JAUTRĀS VINDZORIETES

   Uznāk tiesnesis Šelovs, Slenders un sers Hjū Evenss.
   Šelovs. Nepūlieties mani pārliecināt, ser Hjū. Te būs darbs Zvaigžņu palātai. Un, kaut viņš divdesmitkārt būtu sers Džons Falstafs, viņš tomēr nedrīkst apvainot Robertu Selovu, eskvairu …
   Slenders. Glosteras grāfistes miertiesnesi, sauktu par coram.
   Šelovs. Jā, brālēn Slender, un par custaloium.
   Slenders. Jā, un par ratolorum arī. Turklāt dižciltīgo muižnieku, kurš parakstās: armigero. Uz visiem iesniegumiem, rīkojumiem, norēķiniem vai parādu zīmēm — armigero!
   Šelovs. Jā, tā mēs darām un tā esam darījuši vienmēr nu jau trīssimt gadu.
   Slenders. Visi viņa pēcteči, kas bijuši pirms viņa, tā rakstījuši, un visi viņa priekšteči, kas nāks pēc viņa, drīkst tāpat rakstīt, jo viņiem ir ne viens vien sudraba zutis ģerbonī.
   Šelovs. Tas ir vecs ģerbonis.
   Evenss. Jo, jo! Balts uts un vecs ģērbs, tie jau dikt brang sader kope, tie piedien viens otram. Tas uts, vīš ir tāds cilikam tuvs zvēriš un dikt mīļš lopiš.
   Selovs. Zutis ir svaiga zivs, bet jus to gribat padarīt par vecu un pasniegt sālītā jokā.
   Slenders. Vai man arī no visiem viņiem kāds kortelis tiks, brālēn?
   Selovs. Protams, tiks, ja apprecēsieties.
   Evenss. Tā nu gan ir vien dārg prec, ko tā dal un mēr ar korteļiem.
   Selovs. Blēņas!
   Evenss. Ak tu svēt dievmāti Ja vīs pajems no jūs ģērb vien kortel, tad jums pašam — tu rēķin, kā grib! — tomēr paliek trīs korteļ pār. Nu, bet lai! Taču, ja sers Falstafs ir bīš pret jums rupjš, tad es kā diev vīrs būt laimīgs parādīt jums sav lab grib un panākt izlīdzināšan un samierināšan jūsu abu starpe.
   Šelovs. Es par to sūdzēšos augstajai padomei, tas ir skandāls!
   Evenss. Tā nav augsts padoms darišan — uzklausīt skandāls. Iekš tād skandāl nav ne kripats no diev bijāšan, kamēr augsts padoms — ro! — grib dzierdēt kaut ko par diev bijāšan, nevis par skandāl. To jūs liek āz auss.
   Selovs. Hā! Zvēru, ja es būtu otrreiz jauns, zobens pieliktu šai lietai punktu.
   Evenss. Vai tad nav labāk, ja draudzīb ir tas zobenc, kas pieliek šai lietai punkt? Un tad man vēl ir viens stiķis prāte, kas, ja mums izdotos, dod labs izredzs. Es te rūn par Ann Peidž, Džordž Peidž kung meit, vien smuk, jaun sievieš cilik.
   Slenders. Par Annu Peidžas jaunkundzi? To, kurai ir brūni mati un kura runā smalciņā sievietes balsī?
   Evenss. Vīš ir uz mat tas skuķēns, ko jūs sierds var visvairāk gribēt. Un pūre vīš dabe septiņsimt mārciš naude, tāpat zelts un sudrabs, ko viņa vecaistēvs — lai dievs dod aizgājējam priecīg augšāmcelšanes! — ir mirdams tam novēlējs, tiklīdz skuķēns kļūst septiņpadsmit gads vecs. Tāpēc man ir labs priekšlikums: šito mūs^stlvēšen un rīvēšen izbeigt un lūkot apprecināt to Abrām jaunskung ar Ann Peidž jaun- kundz.
   Selovs. Ak tad vectētiņš ir novēlējis viņai septiņi simti mārciņu naudas pūrā?
   Evenss. Jo! Un turpmāk tēvs viņam kaldin vēl daž smuk penij klāt.
   Šelovs. Es pazīstu šo jauno dāmu. Viņa ir apveltīta ar spožām dāvanām.
   Evenss. Jo! Septiņsimt mārciš un droš nākotn, tās ir dikti spožs dāvans.
   Šelovs. Labi, tad dodamies pie cienījamā mistera Peidža!
   Evenss. Vai lai es jūs mān? Es nīst mānītās, tāpat kā es necieš vilt, vai tāpat kā es neieredz nepatiesīb. Tur ir bruņnieks sers Džons iekše, un es lūdz jūs tagad paklausīt sav labvēl! Es pieklauvēš
   viņš klauvē
   pie Peidž kung dūrēm. He-hei! Vai tur kāds iraid? Lai dievs svēti šito nam!
   Nāk Peidžs.
   Peidžs. Kas atnācis?
   Evenss. Vispirms ir atnācs dievpalīgs, tad jūs draugs, tad tiesnes Selovs un tad vēl Slender jaunskungs, kurš, ja būs izdevīgs brīds, pastāstīs jums vēl kaut ko cit, ja vien jūs gribēs viņ uzklausīt.
   Peidžs. Man ir liels prieks, cienītie kungi, jūs redzēt. Un es pateicos jums, mister Šelov, par brieža cepeti.
   Šelovs. Mister Peidž, man ir liels prieks jūs redzēt, un kaut šis cepetis būtu bijis tikpat labs kā jūsu labā sirds! Tikai žēl, ka nevarēju atsūtīt jums kaut ko teicamāku: šim te briedim nebija, kā nākas, trāpīts. —
   Un kā klājas cienītajai misis Peidžai? Es būšu vienmēr jums līdz sirds dziļumiem pateicīgs, līdz pašiem sirds dziļumiem.
   Peidžs. Es esmu jums pateicīgs, ser.
   Selovs. Es jums pateicos ser! Bez gala pateicos!
   Peidžs. Man prieks jūs redzēt, godājamais mister Slen- der!
   Slenders. Kā klājas jūsu rūsganajam kurtam, ser? Vai tiesa, ka viņš Kotseilā skriešanās sacīkstēs noskriets?
   Peidžs. To nebija iespējams izšķirt, ser.
   Slenders. Jūs negribat atzīties, jūs tikai negribat atzīties.
   Selovs. Kā tad, ka negribat! Tur jūs pats, tikai jūs pats esat vainīgs. Tas suns ir labs.
   Peidžs. Gatavais krancis, ser.
   Selovs. Ser, viņš ir varens, viņš ir lielisks suns. Nē, kas ir, tas ir: varens un lielisks! Vai sers Džons Falstafs pie jums, ser?
   Peidžs. Jā, viņš ir iekšā, ser. Un man gribētos jums abiem izdarīt labu pakalpojumu.
   Evenss. Nu, tā nu ir īst kristīg cilik run!
   Selovs. Viņš ir mani apvainojis, mister Peidž.
   Peidžs. To viņš arī pats, ser, zināmā mērā atzīst.
   Selovs. Kļūdu atzīt vēl nenozīmē to izlabot. Vai ne, mister Peidž? Viņš mani ir apvainojis, kā es te stāvu, apvainojis. Un varat man ticēt, kad es, Roberts Šelovs, eskvairs, jums saku: viņš ir mani apvainojis!
   Peidžs. Tur jau nāk sers Džons!
   Iznāk sers Džons Falstats, Bardolts, Nims un Pistols.
   Falstafs. Mister Šelov, jūs sūdzēsieties par mani karalim?
   Selovs. Bruņiniek, jus esat piekāvis manus ļaudis, nošāvis manu briedi un ielauzies manā mednieku namā.
   Falstafs. Bet jūsu mežsarga meitu es tomēr neesmu bučojis.
   Selovs. Tas tik vēl trūka! Par to jūs man atbildēsiet!
   Falstafs. Mana atbilde ir īsa un skaidra: jā, es to visu esmu darījis! Tāda ir mana atbilde!
   Selovs. Es par to ziņošu augstajai padomei.
   Falstafs. Augstajai vai neaugstajai: par jums smiesies.
   Evenss. Pauca verba, ser Džon, tas ir labi teikts.
   Falstafs. Labi vai nelabi. Slender, jūs no manis dabūjāt pa galvu, bet vai tāpēc jums ir kaut kas pret mani?
   Slenders. Jā, ser, ir! Manā galvā tik tiešām tas ir kā pret jums, tā pret blēžiem un suņu sitējiem jūsu kalpiem — Bardolfu, Nimu un Pistoļu. Viņi ievilka mani krogā, piedzirdīja, bet pēc tam iztīrīja kabatas.
   Bardolfs. Ak tu knapsieriņš tāds!
   Slenders. Kaut vai!
   Pistols. Ko tu vēlies, Mefistofel?
   Slenders. Sauciet mani, kā gribat!
   Nims. Ja jau pauca, tad pauca —pietiek! Tā bija mana gudrība …
   Slenders. Kur palicis Simpls, mans sulainis? Vai jūs to nezināt, brālēn?
   Evenss. Mier, tikai mier! Pēc mans saprašans te var būt trīs šķērējtiesneš: pirmkārt, Peidž kung, fidelicet, Peidž kung, oterkārt, es, fidelicet, es pats un, treškārt un visbeidzot, tās viesnīcs saimnieks, kur es dzīvo.
   Peidžs. Mēs visi trīs uzklausīsim jūsu sūdzības un panāksim izlīgšanu.
   Evenss. Dikt smuk. Šito es ierakstīs save piezlmj burtnī- ciņe, bet pēc tam mēs to dikt apdomīg apspriedīs.
   Falstafs. Pistol…
   Pistols. Viņš ausās ar abām ausīm.
   Evenss. Ak tu velis un sātens! «Vīš auses ar abim ausim» — tas nu gan ir teiciens! Viņš izliekas.
   Falstafs. Vai tu esi vilcis misteram Slenderam naudas maku no kabatas laukā?
   Slenders. Pie šiem cimdiem zvēru: lai tad es nemūžam vairs nesperu kāju savā namā, ja viņš to nav darījis, izvilkdams man jaunos sešpensu gabalus septiņu grotu vērtībā un divus Eduarda laika metamos dālderus, par kuriem es Milleram samaksāju divi šiliņi un divi pensi par katru, jā, pie šiem cimdiem zvēru!
   Falstafs. Vai tā ir taisnība, Pistol?
   Evenss. Kas nu tād kabatzādzīb var būt par taisnīb!
   Pistols. Jel klusē, svešais kalnieti!
   Ser Džon, mans kungs un pavēlniek, Ļauj brukt man virsū šim ar skārda iesmu! Tie salti, balti meli, ko viņš melš. Jā, meli! Nelieti, tu melo!
   Slenders. Zvēru pie šiem cimdiem, tas bija viņš!
   Nims. Palēnām, palēnām! Lēnām pār tiltu, kungs, apakšā ūdens. To jūs lieciet aiz auss.
   Slenders. Zvēru pie šīs platmales, tad vainīgs būs bijis šis ar sarkano mūli. Bet vai tādēļ, ka vairs neatceros, ko toreiz darīju, kad jūs bijāt pielējuši mani pilnu, jūs varat saukt mani par ēzeli?
   Falstafs. Nu, ko jūs man abi tagad teiksiet, tu, Sarkan- gīmi, un tu, Džon?
   Bardolfs. Ja man tiktu jautats, tad es atbildētu, ka šis kungs ir noslīcinājis vīnā visus piecus taustekļus.
   Evenss. Ir jāteic — jutekļus, nevis taustekļus. Ro! kāds tumšs ciliks!
   Bardolfs. Jā, un, būdams pilnā, viņš bija, kā mēdz teikt, izsējis savas finanses un beigu beigās nonācis tādā situācijā, ka vairs neko neatceras.
   Slenders. Jā, jā, viņš jau arī toreiz mētājās ar visādiem latīņu vārdiem! Nu, bet vienalga! Pēc tam kad tie blēži mani piekrāpa, es vairs savā mūžā nepiedzeršos citādi kā tikai godīgu, skolotu un dievbijīgu cilvēku sabiedrībā. Ja jau jāpiedzeras, tad labāk piedzerties kopā ar tādiem, kas bīstas dievu, nevis ar prastiem žūpām.
   Evenss. Lai dievs man sod, tā patiešām ir krieten ap- ņemšans.
   Falstafs. Jūs dzirdējāt? Visas apsūdzības tiek noraidītas, kungi, jūs to dzirdējāt?
   Anna Peidžas Jaunkundze nāk ar vīnu. Viņai seko misis Forda un misis Peidža.
   Peidžs. To vīnu nes, meit, atpakaļ. Mēs dzersim istabā . ..
   Anna Peidža atkal aiziet.
   Slenders. Ak debess! Tā bija Anna Peidžas jaunkundze.
   Peidžs. Kā klājas, misis Forda?
   Falstafs. Misis Forda, es zvēru, jūs esat ieradusies īstajā laikā: ar jūsu atļauju, cienītā kundze.
   Skūpsta viņu.
   Peidžs. Sieviņ, lūdz šos kungus iekšā. — Laipni lūdzam, mums būs pusdienās karsts brieža gaļas pudiņš. Lūdzu, lūdzu, kungi, es ceru, ka mēs visus strīdus noslīcināsim vīnā.
   Visi Ieiet namā, izņemot Selovu, Slenderu un Evensu.
   Slenders. Es maksātu savus četrdesmit šiliņus un pat vairāk, ja man tagad būtu pie rokas mans dziesmu un sonetu krājums.
   Uznāk Simpls.
   Ā, Simpls! Kur tad tu biji palicis? Vai tu domā, ka man pašam būs jāsāk apkalpot sevi, vai tā tu domā? Vai tev nebūtu mans mīklu krājums līdzi?
   Simpls. Mīklu krājums? Vai tad jūs to visu svēto dienā, tas ir, divas nedēļas pirms Miķeļiem, neiedevāt Alisei Šortkeikai?
   Selovs. Nāciet, brālēn, nāciet šurp, brālēn! Mēs jūs gaidām. Vienu vārdu, brālēn: te ir kāds priekšlikums, kāds aplinku mājiens, kuru mums dod sers Hjū. Vai jūs sapratāt mani?
   Slenders. Jā, ser, es būšu prātīgs. Ja jau tā, es rīkošos pavisam prātīgi.
   Šelovs. Nē, uzklausiet taču mani!
   Slenders. Es to daru, ser.
   Evenss. Jūs klausās lab uzmanīg, Slender jaunskungs. Ja jūs grib, es var jums to paskaidrot tuvāk.
   Slenders. Nē, jūs man piedodiet, bet es rīKošos tā, kā mans brālēns Šelovs man ieteiks. Viņš ir iecirkņa miertiesnesis, turpretī es tikai vienkāršs mirstīgais.
   Evenss. Bet vai tad es rūn par to? Es rūn par jūs precīb.
   Šelovs. Jā, tieši tas jau ir tas punkts, ser!
   Evenss. Akurāt, tā precēšan jau ir tas riktīgs punkts, tā precēšan ar Ann Peidž jaunkundz.
   Slenders. Nu ja tā, esmu ar mieru viņu precēt, protams, ar labiem noteikumiem.
   Evenss. Bet vai jūs var to sievišk ar mīlēt? Lai to mums teic jūs mut vai jūs lūps, jo daudz filosof dome, ka lūps ir vien daļ no to mut. Tāpēc sakāt mums skai- der: vai jūs varēt šito jumprav mīlēt?
   Selovs. Patiešam, brālēn Slender, vai jus spētu viņu mīlēt?
   Slenders. Es domāju gan, ser, es darīšu visu, kas vien prātīga cilvēka spēkos.
   Evenss. Ak kungs dievs un svēt dievmāt, jums ir jāpateic skaider: vai jūs var dāvāt viņam sav mīlestīb vai ne?
   Selovs. Jā, tas jums jādara. Vai jūs gribētu ņemt viņu sev par sievu kopā ar krietnu pūru?
   Slenders. Es esmu ar mieru pat darīt vēl kaut ko vairāk, ja vien tā nav pārāk liela muļķība un ja jūs to, brālēn, prasāt.
   Selovs. Nē, jums jāsaprot, jums tas ir jāsaprot, mīļo brālēn, ka viss, ko es daru, tiek darīts jūsu labā, brālēn. Vai jūs šo jaunavu varētu mīlēt?
   Slenders. Es viņu precēšu, ser, ja jūs tā gribat. Un, kaut arī sākumā mīlestība nebūtu tik liela, tad, ar dieva palīgu, vēlāk, kad skaitīsimies jau precēts pāris un būsim paguvuši iepazīt viens otru tuvāk, tā demi- nuēsies vairāk un vairāk. Un es ceru, ka kopdzīvē šī deminuācija augs augumā. Bet, ja jūs man sakāt: «Preci viņu!» — tad es to arī darīšu. Turklāt darīšu pēc brīvas izvēles un disolūti.
   Evenss. Tā ir dikt prātīg atbīldēšan, ja neskait to vien vārdiņ: disolūt. Tā viete pēc mūs saprašans būt jāteic: rezolūt. Taču nodoms nav smādējams.
   Selovs. Jā, mana brālēna nodoms patiesi nav peļams.
   Slenders. Jā, zvēru pie karātavām, tā tas ir.
   Iznāk Anna Peidža.
   Selovs. Skat, kur nāk daiļā Annas jaunkundze. Jūs ieraugot, man gribētos būt vēlreiz jaunam, Annas jaunkundzi
   Anna. Galds ir klāts. Mans tēvs ludz cienījamos kungus viņu pagodināt ar savu klātbūtni.
   Selovs. Es esmu viņa rīcībā, daiļā Annas jaunkundze.
   Evenss. Lai notiek diev prāts! Arī es grib būt pie pus- diens pātariem klāt.
   Selovs un Hjū Evenss ieiet namā.
   Anna. Vai jūs nebūtu tik laipns nākt iekšā, ser?
   Slenders. Nē, ļoti pateicos! Man arī te ir labi.
   Anna. Bet uz jums gaida pusdienas, ser.
   Slenders. Ļoti pateicos, es nemaz neesmu izsalcis. — Klau, puis, tik tiešām, kā tu esi mans sulainis, ej apkalpo manu brālēnu Selovu.
   Simpls aiziet.
   Es domāju, ka pat miertiesnesim kādreiz var noderēt drauga pakalpojums, aizdodot tam savu sulaini. Es tagad turu tikai trīs sulaiņus un pāžu, kamēr māte nav vēl mirusi. Bet kas par to? Es tomēr dzīvoju dižciltīga, kaut nabadzīga muižnieka dzīvi.
   Anna. Es nevaru iet iekšā bez jūsu augstības. Viņi nesēdīsies ātrāk pie galda, pirms jūs nebūsiet ieradies.
   Slenders. Goda vārds, man nemaz negribas ēst. Tomēr es pateicos jums, it kā būtu jau baudījis.
   Anna. Es jūs lūdzu, nāciet iekšā, ser.
   Slenders. Liels paldies, es labāk pastaigāšos tepat. Pirms dažām dienām es cīnījos ar savu paukošanas skolotāju dunču un zobenu cīņā, un tad mani ievainoja celī. Ziniet, trīs tūres pret šķīvi sautētu plūmju. Goda vārds, kopš tās reizes es vairs neciešu silta ēdiena smaržu. — Ko tie jūsu suņi tā plēš? Varbūt pilsētā atvesti lāči?
   Anna. Man liekas gan, ser. Es esmu kaut ko tādu dzirdējusi.
   Slenders. Mani šī izprieca varen saista. Tikai visā Anglijā gan nav laikam otra tāda, kas būtu tik traks uz derībām kā es. Jums droši vien no vaļā palaista lāča ir bail, vai ne?
   Anna. Protams, ser.
   Slenders. Bet man tas ir vairāk nekā ēdiens vai dzēriens. Vaļā palaisto Sekersenu esmu redzējis reižu divdesmit, tāpat esmu turējis viņu aiz ķēdes. Kamēr sievietes, varat man ticēt, tikai kliedza un spiedza. Jā, sievietes nevar viņus ciest, jo tie ir pārlieku rupji un nejauki radījumi.
   Atgriežas Peidžs.
   Peidžs. Nāciet iekšā, mīļais mister Slender, nāciet taču iekšā: mēs jūs gaidām.
   Slenders. Es ļoti pateicos, ser, bet man nemaz negribas ēst.
   Peidžs. Zvēru pie pravieša bārdas, jums nav citas izejas, ser. Jums jānāk! Nāciet!
   Slenders. Labi, tad ejiet jūs pa priekšu.
   Peidžs. Nāciet, nu nāciet, ser.
   Slenders. Annas jaunkundz, jums jāiet pirmajai.
   Anna. Kāpēc man, ser? Nē, lūdzu, ejiet!
   Slenders. Nē, nē, es neiešu vis pa priekšu, neiešu. Es negribu būt pret jums tik neuzmanīgs.
   Anna. Es jūs lūdzu, ser.
   Slenders. Nu, tad es kļūstu labāk nepieklājīgs nekā apnicīgs. Jūs tiešām sev darāt pāri, jā!
   Visi Ieiet namā.

OTRA AINA
Turpat.

TREŠA AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

   Ienāk Falstals, viesnīcas saimnieks, Rardolls, Nims, Pistols un Robins.
   Falstafs. Paklau, saimniek!
   Viesnīcas saimnieks. Ko teiks mans brašais nebēdnis? Runā gudri un prātīgi!
   Falstafs. Jā, saimniek, es gribu dažus no saviem ļaudīm atlaist.
   Saimnieks. Triec viņus ratā, dižo Herkules. Atlaid, un lai viņš taisās, ka tiek! Marš, prom!
   Falstafs. Es viņu dēļ iztērēju desmit mārciņas nedējā.
   Saimnieks. Tu esi imperators un cēzars, karalis un ķeizars. Bardolfu es ņemu pie sevis, viņš man noderēs pie tecināšanas un pie laišanas. Vai ne, dižo Her- kules?
   Falstcfs. Dari, kā zini, mīļo saimniek.
   Saimnieks. Sacīts — darīts, lai viņš nāk man līdzi. Tūliņ mēs redzēsim, kā tev putos un dzirkstīs. Es vienmēr palieku pie sava vārda. Nāc, iesim!
   Saimnieks aiziet.
   Falstafs. Ej vien viņam līdzi, Bardolf; kroga puiša amats arī nav zemē metams. Tad no veciem svārkiem vēl iznāks jauns kamzolis, bet no novītuša sulaiņa ziedošs kroga puisis. Ej, staigā vesels!
   Bardolfs. Tieši tādu dzīvīti es esmu sev kārojis. Nu tik ies zaļi!
   Bardolls aiziet.
   Pistols. Tad stulbo ēstreiķer,
   Tu gribi spundi sargāt?
   Nims. Viņu māte būs kaut kur dzērumā saķērusi! Vai nu tas nav viens pārpratuma iemiesojums? Viņa garam trūkst lidojuma, tur tas suns aprakts.
   Falstafs. Man prieks, ka es tik viegli tiku no šī ziben- zeļļa vajā. Viņa zaglība bija jau kļuvusi pārlieku acīs krītoša. Sai ziņā viņš bija kā sliķts dziedonis, kas nezina ne mēra, ne robežas.
   Nims. īsts zaglis dara tā: pazog, pazog un tad atvelk elpu.
   Pistols. Skolots cilvēks teiktu: piesavinājās. Bet tu: «Pazog, pazog!» Fui, kādi nesmuki vārdi!
   Falstafs. Ir jau labi, kungi, tikai kopā ar jums drīz es palikšu basām kājām.
   Pistols. Un iemantosi tulznas.
   Falstafs. Nē, tā nekā nebūs. Jālaiž darbā viltība. Ir kaut kā jāizmēģina.
   Pistols. Jaunam krauklim gribas ēst.
   Falstafs. Kurš no jums pazīst šai pilsētā Fordu?
   Pistols. Es! Fords ir turīgs virs.
   Falstafs. Mani mīļie zēni, es nemaz daudz nepārspīlētu, ja teiktu, ka esmu …
   Pistols. Savus pāris jardus resns, ja ne vairāk.
   Falstafs. Nemaz nesmejies, Pistol. Jā, es patiešām esmu vismaz divus jardus resns. Taču pašlaik ne jau resnums ir svarīgs, bet tas, ko es gūšu laimes karā. īsi sakot, es esmu nodomājis sākt mīlestības sakarus ar Forda sievu. Es jūtu, ka viņa ir pret mani labvēlīgi noskaņota. Gan viņas runā, gan valšķīgajos smaidos, gan zaglīgajos skatienos var jaust nepārprotamas tuvības valodu, kas parastajā angļu valodā būtu pārtulkojama tā: «Es esmu tava, ser Džon Falstaf.»
   Pistols. Viņš ir to teicami izpētījis un teicami pārtulkojis no kautrības valodas mazāk kautrajā angļu valodā.
   Nims. Viņš met enkuru dziļā vietā. Kaut tikai viņš nenorautos no tā!
   Falstafs. Stāsta, viņa esot noteicēja par sava vīra maku, kurā mudžot vai veseli leģioni zelta eņģeļu.
   Pistols. Tad jau tikai vajag sadabūt tik pat daudz velnu un var raut vaļā to dziesmiņu — «Uz priekšu, zēni, pie viņas steidzam!».
   Nims. Tas man patīk. Nu labi: tad liec, lai tie eņģeļi danco.
   Falstafs. Es te jau esmu uzrakstījis viņai vēstuli. Un te, lūk, ir otra vēstule misis Peidžai, kura arī nupat mani apveltīja ar varen vēlīgu skatienu, tīksmi aplūkodama manī ik vietu un lietu. Te viņas skatiens kā saule zeltīja manas kājas, te atkal manu lielisko punci.
   Pistols. Tad saule ir apspīdējusi mēslu čupu.
   Nims. Paldies par glīto joku.
   Falstafs. O jā! Viņa lūkojās manī ar tādu iekāres pilnu un tik saspringtu uzmanību, ka likās — viņas izsalkušās acis mani aizdedzinās kā stikla lēca! Tāpēc šī otrā vēstule domāta viņai — arī viņa ir noteicēja par sava vīra maku. Viņa ir dāsna un tik bagāta ar zeltu kā Gvajānas krasts. Es būšu makšķernieks, bet viņas abas — tās zelta zivtiņas. Viena no viņām būs mana Austrumu, bet otra — mana Rietumu Indija, un es uzturēšu tirdzniecības sakarus ar abām divām. Ej aiznes šo vēstuli misis Peidžai, bet šo te — misis For- dai. Mēs vēl dzīvosim, zēni, mēs vēl dzīvosim, cepures kuldami.
   Pistols.
   Vai es par Trojas Pandaru lai kļūstu, Kas nēsā zobenu? Lai rauj tad jods!
   Nims. Man nav pa prātam tādi sāji joki. Še, paturi savu joku vēstuli pats, kamēr es paturēšu savu labo slavu.
   Falstafs,
   sniegdams vēstules Robiņam.
   Nu, zēn, tad satver tu to rokās cieši Un steidz kā burinieks uz zelta krastu, — Jūs, divi blēži, izgaistiet kā krusa. Prom! Meklējiet sev citur mājas vietu! Bet Falstafs sekos sava laika garam: Pa franču modei labi dzīvot varam.
   Falstals un Robins aiziet.
   Pistols.
   Lai lijas tavas iekšas rij, un ievēro, Ka kāršu spēlē blēdīties nav kauns. Man pilns būs maks, bet tavā svilpos vējš, Tu, frīģu zemes turks!
   Nims. Man visu laiku nedod mieru atriebības domas.
   Pistols.
   Tu gribi atriebties?
   Nims. Jā gan, es zvēru.
   Pistols.
   Ar galvu vai ar asmeni?
   Nims. Ar abiem!
   Par viņa dēku pateikšu es Peidžam.
   Pistols. Es pastāstīšu Fordam to,
   Ka Falstafs, blēdis ļaunais, Tā dūju, zeltu iekāro Un gultu likt grib kaunā.
   Nims. Es neļaušu savām dusmām izplēnēt. Es tā sabiedēšu Peidžu, ka viņš kļūs dzeltens aiz greizsirdības. Tā būs mana īstā atriebība.
   Pistols. Tu esi visu kurnošo ļaužu Marss. Bet es tavs ieročnesējs. Uz priekšu!
   Abi aiziet.

