DIVI VERONIEŠI
   Komēdija piecos cēlienos
   THE TWO GENTLEMEN OF VERONA
   PERSONAS
   Milānas hercogs, Silvijas tēvs
   Valentīns 1 ,. . .
    divi veronieši
   Protejs
   Antonio, Proteja tēvs
   Tūrio, smieklīgs Valentīna sāncensis
   Eglamūrs, Silvijas draugs
   Viesnīcnieks, pie kura mīt Džūlija
   Trimdinieki līdz ar Valentīnu
   Spīds, jokains Valentīna sulainis
   Launss, tāds pats sulainis Protejam
   Pantino, Antonio sulainis
   Džūlija, Proteja iemīļotā
   Silvija, Valentīna iemīļotā
   Lučeta, Džūlijas istabasmeita
   Kalpotāji, spēlmaņi.
   Ainas: Veronā, Milānā, pie Mantujas robežām.

   Laukums Veronā.
   Uznāk Valentīns un Protejs.
   Valentīns.
   Beidz, mīļais Prolej, mani atrunāt!
   Kas mājās mīt, tam izsīkst asprātība.
   Ja aizrautība tevi nesaistītu
   Vairs tavas daiļās acu spožumā,
   Es tevi lūgtu sekot man, jo labāk
   Ir skatīt svešu zemju brīnumus
   Kā mājās jaunās dienas kūtros sapņos
   Un bezdarbīgā vaļā pavadīt.
   Bet, ja tu mīli, tad lai sekmes tev;
   Tāpat, ja mīlētu, to teiktu sev.
   Protejs.
   Tu aizej? Labais Valentīn, tad sveiks!
   Tik savu Proteju tu atceries,
   Kad skaistas lietas ceļojumā redzi.
   Es vēlētos ar tevi prieku dalīt,
   Ja labi klātos tev; bet lielas briesmas
   Ja draudētu tev kādreiz, savas rūpes
   Tu pakļauj manām karstām lūgšanām,
   Jo, Valentīn, tavs pātarnieks es būšu!
   Valentīns.
   Un lūdz no mīlas grāmatas par mani.
   Protejs.
   Jā gan, no grāmatas, ko es tā mīlu.
   Valentīns.
   Tas dziļas mīlas sekls stāsts, kā peldus
   Pār Helespontu devās Leanders.
   Protejs.
   Džiļš stāsts tas ir, bet dziļāka vēl mīla,
   Viņš mīlā bija iegrimis līdz ausīm.
   Valentīns.
   Tu mīlā iegrimis nu pāri zābakiem,
   Bet Helespontu ne'si pārpeldējis.
   Protejs.
   Šiem vārdiem, draugs, ir kurlas manas ausis.
   Valentīns.
   Tām, šķiet, vairs nepatīk, kad piemin …
   Protejs.
   Ko tad?
   Valentīns.
   Ko? Mīlu. Jo ir smiekli nopūtām
   Un nevērība tavām ilgām alga.
   Par daudz negulētu nakšu mokām
   Tev jāpērk ir viens prieka acumirklis.
   Ja iegūsi — varbūt tik nelaimi;
   Ja zaudēsi — tad būs vēl lielāks posts.
   Ar saprātu tu dari ģeķības,
   Līdz ģeķības sāk uzveikt saprātu.
   Protejs.
   Ja klausās tevi, šķiet, ka esmu ģeķis.
   Valentīns.
   Ja klausās tevī, šķiet, ka tiešām tā.
   Protejs.
   Tu zaimo mīlu, neesmu es mīla.
   Valentīns.
   Tā ir tavs skolmeistars, kas tevi skolo.
   Bet tas, ko kāda auša važām saista,
   Man šķiet, nav gudriem vīriem pieskaitāms.
   Protejs.
   Bet dzejnieki tak teic, kā pumpurā
   Mīt grauzējs kāpurs, arī mīla tā
   Mīt dažreiz jaunā, trauslā dvēselē.
   Valentīns.
   Teic arī dzejnieki, ka agrais pumpurs
   Jau tārpa saēsts, pirms tas zeļ un plaukst,
   Tā arī jauno, maigo dvēseli
   Vērš mīla aušībā, un pumpurs nīkst
   Un vīst, pirms vēl tas ziedā atraisās,
   Līdz gals ir visām skaistām cerībām.
   Bet kādēļ aizkavēt ar padomiem?
   Vēlreiz ardiev'! Tēvs mani gaida ostā,
   Lai aizvadītu tālā ceļojumā.
   Protejs.
   Es tevi pavadīšu, Valentīn.
   Valentīns.
   Nē, Protej, draugs. Mums tūdaļ jāšķiras.
   Ar savām vēstulēm man Milānā
   Par veiksmi mīlā dari zināmu
   Un citiem notikumiem jaunākiem,
   Un es, tavs draugs, tev arī atrakstīšu.
   Protejs.
   Lai Milānā arvien tev klājas labi!
   Valentīns.
   Tāpat kā tev še mājās. Draugs, ardiev'!
   Aiziet.
   Protejs.
   Viņš medī slavu, bet es labāk mīlu.
   Viņš pamet draugus, slavai kalpojot,
   Es sevi, draugus atdodu par mīlu —
   Tā Džūlija ir pārvērtusi mani!
   Vairs netīk zinātne, tiek kavēts laiks,
   Pat labu padomu es nicinu.
   Slims ir mans gars, es bēdas ciešu nu.
   Ienāk Spīds.
   Spīds.
   Ā, sveiki, Protej' kungs! Bet kur mans kungs?
   Protejs.
   Pašlaik viņš kuģī brauc uz Milānu.
   Spīds.
   Kam aizveda tik drīz to kuģis Jauns?
   Nu esmu es kā nomaldījies auns.
   Protejs.
   Patiesi, auns stāv lielā neziņā,
   Kad gans ir projām aizgājis no tā.
   Spīds. Tātad iznāk, ka mans kungs ir gans un es esmu
   auns.
   Protejs. Tā ir.
   Spīds. Tad jau mani ragi ir viņa ragi, vai es guļu vai
   esmu nomodā.
   Protejs. Vientiesīga atbilde, kā jau tas piederas aunam.
   Spīds. Tātad esmu apzīmogots kā auns.
   Protejs. Noteikti. Un tavs kungs kā gans.
   Spīds. Nē, to es varu ar pierādījumu atspēkot.
   Protejs. Vajadzētu pielietot visdīvainākos līdzekļus, lai
   es nevarētu pierādīt pretējo.
   Spīds. Gans meklē aunu un nevis auns ganu; bet es
   meklēju savu kungu un nevis mans kungs mani —
   tādēļ es neesmu auns.
   Protejs. Auns seko barības dēļ ganam, nevis gans ēdiena dēļ aunam, tu seko algas dēļ savam kungam, nevis tavs kungs algas dēļ tev — tādēļ tu esi auns.
   Spīds. Vēl tikai vienu tādu pierādījumu, un man būs jāblēj — «bē»!
   Protejs. Bet dzirdi, vai tu nodevi manu vēstuli Džūlijai?
   Spīds. Jā, kungs. Es, noklīdis auns, nodevu jūsu vēstuli viņai, paklīdušai avij, un viņa, paklīdusī avs, nekā nedeva man, noklīdušam aunam, par vēstules aiznešanu.
   Protejs. Cik daudz avju! Kur lai es ņemu to lielāko laidaru?
   Spīds. Jūs sakāt, «ko lai daru»? Ja runa ir par auniem, tad apcērpiet tos.
   Protejs. Es runāju par laidaru, nevis par cirpšanu.
   Spīds. Ja runa ir par cirpšanu, tad labāk apcērpiet sevi, lai man kaut kas tiek par vēstules aiznešanu.
   Proteļs. Tu pārproti, es runāju par laidaru, kur butu tava vieta.
   Spīds.
   Vai laidarā es šajā lai eju prātu tīšu?
   Tad vēstules nemūžam, mans kungs, jums nenesīšu.
   Protejs. Nu, un ko viņa teica? Vai tu ievēroji, vai mani
   vārdi der lieti vai ne?
   Spīds
   galva purinādams.
   Nē.
   Protejs. Nē vai lieti? Vārdu sakot, nelieti!
   Spīds. Jūs pārprotat, kungs, — es teicu, ka es neievē-
   roju, vai jūsu vārdi der lieli vai ne.
   Protejs. Un kopā iznāk — nelieti.
   Spīds. Jūs pieliekat visas pūles, lai saliktu šos vārdus
   kopā, — tad pielieciet arī visas pūles, lai saliktu
   kopā dažus dukātus.
   Protejs. Nu kā tad, tev pienākas par to, ka tu uzņēmies
   aiznest vēstuli.
   Spīds. Jauki, nu es redzu, cik man jābūt pacietīgam, lai
   es jūs varētu panest.
   Protejs. Kas tad tev jāpanes?
   Spīds. Patiesi, kungs, es aiznesu vēstuli ļoti kārtīgi, un
   par šīm pūlēm man jāpanes tik smags vārds, kāds
   ir nelietis.
   Protejs. Tev, nudien, ir veikla mēle.
   Spīds. Un tomēr tā nespēj atdarīt jūsu gauso naudas
   maku.
   Protejs. Runā, runā! Saki man — ko viņa teica? Atver
   savu sirdi!
   Spīds. Atveriet savu maku, lai reizē tiktu nokārtots
   sirds un maka jautājums.
   Protejs. Labi, te būs par tavām pūlēm. Ko viņa teica?
   Spīds. Patiesi, kungs, es domāju, ka jums bus grūti viņu
   dabūt savās rokās.
   Protejs. Kādēļ? Vai tu tik vien varēji no viņas izdabūt?
   Spīds. Kungs, es nekā no tās nevarēju ne dabūt, ne iz-
   dabūt, pat nevienu dukātu par jūsu vēstules aizne-
   šanu. Un, tā kā viņa bija tik cietsirdīga pret mani —
   jūsu dvēseles ziņnesi, — tad es baidos, ka viņa būs
   tikpat cietsirdīga arī pret jums, kad jūs paši izteik-
   siet savas jūta. Nedāviniet tai cita nekā kā tikai ak-
   meņus, jo viņa ir cieta kā tērauds.
   Protejs. Kā? Viņa neteica nekā?
   Spīds. Nē. Pat ne — «te būs par tavām pūlēm». Jūs man
   nekad nebūsiet vienaldzīgs, es jums pateicos, jo ar
   jūsu tēriņu esmu kļuvis bagātāks par dažu vērdiņu.
   Pateicībā par to es turpmāk nenesīšu vairs jūsu vēs-
   tules, lai jums nebūtu jāizdod vēl daži dukāti. Un tā,
   kungs, es aiznesīšu sveicienus no jums savam kun-
   gam.
   Protejs.
   Ej savu kuģi vētrā pasargāt:
   Tas nenogrims, kad tu uz klāja būsi,
   Jo sausai nāvei nolemts tu uz zemes.
   Spīds aiziet.
   Pie Džūlijas man labāks ziņnesis
   Ir jānosūta — baidos es, ka tai
   Riebj pieņemt vēstuli no tavām rokām.
   Aiziet.
   OTRA AINA
   Turpat. Džūlijas dārzs.
   Uznāk Džūlija un Lučeta.
   Džūlija.
   Lučeta, runā tak, jo esam vienas,
   Teic — vai lai atveru es sirdi mīlai?
   lučeta.
   Jā, jaunkundz, saprātam to neaizveriet.
   Džūlija.
   No dižciltīgiem kungiem, kuri šurpu nāk
   Un kurus katru dienu es te redzu,
   Teic — kas visvairāk pelnījis ir mīlu?
   Lučeta.
   Es lūdzu, miniet vārdus, tad es teikšu
   Pēc sava ieskata, ko domāju.
   Džūlija.
   Ko domā tu par skaisto Eglamūru?
   Lučeta.
   Viņš bruņinieks ir smalks un gaišu prātu,
   Bet es tam savu sirdi nedāvātu.
   Džūlija.
   Kā tev tīk bagātais Merkacio?
   Lučeta.
   Kaut bagāts viņš, es nemīlētu to.
   Džūlija.
   Vai cēlais Protejs patiktos tev ļoti?
   Lučeta.
   Ak mīla, tu arvien mūs aizraut proti!
   Džūlija.
   Kādēļ tu saki to par Proteju?
   Lučeta.
   Ak, piedodiet, man kauns, es klusēšu,
   Jo kā gan lai es, zemā, tuvāk tieku
   Šim kungam, kas tik patīkams pārlieku!
   Džūlija.
   Vai Protejs nav tāds pats kā citi viesi?
   Lučeta.
   Starp labiem viņš ir labākais, patiesi.
   Džūlija.
   Kāpēc?
   Lučeta.
   Nu, kā jau daždien sievietei:
   Viņš šķiet man tāds, tādēļ ka tā man šķiet
   Džūlija.
   Tu tātad domā, lai es viņu mīlu?
   Lučeta.
   Jā gan, ja tikai gribat vispār mīlēt.
   Džūlija.
   Viņš viens neko man neteica par mīlu.
   Lučeta.
   Un tomēr viņš jūs vairāk mīl kā visi.
   Džūlija.
   Kas tā par kaislību, ja nerunā!
   Lučeta.
   Cik baiga uguns, slēpta ja ir tā!
   Džūlija.
   Tak nemīl tāds, kas mīlu noklusē.
   Lučeta.
   Bet, kas arvien to piemin, divkārt ne!
   Džūlija.
   Ak, ko gan domā viņš?
   Lučeta.
   To teic ši vēstule.
   Dod Džūliļai vēstuli.
   Džūlija.
   Man? Džūlijai? No kā?
   Lučeta.
   Jel palasiet!
   Džūlija.
   Kas to tev iedeva?
   Lučeta.
   Man? Valentīna pāžs, to Protejs sūtījis.
   Kad steidzās viņš pie jums, tam, jaunkundz, pretī nācu
   Un nerimos, kamēr šo rakstu nepievācu.
   Džūlija.
   Pie manas kautrības! Tu viltīgā!
   Kā drīksti pieņemt tukšu vārdu rakstu?
   Vai kāda nodevība tā pret mani?
   Patiešām, amats tavs ir cienījams,
   Un strādniece tu esi īstā vietā.
   Ņem vēstuli un atdod viņam to,
   Un ātrāk manās acīs nerādies!
   Lučeta.
   Vai mīlas pakalpojums naidu rada?
   Džūlija.
   Vai iesi tu?
   Ak vai, kādēļ šī kņada!
   Aiziet.
   Džūlija.
   Kādēļ es nelasīju vēstuli?
   Bet kauns tak būtu viņu aicināt
   Un lūgt, ko nosaucu par noziegumu.
   Tā, viltniece, zin, kas ir jaunava
   Un nespiež mani paņemt vēstuli.
   «Nē,» saka jaunava, kā prasa tikums,
   Un vēlas, kaut to saprastu kā «jā»!
   Fū, fū, cik aplama šī muļķa mīla!
   Kā negants bērns vispirms tā skrāpē aukli,
   Bet tad drīz pazemīgi skūpsta rīksti.
   Cik nikni aizraidīju Lučetu,
   Kaut tā es gribēju, lai viņa paliek!
   Cik pikti sakrokoju savu pieri,
   Kaut dziļi savā sirdī līksmoju!
   Par sodu sev lai atsaucu Lučetu,
   Lai manu muļķību tā piedotu.
   Nāc šurp, Lučeta!
   Lučeta atgriežas.
   Lučeta.
   Jūsu augstība?
   Džūlija.
   Vai vēl nav ēdamlaiks?
   Lučeta.
   Ak, kaut jau būtu!
   Pie ēdiena jūs dusmas remdinātu,
   Nevis pie kalpones.
   Džūlija.
   Ko pacel tu
   Tik rūpīgi?
   lučeta.
   Neko.
   Džūlija.
   Kam pieliecies?
   Lučeta.
   Es lapu pacēlu, ko nometu.
   Džūlija.
   Un vai tā lapa nav nekas?
   Lučeta.
   Man — jā.
   Džūlija.
   To atstāj tādam, kam tā ir kaut kas.
   Lučeta.
   Tā nemelos tik tam, kam domāta,
   Ja tikai neiztulko greizi to.
   Džūlija.
   Kāds draugs tev to ir pantos atrakstījis?
   Lučeta.
   Lai dziedu to pēc kādas meldijas.
   Jel sēdieties, jums zināma šī māksla.
   Džūlija.
   Bet ne lai niekos to es izšķērdēta.
   To dziedi man pēc dziesmas «Mīlas gaisma».
   Lučeta.
   Tā pārāk skumīga tik viegliem vārdiem.
   Džūlija.
   Tā skumīga? Bet kāds ir piedziedājums?
   Lučeta.
   Jauks, labskanīgs, ja dziedat viena jūs.
   Džūlija.
   Kādēļ ne tu?
   Lučeta.
   Tas ir par augstu man.
   Džūlija.
   Nu, rādi dziesmu! Blēde, kas tad tas?
   Lučeta.
   Kam maināt balsi, nenodziedot dziesmu?
   Šī noskaņa man netīk jūsu balsī.
   Džūlija.
   Kādēļ gan ne?
   Lučeta.
   Par skarbu, jaunkundz, tā.
   Džūlija.
   Tu esi pļāpa.
   Lučeta.
   Bet nu neskan vairs:
   Nav mūsu jaukai dziesmai saskaņas —
   Trūkst vidusbalss.
   Džūlija.
   Bet traucē saskaņu
   Vēl vairāk vidutāja skaļā balss.
   I.učeta.
   Bet Protejam tak vajag vidutāja.
   Džūlija.
   Šīs pļāpas nedrīkst ilgāk kavēt mani!
   Šiem tukšiem zvērestiem lai nu ir gals!
   Saplēš vēstuli.
   Ej projām! Vēstule lai paliek te!
   Tu gribi to, lai mani kaitinātu?
   Lučeta
   pie sevis.
   Cik skarba tā, un tomēr kā tai tiktos
   Vēl saņemt otru tādu vēstuli!
   Aiziet.
   Džūlija.
   Kā gan es varēju tā dusmoties!
   Ai ļaunās rokas, saplēst mīlas rakstu!
   Jūs niknās lapsenes, kas medu sūc
   Un nodur biti, kas šīs sulas deva!
   Lai izpirktu, es skūpstu papīru!
   Lūk, «labā Džūlija», te, lūk, ir ļaunā!
   Par sodu tavai nepateicībai,
   Uz akmeņiem es metu tavu vārdu
   Un kājām minu tavu skarbo spītu!
   Te rakstīts «Protejs, mīlas ievainots».
   Ak vai! Kā dusas vieta manas krūtis
   Lai tevi patver, kamēr vainas sadzīs,
   Un skūpsti vien lai tevi dziedina!
   Stāv rakstīts «Protejs» vairāk reižu te.
   Vējš, esi rāms un projām neaiznes
   Ne rindu, vēstuli līdz savācu.
   Tik manu vārdu ne — lai nes to vētra
   Līdz klintsragam, kas jūrā iesniedzas
   Un iesviež satrakotās, niknās bangās!
