VILJAMS ŠEKSPĪRS
   KARALIS LIRS

   Lirs, Britānijas karalis
   Francijas karalis
   Burgundijas hercogs
   Kornvalas hercogs
   Albānijas hercogs
   Grāls Glosters
   Grāls Kents
   Edgars, Glostera dēls
   Edmunds, Glostera ārlaulības dēls
   Lira āksts
   Korens, pils galminieks Osvalds, Gonerilas pils uzraugs Ārsts
   Kāds virsnieks Edmunda pavadorūbā Kāds bruņinieks Kordē/ijas galmā Kāds herolds
   Kāds vecs virs, grāfa Glostera zemnieks Kornvala apkalpotāji Gonerila ļ
   Regana i kara|a Lira meitas Kordēlija ļ
   Bruņinieki karaļa pavadonībā, virsnieki, vēstneši, zaldāti un pavadoņi.
   Notiek Britānijā.

   Ienāk grāls Kents, grāls Glosters un Edmunds.
   Kents. Man līdz šim likās, ka karalis vairāk mii Albā­nijas nekā Kornvalas hercogu.
   Glosters. Tā mums vienmēr likās, bet tagad valsts sada­līšanā nav redzams, kuru no hercogiem viņš vērtē augstāk, jo daļas ir tik līdzīgas, ka nevar novērot vienas vai otras pārsvaru.
   Kents. Vai tas nav jūsu dēls, milord?
   Glosters. Viņa audzināšanu uzņēmos, mans kungs; man tik bieži nācās nosarkt, atzīstot viņu par savu dēlu, ka nu jau esmu pilnīgi norūdīts pret to.
   Kents. Nesaprotu jūs.
   Glosters. Toties labāk sapratāmies mēs ar viņa māti, un no šīs saprašanās iznāca viņai dēla atrašanās vēl agrāk nekā vīra ierašanās. — Vai nu saprotat, kāda še pārprašanās?
   Kents. Es nebūt nevaru vēlēties, lai tā nebūtu notikusi, kad sekas tik raženas.
   Glosters. Man gan ir arī likumīgs dēls, dažus gadus ve­cāks, bet es viņu neuzskatu labāku par šo. Kaut gan šis šķelmis ieradās pasaulē drusku vīzdegunīgi un agrāk, nekā viņu aicināja, tomēr viņa māte bija skaista un viņas mīlestība man piešķīra tik daudz prieka, ka gribot negribot šis skangala bērns bija jā­atzīst. — Vai pazīsti šo godājamo kungu, Edmund?
   Edmunds. Nē, mans kungs.
   Glosters. Tas ir grāfs Kents; cienī viņu arvien, viņš ir mans godājamais draugs!
   Edmunds.
   Esmu gatavs pakalpot jūsu godībai.
   Kents. Jūs man patīkat, un es vēlētos ar jums iepazīties tuvāk.
   Edmunds. Milord, es centīšos izpelnīties jūsu labvēlību.
   Glosters. Deviņus gadus viņš nav mājās bijis, un tūliņ viņam jādodas atkal prom. — Klau, karalis nāk!
   Atskan taures.
   Ienāk karalis Lirs, hercogi — Kornvals un Albāniļs, karaļa meitas — Gonerila, Regana un Kordēlija kopā ar pavadoņiem.
   Karalim pa priekšu nes kroni.
   Līrs. Ej, Gloster, saņem franču karali un Burgundijas hercogu!
   Glosters. Jā, ser!
   Glosters aiziet kopā ar Edmundu.
   Līrs.
   Mēs tikmēr savus senos nolūkus Jums atklāsim. — Kur zemes karte?
   Viņam pasniedz zemes karti.
   Dzirdiet:
   Mēs valsti trijās daļās izdalām Un gribam karaļvaras rūpestus No sevis novelt nost uz jauniem pleciem; Bez nastas vieglāk iet mums kapam pretī.
   Pagriezdamies pret hercogiem.
   Vispirms tu, Kornval, mūsu mīļais dēls, Tad, mums ne mazāk mīļais Albānij, — Mēs gribam šeit jums darīt zināmu, Ko savām meitām dodam pūrā līdzi, Lai spētu nākamībā novērst ķildas; Un burgundu un franču valdnieki, Kas sacenšas pēc Kordēlijas rokas, Kā viesi pušķodami mūsu galmu, Še saņems atbildi. — Nu, mīļās meitas, Kad mēs nu karaļvaru noliekam Un viņas priekšrocības, sakiet — kura No visām trijām mūs visvairāk mīl? Lai balva līdzinātos mīlestībai Un īstais nopelns tiktu atalgots. — Tev, Gonerilai, manai vecākai, Ir pirmais vārds!
   Gonerila.
   Cik ļoti es jūs mīlu, Mans tēvs un kungs, nav vārdiem izsakāms! Jūs dārgāks man par acu spožumu, Par visu, kas vien cēls un rets, un daiļš, Par brīvību, par visām pasaul's mantām, Par godu, laimi, pašu dzīvību! Nemūžam tā vēl tēvs nav mīlēts ticis, — Tur mēle pamirst, elpa aizraujas … Bet vairāk vēl, daudz vairāk es jūs mīlu!
   Kordēlija
   sāņus.
   Ko man gan teikt? — Tik klusu ciest un mīlēt.
   rādīdams Gonerilai uz zemes kartes.
   Šo visu novadu, no šejienes Līdz turienei, ar zaļiem mežiem, druvām, Ar pilnām upēm, treknām ganībām Mēs tevim atdodam un tavai ciltij Uz augu augumiem. —
   Reganai.
   Nu tevim vārds, Tu mūsu otrā meita Regana!
   Regana.
   Es, ser, tās pašas sugas atvase Un manai māsai līdzi ieskaitāma. Man sirds jūt visu to, ko viņa teica, Bet viņa teica maz; man katris prieks, Pat augstākais, ir pretīgs, — dzīves laime Man vienīgā ir un būs — mdēt jūs, Man tēvs un kungs!
   Kordēlija
   pie sevis.
   Ak, cik es nabaga! Bet nē, — es zinu, mana mīlestība Ir vairāk vērts par viņu skaļiem vārdiem.
   Līrs
   Reganai, tāpat rādīdams uz zemes kartes.
   Šo otro mūsu zemju trešdaļu Tev, Regana, par dzimtu dāvājam; Tā vērtībā un skaistumā ir tāda Kā pirmā trešdaļa.
   Kordēliļai.
   Nu, mūsu prieks,
   Tu pastarā, ne pēdējā! — Pēc tevis Prec reizē Francija un Burgundija,
   Ar vīnu un ar pienu vilinot; Ko teiksi tu, lai sevim izpelnītu Vēl bagātāku lomu nekā māsas?
   Kordēlija.
   Neko, mans karali.
   Līrs. Neko?
   Kordēlija. Neko.
   Līrs.
   Kā? — No nekā nekas jau neiznāks; Jel saki vārdu!
   Kordēlija.
   Ak, es nelaimīgā! Pār lūpām nenāk man, ko dzija sirds Tik slepus glabā; es jūs mīlu, tēvs, Kā bērnam nākas mīlēt, — vairāk ne, Nedz mazāk.
   Līrs.
   Kā, mans bērns? Jel pārlabo Šos vārdus, neizposti savu laimi!
   Kordēlija.
   Jūs, labais tēvs, man devāt dzīvību, Jūs mani audzējāt un mīlējāt, — Pēc pienākuma es jums atmaksāju: Es mīlu, cienu jūs, es klausu jums. — Kam māsām vīri, ja tās apgalvo, Ka mīlot tikai jūs? — Ir man būs reiz Pie vīra jāiet, tad ar manu roku Viņš dabūs līdz pus' — manas mīlestības, Pus' — manu rūpju, manas gādības; Es neprecētos, tikai tēvu mīlot, Kā māsas.
   Līrs.
   Vai tu saki to no sirds?
   Kordēlija.
   No visas sirds, mans labais karali!
   Līrs.
   Tik jauna un tik nejūtīga sirds!
   Kordēlija.
   Cik jauna, ser, tik patiesa. Līrs.
   Kad tā, —
   Tad patiesība lai tavs vienīgs pūrs! Pie saules zvēru, Hekates un nakts, Pie visiem zvaigžņu slepenajiem spēkiem, Kas dod mums dzīvību un nāvi nes: Es atsakos no visām tēva rūpēm, No visas kopības, no asins saitēm! Tu sveša man pēc dzimuma un sirds No šodienas uz mūžiem! — Niknais skits Un sumpurnis, kas, dzīts no rijības, Pats savus bērnus apēd, turpmāk būs Man tikpat mīļš un sirdī modinās Man tādas pašas jūtas, kādas tu, Ko reiz par bērnu saucu . . .
   Kents.
   Augstais kungs .. .
   Līrs.
   Ciet klusu, Kent! — Es saku, nestājies Starp pūķi un starp viņa niknumu! — Es viņu vairāk mīlēju par visām, Es cerēju, tur būs man gādniece Uz vecām dienām. —
   Kordēlijai.
   Prom no manām acīm!
   Lai kapā man nav miera, ja es tevi
   Sev neatrauju nost no tēva sirds! Saukt franču karali!
   Viens no pavadoņiem aizsteidzas projām.
   Kurš iet? — Sauc šurp Ir burgundieti! —
   Hercogiem.
   Albānij un Kornval, Pie jūsu sievu pūra dodam jums Vēl klāt šai trešai meitai lemto daļu. — Lai lepnums, ko tā sauc par patiesību, Tai atrod vīru! — Jums es nododu Se visas tiesības un visu varu, — Mēs paši līdz ar simtu bruņinieku Pa mēnesim pie katra dzīvosim. Mēs paturam tik karalisko vārdu Un goda titulus; jūs valdīsiet, Jums zemes ienākumus atstājam Un visus nodokļus un rīcību, Jums, mīļie dēli! — Tam par apliecību Še dalāties šai kronī.
   Nodod tiem viņa priekšā nolikto kroni.
   Kents.
   Ser, aizvien Es tevi cienīju kā karali, Kā tēvu mīlēju, tev kalpoju, Par tevi dievu priekšā aizlūdzos . . .
   Līrs.
   Kad loks ir uzvilkts, bēdz, — var bulta ķert
   Kents.
   Lai ķer man sirdi, laid! — Pret pieklājību Var grēkot Kents, kad karalis — pats Līrs Pret prātu grēko. — Vecais vīrs, ko dari? — Vai domā, pienākums tur baidās runāt, Kur vara tikai glaimiem uzklausās?!
   Gods runāt spiež, kad valdnieks kļūst bez prāta.
   Jel atjēdzies! Jel neļauj pastāvēt
   Šai lielai netaisnībai! — Savu galvu
   Es lieku ķīlā: tava Kordēlija
   Ne mazāk tevi mīl par citām meitām;
   Jo pilnai sirdij tikai vāja balss,
   Bet toties tukšas atskan skaļos vārdos.
   Līrs.
   Kent, nerunā, ja dzivība tev dārga! Kents.
   Tā bij man dārga: tevi sargājot Pret tavu ienaidnieku niknumu, — Kā es lai baidos, kad tā jāziedo, Lai tevi glābtu?!
   Līrs.
   Prom no manām acīm! Kents.
   Nē, skaties šurpu, Līr, un ļauj man būt Aizvien par tavu acu redzokli!
   Līrs.
   Pie Apollona! . ..
   Kents.
   Jā, pie Apollona, Tu velti dievu piesauc.
   Līrs,
   roku pie zobena likdams.
   Spītīgs vergs!
   Albānijas un Kornvalas hercogi metas starpā.
   Jel stājies, ser!
   Kents.
   Ej nokauj savu ārstu
   Un kalpo savai niknai vājībai! —
   Es saku: «Atcel savu dalījumu,» — Vai, līdz vēl mana rīkle spēs, es kliegšu: «Tu dari netaisni!»
   Līrs.
   Tad uzklausies,
   Tu dumpinieks! Tev jāklausa savs kungs! Tu raudzīji mums ieteikt vārdu lauzt, Ko mūžam nedarām, un pārdrošībā Tu nostājies starp mūsu spriedumu Un mūsu varu, — tas nav pielaižams! — Tad dzirdi, ko visžēlīgi mēs spriežam Par taviem agrākajiem nopelniem: Tev piecas dienas dodam sagādāt, Kas vien tev vajadzīgs pret dzīves likstām, Bet sestā vācies prom no mūsu valsts! Ja desmitā tavs novalkātais skelets Vēl tēvijā tiks atrasts — nāve tev! Nu prom! Zvēru tev pie Jupit'ra: Šo spriedumu es neatcelšu!
   Kents. Ser!
   Tad paliec sveiks! Ja tads tu parādies, Tad brīvībā kļūs tas, kas trimdā ies.
   Pagriezdamies pret Kordēliju.
   Tu bērns! — Kaut dievi tevi sargātu Par cēlām domām, taisno valodu!
   Māsām Goneriiai un Reganai.
   Bet jums es vēlu darbos pierādīt, Ka mīla sirdīs jums, ne vārdos mīt!
   Hercogiem un citiem galma ļaudīm.
   Jūs lepnie kungi, Kents jūs sveicina! Viņš būs tas pats ir tālā svešumā.
   Aiziet.
   Taurēm atskanot, ienāk grāls Glosters, līdz ar viņu Francijas karalis un Burgundijas hercogs ar saviem pavadoņiem.
   Glosters.
   Se, augstība, ir karalis un hercogs! Līrs.
   Jūs augstais hercog, — jūs ar karali Pēc manas meitas rokas sacentāties, — Pie jums vispirms es griežos, sakiet man: Cik jūs vismazāk pūrā vēlaties, Jeb vai jūs atkāpjaties?
   Burgundijas hercogs. Augstais kungs,
   Man pietiek, ko jūs paši solījāt, — Un mazāk jūs jau nedosiet.
   Līrs.
   Mans hercog, —
   Kad pūru solījām, tā bij mums dārga, — Nu cena kritusi.
   Uz Kordēliļu rādot.
   Lūk, tur tā stāv!
   Ja viņas vājais, necildenais tēls, Kam līdzi dodam savu dusmību Un vairāk it nekā, jums patīk, ser, Tad ņemiet viņu.
   Hercogs.
   Man trūkst atbildes.
   Līrs. Ser!
   Vai gribat viņu līdz ar visām vainām . .. Tā ienīsta no mums, tai pūrā lāsts, Caur svētiem zvērestiem tā atstumta No mūsu sirds . .. vai gribat viņu?
   Hercogs. Ser!
   Man tādā reizē grūti izvēlēt. . .
   LĪts.
   Tad atstājiet to, ser, jo, dieva vārds, Es negrozīšu savu spriedumu!
   Francijas karalim pievērsdamies.
   Un, jūsu augstība, mēs nevēlētos Sev atsvešināt jūsu draudzību, Jums dodot meitu, kuru paši nīstam; Ser, ņemiet cienīgāku, atmetiet Šo nicināto būtni, kuru daba Jau pati atmet!
   Francijas karalis. Tiešām dīvaini!
   Ko tā, kas nule bij jums acuraugs Un dārgais lolojums, un dieveklis, Un balzams vecumam, — ko spēja gan Tā mirklī padarīt tik briesmīgu, Ka pēkšņi trūka visas mīļās saites?! Te vai nu noziegums būs šausmu pilns Un pretdabisks, un riebīgs, jeb vai jūs Ne tā to mīlējāt, kā slavējāties? — Bet ticēt to, ka viņa briesmone, Man liedzas prāts, — tas būtu brīnums.
   Kordēlija
   Lirām.
   Ser,
   Es vienu tikai lūdzu: nav man dots
   Ar medus mēli teikt, ko nedomāju,
   Kaut nodomāto mēdzu izdarīt,
   Pirms runāju par to, — tad sakiet klaji:
   Ka nav nedz noziegums, nedz kauna darbs,
   Nedz kāda laža, netiklība, negods,
   Kas jūsu sirdi manim laupījis, —
   Nē, vainīgs trūkums, kurš man manta šķiet,
   Man kāru acu, glaimas mēles trūkst!
   Es lepna uz šo trūkumu, kaut viņš
   Man jūsu dusmas ienesis, mans tēvs.
   Līts.
   Tev labāk būtu bijis nepiedzimt, Ne tādai dzīvot man par īgnumu!
   Francijas karalis.
   Tas viss? — Tad vainīga tik kaunība, Kas bieži nespēj vārdos izteikt to, Ko domā darīt?! —
   Hercogam.
   Burgundijas hercog,
   Ko teiksiet viņai? — Mīla nav vairs mīla, Kad aprēķini klāt tai piejaucas, Kas mērķim sveši. — Gribat viņu ņemt? Tā pati sevim pūrs.
   Hercogs.
   Ser, augstais Līr, Tik dodiet to, ko paši solījāt, Un tūdaļ ņemšu Kordēlijas roku Un viņa kļūs par hercogieni.
   Līrs. Nē!
   Ko zvērēju, — to turēšu!
   Hercogs. Jā, tad . . . Man žēl.
   Kordēliļai.
   Jūs reizē tēvu zaudējat Un vīru.
   Kordēlija.
   Nepūlieties nožēlot!
   Kam manta vien, ne mīlestība rūp,
   Tam mūžam sieva nebūšu.
   Francijas karalis. Tu daiļā, —
   Tu nabadzībā — vēl jo bagātāka,
   Tu kaunā nolikta — vēl cienīgāka, Vēl mīļāka! — Šo dvēsles cēlību, Ko citi aizsviež, es sev paceļu; Cik brīnišķi — kur citi naidā peļ, Man sirdī iedeg karsta mīlestība!
   Pret Liru pagriezdamies.
   Ko, Līr, tu atstūmi no savas sirds, Tai skaistās franču zemes kronis mirdz!
   Burgundijas hercogam.
   Man neatņems vairs visa Burgundija To dārgo mantu, ko še necienīja.
   Kordēlijai.
   Teic mierā ardievas šai bargai saimei, Es tevi pretī vedu jaunai laimei! —
   Līts.
   Nu ņem to vien, tā tava, karali; Tā mūsu meita nav, lai mūžam vairs Mums acīs nerādās. — Lai viņa staigā Bez tēva svētības, ar lāstu vaigā! — Nāc, iesim, cēlais Burgundijas hercog!
   Atskan taures. Līrs, Burgundijas hercogs, Kornvals, Albānijs, Glosters un pavadoņi aiziet.
   Francijas karalis
   Kordēlijai.
   Ej, Kordēlija, atvadies no māsām! Kordēlija
   māsām.
   Jūs tēva dārgumi, — ar asarām Jūs māsa atstāj.
   Sāņus.
   Es jūs pazīstu,
   Bet jūsu kļūdas vārdā saukt man riebj Kā māsai. —
   Ska/i.
   Novēlu, lai jūsu sirds
   Par tēvu rūpētos, kā lielījāties!
   Sāņus.
   Ak, ja viņš pievērstu man mīļu prātu, Es vēl daudz mīļāk viņu apgādātu!
   Skali.
   Nu esat abas sveikas!
   Gonerila. Nemāci
   Mums mūsu pienākumus.
   Regana.
   Labāk domā,
   Kā vīram izpatikt, kurš tevi ņēmis Kā laimes drumslas! — Bērna sirds tev trūka, Par to tev arī pūrs ne visai tūka.
   Kordēlija.
   Laiks atklās viltus segā apslēptos, Un liekulība kaunu iemantos. — Nu esiet laimīgas!
   Francijas karalis. Nāc, Kordēlija!
   Karalis un Kordēlija aiziet līdz ar saviem pavadoņiem.
   Gonerila
   Reganai.
   Mās, man ar tevi daudz kas jāpārrunā, kas attiecas uz mums abām. Es domāju, mūsu tēvs grib šo pašu vakaru doties projām.
   Regana. Ja, un taisni pie tevis; nākošu menesi viņš bus pie mums.
   Gonerila. Redzi, cik untumains viņš uz vecumu kļuvis; to esam piedzīvojušas ne vienu reizi vien ir agrāk. Viņš aizvien mīlēja mūsu māsu visvairāk, un palūk nu, ar kādu neprātīgu pārsteigšanos viņš viņu tagad atstūma; tas jau gluži duras acīs.
   Regana. Vecuma vājība; viņš arī nekad nav pratis sa­valdīties un pats sevi maz pazinis.
   Gonerila. Jau savos labākajos spēka gados viņš bieži ļā­vās aizrauties no ātrām dusmām; un nu mums uz viņa vecām dienām jāgaida ne tikai nepatikšanas no parašām, kas viņā sen iesakņojušās, bet arī vēl un­tums un stūrgalvība, kādi uznāk līdz ar slimīgu un īdzīgu vecumu.
   Regana. Tādu nedibinātu sadusmošanos kā šo Kenta pa­dzīšanu no tēvijas mums gan vēl bieži nāksies pie­dzīvot.
   Gonerila. Jā, laikam arī tādi glaimi atvadīšanās skati kā no franču karaļa būs vēl vairāk jāpieredz. — Lūdzu, turēsimies kopā! Ja mūsu tēvs ar tādiem uzskatiem grib vēl paturēt varu savās rokās, tad viņa tagadējā atsacīšanās no troņa būs mums tikai par apsmieklu un nepatikšanu.
   Regana. Vajag par to padomāt.
   Gonerila. Vajag šinī lietā ko nebūt darīt un tūlīt, — dzelzs jākaļ, kamēr karsta.
   Abas aiziet.

