VILJAMS ŠEKSPĪRS
   KĀ JUMS TĪK
   as you like it

   Trimdā izraidītais hercogs
   Frederiks, hercoga brālis, valsts varas uzurpators
   Amjēns  Žaks galminieki  kas pavada izraidīto hercogu
   Le Bo, augstmanis Frederika galmā
   Saris, Frederika stiprinieks
   Olivers  Žaks 
    sera Rolanda de Buā dēli Orlando
   Ādams , 0livera kalpi Deniss  Galoda,
   āksts Olivārijs Jauceklis,
   vikārs Korins  Silvas Igani
   Viljams, lauku puisis, kas iemīlējies Odrijā
   Aktieris, kas tēlo Himeneju
   Rozalinde, izraidītā hercoga meita
   Cēlija, Frederika meita
   Fēbe, gane
   Odrija, lauku meiča
   Abu hercogu galminieki, pāži, mednieki un citi pavadoņi.
   Darbība norisinās sākuma pie Olivera mājas, pēc tam pa daļai uzurpatora galmā, pa daļai Ardenu mežā.

   Nāk Orlando un Ādams.
   Orlando. Ādam, cik atceros, tas norisinājās tā: tēvs no­vēlēja man testamentā nieka tūkstoš kronu un, kā tu stāsti, nozvērināja brāli pēc labākās sirdsapziņas rū­pēties par manu audzināšanu. Ar to arī sākās manas bēdas. Brāli Zaķu viņš nodeva skolā, un par to dzird zelta uzslavas; mani turpretī sāka gluži laucinieciski izglītot mājās, taisnību sakot, atstāja bez kādas iz­glītības. Saki pats: vai tas ir džentlmeņa cienīgs stā­voklis, ja viņu tur kā vērsi pie siles? Savus zirgus viņš audzina labāk: tiem ne tikai netrūkst barības, bet viņus vēl māca un iejāda dārgi algoti zirgu puiši. Ja man turpretī ir kāda privilēģija viņa mājā, tad vie­nīgi stiepties garumā, bet par to mājlopi, mēslos stā­vēdami, viņam tikpat daudz pateicības parādā kā es. Bez šī itnekā, ko man tik bagātīgi piešķir, viņš ar savu izturēšanos cenšas atraut arī to mazumiņu, ko man dāvājusi daba: sēdina mani pie viena galda ar saviem kalpiem, neatjauj ieņemt vietu, kas man kā brālim pienāktos, un, cik vien iespējams, iznīcina ar šādu audzināšanu manu iedzimto dižciltību. Lūk, tas mani sāpina, Adam, un mana tēva gars, kuru es jūtu sevī, sāk sacelties pret šādu verdzību: es negribu to vairs turpmāk ciest, lai gan pagaidām nezinu, kā ar gudru ziņu tikt vaļā.
   Ādams. Tur nāk mans kungs, jusu brālis.
   Ierodas Olivers.
   Orlando. Atej sāņus, Ādam, un tu dzirdēsi, kā viņš man uzbruks.
   Olivers. Ser, ko jūs te darāt?
   Orlando. Nekā. Mani neviens nav mācījis kaut ko darīt.
   Olivers. Gudrojat kādu nejēdzību?
   Orlando. Jā, nekā nedarīdams, palīdzu iedzīt postā na­baga dieva radību — jūsu nelaimīgo brāli.
   Olivers. Dariet kaut ko labāku un taisieties, ka tiekat.
   Orlando. Vai pavēlēsiet ganīt jūsu cūkas un tāpat kā tām baroties ar zīlēm? Kādu pazudušā dēla manto­jumu esmu izšķiedis, ja man jādzīvo tādā postā?
   Olivers. Vai jūs zināt, kur atrodaties?
   Orlando. Ļoti labi, ser, — jūsu dārzā.
   Olivers. Un zināt, kas stāv jūsu priekšā?
   Orlando. Jā, labāk nekā tas, kas stāv manā priekšā, pa­zīst mani. Es pazīstu jūs kā savu vecāko brāli, un, ja jūs neesat piemirsis maigās asinsradniecības saites, jums vajadzētu pazīt arī mani. Tautu paraša piešķir jums priekšrocības, jo jūs esat pirmdzimtais; bet šī pati paraša neatņem man tiesības, ja arī vēl divdesmit brāļu atrastos starp mums abiem. Tikpat daudz no tēva ir man kā jums, bet jums gan vajadzētu iztu­rēties pieklājīgāk, lai līdzinātos tēvam, jo jūs taču esat pirmdzimtais.
   Olivers. Ko, puika?
   Orlando. Mierā, mierā, vecāko brāli, tādai rīcībai jūs vēl esat par jaunu.
   Olivers. Tu uzdrošinies pacelt pret mani roku, nelieti?
   Orlando. Es neesmu nelietis. Es esmu Rolanda de Buā jaunākais dēls. Viņš bija mans tēvs, un tāpēc trīskārt nelietis ir tas, kas saka, ka tāda tēva dēls var būt ne­lietis. Ja tu nebūtu mans brālis, es neatlaistu ātrāk savu roku no tavas rīkles, pirms mana otra roka ne­izrautu par tādiem vārdiem tavu mēli. Tu zaimo pats sevi.
   Ādams. Apmierinieties, mīļie kungi. Saderiet jel mieru sava tēva piemiņas labad.
   Olivers. Es tev saku, laid mani vaļā!
   Orlando. Tikai tad, kad man patiks. Uzklausiet, ko jums teikšu. Tēvs testamentā uzdevis jums rūpēties par manu audzināšanu, bet jūs audzināt mani kā nejēgu, apspiezdams visas cildenās jūtas. Bet tēva gars aug manī, un es negribu vairs to ilgāk paciest. Tāpēc vai nu atļaujiet man dzīvot, kā džentlmenim pieklājas, vai izmaksājiet tēva novēlēto niecīgo daļu. Es iešu ar to meklēt savu laimi.
   Olivers. Ko tu iesāksi? Iesi ubagot, kad nauda būs iz­šķiesta? Bet labi — vācies prom, es negribu ar tevi ilgāk pīties. Ņem savu daļu un liec mani mierā.
   Orlando. Es neprasīšu no jums vairāk par to, kas man pienākas.
   Olivers
   Ādamam.
   Vācies arī tu viņam līdz, vecais suns!
   Ādams. Vecais suns? Laba pateicība par manu darbu: vecais suns! Taisnību sakot, jā: kā vecs suns esmu pazaudējis visus zobus, jums kalpodams. Vecais kungs, dievs svētī viņa dvēseli, nebutu tādus vārdus laidis pār lūpām.
   Orlando un Ādams prom.
   Olivers. Tā gan? Iedomājies pāraugt man pāri? Es iz­dzīšu tavus niķus, arī nezaudējot tūkstoš kronu. Ei, Denis!
   Ienāk Deniss.
   Deniss. Jūsu augstība mani sauca?
   Olivers. Vai pie manis nav ieradies Šarls, hercoga stipri­nieks?
   Deniss. Ja atļaujat, viņš ir še un lūdz viņu pieņemt.
   Olivers. Aicini viņu šurp.
   Deniss aiziet.
   Tas būs labi; sacīkste notiek rīt.
   Ienāk Saris.
   Saris. Labrīt, jūsu augstība!
   Olivers. Labais mesjē Sari! Kas jauns jaunajā galmā?
   Saris. Nekā jauna, izņemot to, kas jau vecs, proti: veco hercogu izraidīja viņa jaunākais brālis, jaunais her­cogs, un trīs vai četri vecajam uzticīgie galminieki devās viņam līdz labprātīgā trimdā; viņu zemes un ienākumus ieguva jaunais hercogs, tāpēc viņam nav ne mazāko iebildumu, ka tie klejo pa pasauli.
   Olivers. Bet, lūdzu, sakiet: vai Rozalinde, vecā hercoga meita, izraidīta līdz ar savu tēvu?
   Saris. Ai nē! Jaunā hercoga meita, viņas māsīca, tā mīl viņu — jo abas no šūpuļa augušas kopā, — ka dotos viņai līdz trimdā vai nomirtu, ja tām vajadzētu šķir­ties. Rozalinde palika galmā, un tēvocis viņu mīl ne mazāk kā savu īsto meitu. Bet nekad vēl divas sie­vietes nav viena otru tā mīlējušas kā tās abas.
   Olivers. Kur tad apmetīsies vecais hercogs?
   Saris. Stāsta, ka viņš pašlaik atrodoties Ardenu mežā un vairāki jautri ļaudis līdz ar viņu; tie dzīrojot kā sen­laikos Robins Huds Anglijā. Dažs labs jauneklis vi­ņam pievienojoties vēl ik dienas, un viņi pavadot laiku bez rūpēm, kā zelta laikmetā.
   Olivers. Sakiet — vai jums rīt jācīnās jaunā hercoga galmā?
   Saris. Jā, ser, un es ierados jums kaut ko pavēstīt. Man paslepus kļuvis zināms, ka jūsu jaunākais brālis Or­lando gribot rīt pārģērbies stāties man pretī. Bet rīt, ser, es aizstāvēšu savu godu, un laimīgs varēs justies tas, kas izspruks no manām rokām bez salauztiem locekļiem. Jūsu brālis ir ļoti jauns un maigs. Aiz lab­vēlības pret jums man būtu žēl viņu sakropļot, bet, glābdams savu godu, būšu spiests to darīt. Tāpēc ierados jums to paziņot, lai jūs varētu viņu atrunāt vai arī sagatavoties pārciest nelaimi, kuru viņš pats sev uzveļ pilnīgi pret manu gribu.
   Olivers. Paldies, Šarl, par labvēlību; tu redzēsi, es pra­tīšu to atmaksāt. Brāļa iedoma man nebija noslēpums, un es jau pūlējos viņu atrunāt, bet viņš stingri no­lēmis cīnīties. Vai zini, Sari, — viņš ir visstūrgalvī­gākais puika Francijā, godkārīgs un iedomīgs uz ne­bēdu, turklāt vēl slepeni, nelietīgi uzstājas pret mani, savu brāli. Tāpēc dari, kā zini, man vienalga, vai tu viņam pārlauz kaklu vai pirkstu, bet turi acis vaļā: ja tu viņu tikai mazliet ievainosi vai arī viņš tevi mazliet ievainos, Orlando tev iegrūdis nāves zāles, ievilinās tevi kādā slepenā vietā, vispār neliksies āt­rāk mierā, pirms vienādi vai otrādi laupīs tev dzī­vību. Tici man, es tev to saku ar asarām acīs, — otra tik jauna un samaitāta cilvēka vairs nav pasaulē. Bet es vēl runāju par viņu kā brālis. Kā man vajadzētu nosarkt un šņukstēt, bet tev kļūt bālam un sastingt šausmās, ja es atklātu viņa raksturu visos sīkumos.
   Saris. Es esmu ļoti priecīgs, ka ierados pie jums. Lai tik viņš rīt stājas man pretī — gan saņems algu pēc no­pelna. Ja viņš aiziet bez kruķiem, es atsakos turpmāk cīnīties. Lai dievs palīdz jūsu augstībai!
   Olivers. Dzīvo vesels, mīļo Sari!
   Saris prom.
   Tagad vēl vajadzēs iekveldēt dēkaini. Nu, ceru, vi­ņam reiz būs beigas. Nav otra, kuru es tā ienīstu kā viņu. Kāpēc? — Pats nezinu. Viņš ir maigs; izglītots, lai gan nav nekā mācījies; cildens; visi viņu bezprā­tīgi mīl, sevišķi mani ļaudis, kuru acīs es vairs ne­esmu gandrīz nekas. Bet tas viss drīz beigsies, — šis stiprinieks visu nokārtos. Vēl tikai jāiekairina puika, un es to tūlīt izdarīšu.

   Nāk Rozalinde un Cēlija.
   Cēlija. Rozalinde, mīļā māsīca, lūdzu, esi jel priecīga.
   Rozalinde. Mīļā Cēlija, es jau tā izrādu vairāk jautrības, nekā jūtu, un tu gribi, lai esmu vēl priecīgāka? Ja tu nevari mani iemācīt piemirst izraidīto tēvu, tad ne­vari ari piespiest būt neparasti jautrai.
   Cēlija. Es redzu, tu mani nemīli tik stipri kā es tevi. Ja mans tēvocis, tavs izraidītais tēvs, būtu izraidījis tavu tēvoci, hercogu, manu tēvu, un tu būtu palikusi ne­šķirama pie manis, es pieradinātu savu sirdi uzskatīt tavu tēvu par savējo. Tu darītu tāpat, ja tava mīles­tība uz mani būtu tikpat īsta kā manējā uz tevi.
   Rozalinde. Labi, mēģināšu piemirst savu stāvokli, lai priecātos par tavu.
   Cēlija. Tu zini, manam tēvam citu bērnu nav un nav ari izredzes tādus iegūt; pēc viņa nāves tu katrā ziņā būsi viņa mantiniece; jo visu, ko viņš atņēmis tavam tēvam ar varu, es atdošu tev ar mīlestību. Zvēru pie sava goda, es to darīšu, un lai es kļūstu par bries­moni, ja laužu šo zvērestu! Tāpēc esi priecīga, manu dārgo Rozīt, manu mīļo Rozīt.
   Rozalinde. Nu, būšu arī, māsiņ, un likšos uz jokiem. Kā tev šķiet, ja mēs abas iemīlētos?
   Cēlija. Kāpēc gan ne? Bet, lūdzu, tikai pa jokam. Vī­rieti nevajag nopietni mīlēt, arī pa jokam vienīgi tik­tāl, lai varētu tikt vaļā ar nevainības sārtumu vaigos.
   Rozalinde. Kā gan sāksim savus jokus?
   Cēlija. Nosēdīsimies un pazobosim laimes dievi, lai viņa kāpj zemē no sava rata un turpmāk izdala savas bal­vas vienmērīgāk.
   Rozalinde. Būtu labi, ja mēs to varētu: viņa tiešām ap­balvo cilvēkus greizi; devīgā, aklā sieviņa sevišķi kļūdas, piešķirot balvas sievietēm.
   Cēlija. Tiesa; skaistajām viņa reti piešķir tikumību, bet tikumīgās iztaisa neglītas kā raganas.
   Rozalinde. Nē, tagad tu uzkrauj laimes dievei to, kas piederas dabai: laimes dieve piešķir tikai pasaulīgās balvas, bet izskatu noteic daba.
   Nāk Galoda.
   Cēlija. Lika drusku pagaidīt! Ja daba rada skaistu būtni, vai laimes dieve to nevar iegrūst ugunī? Ja daba pie­šķīrusi mums atjautību pazoboties par laimes dievi, vai laimes dieve nesūta šo ākstu pārtraukt mūsu sa­runu?
   Rozalinde. Šai gadījumā laimes dieve ir pārāk stingra pret dabu, ja liek dabiskai atjautībai ceļā dabisku plānprātību.
   Cēlija. Kas zina, varbūt to dara nevis laimes dieve, bet pati daba, kas atzīst mūsu dabisko atjautību par trulu apspriest dieves un tāpēc sūta mums šo ākstu kā ga­lodu, uz kuras uztrīt mūsu atjautību: jo muļķa apla­mība ir vienmēr galoda gudrajam. Nu, gudriniek? Kurp dosies?
   Galoda. Cienītā, jūsu tēvs aicina jūs pie sevis.
   Cēlija. Un tevi iecēla par sūtni?
   Galoda. Nē, zvēru pie sava goda, man lika tikai atnākt pēc jums.
   Rozalinde. Ākst, kur tu iemācījies tā zvērēt?
   Galoda. No kāda bruņinieka, kas zvērēja pie sava goda, ka plācenis ir labs, un zvērēja pie sava goda, ka si­nepes nekur neder. Bet es apgalvoju, ka plācenis ne­kur nederēja un sinepes bija labas, un tomēr bruņi­nieks nepatiesi nezvērēja.
   Cēlija. Kā tu to pierādīsi ar savu zināšanu pārpilnību?
   Rozalinde. Noņem nu savai gudrībai uzpurni.
   Galoda
   apsēžas.
   Nāciet abas šurp, noglaudiet savus zodus un zvēriet pie savām bārdām, ka es esmu blēdis.
   Cēlija. Mēs zvēram pie savām bārdām, ja vien tās mums būtu, — ka tu esi blēdis.
   Galoda. Zvēru pie savas blēdības, ja vien man tāda būtu, ka es tiešām esmu blēdis. Bet, tā kā mēs visi esam zvērējuši pie tā, kā mums nav, tad mūsu zvēresti nav nepatiesi. Arī tam bruņiniekam ne, kas zvērēja pie sava goda, jo viņam goda nemaz nebija. Un, ja pat viņam būtu bijis gods, viņš to jau sen būtu izšķiedis nepatiesos zvērestos, pirms ieraudzīja plāceni un si­nepes.
   Cēlija. Saki — uz ko tu to tēmē?
   Galoda. Uz kādu, kuru stipri mīl vecais Frederiks, jūsu tēvs.
   Cēlija. Ar to pietiek, lai viņu cienītu. Nerunā vairs par to. Visā drīzumā tevi nopērs par mutes palaišanu.
   Galoda. Jo ļaunāk, ja muļķi vairs nedrīkstēs gudri runāt par gudro muļķībām.
   Cēlija. Goda vārds, tev taisnība: kopš mazumiņš muļķu prāta spiests klusēt, mazumiņš gudro muļķības sāk runāt tūkstoš mēlēs. Lūk, tur nāk mesjē le Bo.
   Nāk le Bo.
   Rozalinde. Ar pilnu muti jaunu ziņu.
   Cēlija. Kuras viņš mums pasniegs kā balodis barību sa­viem mazuļiem.
   Rozalinde. Tad jau mūs pilnīgi piestūķēs ar jaunām zi­ņām.
   Celija. Jo labak: celsies musu tirgus vērtība. Bonžūr, mesjē le Bo! Kas no jauna?
   Le Bo. Bonžūr, skaistā princese, jūs nokavējāt lielisku izpriecu.
   Cēlija. Izpriecu? Kādas krāsas?
   Le Bo. Kādas krāsas? Kā lai uz to jums atbildu?
   Rozalinde. Kā atjautībai un laimei tīk.
   Galoda. Vai arī likteņa lēmumam.
   Cēlija. Labi sacīts! Taisni kā naglai uz galvas.
   Galoda. Ak, ja es neuzturētu savu cieņu . . .
   Rozalinde. Tu pazaudētu visu savu aromātu.
   Le Bo. Jūs mani izsitāt no sliedēm, dāmas. Es gribēju pastāstīt par lielisko cīņu, kuru jums neizdevās re­dzēt.
   Rozalinde. Nu, sakiet, kas tur bija.
   Le Bo. Es izstāstīšu sākumu, bet, ja jūsu augstībām pa­tiks, beigas jūs varēsiet pašas redzēt; jo labākais vēl ir priekšā un notiks taisni še, kur jūs stāvat.
   Cēlija. Labi, stāstiet sākumu, kas jau beigts un aprakts.
   Le Bo. Kādam tēvam bija trīs dēli. . .
   Cēlija. Taisni tā, kā sākas vecas pasakas.
   Le Bo. Trīs skaisti un labi noauguši jaunekļi. . .
   Rozalinde. Ar zīmītēm pie kakla: «Ar šo tiek visiem da­rīts zināms …»
   Le Bo. Vecākais no viņiem cīnījās ar Šarlu, hercoga stip­rinieku. Šarls to vienā mirklī nosvieda zemē un ielauza viņam trīs ribas; maz cerību, ka tas būs dzī­votājs. Tāpat viņš apstrādāja arī otro un trešo. Tur viņi guļ, visi trīs, un viņu nabaga vecais tēvs tā vai­manā, ka izspieda asaras visiem klātesošiem.
   Rozalinde. Ak dievs!
   Galoda. Bet, mesjē, kādu izpriecu tad nokavēja prin­ceses?
   Le Bo. Nu to pašu, par kuru es stāstu.
   Galoda. Acīm redzot, ļaudis ar katru dienu kļūst gud­rāki. Pirmoreiz dzirdu, ka ribu laušana ir izprieca dāmām.
   Cēlija. Nudien, es tāpat.
   Rozalinde. Vai ir vēl kāds, kas grib izjust šo mūziku uz saviem sāniem? Vai ir vēl kāds kandidāts uz salauz­tām ribām? — Vai mēs ari noskatīsimies cīņā, māsīc?
   Le Bo. Jums vajadzēs noskatīties, ja paliksiet tepat: taisni šī vieta nozīmēta cīņai, kurai drīz vajag sāk­ties.
   Cēlija. Tiesa, tur jau viņi nāk. Paliksim un noskatīsimies.
   Ragu skaņas, nāk hercogs Frederiks, galminieki, Orlando, Saris un pavadoņi.
   Hercogs Frederiks. Sāciet! Ja šis jauneklis neklausa brī­dinājumiem, lai atbild par savu pārdrošību.
   Rozalinde. Tas ir viņš?
   Le Bo. Tas pats, princese.
   Cēlija. Cik jauns! Bet viņam uzvarētāja izskats.
   Hercogs Frederiks. Ko, meita un krustmeita? Arī jūs esat iezagušās še noskatīties cīņā?
   Rozalinde. Jā, valdniek, lūdzam jūsu visžēlīgu atļauju.
   Hercogs Frederiks. Ticiet man, jums būs maz prieka: pārāk nevienādi spēki. Aiz līdzcietības pret izaicinā­tāja jaunību es pūlējos viņu atrunāt, bet viņš neļau­jas pārliecināties. Runājiet jūs ar viņu, varbūt jums būs labākas sekmes.
   Cēlija. Pasauciet viņu, mesjē le Bo.
   Hercogs Frederiks. Labi, es atiešu sāņus.
   Hercogs atkāpjas.
   Le Bo. Izaicinātāja kungs, ar jums vēlas runāt princeses.
   Orlando. Visā godbijībā paklausu pavēlei.
   Rozalinde. Jauno cilvēk, jūs izaicinājāt uz cīņu stipri­nieku Sarlu?
   Orlando. Nē, skaistā princese, viņš visus izaicina. Es ierados, tāpat kā citi, izmēģināt savus jauneklīgos spēkus pret viņu.
   Cēlija. Jaunais cilvēk, jūsu drosme pārsniedz jūsu ga­dus. Jūs jau redzējāt, cik šausmīgi šis cilvēks pierā­dīja savu spēku; ja jūs pavērtos uz sevi pats savām acīm vai padomātu par sevi pats ar savu prātu, tad jūsu pasākuma drausmība ieteiktu jums izvēlēties piemērotāku pārbaudījumu. Mēs lūdzam jūsu pašu labā, padomājiet par sevi un atsakieties no sava no­doma.
   Rozalinde. Paklausiet, jaunais cilvēk; jūsu labā slava no tā necietīs. Mēs varam palūgt hercogu, lai atceļ cīņu.
   Orlando. Lūdzu, nenosodiet mani pārāk stingri, es pats atzīstu savu vainu, pretodamies tik skaistām un kriet­nām dāmām. Lai jūsu skaisto acu skatieni un labie novēlējumi pavada mani šai divkaujā. Ja es zaudēšu, negodā kritīs vienīgi tas, kas nekad nav bijis godā; ja miršu, būs beigts vienīgi tas, kas nekā cita nav vē­lējies. Es neapbēdināšu savus draugus, jo man nav neviena, kas mani apraudātu; pasaule nekā nezaudēs, jo es nekā nezaudēšu pasaulē; es ieņemu tikai vietu, kuru varēs labāk aizpildīt tad, kad es to atbrīvošu.
   Rozalinde. Es vēlētos ziedot jums to mazumiņu spēka, kas man ir.
   Cēlija. Es arī, lai papildinātu jūsējo.
   Rozalinde. Ejiet vesels! Lai dievs dod, ka es par jums maldītos.
   Cēlija. Lai jūsu cerības piepildās!
   Saris. Nu, kur ir tas jaunais varonis, kuram tā gribas gulēt pie savas māmuļas zemes krūtīm?
   Orlando. Te viņš ir, ser, bet viņa tieksmes gan daudz mērenākas.
   Hercogs Frederiks. Cīņa tikai līdz pirmajam kritienam.
   Saris. Varu derēt, jūsu augstība, jums nevajadzēs viņu atrunāt no otrā kritiena tik neatlaidīgi, kā atrunājāt no pirmā.
   Orlando. Ja cerat mani izsmiet pēc cīņas, tad nevaja­dzēja to darīt pirms tās. Sāksim.
   Rozalinde. Lai Herkuls stāv tev klāt, jaunekli!
   Cēlija. Es gribētu būt neredzama un saķert stiprinieku aiz kājas.
   Saris un Orlando cīnās.
   Rozalinde. Ak krietnais jaunekli!
   Cēlija. Ja mani skatieni būtu zibeņi, es zinu, kurš gulētu zemē.
   Saris krīl. Priecīgi saucieni.
   Hercogs Frederiks. Pietiek! Pietiek!
   Orlando. Ja jūsu augstībai tīk; bet es vēl nemaz neesmu krietni iesilis.
   Hercogs Frederiks. Kā tu jūties, Sari?
   Le Bo. Viņš nevar parunāt, jūsu augstība.
   Hercogs Frederiks. Nesiet viņu prom.
   Sarlu aiznes. Kā tevi sauc, jaunais cilvēk?
   Orlando. Orlando, jūsu augstība. Esmu Rolanda de Buā jaunākais dēls.
   Frederiks.
   Es vēlētos, lai cita dēls tu būtu,
   Gan ļaudis godam tavu tēvu min,
   Bet man viņš mūžam bijis ienaidnieks.
   Tu šodien patiktu man vēl daudz vairāk,
   No citas ģimenes ja būtu cēlies.
   Bet dzīvo sveiks; tu esi varens puisis,
   Un tiešām žēl, ka tev nav cita tēva.
   Hercogs un le Bo ar pavadoņiem aiziet.
   Cēlija.
   Vai tēva vietā, māsiņ, es tā teiktu? Orlando.
   Man lielāks prieks, ka dēls es Rolandam, Kaut arī jaunākais — to nemainītu Ar Frederika mantinieka godu.
   Rozalinde.
   Bij manam tēvam Rolands mīļš bez gala, Un visi citi sajuta to pašu. Ja jauneklis man būtu pazīstams, Ar kaislām asarām es viņu lūgtos No briesmām sargāties.
   Cēlija.
   Nāc, māsīca, Paldies tam sacīsim, lai drosme rodas! No mana tēva ļauniem, rupjiem vārdiem Man grūta sirds. — Jūs pelnāt uzslavu. Ja mīlas solījumus tāpat turat, Kā visu solīto jūs veicāt še, Būs jūsu mīļā laimīga.
   Rozalinde
   noņem sev no kakla ķēdi un pasniedz Rolandam.
   No manis Par piemiņu, no laimes atstumtās, Kas dotu vairāk vēl, ja vien tik spētu. Vai iesim, māsiņ?
   Cēlija.
   Iesim. — Sveiki, varon! Cēlija un Rozalinde taisās Iet.
   Orlando.
   Kam nespēju es viņām teikt: paldies? Kas manī labs, viss saplosīts pagalam, Un nedzīvs tas, kas pāri palicis.
   Rozalinde.
   Viņš sauca mūs . .. No laimes gaist man lepnums, Es gribu runāt vēl. — Vai saucāt mūs? Jūs skaisti cīnījāties, ser, un veicāt Ne tikai naidniekus . . .
   Cēlija.
   Jel iesim, mīļā!
   Rozalinde.
   Es eju jau. Ardievu, ser!
   Rozalinde un Cēlija aiziet.
   Orlando.
   Kam mulsa saistīja man valodu, Kaut viņa runāt mudināja pati? Orlando, nabadziņ, tu esi uzveikts, Par Sarlu nestiprāks ir tevi veicis.
   Ienāk le Bo.
   Le Bo.
   Aiz draudzības es padomu jums dodu: Prom steidzieties, kaut arī ieguvis Še esat slavu patiesu un mīlu, Jo hercogs tagad gluži citām acīm To uzskata, kas tikko noticis. Ir hercogs svaidīgs, un man patiktu, Ja pats jūs spētu saprast viņa dabu.
   Orlando.
   Es pateicos, bet sakiet: kura gan No jaunavām, kas noskatījās cīņā, Bij meita Frederikam, hercogam?
   Le Bo.
   Pēc taisnības neviena raksturā,
   Bet īstenībā tā bij mazākā.
   Tās otrās tēvs ir hercogs trimdinieks,
   Un viņas tēvocis to patur še,
   Lai spēļu biedre būtu Cēlijai;
   Tās viena otru mīl tikpat kā māsas,
   Bet jāzin jums, ka jau kopš krietna laika
   Uz brāļameitu hercogs stipri Jauns
   Un tikai tāpēc vien, ka visi ļaudis
   To nebeidz cildināt par jauko sirdi
   Un līdz ar viņu sāpes cieš par tēvu.
   Es gatavs saderēt, ka viņa dusmas
   Var pēkšņi izlauzties. — Nu, sveiki, ser!
   Kādreiz, kad būsim citos apstākļos,
   No jūsu draudzības es vairāk lūgšu.
   Orlando.
   Es palieku jums mūžīgs parādnieks!
   Le Bo aiziet.
   Nu, redzams, man ar briesmām labi sokas, Jo tās man izpleš taisni pretī rokas. Ak, jaukā Rozalinde!
   Prom.