   Lūk, vienā rindā divreiz viņa vārds:
   «Tavs Protejs, ak, tavs Protejs skumīgais»
   Un «daiļai Džūlijai». Nē, jānoplēš
   Šis vārds! Nē, lai vēl paliek, jo tas blakus
   Ir viņa skaistam, grūtsirdīgam vārdam,
   Es vienu cieši piespiedīšu otram —
   Nu skūpstieties vai nīstieties — kā tīk!
   Atgriežas Lučeta.
   Lučeta.
   Pie galda, jaunkundz, nāciet! Tēvs jau gaida.
   Džūlija.
   Tad iesim.
   Lučeta.
   Kā? Te paliks vēstule?
   Džūlija.
   Ja tā ir vērta, ka to paceļ, — ņem!
   Lučeta.
   Jūs mani rājāt, kad to pacēlu,
   Tak arī šoreiz es to darīšu.
   Džūlija.
   Es redzu, ka tev kāre ir pēc tās.
   Lučeta.
   Jūs, jaunkundz, sakāt to, ko saredzat, —
   Es arī redzu, kaut jums šķiet, es akla.
   Džūlija.
   Nāc, nāc! Es tevi lūdzu, iekšā nāc!
   .Abas aiziet.
   TREŠA aina
   Turpat. Istaba Antonio namā.
   Ienāk Antonio un Pantino.
   Antonio.
   Par ko, Pantino, runāja mans brālis,
   Kad krusta ejā tevi aizturēja?
   Pantino.
   Par Proteju, par sava brāļa dēlu.
   Antonio.
   Ko saka viņš?
   Pantino.
   Tas brīnās, ka jūs ļaujat pavadīt
   Tam mājās visu savu jaunību.
   Dažs labs, kas daudzkārt zemāks nekā jūs,
   Liek dēlam ceļot, lai tas slavens kļūtu,
   Vai karā doties, lai tur laimi rastu,
   Gan atklāt tālas, nezināmas salas,
   Gan augstās skolās smelties zinības.
   Šiem lieliem uzdevumiem izraudzīt
   Laiks esot jūsu dēlu Proteju.
   Viņš teica man, lai jums pie sirds to liekot,
   Lai jūs vairs ilgāk neturat to mājās.
   Kā pārmetums tas kļūt var sirmgalvim,
   Ka pasaulē viņš jaunībā nav bijis.
   Antonio.
   Šie vārdi lieki, jo kopš mēneša
   Es pats jau pārdomāju par šo lietu.
   Es saprotu, ka laiks tam velti iet
   Un ka viņš tikmēr nebūs nobriedis,
   Kamēr to nenorūdīs pasaule.
   Ar čaklumu un pūlēm pieredze
   Tiek gūta, dāva gudrību tik laiks.
   Bet teic — kur lai vislabāk es to sūtu?
   Pantino.
   Man liekas, zināms jūsu žēlastībai,
   Ka viņa draugs ir jaunais Valentīns,
   Kas kalpo imperatoram tā galmā.
   Antonio.
   To zinu gan.
   Pantino.
   Turp, jūsu žēlastība, sūtiet viņu!
   Tur vingros tas un cilās zobenu,
   Tur dzirdēs smalkas sarunas un draugs
   Kļūs dižciltīgiem, kā tas piederas
   Tā viņa jaunībai, kā stāvoklim.
   Antonio.
   Tavs labais padoms rūpīgi ir apsvērts,
   Un, lai tu redzētu, ka man tas patīk,
   To nekavēdamies es izpildīšu,
   Pie imperatora ar lielu steigu,
   Pantino, manu dēlu nosūtot.
   Pantino.
   Vai drīkstu aizrādīt: rīt dons Alfonso
   Ar citiem jauniem cienījamiem kungiem
   Brauc padevību izteikt valdniekam
   Un pakalpojumus tam piedāvāt.
   Antonio.
   Ar tiem lai dodas arī Protejs turp >—
   Nu viņam pateikšu to īstā brīdī.
   Ienāk Protejs.
   Protejs.
   Ai skaistā mīla! Skaistie vārdi! Skaistā dzīve!
   Te viņas roka izteikusi sirdi,
   Te viņas mīlas zvērests, goda ķīla.
   Ai, kaut jel mūsu tēvi mūsu mīlai
   Un mūsu laimei dotu svētību!
   Ai visuskaistā Džūlija.
   Antonio.
   Kas tā par vēstuli, ko tu tur lasi?
   Protejs.
   Tik dažas rindas, jūsu žēlastība,
   Ko Valentīns man raksta, — tās kāds draugs,
   Kas runājis ar viņu, atnesa.
   Antonio.
   Dod šurp man vēstuli! Kas tur ir rakstīts?
   Protejs.
   Kungs, jauna it nekā. Viņš raksta man,
   Cik jauki dzīvojot, kā tiekot mīlēts
   Un kā to imperators ieredzot.
   Viņš grib, lai dalos tur ar viņu priekā.
   Antonio.
   Un vai tev patīk viņa vēlēšanās?
   Protejs.
   Kungs, jūsu gribai esmu padots es —
   Tās priekšā sabrūk drauga vēlēšanās.
   Antonio.
   Bet mana griba — viņa vēlēšanās
   Ir šoreiz kopīga, un nebrīnies
   Par manu lēmumu, bet tam tā jābūt:
   Pie imperatora ir jāpavada
   Ar draugu Valentīnu tev kāds laiks.
   To pašu summu, ko tam piederīgie
   Dod uzturam, es došu arī tev.
   Jau rit tev prom no mājām jādodas
   Bez iebildumiem. Lēmums negrozāms.
   Prote js.
   Kungs, nevaru tik ātri sakārtoties,
   Kaut dienu lūdzu jūs vēl pārdomāt.
   Antonio.
   Nu, ko tev vajadzēs, to nosūtīsim.
   Vairs nav ko kavēties — rīt dosies ceļā!
   Pantino, nāc, tev jāpalīdz ir man
   It visu steigšus ceļam sakārtot.
   Antonio un Pantino aiziet.
   Protejs.
   No uguns vairījos, lai nesadegtu,
   Un lēcu jūrā, kur es noslīku.
   Es tēvam negribēju rādīt vēstuli,
   Ko raksta Džūlija, lai ceļā nestājas
   Tas mūsu mīlai. Bet, ja nu es stāšos
   Pret tēva gribu, kaitēšu tai divkārt.
   Kā pirmā mīla, mūžam mainīdamās,
   Tik līdzīga ir krāšņām aprīļdienām:
   Te saule atspīd visā lepnībā,
   Te mākoņiem tiek nomākta drīz tā.
   Atgriežas Pantino.
   Pantino.
   Jūs, Protej' kungs, tēvs aicina pie sevis —
   Viņš ļoti steidzīgs, lūdzu, nāciet drīz!
   Prote js.
   Sirds paklausīgi dodas nelaimē,
   Bet kliedz tā tūkstošreiz ar sāpēm — nē!
   Abi aiziet.

   Milāna. Istaba hercoga pilī.
   Ienāk Valentīns un Spīds.
   Spīds.
   Kungs, jūsu cimds.
   Valentīns.
   Uz to jau acis metu.
   Spīds.
   Man šķita jau tūlīt, ka prom to metāt.
   Valentīns.
   Jā, tas ir mans. Dod! Ņemu to ar prieku. •—
   Ak skaistais cimds, kas man tik mīļš pārlieku!
   Ak Silvija, ak Silvija!
   Spīds. Silvijas jaunkundze!
   Valentīns.
   Ko klaigā, zelli?
   Spīds. Nevaru to sasaukt.
   Valentīns.
   Kas viņu liek tev saukt?
   Spīds. Jūsu augstība, vai es aplami saprotu?
   Valentīns. Jā, tu arvien esi pārsteidzīgs.
   Spīds. Un vēl šodien mani izbāra, ka es esot pārāk
   gauss.
   Valentīns. Nu tad saki man — vai tu pazīsti Silvijas
   jaunkundzi?
   Spīds. To, kurā jūsu augstība ir iemīlējies?
   Valentīns. Kā tad tu zini, ka es esmu iemīlējies?
   Spīds. Pēc šīm īpašām pazīmēm: vispirms jūs esat iemācījies kā Proteja kungs sakrustot rokas līdzīgi saīgušam cilvēkam, jums patīk mīlas dziesma kā sarkankrūtim, jūs staigājat vienatnē kā mēra slimnieks, vaidat kā skolas puika, kas pazaudējis savu ābeci, raudat kā jauna meiča, kas aprakusi savu vecomāti, gavējat kā tāds, kas badojas veselības labad, un esat iztrūcinājies kā cilvēks, kuru aplaupa, un beidzot jūs runājat smilkstēdams kā ubags Visu svēto dienā. Parasti, kad jūs smējāties, jūs ķērcāt kā gailis, un, kad jūs gājāt, jūs kāpāt kā lauva. Jūs gavējāt tikai pēc tam, kad bijāt krietni paēduši, bet drūmi lūkojāties tikai tādēļ, ka jums trūka naudas. Un tagad jūs viena dāma tā pārvērtusi, ka tikko vairs varu pazīt savu kungu.
   Valentīns. Vai tiešām to visu var manī ievērot?
   Spīds. Visu var redzēt, kas jums aiz ādas.
   Valentīns. Kas man aiz ādas? Tas nav iespējams.
   Spīds. Jā, aiz ādas. Tā tas ir, jo nevienam nav tik daudz vientiesības kā jums. Jūs lienat vai no ādas ārā, bet ģeķība ir un paliek jums aiz ādas un spīd cauri jums kā ūdens urīna glāzē, tā ka nav tādas acs, kas, jūs ieraudzīdama, nekļūtu par ārstu un neatzītu jūsu slimību.
   Valentīns. Bet saki man — vai tu pazīsti Silvijas jaunkundzi?
   Spīds. To, kuru jūs aprijat acīm, kad tā sēž pie galda?
   Valentīns. Vai tu to esi ievērojis? Taisni to es domāju.
   Spīds. Bet es to, kungs, neesmu redzējis.
   Valentīns. Tu esot ievērojis, ka es to pie galda acīm
   aprijot, un pēkšņi tu viņu neesot redzējis!
   Spīds. Vai tā nav tā, kurai ir greizs augums?
   Valentīns. Viņa nav neskaista, kalpa dvēsele, un tā nav
   nesamērīgi noaugusi.
   Spīds. Es jau arī saku, ka nav.
   Valentīns. Kas nav?
   Spīds. Ka viņa nav ne skaista, ne samērīgi noaugusi.
   Valentīns. Es domāju, ka viņas skaistums ir ļoti liels,
   bet viņas auguma staltums neaprēķināms.
   Spīds. Tas ir tādēj, ka pirmais ir krāsots un otrs nav
   ievedams rēķinos.
   Valentīns. Kas ir krāsots, un kas nav ievedams rēķi-
   nos?
   Spīds. Lai klātu skaista, viņa ir tā nokrāsojusies, ka
   neviens cilvēks nevar aprēķināt viņas skaistumu.
   Valentīns. Ko tu gan iedomājies? Es augsti stādu viņas
   skaistumu.
   Spīds. Jūs viņu neesat redzējuši, kopš tā ir neglīta.
   Valentīns. No kura laika tad tā ir neglīta?
   Spīds. Kopš jūs viņu mīlat.
   Valentīns. Es arvien to esmu mīlējis, kopš es to ierau-
   dzīju, un tomēr es arvien viņu redzu bezgala skaistu.
   Splds. Ja jūs viņu mīlētu, jūs to neredzētu.
   Valentīns. Kādēļ?
   Splds. Jo mīlestība ir akla. O, kaut jums būtu manas
   acis vai arī kaut jūsu acīm būtu tas redzīgums, kāds
   tām bija, kad jūs bārāt Proteja kungu, ka viņš iet bez
   zeķturiem.
   Valentīns. Ko tad es redzētu?
   Spīds. Jūsu pašreizējo neprātību un viņas pārmērīgo
   neglītumu, jo viņš, būdams iemīlējies, nevarēja re-
   dzēt, kā sasiet zeķturus, bet jūs, būdams iemīlējies,
   nevarat redzēt pat ne bikses apvilkt.
   Valentīns. Tad jau tu arī esi iemīlējies, jo vakarrīt tu
   nebiji varējis saredzēt manas kurpes un tādēļ tās
   nenospodrināji.
   Spīds: Patiesi, kungs, es biju iemīlējies savā gultā. Es
   jums pateicos, ka jūs manas mīlestības dēļ man maz-
   gājat galvu, jo tas mani padara drošāku jūs izbārt
   jūsu mīlestības dēļ.
   Valentīns. Es to nesu sirdī, lai kur eju vai stāvu.
   Spīds. Sēdieties, tad jums to būs vieglāk nest.
   Valentīns. Vakar viņa man lika uzrakstīt dažus pantus
   tam, kuru tā mīlot.
   Spīds. Un to jūs izdarījāt?
   Valentīns. Jā.
   Spīds. Un vai neesat pārāk šķidri uzrakstījis?
   Valentīns. Nē, zelli, tik labi, cik vien varēju. Klusu!
   Viņa nāk.
   Ienāk Silvija.
   Spīds
   pie sevis.
   O, lieliskā rotaļa! O, jaukā lelle! Tūlīt sekos viņu
   izskaidrošanās.
   Valentīns. Jaunkundze un pavēlniece, tūkstoš labrītu!
   Spīds. Un vienu labu vakaru turklāt. Miljons glaimu.
   Silvija. Valentīn, mans kungs un mans kalps, jums divi
   tūkstoši labrītu!
   Spids. Viņam vajadzētu dot viņai procentus, bet viņa
   dod viņam.
   Valentīns.
   Kā pavēlējāt, tā es uzrakstīju
   Tam nezināmam draugam vēstuli, —
   Ne visai labprāt es šo darbu veicu,
   Tik pienākumu pildīju pret jums.
   Silvija.
   Sinjor, mans kalps, paldies par veikto darbu!
   Valentīns.
   Tas viegli nebija, jo, nezinādams,
   Kam, jaunkundz, domāta šī vēstule,
   Uz labu laimi to es sacerēju.
   Silvija.
   Varbūt jums netikās šis uzdevums?
   Valentīns.
   Nē, jaunkundz, rakstīšu, ja pavēlat
   Un ja jums noder, tūkstošreiz tik daudz
   Un tomēr…
   Silvija.
   Teikums skaists. Lūk, turpinājums:
   Un tomēr, ak, kādēj? Un tomēr man
   Nav vērts, un tomēr ņemiet vēstuli —
   Un tomēr jūs vairs neapgrūtināšu.
   Spīds.
   Un tomēr notiks tas un tomēr, tomēr!
   Valentīns.
   Vai jūsu žēlastībai netīk dzejas?
   Silvija.
   Ak nē, tās gluži labi uzrakstītas,
   Bet, tā kā sacerējāt nelabprāt,
   Tās jums es atdodu.
   Valentīns.
   Bet tās ir jums.
   Silvija.
   Uz manu lūgumu jūs rakstījāt,
   Kungs, bet tās negribu es vairs — tās jums!
   Es gribētu tās drusku izjustākas.
   Valentīns.
   Ja pavēlat, jums citas sacerēšu.
   Silvija.
   Un tad tās manā vietā izlasiet •—
   Un labi būs, vai patiks vai ar ne.
   Valentīns.
   Un, ja man patiks, ko tad darīt, jaunkundz?
   Silvija.
   Ja patiks, saņemsiet par pūlēm algu,
   Un nu, mans kalps, ar labu rītu!
   Aiziet.
   Spīds.
   Šo neredzamo joku kā gan lai izdibinu —
   Par degungalu vairāk vai torņa gaili zinu.
   Mans kungs tai kalps, bet viņa to samaitā ar varu
   Un skolnieku grib redzēt kā savu skolmeistaru.
   Cik smalki austs šis tīkls! Dažs iekļūst tajā akls,
   Bet savas kundzes vārdā mans kungs sev raksta čakls.
   Valentīns. Ko tu tur prāto pats ar sevi?
   Spids. Nē, es domāju, jums tā prātošana.
   Valentīns. Kādā ziņā?
   Spīds. Kā izprecināt Silvijas jaunkundzi.
   Valentīns. Kam?
   Spīds. Sev. Un viņa prec jūs rakstiski.
   Valentīns. Kā — rakstiski?
   Spīds. Ar vēstuli, gribēju teikt.
   Valentīns. Viņa jau man nav rakstījusi.
   Spīds. Ko tad viņai vajag, ja viņa jums pašam sev liek
   rakstīt vēstuli? Nu, vai beidzot saprotat to joku?
   Valentīns. Nemaz, tici man.
   Spīds. Es jums neticu, kungs. Bet vai jūs neievērojāt, ka
   tā bija viņas nopietnība?
   Valentīns. Es ievēroju tikai, ka viņa ir uz mani pikta.
   Spīds. Bet viņa tak jums iedeva kādu vēstuli.
   Valentīns. Tā ir vēstule, kuru es rakstīju viņas drau-
   gam.
   Spīds. Bet viņa to iedeva jums. Saprotat?
   Valentīns. Kaut tā būtu!
   Spīds. Es varu saderēt, ka tā ir, jo citādi nemaz nevar
   būt!
   Jūs bieži rakstījat, bet tā vai nu aiz tiklības
   Jums neatbildēja nekad, vai ar aiz nevaļas.
   Varbūt no sūtņiem baidījās, kas pieķerti tiek vijam,
   Tādēļ tā māca mīļāko, lai raksta viņas mīļam.
   To skaitu kā no grāmatas, jo to es izlasīju kādā grā-
   matā. Par ko gan jūs domājat, kungs? Ir ēdamlaiks.
   Valentīns. Esmu paēdis.
   Splds. Jā, bet klausieties, kungs, kaut arī mīlestība —
   hameleons pārtiek no gaisa, — tad es tomēr esmu
   tāds, kas pārtiek no ēdieniem, un tādēļ labprāt ēstu.
   O, neesiet kā jūsu jaunkundze; ļaujieties aizkustinā-
   ties, ļaujieties aizkustināties!
   Abi aiziet.
   OTRA AINA
   Verona. Džūlijas nams.
   Ienāk Protejs un Džūlija.
   Protejs.
   Tik pacietību, mīļā Džūlija!
   Džūlija.
   Jā gan — jo cita līdzekļa vairs nav.
   Protejs.
   Tiklīdz es varēšu, es atgriezīšos.
   Džūlija.
   Tavs prāts ja nesagriezīsies, tad gan.
   Te gredzens piemiņai no Džūlijas.
   Dod gredzenu.
   Protejs.
   So apmaiņai no manis ņemt tev laiks.
   Džūlija.
   Skūpsts mūsu draudzībai būs zīmogs maigs.
   Protejs.
   Kā uzticības zīmi roku ņem,
   Un, ja man kādu dienu paietu
   Kciut stunda, kurā, Džūlija, par tevi
   Es nenopūstos, smaga nelaime
   Lai manu mīlas aizmāršību soda!
