VILJAMS ŠEKSPĪRS
   JŪLIJS CĒZARS

   Jūlijs Cēzars
   Oklāvijs Cēzars  triumvīri
   Marks Antonijs  pēc Jūlija Cēzara M. Emilijs Lepids I nāves
   Cicerons
   Publijs  senatori
   Popilijs Lena
   Marks Bruts
   Kasijs Kaska
   Trebonijs sazvērnieki
   Ligārijs pret
   Dēcijs Bruts Jūliju Cēzaru
   Metels Cimbers Cinna
   Flāvi/s I tribūni
   Maruls f
   Artemidors, sofists no Knidas Pareģis
   Cinna, dzejnieks
   Lucilijs Titinijs
   Bruta un
   Mes ala •
   . „ , Kasīja draugi
   Jaunais Katons
   Volumnijs
   Varons Klits
   Klaudijs Bruta
   Slratons kalpi
   Lūcijs Dardanijs
   Pindars, Kasija kalps
   Kalpurnija, Cēzara sieva Porcija, Bruta sieva
   Senatori, pilsoņi, sargi, pavadoņi u. c.
   Notiek pa lielakajai daļai Romā, vēlāk Sardos un Filipu apkaimē.

   Uznāk Flāviļs, Maruls un pilsoņu bars.
   Flāvijs.
   Uz mājām, sliņķi! Prom, uz mājām ejiet! Kas še par svētkiem jums? Vai nezināt, Ka amatniekiem aizliegts darbdienās Bez savas amatzlmes apkārt klaiņot? Teic man — kāds amatnieks gan esi tu?
   Pirmais pilsonis.
   Kungs, esmu namdaris.
   Maruls.
   Kur ādas priekšauts tavs, kur tava olekts? Ko dari šeit tu, svētku drēbēs tērpies? Un jūsu amats, draugs?
   Otrais pilsonis. Patiesi, kungs, salīdzinājumā ar smalku amatnieku esmu tikai lāpītājs.
   Maruls. Bet kāds ir tavs amats? Atbildi man tieši!
   Otrais pilsonis. Tāds amats, kungs, ka varu strādāt ar tīru sirdsapziņu — patiesi, es izlaboju sliktas pēdas.
   Maruls. Kāds amats, stūrgalvīgais nelieti, kāds amats tavs?
   Otrais pilsonis. Kungs, es jus ludzu, neplīstiet aiz dus­mām, bet, ja jūs pārplīstu, es varētu jūs salāpīt.
   Maruls. Ko gribi ar to teikt? Tu varot mani salāpīt, ne­kaunīgais nelga?
   Otrais pilsonis. Jā, kungs, un pazolēt!
   Flāvijs. Tu tātad esi kurpnieks?
   Otrais pilsonis. Patiesi, kungs, es pārtieku no īlena un nejaucos ne tirgoņu, ne sieviešu lietās. Mana lieta ir īlens. Nudien, kungs, esmu ārsts vecām kurpēm; kad tās ir lielās briesmās, daru tās atkal veselas. Viskrietnākie ļaudis, kādi jebkad staigājuši vēršu ādās, ir mīdījuši zemi ar maniem ražojumiem.
   Flāvijs.
   Bet kāpēc neesi tu darbnīcā? Kam ļaudis šos pa ielām līdzi vadā?
   Otrais pilsonis. Nudien, kungs, tāpēc, lai tie novalkātu savas kurpes, tad man būtu vairāk darba. Bet patie­sībā esam sev paņēmuši brīvdienu, lai redzētu Cē- zaru un priecātos par viņa triumfu.
   Maruls.
   Kam priecāties? Ko viņš ir uzvarējis?
   Un kādus gūstekņus ved līdz uz Romu?
   Kas, važās kalti, greznos viņa ratus?
   Jūs bluķi, akmeņi, jums jūtu nava!
   Ak cietās sirdis, ļaunie Romas vīri,
   Vai Pompeju jūs nepazināt? Cikreiz
   Jūs rāpāties uz mūriem un uz jumtiem,
   Uz torņiem, palodām, pat dūmeņiem
   Ar bērniem rokās un tad nosēdējāt
   Tur augu dienu, pacietīgi gaidot,
   Līdz lielais Pompejs brauks pa Romas ielām.
   Kad viņa ratus tālē ieraudzījāt,
   Vai neuzgavilējāt tad tik skaļi,
   Ka Tibra nodrebēja savā gultnē,
   Kad stiprā balsu duna atbalsojās Tās izdobtajos krastos? Un tagad tērpjaties jūs goda drānās? Un paši svināt it kā lielus svētkus? Un tagad kaisāt puķes ceļā tam, Kas lika noasiņot Pompejam? Prom visi!
   Uz mājām skrejiet, steigšus krītiet ceļos! Un lūdziet dievus, lai tie novērš sodu, Kam jānāk par šo nepateicību!
   Flāvijs.
   Nu ejiet, ejiet, labie pilsoņi,
   Un par šo noziegumu sapulciniet
   Pie Tibras krastiem visus savus brāļus
   Un raudiet upē savas asaras,
   Līdz seklā straume augstās klintis skūpstīs.
   Pilsoņi aiziet.
   Kā izkūst viņu būtnes rupjie sārņi, Tie aiziet mēmi vainas apziņā! Uz Kapitolu tagad dodieties! Es iešu te. Ja ieraugāt kur tēlus Ar goda nozīmēm, tās noraujiet!
   Maruls.
   Vai drīkstam to?
   Jūs zināt — svinam Luperkālijas.
   Flāvijs.
   Tas nav nekas! Mēs negreznosim tēlus Par godu Cēzaram. Es tagad iešu Un pūli projām aizdzīšu no ielām. To dariet arī jūs, kur drūzmu redzat. Mēs Cēzaram no spārniem plūksim spalvas, Kas strauji aug. Lai neuzlido viņš Tai augstumā, ko ļaužu skati nesniedz, Un neliek mums kā vergiem baiļoties.

   Publisks laukums.
   Uznāk procesija ar mūziku. Cēzars, Antonijs, gatavs skriešanās sacīkstēm, Kalpurnija, Porcija, Dēcijs, Cicerons, Bruts, Kasijs un Kaska, kam seko liels laužu bars, starp tiem pareģis.
   Cēzars.
   Kalpurnija!
   Kaska.
   Klusu! Cēzars runā.
   Mūzika noklust.
   Cēzars.
   Kalpurnija!
   Kalpurnija.
   Jā, mans pavēlniek.
   Cēzars.
   Tev jānostājas Antonijam ceļā,
   Kad skries viņš sacīkstēs. Klau, Antonij!
   Antonijs.
   Augstais Cēzar!
   Cēzars.
   Šai steigā neaizmirstiet pieskarties Kalpurnijai, jo veci ļaudis stāsta: Kas svētā skrējienā skar neauglīgo, Tai lāstu noņemt var.
   Antonijs.
   To atcerēšos! Ja Cēzars saka: dari, — viss būs darīts.
   Cēzars.
   Tad sāciet, ievērojot ierašas!
   Mūzika.
   Pareģis. Cēzar!
   Cēzars.
   Ha! Kas sauc?
   Kaska.
   Lai visi trokšņi rimst, nu atkal kļūsiet!
   Mūzika noklust.
   Cēzars.
   Kas ļaužu drūzmā manu vārdu sauc? Es dzirdu — balss vēl spalgāka par taurēm Kliedz: «Cēzar!» Runā, Cēzars tagad klausās!
   Pareģis.
   No marta Idām sargies!
   Cēzars.
   Kas viņš tāds?
   Bruts.
   Kāds pareģis jūs brīdina no marta īdām! Cēzars.
   Šurp vediet to! Lai viņa seju redzu! Kaska.
   Ko pūlī slapsties? Rādies Cēzaram! Cēzars.
   Ko tagad teiksi man? Nu, runā vēlreiz!
   Pareģis.
   No marta īdām sargies!
   Aiziet.
   Cēzars.
   Kāds murgotājs! Lai atkal tālāk ejam!
   Mūzika, visi aiziet, atskaitot Brutu un Kasi/u.
   Kasijs.
   Vai neiesiet jūs skatīt skriešanos?
   Bruts. Es ne!
   Kasijs.
   Jūs, lūdzu, ejiet!
   Bruts.
   Man spēles nepatīk, jo manī trūkst Tā dzīvā gara, kas ir Antonijam, Bet jūsu prieku, Kasij, nelaupīšu Un iešu prom.
   Kasijs.
   Brut, labu laiku vēroju es jūs: Nav jūsu acīs vairs tās laipnības, Ne mīlas mirdzuma, kas man bij pierasts. Tik stūrgalvīgs un dīvains jūs pret draugu, Kas jūs patiesi mīl joprojām.
   Bruts.
   Kasij,
   Jūs maldāties. Ja skatiens drūms ir man,
   Tad nemieru, kas manā sejā redzams,
   Pret sevi pašu vēršu es. Nav sen,
   Ka mocos pretrunīgās kaislībās
   Un domās, kas man vienam zināmas.
   Ja manu izskatu tās apēno,
   Nav tāpēc maniem draugiem jānoskumst,
   Pie kuriem, Kasij, pieskaitu es jūs.
   Un manu nevērību nepārprotiet,
   Kad, būdams pats ar sevi karā, Bruts
   Dažreiz jums aizmirst mīlu parādīt.
   Kasijs.
   Tad, Brut, jūs esmu smagi pārpratis, Un tāpēc krūtīs savās apslēpu Es domas vērtīgas un tieksmes cēlas. Man sakiet, Brut, — vai redzat savu seju?
   Bruts.
   Nē, Kasij, acs spēj sevi saskatīt Vien atspulgā, vien citos priekšmetos.
   Kasijs. Tā ir!
   Un ļoti jānožēlo, cēlais Brut, Ka jums nav tāda spoguļa, kas spētu Jums rādīt jūsos slēpto vērtību, Lai savu ēnu ieraudzītu jūs! Es dzirdu: Romas cienīgākie vīri — Bez nemirstīgā Cēzara — kad runā Par Brutu, vaidot zem šī laika jūga, Tie vēlas, kaut jel Brutam būtu acis!
   Bruts.
   Uz kādiem briesmu ceļiem vedat mani Jūs, Kasij? Kā lai sevī meklēju Kaut ko, kā manī nava.
   Kasijs.
   Tad, labais Brut, jūs manī klausāties, Jo zināt, ka pats sevi nesaredzat Tik labi, kā to atspulgs spēj jums rādīt. Es — jūsu spogulis — jums pazemīgi To atklāšu, ko sevī nepazīstat. Un mani nepārprotiet, krietnais Brut, Ja būtu es kāds parasts zobgalis Un ja ikdienas mīlu apzvērētu Es kuram katram, ja jums būtu zināms, Ka ļaudīm glaimoju, tos sirsnīgs apskauju Un vēlāk nozākāju, ka es mēdzu Pie dzīru galdiem brāļoties ar nelgām, Tad varētu es likties bīstams jums.
   Tauru skaņas un laužu saucieni.
   Bruts.
   Kas tās par klaigām? Baidos, ka tur tauta Par valdnieku ceļ Cēzaru.
   Kasijs.
   Jums bail? Tad jādomā, ka jūs to negribētu.
   Bruts.
   Jā, Kasij, negribu, kaut viņu mīlu. Bet kāpēc mani aizturat tik ilgi? Ko vēlaties man uzticēt? Ja gribat Par vispārējo labklājību runāt, Tad lieciet slavu man pret vienu aci, Pret otru lieciet nāvi, uzlūkošu Tās abas vienlīdz vienaldzīgi es. Lai dievi palīdz man tik daudz, cik mīlu Es godu vairāk nekā dzīvību!
   Kasijs.
   Sis tikums man ir jūsos zināms, Brut!
   Tāpat kā zināms man ir jūsu izskats.
   Nu labi, gods būs manas runas saturs.
   Es nezinu, ko jūs un citi ļaudis
   Par mūsu dzīvi domājat, bet man
   Šķiet labāk nedzīvot kā dzīvot bailēs
   No būtnes, kas man pašam līdzīga.
   Es dzimis brīvs kā Cēzars, tāpat jūs!
   Mēs abi ēdām to, ko ēda viņš,
   Un ziemas salu panesām, kā viņš.
   Reiz kādā vētrainā un aukstā dienā,
   Kad Tibra trakoja starp saviem krastiem,
   Man Cēzars teica: «Kasij, vai ir drosme
   Tev līdz ar mani ielēkt niknā straumē
   Un pāri peldēt tai?» Pie vārdiem šiem
   Ar visām drēbēm metos ūdenī
   Un saucu viņu līdz, viņš sekoja.
   Kā straume krāca! Un mēs šķēlām to
   Ar spriegām dzīslām, viļņus atvairījām
   Un krūtis spītīgās tiem pretī slējām.
   Bet, iekāms savu mērķi sasniedzām,
   Sāk Cēzars kliegt: «Glāb mani, Kasij, grimstu!*
   Un it kā Enejs, mūsu lielais sencis,
   Kas veco Anhizu no Trojas liesmām
   Uz saviem pleciem iznesa, es glābu
   No Tibras viļņiem gurdo Cēzaru.
   Sis cilvēks tagad kļuvis dievs, bet Kasijs
   Ir niecīgs radījums, kam jāsaliecas,
   Kad nevērīgi pamāj viņam Cēzars.
   Bij Cēzaram reiz drudzis Spānijā,
   Kad lēkmes uznāca, es redzēju:
   Viņš drebēja! Viņš drebēja — šis dievs!
   No viņa gļēvām lūpām sārtums bēga,
   Un acīs, kas liek bīties pasaulei,
   Tad dzisa spožums. Dzirdēju, ka vaid viņš.
   Tā mēle, kura pavēl romiešiem
   Un kuras vārdus raksta grāmatās,
   Tad sauca: «Dod man padzerties, Titinij!»
   Kā slima meitene! Ak dievi! Brīnos,
   Kā cilvēks ar tik vārgulīgu dabu
   Spēj uzkundzēties dižai pasaulei,
   Gūt palmas zaru viens.
   Gavi/u saucieni, tauru skaņas.
   Bruts.
   Jau atkal klaigas? Man šķiet, ka gaviles šīs vēsta mums: Tiek Cēzars apveltīts ar jaunu godu.
   Kasijs.
   Jā, draugs, pa šauro pasauli viņš iet
   Kā koloss, mēs tik sīki ļaudis esam,
   Ka, rāpojot zem viņa milzu kājām,
   Sev ejam meklēt neslavenu kapu.
   Bet dažreiz cilvēki ir sava likten's kungi —
   Ne mūsu zvaigžņu vaina, mīļais Brut,
   Bet mūsu pašu, ka mēs esam vergi.
   Jā, Bruts un Cēzars! Kas ir Cēzarā,
   Ka viņa vārdu biežāk min kā jūsu?
   Tos rakstiet blakus: jūsējs tikpat skaists;
   Tos izrunājiet: abi lūpām patīk;
   Tos sveriet: svars ir vienāds. Ar tiem buriet:
   Bruts tikpat ātri garus sauc kā Cēzars.
   Nu pasakiet man visu dievu vārdā,
   Kas ir tas ēdiens, kuru ēdis Cēzars,
   Ka izaudzis tik liels. Ak, kauna laiks!
   Nav romiešos vairs dižciltīgo asins!
   Vai bijis laikmets tāds kopš grēku plūdiem,
   Kad būtu slavināts viens vienīgs virs?
   Kas agrāk sacīt varēja par Romu:
   Tās plašos mūros tikai vienam vieta?
   Bet arī tagad Romā vietas pietiek,
   Kad tajā atrast var tik vienu vīru.
   No saviem tēviem abi dzirdējām,
   Ka dzīvoja reiz Bruts, kas Romā ļautu
   Nākt drīzāk mūžīgajam velnam valdīt Kā ķeizaram.
   Bruts.
   Es nešaubos, ka mani mīlat jūs,
   Un nojaušu, kas jums ir padomā.
   Ko domāju par to un mūsu laiku,
   Es vēlāk pateikšu, bet pagaidām
   Vēl ne. Un tāpēc es no sirds jūs lūdzu
   Vairs neskubināt mani. Jūsu vārdus
   Es pārdomāšu. Gribu arī turpmāk
   Jūs uzklausīt. Mēs atradīsim laiku,
   Kad satikties un augstas lietas pārspriest.
   Līdz tam, mans cēlais draugs, to iegaumējiet,
   Ka Bruts grib labāk kļūt par zemnieku
   Nekā vēl sevi saukt par Romas dēlu,
   Kad mūsu laiks tik nežēlīgus spaidus
   Draud uzkraut mums.
   Kasijs.
   Man prieks, ka mana balss Tik vāja, tomēr liesmu izšķiļ Brutā.
   Bruts.
   Jau skrējiens beidzies, atpakaļ nāk Cēzars. Kasijs.
   Kad viņi garām ies, tad Kasku parauj Aiz piedurknes, lai savā īgnā veidā Viņš pateic mums, kas svarīgs noticis.
   Atgriežas Cēzars ar pavadoņiem.
   Bruts.
   To darīšu. Bet, Kasij, paskaties, Uz pieres Cēzaram kvēl dusmu sārtums, Kā izbārti iet viņa pavadoņi. Kalpurnija ir bāla, Ciceronam Spīd acis zvērojoši sarkanas. Mēs viņu tādu redzam Kapitolā, Kad viņa runu pārtrauc senatori.
   Kasijs.
   Mums Kaska pastāstīs, kas noticis.
   Cēzars. Antonij!
   Antonijs. Cēzar?
   Cēzars.
   Ap sevi vēlos redzēt tuklus vīrus Un plikgalvjus, kas naktīs labi guļ. Bet Kasijs ir tik vājš un izkāmējis, Viņš domā pārāk daudz, tāds vīrs ir bīstams.
   Antonijs.
   No viņa nebaidieties, nav viņš bīstams, Bet cildens romietis, jums padevīgs.
   Cēzars.
   Kaut būtu tuklāks viņš! Bet nebīstos No viņa. Tomēr, ja es bailīgs būtu, Tad no šī izdilušā Kasij a Visvairāk sargātos. Viņš lasa daudz, Tam acs ir vērīga. Un ļaužu darbus Viņš caurskata. Tam spēles nepatīk, Kā jums, mans Antonij. Pat mūziku Viņš neklausās. Tik reti pasmaida, Un šķiet, ka tad par sevi smaida viņš, Pats savu garu nicinot, kas smaidu Šo pieļāvis. Tāds cilvēks mierīgs nava, Ja kādu redz par sevi lielāku,
   Un tāpēc ir tik bīstama šī suga. Jums stāstu es, no kā ir jābīstas, Bez bailēm pats, jo vienmēr esmu Cēzars. Man nāciet labā pusē, auss šī kurla — Nu sakiet, ko par viņu domājat!
   Cēzars un viņa svila aiziet. Kaska atpaliek.
   Kaska.
   Jūs paraustījāt manu apmetni, Ko gribat teikt?
   Bruts.
   Ak Kaska, saki mums — Kas noticis, kāpēc ir Cēzars drūms?
   Kaska.
   Jūs taču pats ar viņu kopā bijāt? Bruts.
   Tad nevaicātu jums, kas noticis.
   Kaska. Nu, viņam piedāvāja kroni, un, kad viņam to sniedza, viņš to atbīdīja ar roku — tā. Un tad ļau­dis viņam uzgavilēja.
   Bruts.
   Bet kāpēc gavilēja otrreiz tie? Kaska. Arī tikai tāpēc. Bruts.
   Tie gavilēja trešo reizi. Kāpēc? Kaska. Arī tikai tāpēc. Bruts.
   Vai trīsreiz viņam kroni piedāvāja?
   Kaska. Patiešām trīsreiz, un viņš to trīsreiz atbīdīja, bet aizvien slābāk, un katru reizi, kad viņš kroni at­stūma, mani godīgie kaimiņi gavilēja.
   Bruts.
   Kas piedāvāja kroni?
   Kaska.
   Nu, Antonijs.
   Bruts.
   Kā viņš to darīja, man stāstiet, Kaska!
   Kaska. Lai mani pakar, es to neprotu atstāstīt — tā bija tīrā ākstīšanās. Es to neievēroju. Redzēju, ka Marks Antonijs viņam piedāvā kroni — tas pat nebija īsts kronis, bet tikai tāda stīpiņa, nu, kā jums teicu, viņš to atbīdīja, bet, manuprāt, viņš to labprāt būtu pie­ņēmis. Tad Antonijs viņam piedāvāja kroni vēlreiz, viņš to atkal atbīdīja, bet man šķita, ka viņam bija grūti no tā atvilkt pirkstus. Tad Antonijs piedāvāja kroni trešoreiz, viņš to atbīdīja trešoreiz, un katru reizi, kad viņš kroni atraidīja, pūlis bļāva un plauk­šķināja ar cietajām plaukstām, svieda gaisā sasvīdu­šās naktsmices un izelpoja tik daudz smirdīgas dva­šas, kad Cēzars atraidīja kroni, ka viņš gandrīz vai nosmaka, jo zaudēja samaņu un pakrita. Un es pat neiedrošinājos pasmieties, jo baidījos atvērt muti un ieelpot nelāgo gaisu.
   Kasijs.
   Es lūdzu — lēnāk: Cēzars paģība?
   Kaska. Viņš pakrita tirgus laukumā, no mutes viņam nāca putas, un viņš bija bez valodas.
   Bruts. Nav brīnums: viņam taču ir krītamā kaite.
   Kasijs.
   Nē, Cēzaram šīs ļaunās kaites nava, Bet jūs un es, un Kaska ar to sirgstam.
   Kaska. Es nezinu, ko jūs ar to gribat sacīt, bet skaidri redzēju, ka Cēzars pakrita. Viss šis skrandaiņu bars viņam plaukšķina vai viņu izsvelpj atkarībā no tā, vai viņš tiem patīk vai nepatīk, gluži kā teātra spē­lētājam. Ja tas tā nav, tad neesmu goda vīrs.
   Bruts.
   Ko teica viņš, kad bija atģidies?
   Kaska. Jau pirms Cēzars nogāzās, viņš, redzēdams pūja prieku par to, ka atraida kroni, atrāva vaļā savu tuniku un atsedza kaklu, lai viņam pārgriežot rikli. Zēl, ka es nebiju viens no tiem amatniekiem, tad gan viņu būtu turējis pie vārda, lai tad ari mani aiz­triektu peklē kopā ar visiem tiem neliešiem. Un tā viņš pakrita. Atjēdzies viņš sacīja, ja esot darījis vai runājis kaut ko nepiedienīgu, tad lūdzot cienī­jamos pilsoņus saprast, ka vainojama viņa slimība. Trīs četras sieviņas, kas stāvēja man blakus, iesau­cās: «Ak labā dvēsele!» — un piedeva viņam no sirds. Bet tās nav vērā ņemamas: ja Cēzars būtu nodūris viņu mātes, arī tad viņas tam piedotu.
   Bruts. Un tad viņš aizgāja tik sadrūmis?
   Kaska. Jā.
   Kasijs. Vai kaut ko teica Cicerons?
   Kaska. Jā, grieķu valodā.
   Kasijs. Un runas saturs?
   Kaska. Ja es to jums pateiktu, tad nekad nevarētu jums acīs rādīties, bet tie, kas saprata viņu, sasmai- dījās un kratīja galvas. Taču man tā bija ķīniešu ābece. Es jums varu vēl ko jaunu pavēstīt: Marulam un Flāvijam, tāpēc ka viņi norāvuši vītnes no Cēzara attēliem, tagad mutes aizbāztas. Dzīvojiet veseli! Tur bija vēl cita blēņošanās, bet nevaru jau visu atcerēties.
   Kasijs. Vai nenāksiet pie manis vakariņās, Kaska?
   Kaska. Nē, esmu solījies būt citur.
   Kasijs. Varbūt pie manis rītdien nāksiet pusdienās?
   Kaska. Labprāt, ja būšu dzīvs, ja jūsu nodoms nebūs mainījies un pusdienas būs vērtas, ka tās bauda.
   Kasijs. Labi, es jūs gaidīšu.
   Kaska. To dariet. Palieciet abi sveiki!
   Bruts.
   Cik neaptēsts šis cilvēks tagad kļuvis, Bet skolā kādreiz bija dzīvs un dedzīgs.
   Kasijs.
   Vēl tagad viņš ir tāds, kad jāpaveic Kāds drošsirdīgs un cildens pasākums, Vien ārēji viņš liekas gauss. Šis rupjums Ir tikai mērce viņa atjautībai, Kas palīdz ļaudīm viņa vārdus Ar labu apetīti sagremot.
   Bruts.
   Tā ir. Bet tagad man jūs jāatstāj, Ja rītu vēlaties ar mani runāt, Es aiziešu pie jums, bet, ja jūs gribat, Pie manis atnāciet — es gaidīšu!
   Kasijs.
   Es nākšu. Domājiet par pasauli!
   Bruts aiziet.
   Jā, Brut, tu esi cēls. Bet tomēr redzu, Ka tavu krietno dabu novērst var No īsta ceļa, tāpēc piederas, Ka cēlais vien ar cēlo biedrojas. Kurš ir tik stingrs, ka to nevar grozīt? Nīst mani Cēzars, bet viņš Brutu mīl. Ja būtu Bruts es tagad, bet viņš — Kasijs, Es viņam nepaļautos. Šonakt Brutam Pa logu iemetīšu vēstules It kā no Romas pilsoņiem, un rokraksts Būs katrā citāds. Visas izteiks cieņu, Ko Roma jūt pret viņu, tumši minot Par godkāri, ko jaušam Cēzarā.
   Tu, Cezar, tronī sedies parak aši, Mēs tevi gāzīsim vai mirsim paši.
   Aiziet.