   Cēlija. Nu, māsīc, nu, Rozalinde! Lai Kupidons mums žēlīgs! Ne vārda?
   Rozalinde. Ne vārda, pat ne ko nomest sunim.
   Cēlija. Nē, tavi vārdi pārāk dārgi, lai tos mestu suņiem; met man dažus no tiem. Ievaino mani ar savām prāta bultām.
   Rozalinde. Tad divas māsīcas butu pagalam: viena prata, otra neprāta ievainota.
   Cēlija. Tas viss tava tēva dēļ?
   Rozalinde. Nē, pa daļai arī mana tēva meitas dēļ. Ak, cik daudz ērkšķu šai ikdienas pasaulē!
   Cēlija. Tikai dadži vien, māsīc, ar kuriem tevi apmētā svētku nerātnībās. Ja mēs neejam pa iekoptiem ce­ļiem, tad pašas tos ar saviem svārkiem uzlasām.
   Rozalinde. No svārkiem vēl varētu nokratīt, bet šie dadži man iedūrušies sirdī.
   Cēlija. Klepo tos ārā.
   Rozalinde. Labprāt to darītu, ja varētu šurp atklepot «viņu».
   Cēlija. Nieki, cīnies ar savām tieksmēm.
   Rozalinde. Ak, tās nostājās labāka cīkstoņa pusē nekā es.
   Cēlija. Lai dievs tev palīdz! Nāks laiks, kad tev vajadzēs ar viņu cīnīties, nebaidoties krist. Bet lai paliek joki, runāsim nopietni. Vai tiešām tu tik pēkšņi un dziļi ieskatījies vecā Rolanda jaunākajā dēlā?
   Rozalinde. Mans tēvs, hercogs, stipri mīlēja viņa tēvu.
   Cēlija. Vai tāpēc tev stipri jāmīl viņa dēls? Tad jau man vajadzētu viņu stipri ienīst, jo mans tēvs stipri ienī­dis viņa tēvu, un es tomēr Orlando neienīstu.
   Rozalinde. Nē, lūdzu, manis dēļ neienīsti viņu!
   Cēlija. Kāpēc lai ienīstu? Vai viņš nav izpelnījies visla­bāko uzslavu?
   Rozalinde. Atļauj man viņu mīlēt par to un mīli viņu tāpēc, ka es mīlu. Bet, redzi, tur nāk hercogs.
   Cēlija. Naidā kvēlojošām acīm.
   Ienāk hercogs Frederiks ar galminiekiem.
   Frederiks.
   Bez kavēšanās, lēdij, mūsu galms Jums jāatstāj.
   Rozalinde.
   Man, krusttēv?
   Frederiks.
   Krustmeit, jā! Ja vēl pēc desmit dienām mūsu zemei Par jūdzēm divdesmit tu būsi tuvāk — Tev jāmirst būs!
   Rozalinde.
   Es pazemīgi lūdzu: Jel pasakiet — kāds ir mans noziegums? Ja vien es skaidri sevi apzinos Un savas vēlēšanās pazīstu, Un esmu nomodā un garā vesela, — Par ko es nešaubos, — tad, dārgais krusttēv, Es droši varu teikt, ka pat ne domās Jūs aizskārusi neesmu.
   Frederiks.
   Tā saka
   It visi ļaundari: ja viņiem tic,
   Tad nevainīgi tie bez kādām šaubām.
   Es neuzticos tev — vai nav jau diezgan?
   Rozalinde.
   Bet neuzticība vēl nespēj pārvērst Par nodevēju, ja nav pamata.
   Frederiks.
   Tu esi sava tēva meita — pietiek!
   Rozalinde.
   Tā biju es, kad jūs tam valsti ņēmāt, Tā biju es, kad viņu trimdā dzināt. Bet mantot nodevību nevar, hercog. Ja mani arī apvaino šai grēkā, Kas man? Mans tēvs jau nebij nodevējs. Un tāpēc, hercog, neesiet tik ļauns Un manā postā viltu nemeklējiet.
   Celija.
   Mans dārgais valdniek, ļaujiet vārdu bilst.
   Frederiks.
   Jā, Cēlija, tik tevis dēļ es viņu Še atstāju, ar tēvu viņa klīstu.
   Cēlija.
   Es toreiz nelūdzos, lai viņa paliek, Jūs pats to gribējāt, pats žēlojāt. Par jaunu biju es, lai spētu spriest. Nu zinu to: ja viņa nodevēja, Tad arī es! Mēs kopā uzaugām, Ir rotaļās, ir gultā bijām kopā, Kā Junonai bij nešķirami gulbji, Tā visu laiku kopā gājām mēs.
   Frederiks.
   Tā viltīga un nedrīkst būt ar tevi, No viņas maiguma un lēnprātības Ir tauta aizgrābta un viņu žēlo. Tu — muļķe! Viņa slavu laupa tev, Tavs spožums divkārt spēkā pieņemsies, Kad viņas nebūs vairs; ciet klusu tāpēc, Mans spriedums pārdomāts un negrozāms — Es teicu jau: galms viņai jāatstāj. Cēlija.
   Tad nolemiet to pašu arī man:
   Bez Rozalindes dzīvot nav man spēka.
   Frederiks.
   Kas tās par pasakām! — Bet jūs, jūs zināt: Ja kaut cik novēlosiet — goda vārds, Un manu vārdu gods: jums jāmirst būs.
   Hercogs ar pavadoņiem aiziet.
   Cēlija.
   Ak Rozalinde nabagā, kurp dosies? Vai gribi tēvus apmainīt? Ņem manu, Bet neesi par mani skumjāka!
   Rozalinde.
   Man vairāk iemeslu.
   Cēlija.
   Nav tiesa, māsiņ. Vai nedzirdēji tu nupat, ka tēvs No mājām meitu padzina?
   Rozalinde.
   Nē, nē!
   Cēlija.
   Tu saki: nē? Vai mana Rozalinde Patiešām nesajūt, ka šķirt mūs nevar? Mums šķirties, mīļā? Vienai otru atstāt? Nemūžam! Tēvs lai meklē citu meitu, Un tagad padomāsim, kā mums aizbēgt, Kurp dosimies, ko ņemsim ceļā līdz; Un neprāto sev vienai uzkraut postu Un bēdas ciest bez manas palīdzības. Pie debesīm, kas nobāl mūsu skumjās, Es zvēru nešķirties no tevis, dārgā.
   Rozalinde.
   Es ticu tev. Bet kurp mēs dosimies?
   Cēlija.
   Pie mana krusttēva, uz Ardenu.
   Rozalinde.
   Ak, kādas briesmas ceļā gaida mūs! Šis nodoms jaunām meitenēm tik grūts, Jo daiļums zagļiem tīkamāks par zeltu.
   Cēlija.
   Es aši skrandu drēbēs pārģērbšos Un seju cieši notriepšu ar māliem. To pašu dari tu, tad laupītāji Mūs mierā liks.
   Rozalinde.
   Vai labāk nebūtu, Ja manu garo augumu ņem vērā, Par vīrieti man veikli pārģērbties? Pie sāniem varu piekārt zobenu Un rokā droši medniekpīķi tvert —
   Lai arī sirds vēl būtu baiļu pilna, Mums izskats ne par matu nebūs sliktāks Kā dažam labam mātes dēliņam, Kas bailes paslēpj lepnā ārienē.
   Cēlija.
   Kā man gan tevi saukt, kad būsi vīrs?
   Rozalinde.
   Vismaz tāpat kā Jupitera pāžu — Par Ganimedu vari mani saukt. Bet tu, kā nosaukties gan domā tu?
   Cēlija.
   Es pieskaņošos dzīves pārmaiņām: Bij Cēlija, būs tagad Aliēna.
   Rozalinde.
   Kā būtu, ja no tava tēva galma Mēs mēģinātu aizvilt līdzi ākstu? Vai nebūtu viņš ceļā atbalsts mums?
   Cēlija.
   Jā! Viņš man līdzi nāks, to tici droši, Es viņu pierunāšu. Tagad iesim Un savas rotas kopā savāksim; Tad spriedīsim par izdevīgu stundu Un ceļu, kā no vajātājiem izbēgt. Uz priekšu nu! Lai acis droši smaida, Jo svešumā mūs īstā brīve gaida.
   Prom.

   Ienāk vecais hercogs, Amjēns un citi augstmaņi mednieku tērpos.
   Hercogs.
   Nu, mani līdzbiedri un brāļi trimdā, Vai aprodot nav saldāka šī dzīve Par greznām, stīvām svinībām? Vai mežs Nav drošāks daudz par meli^pilno galmu? Gan jācieš sods, kas uzlikts Ādamam, Un gada maiņas bargi jāizjūt. Bet, ziemas vējš un niknie sala zobi Kad mani krata ledainajās skavās, Es drebuļos sev saku smiedamies: Lūk, tie vis glaimi nav! Šie padomnieki Man skaidri parāda, kas esmu es. Ir kādreiz saldi augļi nelaimēm, Tāpat kā pūķis, indes pilns un riebīgs, Nes galvā dimantkroni mirdzošu. Šai mūsu dzīvē, vienkāršā un rāmā, Mēs dzirdam balsis kokos, lasām strautos Un akmens kraujās gudras mācības. To vajag iegaumēt!
   Amjēns.
   Jums taisnība. Un liela laime, jūsu augstība, Ka postu paciešat tik mierīgi.
   Hercogs.
   Ko, draugi, domājat par medībām? Lai gan man tiešām žēl, ka muļķa zvērus. Kas vienīgie tik mīt šai postažā, Uz viņu pašu zemes vajājam Ar bultām dzēlīgām.
   Pirmais galminieks.
   Jā, augstība, Tas moca arī grūtsirdīgo 2aku. Viņš zvēr, ka šai ziņā jūs esot ļaunāks Par savu brāli, kas jūs dzinis trimdā. Mēs šodien paslēpāmies ar Amjēnu, Kur savā nodabā 2aks gulēja Aiz liela ozola, kas izstiepj saknes Līdz čalojošiem strauta ūdeņiem. Tur nabags briedis grīļodamies nāca, Ar skaudru medniekbultu ievainots; Jūs varat ticēt, augstība, ja teikšu: Šis nabags zvērs tik ļoti mocījās, Tam visu ķermeni tā trīsas skāva, Ka gandrīz likās, āda pušu sprāgs, Un lielas, zaigojošas asaras Pār nevainīgo purnu ritēja; Tā muļķa lopiņš sāpēs ļodzījās, Bet grūtsirdīgais 2aks to vēroja, Ne acu nenoīaizdams.
   Hercogs.
   Droši vien Viņš pamācībām atrada tur vielu?
   Pirmais galminieks.
   Nu saprotams, un pamācības savas
   Viņš tērpa līdzībās. Par asarām,
   Kas strautu nevar piepildīt, vispirms.
   «Ak, nabags zvērs!» viņš sacīja. «Kā cilvēks
   Tu savā testamentā mantu atstāj tam,
   Kam tās jau papilnam.» Tad, domājot
   Par to, ka viqš no visiem draugiem pamests:
   «Pareizi! Biedrus aizdzen nelaime.»
   Bars briežu pēkšņi auļoja no pļavas,
   Bez rūpēm aizbrāzās. «Jā,» sauca Žaks, «Tik skrejiet, pārtikušie, laimīgie! Tā arī ļaudis izturas: vai vērts Ir apstāties pie nelaimnieka vārga?» Un tā viņš asiem vārdiem sodīja Ir pilsētas, ir galmu tikumus — Pat mūsu tagadējo dzīves veidu. Mēs esot laupītāji, varmākas, Jo zvērus vajājot un nāvē dzenot Pa viņu pašu dzimtām ganībām.
   Hercogs.
   Un tādā omā pamētāt jūs 2aku?
   Pirmais galminieks.
   Jā, augstais kungs, viņš raudāja joprojām Par briežu likstām.
   Hercogs.
   Vediet mani turp! Labprāt ar viņu tiekos šādās reizēs — Daudz dziļu domu plūst no viņa lūpām.
   Otrais galminieks.
   Tūliņ es novedīšu jūs pie viņa.
   Visi prom.

   Ienāk hercogs Frederiks un augstmaņi.
   Frederiks.
   Vai viņu pamanījis nav neviens?
   Nē, nē! Starp galma palaidņiem un nelgām
   Tā būs sev atradusi palīgus.
   Pirmais augstmanis.
   Neviens nav viņu redzējis, cik zinu. Kā vienmēr, apgulusies vakarā,
   Bet rīta stāvējušās kalpones Pie tukšas gultas, nakti pamestas.
   Otrais augstmanis.
   Ak augstība, tāpat ir pazudis Arī tas āksts, kas smīdināja jūs. Un Hesperija, Cēlijai kas kalpo, Man atzinās, ka dzirdējusi slepus Tā čukstaim Cēliju un māsīcu, Cik skaists gan esot jaunais spēkavīrs, Kas stipro Šarlu notrieca pie zemes. Pēc Hesperijas domām, jauneklis Tās abas katrā ziņā pavada.
   Frederiks.
   Pie viņa brāļa sūtiet, vediet šurp Šo jauno slaistu un, ja viņa nav, Tad pašu brāli atvediet, gan viņš To atradīs. Bet lūdzu censties godam, Lai neprātīgās bēgles drīzāk rodam.
   Visi prom.

