Nāk Bernardo.
   Bernardo.

 
Kas tur?
 

   Francisks.

 
Nē, atbildiet man, stāviet, rādieties!
 

   Bernardo.

 
Lai dzīvo karalis!
 

   Francisks.

 
Bernardo, tu?
 

   Bernardo.

 
Es.
 

   Francisks.

 
Uz maiņu nākat īstā laikā.
 

   Bernardo.

 
Ir divpadsmit, nu dusēt ej, Francisk!
 

   Francisks.

 
Par nomaiņu jums ļoti pateicos.
Bargs sals.
Man tā kā nelāgā ap sirdi.
 

   Bernardo.

 
Vai bija kluss?
 

   Francisks.

 
Ne pele nepīkstēja.
 

   Bernardo.

 
Nu, labunakti
Ja satiec manus biedrus,
Lai Horācijs un Marcels pasteidzas.
 

   Francisks.

 
Man šķiet, tur viņi nāk. — Ho, stāt! Kas tur?
 

   Pienāk Horācijs un Marcels.
   Horācijs.

 
Šīs zemes draugi.
 

   Marcels.

 
Karaļa gaitnieki.
 

   Francisks.

 
Arlabunakt!
 

   Marcels.

 
Sveiks, krietnais kareivi! Kas tevi nomainīja?
 

   Francisks.

 
Bernardo.
Ar labu nakti!
 

   Aiziet.
   Marcels.

 
Hallo, Bernardo!
 

   Bernardo.

 
Vai Horācijs ir šeit?
 

   Horācijs.

 
Tāds nieks no tā.
 

   Bernardo.

 
Sveiks, Horācij! Sveiks, mīļais Marcel, sveiks!
 

   Horācijs.

 
Vai arī šonakt rēgs ir rādījies?
 

   Bernardo.

 
Nav manīts it nekas.
 

   Marcels.

 
Tā tikai iedoma, teic Horācijs.
Viņš negrib ticēt, ka tam stāstām
Par baigo rēgu, ko mēs redzējām.
Es tāpēc viņu aicināju līdz
Šo nakti kopā aizvadīt ar mums.
Un, ja tad rēgs te atkal rādītos,
Lai mūsu acīm tic, pats parunā.
 

   Horācijs.

 
Ko niekus, nerādīsies vairs.
 

   Bernardo.

 
Nu, sēdiet
Un ļaujiet vēlreiz uzbrukt jūsu ausīm,
Kas nedzirdīgas ir pret mūsu stāstu,
Kas divās naktīs pieredzēts.
 

   Horācijs.

 
Nu labi. Mēs sēdēsim, Bernardo lai tad stāsta.
 

   Bernardo.

 
Kad pagājušo nakti zvaigzne šī
Tur gaiša virzījās gar apvārsni,
Kā arī tagad varam saskatīt,
Es un Marcels, kad pulksten's sita vienu.
 

   Parādās rēgs.
   Marcels.

 
Pag, klusu! Lūk, tur viņš jau atkal nāk!
 

   Bernardo.

 
Viņš līdzīgs mirušajam karalim.
 

   Marcels.

 
Tu skolots, uzrunā to, Horācij.
 

   Bernardo.

 
Vai nav pēc karaļa? Skat, Horācij.
 

   Horācijs.

 
Jā, ļoti. Mani bailes māc un izbrīns.
 

   Bernardo.

 
Viņš vēlas, lai mēs uzrunātu to.
 

   Marcels.

 
Ko kavējies, jel viņam pavaicā.
 

   Horācijs.

 
Kas esi tu, kas izmanto nakts tumsu
Un stalto, kareivīgo izskatu,
Kā mēdza staigāt dāņu karalis?
Tev debess vārdā prasu, atbildi!
 

   Marcels.

 
Viņš apvainots.
 

   Bernardo.

 
Skat, lepni aizsoļo!
 

   Horācijs.

 
Tev pavēlu, jel paliec! Atbildi!
 

   Rēgs aiziet.
   Marcels.

 
Viņš aizgāja, viņš negrib atbildēt.
 

   Bernardo.

 
Nu, Horācij? Jūs drebat, stāvat bāls:
Vai tas nav vairāk nekā iedoma?
Nu, kā jums šķiet?
 

   Horācijs.

 
Es zvēru, ka tam ticēt nespētu,
Ja nebūtu tik tieši savām acīm
To redzējis.
 

   Marcels.

 
Vai līdzīgs karalim?
 

   Horācijs.

 
Kā tu sev pašam.
Viņš taisni tāpat bija bruņojies,
Kad cīnījās ar uzpūtīgo norvēģi;
Tā raudzījās, kad spīvā ķildā viņš
Reiz poli ragavās uz ledus veica.
Cik dīvaini!
 

   Marcels.

 
Tā divas reizes klusā pusnaktī
Viņš sardzei lepni garām pagāja.
 

   Horācijs.

 
Kā īsti jāsaprot tas, nezinu.
Bet, cik es vispār nojaust spēju,
Tad valstī gaidāmas ir pārmaiņas.
 

   Marcels.

 
Nu sēdieties un pasakiet, kas zin, —
Kam tāda stingra, modra apsardzība,
Kas naktīs nomoca šis zemes ļaudis?
Kādēļ ik dienas lielgabalus lej
Un ārzemēs pērk kara ieročus?
Kam kuģu būvētavās smagais darbs,
Kad nedod svētdienas vairs atpūtai?
Kam caurām naktīm jāsvīst sūrā darbā?
Kas var man paskaidrot?
 

   Horācijs.

 
Es domāju, tas nebūs cits nekas.
Klīst baumas. Mūsu karali, kas miris,
Ko dēvēja par neuzvaramu,
Kad mita viņš vēl šinī pasaulē,
Kur viņa gars nupat mums rādījās,
Kā to jūs zināt, godkārības tirdīts,
Bij Fortinbrass to cīņā izsaucis;
Bet krita viņš un līdz ar dzīvību
Tās zemes zaudēja, kas bija līgumā,
Ko tie pēc likuma un parašām
Bij parakstījuši, pirms cīņu sāka.
Bet savukārtu mūsu karalis
Bij pretī ķīlā licis norvēģim
No savas valsts to lielo daļu,
Kas kristu tam pēc viņu līguma,
Ja pieveiktu viņš mūsu karali.
Bet tagad, stāsta, jaunais Fortinbrass,
Pilns cīņas spara, visā Norvēģijā
Sev līgstot dienderus, kas gatavi
Par uzturu un algu darīt visu,
Ko tiem liek. Šo karapulku nolūks —
Kā mūsu valstij labi saprotams —
Gūt atpakaļ ar varu, spaidu kārtā,
Tos novadus, ko zaudējis bij tēvs.
Tas, liekas, galvenais būs iemeslis
Šīm apsardzībām, kara priekšdarbiem
Un steigai, rosībai it visā valstī.
 

   Bernardo.

 
Es domāju, tā būs. Un ne jau velti
Pie apsardzes nāk rēgs šis draudīgais.
Viss vienās bruņās, līdzīgs karalim,
Ap kuru bij un tagad vēl ir kari.
 

   Horācijs.

 
Tas krislītis, kas apkrāpj prāta acis.
Kad bagātā un lepnā Romas valstī
Bij jākrīt varenajam Cēzaram,
Bij kapi tukši, līķu autos tīti,
Pa ielām nomirušie gāja vaidot;
Bij zvaigznes ugunīgām astēm, lietus,
Jaukts asinīm; uz saules metās plankumi,
Un miklais spīdeklis, kā iespaidā
Pats Neptuns stāv ar savu valstību,
Bij tumsā grimis, kā uz pastardienu.
Un tamlīdzīgas pravietīgas zīmes,
Kā piekšspēle, kam sekos liktenis
Ar drausmīgiem un smagiem notikumiem,
Ir rādītas pie debess un virs zemes,
Uz mūsu apvidiem un mūsu ļaudīm.
Atkal parādās rēgs. Nu klusu!
Redziet, viņš atkal tuvojas.
Kaut bojā eju, krusta zīmi metīšu,
Rēgs, stāvi! Ja balss tev ir un valoda,
Tad runā.
Ja paveicams kāds godīgs darbs, kas tev
Var mieru dot un godu darīt man,
Tad runā!
Ja zināms tev ir tavas tautas liktenis,
Ko, iepriekš paredzot, var vērst uz labu,
Ak, runā tad!
Ja dzīvojot tu netaisnīgi mantu
Sev esi guvis, zemē slēpdams to,
Par ko jums, gariem, kapā miera nav,
Tad runā!
Paliec te un runā!
 

   Gailis dzied.

 
Tu, Marcel, nedrīksti to projām laist.
 

   Marcels.

 
Vai es lai cērtu tam ar zobenu?
 

   Horācijs.

 
Nu cērt, ja negrib stāt.
 

   Bernardo.

 
Viņš šeit!
 

   Horācijs.

 
Viņš šeit!
 

   Marcels.

 
Viņš prom!
 

   Rēgs pazūd.

 
Viņš karalisks, mēs apvainojam to,
Ja gribam šeit ar varu aizturēt,
Jo viņš kā gaiss ir neievainojams
Un mūsu cirtieni — tik ļauni zaimi.
 

   Bernardo.

 
Viņš runātu, bet gailis traucēja.
 

   Horācijs.

 
Viņš satrūkās kā noziedzīga būtne,
Kad atskan troksnis. Esmu dzirdējis,
Ka gailis, rīta vēstnesis, ar skaļo,
Cēlo balsi modinot pat Ausekli;
Kad viņa brīdinājums atskanot,
Tad visi izklīdušie maldu gari,
Lai ūdenī vai gunī, zemē, gaisā,
Uz savām mītnēm steidzot atpakaļ.
Ka tā, to liecināja arī rēgs.
 

   Marcels.

 
Viņš izgaisa, kad gaili izdzirda,
Tā saka, tuvu nākot laikam tam,
Kad piedzimis ir ļaužu pestītājs,
Šis ausmas putns dziedot augu nakti,
Tad gari nedrīkstot vairs apkārt klīst,
Nakts spēcinot un zvaigznes nekaitot,
Un fejas, raganas bez burvju varas;
Tik svēts un žēlastības pilns šis laiks.
 

   Horācijs.

 
Tā esmu dzirdējis, pa daļai ticu,
Bet, raugiet, rūsgansārtā ietērpā nāk
Rīts pār rasas klātiem kalniem austrumos,
Laiks apsardzību beigt; es ieteiktu
Par visu to, ko šonakt redzējām,
Jo sīki ziņot arī Hamletam.
Es galvoju, ka rēgs, kas mēms ar mums,
Ar viņu runāsies. Vai piekrītat,
Ka viņam jāziņo par visu to,
Kā draudzība un pienākums mums liek?
 

   Marcels.

 
Bez šaubām, lūdzu, tas mums jādara.
Es zinu, kur mēs viņu sastapsim.
 

   Visi aiziet.

   Taures. Ienāk karalis, karaliene, Hamlets, Polonijs, Laerts, Voltimands, Kornēlijs, galminieki, pavadoņi.
   Karalis.

 
Kaut mīļā piemiņā vēl turam dārgo
Mums brāli, kaut pieklātos vēl sērot,
Pat visai valstij raukties sāpju rievā,
Prāts tomēr tiktāl pārspēj mūsu jūtas,
Lai sērojot mēs sevi nepiemirstu.
Un tāpēc ņemam svaini, atraitni,
Kas karalisti manto, sev par sievu,
Ar vienu aci smaidot, otru raudot,
Caur kāzu dziesmām dzirdot kapu zvanus
Un līdzsvarā ar līksmi turot skumjas.
Ja brīvi apsveicat šo soli, paldies jums.
Un tālāk, zināms, — jaunais Fortinbrass,
Mūs zemu vērtēdams un ticēdams,
Ka līdz ar dārgā aizgājēja nāvi
Valsts dzīve izsista no sliedēm būs,
Mums sācis uzmākties ar prasību,
Lai atdod zemes, ko reiz likumīgi
Tā tēvs ir savam brālim zaudējis.
Lai notiek: rakstām Fortinbrasa tēvocim,
Kas, vārgs un gaudens, laikam nezina
Nekā par to, ko iecerējis jaunais,
Jau pulkus vākdams, kaujai iekaisdams,
Lai ceļā šķēršļus liek tam rīkoties.
Mēs sūtām, Kornēlij un Voltimand,
Jūs nodot sveikas vecam norvēģim,
Jums izsniedzot ne vairāk pilnvaru
Kā tās, ko aprādītie punkti skar.
Nu sveiki! Žiglums rādīs centību.
 

   Kornēlijs un Voltimands.

 
To pierādīt ir mūsu pienākums.
 

   Karalis.

 
Mums šaubu nav. Nu, brauciet veseli!
 

   Kornēlijs un Voltimands aiziet.

 
Bet kādu, Laert, tu mums ziņu nes?
Tev esot lūgums mums? Kāds būtu tas?
Ko vien tu saprātīgu prasītu,
Tas nebūs karalim kā vējā teikts.
Vai lūgt tu varētu, ko nepildītu
Mēs, tiklīdz vēlēšanās izteikta?
Nav sirds ar galvu ciešāk draudzībā,
Ne roka mutei labāk izpalīdz
Kā tavam tēvam tronis Dānijā.
Ko, Laert, vēlies tu?
 

   Laerts.

 
Ak augstais kungs,
Jel ļaujiet atgriezties man Francijā.
Mans pienākums bij atbraukt Dānijā
Uz jūsu kronēšanu, — veikts ir tas.
Uz Franciju man atkal ilgas trauc.
Es pazemīgi lūdzu atļauju.
 

   Karalis.

 
Vai tēvs ļauj braukt? Ko saka Polonijs?
 

   Polonijs.

 
Kungs, atjauju, ko negribēju dot,
Pārlieku lūgdamies, viņš izplēsa,
Līdz pēdīgi ar smagu sirdi ļāvu.
Es lūdzu jūs, jel ļaujiet viņam braukt.
 

   Karalis.

 
Tad, Laert, ņem, šis laika sprīdis tavs,
Un spožās spējas lieto, kā tev tīk! —
Bet nu, mans brālēn Hamlet un mans dēls…
 

   Hamlets sāņus.

 
Teikts svešam tas par daudz, bet tuvam — pārāk maz.
 

   Karalis.

 
Vai vēl arvien tumst mākoņi pār jums?
 

   Hamlets.

 
Ne tā, mans kungs, man saules pārāk daudz.
 

   Karaliene.

 
Met, mīļais Hamlet, prom šo pusnakts krāsu
Un gaišām acīm raugies Dānijā.
Kam tu ar lejup vērstu skatu tēvu
Arvien vēl pīšļos it kā meklēt mēdz?
Tu zini, tas, kas dzīvo, arī mirst
Un, dabas pārveidots, iet mūžībā.
 

   Hamlets.

 
Jā, kundze, tā tas ir.
 

   Karaliene.

 
Bet, ja tas tā,
Kas savāds liekas tēva liktenī?
 

   Hamlets.

 
Tik liekas, kundze! Nē, tā ir, ne liekas.
Ne tumšais apmetnis vien, mīļā māte,
Ne sēru tērps, kā parasts, svinīgs, melns,
Ne nopūta, kas izlaužas no krūts,
Ne valgmes straume, kas no acīm plūst,
Ne grūtsirdības noēnotais vaigs
Ar visiem skumju vaibstiem, veidiem, zīmēm
Tev nepateiks, kas notiek manā sirdī.
Tas ārējs viss, ko izrādīt var katrs.
Kas manī ir, tas vairāk, nekā rādāms.
Viss cits tik sēru tērps un sēru rota.
 

   Karalis.

 
Ir jauki, Hamlet, un jums godu dara
Tik iejūtīgi skumt par savu tēvu.
Bet zināt: jūsu tēvam mira tēvs
Un vectēvam; un pakaļpalicējiem
Ir kādu laiku jāsēro. Bet mūžam
Tā izsamist ir nedabiski, gļēvi,
Kā spītēt gribētu pret debesīm.
Tas mīkstčaulīgu, gļēvu sirdi rāda
Un nemācītu prātu. Jo, kad zinām,
Kas neizbēgams ir un nenovēršams,
Tad kāpēc ar tik spīvu pretestību
To ņemt pie sirds? Nē, nē! Tas grēks pret dievu,
Zaims nomirušam, noziegums pret dabu
Un nejēdzība prātam, kas mums teic,
Ka tēviem jāmirst; un kopš pirmā līķa
Līdz nelaiķim, ko šodien bed, prāts sauc:
«Tam jābūt tā!» Mēs lūdzam, metiet prom
Šīs pārspīlētās bēdas. Domājiet,
Ka tēvs jums — mēs. Jo visiem jāzina,
Ka mūsu tronim jūs — vistuvākais
Un ka mēs mīlu, cik vien dziļu just
Spēj tēvs vislabākais pret savu dēlu,
Jums dāvājam. Par jūsu nodomu
Braukt atpakaļ uz Vitenbergu studēt
Mums jāsaka, — tas ļoti nesakrīt
Ar mūsu nodomiem. Tāpēc mēs lūdzam
Jūs laipni, — vienmēr palieciet pie mums
Šeit mūsu mīlas gādībā un gaismā
Kā galminieks un brālēns, mūsu dēls.
 

   Karaliene.

 
Lai māte, Hamlet, velti nelūgtu: Uz Vitenbergu nebrauc; paliec šeit.
 

   Hamlets.

 
Jums, kundze, labprāt visur klausīšu.
 

   Karalis.

 
Par tīkamo un skaisto atbildi
Jūs jūtieties mums līdzīgs Dānijā.
Nu, iesim, kundze! Viņa laipnie vārdi
Kā saulains smaids man sirdī ielija.
Par godu viņam katru līksmo kausu,
Ko karal's šodien dzers, lai lielgabals
Līdz padebešiem vēsta! Debesīs
Lai atsaucas un pieskandina pērkons,
Kad zemē dzīro karalis. — Nu, ejam!
 

   Taures. Visi aiziet, tikai Hamlets paliek.
   Hamlets.

 
Ak, kaut šī pārāk izturīgā miesa
Jel izkustu un izgaistu kā rasa!
Kaut dievi nesodītu pašnāvi!
Ak dievs, ak dievs!
Cik smaga, smacīga un pliekana,
Un sekla šķiet man visa pasaule!
Ak, kauns! Ak, kauns! Tā ir kā nekopts dārzs,
Kur sēklas dīgst un nezāles vien viešas.
Vai tam bij jānotiek! Tik divi mēneši
Pēc nāves! Nē, nē, vēl mazāk, divi nav.
Tāds karalis, pret šo kā saules dievs
Pret satīru! Cik karsti mīlēja
Viņš manu māti. Pat vēsmai neļāva
To asāk skart. Vai atcerēties man?
Ak dievs! Kā gan tā viņam pieķērās,
It kā ik mirkli mīla pieaugtu.
Bet nu pēc mēneša… Prom atmiņas!
Ak vājība, tavs vārds ir sieviete!
īss mēnesis, nav kurpes novalkātas,
Kas kājās bija, tēvu pavadot,
Kad viņa mirka asarās kā Niobe…
Ak debesis, pat neprātīgais zvērs
Daudz ilgāk sērotu. Nav mēnesis,
Bet viņa precas jau ar tēvoci,
Kas tēvam līdzīgs, kā es — Hēraklam.
Pēc mēneša! Vēl viltus asaru
Tai sāļās pēdas nebij žuvušas
No iekaisušām acīm, — precas jau…
Ak, kauna pilna steiga, jau tik ātri
Un veikli iekrist grēka palagos!
Tas nav un nevar būt uz labu.
Bet lūsti, sirds, jo mutei jāklusē.
 

   Ienāk Horācijs, Marcels un Bernardo.
   Horācijs.

 
Es sveicu, augstība!
 

   Hamlets.

 
Man prieks jūs redzēt. Jūs, Horācij, vai tikai liekas tā?
 

   Horācijs.

 
Es pats, mans princi, jūsu nabags kalps.
 

   Hamlets.

 
Mans krietnais draugs, — tā pārlabojiet, kungs.
Kam neesat jūs Vitenbergā, Horācij? A, Marcels.
 

   Marcels.

 
Mans augstais kungs…
 

   Hamlets.

 
Es priecājos, Jūs redzot.
Labvakar, kungs! Bet tiešām
Kāds vējš jūs atpūtis no Vitenbergas?
 

   Horācijs.

 
Mans laiskums, mīļais princi, dīkdienība.
 

   Hamlets.

 
Pat naidniekam tā runāt neļautu.
Un nedariet jūs manām ausīm pāri,
Tik nelāgā par sevi runājot.
Ka dīkdienis jūs neesat, to zinu.
Un tāpēc sakiet — kādēļ Elsinorā?
Šeit mācīsim jūs pamatīgi iemest.
 

   Horācijs.

 
Es ierados uz jūsu tēva bērēm.
 

   Hamlets.

 
Jel nezobojies, studijbiedri.
Tu gribi teikt: uz manas mātes kāzām.
 

   Horācijs.

 
Mans princi, tiešām sekoja tās drīz.
 

   Hamlets.

 
Aiz taupības, aiz taupības, Horācij!
Jo atliekas no bēru cepešiem
Mums noderēja kāzās uzkodai.
Ar mieru ienaidnieku niknāko
Es sastapt debesīs, ne piedzīvot
Šo dienu. Tēvs! Man šķiet, es redzu viņu.
 

   Horācijs.

 
Ak, kur, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Garā, Horācij.
 

   Horācijs.

 
Reiz redzēju to. Dižens karalis.
 

   Hamlets.

 
Tas bija dižens vīrs, šī vārda cienīgs.
Es otru tādu neredzēšu vairs.
 

   Horācijs.

 
Šķiet, princi, vakarnakt to redzēju.
 

   Hamlets.

 
Ko? Ko?
 

   Horācijs.

 
Mans kungs, jūsu tēvu, karali.
 

   Hamlets.

 
Vai tiešām manu tēvu, karali?
 

   Horācijs.

 
Uz brīdi pārsteigumu apvaldiet
Un uzklausiet, lai varu pastāstīt
Jums brīnumu, ko abi kungi šie
Jums apgalvos.
 

   Hamlets.

 
Ak, dieva dēļ, jel stāstiet!
 

   Horācijs.

 
Šiem virsniekiem, Marcelam un Bernardo,
No vietas divi naktis, stāvot sardzē,
Ir bijis klusā, tumšā pusnakts stundā
Šāds gadījums. Rēgs, līdzīgs jūsu tēvam,
No galvas līdz pat kājām bruņojies,
Ir parādījies tur un gaitā staltā
Tiem lēni garām pagājis. Trīs reizes
Viņš abu pārbiedēto acu priekšā
Tur nosoļojis zižļa atstatumā.
No bailēm šie kā pārakmeņoti
To mēmi uzlūko un nerunā.
Bet baigo noslēpumu pastāstīja man.
Es trešo nakti gāju viņiem līdz.
Un atkal tanī pašā pusnakts stundā
Un tādā izskatā, kā stāstīja,
Nāk atkal parādība — jūsu tēvs.
Es viņu pazinu. Šīs manas rokas
Nav viena otrai vairāk līdzīgas.
 

   Hamlets.

 
Bet kur tas bij?
 

   Marcels.

 
Pie lievenēm, kur sardzē
Mēs stāvam, princi.
 

   Hamlets.

 
Vai uzrunājāt to?
 

   Horācijs.

 
Jā gan, mans princi. Tikai atbildes
Viņš nedeva. Bet vienreiz, tā mums likās,
Viņš galvu pacēla ar kustību,
It kā viņš gribētu mums kaut ko teikt.
Bet tanī mirklī iedziedājās gailis,
Rēgs ātri aizsteidzās, no mūsu redzes
Drīz nozuzdams.
 

   Hamlets.

 
Tas ļoti dīvaini.
 

   Horācijs.

 
Mans princi, tas tiešām tā, kā stāvu šeit.
Mēs domājam, tas mūsu pienākums
Ir jums to pastāstīt.
 

   Hamlets.

 
Jā, protams, protams.
Bet tas satrauc mani.
Vai šonakt būsiet sardzē?
 

   Bernardo un Marcels.

 
Jā, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Jūs sakāt — bruņots?
 

   Marcels un Bernardo.

 
Bruņots.
 

   Hamlets.

 
Vienās bruņās?
 

   Marcels un Bernardo.

 
Jā, bruņās no galvas līdz pat papēžiem.
 

   Hamlets.

 
Bet tad jau seju neredzējāt?
 

   Horācijs.

 
Mans princi, redzējām: bij sejsegs atbīdīts.
 

   Hamlets.

 
Vai skatiens bargs?
 

   Horācijs.

 
Ne tik daudz bargs, cik drūms.
 

   Hamlets.

 
Bāls vai sārts?
 

   Horācijs.

 
Ļoti bāls.
 

   Hamlets.

 
Skatījās uz jums?
 

   Horācijs.

 
Jā, ļoti stingri.
 

   Hamlets.

 
Kaut es tur būtu!
 

   Horācijs.

 
Jūs visai izbītos.
 

   Hamlets.

 
Var ļoti būt. Vai ilgi palika?
 

   Horācijs.

 
Ja lēni skaita, līdz simtam tiktu.
 

   Marcels un Bernardo.

 
Nē, ilgāk, ilgāk.
 

   Horācijs.

 
Kad biju es, tad ne.
 

   Hamlets.

 
Un bārda sirma, jā?
 

   Horācijs.

 
Bij tāda pat, kā dzīvam redzēju, — Melnsudrabota.
 

   Hamlets.

 
Šonakt eju sardzē. Varbūt viņš nāks.
 

   Horācijs.

 
Es galvoju, ka nāks.
 

   Hamlets.

 
Ja pieņēmis viņš mana tēva stalto
Būs izskatu, es viņu uzrunāšu,
Kaut pati elle spiestu mani klusēt.
Bet, lūdzu, ja izpauduši neesat,
Par visu redzēto tad klusējiet.
Lai kas mums šinī nakti gadītos,
To prātā paturiet, bet ne uz mēles.
Par jūsu draudzību jums atmaksāšu.
Nu sveiki!
Pusnaktī es ieradīšos
Pie jums.
 

   Visi.

 
Mēs būsim jūsu rīcībā.
 

   Hamlets.

 
Jūs mīliet mani tā, kā es jūs mīlu.
 

   Visi aiziet, paliek tikai Hamlets.
   Hamlets viens.

 
Tērpts bruņās tēva gars! Tas nav uz labu,
Es sliktu jaušu; drīzāk lai nāk nakts.
Bet tikmēr rimsties, sirds. Ļauns darbs nav sedzams
Pat kapa smiltīm, — reiz top visiem redzams.
 

   Ienāk Laerts un Ofēlija.
   Laerts.

 
Man ceļa saiņi kuģī! Dzīvo sveika!
Un, māsa, iegriežas ja ceļa vējš
Un gadās braucēji, tad nesnaud tu,
Bet ziņo, kā tev klājas.
 

   Ofēlija.

 
Tu šaubies?
 

   Laerts.

 
Par Hamletu un viņa draudzību
Spried kā par rotaļu un asins trauksmi.
Kā vijolīte dabas pavasarī
Plaukst pāragri, zied, svaiga ātri vīst, —
Vien mirklim atveldze un jauka smarža,
Ne vairāk.
 

   Ofēlija.

 
It nekas?
 

   Laerts.

 
Spried tikai tā.
Jo cilvēks augot ne vien pieņemas,
Bet it kā templi ceļ, kur iekšienē
Tam dvēsele un gaume izaug līdz.
Varbūt viņš tagad tevi mīl; bez viltus,
Bez ļaunuma ir viņa nodomi.
Tev tomēr jābaidās. Viņš augstas kārtas,
Viņš nevar tā kā citi mirstīgie
Sirdsbalsij klausīt; viņa izvēli
Valsts drošība un labklājība saista.
Un tāpēc ierobežo izvēli
To ļaužu balss un griba, kam viņš galva.
Ja saka viņš, ka tevi mīl,
Tad saprāts prasa, lai tu ticētu
Tik vien, cik viņa stāvoklis un vara
Spēj teikto darbos vērst, un tas nav vairāk,
Cik atļauj dāņu balsu kopība.
Tad padomā, ko zaudēt var tavs gods,
Ja ausis pārāk ticēs viņa dziesmām.
Jo, sirdi viņam dodot, jāziedo
Tev nevainība viņa iegribai.
Ak, bīsties, Ofēlija, bīsties, māsa,
Bēdz pavēnī no jūtu negaisiem,
No iekārību briesmu bultām vairies.
Ir pārāk izšķērdīga meiča biklā,
Ja mēnesim tā atsedz savu daili.
Pat tikums nav pret mēlnesību drošs.
Un bieži vien tārps aizkremt ziedoņasnus,
Pirms vaļā raisīti ir pumpuri.
Un jauno dienu rīta dzidrai rasai
Visbīstamākās ļaunas vēsmas brāzmas.
Ak, piesargies! Visdrošāks tas, kas vairās.
Cits naidnieks jaunībai kad nerodas,
Pret sevi pašu tad tā saceļas.
 

   Ofēlija.

 
Šo labo pamācību droši likšu
Par sargu savai sirdij. Mīļais brāli,
Bet neesi tik lišķīgs mācītājs,
Kas rāda gan mums kraujo ērkšķu ceļu
Uz debesīm, bet pats kā vieglais plauks
Pa ērto baudu taku iet un piemirst,
Ko citiem mācījis.
 

   Laerts.

 
Par mani nebaidies. Es kavējos par ilgu. Lūk, tēvs jau nāk.
 

   Ienāk Polonijs.

 
Ir divkārt laime divreiz svētītam;
Mums izdevība otrreiz atvadīties.
 

   Polonijs.

 
Vēl, Laert, šeit?
Prom, prom uz kuģi! Kaunies!
Vējš tava kuģa buras plivina,
Tur tevi gaida. Saņem svētību —
Šos vārdus iespied cieši atmiņā.
Pie sevis klusās domas paturi
Un jausmai neļauj darbos izpausties.
Laipns esi visiem, bet ne katram tuvs.
Ja draugs tev pārbaudīts un uzticams,
Pie sirds tad saisti dzelžu saitēm to;
Bet nenodeldē plaukstu, apsveicoties
Ar katru tikko izšķīlušos cāli.
No ķildām vairies, bet, ja sācis esi,
Tad turies tā, lai pretnieks baidās tevis.
Ikvienu uzklausi, tik retam atsaucies.
No visiem mācies, tomēr spried tu pats.
Un ģērbies grezni, cik to atļauj maks,
Bet ne kā āksts; lai dārgs ir tērps, ne raibs.
Pēc tērpa daudzreiz vīru novērtē.
Un Francijā — tur augstās aprindās
Šai ziņā izmeklēti smalka gaume.
Ne aizņemies, ne arī aizdot steidz,
Jo aizdevums zūd bieži līdz ar draugu,
Bet aizņēmums par postu tik var kļūt.
Un galvenais: sev paliec uzticīgs.
Tad nespēsi tu neīsts būt pret citiem.
Brauc laimīgs! Mana svētība tev līdz!
 

