabāt savu prestižu: šajā nolūkā arī turpmāk centīsimies priekšzīmīgi kalpot miljoniem Amerikas jauniešu. Iegau­mējiet, mūsu romantika ir visliktenīgākā un vienlaikus visstihiskākā; tā dāvā estētisku un fizisku baudu, tur­klāt ir absolūti nevainojama no likuma viedokļa.
   Paspiedis Henlijam roku, Džo Moriss pazuda.
   Tomass no visām pusēm apskatīja tranzistoru, bet neatrada tajā nevienas podziņas vai skalas. Tad ievēra aparātiņu svārku atloka pogcaurumā, un … nekas ne­notika.
   Viņš paraustīja plecus, savilka ciešāk kaklasaites mezglu un izgāja pastaigāties.
   Vakars bija skaidrs un vēss. Tāpat kā vairumā va­karu, kurus Henlijs atcerējās, laiks šķita ideāli piemē­rots romantiskiem piedzīvojumiem. Visapkārt pletās ne­ierobežoto iespēju pilsēta, kas devīgi bārstīja solīju­mus, kurus nekad nesteidzās izpildīt. Tūkstošiem reižu Henlijs bija klaiņojis pa šīm ielām, gatavs sastapt savu likteni. Bet ne reizes viņam nebija laimējies.
   Viņš klimta starp milzīgiem dzīvojamo namu masī­viem un domāja par sievietēm, kuras varbūt tieši šo­brīd stāvēja pie augstajiem logiem un caur aizkariem lūkojās lejup uz vientuļo gājēju, kas soļo pa ietves tumšo asfaltu. Viņām droši vien gribējās zināt, kas ir šis gājējs, ko viņš te meklē un…
   —    Nenāktu par ļaunu, — kāds pēkšņi pačukstēja, — uzmest pilsētai skatienu no augšas.
   Henlijs aizdomīgi pavērās apkārt. Tuvumā nebija ne­vienas dzīvas radības. Aizritēja labs laiciņš, iekams viņš noprata, ka čukstētājs bijis tranzistors.
   —   Ko? — Tomass jautāja.
   Radio klusēja.
   «Uzmest skatienu pilsētai? Tas tiešām nenāktu par ļaunu,» viņš nosprieda un devās uz tuvāko debesskrāpi.
   —   Nē, — radio pačukstēja, — tālāk.
   Henlijs paklausīgi aizslāja ēkai garām un apstājās pie nākamās.
   —   Seit? — viņš jautāja.
   Radio neatbildēja, taču puisim likās, ka tranzistors uzmundrinoši pasmīkņājis.
   «Romantikas dienests savu lietu, kā redzams, prot,» Henlijs nodomāja. «Viņi zina, ko dara. Ja neskaita ne­lielu priekšā teikšanu, es, var teikt, esmu rīkojies gan­drīz patstāvīgi.»
   Tomass iegāja ēkā, atvēra lifta durvis un nospieda augšējo pogu. Izkāpis pēdējā stāvā, viņš pa kāpnītēm nokļuva uz plakanā jumta, pagriezās un …
   —  Uz pretējo pusi! — tranzistors pačukstēja.
   Henlijs devās uz pretējo pusi, nonāca līdz margām
   un paskatījās uz pilsētu. Balti spīguļojošās laternu ugu­nis virknējās ģeometriski pareizās figūrās, šur tur mir­goja sarkani un zaļi gaismas signāli, visās varavīksnes krāsās zaigoja neona reklāmas. Pilsēta gulēja viņam pie kājām — neierobežoto iespēju pilsēta, kas de­vīgi bārstīja solījumus, kurus nekad nesteidzās izpildīt.
   Pēkšņi Henlijs pamanīja, ka viņam blakus vēl kāds aizrautīgi vēro naksnīgo ainavu.
   —  Lūdzu piedošanu, — Tomass teica. — Es negri­bēju jūs traucēt.
   —   Jūs netraucējat, — atbildēja sievietes balss.
   «Mēs viens otru nepazīstam,» Henlijs domāja. «Mēs
   esam tikai vīrietis un sieviete, kurus gadījums — vai liktenis — savedis šonakt kopā uz debesskrāpja jumta, augstu pāri pilsētai. Interesanti, cik daudz nepiepildītu sapņu nācās izanalizēt Romantikas dienestam, cik daudz dažādu vīziju pācās klasificēt un ierakstīt tabu­lās, lai sasniegtu tādu pilnību.»
   Paslepus uzmetis skatienu blakusstāvētājai, viņš ievē­roja, ka tā ir jauna un neapšaubāmi skaista meitene. Viņa šķita nesamulsināma, bet tīri -intuitīvi Tomass juta, ka vieta, laiks un noskaņojums — visa šī nekļū­dīgi izraudzītā situācija — meiteni satrauc tikpat stipri kā viņu.
   Henlijs veltīgi pūlējās atrast vajadzīgos vārdus. Vi­ņam vispār nekas nenāca prātā, bet neatkārtojamie mirkļi tikmēr aizslīdēja cits pēc cita. .
   —   Ugunis, — tranzistors iepīkstējās.
   —       Šīs ugunis ir brīnišķīgas! — Henlijs patētiski iesaucās, klusībā nolamādams sevi par pēdējo stul­beni. ' t
   —       Jā, — meitene piebalsoja. — Tās atgādina mil­zīgu, zvaigznēm izšūtu tepiķi, tumsā zibošus šķēpus …
   —       Un karavīrus, kas, sargājot nakti, allaž ir no­modā. — Viņš tā arī nesaprata, vai pats izdomājis šo salīdzinājumu vai tikai mehāniski atkārtojis to, ko pa- pīkstējis priekšā tranzistors.
   —   Es bieži nāku uz šejieni, — meitene sacīja.
   —   Es nekad šeit neesmu bijis, — sacīja Henlijs.
   —   Bet šodien …
   —       Šodien es nevarēju nenākt. Es zināju, ka satikšu jūs.
   Henlijs juta, ka Romantikas dienestam derētu salīgt augstākas klases scenāristu. Gaišā dienas laikā tāds dialogs izklausītos absolūti nejēdzīgi. Bet pašreiz, uz debesskrāpja jumta, kad ielu ugunis ir tālu lejā, bet zvaigznes aizsniedzamas tikpat kā ar roku, šī saruna šķita gluži dabiska.
   —       Es esmu pret nejaušu iepazīšanos, — teica mei­tene, sperdama soli uz Henlija pusi. — Bet…
   —       Mūsu pazīšanās nav nejauša, — Henlijs atbildēja, savukārt tuvodamies viņai.
   Zvaigžņu gaismā meitenes zeltainie mati kļuva sud­rabaini spīdīgi. Viņa mazliet pavēra muti un uzlūkoja Henliju. īpatnējais noskaņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgaismojums piešķīra viņas vaib­stiem noslēpumainu burvību.
   Viņi stāvēja aci pret aci, un Henlijs saoda viņas matu tikko jaušamo aromātu. Puisim ietrīcējās ceļi, viņu pār­ņēma dīvains mulsums.
   — Apkampiet… — radio pačukstēja.
   Henlijs automātiski izstiepa rokas. Meitene ar klusu nopūtu ieslīga viņa skavās. Viņi skūpstījās. Vienkārši, dabiski, neatvairāmi, ilgi. Un kaisle uzbangoja, kā bija jau iepriekš paredzēts.
   Pēkšņi Henlijs pamanīja, ka meitenei blūzītes atlokā ievērts podziņai līdzīgs, briljantiem izrotāts mikrotran- zistors. Bet, lai nu kā, viņš bija spiests atzīt, ka šī sti­hiskā un reizē liktenīgā tikšanās sagādājusi viņam lielu prieku.
   Augstceltņu jumtus jau sārtoja rīta blāzma, kad Hen­lijs, galīgi novārdzis, atvilkās savā istabā. Viņš nogu­lēja visu dienu un pamodās tikai vakarā, izsalcis kā vilks. Tad aizgāja uz tuvējo bāru, notiesāja pamatīgas pusdienas un sāka apcerēt iepriekšējās nakts piedzīvo­jumu.
   Viss, itin viss bija brīnišķīgi, aizraujoši un nevaino­jami: tikšanās uz jumta, viņas dzīvoklīša mājīgā pus­tumsa, atvadas rītausmā un pēdējā skūpsta kvēle, kas joprojām dedzināja lūpas. Un tomēr viņu nez kādēļ kremta neapmierinātība.
   Doma par romantisku tikšanos, ko organizē ar tran­zistoriem, kuru signāji izraisa mīlētājos stihisku un tai pašā laikā liktenīgu reakciju, šķebināja Henlijam dūšu. Nav vārdam vietas — Romantikas dienests bija pastrā* dājis uz goda, un tomēr kaut kas nebija tā, kā vaja­dzētu.
   Viņš iztēlojās, kā miljoniem jaunu cilvēku pelēkos fla­neļa uzvalkos ar svītrotām kaklasaitēm klīst pa pilsētu, paklausīdami mikrotranzistoru tikko dzirdamajām pavēlēm. Un vienlaikus gara acīm redzēja nakts mai­ņas operatorus pie videosakaru vadības pults — godī­gus ļautiņus, kas, izpildījuši kārtējo romantikas normu, nopērk rīta laikrakstus un pārpildītos metro vilcienos brauc uz mājām, kur viņus gaida vai nu sieva, vai vīrs un katrā ziņā pulciņš bērnu.
   Tas bija pretīgi. Tomēr labāk nekā iztikt pavisam bez romantikas. Progress acīmredzot prasa, lai arī roman­tiku nostādītu uz solīda organizatoriska pamata. Citādi tai neizbēgami jāpazūd ikdienas jezgā …
   «Un vispār,» Henlijs nosprieda, «ja puslīdz iedziļi­nās problēmas būtībā, nekā dīvaina tur vairs nevar saskatīt. Viduslaikos, meklējot apburtu skaistuli, bruņi­nieks par ceļrādi izmantoja no raganas dabūtu talis­manu. Kāpēc gan mūsu dienās tirdzniecības aģents ne­varētu pagādāt jauneklim tranzistoru, kas, spriežot pēc visām pazīmēm, veic to pašu uzdevumu nesalīdzināmi efektīvāk?
   «Nav izslēgts,» viņš domāja, «ka patiesi stihiskas un patiesi liktenīgas romantikas pasaulē nekad nav bijis. Varbūt jau kopš pasaules radīšanas tādās lietās ir bijis nepieciešams starpnieks.»
   šo pavedienu Henlijs neuzdrošinājās atšķetināt līdz galam. Viņš samaksāja par pusdienām un izgāja uz ielas.
   Stingrā gaita un ātrais solis šoreiz aizveda viņu uz pilsētas nabadzīgākajiem kvartāliem. Gar ietvēm stie­pās atkritumu urnu rindas, bet aiz noplukušo īres namu netīrajiem logiem skanēja skumīgs klarnetes solo un ķīviņā iekarsušu sieviešu spiedzīgās balsis. No tumšas pavārtes uz viņu ar smaragdzaļām acīm blenza svīt­rains kaķis …
   Henlijs apstājās, sabozās un nolēma griezties atpa­kaļ.
   — Kāpēc gan nepaiet vēl mazlietiņ uz priekšu? — tranzistors pieglaimīgi čukstēja.
   Henlijs noskurinājās un … devās tālāk.
   Ielas bija tukšas un klusas kā bērinieku atstātas kap­ličas. Aklie noliktavu milzeņi ur\ veikalu dzelzs žalūzi­jas mudināt mudināja pielikt soli. Tomasam ienāca prātā, ka ir tādi piedzīvojumi, kurus meklēt laikam gan nav vērts. Romantikai šie apstākļi nepavisam nav pie­mēroti. Veltīgi viņš klausījis tranzistoru; vajadzēja at­griezties ierastajā, spilgti apgaismotajā prozaiskās kār­tības pasaulē.
   Pēkšņi Henlijs sadzirdēja kņadu un ieraudzīja, ka tuvējā šķērsielā divi vīrieši uzmācas meitenei, kas izmisīgi atgaiņājas no viņiem.
   Henlija reakcija bija stihiska un zibenīga. Viņš gri­bēja dot kājām ziņu un pasaukt policistu vai vēl la­bāk — divus trīs policistus. Bet tranzistors to nepie­ļāva.
   — Pats tiksit galā, — radio teica.
   «Ne velna,» pazibēja doma.
   Gandrīz vai katru dienu avīzes rakstīja par drosmi­niekiem, kas bijuši pārliecināti, ka viņiem izdosies tikt galā ar bandītiem. Lielāko tiesu šie cilvēki pēc tam no­kļuva slimnīcās, kur viņiem pietika laika apcerēt robus savās zināšanās par dūru cīņu.
   Taču radio nemitējās viņu uzmundrināt, un, meitenes žēlo lūgumu aizkustināts, Henlijs beidzot pakļāvās lik­tenim. Viņš noņēma raga brilles, ielika tās futrālī, iebāza futrāli bikšu kabatā un kā neprātīgs metās šķērs­ielas draudīgajā tumsā.
   Tomass uzdrāzās virsū atkritumu tvertnei, apgāza to un tikai tad sasniedza notikuma vietu. Laupītāji nez kādēļ viņu nepamanīja. Henlijs sagrāba vienu aiz pleca, pagrieza pret sevi un ar labo āķi trāpīja viņa zodu. Cilvēks sagrīļojās un droši vien būtu pakritis, ja aiz muguras nebūtu bijusi siena. Viņa drauģelis, palaidis vaļā meiteni, metās virsū Henlijam, kas to sagaidīja ar abu dūru un labās kājas trīskāršu sitienu. Uzbrucējs nogāzās zemē, murminādams: «Nu, nu, draudziņ, ne tik strauji!»
   Henlijs atkal pievērsās pirmajam. Bandīts uzklupa viņam kā satracināts tīģeris. Taču, lai cik tas dīvaini, neviens sitiens neķēra mērķi, un Henlijs ar vienu vie­nīgu kreiso taisno notrieca viņu uz bruģa.
   Uzrausušies kājās, laupītāji neatskatīdamies muka prom. Henlijs tikai izdzirdēja, ka viens no viņiem skrie­dams žēlojas otram: «Labāk nolikt karoti nekā pelnīt iz­tiku šitādā vīzē.»
   Replika, šķiet, nebija paredzēta scenārijā, tāpēc Hen­lijs to atstāja bez ievērības un pievērsās meitenei. Vēl īsti neattapusies no izbīļa, viņa pieķērās savam glābē­jam.
   —   Tu atnāci …
   —   Es nevarēju nenākt, — Henlijs atkārtoja nere­dzamā sufliera vārdus.
   —   Es zināju, — meitene pasmaidīja.
   Henlijs ieraudzīja, ka viņa ir jauna un skaista. Later­nas gaismā meitenes melnie mati spīguļoja kā antra- cīts, bet atvērtās lūpas šķita karmīnsarkanas … īpat­nējais noskaņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgaismojums piešķīra viņas vaibstiem noslē­pumainu burvību.
   Šoreiz Henlijs apskāva meiteni bez jebkādas priekšā teikšanas. Viņš pamazām apguva romantiskā pie­dzīvojuma formu un saturu, kā arī' rīcības veidu, kuram jāizraisa stihiska un vienlaikus liktenīga kaisle.
   Nezaudēdami veltīgi laiku, viņi devās uz meitenes dzīvokli. Pa ceļam Henlijs pamanīja viņas matos mil- zlgu zaigojošu briljantu. Un tikai daudz vēlāk viņš at­skārta, ka tas bijis nevis dārgakmens, bet gan veikli apslēpts tranzistors.
   Nākamajā vakarā Tomasam atkal negribējās palikt mājās. Viņš staigāja pa ielām un centās apklusināt ne­apmierinātības velniņu, kas urdīja sirdi. Tā ibija brīnu­maina nakts, viņš centās sev iegalvot, nakts, pilna maigu ēnu, zīdainu cirtu, kas glāstīja viņa seju, un kvēlu pateicības asaru, kuras mīļākā izraudājusi uz viņa pleca. Un tomēr …
   Meitene diemžēl nebija viņa gaumē — tāpat kā iepriekšējā, un šo bēdīgo faktu nekas nespēja grozīt. Patiesi, nav taču iespējams uz labu laimi savest kopā divus pilnīgi svešus cilvēkus un gaidīt, ka acumirklīgs kaislības uzliesmojums pāraugs mīlestībā! Mīlestībai ir savi likumi, no kuriem tā neatkāpjas ne par mata tiesu.
   Henlijs gāja, gāja, un pamazām viņā brieda pārlie­cība: šoreiz jau nu noteikti viņš sastaps īsto!
   Ragains mēness slīdēja zemu pār jumtu korēm; liega vēsma nesa no dienvidiem eksotiski reibinošu un vien­laikus bezgala intīmu aromātu.
   Radio klusēja, un viņš klīda pa ielām, tikai intuīci­jas vadīts. Gluži patstāvīgi, bez jebkādas priekšā teik­šanas, Henlijs iegāja'nelielā skvērā un ieraudzīja mei­teni, kas vientuļa stāvēja pie krastmalas margām.
   Izvēlējies vietu viņai blakus, Tomass nodevās apkārt­nes vērošanai. Pa kreisi tumsā izplūda tilts, kuru turēja milzīgā zirnekļa tīklā savītas tērauda troses. Lejā upe vēla melnus, eļļainus viļņus, kas šur tur straumē sa­grieza virpuļus. Tālumā iekaucās velkonis. Tam atbil­dēja otrs. Un abi sasaucās kā naktī apmaldījušās dvē­seles.
   Tranzistors nesteidzās ar padomiem, tāpēc Henlijs iesāka:
   —   Patīkama nakts.
   —       Iespējams, — meitene atbildēja, pat nepagriez­dama galvu.
   —       Nakts ir skaista, — teica Henlijs, — protams, ja vien šo skaistumu gribi saskatīt.
   —   Apbrīnojami. Tādus vārdus es negaidīju …
   —       Vai tiešām? — Henlijs jautāja, pievirzīdamies meitenei tuvāk. — Vai tiešām tas ir tik apbrīnojami? Ka es esmu šeit un arī jūs …
   c— Varbūt. Kas to lai zina, — meitene atbildēja, bei­dzot palūkojusies uz Henliju.
   Viņa bija jauna un skaista. Mēness gaismā viņas kas- taņbrūnie mati ieguva bronzas spīdumu. īpatnējais nbska- ņojums, neparastā apkārtne un izdevīgi maigais apgais­mojums piešķīra viņas vaibstiem noslēpumainu burvību.
   Un te pēkšņi viņam atausa gaisma.
   Lūk, patiesi stihisks un reizē liktenīgs piedzīvo­jums! Ne jau radio atveda viņu šurp, un ne jau radio pačukstēja priekšā vajadzīgos vārdus. Nē, šai gadī­jumā neviens viņu nav pamācījis … Henlijs uzmeta skatienu meitenei. Ne viņas blūzītē, ne arī matos ne­manīja nekā līdzīga tranzistoram.
   Tātad savu mīlestību viņš atradis bez Ņujorkas ro­mantikas dienesta palīdzības! Visslepenākie un skais­tākie sapņi, kas ilgus gadus bija viņu neatlaidīgi va­jājuši, tagad beidzot piepildīsies …
   Henlijs izstiepa roku, un meitene ar tikko dzirdamu nopūtu piekļāvās viņam pie krūtīm. Viņš noskūpstīja meiteni. Lielpilsētas ugunis mirgodamas sajaucās ar zvaigžņu liesmām. Mēness sirpis slīdēja arvien ze­māk. Pāri melnajai, eļļainajai upei kuģu sirēnas ap­mainījās ar sēru vēstīm.
   Meitene atvilka elpu un maigi atbrīvojās no Tomasa skavām.
   —   Vai es jums patīku? — viņa vaicāja.
   —   Patīkat? — Henlijs iekliedzās. Tas nav īstais vārds!
   —   Priecājos, — meitene sacīja, — jo es esmu Brī­vās romantikas izmēģinājuma paraugs, kuru jums pil­nīgi par brīvu piedāvā «Dižās romantikas trests» ar galveno mītni Ņūarkā, Ņūdžersijas štatā. Mūsu firma garantē patiesi stihisku un liktenīgu romantiku visda­žādākajos veidos — pēc klientu izvēles. Balstoties uz tehnoloģiskiem pētījumiem, mums izdevās atteikties no tādu primitīvu amatniecisku iekārtu lietošanas kā tranzistori, kas rada nebrīvības sajūtu tieši tad, kad cilvēkam jājūtas absolūti brīvam.
   Taču neaizmirstiet: es esmu tikai izmēģinājuma pa­raugs, un tāpēc nevaru dot jums kaut cik pilnīgu priekš­statu par to, ko spēj piedāvāt «Dižās romantikas trests», kuram ir filiāles visā pasaulē. Šajā prospektā, godājamais ser, izklāstīti daži tipveida projekti. Var­būt jūs interesēs «Romantika visos platuma grādos». Lai gan, ja esat apveltīts ar bagātīgu iztēli, jums droši vien būs vairāk pa prātam pikantais cikls «Romantika cauri gadsimtiem». Lūdzu, pievērsiet uzmanību arī mūsu pastāvīgajam «Pilsētas projektam» un …
   Viņa iespieda Henlijam rokās plānu brošūriņu ar spilgtām ilustrācijām. Puisis neizpratnē paskatījās uz reklāmas prospektu, tad uz meiteni. Viņa pirk­sti atliecās, un brošūra švīkstēdama noplanēja zemē.
   —   Ser, es ceru, ka neesmu jūs apvainojusi… — meitene iesaucās. — Šī tīri lietišķā procedūra diemžēl ir neizbēgama, bet tā ilgst tikai īsu brītiņu. Pēc tam mūsu romantika tūlīt kļūst stihiska un liktenīga. Jūs reizi mēnesī saņemsit rēķinu — pa pastu, parastā ap­loksnē, bez nosūtītāja adreses, un …
   Henlijs deva kājām ziņu. Uz ielas, vēl arvien skrie­dams, viņš izrāva no pogcauruma tranzistoru un iemeta to renstelē.
   Romantikas tirgoņiem tā arī neizdevās iesmērēt To­masam savu preci. Taču puisim bija veca krustmāte, kurai viņš piezvanīja, un viņa, uzbudināti kladzinādama, tūdaļ apsolīja iepazīstināt krustdēlu ar sava bērnības drauga meitu. Jaunieši satikās krustmātes viesistabā, kur nevarēja lāgā apgriezties, tik pilna šī istaba bija ar dažādām rotas lietām un nieciņiem. Stostīdamies aiz mulsuma, viņi veselas trīs stundas spriedelēja par laika apstākļiem, par politiku un darbu, par studijām kole­džā un kopīgiem paziņām. Krustmāte staroja un, ne­mitīgi šaudīdamās starp virtuvi un spilgti apgaismoto viesistabu, cienāja viņus ar kafiju un mājas cepumiem.
   Acīmredzot tieši šīs stingri oficiālās raudzības, kas tik ļoti atgādināja sirmo senatni, negaidīti labvēlīgi ietekmēja jaunos cilvēkus. Meitene Henlijam iepatikās. Viņi sāka tikties arvien biežāk un pēc trim mēnešiem apprecējās.
   Interesanti atzīmēt, ka Tomass Henlijs bija viens no pēdējiem, kas atrada sievu, izmantojot šādu dīvainu, vecmodīgu, nedrošu, neracionālu un neražīgu pa­ņēmienu, jo lielās firmas, kas darbojas apkalpošanas sfērā, tūdaļ nojauta «Henlija metodes» veikalnieciskās perspektīvas. Firmu uzdevumā tika izstrādāts grafiks, kas precīzi atspoguļoja mulsuma ietekmi uz jauno cil­vēku psihi, un itin drīz elektroniskās skaitļošanas mašī­nas precīzi novērtēja arī Krustmātes finansiālo lomu amerikāniskajā laulību praksē.
   Lūk, kādēļ tagad viens no minēto firmu visizplatītā­kajiem un visaugstāk vērtētajiem pakalpojumiem ir pie­gādāt jaunekļiem standartizētu komplektu. Proti, kaut­rīgu meiteni, spilgti apgaismotu, ar visādiem nieciņiem pieblīvētu viesistabu, šauru, neērtu dīvāniņu un ener­ģisku sirmu dāmu, kas, noņemdamās ar kafiju un mājas cepumiem, ielaužas istabā pēc precīzi aprēķinātiem ne­vienmērīgiem laika sprīžiem.
   Pieredzējuši ļaudis apgalvo, ka no tadas iepazīšanās prāti mulstot. Elpa raujoties ciet!

   Elisters Kromptons bija stereotips, un šis fakts viņu drausmīgi kaitināja, taču līdzēt tur neko nevarēja. Vai nu Kromptonam tas patika, vai nepatika, viņa raksturs bija vienpusīgs, primitīvs, viņa vēlēšanās — viegli uz­minamas un bailes — acīm redzamas. Vēl ļaunāk — Elistera āriene ar neiedomājamu precizitāti atbilda viņa raksturam.
   Vidēja auguma, slimīgi vājš, ar smailu degunu, šau­rām, cieši sakniebtām lūpām, pieri, kas jau bija sākusi plesties uz matu rēķina, nespodrām ūdeņainām acīm, kuras sedza biezi, izliekti briļļu stikli, un retiem bārdas rugājiem klātu seju — tāds bija Elisters Kromptons. Viņš izskatījās pēc klerka un patiesībā arī bija klerks. ^
   Palūkojies uz viņu, ikviens tūdaļ noprastu, ka šis vīrs ir sīkumains, pedantisks, piesardzīgs, nervozs, puritā-
   nisks, viegli aizvainojams, iebiedēts, aizdomīgs un no­mākts. Dikenss tādu tipu droši vien būtu attēlojis uz augsta ķebļa, ar bezgala nopietnu sejas izteiksmi nolie­kušos pār rakstāmpulti un smalkā, kaligrāfiskā rokrak­stā kaut ko skribelējam vecas, cienījamas firmas appu­tējušās kantora grāmatās. Trīspadsmitā gadsimta ārsts nešaubītos, ka Kromptonā iemiesojies viens no četriem pirmelementiem — Zeme, Gaiss, Uguns vai Ūdens —, kuru fundamentālās īpašības nosaka katra cilvēka tem­peramentu. Šajā gadījumā tas bija Odens īpašību no­sacītais melanholiskais temperaments, kuru rada pār­mērīgs daudzums aukstas, melnas žults, kas padara cilvēku īgnu un noslēgtu.
   Vēl vairāk — Kromptonu savā ziņā varēja uzskatīt par Lombrozo un Krečmera teoriju visspožāko pierādī­jumu, par biedinošu līdzību, par katolicisma hiperbolu un nožēlojamu cilvēka kariķējumu.
   Pats bēdīgākais tomēr bija tas, ka Elisters Krom­ptons visā pilnībā apzinājās, cik neizdevusies, sekla un triviāla ir viņa personība, un, lai gan šis fakts Elisteru briesmīgi kaitināja, viņš neko tur nespēja grozīt, tāpēc viņam atlika vienīgi ienīst savus labvēļus ārstus un vainot tos šajā nelaimē.
   Visapkārt Kromptons redzēja cilvēkus ar apbrīno­jami sarežģītiem, pretrunīgiem raksturiem un skaudīgi vēroja, kā ļaudis diendienā izlaužas no stereotipu ietva­riem, kurus sabiedrība cenšas tiem uzspiest. Viņš sa­stapa prostitūtas, kas nebūt nebija labsirdīgas, armijas seržantus, kuriem riebās varmācība, bagātniekus, kas nekad nebija nodarbojušies ar labdarību, īrus, kuri ienīda kautiņus, grieķus, kas savā mūžā nebija redzē­juši nevienu kuģi, francūžus bez mazākās tieksmes uz loģisku domāšanu. Cilvēces vairākums šķita dzīvojam brīnišķīgu, neparedzētiem notikumiem bagātu dzīvi, kurā pēkšņi kaislību uzliesmojumi mijās ar rāmiem klu­suma brīžiem; jaudis runāja vienu un darīja gluži ko citu, paši noliedza savus argumentus un reizēm paveica neiespējamo, tādējādi samulsinot gan psihologus, gan sociologus un iegrūžot psihoanalītiķus zaļā pūķa ap­kampienos.
   Taču visa šī greznība Elisteram bija neaizsniedzama, jo veselības interesēs ārsti bija atbrīvojuši viņu no jeb­kādiem rakstura līkločiem.
   Ar robota nolāpīto regularitāti Kromptons dienu no dienas precīzi pulksten deviņos sēdās pie rakstāmgalda. Tieši piecos viņš kārtīgi aizvēra kantora grāmatas un atgriezās savā mēbelētajā istabā. Paēda ļoti pieticīgas un ne sevišķi garšīgas, toties barojošas vakariņas, iz­lika trīs pasjansus, atminēja vienu krustvārdu mīklu un gāja gulēt. Ik sestdienas vakaru viņš, pārgalvīgi līk­smu jauniešu grūstīts, kinoteātrī noskatījās filmu. Svēt­dienās un svētku dienās studēja Eiklīda ģeometriju, jo bija stingri pārliecināts, ka cilvēkam kaut kas jādara, lai sevi pilnveidotu. Reizi mēnesī Kromptons mēdza aiz- lavīties uz laikrakstu kiosku, kur paslepus iegādājās visai piedauzīgu žurnālu. Savā istabā viņš to kāri iz­lasīja, pēc tam, juzdams nepārvaramu riebumu, saplēsa ienīsto izdevumu driskās.
   Kromptons, protams, apzinājās, ka ticis pārvērsts par stereotipu paša veselības labad, un centās samierinā­ties ar to. Kādu laiku viņš mēģināja uzturēties citu, tik­pat primitīvu un seklu indivīdu sabiedrībā. Bet šie ļautiņi šķita truli, pašapmierināti un klīrīgi savā ma­nierībā. Viņi bija tādi jau no dzimšanas, turpretim Kromptonu ārsti bija padarījuši tādu vienpadsmit gadu vecumā. Drīz viņš saprata, ka šie cilvēki ir pilnīgi ne­ciešami, tāpat kā viņš acīmredzot bija neciešams visiem pārējiem.
   Elisters nežēloja pūles, lai pārvarētu sava rakstura smacējošo aprobežotību. Viņš pat apsvēra iespēju emig­rēt uz Venēru vai Marsu, bet praktiski šajā virzienā neko neuzsāka. Reiz Kromptons lūdza palīdzību Ņujor­kas Romantikas dienestam, un viņam noorganizēja tik­šanos. Iespraudis svārku atlokā baltu neļķi, viņš devās pretim nepazīstamajai mīļākai. Taču kvartāla attā­lumā no tikšanās vietas Elisteram uznāca tādi drebuļi, ka viņš bija spiests atgriezties mājās. Lai nomierinātu nervus, Elisters tonakt atminēja sešas krustvārdu mīk­las un izlika deviņus pasjansus, taču arī šie pārbaudī­tie paņēmieni līdzēja tikai īsu laiciņu.
   Lai cik izmisīgi Kromptons pūlējās, viņš nespēja rīkoties citādi kā vien atbilstoši sava rakstura šaura­jiem ietvariem. Elistera naids pret sevi un ārstiem ne­mitīgi pieņēmās spēkā, un vienlaikus auga arī viņa alkas pēc pašpārveidošanās.
   Bija tikai viena iespēja, kā piepildīt šīs alkas — ienirt pārsteidzoši daudzveidīgajā dzīvē, atgūt iekšējās pret­runas, kaislības, visu to cilvēcīgo, kas piemita citiem. Tāpēc Kromptons strādāja un gaidīja, līdz beidzot sa­gaidīja trīsdesmit piekto dzimšanas dienu. Tas bija federālo likumu noteiktais minimālais vecums, kad tiek atļauta Personības Reintegrācija.
   Nākamajā dienā pēc savas trīsdesmit piecu gadu jubilejas Kromptons iesniedza šefam atlūgumu, izņēma no bankas septiņpadsmit sūra darba gados sakrātos ietaupījumus un devās pie ārsta, cieši apņēmies atgūt to, ko bija zaudējis agrā jaunībā.
   Vecais doktors Beringers ieveda Kromptonu kabinetā, piebīdīja viņam ērtu atzveltnes krēslu un teica:
   —  Nu, manu zēn, mēs ilgi neesam tikušies. Kā jū­ties?
   —   Drausmīgi, — Kromptons atbildēja.
   —   Kas īsti tevi satrauc?
   —   Mans «es», — Kromptons sacīja.
   —        Hm… — vērīgi ielūkojies Kromptona tipiskajā klerka sejā, doktors norūca. — Jūties nedaudz aprobe­žots?
   —       «Aprobežots» nav īstais vārds, — Kromptons ar uzsvaru teica. — Es esrnu mašīna, robots, nulle…
   —       Nu, nu, — doktors Beringers viņu mierināja. — Tik traki jau nav. Tiesa, pielāgošanās prasa laiku…
   —        Esmu sev apnicis līdz nāvei, — Kromptons kate­goriski paziņoja. — Gribu reintegrēties.
   Doktora sejā atspoguļojās šaubas.
   —        Bez tam, — Kromptons turpināja, — es jau no­svinēju trīsdesmit piekto dzimšanas dienu. Saskaņā ar federālo likumu man ir tiesības uz reintegrāciju.
   —       Jā, — doktors Beringers teica. — Tādas tiesības tev ir, bet kā tavs draugs un reizē ārsts, Elister, es ne­kādā gadījumā tev neieteiktu tās izmantot.
   —   Kāpēc?
   Vecais doktors nopūtās un sakrustoja rokas.
   —       Tas būtu bīstami. Ļoti bīstami. Varbūt pat likte­nīgi.
   —   Bet kaut kadas izredzes man tomēr ir?
   —   Visniecīgākās.
   —   Tad es savas tiesības tomēr izmantošu.
   Doktors atkal nopūtās, piegāja pie 'kartotēkas un iz­vilka biezus aktu vākus.
   —       Labi, — viņš teica, — ielūkosimies vēlreiz tavā slimības vēsturē.
   Elisters Kromptons, Lilla un Besas Kromptonu dēls, dzimis Amundsenvilā, Mērijas Bērdas zemē, Antark- tīdā. Tēvs strādāja par meistaru Skota plutonija raktu­vēs, māte — par montētāju (ar saīsinātu darba laiku) nelielā tranzistoru rūpnīcā. Spriežot pēc vecāku doku­mentiem, abi bija garīgi un fiziski veseli. Visas zīmes liecināja, ka arī mazais Elisters augdams lieliski pie­lāgosies dzīvei.
   Pirmos deviņus mūža gadus Elisters bija gluži nor­māls bērns. Tiesa, reizēm viņš likās noslēgts un maz­runīgs, bet šī īpašība piemīt daudziem bērniem. Citādi Elisters bija zinātkārs, kustīgs un labsirdīgs zēns ar intelektu, kas neapšaubāmi sniedzās pāri vidusmēram. Desmitajā dzīvības gadā viņa noslēgtība sāka manāmi pastiprināties. Puisēns stundām ilgi varēja sēdēt krēslā un raudzīties tukšumā. Reizēm viņš pat neatbildēja, ja viņu sauca.
   (Šajos apmātības brīžos neviens nesaskatīja slimī­bas simptomus. Visi domāja, ka tie ir ar dzīvu iztēli apveltīta bērna dienas sapņi, kuriem laika gaitā pašiem no sevis jāizzūd.)
   Taču Elistera apmātības lēkmes kļuva gan biežākas, gan spēcīgākas. Turklāt viņam arvien biežāk uznāca spējas dusmas, kuru novēršanai vietējais ārsts izrak­stīja nomierinošus līdzekļus. Kādu dienu — Elisteram toreiz bija desmit gadi un septiņi mēneši — viņš bez redzama iemesla uzbruka mazai meitenei. Kad meite­nīte sāka kliegt, Elisters mēģināja viņu nožņaugt. Pār­liecinājies, ka tas nebūs pa spēkam, viņš paķēra skolas grāmatu un visa nopietnībā centās iedragāt meitenei galvaskausu. Lai gan Elisters neganti brēca un spārdī­jās pretim, kāds pieaugušais paspēja viņu laikus aizvilkt prom. Meitene dabūja smadzeņu satricinājumu un gan­drīz gadu nogulēja slimnīcā.
   Iztaujāts par šo notikumu, Elisters apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu neesot darījis. To droši vien izdarījis kāds cits. Viņš vispār nebūtu spējīgs kādam nodarīt pāri un vismazāk jau nu šai meitenei, kura viņam ļoti patikusi. Tālākā iztaujāšana neko nedeva; tā tikai no­veda Elisteru stuporā, kas ilga piecas dienas.
   Pat toreiz Elisteru vēl būtu varējuši glābt, ja viņa rīcībā būtu saskatīti vīrusu šizofrēnijas agrīnie sim­ptomi. Savlaicīgi diagnosticēta, šī slimība, it īpaši bērnībā, ir ārstējama.
   Planētas mērenajās joslās vīrusu šizofrēnija ir izpla­tīta jau daudzus gadsimtus un laiku pa laikam izpau­žas epidēmiju veidā, kā, piemēram, viduslaikos, kad cil­vēkus bija pārņēmis klasiskais deju neprāts. Efektīvu vakcīnu pret šizofrēnijas vīrusu diemžēl nav izdevies radīt. Tāpēc ārsti šādos gadījumos pielieto Pilnīgo Sa­šķelšanu, kamēr personības šizoīdās sastāvdaļas vēl ir kaut cik plastiskas; pēc tam noskaidro, kura no tām at­bilst dominējošajai personībai, un to saglabā orga­nismā, bet pārējos šizoīdus ar Mikltona projektora pa­līdzību ievieto Dirjēra ķermeņu inertajā vielā.
   Dirjēra ķermeņi, kā zināms, ir augoši androīdi, kas spēj eksistēt apmēram četrdesmit gadus. Protams, viņus nevar uzskatīt pilnā mērā par dzīvotspējīgiem. Taču federālais likums, kā jau teikts, atļauj reintegrāciju trīsdesmit piecu gadu vecumā. Šizoīdi, kas attīstījušies Dirjēra ķermeņos, pēc dominējošās personības ieska­tiem var atgriezties sākotnējā organismā ar labām iz­redzēm uz reintegrāciju un pilnīgu saplūšanu …
   Protams, ja vien sašķelšana izdarīta laikus.
   Vienīgais ārsts, kas praktizēja mazajā, tālajā Amundsenvillā, prata lieliski tikt galā ar apsaldēju­miem, sniega aklumu, vēzi, spirālisko melanholiju un citām tikpat vienkāršām salto dienvidu kaitēm. Taču par mēreno joslu slimībām viņš būtībā nezināja nekā.
   Elisteru uz divām nedēļām ievietoja pilsētas slim­nīcā izmeklēšanai.
   Pirmajā nedēļā viņš bija īgns, bikls un jutas visai neomulīgi; tikai retumis uz āru izlauzās viņa agrākā nebēdnība. Otrajā nedēļā puisēns aizvien stiprāk pie­ķērās auklītei, kas nevarēja beigt viņu slavēt un dēvēja par savu mīluli. Likās, ka, viņas sirsnības sasildīts, Elisters atkal kļuvis tāds, kāds bija agrāk.
   Bet tad — trīspadsmitajā dienā — jaunais Kromptons ietrieca auklītei sejā sasistu ūdens glāzi un pēc tam iz­misīgi mēģināja pārgriezt sev rīkli. Elisteru hospitali­zēja, lai sadziedētu ievainojumus, un viņš ieslīga dziļā katalepsijā, kuru ārsts uzskatīja par vienkāršu šoku. Viņam ieteica mieru un klusumu, kas šādos apstākļos varēja tikai kaitēt.
   Pēc divu nedēļu ilga stupora, kuram bija raksturīga katatonija vaska lokanības pakāpē, slimība sasniedza kulmināciju. Elistera vecāki aizsūtīja viņu uz lielo Ri- vera klīniku Ņujorkā. Tur zēnam nekavējoties noteica precīzu diagnozi: vīrusu šizofrēnija vēlīnā stadijā.
   Vienpadsmit gadu vecumā Elisteram gandrīz vairs nebija reālas saskares ar apkārtējo pasauli; viņš bija tik ļoti noslēdzies sevī, ka psihiatri nespēja nodibināt ar viņu pietiekami ciešu kontaktu. Zēns gandrīz nepār­traukti atradās katatoniskā stāvoklī, viņa personības šizoīdie komponenti likās sastinguši nesamierināmā konfliktā, visa viņa dzīve ritēja savdabīgā, citiem ne­pieejamā mijkrēslī, kuru pildīja vienīgi murgu tēli. Tādā ielaistā gadījumā izredzes uz sekmīgu personības sašķelšanu ir minimālas. Taču bez sašķelšanas Eliste­ram būtu lemts mūža atlikušo daļu pavadīt slimnīcā, nekad neatgūstot īstu apziņas skaidrību, nekad neiz- kļūstot no sava prāta sirreālistiskajiem moku kamba­riem.
   Vecāki izraudzījās to, kas šķita esam mazākais ļau­nums, un parakstīja visus vajadzīgos papīrus, atļau­dami ārstiem izdarīt novēlotu sašķelšanas mēģinā­jumu.
   Elisteru operēja, kad viņam bija vienpadsmit gadi un viens mēnesis. Dziļā sintohipnotiskā miegā ārsti izda­līja no viņa zemapziņas trīs būtiski atšķirīgas personī­bas. Aprunājušies ar visām trim, psihiatri vienojās par galīgo izvēli. Divas personības ieprojicēja Dirjēra ķer­meņos. Trešo, kuru atzina par vispiemērotāko, atstāja paša Kromptona organismā. Visi trīs šizoīdi pārcieta traumu, un operācija tika atzīta zināmā mērā par sek­mīgu.
   Ārstējošais neirohipnotists doktors Vleisiks pārskatā atzīmēja^ ka trīs personības, būdamas neadekvātas, ne­atbilstošas cita citai, nevar cerēt uz sekmīgu reintegrā­ciju, pat sasniegušas likumā paredzēto trīsdesmit piecu gadu vecumu. Operācija izdarīta par vēlu; komponenti zaudējuši vitāli nepieciešamo rakstura iezīmju kopību un saskaņu, bez kuras nav iedomājama viņu līdzāspa­stāvēšana. Pārskats mudināja visus trīs atteikties no tiesībām uz reintegrāciju un dzīvot, cik vien labi tas iespējams, katram savas personības ietvaros.
   Tiem diviem, kas bija ieprojicēti Dirjēra ķermeņos, deva jaunus vārdus. Pēc tam viņus aizsūtīja uz bērnu namiem, vienu uz Marsu, otru — uz Venēru. Ārsti, pro­tams, vēlēja viņiem labu, taču cerību, ka šie novēlē­jumi piepildīsies, bija ļoti maz.
   Elisters Kromptons, savā dabiskajā ķermenī palikusī dominējošā personība, pēc operācijas atspirga, bet di­vas ļoti svarīgas viņa trešdaļas bija zudušas kopā ar atdalītajiem šizoīdiem. Tāpēc Kromptonam trūka dau­dzu tīri cilvēcisku emociju un spēju, kas nebija nedz atgūstamas, nedz arī aizstājamas.
   Kromptons izauga, saglabādams tikai personības at­likušajai daļai raksturīgās īpašības — pienākuma apziņu, kārtīgumu, neatlaidību, piesardzību. Šo īpašību neizbēgamā hipertrofija pārvērta viņu par stereotipu — aprobežotu, primitīvu indivīdu, kas asi izjuta savus trū­kumus un kaislīgi tiecās pēc pilnveidošanās, pēc saplū­šanas ar zudušajiem komponentiem, pēc reintegrāci- jas …
   —   Lūk, tādas tās lietas, Elister, — teica doktors Beringers, aizvērdams aktu vākus. — Doktors Vleisiks kategoriski iebilst pret reintegrāciju, un es diemžēl esmu spiests viņam piekrist.
   —   Tā ir mana vienīgā cerība, — Kromptons iesau­cās.
   —   Cerību praktiski nav, — doktors Beringers sacīja. — Tu vari iekļaut sevī šīs personības, bet tev nepietiek garīgās stabilitātes, lai tās kontrolētu, lai ar tām sa­plūstu. Elister, mēs tevi izglābām no vīrusu šizofrēni­jas, bet uzņēmība pret šo slimību tevī ir saglabājusies. Pamēģini reintegrēties, un tu taisnā ceļā nokļūsi fun­kcionālās šizofrēnijas nagos, turklāt — uz visiem lai­kiem!
   —  Bet citiem reintegrācija taču izdevusies! — Kromptons iebilda.
   —   Protams, daudziem tā izdevusies. Bet visos šajos gadījumos operāciju izdarīja laikus — tad, kad šizoī- die komponenti vēl nebija paspējuši pilnīgi atsve­šināties.
   —   Esmu nolēmis izmantot vienīgo izdevību, — Krom­ptons paziņoja. — Dodiet manu dirjēru vārdus un adre­ses!
   —  Vai tad tu nedzirdēji, ko teicu? Jebkurš mēģinā­jums reintegrēties tev nozīmēs ārprātu vai kaut ko vēl ļaunāku. Kā tavs ārsts es nevaru . ..
   —   Dodiet man adreses, — Kromptons -ledaini atkār­toja. — Likums ir manā pusē. Es jūtu, ka man pietiks stingrības, lai savaldītu savus šizoīdus. Un, kad būšu tos savaldījis, notiks reintegrācija. Mēs kļūsim par vie­notu veselo. Es atkal būšu pilnvērtīgs cilvēks.
   —    Tu nevari iedomāties, kas tie par subjektiem, — doktors Beringers sacīja. — Tu uzskati sevi par nepiln­vērtīgu? Elister, tu esi dārgakmens salīdzinājumā ar šo gružu kaudzi!
   —   Tas nav svarīgi, — Kromptons teica. — Šīs būt­nes ir daļa no manis. Lūdzu, viņu vārdus un ad­reses!
   Gurdi šūpodams galvu, doktors kaut ko uzrakstīja un pasniedza zīmīti Kromptonam.
   —   Elister, tici man, īstenībā tev nav ne mazāko ce­rību. Lūdzu, apdomā …
   —   Paldies, doktor Beringer. — Kromptons viegli paklanījās un atstāja kabinetu.
   Uz ielas Elistera apņēmība drīz vien izgaisa. Viņš nebija uzdrīkstējies atklāt doktoram Beringeram savas šaubas; labsirdīgais sirmgalvis noteikti būtu viņu atru­nājis no reintegrācijas. Bet tagad, kad vārdi un adreses atradās viņa kabatā un visa atbildība gūlās tikai uz viņa pleciem, Elisteru arvien vairāk nomāca bažas. Viņu sāka kratīt drebuļi. Tiesa, šo nervu lēkmi uz brīdi izde­vās apspiest. Viņš paspēja sameklēt taksi un atgriez­ties savā mēbelētajā istabā, kur nekavējoties iekrita gultā.
   Veselu stundu Kromptons gulēja, pieķēries piegultas gala kā slīcējs pie salmiņa, un trīcēja aiz satraukuma. Pēc tam lēkme pārgāja. Viņš kļuva spējīgs tiktāl val­dīt pār savām rokām, ka varēja izvilkt no kabatas un aplūkot ārsta iedoto zīmi.
   Pirmais tajā bija minēts Edgars Lūmiss no Elder- bergas uz Marsa. Otrs bija Dens Steks no Austrumu purva uz Venēras. Nekā cita zīmītē nebija.
   Kā izskatās šie viņa personības sastāvdaļu iemie^ sojumi? Kādus raksturus, kādu stereotipu vaibstus ieguvuši no viņa atšķirtie segmenti?
   Zīmītē par to nebija ne vārda. Atbildes uz šiem jau­tājumiem būs jāatrod pašam.
   Viņš izlika pasjansu un sāka apsvērt, ar kādu risku viņa nodoms saistīts. Kromptona agrākajam, neinte­grēti šizofrēniskajam prātam piemita nepārprotama tieksme uz slepkavošanas māniju. Vai pēc reintegrāci- jas, pieņemot, ka tā būtu iespējama, kaut kas mainīsies un šī tieksme zudīs? Vai viņam maz ir tiesības laist pasaulē potenciālu briesmoni? Vai ir jēga spert tādu soli, kas draud iedzīt viņu ārprātā, katatonijā, nāvē?
   Par šīm iespējām Kromptons domāja līdz vēlai nak­tij. Beidzot iedzimtā piesardzība guva virsroku. Viņš rūpīgi salocīja ārsta zīmi un ielika to galda atvilktnē. Lai cik stipri Elisters gribēja reintegrēties, briesmas bija pārāk lielas. Viņa pašreizējais dzīves veids šķita tomēr pievilcīgāks par ārprātu.
   Nākamajā dienā viņš devās meklēt klerka vietu un drīz arī atrada to kādā cienījamā firmā.
   Vecie ieradumi tūdaļ stājās spēka. Ar robota pre­cizitāti viņš atkal ik rītu tieši deviņos sēdās pie rak­stāmgalda, piecos pēc pusdienas aizvēra kantora grā­matas, atgriezās mēbelētajā istabā, paēda ne visai garšīgas, toties barojošas vakariņas, izlika trīs pas­jansus, atminēja vienu krustvārdu mīklu un iemiga savā šaurajā gultā. Un atkal sestdienu vakaros noska­tījās kinofilmas, svētdienās studēja ģeometriju, reizi mēnesī pirka, lasīja un saplēsa piedauzīgu žurnālu.
   Elistera riebums pret sevi pieauga arvien vairāk. Viņš mēģināja nodarboties ar marku kolekcionēšanu un at­meta to, iestājās Apvienotajā Laimes klubā un aizbēga jau no pirmā stīvi manierīgā deju vakara, centās apgūt šaha spēli un atteicās arī no tā. Ar šādiem līdzekļiem viņa aprobežotība, izrādās, nebija pārvarama.
   Visapkārt Kromptons redzēja bezgala daudzveidīgas, emocionālas cilvēku attiecības. Viņa acu priekšā dzīve rīkoja dzīres, kurās viņam nebija iespējams piedalī­ties. Arvien neatlaidīgāk Elisteram sāka uzmākties vī­zija: vēl divdesmit viņa mūža gadi paiet nepārtrauktā, vienmuļā klerka darbā; vēl trīsdesmit četrdesmit gadu bez atpūtas, bez atvieglojuma, bez cerībām, un tikai nāve dara galu šīm mocībām.
   Veselus sešus mēnešus Kromptons metodiski apdo­māja situāciju. Beidzot viņš nosprieda, ka salīdzinā­jumā ar viņa tagadējo dzīves veidu pat ārprātam do­dama priekšroka.
   Tāpēc viņš vēlreiz pameta darbu, izņēma no bankas cītīgi krātos ietaupījumus un nopirka biļeti uz Marsu, lai Elderbergā sameklētu Edgaru Lūmisu.
   Iežmiedzis padusē krustvārdu mīklu sējumu, Krom­ptons noteiktajā laikā ieradās Aidlvaildas kosmodromā, izturēja krietnu pārslodzi ceļā uz 3. pavadoni, iekāpa «Lockheed-Lackawanna» tuvsatiksmes raķetē, kas aiz­veda viņu līdz Pārsēšanās punktam, pēc tam — «Ho- poverā», kas kursēja starp Pārsēšanās punktu un Marsa 1. staciju, nokārtoja visas ar muitas, imigrācijas un sanitāro pārbaudi saistītās formalitātes un beidzot lai­mīgi nolaidās Portņūtonā. Tur viņš pavadīja triju dienu ilgo aklimatizācijas periodu, iemācījās elpot ar palīg- plaušu, stoiski pacieta stimulatora injekcijas un pēdīgi dabūja vīzu, kas ļāva apceļot visu planētu. Tādējādi sagatavots, Kromptons ieņēma vietu ātrvilcienā uz Elderbergu — pilsētu, kas atradās netālu no Marsa dienvidpola.
   Vilciens lēni šķērsoja vienmuļi plakanos Marsa līdze­numus, vilkās gar pelēcīgiem krūmājiem, kas saltajā, retinātajā gaisā izmisīgi cīnījās par savu eksistenci, šad tad iebrauca purvainos apnicīgi zaļas tundras no­vados. Kromptons visu laiku minēja krustvārdu mīklas. Kad vagona pavadonis brīdināja pasažierus, ka vil­ciens tuvojas Lielajam kanālam, viņš uz mirkli ieinte­resēts pavērās logā. Bet tur bija redzama vienīgi sekla, lēzenu krastu ieskauta sen izžuvušas upes gultne. Augi tās dubļainajā dibenā likās tumši zaļi, gandrīz melni. Kromptons atkal pievērsās savām krustvārdu mīklām.
   Viņi brauca pa Oranžo tuksnesi un pieturēja mazās stacijās, kur bārdaini imigranti ar milzu platmalēm galvā iekāpa vilcienā, lai saņemtu vitamīnu koncentrā­tus un mikrofilmās reproducētu «Sunday Times». Bei­dzot ātrvilciens sasniedza Elderbergas nomales.
   Sī pilsēta bija veikalniecisku darījumu centrs, kur satikās visi Dienvidu polārās joslas kalnraktuvju un fermu īpašnieki. Vienlajkus tā bija kūrvieta, kuru ba­gātnieki apmeklēja, lai paplunčātos slavenajās Ilga mūža vannās, vai tāpat vien — lai gūtu jaunus iespai­dus. Vulkāniskās aktivitātes dēļ šis apvidus, kura tem­peratūra svārstījās ap 67 grādiem pēc Fārenheita, bija pats siltākais uz Marsa. Vietējie iedzīvotāji to mēdza dēvēt par tropiem.
   Atstājis mantas nelielā motelī, Kromptons pievieno­jās spilgti ģērbušos vīriešu un sieviešu pūlim, kas pa­staigājās pa Elderbergas dīvaini nekustīgajām ietvēm.
   Viņš iemeta acis spēļu namos, blenza uz veikaliem, kur pārdeva neviltotus zudušās marsiešu civilizācijas daiļ- amatnieku izstrādājumus, ielūkojās modernos kokteij- holos un žilbinoši mirdzošos restorānos. Kad viņu uz­runāja jauna, spilgti izkrāsota meiča, aicinādama iegriezties Tīles mammas namā, kur pazeminātā gra­vitācija darīja vēl daudz tīkamāku to, kas tāpat bija diezgan tīkams, Kromptons pārbijies bēga prom. Lai atkratītos no šīs meičas un vismaz duča viņai līdzīgu, Elisters iegriezās kādā skvērā un apsēdās uz soliņa, cenzdamies kaut cik sakārtot domas.
   Viņam apkārt pletās Elderberga — izpriecu piesāti­nāta, izaicinoši netikla — nosmiņķēta Izebele, kuru Kromptons atraidīja, nicīgi savilcis šaurās lūpas. Un tomēr, par spīti nicīgi savilktajām lūpām, nodurtajām acīm un uzbudinājumā trīsošajām nāsīm, sirds dziļu­mos viņš ilgojās pēc tīri cilvēcīgām vājībām, kaut arī tās izpaustos netikumā, jo pat šī izpausme šķita labāka par viņa tagadējo drūmi neauglīgo dzīvi.
   Diemžēl Elderberga, tāpat kā Ņujorka, nespēja viņu pavedināt. Varbūt Edgars Lūmiss kompensēs šo viņa trūkumu …
   Kromptons sāka alfabēta kārtībā apstaigāt pilsētas viesnīcas. Pirmajās trijās klerki apgalvoja, ka viņiem neesot ne jausmas, kur Lūmiss patlaban atrodams, bet, ja šo subjektu izdotos sameklēt, viņi labprāt ar to apru­nātos par dažiem neapmaksātiem rēķiniem. Ceturtajā izteica domu, ka Lūmiss varētu būt pievienojies rūdas meklētāju partijai, kas devusies uz Seglu kalniem. Piek­tajā — ļoti modernā viesnīcā — par Lūmisu neviens nebija dzirdējis. Sestajā pārspīlēti eleganti ģērbusies sieviete, dzirdot pieminam Lūmisa vārdu, mazliet histē­riski iesmējās, taču atteicās sniegt par viņu jebkādu informāciju.
   Septītajā viesnīcā klerks atbildēja Kromptonam, ka Edgars Lūmiss dzīvojot trīssimt četrpadsmitajā nu­murā. Pašreiz viņš gan esot izgājis, bet iespējams, ka viņu varot sastapt bārā «Sarkanā planēta».
   Kromptons pajautāja, kā šo bāru atrast, tad ar strauji pukstošu sirdi devās uz Elderbergas tā dēvēto vecpil­sētu.
   Šeit viesnīcas bija apbružātas un noplukušas, sienu krāsojums izbalējis un plastmasa stipri cietusi no ikga­dējām smilšu vētrām. Spēļu nami šeit drūzmējās cits pie cita un dansingi gan dienas vidū, gan pusnaktī iz­taurēja uz ielas savu nevaldāmo līksmi. Lai iepazītos ar vietējo kolorītu, bagātie tūristi šeit klaiņoja apkārt, stiepdami līdzi kameras un skaņu ierakstu aparātus; viņi cerēja no droša, tomēr fotografēšanai piemērota attāluma apskatīt grēcīgos valdzinājumus, kuru dēļ vis­kaislīgākie piedzīvojumu meklētāji Elderbergu bija iesaukuši par Triju planētu Ninīvi. Te atradās medību veikali, kuros varēja iegādāties visu nepieciešamo no­kāpšanai slavenajās Ksanādu alās vai tālam braucie­nam apvidus mašīnā pa tuksnesi līdz pat Velna lokam. Te bija arī izdaudzinātais Sapņu veikals, kurā pircē­jiem piedāvāja visplašākajā izvēlē jebkuras narkotis­kās vielas; šis veikals plauka, par spīti visām varas iestāžu pūlēm to likvidēt. Un tepat ietves malā dīkdieņi pārdeva «garantēti īstus» marsiešu akmens kalumus un dažnedažādus citus nieciņus, vārdu sakot, visu, ko vien tūristi varētu vēlēties.
   Kromptons sameklēja bāru «Sarkanā planēta», iegāja tanī un nogaidīja, kamēr izdosies kaut ko saskatīt blī­vajos tabakas dūmu un vīna izgarojumu mākoņos. Viņš lūkofās uz raibos kreklos ģērbtiem tūristiem pie garās letes, uz runīgiem gidiem un skarbiem kalnračiem. Lū­kojās uz kāršu galdiem, ko ielenca pļāpājošas sievietes un vīrieši, kuru ādai maigi oranžu krāsu bija piešķīris izdaudzinātais marsiešu iedegums; lai to iegūtu, tā vis­maz apgalvoja, esot nepieciešams vesels mēnesis.
   Un tad, kļūda šai gadījumā bija izslēgta, viņš ierau­dzīja Lūmisu.
   Lūmiss sēdēja pie kāršu galda un spēlēja «faraonu» kopā ar ziedošu blondīni, kurai no pirmā acu uzmetiena varēja dot gadus trīsdesmit, no otrā — četrdesmit, bet pēc rūpīgākas aplūkošanas — pat četrdesmit piecus. Viņa spēlēja aizrautīgi, un partneris, vērodams viņu, uzjautrināts smaidīja.
   Lūmiss bija slaids, labi noaudzis vīrietis. Viņa ma­nieri ģērbties varētu raksturot ar krustvārdu mīklās bieži sastopamo apzīmējumu «plūksnains». Viņa šauro galvaskausu klāja plāni, gludi atsukāti brūnganpelēki mati. Ne pārāk izvēlīga sieviete laikam būtu saukusi viņu par glītu.
   Ārēji viņam nebija ne mazākās līdzības ar Krom­ptonu, un tomēr abus vienoja netverama radniecība, savstarpēja simpātija, garīgs kontakts, kas piemīt vi­siem kādreiz sašķeltas personības komponentiem. Sa­prāts aicināja saprātu, un daļas tiecās pēc veselā ar gandrīz telepātisku spēku. Iekšēja impulsa pamudināts, Lūmiss pacēla galvu un palūkojās Kromptonam taisni acīs.
   Kromptons devās viņam pretim. Lūmiss kaut ko pa­čukstēja gaišmatei, pameta kāršu galdu un sagaidīja Kromptonu zāles vidū.
   —   Kas jūs tāds esat? — Lūmiss jautāja.
   —   Elisters Kromptons. Bet jūs droši vien esat Lū­miss? Šis, — viņš norādīja uz sevi, — ir mūsu dabis­kais ķermenis un … vai jūs saprotat, par ko es ru­nāju?
   —      Jā, protams, — Lūmiss teica. — Mani vienmēr interesēja, vai jūs kādreiz parādīsities. Hm … — Viņš aplūkoja Kromptonu no galvas līdz kājām, un redzētais viņu, šķiet, ne sevišķi iepriecināja. — Labi, — Lūmiss turpināja. — Iesim uz manu istabu un aprunāsimies.
   Neslēpdams savu nepatiku, viņš vēlreiz palūkojās uz Kromptonu un izveda viņu no bāra.
   Lūmisa apartamentu greznība Elisteram bija negai­dīts atklājums. Viņš gandrīz paklupa, sperot pirmo soli uz mīksti atsperīgā austrumnieku paklāja. Gaisma is­tabā likās blāvi zeltaina, un tās maigajā spīdumā pa sienām rotaļīgi slīdēja dīvaini satraucošas, gaisīgas ēnas; brīžiem tās ieguva cilvēku apveidus, savijās un saplūda cita ar citu, pārvērtās par dzīvnieku tēliem un visfantastiskākajiem bērnu sapņu rēgiem un pēdīgi iz­zuda griestu mozaīkā. Kromptons bija dzirdējis par ēnu mūziku, bet nekad agrāk to nebija redzējis.
   —   Pašreiz rāda «Nolaišanos Karterumā». Jauka kompozīcija, vai ne?
   —   Tiešām … izteiksmīgs gabals, — Kromptons pie­krita. — Bet tāds prieks laikam ir šausmīgi dārgs.
   —   Es domāju gan, — Lūmiss nevērīgi izmeta. — Starp citu, tā ir dāvana .. . Bet vai jūs neapsēstos?
   Kromptons iekārtojās atzveltnes krēslā, kas tūdaļ pie­lāgojās viņa ķermeņa formai un sāka viegli masēt mu­guru.
   —   Varbūt iedzersim?
   Kromptons klusēdams pamaja ar galvu. Viņš pēkšņi saoda īpatnēju aromātu — sarežģītu, reizē asu un sal­denu, ar tikko jaušamu trūdu piegaršu.
   —   Šī smarža …
   —   Pie tās jāpierod, — Lūmiss pasmaidīja. — Ožas sonāte, ēnu mūzikas pavadījums. Tūlīt es to izslēgšu.
   Taču izslēdzis- vienu aparātu, Lūmiss ieslēdza otru. Kromptons saklausīja melodiju, kas it kā pati no sevis bija radusies viņa galvā. Tā skanēja lēni, jutekliski un mokoši smeldzīgi, un Kromptonam likās, ka viņš to kādreiz jau dzirdējis — citā laikā un citā vietā.
   —  «Dēja Vu», — Lūmiss paskaidroja. — Tieša tran­slācija uz dzirdes centriem. Burvīgs nieciņš, vai ne?
   Kromptons saprata, ka Lūmiss cenšas viņu iespai­dot. Un, jāsaka, tas izdevās. Kamēr Lūmiss pildīja glā­zes, Elisters vērīgi aplūkoja istabu — skulptūras, aizkarus, mēbeles un visādas ierīces; viņa klerka sma­dzenes automātiski aprēķināja, cik šīs mantas varētu maksāt, pieskaitīja klāt izdevumus, kas saistīti ar kra­vas transportēšanu no Zemes, kā ari attiecīgo muitas nodokli un aplēsa gala rezultātu.
   Apmulsis viņš konstatēja, ka šajā istabā vien Lūmiss savācis priekšmetus, kas maksā vairāk, nekā Krom­ptons būtu varējis nopelnīt, strādādams par klerku ve­selus trīs mūžus un piedevām vēl mūža ceturto daļu.
   Lūmiss pasniedza Kromptonam glāzi.
   —  Tas ir medalus, — viņš teica. — Sezonas pēdējais modes kliedziens …
   Kromptons izdzēra malciņu.
   —   Gards, — viņš teica. — Un, jādomā, arī dārgs.
   —   Kā tad. Bet par labu mantu izdot naudu nav žēl, vai ne?
   Kromptons neatbildēja. Viņš cieši uzlukoja Lūmisu un drīz ieraudzīja pirmās, gandrīz vēl nemanāmās Dir­jēra ķermeņa sairšanas pazīmes. Kromptons rūpīgi vē­roja pareizos, glītos sejas vaibstus, marsieša oranžo iedegumu, gludos brūnganpelēkos matus, apģērba nevē­rīgo eleganci, smalko grumbiņu tīklu ap acīm, iekritu­šos vaigus, uz kuriem varēja saskatīt kosmētikas pēdas. Kromptons vēroja Lūmisa smaidu (tā parasti mēdz smaidīt patmīļi, kas sev visu atļauj un piedod), lūpu nicīgo izliekumu, viņa nervozos pirkstus, kas glāstīja
   brokāta audumu, bezgalīgo pašapmierinātību, ko pauda šī greznajā atpūtas krēslā zvilnošā figūra.
   Lūk, Kromptons domāja, juteklības stereotips — cil­vēks, kas tiecas vienīgi pēc izpriecām un laiskuma. Lūk, no Uguns atvasinātā sangviniskā temperamenta iemie­sojums; to rada pārmērīgi karstas asinis, kas mudina cilvēku uz nepiedienīgu līksmi un pārmērīgu aizrauša­nos ar miesīgām baudām. Un gluži tāpat kā viņš, Kromptons, arī Lūmiss ir primitīva, sekla personība, kuras vēlēšanās viegli uzminamas un bailes — acīm redzamas.
   Lūmisā mājoja viss Kromptona dzīvesprieks; savā laikā atdalīts no viņa un ieprojicēts Dirjēra ķermenī, tas bija kļuvis par atsevišķu indivīdu. Būtībā Lūmiss reprezentēja to baudkāri un baudītprasmi, kuras trū­kumu tik sāpīgi izjuta paša Kromptona miesa un gars.
   —   Kā jums izdodas savilkt kopā galus? — Elisters skarbi jautāja.
   —  Pateicoties zināmiem pakalpojumiem, kurus snie­dzu par maksu, — Lūmiss smaidīdams atbildēja.
   —   Runājot skaidri un gaiši, jūs esat izspiedējs, para­zīts! Mielojaties uz bagāto dīkdieņu rēķina, kuri bariem saplūst Elderbergā.
   —  Jūs, mans strādīgais, puritāniskais brāli, protams, raugāties uz šīm lietām no tāda viedokļa, — teica Lū­miss, aizkūpinādams ziloņkaula krāsas cigareti. — Taču es uz tām skatos citādi. Padomājiet pats! Šodien viss tiek darīts nabago labā, it kā neprasme gādāt par sevi būtu īpašs nopelns. Bet arī bagātajiem ir savas vaja­dzības! Tās gan atšķiras no nabaga ļaužu vajadzībām, taču tādēļ nav mazāk asas. Trūkumcietēji prasa barību, pajumti, medicīnisko palīdzību. Par visu to gādā val­dības. Bet kā ir ar bagātnieku vajadzībām? Ļaudis smī­dina jau pati doma, ka bagātajiem varētu būt kaut
   kādas problēmas; bet vai tas vien, ka cilvēkam ir sta­bils kredīts, izslēdz problēmu rašanās iespēju? Nekā tamlīdzīga! Gluži otrādi: līdz ar labklājības pieaugumu vajadzības aug un kļūst asākas, tādēļ bagātnieks bieži atrodas daudz neapskaužamākā stāvoklī nekā viņa nabadzīgais brālis.
   —  Tādā gadījumā … kāpēc bagātais neatsakās no savas bagātības? —• Kromptons vaicāja.
   —   Kāpēc nabadzīgais neatsakās no savas nabadzī­bas? — Lūmiss atbildēja ar pretjautājumu. — Nē, tas nav reāli, mums jāsamierinās ar' apstākļiem, kādus dzīve katram uzspiedusi. Bagātnieku nasta nav viegla, bet tā jānes un, ja kļūst pavisam grūti, jāmeklē palī­dzība …
   Bagātajiem vajadzīga līdzjūtība, un es varu viņiem to piedāvāt. Bagātniekiem nepieciešams, lai viņu sa­biedrībā būtu cilvēki, kas, paši prazdami baudīt grez­nību, palīdzētu arī viņiem apgūt šo mākslu; manuprāt, tikai nedaudzi prot novērtēt un izbaudīt bagātnieku greznību tā kā es. Un viņu sievietes, Krompton! Arī tām ir savas vajadzības — neatliekamas, spiedīgas vajadzī­bas, kuras vīri bieži nespēj apmierināt sakarā ar nemi­tīgo sasprindzinājumu, kādā viņi dzīvo. Šīs sievietes nevar uzticēties kuram katram lempim no ielas. Viņas ir nervozas, smalki audzinātas, aizdomīgas un viegli ietekmējamas. Viņām vajadzīgas nianses un izsmalci­nāta pieeja. Vajadzīgi pielūdzēji ar spārnotu fantāziju un vienlaikus — ar izcilu smalkjūtību. Tādi vīrieši ir liels retums šai garlaicīgajā pasaulē. Un, lūk, man lai­mīgā kārtā ir dotības tieši šinī jomā. Es šīs dotības, saprotams, izmantoju. Un kā ikviens strādājošs cilvēks saņemu atlīdzību.
   Lūmiss tīksmi izstaipījās un pasmaidīja. Kromptons, šausmu pārņemts, blenza uz viņu. Šķita neticami, ka šis pērkamais, pašapmierinātais pavedējs, šis radījums ar prostitūtas morāli ir viņa paša — Elistera Krom­ptona — sastāvdaļa. Bet tā nu tas bija, un bez šīs da­ļas — bez Edgara Lūmisa — par reintegrāciju neva­rēja būt runas.
   —   Jūsu uzskati, — Kromptons teica, — mani nein­teresē. Esmu Kromptona personības kodols savā īstajā, dabiskajā ķermenī un atbraucu, lai reintegrētos.
   Būšu spiests jūs apbēdināt, — Lūmiss sacīja.
   —  Jūs gribat teikt, ka atsakāties no reintegrācijas?
   —   Pilnīgi pareizi.
   —   Jūs, liekas, nesaprotat, ka esat līdz galam neiz­veidots, nepilnvērtīgs. Jums jābūt tādai pašai tieksmei uz pilnveidošanos, kāda piemīt man. Bet pilnveidoties mēs varam tikai ar reintegrācijas palīdzību.
   —   Neapstrīdama patiesība, — Lūmiss atzina.
   —   Bet tas nozīmē …
   —   Nē, — Lūmiss iebilda, — tas it neko nenozīmē. Taisnība, man ir tieksme pilnveidoties. Bet man ir vēl daudz stiprāka tieksme turpināt tieši tādu dzīvi, kādu esmu dzīvojis līdz šim, citiem vārdiem, neatteikties no, manuprāt, vispatīkamākā dzīves veida. Greznība, vai zināt, spēj šo to kompensēt.
   —   Varbūt jūs esat aizmirsis, — Kromptons teica, — ka eksistējat Dirjēra ķermenī, kura mūžs nepār­sniedz četrdesmit gadus? Ja atteiksities no reintegrā­cijas, jūs varat nodzīvot augstākais vēl piecus gadus. Iegaumējiet, tas ir maksimums! Nevienu reizi vien Dir­jēra ķermeņi sabrukuši arī ātrāk.
   —  Jums taisnība, — Lūmiss, mazliet saraucis pieri, piekrita.
   —   Reintegrācija nav nekas briesmīgs, — Kromptons sacīja tonī, kas pašam šķita ļoti pārliecinošs. — Jūsu baudkāre nezudīs. Tā vienīgi kļūs drusku mērenāka.
   Sūkādams savu bāli dzelteno cigareti, Lūmiss sa­sprindzināti domāja. Tad viņš palūkojās Kromptonam acīs un teica:
   —   Nē!
   —   Bet jusu nākotne …
   —   Kā redzat, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas rai­zējas par nākotni, — Lūmiss, pašapmierināti smaidī­dams, atbildēja. — Man pilnīgi pietiek ar to, ka nodzī­voju dienu, izbaudīdams to līdz galam. Pieci gadi… ko var zināt, kas notiks pēc pieciem gadiem? Pieci gadi ir vesela mūžība! Gan jau kaut kas pa šo laiku mainī­sies.
   Kromptons ar pūlēm apspieda vēlēšanos ietriekt Lū­misa galvā kaut mazlietiņ skaidra saprāta. Protams, baudkāris vienmēr dzīvo tagadnē un nekad nedomā par attālu, miglā tītu nākotni. Pieci gadi tādam viendienī- tim kā Lūmiss ir neiedomājami ilgs laiks. To viņam vajadzēja paredzēt.
   Cik vien rāmi spēdams, Kromptons sacīja:
   —   Nekas nemainīsies. Pēc pieciem gadiem — loti īsiem pieciem gadiem — jūs mirsit.
   Lūmiss paraustīja plecus.
   —   Man ir tāds ieradums nekad neraizēties par to, kas notiks pēc ceturtdienas. Zināt ko, veco zēn, labāk darīsim tā: es jūs apciemošu pēc trim četriem gadiem, un mēs pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies.
   —   Nekas neiznāks, — Kromptons iebilda. — Jūs bū­sit uz Marsa, es — uz Zemes, bet mūsu trešais kompo­nents — uz Venēras. Mums noteikti neizdosies sanākt kopā īstajā laikā. Turklāt" šo sarunu jūs droši vien pat neatcerēsities.
   —  Tad jau redzēs, — Lūmiss, uzmetis skatienu pulk­stenim, sacīja. — Bet tagad, piedodiet, es gaidu cie­miņu, kuru jūsu klātbūtne diezin vai…
   Kromptons piecēlās.
   —  Katram gadījumam iegaumējiet: esmu apmeties motelī «Zilais Mēness». Būšu tur vēl dienu vai divas. Ja pārdomāsit…
   —  Novēlu jauki pavadīt laiku, — Lūmiss teica. — Un neaizmirstiet apskatīt Ksanādu alas. Pasakains skats!
   Satriekts un apmulsis Kromptons atstāja Lūmisa greznos apartamentus un atgriezās motelī.
   Vakariņas viņš paēda kādā bufetē. Nogaršoja slave­nos Marsa asnus un Sarkano iesalu. Laikrakstu kioskā iegādājās akrostihu grāmatu. Tad atgriezās savā nu­murā, atminēja trīs krustvārdu mīklas un likās gulēt.
   Nākamajā dienā Elisters mēģināja izstrādāt rīcības plānu. Pārliecināt Lūmisu acīmredzot neizdosies. Lidot uz Venēru, meklēt Denu Steku? Nē, arī tas ir bezjē­dzīgi. Pat ja Steks gribēs reintegrēties, bez Lūmisa īsta, priekpilna dzīve tik un tā nebūs iespējama. Divas trešdaļas tieksies pēc pilnības kaislīgāk nekā viena un vēl sāpīgāk izjutīs tās trūkumu. Bet Lūmiss joprojām nebūs pierunājams.
   Kromptonam neatlika nekas cits kā atmest ar roku reintegrācijai, doties atpakaļ uz Zemi un mēģināt tur puslīdz ciešami iekārtoties. Galu galā zināmu ieprieci­nājumu varēja rast arī spraigā, pašaizliedzīgā darbā un zināmu apmierinājumu — pastāvībā, piesardzībā un drošībā. Tādā situācijā cilvēks nedrīkst noniecināt pat vispieticīgākās vērtības.
   Pieņemt šo lēmumu, protams, nebija viegli. Ar smagu sirdi Elisters piezvanīja uz Elderbergas staciju un pa­sūtīja biļeti līdz Portņūtonai.
   Stundu pirms vilciena atiešanas, tikko Kromptons bija sakravājis mantas, viņa isiabas durvis pēkšņi
   atsprāga vaļā. Ienāca Edgars Lūmiss, aši pavērās ap­kārt, aizcirta durvis un rūpīgi noslēdza tās.
   —       Esmu pārdomājis, — Lūmiss teica. — Reintegrē- simies!
   Kromptona pirmos prieka uzplūdus apslāpēja piepe­šas aizdomas.
   —   Kas jūs pamudināja revidēt savu lēmumu?
   —       Kāda tam nozīme? — Lūmiss iesaucās. — Vai mēs nevarētu …
   —   Es gribu zināt, kas jūs pamudināja!
   —       Hm … Kā lai jums izskaidro… Redzat, man tieši…
   Pie durvīm kāds enerģiski pieklauvēja. Lūmiss nobā­lēja tā, ka pat oranžais iedegums nespēja to apslēpt.
   —   Lūdzu! — viņš nočukstēja.
   —   Stāstiet! — Kromptons bija nepielūdzams.
   Lūmisam uz pieres izspiedās sviedru lāses.
   —       Nav jau nekas sevišķs, — viņš nobēra. — Daž­reiz vīri neprot pienācīgi novērtēt mazos uzmanības pie­rādījumus, ar kuriem citi iepriecina viņu sievas. Pat bagātnieki reizēm kļūst pārsteidzoši mietpilsoniski. Vīri ir viens no faktoriem, ar kuriem manā darbā sais­tīts profesionālais risks. Tāpēc reizi vai divas reizes gadā es uzskatu par lietderīgu doties nelielā atvaļinā­jumā uz alu, kuru esmu iekārtojis Briljantu kalnos. Aļa ir ļoti komfortabla, kaut gan ēdienu izvēle tur nav sevišķi plaša. Bet parasti es šajā alā pavadu tikai da­žas nedēļas. Pēc tam viss atkal ir kārtībā.
   Klauvējieni kļuva arvien skaļāki.
   —       Es zinu, Lūmis, ka jūs esat tur iekšā! — skanēja varens bass. — Nāciet ārā vai arī es izlauzīšu šīs no­lāpītās durvis un uzmaukšu tās uz jūsu glumā kakla!
   Lūmisam nevaldāmi trīcēja rokas.
   —   Es šausmīgi baidos no fiziskas varmācības, —
   viņš teica. — Vai mēs nevarētu reintegrēties? Tad es jums visu paskaidrotu …
   —   Kāpēc jūs šoreiz nepaslēpāties savā alā? — Kromptons jautāja.
