VILJAMS ŠEKSPĪRS
   GALS LABS — VISS LABS

   Francijas karalis Florenccs hercogs Bertrams, Rusiljonas grāfs Lalē, vecs aristokrāts Parols, Bertrama pavadonis Rinaldo, Rusiljonas grāfienes pils
   pārvaldnieks Āksts
   Rusiljonas grāliene Helēna, grāfienes audžumeita Atraitne Florencē Diāna, atraitnes meita Violeta ( Diānas kaimiņienes Marianna ( un draudzenes
   Karavīrs, tulks
   Vairāki jauni franču aristokrāti, kas kopā ar Bertramu kalpo Florences karaspēkā.
   Augstmaņi, galminieki, franču un florenciešu kareivji un virsnieki.
   Notiek pa daļai Francijā, pa daļai Toskānā.

   Zāle grāfienes pili.
   Ienāk Bertrams, grāfiene, Helēna, Lafē. Visi sērās.
   Grāfiene. Pavadīdama dēlu, es it kā otrreiz apglabāju arī savu vīru.
   Bertrams. Un es, dodamies ceļā, dārgo māt, no jauna ap- raudu sava tēva nāvi; tomēr man jāpaklausa viņa majestātes pavēlei, jo es tagad esmu karaļa vasalis un pakļauts viņam uz visiem laikiem.
   Lafē. Cienītā kundze, jūs karalī atradīsiet sev laulāto draugu un jūs, ser, iegūsiet tēvu. Viņš, kas vienmēr bijis tik nepārspējami labs, noteikti būs tāds arī at­tiecībās pret jums, jo jūsu krietnums spētu atmodināt viņā labos tikumus pat tad, ja tādu tam nebūtu. Bet nevar trūkt labā tur, kur tas ir tādā pārpilnībā.
   Grāfiene. Vai ir kāda cerība, ka viņa majestāte atkal at­veseļosies?
   Lafē. Viņš aizraidījis savus ārstus, kuru ārstēšanas laikā viņš zaudēja laiku ar cerībām un ieguva tikai to, ka ar laiku zaudēja arī cerību.
   Grāfiene. Šai jaunajai meitenei bija tēvs (ak, šis biļa — cik daudz bēdu tajā!). Viņas tēva talants bija gandrīz tikpat liels kā viņa godīgums. Un, ja tie būtu kļuvuši pilnīgi vienādi, viņš ar savu ārsta mākslu padarītu dabu nemirstīgu, un nāvei darba trūkuma dēļ būtu jānododas spēlēm un rotaļām. Kaut viņš vēl dzīvotu karaļa dēļ! Es ticu, ka tas nozīmētu nāvi karaļa sli­mībai.
   Lafē. Kā sauc ārstu, par kuru runā cienītā kundze?
   Grāfiene. Zerārs de Narbons bija slavens savas mākslas dēļ! Un ar pilnām tiesībām.
   Lafē. Šis vīrs tiešām ievērojams, kundze. Karalis vēl ne­sen runāja par viņu ar apbrīnu un cieņu. Viņš bija pietiekami prasmīgs, lai vēl arvien dzīvotu, ja vien zinātne spētu pārvarēt nāvi.
   Bertrams. Sakiet, lūdzu, — ar ko slimo karalis?
   Lafē. Viņam ir fistula, grāfa kungs.
   Bertrams. Es nekad par to neesmu dzirdējis.
   Lafē. Es vēlētos, lai neviens par to nekā nezinātu. Vai jaunā meitene ir Zerāra de Narbona meita?
   Grāfiene. Viņa vienīgais bērns, mans kungs. Tā nodota manā audzināšanā. Ceru, ka viņas krietnums palīdzēs piepildīties tam, ko sola tās audzināšana. Viņai ir iedzimtas spējas, kas vēl košāku izceļ talanta skaistu­mu; bet reizē slavējams un nožēlojams ir tas, kam slikts raksturs vienots ar lieliskām garadāvanām; tad tikums vienojas ar nodevību. Turpretī šīs meitenes sirsnība viņas labās īpašības padara vēl labākas. Ti­kumība viņā ir iedzimta, bet audzināšana izveido sirdsskaidrību.
   Lafē. Jūsu cildinājums, cienītā kundze, liek asarām iemirdzēties viņas acīs.
   Grāfiene. Asaras ir labākā sāls, ar ko jauna meitene var pārkaisīt savu slavinājumu. Vienmēr, kad viņa at­ceras tēvu, visvarenās sāpes izdzēš dzīvības krāsas viņas sejā. Nu diezgan asaru, Helēna! Neraudi vairs, lai nesaka, ka tu pakļaujies sāpēm un mēdz izlikties vairāk noskumusi, nekā tu īstenībā esi.
   Helena. Es tiešam pārāk izradu savas sāpes, bet esmu arī īsti noskumusi.
   Lafē. Mērenas sēras ir mirušā tiesības, bet pārmērīgas bēdas kļūst ienaidnieks dzīvajam.
   Grāfiene. Ja dzīvais bēdām ienaidnieks, tad sāpju pār­mērība tam drīz var kļūt bīstama.
   Bertrams. Neliedziet man savu svētību, dārgo māt!
   Lafē,
   turpinādams agrāko domu.
   Kā saprast to? Grāfiene.
   Es tevi svētu, dēls! Lai ne vien augumā, Bet prāta dižumā tu tēvam līdzinies! Lai tikums tevī kaisles līdzsvarots, Lai dižciltība labos darbos mirdz! Tev mīlēt daudzus, ticēt dažiem vien. — Ļauns sargies kļūt, bet dreb lai naidnieki No tava spēka, ne aiz paraduma vien. Kā paša sirdi draugus pasargi, Lai labāk tevi peļ, ka bieži klusē tu, Bet nenievā par vārdu lētumu. Lai debess svētība un manas lūgšanas Nu tevi pavada! Ardievu, dēls!
   Pret Lalē.
   Vēl nepieaudzis galma dzīvei viņš, Tam palīdziet ar savu padomu.
   Lafē.
   To sargot mana mīla pavadīs.
   Grāfiene.
   Lai debess svētī to! Ardievu, dēls!
   Grāfiene aiziet.
   Bertrams
   Helēnai.
   Lai piepildās visskaistākās vēlēšanās, kas izplaukst jūsu domās! Esiet mierinājums un atbalsts manai mātei, savai pavēlniecei, un cieniet viņu!
   Lafē. Ardievu, skaistais bērns! Saglabājiet svētu sava tēva slavu.
   Bertrams un Lafē aiziet.
   Helēna.
   Kaut būtu tikai tas! Maz tēvu atceros.
   Šīs asaras par viņa piemiņu gan teic
   Daudz vairāk nekā sirds. Kāds bij mans tēvs?
   Ak dievs, jau esmu aizmirsusi to!
   Tik Bertrams tagad manos sapņos mīt.
   Ko darīt? Visa dzīve zūd un brūk,
   Ja Bertrams projām iet. Tāds liktenis
   Man būtu, tālu zvaigzni iemīlot,
   To iegūt vēloties. Jo paceļas
   Viņš augsts pār mani savā dižumā —
   Tik ilgot drīkstu es, ne līdz tam pacelties,
   Un mīlas godkāre par soģi mīlai kļūst.
   Jo mirtu mīlot briežu māte lepnā,
   Kas lauvu sev par vīru vēlētos.
   Bij saldas mokas — vienmēr redzēt to.
   Un neizdzēšams sirdī iespiedās
   Tā vanagskatiens, tumšo skropstu loks,
   Ik matu cirta, dārgās sejas vaibsts.
   Nu projām viņš, un, mīlā dievināts,
   Būs tikai sapņu tēls. — Kas nāk?
   A, grāfa kalps. Man tīk tas viņa dēļ,
   Kaut zinu, — nepārspējams melis ir
   Šis muļķis lielīgais un gļēvulis.
   Tam labi piestāv netikumi šie,
   Jo pārāk aukstā tikumība šķiet
   Tik nedzīva, un bieži redzēt var,
   Ka muļķībai par kalpu kļuvis prāts.
   Ienāk Parols.
   Parols.
   Lai dievs jūs svētī, skaistā karalien!
   Helena.
   Un arī jūs, mans valdniek!
   Parols.
   Tas neesmu.
   Helēna. Es arī ne.
   Parols. Vai par jaunavības būtību pārdomājat jūs?
   Helēna. Jā, lūk! Es nojaušu, ka jūsos ir kaut kas no īsta karavīra. Atļaujiet jautāt: vīrieši ir jaunavības ienaidnieki. Kā lai mēs aizsargājamies pret viņiem?
   Parols. Atsitiet to uzbrukumu.
   Helēna. Bet viņi ielenc mūs. Un mūsu jaunavība izrādās vājāka, lai arī cik stipri tā pretojas. Ieteiciet kādu kara mākslas aizsargāšanās taktiku.
   Parols. Nav tādas. Vīrieši, jūs ielenkdami, paliek zem jums mīnas un uzspridzina jūs.
   Helēna. Lai dievs pasarga nabaga jaunavību no minētā­jiem un spridzinātājiem! Vai nav tādas kara stratē­ģijas, lai jaunavas varētu uzspridzināt vīriešus?
   Parols. Uzspridzinot jūs, vīrieši paši tiek pilnīgi saspri­dzināti. Patiesi, uzspridzinot vīriešus bez jūsu palī­dzības, jūs varētu tikai pazaudēt jau iekaroto pilsētu. Jaunavības saglabāšana ir pret dabas likumiem. Tās zaudējums ir ieguvums, jo vēl nekad nav piedzimusi neviena jaunava, pirms kāda cita nepazaudēja jau­navību. Jūs esat viela, no kā tiek radītas jaunavas. Reiz pazaudētu jaunavību var atgūt desmitkārt, bet, saglabājot to, pazaudē uz mūžu. Prom ar to!
   Helēna. Es gan vēl tomēr gribu to mazliet aizstāvēt, kaut ari man būtu jāmirst kā jaunavai.
   Parols. Neaizstāviet to, tas ir pret dabas likumiem, un tā būtu nepiedodama apsūdzība pret mūsu mātēm. Jau­navība pati liek sev cilpu ap kaklu. Jaunavības aiz­stāves ir pašnāvnieces, un kā neprātīgas dabas likumu zaimotājas tās vajadzētu aprakt ceļmalās, tālu no svētītās zemes. Jaunavība ir līdzīga pūstošam sie­ram, kas perina tārpus, kuri to pašu beidzot apēd. Bez tam jaunavība ir dīvaini lepna, dīkdienīga un patmīlīga, bet kanonā tas minēts par vienu no lielā­kajiem grēkiem. Neglabājiet to! Tad jūs tikai zau­dēsiet. Lieciet to lietā! Desmit gadu laikā tas dos des- mitkārtēju pieaugumu, tie ir labi procenti, un pamat­kapitāls nebūs cietis. Nost ar to!
   Helēna. Bet kā jūs ieteiktu rīkoties, mans kungs, ja kāds gribētu to izmantot pēc savas patikas?
   Parols. Nu, lūk, jārīkojas tā, lai darītu patikšanu tam, kam tā patīk. Jaunavība ir prece, kas neizmantota zaudē savu vērtību. Jo ilgāk saglabāta, jo zemāk vēr­tēta. Atdodiet to, kamēr tai vēl cena. Izmantojiet pie­prasījuma laiku. Jaunavība ir līdzīga vecai galma dāmai, kas nēsā vecmodīgu aubi, kaut ļoti greznu, bet negaumīgu. Tā ir sprādze vai zobu bakstāmais, kuru neviens vairs nelieto. Gada skaitlis gan noteic laba vīna marku, bet tas nerunā par labu jūsu jauna­vībai. Novecojusi jaunavība līdzinās dārgam, sažu- vušam franču bumbierim — tam slikts izskats un sāja garša, jo tas ir savītis bumbieris, kas kādreiz gan bija labs. Ko jūs domājat iesākt?
   Helēna.
   Ar savu jaunavību pagaidām neko.
   Ak, tūkstoš mīlas tavu kungu gaida!
   Būs māte, sieva, laba draudzene,
   Būs fenikss, valdniece un naidniece,
   Būs dievinātā karaliene tam,
   Būs padomdevēja un mīļākā,
   Tur pazemīga godkāre un vēl
   Tur godkārīgā pazemība ar.
   Būs ķildās saskaņa un nevienprāts bez ķildas,
   Būs uzticība, maldi, aizrautība — viss,
   Daudz daiļu būtņu Amors dos, un viņš…
   Es nezinu, ko darīs viņš. Ak dievs,
   Daudz galmā iemācās, un viņš ir tāds . . .
   Parols.
   Nu, kāds?
   Helēna.
   Kam labu vēlu es. Man žēl…
   Parols.
   Kā žēl?
   Helēna.
   Ka nedrīkst mūsu vēlēšanās veidu gūt, Lai mīļais nojaustu, ko domājam, Jo laimi ļaunā zvaigzne skauž, tā ļauj Tik ilgoties, ne sekot mīļotam Un mūsu kvēlās domas paust, kaut gan Par to ne paldies neiegūtu mēs.
   Ienāk pāžs.
   Pāžs. Mesjē Parol, mans kungs jūs sauc!
   Parols. Paliec sveika, mazā Helēna; ja neaizmirsīšu, pa­domāšu par tevi, būdams galmā.
   Helēna. Jūs esat dzimis zem laimīgas zvaigznes, ser.
   Parols. Es domāju gan. Zem Marsa.
   Helēna. Es arī tieši tā domāju, ka zem Marsa.
   Parols. Kādēļ tā: zem Marsa?
   Helēna. Kari saspiež jūs arvien plakanāku, un tas no­zīmē, ka jūs esat dzimis zem Marsa.
   Parols. Tad, kad Marss predominēja, kad tas pacēlās pie debesīm.
   Helēna. Es domāju, ka pareizāk būtu sacīt, kad tas slī­dēja lejup, retrogradēja.
   Parols. Kāpēc jūs tā domājat?
   Helēna. Tāpēc, ka jūs cīnīdamies vairāk atkāpjaties. Parols. Man tā izdevīgāk.
   Helēna. Arī bēgt ir izdevīgāk, ja bailes pavēl meklēt drošību. Jūsu bailīguma un drosmes savijums ir spār­nots tikums, kas jums lieliski piestāv.
   Parols. Esmu pašreiz pārāk aizņemts un tāpēc nespēju tev īsti trāpīgi atbildēt. Atgriezīšos kā pilnīgs galmi­nieks un tad pamācīšu tevi, lai tu tuvāk iepazītos ar dzīvi, ja vien tu būsi spējīga uztvert galma noslē­pumus un saprast manus padomus. Ja ne, mirsti savā nepateicībā, un lai tavs neapgaismotais prāts pazu­dina tevi! Dzīvo sveika! Kādā vaļas brīdī paskaiti lūgšanas; ja nav laika — tad padomā tāpat par sa­viem draugiem. Sameklē sev labu vīru un esi pret viņu tāda, kāds viņš būs pret tevi.
   Parols aiziet.
   Helēna.
   Mums pašiem sevī spēks ir jāatrod, To velti liegties, svētā debess dod Tik drosmei spārnus, atgrūž gļēvo tā, Kas ilgi prāto, ilgi pārdomā. Cik augstu mani kvēlā mīla nes, Kaut neiegūstu vēl, bet jaušu es: Uz panākumiem laimē teku vīs, Viens otram tuvie skūpstā saplūdīs, Bet ne jau tādi panākumu ceļā der, Kas šaubās svārstās, bailēs pūles sver Un jautā: kas var būt? Sev ticu es, Un īstā mīla nepaliks bez atbildes. Pie slimā karaļa man ceļš, sirds jūt; Ko vēlos, zinu es un eju gūt.