   Laerts.

 
Es pazemīgi atvados, mans tēvs.
 

   Polonijs.

 
Nav laika vairs. Ej, tavi ļaudis gaida!
 

   Laerts.

 
Nu, sveika, Ofēlij, un atceries, Ko teicu tev.
 

   Ofēlija.

 
Tas atmiņā man slēgts,
Un atslēga tev glabāt nodota.
 

   Laerts.

 
Nu sveiki!
 

   Aiziet.
   Polonijs.

 
Ko viņš tev teica, Ofēlij?
 

   Ofēlija.

 
Ja labpatīk, par princi Hamletu.
 

   Polonijs.

 
Jā gan, tas pareizi: man stāstīja,
Ka beidzamajā laikā veltījot
Viņš pārāk lielu uzmanību tev,
Un arī tu pret viņu pārāk brīva…
Ja tas ir tā, kā brīdināja mani,
Tad jāsaka, tu labi neizproti,
Kas manai meitai der un tavam godam.
Kas ir starp jums? Teic patiesību man!
 

   Ofēlija.

 
Viņš beidzamajā laikā daudz runāja
Par savām jūtām maigajām pret mani.
 

   Polonijs.

 
Par jūtām! Blēņas! Tā tik muļķa meitēns
Var teikt, kas dzīves kļūmes neapjauš.
Vai tici viņa jūtām, kā tās dēvē?
 

   Ofēlija.

 
Es nezinu, ko domāt, mīļais tēvs.
 

   Polonijs.

 
Ak vai! Tad es tev domāt mācīšu.
Tu esi bērns, ja ņem par pilnu jūtas,
Kas nav ne graša vērts. Jel sevi valdi…
Vai padarīsi mani vēl par muļķi.
 

   Ofēlija.

 
Viņš atzinās man godīgi, kā klājas,
Ka mani ļoti mīlot.
 

   Polonijs.

 
Ak godīgi,
Kā klājas, saki tu.
Tā vien vēl trūka!
 

   Ofēlija.

 
Mans kungs, viņš savus vārdus apzvērēja
Ar visiem svētiem debess zvērestiem.
 

   Polonijs.

 
Jā, cilpas sloku ķeršanai. Es zinu,
Cik devīga tad sirds, kad asins brāzmo,
Sniedz mēlei zvērestus: šīs liesmas, meitiņ,
Kas vairāk mirgo nekā silda, dziest,
Jau solot vien, par liesmu neturi.
Bet turpmāk esi atturīgāka.
Un augstāk vērtē savas sarunas,
Lai neiznāk tas kā uz pavēli.
Kas attiecas uz princi Hamletu,
Tu tici viņam to, ka viņš ir jauns,
Un viņa robežas daudz plašākas kā tev.
Ar vārdu, Ofēlij, tā zvērestiem
Tu netici, tie īsti nav, ne tādi,
Kā rāda tērps; tie viltus aizgādņi,
Kas svētulību dveš, lai pieviltu.
Un reiz par visām reizēm pasaku, —
Es negribu, ka, sākot ar šo dienu,
Tu kaut mirkli tērzētu ar Hamletu.
 Liec vērā! Ej, kur jāiet bija tev.
 

   Ofēlija.

 
Es klausīšu jums, tēvs.
 

   Aiziet.

   Ienāk Hamlets, Horācijs un Marcels.
   Hamlets.

 
Cik ass ir vējš!
Un laiks tik ļoti auksts.
 

   Horācijs.

 
Jā, laiks ir stipri auksts, sals kaulā kož.
 

   Hamlets.

 
Cik pulksten's?
 

   Horācijs.

 
Liekas, nav vēl divpadsmit.
 

   Marcels.

 
Nē, nosita jau divpadsmito stundu.
 

   Horācijs.

 
Vai tiešām?
Nedzirdēju; laiks ir klāt,
Kad rēgs šeit uzsāk savu pastaigu.
 

   Aiz skatuves taures un norīb lielgabals.

 
Ko nozīmē tas, princi?
 

   Hamlets.

 
Ir šonakt karal's nomodā un dzīro,
Dzer, plātās, lēkā, grīļodamies dejā.
Un, tiklīdz vīna kauss ir iztukšots,
To pavēstot, dārd bungas, taures skan.
 

   Horācijs.

 
Vai tāds šeit paradums?
 

   Hamlets.

 
Jā, diemžēl tāds.
Un, lai gan es šeit piedzimis, ar to
Sen apradis, man šķiet, ka lielāks gods
To būtu atmest, nevis ievērot.
Šis stulbās dzīres ceļ mums neslavu
Pie tautām austrumos un rietumos.
Par žūpām sauc, cūciskas dod palamas.
Tik tiešām, arī mūsu slavenajiem
Un diženajiem darbiem tas pat laupa
Šo darbu kodolu. Var notikt ar
Tā dažam labam, ja kāds trūkums gadās,
Kaut iedzimts tas (nav cilvēks vainojams,
Jo daba sākumu sev neizvēlas),
Ka pārāk brāzmaini rit asinis,
Kas apgāž prāta cietokšņus un žogus;
Vai kāda ieraša, kas it kā rūsa
Ēd darbiem spožumu, es saku tā,
Ja tādam cilvēkam ir kāda kļūma zīme,
Vai likteņa, vai dabas iemantota,
Tad vispārējā ļaužu vērtējumā
Šīs vienas dēļ tiks nomelnoti
It visi tikumi, lai tie cik šķīsti
Un daudzi, cik vien cilvēks panest spēj.
Viens piliens rūgto mieļu, piejaukts tam,
Šo skaidro dzērienu var samaitāt
Tā, ka to nepazīst.
 

   Parādās rēgs.
   Horācijs.

 
Mans kungs, viņš nāk!
 

   Hamlets.

 
Lai glābj mūs dieva eņģeļi un sūtņi!
Vai esi labais gars vai dēmons ļauns,
Vai nesi debess vēsmu, pekles brāzmu,
Vai nolūks noziedzīgs vai labvēlīgs:
Tu parādies tik apšaubāmā veidā,
Ka runāšu ar tevi, saukšu: Hamlet,
Tēvs, karal, dāņu valdniek, atbildi!
Ak, neliec neziņā man gurt! Bet saki —
Kam tavi kauli iesvaidītie, nāvē
Kas grimuši, nu nomet līķautu?
Un kādēļ kaps, kur tevi guldījām
Uz mūža dusu, marmoržokļus vēris
Un tevi izgrūdis? Ko nozīmē,
Ka tu, kas miris, atkal šurpu nāc
Te pilnās bruņās mēnesnīcā,
Ar izbailēm nakts tumsu piepildot?
Tik šausmīgi mums satricini garu,
Ko mēs ar prātu aptvert nevaram?
Teic — kādēļ? Kādēļ! Kas mums jādara?
 

   Rēgs māj Hamletam.
   Horācijs.

 
Viņš māj, lai tūliņ ejat viņam līdz,
It kā viņš vēlētos ko paziņot 
Jums vienam vien.
 

   Marcels.

 
Lūk, cik viņš laipni māj.
Viņš aicina jūs savrup.
Bet neejiet tam līdz.
 

   Horācijs.

 
Nekādā ziņā ne.
 

   Hamlets.

 
Es iešu viņam līdz. Viņš negrib runāt.
 

   Horācijs.

 
Mans kungs, to nedariet.
 

   Hamlets.

 
Kāpēc man bīties?
Man dzīvība nav kniepadatas vērta.
Ko manai dvēselei viņš spētu kaitēt,
Kas tāpat nemirstīga kā viņš pats?
Viņš atkal māj, es viņam sekošu.
 

   Horācijs.

 
Bet ja viņš aizviļ jūs pie ūdens lāmas
Vai drausmā klintsragā, kas draudīgs stāv,
Pār jūras dzelmi pārkāries, un pēkšņi
Tur pieņems citu — baismīgāku veidu,
Kas nolaupīs jums skaidrā prāta spēju
Un dzīs jūs ārprātā? To apdomājiet!
Jau vieta vien spēj izmisumā dzīt,
Kad lejup raugās tik daudz pēdu dziļi,
Kur dzelme krāc.
 

   Hamlets.

 
Viņš vēl arvien man māj.
Nu, ej pa priekšu, es tev sekošu.
 

   Marcels.

 
Mans princi, neejiet!
 

   Hamlets.

 
Nost rokas!
 

   Horācijs.

 
Jel valdieties un neejiet.
 

   Hamlets.

 
Likten's sauc. Tas katrā manas miesas cīpsliņā
Vieš lauvas spēku man. Viņš atkal māj.
Ak, laidiet mani, kungi! Apzvēru,
Par rēgu katru pārvērtīšu es,
Kas mani aizturēs! Prom, saku!
Ej, un es tev sekošu.
 

   Rēgs un Hamlets aiziet.
   Horācijs.

 
Tas sajucis no paša iedomām.
 

   Marcels.

 
Nu, sekosim. Tam klausīt nedrīkstam.
 

   Horācijs.

 
Jā, ejam! Kā gan tas izbeigsies?
 

   Marcels.

 
Jā, Dānijā kaut kas ir satrunējis.
 

   Horācijs.

 
Par labu visu vērsīs dievs.
 

   Marcels.

 
Tad iesim!
 

   Aiziet.

   Nāk rēgs un Hamlets.
   Hamlets.

 
Kurp gribi vest? Teic, tālāk neiešu.
 

   Rēgs.

 
Vai dzirdi?
 

   Hamlets.

 
Dzirdu.
 

   Rēgs.

 
Tā stunda drīz būs klāt,
Kad man uz mokām sēra ugunī
Ir jāiet atpakaļ.
 

   Hamlets.

 
Ak, nabadziņš!
 

   Rēgs.

 
Nē, mani nežēlo, bet klausies nopietni, Ko teikšu.
 

   Hamlets.

 
Mans pienākums ir klausīties.
 

   Rēgs.

 
Vai atriebsi, kad būsi dzirdējis?
 

   Hamlets.

 
Ko?
 

   Rēgs.

 
Es esmu tava tēva gars,
Kas nosodīts klīst nakti pasaulē,
Bet dienā uguns svelmē mocīties,
Līdz mani zemes dzīves noziegumi
Būs liesmās izkveldēti, šķīstīti.
Ja nebūtu man aizliegts izpaust to
Par manas gūstniecības noslēpumiem,
Es stāstītu, kur pat visgaišais vārds
Tev sirdi plosītu un liktu sastingt
Tev jaunām asinīm, un tavas acis
Kā zvaigznes izlēktu no orbītas;
Tev samezglotās cirtas raisītos,
Un saslietos ik mats uz tavas galvas
Kā saniknota eža adatas.
Bet stāsts par mūžību nav domāts ausīm,
Kam miesa, asinis. Vai nedzirdi?
Ja dārgo tēvu esi mīlējis…
 

   Hamlets.

 
Ak dievs!
 

   Rēgs.

 
Tad atrieb neģēlīgo slepkavību.
 

   Hamlets.

 
Slepkavību?
 

   Rēgs.

 
Ir katra slepkavība nekrietna,
Bet šī ir zema, nedabiska, rupja.
 

   Hamlets.

 
Teic to man ašāk, lai ar spārniem ātriem
Kā iedvesma vai mīlas jausma liega
Es tevi atriebt steigtu.
 

   Rēgs.

 
Tu gatavs, redzu.
Un kūtrāks būtu tu par lekno zāli,
Kas Lētas krastā rāmi saknes rieš,
Ja tevi neuztrauktu tas. Vai dzirdi:
Ir samelsts, it kā manā dārzā guļot
Man iedzēlusi čūska; ar šo ziņu
Par manu nāvi visa dāņu tauta
Tiek nelietīgi krāpta. Bet, mans zēn,
Tev jāzina, ka čūska, kura toreiz
Tur, dārzā, tavu tēvu sadzēla, —
Nu viņa kroni nes.
 

   Hamlets.

 
Ak, mana nojauta! Mans tēvocis!
 

   Rēgs.

 
Šis asinsgrēkā izvirtušais zvērs
Ar ļišķa mēli, nodevēja balvām, —
Ak Jaunā mēle, nolādētās balvas,
Kas tā spēj apmāt! — savai iekārei
Nu manu tiklo sievu ieguvis.
Ak Hamlet, novērsties no manis, kas
Tā mīlēja! Šī mīla īsta bij,
Kā zvēresti, pie altāra ko devu.
Kā pieķerties var tādam nelietim,
Kas nabags ir ar savām gara spējām
Pret manējām!
Bet tikumu tā nevar mulsināt,
Kaut neķītrība debess tēlu veidā
Ap viņu lakstotos, tik iekāre
Pat debešķīgā gultā eņģelim
Pie sāniem drīz vien skaistā atēdas
Un tver pēc saslaukām.
Bet klusu! Šķiet, jau rīta gaismu jaušu!
Es teikšu īsi. Dārzā gulēju,
Kā paradis to biju diendusā,
Tavs tēvocis šai nesargātā stundā
Bij slepus piezadzies ar driģeņsulu
Un ielēja man ausis šķidrumu,
Kas cilvēkasinlm tik naidīgs ir,
Ka ātri plūst pa visām dzīsliņām
Kā dzīvsudrabs un tūdaļ sarecina,
Kā skābe pienu, mūsu asinis.
Tā notika ar mani. Vienā mirklī
Kā Lācaram man visa gludā miesa
Ar krevejainām ēdēm pārklājās.
Tā guļošam, man brāja roka ņēma
Ar reizi kroni, dzīvību un sievu.
Tā mani ņēma pilnā grēku ziedā,
Bez grēku nožēlas, bez svētības;
Mans rēķins nenoslēgts, nu tiesāts tieku
Ar visiem maniem trūkumiem un vainām.
Ak, šausmas! Šausmas! Bezgalīgas šausmas!
Ja vīra dūša tev, tad neciet to,
Ka dāņu karajgulta kļūtu
Par nolādēta asinsgrēka migu.
Bet, lai tu sāc ko sākdams, dari tā,
Ka neaptraipi savu dvēseli,
Kaut kādā ziņā vērsdamies pret māti.
To atstāj debesīm un ērkšķiem — tiem,
Kas plosa viņas krūtis. Dzīvo sveiks!
Jau rāda jāņtārpiņš, ka rīts ir tuvu.
Sveiks, Hamlet, sveiks! Un mani atceries!
 

   Aiziet.
   Hamlets.

 
Ak, debess spēki! Zeme!
Un kas vēl! Vai piesaukt pekli vēl?
Nē, rimsties, sirds!
Un, muskuļi, jel vārgi nekļūstiet,
Bet turiet mani stingri!
Neaizmirst?
Jā, nabags rēgs, kamēr vien atmiņa
Šai satrauktajā galvā turēsies.
Ak, tevi neaizmirst! Jā, dzēsīšu
No miņas niekus, grāmatgudrības,
It visus tēlus, iespaidus un ainas,
Ko jaunība un vērojumi
Man iespieduši smadzenēs.
Lai tikai Dzīvs paliktu tavs vēlējums.
Ak, nelietīgā sieva!
Ak, smaidīgais un nolādētais blēdis!
Šurp piezīmes. Man jāieraksta viss,
Kā smaidīt, smaidīt var tāds nelietis;
Tas iespējams vismaz ir Dānijā.
 

   Raksta.

 
Jā, tēvoci, tas tev. Bet tagad man:
«Sveiks, Hamlet, sveiks! Un neaizmirsti mani.»
Es esmu zvērējis.
 

   Horācijs un Marcels aiz skatuves.

 
Mans princi, mans princi!
 

   Ienāk Horācijs un Marcels.
   Marcels.

 
Mans princi, Hamlet!
 

   Horācijs.

 
Lai debesis stāv klāt!
 

   Hamlets.

 
Lai būtu tā!
 

   Marcels.

 
Hallo, hallo! Mans princi!
 

   Hamlets.

 
Hallo! Ho, ho, mans zēn! Nāc, putnēn, nāc.
 

   Marcels.

 
Kā klājas, dārgais princi?
 

   Horācijs.

 
Ko redzējāt?
 

   Hamlets.

 
Tik brīnišķi!
 

   Horācijs.

 
Ko, mans princi? Stāstiet mums!
 

   Hamlets.

 
Nē, jūs izpaudīsiet to.
 

   Horācijs.

 
Nē, augstība.
 

   Marcels.

 
Es arī ne, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Ko teiktu jūs, ja…
Kas būtu domājis?
Jūs taču klusēsiet?
 

   Horācijs un Marcels.

 
Jā, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Nav Dānijā neviena nelieša,
Kas nebūtu turklāt vēl slīpēts blēdis.
 

   Horācijs.

 
Mans princi, lai to teiktu, nav jāceļas
No kapa rēgam.
 

   Hamlets.

 
Jā gan, jums taisnība.
Bet nu bez kādām liekām sarunām
Mēs, roku paspieduši, šķirsimies.
Jūs tur, kur pienākums vai griba sauc,
Jo katram kāda gaita ir un dziņa,
Pēc apstākļiem.
Bet man, kā redzat, atliek
Lūgt tikai dievu.
 

   Horācijs.

 
Tie juceklīgi, traki vārdi, princi.
 

   Hamlets.

 
Man ļoti žēl, ja tas jūs aizvaino,
Tik tiešām, žēl.
 

   Horācijs.

 
Nav aizvainojums, princi.
 

   Hamlets.

 
Nē, ir gan aizvainojums, Horācij,
Un ļoti smags. Kas attiecas uz rēgu,
Tad varu teikt, ka tas ir godīgs rēgs.
Kas notika starp mums, šo ziņkāri,
Kā spējat, pārvariet. Bet tagad, draugi,
Ja esat skolas biedri, kareivji,
Tad izpildiet man mazu lūgumu.
 

   Horācijs.

 
Jā, princi, un tas būtu? Mēs pildīsim.
 

   Hamlets.

 
Nevienam nesakiet, ko redzējāt.
 

   Horācijs un Marcels.

 
Mēs, princi, neteiksim.
 

   Hamlets.

 
Nē, apzvēriet.
 

   Horācijs.

 
Es zvēru, neteikšu.
 

   Marcels.

 
Es arī zvēru.
 

   Hamlets.

 
Pie mana zobena.
 

   Marcels.

 
Jau zvērējām.
 

   Hamlets.

 
Nē, zvēriet to pie mana zobena.
 

   Regs no pazemes.

 
Zvēriet!
 

   Hamlets.

 
Ā, zēn, tā tu saki?
Goda vīrs, tu šeit?
Jūs dzirdat lāga vīru pagrabā?
Vai zvērēsiet?
 

   Horācijs.

 
Teic, kā lai zvēram, princi.
 

   Hamlets.

 
Ka neteiksiet nekad, ko redzējāt;
Pie mana zobena to zvēriet.
 

   Rēgs pazemē.

 
Zvēriet!
 

   Hamlets.

 
Hic et ubique?
Paiesim kur nomaļāk.
Šurp nāciet, kungi!
Uz mana zobena jūs rokas lieciet,
Ka neteiksiet nekad, ko dzirdējāt,
Pie mana zobena to zvēriet.
 

   Rēgs pazemē.

 
Zvēriet!
 

   Hamlets.

 
Teikts labi. Vecais kurmi!
Ātri rocies? īsts kalnracis!
Vēl, draugi, tālāk iesim.
 

   Horācijs.

 
Tik tiešām, tas ir pārāk svešādi.
 

   Hamlets.

 
Nu tāpēc apsveic to kā svešnieku,
Jo debess telpā un virs zemes, draugs,
Daudz, par ko zinātne pat nesapņo.
Bet nāciet un kā iepriekš zvēriet man,
Ka jūs, ja arī manīsiet pie manis
Ko svešādu, ja būšu spiests es izlikties,
Tad tādās reizēs, mani redzēdami,
Ne ar kādiem mājieniem, ne zīmēm,
Ne aizdomīgiem vārdiem — «saprotam»
Vai «zinām jau», vai «ja mēs drīkstētu»,
Vai «klusēt zelts», vai «ļaudis ir, kas zin»
 To nojaust neliksiet, ka zināt ko
Par mani. Zvēriet, ka ievērosiet to.
 

   Rēgs.

 
Zvēriet!
 

   Hamlets.

 
Nu rimsties, rimsties, iztraucētais gars.
Tā, kungi, viss nu esmu jūsu ziņā!
Un, cik tāds nabadziņš kā Hamlets spēs
Jums draudzību un mīlestību rādīt,
Tik, ja dievs ļaus, tās netrūks jums. Nu iesim!
Lai pirksts arvien uz jūsu lūpām, lūdzu!
Laiks izsists ir no sliedēm. Ak, kāds lāsts,
Ka reiz bij jādzimst man, lai celtu to,
Kas gāzts! Nu, iesim tagad visi reizē!
 

   Aiziet.

   Ienāk Polonijs un Reinaldo.
   Polonijs.

 
Šo naudu viņam nododiet, Reinaldo,
Un šīs vēstules.
 

   Reinaldo.

 
Jā, mans kungs.
 

   Polonijs.

 
Jūs brīnum gudri darītu, Reinaldo,
Ja, pirms to apciemotu, apjautātos,
Kā viņš tur uzvedas.
 

   Reinaldo.

 
Tāds bij mans nodoms.
 

   Polonijs.

 
Cik labi teikts, cik prātīgs vārds! Vispirms
Jūs pētiet, kādi dāņi Parīzē:
Cik, kas, ko dara, kur tie uzturas,
Ar ko tie satiekas, cik iztērē.
Ja no šiem aplinkiem jau noprast var,
Ka viņiem pazīstams mans dēls,
Tad tiešāk varat pajautāt, likt manīt,
Ka viņš jums nav vis gluži svešs; var piebilst,
Sak: «Tēvu pazīstu un viņa draugus,
Pa daļai pašu ar.» Vai jā, Reinaldo?
 

   Reinaldo.

 
Jā, ļoti labi, cienīts kungs.
 

   Polonijs.

 
«Pa daļai pašu,» saki, «bet ne daudz,
Un, ja tas ir tas pats, ko domāju,» sak,
«Liels trakulis un līksmotājs turklāt,»
Tad, ko vien gribi, vari samelot;
Ne kaut ko rupju, kas var godam kaitēt, —
To piesargies, bet tādas aušības,
Kas vispār parastas ir jaunībai 
Un savvaļai.
 

   Reinaldo.

 
Kāršu spēle, cienītais.
 

   Polonijs.

 
Jā, iedzert, paukoties, celt ķildas, kauties,
Pie meitām iet, tiktāl tev atļauju.
 

   Reinaldo.

 
Mans kungs, tas viņa godam kaitēt var.
 

   Polonijs.

 
Ja rīkosieties saprātīgi, ne.
Es nelieku celt viņam neslavu,
It kā viņš apvaldīties nespētu.
Nē, viņa nerātnības izklāstiet,
Lai liekas tik kā brīvas vaļas traipi
Un pārāk straujas dabas nesa vaids,
Slēpts karstās asinīs, kā tas mēdz būt.
 

   Reinaldo.

 
Bet, cienīts kungs…
 

   Polonijs.

 
Kāpēc tā jādara?
 

   Reinaldo.

 
Jā, mans kungs, to vēlētos es zināt.
 

   Polonijs.

 
Mans nolūks šāds.
Es ticu, ka šis viltus it labi vilks.
Ja tā jūs tikai vieglu kļūmu ēnu
Uz manu dēlu mestu, it kā nav
Viņš gluži tīrs no visa, vērojiet:
Šis sarunbiedris, ja viņš zeņķi
Būs kādreiz blēņu gaitās manījis,
Ak, esiet drošs, viņš visur piekritis:
«Mans kungs» vai «draugs», vai «cienījamais kungs»
Vai kā nu kurais no tiem teiks un kādas
Tās zemes ierašas.
 

   Reinaldo.

 
Labi, mans kungs.
 

   Polonijs.

 
Un, kad viņš sacīs, kungs, viņš sacīs — jā ko es gribēju teikt?
Tu žēlīgais tētīt, es taču gribēji kaut ko teikt, pie kā es paliku?
 

   Reinaldo.

 
Pie «viņš visur piekritīs», pie «draugs» un «cienījamais kungs».
 

   Polonijs.

 
Ak jā, «viņš visur piekritīs»… Jā,
Viņš jums atbildēs: «Šo kungu pazīstu,
Vēl vakar, aizvakar to redzēju
Vai tad un tad ar tādu un tādu
Tur sita trumpas, bija piesūcies
Un bumbojoties bija sanīdies.»
Vai: «Redzēju, viņš tādā namā iegāja…»
Tas ir, atklātā namā, un tā joprojām.
Nu, redziet tā.
Uz jūsu melu āķa viegli uzķersies
Tad patiesības karpa. Tā dažkārt mēs
Ar gudrību un viltu pa apkārt ceļiem
Daudz ātrāk tiekam galā kā dažs
Pa visutaisnāko. Kā iepriekš mācīju,
Tā darieties ar manu dēlu.
Vai mani Jūs sapratāt, Reinaldo?
 

   Reinaldo.

 
Jā, sapratu.
 

   Polonijs.

 
Lai labi paveicas! Nu, brauciet sveiki!
 

   Reinaldo.

 
Uz redzēšanos, cienīts kungs!
 

   Polonijs.

 
Pats arī pavērojiet viņa gaitas.
 

   Reinaldo.

 
Jā, mans kungs, es izpildīšu visu.
 

   Polonijs.

 
Un mūziku lai turpina viņš mācīties.
 

   Reinaldo.

 
Jā, kungs.
 

   Reinaldo iziet.
   Polonijs.

 
Brauc laimīgs!
 

   Ienāk Ofēlija.

 
Ko teiksi, Ofēlij?
 

   Ofēlija.

 
Ak mīļais tēvs, es ļoti sabijos!
 

   Polonijs.

 
Ak dievs! Jel teic, no kā tu sabijies!
 

   Ofēlija.

 
Kad šuvu savā istabā es, tēt,
Te princis Hamlets nesajoztiem svārkiem,
Bez cepures, ar zeķēm netīrām,
Kas nošļukušas līdz pat potītēm,
Pats bāls kā krekls un ceļiem drebošiem,
Tik izmisīgu, žēlu skatienu,
It kā no pekles būtu izrāvies,
Ko šausmu teikt — man priekšā nostājās.
 

   Polonijs.

 
Viņš, tevi mīlot, kļuvis vājprātīgs?
 

   Ofēlija.

 
Es nezinu, tēt, bet man tiešam bail.
 

   Polonijs.

 
Ko viņš tev sacīja?
 

   Ofēlija.

 
Viņš cieši manus pirkstus satvēra,
Tad rokas atstatumā atvirzījās
Un, otru roku acīm pārlicis,
Tik cieši raudzījās man sejā,
It kā viņš gribētu to uzgleznot.
Tā ilgi viņš tur stāvēja. Un beidzot
Tad viegli manu roku paspieda,
Trīs reizes lēni palocījis galvu,
Tik smagi, izmisīgi nopūtās,
It kā viss viņā sadrupt taisītos,
Lai viņu nobeigtu. Tad mani atlaida.
Un, allaž atskatoties, gāja prom.
Šķiet, ceļu atrada, to neskatot,
Un izgāja, līdz mirklim pēdējam
No manis nenovērsdams skatienu.
 

   Polonijs.

 
Nāc līdz, es iešu meklēt karali.
Tas tiešām ir īsts mīlestības neprāts,
Kas plosīdamies postā dzen pats sevi
Un gribu skubina uz nedarbiem,
Kā katra kaislība, kas šai saulē
Mūs nomoca. Man tiešām ļoti žēl.
Vai izturējies tu pret viņu skarbi?
 

   Ofēlija.

 
Nē, mīļo tēt; bet, kā jūs vēlējāt,
Es noraidīju vēstules un liedzu
Man tuvoties.
 

   Polonijs.

 
Tādēļ viņš prātā jucis.
 Man žēl, ka neatsaucos saudzīgāk
Un taisnīgāk par viņu. Es baidījos,
Viņš niekojas un tevi postā grūž.
Lai nolādēta mana apdomība!
Tas tiešām raksturīgi vecumam
Ar savu pārgudrību šaut pār mērķi,
Tāpat kā jaunība mēdz pārsteigties.
Pie karaļa nu iesim, tam jāzin viss:
Šo mīlu slēpjot, vairāk gūsim bēdas
Kā ienaidu, ja atklāsim tās pēdas.
Nāc!
 

   Abi aiziet.

   Taures. Ienāk karalis, karaliene, Rozenkrancs, Gildenšterns un pavadoņi.
   Karalis.

 
Nu esiet sveiki, dārgais Rozenkranc
Un mīļais Gildenštern! Mēs sūtījām
Jums ziņu, ne vien vēloties jūs redzēt,
Bet arī vajadzības spiesti, steidzīgi.
Jūs droši vien jau dzirdējuši būsiet,
Ka princis Hamlets ļoti pārvērties.
Ne iekšēji, ne ārīgi nav tas,
Kas bijis. Cits tas nevarētu būt,
Vien tēva nāve viņu atsvešina
Sev pašam. Tāpēc sūtīju pēc jums,
Kas auguši ar to kopš bērnības
Un rada viņa jaunībai un garam.
Šeit būs jums kādu laiku jāpaliek
Un jāierosina viņš izpriecām;
Tāpat pie gadījuma novērot,
Ja mums kas nezināms to nospiestu,
Lai atklājuši viņam līdzētu.
 

   Karaliene.

 
Viņš, kungi, daudz ir stāstījis par jums,
Es nešaubos, ka pasaulē nav divu
Tik tuvu biedru tam, kā esat jūs.
Ja patiktos jums būt tik labvēlīgiem
Un palikt kādu laiku šeit pie mums,
Mūs atbalstot un palīdzot mums cerēt,
Tad pateiksimies jums kā karaļi.
 

   Rozenkrancs.

 
Jums, majestātes, savas vēlēšanās
Ir tiesība teikt pavēlēs, ne lūgumā.
 

   Gildenšterns.

 
Mēs abi paklausām un gatavi
Jums labprāt pakalpot. Tik pavēliet!
 

   Karalis.

 
Jums paldies, Rozenkranc un Gildenštern!
 

   Karaliene.

 
Mans Gildenštern un Rozenkranc, paldies!
Es lūdzu, ejiet tūliņ apraudzīt
Tik ļoti pārvērtušos manu dēlu.
Lai kāds jūs aizvada pie Hamleta.
 

   Gildenšterns.