   Ienāk Edmunds ar vēstuli rokā.
   Edmunds.
   Tu, daba, esi mana dievība, Tik tavus likumus es atzīstu.
   Par ko man parastības važas nest
   Un ļaužu aizspriedumiem padoties,
   Kas ņem man tiesības tik tādēļ vien,
   Ka dažus mēnešus es vēlāk dzimis
   Par savu brāli? — Bastards? Zems? Par ko? —
   Es augumā tik cēls, mans gars tik spirgts,
   Mans vaigs tik cildens tā kā kundzes dēlam!
   Par ko mūs nievāt? Bastards? — Neīsts, zems!
   Mēs taču dabas karstā zādzībā
   Daudz vairāk ugunsgara saņēmām
   Un dzīves drosmes, nekā laiskā, sājā
   Un apnicīgā salaulāto gultā
   Tiek izlietots vai visam sušķu pulkam,
   Pusnomodā, pusmiegā radītam! —
   Nu, īstais Edgar, kādēļ tavas zemes
   Lai nekrīt man? Jo tēvs mīl neīsto
   Tāpat kā īsto! — īstais! — Skanīgs vārds!
   Nu labi, īstais, — ja šī vēstule
   Tik dara iespaidu, tad neīstais
   Vēl īsto izstums. — Edmunds zels un augs!
   Nu, dievi, svētiet bastardus! —
   Ienāk grāls Glosters.
   Glosters
   pie sevis.
   Kents izdzīts! — Dusmās gājis franču valdnieks! — Līrs naktī projām! — Kroni nolicis! — Nu bērnu maizē! — Viss tik piepeši, Pa galvu, kaklu!
   Ieraudzīdams Edmundu. Edmund, ā! — Kas jauns? Edmunds
   iebāž vēstuli kabatā.
   Nekā jauna, mans kungs. Glosters. Kādēļ tu lūkoji to vēstuli tik rūpīgi noglabāt? Edmunds. Es tiešām nezinu nekā jauna, milord.
   Glosters. Kādu rakstu tu patlaban lasīji, kad es ienācu?
   Edmunds. Milord, es nekā nelasīju.
   Glosters. Nekā? Kādēļ tad tu tik bailīgi un steidzīgi iebāzi to kabatā? Ja jau nekā nebija, tad nebija ari ko slēpt.. Parādi, palūkosimies; ja tiešām nav nekā, tad jau man ir briļļu nevajadzēs.
   Edmunds. Atvainojiet, milord, tā vēstule no mana brāļa, neesmu vēl līdz galam izlasījis; bet, cik paspēju viņā ieskatīties, tad tā neliekas tā rakstīta, ka jūs lai viņu lasītu.
   Glosters. Saku, dod šurp vēstuli!
   Edmunds. Es darītu netaisni, ja vēstuli paturētu un ja viņu atdotu. Cik saprotu, tad saturs peļams.
   Glosters,
   atņemdams vēstuli. Redzēsim, redzēsim.
   Edmunds. Ceru, manu brāli atvainos tas, ka viņš rakstī­jis šo tikai tanī nolūkā, lai mani pārbaudītu.
   Glosters
   lasa vēstuli.
   «Šis paradums, šī augstā cienība pret vecākiem sa­rūgtina mums visu pasauli pašos ziedu gados un at­rauj mums mūsu mantu līdz tam, kamēr mēs tik veci, ka nespējam to vairs baudīt, kā nākas. Es sāku to ieskatīt par muļķību un labsirdīgu verdzību, kad pa­dodamies šim vecu ļaužu kundzības jūgam; viņi jau valda nevis tādēļ, ka viņiem būtu vara, bet tādēļ, ka mēs to paciešam. Atnāc pie manis, es pasacīšu par to vēl vairāk. Kad mūsu tēvs gulētu tik ilgi, kamēr es viņu modinātu, tad Tu baudītu pusi no viņa ienāku­miem uz visiem laikiem un būtu mans mīļais, dārgais brālis. Tavs Edgars.» Ko? — Sazvērēšanās?
   Lasa vēstulē.
   «Kad mūsu tēvs gulētu, kamēr es viņu modinātu, Tu baudītu pusi no viņa ienākumiem …» — Mans dēls Edgars! Kā gan viņa roka pacēlās to rakstīt! Kā viņa sirds, viņa smadzenes varēja ļaut ieperināties tādām domām? …
   Edmundam.
   Kad tev šī vēstule nāca rokās? Kas viņu atnesa?
   Edmunds. Neviens man vēstuli netika atnesis, tas jau īsti ir tas smalkais izgudrojums: atradu viņu savā istabā pa logu iesviestu …
   Glosters. Vai tu pārliecināts, ka tas tava brāļa rokraksts?
   Edmunds. Ja saturs būtu labs, milord, es varētu zvērēt, ka tas viņa raksts; bet tagad es labprāt gribētu šau­bīties.
   Glosters. Tas gluži viņa raksts.
   Edmunds. Jā, viņa roka, milord; bet es ticu, ka viņa sirds nav piedalījusies pie tā, ko roka rakstījusi.
   Glosters. Vai viņš nekad agrāk nav runājis par to ar tevi?
   Edmunds. Nekad, mans kungs; bet es gan bieži esmu dzirdējis viņu apgalvojam: kad dēli nākot pieaugušo kārtā un tēvi ejot jau uz kapa pusi, tad pēc taisnības dēlam vajadzētu būt par sava tēva aizgādni un dē­lam arī būtu visa manta jāpārvalda.
   Glosters. Ak tu nelietis, nelietis! — Gluži tās pašas do­mas kā šinī vēstulē! — Ak tu nolādētais nelietis! — Pretdabisks, riebīgs, lopisks nelietis! Sliktāks nekā lopisks! — Ej, puis, uzmeklē, kur viņš ir! Es viņu gribu grūst cietumā. Sasodītais neģēlis! — Kur viņš ir?
   Edmunds. īsti nezinu, milord. Ja jums, mans kungs, pa­tiktu savu īgnumu pret manu brāli drusku savaldīt, līdz būtu dabūjuši vēl skaidrākas liecības par viņa nolūkiem, tad varētu rīkoties ar lielāku drošību. Jo, kad tūdaļ lietojat pret viņu stingrus varas līdzekļus un vēlāk izrādās, ka esat pārpratuši viņa nolūkus, tad tas nāvīgi ievainos jūsu pašu godu un gluži sa­dragās viņa sirdī paklausību pret jums. Es liktu savu
   dzīvību ķīlā, ka viņš šo tikai tādēļ vien rakstījis, lai pārbaudītu manu padevību pret jums, milord, un ka viņam nav bijuši nekādi ļauni nolūki pret jums.
   Glosters. Vai tu tā domā?
   Edmunds. Ja jūsu godībai patīk, es jūs novestu un no­glabātu tādā vietā, kur jūs varētu noklausīties mūsu sarunā par šo lietu un paši savām ausīm pārliecinā­ties; tas varētu vēl šo pašu vakaru notikt.
   Glosters. Nē, viņš nevar būt tāds briesmonis.
   Edmunds. Un droši vien nav ar!
   Glosters. Pret savu tēvu sacelties, kas viņu tik dziļi un sirsnīgi mīl! — Ak tu dievs debesīs! — Edmund, uz­meklē viņu, iespiedies viņa sirdī, izpēti viņu, es tevi lūdzu! Dari visu pēc saviem gudrākiem ieskatiem! Man priekš tam trūktu aukstu asiņu, esmu taču viņa tēvs.
   Edmunds. Uzmeklēšu viņu tūdaļ, milord; ierīkošu visu tik veikli, cik vien iespējams, un tad par visu jums došu ziņu.
   Glosters. Nesenā saules un mēness aptumšošanās neno- • zīmē neko labu. Dabas zinātne var šīs parādības iz­skaidrot šā vai tā, nosaukdama tās par dabiskām, bet tās tomēr satricina dabu un atstāj dziļus iespaidus: mīlestība atdziest, draudzība izirst, brāļi sanaidojas; pilsētās iedegas dumpji, uz zemēm ķildas, pilīs no­devība; un saites starp tēvu un dēlu top sarautas. Pie mana bezdievīgā dēla piepildās pareģojums: ka dēls sacelsies pret savu tēvu; karalis iziet no dabas sliedēm un pretojas iedzimtām jūtām, — te atkal pie­mērs, ka tēvs saceļas pret savu bērnu! Mēs esam pārdzīvojuši savus labākos gadus. Blēdība, viltība, nodevība un visādas kaitīgas pārvērtības mūs vajā uz katra soļa līdz mūsu kapam! — Uzmeklē man šo neģēli, Edmund; nepalikšu tev pateicību parādā;
   netaupi savus pūliņus. — Un krietnais, godprātīgais Kents padzīts! Viņa vienīgais noziegums — taisns prāts! — Dīvaini! Dīvaini!
   Aiziet.
   Edmunds. Tāda ir pasaules lielā muļķība, ka, tiklīdz mums slikti klājas — un bieži pie tam esam paši vai­nīgi ar saviem bezmērīgiem prasījumiem un dar­biem, — kraujam tikai visu vainu par savām nelai­mēm uz sauli un mēnesi, un zvaigznēm, it kā mēs būtu blēži ar likteņa lēmumu; muļķi ar debesu pa­vēli; nedarbji, zagļi, viltnieki ar naidīgu zvaigžņu iespaidu; dzērāji, melkuļi, laulības pārkāpēji ar pla­nētu varu, — un it kā viss, ko vien ļaunu darām, no­tiktu ar kādu pavēli no augšienes. Branga izdevība katram palaidnim savu netiklību uzkraut zvaig­znēm. — Mans tēvs ar manu māti satikās zem pūķa astes zīmes, un mana dzimšana iekrita Greizo Ratu laikā, un tādēļ man vajag būt negantam un palaid­nim! — Blēņas! Es būtu tomēr kļuvis tas, kas esmu, ja arī cēlākā un nevainīgākā zvaigzne būtu mirdzē­jusi pa to laiku, kad bastards piedzima. — A, Ed­gars …
   Ienāk Edgars.
   Edmunds
   pie sevis.
   Te viņš arī klāt, gluži kā dievi vecajās komēdijās! Mana loma tagad būs: «Blēdīgs melanholiķis» ar smagām nopūtām kā trako nama Toms.
   Skali.
   Ak, šīs saules aptumšošanās pasludina mums tādu ienaidu! Fa, sol, la, mi…
   Edgars. Kā iet, brāl? Kādos tu dziļos prātojumos iegri­mis?
   Edmunds. Pārdomāju, brāl, par kādu pareģojumu, ko la­sīju šinīs dienās, kādas tik vien briesmas notikšot šīs aptumšošanās dēļ.
   Edgars. Vai tad tu ar tādām lietām nodarbojies?
   Edmunds. Kā tad, un es galvoju tev — pareģojumi par nelaimi piepildās gluži tā, kā par tiem raksta; piemē­ram, nedabiskas attieksmes starp vecākiem un bēr­niem; mēris, bada gadi, vecas draudzības izjukšana, nemieri valsti, draudi un lāsti pret karali un muižnie­cību; nedibināta neuzticība, draugu padzīšana trim­dā, karapulku izkliedēšana, laulību šķiršana un die­zin kas vēl viss!
   Edgars. No kura laika tad tu skaities pie zvaigžņu re- ģiem?
   Edmunds. Diezgan par to! Saki labāk — kad tu pēdējo reizi redzējies ar mūsu tēvu?
   Edgars. Nu, vakar vakarā.
   Edmunds. Vai tu tiki arī runājis ar viņu?
   Edgars. Jā, pilnas divi stundas.
   Edmunds. Un vai jūs šķīrāties labā saticībā? Vai nema­nīji no viņa vārdiem vai vaibstiem, ka viņš ar tevi kaut kā nemierā?
   Edgars. Nemanīju it nekā.
   Edmunds. Padomā, vai neesi viņu tomēr kaut kā aizskā­ris, un nerādies, lūdzams, viņam acīs, vismaz kādu laiciņu, kamēr nebūs atdzisis viņa dusmu karstums. Viņš tagad par tevi tik sašutis, ka pat nebaidītos tavu personu aiztikt.
   Edgars. Kaut kāds nelietis būs mani apmelojis.
   Edmunds. Es arī tā domāju. Lūdzams, griez viņam tagad ceju, kamēr viņa niknums būs aprimis. Klausies, mīļo brāl, nāc līdzi manā dzīvoklī; tur pats dzirdēsi, kā tēvs par tevi runā. Lūdzu, ej; še atslēga. — Ja kād­reiz izej, tad neej citādi kā apbruņojies.
   Edgars. Apbruņojies? Kādē), brāl?
   Edmunds. Brāl, dodu tev padomu tava paša labā! Ej ap­bruņojies; lai neesmu goda vīrs, ja pret tevi nav kas ļauns nodomāts. Atstāstīju tev tikai vāji, ko redzēju un noklausījos, — mani vārdi vēl ļoti tālu no bries­mīgās patiesības. Lūdzu, steidzies prom!
   Edgars. Vai drīz tevi atkal redzēšu? Edmunds. Šinī ziņā vari droši paļauties uz mani.
   Edgars aiziet.
   Tēvs visu tic, un brālis — goda sirds, Tik tīrs no ļaunuma, ka aizdomas Pat nepazīst, — tik muļķis un tik labs, Ka darbs būs viegls; iznākums ir drošs. Ko dzimums liedz, ar viltu pats to ņemu, — Nekādi līdzekļi man nav par zemu.
   Aiziet.

   Ienāk Gonerila un Osvalds.
   Gonerila. Vai tēvs sita manu sulaini tādēļ, ka tas bija viņa ākstu izbāris?
   Osvalds. Jā, mana kundze.
   Gonerila.
   Viņš dienu nakti moca mūs; ne mirkļa Viņš nepalaiž bez kāda untuma, Kas visus traucē; nav vairs panesams. Par katru nieku baras, viņa ļaudis Tiek nekaunīgi. — Kad no medībām Viņš pārnāk mājās, teic: es guļu slima! — Ja, viņam klausot, topat laiskāki, — Nekas, es atbildību uzņemšos.
   Osvalds.
   Viņš, augstā kundze, nāk, es dzirdu taures.
   Aiz skatuves tauru skaņas.
   Gonerila.
   Jūs varat būt pret viņu nevlži, Tu pats un citi. Lai tad žēlojas! Ja viņam netik še, lai iet pie māsas. Es zinu, viņa domā tā kā es Un neļaus sevi muļķot. — Vecais nelga Aizvien vēl grib to varu izrādīt, Ko citiem aizdāvājis! Goda vārds, Šie veči beigās pieņem bērnu dabu, — Tie jāsoda, kad neklausa ar labu. — Ej ievēro, ko sacīju!
   Osvalds.
   Jā, kundze!
   Gonerila.
   Pret viņa ļaudīm arī esiet vēsi, — Lai nāk kas nākdams, teic to citiem ar. Es labprāt ņemu to par iemeslu, — Es gribu tā, — lai tiekam skaidrībā. — Es māsai rakstīšu, lai viņa dara, Tāpat kā es. — Liec padot pusdienu!
   Abi aiziet.