   Zibeņo. Uznāk no pretējām pusēm Kaska ar kailu zobenu un Ciceron
   Cicerons.
   Labvakar, Kaska! Vai no Cēzara Jūs nākat? Aizelsies, ar stingu skatu?
   Kaska.
   Vai varat mierīgs būt, kad visa zeme Dreb savos pamatos? Ak Ciceron, Es vētras redzēju, kad niknie vēji Ar saknēm rāva milzu ozolus, Kad lepnais okeāns viss putās slējās, It kā lai rēkdams lēktu mākoņos. Bet vēl nekad līdz šim, līdz pat šai dienai Es gājis neesmu caur uguns gāzmām. Vai pašās debesīs ir sācies dumpis, Vai pasaule jau kļūst tik neganta, Ka dievi dusmās viņu iznīcina?
   Cicerons.
   Un vēl ko brīnišķīgu redzējāt?
   Kaska.
   Kāds vienkāršs vergs — jūs viņu pazīstat — Slej kreiso roku, un tā aizdegas Kā dividesmit lāpu, bet ne liesmas Tam roka jūt, ne arī sadeg svelmē. Pēc tam es tvēru savu zobenu, Jo satiku pie Kapitola lauvu — Tam acis zvēroja, bet drūmi gāja Viņš garām, mani neaizskāris. Tālāk
   Simt bālu sieviešu stāv sakjāvušās, Tās baiļu pārņemtas un zvērēja, Ka redzējušas vīrus liesmās skrējām Pa ielām. Vakar pašā dienas vidū Uz tirgus pūce tupēja un ķērca, Un spalgi kliedza. Ja šie brīnumi Tik daudzi sagadās, lai ļaudis neteic: «Ir visam cēlonis, un viss ir dabisks!» Jo ticu — parādības vēsta ļaunu Tam apvidum, kur tās tiek redzētas.
   Cicerons.
   Patiesi, savāds ir šis laiks. Bet ļaudis Mēdz visu iztulkot pēc sava prāta, Pavisam tālu īstai būtībai. Vai Cēzars ritu nāks uz Kapitolu?
   Kaska.
   Viņš nāks, jo pavēlēja Antonijam Jums ziņot, ka viņš ritu būšot tur.
   Cicerons.
   Ar labu nakti, Kaska! Tādā laikā Nav labi staigāt.
   Kaska.
   Labu nakti, Ciceron!
   Cicerons aiziet Uznāk Kasijs.
   Kasijs. Kas tur?
   Kaska.
   Kāds romietis.
   Kasijs.
   Pēc balss, šķiet, Kaska.
   Kaska.
   Jums labas ausis, Kasij! Kāda nakts! Kasijs.
   Tā goda vīriem ļoti patīkama.
   Kaska.
   Kas debesi ir redzējis tik bargu? Kasijs.
   Tie, kuri zin, cik zemei daudz ir grēku, Bet es, lūk, apkārt klaiņoju pa ielām, Sai briesmu pilnai naktij padodamies Un atraisījis apģērbu. Kā redzi, Kaska, Es krūtis pērkonbultām atsedzu. Kad zilie zibšņi krustodamies šķēla, Šķiet, pašas debess krūtis — nostājos Kā mērķis viņu liesmojumam pretī.
   Kaska.
   Kāpēc jūs debesis tā kārdināt? Jo vajag baiļoties un trīcēt ļaudīm, Kad dievi visuvarenie mums sūta Tik drausmus, draudu pilnus vēstnešus.
   Kasijs.
   Jūs, Kaska, esat truls. Tās dzīvās dzirksts, Kas vajadzīga romietim, jums trūkst, Vai arī slēpjat to. Jūs esat bāls Un, baiļu satraukts, šonakt izbrīnāties Par debess neparasto bardzību. Bet, ja jūs izprast spētu iemeslu, Kāpēc šķīst ugunis, klīst apkārt rēgi Un putni, zvēri zaudē savu dabu, Muld sirmgalvji, kļūst bērni pārgudri, Kāpēc tie maina savas īpašības Un viņu pirmbūtība, viņu spējas Tik kropli pārvēršas, — jūs saprastu, Ka pati debess iedveš tiem šo garu, Lai ļaudis biedētu un brīdinātu, Ka viņu stāvoklis ir kļuvis briesmīgs. Jums, Kaska, varētu es nosaukt vīru, Kas līdzīgs ir šai briesmīgajai naktij, Kas sper un zibeņo, ver kapus vaļā Un rēc kā niknais lauva Kapitolā. Šis virs nav spēcīgāks kā jūs un es
   Ar paša spēku, bet viņš vara audzis Un briesmīgs kļuvis, kā šie dabas spēki.
   Kaska.
   Jūs, Kasij, runājat par Cēzaru? Kasijs.
   Lai būtu viņš kas būdams! Romiešiem, Tāpat kā senčiem, kauli ir un miesa, Bet vai! Ir miris mūsu tēvu gars, Un tikai mātes gars mūs visus vada. Mēs jūgu nesam it kā lēnas sievas.
   Kaska.
   Dzird runājam, ka senatori rītu Par valdnieku grib iecelt Cēzaru, Un kroni varēs valkāt viņš uz jūras Un sauszemes, vien Itālijā ne!
   Kasijs.
   Tad zinu es, kurp jāvērš man ir asmens, No jūga Kasijs izglābs Kasiju! Uz to jūs, lielie dievi, dodiet vājam spēku, Ar to jūs, dievi, gāziet varmākas! Ne akmens torņi, bronzā kaltas sienas, Ne smacīgs cietums, stipras dzelžu važas Var gara spēkam būt par kavēkli. Ja apnīk dzīvībai šīs zemes saites, Tai pietiek spēka sevi atbrīvot. Ja es to zinu, tad lai visi zina: To varmācības daļu, ko es nesu, Ja vēlos, vienmēr varu nokratīt.
   Kaska.
   To varu arī es. Ikvienam vergam Tāds spēks ir rokās — salauzt verdzību.
   Kasijs.
   Bet kāpēc Cēzars kļuvis varmāka? Ai, nabadziņš! Vai viņš gan būtu vilks, Ja neredzētu: romieši ir avis.
   Viņš lauva tāpēc, ka mēs esam stirnas. Ja lielu uguni grib ātri sakurt, Ņem vieglus salmus. Kādas saslaukas Un lūžņi, kādi gruži gan ir Roma, Ja kļūst par iekuru, kas gaismu dod Tik nicināmai būtnei, kāds ir Cēzars. Bet, sirdēsti, kurp mani aizvedat? Varbūt to saku labprātīgam vergam? Tad man būs jāatbild. Bet esmu bruņots, Un briesmas allaž vienaldzīgas man.
   Kaska.
   Jūs runājat ar Kasku. Viņš ir vīrs, Kas pļāpāt nemīl. Šeit jums mana roka! It visu dariet, lai var novērst ļaunu, Un manas kājas līdzi ies pat tam, Kas aizsoļos vistālāk.
   Kasijs.
   Ir līgums slēgts.
   Tad ziniet, Kaska, esmu pierunājis Jau dažus cēlākos no Romas dēliem Ar mani kopā pasākumu veikt, Kam godpilnas un bīstamas būs sekas. Es zinu, tagad viņi mani gaida Pie Pompeja, šai briesmu naktī nav Ne kustības, ne gājēju uz ielām, Jo arī pašas niknās debess vaigs Ir līdzīgs darbam, ko mēs gribam darīt, Tik svelošs, asiņains un briesmu pilns.
   Kaska.
   Uz mirkli kļūsiet, jo kāds steigšus nāk. Kasijs.
   Tas Cinna, viņu pazīstu pēc gaitas, Viņš mūsu draugs.
   Uznāk Cinna.
   Kurp traucat, Cinna?
   Cinna.
   Jūs meklēju. Kas tas? Vai Metels Cimbers? Kasijs.
   Nē, Kaska. Viņš ir mūsu sabiedrotais. Bet sakiet, Cinna, — vai es tieku gaidits?
   Cinna.
   Es priecājos! Cik baiga ir šī nakts! Viens otrs redzējis jau parādības!
   Kasijs.
   Vai mani gaida? Sakiet taču, Cinna! Cinna.
   Jā, Kasij, gaida. Ak, kaut spētu iegūt Jūs cēlo Brutu mums par sabiedroto.
   Kasijs.
   Jel esiet mierīgs! Labais Cinna, ņemiet Šo rakstu, nolieciet to pretorkrēslā, Lai Bruts var atrast. Šo te iemetiet Pa logu tam. Bet trešo pielīmējiet Ar vasku vecā Bruta statujai. To veicis, steidziet atpakaļ pie mums. Vai Dēcijs Bruts un Trebonijs ir tur?
   Cinna.
   Jā, visi tur, vien Metels Cimbers gāja Jūs meklēt jūsu mājās. Tagad steigšos Šos rakstus nogādāt, kā pavēlējāt.
   Kasijs.
   Pēc tam uz Pompej zāli atpakaļ!
   Cinna aiziet.
   Nu, Kaska, nāciet — pirms vēl diena aust, Pie Bruta jāaiziet. Trīs ceturtdaļas No viņa ir jau mūsu. Tiekoties Vēlreiz, mēs viņu iegūsim sev visu.
   Kaska.
   Jā, tautas sirdī viņš ir augstu celts. Kas mūsos visiem liktos noziegums, To viņa godīgums kā alķīmija Par tikumu un cieņu pārvērtīs.
   Kasijs.
   Ka viņš ir vērtīgs un mums vajadzīgs Pārlieku — to jūs labi izprotat. Bet iesim! Ir jau pāri pusnaktij, Pirms ausis rīts, tam jākļūst mūsējam!