   Tēvs mani gaida — nerunāsim vairs.
   Laiks nu ir ceļā doties. Neraudi,
   Jo asras mani velti aizkavētu.
   Džūlija aiziet.
   Ardievu, Džūlija! Kā? Prom bez vārda!
   Jā, uzticīga mīla neprot runāt —
   Tā darbos izpaužas, bet nevis vārdos.
   Ienāk Pantino.
   Pantino.
   Jūs gaida.
   Protejs.
   Ej jel, ej, es sekošu.
   Ak, šķiršanās liek klusēt mīlas vārdiem.
   Abi aiziet.
   TREŠA AINA
   Turpat. Iela.
   Uznāk Launss ar suni.
   Launss. Nudien, jau veselu stundu es raudu, jo visiem
   Launsiem piemīt šī lielā vājība. Esmu saņēmis kā
   pazudušais dēls savu mantojuma tiesu un dodos ar
   Proteja kungu uz imperatora galmu. Man šķiet, Kra-
   bis, mans suns, ir cietsirdīgākais suns pasaulē. Mana
   māte raudāja, mans tēva rēca, mana māsa vaima-
   nāja, mūsu kalpone gaudoja, mūsu kaķis lauzīja ķe-
   pas, un visa mūsu māja atradās visnožēlojamākā stā-
   voklī, bet šis cietsirdīgais plušķis neizlēja nevienu
   asaru. Tas ir viens akmens, viens īsts laukakmens,
   un tam, kā jau sunim, nav ne par matu tuvākā mī-
   lestības. Katrs būtu raudājis, redzēdams mūsu atva-
   dīšanos; arī mana vecāmāte, kurai zudusi acu gaisma,
   vērodama manu aiziešanu, kļuva akla no raudām. Es
   gribu parādīt, kā tas notika: šis zābaks ir mans tēvs,
   nē, šis kreisais zābaks ir mans tēvs; nē, labāk lai
   mana māte ir kreisais zābaks; nē, tā nekas neiznāk;
   jā, tā tas ir, tā tas ir — tam ir sliktāka zole. Tātad
   šis zābaks ar to caurumu ir mana māte un šis —
   mans tēvs. Parauj velns, nudien, tā iznāk! Nu, un šis
   spieķis ir mana māsa, jo, lūk, viņa ir tik balta kā
   lilija un tieva kā rīkste. Šī cepure ir Nena, mūsu
   kalpone, es esmu suns, — nē, suns ir viņš pats, un
   es esmu suns, — ak, suns esmu es, un es esmu es, jā,
   tā! Tā! Tā nu es pieeju pie sava tēva. «Tēv, jūsu
   svētību!» Zābaks aiz raudām nevar parunāt ne vārda,
   un es skūpstu savu tēvu, — labi, viņš turpina rau-
   dāt. Un es eju pie mātes, — ak, kaut šis zābaks va-
   rētu parunāt kā sieviete, kurai zūd saprašana! —
   Labi, es to skūpstu. Jā, tas ir pareizi — tā ir pa-
   tiesi manas mātes elpa. Nu es nonāku pie savas mā-
   sas. Vai dzirdat, kā viņa vaimanā? Bet suns neizlej
   nevienas asaras un visu laiku nesaka ne vārda, ka-
   mēr es, redziet, dzēšu putekļus savām asarām.
   Uznāk Pantino.
   Pantino. Steidzies, steidzies, Ļauns, uz klāja: tavs kungs
   jau ir iekāpis kuģī, un tev būs jāairējas aiz tā. Kas
   tad tev? Tu raudi, zelli? Steidzies, ēzeli, seko tūlīt
   kuģim, — ja tu nemēģināsi to gūstīt, tu to pazaudēsi.
   Launss. Tas nekas, jo tas ir cietsirdīgākais gūsteknis,
   kāds jebkad gūstā turēts.
   Pantino. Par kādu cietsirdīgu gūstekni tu runā?
   Launss. Par to, kuru es še turu pie saites, — par Krabi,
   manu suni.
   Pantino. Muļķi, es teicu, ka tu pazaudēsi ceļa vēju. Un,
   ja tu pazaudēsi ceļa vēju, tu pazaudēsi ceļojumu; un,
   ja tu pazaudēsi ceļojumu, tu pazaudēsi savu kungu;
   un, ja tu pazaudēsi savu kungu, tu pazaudēsi ari
   savu darbu; un ja tu pazaudēsi darbu… Kādēļ tu
   turi ciet manu muti?
   Launss. Aiz bailēm, ka tu varētu pazaudēt savu mēli.
   Pantino. Kā tad es varētu pazaudēt savu mēli?
   Launss. Runājot melus.
   Pantino. Vai tad tā nav, kā es saku?
   Launss. Kaut arī es pazaudēju paisumu, ceļa vēju, ceļo-
   jumu, kungu un darbu! Ja jūra izžūtu, es to piepil-
   dītu savām asarām; ja vējš rimtos, es savu laivu
   varētu dzīt nopūtām.
   Pantino. Nāc, es tev saku! Man tevi vēl būs jārauj
   līdzi!
   Launss. Lai tevi parauj velns!
   Pantino. Vai nāksi vai ne!
   Launss. Nākšu jau, nākšu!
   Abi aiziet.
   CETURTA AINA
   Milāna. Istaba hercoga pilī.
   Ienāk Valentins, Silvila, Tūrio un Spids.
   Silvija. Mans kalpotā j!
   Valentīns. Pavēlniece!
   Spīds. Kungs, sinjors Tūrio, jūs uzlūkojot, sarauc pieri.
   Valentīns. Jā, zēn, tas aiz mīlestības.
   Spīds. Ne pret jums.
   Valentīns. Tad pret manu kundzi.
   Spīds. Būtu labi, ja jūs viņam reiz dotu.
   Silvija. Kalpotāj, jūs esat noskumis.
   Valentīns. Īstenībā, jaunkundz, tā tikai liekas.
   Tūrio. Pareizi, jūs izliekaties noskumis.
   Valentīns. Jūs arī izliekaties.
   Tūrio. Kāds?
   Valentīns. Tāds, kāds jūs neesat.
   Tūrio. Kāds tad es neesmu?
   Valentīns. Gudrs.
   Tūrio. Kāds tam ir pierādījums?
   Valentīns. Jūsu muļķība.
   Tūrio. Kur tad redzama mana muļķība?
   Valentīns. Jūsu kamzolī.
   Tūrio. Mans kamzolis ir divkāršs.
   Valentīns. Nu, tad arī jūsu muļķība ir divkārša.
   Tūrio. Kā?
   Silvija. Jūs esat dusmīgs, sinjor Tūrio? Maināt savu
   krāsu?
   Valentīns. Atļaujiet to viņam, jaunkundz! Viņš ir sava
   veida hameleons…
   Tūrio. … Kam vairāk prieka dzert jūsu asinis kā ieelpot
   to pašu gaisu, kuru jūs ieelpojat.
   Valentīns. Jūs beidzāt, kungs?
   Tūrio. Jā, kungs, šoreiz esmu galā.
   Valentīns. Es zinu gan, kungs, ka jūs jau arvien esat
   galā, pirms iesākat.
   Silvija. Skaista vardu salve, dižie kungi, un žirgti šauts.
   Valentīns. Patiesi, tā tas ir, jaunkundz, un mēs pateica-
   mies devējam.
   Silvija. Kas tad tas ir, kalpotāj?
   Valentīns. Jūs pati, piemīlīgā jaunkundz, jo jūs dodat
   uguni: Tūrio kungs patapina savus jokus no jūsu žē-
   lastības skatieniem un maigi izšķiež to, ko patapina
   jūsu sabiedrībā.
   Tūrio. Kungs, ja sākšu dot vārdu pret vārdu, tad jūsu
   jokiem drīz vien būs jāizput.
   Valentīns. To es zinu, kungs, jums ir gan liels vārdu
   krājums, bet neviena naudas gabala, ko dot jūsu su-
   laiņiem, jo tas redzams viņu kailajās livrejās, ka tie
   pārtiek no jūsu kailiem vārdiem.
   Silvija. Pietiek, pietiek, dižciltīgie kungi, nāk mans tēvs.
   Ienāk hercogs.
   Hercogs.
   Šķiet, Silvija, tev netrūkst pielūdzēju.
   Tēvs, Valentīna kungs, jums sveiks un vesels.
   Ko sakāt jūs par vēstulēm no mājām
   Ar labām ziņām?
   Valentīns.
   Cienīgs kungs, paldies
   Par katru ziņnesi no turienes.
   Hercogs.
   Vai jūsu tautietis Antonio
   Jums pazīstams?
   Valentīns.
   Jā, cienīgs kungs, tā ir.
   Viņš godāts tiek un allaž ievērots,
   Un laba slava tam pēc nopelniem.
   Hercogs.
   Vai tam ir ari dēls?
   Valentīns.
   Jā, valdniek, un tas ir pelnījis,
   Ka tēva maigums viņu pagodina.
   Hercogs.
   Vai jūs to tuvāk pazīstat?
   Valentīns.
   Tāpat kā sevi viņu pazīstu,
   Jo kopā audzināti tikām mēs.
   Es, jāatzīstas, biju palaidnis,
   Kas nevērīgi šķieda dārgo laiku,
   Ko jaunība tik jauki izrotā.
   Tak Protejs — tāds ir mana drauga vārds
   Ikkatru dienu pavadīja lieti.
   Viņš gados jauns, bet zināšanās vecs,
   Pats nenobriedis, spriedums nobriedis.
   Ar vienu vārdu — cildinājumi
   Tik maz spēj izteikt viņa vērtību!
   Viņš garā ir un miesās paraugs mums.
   Tam piemīt viss, kas dižciltīgu grezno.
   Hercogs.
   Patiesi, ja to apgalvojat jūs,
   Tad viņš ir cienīgs valdinieces mīlas
   Un derīgs valdinieka padomei.
   Jā gan, ir ieradies šis dižciltīgais,
   Un viņu ieteic varenākie kungi.
   Te grib viņš kādu laiku uzkavēties.
   Šī vēsts, man šķiet, jūs ļoti iepriecinās.
   Valentīns.
   Man vairāk nav nekā ko vēlēties.
   Hercogs.
   Tad sveiciet viņu, kā viņš pelnījis!
   To tev es, Silvija un Tūrio, saku,
   Jo Valentīns uz to nav mudināms,
   Es viņu tūlīt sūtīšu pie jums.
   Hercogs aiziet.
   Valentīns.
   Tas, jaunkundz, ir tas vīrs, par ko es teicu,
   Ka viņš man sekotu, ja mīļotā
   Tā acis neprastu sev pievērst.
   Silvija.
   Laikam
   Tā beidzot atbrīvoja viņa acis
   Un citu uzticības ķīlu ņēma.
   Valentīns.
   Arvien vēl tas ir viņas gūsteknis.
   Silvija.
   Tad viņš ir akls, un kā gan akls var redzēt
   To ceļu, kas ved šurp?
   Valentīns.
   Tādēļ, ka mīlai,
   Sinjora, acu dividesmit pāri.
   Tūrio.
   Mēdz teikt, ka mīlai nav nevienas acs…
   Valentīns.
   … Lai saredzētu tādu mīlnieku
   Kā jūs, jo ikdienību neredz tā.
   Silvija.
   Nu pietiek, pietiek, lūk, jau svešnieks nāk.
   Ienāk Protejs.
   Valentīns.
   Sveiks, dārgais Protej! Es jūs lūdzu, jaunkundz,
   Ar laipnību še viņu saņemiet!
   Silvija.
   Tā vērtība liek viņu laipni saņemt.
   Tas viņš, ko jūs tik bieži minējāt?
   Valentīns.
   Tā ir. To, pavēlniece, neatraidiet,
   Lai viņš, tāpat kā es, jums kalpotu.
   Silvija.
   Tik augstiem kungiem esmu zema kundze.
   Protejs.
   Nē, laipnā jaunkundz, pārāk sīki kalpi,
   Lai uzlūkotu tos tik augsta kundze.
   Valentīns.
   Lai paliek sarunas par nevērtību —
   To, pavēlniece, pieņemiet kā kalpu.
   Protejs.
   Es tik ar padevību lepojos.
   Silvija.
   Un padevība allaž saņem algu,
   Mans kalps, jūs apsveic necienīgā kundze.
   Protejs.
   Ja cits tā runātu, tam būtu jāmirst.
   Silvija.
   Ka sveicu jūs?
   Protejs.
   Ka necienīga jūs!
   Ienāk kalpotājs.
   Kalpotājs.
   Ar jums grib, jaunkundz, runāt jūsu tēvs.
   Silvija.
   Es iešu.
   Kalpotājs aiziet.
   Nāciet, sinjor Tūrio,
   Ar mani! Vēlreiz sveicu jauno kalpu.
   Nu varat patērzēt par dzimteni,
   Un tad es, sinjori, jūs gaidīšu.
   Silvija, Tūrio un Spīds aiziet.
   Valentīns.
   Nu teic — kā klājas visiem dzimtenē?
   Protejs.
   Ir draugi veseli un sveicina.
   Valentīns.
   Un kā ar tavējiem?
   Protejs.
   Tie nesūdzas.
   Valentīns.
   Bet kā ar tavu dāmu un ar mīlu?
   Protejs.
   Es zinu, manas sarunas par mīlu
   Tev nepatīk un tevi apgrūtina.
   Valentīns.
   Jā, Protej, nu man citādas ir domas.
   Man nācās ciest, jo nozaimoju mīlu,
   Un mani sodīja tās lepnais gars
   Ar stingru gavēni un žēlabām,
   Ar asrām naktī, dienā nopūtām.
   Es mīlu zaimoju, un tā ar lāstu
   Pie acīm pieskārās, un aizvērties
   Tās nespēja, un nomods man bij lemts.
   Ak Protej, draugs, tik liela valdniece
   Ir mīlestība, ka man jāatzīst —
   Nav ciešanu, kas līdzīgas tās sodam.
   Bet vai ir lielāks prieks kā viņai kalpot?
   Nav citu sarunu man kā par mīlu;
   Vai rīts, vai pusdiena, vai vakarlaiks,
   Vai atdusos — viens vārds ir manī — mīla.
   Protejs.
   Kam runāt — redzu tavās acīs laimi.
   Vai viņa ir tas elks, kam kalpo tu?
   Valentīns.
   Jā, teic — vai tiešām tā nav debessvētā?
   Protejs.
   Nē, viņa ir jauks paraugs zemes būtnēm.
   Valentīns.
   Tā dievišķa!
   Protejs.
   Es negribētu tai glaimot.
   Valentīns.
   Ak, glaimo man — tīk cildinājums mīlai.
   Protejs.
   Kad biju slims, tu devi rūgtas piles:
   Tām pašām zālēm atmaksāju tev.
   Valentīns.
   Tad patiesību teic par to: ja viņa
   Nav dievišķa, tad skaistāka par visām
   Un pārāka par visām zemes lietām.
   Protejs.
   Tik ne par Džūliju.
   Valentīns.
   Draugs, ir par to!
   Kādēļ tu manu mīlu pazemini?
   Protejs.
   Bet man ir pamats savu paaugstināt.
   Valentīns.
   Tev šajā ziņā gribu palīdzēt,
   Drīz Džūlijai tiks piešķirts augstais gods
   Nest manas dāmas tērpa apmalu,
   Lai skūpstot neskaras tā cietai zemei,
   Kas, redzot tādu laipnību, kļūs lepna
   Un atteiksies nest vas'rā krāšņās puķes,
   Tā skarbai ziemai mūžam piederot.
   Protejs.
   Kas, Valentīn, tā ir par lielību?
   Valentīns.
   Bet, Protej, viss, ko es tev sacīju,
   Vēl ir par maz, jo tāda vērtība
   Ir tik tai vienai.
   Protejs.
   Tad atstāj vienu to!
   Valentīns.
   Nekad, nekad, jo, draugs, tā ir jau mana,
   Un es tik bagāts esmu dārgakmeņiem,
   Cik pērles glabā dividesmit jūras,
   Kur straumes — nektārs, klintis — tīra zelta.
   Ak, piedod, ka par tevi nedomāju,
   Bet tu jau arī zini, kas ir mīla.
   Mans sāncensis, tas nelga, kuru ciena
   Tik viņa lielās mantas dēl tās tēvs,
   To pavadīja, un man jāseko,
   Jo mīla pārpilna ir greizsirdības.
   Protejs.
   Bet viņa tevi mīl?
   Valentīns.
   Jā, un pie tam
   Mēs saderināti, un pat tā stunda,
   Kad laulās mūs, ir zināma un arī
   Tā viltība, kā aizbēgt tai no torņa
   Pa virvju kāpnēm. Katrs līdzeklis,
   Kas mani laimei tuvinās, ir rasts.
   Nāc, Protej, nu uz manu istabu
   Un dod man labu padomu šai lietā!
   Protejs.
   Ej vien, gan tevi vēl es izjautāšu.
   Uz ostu aizsteigšos pēc dažām mantām,
   Kas man ir vajadzīgas, un pēc tam
   Es būšu tavā rīcībā.
   Valentīns.
   Tu nāksi drīz?
   Protejs.
   Jā gan.
   Valentīns aiziet.
   Kā viena kaisle iznīcina otru,
   Kā vienu ķīli izsit otrs ķīlis,
   Tā arī atmiņa par pirmo mīlu
   Zūd ātri, tiklīdz jauna sirdī nāk.
   Vai manas acis, Valentīna vārdi —
   Tās vērtība vai mana svārstība
   Par tādām neprātībām liek man prātot?
   Tā skaista ir kā Džūlija, ko mīlu,
   Nē, mīlēju, jo mana mīla zuda,
   Un it kā uguns liesmās vaska tēls
   Tas iespaids, ko tā deva, izgaisa,
   Un reizē kļuvu salts pret Valentīnu,
   Jo viņu vairs tā nemīlu kā senāk.
   Ak, bet es mīlu viņa līgavu 1 —
   Tas, lūk, ir pamats draugu nemīlēt.
   Kā es ar saprātu to dievināšu,
   Ja nu ar tādu neprātu to cienu!
   Tik viņas tēlu redzējis es esmu,
   Un jau mans saprāts tika apžilbināts —
   Ja redzēšu to visā spožumā,
   Tad laikam būs man jātop gluži aklam.
   Ja mīlu maldīgu var dziedēt, daru
   To es; ja ne, to paņemu ar varu.
   Aiziet.
   PIEKTĀ AINA
   Turpat. Iela.
   Uznāk Spids un Launss.
   Spīds. Ļauns, es zvēru pie sava goda prāta, tu esi gai-
   dīts viesis Milānā! Esi sveicināts!
   Launss. Nezvēri aplam, mīļo zēn, jo es te nebūt netieku
   gaidīts. Es arvien saku, ka neviens vīrs vēl nav pa-
   zudis, kamēr nav pakārts, un nekur netiek apsveikts,
   kamēr nav izmaksājis un kamēr tam krodziniece ne-
   saka: «Esiet sveiks!»
