VILJAMS ŠEKSPĪRS
   DOTS PRET DOTU
   Traģikomēdija piecos cēlienos

   Vinčenco, Vīnes hercogs Andželo, hercoga pilnvarotais Eskals, dižciltīgs augstmanis Klaudijs, jauns muižnieks Lučo, uzdzīvotājs Divi fauni muižnieki Brālis Toms I Brālis Pēteris ) mūki Varrijs, muižnieks no hercoga svītas Komandants
   Elbovs, vientiesīgs policists
   Fross, paviegls jauneklis
   Pompejs, Overdanes kundzes krodzinieks
   Abhorsons, bende
   Bernardins, izlaidīgs cietumnieks
   Izabella, Klaudija māsa
   Marianna, Andželo saderinātā
   Džuljeta, Klaudija iemīļotā
   Franciska, mūķene
   Overdanes kundze, prieka mājas saimniece Augstmaņi, sardze, pilsoņi, zēns un sulaiņi
   Notiek Vīnē.

   Ienāk hercogs, Eskals, galminieki un sulaiņi.
   Hercogs. Eskal!
   Eskals.
   Jā, mans kungs?
   Hercogs.
   Es domāju, mēs iztiksim bez runām Par valdīšanas būtību, jo zinu,
   Ka jūsu prāta bagātībām pielikt Man savus sīkos padomus nav vērts.
   Lai gudrība un uzcītība darbā Iet līdztekus. Nav otra vīra Vīnē,
   Kas, pazīdams tās tikumus un tautu, Var labāks tiesnesis un lēmējs būt.
   Jums pilnvaras es dodu nebīstoties, Ka tās tiks pārprastas.
    Laiks aicināt Andželo. Sauciet viņu!
   Kāds no sulaiņiem aiziet.
   Vai uzticams jums liekas jaunais vietnieks? Kā valdīs grāfs?
   Jums vienam varu atklāt, Ka īpašs nodoms izvēlēties liek Man tieši viņu.
   Visa mana vara
   Uz ilgu laiku viņa rokās būs
   Ar tiesībām lemt likumu un brivi
   Pēc savas gribas apžēlot vai sodīt.
   Vai saprātīgs mans lēmums, gudrais Eskal?
   Eskals.
   Ja vispār mūsu pilsētā kāds cienīgs Nest jūsu augstās uzticības godu, Tas ir Andželo.
   Hercogs.
   Redziet, tur viņš nāk.
   Ienāk Andželo.
   Andželo.
   Jums labpatika aicināt. Kā vienmēr, Es gatavs pakļausit.
   Hercogs.
   Andželo mīļais, Tavs mūžs ir mūsu acu priekšā vēries Kā rakstu rullis.
   Viss, ar ko tu bagāts, Tev nepieder līdz galam.
   Netiek dots Nevienam tik daudz tikumu, lai krātu Tos tikai sev.
   Mūs apdāvinot, daba Kā lāpas iededzina ne jau pašu dēļ.
   Ja mūsu tikums citiem gaismu nenes, Tad nav mums tikuma.
   Un gara cēlums Vien cēliem mērķiem pastāv.
   Gudrā daba Kā dieve taupīga ik balvu atzīmē, —
   Ir viņa mūžam prasīgs parāddevējs, Kas mūsu pateicību, mūsu slavu
   Ar augļu augļiem ievāks savā labā. Bet visi mani vārdi teikti vīram,
    Kas drīzāk spētu mani pamācīt. Andželo, draugs, tu manā vietā paliec.
   Ik apžēlošana un nāves spriedums Pēc tavas sirds un prāta Vīnē būs.
   Bez atbalsta tu nepaliec — būs Eskals Tavs pirmais padomdevējs, tomēr padotais.
   Nu pieņem pilnvaras.
   Anždelo.
   Mans gaišais pavēlniek, Nav pietiekami pārbaudīts mans metāls,
   Lai dižciltīgas proves augsto skaitli Tam uzspiestu.
   Hercogs.
   Bez atrunām, Andželo! Ir ilgi svērts un briedis mūsu lēmums.
   Tu esi izraudzīts, nu pieņem pilnvaras, Jo tāda steiga liek mums ceļā doties,
    Ka neizšķirtas jāatstāj ir Vīnē Vēl nopietnākas lietas. Ja to prasīs
   Kāds svarīgs apstāklis, mēs rakstīsim. Ar pārējo tev pašam jātiek galā.
   Es atvados, jums visu labu vēlot, Un aizbraucu ar cerību, ka godam
    Būs pildīts uzdevums.
   Andželo.
   Vai drīkstu iet Par ceļā vajadzīgo parūpēties?
   Hercogs.
   Nav laika sīkām rūpēm. Tev turpretī, Kaut mani cienot, neklājas to darīt,
   Jo manā tronī tagad sēdi tu Un taviem darbiem — manas varas vēriens:
   Dzelzs bargumā vai žēlsirdībā gudrā Lemt likumus. Ļauj paspiest tavu roku.
   Es braucu slepeni. Es mīlu savu tautu, Bet nepatīk man dižošanās tukša
   Tās acu priekšā. Prieka nedod man Ne ļaužu gaviles, ne godbijības kvēlums,
   Lai arī sirsnīgs. Domāju, ka nevar To kārot cilvēks saprātīgs. Ardievu!
   Andželo.
   Lai debesis stāv klāt jums katrā solī. Eskals.
   Lai gaišs ir ceļš un gaiša atgriešanās.
   Hercogs.
   No sirds jums pateicos. Ardievu!
   Iziet.
   Eskals.
   Es vēlos, jūsu augstība, lai atļauts Man visu brīvi pārrunāt ar jums; Un tāpēc vienatnē man tagad vajag pabūt, Lai caurskatītu priekšrakstus, kur skaidri Mans darba lauks un spēku apjoms nosprausts.
   Andželo.
   Tas nepieciešams arī man, un tāpēc Mes šķiramies, lai satiktos jo drīzāk.
   Eskals.
   Es gaidu jūs, mans kungs.
   Abi aiziet

   Parādās Lučo un divi muižnieki.
   Lučo. Jā mūsu hercogs un citi hercogi nekādi nesapratī­sies ar Ungārijas karali, tad jau laikam visi tie her­cogi bruks viņam virsū.
   Pirmais muižnieks. Debesis dod mums mieru, bet ne Un­gārijas karalis.
   Otrais muižnieks. Āmen!
   Lučo. Tu spried kā tas svētulīgais pirāts, kas nebrauca jūrā bez desmit baušļiem, kaut gan vienu bija izka­sījis no bauslības galdiņiem.
   Otrais muižnieks. Tev nebūs zagt?
   Lučo. Ja, to viņš bija izdzēsis.
   Pirmais muižnieks. Protams. Šis bauslis novērstu kap­teini un viņa komandu no tiešā mērķa, jo viņi bija devušies savās gaitās, lai zagtu. Arī starp mums nav kareivja, kas, galda lūgšanu skaitīdams, vienlīdz labi sagremotu īpašo piedevu, kurā ir runa par mieru.
   Otrais muižnieks. Neesmu gan redzējis kareivi, kas tā nepatiktu.
   Lučo. Labprāt tev ticu, jo tu neesi bijis pat tuvumā vie­tai, kur skaita šo lūgšanu.
   Otrais muižnieks. Kā tad! Desmitiem reižu esmu to dzirdējis.
   Pirmais muižnieks. Pantos?
   Lučo. Visos pantmēros un visās valodās.
   Pirmais muižnieks. Un arī visu ticību baznīcās.
   Lučo. Kāpēc gan ne? Lūgšana ir un paliek lūgšana, tas nav apstrīdams, tāpat kā tu esi un paliec šaušalīgs nelietis, par spīti visām lūgšanām.
   Pirmais muižnieks. Tādā gadījumā mēs abi esam no viena gabala griezti.
   Lučo. Pieņemsim. Tikai samtam bez mīkstuma ir vēl cieta mala apkārt. Tu esi mala.
   Pirmais muižnieks. Un tu — samts. Smuks samts, trīs­kārt sukāts. Bet man labāk patiktu būt visrupjākās angļu vadmalas apaudam nekā dabūt tās sukas, bez kurām franču samts neiznāk. Vai es pietiekami skaidri izteicos?
   Lučo. Visā pilnībā! Kas uz sirds, tas uz mēles. Tagad atliek vienīgi noslīcināt tavas bēdas vīna kausā. Pir­mais tosts uz tavu veselību, bet, kamēr vien esmu dzīvs, dzeršu to pēdējais.
   Pirmais muižnieks. Iznāk, ka būšu pats sev trāpījis!
   Otrais muižnieks. Rungai vienmer divi gali. Proties nu, pie kura esi ticis.
   Lučo. Skatieties, viri! Tur taču nāk mūsu slāpju un cie­šanu remdinātāja. Zem viņas jumta esmu dabūjis tik daudz slimību, ka caurmērā būs . . .
   Otrais muižnieks. Cik, lūdzu?
   Lučo. Parēķiniet!
   Otrais muižnieks. Trīs tūkstoši sērgu gadā.
   Pirmais muižnieks. Pat vairāk.
   Lučo. Franču kronās skaitot, vēl viena klāt.
   Pirmais muižnieks. Manas kaites meklēdams, tu baļķi savā aci neredzi. Es vismaz esmu vesels.
   Lučo. Tikai ne no vārda «veselība». Drīzāk varētu teikt, ka tava miesa ir vesels izvirtību mudžeklis.
   Ienāk Overdane.
   Pirmais muižnieks. Visu cienību! Kurā ciskā jums ir krampīgāks išiass, kundze?
   Overdane. Vīzējieties, cik uziet! Nupat sagrāba un aiz­rāva uz cietumu vienu vīru, kas vērts tūkstošiem tādu kā jūs.
   Otrais muižnieks. Vai drīkstam pajautāt, kurš tas ir?
   Overdane. Priecājieties, mans kungs, tas ir Klaudijs, sinjors Klaudijs.
   Pirmais muižnieks. Klaudijs cietumā? Tas nevar būt!
   Overdane. Nevar, bet ir. Es redzēju, kā viņu saņēma ciet, es redzēju, kā viņu aizveda, un zinu vēl bēdīgā­kas lietas — trīs dienu laikā viņam nocirtīs galvu.
   Lučo. Tik muļķīgi, ka negribas ticēt. Jūs esat pārlieci­nāta par to?
   Overdane. Pat parak pārliecinātā. Un viss tāpēc, ka viņš uztaisījis Džuljetas jaunkundzei bērnu.
   Lučo. Sāk izklausīties pēc patiesības. Mums vajadzēja satikties pirms divām stundām. Viņš, kas vienmēr tik cieši tur vārdu, neatnāca.
   Otrais muižnieks. Tas saskan ar ziņām, ko nupat ap­spriedām.
   Pirmais muižnieks. Un tikpat labi ar pēdējā laika rīko­jumiem.
   Lučo. Ejam! Mums jāizdibina, kas noticis.
   Lučo un abi muižnieki aiziet.
   Overdane. Vai tur nāk kari vai slimības, karātavas vai nabadzība, bet viss pār manu galvu — es palieku bez apmeklētājiem.
   Parādās Pompeļs.
   Nu? Kas jauns?
   Pompejs. Vienu vīru ved uz cietumu.
   Overdane. Patiešām? Kādēļ?
   Pompejs. Sievietes dēļ.
   Overdane. Ko viņš izdarījis?
   Pompejs. Ķēris foreles aizliegtos ūdeņos.
   Overdane. Meitiņa palikusi ar bērnu?
   Pompejs. Nē, sieviete palikusi ar meitiņu. Jūs jau dzir­dējāt pēdējo pavēli?
   Overdane. Kādu?
   Pompejs. Vīnes nomalēs nojauks visus prieka namus.
   Overdane. Un tos, kas pašā pilsētā?
   Pompejs. Atstās padēklim. Bet nojauktu tos arī, ja kāds gudrs pilsonis nebūtu iejaucies.
   Overdane. Nomalē ir mūsu krogi. Tos ārdīs nost? Pompejs. Līdz pamatiem, kundze.
   Overdane. Pasaule ir sajukusi prātā! Kas nu būs ar mani?
   Pompejs. Nebēdājiet neko, cienītā, labam advokātam klientu netrūkst. Mainot vietu, jums nav jāmaina amats. Un es vēl arvien esmu jūsu krodzinieks. Galvu augšā! Gan augstie kungi jūs pažēlos. Ja kāds cilvēks savu mūžu sūri grūti strādājis, tad taču ar viņu jārēķinās, vai ne?
   Overdane. Kas te būtu darāms, gudrais krodziniek? Ejam!
   Pompejs. Redziet, cietuma priekšnieks ved Klaudiju. Džuljetas jaunkundze arī līdzi.
   Abi aiziet.
   Ienāk komandants, Klaudijs, Džuljeta un sardze.
   Klaudijs.
   Kam vajadzīgs šis kauna pilnais gājiens? Ja esmu arestēts, tad vediet cietumā.
   Komandants.
   Draugs, nedaru es to aiz ļauna prāta, So rīkojumu devis grāfs Andželo.
   Klaudijs.
   Valsts vara, ja tā dievu kārtā celta, Ar visu smagumu pār mūsu galvām krīt Un piemeklē kā pati debess griba: Ko viņa lems, tas būs. Tu esi bezspēcīgs.
   Atgriežas Lučo un abi muižnieki.
   Lučo.
   Kā? Klaudijs apcietināts? Kāds tam pamats?
   Klaudijs.
   Vien pārmērīga brīvība, mans Lučo,
   Kā pārmērība ēšanā ir pamats
   Tik daudziem gavēņiem. Pēc lielas vaļas
   Nāk cietums. Indes sarijušos žurku
   Tā slāpes trenc, kā patvaļa trenc mūs.
   Slāpst ļaunumam — bet, slāpes dzēšot, mirstam.
   Lučo. Ja es mācētu tik gudri runāt pat apcietinājumā, es pieaicinātu dažus no saviem kreditoriem. Un tomēr banāla brīvība man mīļāka par cietuma augsto tiku­mību. Ko tu esi noziedzies, Klaudij?
   Klaudijs. Runājot par to, es noziegšos vēlreiz.
   Lučo. Vai tā ir slepkavībā?
   Klaudijs. Nē.
   Lučo. Izvirtība?
   Klaudijs. Var sacīt tā.
   Komandants. Mums jāiet tālāk. Lūdzu, kungs!
   Klaudijs. Vēl dažus vārdus, krietnais cilvēk! Lučo, vēl vienu vārdu tev!
   Lučo. Kaut simtu, ja tas var tev līdzēt. Vai izvirtību ta­gad ņem tik stingri?
   Klaudijs. Tā nu ir iznācis, kaut gan mēs ar Džuljetu sā­kām dalīt gultu tikai pēc derību līguma. Ar pilnām tiesībām es uzskatu par sievu Šo krietno dāmu, un, ja apsūdzībai Nav ārējs pamats atņemts, tad vien tāpēc, Ka mantojums, kas viņai pienākas, Vēl draugu lādēs guļ un ienākumus audzē. Mums likās saprātīgāk savu mīlu viņiem Pirms laika neatklāt. Bet ļaudīs jānes Nu viņai mūsu noslēpums, kas rakstīts Jau pārāk lieliem burtiem.
   Lučo.
   Gaidāt bērnu?
   Klaudijs.
   Jā, diemžēl kopā viss ir sanācis — Pat pavaldonis jauns, ko hercogs Vīnē Mums iecēlis. Es nezinu, vai tiešām Tā tikai kļūda ir vai paviršības straujums, Vai arī viņa domās mūsu tauta Ir zirgs, kam pieši sānos jāiecērt, Lai turpmāk klausa jātniekam uz vārda. Kas zina, varbūt tirānija viņam No augstas varas nešķirama šķiet. . . Mans pārkāpums tik bīstams viņam likās, Ka viss, kas senos likumruļļos rakstīts, Nu gaismā celts ir manis dēļ. Tā noņem No sienas vecus ieročus, ko rūsa Zem visām zodiaka zīmēm rāmā gaitā Ir klājusi. Nu kārtībai par godu Tos nospodrina. Tikai tāpēc vien.
   Lučo. Neapšaubāmi. Un tagad tava galva sēž uz pleciem tik nedroši, ka vajag tikai vienai govju meitai sma­gāk nopūsties par savu nelaimīgo mīlestību, un tā noripos. Aizsūti kādu cilvēku ar lūgumu pašam her­cogam.
   Klaudijs.
   Es to jau darīju, bet viņš nav atrodams. Un tādēļ nu pēc palīdzības tavas Man jāgriežas. Pie manas māsas aizej Uz klosteri, ja vien par vēlu nav, Ja nav par mūķeni tā šodien iesvētīta. Tu viņai stāsti, kādās briesmās esmu, Un manā vārdā lūdz, lai Izabella dodas Pie bargā valdoņa un pārliecina viņu. Nav citas cerības, bet šī man stipra ir, Jo Izabellas jaunība un maigums Bez vārdiem vīra sirdij liktu atkust, Kaut viņa arī vārdu cīņās stipra.
   Lučo. Lūgšu dievu, lai skuķim paveicas. Gan tāpēc, ka tas derēs par dūšas uztaisīšanu katram, kas iekūlies
   līdzīgā ķibelē, gan arī tāpēc, lai tu paliktu dzīvs mums par prieku. Sirds dēļ mēdz zaudēt galvu, taču ne zem cirvja. Eju pie Izabellas!
   Klaudijs.
   Es pateicos tev, uzticīgais Lučo!
   Lučo.
   Man divu stundu pietiks. Klaudijs.
   Varam iet! Visi aiziet.

   Ienāk hercogs un brālis Toms.
   Hercogs.
   Nē, svēto tēv! Vai tiešām domā tu, Ka mīlas bultu nebēdīgās smailes Var nobriedušu vīru dzelt? Ja lūdzu Es patvērumu slepenu šais mūros, Tad ne kā zēns, ko jūtu skurbums dzen, Bet citos nolūkos.
   Brālis Toms.
   Vai atjauts man tos zināt?
   Hercogs.
   Mans svētais draugs, kopš bērnu dienām mīlu
   Es noslēgtības klusumu un allaž
   Cik spēdams esmu vairījies no dzīrēm,
   Kur greznība un tukšums skaļi plātās.
   Kā es jau minēju, Andželo manā vietā
   Ir palicis. Šis vīrs pret sevi bargs
   Un tāpēc arī drīkst no citiem prasīt.
   Valsts vara tagad viņa cietās rokās. Bij sacīts, ka uz Poliju es braucu. Tam visa Vīne un mans vietnieks tic. Nu vari jautāt, kāpēc tas ir darīts.
   Brālis Toms.
   Ar prieku, hercog. Heicogs.
   Likumpantus stingros, Sos iemauktus, kas patvaļību valda, Es gadu gaitā atlaidu tik brīvi, Ka laisku lauvu atgādina tie — Nevienu nebiedē vairs viņa varenība. Ir tēvi mīloši, kas rikšu sauju bērnam Gan vietā redzamā aiz griestu sijas sprauž, Bet neiesit nekad. Un bērza žagars kļūst Par apsmieklu. Tā manā valstī likums Ir sodīt pārstājis un bezdarbībā savā Ik dienas vairāk noniecināts top. Nu brīvība plēš likumu aiz auss, Sit aukli zīdainis, un uzvedības tiklums Ir ļaudīm aizmirsies.
   Brālis Toms.
   Un tomēr jūsu varā Pēc sava prāta grožus stingrāk pievilkt, Jo tieši jūsu dusmas trūkties liks Daudz negaidītāk kā Andželo bargums.
   Hercogs.
   Es baidos, pārāk briesmīgi tas būtu, Jo tautas patvaļa ir tikai mana vaina, Un būtu nežēlība nosodīt par to, Uz ko mans vājums skubinājis ļaudis. Ja ļaundarība atstāta bez tiesas, Tai mūsu atbalsts dots. Un tāpēc, svēto tēv, Andželo tagad manus grēkus izpirks Un nicinātos likumus cels godā. Bet nevēlos, lai noslēgtībā manā Vien baumais liek par viņa darbiem spriest.
   Es mūka drānas slepus apvilkt taisos Un tā, neviena nepazīts, iet ļaudīs, Lai paskatītos, kā mans vietnieks valda. Es būtu pateicīgs, ja palīdzētu man Tu mūka tikumus un iznešanos apgūt, Lai netīšām es nenodotu sevi. Šis nolūks nav bez pamata. Andželo Ir uzticīgs, bet sauss. Un it kā noliedz, Ka asinis rit arī viņa dzīslās. Nu jāredz, vai to vara nemainīs.
   Abi aiziet.