   Kaut kas smagi triecās pret durvīm. Lūmiss sāka histēriski spiegt:
   —   Tā ir jūsu vaina, Krompton! Jūsu ierašanās izsita mani no segliem. Es pazaudēju neparasti precīzo laika izjūtu, savu sesto maņu, kas mani allaž brīdināja par briesmām. Nolādēts, Krompton, es nepaguvu īstajā brīdī pazust! Mani pieķēra nozieguma vietā! Tik tikko izde­vās aizmukt… Un šis muskuļotais neandertālietis, šis kretīns, šis iedomīgais jaunbagātnieks joza pa visu pil­sētu, izošņāja katru bāru un viesnīcu, draudēdams pār­lauzt man kaulus. Es nebiju paņēmis līdzi pietiekami daudz skaidras naudas, lai noīrētu apvidus mašīnu, un man arī nebija laika ieķīlāt savas dārglietas. Bet poli­cisti tikai smīnēja un atteicās mani aizstāvēt. Es lūdzu jūs, Krompton!
   . Nespēdamas pretoties atkārtotajiem sitieniem, durvis pamazām ieliecās, un atslēga sāka padoties. Krom­ptons klusībā pateicās liktenim, kas tik savlaicīgi licis izpausties Lūmisa nepilnvērtībai.
   —  Labi, — viņš teica, — reintegrēsimies.
   Divi vīri cieši paJūkojās viens otram acīs — divas daļas, kas tiecās pēc veselā, — un tas ļāva viņiem pār­mest tiltiņu pār bezdibeni. Tad Lūmiss nopūtās un viņa Dirjēra ķermenis, salocījies uz pusēm kā lupatu lelle, nogāzās zemē. Tai pašā mirklī Kromptons sagrīļojās, it kā viņam pēkšņi būtu uzkrauta prāva nasta.
   Atslēga nokrakšķēja, un durvis atsprāga vaļā. Pa­drukns melnmatis ar mežonīgi izvalbītām sarkanām acīm ielauzās istabā.
   —  Ķur viņš ir? — ienācējs kliedza.
   Norādījis uz Lūmisa nekustīgo ķermeni, Kromptons paskaidroja:
   —   Sirdslēkme.
   —   0! — melnmatis iesaucās reizē nikns un sa­triekts. — 0! Jā … O!
   —   Nešaubos, ka viņš to ir pelnījis, — Kromptons dzedri piezīmēja, paņēma koferi un izgāja no istabas, lai vēl pagūtu noķert vakara ātrvilcienu.
   Ilgais ceļojums pa Marsa līdzenumiem abiem nāca kā gaidīta un ļoti vajadzīga atelpa. Tas deva Krompto­nam un Lūmisam iespēju tuvāk sapazīties un atrisināt dažas būtiskas problēmas, ar kurām neizbēgami jāsa­duras diviem prātiem, kas mīt vienā ķermenī.
   Jautājums par varu un vadību domstarpības nera­dīja. Kromptons bija dominējošā personība un trīsdes­mit piecus gadus šī organisma vienīgais saimnieks. Normālos apstākļos Lūmiss nekad nevarētu iegūt virs­roku un to arī nevēlējās. Viņš labprātīgi piekāpās, sa­mierinājās ar pasīvu lomu un, būdams pēc dabas lā­dzīgs, kļuva par komentētāju, padomdevēju un draugu.
   Taču reintegrācija nenotika. Kromptons un Lūmiss eksistēja kā planēta un mēness, kā neatkarīgas, tomēr cieši saistītas būtnes, kas piesardzīgi cenšas izpētīt viena otru, bet nevēlas un arī nespēj atteikties no savas patstāvības. Protams, zināma tuvināšanās un mijiedar­bība notika, taču bez Dena Steka — pēdējās trūkstošās sastāvdaļas, — atsevišķie elementi nevarēja pilnīgi sa­plūst, izveidot stabilu personību.
   Un vispār, Kromptons atgādināja optimistiski noska­ņotajam Lūmisam, nav nekādas garantijas, ka reinteg­rācija izdosies. Pat labākajā gadījumā — ja Steks gri­bētu viņiem pievienoties (bet viņš var arī negribēt) — pastāv varbūtība, ka trīs šizoīdi pretosies saplūšanai vai nespēs to panākt, un tad viņu konflikti viena orga­nisma ietvaros ātri novedīs pie neārstējama ārprāta.
   —  Kādēļ priekšlaikus raizēties par to, veco zēn? — Lūmiss jautāja.
   —  Tāpēc, ka neraizēties par tādām lietām nav iespē­jams, — Kromptons sacīja. — Pat ja reintegrācija no­tiks, rezultāts var būt nestabils. Patoloģiskie elementi var ņemt virsroku, un tad …
   —   Šā vai tā mums vajadzēs samierināties ar fak­tiem, — Lūmiss teica. — Gan jau viss pamazām nokār­tosies.
   Kromptons piekrita. Viņa personības otrais kompo­nents, labdabīgais, bezrūpīgais sibarīts Lūmiss, jau bija sācis viņu ietekmēt. Ar gribas piepūli Kromptons pie­spieda sevi vairs neraizēties. Drīz viņš spēja atsākt krustvārdu mīklu minēšanu, bet Lūmiss ņēmās sacerēt jaunas dziesmiņas pirmo pantu.
   Ātrvilciens iebrauca Portņūtonā; tuvsatiksmes raķete nogādāja Kromptonu uz Marsa 1. staciju. Tur viņš no­kārtoja ar muitas, imigrācijas un sanitāro pārbaudi saistītās formalitātes, iekāpa «Hopoverā» un aizlidoja līdz Pārsēšanās punktam. Kuģi uz Venēru vajadzēja gaidīt piecpadsmit dienas. Rosīgs biļešu kasieris pasa­žieriem kaut ko stāstīja par «opozīciju» un «ekonomis­kajām orbītām», bet jie Kromptons, ne Lūmiss nenieka nesaprata no tā.
   Aizkavēšanās tomēr izrādījās ļoti noderīga. Lūmisam izdevās ar Kromptona roku tīri pieņemami parakstīt vēstuli kādam draugam Elderbergā, kuru viņš lūdza visu atstāto īpašumu pārvērst skaidrā naudā, samaksāt parādus, paturēt starpnieka tiesu un nosūtīt atlikumu Kromptonam, viņa mantiniekam. Vienpadsmitajā dienā tas bija izdarīts, un Kromptons saņēma apmēram trīs tūkstošus dolāru, kas vigam bija vairāk nekā vaja­dzīgi.
   Beidzot Venēras raķete startēja. Kromptons tūlīt sē­dās pie mācību grāmatām, lai apgūtu «beisik igdru» — valodu, kurā runā Venēras iedzimto vairākums. Pirmo reizi mūžā arī Lūmiss pamēģināja strādāt: viņš nolika malā savu dziesmiņu un centās iegaumēt igdras gra­matiku. Sarežģītās konjugācijas un deklinācijas Lūmi­sam, protams, ātri apnika, bet aiz cieņas pret čaklo, strādīgo Kromptonu viņš, cik vien labi spēdams, tur­pināja iesākto darbu.
   Kromptons savukārt centās pavirzīties uz priekšu skaistuma izpratnē. Lūmisa mudināts un atbalstīts, viņš apmeklēja kuģī sarīkotos koncertus, apskatīja galve­najā zālē izstādītās gleznas, ilgi un nopietni vēroja skatu ekrānos mirdzošās zvaigznes. Un, lai gan šķita, ka tādējādi viņš iznieko milzum daudz laika, Krom­ptons tomēr neatteicās no sava nodoma.
   Pirmo reizi viņu sadarbība tika apdraudēta lidojuma desmitajā dienā. Tam par iemeslu bija kāda Venēras plantatora sieva, ar kuru Kromptons iepazinās pie skatu ekrāniem. Pēc ārstēšanās vienā no Marsa tuber­kulozes sanatorijām viņa tagad lidoja mājup.
   Šo neliela auguma, slaido, kustīgo sievieti ar staro­jošām acīm un spožiem, melniem matiem ilgais ceļo­jums izplatījumā bija manāmi nogurdinājis.
   Kromptons pavadīja viņu uz kuģa atpūtas zāli. Iz­dzēris četrus martini, viņš kļuva tik pieļāvīgs, ka deva Lūmisam iespēju rīkoties, ko pēdējais arī labprāt izman­toja. Fonogrāfam skanot, Lūmiss dejoja ar jauno sie­vieti, tad augstsirdīgi atkāpās, ļaujot Kromptonam pār­ņemt iniciatīvu. Kromptons nervozēja, tvīka un jauca dejas soļus, tomēr jutās bezgala priecīgs. Un tas bija Kromptons, kas viņu veda atpakaļ pie galda, Ķrom- ptons, kas turpināja rotaļīgo sarunu, un Kromptons, kas pieskārās viņas rokai, kamēr Lūmiss pašapmieri­nāti noraudzījās uz visu to.
   Apmēram pulksten divos naktī simpātiskā tumšmate aizgāja, iepriekš uzsvērti pieminējusi savas kajītes nu­muru. Streipuļodams kā drudzī, arī Kromptons atgrie­zās savā kajītē un laimīgs iekrita gultā.
   —   Nu? — Lūmiss vaicāja.
   —   Ko «nu»?
   —   Ejam. Ielūgums bija pietiekami nepārprotams.
   —       Nekāda ielūguma nebija, — Kromptons apmulsis iebilda.
   —       Viņa nosauca savas kajītes numuru, — Lūmiss paskaidroja. — Ievērojot visu, kas šovakar noticis, tas neapšaubāmi nozīmē ielūgumu, es pat teiktu — pavēli.
   —   Nevar būt! — Kromptons iesaucās.
   —       Paļaujies uz mani, — Lūmiss sacīja. — Man tā­dās lietās ir zināma pieredze. Ielūgums izteikts, ceļš vaļā. Uz priekšu!
   —       Nē, nē, — Kromptons minstinājās. — Es ne­gribu … Tas ir, es ne .. . nevaru . ..
   —       Pieredzes trūkums nav nekāds attaisnojums, — Lūmiss stingri noteica. — Daba ir ļoti augstsirdīga, palīdzēdama cilvēkam atklāt savus noslēpumus. Pa­domā pats: bebri, jenoti, vilki, tīģeri, peles un ci­tas radības, kurām nav ne simtās daļas tava intelekta, priekšzīmīgi tiek galā ar to, kas tevi tā mul­sina. Tu taču negribēsi pieļaut, lai kaut kāda pele tevi pārspēj!
   Kromptons piecēlās, noslaucīja svelošo pieri un ne­droši paspēra dažus soļus uz durvju pusi. Bet tad viņš piepeši pagriezās un apsēdās gultā.
   —  Absolūti izslēgts, — viņš paziņoja.
   —   Bet kāpēc?
   —   Tas būtu neētiski. Jaunā lēdija ir precējusies.
   —   Laulības, — Lūmiss pacietīgi skaidroja, — izdo­mājuši cilvēki. Arī tad, kad no laulībām vēl nebija ne vēsts, uz Zemes dzīvoja vīrieši un sievietes un viņu starpā pastāvēja zināmas attiecības. Dabas likumi vienmēr ir pārāki par cilvēku likumdošanas aktiem.
   —  Tas tomēr būtu amorāli, — Kromptons ne sevišķi enerģiski iebilda.
   —   It nemaz, — Lūmiss centās viņu pārliecināt.
   —   Tu esi neprecējies, tāpēc tevi neviens nevar nosodīt par šādu rīcību. Precējusies ir jaunā lēdija. Viņai arī jāuzņemas atbildība. Turklāt neaizmirsti, viņa ir cil­vēks — būtne, kas spēj domāt un lemt, nevis lelle, kas uzskatāma par vīra kustamo īpašumu, šī sieviete jau ir visu izlēmusi, un mums atliek vienīgi cienīt viņas ne­atkarīgo raksturu, pretējā gadījumā mēs viņu apvai­notu. Un pēdīgi jautājums par vīru. Viņš neko neuzzi­nās, un tāpēc arī nebūs cietis. Īstenībā viņš būs pat ieguvis. Lai izpirktu savu vainu, sieva būs pret viņu neparasti mīļa. Vīrs domās, ka tas izskaidrojams ar viņa personības spēku, un jutīsies visnotaļ glaimots. Kā redzi, Krompton, visi būs ieguvuši, un neviens ne­būs zaudējis.
   —   Tīrā sofistika, — Kromptons nomurmināja, tomēr saņēmās un paspēra vēl dažus soļus uz durvju pusi.
   —  Malacis! — Lūmiss iesaucās.
   Kromptons muļķīgi pasmaidīja un atvēra durvis. Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā; viņš aizcirta dur­vis un atgriezās gultā.
   —   Absolūti izslēgts, — Kromptons teica.
   —   Kas tad šoreiz vainas?
   —  Argumenti, kurus tu minēji, — Kromptons sacīja,
   —   var būt un var arī nebūt saprātīgi. Man ir pārāk maz pieredzes, lai spriestu par to. Bet vienu gan es zinu. Neko tādu es nedarīšu, kamēr tu mani novēro!
   —   Bet, nolāpīts, «tu» un «es» šajā gadījumā ir viens un tas pats! Mēs taču esam viena veselā divas sastāv­daļas!
   —   Nē, vēl ne, — Kromptons iebilda. — Pagaidām mēs esam divi šizoīdi, divi cilvēki vienā ķermenī. Vēlāk, kad būs notikusi reintegrācija … Bet pašreizējos ap­stākļos elementāra pieklājības sajūta man neļauj darīt to, uz ko tu skubini. Tas ir neiespējami! Es vairs nevē­los runāt par šo tematu.
   Lūmisa pacietība bija izsmelta. Juzdamies nežēlīgi iegrožots, kavēts savas personības visdziļāko tieksmju izpausmē, viņš sāka ārdīties, kliegt un lamāt Krom­ptonu visneķītrākajiem vārdiem, no kuriem «puņķai­nais smerdelis» bija paši nevainīgākie. Lūmisa dusmas izraisīja sāpīgus uzbudinājuma viļņus Kromptona sma­dzenēs un atbalsojās visā viņu ķopīgajā organismā. Šķirtne starp Lūmisu un Kromptonu padziļinājās; pa­rādījās jaunas plaisas, un bezdibenis draudēja viņus izolēt gluži kā doktoru Džekilu un misteru Haidu pa­zīstamajā Stīvensona romānā.
   Dominējošās personības stāvoklis palīdzēja Krom­ptonam atvairīt lielākās briesmas. Bet, iekarsušas zvē­rīgā naidā pret Lūmisu, viņa smadzenes sāka izstrādāt antivielas. Šo līdz galam vēl neizpētīto ķermenīšu tāpat kā leikocītu uzdevums ir ielenkt un likvidēt slimības perēkļus.
   Lūmiss izbijies atkāpās, kad antivielas sāka veidot kaut ko līdzīgu sanitārajam kordonam, uzmākdamās, vajādamas un iežņaugdamas viņu arvien ciešākā lokā.
   —   Krompton, lūdzu! …
   Lūmisam draudēja pilnīgs ieslodzījums, mūžīga trimda vienā no Kromptona apziņas tumšākajiem kak­tiem. Līdz ar to būtu zudušas pēdējās cerības uz rein­tegrāciju. Taču Kromptons laikus paspēja atgūt garīgo līdzsvaru. Antivielu plūsma apsīka; siena izgaisa, un Lūmiss bikli atgriezās savā vietā.
   Labu laiku viņi viens ar otru nerunāja. Sabozies un ierāvies sevī, Lūmiss zvērēja nekad nepiedot Krompto­nam tādu nežēlību. Tomēr vispirms viņš bija jūtu cil­vēks, kas vienmēr dzīvo tagadnē, viegli aizmirst pa­gātni un nespēj raizēties par nākotni. Nākamajā dienā viņa sašutums jau bija izkūpējis; Edgars Lūmiss atkal bija miermīlīgs un jautrs.
   Kromptons nespēja tik viegli aizmirst, bet kā perso­nības dominējošā sastāvdaļa viņš apzinājās savu at­bildību un darīja visu, lai atjaunotu sadarbību. Drīz abi rīkojās tik saskanīgi, cik vien tas šajos apstākļos bija iespējams.
   Lūmiss un Kromptons vienojās turpmāk vairīties no jaunās lēdijas sabiedrības. Ceļojuma beigu posms pa­gāja ātri, un pēdīgi Venēra bija klāt.
   Viņi izkāpa 3. pavadonī, kur nokārtoja ar muitas, imi­grācijas un sanitāro pārbaudi saistītās formalitātes. Turpat viņiem izdarīja injekcijas pret tirpuļdrudzi, Venēras mēri, Naita slimību un lielo kašķi. Iedeva pul­verus pret purva sērgu, graudiņus zilās melanholijas atvairīšanai un beidzot atļāva ar tuvsatiksmes raķeti nolaisties Portņūhārlemas kosmodromā.
   Šī pilsēta rietumos no miegainās Ainlendzī atradās Venēras mērenajā joslā. Tomēr pēc Marsa vēsā, uz­mundrinošā klimata tā šķita nepatīkami tveicīga. Šeit Kromptons un Lūmiss pirmo reizi dabūja redzēt Venē­ras iedzimtos — nevis vienu vai divus cirka arēnā, bet gan daudzus simtus viņu dabiskajā vidēs Venēriešu augums caurmērā nepārsniedza piecas pēdas, un viņu zvīņainām bruņām klātā āda liecināja par izcelšanos no ķirzakveidīgiem senčiem. Pa ietvēm viņi gāja stāvus kā cilvēki, taču, lai izvairītos no drūzmas, bieži pārvie­tojās pa ēku sienām, turēdamies pie tām ar plaukstu, pēdu, ceļu un augšdelmu piesūcekņiem.
   Daudzu ēku logi šeit bija nosegti ar dzeloņstiepļu pinumu, jo visus iedzimtos, kaš bija pametuši savas ciltis, kolonisti uzskatīja par zagļiem un slepka­vām.
   Pavadījis pilsētā vienu dienu, Kromptons ar helikop­teru aizlidoja uz Austrumu purvu — Dena Steka pēdējo zināmo dzīves vietu. Vienmuļi dūkdams un šūpodamies, helikopters ienira blīvajos mākoņos, kas neļāva saskatīt Venēras virsmu. Lokators smalki sīca, cenzdamies sa­taustīt kustīgās inversiju joslas, kur bieži vien ar draus­mīgu spēku plosījās izdaudzinātie Venēras viesuļi zikri. Taču šoreiz vējš bija mērens, un ceļa lielāko daļu Kromptons nogulēja.
   Austrumu purvs ir prāva tirdzniecības osta Ainlendzī baseinā, šeit Kromptons sameklēja Steka audžuvecā­kus; abi jau bija pārkāpuši astotā gadu desmita sliek­sni, un viņu vaibstos varēja manīt nepārprotamas seni- litātes pazīmes. Viņi stāstīja, ka Dens bijis liels, dūšīgs puisis, varbūt dažkārt pārsteidzīgs, bet vienmēr godīgs un labs. Un vēl viņi apgalvoja, ka notikums ar Mori- sonu meitu esot viscaur izdomāts. Dens, bez šaubām, nepatiesi apsūdzēts. Viņš nekad nebūtu nodarījis kaut ko tādu nabaga neaizsargātai meitenei.
   —   Kur es varētu sastapt Denu? — Kromptons ap­jautājās.
   —  A .. . — sirmgalvis teica, mirkšķinādams izbalē­jušās acis. — Vai tad jūs nezināt, ka Dens no šejienes aizgājis? Pirms desmit, varbūt piecpadsmit gadiem…
   —   Austrumu purvs viņam šķita pārāk garlaicīgs, — vecenīte mazliet indīgi piezīmēja. — Tāpēc viņš aizņē­mās mūsu nelielos ietaupījumus un naktī, kamēr mēs gulējām, pazuda.
   —   Droši vien negribēja mūs lieki uztraukt, — vecī­tis steidza paskaidrot. — Devās meklēt savu laimi mūsu Dens. Un es nemaz nebūšu pārsteigts, uzzinājis, ka viņš to atradis. īsta vīra sirds bij mūsu Denam!
   —   Uz kurieni viņš devās? — Kromptons jautāja.
   —   Skaidri nezinu, — vecītis atbildēja. — Viņš mums nerakstīja. Nebija nekāds lielais rakstītājs mūsu Dens. Bet Billijs Deiviss viņu redzēja Ū-Berkerā, kad ar pi­kapu bija aizvedis uz turieni kartupeļus.
   —   Kad tas bija?
   —   Pirms pieciem vai sešiem gadiem, — vecenīte teica. — Kopš tās reizes mēs par Denu neko vairs ne­esam dzirdējuši. Venēra ir liela, mister.
   Atvadījies no vecīšiem, Kromptons nolēma sameklēt Billiju Deivisu, lai iegūtu sīkāku informāciju. Taču drīz noskaidrojās, ka Deiviss strādā par kapteiņa trešo pa­līgu uz neliela kabotāžas kuģa, kas pirms mēneša devies reisā pa Dienvidu Ainlendzī un pa ceļam iegriezīsies pat vismazākajās ostiņās.
   —   Neko darīt, — Kromptons sacīja. — Mums atliek tikai doties uz U-Berkeru.
   —   Droši vien, — Lūmiss nopūtās. — Bet, atklāti sa­kot, veco zēn, šis Steks man sāk nepatikt.
   —   Man arī, — Kromptons piekrita. — Bet viņš ir daļa no mums, un bez viņa mēs nevaram reintegrē­ties.
   —   Lai notiek, — Lūmiss teica. — Tavā vadībā uz priekšu, vecākais brāli!
   Kromptons satvēra vadības stūri enerģiskāk nekā jebkad. Viņš sagādāja biļetes lidojumam ar helikopteru
   līdz Depotsvilai un braucienam ar autobusu līdz Sent- denisai. Tur viņam izdevās piebiedroties pikapa šofe­rim, kas veda pāri purviem uz Ū-Berkeru insekticīdus. Šoferis bija tīri priecīgs par ceļabiedru, jo šķērsot ne­apdzīvotās purvaines divatā tomēr ir patīkamāk.
   Četrpadsmit stundas kratīdamies pikapa kabīnē, Kromptons daudz ko uzzināja par Venēru. Šī plašā, siltā, izšķērdīgi apūdeņotā pasaule, tā viņam teica šofe­ris, šobrīd ir Zemes cilvēku vistālākais priekšpostenis. Marss varbūt ir unikāla, taču mirusi planēta, labākajā gadījumā — tūrisma centrs. Toties Venērai esot visai reālas perspektīvas: te sabraukuši īsti pionieri — Ame­rikas Mežonīgo Rietumu apguvēju, būru fermeru, Iz­raēlas kibuciešu un Austrālijas lopkopju garīgie un da­žos gadījumos arī fiziskie pēcteči. Zobus sakoduši, viņi cīnās, lai izveidotu atbalsta punktus Venēras auglīga­jās stepēs, silto jūru krastos un kalnu grēdās, kurās ap­slēpti fantastiski cēlmetālu un rūdu krājumi. Viņi karo ar iedzimtajiem aīsiem — akmens laikmeta būtnēm, kas cēlušās no ķirzakām. Viņu lielās uzvaras pie Sā­tana pārejas, Skvērfeisas, Albertsvilas un Dabltongas, viņu sakāves pie Lēnās upes un Zilajiem ūdenskritu­miem jau kļuvušas par vēstures neatņemamu sastāv­daļu, tāpat kā Censlorsvila un Djen Bjen Fū. Un kari vēl nav beigušies. Uz Venēras, tā sacīja šoferis, vēl iegūstama vesela pasaule.
   Kromptons klausījās un domāja, ka arī pats labprāt kļūtu par visu šo notikumu dalībnieku. Turpretī Lū­misu šīs sarunas garlaikoja, un viņam metās nelabi no smacīgajiem purvu izgarojumiem.
   U-Berkera bija neliels plantaciju puduris Balto Mā­koņu kontinenta vidienē. Piecdesmit kolonisti šeit uz-
   raudzīja divus tūkstošus iedzimto, kas stādīja un kopa lī kokus, kuri auga vienīgi šajā apvidū. Lī koka augļus novāca divreiz gadā, un no tiem izgatavoja garšvielu, bez kuras uz Zemes vairs neiztika neviena namamāte.
   Kromptons sameklēja vecāko uzraugu Hārisu — īstu milzeni ar sarkanu ģīmi, revolveri pie sāniem un ap jos­tas vietu aptītu melnu čūskādas pletni.
   —   Dens Steks? — uzraugs pārjautāja. — Kā tad! Steks šeit strādāja apmēram gadu. Pēc tam mēs viņu izvadījām ar spērienu pa pakaļu, lai ātrāk lasās pie velna.
   —   Ja tas jūs neapgrūtina, pastāstiet, lūdzu, kāpēc!
   —   Labprāt, — uzraugs teica. — Bet par tādām lie­tām ērtāk runāt pie glāzītes.
   Viņš aizveda Kromptonu uz Ū-Berkeras vienīgo bāru. Tur, sūkdams vietējo kukurūzas viskiju, Hāriss pastās­tīja par Denu Steku.
   —   Viņš ieradās pie mums no Austrumu purva. Tur viņam, liekas, bijušas nepatikšanas ar kādu skuķi. Vai nu bija iekrāmējis viņai pa zobiem, vai izspēlējis kaut ko līdzīgu. Bet tā nav mana darīšana. Lielākā daļa no mums šeit nav paipuisīši, un, es domāju, pil­sētnieki ir itin priecīgi, ka tikuši no mums vaļā … Es nozīmēju Steku par uzraugu piecdesmit aīsiem, kas kopa lī kokus simt akru platībā. No sākuma viņš strā­dāja sasodīti labi.
   Vecākais uzraugs iztukšoja glāzi. Kromptons pasū­tīja vēl vienu un samaksāja par to.
   —  Es viņam teicu, — Hāriss turpināja, — ka iedzim­tos vajadzēs patrenkāt, citādi ne velna no viņiem neiz­spiedīs. Mēs šeit lielāko tiesu nodarbinām čipetsu cilts piederīgos; drūma, neuzticama slaka, vai zināt, toties īsti spēka mitriķi. Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts uz divdesmit gadiem, viņu virsaitis mums iznomā
   strādniekus, saņemot pretim šautenes. Ar tām viņi mēģina mūs nokniebt, bet tas jau ir cits jautājums. Mēs šeit nenodarbojamies ar divām lietām reizē.
   —   Līgums uz divdesmit gadiem? — Kromptons jautāja. — Tad jau iznāk, ka aīsi faktiski ir jūsu vergi?
   —   Pilnīgi pareizi, — uzraugs apstiprināja. — Viens otrs no saimniekiem mēģina to izskaistināt, runā par īslaicīgu atkarību vai pārejošu feodāla tipa ekonomiku. Bet tā ir verdzība. Kādēļ lietas nesaukt īstajos vārdos? Turklāt tā vispār ir vienīgā iespēja civilizēt šos ļauti­ņus. Steks to saprata. Būdīgs puisis bija un ar pletni arī prata rīkoties. Domāju, šis te viņam būs īstais robs.
   —  Nu, un? — Kromptons mudināja uzraugu, pasūtī­dams viņam vēl vienu viskiju.
   —   No sākuma bija vīrs uz goda, — Hāriss teica. — Mizoja iedzimtos ar melno čūsku, izspieda savu ienākumu daļu un vēl šo to pa virsu. Bet viņam nebija mēra sajūtas. Reiz savicinājis pletni, nemācēja vairs rimties, bet jaunas darba rokas maksā naudu. Es teicu viņam, lai drusku savaldās. Viņš to neņēma vērā. Kādu dienu viņa čipetsi sadumpojās un astoņus vajadzēja no­šaut, iekams pārējie deva kājām ziņu. Pēc tam es apru­nājos ar viņu zem četrām acīm. Es viņam paskaidroju, ka mūsu uzdevums ir piespiest aīsus strādāt, nevis vi­ņus nogalināt. Protams, jārēķinās ar to, ka zināmu pro­centu mēs zaudēsim. Bet Steks šajā ziņā acīm redzami pārcentās, līdz ar to samazinot mūsu ienākumus.
   Uzraugs nopūtās un aizkūpināja cigareti.
   —   Stekam patika pārāk bieži lietot pletni. Daudzi tā dara, bet Stekam nebija mēra sajūtas. Viņa čipetsi atkal sadumpojās, un viņam vajadzēja nolaist no kātiem gan­drīz veselu duci. Bet šai jezgā viņš pazaudēja roku. To
   pašu, ar kuru bija cilājis pletni. Kāds no čipetsiem, jā­domā, būs viņam to nokodis.
   Tad es viņu norīkoju darbā uz žāvētavu, bet ari tur viņš kautiņā nosita četrus aīsus. Tas nu bija par daudz! Strādnieki maksā naudu, un mēs šeit nevaram turēt tādu karstas putras strēbēju stulbeni, kas tos nogalina ik reizes, kad viņam uznāk kārtējais dullums. Es iedevu Stekam aprēķinu un aiztriecu viņu ratā.
   —   Vai viņš teica, uz kurieni dosies? — Kromptons jautāja.
   —   Viņš teica tā: mēs nesaprotot, ka aīsi jāiznīcina, lai atbrīvotu vietu kolonistiem. Teica arī, ka nodomājis pievienoties Modrajiem. Tie ir tāda klejojoša armija, kas kontrolē kareivīgās ciltis.
   Kromptons pateicās vecākajam uzraugam un pavai­cāja, kur atrodas Modro štābs.
   —   Pašreiz štābs apmeties Lietus lējēju upes kreisajā krastā. Tur viņi cenšas uzspiest savus noteikumus serii- diem. Bet vai tiešām Steks jums tik ļoti vajadzīgs?
   —  Viņš ir mans brālis, — Kromptons paskaidroja, sajuzdams pēkšņu vājumu ceļos.
   Uzraugs cieši palūkojās uz Kromptonu.
   —  Neko darīt, — viņš pēc brītiņa sacīja. — Rads pa­liek rads. Bet jūsu brālis gan ir viens no drūmākajiem eksemplāriem, kādus esmu redzējis, un man gadījies redzēt visādas padibenes. Labāk lieciet viņu mierā.
   —   Man viņš jāatrod, — Kromptons teica.
   Hāriss vienaldzīgi paraustīja plecus.
   —   Lietus lējēju upe ir diezgan tālu. Es varu pārdot jums nastu nesējus mūļus un pārtiku un atsūtīšu arī kādu iedzimto par ceļvedi. Jums būs jāšķērso apvidus, kurā mīt nomierinātas ciltis, tā ka līdz Modro nomet­nei jūs, cerams, nokļūsit sveiks un vesels. Domāju, ka šis apvidus vēl aizvien ir mierīgs.
   Tonakt Lūmiss darīja visu, lai pārliecinātu Krom­ptonu atteikties no tālākiem meklējumiem. Steks ne­pārprotami bija zaglis un slepkava. Kāda jēga ar tādu apvienoties?
   Kromptons juta, ka tik vienkāršs šis gadījums tomēr nav. Pirmkārt, stāsti par Steku varēja būt krietni pār­spīlēti. Un, pat ja tie atbilstu patiesībai, tas tikai nozī­mētu, ka ari Steks ir stereotips — nepilnvērtīga, vien­pusīga un sekla personība, kas, tāpat kā Kromptons un Lūmiss, nav ietilpināma normālos cilvēciskos ietvaros. Apvienojies, saplūdis ar citiem komponentiem, Steks droši vien pārvērtīsies. Tai pašā laikā viņš piešķirs kopumam nepieciešamo agresivitātes, sīkstuma un vita­litātes devu, kuras gan Kromptonam, gan Lūmisam tik ļoti trūkst.
   Lūmiss domāja citādi, taču bija ar mieru atturēties no galīgā sprieduma, kamēr viņi vaigu vaigā nebūs tikušies ar savu trešo sastāvdaļu.
   No rīta Kromptons par nesamērīgi augstu cenu no­pirka ekspedīcijai nepieciešamos piederumus un mūļus un nākamās dienas rītausmā kopā ar čipetsu jaunekli Reki atstāja U-Berkeru.
   Sekodams ceļvedim, Kromptons lauzās caur pirmat­nējo mežu, uzkāpa Tompsona kalnos, pārvarēja asas klinšu šķautnes un mākoņu klātas smailes, līdz beidzot pa šaurām granīta aizām, kur vējš kauca kā ellē spīdzi­nāts grēcinieks, nokļuva viņpus kalnu grēdas — izga­rojumu piesātinātajos džungļos. Ceļa grūtību iebiedēts, Lūmiss paslēpās Kromptona apziņas visattālākajā no­stūrī un iznira tikai vakaros, kad jau dega nometnes ugunskurs un bija uzkārti guļamtīkli. Ar sakostiem zobiem un asiņu pielijušām acīm Kromptons brida pa svelmi, uzņemdamies ne vien fiziskās grūtības, bet arī milzīgo emocionālo slodzi un minēdams, cik ilgi vēl viņam pietiks speķa to izturēt.
   Astoņpadsmitajā dienā viņi sasniedza seklas, dubļai­nas upes krastu. Sī, teica Reki, esot Lietus lējēju upe. Divas jūdzes tālāk viņi ieraudzīja Modro nometni.
   Modro komandieris pulkvedis Prentiss bija liela au­guma kalsnējs vīrs ar pelēkām acīm. Viņa sejā varēja skaidri manīt nesen pārciesta novārdzinoša drudža pa­zīmes. Steku viņš labi atcerējās.
   —   Jā, kādu laiku šis puisis bija pie mums. Es šau­bījos, vai ir vērts viņu pieņemt. Vispirms jau viņa repu­tācija. Bez tam vienrocis… Bet viņš bija iemācījies šaut ar kreiso roku daudz trāpīgāk, nekā vairums to dara ar labo. Turklāt pie labās rokas stumbeņa viņam bija piestiprināts īpašs bronzas uzgalis — paša izga­tavots un pielāgots mačetes turēšanai. Tam puisim bija zvēra iekšas, es jums teikšu. Pie mums viņš palika gan­drīz divus gadus. Pēc tam es viņu atlaidu.
   —   Kāpēc? — Kromptons vaicāja.
   Komandieris smagi nopūtās.
   —   Pretēji plaši izplatītajam uzskatam mēs, Modrie, neesam ne laupītāju, ne iekarotāju armija. Mēs šeit at­rodamies ne jau tādēļ, lai apkautu un iznīcinātu iedzim­tos. Un ari ne tādēļ, lai, izmantojot visniecīgāko iegan­stu, sagrābtu jaunas teritorijas. Mēs esam šeit tādēļ, lai piespiestu gan aīsus, gan kolonistus ievērot līgu­mus, kuru nolūks ir stiprināt savstarpējo uzticību, lai nepieļautu ne aīsu, nedz kolonistu sirojumus un, vis­pār, lai saglabātu mieru. Stekam nekādi neizdevās iekalt to savā biezajā paurī.
   Kromptona sejas izteiksme acīmredzot bija spēji mai­nījusies, jo komandieris līdzjūtīgi pamāja ar galvu.
   —   Jūs taču zināt, kas viņš par putnu, vai ne? Tad jau varat iedomāties, kas notika. Es negribēju viņuzau- dēt. Viņš bija sīksts un spējīgs kareivis, lielisks kalnu un mežu pazinējs, džungļos jutās tikpat kā mājās. Robežpatruļas šajā apvidū izvietotas ļoti reti, tāpēc ne­viens cilvēks mums nav lieks. Steks bija sevišķi vēr­tīgs. Es pavēlēju seržantiem viņu rūpīgi uzraudzīt un nepieļaut ne mazāko varmācību pret iedzimtajiem. Kādu laiku šī taktika attaisnojās. Steks ļoti centās. Viņš ap­guva mūsu iekšējās kārtības noteikumus, mūsu regla­mentu, mūsu metodes. Viņa reputācija kļuva nevaino­jama. Un tad pēkšņi notika incidents pie Enu smailes, par kuru jūs droši vien esat dzirdējis.
   —   Baidos, ka neesmu vis … — Kromptons sacīja.
   —  Vai tiešām? Man likās, ka uz Venēras visi ir par to dzirdējuši. Vārdu sakot, situācija bija tāda. Steka patruļa ielenca apmēram simts aīsus — nelielu cilti, kas nevēlējās pakļauties likumam un sagādāja mums daudz nepatikšanu. Šos iedzimtos veda uz īpašu rezer­vātu Ēnu smailes tuvumā. Pārgājiena laikā aīsi sarī­koja nekārtības, izcēlās kautiņš. Vienam no aīsiem bija nazis, un viņš ievainoja Steku kreisajā delnā.
   Pazaudējis labo roku, Steks acīmredzot bija kļuvis sevišķi jūtīgs pret visu, kas varēja apdraudēt kreiso. Ievainojums bija niecīgs, bet Steku pārņēma neprātīgs niknums. Viņš nošāva iedzimto, tad pavērsa automātu pret pārējiem. Lai < savaldītu Steku, leitnants bija spiests iesist viņam ar rungu pa galvu tā, ka Steks zau­dēja samaņu. Šis incidents nodarīja neizmērojamu ļau­numu mūsu attiecībām ar aīsiem. Es nevarēju paturēt tādu cilvēku savā grupā. Viņam nepieciešama psihiatra uzraudzība. Es viņu atlaidu.
   —   Kur viņš ir tagad? — Kromptons jautāja.
   —  Kāpēc jūs interesējaties par šo vīru? — komandie­ris klaji noprasīja.
   —   Dens Steks ir mans pusbrālis.
   —   Skaidrs. Esmu dzirdējis, ka Steks aizlaidies uz Portņūhārlemu un kādu laiku strādājis dokos. Tur viņš sagājies ar puisi, vārdā Bartons Finčs. Abi ietupināti cietumā par dzeršanu un huligānismu. Tikuši brīvībā, viņi devušies atpakaļ uz Balto Mākoņu kontinenta robežapgabalu. Tagad viņam kopā ar Finču pieder ne­liela bodīte pie Asiņainās deltas.
   Kromptons gurdi paberzēja pieri un jautāja: — Kā tur varētu nokļūt?
   —   Ar kanu laivu, — komandieris paskaidroja. — Pa Lietus lējēju upi jums jāpeld uz leju līdz tās sazaroju­mam. Kreiso atteku sauc par Asiņaino upi. Tā kuģo­jama viscaur līdz pat deltai. Bet es neieteiktu jums doties šai ceļā. Pirmkārt, tas ir ļoti riskanti, otrkārt — nelietderīgi. Stekam jūs tik un tā neko nespēsit līdzēt. Viņš ir dzimis slepkava. Visprātīgākais — atstāt šo puisi pierobežas pilsētiņā, kur viņš nevar nodarīt lielu ļaunumu.
   —  Man jātiek pie viņa, — Kromptons sacīja un pēk­šņi juta, ka viņam izkaltusi rīkle.
   —  Likums to neaizliedz, — komandieris teica, ieplez- dams rokas kā cilvēks, kas līdz galam izpildījis savu pienākumu.
   Itin drīz Kromptons noskaidroja, ka Asiņainā delta ir Venēras kolonistu pats tālākais priekšpostenis. No visām pusēm to ielenca naidīgās grelu un tengtcu cil­tis; ar tām bija noslēgts visai nedrošs miers, kura dēļ bieži vien vajadzēja skatīties caur pirkstiem uz nemitīgo partizānu karu. Šajā apvidū varēja saraust milzu bagā­tības. Iedzimtie nesa uz turieni briljantus un rubīnus krietnas dūres lielumā, maisus ar visretākajām garš­vielām, kokgriezumus vai gravējumus no pazudušās leģendārās pilsētas Elternas. Visus šos dārgumus viņi mainīja pret šautenēm un munīciju, bet saņemtos iero­čus ar lielu entuziasmu izmantoja, lai apšautu vai nu savus tirdzniecības partnerus, vai arī cits citu. Tādē­jādi pie deltas varēja iemantot visu — gan bagātību, gan pēkšņu, gan arī lēnu, mokpilnu nāvi. Asiņainā upe, kas, nesteidzīgi līkumodama, ieplūda šī apgabala vi­dienē, slēpa sevī arī citas briesmas, kurām par upuri parasti krita vismaz puse ceļotāju.
   Kromptons tomēr kategoriski atteicās uzklausīt ve­selā saprāta argumentus. Steks, viņa personības pēdējā trūkstošā sastāvdaļa, vairs nebija tālu. Ceļa mērķis, var teikt, bija jau redzams, un Kromptons bija stingri apņēmies to sasniegt. Viņš nopirka kanu laivu un sa­līga sešus iedzimtos airētājus, sagādāja pārtiku, šaute­nes, munīciju un gatavojās rītausmā atstāt nometni.
   Taču īsi pirms aizbraukšanas sadumpojās Lūmiss.
   To nakti viņi pārlaida nelielā teltī, kuru komandieris bija nodevis Kromptona rīcībā. Kūpošas petrolejas lam­pas gaismā Elisters stūķēja somā patronas, veltīdams šim darbam visu uzmanību un ne par ko citu nelikda­mies ne zinis.
   Pēkšņi Lūmiss sacīja:
   —  Tagad uzklausi'mani. Es atzinu tevi par dominē­jošo personību. Ne reizi es nemēģināju sev pakļaut mūsu kopīgo ķermeni. Kamēr izstaigājām pusi Venē­ras, es visu laiku biju noskaņots moži un palīdzēju arī tev saglabāt možu noskaņojumu. Vai nav taisnība?
   —  Ir, — Kromptons atzina, negribīgi nolikdams pat- ronsomu.
   —   Esmu darījis visu, kas bija manos spēkos, bet nu gan tu prasi par daudz! Es gribu reintegrēties, tikai ne ar maniakālu slepkavu. Un nestāsti man par vienpusī­giem raksturiem. Steks ir slepkava, un es nevēlos ielaisties ar viņu nekādās darīšanās.
   —   Viņš ir daļa no mums, — Kromptons iebilda.
   —   Nu un tad? Ieklausies pats savos vārdos, Krom­pton! Ja nemaldos, no mums trijiem tieši tev ir bijusi visciešākā saskare ar reālo dzīvi. Bet šobrīd tu kā ap­sēsts taisies sūtīt mūs drošā nāvē …
   —  Mēs tiksim cauri sveikā, — Kromptons, ne sevišķi * pārliecināts, iebilda.
   —  Tiksim? — Lūmiss šaubījās. — Vai tad tu nedzir­dēji, ko ļaudis stāsta par Asiņaino upi? Un, pat ja mums izdosies tikt cauri sveikā, ko mēs atradīsim pie deltas? Maniakālu slepkavu! Viņš mūs nobendēs, Krompton!
   Kromptons nezināja, ko atbildēt. Jo reljefāk meklē­jumu gaitā iezīmējās Steka raksturs, jo vairāk tas viņu biedēja un jo asāk viņš izjuta nepieciešamību atrast Steku par katru cenu. Lūmiss nekad nebija īpaši ilgo­jies pēc reintegrācijas, viņu uz to bija pamudinājuši ārēji apstākļi, nevis iekšēja vajadzība. Turpretim Krom­ptons visu mūžu bija kaislīgi vēlējies pārvarēt sava rakstura vienpusību, pilnveidoties, kļūt par normālu cilvēku. Bez Steka tas nebija iespējams. Kopā ar viņu vēl varēja cerēt, kaut arī šī cerība bija ļoti niecīga.
   —   Mēs brauksim, — Kromptons teica.
   —   Elister, es tevi lūdzu! Mēs līdz šim esam tīri labi sapratušies. Mēs lieliski varētu iztikt bez Steka. Brauk­sim atpakaļ uz Marsu vai uz Zemi.
   Kromptons papurināja galvu. Viņš juta, ka domstar­pības ar Lūmisu aizvien vairāk padziļinās, ka plaisas pārvēršas par bezdibeņiem, un paredzēja, ka ar laiku šādi bezdibeņi šķirs viņus it visās jomās. Ja nenotiks reintegrācija, katram vajadzēs iet savu ceļu …
   Bet divām būtnēm vienā ķermenī tas neapšaubāmi nozīmētu ārprātu.
   —   Tu tiešām esi nolēmis doties tālāk? — Lūmiss jau­tāja.
   —   Jā!
   —   Nu tad saturies!
   Ar pēkšņu uzbrukumu Lūmisam izdevās daļēji sa­grābt smadzeņu motoriskos centrus. Vienu mirkli Kromptons bija apdullināts. Taču, juzdams, ka vara iz­slīd viņam no rokām, Elisters tūdaļ devās prettrie­cienā.
   Karadarbība norisa absolūtā klusumā, kūpošas petro­lejas lampas gaismā, kas uz rīta pusi kļuva aizvien bā­lāka. Kaujas lauks bija Kromptona smadzenes. Uzva­rētāja balva — Kromptona ķermenis — trīcēdama gu­lēja uz saliekamās gultas brezenta; pieri klāja lipīgi sviedri, deniņos pulsēja zila dzīsliņa, acis truli blenza uz liesmiņu stikla cilindrā.
   Kromptons bija dominējošā personība, taču viņu māca šaubas, vājināja iekšējs konflikts un vainas ap­ziņa. Lūmiss, lai gan pēc dabas vājāks, toties pārlie­cināts par savu taisnību, atdeva cīņai visus spēkus; viņš pakļāva savai gribai organisma svarīgākās fun­kcijas un bloķēja antivielu plūsmu.
   Divkauja ilga daudzas stundas, un visu laiku dru­dža kratītais Kromptona ķermenis locījās sāpēs. Pirms- ausmas pelēcīgajā mijkrēslī svaru kausi sāka nosvēr­ties par labu Lūmisam. Kromptons mēģināja sakopot spēkus izšķirošajam triecienam, taču izdarīt to vairs nespēja. Viņa ķermenis jau bija bīstami pārkarsis; vēl mazliet, un cīņa būtu zaudējusi jebkuru jēgu, jo strīda objekts pārstātu eksistēt.
   Taču Lūmiss par tādu iespēju nedomāja. Viņš sevi neapgrūtināja ar šaubām un sirdsapziņas pārmetu­miem, bet uzbruka aizvien intensīvāk un drīz pārņēma savā ziņā visus organisma dzīvības centrus.
   Saulei lecot, Lūmiss bija izcīnījis pilnīgu uzvaru.
   Grīļodamies viņš piecēlās kājās, aptaustīja rugājus uz zoda, saberzēja notirpušos pirkstus un palūkojās apkārt. Tagad tas bija viņa ķermenis. Pirmo reizi kopš aizlidošanas no Marsa viņš pasauli redzēja tieši, nevis saņemot caur Kromptona smadzenēm iepriekš izfiltrētu informāciju. Cik patīkami ieelpot pat šo sasmakušo gaisu, just drēbju pieskārienu pie miesas, būt izsalku­šam, būt dzivam\ No pelēku ēnu valstības viņš bija izkļuvis mirdzošu krāsu pasaulē. Brīnišķīgi! Kaut tā būtu vienmēr!
   Nabaga Kromptons …
   —    Nebēdā, veco zēn, — Lūmiss teica. — Tu zini, es to daru arī tevis dēļ.
   Kromptons neatbildēja.
   —    Mēs lidosim atpakaļ uz Marsu, — Lūmiss teica. — Atpakaļ uz Elderbergu. Gan jau pamazām viss no­kārtosies.
   Kromptons vai nu negribēja, vai arī nevarēja atbil­dēt. Tas Lūmisu mazliet uztrauca.
   —   Kur tu esi, Krompton? Kā jūties?
   Nekādas atbildes.
   Saraucis pieri, Lūmiss aizsteidzās uz pulkveža Pren- tisa telti.
   — Esmu pārdomājis: Denu Steku es nemeklēšu, — Lūmiss paziņoja pulkvedim. — Viņš tiešām, šķiet, aiz­gājis pārāk tālu.
   —   Prātīgs lēmums, — komandieris sacīja.
   —   Es gribētu pēc iespējas drīzāk atgriezties uz Marsu.
   Komandieris piekrītoši palocīja galvu.
   —  Visi kosmosa kuģi startē no Portņūhārlemas …
   —   Kā lai tieku uz turieni?
   —   Izdarīt to nebūs viegli, — komandieris viņam pa­skaidroja. — Domāju, ka varēšu jums dot par ceļvedi kādu iedzimto. Vispirms vajadzēs tikt pāri Tompsona kalniem atpakaļ uz U-Berkeru. Šoreiz es ieteiktu marš­rutu pa Deseta ieleju, jo pa Centrālajiem džungļiem pašlaik klaiņo kmiktu ordas, un iepriekš nekad nevar zināt, kas šiem velniem padomā. Ū-Berkeru jūs sasnieg­sit lietus sezonā, tāpēc pikapi uz Depotsvilu diezin vai brauks. Ja paspēsit laikā, varēsit pievienoties sāls ka­ravānai, kas uz turieni dodas caur Nažu aizu pa īsāko ceļu. Ja turpretim nepaspēsit, jums, jādomā, nebūs grūti noteikt pareizo virzienu pēc kompasa, saprotams, ievē­rojot šim apvidum raksturīgās deviācijas. Kad nokļūsit Depotsvilā, lietus gāzīs kā no spaiņiem. Tas ir vien­reizējs skats, es jums teikšu! Ja laimēsies, Depotsvilā noķersit helikopteru uz Ņūsentdenisu un no turienes — uz Austrumu purvu, lai gan, atklāti sakot, zikru dēļ stipri jāšaubās, vai jums tas izdosies. Tādas vētras lid­mašīnām ir ļoti bīstamas. Tāpēc varbūt līdz Austrumu purvam labāk braukt ar riteņtvaikoni un pēc tam — ar preču kuģi uz leju pa Ainlendzī līdz Portņūhārlemai. Cik man zināms, šīs upes dienvidu krastā ir vairākas drošas ostas, kurās var patverties, ja laiks kļūst pavi­sam neciešams. Es personīgi gan dodu priekšroku ce­ļošanai pa zemi vai gaisu. Bet jums, protams, pašam jāizlemj, kādu ceļu izraudzīties …
   —   Pateicos, — Lūmiss neskanīgi teica.
   —   Paziņojiet man savu galīgo lēmumu!
   Lūmiss vēlreiz pateicās komandierim un atgriezās teltī stipri uzbudināts. Viņš domāja par gaidāmo ceļo­jumu pāri kalniem un purviem, garām pirmatnējām apmetnēm un klejojošām mežoņu ordām. Viņš iztēlojās sarežģījumus, kurus visam tam pievienos lieti un draus­mīgās viesuļvētras. Vēl nekad viņa bagātā, viegli iekustināmā fantāzija nebija uzbūrusi tik spilgtas un šausminošas ainas kā tagad, kad viņš iedomājās atceļā draudošās briesmas.
   Nokļūt šeit bija grūti, bet atgriezties būs daudz grū­tāk. Un šoreiz pacietīgais stoiķis Kromptons nepasar­gās viņa jūtīgo estēta dvēseli no visādām dzīves lik­stām. Viņam vajadzēs pašam izturēt vēju un lietu, bada un slāpju, noguruma un baiļu emocionālo slodzi. Vi­ņam būs jāpārtiek no rupjas, negaršīgas barības un jādzer riebīgi smirdošs ūdens. Un viņam vajadzēs veikt neskaitāmus, reizē sarežģītus un apnicīgus pienākumus, kurus Kromptons apguva ar tādām pūlēm, bet viņš pats līdz šim bija pilnīgi ignorējis.
   Visa atbildība gulsies uz viņa pleciem. Viņam būs jāizvēlas maršruts un jāpieņem lēmumi, no kuriem at­karīga tiklab viņa, kā Kromptona dzīvība.
   Vai viņš to spēs? Viņš — tipisks pilsētnieks, augsti civilizētas sabiedrības produkts … Viņa interešu lokā allaž ietilpušas vissmalkākās, delikātākās cilvēku psihes problēmas, nevis dabas untumi un trakojošas stihijas. Dzīvodams cilvēku radītā, mākslīgā vidē — betona alās un pilsētu labirintos —, viņš vienmēr bija vairījies no pirmatnēji skarbās, neaptēstās zemes un debesu pasau­les. Paslēpies aiz neskaitāmām trotuāru, durvju, logu, sienu un griestu barjerām, viņš pat bija sācis šaubīties par šīs gigantiskās, visu samaļošās mašīnas spēku, ko tik pievilcīgi aprakstījuši agrāko laiku rakstnieki un kas vēl šobaltdien piegādā dziesmu un dzejoļu auto­riem lieliskas, tēlainas detaļas. Sauļojoties rāmā Marsa vasaras dienā vai pussnaudā klausoties, kā aiz loga svilpo naksnīgs vējš, Lūmiss pamazām bija nācis pie atziņas, ka cilvēki stipri pārvērtē dabu.
   Bet tagad — tas tiešām ir satriecoši — viņam bija pašam jāņem rokās kuģa stūre un jāstājas pretim da­bas stihijām.
   Lūmiss domāja par to un skaidri iztēlojās savu pē­dējo stundu. Domās viņš jau skatīja to brīdi, kad viņa spēki būs galā un viņš gulēs vētras auru piedārdinātā aizā vai, nodūris galvu, sēdēs lietus straumju pārplū­dinātā purvā. Viņš mēģinās turpināt ceļu, mēģinās at­rast sevī spēkus, par kuriem mēdz teikt, ka tie slēpjo­ties aiz noguruma galējās robežas. Bet šos spēkus viņš neatradīs. Un tad radīsies sajūta, ka viss ir veltīgi, viņš palicis viens un viņam jāpazūd dabas neaptveramajā bezgalībā. Dzīve prasīs pārāk lielu piepūli, pārāk lielu sasprindzinājumu. Viņš, tāpat kā daudzi pirms viņa, atzīs sevi par uzvarētu, padosies, pieplaks pie zemes un gaidīs nāvi…
   Lūmiss pačukstēja:
   —   Krompton? …
   Atbildes nebija.
   —   Krompton! Vai tu mani dzirdi? Es tev atdošu varu. Tikai izvelc mūs no šīs staignās siltumnīcas. Ved mūs atpakaļ uz Zemi. vai Marsu! Krompton, es negribu mirt!
   Atbildes joprojām nebija.
   —   Labi, Krompton, — Lūmiss, nu jau gluži aizsma­cis, čukstēja. — Tu esi uzvarējis. Saņem varu! Dari, ko gribi. Es padodos, viss pieder tev. Tikai, lūdzu, uz­ņemies vadību!
   —  Pateicos, — Kromptons ledaini teica un pārņēma kontroli pār Kromptona ķermeni.
   Desmit minūtes vēlāk viņš paziņoja komandierim savu galīgo lēmumu. Pulkvedis gurdi pašūpoja galvu un nosprieda, ka laikam gan nekad neiemācīsies sa­prast cilvēkus.
   Pēc tam Kromptons iekāpa prāvā vienkocī, kas bija piekrauts ar dažnedažādām precēm. Airētāji uzrāva brašu dziesmu un iestūma laivu upē. Kromptons pagrie­zās un uzmeta pēdējo skatienu Modro nometnes teltīm, kas drīz pazuda aiz upes līkuma.
   Ceļojums pa Asiņaino upi Kromptonam atgādināja ekspedīciju uz vissenāko pagātni. Seši iedzimtie dziļā klusumā saskanīgi cilāja airus, un vienkocis kā ūdens zirneklis slīdēja pa plato, rāmo straumi. Šur tur no krastiem pār upi liecās milzu papardes un, alkaini trī­cēdamas, stiepa laivai pretim garos stublājus. Airētāji, apmainīdamies ar skaļiem brīdinājuma saucieniem, vir­zīja kanu laivu uz straumes vidu, un papardes atkal gurdi sašļuka pusdienas tveicē. Vietām koku zari bija savijušies, izveidodami kaut ko līdzīgu tumšam lapotņu tunelim. Tādās reizēs visi patvērās zem brezenta noju­mes un, kamēr laiva brīvi slīdēja pa straumi, klausī­jās, kā visapkārt, maigi plakšķēdami, krīt koku indīgās sulas pilieni. Taču drīz virs galvas atkal parādījās sta­rojoši baltās debesis, un iedzimtie tūdaļ ķērās pie airiem.
   —   Baismi! — Lūmiss šausminādamies nočukstēja.
   —   Tiešām, — Kromptons piekrita, jo arī viņam ap­kārtne iedvesa stindzinošas šausmas.
   Asiņainā upe nesa viņus uz kontinenta vidieni. Nak­tīs, pietauvojušies straumes vidū pie kāda akmens, viņi dzirdēja naidīgo aīsu kaujas saucienus. Reiz divi aīsu vienkoči sāka dzīties viņiem pakaļ. Kromptona airētāji sarāva, cik jaudas, un viņu kanu laiva strauji aizslī­dēja uz priekšu. Ienaidnieki stūrgalvīgi sekoja viņiem.
   Kromptons pielādēja šauteni. Bet viņa airētāji, baiļu mudināti, vēl niknāk iegūla airos, un drīz vajātāji at­palika upes līkumā.
   Visi uzelpoja, taču prieks nebija ilgstošs. Kādā šaurā vietā viņus sagaidīja bultu krusa no abiem krastiem. Viens airētājs smagi atkrita uz borta: viņa ķermenī bija ieurbušās četras bultas. Pārējie vēlreiz sarāva, cik jaudas, un jau pēc brītiņa kļuva ienaidniekiem neaiz­sniedzami.
   Aīsa līķi pārmeta pār bortu, un izsalkušie upes iemīt­nieki nekavējoties uzklupa ēsmai. Pēc tam milzīgs bru­ņām klāts nezvērs ar krabja spīlēm ilgi sekoja laivai, ik pa brīdim paceldams virs ūdens savu apaļo galvu un pacietīgi gaidīdams nākamo upuri. Pat šauteņu lo­des nespēja aizdzīt briesmoni; tā klātbūtne mocīja Kromptonu kā lietuvēns.
   Briesmonis dabūja vēlreiz pamieloties, kad divi airē­tāji nomira, acīmredzot saindējušies ar pelēcīgā pelē­juma sēnītēm, kas ibija ielavījušās laivā pa viņu airiem. Krabjveida nezvērs abus mierīgi aprija un gaidīja tā­lāk. Bet šī upes dievība savā ziņā noderēja ekspedīci­jai arī par aizsegu. Naidnieku bars, kas bija sācis viņus vajāt, ieraudzījis nezvēru, sacēla neiedomājamu brēku un steigšus metās atpakaļ džungļos.
   Briesmonis viņiem «ekoja pēdējās simts jūdzes — līdz pat ceļa galam. Kad viņi beidzot piebrauca pie ap­sūnojušas kuģu piestātnes upes krastā, tas apstājās, brīdi sērīgi nolūkojās uz ceļiniekiem, tad pagriezās un aizpeldēja atpakaļ pa upi.
   Airētāji pievilka laivu pie pussagruvušās piestātnes. Kromptons uzrāpās uz tās un ieraudzīja ar sarkanu krāsu notrieptu dēļa galu. Apgriezis to uz otru pusi, viņš izlasīja uzrakstu: «Asiņainā delta. 92. apmetne.»
   Tālāk pletās vienīgi džungļi. Viņi bija sasnieguši Dena Steka pēdējo patvērumu.
   Šaura, aizaugusi taciņa veda no krastmalas uz izcir­tumu džungļos. Tur skatienam atklājās kaut kas līdzīgs spoku pilsētai. Putekļainajā ielā neredzēja nevienu dzīvu radību, zemo, nekrāsoto māju logos neparādījās neviena seja. Pilsētiņa klusi suta baltajā pusdienas tveicē. Kromptons nedzirdēja ne skaņas, atskaitot paša soļu švīkoņu sakaltušajos dubļos.
   —  šī ainava man diez kā nepatīk, — Lūmiss sacīja.
   Kromptons lēni gāja pa pilsētiņas vienīgo ielu. Lūk,
   virkne noliktavu, uz kuru sienām ar ķeburainiem bur­tiem uzvilkti īpašnieku uzvārdi. Mazliet tālāk — gluži tukšs bārs; tā durvis iekārtas tikai vienā eņģē, ar mos­kītu tīkliem aizsegtie logi izsisti. Pagājis garām trim tukšiem veikaliem, viņš pamanīja ceturto, kuram bija izkārtne ar uzrakstu: «Steks & Finčs. Dažādas preces».
   Kromptons iegāja veikalā. Uz grīdas gulēja kārtīgi sakrauti preču saiņi, vēl vairāk preču karājās pie spā­rēm. Veikalā nebija neviena cilvēka.
   —       Vai te kāds ir? — Kromptons skaļi jautāja un, nesaņēmis atbildi, izgāja ārā.
   Pilsētiņas pašā galā viņš ieraudzīja masīvu, klētij līdzīgu ēku. Tās priekšā uz ķebļa sēdēja tumši iededzis ūsains vīrs, kuram varēja būt ap piecdesmit gadu. Aiz jostas viņam bija aizbāzts revolveris. Ķeblis, uz kura viņš sēdēja, balstījās pret ēkas sienu, un šķita, ka sēdē­tājs ir pa pusei iesnaudies.
   —   Dens Steks? — Kromptons jautāja.
   —   Tur, iekšā, — nepazīstamais atrūca.
   Kromptons paspēra soli uz durvju pusi. Ūsainis sa­kustējās, un revolveris pēkšņi atradās viņa rokā.
   —   Prom no durvīm!
   —   Kāpēc? Kas noticis?
   —       Jūs gribat teikt, ka nekā nezināt? — ūsainis jau­tāja.
   —   Nē! Kas jūs tāds esat?
   —       Esmu Eds Tailers, šerifs. Mani ievēlējuši Asiņai­nās deltas pilsoņi un šajā amatā apstiprinājis Modro komandieris. Steks apcietināts. Un šis te ir viņa cie­tums, vismaz pagaidām.
   —   Cik ilgi viņam būs šeit jātup?
   —   Pāris stundu, ne vairāk.
   —   Vai es varētu ar viņu parunāt?
   —   Nē… ē.
   —       Vai varēšu parunāt, kad viņš būs ticis ārā no šejienes?
   —       Protams, — Tailers teica, — bet es šaubos, vai viņš jums atbildēs.
   —   Kāpēc?
   Šerifs greizi pasmīnēja.
   —       Steks pavadīs cietumā tikai dažas stundas. Pēc pusdienas mēs viņu no turienes izvedīsim, uzmetīsim cilpu kaklā un pakārsim pēc visiem noteikumiem. Kad šis darbiņš būs izdarīts, varēsit runāt, cik patīk. Bet, kā jau teicu, es stipri šaubos, vai viņš jums atbildēs.
   Kromptons bija pārāk noguris, lai izjustu visu šī trie­ciena spēku. Viņš jautāja:
   —   Ko tad īsti Steks pastrādājis?
   —   Slepkavību.
   —   Nositis kādu iedzimto?
   —       Ne velna, — Tailers viebdamies atbildēja. — Kurš gan uztrauktos tāda nieka dēļ? Steks nogalinājis cil­vēku — Bartonu Finču. Savu kompanjonu. Finčs pa­gaidām vēl ir dzīvs, bet drīz noliks karoti. Vecais dak­teris domā, ka līdz vakaram viss būšot cauri, un tā jau ir slepkavība. Steku tiesāja zvērinātie, tādi paši pilsoņi kā viņš, un atzina par vainīgu Bartona Finča no­slepkavošanā. Bez tam viņš Billijam Ridbernam pār­lauza kāju un Elijam Telbotam — divas ribas, izdemo­lēja Moriartija bāru un vispār sarīkoja pilsētā traci. Tiesnesis — tas esmu es — piesprieda viņam nāves sodu pakarot, un mēs to izpildīsim, cik vien ātri iespē­jams. Tas nozīmē — šo pēcpusdienu, kad puiši būs atgriezušies no jaunā dambja, kur viņi pašlaik strādā.
   —   Kad Steku tiesāja? — Kromptons painteresējās.
   —   Šorīt.
   —   Un kad notika slepkavība?
   —   Kādas trīs stundas agrāk.
   —   Ātri gan jūs strādājat, — Kromptons piezīmēja.
   —       Mēs šeit, Asiņainajā deltā, laiku veltīgi nešķie­žam, — Tailers ne bez lepnuma atteica.
   —       Man ari tā liekas. Jūs pat uzraujat cilvēku pie karātavām, pirms viņa upuris ir nomiris.
   —        Kā jau teicu, Finča stundas ir skaitītas. — Tai­lers piemiedza- acis, un viņa skatiens kļuva dzeļošs. — Vispār, svešiniek, es jūs brīdinu: labāk nejaucieties Asiņainās deltas tieslietās, citādi jums var klāties plāni… Mums nav vajadzīgi nekādi pārgudri advo­kātu triki, lai atšķirtu, kur taisnība un kur netaisnība.
   Lūmiss uzstājīgi čukstēja Kromptonam:
   —        Liecies mierā! Laidīsimies ātrāk prom no šejie­nes 1
   Taču Kromptons izlikās neko nedzirdam. Viņš sacīja šerifam:
   —   Mister Tailer, Dens Steks ir mans pusbrālis.
   —   Jo ļaunāk jums, — Tailers teica.
   —       Man tiešām nepieciešams ar viņu parunāt. Kaut piecas minūtes. Lai nodotu mātes pēdējo sveicienu.
   —   Nekas neiznāks.
   Kromptons parakņājās kabatā un izvilka saburzītu naudas zīmju žūksni.
   —   Tikai divas minūtes!
   —   Labi. Varbūt… Nolādēts!
   Sekodams Tailera skatienam, Kromptons ieraudzīja pa putekļaino ielu strauji tuvojamies ļaužu baru.
   —        Puiši nāk, — Tailers iesaucās. — Tagad es jums vairs nevarētu līdzēt, pat ja gribētu … Bet manis pēc, ja vēlaties, varat būt klāt pie kāršanas.
   Kromptons atkāpās, dodams nācējiem ceļu. Viņu bija vismaz pussimts, un tālumā parādījās vēl citi. Lielāko tiesu tie bija stalti, plecīgi vīri ar skarbām, vēju appūs­tām sejām — tādi, ar kuriem nav ieteicams dzīt jokus, turklāt gandrīz katram pie sāniem bija ierocis. Viņi pārmija dažus vārdus ar šerifu.
   —   Nedari muļķības, — Lūmiss brīdināja.
   —       Te es diemžēl neko nevaru darīt, — Kromptons skumji atbildēja.
   Šerifs Tailers atvēra klēts durvis. Bariņš vīru iegāja pa tām un pēc brītiņa iznāca, stiepjot kādu sev līdzi. Kromptons pat nedabūja šo cilvēku redzēt, jo pūlis tū­daļ ielenca apcietināto no visām pusēm.
   Kromptons sekoja pūlim, kas vilka ieslodzīto uz pil­sētiņas otru malu, kur pār milzīga koka zaru jau bija pārmesta virve ar cilpu galā.
   —   Zarā viņu! — pūlis rēca.
   —       Puiši! — Dena Steka balss bija tikko dzirdama. — Ļaujiet pateikt…
   —       Pie joda, — kāds no pūļa sauca. — Pakārt viņu, un cauri!
   —   Dodiet pēdējo vārdu! — Steks izmisis brēca.
   Gluži negaidīti šerifs atbalstīja viņa lūgumu.
   —       Puiši, ļaujiet viņam runāt. Pirms nāves katram uz to ir tiesības. Klāj vaļā, Stek, tikai nevelc garumā.
   Uzmetuši Stekam kaklā cilpu, viņi uzcēla Denu uz furgona, un vismaz ducis roku satvēra virves otru galu.
   Beidzot ari Kromptons viņu ieraudzīja. Kā apmāts Elis­ters skatījās uz šo ilgi meklēto savas personības sa­stāvdaļu.
   Dens Steks bija masīvs, liela auguma vīrs. Viņa stū­rainās sejas asie un reizē smagnējie vaibsti liecināja par kaislībām un naidu, bailēm un varmācību, slepe­niem netikumiem un slēptu nožēlu. Viņam bija plaši ieplestas nāsis, biezas lūpas, spēcīgi zobi un šauras, nodevīgas acis. Cieti, melni mati stūrgalvīgi krita uz sakarsušo pieri, un tumši bārdas rugāji klāja kaisto­šos vaigus. Steka izskats precīzi atbilda viņa stereoti­pam. Steks bija holēriķis; šo temperamentu, kas atvasi­nāts no pirmelementa Gaisa, rada pārmērīgs daudzums karstas, dzeltenas žults, kura liek cilvēkam ātri iekaist dusmās, reizē laupot tam saprātu.
   Steks lūkojās pāri pūlim līdz baltkvēlei nokaitētajās debesis. Tad viņš lēni nolieca galvu un bronzas protēze uz viņa labās rokas stumbeņa ugunīgi iedzirkstījās die­nas žilbinošajā baltumā.
   —  Puiši, — sacīja Steks, — savā mūžā esmu nodarī­jis daudz ļauna.
   —   Un to tu stāsti mums? — kāds skaļi iesaucās.
   —   Esmu bijis melis un krāpnieks, — Steks kliedza.
   —   Es iesitu meitenei, kuru mīlēju, iesitu pamatīgi, gri­bēdams viņu sāpināt. Es apzagu savus mīļos vecākus. Bez vajadzības izlēju šīs planētas nelaimīgo aborigēnu asinis. Puiši, esmu dzīvojis slikti!
   Pūlis ņirgājās par sentimentālo runu.
   —   Bet es gribu, lai jūs zinātu, — Steks auroja,
   —   gribu, lai jūs zinātu, ka esmu cīnījies ar savu grē­cīgo dabu un centies to pieveikt. Es cīkstējos ar veco velnu, kas mīt manā dvēselē, cīkstējos kā vīrs, nežēlo­dams spēkus. Es pievienojos Modrajiem un divus gadus biju goda vīrs, ne sliktāks par jebkuru citu. Tad ār­prāts atkal pievārēja mani un es nogalināju.
   —  Vai tu esi beidzis? — šerifs jautāja.
   —       Bet es gribu, lai jūs zinātu… — Steka auri pār­vērtās kaucienos, un viņa asinīm pielijušās acis gan­drīz vai izsprāga no dobumiem. — Atzīstos, ka esmu nodarījis daudz ļauna, atzīstos visā pilnībā un bez jeb­kādas piespiešanas. Bet, puiši, es nenogalināju Bartonu Finču!
   —       Labs ir, — šerifs teica. — Ja esi galā, ķersimies pie lietas.
   Steks iekaucās vēl spalgāk:
   —       Uzklausiet mani! Finčs bija mans draugs, mans vienīgais draugs visā pasaulē! Es gribēju viņam palī­dzēt, es tikai mazliet sakratīju viņu, lai atjēdzas… Kad viņš tomēr neatjēdzās, es laikam pazaudēju galvu, izdemolēju Moriartija bāru un iekaustīju dažus puišus. Bet dieva priekšā es zvēru, ka neesmu Finčam darījis pāri!
   —   Vai tu beidzot esi galā? — šerifs vaicāja.
   Steks atvēra muti, atkal aizvēra to un pamāja ar galvu.
   —   Kārtībā, zēni, — šerifs teica. — Sāksim.
   Vīri iekustināja furgonu, uz kura stāvēja notiesātais. Sajā brīdī Steks, kura seja pauda bezgalīgu izmisumu, ieraudzīja pūlī Kromptonu.
   Un pazina viņu.
   Lūmiss ātri nobēra:
   —       Lūdzu, nepārsteidzies, neņem pie sirds, nedari nekā, netici viņam, atceries, kā viņu raksturoja citi, pa­domā par visu viņa biogrāfiju, viņš mūs pazudinās, sa­šķaidīs drumslās. Viņš dominēs, viņš ir stiprs, viņš ir slepkava, viņš ir pats nelabais.
   Tai pašā mirklī Kromptonam iešāvās prātā, kā dok­tors Beringers bija novērtējis viņa izredzes.
   «Jebkurš mēģinājums reintegrēties tev nozīmēs ār­prātu vai kaut ko vēl ļaunāku ..
   — Viņš ir pilnīgi samaitāts, — Lūmiss bubināja, — jauns, nekam nederīgs, absolūti neglābjams!
   Bet Steks bija daļa no Kromptona! Arī viņš ilgojās pēc pilnveidošanās, bija cīnījies, lai iegūtu varu pār sevi, cietis neveiksmi un cīnījās atkal. Steks nebija absolūti neglābjams, katrā ziņā viņš nebija neglābja­māks par pašu Kromptonu vai Lūmisu.
   Bet vai Steks teica taisnību? Varbūt šī kaislīgā runa bija mēģinājums pēdējā brīdī iežēlināt klausītājus un tādējādi panākt sprieduma atcelšanu?
   Nē, Stekam jātic! Viņam jādod vēl viena iespēja, jā­palīdz …
   Tiklīdz furgons sakustējās, Steks cieši palūkojās Kromptonam acīm. Jautājums bija izlemts, un Krom­ptons ielaida Steku sevī.
   Pūlis ierēcās, kad Steka ķermenis nokrita no furgona malas, dažas sekundes raustījās drausmīgos krampjos, tad palika nekustīgi karājamies nostieptās virves galā. Elisters sagrīļojās no trieciena, kuru bija dabūjis, uz­ņemdams sevī Steka personību.
   Mirkli vēlāk viņš zaudēja samaņu.
   Kromptons kaut cik atguvas uz saliekamas gultas mazā, vāji apgaismotā istabiņā.
   —       Nu, kā? Vai esat atkal uz pekām? — kāds jautāja. Elisters pazina runātāju — tas bija šerifs Tailers.
   —  Jā, viss kārtībā, — Kromptons automātiski teica.
   —   Es saprotu, šī procedūra nevar nesatriekt tādu civilizētu cilvēku kā jūs. Cerams, tagad jūs kādu brīdi varēsit iztikt bez manis?
   —   Noteikti, — Kromptons vienaldzīgi atbildēja.
   —   Labs ir. Mani gaida darbs. Pēc pāris stundām nākšu jūs atkal apraudzīt.
   Tailers aizgāja. Kromptons pamēģināja tikt skaid­rībā ar sevi.
   Integrācija … Saplūšana … Pilnība … Vai viņš to sasniedzis, gulēdams dziedinošajā nesamaņā? Krom­ptons piesardzīgi sāka pārbaudīt savu apziņu.
   Viņš tur atrada Lūmisu, kas izmisīgi vaimanāja un, drausmīgi iebiedēts, kaut ko šļupstēja par Oranžo tuk­snesi, ekskursiju uz Briljantu kalniem, par sieviešu bur­vību, greznību, jūtām un daili.
   Turpat bija arī Steks, masīvs un nekustīgs, ar citiem komponentiem nesavienojies.
   Kromptons aprunājās ar Steku, nolasīja viņa domas un saprata, ka savā pēdējā runā Steks bijis līdz galam godīgs. Viņš tiešām no visas sirds tiecās pēc pilnveido­šanās, paškontroles un savaldības.
   Un tikpat skaidri Kromptons saprata, ka Steks abso­lūti nav spējīgs pilnveidoties, iegūt paškontroli un sa­valdību. Pat tagad, par spīti visām pūlēm, Steks kais­līgi alka pēc atriebības. Viņa domas mežonīgi dārdēja, veidojot krasu pretstatu Lūmisa gaudulīgajiem šļup­stiem. Viņa apziņā virmoja diži sapņi par atriebību, neprātīgi visas Venēras iekarošanas plāni. Kaut ko iz­darīt ar šiem nolāpītajiem aborigēniem, noslaucīt viņus no planētas virsas, atbrīvot vietu Zemes cilvēkiem! Saplosīt gabalu gabalos nolādēto Taileru! Apšaut ar ložmetēju visus pilsētas iedzīvotājus un tad paziņot, ka to izdarījuši iedzimtie! Savākt vienkopus uzticamus vī­rus, radīt privātu armiju, kas sastāvētu vienīgi no STEKA pielūdzējiem, ieviest dzelzs disciplīnu — ne­kāda vājuma, nekādu svārstību! Pārgriezt rīkles Mod­rajiem, un tad neviens vairs nekavēs viņu iekarot, slep­kavot, atriebties, trakot un terorizēt!
   Atvairīdams triecienus no divām pusēm, Kromptons mēģināja saglabāt līdzsvaru, pakļaut sev Steka un Lūmisa personības. Viņš izmisīgi cīnījās, lai šīs sa­stāvdaļas sakausētu vienā stabilā individā. Taču šizoīdi izmisīgi pretojās, nevēlēdamies atteikties no savas pat­stāvības. Šķelšanās līnijas padziļinājās, iezīmējās aiz­vien jaunas un jaunas nesamierināmas pretrunas; Kromptons juta, ka viņa paša iekšējā stabilitāte un veselais saprāts ir nopietni apdraudēti.
   Pēkšņi Denam Stekam, kas neatlaidīgi, kaut arī vel­tīgi, centās pārveidot sevi, uznāca apgaismības mir­klis.
   —   Man ļoti žēl, — viņš teica, — bet es jums nevaru līdzēt. Mums vajadzīgs ceturtais.
   —   Kāds ceturtais?
   —   Es mēģināju, — Steks gaudās. — Es gribēju labo­ties! Bet manī visa kā bija par daudz: par daudz pret­runu, par daudz karsta un auksta, cēla un zemiska. Domāju, ka varēšu izārstēties pats. Tāpēc nolēmu sa­šķelties.
   —   Ko?
   —   Vai tad jūs mani nedzirdat? — Steks jautaja. — Arī es taču biju šizofrēniķis. Apslēpts. Tas noskaid­rojās tikai šeit, uz Venēras. Kad atgriezos Portņūhār- lemā, sadabūju vēl vienu Dirjēra ķermeni un sašķē- los… Domāju, man būs vieglāk tikt galā ar sevi, ja būšu kļuvis vienkāršāks. Bet es kļūdījos.
   —   Tātad mums ir vēl viena sastāvdaļa? — Krom­ptons iekliedzās. — Protams, bez viņa mēs nevaram reintegrēties! Kas viņš tāds, kur viņš atrodas?
   —       Es centos, — Steks gaudās. — Kā es centos! Mēs abi bijām kā brāļi, viņš un es. Domāju, ka varēšu no viņa daudz ko mācīties, viņš bija tik kluss un mierīgs, tik pacietīgs un tik labs! Un es mācījos! Bet tad viņš sāka uzdot…
   —   Kas viņš tāds bija? — Kromptons vaicāja.