   Orlando sastopas ar Ādama.
   Orlando. Kas tur?
   Ādams.
   Ko redzu es? Mans jaunais kungs! Ak dārgais! Ak atspīdums no vecā Rolanda! Ko darāt še? Un kāpēc esat jūs Tik cēls? Un kāpēc cilvēki jūs mīl? Un kāpēc esat jūs tik drošs un stiprs? Un kāpēc bijāt gan tik pārsteidzīgs,
   Ka Frederika stiprinieku veicāt? Jums slava pārāk tālu steidzas priekšā. Vai zināt to, ka daudziem cilvēkiem Ir jāvairās no sava krietnuma? Ak labais kungs, par nodevējiem svētiem Jūs varat dēvēt savus tikumus. Kas tā par pasauli, kur cēlas spējas Tam atriebjas, kas ar tām apveltīts!
   Orlando.
   Kas noticis?
   Ādams.
   Ak krietnais jaunekli, Sai mājā neejiet; jo zem tās jumta Mīt jūsu dvēseles un miesas naidnieks. Tas jūsu brālis — nē, tas brālis nav … Tas jūsu tēva dēls — ai nē, man grūti Par viņa tēvu nosaukt jūsējo … Par jūsu slavu padzirdis, viņš tiecas Sai naktī aizdedzināt istabu, Kur jāguļ jums. Ja neizdosies tas, Viņš meklēs citiem līdzekļiem jums uzbrukt: Es noklausījos viņa nodomus. Sis nams nav mājoklis, bet kapa bedre, No kuras bailēs projām jāsteidzas.
   Orlando.
   Bet saki, Adam, — kurp lai dodos es? Ādams.
   Vienalga kurp, tik nepalieciet še.
   Orlando.
   Vai gribi tu, lai ubagodams eju? Vai zagļa iztiku sev savācu Ar laupītāja šķēpu lielceļos? Tas jādara, man cita ceļa nav — Bet to es negribu, lai nāk kas nākdams. Tad labāk brāļa ļaunumam un dusmām Es atdodos. Lai notiek nāves grēks!
   Ādams.
   Nē, nē, to nedariet! Tā nenotiks!
   Pie jūsu tēva piecsimt dukātu
   Pa vienam ietaupīju, domādams,
   Ka noderēs tie vārgā vecumā,
   Kad darbam manas rokas nederēs
   Un kādā kaktā mani pametīs;
   Jums es tos atdodu, un tas, kas gādā
   Par putniem gaisos, paglābs arī mani!
   No manis pieņemiet šīs zelta druskas
   Un ļaujiet uzticīgi kalpot jums, —
   Es šķietos vecs, bet spēka man vēl diezgan,
   Jo neesmu es vīna kausos grimis
   Un arī nekautrīga grēka kaislē
   Ne veselību izšķiedis, ne mantu.
   Mans vecums ir tikpat kā skaidra ziema:
   Sals dzeļ, bet uzmundrina, iesim kopā!
   Es būšu noderīgs jums visās gaitās
   Un centīšos it krietns palīgs būt.
   Orlando.
   Mans labais draugs! Tu uzticību rādi, Kas senāk jauki vainagoja daudzus, Kad darbs bij pienākums un nevis savtīgs, It dziļi nicināms un nīstams slogs. Tu neiederies vairs šais jaunos laikos, Kur visi tīko tik pēc labas algas Un, tikko alga rokā, laižas lapās. Bet, vecais draugs, tu iepuvušu koku Par velti taisies kopt, tam nebūs augļu. Nu, labi, vecais vīrs, tavs prāts lai notiek, No šejienes prom abi dosimies; Varbūt, pirms izšķiedīsim tavu naudu, Mums sūtīs liktenis kaut mazu baudu.
   Ādams.
   Uz priekšu, kungs! Līdz nāves mirklim bargam Jūs varat uzticēties vecam sargam. Se nodzīvoju septiņdesmit gadu Un nu bez žēluma jūs projām vadu. Pēc laimes dzīties pašam man par vēlu,
   Bet izglābt gribu sava kunga dēlu — Tad manas acis kļūs no prieka valgas Un mirdams neilgošos citas algas.
   Abi prom.

   Nāk Rozalinde vīriešu drēbēs, Cēlija, ģērbusies kā gane, un Galoda.
   Rozalinde. Ak Jupiter! Es esmu tā nogurusi, ka man pavisam nelāgs garastāvoklis.
   Galoda. Ko nu par garastāvokli, ja tikai būtu labs kāju stāvoklis!
   Rozalinde. Es spētu gāzt kaunā šīs vīrieša drēbes un sākt raudāt kā sieviete. Bet man jārūpējas par vājo dzi­mumu, jo kamzolim un biksēm jāuzmudina brunči. Tāpēc saņem dūšu, mīļā Aliēna!
   Cēlija. Lūdzu, panes manu nespēku, es vairs nevaru tā­lāk.
   Galoda. Es daudz labprātāk panesu jūsu nespēku nekā jūs pašu. Bet, ja arī jānes, liekas, nasta nebūs visai smaga: droši vien jums kabatā nav ne graša.
   Rozalinde. Tad nu mēs esam Ardenu mežā.
   Galoda. Jā, tad nu arī es esmu Ardenu mežā un te vēl lielāks āksts; mājās es biju labākā vietā, bet ceļinie­kiem jau jāsamierinās ar visu.
   Rozalinde. Dari tā, labais Galoda. Bet, redzi, tur nāk viens jauns, otrs vecāks cilvēks, nogrimuši dziļdo­mīgā sarunā.
   Nāk Korins un Silvijs.
   Korins.
   Tā iegūsi tu viņas zaimus droši. Silvijs.
   Tu nezini, cik kvēla mana mīla!
   Korins.
   Es arī iemīlējies biju reiz.
   Silvijs.
   Nē, draugs, to nevar saprast tavos gados,
   Kaut arī jaunībā tu būtu naktīs
   Bez miega savā gultā vārtījies,
   Un, kaut tu būtu mīlējis tik stipri
   Kā es — lai gan neviens tā nevar mīlēt, —
   Tad pasaki, cik daudzas muļķības
   Tu toreiz izdarīji neprātā.
   Korins.
   Ai, tūkstošiem, es neatceros vairs. Silvijs.
   Tad neesi tu mīlējis no sirds!
   Ja neatceries katru mirkli,
   Kad mīlas neprāts tevi vajājis, —
   Tu neesi mīlējis;
   Un, ja tu neesi, kā es,
   Par savu mīļo citiem stāstījis, —
   Tu neesi mīlējis;
   Un, ja tu pēkšņi necēlies
   Un draugus neatstāji tā kā es, —
   Tu neesi mīlējis. — Ak Fēbe! Fēbe! Fēbe!
   Aiziet.
   Rozalinde.
   Ak nelaimīgais gans! Pa tavām pēdām Es nāku neviļus pie pašas bēdām.
   Galoda. Un es pie savām. Atceros, ka reiz iemīlējies sa­dragāju pret akmeni savu šķēpu un sacīju: «Tas tev par to, ka velcies pa naktīm pie Dženas Smaidu- les,» — atceros, ka skūpstīju viņas velējamo vāli un govs tesmeni, kuru bija izslaukuši viņas jaukie, sa­sprēgājušie pirkstiņi; atceros, ka reiz mīlinājos ar zirņu pāksti, it kā tā būtu viņa, un izņēmu divus zir­ņus, iedevu viņai un sacīju: «Valkā tos par piemiņu no manis.» Mēs, nabaga iemīlējušies, esam tīrie nel­gas. Bet tas arī pilnīgi saprotams: dabā viss pakļauls nāvei, un tāpēc visi iemīlējušies ir nāvīgi kukaiņi.
   Rozalinde. Tu runā prātīgi, bet pats to nemaz neievēro.
   Galoda. Jā, es ievēroju savu prātu tikai tad, kad uzduros tam tā, ka pārlaužu stilbu kaulus.
   Rozalinde.
   Ak Jupiter, šis gans Ir sāpēs biedrs mans!
   Galoda. Man arī, lai gan es esmu daudz rāmāks.
   Cēlija.
   Es lūdzu, paprasiet šim cilvēkam, Vai viņš par zeltu nevar dot ko ēst. Man visi spēki zūd.
   Galoda.
   Vai dzirdi, ākst?
   Rozalinde.
   Tas nav tev rada, nelga!
   Korins. Kas tur ir?
   Galoda. Smalkāki ļaudis nekā tu.
   Korins. Ak tā? Jā, citādi jūs būtu tīrie sušķi.
   Rozalinde.
   Nu, pietiks, strīdnieki! — Labvakar, draugs! Korins.
   Labvakar, cienījamā sabiedrība!
   Rozalinde.
   Ak, ja šai postažā par labiem vārdiem Un naudu var ko dabūt, saki, gans,
   Kur varētu mēs atpūsties un paēst: Šī jaunava ir pagurusi cejā, Tai visi spēki zūd.
   Korins.
   Man viņas žēl. Jā, tiešām žēl, un vairāk viņas dēļ, Ne savā labā, es gan vēlētos Būt turīgāks, lai spētu viņai līdzēt. Bet diemžēl esmu tikai vienkāršs gans, Kas kalpo citam un kas ganāmpulkam Nekad pats biezo vilnu neapcērp. Mans saimnieks necenšas ar labiem darbiem Pie debess labklājības tikt, un tagad Viņš visus savus īpašumus pārdod, Un, tā kā viņa mājās nav, man grūti Jums piesolīt kaut ko. Ja gribat, nāciet, Kas būs, to labprāt piedāvāšu viesiem.
   Rozalinde.
   Kam tagad tavas aitas piederēs?
   Korins.
   Tam jaunam ganam, kuru redzējāt. Bet tam patlaban viss ir vienaldzīgs.
   Rozalinde.
   Ja ceļā godīgā tas iespējams, Tad atpērc visas ganības un aitas, Mēs dosim naudu tev, ko samaksāt.
   Cēlija.
   Un lielu algu dosim tev; šī vieta Man tīk, es labprāt gribētu še dzīvot.
   Korins.
   Ka viss tas nopērkams, tur šaubu nav. Tik nāciet līdz! Viss taisnība, ko saku. Ja patiktos jums mierā dzīvot še Un manu amatu jūs nenopeltu, Es visu nopirkšu ar jūsu zeltu.
   Visi prom.

   Amjēns, Zaks un citi.
   Am jēns
   dzied.
   Kas grib zem zaļiem zariem Ar mani atpūsties, Kas grib ar putnu bariem Te dziesmās sacensties, Lai uzmeklē, lai uzmeklē šo vietu. Te nav ko baidīties, Te var tik sastapties Ar dabas spēkiem, negaisu un lietu.
   Žaks. Vēl, vēl, lūdzu, vēl!
   Amjēns. Es padarīšu jūs melanholisku, mesjē 2ak.
   Žaks. Teikšu paldies par to. Vēl, lūdzu, vēl! Es spēju iz­sūkt melanholiju no katras dziesmas, tāpat kā ze­biekste izsūc olas. Vēl, lūdzu, vēl!
   Amjēns. Mana balss aizsmakusi un jums nepatiks.
   Žaks. Es nelūdzu man patikt, bet lūdzu dziedāt. Vēl vienu vārsmu! Jūs taču tās saucat par vārsmām?
   Amjēns. Kā jums tīk, mesjē 2ak.
   Žaks. Kas man par dalu, kā tās sauc. Tās man nav nekā parādā. Nu, vai dziedāsiet?
   Amjēns. Vairāk jūsu lūguma, ne savas patikas dēļ.
   Žaks. Nu, ja es kādam mūžā teikšu paldies, tad jums. Kad cilvēki saka komplimentus, man liekas, ka sa­stapušies divi pērtiķi. Un, ja kāds man sirsnīgi patei­cas, man šķiet, tas ir ubags, kuram esmu pasniedzis grasi. Nu, dziediet, un, kas negrib dziedāt, lai tur muti!
   Amjēns. Labi, es pabeigšu dziesmu. Jūs, kungi, klājiet galdu: hercogs grib iedzert zem šī koka. Viņš jūs visu dienu dzenāja rokā.
   Žaks. Un es visu dienu bēgu, ko nagi nes. Viņš pārāk daudz runā. Man ir galvā tikpat daudz domu kā vi­ņam, bet es pateicos debesīm un neplātos ar tām. Nu, sāc čivināt.
   Visi
   dzied kopā.
   Kas nekāro pēc goda, Kam saule tīksmi dod, Kam mīļa māla bļoda, Kas pats sev maizi rod, Lai uzmeklē, lai uzmeklē šo vietu. Te nav ko baidīties, Te var tik sastapties Ar dabas spēkiem, negaisu un lietu.
   Zaks. Es pievienošu tavai dziesmai vārsmu, kura man vakar radās par spīti tam, ka trūkst jebkādas iedves­mas.
   Amjēns. Un es to nodziedāšu.
   Žaks. Lūdzu!
   Ja gadās plānprātiņam Par aunu pārvērsties Un galdam, kas klāts viņam, Bez jēgas novērsties, — Dekdem, dekdem, dekdem, — Tad muļķi gadīsies, Kas viņam līdzi skries. Cik patīk — ej un ņem!
   Amjēns. Ko nozīmē «dekdem»?
   Žaks. Tas ir grieķu burvestības vārds, lai sadabūtu kopā muļķus. Nu, es iešu nosnausties, ja vien varēšu iemigt; ja ne, izgāzīšu dusmas pār visiem Ēģiptes pirmdzimtiem.
   Amjēns. Bet mēs iesim meklēt hercogu: viņam mielasts gatavs.
   Katrs uz savu pusi prom.

   Nāk Orlando un Ādams.
   Ādams. Mllais kungs, es vairs nespēju tālāk iet. Ak, es mirstu aiz izsalkuma! Se es atgulšos un nomērīšu savu kapu. Ardievu, labais kungs!
   Orlando. Ādam, vai tev tik maz drosmes? Saņemies maz­liet, uzmundrinies mazliet, uzjautrinies mazliet! Ja šai drūmajā mežā dzīvo kāds zvērs, tad vai nu viņš apēdīs mani, vai es atnesīšu viņu tev. Tavas iedomas ir tuvāk nāvei nekā tavi spēki. Uzpurinies manis dēj! Dzen prom nāvi no sevis! Es tūlīt atgriezīšos un, ja neatnesīšu nekā ēdama, tad ļaušu tev mirt; bet, ja tu nomirsi pirms manas atgriešanās, tad izsmiesi manas pūles. Vai nav tiesa? Re, tu kļūsti jautrāks, un es būšu drīz atpakaļ. Bet tu guli saltā vējā; nāc, es tevi aiznesīšu aizvējā, un, ja vien kas dzīvs ir šai postažā, tev nebūs jāmirst no izsalkuma. Drošu prātu, labo Adam!
   Abi prom.

   Ienāk vecais hercogs, Amjēns, augstmaņi un kalpi.
   Hercogs.
   Man liekas, zvērā Zaks būs pārvērties, Jo vīra izskatā nekur nav rodams.
   Pirmais galminieks.
   Viņš tikko aizgāja no šejienes Pēc dziesmas, kura viņam patika.
   Hercogs.
   Ja muzikāls kļūs viņš, tad debess sfērās Drīz asas disonanses atskanēs. Bet ejiet uzmeklējiet viņu drīzāk!
   Pirmais galminieks.
   Mums pūles aiztaupa viņš, nākdams pats.
   Nāk Žaks.
   Hercogs.
   Ko nozīmē šī izturēšanās? Mums jūsu sabiedrība jāizlūdzas? Bet jūs, kā redzu, esat jautrā omā?
   Žaks.
   Kāds āksts! Kāds āksts! Es ākstu satiku, Ak bēdu pasaule, patiešām ākstu! Viņš gulēja un saulē sildījās, Un laimes dievi koši ķengāja Ar lielu saprātu — šis velna āksts! «Labrīt no rīta, ākst!» es sacīju. «Nē, kungs, par ākstu mani nesauciet, Es esmu nabags vīrs,» viņš atbildēja. Tad izvilka viņš pulksteni no svārkiem Un stīvām acīm ilgi raudzījās, Un gudri teica: «Pulkstenis jau desmit, Te redzam mēs, kā griežas pasaule! Pirms vienas stundas bij vēl deviņi, Bet vēl pēc stundas būs jau vienpadsmit; Un tā mēs nobriestam ar katru stundu, Ar katru stundu vairāk satrūdam, Un tas ir viss.» Kad viņu dzirdēju Tik saprātīgi runājam par laiku, Man vēders dziedāt iesāka kā gailis Aiz līksmības par dziļdomīgo ākstu; Un ātri aizskrēja man smieklos stunda Pēc viņa pulksteņa . . . Kas tas par ākstu! Ak kungs, cik skaists ir āksta kamzolis!
   Hercogs.
   Kas ir šis āksts?
   Žaks.
   Ak, varens āksts! Viņš galmā kalpojis Un teica: jaunas, skaistas dāmas spēj Jo agri apjaust patiesību šo. Tam smadzenes kā sakaltusi maize, Kas neapēsta palikusi ceļā — Bet tanīs daudz ir brīnišķīgu šūnu Ar dzīves gudrībām, no kurām viņš Pa druskai izdala. — Kaut āksts es būtu! Pēc raibā kamzoļa man tiecas prāts.
   Hercogs.
   Gan tu to iegūsi.
   Žaks.
   Es pateicos. Viens vienīgs noteikums: jums jāizmet No galvas iedoma par manu prātu. Jums jāļauj brīvība man visās lietās, Tik plašas pilnvaras kā debess vējam, Lai varu sejā pūst, kam vien man tīk, Un tam, kas izcietis visvairāk zaimu, Visvairāk smieties vajadzēs. Kādēļ? Kā ceļš uz baznīcu tas redzams skaidri: Ja āksta asprātības labi dzeļ, Tad sadzeltais tik tā var sevi glābt, Ja izliekas, ka nesāp tam nemaz, Jo citādi no āksta cirtieniem Nāk gaismā visi gudrā trūkumi. Surp āksta kamzoli, un ļaujiet vaļu Man visu teikt — un līdz pat dibenam Es iztīrīšu ļaužu vēderus, Ja vien tie uzticēsies manām zālēm.
   Hercogs.
   Ak, nerunā, es zinu tavas domas.
   Žaks.
   Bet es jau varu darīt tikai labu!
   Hercogs.
   Tu, grēkus tiesādams, pats grēkotu, Jo kādreiz dziji slīki kaislībās, Pilns kārību un dzīvniecisku dziņu; Tā visas slimības un Jaunās likstas, Kas salasītas, apkārt klejojot, Tu atkal izkaisītu pasaulē.
   Žaks.
   Vai tas, kas apkarot grib lepnumu,
   Pret atsevišķiem cilvēkiem iet karā?
   Kā jūras viļņi augstprātība bango
   Un augstāk, augstāk šļāc, līdz beidzot grūst.
   Vai kādu sievieti es minu vārdā,
   Ja runāju, ka daudzas pilsētnieces,
   Kas krāšņām rotām izgreznotas iet,
   Nav savu dārgo rotu cienīgas?
   Kas teiks, ka domāju es taisni viņu,
   Ja kaimiņiene viņai līdzīga?
   Vai atrodams gan tāds, kas skaļi brēks,
   Ka ne jau es to grezni apģērbis,
   Un visiem atklās savu muļķību?
   Jel rādiet cilvēku, kam pāri daru:
   Ja man ir taisnība, tad pats viņš vainīgs,
   Ja viņam vainas nav, tad manas bultas
   Pa gaisu skrien kā lāga meža zoss
   Un nepieder nevienam. — Kas nāk tur?
   Uznāk Orlando ar kailu zobenu.
   Orlando.
   Pietiek! Beidziet ēst!
   Zaks.
   Vēl neesmu sācis.
   Orlando.
   Un nesāciet, pirms remdēts nav mans bads. Zaks.
   Dievs zin kas tas par brīnišķīgu putnu!
   Hercogs.
   Vai trūkums tevi nekaunīgu dara? Vai varbūt nīsti krietnus tikumus, Par pieklājību ņirgādamies tā?
   Orlando.
   Jūs mērķi ķērāt pašā sākumā:
   Man trūkums pieklājību laupījis.
   Es mežos dzimis, audzis neesmu,
   Bet tomēr uzsaucu jums: stājieties!
   Tas mirs, kas lūpām pieskarsies šiem augļiem,
   Pirms nebūšu es apmierināts pats.
   Zaks. Lai nāk nāve, ja mēs nevaram šo jautājumu saprā­tīgi nokārtot!
   Hercogs.
   Jel sakiet mums — ko vēlaties? Ja laipnāk Jūs runātu, tad panāktu daudz vairāk.
   Orlando.
   Māc mani bads, jel sniedziet barību. Hercogs.
   Mums blakus sēdieties un esiet viesis!
   Orlando.
   Tik laipni esat jūs? Ak, piedodiet! Es domāju, ka še viss mežonīgs, Un tikai tāpēc runāju tik asi. Bet jūs, kas mītat mežu biezokņos, So grūtsirdīgo koku paēnā, Bez smeldzes laika gaitu vērojot, Kas visai gausi tik uz priekšu tiek, — Ja esat redzējuši citus laikus, Ja esat dzirdējuši zvanus skanam, Ja esat sēdējuši mielastos, Ja bēdas pazīstat un žēlsirdību, Ja asaras jums mirdzējušas acīs, Tad mani nosodiet ar laipnību, — To cerot, makstī lieku zobenu.
   Hercogs.
   Ir bijuši mums laiki labāki, Ir baznīcās mums skanējuši zvani, Pie krietniem ļaudīm mielojušies esam, Mēs esam raudājuši žēlumā. Un tāpēc droši sēdieties še klāt Un iebaudiet no mūsu maltītes It visu, kas var būt jums patīkams.
   Orlando.
   Lai ēdieni vēl brīdi mierā stāv, Kā stirna došos es pēc mazuļa. Viens pats es netīkoju barības: Kāds nabags sirmgalvis ar gurdiem soļiem Nāk līdz man, mīlestības mudināts; Pirms spēkus nebūs spirdzinājis viņš, Ne kumosa es neņemšu.
   Hercogs.
   Kur viņš? Mēs varam gaidīt, vediet veco šurp.
   Orlando.
   Es pateicos; lai dievs jums atmaksā!
   Orlando aiziet.
   Hercogs.
   Tu redzi, arī citiem ļauni klājas, Jo bezgalīgā dzīves skatuvē Daudz bēdīgākas ainas redzamas, Nekā mums jātēlo.
   Žaks.
   Jā, teātris! Ir milzu teātris šī pasaule, Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal iet, Dažs vienā lugā daudzas lomas tēlo. Viņš pirmā ainā vēl ir sīciņš bērns, Kas aukles rokās brēc bez kādas jēgas; Tad — puika raudulīgs, ar somu plecos
   Uz skolu rāpjas gauss kā gliemezis;
   Tad — iemīlējies jauneklis, kas dveš
   Kā krāsns par savas mīļās uzacīm;
   Tam seko karavīrs, kā leopards
   Ar bārdu apaudzis, pilns lamu vārdiem,
   Par godu trīc un dreb, uz strīdiem nadzīgs,
   Pēc tukšā slavas ziepju burbuļa
   Vai lielgabala rīklē gatavs līst.
   Aiz viņa cienīgs sojo tiesnesis,
   Kas gaijus kastrētus ik dienas rij
   Un raugās stingri, bārdu apcērpj labi;
   No viņa jādzird dzīves gudrības
   Un patiesības visiem zināmas.
   Bet sestā ainā jāspēlē diemžēl
   Sauss izģindenis, kaulu kambaris;
   Vēl uzglabātas trešās ainas bikses,
   Bet kalsnām kājām tās pārlieku platas,
   Un vīra balss nu bērna diskantā
   Kā nepareiza svilpe spalgi spiedz.
   Pats beigu skats, kas noslēdz dīvaino
   Un brīnum raibo dzīves izrādi,
   Ir otrā bērnība — bez atmiņas,
   Bez acīm un bez zobiem, pat bez jēgas.
   Ienāk Orlando ar Ādamu.
   Hercogs.
   Nu, noliec cienījamo nastu, draugs, Un abi sēdieties pie maltītes.
   Orlando.
   Es viņa vietā pateicos.
   Ādams.
   Jā gan,
   Es tikko spēju kādu vārdu bilst. Hercogs.
   Mans sveiciens jums! Pie galda sēdieties, Es netraucēšu jūs ar tukšām runām. Lai spēlē mūzika! Jūs, brālēn, dziediet!
   Amjēns
   dzied.
   Šalc stiprāk, ziemas vējš! Tu neesi tik spējš, Kā Jaužu nievas skraida. Lai ziemas vētra krāc, No tās jau necieš prāts Un nejūt naida. Hei-ho! Zem lapām dziesma atskan saldi! Draugs draugu viļ, un mīla ir tik maldi. Hei-ho! Bet lapu patversmē Mēs dzīvosim kā azotē.
   Kliedz stiprāk, vētras balss! Kaut arī draud mums gals,
   Nav bail no vēja. Sals, asāk, asāk svel, Ne tik daudz jau tu dzel, Kā draugs dažs spēja. Hei-ho! Zem lapām dziesma atskan saldi! Draugs draugu viļ, un mīla ir tik maldi. Hei-ho! Bet lapu patversmē Mēs dzīvosim kā azotē.
   Hercogs.
   Mans jaunais draugs, ja tiešām jūsu tēvs
   Ir godājamais Rolands, kā jūs teicāt
   Un kā man paša acis liecina, —
   Jo jūsu sejā viņa attēlu
   Es gluži skaidri tagad ieraugu, —
   Tad sveicu jūs no sirds. Es esmu hercogs,
   Kas jūsu tēvu mīlēja. — Nu, iesim,
   Jūs savas gaitas izstāstīsiet vēlāk.
   Tev, vecais vīrs, tāpat mans drauga sveiciens.
   Bet jūs man roku pasniedziet. Kā viesim
   Jums vajag visu izstāstīt. Nu, iesim!
   Prom.