   Ienāk Izabella un Franciska.
   Izabella.
   Un citu brīvību mums, Kristus māsām, nav?
   Franciska.
   Vai neliekas tev diezgan, Izabella?
   Izabella.
   Nē, otrādi, pēc manām domām piedien Mums, Svētās Klāras ordenim, vēl stingrāk No pasaulīgā vairīties.
   Lučo
   no ārpuses.
   Miers jūsu namam!
   Izabella.
   Tur kāds sauca?
   Franciska.
   Kā dzirdu — vīrietis. Tev jāatslēdz, mans bērns, Un jāpavaicā, ko viņš grib, tu drīksti,
   Jo neesi vēl zvērējusi Kristum. Vien abates tad klātbūtnē tev atļaus Ar kādu satikties. Ja seja aizsegta, Tu runāt drīkstēsi, ja atsegta — tad ne. Viņš atkal sauc. Man jāiet, Izabella, Tu viņam atbildēsi.
   Franciska aiziet.
   Izabella.
   Lai dievs jūs svētī, atnācēji
   Ienāk Lučo.
   Lučo.
   Es sveicinu jūs, jaunava! Lai vienmēr Zied nevainības rozes jūsu vaigos! Es gribu lūgt, lai paaicināt šurp Jūs Izabellu, novici šai namā Un mana nelaimīgā drauga māsu.
   Izabella.
   Kā? Nelaimīgā drauga māsu! Sakiet — Kas noticis ar Klaudiju? Jo es Šī pati Izabella, viņa māsa esmu.
   Lučo.
   Ar neziņu jūs nemocīšu. Sveiciens Jums atsūtīts diemžēl no cietuma.
   Izabella.
   Ak posts! Ak bēdas man! Par ko? Lučo.
   Ja būtu tiesnesis, es viņu nesodītu, Bet drīzāk pateiktos, jo viņa izredzētā Ir labās cerībās.
   Izabella.
   Jūs ļauni jokojat.
   Lučo.
   Nē, krietnā jaunava. Kaut esmu radis
   Ar meitenēm vien jokus dzīt un mēļot, Pret jums nemūžam neatļautos es Šīs vaļības. Tik tālu stāvat jūs No pasaulīgā ļaunuma un meliem, Tik spoža jūsu atteikšanās gaisma, Ka uzrunāju jūs kā debess būtni Vai svēto.
   Izabella.
   Par mani smiedams, zaimojat jūs Kristu. Lučo.
   Tā nedomājiet! īsos vārdos gribu
   Par Klaudiju un viņa mīļo teikt.
   Kas ēd, tas barojas. Kas sēj — tam vārpas izaug
   Un iestrādātā tīrumā nāk rudens
   Ar ražu bagātu … Šiem diviem tagad arī
   Nu jāpļauj sējums savs.
   Izabella.
   Un viņai bērns? Ak, māsa Džuljeta!
   Lučo.
   Jūs esat māsas?
   Izabella.
   Skolas gados bieži Tā saucas draudzenes, lai pasvītrotu, Cik viņas tuvas.
   Lučo.
   Tā ir Džuljeta.
   Izabella.
   Lai viņi apprecas!
   Lučo.
   Kaut iespējams tas būtu! Bet hercogs slepus aizbraucis no Vīnes. Tas liekas savādi, jo sasaucis viņš pats Zem karogiem bij muižniecību savu. Mēs gaidījām jau pavēli uz karu, Bet hercogam, kā redzams, citi plāni.
   Viņš aizbraucis, un varas zobens likts Andželo rokās. Asins vietā ledus Šī vīra dzīslās rit. Ne iekāre, ne šaubas Tā nejūtīgo sirdi neloka. Ja kas no dzimšanas ir viņā bijis dzīvs, Tad grāmatās un gavēnī tas mērdēts. Un, viņam valdot, likums nav vairs lauva, Kam brīvības un pārgalvības peles Pa ķepām skraida. Sagadījies tā, Ka brīdinājumam un biedēšanai Andželo izvēlējies jūsu brāļa lietu. Viss likumpanta burtiskums un bargums Pār viņa galvu nelaimīgo krīt. Uz žēlastību cerības nekādas, Vien jūsu maigie lūgumi, kas spētu Andželo sirdi mīkstināt. Un tāpēc Ir Klaudijs mani sūtījis pie jums.
   Izabella.
   Tik bargi brāļa dzīvību viņš prasa? Lučo.
   Jā, spriedumu Andželo parakstījis Un nāves sodam devis pavēli.
   Izabella.
   Ak vai! Kāds atbalsts Klaudijam no manis? Tam es par vāju.
   Lučo.
   Izmēģiniet spēku.
   Izabella.
   Es — spēku! Šaubos. Lučo.
   Zināt, kas ir šaubas? Gļēvs nodevējs! Tās cīņā nelaiž mūs, Kad droša uzvara. Jums pie Andželo jāiet Un jāpierunā. Vīrieši kā dievi Ir devīgi, kad meitenes ko lūdz. Un, ja vēl viņas, ceļos krītot, raud,
   Tad allaž saņem prasīto tik viegli, Ka liekas, tas jau piederējis viņām.
   Izabella.
   Es varu papūlēties.
   Lučo.
   Rīkojieties ātri!
   Izabella.
   Bez kavēšanās. Tikai abati
   Par aiziešanu vajag brīdināt,
   Tad varu doties ceļā. Mīļi lūdzu
   Nest brālim sveicienus. Pret pievakari ziņu
   Par iznākumu nosūtīšu es.
   Lučo.
   Ar jūsu atļauju es atvados. Izabella.
   Ardievu!

   Ienāk Andželo un Eskals. Viņiem seko tiesnesis, komandants, sardze un sulaiņi.
   Andželo.
   Mēs pieļaut nevaram, lai likumība kļūst Par putnu biedēkli, kas tukšas rokas plāta Un zaglīgajām vārnām ir tik pierasts, Ka viņa piedurknēs tās ligzdas vij.
   Eskals.
   Jā, piekrītu, ka stingrībai ir jābūt. Bet nežēlībai? Jauneklis, ko gribu Es izglābt, nāk no dižciltīgas dzimtas, Un tālu daudzināts ir viņa tēva gods. Jūs pazīstam kā tikumīgu vīru, Kas dzīvē taisnus ceļus iet. Un tomēr, Ja pēkšņi sirds pār sevi nevaldītu, Kad vieta, laiks un apstākļi to ļauj, Vai apgalvot jūs nešaubīgi varat, Ka saldais kārdinājums tiktu pārvarēts Un nekristu jūs grēkā, raujot līdzi Pār savu galvu likumu?
   Andželo.
   Nē. Kārdinājums viena lieta. Cita Ir — padoties. Es nenoliedzu, gadās, Ka zvērināto krēslā sēžas blēdis,
   Daudz lielāks noziedznieks par to, ko soda pats.
   Bet nenoķerts — nav vainīgs. Likums sagrābj
   Vien to, ko ierauga. Un likumam vienalga,
   Ka zaglis zagli tiesā. Ja, pa ceļu ejot,
   Jūs redzētu, ka dārgakmenis spīd
   Caur smiltīm, jūs to paceltu, bez šaubām.
   Bet ja nu neredzētu? Tad kā lauku olim
   Tam pārkāptu, jo neredzēts — nav atrasts.
   Un jūsu iebildums, ka varētu es krist,
   Tāpat kā viņš, ir nevietā. Šis spriedums
   Jums būs par piemēru, kā vajag sodīt mani,
   Ja pats es noziegšos. Un tāpēc — viņam jāmirst.
   Eskals.
   Lai notiek jūsu prāts.
   Andželo.
   Kur komandants?
   Komandants.
   Šeit, jūsu gaišība.
   Andželo.
   Jums jāgādā, lai Klaudijs No rīta agri nāves sodu saņem; Un sauciet biktstēvu, kas sagatavos viņu Uz gaitu pēdējo.
   Komandants iziet.
   Eskals
   sāņus.
   Dievs, piedod jel viņam, kā tu piedod mums! Grēks vienu ceļ, cits zem tikuma gumst. Zem viena ledus lūst, bet viņš būs sveiks. Pār oli klūpot, otrais dzīvi beigs.
   Ienāk Elbovs un sardze ar Frosu un Pompeja.
   Elbovs. Vediet viņus prom! Ja par godīgiem cilvēkiem vajadzēs saukt šos te, kas tik vien prot kā taisīt tra­čus publiskās vietās, tad pasaulē vairs nav ne tiesas, ne taisnības. Vediet viņus prom!
   Andželo. Ka jus godāt? Par ko sūdzaties?
   Elbovs. Ar jūsu atvēli, gaišība, es tad esmu mūsu nelai­mīgā hercoga policists, vārdā Elbovs. Paļaujos uz jūsu taisnīgumu, mans kungs! Te viņi abi ir, tie lab­dari!
   Andželo. Kādas sugas labdari viņi varētu būt? Ne no ļaundariem?
   Elbovs. Tas nu kā jūsu gaišībai labpatīk. Es neko tādu nesaprotu. Bet lieku galvu ķīlā, ka viņi ir pamatīgi nelieši. Tās neķītrības, kas piederas katram kristīgam cilvēkam, viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga.
   Eskals. Labi teikts! Mums ir prātīgi policisti.
   Andželo. Tuvāk pie lietas! Kas viņi ir? Jūsu vārds ir Elbovs? Kāpēc jūs apklusāt, Elbov?
   Pompejs. Viņš kautrējas, jūsu godība! Viņam elkoņi cauri.
   Andželo. Un kas esat jūs, cienītais?
   Elbovs. Viņš? Prieka nama krodzinieks! Tās pašas paklī­denes kalps, kuras midzenis nomalē esot nojaukts. Tagad viņai ir siltumnīca, un tā, manuprāt, arī nav nekāda labā māja!
   Eskals. Kā jūs to zināt?
   Elbovs. Mana sieva, kas man pretīga dieva tā kunga un jūsu gaišības vaiga priekšā …
   Eskals. Kā — jūsu sieva?
   Elbovs. Jā, mans kungs! Lai slava debesīm, viņa ir go­dīga sieviete.
   Eskals. Par ko tad viņa tev pretīga?
   Elbovs. Par to pašu! Esmu tikpat pretīgs kā viņa pret to māju! Ja tā nav prieka māja, loti žēl, jo nekrietna tā māja ir visādā ziņā.
   Eskals. Kas tev to teica, policist?
   Elbovs. Mana sieva, protams! Ja viņa būtu tāda kā vi­sas, viņu tagad varētu apvainot izlaidībā, laulības pārkāpšanā un citās neķītrībās, kas tur notiek.
   Eskals. Ar šīs sievietes starpniecību?
   Elbovs. Jā, ar Overdanes starpniecību. Bet mana sieva iespļāva viņam acīs un nepadevās.
   Pompejs. Nav tiesa, jūsu godība!
   Elbovs. Nu tad pierādi šito blēžu klātbūtnē! Pierādi!
   Eskals. Nabadziņam viss sajucis.
   Pompejs. Uzklausiet, mans kungs! Ienāk tā grūtā sieva ar savu resno vēderu, atvainojiet par izteicienu, jūsu augstība, un viņai sagribējies plūmju. Bet mums ti­kai divas vien ir pa visu māju, un tās tobrīd vēl pa­likušas šķīvī. Mēs, ziniet, pārdodam par trim pen­siem šķīvī. Porcelāna šķīvis tas nav, skaidra būšana, jūsu gaišība, tomēr pieklājīgs šķīvis.
   Eskals. Turpini! Šķīvis uz lietu neattiecas.
   Pompejs. Protams! Ne par mata platumu! Tur jums taisnība. Es tikai vārda pēc pieminēju. Kā jau teicu, Elbova kundze uz grūtām kājām, vēders kā muca, un viņai sagribējies plūmju. Šķīvī palikušas divas vien, un turpat sēž Fross, kas apēdis pārējās un go­dīgi par tām samaksājis. Jūs varat apstiprināt, Frosa kungs. Man vēl nebija sīknaudas, ko izdot.
   Fross. Patiešām nebija.
   Pompejs. Jūs, ja atceraties, grauzāt iepriekšminēto plūmju kauliņus.
   Fross. Jā, es grauzu gan.
   Pompejs. Un vēl, ja atceraties, es sacīju, ka daži cilvēki no mums zināmas slimības neizārstēsies, ja nebūs piesardzīgi ēšanā. Tā es teicu?
   Fross. Vistīrākā patiesība!
   Pompejs. Lieliski un tatad …
   Eskals. Kas par apnicīgu muļķi! Tuvāk pie lietas! Kas nodarīts Elbova kundzei, un kāpēc viņai par jums jāsūdzas? Kad mēs tiksim pie šīs sievietes?
   Pompejs. Nē, mans kungs, tā jūs pie viņas netiksiet.
   Eskals. Atkal viņš mani pārprot!
   Pompejs. Nekas, drīz jūs dabūsiet to Elbova sievu. Pa­skatieties, lūdzu, uz Frosa kungu. Gada ienākums astoņdesmit mārciņu, tēvs miris Visu svēto dienā, Jeb vai tas nebija Visu svēto dienā, Frosa kungs?
   Fross. Iepriekšējā vakarā.
   Pompejs. Redziet nu! Patiesība nāk gaismā. Kā es jau sacīju, viņš sēdēja uz tāda zema krēsliņa Vīnogu is­tabā, viņam tā istaba ļoti patīk, vai ne?
   Fross. Jā, gaiša un piemīlīga vietiņa, īpaši ziemā.
   Pompejs. Ļoti labi. Atkal mums taisnība.
   Andželo.
   Šī lieta kļūst jau tikpat bezgalīga Kā ziemas naktis Krievijā. Es eju Un ceru, ka jums iemeslu būs diezgan Spriest pērienu ikvienam no šiem blēžiem.
   Eskals. Ne mazāk … Ar labu rītu, jūsu augstība!
   Andželo iziet.
   Nu, turpiniet! Kas nodarīts Elbova sievai? Prasu vēlreiz!
   Pompejs. Vēlreiz, mans kungs? Pat reizes nav bijis!
   Elbovs. Lūdzu, lai viņš pasaka, ko tas tur vīrišķis izda­rīja manai sievai!
   Pompejs. Jautājiet, jūsu gaišība!
   Eskals. Ko šis kungs viņai izdarīja?
   Pompejs. Tagad esiet tik laipni un ieskatieties šī cilvēka sejā. Frosa kungs, paceliet galvu, jo tas vajadzīgs. Vai jūsu gaišība redzēja viņa seju?
   Eskals. Pat ļoti skaidri.
   Pompejs. Nē, lūdzu, skatieties uzmanīgi!
   Eskals. Es to daru.
   Pompejs. Jūs redzat kaut ko sliktu viņa sejā?
   Eskals. Nē, kāpēc?
   Pompejs. Esmu gatavs apzvērēt pie bībeles, ka seja viņam ir vienīgais, ko var saukt par sliktu. Un, ja jūs pat tur neredzat sliktuma, tad ko gan ļaunu Elbova kundzei spēja izdarīt Frosa kungs? Kā liekas jūsu gaišībai?
   Eskals. Viņam taisnība! Jums ir kas iebilstams, Elbov?
   Elbovs. Pirmkārt, tā ir attiecīga māja, otrkārt, šis ir tās mājas attiecīgais kalps, un viņa saimniece ir attie­cīga persona.
   Pompejs. Šajā ziņā Elbova sieva ir attiecīgāka par mums visiem.
   Elbovs. Tu melo, blēdi! Nekrietnais krāpniek, tu melo! Attiecībā uz viņu tu nesagaidīsi slikta vārda ne no vīrieša, ne no sievietes, ne no bērna.
   Pompejs. Viņai, mans kungs, bija attiecības ar Elbovu labu laiku pirms kāzām.
   Eskals. Kas būtu prātīgākais? Izvēlēties likumu vai ne­likumību? Vai viņam taisnība?
   Elbovs. Ak, to neģēli! To blēdi! To neganto Hanibālu! Ja man jebkad mūžā bijušas attiecības ar viņu vai viņai ar mani, lai tad es vairs neesmu hercoga po­licists! Pierādi to, nekrietnais Hanibāl, jeb vai es tevi iesūdzēšu par personības aizskaršanu!
   Eskals. Ja viņš vel iecirstu tev pļauku, tu varētu iesniegt sūdzību arī par neslavas celšanu.
   Elbovs. No sirds pateicos, jūsu žēlastība! Ja atļauts jau­tāt — kā man labāk izrīkoties ar to neģēli?
   Eskals. Krietno policist! Šim vīram ir tik daudz neti­kumu, ka uzreiz tos nevar izdibināt. Lai viņš iet savu ceļu un turpina tādā pašā garā, līdz viss būs atklājies līdz galam.
   Elbovs. Liels paldies, jūsu žēlastība! Re, nešpetnais blēdi, kā tev izgāja? Nu tu dabūsi turpināt, nu tu dabūsi!
   Eskals. Kur jūs esat dzimis?
   Fross. Tepat Vīnē, mans kungs.
   Eskals. Gada ienākums astoņdesmit mārciņu?
   Fioss. Ar jūsu atvēli — jā, mans kungs.
   Eskals. Un kāda ir jūsu nodarbošanās, cienītais?
   Pompejs. Kalpoju par krodzinieku pie nabaga atraitnes.
   Eskals. Kā sauc jūsu saimnieci?
   Pompejs. Overdanes kundze.
   Eskals. Vīrs viņai bija viens vai vairāki?
   Pompejs. Deviņi. Nelaiķis Overdans bija pēdējais.
   Eskals. Deviņi! Nāciet šurp, Frosa kungs! Klausiet manu padomu un turieties tālāk no krodziniekiem. Viņi iz­vilks jūsu pēdējo grasi, un jums savukārt vajadzēs vilkt viņus pie karātavām. Ejiet, un lai es par jums vairs nedzirdētu!
   Fioss. Pateicos, jūsu žēlastība! Es jau pats tādām vietām ne tuvumā nerādos. Krogā mani var tikai vilkšus ievilkt.
   Eskals. Tātad norunāts, Frosa kungs. Ardievu!
   Fross aiziet.
   Un tagad panaciet jus, godīgo krodziniek! Ka jūs sauc, krodzinieka kungs?
   Pompejs. Pompejs.
   Eskals. Un vēl?
   Pompejs. Speķapakaļa, mans kungs.
   Eskals. Tiešām, pakaļa ir jūsu lielākais trumpis. Šajā ziņā jūs varētu saukt par Pompeju Lielo. Jūs, Pom- pej, droši vien esat arī savedējs un tikai izskata pēc strādājat par krodzinieku. Sakiet vien patiesību, tā būs labāk.
   Pompejs. Mans kungs, nabaga cilvēks pelna savu mai­zīti, kā var.
   Eskals. Un jūs šo maizīti pelnāt ar savešanu? Ko jūs domājat par savu amatu? Tas ir likumīgs?
   Pompejs. Kamēr likums to atļauj, mans kungs.
   Eskals. Bet likums to vairs neatļaus. Vismaz ne Vīnē.
   Pompejs. Vai jūsu gaišība taisās izrūnīt Vīnes jaunek­ļus?
   Eskals. Nē, Pompej.
   Pompejs. Redziet nu, kungs! Ne jau manam prātiņam par to spriest, bet, ja likums sauktu pie kārtības ne­tikles un viņu piegulētājus, tad no savedējiem ne­būtu jābaidās.
   Eskals. Starp mums runājot, tas tiks darīts. Tādus vai nu kārs, vai cirtīs viņiem galvu nost.
   Pompejs. Ja par šito grēku kārs un cirtīs galvu nost, tad pēc desmit gadiem jums vajadzēs ievest svaigas gal­vas no ārzemēm. Un, ja tāds likums Vīnē patiešām noturēsies desmit gadu, es varēšu noīrēt vislepnāko pilsētas namu par trim grašiem. Pienāks laiks, kad jūs sacīsiet: Pompejs to paredzēja.
   Eskals. Paldies, labā sirds! Negribu palikt tev parādā par jauko pareģojumu un dodu pretī padomu: sar­gies, lai par tevi vairs nebūtu nekādu sūdzību, īpaši, kamēr vēl dzīvo savā vecajā mājā, citādi es vajāšu tevi, kā Cēzars to darīja, — līdz pēdējai teltij. īsi un skaidri, Pompej, es likšu tevi nopērt. Pagaidām visu labu, Pompej, staigā vesels!
   Pompejs
   sāņus.
   Pateicos jūsu augstībai par padomu! Vai es tam se­košu, tas ir likteņa un manas grēcīgās miesas varā. Pērt? Mani? Zirgs no pēriena lai bīstas! Bet nospļauties uz rīkstēm vīram īstam.
   Pompejs aiziet.
   Eskals. Un tagad jūs, Elbova kungs! Panāciet tuvāk! Cik ilgi jūs kalpojat policijā?
   Elbovs. Septiņus gadus ar pusi, mans kungs.
   Eskals. Jūsu ārkārtējā uzcītība tiešām rāda, ka jūs tur esat ilgi strādājis. Tātad jūs teicāt — septiņus ga­dus?
   Elbovs. Ar pusi, mans kungs.
   Eskals. Tas jums prasījis pārāk daudz spēka. Nav tais­nīgi jūs tā apgrūtināt. Vai jūsu rajonā ir vīri, kas derētu policijas dienestam?
   Elbovs. Ļoti maz, mans kungs. Katram jau nepietiek sa­prašanas tik smalkam darbam. Ja reizēm kādu izvē­lēja, viņš bija priecīgs atpirkties, un es par mērenu maksu kalpoju citu vietā.
   Eskals. Atrodiet savā rajonā sešus vai septiņus spējīgus vīrus un atnesiet sarakstu.
   Elbovs. Uz jūsu žēlastības māju, mans kungs?
   Eskals. Jā, uz manu māju. Ardievu!
   Elbovs aiziet. Cik, lūdzu, pulkstenis?
   Tiesnesis. Vienpadsmit, mans kungs. Eskals. Vai drīkstu aicināt jūs brokastīs? Tiesnesis. Pazemīgi pateicos. Eskals.
   Sāp sirds par Klaudiju. Bet glābiņa nekāda Es nesaskatu.
   Tiesnesis.
   Pārāk bargs Andželo.
   Eskals.
   To prasa likums. Žēlsirdība bieži Aiz bardzības mums īsto vaigu slēpj. Un piedošanas klēpī izaug ļaunums, Vēl briesmīgāks par piedoto. Ak Klaudij, Nav mūsu spēkos palīdzēt.