CETURTA AINA Istaba doktora Kajusa namā.

   Ienāk misis Kviklija, Simpls un Regbijs.
   Kviklija. Paklau, Džon Regbij. Esi tik labs, aizej pie loga un uzmani, vai nenāk mans kungs doktors Kajuss. Ja viņš pārnākdams te atradīs kādu svešu cilvēku priekšā, tad tas būs jauns liels pārbaudījums dievam tam kungam un Anglijas karalim.
   Regbijs. Es uzmanīšu.
   Regbijs iziet.
   Kviklija. Ej, ej, par to es tevi vakarā, kad pavardā akmeņogles būs izplēnējušas, pacienāšu ar vīna un karsta piena padzērienu. Tas nu gan ir viens godīgs, paklausīgs un mīļš jauneklis, ka labāka dienestnieka nevar nemaz vēlēties. Un, kad es jums saku, viņš nav ne p|āpa, ne kašķis. Viņam ir tikai viena vājība: pārlieku lielā nodošanās pātariem. Šai ziņā viņš ir tāds kā drusku paviegls. Bet vai tad nu kāds pasaulē ir bez vainas? Nu tas nu tā. — Tātad jūs sakāt, ka jūs saucot par Pēteri Simplu, tas ir, Vientiesi?
   Simpls. Tā nu viņš ir, jo labāka vārda man nav.
   Kviklija. Un misters Slenders ir tavs kungs?
   Simpls. Jā.
   Kviklija. Vai viņam nav tāda plata, apaļi apcirpta bārda kā cimdu šuvēja skrāpis?
   Simpls. Nav vis! Viņam ir maza mazītiņa sejiņa un šķidra, rūsgana bārdiņa. Kanēļa krāsā.
   Kviklija. Tāds laipns un patīkams cilvēks, vai ne?
   Simpls. Jā, nebūtu tikai viņam rokas bijušas tik pārlieku garas. Ar tām viņš prot trāpīt man pa galvu tik manīgi kā neviens cits. Reiz viņš piekāva pat sargu.
   Kviklija. Ko tu saki! Ā! Nu es viņu atceros gan! Viņš laikam staigā, galvu lepni atmetis un dibenu gorīdams?
   Simpls. Jā, tā viņš mēdz darīt!
   Kviklija. Lai augstā debess pasarga Annu Peidžu no vēl lielākas nelaimes! Tu pasaki cienīgtēvam Evensam, ka es darīšu visu, ko spēšu, tava kunga labā. Anna ir krietna meiča, un man gribētos, kaut viņa …
   Atgriežas Regbijs.
   Regbijs. Ak vai! Mans kungs nak mājās!
   Kviklija. Nu gan mēs visi dabūsim! Mīļais jaunekli, ej tur, ej paslēpies tur tajā istabā.
   Viņa izgrūž Simplu otrā istabā.
   Viņš te ilgi nepaliks. Klau, Džon Regbij! Džon, vai tu dzirdi vai ne? Ej apjautājies, Džon, kur palicis mūsu kungs. Kad tik viņam nav kaut kas Jauns lēcies, ja viņš tik ilgi nenāk mājās. Ai follā, follā, fol-ridi-rā!
   Sāk dziedāt.
   Ienāk doktors Kajuss.
   Kajuss. Ko jūs tur dzied? Šitād špās man nepatīk. Es jums lūdz iznest man no man kabinet un boitier verd, vēn kastīt, vēn zaļ kastīt. Vai jūs dzird ar, ko es jums teic: vēn zaļ kastīt.
   Kviklija. Jā, to es jums tūlīt iznesīšu. — Ak tavu laimi, ka viņš pats neiet iekšā: atrazdams to jaunekli, viņš kļūtu vai traks aiz dusmām.
   Aiziet.
   Kajuss. Fe, fe, fe, fe! ma ioi, il iait iort chaud. Je m'en vais a la Cour — la grande afiaire.
   Kviklija. Vai šī te, ser?
   Kajuss. Oui mette leau mon kabatā; depeche, tūlīt. Kur ir to puiš Regbī?
   Kviklija. Džon Regbij! Džon!
   Regbijs. Es klausos, kungs.
   Kajuss. Jūs nav vis Džon Regbī, jūs ir vēn Džek, vēn jokupēter Regbī. Nu tad ņem sav rapier un nāc man līdz ārā.
   Regbijs. Tas jau ir kārtībā, ser, un nolikts priekšnamā.
   Kajuss. Godvārds, ko es te tā stāv? Žēlīgs dievs! Qu' ay j'oublie? Tur iekš man kabinet ir kād zālīt, ko es neparko negrib aizmirst mājā.
   Kviklija. Vai dieniņ! Nu viņš tur ieraudzīs jauno cilvēku un paliks traks!
   Kajuss. O diable, diable! Kas te ir iekš to man kabinet? Vien vazaņķis! Larron!
   Izstum) Simplu ārā.
   Regbī, dod šurp rapier!
   Kviklija. Žēlīgais kungs, kāpēc jūs uztraucaties?
   Kajuss. Bet kāpēc lai es neuztraucos?
   Kviklija. Šis jauneklis ir godīgs cilvēks.
   Kajuss. Ko tad šis godīgs cilvēks būs iekš man kabinet meklēt? Tas nav nekāds godīgs cilvēks, kas lien iekš man kabinet iekšā!
   Kviklija. Es jūs lūdzu, neesiet tik plegmātisks, kungs! Jel dzirdiet, kā tas viss iznāca. Viņu pie manis atsūtīja mācītāj kungs Hjū.
   Kajuss. Nū?!
   Simpls. Jā gan, līdz ar lūgumu, lai viņa . . .
   Kviklija. Lūdzu, klusējiet!
   Kajuss. Labāk klusējiet jūs pat. Nu teic — kas jums tur bij?
   Simpls. Līdz ar lūgumu, lai šī labā kundze, jūsu saimniece, aizliek pie Annas Peidžas jaunkundzes kādu vārdu mana kunga labā sakarā ar to, ka viņš grib viņu precēt.
   Kviklija. Jā, tā tas bija! Taču es nekad neesmu savus pirkstus ugunī bāzusi un arī tagad nedomāju bāzt.
   Kajuss. Tātad jūs sūta tas pastor Hjū? Regbī, dabūt man kādu rapier! Bet jūs te drusku pagaid.
   Viņš sāk rakstīt.
   Kviklija. Vai, cik labi, ka viņš tik ātri kjuva mierīgs! Ja viņš tā pa īstam noskaistos, tad jūs gan dzirdētu, kādu brēku viņš ceļ un cik grūtsirdīgs paliek. Bet nu nekas! Es darīšu tava kunga labā visu, ko spēšu. Taču nelaime ir tāda, ka franču dakteris — mans kungs, — nu tā es ar pilnām tiesībām varu viņu saukt, jo, redzi, es vadu viņa saimniecību: mazgāju un gludinu, cepu un vāru, tīru un kārtoju, gatavoju ēdienus un dzērienus, klāju gultu un visu to padaru, lūk, ar šiem saviem desmit.
   Simpls. Jā, tā nav joka lieta tādam desmitam ar vienu tikt galā.
   Kviklija. Ak tad tu arī tā domā? Jā, tas patiešām nav viegli: tik agri celties un tik vēlu gulties. Bet tas nu tā … Tagad es tev pačukstēšu kaut ko pie auss. Tikai nestāsti nevienam tālāk: mans kungs jau pats ir šai Annas jaunkundzē iemīlējies. Bet tas nu tā, — es zinu Annas jaunkundzes domas: viņai nepatīk ne viens, ne otrs.
   Kajuss. Še! Stulben, šito vēstul tu iedod tam pastor Hjū. Es zvēr, te ir vien izaicinājum uz dueli. Es grib viņam iekš to park pārgriezt rīki. Un es grib to mērkaķ melnsvārc pārmācīt, lai viņš vairs nebāi sav degun, kur nevajag. Jūs var lasīties prom, prēkš jums nav lab te ilgāk palikt. Nudien, es izgriezīs viņam abs bumbs! Nudien, viņam vairs nebūs ne tik daudz bumb, ar ko savam sunim iesviest.
   Simpls aiziet.
   Kviklija. Kas tur ļauns, viņš taču runā tikai sava drauga labā.
   Kajuss. Kas tur ļauns? Bet vai tad jūs pati nav man tei- kūš, ka Anna Peidž būs priekš man. Es zvēr, es to mācītāj, šito muļķ Džek, nogalēš. Un es lūdz man saimnēk no to hoteli «Bikšulenc», lai viņš izmēri mūsu asmins. Es zvēr, ka tā Anna Peidž būs man pašam.
   Kviklija. Ser, ta meitene jus mīl, un viss bus labi. Lai tie ļaudis runā. Gan viss būs labi!
   Kajuss. Regbī, tev būs nākt man līdz. Es zvēr, ja Anna Peidž nebūs mana, tad es jums visiem apgriezīs galvas otrād. Nāc man līdz, Regbī!
   Kajuss un Regbijs aiziet.
   Kviklija. Garu degunu — to jūs dabūsiet, nevis Annu. Sai ziņā es labi pazīstu Annas jaunkundzi. Par Annas sirdslietām neviens visā Vindzorā nezin tik daudz, cik es. Tāpat nevienai citai viņa tā neklausa — paldies dievam! — kā man.
   Fentons
   sauc aiz durvīm.
   Vai tur kāds ir?
   Kviklija. Kam tad jābūt? Nu nāciet iekšā, nācietl
   Fentons. Kā klājas, mīļā kundze?
   Kviklija. Paldies par jautāšanu, jūsu laipnība, labi!
   Fentons. Kas jauns? Kā klājas daiļajai Annas jaunkundzei?
   Kviklija. Jā gan, ser, viņa ir daiļa, tikla un piemīlīga un, starp citu, — lai slavētas debesis! — tur pret jums draudzīgu prātu.
   Fentons. Kā tu domā: vai man varētu būt panākumi? Un mans bildinājums netiktu atraidīts?
   Kviklija. Viss, protams, ir dieva ziņā, kungs. Un tomēr, ser, es esmu gatava zvērēt, liekot savu roku uz bī- beles: viņa jūs mīl. Vai jūsu labdzimtībai ir kārpiņa virs vienas acs?
   Fentons. Ir gan! Un tad?
   Kviklija. Vai, dieniņ, tur jau iznāktu vesels stāsts. Tas tik ir viens meitēns, tas Annuks, un tomēr, lieku galvu ķīlā, viņa ir pati tikumīgākā jaunava, kāda jebkad pasaulē bijusi. Mēs gandrīz vai stundu triecām un mēļojām par šo kārpiņu. Es savu mūžu neesmu tā smējusies kā kopā ar viņu. Bet vispār man jāsaka, ka viņa gan pārāk nododas, nu, tiem sapņiem un tai melankolijai. Bet, kas attiecas uz jums, — nemetiet plinti krūmos.
   Fentons. Jā, es šodien pat ar viņu tikšos. Ņemiet, te jums būs kāds mazumiņš, un aizlieciet arī no savas puses labu vārdu par mani. Bet, ja satiekat viņu vēl pirms manis, tad nododiet mīļus sveicienus.
   Kviklija. Mīļus sveicienus? Ak jā, jā, nu protams! Bet citā reizē, kad tiksimies, es jūsu gaišībai varēšu pastāstīt krietni vairāk par to kārpiņu. Tāpat, protams, arī par citiem viņas pielūdzējiem.
   Fentons. Visu labu! Es tagad steidzos.
   Fentons aiziet.
   Kviklija. Sveikiņi, sveikiņi, jūsu augstdzimtība! Nē, tas nu ir gan viens kungs! Bet Annas jaunkundze viņu tomēr nemīl, jo, ko Anna domā, tas man vislabāk zināms. Ak vai! Es biju kaut ko pavisam piemirsusi!
   Aiziet.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Peidža nama priekšā.

   Iznāk misis Peidža ar vēstuli rokā.
   Misis Peidža. Kas tas? Pat toreiz, kad es biju vēl jauna un skaista, man nesūtīja mīlestības vēstules. Bet nu tās man sūta? Paskatīsimies!
   Lasa.
   «Neprasiet man, kāpēc es Jūs mīlu. Un, ja mīlestība arī dažkārt Jauj prātam sevi mocīt, tad tā nemūžam nejauj sevi mācīt. Jūs neesat vairs jauna, es tāpat. Tas jau ir pirmais mūsu savstarpējās kopības punkts. Jums patīk jautrība, man arī. Ho-ho-ho! Tas vairo mūsu abu kopību! Jūs cienāt balto sauso vīnu, es arī. Vai tad var būt vēl vairāk kas kopīgs? Lai tas Tev, misis Peidža, dod apmierinājumu — ja vien kareivja mīlestība vispār spēj Tevi apmierināt, — ka es Tevi mīlu. Es neteikšu: «Esi man žēlīga!» — jo tāda valoda nepiederas karavīram, bet es saku: «Mīli mani!» Jo
   Ir kalps tev viens, Kas nakt un dien Par tevi vien, Cik spēj nudien, Kaut nāvē skrien,
   Džons Falstafs.»
   Paskat, kāds Erods no Jūdu zemes! Ak tu samaitātā, ak tu negantā pasaule! Šitāds vecs, saķirmējis kraķis, bet tēlo jaunu mīlētāju. Ko gan es būtu tik nepiederīgu atļāvusies savā runā, ja šis flāmu žūpa, kā paša nelabā dīdīts, šādā veidā drīkst griezties pie manis? Mēs taču neesam pat ne reizes trīs redzējušies. Ko es viņam tādu būtu teikusi? Un — lai dievs ir mans liecinieks — es taču toreiz tā nemaz nešķiedos ar gaišu omu. Nudien, būs jāiesniedz parlamentam sūdzība, lai novāc visus vīriešus no ceļa. Bet kā viņam atriebties, jo atriebība nāks: šī ir tikpat svēta patiesība kā tā, ka viņa zarnas ir piebāztas kā desas.
   Uznāk misis Forda.
   Misis Forda. Varat man ticēt, misis Peidža, es nāku tieši pie jums.
   Misis Peidža. Bet jūs varat man ticēt, es dodos tieši pie jums. Jūs pavisam slikti izskatāties.
   Misis Forda. Nē, tam nu gan es neticu. Es pat varu pierādīt pretējo.
   Misis Peidža. Tomēr! Man liekas — tā nav.
   Misis Forda. Kaut vai! Bet, kā es jau teicu, es pat varu pierādīt pretējo. Ak misis Peidža, dodiet man padomu!
   Misis Peidža. Par ko jūs runājat, mīļā?
   Misis Forda. Ziniet, mīļā, ja mani nekavētu muļķīgi aizspriedumi, es varētu tikt lielā godā.
   Misis Peidža. Tad atmetiet, mīļā, šos muļķīgos aizspriedumus un pieņemiet labāk godu. Bet beidziet jokot un sakiet — ko tas viss nozīmē? Kas ir?
   Misis Forda. Ja es būtu ar mieru uz dažiem mūžības mirkļiem nokāpt ellē, es mantotu augstdzimuša bruņinieka sirdsdāmas godu.
   Misis Peidža. Kas par blēņām, Alise Forda, vai tad tev nepietiek ar to, kas tu esi? Es tev nemaz neieteiktu mainīt savu pašreizējo titulu pret augstāku.
   Misis Forda. Es redzu, mēs veltīgi tērējam laiku. Se, lasi, izlasi vien, tad tu sapratīsi, kādā veidā man ir iespējams tikt bruņinieka dāmas godā. Kamēr mana acs spēs atšķirt vienu vīrieti no otra, tikmēr par resnī- šiem es būšu pašās sliktākajās domās. Bet šis te res- nītis pat nelietoja lielu muti, viņš cēla vai debesīs sievietes kautrību un tik gudri un prātīgi pēla visu, kas netikumīgs, ka es patiešām biju gatava apzvērēt: šim cilvēkam nu gan vārdi saskan ar domām. Bet, izrādās, starp tiem nav vairāk saskaņas un līdzības kā starp simto Dāvida dziesmu un vecu veco ziņģi — «Sasper, velns, to zaļo krūzi!». Nez kādai vētrai ar vajadzēja šito valzivi, kurai veselām mucām tauku iekšā, izmest šeit, Vindzoras krastmalā! Kā lai es atriebjos viņam? Manuprāt, vislabāk būtu ļaut dzīvot viņam cerībās, līdz viņa miesas kārības uguns nav to izsautējusi paša taukos mīkstu. Vai tev vispār ir gadījies kaut ko tādu dzirdēt?
   Misis Peidža. Nu tad dots pret dotu: te ir mana vēstule. Tikai Fordas vārda vietā te ir ierakstīts: Peidža. Lai tev izgaistu visas Jaunās aizdomas pret sevi pašu, skat, te būs tavas vēstules dvīņu māsa. Bet tavējai lai paliek pirmdzimtās mantojuma tiesības, jo es ar savu tik tiešām nekā negribu mantot. Es esmu gatava apzvērēt — šādu vēstuļu viņam vajag būt savs tūkstotis, kurās atstātas tukšas vietas, kur ierakstīt uzvārdu, bet, kas zina, varbūt arī vēl vairāk, turklāt ne jau pirmajā metienā. Un nav jāšaubās, ka viņš liks tās iespiest, jo viņam, kā redzams, ir gluži vienalga, ko ievietot presē, ja jau viņš grib arī mūs abas likt tur iekšā. Bet tad drīzāk es kjūstu milža sieva un gulstos zem Peliona kalna! Patiešām, tad jau būs vieglāk sameklēt divdesmit samaitātu dūju nekā vienu godīgu vīrieti.
   Misis Forda. Jā, vēstules ir uz mata vienādas. Tas pats rokraksts, tie paši vārdi. Nez ko viņš par mums domā?
   Misis Peidža. Es tiešām nesaprotu. Tas liek man šaubīties pašai par savu godīgumu. Un turpmāk es raudzīšos uz sevi kā uz gluži nepazīstamu cilvēku. Jo viņš, acīm redzot, ir saskatījis manī kaut ko tādu, par ko man pašai līdz šim nav bijis ne jausmas. Vai tad citādi viņš uzdrošinātos tik nesavaldīgi stūrēt man taisni virsū.
   Misis Forda. Tu saki — stūrēt taisni virsū? Bet es tev droši varu apgalvot: uz mana klāja nu gan viņš savu kāju nespers.
   Misis Peidža. Es saku to pašu. Un, pat ja viņam izdotos iespraukties mana kuģa lūkā, ar viņu es nemūžam nedotos jūrā. Atriebsimies! Noliksim viņam satikšanos, modināsim cerības, ka esam ar mieru pildīt viņa gribu, un, gudri izvairoties, vilināsim dziļāk un dziļāk savos valgos, līdz viņš būs ieķīlājis visus savus zirgus «Bikšulentas» viesnīcas saimniekam.
   Misis Forda. Jā, lai viņu izmuļķotu, es esmu gatava uz visu, kas nekaitē manai labajai slavai. Ak vai! Ja mans laulātais draugs ieraudzītu šo vēstuli! Tā viņam noderētu par neizsīkstošu kurināmā krājumu greizsirdības ugunskuram.
   Misis Peidža. Paskat, kur viņš jau nāk! Un mans labu- lītis arī! Viņam gan greizsirdība ir tik tāla, cik tāli man iegansti, kas to rada. Un, manuprāt, kā vienā, tā otrā gadījumā šis attālums nav nekāds mazais.
   Misis Forda. Jūs esat vislaimīgākā sieviete pasaulē.
   Mjsi's Peidža. Tagad mēs abas norunāsim, ko ar šo tauko bruņinieku lai iesāk. Paiesim drusku malā!
   Viņas aiziet malā.
   Uznāk Fords, Pistols, Peidžs un Nims.
   Fords. Cerēsim, ka tā nu vis nebūs. Pistols.
   Jā, cerība ir pēdu suns bez ožas! Sers Falstafs tavu sievu lenc!
   Fords.
   Ko jūs! Mana sieva vairs nav tik jauna. Pistols.
   Vai veca, jauna, zema, dižciltīga, Pusplika, bagāta — tas viņam nerūp, Ford. Viņš tavu dūju lenc. Ford, uzmanies!
   Fords. Ko? Viņš mīl.. . manu sievu?
   Pistols.
   Jā, mīl! Kā traks! Tu piesargies, vai būsi Drīz Akteons, kam suņi pēdas dzen. Ai, kauna pilnais vārds!
   Fords.
   Kāds vārds?
   Pistols.
   Nu, ragu nesējs! Tagad paliec sveiks Un piesargies, jo nakti zagli ložņā. Jā, piesargies, pirms dzeguze sāk kūkot. Nāc, ejam, kaprāl Nim! Tad tici, Peidž, viņš runā prātīgi.
   Pislols aiziet.
   Fords. Es būšu pacietīgs un visu smalki izdibināšu. Nims. n …
   Peidzam.
   Jā, tā nu tas ir! Tādu joku kā blēdīšanos es neieredzu. Viņš gribēja mani mazliet izjokot, likdams aiznest šo smieklīgo vēstuli viņai. Bet man ir zobens, kas vajadzības brīdī var dzelt. Jā, viņš mīl jūsu sievu, tur jau ir tas joks. Es esmu kaprālis Nims. Bet es to saku un pie tā palieku. Tik tiešām, kā mani sauc par Nimu. Falstafs mīl jūsu sievu.
   Ardievu! Man nepatīk tads joks ka sausa maize un gabaliņš siera; jā, tur jau ir tas joks. Ardievu!
   Nims aiziet.
   Peidžs. Tur jau ir tas joks, ka šim zellim nav ne prāta, ne saprašanas.
   Fords. Man ar Falstafu jārunā.
   Peidžs. Šitādu melīgu pļāpu es vēl savā mūžā neesmu redzējis.
   Fords. Kaut jel tā būtu!
   Peidžs. Es šim ķīnīzerim neticētu pat tad, ja pats mācītājs par viņu galvotu no kanceles.
   Fords. Tas bija krietns un prātīgs puisis. Labi!
   Peidžs. Vai tu tā esi, mīļo Meg?
   Misis Peidža. Sveiks, Džordž!
   Misis Forda. Kas tev kaiš, mīļo Frank? Kālab tu esi tā nošļucis?
   Fords. Es — nošļucis? Es nemaz neesmu nošļucis. Ej tik uz mājām, ej!
   Misis Forda. Nē, tev ir kaut kādas nelabas domas galvā. — Vai iesim, misis Peidža?
   Misis Peidža. Es jūs pavadīšu. — Vai tu pusdienās būsi, Džordž?
   Paklusām misis Fordai.
   Vai jūs redzat, kas tur nāk? Mēs viņu aizsūtīsim ar ziņu pie labdzimtā nekrietneļa.
   Uznāk misis Kviklija.
   Misis Forda. Jā, ari man tā šķiet, mēs viņu varētu izmantot.
   Misis Peidža. Jūs laikam nākat ciemos pie manas meitas Annas?
   Kviklija. Jūs uzminējāt. Ka tad mīļajai Annas jaunkundzei klājas?
   Mj'si's Peidža. Nāciet mums līdzi un palūkojieties pati. Mēs gribam ar jums parunāt.
   Misis Peidža, misis Forda un misis Kviklija ieiet namā.
   Peidžs. Nu, mister Ford?
   Fords. Jūs taču dzirdējāt, ko tas bendesmaiss man stāstīja?
   Peidžs. Jā gan! Tāpat jūs dzirdējāt, ko tas otrs melsa?
   Fords. Vai jums šķiet, ka viņiem var ticēt?
   Peidžs. Nolādētās vergu dvēseles! Es neticu, ka bruņiniekam varētu būt tik ļauni nodomi. Turklāt tie, kas teica, ka viņš taisoties pavest mūsu sievas, abi divi ir viņa atlaistie kalpi, gatavie blēži, kas nu palikuši bez darba.
   Fords. Ak tad tie bija viņa ļaudis?
   Peidžs. Protams.
   Fords. Taču man tālab nekļūst vieglāk. Vai viņš ir apmeties «Bikšulentas» viesnīcā?
   Peidžs. Jā! Bet, ja viņš arī būtu nolēmis iekarot manu sievu, tad es dotu viņai brīvu vaļu tikt pašai galā. Lieku galvu ķīlā, ka bez sašutuma pilniem vārdiem viņš cita nekā neiemantotu.
   Fords. Vai tad es apšaubu savas sievas godīgumu? Tikai man negribētos pieļaut, ka viņi abi saietas. Vīrs var būt dažkārt pārlieku uzticīgs. Es gan tik viegli neliktu savu galvu ķīlā. Tāpat es nespēju tik ātri nomierināties.
   Peidžs. Vai redzat, kur nāk mūsu «Bikšulentas» viesnīcas saimnieks, kurš nekad nav uz mutes kritis? Nez vai viņam pašlaik vīns galvā vai nauda makā — viņš staro aiz laimes.
   Uznāk viesnīcas saimnieks un Selovs.
   Kā klājas, mīļo viesnīcniek?
   Saimnieks. Nē, kur tu paliec, nebēdni? Tu taču esi ģentl- menis, kavalieris, tiesnesis.
   Selovs. Es nāku, mīļo saimniek, es jau nāku! — Labsvakars, divdesmitkārtīgs labsvakars, mīļais mister Peidž! Mister Peidž, vai jūs nenāktu mums līdzi? Ir paredzama jauka izklaidēšanās.
   Saimnieks. Nu, pūt taču vaļā, kavalieri tiesnesi, pūt vaļā, nebēdni.
   Selovs. Ser, ir jānotiek divkaujai starp mācītāju seru Hjū no Velsas un franču ārstu doktoru Kajusu.
   Foids. Mīļo «Bikšulentas» viesnīcas saimniek, lūdzu, uz pāris vārdiem!
   Saimnieks. Ko tu man pateiksi, nebēdni?
   Abi noiet malā.
   Selovs
   Peidžam.
   Vai jūs arī nenāksiet mums lidzi paskatīties? Mūsu jautrais saimnieks būs viņu sekundants, un, man liekas, viņš ir tiem nolicis tikšanos katram savā vietā. Jo, ticiet man, esmu dzirdējis, ka šis mācītājs nemēdzot jokot. Uzklausiet, tūdaļ es jums izstāstīšu visu no gala.
   Saimnieks. Bet tu taču nesūdzēsies par bruņinieku un kavalieri, kurš skaitās mans viesis?
   Fords. Nenāk ne prātā! Es jums izmaksātu pudeli stiprā vīna, ja jūs savestu mūs kopā un teiktu, ka mani sauc par Brūku. Tas viss, protams, pa jokam.
   Saimnieks. Sit saujā, nerātni! Visas ieejas un izejas pie viņa būs tavā ziņā. Vai es neesmu asprātīgs? Ak tad tevi sauks par Brūku? Tas ir viens varen jautrs bruņinieks. Nu vai neiesim, cālīši mīļie?
   Selovs. Iesim, iesim, saimniek!
   Peidžs. Esmu dzirdējis, šis francūzis protot veikli rīkoties ar rapieri.
   Selovs. Blēņas, ser, es jums varētu pastāstīt, kā rīkojās agrākos laikos. Bet tagad no jums prasa gan ievērot noteikto distanci, gan pārzināt visvisādas pasāžas, stakādes, un kā nu, jupis, tās visas sauc. Kaut gan īstenībā tam visam ir jānāk no sirds, mister Peidž. No šīs, no šīs te! Atceros, bija reiz laiki, kad es ar savu zobenu liku pat četriem tādiem spēka vīriem kā jūs bēgt līdzīgi žurkām.
   Saimnieks. Ejam, zēni, nu ejam, ejam! Šļūksim uz priekšu!
   Peidžs. Es eju jums līdzi, kaut arī labāk dzirdētu viņus apmaināmies ar lamām nekā ar zobenu cirtieniem.
   Saimnieks, Selovs un Peidžs aiziet.
   Fords. Un, lai arī Peidžs paliek nelabojams muļķis un tic savai vieglprātīgajai sievai, es tomēr tik ātri nemetīšu aizdomas pie malas. Viņi abi taču bija kopā Peidža namā. Bet, ko viņi tur darīja, tas man nav zināms. Labi, nu es lūkošu visu iztaustīt! Es pārģērbšos un izdibināšu Falstafa nodomus. Un, ja mana sieva izrādīsies godīga, manas pūles nebūs bijušas veltas. Bet, ja noskaidrosies pretējais, tās man atmaksāsies ar uzviju.
   Aiziet.

OTRĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

   Ienāk Falstafs un Pistols. Falstafs. Es tev neaizdošu vairs ne penija.
   Pistols. Tad pasauli kā austeri
   Es atvēršu ar zobenu Un slēgšu rēķinus ar ieroci.
   Falstafs. Jā, ne penija! Cik reižu esmu par tevi jau galvojis, puis, un cikkārt mans vārds tev nav noderējis par ķīlu, un kā esmu taisījies saviem labākajiem draugiem klāt, lai trīs reizes panāktu parāda pagarinājumu tev un tavam gaitu biedram Nimam, citādi jūs tagad glūnētu aiz restēm kā pāris mērkaķu. Es esmu atdevis dvēseli velnam, nepatiesi zvērēdams savu augstdzimušo draugu priekšā, ka jūs esat krietni karavīri un braši puiši. Un, kad misis Bridžitai pazuda vēdekja rokturis, vai es nebiju tas, kas lika savu galvu ķīlā, ka šī manta neatrodas pie tevis?
   Pistols. Par to es tev arī iedevu piecpadsmit pensus.
   Falstafs. Tos es biju nopelnījis, blēdi, jā, nopelnījis. Tu laikam gribēji, lai es savu dvēseli pārdotu par paldies? Vārdu sakot, tu nekaries man kaklā, es tev neesmu nekādas karātavas. Un vācies! īss dunčelis un Jaužu drūzma — tas ir viss, kas tev vajadzīgs. Ej vien uz savu senču pili — uz krustceļiem! Pat manu vēstuli tu atteicies aiznest, blēdi. Tas tev ķeroties pie goda! Ak tavu briesmigo zemiskumu, kur taču es pats tā pūlos daudz maz noturēties uz strīpas. Es, es, cik reižu es pats, atstādams bailes no debesīm savas kreisās rokas ziņā un aizbildinādamies ar nepieciešamības spaidu, esmu bijis gatavs krāpt, blēdīties un izlikties. Bet nu tu, dienaszagli, gribēsi noslēpt aiz goda maskas savas netīrās skrandas, savus plēsīgā kaķa skatienus, savus kroga brāja izteicienus un savas fūrmaņa lamas! Bet, kad tev vajadzēja aiznest manu vēstuli, tad tu to nevarēji. Tad tu negribēji.
   Pistols. Man loti žēl! Lūk, viss, ko sacīt varu.
   Ienāk Robins.
   Robins. Ir atnākusi kāda sieviete, kas grib ar jums runāt, ser.
   Falstafs. Palūdz viņu iekšā!
   Ienāk misis Kviklija.
   Kviklija. Labrīt, jūsu augstdzimtība!
   Falstals. Labrīt, labā kundze!
   Kviklija. Tā nebūs īsti pareizi, jūsu augstība.
   Falstafs. Nu tad varbūt — jaukā jaunkundze?
   Kviklija.
   Es esmu tā, jā gan,
   Tāpat kā mana māte, kad es dzimu.
   Falstafs.
   Es ticu tam, kas zvēr. Ko teikt man gribi?
   Kviklija. Vai es drīkstu jūsu augstībai bilst pāris vārdu?
   Falstals. Bilsti kaut vai divi tūkstoši, skaistulīt. Es tevi labprāt uzklausīšu.
   Kviklija. Pilsētā dzīvo misis Forda, ser. Bet es jūs lūdzu, panāciet drusku šurpmāk … Es pati kalpoju pie daktera Kajusa.
   Falstals. Labi, turpini! Ak tad misis Forda, tu saki?
   Kviklija. Pilnīgi pareizi, jūsu augstība. Tikai es lūdzu jūsu augstību panākt vēl mazliet šurpmāk.
   Falstafs. Nebaidies, te mūs neviens svešs nedzird. Tie ir mani, manis paša ļaudis.
   Kviklija. Ak jūsu? Lai dievs viņus svētī un dara par saviem kalpiem!
   Falstafs. Nu labi, labi! Tu saki — misis Forda? Kas ar viņu ir?
   Kviklija. Ak ser, viņa ir brīnišķīga sieviete, turpretī jūs, augstais kungs, esat tāds šķelmis. Nu, bet lai dievs jums ir žēlīgs, tāpat kā mums visiem.
   Falstafs. Misis Forda… Nu, nu, tālāk! Misis Forda…
   Kviklija. Labi. Teikšu isi un skaidri. Jūs viņai tā esot sagrozījis galvu, ka taisni jābrīnās. Paši veiklākie galma kavalieri toreiz, kad galms bija te, Vindzorā, neprata viņai tā sagrozīt galvu, kā jūs to esat pratuši. Un tur taču bija gan bruņinieki, gan lordi, gan džentlmeņi ar visām savām karietēm. Kad es jums saku: kariete pakaļ karietei, vēstule pakaļ vēstulei, dāvana pakaļ dāvanai un tik saldi smaržo, tīrais mus- kuss, un tā čaukst, kad es jums saku, viss zīdā un zeltā un tik iliganti teicieni, un paši labākie, paši smalkākie saldumi un vīni, no kuriem ikkatras sievietes sirds kļūtu mīksta, taču viņa — ticiet vai ne! — i ne acu plakstiņa nepamirkšķināja. Vienu rītu pat: šie grūdīs man divdesmit skanošus eņģeļus, taču kam man eņģeļi, tādi eņģeļi, kā viņa teiktu, ja tie man nenāk godīgā ceļā. Un, kad es jums saku, pat tas visu augstais no viņiem nepanāca ne tik daudz, ka viņa ar to būtu sadzērusi no vienas glāzes. Bet tie taču bija grāfi — kur nu! — vēl augstāki: karaļa oficieri. Taču viņai, kad es jums saku, no visa tā ne silts, ne auksts.
   Falstafs. Bet ko viņa saka par mani? Runā jel īsāk, manu mīļo Merkur sievietes drānās!
   Kviklija. Labprāt. Vina ir saņēmusi jūsu vēstuli, par kuru liek teikt jums tūkstoškārt paldies un darīt zināmu, ka viņas vīrs nebūšot starp pulksten desmitiem un vienpadsmitiem mājās.
   Falstafs. Starp desmitiem un vienpadsmitiem?
   Kviklija. Jā, tieši tai laikā — un ka tad jūs varot aiziet un apskatīt to gleznu, nu, jūs jau paši zināšot, kuru. Jo viņas vīra, mistera Forda, tad nebūšot mājās. Ak vai! labajai kundzei ar viņu nav viegla dzīve: viņš ir tik briesmīgi greizsirdīgs. Viņai, nabadzītei, nākas tik pārlieku ciest.
   Falstals. Tātad starp desmitiem un vienpadsmitiem! Sveicini, mīļā, viņu no manis un pasaki, ka es noteikti būšu.
   Kviklija. Tas ir labi! Bet es pie jūsu labdzimtības nāku arī vēl kādas citas personas uzdevumā. Arī misis Peidža jums sūta mīļus sveicienus. Un es jums varu pačukstēt pie auss, ka viņa ir tik vienkārša un godīga kundze un — ticiet vai ne! — gandrīz vienīgā no Vindzoras sievietēm, kura nekad neaizmirst ne rīta, ne vakara pātarus, kā tas daudzām gadās. Un viņa lūdz man jums pateikt, ka viņas vīrs gan reti izejot no mājām, bet viņa cerot, tāds brīdis tomēr reiz pienākšot. Es nekad neesmu redzējusi otru sievieti, kas tā dievinātu vīrieša cilvēku kā viņa jūs. Jums — tur nu nevar būt divu domu! — ir zināma kaut kāda burvestība, nudien burvestība!
   Falstafs. Nē, nē, tici man, burt gan es neprotu. Vienīgā burvība, ko es zinu, tā ir manis paša pievilcīgā āriene.
   Kviklija. Lai dievs jūs par to svētī.
   Falstafs. Bet, lūdzu, saki man — vai misis Forda un misis Peidža ir teikušas viena otrai, ka mani mīl?
   Kviklija. Nu tas tik būtu joks! Bet es domāju, ka tik lielas muļķes viņas vis nav. Tiešām, tas tad gan būtu joks! Bez tam misis Peidža lūdz savas mīlestības vārdā, vai jūs nevarētu aizsūtīt viņai savu mazo pāžu: viņas vīram esot trakas apātijas pret šo mazo pāžu, bet Peidža kungs, jūs varat man ticēt, ir goda cilvēks. Nevienai citai sievietei Vindzorā nav tik laba dzīve kā viņai: ko viņa iedomājas, to dara, ko grib, to runā, visu dabū un visu var pirkt, var iet gulēt, kad patīk, celties, kad vēlas, un viss notiek pēc viņas prāta. Bet es jau nesaku, viņa ir arī to pelnījusi, jo, ja visā Vindzorā ir kāda piemīlīgāka kundze, tad tā ir viņa. Jums vajadzētu gan aizsūtīt viņai savu pāžu, ko jūs citu darīsiet?
   Falstafs. Labi, es aizsūtīšu.
   Kviklija. Jā, aizsūtiet gan. Un redziet, viņš jums abiem var noderēt arī par tādu kā ziņu iznēsātāju. Tikai — drošs paliek drošs — jūs vienojieties par kādiem jums abiem vien zināmiem aplinku vārdiem, lai puika nesaprastu, jo nav labi, kad bērns dabū no tādiem grēka darbiem kaut ko jaust. Padzīvojuši ļaudis, kā jūs zināt, mēdz būt diskrēti, un viņi saprot un pazīst dzīvi.
   Falstafs. Nu tad staigā laimīga! Pasveicini viņas abas no manis. Te tev būs mans maks. Un arī tad es tev esmu vēl parādā. Zēn, dodies šai kundzei līdzi. Tīri vai galva reibst no tik tīkamām ziņām!
   Kviklija un Robins aiziet.
   Pistols.
   Pats Kupidons šo graustu jūrā sūta, Es, buras uzvilcis, tam dzlšos pakaļ Un kaujā gūšu to vai nogremdēšu.
   Pistols aiziet.
   Falstafs. Vai tu to spēj ar apjēgt, veco zēn? Tagad tikai droši uz priekšu! Gan es no tavas vecās miesas būdas vēl izsitīšu tādu cenu kā nekad agrāk. Ak tad viņas abas tevi vēl grib gan! Vai tu pēc tik liela ieguldījuma būtu ar mieru palikt bez peļņas? Es saku tev paldies, mans raženais augums. Ar visu savu resnumu tu tomēr esi varen pievilcīgs.
   Ienāk Baidolls.
   Bardolfs. Ser Džon, tur lejā gaida kāds misters Brūks, kas vēlas ar jums iepazīties un runāt. Tas ir viņš, kas sūta jums brokastīs kausu laba vīna.
   Falstafs. Jūs sakāt Brūks, tas ir, Avots?
   Bardolfs. Jā, Avots!
   Falstafs. Lai viņš ienāk!
   Bardolls aiziet.
   Tādi Avoti man ir pa prātam, no kuriem plūst tik
   lielisks dzeriens. Ehe! Misis Forda un misis Peidža, tad sapināties gan jūs manos valgos! Uz priekšu!
   Ienāk Bardolls ar Forda, kurš pārģērbies.
   Fords. Lai dievs jūs svētī, ser!
   Falstafs. Un jūs tāpat, ser! Jūs vēlējāties ar mani runāt?
   Fords. Piedodiet, ka es ar tik nenozīmīgu lūgumu apgrūtinu jūsu personu.
   Falstafs. Lūdzu, lūdzu, ko jūs vēlētos? Atstāj mūs, sulaini, vienus!
   Bardolls aiziet.
   Fords. Ser, es esmu vīrs, kas pratis savā mūžā daudz naudas izlaist caur rokām. Mani sauc par Brūku.
   Falstals. Priecājos iepazīties, mister Brūk.
   Fords. Es arī, godātais ser Džon. Tikai es šo pazīšanos neesmu meklējis tālab, lai kļūtu jums par apgrūtinājumu, jo jums jāsaprot, ka es daudz labprātāk aizdotu naudu jums nekā to aizņemtos no jums. Un tas tad arī man deva zināmā mērā drosmi tā neaicinātam ierasties pie jums. Ne velti ir taču teikts: «Kur nauda iet pa priekšu, tur visi ceļi vaļā.»
   Falstafs. Jā, nauda ir krietns karavīrs, ser, tā ieņem visus cietokšņus.
   Fords. Ļoti pareizi! Un te, raug, ir maks, kas mani apgrūtina. Un, ja jūs gribētu nākt palīgā man to nest, ser Džon, tad ņemiet visu vai vismaz pusi, lai man kļūst vieglāk.
   Falstafs. Es nezinu, ser, ar ko es būtu izpelnījies tādu godu: kļūt par jūsu nastu nesēju.
   Fords. To es jums tūdaļ paskaidrošu, ser, ja jums labpatiktos mani uzklausīt.
   Falstafs. Runājiet, mīļais mister Brūk! Jusu padevīgais kalps klausās.
   Fords. Ser, man ir zināms, ka jūs esat skolots cilvēks, tāpēc es runāšu īsi. Es jūs pazīstu jau sen, tikai man nekad nav bijusi izdevība ar jums iepazīties personīgi. Man jāatklāj jums kāds noslēpums, reizē ceļot gaismā arī paša vājības, bet, esiet tik laipni, godājamais ser Džon, un, ar vienu aci vērodami manas nerātnības, ar otru sekojiet pats savu grēku sarakstam. Tādā veidā es tikšu vieglāk cauri, jo jūs paši sapratīsiet, cik viegli tāds pārkāpums izdarāms.
   Falstafs. Gluži pareizi, ser, turpiniet!
   Fords. Šai pilsētā dzīvo kāda kundze, kuras vīru sauc par Fordu.
   Falstafs. Jā, ser.
   Fords. Es šo sievieti jau sen mīlu un, atzīstos, esmu ne mazumu pūļu viņas dēļ šķiedis. Es esmu lencis viņu ilgi, maigi un padevīgi, esmu meklējis tikšanos, esmu dārgi maksājis par katru mirkli, kad man bija lemts viņai kaut acis uzmest. Esmu sūtījis bagātīgas veltes viņai pašai, tāpat apdāvinādams citus, lai tikai izdibinātu, kādas dāvanas viņai vislabāk tīk. Vārdu sakot, es neatlaižos ne brīdi no viņas, tāpat kā mīlestība ne brīdi neatlaižas no manis, un cenšos nepalaist garām nevienu izdevību. Taču viss, ko esmu guvis, ir par dārgu naudu pirktā rūgtā atziņa, ka es nekā neesmu panācis, tāpat mācība, kas izteikta šais dzejiskajās rindas:
   Ir mīlestība ēnai dvīņu māsa:
   Ja ķersi — bēgs, ja bēgsi — pakaļ dzīsies.
   Falstafs. Un viņa pat nekad nav devusi jums cerības?
   Fords. Nē, nekad!
   Falstafs. Bet savu tieksmi jūs taču esat likuši viņai nojaust?
   Fords. Ne reizi!
   Falstafs. Jā, bet kas tad tā jūsu mīlestība galu galā ir?
   Fords. Tā ir skaists nams, kas uzcelts uz svešas zemes, un es to nevaru mantot tāpēc, ka biju pārskatījies, izraugot apbūves gabalu.
   Falstafs. Bet kam jūs to visu man stāstāt?
   Fords. Ja jau esmu jums uzticējis tik daudz, tad tagad pateikšu visu līdz galam. Melš, ka vipa, kas ir allaž pret mani tik stingra un nepieejama, esot citiem vīriešiem varen vēlīga, tā ka par viņu jau klīst visādas nevalodas. Nu redziet, ser Džon, tagad es ķēros vērsim aiz ragiem. Jūs esat labdzimts džentlmenis, lieliski audzināts cilvēks, apbrīnojami veikls čalotājs, vīrs ar plašiem sakariem, visu cienīta, augsta persona un visu atzīts, slavens karavīrs, galma kavalieris un zinātņu darbinieks.
   Falstafs. O, ser!
   Fords. Varat man ticēt, tas jums pašam gan labāk zināms. Še, ņemiet šo naudiņu, ņemiet un tērējiet, šķiediet, šķiediet labi daudz, izšķiediet visu, kas man ir, tikai ziedojiet par to man tik daudz sava dārgā laika, cik nepieciešams, lai iekarotu šīs Fordas tikumības cietoksni. Laidiet darbā visu savu lakstošanās māku viņas iekarošanai, jo, ja vispār ir pasaulē kāds vīrietis, kas spēj ko panākt, tad tas esat jūs.
   Falstafs. Bet kā savienot jūsu kaislīgo mīlestību ar domu, ka es iegūšu viņu, kuru jūs pats tik karsti kārojat? Man liekas, jūs parakstāt sev zāļu vietā indi.
   Fords. Vai tad jūs nesaprotat manu kara viltu? Viņa ir tik ļoti pārliecināta par savu neaptraipīto tikumu, ka es neuzdrošinos pat pacelt pret viņu savas miesas kārības aptumšotās acis. Viņa ir pārāk spoža, lai būtu iespējams skatīties viņai virsū. Bet, ja nu man būtu gluži pretējas dabas pierādījumi rokā, tad arī man rastos piemērs un pamats atklāt viņai savu tieksmi.
   Tad man būtu daudz vieglāk ieņemt visus viņas neaptraipītā goda, labās slavas un uzticīgas laulenes iedomātos cietokšņus, tāpat kā daudzus citus nocietinājumus, kas visu laiku pārāk sīksti turas man pretī. Kā jums šķiet, ser Džon?
   Falstals. Pirmkārt, es bez ierunām pieņemu jūsu naudu, mister Brūk, otrkārt, sniedziet man tūdaļ savu roku, un, treškārt, es lieku savu džentlmeņa goda vārdu ķīlā, ka jūs varēsiet, ja vien tas jums patiks, baudīt ar Forda sievu visus mīlestības priekus.
   Fords. Patiešām, ser?
   Falstafs. Par to es galvoju, mister Brūk.
   Fords. Par naudu neraizējieties, ser Džon, tā būs jūsu.
   Falstafs. Par misis Fordu neraizējieties, mister Brūk, viņa būs jūsu. Starp citu, viņa ir jau pati nolikusi man satikšanos. īsi pirms jūsu ienākšanas te bija viņas sūtne jeb savedēja. Un tad varu vēl pateikt, ka starp desmitiem un vienpadsmitiem es būšu pie viņas, jo ap to laiku viņas vīrs, tas nolādētais greizsirdis un aunagalva, nebūšot mājās. Atnāciet pie manis vēl šovakar pat, tad es jums pastāstīšu, kā man veicās.
   Fords. Iepazīšanās ar jums man nes tīro svētību. Bet vai jūs Fordu pašu pazīstat?
   Falstafs. Lai velns viņu rauj, šito nabaga ragulopu. Kāpēc tad man viņš būtu jāpazīst? Tikai par nabagu gan laikam es viņu bez pamata zākāju. Melš, ka šim greizsirdīgajam aunam esot vesels lēvenis naudas. Nu jūs saprotat, kāpēc viņa sieva man liekas tik pievilcīga! Ar viņu kā ar atslēgu es slēgšu šī ragainā tēviņa naudas lādi, un tad es varēšu dzīvot, cepuri kuldams.
   Fords. Jums vajadzētu tomēr iepazīties ar Fordu, ser, lai vajadzības brīdī varētu no viņa izvairīties.
   Falstafs. Rauj viņu velns, šito prasto sviesta andelmani. Ar vienu savu acu skatienu es viņu padarīšu jau stīvu un izsitīšu pēdējo gara gaismu no paura ārā, lai tad tas spīd kā lākturis, kas uzkārts viņam uz ragiem. Tici vai ne, mister Brūk, šis lempis gulēs man pie kājām, bet tu gulēsi pie viņa sievas. Vēl šovakar pat atnāc. Fords ir nelga, bet es parūpēšos, lai viņa vārdam nāk vēl jauni izpušķojumi klāt. Mister Brūk, man gribas, lai tu pats redzētu, kas viņš par nelgu un ragaini. Tāpēc atnāc vēl šovakar.
   Viņš aiziet.
   Fords. Tas nu gan ir viens neģēlis un epikūrietis! Mana sirds plīst aiz dusmām. Lai nu saka viens cilvēks, ka es esmu bez pamata greizsirdīgs! Mana sieva ir laidusi viņam ziņu, tikšanās stunda ir jau nolikta, abi divi ir vienojušies. Kas to varēja domāt! Nu, vai jūs redzat, kāda elle ir vajā, ja vīram gadās neuzticīga sieva? Mana laulības gulta tiks apgānīta, mana nauda tiks nolaupīta, mans gods samīts dubļos. Bet tas vēl nav viss: nu man vēl jādzird tā nelieša riebīgā ķengāšanās, kurš ir mani tā pazemojis. Šitādas lamas, šitādi neķītri vārdi! Pret tiem Amaimona vārds šķiet vēl gluži pieklājīgs, tāpat Lucifera un Barbasona, kaut gan tās taču visas ir velna iesaukas, paša nelabā palamas. Bet — ragainis! Ragulops! Tādos vārdos jau pat sātanu negāna. Peidžs ir ēzelis, pavisam bezrūpīgs ēzelis. Viņš uzticas sievai, viņš nevēlas kļūt greizsirdīgs. Tad jau es labāk uzticu savu sviesta cibu flāmam, savu siera rituli mācītājam Hjū, tam Velsas moderniekam, savu degvīna blašķi īram vai savu ķēvi zirgu zaglim, lai pajādelējas, nekā atstāju paša sievu bez uzraudzības, lai viņa sāk kalt, lai sāk perināt, lai sāk gudrot visvisādus plānus. Un pietiek, ja sievietei tikai kaut kas iešaujas prātā, tad viņa panāks savu, lai tur lūst vai plīst. Paldies dievam, ka es esmu tik greizsirdīgs! — Ap vienpadsmitiem viņa esot nolikusi tikšanos. Es stāšos viņiem ceļā, pieķeršu savu sievu nozieguma vietā, atriebšos Falstafam un pēc tam varēšu gardi smieties par Peidžu. Man tūliņ jāiet. Labāk trīs stundas par agru nekā vienu mirkli par vēlu. Ragulops! Ragulops! Ragainis! Ak kauns, ak kauns!
   Aiziet.