 
Dievs dod, ka mūsu klātbūtne un pūles
Tam patiktu un līdzētu!
 

   Karaliene.

 
Jā, āmen!
 

   Rozenkrancs, Gildenšterns un daži pavadoņi aiziet.
   Ienāk Polonijs.
   Polonijs.

 
Ak, karal žēlīgais, no Norvēģijas
Nāk mūsu sūtņi līksmi atpakaļ.
 

   Karalis.

 
Tu allaž esi bijis labu ziņu tēvs.
 

   Polonijs.

 
Es, karal? Valdniek, ticēt varat man,
Ka pienākums man dārgs kā dvēsele,
Pār abiem dievs un žēlīgs karalis.
Un liekas man, ja vien šīs smadzenes
Valsts gudrībā pa īsto sliedi skrien,
Kā citkārt, tad man atrast izdevies,
Kāds cēlonis ir prinča neprātam.
 

   Karalis.

 
Ak, pasaki; sen vēlos dzirdēt to.
 

   Polonijs.

 
Pirms sūtņus pieņemiet, mans stāstījums
Lai paliek lieliem svētkiem saldēdiens.
 

   Karalis.

 
Pats pagodiniet tos un vediet šurp.
 

   Polonijs iziet.

 
Viņš sakās zinot, dārgā Ģertrūde,
Kāds iemesls jūsu dēla slimībai.
 

   Karaliene.

 
Es šaubos, būs tas pats, ko mēs jau zinām:
Tā tēva nāve, mūsu precības.
 

   Karalis.

 
To redzēsim.
 

   Ienāk Polonijs, Voltimands un Kornēlijs.

 
Nu sveiki, mani draugi!
Teic, Voltimand, — ko pārvedi tu mums
No brāļa norvēģa?
 

   Voltimands.

 
Daudz sveicienu un laba vēlējumu.
Pie brāļadēla nosūtīja viņš
Ar pavēli beigt pulcēt kareivjus,
Pret Poliju kas bija domāti;
Jo, ciešāk papētot, viņš atradis,
Ka tas pret jūsu majestāti vērsts.
Un, noskaities, ka viņa vārgums, nespēks
Un slimība tā piekrāpti, viņš lika
Ņemt Fortinbrasu ciet. Tas padevās
Un, rājienu no vecā saņēmis,
Tam zvērēja nekad vairs nesacelties
Ar ieročiem pret jūsu majestāti.
Pārlieku priecīgs vecais norvēģis
Tam piesprieda trīstūkstoš kronu gadā.
Bet pulkus salīgtos liek vest pret poļiem,
Un tādēļ lūgums jums, teikts šinī rakstā,
 

   Sniedz rakstu

 
Lai viņa karaspēkam atļautu
Caur jūsu zemi iet par drošību
Un maksu, kā tas bija norādīts.
 

   Karalis.

 
Šķiet, varēs tā. Mēs rakstu lasīsim
Un apsvēruši dosim atbildi.
Par labi veikto darbu pateicamies.
Nu ejiet atpūsties! Šonakt dzīrosim.
Vēlreiz jūs sveiki!
 

   Voltimands un Kornēlijs aiziet.
   Polonijs.

 
Nu viss ir kārtībā.
Bet, karali un augstā karaliene,
Šeit iztirzāt, kas majestāte un
Kas pienākums, kam diena — diena ir un
Nakts ir nakts, bet laiks ir laiks, tas būtu —
Šķiest velti dārgo laiku, nakti, dienu.
Jo vārda spēks ir īsums. Daudzvardība
Ir tikai lieks greznojums tam visam.
Es teikšu īsi: jūsu augstdzimušais dēls
Ir traks. Es saucu to par traku,
Jo kas gan ārprātība cits lai būtu,
Ja ne tas, ka cilvēks kļuvis traks.
Bet lai nu paliek tas.
 

   Karaliene.

 
Jel vairāk lietišķības, mazāk mākslas.
 

   Polonijs.

 
Te, godājamā kundze, mākslas nav. Bet,
Ka viņš traks, tas tiešām tiesa. Ka jucis,
Tas ļoti žēl, un žēl, ka tas ir tiesa.
Ak, muļķa metafora! Dievs ar to.
Es mākslu nelietoju. Ja viņš traks,
Tad jārod cēlonis šim efektam,
Nē, varbūt pareizāk — šim defektam,
Jo efektīvam defektam ir cēlon's.
Cits neatliek, un iznākums ir šāds. Padomājiet.
Man meita ir — jo tā ir mana meita, —
Un viņa savā bērna padevībā
Un paklausībā pasniedza man to.
Nu, spriediet paši.
 

   Lasa.

 
«Debešķīgajai, manas dvēseles elkam, visudaiļai Ofēlijai.»
Tas ir vājš izteiciens, nodrāzts izteiciens, «vi­sudaiļai» ir banāls izteiciens.
Bet paklausieties tālāk: «Pie viņas brīnišķi baltajām krūtīm…»
 

   Karaliene.

 
Vai to viņai Hamlets raksta?
 

   Polonijs.

 
Augstā kundze, pacietieties; visu pateikšu.
 

   Lasa.

 
«Apšaubīt, ka saulei stari,
Šaubīties, ceļš sauli nes;
Patiesību apšaubīt Tu vari,
Bet ne to, ka Tevi mīlu es.
Ak dārgā Ofēlij, es esmu vājš dzejnieks; neprotu savu nopūtu vārdos tērpt.
Bet, ka mīlu Tevi pārlieku, ak, visulabā, jel tici tam. Paliec sveika!
Mūžīgi Tavs, visudārgā jaunava, kamēr vien elpa turēsies šai miesā.
Šo vēstuli un līdzīgas tai citas
Man paklausīgā meita atdeva
Un pateica, kad, kur un kādiem vārdiem
Viņš bildinājis viņu.
 

   Karalis.

 
Bet viņa? Kā viņa izturējās pret šo mīlu?
 

   Polonijs.

 
Ko jūs par mani domājat, kas esmu?
 

   Karalis.

 
Bez šaubām, goda vīrs un uzticams.
 

   Polonijs.

 
To tiktos pierādīt. Bet ko jūs teiktu,
Ja, redzot uzplaukstam šo kvēlo mīlu, —
Man jāsaka, es nojautu jau tad,
Pirms mana meita man to pateica, —
Ko teiktu jūs vai augstā karaliene,
Ja būtu uzņēmies un pildītu
Starp viņiem it kā sakarnieka lomu?
Vai licis savai sirdij klusu ciest
Vai skatītos caur pirkstiem uz šo mīlu?
Ko tad jūs domātu? Nē, noteikti
Un skaidri teicu savai jaunkundzei:
«Zem zvaigznes augstākas kā tu
Stāv princis Hamlets; notikt nevar tas.»
Un pieteicu slēgt durvis, nepieņemt
Ne viņa ziņnešus, ne dāvanas.
Mans padoms viņai bij par svētību.
Bet atraidītais princis, teikšu īsi,
Nu kļuva grūtsirdīgs, bez ēstgribas
Un miega; savārga un kļuva paviegls;
Līdz beidzot jucis, cieš, tam līdzi mēs.
 

   Karalis.

 
Vai jūs tā domājat?
 

   Karaliene.

 
Tas var gan būt.
 

   Polonijs.

 
Vai bijis gadījums, ja drīkstu jautāt,
Kad teicis esmu noteikti: «Tā ir,» —
Bet izrādījies citādi?
 

   Karalis.

 
Šķiet, ne.
 

   Polonijs.
   Rāda uz galvu un kaklu.

 
Šo atdaliet no tā, ja citādi.
Ja apstākļi man rādīs, uziešu,
Kur patiesība atrodas, lai slēptos
Tā kaut pašā serdē.
 

   Karalis.

 
Kā to pārbaudīt?
 

   Polonijs.

 
Kā zināt, stundām ilgi staigāt mēdz
Viņš priekštelpā.
 

   Karaliene.

 
Viņš tiešām dara to.
 

   Polonijs.

 
Es rūpēšos, lai te viņš satiktos
Ar Ofēliju; paši paslēpsimies
Un novērosim; ja viņš nemīl to
Un prātu zaudējis nav viņas dēļ,
Tad neļaujiet man palikt valstsvīram,
Bet ieceliet par kalpu — zirgkopi.
 

   Karalis.

 
To redzēsim.
 

   Karaliene.

 
Skat, nabadziņš, tur viņš nāk
Tik bēdīgs, lasīdams.
 

   Polonijs.

 
Prom, lūdzu jūs, prom!
Es tūdaļ viņu uzrunāšu.
 

   Karalis, karaliene ar pavadoņiem aiziet.
   Ienāk Hamlets lasīdams.

 
Atļaujiet jautāt, kā klājas, dārgais princi Hamlet?
 

   Hamlets.

 
Paldies dievam, labi.
 

   Polonijs.

 
Vai mani pazīstat, mans kungs?
 

   Hamlets.

 
Ļoti labi; jūs esat zivju tirgotājs.
 

   Polonijs. 

 
Nē, princi.
 

   Hamlets.

 
Tad es vēlētos, lai jūs būtu tikai godīgs vīrs.
 

   Polonijs.

 
Godīgs, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Jā, kungs, godīgam būt, kamēr vien pastāv šī pasaule, nozīmē — būt izredzētam vienam starp desmitiem tūkstošu…
 

   Polonijs.

 
Ļoti pareizi, princi.
 

   Hamlets.

 
«Jo, ja saule izperina kāpurus beigtā sunī, — tas ir, it kā dievība skūpstītu maitu…» Vai jums ir meita?
 

   Polonijs.

 
Jā, augstība.
 

   Hamlets.

 
Neļaujiet viņai staigāt saulē.
Auglība ir svē­tība; bet, ja jūsu meita dabūtu, — uzmanieties, draugs.
 

   Polonijs sāņus.

 
Ko viņš ar to grib teikt?
Arvien novērš valodu uz meitu; bet sākumā mani nepazina, jo teica, ka es esot zivju tirgotājs.
Viņš ir stipri ķerts.
Patiesi, arī es jaunībā ļoti cietu dažādu mīlas likstu dēļ gandrīz tāpat kā viņš.
Parunāšu vēl ar viņu. —
Ko jūs tur lasāt, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Vārdus, vārdus, vārdus!
 

   Polonijs.

 
Es domāju, kāds saturs tam, ko lasāt, princi.
 

   Hamlets.

 
Zākāšanās, kungs; jo šis nelietis satīriķis te saka, ka veciem vīriem esot sirmas bārdas, grum­bainas sejas, no acīm tiem pilot dzintara un plūmjkoka sveķi un ka tiem esot pilnīgs saprāta trūkums, turklāt vēl vāji lieli.
Kaut gan es, kungs, visam tam stipri un nešaubīgi ticu, tomēr domāju, nav labi par to rakstīt grāmatās; jo jūs pats, kungs, paliksiet tikpat vecs, kāds es esmu, ja rāposiet kā vēzis at­pakaļ.
 

   Polonijs sāņus.

 
Kaut gan tas ir ārprāts, tomēr tur jūtama zināma sakarība.
Varbūt jūs vēlētos izkļūt no šī gaisa, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Paslēpties manā kapā.
 

   Polonijs.

 
Tiešām, tā būtu paslēpšanās no gaisa.
 

   Sāņus.

 
Cik zīmīgas dažreiz viņa atbildes.
Ārprātam brīžam padodas tas,
Kas veselam saprātam nav pa spēkam.
Iešu projām un tūliņ raudzīšu
Viņam iegrozīt satik­šanos ar meitu. —
Mans cienījamais, pazemīgi lūdzu, atļaujiet man atvadīties.
 

   Hamlets.

 
Kungs, man nav nekā cita, ko es jums lab­prātāk atļautu,
Izņemot manu dzīvību, manu dzīvību, manu dzīvību.
 

   Polonijs.

 
Palieciet sveiki, mans princi!
 

   Hamlets.

 
Šie garlaicīgie, vecie muļķi!
 

   Ienāk Rozenkrancs un Gilderšterns.
   Polonijs.

 
Jūs meklējat princi Hamletu? Tur viņš ir.
 

   Rozenkrancs Polonijam.

 
Esiet sveicināti, kungs!
 

   Polonijs aiziet.
   Gildenšterns.

 
Godājamais princi!
 

   Rozenkrancs.

 
Mans dārgais princi!
 

   Hamlets.

 
Mani krietnie, labie draugi!
Nu, kā klājas Gil­denštern?
Ā, Rozenkrancs!
Kā jums abiem sviežas, lāga zēni?
 

   Rozenkrancs.

 
Kā daždien vienkāršiem zemes bērniem.
 

   Gildenšterns.

 
Esam laimīgi tādēļ, ka neesam pārāk lai­mīgi.
Mēs neesam pušķis pie Fortūnas cepures.
 

   Hamlets.

 
Ne arī viņas kurpju pazoles?
 

   Rozenkrancs.

 
Arī ne, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Tātad jūs mājojat ap viņas jostas vietu, viņas labvēlības vidū.
 

   Gildenšterns.

 
Patiesi, mēs viņai tuvi.
 

   Hamlets.

 
Arī Fortūnas noslēpumos?
Tiesa, viņa ir pa­laidne.
Ko dzird jaunu?
 

   Rozenkrancs.

 
Neko, mans princi, izņemot to, ka pasaule kļuvusi godīga.
 

   Hamlets.

 
Tad drīz būs pastardiena.
Bet jūsu ziņas nav pareizas.
Atļaujiet tuvāk pajautāt: ko jūs, mani labie draugi,
Fortūnai sariebuši, ka viņa sūta jūs šai cie­tumā?
 

   Gildenšterns.

 
Cietumā, mans princi!
 

   Hamlets.

 
Dānija ir cietums.
 

   Rozenkrancs.

 
Tad visa pasaule ir cietums, kurā daudz ierobežojumu, aizbildņu un cietumu.
 

   Hamlets.

 
Lielisks cietums, kurā daudz robežu, sargu un apakšzemes krātiņu, un Dānija ir viens no visnejau­kākajiem.
 

   Rozenkrancs.

 
Mēs tā nedomājām, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Tātad jums tā nav cietums. Nekas nav pats par sevi ne labs, ne slikts, bet mūsu atziņa dara to tādu. Man tā ir cietums.
 

   Rozenkrancs.

 
Jūsu godkāre to padara par cietumu, jūsu garam te par šauru.
 

   Hamlets.

 
Ak dievs, es labprāt dzīvotu rieksta čaulā un uzskatītu sevi par bezgalīgas telpas pavēlnieku, ja vien mani nemocītu nelāgi sapņi.
 

   Gildenšterns.

 
Šie sapņi īstenībā ir godkāre, jo godkāres būtība ir tikai sapņa ēna.
 

   Hamlets.

 
Sapnis pats ir tikai ēna.
 

   Rozenkrancs.

 
Protams, un, manuprāt, godkāre ir tik gai­sīga un tukša kā ēnas ēna.
 

   Hamlets.

 
Tad mūsu ubagi ir ķermeņi, bet mūsu karaļi un izslavētie varoņi — ubagu ēnas. Vai iesim galmā? Jo tiešām es neesmu domātājs.
 

   Rozenkrancs un Gildenšterns.

 
Mēs jūsu padevīgie kalpi.
 

   Hamlets.

 
Nē jel. Es negribētu pielīdzināt jūs maniem kalpotājiem, jo, atklāti runājot, mani pavadoņi ir šaušalīgi. Bet, turoties uz nodeldētā draudzības ceļa, kāpēc jūs ieradāties Elsinorā?
 

   Rozenkrancs.

 
Jūs apraudzīt, vairāk nekā, princi.
 

   Hamlets.

 
Esmu tik nabags, ka man pat pateicības nav daudz.
Tomēr jums pateicos, un, protams, mīļie draugi, mana pateicība ir dārgāka par pusgrasi.
Vai tad jūs šurp neaicināja? Jeb vai tā jūsu pašu vēlēša­nās? Brīvs apciemojums?
Lūdzu, esiet taisnīgi pret mani, pasakiet!
 

   Gildenšterns.

 
Ko lai sakām, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Nu, kaut ko, tikai lietišķu. Jūs aicināja?
Jūsu skatienos ir jau zināma atzīšanās,
ko jūsu kautrība nespēj noslēpt.
Es zinu, labais karalis un karaliene jūs aicināja šurp.
 

   Rozenkrancs.

 
Kādā nolūkā, mans princi?
 

   Hamlets.

 
To jūs paskaidrojiet man. Mūsu draudzības, jaunības saskaņas, nesatricināmās mīlestības un visa vēl dārgākā, ko uzskaitītu labāks runātājs, vārdā lūdzu, esiet taisnīgi un vaļsirdīgi pret mani: vai jūs aicināja šurp vai ne?
 

   Rozenkrancs Gilderšternam.

 
Kā jūs teiksiet?
 

   Hamlets sāņus.

 
Redzu jums cauri. — Ja mani mīlat, nevilcinieties.
 

   Gildenšterns.

 
Princi, mūs ataicināja.
 

   Hamlets.

 
Es jums teikšu, kādēļ; tā mana nojauta aiz­steigsies priekšā jūsu izpaudumam, un jums nebūs jāizpauž karaļa un karalienes noslēpums. Man pē­dējā laikā — nezinu, kādēļ, — zudusi visa mana jautrība un patika darboties; un tiešām, ar manu pašsajūtu ir tik ļauni, ka šī pamatīgā celtne, zeme, man šķiet neauglīgs paugurs; šis lieliskais izplatī­jums, gaiss, redziet, šis krāšņais debess jums pār mani, šis varenais, zelta ugunīm cauraustais jumts, man liekas, nav nekas cits kā smirdošu, nāvējošu tvanu maisījums. Kāds meistardarbs ir cilvēks! Cik dižens prātā! Cik bezgalīgs spējās! Cik izteiksmīgs un brīnišķīgs veidā un kustībās! Cik savos darbos līdzīgs eņģelim! Cik saprātā līdzīgs dievībai! Pasau­les daiļums! Visas dzīvās dvašas paraugs! Un to­mēr — ko līdz man šī pīšļu kvintesence? Mani ne­ielīksmo vīrietis un sieviete arī ne, kaut gan jūsu smaidi, liekas, tam netic.
 

   Rozenkrancs.

 
Princi, tas man pat prātā nenāca.
 

   Hamlets.

 
Kadēļ tad jūs smejaties, kad es teicu: mani neiepriecina vīrietis?
 

   Rozenkrancs.

 
Es domāju, princi, — ja nekas jūs vīrietī neiepriecina, kāds gavēņmielasts tad sagaida aktie­rus: mēs sastapām tos ceļā, tie nāk šurp piedāvāt jums savus pakalpojumus.
 

   Hamlets.

 
Karaļa lomas tēlotājs lai sveikts; viņa majes­tāte dabūs no manis viņam pienācīgās nodevas; siro­tājs bruņinieks atradīs darbu savam zobenam un vairogam; mīlētājs neskums par velti; komiķis mie­rīgi varēs beigt savu lomu; klauns smīdinās tos, kam kutelīgas plaušas; un godātā kundze varēs brīvi iz­teikt savas domas, ja vien neklups pār pantmēru. Kas tie par aktieriem?
 

   Rozenkrancs.

 
Tie paši, kuri jums kādreiz loti patika, pilsētas traģiķi.
 

   Hamlets.

 
Kāda jēga tā braukāt apkārt? Palikt uz vietas būtu izdevīgāk slavai un peļņai.
 

   Rozenkrancs.

 
Domāju, tam visam sakars ar pēdējā laika pārmaiņām.
 

   Hamlets.

 
Vai viņiem vēl arvien tāda pati piekrišana kā tolaik, kad es biju pilsētā? Vai viņu izrādes tāpat ap­meklē?
 

   Rozenkrancs.

 
Patiesi, vairs ne.
 

   Hamlets.

 
Kā tā? Vai viņi sāk jau ierūsēt?
 

   Rozenkrancs.

 
Nē, viņi strādā tikpat veiksmīgi, bet tur, kungs, uzradies tāds bērnu — mazu vanadzēnu bars, kuri spiedz pār mēru un kuriem šausmīgi aplaudē; tie tagad modē, un viņi tā dārdina pa tautas skatu­vēm — kā viņi tās dēvē, — ka daudzi, kas nēsā ie­ročus, baidās pat no zosu spalvas un vairās tur rā­dīties.
 

   Hamlets.

 
Kā — vai tie ir bērni? Kas viņus uztur? Kā viņiem atlīdzina? Vai viņi šādu nodarbību piekops ti­kai tik ilgi, kamēr spēs dziedāt? Vai vēlāk, kad paši izvērtīsies par profesionāliem aktieriem — kas droši vien tā būs, ja vien tie neuzsāks ko labāku, — ne­teiks, ka viņu rakstnieki netaisnīgi, likdami tiem ru­nāt pašiem pret savu veiksmi?
 

   Rozenkrancs.

 
Patiesi, daudz bijis darba kā vieniem, tā otriem, un publika nekaunas tos sakūdīt uz ķildām. Vienu laiku bija tā, ka darbs neienesa ne sarkanu grasi, ja tanī dzejnieks un aktieri neplūcās ar sa­viem pretiniekiem.
 

   Hamlets.

 
Vai tas var būt?
 

   Gildenšterns.

 
Ak, viņi vareni klupa cits citam cekulā.
 

   Hamlets.

 
Un zēni uzvarēja?
 

   Rozenkrancs.

 
Jā, mans princi; tie aiznesa Hēraklu ar visu tā nastu.
 

   Hamlets.

 
Nav jābrīnās, jo mans tēvocis ir dāņu karalis, un tie, kas, viņu ieraudzījuši, vaikstījās, kad mans tēvs vēl dzīvoja, tagad maksā divdesmit, četrdesmit, piecdesmit vai simt dukātu par viņa miniatūrportretu. Jods parāvis, tur ir kas pārdabisks, ja vien filozofija to spētu izdibināt.
 

   Ārā atskan taures.
   Gildenšterns.

 
Tie ir aktieri.
 

   Hamlets.

 
Kungi, esiet sveicināti Elsinorā! Sniedziet ro­kas! Pie sasveicināšanās parasti mēdz būt kompli­menti un ceremonijas; ļaujiet man ievērot šo parašu arī pret jums, lai mana izturēšanās pret aktieriem, kurai, es saku, jābūt diezgan smalkai, neiznāktu svinīgāka nekā pret jums. Esiet sveicināti; bet mans tēvocis — tēvs un krustmāte — mana māte maldās.
 

   Gildenšterns.

 
Kādā ziņā, mans dārgais princi?
 

   Hamlets.

 
Esmu prātā jucis tikai tad, kad vējš iegriežas no ziemeļrietumiem; ja vējš no dienvidiem, es at­šķiru vanagu no sikspārņa.
 

   Ienāk Polonijs.
   Polonijs.

 
Esiet sveicināti, kungi!
 

   Hamlets.

 
Klausieties, Gildenštern, un arī jūs, Rozen­kranc, pie katras auss pa klausītājam: šis lielais zī­dainis, kuru šeit redzat, nav vēl izkūlies no saviem mazbērna autiņiem.
 

   Rozenkrancs.

 
Varbūt viņš pa otram lāgam tur ievīstīts, jo mēdz sacīt, ka veci ļaudis otrreiz kļūstot kā mazi bērni.
 

   Hamlets.

 
Es pareģoju: viņš nāk man pieteikt aktierus; gan redzēsiet. Jūs, kungs, pareizi teicāt: tas bija pirmdien no rīta, jā, tiešām.
 

   Polonijs.

 
Mans kungs, man jums ziņojams kaut kas jauns.
 

   Hamlets.

 
Mans kungs, man arī jums ziņojams kaut kas jauns. «Kad Roscijs Romā aktieris bij…»
 

   Polonijs.

 
Aktieri atbraukuši, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Ejiet nu!
 

   Polonijs.

 
Goda vārds…
 

   Hamlets.

 
«Ikkurš uz sava ēzeļa.»
 

   Polonijs.

 
Vislabākie aktieri pasaulē kā traģēdijai, tā komēdijai, historijai, pastorālei, pastorālai komēdi­jai, historiskai pastorālei, traģiskai historijai, traģi­komiski historiskai pastorālei, nedalītai darbībai, tā brīvam skandējumam. Seneka nav par grūtu, Pļauts nav par vieglu. Rakstītai lugai un improvizācijai šie ir vienīgie vīri.
 

   Hamlets.

 
Jefta, Izraēļa soģi, kāds dārgums tev piederē­jis!
 

   Polonijs.

 
Kāds dārgums viņam bija, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Lūk, «Tam vienīgā meita skaistule, ko mīlēja viņš pārlieku».
 

   Polonijs sāņus.

 
Vēl arvien par manu meitu.
 

   Hamlets.

 
Vai man nav taisnība, vecais Jefta?
 

   Polonijs.

 
Ja jūs mani saucat par Jeftu, mans princi, tad man tiešām ir meita, kuru mīlu pārlieku.
 

   Hamlets.

 
Nē, tas vēl nav viss.
 

   Polonijs.

 
Kas tad vēl, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Redz tas, «Kā dievs liek, tam jānotiek». Un tālāk, jūs zināt: «Tas gadījums, kāds parasts mums.» Svētās dziesmas pantos atradīsiet ko vairāk, jo, lūk, tur jau nāk manu vārdu pārtraucēji.
 

   Ienāk četri vai pieci aktieri.

 
Esiet sveicināti, kungi! Sveiki visi! Priecājos redzēt tevi veselu. Sveiki, mīļie draugi! A, mans vecais draugs! Tavs vaigs ir apspalvojis kopš tā laika, kad tevi pēdējo reizi redzēju; vai brauci uz Dāniju, lai bārdā man murminātu? Ak mana jaunā kundze un jaunkundze! Pie svētās dievmātes, kopš pēdējo reizi jūs redzēju, jūs esat tikusi tuvāk debesīm par veselu pirksta platumu. Lai dievs dod, ka jūsu balss nebūtu zaudējusi savu skanīgumu kā nodilusi nauda. Esiet sveicināti visi! Kā franču vanadznieki, mēs metīsimies uz visu, ko ieraudzīsim; dosim uz vietas izrādi; rādiet, ko spējat; lūdzu, kādu kvēlu monologu.
 

   Pirmais aktieris.

 
Kādu monologu, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Reiz dzirdēju tevi vienu skandējam, bet uz ska­tuves tas nekad nav dzirdēts un, ja arī, tad ne vairāk kā vienu reizi, jo, atceros, pūlim tas nepatika; lielai publikai tas bija tikpat kā kaviārs. Bet, kā man šķita un arī citiem, kuru spriedums tādās lietās pārāks par manējo, luga bija lieliska, uzbūve un darbība viscaur noskaņota, rakstīta ar māksliniecisku izpratni. Atce­ros, kāds izteicās, ka neesot šais rindiņās sāļuma, kas padarītu vielu pikantāku, ne izteiksmē izsmalci­nātības, tā esot godīga dzeja, cik vienkārša, tik patīkama, drīzāk daiļa nekā grezna. Viens monologs man tur ļoti patika: tas bija Eneja stāsts Didonai, sevišķi, kur runā par Priama nogalināšanu. Ja to vēl atceraties, tad sāciet ar šo rindu — kā taču bija…
«Pirrs bargais, tā kā Hirkanijas zvērs», — nē, tā nav, tas sākās ar «Pirru».
«Pirrs bargais, ieroči kam tikpat tumši,
Cik tumšs ir viņa nolūks, naktij līdzīgs,
Kad posta zirgā viņš bij paslēpies,
Viss baismiem, melniem rakstiem notriepies,
No galvas līdz pat kājām apķepis
Ar tēvu, māšu, bērnu asinīm.
Un apkvēpis melns ielu ugunsgrēkos,
Kas negantu un nolādētu gaismu
Dod slepkavīgiem bendēm. Uguns svelmē
Kas iztvīcis un notriepts asinīm,
Pirrs velnišķais, ar acīm zvērīgām —
Viņš meklē cilšu tēvu Priamu.»
Tā, tagad turpiniet.
 

   Polonijs.

 
Dieva vārds, mans princi, jūs skaisti deklamē­jat — ar labu akcentu un izjūtu.
 

   Pirmais aktieris.

 
«Drīz viņš to rod,
Kur cīnās tas ar grieķu pārspēku;
Tam vecais šķēps vairs rokai neklausa,
Kur kritis, guļ nu kurls pret pavēlēm.
Ar pārspēku tad uzbrūk Priamam,
Pilns niknuma viņš atvēzējies cērt,
Bet šķēpa vējš vien gurdo tēvu gāž,
Un pamirusi Troja, it kā justu,
Ar liesmojošo galvu pelnos krīt,
Un šausmīgs dārds tad Pirru apdullina.
Jo raugi, viņa šķēps kā atvēzienā,
Pār Priama baltbalto galvu celts,
Šķiet, gaisā atdūries. Kā uzgleznots
Pirrs stāv nu tur, kā aizmirsis, ko darīt
Viņš gribējis, un nedara nekā.
Kā bieži redzam, nākot negaisam,
Viss pēkšņi noklust, mākoņi stāv stingi,
Vējš norimst; daba klus' kā nāves skauta,
Līdz pērkongrāviens pāršķeļ klusumu.
Tā apmulsušais Pirrs mulst atriebei.
Un Kiklops āmuru nekad nav zvēlis
Pret Marsa rūdītajām bruņām tā,
Kā asiņainais Pirra šķēps šķeļ Priamu.
Prom, Fortūna, prom, netiklā!
Ak dievi, Jūs tiesā lielajā tai varu atņemiet,
Ik spieķi izlauziet tās riteņiem
Un rumbu aizmetiet no debeskalna
Līdz pekles dibenam.»
 

   Polonijs.

 
Tas par garu.
 

   Hamlets.

 
Ejiet pie bārddziņa, jūsu bārda par garu. Lūdzu, turpiniet. Tam vajag joku lugu vai piedauzību, citādi viņš aizmieg. Tālāk nāk par Hekābi.
 

   Pirmais aktieris.

 
«Ak vai, kas redzējis puskailu kara­lieni…»
 

   Hamlets.

 
«Puskailu karalieni»?
 

   Polonijs.

 
Tas skan labi, «puskailu karalieni» — skan labi.
 

   Pirmais aktieris.

 
«Kā viņa basām kājām skraidīja,
Ar asaru straumēm liesmas apdraudot.
Ap galvu, kur reiz diadēma mirgoja,
Auts; tērpa vietā slaiko, kalsno stāvu
Skauj sega, bailēs steigā apjozta.
Un, redzot to, ar indē mērktu mēli
Tas saceltos pret Fortūnu. Ja dievi
To redzējuši, dzirdējuši būtu,
Kāds šausmīgs kliedziens izlauzās no krūts,
Kad nikno Pirru viņa ieraudzīja
Ar šķēpu sadurstām tās vīra miesu,
Tad, ja vien dieviem viss mirstīgais nav svešs,
Tie debess spožām acīm raudat liktu
Un paši ciestu līdz.»
 