   —   Es gribēju viņam palīdzēt, gribēju šīs muļķības izdzīt viņam no galvas. Bet viņa veselība strauji pa­sliktinājās, viņš vairs negribēja dzīvot. Man zuda pē­dējā cerība; prāta aptumsumā es viņu pamatīgi sapu­rināju un izdemolēju Moriartija bāru. Bet es nenogali­nāju Bartonu Finču! Viņš pats negribēja vairs dzīvot!
   —   Tātad pēdējā trūkstošā sastāvdaļa ir Finčs?
   —   Jā! Jums jāiet pie Finča, kamēr viņš vēl nav lab­prātīgi šķīries no dzīves, un jāmēģina viņu ievilkt sevī. Tur, bodes mazajā dibenistabā … Derētu pasteigties …
   Steks atkal ļāvās sapņiem par asiņainām slepkavī­bām, bet Lūmiss sāka kaut ko šļupstēt par zilajām Ksanādu alām.
   Ar milzīgu piepūli Kromptons uzslēja Kromptona ķermeni kājās un aizvilka līdz durvīm. Ielas otrā galā viņš ieraudzīja Steka veikalu. «Ātrāk uz turieni!» Kromptons sev pavēlēja un izklumburoja uz ielas.
   Viņš nosoļoja miljonu jūdžu. Tūkstoš gadus viņš rāpās kalnos, šķērsoja "upes, tuksnešus, purvus, no­kāpa alās, kas veda uz Zemes centru, un iznira okeā­nos, pa kuriem aizpeldēja līdz pašiem attālākajiem krastiem. Šī neiedomājami garā ceļojuma beigās viņš sasniedza Dena Steka un Bartona Finča veikalu.
   Dibenistabā uz kušetes, apsedzies līdz zodam, gulēja Finčs — Kromptona pēdējā cerība. Paskatījies uz viņu, Elisters tūdaļ saprata, cik bezcerīgi bijuši visi meklē­jumi.
   Finčs gulēja klusi, ar plaši ieplestām acīm stingi lūkodamies tukšumā. Pasaule viņam vairs neeksistēja, un arī viņš pasaulei, šķiet, vairs nebija aizsniedzams. Kromptons redzēja apaļu, baltu, neizteiksmīgu idiota ģīmi. Plakanie Būdas vaibsti likās sastinguši necilvē­cīgā mierā un vienaldzībā; šis vīrs neko negaidīja un nevēlējās. Tieva siekalu strūkliņa tecēja no viņa lūpām, sirds pukstēja reti un neregulāri. Šis dzīvei vismazāk piemērotais no Kromptona šizoīdiem iemiesoja sevī ar pirmelementu Zemi saistīto flegmātisko temperamentu, kas cilvēku dara vienaldzīgu un pasīvu.
   Kromptons atvairīja draudošo ārprāta lēkmi un pie­rāpoja pie Finča gultas. Viņš lūkojās idiotam acīs un sakopoja beidzamos spēkus, lai piespiestu Finču redzēt, pazīt, reintegrēties.
   Finčs neredzēja nekā.
   Kromptons bija cietis neveiksmi. Viņš ļāva savam no­gurušajam, pārpūlētajam ķermenim nokrist blakus idiota gultai un bezspēcīgi vēroja, kā smadzenēs ar­vien straujāk sagriežas neprāta virpuļi.
   Šajā brīdī neremdināmi uzņēmīgais, ar sevi mūžam neapmierinātais Steks kārtējo reizi atbrīvojās no asi­ņaino murgu varas. Tas uzmundrināja Kromptonu., un viņi abi vēlreiz pacentās ietekmēt Finču. Arī Lūmiss at­rada sevī spēkus, par kuriem mēdz teikt, ka tie slēpjo­ties aiz noguruma galējās robežas, un pievienojās kopī­gajiem pūliņiem.
   Visi trīs nenovērsa no idiota acis. Un Finčs, kuru bija pamodinājušas viņa personības trīs ceturtdaļas, kas neatvairāmi tiecās pēc veselā, sasparojās. Viņa sejā uz mirkli pavīdēja izpratne. Viņš pazina.
   Un piekrita reintegrācijai.
   Kromptons juta, ka Finča īpašības — bezgalīgs miers un iecietība — pārplūdina viņu. Četri temperamenti, kas sakņojas Zemē, Gaisā, Ugunī un Ūdenī, bija apvie­nojušies. Un pilnīga saplūšana beidzot kļuva iespē­jama.
   Bet kas tad tas? Kas notiek? Kāds spēks gūst virs­roku, noslaucīdams visu no ceļa?
   Griezīgi iekliedzies, Kromptons ar nagiem mēģināja pārplēst sev rīkli. Vēl mazliet, un tas viņam būtu izde­vies. Taču tieši šajā mirklī viņš zaudēja samaņu un no­gāzās uz grīdas blakus Finčam.
   Pēc kāda laika gulošais atvēra acis, nožāvājās, tīk­smi izstaipījās, ar neizsakāmu baudu ieelpoja gaisu un guva no apkārtējās vides pirmos krāsainos iespaidus. Viņš bija apmierināts ar sevi un nosprieda, ka pasaulē vēl ir darbi, kas jāpaveic, mīla, kas jāsastop, un vesela dzīve, kas jānodzīvo.
   Ķermenis, kas agrāk bija piederējis Elisteram Krom­ptonam un kurā uz laiku bija atraduši patvērumu Ed­gars Lūmiss, Dens Steks un Bartons Finčs, piecēlās. Kļuva skaidrs, ka ir nobriedusi nepieciešamība atrast šim cilvēkam jaunu vārdu.

   Edselam gribējās kādu nosist. Jau trīs nedējas viņš kopā ar Parku un Faksonu strādāja šajā nāves tuk­snesī. Viņi izrakņāja kurgānu pēc kurgāna un, neko ne­atraduši, gāja tālāk. Marsa īsā vasara tuyojās beigām. Aukstums arvien stiprāk koda kaulos, un Edsela nervi, kas arī labākos laikos nebija diezcik izturīgi, dienu no dienas saspringa aizvien vairāk. Tikai strupiķis Fak- sons likās noskaņots optimistiski — viņš joprojām sap­ņoja par kaudzi naudas, ko viņi sarausis, tiklīdz būs iz­devies atrast ieročus. Trešais kompanjons — Parks — kā robots vilkās abiem nopakaļ, neteikdams ne vārda, ja viņu neuzrunāja.
   Edsels juta, ka jebkuru mirkli ir gatavs eksplodēt. Viņi atraka vēl vienu kurgānu; arī tajā no pazuduša­jiem marsiešu ieročiem nebija ne vēsts. Rietumos saule bolīja savu nespodro aci. Tumši violetajās debesīs mir­goja zvaigznes. Vakara vēsums spraucās caur skafan­dra siltumizolāciju, stindzinādams locītavas un mus­kuļus.
   Pēkšņi Edselu pārņēma nevaldāma vēlēšanās nosist Parku. Šo mazrunīgo vīru viņš nevarēja ciest-jau no paša sākuma — no tā brīža, kad uz Zemes viņi bija kļuvuši par kompanjoniem. Jā, viņš ienīda Parku! Ienīda pat vairāk, nekā nicināja Faksonu.
   Edsels apstājās.
   —  Vai tu zini, kādā virzienā mums jāiet? — viņš jautāja draudīgi zemā balsī.
   Parks paraustīja plecus. Viņa bālajā, kalsnajā sejā neatspoguļojās nekādas emocijas.
   —  Uz kurieni mēs ejam, es tev jautāju! — Edsels at­kārtoja.
   Parks vēlreiz paraustīja plecus.
   «Tūlīt ietriekšu viņam lodi pierē,» Edsels nolēma un izstiepa roku pēc pistoles.
   —   Pagaidi, Edsel! — Faksons lūdza, nostādamies starp abiem. — Pacieties vēl mazliet! Apdomā, cik daudz naudas mēs sarausīsim, ja ieročus izdosies at­rast! — No šīs perspektīvas resnīša acis iegailējās. — Tie ir tepat netālu, Edsel. Varbūt jau nākamajā kur­gānā.
   Edsels svārstījās.
   Būtu viņš tur, uz Zemes, zinājis, kas no visa tā iz­nāks! Bet toreiz viss šķita pārlieku vienkārši. Viņam bija rakstu tīstoklis un tīstoklī… ziņas par to, kur at­rodas marsiešu leģendāro ieroču noliktava. Parks prata lasīt marsiešu rakstus; Faksons deva naudu ekspedīci­jai. Edsels domāja, ka viņiem tikai jānolaižas uz Marsa un jānoiet daži soļi līdz tai vietai, kur ieroči paslēpti.
   Pirms tam Edsels ne reizi nebija atstājis Zemi. Viņš neparedzēja, ka ekspedīcija ieilgs, ka vajadzēs salt le­dainā vējā, dzīvot pusbadā, pārtiekot no bezgaršīgiem koncentrātiem, un paciest mūžīgos reiboņus, kurus, par spīti speciālajiem respiratoriem, izraisa ārkārtīgi reti­nātais gaiss, kas tikpat kā nesatur skābekli. Toreiz viņš nedomāja arī par nemitīgajām, trulajām muskuļu sā­pēm, kas nomoka cilvēkus, kuriem visu laiku jālaužas caur biezajiem Marsa brikšņiem. Viņš domāja tikai par to, kādu cenu piedāvās valdība, jebkura valdība, par šiem leģendārajiem ieročiem.
   — Lūdzu piedošanu, — Edsels atjēdzies teica, — šī vieta man krīt uz nerviem. Atvaino, Park, manu nesa­valdību. Lūdzu, ved mūs tālāk! •
   Parks klusēdams palocīja galvu un devās uz priekšu. Faksons atviegloti nopūtās un sekoja Parkam.
   «Galu galā,» Edsels nosprieda, «nošaut viņus es varu jebkurā brīdī.»
   Kurgānu viņi atrada vakarā, tieši tad, kad Edsela pacietība draudēja kārtējo reizi izsīkt. Dīvainā masīvā celtne izskatījās uz mata, kā bija aprakstīts tīstoklī. Uz metāla sienām bija nogulsnējusies bieza putekļu kārta, durvis izrādījās cieši noslēgtas.
   — Vienu mirkli, tūlīt es tās izgāzīšu, — Edsels, iz­vilkdams pistoli, iesaucās.
   Parks atbīdīja viņu sānis, pagrieza tikko manāmu ripuļi, un durvis atvērās.
   Viņi iegāja milzīgā zālē, kur, sakrauti blāķos, gulēja marsiešu leģendārie ieroči — senas civilizācijas pēdē­jās atliekas. Viņu priekšā laistījās dārgumi, kurus ne­viens vairs necerēja atrast. Kopš cilvēki bija spēruši pirmos soļus uz Marsa, zinātnieki rūpīgi pētīja pilsētu
   drupas. Planētas līdzenumos izraka ne vien sagruvu­šas ēkas, bet arī salauztas mašīnas, rīkus un aparātus. Viss norādīja uz titānisku civilizāciju, kas apsteigusi cilvēci par gadu tūkstošiem. Cik izdevās noprast pēc at­šifrētajām rakstu zīmēm, uz Marsa plosījušies draus­mīgi kari. Tiesa, dokumentos nekas nebija teikts par marsiešu bojāeju, tomēr nevarēja būt šaubu, ka jau daudzus tūkstošus gadu uz šīs planētas nav saprātīgu būtņu un nav pat dzīvnieku.
   Likās, ka marsieši aiziedami savus ieročus paņēmuši līdzi.
   Edsels zināja: šie ieroči ir dārgāki par tīru rādiju, tiem līdzvērtīgu nebija visā pasaulē.
   Uzmetis dārgumiem kārīgu skatienu, Edsels satvēra pirmo rīku, kas pagadījās pie rokas. Spožais priekš­mets atgādināja četrdesmit piektā kalibra pistoli, taču bija krietni lielāks.
   —   Nešauj! — Faksons iekliedzās, tikko Edsels bija sācis tēmēt. — Var notikt sprādziens vai kaut kas vēl ļaunāks. Ar šiem krāmiem lai noņemas speciālisti! Pro­tams, tikai pēc tam, kad būsim iekasējuši naudiņu …
   Edsels nospieda mēlīti. Krūms, kas auga vismaz simt pēdas no durvīm, pazuda spilgti sarkanā uzliesmo­jumā.
   —  Nav peļami, — viņš piezīmēja, nolika ieroci atpa­kaļ un paņēma citu.
   —   Pietiek! Dieva dēļ…. — Faksons lūdzās. — Iz­mēģināt ieročus šeit, uz vietas, ir vistīrākais neprāts. Var izraisīt kodolreakciju vai kaut ko līdzīgu.
   —  Aizveries! — Edsels norūca, aplūkodams otrās pistoles sprūdu.
   —   Lūdzu, nešauj vairs! — Faksons, atbalstu meklē­dams, paskatījās uz Parku. Bet tas joprojām klusēja, ar acīm modri sekodams katrai Edsela kustībai.
   —   Viens no dzelžiem, kas te samesti, laikam taču ir iznīcinājis visu marsiešu rasi, — Faksons turpināja.
   —  Un tu atkal gribi ievārīt putru …
   Edsels izšāva vēlreiz un ar neslēptu patiku vēroja, kā tālumā uzliesmo tuksneša smiltis.
   —   Tā tik ir manta! — viņš jūsmoja, izvilkdams no blāķa priekšmetu, kas atgādināja garu zizli.
   Aukstumu Edsels vairs nejuta. Viņš rotaļājās ar spo­žajām mantiņām, un viņa noskaņojums kļuva arvien labāks.
   —   Laiks posties ceļā, — sacīja Faksons, virzīdamies tuvāk durvīm.
   —    Posties? Uz kurieni? — Edsels lēni vaicāja un pa­cēla zibošo rīku, kura izliektais spals ērti gulēja plauk­stā.
   —   Atpakaļ uz kosmodromu, — Faksons atbildēja,
   —   uz mājām, lai pārdotu visu šo bruņojumu, kā bija norunāts. Es nešaubos, ka mēs varēsim pieprasīt jeb­kuru cenu. Par tādiem ieročiem ikviena valdība būs ar mieru samaksāt miljonus.
   —   Mani plāni ir mainījušies, — Edsels domīgi no­vilka un pašķielēja uz Parku.
   Trešais kompanjons mierīgi staigāja starp ieroču grē­dām un, šķiet, pat netaisījās kaut ko aiztikt.
   —    Paklau, puisi, — Faksons nikni paskatījās uz Ed- selu, — galu galā ekspedīciju finansēju es. Mēs gribē­jām pārdot šos lūžņus. Un man ir tiesības. •• Tas ir, nē, es gribēju teikt… — Vēl neizmēģinātais ierocis tagad bija vērsts tieši pret viņa vēderu. — Ko tu esi sadomā­jis? — viņš murmināja, cenzdamies neskatīties uz dī­vaini mirdzošo priekšmetu.
   —    Ne velna es negribu pārdot, — Edsels paziņoja. Viņš stāvēja, ar muguru piespiedies pie sienas, lai vien­laikus redzētu tiklab Parku, kā Faksonu.
   —   Šīs mantiņas man pašam itin labi noderēs.
   Edsels savilka lūpas ņirdzīgā smīnā, joprojām vēro­dams kompanjonus.
   —   Mājās es izdalīšu šos ieročus saviem puišiem. Tad mēs kaut kur Dienvidamerikā viens un divi gāzīsim val­dību, sagrābsim varu un noturēsimies, cik ilgi vien gri­bēsim.
   —   Labi, — Faksons piekāpās. — Tikai, redzi, es šajā pasākumā nevēlos piedalīties.
   —   Ņemšu vērā, — Edsels atbildēja.
   —   Lūdzu, nedomā neko tādu, es netaisos pļāpāt, — Faksons ātri nobēra, — nē, nē, es neteikšu ne pušplēsta vārdiņa. Man tikai negribas šaut un nogalināt. Tāpēc labāk iešu.
   —   Protams, — Edsels piekrita.
   Parks, stāvēdams malā, uzmanīgi aplūkoja savus na­gus.
   —   Ja nodibināsi karaļvalsti, aizbraukšu pie tevis ciemos, — teica Faksons, ne sevišķi veiksmīgi cenzda­mies smaidīt. — Varbūt iecelsi mani par hercogu vai kaut ko līdzīgu.
   —   Varbūt.
   —  Tad jau lieliski. Vēlu sekmes! — Faksons pamāja ar roku un devās uz durvīm.
   Edsels viņam ļāva noiet pāris desmit soļu, pēc tam pacēla ieroci un nospieda pogu. Nebija ne skaņas, ne uzliesmojuma, taču Faksona labā roka atdalījās no ķermeņa kā ar cirvi nocirsta. Edsels nospieda pogu vēl­reiz. Mazais cilvēciņš sabruka, pāršķelts uz pusēm. Pa labi un pa kreisi no viņa smiltīs palika dziļas vagas.
   Pēkšņi Edsels apjēdza, ka visu laiku ir stāvējis ar muguru pret Parku, un strauji pagriezās. Parks būtu varējis paķert jebkuru pistoli un sašķaidīt viņu lupatu lēveros. Bet savādnieks pat nebija pakustējies.
   —   No tāda stara nepaglābs nekādas bruņas, — viņš mierīgi konstatēja. — Derīga mantiņa.
   Pusstundu Edsels kā apmāts izmēģināja visādus iero­čus. Parks tiem nepieskārās, lai gan ar interesi vēroja Edsela izdarības. Senie marsiešu ieroči šķita gluži jauni; bezdarbībā pavadītie gadu tūkstoši nebija atstā­juši metālā ne mazākās pēdas. Seit bija savākti vien­kopus dažnedažādu tipu un konstrukciju iznīcināšanas rīki ar visai atšķirīgām jaudām. Apbrīnojami kompakti termiskie un radiācijas automāti; ieroči, kas vienā mir­klī sasaldēja, un ieroči, kas sadedzināja; ieroči, kas spēja uzspridzināt, sašķelt, koagulēt, paralizēt, vārdu sakot, nobeigt jebkuru dzīvu radību.
   —   Vajadzētu papētīt šo te, — sacīja Parks.
   Edsels, kas gatavojās izmēģināt neparasta izskata trīsstobreni, norūca:
   —   Esmu aizņemts, vai neredzi?
   —   Beidz knibināties ar niekiem! Mūs gaida nopiet­nāks darbs…
   Parks piegāja pie zemas, melnas platformas uz rite­ņiem. Divatā viņi to izstūma laukā, un Parks, atkāpies dažus soļus, sāka vērot, kā Edsels pārbīda sviriņu uz vadības pults. Mašīnas dzīlēs kaut kas klusi iedūcās, un mirkli vēlāk platforma ietinās zilganā miglā. Jo tālāk Edsels pārbīdīja sviriņu, jo lielāks auga miglas mākonis. Drīz vien tas ietvēra sevī abus cilvēkus.
   —  Paņem blasteru! — Parks ieteica.
   Edsels izšāva. Zilganā siena aprija lādiņu un pat ne- ietrīcējās. Vēl trīs reizes Edsels mēģināja to sagraut, bet ne termiskie, ne eksplozīvie, ne staru ieroči caurspī­dīgajai barjerai neko nespēja padarīt.
   —   Man liekas, — Parks klusi teica, — tāda aizsarg­siena izturēs arī atombumbas sprādzienu. Tas acīmre­dzot ir neiedomājami spēcīgs enerģijas lauks.
   Edsels izslēdza mašīnu, un viņi atgriezās noliktavas telpā. Saule tuvojās apvārsnim, un iekšā pamazām sa­tumsa.
   —       Vai zini, Park, — Edsels pēkšņi ierunājās, — tu tomēr esi lāga zēns.
   —   Paldies, — Parks sacīja.
   —       Tu nedusmojies, ka izrēķinājos ar Faksonu? Viņš droši vien gatavojās mūs nosūdzēt valdībai…
   —   Nē. Tu esi rīkojies pareizi.
   —       Tu tiešām esi puisis uz goda! Varēji taču itin vien­kārši mani nožmiegt, kad es šāvu uz Faksonu.
   Edsels, protams, noklusēja, ka Parka vietā viņš tā arī būtu darījis.
   Parks paraustīja plecus.
   —        Kā tev patīk doma par karaļvalsti, teiksim, ar mani uz pusēm? — Edsels smaidīdams jautāja. — Esmu pārliecināts, ka tāds darbiņš mums kaulus nelauzīs. Atradīsim jauku zemes stūrīti, būs milzums meiču un visādu izpriecu. Kā tu uz to skaties?
   —       Esmu par! Vari ierakstīt mani savā komandā, — sacīja Parks.
   Edsels uzsita viņam uz pleca, un abi devās tālāk gar ieroču grēdām.
   —        Te viss ir samērā skaidrs, — Parks turpināja, 1 — būtībā tie ir jau redzēto mašīnu varianti.
   Vienā no zāles kaktiem viņi pamanīja durvis. Tajās bija iegravētas marsiešu zīmes.
   —   Kas te rakstīts? — Edsels jautāja.
   —        Kaut kas par absolūto ieroci, — Parks, pētīdams rakstu zīmes, atbildēja. — Brīdina, lai neviens neiet iekšā.
   Parks atvēra durvis. Pārsteigums bija tik liels, ka abi neviļus atsprāga atpakaļ.
   Viņu skatienam pavērās zāle, vismaz trīs reizes lie­lāka par telpu, kurā glabājās ieroči. Gar visām šīs zā­les sienām cieši cits citam blakus stāvēja kareivji. Grezni ģērbtie un lieliski apbruņotie karotāji neizrādīja ne mazākās dzīvības pazīmes. Ierinda bija tikpat ne­kustīga kā granītā cirsta statuja.
   Zāles vidū uz galda gulēja trīs priekšmeti: lode, ap­mēram dūres lielumā, ar vairākām iedaļām un bultiņu virspusē, spoža ķivere un melna lādīte ar marsiešu bur­tiem uz vāka.
   —       Vai tās būtu kapenes? — Edsels čukstēja, dziļā godbijībā raudzīdamies uz Marsa karavīru svešādi skarbajiem vaibstiem.
   Dažus soļus aiz Edsela stāvošais Parks neatbildēja.
   Tad Edsels piegāja pie galda, paņēma rokā lodi un piesardzīgi pārbīdīja bultiņu.
   —       Kā tu domā, ko viņi darīs? — viņš jautāja Par­kam. — Vai tiešām …
   Pēkšņi abi nodrebēja un sāka kāpties atpakaļ.
   Ierinda šķita atdzīvojusies. Kareivji izslējās un sa­stinga miera stājā.
   Viens no viņiem, ģērbies purpura un sudraba for­mas tērpā, spēra dažus soļus uz priekšu un paklanījās.
   —       Kungs, jūsu bruņotie spēki ir kaujas gatavībā. Vienu brīdi Edsels aiz brīnumiem bija mēms.
   —        Kā jums izdevās tik ilgi palikt dzīviem? — Parks jautāja. — Vai jūs esat marsieši?
   —   Mēs esam marsiešu kalpi, — karavīrs atbildēja.
   Parks ievēroja, ka runādams šis karavīrs ne reizes
   nepakuslināja lūpas. Marsieši acīmredzot bija telepāti.
   —   Mēs esam sintēti, kungs.
   —   Kam jūs pakļaujaties?
   —       Aktivatoram, kungs! — sintēts atbildēja, skatīda­mies uz Edselu vai, pareizāk, uz caurspīdīgo lodi viņa rokās. — Mums nevajag ne barības, ne miega, kungs. Mūsu vienīgā vēlēšanās — kalpot jums un karot.
   It kā apstiprinot šos vārdus, kareivji pamāja ar galvām.
   —   Ved mūs kaujā, kungs!…
   —       Varat neuztraukties, — Edsels, beidzot atjēdzies, teica. — Es jums, zēni, parādīšu īstu kauju!
   Karavīri trīskārt norēcās, sveikdami savu pavēlnieku. Edsels smīnēdams paskatījās uz Parku un tad vai­cāja:
   —       Bet ko apzīmē pārējās iedaļas uz lodes ciparnī­cas?
   Karavīrs klusēja. Jautājums laikam nebija paredzēts viņa programmā.
   —       Man liekas, ka, pabīdot bultiņu tālāk, varētu akti­vizēt arī citus sintētus, — ieminējās Parks. — Zem šīm telpām droši vien ir plaši pagrabi, un arī tajos jābūt sintētiskajiem karavīriem. Bet tagad iemidzini viņus un apdomāsim mūsu tālākās rīcības plānu.
   Vēl neatjēdzies no pārdzīvotā, Edsels atbīdīja bultiņu izejas stāvoklī. Karavīri sastinga, it kā atkal būtu pār­vērtušies par statujām.
   —   Iziesim ārā!
   —   Labi, — Edsels piekrita.
   —       Un pievāc visus šos daiktus! — Parks norādīja uz galdu.
   Edsels paņēma spožo ķiveri un melno lādīti, tad kopā ar Parku izgāja ārā. Saule jau bija gandrīz pa­slēpusies aiz apvāršņa, un sarkano tuksnesi klāja garas ēnas. Bija ļoti auksts, bet viņi to nejuta.
   —  Vai dzirdēji, Park, ko sintēti teica? Dzirdēji? Viņi atzina mani par savu pavēlnieku! Ar tādiem karavī­riem … Ha, ha … — viņš iesmējās.
   Ar tādiem karavīriem un ieročiem neviens nespēs stā­ties viņam pretim. Jā, karaļvalsti viņš izraudzīsies pēc sirds patikas. Visskaistākās meitenes pasaulē… Ek, tad nu gan viņš papriecāsies …
   —   Es esmu ģenerālis! — Edsels iesaucās un uzlika ķiveri. — Kā man piestāv? Vai izskatos pēc …
   Edsels apklusa. Viņam likās, ka blakus kāds kaut ko čukst vai murmina. Kas tas varētu būt?
   «… karaļvalsti izdomājis … stulbenis nožēlojamais! Nē, tāda vara drīkst piederēt tikai ģēnijam — cilvē­kam, kas spēj pārveidot vēsturi. Man!»
   —   Kas te runā? Tu, Park? Ā … — Edsels pēkšņi sa­prata, ka ar ķiveres palīdzību iespējams uztvert citu cilvēku domas, bet viņš nepaguva aptvert, cik kolosāls ierocis šī ķivere būtu pasaules valdnieka rokās.
   Parks ar precīzu šāvienu sašķaidīja Edselam galvu. Pistoli viņš visu laiku bija turējis plaukstā.
   «Kas par kretīnu!» Parks, uzlikdams ķiveri, nodo­māja. «Karaļvalsts! Te ir vara pār visu pasauli, bet šis sapņo par utainu karaļvalsti… Ar tādiem kareivjiem, ar enerģijas lauku un visiem šiem ieročiem es iekarošu pasauli.» Viņš par to domāja ļoti mierīgi, zinādams, ka tā arī būs.
   Pēc brītiņa Parks nolēma doties atpakaļ, lai aktivi­zētu sintētus, taču apstājās un pacēla melno lādīti, kas bija izkritusi Edselam no rokām.
   Tās vākā ar šaudīgām, trauksmaini augšup vērstām marsiešu zīmēm bija iegravēti vārdi «Absolūtais iero­cis».
   «Interesanti, kas tur varētu slēpties?» Parks prā­toja.
   Viņš bija ļāvis Edselam dzīvot tieši tik ilgi, cik bija nepieciešams, lai izmēģinātu ieročus. Lieku reizi riskēt nav jēgas. Zēl, ka Edsels nav paspējis izmēģināt arī šo,
   Kaut gan iztiks arī bez tā. Ieroču viņam ir papilnam. Tiesa, šis pēdējais yarētu atvieglot uzdevumu, padarīt to mazāk riskantu … Lai nu kā', tas viņam neapšau­bāmi palīdzēs.
   —   Nu tad, draudziņ, — viņš sevi uzmundrināja, — palūkosimies, ko marsieši uzskatījuši par Absolūto ieroci, — un atvēra lādītes vāku.
   Gaisā pacēlās garaiņi. Parks aizsvieda lādīti pēc iespējas tālāk, baidīdamies, ka tajā varētu būt indīga gāze.
   Garaiņi savijas strūklā, kas, izplūzdama uz visām pusēm, drīz sabiezēja par mākonīti. Tas strauji pletās, auga un ieguva arvien noteiktāku formu. *
   Dažās sekundēs tas bija galīgi izveidojies un sastin­dzis dažus metrus virs lādītes. Dziestošās dienas gaismā mākonis dīvaini vizēja, un šai metāliskajā vizmā Parks pēkšņi saskatīja milzīgu muti zem divām nemirkšķinošām acīm.
   Viņš satvēra pistoli, ar kuru Edsels bija nogalinājis Faksonu, un tūdaļ juta, cik ērts un parocīgs ir šis šau- jamrīks. Briesmonis tuvojās. Parks nospieda pogu. No stobra izšāvās žilbinošs stars.
   —   Ho, ho! — mute rēca. — Protoplazma! — un snie­dzās pēc Edsela ķermeņa.
   Parks aizmeta prom pistoli, paķēra no platformas dezintegratoru un rūpīgi notēmēja.
   —   Mierīga protoplazma… — aprijis Edselu, bries­monis šmakstināja. — Man garšo mierīga protoplazma.
   Parks izšāva vēlreiz. Sprādziena vietā radās desmit metrus dziļa bedre. No tās izpeldēja gigantiska mute.
   —   Ilgi gan vajadzēja gaidīt! — mute teica.
   Parka nervi savilkās ciešā kamolā. Ar pūlēm apspie­dis paniskās šausmas, viņš ieslēdza aizsarglauku un patvērās zilajā puslodē.
   Briesmonis vēl arvien tuvojās.
   —        Izgaisti! Pazūdi! Prom no manām acīm! — Parks ieķērcās; viņa nervi neizturēja.
   —       Man garšo mierīga protoplazma, bet man garšo arī kustīga protoplazma, — mute ņirdza un, iepeldē­jusi zilajā puslodē, aprija Parku.
   Tikpat viegli, kā iepeldējis, Absolūtais ierocis izpel­dēja no aizsarglauka necauršaujamā kupola, sagremoja garšīgo kumosu un sāka lūkoties apkārt, meklējot mil­jonus protoplazmas vienību. Gluži kā sensenos lai­kos …

   Nekad nebiju domājis, ka vienam cilvēkam var būt tik daudz rūpju un raižu, cik pašreiz ir man. Izskaidrot, kā es nokļuvu tādā ķezā, dažos vārdos nav iespējams. Tāpēc labāk stāstīšu visu pēc kārtas.
   Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit pirmajā gadā, pa­beidzis profesionāli tehnisko skolu, sāku strādāt par sfinksvārstuļu montētāju firmā «Stārlinga kosmiskie kuģi». Ar savu darbu biju apmierināts. Man patika no­skatīties, kā milzīgie laineri kaukdami uzšaujas debe­sīs un aizlido uz Gulbja zvaigznāju, Centaura alfu vai citām pasaulēm, par kurām tik bieži runā radioraidīju­mos un raksta avīzēs. Es biju jauns, man bija draugi, pat divas trīs draudzenes un nākotnē — visspožākās perspektīvas. Bet no visa tā nebija nekāda labuma. Taisnība, administrācija mani šad tad uzslavēja, taču es noteikti būtu varējis paveikt daudz vairāk, ja nebūtu slēpto kameru, kuru objektīvi sekoja katrai manu roku kustībai. Lūdzu, nedomājiet, ka man bija iebildumi pret kamerām kā tādām! Nē, mani tikai kaitināja šo aparātu nerņitīgā sīkšana, kas neļāva koncentrēties.
   Ne vienu reizi vien mēģināju sūdzēties Iekšējās dro­šības pārvaldē. «Paklausieties,» es teicu, «kāpēc visur uzstādītas jaunas beztrokšņu kameras, bet manā darba vietā — šīs vecās grabažas?» Tomēr drošībnieki negri­bēja man palīdzēt; viņi bija pārāk aizņemti.
   Pamazām manu dzīvi sagandēja, tūkstoš sīkumu. Ņemsim, piemēram, skaņu ierakstu aparātu, kuru iemontēja manā televizorā. Federālā izmeklēšanas biroja līdzstrādniekiem neizdevās to noregulēt, un tas dūca cauru nakti. Es sūdzējos simtiem reižu. «Paklau­sieties,» teicu, «nevienā dzīvoklī šie aparāti tā nedūc, bet no manējā nav nekāda glābiņa!» Atbildes vietā man nolasīja sen apnikušu lekciju par nepieciešamību izcīnīt uzvaru «aukstajā karā» un par to, ka šādos ap­stākļos neesot iespējams katram izdabāt. Tāda attiek­sme vienmēr izraisa cilvēkā mazvērtības sajūtu. Un man, dabiski, radās aizdomas, ka valdībai nav ne ma­zākās intereses par mani.
   Vai atkal ņemsim slepeno aģentu, kuram uzdeva mani izspiegot. Saskaņā ar pastāvošo klasifikāciju biju ieskaitīts astoņpadsmitajā «aizdomās turēto personu» grupā. Tas ir, tai pašā kategorijā, pie kuras pieder ASV viceprezidents. Sīs grupas aizdomīgos uzrauga tikai daļēji. Taču slepenais, kura uzraudzībā biju nodots es, liekas, uzskatīja sevi par kinozvaigzni — viņš allaž val­kāja plankumainu šineli un gandrīz līdz uzacīm uz­mauktu platmali. Tas bija kalsns, neirotisks tips; baidī­damies, ka piepeši nepazūdu, viņš man burtiski mina uz papēžiem. Nabadziņš, jāatzīst, darīja visu> kas viņa spēkos, lai tiktu galā ar savu uzdevumu, un viņu ne­drīkst vainot, ja ne katrreiz tas izdevās. Patiesību sakot, man bija viņa no sirds žēl — tādā darbā kā izsekošana konkurentu taču ir cik uziet! Tomēr špika klātbūtne mani traucēja. Tikko es kaut kur parādījos, juzdams viņa elpu uz sava pakauša, mani draugi smējās līdz asarām.
   — Bil, — viņi ņirgājās, — vai tiešām tas ir viss, uz ko tu esi spējīgs?
   Mana draudzene apgalvoja, ka šī tipa tuvumā viņai šermuļi skrienot pār muguru. Es, saprotams, aizgāju uz Pretamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisiju un jautāju: «Paklausieties, kāpēc jūs nevarat norīkot kvali­ficētu detektīvu, kas mani izspiegotu? Vai tad es esmu sliktāks par saviem draugiem?»
   Man atbildēja, ka tikšot veikti pasākumi. Bet es skaidri zināju, ka nekas nemainīsies, jo senatoru acīs biju tikpat kā nulle.
   Visi šie sīkumi izsita mani no garīgā līdzsvara. Starp citu, varat pajautāt manam psihiatram — viņš jums pateiks, cik maz vajadzīgs, lai cilvēku novestu līdz ār­prātam. Es biju noguris no tā, ka mani pastāvīgi vai nu ignorē, vai arī noniecina.
   Tieši šajā laikā arvien biežāk sāku domāt par tālo kosmosu. Tur, viņpus -atmosfēras, ir miljardiem kubik- jūdžu tukšuma un bezgala daudz dažādu zvaigžņu. Tur katrs vīrietis, katra sieviete, katrs bērns var izvēlēties Zemei līdzīgu planētu pēc savas gaumes. Tur droši vien arī man izdotos atrast piemērotu vietu. Es iegādājos «Visuma spīdekļu katalogu» un nobružātu «Galaktisko pilotu», no vāka līdz vākam izstudēju gravitācijas teo­rijas un starpzvaigžņu navigācijas mācību grāmatas. Beidzot nopratu, ka esmu piebāzts ar zināšanām līdz matu galiem un vairs nespēju uzņemt sevi pat visniecī­gāko zinību graudu.
   Manu ietaupījumu knapi pietika, lai nopirktu vecu, nodzītu «Zvaigžņu kliperi». Caur šī grausta šuvēm sū­cās sašķidrinātais skābeklis, atomreaktors bija untu­maināks par baleta primadonnu, taču motori spēja no­gādāt braucēju praktiski jebkurā kosmosa punktā. Tas viss pārvērta manu ieceri diezgan bīstamā pasākumā, bet galu galā es riskēju tikai ar savu dzīvību. Tā vis­maz toreiz man šķita -,.
   Dabūjis pasi, zilo vīzu, sarkano vīzu, numurēto ap­liecību, graudiņus pret kosmosa slimību un izziņu par deratizāciju; palūdzu rūpnīcā aprēķinu un atvadījos no kinokamerām. Mājās sakravāju mantas un atvadījos no skaņu ierakstu aparātiem. Uz ielas paspiedu roku špi- kam, kas tik ilgi bija mani izspiegojis, un novēlēju nabadziņam laimīgu palikšanu.
   Nu visi tilti bija sadedzināti un atkāpšanās ceļi no­griezti!
   Atlika tikai saņemt vispārējo vīzu. Šajā nolūkā steig­šus devos uz Vispārējo vīzu biroju. Klerks, kas bija ap- cepinājies mākslīgā kalnu saulē, taču visai prātīgi sa­glabājis pienbaltas rokas, aizdomīgi nopētīja mani.
   —   Jūsu ceļa mērķis? — viņš jautāja.
   —   Kosmoss!
   —  Tas ir saprotams. Taču konkrētāk, kādu kosmosa daļu jūs domājat?
   —  To es vēl nezinu. Gribu nokļūt kosmosā. Tālajā kosmosā! Brīvajā kosmosā!
   Klerks nopūtās.
   —  Ja vēlaties saņemt vispārējo vīzu, jums savas do­mas jāizsaka skaidrāk. Vai esat izraudzījies kādu pla­nētu Amerikāņu kosmosā? Varbūt gribat emigrēt uz
   Britu kosmosu? Uz Holandiešu kosmosu? Franču kos­mosu?
   —   Piedodiet, bet man nebija ienācis prātā, ka atse­višķas kosmosa daļas varētu kādam piederēt, — es at­bildēju.
   —   Tādā gadījumā jūs esat atpalicis no dzīves. — Klerks, neslēpdams savu pārākumu, pasmīnēja. — Sa­vienotās Valstis pieteikušas īpašuma tiesības uz kos­misko telpu starp koordinātēm 2KA un 2B, izņemot ne­lielu un samērā nenozīmīgu segmentu, uz kuru pretendē Meksika. Padomju Savienībai pieder izplatījums starp koordinātēm 3B un 02. Ir arī rajoni, kas piešķirti Ķīnai, Ceilonai, Nigērijai…
   Es viņu pārtraucu:
   —   Bet kur palicis Brīvais kosmoss?
   —   Tāda nav.
   —   Kā?… Nav nemaz? — es jautāju. — Cik tālu kosmosā tad iesniedzas valstu robežas?
   —   Līdz bezgalībai! — viņš lepni atbildēja.
   Uz mirkli es burtiski apstulbu. Līdz šim nebiju varē­jis iedomāties, ka bezgalīgais Visums varētu kādam pie­derēt. Bet tagad šāda kārtība man likās pilnīgi dabiska. Galu galā — kāpēc kosmiskā telpa nevarētu būt kādas personas, akciju sabiedrības vai valdības īpašums?!
   —   Es apmetīšos Amerikāņu kosmosā, — sacīju, to­brīd nedomādams par sekām, kādas šiem vārdiem va­rētu būt; diemžēl visai drīz izrādījās, ka tā bijusi ne­piedodama vieglprātība.
   Klerks klusēdams iedziļinājās manas biogrāfijas da­tos, sākot ar piecu gadu vecumu; iesākt ar vēl senākiem laikiem acīmredzot nebija jēgas. Visu rūpīgi pārbaudī­jis, viņš izsniedza man vispārējo vīzu.
   Kad ierados kosmodromā, «Zvaigžņu kliperis» jau bija uztankots, gatavs lidojumam. Startēt izdevās bez jebkādiem sarežģījumiem. Ko nozīmē vientulība, es sapratu tikai vēlāk, bet tad Zeme jau bija pārvēr­tusies niecīgā puteklītī, kaš drīz pazuda izplatījuma tumsā.
   No starta momenta bija pagājušas piecdesmit stun­das. Es kārtējo reizi apskatīju savus pārtikas krājumus, kad pēkšņi ievēroju, ka viens no dārzeņu maisiem pēc formas manāmi atšķiras no citiem. Atsējis maisu vaļā, atradu tajā nevis simt mārciņas kartupeļu, bet gan … meiteni.
   Kosmisks zaķis! Neticēju pats savām acīm.
   —   Labdien, — viņa teica, — varbūt jūs man palī­dzētu tikt laukā no maisa? Protams, ja vien neesat no­lēmis to atkal aizsiet un nodot šo starpgadījumu aiz­mirstībai …
   Es palīdzēju viņai izrāpties no maisa. Meitene šķita simpātiska — slaids augumiņš, sapņainas, zilas acis un rūsgani mati, kas atgādināja reaktīvā dzinēja liesmu strūklas. Viņas glītā, ar dubļiem notašķītā "sejiņa lieci­nāja par apņēmīgu raksturu. Uz Zemes es labprāt būtu noskrējis desmit jūdzes, lai satiktu tādu meiteni.
   —   Vai jūs man nepiedāvātu kaut ko ēdamu? — viņa turpināja. — No pašas Zemes mutē nav bijis ne ku­mosa, atskaitot dažus zaļus burkānus.
   Uzcienājis viņu ar sviestmaizi, painteresējos:
   —   Ko jūs šeit darāt?
   —   Jūs tik un tā mani nesapratīsiet, — meiča atbil­dēja, sparīgi kustinādama žokļus.
   —   Man liekas, ka sapratīšu… — es nepiekāpos.
   Viņa piegāja pie iluminatora un sāka aplūkot zvaig­žņu panorāmu. Tās bija galvenokārt amerikāņu zvaig­znes, kas spīdēja Amerikāņu kosmosā,
   —   Es alkstu brīvības, — viņa beidzot sacīja.
   —   Citiem vārdiem? …
   Meitene gurdi atlaidās manā kojā.
   —   Varbūt jūs tādus saucat par romantiķiem, — viņas balss skanēja ļoti mierīgi, — bet es piederu pie tiem ne­prātīgajiem, kas tumšā naktī deklamē dzejoļus un ir spējīgi liet aizkustinājuma asaras, raugoties uz kādu porcelāna figūriņu. Mani allaž pārņem dziļš saviļņo­jums, kad redzu dzeltenas rudens lapas, bet rasas pi­lieni zaļā pļavā man nez kādēļ atgādina Zemes asaras. Mans psihiatrs apgalvo, ka tas esot mazvērtības kom­plekss.
   Viņa aizvēra acis, un es viņu pilnīgi sapratu. Piec­desmit stundas aizsietā kartupeļu maisā kuru katru būtu padarījušas gurdenu.
   —  Zeme bija sākusi mani kaitināt, — viņa pēc brīža piebilda. — Es vairs nevarēju paciest mūžīgo birokrā­tismu un disciplīnu, «auksto» un «karsto» karu, samie­rināties ar trūkumu, spaidiem un citām šīs pasaules ne­jēdzībām . ^, Man gribējās kopā ar vēju skraidīt pa zaļiem laukiem, klaiņot pa ēnainiem siliem, smieties un dziedāt…
   —   Bet kāpēc jūs izvēlējāties tieši mani?
   —   Tāpēc, ka arī j.ūs alkstat brīvības! Lai gan … ja vēlaties, es varu tūdaļ pat no jums aiziet.
   Šeit, kosmosa dzīlēs, kaut ko muļķīgāku diez vai varētu izdomāt, bet atgriezties mums nebija iespē­jams— līdz Zemei gluži vienkārši nepietiktu degvie­las.
   —   Varat palikt, — es teicu.
   —   Pateicos, — viņa lēnīgi atbildēja, — jūs tiešām esat mani sapratis.
   —  Protams, — sacīju, — tikai vispirms precizēsim dažas detaļas ..,
   Taču meitene jau bija aizmigusi; bērnišķīgi nevainīgs smaids šķita lidināmies ap viņas lūpām.
   Nezaudēdams ne mirkli, es izkratīju simpātiskās vieš­ņas somiņu. Tajā atradu piecus lūpu zīmuļus, manikīra piederumu komplektu, smaržas «Venēra-5», dzejoļu iz­lasi kartona vākos un metāla žetonu ar uzrakstu «FIB. Sevišķu lietu izmeklētājs».
   Neko citu es arī nebiju gaidījis. Parastas meitenes tādās sarunās nemēdz ielaisties, toties slepenie aģenti tā vien runā.
   Tātad valdība man joprojām veltī neatslābstošu uz­manību. Ļoti patīkami! Turpmāk izplatījumā nejutīšos tik vientuļš …
   Zvaigžņu kuģis ienira aizvien dziļāk Amerikāņu kos­mosa plašumos. Strādājot piecpadsmit stundas dien­naktī, panācu, ka šis muzeja eksponāts neizjuka gaba­los, ka atomreaktori nepārkarsa un korpusa šuves ne­zaudēja hermētiskumu. Meivisa O'Deja — tā sauca manu jauno izspiegotāju — gatavoja ēst, pārzināja saimniecību un paguva visos kaktos novietot miniatū­ras kinokameras. Sie daiktiņi pretīgi sīca, bet es izlikos to nemanām.
   Par spīti visam, manas attiecības ar mis O'Deju bija gluži ciešamas.
   Mūsu ceļojums ritēja normāli, varētu teikt — pat lai­mīgi, līdz tam brīdim, kad piedzīvoju kārtējo pārstei­gumu.
   Kādu dienu, nīkdams pie vadības pults, pēkšņi ievē­roju, ka priekšā un mazliet pa labi no kursa iedegas spilgta gaisma. Instinktīvi atlēcis atpakaļ, notriecu no kājām Meivisu, kas tieši tobrīd bija sadomājusi mainīt filmu kasetes 3. kamerā.
   —   Atvainojiet, lūdzu! — es iesaucos.
   —   Nekas, nekas, viss kārtībā, — viņa atbildēja.
   _ Es palīdzēju viņai piecelties. Nāsīs iesitās «Venē- ras-5» kairinošais aromāts.
   —   Tagad varat laist mani vaļā, — viņa teica.
   —       Jā … protams … — vēl arvien cieši apskaudams viņu, murmināju. Meitenes tuvums mani skurbināja. It kā no malas es dzirdēju savu balsi:
   —   Meivisa, mēs esam iepazinušies nesen, bet…
   —   Ko, Bili?
   Acu priekša man ņirbēja zilzaļsarkani riņķi; es aiz­mirsu, ka attiecībām starp Aizdomās turēto un Izspie­gotāju jābūt stingri oficiālām … Nezinu, ko mēs būtu sarunājuši, ja aiz borta atkal neuzzibsnītu gaisma. Es palaidu Meivisu vaļā un atgriezos pie vadības pults. Tikai ar lielām pūlēm man izdevās no­bremzēt un pēc tam pilnīgi apstādināt veco «Zvaigžņu kliperi».
   Uzmetis ašu skatienu ekrāniem, ieraudzīju kosmis­kajā tukšumā šķietami nekustīgu klinti. Uz tās sēdēja puisēns vakuuma skafandrā. Vienā rokā viņš turēja kasti ar signālraķetēm, otrā — suni; ari tas bija ietērpts skafandrā.
   Mēs ātri nogādājām puišeli kuģī un palīdzējām vi­ņam novilkt skafandru.
   —   Mans sunītis …
   —       Neuztraucies, dēliņ, viss kārtībā, — es viņu mieri­nāju.
   —       Ļoti nepatīkami, — puisēns teica, — ka jūs jāap­grūtina.
   —       Nedomā vairs par to, — es sacīju. — Bet ko tu darīji tur, uz tā klints bluķa?
   —       Ser, — viņš smalkā balstiņā turpināja, — man vajadzēs iesākt no paša sākuma. Mans tētis bija kos­mosa kuģu izmēģinātājs. Viņš mira varoņa nāvē, cenz­damies pārvarēt gaismas barjeru. Nesen māmiņa
   apprecējās otru reizi. Viņas jaunais virs — gara au­guma melnmatis ar mazām, šaudīgām ačtelēm un vien­mēr cieši sakniebtām lūpām — vēl nesen bija stāvējis aiz letes kāda universālveikala galantērijas nodaļā. Jau no sākta gala šis cilvēks mani neieredzēja. Gaišie mati, lielās acis un dzīvespriecīgais raksturs viņam droši vien atgādināja manu nelaiķa tētiņu. Ar katru dienu mūsu attiecības kļuva arvien sliktākas.
   Viņam bija tēvocis, kas pēkšņi nomira ļoti mīklainos apstākļos, atstādams vienīgajam mantiniekam prāvu zemes īpašumu uz kādas planētas Britu kosmosā. Sagā­dājuši visu nepieciešamo ceļojumam, mēs devāmies uz šo planētu. Tiklīdz bijām nokļuvuši gluži tukšā izplatī­juma apvidū, viņš teica māmiņai: «Reičl, puika jau ir pietiekami liels, lai varētu parūpēties par sevi.» Māte iebilda: «Derk, viņš taču ir vēl pavisam maziņš!» Pro­tams, mana jautrā, labsirdīgā māmiņa nespēja pretoties šī cilvēka dzelžainajai gribai. Bet es savukārt nekad nebūtu ar mieru viņu saukt par tēti. Un tā viņš mani iespīlēja skafandrā, iedeva kasti ar signālraķetēm, iebāza Flikeru viņa skafandrītī un sacīja: «Mūsu dienās tāds puika kā tu itin labi var jztikt bez citu palīdzī­bas!» — «Bet, ser,» es protestēju, «no šejienes līdz tuvā­kajai planētai ir ne mazāk kā divi simti gaismas gadu!» Tomēr viņam ne prātā nenāca mani uzklausīt. «Tad jau redzēs,» viņš sacīja un, pretīgi smīkņādams, izgrūda mani uz šīs klints.
   Visu to puisēns nobēra vienā elpas vilcienā. Viņa sunītis Flikers tikmēr lūkojās manī ar valgām ovālām acīm. Es ielēju Flikeram bļodiņā pienu, bet pats vēroju, kā puišelis notiesā sviestmaizes. Kad maltīte bija galā, Meivisa aizveda viņu uz kajīti un nolika gulēt.
   Atgriezies pie vadības pults, iedarbināju dzinējus un pieslēdzu selektoru iekšējo sakaru tīklam.
   —  Mosties taču, stulbeni nožēlojamais! — reproduk- torā skanēja Meivisas balss.
   —   Lieciet mani mierā, ļaujiet gulēt! — puisēns atbil­dēja.
   —   Mosties, gan paspēsi izgulēties! — Meivisa nepie­kāpās. — Kāda velna pēc tevi atsūtīja? Vai tad Komi­sija nezina, ka ar šo lietu nodarbojas Federālais izmek­lēšanas birojs?
   —  Viņa lieta ir pārskatīta, un viņš tagad ieskaitīts desmitajā grupā.
   —   Nu labi, — Meivisa iesaucās, — bet šeit taču esmu es!
   —   Jūs ne visai sekmīgi veicāt iepriekšējo uzde­vumu, — puišelis paziņoja. — Man ļoti žēl, mis, bet drošībai jābūt pirmajā vietā!
   —   Un tāpēc viņi atsūtīja tevi, — Meivisa iešņukstē­jās, — divpadsmitgadīgu knēveli…
   —   Pēc septiņiem mēnešiem man būs trīspadsmit!
   —   Knēveli… bērnu! Un es tā centos! Mācījos, izla­sīju lēveni grāmatu, apmeklēju speciālus vakara kur­sus, klausījos lekcijas …
   —   Jā, — puisēns līdzjūtīgi nopūtās. — Jums tiešām neveicas. Es personīgi gribu kļūt par pilotu izmēģi­nātāju, un manā vecumā šī ir vienīgā iespēja tikt pie nepieciešamā stāža. Kā jūs domājat, vai viņš man uzti­cēs kuģa vadību?
   Es izslēdzu selektoru. Pēc visa dzirdētā man vaja­dzētu justies kā septītajās debesīs — tagad mani izspie­goja jau divi slepenie! Es acīmredzot biju kļuvis par ievērības cienīgu personu, turklāt par tādu, kas jāuz­rauga cauru diennakti.
   Tomēr, skatoties patiesībai acīs, būtu grūti noliegt, ka viens no špikiem ir gluži zaļš skuķis, bet otrs — drī­zāk bērns nekā pusaudzis. Tās acīmredzot bija pēdējās rezerves, kuras bija izdevies sagramstīt drošības die­nesta kadros.
   Mana valdība savā ziņā joprojām ignorēja mani.
   Atlikušo ceļa posmu mēs nolidojām bez jebkādiem starpgadījumiem. Rojs (tā sauca puišeli) pārņēma kuģa vadību, bet viņa suns iekārtojās otrā pilota sēdeklī, reprezentēdams tur visaugstākās modrības iemieso­jumu. Meivisa tāpat kā agrāk ņēmās pa virtuvi un pār­zināja saimniecību. Es nepārtraukti lāpīju korpusa šu­ves. Laimīgāku izspiegojamo un izspiegotāju kompā­niju diez vai var iedomāties!
   Mēs atradām Zemes tipa neapdzīvotu planētu. Meivi- sai tā ļoti iepatikās. Planēta bija neliela, ar svaigu gaisu, zaļiem laukiem un ēnainiem siliem — apmēram tādiem, kādi aprakstīti viņas dzejoļu grāmatā. Rojs savukārt jūsmoja par dzidrajiem ezeriem un pakalniem, kas bija pietiekami augsti, lai pa tiem būtu interesanti kāpelēt, un vienlaikus — pietiekami zemi, lai kāpe- lēšana nebūtu saistīta ar kaut cik nopietnām bries­mām.
   Nolaidušies uz planētas, mēs sākām to apgūt.
   Rojs tūdaļ izrādīja dedzīgu interesi par kustoņiem, kurus es biju izkrāvis no saldēšanas kameras un pēc tam atdzīvinājis. Viņš pats iecēla sevi par govju un zirgu pavēlnieku, zosu un pīļu aizgādni, sivēnu un cāļu aizstāvi. Jaunie pienākumi puišeli tik ļoti valdzināja, ka Senāta komisija aizvien retāk un retāk saņēma viņa ziņojumus, līdz beidzot tie pavisam pārstāja pienākt.
   No slepenā aģenta tādā vecumā neko citu, protams, nevarēja gaidīt.
   Uzcēluši mājokļus un apsējuši dažus akrus ar labību, mēs, tas ir, es un Meivisa, aizvien biežāk devāmies ilg­stošās pastaigās uz tuvējo ēnaino silu. Reiz paķērām līdzi proviantu un pie neliela ūdenskrituma sarīkojām īstu pikniku. Meivisa atraisīja matus, un tie izira, apse­dzot viņas plecus. Meitenes zilo acu skatiens pēkšņi kļuva apburoši domīgs. Un vispār viņai bija tik maz līdzības ar špiku, ka man visu laiku vajadzēja sev at­gādināt mūsu attiecību oficiālo raksturu.
   —   Bili, —viņa pasauca.
   —   Ko? — es jautāju.
   —   Tā, nekas…
   Meivisa gumzīja zāles stiebriņu. Nezinu, ko viņa gri­bēja^ teikt, bet viņas roka atradās blakus manējai, mūsu pirksti satikās un …
   Mēs ilgi klusējām. Nekad savā mūžā es neesmu bijis tik laimīgs!
   —   Bili!
   —   Ko?
   —   Bili, mīļais, vai tu kādreiz varētu …
   Es nekad neuzzināšu, ko viņa gribēja teikt un ko es viņai būtu atbildējis. Tai pašā mirklī klusumu pāršķēla raķešu dārdoņa.
   No augstajām, zilajām debesīm nolaidās kosmosa kuģis.
   Eds Volejs — kuģa pilots — izskatījās pēc lāga vīra. Mugurā viņam bija plankumains šinelis, bet sirmo galvu sedza dziļi uz pieres uzmaukta platmale. Volejs apgal­voja, ka pārstāvot firmu «Clear-fleet», kas nodarbojas ar ūdeņu attīrīšanu uz dažādām planētām. Tā kā fir­mas pakalpojumi mums nebija vajadzīgi, viņš nolēma tūlīt lidot tālāk.
   Taču aizlidot viņam neizdevās. Kuģa dzinēji iekau­cās, bet tūdaļ pat kategoriski apklusa.
   Pārbaudot kuģa mehānismu, es konstatēju, ka sfinks- vārstulis nav izturējis slodzi. Ar rīkiem, kas bija manā rīcībā, tādu vārstuli varēja izgatavot ātrākais mēneša laikā.
   —   Cik nejauki iznāca! — Volejs it kā atvainodamies noburkšķēja. — Tagad gribot negribot vajadzēs pie jums paciemoties.
   —   Es arī tā domāju, — biju spiests viņam piekrist.
   Volejs skumji palūkojās uz savu kuģi.
   —   Nesaprotu, kā tas varēja notikt…
   —   Acīmredzot vārstuļa izturība nedaudz samazinā­jās pēc tam, kad jūs to bijāt apzāģējis ar vienroci, — es norūcu, jo, dzinēju apskatot, biju pamanījis nepār­protamas zāģa zobu pēdas.
   Ciemiņš izlikās neko nedzirdam. Taču tai pašā va­karā es pārtvēru viņa raidīto ziņojumu un atklāju, ka iestāde, kurā Volejs strādā, dīvainā kārtā saucas nevis «Clear-fleet», bet gan Centrālā izlūkošanas pārvalde.
   Misters Volejs kļuva par, teicamu dārznieku, lai gan diennakts lielāko daļu ložņāja apkārt ar kinokameru un bloknotu rokās. Viņa priekšzīme pamudināja arī mazo Roju centīgāk veikt savus dienesta pienākumus. Mēs ar Meivisu negājām vairs uz ēnaino silu; mums nez kādēļ neatlika laika pat ikdienas pastaigām un droši vien tā­pēc neizdevās turpināt kādu nesen iesāktu sarunu.
   Par spīti visam, mūsu nelielā kolonija tomēr zēla un plauka. Pēc mistera Voleja mums bija vēl citi ciemiņi. Tā, piemēram, no Rajona izlūkdienesta ieradās laulāts pāris, kas uzdevās par ceļojošiem augļu novācējiem. Laulātajiem draugiem sekoja divas fotokoresponden- tes — Izlūkošanas un informācijas biroja aģentes. Ne­daudz vēlāk atlidoja jauns žurnālists, kas patiesībā bija Kosmisko tikumu padomes aģents.
   Tiklīdz pienāca starta brīdis, visiem ciemiņiem salūza dzinēju sfinksvārstuļi.
   Es nezināju, vai man jālepojas vai jākaunas. Mani izspiegoja vismaz pusducis slepeno, taču neviens no viņiem nebija pirmklasīgs aģents. Nodzīvojuši uz mūsu planētas dažas nedēļas, špiki kļuva par lieliskiem fer­meriem, un viņu sākotnēji brāzmainās ziņojumu strau­mes pārvērtās sīkās urdziņās, kas galu galā pavisam izsīka.
   Laiku pa laikam man uzmācās drūmas domas. Šķita, ka esmu kaut kas līdzīgs mācību poligonam, kur aģen­tiem iesācējiem ļauj papraktizēties pirms nopietna darba, tiešām, visi atsūtītie bija vai nu pārāk jauni, vai pārāk veci, vai nu neparasti izklaidīgi, vai nekam citam nederīgi, vai arī neapšaubāmi neveiksminieki. Es acīm­redzot biju tāds «aizdomās turētais», kura izspiegošanu var uzticēt aģentiem, kas tiek atvaļināti, saglabājot pusi algas, tas ir, citiem vārdiem, atvaļināti ar kaut ko līdzīgu pensijas surogātam.
   Visi šie apstākļi mani tomēr sevišķi neuztrauca. Uz planētas es ieņēmu ļoti cienījamu stāvokli, lai gan pre­cīzi to definēt būtu grūti. Katrā ziņā, dzīvodams uz Zemes, nekad neesmu bijis tik laimīgs kā šeit. Mani iz­spiegotāji izrādījās reti patīkami un saticīgi ļaudis.
   Mūsu dzīve bija rāma un bezrūpīga. Un likās, tāda tā paliks vienmēr.
   Taču kādā liktenīgā naktī mūsu koloniju pārņēma ne­parasts uzbudinājums. Pēkšņi sāka darboties visi radio­uztvērēji — acīmredzot tika pārraidīts svarīgs ziņo­jums. Lai nenosvilinātu strāvas ģeneratorus, palūdzu vairākus slepenos apvienoties ar viņu kolēģiem un daļu uztvērēju izslēgt.
   Beidzot aģenti izslēdza visus uztvērējus un sāka ap­spriesties. Līdz vēlai naktij bija dzirdama sačukstēša­nās. Nākamajā rītā visi sapulcējās viesistabā. Špiku sejas bija drūmas un bēdu nomāktas. Meivisa runāja grupas vārdā.
   —        Ir noticis kaut kas briesmīgs, — viņa teica, — bet vispirms man jums jāatklāj mūsu noslēpums, Bili, mēs nepavisam neesam tie, par ko uzdevāmies. Visi mēs esam valdības slepenie aģenti.
   —       Nevar būt! — es iesaucos, nevēlēdamies aizvainot šo cilvēku patmīlību.
   —       Tā tas ir, Bili, — viņa turpināja. — Mēs tevi iz­spiegojām.
   —   Nevar būt! — es atkārtoju. — Pat jūs, Meivisa?
   —   Pat es. — Viņa izskatījās dziļi satriekta.
   —       Bet tagad visam ir beigasl — Rojs gandrīz klieg- šus izkliedza.
   Tas mani aizkustināja.
   —   Kāpēc?
   Viņi saskatījās. Pēdīgi misters Volejs, ņurcīdams platmali, teica:
   —       Redzi, Bili… paši jaunākie kartogrāfijas dati rāda, ka šis izplatījuma apvidus nepieder Savienota­jām Valstīm.
   —   Kam tad tas pieder? — es painteresējos.
   —       Lūdzu, neuztraucieties un pacentieties izprast lie­tas būtību, — sarunā iejaucās Meivisa. — Nosakot val­stu robežas kosmosā, šo sektoru nejauši izlaida, tāpēc pašreiz uz to nevar pretendēt neviena valsts. Saskaņā ar senajām pirmatklājēju tiesībām planēta un izplatī­jums ap to vairāku miljonu jūdžu rādiusā pieder jums, Bil.
   Es biju tik ļoti pārsteigts, ka nespeju pateikt ne vārda.
   —        Sakarā ar to, — Meivisa turpināja, — mūsu klāt­būtnei šeit vairs nav likumīga pamata, u-n mēs nekavē­joties aizlidosim.
   —       Bet jūs nemaz nevarat aizlidot! Es vēl neesmu izgatavojis jaunus sfinksvārstuļus!
   — Jebkuram slepenajam aģentam tādi vārstuļi vien­mēr ir rezervē, — Meivisa iecietīgi paskaidroja …
   Es noskatījos, kā viņi aiziet uz saviem kuģiem, un domāju par gaidāmo vientulību. Man nebūs valdības, kas sūta aģentus, lai mani izspiegotu. Naktīs es nedzir­dēšu klusinātus soļus aiz muguras un atskatījies ne- ieraudzīšu viena vai otra špika sasprindzināto ģīmi. Nekad vairs vecas kinokameras sīkšana darba laikā ne­iepriecinās manu dzirdi un nenoregulēta skaņu ierakstu aparāta čerkstoņa neiežūžinās mani vakaros.
   Un tomēr visvairāk man bija žēl viņu — šo nabaga centīgo, neveiklo, neprasmīgo aģentu, kuriem tagad jā­atgriežas neprātīgo tempu, zvēriskās konkurences un nežēlīgā biznesa pasaulē. Kur viņi vēl atradīs tādu «aizdomās turēto» kā es vai otru tik jauku planētu?
   —   Palieciet sveiks, Bili, — Meivisa sacīja, pasnieg­dama man roku.
   Viņa devās taisnā ceļā uz Voleja kuģi, un pēkšņi es apjēdzu, ka nav vairs iemesla saglabāt mūsu oficiālās attiecības.
   —   Meivisa! — iekliedzos un metos viņai pakaļ.
   Meitene pielika soli; es tomēr paguvu viņu noķert.
   —   Pagaidi! Atceries,' mēs kosmosā iesākām kādu sarunu. Pēc tam arī šeit, uz planētas, es tev gribēju teikt…
   Viņa mēģināja izrauties, taču es gluži ikdienišķa balsī nobubināju:
   —  Meivisa, es tevi mīlu.
   Tai pašā mirklī viņa ieslīga manos apkampienos. Mēs saskūpstījāmies, un es teicu, ka viņas māja ir šeit, uz planētas, kuru klāj ēnaini sili un zaļgandzelteni lauki. Seit, kopā ar mani. Viņa bija mēma aiz laimes.
   Redzēdams, ka Meivisa netaisās aizlidot, arī mazais Rojs grozīja savu lēmumu. Mistera Voleja dārzeņiem drīz vajadzēja nogatavoties, un lāga vīrs jutās aicināts palikt, lai tos apkoptu. Drīz izrādījās, ka arī pārējiem ir neatliekamas darīšanas uz šīs planētas.
   Tā es kjuvu par to, kas esmu līdz pat šai dienai, — par valdnieku, karali, diktatoru, prezidentu. Un, ja vien gribētu, es šiem tituliem varētu pievienot vēl simtu citu, ne mazāk skanīgu. Bijušie špiki tagad bariem nolaižas uz mūsu planētas. Viņi atceļo ne vien no Amerikas, bet praktiski no visām Zemes malām. Lai paēdinātu šo varzu, man drīz laikam vajadzēs ievest pārtikas pro­duktus. Diemžēl citu planētu valdnieki vairs labprāt ne­grib man palīdzēt. Viņi uzskata, ka es piekukuļoju viņu slepenos aģentus, lai tie pārbēgtu pie manis.
   Bet nekā tamlīdzīga es nekad neesmu darījis! Varu apzvērēt… Aģenti gluži vienkārši atlido un paliek.
   Pats bēdīgākais, ka es nevaru iesniegt atlūgumu, jo šī planēta ir mans īpašums. Un sūtīt viņus projām, at­klāti sakot, nav dūšas. Ko darīt, nezinu. Brīžiem esmu tuvu izmisumam …
   Visi mani pavalstnieki ir kādreizējie valdību slepenie aģenti. Tāpēc varētu domāt, ka valdības izveidošana man nesagādās sevišķas grūtības. Patiesībā turpretī neviens no viņiem negrib mani šai ziņā atbalstīt, un es esmu spiests vienpersonīgi valdīt uz planētas, kuru ap­dzīvo fermeri, lopkopji, gani. Tāds iedzīvotāju sastāvs dod iespēju vismaz cerēt, ka badā mēs nenomirsim. Bet galu galā arī tas nav tik svarīgi. Galvenais — es abso­lūti nespēju iedomāties, kā šādos apstākļos, velns parā­vis, lai valda!
   Neviens no viņiem taču nevēlas atkal kļūt par špiku un denuncēt savus draugus.

   Katram sava dziesma — Entons Persevrels par to bija pārliecināts. Glīta meitene ir līdzīga melodijai, brašs kosmonauts — tauru dārdiem. Gudrie sirmgalvji no Starpplanētu padomes liek domāt par koka pūšamo instrumentu daudzbalsīgo harmoniju. Ir ģēniji, kuru dzīve veido sarežģītu, bezgala krāšņu kontrapunktu, un ir planētu padibenes, kuru eksistence nav nekas vairāk kā nožēlojams obojas pīkstiens uz lielo misiņa šķīvju žvadzoņas fona.
   Tā Persevrels prātoja, turēdams rokā bārdas nazi un vērodams smalkās, zilganās vēnas uz plaukstas pa­mata.
   Un, ja nu tiešām ikvienu cilvēku raksturotu ar kādu skaņdarbu, tad viņam, Entonam Persevrelam, vispie­mērotākais būtu vāji iecerēta un nemākulīgi izpildīta kļūmju simfonija.
   Viņa dzimšanas stundā tikko dzirdami ieskanējās priecīga ragu mūzika. Klusinātas bungu rīboņas pava­dīts, jaunais Persevrels apņēmīgi uzsāka skolas gaitas. Viņš mācījās teicami un tika uzņemts privileģētā grupā, kur audzēkņu skaits nepārsniedza piecus simtus un katrs varēja zināmā mērā cerēt uz individuālu pieeju. Nākotne toreiz likās daudzsološa …
   Bet Entons bija dzimis nelaimes putns. Viņam nepārtraukti gadījās dažādas ķibeles: viņš vai nu apgāza tintnīcas, vai pazaudēja grāmatas, vai kaut kur nobāza vajadzīgus papīrus. Priekšmetiem piemita nolāpīta tendence lūzt viņa pirkstos, bet reizēm — un tas bija vēl nepatīkamāk — lauzt viņa pirkstus. Turklāt viņš sasirga ar visām iespējamām bērnu kaitēm, ieskaitot šarlaku, masalas, Alžīrijas cūciņas, vējbakas, masaliņas un tiklab Zaļo, kā Oranžo drudzi.
   Šīs likstas, protams, nemazināja Persevrela iedzim­tās spējas, taču cilvēku pārblīvētajā nesaudzīgas kon­kurences pasaulē ar iedzimtām spējām vien nepietiek. Te vajadzīga vēl krietna porcija veiksmes, un Persevre- lam tādas nebija. Koledžā viņu pārcēla uz gluži pa­rastu grupu, kurā mācījās desmittūkstoš studentu; šādos apstākļos viņa problēmas vēl vairāk sarežģījās un iespējas inficēties, dabiski, pieauga.
   Entons bija tievs, izstīdzējis, briļļains, ļoti čakls un labsirdīgs jauneklis, kuru ārsti, kaut arī nespēja atklāt šīs vainas cēloņus, vienprātīgi atzina par «apveltītu ar tieksmi iekulties visādās nelaimēs». Bet, lai nu kādi būtu cēloņi, sekas palika. Persevrels bija viens no tiem ne­veiksminiekiem, kurus dzīvē sagaida tikai mokas un ciešanas.
   Cilvēku vairākums ar panteras veiklību ložņā pa civilizācijas džungļiem. Bet tādiem kā Persevrels šie džungļi ir viscaur nosēti lamatām, slazdiem un cilpām, pilni apslēptu bezdibeņu un strauju, krāčainu upju, dzīvībai bīstamu sēņu un vēl bīstamāku plēsoņu. Drošu taku nav: izvēlies, kuru gribi, — visas ved postā.
   Pie augstskolas diploma jaunais Persevrels tika, par spīti savam ievērības cienīgajam talantam lauzt kājas, kāpjot pa vītņu kāpnēm, izmežģīt potītes, ejot pa bruģa akmeņiem, virpuļdurvīs sasisj elkoņus, pret logu rūtīm sadauzīt briļļu stiklus, par spīti absolūtai nespējai izvairīties no tām nožēlojami smieklīgajām un reizē mokpilnajām ķibelēm, kas vajā ikvienu nelaimes putnu.
   Pabeidzis koledžu, Entons sakopoja visus spēkus, lai atkal liktu skanēt dzidrajai cerību tēmai, kuru tik ļoti vēlējās dzirdēt viņa dūšīgais tētis un maigā māmiņa. Uzmundrinošas bungu rīboņas un trīsošu stīgu akordu pavadīts, Persevrels spēra pirmos soļus uz Menhetenas salas, lai tur kļūtu par savas laimes kalēju. Viņš strādāja, sevi netaupīdams: neatlaidīgi centās uzveikt liktenīgo vājību, nezaudēt optimismu un dzīves prieku.
   Bet liktenis savu upuri neizlaida no ķetnām. Daiļska­nīgie akordi pārvērtās juceklīgā pļerkstoņā; Entona dzī­ves simfonija degradēja līdz komiskās operas līmenim. Salauztu diktofonu un ar tinti aptraipītu līgumu, aiz­mirstu reģistra kartīšu un sajauktu tabulu haoss; apakš­zemes dzelzceļa drūzmā saspiestu ribu, trotuāru režģos sastieptu cīpslu un pret nepamanītiem izciļņiem sasistu briļļu virpulis; nepārtraukta slimību sērija, kurā ietilpa gan D tipa hepatīts, gan Marsa, gan Venēras gripa, gan Atmodas sindroms, gan Smieklu drudzis — tādi bija iemesli, kuru dēļ Persevrels zaudēja vienu darbu pēc otra.
   Tomēr viņš joprojām pretojās kārdinājumam kļūt par hipohondriķi. Entons sapņoja par kosmosu, par dzelžai­niem vīriem, kas iekaro cilvēcei jaunas zemes, par svešu planētu kolonizāciju, par neaptveramiem plašumiem, kuros — tālu no Zemes smacējošajiem, sintētiskajiem džungļiem — cilvēks tiešām varētu atrast sevi. Viņš aizsūtīja iesniegumu Planētu izlūkošanas un kolonizā­cijas departamentam, bet saņēma atteikumu. Ļoti nelab­prāt šķīries no ilgi lolotā sapņa, Persevrels izmēģināja roku vēl dažnedažādos darbos. Vienlaikus viņš ārstē­jās, izmantojot psihoanalīzes, hipnotiskas iedvesmoša- nas, hiperiedvesmošanas un pretiedvesmas anulēšanas metodes. Taču viss bija veltīgi.
   Katram cilvēkam ir sava iespēju robeža un katrai simfonijai — savs fināls. Persevrels zaudēja cerības trīsdesmit četru gadu vecumā, kad trešajā dienā tika at­laists no darba, kuru bija meklējis divus mēnešus. Tas, pēc viņa domām, iezīmēja pēdējo komiski disonējošo misiņa šķīvju žvadzienu — atvadu sveicienu subjek­tam, kuram droši vien būtu bijis labāk nemaz neierau­dzīt dienas gaismu šai pasaulē.
   Drūmā noskaņā saņēmis savu nožēlojamo algu un vārgi paspiedis roku bijušajam šefam, Entons iekāpa liftā. Viņa smadzenēs jau bija ieperinājusies neskaidra doma par pašnāvību un iztēlē rādījās smago mašīnu riteņi, gāzes krāni, augstceltnes un straujas, atvarai- nas upes.
   Lifts nobrauca līdz lielajam marmora vestibilam, kur
   dežurēja formās tērpti kārtības sargi un allaž drūzmē­jās ļaudis, gaidīdami, kad atvērsies izejas durvis. Per­sevrels nostājās rindā un vienaldzīgi palūkojās uz ap­meklētāju straumes blīvuma mērītāju, kura bultiņa svār­stījās tuvu panikas atzīmei. Beidzot pienāca viņa kārta. Uz ielas Entons pievienojās ļaužu masai, kas plūda rie­tumu virzienā — turp, kur atradās, viņa mājoklis.
   Viņu joprojām nodarbināja domas par pašnāvību; tās gan nebija vairs tik drudžainas, toties ieguva arvien no­teiktākus apveidus. Pa ceļam viņš rūpīgi apsvēra daž­nedažādus paņēmienus un metodes. Mājas tuvumā Entons atdalījās no pūļa un ieslīdēja kāpņu telpā.
   Izspraucies cauri gaiteņos draiskuļojošo bērnu bari­ņiem, viņš galu galā sasniedza būrīti, kuru viņam bija piešķīrušas pilsētas iestādes. Entons iegāja istabā, aiz­slēdza durvis un no skujampiederumu kārbiņas izņēma bārdas nazi. Tad apgūlās gultā, atspieda kājas pret sienu un sāka aplūkot tievās, zilganās vēnas uz plauk­stas pamata.
   Vai viņš varēs to izdarīt? Nostrādāt tīri un ātri, bez kļūdām un- nožēlas? Vai arī salaidīs grīstē šo darbu tāpat kā citus un, kliegdams aiz sāpēm, tiks nogādāts slimnīcā, lai tur kļūtu studentiem praktikantiem par izsmiekla objektu?
   Kamēr Entons nodevās šādiem prātojumiem, pa dur­vju šķirbu istabā iekrita dzeltena aploksne. Melodra­matiskais pēkšņums, ar kādu šī vēstule bija pienākusi izšķirošajā brīdī, Persevrelam šķita ļoti aizdomīgs. Viņš tomēr nolika bārdas nazi un pacēla aploksni no grī­das.
   Sūtītājs bija Planētu izlūkošanas un kolonizācijas departaments — varena organizācija, kas kontrolē katru Zemes cilvēka soli kosmosā. Trīcošiem pirkstiem Per­sevrels atplēsa aploksni un izlasīja:
   Misteram Entonam Persevrelam,
   1993. pagaidu apdzīvojamais masīvs, 43825. rajons, Menhetena 212, Ņujorka
   Dārgais mister Persevrel!
   Pirms trim gadiem Jūs lūdzāt darbu jebkurā vietā ārpus Zemes. Diemžēl toreiz mēs bijām spiesti Jums at­teikt. Taču Jūsu datus ierakstīja kartotēkā, kur attiecī­gās izmaiņas tika reģistrētas līdz pat šai dienai. Ar prieku ziņoju, ka tagad mēs varam Jums nekavējoties piedāvāt darbu, kas pilnīgi atbilst Jūsu talantiem un kvalifikācijai. Esmu pārliecināts, ka atzīsit mūsu priekš­likumu par pieņemamu, jo noteikumi ir šādi: alga — 20 000 dolāru gadā, visi valdības paredzētie atvieglo­jumi un neierobežotas iespējas izvirzīties.
   Vai Jūs nebūtu tik laipns un neierastos pie manis uz pārrunām?
   Ar patiesu cieņu
   Viljams Heiskels, direktora vietnieks kadru jautājumos
   WH/ibm 3dc
   Persevrels rūpīgi salocīja telegrammu un ielika atpa­kaļ aploksnē. Prieka vilnis, kas bija uzbangojis pirmajā mirklī, ātri saplaka, atdodams vietu nelabam nojau­tām.
   Kas tie par talantiem un kas tā par kvalifikāciju, kuru dēļ viņam piedāvā divdesmit tūkstošus dolāru gadā un piedevām vēl visādus atvieglojumus! Varbūt viņu sa­jaukuši ar kādu citu Entonu Persevrelu?