TREŠA AINA Parks Vindzorā.

   Uznāk Kajuss un Regbijs.
   Kcijuss. Džon Regbī, tu, Džek!
   Regbijs. Jā, ser!
   Kajuss. Cik pulkstenis, Džek?
   Regbijs. Noliktā stunda jau pagājusi, ser, kad sers Hjū solījās būt te.
   Kajuss. Nudien, viņš ir izglābis sev dvēseli, ka neir nācis. Viņš tik lasa varbūt sav pībel un ir aizmirsis, ka bij jānāk šurp. Nudien, Džek Regbī, viņš jau tagad būt beigts, ja būt nācis šurp.
   Regbijs. Viņš ir prātīgs, ser. Viņš saprot, ka jūsu labdzimtība viņu nodurtu, ja viņš atnāktu.
   Kajuss. Nudien, pat vien silke nav tik beigts, cik beigts es būt viņ pataisījis. Ņem sav rapier, Džek, es tev parādīs, cik beigt es viņ pataisīt.
   Regbijs. Vai! Kungs, es jau neprotu ar rapieri kauties.
   Kajuss. Ņem sav rapier, neliet!
   Regbijs. Pagaidiet, tur nāk ļaudis!
   Uznāk viesnīcas saimnieks, Šelovs, Slenders un Peidžs.
   Saimnieks. Labu veiksmi, brašais doktor!
   Selovs. Lai dievs jums stāv klāt, doktora Kajusa kungs.
   Peidžs. Kā klājas, mīļais ārsta kungs?
   Slenders. Labrīt, ser!
   Kajuss. Viens, div, trīs, četri… ko jūs visi meklē?
   Saimnieks. Mēs gribam redzēt tavu cīņas māku, tavus izklupienus un tavus atlēcienus, visus tavus punto un stakato, tavus reversus, tavu distanci, tavu mon- stanci. Nu, vai viņš ir jau beigts, tas tavs abesīnie- tis? Vai viņš ir jau pagalam, mans mīļais Fransisko? Nu, brašuli! Ko nu tu atbildēsi, manu Eskulap, manu Gallen, manu suņu burkšķi? Vai viņš ir jau pie tēviem, teic, brašais pūšļu dziedniek, — vai viņš ir jau izlaidis garu?
   Kajuss. Nudien, tas ir vismazdūšīgāks zaķpastals no visas priester zorts. Viņš neir te rādījs sav degun.
   Saimnieks. Ak tu Kastīlijas ķēniņ Urināl, ak tu grieķu Hektor, ak tu resgali!
   Kajuss. Es jūs lūdz būt man par liecinēk, ka mēs seš septiņ cilvēks ir te uz viņ savas stundas trīs četras gaidījuš, bet viņš neir nācis.
   Selovs. Prātīgi darīts, doktora kungs. Viņš ir dvēseļu, jūs miesas dziednieks. Bet vai tad kaušanās ir dziedniecības darbs? Ko jūs teiksiet, mister Peidž?
   Peidžs. Mister Selov, bet jūs taču pats arī esot bijis traks kauslis, kaut tagad spriežat tiesu.
   Šelovs. Velns parāvis, mister Peidž, un, kaut arī es esmu jau vecs, turklāt miertiesnesis, tomēr, redzot kailu zobenu, man pirksti niezēt niez to izmēģināt. Un, vienalga, lai mēs esam tiesneši, ārsti vai mācītāji, katrā no mums, mister Peidž, ir vēl kāda jaunības dzirkstele. Jā gan, mister Peidž, mūs visus pasaulē laidusi tikai sieviete.
   Peidžs. Taisnība, mister Šelov.
   Šelovs. Un citādi tas arī nevar būt, mister Peidž. Doktora Kajusa kungs, es atnācu jūs vest uz mājām. Es esmu zvērinātais miertiesnesis. Jūs esat parādījuši sevi kā gudru ārstu, arī sers Hjū ir parādījis sevi kā saprātīgu, iecietīgu mācītāju. Tāpēc jums jānāk man līdzi, doktor.
   Saimnieks. Piedodiet, tiesneša kungs. Atļaujiet bilst kādu vārdu, mesjē draņķu brūvētāj!
   Kajuss. Kas tas ir, draņķu brūvētāj?
   Saimnieks. Draņķu brūvētājs, tas mūsu — angļu mēlē nozīmē brašu puisi, īstu varoni.
   Kajuss. Es zvēr, tad es neir mazāks draņķu brūvētājs par jebkur angli. Bet tam mērkaķ mācītājam — tam es nošneiderēš vis aus.
   Saimnieks. Bet viņš tevi krietni piekaustīs, varoni.
   Kajuss. Ko tas nozīmē: piekaustīs?
   Saimnieks. Tas nozīmē, ka viņš lūgs no tevis piedošanu.
   Kajuss. Tad es zvēr, jūs vēl redzēs, kā viņš man piekaustīs, tad es zvēr, ka es dabūs to gatav.
   Saimnieks. Bet es viņu vēl piebikstīšu, jo citādi viņš var notirināt kājas.
   Kajuss. Es jums par to teic lēl paldēs.
   Saimnieks. Bet tas vēl nav viss, mīļo brašul!
   Paklusām pārējiem.
   Bet jūs, viesa kungs, tāpat jūs, mister Peidž, un jūs, kavalier Slender, steidziet cauri pilsētai uz Frogmoru.
   Peidžs. Vai sers Hjū ir tur, jā?
   Saimnieks. Jā, tur. Un jūs paskatieties, kā viņš tur jūtas, tikmēr es vedīšu ārstu uz turieni ar līkumu pa laukiem. Labi? Jā?
   Šelovs. Mes ta darīsim.
   Peidžs, Šelovs un Slenders. Uz redzēšanos, mīļo doktor!
   Peidžs, Šelovs un Slenders aiziet.
   Kajuss. Es zvēr, mēs grib, lai tas mācītājs ir beigts, jo viņš grib to Annu Peidž priekš vien jaun mērkaķpuik.
   Saimnieks. Nu lai jau viņš mirst, tikai pagaidām iebāz to savu nepacietības zobenu makstī un uzlej dusmām aukstu šalti virsū. Nāc, ejam taisni pār laukiem uz Frogmoru! Es tevi aizvedīšu uz viensētu, kur pašlaik ir dzīres un kur būs arī Peidžas jaunkundze. Un tu varēsi viņu tur bildināt. Nu tu vari saukt «urrā»! Ko?
   Kajuss. Nudien, mēs sak jums par to lēl paldēs. Nudien, jūs ir mīļš cilvēks. Es gādās, lai jums tiek lab kundes: tos grāfs, tos bruņinieks, tos džentlmens, vis mans pacients.
   Saimnieks. Par to es solos būt tev par kompanjonu pie Annas Peidžas. Vai es pareizi izsacījos?
   Kajuss. Jā, riktīg. Pavisam riktīg.
   Saimnieks. Nu tad ejam!
   Kajuss. Tu nāc man līdz, Džek Regbī.
   Aiziet.

TREŠAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Vieta Frogmoras tuvumā.

   Uznāk Hjū Evenss un Simpls.
   Evenss. Es jūs lūdz, Slender kung sulain, mans draugs Simpl, — tā jūs laikam sauc, — uz kuru pus jūs skats pēc tā Kajus kung, kurš liek sev saukt par medicīns doktor?
   Simpls. Es skatījos, kungs, uz citadeles pusi, es skatījos uz parka pusi, tāpat uz vecās Vindzoras ceļa pusi un uz visām debess pusēm, izņemot to ceļu, kas ved uz pilsētu.
   Evenss. Tad ej nu paskats arī uz to pus, es tev lūdz.
   Simpls. Labi, kungs.
   Evenss. Dievs, stāv man klāt. Es ir tā noskaities un tik uztraukts. Man būt jāpriecāš, ka vīš ir man pievils. Bet es ir tik bēd sagrauzts. Es būt viņam ar mier kraut ar viņ paš nāktspod pa gāv, ja man būt izdevīb to dārt. Lai dievs ir man žēlīgs!
   Sāk dziedāt.
   Tur maze, klusē strautiņ male, Kur putniņi dzied madrigāles, Rokrociņe mēs rozes šķīsim Un tūkstoš jaukos pušķos pīsim.
   Ak dievs! Cik gauž man gribs raudet! »
   Kur putniņi dzied madrigāles, Mēs sēd iekš Babilonije Un tūkstoš jaukos pušķos pīsim. Tur maze, klusē …
   Simpls. Jā, no tās puses nāk gan, ser Hjū.
   Evenss. Lab, lai viš nāk.
   Tur maze, klusē strautiņ male …
   Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs! Ar kādiem ieročiem vīš nāk?
   Simpls. Ne ar kādiem. Tur nāk mans saimnieks, misters Selovs un vēl viens kungs tieši no Frogmoras pāri pār laipām.
   Evenss. Es tev lūdz, tu pado man to mentei šurp. Nē, labāk tur to uz rok.
   Uznāk Peidžs, Šelovs un Slenders.
   Selovs. Kā klājas, mācītāja kungs? Labrīt, mīļais mister Hjū. Tas nu gan ir brīnums, ja kauliņu spēlmanis nav pie kauliņiem, bet zinību vīrs pie savām grāmatām!
   Slenders. Ak daiļā Anna Peidža!
   Peidžs. Lai dievs jūs svētī, mīļais Hjū!
   Evenss. Un viņ žēlastīb nāk pār jums visiem!
   Slenders. Kas tad tas? Jūs laižat darbā gan vārda varu, gan zobena garu? Vai mācītājkungs nolēmis strādāt ar abiem?
   Peidžs. Un kā jauns puisis šitādā drēgnā, reimatisma pilnā gaisā izmeties vienos kamzoļos un biksēs?
   Evenss. Tam ir savs zināms nolūks un savs iemesls.
   Peidžs. Taču mūsu nolūki ir paši labākie, mācītājkungs.
   Evenss. Dikt lab! Un kād tie ir?
   Peidžs. Tur palika viens cienījams džentlmenis, kuru kāda persona ir tā aizvainojusi, ka viņš aiz lielām dusmām aizmirsis gan savu pašcieņu, gan mīļo iecietību.
   Šelovs. Es mītu šai pasaulē jau vairāk nekā astoņdesmit gadu, taču neesmu vēl nekad dzirdējis, ka gudrs un skolots cilvēks, turklāt tāds, kas ieņem sabiedrībā cienījamu stāvokli, spētu tādā mērā zaudēt pašcieņu.
   Evenss. Par ko jūs rūn?
   Peidžs. Man šķiet, ka jūs arī viņu pazīstat. Tas ir doktora Kajusa kungs, pazīstamais franču ārsts.
   Evenss. Lai dievs tas kungs man piedod, bet vai jūs man nevar pastāstīt labāk kaut ko par šķīv puters?
   Peidžs. Kāpēc?
   Evenss. Tāpēc, ka par Hipokrat un Gellen viņam ir dikt maz jēg un ka bez tam vīš ir īsts blēds, tik gļēvs blēds, kād oter var ar gun meklet.
   Peidžs. Varu saderēt, šis ir tas pats vīrs, ar kuru viņam jācīnās divkaujā.
   Slenders. Ak skaistā Anna Peidža!
   Šelovs. Par to liecina arī viņa ieroči. Mēs nelaidīsim viņus abus kopā! Raug, kur nāk doktors Kajuss!
   Uznāk viesnīcas saimnieks, Kajuss un Regbijs.
   Peidžs. Mīļais mācītājkungs, bāziet savu zobenu makstī.
   Šelovs. Tāpat jūs savu, mīļais daktera kungs.
   Saimnieks. Atņemsim viņiem abiem ieročus un piespiedīsim izlīgt mieru. Lai viņi labāk laiž darbā angļu valodas vokābulus, no tiem vismaz locekļi paliks veseli.
   Kajuss. Es jums lūdz, jūs ļauj man kaut ko pateikt jums pie auss. Par ko jūs nebij atnācis tikties ar man iekš dueli?
   Evenss. Es jus ludz paciesties. Es jums tūliņ vis pateiks.
   Kajuss. Jūs ir vien zaķpastal, vien klaun, vien mērkaķ, jā!
   Evenss. Es jūs lūdz nepataisīt mūs par izsmiekel cit cilik aces. Es bij nolēmš piedāvāt jums savu draudzīb un šāde vai tāde vīze dot gandarījum. Bet nu es grib triekt vis jūs urinpudls jums pa paur, jo jūs nav turēs vārd un atnākuš uz to norunāt viet.
   Kajuss. Diable! Džek Regbī, tāpat jūs, Host de Jarlerre, vai es negaidīj, lai viņu nokaut? Vai mans nebij tur, kur bij norunāts?
   Evenss. Es zvēr pie sav kristīg cilik dvēsel, tā norunāt viet ir še, ro, še, ro, šite. To var apliecint mans saimnieks no «Bikšulencs» viesnīcs.
   Saimnieks. Vai jūs nebeigsiet, gaili, abi beidzot to balli! Ko jūs tur buldurējat, tu, francūzi, un tu, velsiet, tu, miesas dziedinātāj, un tu, dvēseļu biedinātāji
   Kajuss. Tas ir dikt asprātīg teikts! Excellent!
   Saimnieks. Liecieties mierā, es jums saku, un uzklausiet savas viesnīcas saimnieku. Vai es neesmu politiķis? Vai man nav slīpēts prāts? Vai es neesmu Makia- velli? Vai es drīkstēju zaudēt savu ārstu? Nē, nedrīkstēju, jo viņš man dod drapes, kad uznāk tās sirds klapes. Vai es drīkstēju zaudēt savu mācītāju, savu garīgo tēvu, mūsu mīļo Hjū kungu? Nē, nedrīkstēju, jo no viņa man nāk visas parunas, sarunas un ierunas. Sniedz man savu roku, tu zemes dēls! Tā! Sniedz man savu roku, tu debesu dēls! Šitā! Ek jūs, augsti mācītie vīri, es jūs abus apvedu ap stūri, nolikdams tikšanos katram savā vietā! Jūsu sirdis vēl pukst, jūsu ādas ir nesaskrambātas, tāpēc ejam, lai stiprais vīns pieliek visai šai bēdai punktu. Dodiet man savus zobenus par ķīlu! Iesim, miera eņģeļi, iesim, iesim, iesim!
   Šelovs. Tas nu gan ir viens traks viesnīcnieks! Ejam, kungi, ejam!
   Slenders. Ak daiļā Anna Peidža!
   Selovs, Slenders, Peidžs un viesnīcas saimnieks aiziet.
   Kajuss. Nu tiec nu tagad gudrs! Viņš ir pataisījs mūs par muļķiem!
   Evenss. Jauki gan! Vīš ir padarīš mūs sev par kumediņ rādītājiem. Tāpēc es lūdz, būsam tagad draug un liksam savs prāts kope, lai šitam blēdim, šitam neģēlim, šitam «Bikšlencs» viesnics saimniekam atriebt.
   Kajuss. God vārd, ar vis sav sird un dvēsel. Viņš bij man apsolijs aizvest pie Ann Peidž. God vārds, viņš ir man arī piekrāpis!
   Evenss. Lab, es viņem sadauzīš paur. Lūdzu, nāk man līdz!
   Aiziet.

OTRA AINA Iela Vindzorā.

   Uznāk misis Peidža un Robins.
   Misis Peidža. Nu, ej, ej, manu mazo kavalier, man pa priekšu. Tu jau aizvien esi bijis pavadītājs, tagad kļūsti par vadītāju. Kas tev labāk patīk: iet man pa priekšu vai skatīties sava saimnieka papēžos?
   Robins. Protams, man labāk tīk iet jums pa priekšu, izpildot vīrieša vietu, nekā sekot savam kungam, izpildot pundura lomu.
   Misis Peidža. Oho! Tu pat proti glaimot, zēn! Es redzu, no tevis iznāks labs galminieks.
   Uznāk Fords.
   Fords. Esiet sveicināta, misis Peidža! Kurp iedami?
   Misis Peidža. Eju ciemos pie jūsu laulātās draudzenes, ser. Vai viņa mājās?
   Fords. Jā, mājās. Un, viena būdama, nezin aiz garlaicības, kur dēties. Ja jūsu vīrs gadījumā nomirtu, tad jūs abas, manuprāt, varētu precēties.
   Misis Peidža. Protams, protams, tikai tādā veidā, ka mēs tad katra sev ņemtu jaunu vīru.
   Fords. Kur jūs dabūjāt šo glīto vēja rādītāju?
   Misis Peidža. Esmu piemirsusi, kā, jupis, sauc to vīru, no kura mans laulātais draugs viņu patapinājis. Kā sauc tavu bruņinieku, zēn?
   Robins. Par seru Džonu Falstafu.
   Fords. Seru Džonu Falstafu?
   Misis Peidža. Jā, jā! Es nekad nevaru viņa vārdu paturēt prātā. Viņš ir manam mīļajam vīram draugs. Jūsu laulātā draudzene, protams, ir mājās?
   Fords. Protams.
   Misis Peidža. Atvainojiet, ser. Es esmu kā slima, kad nedabūju tikties ar viņu.
   Misis Peidža un Robins aiziel.
   Fords. Vai tam Peidžam nav nemaz smadzeņu galvā? Vai tad viņam nav acu pierē? Vai viņš maz ir pie pilnas saprašanas? Jā, viņa gars snauž un ir ierūsējis. Kas gan ir vienkāršāk: likt šim zēnam aiznest mīlestības vēstuli divdesmit jūdžu tālu vai uz divi simti piecdesmit soļiem trāpīt ar lielgabalu mērķī? Peidžs taču pats veicina savas sievas aizraušanos. Viņš ļauj tās neprātam vaļu, turklāt to vēl kurina. Un tagad viņa kopā ar Falstafa pāžu dodas pie manas sievas. Tas ir vējš, kura šņākoņā skan tuvā negaisa draudi. Jel padomā: iet kopā ar Falstafa pāžu! īsta sazvērestība. Viņiem viss jau norunāts. Un mūsu laulības pārkāpējas trauc pretī pašas savam galam. Nu labi, es notveršu šo zelli, tad pārmācīšu savu sievu, pēc tam noraušu misis Peidžai viņas liekulīgās svētulības plīvuru, bet Peidžu nostādīšu visas pasaules priekšā par bezrūpīgu Akteonu, kas pats labprātīgi par tādu kļuvis, un ar savu nesaudzīgo rīcību iemantošu visu kaimiņu atzinību.
   Pulkstenis sit.
   Klau! Pulkstenis dod zīmi, un mana ciešā pārliecība liek ķerties pie darba. Es atradīšu Falstafu un izsmiekla vietā mantošu uzslavu, jo, ka Falstafs ir tur, par to es nešaubos, tāpat kā par cieto pamatu zem manām kājām. Es dodos uz turieni!
   Uznāk Peidžs, Selovs, Slenders, viesnīcas saimnieks, sers Hjū Evenss, Kajuss un Regbijs.
   Selovs un Peidžs
   kopā ar pārējiem. Esiet sveicināti, mister Ford!
   Fords. Kāda izcila sabiedrība, nudien! Man mājās pašlaik klāts bagāts mielasta galds, tāpēc es lūdzu visus pie sevis.
   Selovs. Jums mani jāatvaino, mister Ford.
   Slenders. Tāpat mani, ser. Mēs esam apsolījušies būt uz pusdienām pie Annas jaunkundzes, un es nē par kādu naudu negribu šo solījumu lauzt.
   Selovs. Mums jau sen pastāv nodoms apprecināt Annu Peidžu ar manu brālēnu Slenderu, un šodien mums jāsaņem jāvārds.
   Slenders. Es ceru, jūs man neliegsiet savu laipno piekrišanu, Peidža tēv?
   Peidžs. Nē, es to neliegšu, mister Slender. Es esmu pilnīgi jūsu pusē, kamēr mana sieva noteikti ir jūsu pusē, daktera kungs.
   Kajuss. Ja, es zvēr! Un ta jaunava arī mīl mani, ka to man galvo man apteksn Kviklī.
   Saimnieks. Bet ko jūs domājat par jauno misteru Fen- tonu? Viņš var lēkt, un viņš var diet, viņam acīs dzirkst jaunības kvēle, viņš sacer dzejas, viņš runā kā svētkos, viņš smaržo ar aprīļa un maija smaržām. Viņš jums to atņems, viņš jums to atņems, tā tam ir jābūt, un citādi tas nemaz nevar būt.
   Peidžs. Tikai bez manas svētības gan, to es jums galvoju. Tam džentlmenim nav ne penija pie dvēseles, turklāt viņš turas vienā kompānijā ar trakulīgo princi un Poinsu. Viņš ir man par augstu un par gudru. Nē, nē, viņam nu gan neizdosies nevienu mezglu sasiet ar manas pārticības pirkstiem. Ja viņš ir ņēmējs, tad lai ņem Annu tādu, kāda viņa stāv. Mana manta nav dabūjama bez manas piekrišanas, kamēr mana piekrišana sveras uz citu pusi.
   Fords. Tad es gauži lūdzu vismaz pārējos pie manis pusdienās. Bez laba cienasta es jums vēl apsolu jautru izklaidēšanos: es gribu jums parādīt kādu retu putnu. Doktora kungs, jūs taču nāksiet, tāpat jūs, mister Peidž, un jūs, ser Hjū?
   Šelovs. Laimīgi! Nu mēs varēsim netraucēti veikt savu misiju mistera Peidža namā.
   Šelovs un Slenders aiziet.
   Kajuss. Jūs iet uz māj, Džon Regbī, es ar drīz būs klāt.
   Regbijs aiziet.
   Saimnieks. Palieciet sveiki, mani mīļie! Es eju pie sava godājamā bruņinieka Falstafa, un mēs abi iesviķo- sim.
   Saimnieks aiziet.
   Fords
   sāņus.
   Es viņam ta iesviķošu, ka viņš vispirms dabūs kārtīgi izdancoties pēc manas stabules. Nu, tad ejam, kungi!
   Visi. Mēs ejam jums līdzi, lai redzētu to reto putnu.
   Aiziet.

TREŠA AINA Istaba Forda namā.