   Spīds. Nāc man līdz, tu kāpostgalva, es gribu tūlīt ar
   tevi doties uz alus pagrabu, kur tu par pieciem vēr-
   diņiem saņemsi piectūkstoš apsveikumu. Bet, jaunais
   cilvēk, pasaki tu man — kā tavs kungs atvadījās no
   Džūlijas jaunkundzes?
   Launss. Tā kā viņi visā nopietnībā saderinājušies, tie
   atvadījās jokodami.
   Splds. Bet vai viņa to apprecēs?
   Launss. Nē.
   Spids. Kā tad? Vai viņš to apprecēs?
   Launss. Arī nē.
   Spids. Kā, vai tad viņi izšķīrušies?
   Launss. Nē, tie ir tikpat kā viena miesa un viena dvē-
   sele.
   Spīds. Nu kā tad ir ar viņiem?
   Launss. Nu tā — viņi stāv un krīt viens par otru. Kad tā
   aizstāv viņu, viņš aizstāv to.
   Spīds. Kāds tu esi ēzelis! Es nekā nesaprotu — kas tur
   īsti stāv un kas tur aizstāv.
   Launss. Kāds tu esi bluķa gabals, ka to nevari saprast.
   Mans spieķis arī stāv aiz manis.
   Spīds. Kā tad?
   Launss. Ja es nostādu spieķi aiz sevis un atbalstos pret
   to, tad mans spieķis stāv aiz manis.
   Spīds. Nūjā, tas stāv aiz tevis, bet neaizstāv tevi.
   Launss. Stāvēt aiz tevis vai aizstāvēt tevi ir tak viens
   un tas pats.
   Spīds. Bet saki man patiesību — vai būs kāzas?
   Launss. Prasi manam sunim, — ja tas teiks «jā», tad būs;
   ja tas teiks «nē», tad būs; ja tas vēdinās asti un nekā
   neteiks, tad būs.
   Spīds. Tātad galu galā būs.
   Launss. Šadu noslēpumu tu nekad citādi no manis neiz-
   dabāsi kā ar līdzību.
   Spīds. Ka tikai es kaut kā izdabūju ārā. Bet, Ļauns, ko
   tu teiksi, ka mans kungs ir kļuvis tik liels rīmnieks?
   Launss. Tāds jau viņš arvien ir bijis.
   Spīds. Kāds tad?
   Launss. Liels rīma, kā tu viņu pašlaik nosauci.
   Spīds. Ak tu bandu bērns, tu ēzeli, tu nejaudā mani
   saprast!
   Launss. Ak tu āksts tāds, es jau nedomāju, ka tu tas
   rīma, bet gan tavs kungs.
   Spīds. Bet es tev saku, ka mans kungs ir kļuvis cītīgs
   mīlestības rīmnieks.
   Launss. Nu, un es tev saku, ka man tas viss ir gluži
   vienaldzīgs, kaut arī tavs kungs mīlestībā sadegtu un
   izplēnētu, ja tu gribi man sekot alus pagrabā, tad…
   ja ne, tad tu esi ebrejs un neesi pelnījis, ka tevi sauc
   par kristīgu cilvēku.
   Spīds. Kādēļ?
   Launss. Ka tev nav ne tik daudz tuvāka mīlestības kā
   aiziet ar kristīgu cilvēku uz alus pagrabu. Vai nāksi?
   Spīds. Esmu tavā rīcībā.
   Abi aiziet.
   SESTĀ AINA
   Turpat. Istaba pili.
   Ienāk Protc/s.
   Protejs.
   Ja pametu es Džūliju, lauzts zvērests;
   Ja mīlu skaisto Silviju, lauzts zvērests;
   Ja draugam kaitēju, lauzts divkārt zvērests.
   Tā vara, kas vispirms man lika zvērēt,
   Liek tagad trīskārt zvērestu man lauzt,
   Liek mīla zvērēt un lauzt zvērestu.
   O, cildenā un maigā mīla, māci
   Tu pavestajam kļūdas attaisnot!
   Vispirms es spožai zvaigznei zemojos,
   Nu lepno debessauli pielūdzu —
   Drīkst pārsteidzīgus solījumus lauzt,
   Jo tādam saprāta un gribas trūkst,
   Kas labo nepārmij pret labāko.
   Fū, mēle, bezgode, tu nekaunies
   Tā teikt par viņu, kurai solījies
   Reiz dividesmittūkstoš solījumiem!
   Es nevaru no mīlas izvairīties,
   Bet izvairos es tur, kur būtu jāmīl.
   Es draugu zaudēšu un Džūliju.
   Ja viņus paturu, man jāiet bojā.
   Ja pazaudēju tos, tad atrodu
   Es Valentīna vietā sevi pašu
   Un nevis Džūliju, bet — Silviju.
   Jā, patmīle ir mīla. Redzot Silviju, —
   Lai debesis ir manas liecinieces! —
   Šķiet Džūlija kā etiopiete
   Tik tumša, tādēļ jāaizmirst man tā
   Un jādomā, ka gals ir manai mīlai.
   Nu Valentīns drīz kļūs mans ienaidnieks,
   Tā vietā gūšu draugu — Silviju.
   Vairs nevaru sev palikt uzticīgs,
   Ja nenododu draugu Valentīnu,
   Kas naktī grib pa virvju kāpnēm nokļūt
   Līdz torņa logam un līdz Silvijai.
   Es, sabiedrotais tam un sāncensis,
   Tūlīt to paziņošu viņas tēvam
   Un visu pateikšu par bēgšanu.
   Tad dusmās Valentīnu padzīs tas,
   Jo meitu grib viņš atdot Tūrio.
   Bet, Valentīns kad projām būs, ar viltu
   Es uzveikšu drīz tūļu Tūrio.
   Dod mīla spārnus, lai pie mērķa kļūtu,
   Tāpat kā prasmi veikt šo darbu grūtu.
   septītā aina
   Verona. Istaba Džūlijas namā.
   Ienāk Diūlija un Lučeta.
   Džūlija.
   Dod padomu, Lučeta, jaukā meiča!
   Es mīlas vārdā lūdzu — palīdzi!
   Tu esi lapa, un uz tās tik skaidri
   Ir manas domas rakstītas un jūtas,
   Lai pamācību dotu. Palīdzi
   Un ieteic līdzekļus, kā godam nokļūt
   Pie mana mīļotā, pie Proteja.
   Lučeta.
   Diemžēl šis ceļš ir pārāk grūts un tāls.
   Džūlija.
   Bet ticīgs svētceļnieks ir nelokāms
   Ar gurdiem soļiem svešās zemēs doties.
   Vēl vairāk es, kas nesta mīlas spārniem
   Un kas grib steigties pie tik dārgas būtnes,
   Kāds man ir cēlais, dievišķīgais Protejs.
   Lučeta.
   Bet labāk gaidiet, līdz tas atgriežas.
   Džūlija.
   Tu zini, viņa skats tā tīkas sirdij!
   Jel esi līdzjūtīga, jo tik ilgi
   Man jācieš būs un jāpanīkst bez tā.
   Ai, kaut tu mīlas alkas pazītu,
   Tu drīzāk spētu aizdedzināt sniegu
   Kā manu mīlas liesmu vārdiem dzēst.
   Lučeta.
   Es, jaunkundz, negribu nebūt to dzēst,
   Tik mazinat šīs uguns niknumu,
   Ka nepārkāpj tā prāta robežas.
   Džūlija.
   Jo vairāk nomāc to, jo spilgtāk liesmo.
   Tas avots, kas, tik maigi šalcot, skrej,
   Top nevaldāms, kad ierobežo to.
   Bet, ja tā skaisto gaitu neaiztur,
   Tas saldi dzied pār oļu akmeņiem
   Un noglāsta ar skūpstu katru meldru,
   Tiem garām skriedams svētceļojumā,
   Un traucas it kā čūska vīdamies,
   Līdz viegli ieplūst bargā okeānā!
   Tādēļ ļauj iet un neaizturi mani!
   Tik pacietīga es kā avots maigs
   Un smejot katru soli vēroju,
   Līdz nonākšu pie sava mīļotā.
   Tur atdusēšos, kā pēc ciešanām
   Dus Elīzijā svētlaimīgā sirds.
   Lučeta.
   Bet kādā tērpā projām dosieties?
   Džūlija.
   Ne tā kā meitene, jo izvairīties
   Es gribu vieglprātīgiem vīriešiem.
   Lučeta labā, apgādā man drēbes,
   Kā dižciltīgam zēnam pieklājas.
   Lučeta.
   Tad arī mati jums sev jānolaupa.
   Džūlija.
   Nē, meiča, es tos veikli sasiešu
   Ar dividesmit smalkām, skaistām lentām.
   Tā tērpties piederas pat jauneklim,
   Kas vecāks ir, kā izskatīšos es.
   Džūlija.
   Bet kādā veidā nēsāsiet jūs bikses?
   Lučeta.
   Tas skan tāpat, ja kungam jautātu:
   «Cik platu gribētu jūs savu kleitu?»
   Džūlija.
   Nu tādā veidā, kā tev tik, Lučeta.
   Lučeta.
   Tās katrā ziņā jānēsā ar lentu.
   Džūlija.
   Nē, nē, Lučeta, tas būs riebīgi!
   Lučeta.
   Kas tās par biksēm, kuras ir bez lentas,
   Jo tajā jāiesprauž ir adata.
   Džūlija.
   Lučeta, apgādā, ja mani mīli,
   To, kas tev liekas labs un piedienīgs,
   Bet, meiča, teic — ko sacīs pasaule,
   Kad manas drošās gaitas uzzinās?
   Es ļoti baidos, ka tās man var kaitēt.
   Lučeta.
   Ja baidāties, tad mājās palieciet.
   Džūlija.
   To negribu.
   Lučeta.
   Tad smej ieties un ejiet!
   Ja cildinās jūs Protejs, tad jau nieks
   Ir nopēlēju valodas! Vai ne?
   Es baidos, ka tik viņš jūs nenopeļ.
   Džūlija.
   Tas man, Lučeta, nesagādā rūpes,
   Jo tūkstoš zvērestu un asru straumes,
   Un mīlas vārdi, kad tas devās projām,
   Dod liecību, kāds ir mans labais Protejs.
   Lučeta.
   Tas viss der arī ļauniem vīriešiem.
   Džūlija.
   Jā, ļauniem vīriešiem un ļauniem mērķiem.
   Bet Protejs ir zem cēlas zvaigznes dzimis.
   Tā vārds ir svēts, tā zvērests orākuls.
   Tas uzticīgs, un domas tam ir tīras.
   Tā asaras — sirds pazemīgā ķīla.
   Tā sirds bezgala tālu nelietībām.
   Lučeta.
   Kaut viņš tāds būtu, kad to sastapsiet!
   Džūlija.
   Ja mani mīli, tad to nezaimo
   Un neapšaubi viņa uzticību!
   Tik kas to mīl, var iegūt manu mīlu.
   Bet nu nāc līdzi manā istabā,
   Lai pārdomātu, kas man vajadzīgs
   Šim tālam, pārdrošajam ceļojumam,
   Tev lai ir nodots viss mans īpašums,
   Mans nams ar zemi un mans labais vārds!
   Ne vārda vairs! Lai dodamies pie darba!
   Man dusmas, ka es velti kavējos.
   Abas aiziet.

   PIRMĀ AINA
   Milāna. Priekšistaba hercoga pilī.
   Ienāk hercogs, Tūrio un Protejs.
   Hercogs.
   Uz brīdi atstājiet mūs, Tūrio,
   Jo divatā mums kaut kas jāpārrunā.
   Tūrio aiziet.
   Nu teiciet, Protej, ko jūs vēlaties!
   Protejs.
   Mans cienījamais kungs, ko gribu sacīt,
   Tas liks varbūt man pārkāpt draudzību,
   Bet, vērā ņemot jūsu laipnību
   Pret mani, kaut neesmu to pelnījis,
   Es jūtu pienākumu visu pateikt,
   Ko neizpaustu citādi nekad.
   Jā, augstais kungs, grib Valentīns, mans draugs,
   Jau šonakt jūsu meitu nolaupīt.
   Šo nodomu viņš pats man atklāja.
   Es zinu, Tūrio tai izraudzīts
   Kā līgavainis, viņai nepatīkams, •—
   Un, ja to šādā veidā aizvedīs,
   Tas rūgtas ciešanas jums sagādās.
   TādēJt lai pienākumu pildītu,
   Es labāk jaucu drauga nodomu
   Kā ļauju jūsu galvai sirmajai,
   Ko sāpēs pacelt jūs vairs nespēsiet,
   Likt atdusēties kapā pāragrā.
   Hercogs.
   Paldies jums, Protej, par šo vēstījumu.
   Cik ilgi dzīvošu, jums pateikšos.
   Es arī viņus slepus novēroju,
   Kad šķita tiem, ka esmu iesnaudies,
   Un gribēju nereti Valentīnu
   Prom aizsūtīt no viņas un no galma,
   Bet baidījos, ka manas aizdomas
   Ir aplamas un viņu aizvainotu, •—
   Es vairos šāda pārsteidzīga soļa.
   Pret viņu biju laipns, lai uzzinātu
   Tā nolūkus, par kuriem jūs man stāstāt,
   Un, tā kā sen, kā redzat, baidījos,
   It labi jaunos ļaudis pazīdams,
   Tad naktis pavada tā augstā tornī,
   Bet atslēgu pie sevis glabāju.
   No turienes to nevar aizvest projām.
   Protejs.
   Tak, kungs, kāds līdzeklis ir sadomāts,
   Kā viņš tās logu sasniegs, un tad tie
   Pa virvju kāpnēm viegli nokļūs lejā —
   Pašlaik pēc tām steidz jaunais mīlētājs, •—
   Tam katru mirkli te ir jāatgriežas.
   To satvert varat, ja jums patīkas,
   Bet, kungs, to lūdzu uzmanīgi darīt,
   Lai nenojauš tas manī nodevēju,
   Jo draudzība pret jums, ne naids pret to
   Šo viņa nodomu man lika atklāt.
   Hercogs.
   Mans goda vārds, tam neteikšu nekad,
   Ka jūs pār mani likāt ataust gaismai.
   Protejs.
   Es eju, augstais kungs! Nāk Valentīns.
   Aiziet. Ienāk Valentīns.
   Hercogs.
   Kurp, Valentīna kungs, tā steidzaties?
   Valentīns.
   Kungs, mani gaida jūsu ziņnesis,
   Kas vēstules uz mājām nogādās,
   Un nu es viņam steidzos nodot tās.
   Hercogs.
   Vai ziņas tiešām ir tik svarīgas?
   Valentīns.
   Tās vēstī, ka es esmu sveiks un vesels
   Un cik man labi klājas jūsu galmā.
   Hercogs.
   Tad gan nav svarīgas, te palieciet,
   Jo man kaut kas ir jāapspriež ar jums,
   Bet tas ir noslēpums, kas man ir tuvs.
   Jūs zināt, ka es gribu savu meitu
   Ar manu draugu Tūrio saprecināt.
   Valentīns.
   Mans kungs, to zinu — un šīs precības
   Ir bagātas un cildenas. Kā radīts
   Ar tikumu, ar devību un cieņu
   Šis dižais kungs ir jūsu daiļai meitai.
   Vai viņam nevarat tās sirdi pievērst?
   Hercogs.
   Nemaz! Tā ir tik drūma, spītīga,
   Tik lepna, nepaklausīga un skarba.
   Šķiet, aizmirsusi tā, ka ir mans bērns,
   Jo baiļu vairs no tēva nepazīst.
   Jā, man ir jāteic, ka šis saltais lepnums
   No manis atsvešinājis ir viņu.
   Kaut cerēju, ka gadus pēdējos
   Es bērnu mīlas gaismā pavadīšu,
   Bet nu es nolēmu pats apprecēties
   Un ātrāk vīram atdot Silviju,
   Pie tam lai skaistums tai ir pūrs, jo nemīl
   Tā mani, kā ar manus īpašumus.
   Valentīns.
   Ko vēlaties, lai šajā lietā daru?
   Hercogs.
   Es esmu iemīlējies kādā dāmā
   Še Milānā, bet kautrīga pārlieku
   Ir tā un neievēro sirmgalvi.
   Tādēļ jūs lūdzu, dodiet padomu —
   Jo sen jau aizmirsis es galanci
   Un arī parašas ir tagad citas, —
   Kā vajag izturēties man, lai pievērstos
   Man viņas acis saulei līdzīgās?
   Valentīns.
   Ar dāvanām to iegūstiet, ne vārdiem.
   Kaut mēmi, dārgakmeņi daudz ko teic,
   Tie ātrāk sievietes kā vārdi veic.
   Hercogs.
   Tā neņēma, kad dāvāju tos es.
   Valentīns.
   Kas tīk, to bieži neņem sievietes,
   Vēl sūtiet droši, nepagurstiet jūs,
   Gan zaimi drīz par ilgām viņai kļūs.
   Kad viņa dusmojas, tas nav aiz naida,
   Nē, mīlu vēl daudz lielāku tā gaida.
   Kad jūs tā bar, prom nevajaga iet,
   Vēl Jaunāka tā kļūs, kad aiziesiet.
   Jums jāiegaumē, kādā tā ir omā,
   Ja teic tā: «Ejiet!» — «Palieciet!» tā domā.
   Tai glaimojiet, to slavējiet bez mitas
   Un sakiet, ka tā pārspēj visas citas,
   Jo vīrs, kam mēle ir, nav vīrs nekāds,
   Ja dāmu neiegūst ar glaimiem tāds.
   Hercogs.
   Bet viņas piederīgie salaulāt
   To grib ar kādu jaunu, dižu kungu
   Un tādēļ noslēpj viņu vīriešiem:
   Neviens to dienā nedrīkst apciemot.
   Valentīns.
   Nu tad es viņu apciemotu naktī.
   Hercogs.
   Bet durvis aizslēgtas, un atslēga
   Ir noslēpta — jā, sakiet — kā tai piekjūt?
   Valentīns.
   Bet kas var liegt pa logu iekāpt jums?
   Hercogs.
   Tā istaba tik augstu ir no zemes,
   Tik stāvus paceļas, ka nepiekļūt
   Nevienam, kam ir dārga dzīvība.
   Valentīns.
   Bet kāpnes, kas no virvēm darinātas,
   Ar divi dzelzs āķiem var uzmest augšā.
   Un viegli varonis tiek augstā tornī,
   Ja tikai Leanderam netrūkst dūšas.
   Hercogs.
   Tik tiešām, ka jūs esat dižciltīgs,
   Jel teiciet — kā man iegūt tādas kāpnes?
   Valentīns.
   Kad vajag jums? Jel sakiet, augstais kungs!
   Hercogs.
   Šo nakti vēl, jo mīla ir kā bērns,
   Kas visu grib, ko vien var rokām sasniegt.
   Valentīns.
   Es septiņos jums došu tādas kāpnes.
   Hercogs.
   Vēl kas: pie viņas gribu doties viens, —
   Kā gan lai turp es nogādāju kāpnes?
   Valentīns.