   Ienāk Kents pārģērbies.
   Kents,
   aplūkodams savu apģērbu.
   Ja svešā izruna man palīdzēs Tā īsti runu slēpt, kā rupjais uzvalks Ir pārgrozījis manu ārieni,
   Tad savu mērķi sasniegšu, bez šaubām. — Nu, Kent, tu izdzītais, ja spēji vēl Tam palīdzēt, kas tevi izdzinis, — Ar dievu svētību! — nu īstais laiks, Tad pakalpo vēl savam mijam kungam.
   Aiz skatuves dzird atskanam mednieku taures.
   Ienāk Līrs, bruņinieki un pavadoņi.
   Līrs. Es negribu ne acumirkli gaidīt pusdienas; ejiet lie­ciet uznest.
   Viens no pavadoņiem aiziet. Līrs, pret Kentu pagriezdamies.
   Nu, kas tu tāds?
   Kents. Vīrs, cienīts kungs!
   Līrs. Kāds tavs amats? Ko tu gribi no mums?
   Kents. Mans amats ir būt par to, par ko es izliekos; go­dīgi kalpot tam, kas man dāvā savu uzticību; mīlēt to, kas krietns; satikties ar to, kas prātīgs un maz runā; baidīties tiesu, kauties ar zobenu rokā, kad uz to esmu piespiests, un neēst zivis.
   Līrs. Bet kas tu tāds esi?
   Kents. Esmu lāga vīrs un tik nabags kā karalis.
   Līrs. Ja tu pavalstnieks tik nabags kā viņš, karalis bū­dams, — tad tu diezgan nabags. Ko tu vēlies?
   Kents. Kalpot.
   Līrs. Kam tu gribi kalpot?
   Kents. Jums.
   Līrs. Vai tad tu mani pazīsti, draugs?
   Kents. Nē! Bet jūsu vaibstos ir kaut kas, ko labprāt go­dātu ar vārdu «kungs».
   Līrs. Un kas tas ir?
   Kents. Augstība.
   Līts. Kādus dienestus tu vari izpildīt?
   Kents. Varu godīgās lietās klusu ciest, varu jāt, skriet, atstāstot sabojāt jautru stāstu un viegli saprotamus ziņojumus kārtīgi nonest; īsi sakot, esmu derīgs vi­sam, ko vienkāršs cilvēks spēj izpildīt, un mana la­bākā īpašība ir uzticība.
   Līts. Cik vecs tu esi?
   Kents. Neesmu vairs tik jauns, lai mīlētu meiteni viņas skaistās dziedāšanas dēļ; bet arī ne tik vecs, lai ne par šo, ne par to sievietē iemīlētos; man savi četr­desmit astoņi gadi jau aiz muguras.
   Līrs. Seko man, tu kalposi man; ja pēc pusdienas tu pa- tiksi man tikpat labi kā tagad, tad mēs tik drīz ne­šķirsimies.
   Saviem pavadoņiem.
   Ē, kas ir ar pusdienu! Par ko vēl neuznes? — Kur mans puisis, mans āksts?
   Vienam no pavadoņiem.
   Tec un atved šurp manu ākstu!
   Viens no pavadoņiem aiziet. Ienāk pils uzraugs Osvalds.
   Osvalds. Lūdzu atvainot, es nebūt tas neesmu, milord.
   Līrs. Kā tu drīksti tik bezkaunīgi uz mani skatīties, tu nelieti?
   Sit Osvaldu.
   Osvalds. Es neļauju sevi sist, milord.
   Kents. Vai neļauj arī sevi zemē nosviest? Tu pupukūlis!
   Aizliek viņam kāļu priekšā un nogāž gar zemi.
   Līrs. Paldies, draugs, tu man brangi kalpo, un es tevi labi turēšu.
   Kents
   Osvaldam.
   Celies augšā un taisies, ka tiec projām! Es tev mā­cīšu, kā pieklājīgi jāuzvedas; vācies projām! Jeb vai tu, muļķi, gribi vēlreiz pamērīt savu garumu uz grī­das, tad vari palikt! Nu, ārā! Vai tu gluži negudrs? Tā!
   Viņš izgrūž pils uzraugu pa durvīm laukā.
   Līts. Mans krietnais puisi, pateicos tev. Še rokas nauda tavam dienestam.
   Viņš dod Kentam naudu. Ienāk āksts.
   Āksts
   Lirām.
   Ļauj man ari viņu salīgt;
   Kentam.
   Še tev būs mana āksta cepure!
   Viņi piedāvā Kentam savu āksta cepuri.
   Līts. ā reče, mans glītais puisīt! Ko tu dari? Āksts
   Kentam.
   Klausies, draugs, vislabāk būtu, ka tu pieņemtu manu cepuri.
   Kents. Kādēļ tā, ākstiņ?
   Āksts. Kādēļ? Tādēļ, ka tu stājies tā vīra pusē, kurš kri­tīs nežēlastībā. Ja neproti laipni smaidīt pa vējam, tad dabūsi drīz iesnas. Še, ņem manu cepuri! — Lūk, šis cilvēks,
   rādīdams uz Liru,
   divas no savām meitām padzinis un trešai devis svē­tību pret paša gribu. Ja gribi pie viņa palikt, tad tev visādā ziņā mana cepure jānēsā.
   Līram.
   Ka sviežas, kaimiņ? Es vēlētos, ka man butu divas cepures un divas meitas.
   Līrs. Kādēļ, mans dēliņ?
   Āksts. Kad es viņām būtu aizdevis projām visu savu mantu, tomēr man vēl cepures paliktu. Še mana ce­pure, otro vari izubagot no savām meitām!
   Līts. Piesargies, puis, redz, kur pātaga!
   Āksts. Patiesība ir suns, kam jālien suņa būdā; tā jādzen laukā, — meli ir klēpja sunītis, kas drīkst pie uguns sildīties un smirdēt.
   Līrs. Tas man rūgts kumoss!
   Āksts
   Kentam.
   Labais draugs, vai negribi gudru padomu?
   Līrs. Teic vien!
   Āksts.
   Uzklausies, kaimiņ:
   Kas tevim ir, to nerādi;
   Ko zini, citiem nesaki;
   Uz vēju naudu nedod i;
   Jāj zirgā, kājām neskraidi;
   Nevienam akli netici;
   Kas citiem kait, to atmeti
   Un kauliņus nemet bez jaudas;
   Bēdz skaistules, vīru un baudas;
   Sēd' mājās, tad pietiks tev naudas, —
   Kas bagāts, tas nepazīst gaudas!
   Līrs. Tas nav nekas, ākst.
   Āksts. Tad tas ir līdzīgs nesamaksāta advokāta runai; jūs man par to nekā nedodat. Vai varat no nekā kādu labumu izdabūt, kaimiņ?
   Līrs. Nē jel, mans puisīt; no nekā jau nekas nevar iz­nākt.
   Āksts
   Kentam.
   Lūdzams, saki tu viņam, ka tam no viņa zemēm iznāk taisni tikpat daudz ienākumu; ākstam jau viņš to ne­ticēs.
   Līrs. Rūgts āksts!
   Āksts. Vai tu zini, mans puisīt, kāda starpība starp rūgtu ākstu un saldu ākstu?
   Līrs. Nē, zēn, izskaidro to man.
   Āksts.
   Kas deva tev to padomu, Lai savu zemi atdotu, — To blakus man tu nostādi Vai pats to vietu izpildi! Kurš saldais un kurš rūgtais nerrs, To tūdaļ skaidri redzēsat: Viens raibotos svārkos, mans sers, Un otrs tam blakus, tepat!
   Rāda ar pirkstu uz Liru.
   Līrs. Vai tu mani sauc par ākstu, zēn?
   Āksts. Visus citus savus iegūtos titulus tu esi aizdevis projām, šo tu neaizdosi, ar to tu piedzimi.
   Kents
   Lirām.
   Tik muļķīgi tas nemaz nav teikts, milord.
   Āksts. Nē, jānudien, nē! Lordi un lieli kungi neatstātu man vienam pilnīgu muļķību. Kad man būtu mono­pols uz muļķību, viņi tūdaļ gribētu būt līdzdalībnieki, un sevišķi kundzes — tās man neparko neatstātu pil­nīgo ākstību, bet norautu katra sev krietnu ga­balu. — Dod man vienu olu, kaimiņ, došu tev divus kroņus vietā.
   Līrs. Kas tie būs par diviem kroņiem?
   Āksts. Nu, pārgriezīšu olu vidū pušu, apēdīšu baltumu un dzeltenumu — un atstāšu tev abas tukšās čaulas puses par kroņiem. — Kad tu savu kroni vidū pār­šķēli pušu un aizdevi abas puses projām, tad tu kā tas vīrs pasakā nesi pats uz muguras ēzeli pāri peļ­ķei. — Maz gudrības tev bija tavā plikā paura kronī, kad tu aizdevi projām savu zelta galvas kroni. — Ja šo reizi runāju kā āksts, tad liec to izpērt, kas pir­mais to teiks.
   Viņš dzied.
   Priekš ākstiem tiešām grūts šis laiks,
   Jo gudrie muļķi tika: Tiem galvas pilda migla, tvaiks Un visi prāti sīka.
   Līrs. No kura laika tad tev tā dziesmas vedas, labais draugs?
   Āksts. No tā laika, kamēr tavas meitas tev par māti; jo, kad tu viņām iedevi rīksti rokā un pats nolaidi bik­ses zemē,
   dzied
   Tās lielā priekā raudāja, Un es, es dziedu bēdās: Kad Līrs pie ākstiem atnāca, Ar bērniem spēlēt sēdās.
   Lūdzams, kaimiņ, turi skolotāju, kas tavu ākstu mā­cītu melot; es labprāt mācītos melot.
   Līrs. Kad tu melosi, blēdi, tad tevi pērs.
   Āksts. Man brīnums, ka tu tik tuvīns rads savām mei­tām; viņas grasās mani pērt, kad es saku patiesību, tu gribi mani pērt, kad es saku nepatiesību; un rei­zēm mani per, kad es it nekā nesaku. Labāk būt par visu citu nekā par ākstu, un tomēr es negribētu būt tavā vietā, kaimiņ! Tu savu veselo prātu esi no abām pusēm tik ilgi drāzis, kamēr vidū nav nekas pali­cis. — Lūk, tur nāk viena no tavām drostalām.
   Ienāk Gonerila.
   Līrs
   Gonerilai.
   Tev atkal makon's pieri apēno? Man šķiet, tu tagad bieži esi drūma.
   Āksts
   Lirām.
   Tu biji jautrs puisis, kad tev vēl nebija vajadzīgs skatīties, vai viņa nav pieri saraukusi; tagad tu esi nulle bez cipara. Es tagad esmu vairāk nekā tu: es esmu āksts, tu neesi nekas!
   Gonerilai.
   Jānudien, gribu turēt muti! Jūs gan nekā nesakāt, bet jau noredzu no jūsu sejas, ka jūs to pavēlat.
   Dzied.
   Klus, klus, klus! …
   Kas nicina maizes kumosus,
   Tas lūgsies pēc garozas pēclaikus.
   Lūk, izlobīta zirņu pāksts.
   Rāda uz Liru.
   Gonerila
   Lirām.
   Ne vien šis āksts, kam visu paļaujat, Vēl dažs no jūsu nevaldāmā pulka Uz ķildām vien tik stāv un nedarbiem, Tik rij un plītē, ser. — Es domāju, Kad es par to jums būšu minējusi, Jūs viņus aprāsiet, — bet nu pēc tā, Ko runājāt un darījāt nesen, — Man bail: jūs paši tos vēl skubināt Ar savu atzīšanu. Ja tā ir, Tad stingrais sods un rājiens nesnaudīs, Kas — gan pēc labklājības cenšoties — Var savā iedarbībā aizskart jūs. Tad citādi gan kauns, bet vajadzībā Par gudru gādību tas pārvēršas.
   Āksts.
   Jo jūs jau zināt, kaimiņ:
   Ka zīlīte dzeguzi baroja,
   Līdz dzeguze zīlīti norēja!
   «Un izdega svece, mēs palikām tumsā.»
   Līts
   Gonerilai.
   Vai jūs mana meita?
   Gonerila.
   Uzklausieties!
   Jums, ser, es zinu, krietns, vesels prāts; Es vēlētos, ka jūs to lietotu Un mestu untumus, kas padara Jūs citādu, kāds tiešām esat, kungs.
   Āksts. Vai ēzelis to nevar nomanīt, ka rati velk zirgu?
   Dzied.
   Heisā, Džog, es tevi mīlu!
   Līrs.
   Vai mani pazīst kāds? — Nē, šis nav Līrs! Vai Līrs tā iet? Tā runā? Kur tam acis? yai prāts tam vājš vai padoms iemidzis? A! tiešām nomodā? — Tas nevar būt! Kas teiks man, kas es esmu? …
   Āksts.
   Līra ēna! Llrs.
   Man labprāt gribētos to dabūt zināt, — Pēc manas karaļgoda nozīmes, Pēc ieskata un prāta liktos man: Es valdnieks! Man ir meitas!
   Āksts.
   Jā, kas tevi
   Par paklausīgu tēvu padarīs.
   Līrs.
   Kā sauc jūs, daiļā kundze?
   Gonerila.
   Ak mans tēvs, Šī brīnīšanās gluži saderas Ar citiem jūsu untumiem. — Es lūdzu Tā manas īstās domas nepārprast. Jūs vecs un godājams, jums pienāktos Būt arī prātīgam; jūs turat še Simt kareivjus, tik palaidnīgus ļaudis, Tik rupjus nekauņas, ka mūsu galms, No viņiem samaitāts, tiek krogam līdzīgs. Aiz izlaidības un aiz dzeršanas Še drīzāk netikļu un vīna nams, Ne karaļpils. Nav ilgāk panesams Tāds negods. Tādēļ, lord, es lūdzu jūs — Ko spēju panākt ir bez lūgšanas, — Lai savu pulku drusku pamaziniet Un atstājiet sev kalpot tikai tos, Kas jums cik necik līdzīgs būtu gados Un neapkaunotu ne jūs, ne sevi.
   Līrs. Velns
   Un elle! — Zirgus seglot! Vīri šurp! — Es tevi apgrūtināt negribu, Tu bandubērns! — Man vēl ir cita meita.
   Daži no Lira pavadoņiem aiziet.
   Gonerila.
   Jūs sitat manus ļaudis, jūsu bars
   Tos kalpina, kas augstāki par viņiem …
   Ienāk Albānijas hercogs.
   Līrs
   sāņus.
   Vai tam, kas vēlu nožēlo!
   Albāni jam.
   A, jus?
   Vai jūs to likāt, ser? Ko? — Ašāk zirgus! —
   Kāds no pavadoņiem atkal aiziet.
   Tu nepateicība, tu velna sirds, Tu bērnā parādies vēl nešpetnāka Par jūras čūsku!
   Albāni )s.
   Lord, es lūdzu jūs!… Jūs uztraucaties …
   Līrs
   Gonerilai.
   Nezvērs tu, tu melo!
   Mans pulks ir izmeklēti, krietni vīri,
   Kas savus pienākumus smalki zin
   Un sava vārda godu ievēro
   Visstingrāk . . . Ak, tik nieka maza kļūda,
   Cik liela likies tu pie Kordēlijas!
   Kā moku rīts tu visu dvēseli
   Man izvērti un visu mīlestību
   Uz viņu izrāvi no manas sirds,
   Tik žulti atstāji! — Ak Līrs! Līrs! Līrs!
   Viņš sit sev pa pieri.
   Nu dauzies pie šiem vārtiem: ārprātu Tie laida iekšā, prātu izdzina! — Šurp, mani ļaudis!
   Albāniļs.
   Ser, es nevainīgs,
   Pat nezinu, par ko jūs dusmojaties … Līrs.
   Varbūt, mans lord. — Ak daba, uzklausies! Ak, dzirdi, labā dieve! Nedari Šo būtni auglīgu — ja tas tavs prāts!
   Uz Gonerila radīdams.
   Lai neauglība viņas klēpi slēdz!
   Lai viņas miesas vīst un kalst, un izsīkst!
   No viņas izvirtušām asinīm
   Nekad lai nedzimst tai par godu dēls!
   Bet, ja tai dzemdēt lemts, — lai dzimst tai bērns
   No dusmām radīts, mocošs izdzimums,
   Kas grumbas viņai jaunā pierē rok,
   Kas asarām tai vaigus izvago,
   Kas visus viņas mātes rūpestus
   Ar zaimiem algo un ar apsmieklu;
   Lai tā pie pašas miesām spētu just,
   Cik vēl daudz asāk nekā čūskas zobs
   Dzel bērna nepateicība! — Nu, projām!
   Aiziet līdz ar saviem pavadoņiem.
   Albānijs.
   Jūs debesis, par ko? Kāds iemesls?
   Gonerila.
   Ko jūs pēc iemesla še taujājat? Lai viņa untumi to ceļu iet, Kurp ārprāts viņus dzen.
   Urs nāk atpakaļ.
   LIrs.
   Ko? Piecdesmit no maniem bruņiniekiem Ir atlaisti? Sais divās nedēļās!
   Albānijs.
   Lord, kas tad, kas tad ir?
   Līrs.
   To dzirdēsiet! —
   Gonerilai.
   Vai velns un nāve! Kauns man, ka tev vara
   Tā satricināt manu vīrišķību,
   Ka karstas asaras, kas negribot
   No acīm rit man, raudātas par tevi!
   Lai mēris parauj tevi! — Tēva lāsts
   Lai saēd tevi nedzīstošām vātīm —
   Ikvienu dzīsliņu! — Jūs bērnišķās,
   Jūs vecās acis, raudiet vēl tik reiz,
   Un es jūs izraušu un aizsviedīšu
   Ar visām asarām, — lai mālus miekšķē!
   A! Lūk, kurp tiku? — Lai! — Man vēl ir meita
   Tai būs, bez šaubām, laipna, mīļa sirds.
   Ja viņa dzirdēs šo, ar saviem nagiem
   Tā tavu vilka ģīmi saplosīs. —
   Tu piedzīvosi vēl, ka lepno veidu —
   Ko tu uz mūžu domā nomestu —
   Es atkal apvilkšu; tu redzēsi!
   Urs, Kents un visi pavadoņi aiziet.
   Gonerila
   Albāni jam.
   Vai, milord, redzējāt un dzirdējāt? …
   Albānijs.
   Cik ļoti ari tevi mīlu, tomēr Es neiespēju būt tik negodīgs.
   Gonerila.
   Es lūdzu, nerunā! — He, Osvald, he!
   Ākstam.
   Tu suns, ne āksts, ej savam kungam līdz. Āksts,
   pakal saukdams.
   Ē, kaimiņ Līr, ē, kaimiņ Līr, dzi, pagaid', Ņem savu ākstu līdz!
   Dzied.
   Mežā ķerta lapsiņa, Tāda krietna meitiņa: Kartavās tām īstā vieta! Yalgs tām būtu branga lieta! Ākstam cepure tik vien, Āksts tik iepakaļus skrien.
   Nozūd.
   Gonerila.
   Tas virs nav muļķis, nē, simt bruņinieku! Cik gudri būtu mēs, tam atstājot Simt bruņinieku! — Ko? Lai viņš ikreiz Pie katra sapņa, katra untuma, Pie katras sūdzības un salgšanas Uz viņu varu spētu balstīties Un mūsu dzīvība tā rokās būtu! — He, Osvald, he!
   Albānijs.
   Tu lieki baiļojies.
   Gonerila.
   Tā drošāk nekā lieki uzticēties. Ļauj labāk uzveikt to, no kā tu baidies, Ne mūžam baidīties, ka tevi uzveic! — Es viņu pazīstu: par visu to, Ko viņš še runāja, jau māsai rakstīts; Ja viņa uzņem to ar visiem ļaudīm, Kur tai viss ļaunums tēlots . ..
   Ienāk pils uzraugs Osvalds.
   Gonerila.
   Osvald, ko?
   Vai manai māsai ir jau norakstīts?
   Osvalds.
   Jā, godājamā kundze. Gonerila
   Osvaldam.
   Paņem līdz
   Sev dažus karevjus un aši zirgos! Teic viņai visus bažu iemeslus Un pats no sevis piemetini klāt, Kas iespaidu vēl pavairotu. — Ej! Un nāc drīz atpakaļ!
   Osvalds aiziet. Albānijas hercogam.
   Nē, nē, mans lord,
   Es jūsu mīksto sirdi nepeļu, —
   Jus vairāk peļ, ka trūkst jums apdomības, Bet neslavē, ka daudz jums labsirdības.
   Albānijs.
   Var būt! Var būt! Bet vai tas man par kaunu? — Kas labu grib par daudz, drīz iegūst ļaunu.
   Gonerila. Ak ko …
   Albānijs.
   Nu labi, labi, redzēsim!
   Visi aiziet.