   Atskan lanlaras. Nāk Francijas karalis ar vēstuli rokā; to pavada augstmaņi un citi galminieki.
   Karalis.
   Ir satikušies Florences un Sjenas pulki, Bet kaujas iznākums ir neizšķirts, Karš turpinās.
   Pirmais augstmanis. Tā runā, ser.
   Karalis.
   Nē, tagad skaidri zināms tas; lūk, šeit Par to jau raksta brālēns austrietis, Vēl brīdina viņš mūs, ka Florence Nu droši palīgspēkus lūgšoties, Bet ticot viņš, ka atsacīšot mēs.
   Pirmais augstmanis. Tā padomam
   Un labvēlībai daudzkārt pārbaudītai Var ticēt, majestāti
   Karalis.
   Ir izlemts jau: Mēs atraidīsim Florenci. Bet mūsu jauniem virsniekiem, kas tvīkst Pēc varoņclņām Toskānā, mēs atļaujam Nu brīvu izvēli.
   Otrais augstmanis.
   Ir karalauks It laba skola mūsu jaunekļiem, Kur varonību parādīt.
   Karalis.
   Kas nāk?
   Ienāk Bertrams, Lalē un Parols.
   Pirmais augstmanis.
   Ser, ieradies ir Rusiljonas grāfs, Tas Bertrams, majestāt.
   Karalis.
   Es tava tēva vaibstus ieraugu Tev sejā, jaunekli. Vēl devusi Tev labvēlīgā daba staltumu. Nav steigusies tā, tevi veidojot.
   Es ticu, teva ceļos tikumus Tu būsi mantojis. Sveiks Parīzē!
   Bertrams.
   Mans pienākums un prieks Jums kalpot, majestāt.
   Karalis.
   Kaut būtu veselība vēl un spēks
   Kā toreiz, kad ar tavu tēvu mēs
   Par karavīriem kļuvām. Gudrs bij
   Tavs tēvs, plašs viņa skats. Tas saprata,
   Ko mūsu laiks ikvienam prasīt var.
   Viņš ilgi spēcīgs turējās, kaut nemanot
   Mums abiem gurdais vecums piezagās,
   No dzīves cīņām atrāva. Kāds prieks
   Man veldzē sirdi, draugu pieminot!
   Cik asprātīgs viņš bij. Es vēroju
   It bieži mūsu dižos jaunekļus,
   Kas savos jokos nezin robežu,
   Un atpakaļ uz pašiem nievas krīt,
   Tos pazemo, tiem godu aptumšo.
   īsts galminieks, tā dižo lepnumu
   Ne augstprātība, ne ar skarbums spēja skart.
   Bij stingrs, bet ne ass pret līdzīgiem,
   Tam gods bij rādītājs, kad īsto vārdu teikt,
   Un viņa roka prātam klausīja.
   Bij citāds viņš pret ļaudim zemākiem,
   Līdz tiem tas lepno galvu nolieca,
   Ar savu pazemību augšup cēla tos,
   Un lepnums viņu sirdīs iesila.
   Lūk, vīrs, kas būtu paraugs jaunekļiem!
   Kaut gan mēs salīdzinot redzētu,
   Cik pagrimuši tie.
   Bertrams.
   Ak majestāt, Par vārdiem kapakmenī varenāk Pauž mana dārgā tēva piemiņu Nu jūsu karaliskais vārds.
   Karalis.
   Kaut kopā būtu mēs! Tas mēdza teikt… (Šķiet, viņa skaidro balsi dzirdu vēl, Tā vārdu zelta graudus kaisīja Tik ausīs dzirdīgās.) «Es dzīvot negribu,» Man skumjā nopietnībā teica viņš, Kad dienas pēdējās tam tuvojās. «Es dzīvot negribu. Kad eļļas trūkst, Vairs nevar gaišās liesmās spuldze degt. Es nevēlos, lai jaunā paaudze Par mani zobotos, jo nežēlīgs To spriedums. Tikai sevi atzīst tie, Pret tērpu modernu kas gatavi Pat uzticību, godu iemainīt.» Nu draugam sekot vēlos es, jo vairs Es bite neesmu, kas medu stropā nes. Laiks citam vietu dot.
   Otrais augstmanis.
   Jūs tauta mīl. Ja jūs kāds aizliedzis, visrūgtāk nožēlos.
   Karalis.
   Es savu vietu zinu. Sakiet, grāf, — Kad mira jūsu dārgā tēva ārsts? Viņš slavens bij.
   Bertrams.
   Jau pusgads, majestāt!
   Karalis.
   Ja dzīvs vēl būtu tas, es Jautu mēģināt. Man sniedziet roku! Mocīt nejaušu Nevienam citam ārstam sevi vairs. Lai pati slimība un daba galā tiek. Sveiks, mīļais grāf, jūs manai sirdij tuvs Kā paša dēls.
   Atskan fanfaras. Karalis aiziet.
   treša aina
   Rusiljonā.
   Istaba grāfienes pili.
   Ienāk grāliene, pils pārvaldnieks un āksts.
   Grāfiene. Nu, vēlos jūs uzklausīt. Ko jūs varat pastāstīt par jauno lēdiju?
   Pils pārvaldnieks. Cienījamā grāfien, es vēlētos, lai mana rūpība, ar kādu es izpildu visas jūsu vēlēšanās un prasības, tiktu reģistrēta manu agrāko pūliņu sa­rakstos, jo vēlāk, to atgādinot, ciestu mūsu pieklā­jība un tas aptumšotu arī mūsu nopelnu mirdzumu.
   Grāfiene. Ko āksts grib? Taisies projām, draugs! Es ne­klausos un negribu ticēt visām apsūdzībām, kas vēr­šas pret jums. Es to nedaru sava kūtruma dēj. Tomēr es zinu, ka jums netrūkst mujķības uzsākt šādas ne­bēdnības un esat diezgan izmanīgs, lai tās izdarītu.
   Āksts. Jums zināms arī, cienītā kundze, ka esmu nabaga grēcinieks.
   Grāfiene. Nu, labi.
   Āksts. Nē, kundze, nav viss labi, ka esmu nabags, kaut gan daudzi bagātnieki ir nolādēti un nonāk ellē. Bet, ja jūsu žēlastība atjautu un palīdzētu, lai jūsu kam- barjumprava Izabella iegūst sievas aubiti, tad mēs abi kaut kā kulsimies uz priekšu šinī pasaulītē.
   Grāfiene. Vai tu gribi kjūt ubags?
   Āksts. Es ubagoju tikai jūsu žēlīgo piekrišanu šinī lietā.
   Grāfiene. Kādā lietā?
   Āksts. Nu, Izabellas lietā un arī pats savā. Kalpošana nav mantojums, un es domāju, ka es neiegūšu dieva svētību, kamēr man nebūs miesīga mantinieka, jo saka, ka bērni esot dieva svētība.
   Grāfiene. Saki man iemeslu — kāpēc tu gribi precēties?
   Āksts. Mana nabaga daba to prasa, cienīta kundze. Mana miesa mani dzen, un, ko velns dzen, tas iet.
   Grāliene. Vai jūsu žēlastība var minēt tikai šos iemes­lus?
   Āksts. Taisnību sakot, kundze, ir arī vēl citi svētāki cē­loņi. Jā, tiešām tādi.
   Grāfiene. Un vai pasaule drīkst tos zināt?
   Āksts. Kundze, esmu bijis īsts grēka gabals, tāpat kā jūs un visi citi, kas veidoti no miesas un asinīm; nu, man tiešām jāprecas, lai varētu nožēlot grēkus.
   Grāfiene. Varbūt vairāk savu apprecēšanos nekā citus pārkāpumus.
   Āksts. Man nav draugu, kundze, un es ceru, ka sievas dēļ tos iegūšu.
   Grāfiene. Tādi draugi ir tavi ienaidnieki, puis!
   Āksts. Jums, kundze, nav par draugiem īsti pareizi uz­skati; nebēdņi izdarīs manā vietā to, ko es pats ne- pagūšu. Kas apar manu zemi, taupa manu pajūgu un dod man laimi ievākt ražu. Ja es «ragainis virs» biedēju šo velnu kā gaiļa dziesma, tad viņš ir mans kalps. Kas lutina manu sievu, apkopj manu miesu un asinis; bet, kas rūpējas par manu miesu un asi­nīm, mīl manu miesu un asinis; bet, kas mīl manu miesu un asinis, tas ir mans draugs: ergo, kas skūp­sta manu sievu, ir mans draugs. Kaut jel cilvēki būtu apmierināti paši ar sevi tādi, kādi tie ir, tad laulības dzīvē nebūtu traču. Jaunais puritānis Šarbons un ve­cais papists Poisems, lai kā atšķirtos viņu sirdis reli­ģijas jautājumos, tomēr ir pilnīgi vienādi savu galvu dēļ. Ar saviem «ragiem» viņi var badīties tāpat kā katrs ganāmpulka auns.
   Grāfiene. Vai tu, nekaunīgais mēlnesi, reiz nerimsies zaimot?
   Āksts. Esmu pravietis, kundze, un runāju patiesību bez aplinkiem.
   Sen veco dziesmu zināt jūs, Kam taisnības tik daudz, — Kas mīlējās, tiem kāzas būs, — Tā dzeguzīte sauc.
   Grāfiene. Ejiet, draugs; es parunāšu ar jums citreiz.
   Pils pārvaldnieks. Vai jūs, kundze, nevēlētos, lai viņš pasauc Helēnu; es gribēju stāstīt par cienīto jaun­kundzi.
   Grāfiene. Ej, draudziņ, aicini šurp cienījamo lēdiju; vē­los ar viņu runāt; es domāju Helēnu.
   Āksls
   dzied.
   Vai skaistule bij vainīga, Ka grieķi Troju sagrāva? Ak pasaulīt, ak pasaulīti Un Priams kļuva āksts? Un viņa smagi nopūtās, Un viņa smagi nopūtās Un sacīja mums tā:
   Starp deviņām ja viena būs, Kas laba būs starp negodēm, Tad krietna katra desmitā.
   Grāliene. Ko! Viena laba no desmitiem sieviešu? Jūs sa­grozot sabojājat dziesmu, mans draugs.
   Āksts. Viena laba sieviete no desmitiem citu, grāfien, tas nozīmē, ka es izlaboju dziesmu. Ja dievs tā katru gadu aplaimotu pasauli, tad nebūtu ko žēloties, pat ja es ķesteris būtu. Viena laba no desmitiem citu! Tie būtu labās ražas gadi! Ja katra komēta mums at­nestu tikai vienu labu sievu vai tāda dzimtu pēc kat­ras zemes trīces, tad jau šo loteriju varētu par lai­mīgu saukt. Tagad vīrietis var sirdēstos gluži sa­plakt, kamēr izvelk laimīgo lozi ar labu sievu.
   Grāliene. Vai tu, palaidni, beidzot iesi vai neiesi izdarīt to, ko pavēlēju?!
   Āksts. Kā vīrietim man jāpaklausa Ievas meitai, un es pat saīgt nedrīkstu. Kaut gan godīgums nav nekāds puritānis, es nepakļaušos saīguma grēkam un apvil- kšu pazemības balto apmetni pār melnās sirds nepie­kāpību. Protams, es paklausu un eju, jo man jāat­aicina šurp Helēna.
   Aiziet.
   Grāliene. Nu, runājiet!
   Pils pārvaldnieks. Es zinu, cienītā kundze, ka jūs no sirds mīlat cienījamo jaunkundzi.
   Grāliene. Jā, tas tiesa. Viņas tēvs to nodeva manā au­dzināšanā, un viņa pati ar savām labajām rakstura īpašībām ar pilnām tiesībām var pretendēt uz manu mīlestību. Es pat nespēju sniegt tik daudz, cik mei­tenei pienākas; bet es tai atlīdzināšu vairāk, nekā viņa prasīs.
   Pils pārvaldnieks. Cienītā kundze, gadījās, ka es nesen nokļuvu viņai tuvāk, nekā viņa to, protams, varētu vēlēties. Viņa bija viena, sarunājās pati ar sevi un sacīja vārdus pašas ausij. Varu zvērēt, ka viņa bija pārliecināta, ka neviena sveša auss to nedzird. Un, lūk, viņa teica, ka mīlot jūsu dēlu. Fortūna neesot nekāda īsta dieviete, ja radījusi tik nepārejamu plaisu starp viņiem abiem. Un Amors neesot nekāds dievs, ja viņa vara sniedzoties tikai starp vienlīdzī­gām šķirām. Diāna neesot jaunavu aizstāve un kara­liene, ja tā pieļaujot, ka viņas nabaga kalponītes tie­kot neapbruņotas pārsteigtas pirmajā uzbrukumā un arī turpmākajā cīņā esot neaizsargātas. Par to viņa žēlojās tik smeldzoši sāpīgi, kā es vēl nekad neesmu dzirdējis kādu meiteni tik gauži raudot. Uzskatīju par savu pienākumu jums visu to steidzīgi paziņot; jo, ja izceltos kāda nelaime, ir svarīgi, ka jūs jau par šiem apstākļiem zināt.
   Grāliene. Jūs esat godīgi rīkojušies. Pagaidām paturiet visu pie sevis. Jau agrāk man par to bija aizdomas, bet tās šūpojās tik svārstīgos svaru kausos, ka es ne­spēju ne ticēt, ne šaubīties. Lūdzu, atstājiet mani ta­gad vienu. Paglabājiet visu runāto savā sirdī. Patei­cos par jūsu godīgajām rūpēm. Vēlāk mēs par to vēl parunāsim.
   Pils pārvaldnieks aiziet.
   Grāliene.
   Es arī sevī jutu reiz šo spēku, Kad bija aizdegusies jaunās dienās sirds; Kad asins lāsēs kaisle virda grēkā, Tāpat kā rozei blakus ērkšķis ir. Visskaudrāk daba savu tiesu gūst, Kad īsta degsme mīlai līdzi plūst. Bet, atceroties dienas gājušās, Sirds tagad neatzīst par grēku tās.
   Ienāk Helēna.
   Tai acīs redzēt var, kā viņa mīlot cieš. Helēna.
   Ko vēlaties no manis, kundze?
   Grāliene.
   Mans bērns, tu zini, ka es māte tev.
   Helēna.
   Nē, mana kundze gan.
   Grāliene.
   Nē, māte es! Kādēļ ne māte? Ja saku māte, Šķiet, čūsku redzi tu, kādēļ tik baiss Tev liekas mātes vārds? Es māte tev, Es tevi pievienoju visiem tiem, Kas dzima man; jo bieži redzam gan, Ka audžubērns un īstais vienlīdz mīļš, Ar pamatcelmu saaug potes zars, Ar citiem zariem cieši savijas. Es mātes mokas necietu ar tevi, Pret tevi mātes jūtās silst man sirds. Ak dievs, mans bērns, kādēļ tu saraujies, Kad es kā māte tevi apkampju?
   Kas noticis, ka varvīksnainā Irīda, Ši asru vēstnese, tev acīs mirdz, Ja saku, ka tu meita man?
   Helēna.
   Tā neesmu.
   Grāfiene.
   Un tomēr māte esmu tev.
   Helēna.
   Ak, piedodiet, Grāfs Rusiljons man nevar brālis būt. Es vienkārša, bet augstas kārtas viņš. Cilts mana niecīga, viņš augsldzimis. Mans pavēlnieks un kungs viņš būs, Tam kalpošu, kamēr vien dzīvošu; Bet brālis tas man nevar būt.
   Grāfiene.
   Es arī māte ne?
   Helēna.
   Ak, kaut jūs māte būtu man
   (Tik jūsu dēls man brālis nedrīkst būt).
   Patiesi, māte! Māte abiem mums,
   To vēlētos kā debess svētību.
   Vien māsa negribu tam būt. Vai tikai tad
   Es meita jums, ja viņš man brālis kļūst?
   Grāliene.
   Nu labi, Helēna!
   Tu varētu par vedeklu man kļūt;
   Lai dievs to dod! Kā domā tu?
   Ja vārdi — māte, meita straujāk
   Tev asins pulsu trauc. Tu nobālē?
   Es nojaušu, ko tīko tava sirds,
   Un vientulības mīklu atminu,
   Nu atklāju es rūgto asru avotu:
   Tu mīli manu dēlu, — saprotu, —
   Gan kautri slēpies, kaisles pārņemta,
   Bet nodod tevi biklais sārtums tavs,
   Teic dzidrais skatiens, kādēļ sirds tev mulst,
   Tik grēka apziņā vēl lūpas slēpj, Un pašas lepnums visu atklāt liedz. Teic man — vai patiesību jaušu es? Ja būtu tā, tad svarīgs mezgls siets, Ja ne, tad zvēri, ka tā tiešām nav. Joprojām rūpēšos par tevi es, Tik patiesību teic!
   Helēna.
   Ak, piedodiet!
   Grāfiene.
   Tu mīli manu dēlu!?
   Helēna.
   Man, kundze, piedodiet!
   Grāfiene.
   Tu mīli manu dēlu!
   Helēna.
   Vai jūs to nemīlat? Ak dievs!
   Grāfiene.
   Jel neizvairies! Viņu mīlu es, Kā māte dēlu mīl. Nu, neslēpies! Jo pārāk skaji pauž jau nemiers tavs, Kas tavā sirdī mīt.
   Helēna.
   Tad atzīstos! Šeit ceļos nometusies dievam es un jums; Jums visupirms, tad augstām debesīm: Es mīlu, mīlu to!
   Cilts zema man, bet augsts mans godaprāts. Bet grāfam kautrā mīla pāri nedarīs, Sirds jūtas slēps, un klusēs lūpas man, Tam ceļā nestāšos, to vilinot, Lai iegūtu, pirms neesmu viņa vērts. Kā tādai kļūt, vēl šobrīd nezin sirds, Kaut mīla velta, ilgas nespēj zust, Un cerot ļauju mīlas straumēm plūst, Kaut izsīkst smiltīs tuksnešainās tās.
   Kā ticīgs austrumnieks, kas maldus zin, Es sauli pielūdzu, kas mani nepazīst, Pār mani augstu mirdzot paceļas. Jel manu mīlu neniciniet, māt, Kaut mīlu to, kas arī jums tik dārgs; Bet, ja jūs pati dienās jaunajās, Par kuru cēlumu teic vecums cienīgais, Tik dziļi mīlējāt un ilgās kvēlojāt, Tik patiesīga jūtu kaisle bij, Ka dievišķais un mīla vienojās, Tad piedodiet tai, kam nav iegūt ļauts, Kas atteikšanos — mīlas laimi sauc, Kas veltai kvēlei veldzi meklēt iet Un, minot neminamo, ilgu sapņos zied.
   Grāfiene.
   Teic vēl, vai nesen nedomāji braukt Uz Parīzi?
   Helēna.
   Jā gan, tā bij!
   Grāliene.
   Un kādēļ, saki man!?
   Helēna.
   Es patiesību teikšu, zvēru to!
   Jūs zināt: dažas zāļu receptes
   No tēva mantoju; to brīnumspēks
   Ir mūža pētījumos pārbaudīts.
   Bij tēva novēlējums: zāles šīs
   Kā dārgu noslēpumu paglabāt,
   Nekā nav līdzīga tām vērtībā.
   Starp tām ir vienas — tēva pētījumu zieds,
   Kas nāves nogurumu aizdzīt var,
   Šīs zāles vienīgās spēj palīdzēt,
   Lai atspirgst karalis.
   Grāliene.
   Vai tādēļ tu Uz Parīzi braukt gribēji?
   Helēna.
   Man jaunais grāfs to lika iedomāt. To domās pieminu; bet citādi Ne Parīze, ne karalis, ne zāles šīs Man prātā nenāktu.
   Grāliene.
   Vai tiešām domā tu, Ka tavas zāles pieņems karalis? Pats netic viņš, ka tam vairs līdzēt var, Un ārsti teic: mums tādu zāļu nav. Kā gan lai ticētu viņš meitenei, Kas ārstu zinībās nav mācīta, Ja sastingusi gudrība liek slimībai Ar sevi pašu galā tikt?
   Helēna.
   Bet ticu es, Ka vairāk vēl par tēva gudrību, Kas savā laikā bij tālslavena, Tās brīnumzāles, kas mans mantojums, Nu svētīs laimes zvaigzne vēlīgā. Ja kundze žēlīgā man ļautu mēģināt, Tad savu galvu varu ķīlā likt, Ka atspirgs karalis.
   Grāfiene.
   Tu tici tam?
   Helēna.
   Jā, kundze, ticu tā kā svētumam!
   Grāfiene.
   Tad piekrītu!
   Un ceļā tevi mana mīla pavadīs, Vēl naudu, pavadoņus došu tev; Tu manus draugus galmā sveicini, Es mājās dieva svētību tev izlūgšos: Tu brauksi rīt. Nu posies, nebaidies, Nekad tev netrūks mana atbalsta!

   Atskan lantaras. Ienāk karalis ar vairākiem ļauniem augstmaņiem, kas dodas karā uz Florenci. Bertrams, Parols un pavadoņi.
   Karalis.
   Nu sveiki, kungi! Sirdīs paturiet Šo varoņgaru sev! Ardievu, lord! Un vienprātīgi vienmēr dalāties Ar labu padomu, jo iegūst sev, Kas otram dod.
   Pirmais augstmanis.
   Mēs ceram, ser, Ka cīņās norūdīti pārnāksim, Jūs spirgtu redzēsim.
   Karalis.
   Nē, nē! Tas nevar būt! Kaut slēpt grib sirds,
   Ka nomāc mani ļauna slimība,
   Kas apdraud dzīvību. Nu ejiet, bruņinieki!
   Vai dzīvs vai miris būšu, atminiet:
   Jūs, franču dēli, tautas lepnums, gods.
   Un rādiet Itālijas neliešiem,
   Šiem monarhijas posta mantniekiem,
   Ka godu aizsargāt jūs nākuši.
   Jums drosmē pārspēt citus drosmīgos!
   Lai tālu jūsu slavu pauž! Nu sveiki!
   Otrais augstmanis.
   Lai veselība karalim! Tam kalpojam!
   Karalis.
   Vēl jāuzmanās jums no daiļavām, — Kaut neatvairāmas mēdz viņas saukt, — Lai franči nekļūtu par gūstekņiem, Pirms dienests sākts.
   Abi.
   Sos vārdus sirdis glabāsim!
   Karalis.
   Ardievu! Sveiki nāciet atpakaļ.
   Karalis dodas uz savu dīvānu un atgulstas.
   Pirmais augstmanis.
   2ēl, mīļo grāf, ka nebraucat mums līdz.
   Parols.
   Nav vainīgs jaunais varonis. Otrais augstmanis.
   Karš cildens būs!
   Parols.
   Un brīnišķīgs! Jau piedzīvoju to.
   Bertrams.
   Man neatļauj. Tiem sacīt neapnīk:
   «Par agru vēl!», «Tu jauns!», «Nāc citugad!».
   Parols.
   Ja liek to sirds, tad slēpu ej, mans dēls!
   Bertrams.
   Tie visi grib, lai dāmām kalpoju, Lai, viņas aplidojot, nodilst zābaki, Līdz zudīs gods, ja tikai dejās vien Būs mirdzējis mans šķēps. Es aizbēgšu!
   Pirmais augstmanis
   Sī bēgšana var slava kļūt.
   Parols.
   Lai notiek, grāf!
   Otrais augstmanis.
   Es sabiedrotais būšu jums! Nu sveiks!
   Bertrams.
   Jūs un es — mēs esam viens, nu Šķiršanās kā spīdzinātājs plosa mani.
   Pirmais augstmanis. Sveiks, kaptein!
   Otrais augstmanis.
   Dārgais mesjē Parol!
   Parols. Cēlie varoņi! Mans šķēps ir brālis jūsējam. Dižie cīnītāji, īsts kauju metāls! Vienu vārdu, lūdzu: Špīnī pulkā jūs sastapsiet kādu kapteini Spurio, kam uz kreisā vaiga ir kara cēlā emblēma — rēta. Mans la­bais zobens to cirta. Sakiet viņam, ka esmu dzīvs, un ievērojiet, ko viņš par mani pateiks.
   Otrais augstmanis. Labi, dižo kaptein!
   Abi augstmaņi aiziet.
   Parols. Lai Marsa labvēlība staro pār viņa jaunajiem kalpiem!
   Bertramam.
   Nu, ko jūs darīsiet?
   Bertrams. Es palikšu. Jo karalis …
   Parols. Jums vajadzētu laipnāk izturēties pret šiem diža­jiem jaunekļiem. Jūsu atvadīšanās bija pārāk vēsa. Parādiet viņiem lielāku uzmanību, jo viņi peld šī laika straumes virspusē. Tie ir priekšzīme savās gai­tās, ēšanā un runāšanā. Viņu gaitas vada slavenā zvaigzne, un, pat ja pats velns tos rīkotu, nedrīkst no tiem atrauties un nesekot viņiem. Steidzieties, pa- nāciet viņus un atvadieties no tiem laipnāk!
   Bertrams. Tā darīšu!
   Parols. Lieliski zēni! Viņiem ir visas iespējas izvērsties par īstiem kaujas vilkiem.
   Bertrams un Parols aiziet.
   Ienāk Lalē.
   Lafe
   nometas ceļos.
   Kungs, piedodiet un mani uzklausiet!
   Karalis.
   Es piedošu, ja piecelsies.
   Lafē.
   Nu labi, stāvu es Un lūdzos piedošanu. Vēlos, ser, Kaut lomās pārmainītās būtu mēs Un celties spētu jūs, kad es to vēlētu.
   Karalis.
   Es arīdzan. Tad es tev pauri iedauzītu Un lūgtu piedot man.
   Lafē.
   Kaut būtu tā! Nu jautāt atjaujiet: Vai vēlētos jūs izdziedināts kjūt?
   Karalis. Nē!
   Lafē.
   Vai skaistās vīnogas jums nemīl sirds, Mans karaliskais lapsa? Protams gan, Jūs, viltniek, ēstu ogas sulīgās, Ja spētu gūt. — Man zāles zināmas, Kas akmeņiem spēj iedvest dzīvību Un klintis izkustināt. Ļaus tās jums Vēl jautru deju diet. Šīs rokas skarts, Pat valdnieks Pipins dzīvei pieceltos, Un, spalvu tvēris, Kārlis Lielais pats Tai dzejas veltītu.
   Karalis.
   Teic — kam?
   Lafē.
   Lūk, kādai ārstei, ser. Tā ir jau šeit. Ja redzēt vēlētos jūs to, tad zvēru es, Ka nopietni pēc jautrā ievada
   Nu saku jums: es runāju ar meiteni, Kam tāda jaunība un gudra sirds, un prāts, Ka sajūsmināts steidzos es pie jums Un sacīt nebaidos, lai viņu pieņemat. Kad būsiet uzklausījis, ko tā teiks, — Par mani smejieties, ja tīk …
   Karalis.
   Nu, draugs Lafē, Ved šurp to brīnumu, lai kopā mēs To varam apbrīnot vai arī pasmieties Par aizrautību tavu.
   Lafē.
   Majestāt,
   Es viņu tūdaļ parādīšu jums!
   Lalē aiziet.
   Karalis.
   Tā vienmēr prologus viņš sacer sev.
   Lalē atgriežas kopā ar Helēnu.
   Lafē.
   Nu, nāciet vien!
   Karalis.
   Ak, steiga spārnotā!
   Lafē.
   Nu, nāciet vien! Lūk, viņa majestāte! Runājiet! Kaut acīs viltībiņa zib, nav bail No viltiniekiem mūsu karalim. Kā Kresidas tēvocis nebaidos Jūs divatā atstāt. Lai veicas jums!
   Aiziet.
   Karalis.
   Nu, daiļais bērns, ko vēlaties man teikt? Helēna.
   Ak augstais valdniek, bij mans mīļais tēvs Žerārs de Narbons — tālu slavēts ārsts. Karalis.
   To pazinu.
   Helēna.
   Tādēļ es atturēšos slavēt to,
   Kas labi pazīstams. Kad mira tēvs,
   Tas atstāja man dažas receptes.
   Starp tām ir viena — viņa pētījumu zieds,
   Kas ilgos meklējumos kopts un izaudzēts.
   Kā acuraugs tā jāsargā ir man.
   To darīju, līdz uzzināju es
   Par jūsu majestātes slimību,
   Ar kuru cīņā slavens kļuva tēvs.
   Es steidzos pazemībā palīdzēt
   Jums, majestāt!
   Karalis.
   Mēs pateicamies, bērns! Bet neticu, ka kļūšu dziedināts. Daudz labu ārstu atteikušies jau, Un daudzu gudru galvu spriedums skan: Ka zinātne vairs nespēj palīdzēt Pret kaiti šo. Tad nedrīkst cerība Un maldu domas prātu vilināt, Lai atļautos es ļauno slimību Nu pūšļotājiem uzticēt. Man gods Un pašcieņa liedz pieņemt palīdzību šo.
   Helēna.
   Es labu gribēju — tas pūles atalgo. Lai piedāvājums mans jums domās gaist. Es pazemīgi lūdzu, augstība, Man ļaujiet atvadīties, projām iet!
   Karalis.
   Maz prasāt jūs; bet labā griba, bērns,
   Ir manas pateicības cienīga.
   Tīk slimajam, ja atspirgt novēl tam,
   Bet nāve tuvu man; tu neaptver,
   Cik liels mans posts, cik maz tavs padoms der.
   Helēna.
   Jums zāles ļaunu nedarītu gan, Kaut redzu, neticat jūs sev, ne man; Bet notikt brīnumam liek bieži dievs,
   Un panākumus vājais gūst; paties, Teic svētie raksti: bērna roka veic, Ko nespēj vīri. Lielas upes steidz No maziem avotiem, bet jūras sīkst, Ne vienmēr tikai gudrie visu drīkst. Mēs bieži palīdzību iegūstam, Kad cerība jau sen ir zudusi Un izmisumam vietu devusi.
   Karalis.
   Nu pietiek, bērns. Ej! Velti pūlies tu,
   Tik pateicība tava alga būs
   Par padomu, kas nav man vajadzīgs.
   Helēna.
   Spēj daudz ko izpostīt viens šaubu vārds. Bet dievs, kas patiesību redz un zin, Nav līdzīgs cilvēkam, kas šaubās min Un pārāk tālu savā augstprātībā iet, Ka debess spēks tam viņa spējas šķiet. Ak valdniek, ticiet, tas ir dieva prāts, Lai es jums palīdzu, lai kļūstat dziedināts. Es nemaldinu jūs, aiz vārdiem neslēpju Es savas gribas savto nodomu, Bet dziļā pārliecībā varu atkārtot: Šīs zāles spēj jums jaunu spēku dot.
   Karalis.
   Ja tici tā, cik ilgā laikā, teic, Tu izdarītu to?
   Helēna.
   Ja jūsu žēlastība mēģināt man ļaus, Pirms divreiz saule savu ceļu veiks, Pirms divreiz viņas spožais pajūgs steigs Pār debess velvi, divreiz Auseklis Būs rīta rasā spuldzi izdzēsis, Pirms smilšu pulksten's. divreiz saskatīs Tās stundas zaglīgās, kas gaist un vīst Diennakšu mijās, — vesels būsiet jūs, Sirds sāpju vietā spirgtu spēku gūs.
   Karalis.
   Ko savai pārliecībai pretī liec Par ķīlu tu?
   Helēna.
   Lai mani sauc Par bezgodi, lai nonievā un smej, Lai dziesmās nopulgo, lai pakaļ skrej, Lai apsmiets kļūst mans vārds, es nebaidos, Ja dzīve drausmās mokās izbeigtos.
   Karalis.
   Šķiet, tavās lūpās runā svētais gars, Ja tevī, trauslā, sajūtams tāds spars. Nu to, ko neiespējamo sauc prāts, Es sāku atzīt, dziļi mulsināts. Tev dzīve mīļa ir, tev viss ir dots, Ar ko vien dzīvībai vārds izgreznots: Tev daiļums, drosme, piemīlības daudz, Tev gudrība un viss, ko laimi sauc. Ja visu riskēt nav tev bail — sirds jūt, — Tad tāda pārliecība nevar māņi būt. Mans daiļais ārst, es zāles pieņemšu, Bet, ja es miršu, mirsi arī tu.
   Helēna.
   Ja kaut par mirkli laikā kļūdos es
   Vai apgalvojumā, ka zāles nes
   Jums veselību, — lai man pelnīts sods.
   Bet, ja es veikšu, kas par atmaksu man dots?
   Karalis.
   Ko prasi tu?
   Helēna.
   Bet vai to apsolītu jūs?
   Karalis.
   Pie sava sceptera, pat dievu piesaucot. Helēna.
   Tad apsoliet, ka jūsu karaļroka dos Par vīru to, ko pati vēlēšos.
   Es savā pārgalvībā neprasīšu jums, Lai franču karajnamu skar mans vēlējums, Es diženo par mīļo netīkoju saukt, Ne valdniekasinis ar savām jaukt. Starp jūsu vasaļiem kāds sirdij tīkams ir, Lai to man jūsu valdniekroka šķir.
   Karalis.
   Še mana roka! Ja tavs saprāts veiks, Tad apsolīto pildīt mana griba steigs. Nu noteic laiku, es tev klausīšu, Kā slimnieks darīšu, ko liksi tu. Daudz vēlētos vēl jautāt, pētīt daudz, Lai šaubas apklust, uzticību saudz, Kas esi un no kurienes tu nāc, Bet nejautājot grib tev ticēt prāts. Ja viss, ko solīji, tev izdodas, Lai alga tavam darbam līdzinās.