   Ienāk komandants un sulainis.
   Sulainis. Grāfs ir tiesas zālē. Es pieteikšu jūs, un viņš tūlīt ieradīsies.
   Komandants. Jā, lūdzu, dariet to!
   Sulainis iziet.
   Es pajautāšu vēlreiz.
   Var būt, ka grāfs jau pielaidīgāks kļuvis.
   Vai muļķa zēns maz apzinājās grēku,
   Kam visos laikos ļaudis ļāvušies?
   Bet viņam jāmirst!
   Ienāk Andželo.
   Andželo.
   Kādēļ jūs nācāt?
   Komandants.
   Rīt nāves sods. Jūs pastāvat uz to?
   Andželo.
   Tev dota pavēle, un viss tur skaidri sacīts. Kam lieki vaicāt?
   Komandants.
   Pārsteigties ir viegli. Ne reizi vien es pieredzējis esmu, Ka tiesa nožēlo, kad jau par vēlu ir.
   Andželo.
   Šo nožēlu tu atstāj manā ziņā Un dari savu. Tev tas nav pa prātam? Tad iesniedz atlūgumu.
   Komandants.
   Lūdzu, piedošanu! Kā būt ar Džuljetu, grāf? Viņas stunda nāk, Jo izmisums ir nepacietīgs dzinējs.
   Andželo.
   Ar steigu nogādāt to piedienīgā vietā.
   Atgriežas sulainis.
   Sulainis.
   Tur notiesātā puiša māsa lūdz, Lai viņu pieņemiet.
   Andželo.
   Vai viņam māsa ir?
   Komandants.
   Jā. Dievbijīga jaunava, kas dzīvo Jau klosterī un tuvākajās dienās Kļūs mūķene.
   Andželo.
   Tā? Lūdziet viņu iekšā! Sulainis iziet.
   Vēl paliek netikle. Es uzticu to jums. Dot viņai visu, kas tur nepieciešams! Bez pārmērībām, protams.
   Ienāk Izabella un Lučo.
   Komandants.
   Dievs jūs svētī!
   Andželo.
   Vēl neejiet!
   Izabellai.
   Jūs sveicinu šai namā. Ar ko es varu pakalpot?
   Izabella.
   Vai ļauts
   Man savās bēdās pie jums griezties? Andželo.
   Klausos.
   Izabella.
   Man netiklības grēks tik dziļi pretīgs, Ka svētītu es soģa taisno roku, Bet lēmis liktenis, ka jālūdz man par to, Par ko es nevēlētos lūgt. Starp gribu Un negribu es svārstos.
   Andželo.
   Kas nomāc jūs?
   Izabella.
   Mans brālis Klaudijs notiesāts uz nāvi. Jel sodiet ļaunumu, bet viņš lai paliek dzīvs!
   Komandants
   sāņus.
   Lai svētie viņas lūgšanām dod spēku! Andželo.
   Kā sodīt ļaunumu, ja vainīgais nav tiesāts? Jo ļaunums nosodīts tāpat, pirms to mēs darām. Un kāda nozīme man vispār tiesu spriest,
   Ja tukšiem vārdiem norāts tikai ļaunums, Bet necieš ļaundaris?
   Izabella.
   Jā, bargs, bet taisnīgs likums. Nav man vairs brāļa. Dievs ar jums!
   Lučo
   klusi Izabellai.
   Tā nevar palikt! Lūdziet viņu vēlreiz,
   Uz ceļiem krītiet, ieķerieties drānās!
   Par aukstu jūs! Tik padevīgā balsī
   Pat kniepadatu nevar izprasīt.
   Jūs aiziet nedrīkstat. Jums jāmēģina vēlreiz!
   Izabella.
   Vai tiešām brālim jāmirst?
   Andželo.
   Neglābjami.
   Izabella.
   Ja augstsirdīgi piedotu jūs viņam, Ne cilvēki jums pārmestu, ne dievs.
   Andželo.
   Es negribu to darīt.
   Izabella.
   Bet jūs varat?
   Andželo.
   Ko negribu, to nevaru.
   Izabella.
   Pat zinot, ka tas nekaitēs nevienam? Pat arī tad, ja sirds jums lūztu sāpēs, Kā tagad man?
   Andželo.
   Viņš notiesāts. Par vēlu.
   Cik auksta jūs! Izabella.
   Par vēlu? Kāpēc tā? Vai pasacītu vārdu nevar atsaukt? Ak, ticiet man, šīs zemes diženos Nekādas varas zīmes — pat ne karaļkronis, Ne tiesas mantija, ne bruņinieka zobens, Ne maršalzizlis tādā godā neceļ Kā žēlsirdība … Ja jūsu vietā būtu viņš, bet jūs Par savu kļūdu piedošanu lūgtu, Viņš nebūtu tik bargs.
   Andželo.
   Viss izlemts, varat iet.
   Izabella.
   Kaut debesis man dotu jūsu varu Un jūs šī nelaimīgā Izabella būtu, Lai redzat, grāf, kā cietumniekam klājas Un kā spriež tiesnesis.
   Lučo
   Izabellai.
   Tā! Aizkustini viņu!
   Andželo.
   Pret likumu šis cilvēks noziedzies. Jūs velti vārdus šķiežat.
   Izabella.
   Augstais dievs, Ja tu, kam taisnā soģa zobens rokā, Tik rūgtās dusmās piemeklēsi katru, Kas reizi noziedzies, tad kuram gan Ies secen tava bardzība? Ja tiesu
   Tu spriedisi, kā mēs uz zemes spriežam? To pieminiet, un tad ar jūsu muti Sāks žēlsirdība runāt.
   Andželo.
   Izabella,
   Ne es, bet likums jūsu brāli soda. Ja būtu viņš man radinieks, pat dēls, Es līdzēt nevarētu. Rīt viņš mirs.
   Izabella.
   Jau rīt! Tik pēkšņi! Pažēlojiet viņu! Jel dodiet laiku gatavoties nāvei! Mēs putnu nekaujam, ja nav tas nobarots. Tā kalpojam mēs vēderam. Vai dievam Tik izvēlīgi nepūlamies kalpot? Grāf, daudzi gadiem grēkoja bez tiesas, Tad kāpēc Klaudijs pirmais?
   Lučo
   Izabellai.
   Labi teikts! Andželo.
   Jā. Likums gulēja, bet nebija tas miris. Patiešām daudzi uzdrīkstējās grēkot Vien tāpēc, ka bez soda bija atstāts Pats pirmais ļaundaris. Ir likums pamodies Un redz, kas noticis. Nu nākotnē tas skatās Ar gaišredzības skaudrumu. Tā acīm Līdz galam atsegts ļaunums viss, kas izaugs No pielaidības sēklām. Tālāk vairs Tā nevar turpināties. Ļaunums pašā dīglī Ir jāizskauž.
   Izabella.
   Bet žēlsirdība paliek!
   Andželo.
   Vien tad es žēlsirdīgs, kad taisnu tiesu spriežu. Es apžēloju tos, kam nāktos ciest, Ja vājums neļautu man noziedznieku sodīt.
   Es nevainīgos kārdinātu grēkam
   Ar viltus laipnību. Man vairāk nav ko piebilst.
   Viss pateikts. Ejiet! Viņam jāmirst rīt.
   Izabella.
   Jums pirmajam ir likten's lēmis sodīt, Bet viņam pirmajam zem bendes cirvja krist. Ak, kāda laime milža spēkā celties, Bet ļauni izlietot šo spēku — tikai posts.
   Lučo
   Izabellai.
   Tu labi runā. Tālāk! Izabella.
   Ļaužu rokās Ja Zeva zibeņi uz brīdi izrādītos, Viņš nosirmotu nemierā un bēdās, To vērodams, ja tiesnesis ikviens Pār līdzcilvēku galvām zibens strēles Bez žēlastības triektu katrā solī. Pat debess uguns savus ceļus izšķir, Pār spēka pilnu ozolu tā krīt, Bet maigo mirti apiet. Tikai cilvēks Pie savas varas īslaicīgās ķeras, Lai postītu bez izvēles. To redzot, Raud eņģeļi, kaut pelnījuši esam Vien viņu rūgto izsmieklu.
   Lučo
   Izabellai.
   Tā, meitēn! Uzbrūc! Neizturēs viņš! Grāfs padosies!
   Komandants
   pie sevis.
   Dievs, stāvi viņai klāt! Izabella.
   Ar vienu mēru nevar mērot visus. Ko augstmaņi par asprātībām dēvē, To viņu padotie par ķecerību sauc.
   Lučo.
   Jums taisnība. Uz īstā ceļa esat. Izabella.
   Ko piedod virsniekam kā pārsteidzīgu vārdu, To kareivim kā zaimošanu pārmet.
   Lučo
   Izabellai.
   Pat jūs to zināt? Drošu dūšu, meitēn! Andželo.
   Kāds mērķis jūsu savādajām runām? Izabella.
   Ja augsta vara kļūdījusies kādreiz,
   Tās spēkos savu kļūdu izlabot.
   Es gribu lūgt, lai ieskatāties stingrāk
   Jūs savā sirdī, jautājot, vai tiešām
   Tur nesnauž grēks, kam padevies ir Klaudijs.
   Ja redzēsiet, ka cilvēcīgais vājums
   Nav svešs jums arī, nepaceliet roku
   Pār brāļa galvu.
   Andželo
   pie sevis.
   Viņas vārdu dziļums
   Sāk mani aizkustināt. Krietnais bērns, ardievu!
   Izabella.
   Vēl neaizej iet, jūsu augstība!
   Andželo.
   Es pārdomāšu. Nāciet rīt pie manis. Izabella.
   Vai dzirdēt negribat, kā atalgošu jūs?
   Andželo.
   Kā? Mani piekukuļot?
   Izabella.
   Tikai tādām veltēm, Ko dalīs ar jums dievs!
   Lučo
   pie sevis.
   Nu, labi vēl, ka tā!
   Izabella.
   Ak, ne jau zeltu, ne jau dārgakmeņus, Kam vērtība var mirklī krist vai celties , . Vien rīta lūgšanas, kas debess vārtos Vēl agrāk nekā pati saule kāpj, Par jums lūgs mūķenes, kas svētās cellēs No ļaunuma un pasaulīgām domām Ir nošķīrušās.
   Andželo.
   Gaidīšu jūs rītu.
   Lučo
   Izabellai.
   Viss kārtībā. Jums veiksies. Varam iet.
   Izabella.
   Dievs svēti jūsu labo sirdi!
   Andželo
   pie sevis.
   Āmen!
   Bet manas domas trauc pa grēka ceļu, Kas tāls no lūgšanām.
   Izabella.
   Un kādā stundā
   Man atļauts nākt? Andželo.
   No rīta būšu brīvs.
   Izabella. Ardievu!
   Izabella, Lučo un komandants iziet.
   Andželo.
   Kas noticis? Vai tikumība pati
   Būs akmenis, pār kuru jāklūp man?
   Kas vainīgs? Viņa? Es? Kas grēko vairāk?
   Vai tas, kurš kārdina, vai tas, kurš kārdināts?
   Nē! Viņai nenāca tas prātā. Biju es
   Kā maita pūstoša, kas puķei blakus
   Ar smirdoņu tās liego elpu slāpē.
   Cik savādi, ka meitenīgais kautrums
   Ar savu atturību pavedina mūs,
   Kad vieglas sievas šķelmība to nespēj.
   Vai mūsu iekārēm nav visi ceļi vaļā,
   Ka dieva templi alkstam apgānīt
   Un tikumību sabradāt zem kājām?
   Andželo! Negods! Netīri tu kāro
   Šo meiteni par to, kas viņā tīrs.
   Lai viņas brālis dzīvo! Zagli tiesāt
   Mēs nevaram, ja tiesneši zog paši.
   Var būt, ka es jau Izabellu mīlu,
   Jo ausis viņas maigo vārdu slāpst
   Un acis ilgojas pēc daiļās sejas.
   Ak naidniek viltīgais, lai svēto savalgotu,
   Ar svētumu tu viņu pievilini!
   Vien mīlot šķīstību, tik smagi grēkā krīt. . .
   Neviena palaistuve savos saldos tīklos
   Nav noķērusi mani. Tagad pieveikts
   Tas, kas par citu kaislībām tik smēja.
   Un nevainīga jaunava to spēja.

   Pa vienam uznāk hercogs mūka drānās un komandants. Hercogs.
   Sveiks, komandanti Kā liekas, jūs tas esat?
   Komandants.
   Jā, esmu komandants. Ar ko jums varu kalpot?
   Hercogs.
   Es sava ordeņa un žēlsirdības sūtīts Pie dvēselēm, kas šajos mūros gurst Zem grēku nastas. Atļauju es lūdzu Ar katru parunāt, lai viņu noziegumus Es izzinu un rodu īstos vārdus, Kas viņu sāpes spētu remdināt.
   Komandants.
   Ja vajadzīgs, vēl vairāk gatavs darīt.
   Ienāk Džuljeta.
   Lūk, viena dvēsele — šī augstā dāma, Ko pašas jaunība kā pavasara vētra Ir kaunā metusi. Nu viņa gaida bērnu Un vaininieks ir notiesāts. Jauns vīrs, Kam labāk būtu citas dzīves radīt, Ne nāvē iet.
   Hercogs.
   Kad jāmirst viņam?
   Komandants.
   Rīt.
   Džuljetai.
   Par jums jau esmu rīkojumu devis. Vien uzgaidiet, jūs pavadīs pie viņa.
   Hercogs.
   Vai savu grēku nožēlojat, bērns?
   Džuljeta.
   Sirds pazemībā savu kaunu nesu.
   Hercogs.
   Jūs gribat mācīties, kā sirdsapziņu Var izmērīt, un uzzināt, cik īsta Ir jūsu nožēla?
   Džuljeta.
   Es gribu, svēto tēv!
   Hercogs.
   Jūs mīlat vīru, kura dēļ nu jācieš?
   Džuljeta.
   Tāpat kā sievieti, par kuru jācieš viņam.
   Hercogs.
   Tas nozīmē, ka pārkāpumā savā Jūs vienlīdz vainīgi?
   Džuljeta.
   Jā, vienlīdz, svēto tēv!
   Hercogs.
   Tad grēkojusi smagāk tu par viņu.
   Džuljeta.
   To atzīstu un dziļi nožēloju.
   Hercogs.
   Tā vajag, mana meita! Bet, ja dziļāk Par apgrēcību pašas negods sāp, Tu žēlo tikai sevi. Dieva priekšā Tu savās bēdās pārdzīvo vien sodu, Ne soda iemeslu.
   Džuljeta.
   Es nožēloju grēku Un labprātīgi ciešu to, kas lemts.
   Hercogs.
   Tas tevi glābs. Cik zinu, tavam draugam Ir jāmirst rīt. Es iešu nu pie viņa, Lai remdē jumu pēdējo tam sniegtu. Miers tev, mans skumjais bērns! Benedicite!
   Hercogs aiziet. 46
   Džuljeta.
   Viņš rītu mirs! Ak žēlastība ļaunā, Kas atstāj mani dzīvībai, kad man Tā rūgtāka par nāvi!
   Komandants.
   Žēl man viņa!

   Andželo.
   Laiks lūgšanās un domās rit. . . Bet domas No lūgšanām tik tālas. Tukši vārdi Kāpj debesīs, kad visas manas jūtas Pie Izabellas. Debesis uz lūpām, Bet sirdī elle liesmu mēlēm kliedz. Valsts pārvalde, ko izpētīt un apgūt Es agrāk kāroju, nu garlaicīga Kā veca grāmata. Pat labā slava, Ko svēti glabāju, tik nevērtīga šķiet, Ka gribas kļūt man salmiņam, ko vēji Pēc sava prāta patvaļīgi nēsā. Ak, tituli, kas ārišķībā savā Liek muļķiem godbijīgās šausmās zemoties Un viltus spožumā pat gudros pievelk! Bet asinis ir asinis … Ja velnam Uz ragiem rakstītu, ka eņģelis ir viņš, Vai velna vārdā mēs to sauktu?
   Ienāk sulainis.
   Kas tur ir?
   Sulainis.
   Ar jums grib runāt māsa Izabella.
   Andželo.
   Lūdz viņu ienākt.
   Sulainis iziet.
   Debess augstā! Trauc manas asinis uz sirdi tā, ka sirds Var nosmakt… Vilni karstajā mans spēks Ir līdzi aizrauts. Rokas gurst, Un kājas pamirst. . . Tā pūlis muļķībā ap paģībušo skrien, Grib visi palīdzēt un gaisu nelaiž klāt, Kas nelaimīgam ļautu atgūties .. . Tā padotie ap karali brūk bariem Un nepabeigtus darbus pamet steigā, Lai savu mīlestību izkliegtu tik skaļi, Ka tā sāk aizvainot.
   Ienāk Izabella. Ko teiksiet, Izabella?
   Izabella.
   Pēc atbildes es atnācu pie jums.
   Andželo.
   Man labāk patiktu, ja jums jau zināms būtu Šis lēmums. Jūsu brālim jāmirst.
   Izabella.
   Tad tomēr, jūsu gaišība! Ardievu .. . Andželo.
   Jā, dzīvot varētu viņš tikpat ilgu mūžu Kā jūs vai es. Bet viņam jāmirst.
   Izabella.
   Pēc jūsu sprieduma?
   Andželo.
   Jā.
   Izabella.
   Kad? Sakiet, lūdzu! Vai šis laika sprīdis Ļaus dvēselei ar zemes sāpēm izlīgt, Lai tā pēc nāves nemocītos vairs?
   Andželo.
   Jā, grēks mums riebj … Un tomēr mūsu varā Ir piedot slepkavam vai arī žēlot To, kura neķītrība pazemo mūs visus, Pēc dieva līdzības un vaiga radītos. Tik vienkārši mums pazudināt taisno, Cik zeltam pieliet izkausētu svinu, Un naudu viltotu no maisījuma kalt. Kā redziet — visu viegli izdarīt.
   Izabella.
   Tā debesīs drīkst lemt, ne mēs uz zemes. Andželo.
   Jūs domājat? Es ķeršu jūs pie vārda. Ko izvēlaties — nāves sodu brālim Vai dzīvību, ko es jums ļautu izpirkt Ar miesas cenu, atdodoties kaunam, Kā sieva tā, ko aptraipījis viņš?
   Izabella.
   Lai glābtu dvēseli, var atdot miesu. Andželo.
   Par jūsu dvēseli nav runa. Uzspiests grēks Mums netiks piemeklēts.
   Izabella.
   Tā sakāt jūs?
   Andželo.
   Ne gluži. Vakar teicāt jūs, ka atsaukt Var pasacītu vārdu. Tagad gribu, Lai atbildiet — ja jūsu brālim nāvi Es piespriedu, kā taisnais likums liek, Vai nebūs grēks nu mana žēlsirdība, Kas viņam dzīvi dāvās?
   Izabella.
   Lūdzu, dariet to! Lai mana dvēsele šo jūsu grēku izpērk, Ja žēlsirdību drīkst par grēku saukt.
   Andželo.
   Tā dvēseli jūs pazudināt varat,
   Jo grēks par žēlsirdību vienmēr smagāks.
   Izabella.
   Ja prasīt viņa dzīvību ir grēks, Es atbildu par to! Ja grēks, Es atbildu par to! Ja grēks par mani Jums apžēloties, lūgšanās ik rītu Es jūsu vainu pieskaitīšu savām, Lai jums nav jācieš.
   Andželo.
   Redzu es, ka jūs Vēl nesaprotat. Vai nu jūsu prātam Trūkst gaišuma, vai viltības par daudz.
   Izabella.
   Lai tumšu prātu zemoties man atļauts Bez apziņas, ka augstāk es par citiem.
   Andželo.
   Tā zemodamies pasvītrot mēs gribam Vien pārākumu. Melnā maskā slēpj Mums savu vaigu skaistule, ja vēlas, Lai visu skati viņu vienu meklē Starp sejām atsegtām. Bet būsim tieši. . . Kā ir jau sacīts — viņam jāmirst.
   Izabella.
   Zinu.
   Andželo.
   Pēc likuma šis nežēlīgais sods. Viņš pats to izpelnījās.
   Izabella.
   Jā, patiešām.
   Andželo.
   Bet pieņemsim, ka varat viņu izglābt. Es negribu to apgalvot — šī doma Ir tikai piemērs. Teiksim, zināt jūs, Ka augstmanis, kam viena vārda pietiek, Lai tiesas spriedums kļūtu nevarīgs Un važas nokristu no jūsu brāļa rokām, — Šis vīrs jūs iekārojis. Cita ceļa nav. Jūs varat dzīvi savam brālim atdot, Vien pati miesu atdodama pretī. Ja neļausieties — rūgti cietīs Klaudijs. Ko tad jūs darītu?
   Izabella.
   To pašu viņa dēļ, Ko savā labā. Ja man jāmirst būtu Un āda degtu asu pletņu rētās, Es nestu tās kā rubīnus un nāvei Par mieru gaidīto vēl pateiktu paldies. Bet miesu nepārdotu.
   Andželo.
   Tātad viņam jāmirst?
   Izabella.
   Par tādu cenu — jā! Draud viņam ātra nāve. Tas vieglāk nekā šai un yiņā saulē Man katru brīdi, katrā solī mirt No sava negoda.
   Andželo.
   Jūs bargāka par tiesu, Kas pirmīt jums tik nežēlīga likās.
   Izabella.
   Šis tirgus netīrais ar žēlsirdību blakus Nav nostādāms. Ja likums piedot drīkst, Tad ne jau gaidot kauna pilnu maksu.
   Andželo.
   Nupat vēl likumu par tirānu jūs saucāt Un sava brāļa noziegumu drīzāk Par joku uzskatījāt.
   Izabella.
   Piedodiet, mans kungs! Tā runājot, es nepatiesa biju. Vien strīda karstumā, par mīļo brāli lūdzot, Es attaisnoju to, kas man ir pretīgs.
   Andželo.
   Mēs esam vāji.
   Izabella.
   Ak, ja mirtu viņš Kā grēka vasalis. Viņš vienīgais! Bet visiem Jums vājība šī mantojumā dota.
   Andželo.
   Ne tikai. Arī sievietes ir vājas.
   Izabella.
   Kā stikli ļāvīgie, kas atspoguļo jūs Un tikpat viegli plīst, cik sejas ataino. Ak, sievietes! Kā apgānāt jūs viņas Ar savu nekrietnību! Trausla mūsu miesa, Bet vājums — tikai lētticība maigā, Kas viltum sevī spoguļoties ļauj.
   Andželo.
   Par savu dzimumu jūs gudri spriežat, Bet arī mums nav spēka noturēties Pret iekārēm. Es varbūt pārdrošs esmu, Bet jūsu vārdiem gribu pieķerties. Jūs esat sieviete. To noliegdama sevī, Jūs zaudējat, jo kļūsiet — tukša vieta, Kas dabai riebj. Lai paliek neīsts kauns. Ar padevību likten's gribai varat Vien sievišķību savu pierādīt.
   Izabella.
   Grāf, tikai viena valoda man dota, Un tāpēc lūdzu — nemainiet jūs savu.
   Andželo.
   Es mīlu jūs.
   Izabella.
   Kad mīlēja mans brālis, Jūs viņam nāvi piespriedāt par to.
   Andželo.
   Viņš paliks dzīvs, ja mani neatstumsiet.
   Izabella.
   Kā jūsu tikums pazemībā savā Pats rādās netīrāks, lai pārbaudītu, Cik liels tas otrā . . .
   Andželo.
   Ķīla jums — mans gods, Ka nepatiesi neteicu ne vārda.
   Izabella.
   Grāf, nožēlojams gods, kas prasa ticēt Tik zemai patiesībai! Kāda liekulība! Jums masku noraušu! Un tagad prasu es — Lai parakstāt, ka apžēlojat brāli, Vai izkliegšu es Vīnes ielās visu, Ko jūs man piedāvājāt!
   Andželo.
   Kas tev ticēs, bērns? Mans tīrais vārds un askētiskā dzīve Pret tevi liecinās. Mans augstais amats Tik nesatricināms, ka tavus vārdus Par meliem noturēs. Ne prātā nenāk man No savas gribas atteikties. Tev nolemts Tās jūtas remdināt, ko izraisīji pati. Un nesarksti, jo pretošanās tava Ar asins balsi nesaskan. Tev ļauts Ar savu miesu brāļa dzīvi izpirkt. Ja neatdosies man, tad viņa nāve Ne tikai nāve būs. Ar stūrgalvību savu Tu panāksi, lai viņš tiek spīdzināts. Līdz rītam padomā. Ja ne — tad savās dusmās Par tava brāļa mocītāju kļūšu.
   Es bušu nežēlīgs. Un neaizmirsti — sabruks Pret maniem meliem patiesība tava.
   Andželo iziet.
   Izabella.
   Kam žēloties? Kas man var noticēt? Cik bīstamas ir mutes, kurām atļauts Ar vienu vārdu notiesāt vai žēlot, Bet likumus pēc savas gribas tulkot, Kur labs, kur ļauns. Un izvēlēties to, Kas kalpo pašu kaislībām! Man jāiet Pie Klaudija. Gan pats viņš grēcīgs, Bet goda jūtas mana brāļa sirdī Liks labprātāk zem bendes cirvja līkt Uz asiņainā bluķa nekā pieļaut, Lai viņa māsu apgāna Andželo Ar neķītrību savu . . . Tev šķīstai palikt. Tavam brālim mirt. Ak nelaimīgā Izabella! Tomēr Par brāli dārgāks nevainības svētums. Ar grāfa atbildi pie viņa došos es, Lai gatavojas pēdīgajam ceļam Un nāves žēlastībā remdējumu smeļas.