   Tās vieglas, cienīts kungs, un tās var noslēpt
   Zem uzmetņa, ja pienācīgs tam garums.
   Hercogs.
   Vai derētu tāds uzmetnis, kāds jums?
   Valentīns.
   Jā, pavēlniek …
   Hercogs.
   Tad savu uzmetni
   Man parādi — varbūt to izmantošu.
   Valentīns.
   Šim nolūkam der katrs uzmetnis.
   Hercogs.
   Kā iznesties man tādā uzmetnī?
   Es lūdzu, ļaujiet jūsu ietērpties.
   Te vēstule. Ko redzu? «Silvijai».
   Un te ir kāpnes, kas var derēt man.
   Es vēlos izlasīt šo vēstuli.
   Lasa.
   «Pie Silvijas ikkatru nakti mitu.
   Jūs, domas, mani aiznesiet pie tās.
   Ak, kaut jūs mani pašu aizvadītu
   Reiz tur, kur viņa, daiļā, atdusas.
   Pie viņas allaž savas domas sūtu,
   Bet viņu nelaimīgais ķēniņš — es —
   Cieš lielas ilgas, it kā nastu grūtu,
   Kamēr tik laimīgas tā verdzenes,
   Ka es tās sūtu, sevi nopeju.
   Kur mīt tās līksmē, nokļūt gribētu.»
   Un kas tad te stāv rakstīts? «Silvija,
   Jau šajā naktī tevi atbrīvošu!»
   Jā, tā tas ir — un tādēļ ar tās kāpnes!
   Kam, Faeton — Meropsa zemais dēls, —
   Tu saules zirgu grožus satvēri?
   Lai pārgalvībā zemei liktu liesmot?
   Tu tvēri zvaigznes, jo tās spīd pār tevi?
   Ej, verga dvēsele, veikli uzmācīgs!
   Sev līdzīgus ar smaidu viltīgu
   Tu vari apveltīt un pateicies
   Tu manai miermīlībai, ka tev iet
   Prom atļauju bez soda pelnīta.
   Par to tev vairāk jāpateicas man
   Kā par tām visām laipnībām, ko es
   Tev parādīju ne pēc nopelna.
   Bet, ja vēl ilgāk tagad kavēsies
   Še manā zemē, cik to prasa laiks,
   Lai galmu atstātu, pie debess zvēru,
   Naids uzveiks manī mīlu, ko reiz jutu
   Pret savu meitu un pret tevi arī.
   Ej prom! Tūlīt! Un neattaisnojies!
   Bet, ja tev dārga dzīvība, tad steidzies!
   Hercogs aiziet.
   Valentīns.
   Daudz labāk mirt kā dzīvot šādās mokās!
   Mirt ir no sevis šķirties; Silvija
   Ir es, un šķiršanās no tās ir šķirties
   No sevis paša. Baigā šķiršanās!
   Vai gaisma ir vairs gaisma un vai prieks
   Vairs ir man prieks, ja Silvijas nav klāt?
   Kā iedomāties man, ka tā ir blakus,
   Lai tādā veidā pieviltu es sevi?
   Tik tad, kad naktī es pie Silvijas,
   Dzied manās ausīs liegi lakstīgala;
   Tik tad, kad dienā redzu Silviju, f
   Cēls saules spožums staro manās acīs.
   Tā mana dzīvība — es nomirtu,
   Ja viņas skaistums mani nespētu
   Vairs apskaidrot un iepriecināt dzīvei.
   Ja palieku, te nāve mani gaida;
   Ja aizeju, tad aizeju no dzīves.
   Ienāk Protejs un Launss.
   Protejs. Skrej, puika, skrej, skrej un uzmeklē man viņu!
   Launss. O-ho! O-ho!
   Protejs. Ko tu redzi?
   Launss. To, kuru meklējam, — nav neviena mata uz
   viņa galvas, kas nebūtu Valentīna mats.
   Protejs. Vai tas ir Valentīns?
   Launss. Nē.
   Protejs. Kas tad? Viņa gars?
   Valentīns. Arī nē.
   Protejs. Kas tad?
   Valentīns. Neviens.
   Launss. Vai «neviens» var runāt? Kungs, vai man būs
   jāsit?
   Protejs. Ko tad tu gribi sist?
   Launss. Neko.
   Protejs. Esi rāms, nelieti!
   Launss. Es tak «nevienam» gribu sist, kungs, es jus
   lūdzu…
   Protejs.
   Stāt, zelli! Valentīn, mans draugs, tik vārdu!
   Valentīns.
   Vairs manas ausis nedzird labas vēstis —
   Tik daudz tām lemts ir bijis dzirdēt ļaunas.
   Protejs.
   Tad mana vēsts lai paliek nedzirdama,
   Jo tā ir skarba, nelāga un ļauna.
   Valentīns.
   Vai Silvija mirusi?
   Protejs.
   Nē, Valentīn.
   Valentīns.
   Nē, Valentīna nav vairs Silvijai!
   Vairs mani nemīl tā?
   Protejs.
   Nē, Valentīn.
   Valentīns.
   Nē, Valentīnam dzīves nebūtu,
   Ja nemīlētu viņu Silvija.
   Launss.
   Kungs, ziņo, ka jūs tiekot izsūtīts.
   Protejs.
   Tā ir tā vēsts — ka sūta tev projām
   No šejienes, no Silvijas, no drauga.
   Valentīns.
   ŠI nelaime jau man ir zināma,
   Nu pārpalikums vēl ir jābauda.
   Un ko teic Silvija, ka došos projām?
   Protejs.
   Kad uzzināja tā šo lēmumu,
   Kas spēkā stājies ir bez ierunām, —
   Tā pērles, kuras sauc par asarām,
   Pie tēva kājām straumēm izlēja,
   Uz cejiem nokrita un gauži lūdzās,
   Un rokas lauzīja — tās ir tik baltas,
   Bet kļuva žēlabās vēl baltākas.
   Ne lūgšanas, ne rokas paceltās,
   Ne vaidi, žēlabas, ne asaras —
   Tās tēvu aizkustināt nespēja.
   «Kad Valentīnu saķers, tam būs jāmirst,»
   Tēvs teica, un, kad piedot Valentīnam
   Tā lūdzās, kļuva viņš tik pikts,
   Ka ieslodzīja tornī Silviju,
   Tai draudēdams ar mūža cietumu.
   Valentīns.
   Draugs, pietiek, jo man šķiet, ka vēl viens vārds,
   Kas līdzīgs šiem, spēs mani nonāvēt.
   Ja tā, to, lūdzu, iečuksti man ausī,
   Lai izbeidz manas bezgalīgās mokas.
   Protejs.
   Ak, nesūdzies par to, ko nevar labot,
   Bet centies palīdzēt sev nelaimē.
   Tik laiks arvien ir visa labā aukle.
   Te paliekot, tu neredzēsi mīļo,
   Bet tikai liksi dzīvību uz spēles.
   Ej prom ar cerību, kas atbalsts mīlai, —
   Tā tevi pasargās no izmisuma.
   Kad esi tālu, raksti vēstules
   Un sūti man, labprāt tās glabāt došu
   Es Silvijai pie sniega baltām krūtīm.
   Nav tagad laika garām sarunām.
   Nāc, es pa pilsētu līdz vārtiem tevi,
   Pirms šķiries, gribu pavadīt, un tā
   Mēs pārrunāsim tavu sirdslietu.
   Jā, savas mīlas vārdā uzmanies —
   Par Silviju, ja ne par sevi! Nāc!
   Valentīns.
   Ļauns, ja tu manu kalpu sastopi,
   Teic, lai tūlīt viņš skrej uz ziemeļvartiem!
   Protejs.
   Ej un to uzmeklē! Nāc, Valentīn!
   Valentīns.
   Ak dārgā Silvija! Ak Valentīn!
   Valentīns un Protejs aiziet.
   Launss. Kaut arī, lūk, esmu muļķis, tomēr manī ir tik
   daudz saprašanas atzīt, ka mans kungs ir tāds īpaša
   veida blēdītis, bet tas man būtu vienalga, ja tikai
   viņš būtu īsts blēdis. Tas vēl nav dzimis, kas zina,
   ka esmu iemīlējies, — un tomēr es esmu iemīlējies.
   Bet vesels zirgu aizjūgs to no manis nespētu izvilkt
   ārā un arī ne to, iekš kā esmu iemīlējies, un tomēr
   tas ir sieviešu kārtas radījums. Bet, kas par sieviešu
   kārtas radījumu, to es neteikšu, un tomēr tā ir piena
   meita, un tomēr tā vairs nav meita, jo iekļuvusi
   ļaužu valodās, un tomēr tā ir meita, jo tā ir sava
   kunga lopu meita un kalpo par algu. Viņai ir vai-
   rāk labu īpašību nekā putnu sunim, un tas ir daudz
   priekš viena kristīga cilvēka. Te ir katalogs vai ka-
   ķalogs, kurā redzamas ierakstītas visas viņas la-
   bās īpašības.
   Izņem kaclu papīra loksni.
   Imprimis, «viņa prot stiept un vilkt». Zirgs neprot
   stiept, tikai vilkt, tādēļ viņa ir labāka nekā ķēve.
   Item, «viņa prot slaukt». Lūk, košs tikums meitenei,
   kurai ir tīras rokas.
   Splds. Kā iet, sinjor Ļauns? Kur ir tavs pavēlnieks?
   Launss. Mans pavēlnieks? Man viņa pavēles ir nieks!
   Spids. Atkal tava vecā kaite sagrozīt vārdus. Kas jauns
   tavos papīros?
   Launss. Melnākā jaunā ziņa, kādu tu jebkad esi dzirdē-
   jis.
   Spids. Cik melna, zēn?
   Launss. Kā tinte.
   Spīds. Dod izlasīt!
   Launss. Projām tu, kāpostgalva! Tu neproti lasīt!
   Splds. Tu melo — es protu!
   Launss. Es tevi gribu pārbaudīt. Saki man, kas tevi
   dzemdējis!
   Spīds. Pats par sevi saprotams. Mana vecātēva dēls.
   Launss. Ak tu nemācītais slaists! Tevi dzemdējusi tavas
   vecāsmātes meita. Lūk, tas pierāda, ka tu neproti
   lasīt.
   Spīds. Nāc, muļķi, nāc! Pārbaudi mani ar savu papīru!
   Launss. Te ir, un lai svētais Nikolajs stāv tev klāt!
   Splds. Imprimis, «viņa prot slaukt».
   Launss. Jā, to viņa prot.
   Spīds. Item, «viņa darina labu alu».
   Launss. Jā, te ir vietā pantiņš:
   Cik dūša man ir lāga,
   Kad alus pilna māga.
   Spīds. Item, «viņa prot šūt».
   Launss. Gan viņa kādu sev piešūs klāt.
   Splds. Item, «viņa prot adīt».
   Launss. Lai viņa ada vesela!
   Spīds. Item, «viņa prot mazgāt un berzt».
   Launss. Tā ir sevišķi laba īpašība: tad jau viņu nevajag
   ne mazgāt, ne berzt.
   Splds. Item, «viņa prot aust».
   Launss. Tad jau viņa izaudīs tīklu un barosies ar mušām.
   Spīds. Item, «viņai ir bez tam tik daudz labu īpašību,
   ka vārdu trūkst, lai tās visas apzīmētu».
   Launss. Tās ir tikpat kā ārlaulībā dzimušas īpašības —
   tās nezina savus tēvus, un tādēļ tām trūkst, vārdu.
   Spīds. Tagad seko viņas trūkumi.
   Launss. Tikumiem cieši uz pēdām.
   Spīds. Item, «viņu nav visai patīkami skūpstīt elpas dēļ».
   Launss. Nu, to kļūdu var izlabot krietnas brokastis.
   Lasi tālāk.
   Spīds. Item, «viņa ir kāra uz saldumiem».
   Launss. Šī īpašība atvieto viņas sāļo elpu.
   Spīds. Item, «viņa miegā runā».
   Launss. Tas ir labāk, nekā kad viņa runājot gulētu.
   Spīds. Item, «viņai ir gausa valoda».
   Launss. Ak tu nelieti tāds! Tu to pieskaiti viņas trūku-
   miem! Gausa valoda ir sieviešu vienīgā labā īpašība.
   Es lūdzu to izsvītrot un ierakstīt viņas tikumos.
   Spīds. Item, «viņa ir augstprātīga».
   Launss. To arī izsvītrot! Tas ir Ievas mantojums un ne-
   var tikt atņemts.
   Spīds. Item, «viņai nav zobu».
   Launss. Tas man ari ir nieks, jo es mīlu garozas.
   Splds. Item, «viņa ir ķildīga».
   Launss. Tas nekas — tā kā viņai nav zobu, tā nevar
   iekost.
   Splds. Item, «viņa mīl krietnu malku».
   Launss. Ja malks ir krietns, lai viņa to mīl. Ja viņa to
   nedarīs, tad es, jo kas ir krietns, tas jāslavē.
   Spids. Item, «viņa ir devīga».
   Launss. Ar mēli viņa nevar būt devīga, jo stāv rakstīts,
   ka mēle tai ir gausa; ar naudas maku viņa arī ne-
   varēs būt devīga, jo to es aizslēgšu. Viņa gan vēl ar
   kaut ko varētu1 būt devīga, bet tur es nekā nevaru
   darīt. Labi, turpini!
   Spīds. Item, «viņai vairāk matu nekā asprātību un vai-
   rāk kļūdu nekā matu, un vairāk naudas nekā kļūdu».
   Launss. Stāt! Es viņu gribu. Viņa bija mana un nebija
   mana divi vai trīs reizes pie šī pēdējā punkta. Lūdzu,
   atkārto to vēlreiz!
   Spīds. Item, «viņai ir vairāk matu nekā asprātību».
   Launss. «Vairāk matu nekā asprātību» — tas ir labi, to
   tūlīt pierādīšu. Sāls trauka vāks apsedz sāli un tādēļ
   ir vairāk nekā sāls; mati, apklādami galvu, kas iz-
   gudro asprātības, ir vairāk nekā asprātības, jo lielā-
   kais apsedz mazāko. Kāds ir nākamais punkts?
   Spīds. «Un vairāk kļūdu nekā matu».
   Launss. Tas ir briesmīgi — kaut tas nebūtu!
   Spīds. «Un vairāk naudas nekā kļūdu» …
   Launss. Ā, nauda pārvērš visas kļūdas tikumos. Labi,
   es viņu gribu un tā kā nekas nav neiespējams…
   Spīds. Tad?
   Launss. Nu tad man tev jasaka, ka tavs kungs tevi gaida
   pie ziemeju vārtiem.
   Splds. Mani?
   Launss. Protams. Kas tad tu īsti esi? Viņš jau ir gaidījis
   arī labākus ļaudis nekā tevi.
   Spids. Un vai man vajadzēs iet pie tā?
   Launss. Tev jāskrej pie tā, jo tu esi tik ilgi te uzkavē-
   jies, ka ejot nekur tālu vairs netiksi.
   Spīds. Kādēļ tu man to neteici ātrāk? Velns lai parauj
   tavu mīlestības sarakstu!
   Aiziet.
   Launss. Nu viņš dabūs pērienu, ka lasījis manu vēstuli.
   Nekaunīgs tēviņš, kas visus noslēpumus grib izošņāt.
   Jāiet paskatīties, kā viņu tēš.
   Aiziet.
   OTRA AINA
   Turpat. Istaba, hercoga pilī.
   Ienāk hercogs un Tūrio, aiz tiem Protejs.
   Hercogs.
   Tik drosmi, Tūrio, tā mīlēs jūs,
   Kopš tai vairs Valentīnu lemts nav redzēt.
   Tūrio.
   Kopš viņš ir aizbēdzis, tā mani izsmej
   Vai peļ, vai ar no manis izvairās.
   Kā gan lai iegūstu tās labvēlību?
   Hercogs.
   Šāds nepamatots ienaids ir kā tēls,
   Kas iegriezts ledū. Tiklīdz uznāk siltums,
   Tas izkūst, savu veidu zaudēdams.
   Gan laiks tās saltās domas atkausēs
   Un liks tai aizmirst zemo Valentīnu.
   Vai sakiet, Protej, —jūsu tautietis
   Jau projām, kā to stingri pavēlēju?
   Protejs.
   Jā, cienīts kungs.
   Hercogs.
   Skumst mana meita, ka tas aizgājis.
   Protejs.
   Mans kungs, gan laiks drīz visas brūces dziedēs.
   Hercogs.
   Tā ir, bet citās domās Tūrio,
   Tas labais iespaids, ko no jums es guvu
   Un ko ar darbiem pierādījāt jūs,
   Liek man jums atkal prasīt padomu.
   Protejs.
   Ja necienīgs es jūsu žēlastības
   Reiz kjūtu( nāve lai tad paņem mani!
   Hercogs.
   Jūs zināt, ka es gribu savienot
   Ar savu meitu cēlo Tūrio.
   Prote js.
   To zinu, cienīts hercog.
   Hercogs.
   Un tikpat labi, šķiet man, zināms jums,
   Cik loti pretojas tā manai gribai.
   Protejs.
   Tas tādēļ, kungs, ka te bij Valentīns.
   Hercogs.
   Jā, un arvien vēl tai ir aplams prāts.
   Ko darīt mums, lai ātrāk aizmirstu
   Tā Valentīnu, mīlot Tūrio?
   Protejs.
   Vislabāk Valentīnu nopulgot,
   Ka viņš ir neuzticīgs, zemas kārtas
   Un gļēvs — trīs lietas, sievietēm kas riebj.
   Hercogs.
   Bet viņa nodomās, ka tie ir meli.
   Protejs.
   Jā gan, ja ienaidnieks to apgalvo.
   Tādēļ tas viss ir tādam jāizved,
   Ko pazīst tā kā Valentīna draugu.
   Hercogs.
   Nu tad jau jāveic jums šis uzdevums.
   Protejs.
   Bet tik ar riebumu, mans augstais kungs,
   Jo dižciltīgam neklājas tā runāt
   Un vēl pie tam par draugu labāko!
   Hercogs.
   Kur jūsu uzslavas tam nepalīdz,
   Tur jūsu pulgojumi nevar kaitēt.
   Tādēļ bez apdoma jums jāpakalpo
   Ir man, ja lūdzu jūs kā savu draugu.
   Protejs.
   Jūs uzvarējāt, kungs, un, ja kaut kādi
   Spēs mani vārdi viņu ietekmēt,
   Tai aprims kaislība pret Valentīnu.
   Tak vai gan, Valentīnu aizmirstot,
   Tā iemīlēs sinjoru Tūrio?
   Tūrio.
   Ja, labvēlību novēršot no tā,
   Jūs bēdās apmulst viņai neļausiet,
   Bet uzmanību pievērsīsiet man, —
   Tad notiks tas, ja mani slavēsiet
   Par tik, par cik jūs Valentīnu pelsiet.
   Hercogs.