   Ienāk Rusiljonas grāliene un viņas āksts.
   Grāfiene. Panāc šurp, kundziņ! Es vēlos pamatīgi pār­baudīt tavas audzināšanas rezultātus.
   Āksts. Es pierādīšu, ka esmu lieliski nobarots, bet maz mācīts, tātad īsti esmu derīgs tikai galmā.
   Grāfiene. Tikai galmā? Kur gan pēc tavām domām būtu tev īstā vieta, ja tu atļaujies tik nicinoši izteikties: derīgs tikai galmā.
   Āksts. Patiesi, cienītā kundze, ja dievs cilvēkam būtu devis labas manieres, tad galmā viņš tās viegli va­rētu izmantot. Kas neprot veikli sasist papēžus un paklanīties, kas neprot noņemt cepuri, noskūpstīt savu roku, sūtīt gaisa skūpstus un nav spējīgs kaut ko pasacīt, tara nav ne īstu kāju, ne roku, ne mutes, ne cepures. Un tāds zellis, precīzi izsakoties, galmā nav derīgs. Bet, kas attiecas uz mani, man vienmēr ir uz mēles katram gadījumam piemērota atbilde.
   Grāfiene. Tiešām! Tai gan jābūt ļoti asprātīgai atbildei, kura atbilst visiem jautājumiem.
   Āksts. Mana atbilde pielīdzināma bārddziņa krēslam, kas piemērots visām sēžamvietām: gan šaurām, gan platām, gan apaļām, gan … nu, īsi sakot, visādām.
   Grāfiene. Vai tiešām tava atbilde būs noderīga katram jautājumam?
   Āksts. Tā ir tikpat noderīga kā kukuļdālderis advokāta rokai, kā jūsu franču plikgalvis taftā tērptai paklī­denei, kā Grietas salmu gredzens Anša pirkstam, kā pankūka gavēnim, kā morudeja maija svētkiem, kā nagla savai alai sienā, kā «ragainis» vīrs saviem ra­giem, kā ķildīga karaliene kareivīgam bruņiniekam, kā mūķenes lūpas mūka mutei, kā pudiņš savam traukam.
   Grāfiene. Es vēlreiz prasu: vai arī tev ir katram jautā­jumam atbilstoša atbilde?
   Āksts. Tā atbilst katra veida jautājumam — no hercog- lieluma līdz pat policistam un vēl zemāk.
   Grāliene. Tai jābūt milzīga apmēra atbildei, ja tā atbilst visādām prasībām.
   Āksts. Taisni pretēji! Godīgi izsakoties, ja zinātniekiem par to būtu jāpasaka patiesība, tā izrādītos pavisam niecīga. Tā nu tas ir! Pārliecinieties, lūdzu! Kaut pa­jautājiet man, vai es esmu galminieks. Arī jums ne­būtu par ļaunu šo to iemācīties.
   Grāliene. Arī jaunai kļūt nebūtu par ļaunu, ja vien tas būtu iespējams. Nu labi, cerēdama kļūt gudrāka no tavas atbildes, būšu naiva un pajautāšu tev: sakiet, mans kungs, — vai jūs esat galminieks?
   Āksts. Ak dievs! Tas ir tik vienkārši. To atbildēt var tūlīt. Nu, vēl, vēl! Kaut simt šādu jautājumu!
   Grāfiene. Esmu, ser, jūsu nabaga iemīlējusies draudze- nīte.
   Āksts. Ak dievs! Tālāk, tālāk! Turpiniet! Nesaudziet mani!
   Grāfiene. Mans kungs, man šķiet, jūs taču neēdīsiet no vienkāršas dienderu bļodas.
   Āksts. Ak dievs! Nē, nē! Turpiniet bez liekas kautrē­šanās!
   Grāfiene. Mans kungs, jūs nesen izpēra, man šķiet?
   Āksts. Ak dievs! Jel nedomājiet jūs mani saudzēt!
   Grāfiene. Vai arī tad, kad jūs per, jūs brēcat — «Ak dievs!» un «Nesaudziet mani!»? Jāatzīst, ka šis iz­teiciens «Ak dievs!» laikam gluži labi noderēja arī jūsu pēriena laikā. Tikpat labi šī atbilde atkal sade­rētos ar sitieniem, ja jūs vēlreiz nopērtu.
   Āksts. Tik muļķīgi man nekad mūžā nav izgājis ar at­bildi «Ak dievs!». Jā, atzīstos, ir lietas, ko var ilgi lietot, bet ne vienmēr.
   Grāliene. Cik izšķērdīgi es iztērēju savu laiku, tērzē­dama ar ākstu!
   Āksts. Ak dievs! Nu, redziet — te mana atbilde atkal noderēja.
   Grāfiene.
   Nu pietiks! Nu pie lietas, ser! Šo nesiet Helēnai un skubiniet To tūlīt atbildēt. Vēl sveiciniet Tur manu dēlu, radniekus — Nu, nav jau daudz …
   Āksts.
   Nav daudz šo sveicienu, vai tā?
   Grāfiene.
   Nav daudz tev veicams, saprati?
   Āksts.
   Ar paša kājām skrieties iešu es, Turp dodamies!
   Grāliene.
   Drīz atgriezies!

   Ienāk Bertrams, Lafē un Parols.
   Lafē. Stāsta, ka brīnumi vairs nenotiekot, un mums ir filozofi, lai pārdabiskās un neizdibināmās lietas pa­darītu parastas un ikdienišķas. Tādēļ mēs, slēpda­mies aiz mūsu neīstās zinātnes, jokojamies ar bries­mām, lai gan mums vajadzētu baidīties no nezināma­jiem spēkiem.
   Parols. Lūk, neparastais pēdējo dienu notikums ir vis­lielākais brīnums, kāds vien mūsdienās noticis.
   Bertrams. Patiešām gan!
   Lalē. Autoritātes bija atmetušas ar roku . . .
   Parols. Jā gan! Es arī to saku: nevarēja palīdzēt neviens Gailēns, ne Paracelzs.
   Lafē. Visi gudrie un slavenie ārsti. . .
   Parols. Jā gan! Es jau teicu . . .
   Lafē. Atzina viņu par neizdziedināmu . ..
   Parols. Jā gan! Es jau teicu …
   Lafē. Par neglābjamu.
   Parols. Pareizi! Pareizi! Par tādu, kam jārēķinās …
   Lalē. Ar apdraudētu dzīvību un drošu nāvi.
   Parols. Pareizi! Gudri vārdi! Es arī tā gribēju sacīt!
   Lalē. Patiešām, tas ir vēl pasaulē nedzirdēts brīnums!
   Parols. Jā gan! Nu, ja kāds to gribētu redzēt lugā, tad viņam būtu jāizlasa … nu, kā jūs to sauktu?
   Lalē. Luga «Par dievišķās žēlastības atklāsmi pasaulīgā būtnē».
   Parols. Pareizi, pareizi! Es arī tā domāju, tieši tā.
   Lalē. Patiešām, pat delfīns nav mundrāks par viņu. Es saku to patiesi dziļā godbijībā.
   Parols. Nē, nu tas ir dīvaini! Ļoti dīvaini! Spried, kā gribi, tā tas tomēr ir, un tikai pilnīgi aprobežots prāts var neatzīt, ka te darbojies . ..
   Lafē. Pats dieva pirksts.
   Parols. Jā gan, es arī tā saku!
   Lafē. Tas parādījies tik vājā . . .
   Parols. Tik bezspēcīgā būtnē tik liels un varens, ka va­jadzētu vēl arī citur to izmantot, ne tikai karaļa iz­dziedināšanai, lai mēs visi…
   Lafē. Varētu būt pateicīgi.
   Ienāk karalis, Helēna un pavadoņi.
   Parols. Es arī tā gribēju teikt. Tieši tā! Cik gudri vārdi! Karalis nāk!
   Lalē. Dzīves priecīgs, lustīgs — kā saka holandieši. Es tagad tiešām pret visām meitenēm izturēšos divreiz labāk, kamēr vien man vēl mutē būs kāds zobs. Pa­tiešām! Karalis ir spējīgs uzaicināt viņu pat koranto dejot.
   Parols.
   Deviņi pērkoni! Vai tā nav Helēna?
   Lafē.
   Ak debess! Man arī tā šķiet! Karalis.
   Šurp visus bruņiniekus aiciniet!
   Viens no pavadoņiem aiziet.
   Mans glābēj, tava vieta blakus man. Lūk, savu roku, kurai atdevi Tu spēku zudušo, es sniedzu tev. Es dāvināšu nu, ko solīju, Tik gaidu, ko tu izvēlēsies sev.
   Ienāk daži galminieki.
   Lūk, skaistais bērns! Klāt brašais, jautrais pulks. Tie manai gribai allaž paklausa, Jo reizē tēvs un valdnieks viņiem es. Nu, teic man droši: kurš tev patīkams?
   Tev izvēlēties brīv, — liegts viņiem atteikties.
   Helēna.
   Lai piešķir mīlas dieve skaistas līgavas It visiem jums! Tik vienu izņemot.
   Lafē.
   Ar visiem segliem savu Bēri atdotu, Lai tādas lūpas kā šiem zēniem iegūtu Un tādu bārdu ar …
   Karalis.
   Jel ievēro, No dižciltīgām dzimtām visi tie!
   Helēna.
   Godātie kungi!
   Ar manu roku atdevis ir dievs Nu veselību jūsu karalim!
   Visi.
   To dzirdējām. Un pateicamies dievam mēs par jums! Helēna.
   Es meiča vienkārša, un tas ir dārgums mans, Ar savu vienkāršību lepojos.
   Ak, ļaujiet, augstība, sākt izvēli. Jau vaigi sārtojot teic klusi man: «Mēs kvēlojam, lai izvēlētos tu, Bet nāves paisums sārto kvēli klās, Ja tevi atraidīs…»
   Karalis.
   Sāc izvēli! Kas tevi atraida, tam mana mīla zūd!
   Helēna.
   Ak Diāna! Es tavu altāri Nu atstāju, un mīlas valdniecei Es zemojos.
   Vai zināt, ser, ko drīkstu teikt?
   Pirmais augstmanis. Es piekrītu!
   Helēna.
   Paldies! Tad pateikts viss!
   Lalē.
   Es labāk gribētu būt tas, kas izvēlas, Ne zaudētājs kļūt dzīves spēlē.
   Helēna.
   Es redzu — acīs lepnums liesmo jums, Kas, mani atraidot, teic: nesaprasties mums! Jums vēlu laimi daudzkārt augstāku, Kas mīlu, lielāku par manu, sniegtu jums.
   Otrais augstmanis.
   Es labāku sev nevēlos!
   Helēna.
   Jums laimi novēlu, Ko Amors dos, bet pati — atvados.
   Lalē. Vai tiešām visi viņu atraida? Ja tie būtu mani dēli, es liktu viņus nopērt vai aizsūtītu pie turkiem, lai tos padara par einuhiem. Helēna
   tiešajam augstmanim. Ser, jūsu roku nevēlos es gūt — Un gribu pasargāt no apmulsuma jūs,
   Lai mīla veicas jums! Lai meiča skaistaka Ir kāzu gultā jūsu līgava.
   Lalē. Šie jaunekļi ir īsti ledus gabali. Neviens viņu ne­grib. Droši vien tie ir angļu bastardi; franči tos nav radījuši.
   Helēna
   nākošajam.
   Jūs pārāk jauns un laimīgs, pārāk cēls, Tak nevēlos, lai piedzimtu mums dēls.
   Ceturtais augstmanis. Tā, daiļā, nedomāju es.
   Lafē. Tur stāv vēl viens vīnaķekars. Esmu pārliecināts, ka tavs tēvs labprāt dzēra vīnu; bet, ja tu neesi ēze­lis, tad man ir tikai pusaudža prāts. Es tevi pazīstu.
   Helēna
   Bertramam.
   Teikt nedrīkstu, ka vēlos iegūt jūs, Bet padevīga mana mīla būs Uz mūžu jums. Jūs esat īstais vīrs!
   Karalis.
   Ņem, jaunais Bertram, to par sievu sev! Bertrams.
   Par sievu? Žēlīgs kungs! Ak valdniek mans, Jel atļaujiet, ka izvēlos es pats Sev līgavu!
   Karalis.
   Vai, Bertram, nezini, Ko viņa veikusi?
   Bertrams.
   Es zinu to. Vai tādēļ manai sievai jākļūst tai?
   Karalis.
   Prom ļauno slimību tā aizdzina.
   Bertrams.
   Vai tādēļ man jo ļaunāk jāsaslimst, Ka vesels tagad jūs? Šo meiču pazīstu, Mans tēvs kā bāreni to pieņēma. Kāds negods gan, ja nabags ārsta bērns Par sievu jāņem man!
   Karalis.
   Tu viņas zemo kārtu nicini;
   To varu pārveidot.
   Cik dīvaini, ka mūsu asinis,
   Kam viena krāsa, siltums ir un svars,
   Tik spēcīgi var aizspriedumi šķirt!
   Kaut viņa nabadzīga ārsta bērns,
   Bet cēls tās tikums. Viņu nicinot,
   Tu pašu tikumību nonievā.
   Var zemā būdā izaugt siržu tikums cēls,
   Var zemo godā pacelt krietns darbs.
   Bez tikumības apsūb augstas kārtas gods.
   Bez liekas slavas labais vienmēr labs.
   Un augsta kārta nespēj ļauno glābt.
   Tā jauna, skaista, patiesa un laba,
   Sirds sevī īstu diženumu glabā.
   Bet augstais tituls bieži soda to,
   Kas, dižciltībā dzimis, nerada neko.
   Ar paša darbiem vainagojas gods,
   Daudz retāk tas no senčiem iemantots.
   Kaut goda vārdu kapakmenī cērt,
   Tas melot var, ja mūžs nav slavas vērts*
   Par krietnu sirdi reizēm neteic kaps neko,
   Un palsi putekļi klāj mūžu aizmirsto.
   Ko sacīt vēl? Ja vari mīlēt to —
   Šo meiču labo, darbos cildeno, —
   No dabas skaistums tai un tikums dots,
   No manis — bagātība būs un gods.
   Bertrams.
   To nemīlu un netiecos pēc tās.
   Karalis.
   Tev nebūs laimes, ja man pretosies.
   Bertrams.
   Man, valdniek, prieks, ka atkal vesels jūs, Lai paliek cits!
   Karalis.
   Man svarīgs ir mans gods! To aizstāvot, Kā valdnieks pavēlu: tās roku ņem! Tev, augstprātim, par labu velte šī! Tu noniecināt manu mīlu spēj Un viņas nopelnus; jel nedomā, Ka vieglos svaros abi likti mēs Un augšup kāpsi tu; vai neapjēdz, Ka manā rokā tagad ir tavs gods Un lauzīs mana griba to. Nost spītību Un klausi pavēlei, kas labu vēl! Ne savam lepnumam šai brīdī padodies, Bet paša laimes dēļ kā vasalis To veic, ko pienākums un vara prasa tev. Ja atsakies .— tev mana labvēlība zūd. Tev ļaušu nogrimt neprātības dūkstīs es, Kur jaunība un neziņa mūs ved. Vēl mana naida dusmas jutīsi, Kam žēlastības nav. Teic! Atbildi!
   Bertrams.
   Ak valdniek, piedodiet! Es padodos Nu jūsu gribai. Tagad saprotu, Kā pārvērst spēj un pacelt jūsu vārds Un godu dot, kaut nesen turēju Es meiču zemas kārtas. — Diža tā, Ja valdnieks pats tai dižciltību devis, Tad diža tā.
   Karalis.
   Sniedz roku tai Un sauc par savējo. Es apsolu Tik lielu atlīdzību bagātībā sniegt, Kas pārspēs tavējo.
   Bertrams.
   Dod roku man!
   Karalis.
   Lai karaļlabvēlība — laimes smaids
   Ir jūsu derībai! Vēl šovakar
   Lai seko svētība šim pēkšņam līgumam,
   Bet kāzu svētkus vēlāk atliksim,
   Jo tāli draugi jāsagaida mums.
   Ja viņu uzticīgi mīli tu —
   Tā uzticība arī man; ja ne — tas grēks!
   Visi aiziet, izņemot Lafē un Paroļu.
   Lafē. Paklausieties, monsinjor! Vienu vārdu! Vēl!
   Parols. Ar ko varu pakalpot, ser?
   Lalē. Jūsu kungs un pavēlnieks darīja pareizi, ja no­lēma padoties.
   Parols. Padoties? Mans kungs? Mans pavēlnieks?
   Lalē. Nu protams! Vai varbūt es nepareizi runāju?
   Parols. Tik skarbu patiesību, ka tā tikko saprotama bez asiņaina paskaidrojuma. Mans kungs?
   Lalē. Vai tad jūs neesat Rusiljonas grāfa algots ceļa pa­vadonis?
   Parols. Pavadonis katram grāfam! Visiem grāfiem! Vi­siem ļaudīm, kam ir kalpi.
   Lalē. Kas gan ir grāfa kalps? Grāfa pavadonis — tas skan pavisam citādi!
   Parols. Jūs esat pārāk vecs, ser! Jums jāsamierinās ar to, ka esat par vecu.
   Lalē. Man jāsaka tev, kundziņ, ka es esmu vīrs; tas ir tituls, kuru tu arī vecumā neiegūsi.
   Parols. Ja risks pārāk viegls, es nemaz neriskēju.
   Lalē. Pēc diviem mūsu kopīgiem azaidiem es tevi uzska­tīju par diezgan prātīgu puisi; tu interesanti prati pastāstīt par saviem ceļojumiem. Bija patīkami pa­klausīties. Bet tas, ar ko tu esi apkāries, — tavas šalles un karodziņi vairākkārt atturēja mani noticēt, ka tu esi lielas kravas kuģis, un lika saprast, ka tu neesi ņemams pārāk nopietni. Es tevi nejauši atradu, bet nemaz ari nebēdāju, ja tevi atkal pazaudētu, tu taču neesi pacelšanas vērts.
   Parols. Ja tevi nesargātu tava vecuma privilēģija …
   Lalē. Nu, nu! Nestreb pārāk karstu, apdedzināsies! Lai dievs tev ari turpmāk dāvā žēlastību, nabaga cāli! Nu, paliec sveiks! Tu nu gan esi īsti šķirbains logs — nemaz nevajag atvērt tavus slēģus, tāpat tevī viss caur un cauri redzams. Dod roku!
   Parols. Cienītais kungs! Jūs apberat mani ar nedzirdē­tiem apvainojumiem!
   Lalē. Tie nāk no sirds, un tu tos esi pelnījis!
   Parols. Nebūt ne, mans kungs!
   Lalē. Tik tiešām veselu gāzienu, un es tev neatlaidīšu ne piliena. .
   Parols. Labi, kļūšu gudrāks.
   Lalē. Dari to, cik drīz vien iespējams, kaut gan man lie­kas — var notikt gluži pretējais. Un, ja tuvākā laikā tevi sasies un pērs ar sava paša šallēm un siksnām, tad tu redzēsi, ko nozīmē lepoties ar savām saitēm. Gribētu turpināt pazīšanos ar tevi, vismaz šo to zināt par tevi, lai vajadzības brīdī varētu pasacīt, zinu, kas tas par puisi.
   Parols. Cienītais kungs, jūs mani nomocāt ar savu pārāk aizvainojošo izturēšanos.
   Lalē. Es vēlētos, kaut varētu tevis paša dēļ radīt tev mū­žīgas elles mocības, kaut gan mans īstais radīšanas laiks ir jau sen pagājis; bet tik daudz pat mans ve­cums man vēl atļauj, ka palikusi vēlēšanās tevi at­stāt.
   Aiziet.
   Parols. Nu, tev ir dēls, kam būs jādod man gandarījums par šo apsmieklu, tu skraindainais, vecais, skopais, noplīsušais lord! Nu, labi, vēl jāpaciešas! Autoritāti nevar iekalt važās! Zvēru pie savas dzīvības, ka pie­kaušu viņu, ja tikai satikšu kaut kur izdevīgā vietā, kaut arī viņš būtu divkārtējs un trīskārtējs lords. Es to nesaudzēšu arī viņa vecuma dēļ… Es to pie­kaušu, ja vien atkal satikšu.
   Lalē atgriežas.
   Lafē. Hei, kundziņ! Tavs kungs un pavēlnieks apprecē­jies. Lūk, tev jaunumi un ari jauna pavēlniece.
   Parofs. Es tiešām neliekuļodams lūdzu jūsu žēlastību mazliet ierobežot savus apvainojumus. Viņš ir mans grāfs, bet mans pavēlnieks, kuram es kalpoju, ir tur augšā.
   Lafē. Kurš? Dievs?
   Parols. Jā, kungs.
   Lafē. Sātans ir tavs pavēlnieks! Kāpēc tu tik smieklīgi uzspraud savas piedurknes? Piedurknes tak nav bik­ses. Vai citi kalpotāji tā dara? Būtu labāk, ja tu drusku vairāk pakontrolētu pats savu rīcību. Goda vārds, es nopērtu tevi, ja es būtu kaut divas stundas jaunāks. Man šķiet, tu esi īsts piedauzības akmens un ikvienam vajadzētu tevi pārmācīt. Liekas, tu esi radīts, lai pie tevis varētu izvingrināt roku.
   Parols. Tā ir nepelnīti rupja izturēšanās pret mani, cie­nītais kungs!
   Lafē. Nu ko jūs! Itālijā jūs izpēra tādēļ, ka izzagāt grau­dus no granātābola. Jūs esat klaidonis, nevis kārtīgs cejotājs. Jūsu izturēšanās pret augstmaņiem un diž­ciltīgajiem ir daudz nekaunīgāka, nekā to atļauj jūsu kārtas stāvoklis un morāle. Ē, nav vērts tērēt vārdus, runājot ar īstu nelieti. Tāpēc labāk es aizeju.
   Aiziet.
   Parols. Labi, ļoti labi! Tā tas ir! Labi, ļoti labi. Lai tas kādu laiku vēl paliek noslēpums.
   Ienāk Bertrams.
   Bertrams.
   Es pazudināts! Ak, bēdas mūžīgās!
   Parols.
   Kas noticis, mans dārgais!
   Bertrams.
   Kaut svētam priesterim es zvērēju — Šo meiču negribu!
   Parols.
   Kas noticis? Kas? Mīļais, teic!
   Bertrams.
   Ak dārgais Parol, esmu salaulāts, Bet došos prom uz Toskānu. Ar viņu nedzīvošu es.
   Parols.
   Ir suņu bedre Francija; nav vērts Te staigāt varoņiem. Prom karā! Prom!
   Bertrams.
   Lūk, mātes vēstule. Ko vēstī tā, Vēl nezinu.
   Parols.
   Tam vēlāk laiks! Ir tagad jums Uz karalauku projām jāpošas! Tas savu godu grauj un nopulgo, Kas mājās vīra spēkam izsīkt ļauj Tik mīļās skāvienos. Jo vīru uzdevums Ir auļot Marsa ugunīgā rumakā, To savaldīt. Prom tur, kur kauja dun! Ir zirgu stallis Francija. Te kļūt Par kleperiem mēs varam. Tādēļ prom!
   Bertrams.
   Tā darīšu, bet meiču mājup sūtīšu Un mātei neslēpšu, ka nīstu sievu šo Un tādēļ karot eju. Karalim Es rakstīšu, jo neuzdrīkstos teikt. Viņš karu Itālijā atbalsta, Tur gribu būt, kur cīnās varoņi, Nevis te ķildoties ar sievu pretīgu.
   Parols.
   Vai esi drošs, ka saglabāsi sparu šo? Bertrams.
   Uz manu istabu nāc līdz, dod padomu! Rīt došos ceļā es, — tai — šodien jāaiziet; Lai pati tā ar sevi galā tiek!
   Parols.
   Hei, mesti kauliņi! Es zinu, grūti ir, Ja jaunam laulība par važām kļūst! Prom tādēļ! Varonīgi pamet to. Ko pāri nodarījis karalis, Tas jāpacieš. Cst! Ejam! Gatavs viss!
   Abi prom.