   Ienāk Līrs, Kents un āksts.
   Lirs
   Kentam.
   Ejiet vispirms ar šo vēstuli uz Glostera pili; sakiet manai meitai par visu, ko zināt, bet ne vairāk, nekā viņa pati pēc šīs manas vēstules jums jautās. Pastei­dzieties, ja jūs tūļosieties, es būšu vēl agrāk tur nekā jūs.
   Kents. Es negribu agrāk ne acis aizvērt, milord, iekāms neesmu šo vēstuli nodevis.
   Aiziet.
   Āksts. Ja kādam smadzenes būtu papēžos, vai tās neda­būtu tulznas?
   Lirs. Jā gan, puisi.
   Āksts. Tad, lūdzams, esi jautrs, tavs prāts nekad nestai­gās cauros zābakos.
   Lirs. Ha, ha, ha!
   Āksts. Nu tu redzēsi, cik laipni tevi uzņems tava otrā meita. Kaut gan viņa šai ir tikpat līdzīga, cik meža ābols līdzīgs dārza ābolam, — tomēr es zinu, ko es zinu.
   Līrs. Un ko tad tu zini, puis?
   Āksts. Viņa no garšas būs šai tikpat līdzīga, cik viens meža ābols otram meža ābolam. — Vai vari man pa­teikt, kādēļ deguns pašā ģīmja vidū?
   Līrs. Nevaru.
   Āksts. Nu, lūk, tādēļ, lai acis būtu degunam gar abām pusēm un lai to varētu ar acīm saredzēt, ko ar de­gunu nevar saost.
   Līrs
   pie sevis.
   Vai es viņai ko pāri darīju? …
   Āksts. Vai vari man pateikt, kā austere taisa savus vā­kus?
   Līrs. Nevaru.
   Āksts. Es arī nevaru; bet varu gan pateikt, kādēļ glieme­zim ir savs namiņš.
   Līrs. Nu, kādēļ tad?
   Āksts. Nu, tādēļ, lai tur varētu iebāzt savu galvu, nevis lai to atdotu savām meitām un atstātu savus radziņus bez paslēptuves!
   Līrs. Es gribu aizmirst savu dabu… Tāds mīlētājs tēvs! … Vai zirgi jau gatavi?
   Āksts. Tavi ēzeļi aizgājuši paraudzīt tavus zirgus. — Tas iemesls, kādēļ Greizajos Ratos tikai septiņas zvaig­znes, ir vareni smalks iemesls.
   Līrs. Tādēļ ka viņos nav astoņas zvaigznes.
   Āksts. Atminēts! No tevis iznāktu brangs āksts!
   Līrs. … Ar varu atņemt atpakaļ!? .. . Nezvērs, tavu ne­pateicību! …
   Āksts. Kad tu būtu mans āksts, kaimiņ, tu dabūtu pē­rienu, ka tu bez laika vecs kļuvis.
   Līrs. Kā tā?
   Āksts. Tev nevajadzēja agrāk kļūt vecam, iekāms neesi prātu pieņēmis.
   Līrs.
   . . . Ak debess, neļauj nākt man ārprātā! Tik ārprātā vien ne! Ak, atstāj prātu! Es negribu būt ārprātīgs!
   Ienāk bruņinieks.
   Līrs.
   Nu, ko?
   Vai zirgi gatavi?
   Bruņinieks. Ser, gatavi!
   Līrs
   ākstam.
   Nāc, iesim manu puisīt!
   Aiziet.
   Āksts,
   aizejot runā publikai.
   Kas še vēl jaunavas un ākstam smejas, Tās izsmies āksts, ja drīz tās neprecējās.
   Aiziet.

   Ienāk Edmunds un Korens, katrs no savas puses.
   Edmunds. Sveiks, Koren!
   Korens. Sveiki, mans jaunais lord! Es tikko biju pie jūsu tēva un paziņoju viņam, ka Kornvalas hercogs un hercogiene Regana viņu šovakar apmeklēs.
   Edmunds. Kā tas nākas?
   Korens. Nezinu. Jūs taču būsiet dzirdējuši jaunākās zi­ņas. Runāju par tām baumām, kuras Jaudis tikai klusu pačukst cits citam ausis, jo līdz šim skaidri nekas nav zināms.
   Edmunds. Es nekā nezinu; sakiet man, lūdzami, — ko tad ļaudis runā?
   Korens. Vai jūs netikāt dzirdējuši, kas tarp abiem her­cogiem, starp Kornvalu un Albāniju, drīzumā varot karš izcelties?
   Edmunds. Ne pušplēsta vārda ne.
   Korens. Nu, tad jūs vēl dzirdēsiet. Palieciet sveiki, mans kungs!
   Aiziet.
   Edmunds.
   Šo nakti hercogs še? — Brangs gadījums! Tas aužas pats ar varu manos plānos!
   Mans tēvs ir sargiem licis brāli tvarstīt; Viens nepatīkams darbs vēl atliek man. — Nu, veiklība un laime, palīdziet! —
   Viņš sauc aiz skatuves.
   Brāl, panāc šurp! Viens vārds! Vai dzirdi! Brāl! Ienāk Edgars.
   Edmunds.
   Tēvs meklē tevi. Bēdz jel projām, bēdz! Viņš izzinājis, kur tu paslēpies; Tu tagad tumsā labi vari bēgt. — Vai tu pret Kornvalu ko neteici? Tas nākot steigšus, šonakt būšot klāt Un līdzi Regana. — Vai nerunāji, Ka viņš ar Albāniju ienaidā? Ko? Atceries?
   Edgars.
   Neviena vārda ne.
   Edmunds.
   Klau! Tēvs! — Nu atvaino, man jāizliekas,
   Ka es pret tevi ceļu zobenu, —
   Cel ari! — Izliecies, ka vairies! — Nu! —
   Skali.
   Šurp lāpas! Lāpas! —
   Paklusām brālim.
   Bēdz, pirms pienāk tēvs!
   Skali.
   ē! lāpas! Padodies! —
   Paklusām.
   Nu, paliec sveiks!
   Edgars steidzīgi aiziet.
   Kads piliens asiņu lai liecina Par sīvu cīniņu.
   Viņš pats sevi ievaino rokā.
   Dažs piedzēris
   Vēl vairāk sevi ievaino.
   Skali.
   Tēvs! Tēvs!
   A! Turiet, turiet! Nāciet palīgā! —
   Ienāk Glosters un daži sulaiņi ar lāpām rokās.
   Glosters.
   Kur ir tas blēdis, Edmund, saki — kur?
   Edmunds.
   Viņš tumsā stāvēja ar zobenu Un burvju vārdiem sauca mēnesi, Lai viņu pabalstot…
   Glosters.
   Bet kur viņš ir?
   Edmunds.
   Mans lord, es ievainots …
   Glosters.
   Kur blēdis? Teic!
   Edmunds.
   Viņš bēga turp, kad redzēja, ka nespēj …
   Glosters.
   Ē, pakaļ! Dzenieties!
   Daži sulaiņi aizsteidzas.
   … Ka nespēj? — Ko? Edmunds.
   … Ka nespēj mani pierunāt — jūs nokaut! Es teicu tam: uz tēvu slepkavām
   Grauj dievi visus savus pērkonus; Es runāju par daudzām stiprām saitēm, Kas bērnus sien pie tēva … īsi teikts: Viņš manīja, cik ļoti manim riebj Šis viņa pretdabiskais pasākums, — Te pēkšņi dusmās rauj viņš zobenu, Man virsū brūk — es ļauna nedomāju — Un iecērt rokā man, bet, manīdams, Ka viņam pretī saceļas mans gars Ar cīņas taisnību vēl drošināts, Viņš tūdaļ metās bēgt; varbūt mans sauciens To arī izbiedēja . ..
   Glosters. Lai bēg;
   Šai zemē neizbēgs viņš cietumam;
   Un, ja to noķer, — nāvei! — Augstais hercogs,
   Mans kungs un labvēlis, būs šonakt še;
   Es viņa vārdā likšu sludināt,
   Ka algu dabūs tas, kas slepkavu
   Mums uzrādīs un nodos kartavām;
   Kas viņu slēps, — tam pašam nāve.
   Edmunds.
   Kad viņa nodomiem es pretī stājos
   Un viņš tos nemeta,— es draudēju,
   Ka uzrādīšu; tad viņš atcirta:
   «Tu, bandubērns bez mantas, vai gan domā,
   Kad es pret tevi liecinu, ka tev
   Un taviem tikumiem un taisnībai
   Kāds ticēs? Nē! Es visu noliegšu
   Pat tad vēl, ja man paša vēstuli
   Tu priekšā liktu; es to iztēlotu
   Kā tavas intrigas un ļaunus darbus. —
   Tev visi ļaudis būtu jāapmuļķo,
   Lai neredzētu, cik tev lieti der,
   Ja mani notiesā; jo tikai tad,
   Kad manis nav, tu vari mantot!»
   Glosters. Blēdis!
   Grib noliegt pats šo savu vēstuli? — Klau! Hercogs klāt jau!
   Aiz skatuves dzird tauru skaņas.
   Kādēļ īsti nāk,
   Man tomēr mīkla! — Ostas likšu slēgt;
   Tam blēdim nebūs izbēgt, — to mans hercogs
   Man taču pieļaus. Viņa ģīmetni
   Es likšu izsūtīt pa malu malām,
   Lai visi viņu pazīst. — Manas zemes,
   Mans īstais, mīļais dēls, būs mantot tev,
   To tiesību es izlūgšu priekš tevis.
   Ienāk Kornvalas hercogs un Regana kopā ar pavadoņiem.
   Kornvals.
   Kā iet, mans draugs? Es tikko pienācu Un dzirdu gluži neticamas lietas . . .
   Regana.
   … Ja tiešām tā, tad nav tik barga soda Šo noziegumu atsvērt. — Kā jums iet?
   Glosters.
   Ak kundze! Lauzta, lauzta mana sirds, — Pagalam lauzta!
   Regana.
   Mana tēva krustdēls?
   Glosters.
   Ak kundze, to aiz kauna labprāt slēptu, Regana.
   Varbūt viņš tikās ar tiem palaidņiem, Kas manam tēvam kalpo?
   Glosters. Nezinu.
   Ak kundze, posts, mans posts!
   Edmunds.
   Jā, hercogiene,
   Viņš kopā turējās ar viņu pulku.
   Tad brīnums nav, ka viņš tāds negantnieks!
   Tie viņu dzina nokaut veco viru,
   Lai mantu tad jo ātrāk nodzertu.
   Šovakar māsa manim raksti ja
   Un iztēloja viņu nedarbus.
   Ja viņi tagad nāk pie manis sērst, —
   Es mājās neesmu.
   Kornvals.
   Es ari ne. —
   Tu, Edmund, savam tēvam, kā man teic, Par istu dēlu izrādījies.
   Edmunds.
   Mans lord, tas bija tik mans pienākums.
   Glosters.
   Viņš nomanīja ļaunos nodomus Un, viņu ķerot, tika ievainots.
   Kornvals.
   Vai likāt viņu gūstīt?
   Glosters.
   Jā, mans lord.
   Kornvals.
   Ja viņu saķers, tad būs katrs drošs No viņa viltus. —
   Glosleram.
   Es jums atļauju To sodīt, kā jums tīk.
   Edmundam.
   Jūs, mīļo Edmund,
   Kas krietnus tikumus un padevību
   Tik spoži izrādījāt, esat mans;
   Tads virs, kas uzticams, mums taisni der. Uz jums mēs ceram.
   Edmunds.
   Lord, es uzticīgi Jums kalpošu.
   Glosters.
   Es līdzi pateicos Kā tēvs.
   Kornvals.
   Nu, jāteic, kādēļ īsti nācām . ..
   Regana.
   … Tā nelaikā, nakts tumšumā. Mūs, Gloster, spieda svarīgs iemesls, Un jūsu padoms būs mums noderīgs. — Man raksta tēvs un māsa — viņu starpā Nez kādas ķildas, — es nu nolēmu Tās izšķirt ārpus mājas; abi sūtņi Še gaida atbildes. — Tik esiet mierīgs, Jūs vecais draugs; jums būs man jāpalīdz! Mums jūsu padoms ļoti noderīgs. Šī lieta steidzama.
   Glosters.
   Jā, augstā kundze,
   Es gatavs pakalpot; nu lūdzu jūs!
   Glosters ieaicina viesus pili.