   Ienāk misis Forda un misis Peidža.
   Misis Forda. Uhū! Džon! Robert!
   Misis Peidža. Ātrāk, ātrāk! Vai veļas grozs . . .
   Misis Forda. Ir jau sagatavots! Kur paliek Robins? Kalpi ienes grozu.
   Misis Peidža. Dodiet, dodiet šurp!
   Misis Forda. Te, lieciet te!
   Misis Peidža. Izstāstiet saviem ļaudīm, kas viņiem darāms. Mums jārīkojas veikli!
   Mj'sj's Forda. Tātad, Džon un Robert, kā jau jums teicu, jūs palieciet tepat blakus brūzī un gaidiet. Un, kā es jūs saucu, tā nāciet iekšā, žigli celiet grozu plecos un, kad tas izdarīts, steidziet, cik kājas nes, uz velētavu Dečetas pļavmalā, un izgāziet visu, kas grozā, samazgu grāvī pie pašas Temzas.
   Misis Peidža. Vai jūs sapratāt, kas darāms?
   Misis Forda. Esmu jau viņiem visu izstāstījusi. Viņiem viss skaidrs. Bet tagad ejiet un, tiklīdz es saucu, esiet klāt.
   Kalpi aiziet.
   Misis Peidža. Paskat, kur nak mazais Robins!
   Ienāk Robins.
   Misis Forda. Nu, manu vanadziņ, ko teiksi?
   Robins. Mans kungs, sers Džons, ir pie jūsu pagalma durvīm un jautā pēc jums, misis Forda.
   Misis Peidža. Kad tik tu, mazais jokupēter, mūs nenodosi!
   Robins. Varu apzvērēt! Mans kungs nezina, ka jūs esat šeit. Un viņš pat piedraudēja mani uz visiem laikiem padzīt, ja es jums kaut ko stāstītu. Jā gan, viņš zvērēja, ka mani padzīs.
   Misis Peidža. Tu esi lāga puisis, un tava klusu ciešana būs drēbnieks, kas uzšūs tev jaunus svārkus un bikses. Es iešu un paslēpšos.
   Misis Forda. Jā, labi! Bet tu ej un pasaki savam kungam, ka es esmu viena. Jūs, misis Peidža, tikai neaizmirstiet savu lomu.
   Robins aiziet.
   Misis Peidža. Nekādā ziņā! Bet, ja es nenospēlēšu, kā nākas, tad jūs varēsiet mani izsvilpt.
   Misis Peidža aiziet.
   Misis Forda. Tagad ķersimies pie lietas. Un ņemsim šo uzblīdušo recekli, šo izgurušo putras ābolu vienreiz priekšā. Lai viņš mācās atšķirt dūju no žagatas.
   Ienāk Falstals.
   Falstals. Ak tu manu jaukumiņ, tad beidzot tu esi mana! Tā, nu es varu mirt, nu man pietiek dzīvot. Mans ilgu sapnis ir piepildīts. Ak debešķīgās svētlaimes brīdis!
   Misis Forda. Manu mīļo ser Džon!
   Falstafs. Misis Forda, es neprotu teikt glaimus, es neprotu melot, misis Forda. Mani māc grēcīgas ilgas. Man gribētos, kaut tavs vīrs būtu beigts. Zvēru pie dieva, tad es tevi sauktu par savu lēdiju.
   Misis Forda. Jūs? Mani par savu lēdiju, ser Džon? Ai, es gan laikam būtu nožēlojama lēdija!
   Falstafs. Visā Francijas galmā nav otras tādas kā tu. Es redzu, tavas acis spulgo spožāk par dimantiem. Tavu uzacu loki ir tik smalki veidoti, ka tiem piestāvētu visdārgākā Venēcijas galvas rota vai nu pēc amazoņu fasona, vai ar buru kuģa veidojumu.
   Misis Forda. Nē, man labāk piestāv vienkāršs sievas galvas auts, ser Džon, un arī tas ne visai.
   Falstafs. Tu pati noziedzies pret sevi, tā runādama. No tevis iznāktu īsta galma dāma. Un tavu daiļo kājiņu atsperīgā gaita tev, apaļbrunčos tērptai, piešķirtu karalisku cēlumu. Tu nemaz nezini, par ko visu tu kļūtu, ja liktenis nebūtu tavs ienaidnieks, tāpēc ka pati daba ir tevi apveltījusi kā draugs. Nē, to tu nespēj noliegt!
   Misis Forda. Jel ticiet, manī tiešām nav nekā tāda.
   Falstafs. Jā, bet kāpēc tad es tevi iemīlēju? Jau tas vien var noderēt par pierādījumu, ka tu esi neparasta būtne. Redzi, es neprotu glaimot, apgalvojot, ka tu esi tāda vai tāda, kā to māk kaisli čukstēt tāds pienapuika, kas izskatās pēc vīrieša drānās tērptas sievietes un smaržo kā aptieka drogu vācamajā laikā. Nē, to es neprotu, taču es mīlu tevi, tevi un tikai tevi, un tu esi manis cienīga.
   Misis Forda. Nemāniet mani, ser. Es baidos, jūs mīlat misis Peidžu.
   Falstafs. Tad jau tikpat labi tu varētu apgalvot, ka es mīlu pastaigāties gar parādnieku cietumu, kas man šķiet pretīgāks par kaļķu cepļa dūmiem.
   Misis Forda. Labi. Tikai debess to zina, ka es jūs mīlu! Bet gan jūs to kādā dienā jutīsiet.
   Falstafs. Paliec vien tāda. Es gribu būt tavas mīlestības cienīgs.
   Misis Forda. Nē, ticiet, jūs jau tāds esat. Vai citādi es jūs tā mīlētu?
   Robins
   ārpusē.
   Misis Forda, misis Forda, pie durvīm stāv misis Peidža, viņa ir nosvīdusi un aizelsusies un izskatās pārbijusies. Viņa vēlas ar jums tūdaļ runāt.
   Falstafs. Viņa nedrīkst mani te ieraudzīt. Es paslēpšos aiz aizkara.
   Misis Forda. Jā, esiet tik labi! Viņa ir pārlieku pļāpīgs sievišķis.
   Falstals paslēpjas. Ienāk misis Peidža un Robins.
   Nu, kas ir? Kas noticis?
   Misis Peidža. Ak misis Forda, kas nu būs? Jūs esat apkaunota, pazemota, uz mūžu mūžiem grimusi sieviete!
   Misis Forda. Ko tas nozīmē, mīļā misis Peidža?
   Misis Peidža. Ak misis Forda! Tik godīgam vīram, kāds ir jūsu laulātais draugs, dot iemeslu tādām aizdomām!
   Misis Forda. Kādām aizdomām?
   Mj'sj's Peidža. Jūs sakāt, kādām? Kaunieties! Ak, kā es esmu vīlusies jūsos!
   Misis Forda. Ak dievs! Kas noticis, runājiet!
   Misis Peidža. Jūsu vīrs nāk šurp un ved sev līdz visus Vindzoras tiesas kalpus, lai sameklētu kādu džentlmeni, kurš, pēc viņa vārdiem, pašlaik atrodoties šai namā ar jūsu ziņu, ļaunprātīgi izmantodams saimnieka prombūtni. Jūs esat pazudusi.
   Misis Forda
   klusi.
   Runājiet stiprāk! Vai nu tik traki būs!
   Misis Peidža. Lai dievs dod, ka tā nebūtu un ka te netiktu atrasts neviens svešs vīrietis. Tikai tas gan ir tiesa, ka jūsu vīrs būs tūliņ klāt un ka viņam pa pēdām seko gandrīz vai puse no visiem Vindzoras pilsoņiem, lai uzmeklētu šeit kādu džentlmeni. Es atsteidzos pa priekšu, lai jums to pateiktu. Bet, ja nu jūs apzināties, ka esat bez grēka, nu ko? Tad es esmu priecīga. Ja jums turpretī te ir kāds draugs, tad gādājiet, lai viņš pazūd, lai pazūd no šejienes. Nu, ko jūs tā stāvat? Ņemiet visus prātus kopā un glābiet savu teicamo slavu vai arī sakiet uz mūžu ardievas labajām dienām.
   Misis Forda. Ko man darīt? Šeit ir kāds džentlmenis, mans dārgais draugs. Es tik daudz nebēdāju par savu godu, cik par viņa. Es nežēlotu tūkstoš mārciņu, lai tik dabūtu viņu no šejienes projām.
   Misis Peidža. «Es nežēlotu, es nežēlotu!» Kas te ko žēlot vai nežēlot? Jūsu vīrs tūliņ būs klāt, labāk gudrojiet, kā dabūt viņu prom, jo šeit viņam nav kur paslēpties. — Ak, cik smagi es esmu jūsos vīlusies! Redziet, kur grozs! Ja jūsu draugs nebūtu pārāk liels, tad viņš varētu iegulties tajā. Un mēs viņam samestu savalkāto veļu virsū, kas būtu savākta it kā mazgāšanai, vai arī, ņemot vērā, ka tagad ir pats īstākais veļas velējamais laiks, liktu diviem no jūsu kalpiem aiznest grozu uz velētavu Dečetas pļavā.
   Misis Forda. Viņš ir dikti resns un nevarēs iegulties grozā. Ko lai es iesāku?
   Parādās Falstals.
   Falstals. Es gribu to grozu redzēt, es gribu to apskatīt! Ļaujiet man to apskatīt. Es varēšu gan te ielīst, varēšu! Klausiet savas draudzenes padomam. Es varēšu.
   Misis Peidža. Ko? Tas esat jūs, sers Džons Falstafs? Ak tad tādas ir jūsu vēstules, bruņiniek?
   Falstals. Es mīlu tevi, tikai tevi. Bet tu palīdzi man tikt prom. Ļauj man te iegulties iekšā. Es savu mūžu vairs …
   Falstafs legulstas grozā, un sievietes samet tam netīro ve/u virsū.
   Misis Peidža. Tu palīdzi apsegt savu kungu, zēn. Bet jūs, misis Forda, pasauciet šurp ļaudis. — Ak jūs liekulīgo bruņiniek!
   Misis Forda. Džon! Robert! Džon!
   Robins aiziet. Ienāk kalpi.
   Nāciet, nesiet šo veļu prom, žiglāk. Kur ir nesamie koki? Nu, ko jūs tūļājaties? Aiznesiet šo grozu veļas mazgātājai uz Dečetas pļavu. Bet žigli!
   Ienāk Fords, Peidžs, Kajuss un sers Hjū Evenss.
   Fords. Lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā. Ja manas aizdomas izrādītos bez pamata, tad izsmejiet mani, tad turiet mani par ākstu. Es būšu to pelnījis. — Paklau, uz kurieni jūs to nesat?
   Kalpi. Veļas mazgātājai, kungs.
   Misis Forda. Kas tev par daļu, kur viņi to nes? Tu pat netīrajā veļā sāksi savu degunu bāzt!
   Fords. Netīrajā veļā? Jā, man ir jānomazgājas no netīrumiem … Netīrumiem? Jā, netīrumiem. Nu ir īstais netīrās veļas mazgāšanas laiks klāt!
   Kalpi aiznes grozu.
   Kungi, es viņnakt redzēju sapni. Es jums to tūliņ pastāstīšu. — Še, še, ņemiet manas atslēgas! Kāpiet augšā manās istabās, apskatiet, pārmeklējiet, iztaustiet! Mēs to lapsu kūmiņu izdzīsim no alas. Bet pagaidiet, vispirms noslēgsim šo izeju. Tā — tagad varam sākt!
   Peidžs. Vai jūs neliksieties mierā, mīļais Forda kungs! Jūs nodarāt paši sev pāri!
   Fords. Pāri gan, mister Peidž! — Sāksim, džentlmeņi. Nu jūs tūliņ redzēsiet jokus. Džentlmeņi, nāciet man līdzi!
   Aiziet.
   Evenss. Tas nu gan ir vienc apbrīnojam untumainc un greizsirdīgs ciliks.
   Kajuss. Es zvēr, tas vairs nav pēc franč mod. Iekš franč zem neviens neir greizsirdīgs.
   Peidžs. Iesim kungi. Paskatīsimies, ko viņš tur atradīs.
   Evenss, Peidžs un Kajuss aiziet.
   Misis Peidža. Vai te tagad neiznāk dubults joks?
   Misis Forda. Es nemaz nezinu, par ko lai priecājos vairāk: par to, ka iznerrots sers Džons, vai par to, ka izmuļķots mans vīrs.
   Misis Peidža. Viņš laikam būs pārcietis nāves bailes, kad jūsu vīrs jautāja, kas tai grozā iekšā.
   Misis Forda. Es baidos, kad tik viņam patiesi pēc tām bailēm nebūs vajadzība krietni nomazgāties. Tāpēc, iesviezdami ūdenī, kalpi viņam izdarīs vēl labu pakalpojumu.
   Misis Peidža. Tas nu gan ir blēdis un netiklis! Es priecātos, ja visi tādi kā viņš dabūtu izbaudīt to pašu.
   Misis Forda. Man liekas, manam vīram bija kāds īpašs pamats domāt, ka Falstafs ir šeit, jo tik briesmīgi greizsirdīgu es viņu nekad nebiju redzējusi.
   Misis Peidža. Gan es to izdibināšu. Bet tagad sadomāsim Falstafam jaunu pārbaudījumu. Ar šīm zālēm viņa mīlestības kaitei, liekas, nebūs vēl daudz līdzēts.
   Misis Forda. Aizsūtīsim vēlreiz to pavieglo sievišķi, misis Kvikliju, pie viņa un atvainosimies par to iesviešanu ūdenī. Un modināsim viņā jaunas cerības, lai pēc tam vēlreiz pārmācītu.
   Misis Peidža. Jā, labi! Noliksim viņam tikšanos rīt pulksten astoņos no rīta, lai it kā dotu gandarījumu par viņa ciešanām.
   Atgriežas Fords, Peidžs, Kajuss un sers Hjū Evenss.
   Fords. Es viņu nevaru atrast. Varbūt tas blēdis ir tikai dižojies ar to, kas īstenībā viņam nav iegūstams.
   Misis Peidža. Jūs dzirdējāt?
   Misis Forda. Jā, jā, tikai nerunājiet. — Tā ir gan smalka izturēšanās pret mani, mister Ford, tiešām smalka!
   Fords. Protams.
   Misis Forda. Lai dievs dotu, ka jūs pats būtu labāks nekā jūsu domas!
   Fords. Āmen!
   Misis Peidža. Jūs nodarāt pats sev ļaunu, mister Ford.
   Fords. Jā, jā, un par to man jācieš.
   Evenss. Ja te, šai name, iekš šiem kambarem, lādēm un skapem kāds ir, tad lai dievs man ar pastare diene soda!
   Kajuss. Nudien, es sak to paš. Te nevien nav.
   Peidžs. Kaunieties, mister Ford! Kā jums nav kauna! Kāds ļauns gars, kāds nelabais jums iedveš šīs domas? Kaut man dotu visas Vindzoras pils bagātības, es negribētu saslimt ar jūsu iedomu kaiti.
   Fords. Tāda nu ir mana vājība, mister Peidž, kuras dēļ man pašam jācieš.
   Evenss. Jūs cieš aiz sav ļaun sirdsapziņ. Tik godig siev, kāds ir jūsējs, jūs neatradis starp piectūkstoš un piecsimt cit sievišķ.
   Kajuss. Jā, es redz, viņa ir godig sēvēt.
   Fords. Nu labi. Es jūs ielūdzu azaidā. Pagaidām iziesim drusku dārzā. Es lūdzu man piedot. Vēlāk es jums pastāstīšu, kāpēc tā darīju. Nāc, sieviņ! Iesim, misis Peidža! Es lūdzu man piedot, no visas sirds lūdzu!
   Peidžs. Nu tad ejam, kungi. Tomēr smieties par viņu mēs vēl smiesimies. Es jūs visus rīt ielūdzu brokastīs pie sevis. Bet pēc tam mēs dosimies putnu medībās. Man ir varen labs medību vanags. Vai jūs esat ar mieru?
   Fords. Jā, esmu!
   Evenss. Nu, ja jau viens ir, tad es grib būt oters.
   Kajuss. Ja ir div, tad es grib būt trešs.
   Fords. Lūdzu, lūdzu, nāciet, mister Peidž!
   Evenss. Bet es jūs lūdz rit man atgādināt par to utubung, par to man viesnīc saimniek.
   Kajuss. Tas ir dikt lab. Es no vis man sird grib to darīt.
   Evenss. Jā, par to utubung, ar vis viņ ņirgašen un zob- galibs.
   Aiziet.

CETURTA AINA Istaba Peidža namā.

   Ienāk Fentons un Anna Peidža.
   Fentons.
   Es tava tēva mīlu neiegūšu, - Un tādēļ manas pūles veltas, Anniņ.
   Anna.
   Ak vai! Ko tad?
   Fentons.
   Tev jākļūst reiz sev pašai. Viņš pārmet man, ka esmu augstas kārtas, Tāpat kā to, ka, mantu notriecis, Nu cerot atspirgt viņa bagātībā. Tam derdzas arī mana pagātne Ar aušībām un gaisīgajiem draugiem. Tad vēl viņš apgalvo: viņš neticot, Ka tevi spētu mīlēt es bez pūra.
   Anna.
   Bet ja nu viņam taisnība? Fentons.
   Nē, nē, pie savas laimes sapņa zvēru! Kaut, atzīstos, es arī sākumā Pret tava tēva mantu jutu cieņu, Bet, tevi iepazinis, sapratu, Ka pati tu man dārgāka par zeltu. Un manta vienīgā, pēc kā nu tiecos, Ir tava skaidrā sirds.
   Anna.
   Ak mīļo Fenton, Jums tomēr jāgūst tēva labvēlība; Bet ja ar pazemīgiem lūgumiem Jūs savu nepanāksiet… Ļaudis nāk!
   Abi sarunādamies aiziet. Uznāk Šelovs, Slenders un misis Kviklija.
   Šelovs. Izjauciet viņiem tās runas, misis Kviklija, mans brālēns pats grib ar jaunkundzi runāt.
   Slenders. Nu tad jāsaņemas! Mēģināts nav zaudēts.
   Šelovs. Jūs tikai nebīstieties!
   Slenders. Nē, es no viņas nebīstos. Kas tur ko bīties! Ja vien man nebūtu tik bail.
   Kviklija. Uzklausiet, misters Slenders grib jums ko teikt.
   Anna.
   Es eju! — To mans tēvs man izraudzījis. Ak dievs, cik dažai jauks šķiet riebeklis, Kam gadā ienāk trīssimt mārciņas.
   Kviklija. Kā klājas dārgajam misteram Fentonam? Vai drīkstu jūs lūgt uz pāris vārdiem?
   Selovs. Viņa nāk! Tagad ej viņai pretī, brālēn. Jā, puis, tev bija gan tēvs!
   Slenders. Jā, Annas jaunkundz, man bija tēvs. Mans tēvocis var par viņu pastāstīt smukus jokus. Esiet tik labi, tēvoc, un pastāstiet Annas jaunkundzei, kā mans tēvs izzaga no putnu kūts divas zosis. Nu pastāstiet, onkulīt.
   Selovs. Mans brālēns jūs, Annas jaunkundz, mīl.
   Slenders. Jā, es jūs mīlu, ne mazāk kā kuru katru sievieti Glosteršīrā.
   Selovs. Viņš jūs apgādās kā muižnieci.
   Slenders. Kā muižnieci jau nu ne, bet citādi viņai nekas nekaitēs.
   Selovs. Viņš jums novēlēs simt piecdesmit mārciņas atraitnes daļai.
   Anna. Mīļais mister Šelov, lai taču viņš pats runā ar mani.
   Šelovs. Brīnišķīgi, es jums pateicos par šiem vārdiem. Es jums pateicos par jūsu laipno mājienu. Brālēn, viņa tevi aicina. Es jūs atstāšu vienus.
   Anna. Nu, mister Slender.
   Slenders. Jā, labā Annas jaunkundz . ..
   Anna. Kādi tad būtu jūsu vēlējumi?
   Slenders. Mani pēdējie vēlējumi? Nē, tas nu gan ir joks, nudien! Par saviem pēdējiem vēlējumiem es vēl, paldies dieviņam, neesmu domājis. Tik vārgs es par laimi vēl nejūtos.
   Anna. Fui, es jums, mister Slender, gribēju teikt: ko jūs vēlētos no manis?
   Slenders. Nudien, pats sev es vēlos gauži maz, lai neteiktu, ka neko. Jūsu tēvs un mans tēvocis abi ir tie, kas rīkojas. Ja jau tāds būtu mans liktenis, nu ko, es esmu ar mieru, bet, ja ne, — katram dzīvē sava laime! Viņi abi par šo jautājumu varēs pastāstīt jums vairāk nekā es. Jautājiet savam tēvam. Tur jau viņš nāk.
   Uznāk Peidžs un misis Peidža.
   Peidžs.
   Ā! Misters Slenders. — Mīli viņu, Anna! Bet ko tad misters Fentons meklē te? Jūs pārāk bieži, ser, šai namā redzams. Es esmu teicis jau, ka Anna saderēta.
   Fentons.
   Ak mister Peidž, par ko jūs dusmojat?
   Misis Peidža.
   Kādēļ jūs, Fenton, manu bērnu lencat?
   Peidžs.
   Nav viņa lemta jums.
   Fentons.
   Ser, ļaujiet vārdu bilst. . .
   Peidžs.
   Nē, mister Fenton! —
   Nu iesim, mister Šelov, mīļais Slender.
   Jūs mani apgrūtināt, mister Fenton.
   Peidžs, Selovs un Slenders aiziet.
   Kviklija.
   Jūs parunājiet ar misis Peidžu.
   Fentons.
   Ak misis Peidža, mīla nesavtīgā, Ko jūtu es pret jūsu meitu, liek man Par spīti kavēkļiem un pārmetumiem Nest droši kaujas karogu uz priekšu. Es lūdzu jūsu labvēlību, kundze.
   Anna.
   Māt, neatdodiet mani tādam muļķim.
   Misis Peidža.
   Man ir kāds cits, vēl labāks, padomā.
   Kviklija.
   Tas būs mans kungs, mans ārsta kungs. Anna.
   Tad labāk mani dzīvu aprociet Vai nositiet ar tupeņiem.
   Misis Peidža.
   Nu ko tu uztraucies! — Jums, mister Fenton, Es neesmu ne draugs, ne ienaidnieks, Es meitai jautāšu, vai viņa jūs Tā mīl, un tad es izlemšu, kas darāms, Bet tagad sveiki! Viņai jānāk iekšā, Jo tēvs būs dusmīgs.
   Misis Peidža un Anna aiziet.
   Fentons. Jā, sveiki, kundze! Sveika, mīļā Anniņ!
   Kviklija. Tas viss ir mans nopelns. Vai tiešām — es viņai tā saku — jūs ar tik vieglu roku atdosiet savu bērnu šim te muļķim vai arī tam dakterim? Labāk paskatieties uz misteru Fentonu! Jā, tas ir mans nopelns.
   Fentons.
   Paldies! Un nodod manai mīļajai Vēl šovakar šo gredzenu. Ņem algu!
   Aiziet.
   Kviklija. Lai debess viņu atalgo! Ak tavu feinu cilvēku! Šitik feina cilvēka dēļ jau katra sieviete būtu gatava skriet kaut vai ugunī. Bet man tomēr gribētos, ka Annas jaunkundze tiktu manam kungam vai arī misteram Slenderam, bet varbūt šim misteram Fento- nam. Es darīšu, ko spēšu, viņu visu trīs labā, jo to es viņiem visiem esmu solījusi, un man negribētos lauzt vārdu. It īpaši misteram Fentonam doto. Ak tā, un tad vēl abas manas kundzes mani taču sūta pie sera Džona Falstafa. Kā es, dullā muša, to biju gandrīz aizmirsusi!
   Aiziet.

PIEKTĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

   Ienāk Falstafs un Bardolls.
   Falstafs. Paklau, Bardolf!
   Bardolls. Jā, ser!
   Falstafs. Ej atnes man korteli vīna ar grauzdētiem sausiņiem.
   Bardolls aiziet.
   Vai to man vajadzēja piedzīvot, ka mani aiznes grozā tikpat, kā miesnieks nes savus gaļas atkritumus muldā, un ļaut, lai iemet Temzā? Ja man vēlreiz ga- dītos tāds kauns, tad labāk lai manas smadzenes izcep sviestā un pamet suņiem par Jaungada dāvanu priekšā. Tie neģēļi ielidināja mani upē ar tikpat maziem sirdsapziņas pārmetumiem, kā dažreiz iesviež tur aklus kucēnus, veselus piecpadsmit metienā. Un mans ārējais izskats jau to rāda, cik ātri es grimu. Kaut upe būtu elles bezdibenis, es tomēr drīz nonāktu līdz dibenam. Un es patiešām būtu noslīcis, ja krasts negadītos lēzens un vieta tik sekla. Taču tāda nāve ir riebīga, jo ūdenī cilvēks pietūkst, un kāds tad es izskatītos, ja būtu vēl vairāk pietūcis? Tad es laikam būtu kā blāķis.
   Ienāk Bardolls ar vīnu.
   Bardolfs. Ir ieradusies misis Kviklija un vēlas ar jums runāt.
   Falstafs. Dod tik šurp, vispirms jāpiemaisa tam Temzas ūdentiņam vīns klāt. Mans vēders ir tā atdzisis, it kā es karstuma veldzēšanai būtu zāļu vietā dzīvu sniegu rijis. — Lai viņa ienāk!
   Bardolfs. Nāc iekšā, sieviete!
   Ienāk misis Kviklija.
   Kviklija. Lūdzu piedošanu, kungs, vai atļauts ienākt? Vēlu jums labu rītu, kungs!
   Falstafs. Aizvāc šos traukus un uzkarsē man vēl vienu korteli vīna, tikai labu.
   Bardolls. Vai olu likt klāt, ser?
   Falstafs. Nē, lai vīns būtu tīrs. Es neciešu, ka man vīnam jauc aizperētas olas klāt.
   Bardolls aiziet. Nu, ko tu man pateiksi?
   Kviklija. Redziet, ser, mani sūta pie jūsu žēlastības misis Forda.
   Falstafs. Misis Forda, citiem vārdiem sakot, Brasla kundze. Man pietiek šī brasla. Es jau tiku iemests braslā. Un esmu sarijies brasla ūdeni.
   Kviklija. Vai, dieniņ! Viņa, nabadzīte, jau nemaz nebija vainīga. Savus kalpus viņa pēc tam bargi izrāja: viņi bija pārskatījušies.
   Falstafs. Tāpat kā es, tāpat kā es, dibinādams savus plānus uz vieglprātīgas sievietes solījumiem.
   Kviklija. Ak ser, misis Forda ir tik izmisusi, ka jums sirds sažņaugtos, viņu redzot. Viņas virs šorīt iet putnu medībās, un viņa gribētu jūs redzēt vēlreiz pie sevis. Starp pulksten astoņiem un deviņiem. Man viņai steidzīgi jānes atbilde. Jel ticiet, misis Forda grib visu vērst par labu.
   Falstafs. Labi, es būšu. Tā tu pasaki. Un lai viņa padomā, kas tas cilvēks gan ir — vārgulis un gļēvulis, tad viņa novērtēs manu drosmi.
   Kviklija. Jā, es viņai to pateikšu.
   Falstafs. Pasaki gan. Ak tad tu saki — starp pulksten deviņiem un desmitiem?
   Kviklija. Starp astoņiem un deviņiem, ser.
   Falstals. Labi, bet tagad ej. Es katrā ziņā būšu.
   Kviklija. Palieciet sveiciņi, ser!
   Aiziet.
   Falstals. Es brīnos, kur tas misters Brūks pazudis? Viņš taču lūdza, lai es viņu gaidot. Man nedod miera viņa nauda. A, tur jau viņš nāk!
   Ienāk Fords.
   Fords. Esiet sveicināti, ser!
   Falstals. Nu, mister Brūk? Jūs nācāt apjautāties, kā man veicies pie Forda sievas.
   Fords. Jā, ser Džon, tas tiešām ir mana nāciena nolūks.
   Falstafs. Mister Brūk, teikšu jums atklāti. Es biju pie viņas ieradies noliktajā stundā.
   Fords. Un kā jums izgāja, ser?
   Falstafs. Dikti slikti, mister Brūk.
   Fords. Kā tā, ser? Vai viņa bija pārdomājusi?
   Falstals. Nē, mister Brūk. Tikai tas nožēlojamais ragulops, viņas vīrs, kas dzīvo mūžīgā greizsirdības trakumā, tieši pašā svarīgākajā brīdī mūs iztraucēja, kad mēs bijām jau gana apkampušies, skūpstījušies, zvērējuši viens otram mīlestību un, vārdu sakot, jau tuvojāmies mūsu komēdijas ievada noslēgumam. Un viņam pa pēdām sekoja vesela banda viņa draugu, kurus tas bija savācis un sakūdījis, lai — ko tu domā! — paša mājās notvertu sievas mīļāko.
   Fords. Ko? Tajā laikā, kad jūs tur vēl bijāt?
   Falstals. Jā, kad es tur vēl biju.
   Fords. Un viņš jūs meklēja un nevarēja atrast?
   Falstals. Es jums tūliņ pastāstīšu. Te par laimi atsteidzās tāda misis Peidža un pastāstīja, ka Fords nākot šurp. Un, tikai pateicoties viņas attapībai, par spīti Forda kundzes apjukumam viņas mani aizgādāja veļas grozā prom.
   Fords. Veļas grozā?
   Falstals. Nu jā, ka veļas grozā, dieva vārds, iestampā- damas mani tur kopā ar savalkātiem vīriešu un sievu krekliem, visādām netīrām zeķēm un nolaistītiem galdautiem. Un tas viss kopā, mister Brūk, radīja tik pretīgu smaku jūkli, kāds vēl nemūžam nav smacējis cilvēkam nāsis.
   Fords. Un cik ilgi jūs tur nogulējāt?
   Falstals. Klausieties, klausieties, mister Brūk, ko visu esmu pārcietis, lai jums par prieku ievestu šo sievu kārdināšanā. Jā, kad nu es biju tā iestampāts grozā, mājasmāte atsauca šurp Forda kalpus, divus tēviņus, lai viņi mani it kā uz netīrās veļas rēķina aiznestu uz Dečetas velētavu. Šie nu uzcēla mani uz pleciem, bet durvīs mēs saskrējāmies ar šo greizsirdīgo muļķi, viņu kungu, kurš reizi vai pat divas jautāja, ko viņi tur nesot. Es drebēdams gaidu, ka šis stulbenis sāks pārmeklēt grozu, taču liktenis, kas bija lēmis viņam palikt par mūžīgu ragulopu, sakala viņa rokas. Jā, un tā nu viņš iedrāzās pats savā namā kā okšķeris, kamēr es aizlavījos netīrās veļas grozā. Bet tas vēl nav viss, mister Brūk! Es pārcietu trīskārtējas nāves mokas: pirmkārt, būdams briesmīgās bailēs, ka tas stulbais, greizsirdīgais auns, bandas vadonis, mani neatrod, otrkārt, tādēļ, ka man visu laiku bija jāguļ saliektam kāsī kā savāztam kabatas nazim, ar kājām pie galvas, un, beidzot, tādēļ, ka es biju kā aizkorķēta stipra brandvīna blašķe, kas bāztin piebāzta visādiem smirdošiem drēbju gabaliem, kuri rūgst paši savos netīrumos. Vai jūs varat iedomāties tādu radību kā mani, cilvēku, kas nepanes karstumu, tāpat kā sviests, cilvēku, kas visu laiku izgaro un kūst ārā! Tas ir taisni brīnums, ka es vēl paliku dzīvs. Un no šīs karstās pirts, kur no manis kā no holandiešu cepeša bija jau iztecējusi vairāk nekā puse tauku, mani kā nokaitētu pakavu tad nu iemeta Temzā, kuras vēsajos viļņos es acumirklī sastingu. Vai jūs saprotat, mister Brūk, ko tas nozīmē: būt nokaitētam kā karstai dzelzij un pēkšņi sastingt vienā mirklī!
   Fords. Ticiet man, ser, es ļoti nožēloju, ka jums tā manis dēļ bijis jācieš. Tātad es esmu tagad bez cerībām? Jūs jau droši vien šo lietu vairs negribēsiet turpināt.
   Falstals. Nē, mister Brūk, un, kaut mani sviež Etnā tā, kā nule iesvieda Temzā, es no viņas neatkāpjos. Viņas vīrs šorīt iet putnu medībās, un viņa mani aicina vēlreiz uz satikšanos, starp pulksten astoņiem un deviņiem, mister Brūk.
   Fords. Pašreiz jau ir pāri astoņiem, ser!
   Falstafs. Patiešām? Tad man jādodas uz nolikto vietu. Kad būsiet brīvi, atnāciet, es jums pastāstīšu, kā man veicies. Galu galā viss vainagosies ar to, ka viņa būs jūsu. Sveiki! Viņa piederēs jums, mister Brūk! Mister Brūk, jūs uzliksiet Fordam ragus.
   Aiziet.
   Foids. Hm! Vai man spokojas? Varbūt es sapņoju? Guļu? Mister Ford, mostieties! Mostieties, mister Ford! Jūsu goda svārkos ir caurums, mister Ford. Ak tad to nozimē būt precētam virām! Ak tad tādam nolūkam pasaulē ir veļa un veļas grozi! Jauki, tagad nu gan es parādīšu visiem, kas esmu! Šoreiz es to putniņu notveršu! Viņš ir manā namā. Viņš man vairs nevar izsprukt. Tas vienkārši nav iespējams. Viņš nevar ielīst ne naudas makā, ne piparu dozē. Bet, lai velns viņu ari tur paglābtu, es pārmeklēšu pat tādas vietas, kur nemaz nav iespējams paslēpties. Lai esmu kas būdams un pat tas, kam man negribētos būt, es nelikšos mierā. Un, ja jau man patiesi tiek likti ragi, kas cilvēku padara traku, tad lai notiek, kā sakāmvārdā sacīts: es būšu tik traks kā īsts ragulops.
   Aiziet.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Iela.

   Uznāk misis Peidža, misis Kviklija un Viljams.
   Misis Peidža. Kā tev liekas, vai viņš jau būs Forda namā?
   Kviklija. Viņš droši vien tur jau ir vai tūliņ būs klāt. Bet, es teikšu, viņš ir briesmīgi noskaities par to, ka iesviests ūdenī. Misis Forda lūdz jūs tūliņ atnākt.
   Misis Peidža. Es visu laiku būšu pie viņas. Man tikai jāaizved šis jaunais cilvēks uz skolu. Paskat, kur nāk viņa skolotājs! Tad jau, domājams, mācības atkal nebūs.
   Uznāk sers Hjū Evenss.
   Ko tas nozīmē, ser Hjū? Vai stundas šodien nenotiks?
   Evenss. Nē, nenotiks, tas Slender jaunskungs ir atlaids tos puiks, lai viņ iet rotaļtes.
   Kviklija. Ak tavu zelta sirdi!
   Misis Peidža. Ser Hjū, mans vīrs apgalvo, ka mūsu zēns no grāmatu gudrības maz ko jēdzot! Lūdzu, pajautājiet viņam kaut ko no latīņu gramatikas.
   Evenss. Panāk šurp, Viljam! Un tur sav gāv augše. Nu nāk, panāk tujek.
   Misis Peidža. Ej, dels, ej! Turi galvu uz augšu un atbildi, kad skolotājs tev jautā. Ko tu baidies?
   Evenss. Teic man, Viljam, — cik skaiteļ ir tam nomen, tam lietvārdem?
   Viljams. Divi.
   Kviklija. Divi vien? Bet vai tad galdi, krēsli un beņķi nav lietas un tiem nav vārda?
   Evenss. Nepļāpe nieks. Nu, kā tu teiks — skaists, Viljam?
   Viljams. Pulcher.
   Kviklija. Puļķis? Kas tad no pulķa par skaistumu?
   Evenss. Ak tav svēt vientiesīb! Vai tu nepaliks klus, es tev lūdz! Ko nozīmē vārds lapis, Viljam?
   Viljams. Akmens.
   Evenss. Bet kas tas ir — akmens?
   Viljams. Olis.
   Evenss. Nevis olis, bet lapis. To tu, lūdzams, patur prāte.
   Viljams. Lapis.
   Evenss. Lab, Viljam. Bet kā, Viljam, dabe tos artikels?
   Viljams. Artikulus dabū no pronomeniem, un tos loka tā: singularis nominalivo — hic, haec, hoc.
   Evenss. Jā, nominativo: hik, hek, hok. Un tad tu neaizmirst: genetivo ir hujus. Nu lab, bet kā ir akuza- tivo?
   Viljams. Accusativo — hinc.
   Evenss. Es tev lūdz, tu patur prāte, bērs: akuzativo hink, henk, hok!
   Kviklija. Hok! hok! hok! Šitāda latīņu valoda gan laikam domāta cūkām.
   Evenss. Es tev ludz, tu beidz te tarkšķēt sievišķ. — Kāds ir tas vokativ kāzus, Viljam?
   Viljams. E-ē-ē! Vokativo, ē-ē-ē!
   Evenss. Vocativo caret, to tu ievēro, Viljam.
   Kviklija. Ak karote? Nu redziet, un karote taču ari ir lieta!
   Evenss. Tu paliec klus, sievišķ!
   Misis Peidža. Nerunā, nerunā!
   Evenss. Un kā ir tas kāzus ģenetivo iekš plural, Viljam?
   Viljams. Casus genetivo?
   Evenss. Jā!
   Viljams. Casus genitivo — hoium, harum, hoium.
   Kviklija. Kas tās par kāzām un kas tie par kāzu kārumiem? Fui, bērns, tādus vārdus gan tev neklājas ņemt mutē.
   Evenss. Kaunies, sievišķ!
   Kviklija. Nav labi puikam šitādus vārdus mācīt: kāzas un kārumi! Nāks laiks, un viņš iepazīsies pats gan ar kāzām gan visiem kāzu kārumiem. Kaunieties!
   Evenss. Sievišķ, vai tev prāt nemaz vairs nevaid? Tu, man domāt, nejēdz neko ne no kārts, ne no skaitels, ne no loci jums. Tu ir tā visstulbāke kristīg dvēsel vise pasaule.
   Misis Peidža. Ciet taču reiz klusu!
   Evenss. Tagad tu, Viljam, palok man pronomen, to viet- niekvārd.
   Viljams. Tos es vairs neatceros.
   Evenss. Viņš ir: kvi, kve, kvod, kurš, kura, kurš. Ja tu tos neatcereses, tad dabes koks pa muger. Bet nu tu ej mā un var spēltes.
   Misis Peidža. Viņš tomēr mācas daudz labak, nekā es domāju.
   Evenss. Viņam ir lab gāv. Palieciet sveik, Peidž kundz! Misis Peidža. Uz redzēšanos, mīļais ser Hjū!
   Sers Hjū aiziet.
   Jā, ej uz mājām, puisīt! — Iesim, mēs jau tā esam nokavējušas.
   Aiziet.

otra aina
Istaba Forda namā.

   Ienāk Falstals un misis Forda.
   Falstals. Misis Forda, visas manas ciešanas kļūst niecīgas jūsu bēdu priekšā. Es esmu pārliecinājies, cik lielu upuri jūs nesat mūsu mīlestības vārdā, un es jums negribu palikt ne par mata platumu parādā. Es sniegšu jums, misis Forda, ne vien parastos mīlas pakalpojumus, bet neaizmirsīšu arī nevienu no tās greznumiem, rotām un ceremonijām. Bet vai jūs šoreiz esat pārliecināta, ka jūsu vīrs mūs atkal nepārsteigs?
   Misis Forda. Viņš aizgāja putnu medībās, mījo ser Džon.
   Misis Peidža
   aiz skatuves. Uhū! Mījā aušiņ, misis Forda, uhū!
   Misis Forda. Ejiet augšā guļamistabā, ser Džon.
   Falstals aiziet. Ienāk misis Peidža.
   Misis Peidža. Labdien, mīļā! Vai bez jums te vēl kāds ir?
   Misis Forda. Tikai saimes ļaudis, cita neviena.
   Misis Peidža. Tiešām?
   Misis Forda. Tik tiešām!
   Paklusām.
   Runājiet skaļāk!
   Misis Peidža. Tad nu gan es esmu priecīga, ka šoreiz neviena nav!
   Misis Forda. Kāpēc?
   Misis Peidža. Jūs man jautājat: kāpēc? Tāpēc, mīļā, ka jūsu vīram atkal ir uznākusi vecā trakumkaite. Viņš tā strīdas ar manējo, tā šķendējas par laulības dzīvi, tā lād visas Ievas meitas bez izšķirības, tā sit sev pa pieri un brēc: «Lieniet ārā, lieniet ārā, jūs ragi!» — ka tas trakums, ko man gadījās redzēt viņreiz, salīdzinājumā ar šo šķiet pati pieklājība, miermīlība un iecietība. Vai, cik labi, ka resnā bruņinieka šoreiz te nav.
   Misis Forda. Ko? Vai tad mans vīrs atkal piemin arī viņu?
   Misis Peidža. Viņu vien, tikai viņu un nevienu citu. Un dievojas, ka vakar, kad viņš pārmeklējis māju, šis esot aiznests projām veļas grozā, un pūlas iestāstīt manam vīram, ka bruņinieks šodien atkal esot te. Un viņš pat pierunāja manu vīru, tāpat visus pārējos, atlikt medības un no jauna pārmeklēt māju, lai pierādītu savu aizdomu pamatotību. Tāpēc esmu tik priecīga, ka bruņinieka šeit nav. Tagad jūsu laulātais draugs vēl lieku reizi pierādīs savu muļķību.
   Misis Forda. Vai viņš pašlaik ir tuvumā, misis Peidža?
   Misis Peidža. Viņš jau ir klāt, tepat ielas galā. Tūliņ viņš nāks pa durvīm iekšā.
   Misis Forda. Tad es esmu pagalam! Bruņinieks ir pie manis!
   Misis Peidža. Vai, dieniņ, tad gan jūs mantosiet briesmīgu kaunu, turpretī viņš ir jau tikpat kā mironis. Jūs gan esat sieviete! Aizgādājiet prom, aizgādājiet viņu tūliņ prom! Tad labāk paciest kaunu nekā asins izliešanu.
   Misis Forda. Kā lai viņš tiek prom? Pa kurieni lai es dabūju viņu prom? Varbūt bāzt viņu atkal grozā?
   Ienāk Falstafs.
   Falstafs. Nē, nē, grozā es vairs nelienu. Varbūt man aiz- lavīties tāpat, kamēr viņš vēl nav atnācis?
   Misis Peidža. Ak nē! Mistera Forda trīs brāļi stāv ar pistolēm rokā pie durvīm, lai neviens nevarētu tikt laukā. Citādi jau jūs tiešām varētu aizmukt, kamēr viņš nav vēl klāt. Bet ko nu jūs tagad iesāksiet?
   Falstafs. Ko es tagad iesākšu? Es ielīdīšu kamīna skurstenī.
   Misis Forda. Tur viņi parasti izlādē savas neizšautās medību bises. Labāk lieniet krāsns speltē!
   Falstafs. Kur tāda būtu?
   Misis Forda. Nē, varat man ticēt, viņš meklēs arī tur. Mājās nav ne skapja, ne kastes, ne tīnes, ne somas, ne bedres, ne pažobeles, kurā būtu iespējams ielīst ar tādu pārliecību, ka viņš tur nemeklēs. Šajā namā jums nav kur paslēpties.
   Falstafs. Tad es iešu ārā.
   Misis Peidža. Ja jūs iesiet pats savā izskatā, tad tūlīt būsiet mironis, ser Džon. Bet kā būtu, ja jūs pārģērbtos un mēģinātu tad?
   Misis Forda. Bet par ko lai mēs viņu pārģērbjam?
   Misis Peidža. Vai, dieniņ, es nezinu vis! Kur lai ņem tādas sieviešu drēbes, kuras viņam līstu mugurā? Citādi jau viņš tiešām varētu uzlikt kādu sievietes cepuri galvā, uzmest plīvuru, ietīties lakatā un tā aizlavīties projām.
   Falstafs. Mīļās drostaliņas, izdomājiet gan kaut ko! Labāk jau mest zaķa cilpas nekā lēkt nelaimei taisni acīs.
   Misis Forda. Augšā ir kāds tērps, kas pieder manas kalpones krustmātei no Brentfordas, miesās pilnīgai sievai.
   Misis Peidža. Jā, šīs drēbes viņam derētu gan, jo tā sieva ir tikpat resna kā viņš. Un turpat ir arī viņas bārk- stainā cepure un plīvurs. Steidzieties augšā, ser Džon!
   Misis Forda. Steidzieties, steidzieties, mīļo ser Džon! Mēs ar misis Peidžu sadabūsim linu autu, ko jums aptīt ap galvu.
   Misis Peidža. Žiglāk, žiglāk! Mēs iesim un palīdzēsim jums pārģērbties. Tikai uzvelciet brunčus.
   Falstals aiziet.
   Misis Forda. Es gribu, lai mans vīrs viņu ierauga tādā izskatā. Viņš šo veco sievieti briesmīgi neieredz. Zvēr, ka viņa esot ragana, un, draudēdams ar pērienu, ir tai aizliedzis mūsu mājā nākt.
   Misis Peidža. Lai svētā debess viņam neļauj izvairīties no tava laulātā drauga spieķa, bet pēc tam lai pati elle vēzē ar tā roku.
   Misis Forda. Bet vai mans vīrs patiešām nāk?
   Misis Peidža. Jā, jā, viņš nāk un runā arī par grozu, it kā viņam būtu par to pastāstīts.
   Mj'sj's Forda. To mēs tūliņ redzēsim. Es likšu saviem kalpiem no jauna nest grozu ar tādu aprēķinu, lai viņi durvīs atkal sastaptos, tāpat kā iepriekšējā reizē.
   Mj'sj's Peidža. Jā, bet jūsu vīrs tūliņ būs klāt: tādēļ iesim un apģērbsim viņu, lai viņš izskatās tieši kā šī Brentfordas ragana.
   Misis Forda. Bet es vispirms pastāstīšu saviem ļaudīm, kā viņiem jārīkojas ar grozu. Kāpiet augšā, es uznesīšu arī linu autu, ar ko aptīt viņam galvu.
   Aiziet.
   Misis Peidža. Tādu blēdi un nekauņu vajadzētu pakārt! Mūsu sods vien viņam pārāk mazs.
   No spēles šīs lai vīri zin un jūt: Var jautra sieva uzticīga būt, Jo saprot, draiskule, ka joks ir joks, Tik klusa cūka dziļu sakni rok.
   Aiziet. Uznāk misis Forda ar diviem kalpiem.
   Misis Forda. Panāciet šurp, puiši, celiet atkal to grozu uz pleciem. Jūsu kungs jau ir tepat pie durvīm. Bet, ja viņš pavēl jums grozu likt zemē, tad paklausiet viņam. Nu žigli! Nesiet to laukā.
   Aiziet.
   Pirmais kalps. Nu tad ceļam ar.
   Otrais kalps. Ak tu debestiņ, kaut tik nu atkal nebūtu kāds bruņinieks iekšā!
   Pirmais kalps. Cerēsim, ka nebūs. Nudien, tad es labāk nesu tik lielu svina gabalu nekā viņu!
   Ienāk Fords, Peidžs, Selovs, Kajuss un sers Hjū Evenss.
   Fords. Bet, ja nu es pierādīšu, mister Peidž, ka jūs kļūdāties, turēdami mani par muļķi, ko tad jūs teiksiet? — Lieciet to grozu zemē, blēži! Sauciet šurp manu sievu! — Tu tur, lien ārā no groza! — Jūs blēži un savedēji! Te jau ir vesela banda, vesela sazvērestība pret mani! — Bet tagad pašam velnam būs jāsarkst un jābālē. — Ei, sieva, kur tu paliec? Nāc, nāc vien šurp! Paskaties pati, kas tā par skaistu veļu, kuru tu sūti mazgāt.
   Peidžs. Tas nu par daudz, mister Ford, jums vairs nevar ļaut ilgāk brīvībā staigāt, jums jāsasien kājas un rokas.
   Evenss. Nē, tas nu ir gan vienc jukum Fric. Vīš ir tra- keks par trak sun.
   Šelovs. Patiešām, mister Ford, tā nav labi, nē!
   Ienāk misis Forda.
   Fords. Vai tad es saku, ka labi, ser? — Nāc, panāc vien šurp, misis Forda! Misis Forda, jūs godīgā, tikumīgā laulātā draudzene, jūs nevainīgais dieva jēriņš, kuras vīrs ir sajucis prātā! Es esot bez pamata greizsirdīgs, kundze, jā?
   Misis Forda. Lai dievs mans liecinieks, bez pamata gan — ja tu mani turi aizdomās, ka esmu tev neuzticīga.
   Fords. Pareizi, nekauņa! Turpini vien tā līdz galam! — Nu, rāpies laukā, rakari.
   Sviež veļu no groza ārā.
   Peidžs. Nu, tas nu gan ir par daudz!
   Misis Forda. Vai tev nemaz nav kauna? Liec taču veļu mierā!
   Fords. Nu tu, sprukstiņ, man tūdaļ būsi rokā!
   Evenss. Kas par trak, tas par trak. Varbūt jūs sāks tam savam sievišķim celt lindreks uz augš? Eimam prom!
   Fords. Izmetiet visu no groza laukā, kad es saku!
   Misis Forda. Bet, mīļo vīriņ . . .
   Fords. Mister Peidž, es zvēru pie savas vīra cilvēka dvēseles, vakar ar šo grozu kāds tika aizgādāts no manām mājām projām. Un kāpēc lai arī šodien viņš nevarētu tur būt iekšā? Jo par to, ka viņš manā mājā bijis, man nav ne mazāko šaubu. Ziņas, ko esmu saņēmis, ir drošas, un mana greizsirdība nav bez pamata. Metiet visas lupatas ārā!
   Misis Forda. Ja tu kādu tur atrodi, tad kauj viņu nost kā blusu.
   Peidžs. Groza neviena nav.
   Šelovs. Pie sava skaidrā prāta zvēru, jūs nedarāt labi, mister Ford. Tas nāk jums pašam par ļaunu.
   Evenss. Ford kungs, jums būs lūgt diev, nevis klausīt savem iedomem, ko sauc par greizsirdib.
   Fords. Tātad te tā nav, kuru es meklēju!
   Peidžs. Nē, un, ja viņš vispār kaut kur ir, tad vienīgi jūsu smadzenēs.
   Fords. Tikai vēl šo vienīgo reizi palīdziet man pārmeklēt māju! Bet, ja es meklēto neatrodu, tad neticiet vairs nekad manai vājībai. Tad lai uz laiku laikiem es kļūstu par izsmieklu jūsu sarunās pie mielasta galda! Tad lai tiek teikts: «Viņš ir greizsirdīgs kā Fords, kurš meklēja sievas mīļāko tukša valrieksta čaumalā.» Dariet man šoreiz vēl to prieku un palīdziet pārmeklēt māju.
   Misis Forda. Uhū! Misis Peidža! Nāciet abas ar veceni lejā. Mans vīrs grib iet augšā.
   Fords. Ar kādu veceni? Par kādu veceni tu runā?
   Misis Forda. Nu, par mūsu kalpones krustmāti no Brentfordas.
   Fords. To raganu, to burvi, to veco blēdi un burvi? It kā es viņai nebūtu aizliedzis spert kāju pār manu slieksni! Ak tad viņa ir tā savedēja, ko? Jā, mēs, vīri, mēs jau, protams, esam tie muļķi, mēs jau nekā nesajēdzam, kas aiz tādas pesteļošanas slēpjas, kuras dēļ viņa it kā nāk uz šejieni. Viņa te burs, viņa te vārdos, viņa te zīlēs un liks mīlēt, un vēl visvisādi ērmosies un māžosies, kamēr mēs jau nekā nesaprotam, kamēr mūsu prātam jau tas nav pieejams! — Nāc, nāc lejā, tu burve, tu ragana! Nāc lejā, vai dzirdi?
   Misis Forda. Es tevi lūdzu, vīriņ! — Cienītie kungi, neļaujiet viņam šo veco sievieti sist.
   Misis Peidža ieved Falstafu, kurš pārģērbies sievietes drebēs.
   Misis Peidža. Nāc, Tenku māmiņ, nāc! Sniedz man roku!
   Fords. Es viņai tūlīt sniegšu tādu roku … Marš ārā, tu ragana
   sit viņu,
   tu nekauņa, tu bezgode, tu vazaņķe. Ārā, ārā! Es tev gan buršu! Es tev gan zīlēšu!
   Falstafs aiziet.
   Misis Peidža. Kā jums nav kauna? Jūs droši vien nositāt šo nabaga veco sievieti?
   Misis Forda. Nē, bet to viņš vēl var izdarīt. Un tas tev, protams, sagādās lielu godu.
   Fords. Lai tā ragana iet kārties!
   Evenss. God vārc, es dome, tas sievišķ paties bij vien ragen. Man nepatīk sievišķs, kam ir par daudz liel bārzd. Es ievēroj, ka zem tā plīvur viņam ir liel bārzd.
   Fords. Vai jūs mani nepavadītu, kungi? Lūdzu, nāciet man līdzi. Tad jūs redzēsiet, kāpēc esmu greizsirdīgs. Bet, ja arī šoreiz es jūs izmaldināšu par tukšu, tad neticiet turpmāk vairs nevienam vārdam, ko saku.
   Peidžs. Nu, tad paklausīsim viņam vēl šo reizi. — Kungi, ejam!
   Peidžs, Fords, Selovs un Evenss aiziet.
   Misis Peidža. Man liekas, viņš to sita it kā žēlodams.
   Misis Forda. Nē, gluži otrādi, — zvēru, viņš to sita bez žēlastības.
   Misis Peidža. Šis spieķis ir apsvētījams un pakarams baznīcā pie altāra. Tas mums ir teicami kalpojis.
   Misis Forda. Kā jums liekas? Vai mēs kā godīgas laulātās draudzenes drīkstam viņu vēl ilgāk vajāt ar savu atriebību?
   Misis Peidža. Nu tas netiklības velns droši vien no viņa būs izdzīts ārā. Un, ja vien sātans nav viņu pilnīgi sagrābis savos nagos, tad, esmu pārliecināta, viņš mums vairs nemāksies virsū.
   Misis Forda. Varbūt mums pastāstīt arī saviem vīriem, kā mēs viņam atmaksājām?
   Misis Peidža. Jā, katrā ziņā, bet galvenais, lai izdzītu jūsu vīram tās slimīgās iedomas no galvas. Taču, ja viņi abi atzītu, ka šis nožēlojamais, izvirtušais resnais bruņinieks ir vēl vairāk spīdzināms, mēs viņiem piedāvātu savus pakalpojumus.
   Misis Forda. Varu saderēt, viņi to gribēs apkaunot visu ļaužu acīs. Man tāpat liekas, ka šis joks nebūtu pilnīgs, ja mēs viņu neapkaunotu visas pasaules priekšā.
   Misis Peidža. Nu tad prom uz kalvi: kalsim dzelzi, kamēr tā karsta!
   Aiziet.

TREŠĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

CETURTA AINA Istaba Forda namā.

   Ienāk Peidžs, Fords, misis Peidža, misis Forda un sers Hjū Evenss.
   Evenss. Tik guder prat es vēl ne pie vien sievišķ nav re- dzēš.
   Peidžs. Un tad viņš atsūtīja tās vēstules jums abām reizē?
   Misis Peidža. Jā, abām divām viena stundas ceturkšņa laikā.
   Fords.
   Man piedod, siev. Nu ticu tev, un drīzāk Es šaubītos par saules siltumu Nekā par tavu uzticību. Tagad Es ticu vairāk nekā ķeceris, Kas atgriezies pie dieva.
   Peidžs.
   Nešķiedi es Ar savu nožēlu, tāpat kā iepriekš Ar apvainojumiem. Mēs spēli turpināsim. Mūsu sievas Lai sagādā mums visiem jautrus brīžus Un norunā ar resno tikšanos, Kur mēs to pieķersim un liksim kaunā.
   Fords.
   Man mūsu sievu plāns šķiet varen labs.
   Peidžs. Ko? Sūtīt viņam ziņu, lai viņš nak pusnaktī parkā uz tikšanos? Nē, nē, no tā nu gan nekas neiznāks!
   Evenss. Jūs teic, ka viņš ir iemests upe un sajēms tai vecenei domāto briesmīgo pērien? Man liekas, vīš ir tā pārbaidets, ka vīš nenāks. Es dome, ka viņa mies ir jau sodīts un ka viņam tāds grēcīgs doms vairs nenāks prāte.
   Peidžs. Arī man tā liekas.
   Misis Forda.
   Tik pasakiet, kas darāms, kad viņš atnāks, Bet viņu atvilināt ļaujiet mums.
   Misis Peidža.
   Tiek teikā daudzināts vēl mednieks Herns,
   Viņš bijis mežsargs senāk šajos mežos
   Un, ragiem rotāts, tieši pusnaktī
   Ik ziemas staigājot ap ozolu.
   Viņš kokus maitājot un kustoņus
   Un pienu pārvēršot par asinīm,
   Pats dzelžu važas baigi žvadzinādams,
   Šo teiku, liekas, zināt jūs ikviens,
   Un tumšos aizgājības laikos ļaudis
   Tai ticējuši. Pat vēl mūsu dienās
   To stāstīt mēdz kā svētu patiesību.
   Peidžs.
   Jā gan, jo arī tagad daudzi baidās Iet pusnaktī gar Herna ozolu. Bet kam tas viss?
   Misis Forda.
   Mēs esam nolēmušas Ar Falstafu tur nolikt satikšanos: Viņš nāks pie mums ar Herna ragiem pierē.
   Peidžs.
   Nu labi, pieņemsim, viņš atnāks arī, Ar ragiem rotājies, bet ko jūs tālāk Ar viņu iesāksiet? Kāds jūsu plāns?
   Misis Peidža.
   Par turpmāko gan arī padomāts:
   Lai mūsu Annuks, mazais dēls un vēl
   Trīs četri bērni uzvelk rūķu drānas,
   Ap pleciem apliek laumu plīvurus,
   Bet galvā uzliek vainagus ar svecēm
   Un satver grabuļus. Un, tiklīdz abas
   Mēs būsim tikušās ar Falstafu,
   Lai visi pēkšņi, troksni celdami,
   Ar skaļām dziesmām uzbrūk mums. Mēs tūdaļ,
   Tos redzot, pārbijušās aizbēgsim.
   Bet viņi zemes garu izskatā
   Lai ielenc veco bezgodi, to knaiba
   Un jautā, kā viņš uzdrīkstējies nākt
   Šais takās svētajās, kur laumas laksta,
   Turklāt vēl tādā izskatā.
   Misis Forda.
   Tik ilgi
   Lai gariņi to kniebj un dedzina Ar svecēm, līdz viņš atzīstas.
   Misis Peidža.
   Pēc tam
   Mēs iznāksim, tam ragus noņemsim Un ļausim izsmietajam iet.
   Fords.
   Bet bērniem Ir savas lomas labi jāiemāca.
   Evenss. Es pamācīš tos bērs, kas viņiem jādar, bet pats es ar iztaislšes par kaut kād ērm, lai dabūt to bruņ- niek ar sav svec pasvilint.
   Fords. Tas būtu brangi! Es iešu iegādāties maskas.
   Misis Peidža.
   Bet Anniņa būs laumu karaliene, Es tāpēc tērpšu viņu baltās drānās.
   Peidžs.
   Es baltu zīdu nopirkšu.
   Sāņus.
   Bet Slenders
   To drūzmā nolaupīs, un ītonā Tie salaulāsies. — Nu pie Falstafa! Es iešu turp, par Brūku uzdodamies, Un visu noskaidrošu. Gan viņš nāks!
   Mj'sj's Peidža.
   Par to es nešaubos. Bet tagad iesim Un laumām tērpus sagādāsim.
   Evenss. Nu labi, eimam. Tas būs dikt lab špās un viens nevainīgs stiķs.
   Peidžs, Fords un Evenss aiziet.
   Misis Peidža.
   Nu sūtiet, misis Forda, Kvikliju Pie sera Džona jautāt, vai viņš nāks.
   Misis Forda aiziet.
   Bet es pie doktora. Jo tikai viņam Es savu Annu atdotu ar prieku. Kaut Slenders, mana vira mīlulis, Ir bagāts, tomēr liekas briesmīgs muļķis. Bet doktoram gan nauda ir, gan draugi Un labi sakari. Viņš būs mans znots, Kaut simti nebeidz Annu aplidot.
   Aiziet.

PIEKTĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

   Ienāk viesnīcas saimnieks un Simpls.
   Saimnieks. Nu, ko tu gribi, stulbeni? Ko tev vajag, dullā galva? Teic, runā, saki: īsi, ātri, žigli!
   Simpls. Labi, ser: mani sūta misters Slenders pie sera Džona Falstafa.
   Saimnieks. Tur jau ir viņa zāle, viņa nams un viņa palātas, viņa mājas gulta un ceļa gulta, nupat no jauna svaigi krāsota un apgleznota ar bildēm no bībeles līdzības par pazudušo dēlu. Ej pieklauvē un kliedz. Gan viņš tev atbrēks cilvēkēdāja pērkondimdošajā balsī. Klauvē vien, nebaidies.
   Simpls. Pirms brīža pie viņa uzgāja kāda vecene, kāda resna vecene. Es pagaidīšu, ser, kamēr viņš nonāks lejā. Man patiesībā ir viņam kas sakāms.
   Saimnieks. Ko? Resna vecene? Kad tik viņa manu bruņinieku vēl neapzog! Jāsauc ārā. — Klau, brašo bruņiniek! Klau, brašo ser Džon! Liec nodārdēt savai zaldāta rīklei. Vai tu esi iekšā? Te runā tavs saimnieks, tavs brālis no Efesas.
   Falstafs
   no augšas. Ko tu bļausties, saimniek?
   Saimnieks. Te ir atnācis viens hunnis un gaida, kad tā resnā vecene nāks ārā. Lai viņa kāpj lejā, brašuli! Lai viņa kāpj lejā, manas istabas ir šķīstas, ka tu man tās pesteļodamies neapgāni!
   Iznāk Falstals.
   Falstals. Jā, saimniek, tā resnā vecene pie manis nupat vēl bija, tikai tagad viņa jau ir prom.
   Simpls. Piedošanu, kungs, vai tik tā nebija tā visu zinošā zintniece no Brentfordas?
   Falstafs. Jā, tieši tā viņa bija, tu kāpostgalva! Ko tev vajadzēja no viņas?
   Simpls. Mans kungs, misters Slenders, ieraudzījis to ejam pa ielu, man lika, lai es atnākot un paprasot, vai ķēdīte, kuru viņam izkrāpis kāds Nims, esot vēl pie tā.
   Falstafs. Es viņai jau to jautāju.
   Simpls. Un ko viņa jums atbildēja, ser?
   Falstafs. Viņa teica, ka tas pats špicbuks, kas izkrāpis misteram Slenderam važiņu, esot to viņam ari nospēris.
   Simpls. Bet man bija uzdots parunāt ar šo sievieti pašam. Mans kungs man lika viņai vēl kaut ko jautāt.
   Falstafs. Ko tad? Saki droši!
   Saimnieks. Jā, pasaki! Saki žigli!
   Simpls. Kā lai es to noslēpju, kungs?
   Falstafs. Pamēģini tik slēpt, tad es tev noraušu galvu.
   Simpls. Kas tad tur nu liels, ser! Runa ir par Annu Peidžas jaunkundzi. Viņš grib zināt, vai viņam būs lemts to iegūt vai ne.
   Falstafs. Būs, būs lemts!
   Simpls. Kas būs lemts, ser?
   Falstafs. Nu, viņu iegūt vai ne. Tu ej pie viņa un pasaki: vecene man tā teica.
   Simpls. Tad tieši tā man brīv viņam pateikt, ser?
   Falstafs. Jā, muļķa desa, jā, to tu drīksti.
   Simpls. Es jums pateicos jūsu augstība! Ar šīm ziņām es iepriecināšu savu kungu.
   Simpls aiziet.
   Saimnieks. Tu gan esi skolots, varen skolots, ser Džon. Vai pie tevis tiešām bija tāda gudra sieva?
   Falstafs. Bija, bija, saimniek, un no viņas es guvu vairāk mācības nekā visā savā mūžā. Turklāt par to man nekas nebija jāmaksā, gluži otrādi: maksāts tika man.
   Ienāk Bardolls.
   Bardolfs. Vai, dieniņ, kungs! Tādus blēžus, šitādus blēžus!
   Saimnieks. Kur palika mani zirgi? Ļauj par viņiem man kaut ko labu dzirdēt, puis!
   Bardolfs. Viņi ir prom ar visiem tiem blēžiem. Tiklīdz mēs bijām garām Itonai, tā viens no viņiem, tas, kam es sēdēju aiz muguras, nogrūda mani no zirga atmuguriski peļķē. Bet pēc tam, iespieduši piešus zirgiem sānos, viņi tā aizauļoja kā trīs vācu velni, kā trīs doktori Fausti.
   Saimnieks. Muļķi, viņi taču būs steigušies tam hercogam pretī. Bet tu saki: viņi aizbēguši! Vācieši ir godīgi cilvēki.
   Ienāk sers Hjū Evenss.
   Evenss. Kur ir mans saimnieks?
   Saimnieks. Kas lēcies, ser?
   Evenss. Jūs neizlaiž no acem tos savs viess: pilsēte ir iebraucs viens mans draugs, un viņš teic, ka uz še- jen ir devšies šur trīs vāc blēž, kas jau izkrāpuš Ri- dings, Meidenheds un Kolbrūks viesnīc turetajem zirgs un naud. Es jums pastāst, vēlēdams lab, jo, redz, jūs ir guders un asprātīgs ciliks un liels zobegals, un tas ne pēc kā neizskates, ka jūs kāds apvest ap stūr. Palieciet sveik!
   Aiziet. Ienāk doktors Kajuss.
   Kajuss. Kur ir man saimnēk no to Host de Jarterre.
   Saimnieks. Te es esmu, daktera kungs, pavisam apjucis un smagu šaubu mākts.
   Kajuss. Es nezin, par ko jūs runā, bet es ir dzirdējs, ka jūs varen gaida vien hercog de Jarmany. Es zvēr, tur iekš galm par tād hercog neviens nekā nezin. Es jums teic to, vēlēdams lab. Adieu!
   Saimnieks. Skrej, kliedz, ķer, nolāpīts! Palīdzi man, bruņiniek. Es esmu pagalam! Skrej, ķer, sauc palīgā, puis! Nu es esmu pagalam!
   Saimnieks un Bardolls aiziet.
   Falstafs. Man gribētos, lai visa pasaule būtu apkrāpta, tāpēc ka es esmu piekrāpts un vēl mantojis pērienu. Ja galmā to dabūtu dzirdēt, ka es esmu ticis pārģērbts un maskēts, bet pēc tam sists un mērcēts, tad viņi tur savās smieklu ugunis pa lāsei vien izkausētu visus manus taukus, bet pēc tam ieziestu ar tiem ūdens zābakus. Es galvoju, viņi mani tikmēr smietu un zobotu, līdz es sarauktos kā sakaltis bumbieris. Kopš tās reizes, kad es primero spēlē blēdījos, man vairs dzīvē neveicas. Ja vien man netrūktu elpas, tad es ķertos pie pātaru skaitīšanas un nožēlotu savus grēkus.
   Ienāk misis Kviklija.
   Kas tevi sūtīja?
   Kviklija. Abas daiļaviņas.
   Falstafs. Lai velns rauj to vienu, bet velna gaspaža to otru, tad viņām abām tiktu pēc nopelna. Viņu dēj es esmu cietis vairāk, nekā šīs kuslās miesas spēj panest.
   Kviklija. Bet vai tad viņas ir cietušas mazāk? Man liekas, ne. Un it īpaši tā viena, misis Forda, zelta drosta- liņa, kura ir sasista zili melna, tā ka viņai vairs ne vietiņa nav palikusi balta.
   Falstafs. Tu saki: zili melna? Bet es esmu sadauzīts visās varavīksnes krāsās. Un cik tur trūka, ka mani saņemtu vēl ciet kā Brentfordas raganu! Un, ja es nebūtu tik apbrīnojami izmanīgs un neprastu tā notēlot vecu sievu, tad pilsētas policists mani ietupinātu cietumā — pašā vienkāršākajā cietumā kā īstu raganu.
   Kviklija. Ser, man būtu jārunā ar jums jūsu istabā. Tad es jums pastāstītu, kādas ir jūsu izredzes, un es galvoju, ka tās jūs apmierinātu. Te ir vēstule, kas jums daudz ko pasacīs. Ak mīlīši, kā man gan jānopūlas, kamēr es jūs savedu kopā! Patiesi, viens no jums
   abiem nav krietni kalpojis dievam, ja viņš jums liek tādus kavēkļus ceļā.
   Falstafs. Nāc, iesim augšā manā istabā!
   Aiziet.

SESTĀ AINA Kāda cita istaba viesnīcā «Bikšulentas».

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

OTRA aina Vindzoras parks.

TREŠA AINA Iela Vindzorā.

CETURTĀ AINA
Vindzoras parks.

PIEKTĀ AINA Kāda cita vieta parkā.