   Ienāk Helēna un āksts.
   Helēna. Mana māte sūta man sirsnīgus sveicienus. Kā viņa jūtas?
   Āksts. Viņa nejūtas labi, bet viņa ir vesela; viņa ir prie­cīga, tomēr nejūtas labi; bet paldies dievam, ka viņa ir vesela un tā neko nevēlas, kaut arī nejūtas labi.
   Helēna. Ja viņai klājas labi, kas tad viņai kait, ja tā ne­jūtas labi?
   Āksts. Viņai netrūkst nekā, izņemot divas lietas.
   Helēna. Kādas divas lietas?
   Āksts. Pirmkārt, ka viņa nav debesīs, kurp dievs viņu drīz aizsaukšot; otrkārt, ka viņa mīt šai pasaulē, no kurienes dievs viņu drīz aizvedīšot.
   Ienāk Parols.
   Parols. Lai dievs jus svētī, laimīga kundze!
   Helēna. Es ceru, kungs, ka jūs atļaujat man būt laimī­gai.
   Parols. Manas lūgšanas palīdzēja jums atrast šo laimi, un tagad tās palīdzēs jums to nosargāt. O! mans drosmīgais akotnieks! Ko dara mūsu vecā grāfiene?
   Āksts. Ja jums būtu viņas grumbas un man viņas nauda, tad viņa darītu to, ko jūs sakāt.
   Parols. Kā? Es tak nekā nesaku.
   Āksts. Nu, lūk, tad jūs esat gudrs vīrs, jo daža laba kalpa mēle piepļāpā savam kungam nelaimi; neko neteikt, neko nedarīt, neko nezināt un neko neie­gūt — tāda ir jūsu kārtas bagātības galvenā vērtība; kas patiesībā ir kaut kas no nekā.
   Parols. Prom! Tu esi īsts nelga!
   Āksts. Jums, mans kungs, vajadzēja sacīt: nelgas priek­šā ir nelga; tas nozīmē, ka manā priekšā ir nelga; tad tu būtu runājis īstu patiesību.
   Parols. Hā, tu esi asprātīgs muļķis. Es tevi saprotu un atklāju.
   Āksts. Vai jūs pats atklājāt sevi manī, jeb vai kāds jums iemācīja mani saprast? Jūsu cenšanās ir vainagoju­sies labiem panākumiem. Kaut jums izdotos par prie­ku un uzjautrinājumu pasaulei atrast sevī vēl labi daudz āksta īpašību.
   Parols.
   Labs blēdis tu, vēl labāk nobarots! Ak grāfien, šonakt aizceļo mans kungs, Jo ļoti svarīgs dienests viņu sauc. Teic viņš, ka mīlas pienākumu atzīstot, Ko prasīt drīkstat jūs; bet atsacīties vēl Uz kādu laiku liek tam uzdevums; Bet tomēr saldā atteikšanās būs Jums mierinājums dienās drūmajās,
   Jo velak, prieka pāri kūsadams, Ies baudu kauss.
   Helēna.
   Ko grib viņš vēl?
   Parols.
   Lai tūlīt atvadāties jūs no karaļa Un viņam pasakāt, ka jūsu griba tā. Jums jāizdomā kaut kas noticams, Kas steigties liek.
   Helēna.
   Ko vēl viņš pavēl man?
   Parols.
   Kad izdarīts būs viss, lai gaidot jūs, Kā turpmāk rīkoties, viņš pateikšot.
   Helēna.
   Es vienmēr viņa gribai padošos.
   Parols.
   To viņam ziņošu.
   Helēna.
   Es lūdzu jūs!
   Parols aiziet.
   Nāc, draugs!
   Helēna un āksts aiziet.
   PIEKTĀ AINA Cita istaba tanī pašā pilī. Ienāk Lalē un Bertrams.
   Lafē. Es ceru, ka jūsu augstdzimtība neuzskata viņu par karavīru.
   Bertrams. Tomēr, cienītais kungs, pie tam vēl par pār­baudītu un ļoti drosmīgu.
   Lafē. Vai tā ir jūsu pārliecība?
   Bertrams. To droši var apliecināt arī citi.
   Lafē. Tad mans saules pulkstenis nerāda pareizi; es šo cīruli noturēju par zvirbuli.
   Bertrams. Es varu jums apgalvot, cienītais kungs, ka viņš ir loti gudrs un tikpat drosmīgs.
   Lafē. Tad es esmu nogrēkojies pret viņa dzīves pieredzi un noziedzies pret viņa drosmi; un mans stāvoklis ir jo bīstamāks tādēļ, ka man nenāk ne prātā savu rī­cību no sirds nožēlot.
   Lūk, viņš nāk. Lūdzu, samieriniet mūs! Es gribu turpināt draudzēšanos ar viņu.
   Ienāk Parols.
   Parols
   Bertramam.
   Viss nokārtots, mans kungs.
   Lafē. Lūdzu, pasakiet man, grāf, — kas ir viņa drēb­nieks?
   Parols. Ser!
   Lafē. Ak, es viņu labi pazīstu; jā, ser! Viņš ir labs amat­nieks, ļoti labs skroderis.
   Bertrams
   sāņus.
   Vai viņa aizgāja pie karaļa?
   Parols. Tikko.
   Bertrams. Vai tā aizbrauks šovakar?
   Parols. Kā jūs vēlējāties.
   Bertrams. Vēstules ir uzrakstītas, nauda iesaiņota, zirgi jau pasūtīti; un šonakt, tanī laikā, kad man vaja­dzētu iegūt savu līgavu . . . Jā, te nu ir beigas pirms sākuma.
   Lalē. Azaida beigas parāda, ko vērts ceļotājs; bet tādu, kas no sava stāsta samelo trīs ceturtdaļas un izmanto zināmu patiesību, lai ar to noslēptu tūkstoš melu, — to vajadzētu vienreiz uzklausīt, bet trīsreiz nopērt. Lai dievs jums žēlīgs, kaptein.
   Bertrams. Vai starp šo dižo kungu un jums, mesjē, ir kādas nesaskaņas?
   Parols. Nezinu, ar ko izpelnījos to, ka esmu iekritis šī cienītā kunga nežēlastībā.
   Lafē. Jūs tajā ieskrējāt pa kaklu pa galvu ar visiem pie­šūtiem zābakiem — kā tas zeņķis, kas savā trakumā ielēca olu krēmā. Un jūs gan drīzāk atkal tāpat aiz- skriesiet nekā sapratīsiet, kāpēc tur nokļuvāt.
   Bertrams. Varbūt jūs pārskatījāties, mans lord, un no­vērtējāt viņu par zemu?
   Lafē. Es šo puisi citādi nevērtēšu arī tad, ja satiktu to, dievu lūdzot. Palieciet sveiks, mans grāf, un ticiet man: šinī vieglajā riekstā nav kodola. Šī cilvēka dvēsele ir viņa apģērbā. Neuzticieties viņam svarī­gās lietās; es savā laikā esmu tādiem ragus aplauzis un pazīstu viņu niķus. Sveiks, mesjē! Es par jums iz­teicos labāk, nekā to esat pelnījis vai pelnīsiet; bet ļauno vajag atmaksāt ar labu.
   Lalē aiziet.
   Parols.
   Goda vārds! Tas nu gan ir dīkdienīgs pļāpa!
   Bertrams. Tā liekas.
   Parols.
   Vai jūs viņu nepazīstat?
   Bertrams.
   To pazīstu; tam laba slava ir. Ak dievs! Mans krusts un bēdas klāt!
   Ienāk Helēna.
   Helēna.
   Kā pavēlējāt, izdarīju, ser! Es runāju ar karali, viņš ļauj Man tūdaļ aizceļot; tik vēloties Ar jums viņš parunāt.
   Bertrams.
   To darīšu! Es lūdzu, nebrīnieties, Helēna, Ka neesmu, kāds parasti mēdz būt Pret savu sievu viņas jaunais virs. Tak apzinos, cik vainīgs es pret jums. Bet piedodiet, jo paredzējis nebiju Es visu to un tāpēc samulsu. Uz mājām tūdaļ lūdzu doties jūs. Tik neprasiet, kādēļ mums jāšķiras, Bet pārdomājiet visu vienatnē. Es cienu jūs, bet steidzīgs uzdevums Sauc mani; svarīgs tas, kaut gan varbūt Tas nesaprotams jums. To mātei nododiet.
   Iedod Helēnai vēstuli.
   Pēc pāris dienām satiksimies mēs, Bet pašreiz vienai jāpaliek ir jums.
   Helēna.
   Ak ser,
   Kā uzticīga kalponīte es . . .
   Bertrams.
   Nē, nē! Tā nesakiet!
   Helēna.
   Es vienmēr centīšos Ar padevīgu mīlu aizstāt to, Ko nedeva man dzimstot zvaigznājs vienkāršais, Lai kļūtu lielās laimes cienīga.
   Bertrams.
   Ak, beidziet jel! Es ļoti steidzos! Sveika palieciet!
   Helēna.
   Ak, atvainojiet, kungs!
   Bertrams.
   Kas sakāms vēl?
   Helēna.
   Ak, zinu gan, ka nedrīkstu par savu saukt Es bagātību, kas man piešķirta; Bet arī nozagt nevēlētos to, Kas tomēr pieder man.
   Bertrams.
   Ko gribat vēl?
   Helēna.
   Neko! Mazliet! Ak, patiesi neko. Cik grūti pateikt to! — Tik svešnieki Un naidnieki bez skūpsta atvadās.
   Bertrams.
   Es lūdzu! Strauji zirgi gaida jūs!
   Helēna.
   Kungs, pavēle man jūsu griba būs!
   Helēna aiziet.
   Bertrams.
   Vai mani ļaudis te? Nu projām tā, Bet mājās neatgriezisos vairs es, Kamēr vien roka zobenu spēs nest! Ir laiks mums bēgt.
   Parols.
   Bravo! Koradžo!
   Abi aiziet.

   Ienāk Florences hercogs ar pavadoņiem, divi franču augstmaņi, kareivji. Atskan fanfaras.
   Hercogs.
   Nu visos sīkumos jūs dzirdējāt, Kāds galvenais šī kara cēlonis. Daudz upuru karš prasījis jau mums, Slāpst vēl pēc asinīm.
   Pirmais augstmanis.
   Man liekas, ser, Jums svēts šis karš, bet pretniekam Ļauns noziegums tas ir.
   Hercogs.
   Mēs tādēļ brīnāmies, ka brālēns Francijā Sai taisnā cīņā palīdzību liedza mums, Kad lūdzām to.
   Pirmais franču augstmanis.
   Ak valdniek godātais! Nav zināmi valsts noslēpumi man; Kā vienkāršs vīrs, kas galmam tāls un svešs, Bet mūsu padomi kas godā tur Un savu darbu veic, es baidos spriest Un teikt, ko domāju, jo bieži vien Es patiesību atklāt nespēju Un kļūdījos, ja minēju.
   Hercogs.
   Lai dara, kā tam tīk!
   Otrais franču augstmanis.
   Miers apnicis ir mūsu jaunekļiem, Diendienā kauju trauksmi tie Kā zāles meKlēt nāks.
   Hercogs.
   Tos apsveicam, Tiem pienākošos godu dosim mēs. Jums savi uzdevumi zināmi, Bet jūsu dēļ krīt cīņā labākie. Uz karalauku rīt!
   Aiziet. Atskan fanfaras.

   ienāk grāliene un āksts.
   Grāfiene. Viss ir noticis, kā es vēlējos, tikai Bertrams neatgriežas kopā ar viņu.
   Āksts. Tik tiešām man liekas, ka mūsu jaunais kungs ir ļoti melanholisks cilvēks.
   Grāfiene. No kā tu to secini?
   Āksts. Nu, lūk, viņš skatās uz saviem zābakiem un dzied; viņš plūkā savu cekulu un dzied; jautā kaut ko un dzied; baksta zobus un dzied. Es pazinu kādu vīru, kuru bija pārņēmusi melanholija. Viņš par dziesmiņu pārdeva savu muižiņu.
   Grāfiene. Paskatīsimies, ko viņš raksta un kad domā ierasties.
   Atver vēstuli.
   Āksts. Es vairs nemaz nedomāju par Izabellu, kopš at­griezos no galma. Mūsu vecā karūsa un mūsu Iza­bellas šeit laukos ir nulle salīdzinājumā ar vecajām karūsām un Izabellām galmā. Manam kupidonam ap­lūzuši spārniņi, un es kā skopulīgs vecis, kas mīl naudu, sākšu mīlēt bez apetītes.
   Grāliene. Ko es redzu?
   Āksts. Tieši to, ko redzat.
   Aiziet.
   Grāliene
   lasa.
   «Nosūtu Jums vedeklu, viņa izdziedināja karali, bet pazudināja mani. Esmu viņu apprecējis, bet neat­zīstu šo laulību. Zvērēju sev, ka nekad nekļūšu viņas vīrs. Drīz Jūs dzirdēsiet, ka esmu aizbēdzis; būs la­bāk, ja Jūs to uzzināt no manis paša, pirms Jums to pastāsta baumotāji. Pasaule ir pietiekoši plaša, un es centīšos atrasties no viņas labi tālu. Jūs cienīdams, Jūsu nelaimīgais dēls Bertrams.»
   Cik neapdomīgs ir mans karstgalvis. No karaliskās labvēlības atteikties! Pret tevi viņa dusmas tagad vērsīsies, Ja atraidi tik cēlu līgavu, Ko tīkot var pat valdnieks kāds.
   Āksts atgriežas.
   Āksts. Cienītā kundze! Tur ārā uzzināju bēdīgas ziņas. Divi karavīri tās stāsta jaunajai grāfienei.
   Grāliene. Kas noticis?
   Āksts. Šinīs ziņās tomēr ir mazliet mierinājuma; maz­liet mierinājuma, ka jūsu dēls neaizies bojā tik ātri, kā es domāju.
   Grāfiene. Kāpēc lai viņš aizietu bojā?
   Āksts. Es ari tā domāju, cienītā kundze! Un tas nenotiks tāpēc, ka viņš bēg. Es dzirdēju, ka viņš aizbēdzis. Kopā palikšana ir bīstama, — no tās gan rodas bērni, bet bojā aiziet viri. Lūk, te jau nāk citi, kas jums pa­teiks kaut ko vairāk. Es zinu tikai to, ka jaunais grāfs ir aizlaidies.
   ienāk Helēna un divi augstmaņi.
   Pirmais augstmanis.
   Lai dievs jūs svēti, kundze! Helēna.
   Ak grāfien! Prom mans vīrs! Uz mūžu prom!
   Otrais augstmanis.
   Tā nesakiet! Grāfiene.
   Jel nomierinies! Sveicu, kungi, jūs! Daudz prieka un daudz bēdu dzīvē man, Un tāpēc mierīgi nu uzklausīt Es varu jūs. Jel teiciet droši — kur mans dēls?
   Otrais augstmanis.
   Ir devies viņš uz Florenci pie hercoga. To ceļā sastapām, šurp nākdami. Ar galma rīkojumu atkal turp Mēs ari steigsimies.
   Helēna. Lūk, vēstule. Tie viņa noteikumi.
   Lasa.
   «Ja Tu vari iegūt manu gredzenu, kas man pirkstā un nav novelkams, un parādīt man bērnu, kuru Tu esi dzemdējusi un kura tēvs būtu es, tad sauc mani par savu vīru; bet es zinu, ka šis tad nozīmē nekad.» Cik nežēlīgi vārdi!
   Grāliene.
   Vai šo vēstuli jūs, kungi, atnesāt?
   Pirmais augstmanis.
   Tās saturs nožēlot liek mūsu pūles mums. Grāfiene.
   Es tevi lūdzu, mīļā, saņemies!
   Ne vienai ciest tev skaudrās sāpes šīs,
   Lai mana daļa paliek man. Viņš bij mans dēls;
   No savas sirds to tagad izdzēšu.
   Tu būsi vienīgais mans bērns.
   Uz Florenci? Vai tiešām viņš?
   Otrais augstmanis. Jā, kundze cienītā!
   Grāfiene.
   Lai kjūtu karavīrs?
   Otrais augstmanis.
   Tāds viņa nodoms ir, patiesi gan. Ar godu hercogs viņu sagaidīs, Kā pienākas.
   Grāliene.
   Vai dodaties jūs turp?
   Pirmais augstmanis.
   Jā, kundze, turp ar vēja spārniem mēs!
   Helēna
   lasa.
   «Ja man vēl sievas nav, nekā nav Francijā.» Cik rūgti tas!
   Grāliene.
   Vai viņš tā raksta?
   Helēna.
   Jā, kundze!
   Pirmais augstmanis.
   Būs nejaušība vārdi pārdrošie, Tos raksta roka, bet ne sirds.
   Grāfiene.
   Ja viņam sievas nav, nekā nav Francijā! Bet zinu es, ka Francijā nav labākas Par Helēnu; tai pienāktos īsts vīrs Un kalpu pulks, kas dzijā cienībā Par kundzi sauktu to. Kas bij tam līdz?
   Pirmais augstmanis.
   To pavadīja kalps un bruņinieks, Ko mazliet pazīstu.
   Grāfiene.
   Vai Parols tas?
   Pirmais augstmanis.
   Tik tiešām, kundze! Viņš!
   Grāfiene.
   Šim puisim slikta slava. Viņš ir Jauns. Tas dēla labo sirdi samaitās Ar ļaunu padomu.
   Pirmais augstmanis.
   Jā, cienītā! Šis puisis pārāk ļauns un samaitāts, Lai kādreiz kļūtu labs.
   Grāliene.
   Es pateicīga jums! Kad manu dēlu atkal sastapsiet, Tam pasakiet, ka godu zaudētu Vairs zobens neatgūs. Vēl lūdzu jūs Tam atdot rakstu šo.
   Otrais augstmanis.
   To izdarīsim mēs! Mums vienmēr gods — jums pakalpot!
   Grāfiene.
   Ne tikai kalpot, — draugi kļūsim mēs. Vai neienāktu iekšā jūs?
   Grāfiene un abi franču augstmaņi aiziet.
   Helēna.
   Kamēr man sievas nav, — nav Francijā nekā.
   Nekā nav Francijā, ja sievas nav!
   Mans mīļais grāf, tev nebūs sievas vairs,
   Bet visu zaudēto vēl atgūsi.
   Vai esmu tā, kas prom no dzimtenes
   Tur kara nejaušībās tevi aizdzinu?
   No jautrā galma tevi atrāvu,
   Kur daiļas acis mīļi spulgoja?
   Nu smaidu vietā kara musketes
   Tev pretī glūn. Ai lodes spārnotās,
   Jel saudziet Bertramu! Zvirgst nāves elsās gaiss*
   Kad šķeļ to jūsu straujais lidojums,
   Jel grāfam garām drāzieties! To neskariet! Es vainīga, ka tagad karalaukā viņš Iet pretī ļaunam naidniekam, kas ceļ Pret viņa krūtīm nāves ieroci. Kaut arī mana roka nebūs tā, Kas liktenīgo lodi sūtītu, Ja kristu viņš, — es tomēr vainīga. Kaut labāk lauva, izsalkuma dzīts, Vai visas zemes posts man uzbruktu! Grāf Rusiljon! Jel atgriezies! Tur gods Ir briesmās iegūstams! Es aiziešu — Lai ilgāk tevi tālums nepatur, Es aiziešu, lai vari atgriezties. Te palikt nedrīkstu, kaut vieta šī Par paradīzi kļūtu, — jāiet man, Lai mana aiziešana viņam prieku nes. Ak, steidzies, diena! Nakts lai tumsu nes, Jo tumsā zagšus pazudīšu es.

   Atskan tanlaras. Nāk Florences hercogs, Bertrams un Parols so/o karavīri ar bungām. Atskan militārs maršs.
   Hercogs.
   Nu, Bertram, vadi mūsu jātniekus! Tu mūsu cerība, mēs ticam tev Un tavai nākotnei!
   Bertrams.
   Ak augstība! Kaut pārāk smags man šķiet šis uzdevums, Tak jūsu cēlās lietas dēļ es centīšos Pat neveicamo veikt.
   Hercogs.
   Lai uzvaru Dod laimes zvaigzne vēlīgā! Lai mirdz Pār tavu galvu tā!
   Bertrams.
   Ak lielais Marss! Es tavu vīru pulkos iestājos, Dod spēku, vadi manas domas tu, Lai, mīlu nicinādams, satveru Es cīņas zobenu.
   Visi aiziet. Atskan taniaias.

   Ienāk grāliene un pils pārvaldnieks.
   Grāfiene.
   Ak dievs! Kādēļ jūs ņēmāt vēstuli! Vai nenojautāt, kas tai padomā? Nu lasiet vēlreiz, ko tā raksta man.
   Pils pārvaldnieks
   lasa.
   «Es, svētceļniece, tāla ceļa jūtīs, Vai pretī ausma nāk, vai sārto riets, Smeldz klusi atraidītā mīla krūtīs, Glauž basās kājas lielceļš, auksts un ciets.
   Nu sūtiet dēlam, manam kungam, ziņu, Ka atpakaļ to dzimtā māja sauc. Tur atkal miera dzīve gaida viņu, Kad asiņainu kauju bijis daudz.
   Tā vārdu minēšu es lūgsnās klusi; Lai pārestību piedod viņa sirds, Es, lepnā Junona, to aizvedusi, Kur karalaukā nāve pretī ņirdz.
   Spēks, īsti cildenais un skaistais, nedrīkst zust, Es vēlos: brīvību lai ļauj tam likten's just.»
   Grāliene.
   Ass dzelon's slēpjas vārdos maigajos. Cik neapdomīgi, Rinaldo, jūs
   Tai aiziet ļāvāt. Varbūt varētu No pārsteidzīgā nodoma vēl es To atrunāt.
   Pils pārvaldnieks.
   Ak kundze, piedodiet! Ja vēstuli jums nakti atdotu, Varbūt mēs viņu panāktu, kaut gan Tā teic, ka sekot veltīgi.
   Grāliene.
   Ak dievs, kas pasargās Nu vīru necienīgo? It neviens. Tik viņas lūgšanas, ko debess dzird Un labprāt uzklausa, to atpestīs No augstā soģa dusmām. Rakstiet, Rinaldo, Ak, rakstiet vīram šim, kas cienīgs nav, Ka tam tik cēlu sievu devis dievs. Ik vārds lai cildina tās vērtību! Vēl stāstiet tam, cik ļoti māte cieš. Lai tūdaļ ceļā dodas ziņnesis! Var būt, ka tiešām mājās pārnāks viņš, Ja uzzinās, ka aizbēgusi tā; Bet ceru es, ka, mīlas vadīta, Šurp atgriezīsies arī Helēna. Es pašreiz nezinu — kurš mīļāks man. Ej rīko ziņnesi, lai ceļā steidz. Ar bēdu nastu vecums mani māc, Sirds asiņo, liek sāpēs runāt prāts!