   Ienāk Kents un Osvalds, katrs no savas puses.
   Osvalds. Sveiks, mans draugs, vai tu še mājas cilvēks? Kents. Jā.
   Osvalds. Kur še varētu zirgu nolikt?
   Kents. Tur viņā peļķē.
   Osvalds. Saki jel, lūdzams, mans mīļais draugs!
   Kents. Kas es tev par mīļu draugu?
   Osvalds. Nu, ja tu tāds, tad man ar tevi nav nekādas da­rīšanas.
   Kents. Kad tu man būtu Lipsberijā, avju kūtī, tad tev gan iznāktu ar mani darīšanas.
   Osvalds. Kādēļ tu ar mani apejies tik nejauki? Es tevi nepazīstu.
   Kents. Bet es tevi pazīstu, puis.
   Osvalds. Par ko tad tu mani uzskati?
   Kents. Par ko tevi uzskatu? — Par blēdi, nelieti, bļodu laižu; par nejēdzīgu, uzpūtīgu, tukšu, ubadzīgu, ne­tīrīgu blēdi, kam trejas kunga livrejas mugurā un ne plika graša pie dvēseles; par lempi un nodevēju, kam aknu un žults vietā samazgas; par palaidni, spoguļa lūrētāju, saskrullētu vēja grābsli un astes luncinātā- ju; par plukatu, kuram nav vairāk kā sava tīne, uz kuras uzsēsties; par roku laižu, kurš aiz kalpības lab­prāt būtu par savedēju un kurš nav vairāk nekas kā savirums no blēža, ubaga, gļēvuļa un dvēseļu pārde­vēja un bastarda netikles dēls un mantinieks; uz­skatu tevi par tādu vīru, kuru pēršu tikām, līdz tu spiegsi un kauksi visās balsīs, ja tu tik iedrīkstētos noliegt kaut vienu no šiem goda tituliem!
   Osvalds. Kas tu par nešpetnu tēviņu, kā tu tā vari la­māt cilvēku, kuru tu nepazīsti un kurš tevi nepazīst.
   Kents. Vai tev dzelzs piere, tu blēdi, ka izliecies, it kā manis nepazītu? Tikko divas dienas pagājušas, kopš tevi nosviedu zemē un izpēru karaļa priekšā! Velc zobenu, tu nelieti! Nakts gan ir, bet mēnesnīca spīd;
   es tevi sakapāšu par mēnesnīcas kapaiņiem! Velc zobenu, tu satrunējušais, nolādētais bārdas skrāpē- tājs, velc zobenu!
   Kents velk zobenu.
   Osvalds. Vācies projām, man nav nekādas daļas gar tevi!
   Kents. Velc zobenu, tu blēdi! Tu atved vēstules ar sūdzī­bām pret karali un pats stājies šīs lelles — «Lepnī­bas» pusē pret viņas tēva augstību. — Velc zobenu, nelieti, vai arī es tevi gabalos sacirtīšu. . . Velc zo­benu, tu lempi! Stājies man pretī!
   Osvalds. Palīgā! Slepkavas! Palīgā!
   Kents. Vairies ar zobenu, blēdi; stāvi, tu suns, stāvi! Tu­ries pretī, tu lupata, cērt!
   Sit viņu.
   Osvalds. Eidā, ļaudis, slepkavas! Slepkavas!
   Ienāk Edmunds.
   Edmunds. Kas še notiek? Vai liksiet mieru!
   Kents. Nāc vien šurp, vīreli, ja tev tīk! Nāc, es tevi pa- dancināšu, jaunkundziņ!
   Ienāk Glosters.
   Glosters. Ko? Ieroči! Zobeni! Ko še darāt?
   Ienāk Kornvalas hercogs un Regana kopā ar pavadoņiem.
   Kornvals.
   Ja dzīvība jums dārga, turiet mieru! Kas pakustēs, tam nāve! Kas še notiek?
   Regana.
   Tie karaļa un mūsu māsas sūtņi.
   Kornvals.
   Par ko jūs ķildojaties? Sakiet! Ko?
   Osvalds.
   Es tikko dvašu spēju atvilkt, lord. Kents.
   Jā, pārpūlējās tava dūšība; Tu gļēvuli, ko daba atmetusi, No skrodera tu radīts!
   Kornvals.
   Ej ko nu mels, — Kā skroder's radīs vīru?
   Kents. Jā, kungs, tiešām skroderis viņu radījis; akmeņ­kalim vai mālderim viņš nebūtu tik slikts izdevies, kaut tie arī tik divas stundas būtu strādājuši.
   Kornvals.
   Bet sakiet jel — kā ķilda izcēlās? Osvalds.
   Šis vecais kauslis, kura dzīvību Es saudzēju aiz viņa sirmās bārdas . . .
   Kents. Tu sasodītais X, tu nevajadzīgais burts! — Mi­lord, ja jūs man dodat atļauju, es šo nebīdelēto ben­desmaisu stampā sastampāšu un izbalināšu ar viņu mēslu dobi. — Tu manu sirmo bārdu saudzēsi, tu zvirbulis? …
   Kornvals.
   Klus', nelieti!
   Tu rupjais kalps, vai nezini, kas klājas? Kents.
   Jā, kungs, bet sašutumam priekšrocības!
   Kornvals.
   Par ko tad tu tik ļoti sašutis?
   Kents.
   Par to, ka zobenu drīkst nest tāds lempis, Kam kaulos goda nav. — Tie līdēji,
   Tie smaiduļi kā šis nereti sagrauž
   Kā žurkas svētas saites, kuras raisīt
   Nav iespējams; tie katram untumam,
   Kas mostas viņu kungu krūtis, glaimo;
   Kur deg — vēl eļļu lej, kur auksts — liek ledu;
   Teic «jā» un «nē» un groza mēteli
   Pēc katra vēja, kurš no kunga pūš;
   Kā suņi tikai kunga pēdām seko.
   Osvaldam.
   Lai mēra vātis tavā ligas ģīmī! Tu ņirgāsies vēl? Ko? Vai es tavs āksts? Tu zoslēns, ja tur Sarumā man būtu, Es tevi drīz uz mājām aizdzītu!
   Kornvals.
   Ko, veci, vai tu esi negudris?
   Glosters.
   Kā izcēlās jums ķilda? Saki man!
   Kents.
   Starp abiem zemes poliem nav tāds naids Kā te starp mani un to blēdi tur.
   Kornvals.
   Par ko viņš blēdis? Ko viņš darīja?
   Kents.
   Man netīk viņa seja.
   Kornvals.
   Varbūt ir mans
   Un viņa tur, un viņas arī ne?
   Rāda uz Edmundu un Reganu.
   Kents.
   Kungs, esmu radis visu klaji teikt: Es savā mūžā tiešām redzējis Daudz godīgākas sejas nekā še Uz dažiem kakliem sēž.
   Kornvals.
   Nu, tas ir puisis,
   Kas, reiz par vientiesību paslavēts,
   Nu cenšas rādīt rupju bezkaunību,
   Tā īsto vaigu viltū paslēpdams. —
   «Tas nespēj glaimot, nē! — Tāds goda prāts!
   Tas taisni acīs saka taisnību;
   Ja patīk — labi; ne — viņš taisns vīrs!»
   Es zinu tādus blēžus: vientiesībā
   Tie vairāk viltus, vairāk ļauna slēpj
   Kā dividesmit muļķu galminieku,
   Kas vairāk, nekā prasa, klanās, lokās.
   Kents.
   Mans lord, bez glaimiem, skaidra patiesība, Ar jūsu vaļu spožā augstība, Kas spožāka par ugunsstaru kroni Ap Fēba liesmu pieri…
   Kornvals.
   Ko tu muldi?
   Kents. Gribu tikai atkāpties no savas parastās valodas, kura jums tik ļoti pretīga. Zinu, milord, neesmu glai­motājs. Kas jūs apkrāpis ar savu rupjo valodu, tas bijis rupjš blēdis; es tāds negribu būt, kaut arī radītu jums nepatiku.
   Kornvals
   Osvaldam.
   Ko tu tam darīji?
   Osvalds.
   Nekā, mans kungs! Tā kungam — karalim — bij paticis Nesen aiz pārpratuma mani sist; Šis tūdaļ klāt, vēl sakur kunga dusmas, Grābj mani nopakaļ un zemē sviež. Kad zemē gulēju, viņš lamājās Un izrādījās diez kāds varonis, Ka uzteica pat viņu karalis,
   Ka uzbrucis bij tam, kas nepretojas. Nu, uzpūties par tādu varoņdarbu, Viņš atkal uzbrūk še.
   Kents.
   Lūk, gļēvums domā,
   Ka viņam blakus Ajakss tikai āksts.
   Kornvals
   saviem pavadoņiem.
   Ē! Dodiet siekstu! Vecais stūrgalva! Es tevi, Helmuti, gan mācīšu …
   Kents.
   Priekš mācīšanas es par vecu, kungs; Man siekstu nenesiet, jo karalis Ir darīšanās mani sūtījis. Jūs mana kunga augstai godībai Maz cienības, bet spīti parādītu, Ja liktu siekstā viņa vēstnieku.
   Kornvals.
   Šurp siekstu, goda vārds: lai viņš tur sēž Līdz pašai pusdienai!
   Regana.
   Kā tā? Tik vien?
   Nē, līdz pat vakaram un cauru nakti! Kents.
   Ja es pat būtu jūsu tēva suns, Jūs, kundze, nedrīkstētu tā man darīt.
   Regana.
   Bet nu jūs viņa blēdis, tātad drīkstam.
   Atnes siekstu.
   Kornvals.
   Šis īsti viens no viņa salašņām,
   Par kuriem māsa raksta. — Siekstu šurp!
   Glosters.
   Es lūdzu, augstais lord, tā nedariet. Viņš noziedzies, bet labais karalis, Kā viņa kungs, to sodīs pats. Šis sods Ir tāds, ko uzliek tikai prastiem blēžiem Par sīkiem nedarbiem un zādzībām. Tas apvainotu mūsu karali, Kad viņa vēstnieku tā apsmietu Ar kauna sodu.
   Kornvals.
   Gan es atbildēšu.
   Regana.
   Tas māsu var vēl vairāk apvainot, Ka viņas kalpam uzbrūk un to lamā Tik tādēļ, ka viņš dara, ko tam liek. — Nē, lieciet viņu siekstā!
   Kentu ieliek siekstā. Komvalam.
   Nāciet, lord!
   Visi aiziet, paliek tikai Kents un Glosters.
   Glosters.
   Man tevis žēl, mans draugs, bet hercogs pavēl; Tu zini — viņš ir straujš un pretrunas Viņš nepielaiž; bet es vēl viņu lūgšu.
   Kents.
   To nedari! Es noguris no ceļa: Es izgulēšos pirms, tad pasvilpošu. — Ir krietnam vīram laime streipuļo. Ar labu nakti, draugs!
   Glosters.
   Nav pareizi,
   Kā hercogs dara; Līrs to ļaunā ņems.
   Aiziet.
   Kents.
   Tu, labais karali, — kā ļaudis saka, — No vilka bēgdams, uzkriti uz lāci!
   Lūkojas augšup uz mēnesi.
   Spīd! Gaišāk zemē, debess spīdekli; Ļauj tavos mīļos staros izlasīt So vēstuli! — Jo nelaimīgiem notiek Vēl brīnumi! — Es zinu, Kordēlija To sūta mums; par mūsu likteni Būs izdzirdusi — savā laikā nāks . ..
   Viņš kjūsl miegains. Tā remdēs bēdas, vātis izdziedēs, Dos mieru. —
   Viņš iztrūkstas.
   Man nogurušas acis Bez miega, atpūtas, — lai nogurums Jums palīdz aizklāt dusas vietas kaunu. Ar labu nakti, laime! — Pasmaidi Vēl vienu reizi, pagriez savu ratu!
   Viņš iemieg.

   Ienāk Edgars.
   Edgars.
   Es dzirdēju, kāds briesmīgs sods man Un tikko caurā kokā patvēros No gūstītājiem. Visas ostas slēgtas; Visapkart neparastā cītībā Uz mani sargi glūn. — Cik ilgi spēšu, Es gribu bēgt un savu mūžu vilkt
   Kā nabagākā, zemākā no būtnēm, Par kādām trūkums nospiež cilvēku Un noved tuvu zvēriem; savu vaigu Es triepšu dubļiem, skrandās jozīšos; Lai mati saveļas un kailās miesas Lai spītē negaisiem un aukstumam! Mans paraugs — nabagi no trako nama, Kas, dobji brēcot, blandās apkārtnē, Sev kalsnās rokās naglas iedzen, ērkšķus Vai puķu kātus iesprauž, skabargas, Tā lūkodami riebju pilnām vātīm, Drīz burot un drīz skaitot pātarus, Pa ciemiem, sētām, krogiem, sudmalām Sev iegūt līdzcietību. — «Nabags Toms» Vai «nabags Torliguds»! — Tā esmu es Jel ubags, — bet kā Edgars it nekas.
   Aiziet.