   PIRMĀ AINA Roma. Bruta dārzs. Ienāk Bruts.
   Bruts.
   Klau, Lūcij! Nāc!
   Pēc zvaigžņu gaitas noteikt nespēju, Cik tuvu diena. Lūcij, dzirdi jel! Kaut spētu kādreiz es tik cieši gulēt! Nu, Lūcij, mosties! Saku: mosties, Lūcij!
   Ienāk Lūcijs.
   Lūcijs.
   Jūs saucāt, kungs?
   Bruts.
   Ej ienes sveci manā istabā, To aizdedz un tad pasauc mani.
   Lūcijs.
   Tūlīt, mans kungs.
   Bruts.
   To panākt varam vien ar viņa nāvi. Nav pašam iemesla man viņu nīst, Bet tautas labā gan! Viņš kāro kroni. Nav zināms, kā tas viņa dabu mainīs, Ja saules dienā odzes parādās, Tad jāiet piesardzīgi. Viņu kronēs? Tā mēs tam paši dosim dzeloni, Ar kuru viņš pēc iegribas mums kaitēs.
   Var diženība nelietīga kļūt, Ja varu atdala no sirdsapziņas. Ir tiesa, neesmu redzējis, ka Cēzars Ne prātam, bet gan kaislēm paļautos. Bet pieredzēts, ka pazemība bieži Ir tikai jaunas godkārības kāpnes. Kas augšup kāpj, mēdz seju pievērst tām, Bet, kāpni augstāko kad sasniedzis, Tas visām kāpnēm pagriež muguru Un raugās mākoņos, un nonicina Tās zemās pakāpes, pa kurām augšup Viņš pacēlies. Varbūt tā Cēzars darīs. Tas jānovērš. Par viņu nevar spriest Pēc tā, kāds viņš mums tagad šķiet, Bet jādomā par to, ka, augstāk celts, Viņš galējībās dažādās var krist. Un tāpēc jāuzskata viņš par čūskas olu, Kas izperēta kļūtu bīstama. Tā čaulā jāsamin.
   Lūcijs atgriežas.
   Lūcijs.
   Kungs, svece aizdegta jums istabā. Kad kramu meklēju uz palodzes, So vēstuli ar cietu zīmogu Es atradu. Tās nebij tur, kad gulos.
   Bruts.
   Ej atkal gulēt. Diena neaust vēl. Vai rītdien nava marta īdas, zēn?
   Lūcijs.
   Kungs, nezinu!
   Bruts.
   Tad skaties kalendārā, pasaki!
   Lūcijs.
   Tūlīt, mans kungs!
   Biuts.
   Tik spoži gaisā plaiksnās zibeņi, Ka varu rakstu salasīt šai gaismā.
   Atplēš vēstuli un lasa.
   «Tu guli, Brut. Jel mosties! Redzi sevi! Vai tiešām Roma . . . Runā, cīnies, glāb! Tu guli, Brut! Jel mosties!» Šie aicinājumi man pasviesti Tik bieži, kur vien eju es. «Vai tiešām Roma …» To var papildināt: «Vai tiešām Roma dreb no viena vira?» Kā? Mani senči padzina no Romas Reiz Tarkviniju, kad tas bija valdnieks. «Jel runā, cīnies, glāb!» Tā mani lūdz, Lai runāju un cīnos! Roma, solos tev, Ja glābiņš vajadzīgs, tu saņemsi No Bruta rokas visu, ko tu prasi.
   Lūcijs.
   Kungs, šodien ir jau piecpadsmitais marts. Pie vārtiem klauvē.
   BrutS.
   Nu labi! Ej pie vārtiem — tur kāds klauvē! Lūcijs iziet.
   Kopš Kasijs mani sauc pret Cēzaru, Man nenāk miegs.
   No pirmās ieceres līdz briesmu darbam Viss starplaiks līdzinās tik smagam murgam Un šausmu pilnam sapnim. Apspriežas Tad ģēnijs garīgais ar miesu mirstīgo, Un cilvēks, it kā maza karaļvalsts, Pats sevī sacelšanos pārdzīvo.
   Atgriežas Lūcijs.
   Lūcijs.
   Kungs, jūsu brālis Kasijs ir pie vārtiem — Viņš grib jūs redzēt.
   Bruts.
   Vai viņš nācis viens?
   Lūcijs.
   Nē, kungs, tam citi lidz. Bruts.
   Tos pazīsti?
   Lūcijs.
   Nē, kungs! Tiem cepures līdz ausīm. Sejas Pa pusei aizsegtas ar apmetņiem, Lai nevarētu viņus pazīt es Pēc kādām pazīmēm.
   Bruts.
   Ved viņus šurp! Lūcijs aiziet.
   Tie sazvērnieki. Vai tu, dumpja gars,
   Pat naktī aizsedz pieri bīstamo,
   Kad ļaunums ir visbrīvāks? Kur tad dienā
   Sev atrast spēsi alu tumšu diezgan,
   Lai slēptu savu drausmo vaigu? Slēp to
   Vislabāk smaidos, drauga laipnībā!
   Ja iesi savā īstā izskatā,
   Pat pekle nebūs pietiekami tumša,
   Lai tevi sargātu no aizdomām.
   Ienāk Kasijs, Kaska, Dēcljs, Cinna, Metels, Cimbers un Trebonijs.
   Kasijs.
   Jums dusu patvarīgi iztraucējām. Labrīt, mans Brut! Vai nākam nelaikā?
   Bruts.
   Sen piecēlos. Šo nakti negulēju. Vai visus pazīstu, kas nāk jums līdz?
   Kasijs.
   Jā, katru pazīstat, šeit nav neviena, Kas necienītu jūs, un visi vēlas,
   Lai jūs par sevi pats tā domātu Kā katrs cildens romietis par jums! Lūk, Trebonijs.
   Bruts.
   Lai vipš ir sveicināts!
   Kasijs.
   Šis — Dēcijs Bruts.
   Bruts.
   Lai sveicināts tapat!
   Kasijs.
   Šeit Kaska, Cinna un šeit — Metels Cimbers!
   Bruts.
   Lai viņi visi sveicināti!
   Kas tās par modrām rūpēm, kas starp nakti
   Un jūsu acīm stāv?
   Kasijs.
   Tik vienu vārdu! Bruts un Kasi/s klusām sarunājas.
   Dēcijs.
   Lūk, austrumi. Vai diena neaust tur?
   Kaska. Nē!
   Cinna.
   Kungs, piedodiet — tā aust. Šis bālās svēdras, Kas pāršķeļ mākoņus, ir dienas vēsts.
   Kaska.
   Jums jāatzīst, ka abi maldāties. Tur, kurp ar šķēpu norādu, lec saule, Jo, vērā ņemot jauno gadalaiku, Tā uzlec tagad vairāk dienvidpusē, Pēc diviem mēnešiem lēks viņas liesma Jau augstāk ziemeļos, bet austrumi, Tāpat kā Kapitols, mums tieši pretī.
   Bruts.
   Man sniedziet roku visi, cits pēc cita.
   Kasijs.
   Un apzvērēsim savu lēmumu. Bruts.
   Nē! Kāpēc zvērēt mums? Ja ļaužu sejas Un ciešanas, ko dvēseles mums jūt, Un mūsu laika smagās pārestības Ir vāji iemesli, tad labāk šķirties Un katram iet uz savu laisko gultu, Lai augstprātīgā varmācība valda Un iznīcina visus mūs pēc kārtas. Bet, ja šo vīru krūtīs — kā es ticu — Ir uguns diezgan arī gļēvos aizdegt Un sievu mīksto prātu cietu rūdīt, Tad, līdzpilsoņi, cita dzinekļa Mums nevajaga kā vien mūsu gribas Glābt Romu. Nevajag mums citas ķīlas Kā romiešu, kas vārdu klusot pildīs. Kam prasīt zvērestu, ja goda vīrs Ar goda vīru nolemj, ka tā notiks Vai mirsim mēs. Mēdz zvērēt priesteri Un gļēvuļi, un arī viltnieki, Un veci nejēgas vai nevarīgie, Kas netaisnību panes. Ļaunu darot, Zvēr apšaubāmas būtnes. Neaptraipiet Jel mūsu pasākuma skaidrību Un mūsu nelokāmi stingro prātu Ar domām, ka šai lietai — mūsu darbam Kāds zvērests vajadzīgs. Ik asins lāse Tad justos noziegusies romietī, Ja lauztu tas pat sīku solījumu.
   Kasijs.
   Bet Cicerons? Vai viņu pārbaudīt? Šķiet, viņš mums būtu dedzīgs piekritējs.
   Kaska.
   Lai neaizmirstam to.
   Cinna.
   Nekādā ziņā!
   Metels.
   Viņš jāiegūst, jo viņa sudrabmati Mums nodrošinās ļaužu labvēlību, Un viņu balsis mūsu darbu slavēs. Teiks: viņa prāts mums rokas vadījis, Un mūsu jaunībai un straujumam Labs aizsegs būtu viņa nopietnība.
   Bruts.
   Nē, labāk viņam nesakiet neko, Viņš nepievienosies nekad kaut kam, Ko cits ir sācis.
   Kasijs.
   Lai viņš izpaliek!
   Kaska.
   Viņš tiešām neder mums!
   Dēcijs.
   Vai citus neskarsim, vien Cēzaru? Kasijs.
   Vārds vietā, Dēcij! Šķiet, Marks Antonijs Ko Cēzars mīl, to nedrīkst pārdzīvot, Jo viņš mums kļūtu bīstams ienaidnieks. Jūs zināt, viņa vara liela diezgan, Tā pieaugt spēj un sagādāt mums raizes. Ar Cēzaru būs jākrīt Antonijam!
   Bruts.
   Šķiet pārāk asiņains tāds darbs, Kaj Kasij Vēl graizīt locekļus, kad cirsta galva, Klāt nāvei dusmas jaukt un skaudību, Jo Antonijs ir tikai loceklis No Cēzara. Mēs nesam upuri, Bet nekļūsim par miesniekiem, Kaj Kasij. Nevis pret Cēzaru, pret viņa garu Mēs visi cīnāmies. Nav garā asins.
   Kaut spētu Cēzarā mēs pieveikt garu, Bet viņu pašu nesadragāt! Diemžēl Sī gara dēļ līs asins Cēzaram! Bet, draugi, nāvēsim to drosmīgi, Bez dusmām, lai viņš būtu dievu mielasts, Ne līķis sacirsts, kuru nomet suņiem. Lai mūsu sirdis it kā manīgs kungs Uz briesmu darbiem kalpus mudina, Bet vēlāk šķiet tos baram. Mūsu darbs Tad liksies nepieciešams, nevis ļauns. Mūs sauks par glābējiem, ne slepkavām. Par Marku Antoniju nedomāsim, Viņš būs tik slābs kā roka Cēzaram, Kad galva kritīs tam.
   Kasijs.
   Un tomēr baidos No viņa es, jo Cēzaru viņš mīl.
   Bruts.
   Mans labais Kasij, nedomā par viņu! Ja mīl viņš Cēzaru, vien sev var kaitēt, Aiz skumjām domām mirt par Cēzaru. Un tas jau būtu daudz, jo nodevies Viņš spēlēm, trakulībām, dzīru priekiem.
   Trebonijs.
   Nē, viņš nav bīstams, lai viņš paliek dzīvs, Gan vēlāk pats par savām skumjām smiesies.
   Sit pulkstenis.
   Bruts.
   Klau, skaitiet pulksteni. Kasijs.
   Tas sita trīs.
   Trebonijs.
   Ir laiks mums šķirties.
   Kasijs.
   Tomēr šaubos vēl, Vai Cēzars šodien atnāks Kapitolā,
   Jo viņš ir tagad kļuvis māņticīgs Un domā gluži citādi kā agrāk Par sapņiem, pazīmēm un svētām zintīm. Var būt, ka izbijies no parādībām, No neparastu briesmu pilnās nakts Un, uzklausīdams savus pareģus, Viņš šodien Kapitolā neatnāks.
   Dēcijs.
   Lai tas jūs nebaida. Ja vajadzēs, Es viņu spēšu pierunāt, jo patīk Tam klausīties, ka vienradžus ar kokiem Var gūstīt, ziloņus ar bedrēm, lāčus — Ar spoguļiem, ar tīkliem notvert lauvas, Bet cilvēkus ar glaimiem. Ja tam saku, Ka glaimus nīst viņš, piekrīt viņš tad glaimots. Ticiet man,
   Jo vienmēr protu viņa prātu locīt — Un atvedīšu viņu Kapitolā.
   Kasijs.
   Nē, iesim visi viņu turpu vest. Bruts.
   Ap pulksten astoņiem, visvēlākais! Cinna.
   Ne vēlāk! Lai neviens tad neiztrūkst! Metels.
   Kajs Ligārijs ir ļauns uz Cēzaru,
   Kas viņu sabāra, ka Pompeju
   Tas slavē. Kā gan varējām to aizmirst?
   Bruts.
   Ej, krietnais Metel, tagad tu pie viņa. Viņš mani mīl un ne bez iemesla. Lai atnāk viņš, ar viņu parunāšu.
   Kasijs.
   Mūs pārsteigs rīts, mums jāatvadās, Brut. Nu, draugi, izklīstiet, bet atcerieties, Ko teicāt. Esiet īsti romieši!
   Bruts.
   Lai, krietnie vīri, jums ir priecīgs vaigs Un mūsu nodoms nav no acīm lasāms! To veiksim tā kā Romas aktieri — Ar mundru garu, cēlu izturību, Nu tad — ar labu rītu visiem jums!
   Iziet visi, atskaitot Brutu.
   Zēn, Lūcij! Cieši aizmidzis! Nekas! Jel baudi miega smago medus rasu, Tev mieru murgi netraucē, ne domas, Ko raizes zīmē ļaužu smadzenēs, Tāpēc tik saldi dusi.
   Ienāk Porcija.
   Porcija.
   Brut, mans draugs! Bruts.
   Ko gribi, Porcija? Kam piecēlies? Tik trausla tu — šis salti miklais rīts Var tavai veselībai kaitīgs būt!
   Porcija.
   Un arī tavējai! Brut, nelaipni No manas gultas aizzagies, bet vakar No vakariņu galda pēkšņi cēlies Un staigāji tik domīgs, nopūties Un rokas sakrustoji; bargām acīm Tu manī raudzījies, kad vaicāju, Kas noticis. Kad vēlreiz jautāju, Sev pieri paberzēji, nepacietīgs Tad kāju piespēri. Es neatlaidos, Tu klusēdams ar roku dusmīgs māji, Lai eju prom. Es gāju, baidīdamās So nepacietību vēl palielināt, Kas bija pārāk iedegusies tevī. Bet domāju, ka tas no īgna prāta, Kāds uzmākties mēdz katram cilvēkam, Tam nejauj ēst un runāt, aizdzen miegu.
   Ja būtu tam uz tavu ārieni Tikpat liels iespaids kā uz tavu garu. Es tevi nepazītu, Brut. Mans mīļais, Teic — kāds gan iemesls ir tavām bēdām?
   Bruts.
   Es esmu mazliet nevesels, tas viss. Porcija.
   Nē, Bruts ir gudrs. Būdams nevesels, Viņš tūlīt ārstētos, lai kļūtu vesels.
   Bruts.
   To daru. Labā Porcija, ej gulēt! Porcija.
   Kā? Bruts ir slims? Vai tad ir veselīgi Tā staigāt kailām krūtīm, ieelpot Šo rīta dzestrumu? Ja Bruts ir slims, Kāpēc viņš aizzagās no siltās gultas Un naktī spītē sērgu dīgļiem Jauniem, Un izaicina smagos drudža tvaikus, Lai saslimtu vēl vairāk? Nē, mans Brut, Šī kaite slēpjas tikai tavā garā, Un to ar sievas tiesībām un čiepu Es gribu zināt. Ceļos krītot, lūdzu, Pie sava kādreizējā skaistuma Un visiem tavas mīlas solījumiem, Un lielā zvēresta, kas savienojis Mūs vienā būtnē, savai otrai pusei Jel teic kā pašam sev, kas tevi nomāc, Ko gribēja no tevis šonakt vīri, Šie seši septiņi, kam savas sejas Ir jānoslēpj no pašas tumsības?
   Bruts.
   Kam ceļos krīti, mīļā Porcija? Porcija.
   To nedarītu, labs ja būtu Bruts. Teic — vai ir laulībā tāds noteikums,
   Ka man nav jāuzzin tie noslēpumi, Kas pieder tev? Vai esmu viena būtne Ar tevi vien pa daļai? Esmu tāda, Ar kuru sēd pie galda, gultu dala Un dažreiz parunā? Vai dzīvoju Es tava prieka priekšpilsētā? Esmu Tad Brutam draugaļa, ne īsta sieva.
   Bruts.
   Tu mana īstenā un cēlā sieva, Tik mīļa man kā sārtās asins lāses, Kas plūst uz manu skumjo sirdi.
   Porcija.
   Ja tā, tad zinātu šo noslēpumu. Gan esmu tikai sieviete, bet tāda, Ko dižais Bruts par savu sievu ņēmis. Gan esmu tikai sieviete, bet slava Man laba — Katonam es meita esmu. Ar tādu tēvu, tādu vīru spētu Būt stiprāka par savu dzimumu. Teic savus nodomus, tos neatklāšu. Es savu izturību pārbaudīju Un pati sevi gurnā ievainoju. Ja sāpes panesu, vai neglabāšu Es vīra noslēpumu?
   Bruts.
   Dievi, ļaujiet, Ka cienīgs vīrs es esmu cēlai sievai!
   Kāds klauvē pie vārtiem.
   Klau! Klau! Kāds klauvē! Porcija, ej iekšā! Un mazpamazām sirds tev uzzinās, Ko savās krūtīs slēpju es: Tev uzticēšu savus nodomus, Tu sapratīsi, kāpēc skumjš mans vaigs. Nu steidzies projām!
   Porcija aiziet.
   Lūcij, kas tur klauvē?
   Ienāk Lūcijs ar Ligāriju.
   Lūcijs.
   Seit ir kāds slimnieks, kas ar jums grib runāt. Bruts.
   Kajs Ligārijs, ko pieminēja Metels. Zēn, atstāj mūs. Kajs Ligārijs — vai ne?
   Ligārijs.
   No vārgām lūpām saņem labu rītu. Bruts.
   Ak, kādā nelaikā jūs, krietnais Kaj, Tits lakatā! Kaut nebūtu jūs slims!
   Ligārijs.
   Slims neesmu, ja Brutam padomā Kāds vērtīgs darbs, ko paveikt būtu gods.
   Bruts.
   Tāds goda darbs, mans Ligārij, mums veicams, Ja auss jums vesela šo vēsti dzirdēt.
   Ligārijs.
   Pie visiem dieviem, kurus Roma pielūdz, Nost manas kaites! Romas dvēsele! Tu krietnais dēls no cienījama klēpja! Kā burvis manam mirušajam garam Tu liki izslieties. Liec, lai es traucos, Tad uzņemšos pat neiespējamo. Un visu paveikšu. Kas jādara?
   Bruts.
   Kāds darbs, kas slimos dara veselus. pgārijs.
   Vai daži veselie nav slimos jāvērš?
   Bruts
   Tas arī darāms mums, bet, kā to veikt, Jums, Kaj, es pastāstīšu, kad mēs iesim Pie tā, uz ko tas attiecas.
   Ligārijs.
   Tad iesim! Ar sirdi liesmojošu sekot gribu jums, Veikt darbu, kas vēl nezināms. Man pietiek. Ja mani vada Bruts.
   Bruts.
   Tad seko man!
   Aiziet.

   ienāk Cēzars nakts tērpā.
   Cēzars.
   Ne debesis, ne zeme šonakt nedus. Kalpurnija trīs reizes miegā kliedza: — Jel glābiet! Nokauj Cēzaru! — Vai viens
   ienāk kalpotājs.
   Kalpotājs.
   Mans kungs!
   Cēzars.
   Ej saki priesteriem, lai upurē, Un atnes viņu atbildi par veiksmi.
   Kalpotājs.
   Tūlīt, mans kungs.
   Aiziet. Ienāk Kalpurnija. 15S
   Kalpurnija.
   Ko gribi darīt, Cēzar? Atkal iziet? No mājas šodien labāk neizej!
   Cēzars.
   Nē, Cēzars ies. Man briesmas draudēt mēdz Vienmēr aiz muguras. Tās izgaisis, Tiklīdz kā vaigā skatīs Cēzaru.
   Kalpurnija.
   Nekad par brīnumzīmēm neuztraucos, Bet tagad man ir bailes. Jo bez visa, Ko paši redzējām un dzirdējām, Vēl sardze pastāstīja briesmu lietas. Uz ielas lauvu māte apbērnojās, Un kapi izsvieduši miroņus, Un ugunīgi vīri rindās, pulkos Tik nikni cīnījušies mākoņos, Ka asins šļākusies pār Kapitolu. Viss gaiss ir bijis pilns ar kara troksni, Ar zirgu zviedzieniem un nāves vaidiem. Un rēgi klīduši pa ielām kaucot. Ai Cēzar, tās ir neredzētas briesmas, No kurām baidos.
   Cēzars.
   Vai mēs varam novērst, Ko dievi varenie ir nolēmuši? Bet Cēzars ies. Var attiekties šīs zīmes Uz visu pasauli, ne vien uz mani.
   Kalpurnija.
   Kad ubags mirst, tad neredz komētas, Bet debess liesmo valdinieka nāvei.
   Cēzars.
   Kas gļēvulis, mirst daudzkārt, iekāms mirst, Bet drosmīgais vienreiz vien nāvi cieš. No visiem brīnumiem visdīvainākais Ir tas, ka cilvēki tik ļoti bīstas,
   Jo taču nave, neizbegams gals, Nāks tad, kad jānāk tai.
   Ienāk kalpotājs.
   Kāds pareģojums?
   Kalpotā js.
   Teic priesteri, lai neizejat šodien, Jo, iekšas izņemdami upurim, Tie nevarēja atrast viņa sirdi.
   •Cēzars.
   To dara dievi gļēvumam par kaunu, Jo Cēzars būtu kustonis bez sirds, Ja bailēs šodien mājās paliktu. To nedarīšu es. Un briesmas zina, Ka Cēzars ir vēl briesmīgāks par tām. Mēs — divi lauvas reizē dzimuši, Es esmu vecākais un briesmīgākais, Un tāpēc Cēzars ies.
   Kalpurnija.
   Mans pavēlniek! Sī pašapziņa atņem gudrību. Bet šodien neizej, lai manas bailes, Ne tavējās, šai mājā tevi aiztur. Lai sūtām Antoniju senātā, Un pateiks viņš, ka esi saslimis. Uz ceļiem mezdamās, to lūdzu es.
   -Cēzars.
   Marks Antonijs tiem pateiks, ka es slims, Un mājās palikšu es tevis dēļ.
   Ienāk Dēcijs.
   Lūk, Dēcijs Bruts, viņš var to pasacīt.
   Dēcijs.
   Sveiks, Cēzar! Novēlu jums labu rītu Un nāku aicināt uz senātu!
   Cēzars.
   Jūs esat atnācis patiesi laikā Nest senatoriem manu sveicienu Un teikt, ka šodien negribu turp iet. Ka nevaru, ir nepareizi teikts, Ka nedrīkstu, vēl daudzkārt nepareizāk. Ka negribu es iet, tiem sakiet, Dēcij!
   Kalpurnija.
   Un sakiet, ka viņš slims.
   Cēzars.
   Vai Cēzars melos? Vai kaujās uzvaras tik lielas guvu, Lai bītos sirmgalvjiem teikt patiesību? Tiem sakiet, Dēcij, Cēzars negrib nākt.
   Dēcijs.
   Visaugstais Cēzar, sakiet iemeslu, Jo mani izsmies, ja es teikšu tā.
   Cēzars.
   Viss iemesls ir manis paša griba. Es negribu — ar to lai viņiem pietiek. Bet, lai jums pašam nomierinās prāts, Es pateikšu, tāpēc ka mīlu jūs: Kalpurnija ir tā, kas mani attur, Jo sapnī redzējusi manu tēlu, Kam skaidras asinis kā strūklakas Ar šaltīm plūdušas, un to, ka smaidot Daudz Romas vīru rokas mazgājuši Sai asinīs. Tāds sapnis šķiet tai ļauns Un tuvu briesmu vēstnesis. Uz ceļiem Tā mani lūdza šodien palikt mājās.
   Dēcijs.
   Šo sapni viņa tulko nepareizi,
   Jo tas ir skaists un vēsta tikai laimi.
   Šis jūsu tēls, no kura asinis
   Ar tik daudz šaltīm plūst, un Romas vīri,
   Kas rokas tajās mazgā smaidīdami,
   Ir zīme, ka no jums gūs lielā Roma
   Sev dzīvinošas asinis un vīri
    No jums ņems piemiņas un slavas zīmes.
   Tā Kalpurnijas sapnis jātulko.
   Cēzars.
   Patiesi, jūs to labi izskaidrojāt. Dēcijs.
   Pareizi, un, kad dzirdēsiet, ko teikšu,
   Tad sapratīsiet. Senāts nolēmis
   Sniegt šodien kroni dižam Cēzaram.
   Ja ziņosiet, ka nevēlaties nākt,
   Var prāts tiem mainīties. Turklāt šie vārdi
   Var kļūt par apsmieklu, ja senāts sacīs:
   «Lai sēdi atliekam līdz citam laikam,
   Kad viņa sievai labāks sapnis būs.»
   Ja Cēzars slēpjas, vai tie nečukstēs:
   «Skat, Cēzars nobijies!»
   Man, Cēzar, piedodiet. Vien dziļā mīla,
   Pret jums ko jūtu, liek šos vārdus sacīt.
   Un prāts man ir šai mīlai paklausīgs.
   Cēzars.
   Cik smieklīgas šķiet tagad tavas bailes, Kalpurnija! Man kauns, ka padevos Es tām. Dod manu tērpu, jo es iešu.
   Ienāk Publijs. Bruts, Ligāriļs, Metels, Kaska, Trebonijs un Cinna.
   Lūk, arī Publijs atnācis pie manis!
   Publijs.
   Labrīt, mans Cēzar! Cēzars.
   Sveicinu jūs, Publij! Un, Brut, jūs arī piecēlies tik agri? Labrīt, draugs Kaska! Jums, Kaj Ligārij, Nekad nav Cēzars bijis ienaidnieks,
   Bet ļaunais drudzis, kas jus izmērdējis. Cik pulkstenis?
   Bruts.
   Tas sita astoņi.
   Cēzars.
   Paldies par jūsu laipnību un pūlēm.
   Ienāk Antonijs.
   Skat, Antonijs, kas naktīs dzīrot mēdz, Ir tomēr piecēlies! Labrīt, mans Antonij!
   Antonijs.
   Labrīt, viscēlais Cēzar!
   Cēzars.
   Tad sakiet, lai man visu sagatavo. Nav labi, ka uz mani jāgaida. Nu Cinna, Metel, arī Trebonij, Ar jums man būtu stundu jāparunā. Pie manis neaizmirstiet šodien atnākt Un stāviet tuvāk man, lai atceros.
   Trebonijs.
   Jā, Cēzar, būšu jums tik tuvu es, Ka jūsu draugi varēs vēlēties, Kaut stāvējis es tālāk!
   Cēzars.
   Labie draugi! Jel nāciet vīnu dzert, pirms kopā ejam!
   Bruts.
   No nedrauga ir draugu grūti atšķirt, Šīs domas, Cēzar, nomāc Bruta sirdi.
   Aiziet.