   Atraitne, Diāna, Violeta, Marianna un citi Florences pilsoņi.
   Atraitne. Nu, nāciet! Nāciet! Ja viņi pievirzīsies pilsētai pārāk tuvu, mums zudīs viss kopskats.
   Diāna. Stāsta, ka franču grāfs esot godam turējies.
   Atraitne. Runā, ka viņš sagūstījis ienaidnieku galveno komandieri un pats ar savām rokām nogalinājis her­coga brāli.
   Tālumā atskan trompetes. Mūsu pūles veltīgas. Viņi aiziet pa citu ceļu. Klau! Dzirdat, kur jau atskan viņu trompetes!
   Marianna. Nāciet, iesim atpakaļ un apmierināsimies ar to, ko dzirdējām. Piesargies no franču grāfa, Diāna! Meitenes gods ir viņas slava. Godu neatsver nekāds bagāts mantojums.
   Atraitne. Es stāstīju savai kaimiņienei, kā tev uzmācās viens no grāfa bruņiniekiem.
   Marianna. Pazīstu šo nelgu. Kaut pats velns to parautu! Viņu sauc Parols. Tas ir jaunā grāfa palaidnīgo ceļu līdzgaitnieks un līdzzinātājs. Sargies no tiem, Diāna! Viņu solījumi, vilinājumi, zvēresti.. . mīlas aplieci­nājumi un viss, kas pieder pavedināšanas mākslai, liecina, ka viņi nav tie, par ko uzdodas. Jau dažu labu meiteni tie noveduši no ceļa, un visbēdīgākais diemžēl ir tas, ka pazaudēta nevainība nevis atbaida meitenes no šiem uzmācīgajiem sekotājiem, bet dau­dzas jo daudzas uzķeras uz izmestās makšķeres, kaut arī zina, kas tām draud. Es ceru, ka man tevi nav jā­brīdina. Ticu, ka tava tikumība pasargās tevi un tu paliksi tāda, kāda esi, arī tad, ja bez labās slavas zaudēšanas nedraudētu vēl citas briesmas.
   Diāna. Par mani nebaidieties.
   Atraitne. Cerams. Lūk, kāda svētceļniece. Zinu, viņa gri­bēs pārnakšņot manā mājā. Viņas vienmēr viena otrai pastāsta, kur dabūt pajumti. Es parunāšu ar viņu.
   Ienāk Helēna svēfce/m'eces tērpā. Dievs svētī, svētceļniec! Kurp dodaties?
   Helēna.
   Pie svētā Jēkaba ved mani ceļš. Kur apmetušies citi, lūdzu, pasakiet?!
   Atraitne.
   Te, franciskāņu klosterī, aiz vārtiem, šeit.
   Helēna.
   Vai pa šo ceļu?
   Atraitne.
   Jā, pa to. Pag, klausieties! Tie tomēr šurpu nāk!
   Tālumā atskan militārs maršs.
   Ja varētu jūs pakavēties, svētceļniec, Kamēr te garām aizies kareivji, Es aizvestu uz māju jūs, Jo jūsu saimnieci kā pati sevi Pazīstu.
   Helēna.
   Varbūt jūs pati tā?
   Atraitne.
   Man patīkami sacīt «jā»!
   Helēna.
   Man prieks par to.
   Es pagaidīšu jūs, cik ilgi vien jums tīk. Atraitne.
   Man liekas, nākat jūs no Francijas. Helēna.
   Tā ir.
   Atraitne.
   Šeit redzēsiet jūs savu tautieti, Kas lielu slavu ieguvis.
   Helēna.
   Kā sauc to, lūdzu, pasakiet!
   Diāna.
   Tas Rusiljonas grāfs. Varbūt to pazīstat? Helēna.
   No nostāstiem. To ļaudis cildina. Bet vaigā redzējusi neesmu.
   Diāna.
   Seit slavens viņš. Teic, atbēdzis tas šurp no Francijas. Pret viņa gribu esot karalis To licis salaulāt. Vai taisnība?
   Helēna.
   Jā, taisnība. Tā sievu pazinu.
   Diāna.
   Par viņu nicinoši runāja Kāds grāfa bruņinieks.
   Helēna.
   Kā viņu sauc?
   Diāna.
   Mesjē Parols.
   Helēna.
   Es viņam piekrītu, Jo dižciltīgs ir cienījamais grāfs Un slavens viņš, bet meiču vienkāršo Pat pieminēt nav vērts; kaut ļaudis teic, Ka viņas bagātība lielākā Ir tikums cēls.
   Diāna.
   Cik bēdīgs liktenis Šai nabadzītei, kurai jāpacieš, Ka vīrs to nicina.
   Atraitne.
   Patiešām daudz tai pāri nodarīts. Šai sievai bīstama kļūt varētu, Lūk, pat šī meitene.
   Helēna.
   Kā saprast to? Vai iemīlējies grāfs tai tuvojas Vai uzmācas ar ļaunu nodomu?
   Atraitne.
   Jums taisnība.
   Var ātri maigu bērnu samaitāt
   Šis pavedējs, kas visu solīt prot; Bet, atturīgi grāfu atvairot, Prot viņa savu godu saglabāt Un sevi pasargāt.
   Marianna.
   Ak dievs, vai citādi drīkst būt!
   Atraitne.
   Lūk, nāk! Tie klāt.
   Ar bungām un karogu ieso/o grupa Florences armijas karavīru. Viņu vidū Bertrams un Parols.
   Atraitne.
   Lūk, princis Antons, hercoga dēls, Un tas — Eskals.
   Helēna.
   Kurš franču grāfs?
   Diāna.
   Lūk, tas!
   Ar grezno spalvu rotu. Viņš vislepnākais.
   Ja arī uzticība būtu rota tam,
   Daudz staltāks viņš man izliktos. Un glīts. Vai ne?
   Helēna.
   Man patīk viņš.
   Diāna.
   Tik žēl, ka godīgs nav. Lūk, nelietis Un grāfa pavedējs. Es noindētu to, Ja grāfa sieva būtu es.
   Helēna.
   Teic — kurš tas ir?
   Diāna.
   Tas švauksts ar visām šallēm, lentēm, Kāpēc tik bēdīgs viņš?
   Helēna.
   Varbūt tas kaujā ievainots.
   Parols.
   Pazaudēt bungas! Eh!
   Marianna.
   Liekas, viņš par kaut ko ļoti saīdzis. Lūk, viņš ieraudzīja mūs.
   Atraitne. Kaut velns to parautu!
   Marianna. Un arī viņa sveicienu! Savedējs!
   Bertrams, Parols un kareivji aiziet.
   Atraitne.
   Nu gājiens beidzies. Nāciet, svētceļniec, Jums došu pajumti. Pie manis jau Mīt daži ceļnieki, kas dosies rīt Pie svētā Jēkaba.
   Helēna.
   Jums pateicos! Es lūdzu saimnieci un mīļo meiteni Ar mani kopā vakariņās nākt. Par visu pateicībā samaksāšu es Un labu padomu vēl došu jaunavai, Kas noderīgs var būt.
   Abas.
   Mēs pateicamies jums.
   Visi aiziet.

   Ienāk Bertrams un divi Iranču augstmaņi.
   Pirmais augstmanis. Tiešām, mīļo grāf, pamēģiniet tā koties. Ļaujiet viņam darīt, kas pašam tīk.
   Otrais augstmanis. Ja jūsu augstība vēl tad neatzīs, ka šis zellis ir īsts nelietis, tad esmu ar mieru uz mūžu zaudēt jūsu cieņu.
   Pirmais augstmanis. Goda vārds, grāf! Sis ziepju burbu­lis ir krāpnieks.
   Bertrams. Vai jūs tiešām domājat, ka es tik ļoti viņā maldos?
   Pirmais augstmanis. Ticiet, grāf, pēc visa tā, ko es par viņu zinu, — un es to saku bez mazākā ļaunuma, it kā es runātu par savu tuvinieku, — man jāteic, ka šis puisis ir īsts zaķapastala. Caur un caur nelabo­jams melis, kas katru brīdi gatavs lauzt doto vārdu. Viņam nav nevienas labas īpašības, kuras dēļ jūsu gaišībai būtu vērts par viņu rūpēties.
   Otrais augstmanis. Jums būtu noderīgi ar šo vīru tuvāk iepazīties, tad jūs par daudz nepaļautos uz viņa ne­esošo drošsirdību, lai svarīgā briesmu brīdī nepiedzī­votu maldīšanos.
   Bertrams. Kaut es zinātu, kā viņu vislabāk pārbaudīt.
   Otrais augstmanis. Lūk, lielisks gadījums — lieciet vi­ņam atgūt bungas. Jūs tak esat dzirdējuši, cik pār­liecinoši viņš lielās, ka to izdarīšot.
   Pirmais augstmanis. Es viņam pēkšņi uzbrukšu ar kādu florenciešu grupu. Izvēlēšos tādus, par kuriem esmu droši pārliecināts, ka viņš tos nepazīs un noturēs par ienaidniekiem. Mēs viņu sasaistīsim un aizsiesim acis, lai viņš nebūt nešaubītos, ka aizvests ienaid­nieka nometnē, bet īstenībā ievedīsim to mūsu pašu teltī. Lūdzam jūs, cienītais grāf, būt klāt pie viņa no­pratināšanas. Esmu pārliecināts, ka šis zellis, drebē­dams briesmīgās bailēs par savu ādu, būs gatavs jūs nodot un stāstīs visu, ko vien iedomāsies, un droši vien apzvērēs sacīto pie savas dvēseles svēt­laimes. Ja tas nenotiks, tad neticiet man vairs ne­kad.
   Otrais augstmanis. Kaut vai jautra joka dēļ lieciet tam atgūt viņa bungas! Viņš stāsta, ka esot šim pasāku­mam izgudrojis lielisku kara viltību. Ja, cienītais grāfa kungs, jūs ar šo pasākumu un tā rezultātu iepa­zīsieties visos sīkumos, tad redzēsiet, kā šis viltotais zelta klucis izšķīdīs sārņos. Ja pēc visa tā jūs šo zelli vienkārši ar maršu neizmetīsiet pa durvīm, tad jā­saka, ka jūsu labvēlība ir nesatricināma. Lūk, viņš nāk šurp!
   Pirmais augstmanis. Jā, jā! Kaut vai jautras pasmieša­nās dēļ neliedziet šo joku; lieciet tam katrā ziņā at­gūt viņa bungas!
   Ienāk Parols.
   Eertrams. Kā klājas, mesjē? Šķiet, šīs bungas nospiež jūsu sirdi.
   Otrais augstmanis. Kaut velns tās parautu! Nu, kas tur ko runāt? Tās taču ir tikai bungas!
   Parols. Tikai bungas!? Jūs sakāt — tikai bungas? Kā var pazaudēt bungas! Komanda bija lieliska! Ar jātnie­kiem ielauzties mūsu pašu spārnā un izklīdināt mūsu pašu karavīrus.
   Pirmais augstmanis. Te komanda nebija vainīga; tā bija kara nelaime, ko pats Cēzars nebūtu varējis aiz­kavēt, ja viņš komandētu.
   Bertrams. Nu, nesūrosimies tik daudz par mūsu likteni. Mazliet negodu mums dara bungu zaudējums, bet tās vairs nav atgūstamas.
   Parols. Tās varēja atgūt!
   Bertrams. Varēja! Bet nu vairs nevar!
   Parols. Tomēr var. Kaut gan bieži atgadās, ka nopelnus kaujaslaukā nepiedēvē īstajam, drosmīgajam varo­nim, bet.. . tomēr es atgūtu bungas vai arī iegūtu kādas citas jeb hic iacet.
   Bertrams. Nu, ja jūs tik ļoti vēlaties un esat pārliecināts, ka jūsu slepenā kara viltība un prasme varētu pa­līdzēt atgādāt šo instrumentu atkal tā dzimtajā nometnē, parādiet šai pasākumā savu drošsirdību un izdariet to. Ja jums tas izdosies, es atzīšu to par sla­venu varoņdarbu un hercogs jūs par to ne vien cil­dinās, bet bagātīgi apveltīs, kā viņa gaišība allaž apbalvo par varoņdarbiem.
   Parols. Karavīra goda vārds, es to izdarīšu!
   Bertrams. Bet šo lietu nedrīkst novilcināt!
   Parols. Es to veikšu vēl šovakar. Tūlīt es uz papīra uz­metīšu savu operāciju plānu, stiprināšos paļāvībā, sagatavošos pats šim gājienam un atstāšu savu testa­mentu, un ap pusnakti jūs saņemsiet no manis turp­mākās ziņas.
   Bertrams. Vai drīkstu hercogu iepriekš informēt, ka jūs uzņematies šo pasākumu?
   Parols. Nezinu, kādi būs panākumi, grāfa kungs, bet ap­solu mēģināt.
   Bertrams. Zinot, cik tu drošsirdīgs un pazīstot tavu ka­reivīgo raksturu, varu būt pārliecināts, ka tu darīsi visu iespējamo. Laimīgu ceļu!
   Parols. Es nemīlu liekus vārdus.
   Aiziet.
   Pirmais augstmanis. Zivs nemīlot ūdeni! Vai tas nav ap­brīnojams savādnieks, grāfa kungs? Cik pārliecinoši viņš prot izlikties, ka uzņemas veikt šo pasākumu, par kuru pats zina, ka tas nav izdarāms. Pie tam viņš izliekas, it kā uzņemtos to sev par sodu, bet labāk tiešām saņems dieva sodu nekā kaut ko darīs.
   Otrais augstmanis. Jūs viņu nepazīstat, grāf, tik labi kā mēs. Taisnība, ka viņš prot iezagties kāda cilvēka lab­vēlībā un veselu nedēļu spēj piesardzīgi izvairīties, lai to neatklātu, bet, ja reiz jūs to atklāsiet, tad jums uz visiem laikiem atvērsies acis.
   Bertrams. Vai tiešām jūs domājat, ka viņš nedarīs to, ko tik nopietni apņēmās veikt?
   Otrais augstmanis. Viņš nedarīs it neko. Viņš aizies, kaut ko izgudros, tad atgriezīsies un pacienās jūs ar diviem trim ticamiem meliem. Bet mums jau ir gan­drīz izdevies viņu ielenkt, un jūs redzēsiet, ka šonakt viņš iekritīs. Patiešām, viņš nav jūsu augstības žē­lastības cienīgs.
   Pirmais augstmanis. Pirms mēs šo lapsu sagūstīsim, mēs sarīkosim mazas medības. Pirmais viņam pēdas sāka dzīt vecais Lafē kungs. Kad būs noņemta maska, tad jūs redzēsiet, kas par zivtiņu tas īstenībā ir. Vēl šo­vakar pat jūs to piedzīvosiet.
   Otrais augstmanis. Jāiet un jāsakārto medību slazdi. Drīz viņš mums būs rokā!
   Bertrams. Vispirms lai jūsu brālis nāk man līdz.
   Otrais augstmanis. Kā grāfa kungam tīk! Es atvados.
   Aiziet.
   Bertrams.
   Jums šodien parādīšu meiteni, Par kuru stāstīju.
   Pirmais augstmanis.
   To godīgo?
   Bertrams.
   Jā gan! Bet tā ir nelaime. Reiz uzrunāju to, Bij ļoti vēsa tā; tad aizsūtīju tai Ar ākstu šo, ko gribam atmaskot, Es dāvanas un vēstuli, bet atpakaļ Tās saņēmu. Ir vilinoši skaista tā. Vai gribat redzēt to?
   Pirmais augstmanis. Labprāt, mans kungs!
   Prom.

   Ienāk Helēna un atraitne.
   Helēna.
   Ja šaubāties, ka esmu Helēna, Man grūti pierādīt; bet lūdzu es, Jel savu palīdzību neliedziet.
   Atraitne.
   No labas dzimtas es, kaut nabaga, Man tādas lietas svešas; baidos vēl, Ka mana vārda labo slavu var Tas aptraipīt.
   Helēna.
   To nepieļaušu es. Vispirms jums jātic ir, ka grāfs mans vīrs, Ka noslēpumā, ko jums uzticu, Ik vārds ir patiess; nebaidieties jel, Ka jūs par sliktu darbu ļaudis pels, Ja palīdzēsiet man.
   Atraitne.
   Es ticēšu, Jo rāda atlīdzība solītā, Ka esat ļoti bagāta.
   Helēna.
   Šo zeltu pieņemiet Par laipno vēlēšanos palīdzēt. Vēl divtik liela atlīdzība būs, Ja nodoms izdosies. Tvīkst kaislē grāfs, To jūsu meitas daiļums vilina. Viņš iegūt tiecas to un seko tai; Lai viņa izliekas, ka padosies. Mēs pamācīsim, kā tai rīkoties. Grāfs jūtu mulsumā it visu apsolīs. Ir viņam gredzens. Piecās paaudzēs
   To vienmēr dēls no tēva mantojis, Grāfs augsti vērtē dzimtas dārgumu, Bet, mīlā skurbstot, nebaidīsies viņš To projām dot, lai mērķi sasniegtu, Kaut vēlāk nožēlos.
   Atraitne.
   Nu saprotu,
   Ko vēlaties. Helēna.
   Man šķiet, nav liels šis grēks, ja vēlos es, Lai jūsu meita mīlas rotaļu Ar grāfu sāk, lai noteic tikšanos, Bet vispirms gredzenu lūdz dāvināt; Būs brīva tā, kad iegūts solījums; Viss cits lai paliek man. Es apsolu Trīstūkstoškronu (viņas pūram) vēl.
   Atraitne.
   Es padodos
   Jūs pasakiet, ko darīt Diānai, Lai īstais laiks un vieta sekmētu Šo mūsu mazo viltību. Grāfs nāk Ik vakaru un dziesmas skandina Par viņas nevērību. Nespējam Mēs viņu aizraidīt; šķiet spītībā Uz visu gatavs viņš.
   Helēna.
   Tad norunāts! Vēl šonakt rotaļa šī jāsāk mums; Viss labi būs, ja labs būs nobeigums. Kaut grēku dēvētu to likums bargs, Te gudrai viltībai labs nodoms sargs. Lai ejam sākt!

   Ienāk kāds franču augstmanis ar pieciem sešiem karavīriem, kuri iekārtojas paslēptuvē.
   Augstmanis. Viņš var atnākt tikai gar šo žoga stūri. Kad jūs metīsieties viņam virsū, sarunājieties kaut kādā briesmīgā valodā. Sakiet, ko vien gribat; nekas, ja arī paši sevi nesaprotat. Jāizliekas, ka mēs visi viņu nesaprotam, izņemot vienu, kuru dēvēsim par savu tulku.
   Pirmais karavīrs. Mīļo kaptein, atjaujiet man būt par tulku!
   Augstmanis. Vai jūs abi neesat pazīstami? Vai viņš ne­var tevi pazīt pēc balss?
   Pirmais karavīrs. Nē, kungs, noteikti ne!
   Augstmanis. Kādā žargonā tu atbildēsi mums?
   Pirmais karavīrs. Tāpat kā jūs runāsiet ar mani.
   Augstmanis. Jāizturas tā, lai viņš jūs noturētu par sve­šiniekiem, kas kalpo ienaidnieka karaspēkā. Iespē­jams, ka viņš šo to būs dzirdējis un arī uztvēris no kaimiņu valodām; tādēj lai katrs runā tādā žargonā, kāds tam ienāk prātā. Nav jāuzmanās, ko jūs viens otram sakāt; bet jāatceras viss, kas derīgs mūsu no­lūkam: ķērciet un brēciet, kā katrs prot. Tikai tev kā tulkam jābūt īstam diplomātam. Klusu! Paslēpieties!
   Viņš nāk! Ierodas pavadīt šeit pāris stundu, lai pēc tam atgrieztos un apzvērētu par patiesību izdomātus melus.
   Ienāk Parols.
   Parols. Pulkstenis desmit. Tieši pēc trīs stundām būs laiks doties uz mājām. Ko gan lai stāstu, ko darīju? Jāiz­domā kaut kas īsti noticams. Viņi sākuši atklāt ma­nas kārtis, un pēdējā laikā nelaime pārāk bieži klau­vē pie manām durvīm. Jāatzīstas — mana mēle ir kļuvusi pārsteidzīgi pārgalvīga, bet manu sirdi ir pār­ņēmušas gaužas bailes no Marsa un viņa radījumiem, un es neuzdrošinos darīt to, par ko lielās mana mēle.
   Augstmanis
   sāņus.
   Tā ir pirmā patiesība, kuru jebkad pateikusi tava mēle.
   Parols. Pie velna! Kāds nelabais mani kūdīja uzsākt šo bungu atgūšanu? Es taču skaidri saprotu, cik tas ne­iespējami, un zinu ari, ka man pat sapnī nenāca prātā to darīt. Man vajadzētu sevi šur tur drusku ievainot, lai vēlāk pastāstītu, ka tas notika cīņā. Bet ar vieg­lām skrambām nekā nepanākšu, un viņi teiks: «Tik viegli tu tiki cauri!?» Bet smagi sevi ievainot es ne­gribu. Nu gan esmu ķezā! Ko iesākt? Kur gūt pierā­dījumus? Mēle, mana mēle! Ja tu vēlreiz mani iepļāpāsi briesmās, es tevi iebāzīšu kādas tirgus sie­vas mutē un nopirkšu sev citu mēli no Bajazeta mūļa.
   Augstmanis
   sāņus.
   Vai tiešām iespējams, ka viņš pats sevi pazīst un to­mēr ir tas, kas viņš ir?
   Parols. Varbūt pietiktu, ja es sagraizītu savu mundieri, vai salauztu savu spāņu zobenu?
   Augstmanis
   sāņus.
   Tas tevi no soda neatbrīvos.
   Parols. Vai ari noskut bardu un teikt, ka ta ir kara vil­tība?
   Augstmanis
   sāņus.
   Ar to nekas nebūs līdzēts!
   Parols. Varbūt iemest drēbes ūdenī un stāstīt, ka mani izģērbuši?
   Augstmanis
   sāņus.
   Tas maz ko līdzēs! Parols. Es varētu apzvērēt, ka izlēcu pa citadeles logu … Augstmanis
   sāņus.
   Cik augstu? Parols. Trīsdesmit asis . .. Augstmanis
   sāņus.
   Tev neticēs pat ar trīs zvērestiem.
   Parols. Kaut es dabūtu vismaz kādas ienaidnieka bun­gas. Es zvērētu pie visiem svētiem, ka ieguvu tās cīņā.
   Augstmanis
   sāņus.
   Tūlīt tu dzirdēsi, kā dārd ienaidnieka bungas!
   Aiz skatuves kliedzieni un bungu rībināšana.
   Parols. Ienaidnieka bungas! Patiešām?! Tagad? Augstmanis. Throka movousus, cargo, cargo, cargo. Visi. Cargo, cargo, cargo, villianda par cargo! cargo! Satver viņu un aizsien tam acis.
   Parols. O! Žēlastību! Žēlastību! Neaizsieniet man acis!
   Otrais karavīrs. Boskos thromuldo boskos! Parols.
   Es zinu: Musko pulka vīri jūs.
   Slēpj jūsu svešās mēles nāves briesmas man.
   Vai nav te vācieša vai dāņa, franča
   Vai itāliet's, vai holandietis kāds?
   Lai runā viņš! Es visu pateikšu,
   Kā varat uzveikt Florenci.
   Pirmais karavīrs — tulks.
   Baskos vauvado; Man saprotama tava valoda. Kerelibonto, ser: noslēdz rēķinu, Jo septiņpadsmit dunči pavērsti Pret tavām krūtīm, draugs. Parols.
   Ak vai!
   Pirmais karavīrs — tulks. Ak, lūdzies, lūdzies! Manka revania dulche.
   Augstmanis.
   Os corbi dulchos volivorco.
   Pirmais karavīrs — tulks.
   Grib vadonis, lai tevi saudzējam; Lai acīm aizsietām tu seko mums Un visu izstāsti, kas zināms tev. Var vaļsirdība glābt. Parols.
   Ak, žēlojiet! Es visus noslēpumus atklāšu, Par pulku skaitu, karaplāniem teikšu. Tas pārsteigs jūs.
   Pirmais karavīrs — tulks.
   Bet ja mūs pievilsi?
   Parols.
   Lai sods pār manu galvu krīt! Pirmais karavīrs — tulks.
   Acordo linta —
   Nac līdz! Tev laiku dodam pārdomāt!
   Tulks un Parols, sargu pavadīts, aiziet. Aiz skatuves bungu rīboņa.
   Augstmanis
   kādam no karavīriem.
   Ej grāfam Rusiljonam paziņo
   Un manam brālim ar, ka sagūstīts
   Nu putniņš ir. . . Mēs gaidām grāfa pavēli.
   Otrais karavīrs.
   Es klausos, kapteini! Tūdaļ!
   Augstmanis.
   Teic kungiem, ka šis nelietis Mūs pašus nodot grib.
   Otrais karavīrs.
   Tiks izpildīts!
   Augstmanis.
   Līdz atnāks tie,
   Lai sēž viņš tumsā labi apsargāts!
   Aiziet.