   Tāpat kā otrajā skatā. Kents guļ siekstā.
   Ienāk Līts, āksts un bruņinieki.
   Līrs.
   Nu dīvaini: tie paši aizbrauc projām Un manu sūtni neatlaiž!
   Bruņinieks. Mans kungs,
   Kā dzird, tiem nebijis ne domās aizbraukt Vēl dienu iepriekš.
   Kents.
   Sveiks, mans karali!
   Lirs.
   Ko? Vai par laika kavēkli tu nes So kauna sodu?
   Kents.
   Nē, mans augstais kungs.
   Āksts. Ha, ha! Tas nēsā cietas prievītes! Zirgus mēdz piesiet aiz galvas; suņus un lāčus aiz kakla; mērka­ķus aiz josmeņa un cilvēkus aiz kājām. Kurš cilvēks ir pārāk viegls uz kājām, tam uzmauc smagas koka zeķes.
   Līrs
   Kentam.
   Kas varēja tā pārprast tavu kārtu, Ka tevi siekstā lika?
   Kents.
   Viņš un viņa:
   Kungs, jūsu dēls un jūsu meita.
   Līrs. Nē, —
   Tas nevar būti
   Kents. Bet ir.
   Līrs.
   Es saku — «nē»!
   Kents.
   Pats redzi, kungs, ka ir.
   Līrs.
   Tie nedrīkstēja …
   Kents.
   Bet darīja.
   Līrs.
   Pie Jupitera, — nē, nē! Kenls.
   Pie Junonas, es saku — «jā»! Līts.
   Tie nedrīkstēja to; tie nevarēja; Tas ļaunāks nekā slepkavības darbs — Tik rupji apsmiet cienību pret mani! Teic aši, bet ar prātu: kā tu spēji Šo sodu pelnīt? Kā tie drīkstēja Šo sodu uzlikt tev kā manam sūtnim?
   Kents. Ser,
   Kad viņu pilī biju nonācis Un vēstuli no jūsu augstības Tiem nodevis, uz ceļiem nomezdamies, Te pēkšņi, pirms vēl spēju pacelties, Cits sūtnis aizelsdamies piesteidzās, Vēl sviedros piesarcis, un izgrūda No Gonerilas kundzes sveicienus Un rakstus nodeva, — es biju pirmais, Bet viņus iepriekš lasīja un tūdaļ Pēc kalpiem sauca, zirgos sasēdās, Un visi projām. Aukstiem skatieniem Man lika gaidīt atbildes vai sekot. — Kad še to otro sūtni satiku, Kurš manus sveicienus tā saindēja — To pašu blēdi, kas tik nekaunīgi Pret jūsu augstību bij uzvedies, — Es dusmās nepārlikdams izrāvu Pret viņu zobenu; viņš sāka brēkt; To jūsu dēls un meita atrada Par cienīgu tā kauna, ko še ciešu.
   Āksts. Ziema nav pagājusi, kad meža zosis jau skrien uz šo pusi.
   Dzied.
   Kas nabadziņš, tam visur trūkst,
   Tam akli bērniņi; Kas bagāts un kam tīnes tūkst,
   Tam bērni labiņi! Tā laime bagātniekiem vien Kā palaistuve pakaļ skrien.
   Liram.
   Un tu tik daudz vēl skaitīsies Par savām meitiņām, Ka saskaitīt, cik saskaities, Tiks gadam atlikām.
   Līrs.
   Kā sūrstot asins man pret sirdi kāpj! Uz leju atpakaļ, jūs smagās sāpes! Jums vieta dziļumā! — Kur ir šī meita?
   Kents.
   Pie grāfa, iekšā, kungs.
   Līrs.
   Es eju viens; Jūs palieciet!
   Viņš ieiet pilī.
   Bruņinieks.
   Vai neaizskārāt tos Ar citu ko?
   Kents.
   Nebūt. Par ko tik mazs Tas pulks, kas līdzi nācis karalim?
   Āksts. Ja tu par šo jautājumu būtu ticis ielikts siekstā, tad tu to būtu pilnām pelnījis.
   Kents. Kādēļ, ākst?
   Āksts. Mēs tevi sūtīsim mācībā pie skudras, lai tu zi­nātu, ka ziemā nav darba. Visus, kas iet savam de­gunam pakaļ, vada acis, tikai aklo ne; un neatradī­sies neviena deguna starp divdesmit, kurš nesaostu to, kas smird. Ņem nost savu roku, kad liels rats ripo no kalna lejā, lai tas tev kaklu nelauztu, kad tu vi­ņam seko. Bet, kad lielais rats tiecas kalnā uz augšu, tad ieķeries un liec pats sevi vilkt līdzi. Kad gudrs vīrs dod tev labāku padomu, tad atdod manējo man atpakaļ; es negribētu, ka manam padomam cits klau­sītu kā vien muļķis, tādēļ ka to dod āksts.
   Viņš dzied.
   Kas kalpo tevim tik aiz naudas,
   Gan liekas uzticīgs, Bet negaisos tas bēg bez jaudas,
   Tu paliec vientulīgs. Pie āksta radīsi vēl vietu,
   Kad visi gudrie projām jau; Āksts būtu blēdis, ja tas ietu,
   Bet blēdis — āksts vis nav!
   Kents.
   Kur tu to izmācījies, ākst?
   Āksts.
   Ne siekstā, ākst.
   Līrs un Glosters iznāk no pils.
   Lirs
   Glosteram.
   Tie negrib mani pieņemt? Neveseli? Tie piekusuši? Naktī braukuši? Viss blēņas! Dumpis tik un pretestība! Ej liec, lai atbild cienīgāk!
   Glosters.
   Mans kungs,
   Jūs zināt, hercogam ir karsta daba; Viņš savā prātā ciets un nelokāms, Ja reizi noņēmies.
   Līrs.
   Lāsts! Mēris! Nāve! Ko? Karsta daba? Ciets? — A, Gloster, Gloster, Es gribu redzēt hercogu un meitu!
   Glosters.
   Jā, labais kungs, tā paziņoju ar.
   Līrs.
   Tu ziņoji! — Vai saproti tu mani?
   Glosters.
   Ser… Līrs.
   … Karalis ar Kornvalu grib runāt, Ar meitu mījais tēvs; grib, lai tā palīdz: Vai tā tiem ziņoji? — Mans spēks un asins! Lūk, karsts?! — Teic iesvilušam hercogam, Ka … ne, vēl ne, varbūt viņš tiešām slims; Un slims jau nevēro tos pienākumus, Kas piekrīt veselam; mēs neesam Vairs mēs, kad slimā daba dvēsli spiež Ar miesām līdzi ciest; es gribu gaidīt; Es nožēloju, ka tā pārsteidzos; Es noturēju slimā iedomas Par apdomātiem darbiem.
   Viņš nejauši paskatās uz Kentu.
   Velns un lāsts!
   Viņš siekstā sēž! Tas vien jau pierāda, Ka hercoga un meitas izbraukums Ir viltus vien. — Lai palaiž manu kalpu! Ej saki viņiem, es tos gribu redzēt Tūlīt šepat! Lai nāk un uzklausās! Ja ne — es bungošu pie viņu durvīm, Līdz troksnis viņu miegu nositīs!
   Glosters.
   Ak, kaut jel jūsu starpā būtu miers!
   Ieiet pili.
   Līts.
   Ak sirds, kā sirds man kaist! — Bet lejā! Lejā!
   Āksts. Uzsauc, kaimiņ, kā ķēkša uzsauca zušiem, kad viņa tos dzīvus apraka pastētē; viņa sadeva ar nuju tiem krietni pa galvām un kliedza: «Mierīgi, jūs blēži, lejā!» Viņas brālis atkal aiz pārmērīgas mīles­tības pret savu zirgu smērēja tam sviestu uz siena.
   Ienāk Kornvals, Regana, Glosters un sulaiņi.
   Līrs.
   Jūs abi, sveiki!
   Kornvals.
   Sveiks, mans augstais kungs!
   Sulaiņi atbrīvo Kentu no siekstas.
   Regana.
   Man prieks še redzēt jūsu augstību! Līrs.
   Es ticu, ka tā ir: man, Regana, Ir arī pamats. Ja tu nepriecātos, Es atšķirtos no tavas mātes kapa Kā palaistuves kapa.
   Kentam. Ā, tu brīvs?
   Nu, labi, vēlāk!
   Reganai.
   Mijā Regana,
   Tev māsa nepateicīgs, briesmīgs zvērs! Tā asiem zobiem plosīja kā vanags Šo sirdi še; es tikko spēju runāt, — A, Regana, tik samaitāta sirds!
   Regana.
   Es lūdzu neuztraukties, kungs; man šķiet, Ka jūs gan aizmirstu tās nopelnus, Bet viņas pienākumus ne.
   Līrs.
   Kas tas? Regana.
   Es mūžam neticēšu, ka jel kur Tā aizmirstu, kas pienākas. — Varbūt Tā jūsu pulkam trokšņot neļāva; Tas notika aiz labiem nodomiem. Tur nevar viņu pelt.
   Līrs.
   Mans lāsts pār viņu! Regana.
   Mans kungs, jūs vecs; jūs dzīves robežas Drīz aizsniegsiet; jums vajadzētu ļaut, Ka gudrs prāts, kas jūsu stāvokli Zin labāk nekā jūs, jūs vadītu. Es lūdzu jūs pie māsas atgriezties, Jūs viņu aizskārāt… Līrs.
   Lūgt piedošanu? Redz, kā tas piestāvētu dzimtas galvai: «Es, mīļā meita, atzīstos, es vecs, Un vecums neder; ceļos pielūdzos —
   viņš nometas ceļos
   Dod manim maizi, drēbes, gultiņu!»
   Regana.
   Ak ko nu! Metiet, kungs, tās muļķības! Un ejiet atpakaļ!
   Līrs.
   Nemūžam ne!
   Tā pusi pulka manim atņēma; Tā greizi skatījās; ar savu mēli Kā čūska sirdī manim iedzēla. — Lai debess dusmas visiem pērkoniem Uz viņas galvas krīt! Lai sērgas dvaša Tai jaunās miesas pūdē!
   Kornvals. Nē, ser, nē!
   Urs.
   Tu zibens, liesmo savām kvēlu bultām Tai lepnās acis! Nāvīgs purvu tvaiks, Kas saulē kaisis, viņas skaistumu Lai ēzdams dzēž no vaiga!
   Regana.
   Dievs un kungs!
   Tā jūs ir mani dusmās lādēsiet.
   Līrs.
   Nē, Regana, tev nedraud tēva lāsts. Tev mīlā, maigā sirdī vietas nav Priekš nežēlības: viņas acis dzeļ, Tavs skats prot dziedāt, bet ne dedzināt. Tu nevarētu dusmot maniem priekiem, Man atņemt kalpus, asus vārdus dot, Man pienācīgo daļu mazināt Un beigās aizliegt man pat ieeju, Un durvis slēgt! — Tu labāk pazīsti, Kas dabas pienākums, kas dzimtas saites, Kas pieklājība un kas pateicība; Tu neaizmirsi, ka tev dāvāju Pusvalstības.
   Regana.
   Jā, tēvs; bet nu pie lietas!
   Llrs.
   Kas lika siekstā manu vēstnieku?
   Aiz skatuves dzirdamas tauru skaņas.
   Kornvals.
   Kas tās par taurēm?
   Regana.
   Laikam mana māsa; Jo viņa vēstulē man solīja Drīz atbraukt.
   Ienāk Osvalds.
   Regana
   Osvaldam.
   Jūsu hercogiene brauc? Līrs.
   Tas ir tas vergs, kas aplam uzpūties, Kas bauda kundzes mirkļa labvēlību. —
   Osvaldam.
   No manām acīm prom!
   Kornvals.
   Ko gribat, kungs?
   Līrs.
   Kas lika siekstā manu kalpu?
   Reganai.
   Teic,
   Tu nezināji to!
   Ienāk Gonerila,- Regana ņem viņu aiz rokas un ved tuvāk.
   Līrs.
   Kas tur nāk? — Dievi! Ja vecos žēlojat, ja svētāt tos, Kas klausa jums, ja paši esat veci, — Lai mana lieta top par jūsu lietu! Tad lieciniet par mani pērkoniem!
   Gonerilai.
   Kauns, kauns tev uzlūkot šo sirmo bārdu?
   Reganai.
   Kā vari, Regana, tai roku dot?
   Gonerila.
   Par ko tad nedot? Ko es darīju?_ Nav viss par noziegumu ieskaitams, Ko neprāts vien un iedomas tā sauc!
   Lirs.
   Ak sirds, cik cieta tu, ka nelūsti!
   No Gonerilas aizgriezdamies. Kas manu kalpu lika siekstā?
   Kornvals.
   Es;
   Tam noderēja vēl daudz bargāks sods … Līrs.
   Jūs? Jūs to darījāt?
   Regana.
   Es lūdzu, tēvs,
   Jūs vecs un vājš, tad rādieties jel tāds. Līdz mēness notecēs, vēl padzīvojat Pie manas māsas; atlaidiet puspulka Un tad pie manis nāciet, ja jums tīk … Es tagad ciemā še, un vēl nekas Nav sarīkots, lai varētu jūs saņemt.
   Līrs.
   Iet atpakaļ pie tās!? Puspulka atlaist?
   Tad labāk jau bez kādas pajumtes
   Un cīniņā pret vētrām — negaisiem
   Ar vilkiem un ar ūpjiem biedroties!
   A, trūkums, ass tavs zobs! — Man iet pie tās?!
   Nē, krietnais franču karalis, kas ņēma
   Bez pūra manu meitu, — labāk eju
   Pie viņa troņa, ceļos nometos,
   Kā viņa pēdējs kalps sev algu lūdzu,
   Ko savu dzīvi vilkt! — Man iet pie tās!
   Viņš rāda uz pils uzraugu Osvaldu.
   Tad labak liec man, lai tam blēdim — kalpam Par vergu esmu, zirgu!
   Gonerila.
   Kā jums tik. Urs.
   Ā, meita, nedzen mani ārprātā! Es negribu tev būt par nastu, bērns, Tu manis neredzēsi vairs: ardievu! — Tu tomēr mana asins, mana miesa; Nē, manās miesās tu tik sērdzība, Kas man par savu jāatzīst; tu trums, Tu mēra vāts, tu augon's — pūžņojums No manām samaitātām asinīm. Bet pelt es negribu; lai kauns nāk pats, Es viņu nesaucu, es nelūdzos, Lai pērkons drupās tevi saspārda; Es nesūdzu pie soģa Jupitera. Ja spēji — nožēlo un labojies. Es paciešos: ar simtu bruņinieku Mēs paliksim pie Reganas.
   Regana.
   Mans tēvs,
   Ne gluži tā; tik agri netiku Jūs gaidījusi, nav viss sarīkots Jūs godam uzņemt. Klausiet māsu, lord; Kas jūsu dusmas aplūko ar prātu, Tam jādomā: jūs vecs un tādēļ arī… Bet viņa zin, ko dara.
   Urs.
   Tiešām tā? Regana.
   Jā, tiešām, lord. Ko? Piecdesmit vēl maz? Kam vairāk vīru, kad ir to par daudz? Sī nasta, izdevumi, nedrošība — Viss runā pretī. Kā lai sadzīvo Tāds daudzums ļaužu mierā vienā namā, Kur divi kungi? Vai tas iespējams?
   Līrs.
   Es atdevu jums visu . . .
   Regana. īstā laikā.
   Līts.
   Jums, manas mantnieces un gādnieces; Pats sev es atstāju tik priekšrocību Šo simtu vīru turēt. Nu tu saki: Tik dividesmit piecus vien? Vai tā?
   Regana.
   Jā, tā es saku, ser, neviena vairāk.
   Līrs.
   Pat velna būtnes izliekas vēļ jaukas, Kad citas ļaunākas; tā jāslavē, Kas mazāk ļauna. —
   Gonerilai.
   Tev es sekošu;
   Jo tavi piecdesmit ir divreiz vairāk, Tev mīlestība divreiz lielāka.
   Gonerila.
   Lord, uzklausieties, kam jums vajadzīgs Divdesmit piecu, desmitu, jā, piecu, Kad divreiz lielāks skaits jau gatavs stāv Jums kalpot?
   Regana.
   Kam jums vajadzīgs jel viena?
   Līrs.
   Ko mini vajadzību; ubags pat,
   Kas badu cieš, — ir tas zin pārpilnību.
   Dod cilvēkam tik to, kas vajadzīgs,
   Viņš lopam līdzīgs kļūs. — Tu esi kundze, —
   Ja drēbes valkā tik aiz vajadzības,
   Priekš kam šis greznais tērps? Viņš nesilda,
   Nav vajadzīgs. — Bet īstā vajadzība . . .
   Ak, pacietību! — Tās man vajaga!
   Jūs, dievi, redzat vārgu sirmgalvi,
   Ko nospieduši sirdēsti un gadi!
   Ja jūs šo meitu sirdis darāt cietas
   Pret tēvu, — neapsmej iet mani tā,
   Ka liekat rāmi paciest; iededziet
   Man krūtīs dusmas! Sievu ieroči —
   Šīs asaras lai neapgāna vīru! …
   Nē, raganas, es atriebšos pie jums
   Tik šausmīgi, ka visa pasaule …
   Ko darīšu, vēl nezinu; bet zeme
   No manām dusmām drebēs. — Es lai raudu?
   Nē, raudāt negribu. —
   Gan būtu par ko raudāt, bet šī sirds
   Tad ātrāk sadrups tūkstoš gabalos, —
   Ne raudās. — Akst, es kļūstu ārprātīgs!
   Līrs, Glosters, Kents un āksts aiziet.
   Kornvals.
   Lai ejam labāk pilī; negaiss nāk.
   tālumā dzirdams pērkons un vētra.
   Regana.
   Šis nams ir mazs, še telpu nepietiks Ne vīram vecajam, ne viņa ļaudīm.
   Gonerila.
   Viņš vainīgs pats, kam mierā nesēdēja! Lai tagad cieš par saviem untumiem.
   Regana.
   Es viņu pašu labprāt uzņemu, Bet viņa sargus ne.
   Gonerila.
   Tās manas domas. Kur Glosters?
   Kornvals.
   Vecim līdzi. — Lūk, jau nāk.
   Ienāk Glosters.
   Glosters.
   Lords lielās dusmās.
   Kornvals.
   Kur viņš palika?
   Glosters.
   Viņš sauca: zirgos; kurp? Es nezinu.
   Kornvals.
   Ko viņu traucēt, lai viņš iet, kur grib.
   Gonerila.
   Jā, nelūkojiet, ser, to atturēt.
   Glosters.
   Ak dievs, jau tumsa nāk un asi vēji Tik nikni pūš; un jūdzēm apkārtnē Ne koka nav, kur tverties.
   Regana. Mijo grāf,
   Lai ietiepīgiem pašu untumi
   Griež asas rīkstes. — Slēdziet durvis ciet;
   Tam pārgalvīgi ļaudis dienestā,
   Kas var to sakūdīt, — viņš viegli tic!
   Vēl nez ko sadomās; mums jāuzmanās.
   Kornvals.
   Jā, padoms prātīgs, slēdziet durvis, grāf. Būs barga nakts, — nu iesim, vētra nāk!
   Visi aiziet.

   Plosās auka; pērkons un zibens. Sastopas Kents un kāds bruņinieks.
   Kents.
   Kas ir še vēl bez niknā negaisa?
   Bruņinieks.
   Kāds, kura dvēslē plosās līdzīgs negaiss.
   Kents.
   A, pazīstu jūs jau; kur karalis?
   Bruņinieks.
   Pret saniknotiem dabas spēkiem cīnās, Liek vētrai zemi jūras dzelmē pūst, Liek baltas bangas pāri sausnai šļākt, Lai visums pārvērstos vai izģinstu. Viņš sirmos matus plēš, un vēja šaltis Tos aklās dusmās grābj un projām rauj. Viņš saviem vājiem, cilvēcīgiem spēkiem Grib spītēt aukām, lietus gāzieniem. Sai naktī, kad ne lācis nelīstu No migas, lauva, izbadējies vilks Pa alām slēptos — skrien viņš pliku galvu Un visu dabu cīņā aicina.
   Kents.
   Kas ir pie viņa?
   Bruņinieks.
   Tikai āksts viens pats,
   Kas viņa sāpes rauga jokiem remdēt.
   Kents.
   Es pazīstu jūs, draugs, man teikts par jums,
   Tādēļ es nebaidos jums uzticēt
   Ko ļoti svarīgu. Starp Albāniju
   Un Kornvalu ir ķilda cēlusies,
   Kaut abas puses to vēl gudri slēpj.
   Kā katram, ko vien likten's pacēlis,
   Tā viņiem arī viltus sulaiņi;
   Tie kalpo Francijai un novēro
   Jo smalki visu, kas šeit atgadās:
   Ka svaiņi ķildojas, ka abas meitas
   Tik grīni apspiež veco karali
   Un laikam daudz ko vēl, kas dziļi slēpts
   Un kam šis viss ir tikai priekšspēle …
   Bet droši zināms tas: no Francijas
   Nāk karaspēks šai sarežģītā valstī;
   Tas ieviesies aiz mūsu bezrūpības
   Jau svarīgākās ostās; drīz vien
   Tas klaji pacels karogus. — Nu, dzirdiet:
   Ja manim uzticat, tad steidzieties
   Uz Dovri, — tur jūs pratīs atalgot,
   Ja visu patiesīgi ziņosiet,
   Cik briesmīgi še karalim liek ciest,
   Cik nedabiski pāri viņam dara. —
   Es bruņinieks un augsta dzimuma;
   Uz jūsu goda prātu paļaujoties,
   Es dodu jums šo uzdevumu.
   Bruņinieks.
   Mēs vēlāk runāsim par to.
   Kents. Nē, nē,
   Es vairāk nekā tas, kas izliekos, — To liecinās šis maks; še, ņemiet to.
   Dod viņam pilnu naudas maku un gredzenu
   Ja redzat Kordēliju — un, bez šaubām, Tas notiks, — rādiet tai šo gredzenu, Un viņa jums tā vīra vārdu teiks, Ko jūs vēl nepazīstat. — Kāda auka! Es eju meklēt karali.
   Bruņinieks.
   Tad sniedziet roku. Vēl jums kas ko teikt?
   Kents.
   Ne daudz, bet tas, kas visusvarīgāks; Mums karalis ir jāatrod: jūs ejiet Pa viņu pusi, es pa šo, un, kurš To pirmais sastaps, otram paziņos.
   Abi aiziet katrs uz savu pusi.

   Cita vieta tai pašā tīrelī. Vēl aizvien pērkona negaiss.
   Ienāk Lirs un āksts.
   Llrs.
   Nu, pūtiet vēji, līdz jums vaigi sprāgst! Jūs, sīpas, brāziet, straumes, gāzieties, Lai plūst, līdz torņu gali viļņos slīkst! Jūs domu ašie sēra zibeņi, Kas skrejat iepriekš pērkongrāvieniem, Šo sirmo galvu sveliet! Pērkon, trauc Un sasper plakanu šo debess velvi! Lai dabas veidi drūp, lai izžūst sēkla, No kuras ļaužu niknā suga dzimst!
   Āksts. Ak kaimiņ, galma svētāmais ūdens sausā namā labāks nekā šis lietus ūdens ārā. Ej iekšā, kaimiņ, un lūdz savām meitām svētību. Tā ir nakts, kura neiežē­lojas ne par gudriem, ne par ākstiem.
   Lirs.
   Grauj! Rūc un dūc! Spļauj liesmas! Lietus, gāz!
   Ne lietus, pērkons, vējš ir manas meitas.
   Es nevaru jūs pelt par cietsirdību:
   Jums valsti nedevu, jūs nesaucu
   Par bērniem; paklausība nesien jūs;
   Tad plosiet mani! Še! Es jūsu vergs:
   Vecs, vājš un salauzts, nievāts sirmgalvis.
   Jūs tomēr tikai padevīgi kalpi,
   Jā, vienkopus ar neģēlīgām meitām
   Jūs pārvarīgiem spēkiem uzbrūkat
   Tik vecai, sirmai galvai. — Tas gan kauns!
   Āksts. Kam ir māja, kur savu galvu iebāzt, tam laba mice galvai…
   Dzied.
   Grib plikadīda saimnieks būt, Nav naudas galvai mici šūt, Drīz viss no utīm apstāts tiks; Tā ubags prec, kaut kails un pliks; Kas kāju pirkstos glabā to, Kas tikai sirdīs piemājo, Tas drīz aiz varžu acīm kliegs, Tam paša acīs nenāks miegs.
   Ko, vēl nav bijis neviens skaists sievišķis, kas ne­būtu vaibstījusies spoguļa priekšā.
   Līts.
   Es gribu pacietības paraugs būt; Es nesaku nekā.
   Ienāk Kents.
   Kents.
   Kas še tādi?
   Āksts. Āre, še ir godība un plikadīda; tas ir gudrs vīrs un āksts.
   Kents.
   Jūs, lord? — Pat radības, kas nakti mīl, Šo nakti nemīlēs; jo debess dusmas
   Pat tumsas meklētājus sabiedē Un dzen tos alās. Kopš es pieaudzis, Vēl neatceros tāda pērkona Un tādu liesmu strāvu, vētru pūgu Un lietus gāzienu. Sīs briesmas panest Nav spējīgs mirstīgs cilvēks.
   Līrs.
   Lielie dievi,
   Kas pāri mums tik nikni grandīja, Lai grābj nu savus ienaidniekus. — Trīci, Tu ļaundari, kam slepens noziegums, Vēl soģa netiesāts, uz krūtīm spiež! Nu slēpies vien, ak asiņainā roka, Tu vainīgais, tu ļaunais, nekrietnais, Tu liekulīgais asins izlējējs, — Tu viltus smaidiem kāvi dzīvības! — No tumsas ārā brūciet, neģēlības, Un bargiem soģiem kliedziet: «Apžēlo!» Pret mani vairāk grēkots, nekā es Pret citiem grēkojis.
   Kents.
   Dievs! Pliku galvu! Mans labais kungs, netālu še ir būda; Tā dos jums patversmi, — tur atdusiet. Es tikmēr atkal iešu tanī namā, Kur ļaudis cietāki par akmeņiem, No kuriem nams ir celts; tur pašulaik, Kad prasīju pēc jums, man liedza ieiet, Bet es tos piespiedīšu laipniem būt.
   Līrs.
   Mans gars sāk klaiņot. — Mīļo puisīt, nāc; Ko dari? Vai tev salst? Man pašam salst. — Kur cisas, bērns? — Jā, brīnumaina māksla Šim trūkumam: pat niecīgākās lietas Tad dārgas top. Nāc, iesim būdā, zēn! —
   Tu nabags āksts, man atlika 110 sirds Tik gabaliņš, un tam ir tevis žēl.
   Āksts
   dzied.
   Kam atliek vēl prāta kāds gabaliņš.
   Hei! Lietus līst, vēji tie šņāc —
   Lai nāk vien kas nākdams, daudz nebēdā viņš;
   Jo lietus ik dienas jau šļāc.
   Lirs.
   Tev taisnība, manu labo zēn …
   Kentam.
   Nāc ved mūs tanī būdā.
   līrs un Kents aiziet.
   Āksts.
   Tā tik ir varena nakts atdzisināt netikles …
   Es gribu vēl ko pareģot, pirms eju:
   Kad priesteri darbos spīdēs, ne vārdos;
   Kad krodznieks žulgotu alu pārdos;
   Kad skroder's būs muižniekam parādnieks;
   Kad neticīgs nedegs, bet kārumnieks;
   Kad soģi spriedīs taisnību;
   Kad lielmaņiem nebūs vairs parādu;
   Kad meli uz mēlēm nedzīvos;
   Kad blēži zagt vairs nevīžos;
   Kad augļotājs neņems procentus
   Un netikles būvēs dievnamus …
   Tad bēdas Albionai būs,
   Tā lielās likstās un jukās grūs;
   Tad atnāks laiks, kad pieredzēs,
   Ka visi kājām staigāt spēs.
   Šo pareģojumu pasludinās burvis Merlins; jo es dzī­voju pirms viņa laika.
   Aiziet.