   Nē, tas tomēr izklausījās pārāk neticami. Departa­mentā tamlīdzīgas lietas nemēdza notikt. Atlika pie­ņemt, ka vēstules sūtītāji zina, kas Entons par putnu,
   un ir informēti par viņa neveiksmēm. Bet tādā gadī­jumā — kāda velna pēc viņš tiem vajadzīgs?! Un kas gan tas par darbu, ko praktiski kurš katrs vīrietis, kura katra sieviete vai pat bērns nepadarītu labāk par viņu?
   Persevrels iebāza telegrammu kabatā un iegrūda bār­das nazi skujampiederumu kārbā. Domas par pašnāvību tagad šķita mazliet pāragras. Vispirms vajadzēja no­skaidrot, ko Heiskels no viņa grib.
   Planētu izlūkošanas un kolonizācijas departamenta galvenajā mītnē Persevrelu tūdaļ aizveda uz Viljama Heiskela kabinetu. Direktora vietnieks kadru jautāju­mos bija liela auguma iesirms vīrs ar noteiktiem, skar­biem vaibstiem. Taču viņa seja izstaroja tādu labvēlību un sirsnību, ka Persevrela aizdomas vēl pieauga.
   —   Lūdzu, sēdieties! Sēdieties, mister Persevrel, — Heiskels teica. — Vai drīkstu piedāvāt cigareti? Varbūt kaut ko dzeramu? Tiešām ļoti priecājos jūs redzēt.
   —  Vai esat pārliecināts, ka jūsu priekšā ir tieši tas cilvēks, kuru meklējat? — Persevrels jautāja.
   Heiskels ielūkojās personāllietā, kas bija nolikta uz viņa galda.
   —  Tūlīt redzēsim, — viņš sacīja. — Entons Persev­rels; vecums — trīsdesmit četri gadi; vecāki — Grego- rijs Džeimss Persevrels un Anita Svāna Persevrela; dzimis Leiktaunā, Ņūdžersijas štatā. Pareizi?
   —  Jā, — Persevrels atbildēja. — Un jūs varat piedā­vāt man darbu?
   —   Bez šaubām.
   —  Par kuru maksā divdesmittūkstoš dolāru gadā un piešķir visādus atvieglojumus?
   —   Tieši tā.
   —   Vai jūs nepateiktu, kas tas par darbu?
   —   Atbildēt uz šādiem jautājumiem ir mans pienā­kums, — Heiskels pasmaidīja. — Amats, kuru esmu jums rezervējis, mister Persevrel, mūsu štatu sarakstos apzīmēts ar vārdiem «kosmosa izlūks».
   —   Kā, lūdzu?
   —   Kosmosa izlūks jeb svešu planētu apguvējs, — Heiskels teica. — Šie apguvēji, zināt, nodibina pirmos kontaktus ar svešām planētām un reizē ir pirmie kolo­nisti, kas ievāc tur visas nepieciešamās ziņas. Es šos cilvēkus uzskatu par mūsu gadsimta dreikiem un mage- lāniem. Es domāju* ka jūs man piekritīsit: izlūka darbs paver lieliskas perspektīvas.
   Persevrels piecēlās; viņš bija tumši pietvīcis.
   —   Ja esat beidzis par mani ņirgāties, es tūdaļ iešu.
   —   Nesaprotu …
   —   Vai tikai jūs negribat teikt, ka es varētu kļūt par kosmosa izlūku? — Persevrels rūgti iesmējās. — Neva­jag mani apcelt! Es lasu avīzes. Un labi zinu, kādi ir šie ļaudis.
   —   Un kādi tad viņi ir, pēc jūsu domām?
   —   Planētas zieds! — Persevrels iesaucās. — Akadē- miķu smadzenes un čempionu muskuļi! Vīri, kas reaģē tikpat zibenīgi kā elektroniskās mašīnas un spēj atri­sināt jebkuru problēmu, izkļūt no jebkuras situācijas, pielāgoties jebkurai videi. Vai nav taisnība?
   —   Redzat, — Heiskels sacīja, — tā tas bija tajos lai­kos, kad mēs tikko sākām iepazīt svešas planētas. Un tādam priekšstatam ļāva iesakņoties sabiedrības apziņā, lai tauta vairāk uzticētos mūsu organizācijai. Bet minē­tais izlūka tips neatbilst šīsdienas prasībām. Cilvēkiem, kurus jūs aprakstījāt, pietiek darba arī bez planētu ap­gūšanas.
   —  Vai jūsu supermeniem šis darbs nav pa spēkam? — Persevrels pavīpsnāja.
   —   Protams, ir, — Heiskels atbildēja. — Un te nav ne mazākā paradoksa. Pirmo izlūku varoņdarbus ne­viens vēl nav pārspējis. Šie ļaudis iemanījās palikt dzīvi uz katras planētas, kur bija kaut niecīgākā eksistences iespēja; ar savu neatlaidību, izveicību un gribasspēku viņi pārvarēja neiedomājamas grūtības. Planētu apgū­šana prasīja visus viņu garīgos un fiziskos spēkus, un šo izaicinājumu mūsu izlūki drosmīgi pieņēma. Viņi iegājuši vēsturē kā mūžīgs piemineklis Hotno sapieris vitalitātei un gandrīz bezgalīgajām pielāgošanās spē­jām.
   —   Kāpēc tad jus vairs neizmantojat viņu pakalpoju­mus?
   —   Tāpēc, ka uz Zemes tagad radušās citas problē­mas, — Heiskels paskaidroja. — Kādreiz kosmosa ap­gūšana bija varoņdarbs, zinātnisks Sasniegums, aizsar­dzības pasākums un zināmā mērā — pat simbols. Bet tie laiki ir pagājuši. Zemes iedzīvotāju skaits katastro­fiski auga. Miljoniem cilvēku ieplūda samērā mazap­dzīvotās teritorijās — tādās kā Brazīlija, Jaungvineja un Austrālija. Taču demogrāfiskais sprādziens tās ātri piepildīja. Lielpilsētās cilvēku blīvums sasniedza kri­tisko robežu, draudēja izcelties panika, notika pirmie «Vīkenda dumpji». Bet sakarā ar medicīnas panāku­miem un bērnu mirstības straujo samazināšanos iedzī­votāju skaits auga arvien straujāk.
   Heiskels paberzēja pieri.
   —   Atklāti sakot, stāvoklis bija draņķīgs. Par laimi, šīs problēmas ētiskais aspekts nav mūsu kompetencē … Mēs šeit, departamentā, zinām tikai vienu — jāatrod jaunas, kolonizēšanai derīgas zemes. Planētas, kur at­šķirībā no Marsa un Venēras jau pēc samērā īsa laika būtu iespējams uz vietas sagādāt visu dzīvei nepiecie­šamo. Planētas, kur varētu apmesties miljoniem cilvēku, kamēr zinātnieki un politiķi uz Zemes nodibinās kaut cik pieņemamu kārtību. Un šīs planētas pēc iespējas ātrāk jānodod kolonistu rīcībā. Bet tas savukārt no­zīmē, ka ir krasi jāpaātrina izlūkošanas process.
   —   Visu to es zinu, — Persevrels ieminējās. — Un tomēr nesaprotu, kāpēc jūs vairs neizmantojat opti­mālā tipa izlūkus.
   —  Vai tad jums vēl nav skaidrs? Mēs meklējam vie­tas, kur varētu apmesties parasti, vidusmēra cilvēki. Mūsu optimālie izlūki no tādiem cilvēkiem atšķiras dau­dzējādā ziņā. Un es, šķiet, nepārspīlēšu, teikdams, ka šo atšķirību kopums gandrīz jau atbilst jaunas sugas pazīmēm. Lūk, tāpēc optimālais izlūks arī nevar pareizi spriest par to, vai apstākļi uz kāda debess ķermeņa ir piemēroti vidusmēra cilvēkam. Pastāv, pie­mēram, tādas drūmas, nemīlīgas planētas, kur gandrīz nepārtraukti līst lietus. Kolonistu lielum lielajam vairā­kumam tur uznāk dziļa depresija, kas cilvēkus reizēm noved līdz ārprātam. Mūsu optimālais izlūks turpretī ir pārāk veselīgs tiklab fiziski, kā garīgi, lai vienmuļais klimats viņu kaut cik jūtami ietekmētu. Mikrobi, kas nogalina tūkstošus, viņam ļaunākajā gadījumā īslai­cīgi sagandē labsajūtu. Briesmas, kas spēj iznīcināt veselu koloniju, viņš atvaira bez sevišķām pūlēm. Un vispār tāda veida grūtības optimālais izlūks neprot vēr­tēt ar ikdienas mērauklu. Šīs grūtības taču praktiski viņu neskar.
   —   Sāku saprast, — Persevrels nomurmināja.
   —   Tad, lūk, — Heiskels turpināja, — vislabākais at­risinājums būtu apgūt planētas pamazām. Pirmo kon­taktu nodibinātu izlūks, viņam sekotu zinātnieku grupa, tai savukārt — psihologi un sociologi, kas izveidotu eksperimentālu koloniju; iepriekšējo grupu iegūtos da­tus pēc tam analizētu un apkopotu citi speciālisti, un tā tālāk un tā joprojām. Taču visam tam nepietiek ne laika, ne naudas. Kolonijas mums vajadzīgas tūlīt un nevis pēc piecdesmit gadiem!
   Misters Heiskels apklusa un cieši uzlūkoja Persev- relu.
   —       Vārdu sakot, mums nekavējoties jānoskaidro, ku­ras no jaunatklātajām planētām ir derīgas kolonizāci­jai. Un, lai sekmīgi izpildītu šo uzdevumu, izlūkiem ne­pieciešamas citas īpašības.
   Persevrels palocīja galvu.
   —       Skaidrs, — viņš teica. — Vidusmēra cilvēkiem — vidusmēra izlūki. Tomēr …
   —   Lūdzu?
   —       Es nezinu, cik rūpīgi jūs esat iepazinies ar manu pagātni…
   —       Domāju, ka pietiekami. — Heiskels atkal pasmai­dīja.
   —       Tādā gadījumā jūs droši vien būsit ievērojis, ka man piemīt zināma tieksme… nu, sacīsim, iekulties ne­patikšanās. Godīgi atzīšos: arī šeit, uz Zemes, es tikai ar pūlēm velku dzīvību.
   —   Zinu, — misters Heiskels apmierināts konstatēja.
   —       Tad kā gan, pēc jūsu domām, es tikšu galā ar daudz sarežģītākām problēmām, kuras izvirzīs sveša planēta? Un kāpēc jūs šim darbam esat izvēlējies tieši mani?
   Misters Heiskels acīmredzot jutās mazliet neveikli.
   —       Jūs ne visai precīzi formulējāt mūsu viedokli, teik­dams, ka vidusmēra cilvēkiem vajadzīgi vidusmēra iz­lūki. Tik vienkārši tas tomēr nav. Ikvienu koloniju veido tūkstoši un miljoni cilvēku. Morāle un likums prasa, lai arī visvājākajiem būtu izredzes uzvarēt cīņā par eksistenci. Ļaudīm jāiedveš drosme un pašpaļā­vība, vēl iekams tie atstāj Zemi. Mums jāpārliecina viņi — un varas iestādes, un galu galā arī mūsu pašu sirdsapziņa —, ka jaunajā vietā pat vārguļiem būs iespējams dzīvot.
   —   Turpiniet, lūdzu, — Persevrels teica.
   —   Tāpēc, — Heiskels ātri nobēra, — pirms dažiem gadiem mēs atteicāmies no optimālā izlūka tipa un sākām izmantot tādu, kuru varētu nosaukt par cilvēka minimumu.
   Kādu brīdi Persevrels klusēdams centās sagremot tikko dzirdēto.
   —   Tātad jūs izraudzījāties mani tāpēc, ka tur, kur varēšu dzīvot es, varēs dzīvot jebkurš?
   —   Jūs diezgan pareizi rezumējāt mūsu domas šai jautājumā, — Heiskels laipni komentēja.
   —   Bet kādas būs manas izredzes?
   —   Daži no mūsu minimāli dzīvotspējīgajiem izlū­kiem loti veiksmīgi tikuši galā ar saviem uzdevumiem.
   —   Bet citi?
   —   Zināms risks, protams, ir, — Heiskels atzina. — Turklāt, neskaitot potenciālās briesmas, kuras slēpj sevī planēta, izlūku gaida arī citi pārsteigumi, kas sais­tīti ar eksperimenta būtību. Es diemžēl nevaru jums at­klāt visu šo briesmu cēloņus, jo tādā gadījumā mēs zaudētu vienīgo iespēju kontrolēt izmēģinājuma gaitu. Varu jūs tikai informēt, ka tādi riska elementi pastāv.
   —   Perspektīva nav sevišķi iepriecinoša, — Persev­rels sacīja.
   —   Iespējams. Bet padomājiet par atlīdzību, kas gaida jūs, ja tiksit ar uzdevumu galā! Jūs faktiski kļūsit par jaunas kolonijas dibinātāju. Kā eksperts jūs būsit ne­aizstājams. Kopienā jums būs nodrošinātas stabilas pozīcijas. Un — tas varbūt ir ne mazāk svarīgi — jūs būsit izklīdinājis mokošās šaubas par savām spējām ieņemt godpilnu vietu sabiedrībā.
   Persevrels negribīgi pamāja ar galvu.
   —  Atbildiet, lūdzu, uz vienu jautājumu. Jūsu tele­grammu es šodien saņēmu sevišķi kritiskā brīdī. Rodas iespaids …
   —   Jā, tas bija darīts ar nolūku, — Heiskels paskaid­roja. — Ir konstatēts, ka, nonākuši zināmā psiholoģiskā stāvoklī, mums vajadzīgie cilvēki kļūst stipri piekāpī­gāki. Mēs rūpīgi novērojam nedaudzos, kas atbilst mūsu prasībām, un gaidām īsto brīdi, lai izteiktu savu priekšlikumu.
   —   Stundu vēlāk jums, jādomā, būtu bijis diezgan ne­ērti izteikt šo priekšlikumu, — Persevrels sacīja.
   —   Bet dienu agrāk tas būtu bijis bezjēdzīgi, jo esmu pārliecināts, ka tad mans priekšlikums tiktu norai­dīts. — Heiskels piecēlās. — Ja nav iebildumu, mister Persevrel, varbūt ieturēsim kopīgi lenču? Detaļas mēs varētu apspriest pie vīna pudeles.
   —   Esmu ar mieru, — Persevrels piekrita. — Bet pa­gaidām es nekā jums nesolu.
   —  Protams, protams, — Heiskels iesaucās, atvēr­dams durvis.
   Pēc brokastīm Entons iegrima pārdomās. Par spīti riskam, izlūka darbs viņu ļoti vilināja. Galu galā tas nebija bīstamāks par pašnāvību un katrā ziņā bija daudz labāk apmaksāts. Ja viņš uzvarēs, viņu gaida lielisks atalgojums; jā turpretim neveiksies, viņš sa­maksās to pašu cenu, kuru jau bija gatavs maksāt par neveiksmi tepat, uz Zemes.
   Trīsdesmit četros gados Entons uz dzimtās planētas neko nebija sasniedzis. Un, ja viņa spējas brīžiem arī izpaudās, tad šīs izpausmes allaž sagandēja slimības, nelaimes gadījumi vai rupjas kļūdas. Bet Zeme ir pārāk biezi apdzīvota, te visur valda kņada un juceklis. Tāpēc iespējams, ka viņa neprasme izvairīties no dažādām lik­stām ir nevis iedzimta, bet gan neciešamo apstākļu radīta.
   Izlūka gaitas viņu aizvedīs jaunā vidē. Tur viņš būs pilnīgi viens, atkarīgs tikai no sevis un atbildīgs tikai par sevi. Tas būs velnišķīgi bīstams … bet kas gan var būt bīstamāks par zibošu asmeni paša rokās?
   Tā būs viņa mūža lielākā piepūle un reizē — pēdējā pārbaude. Viņš cīnīsies kā vēl nekad, lai uzveiktu lik­tenīgo vājību. Un šoreiz metīs svaru kausos visus savus spēkus un visu apņēmību.
   Entons pieņēma Heiskela priekšlikumu. Nākamajās nedēļās, gatavojoties ekspedīcijai, viņš ar šo apņēmību ēda, dzēra un gulēja, tīrīja zobus un mazgāja rokas, iekala to smadzenēs un ievija nervos, sapņoja par apņē­mību, apcerēja to un izdomāja sakramentālas frāzes, kuras murmināja kā ^budistu lūgšanas. Beidzot apņē­mība kļuva par vienmuļu piedziedājumu, kas pavadīja viņu gan miegā, gan nomodā un pamazām sāka ietek­mēt viņa rīcību.
   Un tad pienāca diena, kad viņam vajadzēja doties gadu ilgā komandējumā uz Kosmosa austrumu sektoru, kur nesen bija atklāta visai daudzsološa planēta. Heis­kels novēlēja jaunajam izlūkam labu veiksmi un apso­līja uzturēt ar viņu sakarus pa L fāzu radio. Persev­rels iekāpa sardzes kuģī «Glazgovas karaliene», turpat iekrāva visu viņa mantību, un ceļojums sākās.
   Vairākus mēnešus, kamēr kuģis lidoja izplatījumā, Persevrels intensīvi domāja par savu lēmumu. Bez­svara stāvoklī viņš rūpīgi kontrolēja katru kustību un stingri pārbaudīja ikvienu rīcības motīvu. Tādēļ visu vajadzēja darīt daudz lēnāk, taču pamazām tāda paš­kontrole kļuva viņam par ieradumu. Sāka veidoties jauna, refleksu sistēma, kas neatlaidīgi centās izspiest veco.
   Bet ceļš uz progresu bija ērkšķains. Par spīti visām pūlēm, Persevrels no kuģa dezinfekcijas sistēmas da­būja ādas iekaisumu un, atdūries pret kādu starpsienu, sasita aceņu stiklus; viņam bieži sāpēja galva un mu­gura, daudzkārt viņš nobrāza pirkstus un izmežģīja potītes.
   Tomēr Entons juta, ka ir kaut ko sasniedzis, un šī apziņa vēl vairāk nostiprināja viņa apņēmību. Beidzot planēta Teta — ekspedīcijas mērķis — parādījās uz kuģa lokatoru ekrāniem.
   Persevrelu izsēdināja zāļainā, mežiem klātā līdze­numā, netālu no klinšainas kalnu grēdas. Šo apvidu iz­vēlējās tāpēc, ka apstākļi te šķita sevišķi labvēlīgi. Koki, augļi, ūdens un derīgie izrakteņi — viss atradās tuvumā. Lieliskāku bāzi kolonijai grūti iedomāties.
   Novēlējuši viņam labu veiksmi, kosmonauti aizlidoja. Persevrels nolūkojās kuģim pakaļ, līdz tas pazuda mā­koņos, un ķērās pie darba.
   Vispirms viņš aktivizēja robotu — lielu, spīdīgi melnu universālu mašīnu, ar kādām apgādā izlūkus un kolonistus. Robots neprata runāt, dziedāt, deklamēt un spēlēt kārtis kā citi, dārgāki modeļi. Tas atbildēja, vai nu palocīdams, vai pakratīdams galvu, tāpēc perspek­tīva divatā ar šo majšīnu pavadīt veselu gadu nebija diezcik uzjautrinoša. Tomēr mehānisms reaģēja uz pie­tiekami sarežģītām mutvārdu pavēlēm, lai spētu veikt smagos darbus un kritiskās situācijās rīkoties samērā tālredzīgi.
   Ar robota palīdzību Persevrels ķērās pie nometnes celšanas un vienlaikus modri vēroja apvārsni, kur ik brīdi varēja parādīties nezināmu briesmu vēstneši. Taisnība, izlūkošana no gaisa nebija atklājusi nevienu svešas kultūras pazīmi, bet tas nebūt neizslēdza pār­steigumu iespēju. Planētas dzīvnieku valsts taču bija pilnīgi neizpētīta.
   Entons strādāja lēni un rūpīgi, un mēmais robots strādāja viņam līdzās. Vakarā pagaidu nometne bija uzcelta. Entons iedarbināja radara trauksmes ierīci un likās gulēt.
   Briesmu signāls viņu pamodināja rītausmā. Viņš ātri saģērbās un izskrēja no telts. Visapkārt skanēja nikna dūkoņa, it kā gaisā būtu pacēlies milzīgs siseņu bars.
   — Atnes divas staru pistoles, — viņš pavēlēja robo­tam. — Binokli arī…
   Robots palocīja galvu un aizsteberēja. Drebēdams no aukstuma, Persevrels centās saskatīt skaņu avotu. Viņš vērīgi nopētīja drēgno līdzenumu, zaļo mežmalu un klintis aiz tās. Nekur nemanīja ne mazākās kustības. Pēkšņi uz saullēkta fona viņš ieraudzīja kaut ko līdzīgu tumšam mākonim. Strauji pārvietodamies pret vēju, mākonis lidoja nometnes virzienā.
   Robots atgriezās ar staru pistolēm. Persevrels pa­ņēma vienu un lika robotam paturēt otru, taču nešaut bez komandas. Robots saprata; viņa acis drūmi iezibsnī- jās saullēkta atblāzmā.
   Mākonim tuvojoties, kļuva redzams, ka faktiski tas ir milzīgs putnu bars. Persevrels palūkojās binoklī. Putni izrādījās apmēram Zemes vanagu lielumā, bet ar savu haotiski šaudīgo lidojumu atgādināja sikspārņus. Tiem bija vareni nagi, gari knābji un neskaitāmi asi zobi. Radījumiem, kas apbruņoti ar tik nāvējošiem ieročiem, katrā ziņā ir jābūt plēsīgiem.
   Skaļi klaigādami, putni riņķoja virs nometnes. Tad, sakļāvuši spārnus un iepletuši nagus, no visām pusēm metās lejup. Persevrels pavēlēja robotam atklāt uguni.
   Nostājušies ar muguru pret muguru, viņi atvairīja putnu uzbrukumus. Asiņu un spalvu virpulī uzbrucēju bataljoni kā nopļauti krita zemē. Persevrels un robots kāvās dūšīgi; viņi piespieda lidojošo vilku bandu turē­ties pienācīgā attālumā un brīžiem pat aiztrieca to pāri nometnes robežām. Taču pēkšņi1 Persevrela staru pis­tole sāka streikot. ģ
   Tādus ieročus vienmēr pārdod ar pilnu lādiņu, kas garantē septiņdesmit piecu stundu nepārtrauktu auto­mātisku darbību. Izlādēties un, vēl jo vairāk, sabojāties tik īsā laikā pistole nevarēja! Kādu brīdi Persevrels trulā ietiepībā raustīja sprūdu, pēc tam aizsvieda pis­toli prom un, kamēr robots viens pats turpināja cīņu, skriešus devās uz pagaidu noliktavas telti.
   Ātri sameklējis divus citus šaujamos, Entons atgrie­zās kaujas laukā un ieraudzīja, ka tagad pārstājusi darboties robota pistole. Cilvēka mēmais palīgs, izslē- jies pilnā augumā, ar savām varenajām rokām atgai­ņāja uzbrucējus. No mašīnas locītavām sūcās eļļas pi­lieni — tik neganti tērauda milzenis šķaidīja plēsoņus. Robots sašūpojās un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Per­sevrels pamanīja, ka daži putni, izvairījušies no dzel­žaino roku cirtieniem, tup uz robota pleciem un cenšas izknābt fotoelementus, izraut kinestētisko antenu.
   Pavērsis augšup a'bas staru pistoles, viņš ielauzās putnu barā. Viens no ieročiem gandrīz nekavējoties ap­klusa. Entons kapāja putnus ar pēdējo, lūgdams lik­teni, lai vismaz šī pistole izturētu līdz galam.
   Milzīgo zaudējumu iebiedēts, putnu bars beidzot pa­cēlās pāri koku galiem un'klaigādams aizlaidās. Kā par brīnumu neskarti, Persevrels un robots līdz pat ceļiem stāvēja izplēstu spalvu un pārogļotu ķermeņu jūklī.
   Entons paskatījās uz četrām staru pistolēm, no kurām trīs bija viņu smagi pievīlušas, tad, dziji sašutis, devās uz sakaru telti.
   Viņš izsauca Heiskelu, pastāstīja par putnu uzbru­kumu un par to, ka trīs no četrām staru pistolēm izrā­dījušās nekam nederīgas. Pietvīcis aiz dusmām, Entons apsūdzēja darbiniekus, kuriem jāatbild par ekspedīcijas materiālo apgādi. Aizelsies viņš beidzot apklusa un sāka gaidīt atbildi.
   Taču Heiskels ir nedomāja atvainoties, un arī viņa paskaidrojumi bija ļoti skopi.
   —   Tas ir viens no kontroles elementiem, — viņš sa­cīja.
   —   Ka, ludzu?
   —   Es jums skaidroju jau pirms vairākiem mēne­šiem … Mēs pārbaudām, vai uz Tetas varēs eksistēt minimāli dzīvotspējīgi indivīdi. Runa bija par mini­mumu, atceraties? Mums jāzina, kā attīstīsies kolonija, kuras locekļiem ļoti dažādā mērā piemīt īpašības, kas nepieciešamas svešu planētu apguvējiem. Tāpēc mēs arī cenšamies atrast, tā teikt, mazāko kopsaucēju …
   —   To visu es zinu. Bet staru pistoles …
   —   Mister Persevrel, kolonijas dibināšana pat pēc absolūtā minimuma principa ir fantastiski dārga ope­rācija. Mēs apgādājam kolonistus ar visjaunākajiem, vislabākajiem ieročiem un darba rīkiem, bet mēs neva­ram aizstāt ne bojātus, ne arī nolietotus mehānismus. Kolonistiem jāizmanto neatjaunojama munīcija, mašī­nas, kas agri vai vēlu salūzīs vai novecos, un pārtikas krājumi, kas galu galā izsīks vai sabojāsies …
   —  Un visu to jūs man iedevāt līdzi?
   —       Protams. Pārbaudes nolūkā mēs jūs apgādājām ar visnekvalitatīvāko, visneizturīgāko tehniku. Tā ir vie­nīgā iespēja ātri un precīzi noteikt, kāds liktenis sa­gaida kolonistus uz Tetas.
   —   Bet tas nav godīgi! Izlūkiem taču vienmēr dod pašu labāko!
   —   Nē, — Heiskels iebilda. — Tā tas bija toreiz, kad vēl izmantoja optimāli dzīvotspējīgo izlūku pakalpoju­mus. Tagad turpretim mums jānoskaidro, vai planēta apgūstama ar vismazāko potenciālu, un šis apstāklis, dabiski, liek izvirzīt citas prasības ne vien izlūka per­sonai, bet arī ekspedīcijas materiālajai daļai. Es taču brīdināju jūs, ka uzdevums ir saistīts ar risku.
   —   Jā, to jūs darījāt, — Persevrels piekrita, — bet… lai nu paliek! Vai esat man sagatavojis vēl kādus pār­steigumus?
   —   Principā nē, — Heiskels pēc brītiņa atbildēja. — Tiklab jums, kā jūsu apbruņojumam piemīt mini­māla dzīvotspēja. Ar to gandrīz viss ir pateikts.
   Atbilde Persevrelam šķita diezgan izvairīga, taču Heiskels atteicās sniegt viņam sīkākus paskaidrojumus. Sakaru seanss beidzās, un Persevrels atgriezās no­metnē, kur joprojām valdīja haoss.
   Kopā ar robotu Entons pārcēla nometni uz mežu, kura paspārnē bija vieglāk aizsargāties no putnu uz­brukumiem. Atjaunodams savu saimniecību, Persevrels ievēroja, ka vismaz pruse no tauvām ir izdilusi, aizvien biežāk sāk pārdegt elektroinstalācija un telšu brezentu šur tur pārklājis pelējums. Novērsdams bojājumus, viņš saskrambāja ne vienu vien pirkstu un pamatīgi no­brāza delnas. Kad pats grūtākais likās jau paveikts, pēkšņi apstājās viņa elektroģenerators.
   Trīs dienas Entons svīzdams meklēja avārijas cēloni un šajā nolūkā pētīja nevīžīgi iespiesto instrukciju, kas bija uzrakstīta vācu valodā. Radās iespaids, ka ģenera­torā nekas neatbilst shēmai un tāpēc neviens mezgls nevar darboties. Galu galā nejauši atklājās, ka instruk­cija domāta citam modelim. Tad Persevrels zaudēja pa­cietību un iespēra ģeneratoram, gandrīz salauzdams labās kājas mazo pirkstiņu.
   Taču pēc brīža viņš savaldījās un vēl četras die­nas lauzīja galvu, lai izdibinātu, ar ko viņa modelis atšķiras no instrukcijā aprakstītā. Kad pēdīgi tas kļuva skaidrs, ģenerators itin drīz atkal sāka darboties.
   Tikmēr putni savukārt izdibināja, ka, piķējot caur koku lapotnēm, var ielauzties nometnē, pakampt barību un nozust, vēl iekams kāds pagūs vērst pret tiem staru pistoles. Šie uzlidojumi maksāja Persevrelam brilles un nejauku brūci kaklā. Tāpēc viņš diendienā neatlaidīgi sēja tīklus un ar robota palīdzību iekāra tos starp no­metnē augošo koku zariem.
   Putnu briesmas nu bija novērstas. Persevrels beidzot varēja atlicināt kādu brīdi, lai tuvāk aplūkotu savu pār­tikas noliktavu un konstatētu, ka daudzi no dehidrēta- jiem produktiem acīmredzot fabrikā slikti apstrādāti, bet citi kļuvuši par barotni pretīgai sēnītei. Šā vai tā liela daļa produktu vairs nebija lietojama. Ja viņš tūdaļ enerģiski nerīkosies, varēja gadīties, ka ziemā nepie­tiks pārtikas …
   Persevrels uzsāka eksperimentus ar vietējiem graud­augiem, dārzeņiem, augļiem un ogām. Izrādījās, ka to vidū ir nekaitīgas un pat ļoti barojošas šķirnes. Taču, tiklīdz Entons tās nogaršoja, viņa ķermenis pārklājās ar spilgtiem alerģiska tipa izsitumiem. Cītīgi lietodams medikamentus, Persevrels izārstējās no alerģijas un ne­kavējoties atsāka izmēģinājumus, lai noteiktu, kurš no augiem šo slimību izraisījis. Bet tieši tai brīdī, kad viņam vajadzēja iegūt eksperimenta galīgos rezultātus,
   teltī ieklumburoja robots, apgāza visas mēģenes un iz­laistīja neaizstājamās ķimikālijas.
   Persevrelam gribot negribot vajadzēja pašam kļūt par izmēģinājuma trusīti un no pārtikai derīgo augu saraksta izsvītrot dažas ogu un dārzeņu šķirnes.
   Toties augļi bija lieliski un vietējā labība — kā ra­dīta garšīgas maizes cepšanai. Savācis sēklas, Persev­rels vēlā pavasarī lika robotam uzart un apsēt lau­kus.
   Kamēr robots nenogurstoši rakņāja zemi, Persevrels izlūkoja apkārtni. Viņš atrada gludus akmeņus, kuros bija ieskrāpētas zīmes; dažas atgādināja ciparus, ci­tas — koku, mākoņu un kalnu attēlus. Entons no­sprieda, ka uz Tetas acīmredzot kādreiz dzīvojušas saprātīgas būtnes. Iespējams, ka tās arī tagad dzīvo planētas attālākos novados. Bet viņam nebija laika no­darboties ar šo būtņu meklēšanu.
   Kādu dienu, apraudzīdams laukus, Persevrels konsta­tēja, ka robots iestrādājis graudus krietni dziļāk, nekā viņš tam bija licis. Ražu varēja uzskatīt par zudušu, un otrreiz Persevrels apsēja zemi pats.
   Viņš uzcēla koka būdu un satrunējušās teltis aiz­stāja ar šķūņiem. Paniazām Entons gatavojās ziemai. Un pamazām viņam radās aizdomas, ka robots sāk no­lieloties.
   Lielā, melnā universālā mašīna pildīja savus pienāku­mus tāpat kā agrāk. Taču robota kustības kļuva arvien konvulsīvākas: tas vairs nespēja precīzi aplēst savu spēku. Mehāniskajās ķetnās plīsa vismasīvākie trauki un lūza lauksaimniecības inventārs. Persevrels uzticēja robotam sējumu ravēšanu, bet, kamēr metāla pirksti ravēja nezāles, milzeņa platās pēdas samīdīja tikko
   uzdīgušās labības asnus. Kad robots devās skaldīt malku, viņš parasti salauza cirvja kātu. Un bieži visa mājele nodrebēja, bet dažkārt pat durvis izlēca no eņģēm, kad mēmais dzelzvīrs ienāca istabā.
   Izbrīnījies un noraizējies Persevrels vēroja robota straujo deģenerāciju. Salabot to nebija nekādas iespē­jas, jo rūpnīcā aizzīmogotos robotus drīkst remontēt tikai rūpnīcas tehniķi, kas apbruņoti ar speciāliem in­strumentiem, rezerves daļām un zināšanām. -Tiesa, Per­sevrels varēja atteikties no mašīnas pakalpojumiem. Bet tādā gadījumā viņš būtu palicis pilnīgi viens.
   Tādēļ Entons centās dot robotam visvienkāršākos uz­devumus un arvien lielāku darba slogu uzvēla saviem pleciem. Apturēt deģenerācijas procesu tomēr neiz­devās. Reiz, kad Persevrels ēda pusdienas, robots, iedams gar plīti, sazvēlās un apgāza podu, kurā vārī­jās rīsi.
   Likdams lietā savas jauniegūtās spējas, Entons at­lēca sānis, un verdošā masa, neskārusi viņa galvu, ap- šļāca kreiso plecu.
   Tas nu bija par daudz! Robots kļuva tiešām bīstams. Pārsējis apdegumu, Persevrels nolēma mašīnu izslēgt un turpmāk paļauties tikai uz saviem spēkiem. Stingrā balsī viņš pavēlēja dzelzvīram iemigt.
   Taču milzenis joprojām riņķoja pa istabu un, pablen- zis uz Entonu, lika noprast, ka ir nedomā izpildīt šo katram robotam zināmo komandu.
   Persevrels atkārtoja pavēli. Robots pakratīja galvu un sāka pārkraut malkas kaudzi pie plīts.
   Bojājums acīmredzot bija nopietns. Entonam neat­lika nekas cits kā izslēgt robotu ar tīri mehāniskiem līdzekļiem. Diemžēl uz mašīnas spīdīgi melnās virsmas nekur nemanīja parastos slēdžus. Tāpēc Entons pa­ņēma instrumentu somu un …
   Pēkšņi milzenis it kā aizsargādamies pacēla rokas un sāka kāpties atpakaļ.
   —   Stop! — Persevrels uzkliedza. — Stāvi uz vie­tas!
   Robots apstājas tikai tad, kad ar muguru bija atdu­ries pret sienu.
   īsu brīdi Entons svārstījās, nespēdams aptvert, kas īsti noticis. Tāda rīcība bija kaut kas nedzirdēts un pat neiedomājams, jo absolūta paklausība un tieksme uz­upurēties cilvēka labā no laika gala tika organiski iekļautas katra robota programmā.
   Apņēmies izslēgt mašīnu par katru cenu, Persevrels devās uz priekšu. Robots pielaida viņu cieši klāt, tad savicināja dūri. Entons izvairījās no sitiena un ar uz­griežņu atslēgu pamēģināja sadragāt robota kinestē- tisko antenu. Taču robots steigšus ievilka antenu sevī un… Šoreiz bruņotā dūre ietriecās Entonam ribās.
   Persevrels nokrita garšļaukus. Redzokļiem liesmaini zibot un dzelžainajiem pirkstiem raustoties, robots stā­vēja cilvēkam blakus. Entons aizvēra acis, pārliecināts, ka mašīna viņu tūdaļ nobeigs. Taču briesmonis pagrie­zās-un, salauzis durvju aizšaujamo bultu, izsteberēja ārā.
   Dažas minūtes vēlāk dzelzvīrs, it kā nekas nebūtu no­ticis, atkal skaldīja un krāva kaudzē malku.
   Parakņājies medikamentu somā, Entons atrada plāk­steri un salāpīja ievainoto sānu. Tikmēr robots, pabei­dzis darbu, atgriezās pēc jaunām instrukcijām. Drebošā balsī Persevrels lika viņam atnest ūdeni no tāla avota. Kad robots, vairs neizrādīdams ne mazākās agresivitā­tes pazīmes, bija atstājis istabu, Entons aizvilkās uz radiobūdu.
   —   Nevajadzēja tik muļķīgi riskēt, — Heiskels, uzzi­nājis par notikušo, teica. — Iespēja izslēgt robotu kons­
   trukcijā nav paredzēta. Vai tad jums tas nebija skaidrs? Jūsu paša drošības interesēs iesaku tādus mē­ģinājumus neatkārtot.
   —   Bet kāpēc?
   —   Tāpēc, ka — jūs droši vien jau būsit to uzminē­jis — robotam uzdots kontrolēt jūsu darba kvalitāti.
   —  Nesaprotu, — Persevrels iebilda. — Kādēļ vaja­dzīga tāda kvalitātes kontrole?
   —  Vai atkal man jāsāk no gala? — Heiskels īgni jautāja. — Jūs esat pieņemts darbā kā minimāli dzīvot­spējīgs izlūks. Nevis vidēji, nevis maksimāli, bet mini­māli dzīvotspējīgs!
   —   Jā, bet…
   —  Atļaujiet turpināt. Vai atceraties savu likteni uz Zemes? Atceraties, kā jūs nepārtraukti vajāja visādas likstas, slimības un neveiksmes? Tādu pašu situāciju mēs vēlējāmies radīt uz Tetas. Bet jūs, mister Persev- rel, esat mainījies.
   —   Es vismaz centos …
   —   Protams, — Heiskels sacīja. — To varēja gaidīt. Lielākā daļa mūsu minimāli dzīvotspējīgo izlūku mai­nās. Nokļuvuši jaunā vidē, kur iespējams sākt jaunu dzīvi, šie cilvēki izkopj sevī īpašības, kādu viņiem ne­kad nav bijis. Diemžēl šīs īpašības neatbilst eksperi­menta programmai, tāpēc mēs esam spiesti ikvienu progresa izpausmi kompensēt. Jo, redzat, kolonisti ne vienmēr dodas uz svešām planētām, lai sevi pilnīgotu. Jebkurā kolonijā jūs varat sastapt ļoti paviršus, neuz­manīgus indivīdus, nemaz nerunājot par sirmgalvjiem, vājiniekiem, pārgalvīgiem nebēdņiem, bērniem un tā tālāk. Mūsu ieviestais minimālās dzīvotspējas kritērijs pat viņiem nodrošina zināmas izredzes. Vai saprotat?
   —   Liekas gan, — Persevrels teica.
   —      Tad, lūk, šo iemeslu dēļ arī nepieciešama kon­trole; tā neļauj jums paaugstināt savu vitalitāti, kas runātu pretim mūsu prasībām.
   —   Un šo uzdevumu jūs uzticējāt robotam, — Per­sevrels drūmi piezīmēja.
   —   Pilnīgi pareizi. Robots ieprogrammēts tā, lai ne­mitīgi kontrolētu jūsu dzīvotspējas līmeni. Viņš reaģē uz jums, Persevrel. Kamēr jūs paliekat iepriekš noteik­tajā nevarības diapazonā, robots visnotaļ palīdz jums. Bet, tiklīdz jūs labojaties, kļūstat izveicīgāks un retāk iekuļaties ķezās, robota uzvedība pasliktinās. Viņš sāk lauzt priekšmetus, kurus vajadzēja salauzt jums, un pie­ņem aplamus lēmumus, kurus citādi būtu pieņēmis jūs …
   —   Tas nav godīgi!
   —   Persevrel, jūs, liekas, domājat, ka mūsu departa­ments ir kaut kas līdzīgs sanatorijai vai labdarības biedrībai. Rūgti maldāties! Mūs interesē tikai darbs, kuru esam nopirkuši un apmaksājuši. Un šo darbu — atļausit atgādināt — jūs izvēlējāties pašnāvības vietā.
   —   Labi! — Persevrels sašutis iesaucās. — Savu darbu es daru. Bet vai pastāv noteikums, kas aizliedz izjaukt šo nolādēto robotu?
   —   Nē, tāda noteikuma nav, — Heiskels daudz mier- mīlīgāk atbildēja. — Tikai diez vai tas būs jums pa spē­kam. Katrā ziņā es no visas sirds ieteicu: nemēģiniet! Eksperiments ir pārāk bīstams. Robots neļaus sevi iz­slēgt.
   —  To gan izlemšu es, nevis viņš, —Persevrels no­rūca, izbeigdams sarunu.
   Pavasaris jau tuvojās beigām, bet Entons arvien vēl nebija atrisinājis robota problēmu. Kādu dienu viņš pa­vēlēja savam mehāniskajam palīgam izpētīt attālu kalnu grēdu; mašīna kategoriski atteicās pamest saim­nieku. Persevrels pamēģināja nedot robotam nekādus rīkojumus, taču melnais briesmonis nevēlējās stāvēt dīkā. Ja dzelzvīram neko nelika darīt, tas, piepeši at­tīstīdams vētrainu aktivitāti, ņēmās postīt Persevrela laukus un noliktavas.
   Pašaizsardzības nolūkā Entons deva robotam nevai­nīgākos uzdevumus, kādus vien spēja izdomāt. Viņš, piemēram, pavēlēja tam izrakt dziļu aku, cerēdams, ka mehānisms apraks sevi akas dibenā. Taču robots no- traipījies un triumfējošs ik vakarus ienāca istabā, bār­stīja netīrumus Persevrela ēdienos, izplatīja alergēnus, dauzīja šķīvjus un logu rūtis.
   Zobus sakodis Entons pacieta visas šīs izdarības. Robots tagad šķita kļuvis par viņa, Entona Persevrela, drūmāko īpašību iemiesojumu. Un, vērojot mašīnas rīcību, Entonam likās, ka viņš redz sava rakstura ne­izdevušos daļu, savas slimīgās vājības, kas uzskatāmi atveidotas metāla formā.
   Entons visādi centās atkratīties no uzmācīgās iedo­mas. Taču robota uzvedībā arvien nepārprotamāk iz­paudās viņa saimnieka nelādzīgākās īpašības — tur­klāt sakāpinātas līdz absurdam un atrautas no dzīves apstākļiem, kas bija tās radījuši.
   Persevrels strādāja, un viņam pa pēdām sekoja nei­roze — allaž postoša un, tāpat kā visas neirozes, ap­veltīta ar izcilām pašaizsardzības spējām. Neiznīdē­jamā slimība vajāja viņu dienu un nakti, uzglūnēja Entonam, kad viņš ēda, un ne soli neatkāpās no viņa, kad viņš gulēja.
   Cilvēks darīja savu darbu un aizvien labāk apguva to. Cik nu bija iespējams, viņš izbaudīja dienu skais­tumu, ik vakarus skuma par saulrietu un pārdzīvoja ne­izsakāmas šausmas naktīs, kad robots stāvēja blakus viņa gultai, it kā apsvērdams, vai nav pienācis laiks noslēgt ar saimnieku visus rēķinus. Un ik- rītu, pamo­dies sveiks un vesels, Entons atkal pūlējās izgudrot paņēmienu, kā tikt vaļā no savas streipuļojošās, nepie­kāpīgās, postošās neirozes.
   Taču nekas nemainījās; Persevrels joprojām nere­dzēja izeju no šī strupceļa, līdz negaidīti viņa dzīvē iejaucās gluži jauns faktors, kas visu vēl vairāk sarež­ģīja.
   Lietus dažas^dienas bija gāzis kā ar spaiņiem. Kad laiks noskaidrojās, Persevrels devās apraudzīt tīrumus. Robots, nesdams darba rīkus, klumburoja nopakaļ.
   Pēkšņi mitrajā augsnē zem Entona kājām parādījās plaisa. Tā strauji paplašinājās, un pēc brīža zemes gabals, uz kura viņš tikko bija stāvējis, iebruka. Per­sevrels palēcās, meklēdams stingrāku balstu. Viņš aiz­ķērās nogāzē, un robots uzvilka viņu augšā, gandrīz iz­raudams roku no pleca locītavas.
   Apskatījis iegruvumu tuvāk, Persevrels konstatēja, ka zem tā ir izrakts tunelis. Zemes darbu pēdas vēl bija skaidri redzamas. Vienā pusē iegruvums tuneli pilnīgi aizbēra, toties pretējā virzienā pa to varēja iekļūt dziļi pazemē.
   Persevrels atnesa staru pistoli un kabatas bateriju, tad nokāpa tunelī un uzspīdināja gaismu. Viņš ierau­dzīja lielu, pūkainu radījumu, kas steigšus pazuda ejas līkumā. Radījums stipri atgādināja milzu kurmi.
   Beidzot cilvēks bija sastapis augstāku svešās dzīvī­bas formu!
   Nākamajās dienās Entons rūpīgi pētīja tuneļus. Vai­rākas reizes viņš tālumā manīja pelēkus kurmju silu­etus, kuri gan allaž aizbēga, patverdamies apakšzemes labirintā.
   Persevrels nolēma mainīt taktiku. Pa galveno tuneli viņš nogāja tikai dažus simtus soļu un atstāja tur prāvu kaudzi augļu. Otrajā dienā augļu tunelī vairs ne­bija. To vietā gulēja divi svina blāķi.
   Dāvanu apmaiņa ilga veselu nedēļu. Tad kādu rītu — Persevrels bija atstiepis kārtējo augļu un ogu kravu — tunelī parādījās milzīgs kurmis; viņš lēni tuvojās cilvēkam un . bija nepārprotami satraukts. Ar žestu kurmis norādīja uz lukturi, un Entons to tūdaļ aizsedza, lai gaisma neapžilbinātu svešinieku.
   Dīvainais radījums pārvietojās uz divām kājām; viņš nāca nesteidzīgi, raukdams degunu un spiezdams pie krūtīm krunkainas rociņas. Ar izvalbītām acīm aplūko­jis Persevrelu, kurmis pietupās un ieskrāpēja tuneļa klonā kaut kādas līnijas.
   Entonam nebija ne jausmas, ko šie ķeburi varētu no­zīmēt. Taču jau pati kurmja rīcība liecināja par inte­lektu, spēju sazināties ar citiem un abstrakti domāt. Lai parādītu, ka arī viņam piemīt šīs īpašības, cilvēks blakus kurmja zīmei ieskrāpēja savu.
   Tā starp divām pilnīgi svešām rasēm nodibinājās pirmais kontakts. Bet robots, kas visu laiku bija stāvē­jis Persevrelam aiz muguras, mirdzinādams foto ele­mentu šūnas, vēroja, kā cilvēks un tetietis meklē aiz­vien jaunus garīgas saskares punktus.
   Kontakts ar tetiešiem vēl vairāk palielināja Persev­rela slodzi. Lauki un dārzi joprojām bija jāapkopj, teh­nika — jāremontē un robots — jāuzrauga; turklāt brī­vajā laikā Entons neatlaidīgi pūlējās apgūt kurmju valodu, bet kurmji tikpat neatlaidīgi centās viņam to iemācīt.
   Pamazām viņi sāka saprasties, rada iepriecinājumu cits cita sabiedrībā un kļuva par draugiem. Persevrels daudz ko uzzināja par tetiešu ikdienu, par viņu rie­bumu pret gaismu, par viņu ceļojumiem pa apakšze­mes alām, viņu alkām pēc izglītības un zināšanām. Entons savukārt, cik vien labi prazdams, stāstīja sa­viem jaunajiem draugiem par cilvēku dzīvi.
   —   Bet kas ir šis metāla priekšmets, — kurmji, rādī­dami uz robotu, vaicāja.
   —   Cilvēka kalps, — Persevrels atbildēja.
   —   Kāpēc šis kalps stāv tev aiz muguras un skatās tik naidīgi? Viņš laikam ienīst tevi. Vai visi metāla priekšmeti ienīst cilvēkus?
   —  Protams, ne, — Persevrels paskaidroja. — Tas te ir īpašs gadījums.
   —  Viņš biedē mūs. Vai visi metāla priekšmeti ir tik biedējoši?
   —   Daži, bet ne visi.
   —   Kad metāla priekšmets blenž uz mums, kļūst grūti domāt un saprast tevi. Vai ar metāla priekšmetiem vien­mēr ir tā?
   —   Dažreiz tie iejaucas citu darīšanās, — Persevrels atzina. — Bet neuztraucieties, jūs robots neaiztiks.
   Kurmju tautiņai tādas pārliecības diez kādēļ nebija. Persevrels visādi mēģināja aizbildināt smago, lem­pīgo mašīnu un štāstīja par mehānismiem, kas kalpo cilvēkiem, padarot viņu dzīvi daudz tīkamāku. Taču kurmji, kā redzams, palika pie savām domām un arī turpmāk centās izvairīties no robota biedējošās klāt­būtnes.
   Par spīti šim apstāklim, Persevrels pēc ilgstošām sa­runām noslēdza ar viņiem līgumu. Apmaiņā pret svai­giem augļiem un ogām — produktiem, kurus tetieši lab­prāt ēda, bet diemžēl reti kad dabūja — viņi apņēmās nākamajiem kolonistiem uzrādīt metāla rūdu iegulas, kā arī ūdens un naftas avotus. Vēl vairāk, saskaņā ar šo līgumu kolonisti tika atzīti par visu Tetas zemju īpašniekiem, turpretim kurmji apstiprināti par planētas dzīļu valdniekiem.
   Sāds sadalījums abām pusēm šķita taisnīgs; Persev­rels un kurmju vadonis parakstīja dokumentu, iegravē­jot akmens plāksnēs tik sarežģītus ķeburus, cik vien to atļāva viņu kalti.
   Lai svinīgi atzīmētu līguma noslēgšanu, Entons sarī­koja mielastu. Divatā ar robotu viņi atnesa kurmjiem bagātīgas dāvanas — visgardākos augļus un ogas. Simtiem pūkainu, pelēku radījumu, mirkšķinādami sam­tainās acis un nepacietīgi sapīkstēdamies, drūzmējās tunelī.
   Nolicis zemē augļu grozus, robots paspēra soli atpa­kaļ, bet paslīdēja uz gluda klints gabala un, nespēdams atgūt līdzsvaru, ar troksni uzgāzās virsū vienam no kurmjiem. Tiesa, dzelzvīrs tūdaļ pielēca kājās un ar savām neveiklajām rokām mēģināja palīdzēt kurmim piecelties. Taču palīdzība nāca par vēlu — nabadziņam jau bija pārlauzts mugurkauls.
   Pārējie kurmji aizbēga, nesdami mirušo biedru līdzi. Persevrels un robots palika tunelī vieni starp milzīgām augļu kaudzēm.
   Tanī naktī Persevrels ilgi un neatlaidīgi domāja. Notikuma velnišķīgā loģika viņam bija pilnīgi skaidra. Minimāli dzīvotspējīgs izlūks saskarē ar svešu planētu iemītniekiem nespēj izvairīties no nedrošības, neuzticē­šanās un pārpratumu elementiem, kuriem agri vai vēlu jāizraisa smagi nelaimes gadījumi. Viņa attiecības ar kurmju tautiņu bija attīstījušās pārāk gludi, neatbil­stoši minimālā standarta prasībām!
   Robots tikai koriģēja situāciju, kļūdīdamies tur, kur Persevrelam vajadzēja kļūdīties pašam.
   Taču, lai gan Entons pilnīgi izprata notikuma loģiku, viņš nevēlējās ar to samierināties. Kurmji bija viņa draugi, un draugu acīs viņš bija kļuvis par nodevēju. Turpmāk tetieši neuzticēsies cilvēkam, un nākamie kolo­nisti nevarēs cerēt uz viņu atbalstu. Vismaz, kamēr ro­bots klupdams krizdams stampās pa tuneļiem…
   Persevrels nolēma, ka robots ir jāiznīcina. Viņš ap­ņēmās likt lietā visu savu ar mokām iegūto veiklību,lai reizi par visām reizēm atbrīvotos no postošās neirozes, kas nepārtraukti vajāja viņu. Un pat ja tas viņam mak­sātu dzīvību — neko darīt; Persevrels atgādināja sev, ka pirms nepilna gada bijis ar mieru šķirties no dzīves daudz nesvarīgāku iemeslu dēļ.
   Entons atjaunoja sakarus ar tetiešiem un izklāstīja viņiem problēmas būtību. Kurmji solījās palīdzēt, jo izrādījās, ka pat šiem maigajiem radījumiem ir savs priekšstats par atriebību. Viņi izvirzīja- dažas idejas, kas šķita pārsteidzoši cilvēcīgas. Apsvēris visus «par» un «pret», Entons piekrita viņu plānam.
   Pēc nedēļas tetieši bija visu sagatavojuši. Persevrels uzkrāva robotam augļu grozus un ieveda viņu tunelī, it kā gribētu noslēgt jaunu līgumu.
   Nevienu kurmi tuvumā nemanīja. Ar kabatas bateri­jām apgaismodami ceļu, cilvēks un robots gāja tālāk. Dzelzvīra acis izstaroja sarkanu kvēli; viņa stāvs visu laiku draudīgi rēgojās aiz Persevrela muguras. •
   Beidzot abi nonāca kādā pazemes alā. Atskanēja tikko dzirdams svilpiens, un Persevrels tūdaļ aizlēca sānis.
   Robots, nojautis briesmas, mēģināja viņam sekot. Bet ieprogrammētā neizveicība kavēja dzelzvīru — tas paklupa, un visi atnestie augļi izbira zefriē. Tanī pašā mirklī no tumsā neredzamajiem alas griestiem nošvīk- stēja tauvas, kas apvija robota galvu un plecus.
   Mašīna visiem spēkiem centās pārraut sīkstās šķied­ras, taču sapinās arvien jaunās un jaunās virvēs, kas svilpdamas šāvās lejup.
   No tuvējiem gaiteņiem izskrēja desmitiem kurmju un uzmeta robotam neskaitāmus pinekļus. Dzelzvīrs tik ļoti pūlējās saraut važas, ka no viņa locītavām sāka šļākties eļļa. Vairākas minūtes alā nedzirdēja neko citu kā vien lidojošo tauvu šņākoņu, robota locītavu čīk­stoņu un plīstošo šķiedru brīkšķēšanu.
   Atgriezies kaujas laukā, Persevrels kopā ar kurmjiem sasēja robotu tā, ka briesmonis vairs nespēja pakustē­ties. Bet tauvas joprojām svilpa gaisā. Beidzot dzelz­vīrs nogāzās zemē, satīts milzīgā kūniņā, no kuras rē­gojās ārā tikai galva un kāju pēdas.
   Ar skaļiem pīkstieniem apliecinādami savu uzvaras prieku, tetieši centās izskrāpēt robotam acis. Tomēr ne­asie kurmju nagi bija bezspēcīgi pret dzelzvīra plakstu tēraudu. Tad tetieši sāka kaisīt smiltis mašīnas locīta­vās. Bet drīz vien Persevrels atbīdīja viņus nost, lai pamēģinātu ar pēdējo staru pistoli izkausēt bīstamo automātu.
   Diemžēl ierocis sabojājās, vēl pirms metālu izdevās kaut cik sakarsēt. Tāpēc kurmji apsēja robotam apkārt vēl dažas virves un aizvilka to pa gaiteni, kura galā atvērās dziļa aiza. Pārstūmuši sapīto briesmoni pāri malai, viņi klausījās, kā tas triecas pret kraujas gra­nīta sienām, un skaļi uzgavilēja tanī brīdī, kad robots dārdēdams nogāzās aizas dibenā.
   Uzvarai par godu kurmju tautiņa nolēma rīkot svēt­kus. Taču Persevrels jutās ļoti nelāgi. Viņš atgriezās būdā un divas dienas nogulēja gultā, nemitīgi pūlēda­mies iegalvot sev, ka nav nogalinājis cilvēku un pat nav nodarījis jaunu kādai saprātīgai būtnei, bet tikai iznīcinājis bīstamu mašīnu.
   Tomēr Entons nespēja aizmirst savu mēmo līdzgait­nieku, kas bija palīdzējis atvairīt putnu uzbrukumus, ravējis viņa laukus un skaldījis viņam malku. Un, lai gan robotam piemita zināma neveiklība, tieksme pos­tīt un iznīcināt, šīs īpašības bija aizgūtas no viņa, Entona Persevrela, un tāpēc viņš labāk nekā jebkurš cits spēja saprast melno briesmoni un pat just tam līdzi.
   Kādu nedēju Persevrelam likās, ka reizē ar robotu mirusi arī dajiņa no viņa «es». Taču vakaros kurmji apciemoja un mierināja Entonu, bet tīrumos un šķūņos viņu gaidīja darbs …
   Bija pienācis rudens — ražas novākšanas un pār­strādāšanas laiks. Persevrels strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pēc robota pazušanas viņam atkal uz­mācās vecās, hroniskās kaites. Taču ar jauniegūto paš­paļāvību Persevrels tās ātri pievārēja. Līdz pirmajam sniegam visa raža bija novākta un pārtikas produkti iekonservēti. Viņa komandējums tuvojās beigām.
   Pa radio Entons nosūtīja Heiskelam sīku darbības pārskatu; ziņoja par briesmām, kuras slēpj sevī Teta, par plašajām iespējām un daudzsološajām perspektī­vām, par līgumu, kuru viņš noslēdzis ar kurmju tau­tiņu, un ieteica planētu kolonizācijai. Pēc divām nedē­jām Heiskels izsauca viņu.
   —   Jūs esat krietni pastrādājis, — šefs teica. — De­partaments ir atzinis, ka Teta pilnīgi atbilst mūsu prasībām. Mēs nekavējoties izsūtām kuģi ar kolonis­tiem.
   —   Tātad pārbaude beigusies? — Persevrels jautāja.
   -— Jā. Kuģis nolaidīsies uz Tetas apmēram pēc trim mēnešiem. Iespējams, ka pirmo grupu es atvedīšu pats. Apsveicu, mister Persevrel. Jūs kļūsit par jaunizceptās kolonijas dibinātāju!
   —       Mister Heiskel, — Entons iesaucās, — tiešām ne­zinu, kā lai jums pateicos …
   —       Pateikties nav nekāda iemesla, — Heiskels viņu pārtrauca. — Drīzāk otrādi… Starp citu, kā jūs tikāt galā ar robotu?
   —       Iznīcināju, — sacīja Persevrels un pastāstīja par notikumiem pēc kurmja bojāejas.
   —   Hm, — Heiskels domīgi norūca.
   —   Jūs taču apgalvojāt, ka tas nav aizliegts.
   —        Protams. Robots bija daļa no jūsu tehniskā ap­bruņojuma, tāpat kā staru pistoles, teltis un citi priekš­meti, un reizē — arī daļa no problēmām, ar kurām jā­saskaras ikvienam minimāli dzīvotspējīgam izlūkam. Jums, dabiski, bija tiesības rīkoties ar viņu pēc saviem ieskatiem.
   —   Tādā gadījumā es nesaprotu, kas jūs mulsina.
   —        Redzat, man gribētos ticēt, ka jūs tiešām esat robotu iznīcinājis. Sie eksemplāri, kuru uzdevums kontrolēt izlūku darba kvalitāti, ir neparasti izturīgi. Tie spēj patstāvīgi remontēt sevi un turklāt apveltīti ar varenu pašaizsardzības instinktu. Izslēgt tādu ma­šīnu ir velnišķīgi grūti.
   —       Domāju, ka šis uzdevums jau atrisināts, — Per­sevrels piezīmēja.
   —       Cerēsim. Bet, ja robots nav gājis bojā, jūs gaida nepatīkami pārsteigumi.
   —   Kāpēc? Vai tad viņš atgriezīsies, lai atriebtos?
   —   Nē, ko jūs! Robotiem nav emociju.
   —   Nu, bet…
   —   Nelaime tā, ka robotam bija uzdots nepieļaut jūsu
   vitalitātes izaugsmi. Un mašīna par to gādāja, visādi aizšķērsodama jums ceļu.
   —  Skaidrs. Tātad, ja robots atgriezīsies, vecā dziesma sāksies no gala.
   —   Vēl ļaunāk. Vairākus mēnešus jūs bijāt šķirti. Ja mašīna joprojām darbojas, tā būs uzkrājusi sevī veselu lērumu nepastrādātu cūcību. Bet, lai varētu normāli pildīt savus pienākumus, robotam jāatbrīvojas no vi­siem postīšanas impulsiem, kuriem šajos mēnešos prak­tiski nebija iespējams izpausties. Vai sapratāt mani?
   Persevrels nervozi ieklepojās.
   —   Robots, dabiski, mēģinās no šiem impulsiem at­brīvoties visīsākajā laikā …
   —   Bez šaubām. Un vēl iegaumējiet: kuģis pienāks apmēram pēc trim mēnešiem. Ātrāk diemžēl nav iespē­jams. Tāpēc ieteicu pārliecināties, ka robots ir padarīts pilnīgi nekaitīgs. Zaudēt jūs šobrīd nebūtu vēlams.
   —  Tiešām, vēlams tas nebūtu, — Persevrels piekrita. — Un es tūdaļ par to parūpēšos …
   Viņš savāca nepieciešamos rīkus un steigšus devās uz tuneli. Uzzinājuši par draudošajām briesmām, kur­mji pavadīja viņu līdz aizai. Apbruņots ar lodlampu, dzelzszāģi, kalēja veseri un kaltu, Persevrels lēnām no­kāpa lejā.
   Sasniedzis aizas dibenu, viņš drīz atrada vietu, kur robots bija nokritis. Tur, iespīlēta starp diviem klints- bluķiem, gulēja no pleca locītavas izrauta mehāniska roka. Mazliet tālāk Entons ieraudzīja sadauzīta foto­elementa drumslas un tukšo kūniņu, kura tagad bija pārvērtusies par saplosītu, sadriskātu tauvu murskuli.
   Tikai robotu nekur nemanīja.
   Persevrels uzrāpās augšā pa stāvo krauju, brīdināja kurmjus un kā mācēdams sāka gatavoties robota uz­ņemšanai.
   Vēl divpadsmit dienas pagāja samērā mierīgi. Bet trīspadsmitajā nobijies kurmis atnesa nelaimes vēsti. Robots atkal bija parādījies tuneļos; nikni zibinādams vienīgo aci, tas steberēja pa tumšajām ejām un nekļūdīgi atrada ceļu, kas veda uz galveno ma­ģistrāli.
   Tetieši sagaidīja viņu ar tauvām. Taču robots bija labi iegaumējis dabūto mācību. Veikli izvairījies no slazdiem, briesmonis uzbruka kurmju vienībām. Sešus tetiešus viņš nosita, bet pārējos piespieda bēgt.
   Noklausījies šo bēdu stāstu, Persevrels atlaida kurmi un turpināja iesākto darbu. Tuneļos viņš bija izveido­jis vairākas aizsardzības līnijas. Tagad viņa priekšā uz galda gulēja četras izjauktas staru pistoles. Strādājot bez instrukcijām un rokasgrāmatām, Entons mēģināja no četriem nederīgiem ieročiem izgatavot vismaz vienu derīgu.
   Persevrels urķējās līdz vēlai naktij. Viņš cītīgi pār­baudīja ikvienu mezglu, pirms iemontēja to korpusā. Mikroskopiskās detaļas izplūda acu priekšā, pirksti no neierastās piepūles uzpampa un kļuva nejūtīgi kā cī­siņi. Izmantodams pinceti un pavairojamo stiklu, En­tons rūpīgi salika ieroci.
   Pēkšņi ietaurējās radio.
   —  Enton, — atskanēja Heiskela balss. — Kādas ziņas par robotu?
   —   Viņš nāk, — Persevrels atbildēja.
   —   Tā jau es domāju. Bet nu klausieties! Man izde­vās pieteikt supersteidzamu sarunu, un es ellīgi sala­mājos ar rūpnīcas direkciju. Tomēr galu galā izplēsu jums atļauju dezaktivēt šo mašīnu un sīku instruk­ciju …
   —  Pateicos, — Persevrels teica. — Sakiet, kas man jādara.
   —       Pirmkārt, vajadzīgs enerģijas avots, kas spēj dot divdesmit piecu ampēru strāvu ar divsimt voltu sprie­gumu. Vai jūsu ģeneratoram pietiks jaudas?
   —   Jā. Turpiniet!
   —       Vēl jāsagādā vara stienis, sudraba stieple un zonde no izolējoša materiāla, kaut vai no sausa koka. Tas viss jāsamontē …
   —       Es droši vien nepaspēšu, — Persevrels piezīmēja, — runājiet ātrāk!
   Rācija skaļi iedūcās.
   —   Heiskel! — Entons izmisis sauca.
   Bet skaļrunis klusēja. Vienu brīdi no radio būdas dzirdēja tikai lūstoša metāla krakšķus. Tad durvīs pa­rādījās robots.
   Viņam trūka kreisās rokas un labās acs. Taču ma­šīnā iebūvētais remontagregāts bija sadziedējis visas brūces, un vienīgi rūsas plankumi, kas izraibināja melnā briesmoņa krūtis un sānus, liecināja par robota nesenajām likstām.
   Persevrels palūkojās uz gandrīz samontēto staru pis­toli. Viņš patlaban ievietoja tanī pēdējās detaļas.
   Robots nāca arvien tuvāk.
   —        Ej sacērt malku, — Persevrels teica cik vien iespējams ikdienišķā tonī.
   Robots apstājās, satyēra cirvi un, mirkli svārstījies, aizslāja uz durvju pusi.
   Persevrels iestiprināja ligzdā beidzamo detaļu, uz­lika pistolei vāku un sāka to pieskrūvēt.
   Pēkšņi robots nosvieda cirvi un pagriezās; viņu acīm­redzot plosīja diametrāli pretēji impulsi. Entons cerēja, ka šī konflikta rezultātā kaut kur radīsies īssavieno­jums. Taču robots jau bija izlēmis, ko darīt, un metās virsū cilvēkam.
   Entons pacēla staru pistoli un nospieda gaili. Ener­ģijas lādiņš apstādināja dzelzvīru pusceļā. Viņa metāla āda vienā mirklī sakarsa līdz sarkankvēlei.
   Bet tad pistole atkal apklusa.
   Persevrels izlamājās un, atvēzējis smago ieroci, cen­tās trāpīt robotam pa vienīgo aci. Tomēr metiens ne­bija precīzs; pistole atsitās pret briesmoņa pieri un no­krita zemē.
   Apdullinātais automāts taustīdamies mēģināja noķert cilvēku. Taču Entons izlocījās no dzelžainā tvēriena, izšāvās ārā pa durvīm un skriešus devās uz tuneļa melno atveri. Tikai tur viņš pameta skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka robots seko viņam.
   Nogājis pa tuneli vairākus simtus jardu, Persevrels iededzināja kabatas lukturi un sāka gaidīt vajātāju.
   Rūpīgi pārdomātu aizsardzības plānu viņš bija iz­strādājis jau pirms divām nedēļām — tiklīdz kļuva skaidrs, ka robots nav iznīcināts.
   Pati pirmā toreiz, gluži dabiski, iešāvās prātā doma par bēgšanu. Taču robots, kas spēja kustēties bez atpū­tas dienu un nakti, viņu viegli panāktu. Un vispār, kāda jēga bezmērķīgi cilpot pa tuneļa labirintu? Tik un tā laiku pa laikam būtu jāapstājas, lai paēstu, padzertu un kaut mazliet pagulētu. Robots turpretim varēja viņu vajāt nepārtraukti.
   Tāpēc Entons tuneļos bija ierīkojis vairākus slazdus un tagad lika uz šiem slazdiem visas cerības. Gan jau vienā no tiem robots iekritīs, par to nevarēja būt šaubu.
   Kaut arī Persevrels visādi centās sevi mierināt, viņš tomēr nespēja apspiest trīsas, domādams par likstām, kuras riebīgā mašīna viņam sagatavojusi, — par lauz­tām rokām un ribām, izmežģītām potītēm, cirstām,
   grieztām un plēstām brūcēm, infekcijām un citām kai­tēm. Lai varētu atkal normāli funkcionēt, robots visu šo postu pēc iespējas ātrāk mēģinās izgāzt pār viņa galvu …
   Nē, tādu nelaimju sēriju viņš nepārcietīs nemūžam. Viņa ierīkotajiem slazdiem noteikti jādarbojas!
   Tunelī iedunējās briesmoņa soļi. Mirkli vēlāk, pama­nījis Persevrelu, dzelzvīrs metās uz priekšu.
   Entons aizjoņoja pa galveno maģistrāli, tad iegrie­zās šaurākā ejā. Robots sekoja viņam, pakāpeniski sa­mazinādams atstarpi.
   Sasniedzis vietu, kur ejas sienā iezīmējās raksturīgs iezis, viņš palūkojās atpakaļ, noteica attālumu līdz robotam un parāva virvi, kas bija paslēpta aiz kāda iz­ciļņa. Tanī pašā mirklī tuneļa griesti iebruka, un zemē novēlās akmeņu lavīna.
   Ja mašīna būtu paspērusi vēl kaut vienu soli uz priekšu, iegruvums nenovēršami būtu to apracis. Bet, zibenīgi novērtējis situāciju, briesmonis atlēca atpakaļ. Robotam uzbira virsū tikai mazliet zemes, un sīki akmentiņi nograbēja pret viņa galvu un pleciem. Iežu galvenā masa dzelzvīru neķēra.
   Kad pēdējais olis bija nokritis, robots pārrāpās pāri gruvešu kaudzei un turpināja vajāšanu.
   Persevrelam sāka pietrūkt elpas. Neveiksme viņu bija sarūgtinājusi. Bet viņš atgādināja sev, ka robotam sa­gatavotas vēl daudz viltīgākas lamatas. Un tās necie­šamajai mašīnai jau nu noteikti darīs galu.
   Labu laiku viņi skrēja pa līkumainām ejām, kuras tikai paretam apgaismoja kabatas baterijas spuldzīte. Robots neatlaidīgi tuvojās. Beidzot tunelis kļuva tais­nāks, un Entons strauji paātrināja gaitu.
   Viņš šķērsoja nelielu klona iecirkni, kas ārēji ne ar ko neatšķiras no jebkura cita. Bet, tiklīdz robots
   uzstampāja tam virsū, zeme pašķīrās. Šo variantu Per­sevrels bija rūpīgi aprēķinājis. Bedres segums, izturē­jis cilvēka svaru, sabruka zem daudz smagākā dzelz- vīra kājām.
   Robots sašūpojās, meklēdams atbalstu. Bet visapkārt bija tikai smiltis. Tās izbira starp pirkstiem, un mašīna ieslīdēja Persevrela izraktajā piltuvē, kur tai vajadzēja iestrēgt uz mūžīgiem laikiem.
   Taču briesmonis iepleta kājas gandrīz taisnā leņķī pret ķermeni. Pēdas iecirtās bedres slīpajās sienās tā, ka nočīkstēja visas metāla locītavas. Un, lai gan sienas mazliet padevās, tās šo spiedienu tomēr izturēja. Ro­bots nobremzēja pusceļā, tā arī nesasniedzis bedres dibenu.
   Pēc brīža dzelzvīrs izgreba smiltīs vairākus dziļus dobumus, vienā no tiem iebāza roku, pievilka kreiso kāju un sataustīja jaunu atbalsta punktu, bet mirkli vēlāk to pašu kustību atkārtoja ar labo kāju. Tādējādi izrāpusies no bedres, mašīna drāzās tālāk.
   Entonam kļuva arvien grūtāk elpot, turklāt sānos vēl iemetās dūrējs. Robots tika uz priekšu daudz vieglāk, un Persevrelam vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai neļautu sevi panākt.
   Uz šiem diviem slazdiem viņš tā bija paļāvies! Tagad palicis tikai viens. Tiesa, ļoti labs, bet… diezgan ris­kants.
   Par spīti augošajam nespēkam, Persevrels piespieda sevi koncentrēties. Pēdējās lamatās nekādu misēkļu ne­drīkstēja būt. Entons paskrēja garām akmenim ar uz­krāsotu baltu zīmi, izslēdza kabatas bateriju un, palē­ninājis gaitu, sāka skaitīt soļus. Šinī brīdī robots bez­maz panāca viņu; vairs tikai dažas collas šķīra cilvēka kaklu no briesmoņa pirkstiem.
   Astoņpadsmit… deviņpadsmit… divdesmit!
   Atspēries Entons ar galvu uz priekšu metās tumsā. Likās, ka lidojums ilgst veselu mūžību, taču pēc dažām sekundēm viņš gandrīz plakaniski iešāvās ūdenī un tūdaļ iznira virspusē.
   Robots bija turējies pārāk cieši aiz viņa, lai apstā­tos. Ar apdullinošu šļakstienu mašīna iekrita apakš­zemes ezerā; kādu bridi tā izmisīgi kulstīja ūdeni, tad smagais metāla ķermenis, burbuļus laizdams, nogrima dzelmē.
   So skaņu uzmundrināts, Persevrels sāka peldēt uz pretējo krastu. Sasniedzis to, viņš izkāpa no ledainā ūdens, dažas minūtes trīcēdams gulēja uz slidenajiem akmeņiem, pēc tam četrrāpus aizvilkās līdz vietai, kur jau iepriekš bija sakrāvis malku, sērkociņus, viskiju, segas un sausas drēbes.
   Izžāvējies un pārģērbies Persevrels iekurināja uguns­kuru. Pie tā viņš sildījās, ēda un dzēra, vienlaikus ne­mitīgi vērodams rāmo ezera spoguli. Pirms vairākām dienām Entons ar simt pēdu garu virvi bija mēģinā­jis sataustīt ezeram dibenu, taču — veltīgi. Iespējams, ka šis ezers ir ļoti dziļš. Lai gan ticamāk, ka tas sais­tīts ar strauju pazemes upi, kas aizskalos robotu tālu prom un padarīs nekaitīgu uz daudzām nedēļām vai pat mēnešiem. Bet varbūt…
   Ezerā kaut kas klusi ieplunkšķējās. Entons uzspīdi­nāja kabatas bateriju. Virs ūdens parādījās robota galva, tai sekoja pleci un rumpis.
   Kā redzams, ezers tomēr nebija sevišķi dziļš. Robots laikam bija šķērsojis tā gultni un izkāpis pretējā krastā.
   Kad mašīna sāka rāpties augšā pa slidenajiem pie­krastes akmeņiem, Persevrels uzsvempās stāvus un deva kājām ziņu.
   Arī pēdējās lamatas bija viņu pievīlušas! Metālā iekaltā neiroze neatvairāmi tuvojās, lai pieliktu viņa dzīvei punktu. Persevrels joza uz tuneļa izeju. Pēdējo stundu viņš gribēja sagaidīt saules gaismā.
   Sīkā, nevienmērīgā riksī Entons veda robotu ārā no pazemes — tieši pretim stāvai klinšainu kalnu grēdai. Viņš skrēja, pa pusei pievēris acis; galva reiba aiz ne­spēka, elpa svilināja rīkli, un sāpes krampjaini savilka vēdera muskuļus. A
   Jā, lamatas nav līdzējušas. Bet vai to nevarēja pare­dzēt? Robots taču ir daļa no Persevrela — Entona paša neiroze, kas cenšas viņu iznīcināt! Kā gan cilvēks var pārtrumpot viltībā sava «es» visviltīgāko daļu? Galu galā labā roka vienmēr uzzina, ko dara kreisā, un pat ar smalkiem trikiem nav iespējams ilgstoši apmuļķot veiklāko no visiem muļķotājiem.
   «Pie šīs lietas esmu ķēries pavisam ačgārni,» Persev­rels domāja, kāpdams augšā pa kalna nogāzi. «Ar blē- dīšanos pie brīvības nevar tikt…»
   Sinī mirklī robots gandrīz satvēra Entona papēdi, at­gādinādams, cik liela starpība ir starp teorētiskām un praktiskām atziņām. Persevrels pašāvās sānis un sāka apmētāt vajātāju ar akmeņiem. Taču dzelzvīrs tos at­vairīja un mierīgi kāpa tālāk.
   Persevrels pa diagonāli uzrāpās stāvā klintī. «Brī­vība,» viņš nosprieda, «nav iegūstama ar krāpšanu. Jā­pieveic nevis robots, bet gan šai mehānismā iemiesotās īpašības! Citiem vārdiem: vajag pieveikt un pārveidot sevi!»
   Entonu pārņēma vieglprātīgs noskaņojums, domas plūda plaši un brāzmaini. «Ja izdotos tikt vaļā no sa­jūtas, ka robots ir mans dubultnieks,» viņš mēģināja sev iegalvot, «tad šis briesmonis vairs nebūtu mana, Entona Persevrela, neiroze! Tas pārvērstos par kaut kādu man gluži svešu neirozi, kurai, dabiski, nebūtu ne mazākās varas pār mani.»
   Ja viņš kaut uz desmit minūtēm atbrīvosies no savas neirozes, robots viņam neko nevarēs padarīt!
   Persevrela nogurums bija kā ar roku atņemts; visu viņa būtni piepildīja neparasta, skurbinoša pašpaļā­vība. Viņš pārgalvīgi aizlēkšoja pa haotisko akmeņu sablīvējumu, kas šķita speciāli radīts potīšu izmežģīša- nai un kāju laušanai. Pirms gada vai pat pirms mēneša viņš šeit neizbēgami būtu kļuvis par nelaimes gadī­juma upuri. Taču atdzimušais Persevrels lēca pār akme­ņiem veikli un nekļūdīgi kā jauns dievs.
   Vienacainajam un vienrocīgajam robotam neatlika nekas cits kā uzņemties visu cilvēkam sagatavoto ķi­beļu nastu. Nabadziņš aizķērās aiz kāda klints bluķa un nokrita garšļaukus uz asajiem akmeņiem. Kad dzelz- vlrs bija piecēlies, lai turpinātu vajāšanu, viņš jau manāmi kliboja.
   Panākumu apreibināts un tomēr modrāks nekā jeb­kad, Persevrels nonāca pie kādas granīta sienas, palē­cās uz augšu un mēģināja satvert izcilni, kas, no apak­šas raugoties, izskatījās pēc pelēkas ēnas. Sirdi plo­sošu sekundes daļu Entons karājās gaisā. Viņa pirksti jau sāka slīdēt gar klinti, tomēr pēdējā mirklī kājas sataustīja stingru balstu. Nezaudēdams veltīgi laiku, viņš pievilkās klāt un sienas otrajā pusē nolēca zemē.
   Locītavām griezīgi čīkstot, robots sekoja viņam. Drīz tas izmežģīja pirkstu, pārvarēdams kāpumu, kas agrāk arī Persevrelam nebūtu bijis pa spēkam.