   Un, Protej, nu mēs uzticamies jums,
   Jo Valentīns jau ir mums stāstījis,
   Ka uzticīgs jūs savai mīļotai
   Un nepārkāpsiet zvērestu nekad,
   Tādēļ jums dodu izdevību tikties
   Ar Silviju, lai iespaidotu to:
   Tā pikta, drūma ir un naidīga,
   Bet drauga dēļ labprāt jūs uzklausīs,
   Un tad jūs varēsiet to pierunāt,
   Lai Valentīnu nīst, mīl Tūrio.
   Protejs.
   Ko varēšu, ar prieku darīšu.
   Jūs, Tūrio, turpretī cenšaties
   Par maz: jums jādzejo, lai viņas sirds
   Tiek sagūstīta žēliem sonetiem,
   Kas maigi jūsu padevību pauž.
   Tūrio.
   Jā, daudz spēj dzeja, debess vēstnese.
   Protejs.
   Jums jāupurē sevi skaistumam,
   Jums savas nopūtas nav jāžēlo,
   Jums jāraksta, mans kungs, līdz izsīkst tinte.
   Tad rakstiet asarām, lai pants top maigs
   Un jūsu lielo mīlu izteikt spēj,
   Jo dzejā ilgas skan kā Orfejkokle,
   No kuras skaņām akmens tapa mīksts,
   Rāms tīģeris, bet izkāpa no dzelmes
   Leviatāns, lai dzejotu uz krasta.
   Ja šādu dziesmu sacerētu jūs,
   Tā klusā naktī viņas logu priekšā
   Jums jānodzied, jā, gluži maiga dziesma
   Jums jāskandina — pusnakts klusums dziļš
   Tik labi liegām ilgām piederas.
   Tā vai nekādi jūs to neiegūsiet.
   Hercogs.
   Šķiet, ka jūs arī esat mīlējis?
   Tūrio.
   Šonakt vēl jāpiekopj man ir šī māksla,
   Tādēļ, mans dārgais mīlas skolotāj,
   Jums mani jāpavada pilsētā,
   Lai sameklētu veiklus spēlmaņus.
   Kāds sonets jau man arī ir — tas der
   Kā mēģinājums jūsu padomam.
   Hercogs.
   Nu tad bez kavēšanās, mani kungi!
   Protejs.
   Līdz vakariņām mēs jums kalposim,
   Pēc tam mēs čakli ķersimies pie lietas.
   Hercogs.
   Nē, darīt to tūlīt jums pavēlu!
   Aiziet.

   PIRMĀ AINA
   Mežs starp Milānu un Veronu.
   Uznāk daži laupītāji.
   Pirmais laupītājs.
   Šurp, zēni: redzu garāmgājēju.
   Otrais laupītājs.
   Nekas! Kaut būtu ducis — uzveiksim!
   Uznāk Valentīns un Spīds.
   Trešais laupītājs.
   Stāt! Visu atdodiet, kungs, kas jums ir!
   Ja ne, mēs paši aplaupīsim jūs.
   Spīds.
   Kungs, nu ir gals! Tie ir tie nelieši,
   No kuriem tā te bīstas ceļotāji.
   Valentīns.
   Jūs, draugi…
   Pirmais laupītājs.
   Tā nav, sinjor, mēs jūsu ienaidnieki.
   Otrais laupītājs.
   Miers! Uzklausīsim to!
   Trešais laupītājs.
   Pie bārdas zvēru, šķiet, tas krietns vīrs.
   Valentīns.
   Tad ziniet, ka man nav nekā ko zaudēt.
   Ļauns liktenis ir mani piemeklējis.
   Šis tērps ir visa mana bagātība,
   Un, ja vēl to jūs gribat nolaupīt,
   Tad tiešām vairs man nepaliks nenieka.
   Otrais laupītājs.
   Kurp dodaties?
   Valentīns.
   Uz Veronu.
   Pirmais laupītā js.
   No kurienes jūs nākat?
   Valentīns.
   No Milānas.
   Trešais laupītājs.
   Vai ilgi jūs tur dzīvojāt?
   Valentīns.
   Sešpadsmit mēnešus, un palicis
   Vēl ilgāk būtu, ja man atļautu.
   Otrais laupītājs.
   Kā? Vai jūs izraidīts no turienes?
   Valentīns.
   Jā gan.
   Otrais laupītājs.
   Un vai par kādu noziegumu?
   Valentīns.
   To man ir pārāk grūti atcerēties —
   Es kādu nonāvēju, tādēļ ciešu,
   Kaut krist tam lemts bij cīņā godīgā
   Bez viltības un zemas gļēvulības.
   Pirmais laupitajs.
   Kādēļ tad pārmest sev, ja tas ir tā?
   Bet vai šī nieka dēļ jūs izraidīja?
   Valentīns.
   Tā ir, un, tiešām, labi vēl, ka tā.
   Pirmais laupītā js.
   Vai protat valodas?
   Valentīns.
   Tās iemācījos, klīzdams svešās zemēs, —
   Bez tām man bieži būtu ļauni klājies.
   Trešais laupītājs.
   Pie Robiņa Huda mūka skalpa zvēru —
   Šis zēns mums derētu kā barvedis.
   Pirmais laupītājs.
   Nudien, uz vienu vārdu lūdzam, kungi!
   Spīds.
   Kungs, viņu priekšlikumu pieņemiet!
   Šķiet, braši blēži…
   Valentīns.
   Klusu, nelieti!
   Otrais laupītājs.
   Kungs, sakiet — vai jums ir kaut kas, uz ko
   Jūs liekat cerības?
   Valentīns.
   Tik mana laime.
   Trešais laupītājs.
   Nu, tad jums jāzin, ka dažs labs no mums
   Ir dižciltīgs, no sabiedrības aiziet
   Kam lika jauno dienu nedarbi.
   Reiz tiku padzīts es no Veronas,
   Jo gribēju tur dāmu nolaupīt,
   Kas tuva radniece bij hercogam.
   Otrais laupītājs.
   Un es no Mantujas, kur nodūru
   Reiz karstgalvībā kādu dižciltīgo.
   Pirmais laupītājs.
   Un es par tādu pašu noziegumu.
   Bet nu pie lietas — atklājamies jums,
   Lai zinātu, kas esam mēs par ļaudīm.
   Jūs esat glīts, ar labu izglītību,
   Pie tam jūs protat arī valodas —
   Tāds cilvēks ar tik krietnām īpašībām
   Var noderēt pat mūsu amatā.
   Otrais laupītājs.
   Tādēļ, ka nu jūs esat trimdinieks,
   Mēs pateicām jums savu priekšlikumu.
   Vai gribat kļūt jūs mūsu kapteinis?
   Vai gribat braši panest grūtības
   Un dzīvot mūžamežos līdz ar mums?
   Trešais laupītājs.
   Ko teiksiet? Vai jūs piesliesieties mums?
   «Jā» — teiciet! Topiet mūsu kapteinis!
   Mēs padosimies jums un paklausīsim
   Kā savam priekšniekam un valdniekam.
   Pirmais laupītā js.
   Bet, ja jūs atteiksieties, jums būs jāmirst…
   Otrais laupītājs.
   Lai jūs to neizpaustu, ko mēs teicām.
   Valentīns.
   Es teikšu «jā» un dzīvošu pie jums
   Ar noteikumu, ka jūs neuzbruksiet
   Ne sievietēm, ne ari ceļotājiem.
   Trešais laupītājs.
   Nē, tādu rīcību mēs nosodām!
   Šurp, nāciet līdzi mums uz mūsu alu —
   Tur redzēsiet jūs mūsu bagātības,
   Kas līdz ar mums ir jūsu rīcībā.
   Aiziet.
   OTRA AINA
   Milāna. Pils pagalms.
   Ienāk Protejs.
   Protejs.
   Es biju Valentīna nodevējs,
   Nu nodevu es arī Tūrio.
   Ar viltus valodām, it kā tā labā,
   Es tikai savai mīlai pakalpoju.
   Vai Silvija — tik skaista, gudra, cēla —
   Šos apmelojumus ņems vērā — šaubos.
   Ja apgalvošu, ka tai piederu,
   Tā nodevību pārmetīs pret draugu;
   Ja zvērēšu es viņai uzticību,
   Tā liks man atcerēties zvērestu,
   Ko devu Džūlijai, bet lauzu drīz.
   Tak kaut tā mani arī noraida,
   Es nezaudēšu visas cerības.
   Tai mana mīla pielabināsies
   Kā paipalsunītis, ko projām dzen.
   Bet Tūrio tur nāk: pie loga iesim
   Tai noskandināt maigu dziesmiņu.
   Ienāk Tūrio un spēlmaņi.
   Tūrio.
   Kā redzu, Protej' kungs, jūs pirmais te.
   Protejs.
   Jā, dižais Tūrio, arvienu pirmā
   It visur mīla ir, ne pēdējā.
   Tūrio.
   Jā gan, bet neesat jūs mīlētājs.
   Protejs.
   Kungs, esmu gan, — kā citādi šurp nāktu?
   Tūrio.
   Bet ko jūs mīlat? Silviju?
   Protejs.
   Priekš jums.
   Tūrio.
   Tad es jums pateicos! Nu, mani kungi,
   Laiks uzskaņot un tad it mundri sākt!
   ienāk viesnīcnieks un aiz lā Džūlija. Džūlija ir zēna apģērbā.
   Viesnīcnieks. Nu, mans jaunais viesi, man šķiet, jūs esat
   tāds nobēdājies. Es lūdzu jūs, — kādēļ?
   Džūlija. Tādēļ, ka es nevaru būt priecīgs.
   Viesnīcnieks. Nāciet, jums jābūt priecīgam! Es jūs aiz-
   vedīšu tur, kur jūs dzirdēsiet mūziku un redzēsiet
   to dižciltīgo kungu, par kuru jūs man jautājāt.
   Džūlija. Bet vai es to dzirdēšu runājam?
   Viesnīcnieks. Jā, to jūs dzirdēsiet.
   Džūlija. Tā būs mana mūzika.
   Mūzika.
   266
   Viesnīcnieks. Klau! Klau!
   Džūlija. Vai viņš starp tiem?
   Viesnīcnieks. Jā, bet klusāk, lai varam paklausīties.
   Dziesma
   Kas ir Silvija? Kas ir tā,
   Ko visi ļaudis ciena?
   Skaista ir un gudra tā,
   Un cēla kā neviena —
   Slava tev, visjaukākā!
   Sevī visus tikumus
   Tā, skaistā, kopā liedē.
   Amors viņas acīs dus,
   Tā viņu, aklo, dziedē —
   Un tas dara brīnumus.
   Silvija, tev dziedam mēs,
   Tu valdiniece jaukā,
   Ko neviena nepārspēs
   Ne pilsētā, ne laukā —
   Vainagosim tevi mēs!
   Viesnīcnieks. Nu, vai jūs esat vēl grūtsirdīgāki nekā
   pirms tam? Kas jums ir, jaunais cilvēk? Vai jums
   nepatīk šī mūzika?
   Džūlija. Jūs maldāties, man nepatīk tikai spēlmanis.
   Viesnīcnieks. Kādēļ, mans bērns?
   Džūlija. Viņš spēlē aplami, viesnīcnieki
   Viesnīcnieks. Kā, vai viņš nepareizi ķeras pie stīgām?
   Džūlija. Nē, bet viņš tā rauj stīgas, ka sarauj manas
   sirds stīgas.
   Viesnīcnieks. Jums smalkas ausis.
   Džūlija. Ak, es gribētu, kaut es būtu kurls. Šī dziesma
   padara smagu manu sirdi.
   Viesnīcnieks. Es redzu, jums muziķa nesagādā nekādu
   prieku.
   Džūlija. Protams, ne, ja viņa tā samaitā omu.
   Viesnīcnieks. Klau, kāda skaista melodiju maiņa!
   Džūlija. Ak, kāda pārmaiņa!
   Viesnīcnieks. Jūs gribat, lai vienu un to pašu spēlē?
   Džūlija.
   Es gribētu, kaut viens tā spēlētu
   Arvien! Bet sakiet — vai šis Proteja kungs
   Šai jaunkundzē ir ļoti iemīlējies?
   Viesnīcnieks. Es jums saku to, ko Launss, viņa sulainis,
   man teica, ka viņš to mīlot bez gala un bez mēra.
   Džūlija. Kur ir Launss?
   Viesnīcnieks. Viņš aizgāja meklēt savu suni, kurš tam
   rīt uz kunga pavēli jāiedāvina šai dāmai.
   Džūlija. Klusu! Iesim sāņus — šie ļaudis dodas projām.
   Protejs.
   Bez rūpēm, Tūrio! Es rīkojos
   Tik veikli, ka jums mani jāslavē.
   Tūrio.
   Kur tiksimies?
   Protejs.
   Pie svētā Gregora akas.
   Tūrio.
   Uz redzēšanos!
   Tūrio un spēlmaņi aiziet.
   Silvija parādās logā.
   Protejs.
   Labvakar, jaunkundze!
   Silvija.
   Es pateicos
   Jums, mani kungi, par šo mūziku!
   Kas runāt tur?
   Protejs.
   Ak, ja jūs viņa sirdi
   Kaut drusku pazītu, tad arī balsi.
   Silvija.
   Vai tas ir Protej' kungs, ja nemaldos?
   Protejs.
   Jā, jaunkundz, esmu Protejs, jūsu kalps.
   Silvija.
   Ko vēlaties?
   Protejs.
   Jums uzticīgi kalpot.
   Silvija.
   To jūs jau darāt, bet es vēlētos,
   Kaut mājās dotos jūs un ietu dusēt.
   Jūs viltniek, zvērestlauzēj, bezgodi,
   Vai domājat, ka es tik vāja esmu
   Un nepastāvīga, tā glaimodams?
   Jūs, kas tik daudzus krāpjat zvērēdams!
   Pie savas līgavas jums jāatgriežas,
   Jo — zvēru pie nakts bālās karalienes —
   Tik tālu esmu jums, ka jūsu vārdi
   Pie manis nenonāk; tos nicinu,
   Un sev es pārmetu, ka kavēju
   Vēl laiku, sarunādamās ar jums.
   Protejs.
   Es atzīstos, ka mīlēju reiz kādu,
   Bet tā ir mirusi.
   Džūlija
   pie sevis.
   Kāds melkulis!
   Es varu saderēt, ka tā vēl dzīva!
   Silvija.
   Kaut arī būtu tā, bet Valentīns,
   Kas jums ir draugs, vēl dzīvs, un piederu
   Es viņam. To jūs gluži labi zināt,
   Bet nekaunaties viņam Jaunu darīt!
   Protejs.
   Man sacīja, ka arī Valentīns
   Ir miris.
   Silvija.
   Tad jau arī es! Tā kapā
   Es esmu aprakusi savu mīlu.
   Protejs.
   Ak, Jaujiet man no zemes izcelt to!
   Silvija.
   Jums citas mīla jāpaceļ no kapa
   Vai pašam sevi tajā jāaprok.
   Džūlija
   pie sevis.
   Šīs vēstis viņš nekad nav dzirdējis.
   Protejs.
   Ja, jaunkundz, esat jūs tik cietsirdīga,
   Tad savu ģīmetni man dāvājiet,
   To ģīmetni, kas jūsu istabā.
   Ar to es runāšos un raudāšu
   Pie tās, jo, tā kā jūsu skaistums man
   Nav lemts, es esmu ēnā pārvērties,
   Kas jūsu ēnu padevīgi pielūdz.
   Džūlija
   pie sevis.
   Bet, ja tev dāvātu tā sevi, drīz
   To pieviltu un ēnā pārvērstu
   Kā mani.
   Silvija.
   Nevēlos kļūt jūsu elks,
   Bet, tā kā jūsu viltus dvēslei piestāv
   Tik ēnas vai ar māņu tēlus pielūgt, —
   Rīt kādu atsūtiet pēc ģīmetnes.
   Un nu pie miera!
   Protejs.
   It kā noziedznieks,
   Kas savu soda rītu sagaida.
   Silvija pazūd no loga. Protejs aiziet.
   Džūlija.
   Viesnīcniek, vai neiesim projām?
   Viesnīcnieks. Nudien, biju cieši aizmidzis.
   Džūlija. Sakiet man — kur dzīvo Proteja kungs?
   Viesnīcnieks. He, manā mājā. Patiešām liekas, ka ir jau
   diena.
   Džūlija.
   Šī nakts ir garākā un baigākā
   No tām, kas pavadītas nomodā.
   Abi aiziet.
   TREŠA AINA
   Turpat.
   Ienāk Eglamūrs. <
   Eglamūrs.
   Šai stundā lika Silvijas jaunkundze
   Man atnākt te. Jā, ko gan viņa vēlas?
   Man šķiet, tai sakams kaut kas nopietns.
   Jaunkundz! Jaunkundz!
   Silvija parādās logā.
   Silvija.
   Kas sauc?
   Eglamūrs.
   Sauc jūsu kalps un draugs,
   Kas gaida, jaunkundz, jūsu pavēles.
   Silvija.
   Daudz labu rītu, Eglamūra kungs!
   Eglamūrs.
   Tik daudz jums arī, jaunkundz, un vēl vairāk!
   Kā jūsu žēlastība vēlējās,
   Es agri atnācu, lai uzzinātu,
   Ar ko es varētu jums pakalpot.
   Silvija.
   Ak Eglamūr, jūs esat dižciltīgs —
   Es neglaimoju, tā ir taisnība, —
   Tik drošs, tik gudrs jūs un reizē maigs!
   Jums zināms, ka es mīlu Valentīnu,
   Kas nu ir padzīts, un ka Tūrio
   Ir tēva izraudzītais līgavainis,
   Ko es no visas sirds tā ienīstu!
   Jūs esat mīlējis: jūs stāstījāt
   Man reiz par savām lielām žēlabām,
   Ka nomirusi jūsu līgava,
   Pie kuras kapa zvērējāt uz mūžu
   Jūs uzticību, Eglamūra kungs.
   Uz Mantuju, kur mītot Valentīns,
   Es gribu doties, bet tik bīstami
   Ir tagad ceļi, tādēļ vēlos jūs
   Kā krietnu, drošsirdīgu pavadoni.
   Par tēva dusmām, lūdzu, nerunājiet!
   Par manām lielām sāpēm domājiet
   Un to, ka jābēg drīz, lai paglābtos
   No zemām, netīkamām laulībām,
   Kas pretīgas kā debesīm, tā ļaudīm.
   Es lūdzu jūs ar sirdi pilnu mokām,
   Kas ir tik daudz, cik smilšu jūrmalā,
   Man sekot, lai pie drauga aizvadītu.
   Ja ne, tad, lūdzu, nesakiet nevienam
   Par manu nodomu — tad viena iešu.
   Eglamūrs.
   Man rūpes dara jūsu nelaime,
   Un, tā kā zinu jūsu sirdsšķīstību,
   Es esmu nolēmis jūs pavadīt
   Par spīti kavēkļiem, kas ceļā stātos,
   Jo vēlos, lai jūs būtu laimīga.
   Kad gribat ceļā doties?
   Silvija.
   Vakarā.
   Eglamūrs.