   Polonijs.

 
Redziet, kā viņam sejas krāsa mainījusies, un acīs asaras. Lūdzu, pietiks!
 

   Hamlets.

 
Tas bija labi. Drīz vien es tev likšu noskandēt beigas.
 

   Polonijam.

 
Mans mīļais, vai gādāsiet, lai aktierus labi aprūpē? Dzirdiet, lai apietas ar viņiem laipni, jo viņi ir laik­meta spogulis un īsa hronika. Jums labāk pēc nāves dabūt sliktu kapa uzrakstu nekā, dzīvam esot, dabūt no viņiem nelāgu atsauksmi.
 

   Polonijs.

 
Mans kungs, es rūpēšos par viņiem, kā viņi to pelnījuši.
 

   Hamlets.

 
Godājamais, dieva dēļ, vēl labāk. Ja katram būs pēc nopelna, kurš tad izbēgs no pēriena? Gādā­jiet par viņiem, kā jūsu gods un pašcieņa prasa: jo mazāk tie pelnījuši, jo vairāk vērta jūsu devība. Vediet tos līdzi.
 

   Polonijs.

 
Nāciet, kungi!
 

   Hamlets.

 
Draugi, ejiet viņam līdz; izrādi mēs noskatī­simies rīt.
 

   Polonijs un aktieri (izņemot pirmo) aiziet.

 
Klausieties, vecais draugs, vai varat notēlot «Gonzago noslepkavošanu»?
 

   Pirmais aktieris.

 
Jā, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Izrādiet to rītvakar. Vai jūs varētu vajadzības gadījumā iemācīties divpadsmit vai sešpadsmit rin­das, kuras es sacerētu un iepītu lugā? Vai varētu?
 

   Pirmais aktieris.

 
Jā, mans princi!
 

   Hamlets.

 
Ļoti labi. Ejiet tam kungam līdz, tikai pielū­kojiet, lai viņu neapsmej.
 

   Pirmais aktieris aiziet.

 
Mani draugi, atvados no jums līdz vakaram. Vēlreiz esiet sveikti Elsinorā!
 

   Rozenkrancs.

 
Mans labais kungs!
 

   Hamlets.

 
Lai dievs ar jums!
 

   Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.

 
Nu beidzot esmu viens.
Kāds rupjš un nelietīgs es vergs gan esmu!
Vai tas nav brīnums, ka šis aktieris
Ar iedvesmu un fantāziju vien,
Kā sāpēs dvēseli un visu sevi
Spēj ielikt darbībā, ka seja bāl,
Līst asaras un vaibstos izmisums,
Balss aizraujas un katra kustība
Tam saskaņā ar gribu? Par it neko!
Par Hekābi!
Kas viņam Hekābe un kas viņš tai,
Ka viņš to apraud! Ko gan viņš darītu,
Ja cēlon's kaislei būtu tāds kā man?
Viņš liktu skatuvei slīkt asarās,
Un visu ausis šaustu briesmu vārdi;
Tas traku padarītu vainīgo,
Bet brīvais bītos, nezinātājs mulstu.
Viss apstulbotu mūsu acis, ausis. Bet es,
Tāds stulbs, tāds tūļīgs nelga, vārgulis,
Kā miegamice, nezinādams pats,
Ko apsūdzēt, un nesaku ne vārda
Par karali, kam manta, dzīvība
Tik neģēlīgā kārtā laupīta.
Vai esmu gļēvulis? Kas mani sauks
Par nelieti? Kas sejā spļaus man?
Kas uzdrīkstēsies pieskarties ar roku,
Vārdiem vai ar smīnu? Kas drīkstēs to?
Un tomēr tas man diemžēl jāsaņem,
Man dūjas aknas, pārāk maz ir žults,
Kas smeldzē lietu īgnu rūgtumu.
Jo citādi šī verga maitu
Es kraukļiem atdotu par barību.
Tu izvirtušais, cietsirdīgais blēdi! Ak, atriebe!
Kāds es gan ēzelis! Patiesi lieliski,
Ka es, kam noslepkavots mīļais tēvs,
Ka atriebties spiež debesis un elle,
Kā ielasmeita vai kā muļķa bāba,
Ar tukšiem vārdiem sirdi viegloju. Kā muļķa zeņķis!
Ak, kauns! Kāds kauns! Pie darba, smadzenes!
Es esmu dzirdējis, ka noziedzniekus,
Kas noskatoties izrādi, šī māksla
Tā satriecot un aizgrābjot, ka viņi
Uz vietas ļaundarību atzīstot,
Jo slepkavība, lai gan tā ir mēma,
Var brīnumainā balsī runāt sākt.
Es likšu aktieriem, lai tēvocim
Tie notēlotu mana tēva nāvi.
Es viņu vērošu un pētīšu:
Ja novērsīsies — zināšu, kas darāms.
Gars, kas man rādījās, varbūt pats velns,
Kas rādīties spēj pievilcīgā veidā.
Vai manu vājību un grūtsirdību,
Kam allaž vara ir pār tādiem ļaudīm,
Viņš nelieto, lai postā ieviltu?
Man pierādījums drošāks vajadzīgs.
Es slazdu rīkošu ar gudru ziņu,
Lai tvertu valdinieka sirdsapziņu.
 

   Ienāk karalis, karaliene, Polonijs, Ofēlija, Rozenkrancs un Gildenšterns.
   Karalis.

 
Vai nevarat nekā jūs uzzināt,
Kāds cēlonis ir viņa sajukumam,
Kas viņa sirdsmieru tā ārda
Ar vājprātu, kas bīstams, nemierpilns?
 

   Rozenkrancs.

 
Viņš atzinās, ka prātu zaudējis,
Bet nesaka, kas tam par cēloni.
 

   Gildenšterns.

 
Viņš nevēlas, ka viņu izprašņā,
Bet, izlikdamies vājprātīgs, tik vairās,
Kad mēģinām kaut ko mēs uzzināt,
Kas viņam kaiš.
 

   Karaliene.

 
Kā viņš jūs uzņēma?
 

   Rozenkrancs.

 
Kā džentlmenim pieklājas.
 

   Gildenšterns.

 
Bet sarunās viņš ļoti atturīgs.
 

   Rozenkrancs.

 
Maz jautā viņš, bet devīgs atbildēs.
 

   Karaliene.

 
Vai mudinājāt jautri laiku pavadīt?
 

   Rozenkrancs.

 
Mums, kundze, ceļā pagadījās aktieri,
Par tiem mēs viņam tūlīt stāstījām.
To dzirdēdams, kā likās, jautrāks kļuva.
Tie galmā, — domāju, tiem pavēlēts
Jau šovakar sākt izrādi.
 

   Polonijs.

 
Tas tiesa.
Un viņš liek jūsu majestātes lūgt,
Lai nākot noskatīties izrādē.
 

   Karalis.

 
No sirds, labprāt! Un ļoti priecājos,
Ka viņš jau tagad pieļāvīgāks kļuvis.
Jūs, mīļie kungi, allaž viņu skubiniet
Un rosiniet uz tādām izpriecām.
 

   Rozenkrancs.

 
Mans kungs, to centīsimies izpildīt.
Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.
 

   Karalis.

 
Un arī tu mūs atstāj, dārgā Ģertrūd.
Šeit jānāk Hamletam, tā iekārtots,
Lai it kā nejauši viņš satiktos
Ar Ofēliju. Viņas tēvs un es
Kā likumīgi spiegi paslēpušies —
Mēs novērosim tos, lai nospriestu,
Vai mīla tā, kas moca Hamletu.
 

   Karaliene.

 
Es labprāt paklausu. Bet, Ofēlij,
Es novēlu, kaut būtu jūsu daiļums
Par cēloni šim viņa neprātam.
Tad jusu tikums viņu uzvestu
Uz ceļa par godu abiem jums.
 

   Ofēlija.

 
To, kundze, vēlos arī es.
 

   Karaliene aiziet.
   Polonijs.

 
Tu, Ofēlij, šeit uzturies. Ja karal,
Jūs piekrītat, mēs noslēpsimies vērot.
 

   Ofēlijai.

 
Tu lasi grāmatu, lai vienatne
Tā neuzkrīt. Mēs peļami šai ziņā.
Ir bieži piedzīvots, ar svētumu
Un dievbijīgu seju pieglaimoties
Mēs pašam velnam varam.
 

   Karalis sāņus.

 
Tas tiešām tā! 
Cik sāpīgi tas skar man sirdsapziņu!
Vaigs netiklei, ar smiņķa mākslām daiļots,
Nav riebīgāks par viņas līdzekļiem
Kā darbs mans pret visjaukiem maniem vārdiem.
Ak, smagais slogs!
 

   Polonijs.

 
Šķiet, viņš nāk. Kungs, slēpsimies!
 

   Karalis un Polonijs aiziet.
   Uznāk Hamlets.
   Hamlets.

 
Būt vai nebūt — tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās bultas,
Ar ko mūs vajā ļaunais liktenis,
Vai pacelt ieročus pret posta jūru
Un izbeigt visu?
Nomirt, aizmigt,
Ne vairāk; tā iemiegot un guļot, teikt:
Gals sirdēstiem un tūkstoš citām likstām,
Kas mūsu miesas tiesa. Tāds sasniegums
Ir kvēlo ilgu vērts. Ak, nomirt, aizmigt!
Vēl miegā varbūt sapņot; lūk, kur šķērslis.
Jo kādi gan mums nāves miegā sapņi
Var rādities, viss mirstīgais kad zudis?
Tas vilcināties, pārdomāt mums liek
Un postam atļauj sasniegt ilgu mūžu.
Kurš ciestu laika belzienus un nievas,
Varmāku spaidus, augstprātīgo pulgas
Un nonievātas mīlas sāpes, smeldzi,
Valstsvīru nekaunības, spērienus,
Ko klusam nopelnam dod necieņa, —
Ja katrs spētu sagādāt sev mieru
Ar dunci? Kas locītos zem nastām tad,
Kas mocītos un svīstu dzīves jūgā,
Ja nebūtu mums baiļu no kaut kā
Pēc nāves, šīs vēl neatklātās zemes,
No kuras vēl neviens nav pārnācis?
Šīs bailes mūsu prātu mulsina
Un liek mums ciest to ļaunumu, kas ir,
Ne steigties turp uz nezināmām tālēm.
Šī apziņa mūs visus dara gļēvus,
Un veselīgam gribas sārtumam
Ir jāsasirgst ar domu bālumkaiti;
Un nodomiem visdiženākiem tā
Irst pamats, netop tie nekad par darbiem. —
Bet klusu! Daiļā Ofēlija, nāra!
Ņem savās aizlūgšanās manus grēkus!
 

   Ofēlija.

 
Mans kungs, kā klājies jums šo ilgo laiku?
 

   Hamlets.

 
Es pazemīgi pateicos jums — labi.
 

   Ofēlija.

 
Mans princi, man no jums vēl dāvanas,
Sen vēlējos tās atdot atpakaļ.
Es lūdzu, tagad saņemiet.
 

   Hamlets.

 
Nē, nē,
Es neesmu nekad nekā jums devis.
 

   Ofēlija.

 
Mans cienījamais kungs, jums labi zināms,
Ka, maigus vārdus teikdams, sniedzāt man
Šīs dāvanas, kas mīļas bij pārlieku.
Bet, ja to smarža zudusi, tad ņemiet
Tās atpakaļ. Jo dāvana kļūst lieka,
Ja devējam par doto nav vairs prieka.
Te būs tās, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Ha, ha! Vai jūs esat tikla?
 

   Ofēlija.

 
Mans princi?…
 

   Hamlets.

 
Vai jūs esat skaista?
 

   Ofēlija.

 
Ko jūsu augstība ar to grib teikt?
 

   Hamlets.

 
To, ja jūs tikla un skaista, tad jūsu tiklumam nedrīkstētu būt nekā kopēja ar jūsu skaistumu.
 

   Ofēlija.

 
Vai skaistumam, mans princi, varētu būt labāka sabiedrība par tikumu?
 

   Hamlets.

 
Pareizi, jo skaistums drīzāk padarīs tikumu par savēdēju, nekā tikums pacels skaistumu līdz saviem augstumiem. Kādreiz tas bija paradokss, bet nu to dzīve pierāda. Es jūs reiz mīlēju.
 

   Ofēlija.

 
Jā, mans princi, jūs likāt man ticēt.
 

   Hamlets.

 
Jums nevajadzēja man ticēt; jo krietnumu mums nevar tā iepotēt, ka nepaliktu piegarša no vecā stumbra. Es jūs nemīlēju.
 

   Ofēlija.

 
Jo vairāk tad es esmu pievilta.
 

   Hamlets.

 
Iestājies klosterī. Kādēļ lai tu laistu pasaulē grēciniekus? Es pats esmu puslīdz krietns, tomēr varu sev tik daudz pārmest, ka būtu bijis labāk, ja māte nebūtu mani dzemdējusi. Es esmu ļoti lepns, atrie­bīgs, godkārīgs, man aiz ādas vairāk noziegumu, nekā savā galvā tos spēju ietilpināt, nekā iedoma spēj dot tiem veidu, ne laika pietiek tos pārvērst darbos. Kāpēc gan tādam jāložņā starp debesīm un zemi? Mes visi esam pēdējie nelieši. Netici nevienam no mums. Ej savu ceļu uz klosteri. Kur jūsu tēvs?
 

   Ofēlija. 

 
Mājās, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Aizslēdziet durvis, lai viņš tēlo muļķi tikai pats savā mājā. Sveiki!
 

   Ofēlija.

 
Ak žēlīgās debesis, izdziediniet viņu!
 

   Hamlets.

 
Ja tu precēsies, tad dodu tev pūrā līdzi šo lāstu: esi skaidra kā ledus, balta kā sniegs, ļaunām mēlēm tu neizbēgsi. Iestājies klosterī, ej. Sveika! Bet, ja par vari gribi precēties, precē ākstu. Jo gudrs pārāk labi zina, kādus ērmus jūs no mums iztaisāt. Iestājies klosterī un labi drīz. Ardievu!
 

   Ofēlija.

 
Ak debess spēki, izdziediniet viņu!
 

   Hamlets.

 
Esmu diezgan daudz dzirdējis arī par jūsu zīmē­jumiem. Dievs jums devis seju, bet jūs dariniet sev citu. Jūs aušojaties, jūs gorāties, jūs šļupstat, dodat palamas dieva radījumiem un savu vieglprātību uz­dodat par vientiesību. Prom, man pietiek; tas mani padarīja ārprātīgu. Es saku, beigas visām precībām. Kas jau apprecējies, lai dzīvo — visi, izņemot vienu. Pārējie lai paliek, kādi bijuši. Klosterī, ej!
 

   Hamlets aiziet.
   Ofēlija.

 
Ak, kāds te cildens gars ir sadragāts!
Valstsvīra skatiens, zinātnieka runa,
Vēl karavīrs un savas zemes zieds,
Un cerība, un iznesības paraugs,
It visu apbrīnots! Nu viss pagalam!
Un man, visnelaimīgai sievietei,
Kas vārdu saldo mūziku reiz sūca,
Nu jāpieredz, ka dižais, cēlais prāts,
Kas reiz kā zvans tik dzidri skanēja,
Nu kļuvis neskaidrs. Un jaunu dienu vaigs,
Kas reiz tik svaigs un ziedošs, novītis.
Vai man, kam jāredz tas, ko redzu, redzu!
 

   Ienāk karalis un Polonijs.
   Karalis.

 
No mīlas? Nē, cits virziens viņa garam!
Un viņa runa, kaut nesakarīga,
Nav vājprātīgā runa. Tam dvēselē
Kaut kas, ko viņa grūtsirdība perē;
Es baidos, var tur briesmas izšķilties,
Un, lai to novērstu, es ātri nolēmu:
Viņš steigšus jāsūta uz Angliju
Tur piedzīt nokavētos meslus mums.
Var būt, ka svešas jūras, svešas zemes
Un sveši ļaudis, jauni iespaidi
Tam atņems šo «kaut ko», kas domu saista
Un svešu dara pašu sev. Kā jums šķiet?
 

   Polonijs.

 
Tas nāks par labu. Taču domāju,
Ka viņa skumju cēlonis un sākums
Ir atraidīta mīla. Ofēlij,
Tev nav mums jāstāsta, ko princis Hamlets
Tev teica. Mēs to dzirdējām. Kā tīk,
Tā rīkojieties, augstais valdiniek.
Bet, ja tā varētu, lai karaliene
Pēc izrādes ar princi parunā,
Lai izdibina bēdu cēloni
Ar visu sirsnību. Ja atļaujat,
Es slepus noklausīšos sarunu.
Ja arī tad vēl nebūs skaidrības,
Tad prom uz Angliju. Vai arī varat
To ieslodzīt pēc sava prāta.
 

   Karalis.

 
Lai notiek tā. Dažs prātā jukušais
Ir stingri jāapsarga.
 

   Visi aiziet.

   Ienāk Hamlets un vairāki aktieri.
   Hamlets.

 
Lūdzu, runājiet šo monologu tā, kā jums to nolasīju; lai vārdi viegli plūst no mēles. Bet, ja jūs to noņurdat, kā daudzi jūsu aktieri mēdz darīt, tad es labāk gribētu, ka ielu tirgotājs izkliegtu manas rindas. Nezāģējiet tik daudz ar rokām gaisu, tā, lieto­jiet tās ar apdomu. Jo pašā jūsu kaislību straumē, vētrā jeb, kā es teiktu, viesulī, jums jāietur un jārāda mērenība. Ai, mani aizvaino līdz sirds dzijumiem, kad jādzird, ka tāds robusts zellis saplosa kaislību lupatu lupatās, lai piekliegtu ausis parterā sēdētājiem, kam lielāko tiesu patīk tikai pantomīmas un troksnis: tādu zelli man tiktos nopērt par viņa ākstīšanos. Tas cil­vēcības seju izķēmo un pārspēj katru varmāku. Lū­dzu, izvairieties no tā.
 

   Pirmais aktieris.

 
Jūsu augstība var uz mums paļauties.
 

   Hamlets.

 
Neesiet arī pārāk rāmi; jūsu izpratne lai ir jūsu skolotājs. Piemērojiet darbību vārdam un vārdu darbībai; sevišķi uzmaniet, ka nepārkāpjat dabis­kuma robežu, jo viss, kas pārspīlēts, ir pretrunā ar izrādes nolūku, kas bijis vienmēr un ir arī tagad — būt dabai par spoguli, lai rādītu tikumam viņa īsto seju, augstprātībai tās veidu un laikmetam tā atveidu. Ja pārspīlē vai arī izrāda pārāk bāli, tad nejēga gan smiesies par to, bet noskums sapratējs, kura spriedu­mam gan jūsu acīs vajadzētu būt vērtīgākam nekā neprašu pilnai skatītāju zālei teātrī. Ak, ir tādi ak­tieri, kurus redzēju un dzirdēju cildinām, vēl jo augsti cildinām, kuriem, mīksti izsakoties, nebija ne kristīta, ne pagāna, ne vispār cilvēka valodas un kus­tību. Viņi tā plātījās un auroja, ka sāku domāt, vai šos cilvēkus nav darinājis kāds dabas algādzis un tie viņam nav izdevušies: tik atbaidoši tie tēloja cilvēcību.
 

   Pirmais aktieris.

 
Ceru, kungs, ka mēs to esam puslīdz novērsuši.
 

   Hamlets.

 
Novērsiet to pilnīgi. Un tiem, kas jums uzņē­mušies klauna lomu, neļaujiet runāt vairāk, nekā viņiem rakstīts, jo starp viņiem ir tādi, kas paši sme­jas, lai smīdinātu kādu baru vientiesīgu skatītāju, kaut gan tanī pašā laikā lugā tiek apsvērts kāds sva­rīgs jautājums. Tas ir zemiski un parāda āksta, kas to dara, nožēlojamo godkāri. Ejiet un sagatavojie­ties!
 

   Aktieri aiziet. Ienāk Polonijs, Rozenkrancs un Gildenšterns.

 
Nu, mans kungs, vai karalis vēlas noskatīties lugu?
 

   Polonijs.

 
Karaliene arī un tūliņ.
 

   Hamlets.

 
Lūdziet aktierus pasteigties.
 

   Polonijs aiziet.

 
Vai arī jūs abi gribētu palīdzēt tiem pasteigties?
 

   Rozenkrancs un Gildenšterns.

 
Jā, princi.
 

   Abi aiziet.
   Hamlets.

 
Ei, Horācij!
 

   Ienāk Horācijs.
   Horācijs.

 
Šeit, mīļais princi, jūsu rīcībā.
 

   Hamlets.

 
Tu tiešām, Horācij, man vienīgais,
Ar ko var parunāt kā vīrs ar vīru.
 

   Horācijs.

 
Ak mans princi…
 

   Hamlets.

 
Nedomā, ka glaimoju.
Ko labu gan no tevis varu cerēt,
Kam citas mantas nav kā gaišais prāts,
Kas tevi ģērbj un baro? Kādēļ glaimus
Teikt nabagam? Lai lišķa mēle laiza
Šo trulo greznību, lai klanās, rāpo,
Kur līdējam kas atlec. Vai dzirdi?
Kopš ļaudis pazīstu, tik tevi, draugs,
Sirds izraudzījusies, tik tevi vien.
Tu piederi pie tiem, kas pacieš visu
Un izliekas, ka necieš it nekā.
Ar tādu pašu pateicību saņem
No likteņa kā belzienus, tā balvas.
Un laimīgs tas, kam prāts ar asinīm
Tik labi jaukti, ka tie nekalpo
Par stabuli Fortūnai, kura var
Pēc patikas to spēlēt.
Rādi man To vīru, kas nav savas kaisles vergs,
To uzņemšu sirds dziļākajās dzīlēs,
Un to es ieslēgšu sirds dziļumā,
Kā esmu tevi uzņēmis. Bet pietiks.
Jau tā par daudz. Drīz sāksies izrāde,
Ko noskatīsies arī karalis.
Viens skats tur ļoti līdzīgs apstākļiem,
Ko esmu stāstījis par tēva nāvi.
Es lūdzu, šīs ainas laikā novēro
Ar visiem savas skaidrās dvēsles spēkiem
Tu manu tēvoci. Ja viņa slēptais grēks
Kaut kādā veidā sevi nenodod,
Tad rēgs, ko redzējām, ir ļaunais gars
Un manas aizdomas ir netīras
Kā kalve Vulkānam. To novēro.
Es cieši viņam sejā lūkošos.
Un beigās apvienosim spriedumus
Par visu redzēto.
 

   Horācijs.

 
Nu labi, princi.
Ja, lugu izrādot, viņš ko nočieptu
Un aizmuktu, es zagto samaksāšu.
 

   Hamlets.

 
Jau nāk uz izrādi; man jāsaslimst.
Ej savā vietā tu!
 

   Dānijas maršs. Atskan taure. Ienāk karalis, karaliene, Polonijs, Ofēlija, Rozenkrancs, Gildenšterns un citi pavadoņi, gvardi lāpām rokās.
   Karalis.

 
Kā klājas mūsu radam Hamletam?
 

   Hamlets.

 
Lieliski, patiesi! Pārtieku no hameleona barī­bas: ēdu gaisu, piekožot solījumus. Tītarus jūs ne­varat tā barot.
 

   Karalis.

 
Šī atbilde neattiecas uz mani, Hamlet; tie nav mani vārdi.
 

   Hamlets.

 
Mani arī vairs ne.
 

   Poloniļam.

 
Mans kungs, jūs teicāt, — kādreiz universitātē esot spēlējuši teātri?
 

   Polonijs.

 
Jā, mans princi, un mani uzskatīja par labu ak­tieri.
 

   Hamlets.

 
Ko jūs tēlojāt?
 

   Polonijs.

 
Es tēloju Jūliju Cēzaru. Mani nogalināja Kapi­tolā; Bruts mani nodūra.
 

   Hamlets.

 
Tas nu gan bija brutāli — nodurt tik kapitālu teļu. Vai aktieri gatavi?
 

   Rozenkrancs.

 
Jā, mans princi. Tie gaida jūsu rīkojumu.
 

   Karaliene.

 
Nāc šurp, mans mīļais Hamlet, sēdi pie ma­nis.
 

   Hamlets.

 
Nē, mīļā māt, te ir pievilcīgāks metāls.
 

   Polonijs karalim.

 
Oho! Vai jūs dzirdat?
 

   Hamlets.

 
Mana cienītā, vai drīkstu gulties jums klēpī?
 

   Apsēzdamies pie Ofēlijas kājām.
   Ofēlija.

 
Nē, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Es domāju — likt galvu jums klēpī.
 

   Ofēlija.

 
Jā, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Vai domājat, ka man rupjības prātā?
 

   Ofēlija.

 
Es nekā nedomāju, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Tā ir skaista iedoma — gulēt starp meičas kā­jām.
 

   Ofēlija.

 
Ko, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Neko.
 

   Ofēlija.

 
Jūs esat jautrs, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Kas, vai es?
 

   Ofēlija.

 
Jā, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Ak dievs! Es taču esmu vienīgais jokupēteris! Ko cilvēks citu lai dara, jājokojas. Jo redzat, cik līksma izskatās mana māte, bet mans tēvs kopš di­vām stundām miris.
 

   Ofēlija.

 
Nē, jau pagājuši divreiz divi mēneši, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Tik ilgi! Nu, tad lai jods valkā melnās sēru drā­nas, es tērpšos caunādās. Ak debess! Divi mēneši, kopš miris un vēl nav aizmirsts? Tad ir cerība, ka liela vīra piemiņa var pastāvēt veselu pusgadu. Bet, es zvēru pie svētās jumpravas, viņam jāceļ baznī­cas; citādi to aizmirsis kā koka zirdziņu, kura kapa uzraksts skan: «Ak vai, ak vai! Ir aizmirsts koka zir­dziņš, ak vai!»
 

   Atskan taures. Sākas pantomīma. Ienāk karalis un karaliene ļoti mīlīgi viens pret otru; viņi apkampjas. Viņa nokrīt ceļos un it kā viņam solās. Viņš to paceļ un noliec savu galvu tai uz pleca; tad atgulstas uz ziediem klāta sola. Viņa, redzēdama, ka tas aizmidzis, aiziet. Drīz ierodas kāds vīrietis, noņem karalim kroni, to noskūpsta, ielej karalim ausīs indi un aiziet. Atnāk atpakaļ karaliene, atrod karali mirušu un tēlo ciešanas. Atkal ienāk nozāļotājs ar diviem trim statistiem un izliekas, ka sēro līdz ar viņu. Līķi aiznes. Nozāļotājs bildina karalieni, pasniegdams balvas. Viņa kādu laiku izliekas, ka negrib, bet beidzot pieņem tā mīlestību.
   Abi aiziet.
   Ofēlija.

 
Ko tas nozīmē, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Ak vai, tā ir kāda slepena nelietība. Tas neko labu nenozīmē.
 

   Ofēlija.

 
Liekas, te tika parādīts lugas saturs.
 

   Ienāk Prologs.
   Hamlets.

 
To mums pateiks šis vīrs. Aktieri nespēj klusu ciest, tie visu izpļāpā.
 

   Ofēlija.

 
Vai viņš paskaidros, ko šis darbs nozīmē?
 

   Hamlets.

 
Jā, un visu, ko jūs gribētu viņam rādīt. Ja vien jūs nekautrēsieties rādīt, viņš nekautrēsies jums pa­teikt, ko tas nozīmē.
 

   Ofēlija.

 
Jūs esat nepieklājīgs, jūs esat nepieklājīgs. Es klausīšos lugu.
 

   Prologs.

 
Mēs lūdzam mūsu bēdlugu,
Ko rādām jums ar zemību,
Lai pacietīgi jūs to skatītu.
 

   Hamlets.

 
Vai tas prologs vai gredzenā iegravēts pan­tiņš?
 

   Ofēlija.

 
Pārāk īss, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Kā sievietes mīla.
 

   Ienāk divi aktieri, karalis un karaliene.
   Aktieris — karalis.

 
Trīsdesmit reizes mājā saules dievs
No debess loka ceļiem pārradies.
Trīsdesmit divpadsmitreiz mēnesis
Ir zemei svešo gaismu sūtījis,
Kopš mūsu sirdis mīlā vienotas
Un rokas Himeneja saistītas.
 

   Aktieris — karaliene.

 
Vēl saule, mēness savu ceļu ies,
Pirms mūsu mīlestība izbeigsies.
Bet ak! Jums laikā pēdējā ir prāts
Tik noskumis, ka mani bažas māc
Par jums. Bet, dārgais draugs, es tomēr lūdzu
Daudz nenobažīties par to, ko sūdzu,
Jo sievietei, cik mīl, tik rūpes krājas
Vai nu nemaz, vai mērā neapstājas.
Ka mīlu jūs, to jūt jums paša sirds,
Un bailes man, tāpat kā mīla, mirdz;
Jo lielu mīlu satraukt mēdz ik nieks:
Tāds satraukums ir mīlas liecinieks.
 

   Aktieris — karalis.

 
Jā, mīļā, tuvojas laiks projām doties,
Es jūtu savus spēkus izbeidzoties.
Ap tevi pasaule šī skaistā būs,
Sirds jaunā mīlā laimi, prieku gūs.
Varbūt cits laulāts draugs…
 

   Aktieris — karaliene.

 
Ak, rimstiet jel! Tā būtu nodevība,
Ja pirmā bija īsta mīlestība.
Lai lāsts man otra vīra glāsti kļūtu,
Ja ņemtu to, kas pirmo nāvēj's būtu.
 

   Hamlets sāņus.

 
Vērmeles, vērmeles.
 

   Aktieris — karaliene.

 
Tās saites, kas pa otram lāgam sien,
Nav mīla, tikai aprēķins zems vien.
Es savu pirmo vīru otrreiz kauju,
Kad gultā otram sevi skūpstīt ļauju.
 

   Aktieris — karalis.