   Ienāk Glosters un Edmunds.
   Glosters. Ak Edmund! Šī nejaukā satikšanās starp mei­tām un tēvu man nepatīk. Kad lūdzu hercogienes, lai atļauj man par karali gādāt, viņas noliedza man sava paša māju brīvi lietot un pavēlēja, piedraudot savu mūžīgo nežēlastību, nedz par karali runāt, nedz lūgt par viņu, nedz kaut kādā veidā viņu pabalstīt.
   Edmunds. Ļoti nežēlīgi!
   Glosters. Labi, neliecies neko zinis; starp abiem herco­giem ir domstarpības un varbūt kaut kas vēl ļau­nāks. Vakar vakarā dabūju vēstuli, — par to bīstami runāt. Vēstuli turu ieslēgtu savā istabā. Tās pārestī­bas, kādas karalim tagad jācieš, tiks krietni atrieb­tas; viena daļa karaspēka jau izkāpusi malā; mums vajag turēties karaļa pusē. Gribu viņu uzmeklēt un slepeni pabalstīt. Ej tu un runājies ar hercogu, lai viņš nekā nemanītu no maniem pakalpojumiem ka­ralim. Ja hercogs pēc manis vaicā, tad saki, ka esmu slims un guļu gultā. Un, lai tas man maksātu vai pašu dzīvību — tā jau man tika piedraudēts, — tomēr man jāpalīdz karalim, manam kungam. — Dīvainas lietas notiek, Edmund; lūdzu, esi uzmanīgs.
   Aiziet.
   Edmunds.
   Par tavu neatļauto līdzjūtību Lai hercogs dzird; tāpat par vēstuli. — Tas svarīgs nopelns šķiet un alga droša: Ko zaudē tēvs, to saņem dēls tūlīt; Tā jaunais ceļas, tiklīdz vecais krīt.
   Aiziet.

   Negaiss vēl plosās. Ienāk Līrs, Kents un āksts.
   Kents.
   Še ir tā būda; ejiet iekšā, lord.
   Tik neganta šī nakts, ka cilvēks nespēj
   To panest.
   Līrs.
   Atstāj mani!
   Kents.
   Ejiet iekšā, Mans kungs.
   Līrs.
   Vai gribi manu sirdi lauzt? Kents.
   Tad labāk savu lauztu. — Nāciet, kungs! Līrs.
   Tev šķiet tas briesmīgi, ka niknā auka
   Mums iet caur kauliem; tev tas ir kas liels.
   Bet tur, kur lielāks ļaunums ieviesies,
   Tur nejūt mazāko. Tu lāča bēdz;
   Bet, ja tev jūra pretī rēgotos,
   Tu lācim rīklē skrietu. Ja tev gars
   Ir brīvs, tad miesas jutīgas. Bet man
   Šī vētra dvēslē slāpē visas jūtas,
   Tik viena kremt. — Tu bērnu cietā sirds!
   Vai mute kostu gan to pašu roku,
   Kas viņai maizi sniedz? — Es gribu sodīt!
   Nē, raudāt ne! — No mājas mani dzīt
   Šai naktī! Pūtiet vien, es paciešu! —
   Šai naktī! — Regana un Gonerila!
   To sirmo tēvu, kura labā sirds
   Jums visu deva! — Nē, tur ārprāts glūn; to ne, lai
   paliek…
   Kents.
   Nāciet, labais kungs!
   Līts.
   Ej, lūdzams, pats un rūpējies par sevi. Šī auka neļauj pārdomāt man to, Kas sirdi vairāk kremt; es iešu iekšā.
   Ākstam.
   Ej iepriekš, ej, tu bērns bez pajumtes. Es dievu pielūgšu, tad iešu gulēt.
   Āksts ieiet būdā.
   Jūs kailie nabagi, kur vien jūs esat, Šīs bargās vētras varai padoti, Kā vārgās miesas, neapsegtā galva, Kā caurās skrandas lai jūs aizsarga Pret tādu negaisu? — Man citkārt maz, Par maz tas rūpēja! Ņem zāles, lepnums, Un jūti to, ko nabadzība jūt: Lai tu no savas pilnības tiem dotu Un glābtu dievu debess taisnību!
   Edgars
   būdas iekšienē.
   Pusotras asis dziļi! Pusotras asis dziļi! … Nabaga Toms!
   Āksts,
   izskriedams no būdas. Nenāc iekšā, kaimiņ, še spokojas. Palīgā! Palīgā! Kents. Dod man savu roku. — Kas tur ir?
   Āksts. Spoks, spoks; viņš saka, ka to saucot par nabaga Tomu.
   Kents. Kas tu tāds esi, kas tur cisās ņurd? Nāc laukā!
   Edgars iznāk laukā, pārģērbies par ārprātīgu. 6 24
   Edgars.
   Projām! Ļaunais mani vajā! . . .
   Dzied.
   Caur asiem ērkšķiem ziemas vēji pūš . .. U, liecies aukstā gultā, sasildies!
   Līrs.
   Vai arī meitām visu atdevi? Un nu tik tālu tiki?
   Edgars. Kas dos ko nabaga Tomam; tas ļaunais ienaid­nieks viņu vedīs caur uguņiem un liesmām, caur brasliem un ūdens atvariem, caur dūkstīm un pur­viem; tas viņam licis nažus zem spilvena un cilpas zem viņa krēsla; tas viņam bēris žurku zāles bļodā; tas viņu darījis tik pārgalvīgu kāpt sirmā zirgā un jāt pār četras collas platām laipām un sava paša ēnai dzīties pakaļ kā kādam nodevējam. Lai dievi pasarga tavus piecus prātus! Tomam ir auksti.
   Aiz aukstuma trīcēdams.
   O, du, du, du. — Lai dievi tevi pasarga no viesuļiem, no ļaunām zvaigznēm, no lipīgām slimībām! Apžē­lojieties par nabaga Tomu, kuru vajā ļaunais ienaid­nieks; te es viņu tagad varētu saķert un tur, un at­kal še, un tur . . .
   Negaiss vēl aizvien nerimst.
   Līrs.
   Jā, meitas viņu noveda tik tālu!
   Edgaram.
   Tev nav nekā? Tu visu atdevi?
   Āksts. Viņš paturēja sev vēl palagu, jo citādi mums būtu jākaunas.
   Līrs.
   Lai visas mocības, kas gaisā slēpjas, Uz grēkiem glūnot, krīt uz manām meitām!
   Kents.
   Ser, viņam meitu nav.
   Līrs.
   Klus', viltnieks! Cietsirdīgas meitas vien Tik tālu cilvēku spēj pazemot. — Vai tagad paradums, ka padzīts tēvs Tik maz no savas miesas saudzēts tiek? Cik taisns sods! — Šīs miesas bija tās, Kas radīja šīs pelikāna meitas.
   Edgars
   dzied.
   Pilikoks Pilikokkalnā sēž; Halū, halū, lu, lu!
   Āksts.
   Šī aukstā nakts mūs visus padarīs Par ākstiem vai par ārprātīgiem.
   Edgars. Sargies no Jaunā ienaidnieka, paklausi saviem vecākieni, turi savu vārdu godīgi, nelādies, neiekāro sava tuvākā brūtes, neliec savu sirdi uz lepnu grez­nību. — Tomam auksti.
   Lirs.
   Kas tu biji tāds?
   Edgars. Biju sulainis, lepns sirdī un prātā; savus matus sasprogāju; nēsāju cimdus aiz cepures aizbāztus, kal­poju savas pavēlētājas iegribām un dzinu ar viņu tumsības darbus. Es zvērēju tik daudzkārt, cik vārdu runāju, un lauzu visus zvērestus debess svētītā vaiga priekšā; iemigu ar kārumnieka domām prātā un cē­los augšā, lai tās izpildītu. Mīlēju vīnu ļoti, kārtis pārlieku un mīlestībā pārspēju turku sultānu. Val­šķīgs sirdī, vaļējām ausīm, ātrs uz kaušanos, cūka slinkumā, lapsa zagšanā, rijīgs kā vilks, traks kā suns, uz laupīšanu kā lauva. — Sargies, ka kurpju čīkstēšana, ka zīda čaukstēšana nenodotu tavu na­baga sirdi sieviešu varā; atturi savas kājas no ne­tikļu namiem, savas rokas no priekšautiem, savu spalvu no parādu rakstiem un spītē Jaunajam ienaid­niekam.
   Dzied.
   Aizvien vēl ērkšķos ziemas vēji pūš.
   Pakaļdarīdams vēja kaukšanai.
   Sauc — summ, mum, noni.
   Dofins, mans dēls, mans dēls, sesā! Laid garām!
   Līrs. Nu, tev būtu labāk kapā gulēt nekā savām kailām miesām izturēt šo negaisu bardzību! — Vai cilvēks nav kas vairāk nekā tas tur? — Aplūkojiet viņu labi; tu neesi parādā tārpiņam zīdu, lopiem ādas, aitai vilnas, bizamkaķim bizama. — A! treji no mums ir samāksloti!
   Uz Edgaru rādidams.
   Tu esi būtne pati par sevi; dabiskais, nesamākslotais cilvēks nav vairāk nekas kā tāds nabags, kails, div- spīļu dzīvnieks, kāds tu esi.
   Viņš rauj sev drēbes no miesām nost.
   Nost, nost, jūs liekās grabažas! Nāciet šurp! Pogājiet vaļā!
   Āksts. Lūdzams, kaimiņ, liecies mierā; šī ir nelāga nakts peldēšanai. — Tagad būtu mazs uguntiņš tukšā tīrelī kā veca kārumnieka sirds: viena sīka dzirkstele un visa pārējā miesa auksta. — Lūk, tur nāk maldu uguns!
   Edgars. Tas ir ļaunais gars Flibertidžibets; viņš nāk līdz ar vakara zvanīšanu un spokojas līdz pirmiem gai­ļiem; viņš uzsūta nagus un mieža graudus acīs un pa­dara acis greizas, un uzliek zaķa lūpas; viņš baltos kviešus nosvilina melnus un maitā nabaga zemes ra­dības.
   Dzied.
   Svēts Vitauts trīsreiz apstaigā tīrumus: Jāj lietuvēns deviņus kumeļus;
   «Kāp nost!» viņš sauc.
   «Ej, peklē brauc!
   Un vāķies, tu neputnis, vāķies!»
   Kents. Kā jūtaties, jūsu augstība?
   Ienāk Glosters ar lāpstu rokā.
   Līrs. Kas tas tāds?
   Kents. Kas nāk? Ko meklējat?
   Glosters. Kas esat tādi? Kā jūs sauc?
   Edgars. Par nabaga Tomu mani sauc; nabaga Toms, kurš ēd peldošu vardi, krupi, zalkti, rupuci un ķirzaku, kurš savas sirds niknumā, kad ļaunais ienaidnieks viņā plosās, ēd govju mēslus, salātu vietā norij vecas žurkas un nosprāgušus suņus, kurš dzer zaļās gļotas, kas guļ stāvošā dīķa virsū, kuru pātagām aizper no viena novada uz otru, siekstā liek, šausta un cietumā met; bet agrāk viņam bija treji svārki plecos, seši krekli mugurā, zirgs jāšanai un zobens, ko pie sāniem kārt.
   Dzied.
   Bet peles un žurkas, un nedrēbņus Ēd Toms jau septiņus gadiņus … Sargieties no mana vajātāja! Mierā, Smolkins, mierā, tu Jaunais ienaidnieks!
   Glosters
   Līram.
   Vai, kungs, nav labākas jums sabiedrības? Edgars
   atbild dziedādams.
   Tas tumsības valdnieks ir augstmanis, Viņš saucas — Modo un Mahu.
   Glosters.
   Ser, mūsu bērni ir tik samaitāti, Ka paši savus radītājus nīst.
   Edgars.
   Nabaga Toms salst.
   Glosters
   Lirām.
   Ser, nāciet līdzi; mana uzticība Nav klausījusi niknām pavēlēm, Ko jūsu meitas deva: durvis slēgt Un atstāt jūs šai bargā negaisā. Es tomēr apņēmos jūs uzmeklēt Un novest siltumā, un pabarot.
   Lirs.
   Pirms ļauj man iztaujāt šo prātnieku: Kāds cēlon's pērkonam?
   Kents.
   Mans labais kungs,
   Jel klausiet lūgumam un ejiet līdzi.
   Lirs.
   Viens vārds ar augsti gudro tebanieti: Edgaram
   Kas jūsu studijas? Edgars.
   Dzīt laukā pesteļus un tārpus kaut. Llrs.
   Man gribas vienam parunāt ar jums. Kents
   G tosteram.
   Lord, lūdziet viņu vēlreiz, lai viņš iet; Jau viņa gars sāk klaiņot.
   Glosters.
   Brīnums nav,
   Jo meitas grib to nokaut. — Labais Kent! Viņš iepriekš teica to. — Tas nabags vīrs!
   Tu saki, karalis tiks ārprātīgs;
   Es pats gandrīz jau ārprātīgs, mans draugs.
   Man bija dēls — nu viņš man svešs, — šis dēls
   Pēc dzīvības man tīkoja nupat;
   Es viņu mīlēju, — tā reti mīl, —
   Ak, man šīs sāpes garu nomākušas.
   Aizvien vēl plosās negaiss.
   Kas tā par nakti!
   Lirām.
   Lūdzu, dārgais kungs . .. Līrs.
   Draugs, atvainojiet!
   Edgaram.
   Nāciet, filozof!
   Edgars.
   Toms salst. Glosters
   Edgaram.
   Ej būdā, puisi, sasildies!
   Līrs.
   Mēs visi ejam!
   Grib Edgaram līdzi iet būdā.
   Kents.
   Šurp, mans lord!
   Līrs.
   Nē, šurp! Es palieku pie sava filozofa.
   Kents.
   Ser, lai jau ir; lai nāk tas cilvēks līdz.
   Glosters.
   Lai nāk tad.
   Kents
   Edgaram.
   Labais draugs, nāc līdz ar mums! Līts.
   Nāc, labais atēnieti!
   Glosters.
   Klusu! Klusu! . ..
   Edgars
   dziedādams.
   Kungs Rolands pie troņa nonāca, Viņš mēdza teikt: «Klusu! Nerunā! Es ožu — še britiešu asins …»
   Visi aiziet.

   Ienāk Kornvals un Edmunds.
   Kornvals. Gribu atriebties, iekāms atstāju viņa namu.
   Edmunds. Mans lord, kad tikai padomāju, kā mani no­pels un liks novārtā, tādēļ ka aizliedzu radniecības jūtas par labu savam pienākumam, tad man gluži kā šalkas iet caur kauliem.
   Kornvals. Tagad redzu, ka jūsu brālis ne vien aiz Jaunas dabas tīkoja pēc tēva dzīvības; nē, viņu dzina uz to tēva neģēlība.
   Edmunds. Cik negants mans liktenis; tas man liek no­žēlot to, ka esmu taisns! — Se tā vēstule, par kuru viņš runāja un no kuras redzams, ka viņš slepens franču partijas piekritējs. — Ak debesis! Kaut ne­būtu šī nodevība, kaut es nebūtu viņas atklājējs!
   Kornvals. Nāciet man lidz pie hercogienes.
   Edmunds. Ja tā taisniba, kas šinī vēstule rakstīts, tad jums būs daudz rūpju un pūliņu.
   Kornvals. Taisnība vai ne, šī vēstule tevi darījusi par Glosteras grāfu. Uzmeklē savu tēvu, lai varam viņu saukt pie atbildības.
   Edmunds
   sāņus.
   Ja veci atrodu pie karaļa, tad tas vēl pavairos aiz­domas.
   Skaļi.
   Gribu palikt nelokāms savā uzticība, lai arī būtu diez cik sīva ciņa starp pienākumu un manu sirdi.
   Kornvals. Gribu dāvāt tev savu labvēlību un paļaujos uz tevi, manā mīlestībā tu atradīsi sev otru — labāku tēvu.
   Abi aiziet.