   Ienāk hercogs, vēl arvien mūka drānās, viņam līdzi Klaudijs un komandants.
   Hercogs.
   Jūs cerat vēl, ka grāfs Andželo piedos?
   Klaudijs.
   Pret nelaimi sirds nezin citu zāļu Kā tikai cerību.
   Es ceru dzīvot, jā, bet gatavs arī mirt. Hercogs.
   Ar domu šo būs vienlīdz viegli uzņemt Kā dzīvību, tā nāvi. Jūsu acīs Tad nesvarīgi liksies zaudēt dzīvi, Par kuru tikai muļķis gausties var. Jūs teiksiet dzivei: tava sīkā dvaša Mazs puteklītis debess vēju brāzmās, Kas tavu miesas mājokli var sagraut Pēc pirmās iegribas. Tu esi nāves āksts, Kas savās bailēs derdzīgās tai lišķē, Kaut arī pati esi ceļš uz kapu, Ne vairāk . . . Varbūt dižciltīga esi? Nē, saldkārība, grēka auglis zems. Tu velti pūlies pierakstīt sev drosmi, Jo nodrebi, kad šķelto mēli čūska Zem tavām kājām iešņākdamās ceļ. Miegs — tava saldā atpūta. Tu ļaujies Tam pārāk bieži, tomēr bīsties nāves, Kas arī — tikai miegs. Tev laime sveša,
   Jo dzenies tik pēc tā, kas tev nav dots,
   Bet ieguvusi — novērsies. Ja esi
   Tu bagāta, tad nabadzību tavu
   Var nožēlot. Kā ēzelis tu svīsti
   Zem zelta smaguma, līdz nāve noņem to.
   Tev draugu nav. Ik dzīsla, kas tev kalpo
   Un locekjiem liek kustēt, nolād tevi
   Uz ģikti, kraupi, neskaitāmām kaitēm,
   Un vēl tavs gals tām pārāk tālu šķiet.
   Ne jaunība tev dāvāta, ne vecums,
   Viss ačgārni kā nemierīgā sapnī.
   Klīst tava jaunība kā mūžam salkstošs ubags,
   Bet vecums, kad tev bagātība nāk,
   Ir nevarīgs. Ne mīla vairs, ne daiļums
   Tev izkaltušā sirdī prieku nelies.
   Tu savā klēpī simtiem nāvju nēsā,
   Tad kāpēc tevi dzīves vārdā sauc?
   Un tomēr baidāmies, ka nāve pieliks punktu
   Šīm pretrunām.
   Klaudijs.
   Paldies jums, svēto tēv!
   Pie dzīves ķerdamies, es atradīšu nāvi,
   Dos nāve dzīvību. Lai notiek viņas prāts!
   Izabella
   aiz durvīm.
   Miers jūsu namam! Atveriet man, lūdzu!
   Komandants.
   Lai svētīta ir jūsu ienākšana!
   Hercogs.
   Mans dēls, es tevi apciemošu vēlreiz.
   Klaudijs.
   No sirds jums pateicos.
   Ienāk Izabella.
   Izabella.
   Vai atļauts parunāt ar Klaudiju?
   Komandants.
   Labprāt. Lūk, jūsu māsa, Klaudij.
   Hercogs.
   Tik vienu vārdu, komandant.
   Komandants. Es klausos.
   Hercogs.
   Es lūdzu mani tādā vietā paslēpt, Kur dzirdama būs saruna.
   Hercogs un komandants iziet.
   Klaudijs.
   Kāds mierinājums mani gaida, māsiņ? Izabella.
   Visaugstākais, ko liktenis mums dāvā. Grib dievam vēsti nogādāt Andželo, Un sūtņa loma uzticēta tev. Tu pārstāvēsi viņu debess valstī. Maz laika atlicis, lai gatavotos ceļam, Ko sāksi rīt.
   Klaudijs.
   Un izejas nekādas?
   Izabella.
   Tik viena vienīga, kas tavu galvu glābs, Bet sirdi saplosīs.
   Klaudijs.
   Šī viena tomēr pastāv?
   Izabella.
   Jā, žēlsirdības noteikums, ko elle Šķiet diktējusi tiesnesim. Tev dota Būs dzīvība, lai to kā važas tu Līdz nāvei vilktu.
   Klaudijs.
   Mūža ieslodzījums?
   Izabella.
   Gandrīz. Šis mūža ieslodzījums dāvās Tev plašo pasauli. Un tomēr ieslēgts būsi Tu savās ciešanās.
   Klaudijs.
   Kā tevi saprast man?
   Izabella.
   Ja žēlsirdību pieņemsi, būs norauts Tev dzimtas gods, ko nēsājis tu vienmēr, Un kails tu stāvēsi.
   Klaudijs.
   Jel paskaidro man, lūdzu!
   Izabella.
   Ak mīļo Klaudij, es tev baidos teikt!
   Vai, tveroties pie dzīves, nevar likties,
   Ka zemes negods sirdij tomēr dārgāks
   Par godu mūžībā? Tev pietiek drosmes nomirt?
   Mūs nāve baida, kamēr gaidām to.
   Bet sīka vabole, kas samīta uz takas,
   Tāpat ar savas miesas sāpēm cīnās
   Kā mirstošs milzis.
   Klaudijs.
   Nekaunini mani! Tu domā, ka man vīrišķības trūks No dzīves aiziet? Ja man lemta nāve, Kā līgavu es viņu sagaidīšu Un, tumsā grimstot, piekļaušu pie krūtīm.
   Izabella.
   Tu runā tā, ka liekas — dzirdu es No kapa tēva balsi. Jā, tu mirsi, Jo gara cēlums neļauj pieņemt dzīvi No rokām netīrām, kas zemiskumā savā Zem svētas maskas melu tīklus pin. Šis viltus pravietis mūs izseko un vajā Kā plēsīgs vanags. Velna sirdi krūtīs Viņš nēsā, un zem izlikšanās dūņām Kūp elles dziļumi.
   Klaudijs.
   Tu runā par Andželo? Par dievbijīgo grāfu?
   Izabella.
   Slēpjas viņš Zem dievbijības neīstas, lai droši Tās ēnā savām miesas kārēm ļautos. Andželo manu jaunavību prasa Par tavu dzīvību.
   Klaudijs.
   Ak dievs! Tas nevar būt!
   Izabella.
   Mans grēks tev dotu tiesības gan dzīvot, Gan tālāk grēkot. Man pat nosaukt riebjas To, kam jau šajā naktī vajag notikt, — Vai rīt tev jāmirst.
   Klaudijs.
   Tu to nedarīsi!
   Izabella.
   Ja liktu dzīvību man atdot tevis dēļ, Kā adatu to pasviestu es viņam Bez nožēlas.
   Klaudijs.
   Paldies tev, Izabella.
   Izabella.
   Līdz rītam vari gatavoties nāvei.
   Klaudijs.
   Jā. Viņa paša kaislībām tāds spēks, Ka gatavs pārkāpt likumu, ko tiecās Grāfs atjaunot. No septiņiem, ko saucam Par nāves grēkiem, tas ir mazākais.
   Izabella.
   • Kā — mazākais?
   Klaudijs.
   Ja virs ar viņa prātu Grib mirkļa baudai uzupurēt laimi, Kas gaida mūžībā … Ak Izabella!
   Izabella.
   Kas tevi nomāc, Klaudij? Klaudijs.
   Nāves tomēr bail.
   Izabella.
   Daudz pretīgāka kauna pilna dzīve. Klaudijs.
   Mirt. . . Nebūtībā iet, kad nav pat zināms,
   Kur ved tās ceļš … Un aukstam kapā trūdēt,
   Lai tavas dzīves siltais plūdums sarūk
   Par pīšļu recekli. Tavs nemirstīgais gars
   Lai izmisumā klīst starp liesmu jūrām
   Un mēmā ledus bezgalīgiem klajiem,
   Uz mūžu iekalts neredzamos spārnos,
   Kas nemierā un mokās viņu nes
   Pār pasauli… Vai sliktāk vēl — kļūt rēgam,.
   Kas izstumtības sāpes izkliedz naktī
   Ar baigiem kaucieniem … Kā nebaidīties?
   Nē, tādu moku zemes dzīvei nav!
   Tās trūkums, bēdas, slimības, pat cietums
   Ir paradīze, ja to blakus liekam
   Mēs visam, kas mums nāvē draud.
   Izabella.
   Ak Klaudij!
   Klaudijs.
   Glāb manu dzīvību, es lūdzu tevi, glāb! Kas uzskatīs par grēku tavu soli, Ko spersi brāļa dēļ, ja dabas acīs Tas drīzāk tikums?
   Izabella.
   Nelietīgais zvērs! Kāds lopa gļēvums! Kāda nekrietnība! Mans kauns lai tevi padara par vīru?
   Vai asinsgrēks nav savu dzīvi izpirkt Ar masas negodu? Ko tagad domāt man? Vai tiešām māte pievīlusi tēvu, No kura sieviete nemūžam neieņemtu Tik necienīgu augli? Nu tad mirsti! Es tevi nicinu! Ja noliecoties vien Tev dzīvi spētu pacelt — nenoliektos! Es tūkstoš lūgšanās tev nāvi sauktu, Bet dzīvību — nevienā!
   Klaudijs.
   Izabella!
   Izabella.
   Kauns! Kauns! Tavs pārkāpums nav mirkļa kritiens, Bet amats! Kļūs par savedēju tiesa, Ja tevi apžēlos. Jo ātrāk mirsi tu, Jo labāk! Klaudijs.
   Uzklausi jel mani, Izabella!
   Atgriežas hercogs.
   Hercogs. Man būtu jums kas sakāms, jaunā māsa. Izabella. Ko vēlaties?
   Hercogs. Ja laiks atļauj, es gribētu ar jums parunāt. Lūdzu to vairāk jūsu nekā savā labā.
   Izabella. Laika man nav daudz. Kavēdamās šeit, es to atņemu citiem darbiem, bet varu vēl brīdi palikt, lai uzklausītu jūs.
   Izabella atiet malā.
   Hercogs. Mans dēls, es dzirdēju tavu sarunu ar māsu. Grāfs Andželo netaisījās viņu samaitāt. Viņš izlikās apdraudam Izabellas tikumību, lai pārbaudītu savus spriedumus par cilvēku iedzimtajām nosliecēm. Viņa, savu goda jūtu vadīta, atteicās tik cildeni, ka grāfu iepriecināja tavas māsas nepiekāpība. Būdams An­dželo biktstēvs, es to labi zinu. Tāpēc gatavojies nā­vei. Neļauj maldīgām cerībām vājināt savu apņē­mību. Rīt tev jāmirst. Zemojies dieva priekša un esi gatavs!
   Klaudijs. Ļaujiet man izlūgt māsas piedošanu! Tagad man dzīve tik pretīga, ka būšu priecīgs no tās atbrī­voties.
   Hercogs. Šī doma lai tevi neatstāj! Ardievu!
   Klaudijs iziet. Komandant, vienu vārdu!
   Pienāk komandants.
   Komandants. Ar ko varu pakalpot, svēto tēv?
   Hercogs. Ar to, ka aiziesi un atstāsi mani divatā ar šo meiteni. Mans dzīves veids un mūka drānas ir ķīla, ka nekas Jauns ar viņu nenotiks.
   Komandants. Labprāt.
   Komandants iziet. Pienāk Izabella.
   Hercogs. Radītāja roka dāvājusi jums ne tikai daiļumu, bet arī tikumību. Ja tikums pastāv vienīgi daiļumā, tad daiļums drīz vien zaudē tikumu, toties dievbijība, krietnas dvēseles pamats, saglabās jūsu daiļumu vienmēr. Es nejauši uzzināju, ar kādām prasībām jums uzmācās grāfs Andželo. Cilvēku vājības ar tā­diem piemēriem neskopojas, tomēr viņa uzvešanām mani pārsteidza. Ko jūs domājat darīt, lai samieri­nātu valdnieku un glābtu brāli?
   Izabella. Pateikt viņam savu lēmumu. Labāk brālim mirt likumīgā nāvē nekā man laist pasaulē nelikumīgu dēlu. Kā mūsu hercogs viļas grāfā Andželo! Kad her­cogs atgriezīsies, es runāšu ar viņu. Varbūt tas ir veltīgi, bet es atmaskošu grāfa viltus valdību!
   Hercogs. Tas nebūtu slikti. Bet, ja visa šī lieta paliks tādā stāvoklī kā pašreiz, viņš noraidīs apvainojumu, teikdams, ka gribējis jūs pārbaudīt. Tāpēc klausie­ties uzmanīgi — es došu jums padomu. Labam dar­bam vienmēr atrodas iespēja. Esmu pārliecināts, ka jūs neatteiksieties ar visgodīgākajiem līdzekļiem pakalpot kādai nelaimīgai jaunavai. Līdz ar to jūs glābsiet brāli no likuma bardzības, neaptraipot savu godu, un sagādāsiet prieku mūsu hercogam, kas at­griežoties labprāt uzzinātu tieši tādu iznākumu.
   Izabella. Runājiet, lūdzu! Man pietiks spēka visam, ko vien sirds dzijumos neuzskatu par nekrietnību.
   Hercogs. Tikums ir drosmīgs, godīgums baiju nepazīst. Jūs esat dzirdējusi par Mariannu, kuras brālis, va­ronīgais virsnieks Frederiks, noslīka?
   Izabella. Jā, esmu dzirdējusi daudz labu vārdu par šo jaunavu.
   Hercogs. Viņai vajadzēja kjūt par Andželo sievu. Derī­bas bija noslēgtas un kāzu diena izsludināta. Sade­rināšanās laikā, īsi pirms laulībām, aizgājis bojā vi­ņas brālis Frederiks. Grimstošais kuģis paņēma līdzi arī māsas pūru. Padomājiet, kādi sitieni nāca pār na­baga meitenes galvu: Marianna bija zaudējusi diž­ciltīgu un slavenu brāli, kas viņu mīlēja no visas sirds, zaudējusi pūru, savas laimes pamatu, un līdzi tam — saderētu līgavaini, liekulīgo grāfu.
   Izabella. Vai tas var būt? Arī Andželo viņu pameta?
   Hercogs. Pameta bēdās un asarās, nevienu no tām ne- nožāvējis ar mierinošu vārdu, atteicās no sava zvē­resta, apgalvodams, ka Marianna nav saglabājusi jaunavas godu, nodarīja viņai sāpes, ko meitene cieš vēl tagad. Viņš ir kā akmens bluķis asaru jūrā, kas mīkstāks nekļūst.
   Izabella. Kāpēc nāve neapžēlojas par viņas mokām! Cik noziedzīga ir dzīve, ja to var baudīt tāds nelietis! Bet kā viņai palīdzēt?
   Hercogs. Jūs varat dziedināt viņas rētas un, to darī­dama, ne tikai glābsiet Klaudiju, bet arī izvairīsie­ties no jums piedāvātā negoda.
   Izabella. Pasakiet man, kā tas iespējams, svēto tēv!
   Hercogs. Minētā jaunava vēl arvien nav aizmirsusi savu iemīļoto. Grāfa nežēlība, kam pēc prāta likumiem vajadzēja apslāpēt šīs jūtas, panākusi pretējo. Tā ak­mens upes ceļā liek straumei mutuļot vēl spēcīgāk. Ejiet pie Andželo, atbildiet viņa prasībām ar šķie­tamu padevību, piekrītiet viņam bez liegšanās, tikai izvirziet vienu noteikumu: satikšanās nebūs ilga, jūs nāksiet tumsā, ne vārda nerunāsiet. Atbilstoša vieta jānozīmē viņam. To grāfs jums, protams, apsolīs. Ta­gad klausieties, kas būs tālāk. Mēs pierunāsim at­stumto meiteni ierasties uz satikšanos jūsu vietā. Ja šim darījumam būs acīm redzamas sekas, viņam va­jadzēs piekāpties. Tā Klaudijs paliks dzīvs, jūsu gods neaptraipīts, Marianna atgūs iemīļoto un negodīgais valdnieks tiks atmaskots. Es apņemos sagatavot mei­teni šim mēģinājumam. Ja jūs esat ar mieru nospēlēt savu lomu, mēs izdarīsim labu vairākiem cilvēkiem uzreiz. Tādu krāpšanu mums neviens nepārmetīs. Kā jums liekas?
   ,Izabella. Šī doma ir man īsts mierinājums. Es ceru, ka viss beigsies laimīgi.
   iHercogs. Visvairāk tas atkarīgs no jums. Ar steigu ejiet pie Andželo. Ja grāfs lūgs, lai pavadāt ar viņu šo nakti, — apsoliet. Es došos uz Svētā Lūkasa priekš­pilsētu. Tur, pie pilsētas kanāla, dzīvo mūsu nelai­mīgā Marianna. Šajā vietā jūs mani atradīsiet un paziņosiet Andželo lēmumu. Tas jāizdara ātri.
   .Izabella. Paldies jums par glābiņu. Uz redzēšanos, labo tēv!