 
Es ticu, ka tev sirds tā runāt liek,
Bet apņemšanās bieži lauzta tiek.
Ik solījums ar atmiņu mums saistās,
Dzimst kvēls, bet drīz vien atdziest domas skaistās.
Kā auglis zaļš tās turas vēl pie zara,
Bet gatavs attrūkst pats no sava svara.
Ir zīmīgi, ka nemaksājam aši
Tos parādus, ko aizdodam sev paši,
Ko apsolāmies kaislībā, tas irst
Kā nebijis, kad pati kaisle mirst.
Tos likumus, ko prieks vai bēdas dod,
Kā prieks, tā bēdas arī apiet prot.
Ir pasaule tik viltus maiņu ainas.
Nav brīnums tad, ka mūsu mīla mainās.
Jo jautājums, ko allaž pētām mēs:
Vai mīla laimi vai laime mīlu nes.
Krīt varenais, jūk viņa favorīti.
Kāpj nabagais, — pat naidnieks sveic to glīti.
Šai ziņā mīlestība laimi ciena.
Tam draugu daudz, kam nevajag neviena.
Bet, trūkumā ja drauga slieksni mīsi,
Tu draugā naidnieku drīz saskatīsi.
Bet, pabeidzot, kur sāku, jāatzīst,
Ka mūsu griba, likten's savrup klīst,
No ieceres var rasties sajukums, —
Mums pieder nodoms vien, ne iznākums.
Tev tagad šķiet, nekad tas nenotiks,
Bet kā būs tad, kad vīru kapā liks?
 

   Aktieris — karaliene.

 
Lai zeme liedz man maizi, debess — gaismu.
Lai prieks un atpūta man kjūst par baismu,
 Lai uzticība kļūst man izmisums
Un cietumsiena — skaidrais debess jums,
Lai viss, kur pazinu es prieka vaigu,
Ko daru, sabrūk man ar dārdu baigu,
Lai vajā cilvēku un debess nievā,
Ja, atraitne, es otrreiz kļūstu sieva!
 

   Hamlets.

 
Bet ja nu viņa lauž šo zvērestu?
 

   Aktieris — karalis.

 
Šis zvērests dziļš. Ak mīļā, ļauj man brīdi;
Man gars ir gurds, es kādu laika sprīdi
To miegā veldzēšu.
 

   Iemieg.
   Aktieris — karaliene.

 
Nu, atpūties! Starp mums neviens nemūžam nestāsies!
 

   Aiziet.
   Hamlets.

 
Kundze, kā jums patīk šī luga?
 

   Karaliene.

 
Man šķiet, tā dāma apsola par daudz.
 

   Hamlets.

 
Ā, bet viņa solījumu turēs!
 

   Karalis.

 
Vai esi iepazinies ar lugas saturu? Vai tur nav kas aizvainojošs?
 

   Hamlets.

 
Nē, nē, viņi tikai jokojas, nozāļošana notiek pa jokam, nav nekā aizvainojoša.
 

   Karalis.

 
Kā šo lugu sauc?
 

   Hamlets.

 
Peļu slazds. Jā, bet kā? Pārnestā nozīmē. Šai lugā notēlota slepkavība, kas notikusi Vīnē. Gonzago ir hercoga vārds, viņa sievu sauc — Baptista. Jūs tūliņ redzēsiet, ka tas ir nelietīgs gabals. Bet kas par to? Jūsu majestāti un visus mūs, kam skaidra sirdsapziņa, tas neskar. Kam niez, lai kasās, mūsu āda ve­sela.
 

   Ienāk Lukians.

 
Tas ir Lukians, karaļa brālēns.
 

   Ofēlija.

 
Jūs esat tikpat kā koris, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Es uzņemtos tulka pienākumus starp jums un jūsu mīļāko, ja varētu redzēt, kā lelles mīlinās.
 

   Ofēlija.

 
Jūs esat ass, mans princi, jūs esat ass. Hamlets. Jūs stenētu, pirms manu asumu notrulinātu, Ofēlija. Jo tālāk, jo ļaunāk.
 

   Hamlets.

 
Tā jums jāprec savi vīri. Sāc, slepkava! Beidz savu nolādēto vaikstlšanos un sāc. Nu — «un krauk­lis ķērc pēc atriebības».
 

   Lukians.

 
Baigs nolūks, inde stipra, roka veikla,
Kas redz, neviena, — nu pats īstais laiks.
No pusnakts zālēm virums izspaidīts
Un Hekatas trīs reizes iesvaidīts.
Lai tava baismā, neģēlīgā vara
Šai acumirklī dzīvo beigtu dara.
 

   Ielej indi gulētājam ausī.
   Hamlets.

 
Viņš to nozāļo dārzā, lai iegūtu valsti. Viņa vārds Gonzago. Stāstā notēlots patiess notikums, uz­rakstīts labā itāliešu valodā. Jūs tūliņ redzēsiet, kā slepkava iegūst Gonzago sievas mīlestību!
 

   Ofēlija.

 
Karalis pieceļas!
 

   Hamlets.

 
Kas, sabijies no tukša šāviena!
 

   Karaliene.

 
Kas jums kaiš, karali?
 

   Polonijs.

 
Pārtrauciet izrādi!
 

   Karalis.

 
Rādiet man uguni! Projām!
 

   Polonijs.

 
Lāpas, lāpas, lāpas!
 

   Visi aiziet, paliek Hamlets un Horācijs.
   Hamlets.

 
Lai ievainotais briedis brēc,
Bet veselais lai skrien;
Kas vienam dārgs, tas otram lēts;
Tā bijis tas arvien.
Draugs, vai ar šito — ar spalvu cekulu galvā un diviem rožu pušķiem pie kurpēm, es varētu, ja visi valgi trūktu, dabūt vietu kādā aktieru barā?
 

   Horācijs.

 
Ar pusalgu.
 

   Hamlets.

 
Nē, ar pilnu.
Jā, dārgais Damon, tā tas notiek gan,
Kad valstij liktenis ir grūts,
Tad tronī dažkārt uzsēžas
Tik tiešām tīrais — pāvs.
 

   Horācijs.

 
Jūs varējāt lietot arī atskaņu.
 

   Hamlets.

 
Ak labais Horācij, es lieku tūkstoš mārciņu par katru rēga vārdu. Vai ievēroji?
 

   Horācijs.

 
Ļoti labi, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Runājot par nozāļošanu?
 

   Horācijs.

 
Es ļoti labi viņu novēroju.
 

   Hamlets.

 
A-hē! Šurp mūziku! Stabulniekus!
Ja netīk karalim šī komēdija,
Tad tā nu viņam netīkama bija.
Šurp mūziku!
 

   Ienāk Rozenkrancs un Gildenšterns.
   Gildenšterns.

 
Mans labais princi, ja drīkstu jūs lūgt uz vienu vārdu.
 

   Hamlets.

 
Kungs, kaut vai veselu stāstu.
 

   Gildenšterns.

 
Mans princi, karalis…
 

   Hamlets.

 
Jā, kungs, kas viņam noticis?
 

   Gildenšterns.

 
Viņš aizgāja savās telpās ārkārtīgi uz­traukts.
 

   Hamlets.

 
No dzeršanas?
 

   Gildenšterns.

 
Nē, mans princi, no žults.
 

   Hamlets.

 
Man šķiet, būtu daudz prātīgāk, ja jūs ziņotu viņa ārstam, jo, ja es tam ieteikšu kādas zāles, viņa žults var izplūst vēl vairāk.
 

   Gildenšterns.

 
Mans godāts princi, lūdzu jūs apvaldlties savos izteicienos un tik pārāk nenovirzīties no mana uzdevuma izpildīšanas.
 

   Hamlets.

 
Esmu rāms, mans kungs, runājiet!
 

   Gildenšterns.

 
Karaliene, jūsu māte, ir dziļi apbēdināta un sūtīja mani pie jums.
 

   Hamlets.

 
Priecājos jūs redzēt.
 

   Gildenšterns.

 
Nē, mans godāts princi, šī pieklājība nav īstajā reizē. Ja jums labpatiks dot man saprātīgu at­bildi, tad es izpildīšu jūsu mātes pavēli; ja ne, tad at­vainosiet, ka pārtraucu savu uzdevumu un aizeju.
 

   Hamlets.

 
Mans kungs, es nevaru.
 

   Gildenšterns.

 
Ko, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Dot jums saprātīgu atbildi. Es neesmu skaidrā prātā. Bet tāda atbilde, mans kungs, kādu varu dot, ir jūsu rīcībā, pareizāk sakot, manas mātes rīcībā. Bet lai tas paliek, lūdzu, pie lietas. Mana māte, jūs sakāt…
 

   Rozenkrancs.

 
Viņa liek jums pateikt, ka jūsu uzvešanās sagādā viņai pārsteigumu un izbrīnu.
 

   Hamlets.

 
Brīnišķīgs dēls, kas tā var izbrīnīt savu māti. Bet vai mātes izbrīnam nekas neseko? Pasakiet!
 

   Rozenkrancs.

 
Viņa vēlas ar jums runāt savā istabā, pirms jūs ejat gulēt.
 

   Hamlets.

 
Mēs paklausām, lai viņa kaut desmitkārt mūsu māte. Ar ko vēl varu pakalpot?
 

   Rozenkrancs.

 
Mans princi, jūs mani kādreiz mīlējāt.
 

   Hamlets.

 
Vēl arī tagad mīlu; zvēru pie šiem kramplaužu rīkiem.
 

   Rozenkrancs.

 
Mans mīļais princi, kāds cēlonis jūsu ne­mieram? Patiesi, jūs paši aizsprostojat durvis uz savu brīvību, ja neatstāstāt savas bēdas draugam.
 

   Hamlets.

 
Draugs, man nav izredzes tikt uz augšu.
 

   Rozenkrancs.

 
Kā tas var būt, ja pats karalis jūs iecēlis par Dānijas troņmantnieku?
 

   Hamlets.

 
Jā, kungs, bet «kamēr zāle paaug»… Šis sa­kāmvārds mazliet novecojis.
 

   Ienāk aktieri ar stabulēm rokās.

 
Ā, stabules! Parādiet man vienu. Ar jums vienu pašu runājot, — kādēļ jūs staigājat, kā savrup turēdamies no manis, it kā gribētu mani iedzīt cilpā?
 

   Gildenšterns.

 
Ak mans princi, ja sava pienākuma pildī­šanā esmu pārdrošs, tad mana mīlestība jo atklātāka.
 

   Hamlets.

 
To es īsti labi nesaprotu. Vai jūs uzspēlētu kaut ko uz šīs stabules?
 

   Gildenšterns.

 
Mans princi, es nevaru.
 

   Hamlets.

 
Es jūs lūdzu.
 

   Gildenšterns.

 
Ticiet man, es nevaru.
 

   Hamlets.

 
Es jūs ļoti lūdzu.
 

   Gildenšterns.

 
Mans princi, es nepazīstu nevienu taus­tiņu.
 

   Hamlets.

 
Tas tikpat viegli kā melot. To jūs paspiediet ar īkšķi, pārējiem pirkstiem lieciet darboties ap šiem caurumiņiem, iepūtiet ar muti iekšā gaisu, un stabule runās skaistu valodu. Tie, lūk, ir taustiņi.
 

   Gildenšterns.

 
Bet es neprotu ar tiem rīkoties tā, lai iz­nāktu melodija. Es neesmu to mācījies.
 

   Hamlets.

 
Redziet nu, par cik nevērtīgu lietu jūs mani uzskatāt. Jūs gribat uz manis spēlēt; jūs izliekaties, ka pazīstat visus manus taustiņus; jūs gribat izraut manam noslēpumam pašu serdi; jūs gribējāt mani noskandināt no viszemākās nots līdz visaugstākajam diapazonam. Šinī mazajā rīkā ir daudz mūzikas, lie­liska balss, tomēr jūs nevarat likt tai runāt. Pie joda, vai gan domājat, ka es vieglāk spēlējams nekā sta­bule? Uzskatiet mani par kādu instrumentu vien gri­bat, sabojāt jūs mani varat, bet uz manis spēlēt gan ne.
 

   Ienāk Polonijs.

 
Dievs lai jūs svētī, kungs!
 

   Polonijs.

 
Mans princi, karaliene vēlas ar jums tūliņ ru­nāt.
 

   Hamlets.

 
Vai jūs redzat tur to mākoni, kas izskatās gan­drīz kā kamielis?
 

   Polonijs.

 
Blīvs mākonis, nudien, gluži kā kamielis.
 

   Hamlets.

 
Manuprāt, viņš līdzīgs zebiekstei.
 

   Polonijs.

 
Jā, mugura kā zebiekstei.
 

   Hamlets.

 
Vai arī kā valzivs.
 

   Polonijs.

 
Ļoti līdzīgs valzivij.
 

   Hamlets.

 
Tad nu es tūdaļ eju pie mātes.
 

   Sāņus.

 
Viņi mani nerro līdz pēdējai iespējai. Es tūliņ iešu.
 

   Polonijs.

 
Tā arī pateikšu.
 

   Polonijs aiziet.
   Hamlets.

 
Tūliņ ir viegli pateikt. Draugi, atstājiet mani vienu.
 

   Visi aiziet, paliek tikai Hamlets.

 
Nu klāt ir nakts un īstā veļu stunda,
Kad kapi atveras un pati pekle
Dveš mēri pasaulē. Dzert varētu
Es karstas asinis, veikt sīvus darbus,
Kas dienai liktu nodrebēt.
Bet pirms Pie mātes! Nezaudē, sirds, savu dabu
Un neļauj krūtīs stingrajās nekad
Man niknam Nerona garam iezagties
Lai esmu bargs un ass, bet cilvēcīgs,
Par šķēpiem runādams, tos nelietoju.
Lai sirds un mēle liekuļo, kā tīk,
Lai kādiem vārdu dzelkšņiem dzeļu,
Bet roku lai pret viņu nepaceļu!
 

   Ienāk karalis, Rozenkrancs un Gilderšterns.
   Karalis.

 
Viņš netīk man, nav droši kopā būt
Ar viņa ārprātu. Jūs — taisāties.
Es likšu tūliņ izsniegt pilnvaru
Uz Angliju, un viņš lai brauc jums līdz.
Jo mūsu stāvoklis to neatļauj
Ciest tuvas briesmas, kas ik stundu aug
Ar viņa neprātu.
 

   Gildenšterns.

 
Labprāt darīsim.
Ir svētīgi un cēli baiļoties,
Tā rūpējot par tik daudz dzīvībām,
Ko ģērbj un uztur jūsu majestāte.
 

   Rozenkrancs.

 
Jau katrai dzīvai dvašai jācenšas
Ar visu spēku, visiem līdzekļiem
No posta sargāties. Bet vēl jo vairāk
Tas jādara ir tam, kā labklājība
Daudz citu dzīves uztur. Kad valdnieks mirst,
Viņš nemirst viens, bet rauj sev līdz kā atvars
It visu, kas ap to: viņš milzīgs rats,
Kas novietots visaugstākajā kalnā,
Pie kura milzu spieķiem piekārti
Ir simtiem sīkumu; un, tā nu krītot,
Tam līdz iet postā viss, kas ir pie tā.
Nav karalis nekad viens nopūties,
Tam līdz skan visu kopīgs vaidējiens.
 

   Karalis.

 
Es lūdzu, ceļā posieties jo drīz.
Mums jāiegrožo briesmas, kuras
Vēl brīvē staigā te.
 

   Rozenkrancs un Gildenšterns.

 
Mēs steigsimies.
 

   Iziet.
   Ienāk Polonijs.
   Polonijs.

 
Mans kungs, viņš tagad iet pie savas mātes.
Aiz priekškara es slēpšos, klausīšos. 
Es galvoju, tā krietni norās viņu,
Un, kā jūs teicāt — gudri sacījāt, —
Ir labi, ja vēl cits kāds noklausās,
Ko tie teic, var māte partejiska būt.
Sveiks palieciet, mans kungs un valdinieks.
Pirms gulēt iesiet, pie jums atnākšu
Un pateikšu, ko zināšu.
 

   Karalis.

 
Paldies, draugs!
 

   Polonijs aiziet.

 
Mans ļaundarbs pūst, tas smird līdz debesīm;
Pār mani gulst visvecākais no lāstiem;
Vai dievu lūgt drīkst brāļa slepkava,
Kaut tieksme kvēla man un laba griba;
Mans smagais noziegums māc labo gribu;
Kā vīrs, kam doti divi uzdevumi,
Es nezinu, ar kuru sākt, un abus
Tos pametu. Bet, ja šī lāsta roka
Ar brāļa asinīm vēl vairāk triepta,
Vai debess laipnībai gan lietus trūkst,
Lai mazgātu to sniega baltumā?
Kam žēlastība, ja ne grēku dēļ?
Vai lūgšanai nav divējāda spēja:
Mūs brīdināt, pirms krītam, piedot tam,
Kas ir jau kritis? Tā augšup raudzīšos.
Es esmu noziedzies. Bet kā lai lūdzu?
Jel piedod manu zemo slepkavību!
To piedot nevar, jo man pieder vēl
Viss, kas man lika nokaut: tronis, gods
Un mana sieva, mana karaliene.
Kā piedot var, ja noziegums vēl pastāv?
Šai mūsu grēku pilnā pasaulē
Māc taisnību šis apzeltītais grēks,
Mēs allaž redzam, — ļaunu darbu alga
Spēj nopirkt likumu; tā augšā nav.
Tur nelīdz viltība, tur redzams darbs,
Kails savā būtībā, un pašiem mums
Tur vaigu vaigā jālūkojas grēkiem,
Pret sevi liecinot. Kas atliek vēl?
Ir jāraugās, vai nevar nožēlot.
Bet ko lai spējam, nožēlas ja nav?
Ak, nelaime! Ak, sirds, kā melna nakts!
Ak, dvēsele, kas, brīvē raujoties,
Vēl vairāk sasaistās! Ak eņģeļi,
Jel nāciet, glābiet, ja jūs spējat glābt!
Ak stīvie ceļi, lokieties! Tu, cietā
Sirds, jel topi maiga tā kā bērna miesa!
Varbūt vēl līdzēt var.
 

   Atvirzās un nokrīt ceļos.
   Ienāk Hamlets.
   Hamlets.

 
To tagad viegli veikt, viņš dievu lūdz;
To darīšu; viņš nokļūs debesīs;
Es būšu atriebis. Bet iznāk tā:
Nāk slepkava un nogalina tēvu,
Bet es — es, sava tēva vienīgs dēls,
Šo slepkavu uz debesīm nu sūtu.
Tas būtu — apbalvot, ne atriebties.
Viņš tēvu nonāvēja brutāli —
Ar grēkiem pašā maija plaukumā,
To tikai debess zin, kā viņš nu jūtas;
Pēc mūsu izpratnes un mūsu domām
Tam klājas grūti; bet vai atriebjos?
Ja tagad viņu, dievu lūdzot, veicu,
Kad viņš ir savam ceļam sataisīts? Nē.
Nē, zoben, briesmīgāks bus vēziens tev:
Kad viņš būs piedzēries vai plosīsies,
Vai gultā gulēs asinsgrēka tīksmē,
Vai izpriecā, vai lādoties, vai darbā,
Kur pestīšanas svētības vairs nav,
Tad zvel, lai papēži tam atsistos
Pret debesīm, lai nolādētā dvēsle,
Kas pati ir kā pekles melnā krūts,
Turp ceļu rod. Jā, māte mani gaida.
Jā, jā, drīz stunda nāks, kas tevi baida.
 

   Aiziet.
   Karalis.

 
Man vārdi izgaist, domas plok pie zemes;
Bez domām vārdus neņem debesīs.
 

   Iziet.

   Ienāk karaliene un Polonijs.
   Polonijs.

 
Viņš tūdaļ nāks. Jūs viņu sarājiet
Un sakiet, viņa draiskulības vairs
Nav ciešamas, ka grūti karaļdusmas
Jums bija remdināt. Šeit paslēpšos.
Jūs, lūdzu, viņu netaupiet.
 

   Hamlets ārpusē.

 
Māt, māt, māt!
 

   Karaliene.

 
Par mani nebaidieties, es jums galvoju.
Slē­pieties. Es dzirdu viņu nākam.
 

   Polonijs noslēpjas.
   Ienāk Hamlets.
   Hamlets.

 
Nu, māt, kas ir?
 

   Karaliene.

 
Tu, Hamlet, ļoti apvainoji savu tēvu.
 

   Hamlets.

 
Māt, jūs ļoti apvainojāt manu tēvu.
 

   Karaliene.

 
Nu, nu, nemels nu man blēņas!
 

   Hamlets.

 
Ak, kaunieties un nerunājiet melus!
 

   Karaliene.

 
Ko nozīmē tas, Hamlet?
 

   Hamlets.

 
Ko teiksiet vēl?
 

   Karaliene.

 
Tu mani aizmirsis?
 

   Hamlets.

 
Es zvēru — nē.
Jūs karaliene, vīra brāļa sieva.
Un — kaut tā nebūtu! — jūs — mana māte.
 

   Karaliene.

 
Nē, lai nāk tad cits ar tevi runāties.
 

   Hamlets.

 
Nu, nu, jel sēdieties, ne soļa prom,
Pirms neredzēsiet savu dvēseli
Tai spogulī, ko rādīšu es jums.
 

   Karaliene.

 
Ko gribi tu? Vai mani nonāvēt? Ha! Palīgā!
 

   Polonijs aizslēpies.

 
Ei, palīgā, palīgā!
 

   Hamlets izvelk zobenu.

 
Kas? Žurka?
Galvoju, tā beigta būs!
 

   Dur portjerā.
   Polonijs slēptuvē.

 
Ai, es nonāvēts!
 

   Nokrīt un mirst.
   Karaliene.

 
Ko tu padarīji?
 

   Hamlets.

 
Es nezinu. Vai tas ir karalis?
 

   Ceļ portjeru.
   Karaliene.

 
Cik pārsteidzīgs un asiņains šis darbs!
 

   Hamlets.

 
Jā, asiņains, māt, gandrīz tikpat ļauns
Kā nokaut karali un precēt svaini.
 

   Karaliene.

 
Kā — nokaut karali!
 

   Hamlets.

 
Jā, tā es teicu.
 

   Paceļ portjeru un ierauga Poloniju.

 
Tu nožēlojamais, tu nelga, līdējs!
Es domāju ko labāku; še alga.
Lieks rosīgums, kā redzi, diezgan bīstams.
 

   Mātei.

 
Ko lauzāt rokas? Klusu! Sēdieties!
Jums sirdi lauzīšu, tai jāsalūst,
Ja tā no dzīvas, cilvēcīgas vielas,
Ja vien ļauns ieradums nav padarījis
To nepieejamu jebkādām jūtām.
 

   Karaliene.

 
Ko esmu darījusi, ka tik rupji
Tu runāt sāc ar mani?
 

   Hamlets.

 
Tādu darbu,
Kas kautrību un sārtumu no vaigiem dzēš,
Kas tikumu par liekulību sauc
Un nevainīgas mīlas gaišai pierei
Rauj rozes nost, tur atstājot tik čulgas,
Kas zvērestiem, ko dod pie altāra,
Ļauj kļūt par trumpotāju dievošanos;
Šis darbs ir tāds, kas īstai laulībai
Rauj dvēseli no krūts un ticību
Kas padara par tukšu vārdu jūkli!
Tas debesīm liek sarkt; pat zemes aukstais
Un rāmais vaigs, to ieraugot, kļūst drūms,
Kā jaušot pastardienu.
 

   Karaliene.

 
Kas tas par darbu,
Par ko, tik skaļi skandinot, man stāsta?
 

   Hamlets.

 
Lūk, viena ģīmetne un te, lūk, otra,
Tie divu nevienādu brāļu tēli.
Cik pievilcīgi ir šīs sejas vaibsti,
Šīs Apollona cirtas, Zeva piere
Un Marsa skatiens — rāt un pavēlēt;
Un augums tikpat stalts kā Merkuram,
Kad dievu herolds mirdzošs nolaižas
Uz kalngala, kas skūpsta debesis.
Šķiet, katrs dievs šais vaibstos, visā stāvā
Ir spiedis zīmogu, kā atgādinot,
Kāds īstais cilvēks ir! Viņš bija
Reiz jūsu vīrs. Bet, lūk, kur pēctecis;
Vai otrais nav kā sapelējis grauds,
Kas maitā veselos? Vai jums ir acis?
Kā varējāt jūs pamest kalnu ganības
Un purvā nolaisties? Hā! Kur jums acis?
To nesauciet par mīlu, jūsu gados
Rit asins rāmi, tās vairs netrako,
Bet klausa apdomam. Kāds apdoms var
Jūs vest no tā pie šī? Šķiet, jums ir prāts, —
Jo citādi jums dziņu nebūtu,
Bet jūsu prātu trieka ķērusi.
Pat ārprātam te grūti kļūdīties.
Tā prātu apmāt neiespēj pat apstulbums,
Lai pazaudētu spēju apjaust starpību.
Kāds velns jums kāju pagrūda, lai kluptu?
Bez jūtām acis, pašas jūtas aklas,
Bez sajūtas vai acīm ausis, oža
Vai cits kāds juteklis, kaut sabojāts,
Tik stulbs gan nebūtu.
Ak kauns, kur ir tavs sārtums? Dumpja elle,
Ja matronai spēj kaulos trakot tā,
Tad jaunatnei lai tikums kļūst par vasku,
Ko izkausē tā savā ugunī.
Lai nesludina jaunatnei vairs kaunu,
Kad jāredz ir, ka iekārības kvēle
Liek ledum degt un piedzīvojis prāts
Var vest uz netiklību.
 

   Karaliene.

 
Rimsties, Hamlet!
Tu liec man ielūkoties dvēselē,
Un tur es redzu melnus, blīvus traipus,
Kas izdzēšami nav.
 

   Hamlets.

 
Nē, bet dzīvot, 
Ak, dzīvot grēka apgānītā gultā
Un saldi dūdināties perēklī,
Kas pūst…
 

   Karaliene.

 
Ak, nerunā vairs tālāk tu!
Šie vārdi tā kā dunči dur man ausīs.
Beidz, mīļais Hamlet!
 

   Hamlets.

 
Slepkava un blēdis;
Vergs, kas nav ne simtu simto daļu
Vērts jūsu nelaiķa, āksts karaļtronī:
Šis valsts un varas kramplauzis un zaglis,
Kas nozadzis no plaukta diadēmu
Un bāzis kabatā!
 

   Karaliene.

 
Ne vārda vairs!
 

   Hamlets.

 
Šis kankarainais skrandu karalis.
 

   Ierodas rēgs.

 
Glāb, sargādams zem saviem spārniem mani,
Tu, debess pulks! Ko vēlies, godāts tēls?
 

   Karaliene.

 
Ak vai, viņš vājprātīgs!
 

   Hamlets.

 
Vai nāci norāt savu kūtro dēlu,
Kas, kaislību un laiku šķiezdams, neveic
To šausmo darbu, ko man uzdevi?
Ak, saki!
 

   Rēgs.

 
Neaizmirsti to: es nāku
Tev gandrīz trulo gribu asināt.
Bet, redzi, tava māte izsamist.
Ej palīdzi tu viņai dvēsles cīņā.
Kam vāja griba, tas visvairāk cieš.
Teic, Hamlet, tai kaut ko.
 

   Hamlets.

 
Kas kaiš jums, kundze?
 

   Karaliene.

 
Ak, kas tev pašam kait?
Kāpēc tev acis
Tik uzmanīgi raugās tukšumā,
Kam sarunājies tu ar tukšu gaisu?
Tev acīs satraukums un neprāts gail,
Un stāvus saslējās tev gludie mati
Kā naktī taures celti kareivji.
Ak mīļais dēls, pār savu slimo garu
Lej pacietības strūklu.
Kurp tu raugies?
 

   Hamlets.

 
Uz viņu! Viņu!
Redz, cik bāls tam vaigs!
Šis moku tēls un viņa apsūdzība
Pat akmeņus spēj darīt jūtīgus.
Ak, neskaties jel manī tu tik žēli,
Lai neapstājas pusceļā mans darbs,
Līs asaras, kur jāplūst asinīm.
 

   Karaliene.

 
Kam to saki?
 

   Hamlets.

 
Vai jūs neredzat neko?
 

   Karaliene.

 
Neko, kaut redzu visu, kas ir te.
 

   Hamlets.

 
Un nedzirdat?
 

   Karaliene.

 
Tik mūsu sarunu.
 

   Hamlets.

 
Ak, skatieties! Viņš lēni virzās prom!
Mans tēvs un tāds, kāds bija dzīvojot!
Lūk, tur viņš iet, nupat pa durvīm iziet.
 

   Rēgs aiziet.

 
Tās tikai tavas slimās iedomas;
Jo smadzenes it viegli rada māņus,
Kad pārkairināts prāts.
 

   Hamlets.

 
Pārkairināts prāts?
Man pulss rit mierīgi, tāpat kā jums.
Tam veselīga mūzika, nav ārprāts,
Ko runāju, ja gribat, pārbaudiet.
Es varu atkārtot ik vārdu teikto.
To vājprāts neiespēj. Māt, dieva dēļ,
Ar glaimu zālēm neremdiniet sirdi,
It kā mans vājprāts runātu, ne grēks tavs;
Nē, tā tik rēta pārvilksies ar plēvi
Un strutas ies uz iekšu, to maitājot.
Jums grēki jāizsūdz un jānožēlo,
Un turpmāk negrēkojiet, nemēslojiet,
Lai nezeļ nezāles, kam jāiznīkst.
Un piedodiet, ka es jūs pamācu,
Jo mūsu apstulbotos, trulos laikos
Lūdz tikums grēku, zemu liekdamies,
Lai atvaino un ļauj tam darīt labu.
 

   Karaliene.

 
Ai Hamlet! Sirdi tu man pušu šķēli.
 

   Hamlets.

 
Ak, metiet projām viņas ļauno pusi,
Ar otru pusi skaidrāk dzīvojot.
Ar labu nakti! Tikai neguliet Pie tēvoča!
Ja tikuma jums nav,
Tad mēģiniet vismaz to liekuļot.
Šis nezvērs — ieradums, kas aprij jūtas
Un postu nes, un saēd sirdsapziņu,
Dod it kā ietērpu, kas visai ērts:
Jūs šonakt atturieties. Būs daudz vieglāk
Tad turpmāk vēl jo mērenākai kļūt,
Un vēlāk izliksies vēl vieglāk tas,
Jo ieradums gandrīz spēj pārvērst dabu,
Pat pieveikt velnu un to projām triekt
Ar brīnišķīgu spēku. Labu nakti!
Ja vēlēsieties dot mums svētību,
Tad izlūgšos es tieši to no jums.
 

   Uz Poloniju rādīdams.

 
Šī kunga man ir žēl, bet, ja debesis
Tā lēmušas, ka sods tam jāsaņem
No manis, man savukārt no viņa, —
Man jābūt viņa tiesnesim un rīkstei.
Es viņu pievākšu un atbildēšu
Par viņa nāvi katram. Saldu dusu!
Es biju skarbs aiz mīlas, ne aiz naida;
Ir ļauni sākts, bet ļaunāks vēl mūs gaida.
Vēl vienu vārdu, kundze.
 

   Karaliene.

 
Ko lai daru?
 

   Hamlets.