   Kur satiki jūs?
   Silvija.
   Pie brāļa Patricija —
   Tā cellē. Teikšu, ka es eju biktēt.
   Eglamūrs.
   Tad es tur ieradīšos, jaunkundze!
   Ar labu rītu!
   Silvija.
   Ar labu rītu, laipnais Eglamūra kungs
   Aiziet.
   ceturta aina
   Ienāk Launss ar savu suni.
   Launss. Kad tāds cilvēka pie mājas pieradināts radījums sāk tam parādīt savu suņa dabu — lūk, tas mani sāpina! Un tāds ir šis radījums, kuru es uzaudzināju un izglābu no noslīkšanas, kad trīs vai četri viņa aklie brāļi ar māsām dabūja galu ūdenī. Es to esmu tā izmācījis, ka ikviens, kas to redz, var sacīt: lūk, tā es arī gribētu izmācīt savu suni. Mani nosūtīja šo suni pasniegt kā mana kunga dāvanu Silvijas jaun- kundzei, bet, tikko iegāju ēdamistabā, tas pieskrēja pie jaunkundzes šķīvja un bezkaunīgā veidā nozaga kapauņa stilbu. Ak, tā ir traka lieta, ja viens plušķis neprot sabiedrībā uzvesties! Es gribēju, kaut tāds, kam, kā teikt, ir lemts kļūt par kārtīgu suni, arī izturētos, kā tas pieklājas kārtīgam sunim. Ja man nebūtu vairāk saprašanas kā tam un ja es nebūtu neskaitāmas reizes viņa vainas uzņēmies, tad droši vien jau sen tas būtu ticis pakārts. Tik tiešām tiesa, tam būtu bijis daudzreiz rūgti jāizpērk savas palaidnības! Spriediet paši: viņš iejaucas trīs vai četru augstdzimušu suņu sabiedrībā zem hercoga galda un tur — dievs lai mani pasarga — neuzkavējas ne tik ilgi, cik vajag, lai nožagotos, kad jau visa istaba saož viņa klātbūtni. «Iztrenkt ārā!» saka viens. «Kas tas ir par nelieti?» jautā otrs. «Šaust to pātagām!» kliedz trešais. «Pakārt to!» pavēl pats hercogs. Es, tiklīdz saodu pazīstamo smaku, tūlīt zināju, ka vainīgais ir Krabis, un steidzos pie tā zeļļa, kas per suņus.
   «Draugs,» saku es, «tu laikam gribi tēst šo šunīti?» — «Kā tad, to es gribu darīt,» viņš atbild. «Tad tu nodarīsi briesmīgu pārestību,» es saku, «jo es esmu to izdarījis, ko tu jau zini.» Tas arī ilgi nekavējas un iztrenc mani ar visu negodu no istabas ārā. Cik daudz kungu gan tā uzupurētos savu apakšnieku labā? Jā, es varu apgalvot, ka esmu sēdējis bluķī par tiem pudiņiem, ko tas nozadzis, citādi tas sen jau būtu zaudējis savu dzīvību. Esmu stāvējis pie kauna staba to zosu dēļ, kuras tas norējis, citādi viņu būtu nosituši kā nabagu. Un to visu tu jau esi aizmirsis! — Jā, es vēl atceros to stiķi, kuru tu man pastrādāji, kad atvadījos no Silvijas jaunkundzes, — vai es arvien neesmu teicis, lai tu skaties manī un dari visu tā kā es? Bet vai tu esi kādreiz redzējis, ka es paceltu kāju un aplaistītu ar ūdeni dižciltīgas dāmas svārkus? Saki man — vai tu esi kādreiz redzējis, ka es palaistu tādu stiķi?
   Ienāk Protejs un Džūlija.
   Protejs.
   Tavs vārds ir Sebastians? Tu patīc man,
   Tev uzticēšu kādu uzdevumu.
   Džūlija.
   Labprāt es darīšu, ko varēšu.
   Protejs.
   Es ceru
   Launsam.
   Tu tas esi, bandu bērns!
   Kur blandījies tu apkārt divas dienas?
   Lauriss. Ak vai, kungs, es nogādāju Silvijas jaunkundzei
   suni, kā jūs pavēlējāt.
   Protejs. Un ko viņa teica par manu mazo pērlīti?
   Launss. Ak vai, viņa teica, ka jūsu suns esot nejēdzīgs
   plušķis, un piebilda, ka par tādu dāvanu varot iz-
   teikt tikai sunisku pateicību.
   Protejs. Bet viņa tak pieņēma manu suni?
   Launss. Nē, patiešām, to viņa nedarīja. Te es viņu at-
   vedu atpakaļ.
   Protejs. Kā? Šito tu gribēji tai no manis dāvināt?
   Launss. Jā, kungs, to jūsu vāveri nozaga man uz tirgus
   laukuma bendes kalpi, un tad es nolēmu tai iedāvi-
   nāt savējo — tas ir suns, resnāks nekā desmit jūsu
   kopā, un tādēļ arī šī dāvana ir desmitreiz lielāka.
   Protejs.
   Ej pazūdi un atved manu suni!
   Ja ne, vairs manās acīs nerādies!
   Prom, saku es, un nekaitini kungu!
   Tu vergs, kas mūžam to tik apkauno!
   Launss aiziet.
   Es tevi, Sebastian, pieņemu
   Pa daļai tādēļ, ka man vajadzīgs
   Tāds zēns, ar saprātu kurš visu veic,
   Ko pavēlu, jo ko man līdz tāds tūļa,
   Kāds ir mans sulainis? Bet tava seja
   Un iznesība rāda, ka tev gūt
   Lemts bijis visai labu izglītību,
   Tādēļ es arī tevi pieņemu.
   Pie Silvijas ej ar šo gredzenu
   Un pasniedz tai. Kā mani mīlēja
   Reiz tā, kas deva man šo gredzenu!
   Džūlija.
   Jūs vairs to nemīlat, ka dodat projām?
   Vai tā ir mirusi?
   Protejs.
   Nē, liekas, dzīva.
   Džūlija.
   Ak vai!
   Protejs.
   Kādēļ tu nopūties — «ak vai»?
   Džūlija.
   Ak vai, man pārāk žēl šīs jaunkundzes!
   Protejs.
   Kādēļ?
   Džūlija.
   Tādēļ, ka viņa mīlēja
   Jūs tā, kā lemts jums mīlēt Silviju.
   Jūs Džūliju jau esat aizmirsis,
   Jo tā jums patīk, kas jūs noraida.
   Ak vai, cik pretrunīga gan ir mīla!
   Un tādēļ man tik gauži jānopūšas.
   Protejs.
   Nu labi, nodod tai šo gredzenu
   Ar vēstuli. Tur viņas istaba.
   Teic tai, ka lūdzu viņas ģīmetni,
   Ko tā man apsolīja, un pēc tam
   Uz manu istabu, kur skumšu, steidz!
   Protels aiziet.
   Džūlija.
   Cik sieviešu gan spētu uzņemties
   Šo uzdevumu? Ak tu muļķa Protej,
   Tu lapsu izvēlies par ganu jēriem.
   Bet, ak, es muļķe, kādēļ žēloju
   Vēl to, kas mani tā vairs neieredz!
   Tādēļ, ka viņš to mīl, tas mani aizmirst;
   Tādēļ, ka mīlu to, es žēlojos.
   Šo gredzenu tam devu šķiroties
   Kā manas mūža uzticības ķīlu.
   Nu man ir jāiet — nelaimīgā sūtne! —
   To prasīt, ko visvairāk nevēlos,
   To dot, ko gribētu, lai nepieņemtu,
   Un slavēt to, ko es tā nicinu!
   Es, kunga uzticīgā līgava,
   Tam nevaru būt uzticīgais kalps,
   Ja netopu es nodevēja sev.
   Bet tomēr runāšu es viņa labā,
   Kaut arī salti, lai man neveiktos.
   Ienāk Silvija ar pavadoņiem.
   Mans sveiciens jums! Es lūdzu, sakiet man
   Kur varu satikties ar Silviju?
   Silvija.
   Ko vēlies, labo zēn? Es esmu tā.
   Džūlija.
   Ja jūs tā esat, lūdzu uzklausīt
   To lūgumu, kas man jums jāsaka.
   Silvija.
   Kā vārdā?
   Džūlija.
   Mana kunga Proteja.
   Silvija.
   Pēc ģīmetnes tu nāci?
   Džūlija.
   Jā, tā ir.
   Silvija.
   Urzula, atnes manu ģīmetni!
   Ģīmetne tiek atnesta.
   To kungam dod un pasaki pie tam,
   Ka Džūlija, ko viņš ir aizmirsis,
   Daudz labāk greznotu tā istabu
   Kā ēna šī.
   Džūlija.
   Un te ir vēstule.
   Ak, jaunkundz, piedodiet, es pārskatījos
   Un aplam iedevu to papīrlapu,
   Kas jums nav domāta. Lūk, te ir īstā!
   Silvija.
   Vēlreiz es gribu tajā ieskatīties.
   Džūlija.
   To nevar, jaunkundz, lūdzu, piedodiet!
   Silvija.
   Nu, ņem tad arī šo!
   Es nelasīšu tava kunga rakstu,
   Es zinu, tas ir pārpilns zvērestiem
   Un daudziem solījumiem, kurus lauž
   Tas vieglāk, kā šo rakstu saplēšu.
   Džūlija.
   Viņš, jaunkundz, sūta jums vēl gredzenu.
   Silvija.
   Ar to vēl vairāk apkauno tas sevi,
   Jo tūkstošreiz es dzirdēju to sakām,
   Ka Džūlija to viņam šķiroties
   Ir devusi, — mans pirksts, kā viņa pirksts,
   To neaptrieps, lai nenodara pāri
   Tas Džūlijai.
   Džūlija.
   Tā pateicas.
   Silvija.
   Ko teici?
   Džūlija.
   Es pateicos jums par šo smalkjūtību!
   Tā nabadzīte! Kungs pret to tik Jauns!
   Silvija.
   Tu viņu pazīsti?
   Džūlija.
   Gandrīz vēl labāk nekā sevi pašu.
   Kad atceros tās ciešanas, patiesi,
   Jau simtreiz esmu rūgti apraudājies.
   Silvija.
   Tev šķiet, ka Protejs to ir atstājis?
   Džūlija.
   Man šķiet, tā ir, un tādēļ viņas bēdas.
   Silvija.
   Vai tā ir ļoti skaista?
   Džūlija.
   Reiz bij tā vēl daudz skaistāka kā tagad,
   Kad tā vēl domāja, ka viņu mīl
   Mans kungs — tā skaista toreiz bij kā jūs.
   Bet, kamēr aizmirsa tā spoguli
   Un masku, kura aizsarga no saules,
   Ir izbalējušas tās vaigu rozes,
   Tās piere, baltāka kā lilija,
   Top tumša — drīz tā melna būs kā es.
   Silvija.
   Kāds augums tai?
   Džūlija.
   Gandrīz kā man. Jo gaišos Vasarsvētkos,
   Kad jautrām spēlēm nododas, man lika
   Reiz jaunie ļaudis tēlot dāmas lomu
   Un mani pārģērba par Džūliju.
   Tas man tik labi derēja, ka šķita,
   It kā tie būtu darināti man.
   Jā, mūsu augumi ir vienādi.
   Es toreiz liku viņai apraudāties,
   Jo visai skumju lomu tēloju:
   Es biju Ariadne nomāktā,
   Kas raud par aizbēgušo Tezeju,
   Un manas asras bij tik patiesas,
   Ka mana kundze dziļā aizgrābtībā
   No visas sirds drīz apraudājās. Mirt
   Es gribētu, ja nejustu tai līdzi!
   Silvija.
   Tai jāpateicas tev, ak labo zēn!
   Ak nelaimīgā, atstāta un viena!
   Es raudu, domājot par taviem vārdiem.
   Te, zēn, ir mana nauda — paņem to,
   Tādēļ ka tu tā mīli savu kundzi.
   Ardiev'!
   Silvija ar pavadoņiem aiziet.
   Džūlija.
   Jums viņa pateiksies, kad iepazīsies
   Ar jums. Cik tā ir cēla jaunkundze!
   Tā zemu vērtē mana kunga mīlu,
   Jo manas kundzes mīlu augstu vērtē.
   Kā mīlai rotaļāties tīk ar sevi!
   Te ir tās ģīmetne, ja man tik būtu
   Tās galvassega, arī mana seja
   Kļūt varētu ne mazāk piemīlīga.
   Tak gleznotājs tai drusku glaimojis,
   Ja tikai neglaimoju sev par daudz.
   Tai mati iebrūni, man dzelteni.
   Ja tādēļ mani nemīlētu viņš,
   Es tādas krāsas matus neīstus
   Sev iegūtu. Mums abām zilas acis.
   Bet tai ir zema piere, mana augsta,
   Kas viņam gan tā patīkas pie tās?
   Kādēļ es arī viņam nepatīkos?
   Vai mīla aplama nav akls dievs?
   Tad, ēna, ņem sev līdzi vēl šo ēnu —
   Tā tava sāncense. Tu, ģīmetne,
   Bez dzīvības, bet tevi dievinās,
   Un, ja vien šajā elku kalpošanā
   Kāds saprāts, gribētu es arī tapt
   Kā ģīmetne. Es tavas kundzes dēļ
   Pret tevi būšu laipna, kā pret mani tā.
   Pie Jupitera, citādi šīs acis
   Es izdurtu, lai neredz tās mans kungs.
   Aiziet.

   pirmā aina
   Turpat. Kāds klosteris.
   Ienāk Eglamūrs.
   Eglamūrs.
   Jau saule zelt! vakardebesis.
   Tā stunda drīz būs klāt, kad Silvija
   Nāks Patricija cellē mani satikt.
   Bet īstā laikā nenāk mīlnieki —
   Tie agrāk nāk, kā norunāts, jo steiga
   Pat lielākā tiem šķiet pārlieku gausa.
   Tur jau tā nāk. Labvakar, jaunkundze!
   Ienāk Silvija.
   Silvija.
   Āmen, āmen!
   Surp, labais Eglamūr, gar klostermūri
   Caur vārtiem, lai mūs nepamanītu.
   Eglamūrs.
   Trīs jūdžu tālumā jau mežu redz —
   Tas visu bēgļus allaž droši sedz.
   Abi aiziet.
   OTRA AINA
   Turpat. Istaba hercoga pilī.
   Ienāk Tūrio, Protejs un Diūliļa.
   Tūrio.
   Ko sacīja par mani Silvija?
   Protejs.
   Kungs, tā ir maigāka nekā līdz šim.
   Bet daudz kas tai pie jums vēl nepatīk.
   Tūrio.
   Vai kājas man par garām?
   Protejs.
   Nē, par tievām.
   Tūrio.
   Tad valkāšu es citus apavus.
   Džūlija
   pie sevis.
   Vismazāk pieši noderēt var mīlai.
   Tūrio.
   Bet mana seja?
   Protejs.
   Esot pārāk gaiša.
   Tūrio.
   Ak, jokdare, mans vaigs tak gluži tumšs.
   Protejs.
   Bet pērles gaišas, un teic paruna:
   Tumšs vīrs ir pērle daiļas dāmas acīs.
   Džūlija
   pie sevis.
   Jā, pērles, kas liek apžilbt dāmas acīm, —
   Nav patīkami tajās lūkoties.
   Tūrio.
   Bet valoda?
   Protejs.
   Tai nestāstiet par karu.
   Tūrio.
   Tai patīkas, kad runāju par mīlu
   Un mieru?
   Džūlija
   pie sevis.
   Labāk mierīgi jums klusēt!
   Tūrio.
   Bet ko tā teic par manu drošsirdību?
   Protejs.
   O, kungs, par to nemaz tā nešaubās.
   Džūlija
   pie sevis.
   Tā nešaubās par viņa gļēvulību.
   Tūrio.
   Bet mana cilts?
   Protejs.
   Tā esot varena.
   Džūlija
   pie sevis.
   Tādēļ viņš iznācis tāds varens muļķis.
   Tūrio.
   Ko viņa teic par maniem īpašumiem?
   Protejs.
   Tā nožēlo …
   Tūrio.
   Kādēļ?
   Džūlija
   pie sevis.
   Ka ēzelim
   Tie pieder.
   Protejs.
   Ka jūs pats tos nepārvaldāt.
   Džūlija.
   Nāk hercogs.
   Ienāk hercogs.
   Hercogs.
   Kā klājas, Protej, un jums, Tūrio?
   Vai kāds nav Eglamūru redzējis?
   Tūrio.
   Es ne.
   Protejs.
   Es arī ne.
   Hercogs.
   Un Silviju?
   Protejs.
   Nē.
   Hercogs.
   Tā pie Valentīna aizbēgusi,
   Un Eglamūrs ir viņas pavadonis.
   Tos abus brālis Lorencs sastapis,
   Kad, dievu lūgdams, gājis tas caur mežu.
   Tas Eglamūru pazinis tūlīt,
   Bet Silviju aiz maskas ne tik drīz.
   Tā sacīja, ka biktēt došoties
   Pie Patricija, bet nav bijusi.
   Viss liecina, ka tā ir aizbēgusi.
   Tādēļ es lūdzu ilgi nedomāt,
   Bet kāpt tik zirgos! Mani satiksiet
   Pie kalna nogāzes uz lielceļa,
   Kas ved līdz Mantujai. Turp devušies
   Ir tie. Jums, kungi, man ir jāseko!
   Aiziet.
   Tūrio.
   Kas tā par neprātīgu meiteni —
   No laimes bēg — no laimes, kas tai seko!
   Tai sekot — ne tādēļ, ka viņu mīlu,
   Bet gan lai Eglamūram atriebtos.
   Aiziet.
   Protejs.
   Es sekošu, jo mīlu Silviju,
   Bet ne tādēļ, ka nīstu Eglamūru.
   Aiziet.
   Džūlija.
   Es eju izjaukt mīlu maldīgu,
   Bet ne tādēļ, ka nīstu Silviju.
   Aiziet.
   TREŠA AINA
   Mežs.
   Uznāk Silvija un laupītāji.
   Pirmais laupītājs.
   Šurp, nāciet šurp! Mazliet vēl pacietības!
   Pie mūsu kapteiņa jūs aizvedīsim.
   Silvija.
   Ak, mani tūkstoš citas nelaimes
   Ir mācījušas vieglāk panest šo.
   Otrais laupītājs.
   Nāc! Projām aizved to!
   Pirmais laupītājs.
   Kur viņas dižciltīgais pavadonis?
   Trešais laupītājs.
   Viņš, veikls skrējējs, aizbēga no mums,
   Bet Valērijs un Mozus seko tam.
   To vediet prom uz meža vakarpusi
   Pie mūsu kapteiņa! Mēs sekosim
   Turpretī bēglim. Aplenkts mūsējiem
   Ir biezoknis. Tas tālāk netiks.
   Pirmais laupītājs.
   Nāciet
   Pie mūsu kapteiņa un neskumstiet —
   Viņš krietns vīrs un dāmas cienīt zin.