   Ienāk hercogs Frederiks, Olivers, galminieki un pavadoņi.
   Frederiks.
   Jūs viņu redzējuši neesat? Ser, ser, nav iespējams! Ja nebūtu Man raksturā par ļaunu pārsvars labam, Daudz nemeklētu mērķa atriebībai, Ja tu še esi. — Tomēr piesargies Un savu brāli uzmeklē kā prazdams, Ar sveci meklē to — ja gada laikā To neradīsi mirušu vai dzīvu, Tad nedomā vairs mūsu zemē mājot. Viss, kas tev pieder, ko par savu sauc, Nāks mūsu pārziņā, līdz brālis tev Pats piedos to, par ko mēs tevi sūdzam.
   Olivers.
   Kaut manu sirdi pazītu jūs, hercog! Nekad nav bijis mīlas man pret brāli.
   Frederiks.
   Cik drausmīgs nelietis! — Sviest viņu ārā! Un ierēdņi, kam pienākas, lai mantas Un visas zemes viņam apķīlā. Tas viss bez kavēšanās jāizdara!
   Visi aiziet.

   Ienāk Orlando ar papīra lapu, kuru tas pakar pie koka.
   Orlando.
   Nu paliec še par mīlas zīmi, dziesma!
   Un tu, kas debess ceļus naktīs ej,
   Lai tavu svēto acu bālā liesma
   Šim vārdam visudārgam gaismu lej.
   Ak Rozalind! Ja spētu, visos kokos
   Es rakstītu, lai pati daba pauž,
   Kā mīlā līksmojos un bargi mokos,
   Lai tavu daili visi ļaudis jauš.
   Uz priekšu, draugs! Vai rīts, vai vakars vēls,
   Lai slavēts viņas dievišķīgais tēls!
   Aiziet.
   Nāk Korins un Galoda.
   Korins. Nu, meistar Galoda, kā jums patīk mūsu ganu dzīve?
   Galoda. Taisnību sakot, gans, pati par sevi šī dzīve ir laba, bet kā ganu dzīve tā nekam neder. Savas no­slēgtības pēc tā man patīk, bet klusuma pēc liekas pavisam nejēdzīga. Tā kā šī dzīve norit uz laukiem, tad man stipri pa prātam, bet, tā kā tālu no galma, tad nāvīgi garlaicīga. Savas sātības pēc — brīnišķīga dzīve, bet, tā kā tanī trūkst pārpilnības, tad es to nevaru ciest. Vai tu proti filozofēt, gans?
   Korins. Vienīgi tik daudz, lai zinātu, — jo cilvēks sli­māks, jo sliktāk jūtas, un, ja viņam nav naudas, mantas un iztikas, tad trūkst triju labu draugu. Zinu arī, ka lietus mērcē un uguns deg; ka labās ganībās aitas barojas un naktī tumšs tāpēc, ka nav saules. Zinu arī vēl, ka tas, kuram nav prāta ne no dabas, ne no mācīšanās, var sūdzēties, ka viņu slikti skolo­juši vai arī ka piedzimis no mujķa vecākiem.
   Galoda. Tev ir īsti dabiska filozofija. Vai tu esi bijis galmā, gans?
   Korins. Nē, tiešām ne.
   Galoda. Tad tev nebūs glābiņa viņā pasaulē.
   Korins. Es ceru …
   Galoda. Nē, nē! Tevi uzceps eļļā kā nelabu olu, tikai no vienas puses.
   Korins. Tāpēc, ka neesmu bijis galmā? Kā tā?
   Galoda. Nu redzi, ja tu neesi bijis galmā, tad nezini, kas ir labas manieres. Bet, ja nezini, kas ir labas manie­res, tad tev ir sliktas manieres, bet viss, kas slikts, ir grēks, un par grēkiem nonāk ellē. Jā, tavs stāvok­lis nav apskaužams, gans.
   Korins. Nebūt ne, Galoda. Galma manieres ir smieklīgas uz laukiem, tāpat kā lauku manieres smieklīgas galmā. Jūs stāstījāt, ka galma ļaudis nesasveicinās kā mēs, bet bučo cits citam rokas. Ja galminieki būtu gani, tā būtu pavisam netīra paraša.
   Galoda. Pierādi to, drīzāk pierādi to!
   Korins. Ļoti vienkārši: mums vienmēr darīšana ar aitām, un tās ir taukainas, kā zināt.
   Galoda. Vai tad galminieku rokas nesvīst un vai aitu tauki neveselīgāki par cilvēku sviedriem? Neder! Neder! Pierādi labāk. Nu, runā!
   Korins. Mūsu rokas ir rupjas.
   Galoda. Jo jutīgākas lūpām. Atkal neder! Pierādi labāk!
   Korins. Mums tās bieži darvainas, kad ārstējam savas aitas. Vai gribat, lai mēs bučojam darvu? Galminieku rokas iesmaržotas ar muskusu.
   Galoda. Ak tu plānprātiņ! Tu tārpu barība pret gabalu labas gaļas! Mācies no gudriem cilvēkiem un ņemies prātā: muskuss ir daudz nejēdzīgāks par darvu. Mus- kusu taisa no tā, ko nolaiž kaķis. Izdoma labaku pie­rādījumu, gans!
   Korins. Jums ir pārāk galminiecisks prāts; es atkāpjos.
   Galoda. Ko? Uz elli? Dievs lai tev palīdz, trakais cilvēks! Lai viņš apgaismo tavu prātu! Tu aitasgalva!
   Korins. Ser, es esmu vienkāršs algādzis; es nopelnu to, ko apēdu, iegūstu to, ko valkāju, nenaidojos ne ar vienu, neapskaužu neviena laimi, priecājos par citu cilvēku labklājību, esmu mierā ar savu stāvokli, un mans lielākais lepnums ir redzēt, kā manas aitas ga­nās un jēri zīž.
   Galoda. Vēl viens muļķīgs grēks: jūs laižat kopā aitas un aunus un nekaunaties pārtikt no lopiņu pāroša­nās; jūs esat savedēji auniem un pretēji visiem lau­lības likumiem dodat divpadsmit mēnešu vecu aitiņu sirmam, klibam ragainim aunam. Ja tu par to neno- nāc ellē, tad pašam velnam vairs nav gani vajadzīgi; citādi nezinu, kā tu radīsi glābiņu.
   Korins. Tur nāk jaunais Ganimeda kungs, manas jaunās pavēlnieces brālis.
   Rozalinde nāk ar papīru rokā.
   Rozalinde
   lasa.
   Dimanta neviena nava Daiļāka par Rozalindi. Vēji debess gaitā savā Visur dvašo Rozalindi. Meistargleznas nobāl slavā, Skatot vaigā Rozalindi. Velti meklēt laukā, pļavā Daiļāku par Rozalindi.
   Galoda. Es varu tā rīmēt astoņus gadus no vietas, ja vien pa starpām ļauj paēst un nosnausties. Grab taisni kā piena sievas rati, uz tirgu braucot.
   Rozalinde. Prom, ākst!
   Galoda. Te būs paraugs:
   Kad pēc aitas auns blēj gravā, Lai viņš meklē Rozalindi. Kaķene kad runča skavā, Iedomā par Rozalindi. Tā kā ielāps svārkā tavā, Apsedz, mīļais, Rozalindi. Tā kā bites pūlas dravā, Piepildi tu Rozalindi. Kas grib sulu — ieurbj kļavā, Dari tā ar Rozalindi. Tas, kas rozes meklē gravā, Ērkšķus rod un Rozalindi.
   Gluži nepareizi dzejas aulekši. Ko jūs pinalies ar tā­diem niekiem?
   Rozalinde. Klusu, muļķa ākst! Es to atradu pie kāda koka.
   Galoda. Nudien, šim kokam aug nelāgi augļi.
   Rozalinde. Es tam piepotēšu tevi, un tad uz tā sāks augt putrasāboli: tie būs pirmie augļi visā zemē, jo tava gudrība saputrojas, pirms paspēj pa pusei ienāk­ties, — gluži kā putrasāboli.
   Galoda. Jūs savu vārdu sacījāt, bet prātīgi vai neprā­tīgi — to lai izšķir mežs.
   Nāk Cēlija un lasa papīru.
   Rozalinde. Klusu! Tur nāk mana māsa un kaut ko īasa. Atej sāņus.
   Cēlija
   lasa.
   Vai lai nīkst no mēmas kvēles Iemītnieku pamests mežs? Kokiem piekāršu es mēles, Lai tie gudrus vārdus dveš. Ļaužu ceļi paiet bēdās,
   Drīz no saules acis žilbst; Patiesībā pāris pēdās Galā visas gaitas tilpst; Sirdis raujas naida salā, Atri mainās drauga gars … Bet ikkatras vārsmas galā, Visur, kur kāds skaistāks zars, Rozalindes vārds būs lasāms. Pasaulei tiek paziņots: Viss, no debesīm kas prasāms, Ir šai cēlai būtnei dots. Debess gribu klausa daba, Daiļais brīnums piepildīts, Kurā ir no visa laba Pats vislabais izlasīts: Helēnas visdaiļais spodrums, Kleopatras lepnais spars, Atalantas prāta modrums, Lukrēcijas šķīstais gars. Dievu nodomus tas sacīs, Ļaudīm apgalvos tas drošs: Viss, kas dalīts simtos acu, Viņā vienā vienots spožs. Tas viss no debesīm tai dāvāts, tiešām, Un es pie viņas siets ar važām ciešām.
   Rozalinde. Ak žēlīgo Jupiter! Ar kādu garlaicīgu mīlas sprediķi jūs nokausējāt savu draudzi, ne reizes neiebildis: «Pacietību, mīļie ļautiņi!»
   Cēlija. Prom, draugi, ejiet atpakaļ! Gans, atej drusciņ nost! Ej viņam līdz, puisīt, ej!
   Galoda. Nāc, gans, atkāpsimies pa godam; ja ne ar lielu bagāžu, tad mazāku blamāžu.
   Korins un Galoda prom.
   Cēlija. Tu dzirdēji šos pantus?
   Rozalinde. Jā, visus un vēl ko: dažiem bija vairāk pēdu, nekā vajadzīgs.
   Cēlija. Nekas, pēdas varēja saturēt dzeju.
   Rozalinde. Jā, bet pēdām bija varžacis, un tāpēc panti lēkāja kā vardes.
   Cēlija. Bet vai tu nebrīnies, ka tavs vārds iegriezts gan­drīz katrā kokā?
   Rozalinde. Brīnījos jau septiņas dienas nedējā, pirms tu ieradies. Skaties, ko atradu pie kādas palmas. Es ne­esmu tā slavināta kopš Pitagora laikiem, kad biju īru žurka, kuru gribēja nozāļot ar sliktām dzejām; bet tas ir tik sen, ka tikko varu atcerēties.
   Cēlija. Vai vari iedomāties, kas to izdarījis?
   Rozalinde. Vīrietis?
   Cēlija. Jā, un viņam ap kaklu ķēdīte, kuru tu reiz val­kāji. Vai tu nosarksti?
   Rozalinde. Lūdzu, kas viņš ir?
   Cēlija. Ak dievs! Ak dievs! Grūti draugiem pēc šķirša­nās tikties, bet zemes trīcē pat kalni sastopas.
   Rozalinde. Nē, saki — kas viņš ir?
   Cēlija. Tik tiešām?
   Rozalinde. Nē, no visas sirds lūdzu tevi sacīt: kas viņš ir?
   Cēlija. Apbrīnojami,, apbrīnojami un apbrīnojam apbrī­nojami, un vēlreiz apbrīnojami, un par visiem brī­numiem vairāk apbrīnojami!
   Rozalinde. Ak mīļā nepacietība! Tu domā, — ja esmu pārģērbusies par vīrieti, tad arī mans raksturs ielīdis kamzolī un biksēs? Katra minūte man ir tikpat daudz kā brauciens uz jaunām zemēm Dienvidokeānā. Lū­dzu, saki: kas viņš ir? Saki drīzāk, pasteidzies! Es gribētu, lai tu stostītos; tad noslēpumainais vārds iz­spruktu no tavas mutes kā vīns no pudeles ar šauru kaklu: vai nu par daudz uzreiz, vai nemaz. Lūdzu, iz­ņem aizbāzni no mutes, lai varu iedzert tavas jaunās ziņas.
   Cēlija. Līdz ar to tu dabūsi vederā vīrieti, ko tad?
   Rozalinde. Vai viņš ir dieva radīts? Kas par cilvēku? Vai viņa galva cepures vērta un zods bārdas vērts?
   Cēlija. Bārda viņam neliela.
   Rozalinde. Dievs dos arī lielu, ja viņš būs pateicīgs. Bet es esmu ar mieru viņa bārdu uzgaidīt, ja vien tu ne­vilcinies mani iepazīstināt ar viņa zodu.
   Cēlija. Tas ir jaunais Orlando, kas vienā mirklī uzva­rēja hercoga stiprinieku un tavu sirdi.
   Rozalinde. Jokus nost! Runā nopietni un kā godīga mei­tene.
   Cēlija. Goda vārds, māsīc, tas ir viņš.
   Rozalinde. Orlando?
   Cēlija. Orlando.
   Rozalinde. Ak nelaime! Ko nu iesākšu ar savu kamzoli un biksēm? Ko viņš darīja, kad tu viņu ieraudzīji? Ko viņš sacīja? Kā izskatījās? Kā bija ģērbies? Ko viņš še dara? Vai viņš apjautājās par mani? Kur viņš dzīvo? Kad viņš šķīrās no tevis? Kad tu viņu atkal redzēsi? Atbildi ar vienu vārdu!
   Cēlija. Tad pagādā man Gargantijas muti; šis vārds par lielu jebkurai šolaiku mutei. Atbildēt uz taviem jau­tājumiem «jā» un «nē» — tas vien prasītu vairāk laika nekā noskaitīt katķismu.
   Rozalinde. Bet vai viņš zina, ka es tagad staigāju še mežā vīrieša drēbēs? Vai viņš tikpat vingrs kā to­reiz, kad cīnījās?
   Cēlija. Vieglāk saskaitīt saules putekļus nekā atbildēt sievietei, kura iemīlējusies. Bet nogaršo manu atklā­jumu un sagremo labi, ko teikšu. Es atradu vinu zem koka kā kritušu zīli.
   Rozalinde. Tas jāsauc par Jupitera koku, uz kura aug tādi augļi.
   Cēlija. Lūdzu, nepārtrauciet, cienītā lēdij!
   Rozalinde. Tālāk.
   Cēlija. Viņš gulēja izstiepies visā garumā kā ievainots bruņinieks.
   Rozalinde. Gan bēdīgs skats, bet tam vajadzēja lieliski izgreznot ainavu.
   Cēlija. Lūdzu, uzsauc savai mēlei «tprū», tā lēkā nevietā. Viņš bija ģērbies mednieka tērpā.
   Rozalinde. Kā tad: viņš nāk medīt manu sirdi.
   Cēlija. Es gribētu dziedāt bez pavadījuma; tu mani vien-, mēr izsit no sliedēm.
   Rozalinde. Vai tu nezini, ka esmu sieviete? Kad es do­māju, tad man jārunā. Labāk stāsti tālāk.
   Nāk Orlando un Zaks.
   Cēlija. Tu mani mūžīgi pārtrauc. — Cst! Vai tas nav viņš, kas tur nāk?
   Rozalinde. Tas ir viņš! Noslēpsimies un noskatīsimies.
   Cēlija un Rozalinde noslēpjas.
   Žaks. Ļoti pateicos par laika pakavējumu, bet, taisnību sakot, es tikpat labprāt paliktu viens.
   Orlando. Es ari, bet pieklājības dēj pateicos savukārt jums par sabiedrību.
   Zaks. Lai dievs jūs pasarga! Pūlēsimies sastapties, cik maz vien iespējams.
   Orlando. Vai nav labāk, ja paliekam pavisam sveši?
   Žaks. Esiet tik laipns, nemaitājiet turpmāk kokus, griez­dams mizā savas mīlas dziesmas.
   Orlando. Esiet tik laipns, nemaitājiet turpmāk manas dzejas, lasot tās nejēdzīgā balsī.
   Zaks. Jūsu mījoto sauc Rozalindi?
   Orlando. Jā.
   Žaks. Man šis vārds nepatīk.
   Orlando. Neviens nedomāja jums izpatikt, kad viņu kristīja.
   Žaks. Cik viņa gara?
   Orlando. Katrā ziņā līdz manai sirdij.
   Žaks. Jaukas atbildes! Vai jūs nebijāt pazīstams ar zelt­kaļu sievām un neizlasījāt to visu uz gredzeniem?
   Orlando. Nē. Bet es jums atbildu kā figūras uz tapetēm, no kurām jūs esat iekalis savus jautājumus.
   Žaks. Jūsu atjautība drāžas uz priekšu kā Atalanta. Vai neapsēdīsieties ar mani? Pazobosimies par pasauli, kas ir mūsu valdniece, un savām bēdām.
   Orlando. Es uztraucos tikai pats par sevi un saviem trū­kumiem, bet to man ir diezgan daudz.
   Žaks. Ļaunākais ir tas, ka jūs esat iemīlējies.
   Orlando. Tas ir trūkums, kuru es nemainītu pret jūsu labāko tikumu. — Jūs man esat apnicis.
   Žaks. Ticiet man, es nupat meklēju ākstu, kad jūs at­radu.
   Orlando. Āksts iekrita upē un noslīka: paverieties ūdenī, jūs viņu redzēsiet.
   Žaks. Tur es ieraudzīju pats sevi.
   Orlando. Kuru es uzskatu vai nu par ākstu, vai nulli…
   Žaks. Negribu ar jums ilgāk kavēties. Dzīvojiet vesels, labo sinjor Amoroso.
   Orlando. Ļoti priecājos, ka aizejat. Sveiki, labo mesjē Melanholī.
   Žaks prom. Cēlija un Rozalinde tuvojas.
   Rozalinde. Es parunāšu ar viņu kā augstprātīgs kalps un izjokošu, nelikdamās pazīstama. — Vai dzirdat, medniek?
   Orlando. Dzirdu ļoti labi: ko vēlaties?
   Rozalinde. Sakiet — cik pulkstenis?
   Orlando. Jums vajadzēja prasīt, cik vēls, jo mežā nav pulksteņu.
   Rozalinde. Tad mežā nav arī neviena, kas būtu īsti iemī­lējies; citādi, nopūzdamies ik pa minūtei un novaidē­damies ik pa stundai, viņš rādītu lēno laika gaitu tikpat labi kā pulkstenis.
   Orlando. Kāpēc ne ātro laika gaitu? Vai ne tikpat pa­reizi?
   Rozalinde. Nebūt ne, ser. Laiks iet dažādos soļos dažā­diem cilvēkiem. Varu jums pasacīt, kam laiks iet sī­kiem solīšiem, kam rikšo, kam aulekšo un kam stāv uz vietas.
   Orlando. Lūdzu, kam rikšo?
   Rozalinde. Laiks krietni rikšo jaunai meitenei starp sa­derināšanās dienu un laulībām. Lai arī būtu tikai sep­tiņas dienas starpā, laiks tomēr rikšo tik stipri, ka liekas pagājuši septiņi gadi.
   Orlando. Un kam laiks iet sīkiem solīšiem?
   Rozalinde. Mācītājam, kas neprot latīņu valodu, un ba­gātniekam, kuru nemoca kaulu sāpes. Pirmais guļ mierīgi, jo viņam nav ko darīt, un otrais dzīvo jautri, jo nejūt sāpes; pirmajam nespiež plecus smaga zinā­šanu nasta, otrajam neuzmācas nabadzības rūpes. Viņiem laiks iet sīkiem solīšiem.
   Orlando. Un kam aulekšo?
   Rozalinde. Zaglim ceļā uz karātavām; viņš var iet soli pa solītim, viņam tomēr liksies, ka atnācis par ātru.
   Orlando. Bet kam gan stāv uz vietas?
   Rozalinde. Advokātiem tanīs dienās, kad nenotiek tiesu sēdes — jo tad viņi guļ no rīta līdz vakaram un ne­mana, ka laiks iet uz priekšu.
   Orlando. Kur jūs dzīvojat, patīkamo jaunekli?
   Rozalinde. Pie šīs ganes, manas māsas, tepat meža malā, kā bārkstis pie svārkiem.
   Orlando. Vai jūs esat šejienietis?
   Rozalinde. Kā trusītis, kas dzīvo tur, kur piedzimis.
   Orlando. Jūsu izrunā tomēr ir smalkums, kādu šai no­malē grūti sagaidīt.
   Rozalinde. Tā daudzi saka; redziet — mani mācīja runāt vecs tēvocis, garīdznieks: viņš jaunībā bija dzīvojis pilsētā un labi pazina galma aprindas, jo bija tur iemīlējies. Vēlāk es dzirdēju no viņa daudz sprediķu pret mīlestību, un paldies dievam, ka neesmu sie­viete: tad arī man būtu tās ļaunās īpašības, par ku­rām tēvocis tā nosodīja visu sieviešu dzimumu.
   Orlando. Vai nevarat atcerēties galvenos netikumus, ku­rus viņš uzkrāva sievietēm?
   Rozalinde. Nebija nekādu galveno, visi bija vienādi kā puspensa gabali. Ikviens likās visšausmīgākais, iekāms cits nāca tai vietā.
   Orlando. Sakiet vismaz dažus no tiem.
   Rozalinde. Nē, es gribu šķiest savas zāles tikai slimnie­kiem. Še pa mežu dauzās kāds jauneklis, kas posta v mūsu jaunos kociņus, griezdams mizā nez kādas Ro- zalindes vārdu. Uz paērkšķiem viņš kar odas, uz ka­zenājiem elēģijas un tanīs visās dievina Rozalindi. Ja es šo nelaimīgo sastaptu, tam gan dotu savus pa­domus, jo viņu, acīm redzot, krata mīlas drudzis.
   Orlando. Es esmu tas, kuru krata mīla: lūdzu, dodiet savus padomus.
   Rozalinde. Nevar būt! Jums nav nevienas no tām mīlas pazīmēm, par kurām stāstīja tēvocis. Viņš mani mā­
   cīja, kā pazīt iemīlējušos. Ne, jus vēl neesat slodzīts šai sprostā.
   Orlando. Kas tās par pazīmēm?
   Rozalinde. Iekrituši vaigi, kādu jums nav; acis ar zilām ēnām, kādu jums nav; īdzīgs prāts, kāda jums nav; sapinkājusies bārda, kādas jums nav, — nu, par bārdu labāk nerunāsim, jo jums tā tikpat liela kā jaunāko brāļu ienākumi. Tālāk — jūsu kāju saitēm vajadzēja būt atrisušām, cepurei uz vienas auss, pie­durknēm vaļā, zābakiem neaizpogātiem — visai tua­letei nevērīgā nekārtībā. Bet tāds jūs neesat. Jūs esat drīzāk uzcirties un izskatāties pēc tāda, kas iemīlē­jies sevī, nevis kādā citā.
   Orlando. Skaisto jaunekli, man gribētos tevi pārliecināt, ka tiešām mīlu.
   Rozalinde. Mani pārliecināt? Labāk pārlieciniet to, kuru mīlat. Ticiet man, viņa jums drīzāk noticēs nekā at­zīsies, ka noticējusi: tas ir viens no tiem punktiem, kuros sievietes vienmēr runā pret savu sirdsapziņu. Bet vai tiešām jūs esat tas pats, kas kar kokos dzejas par godu Rozalindei?
   Orlando. Zvēru pie Rozalindes baltās rociņas: es esmu tas nelaimīgais.
   Rozalinde. Un jūs tiešām esat tā iemīlējies, kā rakstīts jūsu dzejās?
   Orlando. Ne dzeja, ne proza nav spējīga izteikt, cik stipri.
   Rozalinde. Mīla ir īsts ārprāts, un to vajadzētu dziedēt ar tumšu istabu un pātagu, kā citas ārprātības. Un, ja iemīlējušos tā nesoda, tad vienīgi tāpēc, ka šī mēnessērdzība pārāk izplatījusies un tie, kuriem va­jadzētu citus pārmācīt, paši iemīlējušies. Bet jūs es varu izdziedēt ar labu padomu.
   Orlando. Vai jūs esat kādu tā izdziedinājis?
   Rozalinde. Jā, vienu es izdziedināju un, lūk, kā. Viņam vajadzēja iedomāties, ka esmu viņa mīļotā, un au­gām dienām lakstoties ap mani. Es turpretī kā untu­maina skuķe biju iedomīga, sievišķīga, kaprīza, lep­na, fantastiska, aušīga, brīžiem raudoša, brīžiem sme­joša, it kā visu kaislību apmāta, bet patiesībā nevie­nas kaislības neapdvesta, kā jau sievietes un bērni pa lielākai daļai šādos apstākļos izturas. Brīžiem es viņu mīlēju, brīžiem ienīdu, brīžiem glāstīju, brīžiem dzinu prom, brīžiem raudāju viņa dēļ, brīžiem spļāvu viņam acīs. Tā es iedzinu savu pielūdzēju no mīlas ārprāta īstā ārprātā, kurā viņš atmeta visai pasaulei ar roku un kā mūks nodziļinājās vientulībā. Tā es viņu izdziedināju un tāpat varu šķīstīt jūsu sirdi, lai tā būtu līdzīga aitas sirdij, bez mazākā mīlas traipa.
   Orlando. Jūs mani neizdziedināsiet, jaunekli.
   Rozalinde. Es jūs izdziedināšu, ja vien esat ar mieru saukt mani par Rozalindi, ierasties katru dienu manā būdiņā un lakstoties ar mani.
   Orlando. Labi, zvēru pie savas mīlas, es esmu ar mieru. Sakiet — kur jūs dzīvojat?
   Rozalinde. Nāciet līdz, es jums parādīšu, bet pa ceļam pastāstiet — kur jūs dzīvojat? Vai nāksiet?
   Orlando. No visas sirds, labo jaunekli.
   Rozalinde. Nē, sauciet mani par Rozalindi. Iesim, māsiņ!
   Visi prom.