   Entons lēkāja no akmens uz akmeni. Dzelzvīrs klup­dams krizdams tuvojās viņam. Persevrels sevišķi ne­uztraucās par to. Viņam iešāvās prātā, ka daudzie gadi, kurus viņš bija nodzīvojis kā neveiksminieks, lieliski sagatavojuši viņu šim mirklim. Paisuma vietā tagad iestājies bēgums. Viņš beidzot kļuvis tāds, kādu daba viņu bija radījusi, — imūns pret visām likstām!
   Sekodams Persevrelam, robots kāpa arvien augstāk pa žilbinoši balto klinti. Jauniegūtā pašapziņa tik ļoti apreibināja Entonu, ka viņš ar pārcilvēcisku spēku iz­kustināja dažus milzīgus akmeņus un skaļi iekliedzās, lai izraisītu lavīnu.
   Kalna virsotnē atskanēja dobja dārdoņa. Entons pa­tvērās kādā iedobumā, izspruka no robota ķetnas un pēkšņi ieraudzīja, ka nokļuvis strupceļā.
   Viņš tupēja seklā aliņā, kuras priekšā, noslēgdams iz­eju, stāvēja robots, gatavs nobeigt cilvēku ar vienu vie­nīgu dūres sitienu.
   Persevrels iesmējās — tik neveikla un nožēlojama viņam likās šī mašīna. Bet robots, ieguldījis sitienā visu ķermeņa svaru, trieca dūri uz priekšu.
   Persevrels zibenīgi pašāvās sānis, lai gan to darīt nebija vajadzības. Neveiklais robots tik un tā būtu vis­maz par puscollu aizbliezis garām. Ko gan citu varēja gaidīt no šī smieklīgā radījuma?
   Sitiena spēks lika robotam sašūpoties. Balansēdams uz pašas klints malas, viņš izmisīgi centās atgūt līdz­svaru. Jebkuram normālam cilvēkam vai robotam tas būtu izdevies, tikai ne tādam nelaimes putnam. Viņš nokrita ar seju uz akmeņiem, sašķaidīja vienīgo aci un sāka velties lejā pa nogāzi.
   Persevrels mazliet izliecās no alas, lai paātrinātu robota pēdējo gaitu, bet tūdaļ atsprāga atpakaļ. Viņa vietā šo uzdevumu paveica lavīna; melno punktiņu tā aizripināja pa balto, putekļaino nogāzi un apraka zem krītošo akmeņu masas.
   Klusi smīkņādams, Entons noskatījās uz katastrofu un pēkšņi jautāja sev, ko tad īsti viņš pats te dara.
   Šajā mirklī viņu sāka kratīt drebuļi.
   Dažus mēnešus vēlāk Persevrels stāvēja pie tikko atlidojušā transportkuģa trapa un vēroja kolonistus, kas spēra pirmos soļus uz ziemas saules apspīdētās Tetas.
   Visi šie ļaudis bija atbraukuši, lai sāktu jaunu dzīvi. Katrs no viņiem bija bezgala dārgs, ja ne citiem, tad vismaz sev; katram neatkarīgi no viņa dotībām bija jāpaver zināmas iespējas uzvarēt cīņā par eksistenci.
   Un viņš, Entons Persevrels, šo cilvēku dēļ ir pūlē­jies noskaidrot, vai Teta atbilst minimālās dzīvotspējas prasībām; viņš ir iedvesis cerības pat visvājākajiem — neprašām un neveiksminiekiem, kuriem tomēr arī gri­bas dzīvot.
   Mazliet remdinājis ziņkāri, Entons pa dienesta kāp­nēm iekāpa kuģī. Gara gaiteņa galā viņš ieraudzīja Heiskela kajīti un atvēra durvis.
   —   Sveiks, Enton! — Heiskels iesaucās. — Ko teiksit par atbraucējiem?
   —   Šķiet tīri jauki cilvēki, — Persevrels atbildēja.
   —   Jums taisnība. Starp citu, viņi jūs dēvē par kolo­nijas tēvu un dibinātāju. Un vēlas, lai jūs, Enton, pa­liktu šeit. Vai paliksit?
   Persevrels sacīja:
   —   Es uzskatu Tetu par savām mājām.
   —   Tas tātad būtu nokārtots. Vēl tikai…
   —   Pagaidiet, — Persevrels viņu pārtrauca, — es neesmu beidzis. Sī planēta man tiešām ir pieaugusi pie sirds. Šeit es gribētu apmesties, nodibināt ģimeni un audzināt bērnus. Bet… ne tūdaļ!
   —   Kā, lūdzu?
   —   Izlūka darbs man iepaticies, — Persevrels turpi­nāja. — Un es labprāt vēl padarbotos šinī jomā. Izpē­tīšu varbūt vienu vai divas planētas. Pēc tam atgriezī­šos uz šejieni.
   —       Tieši no tā es baidījos, — Heiskels, dziļi apbēdi­nāts, nomurmināja.
   —   Vai jums ir iebildumi pret manu vēlēšanos?
   —       Nē. Es tikai domāju, ka izlūka amatā mēs tur­pmāk nevarēsim jūs izmantot.
   —   Kāpēc?
   —       Jūs taču zināt, ka mums vajadzīgas minimāli dzīvotspējīgas_ personas, lai noteiktu, kādā mērā viena vai otra planēta ir derīga kolonizēšanai. Diemžēl, pat maksimāli piepūlot iztēli, pieskaitīt jūs pie šīs katego­rijas vairs nav iespējams.
   —       Esmu gluži tāds pats, kāds biju vienmēr! — Per­sevrels iebilda. — Taisnība, šeit es mazlietiņ labojos. Bet jūs taču gaidījāt to un ar robota palīdzību kompen­sējāt šīs pārmaiņas. Tikai pašās beigās …
   —  Jā, kā tad īsti tur bija? <
   —       Nu, beigās es mazliet aizrāvos. Nezinu, varbūt tas bija dzērums … Katrā ziņā šobrīd es pat nevaru iedomāties, kā man izdevās …
   —   Un tomēr jūs to paveicāt!
   —       Jā. Bet, redzat, pēc šī eksperimenta es tik tikko paliku dzīvs. Tik tikko! Vai tas nepierāda, ka joprojām esmu minimāli dzīvotspējīgs?
   Heiskels saknieba lūpas un kļuva domīgs.
   —       Mani jūs gandrīz pārliecinājāt. Taču baidos, ka tā ir žonglēšana ar vārdiem. Liekot roku uz sirds, es vairs nevaru uzskatīt jūs par cilvēka minimumu. Tādēļ šķiet, ka jums, Enton, tomēr vajadzēs samierināties ar savu likteni šeit, uz Tetas.
   Persevrelam nošļuka pleci. Viņš gurdi paklanījās, paspieda Heiskelam roku un devās uz durvīm. Taču pa­griezdamies ar piedurkni aizķēra tintnīcu un norāva to no galda. Entons tūdaļ pieliecās, lai noķertu krītošo priekšmetu, bet šī kustība bija tik neveikla, ka viņš gan­drīz sašķaidīja elkoni pret galda malu. Viss aptašķījies ar tinti, Entons vēlreiz paklupa un garšļaukus nokrita uz grīdas.
   —   Enton, — Heiskels jautāja, — kas tie par kumēdi­ņiem?
   —   Pie joda, — Persevrels īgni norūca, — nekādu kumēdiņul
   —   Hm. Interesanti. Lūdzu, nelolojiet pārāk rožainas cerības, bet varbūt… Iegaumējiet, es tikai saku var­būt …
   Heiskels cieši palūkojās uz Persevrela sasārtušo seju, tad skaļi iesmējās.
   —   Tas gan ir velna zellis! Bezmaz būtu mani pie­muļķojis. Bet nu esiet tik laipns un lasieties prom — taisnā ceļā pie kolonistiem! Viņi pašlaik uzstāda koloni­jas dibinātāja statuju, un es domāju, ka jūsu klātbūtne šinī ceremonijā ir ļoti vēlama.
   Mazliet nokaunējies un tomēr smaidīgs Entons Per­sevrels devās pretim savam jaunajam liktenim.

   Šo cilvēku nevajadzēja laist tālāk par pieņemamo istabu, jo apmeklētājus, izņemot sevišķi svarīgas per­sonas, misters Fergjusens pieņēma tikai pēc iepriekšē­jas norunas. Viņa laiks maksāja naudu, un to nedrīk­stēja izšķiest.
   Taču sekretāre mis Deila bija jauna un viegli iespai­dojama. Sirmais kungs, kas nēsāja vecmodīgu angļu tvīda uzvalku un turēja rokā spieķi, pasniedza viņai glīti iegravētu vizītkarti. Mis Deila nodomāja, ka atnā­cējs ir svarīga persona, un ieveda viņu šefa kabinetā.
   —   Labrīt, ser, — apmeklētājs sacīja, tiklīdz sekre­tāre bija aizvērusi durvis, un nolika savu vizītkarti uz rakstāmgalda. — Esmonds no Atbrīvošanas dienesta.
   —  Redzu, — Fergjusens norūca, saīdzis par mis Dei- las neattapību. — Atbrīvošanas dienests? Ļoti žēl, bet
   man nav nekā tāda, no ka es gribētu atbrīvoties. — Viņš piecēlās, ļaudams noprast, ka saruna jābeidz.
   —   Absolūti nekā? — misters Esmonds jautāja.
   —   Jā, absolūti. Pateicos par pūlēm …
   —       Tādā gadījumā jūs acīmredzot esat apmierināts ar cilvēkiem savā apkārtnē?
   —        Kā, lūdzu? … Ak, tā … Bet par šo jautājumu jums gan, liekas, nav iemesla interesēties.
   —       Kāpēc ne, mister Fergjusen? Atbrīvošanas die­nests tieši ar to nodarbojas.
   —   Jūs mani apceļat! — Fergjusens iesaucās.
   —       Nekādā ziņā, — misters Esmonds, mazliet izbrī­nījies, teica.
   —       Jūs gribat man iestāstīt, — Fergjusens smieda­mies jautāja, — ka atbrīvojat savus klientus no nevēla­miem cilvēkiem?
   —       Protams! Es jums nevaru sagādāt dokumentālus pierādījumus, jo dažu iemeslu dēļ mēs cenšamies izvai­rīties no jebkādas reklāmas. Bet ticiet man, Atbrīvoša­nas dienests ir solīda firma ar solīdām tradīcijām.
   Fergjusens neizpratnē blenza uz respektablo, veclai­cīgi pastīvo Esmondu. Viņš nezināja, kā lai uzņem šī cilvēka vārdus. Tie acīmredzot bija joki. Bez šaubām. Citādi tas nemaz nevarēja būt.
   —       Un ko jūs iesākat ar cilvēkiem, no kuriem atbrīvo­jat savus klientus? — Fergjusens uzjautrināts vai­cāja.
   —       Tā, — misters Esmonds sacīja, — jau ir musu darīšana. Galvenais, ka šie cilvēki pazūd.
   —        Labi, mister Esmond. — Fergjusens atkal piecē­lās. — Runāsim skaidru valodu. Kādā lietā jūs esat atnācis?
   —   Es jums teicu …
   —   Klausieties, pietiek dzīt jokus … Ja man kaut uz mirkli būtu radušās aizdomas, ka jūs runājat nopietni, es nekavējoties būtu izsaucis policiju.
   —        Tādā gadījumā, — misters Esmonds nopūtās, — atliek tikai secināt, ka mūsu pakalpojumi jums nav vajadzīgi. Jūs esat pilnīgi apmierināts ar saviem drau­giem, radiniekiem un sievu.
   —   Sievu? Ko jūs zināt par manu sievu?
   —   It nekā, mister Fergjusen.
   —       Jūs laikam esat iztaujājis mūsu kaimiņus? Bet šīs ķildas vēl neko nenozīmē, absolūti neko.
   —       Par jūsu ģimenes dzīvi, mister Fergjusen, man nav nekādu ziņu.
   —   Kāpēc tad jūs jautājāt par manu sievu?
   —       Statistika rāda, ka laulāto draugu nesaskaņas ir mūsu lielākais ienākumu avots.
   —       Bet manā laulības dzīvē viss ir kārtībā. Mēs ar sievu satiekam itin labi.
   —       Tādā gadījumā Atbrīvošanas dienesta pakalpo­jumi jums nav vajadzīgi, — misters Esmonds sacīja, iežmiegdams spieķi padusē.
   —       Vienu mirkli! — Fergjusens, salicis rokas aiz muguras, sāka staigāt pa istabu. — Es neticu nevienam jūsu vārdam, saprotiet! Nevienam. Bet pieņemsim uz brītiņu, ka jūs runājat nopietni. Lūdzu, ievērojiet, tas ir tīri teorētisks pieņēmums! Kāda būtu juridiskā pro­cedūra, ja es … ja es, piemēram, vēlētos …
   —       Vajadzīga tikai jūsu mutiska piekrišana, — mis­ters Esmonds sacīja.
   —   Samaksa?
   —   Pēc atbrīvošanas, ne jau iepriekš.
   —        Būtībā man vienalga, — Fergjusens steigšus pa­skaidroja. — Es interesējos tāpat, aiz ziņkāres… —
   Viņš īsu laiciņu svārstījās, tad jautāja: — Vai tas ir sāpīgi?
   —   Ne mazākā mērā.
   —       Mēs ar sievu satiekam itin labi, — Fergjusens teica. — Esam precējušies jau septiņpadsmit gadus. Protams, kopdzīvē allaž gadās šādas tādas grūtības. Tas ir dabiski.
   Mistera Esmonda sejā nepakustējās neviens vaibsts.
   —       Cilvēks pierod pie kompromisiem, — Fergjusens turpināja, — un man vairs nav tie gadi, kad pārejoša aizraušanās var pamudināt uz … e … e … ē …
   —   Saprotu, — misters Esmonds sacīja.
   —       Es gribēju teikt, — Fergjusens piebilda, — ka mana sieva, protams, reizēm kļūst neciešama. Viņa meklē kašķi, peļ un zākā mani. Jūs acīmredzot esat informēts par to?
   —   Nebūt ne.
   —       Atļausit šaubīties. Ne no šā, ne no tā jūs taču ne­būtu atnācis!
   Misters Esmonds paraustīja plecus.
   —       Lai nu būtu kā būdams, — Fergjusens ar uzsvaru teica, — man vairs nav tie gadi, kad vēlams visu sākt no gala. Pieņemsim, ka man nav sievas un es varētu nodibināt intīmas attiecības, nu … teiksim … ar mis Deilu. Tas droši vien būtu patīkami.
   —       Patīkami, bet ne vairāk, — misters Esmonds pie­krita.
   —       Jā. Tādām attiecībām nebūtu ilgstošas vērtības. Tām pietrūktu stingra morāla pamata, uz kāda jābal­stās jebkuram sekmīgam pasākumam.
   —       Tas būtu patīkami, bet ne vairāk, — misters Es­monds atkārtoja.
   —   Jums taisnība. Tas būtu jauki. Mis Deila ir pie­vilcīga sieviete. To nevar noliegt. Viņa ir ļoti nosvērta, labdabīga un pretimnākoša. Es labprāt to atzīstu.
   Misters Esmonds pieklājīgi pasmaidīja, piecēlās un devās uz durvju pusi.
   —       Kā es varētu jums padot ziņu? — Fergjusens pēk­šņi jautāja.
   —       Te ir mana vizītkarte. Pa telefonu, kas tajā atzī­mēts, man var zvanīt līdz pulksten pieciem. Bet jums jāizšķiras vēl šodien. Laiks ir nauda, un arī mums jā­ievēro savs grafiks.
   —        Kā tad! — Fergjusens teica un māksloti iesmējās. — Es, protams, neticu visām šīm pasaciņām un, starp citu, nezinu pat jūsu noteikumus …
   —       Varat nebažīties — tik nodrošinātam cilvēkam kā jūs tie ir ļoti mēreni.
   —       Un vēlāk man būs iespējams noliegt, ka jebkad esmu ar jums ticies, runājis un vispār …
   —   Saprotams.
   —   Un jūs atbildēsit, ja es piezvanīšu?
   —   Līdz pulksten pieciem. Visu labu, mister Fergjusen.
   Pēc Esmonda aiziešanas Fergjusens ievēroja, ka viņam trīc rokas. Saruna viņu bija uzbudinājusi, un viņš nolēma par to vairs nedomāt.
   Bet tas nebija tik viegli izdarāms. Lai gan viņš no­liecās pār papīriem un cītīgi kustināja spalvu, Es­monda vārdi joprojām skanēja viņam ausīs.
   Atbrīvošanas dienests kaut kādā veidā bija uzzinājis par viņa sievas trūkumiem. Esmonds apgalvoja, ka viņa esot strīdīga, kašķīga, untumaina. Un viņš ir spiests tam piekrist, lai cik nepatīkami tas arī būtu. Tikai cil­vēks no malas varēja novērtēt viņu attiecības bez aiz­spriedumiem — ar vēsu prātu un skaidru skatienu.
   Viņš atkal mēģināja strādāt. Bet mis Deila ienesa rīta pastu, un Fergjusenam gribot negribot vajadzēja atzīt, ka viņa tiešām ir neparasti pievilcīga.
   —       Vai būs vēl kādi norādījumi? — mis Deila jau­tāja.
   —       Ko? Ā … Ne! Vismaz šobrīd ne, — Fergjusens teica.
   Kad sekretāre bija izgājusi no kabineta, Fergjusens ilgi blenza uz durvīm. Turpināt darbu viņš nespēja un tāpēc nolēma tūdaļ iet mājās.
   —       Mis Deila, — šefs, uzvilkdams mēteli, sacīja, — mani izsauc. Baidos, ka mums uzkrāsies vesela kau­dze darbu. Vai jūs šonedēļ nevarētu pastrādāt ar mani vienu vai divus vakarus?
   —   Protams, mister Fergjusen, — viņa atbildēja.
   —       Bet vai es neizjaukšu jūsu personīgos plānus? — Fergjusens piespieda sevi smaidīt.
   —   Nekādā ziņā, ser.
   —       Es… es pacentīšos jums to atlīdzināt. Ko lai dara — bizness paliek bizness! Uz redzēšanos, mis Deila.
   Pietvīcis kā pusauga zeņķis, viņš steigšus izgāja no kantora.
   Mājās viņa sieva pašreiz beidza mazgāt veļu. Misis Fergjusena bija neliela auguma, diezgan neizskatīga sieviete, ap kuras acīm jau veidojās sīku, neirotisku krunciņu tīkls. Vīra ierašanās misis Fergjusenu neap­šaubāmi pārsteidza.
   —   Tu šodien esi atgriezies ļoti agri, — viņa sacīja.
   —       Vai tev pret to kaut kas iebilstams? — Fergju­sens jautāja, brīnīdamies par savas balss enerģisko skanējumu.
   —   Protams, nē …
   —   Ko tad tu gribi? Lai es kantorī plēšos vai pušu?!
   —   Kad es to esmu teikusi?
   —       Lūdzu, nemeklē kašķi, — Fergjusens teica. — Ne- piesienies!
   —   Es i nedomāju …
   —   Labi. Iešu atgulties, — Fergjusens norūca.
   Uzkāpis otrajā stāvā, viņš apstājās iepretim telefo­nam. Šaubu nav: viss, ko sacījis Esmonds, atbilst pa­tiesībai.
   Viņš uzmeta skatienu pulkstenim un pārsteigts kon­statēja, ka ir jau bez ceturkšņa pieci.
   Fergjusens sāka nemierīgi soļot turp un atpakaļ. Viņa skatiens ieurbās Esmonda vizītkartē un apziņā tūdaļ uzpeldēja vienmēr elegantās un pievilcīgās mis Deilas tēls.
   Viņš satvēra klausuli un uzgrieza Esmonda numuru.
   —   Atbrīvošanas dienests. Esmonds pie aparāta.
   —   Šeit Fergjusens.
   —   Klausos, ser. Ko esat nolēmis?
   —       Esmu nolēmis… — Fergjusens uzspieda roku tālrunim. «Man ir visas tiesības to darīt,» viņš sev teica.
   Un tomēr viņi bija precējušies jau septiņpadsmit ga­dus. Septiņpadsmit gadus! Kopā bija piedzīvoti ne vien skumji, bet arī jauki brīži. Vai tā rīkoties būtu godīgi, vai tiešām tas būtu godīgi?
   —       Ko jūs esat nolēmis, mister Fergjusen? — Es­monds atkārtoja.
   —       Es … es … nē! Man jūsu dienests nav vaja­dzīgs! — Fergjusens kliedza.
   —   Vai jūs par to esat pārliecināts, mister Fergjusen?
   —       Jā, absolūti. Tādus kā jūs vajadzētu likt aiz res­tēm! Ardievu, ser!
   Fergjusens pakāra klausuli un tūdaļ sajuta, ka no sirds noveļas milzīgs smagums. Viņš noskrēja lejā.
   Sieva cepa karbonādi — ēdienu, kuru viņš nevarēja ciest. Bet pašlaik tam nebija nozīmes. Uz sīkām errastī- bām viņš bija gatavs skatīties caur pirkstiem.
   Ietrinkšķējās durvju zvans.
   —        O, tur laikam atnākuši no veļas mazgātavas, — misis Fergjusena sacīja, cenzdamās vienlaikus apmai­sīt zupu un salātus. — Vai tas tevi neapgrūtinātu? …
   —       It nemaz. — Starodams aiz laimes par tikko atgūto pašapziņu, Fergjusens vēra durvis. Uz sliekšņa stāvēja divi formās tērpti vīri ar lielu brezenta maisu rokās.
   —   Veļas mazgātava? — Fergjusens jautāja.
   —       Nē, Atbrīvošanas dienests, — viens ne vīriem at­bildēja.
   —   Bet es taču teicu, ka man nevajag …
   Vīri satvēra viņu un iebāza maisā ar tādu veiklību, kas iegūstama tikai ilgā praksē.
   —   Jums nav tiesību!… — Fergjusens brēca.
   Maisu aizsēja, un Fergjusens juta, ka viņu nes pa
   dārza celiņu. Tad čīkstēdamas atvērās mašīnas durvis un viņu saudzīgi noguldīja uz grīdas.
   —   Vai viss kārtībā? — viņš sadzirdēja sievas balsi.
   —       Jā, kundze. Mūsu grafiks nedaudz izmainījies. Izrādījās, ka varam apkalpot jūs vēl šodien.
   —       Priecājos, — misis Fergjusena teica. — Man bija tik patīkama saruna ar misteru Frenču no jūsu firmas! Bet tagad piedodiet, pusdienas ir gandrīz gatavas, un man vēl kādam jāpiezvana.
   Mašīna sakustējās. Fergjusens mēģināja kliegt. Taču brezents cieši piegūla viņa sejai, neļaudams atvērt muti.
   Viņš izmisīgi vaicāja sev, kam gan īsti viņa varētu zvanīt un kāpēc viņam jau agrāk nebija radušās aiz­domas …

   Viņš it kā no tālienes bija dzirdējis balsi. Bet varbūt tas viņam bija licies? Džo Kolinss visādi piepūlēja at­miņu, taču neko daudz nespēja atcerēties.
   Todien viņš bija atlaidies gultā — pārāk noguris, lai noautu caurcaurēm izmirkušos zābakus, — un labu laiku vērojis, kā pa plaisām netīri dzeltenajos griestos lēni sūcas ūdens pilieni. Tieši tad acīmredzot tas bija noticis.
   Piepeši gultas kājgalī uz grīdas Kolinss pamanīja metālisku spīdumu. Viņš uzrausās sēdus un ieraudzīja dīvainu priekšmetu tur, kur vēl pirms mirkļa nebija itin nekā. Kamēr Kolinss pārsteigts berzēja acis, ne­pazīstama balss kaut kur tālu pačukstēja: «Tā … Tas nu būtu darīts!»
   Protams, nav izslēgts, ka čuksts bija skanējis tikai viņa iztēlē. Toties metāla priekšmets uz grīdas neap­šaubāmi bija reāls.
   Kolinss pietupās, lai aplūkotu šo priekšmetu tuvāk. Mašīna (ja tā tiešām bija mašīna) atgādināja kubu — trīs pēdas garu, tikpat platu un augstu — un klusi dūca. Tās pelēkā, graudainā virsma šķita pilnīgi līdzena. Vienā stūrī atradās liela, sarkana poga, bet centrā — bronzas plāksnīte. Tajā bija iegravēti vārdi: «A klases Utilizators, sērija AA-1256532.» Mazliet zemāk varēja izlasīt: «Mašīna izmantojama vienīgi A klases operāci­jām.»
   Tas bija viss.
   Nekādu ciparnīcu, sviru vai slēdžu — vārdu sakot, nekādu ierīču, kas, pēc Kolinsa domām, nepieciešamas katrai mašīnai. Tikai bronzas plāksnīte, sarkana poga un dūkoņa.
   —   No kurienes tu šeit uzradies? — Kolinss vaicāja.
   A klases Utilizators turpināja klusi dūkt. Kolinss,
   patiesību sakot, atbildi arī negaidīja. Sēdēdams uz gul­tas malas, viņš domīgi aplūkoja metāla kubu. Ko ar šo daiktu lai iesāk?
   Kolinss piesardzīgi pataustīja sarkano pogu, labi apzinādamies, ka viņam nav ne jausmas, kā rīkoties ar mašīnām, kuras rodas no zila gaisa. Kas, piemēram, notiks, ja viņš nospiedīs sarkano pogu? Iebruks grīda? Pašķirsies zeme? Varbūt istabā parādīsies zaļi cilvēciņi?
   Bet ar ko gan viņš riskē? Kolinss viegli nospieda pogu.
   Nekas nenotika.
   —   Nu, izdari taču kaut ko! — Kolinss vīlies iesaucās.
   Utilizators turpināja tikpat klusi dūkt.
   «Ja ne citādi, mašīnu varēs ieķīlāt,» Kolinss no­sprieda. «Vecais Cārlijs, utila vācējs, par metālu vien
   iedos man vismaz dolāru.» Kolinss mēģināja pacelt Utilizatoru. Tas nekustējās no vietas. Viņš pamēģināja vēlreiz, sasprindzināja visus spēkus, un viņam izdevās par kādu collu atraut metāla kubu no grīdas. Smagi elsdams, Kolinss apsēdās gultā.
   —       Tev vajadzētu atsūtīt šurp pāris dūšīgu vīru, — viņš sacīja Utilizatoram.
   Dūkoņa tūdaļ kļuva skaļāka, un mašīna sāka manāmi vibrēt.
   Kolinss gaidīja, bet joprojām nekas nenotika. Pēkšņas nojautas vadīts, viņš izstiepa roku un vēlreiz nospieda sarkano pogu.
   Tai pašā mirklī viņa priekšā nostājās divi dūšīgi tē­vaiņi rupjos strādnieku virsvalkos. Uzmetis Utilizato­ram vērtējošu skatienu, viens no viņiem teica:
   —        Paldies dievam, šis nav pats lielākais modelis. Tos milzeņus pat divatā nevar pakustināt.
   Otrs atbildēja:
   —       Un tomēr tā būs drūmāka šansīte nekā akmeņ­lauztuvē knibināties ap marmora bluķiem.
   Abi palūkojās uz Kolinsu, kas savukārt neizpratnē blenza uz viņiem. Beidzot pirmais sacīja:
   —        Labi, veco zēn, mēs nevaram šeit visu dienu stiept gumiju. Kur jānogādā šis Utilizators?
   —   Kas jūs tādi esat? — Kolinss ar pūlēm izstomīja.
   —       Krāvēji. Vai tad mēs izskatāmies pēc māsām Van- zagi?
   —   Bet no kurienes jūs esat ieradušies?
   —       No transporta firmas «Pouha minail». Mēs atnā­cām tāpēc, ka tu pieprasīji krāvējus, skaidrs? Nu, uz kurieni tev šo kasti aiznest?
   —       Ejiet projām, — Kolinss teica, — es jūs pasaukšu vēlāk.
   Krāvēji paraustīja plecus un nozuda. Kādu laiciņu
   Kolinss skatījās uz to vietu, kur viņi tikko bija stāvē­juši. Pēc tam pievērsās A klases Utilizatoram, kas ta­gad atkal rāmi dūca.
   Utilizators? Viņš šai mašīnai būtu varējis izdomāt labāku nosaukumu. Vēlmju piepildītāja, piemēram. Vai tas neskanētu daudz jaukāk?
   Nevar teikt, ka tajā brīdī Kolinss justos sevišķi pār­steigts. Ja notiek kaut kas pārdabisks, tikai truli, ga­rīgi aprobežoti cilvēki ilgi nespēj to aptvert. Bet pie tādiem Kolinss noteikti nepiederēja. Vēl vairāk — viņš savā ziņā bija lieliski sagatavots brīnuma uzņemšanai.
   Gandrīz visu mūžu Kolinss bija gaidījis neparastu likteņa dāvanu. Zēna gados viņš, piemēram, sapņoja par to, ka pamodies vienā jaukā rītā konstatēs: vairs nav vajadzības zubrīt apnicīgos skolas uzdevumus, jo visas zināšanas pašas no sevis salīdušas galvā. Kara­dienestā Kolinss sapņoja par labām fejām vai džiniem, kas nakti apmainīs norīkojumus, iecels viņu par kazar­mas dežurantu un tādējādi atbrīvos no ierindas mācī­bām.
   Demobilizējies Kolinss ilgi izvairījās no darba, jo nejutās psiholoģiski sagatavots tādam slogam. Viņš peldēja pa straumi un sapņoja par pasakainu krēzu, kas, šķirdamies no dzīves, padarīs Kolinsu par savu vienīgo mantinieku. Patiesību sakot, Džo, protams, ne­ticēja, ka tāds brīnums var notikt. Bet, kad brīnums tomēr notika, viņš tam bija pilnīgi sagatavots.
   — Es gribu, lai man būtu tūkstoš dolāru sīkās ban­knotēs ar nereģistrētiem numuriem, — Kolinss nedroši ieminējās.
   Kad dūkoņa kļuva skaļāka, viņš nospieda pogu; viņa priekšā tūdaļ izauga kaudze netīru naudas zīmju piecu un desmit dolāru vērtībā. Tās nebija jaunas, čauksto­šas banknotes, bet tā neapšaubāmi bija nauda.
   Kolinss uzmeta gaisā veselu sauju papīrīšu un skatī­jās, kā tie, lēni virpuļodami, nolaižas uz grīdas. Tad viņš atgūlās gultā un sāka kalt plānus.
   Visupirms mašīna jāaizved no Ņujorkas uz kādu klusāku nostūri štata ziemeļos, kur ziņkārīgi kaimiņi nebāzīs degunu viņa darīšanās. Tādos apstākļos, kādos viņš turpmāk dzīvos, ienākuma nodoklis draudēja kļūt par delikātu problēmu. Vēlāk, kad viss būs nokārtojies, varēs pārcelties uz vienu no centrālajiem štatiem vai…
   Pēkšņi istabā atskanēja aizdomīgs troksnis.
   Kolinss pielēca kājās. Sienā bija izveidojies prāvs caurums, un kāds ar joni lauzās pa to iekšā.
   —  Ei! Es nekā tev neesmu lūdzis, — Kolinss uzklie­dza mašīnai.
   Caurums sienā kļuva platāks. Tanī parādījās korpu­lents vīrs ar sarkanu seju, kurš sirdīgi centās iesprauk­ties istabā un pa pusei jau bija izlīdis no sienas.
   Kolinss piepeši apjēdza, ka ikvienai mašīnai mēdz būt savs īpašnieks. Un diez vai īpašnieks priecāsies, ka viņa mašīna atrodas pie kāda cita. Viņš, protams, darīs visu, lai to atgūtu, un neatteiksies pat no …
   —  Aizstāvi mani! — Kolinss uzbrēca Utilizatoram un iebakstīja pirkstu sarkanajā pogā.
   Tai pašā mirklī istabā parādījās plikpaurains cilvē­ciņš spilgtā pidžamā. Viņš acīmredzot nebija izgulē­jies, jo, žāvādamies un acis berzēdams, teica:
   —  Temporālais sienu aizsardzības dienests «Sa- nisa Leek». Es esmu misters Līks. Ar ko varu pakal­pot?
   —   Aizvāciet prom šo vīru!
   Misters Līks izvilka no pidžamas kabatas spožu me­tāla plāksnīti. Korpulentais, mežonīgi žestikulēdams, sauca:
   —   Pagaidi! Tu nesaproti! Sis puisis ..,
   Līks pavērsa pret viņu spožo metāla gabaliņu. Vīrs ar sarkano seju pazuda. Gandrīz tūdaļ pat aizvērās arī caurums sienā.
   —  Jūs viņu nogalinājāt? — Kolinss jautāja.
   —    Protams, nē, — Līks atbildēja, iebāzdams metāla plāksnīti kabatā. — Es vienkārši pārvietoju viņu gar laika vektoru. Te viņš vairs nelīdīs.
   -— Jūs gribat teikt, ka viņš meklēs citu ceļu? — Ko­linss vaicāja.
   —    Nav izslēgts, — sacīja Līks. — Viņš var pielietot mikrotransformāciju vai pat atdzīvināšanu. — Vīrelis pidžamā vērīgi palūkojās uz Kolinsu.— Vai tas ir jūsu Utilizators?
   —    Nu, protams, — Kolinss teica, juzdams, ka uz pie­res viņam izspiežas sviedri.
   —   Un jums ir A klase?
   —    Kā tad! — Kolinss iesaucās. — Kam gan citādi man būtu vajadzīga šī mašīna?
   —    Neņemiet ļaunā, — Līks miegaini novilka. — Es negribēju jūs apvainot. — Viņš lēni pašūpoja galvu. — Kādās gan vietās ļaudis ar A klasi nenokļūst! Starp citu, kādēļ jūs esat izvēlējies tieši šo laikmetu? Droši vien rakstāt vēsturisku romānu …
   Kolinss noslēpumaini pasmaidīja.
   —    Nu, man jāsteidzas tālāk, — Līks, saldi žāvāda­mies, teica. — Veselu diennakti kājās! Akmeņlauztuvē bija daudz vieglāk …
   Un viņš pazuda, neaizvēris žāvās ieplesto muti.
   Arā joprojām lija. No griestiem pilēja. Pa ventilāci­jas šahtu varēja dzirdēt kaimiņa krākšanu. Kolinss atkal bija viens ar savu mašīnu. Un ar tūkstoš dolā­riem sīkās naudas zīmēs, kas bija izkaisītas pa visu grīdu. Viņš maigi noglāstīja Utilizatoru. Tie no A kla­ses šo lietiņu nebija slikti izdomājuši. Cilvēkam rodas kaut kāda vēlēšanās, viņš skaļi to pasaka un nospiež pogu… Nav brīnums, ka mašīnas īpašnieks ilgojas pēc tās.
   Līks apgalvoja, ka šis subjekts droši vien mēģinās savu mašīnu atgūt. Interesanti — kā?
   Bet galu galā vai nav vienalga? Klusi svilpodams, Kolinss salasīja uz grīdas izkaisīto naudu. Kamēr vi­ņam ir šī mašīna, viņš neļaus sev darīt pāri.
   Nākamajās dienās Kolinsa dzīvē daudz kas mainījās. Transporta firmas «Pouha minail» krāvēji aizveda Uti- lizatoru uz ziemeļiem. Tur Kolinss bija nopircis nelielu kalnu vistuksnešainākajā Adirondaku grēdas daļā un tagad, saņēmis attiecīgos dokumentus, pārcēlās uz savu jauno mitekli dažu jūdžu attālumā no šosejas. Divi krā­vēji, slaucīdami sviedrus, nesa Utilizatoru un nešpetni lamājās, kad vajadzēja lauzties cauri brikšņiem.
   —   Nolieciet Utilizatoru šeit un vācieties prom! — Kolinss pavēlēja. Pēdējās dienās viņa pašapziņa bija strauji augusi.
   Pārgurušie krāvēji smagi nopūtās un vienā mirklī pazuda. Cik tālu vien sniedzās skatiens, Kolinsu ielenca biezs priežu mežs, kurā vietumis iespraucās bērzu birz­talas. Gaiss bija mikls un smaržīgs. Koku zaros prie­cīgi čivināja putni. Uz rūsgano stumbru fona šad tad pazibēja kupla vāveres aste.
   Daba! Kolinss allaž bija mīlējis dabu. Lūk, lieliska vieta, kur varētu uzcelt plašu, modernu savrupmāju ar peldbaseinu, tenisa laukumu un varbūt pat — mazu aerodromiņu.
   —  Es gribu māju, — Kolinss stingri noteica un pie­spieda sarkano pogu.
   Viņa priekšā nostājās pelēkā uzvalkā ģērbies vīrs ar pensneju uz deguna.
   —      Protams, ser, — viņš sacīja, piemiegtām acīm vērodams meža ainavu. — Bet jums tomēr vajadzēs mazliet konkretizēt savu domu. Vai vēlaties kaut ko kla­siskā stilā — teiksim, bungalo, rančo, ārpilsētas sav­rupmāju, vecu muižnieku ligzdu? Vai arī, sacīsim, kaut ko primitīvu — vigvamu, jurtu? A klase dod jums iespēju pasūtīt, ko vien vēlaties, arī kaut ko ultramo­dernu. Piemēram, namu ar pusfasādi, ēku nelineārās kontinuitātes garā vai pili minialas stilā …
   —   Kā, lūdzu? — Kolinss nesaprata. — Redziet, es šajos jautājumos diezcik labi neorientējos… Ko jūs pats man ieteiktu?
   —  Nelielu ārpilsētas savrupmāju, — aģents nesvār­stīdamies atbildēja. — Viņi vienmēr iesāk ar tādām.
   —   Vai tiešām?
   —  O, jā! Bet pēc tam pārceļas uz siltākām zemēm un ceļ sev pilis.
   Kolinss gribēja vēl kaut ko pajautāt, bet tad pārdo­māja. Šie ļaudis viņu uzskata par A klases piederīgo un Utilizatora īsto saimnieku. Nav nekādas jēgas at­ņemt viņiem šo ilūziju.
   —   Gādājiet, lai viss būtu kārtībā! — viņš sacīja.
   —   Protams, ser, tas ir mans pienākums.
   Dienas atlikušo daļu Kolinss pavadīja, gulšņādams uz dīvāna un veldzēdamies ar atspirdzinošiem dzērieniem. Celtniecības firma «Maximo olf» tikmēr materializēja visus nepieciešamos būvmateriālus un montēja māju.
   Tā bija pagara, samērā zema ēka ar divdesmit ista­bām, kura pašreizējos apstākļos Kolinsam šķita diez­gan necila. Māju uzbūvēja no vislabākajiem materiā­liem pēc slavenā Degmas Miga projekta; interjeru vei­doja Touidžs; to papildināja Mulou tipa peldbaseins un angļu parks, kuru iekārtoja pēc Vieriena metiem.
   Līdz vakaram visi darbi bija galā, un nelielā celt­nieku brigāde, savākusi rīkus, pazuda.
   Kolinss lika sev atnest vieglas vakariņas. Pēc tam, sēdēdams savā plašajā, mājīgajā viesistabā, pārcilāja prātā pēdējo dienu notikumus. Uz grīdas pie viņa kā­jām melodiski dūca Utilizators.
   Kolinss aizkūpināja dārgu cigāru un ieelpoja tā aro- matu. Jau no paša sākuma viņš kategoriski atmeta vi­sus pārdabiskos izskaidrojumus. Gariem un dēmoniem ar šo brīnumu nav nekāda sakara. Viņa māju uzcēluši gluži parasti cilvēki, kas smējās, dievojās un lamājās tāpat kā visi. Utilizators acīmredzot ir viens no tiem āķīgajiem izgudrojumiem, par kura mehānismu Kolin- sam nebija nekādas jēgas un, patiesību sakot — arī ne mazākās vēlēšanās lauzīt galvu.
   Vai Utilizators varētu būt nokļuvis pie viņa no citas planētas? Diezin … jo ir vairāk nekā apšaubāmi, ka viņa dēļ tur kāds būtu ar mieru mācīties angļu valodu.
   Tātad Utilizators ieradies … no Nākotnes! Bet kā?
   Kolinss atlaidās klubkrēslā un ievilka krietnu dūmu. Vai nu maz kas var atgadīties, viņš sev teica. Varbūt Utilizators caur kādu laika šķirbu iekritis Pagātnē? Šī mašīna taču spēj radīt mantas šķietami no nekā, un tas noteikti ir daudz grūtāk!
   «Cik brīnišķīgai gan jābūt Nākotnei,» Kolinss do­māja. «Mašīnas — Vēlmju piepildītājas! Kādi civilizā­cijas sasniegumi! Cilvēkam pietiek kaut ko vēlēties un, lūdzu, — viņš tūdaļ var to saņemt. Vienkārši un efek­tīvi! Ar laiku, domājams, nebūs vajadzīga pat sarkanā poga. Un tad viss notiks absolūti bez muskuļu piepū­les.»
   Saprotams, viņam jābūt ļoti piesardzīgam. Kaut kur joprojām eksistē mašīnas likumīgais īpašnieks un citi A klases piederīgie. Viņi pacentīsies mašīnu atgūt. Iespējams, ka tā ir ģimenes relikvija . ..
   Piepeši Kolinsam radās iespaids, ka istabā kaut kas
   sakustējies. Utilizators ietrīcējās kā sausa lapa vējā.
   Saraucis pieri, Kolinss piegāja pie mašīnas. Viegla dūmaka aptvēra vibrējošo kubu. Tas nez kādēļ likās sakarsis.
   Vai tiešām viņš būtu Utilizatoru pārslogojis? Varbūt uzliet tam spaini auksta ūdens …
   Te Kolinss ievēroja, ka Utilizators ir kļuvis krietni mazāks. Kuba malas tagad nebija garākas par divām pēdām un saruka taisni acu priekšā.
   īpašnieks! Vai tie — no A klases! Droši vien tā ir mikrotransformācija, par kuru Līks viņu bija brīdinā­jis. Ja Kolinss tūdaļ kaut ko neuzsāks, viņa Vēlmju pie­pildītāja samazināsies līdz mikroskopiskiem apmēriem un kļūs neredzama.
   —  Aizsardzības dienests «Sanisa Leek»! — Kolinss iesaucās, nospieda pogu un spēji atrāva roku — mašīna bija stipri sakarsusi.
   Istabas kaktā parādījās misters Līks. Viņš bija ģēr­bies golfa biksēs un sporta kreklā.
   —  Vai tiešām ir nepieciešams mani traucēt ik reizi, kad es…
   —   Dariet taču kaut ko! — Kolinss kliedza, norādī­dams uz Utilizatoru, kas tagad nebija lielāks par kubik- pēdu.
   —   Neko es te nevaru darīt. Man ir patents tikai uz temporālo sienu aizsardzību. Jums jāsazinās ar Mikro- kontroli, — Līks īgni atbildēja un, pamājis klientam ar golfa nūju, nekavējoties pazuda.
   —  Mikrokontrole! — Kolinss iebrēcās un, vēl nepie- skāries podziņai, atrāva roku atpakaļ.
   Utilizatora apjoms bija sarucis līdz dažām kubikcol- lām. Ķiršsarkanais metāls izstaroja neciešamu svelmi. Sarkanā poga, samazinājusies līdz kniepadatas galvi­ņas apmēriem, gandrīz vairs nebija atšķirama uz no­kaitētā metāla fona.
   Paķēris no dīvāna spilvenu, Kolinss uzmeta to virsū mašīnai un nospieda pogu.
   Viņa priekšā nostājās meitene ar zīmuli un bloknotu rokā.
   —   Ko jūs vēlētos izsaukt?
   —   Ātrāk, palīdziet man! — Kolinss kliedza, ar šaus­mām vērodams, kā viņa dārgums kļūst arvien mazāks un mazāks.
   —   Mistera Vergona pašreiz nav, — meitene, domīgi košļādama zīmuli, teica, — viņš aizbraucis pusdienot un piekodinājis, lai nekādā gadījumā viņu netraucē. Tāpēc es diemžēl nevaru …
   —   Ko tad jūs varat?
   Viņa ielūkojās bloknotā.
   —   Misters Vīss pašreiz atrodas Saliktajā pagātnē, bet misters Ilgiss ceļ aizsardzības būves paleolītiskajā Eiropā. Ja ļoti steidzaties, jums varbūt labāk vienoties ar Tranzītkontroli. Tā ir neliela firma, bet…
   —   Tranzītkontrole! Labi, pazūdiet! — Kolinss atkal pievērsās Utilizatoram un saspieda to ar gruzdošo spil­venu. Taču nekas nenotika. Mašīna tagad diezin vai bija lielāka par kubikcollu, un Kolinss saprata, ka aiz­sniegt gandrīz neredzamo pogu ar spilvena palīdzību neizdosies.
   Uz mirkli pavīdēja doma atmest Utilizatoram ar roku. Galu galā māju un visu iekārtu var pārdot, un tas ienesīs tīri apaļu summu …
   Taču nē! Viņš vēl nav paspējis iegādāties kaut ko patiesi vērtīgu un bez cīņas neatteiksies no tādas iespē­jas!
   Cenzdamies nepiemiegt acis, Kolinss iebakstīja rādī­tājpirkstu līdz baltkvēlei nokaitētajā podziņā.
   Parādījās kalsns sirmgalvis stipri apvalkātās drā­nās. Rokā viņam bija priekšmets, kas atgādināja raibu Lieldienu olu. Viņš nometa to uz grīdas. Ola sašķīda, un no tās kaukdams izlauzās oranžu dūmu mākonis. Mikroskopiskais Utilizators acumirklī iesūca sevī šos dūmus, tad atrija tos, un dūmu strūklas, celdamās aug­šup, gandrīz nosmacēja Kolinsu, bet Utilizators sāka strauji augt. Drīz tas sasniedza normālus apmērus un, pēc izskata spriežot, bija pilnīgi vesels. Kalsnais vecis pamirkšķināja Kolinsam.
   —   Mēs izmantojam senlaicīgas metodes, toties strā­dājam gods godam. — Viņš pamāja ar galvu un no­zuda.
   Un atkal Kolinsam likās — kaut kur tālu, tālu ieska­nējusies sirdīga balss.
   Satriekts un noguris viņš atlaidās uz grīdas blakus mašīnai. Apsvilinātais pirksts neganti sāpēja.
   —   Izārstē mani, — Kolinss murmināja, tikko spē­dams pakustināt sasprēgājušās lūpas, un ar veselo roku nospieda sarkano pogu.
   Utilizators iedūcās skaļāk, tad apklusa. Pirksts vairs nesāpēja. Kolinss aplūkoja to un konstatēja, ka no ap­deguma vairs nav ne miņas.
   Viņš ielēja sev pilnu glāzi konjaka un nevilcināda­mies likās gultā. Tanf naktī Kolinss redzēja dīvainu sapni: milzīgs «A» dzinās viņam pakaļ; taču pamodies viņš šo sapni drīz vien aizmirsa.
   Pagāja nedēļa, un Kolinss pārliecinājās, ka, uzcel­dams māju mežā, ir rīkojies ļoti neapdomīgi. Lai glāb­tos no daudziem ziņkārīgajiem, viņš bija spiests pieprasīt veselu apsardzes vadu. Tomēr mednieki, makšķernieki
   Un tūristi gandrīz ik dienas ielavījās viņa īpašu­mos.
   Turklāt nodokļu departaments bija sācis interesēties par turīgā džentlmeņa ienākumu avotiem.
   Un pats galvenais — Kolinss atklāja, ka nemaz tik pārmērīgi nejūsmo par dabu. Putniņi un vāverītes — tas viss, protams, ir ļoti jauki, bet sarunāties ar šīm radībām nevar. Arī koki, lai cik skaisti tie būtu, pude­les brāļus aizstāt nespēj.
   Tāpēc, iegrūdis vajadzīgajiem cilvēkiem saujā prāvas summas, Kolinss ar transporta firmas «Pouha minail», celtniecības kantora «Maximo olf» un teleportācijas bi­roja «Jagton» palīdzību pārcēlās uz nelielu republiku Amerikas kontinenta centrālajā daļā. Un, tā kā kli­mats tur silts, bet ienākumu nodoklis vēl nav izgud­rots, viņš uzcēla sev lielu, kliedzoši greznu pili, kuru apgādāja ar visu nepieciešamo: gaisa kondicionēšanas iekārtām, zirgu staļļiem, suņu audzētavām, pāviem, kal­potājiem, mehāniķiem, sargiem, muzikantiem, baleta ansambļiem — vārdu sakot, ar visu, kas piederas kār­tīgai bagātnieka pilij. Kolinsam nepietika divu nedēļu, lai cik necik iepazītos ar savu jauno mitekli.
   Kādu laiku viss šķita labākajā kārtībā.
   Bet tad vienu rītu Kolinss piegāja pie Utilizatora, apsvērdams, ko šodien vēlēties — sporta automobili vai nelielu šķirnes lopu ganāmpulku. Viņš noliecās pār pelēko mašīnu, izstiepa roku pret sarkano pogu un …
   Utilizators atlēca sāņus.
   Pirmajā mirklī Kolinsam likās, ka tā ir halucinācija, un pat iešāvās prātā, ka turpmāk pirms brokastīm de­rētu atturēties no šampanieša. Viņš paspēra soli uz priekšu un vēlreiz pamēģināja aizsniegt sarkano pogu.
   Utilizators, veikli izvairījies no viņa, aizļepatoja prom.
   Klusībā lādēdams mašīnas īpašnieku un visu A klasi, Kolinss metās Utilizatoram pakaļ. Acīmredzot bija noti­cis tas, par ko viņu savā laikā brīdināja Līks: īpašnie­kam kaut kādā veidā izdevies Utilizatoru atdzīvināt. Taču lauzīt galvu par to nebija vērts. Viņa uzdevums bija panākt mašīnu, nospiest pogu un izsaukt Atdzīvi­nāšanas kontroli.
   Utilizators iedrāzās pils lielajā zālē. Kolinss sekoja tam pa pēdām. Sulainis, kas bija spodrinājis no masīva zelta darinātu durvju rokturi, sastinga ar ieplestu muti.
   —  Apturiet kasti! — Kolinss viņam uzkliedza.
   Sulainis mēģināja aizšķērsot Utilizatoram ceļu. Bet
   mašīna palēcās sānis un kā bulta šāvās uz ārdurvīm.
   Kolinss paspēja satvert svirslēdzi; durvis ar troksni aizcirtās.
   Utilizators ieskrējās un taranēja aizvērtās durvis. Nokļuvis ārpusē, tas aizķērās aiz dārza laistāmās šļūte­nes, taču ātri atguva līdzsvaru, pārvēlās pāri žogam un aulēkšiem aizjoņoja pa lauku.
   Kolinsam sāka aptrūkt elpas. Kaut tikai izdotos pie­kļūt šai kastei mazliet tuvāk …
   Piepeši Utilizators palēcās, dažas sekundes nekustīgi karājās gaisā, tad nokrita. Kolinss metās tam klāt. Uti­lizators izlocījās, ieskrējās un palēcās vēlreiz. Kādu brīdi tas karājās pāris desmit pēdu virs Kolinsa galvas, tad uzlidoja vēl augstāk, apstājās, sagriezās kā vilciņš un tikpat negaidīti nokrita zemē.
   Kolinss nobijās: ja nu Utilizators palecas trešo reizi, aizlido un vairs neatgriežas? Kad metāla kubs bija nokritis zemē, Kolinss ar vienu roku izdarīja veiklu māņu kustību, bet ar otru zibenīgi nospieda sarkano pogu.
   —  Atdzīvināšanas kontrole! — viņš triumfējoši iesau­cās.
   Utilizators viegli noklikšķēja un apstājās. Tas atkal bija pārvērties par nedzīvu metāla gabalu.
   Noslaucījis sasvīdušo pieri, Kolinss apsēdās zālē. Ienaidnieki tuvojas. Tāpēc, kamēr vēl iespējams, no Uti- lizatora jāizspiež kaut kas patiesi vērtīgs!
   Ātri citu pēc cita viņš palūdza piecus miljonus dolāru, trīs neizsīkstošus naftas avotus, kinostudiju, nevaino­jamu , veselību, vēl divdesmit piecas dejotājas, nemir­stību, sporta automobili un šķirnes lopu ganāmpulku.
   Viņam likās, it kā tālumā kāds būtu ieķiķinājies. Ko­linss atskatījās. Nevienas dzīvas radības!
   Kad viņš pagrieza galvu atpakaļ, Utilizatora vairs nebija.
   Neizpratnē Kolinss blenza uz visām pusēm un nāka­majā acumirklī… nozuda arī pats.
   Atvēris acis, viņš ieraudzīja sevi stāvam pie rakstām­galda. Viņam pretim sēdēja korpulents vīrs ar sarkanu seju — tas, kas reiz bija mēģinājis caur sienu ielauz­ties viņa istabā. Vīrs neizskatījās dusmīgs, drīzāk — re­zignēts un pat noskumis.
   Kādu brīdi Kolinss klusēja: viņam bija žēl, ka spēle beigusies. Mašīnas īpašnieks un A klase galu galā no­ķēruši viņu. Un tomēr šī dzīvīte bija lieliska!
   —       Nu, — Kolinss pēdīgi sacīja, — savu mašīnu jūs esat dabūjis. Ko vēl jums no manis vajag?
   —       Manu mašīnu? — Pretimsēdētājs aizdomīgi pavē­rās Kolinsā. — Tā nav mana mašīna, ser. Jūs maldā­ties …
   Kolinss izbrīnā iepleta acis.
   —       Nemēģiniet mani piemuļķot, mister! Jūs pārstā­vat A klasi un gribat saglabāt savu monopolu, vai ne?
   Vīrs ar sarkano seju atlika malā papīru, kuru nupat bija pētījis.
   —   Mister Kolins, — viņš stingri teica, — mans
   uzvārds ir Flains. Esmu Pilsoņu aizstāvēšanas biedrī­bas pilnvarotais. Tā ir tīri labdarīga organizācija bez jebkādiem komerciāliem uzdevumiem, un tās vienīgais mērķis ir pasargāt tādus kā jūs no maldiem dzīves ceļā.
   —   Jūs gribat teikt, ka nepiederat pie A klases?
   —  Jūs dziļi maldāties, ser, — Flains labsirdīgi pa­skaidroja. — A klase nebūt nav,sociāla kategorija, kā jūs acīmredzot iedomājaties. Tā ir kredīta forma.
   —  K-kā, lūdzu?… — Kolinss apmulsis nomurmi­nāja.
   —  Jā, kredīta forma. — Flains uzmeta skatienu pulk­stenim. — Mums ir ļoti maz laika, tāpēc centīšos runāt īsi. Mēs, mister Kolins, dzīvojam decentralizācijas laik­metā. Mūsu rūpniecība, tirdzniecība un administratīvās iestādes ir stipri izsvaidītas gan laikā, gan telpā. Ak­ciju sabiedrība «Utilizators» šajā sistēmā ir ļoti sva­rīgs savienojošs posms. Tā nodarbojas ar civilizācijas labumu pārvietošanu, kā arī sniedz citus pakalpoju­mus. Saprotat?
   Kolinss pamāja ar galvu.
   —   Kredītu, redzat, piešķir automātiski. Bet agri vai vēlu par visu ir jāmaksā.
   Tas jau skanēja diezgan nepatīkami. Jāmaksā? Acīm­redzot šī sabiedrība nemaz nav tik civilizēta, kā viņam sākumā bija licies. Toreiz par samaksu neviens pat ne­ieminējās. Kādēļ viņi .sākuši runāt par to tagad?
   —- Kāpēc neviens mani nebrīdināja? — Kolinss apju­cis vaicāja. — Viņiem taču vajadzēja zināt, ka neesmu kredītspējīgs.
   Flains pašūpoja galvu.
   —   Savu kredītspēju mēs nosakām paši, likums šai procedūrā neiejaucas. Civilizētajā pasaulē katram cil­vēkam ir tādas tiesības. Man ļoti žēl, ser. — Viņš atkal uzmeta skatienu pulkstenim un pasniedza Kolinsam
   papīru, ar kura saturu pirmīt bija rūpīgi iepazinies. — Lūdzu, pārbaudiet rēķinu un pasakiet, vai tur viss ir pareizi.
   Kolinss paņēma papīra lapu un izlasīja: Viena pils ar iekārtu 450000 000 kredītu
   Firmu «Pouha minail» un
   «Maximo olf» pakalpojumi 111 000 „
   Simt divdesmit divas dejo­tājas 122 000 000 Nevainojama veselība 888 234 031
   Kopsumma mazliet pārsniedza astoņpadsmit miljar­dus kredītu.
   —       Apžēlojieties! — Kolinss iesaucās. — Jūs nevarat prasīt tādu naudu! Utilizators nez no kurienes nokļuva manā istabā, lai gan es nevienam nebiju to lūdzis …
   —        Es pievērsīšu viņu uzmanību šim apstāklim, — Flains sacīja. — Nav izslēgts, ka direkcija šinī gadī­jumā būs piekāpīga. Katrā ziņā pamēģināsim, nākt par ļaunu tas nevar.
   Kolinsa acu priekšā viss sašūpojās.
   —   Laiks, — teica Flains. — Vēlu sekmes!
   Kolinss aizvēra acis.
   Kad viņš no jauna tās atvēra, apkārt pletās vienmuļš līdzenums, kuru no visām pusēm ieskāva klinšainas kalnu grēdas. Ledaina vēja brāzmas cirtās viņam sejā; debesis bija tēraudpelēkas.
   Kankaros ģērbies vīrs iegrūda Kolinsam rokā cērti.
   —   Se, ņem, — viņš sacīja.
   —   Ko tas nozīmē?
   —       Tā ir cērte, — svešais pacietīgi skaidroja. —Bet, lūk, tur, — viņš izstiepa roku pret kalnu grēdu, — ir akmeņlauztuve, kurā mēs kopā ar pārējiem cirtīsim marmoru.
   —   Marmoru?
   —        Nu jā. Vienmēr taču atradīsies kāds stulbenis, ku­ram vajadzīga marmora pils, — nepazīstamais, greizi smīnēdams, atbildēja. — Vari mani saukt par Jangu. Būsim pārinieki.
   Kolinss truli paraudzījās uz viņu.
   —   Cik ilgi?
   —       Parēķini pats, — Jangs teica. — Izcenojums šeit nav diezcik augsts — pieci līdz desmit kredīti mēnesī. Tev tos ieskaitīs, kamēr būsi sedzis visu parādu.
   Cērte izkrita Kolinsam no rokas.
   Tas nav iespējams! Akciju sabiedrībai «Utilizators» jāsaprot sava kjūda! Galu galā tikai viņu vainas dēļ mašīna nokļuva pagātnē. Un viņi nevar to nezināt!
   —   Ir noticis pārpratums! — Kolinss iesaucās.
   —        Nekāda pārpratuma nav. — Jangs atkal pasmī­nēja. — Šeit allaž pietrūkst darbaspēka. Tāpēc viņi to vervē, kur un kā vien pagadās. Iesim! Pirmos tūkstoš gadus būs grūti, pēc tam pieradīsi.
   Kolinss devās Jangam līdzi, bet tad apstājās.
   —       Pirmos tūkstoš gadus? Tik ilgi es nemaz nedzī­vošu!
   —       Dzīvosi! — Jangs viņu mierināja. — Tu taču esi ieguvis nemirstību!
   Jā, to viņš ir ieguvis. Viņš bija lūdzis nemirstību tieši tanī mirklī, kad viņam atņēma mašīnu. Bet varbūt Uti­lizators pazuda mazliet vēlāk?
   Piepeši Kolinss kaut ko atcerējās. Savādi — rēķinā, kuru viņam rādīja Flains, nemirstība nebija uzskaitīta.
   —   Interesanti, cik īsti par to noplēsīs?
   Jangs palūkojās uz viņu un skaļi iesmējās.
   —       Neizliecies par vientiesi, draudziņ! Nu jau tev vajadzētu šo to apjēgt. — Viņš pastūma Kolinsu uz akmeņlauztuves pusi. — Tādiem kā mēs nemirstību pie­šķir par velti…

   KEHILA UN TOMASA PSIHOMETRA (SĒRIJA JM 14 AR MANUĀLO VADĪBU) LIETOSANAS PAMĀCĪBA
   Ražošanas apvienība «Kehils & Tomass» priecājas jūs iepazīstināt ar savu jaunāko psihometru. Šis glī­tais, izturīgais aparāts, kas lieliski iederas ikvienā guļamistabā, virtuvē vai kabinetā, ir uzņēmumos, iestā­dēs, transporta līdzekļos un atpūtas vietās uzstādīto KT psihometru precīza, kaut arī samazināta, kopija. Firma nav taupījusi pūles, lai par viszemāko no iespē­jamajām cenām piedāvātu jums vislabāko no iespēja­majiem psihometriem.
   1. IEDARBINĀŠANA. Aparāta labajā apakšējā stūrī atrodas slēdzis. Pārbīdiet to līdz atzīmei «Ieslēgts» un
   nogaidiet dažas sekundes, kamēr psihometrs iesilst. Tad pagrieziet slēdzi tālāk — līdz uzrakstam «Darbojas». Uzgaidiet vēl dažas sekundes, pēc tam nolasiet rādī­jumu.
   2.   RĀDĪJUMU NOLASISANA. Jūsu aparāta panelī tieši virs slēdža ir caurspīdīgs lodziņš, kurā redzama desmit iedaļās sagrafēta lineāra skala. Cipars, uz kuru norāda melnā bultiņa, raksturo jūsu psihes stāvokli sa­līdzinājumā ar pašreizējo statistisko normu.
   3.  CIPARI" «NULLE» LIDZ «TRĪS». Tāpat kā visos psihometros, arī šai modelī «nulle» atbilst teorētiski ideālajam psihes stāvoklim. Ikviens novērtējums virs «nulles» liecina par atkāpi no normas. Tomēr «nulle» ir drīzāk statistiska nekā reāla kategorija. Mūsu civilizā­cijas apstākļos norma praktiski svārstās starp cipariem «nulle» un «trīs». Tāpēc visus novērtējumus šinī diapa­zonā var uzskatīt par pilnīgi apmierinošiem.
   4.  CIPARI «ČETRI» LĪDZ «SEPTIŅI». Sie cipari ap­zīmē robežu, līdz kurai psihiskas novirzes vēl ir cieša­mas. Personām, kuru novērtējumi atrodas šinī diapa­zonā, tomēr neatliekami jākonsultējas ar terapeitu.
   5.   CIPARI «ASTOŅI» LĪDZ «DESMIT». Ja psiho- metra bultiņa nosvērusies aiz cipara «septiņi», attiecīga persona uzskatāma par potenciāli bīstamu sabiedrībai. Gandrīz nekļūdīgi var .apgalvot, ka tā sirgst vai nu ar smagu neirozi, vai ar psihisku slimību. Likums prasa, lai tāds indivīds stātos īpašā uzskaitē un pārbaudes pe­riodā pazeminātu savu novērtējumu vismaz līdz cipa­ram «septiņi» (perioda ilgumu nosaka attiecīgā štata likumi). Tiem, kas nav izturējuši pārbaudi, vai nu jā­pakļaujas personības ķirurģiskai pārveidošanai, vai arī brīvprātīgi jāārstējas Akadēmijā.
   6.   SKAITLIS «DESMIT». Šis skaitlis aparāta skalā atzīmēts ar sarkanu svītru. Ja rādītāļ'bultiņa šķērsojusi šo svītru, par maksas terapiju vai citiem parastajiem medicīniskās palīdzības veidiem vairs nevar būt runas. Indivīds, kas saņēmis tādu novērtējumu, nekavējoties operējams Smadzeņu ķirurģijas centrā vai ievietojams ārstēšanai Akadēmijā.
   BRĪDINĀJUMS
   A.  Psihometrs nav diagnostikas mašīna. Tāpēc nemē­ģiniet patstāvīgi noteikt savas slimības raksturu. Bul­tiņas apstāšanās iepretim vienam vai otram ciparam liecina par novirzes intensitāti, nevis par tās izcelsmi. Citiem vārdiem, tā norāda tikai uz indivīda potenciāla­jām spējām kaitēt sabiedrībai. Zināma tipa neirotikis var būt bīstamāks nekā psihopāts, un jebkurš psiho­metrs šo faktu atspoguļos. Lai noteiktu slimības dia­gnozi, katrā ziņā ir jāiet pie ārsta.
   B.   Visi novērtējumi starp cipariem «nulle» un «des­mit» ir aptuveni. Tādēļ ikvienā gadījumā, kad nepie­ciešama precizitāte līdz 10~30 , izmantojiet mūsu stacio­nāros modeļus.
   C.  Iegaumējiet: rūpēties par psihisko veselību ir katra pilsoņa pienākums. Kopš lielajiem pasaules kariem mēs esam pavirzījušies tālu uz priekšu, un tas kļuva iespē­jams tikai tāpēc, ka mūsu civilizācija tagad pamato­jas uz veselīgas sabiedrības, individuālas atbildības un status quo saglabāšanas koncepcijām. Tādēļ, ja jūsu psihometriskais novērtējums ir augstāks par «trīs», ārstējieties. Ja tas ir augstāks par «septiņi», jums obli­gāti jāārstējas. Bet, ja tas ir augstāks par «desmit», negaidiet, kamēr jūs atmaskos un apcietinās. Civilizā­cijas vārdā brīvprātīgi piesakieties varas iestādēs.
   Ar vislabākajiem novēlējumiem
   Ražošanas apvienība «Keliils & Tomass»
   Misters Fīrmens saprata, ka tūlīt pēc brokastīm jāiet uz darbu. Pašreizējos apstākļos ikviens kavējums varēja nākt viņam tikai par ļaunu. Viņš uzmauca galvā ele­gantu pelēku platmali, sakārtoja kaklasaiti un izgāja gaitenī. Bet, uzlicis roku uz kliņķa, pēkšņi pārdomāja un nolēma sagaidīt pastu.
   Neapmierināts ar sevi, Fīrmens. pagrieza durvīm mu­guru un sāka soļot pa istabu. Viņš taču skaidri zināja, ka gaidīs pastu: kādēļ tad vajadzēja izlikties un spēlēt kumēdiņus? Vai tiešām viņš nevarēja būt godīgs pret sevi pat tagad, kad godīgums bija tik ļoti no svara?
   Saritinājies uz dīvāna, melnais spaniels Spīds ziņ­kārīgi uzlūkoja saimnieku. Fīrmens noglāstīja sunim galvu un izstiepa roku pēc cigaretes, bet tūdaļ atteicās no šī nodoma. Viņš vēlreiz noglāstīja Spīdu; spaniels laiski nožāvājās. Fīrmens bez vajadzības pārbīdīja stāv­lampu, nez kādēļ nodrebēja un atsāka savu prome- nādi.
   Klusībā viņš bija spiests atzīt, ka nepavisam nevēlas atstāt dzīvokli un, lai gan viņam it nekas nedraud, fak­tiski baidās pat iziet no tā. Fīrmens mēģināja sev iestāstīt, ka šī ir gluži parasta diena — līdzīga vakar­dienai un aizvakardienai. Un, ja vien viņš tam noticēs, noticēs pa īstam, miglainie draudi atvirzīsies aizvien tālāk un nekas ļauns viņam nenotiks.
   Starp citu, kāpēc tieši šodien kaut kam būtu jāno­tiek? Viņa pārbaudes laiks taču vēl nav beidzies!
   Fīrmenam likās, ka ārpusē kaut kas nočabējis. Viņš steigšus atvēra durvis, taču izrādījās, ka pasts vēl nav atnests. Toties kāpņu telpā tieši pretim atvērās vēl vie­nas durvis, un mājas īpašniece ar bālām, nelaipnām acīm palūkojās uz īrnieku.
   Atgriezies dzīvoklī, Fīrmens ievēroja, ka viņam trīc rokas. Viņš nosprieda, ka derētu sevi pārbaudīt, iegāja guļamistabā un ieraudzīja tur robotsulaini, kas patla­ban saslaucīja putekļu kaudzīti telpas vidū. Fīrmena gulta jau bija uzklāta; viņa sievas gultu uzklāt nebija vajadzības — tajā jau gandrīz nedēļu neviens negulēja.
   —   Vai man iziet ārā? — robotsulainis jautāja.
   Fīrmens brītiņu svārstījās. Pārbaudi viņš labprāt iz­darītu vienatnē. Tiesa, pielīdzināt robotsulaini citai per­sonai bija smieklīgi. Stingri ņemot, robotam personības nemaz nevar būt. Un tomēr šim mehānismam piemita dažas īpašības, kuru dēļ tas reizēm pārsteidzoši atgā­dināja cilvēku. Šoreiz gan bija gluži vienalga — robots aizies vai paliks, jo saskaņā ar likumu rūpnīcās visiem personiskajiem robotiem tik un tā iebūvēja psihomet- riskas ierīces.
   —   Dari, kā zini, — Fīrmens nomurmināja.
   Robotsulainis iesūca putekļu kaudzīti un izripoja no
   istabas.
   Fīrmens piegāja pie psihometra un ieslēdza to. Viņš drūmi vēroja, kā melnā bultiņa kāpj arvien augstāk — garām divniekam un trijniekam, kuri atbilda normai, garām sešniekam un septiņniekam, kuri atbilda vēl pie­ļaujamajām novirzēm, un beidzot apstājās pie astoņi un divām desmitdaļām.
   Par vienu desmitdaļu augstāk nekā vakar. Par vienu desmitdaļu tuvāk sarkanajai svītrai! .
   Izslēdzis aparātu, Fīrmens aizkūpināja cigareti. No guļamistabas viņš izgāja smagiem, šļūcošiem soļiem, it kā darba diena būtu jau aizvadīta un nevis tik tikko sākusies.
   —    Pasts, ser, — robotsulainis ziņoja, pasniegdams vairākas aploksnes.
   Fīrmens sagrāba vēstules un ātri pāršķirstīja tās.
   —   No sievas ne vārda! — viņam neviļus izlauzās.
   —   Man ļoti žēl, ser.
   —   Tev žēl? — Fīrmens brīnīdamies palūkojas u2 mehānismu. — Kāpēc?
   —   Es, dabiski, esmu ieinteresēts jūsu labklājībā, ser, — robots paskaidroja. — Tāpat kā Spīds, cik nu tas iespējams ar viņa intelektu … Vēstule no misis Fīr- menas būtu jūs morāli atbalstījusi. Žēl, ka tā nepie­nāca.
   Suns klusi ierējās un nolieca galvu uz sāniem. «Cik dīvaini,» Fīrmens nodomāja. «Mašīna jūt man līdzi, un dzīvniekam ir manis žēl.» Bet viņš bija pateicīgs par to pašu.
   —  Es viņu nevainoju, — Fīrmens teica. — Nevar taču prasīt, lai tāda sieviete mūžīgi paciestu mani! — Viņš cerēja, ka robots tūdaļ ņemsies mierināt viņu. Bet me­hāniskais sulainis šoreiz nez kādēļ neapgalvoja, ka misis Fīrmena noteikti atgriezīsies un viņš pats itin drīz atgūs veselību …
   Fīrmens vēlreiz izskatīja pastu. Tur bija vairāki rē­ķini, kāds sludinājums un neliela, cieta aploksne. Sūtī­tāja adreses vietā uzspiestais zīmogs liecināja, ka vēs­tule nāk no Akadēmijas. Fīrmens nekavējoties atplēsa to.
   Aploksne bija ielikta kartīte ar šadu tekstu: «Dargais mister Fīrmen! Jūsu lūgums ir izskatīts un apmieri­nāts. Būsim priecīgi uzņemt Jūs jebkurā laikā, Ar pa­teicību direkcija.»
   Fīrmens pašķielēja uz kartīti. Nekādus lūgumus viņš Akadēmijai nebija sūtījis. Un viņam arī nebija ne ma­zākās vēlēšanās to darīt!
   —   Vai tikai tā nav sievas ideja? — viņš vaicāja.
   —   Nezinu, ser, — robotsulainis atbildēja.
   Fīrmens pagrozīja kartīti rokās. Par Akadēmiju viņš, protams, bija dzirdējis ne vienu reizi vien. Un nedzir­dēt nemaz nevarēja, jo tās ietekmi juta visās dzīves jomās. Taču faktiski viņš par šo svarīgo iestādi zināja maz, pārsteidzoši maz …
   —   Kas īsti ir šī Akadēmija? — Fīrmens jautāja.
   —       Liela, pelēka, zema ēka, — robots sacīja, — pilsē­tas dienvidrietumu nomalē. Uz turieni var aizbraukt ar dažādiem sabiedriskā transporta līdzek|iem.
   —   Bet kas slēpjas aiz Akadēmijas vārda?
   —       Akadēmija ir publiska ārstniecības iestāde, — robotsulainis paskaidroja. — Tā pieejama ikvienam, kas rakstiski vai mutiski izsaka vēlēšanos tur ārstēties. Vēl vairāk — cilvēkiem, kuru psihometriskais novērtējums pārsniedz desmit, Akadēmija ir vienīgā alternatīva, ja vien šie cilvēki nevēlas pārveidot savu personību ar ķirurģiskiem līdzekļiem.
   Fīrmens izmisis nopūtās.
   —       Bet kādu sistēmu tur pielieto? Kādas ārstniecības procedūras?
   —   Nezinu, ser.
   —   Un kādi ir ārstēšanās rezultāti?
   —       Simtprocentīga izveseļošanās, — robots nekavējo­ties atbildēja.
   Fīrmens atcerējās ļoti dīvainu apstākli.
   —       Vienu mirklīti, — viņš iesaucās. — Bet no Aka­dēmijas neviens neatgriežas. Vai tas ir taisnība?
   —       Dati par personām, kas pēc ārstēšanās būtu at­stājušas Akadēmiju, nav publicēti, — robotsulainis sa­cīja.
   —   Kāpēc?
   —   Nezinu, ser.
   Fīrmens saburzīja pastkarti un iemeta pelnu traukā. Tas viss šķita aizdomīgi. Akadēmiju tik plaši daudzi­nāja, cilvēki bija tā saraduši ar šo iestādi, ka nevienam nenāca prātā tuvāk painteresēties par to. Viņam pašam šī vieta allaž rādījās ļoti miglaina, tāla, savā ziņā pat
   nereāla. Vieta, uz kuru cilvēki devās, kad viņu psiho­metriskais novērtējums pārsniedza desmit un viņi to­mēr nevēlējās pakļauties lobotomijai, topektomijai vai citām operācijām, kas praktiski iznīcina personību. Sa­protamā kārtā šo perspektīvu neviens neņēma nopietni, jo tāda doma pati par sevi jau pierādītu indivīda ga­rīgo labilitāti. Un laikam tieši tāpēc neviens arī neprā­toja par izvēles iespējām, kādas paliek tā dēvētajiem «desmitniekiem».
   Pirmo reizi mūžā Fīrmens apjauta, ka šī kārtība vi­ņam nepatīk. To vajadzēs papētīt tuvāk. Kāpēc neviens neatstāj Akadēmiju? Kāpēc tik maz zināms par viņu ārstniecības metodēm, ja tās tiešām ir simtprocentīgi efektīvas?
   —   Es tagad iešu uz darbu, — Fīrmens teica. — Sa­gatavo man kaut ko vakariņām.
   —   Klausos, ser. Vēlu sekmes, ser.
   Spīds nolēca no dīvāna un pavadīja saimnieku līdz durvīm. Fīrmens pietupās un noglāstīja suņa spīdīgi melno galvu.
   —  Nē, puis, paliec mājās. Aprakt kaulus tev šodien nevajadzēs.
   —   Spīds nekad neaprok kaulus, — robots piezīmēja.
   «Tas ir pareizi,» Fīrmens nodomāja. «Suņus, tāpat
   kā viņu saimniekus, mūsu dienās reti moka nedrošības sajūta. Kaulus neviens vairs neaprok.»
   —   Nu tad, pagaidām! — viņš iesaucās, steigšus aiz­lavījās gar namsaimnieces dzīvokļa durvīm un izgāja uz ielas.
   Fīrmens nokavēja darbu gandrīz par divdesmit minū­tēm. Steigā viņš aizmirsa uzrādīt kontrolaparātam savu pārbaudes laika apliecību. Vestibilā uzstādītais
   milzīgais psihometrs nopētīja ienācēju, indikatora bultiņa aizšāvās garām septiņniekam, un tai pašā mir­klī iedegās sarkana signālspuldze. Skarba, metāliska balss nodārdināja ska|runī: «Ser! Ser! Jūsu atkāpe no normas pārsniedz drošības robežu! Jums nekavējoties jāiet pie ārsta!»
   Fīrmens ātri izrāva no kabatas portfeļa apliecību. To­mēr mašīna vēl kādas desmit sekundes stūrgalvīgi tur­pināja aurot. Visi, kas atradās vestibilā, blenza uz viņu. Izsūtāmie puikas apstājās, priecādamies, ka kļuvuši par skandāla lieciniekiem. Biznesmeņi un kantora mei­čas sačukstējās, un divi psihopolicijas seržanti apmai­nījās zīmīgiem skatieniem. Fīrmens nosvīda tā, ka krekls pielipa viņam pie muguras. Apvaldījis panisku tieksmi mukt kurp acis rāda, viņš devās uz liftu. Bet tas bija gandrīz pilns, un Fīrmenam nepietika gribas­spēka, lai piespiestu sevi iejukt drūzmā.
   Viņš uzskrēja otrajā stāvā, izsauca citu liftu un no­brauca atlikušo ceļa gabalu. Pie ieejas Morgāna aģen­tūrā Fīrmens jau bija puslīdz atguvies. Viņš uzrādīja psihometram savu apliecību, ar kabatlakatu noslau­cīja seju un atvēra kantora durvis.
   Par notikumu vestibilā visi jau zināja. To varēja no­prast pēc neparastā klusuma un pēc kolēģu izvairīga­jiem skatieniem. Fīrmens ātri iegāja kabinetā, aizvēra durvis un pakāra cepuri.