   No vienas puses uznāk hercogs savās mūka drānās, no otras Elbovs un sardzes vīri ar Pompeju.
   :Elbovs. Nē, ja tam reiz nedarīs galu un jūs tirgosieties ar vīriešiem un sievietēm kā ar lopiņiem, tad visa pasaule aizrīsies ar brūniem un baltiem bandubēr- niem!
   Hercogs. Augstā debess! Kas še notiek par nejēdzībām?
   Pompejs. Pagalam pasaules prieki, ar tiem ir cauri, tā­pat kā ar diviem dzīvespriecīgiem augļotājiem, kas aizklapējuši savas bodītes. To negantāko sauca pie tiesas un piesprieda viņam veselības labad staigāt kažokā, un lai tas kažoks būtu oderēts ar jēru ādi­ņām, bet apvilkts ar lapsām par zīmi, ka viltība ba­gātāka nekā vientiesība un nēsājama virspusē.
   Elbovs. Ej, kur tev jāiet, kundziņ! Lai dievs jūs svētī, mūka tēv!
   Hercogs. Tevi tāpat, tēva mūk. Ko šis vīrs tev nodarī­jis?
   Elbovs. Ne man, bet likumam. Bez tam viņš laikam ir zaglis arī, jo staigāja apkārt ar īpašu mūķīzeri, ko mēs nosūtījām pavaldonim.
   Hercogs.
   Tu nedomā pat nosarkt, savedēj?
   Vai, tikai citus netiklībā dzenot,
   Var maizi pelnīt? Vēderu tu piebāz
   Un apsedz kailumu ar neķītrību melnu.
   Tu vari teikt — no viņu lopiskuma
   Es ēdu, dzeru, dzīvoju kā kungs!
   Bet vai tev liekas, ka par dzīvi nosaukt
   Var dzīvošanu tādu, kuras riebums
   Smird jau pa gabalu? Dēls, labojies pie laika!
   Pompejs. Jums taisnība, ka druscīt smird gan tā būšana, bet es varu pierādīt…
   Hercogs.
   Ja velns tev ausī pačukstēs, ko runāt, Tad varbūt pierādīsi. Vediet viņu prom! Lai pamācība svētīga ar nūju Šim lopam rāda labošanās ceļu.
   Elbovs. Es viņu vedu pie tiesas, kungs. Vienu brīdinā­jumu viņš tur jau vakar dabūja. Grāfs Andželo šitās grēka pagales necieš. Ja kāds pieķerts ielasmeitu iz­tirgošanā, tad labāk viņam būt jūdzēm tālu no tiesas acīm.
   Hercogs.
   Kaut cilvēks būtu tas, par ko viņš rādās, Un nestaigātu liekulības ādā.
   Elbovs. Viņa rīklei nu ies tāpat kā jūsu vēderam — stri­ķis apkārt!
   Pompejs. Vēl ir glābiņš. Es prasīšu galvinieku! Redziet, te nāk godīgs muižnieks, — viņš ir mans draugs.
   Ienāk Lučo.
   Lučo. Kā sviežas, dižciltīgo Pompej? Es skatos, tu sojo blakus Cēzara kara ratiem. Tevi ved triumfa gā­jienā? Kur tu esi licis savas Pigmaliona lellītes, svaigi sameistarotos skuķīšus, pēc kurām vajadzēja tikai iebāzt roku kabatā — un sauja pilna? Tu ne­atbildi? Kā tev patīk mana dziesmiņa — melodija un izpildījums pa prātam? Tavs dārziņš apslīcis lietū? Tev nekā nav ko teikt, aitasgalva? Vai pasaulē viss pa vecam? Man gribētos zināt! Dzijām bēdām vārdu maz? Kaut vienu pasaki!
   Hercogs. Acīm redzot, viss pa vecam un pat vēl sliktāk.
   Lučo. Kā klājas manam jaukajam speķa kumosiņam, ta­vai saimniecītei? Tikpat apsviedīga kā agrāk?
   Pompejs. Viņa savu gaļu ir apēdusi un pali iemesta katlā.
   Lučo. Ir vēl taisnība pasaulē! Kamēr jauna, pārdod sevi, kad pašu vairs nepērk — pārdod citas. Katrai lietai savs gals. Tu ej cietumā, Pompej?
   Pompejs. Tik tiešām, mans kungs.
   Lučo. Patīkami dzirdēt, draudziņ! Laimīgu ceju! Ej un saki, ka es tevi sūtīju. Parādu dēļ, Pompej? Vai par ko citu?
   Elbovs. Par savešanu, cienītais, par savešanu!
   Lučo. Spundējiet viņu iekšā! Ja savedējiem vieta cie­tumā, tad Pompejam uz to pilnas tiesības. Viņš ne­apstrīdami ir dzimis un audzis savedējs. Laimīgu ceļu, Pompej! Sveicini no manis šo iestādījumu! Nu tu būsi labs saimnieks, pat no mājas neiziesi.
   Pompejs. Es ceru, ka jūsu gaišība par mani galvos.
   Lučo. Neceri vis, Pompej. Galvošana vairs nav modē. Es lūgšu dievu, lai tevi neizlaiž pēc iespējas ilgāk. Un, ja tu nebūsi pacietīgs, tas tev par labu nenāks. Ardievu, uzticīgais Pompej! Debesu žēlastība ar jums, svēto tēv!
   Hercogs. Jums tāpat.
   Lučo. Vai Bridžita vēl tikpat koši krāsojas, Pompej?
   Elbovs. Pietiek, kungi, pietiek! Ejam!
   Pompejs. Jūs negalvosiet par mani?
   Lučo. Ne tagad, ne citu reizi, Pompej. Kas jauns pa­saulē, svēto tēv? Ko ļaudis runā?
   Elbovs. Ejam, kungi, ejam!
   Lučo. Lien savā būdā, Pompej!
   Elbovs, Pompejs un sardze aiziet. Ko dzird par hercogu, svēto tēv?
   Hercogs. Es nekā nezinu. Varbūt jūs varat pastāstīt?
   Lučo. Citi runā, ka viņš aizbraucis pie krievu impera­tora, citi apgalvo, ka uz Romu. Kā jūs domājat, kur viņš varētu būt?
   Hercogs. Nezinu. Lai kur hercogs būtu, es vēlu viņam labu.
   Lučo. Kāda dumja iedoma atstāt troni un mesties klaido­nībā, kurai viņš nav radīts. Grāfs Andželo valda tik centīgi, ka uzpūšas par lielāku hercogu nekā her­cogs pats.
   Hercogs. Jo bargak viņš valda, jo labak.
   Lučo. Grāfs varētu būt pielaidīgāks pret miesas grēkiem. Pārāk stingrus likumus viņš uzspiež, svēto tēv.
   Hercogs. Ļaunums tā iesakņojies, ka bez stingrības nav ārstējams.
   Lučo. Jā, protams, šim grēkam ir augsti radi un neskai­tāmi sabiedrotie, bet, lai to iznīcinātu, svēto tēv, jā­aizliedz ļaudīm arī ēst un dzert. Runā, ka Andželo nemaz neesot dzimis no vīra un sievas, dabiskā lau­lībā. Kā jūs domājat, tā ir patiesība?
   Hercogs. Kā tad viņš būtu dzimis?
   lučo. Daži stāsta, ka viņu laidusi pasaulē jūras vārava, citi atkal — ka mencu pāris. Bet viena lieta ir no­teikti zināma — kad viņš nolaiž ūdeni, tas tūlīt sa­salst ledū. Man liekas, grāfs ir uzvilkta lelle, kas nevar radīt sev līdzīgus.
   Hercogs. Jūs jokojat, mans kungs, un pļāpājat niekus.
   Lučo. Vai tad nav necilvēcīgi par mazu miesas grēciņu atņemt jaunam puisim dzīvību? Vai mūsu hercogs būtu to darījis? Viņš nepakārtu cilvēku pat ne par simt ārlaulības bērniem un drīzāk izsniegtu censo­nim pabalstu, lai dzen līdz tūkstotim. Viņš tos prie­kus tik labi pazina un saprata, ka piedeva arī citiem.
   Hercogs. Neesmu dzirdējis, ka hercogam būtu vājība uz sievietēm. Viņam nebija tādu tieksmju.
   Lučo. Jūs maldāties, svēto tēv!
   Hercogs. Tas nav iespējams.
   Lučo. Mūsu hercogs! Kā tad! Viņš pat vecas ubadzes šķīvītim nepaies garām, neiemetis savu dukātu. Her­cogs ir stiķu pilns un, jūsu zināšanai, iedzert arī māk.
   Hercogs. Jūs esat netaisns pret viņu.
   Lučo. Es, svēto tēv, esmu no viņa svītas. Hercogs prata izlikties. Es pat zinu, kāpēc viņš ir aizbraucis.
   Hercogs. Ludzu, pasakiet man šo iemeslu!
   Lučo. Es ļoti atvainojos. Te man jātur mēle aiz zobiem. Noslēpums! Varu jums pačukstēt vienīgi to, ka līdz šim hercoga padotie uzskatīja viņu par prātīgu cil­vēku.
   Hercogs. Prātīgu cilvēku! Tāds viņš neapšaubāmi ir.
   Lučo. Viņš ir nejēga un gaisagrābslis.
   Hercogs. Ar jūsu muti runā vai nu skaudība, vai nezi­nāšana. Viņa dzīve un valdība tiešām prasa augstāku novērtējumu. Skatieties uz viņa darbiem, un jūs re­dzēsiet hercogā izglītotu cilvēku, valstsvīru un kara­vadoni. Jūs spriežat neapdomāti. Jūs nepazīstat her­cogu, vai arī jūsu prātu aptumšojis ļaunums.
   Lučo. Es viņu pazīstu un ļoti mīlu.
   Hercogs. Mīlestība runā ar dziļāku apdomu, apdoms ar dziļāku mīlestību.
   Lučo. Ak mans kungs! Ko es zinu, to zinu.
   Hercogs. Grūti ticēt, jo jūs pat neapzināties, ko runā­jat, kur nu vēl vairāk. Ja hercogs atgriezīsies — un mēs lūdzam dievu, lai tas notiktu ātrāk, — ļaujiet man dzirdēt jūsu atbildi par šiem vārdiem paša vald­nieka priekšā. Ja esat runājis godīgi, jums pietiks vīrišķības to izdarīt. Esmu spiests pieprasīt šo aici­nājumu. Vai drīkstu uzzināt jūsu vārdu?
   Lučo. Mani sauc — Lučo. Hercogs mani pazīst.
   Hercogs. Viņš iepazīsies ar jums vēl labāk, ja man būs lemts sagaidīt viņa atgriešanos.
   Lučo. Es nebaidos no jums.
   Hercogs. Jūs cerat, ka hercogs neatgriezīsies, vai arī neuzskatāt mani par bīstamu pretinieku. Patiešām, ko es jums varu izdarīt? Jūs apzvērēsiet, ka neesat tādus vārdus ne mutē ņēmis.
   Lučo. Lai mani pakar, ja es melošu! Tad jūs mani nepa­zīstat, svēto tēv. Bet lai tas paliek! Jūs nezināt, Klau­dijam rīt izpildīs nāves sodu vai ne?
   Hercogs. Par ko viņam jāmirst, mans kungs?
   Lučo. Viņš pielējis pudeli ar trekterīša palīdzību. Kaut jel mūsu nupat pieminētais hercogs būtu jau atgrie­zies! Viņa bezmiesīgais vietnieks pārvērtīs Vīni tuk­snesī — cilvēku dzimums iznīks. Pat zvirbuļi nedrīkst vīt ligzdas grāfa pažobelēs — viņi arī ir pārāk mie- saskārīgi. Hercogs to, kas tumsā darīts, turpat at­stātu un neraudātu dienas gaismā. Un Klaudijam nu jāmirst tāpēc, ka viņš kādu podziņu attaisījis! Uz redzēšanos, svēto tēv, lūdziet par mani dievu. Saku jums vēlreiz — hercogs ēda gaļu arī piektdienās. Viņa laiks nu ir pagājis, bet ticiet man, viņš nelaida garām pat ubadzi, kas ož pēc ķiplokiem un rupjas maizes. Pastāstiet hercogam, ka es tā teicu. Uz re­dzēšanos!
   Hercogs.
   Kas mirstīgo no neslavas var glābt? Aiz katra stūra apmelojums uzglūn Un tikumības mugurā cērt nazi. Pret Jaunām mēlēm vara bezspēcīga, Pat valdnieku tās paslepeni dzeļ. Bet kas tur nāk?
   Ienāk Eskals un komandants, sardze ved Overdani.
   Eskals. Vediet viņu uz cietumu!
   Overdane. Labais kungs, apžēlojieties par mani! Visi jūs sauc par krietnu un žēlsirdīgu cilvēku! Mīļais, labais kungs!
   Eskals. Jūs esat brīdināta divkārt un trīskārt! Tas nav līdzējis. Tur jau pašai žēlsirdībai jākļūst par var­māku!
   Komandants. Sī sieva vienpadsmit gadu pelnās ar sa­vešanu, jūsu augstība.
   Overdane. To visu jums Lučo iestāstījis. Lejasgala Ka- tiņai viņš vēl hercoga laikā piegulējis bērnu, solī­dams šo precēt. Uz Jēkabiem puikam būs gads un četri mēneši. Es pati viņu izbaroju, un tagad papiņš staigā pa pasauli, mani ķengādams.
   Eskals. Šim puisim ir slikta slava. Lieciet viņam ieras­ties pie manis. Sievu vediet uz cietumu. Ne vārda vairāk!
   Sardze aizved Overdani.
   Komandant, grāfs Andželo ir nelokāms. Rīt jāizpilda nāves sods. Gādājiet Klaudijam dvēseles mierinā­jumu, lai viņš mirst kristīga cilvēka nāvē. Ja grā­fam būtu tikpat līdzjūtības, cik man, tas nenotiktu.
   Komandants. Jūsu augstība, šis mūks jau runāja ar Klau­diju un sagatavoja viņu pēdējam ceļam.
   Eskals. Labvakar, svēto tēv!
   Hercogs. Lai dievs jūs svētī!
   Eskals. No kurienes jūs nākat?
   Hercogs.
   No svešuma pie žēlsirdības brāļiem Ar vēstīm mani atsūtīja pāvests. Es ierados uz īsu laiku Vīnē Kā sava ordeņa un pienākuma kalps.
   Eskals. Kas notiek pasaulē?
   Hercogs. Nekas, izņemot to, ka godīgums ir tik smagi slims, ka ārstējams vienīgi ar stiprām zālēm. Visi brēc tikai pēc jaunumiem. Tagad bīstami novecot vienā darba laukā, jo pastāvību uzskatos neskaita par tikumu. Ticības palicis tik maz, ka tā vairs ne­var nodrošināt sabiedrības pastāvēšanu. Toties sav­starpēja nodrošināšanās pieņēmusi tādus apmērus, ka gribas atteikties no katra sabiedrotā. Ap šo mīklu nomocās pasaules prāts. Tie ir veci jaunumi, tomēr nodarbina mūs katru dienu. Sakiet, lūdzu, — pie kādiem uzskatiem turas jūsu hercogs?
   Eskals. Sis cilvēks tiecas pirmām kārtam izprast pats sevi.
   Hercogs. Kādas bija viņa izpriecas?
   Eskals. Mūsu valdnieks vismīļāk redzēja citus priecā­jamies un nemeklēja baudas, kas darītu prieku pa­šam. Viņš bija ļoti pieticīgs cilvēks. Bet atstāsim her­cogu viņa liktenim, lūdzot dievu, lai tas būtu lab­vēlīgs. Kā jums likās — vai Klaudijs ir samierinājies ar nāvi? Man teica, ka jūs esot viņu apmeklējis.
   Hercogs. Klaudijs atzīst, ka tiesas spriedums nav nepel­nīta bardzība un pazemīgi ļaujas likuma gribai. To­mēr savā vājumā nabaga jauneklis cerēja uz apžē­lošanu. Man pietika laika izkliedēt šīs maldīgās domas, un tagad viņš ir stingrs savā apņēmībā.
   Eskals. Jūs esat izpildījis pienākumu pret debesīm un ieslodzīto, apciemojot viņu. Es pūlējos Klaudiju glābt līdz pēdējai iespējai. Grāfa bargums spieda mani pateikt, ka viņš ir iemiesots likuma pants.
   Hercogs. Ja grāfa dzīve ir tikpat nesatricināmi taisna kā viņa tiesa, tad pārmetumiem nav vietas. Bet, ja grāfam gadīsies paklupt, tad viņš līdz ar šo nāves spriedumu ir parakstījis arī savu.
   Eskals. Es eju pie ieslodzītā. Ardievu!
   Hercogs. Miers ar jums!
   Eskals un komandants aiziet.
   Tam, kam soģa zobens dots, Svēti jāsaglabā gods. Viņa piemērs ļaudīm liks Atšķirt, kas ir labs, kas slikts, Lai no sevis tikpat asi Kā no padotajiem prasa, Ļaudīs nesodīdams grēku, Kura priekšā pats bez spēka. Tu, Andželo, citā pļauj Nezāli, kam kuplot ļauj
   Savā sirdi. Viltus virs, Cik no ārienes tu tīrs! Liekulis, kas tiesāt sāk Līdzīgs zirneklim. Viņš māk Tādus melu tīklus pīt, Ka pat stiprais tajos krīt. Krāpnieku mums atļauts krāpt. Savā gultā šonakt grāfs Vedīs to, ko pats reiz vīla. Tur, kur nespēcīga mīla, Izmanīgam viltum kārta Vīru saukt pie dotā vārda.

   Ienāk Marianna un zēns.
   Zēns
   dzied.
   Prom šīs lūpas, kuras lauza
   Mīlas solījumu svētu!
   Prom šīs acis, kuras ausa
   Spožāk man par saules lēktu!
   Tikai skūpsts vēl ilgi smeldz, ilgi smeldz, —
   Mīlas zīmogs bijis velts, bijis velts.
   Marianna.
   Lai paliek dziesma, puisēn! Tagad ej! Nāk cilvēks, kura mierinājums laipnais Tik bieži manas sāpes klusinājis,
   Zēns aiziet.
   Es lūdzu piedošanu, svēto tēv! Šī dziesma Nav tā, ar ko jūs klātos sagaidīt. Bet ne jau prieks sev ceļu skaņās meklē. Es savas bēdas remdēju ar to.
   Hercogs.
   Sev dziesmu nepārmet — tā bieži bēdas slāpē, Vērš sāpes priekā, prieku — saldās sāpēs. Sakiet, lūdzu, — vai pēc manis kāds nejautāja? Man te nozīmēta satikšanās.
   Marianna. Neviens nav jūs meklējis. Es pavadīju šeit visu dienu.
   Parādās Izabella.
   Hercogs. Es jums ticu. Tomēr noteiktā stunda ir klāt. Aizejiet uz brīdi. Sī satikšanās man vajadzīga jūsu labā.
   Marianna. Būšu vienmēr jums pateicīga.
   Marianna aiziet.
   Hercogs.
   Cik labi, ka jau atnākusi esat! Ko teica mūsu godājamais valdnieks?
   Izabella.
   Pie viņa pils ir dārzs, kam vienā pusē Plašs vīna lauks. Sim laukam apkārt mūris Ar dēļu vārtiem. Atslēgas man rokā. Šī lielā — dēļu vārtiem. Mazākā būs tiem, Kas ved no vīna lauka grāfa dārzā. Es apsolījos pusnakts stundā atnākt, Un šajā vietā viņš man iznāks pretī, Kā norunāts.
   Hercogs.
   Jūs labi zināt ceļu?
   Izabella.
   Grāfs mani divreiz pavadīja pats Pa ceļu šo, ar vainas dedzīgumu Man mīļus vārdus karsti čukstot ausī. Es vietu pazīšu.
   Hercogs.
   Nav runāts nekas tāds, Ko vajadzētu zināt Mariannai?
   Izabella.
   Nē, tikai tas, ka satiksimies tumsā Uz īsu laiku. Pateicu vēl viņam,
   Ka ņemšu līdzi kalponi, kas paliks Aiz vārtiem gaidīt, domājot, ka es Te atnākusi sava brāļa lietā.
   Hercogs.
   Labi sākts! Bet neesmu vēl sacījis ne vārda Es Mariannai pašai, kuras ziņā Nu plāna izpildījums. Marianna!
   Atgriežas Marianna.
   Lūk, iepazīstieties! Šī jaunā māsa jums Grib palīdzēt.
   Izabella.
   Ja vien tas izdotos!
   Hercogs.
   Vai ticat, ka es dziļi cienu jūs?
   Marianna.
   Jūs pazīdama, nešaubos ne mirkli.
   Hercogs.
   Tad sekojiet šai meitenei un modri Ik vārdu uzklausiet, ko viņa sacīs jums. Es pagaidīšu. Nerunājiet ilgi. Nakts tuvojas.
   Marianna.
   Mēs mazliet pastaigāsim. Marianna un Izabella aiziet.
   Hercogs.
   Valsts varas diženums! Tev miljons acu Ik solī seko. Visiem taviem darbiem Kā atbalss līdzi pūļa tukšās pļāpas, Tu izdomām un tenkām esi tēvs, Ko paša bērni stiepj uz moku bluķa Ar savām pretrunām.
   Marianna un Izabella atgriežas.
   Vai izlēmāt jau visu?
   Izabella.
   Ar mieru viņa, svēto tēv, ja jūs To atļaujat.
   Hercogs.
   Ne atļauju, bet lūdzu Un dodu svētību.
   Izabella.
   Jums jārunā būs maz. Vien šķiroties jūs pačukstēsiet grāfam, Lai brāli neaizmirst.
   Marianna.
   Nu protams. Nebaidieties!
   Hercogs.
   Un arī pati nebaidieties, bērns, Jūs savienojot, nenodarām grēku, Jo grāfs ir jūsu saderētais virs. Un mūsu viltībai ir godīgs mērķis — Jums atdot sievas tiesības. Mums jāiet. Laiks ievākt ražu. Kas ir sēts, to pļauj.