 
To vien tik ne, ko es jums ieteicu,
Lai uzpūtīgais karalis jūs vilina
Uz gultu, vaigā kniebj un sauc par pelīti.
Un tā par pāris sājām bučiņām
Vai nolādētās rokas rupju glāstu
Tad izklāstiet tam visu, kā tas ir,
Ka patiesībā prātā jucis neesmu,
Bet izliekos. To zināt viņam der,
Jo skaista, tikla, gudra karaliene
Kā gan lai slēptu krupim, melnam runcim
Tik dārgu atradumu? Kas to spētu?
Nē, sirdsbalsij un saprātam par spīti
Uz jumta putnu būri atveriet,
Lai putni skrien, un, kā reiz pērtiķis,
Tad lieniet vien jūs slazdā izpētīt
Un lauziet pati savu kaklu.
 

   Karaliene.

 
Bet esi drošs, ja vārdi dvaša
Un dvaša dzīvība, tad dzīvības
Man nav, lai izdvestu, ko teici man.
 

   Hamlets.

 
Man jādodas uz Angliju, vai zināt?
 

   Karaliene.

 
Ak, es aizmirsu tev pateikt: jā, tā lemts.
 

   Hamlets.

 
Jau parakstīts.
Un diviem skolas biedriem,
Kam uzticos kā divām niknām odzēm,
Ir uzdots ceļu sagatavot man
Un mani nelietībās ievadīt.
Lai strādā! Lieliski, ja inženieri
Ar paša spridzekļiem var gaisā spert.
Lai grūti nāksies man, es tomēr gribu
Zem viņu mīnām dziļāk parakties
Un uzlaist tos līdz mēnesim. Ir prieks,
Kad sacērtas ar gudru gudrinieks.
Šis vīrs man sagādājis smagu nastu.
To aizvākšu es blakus istabā.
Ar labu nakti, māt! — Šis padomnieks
Nu ļoti kluss un noslēpumains, drūms:
Dzīvs būdams, bija muļķis un liels pļāpa.
Kungs, nāciet, lai reiz izbeigt var ar jums.
Ar labu nakti, māt!
 

   Iziet katrs uz savu pusi.
   Hamlets iznes liķi.

   Ienāk karalis, karaliene, Rozenkrancs un Gildenšterns.
   Karalis.

 
Šīm smagām nopūtām ir kaut kāds cēlon's,
Jums jāpaskaidro, mums tas jāzina.
Kur jūsu dēls?
 

   Karaliene.

 
Jūs, lūdzu, atstājiet uz brīdi vienus mūs.
 

   Rozenkrancs un Gildenšterns iziet.

 
Ak mans kungs, kas šonakt man bij jāpieredz!
 

   Karalis.

 
Kas, Ģertrūd? Ko Hamlets dara?
 

   Karaliene.

 
Traks kā vējš
Un jūra, kad tie cīkstās, kurš stiprākais.
Viņš, kaudamies ar savām iedomām,
Dzird, kaut kas iečaukstas aiz portjeras,
Rauj ārā zobenu, kliedz: «Žurka, žurka!» —
Un satraukumā veco nonāvē,
Kas tur bij paslēpies.
 

   Karalis.

 
Ak, smagais nedarbs!
Tā klātos mums, ja mēs tur būtu.
Mūs visus apdraud viņa patvaļa,
Jūs pašus, mūs un kuru katru citu.
Kas atbildēs par asiņaino darbu!
To uzkraus mums, tas bij mums jāparedz
Un jātur ieslēgts vientulībā viņš,
Šis trakais jauneklis. Bet mūsu mīla
Mums neļāva to saskatīt, kas darāms.
Un, it kā ļaunas kaites īpašnieks,
Kas slēpj to, ļāvām iesakņoties kaitei
Līdz pašai saknei. Kurp viņš aizgāja?
 

   Karaliene.

 
Viņš izgāja ar līķi — nokopt to.
Mazs pamirdz gaišums viņa gara tumsā,
Kā rūdā netīrā dzirkst dārgmetāls.
Viņš tagad apraud to, kas noticis.
 

   Karalis.

 
Ak Ģertrūd, iesim!
Pirms saules lēkts ir skāris kalngalus,
Tam jābūt kuģī jau. Šis grēka darbs
Ir jānoklusina, cik mūsu varā,
Cik spēj to izmaņa. Šurp, Gildenštern!
 

   Ienāk Rozenkrancs un Gildenšterns.

 
Jūs, draugi, ņemiet palīgu un ejiet,
Jo Poloniju Hamlets nodūris
Un aizvācis no mātes istabas.
Jūs uzmeklējiet to un parunājiet
Ar viņu laipni; līķi nogādājiet
Uz kapliču. Es lūdzu, dariet aši!
 

   Rozenkrancs un Gildenšterns aiziet.

 
Nāc, Ģertrūd, sauksim draugus gudrākos
Un ziņosim, ko gribam tagad darīt
Un kas tik negaidot ir noticis;
Var būt, ka saindētā mēlnesība,
Kas zemeslodei apkārt skrien
Vēl ātrāk nekā lielgabala troksnis,
Ies mūsu vārdam secen, šķeļot gaisu,
Kam nesāp tas.
Nāc, Ģertrūd! Ar mani nāc!
Man nemiera un baiļu pārpilns prāts.
 

   Aiziet.

   Ienāk Hamlets.
   Hamlets.

 
Droši nokopts.
 

   Rozenkrancs un Gildenšterns ārpusē.

 
Hamlet! Princi Hamlet!
 

   Hamlets.

 
Kas tas par troksni? Kas sauc Hamletu? Ak, tur jau viņi nāk.
 

   Ienāk Rozenkrancs un Gildenšterns.
   Rozenkrancs.

 
Mans princi, kur jūs likāt mirušo?
 

   Hamlets.

 
Pievienoju pīšļiem, kam viņš rada.
 

   Rozenkrancs.

 
Pasakiet, kur tas atrodas, lai mēs varam nest to uz kapliču.
 

   Hamlets.

 
Neticiet.
 

   Rozenkrancs.

 
Kam neticēt?
 

   Hamlets.

 
Ka es varu glabāt jūsu noslēpumu, bet savu ne.
Turklāt vēl ka mani var izprašņāt liekēdis!
Kādu atbildi viņam lai dod karaļdēls?
 

   Rozenkrancs.

 
Jūs mani uzskatāt par liekēdi, princi?
 

   Hamlets.

 
Jā, kungs. Par tādu, kas it kā sūklis uzsūc karaļa vaibstus, viņa atalgojumu, viņa pavēles. Bet galu galā šādi ierēdņi kalpo karalim vislabāk, viņš kā pērtiķis tos tur starp žokļiem: vispirms iebāž mutē, lai pēdīgi norītu; kad viņam ievajagas, ko esat sa­vākuši, viņš jūs paspaida, — un jūs kā sūklis esat atkal sauss.
 

   Rozenkrancs.

 
Es jūs nesaprotu, mans kungs.
 

   Hamlets.

 
Man prieks par to: nelietīga valoda muļķa ausī aizmieg.
 

   Rozenkrancs.

 
Mans kungs, jums jāpasaka, kur atrodas līķis, un jānāk mums līdz pie karaļa.
 

   Hamlets.

 
Līķis ir pie karaļa, bet karalis nav pie līķa. Karalis ir lieta…
 

   Gildenšterns.

 
Lieta, mans kungs?
 

   Hamlets.

 
Kas neder; vediet mani pie viņa. Slēpies, lapsa, un visi līdzi…
 

   Visi aiziet.

   Ienāk karalis un pavadoņi.
   Karalis.

 
Es liku saukt to šurp un atrast līķi.
Cik bīstami šim vīram vaļu ļaut!
Bet tomēr pielietot tam likumu
Mēs nevaram — to stulbais pūlis mīl,
Kas neciena ar prātu, bet ar acīm.
Tad liks uz svariem rīksti, nevis vainu.
Lai būtu gludi viss un glīti,
Mums pēkšņā trimda jāizskaidro būs
Kā iepriekš lemta. Ārkārtīga kaite
Ar ārkārtīgām zālēm jāārstē
Vai ar nemaz.
 

   Ienāk Rozenkrancs.

 
Nu! Kas še noticis?
 

   Rozenkrancs.

 
Mans kungs, kur līķis paslēpts, nevarējām
No viņa uzzināt.
 

   Karalis.

 
Bet kur viņš pats?
 

   Rozenkrancs.

 
Viņš jūsu rīcībā, tepat; klāt sargi.
 

   Karalis.

 
Vediet viņu iekšā.
 

   Rozenkrancs.

 
Ej, Gildenštern! Ievediet viņa augstību!
 

   Ienāk Hamlets un Gildenšterns.
   Karalis.

 
Nu, Hamlet, kur Polonijs?
 

   Hamlets.

 
Vakariņās!
 

   Karalis.

 
Vakariņās? Kur?
 

   Hamlets.

 
Nevis tur, kur viņš ēd, bet kur viņu ēd: pat­laban kāda atklāta tārpu sanāksme noņemas ap viņu. Kas attiecas uz ēšanu, tad tārps ir ķeizaru ķei­zars; mēs barojam citus dzīvniekus, lai barotos paši, bet paši barojamies, lai būtu tārpiem barība. Trek­nais karalis un liesais ubadziņš ir tikai dažādi ēdieni, divas maltītes vienam galdam. Tādas ir tās beigas.
 

   Karalis.

 
Ak vai, ak vai!
 

   Hamlets.

 
Kāds var izmakšķerēt zivi ar tārpu, kurš ēdis karali, un ēst zivi, kas barojusies ar šo tārpu.
 

   Karalis.

 
Ko tu gribi ar to teikt?
 

   Hamlets.

 
Neko, tikai jums parādīt, kā karalis var ceļot pa ubaga zarnām.
 

   Karalis.

 
Kur Polonijs?
 

   Hamlets.

 
Debesīs; sūtiet turp viņu apraudzīt; ja jūsu sūtņi viņu tur neatrod, meklējiet paši viņu citā vietā. Bet, nudien, ja jūs viņu neatradīsiet šinī mē­nesī, tad saodīsiet to, ejot pa kāpnēm uz galeriju.
 

   Karalis.

 
Ejiet meklējiet viņu tur!
 

   Daži galminieki aiziet.
   Hamlets.

 
Viņš pagaidīs, kamēr jūs ierodaties.
 

   Karalis.

 
Tavs nedarbs tavas drošības dēļ, Hamlet,
Kas mums rūp, lai cik tas sāpīgi, —
Tas tevi projām raida no šejienes
Ar uguns ātrumu. Ej saposies,
Jau kuģis gatavs stāv, labs ceļavējš
Un pavadoņi gaida; traucas viss
Uz Angliju.
 

   Hamlets.

 
Uz Angliju?
 

   Karalis.

 
Jā, Hamlet.
 

   Hamlets.

 
Labi.
 

   Karalis.

 
Tā ir, ja zinātu tu iemeslu, kāpēc.
 

   Hamlets.

 
Es redzu ķerubu, kas to redz.
Bet nu, prom uz Angliju!
Ardievu, dārgā māte!
 

   Karalis.

 
Tavs mīļais tēvs, Hamlet.
 

   Hamlets.

 
Mana māte: tēvs un māte ir vīrs un sieva; vīrs un sieva ir viena miesa, tātad mana māte. Nu, prom uz Angliju!
 

   Aiziet.
   Karalis.

 
Tam sekojiet un ieviliniet to
Drīz kuģī; gribu, lai viņš tiek jau prom.
Viss nokārtots, kas ar to sakarā,
Un parakstīts.
Es lūdzu, steidzieties!
 

   Rozenkrancs un Gildenšterns iziet.

 
Man, Anglija, ja gribi mīļa būt, —
Mans lielais spēks tev prātīgai liek būt;
Vēl tavas brūces sarkanas un jēlas
No dāņu zobena, un labprātīgi
Tu maksā meslus mums, tad neļausi
Tu atdzist pavēlei, ko dod tavs kungs;
Kā rakstā teikts, ir jāmirst Hamletam.
To dari, Anglija! Jo asinīs
Viņš plosās man kā drudzis, dziedini!
Un, kamēr nava viņš pie malas vākts,
Mans laimes laiks nekad nav sākts.
 

   Aiziet.

   Iznāk Fortinbrass un kapteinis ar kareivjiem ierindas kārtībā.
   Fortinbrass.

 
Nu, ejiet, kapteini, un sveiciniet
No manis dāņu karali un sakiet,
Ka Fortinbrass lūdz dot tam ceļvežus
Caur viņa valsti karagājienam,
Kā norunāts. Kur atrast mūs, to zināt.
Ja viņa majestāte vēlētos,
Liels gods mums būs to apsveikt personīgi.
Tā viņam ziņojiet.
 

   Kapteinis.

 
Jā, cienīts kungs.
 

   Fortinbrass.

 
Lai pulki virzās pamazām uz priekšu.
 

   Fortinbrass ar pavadoņiem aiziet.
   Ienāk Hamlets, Rozenkrancs, Gildenšterns un pavadoņi.
   Hamlets.

 
Kungs cienījamais, kam tas karaspēks?
 

   Kapteinis.

 
Tie norvēģi, mans kungs.
 

   Hamlets.

 
Kāds viņu nolūks, teic!
 

   Kapteinis.

 
Pret poļu zemi karā iet.
 

   Hamlets.

 
Kas vada tos?
 

   Kapteinis.

 
Tos vada Fortinbrass, norvēģa brāļadēls.
 

   Hamlets.

 
Vai viņi iet pret visu Poliju Vai tikai kādu nomali?
 

   Kapteinis.

 
Ja taisnību bez aplinkiem grib teikt,
Mēs ejam atņemt mazu zemes stūri,
Kam tik vien labuma kā nosaukums.
Par pieciem dukātiem to nenomātu,
Ne vairāk dabūtu, ja pārdotu, —
Vienalga, norvēģis vai polis.
 

   Hamlets.

 
Tad taču polis neaizstāvēs to.
 

   Kapteinis.

 
Jau uzcēlis tur īstu nometni.
 

   Hamlets.

 
Divtūkstoš cilvēku un zelta kaudze
Par maz, lai izšķirtu šo tukšo ķildu.
Tie labklājības, miera augoņi,
Kas vispār izstruto uz iekšu
Un neparāda, kādēļ daudziem jāmirst.
Jums pazemīgi pateicos, mans kungs.
 

   Kapteinis.

 
Lai dievs ar jums!
 

   Aiziet.
   Rozenkrancs.

 
Vai labpatiks jums nākt, kungs?
 

   Hamlets.

 
Gan panākšu. Jūs ejiet vien uz priekšu.
 

   Citi aiziet, Hamlets paliek.

 
Ikkatrs gadījums tā mani apsūdz
Un gumda kūtro atriebi! Kas cilvēks,
Ja viņa dzīves satvars — ēst un gulēt?
Viņš tikai kustonis, ne vairāk. Tas,
Kas radījis mūs, piešķirdams mums prātu,
Ka var skatīt nākotni un pagātni, —
Tas mums šo dievišķīgo prāta spēju
Nav devis, lai tā dīkā pelētu.
Vai dzīvnieciska aizmāršība tā
Vai apdoms kāds, kas visu sīki apsver.
Tur gudrības ir viena ceturtdaļa,
Bet trijās — gļēvums. Nezinu es pats,
Kādēļ vēl dzīvoju, lai sacītu:
«Tas jādara,» — kad iemesls, griba, spēks
Man ir to darīt, kad mani mudina
Tik lieli piemēri kā pati zeme.
Šī stiprā armija tik lielā skaitā,
Ko vada smalkjūtīgs, maigs, vārīgs princis,
To spārno dievišķīga godkāre;
Tas droši stājas nezināmā priekšā
Un mirstīgo un nedrošo liek ķīlām
Pret laimi, nāvi, likteni un briesmām, —
Par olas čaulu. īsti dižens tas,
Kas troksni nesacel bez iemesla,
Bet uzsāk cīnu pat par salmiņu,
Ja gods to prasa. Bet ko es stāvu,
Kam tēvs ir nonāvēts un māte kaunā,
Kam prāts un asinis tiek kairināti,
Un vēl es nemostos, kad man par kaunu
Ir jāpieredz, ka drošā nāvē dodas
Šie dividesmittūkstoš kareivji,
Kas iedomu un slavas murgu dēl
Uz saviem kapiem kā uz gultām soļo;
Tie cīņā iet par zemes gabalu,
Kur vietas nav, lai sastātos un spriestu,
Kam taisnība, un vietu nepietiek,
Kur guldīt kritušos? Lai turpmāk man
Prāts asinsdomu vērpj, vai neder tas nekam.
 

   Aiziet.

   Ienāk karaliene, Horācijs un galminieks.
   Karaliene.

 
Es nevēlos ar viņu runāt vairs.
 

   Galminieks.

 
Bet viņa lūgšus lūdz, tik izmisusi,
Ka tiešām pelnījusi līdzcietību.
 

   Karaliene.

 
Ko viņa grib?
 

   Galminieks.

 
Par savu tēvu runā
Un saka, dzirdot — pasaulē daudz viltus,
Pie krūtīm sit, satraukta vaimanā
Un salmus spārda, runā kā ārprātā
Un aplam, viņas vārdos jēgas nav.
Bet tie, kas dzird, grib taisīt slēdzienus
Un jaust un uzminēt to saturu,
Ar savām domām viņas vārdus saistot;
Un viņas vaibstos, roku kustībās
Un galvas mājienos redz nozīmi,
Kaut neskaidru, bet visai nelāgu.
 

   Horācijs.

 
Jums derētu ar viņu parunāt,
Jo prātos rūgstošos tā bīstamas
Var kaisīt aizdomas.
 

   Karaliene.

 
Lai viņa ienāk!
 

   Horācijs aiziet. Sāņus.

 
Ak slimā sirds, tev piemīt grēka daba,
Šķiet, katrs nieciņš nevēsta vairs laba.
Šis noziedzīgais nemiers mani kauj;
Jo slēpties grib, jo kailu sevi rauj.
 

   Ienāk galminieks un Ofēlija.
   Ofēlija.

 
Kur skaistā dāņu zemes karaliene?
 

   Karaliene.

 
Kas noticis jums, Ofēlij?
 

   Ofēlija dzied.

 
Kā tavu visumīļo man
No citiem atšķirt būs?
Pēc nūjas, lobu cepures,
Un sandalēs viņš būs.
 

   Karaliene.

 
Ak mīļā jaunkundz, kādēļ šāda dziesma?
 

   Ofēlija.

 
Ko jus teicāt? Nē, es ludzu, klausieties!
 

   Dzied.

 
Viņš, kundze, miris, tāls ir ceļš,
Kas nenāk vairs uz mājām.
Zaļvelēna tam pagalvī,
Bet akmens velts pie kājām.
Ak vai!
 

   Karaliene.

 
Bet, mīļā Ofēlij…
 

   Ofēlija.

 
Lūdzu, klausieties!
 

   Dzied.

 
Kā kalnu sniegs tam tērps bij balts…
 

   Ienāk karalis.
   Karaliene.

 
Ak vai! Redziet, mans kungs.
 

   Ofēlija dzied.

 
Un skaisti ziedi kapu klāja,
Bet nebij mīļu asaru,
Kad sirds tam sāpēs stāja.
 

   Karalis.

 
Kā jums klājas, daiļā jaunava?
 

   Ofēlija.

 
Labi, lai dievs jums palīdz!
Viņi saka, ka pūce esot bijusi maiznieka meita.
Kungs, mēs zinām, kas mēs esam, bet nezinām, kas varam būt.
Lai svētīts jūsu azaids!
 

   Karalis.

 
Tas attiecas uz viņas tēvu.
 

   Ofēlija.

 
Lūdzu, nerunāsim vairs par to; bet, kad jums jautā, ko tas nozīmē, tad atbildiet.
 

   Dzied.

 
Svētvalentina dienas rīts
Pār zemi uzaust jauks.
Es tev pie loga klauvēju,
Šeit tava meiča, draugs.
Dzird Valentins un kājās lec,
Viņš drīz ir saposies,
Ver durvis, meiču iekšā laiž.
Un prom kā meiča tā vairs neaizies.
 

   Karalis.

 
Daiļā Ofēlija!
 

   Ofēlija.

 
Nav ko ļaunoties, patiesi, tūliņ beigšu.
 

   Dzied.

 
Ak vai, tu svētā dievmāte!
Kāds kauns, kāds kauns un nelaime!
To puiši allaž dara tā,
Tiklīdz tie var. Tie peļami patiesi.
Nu viņa raud: pirms mani ņēmi,
Tu precēt mani solījies.
Viņš atbild:
To labprāt būtu darījis,
Ja pati nebūtu man klāt tu spiedusies.
 

   Karalis.

 
Vai viņa jau sen tāda?
 

   Ofēlija.

 
Cerēsim, ka viss būs labi. Mums jābūt pacietī­giem.
Bet man jāraud, domājot, ka viņi ieguldīja viņu aukstā zemē.
Mans brālis to dabūs zināt, un es jums pateicos par jūsu labo padomu.
Manu karieti! Ar labu nakti, dāmas! Ar labu nakti, manas mīļās! Ar labu nakti! Ar labu nakti!
 

   Aiziet.
   Karalis.

 
Tai cieši sekojiet un labi uzmaniet.
 

   Horācijs iziet.

 
Šai kaitei cēlonis ir ciešanas,
Ciešs sakars tam ar viņas tēva nāvi.
Ak Ģertrūd, Ģertrūd! Ja reiz bēdas nāk,
Tās nenāk vis kā izlūki pa vienai,
Bet lielā barā! Pirmkārt, tēva nāve,
Tad, otrkārt, prom ir jūsu dēls.
Šis sava Tik taisnā soda niknais pelnītājs.
Un ļaudis iegrimuši aizdomās
Un nelietīgās, ļaunās valodās
Par krietnā Polonija nāvi. Tiešām,
Mēs gudri nebijām, tā slepen
To apbedot. Tad skumjā Ofēlija,
Kas nonākusi pretrunā ar savu
Tik gaišo prātu, bez kura visi
Mēs esam tikai dzīvnieki vai lelles.
Un pēdīgi, kas svarīgāks par visu,
Tās brālis ieradies no Francijas,
Ar brīnumiem viņš sevi ēdina
Un turas mākoņos, jo netrūkst to,
Kas piedzen pilnas viņam abas ausis
Ar ļaunām valodām par tēva nāvi.
Ies mēlnesības tā no auss uz ausi
Un nekautrēsies minēt mūsu vārdus.
Ak dārgā Ģertrūd, tas kā ložu krusa
Sit mani nāvīgi.
 

   Ārā troksnis.
   Karaliene.

 
Ak vai! Kas tas par troksni?
 

   Karalis.

 
Kur mani šveicieši? Lai sarga durvis.
 

   Ienāk galminieks.

 
Kas tur par troksni?
 

   Galminieks.

 
Karal, glābieties!
Pats okeāns, kas izlauzies no krastiem,
Tik strauji visas lejas neaprīs
Kā Laerts, nemiernieku baru vadot,
Veic jūsu virsniekus. Bet pūlis viņu
Jau sauc par valdnieku, it kā nupat
Tik sāktos pasaule, bet senatne
Kā aizmirsta, un svešas parašas
Nu katra vārda liecinieks un balsts.
Tie kliedz: «Mēs vēlam! Lai Laerts karalis!»
Un rokas, mutes, cepures to sveic
Līdz padebešiem: «Lai Laerts karalis!»
 

   Karaliene.

 
Cik jūsmīgi tie rej pa maldu pēdām!
Cik aplam, dāņu suņi viltīgie.
 

   Ārpusē troksnis.
   Karalis.

 
Jau durvis izlauztas.
 

   Ienāk Laerts bruņojies, aiz viņa dāņi.
   Laerts.

 
Kur karalis? Jūs, kungi, ārā stāviet!
 

   Dāņi.

 
Nē, iekšā iesim.
 

   Laerts.

 
Lūdzu, laidiet mani!
 

   Dāņi.

 
Mēs paklausām.
 

   Dāņi atkāpjas aiz durvīm.
   Laerts.

 
Es pateicos jums. Apsargājiet durvis.
Tu, bende karal, atdod manu tēvu!
 

   Karaliene.

 
Ak labais Laert, lūdzu, rimstieties!
 

   Laerts.

 
Tas piliens asiņu, kas manī mierīgs,
Par bastardu sauc mani, manu tēvu
Par netikli un manai mātei
Dedz pierē kauna zīmi.
 

   Karalis.

 
Kāpēc, Laert,
Tik milzīga ir tava sacelšanās?
Laid viņu, Ģertrūd, nebaidies par mums,
Ap karali tāds vēdo dievīgums,
Ka nodevība, tiklīdz ierauga,
Ko gribējusi, tūdaļ sabīstas.
Teic, Laert, kāpēc tu tik saniknots!
Ļauj viņam, Ģertrūd.
Lai jel runā vīrs!
 

   Laerts.

 
Kur mans tēvs?
 

   Karalis.

 
Viņš miris.
 

   Karaliene.

 
Bet viņš nav vainīgs.
 

   Karalis.

 
Ļauj, lai viņš jautā, cik vien vēlas.
 

   Laerts.

 
Jūs mani nemuļķojiet. Kā viņš mira?
Lai ellē uzticība! Visumelnam
Lai velnam zvēresti! Lai sirdsapziņa
Un cēlsirdība dziļā peklē grimst!
Es uzdrošinos zvērēt, kā šeit stāvu, —
Man abas viņpasaules vienaldzīgas;
Lai nāk kas nākdams; vienīgi par tēvu
Es gribu atriebties.
 

   Karalis.

 
Kas jums to liedz?
 

   Laerts.

 
Es pats, nemūžam cits kāds pasaulē.
Ar prasmi ieročus es lietošu,
Ka tie man tālu sniegs.
 

   Karalis.

 
Bet, labais Laert,
Ja gribat zināt visu patiesību
Par sava tēva nāvi, vai tad atriebe
Kā draugus ķers, tā ienaidniekus,
Kā ieguvējus, tāpat zaudētājus?
 

   Laerts.

 
Tik ienaidniekus.
 

   Karalis.

 
Vai gribat zināt tos?
 

   Laerts.

 
Ar plašu apkampienu draugus sveikšu,
Ar savām asinīm tos barošu
Kā pelikāns.
 

   Karalis.

 
Jūs tagad runājat
Kā labam bērnam, goda vīram klājas,
Ka jūsu tēva nāvē es nevainīgs,
Ka esmu dziļi noskumis par to,
Gan atskārtīsiet pats tik skaidri drīz
Kā dienas gaismu acs.
 

   Dāņi ārpusē.

 
Laidiet to iekšā.
 

   Laerts.

 
Kas tur? Kas tas par troksni?
 

   Ienāk Ofēlija.

 
Ak svelme, kveldē manas smadzenes!
Un asarās, kas daudzkārt sāļākas,
Lai izsūrst manu acu košums, tikums!
Dievs liecinieks: tavs ārprāts tiks tā maksāts,
Ka mūsu svaru kauss līdz zemei līks.
Ak, maija roze! Māsa! Maigā meiča!
Tu dārgā Ofēlij! Ak, debesis!
Vai iespējams, ka jaunas meičas saprāts
Ir iznīcīgs kā veca vīra dvaša?
Cik mīlas daba augstsirdīga, glezna!
To dārgāko no savām dabas balvām
Tā dāvā tam, ko mīl.
 

   Ofēlija dzied.

 
Uz nestuvēm tie viņu aiznesa,
Trallā, vai, vai, trallā, ak vai!
Un kapā lija daudz daudz asaru.
Nu, sveika, mana dūja!
 

   Laerts.

 
Ja prāts tev būtu prasīt atriebi,
Tas nevarētu vairāk aizkustināt.
 

   Ofēlija dzied.

 
Projām, projām viņš;
Sauciet to par aizgājušu.
Cik labi skan pavadījums.
Tas bija negodīgais pār­valdnieks,
Kas nolaupīja sava kunga meitu.
 

   Laerts.

 
Šai ārprātā vairāk nekā prāts.
 

   Ofēlija Laertam.

 
Te man neaizmirstulītes, tās piemiņai.
Mīļais, lūdzu, atceries!
Un te atraitnītes, tās uzticībai.
 

   Laerts.

 
Prātīgs vārds vājprātā: uzticība un piemiņa vienkop.
 

   Ofēlija.

 
Te jums dilles un biķerīši; jums šīs rūtas; da­žas paturu sev. Tās var saukt par svētdienas puķēm. Valkājiet savas rūtas ar ziņu. Un te mārpuķīte. Es gribētu jums dot pāris vijolīšu, bet tās visas novīta, kad mans tēvs nomira. Stāsta, ka viņš viegli miris.
 

   Dzied.

 
Jo daiļais Robins bija viss mans prieks.
 

   Laerts.

 
Sirdēstus, skumjas, raizes, pašu pekli
Tā pārvērš daiļumā un mīlīgumā.
 

   Ofēlija dzied.

 
Vai viņš vairs nepārnāks?
Vai viņš vairs nepārnāks?
Nē, nomiris viņš klusu,
Ej arī tu uz miera dusu.
Viņš nepārnāks vairs it nekad.
Tam bārda balta bij kā sniegs
Un mati apcirptie gaišdzelteni;
Nav viņa vairs, nav viņa vairs!
Nu mūsu vaidi ceļas:
Lai dvēslei miera balva!
Un visām kristīgām dvēselēm.
Lai dievs ar jums!
 

   Iziet.
   Laerts.

 
Vai redzējāt? Ak dievs!
 

   Karalis.

 
Mēs jūtam līdzi jūsu bēdām, Laert.
Šo mūsu tiesību mums neliegsiet.
Nu, ejiet ataiciniet gudros draugus,
Lai viņi tiesu spriež starp mums un jums,
Ja netieši vai tieši mūsu roka
Tur pieskārusies būtu, mūsu valsti
Un mūsu troni, dzīvību — it visu
Jums atdosim kā gandarījumu.
Ja ne, tad norimstiet un dāvājiet
Mums savu pacietību, kopīgi
Ar jums mēs sērosim un raudzīsim,
Cik spējams, mierināt.
 

   Laerts.

 
Lai notiek tā!
Jau pati nāve, bēres dīvainās
Bez trofejām un ģerboņa uz pīšļiem,
Bez ceremonijām, bez svinībām,
It kā no debesīm uz zemi brēc,
Ka skaidrība man jāatrod.
 

   Karalis.

 
To dabūsiet,
Uz vainīgo lai soda cirvis krīt.
Es lūdzu, iesim!
 

   Aiziet.

   Ienāk Horācijs un sulainis.
   Horācijs.

 
Kas tie tādi, kas ar mani grib runāt?
 

   Sulainis.