   Joprojām uzbudināts un sašutis, viņš apsēdās pie rakstāmgalda. Ja vien tas būtu Fīrmena spēkos, viņš sašķaidītu drumslās visus šos nolāpītos aparātus. Mū­žīgi tie okšķerēja, sacēla trauksmi un izsita cilvēkus no līdzsvara
   Taču tūdaļ pat Fīrmens norāja sevi. Psihometriem kā tādiem nav ne mazākās vainas! Vienīgi paranoiķis var uzskatīt mehānismus par apzinīgiem cilvēka vajā­tājiem, un iespējams, ka tieši šādi uzskati ir simpto- mātiski viņa slimībai. Galu galā aparāti tikai izpilda cilvēka gribu. Un sabiedrība ir jasargā no indivīda ļaundarībām tāpat, kā cilvēka organisms jāsargā no viena vai otra orgāna disfunkcijas. Lai cik mīļš cilvē­kam būtu žultspūslis, viņš bez žēlastības to upurēs, ja pūšļa slimība nopietni apdraudēs visu organismu.
   Fīrmens juta, ka analoģija iznākusi diezgan apšau­bāma, un nolēma neprātot vairs par to. Vispirms vaja­dzēja ievākt sīkākas ziņas par Akadēmiju.
   Aizkūpinājis cigareti, viņš piezvanīja Medicīnisko izziņu dienestam.
   —   Ar ko varu jums pakalpot, ser? — atsaucās patī­kama sievietes balss.
   —   Es labprāt kaut ko uzzinātu par Akadēmiju, — Fīrmens, mazliet apmulsis, sacīja. Akadēmija bija tik plaši izdaudzināta, tik lielā mērā kļuvusi par ikdienas dzīves sastāvdaļu, ka viņa vārdi izklausījās apmēram tā, it kā viņš būtu jautājis, kāda sabiedriskā iekārta ir viņa dzimtenē.
   —   Akadēmija atrodas …
   —   Es zinu, kur šī iestāde atrodas, — Fīrmens pār­trauca runātāju. — Man gribētos uzzināt, kādu tera­pijas metodi tur pielieto.
   —   Tādu informāciju mēs diemžēl nevaram jums sniegt, — sieviete pēe brīža atbildēja.
   —   Nevarat? Bet man šķita, ka ziņas par jebkuru maksas terapijas veidu ir publikai brīvi pieejamas.
   —   Praktiski tas tā ir, — sieviete lēni atbildēja. — Taču Akadēmija nav maksas ārstniecības iestāde šī vārda pilnā nozīmē. Tur tiešām ārstē par maksu, bet vienlaikus ārstē arī uz labdarības pamatiem, bez jeb­kādas atlīdzības. Turklāt Akadēmiju daļēji finansē valdība.
   Fīrmens nopurināja cigaretes pelnus un nepacietīgi iebilda:
   —   Manuprāt, sabiedrībai ir atļauts iepazīties ar vi­siem valdības pasākumiem.
   —   Principā jums ir taisnība. Taču eksistē arī izņē­mumi. Tie attiecas uz gadījumiem, kad šāda iepazīša­nās varētu sabiedrībai kaitēt.
   —   Tātad informācija par Akadēmiju kādam varētu kaitēt?! — Fīrmens uzgavilēja, juzdams, ka pamazām piekļūst arvien tuvāk lietas būtībai.
   —   Ko jūs, nekādā ziņā, ser! — sieviete izbijusies un pārsteigta iespiedzās. — Neko tamlīdzīgu es negri­bēju teikt. Es tikai izklāstīju jums vispārīgos noteiku­mus, kas izņēmuma gadījumos aizliedz izpaust šādas vai tādas ziņas. Akadēmija, lai gan tā darbojas saskaņā ar likumiem, zināmā mērā ir neatkarīga. Tāds stāvoklis izskaidrojams ar to, ka šī iestāde panākusi slimnieku simtprocentīgu atveseļošanos.
   —   Kur es varētu redzēt kaut vai dažus no izārstēta­jiem? — Fīrmens jautāja. — Citādi, saprotiet, rodas iespaids, ka neviens pacients Akadēmiju vēl nav at­stājis!
   Tagad viņi ir piespiesti pie sienas, Fīrmens domāja, gaidīdams atbildi. Viņam šķita, ka vada otrā galā dzirdama sačukstēšanās. Pēkšņi klausulē atskanēja val­donīga balss.
   —   Runā nodaļas priekšnieks. Vai jums ir kaut kādas grūtības?
   Sadzirdējis šo skarbo balsi, Fīrmens gandrīz nometa klausuli. Pacilātība acumirklī izgaisa, un, jau nožēlo­dams savu pārsteidzīgo rīcību, viņš turpināja:
   —   Es vēlētos saņemt dažas ziņas par Akadēmiju.
   —   Tā atrodas …
   —   Nē! Es domāju būtiskas ziņas!
   —       Kādam nolūkam jums šī informācija vajadzīga? — nodaļas priekšnieks vaicāja, un viņa balsī ieskanējās rāms, gandrīz hipnotizējošs tonis; tādā tonī psihiatri parasti runā ar slimniekiem.
   —       Ieskatam, — Fīrmens ātri atbildēja. — Tā kā Akadēmija piedāvā vienu no iespējamajiem ārstniecības variantiem, es gribu vairāk zināt par to, lai varētu spriest…
   —       Tas skan ļoti ticami, — nodaļas priekšnieks teica. — Bet padomājiet, vai jūs tiešām interesē tikai lietišķas ziņas! Tādas, kas palīdzēs jums labāk iekļau­ties sabiedrībā? Vai arī jūsu interesi modinājusi tukša ziņkāre, kas izskaidrojama ar iekšēju nemieru un citām neveselīgām dziņām?
   —   Es jautāju tāpēc …
   —       Jūsu uzvārds? — nodaļas priekšnieks pēkšņi no­prasīja.
   Fīrmens neatbildēja.
   —   Jūsu psihometriskais novērtējums?
   Fīrmens joprojām klusēja. Viņš centās uzminēt, vai šī telefona numurs jau fiksēts, un nosprieda, ka laikam gan.
   —   Vai jus apšaubat Akadēmijas noderīgumu?
   —   Nē.
   —       Vai šaubaties par to, ka Akadēmija veicina status quo saglabāšanu?
   —   Nē.
   —       Kādas problēmas tad jus nodarbina? Kāpēc jus nevēlaties paziņot mums savu uzvārdu un psihomet- risko novērtējumu? Un kāpēc izjūtat tādu vajadzību pēc plašākas informācijas?
   —       Pateicos, — Fīrmens nomurmināja un pakāra klausuli. Viņš saprata, ka, zvanīdams izziņu dienestam, pieļāvis drausmīgu kļūdu. Tā varēja rīkoties tikai«astotnieks», bet nevis normāls cilvēks. Nodaļas priekš­nieks ar profesionāli attīstītu intuīciju tūdaļ bija to no- jautis. Un «astoņniekam» viņš, saprotams, informāciju nedeva! Fīrmens nolēma turpmāk rūpīgāk kontrolēt, analizēt un pārdomāt savu rīcību; pretējā gadī­jumā acīmredzot nav ne mazāko cerību, ka viņš jebkad izveseļosies un atkal iekļausies statistiskajā normā.
   Kamēr Fīrmens tā prātoja, atvērās durvis un ienāca viņa šefs, misters Morgans. Tas bija liela auguma, ple­cīgs vīrs ar patuklu, apaļīgu seju. Apstājies pretim Fīr- mena rakstāmgaldam, viņš izskatījās tik samulsis kā nozieguma vietā pieķerts zaglēns.
   —   Esmu dzirdējis par incidentu lejā, — misters Mor­gans teica, enerģiski bungodams ar pirkstiem pa kan­tora grāmatu.
   —  Vājuma mirklis, — Fīrmens automātiski atbil­dēja. — Patiesībā mans psihometriskais novērtējums jau sācis pazemināties.
   Teikdams šos vārdus, viņš neuzdrošinājās skatīties šefam acīs. Abi sasprindzināti raudzījās katrs savā istabas kaktā. Beidzot viņu skatieni sastapās.
   —   Redziet, Fīrmen, es cenšos nejaukties, citu darī­šanās, — Morgans sacīja, apsēzdamies uz rakstām­galda malas. — Bet, velns parāvis, jautājums par psi­hisko veselību skar mūs visus. Mēs visi esam iejaukti spēlē…
   Šī doma, liekas, iedrošināja misteru Morganu. Viņš pieliecās mazliet tuvāk Fīrmenam.
   —   Jūs zināt, man šeit jāatbild par daudziem. Bet jums gada laikā jau trešo reizi noteikts pārbaudes ter­miņš … — šefs apklusa un tikai pēc brīža turpināja: — Kā īsti tas iesākās?
   Fīrmens pašūpoja galvu.
   —       Nezinu, mister Morgan. Es dzīvoju vienā mierā, un pēkšņi mans psihometriskais novērtējums sāka kāpt uz augšu.
   —       Tik vienkārši tas nevar būt. Vai smadzeņu audus jums pārbaudīja?
   —       Speciālisti apgalvo, ka nekādu organisku izmaiņu tajos nav.
   —   Vai ārstējāties?
   —        Jā, — Fīrmens iesaucās. — Esmu izmēģinājis elektroterapiju, psihoanalīzi, Smita metodi, Rensa skolu, Divio domu, diferenciāciju …
   —   Un ko saka speciālisti? — Morgans vaicāja.
   Fīrmena atmiņā uzpeldēja neskaitāmi psihiatri, ku­rus viņš bija apmeklējis un kuri bija pārbaudījuši viņu pēc visiem modernās psihiatrijas likumiem: iemidzinā­juši ar zālēm, pakļāvuši šokam un pētījuši. Taču rezul­tāts allaž bija viens un tas pats.
   —   Neko konkrētu viņi man neteica.
   —   Vai tiešām viņi nevarēja jums pateikt it nekā?
   —        Katrā ziņā ļoti nedaudz. Iedzimts nemiers, dziļi apslēptas tieksmes, nespēja samierināties ar status quo. Psihiatri uzskata, ka esmu nelokāms tips. Uz mani ne­iedarbojās pat tik spēcīgs līdzeklis kā personības re­konstrukcija.
   —   Prognoze?
   —   Ne sevišķi labvēlīga.
   Morgans piecēlās un, salicis roKas aiz muguras, sāka staigāt pa kabinetu.
   —       Fīrmen, es domāju, ka viss atkarīgs no jūsu iekšējās nostājas. Vai jūs patiesi vēlaties kļūt par spē­les dalībnieku?
   —   Esmu centies …
   —       Nešaubos. Bet vai jūs gribējāt sevi pārveidot? Pielāgoties! — Morgans iesaucās, zveldams ar dūri pa
   plaukstu, lai īpaši uzsvērtu šo vārdu. — Vai jūs gribē­jāt pielāgoties?
   —   Hm … atklāti sakot, es šaubos, — Fīrmens ar ne­viltotu nožēlu atzina.
   —   Ņemiet kaut vai mani, — Morgans, nostājies Fīr- menam tieši pretim, nopietni teica. — Pirms desmit ga­diem šī aģentūra bija divreiz lielāka nekā tagad un joprojām auga! Es strādāju kā apsēsts, nemitīgi pa­plašināju savus īpašumus, uzpirku vērtspapīrus, iegul­dīju kapitālus un pelnīju arvien vairāk un vairāk naudas.
   —   Nu un?
   —   Notika nenovēršamais. No divi, komats, trim mans psihometriskais novērtējums paaugstinājās līdz septi­ņiem. Es atrados uz bīstama ceļa.
   —   Nav tāda likuma, kas aizliegtu pelnīt naudu, — Fīrmens piezīmēja.
   —   No juridiskā viedokļa, protams, nav. Toties ir psiholoģijas likumi, kas nosoda katru pārmērību. Mūs­dienu sabiedrība tādām lietām nav piemērota. Uzņē-^ mība un sacensības gars lielā mērā jau izskausti. Kā nekā drīz būs pagājuši simts gadi, kopš mēs dzīvojam status quo apstākļos. Šajā laikā nav radies neviens iz­gudrojums, nav izcēlies neviens karš un vispār nav no­tikušas cik necik būtiskas pārmaiņas. Psiholoģija nor­malizē cilvēkus, cenzdamās iznīdēt viņu apziņā visus irracionālos elementus. Lūk, tāpēc ar savām tieksmēm un spējām es jutos kā … nu, teiksim, kā profesionālis, kuram tenisa laukumā stājies pretim nepraša knēvelis. Apturēt mani nebija iespējams.
   Morgana seja pietvīka, elpa kļuva saraustīta. Taču drīz viņš savaldījās un turpināja daudz rāmākā balsī.
   —   Saprotams, uz tādu rīcību mani pamudināja nei­roze. Varaskāre un pārmērīgs sacensības azarts. Vaja­dzēja steidzami ārstēties. Zināt, ir tāda aizstāšanas terapija …
   Fīrmens piezīmēja:
   —  Tajā apstāklī, ka jūs gribējāt paplašināt savu biz­nesu, es neredzu nekā patoloģiska.
   —   Dievs tēvs, vai tiešām jums nav ne mazākās jēgas par sociālās psiholoģijas, personiskās atbildības un sta­bilas sabiedrības koncepcijām?! Es biju ceļā uz bagā­tību. Ieguvis to, es varētu nodibināt finansu impēriju. Tas viss būtu gluži likumīgi, un tomēr, saprotiet, ne­normāli! Kas zina, cik tālu es būtu aizgājis? Varbūt līdz pat netiešai kontrolei pār valdību. Nav izslēgts, ka galu galā man sagribētos atbilstoši savām anomālijām izmainīt visu psiholoģisko politiku. Padomājiet pats, ar ko tas varētu beigties!
   —   Un tāpēc jūs pielāgojāties?
   —   Izvēle nebija liela: smadzeņu operācija, Akadē­mija vai pielāgošanās. Par laimi, man radās iespēja iz­lādēties sportiskā cīņā. Tādējādi es apvaldīju savas egoistiskās tieksmes un ievirzīju tās lietderīgā gultnē. Bet galvenais, Fīrmen, iegaumējiet: es tuvojos sar­kanajai svītrai, tomēr pielāgojos, iekams bija par vēlu.
   —   Arī es labprāt pielāgotos, — Fīrmens teica, — ja vien zinātu, kāpēc pagaidām tas man neizdodas. Diem­žēl es to nezinu.
   Morgans labu laiku domīgi klusēja, tad teica:
   —   Man liekas, Fīrmen, jums derētu atpūsties.
   —   Atpūsties? — Fīrmens saausījās. — Jūs gribat teikt, ka esmu atlaists?
   —   Nē, nekādā gadījumā! Es gribu būt godīgs līdz galam. Bet man te ir vesela komanda. — Morgans iepleta rokas nenoteiktā žestā, it kā norādīdams uz šo kantori, šo ēku, uz visu pilsētu. — Ārprāts piezogas nemanot. Šonedēļ psihometriskais novērtējums paaug­stinājies vairākiem mūsu līdzstrādniekiem …
   —       Un, pēc jūsu domām, es esmu infekcijas perēk­lis?
   —       Mums jāpakļaujas noteikumiem, — Morgans teica, izsliedamies visā augumā. — Algu jūs saņemsit līdz… līdz tam brīdim, kad šā vai tā būsit atrisinājis savas problēmas.
   —       Pateicos, — Fīrmens lakoniski atbildēja, piecēlās un paņēma platmali.
   Morgans uzlika viņam roku uz pleca.
   —       Vai par Akadēmiju esat domājis? — viņš klusi­nātā balsī jautāja. — Protams, ja nelīdzēs nekas cits…
   —       So variantu es noraidu kategoriski, — Fīrmens sacīja, cieši ielūkojies šefa zilajās ačtelēs.
   Morgans novērsās.
   —       Jums, liekas, ir aizspriedumi pret Akadēmiju. No kurienes tie radušies? Jūs taču zināt, kā organizēta mūsu sabiedrība. Vai tiešām jūs domājat, ka pie mums varētu atļaut ko tādu, kas runātu pretim kopuma inte­resēm?
   —       Nē, tā es nedomāju, — Fīrmens atzina. — Bet kāpēc par Akadēmiju tik maz zināms?
   Viņi izgāja caur klusajām istabām. Neviens no Fīr- mena ilggadīgajiem kolēģiem uz viņu pat nepaskatījās. Beidzot Morgans atvēra priekštelpas durvis un teica:
   —   Par Akadēmiju jūs zināt praktiski visu.
   —   Es nezinu, kā tur ārstē.
   —       Vai par citām ārstniecības metodēm jūs zināt vai­rāk? Vai varat, piemēram, izsmeļoši raksturot aizstāša­nas terapiju, psihoanalīzi, Ogilvija redukciju?
   —       Nē. Bet man ir vispārīgs priekšstats par šīm meto­dēm.
   —   Tāds priekšstats ir visiem, — Morgans iesaucās, taču tūdaļ pazemināja balsi. — Tur jau tā lieta! Acīm­redzot Akadēmija dažas ziņas neizpauž tāpēc, ka tas varētu apgrūtināt pašu ārstniecības procesu. Šajā ap­stāklī nav nekā mīklaina, vai ne?
   Fīrmens apdomāja Morgana vārdus, tad sacīja:
   —   Tam es varētu piekrist. Bet paskaidrojiet, kāpēc līdz šim neviens izdziedinātais nav atstājis Akadēmiju? Vai tas nav pārsteidzoši, es teiktu, pat baismīgi?
   —   It nemaz. Jums ir ļoti dīvains viedoklis. — Mor­gans nospieda signālpogu pie lifta durvīm. — Jūs cen­šaties saskatīt noslēpumu, kur tāda nepavisam nav. Ne­bāžot degunu psihiatru profesionālajās darīšanās, es itin labi varu iedomāties, ka viņu ārstēšanas metode prasa slimnieku ilgstošu uzturēšanos Akadēmijā. Ārē­jās vides maiņa kā psihoterapijas līdzeklis nav nekas jauns. To pielieto jau sen.
   —   Ja jums taisnība, kāpēc viņi to noklusē?
   —   Fakti runā paši par sevi.
   —   Bet kur ir pierādījumi par viņu metodes simtpro­centīgo efektivitāti?
   Šai mirklī pienāca lifts un Fīrmens iekāpa tanī. Mor­gans sacīja:
   —   To pierāda viņu apgalvojumi. Terapeiti nemelo. Viņi, Fīrmen, nespēj melot!
   Morgans gribēja vēl kaut ko piebilst, taču durvis no­slēdzās. Lifts aizslīdēja uz leju, un Fīrmens, iekšēji sa­triekts, atskārta, ka ir zaudējis darbu.
   Tā bija īpatnēja sajūta: nekur nav jāsteidzas un, at­klāti sakot, pat nav kur iet. Agrāk viņš bieži ienīda savu darbu. Doma par to, ka atkal vesela diena būs jā­pavada Morgana kantorī, dažurīt likās Fīrmenam ne­ciešama. Tikai tagad, kļuvis par bezdarbnieku, viņš saprata, cik svarīgs viņam ir bijis darbs, kādu solī- dumu un pašpaļāvību tas iedvesis. «Cilvēks, kuram nav ko darīt, ir nulle,» nosprieda Fīrmens.
   Bezmērķīgi viņš klīda pa ielām, cenzdamies ieviest kaut elementāru kārtību smadzenēs. Taču koncentrēties neizdevās. Domas, it kā vairīdamās no viņa, aizslīdēja netveramā tālē, un to vietā ik pa brīdim uzplaiksnīja sievas vaibsti. Bet arī par sievu Fīrmens nevarēja sa­karīgi domāt; pilsēta no visām pusēm uzmācās viņam ar nebeidzamām cilvēku un mašīnu straumēm, skaņu un smaržu virpuļiem.
   Vienīgais rīcības plāns, kuru viņš šādos apstākļos spēja izperināt, bija nereāls. «Bēdz,» viņu mudināja līdz panikai sakāpinātās emocijas. «Laidies prom uz turieni, kur tevi nemūžam neatradīs. Paslēpies!»
   Bet Fīrmens zināja, ka tā nav izeja. Bēgšana nozī­mētu mēģinājumu izvairīties no īstenības un lieku reizi pierādītu viņa psihisko anomāliju. Patiesi, no kā tad viņš 'būtu bēdzis? No visveselīgākās, vispilnīgākās sa­biedrības, kādu cilvēki jebkad radījuši. Tikai vājprātī­gais ir spējīgs bēgt no tādas!
   Fīrmens sāka rūpīgāk vērot pretimnācējus. Viņi iz­skatījās laimīgi — atbildības un psihiskās veselības gara apdvesti, jaunās stabilitātes labad gatavi upurēt vecās kaislības. Tā bija jauka, lieliska pasaule, velniš­ķīgi jauka un ellīgi lieliska. Kāpēc lai Fīrmens nevarētu tanī dzīvot?
   Nē, viņš noteikti varēs! Pirmo reizi kopš daudzām nedēļām Fīrmens atguva ticību saviem spēkiem un no­lēma, ka šā vai tā tomēr pielāgosies šai dzīvei.
   Ja tikai viņš zinātu, kā to izdarīt.
   Nostaigājis vairākas stundas, Fīrmens pēkšņi sajuta, ka ir briesmīgi izsalcis. Viņš iegāja pirmajā ēdnīcā, kas gadījās pa ceļam. Zālē redzēja gandrīz vienīgi strādniekus; izrādījās, ka Fīrmens ieklīdis doku rajonā.
   Apsēdies un iemetis skatienu ēdienu kartē, viņš sev atgādināja, ka pašreiz galvenais ir iegūt laiku, lai varētu mierīgi padomāt. Viņam kārtīgi jāapsver …
   —   Ei, mister!
   Fīrmens pacēla galvu. Uz viņu blenza plikpaurains, neskūts bufetnieks.
   —   Jūs gribējāt man ko teikt?
   —   Lasieties prom no šejienes!
   —   Kas noticis? — Fīrmens jautāja, cenzdamies ap­spiest paniskās bailes, kuras viņam pēkšņi bija uznāku­šas.
   —  Trakos šeit neapkalpo, — bufetnieks sacīja, norā­dīdams uz stacionāro psihometru pie sienas. Aparāta melnā bultiņa trīcēja mazliet virs cipara «deviņi».
   —   Taisieties ka tiekat!
   Fīrmens palūkojās uz apmeklētājiem pie letes. Visi viņi bija ģērbušies vienādos brūnos rupja auduma virs­valkos. Viņu beretes bija novilktas līdz pat acīm, un ikviens šķita iedziļinājies savā laikrakstā.
   —   Man ir pārbaudes ter .. .
   —   Lasieties, — bufetnieks atkārtoja. — Likumā teikts, ka «deviņnieki» man nav jāapkalpo. Tie tikai uz­budina citus klientus..Nu, kustieties! Veicīgāk…
   Strādnieki joprojām sēdēja sastinguši un neskatījās uz viņu. Fīrmenam asinis sakāpa deniņos. Viņu pēkšņi pārņēma kaislīga vēlēšanās sašķaidīt bufetnieka plik­pauraino, spīdīgo galvaskausu, ietriekt miesnieka nazi pieklusušo apmeklētāju rindā, apšļakstīt netīrās sienas ar viņu asinīm, izdemolēt ēdnīcu, sašķaidīt visu, sist, durt un nogalināt. Bet agresivitāte, kā zināms, ir sli­mīga reakcija. Viņš apspieda sevī šo impulsu un izgāja ārā.
   Fīrmens turpināja pastaigu, pretodamies emocijām, kas mudināja viņu bēgt, un gaidīdams loģiskas ap­skaidrības brīdi, kas ļautu saskatīt izeju no šī strup­ceļa. Taču viņa domas arvien vairāk samudžinājās, un, krēslai iestājoties, Fīrmens bija tā noguris, ka tik tikko turējās uz kājām.
   Graustu rajonā — šaurā, trūdošiem netīrumiem pie­bārstītā ielā — kādas ēkas otrā stāva logā viņš ierau­dzīja ar roku rakstītu izkārtni: «D2. D2. FLINS — PSIHOTERAPEITS. IESPĒJAMS, KA ES VARU JUMS PALĪDZĒT». Atcerejies visus augsti apmaksatos speciālistus, kurus viņš bija apmeklējis, Fīrmens greizi pasmīnēja un jau grasījās iet tālāk, bet tad pēkšņi pa­griezās, lai pa apbružātajām trepēm uzkāptu mājas otrajā stāvā. Un atkal viņš bija ļoti neapmierināts, jo, ieraudzījis šo izkārtni, tūdaļ bija zinājis, ka nepaies garām dakterim Flinam. Vai tiešām viņš nekad nebeigs pats sevi mānīt?!
   Flina kabinets bija pašaurs un vāji apgaismots. No sienām lobījās krāsa, istabā oda pēc netīras veļas. Flins, neliela auguma pusmūža vīrs ar nepārprotamu tieksmi uz plikpaurību, sēdēja aiz nepulēta rakstām­galda un, pakšķinādams pīpi, lasīja piedzīvojumu ro­mānu.
   Fīrmens bija nodomājis izstāstīt viņam visu no paša sākuma, taču, gluži negaidot, nobēra:
   —  Es iekūlos drausmīgā ķezā. Sēžu bez darba, sieva no manis aizgājusi, un visas iespējamās ārstēšanas metodes esmu jau izmēģinājis. Vai jūs varat man palī­dzēt?
   Flins izņēma pīpi no zobiem un palūkojās uz Fīr- menu. Viņš nopētīja apmeklētāja drēbes, cepuri, kurpes, it kā gribētu noteikt to vērtību, tad jautāja:
   —   Ko saka citi ārsti?
   —   Būtībā, ka man nav ne mazāko izredžu.
   —   Protams, tā viņi vienmēr dara, — Flins ierunājās augstā, dzidrā balsī. — Sie modes elki pārāk viegli pa­dodas. Bet cerības vienmēr paliek. Saprāts ir dīvaina, ļoti sarežģīta lieta, mans draugs. Dažreiz… — Flins piepeši apklusa un drīzāk skumji nekā ironiski pasmī­nēja. — Ek, ko tur slēpt! Jūsu liktenis ir izlemts, par to diemžēl nav šaubu. Pietiek ieskatīties jūsu acīs …— Viņš izkratīja pelnus no pīpes un palūkojās uz gries­tiem. — Palīdzēt es jums nevaru. Jūs to zināt, un es to zinu. Kāpēc tad jūs nācāt šurp?
   —   Laikam cerēju piedzīvot brīnumu, — Fīrmens teica, bezspēcīgi atlaizdamies krēslā.
   —   Seit daudzi meklē brīnumu, — Flins labprāt pie­krita. — Un tādiem meklējumiem šī istaba šķiet vis­piemērotākā vieta, vai ne? Jūs esat bijis viselegantāka­jos speciālistu kabinetos. Tur jums neko nevarēja līdzēt. Tāpēc kādam paputējušam terapeitiņam jāpaveic tas, kas nav bijis pa spēkam slavenībām. Vārdu sakot, poētiskajai taisnībai jāuzvar! …
   —  Apmēram tā, — Fīrmens atteica, vārgi pasmaidī­dams.
   —   O, nē, nedomājiet, ka savā nozarē esmu ne­praša, — Flins teica, izņemdams no apdiluša, zaļa ma­ciņa tabaku un stūķēdams to pīpē. — Bet patiesībā brī­numi maksā naudu, vienmēr ir maksājuši un vienmēr maksās. Ja lielie vīri nav varējuši jums palīdzēt, es no­teikti nevarēšu.
   —   Pateicos par atklātību, — Fīrmens teica, taču vēl netaisījās iet prom.
   —   Mans ārsta pienākums, — Flins lēni turpināja, — liek jums atgādināt, ka Akadēmija ir atvērta jebkurā laikā.
   —   Kā es varu meklēt tur palīdzību, — Fīrmens jau­tāja, — ja nekā nezinu par šo iestādi?
   —   Neviens nezina, — Flins atbildēja. — Un tomēr stāsta, ka tur izārstējot visus slimniekus.
   —   Arī nāve izārstē visus.
   —   Tāda ārstēšana nav lietderīga un turklāt nepavi­sam neatbilst laika garam. Kaut kas tamlīdzīgs būtu iespējams, ja Akadēmiju vadītu psihopāti, bet tas ir absolūti izslēgts.
   —   Kāpēc tad no šīs iestādes neviens neatgriežas?
   —   To neprasiet man, — Flins sacīja. — Varbūt no turienes neviens nevēlas atgriezties. — Viņš vairākas reizes pakšķinādams ievilka dūmus. — Jūs gribat pa­domu. Lai notiek! Vai nauda jums ir?
   —  Nedaudz atradīsies, — Fīrmens piesardzīgi atbil­dēja.
   —   Labi. Man, protams, nevajadzētu to teikt, bet… nospļaujieties par zālēm un nemeklējiet vairs ārstus! Ejiet mājās un aizsūtiet savu robotsulaini pēc pārtikas krājuma vairākiem mēnešiem. Paslēpieties uz kādu laiku.
   —   Paslēpties? Kāpēc?
   Flins dusmīgi paskatījās uz viņu.
   —   Tāpēc, ka, mēģinādams atgūt psihisko līdzsvaru, jūs sevi satracināt un līdz ar to tikai pasliktināt savu stāvokli. Tādus gadījumus esmu novērojis tūkstošiem. Nedomājiet par slimībām un par veselību! Pagulšņājiet pāris mēnešu, palasiet, uzbarojieties. Gan jau tad re­dzēs …
   —   Vai zināt, — Fīrmens iesaucās, — man liekas, ka jums ir taisnība. Es pat esmu pārliecināts par to. Tikai šaubos, vai man vajadzētu iet mājās. Es, zināt, šodien piezvanīju uz vienu vietu … Starp citu, man ir nauda.
   Vai jūs nevarētu mani paslēpt šeit? Lūdzu, paslēpiet mani!
   Flins piegāja pie loga un bailīgi palūkojās uz tumšo ielu.
   —       Jau tā esmu sarunājis par daudz. Ja es būtu maz­liet jaunāks … bet nē, tas nav iespējams! Mans padoms ir neprātīgs! Lūdzu, neprasiet, lai es turklāt vēl rīko­tos neprātīgi!
   —        Atvainojiet, — Fīrmens sacīja. — Man nevaja­dzēja izteikt šo lūgumu. Bet es tiešām esmu jums ļoti pateicīgs. Goda vārds!
   Viņš piecēlās.
   —   Cik man jāmaksā?
   —       Ne centa, — Flins atbildēja. — Novēlu jums izve­seļoties!
   —   Paldies.
   Fīrmens steigšus nokāpa lejā un pasauca taksometru. Pēc divdesmit minūtēm viņš bija mājās.
   Kāpņu telpa viņa stāvā likās neparasti klusa. Nam­saimnieces dzīvokļa durvis bija slēgtas, bet Fīrmenam radās iespaids, ka vēl nupat tās bijušas atvērtas un tagad vecā kundze stāv aiz durvīm, piespiedusi ausi pie plānajiem dēļiem. Viņš pielika soli un iegāja savā dzī­voklī.
   Arī tur valdīja klusums. Fīrmens ielūkojās virtuvē. Viņa robotsulainis rosījās pie plīts, bet Spīds bija tur­pat saritinājies kaktā.
   — Labvakar, ser, — robots sveicināja, — sēstieties, es tūlīt pasniegšu jums vakariņas.
   Joprojām domādams par saviem plāniem, Fīrmens at­laidās krēslā. Viņam, protams, jāapsver vairākas deta-
   Jas, bet visumā Flinam ir taisnība. Paslēpties, nerādī­ties cilvēkiem acīs — lūk, kur izeja!
   —       Rīt no rīta tev būs jāiet iepirkties, — viņš sacīja robotsulainim.
   —       Jā, ser, — robots atbildēja, likdams galdā šķīvi ar zupu.
   —       Mums vajadzēs labi daudz pārtikas. Maizi, gaļu … Kaut gan, nē, labāk nopērc konservus.
   —   Kādus konservus? — robotsulainis jautāja.
   —       Dažādus. Galvenais, lai tie nodrošinātu pilnvēr­tīgu uzturu. Un cigaretes. Neaizmirsti cigaretes! Lūdzu, iedod man sāli.
   Robots nekustēdamies stāvēja pie plīts, bet Spīds klu­sītēm iegaudojās.
   —   Robotsulaini! Es lūdzu sāli.
   —   Man ļoti žēl, ser, — robots nomurmināja.
   —   Ko nozīmē «man ļoti žēl»? Pasniedz man sāli!
   —   Es vairs nevaru jums paklausīt.
   —   Kāpēc?
   —       Jūs tikko pārkāpāt sarkano svītru, ser. Tagad jūs esat «desmitnieks».
   Kādu brīdi Fīrmens apmulsis blenza uz robotu.' Tad ieskrēja guļamistabā un ieslēdza psihometru. Melnā bultiņa lēnām pacēlās līdz sarkanajai svītrai, mirkli pasvārstījās un aizslīdēja tālāk.
   Viņš bija kļuvis par «desmitnieku»!
   Bet tam nav nozīmes, Fīrmens centās sev iestāstīt. Galu galā šī tīri kvantitatīvā izmaiņa vēl neliecina, ka viņš pēkšņi kļuvis par briesmoni. Vajadzēs aprunāties ar robotu, gan jau tas viņu sapratīs.
   Fīrmens izmetās no guļamistabas.
   —   Robotsulaini, uzklausi mani…
   Aizcirtās dzīvokļa ārdurvis. Robotsulainis bija aiz­gājis.
   Fīrmens atgriezās viesistabā un apsēdās uz dīvāna. Robotam, dabiski, bija jāaiziet. Sājos mehānismos ir iebūvēta psihometriska iekārta. Ja saimnieks pārkāpj sarkano svītru, robots automātiski atgriežas rūpnīcā. Neviens «desmitnieks» nedrīkst izmantot tik sarežģītas mašīnas pakalpojumus.
   Tomēr viss vēl nebija pagalam. Pieliekamajā glabā­jās šis tas ēdams. Neko darīt, vajadzēs taupīt pārtiku. Bet kopā ar Spīdu viņš nejutīsies pārāk vientuļš. Un galu galā šādā stāvoklī varbūt vajadzēs pavadīt tikai dažas dienas.
   —   Spīd!
   Dzīvokli nedzirdeja ne skaņas.
   —   Panāc šurp, manu puisīt!
   Joprojām nekādas atbildes.
   Fīrmens metodiski pārmeklēja istabas, bet suni tā arī neatrada. Spīds laikam bija aizgājis kopā ar robotu.
   Palicis viens, Fīrmens devās uz virtuvi un izdzēra trīs glāzes ūdens. Viņš aplūkoja vakariņas, kuras ro­bots bija pagatavojis, un iesmējās, taču tūdaļ pat ap­klusa.
   No šejienes jāpazūd, pie tam ātri! Kavēties nedrīkst ne mirkli. Ja viņš steigsies, varbūt vēl izdosies kaut kur paslēpties. Katra sekunde tagad varēja kļūt viņam liktenīga.
   Lai gan Fīrmens to labi saprata, viņš joprojām stā­vēja virtuvē, truli vērdamies grīdā un brīnīdamies, kā­pēc suns viņu atstājis.
   Piepeši kāds pieklauvēja pie durvīm.
   —   Mister Fīrmen!
   —   Nē!
   —       Mister Fīrmen, jums nekavējoties jāizvācas no dzīvokļa.
   Tā bija mājas īpašniece, un Fīrmens atvēra viņai dur­vis.
   —   Jāizvācas? Kāpēc?
   —       Tas nav svarīgi. Bet šeit jūs vairs nevarat palikt, mister Fīrmen. Jums nekavējoties jāaiziet!
   Fīrmens paņēma platmali, uzmeta pēdējo skatienu savam bijušajam mājoklim un izgāja ārā. Durvis viņš atstāja vaļā.
   Lejā viņu gaidīja divi vīri, kuru ģīmji trūcīgajā ielas gaismā atgādināja izplūdušus, neskaidrus plankumus.
   —       Uz kurieni jūs gribētu doties? — viens no viņiem jautāja.
   —   Uz kurieni es varu?
   —   Vai nu uz ķirurģisko slimnīcu, vai uz Akadēmiju.
   —   Tādā gadījumā uz … Akadēmiju.
   Viņi iesēdināja Fīrmenu mašīnā un aizbrauca. Fīr­mens atslīga sēdeklī, pārāk nomocīts, lai spētu par kaut ko domāt. Vēss, spirdzinošs vējiņš pūta viņam sejā, un arī mašīnas vieglā šūpošanās bija tīri patīkama. Brau­ciens šķita ilgstam bezgalīgi.
   —  Esam klāt, — pavadoņi beidzot iesaucās.
   Mašīna apstājās pie milzīgas, pelēkas ēkas, un viņi
   ieveda Fīrmenu gandrīz pilnīgi tukšā istabā. Istabas vidū atradās rakstāmgalds, pie kura bija piestiprināta neliela plāksnīte ar uzrakstu «UZŅEMŠANAS NO­DAĻA. DEŽURANTS». Pa pusei uzgūlies uz galda, tur omulīgi krāca kāds vīrietis.
   Viens no Fīrmena sargiem skaļi ieklepojās. Dežurants atliecās krēslā, izberzēja acis, uzlika brilles un mie­gaini paskatījās uz atnācējiem.
   —   Kurš no jums? — viņš jautāja.
   Sargi norādīja uz Fīrmenu.
   —       Kārtībā. — Dežurants izstaipījās, atvēra lielu, melnu bloknotu, kaut ko ierakstīja, izrāva lapiņu un
   pasniedza to Fīrmena pavadoņiem. Abi nekavējoties aiz­gāja.
   Dežurants nospieda pogu un enerģiski pakasīja galvu.
   —   Pilns mēness šonakt, — viņš, nepārprotami ap­mierināts, konstatēja.
   —   Kā, lūdzu? — Fīrmens nesaprata.
   —   Pilns mēness. Tādus puišus visbiežāk atved tieši ap šo laiku. Man jau radusies doma šai sakarā uzrak­stīt disertāciju.
   —   Visbiežāk? Ko tas nozīmē? — Fīrmens satriekts jautāja; viņš līdz galam vēl nespēja aptvert, ka pēdīgi tomēr nokļuvis Akadēmijā.
   —   Pakustini taču mazliet smadzenes! — dežurants bargi sacīja. — Tajās naktīs, kad ir pilns mēness, mums atved visvairāk «desmitnieku». Es gan šaubos, vai te ir kāda korelācija, bet… Ahā, sargs jau nāk.
   Kārtodams kaklasaiti un pieglauzdams formas tērpu, sargs nostājās dežuranta priekšā.
   —  Aizved šo te uz 312 AA, — dežurants pavēlēja un, tikko Fīrmens bija aizgājis, atkal noņēma brilles, lai būtu ērtāk snaust.
   Sargs veda Fīrmenu pa labirintu, kurā cita aiz citas rindojās neskaitāmas durvis. Gaiteņu tīkls šķita pilnīgi haotisks, jo ik pēc dažiem desmitiem soļu no galvenās ejas visvisādos leņķos atdalījās jauni atzarojumi un šur tur koridori līkumoja kā senu pilsētu ielas. Pa ceļam Fīrmens ievēroja, ka durvis nav numurētas noteiktā secībā. Viņi pagāja garām atzīmei 2112, tad — 25 P un beidzot — 14. Turklāt viņš bija pārliecināts, ka 888. nu­muru redzējis jau vismaz trīs reizes.
   — Kā jums izdodas orientēties šai labirintā? — Fīr­mens jautāja sargam.
   —       Tas ir mans pienākums, — sargs diezgan laipni atbildēja.
   —       Te grūti saskatīt kādu sistēmu, — Fīrmens pēc brīža piebilda.
   —        Sistēmas te nemaz nevar būt, — sargs gandrīz konfidenciāli paskaidroja. — Sākotnēji šai ēkā bija ieplānots daudz mazāks istabu skaits, bet tad notika negaidītais. . Dienu no dienas saradās arvien vairāk slimnieku. Un nekas neliecina, ka šie plūdi reiz mitē­sies. Tāpēc istabas vajadzēja sadalīt kambarīšos un iz­būvēt jaunus gaiteņus.
   —       Bet kā ārsti atrod savus pacientus? — Fīrmens painteresējās.
   Viņi apstājās pie numura 312 AA. Sargs klusēdams atslēdza durvis un, tikko Fīrmens bija pārkāpis sliek­sni, atkal aizslēdza tās.
   Istaba izrādījās ļoti maza. Tajā atradās neliels dī­vāns, krēsls un skapītis. Šīs mēbeles piepildīja gandrīz visu telpu.
   Pēkšņi gaitenī atskanēja balsis. Kāds vīrietis teica:
   —       Lai notiek, padzersim kafiju. Pēc pusstundas, kafejnīcā …
   Noskrapstēja atslēga. Atbildi Fīrmens nesaprata; viņš tikai dzirdēja kādu smejamies un sakām:
   —       Jā, vēl viens simtiņš, un mums vajadzēs ierakties pazemē, lai visiem pietiktu vietas!
   Durvis atvērās; istabā ienāca smaidīgs, bārdains vīrs baltā žaketē. Ieraudzījis Fīrmenu, viņš kļuva no­pietns; viņa seja ieguva lietišķu, profesionālu izteiksmi.
   —        Lūdzu, atgulieties uz dīvāna, — bārdainis teica pieklājīgi, taču nepārprotami pavēlošā tonī.
   —       Tagad, kad esmu šeit nokļuvis, — Fīrmens, jo­projām kājās stāvēdams, iesaucās, — jūs varbūt pa­skaidrosiet man, ko tas viss nozīmē?!
   Iebāzis slēdzeni skapīša durvīs, bārdainis uzmeta Fīrmenam nogurušu, mazliet zobgalīgu skatienu un sa­rauca uzacis.
   —   Es esmu ārsts, nevis lektors, — viņš atbildēja.
   —   Saprotu. Un tomēr …
   —   Jā, jā, — ārsts, rezignēti raustīdams plecus, pie­krita. — Es zinu. Jums ir tiesības saņemt informāciju un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Bet, goda vārds, dot šos paskaidrojumus vajadzēja tiem, kas jūs nogādāja uz šejieni. Tas tik tiešām nav mans uzdevums.
   Fīrmens vēl arvien bija kājās.
   —   Atgulieties uz dīvāna, esiet prātīgs! Es visu izstās­tīšu, — bārdainis sacīja un atkal pievērsās skapītim.
   Fīrmenam iešāvās prātā, ka vajadzētu pamēģināt uz­brukt ārstam un sasiet to, bet tūdaļ viņš apjēdza, ka šī doma droši vien jau radusies tūkstošiem «desmitnieku». Ar tādu iespēju šeit neapšaubāmi rēķinās … Viņš atgū­lās uz dīvāna.
   —   Akadēmija, — ārsts iesāka, rakņādamies pa ska­pīti, — ir raksturīgs mūsu laikmeta produkts. Lai to saprastu, jums vispirms jāizprot laikmets, kurā mēs dzīvojam. — Viņš ieturēja dramatisku pauzi un ar ne­pārprotamu labpatiku turpināja: — Psihiskā veselība! Ar šo veselību, it īpaši ar tās sabiedrisko aspektu, sais­tīts drausmīgs sasprindzinājums. Cik bieži cilvēka prāts to neiztur! Un, ja jau cilvēks nav izturējis sasprindzi­nājumu, viņš sāk pārvērtēt vērtības, viņam rodas dīvai­nas cerības, idejas, teorijas un iekšēja tieksme pēc akti­vitātes. Pašas par sevi šīs parādības var arī nebūt pato­loģiskas, bet tās neizbēgami nodara ļaunumu statiskai sabiedrībai, jo līdzsvara stāvokli, kā zināms, spēj iz­jaukt jebkura pārvērtība. Tagad, pēc tūkstošiem gadu ilgas asinsizliešanas, mēs esam sprauduši sev par mērķi pasargāt sabiedrību no atsevišķu cilvēku pārmē­
   rīgas aktivitātes. Tāpēc katram indivīdam ir jāizvairās no tām saprāta konstrukcijām, no tiem iekšējiem lēmu­miem, kas var padarīt viņu par potenciāli bīstamu pār­maiņu izraisītāju. Šāda atteikšanās no savām tieksmēm mūsu ideāla labad prasa gandrīz pārcilvēcisku spēku un apņēmību. Visi, kuriem minēto īpašību nepietiek, agri vai vēlu nokļūst pie mums.
   —  Es tomēr nesaprotu … — Fīrmens iebilda, bet ārsts viņu pārtrauca.
   —  Nepieciešamība pēc tādas iestādes kā Akadēmija loģiski izriet no teiktā. Mūsu dienās tikai smadzeņu ķir­urģija dod iespēju efektīvi ārstēt psihiskas anomālijas. Bet cilvēkiem ir nepatīkami domāt par to. Būtībā tā ir velnišķa alternatīva. Valdības finansētās smadzeņu ope­rācijas taču beidzas ar sākotnējās personas nāvi vārda vistiešākajā nozīmē. Akadēmija cenšas mazināt kon­flikta asumu, piedāvājot slimniekiem citu izeju.
   —   Bet kāda ir šī izeja? Kāpēc jūs to slēpjat?
   —  Atklāti sakot, vairums cilvēku nemaz nevēlas gūt pārāk lielu skaidrību šinī jautājumā. — Ārsts aizvēra un noslēdza skapīti, bet Fīrmens neredzēja, kādus in­strumentus viņš tur atlasījis. — Ticiet man, jūsu reak­cija nav tipiska. Jūs uzskatāt mūs par tumšu, noslēpu­mainu un bīstamu spēku. Tas ir jūsu psihiskās slimī­bas rezultāts. Veselie uzskata mūs par panaceju, par nedaudz miglainu, taču patīkamu iespēju atbrīvoties no bargās, nepielūdzamās īstenības. Viņi tic mums kā die­vam. — Bārdainis nosmīnēja. — Viņu uztverē Akadē­mija ir kaut kas līdzīgs paradīzei.
   —   Kāpēc tad jūs skaļi nereklamējat savas metodes?
   —  Redzat, — ārsts maigi piezīmēja, — pat ar para­dīzes metodēm nav ieteicams iepazīties pārāk tuvu.
   —  Tātad tā ir krāpšana! — Fīrmens iesaucās, mēģi­nādams apsēsties. — Jūs gribat mani nogalināt!
   —   Nekādā gadījumā! Varat būt drošs, — ārsts iebilda un ar vieglu rokas kustību atkal noguldīja Fīrmenu.
   —   Ko tad īsti jūs ar mani iesāksit?
   —   To jūs tūdaļ redzēsit.
   —   Un kāpēc no šejienes neviens neatgriežas?
   —   Laikam nevēlas, — ārsts atbildēja un, iekams Fīr­mens paspēja sakustēties, iedūra viņam rokā adatu un iešļircināja kādu siltu šķidrumu.
   —   Iegaumējiet, — ārsts sacīja, — sabiedrība ir jā­pasargā no indivīda!
   —   Jā, — Fīrmens miegaini atsaucās. — Bet kas pa­sargās indivīdu no sabiedrības?
   Istabas apveidi pamazām izplūda, un, lai gan bārdai­nis vēl kaut ko teica, Fīrmens vairs nespēja izšķirt vār­dus; viņš tikai zināja, ka tie ir gudri un saprātīgi, un ļoti patiesi.
   Atguvis samaņu, Fīrmens ieraudzīja sevi plašā līdze­numā. Leca saule. Nespodrajā rīta gaismā miglas lēveri lipa viņam pie potītēm un mitrā zāle atsperīgi liecās zem kājām.
   Fīrmens bija mazliet pārsteigts, jo cieši blakus pa labi stāvēja viņa sieva. Pa kreisi, piespiedies viņam klāt, viegli trīcēja Spīds. Taču pārsteigums ātri izgaisa: vai tad šī nebija īstā vieta, kur jāatrodas sievai un sunim, kad vīrs pošas kaujai?
   Tālu priekšā no miglas vāliem iznira cilvēku stāvi, un drīz vien Fīrmens saprata, ka tie ir ienaidnieki.
   Procesijas priekšgalā, draudīgi spīguļodams mij­krēslī, soļoja viņa robotsulainis. Robotam sekoja Mor­gans; viņš histēriski kliedza, ka Fīrmenam jāmirst. Arī Flins, šis iebiedētais cilvēciņš, slēpdams savu seju, soļoja ienaidnieku kolonnā. Flinam līdzās bija mājas īpašniece, kas nemitīgi spiedza: «Nedodiet viņam pa­tvērumu!» Aiz viņas nāca ārsti, dežuranti un sargi, bet aiz tiem — miljoniem vīru rupjos strādnieku virsval­kos, ar dziļi uz pieres uzmauktām beretēm un sarullē­tiem laikrakstiem rokā.
   Fīrmens saspringa, gatavodamies izšķirošajai kaujai ar ienaidniekiem, kas bija viņu nodevuši. Tomēr pēkšņi viņā pamodās šaubas. Vai tiešām tā bija īstenība?
   Un tad viņam radās šķebinoša vīzija: Fīrmens it kā no malas ieraudzīja savu narkotizēto ķermeni guļam vienā no Akadēmijas numurētajiem kambarīšiem, ka­mēr dvēsele sapņu pasaulē grasījās karot pret rēgiem.
   Es esmu absolūti normāls! Apskaidrības mirklī Fīrmens saprata, ka no šejienes nekavējoties jā­bēg. Karot ar rēgiem nav viņa cienīgs uzdevums. Vi­ņam jāatgriežas reālajā pasaulē. Status quo nevar pa­stāvēt mūžīgi. Un kas notiks ar cilvēci, ja no tās izskaudīs visu spēku un sīkstumu, visu uzņēmību un jebkuru individualitāti?
   No Akadēmijas neviens neaiziet? Viņš to izdarīs! Fīrmens centās atbrīvoties no ilūziju varas un juta, ka viņa nekam nederīgais ķermenis sakustas uz dīvāna, sten un mēģina uzrausties sēdus …
   Taču iztēles uzburtā sieva satvēra viņa roku un no­rādīja tālē. Iztēles uzburtais suns atņirdza zobus un ierūcās. Iztēles uzburtais ienaidnieks tuvojās.
   Mirklis bija zudis un pēdējā izdevība palaista garām, bet Fīrmens to nekad neuzzināja. Viņš aizmirsa savu apņēmību, aizmirsa zemi, aizmirsa patiesību un rasā mirkstošām kājām metās uz priekšu, lai stātos pretim nīstajam ienaidniekam.

   —   Absolūti neiespējami! — noteica profesors Kar- vers.
   —   Bet es to redzēju, — iebilda Freds, viņa palīgs un miesassargs, — pagājušajā naktī redzēju pats savām acīm! Viņi atnesa mednieku — tam bija pa pusei no­rauta galva — un viņi. \.
   —   Liecies mierā, — sacīja profesors, saspringdams gaidās.
   Viņi bija atstājuši zvaigžņu kuģi pirms rītausmas, lai noskatītos saullēkta ceremoniju Lorejas ciematā uz tā paša nosaukuma planētas. Saullēkta ceremonijas, vērojot tās no prāva attāluma, mēdz būt ļoti krāšņas un antropologam var dot vielu veselai grāmatas noda­ļai; taču Loreja arī šai ziņā sagādāja vilšanos.
   Saule leca bez fanfāru skaņām, acīmredzot uzklausl- jusi lūgšanas, kas bija adresētas tai iepriekšējā vakarā. Tumši sarkanā milzeņa disks lēni pacēlās pār apvārsni, sasildot dižo lietus mežu, kas no visām pusēm ieskāva ciematu. Iedzimtie tikmēr gulēja cietā miegā …
   Bet ne visi. Atkritumu vācējs jau bija kājās un ar zaru slotu mēza prom pa dienu starp ciemata būdiņām uzkrājušos gružus. Viņš lēni šļūca turp un atpakaļ — līdzīgs cilvēkam un tai pašā laikā cilvēkiem neizsa­kāmi svešs. Atkritumu vācēja seja atgādināja stilizētu kluci, it kā šai veidolā daba būtu tikai mēģinājusi ieski­cēt saprātīgas dzīvības pirmuzmetumu. Viņa galva bija dīvaini punaina un āda — netīri pelēka.
   Mēzdams gružus, atkritumu vācējs kaut ko dungoja zemā rīkles balsī. Vienīgā pazīme, kas viņu atšķīra no citiem lorejiešiem, bija šķērsām pāri sejai uztriepta melna svītra. Tā liecināja, ka šai primitīvajā sabied­rībā atkritumu vācējs stāv uz sociālās piramīdas vis­zemākā pakāpiena.
   —   Iegaumē, — profesors Karvers sacīja, kad saule bija uzlēkusi bez jebkādiem starpgadījumiem, — parā­dība, kādu tu man aprakstīji, nav iespējama. It sevišķi uz tik nožēlojamas, panīkušas planētiņas.
   —   Es nevaru neticēt pats savām acīm, — Freds tie­pās. — Šo parādību es redzēju. Ja vēlaties ignorēt fak­tus, profesor, tā ir jūsu darīšana.
   Viņš pieslējās pie zaraina stabikusa stumbra, sakrus­toja rokas uz kalsnajām krūtīm un uzmeta īdzīgu ska­tienu ciemata salmu jumtiem. Uz Lorejas viņi dzīvoja jau gandrīz divus mēnešus, un ciemats ar katru dienu iedvesa viņam arvien lielāku riebumu.
   Freds bija vārgs, neizskatīgs puisis ar ezītī apcir­ptiem matiem, kas īpaši izcēla viņa šauro pieri. Nu jau gandrīz desmit gadus viņš pavadīja profesoru; divatā viņi bija apceļojuši desmitiem planētu un pieredzējuši daudz neparasta un brīnumaina. Taču viss redzētais tikai pastiprināja viņa nicinājumu pret mūsu Galak­tiku. Freda sapnis bija atgriezties mājās — Bajonā, Ņūdžersijas štatā —, atgriezties ar naudu un slavu vai, ļaunākajā gadījumā, ar naudu vien.
   —   Te varētu tikt pie bagātības, — Freds pārmeta profesoram. — Bet jūs gribat šo izdevību palaist ga­rām!
   Karvers domīgi saknieba lūpas. Pret bagātību viņam, protams, nebija iebildumu. Taču profesors negribēja pārtraukt zinātniskos novērojumus, citiem vārdiem — negribēja atteikties no zīles rokā, lai tvarstītu visai problemātisko medni kokā. Karvers patlaban beidza savu mūža darbu — grāmatu, kurai vajadzēja visā pil­nībā apstiprināt un pamatot tēzi, ko viņš bija izvirzījis jau pirmajā zinātniskajā publikācijā «Daltonisms Tanga iedzīvotāju vidū». So tēzi profesors vēlāk bija attīstījis grāmatā «Dranga rasu nepietiekamā kustību koordinā­cija» un vispārinājis monumentālajā pētījumā «Par intelekta trūkumu Galaktikā», kurā pārliecinoši pierā­dīja, ka, attālumam no Zemes līdz citu saprātīgu būtņu apdzīvotām planētām palielinoties ģeometriskā progre­sijā, šo būtņu intelekts samazinās aritmētiskā progre­sijā.
   Tomēr viskrašņak Karvera tēzei bija lemts uzplaukt viņa jaunākajā sacerējumā «Ārpuszemes rasu iedzim­tās nepilnvērtības apslēptie cēloņi», kurā profesors ap­kopoja visu iepriekšējo pētījumu rezultātus.
   —   Ja tev taisnība … — Karvers iesāka.
   —   Skatieties! — Freds iekliedzās. — Viņi nes vēl vienu! Tagad jūs pats redzēsit!
   Profesors Karvers bija patukls, iespaidīga izskata vīrs ar sārtiem vaigiem un nesteidzīgām, it kā iepriekš aprēķinātām kustībām. Lai gan Loreja atradās mērenā klimata joslā, profesors valkāja tropu apstākļiem pie­mērotu tērpu. Viņš allaž turēja rokā ādas pletni un aiz jostas nēsāja lielu revolveri — uz mata tādu, kāds bija Fredam.
   —   Ja tev taisnība, — Karvers lēni atkārtoja, — tas ir visnotaļ vērā ņemams sasniegums.
   —   Ejam! — Freds mudināja.
   Četri sregu mednieki nesa ievainoto uz dziednieka būdu, un Karvers kopā ar Fredu devās viņiem pakaļ. Mednieki šķita ļoti noguruši; līdz ciematam viņi droši vien bija soļojuši ne vienu diennakti vien, jo sregu me­dības parasti notika tālu no apdzīvotajām vietām, ne­pieejamos lietus meža biezokņos.
   —   Pēc dzīvotāja neizskatās, vai ne? — Freds pa­čukstēja.
   Profesors pamāja ar galvu. Pirms kāda mēneša vi­ņam no ļoti izdevīgas pozīcijas koka galotnē bija izde­vies nofotografēt sregu, un tagad viņš skaidri iztēlojās šo lielo, ārkārtīgi nikno un kustīgo plēsoņu ar šausmi­nošiem nagiem, ilkņiem un ragiem. Tas bija vienīgais medījums, kura gaļu lorejiešiem neaizliedza ēst viņu neskaitāmie tabu. Iedzimtajiem vajadzēja vai nu noga­lināt sregus, vai arī pašiem mirt bada nāvē.
   Taču ievainotais acīmredzot nebija pietiekami veikli rīkojies ar šķēpu un vairogu, un sregs bija uzšķērdis viņu no kakla līdz iegurnim. Lai gan ievainojumam neka­vējoties uzlika sausu lapu pārsēju, mednieks stipri noasi­ņoja. Par laimi, viņš jau sen bija zaudējis samaņu.
   —   Puisim nav ne mazāko izredžu, — Karvers piezī­mēja. — Jābrīnās, ka viņš izturējis tik ilgi! Pietiek ar šoku, nemaz nerunājot par drausmīgo brūci…
   —   Nu, nu, gan jau redzēsit, — Freds nomurmināja.
   Ciemats bija piepeši pamodies. Pelēkādainie, punai-
   nie ļautiņi klusēdami raudzījās, kā mednieki dodas uz dziednieka būdu. Arī atkritumu vācējs pārtrauca darbu, lai noskatītos viņiem pakaļ. Ciemata vienīgais bērns stāvēja savu vecāku būdas priekšā un, iebāzis mutē pirkstu, blenza uz procesiju. Degs, vietējais dziednieks, iznāca medniekiem pretim, jau uzvilcis rituāla masku. Steigā nogrimējušies, pamazām pulcējās arī dejotāji — dziednieka palīgi.
   —  Vai tu domā, ka izdosies viņu salāpīt, dok? — Freds jautāja.
   —   Cerēsim, — Degs godbijīgi atbildēja.
   Viņi iegāja trūcīgi apgaismotajā dziednieka būdā. Ievainoto rūpīgi noguldīja zāļu cisās. Degs uzsāka rāmi svinīgu dziesmu, un dejotāji viņam piebalsoja ar ritmiskām kustībām.
   —   Nekas neiznāks, — profesors pačukstēja Fredam kā cilvēks, kas ar interesi vēro tvaika ekskavatora darbu. — Sādā stāvoklī iedvesmošana vairs nevar līdzēt. Par vēlu! Ieklausies, kā viņš elpo. Vai tev nelie­kas, ka elpas vilcieni kļūst aizvien seklāki?
   —  Jums taisnība, — Freds piekrita.
   Tikmēr Degs, nodziedājis dziesmu līdz galam, pie­liecās tuvāk ievainotajam medniekam. Lorejietis elpoja arvien nevienmērīgāk un retāk …
   —    Laiks! — dziednieks iesaucās, izņēma no kāda maisiņa nelielu koka caurulīti, atkorķēja to un pielika pie mirēja lūpām. Mednieks norija dažus malkus, tad…
   Karvers iepleta acis, bet Freds triumfējoši pasmīnēja. Mednieka elpa kļuva vienmērīgāka un dziļāka. Draus­mīgā plēstā brūce dažās minūtēs sadzija; tās vietā pa­lika tikai šaura, sārta rēta, kas drīz vien pārvērtās par gandrīz neredzamu baltu līniju.
   Mednieks uzsvempās sēdus, pakasīja galvu, stulbi ieķiķinājās un palūdza, lai viņam iedod dzert, vēlams ko stiprāku.
   Degs nekavējoties atklāja svinības.
   Karvers un Freds devās uz mežmalu apspriesties. Profesors gāja kā mēnessērdzīgs. Viņa nojukusi apakš­lūpa šķita vēl vairāk atkārusies, un ik pa brīdim viņš pakratīja galvu.
   —   Nu, ko teiksit? — Freds jautāja.
   —   Tas ir neiespējami. Vismaz tā tam vajadzētu būt, — Karvers apmulsis murmināja. — Pasaulē nav nevienas vielas, kurai varētu būt tāda iedarbība. Un tu arī pagājušajā naktī redzēji kaut ko līdzīgu?
   —   Protams, velns parāvis, — Freds apstiprināja. — Viņi atnesa mednieku, kuram bija pa pusei norauta galva. Mednieks norija malciņu šķidruma, un brūce sa­dzija man acu priekšā.
   —   Cilvēces sensenais sapnis, — Karvers teica, it kā sarunādamies pats ar sevi. — Universāls līdzeklis pret visām kaitēm!
   —   Par tādām zālēm mēs varētu noplēst jebkuru cenu, — Freds sacīja.
   —  Varētu … turklāt neaizmirstot savu pienākumu pret zinātni! — profesors bargi atgādināja. — Jā, Fred, es domāju, ka mums derētu iegūt kaut nedaudz šīs vie­las.
   Viņi pagriezās un stingrā solī devās atpakaj uz cie­matu.
   Tur saskaņā ar rituālu pilnā sparā dejoja dažādu kultu pārstāvji. Tieši tobrīd kārta bija satgohaniem — briedim līdzīga vidēja lieluma dzīvnieka pielūdzējiem; satgohanus varēja pazīt pēc trim sarkaniem punktiem uz pieres. Viņus gatavojās nomainīt dresfeidi un ta- ganji, kas pārstāvēja citu meža dzīvnieku kultus. Zvēri, kurus viena vai otra dzimta uzskatīja par saviem sen­čiem, atradās tabu aizsardzībā, un nogalināt tos bija kategoriski aizliegts. Karveram neizdevās kaut cik ra­cionāli iztulkot šos dīvainos ticējumus. Lorejieši ietie­pīgi atteicās par tiem runāt.
   Dziednieks Degs jau bija noņēmis rituāla masku un, sēdēdams būdas priekšā, vēroja deju ceremonijas. Ze­mes cilvēkiem tuvojoties, viņš piecēlās.
   —   Miers jums, — dziednieks laipni sveicināja.
   —       Tev tāpat, — Freds atbildēja. — Krietnu darbiņu esi šorīt paveicis.
   Degs kautrīgi pasmaidīja.
   —   Dievi uzklausīja mūsu lūgšanas.
   —       Dievi? — Karvers brīnījās. — Man nezkāpēc likās, ka galvenā loma bija serumam …
   —        Serumam? Ā, jūs runājat par sersi sulu! — šos vārdus Degs pavadīja ar godbijīgu žestu. — Jā, sersi sula ir visu lorejiešu māte.
   —       Mēs labprāt nopirktu šo šķidrumu, — Freds, ne­ievērodams profesora nosodošo skatienu, bez aplinkiem sacīja. — Cik tu gribi par galonu?
   —   Man ļoti žēl, — teica Degs.
   —       Varam piedāvāt skaistas kreļļu virtenes… Vai spoguļus. Bet varbūt tev labāk patiktu pāris tērauda nažu?
   —       Tas diemžēl nav iespējams, — dziednieks katego­riski paziņoja. — Sersi sula ir svēta. To drīkst izman­tot tikai dievišķai dziedināšanai.
   —       Nepūt nu pīlītes! — Freds spēji pietvīka. — Tu, krāsainais izdzimteni, iedomājies, ka vari…
   —       Es jūs pilnīgi saprotu, — Karvers pieglaimīgi iejaucās sarunā. — Arī mēs cienām svētumus un zinām, ka nejēgu rokas nedrīkst tos apgānīt.
   —       Vai jums prāts? — Freds angļu valodā pačuk­stēja.
   —       Jūs esat gudrs cilvēks, — Degs ar cieņu sacīja. — Jūs saprotat, kāpēc esmu spiests jums atteikt.
   —   Protams. Taču, redzi, Deg, savā dzimtenē ari es esmu dziednieks.
   —   Ak tā? To gan es nezināju!
   —   Jā, tā tas ir. Un, atklāti sakot, savā specialitātē — viens no prasmīgākajiem …
   —   Tādā gadījumā jums jābūt ļoti svētam vīram, — Degs, dziļi paklanījies, konstatēja.
   —   Viņš tiešām ir svēts! — Freds tūdaļ piebilda. — Svētāku tev diez vai gadīsies jebkad redzēt.
   —   Lūdzu, nevajag, Fred! — Karvers, nodūris acis, sacīja un atkal pievērsās dziedniekam: — Tā tas ir, kaut arī es nevēlos, ka par to runā… Šādos ap­stākļos, kā tu pats saproti, iedot man sersi sulu nebūs grēks. Vēl vairāk — tavs priestera pienākums ir izpil­dīt manu lūgumu.
   Dziednieks ilgi domāja, bet pretrunīgās jūtas, kas plosīja viņu, tikpat kā neatspoguļojās gludajā, neiz­teiksmīgajā sejā. Beidzot viņš sacīja:
   —  Jums droši vien taisnība. Bet par nožēlošanu es nevaru izpildīt jūsu lūgumu.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka sersi sulas ir maz, drausmīgi maz. Tās tikko pietiek mūsu pašu vajadzībām …
   Dzīve ciematā atgriezās ierastajās ikdienas sliedēs. Atkritumu vācējs, vicinādams zaru slotu, lēni steberēja starp būdiņām. Mednieki devās uz mežu meklēt sregus. Sievietes gatavoja ēst un pieskatīja ciemata vienīgo bērnu. Priesteri un dejotāji ik vakarus raidīja pret debe­sīm lūgšanas, lai no rīta atkal lēktu saule. Visi bija apmierināti, padevīgi un pazemīgi nesdami savu krustu.
   Visi, izņemot ciemiņus no Zemes.
   Viņi vēl vairākas reizes aprunājās ar Degu un pa­mazām šo to izdibināja par sersi sulu un grūtībām, kas saistītas ar tās iegūšanu.
   Sersi krūms — sīks, nīkuļojošs augs — dabiskajā vidē attīstījās ļoti slikti. Diemžēl to neizdevās kultivēt arī mākslīgi; tas absolūti necieta pārstādīšanu. Vienī­gais, ko varēja darīt, bija izravēt nezāles krūma tuvumā un cerēt, ka sersi agri vai vēlu uzziedēs. Tomēr lielākā daļa šo krūmu, nespēdami uzvarēt cīņā par eksistenci, iznīka jau pēc viena vai diviem gadiem. Tikai nedau­dzi uzziedēja, un vēl mazāks skaits paspēja nogatavi- nāt sarkanās ogas.
   No šīm ogām tika izspiests eliksīrs, kas nesa dzīvību Lorejas tautai.
   —   Ievērojiet, — Degs aizrādīja, — ka sersi krūmi aug tālu cits no cita. Dažkārt jāmeklē vairākus mēne­šus, iekams izdodas atrast vienu vienīgu krūmu ar ogām. Un šīs ogas izglābj dzīvību tikai vienam vai, labākajā gadījumā, diviem lorejiešiem.
   —   Bēdīgi, ļoti bēdīgi, — Karvers izteica dziedniekam savu līdzjūtību. — Varbūt intensīva augsnes mēslo­šana …
   —   Esam jau mēģinājuši.
   —   Es saprotu, — profesors turpināja, — cik svarīga jums ir sersi sula. Ja jūs iedotu man kaut mazliet — pintu vai divas — mēs aizvestu to uz Zemi, izpētītu un mākslīgi sintezētu. Tad šīs brīnumzāles jums būtu ne­ierobežotā daudzumā.
   —   Bet mēs nedrīkstam riskēt ne ar vienu pilienu! Vai ievērojāt, cik maz mums bērnu?
   Karvers pamāja ar galvu.
   —   Niecīgās dzimstības apstākļos mūsu dzīve ir ne­pārtraukta cīņa par rases saglabāšanu. Ikviena lore- jieša dzīvība jāpaildzina vismaz līdz tam brīdim, kad piedzims bērns, kas varētu viņu aizstāt. Un tas iespē­jams tikai, diendienā nepārtraukti meklējot sersi krū­mus. So krūmu diemžēl nepietiek. — Dziednieks nopū­tās. — Nekad nepietiek …
   —  Vai sersi sula spēj izārstēt jebkuru kaiti? —Freds vaicāja.
   —   Tā paveic daudz vairāk. Tie, kas nobaudījuši sersi sulu, dzīvo vismaz piecdesmit gadus ilgāk.
   Karvers iepleta acis. Piecdesmit Lorejas gadu atbilst aptuveni sešdesmit trim gadiem uz Zemes!
   Sersi sula tātad veicina ne tikai ievainojumu sadzī­šanu un audu reģenerāciju. Tā izrādījās kaut kas līdzīgs dzīvības eliksīram.
   Brīdi viņš klusēja, apcerēdams perspektīvu nodzīvot vismaz vēl sešdesmit gadus, tad jautāja:
   —   Bet kas notiek, ja pēc piecdesmit gadiem cilvēks vēlreiz iedzer šo sulu?
   —   To mēs nezinām, — Degs atbildēja. — Neviens lorejietis otrreiz nedzers šīs zāles, kamēr to nepietiks visiem.
   Karvers un Freds saskatījās.
   —   Tagad klausies uzmanīgi, Deg! — Un profesors sāka runāt par zinātnieka svētajiem pienākumiem. — Zinātne, — viņš paskaidroja, — stāv pāri rasēm, pāri reliģijām un principiem. Zinātnes attīstība ir pat svarīgāka par dzīvību. Galu galā, kāda nozīme ir dažu lorejiešu nāvei, ja agri vai vēlu viņiem tik un tā būs jāmirst? Vissvarīgākais šai gadījumā — sagādāt zināt­nei sersi sulas paraugus.
   —  Iespējams, ka jums taisnība, — Degs sacīja. — Bet man diemžēl nav izvēles. Kā saniheriatu reliģijas pries­teris esmu zvērējis sargāt savas tautas dzīvību. Un no šī zvēresta es nevaru atteikties.
   Viņš pagriezās un aizgāja. Dziļi vīlušies, Karvers un Freds atgriezās kuģī.
   Padzēris kafiju, profesors Karvers izņēma no rak­stāmgalda atvilktnes «Ārpuszemes rasu iedzimtās nepilnvērtības apslēpto cēloņu» manuskriptu. . Ar dziļu gandarījumu pārlasījis pēdējo nodaļu, kurā aplūkots jautājums par lorejiešu specifiskajām nepilnvērtības iz­pausmēm, viņš nolika manuskriptu sānis.
   —   Gandrīz gatava, Fred, — profesors sacīja. — Darba atlicis nedēļai, augstākais, divām!
   —  Uhu, — Freds norūca, caur iluminatoru lūkoda­mies uz ciematu.
   —   Problēma līdz ar to būs atrisināta, — Karvers iesaucās. — Šī grāmata reizi par visām reizēm pierādīs Zemes iedzīvotāju dabisko pārākumu. Mēs jau esam to pierādījuši ar ieročiem rokās, Fred, un ar mūsu teh­niku. Tagad tas tiks pierādīts objektīvi, ar bezkaislīgās loģikas spēku.
   Freds palocīja galvu. Viņš zināja, ka profesors citē savas grāmatas priekšvārdu.
   —   Nekas nedrīkst kavēt lielo darbu, — Karvers sa­cīja. — Tu man piekriti, vai ne?
   —   Skaidrs, — Freds izklaidīgi atbildēja. — Grā­mata — visupirms! Ierādiet šiem ķēmiem viņu īsto vietu.
   —   Patiesību sakot, ne jau tas man bija prātā. Bet tu zini, ko es gribēju teikt. Pašreizējos apstākļos var­būt labāk aizmirst sersi sulu. Pabeigsim iesākto darbu, un ar to pašu pietiks!
   Freds pagriezās un ielūkojās šefam acīs.
   —   Profesor, cik, pēc jūsu domām, grāmata ienesīs?
   —   Hm… pēdējai, tu droši vien atceries, bija tei­cami panākumi. Pieprasījums pēc šīs, domājams, būs vēl lielāks. Desmit, varbūt divdesmit tūkstoš dolāru! — Viņš atļāvās viegli pasmaidīt. — Man, kā redzi, veicies temata izvēlē. Visplašākās lasītāju masas stipri ieinteresētas šai jautājumā, un zinātniekam tas, bez šau­bām, glaimo.
   —       Uzskatīsim, ka grāmata ienesīs jums piecdesmit tūkstošus… Tas ir tīrais nieks. Vai zināt, cik mēs varētu dabūt par vienu pašu mēģenīti ar sersi sulu?
   —   Simt tūkstošus? — Karvers nedroši ieminējās.
   —       Jūs smejaties? Pieņemsim, ka nāve uzglūn kādam bagātniekam un mums vienīgajiem ir zāles, kas spēj viņu izdziedēt… Tāds vīrs atdotu visu! Viņš nežēlotu pat miljonus!
   —       Man liekas, tev taisnība, — Karvers piekrita. — Turklāt tas būtu vērtīgs ieguldījums zinātnes attīs­tībā … Taču dziednieks nevēlas pārdot ne piliena.
   —       Pirkšana nav vienīgais līdzeklis … — Freds iz­vilka revolveru no maksts un pārbaudīja tā patron- telpu.
   —       Saprotu, saprotu, — Karvers, manāmi nobālējis, murmināja. — Bet vai mums ir tiesības?
   —   Un kā jūs domājat?
   —       Protams, viņi ir nepilnvērtīgi. To es esmu neap­strīdami pierādījis. Varētu pat teikt, ka viņu dzīvības nav neko vērtas, it sevišķi raugoties no Visuma vie­dokļa. Turklāt… hm … jā, ar šo preparātu varētu iz­glābt ne viena vien Zemes cilvēka dzīvību!
   —       Visupirms mēs varētu paildzināt savu mūžu, — Freds piezīmēja. — Kuram gan gribas atstiept kājas pirms laika?
   Karvers piecēlās un apņēmīgi atsprādzēja ieroča maksti.
   —       Iegaumē, — viņš sacīja Fredam, — mēs to darām tikai zinātnes vārdā un civilizācijas labā.
   —       Kā tad, profesor! — Freds smīnēdams devās uz kuģa lūku.
   Degu viņi atrada dziednieka būdas tuvumā.
   —       Man jādabū kaut mazliet sersi sulas, — Karvers viņam teica.
   —       Es taču paskaidroju, — dziednieks sacīja, — kā­pēc tas nav iespējams.
   —       Mums šī sula jādabū, — Freds piebilda un, izvil­cis revolveru, nikni palūkojās uz Degu.
   —   Nē.
   —       Tu laikam domā, ka es jokoju? Vai zini, ko var izdarīt ar šo ieroci?
   —   Esmu redzējis, kā jūs to lietojat.
   —   Varbūt tu netici, ka vērsīšu stobru pret tevi?
   —   Es nebaidos. Bet sersi jūs nedabūsit.
   —       šaušu, — Freds brīdināja, arvien vairāk pacel­dams balsi. — Zvēru, ka tūlīt šaušu!
   Dziedniekam aiz muguras pamazām sāka pulcēties ciemata iedzīvotāji. Pelēkādaini, ar pumpainām gal­vām, viņi klusēdami saslēdzās rindās: mednieki turēja rokās šķēpus, pārējie bija bruņojušies ar nažiem un akmeņiem.
   —   Sersi jūs nevarat dabūt, — Degs rāmi atkārtoja.
   Freds nesteigdamies notēmēja.
   —       Paklau, Fred, — Karvers ierunājās, — viņu ir pārāk daudz. Diezvai tagad …
   Freda vārgulīgais augums iztaisnojās; viņa rādī­tājpirksts, aptvēris revolvera mēlīti, aiz sasprindzinā­juma kļuva gandrīz pilnīgi balts. Karvers piemiedza acis.
   Uz mirkli iestājās nāves klusums. Tad atskanēja šā­viens. Karvers bailīgi paskatījās apkārt.
   Degam manāmi trīcēja ceļgali, taču dziednieks jo­projām stāvēja kājās. Freds ar nervozu kustību atvilka revolvera gaili. Ciemata iedzīvotāji nebija izdvesuši ne skaņas. Sākumā Karvers pat nesaprata, kas noticis. Beidzot viņš ieraudzīja atkritumu vācēju.
   Lorejietis gulēja zemē; viņa kājas tikko manāmi raus­tījās, bet kreisā roka joprojām cieši turēja slotu. No cauruma, kuru Freds bija precīzi izšāvis pieres vidū, tecēja asinis.
   Degs noliecās pār atkritumu vācēju, tad izslējās un neskanīgi teica:
   —   Miris.
   —       Tas bija pirmais, — Freds piedraudēja un notē­mēja uz vienu no medniekiem.
   —   Nē! — Degs iekliedzās.
   Freds sarauca uzacis.
   —        Es jums došu sersi, — Degs paskaidroja. — Došu visu, cik vien mums ir. Bet jums abiem nekavējoties no šejienes jāpazūd!
   Viņš ieskrēja būdā un mirkli vēlāk atgriezās ar trim koka caurulītēm, kuras iegrūda Fredam rokās.
   —       Viss kārtībā, profesor, — Freds sacīja. — Tagad jālasās prom, cik ātri vien iespējams!
   Pagājuši garām drūmi klusējošajiem lorejiešiem, viņi devās taisnā ceļā uz kuģi. Pēkšņi saulē pazibēja kaut kas spožs. Freds iekaucās aiz sāpēm, un revolveris iz­krita viņam no rokas. Karvers steigšus pacēla to.
   —       Viens no šiem ķēmiem mani ievainojis, — Freds sacīja. — Dodiet revolveri!
   Aprakstījis slaidu loku, pie viņu kājām ieurbās šķēps.
   —       Pūlis ir pārāk liels, — profesors nosprieda. — La­bāk skriesim!
   Lai gan visapkārt svilpa šķēpi un naži, abi laimīgi sasniedza kuģi un no iekšpuses cieši aizslēdza lūku.
   —       Mēs esam samērā viegli tikuši cauri, — Karvers aizelsies nosēca. — Vai serums ir pie tevis?
   —       Jā, — Freds, berzēdams ievainoto roku, atsau­cās. — Nolādēts!
   —   Kas noticis?
   —   Mana roka. Liekas, notirpusi…
   Karvers apskatīja ievainojumu, domīgi saknieba lū­pas, bet neko neteica.