   Silvija.
   Kā ciešu tevis dēļ, ak Valentīn!
   Aiziet.
   CETURTĀ AINA
   Cita vieta mežā.
   Uznāk Valentīns.
   Valentīns.
   Pie kā gan visa cilvēks ne pierod!
   Šis klusais, ēnainais un plašais mežs
   Man labāk tīk kā skaļās pilsētas.
   Te varu vientulīgi kavēties,
   Te līdz ar lakstīgalu žēlām dziesmām
   Skan mani vaidi, manas nopūtas.
   Ak valdniece, kas tu mājo manās krūtīs
   Un ļauj tik skumīgai kļūt tavai mītnei,
   Ka sabrukt, lūk, var drīz tās pamati
   Un neatstāt nekā no tā, kas bij.
   Nāc, Silvij, šo mītni atjaunot!
   Nāc, maigā nimfa, ganu mierināt!
   Kas tas par troksnis, kas par dumpi šodien
   Bars trako, patvaļa tam vienīgs likums.
   Tie medī ceļotājus bagātus.
   Tie mani mīl, bet velti ceļā stāties
   Man viņu trakulībām. Jāpaslēpjas
   Tev, Valentīn, jo, liekas, tur kāds nāk.
   Uznāk Protejs, Silvija un Džūlija.
   Protejs.
   Tik pakalpīgs es, jaunkundz, biju jums —
   Kaut arī nenovērtējāt jūs mani, —
   Ka savu dzīvību uz spēles liku,
   Lai glābtu jūs no laupītāju nagiem.
   Tik maigu skatienu kā pateicību
   Jums lūdzu — mazāk nevar vēlēties,
   Un mazāk tak vairs arī nevar dot.
   Valentīns
   pie sevis.
   Ko redzu te un dzirdu, ir kā sapnis!
   Dod, mīla, vēl man drusku pacietības!
   Silvija.
   Es — nožēlojamā, es — skumjā!
   Protejs.
   Jūs skumja bijāt, pirms es atnācu,
   Bet tad es pārvērtu jūs priecīgā.
   Silvija.
   Nē, dara skumju jūsu klātbūtne.
   Džūlija
   pie sevis.
   Un mani, kad tas viņai tuvojas.
   Silvija.
   Kaut labāk mani saplosītu lauva,
   Lai upuris es viņa asinskārei,
   Ne viltnieks Protejs mani izglābtu.
   Redz debesis, kā Valentīnu mīlu.
   Tā dzīvība man dārgāka kā sava
   Un vairāk vēl, ja tik ir iespējams.
   Es nīstu viltus pilno Proteju!
   Prom ejiet! Nerunājiet vairs par mīlu!
   Protejs.
   Par laipnu skatienu pat nāves briesmas
   Es nebītos. Bet tas ir mīlas lāsts,
   Ka nemīl sieviete ar gudru ziņu
   To vīrieti, kas iemīlējis viņu.
   Silvija.
   Ka nemīl Protejs to, kas viņu mīl,
   Mums rāda Džūlija, tā līgava.
   Tai savu uzticību izteicāt,
   Lai viņu gūtu, tūkstoš zvērestiem.
   Tos, mani mīlēdams, jūs esat lauzis.
   Jums uzticības nav vai ari divas —
   Vēl ļaunāk! Uzticība lai ir viena;
   Ja divkārša, tad labāk lai neviena!
   Jūs drauga pievīlējs!
   Protejs.
   Kas atceras
   Vairs mīlā draudzību?
   Silvija.
   Tik ne jau Protejs!
   Protejs.
   Nu pietiek man! Ja izmeklēti vārdi
   Nekādi nespēj noskaņot jūs maigāk,
   Kā kareivis to panakšu ar cīņu
   Un mīlu pārvērtīšu varmācībā!
   Silvija.
   Ak debess!
   Protejs.
   Iegūšu ar varu tevi!
   Valentīns.
   Tu negantniek, prom savu rupjo roku!
   Tu draugs visnekrietnākais!
   Protejs.
   Valentīns!
   Valentīns.
   Tu zemais draugs bez goda un bez mīlas, —
   Jo tādi tagad draugi, nodevēj!
   Kā kaitēji tu man, pats savām acīm
   Nu to es redzēju. Vairs nevaru
   Teikt, ka man vēl ir draugs, — tad melotu.
   Kam lai vairs uzticas, ja labā roka
   Pret mūsu pašu krūtīm paceļas?
   Kā, Protej, tev lai es vairs uzticos?
   Top tevis dēļ man sveša pasaule,
   Ak vai, kāds posts! Ak vai, kāds laikmets baiss!
   Draugs kļuvis ienaidnieks visļaunākais.
   Protejs.
   Lai mani soda kauns un sirdsapziņa!
   Jel piedod, Valentīn; ja atzīšanās
   Spēj izpirkt grēku, tad es atzīstos.
   Tu redzi manas skumjas — mana vaina
   Nav lielāka par tām.
   Valentīns.
   Tad ticu tev
   Un tevi uzskatu par goda vīru.
   Ko neatbruņo nožēlošana,
   Ne zeme pieņem to, ne debesis.
   Tik atzīšanās naidu remdina,
   Un, lai tu ticētu, ka piedodu,
   Ņem visu, kas ir mans, pat Silviju!
   Džūlija.
   Es — nelaimīgais!
   Paģībst.
   Protejs. Kas vainas zēnam?
   Valentīns. Ē, zēn! Ē, jokpēteri! Kas tev ir? Saki man —
   kas tev ir? Paskaties! Nu runā tak!
   Džūlija. Ak labais sinjor, mans kungs pavēlēja nodot
   Silvijas jaunkundzei šo gredzenu, bet es aizmirsu un
   vēl neesmu nodevis.
   Protejs.
   Kur gredzens?
   Džūlija.
   Te…
   Dod kādu gredzenu.
   Protejs.
   Dod šurp! Šo gredzenu
   Es kādreiz dāvināju Džūlijai.
   Džūlija.
   Kungs, piedodiet, mazliet es pārskatījos.
   Šis gredzens domāts Silvijas jaunkundzei.
   Rāda otru gredzenu.
   Protejs.
   Kā tu to dabūji? Es atvadoties
   To devu Džūlijai.
   Džūlija.
   Bet viņa man,
   Un viņa pati to te atnesusi.
   Protejs.
   Kā? Džūlija!
   Džūlija.
   Jā, uzlūko to, kurai zvērestus
   Tik daudzus dāvāji, un sirdī tā
   Tos glabāja, bet tu it visus lauzi.
   Šis tērps tik tev lai, Protej, kaunu dara —
   Tev jānosarkst, ka nepiemērots tērps
   Man bija jāapģērbj, jo vai tad man
   No šāda tērpa būtu jākaunas?
   Bet, kas ir daudzkārt ļaunāks, draugs, jel dzirdi
   Vai tas, kas tērpu apmaina, vai sirdi?
   Protejs.
   Vai sirdi? Debess! Tā ir taisnība,
   Bet kā lai vīrietis top godprātīgs,
   Ja trūkst tam pastāvības un tas viļ,
   Kaut neuzticība jau mirst, pirms dzimst.
   Tak vai gan manai skaistai Džūlijai
   Ir mazāk jaukuma kā Silvijai?
   Valentīns.
   Šurp nāciet un viens otram sniedziet rokas!
   Jūs vienot ļaujiet man ar laipnu smaidu,
   Jo šādi draugi nedrīkst piekopt naidu.
   Protejs.
   Tā mana vēlēšanās lielākā!
   Džūlija.
   Un arī mana.
   Uznāk laupītāji ar hercogu un Tūrio.
   Laupītāji.
   Ķēriens! Ķēriens! Ķēriens!
   Valentīns.
   Stāt! Tas ir mūsu hercogs un mans kungs!
   Sveic jūsu žēlastību Valentīns,
   Kas nu ir trimdinieks.
   Hercogs.
   Kā — Valentīns?
   Tūrio.
   Lūk, Silvija, un Silvija ir mana!
   Valentīns.
   Ja mirt jūs negribat, jums pazust laiks,
   Pirms ķer jūs, Tūrio, mans niknums baigs.
   Par savu nedēvējiet Silviju,
   Vai Veronu jums neredzēt nekad,
   Kaut arī tai jūs tikai pieskartos
   Vai viņu noglāstītu jūsu elpa.
   Tūrio.
   Es, Valentīna kungs, vairs neprasu
   To sev, jo tikai neprātīgais mirs
   Par meiteni, kas viņu neieredz.
   Es viņu negribu, jo tā ir jūsu.
   Hercogs.
   Jūs esat vēl jo nožēlojamāks,
   Ka gribējāt pa sānceļiem to iegūt —
   Un tad no tās tik viegli atsakāties.
   Un tad — pie manu senču piemiņas —
   Man patīk jūsu drosme, Valentīn,
   Jūs esat cienīgs karalienes mīlas.
   Ka mani kaitinājāt, aizmirstu,
   Jūs aicinādams galmā atgriezties.
   Tikt augšup centieties pēc nopelniem,
   Jūs esat bruņinieks un dižciltīgs,
   Jums, Valentīn, es dodu Silviju,
   Jums viņa pienākas!
   Valentīns.
   Es pateicos
   Jums, augstais kungs, es esmu aplaimots
   Par tādu dāvanu, bet man ir lūgums,
   Ko lūdzu viņas vārdā izpildīt.
   Hercogs.
   To arī jūsu vārdā izpildīšu.
   Valentīns.
   Kungs, lūk, šie izstumtie, kas mājo te,
   Ir viri, kuriem netrūkst krietnuma.
   Tiem piedodiet, ko tie ir darījuši,
   Un Jaujiet atgriezties tiem dzimtenē.
   Tie labojušies, braši ir un laipni
   Un jums var lieti derēt, kungs!
   Hercogs.
   Lai notiek!
   Tiem arī piedodu, tāpat kā jums!
   Tos rīkojiet pēc sava ieskata.
   Bet nu mums jāiet — aizmirst ļaunumu
   Laiks dzīru līksmībā un jautrās spēlēs.
   Valentīns.
   Un ceļā mājup gribu jums labprāt
   Ar kādu stāstu izvilināt smaidu.
   Kā patikas jums, augstais kungs, šis pāžs?
   Hercogs.
   Sis zēns šķiet pieklājīgs, lūk, kā tas nosarkst.
   Valentīns.
   Un skaists, ka šķiet man, — zēns ir meitene.
   Hercogs.
   Ko jūsu teiktie vārdi nozīmē?
   Valentīns.
   Ja vēlaties, jums ceļā pastāstīšu
   Tas pārsteigs jūs un prieku sagādas.
   Nāc, Protej, jo tas lai nu ir tavs sods:
   Tev jāklausās ir savas mīlas stāsts —
   Un tad mēs vienā dienā dzersim kāzas,
   Viens nams mums būs un laime kopīga.
   Visi aiziet.

   Divi veronieši ietilpst Šekspīra jaunības komēdiju ciklā, kurā cita citai kā radniecīgas sižeta un stila ziņā seko Veltas pūles mīlā, Maldu komēdiļa, Spītnieces savaldīšana. Tās radušās samērā neilgā laikā. Frensisa Mirza katalogā (Palladis Tamia, 1598) tā ir pati pirmā Šekspīra luga, tāpat pirmajā in folio izdevumā (1623) tā ir otrā (pēc Vētras), lai gan citādi nav nekādu noteiktu datu par tas sarakstīšanu un pirmizrādēm. Arī starp komentētājiem šai jautājumā valda lielas domstarpības, jo agrāk par komēdijas rašanās laiku pieņēma 1591.—1593. gadu, bet tagad — 1594.—1595. Tomēr šais svārstībās neapstrīdams paliek tas, ka šī luga ir Sekspira jaunibas darbs, sarakstīta periodā, kad lielus panākumus jau bija guvusi viņa karaļdrāma Ričards III.
   Divu veroniešu saturā cieši savērpjas mīlas un draudzības motīvs, pie tam pirmais nāk no renesanses pastorālās epikas, sevišķi no spāniešu romāna (J. Montemayor, La Diana enamorada, kas pazīstams arī angļu valodā un pārstrādāts luga History ol Felix and Philomena, kuru izrādīja Elizabetes galmā jau 1584. g.). Šekspīrs attīrījis šai literatūrai piemītošo lieko sentimentalitāti, lai gan citādi diezgan cieši seko nostāstam par nelaimīgo Filomenu (Divos veroniešos Džūlija), viņai neuzticīgo Fēliksu (Protejs) un tā iemīlēšanos galma dāmā Cēlījā (Silvija). Turpretī Proteja un Valentīna draudzības motīvs liekas paša Šekspīra fabulēts. Draudzības cildināšana pāri mīlai un neuzticīga drauga tiesāšana renesanses laikā nav nekas jauns, tikai Šekspīra dramatiskajos darbos tas parādās pirmo reizi tik spilgtā veidā. Sai ziņā pašaizliedzīgajam draugam Valentīnam ļoti tuva radniecība ar sonetu dzejnieku pašu. Tāpat personu trijstūris Valentīns — Silvija — Protejs atgādina Melnās dāmas un drauga attiecības pret Šekspīru. Līdzās draudzībā pašaizliedzīgajam Valentīnam sievietes mīlas izjūtu spēle Džūlija padziļināta daudz stiprāk nekā Šekspīra pārējās romantiskajās komēdijās, padziļināta pat jau līdz traģikai, tāpēc šo tēlu ar pilnām tiesībām var uzlūkot par priekšteci tādām dziļas milas nesējām kā Džuljeta, Ofēlija, Porcija, Rozalinde. Divu veroniešu komika balstās galvenokārt uz jokdaru S p īd a un Launsa dialogiem, kas pilni eifuistiska humora un atjautīgu vārdu rotaļu. Kritika šad un tad pārmetuši, ka Šekspīrs šo renesanses literāro traģēdiju te pārāk izmantojis parupjai, uzmācīgai un ar galveno saturu ne visai sakausētai komikai, kas raidīta gan uz parteru, gan galeriju, tāpat arī šīs figūras neveicina darbību, jo orgāniski neiekļaujas visā lugas pamatnokrāsā. Bet nav jāaizmirst, ka Divu veroniešu motivācija dibināta uz pretstatiem un ka uz šī parupjā, komiskā fona spilgtāk izceļas ārēji vienkāršā galvenā satura dramatismu. Divos veroniešos, sevišķi Launsa monologos, reālā dzīve atspoguļota ar sulīgu angļu humoru. Salīdzinājumā ar citiem Šekspīra darbiem Divi veronieši kā satura, tā izteiksmes ziņā — viņa vienkāršākā luga ar jūtamiem trūkumiem uzbūvē un pavāju intrigu. Pat Maldu komēdija šai ziņā daudz bagātāka. Varbūt ar to arī izskaidrojama šis jaunības komēdijas mazā popularitāte. Bet tā uzrāda zīmigus Šekspīra dramatiskos vilcienus. Simpātisko ideju tani visur apgaro pavasarīga dzīves līksme, veselīgs prieks un dabas tuvums, kas izskan īpaši Valentīna monologos (V, 4.). Pie dabas izjūtas, kas te paceļas diezgan spēcīgi, Šekspīrs bieži atgriežas savos vēlākajos darbos. Bez tam šai komēdijā Šekspīrs jau izvēlējies vēlāk tik iemīļoto itālisko sižetu.ьLiteratūrpētnieki domā, ka šai komēdijai kā avotu Šekspīrs varētu būt izmantojis kāda anonīma autora komēdiju (Two Ilaiian Geniiemen). Kā otrs komēdijas avots, šķiet, Šekspīram noderējis J. Montemajora spāniešu pastorālais romāns. Tomēr citi izsaka pamatotu domu, ka Šekspīrs būs noskatījies šī romāna dramatizējumu Elizabetes galmā (1584), guvis ierosmi un, izmantojot šī dramatizējuma sižetu, uzrakstījis savu komēdiju
   I cēliena 1. ainā
   Lpp.
   195.   Tavs pātarnieks es būšu — algots cilvēks lūgšanu skaitīšanai, kādus katoļu laikos parasti turēja karaļi un augstmaņi. Lugā daudz norādījumu uz katoļu ierašām, jo tās darbība notiek
   Itālijā.
   196.   Teika par Leanderu pazīstama no Ovīdija Heroidām, ko apstrādājis arī Marlovs. Pēdējos sarunas teicienos Šekspīrs ielicis nepārtulkojamu vārdu rotaļu. Protejs saka, ka Leanders iegrimis over chose in iove — mīlā līdz ausīm, Valentīns savukārt pastiprina, ka Protejs iegrimis over boots in love — mīlā līdz zābakiem. Protejs to saprot kā inkvizīcijas līdzekli — «spāniešu zābakus», tāpēc saka, lai tādu viņam nenovēl.
   197.   Tēvs mani gaida ostā. —
   Šekspīrs Veronu iedomājas par ostas pilsētu, tāpat kā Milānu.
   198. Sais lappusēs daudz nepārtulkojamu vārdu rotaļu. Klaunu sarunās Šekspīrs pēc senas dramaturga parašas bieži lieto atskaņotas sentences, kur atskaņas dod vārdi ar dažādu nozīmi, piemēram, shipped nozīmē — sēšanos kuģi, bet sheep — aitu; lost mutton — pazudis auns, bet laced mullon — palama paklīdušām sievietēm, kas Šekspīra laikā piemitušas Auna gatvē; dialogā, sākot ar pieminēto laidaru, sarežģīta vārdu rotaļa, kas oriģinālā dibinās uz to pound — ieslēgt, pound — mārciņa sterliņu, pinlold — laidars, pin — kniepadata, to lold — salikt, iold — aitu laidars vai ganāmpulks.
   201. Jo sausai nāvei nolemts tu uz zemes. —
   Šie vārdi attiecas uz parunu: kas pakārts, tas vairs neno-
   slīksi
   2. ainā
   206. Mitas gaisma — Šekspīra laikā izplatīta dejas dziesmiņa, ko bieži atzīmē veclaiku dziesminieki. Šekspīrs to piemin arī lugā Liela brēka, maza vilna (III, 4.) un Veltas pūles mīlā (III, 4.).
   II cēliena 1. ainā
   217. Iet bez zeķturiem — iemīlēšanās pazīme. Tas liecina arī par nekārtīgu apģērbu.
   III cēliena 3. un 5. ainā
   235. Arī šeit ļoti daudz vārdu rotaļu, piemēram, understand saprast un stand under — atrasties apakšā u. c.
   7. ainā
   239. Šekspīra laikā ari vīrieši sēja matos lentas.
   IV cēliena 1. ainā
   264. Robins Huds — 12. gs. populārs «augstsirdīgais laupītājs», apdziedāts tautas balādēs. Viņa līdzbiedrs mūks Tuks pieminēts Šekspīra komēdijā. Robins Huds attēlots Valtera Skota romānā
   Aivenho.
   4. aina
   200, Šekspīra laikā dāmas mēdza aizsegt seju pret saules iedegumu un arī tādēļ, lai paliktu nepazīstamas.