   Uznāk Aitemidors, lasīdams kādu zīmi.
   Artimedors. «Cēzar, sargies no Bruta, vairies no Kasija, netuvojies Kaskam, paturi acis Cinnu, neuzticies Tre­bonij am, labi novēro Metelu Cimberu. Dēcijs Bruts Tevi nemīl, Tu esi aizvainojis Kaju Ligāriju. Visiem šiem vīriem ir viena doma, un tā vēršas pret Cēzaru. Ja neesi nemirstīgs, piesargies — bezrūpība dod vaļu sazvērestībai, lai varenie dievi Tevi sarga.
   Tevi mīlēdams,
   Artemidors.»
   Šeit stāvēšu, līdz Cēzars garām ies, Un it kā lūgumu šo rakstu sniegšu. Sirds sāp par to, ka tikumam liedz dzīvot Un skauģa zobi grib to dzīvu aprīt. Ja Cēzars izlasīs, viņš paliks dzīvs, Ja ne, tad sazvērniekiem ceļš ir brīvs.
   Aiziet.

   Uznāk Porcija un Lūcijs.
   Porcija.
   Es lūdzu, zēn, jel skrej uz senātu, Vairs nerunā ne vārda, pasteidzies! Ko stāvi vēl?
   Lūcijs.
   Lai zinu, ko man sacīt.
   Porcija.
   Kaut būtu tu jau tur un atpakaļ, Pirms pasaku, kas tev tur darāmsl Ak stingrība, no manis neaizej, — Liec kalnu man starp sirdi un starp mēli! Man vira prāts, bet tikai sievas spēks. Cik grūti sievai glabāt noslēpumu! Vai tu vēl šeit?
   Lūcijs.
   Kas jādara man, kundze? Vien skriet uz Kapitolu, cits nekas? Un atgriezties pie jums, un tas ir viss?
   Porcija.
   Man pateic, zēn, kā izskatās tavs kungs, Jo slims viņš aizgāja. Un ievēro, Ko dara Cēzars. Kādi lūdzēji Tam tuvojas. Vai dzirdi troksni, zēn?
   Lūcijs.
   Es nedzirdu.
   Porcija.
   Bet labi ieklausies! Šķiet man, ka dzirdu niknu kaujas troksni, Ko vējš no Kapitola šurpu nes.
   Lūcijs.
   Es, kundze, nedzirdu neko!
   Uznāk pareģis.
   Porcija.
   Vīrs, panāc šurp! No kurienes tu nāc?
   Pareģis.
   No mājām, kundze!
   Porcija.
   Cik pulkstenis?
   Pareģis.
   Gandrīz jau deviņi.
   Porcija.
   Vai Cēzars aizgāja uz Kapitolu? Pareģis.
   Vēl ne! Es eju stāties tādā vietā, Kur Cēzars garām ies uz Kapitolu.
   Porcija.
   Vai gribi tu no viņa kaut ko lūgt? Pareģis.
   Jā, gribu, kundze, ja vien Cēzaram Pret Cēzaru tik labs būs prāts, lai manī Viņš klausītos. To lūgšu sevi saudzēt.
   Porcija.
   Vai zināms tev, ka tam grib ļaunu darīt? Pareģis.
   Es zinu maz, vien bailēs jaušu daudz! Ar labu rītu! Iela šeit tik šaura, Ka ļaudis tie, kas sekos Cēzaram, ■— Viss pretoru un senatoru pulks, Un lūdzēji var vāju vīru nospiest. Sev uzmeklēšu vietu klajāku, Kur uzrunāšu Cēzaru, kas nāks.
   Aiziet.
   Porcija
   pie sevis.
   Man atkal jāiet mājās! Cik gan vāja Ir sievas sirds. Ak Brut, lai debess palīdz Tev tavā nodomā! Dzird mani zēns! No Cēzara Bruts kaut ko lūdz, bet velti! Ai, spēki zūd. Steidz, Lūcij, sveicini No manis kungu. Teic, ka esmu līksma, Un pavēsti man, ko viņš teica tev.
   Abi aiziet.

   Senāta sēde augšā. Ļaužu bars, kurā redzami Artemidors un pareģis.
   Tauru skaņas.
   Uznāk Cēzars, Bruts, Kasijs, Kaska, Dēcijs, Metels, Trebonijs, Cinna, Antonijs, Lepids, Popilijs, Lena, Publijs un citi.
   Cēzars.
   Ir marta īdas klāt!
   Pareģis.
   Jā, Cēzar, bet nav galā.
   Artemidors.
   Sveiks, Cēzar! Izlasi šo zīmi!
   Dēcijs.
   Trebonijs lūdz jūs pārlasīt, ja laiks jums, Šo viņa padevīgo lūgumu.
   Artemidors.
   Ai Cēzar, lasi manējo vispirms, Tas vairāk attiecas uz Cēzaru.
   Cēzars.
   Kas attiecas uz mums, tiks lasīts beigās.
   Artemidors.
   Jel nekavējies, Cēzar! Lasi tūdaļ!
   Cēzars.
   Vai cilvēks šis ir traks?
   Publijs.
   Ej projām, zēn!
   Kaska.
   Ko ielā steidzat nodot lūgumus — Uz Kapitolu nāciet!
   Cēzars ienāk Kapitolā, pārējie seko. Visi senatori pieceļas.
   Popilijs.
   Lai jūsu nodoms šodien izdodas.
   Kasijs.
   Kāds nodoms, Popilij?
   Popilijs.
   Jums vēlu sekmes. Tuvojas Cēzaram.
   Bruts.
   Ko sacīja Popilijs Lena? Kasijs.
   Viņš novēlēja mūsu darbam sekmes. Man bailes, ka ir mūsu nodoms atklāts.
   Bruts.
   Vai redzat, tuvojas viņš Cēzaram? Kasijs.
   Jel steidzies, Kaska! Lai viņš neizjauc! Ko lai mēs darām, Brut? Ja kļūs tas zināms, Tad es vai Cēzars mājās nepārnāksim, Es nonāvēšos.
   Bruts.
   Kasij, nesatraucies! Popilijs Lena nerunā par mums, Jo, lūk., viņš smejas — Cēzaram vaigs mierīgs.
   Kasijs.
   Zin Trebonijs, ka laiks ir sākt, jo redzi, Viņš Marku Antoniju aizvelk sāņus.
   Iziet Antonijs un Trebonijs.
   Dēcijs.
   Kur Metels Cimbers? Lai viņš tagad iet Un savu lūgumu sniedz Cēzaram.
   Bruts.
   Viņš gatavs, ejiet tuvāk, atbalstiet! Cinna.
   Jums, Kaska, pirmajam ir jāceļ roka! Cēzars.
   Vai visi gatavi? Kur ļaunumi, Ko Cēzaram un senātam būs labot?
   Metels.
   Visaugstais, varenais un stiprais Cēzar, Pie tava sēdekļa nu Metels Cimbers Sviež pazemīgu sirdi.
   Nometas cejos.
   Cēzars.
   Brīdinu
   Es tevi, Cimber! Tāda līšana Un zema klanīšanās iekarsēt Spēj ikdienišķu ļaužu asinis Un stingrus lēmums vērst bērnu spēlē. Bet nedomā, ka manas asinis Spēj kūstot zaudēt krietnas īpašības, Tāpat kā nelgas kūst no saldiem vārdiem, No liektām mugurām un suņu glaimiem.
   Pēc sprieduma tavs brālis izraidīts. Ja viņa dēļ tu glaimo, lūdz un klanies, Kā suni tevi aizsperu no ceļa! Jo Cēzars nerīkojas netaisni, Ar niekiem nav vis samierināms viņš.
   Metels.
   Vai nav šeit cienīgākas balss, kas saldāk Skan ausīs diženajam Cēzaram, Lai aizlūgtu par izraidīto brāli?
   Bruts.
   Tev skūpstu roku, bet bez glaimiem, Cēzar, Un lūdzu, lai var Publijs Cimbers drīz Gūt brīvību, uz mājām atgriezties.
   Cēzars.
   Kā — Bruts?
   Kasiļs.
   Jel piedod, Cēzar! Cēzar, piedod! Pie tavām kājām Kasijs krīt un lūdz, Lai Publijs Cimbers atgūst brīvību!
   Cēzars.
   Es atmaigtu, ja līdzinātos jums. Ja spētu lūgt, lai žēlo, lūgšanas Tad mani žēlinātu, bet es esmu Kā ziemeļzvaigzne — tikpat nemainīgs, Tā savā pastāvībā negrozāma, Un nav tai līdzīgas pie debesīm, Kur neskaitāmas dzirkstis spīd kā uguns Un katra vizuļo, bet tikai viena Stāv savā vietā. Tāpat pasaulē Ir ļaužu daudz — ar miesu, asinīm, Tik bailīgi, bet šajā pulkā viens Stāv nesatricināms un negrozāms. Ka es tas esmu, ļaujiet pierādīt. Es prasīju, lai izraidīts tiek Cimbers, Un palieku pie sava lēmuma.
   Cinna.
   Ak Cēzar …
   Cēzars,
   Gribi pārcelt Olimpu?
   Dēcijs.
   Ak Cēzar!
   Cēzars.
   Veltīgi krīt ceļos Bruts!
   Kaska.
   Tad, rokas, runājiet jūs manā vietā!
   Kaska pirmais, tad citi sazvērnieki un Marks Bruts dur Cēzaram.
   Cēzars.
   Tu arī, Brut? Tad krīti, Cēzar!
   Mirst.
   Cinna.
   Lai sveikta brīvība! Ir tirāns miris! Tad skrejiet, sauciet to pa visām ielām!
   Kasijs.
   Uz tautas tribīnēm! Un sauciet skaņi: «Mēs atbrīvoti! Brīvība un vaļa!»
   Bruts.
   Jel nebīstieties, ļaudis, senatori! Kam bēgat? Stāviet! Godkārei ir gals!
   Kaska.
   Kāp, Brut, tu tribīnē!
   Dēcijs.
   Un arī — Kasijs!
   Bruts.
   Kur Publijs?
   Cinna.
   Šeit, gluži apjucis no visa trokšņa!
   Metels.
   Lai kopā turamies, ka nenāk kāds, Kas Cēzaram ir draugs.
   Bruts.
   Kam stāvēt šeit? Jūs, Publij, esiet mierīgs, Neviens pat nedomā jums ļaunu darīt, Ne citiem romiešiem. To vēstiet, Publij!
   Kasijs.
   Nu ejiet, Publij! Ļaudis drūzmēdamies Vēl jūsu sirmo galvu aizskart var.
   Bruts.
   Jā, ejiet! Par šo darbu jāatbild Vien mums, kas esam darītāji.
   Trebonijs nāk atpakaļ.
   Kasijs.
   Kur Antonijs?
   Trebonijs.
   Uz mājām bēga satraukts, Bet vīri, sievas, bērni blenž un kliedz, Un skrej, it kā jau būtu pastardiena.
   Bruts.
   Ko, likten, tev mums labpatiksies lemt? Ka jāmirst mums, to zinām, tikai dienas Vēl paildzināt gribas cilvēkiem.
   Kasijs.
   Kas dzīvei atņem dividesmit gadu, Tikpat daudz gadu atņem nāves bailēm.
   Bruts.
   Tā domājot — ir nāve labdarība. Tad Cēzaram mēs esam draugi, kuri Tam nāves baiļu laiku saīsina. Lai, romieši, nu rokas mērcējam Līdz elkoņiem mēs viņa asinīs
   Un šķēpus slacinām. Tad visi steigsim Uz tirgus laukumu, pār mūsu galvām Lai savus ieročus tur vicinām Un visi saucam: «Miers un brīvība!»
   Kasijs.
   Tad slaciniet! Un tālos laikmetos
   Šo cēlo skatu ļaudis atkārtos
   Vēl nedzimušās valstīs, svešās mēlēs.
   Bruts.
   Cik daudzreiz vēl šai spēlē asiņos Tā Cēzars, kas pie kājām Pompejam Nu pīšļiem līdzīgs guļ?
   Kasijs.
   Cikreiz tas notiks, Tad mūs — šo vīru apvienību — minēs, Kas savai zemei deva brīvību.
   Dēcijs.
   Vai iesim prom?
   Kasijs.
   Jā, visi tagad iesim. Mūs vadīs Bruts, un viņa pēdās sekos Visdrošākās, viscildenākās sirdis.
   Ienāk kalpotājs.
   Bruts.
   Bet klusu! Nāk kāds! Antonija draugs! Kalpotājs.
   Liek, Brut, man ceļos krist mans pavēlnieks Marks Antonijs, tā liek man zemoties Un, pīšļos guļot, pavēl sacīt tā: «Bruts cildens, gudrs, drošsirdīgs un godīgs, Bij Cēzars varens, karalisks un mīlošs.» Teic: «Brutu mīlu es un arī cienu.» Teic: «Cēzaru es bijos, cienīju Un mīlēju. Ja Bruts ļaus Antonijam Pie viņa droši nākt un uzzināt,
   Kāpēc ir Cēzars nāvi pelnījis,
   Tad dzīvais Bruts būs viņam mīļāks
   Par nomirušo Cēzaru. Viņš sekos
   Tad krietnā Bruta liktenim un domām
   Pa nezināmām takām uzticīgi
   Jebkurās briesmās.» Tā liek sacīt jums
   Marks Antonijs, mans kungs un pavēlnieks.
   Bruts.
   Tavs kungs ir gudrs, drosmīgs romietis, Tāds šķita man aizvien. Nu saki tam, lai nāk viņš šurp, ja vēlas, Tam atbildēšu, un, pie mana goda, Viņš aizies neaizskarts.
   Kalpotājs.
   Viņš nāks tūlīt! Aiziet.
   Bruts.
   Es zinu, viņu iegūsim par draugu. Kasijs.
   To vēlētos, bet prāts man vienmēr liek No viņa bīties. Manas Jaunās jausmas Diemžēl mēdz vienmēr visas piepildīties.
   Uznāk Antonijs.
   Bruts.
   Bet tur nāk Antonijs. Sveiks, Antonij!
   Antonijs.
   Ak lielais Cēzar, šeit tik zemu guli! Vai tava slava, godība un vara Tik sīkas sarukušas? Paliec sveiks! Es, kungi, nezinu, kāds jūsu nodoms, Kam vēl būs asiņot, kam zemu krist. Ja man, tad labākas, šķiet, stundas nav Par to, kad miris Cēzars, ieroču Nav vairs tik cienīgu kā šie, ko slaka Viscildenākā asins pasaulē!
   Es lūdzu jūs, ja mani ienīstat, Tad, kamēr kūp jums purpursārtās rokas, So prieku dariet sev. Ja tūkstoš gadu Vēl dzīvotu, nekad es nebūtu Tik gatavs nāvē iet; neviena vieta, Neviena nāve nebūs labāka Kā šeit pie Cēzara, no jūsu rokām, Visdiženākie gari mūsu laikmetā.
   Bruts.
   Ak, nelūdziet sev nāvi, Antonij, Gan mūsu rokas un šis mūsu darbs Jums liek mūs skatīt asiņainus, bargus. Bet saskatāt jūs tikai mūsu rokas Un asiņaino darbu, ko tās veica, Ne mūsu sirdis — tās ir līdzjūtīgas. Aiz līdzcietības, ko pret Romu jūtam, To nodarījām Cēzaram (tā uguns Veic uguni, tā viena līdzjūtība Veic otru). Bet, kas attiecas uz jums, Mark Antonij, mums šķēpgalos ir svins, Zūd rokām naida spēks, un mūsu sirdis Ar brāļu jūtām saņem jūs, ar mīlu, Ar labām domām un ar godbijību.
   Kasijs.
   Būs jūsu balsij līdzīgs spēks kā citām, Kad piešķirsim mēs jaunus amatus.
   Bruts.
   Vēl pagaidiet, līdz tautu nomierinām, Kas gandrīz bezprātīga ir aiz bailēm, Tad pastāstīsim jums mēs iemeslu, Kāpēc es arī dūru Cēzaram, Ko mīlēju.
   Antonijs.
   Es ticu jūsu prātam. Man sniedziet savas asiņainās rokas. Vispirms, Mark Brut, man sniedziet savējo, Kaj Kasij, tagad spiežu jūsu roku,
   Tad jūsu, Dēcij Brut, un jūsu, Metel! Sveiks, Cinna! Drošsirdīgais Kaska, sveiks! Un beidzot, bet ne beidzamais man sirdi Jūs, labais Trebonij, man sniedziet roku. Ko, krietnie viri, varu sacīt? Zinu, Ir manam godam tagad slidens pamats — Jums jādomā par mani viens no diviem: Ka esmu glaimotājs vai ģjēvulis. Es, Cēzar, tevi mīlēju patiesi! Ja gars tavs tagad noskatās uz mums, Vai nenoskumsti vairāk kā par nāvi, Kad redzi, ka tavs Antonijs slēdz mieru, Spiež asiņainās rokas ienaidniekiem, Viscēlākais, vēl šeit, pie tava līķa? Ja būtu acu man, cik brūču tev, Man raudāt pienāktos, ne biedroties Ar taviem ienaidniekiem it kā draugam. Man piedod, Jūlij! Slazdā dzīts, šeit kriti Tu, cēlais briedi! Šeit stāv mednieki Ar tavas asins purpursārtām zīmēm, Ak pasaule, tu biji mežs šim briedim, Un viņš, ak pasaule, bij tava sirds. Kā dižciltīgu viru medījums Tu nodurts guli šeit.
   Kasijs.
   Mark Antonij!
   Antonijs.
   Man piedodiet, Kaj Kasij! Pat viņa ienaidnieki teiktu tā! No drauga puses tas ir vēsi sacīts.
   Kasijs.
   Jūs nepeļu par to, ka cildināt
   Tā Cēzaru! Bet kāda attieksme
   Jums ir pret mums? Vai būsiet mūsu draugs?
   Vai mums ir tālāk jāsoļo bez jums?
   Antonijs.
   Es taču jūsu rokas satvēru, Bet aizmirsos, tā skatot Cēzaru. Es jūsu visu draugs, jūs visus mīlu Tai cerībā, ka teiksiet iemeslu, Kāpēc un kā ir bijis Cēzars bīstams.
   Bruts.
   Jā. Citādi tas būtu briesmīgs skats! Mums iemesli tik labi pārdomāti, Ka, pat ja Cēzaram jūs būtu dēls, Jums pietiktu ar tiem.
   Antonijs.
   Tas viss, ko vēlos! Un vēl es izlūdzos, lai atļauj man So līķi nolikt tirgus laukumā. Un tad no tribīnes, kā draugam nākas, Tam pienācīgu bēru runu teikt.
   Bruts.
   To dariet, Antonij!
   Kasijs.
   Brut, tik vienu vārdu.
   Sāņus Brulam.
   Jūs nezināt, ko darāt. Nepieļaujiet, Ka Antonijs teic viņam bēru runu. Vai spējat paredzēt, kā viņa vārdi Var ļaudis saviļņot?
   Bruts.
   Nē, piedodiet! Kā pirmais pats es kāpšu tribīnē Un teikšu, kāpēc Cēzaram bij jāmirst. Ja Antonijs ko teiks, es paskaidrošu, Ka viņš ar mūsu atļauju tā runā, Ka gribam apbedīt mēs Cēzaru Pēc visām parašām un likumiem. Tas var vien labu darīt mums, ne kaitēt.
   Kasijs.
   Es nezinu, kas notiks. Man tas netik! Bruts.
   Mark Antonij, jūs varat ņemt šo liķi, Bet bēru runā nenosodiet mūs! Vien labu runājiet par Cēzaru Un sakiet, ka to atļāvām mēs teikt, Jo citādi šais bērēs nepieļautu Jums piedalīties. Un jūs runāsiet No tribīnes, kur pirmais kāpšu es, Kad savu runu beigšu.
   Antonijs.
   Lai notiek tā! Es vairāk nevēlos neko.
   Bruts.
   Tad ņemiet līķi un mums sekojiet!
   Aiziet visi, atskaitot Antoniju.
   Antonijs.
   Man piedod, asiņainā zemes pīte, Ka esmu laipns ar šiem miesniekiem. Tu, atlieka no cildenākā vīra, Kas dzīvojis jebkad ir laiku laikos. Posts rokai, kam šīs dārgās asinis Bij šķiest! Pie tavām brūcēm pravietoju, Šīs mēmās mutes atver purpurlūpas Un lūdz, lai mana mēle skaļi runā: Smags lāsts lai satriec ļaužu locekļus, Un mājas nemiers, negants pilsoņkarš Drīz visā Itālijā plosīsies! Būs asinsizliešana, posts it visur, Un šausmu ainas kļūs tik parastas, Ka mātes tikai smaidīs, redzēdamas, Kā viņu bērnus karš plēš gabalos, Un briesmu darbi nožņaugs līdzjūtību. Cēzara gars, pēc atriebības slāpdams, Nāks, sabrāļots ar karstās pekles varu, Un pavēlnieka balsī sauks viņš: «Kaujiet!»
   Un laidis vaļā kara asins suņus, Lai smird šis kauna darbs uz zemes, Tad ļaužu līķiem neapraktiem trūdot.
   Ienāk kalpotājs.
   Tu kalpo Oktāvijam Cēzaram?
   Kalpotājs.
   Jā gan, Mark Antonij.
   Antonijs.
   Tam Cēzars rakstīja, lai nāk uz Romu.
   Kalpotājs.
   Viņš ziņu dabūjis un ir jau ceļā, To lika pateikt jums ar mutes vārdiem.
   Ierauga liķi.
   Ak Cēzar! Antonijs.
   Tev sirds ir pilna. Novērsies un raudi! Ir sāpes lipīgas, jo manas acis, Kad redzu skumju lāses tavējās, Kļūst valgas. Vai tavs pavēlnieks ir tuvu?
   Kalpotājs.
   No Romas šonakt jūdzes septiņas.
   Antonijs.
   Pie viņa traucies, teic, kas noticis. Ir Roma sērās, Roma briesmu pilna, ŠI Roma Oktāvijam bīstama. Nes steidzīgi šo vēsti. Nē, vēl paliec, Kamēr šo liķi aiznesīšu es Uz tirgus laukumu. Ar savu runu Es gribu pārbaudīt, kā ļaudis uzņem Šo asiņaino vīru briesmu darbu, Un, vadoties pēc tā, tu paziņo Tad Oktāvijam, kāds šeit stāvoklis. Sniedz palīdzīgu roku man!
   Aiziet ar Cēzara līķi.