 
Jūrnieki, kungs. Viņiem esot jums vēstules.
 

   Horācijs.

 
Lai viņi ienāk.
 

   Sulainis iziet.

 
Es nezinu, kas plašā pasaulē
Var sveicienu man sūtīt, ja ne Hamlets.
 

   Ienāk jūrnieki.
   Pirmais jūrnieks.

 
Lai dievs jūs svētī, kungs!
 

   Horācijs.

 
Un tevi tāpat.
 

   Pirmais jūrnieks.

 
Viņš to darīs, ja viņu lūgs. Te jums vēstule, kungs, no sūtņa, kurš brauca uz Angliju; ja vien jūsu vārds ir Horācijs, kā man teica.
 

   Horācijs lasa.

   «Horācij, kad esi pārskatījis šīs rindas, tad izgādā, lai šie ļaudis nokļūst pie karaļa: viņi ved tam vēs­tules. Mēs tikko divi dienas bijām jūrā, kad stipri bruņojies jūras laupītāju kuģis sāka mūs vajāt. Bu­ras mūs dzina lēnām, mēs bijām spiesti paļauties uz savu drosmi, un sadursmē es uzdrāzos uz viņu klāja, bet tanī pašā acumirklī viņi atgrūda savu kuģi no mūsējā, un es viens pats kļuvu par viņu gūstekni. Viņi izturējās pret mani kā žēlīgi zagļi, bet viņi zi­nāja, ko dara: man viņu labā kas jādara. Gādā, lai karalim nāk rokā manas vēstules, un pats steidzies šurp pie manis ātri, it kā Tu bēgtu no nāves. Man ausī Tev sakāmi vārdi, kas Tevi padarīs mēmu; taču tie neatsver pašu lietu. Šie labie ļaudis Tevi atvedīs pie manis. Rozenkrancs un Gildenšterns turpina ceļu uz Angliju. Par tiem man daudz Tev ko stāstīt. Pa­liec sveiks!
   Tas, kuru Tu pazīsti kā savu Hamletu.»

 
Ak, nāciet, gādāšu, lai varat nodot
Jūs vēstules un mani tūdaļ vest
Pie tā, no kā jūs vēstules man nesāt.
 

   Aiziet.

   Ienāk karalis un Laerts.
   Karalis.

 
Nu esmu tīrs un taisns jūsu priekšā
Un jūsu sirdī ieslēdzams kā draugs,
Kad dzirdējāt, ka tas, kas nonāvējis
Ir jūsu godājamo tēvu, tīko
Pēc manas dzīvības.
 

   Laerts.

 
Tas skaidri redzams.
Bet sakiet — kāpēc nekā neuzsākāt
Pret šādiem noziedzīgiem nedarbiem,
Kā saprāts, jūsu drošība, viss cits
To prasīja?
 

   Karalis.

 
Tur divi iemesli,
Kas jums varbūt var likties nesvarīgi,
Man tomēr svarīgi. Jo viņa māte
No viņa skatieniem gandrīz vien dzīvo;
Un man ar viņu dzīve saistīta, —
Vai tikums tas, vai vājība, —
Ka nespēju pret princi uzstāties,
Kā zvaigzne riņķot var tik orbītā.
Bet otrs, kāpēc to ļaudīs nelaidu,
Ir tas, ka tauta princi ļoti mīl
Un viņa kļūdas gremdē sajūsmā;
Kā avots koku pārvērš akmenī,
Tie sodu viņam vērstu žēlastībā,
Bet manas bultas būtu izdrāztas
Par smalkām tādam stipram pretvējam
Un sistos atpakaļ uz mani pašu,
Ne tur, kurp es tās raidītu.
 

   Laerts.

 
Un tāpēc
Man bija jāzaudē mans mīļais tēvs;
Un neprātībā dzīta mana māsa,
Kas bija it kā sava laika kalngals
Ar savu raksturu un zināšanām,
Ja cildināt mēs varam to, kas bijis.
Bet mana atriebība nāks.
 

   Karalis.

 
Lai tomēr miegu tas jums netraucē,
Jūs neceriet, ka mēs tik kūtras dabas,
Ka ļausim bārdu briesmām plucināt
Un domāsim to tikai rotaļu.
Drīz vairāk dzirdēsiet. Man jūsu tēvs
Bij mīļš, bet mīlam arī paši sevi,
Un tāpēc jūs, es ceru, atzīsiet…
 

   Ienāk vēstnesis ar Hamleta vēstulēm.

 
Kas jauns?
 

   Vēstnesis.

 
Jums vēstules, mans kungs, no Hamleta.
Šī jūsu augstībai, šī karalienei.
 

   Karalis.

 
No Hamleta?! Kas viņas atveda?
 

   Vēstnesis.

 
Teic, jūrnieki, mans kungs; redzējis
Tos neesmu. Tās Klaudijs iedeva
No atvedējiem.
 

   Karalis.

 
Tās jādzird, Laert, jums. Jūs varat iet!
 

   Vēstnesis aiziet.
   Lasa.

   «Augstais un varenais, Jums jāzina, ka esmu izlikts kails Jūsu valstī. Rīt lūgšu atļauju stāties Jūsu kara­lisko acu priekšā, lai vispirms atvainotos un ziņotu Jums manas pēkšņās un visai dīvainās atgriešanās iemeslus. Hamlets.»

 
Ko tas nozīmē? Vai visi atpakaļ?
Vai tikai mānīšanās un ne vairāk?
 

   Laerts.

 
Vai pazīstat rokrakstu?
 

   Karalis.

 
Tas Hamleta.
Kails! Beigās piezīme:
Vai vari dot man kādu padomu?
viņš saka, esot «viens».
 

   Laerts.

 
Tas mani mulsina, kungs.
Bet lai viņš nāk!
Tas manu slimo sirdi spirdzinās,
Ka spēšu viņam acīs pasacīt: «Tas ir tavs darbs.»
 

   Karalis.

 
Ja būtu tā, Laert.
Bet kā gan citādi tas domājams?
Vai gribat manu padomu?
 

   Laerts.

 
Jā, mans kungs, Ja vien jūs nevadāt uz mieru.
 

   Karalis.

 
Uz tavu mieru. Ja viņš nu pārnācis
No trimdas, ceļojumu pārtraucot,
Un nedomā vairs atsākt to, tad man
Jau padomāts kāds derīgs pasākums,
Kur ne vien klups viņš, bet vairs necelsies.
Par nāvi šo ne vējiņš nežvīgos,
Nav viņa mātei jāsaredz te darbs,
Bet nejaušība.
 

   Laerts.

 
Piekrītu, mans kungs.
It sevišķi, ja iegrozīt var tā,
Ka es tad ierocis.
 

   Karalis.

 
Tas labi sakrīt.
Pēc jūsu aizbraukšanas, princim dzirdot,
Par jūsu mākslu tika runāts daudz,
Ka tur jums neesot neviena līdzīga,
Tā skaudis viņš nav citas jūsu spējas
Kā šo, kaut tā, pēc manām domām, nav
Tā vērtīgākā.
 

   Laerts.

 
Kāda spēja, mans kungs?
 

   Karalis.

 
Ak, tikai lenta vien, ko jaunība
Sev sprauž pie cepures. Un tomēr tā
Ir vajadzīga; jo jaunībai
Ne mazāk piestāv viegls, gaisīgs tērps
Kā kažoki un sēru tērpi veciem,
Kas cienību un veselību pauž.
Pirms diviem mēnešiem bij iegriezies
Pie mums kāds normandiešu bruņinieks.
Pret frančiem esmu karā gājis, zinu,
Cik lieliski tie zirga mugurā,
Bet drošulī šai bij kāds burvju spēks.
Viņš savos seglos bij kā ieaudzis…
Un izmācīto zirgu vadīja
Tik brīnum izveicīgi, ka šķita
Ar skaisto dzīvnieku kā viena būtne.
Tā veiklībai un izmaņai nespēju
Pat savās domās līdz izsekot.
Tā viņš tur rīkojās.
 

   Laerts.

 
Normandietis?
 

   Karalis.

 
Normandietis.
 

   Laerts.

 
Nudien, Lamands.
 

   Karalis.

 
Jā, tas pats.
 

   Laerts.

 
Es viņu labi pazīstu, patiesi,
Viņš savas tautas rota lieliska.
 

   Karalis.

 
Viņš stāstīja par jums un atsaucās
Tik jūsmīgi par jūsu mākslu
Un izmanību aizsargājoties,
Jo sevišķi ar rapieri, un teica,
Ka būtu brīnums, ja jums rastos līdzīgs.
Viņš sacīja, ka viņu cīkstoņiem
Ne veiklības, ne skaidra skatiena
Vairs neesot, kad stājoties jums pretī.
Šī uzslava tā skāra Hamletu,
Ka viņš to vien vairs vēlējās un lūdza,
Kaut drīz jūs pārnāktu un cīkstītos
Ar viņu. Un tad nu…
 

   Laerts.

 
Jā, ko tad, mans kungs?
 

   Karalis.

 
Vai savu tēvu mīlējāt jūs, Laert?
Vai jūs kā glezna, tēlotas kur sāpes,
Bet nepukst sirds?
 

   Laerts.

 
Kāpēc tā jautājat?
 

   Karalis.

 
Ne tāpēc, ka jūs domātu, jums tēvs
Nav mīļš. Gan mīla iedegas, bet tad
Ar laiku mazinās un dziest, kā rāda
To pieredze. Un mīlestības liesmās
Kaut kas kā dūmot sāk, to vājina.
Jo nav nekā, kas vienmēr būtu labs;
Un labums, kad tas sevi pāraudzis,
Zūd pats aiz savas lielās pārmērības;
Ko gribam darīt, jādara tūliņ,
Jo «griba» mainās, tik daudz šķēršļu tai,
Cik ap mums mēļu, roku, nejaušību.
Un tā šis «vajaga» kļūst nopūta,
Kas, vieglojumu dodot, sāpina.
Bet nu pie darba. Hamlets pārnācis.
Ko darīsiet, lai rādītu, ka esat
Jūs sava tēva cienīgs dēls ne vārdos
Vien, bet darbos?
 

   Laerts.

 
Noduršu kaut dievnamā.
 

   Karalis.

 
Tik tiešām, slepkavam nekur nav vietas,
Tā atriebi lai nekavē nekas.
Bet, mīļais Laert, ja tā domājat,
Tad savrup turieties jūs savā mājā.
Kad pārnāks Hamlets, lai viņš dzirdētu,
Ka mājās jūs; mēs gādāsim par to,
Lai atkal jūsu pārākumu piemin
Un divkārt uzspodrina jūsu slavu,
Kā normandietis sacēla; pēdīgi
Jums tikties liksim, slēgsim derības
Par jūsu sacīksti. Viņš nevērīgs
Un augstsirdīgs, un brīvs no aizdomām
Bez pārbaudes ņems pirmo rapieri.
Bet jūs tad izmanīgi ņemiet to,
Kam uzasināts gals; kā vingrinoties
Jūs tēva nāvi atriebsiet.
 

   Laerts.

 
Lai notiek!
Es savu zobenu pirms ieziedīšu.
Reiz nopirku no pūšļotājiem ziedi
Tik nāvīgu, ka pietiek ieskrambāt
Ar naža galiņu, kas indē mērkts,
Tik mazliet ādu, asinis kur strāvo,
Lai neglābtu vairs līdzekļi nekādi
Šai indē savu zobengalu mērkšu,
Un, ja es viņu viegli ieskrambāšu,
Viņš mirs.
 

   Karalis.

 
Mums jāpadomā vēl par to,
Kur, kad un kā tas labāk izdarāms.
Ja neizdotos tas, ja mūsu nolūks
It skaidri visiem būtu noprotams,
Tad neiesākt. Tāpēc šim nodomam
Mums balsts ir jārauga, kas turētu,
Ja pirmais sairtu. Pag, ļaujiet domāt,
Mēs derēsim par jūsu veiklību. Darīts!
Kad cīkstoties jums sametīsies karsti, —
Uz beigām gājieni lai būtu strauji, —
Un Hamlets prasīs dzert, tad stāvēs turpat
Kauss, ko tikai viņam gatavošu.
Viens malks vien darīs to, ko vēlamies,
Ja sazāļotais zobens neķertu.
Bet, klusu, kas tas par troksni tur?
 

   Ienāk karaliene.

 
Ko nozīmē tas, dārgā karaliene?
 

   Karaliene.

 
Nāk viena nelaime pa pēdām otrai:
Ir noslīkusi jūsu māsa, Laert.
 

   Laerts.

 
Ak vai! Kur noslīkusi?
 

   Karaliene.

 
Kur vītols aug, pār strautu pārlicis,
Kas lapas atspoguļo ūdenī;
Tur gājusi tā savas vītnes vīt
No kalmēm, nātrēm, pīpenēm un kosām,
Ko draišķie gani rupjā vārdā sauc,
Bet rātnās meitenes — par miroņpirkstiem.
Tai rāpjoties uz pārlīkuša zara,
Lai uzkārtu tur savus vainagus,
Zars pēkšņi atlūzis, un vainagi
Un viņa pati straumē iekritusi.
Tās tērps virs ūdens izplēties un brīdi
Kā sirēnu virs viļņiem turējis,
Bet viņa senas dziesmas dziedājusi,
Kā briesmas nenojaušot, vai kā būtni,
Kas dzimusi un viļņos radusi.
Pēc brīža, tērpam samirkstot,
Ar visām dziesmām dzelmē ierauta
Un noslīkusi tur.
 

   Laerts.

 
Ak, noslīkusi!
 

   Karaliene.

 
Jā, noslīkusi, noslīkusi.
 

   Laerts.

 
Par daudz tev valgmes, mana Ofēlija,
Es tāpēc valdu asaras. Un tomēr
Tās mūsu; dabai savas ierašas;
Lai saka kauns, ko grib, ar asarām
Būs izraudāta sievišķība. Sveiki,
Mans kungs! Es ugunīgus vārdus teiktu,
Kas tūlīt iekvēlotos gaišās liesmās,
Ja neprāts neizdzēstu tos.
 

   Aiziet.
   Karalis.

 
Ģertrūd, iesim!
Cik grūti bij man viņa dusmas remdēt!
Nu baidos, tās var sacelties par jaunu.
Lai tāpēc viņam sekojam!
 

   Abi aiziet.

   Ienāk divi kaprači ar lāpstām un citiem rīkiem.
   Pirmais kapracis.

 
Vai viņu glabās kā visus kristīgos, ja viņa tīšu prātu meklējusi atpestīšanu?
 

   Otrais kapracis.

 
Es tev saku — kā kristīgo; tāpēc roc žiglāk viņai kapu: viss noskaidrots, un nolemts, ka viņu vajag apbedīt kā kristīgo.
 

   Pirmais kapracis.

 
Kā tas var būt, ja vien viņa nav noslī­cinājusies aizstāvēdamās?
 

   Otrais kapracis.

 
Nu, tā tas ir.
 

   Pirmais kapracis.

 
Nē, tur būs kāds āķis. Citādi nav. Tas ir tā: ja es slīcinos apzināti, tad tā ir darbība, bet darbībai ir trīs daļas: nolūks, norise un izpildījums. Tātad viņa apzināti slīcinājusies.
 

   Otrais kapracis.

 
Bet paklausies, mīļo kapracīt.
 

   Pirmais kapracis.

 
Pag, ļauj tu man. Te ir ūdens, labi. Te stāvēs cilvēks, labi. Ja nu cilvēks metas ūdenī un noslīcinās, tas ir, gribējis vai negribējis, bet noslīcis ir. To tu iegaumē. Bet, ja ūdens nāk pie viņa un viņu noslīcina, tad viņš pats nenoslīcinās. Tātad, ja cil­vēks pats nav vainīgs pie savas nāves, tad viņš nav saīsinājis dzīvību.
 

   Otrais kapracis.

 
Vai tads ir likums?
 

   Pirmais kapracis.

 
Ak vai, tā tas ir; izmeklēšanas likums par mirušajiem.
 

   Otrais kapracis.

 
Vai gribi zināt taisnību? Nebūtu viņa lielmaņa meita, tad viņu apraktu ārpus kapu sētas.
 

   Pirmais kapracis.

 
Te nu bija. Visvairāk žēl, ka augstma­ņiem šai pasaulē pat slīcināties un kārties labāk nekā citiem kristīgajiem. Dod šurp manu lāpstu. Dārz­nieki, grāvrači un kaprači tomēr ir vissenākie augst­maņi; viņi turpina Ādama arodu.
 

   Otrais kapracis.

 
Vai tas bija augstas kārtas?
 

   Pirmais kapracis.

 
Tas bija pirmais, kas lietoja kādus kau­jas rīkus.
 

   Otrais kapracis.

 
Kā — viņam taču nebija nekādu rīku.
 

   Pirmais kapracis.

 
Ko, vai tu esi pagāns? Kā tu tulko svē­tos rakstus? Svētos rakstos teikts, ka Ādams racis. Vai bez kāda rīka viņš varēja rakt? Bet es tev vēl ko jautāšu. Ja tu man neatbildēsi, kā klājas, tad atzīs­ties…
 

   Otrais kapracis.

 
Nu, laid vaļā!
 

   Pirmais kapracis.

 
Kas ceļ stiprāk par mūrnieku, kuģu būvētāju vai namdari?
 

   Otrais kapracis.

 
Karātavu cēlājs; jo viņa celtne pār­dzīvo tūkstošiem iemītnieku.
 

   Pirmais kapracis.

 
Ļoti asprātīgi un pareizi. Karātavas tie­šām ceļ labi. Bet ko viņas ceļ labi? To, kas dara slikti. Tu dari slikti, sacīdams, ka karātavas ceļ stip­rākas par baznīcu; tātad karātavas darītu labi, ja paceltu tevi. Bet atbildi taču, ko jautāju.
 

   Otrais kapracis.

 
Kas ceļ stiprāk par mūrnieku, namdari un kuģu būvētāju?
 

   Pirmais kapracis.

 
Jā, pasaki un staigā vesels.
 

   Otrais kapracis.

 
Jā, varu jau pateikt.
 

   Pirmais kapracis.

 
Nu?
 

   Otrais kapracis.

 
Ka tevi jods, nevaru vis.
 

   Notālēm nāk Hamlets un Horācijs.
   Pirmais kapracis.

 
Nelauzi vairs ilgāk savu galvu par to, jo muļķa ēzeli pātaga nepamudinās iet žiglāk; bet, ja tev kādreiz kāds tāpat prasa, tad saki: kapracis, jo viņa celtās mājas pastāv līdz pastardienai. Aizjoz nu pie Jogena un atnes mēriņu sīvā.
 

   Otrais kapracis aiziet; pirmais rok un dzied.

 
Kad jauns es biju — mīlēju,
Viss rādījās man jauks.
Es dienas priecīgs vadīju, —
Man šķita, rozes vien tik plauks.
 

   Hamlets.

 
Vai šo vīru nemāc skumjas, savu darbu darot, ka kapu rok dziedādams?
 

   Horācijs.

 
Ieradums padarījis viņu vienaldzīgu.
 

   Hamlets.

 
Tā jau gan ir: jo mazāk roka darbā likta, jo smalkāka tās jušana.
 

   Pirmais kapracis dzied.

 
Bet, kad jau vecums piezagās
Un grāba mani ciet,
No zemes šīs un dzīvības
Man bija jāaiziet.
 

   Izmet galvaskausu.
   Hamlets.

 
Šim galvaskausam kādreiz bija mēle un viņš varēja dziedāt, bet tagad šis zellis to pasviež, it kā tas būtu Kaina — pirmā slepkavas žoklis! Tas var būt kāda politiķa pauris, kuru šis ēzelis tagad tā mētā, varbūt kāda cita, kas gribējis dievu piekrāpt. Vai ne?
 

   Horācijs.

 
Tas iespejams, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Varbūt kāda galminieka, kas mēdza teikt: «Labrīt, dārgais princi! Kā klājas, dārgais princi?» Vai arī tāda un tāda cienīta kunga, kas slavēja tāda un tāda cienīta kunga zirgu, kad vēlējās, lai to viņam dāvina. Vai ne?
 

   Horācijs.

 
Ļoti var būt, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Tā gan. Tagad viņš saucas Tārpiņu kungs, jo zaudējis zodu un dabū ar kaprača lāpstu pa žokļiem. Lieliska pārvērtība, un mums tas būtu labs joks, ja varētu novērot šo pārveidību. Vai šo kaulu augsne tik vien vērts, lai tagad ar tiem spēlētu ķegļus? Man kauli sāp, par to domājot.
 

   Pirmais kapracis dzied.

 
Nu dēļu šķirstu, līķautu
Un lāpstu, lai tā skan,
Un dobi zemē izraktu, —
Būs dusa laba gan.
 

   Izmet vēl vienu galvaskausu.
   Hamlets.

 
Te ir vēl otrs. Kādēļ tas nevarētu būt kāda li­kumu tulka galvaskauss? Kur tagad viņa panti, punkti, paragrāfi, kalamburi un veiklības? Kāpēc viņš atļauj šim rupjajam tēviņam zvelt ar netīru lāpstu pa pauri un neiesūdz tiesā par aizskaršanu ar darbiem? Hm! Šis lāga vīrs savā laikā varēja būt liels muižu uzpircējs, kas iestidzis statūtos, zemes grāmatās, lī­gumos, civilprasībās, parādrakstos! Vai zemes grā­matas nav varējušas viņam nodrošināt vairāk zemes nekā pilnu pauri smilšu? Vai savas hipotēkas viņš varējis realizēt tikai privātīpašumā uz zemes gabalu divu nomas līguma lapu platumā un garumā? Vai par visu viņa pirkšanu, pārdošanu un tiesāšanos viņš ieguvis vienīgi šķirstu, kurā tikko sabāžami visi viņa tiesību dokumenti? Un it nekā vairāk?
 

   Horācijs.

 
Ne par matu vairāk, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Vai pergamentu taisa no aitādas?
 

   Horācijs.

 
Jā, mans princi, arī no teļādas.
 

   Hamlets.

 
Tie ir teļi un aitas, kas pergamentā meklē dro­šību. Parunāsimies ar šo vīru. Puis, kam rokams kaps?
 

   Pirmais kapracis.

 
Man pašam, kungs.
 

   Dzied.

 
Un dobi, zemē izraktu, —
Būs dusa laba gan.
 

   Hamlets.

 
Tas tiešām ir tavs, jo tu atrodies viņā.
 

   Pirmais kapracis.

 
Jūs neatrodaties viņā, tādēļ tas nav jūsu, es arī neguļu kapā, tomēr tas ir mans.
 

   Hamlets.

 
Tu atrodies kapā, tu esi tur un saki, ka tas ir tavs; bet tas taču ir mirušajam, nevis dzīvajam, tā­tad tu melo.
 

   Pirmais kapracis.

 
Tie ir dzīvi meli, kungs; tie pienākas jums, ne man.
 

   Hamlets.

 
Kādam vīram tu roc šo kapu?
 

   Pirmais kapracis.

 
Ne jau vīram.
 

   Hamlets.

 
Tātad sievietei?
 

   Pirmais kapracis.

 
Arī ne sievietei.
 

   Hamlets.

 
Ko tad šeit apbedīs?
 

   Pirmais kapracis.

 
To, kas reiz bija sieviete, bet, miers viņas pīšļiem, viņa ir mirusi.
 

   Hamlets.

 
Redz, kāds prātvēders! Mums jārunā kā pēc notīm, citādi divdomības mūs pieveiks. Patiesi, Ho­rācij, šais trijos gados esmu to ievērojis. Mūsu laik­mets par vari grib būt asprātīgs, tā ka zemnieks sāk jau mīt galminiekam uz papēžiem. Vai ilgi, kopš esi kapracis?
 

   Pirmais kapracis.

 
Savu darbu sāku taisni tā gada tai dienā, kad nelaiķa karalis Hamlets uzvarēja Fortinbrasu.
 

   Hamlets.

 
Pirms cik gadiem tas būs?
 

   Pirmais kapracis.

 
Jūs to nezināt? Katrs muļķis to pa­teiks: tas bija taisni tai dienā, kad piedzima jaunais Hamlets — tas, kurš palika negudrs un kuru aizsū­tīja uz Angliju.
 

   Hamlets.

 
Kāpēc viņu aizsūtīja uz Angliju?
 

   Pirmais kapracis.

 
Nu, par to, ka negudrs; tur viņš atgūšot sajēgu, bet, ja ne, tad neesot liela nelaime.
 

   Hamlets.

 
Kā tad tā?
 

   Pirmais kapracis.

 
Tur neko nemanīšot pie viņa; tur visi esot tādi paši negudri.
 

   Hamlets.

 
Bet kā viņš kļuvis negudrs?
 

   Pirmais kapracis.

 
Runā, ka diezgan ērmīgi…
 

   Hamlets.

 
Kā — ērmīgi?
 

   Pirmais kapracis.

 
Nu, it kā tādēļ, ka sajēgu zaudējis.
 

   Hamlets.

 
Uz kāda pamata?
 

   Pirmais kapracis.

 
Kā — uz Dānijas pamata, es šeit esmu kapracis jau trīsdesmit gadu, jau kopš savām jaunī­bas dienām.
 

   Hamlets.

 
Cik ilgi cilvēkam jāguļ zemē, kamēr viņš sa­pūst?
 

   Pirmais kapracis.

 
Domāju, ja viņš nav sapuvis jau pirms miršanas, kā šos laikos, kad atgadās daudz ar bakām mirušo, kur dažs tikko iztur, kamēr iebāž zemē, tad viņš turēsies tā gadus astoņus vai deviņus; ādminis saglabājas deviņus gadus.
 

   Hamlets.

 
Kādēļ tas ilgāk nekā citi?
 

   Pirmais kapracis.

 
Nu, kungs, darbā viņam āda tā tiek samiecēta, ka ilgi neuzsūc ūdeni. Bet ūdens taču saēd mironi neganti ātri. Te ir atkal viens pauris, tas gu­lējis zemē divdesmit trīs gadus.
 

   Hamlets.

 
Kam tas piederējis?
 

   Pirmais kapracis.

 
He, kādam lielam rakarim; kā jūs do­mājat, kas tas varētu būt?
 

   Hamlets.

 
Nezinu.
 

   Pirmais kapracis.

 
Lai jupis viņu rāvis! Viņš reiz man uzgāza pudeli reinvīna uz galvas. Šis galvaskauss, kungs, ir karaļa jokdara Jorika galvaskauss.
 

   Hamlets.

 
Šis?
 

   Pirmais kapracis.

 
Šis pats.
 

   Hamlets.

 
Parādi.
 

   Ņem galvaskausu.

 
Ak vai, nabaga Joriks!
Es viņu atceros, Horācij; šim zellim bija neizsīkstošs joku avots, lieliska fantāzija. Tūkstošiem reižu viņš mani jādināja uz savas mu­guras. Un tagad — tik nejauki izķēmots! Man kļūst nelabi. Te bija lūpas, kuras es skūpstīju nezin cik reižu. Kur tagad tavi joki, tava draiskulība? Tavas dziesmas? Tavas jautrības dzirkstis, kas visam dzīru galdam lika lūzt aiz smiekliem? Vai nav neviena, kas pazobotos par taviem atņirgtiem zobiem? Galīgi uz mutes kritis? Ej tagad savas kundzes istabā, saki vi­ņai, ka tā var ziesties, cik grib, tomēr reiz arī viņa būs tāda pati. Liec, lai viņa par to pasmejas. — Ho­rācij, lūdzu, pasaki man vienu!
 

   Horācijs.

 
Tas būtu, mans princi?
 

   Hamlets.

 
Vai domā, ka tāds kapā izskatījās arī Alek­sandrs?
 

   Horācijs.

 
Tāds pats.
 

   Hamlets.

 
Un tada pati smaka? Pe!
 

   Aizsviež galvaskausu.
   Horācijs.

 
Taisni tāda pati, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Cik zemā stāvokli mums galu galā jānonāk, Horācij! Kādēļ mūsu iedoma nevarētu sekot Alek­sandra pīšļiem, kamēr tos atrod mucas tapā?
 

   Horācijs.

 
Tā raudzīties uz notikumiem būtu pārāk jo­cīgi.
 

   Hamlets.

 
Nē, patiesi, nemaz. Mēs varētu viņam sekot visā pazemībā, turoties iespējamības robežās, piemē­ram: Aleksandrs nomira, Aleksandru apbedīja, Alek­sandrs tapa pīšļi; pīšļi ir zeme; no zemes mēs taisām mālus, un kāpēc gan ar māliem, par ko viņš pārvērties, nevarētu aizbāzt alus mucas caurumu?
Ir miris Cēzars, pārvērties par māliem,
Var sienas aizbāzīt pret vējiem tāliem.
Ak, zeme, pasaulei kas drebēt lika,
Nu ir pret vēju spraugās triepta.
Bet klusu! Miers! No ceļa: nāk karalis.
 

   Uznāk garīdznieki un citi sēru gājienā; Ofēlijas zārkam seko Laerts un sēru svīta; karalis, karaliene, viņu pavadoņi un citi.

 
Un karaliene, galms. Ko pavada?
Tik klusas svinības! Tas nozīmē,
Ka aizgājējs, ko viņi pavada,
Pats pielicis sev izmisušu roku.
Tas nav no vienkāršiem, bet augstas kārtas.
Pie malas paiesim un vērosim.
 

   Abi noiet sāņus.
   Laerts.

 
Kāda ceremonija vēl būs?
 

   Hamlets.

 
Redz, tas ir Laerts, dižais jauneklis.
 

   Laerts.

 
Kāda ceremonija vēl būs?
 

   Garīdznieks.

 
Viss darīts ir, kas bija mūsu varā;
Jo apšaubāms bij nāves cēlonis.
Ja nebūtu no augšas dots mums mājiens,
To liktu aprakt nesvētītā zemē
Līdz pastariem bez kādas aizlūgšanas
Un oļus, drazu sabērtu uz kapa;
Bet viņai atļauts jaunavības vainags
Un sēru gājiens, ziedi, kapu zvani.
 

   Laerts.

 
Un vairāk it nekā?
 

   Garīdznieks.

 
Jā, it nekā.
Mēs apgānītu dievkalpojumu,
Ja dziedātu tai rekviēmu vēl,
Kā dvēselēm, kas mierā šķīrušās.
 

   Laerts.

 
Tad kapā guldiniet. Lai vijolītes
No viņas skaistās, šķīstās miesas plaukst!
Tev, garidzniek, es saku, mana māsa
Būs dieva priekšā eņģelis, ellē tu
Kad kauksi.
 

   Hamlets.

 
Ko, daiļā Ofēlija!
 

   Karaliene, ziedus kaisīdama.