   Nāk Galoda un Odrija. Žaks seko viņiem no tālienes.
   Galoda. Nāc šurp, mīļā Odrij. Es uzskatīšu tavas kazas, Odrij. Nu saki — vai esmu vīrs, kas tev piemērots? Kā tev patīk mani vienkāršie sejas panti?
   Odiija. Jusu panti? Dievs, apžēlojies! Es vel neesmu ne­kādus jūsu pantus redzējusi.
   Galoda. Kā visdīvainākais dzejnieks, godīgais Ovīdijs, es dzīvoju še ar tevi un tavām kazām.
   Žaks. Ak, nabaģa gudrība, vēl nelādzīgākā mājoklī nekā Jupiters zem salmu jumta!
   Galoda. Kad dzeja paliek tev mīklaina un tavs prāts kā nelaikā piedzimis bērns nesaprot atjautības, tad gri­bot negribot noslīgst rokas, it kā saņemot milzīgu rēķinu sliktā viesnīcā. Ak, kāpēc dievi nav radījuši tevi poētiskāku!
   Odrija. Es nezinu, kas ir poētisks: vai tas ir godīgs vārds katrā lietā un vietā? Vai tas ir kas patiesīgs?
   Galoda. Nē, patiesīgs tas nav: vispatiesīgākā poēzija ir tikai izdoma. Tāpēc par tiem, kuri iemīlējušies un nodevušies poēzijai, bieži saka, ka viņu zvēresti esot melīgi.
   Odrija. Un jūs gribat, lai dievi mani būtu radījuši poē­tiskāku!
   Galoda. Protams, jo tu man zvēri, ka esot tikumīga. Ja tu būtu poētiska, varētu cerēt, ka tu to izdomā.
   Odrija. Vai jūs nevēlaties, lai esmu tikumīga?
   Galoda. Nē, nudien ne. Es to vēlētos vienīgi tad, ja tu būtu neglīta, jo tikumība kopā ar skaistumu ir tikpat kā cukurs ar medus mērci.
   Žaks. Kāds dziļdomīgs āksts!
   Odrija. Es neesmu skaista, tāpēc lūdzu dievus piešķirt man tikumību.
   Galoda. Bet piešķirt tikumību neķītrai nevīžai ir tikpat daudz kā pasniegt labu ēdienu netīrā traukā.
   Odrija. Es neesmu nekāda nevīža, lai gan pateicos die­viem, ka esmu neglīta.
   Galoda. Labi, lai slavēti dievi par tavu neglītumu, nevī­žība var nākt vēl pēc tam. Bet, lai būtu kā būdams, es precu tevi un biju pie sera Olivārija Jaucekļa, tu­vākā ciemata vikāra, kas apsolīja ierasties še mežā un mūs sapārot.
   Žaks. To es labprāt gribētu redzēt!
   Odrija. Lai dievs dod!
   Galoda. Āmen! Bailīgāks cilvēks būtu sadrūvējies no šī pasākuma, jo te nav cita tempja kā mežs, nav citu liecinieku kā ragainie zvēri. Bet kas par nelaimi? Drošāk! Ragi ir nejauki, bet nenovēršami. Saka, ka dažs cilvēks nezinot savai bagātībai ne gala, ne ma­las. Tiesa, dažam ir labi ragi, un viņš tāpat nezina tiem ne gala, ne malas. Vai viņš maz zina, cik pāru viņam ir? Bez tam ragi nāk sievai pūrā līdz, vīrs tos nav gādājis. — Ragi? Jā, ragi! Vai ragi būtu tikai nabaga cilvēkiem? — Nē, nē, dižākajam briedim ir tādi paši ragi kā vispanīkušākajam. Vai tad vecpuisis tāpēc ir laimīgs? Nē. Tāpat kā pilsēta ar augstiem mūriem pārāka par ciematu, tā precēta vīra piere cienīgāka par pliko vecpuiša galvu, un, ciktāl iespēja aizsargāties labāka par nespēju, tiktāl ragi labāki par tukšu vietu.
   Nāk sers Olivārijs Jauceklis.
   Tur nāk sers Olivārijs Jauceklis. Lūdzam, ser Oli- vārij, lūdzam! Vai jūs to izdarīsiet zem šī koka, vai mums jāiet uz baznīcu?
   Jauceklis. Vai te ir kāds, kas var tev viņu nodot?
   Galoda. Es viņu negribu saņemt no otrām rokām.
   Jauceklis. Viņa kādam jānodod, citādi laulība nebūs li­kumīga.
   Žaks
   tuvojas.
   Labi, es to izdarīšu.
   Galoda. Labvakar, ser «Lai būtu kas būdams». Kā labi klājas? Tas ir lieliski, ka ieradāties. Lai dievs jūs svētī! Ļoti priecājos tikties. Te būs maza padarīšana. Ko jūs turat to maciņu rokā?
   Rāda uz cepuri.
   Lieciet galva!
   Žaks. Tu esi sadomājis precēties, jokupēteri?
   Galoda. Vērsis lien jūgā, ser, zirgs iemauktos, putns būrī. Tāpat cilvēkam ir savas iegribas; un, kā baloži bāž knābjus kopā, tāpaļ laulātiem gribas paknakstī- ties.
   Žaks. Un jūs, labi audzināts cilvēks, gribat laulāties zem krūma, kā nabags? Iesim uz baznīcu pie kārtīga mā­cītāja, kurš jums var izskaidrot, kas ir laulība. Šis jūs sanaglos kopā kā dēļus, tad viena puse sāks iežūt, un zaļais koks teiks: krāks, krāks!
   Galoda
   sāņus.
   Man labāk tiktu, ja laulātu šis un nevis kāds cits, jo, šķiet, šis nav spējīgs kārtīgi salaulāt, un, ja nav kār­tīgi salaulāts, tad vēlāk labs iemesls triekt sievu ratā.
   Žaks. Nāc līdzi, draugs, un uzklausi manu padomu.
   Galoda
   Nāc, mīļo meitenīt,
   Mums jāprecas vai grēkā jāiekrīt.
   Staigājiet vesels, Olivārija tētiņ. Te vairs nav tā:
   Ak mīļais Oliver, Ak cēlais Oliver, Jel slēdz mūs svētā čaulā!
   Bet taisni otrādi:
   Hē, projām taisies drīz, Hē, projām vācies drīz, Pats velns lai mežā laulā!
   Aiziet ar Zaķu un Odri/u.
   Jauceklis. Nekas! Šie trakie nelgas nesatricinās manu svēto amatu.
   Aiziet.

   Nāk Rozalinde un Cēlija.
   Rozalinde. Pietiek, es gribu raudāt.
   Cēlija. Lūdzu, tikai nepiemirsti, ka asaras vīrietim ne­piestāv.
   Rozalinde. Bet vai man nav iemesla raudāt?
   Cēlija. Labāka iemesla nevar vēlēties. Tātad laidīsi vaļā?
   Rozalinde. Viņam pat nodevīgas krāsas mati.
   Cēlija. Mazliet tumšāki nekā Jūdasam. Viņa skūpsti ir īsti Jūdasa skūpsti.
   Rozalinde. Viņam tomēr ir skaista matu krāsa.
   Cēlija. Lieliska krāsa. Brūna kā rieksti.
   Rozalinde. Viņa skūpsti tik svēti kā pieskaršanās diev­maizei.
   Cēlija. Viņš būs iegādājies Diānas lūpas; saltās šķīstības māsu mūķene nevar skūpstīt dievišķīgāk; viņa skūp­sti ir īsts šķīstības ledus.
   Rozalinde. Bet kāpēc viņš nosolījās šorīt ierasties un ne­nāk?
   Cēlija. Protams, viņam nevar uzticēties.
   Rozalinde. Tu domā?
   Cēlija. Es nedomāju, ka viņš ir kabatas zaglis vai zirgu zaglis. Bet, kas attiecas uz uzticību mīlā, tad viņš ir tikpat tukšs kā apgāzta glāze vai tārpu izēsts rieksts.
   Rozalinde. Vai viņš ir neuzticīgs mīla?
   Cēlija. Neuzticīgs, ja iemīlējies. Bet, man šķiet, viņš ne­maz nav iemīlējies.
   Rozalinde. Tu taču dzirdēji: viņš man zvērēja, ka bijis iemīlējies.
   Cēlija. Bijis vēl nav ir. Un, ja kāds iemīlējies zvērē, tas ir tikpat daudz kā krodzinieka goda vārds: abi pa­sniedz nepareizus rēķinus. Viņš piebiedrojies še mežā hercogam, tavam tēvam.
   Rozalinde. Es sastapu vakar hercogu un ilgāku laiku ar viņu sarunājos. Viņš jautāja, kas es esot pēc dzi­muma; atbildēju, ka esmu tikpat augsta dzimuma kā viņš. Viņš sāka smieties un atlaida mani. Bet ko mēs runājam par tēviem, ja pasaulē ir tāds cilvēks kā Or­lando.
   Cēlija. Jā, lielisks cilvēks! Raksta lieliskas dzejas, saka lieliskas runas, dod lieliskus zvērestus un lieliski lauž tos, taisni uz savas iemīļotās sirds, kā dēkains jātnieks, kas iedur zirgam piešus tikai vienā pusē un sadragā savu šķēpu. Bet viss ir lieliski, kad jaunība jāj un tur pavadu neprāts. Kas tur nāk?
   Nāk Korins.
   Korins.
   Mans kungs un kundze, taujājāt jūs bieži Pēc gana, kuru mīlas mokas māc, Ko redzējāt jūs sēžam blakus man Un iedomīgo gani slavējam, Kas viņa mīļā bij.
   Cēlija.
   Kas ir ar to?
   Korins.
   Ja patiktos jums noskatīties lugā, Ko mīlas bālā seja nospēlē Un izsmiekla un augstprātības sārtums, Jūs varat nākt man līdz, tas tālu nav. Es novedīšu jūs.
   Rozalinde.
   Ak, iesim, iesim! Smeļ mīlētāji spēkus citu mīlā. Kas atminēs, ko liktenis mums domā — Es pati piedalīšos kādā lomā.
   Visi aiziet.