   Uznāk Bruts, Kasijs un bars pilsoņu.
   Pilsoņi.
   Mēs prasām atbildi! Mums paskaidrojiet! Bruts.
   Tad nāciet, draugi, dodiet vārdu man. Jūs, Kasij, steidzieties uz citām ielām Un pūli izklīdiniet! Kas mani vēlas dzirdēt, paliek šeit, Kas vēlas sekot Kasijam, lai iet. Mēs teiksim, kāpēc vispārības labā Bij jāmirst Cēzaram.
   Pirmais pilsonis.
   Es Brutu klausos.
   Otrais pilsonis.
   Es Kasiju, lai vēlāk salīdzinām, Ko viņi abi par to teikuši.
   Kasijs ar dažiem pilsoņiem aiziet. Bruts uzkāpj tribīnē.
   Trešais pilsonis.
   Jel apklustiet, jo cēlais Bruts grib runāt!
   Bruts.
   Tad esiet mierīgi, līdz beigšu! Jūs, romieši un mani mīļie draugi! Klausieties, ko jums teikšu, un esiet klusi, lai sadzir­dētu. Ticiet man mana goda dēl un cieniet manu godu, lai jūs varētu man ticēt. Pārbaudiet mani ar savu gudrību un modiniet savu saprātu, lai varētu labāk spriest. Ja šajā sapulcē ir kāds Cēzara sir­snīgs draugs, tad es viņam saku, ka Bruts mīlēja Cē­zaru ne mazāk kā viņš. Un, ja šis draugs jautās, kā­pēc Bruts sacēlās pret Cēzaru, tad atbildēšu viņam: «Ne tāpēc, ka es mīlēju mazāk Cēzaru, bet tāpēc, ka es mīlēju vairāk Romu. Vai jūs vēlētos, lai Cēzars dzīvotu un jūs visi mirtu kā vergi vai lai Cēzars ir miris un jūs visi dzīvotu kā brīvi vīri? Par to, ka Cēzars mani mīlēja, es viņu apraudu, par to, ka viņš bija laimīgs, es priecājos, par to, ka viņš bija droš­sirdīgs, es viņu cienu, bet par to, ka viņš bija god- kārs, es viņu nonāvēju. Tātad asaras par viņa mīlu, prieks par viņa laimi, cieņa par viņa drošsirdību un nāve par viņa godkāri. Kurš šeit ir tik zems, ka vē­lētos būt vergs? Ja ir kāds, lai runā, jo viņu esmu aizskāris. Kurš šeit ir tik truls, rupjš, ka negribētu būt romietis? Ja ir kāds, lai runā, jo viņu esmu aiz­skāris. Kurš šeit ir tik nekrietns, ka negrib mīlēt savu tēvzemi? Ja ir kāds, lai runā, jo viņu esmu aiz­skāris. Es apklustu, lai atbild man.»
   Pilsoņi.
   Neviens, Brut, neviens!
   Bruts. Tad nevienu neesmu aizskāris. Es nodarīju Cē­zaram tikai to, ko jūs būtu nodarījuši Brutam. Viņa nāves iemesli ir uzrakstīti Kapitolā, viņa slava nav samazināta, kā viņš to pelnījis, nav pārspīlēti viņa pārkāpumi, par kuriem viņš saņēma nāvi. Tur nes viņa līķi, ko apraud Marks Antonijs,
   uznāk Antonijs un citi ar Cēzara līķi
   kuram gan nav līdzdalības viņa nāvē, bet kurš to­mēr baudīs viņa miršanas labumus — iegūs amatu kopīgajā pārvaldē. Un kurš no jums gan šos labumus nebaudīs! Ar to es beidzu: tāpat kā es nogalināju savu mīļāko draugu Romas labā, tā turu šo dunci gatavu sev pašam, ja tēvijai labpatiktos prasīt manu nāvi.
   Pilsoņi.
   Lai dzīvo Bruts, lai dzīvo! Lai dzīvo!
   Pirmais pilsonis.
   Ar triumfu uz mājām viņu vediet.
   Otrais pilsonis.
   Tam statuju lai ceļam blakus senčiem.
   Trešais pilsonis.
   Lai viņš kļūst Cēzars!
   Ceturais pilsonis.
   Kronēsim mēs Brutā To labāko, kas bija Cēzarā!
   Pirmais pilsonis.
   Ar gavilēm lai viņu mājās vadām!
   Bruts.
   Ak līdzpilsoņi!
   Otrais pilsonis.
   Klusu, Bruts grib runāt!
   Pirmais pilsonis. Jel kļūsiet!
   Bruts.
   Man ļaujiet, labie pilsoņi, iet vienam, Un man par prieku palieciet jūs šeit Pie Antonija Cēzaram par godu Un bēru runai, kas to cildinās. Ar mūsu atļauju Marks Antonijs Šeit runās. Lūdzu, palieciet jūs visi Bez manis, kamēr Antonijs būs beidzis.
   Aiziet.
   Pirmais pilsonis.
   Tad klausāmies, ko Antonijs mums teiks.
   Trešais pilsonis.
   Lai kāpj viņš runātāju tribīnē, Mēs klausāmies jūs, cēlais Antonij!
   Antonijs.
   Man Bruta labā jāpateicas jums!
   Uzkāpj tribīnē.
   Ceturtais pilsonis.
   Ko saka viņš par Brutu?
   Trešais pilsonis.
   Bruta labā
   Tam esot jāpateicas visiem mums.
   Ceturtais pilsonis.
   Lai viņš par Brutu Jaunu nerunā!
   Pirmais pilsonis.
   Bij Cēzars varmāka!
   Trešais pilsonis.
   Tas tiešām tiesa! Cik labi, ka no viņa Roma brīva!
   Otrais pilsonis.
   Jel kļūsiet, lai mēs Antoniju dzirdam.
   Antonijs.
   Jūs cēlie romieši!
   Visi.
   Jel klausieties!
   Antonijs.
   Tad dzirdiet, draugi, Romas pilsoņi!
   Es nāku aprakt Cēzaru, ne slavēt.
   Mēdz ļaužu Jaunos darbus pieminēt,
   Bet labos aprokam ar viņu kauliem.
   Tā Cēzaram lai notiek. Krietnais Bruts
   Jums teica: «Cēzars bijis godkārīgs.»
   Ja tā, šis noziegums ir ļoti smags.
   Un smagi Cēzars par to maksājis
   Ar Bruta un tā biedru atļauju,
   Jo Bruts, patiesi, ir viens goda vīrs,
   Un visi, visi tie ir goda vīri, —
   Es nāku Cēzaram teikt bēru runu.
   Viņš bija mans draugs — tik uzticīgs un taisns!
   Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs,» —
   Un Bruts, patiesi, ir viens goda vīrs.
   Daudz Cēzars gūstekņu uz Romu veda,
   Tie izpirkdamies vairoja mums mantu,
   Vai Cēzars tāpēc šķita godkārīgs?
   Viņš raudāja, kad brēca nabagie:
   Šķiet, godkārei daudz cietāka ir daba!
   Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs,» —
   Un Bruts, patiesi, ir viens goda vīrs.
   Jūs redzējāt, kā Luperkālijās
   Es trīsreiz viņam piedāvāju kroni!
   Viņš trīsreiz atteicās. Aiz godkāres?
   Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs!»
   Un zinām droši — Bruts ir goda vīrs.
   Es negribu šeit Brutu atspēkot,
   Bet tikai pasaku to, ko es zinu.
   Jums mīļš bij Cēzars — ne bez iemesla!
   Kāds iemesls jums liedz par viņu sērot?
   Ak prāts! Tu aizbēgi pie truliem lopiem,
   Un cilvēki ir tevi zaudēj uši!
   Man sirds ir šķirstā — tur pie Cēzara,
   Es klusēšu, līdz tā nāks atpakaļ.
   Pirmais pilsonis.
   Šķiet, viņa vārdos ir daudz patiesības!
   Otrais pilsonis.
   Ja labi apsveram, tad netaisni Ir Cēzars cietis.
   Trešais pilsonis.
   Tiešām, pilsoņi! Man bail, nāks viņa vietā cits — vēl ļaunāks!
   Ceturtais pilsonis.
   Vai dzirdējāt? Viņš kroni nepieņēma! Patiesi, viņš nav bijis godkārīgs.
   Pirmais pilsonis.
   Ja tā, dažs par to dārgi samaksās!
   Otrais pilsonis.
   Skat, acis viņam kaist no asarām!
   Trešais pilsonis.
   Viscildenākais Romā — Antonijs!
   Ceturtais pilsonis.
   Tad uzmanieties! Sāk viņš atkal runāt!
   Antonijs.
   Vēl vakar vārds, ko Cēzars izrunāja, Bij likums pasaulei. Nu guļ viņš šeit! Neviens vairs viņam neparāda godu. Ak pilsoņi, ja iedegt gribētu Jums sirdsprātu uz niknu pretestību, Tad pāri nodarītu Kasijam Un Brutam, kas ir abi goda vīri. To negribu, tad labāk pāri daru Es mirušajam, sev un arī jums, Nevis šiem goda vīriem. Redziet, šeit Ir pergaments, ko Cēzars zīmogojis, Tas skapī atrasts — viņa testaments. Ja ļaudis dzirdētu, kas tajā rakstīts, — To, piedodiet, gan negribu es lasīt — Tie mirušajam brūces skūpstītu, Un lakatiņu svētās asinīs Tie mērktu, izlūgtos sev vienu matu Par piemiņu, ko mirstot novēlētu Tad saviem tāliem pēcnācējiem Kā lielu dārgumu.
   Ceturtais pilsonis.
   Mēs gribam dzirdēt, lasiet, Antonij!
   Visi.
   Kur testaments? Mums lasiet testamentu!
   Antonijs.
   To, mīļie draugi, nedrīkstu es lasīt! Jums nebūs zināt, kā jūs mīlējis Ir Cēzars. Neesat ne koks, ne akmens, Bet cilvēki, un, dzirdot, ko viņš novēl, Jūs degsiet liesmās, kļūsiet ārprātīgi!
   Ir labi, ja nav zināms jums, ka esat Jūs viņa mantinieki. Kas tad būtu?
   Ceturtais pilsonis.
   Mums lasiet testamentu, Antonij, Lai zinām, ko mums novēlējis Cēzars.
   Antonijs.
   Vai gribat paciesties? Un brīdi gaidīt? Es pārsteidzos, kad jums to teicu, Un baidos tagad goda vīrus aizskart, Kas nodūruši Cēzaru. Es baidos!
   Ceturtais pilsonis.
   Tie nodevēji, nevis goda vīri!
   Visi.
   Mums lasi testamentu!
   Otrais pilsonis. Tie bija ļaundari, slepkavas! Testamentu, lasiet testamentu!
   Antonijs.
   Jūs piespiežat, lai lasu testamentu. Tad nostājieties apkārt Cēzaram! Jums viņu rādīšu, kas rakstījis So testamentu. Atļaujiet man nokāpt!
   Visi.
   Jā, nokāpiet!
   Otrais pilsonis. Šurp zemē!
   V/ņš nokāpi no tribīnes.
   Trešais pilsonis. Jums atļaujam!
   Ceturtais pilsonis. Lai lokā stājamies!
   Pirmais pilsonis.
   No šķirsta un no liķa atkāpieties!
   Otrais pilsonis.
   Un dodiet ceļu krietnam Antonijam!
   Antonijs.
   Tik tuvu nespiedieties! Stāviet tālāk! Visi.
   Jel stāviet tālāk! Atbrīvojiet vietu!
   Antonijs.
   Ja jums ir asaras, tad vajadzēs Tās liet. Šo apmetni jūs pazīstat? Es atceros, kad pirmoreiz to Cēzars Bij apvilcis. Tovakar savā teltī, Kad dienā nerviešus viņš bija veicis. Lūk, Kasijs šeit ir savu dunci dūris, Skat, Kaska skaudīgais cik plaši cirtis, Bruts mīļotais tam šajā vietā dūra, Bet, nolādēto nazi izraujot, Tam asins sekoja ar tādu sparu, It kā pa durvīm steigtos saskatīt, Vai Bruts tik nelaipni ir klaudzinājis! Jūs zināt, Bruts bij viņa eņģelis, Ak dievi, spriediet paši, cik gan ļoti To Cēzars mīlēja! Šis dūriens bija Visbargākais! Tad juta cēlais Cēzars, Ka nepateicība, kas stiprāka Kā nodevēja roka, viņu satriec. Tad lūza viņa varonīgā sirds, Un, seju aizsedzot ar apmetni, Pie pašām kājām asins apslacītam Pompēja tēlam krita lielais Cēzars. Kāds kritiens bija tas, ak pilsoņi! Tad kritu es un jūs, mēs visi kritām, Un asiņainā nodevība slējās Pār mums. Jūs tagad raudat, redzu es. Jūs līdzcietība pārvar. Maigas lāses
   Jūs, laipnās dvēseles, nu raudat, skatot Šo sadurstīto tērpu. Redziet, tur guļ Viņš pats, viss nodevēju sakropļots.
   Pirmais pilsonis. Cik baiga aina!
   Otrais pilsonis. Ak cēlais Cēzar!
   Trešais pilsonis. Šī bēdu diena!
   Ceturtais pilsonis.
   Ak, ļaunie nodevēji!
   Pirmais pilsonis.
   Cik asiņains šis skats!
   Visi. Mēs gribam atriebt! Prom! Meklējiet! Dedziniet! Uguni! Kaujiet! Sitiet! Lai neviens nodevējs nepaliek dzīvs!
   Antonijs.
   Bet pilsoņi!
   Pirmais pilsonis.
   Grib runāt Antonijs!
   Otrais pilsonis.
   To uzklausām, tam sekojam līdz nāvei!
   Antonijs.
   Ak labie, mīļie draugi, nemusinu Es jūs uz pēkšņu sacelšanos. Šo darbu pastrādāja goda vīri; Kāds bija viņu iegansts — nezinu. Un droši vien jums visu paskaidros. Es, draugi, nenāku jums sirdis zagt Un neesmu tāds runātājs kā Bruts. Jūs visi zināt, esmu vienkāršs cilvēks, Kas savu draugu mīl. To zināja
   Tie, kuri ļāva atklāti man runāt, Jo nav man atjautas, ne spožu vārdu, Ne izteiksmes, ne runas dāvanu, Kas ļaužu prātus saviļņo. Es spēju Vien pateikt to, ko paši labi zināt. Sīs brūces rādu jums, šīs mēmās mutes, Tās manā vietā runā! Bet, ja būtu Es Bruts, un spētu Bruts būt Antonijs, Tad jūsu garu satrauktu un dotu Ik brūcei mēli, lai tā aicinātu Pat Romas akmeņus uz sacelšanos.
   Visi.
   Mēs sacelsimies!
   Pirmais pilsonis.
   Lai deg Bruta nams!
   Trešais pilsonis.
   Prom! Nāciet meklēt sazvērniekus!
   Antonijs.
   Bet uzklausiet, ko teikšu, pilsoņi!
   Visi.
   Mēs uzklausīsim krietno Antoniju!
   Antonijs.
   Kāpēc jūs, draugi, traucat neziņā, Kāpēc gan pelna jūsu mīlu Cēzars? Jūs nezināt, bet man jums jāteic: Jūs esat aizmirsuši testamentu!
   Visi.
   Patiesi, testaments! To gribam dzirdēt!
   Antonijs.
   Lūk, testaments ar viņa zīmogu! Ikvienam Romas pilsonim viņš novēl Pa septiņdesmit piecām drahmām katram.
   Otrais pilsonis.
   Viscēlais Cēzars! Viņu atriebsim!
   Trešais pilsonis.
   Ak karaliskais Cēzar!
   Antonijs.
   Pacietīgi klausieties! Visi.
   Mēs klausām! Antonijs.
   Turklāt jums atstāj visus savus parkus
   Un lapenes, un jaunos augļu dārzus
   Sai Tibras krastā. Tos uz visiem laikiem
   Viņš novēl jums un jūsu mantiniekiem,
   Lai jūs tur staigātu un priecātos.
   Tāds mums bij Cēzars! Kad nāks viņam līdzīgs?
   Pirmais pilsonis.
   Nekad! Nekad! Uz priekšu! Projām! Projām! Lai svētā vietā līķi sadedzinām, Un nodevēju mājas aizdegsim Ar viņa sārta šķilām. Ņemiet līķi!
   Otrais pilsonis.
   Šurp nesiet uguni!
   Trešais pilsonis.
   Un lauziet solus!
   Ceturtais pilsonis.
   Lai laužam stabus, logus! Plēsiet visu!
   Pilsoņi aiznes liķi.
   Antonijs.
   Nu tas ir veikts. Lai plosās nelaime Un savā gaitā trauc.
   Ienāk kalpotājs.
   Ko gribi vēstīt?
   Kalpotājs.
   Kungs, Oktāvijs jau Romā!
   Antonijs.
   Kur viņš ir?
   Kalpotājs.
   Cēzara namā, līdz ar Lepidu.
   Antonijs.
   Turp tūlīt došos viņu apciemot, Viņš nāk kā saukts. Fortūna priecīga Un šādā noskaņā mums visu dos.
   Kalpotājs.
   Es dzirdēju — viņš teica: Bruts un Kasijs Kā traki aizjāja pa Romas vārtiem.
   Antonijs.
   Šķiet, viņi uzzinājuši, ka esmu Es tautu sakūdījis. Aizved mani Pie Oktāvija.
   Abi aiziet.