   —       Roka kļuvusi nejūtīga, — Freds iesaucās. — Vai tikai viņu šķēpi nav saindēti?
   —       Ļoti iespējams, — profesors pieļāva šādu varbū­tību.
   —       Tie ir saindēti, noteikti! — Freds iekliedzās. — Skatieties, brūces krāsa sāk mainīties!
   Tiešām, brūces malas jau bija tik tumšas, it kā tās būtu pārņēmusi gangrēna.
   —        Sulfidīnu, — Karvers teica, — un penicilīnu! Tūlīt iešjircināsim … Uztraukumam nav nekāda pamata, Fred. Modernā farmakoloģija …
   —       … var izrādīties gluži bezspēcīga pret šo indi. Atveriet vienu no caurulītēm!
   —       Bet, Fred, — Karvers iebilda, — mums ir tik maz seruma! Bez tam …
   —       Pie joda! — Freds ierēcās, paķēra vienu no cauru­lītēm un ar zobiem atkorķēja to.
   —   Pagaidi, Fred!
   —   Kas vēl nebūs!
   Freds kāri norija sersi sulu un nometa cauruli zemē. Karvers īgni uzsauca .viņam:
   —        Es tikai gribēju tevi brīdināt, ka bez iepriekšējas pārbaudes cilvēkam šo serumu lietot nevajadzētu. Mēs taču nezinām, kā tas iedarbojas uz cilvēka organismu. Vienīgi tavās interesēs …
   —       Protams, protams! Vienīgi manās… — Freds ņirgādamies atbildēja. — Toties tagad jūs redzēsit, kā šī viela iedarbojas.
   Brūce, kas bija kļuvusi gandrīz melna, ātri atguva veselīgas miesas krāsu un sāka aizvilkties. Drīz ievai- nojūma vietā palika balta rētiņa, un arī tā pēc brīža pa­zuda, pārvērtusies par jaunu, iesārtu ādu.
   —   Nu, kas vainas šīm zālītēm? — Freds gandrīz histēriski smējās. — Tās darbojas, profesor, darbojas! Iedzeriet arī jūs, veco zēn, un nodzīvojiet vēl sešdes­mit gadus! Kā jums šķiet, vai šo vielu izdosies sinte­zēt? Tā ir vērta miljonu, desmit miljonus, varbūt pat miljardu! Un galu galā, ja sintēze neizdosies, vēl taču paliek vecā, labā Loreja. Ik pēc pusgadsimta mēs varē­sim atgriezties, lai papildinātu sersi krājumus. Starp citu, šī suliņa lieliski garšo, profesor. Tā mazliet atgā­dina … Ei, kas noticis?
   Profesors Karvers plaši ieplestām acīm blenza uz Fredu.
   —   Kas noticis? — Freds smīnēdams jautāja. — Vai mana rēta sašķiebusies? Ko jūs tā skatāties?
   Karvers neatbildēja. Profesora lūpas trīcēja. Viņš sāka lēni kāpties atpakaļ.
   —   Velns parāvis, sakiet taču beidzot, — kas noti­cis?
   Uzmetis šefam aizdomu pilnu skatienu, Freds skrie­šus devās uz kuģa priekšgalu un paskatījās spogulī.
   —   Kas ar mani noticis?
   Karvers gribēja kaut ko teikt, bet vārdi nenāca vi­ņam pār lūpām. Viņš redzēja, ka Freda vaibsti pama­zām mainās — nogludinās un kļūst arvien rupjāki, pri­mitīvāki, it kā daba tajos mēģinātu ieskicēt saprātīgas dzīvības pirmuzmetumu. Uz Freda galvas parādījās dīvaini puni. Viņa sārtā āda pamazām ieguva arvien pelēcīgāku nokrāsu.
   —   Es tev ieteicu pagaidīt, — Karvers nopūtās.
   —   Kas notiek? — Freds izbijies šņukstēja.
   —   Redzi, — Karvers teica, — tā laikam ir sersi bla­kus iedarbība. Dzimstība uz Lorejas, kā mēs noskaidro­jām, praktiski tuvojas nullei. Tāpēc, par spīti sersi ogu dziednieciskajām īpašībām, šai rasei jau sen vajadzēja iznīkt. Un tas neapšaubāmi būtu noticis, ja vien sersi eliksīrs nebūtu apveltīts ar vēl vienu dīvainu īpašību … Proti, spēju pārvērst zemākos dzīvniekus par lorejiešu tipa saprātīgām būtnēm!
   —   Kas par murgainu iedomu!
   —       Tā ir nevis iedoma, bet gan hipotēze, kas balstās uz Dega paziņojumu, ka sersi ir lorejiešu māte. Baidos, ka tieši ar šo faktu izskaidrojami daudzie dzīvnieku kulti un tabu, kas aizliedz medības. Dažādi dzīvnieki acīmredzot ir atsevišķu Lorejas dzimtu, bet varbūt pat visu lorejiešu senči. Kā tu pats labi zini, par šo tematu aizliegts pat runāt! Tādējādi izpaužas dziļi iesakņoju­sies mazvērtības sajūta, kas izskaidrojama ar šo būtņu samērā neseno izcelšanos no dzīvnieku pasaules.
   Karvers gurdi paberzēja pieri.
   —       Sersi sulai, — viņš turpināja, — acīmredzot ir iz­šķirošā loma lorejiešu dzīvē. Tīri teorētiski spriežot…
   —       Pie velna teorijas, — Freds norūca un ar šaus­mām konstatēja, ka viņa balss kļuvusi rupja un gār­dzoša. — Profesor, dariet taču kaut ko!
   —   Kaut ko darīt diemžēl nav manos spēkos.
   —   Varbūt Zemes zinātne …
   —   Nē, Fred, — Karvers klusi, bet noteikti sacīja.
   —   Ko?
   —       Fred, lūdzu, pacenties saprast. Es nevaru tevi ņemt līdzi.
   —   Kas jums padomā? Jūs esat jucis?!
   —       Nebūt ne. Kā lai es izskaidroju tavu pārvērtību? Cilvēki uzskatīs mani par fantazētāju, par šarlatānu un mistifikatoru.
   —   Bet…
   —   Nepartrauc mani. Neviens mums netices! Visi uzskatīs tevi par neparasti atjautīgu lorejieti. Jau tava klātbūtne vien sagraus manas grāmatas pamattēzi!
   —       Bet jūs mani nepametīsit, — Freds nošļupstēja. — Jūs nedrīkstat…
   Profesora Karvera rokās vēl arvien bija abi revol­veri. Tagad viņš aizbāza vienu no tiem aiz jostas, bet otru vērsa pret Fredu.
   —       Man nenāk ne prātā pašrocīgi izrakt kapu savam mūža darbam. Taisies ka tiec no šejienes, Fred!
   —   Nē!
   —   Es nejokoju. Lasies, Fred! Veicīgāk …
   —   Neiešu! Jums vajadzēs mani nošaut!
   —       Ja būs vajadzīgs, es to izdarīšu, — Karvers apso­līja. — Nošaušu un pēc tam izmetīšu.
   Viņš notēmēja. Freds atkāpās līdz lūkai un atvēra to. Lorejieši klusēdami stāvēja pie kuģa trapa.
   —   Viņi nobendēs mani!
   —       Tiešām žēl, Fred, bet citas izejas nav … — Kar­vers sacīja.
   —       Nē, nē, negribu! — Freds spiedza, ar abām rokām ieķēries lūkas malās.
   Karvers nogrūda viņu lejā un tūdaļ pat izmeta arī divas atlikušās caurulītes ar sersi sulu. Tad, nevēlēda­mies redzēt, kas notiek ārpusē, strauji aizcirta lūku.
   Stundu vēlāk viņa kuģis jau atradās izplatījumā, tālu no Lorejas …
   Pēc Karvera atgriešanās uz dzimto planētu viņa grā­matu «Ārpuszemes rasu iedzimtās nepilnvērtības ap­slēptie cēloņi» pasludināja par salīdzinošās antropolo­ģijas jauno evaņģēliju. Taču itin drīz profesors sadūrās ar neparedzētiem sarežģījumiem.
   Kāds kosmoflotes kapteinis, vārdā Džonss, apgalvoja, ka uz Lorejas nesen redzējis iedzimto, kas intelektuālā ziņā neatpaliekot no Zemes cilvēkiem. Turklāt šo ap­galvojumu viņš varēja pierādīt ar filmām un ierakstiem magnetofona lentēs.
   Daudzi jau sāka apšaubīt Karvera tēzes. Bet tad pro­fesors, personīgi pārbaudījis sava oponenta savāktos materiālus, ar dzelžainu loģiku pierādīja, ka tā sauk­tais superlorejietis — šis izfantazētais pilnības iemie­sojums, kuru uzskatīja par līdzvērtīgu Zemes cilvē­kam, — Lorejas sabiedriskajā hierarhijā ieņem visze­māko pakāpienu; viņš ir atkritumu vācējs, ko skaidri apliecina melnā svītra šķērsām pāri sejai.
   Kosmoflotes kapteinis pat necentās noliegt šos fak­tus.
   — Kāpēc, — Karvers ironiski jautāja, — šim super- lorejietim, par spīti viņa izdaudzinātajām spējām, nav izdevies iekarot kaut cik redzamu vietu tai nožēlojamā sabiedrībā, kurā viņš dzīvo?
   Šis jautājums tad arī aizbāza muti kapteiņa piekritē­jiem, sagraudams viņu pseidozinātnisko skolu. Un, lūk, Karvera doktrīnu par ārpuszemes rasu iedzimto nepiln- vērtību tagad atzīst domājošie cilvēki visā Galaktikā.

   Elfreds Saimons bija dzimis uz Kazangas IV, nelie­las lauksaimnieciskas planētas Arktura tuvumā; tur viņš vadīja kombainu pa kviešu laukiem un garajos, klusajos vakaros klausījās no Zemes atklīdušu mīlas dziesmu ierakstus.
   Dzīvot uz Kazangas varēja tīri labi; vietējās meite­nes bija dūšīgas, jautras, atklātas un piekļāvīgas — lieliskas partneres pastaigai kalnos vai piknikam up­malā, prasmīgas saimnieces un uzticīgas laulātās drau­dzenes. Taču no romantikas viņās nebija ne vēsts! Ka- zangieši labprāt izklaidējās ar savām meitenēm; viņi darīja to ļoti dzīvespriecīgi un bez liekas kautrības. Bet tā bija tikai izklaidēšanās, nekas vairāk.
   Saimons juta, ka šai vienmuļajā dzīvē viņam kaut kā trūkst, un vienā jaukā dienā saprata, kur īsti slēpjas vaina.
   Kāds ceļojošs tirgotājs apskrambātā kuģi bija atve­dis uz Kazangu grāmatas. Stipri novājējis un gluži sirms, tirgotājs atstāja mazliet jukuša cilvēka iespaidu. Tomēr viņam par godu sarīkoja svētkus, jo aiz Saules sistēmas robežām ļaudis priecājās par katru izdevību uzzināt kaut ko jaunu.
   Ciemiņš atstāstīja kazangiešiem pēdējās tenkas: par cenu karu starp Detroitu II un Detroitu III, cik ienesīga uz Alanas kļuvusi zveja, kādus tērpus valkā Morācijas prezidenta sieva un cik jocīgā dialektā runā DorānasV iedzīvotāji. Beidzot viens no klātesošajiem lūdza:
   —   Pastāstiet mums par Zemi.
   —   Ā, — tirgotājs jūsmīgi iesaucās. — Jūs gribat dzirdēt par planētu māti? Tad, lūk, draugi, jūsu zinā­šanai, visā kosmosā nav otras tādas planētas kā mūsu vecā Zeme. Uz Zemes, draugi, viss ir iespējams un ne­kas nav liegts.
   —   It nekas? — iejautājās Saimons.
   —   Viņiem ir likums pret aizliegumiem, — tirgotājs smīnēdams paskaidroja. — Un vēl nav dzirdēts, ka šis likums būtu kaut reizi pārkāpts. Uz Zemes, draugi, viss ir citādi. Jūs, piemēram, specializējaties lauksaimnie­cībā. Zemes specialitāte turpretī ir nepraktiski nieciņi — tādi kā neprāts, skaistums, karš, reibums, šķīstība, šausmas un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Un cilvēki pārvar attālumus, kas mērojami ar gaismas gadiem, lai izbau­dītu šos labumus.
   —   Bet mīlestība? — jautāja kāda sieviete.
   —   Meitenīt, — tirgotājs lēnprātīgi teica, — Zeme ir vienīgā vieta Galaktikā, kur vēl saglabājusies mīles­tība! Uz Detroitas II un Detroitas III to mēģināja ieviest, taču atzina, ka mīlestība ir pārlieku dārga; uz Alanas savukārt nosprieda, ka tā apdraud cilvēku ga­rīgo līdzsvaru, bet Morācija un Dorāna V vēl nav pa­spējušas to importēt. Kā jau teicu, Zemes specialitāte ir visādi nepraktiski nieciņi, kas prasmīgu vīru rokās tomēr dod krietnu peļņu.
   —   Peļņu? — pajautāja kāds plecīgs fermeris.
   —   Protams! Zeme ir veca, tās dzīļu bagātības sen iz­smeltas un lauki — neauglīgi. Zemes kolonijas kļuvu­šas neatkarīgas, un tajās dzīvo prātīgi ļaudis, tādi kā jūs, kuri par savām precēm cenšas dabūt kārtīgu cenu. Ar ko gan citu vecenīte Zeme šādos apstākļos va­rētu pelnīties, ja ne ar niekiem, kas piešķir dzīvei jēgu?
   —   Bet vai jūs pats tur bijāt iemīlējies? — Saimons vaicāja.
   —   Biju, biju, — tirgotājs, pēkšņi sadrūmis, atbildēja. — Biju iemīlējies un tagad, kā redzat, ceļoju. Jā, draugi, šīs grāmatas …
   Par nesamērīgi lielu summu Saimons nopirka sen­laicīgu dzejoļu krājumu un, lasīdams to, sapņoja par kaisli skurbinošajos mēness staros, par bālu rītausmu, kas glāsta izslāpušas mīlētāju lūpas, par krēslainu jū­ras krastu, kur, bangu dunoņas apdullināti, divi ķer­meņi savijas dievišķā ekstāzē …
   Kaut kas tāds bija iespējams tikai uz Zemes! Jo Ze­mes bērniem, tā stāstīja tirgonis, kopš tie izklīduši pa kosmosu, vajadzēja smagi strādāt, lai nodrošinātu sev iztiku svešajās pasaulēs. Uz Kazangas raženi padevās kvieši un kukurūza. Uz Detroitas II un Detroitas III cita pēc citas izauga jaunas rūpnīcas. Par Alanas zvejas vietām stāstīja leģendas visā Dienvidu zvaigžņu joslā. Uz Morācijas dzīvoja bīstami plēsoņas, un Dorānu V klāja pirmatnēji mūžameži. Bet galu galā tas bija labi, un tieši tā tam arī vajadzēja būt.
   Tomēr jaunās pasaules bija pārāk skarbas un steri­las savā pilnībā; visa dzīve tur šķita pārlieku racionāli izplānota. Kaut kas acīmredzot bija pazaudēts izplatī­juma saltajās tālēs, un tikai Zeme vēl pazina mīlestību.
   Tāpēc Saimons strādāja, krāja naudu un sapņoja. Divdesmit devītajā mūža gadā viņš pārdeva savu fermu, salika koferī tīrus kreklus, uzvilka labāko uzvalku, ap­āva izturīgas kurpes un iekāpa lainerī «Kazanga—Met­ropole».
   Tā Elfreds beidzot nokļuva uz Zemes, kur sapņiem ir jāpiepildās kaut vai tāpēc, ka to prasa likums.
   Ņujorkas kosmodromā Saimons ātri nokārtoja ar mui­tas kontroli saistītās formalitātes, un pēc brīža apakš­zemes dzelzceļš viņu nogādāja līdz Taimsskvēram. Tur viņš iznāca žilbinošajā dienas gaismā, cieši turēdams rokā koferi — kā jau cilvēks, kas iepriekš brīdināts par kabatzagļiem un citām lielpilsētas haizivīm.
   Palūkojies apkārt, Elfreds juta, ka no brīnumiem vi­ņam aizraujas elpa.
   Visupirms viņu pārsteidza bezgalīgā kinoteātru vir­kne, kur atkarībā no skatītāju vēlēšanās varēja noska­tīties filmas divās, trijās vai pat četrās dimensijās. Un kas tās bija par filmām!
   Pa labi no viņa teltij līdzīgs reklāmas stabs izaici­noši vēstīja:
   KAISLE UZ VENĒRAS!
   DOKUMENTĀLS PĀRSKATS PAR ZAĻĀS ELLES IEMĪTNIEKU DZIMUMDZĪVI…
   SATRIECOSI ATMASKOJUMI!
   Saimons gribēja iegriezties šajā kinoteātri, bet tad pamanīja, ka ielas pretējā pusē rāda filmu par karu.
   SAUĻU SĀVALDITĀJI!
   LENTE VELTĪTA KOSMISKĀS KARA FLOTES VELNIŠĶĪGI DROSMĪGAJIEM ZĒNIEM.
   Turpat blakus cits plakāts vilināja: TARZĀNS PIEVEIC SATURNA VAMPĪRUS!
   Tarzans — viņš miglaini atcerejas, ka šo vardu sa­stapis kādā grāmatā, — laikam bija viens no Zemes mitoloģiskajiem varoņiem.
   Tas viss bija brīnišķīgi, bet viņu neapšaubāmi gai­dīja vēl satraucošāki pārsteigumi! Saimona uzmanību saistīja neskaitāmi mazi veikaliņi, kur varēja iegādā­ties visu pasauļu iecienītākos ēdienus un it īpaši tādus Zemes nacionālos gardumus kā picca, karsti cīsiņi, spageti un kniši. Turpat bija veikali, kuros pārdeva no­cenotus kosmonautu tērpus, un citi veikali, kuros pār­deva tikai dzērienus.
   Elfreds nezināja, ar ko labāk iesākt, bet tad pēkšņi aiz muguras sadzirdēja ložmetēja tarkšķus un strauji pagriezās.
   Tur, izrādās, bija šautuve — gara, pašaura, spilgti izkrāsota galerija ar leti vidukļa līmenī. Saimnieks, tumšādains resnītis ar kārpu zoda vidū, sēdēja uz aug­sta ķebļa un uzsmaidīja Saimonam.
   —  Vai nevēlaties izmēģināt laimi?
   Elfreds iegāja šautuvē un galerijas pretējā galā pa­rasto mērķu vietā ieraudzīja ložu caururbtos krēslos četras vairāk nekā trūcīgi ģērbtas sievietes. Uz pieres un krūtīm katrai bija uzkrāsoti nelieli melni aplīši.
   —  Vai tad te šauj ar īstām lodēm? — Saimons jau­tāja.
   —        Protams, — saimnieks atbildēja. — Nepatiesa vai pārspīlēta reklāma pie mums kategoriski aizliegta. īs­tas lodes un tikpat īstas meičas! Nāc iekšā un nolaid no kātiem, kuru vien gribi!
   Pirmā sieviete uzmundrināja viņu:
   —   Drošāk, drošāk, mīlulīt! Varu derēt, ka netrāpīsi!
   Otra iespiedzās:
   —   Tāds netrāpīs pat kosmokreiserim!
   —       Liecieties mierā, viņš ir puika uz goda! — klie­dza trešā. — Nāc nu, puisīt, pierādi, ka tu esi ko vērts!
   Berzēdams pieri, Saimons centās apslēpt mulsumu. Galu galā tā bija Zeme, kur atļauts itin viss, kas dod ienākumus.
   Viņš jautāja:
   —       Vai ir arī tādas šautuves, kur mērķu vietā izmanto vīriešus?
   —       Protams, — saimnieks paskaidroja. — Bet tu taču neesi izvirtulis, vai ne?
   —   Ko jūs! Nekādā gadījumā …
   —   Tad jau laikam būsi no citas planētas.
   —   Jā, bet kā jūs uzminējāt?
   —        Pēc uzvalka. Pēc uzvalka to vienmēr var pa­teikt.— Resnītis pievēra, acis un dziedoši novilka: — Sa­nāk, kungi, sanāk! Nošaujiet sievieti, un tūlīt jūs atbrī­vosities no apspiesto vēlmju sloga! Nospiediet mēlīti, un jūs jutīsit, kā izgaist ilgi krātais naids! Tas palīdz labāk par kautiņu! Labāk par iedzeršanu! Sanāk, kungi, sanāk! Nošaujiet sievietih
   Saimons jautāja vienai no meitenēm:
   —   Vai pēc nošaušanas jūs tiešām esat beigta?
   —   Ir gan stulbenis! — Meiča saviebās.
   —   Bet šoks …
   Viņa paraustīja plecus.
   —   Šis darbs nav no sliktākajiem.
   Saimons gribēja pajautāt, kas gan var būt vēl slik­tāks, kad saimnieks, pārliecies pāri letei, viņam konfi­denciāli teica:
   —   Se, draudziņ, paskaties, kas par mantiņu!
   Elfreds palūkojās zem letes un ieraudzīja nelielu lož­metēju.
   —        Par smieklīgi zemu cenu, — saimnieks pačuk­stēja, — atļaušu tev parotaļāties ar tomiju. Vari sa­šķaidīt visu būdu, notriekt armatūru, pārvērst sienas par sietu. Šis daikts šauj ar četrdesmit piektā kalibra lodēm; atsitiens, draudziņ, kā mūļa spēriens. Patrici- nājis tomiju, vismaz jutīsi, ka esi šāvis.
   —   Tas mani neinteresē, — Saimons stingri noteica.
   —       Labi. Sameklēšu tev kādu pārīti granātu. Šķembu granātas, protams. Tu varētu …
   —   Nē!
   —       Samaksā kā nakas, — saimnieks turpināja, — un, ja jau tev tāda gaume, nolaid no kātiem kaut vai mani pašu! Lai gan, atklāti sakot, es nebūtu domājis … Nu ko, ar mieru?
   —   Nē! Tas ir pretīgi!
   Saimnieks vienaldzīgi pavērās klientā.
   —       Pašreiz nav noskaņojuma? Labi. Šī būda darbo­jas nepārtraukti divdesmit četras stundas. Tiksimies vēlāk, veco zēn!
   —   Nekad! — Elfreds nomurmināja aiziedams.
   —       Gaidām tevi, mīlulīt! — viena no sievietēm noklie­dza viņam pakaļ.
   Saimons devās uz atspirdzinājumu kiosku un pasū­tīja glāzīti koka-kolas. Viņam trīcēja rokas. Ar pūlēm
   nomierinājies, viņš sev atgādināja, ka Zemi nedrīkst vērtēt ar ierasto mērauklu. Ja cilvēkiem šeit patīk no­galināt citus un paši nogalināmie pret to neiebilst, kāds viņam pamats protestēt?
   Bet varbūt tomēr vajadzētu?
   No šīm pārdomām vrņu iztraucēja sauciens:
   —   Hello, jaunais cilvēk!
   Atskatījies Saimons ieraudzīja platā lietus mētelī tērpušos vīreli ar krunkainu seju un šaudīgām ačtelēm.
   —       Iebraucējs, ko? — vīrelis, nostājies viņam cieši blakus, jautāja.
   —       Jā, — Elfreds atzinās. — Bet kā jūs to uzzinā­jāt?
   —       Pēc kurpēm. Es vienmer skatos uz kurpēm. Ka jums patīk mūsu planētiņa?
   —        Esmu, hm … mazliet apmulsis, — Saimons pie­sardzīgi iesāka. — Es gribu teikt, ka negaidīju… nu, vārdu sakot…
   —         Skaidrs, — vīrelis viņu pārtrauca. — Tu esi ideā­lists. Pietiek paskatīties uz tavu godīgo seju, draudziņ, "lai tas uzreiz kļūtu skaidrs. Un tu atlidoji uz Zemi ar
   noteiktu mērķi, vai ne?
   Saimons palocīja galvu. Vīrelis turpināja:
   —        Es zinu šo mērķi, mans draugs. Tu meklē izdevību piedalīties karā, kas padarītu pasauli mazlietiņ labāku, un tu esi ieradies īstajā vietā. Pie mums allaž vienlai­kus notiek vismaz seši lieli kari un tāpēc ilgi nav jā­gaida, lai tiktu par ģenerāli.
   —   Ļoti žēl, bet…
   —        Tieši šobrīd, — vīrelis patētiski nodeklamēja, — apspiestie ru strādnieki izmisīgi cīnās pret pēr­kamo, satrunējušo monarhiju. Viens vienīgs vīrs var izšķirt cīņas iznākumu, un ļoti iespējams, ka tieši tu,draudziņ, kļūsi par šo vīru… Tu varētu nodrošināt sociālistu uzvaru!
   Uzmanīgi vērodams Saimona sejas izteiksmi, vīrelis steidzīgi piebilda:
   —        Bet daudz kas ir sakāms arī apgaismotas aristo­krātijas labā. Vecais, gudrais Peru karalis (karalis — filozofs šī vārda visdziļākajā, platoniskajā nozīmē) būtu laimīgs saņemt tavu palīdzību. Viņa nelielā armija,kas sastāv no zinātniekiem, filantropiem, Šveices gvardiem, kroņa bruņiniekiem un karaļa zemniekiem, izmisīgi at­vaira ārzemju aģentu sakūdīto dumpinieku uzbruku­mus. Un viens vienīgs cilvēks …
   —   Tas mani neinteresē, — Saimons sacīja.
   —   Ķīnā anarhisti…
   —   Nē!
   —       Varbūt tu gribētu piebiedroties komunistiem Velsā? Vai japāņu kapitālistiem? Bet varbūt tu simpa­tizē kādai no sīkajām grupām, piemēram, feministiem, sausā likuma piekritējiem, skaidrās naudas partijai vai citai, līdzīgai organizācijai? Tādā gadījumā …
   —   Es nevēlos karu, — Saimons atbildēja.
   —       Par to tevi diezvai var nosodīt, — vīrelis pastei­dzās piekrist. — Karš tiešām ir elle. Bet tad jau lai­kam tu esi ieradies meklēt mīlestību.
   —   Kā jūs to zināt? Elfreds vaicāja.
   Vīrelis kautri pasmaidīja.
   —        Karš un mīlestība, — viņš sacīja, — ir divas gal­venās preces, kuras Zeme piedāvā iebraucējiem. Kopš neatminamiem laikiem mēs tās pārdodam milzīgos vai­rumos.
   —   Vai atrast mīlestību ir ļoti grūti?
   —       Paej divus kvartālus pilsētas centra virzienā, — vīrelis mundri ieteica. — Atradīsi bez garas meklēša­nas. Pasaki, ka tevi sūtīja Džo.
   —        Bet tas taču nav iespējams! Nevar ne no šā, ne no tā aiziet un …
   —   Ko tu zini par mīlestību? — Džo jautāja.
   —   Nekā.
   —   Toties mēs šajā nozarē esam lietpratēji!
   —        Es zinu tikai to, kas rakstīts grāmatās, — Sai­mons iebilda. — Kaisle skurbinošajos mēness staros …
   —       Nu, protams, un krēslains jūras krasts, kur, bangu dunoņas apdullināti, divi ķermeņi savijas dievišķā ek­stāzē!
   —   Arī jūs esat lasījis šo grāmatu?
   —       Grāmatu? Tā ir visparastākā reklāmas brošūra! Bet nu man ir jāiet. Neaizmirsti — divi kvartāli centra virzienā. Gan jau atradīsi.
   Draudzīgi pamājis ar galvu, Džo ienira pūlī.
   Saimons izdzēra savu koka-kolu un lēnām aizsoļoja pa Brodveju. Saraucis pieri, viņš intensīvi domāja un nolēma turpmāk atturēties no pārsteidzīgiem spriedu­miem.
   44. ielā Elfreds ieraudzīja milzīgu neona reklāmu: APVIENOTĀ AKCIJU SABIEDRĪBA «MĪLA».
   Otrā rinda mazaki neona burti vēstīja: «Atvērts cauru diennakti».
   Vēl zemāk bija rakstīts: «Otrajā stāvā».
   Nelabu nojautu pārņemts, Saimons piepeši sadrūma. Tomēr viņš uzkāpa pa trepēm un iegāja nelielā, gau­mīgi mēbelētā pieņemšanas telpā. No turienes viņu aiz­sūtīja pa garu gaiteni uz kādu numurētu kabinetu.
   Kabinetā aiz masīva rakstāmgalda sēdēja izskatīgs, iesirms vīrs, kas, Saimonam ienākot, piecēlās un snie­dza viņam roku.
   —   Esiet sveicināts, ser! Kas jauns uz Kazangas?
   —   Kā uzminējāt, no kuras planētas esmu ieradies?
   —   To man pateica jūsu krekls. Es, vai zināt, vien­mēr skatos uz krekliem. Starp citu, mani sauc misters Teits. Mans uzdevums — apkalpot jūs pēc labākās sirdsapziņas. Bet jūs …
   —   Saimons, Elfreds Saimons.
   —   Lūdzu, sēdieties, mister Saimon. Vai drīkstu pie­dāvāt cigareti? Varbūt vēlaties kaut ko iedzert? So ap­meklējumu jūs nenožēlosit, ser! Mēs esam visvecākā firma šai nozarē, daudz lielāka par mūsu tuvāko kon­kurenti «Kaisli» … Arī mūsu cenas ir pieņemamākas un prece kvalitatīvāka. Vai drīkstu painteresēties, kādā veidā jūs par mums uzzinājāt? Varbūt lasījāt sludinā­jumu lappusi avīzē «Times»? Vai…
   —   Mani atsūtīja Džo, — Saimons paskaidroja.
   —   Aktīvs aģents, — misters Teits teica, rotaļīgi pa­šūpodams galvu. — Bet, lai nu būtu kā būdams, ser, mums nav iemesla vilcināties. Jūs esat mērojis tālu ceļu, meklēdams mīlestību, un šeit jūs to atradīsit. — Viņš izstiepa roku, lai nospiestu podziņu, taču Saimons viņu apturēja.
   —   Es negribētu būt rupjš un tā tālāk, — viņš teica,
   —  bet…
   —  Ludzu, ludzu, — misters Teits sacīja, uzmundri­noši pasmaidīdams.
   —   Es kaut ko nesaprotu, — Elfreds, tumši pietvīcis, nobēra, un viņa piere pārklājās ar sviedru lāsēm.
   — Man šķiet, ka esmu nokļuvis nepareizā vietā. Ne jau tādēļ es mēroju garo ceļu līdz Zemei, lai vienkārši… nu, vārdu sakot, es šaubos, vai jūs tiešām pārdodat mīlestību. Visu ko, tikai ne mīlestību! Nē, īsta mīles­tība tā nevar būt…
   —   Ko jūs! Mēs pārdodam visīstāko mīlestību… — Misters Teits bija tik ļoti izbrīnījies, ka gandrīz pielēca kājās. — Tur jau tā lieta! Seksu var nopirkt kurš katrs.
   Dievs kungs, tā taču vislētākā manta pasaulē, ja vien neskaita cilvēka dzīvību! Bet mīlestība ir retums, kaut kas vienreizīgs, un to var atrast tikai uz Zemes. Vai lasījāt mūsu brošūru?
   —   Par ķermeņiem jūras krastā? — Saimons jautāja.
   —  Jā, to pašu. Starp citu, šo brošūru uzrakstīju es pats. Vai tā nedod zināmu priekšstatu par mīlas jū­tām? Tādas jūtas jums nevar iedvest jebkura sieviete, mister Saimon. To spēj vienīgi meitene, kas jūs mīl.
   Saimons joprojām šaubījās.
   —   Un tomēr tā nav gluži īsta mīlestība, vai ne?
   —   Protams, īsta! Ja mēs saviem klientiem piedāvātu simulētu mīlestību, šo preci tā arī reklamētu. Ticiet man — reklāmas likumi uz Zemes ir ļoti stingri! Pār­dot var visu, bet prece jānosauc īstajā vārdā. Tā ir ētika, mister Saimon!
   Teits atvilka elpu un turpināja nedaudz lēnāk.
   —   Nē, ser, nepieļaujiet šai gadījumā kļūdu! Mūsu produkcija nav surogāts. Tā dos jums iespēju izbaudīt tieši tās jūtas, par kurām dzejnieki un rakstnieki ir sap­ņojuši gadu tūkstošiem. Pateicoties modernās zinātnes sasniegumiem, mēs varam piedāvāt jums šīs jūtas, kad vien jūs vēlaties, turklāt glītā iesaiņojumā un par smiek­līgi zemu cenu.
   Saimons sacīja:
   —   Es biju iedomājies kaut ko … stihiskāku.
   —   Stihiskumam ir sava pievilcība, — misters Teits piekrita. — Mūsu pētniecības laboratorijas pašlaik studē šo problēmu. Ticiet man, ja vien tirgū būs attie­cīgs pieprasījums, mēs ar zinātnes palīdzību to noteikti apmierināsim.
   —  Tāds apmierinājums man diezkā nepatīk, — Sai­mons piecēlies teica. — Iešu labāk noskatīties filmu.
   —      Pagaidiet! — misters Teits iekliedzās. — Jūs domājat, ka es cenšos jums kaut ko iesmērēt, ka iepazīs­tināšu jūs ar meiteni, kura uzvedīsies tā, it kā mīlētu jūs, bet patiesībā jūs nemīlēs. Vai uzminēju?
   —   Laikam gan, — Saimons atzina.
   —   Jūs dziļi maldāties! Pirmkārt, tas maksātu pārāk dārgi. Otrkārt, meitenes psihiskā slodze būtu pārmē­rīga; mēģinājums reālistiski notēlot tādu lomu kaitētu viņas veselībai.
   —   Bet kā jūs to panākat?
   —   Izmantojot fhūsu zināšanas psiholoģijā un citās disciplīnās. ^
   Saimonam tas viss izklausījās pēc ķīniešu ābeces. Viņš devās uz durvīm.
   —   Paklausieties, — Teits joprojām nelikās mierā. — Jūs acīmredzot esat saprātīgs jauneklis. Kā jūs domājat, vai jums izdotos atšķirt īstu mīlestību no vil­totas?
   —   Protams!
   —   Tad kādu garantiju jums vēl vajag?! Vai nu jūs būsit pilnīgi apmierināts, vai arī nesamaksāsit mums ne centa.
   —   Es padomāšu, — Saimons teica.
   —   Kāpēc vilcināties? Ievērojamākie psihologi ap­galvo, ka īsta mīlestība nostiprina un dziedina psihi, likvidē mazvērtības kompleksu, atjauno hormonālo līdzsvaru un uzlabo sejas krāsu. Mīlestībā, kuru mēs jums piedāvājam, ir itin viss: dziļa un pastāvīga pie­ķeršanās, nevaldāma kaislība, absolūta uzticība, gan­drīz mistiska jūsma tiklab par jūsu trūkumiem, kā par labajām īpašībām, aizkustinoša tieksme allaž ieprieci­nāt mīļoto un turklāt — starp citu, to var piedāvāt tikai mūsu firma — nekontrolējams uzliesmojums, apžilbi­noša iemīlēšanās no pirmā acu uzmetiena!
   Misters Teits nospieda pogu. Saimons vēl nebija iz­šķīries. Bet tad atvērās durvis, ienāca meitene, un tai pašā mirklī Saimona šaubas izgaisa.
   Meitenei bija brūngani mati, kas zaigoja vara spī­dumā. Par viņas seju Saimons varēja sacīt vienīgi tik daudz, ka, ieraugot to, viņam acīs sariesās asaras. Un, ja jūs uzdotu jautājumu par meitenes augumu, viņš uz vietas būtu jūs nositis.
   — Mis Penija Braita, — Teits sacīja, — iepazīstie­ties ar misteru Elfredu Saimonu.
   Meitene gribēja kaut ko pateikt, bet vārdi nenāca pār viņas lūpām; arī Saimons bija kļuvis mēms. Uzlūko­dams Peniju, viņš saprata visu bez vārdiem. Nekam citam nebija nozīmes. Līdz pat sirds dziļumiem Elfreds juta, ka tiek bezgalīgi un dziļi mīlēts.
   Viņi tūdaļ aizgāja roku rokā, un reaktīvā lidmašīna aizveda viņus uz baltu savrupmājiņu priežu mežā, ne­tālu no jūras. Tur viņi pļāpāja, smējās un mīlēja, un vēlāk Saimons ieraudzīja mīļoto kā uguns dievieti saul­rieta liesmu atblāzmā. Zilajā mijkrēslī Elfredam pretim vērās meitenes milzīgās, tumšās acis, un viņas ķerme­nis, tik tuvs un pazīstams, atkal ietinās noslēpumu plī­vurā. Uzlēca mēness, spilgts un skurbinošs; pasaule iegrima mānīgo ēnu valstībā. Meitene raudāja, ar dūrī- tēm dauzīdama Saimona krūtis, un arī viņš raudāja, pats nezinādams kāpēc. Beidzot iestājās blāva rīt­ausma, vāra un maldinoša; tā glāstīja viņu izslāpušās lūpas un savijušos ķermeņus, un tuvējā krastmalā ap­dullinoši dārdēja paisuma bangas, sakāpinādamas kaisli līdz neprātam.
   Ap pusdienas laiku viņi atgriezās firmas kantorī. Penija trauksmaini paspieda Saimonam roku un pa­zuda kādās durvīs.
   —       Nu, vai mīlestība bija īsta? — misters Teits vai­cāja.
   —   Jā.
   —   Un jus bijāt ar visu apmierinats?
   —       Jā. Tā bija mīlestība, visīstākā mīlestība! Bet kā­pēc viņa tik neatlaidīgi prasīja, lai mēs atgriežamies?
   —       Posthipnotiska pavēle, — misters Teits paskaid­roja.
   —   Kā, lūdzu?
   —       Ko citu jūs gaidījāt? Mīlestību grib visi, bet tikai retais vēlas maksāt par to. Lūk, jūsu rēķins, ser.
   Saimons noskaitīja naudu, kaut arī iekšēji bija ga­tavs eksplodēt.
   —       Tas nebija nepieciešams! — viņš iesaucās. — Es, protams, būtu jums samaksājis par to, ka iepazīstinā­jāt mūs … Kur Penija atrodas tagad? Ko jūs ar viņu izdarījāt?
   —       Lūdzu, — misters Teits mierinoši teica, — mēģi­niet savaldīties!
   —       Es negribu, — Saimons kliedza. — Man vajadzīga Penija!
   —       Peniju jūs vairs neredzēsit, — misters Teits kate­goriski paziņoja. — Un, lūdzu, nerīkojiet šeit scēnas!
   —       Jūs gribat izspiest no manis vairāk naudas? — Saimons nodārdināja. — Lai notiek, es samaksāšu. Cik man jāmaksā, lai izrautu viņu no jūsu ķetnām? — El­freds izvilka maku un nosvieda to uz galda.
   Ar rādītājpirkstu nicīgi pabikstījis ādas maciņu, mis­ters Teits sacīja:
   —       Lieciet to atpakaļ kabatā! Mēs esam veca, cienī­jama firma. Un, ja vēlreiz pacelsit balsi, es būšu spiests jūs no šejienes izsviest.
   Saimons ar pūlēm nomierinājās, iebāza maku kabatā un apsēdās. Tad dziļi ievilka elpu un ļoti mierīgi teica:
   —   Atvainojiet.
   —    Tā jau ir cita runa, — sacīja misters Teits. — Es nevienam nejaušu kliegt uz mani. Taču, ja būsit prātīgs, mēs, jādomā, vienosimies. Vārdu sakot, ko īsti jūs vēla­ties?
   —    Ko vēlos? — Saimons atkal paaugstināja balsi, taču tūdaļ savaldījās un turpināja: — Mēs mīlam viens otru!
   —   Par to neviens nešaubās.
   —   Tad kāpēc jūs gribat mūs izšķirt?
   —    Piedodiet, jūsu vārdos nav loģikas, — misters Teits iebilda. — Mīlestība ir burvīga intermēdija, at­pūta, kas labvēlīgi ietekmē intelektu, cilvēka personību, hormonālo līdzsvaru un sejas krāsu. Bet vai tādēļ kāds gribēs paildzināt šīs jūtas?
   —    Es gribu, — Saimons sacīja. — Šī mīlestība ir sevišķa, vienreizēja …
   —    Tādas ir visas, — misters Teits paskaidroja, — jo visas tiek producētas vienādi.
   —   Kā to saprast? _
   —   Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par mūsu tehnoloģiju?
   —    Nē, — Saimons atbildēja. — Es domāju, ka tā bija … dabiska mīlestība.
   Misters Teits pakratīja galvu.
   —    Jau pirms vairākiem gadsimtiem, drīz pēc tehnis­kās revolūcijas, mēs atteicāmies no dabiskās izlases. Tā darbojas pārāk lēni un ir komerciāli neizdevīga. Kam vajadzīga tāda ķēpa, ja, ietekmējot refleksus un stimu­lējot noteiktus smadzeņu centrus, mēs varam izraisīt cilvēkā jebkuras jūtas? Par rezultātu jūs pats varējāt pārliecināties. Mēs izanalizējām jūsu intīmās tieksmes, kurām vislabāk atbilst Penijas somatotips, un tas pa­darīja jūsu mīlestību pilnīgu. Šiem faktoriem allaž pievienojam krēslainu jūras krastu, romantisku mēnes­nīcu un blāvu rītausmu …
   —  Tātad viņu varēja piespiest iemīlēt kuru katru vī­rieti, — Saimons lēni teica.
   —   Nē, viņai varēja iedvest mīlestību uz kuru katru vīrieti, — misters Teits pārlaboja.
   —  Ak dievs, kā gan viņa nokļuvusi šai drausmīgajā iestādē? — Saimons jautāja.
   —   Atnāca un noslēdza līgumu, tāpat kā citas, — Teits sacīja. — Tas ir ļoti labi apmaksāts darbs. Pēc līguma notecēšanas mēs atdosim meitenei viņas sākot­nējo personību absolūti neskartu! Bet kāpēc jūs šo darbu uzskatāt par briesmīgu? Mīlestībā nav nekā no­sodāma.
   —   Tā nebija mīlestība! — Saimons iebrēcās.
   —   Bija, varat nešaubīties! īsta, oriģināla manta! Gluži objektīvas pētniecības firmas pārbaudīja tās kvalitāti, salīdzinot ar dabisko mīlestību. Un visos gadījumos mūsu producētās jūtas izrādījās dziļā­kas, kaislīgākas, emocionāli intensīvākas, vērienī­gākas …
   Saimons cieši samiedza, pēc tam atvēra acis un teica:
   —   Klausieties! Mani neinteresē jūsu zinātniskie iz­mēģinājumi. Es mīlu viņu, viņa mīl mani. Visam pārē­jam nav nozīmes. Ļaujiet man ar viņu parunāt! Es gribu viņu apprecēt!
   Misters Teits nepatikā saviebās.
   —   Bet, cilvēkbērns, nāciet taču pie prāta! Vai tiešām jūs gribētu precēties ar tādu meiteni?! Galu galā, ja jūs interesē laulības, arī to var nokārtot. Es labprāt noor­ganizēšu jums idillisku un gandrīz stihisku iepazīšanos ar jaunavu, kuras neskartību garantē valsts inspek­cija …
   —       Nē! Es mīlu Peniju! Ļaujiet man vismaz parunāt ar viņu!
   —       Tas diemžēl nav iespējams, — misters Teits atbil­dēja.
   —   Kāpēc?
   Misters Teits nospieda pogu uz rakstāmgalda.
   —       Tāpēc, ka mēs esam anulējuši iepriekšējo hipno­tisko programmu. Penija pašlaik mīl citu.
   Un tad Saimonam viss kļuva skaidrs. Viņš saprata, ka šai mirklī Penija uzlūko citu ar to pašu kaisli, kādu viņš bija pazinis, ka viņa izjūt pret citu to pašu vis­aptverošo, bezgalīgo mīlestību, kuru objektīvas pētnie­cības firmas bija atzinušas par visādā ziņā kvalitatī­vāku salīdzinājumā ar vecmodīgo, komerciāli neizde­vīgo dabisko izlasi, un ka tai pašā krēslainajā jūras krastā, kas minēts reklāmas brošūrā …
   Viņš palēcās uz priekšu, izstiepis rokas pret Teita kaklu. Divi kalpotāji, kas tikko bija ienākuši kabinetā, sagrāba viņu un izveda pa durvīm.
   —       Iegaumējiet! — Teits uzsauca Elfredam. — Tas ne mazā-kajā mērā nemazina jūsu atmiņu vērtību.
   Un, lai cik tas bija pretīgi, Saimons zināja, ka Teita vārdi atbilst patiesībai.
   Mirkli vēlāk viņš atģidās jau uz ielas.
   Viņa pirmā vēlēšanās bija iespējami ātrāk aizmukt no Zemes, kur par nepraktiskajiem niekiem vajadzēja maksāt dārgāk, nekā normāls cilvēks varēja atļauties. Viņš ātri aizsoļoja pa ietvi, un Penija it kā soļoja vi­ņam līdzās, un meitenes seja staroja mīlestībā, kas bija pieejama … katram pretimnācējam.
   Un, gluži dabiski, viņš nepagāja garām šautuvei.
   —   Vai neizmēģināsi laimi? — saimnieks jautāja.
   —   Pielādē! — Elfreds Saimons pavēlēja.

   Atlēkšojis līdz Vecākā dziesminieka būdai, Akīnobobs uzsāka Svarīgā vēstījuma deju un, ritmiski plīk­šķinādams asti f)a zemi, pavadīja to ar atbilstošām skaņām. Vecākais dziesminieks parādījās durvju ailē; sakrustojis rokas uz krūtīm un apvijis asti ap pleciem, viņš nostājās Vērīgā klausītāja pozā.
   —   Atlidojis dievu kuģis, — paziņoja Akīnobobs, mīņādamies svinīgajam gadījumam piemērotā dejas solī.
   —   Tiešām? — jautāja Vecākais dziesminieks, atzi­nīgi pašķielējis uz Akīnoboba izsmalcinātajiem žestiem. Lūk, īstas manieres un nevis kaut kādas nožēlojamas, nevīžīgi vienkāršotas kustības, ko ieteic Elhonas ķeceru mācība!
   —   Kuģis no dievišķa, īsta metāla! — jūsmīgi kliedza Akīnobobs.
   —   Lai slavēti dievi! — ar pūlēm apspiezdams sa­traukumu, ceremoniāli teica Vecākais dziesminieks. — Beidzot tas noticis! Dievi ir atgriezušies! Sasauc ļaudis …
   Akīnobobs devās uz ciema laukumu un nodejoja tur Sapulcēšanās deju. Vecākais dziesminieks aizdedzināja šķipsnu svētīto smaržvielu, noberza asti ar smiltīm un, tādējādi šķīstījies, teciņus aizskrēja vadīt Apsveikša­nas ceremoniju.
   Dievu kuģis — milzīgs nomelnējuša, apskrambāta metāla cilindrs — bija nolaidies mazā ielejā. Sapulcēju­šies goddevīgā attālumā no kuģa, ciema iedzīvotāji iz­veidoja simbolisku figūru, kura nozīmēja «Kopīgs Svei­ciens Visiem Dieviem».
   Kuģis atvērās, un no tā izsteberēja divi dievi.
   Vecākais dziesminieks pēc izskata viņus tūdaļ pazina. Pirms apmēram pieciem tūkstošiem gadu sarakstītajā Dižajā dievu grāmatā bija minēti visi iespējamie die­vību veidi: lieli un mazi dievi, spārnoti un pakavoti dievi, vienrocīgi, divrocīgi un trīsrocīgi dievi, dievi ar taustekļiem un zvīņām un vēl neskaitāmas citas for­mas, kādās dievībai labpatīk rādīties.
   Katra tipa dievība, kā zināms, jāsveic ar īpašu, tai vien domātu Apsveikšanas ceremoniju, ja tieši tā bija noteikts Dižajā dievu grāmatā.
   Vecākais dziesminieks tūdaļ pamanīja, ka šie ir div­kājaini, divrocīgi un bezastaini dievi. Viņš steigšus pārkārtoja savus ciltsbrāļus, lai izveidotu pareizo fi­gūru.
   —   Ar ko sāksim? — godbijīgi ieklepojies, jautāja Glets, kuru ciema ļaudis pazina kā Jaunāko dziesmi­nieku.
   Vecākais pārmetoši sarauca uzacis.
   —   Pats par sevi saprotams, ar Nolaišanās atļaujas deju! — viņš atbildēja, cienīgi izrunādams noslēpumai­nos vārdus, kas jau sen bija zaudējuši savu reālo jēgu.
   —   Vai patiesi? — Glets nepārprotami nicīgi paka­sīja ar asti kaklu. — Pēc Elhonas priekšrakstiem, vaja­dzētu sākt ar dzīrēm un mielastu.
   Vecākais dziesminieks novērsās, klaji izteikdams savu neapmierinātību. Kamēr vadības groži atradīsies viņa rokās, nebūs nekādu kompromisu ar Elhonas mā­cību — šo jaunmodīgo ķecerību, kas radusies pirms ne­pilniem trīstūkstoš gadiem!
   Jaunākajam dziesminiekam neatlika nekas cits kā atgriezties dejotāju rindās. «Vai nav smieklīgi,» viņš domāja, «ka tik iesīkstējis konservators kā Vecākais dziesminieks nosaka deju politiku! Tai laikā, kad sen jau ir pierādīts …»
   No kuģa izkāpušie dievi tikmēr bija sākuši kustēties. Šūpodamies uz tievām kājām, viņi centās noturēt līdz­svaru. Viens no viņiem paspēra dažus soļus uz priekšu, paklupa un nokrita garšļaukus. Otrs palīdzēja tam pie­celties, bet tūdaļ nokrita pats. Lēnām, ar redzamām pūlēm viņš uzrausās stāvus.
   Tas viss izskatījās pārsteidzoši dabiski.
   —   Dievi mums apliecina savu labvēlību! — iesaucās Vecākais dziesminieks. — Nekavējoties sāciet Nolaiša­nās atļaujas deju …
   Plīkšķinādami astes pa zemi, līksmi klepodami un riedami, iedzimtie sagriezās dejas virpulī. Pēc tam sa­skaņā ar ceremoniāla prasībām dievus novietoja uz nes­tuvēm, kas bija pītas no dievkoku zariem, un aiznesa uz Svēto pauguru.
   —   Parunāsim nopietni, — panācis Vecāko dziesmi­nieku, sacīja Glets. — Tā kā šī ir dievu pirmā parādīša­nās pēc gadu tūkstošiem, man šķiet, būtu saprātīgi šo­reiz pielietot Elhonas ieteikto rituālu. Katram gadīju­mam …
   —   Nē, — moži rikšodams uz sešām kājām, iebilda Vecākais dziesminieks. — Vienīgās pareizās ceremonijas ir aprakstītas senajā Rituāla grāmatā.
   —  Zinu, — Glets nepiekāpās, — tomēr kaitēt tas nevarētu …
   —   Nekad! — Vecākais stingri noteica. — Katra die­vība jāsagaida ar Nolaišanās atļaujas deju. Pēc tam jāizpilda Dispečera apstiprinājuma deja, Muitas pār­baudes deja, Kravas izkraušanas deja un Medicīniskās apskates deja. — Ar dziļu aizrautību un bijību viņš iz­runāja šos senos, noslēpumainos vārdus. — Tad un tikai tad ir kārta dzīrēm.
   Uz pītajām zaru nestuvēm abi dievi stenēja un gurdi kustināja locekļus. Glets zināja, ka viņi patlaban dejo Mirstīgo sāpju un ciešanu deju, tādējādi vēlreiz aplie­cinādami līdzjūtību un tuvību saviem pielūdzējiem.
   Viss bija it kā vārdu pa vārdam norakstīts no Pēdē­jās parādīšanās gramatas. Tomēr Gletu pārsteidza, cik lieliski šie dievi prot notēlot mirstīgo jūtas. Lūkojoties uz viņiem, tiešām varēja domāt, ka viņi beidzas vai nost aiz slāpēm un izsalkuma.
   Par šo domu viņš pasmaidīja. Kam gan nav zināms, ka dievi nespēj just ne izsalkumu, nedz slāpes!
   —    Pamēģiniet uz brītiņu aplūkot situāciju no cita viedokļa, — Glets teica Vecākajam dziesminiekam. — Šobrīd vissvarīgākais — izvairīties no liktenīgās kļūdas, kuru mūsu senči izdarījuši Kosmisko lidojumu dienās. Vai ne?
   —   Protams, — Vecākais dziesminieks atbildēja un, sadzirdējis svētajos rakstos daudzkārt minēto Zelta laikmeta nosaukumu, ceremoniāli paklanījās. Pirms pieciem tūkstošiem gadu viņa tauta bija piedzīvojusi varenu uzplaukumu; toreiz dievi bieži ciemojās šajā pasaulē. Tad, spriežot pēc nostāstiem, senči, izpildot rituālu, reiz kļūdījās un viņu pasaule tika nodota Aiz­mirstībai. Kopš tā laika dievi pie viņiem vairs nerādī­jās.
   —   Ja mūsu ceremonijas dieviem būs tīkamas, — Vecākais dziesminieks sacīja, — tie atcels Aizmirstī­bas lāstu. Parādīsies arī citi dievi, un viss atkal būs kā sirmajā senatnē.
   —   Pilnīgi pareizi. Bet Elhona bija pēdējais, kas re­dzēja dzīvu dievu. Un viņš jau nu noteikti zināja, ko dara, ieteikdams mums vispirms sarīkot dzīres un tikai pēc tam uzsākt ceremonijas.
   —   Elhonas mācība ir ķecerīga, — Vecākais iebilda.
   Jaunākajam dziesminiekam vismaz simto reizi ienāca
   prātā, ka laiks atmest liekulību, pašam pārņemt varu un nekavējoties piedāvāt dieviem svēto ūdeni, kā arī dzīru mielastu. Daudzi ciema iedzīvotāji klusībā taču bija Elhonas piekritēji…
   Tomēr pagaidām viņš nolēma atturēties no šādas rīcības. Vecākā dziesminieka pozīcijas vēl bija pārāk stipras. «Ek, kā tagad derētu kāda dievu zīme!» domāja Glets.
   Bet dievi joprojām gulēja uz zaru pīteņa un raustī­jās brīnišķīgā Krampju dejā, imitēdami mirstīgo slāpes un ciešanas.
   Dievus novietoja Svētā paugura virsotnē, un Vecā­kais dziesminieks personīgi izkārtoja ļaudis Dispečera apstiprinājuma dejai. Uz visiem tuvējiem ciemiem aiz­sūtīja ziņnešus, lai saaicinātu pēc iespējas vairāk ļaužu.
   Ciema sievietes sāka gatavoties dzīrēm. Dažas lēkāja aiz prieka, jo rakstos taču ir sludināts, ka tad, kad dievi būs atgriezušies, beigsies Aizmirstība un visi atkal dzī­
   vos labklājībā un līksmībā, kā tas bija Kosmisko lido­jumu dienās!
   Paugura virsotnē viens no dieviem tikmēr bija no­gūlies ar seju pret zemi. Otrs, uzrausies sēdus, vir­tuozi tricināja pirkstu, tuvinādams to atvērtajai mu­tei.
   —   Tā ir labas gribas zīme! — Vecākais dziesminieks iesaucās.
   Glets palocīja galvu un turpināja dejot, lai gan no viņa ādas krokām pilēja sviedri. Vecākais dziesminieks lieliski prata iztulkot zīmes. Tas nu bija jāatzīst.
   Pēkšņi otrais dievs apsēdās un, ar roku aptvēris kaklu, sāka neganti žestikulēt.
   —    Ātrāk! — vērīgi sekodams katrai dieva kustībai, Vecākais dziesminieks uzsauca dejotājiem.
   Tad viens no dieviem iekliedzās briesmīgā, aizlūzušā balsī. Viņš kliedza, rādīdams uz rīkli. Kliedza vēl un vēl, atdarinādams mirstīgo ciešanas.
   Viss precīzi saskanēja ar Pēdējās parādīšanās grā­matā aprakstīto Dievu deju.
   Sajā brīdī dejotāju rindās iekļāvās pulciņš jauniešu no kaimiņu ciema."Glets uz brītiņu varēja pamest savu vietu. Atvilcis elpu, viņš piegāja pie Vecākā dziesmi­nieka.
   —   Vai jūs liksit izpildīt visas dejas?
   —    Protams. — Vecākais dziesminieks nenovērsa acis no dejotājiem, jo šoreiz nedrīkstēja kļūdīties. Tā bija pēdējā izdevība reabilitēties dievu acīs. — Dejas ilgs astoņas diennaktis, — Vecākais dziesminieks nelo­kāmi paziņoja. — Ja tiks pieļauta kaut mazākā kļūda, sāksim visu no gala.
   —    Elhona māca, ka dieviem vispirms jāpiedāvā svē­tais ūdens, — Glets iebilda. — Un tikai pēc tam …
   —   Atpakaļ uz savu vietu! — Vecākais dziesminieks pavēlēja, ar žestu apliecinādams kategorisku nosodī­jumu. — Tu pats dzirdēji, kā dievi klepo, izteikdami mums savu piekrišanu. Tikai tādā veidā mēs varam at­brīvoties no sensenā Aizmirstības lāsta!
   Jaunākais dziesminieks novērsās. Cik žēl, ka vara nav viņa rokās! Sendienās, kad dievi te ciemojās pastā­vīgi, Vecākā dziesminieka nostāja, bez šaubām, būtu bijusi pareiza. Glets atcerējās, ko par dievu beidzamo apmeklējumu stāstīja Pēdējās parādīšanās grāmata.
   … Nolaišanās atļaujas ceremonija (tajos laikos to vēl nesauca par deju) bija sākusies.
   Dievi izpildīja Moku un ciešanu deju.
   Tai sekoja Dispečera apstiprinājuma ceremonija.
   Dievi nodejoja Slāpju un Izsalkuma dejas, gluži tā­pat, kā viņi to darīja tagad.
   Pēc tam nāca Muitas pārbaudes, Kravas izkraušanas un Medicīniskās apskates ceremonijas.' Saskaņā ar ri­tuālu dieviem visu šo laiku nedeva ne ēst, ne dzert.
   Kad ceremonijas bija galā, viens no dieviem nez- kāpēc izlikās miris. Otrs viņu ienesa atpakaļ kuģī, un dievi aizlidoja.
   Tā sākās ilgie Aizmirstības gadsimti…
   Par šīs Aizmirstības cēloņiem senajos rakstos bija iz­teiktas ļoti atšķirīgas domas. Daži autori apgalvoja, ka dievus apvainojusi kļūda, kuru ceremoniju dalībnieki pieļāvuši vienā no dejām. Citi — tāpat kā Elhona — rakstīja, ka dievus vajadzējis godināt vispirms ar ēdieniem un dzērieniem un tikai pēc tam ar ceremo­nijām.
   Tomēr ne jau visi ticēja Elhonas mācībai. Galu galā, dievi nepazīst ne izsalkuma, ne slāpju! Kāpēc tad dzī­rēm būtu jānotiek pirms ceremonijām?
   Bet Glets svēti ticēja Elhonas vārdiem un cerēja kādu dienu atklāt Aizmirstības īstos cēloņus …
   Deju ceremonijā iestājās negaidīts pārtraukums. Glets aizsteidzās pie dejotājiem, lai uzzinātu, kas noticis.
   Izrādījās, kāds stulbenis bija atstājis Svētā paugura tuvumā neiesvētītu ūdens krūku. Viens no dieviem, aiz- rāpojis līdz krūkai, izstiepa roku, lai to pakamptu. Sajā mirklī Vecākais dziesminieks aizspēra krūku prom, un viss ciems atviegloti nopūtās. Atstāt parastu, ar orna­mentiem neizrotātu un neiesvētītu ūdens krūku dieva tuvumā bija zaimošana. Ja dievs tai būtu pieskāries, viņš svētās dusmās būtu varējis iznīcināt visu ciemu.
   Un tiešām, dievs acīmredzot bija sadusmojies. Viņš kaut ko kliedza, rādīdams te uz zaimojošo krūku, te uz otru dievu, kas debešķīgā ekstāzē joprojām bija piepla- cis pie zemes. Tuvinādams roku kaklam, tad sausajām, sasprēgājušajām lūpām, dievs atkal norādīja uz ūdens krūku. Šūpodamies viņš paspēra divus soļus uz priekšu, nokrita zemē un sāka elsot.
   —   Veicīgi! — iesaucās Jaunākais dziesminieks. — Sāciet Savstarpēji izdevīgā tirdzniecības līguma deju!
   Tikai viņa attapība šoreiz glāba situāciju. Dejotāji aizdedzināja dievkoka zarus un tikmēr vicināja tos dievu vaiga priekšā, līdz beidzot dievi klepodami un aizrīdamies atkal izrādīja ciema iedzīvotājiem savu lab­vēlību.
   —  Atjautības tev netrūkst, — nenovīdīgi piezīmēja Vecākais dziesminieks. — Bet kāpēc tu nospriedi, ka pašreiz derētu tieši šī deja?
   —  Tai ir visiespaidīgākais nosaukums, — Glets at­bildēja. — Es zināju, ka tādā brīdī nepieciešams ļoti spēcīgs līdzeklis.
   —  Teicami! Teicami darīts, — Vecākais dziesmi­nieks viņu paslavēja un atgriezās pie dejotājiem.
   Glets smaidīdams apvija asti ap vidukli. Viņš bija
   pārliecināts, ka šis solis palīdzēs nostiprināt viņa auto­ritāti.
   Bet tagad vajadzēja padomāt, kā ātrāk un labāk īste­not Elhonas priekšrakstus.
   Dievi gulēja zemē gluži kā cilvēki, kuriem uznākusi agonija. Jaunākais dziesminieks nolēma sagaidīt izde­vīgāku brīdi.
   Visu šo dienu turpinājās Savstarpēji izdevīgā tirdz­niecības līguma deja; dievi savu lomu tajā tēloja lie­liski. Attālo ciemu iedzīvotāji nāca pielūgt viņus, un abi elsdami apliecināja tiem savu labvēlību.
   Dejas beigu posmā viens no dieviem, lēni uzslējies ceļos, ar mazliet pārspīlētiem žestiem atdarināja mir­stīgo izmisumu un nespēku.
   —       Tas ir vēstījums, — Vecākais dziesminieks pačuk­stēja, un visi apklusa.
   Dievs iepleta rokas.
   —       Viņš sola mums labu ražu, — Vecākais dziesmi­nieks, noliecis galvu, paskaidroja.
   Dievs pacēla sažņaugtas dūres, taču, klepus lēkmes pievārēts, atkal nolaida rokas.
   —       Viņš jūt līdzi mūsu slāpēm un nabadzībai, — Vecākais iztulkoja šo zīmi.
   Dievs vēlreiz pielika roku pie kakla, un viņa žests tā iežēlināja klātesošos, ka daži pat apraudājās.
   —       Viņš vēlas, lai mēs atsākam dejas no jauna, — Vecākais dziesminieks paskaidroja. — Nāciet visi, stā­simies pirmajā pozīcijā!
   —       Nē, viņa žests nozīmē gluži ko citu, — Glets dros­mīgi iebilda, jo viņam šķita, ka beidzot pienācis ilgi gaidītais brīdis.
   Dejotāji apklusa un pārsteigti blenza uz Jaunāko dziesminieku.
   —    Dievs liek mums uzsākt Odens ceremoniju, — Glets teica.
   Apspiestas nopūtas pāršalca dejotāju rindas. Odens ceremonija bija daļa no Elhonas ķecerīgās mācības, kuru Vecākais dziesminieks kategoriski noliedza. Bet, galu galā, Vecākais dziesminieks bija vecs, varbūt Glets, Jaunākais dziesminieks …
   —    Es to nepieļaušu! — Vecākais kliedza. — Odens ceremonija seko dzīrēm, kas savukārt seko dejām. Tikai ievērojot šo kārtību, mēs varam atbrīvoties no Aizmir­stības lāsta!
   —    Dieviem nekavējoties jāpiedāvā ūdens! — Jaunā­kais dziesminieks turējās pretī.
   Abi paskatījās uz paugura virsotni, gaidīdami zīmi. Bet dievi klusēdami vēroja viņus ar nogurušām, asiņu pielijušām acīm.
   Tad viens no dieviem ieklepojās.
   —    Dievišķa zīme! — Glets iekliedzās, iekams Vecā­kais dziesminieks šo klepu paspēja iztulkot savā labā.
   Vecākais iebilda, taču veltīgi. Ciema iedzīvotāji bija dzirdējuši dieva balsi.
   Šķīstītās, ornamentiem izrakstītās krūkās tika at­nests ūdens, un dejotāji nostājās pozās, kādas prasīja attiecīgais ceremoniāls. Sačukstēdamies savā valodā, dievi nenovērsa no krūkām acis.
   —   Laiks! —Jaunākais dziesminieks pasludināja.
   Ūdens krūku uznesa paugurā. Viens no dieviem iz­stiepa roku, taču otrs viņu atgrūda un pats mēģināja satvert krūku.
   Pūlis satraukti iedūcās.
   Pirmais dievs vāji iesita otrajam un pakampa krūku. Otrs izrāva to viņam no rokām un sāka celt pie mutes. Tad pirmais izklupa uz priekšu, ūdens izšļakstījās un krūka noripoja lejā.
   — Es tevi brīdināju! — Vecākais dziesminieks iebrē­cās. — Viņi atraidīja ūdeni, kā jau bija gaidāms. Aiz­nesiet krūkas pēc iespējas ātrāk, kamēr pār mūsu gal­vām nav nākušas dievu dusmas!
   Divi dejotāji sagrāba krūkas un aizlēkšoja. Dievi iekaucās, bet drīz vien apklusa. /
   Pēc Vecākā dziesminieka pavēles tūdaļ uzsāka Mui­tas apskates deju. Atkal aizdedzināja dievkoka zarus un vicināja tos dievu vaiga priekšā. Dievi vārgi ieklepojās, apliecinādami savu atzinību. Viens no viņiem pamēģi­nāja norāpties no paugura, taču nokrita garšļaukus. Otrs nekustīgi gulēja zemē.
   Visu nakti dievi nedeva nekādas zīmes.
   Stāvēdams ārpus dejotāju loka, Jaunākais dziesmi­nieks jautāja sev, kāpēc gan dievi viņu ir atstājuši?
   Vai tiešām Elhona būtu maldījies?
   Un tomēr dievi atraidīja ūdeni!
   Elhona bija skaidri un gaiši pateicis, ka atbrīvoties no mistiskā Aizmirstības lāsta varēs tikai tad, ja die­viem nekavējoties piedāvās ēdienus un dzērienus. Var­būt viņi gaidīja pārāk ilgi?
   Dievu ceļi ir neizdibināmi, Glets skumji nosprieda. Savu izdevību viņš palaidis garām. Tagad tikpat labi varēja piebiedroties arī Vecākā dziesminieka ticībai…
   Lēnām viņš atgriezās dejotāju lokā.
   Vecākais lika atsākt dejas un turpināt tās nepār­traukti vēl septiņas dienas un naktis. Pēc tam, ja die­viem labpatiks, viņiem sarīkos mielastu.
   Dievi joprojām nedeva nekādas zīmes. Viņi gulēja Svētā paugura virsotnē, laiku pa laikam krampjaini raustīdamies un atdarinādami mirstīgos, kurus pievā­rējis nogurums un neciešamas slāpes.
   Bija skaidrs, ka tic ir ļoti vareni dievi. Vai tad citādi viņi spētu tik lieliski tēlot?
   Taču rīta pusē notika kaut kaš neparedzēts. Lai gan Vecākais dziesminieks bija speciāli licis nodejot Labā laika deju, debesis sāka apmākties un rīta sauli drīz aizsedza milzīgi, melni mākoņi.
   —  Mākoņi paies garām, — Vecākais pareģoja, dejo­dams Lietus atraidīšanas deju.
   Tomēr mākoņi nolaidās arvien zemāk un beidzot sāka līt. Dievi lēnām sakustējās un pagrieza sejas pret debe­sīm.
   —   Atnest stabus! — Vecākais dziesminieks pavēlēja. — Uzceliet nojumi! Dievi nolādēs lietu, kas nedrīkst tos skart, kamēr ceremonijas nav galā!
   Nojautis, ka te rodas vēl viena izdevība, Glets iebilda:
   —   Nē! Dievi paši uzsūtījuši mums lietu!
   —  Aizvediet jauno ķeceri! — Vecākais dziesminieks iespiedzās. — Ātrāk uzceliet nojumi!
   Dejotāji aizvilka Gletu prom un ieraka paugura vir­sotnē stabus. Ātri un godbijīgi Vecākais dziesminieks pats sāka klāt jumtu.
   Dievi visu laiku bija gulējuši lietū un ar atvērtām mutēm uzņēmuši sevī debesu valgmi. Taču, pamanījuši, ka Vecākais dziesminieks klāj jumtu pār viņu galvām, abi mēģināja piecelties.
   Vecākais steidzās pabeigt darbu, jo labi saprata, ka viņa klātbūtne apgāna Svēto pauguru.
   Dievi saskatījās. Viens no viņiem uzslējās ceļos. Otrs pasniedza' viņam rokas un palīdzēja uzrausties stāvus.
   Šūpodamies kā iereibis un turēdamies pie otra dieva rokas, pirmais dievs paspēra dažus soļus uz priekšu un spēji ietrieca dūres Vecākajam dziesminiekam krūtīs.
   Zaudējis līdzsvaru, Vecākais nogāzās zemē un, smieklīgi tirinādams kājas, noripoja no Svētā paugura.
   Dievs norāva jumta klājumu un palīdzēja otrajam die­vam piecelties kājās.
   —   Zīme! — Jaunākais dziesminieks iekliedzās, iz- raudamies no ciema iedzīvotāju rokām. — Dievišķa zīme!
   Tas nu bija nenoliedzams fakts. Abi dievi, atliekuši galvas, tagad stāvēja kājās un, iepletuši mutes, dzēra lietus ūdeni.
   —   Nesiet ēdienus, nesiet dzērienus! Sāksim dzīres! — Glets pavēlēja. —Tāda ir dievu griba!
   Ciema ļaudis svārstījās. Pieņemt Elhonas ķecerīgo mācību bija nopietns solis, kuru vajadzēja rūpīgi ap­domāt.
   Taču Jaunākā dziesminieka vadībā varēja riskēt…
   Un tā vien likās, ka Elhonam taisnība. Dievi izrādīja viņiem savu atzinību īsti dievišķā veidā: viņi bāza mutē milzīgus kumosus, ar apbrīnojamu meistarību tēlodami mirstīgos, un lēja sevī dzērienus tādos daudzumos, it kā tiešām beigtos vai nost aiz slāpēm.
   Glets vienīgi nožēloja, ka nesaprot dievu valodu: viņam tik ļoti gribējās uzzināt Aizmirstības lāsta īstos cēloņus.

   Toms Zvejnieks nekādi nevarēja iedomāties, ka viņu gaida noziedznieka karjera. Bija rīts. Liela, sarkana saule nesteidzīgi cēlās virs apvārkšņa kopā ar mazu, dzeltenu pavadoni, kas tikko spēja tai sekot. Glīti uz­posts ciematiņš — dīvains balts punktiņš uz planētas zaļās virsmas — laistījās divu sauļu vasarīgajos sta­ros.
   Toms nupat bija pamodies savā būdā. Stalts, jauns vīrietis ar saulē un vējos miecētu ādu, no tēva viņš bija mantojis iegarenu acu šķēlumu, bet no mātes —• mazliet vientiesīgu nevēlēšanos sevi pārāk apgrūtināt ar darbu. Toms nekur nesteidzās: līdz rudens lietavām zivis neķeras, tātad zvejniekam nav ko darīt. Šajā laikā varēja mazliet paslinkot, paslaistīties un lēnā garā sa­labot zvejas rīkus.
   —   Nu, kad es tev saku: jumtam jābūt sarkanam! — viņš sadzirdēja Billa Māldera balsi no ielas.
   —   Baznīcām nekad nemēdz būt sarkani jumti! — tikpat skaļi atbildēja Eds Audējs.
   Toms sadrūma. Viņš bija gluži aizmirsis pēdējo divu nedēļu notikumus, jo personīgi viņu tie nepavisam ne­skāra. Uzvilcis bikses, Toms nesteidzīgi devās uz ciema galveno laukumu.
   Tur viņa ievērību tūdaļ piesaistīja jauns, liels pla­kāts, kas vēstīja:
   NEPIEDEROŠIEM IEEJA PILSĒTAS TERITORIJĀ AIZLIEGTA!
   Nekādu nepiederošo uz šīs planētas — Jaunās Dilave- ras — nebija un nevarēja būt. Gandrīz visu tās saus­zemi klāja meži, un tikai viens vienīgs ciemats kā balta saliņa rēgojās zaļā okeāna vidū. Plakāts acīmredzot pauda zināmu politisku tendenci, turklāt — ar tīri reto­riskiem līdzekļiem.
   Ciema laukumā atradās baznīca, cietums un pasts. Visas trīs ēkas uzcēla trakā steigā pēdējo divu nedēļu laikā, un to fasādes, sarindojušās ģeometriskā taisnē, bija vērstas pret laukuma centru. Patiesību sakot, ne­viens nezināja, ko ar šīm ēkām iesākt: ciemats jau vai­rāk nekā divus gadsimtus itin labi iztika bez tām. Bet tagad, pats par sevi saprotams, visas trīs vajadzēja steidzami uzbūvēt.
   Eds Audējs stāvēja baznīcas priekšā un piemiegtām acīm lūkojās augšup. Bills Mālderis, riskēdams ar dzī­vību, balansēja uz stāvā jumta malas. Viņa rudās ūsas spurojās aiz sašutuma. Lejā bija sanācis paprāvs pū­lis.
   —   Ej tu pie velna! — Bills šķendejas. — Jau kuro reizi tev saku, ka pagājušajā nedēļā pats visu to izla- siju. Baltu jumtu — lūdzu! Sarkanu — nekādā gadī­jumā!
   —  Nē, tu kaut ko jauc, — Audējs iebilda. — Kā tev liekas, Tom?
   Toms paraustīja plecus, jo nezināja, ko teikt. Sajā brīdī nez no kurienes uzradās mērs. Viņš bija izmircis sviedros; pāri biksēm izlaistais krekls brīvi plandīja ap viņa apaļo vēderu.
   —   Kāp zemē! — mērs uzsauca Billam. — Es visu vajadzīgo atradu grāmatā. Tur sacīts: maza, sarkana skolas ēka un nevis baznīca.
   Bills nepārprotami dusmojās. Viņš vispār bija viegli uzbudināms cilvēks. Visi Mālderi, kā zināms, ir tādi. Un, kopš mērs pagājušajā nedēļā, iecēla Billu par poli­cijas priekšnieku, viņa raksturs šķita kļuvis vēl necie­šamāks.
   —   Bet mums nekā tamlīdzīga nav! Nav tās pašas mazās skolas ēkas, — Bills, pa pusei nokāpis no redeļu kāpnēm, vēl tiepās.
   —  Tieši tāpēc mēs šo ēku arī uzcelsim, — sacīja mērs. — Un pie tam — veicīgi!
   Viņš palūkojās uz debesīm, un visi neviļus pacēla acis, lai gan pagaidām tur nekas nebija redzams.
   —   Bet kur tad ir mūsu namdari? — mērs jautāja. — Sid, Sed un Marv, kur jūs esat ielīduši?
   No pūļa iznira Sida Namdara galva. Viņš joprojām staigāja ar kruķiem, jo pagājušajā mēnesī, rāpdamies pēc putnu olām, bija nokritis no koka. Visi namdari, kā zināms, nebija diez kādi kokos kāpēji.
   —   Pārējie puiši sēž pie Eda Aldara, — Sids sacīja.
   —  Protams, kur gan citur viņi varētu būt! — pūlī atskanēja Mērijas Pārcēlājas balss.
   —   Labi, ej un pasauc viņus, — mērs pavēlēja. — Jā­uzceļ neliela skolas ēka un pēc iespējas ātrāk. Saki, lai būvē blakus cietumam. — Viņš pievērsās Billam Māl­derim, kas tikmēr jau bija nokāpis zemē. — Tu, Bili, nokrāsosi skolas ēku skaistā, spilgti sarkanā krāsā. No ārpuses un tāpat no iekšpuses. Tas ir ļoti svarīgi.
   —   Bet kad es saņemšu policista nozīmi? — Bills pa­interesējās. — Esmu lasījis, ka visiem policijas priekš­niekiem ir tādas skārda nozīmes.
   —   Izgatavo sev šo nozīmi pats, — mērs ieteica, ar krekla malu slaucīdams nosvīdušo seju. — Ir gan kar-
   .stums! Un kāpēc tas inspektors nevarēja ierasties ziemā … Tom! Tom Zvejniek! Man jādod tev ļoti sva­rīgs uzdevums. Iesim, pa ceļam aprunāsimies.
   Mērs uzlika roku Tomam uz pleca, viņi šķērsoja šai stundā kluso tirgus laukumu un pa ciema vienīgo bru­ģēto ielu devās uz mēra māju. Agrākos laikos par ceļa segumu šeit kalpoja gājēju piemīdīti, sakaltuši dubļi. Bet agrākie laiki bija beigušies pirms divām nedēļām, kad ielu nobruģēja ar akmens šķembām. Basām kājām staigāt pa .tādu bruģi bija tik neērti, ka ciema iedzīvo­tāji sāka iet cits pie cita ciemos tieši pār zedeņu žo­giem. Tikai mērs joprojām gāja pa ielu — viņam tas bija prestiža jautājums.
   —   Paklausieties, mēr, es pašlaik atpūšos …
   —   Kāda gan tagad var būt atpūta? — mērs iesau­cās. — Tikai ne tagad! Viņš taču var ierasties kuru katru dienu …
   Mērs palaida Tomu pa priekšu, abi iegāja mājā, un namatēvs tūdaļ atlaidās mīkstā krēslā, kas bija piebī­dīts cieši klāt starpplanētu rācijai.
   —   Tom, — mērs bez aplinkiem ķērās vērsim pie ra­giem, — ko tu teiktu, ja tev piedāvātu kļūt par noziedz­nieku?
   —   Nezinu, — Toms atbildēja. — Starp citu, kas tas ir «noziedznieks»?