   Silvijs.
   Ak, neatraidiet mani, mīļā Fēbe!
   Ka mani nemīlat, to varat teikt,
   Bet ne tik rūgti. Bende, kura sirds
   No biežām nāves ainām jau ir skaudra,
   Pirms cirvim nokrist ļauj pār liekto kaklu,
   Vēl piedošanu lūdz. Vai bargāka
   Jūs gribat būt par asiņaino bendi?
   Ienāk Rozalinde, Cēlija un Korins.
   Fēbe.
   Tavs bende nevēlos es būt; tik tādēļ Es izvairos, lai mazāk jācieš tev. Tu manās acīs nāvi ieraugi; Tik tiešām, laipni teikts, un ticēt var, Ka vārīgās un trausli maigās acis, Kas gļēvi aizveras pret saules stariem, Ir tirāni un bendes, slepkavas. Ar naidu tagad uzlūkošu tevi: Lai nāvi manas acis nes, ja iespēj. Nu, saļimsti! Jel nokriti bez elpas! Tu stāvi vēl? Ak, kaunies savu melu, Par bendēm manas acis nesauc vairs! Vai vari tu kaut brūci parādīt? No mazas adatiņas paliek svītra, Un pieskāriena zīmi roka glabā, Ja esi satvēris tu asu grīsli —
   No manām nežēlīgām acīm tev Nav nodarīts visniecīgākais ļaunums, Un droši vien to ari neiespēj Nekādas acis.
   Silvijs.
   Fēbe visudārgā! Ja kādreiz sastapsies — varbūt jau drīz — Ar mīlas varenību brīnišķo, Tad mīlas bultu neredzamās rētas Tu sajutīsi pati.
   Fēbe.
   Pagaidām
   Vēl mierā mani liec! Kad pienāks laiks, Tad mani izsmiet varēsi, cik patiks, Tāpat kā tagad izsmeju es tevi.
   Rozalinde
   panāk uz priekšu.
   Kāpēc? Kas dzemdējusi jūs tik ļaunu, Ka varat ņirgāties par nelaimīgo? Ja ari nebūtu jums daiļuma — Un patiesībā nav jau jums tā vairāk Kā tik, cik vajadzīgs, kad tumsā jāguļ, — Vai tas jau būtu iemesls lepnībai? Bet kāpēc jūs tā raugāties gan manī? Uz mani, goda vārds, jūs neatstājat Nekāda iespaida. Dievs sodi, liekas — Tā manas acis grib nu saņemt gūstā! Nē, lepnā meiča, tas jums neizdosies! Ar tumšo matu zīdu, ogļu skropstām, Ar melnām acīm, piena baltiem vaigiem Jūs mani neiekaisiet vergu važās. Ak muļķa gans, ko skrienat viņai līdz Kā miglas piesātināts dienvidvējš? Jūs esat tūkstošreiz par viņu daiļāks. Ar nīkuļiem vien pildīs pasauli Jums līdzīgs muļķu bars. Ne spogulis, Bet jūs tai glaimot cenšaties bez mēra; Šo glaimu dēļ, lūk, viņa sevi domā
   Daudz skaistāku, nekā tas tiešām ir. Jums, meiten, vajadzētu krist uz ceļiem Un dievam pateikties par labu vīru; Mans padoms: pārdodieties labi drīz, Kad vien tik var — ikviens vis nepirks jūs. Jel mīliet viņu! Neatraidiet laimi! Nav ciešams neglītums un lepni zaimi. Ņem drīzāk viņu, gans! Un dzīvo sveiks!
   Fēbe.
   Ak cēlais jaunekli! Bar mani ilgāk!
   Tavs niknums mīļāks man par viņa glaimiem.
   Rozalinde. Šis iemīlējies viņas neglītumā, un šī nupat taisās iemīlēties manās dusmās.
   Silvijām.
   Labi, ikreiz, kad viņa sarauks pieri par tevi, es uz­brukšu tai ar nikniem vārdiem.
   Fēbei.
   Ko jūs raugāties manī? Fēbe.
   Ne jau ar ļaunām jūtām. Rozalinde.
   Es lūdzu manī neiemīlēties. Es esmu melīgāks par dzērāj runām Un, galvenais, nemaz jūs nemīlu. Kur dzīvoju? Tepat zem olīvām. Nāc, māsiņ! Saņem stingri viņu, gans! Un esiet laipna viņam, gane. Ja visa pasaule jūs redzētu, Tik akla drauga neatrastu vairs. Nu, iesim prom!
   Rozalinde, Cēlija un Korins prom.
   Fēbe.
   Es tagad saprotu, ko nozīmē: «Kas tūlīt neiemīlas, nemīl vispār.»
   Silvijs.
   Ak dārgā Fēbe .. .
   Fēbe.
   Ko tu teiksi, Silvij?
   Silvijs.
   Par mani iežēlojies, mīļā Fēbe! Fēbe.
   No sirds man tevis žēl, mans labais Silvij. Silvijs.
   Kur žēlums radies, vajag palīdzēt. Ja žēl jums manu mīlas ciešanu, Tad mīliet mani: žēlumu un mokas Jūs reizē uzveiksiet.
   Fēbe.
   Ar manu draudzību tev nepietiek?
   Silvijs.
   Jel mana esi!
   Fēbe.
   Tas jau ir par daudz. Bij laiks, kad tevi ienīdu es, Silvij, Teikt nevaru, ka tagad mīlētu, Bet, tā kā veicas tev par mīlu runāt, Es tevi paciešu, pat vairāk vēl: Es atjauju tev sevi apkalpot. Bet citas algas negaidi no manis Kā tikai atļauju man pakalpot.
   Silvijs.
   Tik brīnišķa, tik skaidra mana mīla, Bet nabadzīga tavā labvēlībā. Man liela bagātība būs jau tā, Ka cita pļaujā vārpas lasīt varu. Pa retai reizei tikai uzsmaidi, No taviem smaidiem labi pārtikšu.
   Fēbe.
   Vai jauno cilvēku tu pazīsti?
   Silvijs.
   Ne visai daudz, bet ticies esmu bieži. Viņš ganības un lopus nopirka No mūsu ciema vecā saimnieka. Fēbe.
   Tik neiedomājies, ka viņu mīlu. Tāds kašķīgs zēns — bet runā visai labi; Lai gan nav vārdiem svara, skan tie jauki, Ja tam, kas klausās, patīk runātājs. Viņš liekas daiļš — lai gan ne sevišķi; Un lepns šķiet — bet viņam piestāv lepnums; No viņa kādreiz iznāks varens vīrs. Visskaistākā ir seja tam; ar acīm Viņš ātrāk dziedina nekā spēj dzelt. Gan pamazs augumā, bet — diezgan liels; Nav kājas diezin kādas, tomēr — skaistas; Uz lūpām manāms sārtums piemīlīgs, Mazlietiņ kvēlāks nekā vaigu galos, Tik izšķirības kā starp rožu ziediem. Es domāju, ka citas sievietes, Tik labi pievērsušas viņam acis, Gan iemīlētos jauneklī, bet es Ne mīlu sajūtu, ne ienaidu, Lai gan man vairāk klātos ienīdēt, Jo viņš ar mani neciešami rājās. Cik atceros, viņš runāja par matiem, Par manām acīm spoži melnajām Un zobojās par mani. Brīnos tiešām, Kāpēc es viņu nesabrāzu krietni. Nekas — tas nav vēl pazaudēts, kas atlikts. Es uzrakstīšu asu vēstuli, Tev viņa jāaiznes būs, labais Silvij. Silvijs.
   Labprāt. Fēbe.
   Tūliņ pie darba ķeršos klāt. Viss saturs izdomāts jau galvā man. Cik kodīgi, tik īsi rakstīs spalva. Nāc līdz man, Silvij!

   Nāk Rozalinde, Cēlija un Žaks.
   laks. Skaisto jaunekli, es gribu iepazīties ar tevi tuvāk.
   Rozalinde. Stāsta, ka jūs esot ļoti melanholisks.
   Žaks. Tiesa, tas man labāk tīk nekā smieties.
   Rozalinde. Tie, kuri vienu vai otru pārspīlē, ir neciešami cilvēki un dabū pa ādu vairāk nekā žūpas.
   Žaks. Labi tomēr būt drūmam un nesacīt ne vārda.
   Rozalinde. Tad jau labi būt arī sētas mietam.
   Žaks. Es neesmu drūms kā zinātnieks aiz sacensības; kā mūziķis aiz fantāzijas; kā galminieks aiz uzpūtī­bas; kā karavīrs aiz godkāres; kā likumpratējs aiz viltības; kā dāma aiz klīrības; kā iemīlējies jauneklis aiz visiem šiem iemesliem kopā. Man ir pilnīgi sav­dabīga melanholija, kuru noteic dažādi apstākļi un dažādi iespaidi, un manu ceļojumu apceres vien klusos pārdomu brīžos ieaijā mani stipri dīvainā melanholijā.
   Rozalinde. Jūs ceļojat? Tad tiešām jums pietiekami sva­rīgs iemesls būt drūmam. Droši vien jūs esat pārde­vis savas zemes, lai redzētu svešas zemes. Daudz re­dzēt un neko nesaukt par savu — tas nozīmē, ka jums ir bagātas acis un nabadzīgas rokas.
   Žaks. Toties man ir vērtīga pieredze.
   Nāk Orlando.
   Rozalinde. Un jūsu pieredze padara jūs drūmu. Tad la­bāk es turu ākstu, kas mani uzjautrina, nekā pieredzi, kas mani apbēdina. Un tad vēl jāceļo!
   Orlando.
   Mans sveiciens jums, ak dārgā Rozalinde!
   Žaks. Nē, lai dievs žēlīgs, kad jūs sākat runāt dzejā.
   Prom.
   Rozalinde. Dzīvojiet vesels, ceļotāja kungs! Svepstiet uz priekšu, ģērbieties kā svešās zemēs, lamājiet visu, kas ir labs jūsu pašu zemē, nolādiet savu dzimšanu un pārmetiet mīļajam dieviņam, ka viņš nav jums piešķīris citādu seju: pretējā gadījumā es gandrīz ne­ticētu, ka esat vizinājies gondolā. Nu, Orlando, kur jūs bijāt visu laiku? Iemīlējies, neko sacīt! Ja vēl­reiz iztaisīsiet tādu joku, tad nerādieties vairs man acīs.
   Orlando. Mīļā Rozalinde, es nokavējos tikai par vienu stundu.
   Rozalinde. Nokavēt mīlā veselu stundu! Ja kāds sadala minūti tūkstoš daļās un nokavē mīlā tikai daļu tūk- stošdaļminūtes, par to var sacīt, ka Amors viņam uz­sitis tikai uz pleca; varu derēt, ka viņa sirds nav skarta.
   Orlando. Piedodiet, dārgā Rozalinde!
   Rozalinde. Nē, ja esat tik nolaidīgs, tad nerādieties vairs man acīs. Patīkamāk, ja mani mīl gliemezis.
   Orlando. Gliemezis?
   Rozalinde. Jā, gliemezis! Lai gan šis pielūdzējs rāpjas lēni, tomēr nes sev līdzi uz galvas māju; man šķiet, tas ir vairāk, nekā jūs varat piedāvāt savai sievai. No otras puses, viņš nes līdzi arī savu likteni.
   Orlando. Kādu tad?
   Rozalinde. Ragus! Tādi kā jūs cer tos iegūt no savām sievām, bet gliemezis nodrošinās ar tiem jau iepriekš un tā novērš ļaunās aizdomas no savas sievas.
   Orlando. Tikumība neuzliek ragus, un mana Rozalinde ir tikumīga.
   Rozalinde. Un es esmu jūsu Rozalinde.
   Cēlija. Viņam tīk tevi tā saukt; bet viņam ir labāka Ro­zalinde nekā tu.
   Rozalinde. Nu, bildiniet mani, bildiniet mani, jo es esmu šodien svētku omā un viegli pierunājama uz visu. — Ko jūs man sacītu, ja es būtu jūsu īstā Rozalinde?
   Orlando. Vispirms skūpstītu un tikai tad runātu.
   Rozalinde. Nē, vispirms jārunā un, kad vairs nav ko sa­cīt, tad jāizmanto gadījums un jāskūpsta. Labi runā­tāji sāk klepot, kad nezina, ko sacīt, bet, ja — pa­sargi dievs! — aptrūkst vārdu tam, kas iemīlējies, tad labākā izeja ir skūpstīt.
   Orlando. Bet ja neļaujas skūpstīties?
   Rozalinde. Tad ir iemesls izlūgties skūpstu un temats jaunai sarunai.
   Orlando. Bet kuram gan aptrūks vārdu, runājot ar savu mīļoto?
   Rozalinde. Jums pašam, ja es būtu jūsu mīļotā, jo citādi mana tikumība izrādītos stiprāka par manu atjautību.
   Orlando. Vai tiešām es paliktu bešā?
   Rozalinde. Kaut kas jau būtu ķešā, tikai vārdu trūktu. Vai tad es neesmu jūsu Rozalinde?
   Orlando. Man tīk jūs tā saukt, jo es labprāt runāju par viņu.
   Rozalinde. Nu, tad es jums saku viņas vārdā: es jūs ne­gribu.
   Orlando. Tad man jāsaka savā vārdā: es mirstu.
   Rozalinde. Nokārtojiet to labāk ar kādu starpnieku. Na­baga pasaule jau gandrīz sešus tūkstošus gadus veca, un šai laikā vēl neviens pats nav nomiris aiz mīlas. Troīls bija īsts mījotājs un darīja ko spēdams, lai no­mirtu, tomēr beidza savu mūžu ar to, ka viņam sa­dragāja galvu grieķu vāle. Leandrs būtu vēl dažu labu gadu nodzīvojis, lai gan Hero iestājās klosterī, ja viņu neuzveiktu karsta vasaras nakts; nabadziņš, gāja Helespontā peldēties, dabūja krampjus un no­slīka, bet tolaiku muļķīgie hronisti apvainoja Sēstas Hero. Skaidri meli: cilvēki miruši vienmēr, un tārpi mielojušies, bet lieciet mierā mīlu.
   Orlando. Es negribu, ja tā spriestu mana īstā Rozalinde. Ticiet man, es būtu beigts, ja viņa sarauktu pieri.
   Rozalinde. Zvēru pie šīs rokas, no tā neietu bojā pat muša. Bet labi, tagad es būšu jūsu Rozalinde visla­bākajā omā. Prasiet, ko gribat, es darīšu visu jums pēc prāta.
   Orlando. Mīli mani, Rozalinde.
   Rozalinde. Labi, mīlēšu piektdien, sestdien un tā tālāk.
   Orlando. Un tu mani gribi?
   Rozalinde. Jā, un vēl divdesmit tādu.
   Orlando. Ko tu teici?
   Rozalinde. Vai tad jūs neesat labs?
   Orlando. Es ceru.
   Rozalinde. Nu, vai tad laba var būt par daudz? Nāc, mā­siņ, esi mācītājs un salaulā mūs. — Jūsu roku, Or­lando. Ko tu gaidi, māsiņ?
   Orlando. Lūdzu, salaulā mūs!
   Cēlija. Es nezinu vārdus.
   Rozalinde. Tev jāsaka:«Orlando, vai tu gribi . . .»
   Cēlija. Nu es zinu. Orlando, vai tu gribi ņemt Rozalindi par sievu?
   Orlando. Jā.
   Rozalinde. Labi, bet kad?
   Orlando. Tūlīt, tiklīdz mūs salaulās.
   Rozalinde. Tad jums jāsaka: «Es ņemu tevi, Rozalinde, par sievu.»
   Orlando. Es ņemu tevi, Rozalinde, par sievu.
   Rozalinde. Vajadzētu pieprasīt, vai jums tiesība laulā­ties, bet lai iet — es ņemu tevi, Orlando, par vīru. Līgava pasteidzas priekšā mācītājam, — patiesi, sie­vietes domas vienmēr steidzas priekšā viņas darbiem.
   Orlando. Viņas domas ir spārnotas.
   Rozalinde. Tagad sakiet — cik ilgi jūs gribēsiet Roza­lindi paturēt?
   Orlando. Mūžību un vēl vienu dienu.
   Rozalinde. Sakiet — vienu dienu un atlaidiet mūžību nost. Nē, nē, Orlando! Vīrieši ir kā aprīlis, kad lak­stojas, un kā decembris, kad apprecas. Meitenes ir kā maijs, kamēr vēl meitās, bet arī viņām debesis mai­nās, kad tās kļūst par sievām. Es būtu greizsirdīgāka nekā meža balodis, kliedzīgāka par papagaili pirms lietus, trakāka modēs nekā pērtiķis un nepastāvīgāka izpriecās par to. Es raudāšu bez iemesla kā Diāna strūklakā, kad tu būsi jautrs, un smiešos kā hiēna, kad tu gribēsi gulēt.
   Orlando. Vai tā darīs mana Rozalinde?
   Rozalinde. Zvēru pie savas dzīvības, viņa darīs tāpat kā es.
   Orlando. Bet viņa ir gudra.
   Rozalinde. Citādi jau viņai nepietiktu prāta tam visam. Jo gudrāka, jo viltīgāka. Aizslēdz sievietes prātam durvis, tas izlaidīsies pa logu, aiztaisi logu, tas izlīdīs pa atslēgas caurumu; aizbāz to, un prāts izkūpēs ar dūmiem pa skursteni.
   Orlando. Vīram, kam sieva ar tadu pratu, tiešām jasaka: «Prātiņ, kur tu nes manu sievu?»
   Rozalinde. Nē, paglabājiet to līdz tam laikam, kad jūsu sievas prātiņš sāks līst kaimiņa gultā.
   Orlando. Bet kādu gudrību tad izdomās viņas prāts, lai sevi aizbildinātu?
   Rozalinde. Piemēram: es gāju tur meklēt tevi. Bez atbil­des jau viņa nepaliks, varbūt vienīgi tad, ja būs bez mēles. Ak vai, sieva, kas neprot savu vainu uzvelt vīram, nedrīkst pati barot bērnu, jo viņa izaudzinās nejēgu.
   Orlando. Rozalinde, es tevi atstāšu uz divām stundām.
   Rozalinde. Ak mīļais, es nevaru iztikt bez tevis divas stundas.
   Orlando. Man jābūt hercoga mielastā. Pēc divām stun­dām es būšu atkal pie tevis.
   Rozalinde. Ejiet vien, ejiet! To jau es paredzēju. Draugi mani brīdināja, un es pati to paredzēju, bet jūsu vil­tīgā mēle mani pievārēja. Nu es esmu atstumta. Nāc, nāve! — Pēc divām stundām, jūs sacījāt?
   Orlando. Jā, dārgā Rozalinde.
   Rozalinde. Zvēru pie savas uzticības un pilnīgi nopietni, tik tiešām, ka dievs svēts, pievienojot visus pārējos labos, nekaitīgos zvērestus: ja jūs kaut mazdrusciņ pārkāpsiet savu solījumu vai ieradīsieties kaut minūti pēc noteiktā laika, es uzskatīšu jūs par visbriesmī­gāko vārda lauzēju, visneuzticamāko mīļotāju un vis­necienīgāko iegūt to, kuru jūs saucat par Rozalindi. Tāpēc bīstieties no manas bardzības un turiet vārdu.
   Orlando. Turēšu tā, it kā tu būtu mana īstā Rozalinde. Ardievu!
   Prom.
   Rozalinde. Redzēsim. Laiks — šis vecais tiesnesis — iz­tiesā šādus noziegumus .. . Lai viņš tiesā ari mūs. Sveiks!
   Cēlija. Tu apvainoji savās mīlas tenkās visu mūsu dzi­mumu. Tagad mums vajadzētu tev novilkt biksītes un kamzoli pacelt uz augšu, lai visa pasaule redz, ko putniņš izdarījis pats ar savu ligzdiņu.
   Rozalinde. Ak māsiņ! Māsiņ! Māsiņ! Mazo, mīļo māsiņ! Ja tu zinātu, par cik asīm es ieslīgu dziļāk mīlā! Bet to jau nevar pateikt: mana mīla ir tikpat neizmēro­jama, cik neizpētīts Portugāles jūras līča dibens.
   Cēlija. Saki labāk, ka tava mīla ir bez dibena: ko ielej, tas izlīst.
   Rozalinde. Nē, lai ļaunprātīgais Veneras bandu bērns, kuru izgudrojusi grūtsirdība, ieņēmusi tiepība un dzemdējusi neprātība, — šis aklais, viltīgais puika, kas katram apmāna acis, jo viņam pašam vairs acu nav, lai viņš noteic, cik dziļa ir mana mīla. Es tev saku, Aliēna, ka bez Orlando nevaru dzīvot. Iešu uz­meklēšu paēnu un sēdēšu nopūtās, kamēr viņš at­griezīsies.
   Cēlija. Bet es iešu gulēt.

   Nāk Žaks un mednieki augstmaņu tērpos.
   Žaks. Kas nonāvēja šo briedi?
   Pirmais augstmanis. Es, ser.
   Žaks. Pasniegsim to hercogam kā Romas iekarotājam, un nebūtu par ļaunu vainagot viņa galvu ar brieža ragiem. Mednieki, vai nav šim gadījumam piemēro­tas dziesmas?
   Otrais augstmanis. Ir, ser.
   Žaks. Tad dziediet, vienalga, pareizi vai nepareizi, ja vien pietiekami daudz trokšņa.
   Dziesma.
   Kas brieža veicējam būs balvā? Tam ragi tiek, kas briedim galvā. Un tāpēc klusā nodabā Lai atskan viņam dziesmiņa: Šos ragus valkā lēnu garu, Tie piešķir cienību un svaru.
   Pēdējas divrindas atkārto viss koris.
   Tavs tēvatēvs tos valkāja. Tie tavu tēvu greznoja. Šos ragus valkā lēnu garu, Tie piešķir cienību un svaru.
   Pēdējās divrindas atkārto viss koris.
   Visi aiziet.