   Uznāk dzejnieks Cinna.
   Cinna.
   Šonakt es sapņoju, ka biju dzīrēs Ar Cēzaru, māc mani ļaunas domas! Man netikās no mājām šodien iziet, Bet šķiet, kāds mani dzen.
   Uznāk pilsoņi.
   Pirmais pilsonis. Kāds jūsu vārds?
   Otrais pilsonis. Kurp ejat jūs?
   Trešais pilsonis. Kur dzīvojat?
   Ceturtais pilsonis.
   Vai precējies vai ne?
   Otrais pilsonis.
   Ikvienam tieši atbildiet!
   Pirmais pilsonis. Un īsi!
   Ceturtais pilsonis. Un prātīgi!
   Trešais pilsonis.
   Un godīgi, to ziniet!
   Cinna. Kāds ir mans vārds? Kurp eju? Kur dzīvoju? Vai esmu precējies vai neprecējies? Man jāatbildot kat­ram tieši un īsi, prātīgi un godīgi. Tad saku prātīgi, esmu neprecējies.
   Otrais pilsonis. Jūs gribat teikt: tie ir muļķi, kas precas. Baidos, ka jūs dabūsiet no manis krietnu belzienu! Tālāk — tieši!
   Cinna. Tieši — eju uz Cēzara bērēm!
   Pirmais pilsonis. Kā draugs vai ienaidnieks?
   Cinna. Kā draugs!
   Otrais pilsonis. Tas bija tieši atbildēts! Ceturtais pilsonis. īsi — kur dzīvojat? Cinna. īsi — pie Kapitola. Trešais pilsonis. Jūsu vārds, kungs, godīgi! Cinna. Godīgi, mans vārds ir Cinna.
   Pirmais pilsonis. Saplosiet viņu! Viņš ir sazvērnieks!
   Cinna. Esmu dzejnieks Cinna, esmu dzejnieks Cinna!
   Ceturtais pilsonis. Saplosiet viņu par viņa sliktajiem pantiem! Saplosiet viņu par viņa sliktajiem pantiem!
   Cinna. Neesmu sazvērnieks Cinna!
   Ceturtais pilsonis. Vienalga, viņa vārds ir Cinna, izrau­jiet šo vārdu no viņa sirds, un tad lai viņš iet.
   Trešais pilsonis. Plosiet viņu, plosiet! Nāciet, dedziniet! Pielieciet uguni! Pie Bruta! Pie Kasija! Nodedziniet visu! Daži lai steidz uz Dēcija māju, daži pie Kaskas, daži pie Ligārija! Prom! Ejam!
   Visi aiziet.

   Antonijs, Oktāvijs un Lepids sēž pie galda.
   Antonijs.
   Tiem visiem jāmirst, kas ir sarakstā.
   Oktāvijs.
   Un ari jūsu brālim jāmirst, Lepid!
   Lepids.
   Es piekritu!
   Oktāvijs.
   Tad raksti, Antonij!
   Lepids.
   Bet dzīvu neatstājiet Publiju, Tas jūsu māsasdēls, Mark Antonij!
   Antonijs.
   Viņš mirs, lūk, notiesāju viņu es Ar vienu svītru. Lepid, atnesiet Mums testamentu, lai mēs redzētu, Vai nevar mantojumu mazliet apcirpt.
   Lepids.
   Vai būsiet šeit?
   Oktāvijs.
   Jā, šeit vai Kapitolā. Lepids aiziet.
   Antonijs.
   Sis cilvēks, niecīgs un bez nopelniem, Mums der par izsūtāmo. Vai viņš cienīgs, Ka, dalot trijās daļās pasauli, Tam vienu daļu dodam?
   Oktāvijs.
   Tā jums šķita, Bet viņa balsi klausāt, kad tā saka, Kam melnā sarakstā lai nāvi lemjam.
   Antonijs.
   Par jums es esmu vecāks, Oktāvij! Šim vīram uzliekam mēs tādu godu, Lai noveltu no sevis kauna nastas. Viņš nes tās, it kā ēzelis nes zeltu, Kas sten un krīt zem savas nastas iedams, Kurp vedam to vai dzenam, ceļu rādot. Kad mantu būs viņš aiznesis, kur gribam, Tam nastu noņemsim un projām trieksim, Lai izjūgts ēzelis var ausis kratīt Un pļavā zāli ēst.
   Oktāvijs.
   Kā gribat, dariet! Bet viņš ir īsts un drosmīgs karavīrs.
   Antonijs.
   Mans zirgs ir arī tāds, Oktāvij! Tāpēc Tam dodu viņa tiesu barības. Šim dzīvniekam es mācu karot, skriet, Iet līku loču, stāt un tieši traukties, Un viņa ķermeni mans gars tad valda. Tam dažā ziņā Lepids līdzinās, Viņš mācāms, dīdāms un uz priekšu dzenams, Viņš garā neauglīgs un pārtiek labprāt No neīstā un pakaļdarinātā.
   Kas citu nolietots un sen jau atmests, Tam kļūst par modes lietu. Viņš ir vienmēr Šo lietu varā. Bet man, Oktāvij, Ir jums kas svarīgs sakāms: Bruts un Kasijs Vāc karaspēku, pretsitiens tiem jādod; Tādēļ lai sapulcinām sabiedrotos, Sev draugus meklējam un spēkus rodam. Tūlīt mums visiem sēdē jāapspriežas, Kā lietas slepenas vislabāk atklāt Un briesmām redzamām vislabāk spītēt.

   Uznāk Bruls, Lucilijs, Lūcijs un karavīri. Titinijs un Pindars iet viņiem pretī.
   Bruts.
   Ai, stāviet!
   Lucilijs.
   Sakiet paroli un stāviet!
   Bruls.
   Ko teiksi, Lucilij? Vai Kasijs tuvu? Lucilijs.
   Nav tālu vairs, un Pindars atnācis Jūs apsveicināt sava kunga vārdā.
   Bruts.
   Cik laipni! Ziniet, Pindar, jūsu kungs, Kam grozīgs prāts vai slikti padomnieki, Dod iemeslu man vēlēties, lai daudz kas Tā nebūtu, kā tagad ir, bet viņš Man pats dos atbildi.
   Pindars.
   Es nešaubos, Ka kungs mans cildenais jums šķitis Patiesi cienījams un goda vīrs.
   Bruts.
   Par viņu nešaubos. Lucilij, sakiet, Kā viņš jūs uzņēma, lai es to zinu!
   Lucilijs.
   Gan pieklājīgi un ar cienību, Bet ne tik sirsnīgi, tik atklāti, Ar tādu brīvu drauga valodu, Kā mēdza agrāk.
   Bruts.
   Tu man attēloji, Kā atdziest dedzīgs draugs. Lucilij, Kad mīlestība iesāk sirgt un gaist, Tā liekuļoti pieklājīga kļūst, Bet skaidra uzticība ir bez viltus, Dažs cilvēks tukšs ir līdzīgs karstam zirgam, Kas sākumā spēj dižoties un skriet, Bet, tiklīdz sajūt dzeloņainus piešus, Tas sabrūk, it kā nodzīts kleperis. Vai viņa karapulki tuvojas?
   Lucilijs.
   Tie Sardos šonakt vēlas novietoties, Bet lielā puse, visi jātnieki, Trauc līdzi Kasijam.
   Tālumā klusi skan maršs.
   Bruts.
   Klau, viņš ir klāt! Tam laipni pretī ejiet!
   Ienāk Kasijs ar saviem karavīriem.
   Kasijs. Stāt!
   Bruts.
   Stāt! Pavēli šo atkārtojiet!
   Pirmais karavīrs. Stāt!
   Otrais karavīrs. Stāt!
   Trešais karavīrs. Stāt!
   Kasijs.
   Man pāri darāt jūs, mans cēlais brāli! Bruts.
   Lai dievi mani soda! Ienaidniekiem Es pāri nedaru, kur nu vēl brālim!
   Kasijs.
   Slēpj jūsu vēsie vārdi pārestību, Brut! Kad to darāt…
   Bruts.
   Kasij, esiet mierīgs! Un klusi sakiet savu sūdzību. Jūs pazīstu. Lai ķildu neceļam Seit mūsu karaspēka priekšā, Kas drīkst starp mums vien mīlestību redzēt. Tiem aiziet pavēliet. Un manā teltī, Ko teiksiet, uzklausīšu, Kasij!
   Kasijs.
   Pindar!
   Liec virsniekiem vest pulkus mazliet tālāk No vietas šīs. Bruts.
   Lucilij, dariet jūs Tāpat. Neviens lai teltī neienāk! Bet durvis Titinijs un Lūcijs sargās.
   Visi aiziet.