   Ienāk komandants un Pompejs.
   Komandants. Panāciet šurp! Jūs varat nocirst cilvēkam galvu?
   Pompejs. Vecpuisim varu, precētam vīram ne, jo precēts vīrs ir savas sievas galva, un sievietēm es galvas necērtu nekādā gadījumā.
   Komandants. Aiztaupiet savus stiķus un atbildiet tieši. Šorīt jāmirst Klaudijam un Bernardinam. Mūsu cie­tumam ir bende, bet viņam nepieciešams palīgs. Uz­ņemoties šo pienākumu, jūs būsiet brīvs no važām, citādi jums vajadzēs visu savu laiku atsēdēt kamerā un pirms atbrīvošanās saņemt visnežēlīgāko pērienu, kāds vien pienākas tik nelabojamam savedējam.
   Pompejs. Tam, kas no bērna kājas bijis nelikumīga sa­vedēja amatā, nebūs iebildumu pret likumīgu bendes darbu. Es labprāt paklausīšu sava nākamā meistara rīkojumiem.
   Komandants. Hei, Abhorson! Kur tu esi?
   Ienāk Abhorsons.
   Abhorsons. Jūs mani saucāt, kungs?
   Komandants. Te ir zellis, kas nāks jums palīgā pie rīt­dienas nāves sodiem. Ja viņš tev noder, salīgstiet uz gadu, ja ne, tad pietiks ar rītdienu. Pēc tam varēsi viņu atlaist. Šim puisim nav ar ko lepoties tavā priekšā — viņš bija savedējs.
   Abhorsons. Savedējs? Pē! Tāds palīgs apkauno mūsu cēlo mākslu.
   Komandants. Pietiek lielīties. Kāds viens, tāds otrs. Star­pības nav ne par mata platumu.
   Komandants aiziet.
   Pompejs. Cienītais kungs, esiet, lūdzu, tik labs, — cik labs jūs droši vien esat, kaut gan izskatāties pēc ka­rātavu putna, — un pasakiet man — vai tiešām jūsu amats ir māksla?
   Abhorsons. Jā, mans kungs. Tā ir māksla.
   Pompejs. Man gadījies dzirdēt, ka gleznošana ir māksla. Prieka meitas, kas atradās manā pārziņā, visai veikli apgleznoja sev ģīmjus, tātad arī mans amats bija māksla. Bet, kāda māksla ir pakārt vai būt pakārtam, to es nespēju saprast.
   Abhorsons. Un tomēr tā ir māksla.
   Pompejs. Pierādiet!
   Abhorsons. Katra godīga cilvēka drēbes der tikpat labi arī zaglim. Kur zaglim tās drusku spiež, tur godīgam pietiekami vaļīgas, kur zaglim par lielām, tur viņš iegrozīsies — tā zaglis un godīgs cilvēks var staigāt vienā uzvalkā.
   Atgriežas komandants. Komandants. Vienojāties?
   Pompejs. Mans kungs, es kalpošu viņam, jo bendes amats ir vēl bēdīgāks par savedēja darbu. Viņam biežāk jāizlūdzas grēku atlaišana.
   Komandants. Turiet gatavībā bluķi un cirvi ap četriem no rīta.
   Abhorsons. Ejam, savedēj, lai es tev ierādu darbu.
   Pompejs. Ar prieku mācīšos, mans kungs. Katram reiz pienāk kārta gulties uz bluķa, un, kad tas notiks ar jums, varēsiet pārbaudīt manu veiklību. Tik jaukam cilvēkam es labprāt izdarītu šo pakalpojumu.
   Komandants. Pasauciet Bernardinu un Klaudiju! Pompejs un Abhorsons aiziet.
   Sirds vienam līdzi jūt, pret otro akmens cieta, Pat ja šis slepkava man būtu brāļa vietā.
   Ienāk Klaudijs.
   Ņem, Klaudij, lasi! Nāves spriedums tavs
   Man jāizved. Starp pusnakti un rītu
   Tavs gars kļūs nemirstīgs … Kur Bernardins?
   Klaudijs.
   Viņš guļ tik cieši, kā pēc grūtām gaitām Mēdz gulēt godīgs ceļinieks. No miega Viņš nemostas.
   Komandants.
   Kas lādam līdzēt var! Ej gatavojies nāvei!
   Pie durvīm klauvē.
   Kas tur nak tik vēlu?
   Dievs tevi spēcinās!
   Klaudijs iziet.
   Tūlīt, tūlīt es eju! Var būt, ka soda laiks ir pagarināts Vai Klaudijs apžēlots?
   Ienāk hercogs mūka drānās.
   Labvakar, svēto tēv!
   Hercogs.
   Nakts labie gari lai jūs sarga, krietno cilvēk! Vai pa šo laiku kāds pie jums ir bijis?
   Komandants.
   Pēc vakarzvaniem ne. Neviens.
   Hercogs.
   Pat Izabella?
   Komandants. Nē.
   Hercogs.
   Tad viņa drīz būs klāt.
   Komandants. Ir kāda cerība?
   Hercogs.
   Kaut neliela, bet ir.
   Komandants.
   Cik bargu vietnieku sev izraudzījis hercogs!
   Hercogs.
   Tā nedomājiet. Paša grāfa dzīve Nav pretrunā ar viņa taisno tiesu. Viņš askētiski apspiež grēkus sevī Un tāpēc arī citiem nepiedod.
   Ja grāfa vārdi neatbilstu darbiem, Tad drīkstētu par tirānu to dēvēt. Šis cilvēks — tikai taisnīgs.
   Pie durvīm klauvē.
   Liekas, nāk! Komandants iziet.
   Cik reti rupjo cietumsargu krūtīs Var tādu zelta sirdi rast kā viņam.
   Skala klauvēšana.
   Kāds troksnis! Jādomā, šis nācējs ļoti steidzas, Ja durvis nedzīvās tik uzstājīgi sit.
   Atgriežas komandants.
   Komandants.
   Pie sardzes priekšnieka ir atslēgas. Lai gaida, Līdz izies kāds un vārtus viņam atvērs.
   Hercogs.
   Vai nav vēl grāfa rīkojuma bijis Par nāves soda atmaiņu?
   Komandants.
   Nē, nav.
   Hercogs.
   Drīz ausīs rīts. Un tomēr es vēl ceru Šo ziņu sagaidīt.
   Komandants.
   Jūs laimīgāks par mani, Jo cerībai kāds pamats. Ilgāk ticēt Vairs soda atcelšanai nevaru. Nav bijis Tam piemēra. Ja tautas priekšā grāfs Ir nāvi piespriedis, tad savus vārdus Viņš neatsauks.
   Ienāk ziņnesis. Lūk, ziņnesis ir klāt.
   Hercogs.
   Viņš vēsti nes, ka Klaudijs apžēlots. Ziņnesis,
   pasniegdams papīru.
   Grāfs Andželo sūta jums šo pavēli līdz ar ciešu piekodinājumu nepārkāpt to nevienā punktā, kas at­tiecas uz laiku un izpildījumu. Ar labu rītu! Ja ne­maldos, ausma ir tuvu.
   Komandants. Pavēle tiks izpildīta.
   Ziņnesis aiziet.
   Hercogs
   sāņus.
   Grēks apžēlots caur grēku, kura dzīts
   Zem sava sprieduma pats tiesas spriedējs krīt.
   Aiz augstas varas troņa ēnā spožā
   Var netikuma usnes kuplot drošāk.
   Par noziegumu žēlsirdība kļūst,
   Ja noziedzīgais apžēlot sāk mūs.
   Skali.
   Kas jauns, komandant?
   Komandants. Tas, ko es jau teicu. Grāfs Andželo bai­dās, ka es varētu neizpildīt priekšrakstus un sūta man papildu piekodinājumu. Manuprāt, tas ir diez­gan savādi, jo viņš nekad nav tā rīkojies.
   Hercogs. Izlasiet, lūdzu! Man gribas to dzirdēt.
   Komandants lasa. «Lai cik pretrunīgas ziņas jūs dzirdētu, nāves sods Klaudijam izpildāms četros no rīta, bet Bernardinam — pēcpusdienā. Drošības labā piecos atsūtiet man Klaudija galvu. Esiet noteikts, jo viss ir daudz nopietnāk, nekā jums varētu likties. Neatkā­pieties ne soli no pavēles izpildīšanas, citādi būšu spiests saukt jūs pie stingras atbildības.» Ko jūs par to sakāt?
   Hercogs. Kas ir šis Bernardins, kuram nocirtīs galvu pēcpusdienā?
   Komandants. Pēc dzimšanas — čigāns, bet uzaudzis un dzīvojis Vīnē. Cietumā sēž jau deviņus gadus.
   Hercogs. Kāpēc hercogs pa šo ilgo laiku nav Bernar- dinu vai nu atbrīvojis, vai licis izpildīt nāves sodu? Viņš, cik esmu dzirdējis, nevilcināja savus spriedu­mus.
   Komandants. Bernardina draugi izprasīja pagarinājumu pēc pagarinājuma, un ari pats noziegums neapšau­bāmi pierādījies tikai tagad.
   Hercogs. Vai esat par to pārliecināts?
   Komandants. Pierādījumi ir neapstrīdami, un noziedz­nieks pats atzinies.
   Hercogs. Bernardins nožēlo savu pārkāpumu? Sods mīk­stinājis viņa sirdi?
   Komandants. Šim vīram nāve neliekas briesmīgāka par paģirām. Viņš ir pārgalvīgs, bezrūpīgs un vienal­dzīgs visā, kas bijis, ir vai būs. Bernardins ir slep­kava, tāpēc nejūtīgs pret nāvi.
   Hercogs. Viņu vajag atgriezt.
   Komandants. Bernardins neklausīsies jūsu vārdos. Vi­ņam bija piešķirtas visas cietumnieku brīvības. Man liekas, ja viņam dotu iespēju bēgt, Bernardins to ne­izmantotu. Viņš apdzeras vairākas reizes dienā un veselas nedēļas pavada žūpībā. Mēs bieži modinājām viņu it kā nāves soda izpildīšanai un rādījām šķie­tamo pavēli. Tas neatstāja uz. Bernardinu ne mazāko iespaidu.
   Hercogs. Par viņu runāsim vēlāk. Jums ir godīga un ap­ņēmīga cilvēka seja, komandant. Ja es kļūdos, tad visa dzīves pieredze mani viļ. Paļaujoties uz savu spriedumu, būšu ar jums atklāts. Klaudijs, kura nā­ves sodam jūs tikko saņēmāt pavēli, nav noziedzīgāks par šīs pavēles parakstītāju. Lai to pierādītu, man vajadzīgas četras dienas. Jūs izdarīsiet man šo laipno, bet bīstamo pakalpojumu?
   Komandants. Kādu, svēto tēv?
   Hercogs. Novilcināt nāves sodu.
   Komandants. Kā es to varu, ja stingri nozīmēta stunda un atsūtīta visdraudīgākā pavēle nogādāt grāfam galvu? Ja nepaklausīšu, arī mani piemeklēs Klau­dija liktenis.
   Hercogs. Zvēru jums pie mana ordeņa goda, ka spēšu jūs pasargāt no nepatikšanām, ja paklausīsiet ma­nam lūgumam. Lai šorīt izpilda nāves sodu Bernardi- nam un aizsūta grāfam Andželo ne Klaudija, bet viņa galvu.
   Komandants. Grāfs ir abus redzējis un pieķers mūs.
   Hercogs. Nāve pārvērš cilvēka seju, un arī jūs varat tai mazliet palīdzēt. Noskujiet Bernardinam matus un bārdu, kā to parasti dara, sagatavojot noziedznieku bendes cirvim. Ja pār jums goda un pateicības vietā nāks ļaunāks liktenis, es zvēru pie sava ordeņa svētā aizstāvja, ka glābšu jūs, pat ja man vajadzētu zie­dot dzīvību.
   Komandants. Piedodiet, svēto tēv, bet tas ir pret manu zvērestu.
   Hercogs. Jūs zvērējāt hercogam vai viņa vietniekam?
   Komandants. Hercogam un viņa pilnvarotiem.
   Hercogs. Jūs neuzskatītu par zvēresta laušanu savu rī­cību, ja pats hercogs to atbalstītu?
   Komandants. Vai iespējama tāda varbūtība?
   Hercogs. Ne varbūtība, bet pilnīga garantija. Es redzu, ka jūs vēl arvien baidāties. Manas mūka drānas, pār­liecināšanas vārdi nespēj izgaisināt jūsu bažas. Man jāiet tālāk, nekā būtu gribējis. Skatieties — te ir hercoga zīmogs un paraksts. Ja nemaldos, jums labi pazīstami kā viens, tā otrs.
   Komandants. Jā, es to pazīstu.
   Hercogs. Tas attiecas uz hercoga atgriešanos. Varat pār­lasīt vēlreiz. Šis dokuments apstiprina, ka divu dienu laiku viņš ieradīsies Vīnē. Grāfs Andželo to nezina, jo nupat ir saņēmis dīvainu vēstuli. Spriežot pēc tās, hercogs vai nu miris, vai iestājies klosterī, bet ne vārda no šeit rakstītā. Redziet — rīta zvaigzne dro­šina labā gana sirdi. Nebrīnieties ne par ko. Re­dzamu šķērsli viegli pārvarēt. Sauciet bendi un nocērtiet Bernardinam galvu. Es pieņemšu viņa grēk­sūdzi un sagatavošu labākai dzīvei. Es skatos, ka jūs vēl jūtaties pārsteigts, bet lai šis dokuments stip­rina jūsu apņēmību. Ejam, ir jau gandrīz gaišs.

   Ienāk Pompejs.
   Pompejs. Es te jau esmu tikpat labi iedzīvojies kā savā vecajā mājā. Tā vien liekas, ka sildos Overdanes pa­spārnē, tik daudz vecu paziņu apkārt. Te ir jauns­kungs, ko pie mums saukāja par Ziperi. Nu viņš tup uz putekļainu vekseļu un iepelējuša ingvera kau­dzes. Kopā — simt deviņdesmit septiņas mārciņas, tīrā peļņa — piecas markas. Ko lai dara, ingvera alum vairs nav pieprasījuma. Visas vecenes, kas to dzēra, nu ir apmirušas. Un kur tad vēl Kūleņa kungs, ko te iesēdināja godīgais tirgotājs Trīsmatis. Par da­žiem gabaliem firziķu sārta atlasa zellim jāsarkst pē­dējā ubaga priekšā. Tepat nīkst Spindzeles kungs ar Rupoņa kungu, netrūkst pat tādu kavalieru kā Va- rapiesis un Badakāsis, dunča un zobena meistars.
   Prieks bija satikt jauno Puvekli, kas pārgrieza rīkli Pudiņa kungam, vareno kausli Dūresģīmi, lielo ce­ļotāju Štrumbantes kungu, meistaru Pusstopu, kas piekāva Podiņu, un vēl dažus desmitus no mūsu pa­stāvīgajiem apmeklētājiem. Ko tu neteiksi!
   Ienāk Abhorsons. Abhorsons. Gādā šurp Bernardinu!
   Pompejs. Bernardina kungs! Celieties! Bluķis ir gatavs. Bernardina kungs!
   Abhorsons. Dzirdi, Bernardin!
   Bernardins
   caur durvīm.
   Karstu piķi jums rīklē! Ko bļaustāties nakts vidū? Kas tur ir?
   Pompejs. Jūsu draugi, cienītais, — bende un viņa palīgs. Esiet tik laipns un piecelieties, lai mēs varam izdarīt savu darbu.
   Bernardins
   caur durvīm.
   Taisieties, ka tiekat, vazaņķi! Man nāk miegs.
   Abhorsons. Saki, lai viņš ceļas ātrāk!
   Pompejs. Bernardina kungs, lūdzu, piecelieties uz brīdi. Kad galva būs nocirsta, varēsiet gulēt tālāk.
   Abhorsons. Ej un velc viņu laukā!
   Pompejs. Viņš jau nāk, saimniek, viņš jau nāk, ka salmi vien čab.
   Abhorsons. Cirvis ir uz bluķa? Pompejs. Viss kārtībā, mans kungs.
   Iznāk Bernardins.
   Bernardins. Kas ir Abhorson? Ko tu atkal esi izdomājis?
   Abhorsons. Murmini ar steigu savas lūgšanas. Te ir pa­vēle. Tūlīt tev nocirtīs galvu.
   Bernardins. Ej pie velna! Es visu nakti dzēru. Paģirās nevar sataisīties uz nāvi.
   Pompejs. Jo labāk, cienītais kungs. Ja kādam nocirsta galva otrā rītā pēc žūpošanas, tad viņš var mierīgi gulēt visu dienu.
   Abhorsons. Redzi, dvēseļu gans arī nāk. Nedomā, ka mēs dzenam jokus.
   Ienāk hercogs mūka drānās.
   Hercogs. Mans dēls, zinot, cik steidzīgi tev jāsapošas pē­dējam ceļam, es nācu izpildīt savu žēlsirdības pienā­kumu. Gribu tev palīdzēt ar padomu un mierinājumu un dalīties tavās lūgšanās.
   Bernardins. Lūdzies bez manis, mūk! Es visu nakti bries­mīgi dzēru. Lai man izsit smadzenes no paura, ja es varu tik īsā laikā sagatavoties. Šodien es negribu mirt. Nepiekrītu — un cauri.
   Hercogs. Tomēr tev jāmirst. Domā par ceļojumu, kurā tu dosies.
   Bernardins. Neprasiet veltīgi. Šodien mani neviens ne­pierunās mirt.
   Hercogs. Uzklausi mani! . ..
   Bernardins. Ne pušplēsta vārda. Ja jums kas sakāms, es būšu savā būcenī, un laukā es šodien nelīdīšu.
   Bernardins aiziet.
   Hercogs.
   Ne dzīvei derīgs viņš, ne nāvei. Akmens sirds! Uz bluķa vediet viņu. Nav ko gaidīt.
   Pompejs un Abhorsons aiziet.
   Ienāk komandants.
   Komandants.
   Kā noskaņots bij mūsu notiesātais?
   Hercogs.
   Man liekas, augstā soģa priekšā stāties Vēl nevar viņš. Tā iesīkstējies ļaunums Pirms nāves mīkstināms.
   Komandants.
   Nupat kā, svēto tēv, Kāds ieslodzītais smagā drudža lēkmē No dzīves šķīrās. Dzirdējis jūs būsiet Par Ragozinu, jūras laupītāju? Viņš tagad miris. Vienā vecumā šis vīrs Ar Klaudiju. Tā pati matu krāsa, Un arī bārda līdzīga. Kā būtu, Ja grāfam aiznestu es Ragozina galvu?
   Hercogs.
   Šis gadījums patiešām dieva sūtīts! Ar steigu rīkojieties. Nozīmētais laiks Jau klāt. Būs grāfam pierādījums nodots, Ka izpildīta pavēle. Bet tikmēr Es mēģināšu Bernardinu atgriezt.
   Komandants.
   Bez kavēšanās viss būs nokārtots. Tad Bernardins uz pēcpusdienu paliek. Bet ko ar Klaudiju man iesacīsiet darīt? Ja uzzinās, ka viņš nemaz nav miris, Man lielas briesmas draud.
   Hercogs.
   Gan atradīsies jums Kāds slepens kazemāts, kur viņu noslēpt varat. Pirms saule divreiz savu ceļu apies, Tie mākoņi, kas aug pār jūsu galvu, Būs izkliedēti.
   Komandants.
   Paļaujos uz jums.
   Hercogs.
   Nu steidzieties! Grāfs noteikti jau gaida.
   Komandants iziet.
   Es tagad uzrakstīšu vēstuli Andželo, Un komandants to nodos. Tur būs pateikts, Ka mājās atgriežos, un man ir pamats lūgt, Lai pārnākšanu izsludina tautai. Es pavēlēšu grāfam gaidīt mani Pie svētā avota, aiz Vīnes vārtiem. Šī vieta mierīgā man visu apsvērt ļaus Un atrast arī pienācīgo veidu, Kā liekulīgo grāfu varu sodīt.
   Atgriežas komandants.
   Komandants.
   Lūk, viņa galva. Gribu pats to aiznest.
   Hercogs.
   Jā, ļoti līdzīga. Bet atgriezieties drīz. Mums jāpārrunā nozīmīga lieta, Ko drīkstat zināt tikai jūs.
   Komandants.
   Es steigšos.
   Izabella
   aiz skatuves.
   Miers jūsu namam! Hercogs.
   Izabellas balss! Nāk viņa saņemt žēlsirdības vēsti. Bet patiesību vēl par agru atklāt. Lai, zaudējusi cerību, jo dziļāk Pēc sāpēm viņa prieku jūt.
   Parādās Izabella.
   Izabella.
   Vai drīkst?
   Hercogs.
   Lai gaiša jūsu diena, mīļais bērns!
   Izabella.
   No svētām lūpām divkārt dārgs man sveiciens. Vai apžēlojis valdnieks manu brāli?
   Hercogs.
   Vien tā, ka Klaudijs atstājis šo zemi Un viņa galva nogādāta grāfam. Izabella.
   Tas nevar būt!
   Hercogs.
   Un tomēr tā, mans bērns. Jums lēnprātīgi jācieš savas bēdas. Izabella.
   Es izskrāpēšu nelietīgās acis!
   Hercogs.
   Neviens jūs grāfa pilī neielaidīs.
   Izabella.
   Mans nelaimīgais brāli! Klaudij! Lāsts Pār viltus pasauli un neģēli Andželo!
   Hercogs.
   Lāsts viņam nekaitēs, un jums tas nepalīdzēs!
   Vien debesis var jūsu bēdas veldzēt.
   Un tagad uzmanīgi klausieties, ko es
   Jums pavēstīšu. Ticiet katram vārdam.
   Nu, acis izslaukiet! Rīt pārbrauks hercogs.
   Es dzirdēju šo patiesīgo ziņu
   No viņa biktstēva, kas vedis vēsti,
   Lai uzņemšanai gatavojas grāfs
   Un viņa palīgs Eskals. Abiem vēlēts
   Pie Vīnes vārtiem iznākt viņam pretī
   Un atdot savas pilnvaras. Tur gribu
   Es sastapt arī jūs. Tiks darīts viss,
   Lai atriebta ir jūsu brāļa nāve.
   Lems hercogs taisnīgi.
   Izabella.
   Es paklausīšu jums.
   Hercogs.
   Sī vēstule jums jāaiznes no manis
   Nu brālim Pēterim. Viņš pats tur raksta
   Par hercogu. Kā parole tā derēs.
   Jūs pateiksiet, ka viņu gaidu es
   Pie Mariannas vārtiem šonakt. Turpmāk
   Jūs abas būsiet viņa aizgādnībā.
   Viņš vedīs jūs pie hercoga. Man neļauj
   To darīt īpašs zvērests, tādēļ pats
   Es nepavadu jūs. Pār viltus grāfu
   Tad viņa grēki kritīs! Esiet droša
   Un neraudiet! Mans ordenis jums ķīla,
   Ka varat paļauties uz mani. Vēl kāds nāk?
   Ienāk Lučo.
   Lučo. Labrīt! Kur ir komandants, svēto brāli?
   Hercogs. Izgājis, mans kungs.
   Lučo. Ak daiļā Izabella! Mana sirds nobāl aiz bēdām, redzot, ka tavas acis tik sarkanas. Esi pacietīga. Es arī padodos liktenim un pārtieku no maizes un ūdens. Savu galvu glābdams, neuzdrīkstos piepildīt vēderu. Labas vakariņas ir bīstamas. Runā, ka rīt atgriezīšo­ties hercogs. Goda vārds, Izabella, es mīlēju tavu brāli. Ja vecais muļķis hercogs ar savām trakajām iedomām neblandītos apkārt, Klaudijs būtu dzīvs.
   Izabella aiziet.
   Hercogs. Mans kungs, hercogs droši vien ļoti izbrīnī­sies, dzirdot jūsu atsauksmes par viņu. Laime vēl, ka tajās nav ne vārda patiesības.
   Lučo. Tu, dieva cilvēciņ, nepazīsti hercogu tik labi kā es. Tu pat iedomāties nevari, kas tas par līderīgu zelli.
   Hercogs. Nāks laiks, kad jums vajadzēs atbildēt par sa­viem vārdiem. Ardievu!
   Lučo. Pagaidi, es iešu tev līdzi. Pa ceļam varu pastāstīt jaukas lietiņas no hercoga dzīves.
   Hercogs. Ja tās patiesas, esmu jau diezgan dzirdējis, ja ne, arī vienas būtu pietiekami.
   Lučo. Reiz viņš sauca mani pie atbildības par skuķi, kas bija grūta no manis.
   Hercogs. Arī tas uz jūsu sirdsapziņas?
   Lučo. Kā tad! Bet es to noliedzu ar zvērestu, citādi man nāktos apprecēt iepuvušu nevainību.
   Hercogs. Jūsu klātbūtne ir drīzāk uzjautrinoša nekā pie­klājīga. Ardievu!
   Lučo. Goda vārds, es pavadīšu tevi līdz stūrim. Ja mani stāsti tev ķeras pie sirds, tad lai tie paliek nestāstīti. Man, svēto tēv, ir dadža daba — visiem ļipu klāt.