   Nāk Rozalinde un Cēlija.
   Rozalinde. Nu, ko tu teiksi? Vai divas stundas nav pa­gājušas? Un Orlando kā nav, tā nav!
   Cēlija. Tici man, ar mīlas pilnu sirdi un dulnu galvu viņš paņēmis savu stopu un bultas un aizgājis — gulēt. Redzi, kas tur nāk?
   Nāk Silvijs.
   Silvijs.
   Pie jums es sūtīts, skaistais jaunekli, Ar vēstuli no manas daiļās Fēbes.
   Sniedz vēstuli.
   Man saturs zināms nav; bet, cik var spriest No stīvām uzacīm un sejas bargās, Kas parādījās, rakstot vēstuli, Tai vajag niknai būt; jel piedodiet, Tā mana vaina nav, es tikai sūtnis.
   Rozalinde.
   Pats rāmākais no šādas vēstules Bez elpas paliktu un sāktu trakot. Kas pacieš to, tas visu pacietīs; Es esot neglīts, slikti audzināts Un viņa mani mīlēt nevarot, Kaut nebūtu nemaz vairs vīriešu. Lai parauj velns! Ko viņa grib no manis? Ei, gans, šī vēstule gan būs tavs darbs.
   Silvijs.
   Es varu zvērēt, saturs man ir svešs, Tas viņas sacerēts. Rozalinde.
   Tu esi traks, No mīlas mulsdams, samulsis pagalam. Es viņas rokas redzēju: ak vai, Tās cietas bij un smilšakmeņa krāsā; Es domāju, ka tie ir veci cimdi, Bet tās bij rokas — raupjas, netīras. Vienalga, lai nu kā, bet vēstuli Ir rakstījis un sacerējis vīrs.
   Silvijs.
   Nē, viņa gan.
   Rozalinde.
   Pavisam mežonīgs un derdzīgs stils; Tā duelanti, turki kristīgiem Tik rakstīt mēdz! Kur meičas smadzenēs Gan rasties var šie etiopu vārdi, Kam saturs melnāks nekā āriene! Vai gribat dzirdēt vēstuli jūs pats?
   Silvijs.
   Ja patīk, nolasiet. Tā sveša man; Bet Fēbes cietsirdību pazīstu.
   Rozalinde. Tad uzklausiet, ko viņa raksta man.
   Lasa.
   «Kas tu esi: dievs vai gans? Dziļais mīlas sapnis mans?»
   Vai sieviete varētu tā ņirgāties?
   Silvijs. Jūs to saucat par ņirgāšanos?
   Rozalinde
   lasa.
   «Kādēļ tu no debess mājām, Nolaidies pie sirdīm vājām?»
   Vai esat kādreiz dzirdējis šādas nekrietnības?
   «Vīrieši pēc manis sniedzās, Mana sirds tiem vienmēr liedzās.»
   Kā viņa uzdrošinās rakstīt tādus vārdus?
   «Ja jau tavu acu zaimi Liek man aizmirst, kas ir naids, Kādu bezgalīgu laimi Manā sirdī uzburs smaids? Kad tu rājies, mīlu tevi, Ja tu lūgsies, došu sevi, Sūtnis, kas šo mīlu pauž, Vēl tās spēku nenojauš. Dod tam līdzi kādu vēsti, Cerību man sirdī dēsti. Vai tu pieņemsi, ja dodu Savu sirdi, mantu, godu? Atraidīts kad tas viss taps, Man vairs atliks tikai kaps.»
   Silvijs. Vai, pēc jūsu domām, tie ir zaimi? Cēlija. Nabaga gans!
   Rozalinde. Tu viņu nožēlo? Nē, viņš nav nožēlošanas cienīgs. Un tu vari mīlēt tādu sievieti? Viņa spēlē uz tevis kā uz instrumenta un tik nepareizi spēlē! Tas ir neciešams! Nu labi, ej pie viņas — es redzu, mīla padarījusi tevi par dīdītu čūsku — un saki tai: ja viņa mīl mani, es pavēlu viņai mīlēt tevi, ja ne, es
   negribu viņu redzēt, iekāms tu aizlūgsi par viņu. Ja tu viņu tiešām mīli, ej un ne vārda vairāk, jo tur nāk citi.
   Silvijs prom.
   Olivers.
   Labrīt, ak jaunieši! Vai nezināt, Kur mežā gana māja atrodas, Starp olīvām kas ēnā slēpusies?
   Cēlija.
   Uz rietumiem no šejienes — tur, gravā, Pa labi griezieties no vītoliem, Gar čalojošu strautu ejiet tālāk, Un tad jūs būsiet klāt, bet būdā gan Pašlaik neviena nav.
   Olivers.
   Ja mēle kādreiz acis mācīt var,
   Tad man pēc apraksta jūs jāpazīst:
   Šis uzvalks, vecums … «Zēnam gaiši mati,»
   Man tika teikts, «un izskats sievišķīgs,
   Bet meitēns mazāks augumā un tumšāks …»
   Vai neesat jūs būdas saimnieki?
   Cēlija.
   Ja sakām taisnību — tie paši gan. Olivers.
   Orlando sveicienu jums abiem sūta, Bet tam, ko mēdz viņš saukt par Rozalindi, Šo lakatu, kas asinīs. Jūs tas?
   Rozalinde.
   Es tas. Bet ko mums pavēsta šis lakats?
   Olivers.
   Tik manu kaunu, ja to gribat zināt. Es varu pasacīt, kā mani sauc, Kā radās asinis.
   Cēlija.
   Tad sakiet jel!
   Olivers.
   Kad vēl nesen Orlando no jums šķirās,
   Viņš solījās pēc stundas atgriezties;
   Pa meža takām steigdamies uz priekšu,
   Gan saldos un gan rūgtos sapņos mulsdams,
   Viņš acis sāņus pameta. Kas tur?
   Ko gan viņš savā priekšā ierauga?
   Pie veca, sūnām klāta ozola,
   Kam skumīga un kaila virsotne,
   Kāds bārdains cilvēks skrandās gulēja
   Uz muguras; ap kaklu apvijās
   Tam čūska zaļi iezeltainām svītrām
   Un galvu šņācot izstiepa pret lūpām,
   Tik ieraugot Orlando, atrāvās
   Un ātriem lokiem krūmos pazuda.
   Bet krūmu ēnā veca lauvu māte
   Ar badā izkaltušiem zīdekļiem
   Kā negants kaķis gulētājā blenza
   Un viņa pamošanos gaidīja.
   Šī zvēra karaliskā raksturā
   Nav parasts uzbrukt tam, kas liekas miris.
   To visu redzēdams, Orlando pēkšņi
   Pie gulētāja piegāja un viņā
   Pats savu brāli — brāli pazina!
   Cēlija.
   Par brāli šo viņš bieži runāja; Šo cilvēku viņš attēloja allaž Kā ļaunāko starp ļaundariem. Olivers.
   Tas tiesa! Šis cilvēks tiešām bij īsts briesmonis. Rozalinde.
   Bet ko Orlando darīja? Vai brāli Viņš lauvu mātes zobiem pameta?
   Olivers.
   Viņš divas reizes griezās projām iet, Bet atriebību pārvarēja žēlums Un asinsbalss, kas iespēj uzveikt naidu. Jā, lauvai droši uzbruka Orlando.
   Pec īsas cīņas zvērs bij uzvarēts. Tam zemē sabrūkot, es pamodos.
   Cēlija.
   Jūs viņa brālis? Rozalinde.
   Jūs viņš izglāba?
   Cēlija.
   Bet jūs tam nāves slazdus izlikāt? Olivers.
   Tas biju es, bet senāk. Nekaunos Es atzīties, kas esmu kādreiz bijis, Jo pārvērtusies mana dvēsele.
   Rozalinde.
   Bet lakats asinīs?
   Olivers.
   To tūliņ teikšu, Tūliņ to arī zināt dabūsiet. Kad asarās mēs nošķīstijām visu, Ko varējām viens otram pavēstīt, Kad es tam pateicu, kā nokļuvu Sai postažā, — pie labā hercoga Viņš mani noveda. Tur atpūtos Un devos brālim līdz. Kad savā mītnē Mans glābējs izģērbās, es ieraudzīju, Ka tam bij stipri saplosīta roka. No asins noplūduma paģībdams, Viņš pakrita, vēl saukdams: «Rozalinde!» Kad rētu pārsēju, viņš pamodās, Drīz spēkus atguva un lika man Jūs uzmeklēt un visu izstāstīt, Par lauzto vārdu piedošanu lūgt Un jaunam ganam, kuru jokodams Par savu Rozalindi mēdz viņš dēvēt, Nodot šo asiņaino lakatu.
   Cēlija
   Rozalindei, kura krīt nesamaņā. Mans Ganimed, kas tas? Mans Ganimed!
   Olivers.
   Jo daudzi paģībst, redzot asinis. Cēlija.
   Te cita vaina … Rozīt. . . Ganimed . . .
   Olivers.
   Viņš atkal atmostas.
   Rozalinde.
   Es vēlētos būt mājās.
   Cēlija.
   Aizvedīsim. Es lūdzu, ņemiet jūs pie rokas viņu.
   Olivers. Saņemieties, jaunekli! Kas jūs par vīrieti? — Jums nav vīrieša sirds.
   Rozalinde. Jā, tiešām. Bet es lieliski izlikos, vai ne? Lū­dzu, sakiet savam brālim, ka es lieliski izlikos. — Ha, ha!
   Olivers. Tā gan nebija izlikšanās: jūsu sejas krāsa labi norāda, ka tas bija īsts uztraukums.
   Rozalinde. Izlikšanās, ticiet man!
   Olivers. Nu labi, saņemieties un izliecieties par vīru.
   Rozalinde. To arī es daru, bet, nudien, man labāk vaja­dzētu būt sievietei.
   Cēlija. Nāc, tev seja kļūst arvien bālāka un bālāka; lū­dzu, iesim mājās. — Ser, pavadiet mūs.
   Olivers. Labprāt. Man brālim jāaiznes ziņa, ka Rozalinde viņam piedevusi.
   Rozalinde. Par to es vēl padomāšu, bet, lūdzu, pastāstiet viņam, cik labi protu izlikties. — Iesim!
   Visi prom.

   Nāk Galoda un Odrija.
   Galoda. Gan paspēsim, Odrij. Pacieties, mīļā Odrij!
   Odrija. Nudien, tas mācītājs bija diezgan labs. Nevaja­dzēja klausīt vecajam kungam.
   Galoda. Sers Olivārijs ir briesmīgs nejēga, Odrij, bries­mīgi nekrietns jauceklis. Bet, Odrij, še mežā ir kāds jauns cilvēks, kas met uz tevi acis.
   Odrija. Es zinu, kas tas ir: viņam nav nekādas daļas gar mani. Tur nāk tas vīrs, kuru jūs domājat.
   Galoda. Es esmu gatavs neēst un nedzert, ja vien iespē­jams redzēt tādu lāci. Līdz ar to mēs, atjautīgie cil­vēki, uzkraujam sev arī lielu atbildību. Mums jāņir­gājas, mēs nevaram noturēties.
   Nāk Viljams.
   Viljams. Labvakar, Odrij!
   Odrija. Labvakar, labvakar, Viljam!
   Viljams. Labvakar, ser!
   Galoda. Labvakar, mīļais draugs! Liec cepuri galvā! Nu, esi tik labs, liec cepuri galvā! Liec galvā! Cik vecs tu esi, draugs?
   Viljams. Man ir divdesmit pieci gadi, ser.
   Galoda. Sirms vecums. Tevi sauc Viljamu?
   Viljams. Viljamu, ser.
   Galoda. Skaists vārds. Vai tu esi še mežā piedzimis?
   Viljams. Jā, ser, paldies dievam.
   Galoda. «Paldies dievam» — tā ir laba atbilde. Vai tu esi bagāts?
   Viljams. Kā to ņem, ser.
   Galoda. «Kā to ņem» — labi, ļoti labi, pavisam labi: nē, tomēr tas ir, kā to ņem. Vai tu esi gudrs?
   Viljams. Jā, ser, man ir laba sajēga.
   Galoda. Lieliski sacīts! Man iekrīt prātā kāda paruna: «Muļķis domā par sevi, ka ir gudrs, bet gudrais zina par sevi, ka ir muļķis.» Kad pagānu filozofs gribēja ēst vīnogas, viņš, likdams ķekaru pie mutes, pavēra lūpas: ar to viņš gribēja sacīt, ka vīnogas radītas, lai tās ēstu, bet lūpas, lai tās vērtu vaļā. Vai tu mīli šo meiču?
   Viljams. Jā, ser.
   Galoda. Dod man savu roku. Vai tu esi mācīts?
   Viljams. Nē, ser.
   Galoda. Tad mācies no manis: man pieder tas, kas man pieder. Ja šķidrumu pārlej no pudeles glāzē, tad viens trauks tukšojas, otrs piepildās, bet tā ir tikai daiļrunība, jo visi rakstnieki vienis prātis, ka latī­niski ipse ir viņš, bet tu neesi ipse, jo viņš esmu es.
   Viljams. Kurš viņš, ser?
   Galoda. Tas viņš, ser, kuram jāapprec šī meiča. Tāpēc klausies, stulbeni, pārtrauc, runājot prastā valodā, — met pie malas sakarus; runājot kā uz laukiem, — amizieri ar šo dāmu, ko parasti sauc par meiču, visu kopā saņemot: atstāj sakarus ar šo dāmu, citādi tu, stulbeni, būsi pagalam, vai arī, lai tu labāk saprastu, tu mirsi. Jā, jā, es tevi nogalināšu, aizraidīšu no šīs pasaules, iztaisīšu no dzīva nedzīvu, pārvērtīšu tavu brīvību verdzībā. Es tikšu galā ar tevi visādi: ar nā­ves zālēm, ar nūju, ar tērauda ieročiem. Es dibināšu pret tevi partiju, laidīšu darbā intrigas, es tevi uz­veikšu simt piecdesmit dažādos veidos. Tāpēc drebi aiz bailēm un taisies, ka tiec!
   Odrija. Ej, labo Viljam!
   Viljams. Lai dievs jums palīdz, ser, būt vienmēr jaut­ram.
   Prom. Nāk Korins.
   Korins. Kungi meklē jūs. Nāciet! Drīzāk, drīzāk!
   Galoda. Skrej, Odrij! Skrej, Odrij! — Es jau eju, eju.
   Abi prom.

   Nāk Orlando un Olivers.
   Orlando. Vai patiesi tu uzreiz viņā ieskatījies? Tikko ieraudzīji un jau iemīlējies? Un iemīlējies tūlīt at­klāji savas jūtas? Un, atklājis savas jūtas, tūlīt da­būji jāvārdu? Un esi stingri nolēmis viņu precēt?
   Olivers. Lai paliek mana steidzība, viņas nabadzība, mana nesenā iepazīšanās ar viņu, pēkšņā jūtu at­klāsme un viņas tūlītējā piekrišana; labāk saki līdz ar mani, ka es mīlu Aliēnu; saki līdz ar viņu, ka viņa mīl mani; esi vienis prātis ar mums abiem, ka mums jāprecas. Tas nāks tev tikai par labu, jo es atdošu tev mūsu tēva māju un visus vecā sera Rolanda ienā­kumus, bet pats palikšu še un miršu kā vienkāršs gans.
   Orlando. Es esmu ar mieru. Noliksim laulības rīt, es ielūgšu hercogu ar viņa jautrajiem pavadoņiem. Ej un sagatavo Aliēnu, jo, redzi, tur nāk mana Roza­linde.
   Nāk Rozalinde.
   Rozalinde. Dievs palīdz, brāli!
   Olivers. Tev tāpat, skaistā māsa!
   Prom.
   Rozalinde. Ak mīļais Orlando, cik bēdīgi redzēt, ka tev pārsieta sirds.
   Orlando. Roka.
   Rozalinde. Man šķiet, lauvas nagi tev ievainojuši arī sirdi.
   Orlando. To ievainojušas tikai sievietes acis.
   Rozalinde. Vai brālis jums stāstīja, cik labi es izlikos zaudējam samaņu, kad viņš parādīja jūsu lakatu?
   Orlando. Jā, un vēl lielākus brīnumus.
   Rozalinde. Es zinu, ko jūs gribat sacīt. — Jā, vēl nekas nav noticis tik ātri, varbūt vienīgi divu āžu sabadī- šanās un Cēzara lielīgais sauciens «Veni, vidi, vici». Tiešām, jūsu brālis un mana māsa tikko paguva sa­tikties, jau pavērās viens otram acīs; tikko pavērās acīs — jau iemīlējās viens otrā; tikko iemīlējās — jau nopūtās; tikko nopūtās — jau vaicāja viens ot­ram nopūtu iemeslu; tikko dabūja zināt iemeslu — jau sāka meklēt zāles, un tā kāpienu pa kāpienam uzcēla laulības kāpnes, pa kurām tagad neatlaidīgi jārāpjas augšā, lai nepaliktu neatturīgi jau pirms lau­lībām. Viņi dabūjuši īstu mīlas lēkmi un tā grib tikt kopā, ka nav šķirami pat ar koku.
   Orlando. Viņi rīt laulāsies, un es ielūgšu hercogu kāzās. Bet ak vai! Cik rūgti skatīt laimi tikai ar cita acīm. Jo smagāka kļūs mana sirds rīt, kad redzēšu laimīgu savu brāli, kas būs ieguvis to, ko vēlas.
   Rozalinde. Ko? Vai tad es jums rīt nevaru but Rozalin- des vietā?
   Orlando. Es ilgāk nevaru dzīvot tikai no iedomām.
   Rozalinde. Nu, tad es jūs vairs nemocīšu ar tukšiem vār­diem. Ziniet — tagad es runāju ne bez nozīmes, — es jūs pazīstu kā labu cilvēku. Es to nesaku tādēļ, lai jūs būtu labās domās par manu saprātu, ar kuru varēju jūs iepazīt. Es necenšos arī iegūt jūsu uzti­cību vairāk par to nelielo daļu, kas man vajadzīga ne manas slavas, bet jūsu pašu labā. Vārdu sakot, ticiet, ka es varu darīt brīnumus; jau trešajā dzīvības gadā es stājos sakaros ar kādu burvi, kas labi prata savu mākslu, lai gan nedarīja nekā nosodāma. Ja jūs tā mīlat Rozalindi, kā to norāda visa jūsu izturē­šanās, tad salaulāsieties ar viņu tai pašā brīdī, kad jūsu brālis salaulāsies ar Aliēnu. Es zinu, kādos sa­režģītos apstākļos viņa atrodas, un man iespējams, ja jums nekas nav pretī, viņu rīt sveiku un veselu nostādīt jūsu priekšā.
   Orlando. Vai tu runā nopietni?
   Rozalinde. Zvēru pie savas dzīvības, kuru ļoti augstu vērtēju, lai gan neslēpju jums, ka protu burt. Tāpēc apvelciet savu labāko tērpu un ielūdziet savus drau­gus, jo jūs apprecēsieties rīt, ja gribat precēties, un ar Rozalindi, ja to vēlaties.
   Nāk Silvijs un Fēbe.
   Redziet, tur nāk divi iemīlējušies: viena manī, otrs viņā.
   Fēbe.
   Tas nebija gan tiešām jauki darīts, Ka parādījāt manu vēstuli.
   Rozalinde.
   Gar to man daļās nav, es pats jau cenšos, Lai jūsu acīs nejauks izliktos. Jums visur līdz iet uzticīgais gans, To uzskatiet, to mīliet, slavējiet.
   Fēbe.
   Teic, labais gans, šim jaunam cilvēkam, kā patiesīgi
   mīl.
   Silvijs.
   Ja mūžam nopūšas un mūžam raud, Kā es pēc Fēbes.
   Fēbe.
   Un es pēc Ganimeda.
   Orlando.
   Un es pēc Rozalindes.
   Rozalinde.
   Un es — es ne pēc vienas.
   Silvijs.
   Ja uzticīgs un gatavs visu ziedot, Kā Fēbei es.
   Fēbe.
   Kā Ganimedam es.
   Orlando.
   Kā Rozalindei es.
   Rozalinde.
   Bet es — nevienai sievietei.
   Silvijs.
   Mīl tas, kam jūsma valda dvēselē, Un dziļas kaislības, un kvēlas ilgas, Kas iespēj pielūgt, slavēt, zemoties, Kas visu izturēt un pārciest var, Kas gatavs atdot savu dzīvību, Kā es par Fēbi.
   Fēbe.
   Kā es par Ganimedu.
   Orlando.
   Kā es par Rozalindi.
   Rozalinde.
   Bet es — es ne par vienu sievieti.
   Fēbe
   Rozalindei.
   Kāpēc jūs manu mīlu nicināt? Silvijs
   Fēbei.
   Kāpēc jūs manu mīlu nicināt?
   Orlando.
   Kāpēc jūs manu mīlu nicināt?
   Rozalinde. Kas bija tā, kurai vaicājāt nupat: «Kāpēc jūs manu mīlu nicināt?»
   Orlando. Tā, kura tālumā un nedzird mani.
   Rozalinde. Pietiek, lūdzu, pietiek: jūs kaucat kā Īrijas vilki, raugoties mēnesī.
   Silvijām.
   Es jums palīdzēšu, ja varēšu.
   Fēbei.
   Es jūs mīlētu, ja varētu. — Atnāciet visi rīt pie ma­nis.
   Fēbei.
   Es precēšu jūs, ja kādreiz precēšu sievieti, bet es precēšos rīt.
   Orlando.
   Jūs būsiet apmierināts, ja vispār varu kādu vīrieti apmierināt, un jūs apprecēsieties rīt.
   Silvijām.
   Es jums sagādāšu prieku, ja tas, kas jums patīk, var jums sagādāt prieku, un rit jūs apprecēsieties.
   Orlando.
   Tik tiešām, ja mīlat Rozalindi, ierodieties.
   Silvijām.
   Tik tiešām, ja mīlat Fēbi, ierodieties, — tik tiešām, ka es nemīlu nevienu sievieti, ari es ieradīšos. Tagad dzīvojiet veseli, jūs zināt manas pavēles.
   Silvijs. Ja dzīvs, tad būšu klāt. Fēbe. Es arī! Orlando. Es arī!
   Visi aiziet.

   Nāk Galoda un Odrija.
   Galoda. Rīt būs jauka diena, Odrij! Rīt mēs apprecēsi­mies.
   Odrija. Es to vēlos no visas sirds un ceru, ka nav nego­dīgi vēlēties kļūt par tādu pašu sievu kā citas. Tur nāk izraidītā hercoga pāži.
   Nāk divi pāži.
   Pirmais pāžs. Kāda laimīga sastapšanās, cienītais kungs!
   Galoda. Patiesi ļoti laimīga! Sēdieties, sēdieties, — un tūlīt dziesmu.
   Otrais pāžs. Taisni to mēs gaidījām. Sēdieties vidū.
   Pirmais pāžs. Nu, vai sāksim uzreiz, neklepojot, nekrek- šķinot un neatvainojoties, ka esam aizsmakuši, — kā vienmēr dara tie, kam nav balss?
   Otrais pāžs. Labi, labi! Un visi vienā balsī — kā čigāni uz viena zirga.
   Dziesma.
   Reiz divi dzīvoja, kas mīlējās, Heisā, hoho! Heisā, hoho! Gar druvu viņiem staigāt gadījās
   Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.
   Un tur starp vārpām viņi apgulās,
   Heisā, hoho! Heisā, hoho!
   Jā, ko lai dara? Kādreiz atgadās
   Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.
   No viņu lūpām dziesma raisījās, Heisā, hoho! Heisā, hoho! Ka dzīve lauku puķei līdzinās
   Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.
   Kas dzīvi baudīt grib, lai pasteidzas,
   Heisā, hoho! Heisā, hoho!
   Kad mīlas liesmās sirdis aizdegas
   Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.
   Galoda. Ziniet ko, jaunie džentlmeņi, lai gan jūsu dzies­mai nav visai gudri vārdi, tomēr jūs to nodziedājāt stipri šķidri.
   Pirmais pāžs. Jūs maldāties, ser, mēs dziedājām īstajā taktī un nekad nezaudējām to.
   Galoda. Pie joda! Tad es izturējos netaktiski un velti zaudēju laiku, klausīdamies jūsu muļķīgajā dziesmā. Dievs ar jums! Lai viņš labo jūsu balsis! — Nāc, Odrij!
   Abi prom.