   Kasijs.
   Jūs esat netaisnīgs pret mani tāpēc, Ka Lūcijs Stella tika notiesāts, Ka ņēmis kukuļus no sardiešiem. Bet vēstuli, kur aizlūdzu par viņu, Ko pazīstu, — jūs neievērojāt.
   Bruts.
   To rakstot, bijāt netaisnīgs pret sevi. Kasijs.
   Bet šādā laikā tiešām neklājas Par katru nieciņu tik bargi spriest.
   Bruls.
   Tad ziniet, Kasij, daudzi apsūdz jūs, Ka jūsu plaukstas alkatībā niezot, Par zeltu iztirgojot amatus Jūs necienīgiem.
   Kasijs.
   Manas plaukstas niezot? Jūs zināt, Bruts to saka. Citādi Tas tiešām būtu jūsu pēdēj's vārds!
   Bruts.
   Ar savu vārdu kauna darbus balstāt, Un tāpēc pārmācība aizsedz vaigu.
   Kasijs.
   Pārmācība!
   Bruts.
   Bet atcerieties martu! Marta īdas! Vai lielais Jūlijs nenoasiņoja,
   Lai būtu taisnība? Kurš nelietis
   Tam dūra, nemīlēdams taisnību?
   Kā drīkstam mēs, kas nonāvējām
   Vislielāko no visiem pasaulē
   Par to, ka viņš bij laupītāju balsts,
   Nu paši savus pirkstus aptraipīt
   Un pārdot dižos goda amatus
   Par nieka krāmiem, ko sev grābjam? Labāk
   Tad sunim būt un apriet mēnesi,
   Ne tādam romietim!
   Kasijs.
   Brut, neaprejiet Jūs mani! Nepieļaušu jums pret mani Tā aizmirsties! Es esmu karavīrs, Daudz vairāk piedzīvojis, spējīgāks Kā jūs šeit noteikt.
   Bruts.
   Kasij, neesat!
   Kasijs.
   Es esmu gan!
   Bruts.
   Es saku — neesat!
   Kasijs.
   Ne vārda vairāk, vai es aizmirsīšos! Ja dzīvība jums mīļa, rimstieties!
   Bruts.
   Prom, necienīgais vīrs! Kasijs.
   Vai tas var būt?
   Bruts.
   Tad klausieties, ko es jums sacīšu: Vai ceļu griezt man jūsu ātrām dusmām Un nobīties, kad ārprātīgais trako?
   Kasijs.
   Ak dievi, vai tas viss man jāpacieš? Bruts.
   Jā, viss un vairāk vēl! Līdz lepnā sirds
   Aiz dusmām pārsprāgst jums. Lai vergi skatās
   Un dreb no jūsu niknuma! Ko gribat?
   Lai atkāpjos? Lai jūsu priekšā klanos?
   Lai izdabāju jūsu untumiem?
   Pie velna! Norij iet pats savu indi
   Un kaut vai plīstiet! No šīs dienas es
   Jūs turēšu par apsmieklu un joku,
   Kad ļauni dzelsiet.
   Kasijs.
   Vai tik tālu jau?
   Bruts.
   Jūs teicāties būt labāks karavīrs; Tad parādiet, ka lielība nav tukša. Man būtu prieks, jo labprāt mācītos No tādiem vīriem, kas ir cildens paraugs.
   Kasijs.
   Pret mani, Brut, jūs vienmēr netaisnīgs! Es teicu: vairāk piedzīvojis karā, Ne labāks. Vai ne tā?
   Bruts.
   Vienalga man!
   Kasijs.
   Ja Cēzars dzīvotu, viņš nedrīkstētu Tā mani nopelt!
   Bruts.
   Rāmāk! Nedrīkstētu Jūs viņu kaitināt!
   Kasijs.
   Es nedrīkstētu?
   Bruts. Nē!
   Kasijs.
   Kā? Es nedrīkstētu?
   Bruts.
   Nē, nemūžam!
   Kasijs.
   Tā manu mīlu nepārbaudiet, Brut! Lai nedaru, ko vēlāk nožēlošu!
   Bruts.
   Jau esat darījis, kas jānožēlo!
   No jūsu draudiem, Kasij, nebīstos.
   Ar goda prātu es tā apbruņots,
   Ka tie man garām skrej kā tukšais vējš,
   Kas man ir nieks. Jūs lūdzu atsūtīt
   Man kādu summu zelta, man to liedzāt.
   Jo neprotu es naudu sadabūt
   Ar zemiem līdzekļiem. Ak debess! Labāk
   Sev sirdi pārkaitu un pārvērstu
   Par drahmām asins lāses nekā plēstu
   No cietām rokām zemniekiem ar varu
   To sīko mantību, kas viņiem pieder.
   Jums zeltu lūdzu leģionu algai,
   Jūs man to liedzāt. Vai tā dara Kasijs?
   Vai es tā atbildētu Kasijam?
   Marks Bruts ja kļūtu reiz tik alkatīgs,
   Ka nieka grašus saviem draugiem liegtu,
   Tad, dievi, raidiet savas pērkonbultas
   Un sadragājiet to.
   Kasijs.
   Es neaizliedzu!
   Bruts.
   Jūs liedzāt gan!
   Kasijs.
   Es neaizliedzu dot, Bet muļķis manu atbildi jums nesa! Bruts plosa manu sirdi. Drauga kļūdas Mēdz piedot draugs, bet Bruts tās pārspīlē.
   Bruts.
   Nē, tikai tad, ja mani ar tām tirdāt.
   Kasijs.
   Jūs mani nemīlat.
   Bruts.
   Man derdzas kļūdas!
   Kasijs.
   Bet neredz kļūdas drauga laipnā acs. Bruts.
   Vien glaimotājs tās neredz, pat ja būtu Šīs kļūdas lielas, tā kā augstais Olimps.
   Kasijs.
   Tad nāciet, Antonij un Oktāvij, Un atriebieties tikai Kasijam, Jo Kasijs ir no dzīves noguris. To ienīst draugs, tam brālis spīti rāda, Kā vergu viņu bar, tā kļūdas vēro Un pieraksta, no galvas izmācās, Man acīs met. Kaut spētu izraudāt Sev dvēseli no acīm. Lūk, mans duncis, Lūk, mana kailā krūts! Mīt tajā sirds, Kas dārgāka par zeltu, ko zemes dzīlēs Pats Plutons glabā. Ja tu romietis, Rauj ārā to! Tev zeltu liedzu es, Bet sirdi dodu. Dur kā Cēzaram! Visniknāk nīstot, viņu mīlēji Tu vairāk nekā Kasij u.
   Bruts.
   Slēp dunci! Jūs varat dusmoties, tas jums ir ļauts.
   Ko gribat, dariet. Untumi ir negods! Ak Kasij, jums, patiesi, tāda daba, Kas dusmas sevī nes, kā krams nes liesmu; Kad spēcīgi to sit, tas dzirksti met, Bet tūlīt atdziest.
   Kasijs.
   Vai man jādzīvo Par apsmieklu un joku savam Brutam? Tam manas bēdas, manas dusmas riebj.
   Bruts.
   Kad runāju, es arī biju dusmīgs. Kasijs.
   Tik daudz jūs atzīstat. Man sniedziet roku!
   Bruts.
   Un arī savu sirdi.
   Kasijs.
   Brut!
   Bruts.
   Kas ir?
   Kasijs.
   Ja mīlat mani, esiet pacietīgs,
   Kad straujas dabas dēļ, kas mātes dota,
   Es dažreiz aizmirstos.
   Bruts.
   Jā, Kasij, turpmāk, Kad būsiet pārāk bargs pret savu Brutu, Viņš domās — māte baras, un būs rāms.
   Dzejnieks
   aiz skatuves.
   Man ļaujiet, karavadoņus lai skatu, Jo viņi strīdas. Neatstāsim viņus Mēs divatā!
   Lucilijs
   aiz skatuves.
   Pie viņiem neiesiet!
   Dzejnieks
   aiz skatuves.
   Vien nāve spētu mani atturēt.
   Ienāk dzejnieks, tam seko Lucilijs, Titinijs un Lūcijs.
   Kasijs.
   Kas ir? Kas notiek?
   Dzejnieks.
   Kauns, karavadoņi! Ko darāt šeit? Jel esiet mīļi draugi, kā tas klājas. Es vairāk gadu dzīvojis par jums!
   Kasijs.
   Ha, ha! Cik vāji dzejo ciniķis! Bruts.
   Prom, pārgalvi! Prom ejiet, nekauņa! Kasijs.
   Brut, pacietieties! Tāda viņa daba! Bruts.
   Es pacietīšos, ja viņš atnāks laikā, Kam karā noder šādi skaļi āksti! Prom, saku!
   Kasijs.
   Jel ejiet, ejiet ātrāk prom!
   Dzejnieks aiziet.
   Bruts.
   Lucilij un Titinij, virsnieki
   Lai saviem pulkiem gādā naktsmītnes.
   Kasijs.
   Un nāciet atpakaļ ar Mesalu Bez kavēšanās.
   Lucilijs un Titinijs aiziet.
   Bruts.
   Lūcij, kausu vīna!
   Lūcijs aiziet.
   Kasijs.
   Es nedomāju, ka tā spējat dusmot! Bruts.
   Ak Kasij, ciešu es no daudzām bēdām. Kasijs.
   Vai filozofiju jūs aizmirstat, Ja padodaties sīkām nelaimēm?
   Bruts.
   Kurš cilvēks labāk bēdas panest spēj? Ir nomirusi Porcija!
   Kasijs.
   Kā — Porcija!
   Bruts.
   Ir viņa nomirusi.
   Kasijs.
   Kā dzīvs es paliku, jums pretodamies! Cik smags un nepanesams zaudējums! Ar kādu kaiti?
   Bruts.
   Skumjās, ka mēs šķirti, Ka Oktāvijs ar Antoniju kļūst Tik spēcīgi. Šī ziņa nāca reizē Ar viņas nāvi: prāts tai aptumšojās, Un vienatnē tā dzēra uguns indi.
   Kasijs.
   Un nomira!
   Bruts.
   Jā!
   Kasijs.
   Nemirstīgie dievi!
   Ienāk Lūcijs ar virai un sveci.
   Bruts.
   Vairs nerunāsim! Sniedz man kausu vīna! Te, Kasij, aproku es visu naidu!
   Dzer.
   Kasijs.
   Sirds slāpstot atbalso šiem cēliem vārdiem! Lej, Lūcij, lai pār malām pludo vīns, Par Bruta mīlu dzert nekad nav gana.
   Dzer, Lūcijs iziet.
   Bruts.
   Nu, nāciet, Titinij!
   Ienāk Titinijs un Mesala.
   Sveiks, Mesala! Lai kopā šeit ap sveci sēžamies Un apspriežam to, kas mums tagad darāms.
   Kasijs.
   Nav tevis, Porcija!
   Bruts.
   Es lūdzu, pietiek! Mesala, te man ziņo vēstules, Ka jaunais Oktāvijs un Antonijs Ar stipru karaspēku nāk pret mums Un virza gājienu uz Filipiem.
   Mesala.
   Man arī tādas vēstis atsūtītas.
   Bruts.
   Ko ziņo vēl?
   Mesala.
   Ka Oktāvijs, Marks Antonijs un Lepids Pēc saraksta un likumiem ar nāvi Ir sodījuši simtu senatoru.
   Bruts.
   Šai ziņā mūsu vēstis nesaskan. Man teikts, ka septiņdesmit senatori Ar nāvi sodīti, pat Cicerons!
   Kasijs.
   Pat Cicerons!
   Mesala.
   Ir miris Cicerons! Pēc saraksta tam piespriests nāves sods. Mans kungs, vai jums bij vēstule no sievas?
   Bruts.
   Nē, Mesala.
   Mesala.
   Un vēstulēs nekas nav teikts par viņu? Cik savādi!
   Bruts.
   Kam jautājat? Vai jums par viņu ziņots?
   Mesala.
   Nē, mans kungs!
   Bruts.
   Kā romietis man sakiet patiesību! Mesala.
   Kā romietim jums patiesību teikšu: Ir viņa nomirusi baismā nāvē.
   Bruts.
   Ardievu, Porcija! Mums, Mesala, Reiz jāmirst. Domājot, ka ari viņai Bij nāve lemta, — sāpes pārcietīšu.
   Mesala.
   Tā lieliem vīriem jānes lielas bēdas. Kasijs.
   Šī māka arī manai dabai piemīt, Bet nespētu tā pārciest zaudējumu.
   Bruts.
   Bet nu pie dzīvā darba! Kā jums šķiet — Ja ietu tieši mēs uz Filipiem?
   Kasijs.
   Tas nebūs labi.
   Bruts.
   Kāpēc?
   Kasijs.
   Labāk būtu, Ja pretinieks pats sāktu meklēt mūs, Tā izšķiež līdzekļus, liek nogurt pulkiem, Pats kaitē sev, bet atpūšamies mēs Un aizstāvībai spēkus taupām modri.
   Bruts.
   Labs iegansts vietu dod vēl labākam. Viss apvidus starp Filipiem un mums Aiz bailēm vien mums liekas paklausām, Jo ļaudis kurn par nodevām, ko prasām. Šai zemei cauri iedams, ienaidnieks Ar viņiem papildinās savus spēkus, Kļūs stiprāks, skaitā lielāks, drosmīgāks, — Šo priekšrocību viņam atņemsim, Ja iesim pretī tam līdz Filipiem, Kur ļaudis šie būs mūsu aizmugurē.
   Kasijs.
   Bet klausiet, labais brāli!
   Bruts.
   Piedodiet, Ir draugi visu devuši, cik spēja: Mums leģioni pārpilni — viss gatavs. Ik dienas spēki pieaug naidniekam, Mēs stāvam virsotnē, drīz lejup slīgsim, Jo ļaužu darbos paisums ir un bēgums — Kas trauc ar paisumu, var sasniegt laimi, Kas nokavē, tam mūža brauciens viss Pa sēkļiem un pa briesmām maldās. Un tagad peldam mēs ar paisumu, Mums labvēlīgai straumei jātrauc līdz Vai kuģis jāzaudē.
   Kasijs.
   Ka gribat — iesim. Tiem pretī stāsimies pie Filipiem.
   Bruts.
   Jau dziļa nakts klāj mūsu sarunu, Un daba arī prasa savu tiesu, Tai skopi dosim mazu atdusu. Vai vēl kas sakāms?
   Kasijs.
   Nē! Ar labu nakti! Rīt agri celsimies un tūlīt ceļā!
   Bruts.
   Sniedz, Lūcij, tērpu man.
   Lūcijs aiziet.
   Sveiks, Mesala! Sveiks, Titinij un cēlais, cēlais Kasij, Ar labu nakti, saldu dusu!
   Kasijs.
   Brāli,
   Šai naktij bija nelabs iesākums, Lai dvēseles mums nešķir tāda plaisa Nekad vairs, Brut!
   Bruts.
   Viss atkal kārtībā.
   Kasijs.
   Ar labu nakti!
   Bruts.
   Labu nakti, brāli!
   Titinijs un Mesala. Ar labu nakti, Brut!
   Bruts.
   Lai sveiki visi!
   Visi iziet, paliek Bruts. Ienāk Lūcijs ar naktstērpu.
   Dod tērpu man. Kur tava kokle, Lūcij?
   Lūcijs.
   Šeit teltī.
   Bruts.
   Kā? Tu runā miegaini! Ak, nabadziņš! Jo maz tev laika gulēt. Sauc Klaudiju un citus manus vīrus, Lai viņi guļ uz spilveniem šeit teltī.
   Lūcijs.
   Varon un Klaudij!
   Ienāk Varons un Klaudijs.
   Varons.
   Kungs, vai saucāt mūs?
   Bruts.
   Es lūdzu, kungi, guliet manā teltī, Varbūt man vajadzēs jūs modināt Un aizsūtīt pie brāļa Kasija.
   Varons.
   Ja patīk jums, mēs būsim nomodā. Bruts.
   To nevēlos. Nu labāk dusiet, draugi! Jo citādi vēl mainīsies mans prāts. Skat, Lūcij, grāmata, ko meklēju, To noslēpis es tērpa kabatā.
   Varons un Klaudijs noliekas gulēt.
   Lūcijs.
   Es zināju, ka nedevāt to man. Bruts.
   Jel paciet, labais zēn, ka aizmāršīgs Es kļuvis. Acis ja tev nelīp ciet, Man savas kokles stīgas paskandini.
   Lūcijs.
   Jā, kungs, par prieku jums. Bruts.
   Būs prieks man, zēn. Es tevi nomocu, bet centīgs tu!
   Lūcijs.
   Kungs, tas mans pienākums! Bruts.
   Bet pienākumu nedrīkst pārspīlēt, Es zinu — jauniem ļaudīm miegs ir salds.
   Lūcijs.
   Kungs, es jau gulēju!
   Bruts.
   Tas labi, un tu atkal gulēsi. Vien brīdi spēlē. Ja es dzīvošu, Pret tevi būšu labs.
   Mūzika un dziesma.
   Sī dziesma iemidzina. Smagais miegs, Vai savu svina zizli liec uz zēna, Kas spēlē man? Nu, laipnais šķelmi, dusi! Jo būtu ļauni tevi modināt, Bet snauzdams vari salauzt savu kokli, To paņemšu. Ar labu nakti, zēn! Nu jāskatās, vai lapa ielocīta, Ko lasīju kā pēdējo! Jā — šī!
   Atsēžas. Parādās Cēzara gars.
   Cik tumši svece deg! Ā! Kas tur nāk? Man šķiet, ka manu acu vārgums Šo baigo parādību rāda man. Tā tuvāk nāk! Teic — kas gan esi tu? Vai esi dievs vai eņģelis, vai velns? Man asins stingst un mati slejas stāvus. Teic — kas tu esi?
   Gars.
   Brut, tavs ļaunais gars!
   Bruts.
   Kāpēc tu nāc?
   Gars.
   Tev teikt: mēs redzēsimies Filipos!
   Bruts.
   Tad tevi redzēšu?
   Gars.
   Jā, Filipos! Gars aiziet.
   Bruts.
   Nu labi! Redzēsimies Filipos! Kad drosme pamodās, tu izgaisi. Ar tevi runāt vēlos, ļaunais gars! Zēn, Lūcij! Varon! Klaudij! Mostieties! Vai dzirdi, Klaudij! Mostieties! Vai dzirdi, Klaudij!
   Lūcijs.
   Man stigas neskan labi.
   Bruts.
   Viņš domā, ka vēl spēlē savu kokli. Klau, Lūcij, pamosties!
   Lūcijs.
   Mans kungs?
   Bruts.
   Vai sapnī tu tik skaļi kliedzi, Lūcij? Lūcijs.
   Es nezinu, ka esmu kliedzis, kungs! Bruls.
   Jā, kliedzi tu. Vai kaut ko redzēji?
   Lūcijs.
   Neko, mans kungs!
   Bruts.
   Tad guli atkal, Lūcij. Mosties, Klaudij.
   Varon,
   Tu arī mosties.
   Varons.
   Mans kungs?
   Klaudijs.
   Mans kungs?
   Bruts.
   Kāpēc tik ļoti miegā kliedzāt jūs?
   Varons un Klaudijs.
   Vai darījām to, kungs?
   Bruts.
   Jā,sapni redzot?
   Varons.
   Neko es neredzēju.
   Klaudijs.
   Arī es — neko!
   Bruts.
   Tad ejiet ziņot brālim Kasijam, Lai rītu agri viņš ar pulkiem iziet, Mēs viņam sekosim.
   Varons un Klaudijs.
   Lai notiek, kungs! Aiziet.

   Uznāk Oktāvijs, Antonijs un viņu karapulki.
   Oktāvijs.
   Lūk, manas cerības jau piepildās. Jūs teicāt, Antonij, ka ienaidnieks Šurp nenāks, paliks kalnu novados. Bet redziet, tuvu viņa karapulki, Tie grib pie Filipiem mūs izaicināt Uz kauju, iekāms to no viņiem prasām.
   Antonijs.
   Jā, viņu sirdīs lasu es un zinu, Kāpēc tie dara tā, kaut labprāt ietu Uz citām vietām, bet tie lejā nāk Aiz bailēm, izlikdamies pārdroši, Lai noticētu viņu drosmei mēs, Bet tās tiem nava.
   Uznāk vēstnesis.
   Vēstnesis.
   Kara vadoņi, Laiks gatavoties, ienaidnieks jau tuvu, Tiem pacelts kaujas karogs, sārts kā asins, Bez kavēšanās kaut kas jādara 1
   Antonijs.
   Jūs, Oktāvij, palēnām virziet pulkus Uz klajā līdzenuma kreiso pusi.
   Oktāvijs.
   Pa labo roku es, bet tu pa kreisi.
   Antonijs.
   Kam jaucat tā šai izšķirīgā brīdī!
   Oktāvijs.
   Es nejaucu, bet gribu darīt tā!
   Maršs.
   Bungu rīboņa. Uznāk Bruts, Kasijs un viņu karapulks, Lucilijs, Titinijs, Mesala un citi.
   Bruts.
   Tie stāv un grib sākt sarunas ar mums. Kasijs.
   Stāj, Titinij, mēs iesim ar tiem runāt! Oktāvijs.
   Mark Antonij, vai dosim zīmi kaujai? Antonijs.
   Nē, Cēzar, gaidīsim, līdz viņi uzbruks. Lai ejam? Viņu vadoņi grib runāt!
   Oktāvijs.
   Jūs nekustieties, iekāms signāls dots! Bruts.
   Pirms vārds, tad trieciens, pilsoņi, vai ne?
   Oktāvijs.
   Tik ļoti vārdus nemīlam kā jūs!
   Bruts.
   Labs vārds ir labāks nekā cirtiens ļauns.
   Antonijs.
   Pie ļauniem cirtieniem, Brut, labus vārdus
   Jūs sakāt. Sirdī durdams Cēzaram,
   Jūs saucāt: «Sveiks, lai ilgi dzīvo Cēzars!»
   Kasijs.
   Kā cērtat jūs, Mark Antonij, nav zināms, Bet jūsu vārdi atņem Hiblas bitēm It visu medu.
   Antonijs.
   Bet ne dzeloni!
   Bruts.
   Pat skaņu ņemat bitēm, Antonij! Tiem esat nolaupījis dūkšanu Un ļoti gudri draudat, iekāms dzeļat.
   Antonijs.
   To nedarījāt, nelieši, kad dūrāt Jūs ļaunos dunčus krūtīs Cēzaram, Bet zobus rādījāt kā pērtiķi, Kā suņi līdāt, zemu klanījāties, Kā vergi kājas skūpstot Cēzaram, Kad nolādētais Kaska kaklā dūra No mugurpuses viņam, pielīdēji!
   Kasijs.
   Mēs — pielīdēji! Jūsu vaina, Brut; Šī mēle šodien nezākātu mūs, Ja būtu toreiz klausīts Kasijam.
   Oktāvijs.
   Pie darba! Ja mums strīdos sviedri plūst, Tad darbi raisīs sarkanākas lāses! Lūk,
   Es šķēpu paceļu pret sazvērniekiem! Vai zināt, kad šis šķēps būs atkal makstī? Kad atriebtas trīsdesmit trīs būs brūces Cēzaram vai kad nodevēju rokām Par upuri būs kritis otrais Cēzars.
   Bruts.
   Mirt nevari no nodevēju rokas, Ja, Cēzar, tādus neatved sev līdz.
   Oktāvijs.
   Es ceru, man no Bruta šķēpa mirt Nav lemts.
   Bruts.
   Pat ja viscēlākā tev dzimta, Šī nāve, jaunekli, tev būtu gods.
   Kasijs.
   Nav skolas puika tāda goda cienīgs, Kam biedrs viltnieks ir un dzīrotājs!
   Antonijs.
   Arvien vēl vecais Kasijs!
   Oktāvijs.
   Nāc, Antonij! Lai musu aicinājums, nodevēji, Jums zobos triekts. Ja drīkstat, šodien kaujā Jums jādodas! Ja ne — kad būs jums drosme.
   Oktāvijs, Antonijs un viņu karapulks aiziet.
   Kasijs.
   Lai vēji pūš, lai bangās laiva peld! Ir vētra sākusies, kas zin, kā veiksies.
   Bruts.
   Jums, Lucilij, ko gribu teikt! Lucilijs
   panāk uz priekšu.
   Mans kungs?
   Bruts un Lucilijs aiziet sāņus un sarunājas.
   Kasijs. Mesala!
   Mesala
   panāk uz priekšu.
   Ko man teiksiet, pavēlniek?
   Kasijs.
   Man šodien, Mesala, ir dzimumdiena!
   Šai dienā dzimis Kasijs! Roku sniedz man
   Un esi liecinieks: pret manu gribu,
   Kā Pompejs, esmu piespiests mūsu brīvi
   Uz spēles vienā kaujā tagad likt.
   Tu zini, turējos pie Epikūra
   Un viņa mācības, nu prāts man citāds —
   Pa daļai ticu pareģojumiem.
   No Sardiem nākot mums, div' lieli ērgļi
   Uz viena karoga tad nolaidās,
   No karavīru rokām viņi ēda
   Un pavadīja mūs līdz Filipiem.
   Šorīt tie pacēlās un aizlidoja,
   To vietā kraukļi, vārnas, vanagi
   Pār galvām lido mums un lejup raugās,
   Kā vieglu laupījumu gaidīdami.
   To ēnas liekas tumša likten's sega
   Pār mūsu pulkiem, kas grib izlaist garu.
   Mesala.
   Tam neticiet!
   Kasijs.
   Tam ticu daļēji! Jo esmu garā možs un apņēmies It visām briesmām droši pretī stāties.
   Bruts.
   Pareizi, Lucilij!
   Kasijs.
   Nu, krietnais Brut, Lai dievi palīdz mums, ka varam mēs Līdz vecumdienām mierā nodzīvot. Bet, tā kā ļaužu likten's nezināms,
   Tad būsim gatavi uz ļaunāko. Ja kauju zaudēsim, tad runājam Mēs reizi pēdējo. Nu sakiet man — Ko esat apņēmies tad darīt jūs?
   Bruts
   Kādreiz pēc prātniecības likumiem Par pašnāvību Katonu es pēlu, Jo nezin kāpēc šķiet man zemiski Un gļēvi, baidoties no tā, kas notiks, Sev mūžu īsināt, bet, apbruņots Ar pacietību, vienmēr paļaujos Tai varai augstākajai, kura valda Pār mums.
   Kasijs.
   Tad, ja mēs kauju zaudēsim, Jūs atjautu vest sevi triumfā Pa Romas ielām?
   Bruts.
   Nē, Kasij! Krietnais romieti, man ticiet, Bruts neies, važās sasaistīts, uz Romu. Tam prāts ir pārāk liels! Bet šodien darbs Mums jāpabeidz, ko marta īdās sākām. Es nezinu, vai mēs vēl tiksimies, Tāpēc uz mūžu lai nu atvadāmies! Ardievu tad uz mūžu mūžiem, Kasij! Ja tiksimies, mēs abi smaidīsim, Ja ne, tad mūsu atvadas ir labas.
   Kasijs.
   Ardievu tad uz mūžu mūžiem, Brut! Ja tiksimies, patiesi smaidīsim, Ja ne, šīs mūsu atvadas ir labas!
   Bruts.
   Lai ejam mēs! Kaut zinātu kāds cilvēks Jau iepriekš, kā šīs dienas cīņa beigsies. Bet pietiek zināt, ka šī diena beigsies, Un tad jau gals būs zināms. Tagad iesim!
   Aiziet.

   Uznāk Bruts un Mesala.
   Bruts.
   Jāj, Mesala, jāj, nes šo pavēli Tiem leģioniem, kas ir vipā pusē!
   Skajš troksnis.
   Lai viņi tūlīt uzbrūk! Jo es manu, Ka Oktāvija spārns ir kļuvis gurdens Un sparīgs trieciens to spēj pievārēt! Jāj, Mesala! Lai visi trauc tie lejā!
   Aiziet abi.