   Diāna un Bertrams.
   Bertrams.
   Man teica — Fontibella saucot jūs.
   Diāna.
   Nē, ser, es — Diāna.
   Bertrams.
   Kā dievietei Jums vārds. Un jūs tā vērta. Pat vairāk vēl. Vai vēso atturību jaunība Ar mīlas kaismi nespēj iekveldēt? Jūs — marmortēls, ne dzīva sieviete.
   Tik vienaldzīgi salta varat būt Pēc nāves, daiļā, jūs, bet brīdī šai Jums tādai jākļūst, kada māte bij, Kad jūsu daiļo būtni radīja.
   Diāna.
   Bij māte godīga.
   Bertrams.
   Jūs arīdzan.
   Diāna.
   Tas manai mātei pienākums bij, ser, Ko savai sievai jūs vēl parādā.
   Bertrams.
   Nē, nē!
   Ar varu saistīts es; bet zvērēju, Ka vienmēr sveša būs man tā. Pret jums Ir mīlas pārpilna man sirds, un es Jums mūžam padevīgs.
   Diāna.
   Ir kaisles mūžs Vien mirklis īss. Kad roze plaukstošā Ir noplūkta, prom smejot aiziet vīrs, Mums paliek ērkšķis ass.
   Bertrams.
   Nē, zvēru jums!
   Diāna.
   Daudz zvērestu vien tukši vārdi ir. Tik vienreiz uzticību solīt drīkst; Šis zvērests — patiesība svētākā, Ja visuaugstākais tās liecinieks. Es lūdzu, vaļsirdīgi atbildiet, Pie SA^ētā Amora ja zvērētu, Ka mīlu jūs, lai pāri darītu, Vai jūs man ticētu? Vai godīgi Ir mīlas vārdā viltu apzvērēt? Lūk, tādēļ jūsu mīlas solījums Tik tukši vārdi man.
   Bertrams.
   Nav taisnība Tev, nežēlīgā! Mīla svēta ir Kā viltus nesaduļķots skaidravots; Tu melus pavedējiem drīksti piedēvēt. Ļauj manām jūtām sevī atbalsot, Jel solies mana būt, lai mūžīga Var mīlas svētlaime mums kļūt.
   Diāna.
   Ak vīrieši! Jums mūsu vājums — ceļš uz uzvaru. Vai dāvātu jūs man šo gredzenu?
   Bertrams.
   To, valdzinošā, aizdot varu tev, Bet dāvāt — ne.
   Diāna.
   Jūs negribat, mans kungs?
   Bertrams.
   Sis gredzens mūsu dzimtas dārgums, gods, No tāliem senčiem, senām paaudzēm Dārgs mantojums, un būtu negods liels, Ja zaudētu es to.
   Diāna.
   Bet mūsu gods Ir tikumība, dzimtas dārgums tā, No tāliem senčiem, senām paaudzēm Dārgs mantojums, un būtu negods liels, Ja zaudētu es to. Ser, jūsu gudrība Kļūst aizsargvairogs man. Šai cīņā, lūk, Pret godu stājas gods.
   Bertrams.
   Ņem gredzenu! Cilts gods nu tavs! Lai mana dzīvība Un pats es tavs!
   Diāna.
   Ap pusnakti pie loga klaudziniet! Es rūpēšos, lai māte nedzird to, —
   Jau tagad apsoliet ne vārda nerunāt, Kad manu jaunavīgo stāvu apskausiet. Tik vienu stundu palikt drīkstat jūs. Tam svarīgs iemesls, to pateikšu, Kad kādreiz gredzenu šo atdošu. Bet šonakt, dārgais, dāvināšu jums Es citu gredzenu, kurš nākamībā kļūs Par ķīlu naktij šai, kas vienos mūs. Nu sveiks! Sev šonakt sievu gūsiet jūs, Bet man gaist cerības un skumji kļūst.
   Bertrams.
   Ar jums es debeslaimi iegūšu.
   Aiziet.
   Diāna.
   Sveiks, grāf! Reiz tiešām debesīm un man
   Jūs būsiet pateicīgs!
   Ar tādiem vārdiem bildināja viņš,
   Kā māte teica: «Tā jau visi zvēr!»
   Vēl bilda viņš, ka mani precēšot,
   Ja viņa sieva mirs. Nē, miršu es —
   Jo, ja ar viltu franči cer mūs gūt,
   Tad mūžam jaunava es gribu būt.
   Bet piekrāpt, šķiet, to tiešām nebūs grēks,
   Kam tikai viltus spēlē īstais vīra spēks.

   Divi franču augstmaņi, daži karavīri.
   Pirmais augstmanis. Vai jūs viņam atdevāt mātes vēs­tuli?
   Otrais augstmanis. Es pasniedzu to viņam tieši pirms vienas stundas. Vēstule laikam viņu ļoti sāpīgi uz­trauca, jo, to lasot, viņš pilnīgi pārvērtās.
   Pirmais augstmanis. Viņš nu gan ir pelnījis pamatīgu bārienu par to, ka atstūma tik labu, sirsnīgu sievu un tik daiļu sievieti.
   Otrais augstmanis. Galvenais ir tas, ka viņš uz mūžīgiem laikiem ir kritis karaļa nežēlastībā. Viņa augstība bija labvēlīgi noskaņots pret grāfu un gribēja pa­darīt viņu īsti laimīgu. Es jums kaut ko pastāstīšu, bet jums tas jāpaglabā kā vislielākais noslēpums.
   Pirmais augstmanis. Tikko jūs izrunāsiet šos vārdus, tie nomirs manās ausīs un gulēs apglabāti manī kā kapā.
   Otrais augstmanis. Grāfs pavedis kādu dižciltīgu mei­teni, kurai Florencē ir vistikumīgākās jaunavas sla­va. Šonakt viņš remdina savu iekāri, laupīdams viņas godu. Šai meitenei tas atdāvinājis savas cilts gre­dzenu un jūtas ļoti apmierināts par šo netikumīgo sakaru.
   Pirmais augstmanis. Lai dievs mums, grēciniekiem, žē­līgs. Lūk, par ko mēs kļūstam, ja esam tikai cilvēki.
   Otrais augstmanis. Paši sevis nodevēji. Katra nodevība parasti atklājas un atmasko pašu grēcinieku, pirms nobrieduši nozieguma augļi, tā arī grāfs tagad ar savu grēcīgo vājību nopulgo gara diženumu un kļūst pats par sava negoda ziņnesi.
   Pirmais augstmanis. Vai tā nav nolādēta lieta, ka mums pašiem jābūt par savu ļauno nodomu atklājējiem? Tātad šovakar mēs grāfu savā sabiedrībā neredzē­sim?
   Otrais augstmanis. Tikai pēc pusnakts. Tieši pusnakts ir noteiktā satikšanās stunda.
   Pirmais augstmanis. Tā vairs nav tālu. Es ļoti vēlētos, lai grāfs būtu klāt, kad mēs uzšķēržam viņa draugu; tad viņš redzētu, kas šinī putniņā slēpjas. Varbūt viņa labdzimtība pārvērtētu pats savu mākslīgi ra­dīto spriedumu par šo nelieti.
   Otrais augstmanis. Pirms grāfs nebūs atnācis, mēs neko neuzsāksim, jo grāfa klātbūtnei jākļūst par pātagu, kas novicos šo zeņķi.
   Pirmais augstmanis. Tikmēr pastāstiet man, ko dzird par karu.
   Otrais augstmanis. Stāsta, ka skanot uvertīra miera sa­runām.
   Pirmais augstmanis. Nē, es varu apgalvot, ka miers jau noslēgts.
   Otrais augstmanis. Ko tad iesāks Rusiljonas grāfs? Vai viņš dosies kaut kur tālāk vai atgriezīsies Francijā?
   Pirmais augstmanis. No šī jautājuma secinu, ka jūs ar viņa noslēpumiem visā pilnībā vēl neesat iepazīsti­nāts.
   Otrais augstmanis. Lai dievs mani pasarga! Tad jau man būtu jākļūst atbildīgam arī par viņa nedarbiem.
   Pirmais augstmanis. Grāfa laulātā draudzene, ser, pirms diviem mēnešiem aizbēga no viņa mājas. Par bēg­šanas iemeslu tā uzdevusi svētceļojumu uz svētā Jēkaba, Vecākā, kapu; viņa uzticīgi izpildīja šo svēto pienākumu, pavadīdama laiku svētcerēs. Ka­mēr viņa tur uzturējās, tās maigā sirds kļuva par lau­pījumu viņas dziļajām bēdām; beidzot tā nopūzdamās izdvesa pēdējo elpas vilcienu un tagad dzied de­besu pulkos.
   Otrais augstmanis. Kā gan jūs tik noteikti to uzzinājāt?
   Pirmais augstmanis. Visvairāk no viņas pašas vēstulēm; tās stāsta par viņas dzīvi līdz pat pēdējai stundiņai. Viņas nāvi, par kuru tā pati nevarēja paziņot, ticami apliecina ciema garīdznieks.
   Otrais augstmanis. Vai arī grāfs to zina?
   Pirmais augstmanis. Jā, tam zināmi vēl arī papildu pie­rādījumi, punktu pa punktam, kas pilnīgi apstiprina patiesību.
   Otrais augstmanis. Man ļoti žel, ka grafs par to tikai priecāsies.
   Pirmais augstmanis. Jā, brlnum savādi, ka bieži sāpīgs zaudējums mums kļūst par mierinājumu.
   Otrais augstmanis. Un tikpat dīvaini ir tas, ka mēs bieži apraudam savu ieguvumu. Slavas un goda vietā, ko grāfam šeit sagādāja viņa drošsirdībā, dzimtenē viņu sagaidīs tikpat liels negods.
   Pirmais augstmanis. Dažādas dzijas veido mūsu dzīves audumu. Cieši tur savijas labais un ļaunais. Mūsu tikumi kļūtu pārāk lepni, ja tos nepātagotu mūsu kļūdas, bet mūsu vājības nonāktu izmisumā, ja mūsu labie darbi tās neuzmundrinātu.
   Ienāk sulainis.
   Ko pateiksi? Kur ir tavs kungs?
   Suiainis. Viņš uz ielas sastapa hercogu, ser, un svinīgi atvadās no tā. Rīt viņa žēlastība grib doties uz Fran­ciju, un hercogs piedāvāja grāfam ieteikuma rakstu karalim.
   Otrais augstmanis. Tas grāfam tur būs vairāk, nekā ne­ciešams, kaut arī šī rekomendācija to uzslavētu vairāk, nekā pienāktos.
   Pirmais augstmanis. Tāpat tā nebūs pietiekoši salda ka­raļa skarbumam. Lūk, tur nāk grāfs!
   Ienāk Bertrams.
   Nu, cienītais kungs, vai nav jau krietni pāri pus­naktij?
   Bertrams. Es šovakar nokārtoju sešpadsmit darījumus, kas katrs atsevišķi ilgtu veselu mēnesi; bet man tas izdevās īsi un aši. Atvadījos no hercoga, atsveicinājos no viņa galma, apglabāju savu sievu, nosēroju pēc viņas, uzrakstīju vēstuli savai cienījamai mātei, pa­ziņoju, ka atgriezīšos mājās, sakārtoju visu ceļoju­mam un bez šiem galvenajiem pienākumiem veicu
   vel dažadus sīkākus pasakumus. Vissvarīgakais bija pēdējais, bet to es vēl nepabeidzu.
   Ohais augstmanis. Ja šinī pēdējā lietā radušies kādi sa­režģījumi un jūs rīt no rīta gribat aizceļot, tad jūsu žēlastībai jāpasteidzas.
   Bertrams. Teikdams, ka tā lieta vēl nav pabeigta,.es do­māju sacīt, ka nevēlētos par to vēl kādreiz dzirdēt. Nu, bet vai neuzvedīsim ainu «Muļķa un karavīra dialogs»? Vediet šurp šo viltnieka paraugtēlu, kas mani piekrāpis kā divkosīgs viltus pravietis.
   Otrais augstmanis. Atvediet mūsu gūstekni!
   Viens no karavīriem aiziet. Nabadziņš, visu nakti viņš sēdēja bluķī, šis galan­tais zellis.
   Bertrams. Nekas, viņa papēži to pelnījuši, ja tie tik ilgi nēsājuši zagtus piešus. Kā viņš pašreiz izturas?
   Pirmais augstmanis. Es jūsu žēlastībai jau teicu, ka paš­reiz bluķis tur viņu. Lai atbildētu vēl saprotamāk, jā­saka, ka viņš raud kā skuķis, kas sasitis piena krūzi. Viņš izsūdzēja grēkus Morgenam, kuru tas noturēja par mūku, un izstāstīja viņam visu, cik tālu vien pa­gātnē sniedzas viņa atmiņa līdz pat šim nelaimīga­jam brīdim, kad to iesēdinājām bluķī. Kā jums šķiet, par ko viņš grēksūdzē stāstīja?
   Bertrams. Ceru, ka par mani vismaz ne.
   Otrais augstmanis. Viņa grēksūdze ir protokolēta un to nolasīs viņa klātbūtnē. Ja tur būs pieminēta arī jūsu žēlastība, par to es esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, tad jums būs tas pacietīgi jānoklausās.
   Karavīri atved Paroļu.
   Bertrams. Lai velns parautu šo satuntuļoto tēviņu! Par mani viņš tak neko nevar pateikt! Mieru, mieru!
   Pirmais augstmanis. Tur, lūk, nāk vistiņa ar aizsietām acīm. Sāksim! Porto tartarossa!
   Pirmais karavīrs — tulks. Viņš pieprasa spīdzināšanu. Vai jūs neatzītos bez tās?
   Parols. Es bez piespiešanas pateikšu visu, ko es zinu; ja jūs mani saknaibītu kā pīrāga garozu, es arī neko vairāk pasacīt nevarētu.
   Pirmais karavīrs — tulks. Bosko hirmurco!
   Pirmais augstmanis. Boblibindo hikurmurko.
   Pirmais karavīrs — tulks. Jūs tiešām žēlīgs, ģenerāli Mūsu ģenerālis pavēl jums atbildēt uz visiem jautā­jumiem, kurus es nolasīšu.
   Parols. Atbildēšu tik patiesi, kā es ceru dzīvot.
   Pirmais karavīrs — tulks
   lasa.
   «Vispirms jautājiet viņam, cik stipri ir hercoga jāt­nieki?» Ko jūs uz to teiksiet?
   Parols. Pieci līdz seši tūkstoši, bet tie ir ļoti vāji un slikti apmācīti; pulki ir izkliedēti, un nabaga komandieri ir nožēlojami velni. Varu apzvērēt šo vārdu patie­sību pie sava goda un vēlēšanās dzīvot.
   Pirmais karavīrs — tulks. Vai lai es tā pierakstu jūsu at­bildi?
   Parols. Jā. Varu to apzvērēt, kur un kad vien jūs to vē­laties.
   Bertrams. Tam nelietim viss vienalga. Kāda zemiska verga dvēsele!
   Pirmais augstmanis. Jūs maldāties, grāfa kungs: tas ir mesjē Parols, galantais Marsa bruņinieks — kā viņš pats sevi mēdz dēvēt, — drosminieks, kas visu savu kara mākslas teoriju nēsā savas šalles mezglā un praksi — sava zobena makstī.
   Otrais augstmanis. Es nekad vairs neticēšu, ka uzspod­rināts zobens parāda drošsirdību vai košs mundieris ietērpj varonību.
   Pirmais karavīrs — tulks. Labi! Tas pierakstīts.
   Parols. Es teicu: pieci vai seši tūkstoši zirgu; cik īsti, es nevaru noteikt, tāpēc rakstiet apmēram tik daudz, jo es gribu runāt patiesību.
   Pirmais augstmanis. Šoreiz viņš patiesībai ļoti tuvu.
   Bertrams. Bet par to, kādā veidā viņš par visu izsakās, es gan tam paldies neteikšu.
   Parols. Bet par nabaga komandieriem, par šiem nožēlo­jamiem velniem, gan noteikti pierakstiet.
   Pirmais karavīrs — tulks. Labi! Izdarīts!
   Parols. Pazemīgi pateicos, kungs. Patiesība paliek patie­sība; pie tam šie nelieši tiešām ir nožēlojami nabagi.
   Pirmais karavīrs — tulks
   lasa.
   «Jautājiet viņam, cik stipri ir viņu kājnieku spēki.» Ko jūs uz to teiksiet?
   Parols. Zvēru pie sava goda, ser, — ja ari man būtu at­licis dzīvot tikai šo pēdējo stundiņu, es tomēr teiktu patiesību. Ļaujiet padomāt! Nu, lūk, Spūrijam — simt piecdesmit; Sebastianam — tikpat daudz; Ko- rambo — tikpat; Zakam — arī tikpat; Giltianam, Kos- mo, Ludvigam un Grācijam — katram divi simti piecdesmit; mana paša rotā, Kristoferam, Vomon- dam, Bencijam — katram divi simti piecdesmit. Tā­tad pavisam kopā, veselos un slimos ieskaitot, goda vārds, nebūs vairāk par piecpadsmit tūkstošiem galvu; un puse no tiem neuzdrošināsies pat no sa­viem vamžiem sniegu nokratīt, lai pašu kauliņi ne- izjuktu.
   Bertrams. Ko iesākt ar šo nelieti?
   Pirmais augstmanis. Izteiciet viņam pateicību. Neko vai­rāk. Pajautājiet tam par mani un manu reputāciju hercoga galmā.
   Pirmais karavīrs — tulks. Labi, esmu to pierakstījis. Klausieties tālāk: «Jautājiet viņam, vai nometnē at­rodas kāds kapteinis Dimēns. Francūzis. Kādā cieņā tas pie hercoga? Ko var teikt par viņa drosmi, godī­gumu un militārajām zināšanām? Vai viņš nedomā, ka šo kapteini būtu iespējams piekukujot ar krietnu žūksni zelta un pamudināt dezertēt?» Ko jūs par to varat pastāstīt? Vai jums par to kaut kas zināms?
   Parols. Lūdzu, atļaujiet man atbildēt katru jautājumu atsevišķi. Lasiet tos vēlreiz pēc kārtas!
   Pirmais karavīrs — tulks. Vai jūs pazīstat kapteini Di- mēnu?
   Parols. Pazīstu. Viņš bija Parīzē kāda vecu drēbju lāpī­tāja māceklis. No turienes viņu aiztrieca tādēļ, ka tas bija pavedis šerifa plānprātīgo kalponi, vientie­sīgu, mēmu skuķi, kura tam nevarēja pateikt «nē».
   Dimēns dusmās savīsta dūri.
   Bertrams. Savaldieties, lūdzu, un nesmērējiet rokas. Lai labāk šo nelieti nosit pirmais ķieģelis, kas tam uz­kritīs uz galvas.
   Pirmais karavīrs — tulks. Tālāk — vai šis kapteinis ir Florences hercoga nometnē?
   Parols. Cik man zināms, viņš tiešām tur atrodas un ir gluži utu noēsts.
   Pirmais augstmanis. Nu, nu, nemaz neskatieties tā uz mani, cienītais grāf, tūlīt nāks arī jūsu kārta.
   Pirmais karavīrs — tulks. Kādā cieņā tas ir pie hercoga?
   Parols. Hercogs pazīst viņu tikai kā neievērojamu virs- nieķeli un pirms dažām dienām rakstīja man, lai es to padzenu no savas rotas. Šķiet, vēstule ir manā kabatā.
   Pirmais karavīrs — tulks. Labi, mēs to pameklēsim.
   Parols. Nu, īsti sakot, es nezinu, vai tā ir tur vai ar ci­tām hercoga vēstulēm karājas diegā manā teltī.
   Pirmais karavīrs — iulks. Tepat ta ir. Seit ir arī kāds cits papīrs. Vai nolasīt skaļi šo vēstuli?
   Parols. Es nezinu, vai tā ir īstā vai ne.
   Bertrams. Mūsu tulks rīkojas labi.
   Pirmais augstmanis. Lieliski!
   Pirmais karavīrs — tulks
   lasa.
   «Diāna, grāfs ir muļķa āksts, bet viņam ir daudz zelta.»
   Parols. Tā nav hercoga vēstule, ser; tas ir brīdinājums kādai godīgai Florences meitenei Diānai, lai tā sar­gās no Rusiljonas grāfa vilinājumiem. Tas ir kāds aušīgs, jauns dīkdienis, bez tam vēl īsts izvirtulis. Es lūdzu, kungs, bāziet šo vēstuli atpakaļ kabatā.
   Pirmais karavīrs — tulks. Ar jūsu atļauju es to vispirms izlasīšu.
   Parols. Goda vārds, man bija godīgs nodoms meitenes labā, jo es pazīstu jauno grāfu un zinu, ka tas ir bīs­tams un izlaidīgs zeņķis. Tā ir īsta haizivs, kas aprīs katru nevainīgu zivtiņu, ja tā kritīs laupītājam pa ķērienam.
   Bertrams. Nolādēts! Tas tiešām ir pirmās šķiras nelietis! Pirmais karavīrs — tulks
   lasa.
   «Ja zvēr viņš, ņem no viņa zeltu steigā, Jo maksāt rēķinu jau nemēdz tas; Kas pusi laimē, iegūst spēles beigās, Liec iepriekš samaksāt, kas pienākas. To, lepnā Diāna, tev saka kaptein's kāds, Sniedz skūpstu vīriem, kam nav zēna prāts, Bet grāfam ākstīgam, ar viltus slavu Liec laikus samaksāt par mīlu savu. Es tavs, kā ausī iečukstēju tev, —
   Parols.»
   Bertrams. Šo nelieti vajadzētu ar patagu izdzīt cauri vi­sai nometnei ar šo rīmi pie pieres.
   Otrais augstmanis. Viņš tak ir jūsu padevīgais un uzti­cīgais draugs, ser, vispusīgais lingvists un ieroču mākslās speciālists.
   Bertrams. Jau no senseniem laikiem esmu varējis pa­ciest visu, izņemot kaķus. Tagad šis nelietis manās acīs ir kaķis.
   Pirmais karavīrs — tulks. No mūsu karavadoņa izskata es secinu, ka mēs būsim spiesti jūs pakārt, ser.
   Parols. Ak kungs, katrā ziņā saudzējiet manu dzīvību; ne tādēļ, ka es baidos no nāves, bet tādēļ, ka man grēku tik daudz, ka es tos labprāt gribētu izpirkt šeit uz zemes. Ļaujiet man dzīvot, kungs, vienalga, kā un kur — ieslodzījumā, bluķī, galvenais — atstājiet mani dzīvu.
   Pirmais karavīrs — tulks. Nu, ja jūs vaļsirdīgi atzīsie- ties, mēs vēl padomāsim, ko darīt. Tātad atgrie­zīsimies vēlreiz pie kapteiņa Dimēna. Par hercoga uzskatiem par viņu un par tā drošsirdību jūs jau stāstījāt; bet kādas ir jūsu domas par viņa godī­gumu?
   Parols. Šis kapteinis, ser, ir spējīgs olu no klostera iz­zagt. Vardarbībā un laupīšanas mākslā tas līdzīgs Nesam. Viņš nekad nav pildījis to, ko solījis, un zvērestu laušanā viņš stiprāks par Herkulesu: melot tas prot ar tādu oratora veiklību, ka spēj patiesību pārvērst par vientiesīti. Žūpība ir šī vīra labākais tikums; viņš dzer kā lops, bet miegā nevienam nekā ļauna nedara, izņemot saviem palagiem. Visi pazīst viņa nerātnības un tāpēc guldina viņu uz plikiem salmiem. Vairāk es par viņa krietnumu nekā nezinu pateikt. Šim zellim piemīt viss, kas nedrīkstētu būt krietnam vīram; bet viņam nav nekā, kas raksturo krietnu vīru.
   Pirmais augstmanis. Viņš sāk man iepatikties.
   Bertrams. Vai šī lieliskā jūsu krietnuma apraksta dēj? Es, no savas puses, gan viņu sūtītu pie visiem vel­niem. Manās acīs viņš arvien vairāk un vairāk kļūst par kaķi.
   Pirmais karavīrs — tulks. Un ko jūs varat sacīt par kap­teiņa militārajām zināšanām?
   Parols. Lūk, viņš esot sitis bungas pie angļu komedian­tiem. Es tiešām negribētu viņu apmelot, bet vairāk par viņa militāro karjeru es tiešām nezinu, izņemot tikai to, ka viņam bijis gods kalpot par oficieri kādā Anglijas ciematā, ko ļaudis sauc par Mailendu. Tur viņš mācījis puišiem ierindas mācību. Es nekā nevē­lētos noklusēt par šī cilvēka augsto slavu tur, bet es par to nekā noteikta nezinu.
   Pirmais augstmanis. Šoreiz šis nelietis pārspējis pats sevi nelietībā, un šis retais notikums viņu attaisno.
   Bertrams. Kaut velns to parautu! Viņš tomēr ir un pa­liek kaķis.
   Pirmais karavīrs — tulks. Ja kapteinis Dimēns ir tik ze­misks, tad jau man nemaz nevajadzētu vēl jautāt, vai ar zeltu to varētu pamudināt dezertēt.
   Parols. Par nieka grasi, ser, viņš pārdos jums lēņu tie­sības uz savas dvēseles pestīšanu, ar ko uz mūžīgiem laikiem pievils savu radu cerības uz mantojumu.
   Pirmais karavīrs — tulks. Bet ko jūs sakāt par vioa brāli, otru kapteini Dimēnu?
   Otrais augstmanis. Kāpēc viņš tam jautā par mani?
   Pirmais karavīrs — tulks. Nu, kāds tas ir?
   Parols. Vārna no tā paša perēkļa; tikai labuma pakāpē tas savu brāli nesasniedz, bet ļaunumā ir to pār­audzis. Tāpat viņš pārspēj savu brāli gļēvulībā, kaut gan viņa brāli visi uzskata par visbailīgāko visā pa­saulē. Bēgot tas noskries katru ātrskrējēju, bet, kad jāiet uzbrukumā, viņa kājas sarauj krampji.
   Pirmais karavīrs — tulks. Ja mēs jums dāvātu dzīvību, vai jūs būtu ar mieru nodot Florences hercogu?
   Parols. Jā, un piedevām vēl arī viņa kavalērijas koman­dieri Rusiljonas grāfu.
   Pirmais karavīrs — tulks. Es slēpu parunāšos ar ģene­rāli, lai uzzinātu viņa gribu.
   Parols
   sāņus.
   Es vairs negribu nekādas bungas! Kaut jupis parautu visas šīs bungas. Es tak devos šinīs briesmās, tikai lai izkalpotos un apmānītu šī palaidnīgā jaunā grāfa aizdomas. Kas gan varēja nojaust šīs lamatas, kurās esmu iekritis? Bet kas man var pārmest?
   Pirmais karavīrs — tulks. Nav glābiņa! Tev jāmirst, draugs! Ģenerālis saka, ka tas, kas tik nodevīgi at­klāj savas armijas noslēpumus un atjaujas sniegt tik riebīgus ziņojumus par dižciltīgiem vīriem, nevar godīgi kalpot pasaulei. Tādēļ jums jāmirst! Nāciet, bende! Ņemiet viņa galvu!
   Parols. Dievs kungs! Ļaujiet man dzīvot vai arī atļau­jiet man skatīt savu nāvi vaigu vaigā.
   Pirmais karavīrs — tulks. To var. Reizē atvadieties arī no saviem draugiem!
   Noņem Parolam apsēju no acīm.
   Tā! Nu palūkojieties apkārt! Vai jūs te kādu pa­zīstat?
   Bertrams. Labrīt, dižais kapteini!
   Otrais augstmanis. Lai dievs jums palīdz, kapteini Parol!
   Pirmais augstmanis. Lai dievs jums žēlīgs, cēlais kap­teini!
   Otrais augstmanis. Kapteini, vai lai no jums pasveicinu Lafē kungu? Es dodos uz Franciju.
   Pirmais augstmanis. Mīļo kapteini, vai jūs neiedotu man soneta norakstu, ko jūs veltījāt Diānai, ieteikdams viņai Rusiljonas grāfu? Ja es nebūtu tik bailīgs gļē­vulis, es jums viņu atņemtu ar varu; bet pašreiz pa­lieciet sveiks!
   Bertrams, abi augstmaņi un pārējie aiziet.
   Pirmais karavīrs — tulks. Jūs esat pazudis, kapteini, pil­nīgi atraisīti visi jūsu mezgliņi, — tie palikuši vēl tikai jūsu šallē.
   Parols. Kuru gan nesagrautu tāda sazvērestība.
   Pirmais karavīrs — tulks. Ja jūs varētu atrast tādu zemi, kur sievietēm nebūtu vairāk kauna kā jums, tur jūs kjūtu par īsti nekaunīgas tautas ciltstēvu. Arī es do­šos uz Franciju. Tur man būs diezgan daudz, ko pa­stāstīt par jums.
   Aiziet.
   Parols.
   Viss labi beidzies, jo man sirds Tik liela nav, lai kaunā salūztu. Nu beigas kapteinim, bet Parols pats Tāpat vēl ēst un dzert, un gulēt grib. Bet tāds, kas sevī lielībnieku jūt, Lai zin, ka garā mēle nevarēs Tā ēzejausis noslēpt, — rādīs tās, Kāds ēzelis ir katrs lielībnieks. Nost kaunu! Prom! Lai kara zobens rūs, Par ākstu tagad Parols kļūs, Pie komediantiem! Tur maize būs Un pajumte. Turp došos es!
   Aiziet.