   Ienāk Eskals un Andželo.
   Eskals. Katra viņa vēstule apgāž iepriekšējo.
   Andželo. Jā, pie tam ļoti dīvainā un nesakarīgā veidā. Viņa rīcība gandrīz atgādina ārprātu. Lūgsim dievu, lai hercoga gars neaptumšojas. Kāpēc mums pavē­lēts sagaidīt viņu aiz pilsētas vārtiem un tur atdot valdīšanas pilnvaras?
   Eskals. Nespēju iedomāties.
   Andželo. Un kāpēc mums jāizziņo, lai ļaudis, kam ir kādas sūdzības, sapulcējas tur un izsaka tās uz ielas?
   Eskals. Tam ir savs pamats. Hercogs grib pašā sākumā uzklausīt visas sūdzības, lai nodrošinātu mūs pret tā­lākiem apvainojumiem, kas tādā gadījumā zaudē spēku.
   Andželo. Labi, lieciet izsludināt hercoga pavēli. No rīta ieradīšos pie jums. Apziņojiet arī augstmaņus, kam jāietilpst sagaidīšanas svītā.
   Eskals. Tiks izpildīts, jusu augstība. Uz redzēšanos! Andželo. Ar labu nakti!
   Eskals aiziet.
   Mans pārkāpums ne brīdi miera neliek. Viss drūmā neziņā … Gods laupīts jaunavai! Un kas to izdarījis? Cilvēks, kura rokās Bij tiesas svari. Citam spriedis nāvi, Pats būdams vainīgs! Meitenīgais kauns Ja Izabellai neaizliegtu runāt, Kas notiktu ar mani? Tomēr nē! To viņa neteiks. Manas varas augstums Nav zaimojošiem vārdiem aizsniedzams. Zēl Klaudija. Es pasaudzētu viņu, Ja karstā jaunība man nedraudētu Ar atriebi par kauna pilno dzīvi, Ko pircis māsas kauns. Viņš tāpēc miris. Ja tikai reizi aizmirsies mums gods, Nekas vairs taisnu ceļu neatdod.

   Ienāk hercogs savā parastajā apģērbā un brālis Pēteris.
   Hercogs.
   Šīs vēstules man pasniegsiet, kā runāts.
   Dod brālim Pēterim vēstules.
   Ir lietas kursā arī komandants. Viņš mūsu spēlē piedalīties gatavs. Viss ievadīts. Nu atliek rīkojumiem Un nospraustajam mērķim cieši sekot Vai ceļu aplinku pēc vajadzības iet. Vispirms lai Flāvijs zin, kur mani meklēt,
   Tad ari Rolands, Valentīns un Krass. Jums jāsauc visi. Fanfaras pie vārtiem. Ir mūsu signāls.
   Brālis Pēteris.
   Pasteigšos ar vēstīm. Brālis Pēteris aizsteidzas, ienāk Varriļs.
   Hercogs.
   Paldies, ka jūs bez kavēšanās nākat. Mums tagad jāiet. Citi mūsu draugi Jau savās vietās gaida, krietno Varrij!

   Parādās Izabella un Marianna.
   Izabella.
   Man negribētos šajā brīdī melot. Daudz labprātīgāk patiesību mestu Es grāfam acīs, tomēr lomu šo Mūks paredz jums.
   Marianna.
   Mēs paklausīsim viņam.
   Izabella.
   Bez tam viņš lūdza mani nebrīnīties, Ja nostāsies viņš pretinieka pusē Un mani apvainos. Šīm rūgtām zālēm lemts Pie saldas patiesības novest.
   Marianna.
   Kaut jel drīzāk …
   Izabella.
   Ne vārda! Brālis Pēteris jau klāt.
   Ienāk brālis Pēteris.
   Brālis Pēteris.
   Es atradu pie vārtiem labu vietu, Kur hercogs nākdams nepaies jums garām. Jau divreiz fanfaras mums ierašanos vēsta, Pie Vīnes vārtiem galminieki stāv Un tauta pulcējas. Nav tālu hercogs. Mums jāpasteidzas. Ejam!