   Uznāk Kasijs un Titinijs.
   Kasijs.
   Skat, Titinij, šie nelieši jau bēg! Pats kļūstu savējiem par ienaidnieku: Kad bēga karognesējs, gļēvuli Es nositu, pats tvēru karogu!
   Titinijs.
   Ak Kasij, pāragra bij pavēle, Ko deva Bruts, kam neliels pārsvars bija Pār Oktāvij u. Sākuši tam pulki Ir laupīt. Bet mūs ielenc Antonijs.
   Uznāk Pindars.
   Pindars.
   Jel bēdziet tālāk, kungs, jel bēdziet tālāk! Marks Antonijs jau iebrūk jūsu teltīs, Un tāpēc bēdziet, cēlais Kasij, bēdziet!
   Kasijs.
   Šis pakalns diezgan tāls. Skat, Titinij! Vai tās ir manas teltis, kur deg uguns?
   Titinijs.
   Jā, pavēlniek!
   Kasijs.
   Ja mani mīli tu, Kāp zirgā, Titinij, cērt viņā piešus, Līdz būsi aizjājis pie pulkiem tiem Un atpakaļ, lai varu droši zināt, Vai tur ir ienaidnieks vai mūsējie.
   Titinijs.
   Es būšu atpakaļ kā ātra doma.
   Aiziet.
   Kasijs.
   Kāp, Pindar, augstāk tajā pakalnā, Man acis vājas, vēro Titiniju Un saki, ko tu kaujaslaukā redzi.
   Pindars uzkāpj pakalnā.
   Šai dienā sāku elpot, laiks ir apkārt. Kur iesāku, tur jābeidz! Dzīves loks Ir noslēgts. Zēn, ko redzi?
   Pindars.
   Kungs!
   Kasijs.
   Ko redzi?
   Pindars
   pakalnā.
   Jau Titiniju ielenc jātnieki, Tie viņam seko, bet viņš traucas tālāk. Nu tie gandrīz jau panākuši viņu, — Bēdz Titinij! Jau daži lec no zirga, Viņš ari!
   Kliedzieni.
   Sagūstīts! Tie priekā kliedz!
   Kasijs.
   Nāc lejā un vairs ilgāk neskaties!
   Es, gļēvulis, tik ilgi dzīvoju,
   Līdz draugs mans labākais tiek sagūstīts!
   Pindars nonāk lejā.
   Zēn, panāc šurp!
   Reiz tevi sagūstīju partu zemē
   Un, tevi dzīvu atstājot, tev liku
   Dot zvērestu, ka izpildīsi visu,
   Ko prasīšu. Nāc pildi zvērestu
   Un kļūsti brīvs! Ņem manu labo šķēpu,
   Kas dūra Cēzaram, šķel manas krūtis!
   Neko man nesaki, tver rokturi!
   Kad seju aizsedzu, kā tagad daru,
   Tad dur ar šķēpu.
   Pindars viņu nodur.
   Esi atriebts, Cēzar, Ar šķēpu, kas tev kādreiz nesa nāvi.
   Mirsi.
   Pindars.
   Es esmu brīvs, bet tāds gan nekļūtu, Ja būtu rīkojies, kā vēlos, Kasij! No zemes šīs nu tālu aizbēgs Pindars, Kur romietis neviens to neredzēs.
   Aiziet. Uznāk Titinijs un Mesala.
   Mesala.
   Kā mainās veiksme, Titinij! Jo Bruts Ir Oktāviju veicis, kamēr trieca Kasija leģionus Antonijs.
   Titinijs.
   Šī ziņa iepriecinās Kasij u.
   Mesala.
   Kur viņu atstājāt?
   Titinijs.
   Tik bezcerīgu, Ar vergu Pindaru šai pakalnā.
   Mesala.
   Vai tas nav viņš, kas tur uz zemes guļ? Titinijs.
   Tā neguļ dzīvajie! Ak, mana sirds!
   Mesala.
   Vai tas ir viņš?
   Titinijs.
   Nē, Mesala, tas bija Reiz Kasijs, bet vairs nava. Vakarsaule, Kā grimsti tu ar stariem sarkaniem, Tā sārtās asinīs grimst viņa diena, Un Romas saule noriet! Mūsu diena Ir galā! Ceļas mākoņi un migla, Un briesmas nāk! Ir mūsu darbi beigti. Viņš mira, neticēdams manai veiksmei.
   Mesala.
   Tad šaubas atnesušas viņam nāvi! Ak ļaunais malds, tu grūtsirdības bērns, Kam rādi ļaužu lētticīgam prātam To, kas nav īsts? Ak pārsteidzīgais malds, Ir tava piedzimšana nelaimīga, Tu māti nonāvē, kas tevi dzemdē.
   Titinijs.
   Šurp steidzies, Pindar! Kur tu esi, Pindar? Mesala.
   To meklē, Titinij, bet iešu es Šo ziņu ietriekt cēlā Bruta ausīs.
   Es saku: ietriekt, jo pat tērauds ass Un saindētas bultas Bruta ausim Būs tīkamākas nekā briesmu vēsts Par to, ko redzam šeit.
   Titinijs.
   Jā, Mesala, Prom steidziet. Meklēšu es Pindaru.
   Mesala aiziet.
   Kam mani aizsūtīji, drūmais Kasij?
   Vai nesatiku draugus? Un vai tie
   Ar vainagu man pieri neapvija,
   Lai aiznesu to tev? Vai nedzirdēji
   Tu gaviles? Ak visu pārprati!
   Ņem slavas vainagu, to lieku tev
   Ap galvu, kā man pavēlēja Bruts.
   Šurp steidzies, Brut, un redzi, cik man dārgs
   Kajs Kasijs! Lai tad notiek dievu prāts
   Un tas, ko romietim liek darīt tikums,
   No tevis, Kasij, neesmu es šķirts:
   Šeit ir tavs šķēps, šeit Titinija sirds!
   Nonāvē sevi. Troksnis. Uznāk Mesala, Bruls, ļaunais Katons un citi.
   Bruts.
   Kur, Mesala, guļ viņa ķermenis? Mesala.
   Lūk, tur, un Titinijs tam blakus sēro. Bruts.
   Ir Titinija seja augšup vērsta.
   Katons.
   Viņš beigts!
   Bruts.
   Ak Jūlij Cēzar, vēl tu spēcīgs!
   Tavs gars iet apkārt, vērsdams mūsu šķēpus
   Pret pašiem mums.
   Katons.
   Ak, krietnais Titinijs! Viņš Kasiju ir nāvē vainagojis.
   Bruts.
   Vai ir vēl divi romieši kā šie?
   Sveiks, beidzamais no visiem romiešiem!
   Nav iespējams, ka tomēr kādreiz dzimtu
   Tev līdzīgs vīrs. Daudz vairāk asaru,
   Kā tagad leju, esmu parādā
   Sim mirušajam, draugi. Gan būs laiks
   Man, Kasij! Gan būs laiks! Uz Tasu sūtiet
   Šo ķermeni, jo bēres nometnē
   Mūs satriektu. Lucilij, jaunais Katon,
   Man līdz jūs nāciet atkal kaujaslaukā!
   Labeo, Flāvij, cīņu turpiniet!
   Ir pulksten's trīs, un, lai gan nakts, vēl straujāk
   Gūt laimi mēģināsim otrreiz kaujā!
   Aiziet.

   Cīnīdamies uznāk abu armiju kareivji, tad Bruts, jaunais Katons, Lucilijs un citi.
   Bruts.
   Vēl, līdzpilsoņi, galvas nenokariet! Katons.
   Kurš bandubērns to dara? Nāciet līdz! Es savu vārdu saucu kaujaslaukā: Mans tēvs — Marks Katons, esmu viņa dēls, Draugs tēvu zemei, naidnieks tirāniem! Un Markam Katonam es cienīgs dēls.
   Bruts
   Un es — Marks Bruts, jā, esmu Bruts, patiesi! Draugs tēvu zemei, kura Brutu pazīst.
   Aiziet.
   Lucilijs.
   Ak jaukais, krietnais Katon, vai tu krīti? Tu mirsti drosmīgi kā Titinijs, Un Katonam tu biji cienīgs dēls.
   Pirmais kareivis.
   Klau, padodies vai mirsti!
   Lucilijs.
   Padodos,
   Lai mirtu.
   Piedāvā naudu.
   Diezgan te, lai Brutu tūlīt Tu nonāvētu, kļūdams ar to slavens.
   Pirmais kareivis.
   To nedrīkstam! Augsts gūsteknis!
   Otrais kareivis.
   Ei, ceļu dodiet! Sakiet Antonijam, Ka Bruts ir sagūstīts.
   Pirmais kareivis.
   To ziņošu.
   Bet pats viņš nāk!
   Uznāk Antonijs
   Kungs, Bruts ir sagūstīts!
   Antonijs.
   Bet kur viņš ir?
   Lucilijs.
   Bruts tagad drošībā! Es varu apgalvot, ka ienaidnieks
   Nemūžam Brutu dzīvu nesagūstīs, No tāda kauna dievi viņu sargās. Kad atradīsiet viņu: dzīvs vai miris Viņš vienmēr paliks Bruts un pats sev līdzīgs.
   Antonijs.
   Sis, draugi, nava Bruts, bet, ticiet man, Viņš tikpat vērtīgs, sargājiet šo vīru, Tam rādiet laipnību. To sev par draugu Es vēlētos, nevis par ienaidnieku. Nu, lūkojiet, vai Bruts ir dzīvs vai miris, Un vēstis Oktāvija teltī nesiet Par to, kā veicas jums.
   Visi aiziei.

   Uznāk Bruts, Dardanijs, Kiits, Stratons un Volumnijs.
   Bruts.
   Šurp, atlikušie draugi, uz šīs klints Vēl atdusiet!
   Klits.
   Stratilijs lāpu dedza, bet viņš nenāk Vairs atpakaļ. Būs sagūstīts vai nokauts.
   Bruts.
   Klit, atsēdies. Ir nokauts — īstais vārds Un darbs, kas tagad modē. Klausies, Klit!
   Kaut ko čukst.
   Klits.
   Vai es, mans kungs? Nekad to nedarīšu!
   Bruts.
   Tad nerunā!
   Klits.
   Es drīzāk mirtu pats.
   Bruts.
   Tad klausies, Dardanij!
   čukst.
   Dardanij s.
   Vai man to darīt?
   Klits.
   Ak Dardanij!
   Dardanijs. Ak Klit!
   Klits.
   Ko ļaunu prasīja no tevis Bruts?
   Dardanijs.
   Lai viņu nonāvēju! Skat, viņš domīgs.
   Klits.
   Šis cēlais trauks ar skumjām piepildīts, Ka tās jau viņa acīm lejas pāri.
   Bruts.
   Nāc, labais Volumnij, tik vienu vārdu!
   Volumnijs.
   Ko teiksiet, kungs?
   Bruts.
   Tad klausies, Volumnij! Kā rēgs man Cēzars parādījās naktī Pie Sardiem pirmoreiz un viņu nakti Tepat pie Filipiem. Es tagad zinu: Ir mana stunda klāt!
   Volumnijs.
   Vēl ne, mans kungs.
   Bruts.
   Es esmu par to droši pārliecināts.
   Tā, Volumnij, mēdz notikt pasaulē.
   Jau ienaidnieks mūs trenc pie bezdibeņa .
   Kaujas troksnis.
   Būs cienīgāk, ja paši lēksim tajā Un negaidīsim, līdz mūs iegrūdis! Mēs, Volumnij, reiz bijām skolas biedri, Un mūsu senās mīlas vārdā lūdzu: Nāc turi šķēpu, lai tam virsū metos.
   Volumnijs.
   Tāds pakalpojums neder draugam, Brut.
   Troksnis turpinās.
   Klits.
   Kungs, bēdziet, bēdziet! Nepalieciet šeit! Bruts.
   Ardievu, visi jūs: tu Volumnij! Tu, Straton, kas te visu laiku snaudi, Jel paliec sveiks! Ak mani līdzpilsoņi, Sirds prieku jūt, ka visā manā mūžā Neviens nav bijis neuzticams man. Un pieveikts šodien slavu gūšu es Vēl lielāku, kā gūst to Oktāvijs Un Antonijs ar savu uzvaru Tik ļaunu. Sveiki! Bruta mēle tagad Ir pabeigusi viņa dzīves stāstu. Nakts manas acis sedz, un mani kauli, Kas tik daudz strādāja, grib tagad dusēt.
   Kaujas troksnis. Saucieni aiz skatuves: «Bēdziet, bēdziet, bēdziet!»
   Klits.
   Kungs, bēdziet, bēdziet! Bruts.
   Prom, es sekošu! Aiziet Klits, Dardanijs un Volumnijs.
   Es lūdzu, Straton, paliec tu pie manis, Tu esi vīrs, ko visi ļaudis ciena, Un tava dzīve bija godīga. Tad turi šķēpu, tikai novērsies, Kad uz to metīšos. Vai gribi, Straton?
   Stratons.
   Pirms dodiet roku man, ardievu, kungs!
   Bruts.
   Sveiks, labais Straton!
   Metas uz savu šķēpu.
   Cēzar, miers ar tevi! Daudz labprātāk es nonāvēju sevi!
   Mirst.
   Kaujas troksnis. Karapulki atkāpjas. Uznāk Oktāvijs, Mesala, Lucilijs un armija.
   Oktāvijs.
   Kas tas par vīru?
   Mesala.
   Mana kunga kalps. Teic, Straton, — kur tavs kungs?
   Stratons.
   No važām brīvs, ko nesat, Mesala. Var uzvarētāji to sadedzināt, Jo tikai Bruts pats pieveicis ir Brutu, Par viņa nāvi citu neslavēs.
   Lucilijs.
   Tā Bruts bij jāatrod. Paldies tev, Brut! Tu pierādīji Lucilija teikto.
   Oktāvijs.
   Es Bruta ļaudis vēlos ņemt pie sevis. Vai gribi, vīrs, man savu laiku ziedot?
   Stratons.
   Labprāt, ja Mesala to atjauj man.
   Mesala.
   Kā, Straton, nomira mans kungs?
   Stratons.
   Es šķēpu turēju, viņš uz to metās.
   Mesala.
   Oktāvij, ņem pie sevis tagad viņu, Kas manam kungam tā ir pakalpojis.
   Antonijs.
   Viņš bija romietis viscienīgākais. Ko citi sazvērnieki darīja, Tas bij aiz skaudības pret Cēzaru. Viņš vienīgais ar domām godīgām Par visu labklājību kļuva tāds. Labs bij tam mūžs, un elementi Tā sakopoti viņā, ka var daba Teikt visai pasaulei: tas bija cilvēk
   Oktāvijs.
   Kā atbilst tikumam, to apglabāsim
   Ar visu cienību, pēc ierašām.
   Lai manā teltī noliek viņa kaulus,
   Kā karavīram klājas, goda vietā.
   Lai karapulki dus, un iesim tā,
   Šo slavu dalot dienā laimīgā.

   Traģēdija Jūlijs Cēzars sarakstīta 1599. gadā, jo 1598. gadā F. Me- reja sastādītajā Šekspīra lugu sarakstā šīs traģēdijas vēl nav, bet švei­cietis Tomass Platers atzīmē, ka 1599. gadā Londonā viņš jau skatījis traģēdiju par Romas pirmo imperatoru Jūliju Cēzaru. Traģēdija pirmo­reiz iespiesta in folio izdevumā 1623. gadā
   Sižets par Jūliju Cēzaru renesanses laikmetā bija populārs angļu dramaturģijā. Jau labi sen pirms Šekspīra traģēdijas, 1582. gadā, bijj parādījušās divas lugas ar šo tematiku, bet pēc Šekspīra radušās vēl kādas četras. No saviem priekštečiem viņš neko nav aizguvis, bet viņa sekotāji tikai atdarinājuši lielo dramaturgu, kaut gan bez panākumiem. Nevienu no šīm lugām nekādā ziņā nevar salīdzināt ar Šekspīra tra­ģēdiju, un neviena no tām nav ari pārdzīvojusi savu laiku.
   Traģēdijas vielai un personāžu raksturu zīmējumiem Šekspīrs iz­mantojis Plutarha uzrakstītos Cēzara, Bruta un Antonija dzīves stāstus, kurus angļu valodā pārtulkojis 1579. gadā Tomass Norts.
   Jūlijs Cēzars ir viena no Šekspīra izcilākajām traģēdijām, tuva viņa labākajām karaļdrāmām. Traģēdijā ļoti spilgti un spēcīgi zīmēti raksturi, personāžu psiholoģija. Tomēr tuvāk tās būtībai mēs nonāk­sim, ja apzīmēsim to par politisku traģēdiju. Droši vien Šekspīra laika biedri traģēdijā saskatīja aktuālus notikumus un jēgu. Jo Elizabetes valdīšanas pēdējos gados politisko spēku līdzsvars, uz ko balstījās Tjudoru absolūtā monarhija, bija sašķobījusies un opozīcija jaunās muižniecības un Sitijas buržuāzijas aprindās sāka cīnīties par kara­lienes gāšanu. Šekspīra reālista meistarība, viņa krāsu bagātība, gran­diozā domu koncentrācija, dziļu vēsturisku pretrunu izmaiņa un brī- num lielā prasme visu to iedzīvināt tēlos un situācijās padara šo Šekspīra darbu par vēsturiskās un politiskās traģēdijas paraugu visas pasaules dramaturģijā.
   Traģēdija Jūlijs Cēzars latviešiem jau labi pazīstama no pagājušā gadsimta beigām. 1898. gadā to sāka izrādīt Rīgas Latviešu biedrības teātris, bet jau 1897. gadā traģēdija iznāca grāmatā F. Adamoviča tulkojumā. Sis F. Adamoviča tulkojums atkārtoti izdots 1923. un 1934. gadā. Tāpat tas arvien turējies teātru repertuārā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados.
   Sai Šekspīra Kopotu rakstu izdevumā traģēdija uzņemta dzejnieces Mirdzas Ķempes jaunā, pilnīgā tulkojumā.
   Jūliju Cēzaru (100.—44. g. pirms mūsu ēras) sazvērnieki nonā­vēja 44. gada 15. martā. Sazvērestības vadītāji bija Kasijs un Bruts, kas pēc romiešu sacelšanās emigrējis uz Grieķiju, bet pēc tam uz Mazāziju, kur satikās ar Kasiju. Pēc sakāves Maķedonijā un pie Filipām Kasijs nonāvējās, un vēlāk to pašu izdarīja arī Bruts.
   I cēliena 1. ainā
   125. Jūs zināt — svinam Luperkālijas. —
   Luperka, kalnu un pļavu auglības dievs, ko pielūdza romieši. Katru gadu 15. februārī viņam par godu svinēja lielus svētkus. Augstāko aprindu jaunekļi šais svētkos sarīkoja «svētu skrie­šanu». Apsējuši priekšautus no tikko upurētu āžu ādām, viņi siti pretimnācējus ar āžādas siksnām.
   2. ainā
   127. No marta īdām sargies! —
   Romieši par īdām sauca marta, maija, jūlija un oktobra 15. dienu, bet citos mēnešos 13. dienu. 130. Un it kā Enejs, mūsu lielais sencis. —
   Enejs — teiksmains varonis no Trojas kara laikiem, Trojas ķēniņa Priama radinieks, Anhīza dēls, ko dzemdējusi dieviete Afrodīte. Teiku par Eneja likteni izmantojis dzejnieks Vergīlijs savā dziedājumā «Eneida». Pēc Vergīlija iznāk, ka Enejs ir Jū­lija Cēzara ciltstēvs.
   III cēliena 1. ainā
   171. Tu ari, Brut! —
   No kurienes Sekspirs ņēmis šo latīnisko izteicienu, nav zināms. Plutarlia rakstos tā nav. Daži kritiķi domā, ka šie vārdi atrodami
   senā romiešu lugā Cēzara nonāvēšana un ka Šekspīrs būs par to dzirdējis.
   172. Lai, romieši, nu rokas mērcējam
   Līdz elkoņiem mēs viņa asinīs … —
   Mazgāt rokas nonāvētā asinīs — sena paraša gadījumos, kad slepkavībai piemita it kā «svētsvinības» raksturs. Plutarhs par to gan nemin, bet raksta, ka sazvērnieki parādījušies ļaužu priekšā ar asinīm notraipītām rokām.
   IV cēliena 3. ainā
   203. Plutons — bagātības dievs mitoloģijā.
   206. Kasijs pārmet Brutam, ka viņš filozofiju aizmirsis. Bruts ir stoi- cisma piekritējs, kas paceļas pāri visām dzīves grūtībām un ne­laimēm.
   V  cēliena 1. ainā
   218. . .. Bet jūsu vārdi atņem Hiblas bitēm It visu medu. —
   Hibla — pilsēta Sicīlijā, kas bija slavena ar sevišķi saldu medu.
   220. Tu zini, turējos pie Epikūra. —
   Filozofs Epikūrs neatzina māņticību un dievu iejaukšanos cil­vēka dzīvē, bet meklēja visām parādībām izskaidrojumu ar ju­teklisko uztveru palīdzību. Dzīves mērķis epikuriešiem —- bauda, fiziska vai garīga.
   3. ainā
   223. Kāp, Pindar, augstāk tajā pakalnā … —
   Šekspīra izrādē Pindars parādījās «augšējā skatuvē» (bal­konā), kas šai gadījumā aizvietoja domāto uzkalnu, un tā viņš visu laiku palika publikai redzams.
   227. … uz Tasu sūtiet… —
   Tasas sala netālu no Maķedonijas krasta Egejas jūrā.
   5. ainā
   229. Stratilijs lāpu dedza. —
   Stratilijam, izlaužoties caur ienaidnieku rindām pie savējiem, ja viss labi veiktos, vajadzēja pacelt aizdegtu lāpu.