 
Lai zieds pār ziedu kaisās. Saldu dusu!
Par vedeklu reiz tevi cerēju,
Klāt kāzu gultu, daiļā jaunava,
Ne kapā ziedus mest.
 

   Laerts.

 
Ak, trīskārtējs posts
Lai desmitkārt ķer nolādēto galvu,
Kā ļaunais darbs tev prātu laupīja.
Vēl smiltis neberiet, vēl gribu skaut to.
 

   Ielec kapā.

 
Nu beriet smiltis virsū mirušai
Un dzīvajam. Lai kapa kopa ceļas,
Kas tālu pārsniedz Pelionu sirmo
Vai zilo Olimpu virs mākoņiem.
 

   Hamlets, panākdams uz priekšu.

 
Kas ir tas, ko tik lielas bēdas māc,
Kā vaidi mulsina pat debess zvaigznes
Un liek tām pārsteigumā apstāties
Kā klausoties? Šeit esmu, Hamlets,
Pats dāņu princis!
 

   Ielec kapā.
   Laerts.

 
Lai jods rauj tavu dvēseli!
 

   Metas cīņā.
   Hamlets.

 
Tā tu lūdz?
Es saku, pirkstus nost no manas rīkles!
Kaut neesmu es ātrs un aizsvilīgs,
Bet tomēr manī ir kaut kas tik bīstams,
Ka ieteicu tev vairīties.
Nost rokas!
 

   Karalis.

 
Izšķiriet!
 

   Karaliene.

 
Hamlet! Hamlet!
 

   Galminieki.

 
Mani kungi…
 

   Horācijs.

 
Mans princi, lūdzu, nomierinieties.
 

   Galminieki tos izšķir, abi izkāpj no kapa.
   Hamlets.

 
Par to es cīnīšos ar viņu vēl,
Līdz kamēr aizvērsies man acu plaksti.
 

   Karaliene.

 
Mans dēls, par ko?
 

   Hamlets.

 
Ofēliju mīlēju.
Un četrdesmittūkstoš brāļu mīlestība
Ne tuvu nevar mēroties ar manējo.
Teic — ko tu viņas labā darīsi?
 

   Karalis.

 
Ak Laert, viņš nav skaidrā prātā vairs!
 

   Karaliene.

 
Nu, apvaldieties, lūdzu, dieva dēļ!
 

   Hamlets.

 
Pie joda, saki — ko vēl gribi darīt?
Vai raudāt? Kauties? Gavēt? Sevi plosīt?
Dzert driģenes vai krokodili apēst? Es arī.
Vai nāci izsmilkstēties šeit?
Vai, kapā lēkdams, mani mulsināt?
Ar viņu kopā aprakts kļūt? Es arī.
Un, ja tu mels par kalniem, tad lai gāž
Uz mums kaut zemes kārtu miljonus,
Līdz mūsu kalns pret uguns joslu pauri
Sev apsvilina, Osu padara Par karpu!
Plātīties ja gribi, vari
To tiklab tu, kā es.
 

   Karaliene.

 
Tas tikai ārprāts.
Tā kādu brīdi viņā plosās lēkme,
Bet drīz kā miermīlīga dūju māte,
Kas izšķīlusi pāris zeltpūkaiņu,
Pār viņu nolaidīsies miers.
 

   Hamlets.

 
Dzirdiet, kungs,
Kam jūs ar mani apejaties tā?
Jūs mīlēju arvien. Bet tas nekas.
Lai Herakls cīkstas, kā tam pieklājās,
Lai kaķis ņaud, bet suns lai sarga mājas.
 

   Aiziet.
   Karalis.

 
Jūs, mīļais Horācij, to uzmaniet.
 

   Horācijs aiziet.
   Laertam.

 
Jums, Laert, vakarējā saruna
Lai jūsu pacietību stiprina.
Lai jūsu dēlam pieliek sargus, Ģertrūd,
Šim kapam jādabū dzīvs piemineklis.
Nav ilgi jāgaida, drīz miers būs mājās,
Tik būsim pacietīgi, kā tas klājas.
 

   Ienāk Hamlets un Horācijs.
   Hamlets.

 
Par to nu pietiks.
Runāsim par citu.
Vai atceries tu visus apstākļus?
 

   Horācijs.

 
Vai atceros, mans princi!
 

   Hamlets.

 
Es sevī izcīnīju smagu cīņu:
Miegs nenāca, es gulēju vēl sliktāk
Kā važās slēgti dumpinieki. Pēkšņi, —
Lai gods ir straujumam, — jo zini,
Mums bieži palīdz neapdomība,
Kad nodomi sāk irt: tas nozīmē,
Ir augstāks spēks, kas veido mūsu mērķus,
Lai kādus izvēlamies mēs.
 

   Horācijs.

 
Tik tiešam.
 

   Hamlets.

 
No kajītes es ārā izsteidzos
Un, jūrniekmēteli sev paķēris,
Ko sataustīju, tumsā meklējot,
Tad atradu, ko vēlējos, tur saini
Ar vēstulēm un steidzos kajītē.
Tur bailēs, pieklājību aizmirsis,
Es augsto sūtījumu atplēsu;
Bet, ak, šī karaliskā nelietība, —
Tur stingru pavēli es lasīju,
Kas balstīta uz daudziem dāņu, angļu
Valstsvīru bezjēdzīgiem nostāstiem
Par manu dzīvi, ka, tiklīdz nonāku
Es Anglijā, ne mirkli nekavējot.
Un negaidot pat, kamēr uztrin cirvi,
Lai nocērtot man galvu.
 

   Horācijs.

 
Vai tiešām?
 

   Hamlets.

 
Te pilnvara: to izlasi, kad vaļa.
Vai gribi zināt, kā es rīkojos?
 

   Horācijs.

 
Es jūs lūdzu!
 

   Hamlets.

 
Tā neģēlību ielenkts,
Pirms manā galvā bija gatavs prologs,
Jau viņi spēli sāka; es apsēdos
Un sacerēju jaunu pavēli;
To glīti uzrakstīju, lai gan kādreiz,
Kā valstsvīri, glītrakstu biju nievājis
Un daudzkārt noņēmies, to bojādams.
Bet šoreiz tas man derēja.
Vai gribi Tu zināt raksta saturu?
 

   Horācijs.

 
Jā, princi.
 

   Hamlets.

 
Tur angli noteikti lūdz mūsējais, —
Ja uzticams viņš dāņiem vasalis,
Ja draudzība starp tiem lai zied kā palma,
Ja miers tai allaž savu kviešu vītni
Starp abiem tur kā saderības zīmi, —
Un daudz vēl šādu nozīmīgu «ja», —
Tad, tiklīdz saņemts būs šis raksts un lasīts,
Bez kādām liekām pārrunām tūliņ
Lai vēstnešus liek nokaut, nedodot
Pat laika grēkus izsūdzēt.
 

   Horācijs.

 
Bet zīmogs?
 

   Hamlets.

 
Jā, arī te man palīdzēja debess.
Man klāt bij tēva zīmogs, tagadējam
Kas bij par paraugu. Tā rakstu atkal
Es tāpat salocītu varēju
It pilnā kārtībā tad turpat atlikt.
Tie nekā nemanīja. Otrā dienā
Bij jūras kauja. Tālāko tu zini.
 

   Horācijs.

 
Bet Gildenšterns un Rozenkrancs iet bojā.
 

   Hamlets.

 
Šo ceļu viņi paši izvēlējās,
Tie manu sirdsapziņu nemoca.
Tiem neveicās, jo iejaucās, kur nenākas.
Ir bīstami, ja nokļūst vājais tur,
Kur divi spēcīgie un naidīgie
Viens pret otru stājas.
 

   Horācijs.

 
Ak, kāds karalis!
 

   Hamlets.

 
Kā domā tu, vai būtu laiks ko sākt?
Vai tam, kas nobendēja manu tēvu,
Un māti darīja par netikli,
Bet pats man jauca cerības un izvēli,
Kas viltīgi bij metis makšķeri
Un tīkoja man laupīt dzīvību,
Vai sirdsbalss neliek pacelt roku, viņam
To atmaksāt? Vai tas nav grēks, ja ļauj vēl
Šim trumam dzijāk mūsu miesā ēsties?
 

   Horācijs.

 
Drīz viņam ziņa būs no Anglijas,
Kāds viņa pavēlei tur iznākums.
 

   Hamlets.

 
Tā drīz būs klāt. Bet starplaiks mans.
Mūžs cilvēkam ir īss, var pateikt — «viens».
Bet žēl man, Horācij, ka aizmirsos
Pret Laertu; jo viņa rīcībā
Es redzu atainotu savu rīcību.
Es centīšos tā labvēlību iegūt,
Bet man patiesi lielas dusmas sanāca
Par viņa lielību ar savām bēdām.
 

   Horācijs.

 
Klau! Kas tur nāk?
 

   Ienāk Ozriks.
   Ozriks.

 
Pagodinos apsveikt jūsu augstību ar atgrieša­nos Dānijā.
 

   Hamlets.

 
Pazemīgi pateicos, kungs. Vai tu pazīsti šo knisli?
 

   Horācijs.

 
Nē, mans labais princi.
 

   Hamlets.

 
Tad tavs stāvoklis ir apskaužams, jo viņu pa­zīt ir netikums. Viņam daudz auglīgas zemes. Ja lops lopiem kungs, tad viņa barības sile stāvēs blakus karaļa galdam. Tas ir kovārnis, bet, kā jau teicu, lielu mēslu īpašnieks.
 

   Ozriks.

 
Godājamais princi, ja jūsu augstībai labpatiktu veltīt man īsu brīdi, man būtu kas sakāms no viņa majestātes.
 

   Hamlets.

 
Es uzklausīšu, cienījamais, ar visiem dvēseles spēkiem. Lieciet savu cepuri, kur tai jābūt; tā do­māta galvai.
 

   Ozriks.

 
Pateicos, augstība, ir ļoti karsts.
 

   Hamlets.

 
Nē, ticiet man, ir ļoti auksts; pūš ziemelis.
 

   Ozriks.

 
Patiesi, mans kungs, ir pavēss.
 

   Hamlets.

 
Un tomēr man šķiet, ka ir ļoti svelmīgs, karsts, vismaz es to jūtu.
 

   Ozriks.

 
Nu ārkārtīgi, mans kungs; ir ļoti spiedīgs, es nevaru pateikt, kā tas ir. Bet, mans kungs, viņa ma­jestāte liek man jums ziņot, ka par jūsu galvu no­slēgtas lielas derības. Redziet, tas ir tā, ka…
 

   Hamlets.

 
Es lūdzu, jūs neaizmirstiet…
 

   Hamlets norāda, lai liek cepuri galvā.
   Ozriks.

 
Jūsu augstība, patiesi, man tā ir vieglāk. Mans kungs, nesen galmā ieradies Laerts; ticiet man, abso­lūts džentlmenis ar visspīdošākajām spējām, ļoti sa­biedrisks, smalkām manierēm. Tiešām, runājot līdzī­bās, viņš ir labā toņa vārdnīca: kādu vien rakstura īpašību gribat, tādu pie viņa atradīsiet.
 

   Hamlets.

 
Mans kungs, jūsu rakstura īpašību uzskaitē viņš nezaudē nenieka; kaut gan zinu, ka pie pilnīga viņa īpašību kataloga sastādīšanas apmulstu mūsu atmiņa aritmētikā un saraksts vienmēr būtu nepil­nīgs, ņemot vērā viņa ātro attīstību. Atzīmējot viņa cildenumu, man jāteic, ka ieskatu viņu par pirmā lieluma garu un viņa īpatnību tik retu, ka vienīgi spogulis var rādīt viņam līdzīgu un viņa pēdās var iet tikai viņa ēna.
 

   Ozriks.

 
Jūsu augstība par viņu izsakās nemaldīgi pa­reizi.
 

   Hamlets.

 
Bet kada tam nozīme? Kadeļ mes mēļojam par šo džentlmeni?
 

   Ozriks.

 
Bet princi!
 

   Horācijs.

 
Vai nav iespējams kā citādi izteikties? Tiešām, jūs, kungs, to varētu.
 

   Hamlets.

 
Kādā nolūkā mēs minam šī džentlmeņa vārdu?
 

   Ozriks.

 
Vai Laerta?
 

   Horācijs.

 
Viņa maks ir jau tukšs; visi zelta vārdi iz­šķiesti.
 

   Hamlets.

 
Par viņu, kungs.
 

   Ozriks.

 
Es zinu, ka jums nav nezināms…
 

   Hamlets.

 
Man patīkami, kungs, to dzirdēt; kaut gan man nav daudz ar ko lepoties. Bet, lūdzu…
 

   Ozriks.

 
Jums nav nezināms, cik izcila personība ir Laerts.
 

   Hamlets.

 
Neiedrošinos to atzīt, lai nepielīdzinātu sevi viņa izcilībai. Labi iepazīt otru ir pazīt pašam sevi.
 

   Ozriks.

 
Es domāju, princi, viņa māku rīkoties ar ieroci. Bet, kā par viņu izsakās, viņam it kā neesot līdzi­nieka.
 

   Hamlets.

 
Kāds viņa ierocis?
 

   Ozriks.

 
Rapieris un duncis.
 

   Hamlets.

 
Tie būtu divi viņa ieroči, bet — labi.
 

   Ozriks.

 
Karalis ar viņu saderējis uz sešiem arābu ērze­ļiem, pret ko Laerts, kā man zināms, licis sešus franču rapierus un dunčus ar piederumiem: jostām, zobenu siksnām un pārējo. Trīs uzkaramie patiesi brīnišķīgi, ar lieliski pielāgotiem rokturiem un visai smalki vei­doti un izgreznoti.
 

   Hamlets.

 
Ko jūs saucat par uzkaramiem?
 

   Horācijs.

 
Es zināju, ka jums būs janoklausas visādi pa­skaidrojumi, pirms viņš beigs.
 

   Ozriks.

 
Tās ir zobenu siksnas, princi.
 

   Hamlets.

 
Šis apzīmējums būtu piemērotāks, ja mēs nē­sātu pie sāniem lielgabalus, bet lai nu paliek vien zobenu siksnas. Tālāk — seši arābu ērzeļi pret se­šiem franču šķēpiem ar piederumiem un īpatnēji greznotām zobenu siksnām; tas ir franču devums pret dāņu devumu. Bet kāpēc šādas derības, kā jūs teicāt?
 

   Ozriks.

 
Karalis saderēja, ka no divpadsmit gājieniem viņš uzvarēs vairāk par trim. Viņš liek deviņus pret divpadsmit. Mēģināt varētu tūliņ, tiklīdz jūsu aug­stība dotu savu atbildi.
 

   Hamlets.

 
Bet ja nu es atbildu «nē»?
 

   Ozriks.

 
Es domāju, mans kungs, tiklīdz jūsu augstība būtu ar mieru stāties pretī.
 

   Hamlets.

 
Mans kungs, es pastaigāšos šai zālē. Ja majes­tātei labpatīk — man tagad ir atpūtas stunda, — lai ienes rapierus; ja džentlmenis vēlas un karalis paliek pie sava nodoma, tad, ja varēšu, izcīnīšu karalim par labu derības; ja ne, tad neiegūšu neko vairāk kā kaunu un dažus liekus cirtienus.
 

   Ozriks.

 
Vai varu tā ziņot?
 

   Hamlets.

 
Apmēram tā, mans kungs, izpušķojumi pēc jūsu patikas.
 

   Ozriks.

 
Ieteicu savu padevību jūsu augstībai.
 

   Hamlets.

 
Man tas gods, man tas gods.
 

   Ozriks aiziet.

 
Labi, ka viņš pats sevi ieteic, cita mēle tā nedarītu.
 

   Horācijs.

 
Aizlaidās ķīvīte ar čaumalu cekulā.
 

   Hamlets.

 
Viņš ākstījās ar mātes krūti, pirms to zīda. Tāds viņš ir — kā daudzi citi tās pašas sugas, kurus, cik zinu, sārņainais laikmets dievina, — tie piesavi­nās tikai sava laika runas veidu un stāju; murmuļu bars, kas izspraucas caur visseklākajiem un tukšā­kajiem spriedumiem; bet uzpūt tiem dzīvo elpu, un burbuļi pārplīst.
 

   Ienāk galminieks.
   Galminieks.

 
Mans kungs, viņa majestāte sūtīja pie jums jauno Ozriku, kurš atnāca atpakaļ ar ziņu, ka jūs gaidot viņu šai zālē. Majestāte sūta uzzināt, vai jūs tūliņ mēģinātu ar Laertu vai atliktu uz vēlāku laiku.
 

   Hamlets.

 
Esmu noteikts savos lēmumos; tie saskan ar karaļa vēlēšanos: ja viņa majestātei tīk, esmu gatavs, tagad vai citreiz pieņemot, ka vēlāk to spēšu tāpat kā tagad.
 

   Galminieks.
   Karalis, karaliene un visi citi nāk šurp.
   Hamlets.

 
Īstajā laikā.
 

   Galminieks.

 
Karaliene vēlas, lai pirms sacīkstes jūs teiktu Laertam kādu laipnu vārdu.
 

   Hamlets.

 
Viņas padoms ir labs.
 

   Galminieks iziet.
   Horācijs.

 
Jūs zaudēsiet derības, mans princi.
 

   Hamlets.

 
Es tā nedomāju. Kopš viņš aizbrauca uz Fran­ciju, es visu laiku vingrinājos. Nevienādā cīņā es uz­varēšu. Tomēr tu nezini, cik smagi man ap sirdi, bet tas nekas.
 

   Horācijs.

 
Nē, mans mīļais princi…
 

   Hamlets.

 
Blēņas, vairāk nekas; tā tikai tāda nojauta, kas varbūt satrauktu sievieti.
 

   Horācijs.

 
Ja sirds jums liedz, klausiet viņai. Es iešu tiem pretī un teikšu, ka jūs tagad nespējat.
 

   Hamlets.

 
Nekā tamlīdzīga; mēs spītējam nojautai. Bez likteņa ziņas nekrīt pat zvirbulis. Kam lemts notikt tagad, tas nenotiks vēlāk; ja tas nenotiek vēlāk, tad tam jānotiek tagad; ja tas nenotiks tagad, tad tomēr reiz tas notiks: jāsagatavojas uz visu. Ja ne­viens nezina, ko viņš pamet, vai tad nav vienalga, ja to pamet jau priekšlaikus?
 

   Ienāk karalis, karaliene, Laerls, Ozriks un svīta; ienes zobenus un bruņu cimdus, galdu ar vīna pudeli uz tā.
   Karalis, saņemdams Laerta roku un sniegdams Hamletam.

 
Nāc, Hamlet, saņem roku šo no manis!
 

   Hamlets Laertam.

 
Kungs, piedodiet, es darīju jums pāri,
Bet piedodiet, kā goda vīram nākas.
Šie klātesošie zin
Un būsiet jūs jau pats to dzirdējis,
Ka mani moca smaga grūtsirdība.
Un to, ja esmu rupji aizvainojis
Kā jūsu patmīlu, tā goda jūtas, —
To atzīstu es šeit par ārprātu.
Vai Hamlets apvainotu Laertu? Nē!
Ja Hamlets jums ko sliktu darījis,
Tad tas nav Hamlets, Hamlets noliedz to.
Kas dara pārestību? Viņa vājprāts.
Jo Hamlets allaž aizstāv cietēju
Un viņa ienaidnieks ir slimība.
Kungs, visiem dzirdot, apliecinu šeit:
Nav apzināta mana vaina tā,
To noraidu un lūdzu piedot man.
Lai manas vainas nav. It kā pār jumtu
Es, bultu laizdams, būtu ķēris brāli.
 

   Laerts.

 
Man gandarīts, kaut daba prasa atriebi.
Bet goda jautājums vēl neizšķirts.
Es mieru nelīgšu, kamēr man vīri,
Kas vecāki par mani, kuru gods
Ir vispār pazīstams, man ieteiks to,
Lai neaptraipīts paliktu mans vārds.
Tā piedāvāto mīlu pieņemu,
To neaizskarot.
 

   Hamlets.

 
Tam labprāt piekritu.
Un sacīkstē es stāšos godīgi.
Kur zobeni? Nu, sāksim!
 

   Laerts.

 
Man vienu.
 

   Hamlets.

 
Es, Laert, būšu jūsu ierocis.
Man, nepratējam, jūsu prasme mirdzēs
Kā spoža zvaigzne.
 

   Laerts.

 
Zobojaties jūs?
 

   Hamlets.

 
Nē, zvēru pie šīs rokas.
 

   Karalis.

 
Nu, Ozrik, zobenus.
Vai, brālēn Hamlet,
Jūs zināt, par ko derības?
 

   Hamlets.

 
Jā, mans kungs. Par vājāko jums paticis ir derēt.
 

   Karalis.

 
Es nebaidos. Es pazīstu jūs abus.
Viņš vairāk mācījies, bet dod mums priekšā.
 

   Laerts.

 
Šis ir par smagu, parādiet man citu.
 

   Hamlets.

 
Man tas būs labs.
Vai garums abiem vienāds?
 

   Gatavojas sākt.
   Ozriks.

 
Jā, cienīts kungs.
 

   Karalis.

 
Vēl lieciet vīna kausus tur uz galda.
Ja pirmais, otrais gājiens Hamleta,
Ja trešā tam ir izlīdzinošs cirtiens,
Lai salutē tad visi lielgabali,
Uz veselībām Hamletam dzers karal's
Un iemetīs šai kausā dārgakmeni,
Kas vērtīgāks par to, ko savā kronī
Kā mantojumu gūst dāņu karaļi.
Šurp kausus! Lai bungas vēsta taurei
Un taures tālāk ziņo lielgabaliem,
Bet lielgabali debesīm un zemei,
Ka karalis dzer laimes Hamletam.
Sākt! Jūs, tiesneši, nu turiet modru aci!
 

   Hamlets.

 
Vai sāksim, kungs?
 

   Laerts.

 
Jā, sāksim, cienītais.
 

   Cīkstas.
   Hamlets.

 
Viens.
 

   Laerts.

 
Nav.
 

   Hamlets.

 
Spriedums?
 

   Ozriks.

 
Ir cirtiens labi redzams.
 

   Laerts.

 
Labi. Vēlreiz.
 

   Karalis.

 
Pag, dodiet dzert.
Šī pērle tava, Hamlet,
Lai veselība tev.
 

   Ārā taures un lielgabali.

 
Sniegt viņam kausu.
 

   Hamlets.

 
Vispirms šo gājienu.
Dzert pagaidām ne.
Nu, sāksim.
 

   Cīkstas.

 
Otrs cirtiens; kā jums liekas?
 

   Laerts.

 
Skāriens, skāriens! Es tam piekrītu.
 

   Karalis.

 
Tavs dēls uzvarēs.
 

   Karaliene.

 
Viņš smags un aizkūst.
Ņem, Hamlet, drānu, pieri noslauki.
Uz tavu veselību dzeršu, Hamlet.
 

   Hamlets.

 
Jums, kundze, pateicos.
 

   Karalis.

 
Ģertrūd, nedzer.
 

   Karaliene.

 
Mans kungs, es gribu. Lūdzu, atļaujiet!
 

   Karalis sāņus.

 
Tas saindētais kauss; nu ir par vēlu.
 

   Hamlets.

 
Dzert, kundze, tagad nedrīkstu, to vēlāk.
 

   Karaliene.

 
Nāc, lai tev seju noslauku.
 

   Laerts.

 
Mans kungs, nu trāpīšu.
 

   Karalis.

 
To nedomāju.
 

   Laerts sāņus.

 
Tas tomēr man gandrīz pret sirdsapziņu.
 

   Hamlets.

 
Nu, Laert, trešoreiz; jūs niekojaties;
Es lūdzu, nāciet virsū nopietni.
Šķiet, jūs par vāju mani uzskatāt.
 

   Laerts.

 
Tā liekas jums? Nu, sāksim.
 

   Cīkstas.
   Ozriks.

 
Ne viens, ne otrs.
 

   Laerts.

 
Nu, sargieties!
 

   Laerts ievaino Hamletu; iekarsuši tie samij zobenus, un Hamlets Ievaino Laertu.
   Karalis.

 
Izšķirt, tie iekarsuši.
 

   Hamlets.

 
Nē, turpināsim.
 

   Karaliene saļimst.
   Ozriks.

 
Redziet, karaliene!
 

   Horācijs.

 
Tie abi asiņo. Kas kait, mans princi?
 

   Ozriks.

 
Kas jums, Laert?
 

   Laerts.

 
Kā sloka, Ozrik, savā cilpā kritis:
Ar nodevības šķēpu pieveikts pats.
 

   Hamlets.

 
Kas karalienei kait?
 

   Karalis.

 
Ģībst, redzot asinis.
 

   Karaliene.

 
Nē, nē, dzēriens, dzēriens!
Mans mīļais Hamlet,
Jā, dzēriens, dzēriens!
Esmu noindēta.
 

   Mirst.
   Hamlets.

 
Ak, neģēlība!
Slēdziet durvis ciet!
Šeit nodevība!
Gūstiet, ķeriet!
 

   Laerts saļimst.
   Laerts.

 
Tā, Hamlet, ir, tu esi nonāvēts,
Nav zāļu pasaulē, kas tevi glābtu;
Tu nedzīvosi vairs pat pusstundu.
Un nodevības ierocis tev rokā,
Tas asināts un nāves zālēs mērkts;
 Mans ļaundarbs vērsis to pret mani pašu,
Te nu es guļu, necelšos nekad;
Un tava māte, Hamlet, nozāļota;
Vairs nespēju: ir vainīgs karalis.
 

   Hamlets.

 
Gals asināts. Mērkts indē. Nāvekli,
Tad dari, inde, savu darbu!
 

   Dur karalim.
   Visi.

 
Nodevība! Nodevība!
 

   Karalis.

 
Es tikai ievainots, draugi, aizstāviet!
 

   Hamlets.

 
Še, asinskārais, nolādētais dāni;
Dzer indi šo: vai tas tavs dārgakmens?
Ej manai mātei līdz.
 

   Karalis mirst.
   Laerts.

 
Tam sava tiesa nu
No dziras, ko pats citiem maisījis.
Mēs piedosim viens otram, cēlais Hamlet:
Ne manējā, ne mana tēva nāvē
Lai tevi nevaino, tavā — mani ne!
 

   Mirst.
   Hamlets.

 
Lai debess piedod tev! Es arī miršu.
Es mirstu, Horācij,
Ardievu, nelaimīgā karaliene!
Un jūs, kas bāli drebēdami stāvat,
Šī skumjā skata klusie vērotāji,
Ja būtu laiks, — bet nežēlīgā nāve
Rauj ātri prom, — ak, tad es pastāstītu jums.
Bet lai nu paliek. Mirstu, Horācij!
Tu dzīvosi; tad teic par mani tiem,
Kas to nezina.
 

   Horācijs.

 
Tam netici nekad:
Es vairāk senais romietis, ne dānis,
Vēl šķidrums palicis.
 

   Hamlets.

 
Ja esi vīrs,
Dod kausu man, dod, dieva dēļ, to man.
Ak mīļais Horācij, apkaunots vārds
Man jāatstāj, ja apslēpts paliek viss.
Ja esi mani sirdī lolojis,
No svētlaimes vēl brīdi atturies
Un padzīvo šai posta pasaulē.
Par mani pastāsti.
 

   Tālumā kara mūzika un šāviens.

 
Kas tas par troksni?
 

   Ozriks.

 
Tas jaunais Fortinbrass kā uzvarētājs
No Polijas nāk mājās. Angļu sūtņus
Viņš sveic, kā klājas.
 

   Hamlets.

 
Horācij, es mirstu;
Veic stiprā inde ātri manu garu;
No Anglijas vairs nedzirdēšu vēstis;
Bet zinu, izvēlēts tiks Fortinbrass;
Es mirdams balsi nododu par viņu.
Tad izstāstiet tam, kas šeit noticis.
Miers, klusums.
 

   Mirst.
   Horācijs.

 
Lūst cēla sirds. Arlabunakt, mans princi!
Lai eņģeli tev miera dziesmu dzied.
 

   Ārā bungu troksnis.

 
Kam tuvojas šis bungu troksnis?
 

   Ienāk Fortinbrass, angļu sūtnis un pavadoņi.
   Bungas, karogi.
   Fortinbrass.

 
Ko nozīmē šis skats?
 

   Horācijs.

 
Ko redzēt gribat?
Ja bēdas, ērmus, citur nemeklējiet.
 

   Fortinbrass.

 
Šie posta upuri! Ak lepnā nāve,
Cik lieli svētki tavā mūžu cellē,
Kad viena tava bulta asiņaini
Daudz vareno ķērusi!
 

   Sūtnis.

 
Cik baismīgs skats...
Un mūsu vēsts no Anglijas par vēlu nāk:
Tās ausis, kurām jāklausās, vairs nedzird,
Ka izpildīta pavēle, miruši
Ir Rozenkrancs un Gildenšterns, tagad
Kas mums pateiksies?
 

   Horācijs.

 
Ne viņa mute,
Pat dzīvs ja būtu, to darīt nespētu:
Viņš nepavēlēja tos nonāvēt.
Bet, kad nu šinī asiņainā brīdī
No Polijas, no Anglijas jūs nākat,
Tad lieciet līķus iznest lievenēs
Un tautai rādīt; bet man atļaujiet,
Lai stāstu nezinātājiem, kas noticis.
Tad dzirdēsiet par daudziem zemiskiem,
Par asiņainiem, nedabiskiem darbiem,
Par slepkavībām, ātriem lēmumiem,
Par likteņiem, kam kalpo noziegums.
Par viltību, kas krita atpakaļ
Uz viltniekiem.
To visu patiesīgi
Es varu pastāstīt.
 

   Fortinbrass.

 
Gribam dzirdēt to.
Un valstsvīri lai nāk uz sapulci:
Es savu ieguvumu skumīgs saņemu,
Man senas tiesības ir uz šo valsti,
Tās tagad pieteikt man ir priekšroka.
 

   Horācijs.

 
Un arī man te jāteic būs kāds vārds
No viņa mutes, kura balss daudz citas
Vilks sevim līdz. Tas jādara ir drīz,
Jo ļaužu prāti mulst, lai nerastos
Vairs Jaunas kļūmes.
 

   Fortinbrass.

 
Un četri virsnieki
Lai aiznes Hamletu kā kareivi,
Jo viņam karalisks bij diženums,
Kas atklātos, ja karalis viņš kļūtu.
Lai gājienā skan kara mūzika,
Un kareivji lai godu parāda.
Šos līķus aiznesiet. Šāds skats
Tik kaujaslaukam der: šeit tas nav vietā.
Lai karavīri salutē!
 

   Sēru maršs, visi aiziet, aiznesdami līķus, pēc tam lielgabalu salūts.