   Ienāk vecais hercogs, Amjēns, 'Zaks, Orlando, Olivers un Cēlija.
   Hercogs.
   Un tu, Orlando, tici tam, ka zēns Spēs visu izdarīt, ko solījis?
   Orlando.
   Es brīžiem ticu, brīžiem ne, kā tas, Kas, baidīdamies cerēt, cer un baidās.
   Ienāk Rozalinde, Silvijs un Fēbe.
   Rozalinde.
   Mazliet vēl pagaidiet, lai līgumu Mēs stingrāk nosakām. Jūs, hercog, teicāt, Ka tad, ja atvedīšu Rozalindi, Ar jūsu gribu viņu gūs Orlando.
   Hercogs.
   Un kaut vai valsts tai būtu jādod pūrā. Rozalinde
   Orlando.
   Jūs solījāties precēt Rozalindi?
   Orlando.
   Kaut arī būtu visu zemju ķēniņš.
   Rozalinde
   Fēbei.
   Un jūs, jūs solījāties nākt pie manis? Fēbe.
   Kaut ari nāktos man pēc stundas mirt!
   Rozalinde.
   Bet, ja jūs negribēsiet mani ņemt, Vai būsiet uzticīga sieva ganam?
   Febe.
   Jā gan, tā esam līguši. Rozalinde
   Silvijām.
   Jūs Fēbi precēsiet, ja viņa nāks? Silvijs.
   Pat tad, ja vajadzētu mirt pēc kāzām.
   Rozalinde.
   Un es to teicos visu nokārtot. Ak hercog, turiet vārdu, dodiet meitu; Orlando, turiet vārdu, ņemiet viņu; Jūs, Fēbe, turiet vārdu, preciet mani, Bet, ja es nepatikšu, ņemiet ganu; Un savu vārdu turiet, Silvij, jūs, — Ja Fēbe mani neņems, preciet viņu. Un tagad iešu visam darīt galu.
   Rozalinde un Cēlija aiziet.
   Hercogs.
   Es nezinu, kāpēc šis ganu zēns Tik ļoti līdzīgs liekas manai meitai.
   Orlando.
   Ak augstība, es lūdzu uzklausīt:
   Kad viņu ieraudzīju pirmo reizi,
   Tas šķita man pēc jūsu meitas brāļa.
   Bet, jūsu augstība, zēns mežā dzimis
   Un mācīts maģijā no tēvoča,
   Kas dzīvojot šai mežā, kā viņš stāsta,
   Un esot varens meistars burvju mākslās.
   Nāk Galoda un Odrija.
   Žaks. Droši vien taisās jauni grēku plūdi, jo visi šie pāri dodas šķirstā. Tur ierodas dīvainu dzīvnieku pāris, kurus visās valodās sauc par muļķiem.
   Galoda. Sveiki visapkārt!
   Žaks. Mīļo hercog, saņemiet viņu laipni: tas ir tas vīrs ar raibajām smadzenēm, kuru bieži sastapu mežā. Viņš dievojas, ka esot bijis galminieks.
   Galoda. Lai pārliecinās katrs, kas par to šaubās. Es de­joju menuetus, lakstojos ar dāmām, izturējos augst­prātīgi pret saviem draugiem un piekāpīgi pret ienaidniekiem; izputināju trīs drēbniekus; man bija četras ķildas, no kurām viena tikko nebeidzās ar div­kauju.
   Žaks. Kā tad jūs to nokārtojāt?
   Galoda. Mēs sanācām kopā un nolēmām, ka tā vēl nav septītās šķiras ķilda.
   Žaks. Kā — septītās šķiras? — Ievērojiet viņu labi, aug­stība.
   Hercogs. Man viņš stipri patīk.
   Galoda. Dievs jums to atmaksās, ser! Stipri vēlos, lai arī jūs man patiktu. Es steidzos šurp ar citiem ciemata pāriem dot zvērestu un to atkal pārkāpt, jo laulība savieno, bet miesa un asinis atvieno. Lūk, nabaga skuķēns, ser, gatavais posts, bet paša īpašums: mani sagrābusi neprātīga iegriba, ser, ņemt to, kas nevie­nam neder. īsta tiklība, ser, dzīvo kā sīkstule naba­dzīgā būdiņā, kā pērle netīrā gliemežvākā.
   Hercogs. Nudien, viņš ir ļoti veikls un kodolīgs.
   Galoda. Kā jau āksts ar savām dzirnavām, ser: maļ gan smalki, gan rupji.
   Žaks. Bet septītā šķira! Kā jūs nosakāt septītās šķiras ķildu?
   Galoda. Pēc septītās pakāpes melkulības. — Izturies pie­klājīgi, Odrij! — Lūk, tā, ser. Man nepatīk tas, kā vienam galminiekam apcirpta bārda; viņš liek man pateikt — ja es sakot, ka viņam nav labi apcirpta bārda, tad viņš esot citādās domās; to sauc par laipnu atspēkojumu. Ja es saku vēlreiz, ka tā nav labi ap­cirpta, viņš liek man pateikt, ka apcērpj to vienīgi pēc savas gaumes; to sauc par smalku dzēlību. Es saku atkal, ka tā nav labi apcirpta, viņš atbild, ka es neesot spējīgs par to spriest; to sauc par rupju at­bildi. Vēlreiz — tā nav labi apcirpta, viņš saka, ka es runājot nepatiesību; to sauc par sirdīgu atsparu. Vēl­reiz — tā nav labi apcirpta, viņš atbild, ka es melo­jot; to sauc par bezkaunīgu uzbrukumu, un tā tālāk, līdz aprobežotai melkulībai un tiešai melkulībai.
   Žaks. Līdz kurai pakāpei tad jūs apgalvojāt, ka viņa bārda nav labi apcirpta?
   Galoda. Es neuzdrošinājos iet tālāk par aprobežotu mel- kulību, un viņš sabijās no tiešas melkulības, tāpēc mēs krustojām savus šķēpus un šķīrāmies.
   Žaks. Vai jūs varat nosaukt pēc kārtas visas pakāpes?
   Galoda. Ai ser, mēs ķildojāmies tieši pēc grāmatas par smalku uzvešanos. Es varu uzskaitīt visas pakāpes: pirmā — laipns atspēkojums, otrā — smalka dzēlība, trešā — rupja atbilde, ceturtā — sirdīgs at- spars, piektā — bezkaunīgs uzbrukums, sestā — ap­robežota melkulība, septītā — tieša melkulība. Visu var apiet ar līkumu, izņemot tiešu melkulību, — bet arī no tās var tikt vaļā ar vienu vienīgu ja. Es esmu redzējis, ka septiņi tiesneši nevar izbeigt ķildu, bet tad sanāk kopā paši ķildnieki, un vienam no viņiem iekrīt prātā vārdiņš ja, proti — «ja jūs sakāt tā, tad es saku šitā», un viņi spiež viens otram roku un sa­dzer brālības. Vārdiņš ja ir īstais miera vēstnesis, tam ir liels spēks.
   Žaks. Nu, vai nav rets vīrs, jūsu augstība? Viņam uz visu nags. Un tomēr viņš ir āksts.
   Hercogs. Ākstība viņam ir tikai izbāzts zirgs, aiz kura aizslēpies viņš laiž savas asprātības bultas.
   Nāk Himeneļs ar sieviešu drēbēs tērpto Rozalindi un Cēli/u.
   Jautra mūzika.
   Himenejs.
   Prieks ieņem debess mājas, Kad zemes ķildas stājas Un sirds kad sirdi rod. Lai tēvs nu meitu glāsta, Lai Himenejs tiem stāsta, Ka mīla laimi dod. Lai lūpas skūpstā tiekas, Klīst visas šaubas liekas.
   Rozalinde
   hercogam.
   Jums atdodos, jo piederu es jums.
   Orlando.
   Jums atdodos, jo piederu es jums.
   Hercogs.
   Ja nemaldos, jūs esat mana meita!
   Orlando.
   Ja nemaldos, jūs esat Rozalinde!
   Fēbe.
   Ja nav tie spoki manās acīs, Man Ganimeds ardievu sacīs.
   Rozalinde
   hercogam.
   Es cita tēva negribu kā jūs.
   Orlando.
   Es cita vīra negribu kā jūs.
   Fēbei.
   Es citas sievas neņemšu kā jūs.
   Himenejs.
   Lai rimtu visas brēkas, Lai beigtos raibās dēkas, Man jāteic, kā tas būs.
   Te četri pāri gaida, Lai Himenejs tos raida, Kur katrs laimīgs kļūs.
   Rozalindei un Orlando. Jums beidzas mīlas mokas.
   Cēlijai un Oliveram.
   Tik nāve šķirs jums rokas.
   Fēbei, norādot uz Silviju.
   Ja pelsiet sirdi tīru, Jums sieva tiks par vīru.
   Galodam un Odrijai.
   Jūs vieno pati daba, Kā nakts ir tumsai laba. Lai skan nu kāzu dziesma, Lai kvēlo mīlas liesma! Kā pienākas, bez steigas Reiz visam pienāk beigas.
   Dziesma.
   Ak Junona, tu visu dari, Lai galdam gultu blakus liek, Un, Himenej, tu panākt vari, Lai laužu dzimums vairots tiek! Sirds Himeneju dižu vied, Tam mūžam slavas dziesmu dzied.
   Hercogs.
   Es, brāļameita, veros acīs tavās, Kā paša meita nāc jel manās skavās!
   Fēbe
   Silvijām.
   Tu esi mans, pat acs kļūst mazliet valga: Par uzticību mīla būs tev alga.
   Ienāk laks de Buā.
   Žaks de Buā.
   Man pāris vārdu sacīt atļaujiet: Es vecam Rolandam dēls vidējais, — Un, lūk, ar kādām vēstīm nāku šurp. Kad hercogs Frederiks bij saklausījis, Ka ļaudis slaveni šai mežā klīstot, Viņš lielu karaspēku savācis Un devies šurp, lai brāli sagūstītu Un nāvi piespriestu. Bet, nokļuvis Līdz mežmalai, viņš pēkšņi saticies Ar sirmu vientuli, kas dzīvo mežā. Pēc īsas sarunas viņš atteicies No saviem nodomiem un galma dzīves. Viņš nodod troni brālim trimdiniekam, Un tiem, kas raidīti bij trimdā līdz, Viņš mantu atdot liek. Tas viss ir tiesa, To zvērēt varu es.
   Hercogs.
   Sveiks, jaunekli! Patiešām, dārgu kāzu dāvanu Tu saviem brāļiem ar šiem vārdiem sniedz. Viens atkal atgūst īpašumus savus, Un otrs paceļ scepteri no jauna. Bet vispirms lūkosim šai mežā pabeigt Tos nodomus, kas nobrieduši šeit. Pēc tam ar mani kopā projām dosies Viss draugu pulks, kas likstās dalījās, Kas bij ar mani dienās grūtajās, Un priekus visi kopā izbaudīsim Pēc saviem nopelniem un savas kārtas. Lai spēlē mūzika! Lai griežas dejas Un jautros smaidos visiem atmirdz sejas!
   Žaks.
   Vai pareizi es esmu sapratis: No spožā galma hercogs atsakās Un domā nobeigt dzīvi klosterī?
   Žaks de Buā.
   Patiešām, draugs!
   Žaks.
   Pie viņa došos es. Daudz gudru domu šādiem nožēlniekiem.
   Hercogam.
   Jums novēlu es seno augsto godu Kā algu tikumiem un pacietībai.
   Orlando.
   Jums — mīļo, kuras acu esat vērts.
   Oliveram.
   Jums — mantojumu, draugus, līgavu.
   Silvijām.
   Jums — godam gūtu gultu laulībā.
   Galodam.
   Jums — strīdus ģimenē, jo pietikt laimes Var tikai mēnesim. Nu, līksmojiet! Man ceļš uz kaut ko nopietnāku iet.
   Hercogs.
   Jel paliec, 2ak!
   Zaks.
   Nē, augstība, nu musu gaitas galā: Ja vēl kas sakāms, būšu klinšu alā.
   Aiziet.
   Hercogs.
   Uz priekšu! Svētki gaida mūsu saimi, Un līksmais sākums sola drošu laimi.
   Dejas. Pēc tam visi aiziet.

   Rozalinde. Nav parasts, ka sieviete paliek pēdējā noru­nāt epilogu, bet tas nav nemaz nepieklājīgāk kā vīrietim bāzties sievietei priekšā un norunāt prologu. Ja ir patiesība, ka labu vīnu nevajag slavēt, tad labai lugai arī nevajag epiloga; bet, tā kā labu vīnu daž­kārt stipri slavē, tad laba luga var ar labu epilogu kļūt vēl labāka. Bet, sakiet, ko lai es iesāku, jo ne­esmu ne labs epilogs, ne arī luga drīkst cerēt uz jūsu labvēlību? Man nav mugurā ubadzes skrandu, tāpēc nevaru lūgt ubaga dāvanu. Atliek vienīgi apelēt pie jūsu labākajām jūtām, un es sākšu ar sievietēm. Nu­dien, tās mīlas vārdā, kuru jūtat pret vīriešiem, dā­vājiet šai lugai tik daudz labvēlības, cik stipri tā pa­tikusi viņiem. Nudien, vīrieši, tās mīlas vārdā, kuru jūtat pret sievietēm — un pēc jūsu smaidiem es re­dzu, ka neviens tās neienīst, — nokārtojiet tā, ka luga patikusi ir jums, ir sievietēm. Ja es nebūtu šo­vakar spēlējusi vīrieti, es noskūpstītu jūs visus, kuru bārdas man patiktu, kuru sejas liktos man pa prātam un elpa nebūtu pretīga; no savas puses esmu pārlie­cināta, ka visi tie, kuriem ir skaistas bārdas, jaukas sejas un tīkama elpa, pateicībā par manu laipno pie­dāvājumu šķiroties novēlēs man ar aplausiem visu labu.
 

   Komēdija Kā jums tīk sarakstīta jau ap 1599.—1600. gadu, bet iespiesta in folio izdevumā tikai 1623. gadā. Kopā ar komēdijām Divpadsmitā nakts un Liela brēka, maza vilna tā pieder Šekspīra agrī­najām komēdijām, kurās dzirkst asprātība un dzīves prieks un bieži vien ieskanas maigas, liriskas skaņas.
   Kā jums tīk ietver sevī it kā pastorāles elementus. Galvenās ainas norisinās mežā, kur izraidītais karalis ar saviem pavadoņiem dzīvo vienkāršu un veselīgu dzīvi. Sāda dzīve brīvā dabā, godīgu ganu vidū, attēlota pastorālēs kā protests pret feodālisma laikmeta dzīvi muiž­nieku pilīs, pret buržuāzijas nežēlību un varmācību. Tomēr savā būtībā pastorāles nav aicinājums iet uz priekšu, meklēt labāku nākotni, cīnī­ties pret valdošo iekārtu, bet gan sauciens atpakaļ, pie dabas, aiziet no reālās dzīves sapņu pasaulē.
   Šekspīrs savai komēdijai piešķir pavisam citādu nozīmi. Viņš galvenokārt saasina satīras momentu, ar satīras palīdzību atmasko­dams un nosodīdams sava laika sabiedrības izvirtību un pagrimumu. Šekspīra komēdija šai ziņā sasaucas ar teiku motīvu par angļu balā­dēs apdziedāto varoni Robiņu Hudu, kurš kopā ar saviem biedriem dzīvojis mežā, aplaupīdams bagātniekus un viņu mantu atdodams na­bagiem. Šekspīrs iezīmē reālistiskas līnijas savā sapņu pasaules attē­lojumā uz dabas fona. Viņa komēdija atšķiras no pastorālēm ari ar to, ka izraidītie, tikko gūst uzvaru pār saviem ienaidniekiem, neka­vējoties nāk atpakaļ reālajā dzīvē.
   Attēlojamais Ardenas mežs pieder pasaku un fantāzijas pasaulei, lai gan šāda nosaukuma mežs atradās arī dabā, Šekspīram tuvajā Jorkšīrā, taču tā apraksts ir fantastisks. Šekspīra notēlotajā Ardenas mežā sastopamas lauvas, kuru, protams, īstenībā angļu mežā nebija. Teiksmainais mežs līdzinās laumiņu un meža gariņu mājoklim — Atēnu mežam komēdijā Sapnis vasaras nakti (2. sēj., 265. lpp., u. c.). Visa komēdija Kā jums tik līdzīga sapnim un pasakai, tikai tanī maz notikumu. Lugā daudz maiguma, dzīves prieka un cilvēcības. Šek­spīrs — humānists — savā darbā attēlojis tīras, dziļas cilvēku jūtas un centies parādīt labā uzvaru pār ļauno.
   Kā jums tīk ir jautra komēdija, bet tās jautrība nav skaļa un farsiska, kā, piemēram, Divpadsmitās nakts un Henrija IV. Pat komē­dijas blakus personām, piemēram, klaunam Tačstonam, piemīt kas cēls un smalkjūtīgs. Komēdijas darbības degpunktā ir svaigas, sau­lainas attiecības starp jauniem mīlētājiem — Orlando un Rozalindi.
   Pētnieki norāda, ka Šekspīrs savam darbam izmantojis kā gal­venos avotus Tomasa Lodža pastorālo romānu Rozalinde (1590), Ro­berta Grīna drāmu Orlando Furioso (1594) un kādu paukošanas rokas­grāmatu, kas Elizabetes laikmetā bijusi ļoti iecienīta. Lodža romāna valoņu fonu Šekspīrs apmainījis pret anglisku, Ardenu mežu pār­vēršot par Ardenas mežu.
   Uz latviešu skatuvēm komēdija parādījusies jau šī gadsimta sā­kumā — 1903./04. gadā. E. Treimaņa (Zvārguļa) tulkojumā tā iz­rādīta Rīgas Latviešu teātrī ar nosaukumu Kā jums tik jeb Juku ju­kām.
   Komēdija Kā jums tīk Valda Grēviņa un Jāņa Sudrabkalna tul­kojumā izrādīta Dailes teātrī 1925. gadā, bet šis tieši skatuvei saga­tavotais tulkojums nekad nav iespiests. Šekspīra Kopotu rakstu šim izdevumam tulkojumu par jaunu pārstrādājis Valdis Grēviņš.
   I cēliena 1. ainā
   226. Tāpat kā šinī ainā, arī citur jautro laupītāju Robiņu Hudu daudz­kārt piemin Šekspīrs un viņa laika biedri. Robins Huds apdzie­dāts angļu balādēs, kas 15. gs. apvienotas vienā lielākā dziedā­jumā — epopejā.
   II cēliena 5. ainā
   254. Dekdem — piedziedājums kādai dziesmai. Daži uzskata, ka tas ir velsiešu vārds ar aptuvenu nozīmi: «nāc pie manis», bet citi tur­pretī to iztulko kā vienkāršu piedziedājumu bez sevišķas no­zīmes.
   254. … ja ne, tad izgāzīšu dusmas pār visiem Ēģiptes pirmdzim- tiem. —
   Bībelisks izteiciens no ķēniņa Eroda laikiem. Seit domāti ba­gātnieki, pār kuriem viņš izgāzīs savas dusmas.
   7. ainā
   260. žaks izsakās, ka visa pasaule ir tikai teātris vien. Tāds teiciens greznoja arī Šekspīra Globa teātri.
   III cēliena 2. ainā
   268.     .. . Atalantas prāta modrums. —
   Atalanla — meitene grieķu mitoloģijā, kas slavena ar savu lepnumu, ir morāli tīra.
   269.     .. . kad biju īru žurka … —
   Norādījums uz teikām par žurku iznīdētāju, kas ar savām dziesmām izvilinājis žurkas no alām un iznīdējis.
   269. Katra minūte man maksā tikpat dārgi kā brauciens uz jaunām zemēm Dienvidokeānā. —
   16. un 17. gs. angļu jūrnieki atklāja okeānos daudz jaunu salu un zemju, kas nebija tik viegli sasniedzamas.
   272. Vai jūs nebijāt pazīstams ar zeltkaļu sievām un neizlasījāt to visu uz gredzeniem? —
   Tanīs laikos laulības gredzenos bieži iegravēja izteicienus no bībeles vai arī vienkārši moralizējošas sentences.
   272. Bet es jums atbildu kā figūra uz tapetēm… —
   Šekspīra laikā uz tapetēm bieži attēloja cilvēku figūras, kam no mutes stiepās lentas ar populāriem izteicieniem.
   3. ainā
   277. Kā visdīvainākais dzejnieks, godīgais Ovīdijs, es dzīvoju šeit ar tevi un tavām kazām. —
   Ovīdijs bija izsūtīts Melnās jūras krastos, kur tolaik dzī­voja goti.
   V cēliena 4. ainā
   315. Ak Junona, tu visu dari,
   Lai galdam gultu blakus liek. —
   Junonu, Jupitera sievu, tāpat kā Himeneju, uzskata par ģi­menes pavarda sargātāju.