   Uznāk Falstals pārģērbies, pielicis sev brieža ragus.
   Falstals. Pulkstenis Vindzorā nosita divpadsmit. Nu tas brīdis pienācis. Lai karstasinīgie dievi stāv man klāt! Vai tu neatceries, Jupiter, kā tu parādījies savai daiļajai Eiropai vērša izskatā? Mīlestība tev uzlika ragus. Ai, visuvarenā mīla! Dažu lopu tu padari par cilvēku, bet dažu cilvēku par Topu. — Un, iemīlējies Ledā, tu biji pārvērties par gulbi. Ai, visuspēcīgā mīla! Cik tur trūka, ka tu dievu būtu pārvērtusi par zostēviņu! — Tu, Jupiter, pirmo reizi apgrēkodamies, kļuvi par ragulopu. Ak Jupiter, tas patiešām bija lopisks darbs, kamēr, krizdams otrreiz grēkā, tu biji putna ģīmī. Jel saproti, Jupiter, kas tā par nešķīstu nešķīstību! Bet, ja jau pašam dievam tik karstas asinis, ko tad nabaga cilvēciņš lai iesāk? Bet es te klim- stu Vindzoras mežā briežu tēviņa — turklāt paša taukākā briežu tēviņa izskatā. Kaut tik Jupiters dotu man mazliet dzestrāku auru laiku, citādi es nebūšu vainīgs, ja izkusīšu pats savos taukos! Kas nāk? Vai mana briežu māte?
   Uznāk misis Forda un misis Peidža.
   Misis Forda. Ser Džon? Vai tas esi tu, mans briedi? Mans briežu tēv?
   Falstals. Vai tā esi tu, mana briežu māte ar melno Jipu? Un, lai līst kartupeļu lietus no debess, lai pērkons spēlē dziesmiņu — «Sasper, velns, to zaļo krūzi!», lai birst piparkūku krusa un snieg cukura sniegs, lai trako kaislību vētras, mana miera osta tagad būs šeit.
   Apskauj viņu.
   Misis Forda. Mīļais draugs, es esmu atnākusi kopā ar misis Peidžu.
   Falstafs. Tad sadaliet mani kā nošautu briedi: ņemiet katra pa čingulim, vidukli atstājiet man pašam, plečius atdodiet šī parka sargam, bet ragus es novēlu jūsu laulātajiem draugiem. Nu, vai es neizskatos pēc mežinieka, ko? Vai es nerunāju kā mednieks Herns? Vai nu beidzot Kupidons nav bērns, kam tomēr krūtīs ir sirds: viņš mani atalgos! — Jūs sveicina visskaistākais Herna gars!
   Aiz skatuves troksnis.
   Misis Peidža. Vai! Kas tas par troksni?
   Misis Forda. Kungs, esi mums, grēciniekiem, žēlīgs!
   Falstafs. Ko tas nozīmē?
   Misis Forda un misis Peidža. Prom! Bēgsim prom!
   Abas aizbēg.
   Falstafs. Man liekas — pats velns negrib, ka es tieku pazudināts, jo laikam baidās, ka mani tauki varētu aizdedzināt visu elles spelti. Citādi viņš man neliktu tādus šķēršļus ceļā.
   Uznāk sers Hjū Evenss, pārģērbies par satīru, misis Kviklija, Pistols un Anna Peidža, kas pārģērbusies par laumu karalieni; viņai seko tās mazais brālis un citi bērni, kas pārģērbušies rūķu un laumu drānās un uzlikuši vaska sveču vainadziņus galvā.
   Kviklija.
   Šurp laumas, melnās, baltās, sārtās, zaļās,
   Kam pusnaktī iet īstā dzīve vaļā!
   Jūs, bāri, kuriem patēvs likten's skarbais,
   Nu posieties ikkatrs savā darbā!
   Klau, herold Hobgoblin, vai klusums būs?
   Pistols.
   Tad klausieties, es vārdā saukšu jūs: Uz Vindzoru tu pasteidz, Circenīt, Un, ja kaut kur nav pavards nokopts glīts, Tad knaibi slinkās kalpones, cik tīk, Jo mūsu kundzei sliņķes nepatīk.
   Falstafs.
   Tās laumas ir, kam nedrīkst vārdu teikt, Es apsegšos un gulēšu kā beigts.
   Nogulstas uz mutes zemē.
   Evenss.
   Ej, Zīlīt, pasteidz, un, ja meit kur dus, Kas noskaitīš ir trīsreiz pātarus, Tu skats, lai viņam rādes sapnis liegs Un dots tiem nevainīga bērna miegs. Bet, ja kur nevīž kād un grēcniec čurn, Tad knaib tai muger, kājes, roks un gurns.
   Kviklija.
   Pie darba stājiet Un pilī visas zāles izstaigājiet, Tur, svaidot laimē kambari ikvienu, Lai droši sagaida tas pastardienu. Un, klusas miera gaismas caurstarota, Lai pils ir kungam, kungs šai pilij rota! Un ordeņbrāļu krēslus iesvaidiet Ar smaržām, kādās puķes pļavās zied. Lai laistās kaska, bruņu krekls košs Un senču vapenis mirdz allaž spožs. — Jūs pļavu laumas, dejai ļaujieties, Kā prievīte ap celi kļaujieties, Jo tur, kur griezušās jūs paslepen,
   Pēc tam jo leknus asnus zāle dzen. Un saukli «Hony soit qui mal y pense!» No ziliem, sārtiem ziediem vijiet jūs. Kā dārga pērļu prievīte tas būs, Ko kavalieri sev ap kāju sien; Prot laumas rakstīt ziedu zīmēm vien, — Nu tagad prom, bet pirms nav sitis viens, Ap Herna ozolu lai, kā arvien, Mēs visi kopā bezbēdīgi dietu.
   Evenss.
   Būs katram aplī zinet savu vietu! Un jāņtārpiņu miriāds mums spīž, Lai dejot kādam kāja nepaslīž. Kas tas? Es saož šite cilik smak.
   Falslafs. Ak kungs, pasargi mani no šī pekles gara, kurš runā kā velsietis. Kad tik viņš mani nepārvērš par siera rituli!
   Pistols. Tu nolādētais zemes kukaini! Kviklija.
   Ar liesmiņām būs pirkstus dedzināt, Jo, ja viņš šķīsts, tam uguns nelips klāt Un sāpes nedarīs, bet, ja viņš kliegs, Tad zināsim, ka guļ te grēcinieks.
   Pistols.
   Nu pārbaudiet! Evenss.
   Vai labi deg šī malka.
   Visi dedzina Falslatu ar svecēm.
   Falstafs.
   Vai! vai! Kviklija.
   Viņš grēcinieks, ko gumda tumšas alkas. Nu, laumas, viņu dejas lokā slēdziet Un knaibiet neģēli, kā knaibīt mēdzat.
   Visi dzied.
   Domas grēcīgās ir kauns,
   Kārība tev naidnieks ļauns.
   Kārība ir liesma, kura
   Nāk no grēka ugunskura,
   Kura asinīs tev kuras.
   Knaibiet, laumas, knaibiet nu,
   Knaibiet grēka gabalu.
   To knaibiet un dedziniet, lieciet tam ciest,
   Līdz sveces, pats mēness un zvaigznāji dziest.
   Šo dziesmu dziedādamas, laumas knaiba Falsta/u. No vienas puses parādās doktors Kajuss un nolaupa laumu, tērptu zaļās drānās, no otras — Slenders, kas aizved laumu, tērptu baltās drānās. Beigās uznāk Fentons un nozog Annu Peidžu. Aiz skatuves dzirdami mednieku ragi. Laumas aizbēg. Falstals norauj sev brieža ragus un pieceļas kājās. Uznāk Peidžs, Fords, misis Peidža un misis Forda, aizšķērsodami Falstalam ceļu.
   Peidžs.
   Vairs nav kur bēgt! Jūs esat notverts beidzot, Vai Herna maska būs jums pēdējā?
   Misis Peidža.
   Jel nāciet, manuprāt, nu jokots gana. — Ser Džon, kā patīk vindzorietes jums? Vai, vīriņ, nepiestāv šī ragu rota Daudz labāk mežam nekā pilsētai?
   Fords. Nu, ser, kuram nu ir uzlikti tie ragi? — Mister Brūk, Falstafs ir blēdis, blēdis un neģēlis, kurš tagad pats dabūjis ragus. Redziet, kur ir šie ragi, mister Brūk! Un ziniet, mister Brūk, ka no Forda bagātībām viņš nav neko vairāk mantojis kā veļas grozu, pērienu un divdesmit mārciņas naudā. Taču arī naudu viņš būs spiests atdot atpakaļ, jo mēs esam apķīlājuši viņa zirgus, mister Brūk.
   Misis Forda. Ko lai dara, ser Džon, mums neveicās, un mums ne reizes nelaimējās palikt divatā. Es nekad jūs neņemšu par savu mīļāko, bet domās allaž jūs pieminēšu par savu ragaino briedi.
   Falstafs. Es beidzot saku apjēgt, ka esmu pataisīts par ēzeli.
   Fords. Jā, un tāpat par vērsi! Turklāt pierādījumi ir redzami.
   Falstafs. Un tās nemaz nebija laumas? Man jau reizes trīs vai četras iešāvās prātā, ka tās nevar būt laumas. Tomēr netīrā sirdsapziņa un pēkšņais pārsteigums laupīja man skaidro prātu un lika noticēt, ka tās tomēr ir viņas. Redziet nu, par kādu ākstu kļūst prāts, ja tas noklīdis neceļos!
   Evenss. Ser Džon Falstaf, jūs bīstetes diev un apvaldet savs mies kārībs, tad jūs tie laums vairs tā neknai- bēs.
   Fords. Vārds vietā, satīr Hjū!
   Evenss. Bet es jūs arlt lūdz: jūs tāpat apvaldet sav greiz- sirdīb.
   Fords. Es nekad vairs neturēšu savu sievu aizdomās, iekāms jūs nebūsiet sākuši lakstoties ar viņu pareizā angļu valodā.
   Falstafs. Laikam manas smadzenes ir izkusušas un sažuvušas saulē, ka es esmu varējis tik neganti pārskatīties. Pat šis Velsas āzis mani piemuļķoja. Vai tiešām man bija uzmaukta viņa āksta piķamice uz acīm? Nu vairs cits nekas neatliek kā grūst kaltēta siera gabalu rīklē, lai beidzot aizrijos.
   Evenss. No sier neiznāk nekāds labs svieksts. Bet jūs taču ir no tīr sviekst.
   Falstafs. Sviekst, sviekst! Vai es tiešām esmu tik zemu grimis, ka par mani smejas jau tāds, kas pats nejēdz angļu valodu? Ar to vien, liekas, pietiktu, lai visā karaļvalstī kavalieriem pārietu patika uz pavešanu un mīlas dēkām.
   Misis Peidža. Pat tad, ser Džon, ja mēs abas patiešām būtu savu godu bez sāls apēdušas un ar mierīgu sirdi pārdevušas sevi velnam, nez vai sātans tā spētu mums sagrozīt galvu, lai par savu mīļāko mēs izvēlētos jūs?
   Fords. Šitādu putras kuņģi, šitādu rupju tēviņu!
   Misis Peidža. Šitādu gaisa burbuli!
   Peidžs. Šitādu vecu, stīvu kraķi un izvirtuli!
   Fords. Šitādu sātanu un mēlnesi!
   Peidžs. Viņš ir tik tukšs kā Ijabs.
   Fords. Un tik bezdievīgs kā Ijaba sieva.
   Evenss. Un ir sev nodevs tām mies kārlbem un tai plī- tēšanei, un tam šņebim, un vīnam, un tai liels muts brūķēšenei.
   Falstafs. Labi jau, labi! Jūs varat zoboties par mani, varat smieties! Es esmu zaudējis. Es pat nevaru, kā nākas, atbildēt tam Velsas stulbenim. Pati muļķība ņemas mani svērt un mērīt. Dariet vien, dariet, kā jums tīk!
   Fords. Labi, ser, tad mēs jūs vedīsim uz Vindzoru pie mistera Brūka, kuram jūs esat izkrāpis naudu, apsolīdams būt par savedēju. Šīs naudas atdošana pēc tā, ko esat jau cietis, manuprāt, būs jums pats smagākais trieciens.
   Misis Forda.
   Nē, mīļais vīriņ, izlīgsim ar labu.
   Lai parāds aizmirsts tiek, un būsim draugi.
   Fords.
   Es piedodu. Še mana roka, Falstaf!
   Peidžs. Nenokar degunu, bruņiniek. Es vēl šonakt tevi ielūdzu pie sevis vakariņās. Un tur tad tu varēsi no visas sirds smieties par manu sievu, tāpat kā viņa pašlaik smejas par tevi. Tu saki viņai tā: jūsu meita ir kļuvusi mistera Slendera sieva.
   Misis Peidža
   pie sevis.
   Par to vēl ārsti strīdas. Tik tiešām Anna ir mana meita, un viņa šobrīd ir jau daktera Kajusa sieva.
   Uznāk Slenders.
   Slenders. Ak mīļo Peidža tēv!
   Peidžs. Kas ir, mans dēls? Kas noticis? Vai viss jau kārtībā?
   Slenders. Kārtībā? Par to vēl Glosteršīras gudrie var lauzīt savas galvas. Bet es nekā nesaprotu, kaut vai sit nost, nesaprotu!
   Peidžs. Ko tu nesaproti, dēls?
   Slenders. Es steidzos uz ītonu, lai salaulātos ar Annu Peidžas jaunkundzi, bet tur izrādās, ka tas ir prāvs puisietis, īsts makans. Ja mēs nestāvētu abi baznīcā, tad es viņu pamatīgi iekaustītu, bet varbūt viņš iekaustītu mani. Bija man zināt, ka tā nav Anna Peidža, tad gan es neķertos šitādam pastmeistara zeņķim klāt!
   Peidžs. Zvēru, tu būsi pārskatījies!
   Slenders. Kāda runa! Skaidrs, ka pārskatījos, neatšķirdams jaunu meitu no tāda knauķa. Un, pat ja mācītājs būtu mūs salaulājis, man no viņa sievietes brunčiem nekāds labums netiktu!
   Peidžs. Tu pats biji muļķis. It kā es tev nebūtu teicis, kāds tērps būs manai meitai mugurā.
   Slenders. Es pieeju vienam baltam sievišķim klāt un saku: «Ne čiku!» — bet viņš man atbild: «Ne grabu!» — taisni tā, kā mums abiem ar Annu bija norunāts. Bet beigās izrādās: tā nav viņa, bet pastmeistara puģelis.
   Evenss. Ak Jēzu! Tad jūs, Slender jaunskungs, ir gribēš apprecēt zēn!
   Peidžs. Vai, dieniņ, es esmu tik uztraukts! Ko nu tagad lai iesāk?
   Misis Peidža. Tu nedusmo, mīļo Džordž. Man tavs nodoms bija zināms, tāpēc es liku, lai mūsu meita sev uzģērbj zaļas drānas, un tagad viņa kopā ar dakteri ir mācītājmājā, kur droši vien pašlaik tiek salaulāta.
   Uznāk Kajuss.
   Kajuss. Kur ir to jaunkundz Peidž? Pie jod, es ir piekrāpts. Es ir apprecējs un garļon, vienu zēnu, un paisan, pie jod, vien puiš cilvēk. Tas neir Ann Peidž, pie jod, es ir piekrāpts!
   Misis Peidža. Vai tad jūs nepaņēmāt to, kurai bija zaļas drānas mugurā?
   Kajuss. Es ņēm gan, bet tas bij viens zēns. Pie jod, es ies un uzraus vis Vindzor pilsēt kājās.
   Kajuss aiziet.
   Fords. Cik savādi! Bet kurš tad ir dabūjis īsto Annu?
   Peidžs. Mana sirds sāk kaut ko nelabu nojaust: redziet, kur nāk misters Fentons!
   Uznāk Fentons un Anna.
   Ko teiksiet, mister Fenton?
   Anna. Ak, piedodiet man, tētiņ! Ak, piedodiet, mīļā māt!
   Peidžs. Kāpēc tu negāji Slenderam līdzi?
   Misis Peidža. Kāpēc tu negāji dakterim līdzi, meit?
   Fentons.
   Kam viņu tirdāt? Tagad uzklausiet: Jūs abi gribējāt to kauna dēļ Ar nemīlamu vīru apprecināt, Kaut es ar viņu cerējos jau sen. Bet nu mēs esam saistīti uz mūžu. Un tāpēc viņas pārkāpums ir svēts
   Un nedrīkst viņas nevainīgo viltu Par krāpšanu vai neklausību saukt, Jo tagad viņa paglābta no lāsta, Ko tūkstoškārt tā izjustu, ja būtu Bez pašas gribas izdota pie vīra.
   Fords.
   Siev, attopies, vairs grozāms nav nekas: Ja zemi pērk un pārdod vīrs ar galvu, Tad sieva ir tam dieva sods vai balva.
   Falstafs. Cik labi, ka dažas no man tēmētajām bultām šovakar aiziet man secen!
   Peidžs.
   Nu ko? Tad jāvēl vien jums laimes, Fenton! Ja izbēgt nevar — jāsniedz roka pretim.
   Falstafs. Jā, tumsā šaujot, citreiz briedis iziet sveikā!
   Evenss. Nu, tad jau drīz būs kāzes un varēs diet un ēst plūms.
   Misis Peidža.
   Kas tur ko dusmot vairs! Lai, mīļais Fenton, Jums abiem debess dāvā laimes dienas! — Nāc, vīriņ, mājup dosimies un visi Pie kamīna vēl līksmi pajokosim. Jūs arī atnāciet, ser Džon!
   Fords.
   Ser Džon, Nu arī jūsu solījums tiks pildīts: Brūks šonakt misis Fordai sānus sildīs.
   Aiziet.

JAUTRĀS VINDZORIETES

   Komēdija Jautrās vindzorletes Šekspīra dramaturģijā ierindojas īpatnējā vietā. Ar visu savu rotaļīgumu un līksmi, kas uzdzirkstī lugas darbībā, personāžos un atmirdz arī izteiksmē, pazobojoties un sarkastiski kritizējot tālaika dzīves īstenību, komēdija brīžam izskan kā farss, lai gan būtībā tā ir dzīves prieka pilna sadzīves spēle, un tāpēc to arī pieskaita labākajām komēdijām Šekspīra dramaturģijā. Saniknots par vācu vieglā žanra komēdiju autora R. Benediksa (1811—1873) neglīto pret Šekspīru vērsto grāmatu, nosaucot Benediksa grāmatu pat par smirdīgu. F. Engelss vēstulē K. Marksam augstu novērtē Šekspīra komēdiju Jautrās vindzorletes, teikdams, ka Jautro vindzoriešu pirmajā cēlienā vien ir vairāk dzīvības un kustības neka visā vācu literatūrā.» (K. Markss, F. Engelss. Vēstuļu izlase. LVI, 1952, 257. lpp.)
   Jautrās vindzorietes ir vai vienīgā Šekspīra luga, kurā aristokrātu un galma dižmaņu vietā darbojas sīkie muižnieki un vienkāršie pilsoņi. Tā ir topošās buržuāzijas sadzīves komēdija. Līdz šim par komēdijas sarakstīšanas laiku domas dalījās, gan minēja, ka tā sarakstīta ap 1600.—1601. gadu, gan starp 1597. un 1602. gadu, kad luga pirmoreiz izdota (1602) vēl Šekspīra dzīves laikā, tagad ievērojamais šekspirologs Padomju Savienībā A. Smirnovs (1883—1962) par sarakstīšanas gadu uzskata 1597., kas pēc visām dokumentu un citām liecībām vistuvākais īstenībai. Komēdija tolaik iespiesta pavisam trīs izdevumos: 1602. un 1609. gadā in quarto un 1623. gadā in folio. Pie tam pirmais — 1602. gada izdevums ar ļoti garu virsrakstu: Ārkārtīgi interesanta un loti asprātīga komēdija par seru Džonu Falstaiu un jautrajām vindzorietēm, kuras saturā daudz dažādu jocīgu Velsas bruņinieka sera Hjū, tiesneša Selova un viņa izgudrā mazdēla — mistera Slendera izdarību ar leitnanta Pistola un kaprā/a Nima tukšo lielīšanos piedevām. Viljama Šekspīra sarakstīta. Un to ne vienu reizi vien, viņas majestātei klāt esot, izrādījuši ievērojamā lorda-kambarkunga kalpotāji.
   Bet šis pirmais izdevums pilns rupju kļūdu, ar izlaidumiem lin sagrozījumiem (III cēliena 4. un 5. aina samainīta, V cēliena 1.— 4. aina pavisam izlaista utt.). Lai gan tas iznācis Šekspīra dzīves laikā, tomēr droši vien izdots bez autora līdzdalības, izkropļots. Arī otrais izdevums — 1609. gadā, tāpat autora dzīves laikā, parādījies ar tiem pašiem trūkumiem. Iespējami pareizāku un pilnīgāku tekstu pētnieki atzīmē tikai trešajā — in folio 1623. gada izdevumā, kas laika gaitā vēl vairāk noskaidrots un pilnveidots, uzņemts tā sauktajā Kembridžas izdevumā, pēc kura tad strādā Šekspīra darbu tulkotāji un pētnieki Padomju Savienībā.
   Pēc Maldu komēdijas šī Šekspīram ir otra tāda jautra žanra komēdija, tikai sarakstīta lielāko tiesu prozā.
   Tā Jautrās vindzorietes ir Šekspīra gandrīz vienīgā luga ar topošās buržuāzijas sadzīves vidi. Tā, piemēram, Peidži un Fordi ar visu, kas ap viņiem, nav nekādi dižciltīgi muižnieki, nav arī pilsētnieku kārtas pārstāvji, bet kaut kas vidējs starp tiem, kas piesavinās turībā pieaugošās buržuāzijas ierašas. Abas dzimtas — Peidži un Fordi dzīvo pārtikuši un bezrūpīgi, tiem svešas ir drosmīgas domas un augstāki ideāli. Mūsu acu priekšā uz skatuves parādās vai ari tiek pieminētas medības, veļas mazgāšana, alus darīšana utt. Visa komēdijā darbojošos personu rinda, ja atskaitām eleganto muižnieku Fentonu un, protams, pašu Falstafu, šo bankrotējušo galma bruņinieku, sastāda pārbagātu komisku tipu, zīmīgu rakstura vilcienu kolekciju, kas slid gar skatītāja acīm. Un taisni šie tipi, nevis situācijas, nevis Falstafa tēls un viņa komiskie piedzīvojumi, veido lugas komisko pamatsaturu, — savu vērtējumu un norādi uz saturu pabeidz šekspirologs A. Smirnovs. Vispār šai komēdijā sakoncentrēti cilvēku muļķību un nejēdzību visādi veidi un nokrāsas, kas izteic tālaika sadzīves tipiskas parādības un raksturus. Kā dzīvus mēs redzam uz skatuves muļķīgo un mazvērtīgo provinces tiesnesi Selovu, kas plātās ar saviem muižnieka un dienesta tituliem, redzam viņa izstīdzējušo, plānprātīgo mazdēlu Slenderu, redzam smieklīgo pedantu un rezonieri mācītāju Hjū Evensu, redzam mazā Peidža jokaino eksamlnēšanas skatu, pēc kura mēs varam spriest par tālaika sholastiskajiem mācīšanas paņēmieniem, redzam karstgalvīgo, iedomīgo dakteri Kajusu un viņa smieklīgo divkauju ar Evensu, redzam iebraucamo vietu ar tās parupjo, kustīgo, līksmo saimnieku, redzam izveicīgo mis Kvikliju, kas par naudu gatava pakalpot kuram katram un ar ko vien tas vēlas, redzam veselu pulku komiski baigu dīkdieņu (Bardolfs), bezkauņu (Pistols), sīku blēdīšu utt. Bet pāri visiem tiem divi meistariski notēloti laulātie pāri — Peidži un Fordi, šie jaunie «Anglijas kungi», kas virzās uz augšu, pašapzinīgi, lepni, pārtikuši un bezgala aprobežoti.
   Komēdijas galvenais tēls un kompozīcijas centrs ir un paliek Falstafs. Tas ir izskaidrojams ar to oreolu, kuru viņš ieguvis jau hronikā Henrijs IV. Kaut gan Falstafs ir visu iedomājamo trūkumu iemiesojums — žūpa, gļēvulis, melis, — viņš tomēr ir tuvs lasītājam ar to, ka viņa prāts ir brīvs no viduslaiku dogmām un aizspriedumiem, viņš ir asprātīgs, bezbēdīgs, dzīves priecīgs.
   Taču šai viņa bezbēdībai komēdijā Jautrās vindzorletes pienāk gals. Peidžu un Fordu pasaule pieveic to.
   Latviešu valodā šī luga iznākusi 1936. gadā ar nosaukumu Vindzoras jautrās sievas. Sai Kopotu rakstu izdevumā luga uzņemta jaunā Rūdolfa Egles un Paula Kaivas tulkojumā.
   I cēliena 1. ainā
   Lpp.
   9.    Zvaigžņu palāta — augstākā krimināltiesa Anglijā Šekspīra laikā, nodibināta 16. gs. Vestminsterā, savas sēdes noturējusi zālē, kuras griesti rotāti zvaigznēm.
   10. Evenss, velsietis, runā ar akcentu un diezgan lauzītā angļu valodā; sevišķi mīkstie konsonanti viņam padodas cieti. Tulkojumā šai ziņā ieturēt kādu īpašu konsekvenci nav iespējams; bet nebūtu pareizs arī latviskā teksta lokalizējums kādā no dialektiem, ieslīgstot pārspīlējumos, kā to darīja L. Tiks savā citādi labā tulkojumā vācu valodā.
   10. Balto līdaku ducis, par ko ieminas Slenders, nozīmē goda zīmju daudzumu vapenī un tērpā, kā, piemēram, Selovam. Oriģinālā šādos teicienos izmantota vārdu rotaļa, ko tulkojumā pilnībā atdarināt nav iespējams. Teicienu dozen white luces — ducis balto līdaku — Evenss uztver un pārfrāzē par louses — utis;
   tad Selovs savā atjautība, atsitot Evensa sāļo zobgalibu, it kā neviļus izmet, ka viņa vecajā togā līdakas kļuvušas sāļas (no sviedriem).
   Līdaku resp. zuti šai vietā un vispār tiesneša Selova lomu lugā Šekspīra biogrāfi attiecina uz Stretfordas miertiesnesi Tomasu Ljusiju (Lucy), kas Šekspīru jaunībā gribējis reiz notiesāt par malu medniecību. Tulkojumā vārdu rotaļa atveidota ar «zutis — utis».
   10. Slenders tomēr vēlētos savam vapenim iemantot kaut ceturto daļu no brālēna goda zīmēm, tais laikos mantojumā arī tādas lietas tika iedalītas.
   14. Serlaks un Džons — angļu tautas balādēs (Robiņā Hudā) daudzinātie dēku varoņi — laupītāji.
   16. Mīklu grāmata (mīklu krājums) — domāts kāds tanī laikā ļoti izplatīts krājums Jautru mīklu grāmata.
   19. Sekersens — tā iesaukts lācis, kuru Šekspīra laikā bieži palaiduši vaļā no važas un trenkājuši pa tā saukto «Parīzes dārzu» Globa teātra tuvumā.
   3. ainā
   23. Tik bagāta ar zeltu kā Gvajānas krasts. —
   Sis teiciens mērķēts Valteram Roli, kas 1596. gadā ar savu ekspedīciju izbraukājis Dienvidameriku un stāsta par Gvajānas pasakainajām bagātībām. Gvajāna tolaik bija spāniešu iekarota laimes zeme — Eldorado.
   II cēliena 1. ainā
   32.    Paskat, kāds Erods no Jūdu zemes! —
   Bībeles tēma. Erods no Jūdejas bija pazīstams ar savu baudkāri.
   33.    Peliona kalns — minēts antīkajos mītos.
   35. Akteons — jauneklis grieķu un romiešu mītos, kuru nevainības dieve Diāna sodījusi, pārvēršot viņu par alni, ko saplosījuši viņa paša suņi. Sodījusi tāpēc, ka viņš medībās uzlūkojis Diānu kailu peldoties. Ringvuds — suņa vārds. Šekspīrs ar šo mitu varēja iepazīties, lasot Ovīdija Metamorfozes.
   III cēliena 1. ainā
   54. Tur maze, klusē strautiņ male … —
   Šī Evensa dziesmiņa ar nolūku pasvitro viņa sentimentālo satraukumu gaidot. Viena rinda tur ņemta no Marlova dzejoļa, kurā runa par putniņiem, kas skandina madrigāles, otra no Dāvida dziesmām (137. psalms) utt.
   56.    Hipokratu un Gaileņu renesanses laikā uzskatīja par lielākajām autoritātēm medicīnā.
   57.     Nikolo Makiavelli — itāliešu valstsvīrs, politiskā traktāta Valdnieks autors (16. gs.). Jau Šekspīra laikā šis vārds bija kļuvis par sugas vārdu Anglijā, ar kādu apzīmēja cilvēku, kas izmanto visus līdzekļus, lai tikai sasniegtu savu mērķi.
   IV cēliena 1. ainā
   81. …pajautājiet viņam kaut ko no latīņu gramatikas. —
   Domāta tanī laikā izplatītākā Donata latīņu gramatika, kas Henrija VIII laikā ieviesta skolās. Gramatikas formas Evensa, Viljama un Kviklijas sarunās lielā mērā izteiktas vārdu rotaļās, kas tulkojumā grūti atdarināmas, tāpēc dažviet latviskotas, atkāpjoties no oriģināla.
   Šekspirologi domā, ka šai skolas mācību kritikā Šekspīrs atceras savas skolnieka gaitas. Serā Hjū Evensā viņi mēģina saskatīt pat Tomasu Dženkinu, toreizējo Stretfordas latīņu skolas skolotāju. Tāpat kā Šekspīra laikā, Vindzoras pilsoņu sarakstos itin kā būtu sastopami vārdi Fords, Peidžs, Brūks, kas atbilst komēdijas personāžam.
   5. ainā
   97. Tavs brālis no Efesas. — Seit lietots vairāk krogusbrāļa nozīmē (apustuļa Pāvila grāmata efesiešiem, kur runa par Efesas pilsētas izlaidīgo dzīvi). Tādus vārdus kā «efesietis», «korintie- tietis» tanīs laikos uzskatīja kā sinonīmus vārdiem «blēdis», «laupītājs».
   99. … viņi tā aizauļoja kā trīs vācu velni, kā trīs doktori Fausti. — Tas šeit attiecas vairāk uz Šekspīra laika biedra Marlova lugu Doktors Fausts, jo Šekspīra laikā angļiem tā bija daudz pazīstamāka par vācu valodā publicētajiem darbiem.
   V cēliena 2. ainā
   104. Ne čiku, ne grabu — oriģinālā mum un budget bez sevišķas satura nozīmes.
   5. ainā
   107.    Lai līst kartupeļu lietus no debesīm. —
   Šekspīra laikā kartupeļus uzskatījuši par jūtu satraukšanas līdzekli.
   108.    Es apsegšos un gulēšu kā beigts. —
   Pēc tautas ticējumiem, ja kāds laumas vai fejas uzskata vai uzrunā, tam jāmirst.

JAUTRĀS VINDZORIETES

VILJAMS ŠEKSPĪRS

PERSONAS

PIRMAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Vindzora. Peidža nama priekšā.

OTRA AINA
Turpat.

TREŠA AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

CETURTA AINA Istaba doktora Kajusa namā.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Peidža nama priekšā.

OTRĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

TREŠA AINA Parks Vindzorā.

TREŠAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Vieta Frogmoras tuvumā.

OTRA AINA Iela Vindzorā.

TREŠA AINA Istaba Forda namā.

CETURTA AINA Istaba Peidža namā.

PIEKTĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Iela.

otra aina
Istaba Forda namā.

TREŠĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

CETURTA AINA Istaba Forda namā.

PIEKTĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

SESTĀ AINA Kāda cita istaba viesnīcā «Bikšulentas».

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

OTRA aina Vindzoras parks.

TREŠA AINA Iela Vindzorā.

CETURTĀ AINA
Vindzoras parks.

PIEKTĀ AINA Kāda cita vieta parkā.

JAUTRĀS VINDZORIETES

JAUTRĀS VINDZORIETES

VILJAMS ŠEKSPĪRS

PERSONAS

PIRMAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Vindzora. Peidža nama priekšā.

OTRA AINATurpat.

TREŠA AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

CETURTA AINA Istaba doktora Kajusa namā.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Peidža nama priekšā.

OTRĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

TREŠA AINA Parks Vindzorā.

TREŠAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Vieta Frogmoras tuvumā.

OTRA AINA Iela Vindzorā.

TREŠA AINA Istaba Forda namā.

CETURTA AINA Istaba Peidža namā.

PIEKTĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Iela.

otra ainaIstaba Forda namā.

TREŠĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

CETURTA AINA Istaba Forda namā.

PIEKTĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

SESTĀ AINA Kāda cita istaba viesnīcā «Bikšulentas».

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Istaba viesnīcā «Bikšulentas».

OTRA aina Vindzoras parks.

TREŠA AINA Iela Vindzorā.

CETURTĀ AINAVindzoras parks.

PIEKTĀ AINA Kāda cita vieta parkā.

JAUTRĀS VINDZORIETES

OTRA AINA
Turpat.

otra aina
Istaba Forda namā.

CETURTĀ AINA
Vindzoras parks.