   Ienāk Helēna, atraitne un Diāna.
   Helēna.
   Lai ticētu, ka nemaldinu jūs, Var patiesību apliecināt jums
   Pats karalis, tā troņa priekšā es Drīz ceļos metīšos, pirms mērķi sasniegšu. Reiz palīdzēju tam, lai to, kas dārgs Kā pati dzīve, atgūt spētu viņš. Tas siltai pateicībai liktu plaukt Pat krama cietās krūtīs Tartaram. Es zinu — Marseļā ir karalis, Turp ceļam zirgus sajūgt vēlēju. Jums jāzin vēl: tur domā, ka es mirusi. Grāfs, karavīrus atlaidis, uz māju steidz; Par viņu ātrāk būšu es, ja dievs Un karalis man palīdzēs.
   Atraitne.
   Man, kundze, tuvs Kā pašas sirds ir jūsu liktenis, Jums uzticīgi sekošu.
   Helēna.
   Un es
   Par cēlo labsirdību centīšos Ar īstu draudzību jums atmaksāt. Jel ticiet — augstās debesis tā grib, Lai Diānai es pūru dāvinu. Bij likten's lēmis jūsu meitai kļūt Par starpnieci, lai vīru atgūstu. Ak, vīrieši! Kā viņi glāstīt prot Pat to, ko kaisli nīst, ja tumša nakts Spēj alkatīgās jūtas piemānīt Un apslēpt to, kas kaira kļaujas klāt. Tā kaisle spēlējas ar neprāti, Kas mīlu atraida. Ak Diāna! Daudz jācieš jums vēl manis dēļ.
   Diāna.
   Būs gods Pat nāvē iet, ja vajadzēs, bet es, Ko vēlēsieties, darīšu.
   Helēna.
   Paldies!
   Drīz drīz būs atkal vasara jau klāt,
   Plauks smaržīgs rozes zieds, un līdzās tam Būs ērkšķis ass. Laiks ceļā doties mums, Māj pretī nākotne un sola tā: Viss labi būs, kas labi nobeigsies. Kaut grūts būs ceļš, to mērķis vainagos.

   Ienāk grāliene, Lalē un āksts.
   Lafē. Nē, nē, jūsu dēlu tur noteikti pavedināja šis taftā tērptais zellis, kurš ar savu nekaunības safrānu va­rētu nokrāsot visu kādas tautas rūgstošo un vēl ne­nobriedušo jaunatni. Jūsu vedekla vēl šobaltdien dzīvotu, jūsu dēls atrastos mājās un karalis vēl tā­lāk pašķirtu ceļu, ja nebūtu tās sarkanastainās kame­nes, par kuru es runāju.
   Grāfiene. Kaut es viņu nekad nebūtu pazinusi. Viņš at­nesa nāvi viskrietnākajai jaunavai, kuru radot daba bija vainagojusi pati sevi. Pat tad, ja šinī meitenē ritētu manas asinis un, viņai dzimstot, manas lūpas būtu dvesušas saldi sāpīgās mātes nopūtas, mana mī­lestība pret viņu nesakņotos dziļāk.
   Lalē. Tā bija laba meitene, ļoti laba. Reizēm mēs varam noplūkt simtiem salātu lapiņu, pirms atrodam īsto.
   Āksts. Patiešām, viņa bija īsts majorāns salātos vai, pa­reizāk sakot, veronika.
   Laiē. Tās jau nav salātu lapiņas, viltniek, tās tak ir dārza puķes.
   Āksts. Es neesmu nekāds lielais Nebukadnecars, ser, tā­pēc neesmu veikls lietpratējs zālīšu pazīšanā.
   Lafē. Kas pēc tavām paša domām tu īsti esi: viltnieks vai āksts?
   Āksts. Kalpojot sievietei, ser, es esmu āksts, bet vilt­nieks, ja man darīšana ar vīrieti.
   Lalē. Kā to saprast?
   Āksts. Vīrieti es piekrāptu ar viņa sievu, veicot vīra pienākumu.
   Lalē. Sinī dienestā tava viltnieka profesija attaisnotos.
   Āksts. Bet piekrāptā vīra sievai es piedāvātu savus pa­kalpojumus un āksta scepteri.
   Lalē. Visu atzinību! Esmu gatavs ieteikt tevi kā īstu viltnieku un īstu ākstu.
   Āksts. Gatavs jums pakalpot.
   Lalē. Nē, nē! To tik ne!
   Āksts. Nu, ja nevaru jums pakalpot, ser, tad salīgšu par kalpu pie kāda prinča, kas ir tikpat varens kungs kā jūs.
   Lalē. Kas viņš? Francūzis?
   Āksts. Patiesību sakot, viņam ir angļu vārds, bet viņa fizionomijā Francijā atspoguļojas liesmainākas kais­lības nekā Anglijā.
   Lafē. Kādu princi tu domā?
   Āksts. Melno princi jeb tumsības valdnieku, citādi izsa­koties, — velnu.
   Lafē. Pag! Še, ņem manu maku un ej! Es tev to nedodu, lai atvilinātu tevi tam kungam, par kuru tu runā. Turpini viņam kalpot, cik tev tīk.
   Āksts. Esmu cēlies no malkas pagales, kas mīl degt ar karstu liesmu. Tas kungs, par ko es runāju, prot al­laž uzturēt pavardā spožu uguni. Bet viņš, protams, ir šīs pasaules valdnieks, tāpēc lai viņa galmā paliek dižgari. Es labāk palikšu mājā ar šaurajiem vārtiem, kas ir pārāk šauri, lai tur lepni iesoļotu lielmaņi, bet tas, kas grib mazliet saliekties, tur var gluži labi ie­kļūt; bet vairums ir pārāk vārīgi, trausli un pārāk iz­lutināti un mīl staigāt pa puķēm klāto ceļu, kas no­ved pie platajiem vārtiem un ieved īstās elles ugu­nīs.
   Lafē. Ej savu ceļu! Tu sāc apnikt. Es tev to jau laikus pasaku, jo negribētu, ka mēs sanīstos. Ej savu ceļu! Liec apkopt manus zirgus. Tikai neiemāci tiem savus niķus.
   Āksts. Niķus kleperim var iedzīt tikai ar pātagu, bet āk­sta joki nav pātaga kleperim; bez tam kleperim pā­taga pienākas pēc dabas likuma.
   Aiziet.
   Lafē. Kāds viltīgs un nīgrs āksts.
   Grāfiene. Tāds viņš tiešām ir. Nelaiķa grāfam ļoti patika ar viņu jokot. Izpildot nelaiķa vēlēšanos, es ļauju āk­stam te palikt; bet viņš to uzskata par atļauju arī savām bezkaunībām un tiešām izturas pārāk brīvi, un dara, kas tam ienāk prātā.
   Lafē. Nav tik ļauni! Šis zeņķis nav truls, un man viņš patīk. Pirms brīža es biju nodomājis jums kaut ko teikt. Uzzinādams par jaunās grāfienes nāvi un par jūsu dēla — mana pavēlnieka atgriešanos dzimtenē, es lūdzu mūsu kungu un karali parūpēties par manu meitu. Šo priekšlikumu viņa majestāte savā labvē­lībā ierosināja jau tad, kad tie abi vēl bija bērni. Tagad viņa augstība apsolīja to izdarīt, jo nav labāka līdzekļa, kā novērst karaļa dusmas, ko tas jūt pret jūsu dēlu. Kā jums tas liekas, cienītā kundze?
   Grāfiene. Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis, kungs, un ceru, jūs to lieliski nokārtosiet.
   Lafē. Viņa augstība steidzīgi atgriežas no Marseļas tik vesels un spirgts, it kā viņam būtu tikai trīsdesmit gadu. Rīt viņš būs jau šeit, ja vien draugs, kas pa­rasti šinīs lietās ir labi informēts, nav mani maldi­nājis.
   Grāfiene. Priecājos, ka drīkstu cerēt vēl pirms nāves redzēt viņa augstību. Es saņēmu vēstuli, ka mans dēls ieradīsies šonakt. Es būtu jums ļoti pateicīga, cienītais kungs, ja jūs uzkavētos manā namā, kamēr viņi abi satiksies.
   Lafē. Cienītā kundze, es tikko pārdomāju, kā vislabāk izlūgties atļauju satikties ar karali.
   Grāliene. Jums vajag tik izlietot jūsu cienījamā vārda privilēģijas.
   Lalē. Šo priekšrocību es arvien esmu izlietojis kā tei­camu caurlaidi, kundze, un lai pateicība debesīm, ka manam vārdam vēl tik laba slava, kas man devusi ne vienu vien priekšroku.
   Āksts atgriežas.
   Āksts. Cienītā kundze! Ārā stāv jaunais grāfs, jūsu dēls, ar samta plāksteri uz sejas. Vai zem tā ir ari rēta, to zina tikai samts, bet apsējs ir tiešām krāšņs. Uz viņa kreisā vaiga ir divarpus strēmeļu, bet labais vaigs ir pilnīgi kails.
   Grāfiene. Rēta, kas iegūta, cēlu pienākumu pildot, ir augsta godazīme. Un rēta mana dēla vaigā noteikti būs tāda.
   Āksts. Viņa seja gan izskatās kā īsta karbonāde.
   Lafē. Kundze, iesim saņemt jūsu dēlu. Es ilgojos runāt ar jauno, diženo karavīru.
   Āksts. Tik tiešām, ārā tādu stāv vesels ducis ar ļoti skaistām un smalkām spalvām un cepurēm, ko grezno īsti dižciltīgi spalvu pušķi, kas klanās un lo­kās uz visām pusēm.
   Visi aiziet.

   . Nāk Helēna, alraitne un Diāna.
   Helēna.
   Jums līdzēt nespēju, kaut saprotu,
   Ka lielā steiga nogurdina jūs
   Šai ceļā trauksmainā, kur nakts un dienas zūd.
   Ar manu dzīvi tagad liktenis
   Ir nesaraujami jūs saistījis;
   Es pateicīga jums. Kad labi klāsies man…
   Nāk kāds augstmanis.
   Lūk, vīrs, kas audienci man pie karaļa Var izgādāt ar savu ietekmi. Lai dievs ar jums, mans kungs!
   Augstmanis.
   Tāpat ar jums!
   Helēna.
   Šķiet, franču galmā es jūs redzēju.
   Augstmanis.
   Tur kādreiz biju es.
   Helēna.
   Mēdz ļaudis tuvumā un tālumā, Ser, jūsu labvēlību daudzināt.
   Es lūdzu, piedodiet, bet likten's liek Bez ceremonijām jūs šeit uzrunāt; Ja palīdzēsiet man, es mūžīgi Jums pateikšos par to.
   Augstmanis.
   Ko vēlaties?
   Helēna.
   Lai labpatiktu jums So mazo rakstu nodot karalim. Lai jūsu labvēlība palīdz man, Lai mani uzklausītu viņa augstība.
   Augstmanis.
   Šeit nava karaļa.
   Helēna.
   Nav šeit? Vai tiesa tas?
   Augstmanis.
   Tik tiešām nav.
   Viņš ātrāk, nekā bija paredzēts, Ir aizceļojis vakarnakt.
   Atraitne.
   Ak dievs! Tad velti pūlējāmies mēs. Helēna.
   Gals labs — viss labs; tas mierinājums man, Kaut aizkavēt grib laiks un ceļš ir grūts. Kurp devās karalis, es lūdzu, sakiet, ser!
   Augstmanis.
   Uz Rusiljonu, tā man stāstīja; Turp braucu arī es.
   Helēna.
   Man lūgums, ser, — Ja karali jūs ātrāk redzēsiet, Šo vēstuli tam rokā ielieciet,
   Es ticu, nedusmosies viņš, Bet drīzāk jūsu pūles atalgos; Es jums uz Rusiljonu sekošu, Cik ātri iespēšu.
   Augstmanis.
   Jums pakalpot man prieks.
   Helēna.
   Reiz karaliska pateicība būs Par jūsu labvēlību, ser. Ir laiks Mums cejā steigt!
   Visi aiziet.

   Grāfienes pils pagalmā.
   Āksts un Parols.
   Parols. Labais mesjē Lavaš, lūdzu, nododiet cienījamam Lafē kungam šo vēstuli. Kādreiz, ser, jūs mani pazi­nāt kā cildenu kungu, kam vienmēr bija kārtīgs uz­valks; bet tagad, kungs, es esmu novārtījies Fortū­nas purvos un no manis plūst viņas nežēlastības rūgtā smaka.
   Āksts. Patiesi! Fortūnas nežēlastība tiešām ir pretīgi vir- caina, ja tā tik stipri ož. Es turpmāk vairs neēdīšu nevienu zivi no Fortūnas iesma. Lūdzu, nostājies tā, lai vējš nepūš man virsū tavu smaku.
   Parols. Nu, nu, draugs! Tāpēc jau jums nav jāaiztur de­guns. Es runāju metaforās.
   Āksts. Nu, mans labiņais, ja jūsu metafora tā smird, tad es tomēr labāk aizturēšu degunu; un tā es rīkošos arī ar citām līdzīgām metaforām. Pavācies tālāk!
   Parols. Esiet vismaz tik žēlīgs, mans draugs, un nododiet šo papīru.
   Āksts. Pfū! Taisies, ka pazūdi! Lai es nodotu kādam diž- ciltim Fortūnas tumšā kambarīša papīru! Lūk, tur viņš pats nāk!
   Ienāk Lalē.
   Ser, te ir kāds Fortūnas runcis, varbūt arī Fortūnas kaķene, bet bizamkaķis gan tas noteikti nav. Sim peļu junkuram gadījies iekrist Fortūnas nežēlastības netīrajā zivju dīķī, un tagad viņš, kā pats saka, esot apvārtījies un smirdot. Lūdzu, kungs, rīkojieties ar šo karpu pēc saviem ieskatiem. Lūk, cik noplīsis, vil­tīgs un blēdīgs izskatās šis palaidnis. Es izsaku tam līdzjūtību viņa nelaimes stundā ar savu apmierināto smaidu un atstāju to jūsu žēlastības ziņā.
   Aiziet.
   Parols. Cienījamais kungs, es esmu vīrs, ko Fortūna ne­žēlīgi saskrāpējusi.
   Lafē. Un kas man pēc tavām domām būtu jādara? Tagad par vēlu apgriezt Fortūnai nagus. Ar kādiem nedar­biem saniknojāt Fortūnu, ja viņai vajadzēja jūs tā saskrāpēt? Fortūna ir lieliska, piemīlīga dāma, bet viņa necieš, ka viltniekiem pārāk ilgi klājas labi tās aizsardzībā. Te jums būs ceturtdaļdāldera, — ļaujiet tiesnešiem jūs atkal samierināt ar Fortūnu. Man jā­steidzas citās darīšanās.
   Parols. Pazemīgi lūdzu jūsu žēlastību — tikai vienu vie­nīgu vārdiņu!
   Lafē. Jūs, šķiet, ubagojat vēl vienu vienīgu grasi. Nu labi, to dabūsiet, bet savu vārdu pataupiet pats sev.
   Parols. Mans vārds, žēlīgais kungs, ir Parols.
   Lafē. Tad jau jūs lūdzat vairāk nekā tikai vienu vārdu. Tavu brīnumu! Sniedziet roku! Kā klājas jūsu bun­gām?
   Parols. Ak labais kungs, jūs bijāt pirmais, kas mani at­rada.
   Lafē. Vai tiešam tas biju es? Un es biju arī pirmais, kas tevi pazaudēja.
   Parols. Un tagad, cienītais kungs, jūsu pienākums būtu mani atkal ievadīt Fortūnas žēlastībā, jo jūs mani no turienes aizraidījāt.
   Lafē. Kaunies, sprukstiņi Tu uzreiz man uzvel dieva un velna pienākumu — lai es tevi ievadu Fortūnas žē­lastībā un arī izvadu.
   Atskan lanlaras.
   Karalis nāk. To vēstī taures. Uzmeklē mani citreiz, puis! Es vēl vakar vakarā par tevi runāju. Kaut gan tu esi āksts un turklāt vēl labs viltnieks, bada nāvi es tev nevēlu. Nu, nāc vien līdz!
   Parols. Es slavēšu dievu, ka satiku jūs!
   Prom.