   Nomaļus stāv Marianna, aizsegusies ar plīvuru, Izabella un brālis Pēteris. Uznāk hercogs, Varriļs, augstmaņi, Andželo, Eskals, Lučo, komandants, sardze un Vīnes pilsoņi.
   Hercogs.
   Mans godājamais brāli, prieks jūs redzēt! Un jūs — mans vecais, uzticamais draugs!
   Andželo un Eskals
   reizē.
   Lai gaiša jūsu atgriešanās, valdniek! Hercogs.
   No sirds paldies. Es ievācu jau ziņas Par veikto darbu. Cildinoši vārdi Man sacīti par jūsu taisno tiesu Un labo valdību. Nu tautas priekšā jums Es pateicos.
   Andželo.
   Tas liek vēl uzticīgāk kalpot.
   Hercogs.
   Par visiem vārdiem skaļāk tomēr darbi Jūs slavina. Un nebūtu es taisnīgs, Ja pateicību glabātu vien sirdī, Lai jūsu darbi nemirstīgi kļūst.
   Tos pienākums ar zelta burtiem prasa Kalt akmenī, kam nedraud laika zobs, Es gribu jūsu krietno roku spiest, Kaut ārēji tā padotajiem rādot, Cik dziļas manas jūtas. Gudrais Eskal, Pie otras rokas stājieties, jo abi Jūs mana troņa uzticamais balsts.
   Brālis Pēteris un Izabella tuvojas hercogam.
   Brālis Pēteris.
   Nu jūsu reize runāt! Krītiet ceļos!
   Izabella.
   Ak, taisnīgumu, valdniek, taisnīgumu! Pie jūsu kājām krītot, lūdzu atriebt Man godu laupīto! Lai jūsu laipnais skats No manis nenovēršas, kamēr sūdzu Līdz galam bēdas, kas man nodarītas. Pēc taisnības, vien taisnības es saucu!
   Hercogs.
   Kas apvainojis jūs? To īsos vārdos Man pastāstiet. Tepat ir grāfs Andželo. Viņš izlems jūsu lietu.
   Izabella.
   Gaišais valdniek! Jūs liekat taisnīgumu velna tiesā meklēt. Pats mani uzklausiet! Ja meloju — tad sodiet. Ja saku patiesību — jūsu dusmām jānāk Pār ļaundari! Jel paklausieties, hercog!
   Andželo.
   Šai sūdzētājai bēdās jucis prāts, Jo viņa velti lūdzas, gribot brāli No taisna soda glābt.
   Izabella.
   Patiešām taisna?
   Andželo.
   Cik dīvaini un asi viņa runā!
   Izabella.
   Jā, dīvaina ir patiesība dažkārt. Andželo viltvārdis — cik dīvaini tas skan! Andželo slepkava — vēl dīvaināk, vai ne? Andželo piesmējējs un liekulis, kas slepus Dzen kaunā nevainīgas meitenes. Vai tas Nav dīvaini?
   Hercogs.
   Pat pārāk neticami.
   Izabella.
   Bet tā ir taisnība, tāpat kā viņam vārdā Andželo! Jums tas neticami liekas, Bet patiesībai patiesība vien Ir dārga!
   Hercogs.
   Vediet nelaimīgo projām, Jo viņa pati neapjauš, ko runā.
   Izabella.
   Es lūdzu, valdniek, neatstumiet mani! Ja viņpasaules laimei ticat jūs, Tāpat kā es, tad nesteidzieties pateikt, Ka esmu ārprātīga. Nenosauciet Par neesošu to, kas neticams. Visnekrietnākais neģēlis var likties Mums neapgrēcīgs, pieticīgs un tīrs, Kā grāfs Andželo. Tomēr augsto varu, Kas viņam bija dota, nelietīgi Ir valkājis Andželo. Ticiet, hercog! Pat sliktāks viņš par nelieti! Man vārdu Trūkst viņa ļaunumam!
   Hercogs.
   Pie sava goda zvēru, Šī meitene, kaut ārprātīga, protams, Tik sakarīgi domas gaitu ved, Ka iespējams tai izsekot līdz galam. Tas reti gadās.
   Izabella.
   Žēlsirdīgo hercog, Lai paliek jūsu priekšlaicīgais slēdziens! Lai neticamo nenoraida prāts, Bet meklē tajā patiesības gaismu, Ko liekulis grib jūsu acīm slēpt. Hercogs.
   Pat veselie tik skaidri nespriež. Stāstiet! Izabella.
   Uz nāvi notiesāts bij Klaudijs, brālis mans. Andželo lika nocirst viņam galvu Par izvirtību. Klosterī, kur biju Es novice, šo bēdu vēsti nesa Man Lučo, jaunais muižnieks. Brāļa lūgts, Viņš ieradās. Lučo.
   Tas biju es, mans valdniek! Jo Klaudijs gribēja, lai Izabella aiziet Pie jūsu vietnieka un pamēģina izlūgt No viņa paša soda atcelšanu.
   Hercogs.
   Jums lika runāt? Lučo.
   Nē, mans kungs, bet klusēt
   Man ari nelika. Hercogs.
   Tad es jums tagad lieku Un piekodinu — daiļrunību savu Tam brīdim pataupiet, kad jāatbild jums būs Par saviem darbiem. Lučo.
   Mana galva ķīlā!
   Hercogs.
   Mēs pieņemsim šo ķīlu. Piesargieties! Izabella.
   Viņš pateica jums daļu mana stāsta.
   Lučo.
   Jā, taisnība.
   Hercogs.
   Varbūt. Tas neliek jums Pirms laika runāt. Turpiniet! Izabella.
   Es gāju
   Pie bezdievīgā izvirtuļa — grāfa.
   Hercogs.
   Jūk atkal viņas prāts!
   Izabella.
   Es lūdzu piedot, Ka saucu lietas viņu īstos vārdos.
   Hercogs.
   Krīt viņa murgos … Es jūs klausos, bērns! Izabella.
   Lai lieku vārdu nebūtu, es stāstīt Jums netaisos, cik karsti viņu lūdzu, Kā, ceļos stāvot, centos pārliecināt, Kā mani atstūma . . . Bet beidzās viss ar to, Ko nu ar kaunu un ar dziļām sāpēm Jums atklāšu. Ar nevainību manu Grāfs piedāvāja brāļa nāvi izpirkt. Pēc moku pilnas cīņas māsas sirds Man lika godu upurēt, un grāfam Es atdevos. Bet nākošajā rītā, Kad vilks bij paēdis, viņš lika atnest Uz pili mana brāļa galvu. Veltīgs Bij māsas upuris.
   Hercogs.
   Cik ticami tas skan!
   Izabella.
   Tik ticami, cik patiesi, mans valdniek. Hercogs.
   Tu, nelaimīgā, nezini, ko runā! Vai ļaundaris kāds sakūdījis tevi Uz meliem! Grāfa tikums vēl nekad Nav kauna traipa pelnījis. Ja būtu Viņš neķītrībā tavam brālim līdzīgs, Vai prasītu tad noziedznieka galvu,
   Pats būdams grēcīgs? Tevi samācījis kāds! Kā sauc to vīru, kura padoms lika Tev grāfu apmelot?
   Izabella.
   Un tas ir viss? Lai pati debess stāv man klāt un spēku Dod paciesties, jo tikai debess varā Ir viltu atmaskot, ja viltus kronēts. Un lai nekad jums, valdniek, nelemj dievs Tas sāpes ciest, ko aiziedama ciešu.
   Hercogs.
   Es ticu, ka tev gribas aiziet. Sardze, Uz cietumu šo meli! Nevar pieļaut, Lai mūsu uzticības vīrus drīkst ikviens Pēc sava prāta apmelot un ķengāt. Kas zināja, ka sūdzēties tu nāksi?
   Izabella.
   Vien brālis Ludvigs. Kaut jel viņš te būtu! Hercogs.
   Tavs biktstēvs? Vai šo vīru pazīst kāds? Lučo.
   Es pazīstu. Tas mūks ir muļķīgs pļāpa, Un man viņš nepatīk. Viņš runāja par jums Tik necienīgi, ka vien mūka drānas Man liedza viņu pamatīgi iekaut.
   Hercogs.
   Pret mani necienīgs. Un uzkūda vēl citus, Lai z^kā manu vietnieku. Cik svēti Šī mūka darbi! Gādāt viņu šurp!
   Lučo.
   Un cietumā ar Izabellu kopā Es viņu šonakt redzēju. Tas mūks Ir pretīgs zellis. Stulbenis un ložņa!
   Brālis Peteris.
   Lai dievs jūs svētī, gaišo valdniek! Ilgi, Te stāvēdams, es klausījos, kā ļaudis Ar meliem jūsu dzirdi apvaino. Ja grēkā kritis grāfs ar trako meitu, Kas pirmīt kliedza te, tad tikpat droši viņa Ar nedzimušu vīru grēkojusi. ..
   Hercogs.
   Es domāju tāpat. Jūs pazīstat to mūku?
   Brālis Pēteris.
   Jā. Viņš ir dievbijīgs un ļoti godīgs vīrs. Par stulbeni un tukšu pļāpu velti Te jaunais muižnieks iztēloja viņu. To zinādams, es nepielaižu domu, Ka brālis Ludvigs necienīgs pret jums.
   Lučo.
   Visneķītrākā veidā, ticiet man!
   Brālis Pēteris.
   Ar laiku viņš to paskaidrot mums varēs, Patlaban brālis Ludvigs ļoti slims. Viņš zināja, ka gatava pret grāfu Sī viltus sūdzība, un atsūtīja mani, Lai viņa vietā palīdzu jums atklāt, Kur taisnība, kur meli. Atbild viņš Ar zvērestu par katru savu vārdu. Vispirms pret sievieti, kas apvainoja rupji Te krietnu augstmani, es liecināšu, Lai attaisnotu grāfu. Dzirdot to, Ko tagad teiksim, apsūdzības smagums Pār pašas sūdzētājas galvu kritīs Un vainu atzīt liks.
   Hercogs.
   Es klausos, svēto tēv!
   Izabellu aizved sardze. Ar plīvuru aizsegusies, pienāk Marianna.
   Jums atliek tikai pasmaidīt, Andželo, Par nelaimīgo muļķu tukšām pūlēm. Lai padod krēslus! Piesēdieties, grāf! Es tikai klausīšos un pašam savu lietu Jums ļaušu iztiesāt. Un tagad, svēto tēv, Lai atsedz vaigu jūsu lieciniece Un runā.
   Marianna.
   Seju nedrīkstēšu atsegt, Ja neatļaus mans vīrs.
   Hercogs. Jūs esat precējusies?
   Marianna. Nē, jūsu gaišība.
   Hercogs. Jaunava?
   Marianna. Nē, jūsu gaišība.
   Hercogs. Tātad atraitne?
   Marianna. Arī nē, jūsu gaišība.
   Hercogs. Kas tad jūs esat — ne jaunava, ne sieva, ne atraitne?
   Lučo. Jūsu gaišība, viņa droši vien ir padauza — tās nav ne sievas, ne jaunavas, ne atraitnes.
   Hercogs. Apklusiniet reiz to zelli! Viņam vēl vajadzēs pietiekami daudz runāt par sevi.
   Lučo. Lai notiek, jūsu gaišība.
   Marianna.
   Mans pavēlniek, ne salaulāta esmu, Ne arī jaunava. To nedomāju noliegt. Bet man ir vīrs, un pazīstu es viņu, Viņš toties savu sievu nepazīst.
   Lučo.
   Vīriņš bijis pillā, citādi nevar būt.
   Hercogs. Kaut jel arī tu būtu tik piedzēris, ka neva­rētu parunāt.
   Lučo.
   Vairs ne vārda, jūsu gaišība.
   Hercogs.
   Es neredzu te liecību pret grāfu.
   Marianna.
   Tūlīt, mans pavēlniek! Te noziedznieka māsa Par goda laupīšanu apvainoja viņu. Tiek nepatiesi apsūdzēts mans vīrs, Jo nakti, kuru sūdzētāja piemin, Viņš pavadīja manos apkampienos.
   Andželo.
   Jūs runājat par mani vai par citu?
   Marianna.
   Es, grāf Andželo, runāja par jums.
   Hercogs.
   Par savu vīru uzdodat jūs viņu?
   Marianna.
   Jā, jūsu gaišība, mans vīrs Andželo, Kam šķiet, ka pavedis viņš Izabellu, Bet viņa rokās tonakt biju es.
   Andželo.
   Cik savāds apvainojums. Rādiet savu seju!
   Marianna.
   Mans vīrs ja pavēl — būšu paklausīga.
   Noņem plīvuru.
   Lūk, mana seja, cietsirdi Andželo! Tā kādreiz ļoti daiļa likās jums. Lūk, mana roka, kuru zvērests kādreiz Ar jūsu roku savienojis bija.
   Lūk, augums mans, kas Izabellas vietā Jums karsti ļāvās tumšā dārza mājā, Kur bijām kopā.
   Hercogs.
   Pazīstat jūs viņu?
   Lučo.
   Pat visai tuvu, kā var saprast. Hercogs.
   Klusēt!
   Lučo.
   Ne pušu plēsta vārdiņa, mans kungs.
   Andželo.
   Es neslēpšu, ka pazīstami bijām. Pirms pieciem gadiem norunājām kāzas. Es lauzu derību, jo apsolīto pūru Man nedeva. Un valodas turklāt Par viņas slikto uzvedību klīda. So piecu gadu laikā, gaišo hercog, Ar Mariannu neesmu es ticies, Ne arī vispār dzirdējis par viņu. Mans gods tam ķīla.
   Marianna.
   Žēlsirdīgo valdniek! Kā gaisma nāk no debesīm, kā vārds No elpas nāk, kā prāts un patiesība Nav šķirami, kā patiesībai tikums Iet līdztekus, tā apzvēru es jums, Ka tajā naktī grāfa sieva biju, Un savā dārza mājā iepazina Viņš mani tā, kā sievu pazīst vīrs. Ja meloju, lai akmenī uz vietas Te sastingstu.
   Andželo.
   Līdz šim es tikai smējos, Bet nu ir mana pacietība galā. Es prasu savas tiesības, jo vairs
   Nav apšaubāms, ka sūdzētājas vada Pret mani veikla sazvērnieka viltus. Laiks atmaskot šo intrigu, ja ļaujat Man rīkoties.
   Hercogs.
   Ar prieku, mīļo grāf! Un sodiet viņus, kā jums pašam patik. Tu trulais mūk un mēlnesīgā sieva, Tāpat kā tā, ko aizveda jau sardze, Vai domājat, ka jūsu vārdi vien, Kaut zvērēsiet pie visiem debess svētiem, Spēj grāfu nomelnot? Pret viņa dzīvi Un nopelniem tie sabrūk. Krietno Eskal, Lai jūsu pūles viņam talkā nāk So lietu atrisināt. Pieminēja arī Te citu mūku. Lieciet viņu atrast Un saukt pie atbildes par intrigu.
   Brālis Pēteris.
   Patiešām, lai viņš stājas tiesas priekšā, Jo abas sievietes ir viņa samācītas. Kur brālis Ludvigs dzīvo, komandantam Ir zināms.
   Hercogs.
   Nu tad vediet mūku šurp! Komandants aiziet.
   Un tagad jums, mans uzticamais brāli, Kam svarīgi šo mezglu atšķetināt, Ir atlicis vien meļiem noraut maskas Un viņus notiesāt. Es atstāšu jūs šeit, Līdz apmelojums izmeklēts būs stingri Un taisnu sodu saņems vainīgie.
   Eskals. Mēs noskaidrosim visu, gaišo valdniek!
   Hercogs aiziet.
   Sinjor Lučo, jūs apgalvojāt, ka pazīstat šo mūku kā negodīgu cilvēku?
   Lučo. Kapuce nevienu nav iztaisījusi par mūku. Svētums viņam ir tikai klostera drānās. Bez tam viņš izplata nekrietnas baumas par hercogu.
   Eskals. Lūdzu, pakavējieties šeit, kamēr viņš atnāk. Jūsu apsūdzību uzklausīsim vainīgā klātbūtnē. Sāk izska­tīties, ka šis vīrs ir bīstams.
   Lučo. Kā neviens visā Vīnē, goda vārds.
   Eskals. Un tagad lai atved vēlreiz Izabellu. Es gribu ar viņu parunāt.
   Kāds no sulaiņiem aiziet.
   Jūsu augstība, Jaujiet man viņu nopratināt. No ma­nām rokām šī neslavas cēlāja neaizies.
   Lučo. Tāpat kā no grāfa rokām, ja viņa sacīja taisnību.
   Eskals. Ko jūs teicāt?
   Lučo. Viņa atzītos vēl ātrāk, ja nevarētu aiziet no jūsu rokām klusākā vietiņā, mans kungs. Ļaužu priekšā meitene kautrēsies.
   Eskals. Viņa sapīsies savā tumšajā lietā.
   Lučo. Jūs esat uz pareiza ceļa. Jo tumšāks, jo vieglāk ar sievieti sapīties.
   Atgriežas sardze ar Izabellu. Komandants Ieved hercogu mūka drānās.
   Eskals
   Izabellai.
   Panāciet tuvāk! Sī dižciltīgā dāma apstrīd jūsu lie­cību.
   Lučo. Jūsu augstība, tas blēdis, par kuru es runāju, ir klāt. Komandants viņu atveda.
   Eskals. Pašā laikā! Bet jūs atbildēsiet tikai tad, kad jums vaicās.
   Lučo. Nospriests.
   Eskals. Nu, cienītais! Jūs pierunājāt šīs sievietes nomel­not grāfu Andželo? Viņas jau atzinās.
   Hercogs. Tie ir meli.
   Eskals. Jūs apzināties, kam to sakāt?
   Hercogs.
   Gods jūsu augstam krēslam! Ari velnu
   Par ugunīgo troni ellē ciena.
   Kur hercogs? Viņa priekšā gribu runāt!
   Eskals.
   Mēs — viņa ausis. Runājiet un raugiet, Lai jūsu vārdi būtu patiesīgi.
   Hercogs.
   Vai vismaz drosmīgi. No sirds man viņu žēl, Šo jēriņu, kas paša vilka tiesā Grib atrast taisnību. Un hercogs arī prom, Tad jūsu lieta zaudēta! Cik ļauni, Ka aiziedams viņš licis, lai jūs soda Tas nelietis, ko nācāt apsūdzēt.
   Lučo.
   Nu, vai es neteicu, ka hercogu viņš ķengā? Eskals.
   Tu necienīgais mūk! Vai tiešām domā,
   Ka maz vēl bija uzkūdīt šīs sievas
   Pret godīgāko cilvēku? Nu sauc
   Par nelieti tu viņu tautas priekšā
   Un nekautrējies netaisnību pārmest
   Pat mūsu valdniekam. Uz moku sola stiepiet!
   Un lai ne dzīsla miesā nepaliek
   Šim zaimotājam, kamēr neatzīsies
   Viņš savās intrigās.
   Hercogs.
   Kam tāda steiga? Hercogs mani mocīt Jums neatļaus, kā neatļautu sevi, Jo neesmu es viņa padotais. Šai zemē vien kā nejaušs novērotājs Es uzturējos. Pietika man laika, Lai redzētu, ka izvirtība Vīnē
   Kā verdošs ūdens pāri malām sit, Ka likums bezspēcīgs un tāpēc ļaužu acīs Nav augstāks vairs par izkārtni, kas rūsē Pie durvīm sīkam bārddzinim.
   Eskals. Valdības apvainojums? Uz cietumu!
   Andželo.
   Jums bija kāda liecība pret viņu, sinjor Lučo? Šis ir tas vīrs, par ko jūs runājāt?
   Lučo. Tas pats, jūsu augstība. Panāc šurp, plikpauri! Tu mani pazīsti?
   Hercogs. Es atceros jūsu balsi, mans kungs. Hercoga prombūtnē mēs satikāmies cietumā.
   Lučo. Patiešām? Un tu atceries, ko runāji par hercogu?
   Hercogs. Ļoti labi, mans kungs.
   Lučo. Ak atceries gan? Tātad hercogs, pēc tavām do­mām, ir meitu mednieks, muļķis un gļēvulis?
   Hercogs. Mums vajadzētu mainīties vietām, mans kungs. Tā un vēl daudz sliktāk par hercogu runājāt jūs.
   Lučo. Nolādētais meli! Vai es tev toreiz neatbildēju, kā pienākas, un tu neaizgāji ar garu degunu?
   Hercogs. Nē, jo es mīlu hercogu kā sevi pašu.
   Andželo. Dzirdiet, neģēlis sāk izlocīties un noliegt savas nodevīgās runas!
   Eskals. Netērējiet laiku ar šo blēdi. Vediet viņu uz cie­tumu. Kur komandants? Uz cietumu! Iekalt mūku važās. Viņš ir jau visu pateicis. Pievāciet arī tos ne­kaunīgos skuķus līdz ar viņu musinātāju.
   Hercogs
   komandantam.
   Pagaidiet, mans kungs! Pagaidiet! Andželo. Viņš pretojas? Tad ejiet talkā, Lučo!
   Lučo. Nāc tik šurp! Nāc tik šurp, cienītais! Ko tu slē­pies kapucē, plikpaurainais meli? Parādi savu blē­dīgo ģīmi! Kaunies no baku rētām, ko? Parādi savu zagļa purnu, pirms tu ej uz karātavām! Nost to lupatu!
   Lučo norauj mūka kapuci un atsedz hercoga seju.
   Hercogs.
   Par hercogu te blēdis pārvērš mūku, — Tas gadās pirmoreiz. Par meitenēm un vīru, Kas viņām līdzi, galvoju es pats.
   Lučo.
   Jūs, kundziņ, neaizbēgsiet! Sardze, saņemt viņu! Lučo.
   Ne citādi kā tagad mani pakārs. Hercogs
   Eskalam.
   Es jūsu vārdus piedodu, un varat Jūs savā krēslā palikt. Lūdzu, grāf, Man vietu atdot. Arī tagad pietiks Jums viltības un nekaunības noliegt Seit sacīto, lai savu ādu glābtu? Ko teiksiet nu?
   Andželo.
   Mans bargais pavēlniek! Par savu vainu vainīgāks es būtu, Ja liegtos, zinādams, ka jūsu gaišās acis Ir sekojušas maniem darbiem. Lūdzu, Lai atzīšanās visam punktu liek Un mani pasarga no kauna pilnas tiesas. Tepat uz vietas piespriediet man nāvi. Šī žēlsirdība vienīgā, ko prasu. Ar to man pietiek.
   Hercogs.
   Marianna, nāciet! Jūs Mariannai solījāties, grāf?
   Andželo.
   Jā, valdniek.
   Hercogs.
   Brāli Pēteri, jums uzdots Šo pāri salaulāt, bet komandants lai viņus Tūlīt pēc baznīcas ved atpakaļ pie manis.
   Andželo, Marianna, brālis Pēleris un komandants aiziet.
   Eskals.
   Es brīnītos par lietas dīvainību, Ja dziļāk nepārsteigtu grāfa negods.
   Hercogs.
   Pie manis nāciet, Izabella! Biktstēvs Par valdnieku nu kļuvis. Toreiz es Ar padomiem jums centos bēdas remdināt. Bet, mainot drānas, nemainu es sirdi Un arī tagad esmu jūsu kalps.
   Izabella.
   Ak, piedodiet man, lūdzu, gaišo hercog, Ka padotā jūs uzdrīkstējās traucēt, Pat nezinot, kas esat.
   Hercogs.
   Tas ir piedots. Un tagad lūdzu piedošanu jums. Man jūsu brāļa nāve sirdi nomāc. Jūs brīnīsieties, kāpēc savu varu Es neatklāju, pieļaudams, lai Klaudijs Iet bojā. Viņu paspētu es glābt, Ja soda pēkšņums neizjauktu plānus, Ko biju iecerējis. Piedodiet man to! Miers viņa pīšļiem! Šķīries viņš no zemes Un tagad bauda citas dzīves priekus, Ko neaptumšo izmisums un bailes. Lai jūsu krūtīs mierinājums mīt, Ka viņš ir laimīgs.
   Izabella.
   Tam es ticu, valdniek!
   Atgriežas Andželo, Marianna, brālis Pēteris un komandants.
   Hercogs.
   Nāk jaunlaulātais vīrs, kam lūdzu piedot Kaut Mariannas dēļ, ka jūsu godu Viņš apdraudējis. Bet par brāļa nāvi, Par spriedumu, ko parakstījis tas, Kas divkārt noziedzies, gan vārdu laužot, Gan sniegdamies pēc šķīstības, kas dievam Jau piederēja, grāfs Andželo sodu Ir pelnījis un arī saņems to. Pat žēlsirdība taisnu tiesu prasa. Kas nokāvis, tam jāmirst. Dots pret dotu! Par galvu nocirsto ar savu galvu Grāfs samaksās, jo viņa noziegums Nav noliedzams. Uz bluķa tā, kur Klaudijs Zem cirvja mira, nogulsies Andželo. Sods jāizved tik steidzīgi, kā lika Grāfs pasteidzināt jūsu brāļa nāvi. Uz bluķa viņu!
   Marianna.
   Žēlsirdīgo hercog! Vai vīru tikai izsmejot man devāt?
   Hercogs.
   Ja kāds jūs izsmējis, tad vienīgi pats vīrs. Jums pielaulāt es pavēlēju viņu, Lai glābtu jūsu godu. Tagad nevar Neviens jums pārmest tuvību ar grāfu. Viss viņa īpašums pēc likuma kļūst mans. Es novēlu šīs mantas jūsu pūram, Lai nav jums grūti atrast citu vīru, Daudz labāku.
   Marianna.
   Ne labāku, ne citu
   Es negribu!
   Hercogs.
   Te jūsu griba nelīdz. Mans lēmums pateikts.
   Marianna.
   Žēlsirdību, valdniek!
   Hercogs.
   Jūs velti lūdzaties. Lai notiesāto aizved.
   lučo.
   Un tagad jūsu rinda.
   Marianna.
   Ak gaišo valdniek! Izabella mīļā, Man blakus ceļos krītiet! Savu dzīvi Jums būšu parādā, ja palīdzēsiet man.
   Hercogs.
   Šis lūgums neprātīgs. Ja Izabella kristu Jums blakus, grāfam žēlastību prasot, No kapa celtos viņas brāļa gars Un līdzi aizrautu sev nodevīgo māsu.
   Marianna.
   Es lūdzu, Izabella dārgā, tikai ceļos Jums jānokrīt, kaut neteiksiet nekā.
    Es viena runāšu. Mēs zinām — labi ļaudis No pārvarētu kļūdu sāpēm izaug.
   Par savu kļūdu labosies Andželo! Vai tiešām, Izabella, noraidāt jūs mani?
   Hercogs.
   Par nāvi — nāve slepkavam.
   Izabella
   nokrīt ceļos.
   Mans kungs, Uz notiesāto skatoties, lai liekas,
   Ka brālis mans ir dzīvs. Es dziļi ticu,
   Ka grāfs Andželo bija tīrs un taisnīgs,
   No citiem prasot, kā no sevis paša,
   Līdz ieraudzīja mani. Tādēļ vien
   Viņš nedrīkst mirt, jo Klaudijs savu sodu
   Ir saņēmis par darīto. Andželo
   Nav izdarījis to, ko nodoms ļaunais
   Tam iedvesis. Ja nolūks izvests nav,
   Tad to par noziegumu nevaram mēs dēvēt.
   Jo nolūks tikai doma, un par darbu
   Mēs domu nesaucam.
   Marianna.
   Vien domās vainīgs viņš!
   Hercogs.
   Es lūdzu, piecelieties! Netērējiet vārdus.
   Man cita vaina prātā. Komandant,
    Aiz kādiem apsvērumiem soda stundu Jūs mainījāt?
   Komandants.
   Man bija pavēlēts.
   Hercogs.
   Kur ir šī pavēle? Vai parādīt to varat?
   Komandants.
   Nē, gaišo hercog. Rīkojums bij mutisks.
   Hercogs.
   Tad nododiet mums atslēgas. No darba Jūs atstādinu.
   Komandants.
   Piedošanu, valdniek! Man radās aizdomas, ka tur ir kāda kļūda,
    Un, nezinot, ko darīt tālāk, liku No nāvei notiesātiem vienu saglabāt,
   Jo nožēloju savu steigu. Tāpēc Es nepildīju otro rīkojumu, Un notiesātais dzīvs.
   Hercogs.
   Ka sauc šo vīru?
   Komandants.
   Par Bemardinu, jūsu augstība.
   Hercogs.
   Kaut viņa vietā Klaudijs būtu! Vediet So noziedznieku šurp. Es gribu redzēt.
   Komandants aiziet.
   Eskals.
   Cik sāpīgi, ka vīrs ar jūsu prātu Un iespējām tik necienīgi krīt,
   Ka asins balss jums laupījusi jēgu Un cilvēcīgu spriedumu, Andželo!
   Andželo.
   Šīs sāpes taisnīgās jums nodarot, man pašam Vēl vairāk sāp.
   Un nožēla man liek Vien ātrā nāvē savu vainu izpirkt,
   Jo citu pelnījis es neesmu patiešām.
   Atgriežas komandants ar Bemardinu, apmetnī cieši ietinušos Klaudiju un Džuljetu.
   Hercogs.
   Kurš te ir Bernardins?
   Komandants.
   Šis, gaišo valdniek!
   Hercogs.
   Par viņu man jau stāstīja kāds mūks. Nu, cienītais, man sacīts, ka tu esi
   Tik dziļi iesīkstējis spītībā un naidā, Ka nebaidies pat viņpasaules moku.
   Tu esi notiesāts, bet zemes grēki tev Tiks atlaisti, un citā dzīvē atdzimt
   Tev nāve ļaus bez nozieguma sārņiem. Lai brālis Pēteris tev gatavoties palīdz.
   Un kas ir otrais?
   Komandants.
   Vīrs, ko glābu es, Kad Klaudijam bij vēlēts galvu nocirst, Jo abi līdzīgi kā divas ūdens piles.
   Atsedz Klaudija seju.
   Hercogs
   Izabellai.
   Tik līdzīgs Klaudijam? Tad jūsu brāļa dēļ Viņš apžēlots.
   Es jūsu roku lūdzu, Lai arī man par brāli Klaudijs kļūst.
   Bet pagaidām mums jārunā par citu. Šķiet, cerību jau grāfa acīs redzu.
   Andželo jūt, ka viņa galva glābta. Lai smagā kļūda laboties jums liek.
   Un mīliet savu sievu! Viņas tikums Un skaidrā sirds ir jūsu atbalsts, grāf.
   Nu paliek tas, kam nevaru es piedot.
   Lučo.
   Jūs mani nosaucāt par gļēvuli un muļķi,
   Kas trulumā un neķītrībās dzīvo.
   Ar ko gan būtu izpelnījies es
   Šos pārmetumus?
   Lučo. Goda vārds, jūsu augstība, tāda izrunāšanās ta­gad ir modē. Es vienmēr runāju to, kas modē. Jūs, protams, varat pavēlēt, lai mani pakar, bet es drīzāk izlūgtos pērienu.
   Hercogs.
   Vispirms jūs pērs un tad — uz karātavām.
   Lai komandants liek izsludināt Vīnē,
   Ka uzklausīsim sievietes, kas sūdzas
   Par kungu šo. Man izlielījās viņš,
   Ka piegulējis kādai meitai bērnu.
   Ar Katiņu mēs Lučo salaulāsim,
   Bet nopērsim un pakārsim pēc tam.
   Lučo. Jūsu augstība, nespiediet precēt ielasmeitu! Nupat vēl teicāt, ka es jūsu augstību iztaisīju par hercogu, tad netaisiet mani par ragaini!
   Hercogs.
   Tu viņu precēsi, pie sava troņa zvēru!
   Vien tad es piedošu tev necienīgās runas
   Un citus grēkus! Cietumā viņš turams,
   Līdz meitu atradīs un viss būs nokārtots.
   Lučo. Laulības ar padauzu, jūsu augstība, ir nāve, pē­riens un karātavas reizē.
   Hercogs.
   Par tavu zākāšanos tas ir pelnīts sods.
   Sardze aizved Lučo.
   Pret Džuljetu lai Klaudijs vainu izpērk
   Un ved pie altāra. Jums, grāf, lai mīļa
   Ir Marianna, kuras biktstēvs biju
   Un redzēju, cik viņas tikums tīrs,
   Par visām rūpēm pateicos jums, Eskal,
   Tāpat kā komandantam. Viņa pūles
   Un klusēšana palīdzēja man.
   Par to viņš augstā amatā tiks iecelts.
   Grāf, piedodiet šim vīram, kas jums nesa
   Ne Klaudija, bet Ragozina galvu,
   Jo tas jūs glāba. Izabella dārgā,
    Ja manu roku neatraidāt jūs,
   Tad dzīves gaita kopīga mums būs.
    Nu laiks uz pili iet un Vīnei pasludināt
   Šos jaunumus, ko tautai vajag zināt.

   Komēdija Dots pret dotu sarakstīta ap 1604. gadu, bet pirmoreiz iespiesta, pie tam stipri izkropļotā veidā, tikai in follo izdevumā 1623. gadā. Pirmoreiz izrādīta Anglijas galma teātrī 1604. gada 26. de­cembrī, agrāk teātriem nav bijusi pazīstama, tāpēc šekspirologi domā, ka ap to pašu laiku tā arī sarakstīta.
   Nav noliedzams viens: Šekspīrs savai komēdijai Dots pret dotu sižetu aizguvis no Džordža Vetstona lugas Promoss un Kasandra (1578) un no viņa stāstu krājuma Heptameron oi Civil Discources (1582). Vetstons savukārt lugas un šī stāsta fābulu smēlies no itāliešu rakst­nieka Džambatistas Džeraldo Čintio stāsta, kam, kā domā, zināms sakars ar patiesu notikumu 16. gadsimta sadzīvē Terrāras sabiedrībā.
   Viduslaikos un renesanses laikmetā šādi sižeti primitīvā formā notēloti ne vien stāstos un novelēs, bet arī dramatiskos sacerējumos. Tomēr Šekspīrs, izmantodams tādu pašu sižetu, bet lietodams citus vārdus, citu notikumu vietu, rada pavisam jaunus, pilnasinīgus tēlus un raksturus, tik dziļu pārdzīvojumu un jūtu apgarotus, ka tie aiz­grābj skatītāju un lasītāju visos laikos, kļūst nemirstīgi. Izabella iz­ceļas ar sievietes tikumisko skaidrību. Viņa nepadodas nekādiem vili­nājumiem, ne draudiem, lai viņai būtu kaut vai bojā jāaiziet. Un to­mēr, lai gan Izabellas tēls ir gaišs, komēdijā atbalsojas arī kaut kas skumjš, dažuviet pat kaut kas smags un drūms. Komēdijas noskaņa kļūst tuva sonetu žēluma noskaņai.
   Taču visumā luga rāda, ka dzīve prasa cīņu un varonību, kas ne­pieciešamas, lai cilvēce virzītos uz priekšu. Komēdijā spilgti iezīmējas Šekspīra bagātā sava laika dzīves pieredze un jaunrades spēks, kas iemiesojies rakstura daudzveidībā. Lielais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins augstu novērtē raksturu bagātību šai lugā, it sevišķi izceļot Andželo un Izabellu. Pēc viņa uzskata Šekspīra radītie tēli nav tikai kādas kaislības vai netikuma iemiesojums, kā Moljēram, bet tie ir dzīvi cilvēki, daudzveidīgu kaislību, daudzu netikumu apveltīti.
   Komēdija Dots pret dotu Jāņa Sudrabkalna tulkojumā izrādīta buržuāziskās Latvijas laikā Nacionālajā teātrī, sākot ar 1929. gada sezonu.
   Komēdija pirmoreiz iespiesta šai Kopotu rakstu izdevumā Vizmas Belševicas tulkojumā.
   I cēliena 2. aina
   Lpp.
   13. Smuks samts, trīskārt sukāts … —
   Tas ir norādījums uz franču slimību (sifilisu), par kuru mas­kētā formā norit tālākais dialogs, līdz Lučo nobeidz, ka «… tava miesa ir vesels izvirtības mudžeklis».
   II cēliena 1. aina
   35. Vai drīkstu aicinat jūs brokastīs? —
   Augstākas kārtas ļaudis brokastoja pulksten vienpadsmitos, bet pusdienoja starp septiņpadsmitiem un astoņpadsmitiem.
   III cēliena 2. ainā
   66. Kur tu esi licis savas Pigmaliona lellītes. —
   Pigmalions — leģendārs grieķu skulptors, liels dažādu figūru meistars, kuras bijušas ļoti līdzīgas dzīviem cilvēkiem. Savu nim­fas Galatejas statuju viņš tā iemīļojis, ka ar savu jūtu spēku tai iedvesis dzīvību.
   IV cēliena 2. ainā
   79. Katra godīga cilvēka drēbes der tikpat labi arī zaglim. —
   Pēc nāves soda izpildīšanas sodītā drēbes pārgāja bendes īpašumā.
   3. ainā
   85. … tik daudz vecu paziņu apkārt. —
   Turpmākais izdomāto vārdu uzskaitījums (Zipers, Kūleņa kungs, Spindzeles kungs, Rupoņa kungs, Varapiesis, Badakāsis, Dūresģīmis utt.) attiecas uz dažiem Šekspīra laika biedriem. 85. Visas vecenes, kas to dzēra, nu ir apmirušas. —
   Ingvera alum tāpēc vairs nebija pieprasījuma. Tas bija cuku­rots piens ar ingvera piemaisījumu.