   Nemierīgi patrinies krēslā un cienīguma labad uzli­cis roku uz radiouztvērēja, mērs sacīja:
   — Tas, saproti, ir … — un mēģināja izskaidrot To­mam šī vārda nozīmi.
   Jo ilgāk Toms klausījās, jo mazāk priekšlikums vi­ņam patika. Un pie visa vainīgs radioaparāts, viņš no­sprieda. 2ēl, ka līdz šim tas nav salauzts un izmests mēslainē.
   Neviens neticēja, ka aparāts kādreiz vēl ierunāsies. Mērs nomainīja mēru, viena paaudze — otru, bet rācija stāvēja kantorī un pārklājās ar putekļiem. Pirms div* simt gadiem planēta māte regulāri sarunājās ar Jauno Dilaveru, Fordu IV, Centaura alfu, Jauno Spāniju un citām kolonijām, kas ietilpa Demokrātiju sadraudzībā. Pēc tam visi sakari pēkšņi pārtrūka.
   Uz Zemes acīmredzot bija izcēlies karš. Jaunā Dila- vera ar tās vienīgo ciematiņu izrādījās pārāk sīks un tāls objekts, lai piedalītos šai karā. Dilaverieši gaidīja ziņas, bet tās nepienāca. Pēc tam ciematā izcēlās sērga, kas noveda kapā trīs ceturtdaļas iedzīvotāju.
   Pamazām ciems tomēr atspirga. Iedzīvotāji pielāgo­jās vietējiem apstākļiem; viņiem radās savs īpatnējs dzīves veids, kas pakāpeniski kļuva par ieradumu. Zemi viņi gandrīz pilnīgi aizmirsa.
   Tā pagāja divsimt gadu.
   Un, lūk, tieši pirms* divām nedēļām vecā rācija iekle­pojās un atguva dzīvību. Vairākas stundas no vietas tā rūca un šķaudīja, reproducējot visdažādākos atmosfē­ras traucējumus. Ciema ļaudis tikmēr pulcējās uz ielas, mēra mājas tuvumā.
   Beidzot atskanēja puslīdz saprotami vārdi:
   —  … dzirdi mani? Jaunā Dilavera! Vai tu mani dzirdi?
   —   Jā, jā, mēs tevi dzirdam, — mērs atbildēja.
   —   Vai kolonija vēl pastāv?
   —   Kā gan citādi! — mērs lepni atbildēja.
   Balss reproduktorā kļuva barga un oficiāla:
   —        Sakarā ar iekšējiem sarežģījumiem un politiskās stabilitātes trūkumu mēs kādu laiku neuzturējām saka­rus ar savām kolonijām. Bet tagad nenormālajam stā­voklim darīts gals. Atlicis tikai šur tur atjaunot kār­tību. Jūs, Jaunā Dilavera, joprojām esat Zemes impēri­jas kolonija, tātad jūsu pienākums ir pakļauties Zemes likumiem. Vai atzīstat šo savu statusu?
   Mērs apmulsa. Visās grāmatās Zeme tika dēvēta par Demokrātiju sadraudzību. Bet galu galā divos gadsim­tos nosaukums varēja arī mainīties.
   —       Mēs joprojām esam uzticīgi Zemei, — mērs cie­nīgi atbildēja.
   —        Lieliski. Tas atbrīvo mūs no nepieciešamības sūtīt ekspedīcijas korpusu. No tuvākās planētas pie jums at­lidos inspektors — revidents, kas pārbaudīs, vai jūs tie­šām ievērojat paražas, tradīcijas un likumus, kādi no­teikti uz Zemes.
   —  Kā jūs teicāt? — mērs nobažījies jautāja.
   Bargā balss ieducinājās veselu oktāvu augstāk:
   —        Jūs, domājams, apzināties, ka Galaktikā ir vieta tikai vienai saprātīgai būtnei — Cilvēkam! Mēs necietī­sim šādu tādu svešu elementu ielavīšanos mūsu vidū. Ceru, jūs mani saprotat, ģenerāl?
   —   Es neesmu ģenerālis. Esmu mērs.
   —   Jūs vadāt koloniju, vai ne?
   —   Jā, bet…
   —       Tādā gadījumā jūs esat ģenerālis. Atļausit turpi­nāt. Mūsu Galaktikā nevar būt vietas svešiem elemen­tiem. Tas ir izslēgts! Gluži tāpat nevar būt vietas arī kultūrai, kura kaut minimāli atšķirtos no mūsējās un tātad būtu mums sveša. Nav iespējams pārvaldīt Impē­riju, ja katrs dara, kas viņam ienāk prātā. Kārtība jā­nodibina par katru cenu!
   Mērs krampjaini ierija gaisu un neizpratnē blenza uz radioaparātu.
   —   Neaizmirstiet, ka jūs pārvaldāt Zemes koloniju, ģenerāl, un nedrīkstat pieļaut ne mazākās atkāpes no normas, nekāda radikālisma, kas izpaustos, sacīsim, brīvā, mīlestībā, brīvās vēlēšanās vai tamlīdzīgās stin­gri aizliegtās izdarībās. Tas viss mums ir svešs, un pret visu svešo mēs būsim nesaudzīgi. Nodibiniet savā kolonijā kārtību, ģenerāl! Inspektors ieradīsies pie jums apmēram pēc divām nedēļām …
   Ciematā tika steidzami sasaukts mītiņš: vajadzēja nekavējoties izlemt, kā labāk īstenot no Zemes saņem­tos rīkojumus. Ļaudis vienojās, ka ierastais dzīves veids pēc iespējas ātrāk jāpārkārto atbilstoši senās grā­matās aprakstītajiem paraugiem.
   —  Man kaut kā tomēr nepielec, kādēļ īsti mums vaja­dzīgs noziedznieks, — sacīja Toms.
   —   Uz Zemes noziedzniekam ir ārkārtīgi svarīga loma sabiedrības dzīvē, — mērs paskaidroja. — Tā vismaz rakstīts grāmatās. Noziedznieks ir ne mazāk svarīgs kā, piemēram, pastnieks vai policijas priekšnieks. Starpība tikai tā, ka noziedzniekam jārīkojas pretēji sabiedrības interesēm. Viņam jākaitē sabiedrībai, saproti, Tom? Bet, ja* pie mums neviens nekaitēs sa­biedrībai, kā mēs varēsim likt kādam darboties sa­biedrības labā? Tad visām mūsu pūlēm nebūs nekādas jēgas.
   Toms pašūpoja galvu.
   —   Tik un tā es nesaprotu, kam tas vajadzīgs.
   —   Netiepies, Tom! Mums sava dzīve jāpārveido pēc Zemes parauga. Ņemsim kaut vai bruģētās ielas. Visās grāmatās par tām rakstīts. Arī par baznīcām, skolām un cietumiem. Tāpat visās grāmatās pieminēti noziedz­nieki.
   —   Es tomēr negribētu uzņemties šo darbu, — Toms sacīja.
   —   Paklau, Tom, pieņemsim, ka tu esi nolikts mana vietā. Un tagad iedomājies, ka atlidojis inspektors un vēlas redzēt cietumu. Viņš jautā: «Vai tiešām jums nav neviena ieslodzītā?» Bet es viņam atbildu: «Protams, ka nav. Mums šeit vispār nav noziedznieku.» — «Un nav arī noziegumu?» inspektors brīnās. «Visās Zemes kolonijās vienmēr tikuši pastrādāti noziegumi. Jums taču labi zināms!» — «Nē, mums tas nav zināms,» es saku. «Mums pat nebija ne jausmas, ko šis vārds no­zīmē, kamēr pagājušajā nedēļā neieskatījāmies vārd­nīcā.» — «Tad kāda velna pēc jūs uzbūvējāt šo cie­tumu?» viņš atkal jautā. «Un ar ko īsti nodarbojas jūsu policijas priekšnieks?»
   Mērs atvilka elpu.
   —   Nu, vai tagad tu saproti? — viņš pēc brītiņa tur­pināja. — Viss saies grīstē. Inspektors tūlīt apjēgs, ka mēs vairs neesam īsti Zemes civilizācijas pārstāvji. Ka te viss darīts acu apmānīšanai. Ka mēs esam sveši ele­menti …
   —  Hm, — Toms noburkšķēja; šie argumenti viņu bija satriekuši.
   —   Bet ja tu izpildīsi manu lūgumu, — mērs ātri sa­cīja, — es varēšu atbildēt: saprotams, mums ir nozie­gumi — gluži kā uz Zemes. Mums ir zaglis un slep­kava vienā personā — kombinēts slepkavzaglis. Nabaga puisim bija ļaunas tieksmes, un viņš izauga garīgi ne­līdzsvarots. Tomēr mūsu policijas šefs jau savācis ne­pieciešamos pierādījumus, un tuvāko divdesmit četru stundu laikā noziedznieks tiks apcietināts. Mēs viņu ietupināsim aiz restēm, bet pēc tam amnestēsim.
   —   Ko nozīmē «amnestēt»? — Toms jautāja.
   —       Diemžēl precīzi es to nezinu. Bet gan jau ar laiku noskaidrošu. Nu, vai tagad tu saproti, cik svarīga per­sona civilizētā sabiedrībā ir noziedznieks?
   —       Mjā, tā vien rādās, ka tev taisnība. Bet kāpēc tieši man jākļūst par šo svarīgo personu?
   —       Visi pārējie vajadzīgi citiem nolūkiem. Turklāt tev ir pašauras acis. Un noziedzniekiem vienmēr ir vai nu šauras, vai iešķības acis.
   —       Manējās nemaz nav tik šauras. Katrā ziņā — ne šaurākas kā Edam Audējam.
   —       Tom, es tevi lūdzu! — mērs iesaucās. — Katrs no mums dara, ko var. Vai tiešām tu vienīgais negribēsi palīdzēt savam ciematam?
   —       Nē, ko jūs! Es, protams, gribu, — Toms bez seviš­ķas pārliecības atbildēja.
   —       Tad jau lieliski! Tu būsi mūsu pilsētas noziedz­nieks. Se, paskaties, es visu nokārtoju stingri pēc likuma.
   Mērs pasniedza Tomam dokumentu. Tajā bija rak­stīts:
   «PILNVARA Visparejai zinašanai
   Šī dokumenta uzrādītājs Toms Zvejnieks ir oficiāli pilnvarots zagt un slepkavot. Šai sakarā viņam jāslap- stās visādos tumšos kaktos, jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava, un jāpārkāpj likums.»
   Toms pārlasīja dokumentu divas reizes, pēc tam jau­tāja:
   —   Kads likums?
   —       To es tev paziņošu, tiklīdz būšu šo likumu izde­vis, — mērs sacīja. — Visām Zemes kolonijām ir savi likumi.
   —   Paklausieties, kas tad īsti man būs jādara?
   —        Tev jāzog. Un jāslepkavo. Tas nemaz nav tik grūti. — Mērs piegāja pie grāmatu skapja un nocēla no plaukta vecu, vairākos sējumos izdotu populārzināt­nisku darbu «Noziedznieks un viņa vide. Slepkavas psi­holoģija. Zādzības motīvu analīze».
   —       Te tu atradīsi visu, kas jāzina. Zodz, cik patīk. Nu, bet attiecībā uz slepkavību es domāju, ka pietiks ar vienu. Te pārcensties arī nebūtu vēlams.
   Toms pamāja ar galvu.
   —   Pareizi. Izlasīšu un pamēģināšu tikt skaidrībā.
   Viņš iespīlēja populāro izdevumu padusē un aizgāja
   mājās.
   Diena bija neciešami tveicīga, un pēc šīs sarunas Toms jutās ļoti noguris. Viņš atgūlās gultā un sāka studēt veco grāmatu.
   Pie durvīm pieklauvēja.
   —   Nāciet iekšā! — Toms, berzēdams acis, iesaucās.
   Marvs Namdaris, visvecākais un visgarākais no trim
   rudmatainajiem Namdaru brāļiem, parādījās durvīs kopā ar Džedu Fermeri. Viņi bija atstiepuši nelielu tarbu.
   —       Vai tu tagad esi pilsētas noziedznieks? — Marvs vaicāja.
   —   Tā jau laikam būs.
   —       Tādā gadījumā šīs mantas domātas tev. — Viņi nolika tarbu uz grīdas un izcēla no tās nelielu cirvīti, nazi, harpūnu, nūju un rungu.
   —       Ko jūs man atnesāt? — Toms jautāja, uzrausda- mies gultā sēdus.
   —       Atnesām ieročus. Ko gan citu, pēc tavām domām, mums vajadzēja nest? — Džeds Fermeris ērcīgi atcirta. — Kas tas par noziedznieku, kuram nav ieroču?!
   Toms pakasīja aiz auss.
   —   Vai tu to skaidri zini?
   —   Tev pašam jau būtu laiks tikt skaidrībā par tādām lietām, — īgni norūca Fermeris. — Neceri, ka mēs visu izdarīsim tavā vietā.
   Marvs Namdaris pamirkšķināja Tomam.
   —   Džeds dusmojas tāpēc, ka mērs viņu iecēlis par pastnieku.
   —   Savu pienākumu es pildu, — Džeds sacīja. — Riebjas tikai rakstīt visas šīs vēstules.
   —   Nu, man liekas, tas nemaz nav tik grūti, — Marvs Namdaris smīnēdams teica. — Zemes pastnieki taču tiek ar šo darbu galā! Un viņiem jāraksta vēl daudz vairāk… Padomā, cik cilvēku dzīvo uz Zemes! Paliec sveiks, Tom! — viņš piebilda. — Vēlu sekmes!
   Abi aizgāja.
   Toms noliecās, lai labāk apskatītu ieročus. Viņš zināja, kas tie par priekšmetiem: vecajās grāmatās tiem bija veltītas vairākas nodaļas. Bet uz Jaunās Dilaveras ieroči praktiski vēl nekad nebija laisti darbā. Vienīgie mugurkaulainie dzīvnieki, kas mitinājās uz šīs planē­tas sauszemes — mazi, pūkaini zvēriņi —, bija pārlieci­nāti veģetārieši. Un izmantot ieročus pret saviem līdz­cilvēkiem nevienam, saprotams, nebija ienācis prātā.
   Toms paņēma atnesto nazi. Tā asmens šķita vēss, bet gals — ļoti smails un ass.
   Piecēlies viņš sāka nemierīgi staigāt pa istabu, ik pa brīdim uzmezdams skatienu ieročiem. Un katru reizi, kad Toms uz tiem palūkojās, viņam apšķebinājās dūša un vēderam pārskrēja saltas tirpas. Toms nodomāja, ka laikam tomēr ir mazliet pārsteidzies, apņemdamies veikt šo uzdevumu.
   Tiesa, pagaidām viņam nebija sevišķa pamata uz­traukties. Vispirms jāizlasa vecās grāmatas, pēc tam varbūt kļūs skaidrs, kāda visā šai lietā jēga.
   Viņš lasīja vairākas stundas un tikai vienu reizi pār­trauca lasīšanu, lai ieturētu vieglu azaidu. Atsevišķas nodaļas bija uzrakstītas ļoti saprātīgi. Noziegumu me­todiku autori aplūkoja sīki un samērā populāri, vietām tekstu papildināja ilustrācijas un pat diagrammas. Tomēr kopumā izlasītais atstāja absolūti nejēdzīgu iespaidu. Kāpēc vispār ir jāpastrādā noziegumi? Kam no tā labums? Ko tas var dot cilvēkiem?
   Uz šiem jautājumiem grāmatas neatbildēja. Toms šķirstīja lappuses un ar interesi aplūkoja noziedznieku fotoattēlus. Visi viņi izskatījās ļoti nopietni, domīgi; likās, ka viņi pilnā mērā apzinās savu nozīmi sabied­rībā. Tomam ļoti gribējās izprast šīs nozīmes būtību. Iespējams, ka tad viņam daudz kas kļūtu skaidrāks.
   —   Tom, — aiz loga atskanēja mēra balss.
   —   Esmu šeit, — Toms atsaucās.
   Durvis atvērās, un mērs iebāza galvu istabā. Viņam aiz muguras parādījās Džeina Fermere, Mērija Pārcē­lāja un Elisa Pavāre.
   —   Nu, kā? — mērs jautāja.
   —   Ko nozīmē «kā»?
   —   Kad tu domā iesākt?
   Toms mulsi pasmaidīja.
   —       Gatavojos, kā redzat, — viņš sacīja. — Grāmatas lasu, mēģinu saprast…
   Trīs cienījamās dāmas nosodoši pavērās viņā, un Toms apjucis aizvēra muti.
   —   Tu veltīgi tērē laiku, — sacīja Elisa Pavāre.
   —       Visi strādā, neviens negulšņā mājās, — piebilda Džeina Fermere.
   —       Vai tiešām ir tik grūti kaut ko nospert? — izaici­noši iesaucās Mērija Pārcēlāja.
   —       Tas tiesa, Tom, — mērs viņas atbalstīja. — In­spektors var ierasties kuru katru brīdi, bet ciemā vēl nav pastrādāts neviens noziegums. Mums pat nebūs ko ziņot…
   — Labi, labi. — Toms tūlīt saprata mājienu, aizbāza nazi un rungu aiz siksnas, paņēma tarbu, lai būtu kur ielikt laupījumu, un izgāja no mājas.
   Bet uz kurieni iet? Bija trešā pēcpusdienas stunda. Tirgus — vispiemērotākā vieta zādzībām •— būs lidz vakaram tukšs. Turklāt Tomam ne visai gribējās zagt gaišā dienas laikā. Tas izskatītos kaut kā neprofesio­nāli. Toms izņēma no kabatas pilnvaru, kas uzlika vi­ņam par pienākumu pastrādāt noziegumus, un vēlreiz pārlasīja to no sākuma līdz galam: «… jāslapstās tum­šos kaktos un jāuzturas vietās, kurām ir slikta slava . ..»
   Viss skaidrs! Viņš uzturēsies vietā, kurai ir slikta slava, tur izstrādās rīcības plānu un arī attiecīgi no­skaņosies. Diemžēl izvēle bija ļoti ierobežota. Ciematā darbojās restorāns «Mazulis», kurā saimniekoja divas māsas atraitnes, Džefa Apiņa «Atpūtas stūrītis» un pē­dīgi vēl — Eda Aldara taverna.
   Toms izvēlējās tavernu.
   Taverna atradās mājiņā, kas neko daudz neatšķīrās no citām ciemata mājām. Tur bija viena liela istaba viesiem, virtuve un saimnieku dzīvojamās istabas. Eda sieva gatavoja ēst un centās uzturēt telpās tīrību, cik nu viņai to atļāva sāpes krustos. Eds rosījās pie letes un ielēja viesiem dzērienus. Tas bija pabāls vīrs ar mie­gainām acīm un neparastu spēju uztraukties nieku dēļ.
   —   Sveiks, Tom, — Eds sacīja. — Stāsta, ka tu esot iecelts par noziedznieku.
   —  Jā, esmu, — Toms atbildēja. — Ielej man, lūdzu, glāzīti perikolas.
   Eds Aldaris ielēja glāzē šo bezalkoholisko dzērienu, kuru pals gatavoja no dārzeņiem, un nemierīgi pamīņā- jās Toma galdiņa priekšā.
   —   Kā tad tā, kāpēc tu sēdi šeit un neko nezodz?
   —       Man jāpadomā, — Toms atbildēja. — Bez tam pilnvarā teikts, ka noziedzniekam jāuzturas vietās, ku­rām ir slikta slava. Tāpēc es arī sēžu te.
   —        Paklausies, tas nudien nav labi, — Aldaris skumji ierunājās. — Vai tad manam krodziņam ir tik slikta slava?
   —   Negaršīgāku ēdienu visā ciemā būs grūti atrast.
   —       Zinu. Mana vecene neprot gatavot. Bet viesi šeit vienmēr ir mīļi gaidīti un var justies kā savā ģimenē. Tāpēc cilvēki pie mums labprāt iegriežas.
   —       Tagad viss būs citādi, Ed. Es tavu krodziņu pa­sludināšu par savu štāba mītni.
   Edam Aldarim nevarīgi nošļuka pleci.
   —       Centies nu izpatikt cilvēkiem, gan jau viņi tev ne­paliks pateicību parādā! — viņš nomurmināja un at­griezās aiz letes.
   Toms prātoja tālāk. Un, jo vairāk puisis pūlējās, jo mazāk jēgas no tā bija. Tomēr viņš ar drūmu neatlai­dību turpināja piepūlēt smadzenes.
   Pēc stundas Ričijs Fermeris, Džeda jaunākais dēlēns, atvēra durvis un iebāza šķirbā galvu.
   —   Vai tu esi jau kaut ko nospēris, Tom?
   —       Nē, pagaidām vēl ne, — Toms sadudzis atbil­dēja.
   Tveicīga diena palēnam gaja uz beigām. Saulrieta stari ielūkojās krodziņa ne visai tīrajos logos. Ārā iečirkstējās zemes vēži, un tuvējā meža galotnēs iešal- cās pirmā vakara vēsma.
   Smagnējais Džordžs Pārcēlājs un Maksis Audējs ienāca krodziņā iekampt pa glāzītei gjavas. Viņi piesē­dās pie Toma galdiņa.
   —       Nu, kā sviežas? — apvaicājās Džordžs Pārcē­lājs.
   —       Nav ko lielīties, — Toms atbildēja. — Ar to zag­šanu man nekas neiznāk.
   —       Gan pieradīsi, — kā vienmēr nesteidzīgi un no­pietni ierunājās Džordžs Pārcēlājs. — Lai nu kas, bet tu noteikti iemācīsies.
   —   Mēs ticam tev, Tom, — Audējs viņu mierināja.
   Toms pateicās abiem. Vīri iedzēra pa glāzītei un aiz­gāja. Toms, vērdamies savā tukšajā glāzē, atkal sāka lauzīt galvu. J
   Vēl pēc stundas Eds Aldaris mulsi ieklepojās.
   —       Piedod, Tom, bet kad īsti tu ķersies pie zagša­nas?
   —   Tūlīt pat, — Toms noteica.
   Viņš piecēlās, pārbaudīja, vai ieroči ir savā vietā, un izgāja pa durvīm.
   Tirgus laukumā pilnā sparā ritēja parastā maiņas tirdzniecība; preces kaudzēm gulēja uz garajiem gal­diem vai arī uz zālē izklātiem salmu pinumiem. Maiņa notika bez naudas starpniecības un bez jebkādiem tari­fiem. Par sauju pašdarinātu naglu varēja dabūt spaini piena vai divas zivis, vai arī otrādi — atkarībā no tā, ko kurš gribēja iemainīt vai kāda kuram bija radusies vajadzība. Ar aprēķiniem, cik maksā viena vai otra manta, neviens sevi neapgrūtināja. Tā bija vienīgā Ze­mes paraža, kuru mēram nekādi neizdevās šeit ieviest.
   Kad Toms Zvejnieks parādījās tirgus laukumā, visi viņu skaļi sveica.
   — Nu, kā, Tom, ar zagšanu?
   —  Drošāk, drošāk, draudziņ, nekautrējies!
   —   Nebēdā, tev tā lieta ies!
   Ciemata iedzīvotāji neko tādu vēl nebija piedzīvo­juši. Zādzība viņiem šķita tālas planētas eksotisks pa­radums, un visiem joti gribējās redzēt, ka to dara. Ļau­dis pameta savas preces un vēroja katru topošā zagļa kustību.
   Tomam trīcēja rokas. Puisim it nemaz nepatika, ka tik daudz cilvēku noskatīsies, kā viņš zags. Ar šo uzde­vumu jātiek galā pēc iespējas ātrāk, Toms nosprieda. Kamēr vēl dūša nav pavisam saskrējusi papēžos.
   Pēkšņi viņš apstājās pie augļu kaudzes, kas bija sa­krauta uz misis Melderes letes.
   —   Šķiet, diezgan sulīgi, — Toms nevērīgi izmeta.
   —       Gluži svaigi, tikko no dārza, — misis Meldere, sīka vecenīte ar spožām actiņām, sacīja. Un Toms pie­peši atcerējās, kā viņa ik vakaru stundām ilgi mēdza sarunāties ar viņa māmuļu tais tālajos gados, kad ve­cāki vēl bija dzīvi.
   —       Tā izskatās, — viņš sacīja, iekšēji nožēlodams, ka nav apstājies pie cita galda.
   —       Labi auglīši, svaigi auglīši, — misis Meldere at­kārtoja. — šopēcpusdien es tos salasīju.
   —       Vai viņš tūlīt kaut ko nozags? — kāds skaļi pa­čukstēja.
   —   Bez šaubām. Skaties! …
   Toms paņēma lielu, zaļu augli un sāka to aplūkot. Pūlis aizturēja elpu.
   —       Tiešām, ļoti sulīgs, — sacīja Toms un uzmanīgi nolika augli vietā.
   Pūlis nopūtās.
   Pie blakus galda stāvēja Maksis Audējs ar sievu un pieciem bērneļiem. Šodien viņi bija atnesuši uz tirgu divas segas un vienu kreklu. Kad Toms, kuram sekoja
   vesels pūlis, pienāca tuvāk, Audēji kautrīgi pasmaidīja.
   —   Sis krekls tev būs pašā laikā, — Maksis paziņoja; viņam gribējās, lai ļaudis ātrāk izklīst un netraucē Tomu darbā.
   —   Hm, — Toms norūca, aptaustīdams kreklu.
   Pūlis nogaidoši sakustējās. Kāda meiča nervozi ieķi- ķinājās. Toms satvēra kreklu un atsēja tarbu.
   —   Pagaidi, jaunais cilvēk! •— Bills Mālderis iesau­cās, lauzdams sev pūlī ceļu. Billa jostu rotāja spīdīga nozīme — veclaiku monēta, kuru paši pirmie kolonisti bija atveduši no Zemes, — un viņa sejas izteiksme ne­pārprotami liecināja, ka policijas priekšnieks pašreiz pilda dienesta pienākumus.
   —   Ko tu dari ar šo kreklu, Tom? — Bills bargi vai­cāja.
   —   Es? … Tapat vien … paņemu, lai apskatītu.
   —   Ak tāpat vien, lai apskatītu? — Bills novērsās un salika rokas aiz muguras. Tad strauji pagriezās uz pa­pēžiem un draudoši pacēla rādītājpirkstu. — Bet man nezkādēļ liekas, ka tu neesi paņēmis kreklu tāpat vien, lai apskatītu. Man liekas, ka tu gribi to nozagt!
   Toms neatbildēja. Vienā rokā viņš bija sažņau­dzis atsieto tarbu, ko neapšaubāmi varēja uzskatīt par lietisku pierādījumu, bet otrā joprojām turēja kreklu.
   —   Policijas priekšnieka pienākums, — Bills ar uz­svaru sacīja, — ir sargāt šos cilvēkus. Tu, Tom, esi aiz­domīgs subjekts. Tāpēc uzskatu par nepieciešamu vis­pārējās drošības labad ieslodzīt tevi cietumā.
   Toms nokāra galvu. To viņš nebija gaidījis. Lai gan, patiesību sakot, viņam bija vienalga. Ja viņu ietupinās cietumā, būs vismaz pamats domāt, ka viņš ticis galā ar savu uzdevumu. Bet, kad Bills viņu izlaidīs, varēs mierīgi turpināt bezbēdīgo zvejnieka dzīvi.
   Pēkšņi caur pūli izspraucās mērs. Pāri biksēm izlais­tais krekls tāpat kā dienā brīvi plandīja ap viņa apaļo vēderu.
   —   Bili! Ko tu esi šeit ievārījis?
   —       Pildu savu pienākumu, mēr. Toms uzvedās aizdo­mīgi. Bet grāmatās teikts …
   —       Es zinu, kas teikts grāmatās, — mērs sacīja. — Es pats taču iedevu tev šīs grāmatas. Tu nedrīksti apcieti­nāt Tomu. Vismaz pagaidām ne.
   —       Bet mūsu ciemā nav cita noziedznieka. — Bills nevarīgi iepleta rokas.
   —   Tā nav mana vaina, — mērs taisnojās.
   Bills stūrgalvīgi saknieba lūpas.
   —       Grāmatā teikts, ka policijai jāveic profilaktiski pasākumi. No tā izriet, ka noziegumi vispār nav jāpie­ļauj.
   Mērs izmisīgi sasita rokas.
   —       Bili, vai tiešām tu nesaproti? Nepieciešams, lai mūsu ciematā būtu noticis kaut viens noziegums. Arī tavs pienākums — palīdzēt mums šai ziņā!
   Bills paraustīja plecus.
   —       Viss kārtībā, mēr. Es tikai gribēju rīkoties sa­skaņā ar jūsu norādījumiem. — Viņš paspēra soli sānis, tad pēkšņi pagriezās un uzbrēca Tomam: — Bet tu, put­niņ, tik un tā man neizspruksi! Un iegaumē: noziegumi pie laba gala neved …
   —       Acīmredzot puisim ļoti gribas izcelties, — mērs paskaidroja. — Bet tu, Tom, nepievērs viņam uzma­nību. Drošāk ķeries pie lietas, pamēģini kaut ko nozagt. Vienreiz šis darbs taču japadara.
   Toms neatbildēja. Viņš spraucās caur pūli, virzīda­mies uz ciematam tuvāko mežmalu.
   —       Tom, uz kurieni tu tā steidzies? — mērs satraukts vaicāja.
   —   Man šodien nav noskaņojuma, — Toms sacīja.
   —  Varbūt rītvakar . ..
   —       Nē, Tom, tūlīt, — mērs nepiekāpās. — Pietiek vil­cināties un atlikt. Sāc tūlīt pat, mēs visi tev palīdzē­sim.
   —   Protams, palīdzēsim, — Maksis Audējs piebilda.
   —  Nozodz šo kreklu. Tas taču tev tieši laikā.
   —   Paskaties, Tom, šeit ir vēl tīri laba ūdens krūka!
   —   Bet man vesels lērums riekstu!
   Toms pārlaida skatienu tirgus galdiem. Kad viņš iz­stiepa roku pēc Audēja krekla, nazis, kas viņam bija aizbāzts aiz jostas, nokrita zemē. Pūlī atskanēja līdz­jūtīgi smiekli.
   Slaucīdams nosvīdušo pieri, Toms jutās kā pēdējais lempis. Viņš pacēla nazi, aizbāza to aiz jostas, tad sa­tvēra kreklu un iestūķēja tarbā. Pūlī atskanēja piekri­šanas saucieni.
   Toms bikli pasmaidīja; viņam kļuva mazliet vieglāk ap sirdi.
   —   Es, liekas, pamazām pieradīšu.
   —   Kā tad! Noteikti pieradīsi!
   —   Mēs zinājām, ka tu tiksi galā!
   —   Nozodz vēl kaut ko, draudziņ!
   Staigādams pa tirgu, Toms pievāca vēl virves rituli, sauju riekstu un no niedrēm pītu cepuri. >
   —   Manuprāt, pietiks, — viņš sacīja mēram.
   —       Jā, šodienai pietiks, — mērs piekrita. — Bet, tu pats saproti, pagaidām tā vēl nav īsta zādzība. Būtībā cilvēki paši tev visu atdeva. Uzskati, ka šovakar tu esi tikai papraktizējies.
   —   Ak tā!… — Toms skābi novilka.
   —       Toties tagad tu zini, kā to dara. Nākamo reizi tev jau būs vieglāk.
   —   Varbūt.
   —   Un pielūko, neaizmirsti slepkavību!
   —   Vai tas tiešām ir nepieciešams? — Toms jautāja.
   —   Diemžēl jā, — mērs sacīja. — Ko lai dara, mūsu kolonija pastāv vairāk nekā divsimt gadu, bet tajā vēl nav bijis nevienas slepkavības. Nevienas pašas. Turpre­tim citās kolonijās, ja var ticēt hronikām, cilvēki ir ben­dēti cik uziet!
   —  Tad jau laikam arī mēs bez slepkavības nevarē­sim iztikt, — Toms piebilda. — Labs ir, es pacentī­šos.
   Viņš devās mājup. Pūlis pavadīja viņu ar atzinības saucieniem.
   Mājās Toms iededzināja degļa lampiņu un paēda vakariņas, bet pēc tam ilgi sēdēja atzveltnes krēslā. Viņš bija ļoti neapmierināts. Ar zādzībām viņam nav veicies. Visu dienu viņš tikai svārstījās un šaubījās. Cilvēkiem vajadzēja gandrīz vai ar varu uztiept viņam dažādas mantas, lai galu galā viņš uzdrošinātos tās nozagt! …
   Ko Toms varēja teikt sev par attaisnojumu? Zādzība un slepkavība ir tikpat nepieciešami darbi kā visi pārē­jie. Un, ja viņš ar tamlīdzīgām lietām nekad nav no­darbojies un nespēj saprast, kam tās vajadzīgas, tas vēl nav iemesls, lai veiktu savu uzdevumu pa roku ga­lam.
   Toms atvēra durvis un palūkojās ārā. Bija brīnišķīga, skaidra nakts. Pie debesīm žilbinoši mirgoja kāds ducis tuvāko milzu zvaigžņu. Tirgus laukumā cilvēkus vairs nemanīja, toties ciemata māju logos jau mirdzēja ugun­tiņas.
   Bija īstais laiks doties zagļa gaitās!
   Jau pali doma par to lika šermuļiem pārskriet pār muguru. Toms izjuta kaut ko līdzīgu velnišķam lepnu­mam. Tad, lūk, kā, izrādās, briest noziedzīgas ieceres! Tāpat acīmredzot ir jānotiek arī zādzībām — klusībā un visdziļākās tumsas aizsegā.
   Toms ātri pārbaudīja savus ieročus, sabēra laupī­jumu istabas kaktā un izgāja uz ielas.
   Pēdējās degļu laternas jau bija nodzēstas. Kaķa so­ļiem Toms aizlavījās līdz Rodžera Pārcēlāja namam. Lielais Rodžers bija atstājis savu lāpstu pagalmā pie­slietu pie sienas. Toms pagrāba lāpstu un devās tālāk. Misis Audējas ūdens krūka bija nolikta savā parastajā vietā durvju priekšā. Toms pievāca krūku. Atceļā viņam pagadījās mazs koka zirdziņš, kuru kāds no bērniem droši vien bija aizmirsis uz ielas. Zirdziņš sekoja krū­kai un lāpstai.
   Laimīgi nogādājis zagtās mantas drošībā, Toms sa­juta patīkamu uzbudinājumu un nolēma sirojumu at­kārtot.
   Otrreiz viņš atgriezās ar bronzas plāksnīti, kuru bija noņēmis no mēra namdurvīm, ar Marva Namdara la­bāko zāģi un sirpi, kas piederēja Džedam Fermerim.
   — Nav peļami, — Toms sev teica, — es, liekas, sāku apgūt jaunu arodu. Vēl viens tāds ķēriens, un varēs uz­skatīt, ka nakts nav pagājusi veltīgi.
   …Uz Rona Mūrnieka lieveņa Toms atrada āmuru un kaltu, bet Elisas Pavāres mājas pagalmā pievāca pītu groziņu. Viņš jau taisījās nočiept arī Džefa Apiņa grābekli, kad pēkšņi sadzirdēja vieglu troksni un pie- plaka pie sienas.
   Pa ielu klusītiņām zagās Bills Mālderis; viņa metāla nozīme zibsnīja zvaigžņu gaismā. Vienā rokā Bills turēja īsu, smagu rundziņu, bet otrā — paštaisītus roku dzelžus. Nakts tumsā viņa seja izskatījās ļotidrau- dīga. Tajā bjia lasāma apņēmība par katru cenu iz­skaust noziedzību, lai ko šis vārds arī nozīmētu.
   Toms aizturēja elpu; desmit soļu attālumā Bills Māl­deris aizslīdēja viņam garām. Toms parāvās atpakaļ; tai pašā mirklī iedžinkstējās viņa tarba.
   —   Kas tur ir? — Bills ierēcās un, nesaņēmis atbildi, ar skatienu ieurbās tumsā.
   Toms atkal pieplaka pie sienas, būdams pārliecināts, ka tur Bills viņu nepamanīs. Policijas priekšniekam taču bija pavāja redze — kā jau cilvēkam, kuram pa­stāvīgi jājauc krāsas un tāpēc acīs bieži iebirst putekļi. Starp citu, tāda redze ir visiem Mālderiem. Un tāpēc viņi arī ir tik viegli sakaitināmi.
   —  Vai tu tas esi, Tom? — Bills jautāja visdraudzī­gākajā tonī.
   Toms grasījās atbildēt, bet pēdējā mirklī pamanīja, ka Billa runga šūpojas gandrīz tieši virs viņa galvas.
   —   Nu, nekas, gan es tevi dabūšu rokā! — Bills no­rūca.
   —   Paklausies, vai tu nevarētu viņu dabūt rokā rīt no rīta? — izliecies pa guļamistabas logu, jautāja Džefs Apinis. — Te vienam otram, redzi, gribētos gu­lēt.
   Neko neteicis, Bills devas tālāk. Kad viņš pazuda tālumā, Toms aizsteidzās mājās un izbēra savu pēdējo lomu līdzās pārējām trolejām. Skats uz nozagto mantu kaudzi pamodināja viņā izpildīta pienākuma apziņu.
   Izdzēris glāzīti vēsas gļavas, Toms atlaidās gultā un acumirklī iegrima dziļā miegā.
   Nākamajā rītā Toms aizgāja paskatīties, kā veicas ar mazās, sarkanās skolas ēkas būvi. Brāļi Namdari strādāja vaiga sviedros, un daži fermeri viņiem palī­dzēja.
   — Kā veicas ar darbiem? — Toms moži uzsauca.
   —       Teicami, — atbildēja Marvs Namdaris. — Taču vēl labāk veiktos, ja pie rokas būtu mans asākais zā­ģis.
   —        Tavs zāģis? — Toms neizpratnē atkartoja. Un tūdaļ pat atcerējās — naktī viņš taču bija to nozadzis. Nez kādēļ viņam nemaz nebija ienācis prātā, ka zāģis kādam ir vajadzīgs. Tāpat kā visas pārējās mantas, tas bija tikai priekšmets, kuru vajadzēja nozagt.
   Marvs Namdaris jautāja:
   —        Kā tu domā, vai es varētu savu zāģi paņemt atpa­kaļ? Uz laiku. Teiksim, uz pāris stundām …
   —        Hm … to nu gan es nezinu, — Toms, saraucis pieri, atbildēja. — Zāģis juridiski skaitās nozagts, tā ka pats saproti…
   —       Saprotu, saprotu. Es to gribu aizņemties tikai uz īsu brītiņu …
   —   Bet tev vajadzēs zāģi atdot.
   —        Kā tad! Skaidrs! Es pats tev to atnesīšu! — Marvs sašutis iesaucās. — Vai tu domā, ka paturēšu mantu, kas juridiski skaitās nozagta?!
   —       Zāģis glabājas manās mājās kopā ar visu pārējo laupījumu…
   Marvs pateicās Tomam un aizskrēja pēc zāģa.
   Toms nesteigdamies devās tālāk. Viņš piegāja pie mēra mājas. Saimniek^ stāvēja pagalmā un raudzījās debesīs.
   —       Vai tu nospēri manu vara plāksnīti, Tom? — viņš jautāja.
   —   Protams, nospēru, — Toms izaicinoši atbildēja.
   —       O, es vienkārši tāpat painteresējos. — Mērs no­rādīja uz debesīm. — Vai redzi?
   Toms palūkojās tai virzienā, kādā mērs bija izstiepis roku.
   —   Ko?
   —  Melno punktiņu blakus mazajai saulei?
   —   Redzu. Nu un tad?
   —       Varu likt galvu ķīlā, ka tas ir inspektora kuģis. Kā tev veicas?
   —   Labi, — Toms mazliet nedroši atbildēja.
   —   Vai slepkavības plānu esi jau izstrādājis?
   —       Tik tālu vēl neesmu ticis, — Toms atzinās. — At­klāti sakot, šī lieta man nepadodas.
   —       Zini ko, uz brītiņu ienāc pie manis. Man ar tevi jāaprunājas, Tom.
   Vēsajā, slēģu aptumšotajā viesistabā mērs ielēja divās glāzēs gļavu un piebīdīja Tomam krēslu.
   —        Mums atvēlētais laiks iet uz beigām, — mērs drūmi paziņoja. — Inspektors var ierasties kuru katru mirkli. Un man pašam rūpju līdz kaklam. — Viņš no­rādīja uz starpplanētu rāciju. — Šī kaste atkal čerk- stēja. Kaut ko par sacelšanos uz Dengas IV un par to, ka visām Zemei uzticīgajām kolonijām jābūt gatavām izsludināt mobilizāciju. Jupis viņu zina, kas tā par būšanu. Es pirmo reizi mūžā dzirdu par tādu Dengu IV, un, še tev, tagad par to jāraizējas, it kā citu raižu man nebūtu!
   —        Bet vai jūs skaidri zināt, ka bez slepkavības nav iespējams iztikt?
   —       Vai tad tu pats to nezini? — Mērs sarauca uz­acis. — Ja gribam būt uzticīgi Zemei, mums jāiet līdz galam. Un slepkavošana ir vienīgā joma, kurā mēs pa­gaidām esam atpalikuši. Viss pārējais būtu puslīdz kārtībā.
   Tērpies jaunā zila formas blūzē ar spožām metāla pogām, istabā ienaca Bills Mālderis.
   —   Nu, Tom, vai esi jau kādu noslepkavojis?
   Mērs sacīja:
   —   Viņš grib zināt, vai tas tiešām ir nepieciešams.
   —        Protams, ka nepieciešams! — policijas priekšnieks iesaucās. — Izlasi jebkuru grāmatu! Kas gan tas par noziedznieku, kurš nevienu nav noslepkavojis?
   —        Ko īsti tu domā noslepkavot? — mērs paintere­sējās.
   Toms nemierīgi grozījās krēslā un krakšķināja pirk­stu locītavas.
   —   Nu?
   —        Labs ir. Es nositīšu Džefu Apini, — Toms iesau­cās.
   Bills Mālderis cieši palūkojās uz viņu.
   —   Kāpēc?
   —       Kāpēc? Un kāpēc gan ne? ' — Bet kādi tev motīvi?
   —        Es domāju, ka jums vajag, lai ciemā notiktu kāda slepkavība, — Toms sacīja. — Par motīviem man ne­kas netika teikts.
   —        Nekvalificēta slepkavība mums neder, — policijas priekšnieks paskaidroja. — Slepkavībai jānotiek pēc visiem likumiem. Citiem vārdiem, tai jābūt pārliecinoši motivētai.
   Toms kļuva domīgs.
   —        Nu, es, piemēram, ne sevišķi labi pazīstu Džefu. Vai tas ir pietiekams motīvs?
   Mērs pakratīja galvu.
   —   Nē, Tom, tas neder. Labāk izvēlies citu upuri.
   —       Varbūt padomāsim kopīgi, — Toms ierosināja. — Ko jūs teiktu par Džordžu Pārcēlāju?
   —   Kādi būtu motīvi? — Bills nekavējoties jautāja.
   —        Nu … hm … man, atklāti sakot, ne sevišķi patīk viņa gaita. Jau sen nepatīk. Un skaļš viņš ari mēdz būt… reizēm.
   Mērs piekrītoši pamāja ar galvu.
   —   Tas, šķiet, varētu iet. Ko tu teiksi, Bili?
   —   Interesanti, kā lai policija atklāj noziegumu, kas pastrādāts tādu motīvu dēļ?! — Bills sašutis vaicāja. — Kaut kas tamlīdzīgs varbūt derētu, ja tu nogalinātu afekta stāvoklī. Bet tev taču jāslepkavo pēc visiem no­teikumiem, Tom, un jāatbilst raksturojumam: aukstasi­nīgs, nežēlīgs, viltīgs slepkava. Nevar nosist cilvēku tikai tāpēc, ka nepatīk viņa gaita! Tas izklausās muļ­ķīgi …
   —   Man, liekas, vajadzētu visu velreiz kārtīgi apdo­māt, — Toms piecēlies sacīja.
   —  Tikai nedomā pārāk ilgi, — mērs piebilda. — Jo ātrāk šis darbs būs padarīts, jo labāk.
   Toms paklanījās un devās uz durvīm.
   —   Jā, Tom! — Bills nokliedza viņam pakaļ. — Ne­aizmirsti atstāt lietiskus pierādījumus. Tas ir ļoti sva­rīgi.
   —   Labi, — Toms nomurminaja un izgaja ara.
   Gandrīz visi ciemata iedzīvotāji, iznākuši uz ielas,
   raudzījās debesīs. Melnais punktiņš ar katru minūti auga lielāks un tagad jau tikpat kā aizsedza mazo sauli.
   Toms devās uz tavernu, lai vēlreiz pārdomātu operā­ciju visos sīkumos. Eds Aldaris acīmredzot bija revidē­jis savu attieksmi pret noziedzīgajiem elementiem, jo krodziņš izskatījās daudz savādāk nekā vakar. Tā dur­vis greznoja izkārtne ar uzrakstu «NOZIEDZNIEKA MIDZENIS»; logus sedza jauni, taču cītīgi aptraipīti aizkari, kas neļāva telpā iekļūt dienas gaismai un pie­šķīra tavernai drūma midzeņa izskatu. Pie vienas sie­nas bija pakārta no koka izgrieztu ieroču kolekcija. Pie otras sienas liels, asinssarkans traips radīja bais­mīgu iespaidu, ķaut arī Toms skaidri redzēja, ka tas uztriepts ar krāsu, kuru Bills Mālderis gatavo no rūtas ogām.
   — Sveiks, Tom, nāc iekšā, — Eds Aldaris aicināja un ieveda viesi vistumšākajā kaktā. Toms izbrīnījās, jo ap šo laiku krodziņā nekad nebija tik daudz apmeklētāju. Ļaudīm acīmredzot patika iedzert pa glāzītei noziedz­nieka midzenī…
   Sūkdams perikolu, Toms sāka prātot.
   Izvairīties no slepkavības acīrhredzot nebūs iespē­jams.
   Viņš izvilka savu pilnvaru un vēlreiz to pārlasīja. Asiņains darbiņš! Neviens cilvēks labprātīgi tādu ne­būtu uzņēmies… Bet ko tu darīsi, ja likums prasa, lai arī šis pienākums tiktu izpildīts?
   Toms izdzēra perikolu un centās domāt par slepka­vību.
   Viņš neatlaidīgi atkārtoja sev, ka jānogalina cilvēks. Kādam cilvēkam jāatņem dzīvība. Kāds jāaizraida uz viņpasauli.
   Bet, lai kā viņš centās šo domu formulēt, vārdi neiz­teica lietas būtību. Pie skaidrības tomēr bija jātiek, un Toms nolēma aplūkot konkrētu piemēru. Viņš izvēlējās rudmataino spēkavīru — Marvu Namdari. Šodien Marvs, aizņēmies no viņa pats savu zāģi, būvē skolas ēku. Ja Toms Marvu nogalinās . .. nu, tad Marvs neko vairs nebūvēs. ^
   Toms nepacietīgi papurināja galvu. Nē, viņam tomēr neizdevās iejusties situācijā!
   Labi, Toms nodomāja. Apskatīsim jautājumu no cita viedokļa. Lūk, Marvs Namdaris — visstiprākais un, pēc daudzu domām, arī vislādzīgākais no visiem Namdaru puišiem —, piemiedzis acis un ar vasarraibumainajām rokām cieši satvēris ēveli, gludina dēli. Bet pats, pro­tams, jau tvīkst aiz slāpēm un jūt dūrējus kreisajā plecā, kuru ik vakarus bez jebkāda labuma noziež ar Jana Aptieķnieka pagatavoto ziedi.
   Tas tātad būtu dzīvais Marvs Namdaris. Bet tagad …
   Marvs Namdaris nokritis augšpēdus, viņa stiklainās acis ir pa pusei aizvērtas, rokas un kājas sastingušas, mute sašķiebusies, viņš neelpo, un sirds viņam nepukst. Nekad vairs viņš neturēs lielajās vasarraibumainajās rokās dēļa galu. Nekad nesūdzēsies par sāpēm plecā, kuras Jans Aptieķnieks neprotot izārstēt…
   Vienu mirkli Toms līdz sirds dziļumiem izjuta, kas slēpjas aiz vārda «slepkavība». Tad šī halucinācija pa­zuda, taču atmiņas par to palika, jo redzētā aina bija tik spilgta, ka Tomam spēji uznāca nelabums.
   Izdarījis zādzību, viņš vēl varētu dzīvot. Bet slepka­vība — pat ar vislabākajiem nodomiem, ciemata inte­resēs …
   Ko gan sacīs cilvēki, ieraudzījuši to, ko viņš nupat skatījis iztēlē? Kā lai viņš pēc tam dzīvo cilvēku vidū? Kā lai samierinās pats ar sevi?
   Un tomēr viņam jāizdara slepkavība! Katrs ciemata iedzīvotājs dod savu ieguldījumu kopīgajā pasākumā, un šo darbu liktenis acīmredzot ir lēmis viņam.
   Bet ko tad īsti lai noslepkavo?
   Lielais ļembasts sākās vēlāk, kad starpplanētu rācija ietarkšķējās dažādās balsīs.
   —   Vai šī ir kolonija? Kur atrodas galvaspilsēta?
   —   Tepat, — mērs atbildēja.
   —   Kur ir jūsu kosmodroms?
   —       Mums tur, ja nemaldos, tagad ierīkotas ganī­bas, — mērs paskaidroja. — Es pēc grāmatām varu pārbaudīt, kur tāds agrāk ir bijis. Bet neviens gaisa kuģis nav nolaidies šeit jau divsimt gadus …
   —       Tādā gadījumā bāzes kuģis paliks orbītā. Sapulci­niet savus pārstāvjus. Es* tūlīt nolaidīšos.
   Visi ciemata iedzīvotāji salasījās laukā, kuru inspek­tors bija izraudzījies. Toms aizbāza ieročus aiz jostas un, stāvēdams koka ēnā, no tālienes vēroja ceremoniju.
   Mazs gaisa kuģītis atdalījās no milzīgā bāzes kuģa un strauji piķēja lejup. Kuģītis krita kā akmens, un viss ciemats aizturēja elpu, gaidīdams, ka teju teju tas ietrieksies pļavā. Taču pēdējā mirklī kuģītis izšāva uguns strūklas, kas sadedzināja visu zāli zem tā, un lēni nolaidās zemē.
   Mērs, enerģiski rīkodamies ar elkoņiem, spraucās uz priekšu, un viņam pa pēdām sekoja Bills Mālderis. Kuģīša durvis atvērās. Tanīs parādījās četri vīri. Viņi turēja rokās spožus metāla priekšmetus, un Toms sa­prata, ka tie ir ieroči. Tūdaļ aiz viņiem no kuģa izkāpa cienīgs resnis ar sarkanu seju, ģērbies melnā uniformā, kuru rotāja četras spožas medaļas. Viņu pavadīja krun­kains cilvēciņš tādās pašās melnās drēbēs. Pēc tam no kuģa izkāpa vēl četri vīri līdzīgos formas tērpos.
   —   Esiet sveicināts uz Jaunās Dilaveras, — mērs sa­cīja.
   —   Pateicos jums, ģenerāl, — korpulentais, enerģiski kratīdams mēra roku, atbildēja. — Es esmu inspektors Dilumeins, bet tas ir misters Grents, mans politiskais padomnieks.
   Grents uzmeta augstprātīgu skatienu dilaveriešu pū­lim, tad, neslēpdams nicinājumu, izlikās, ka nav ievēro­jis mēra izstiepto roku, un stīvi paklanījās.
   —   Man gribētos aplūkot ciematu, — sacīja inspek­tors, pašķielējis uz Grentu. Grents piekrītoši pamāja. Formās tērptie sargi ieslēdza abas amatpersonas ciešā puslokā.
   Zagšus, kā visīstākais ļaundaris, Toms sekoja pro­cesijai. Kad inspektors bija sasniedzis ciematu, Toms paslēpās aiz kādas mājas un turpināja novērojumus.
   Mērs ar dibinātu lepnumu parādīja ciemiņiem cie­tumu, pastu, baznīcu un mazo sarkano skolas ēku. In­spektors likās mazliet apmulsis. Misters Grents pretīgi smaidīja un kasīja zodu.
   —   Tā jau es domāju, — viņš sacīja inspektoram. — Veltīga laika un degvielas šķiešana un gluži neva­jadzīga līnijkreisera amortizācija. Šeit nav absolūti nekā vērtīga.
   —   Par to es vēl neesmu pārliecināts, — inspektors atbildēja un atkal uzrunāja mēru: — Bet sakiet, — kā­dām vajadzībām jūs visu to uzbūvējāt, ģenerāl?
   —   Kādām vajadzībām? Lai Jaunā Dilavera pēc iespē­jas mazāk atšķirtos no Zemes, — mērs atbildēja. — Kā redzat, mēs darām visu, kas mūsu spēkos. .
   Misters Grents kaut ko pačukstēja inspektoram ausī.
   —   Sakiet, — inspektors uzrunāja mēru, — cik jūsu ciematā jaunu vīriešu?
   —   Kā, lūdzu? — mērs apjucis nomurmināja.
   —   Cik jums šeit ir vīriešu vecumā no piecpadsmit līdz sešdesmit gadiem? — misters Grents paskaidroja. — Saprotiet, ģenerāl, mūsu mātes Zemes impērija atro­das kara stāvoklī. Kolonisti no Dengas IV un dažām citām planētām sacēlušies un apstrīd metropoles prio­ritāti.
   —   Tas, bez šaubām, ir ļoti nepatīkami, — mērs līdz­jūtīgi piezīmēja.
   —   Mums vajadzīgi cilvēki kosmodesantiem, — sa­cīja inspektors. — Spēcīgi, veselīgi vīri. Mūsu resursi ir izsmelti…
   —   Mēs gribam, — delikāti iestarpināja misters Grents, — dot iespēju visām Zemei uzticīgajām kolo­nijām piedalīties izšķirošajā cīņā par impēriju. Un esam pārliecināti, ka jūs nenoraidīsit mūsu priekš­likumu.
   —   Protams, nenoraidīšu, — mērs iesaucās. — Pro­tams, protams! Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunieši ļoti priecāsies… Tiesa, viņi nav nekādi lielie speciālisti šādās lietās, toties atjautības puišiem netrūkst. Domāju, ka viņi ātri iemācīsies …
   —   Redzat nu, — inspektors pievērsās misteram Grentam. — Sešdesmit, septiņdesmit, varbūt pat vesels simts rekrūšu. To, vai zināt, nevar uzskatīt par laika šķiešanu.
   Taču misters Grents joprojām bija noskaņots skep­tiski.
   Inspektors kopā ar padomnieku devās uz mēra māju, lai mazliet iestiprinātos. Viņus pavadīja četri kareivji. Pārējie četri aizgāja paklaiņot pa ciematu. Un klaiņo­jot viņi itin mierīgi pievāca visu, kas gadījās pa ro­kai …
   Toms patvērās tuvējā mežā, lai vēlreiz rūpīgi pārdo­mātu savu uzdevumu.
   Vakara krēslā misis Aldare, bailīgi atskatīdamās, izgāja no mājas un drīz atstāja aiz muguras ciemata pēdējās ēkas. Eda Aldara sieva bija kārna, jau sirmot sākusi gaišmate. Par spīti podagriskajam celim, viņa kustējās ļoti veikli.
   —   Atnesu tev pusdienas, — misis Aldare, ieraudzī­jusi Tomu, sacīja un nolika zemē ar rūtainu lakatu ap­segtu groziņu.
   —   Pusdienas? … Paldies, — Toms atbildēja, izbrīnā iepletis acis, — tev tas nemaz nebija jādara.
   —   Kā tad nebija? Mūsu krodziņš taču ir tā sliktu slavu iemantojusī vieta, kurā tev jāuzturas! Tāpēc mums arī jāatbild un jārūpējas par tevi. Starp citu, mērs lika tev kaut ko pateikt.
   Toms bija piestūķējis pilnu muti un, nespēdams izru­nāt ne vārda, uzlūkoja misis Aldari.
   —  Mērs lika pateikt, lai tu pasteidzoties ar slepka­vību. Pagaidām viņš vazā aiz deguna inspektoru un šo riebīgo punduri Grentu. Bet agri vai vēlu viņam vaja­dzēs atskaitīties. Par to nevar būt šaubu.
   Toms palocīja galvu.
   —   Kad tu to izdarīsi, Tom? — Misis Aldare, koķeti pieliekusi galvu, palūkojās uz viņu.
   —   Tas tev nav jāzina, — Toms atbildēja.
   —   Kā tad nav jāzina? Es taču esmu nozieguma līdz­dalībniece! — Misis Aldare pienāca viņam cieši klāt.
   —  Jā, tev taisnība, — Toms piekrita. — Labs ir. Es izdarīšu to šovakar, tikko satumsīs. Pasaki Billam Māl­derim, ka atstāšu visus pirkstu nospiedumus, cik vien izdosies, un arī dažādus lietiskus pierādījumus.
   —   Labi, Tom, — misis Aldare teica. — Lai dievs tev palīdz!
   Gaidīdams tumsu, Toms no mežmalas sekoja visam, kas notiek ciematā. Viņš redzēja, ka gandrīz visi ka­reivji ir piedzērušies un staigā pa ciemu ar tādiem ģīm­jiem, it kā citu cilvēku pasaulē nebūtu. Viens no kareivjiem izšāva gaisā un nobiedēja mazos, pūkainos zālēdājus zvēriņus daudzu jūdžu apkārtnē.
   Inspektors un misters Grents joprojām kavējās mēra mājā.
   Beidzot satumsa. Toms ielavījās ciematā, paslēpās šaurā šķērsieliņā starp divām mājām un cieši satvēra nazi.
   Pa ielu kāds tuvojās. Toms pamēģināja atcerēties metodes, kuras pielieto slepkavas, bet galva šķita tukša kā izslaucīta. Toms zināja tikai vienu: slepkavība ir jā­pastrādā pēc iespējas ātrāk! Kā viņš to izdarīs, galu galā nebija svarīgi.
   Cilvēks nāca arvien tuvāk. Viņa augums jau bija labi saskatāms pret naksnīgajām debesīm.
   —       Ā, tas esi tu, Tom! — mērs iesaucās un, paskatī­jies uz nazi, piebilda: — Ko tu te dari?
   —   Jūs uzdevāt man kādu nogalināt, un es tagad …
   —        Es taču neteicu, lai tu nogalini mani. — Mērs sāka kāpties atpakaļ. — Mani nedrīkst!
   —   Kāpēc nedrīkst?
   —       Nu, pirmkārt, kādam ir jāuzņem inspektors. Viņš mani gaida, un viņam jāparāda …
   —       To var izdarīt arī Bills Mālderis. — Toms sa­grāba mēru aiz apkakles un piegrūda viņam nazi pie rīkles. —• Man personiski pret jums, protams, nav ne­kādu pretenziju …
   —       Pagaidi! — mērs iekliedzās. — Ja tev personiski pret mani nav pretenziju, tas nozīmē, ka nav arī slep­kavības motīva!
   Toms nolaida nazi, taču joprojām turēja mēru aiz apkakles.
   —       Motīvu galu galā varētu izdomāt. Es, piemēram, ļoti dusmojos uz jums, kad jūs iecēlāt mani par no­ziedznieku.
   —   Bet tas taču bija mērs, kas iecēla tevi, vai ne?
   —   Nu, protams, kas gan cits …
   No tumšās šķērsielaš mērs izvilka Tomu zvaigžņu gaismas pielietā klajumā.
   —   Skaties!
   Toms iepleta muti. Mēram kājās bija garas, rūpīgi izgludinātas bikses ar ideāli taisnu vīli, mugurā — mundieris, kuru rotāja spožas medaļas, uz pleciem — divas zvaigžņu rindas ar desmit zvaigznēm katrā, un galvā — ar zelta tresi nošūta cepure, kas atgādināja lidojošu komētu.
   —   Redzi, Tom? Es vairs neesmu mērs. Es tagad esmu ģenerālis!
   —   Kāda starpība? Ģenerālis un mērs taču ir viena un tā pati persona.
   —   Tikai ne no formālā viedokļa! Tu diemžēl esi pa­laidis garām ceremoniju, kas notika šodien pēc pusdie­nas. Inspektors paziņoja, ka sakarā ar manu oficiālo iecelšanu ģenerāļa pakāpē man tagad jāvalkā ģenerāļa mundieris. Ceremonija norisinājās nepiespiestā un draudzīgā atmosfērā. Mūsu ciemiņi smaidīja un sa­mirkšķinājās …
   Toms pavicināja nazi tā, it kā grasītos izķidāt zivi.
   —   Apsveicu, — viņš ar neviltotu sirsnību teica. — Taču jūs bijāt mērs, kad iecēlāt mani par noziedz­nieku, tāpēc motīvs paliek spēkā.
   —   Bet tagad tu nenogalini mēru! Tu nogalini ģene­rāli! Un tā vairs nav slepkavība.
   —   Nav slepkavība? — Toms jautāja. — Kas tad tas ir?
   —   Redzi, ģenerāļa nogalinašanu parasti kvalificē ka dumpi!
   —   O! — Toms nolaida nazi, tad palaida vaļā ap­kakli. — Lūdzu piedošanu!
   —   Nekas, nekas, viss kārtībā, — sacīja mērs. — Tā ir pilnīgi piedodama kļūda. Jo, redzi, es par to esmu lasī­jis grāmatās, bet tu neesi. Tev līdz šim nebija vajadzī­bas to darīt. — Viņš dziļi, ar manāmu atvieglojumu, uzelpoja. — Nu gan laikam būs jāiet. Inspektors lūdza sagatavot jauniesaucamo sarakstu.
   Toms nokliedza viņam pakaļ:
   —   Vai jūs esat pārliecināts, ka ir nepieciešams kādu noslepkavot?
   —   Pilnīgi pārliecināts! — mērs, pielikdams soli, at­bildēja. — Tikai, protams, ne mani!
   Toms aizbāza nazi aiz jostas.
   Tikai ne mani! Kurš gan tā neteiks? Un tomēr viņam kāds jānogalina. Jā, bet kas? Nogalināt pats sevi viņš nevar. Tā būtu pašnāvība, un par slepkavību to, da­biski, neviens neatzītu.
   Tomam pār muguru pārskrēja šermuļi. Viņš centās aizmirst, ka uz brīdi bija visai reāli iztēlojies slepka­vības ainu. Neko darīt, ar doto uzdevumu viņam jātiek galā!
   Ieliņā kļuva dzirdami soļi.
   Cilvēks nāca arvien tuvāk. Toms pietupās, sasprin­dzināja muskuļus un sagatavojās lēcienam.
   Parādījās misis Meldere. Viņa atgriezās mājās no tirgus un nesa somu ar dārzeņiem.
   Toms sacīja sev, ka nav svarīgi, vai tā ir misis Mel­dere vai kāds cits. Viņš tomēr nespēja atkratīties no atmiņām par šīs vecās, laipnās sievietes nebeidzama­jām sarunām ar viņa nelaiķi māmiņu. Šā vai tā — iz­rādījās, ka viņam nav ne mazākā iemesla nogalināt misis Melderi.
   Vecenīte pagāja garām, pat nepamanījusi Tomu.
   Viņš nogaidīja vēl pusstundu. Tumšajā šķērsieliņā atkal parādījās kāds siluets. Toms pazina Maksi Audēju.
   Maksis Tomam allaž bija paticis. Protams, tas vēl nenozīmēja, ka nevares atrast motīvu, lai šo cilvēku nogalinātu. Taču, par spīti visām pūlēm, motīvs kā ne­radās, tā neradās. Toties Toms atcerējās, ka Maksim ir sieva un pieci bērni, kas viņu ļoti mīl un sāpīgi pār­dzīvos viņa nāvi. Toms nevēlējās, lai Bills Mālderis viņam pārmestu nemotivētu slepkavību, un tāpēc atkā­pās dziļāk ēnā, ļaudams Maksim netraucēti paiet ga­rām. Drīz ieliņā parādījās trīs brāļi Namdari. Šie vīri uzvandīja Toma dvēselē pārāk mokošas atmiņas. Arī
   Namdariem viņš ļāva paiet garām. Beidzot šķērsielā iegriezās Rodžers Pārcēlājs.
   Tomam nebija iemesla-, nogalināt Rodžeru, kaut arī viņi nekad īpaši nebija draudzējušies. Tiesa, Rodžeram nebija bērnu un par viņa sievu būtu grūti teikt, ka tā pārāk pieķērusies vīram. Varbūt ar šiem faktiem pietiks, lai Bills Mālderis saskatītu tajos slepkavības mo­tīvu?
   Toms saprata, ka nepietiks … Un ka ar visiem pārē­jiem ciema iedzīvotājiem būs tāpat. Viņš taču izaudzis šo cilvēku vidū, allaž dalījies viņu priekos un bēdās — kādi gan te varētu būt slepkavības motīvi?!
   Bet nogalināt ir nepieciešams. To prasa viņam iz­sniegtā pilnvara. Nedrīkst taču pievilt sava ciema iedzī­votāju uzticību! Un tai pašā laikā Toms juta, ka nespēs to izdarīt.
   «Pagaidi!» viņš spējā uzbudinājumā nodomāja. «Var noslepkavot inspektoru!»
   Motīvi? Tas būtu vēl briesmīgāks noziegums nekā no­sist mēru… Protams, mērs tagad ir arī ģenerālis, bet ģenerāļa nogalināšanu labākajā gadījumā kvalificēs kā dumpi. Un, pat ja mērs joprojām būtu tikai mērs, in­spektors ir daudz solīdāks upuris. Toms viņu noslep­kavos, lai izceltos, lai izpelnītos nevīstošu slavu! Šī slepkavība pierādīs, cik ļoti uzticīga kolonija ir metro­poles tradīcijām. Un visa Zeme tad brīnīsies: «Uz Jau­nās Dilaveras noziedzība ieguvusi tik plašu vērienu, ka tur kļuvis bīstami rādīties. Kāds nezināms noziedznieks vienkārši ņēmis un nositis mūsu inspektoru, tiklīdz tas parādījies šai kolonijā! Visā kosmosā diezin vai izdo­sies atrast otru tik briesmīgu slepkavu!»
   Tā neapšaubāmi būs visefektīvākā slepkavība, kādu vien var izdarīt, domāja Toms. Slepkavība, uz kādu spē­jīgs tikai īsts sava aroda meistars.
   Šīs domas spārnots, Toms steigšus devās uz mēra māju. Pa atvērto logu viņš sadzirdēja sarunas fragmen­tus.
   —   … ļoti pasīva tautiņa, — sacīja misters Grents.
   —  Es pat teiktu, bikla.
   —   Ne sevišķi vērtīga īpašība, — inspektors piezī­mēja. — It īpaši karavīriem.
   —   Ko gan citu jūs gaidījāt no šiem atpalikušajiem zemniekiem? Labi vēl, ka mums izdevies savervēt ne­daudz rekrūšu. — Misters Grents skaļi nožāvājās.
   —   Sardze, mierā! Mēs dodamies atpakaļ uz kuģi…
   Sardze! Toms to bija pavisam aizmirsis. Viņš bažīgi
   palūkojās uz savu nazi. Ja kāds metīsies virsū inspek­toram, sargi neapšaubāmi sagrābs uzbrucēju/ iekams slepkavība būs pastrādāta. Šie vīri laikam ir speciāli apmācīti.
   Protams, ja Tomam būtu tādi ieroči kā viņiem . ..
   Mājā atskanēja soļu troksnis. Toms steigšus devās tālāk.
   Tirgus tuvumā viņš ieraudzīja pietempušos kareivi, kas sēdēja uz mājas lieveņa un kaut ko klusi dungoja. Pie viņa kājām mētājās divas tukšas pudeles; šautenes siksna bija nevērīgi pārmestā pār plecu. Toms piezagās tuvāk, izvilka rundziņu, savicināja to un, ..
   Viņa ēna acīmredzot bija saistījusi kareivja uzma­nību. Kareivis pieliecās,-izvairīdamies no rungas sitiena, un ar šautenes laidi iezvēla Tomam pa ribām. Tad viņš pielika šauteni pie pleca. Toms samiedza acis un iz­svieda abas kājas uz priekšu. Spēriens notrieca kareivi zemē, un, iekams viņš paspēja piecelties, Toms gāza viņam ar rungu.
   Pataustījis kareivim pulsu (nebija jēgas nogalināt kuru katru) un konstatējis, ka tas ir pilnīgi apmieri­nošs, Toms paņēma šauteni, izpētīja, kas un kādā vir­zienā spiežams vai kustināms, un devās meklēt inspek­toru.
   Viņš to ieraudzīja ceļā uz nolaišanās laukumu. In­spektors kopā ar Grentu gāja pa priekšu, bet sargka­reivji steberēja viņiem nopakaļ.
   Ātri un klusi lavīdamies caur krūmu biezokni, Toms aizvien vairāk tuvojās procesijai, līdz beidzot panāca Grentu un inspektoru. Tad viņš notēmēja, bet rādītāj­pirksts nezkādēļ sastinga uz šautenes gaiļa …
   Puisim, jādomā, negribējās nogalināt arī Grentu. Bija taču paredzēts noslepkavot tikai vienu cilvēku!
   Toms aizskrēja gabaliņu uz priekšu, tad izlēca no krū­miem, aizšķērsodams procesijai ceļu. Šautenes stobru viņš pavērsa tieši pret inspektoru.
   —   Kas tas tāds? — inspektors jautāja.
   —        Nekustieties! — Toms pavēlēja. — Visi pārējie no- metiet ieročus un lasieties prom!
   Kareivji paklausīja kā mēnessērdzīgi. Viens pēc otra viņi nometa ieročus un atkāpās līdz ceļmalas krūmiem. Grents palika uz vietas.
   —   Ko tu, puis, esi nodomājis? — viņš jautāja.
   —        Es esmu pilsētas noziedznieks, — Toms lepni at­bildēja, — un tūlīt nogalināšu inspektoru. Lūdzu, pa- ejiet malā!
   Grents neizpratnē blenza uz'viņu.
   —        Noziedznieks? Tad, lūk, par ko bubināja jūsu mērs!
   —        Es zinu, ka jau vairāk nekā divsimt gadu pie mums nav bijis nevienas slepkavības, — Toms paskaid­roja. — Bet tūlīt es šo kļūdu izlabošu. Nost no ceļa!
   Grents palēcās sānis. Inspektors palika viens. Viņš stāvēja, viegli šūpodamies.
   Toms notēmēja, cenzdamies domāt tikai par to, kādu atbalsi šī slepkavība izraisīs un kāda tai būs sabied­riska nozīme. Taču savā iztēlē viņš redzēja inspektoru guļam zemē ar plaši ieplestām acīm, sašķiebtu muti, sastingušiem vaibstiem un stājušos sirdi.
   Atkal un atkal Toms pavēlēja pirkstam nospiest šau­tenes gaili. Bet, lai cik reižu smadzenes atkārtoja, ka noziegums ir svarīgs un nepieciešams, roka to zināja labāk.
   —   Es nevaru! — Toms iekliedzās, nometa ieroci un ielēca krūmos.
   Inspektors gribēja norīkot cilvēkus Toma meklē­šanai un tepat uz vietas pakārt viņu. Taču misters Grents viņam nepiekrita. Jaunā Dilavera ir mežu planēta. Desmittūkstoš vīru šais pirmatnējos mežos neatradīs bēgli, ja vien viņš pats negribēs doties tiem rokā.
   Trokšņa izbiedēts, atskrēja mērs un daži ciema iedzī­votāji. Kareivji ieslēdza inspektoru un misteru Grentu ciešā lokā. Viņi stāvēja ar ieročiem šaušanas gatavībā. Viņu sejas bija drūmas un skarbas.
   Mērs nolēma neko neslēpt. Viņš pastāstīja par cie­mata atpalicību noziegumu jomā. Par Tomam Zvejnie­kam doto uzdevumu un par to, kā viņš apkaunojis cie­matu, nespēdams izpildīt savu pienākumu.
   —   Kāpēc jūs to uzdevāt tieši viņam? — misters Grents vaicāja.
   —   Redziet, — sacīja mērs, — es spriedu tā: ja jau kāds no mums varētu nogalināt, tad vienīgi Toms. Viņš, saprotiet, ir zvejnieks, un zveja, kā zināms, ir diezgan asiņaina nodarbošanās.
   —   Tātad visi pārējie jūsu ciema iedzīvotāji arī ne­spēj nogalināt?
   —   Nevienam no mums nekad nebūtu izdevies, aiziet tik tālu … — mērs skumīgi atzinās.
   Inspektors un misters Grents saskatījās, pēc tam palūkojās uz kareivjiem. Viņi godbijīgā izbrīnā rau­dzījās uz ciema iedzīvotājiem un sāka klusi sačuk­stēties.
   —   Mierā! — inspektors ierēcās, tad klusinātā balsī teica Grentarn: — Kamēr nav par vēlu, jālasās prom no šejienes. Vīri, kas neprot nogalināt, mūsu armijas rindās!…
   —   Kareivju morāle… — misters Grents trīcēdams nomurmināja. — Visbīstamākā infekcija … Viens vie­nīgs cilvēks, kas nespēj nospiest šautenes gaili, izšķi­rošā brīdī var izraisīt kuģa un pat veselas eskadras bojāeju … Nē, tā riskēt mēs nedrīkstam!
   Viņi pavēlēja apsardzei atgriezties uz kuģa. Kareivji soļoja laiskāk nekā parasti un ik pa brīdim grozīja gal­vas, lai atskatītos uz ciematu. Viņi joprojām sačukstē­jās, kaut gan inspektors nemitīgi lamājās un apbēra viņus ar pavēlēm.
   Izgrūdis kaucošas liesmu strūklas, kuģītis uzšāvās debesīs. Dažas minūtes vēlāk lielais bāzes kuģis to ap­rija un tad pazuda arī pats.
   Milzīga, nespodri sarkana saule jau bija skārusi ap­vāršņa malu.
   —   Vari nākt laukā, Tom! — uzsauca mērs.
   Toms izlīda no krūmiem, kur bija slēpies.
   —   Esmu izgāzies, — viņš žēli sacīja.
   —   Neskumsti, — Bills Mālderis viņu mierināja. — Šis uzdevums taču bija neizpildāms!
   —   Liekas, tev taisnība, — sacīja mērs, soļodams uz ciematu. — Es tikai nodomāju: ko var zināt, un ja nu viņam izdodas … Bet tu nebēdā! Neviens no mūsu ļau­dīm nebūtu paveicis ne pusi no tā, ko paveici tu.
   —       Bet ko mēs iesāksim ar šīm celtnēm? — jautāja Bills Mālderis, norādīdams uz cietumu, pastu, baznīcu un mazo, sarkano skolas ēku.
   Kādu brīdi mērs sasprindzināti domāja.
   —       Zinu, — viņš beidzot teica. — Iegūtos būvmate­riālus izmantosim, lai ierīkotu bērnu rotaļlaukumu. Šū­poles, slidkalniņu, smilšu kastes un tamlīdzīgas lietiņas.
   —  Vēl vienu rotaļlaukumu? — Toms jautāja.
   —   Kāpēc gan ne?
   Iebilst te neko nevarēja: tiešām, kāpēc gan ne?
   —       Tagad šis papīrs man droši vien nebūs vaja­dzīgs, — Toms sacīja, atdodams mēram pilnvaru.
   —       Jā, droši vien nebūs, — teica mērs, un visi līdz­jūtīgi nolūkojās, kā viņš saplēš pilnvaru sīkās dris- kās. — Nu ko, — mērs piebilda, — mēs darījām, ko varējām. Ja neizdevās, nav mūsu vaina.
   —       Un man bija tāda izdevība! — Toms mulsi no­murmināja. — Bet es jūs visus iegāzu.
   Bills Mālderis draudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.
   —       Tu neesi vainīgs, Tom. Neviens nav vainīgs. Jo, redzi, tā laikam iznāk vienmēr, kad cilvēki divsimt ga­dus ir atrauti ņo civilizācijas. Apdomājiet, cik daudz laika vajadzēja Zemei, Jai civilizētos. Tūkstošiem gadu! Bet mēs visu gribējām panākt divās nedēļās.
   —       Neko darīt, acīmredzot mums no jauna vajadzēs atgriezties necivilizētā stāvoklī, — mērs neveikli pamē­ģināja jokot.
   Toms nožāvājās, izstaipījās un devās uz mājām, lai pienācīgi izgulētos un tādējādi atgūtu noka­vēto. Pie mājas sliekšņa viņš vēlreiz palūkojās uz debesīm.
   Tur blīvējās tumši, smagi mākoņi, un katru mākoni ietvēra tāds kā melnīgsnējs nimbs. Tuvojās rudens lie­tavas. Drīz varēs atsākt zveju.
   Ak, kāpēc viņam neienāca prātā iztēloties inspektoru kā zivi?! Taču viņš juta, ka ir pārāk noguris, lai tagad izspriestu, vai tas būtu pietiekams motīvs slepkavībai. Šā vai tā, tagad bija par vēlu! Zeme ir atteikusies no viņiem, tās pārstāvji aizlidojuši, un uz cik daudziem gadsimtiem civilizācija atvirzījusies no Jaunās Dilave- ras, nevienam nebija zināms.
   Tajā naktī Toms ilgi nevarēja aizmigt.

    Biļete uz Tranaju…………………………………… 5
   Zaķis…………………………………………………….. 62
   Bruņinieks pelēkā flanelī………………………………. 76
   Četri temperamenti……………………………………… 94
   Absolūtais ierocis……………………………… .158
   Mani nabaga slepenie .'……………………………….. 171
   Cilvēka minimums…………………………………….. 189
   Atbrīvošanas dienests……………………………… 236
   Sis tas par velti……………………………………….. 244
   Akadēmija……………………………………………… 262
   Atkritumu vācējs no Lorejas………………………….. 296
   Svētceļojums uz Zemi…………………………………. 315
   Rituāls ………………………………………………….. 333
   Pilnvara slepkavot…………………………………….. 346
   Izdota ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
   Roberts Seklijs
   SIS TAS PAR VELTI
   Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore L. Brahmane. Nodota salikšanai 1972. g. 24. martā. Parakstīta iespiešanai 1972. g. 26. aprīlī. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70X100'/32. 12,13 fiz. iespiedi.; 15,65 uzsk. iespiedi.; 17,61 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 1 rbl. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses_ komitejas 2. tipogrāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 917. še' 270