   Atskan Fanfaras. Ienāk karalis, grāliene, Lalē, augstmaņi, lordi, karaļa pavadoņi, galminieki.
   Karalis.
   Bij viņa dārgakmens. Cik nabagi, To zaudējot, mēs esam kļuvuši. Tik Bertrams vieglprātībā neaptver Tās vērtību.
   Grāfiene.
   Nav atsaucams tas vairs. Es lūdzu, augstība, to uzskatiet Par jauno dienu trauksmes nemieru. Ja pārlīst kaisles eļļa jūtu ugunīm, Par neprātu kļūst prāts.
   Karalis.
   Jūs cienīdams, Es visu piedevu un aizmirsu, Kaut atriebības dusmu bultas bij Jau uzvilktas.
   Lalē.
   Man sacīt atļaujiet — Gan smagi noziedzies ir jaunais grāfs Pret savu karali, pret māti ar, Pret jauno meiteni, bet vairāk vēl Sev pāri darījis, jo zaudējis Viņš sievu, kuras skaistums lika mulst Pat izvēlīgam skatienam. Tās balss Bij ausij prieks: tai kalpot vēlējās Un pazemībā viņai tuvojās Pat augstprātīgās sirdis.
   Karalis.
   Atmiņa
   Lai godā zudušo! Šurp grāfu aiciniet; Lai tam bez vārdiem mūsu skatiens pauž, Ka izlīdzināts, aizmirsts atkal viss Un dziļāk vēl par aizmirstību slēpts; Dzirksts dzisusi, kas liesmas aizdedza. Lai nāk kā svešnieks viņš, ne grēcinieks, Kas piedošanu lūdz. Tā vēlos es. To viņam pasakiet.
   Kāds augstmanis. Tā grāfam ziņošu.
   Aiziet.
   Karalis.
   Vai jūs par savu meitu teicāt tam? Lafē.
   Grāfs jūsu gribai būšot padevīgs, — bij atbilde. Karalis.
   Tad kāzas rīkosim. Es rakstu saņēmu, Kas grāfu ļoti cildina.
   Ienāk Bertrams.
   Lafē.
   Viņš priecīgs šķiet.
   Karalis.
   Es diena neesmu, kas vienmēr tumst, Tu saulstaru un krusas negaisu Uz pieres redzi man; bet gaišāki Jau blāzmo tumšie mākoņi. Nāc, nebaidies! Laiks skaidrojas. Bertrams.
   Ak augstība, jel piedodiet, Ko dziļi dziļi nožēlo man sirds.
   Karalis.
   Viss labi! Lai ne vārds
   Vairs pagājību netraucē! Pirms sirmi mēs,
   Lai tveram acumirkli nākošo,
   Jo nedzirdamiem soļiem steidzas laiks
   Un mūsu solījumus zog,
   Pirms pildīt spējam tos. Vai atceraties vēl
   Šī kunga meitu, grāf?
   Bertrams.
   Ak brīnums, augstība! Vienmēr!
   Es izvēlējos to, pirms kautrā sirds
   Man ļāva vārdos kvēlās jūtas paust.
   Tās tēls tik ļoti mani saistīja,
   Ka nonievāt un pulgot lika man
   Ikvienu citu mīlas dāvanu.
   Reiz bāls man šķita kāda vaiga tvīkums maigs,
   Un mani savaldzināt nespēja
   Kāds augums vijīgais, ko visi slavēja,
   Ko neapjauzdams tomēr mīlēju,
   Jo, kopš tā mirusi, pret citas daiļumu
   Nu akla kļuvusi man acs.
   Karalis.
   Dzēš tev Šī mīla daļu grēku parāda.
   Bet novēlota mīla bieži vien Par nokavētu piedošanu kļūst,
   Kas rūgtā pārmetumā pārvēršas Un lielo soģi apsūdz, skaļi kliedz:
   «Ko palīdz piedošana mirušam?!» Kādēļ tik kapa malā saprotam,
   Ka pārsteidzībā maldījāmies mēs Un zemu vērtējām visdārgāko?
   Vai īsto draugu ieraugām Vien tad, kad nāve atņēmusi to,
   Jo pēkšņi krūtīs pamodusies mīla raud Par zaudēto; bet aizmieg naids?
   Lai tava mīla kapu zvans ir Helēnai. Nu sūti Magdalēnai gredzenu,
   To bildini. Viss cits jau nokārtots. Mēs tev šeit otrreiz kāzas rīkosim.
   Grāfiene.
   Kaut šoreiz laimes vairāk būtu, dēls, Ja ne, lai nāve manas acis slēdz!
   Lafē.
   Dēls, manas dzimtas slavu tālāk nes! Sniedz mīlas ķīlai savu gredzenu, Lai šķel tā spulgums ilgu dzirksteli Nu sirdī Magdalēnai, lai tā steidz Jo drīzāk šurp.
   Bertrams pasniedz Lalē savu gredzenu.
   Ak dievs, pie sirmās galvas es To varu apzvērēt, ka gredzens tāds Bij dārgai aizgājējai Helēnai Pat tanī naktī, kad mēs šķīrāmies, Tai pirkstā redzēju es to.
   Bertrams.
   Tak ne jau šo!
   Karafis.
   Es lūdzu, arī man to parādiet! Mans skatiens ilgi kavējās pie tā, Ar grāfu runājot. Šis gredzens mans, Reiz Helēnai to dāvāju un solīju, Ka grūtā brīdī palīgs būšu tai. Man atbildiet — kā viņas dārgumu Sev ieguvāt?
   Bertrams.
   Ak valdniek žēlīgais, Kaut jūsu spriedums allaž patiesīgs, Jūs šoreiz maldāties!
   Grāfiene.
   Ak, tici, dēls, šo gredzenu
   Es pazīstu, jo Helēna To ļoti cienīja.
   Lalē.
   Es zvēru, gredzens pieder Helēnai.
   Bertrams.
   Jūs arī maldāties, mans kungs, nekad Nav gredzens piederējis Helēnai, To kāda dižciltīga meitene Pa logu Florencē man nometa. Klāt vēstulē bij dāvātājas vārds. Ka esmu brīvs vēl, viņa domāja. Kad atzinos, ka esmu precējies Un neļauj gods tās jūtām atbildēt, — Tā sevi pārvarēja, tomēr lūdza man, Šo gredzenu lai paturu.
   Karaiis.
   Nē, nē!
   Pat Plutus — alķīmiķis slavenais — Tā dabas noslēpumus nepazīst Kā es šo gredzenu. To Helēnai Es dāvāju. Tik nezinu, kā jūs To ieguvāt. Jel sakiet atklāti — Vai to ar varu viņai atņēmāt? Pie visiem svētajiem tā zvērēja, Ka ātrāk sev no pirksta nenovilks, Pirms kāzu naktī jums to dāvinās, Vai ļaunā stundā, lūdzot palīdzēt, Man atsūtīs.
   Bertrams.
   To Helēna pat redzējusi nav.
   Karalis.
   Pie sava goda zvēru: melo tu!
   Kaut gribu atvairīt es aizdomas,
   Man sirdī tumšas bailes iezogas.
   Ja tiešām pierādītos, ka tavs naids
   Ir nāvi nesis Helēnai… Nē, nē!
   Prom domas šīs! . .. Bet — viņa mirusi,
   Un ļoti nicināji viņu tu …
   Nē! Pasarg dievs! Vien tad, ja acis tai
   Pats būtu aizvēris, es ticētu …
   Bet gredzens šis? … Prom grāfu aizvediet!
   Sargi satver Bertramu.
   Ir manām šaubām tomēr pamats kāds, Mēs patiesību meklēsim.
   Bertrams.
   Ja pierādītu jūs, Ka gredzens tiešām pieder Helēnai, Tad būtu pierādīts, ka Florencē, Kur mūžam bijusi nav tā, kā vīrs Es viņu ieguvu.
   Bertramu aizved.
   Karalis.
   Cik tumšas aizdomas man sirdi māc!
   Ienāk kāds augstmanis.
   Augstmanis. Ak majestāt!
   Jel piedodiet, ja nepareizi rīkojies! Man kāda florenciete iedeva So vēstuli, jums nodot lūdza to, Jo pati ceļā aizkavēšoties. Tik sirsnīgi tā lūdza palīdzēt, Ka daiļam bērnam atteikt nespēju. Nu viņa ieradusies šeit un lūdz, Lai, augstība, jūs viņu uzklausot, Jo kaut kas ļoti svarīgs esot tai Jums ziņojams.
   Karalis
   lasa pasniegto vēstuli.
   «Kad vairākkārt viņš bija solījis mani apprecēt pēc viņa sievas nāves — man jānosarkst, to rakstot, — viņš mani beidzot ieguva. Tagad Rusiljonas grāfs ir atraitnis. Viņa solījums saista mūs, bet viņš to ir lau­zis, kaut es par to esmu samaksājusi ar savu godu. Viņš neatvadījies slēpu aizbēga no Florences, bet es sekoju tam uz viņa dzimteni, lai šeit meklētu taisnību. Palīdziet man, ak karal, un dodiet taisnību, jo Jūs to varat. Citādi priecāsies pavedējs, bet nabaga meitene būs pazudusi.
   Diāna Kapuleti.»
   Lafē. Es labāk samaksāšu tirdzniecības nodokli un no­pirkšu sev znotu gada tirgū, bet šo es vairs negribu.
   Karalis.
   Tev labvēlību rāda debesis, Lafē, Viss atklājies! Šurp sievas aiciniet! Un sardze atpakaļ lai grāfu ved.
   Aiziet kāds augstmanis un daži kalpotā/i.
   Man, grāfien, bail, vai nāvi briesmīgu Nav satikusi Helēna.
   Grāfiene.
   Tad taisnu tiesu spriediet vainīgam!
   Sargi ieved Bertramu.
   Karalis.
   Es brīnos, grāf, ka, nīstot sievietes, Jūs aizbēgat, kad uzticības zvērests dots; Kādēļ gan precēties vēl gribat jūs?
   Kāds augstmanis ieved atraitni un Diānu.
   Kas ir šī jaunava?
   Diāna.
   No Florences mēs nākam, augstība, No Kapuleti dzimtas esmu es.
   Kādēļ šeit ierados, ir zināms jums, Un arī saprotat, cik liels mans posts.
   Atraitne.
   Es viņas māte, kungs; ir smagi skarts Šai notikumā sirmās mātes gods. Ja nepalīdzat jūs, tad pazudušas mēs.
   Karalis.
   Nu, grāf, vai pazīstat šīs sievietes? Bertrams.
   Mans kungs, liegt nevaru un negribu — Tās pazīstu. Ko viņas pārmet man?
   Diāna.
   Kādēļ tik sveši sievu uzlūko?
   Bertrams.
   Nav viņa sieva man.
   Diāna.
   Ja, citu bildinot,
   Tai roku sniegsi, — roka mana būs, Tai mīlu zvērot, — vārdi skanēs man. Tu nespēj mani atdot, — sava es, Mēs nešķirami, zvērests vieno mūs, Kas tevi ņem, — līdz mani gūst, Mēs esam viens.
   Lafē. Par znotu negribu es jūs. Jums pārāk slikta slava. Manai meitai tāds vīrs neder.
   Bertrams.
   No mīlas sajukusi meita šī; Ar viņu kādreiz pajokoju es. Bet, goda vārds, es ticu, augstība, Jūs nedomājat, ka tā grimis es.
   Karalis.
   Grāf, manas domas neaizstāvēs jūs, Jums darbos labā slava jāatgūst Un senais, tīrais gods.
   Diāna.
   Tad lieciet, lai viņš apzvēr jums, ka nav Tas mani ieguvis.
   Karalis.
   Nu, atbildiet!
   Ko teiksiet tai? Bertrams.
   ŠI nekauņa, mans kungs, Bij viegls ieguvums ikvienam nometnē.
   Diāna.
   Tie meli, kungs. Ja tāda būtu es,
   Par lētu maksu mani gūtu viņš.
   Šiem vārdiem neticiet. Lūk, gredzens man.
   Nav mirdzumā un vērtībā tam līdzīga.
   Vai dārgumu šo būtu atdevis
   Viņš viegli iegūstamai skaistulei,
   Ja tāda es?
   Grāliene.
   Viņš nosarka? Dārgs senču mantojums šis gredzens mums, Jau sešas paaudzes to valkāja Un cienīja. Ka viņa sieva tam — Šis gredzens nemaldīgi pierāda.
   Karalis.
   Šķiet, teicāt jūs, Ka galmā esot jums kāds liecinieks.
   Diāna.
   Jā gan, šeit ir šis galvinieks, bet man Tā vārdu minēt kauns; tas Parols, ser.
   Lale.
   Šo vīru šodien redzēju, ja var Par vīru viņu saukt.
   Karalis.
   To steigšus atrodiet un atvediet!
   Bertrams.
   Tas viltnieks ļauns un verga dvēsele, Ar negodu un kaunu aptraipīts. Prot mēle pretīgā tik melus teikt. Vai tādam gribat ļaut par mani spriest, Kas vienmēr gatavs visu nopaļāt?
   Karalis.
   Bet jūsu gredzens ir šai meitenei?
   Bertrams.
   Ir tiesa, vilināja mani tā,
   Kā jaunībā to allaž darīt mēdz;
   Tai sekoju, tā manu iekāri
   Ar savu atturību prata iekveldēt,
   Bet katrs šķērslis mīlas rotaļā
   Par vēju kļūst, kas dzirkstīm liesmot liek.
   Tad viltus palīdzējā daiļumam,
   Tā mērķi sasniedza un guva gredzenu.
   Es paņēmu, ko katrs karavīrs
   Par tirgus cenu būtu nopircis.
   Diāna.
   Man nav ko teikt, Ja krietnu sievu atraidījāt reiz, Nu varat mani pelt. Es atsakos No jums tāpat, kā atteicāties jūs. Pēc sava gredzena nu aizsūtiet Un manu atdodiet.
   Bertrams.
   Man tā vairs nav.
   Karalis.
   Kāds jūsu gredzens bij?
   Diana.
   Kungs, līdzīgs tam, kas pašreiz rokā jums.
   Karalis.
   To nesen grāfs no pirksta novilka, Vai jūs to pazīstat?
   Diāna.
   To mīlas naktī viņam dāvāju. Karalis.
   Tad tikai pasaciņa tā, ka gredzenu No loga grāfam nomētāt?
   Diāna.
   Es teicu taisnību.
   Bertrams.
   Es atzīstos, tas viņas gredzens bij.
   Karalis.
   Jūs svārstāties. Ik sīkums biedē jūs.
   Sulainis atved Paroļu. Vai šis ir tas vīrs, ko minējāt? Diāna.
   Jā, kungs!
   Karalis.
   Nu stāsti, puis, tik patiesību teic, No sava kunga dusmām nebaidies, To savaldīšu es. Teic godīgi — Kas zināms tev par grāfu un šo meiteni?
   Parols. Jā, ar jūsu majestātes žēlīgu atjauju, mans kungs vienmēr bijis nevainojams kavalieris. Varbūt reizēm tas pastrādājis arī vienu otru varoņdarbu, bet tā jau rīkojas visi jaunie bruņinieki.
   Karalis. Nenovirzies no galvenā; vai viņš mīlēja šo mei­teni?
   Parols. Tiešām, majestāti Viņš to mīlēja. Bet kā?
   Karalis. Kā saprast šo «bet kā»?
   Parols. Viņš to mīlēja, kungs, kā kavalieri mīl meitenes.
   Karalis. Un tas būtu?
   Parols. Viņš to mīlēja un arī nemīlēja.
   Karalis. Vai tāpat kā tu esi un neesi viltnieks? — Cik tu divkosīgs!
   Parols. Es esmu nabaga muļķis, kas grib pakalpot jūsu majestātei.
   Lafē. Viņš ir labs bundzinieks, majestāt, bet nekur ne­derīgs orators.
   Diāna. Vai jūs zināt, ka grāfs solījās mani apprecēt?
   Parols. Patiešām, es zinu vairāk, nekā teikšu.
   Karalis. Vai tu tomēr nepateiktu visu, ko zini?
   Parols. Jā, kā jūsu majestāte vēlas. Es, kā teikt, biju viņu starpnieks, bet viņš to tiešām mīlēja, jo bija pil­nīgi traks pēc viņas un runāja par sātanu, par šķīs­tīšanās uguni, par fūrijām un nezin ko vēl. Viņš man pilnīgi uzticējās, un es pat zināju, kad viņš iegūs šo meiteni, un zināju arī vēl šo to, bet man klātos slikti, ja es par to runātu, tādēļ es labāk nesacīšu vairāk neko.
   Karalis. Nu jau tu visu esi pateicis, izņemot tikai to, ka viņi būtu apprecējušies; bet tavs stāsts par daudz viltīgs, un tādēļ labāk paej malā.
   Diānai.
   Jūs sakāt, ka šis jūsu gredzens?
   Diāna.
   Jā, kungs.
   Karalis.
   Kur pirki to? Kas tev to dāvāja? Diāna.
   Ne dāvāts tas, ne arī pirku to.
   Karalis.
   Kas aizdeva tev to?
   Diāna.
   Neviens, mans kungs!
   Karalis.
   Tad teic — kur atradi? Diāna.
   Es neatradu to.
   Karalis.
   Kā gan tas tavā rokā nokļuva, Ja grāfam devi to?
   Diāna.
   Es viņam nedevu.
   Lalē.
   Kungs, meiča šī ir cimdam līdzīga, Kas ērti novelkams un uzvelkams.
   Karalis.
   Šis gredzens mans, to atdevu Reiz grāfa sievai pirmajai.
   Diāna.
   Tas reizē jūsu, viņas, arī mans. Karalis.
   No manām acīm prom! To aizvediet Uz cietumu un grāfu arīdzan. Kur guvi gredzenu, ja neteiksi, Vēl šodien mirsi tu.
   Diāna.
   Es neteikšu!
   Karalis.
   To aizvediet!
   Diāna.
   Jums galvinieku varu dot. Karalis.
   Tu skuķis paklīdis un samaitāts! Diāna
   Bertramam.
   Nu velns! Jūs tiešām esat īstais vīrs! Karalis.
   Kādēļ gan apsūdzi tu viņu tad? Diāna.
   Kungs, vainīgs tas un reizē nevainīgs, Viņš tic, ka jaunava vairs neesmu, Bet zinu es, vēl tomēr esmu tā; Jums zvēru: palaidnīga nebiju. Es meita vēl; ja ne, tad sieva sirmgalvim.
   Norāda uz Lafē.
   Karalis.
   Uz cietumu to prom! Par mums tā smej! Diāna.
   Ak, rimsties, valdniek! Steidzies, mīļo māt,
   Šurp galvinieku — juvelieri aicināt.
   Tam pieder gredzens, un tas pazīs to.
   Ser, mana sirds šo vīru attaisno,
   Kas domā manu godu laupījis,
   Bet tomēr nav man pāri darījis.
   To manā gultā reibināja mīlas prieks,
   Bet tam no īstās sievas piedzims mantinieks.
   Kaut mirusi, tā dzīvību spēj nest.
   Lūk, mana mīkla: dzīvo mirušie,
   Un atminējums tāds.
   Norāda uz Helēnu, kas ienāk ar tās māti.
   Karalis.
   Vai burvis kāds Man skaudro skatu maldina, Vai īstenību redzu es?
   Helēna.
   Nē, dārgo valdniek, Šeit tikai sievas ēnu redzat jūs. Tās vārds te skan, bet pašas būtnes nav.
   Bertrams.
   Ir abas šeit!
   Vai varat piedot man?
   Helēna.
   Kad biju līdzīga šai meitenei, Es dievināju jūs, mans kungs, Lūk, jūsu gredzens, jūsu vēstule . . . «Ja manu gredzenu tu iegūtu Un bērns no manis būs …» Tas noticis. Jūs divreiz ieguvu. Vai tagad esat mans?
   Bertrams
   karalim.
   Es sāku viņu karsti iemīlot,
   Ja tā tik skaidrus pierādījumus var dot.
   Lafē. Man acīs it kā sīpoli sāk kost, es tūlīt izplūdīšu asarās.
   Parolam.
   Mijais bungu Ansi, aizdod savu nēzdodziņu. Tā, pa­teicos! Vari mani pavadīt mājās. Man gribas ar tevi pajokoties. Beidz ākstīties ar savu smalko klanīša­nos; tas izskatās tik nožēlojami.
   Karalis.
   Šo stāstu vēlreiz pārdomāšu es, Lai patiesība visiem prieku nes.
   Diānai.
   Ja plaukstošs, neskarts zieds vēl esi tu,
   Sev vīru izvēlies, es pūru gādāšu.
   Tavs krietnums sievas godu prata nosargāt,
   Daudz laimes dzīve grib tev dāvināt.
   Par visu to, ko nākotnē sirds gūs,
   Vēl vaļas brīdī pasapņosiet jūs;
   Viss labi būs, un dzīve laimi sniegs,
   Gaist šaubu rūgtums, pretī steidz mums prieks.

   Karalis.
   Nu spēle galā, labi beidzies viss,
   Par ubagu kļūst atkal karalis.
   Es ceru, mērķis godam sasniegts būs,
   Ja par šo spēli priecājāties jūs
   Un pateicību dāvinājāt mums.
   Jums veltīts mūsu siržu kvēlojums.
 

 GALS LABS — VISS LABS

   Komēdija sacerēta ap 1602.—1603. gadu, bet pirmo reizi iespiesta in folio izdevumā tikai 1623. gadā bez iedalījuma cēlienos un bez personu saraksta. Iespējams, ka agrāks variants bijis iecerēts jau ap 1592.—1595. gadu. Uz šādu varbūtību norāda vairāki apstākļi. Vis­pirms dažas vietas stila ziņā tuvas komēdijai Veltas pūles mīlā. Sižetiski tā radniecīga Spītnieces savaldīšanai, tikai vīrietis un sie­viete šeit mainītās lomās. Spītnieces savaldīšanā Petručo ar savu stipro gribu uzvar Katarinas untumus un pāraudzina spītnieci Kata- rinu par maigu un paklausīgu sievu, komēdijā Gals labs — viss labs Helēnas dziļā un patiesā mīla pārveido vieglprātīgo, patvaļīgo Ber­tramu par vīru, kas karsti mīl.
   Gals labs — viss labs nav pieskaitāma Šekspīra dramaturģijas šedevriem. Komēdijas sižetu Šekspīrs aizguvis no Bokačo Dekameiona. Nav zināms, vai Šekspīrs pazinis Akolti noveļu krājumu Virginia (1513 un 1535), kas savukārt pamatojas uz Bokačo novelēm. Desmi­tajā novelē Bokačo attēlo vienkāršas pilsoņu meitenes un grāfa mīlu. Šekspīrs vēl padziļinājis mīlētāju sociālā stāvokļa atšķirību, jo viņa komēdijas varone Helēna ir nabaga bārene. Helēna pati apzinās so­ciālo nevienlīdzību un pielīdzina savu iemīļoto Bertramu zvaigznei, kas mirdz spoža savā dižumā augstu pār nabaga meiteni. Bertrams Helēnai šķiet neaizsniedzama zvaigzne, pat saule. Viņa salīdzina sevi ar kautru stirnu, bet Bertramu ar karalisku lauvu. Tomēr Helēnas mīla ir stiprāka par gadsimtos uzceltajiem kārtu žogiem cilvēku starpā. Šekspīra komēdijas pamatā ir konflikts starp patiesām cilvēcīgām jū­tām un mākslīgi radītajiem sabiedrības aizspriedumiem. Šo problēmu Šekspīrs atrisina ar Helēnas uzvaru, aizstāvēdams cilvēku dabisko vienlīdzību. Šekspīrs — humānists — parāda, ka patiesi dižciltīgs ir cilvēks, kam labs raksturs, gudrība, krietnums, godīgums, bet šo diž­ciltību cilvēkam nedod tituli un augsta kārta.
   Komēdijas centrā izceļas Helēnas gaišais, viengabalainais tēls, kas laikam iemieso renesanses laikmeta sievietes ideālu. Var teikt, — no viņas izriet visa lugas darbība. Helēna — aktīva cīnītāja par savu mīlu. Viņa nav feodālisma laika pazemīgā, pacietīgā mīlētāja, kas pakļaujas sava kunga un pavēlnieka — vira patvaļai. Helēna ir jauna tipa varone, renesanses sieviete. Viņa aktīvi darbojas, cīnās un iekaro savas mīlas tiesības.
   Dziļi progresīvā doma, ko Šekspīrs izteicis šai komēdijā ir tā, ka cilvēka vērtību nenoteic ne tituli, ne bagātība, bet gan viņa cil­denās gara un sirds īpašības. Šo pašu domu ar vēl lielāku mākslinie­cisku spēku Šekspīrs izvirza traģēdijā Karalis Drs un citur.
   Šī komēdija, kas latviski nav iespiesta, ar šiem Kopotiem rak­stiem nāks pirmoreiz lasītāju rokās Ernas Sprinces tulkojumā. Arī teātros tā nav iemantojusi lielu piekrišanu. Sākot ar 1927. gada 20. janvāri, to sāka izrādīt Dailes teātris, atkārtojot vienā vai otrā sezonā, bet līdz padomju laikam tā nav nonākusi. Tas nav arī nekāds brīnums, jo kritika aizrādījusi vairāk uz šīs komēdijas trūkumiem nekā uz pozitīviem momentiem. Komēdijas nobeigums daudziem kri­tiķiem licies mākslīgs, neīsts. Dažkārt par komēdiju pat asprātīgi pa­zobojās: «Ne jau katrs gals ir labs» un «Ne jau viss ir labs, kas lai­mīgi beidzas». Tomēr pēdējā laikā vērojama tendence, ka kritika sāk uzmanīgāk vērtēt šo darbu un atrod tajā arvien vairāk labu īpašību.
   I cēliena 1. ainā
   425. … un jūs, ser, iegūsiet tēvu. •—
   Karalis skaitījās aizbildnis jebkuram ievērojamam galmi­niekam, kas zaudējis tēvu.
   3. ainā
   437. Jaunais puritānis Sarbons un vecais papists Poiserus, lai kā at­šķirtos viņu sirdis reliģijas jautājumos, tomēr ir pilnīgi vienādi savu galvu dēļ. —
   Sarbons im Poiserus — izdomāti vārdi, kuri norāda uz Šekspīra skeptisko nostāju kā pret katolicismu, tā arī pret puri­tānismu.
   II cēliena 1. ainā
   448. Pat valdnieks Pipins dzīvei pieceltos,
   Un, spalvu tvēris, Kārlis Lielais pats… —
   Pipins īsais, franku karalis, un viņa dēls Kārlis Lielais dzī­voja 8. gs.
   3. ainā
   456. Paracelzs, Šveices ārsts, dzīvojis 16. gs. Pazīstams kā ievēro­jams filozofs, alķīmiķis un mediķis.
   III cēliena 4. ainā
   481. Es, lepnā Junona, to aizvedusi… —
   Norādījums uz Ilerkulesa divpadsmit varoņdarbiem, kūms viņam vajadzēja veikt pēc Junonas pavēles.
   IV cēliena 3. ainā
   510. Vardarbībā un laupīšanas mākslā tas līdzīgs Nesam. —
   Ness — mitoloģijā centaurs, kas gribējis laupīt godu Her- kulesa sievai.
   V celiena 2. ainā
   522. Mans vārds, žēlīgais kungs, ir Parols. — Vārdu rota|a: Parols — parole.
   Kārlis Egle, Valda Beilāne