   Ienāk Glosters un Kents.
   Glosters. Še būs labāk nekā zem klajām debesīm; pie­ņemiet ir to ar pateicību. Gribu katrā ziņā darīt visu, ko vien spēju, lai atvieglinātu jūsu stāvokli, drīz būšu atkal atpakaļ.
   Kents. Visas viņa garaspējas griezušas ceļu viņa nepa­cietībai. — Lai dievs jums atmaksā par jūsu gādību.
   Glosters aiziet.
   Ienāk Līrs, Edgars un āksts.
   Edgars. Fratereto sauc mani un saka, ka Nerons esot zvejotājs tumsibas ezerā.
   Ākstam.
   Skaiti lūgšanas, tu nevainīgais, un sargies no ļaunā ienaidnieka.
   Āksts
   Līram.
   Lūdzams, saki man, kaimiņ, — vai ārprātīgs ir muiž­nieks vai pilsonis?
   Llrs. Karalis! Karalis!
   Āksts. Nē, tas ir pilsonis, kam dēls par muižnieku; jo tas ir ārprātīgs pilsonis, kurš redz, ka vina dēls tiek pirms viņa par muižnieku.
   Līrs.
   Lai tūkstoš sarkankvēlojošu šķēpu Tiem virsū bruktu! . ..
   Edgars.
   Man ļaunais ienaidnieks kož mugurā . . .
   Āksfs. Tas traks, kas paļaujas uz vilka rātnību, uz zirga veselību, uz jaunekļa mīlestību un uz netikles zvē­restiem.
   Līrs.
   Lai notiek; es tās tiesai nododu.
   Edgaram.
   Nāc sēdies šurp, tu likumpratējs soģis!
   Ākstam.
   Tu, gudrais, sēdi tur. — Nu, lapsas jūs!
   Edgars.
   Skat, kā tas stāv un acis bola!
   Vai tiesas priekšā jāmet acīm, kundze?
   Dzied.
   Nāc, Besi, pār upi pie manis šurp! Āksts
   dzied tālāk.
   Ar caurumu viņai ir laiviņa, Bet viņa nevienam to nesaka, Kādēļ tā nenāk pie tevis turp.
   Edgars. Tas ļaunais ienaidnieks vajā nabaga Tomu ar lakstīgalas balsi. Hopdānss brēc Toma vēderā pēc divām sijķēm. Neķērc, melno eņģeli, man nav tev barības, ko dot.
   Kents
   Liram.
   Kā jums iet, milord? Nestāviet kā tēls; vai neatgul- sieties uz spilveniem?
   Līrs.
   Lai noklaušina pirms. — Saukt lieciniekus!
   Edgaram.
   Tu, soģis goda tērpā, atsēdies!
   Ākstam.
   Un tu sēd' blakus viņam, tiesnesi Pēc amata!
   Kentam.
   Jūs tiesas piesēdētājs, Jūs sēdiet tur!
   Edgars. Mēs spriedīsim pēc tiesas.
   Dzied.
   Vai guli, vai nomodā, ganiņš mans daijais? — Pa labību aitiņas.
   No tavām saldajām lūpām tik skaņa — Un sveikas tās atgriežas. Pur! Kaķis ir pelēks.
   Līrs. Apsūdzu viņu pirmo; tā ir Gonerila. Zvēru šīs go­dājamās sapulces priekšā, ka viņa ir padzinuši na­baga karali, savu tēvu.
   Āksts. Šurp, kundze, jūsu vārds ir Gonerila?
   Llrs. To viņa nevar noliegt.
   Āksts. A, tā, es domāju jūs esat soliņš.
   Llrs. Un še vēl otra, kuras greizais skatiens Jau rāda, kāda sirds. — To turi ciet! He! Šķēpus, šķēpus, liesmas! — Nodevība! — Tu nopirkts soģis! Kam to palaidi?
   Edgars. Lai dievi uztur tavus piecus prātus!
   Kents.
   Ak posts! — Kur ir nu pacietība, kungs, Ar ko tik bieži agrāk slavējāties?
   Edgars
   sāņus.
   Es tikko spēju turēt asaras, •— Vēl mani nodos!
   Llrs.
   Klau, tur mazie suņi
   Un visi — mopši, dukši mani rej!
   Edgars. Toms savu galvu metīs viņiem virsū. — Se! Nost, jūs suņi!
   Dzied.
   Lai tu esi balts vai melns, Lai tu nikni kod kā velns, Lai tu pūdel's, kurts vai kveksis,
   Taksis, duksis, krancis, peksis, Lai tev purns ir garš vai īss . . . Atnāk Toms, tie visi trīs; Toms met galvu, virsū brūk: Visi suņi muktin mūk.
   U, ū, sē, sē! Sesā, nāc man līdzi uz gada tirgiem miestiņos un pilsētiņās. — Nabaga Toms, tavas sma­dzenes ir izžuvušas.
   Lirs. Nu, lai viņi sagraiza Reganas miesas, un palūkojiet, kas viņas sirdī perinās; vai ir kāds spēks dabā, kas spēj radīt tik cietas sirdis?
   Edgaram.
   Mans kungs, pieņemu jūs par vienu no saviem simt bruņiniekiem; tikai jūsu apģērbs man nepatīk; jūs gan sacīsiet, ka tas persiešu apģērbs, tomēr labāk ap­velciet citādas drēbes.
   Kents. Ser, nogulieties un atdusieties jel drusku!
    Lirs
   noguldamies.
   Tik netrokšņojiet! Netrokšņojiet! Nolaidiet logu priekškarus, tā, tā, tā; rīt agri ēdīsim vakariņas. Ta, tā, tā.
   Āksts. Un es ap pusdienu gribu iet gulēt.
   Ienāk Glosters.
   Glosters
   Kentam.
   Nāc, labais draugs; kur karalis, mans kungs? Kents. Še, ser, bet klusu; viņa gars jau muld. Glosters.
   Tu labais vīrs, ņem viņu savās rokās; Es dzirdu — viņu gribot nonāvēt. Tur ārā nestuves; nes viņu turp Un aši prom uz Dovri; tur būs draugi Un patversme. Nes savu kungu, nes;
   Kad še pusstundiņu tik kavējies, Tad viņa dzīvībai nav glābiņa Un tev un katram, kas to apsarga. Ņem viņu, nes un seko man, es došu Par drošību tev dažus vedējus.
   Kents,
   uzlūkodams gulošo karali.
   Te atdusas nu izmocītais gars. — Tev dusa varēja vēl balzams būt Nu saplosītiem prātiem, — grūti nāksies Tos dziedēt, ja šī veldzējuma trūks.
   Ākstam.
   Nāc palīdz' savu kungu nest; nāc līdz, Tu nevari še palikt.
   Glosters.
   Iesim, iesim!
   Kents, Glosters un āksts aiznes karali.
   Edgars,
   viens palicis.
   Kad redzi tu, ka labākie tā cieš,
   Tad pašu bailes, bēdas mazāk spiež.
   Kas vientuļš cieš, tam sāp visvairāk sirds;
   Aiz viņa laimība un līksme mirdz.
   Jau pusi grūtuma tas pārcietis,
   Kas skumjās biedri sevim atradis.
   Cik niecīgs šķiet mans posts: viņš spēj tik grauzt,
   Bet karali tā vārgs jau guvis lauzt;
   Viņš ir bez bērniem, es bez tēva, — Tom!
   Uz laika zīmēm skaties: bēdz nu prom,
   Līdz kritīs viltība un kauns un sods
   Būs noņemts nost, un tevi algos gods. —
   Lai nāk kas nākdams, ja tik karalis
   Spēj glābties! Glūni, glūni!
   Aiziet.

   Ienāk Kornvals, Regana, Gonerila, Edmunds un pavadoņi,
   Kornvals
   Gonerilai.
   Steidzieties tūdaļ pie milorda, jūsu laulātā drauga, un parādiet viņam šo vēstuli: franču karaspēks iz­cēlies malā mūsu valstī.
   Sulaiņiem.
   Meklējiet nodevēju Glosteru!
   Daži sulaiņi aiziet.
   Regana. Lieciet viņu uz vietas pakārt. Gonerila. Izraujiet viņam acis.
   Kornvals. Atstājiet viņu manām dusmām. — Edmund, pavadiet mūsu māsu; sods, kādu esam spiesti izlietot pret jūsu tēvu, neatļauj, ka jūs šeit esat klāt. Pa­sakiet hercogam, pie kura jūs tagad ejat, lai viņš, cik ātri iespējams, gatavotos karagājienam; mēs arī pasteigsimies bruņoties. Mūsu sūtņi būs ātri ziņu ne­sēji un uzturēs sakaru starp mums.
   Gonerilai.
   Dzīvojiet sveika, dārgā māsa!
   Edmundam.
   Sveiks, grāf Gloster!
   Ienāk Osvalds. Kornvals. Kur karalis? Nu, ko? Osvalds.
   Grāfs Glosters viņu projām aizvedis. Trīsdesmit pieci, seši viņa vīri,
   To meklējot, pie vārtiem sastapa Un līdz ar citiem grāfa vasaļiem Uz Dovri steidzās prom; tur sacīja: Tiem draugi.
   Kornvals.
   Zirgus jūsu hercogienei!
   Gonerila.
   Nu sveiki, mīļo lord un mana māsa!
   Kornvals.
   Sveiks, Edmund!
   Gonerila, Edmunds un Osvalds aiziet.
   Kornvals
   sulaiņiem.
   Grābt to veco nodevēju, Kā zagli viņu siet un atvest šurp!
   Daži sulaiņi aiziet. Reganai.
   Bez tiesas sprieduma gan nedrīkstam Tam atņemt dzīvību, bet mūsu vara Lai palīdz mūsu dusmām; pelt tās var, Ne aizkavēt. —
   Sulaiņiem.
   Kas tur nāk? — Nodevējs?
   Ienāk sulaiņi ar Glosteru.
   Regana.
   Ā, viltnieks! Lapsa!
   Kornvals.
   Siet tam kalsnās rokas!
   Glosters.
   Ko darāt, lord? — Jel apdomājiet, draugi, Jūs — mani viesi; negrēkojiet tā!
   Kornvals. Siet! Siet!
   Kalpi sien Glosteru.
   Regana
   kalpiem.
   Sien ciešāk, ciešāk!
   Glosteram.
   Nodevējs!
   Glosiers.
   Es neesmu tas, nežēlīgā sieva.
   Kornvals.
   Sien še pie krēsla! Pag, tu blēdi tāds!
   Regana plēš Glosteram sirmo bārdu.
   Glosters.
   Pie dieviem! Tas ir pārāk neģēlīgi — Man bārdu, plēst!
   Regana.
   Tik sirms un, lūk, kāds blēdis!
   Glosters.
   Tu sieva negantā,
   Sie mati, ko tu manim izrāvi, —
   Tie atdzīvosies tevi apsūdzēt!
   Es jūsu saimnieks: laupītāju rokām
   Jums neklājas šo vaigu plēst!
   Kornvalam.
   Ko gribat?
   Kornvals.
   Kas jums par vēstulēm no Francijas?
   Regana.
   Bet sakiet taisnību, mēs visu zinām …
   Kornvals.
   Un kāds jums sakars ar tiem nodevējiem, Kas izkāpuši mūsu piekrastē?!
   Regana.
   Kam atstājāt jūs trako karali? Nu sakiet! . . .
   Glosters.
   Man vēstule — tur runa tik par
   baumām;
   To raksta tāds, kas nav neviena pusē; Nav ienaidnieks.
   Kornvals.
   Tās izrunas!
   Regana. Tu melo!
   Kornvals.
   Kurp aizsūtīji karali?
   Glosters. Uz Dovri.
   Regana.
   Kāpēc uz Dovri? Vai tev nebija Ar nāves sodu aizliegts? . ..
   Kornvals
   Glosteram.
   Kāpēc uz Dovri?
   Reganai.
   Laid, lai teic to pirms. Glosters.
   Kā kauna stabā siets, es tieku tirdīts …
   Regana.
   Kāpēc uz Dovri?
   Glosters.
   Lai es neredzētu, Kā tavi niknie nagi izplēstu Tam vecās acis; tava zvēra māsa Tam karaliskās miesas zobiem kostu! Tāds negaiss plosījās; viņš pliku galvu! Tāds elles tumsums! Jūra saslietos, Un zvaigznes izdzistu! — Viņš, nabags, lēja Vēl lietiem līdzi asaras. — Ja vilks To nakti būtu gaudojis pie vārtiem, Tu būtu teikusi: «Ej ielaid, sargs!» Kas citkārt šausmīgs, toreiz likās maigs. — Bet vēl es redzēšu, ka piepešs sods Pār tādiem bērniem nāks!
   Kornvals.
   Nē, neredzēsi!
   Sulaiņiem.
   Ē, turiet krēslu ciet! Es viņa acis Ar kājām izsperšu.
   Glosteru pagāž gar zemi un notur, kamēr Kornvals izmin viņam vienu aci.
   Glosters.
   Kas dzīvot grib
   Līdz vecumam, lai palīdz man! — Ak briesmas! Ak dievi!
   Regana.
   Viena puse otru smies; Min otrai arī!
   Kornvals.
   Redzi sodu nu! . . .
   Kāds kalps.
   Ser, stājieties! Es kalpoju jums sen, No mazām dienām, bet mans pakalpojums Nekad tik svarīgs nebija kā šoreiz, Kad saucu: «Stājieties!»
   Regana.
   Ko drīksti, suns!
   Kalps.
   Kad jūs tur zodā bārdu nēsātu, Es viņu izplūktu. — Ko gribat darīt?
   Kornvals,
   izraudams zobenu.
   Tu vergs! Kalps.
   Nu, tad še, saņemiet, ko dusmas dos!
   Viņš izrauj zobenu, viņi kaujas, Kornvals tiek ievainots.
   Regana
   citam sulainim.
   Dod zobenu! — Ko, kalps grib dumpoties!
   Viņa izrauj no rokām otram sulainim zobenu un nodur ar to pirmo sulaini no mugurpuses.
   Sulainis.
   Ak, nāve!
   Glosteram.
   Lord, jums atliek viena acs, Ko redzēt, kā tos panāks sods, — ā!
   Viņš mirst.
   Kornvals.
   Par to tiks gādāts.
   Viņš izmin Glosteram otru aci.
   Ārā, recekli!
   Sasodīts! Kur nu tavs spožums? Ko? Glosters.
   Visapkārt nakts un briesmas! — Kur mans Edmund Dēls, aizdedz sevī katru dzirksteli, Kas bērnu jūtas; atrieb mani!
   Regana.
   Blēdi!
   Tu savu ienaidnieku sauc; viņš bija tas, Kas tavu nodevību atklāja; Viņš ir par krietnu tevi nožēlot.
   Glosters.
   Es — nelga, nelga! Padzīt Edgaru! Ak dievi, piedodiet un svētiet viņu!
   Regana
   sulaiņiem, rādīdama uz Glosteru.
   Mest viņu laukā! Lai sev ošņā ceļu Uz Dovri!
   Kornvaiam.
   Kungs, kā jūtaties? Kas kait? Kornvals.
   Viņš mani ievainoja! Nāciet, kundze! —
   Sulaiņiem, rādīdams uz Glosteru un nodurto sulaini.
   So aklo blēdi ārā grūst, to suni! Uz mēslu dobi! —
   Reganai.
   Vāts man asiņo;
   Tas nāk man nelaikā; dod savu roku.
   Kornvalu Regana izvada pa vienām durvīm, kamēr Glosteru izved sulaiņi pa citām durvīm.
   Pirmais sulainis.
   Es nebēdāšos daudz, ka grēkoju, Ja tam iet labi.
   Otrais sulainis.
   Ja šī ilgi dzīvos Un liktā nāvē mirs kā cilvēki, Tad visas sievas izvirs nezvēros.
   Pirmais sulainis.
   Nāc pakaļ vecam grāfam; dosim tam Par vedēju to trako, lai tas viņu ved. Tāds trakums lietojams uz visu.
   Otrais sulainis.
   Ej vien, es ņemšu olas baltumu Un linus apsiet viņa jēlās acis! Lai dievs tam palīdz!
   Abi aiziel katrs uz savu pusi.

 

   Edgars.
   Tad labāk; klaji lai mūs nicina, Ne klusām nicina un klaji glaimo! Pats pēdējs laimes atmests vārgulis Vēl dzīvo cerībā un nebaidās, Jo ļauna maiņa grābj tik laimīgos, Kas bēdās, to var pārsteigt tikai prieks. Tad sveiks, tu tukšais gaiss, ko apskauju! Tas nabags, ko tu postā iegrūdi, Vairs tavu vētru nebēdā! — Kas tur?
   Ienāk Glosters, kuru kāds vecs zemnieks ved pie rokas.
   Edgars.
   Mans tēvs kā ubags vests? Ak pasaule!
   Ja tevi nīdēt tavas pārgrozības
   Mūs nespiestu — kas vēlētos kļūt vecs?
   Vecis
   Glosteram.
   Mans labais kungs, es sabiju pie jums Un jūsu tēva astoņdesmit gadus Par nomnieku.
   Glosters.
   Ej mājās, atstāj mani, labais draugs! Tavs mierinājums nespēj palīdzēt, Bet gan tev kaitēt.
   Vecis.
   Ceļu neredzēsiet.
   Glosters.
   Man ceļa nav un acu nevajag; Es, redzīgs būdams, klupu. Laime mūs Tik lutina, bet trūkums nāk par labu. Mans dēls, mans Edgars! Apmānītais tēvs Tev dusmoja bez vainas! Ak, kaut dievi Man lemtu tevi, rokām taustot, redzēt, Es atkal redzīgs justos.
   Vecis.
   Ē! Kas še?
   Edgars
   sāņus.
   Dievs! Kas var sacīt: «Ak, es nelaimīgais!» Šis posts vēl lielāks.
   Vecis.
   Tas ir trakais Toms.
   Edgars
   sāņus.
   Un vēl var lielāks kļūt! Kur viņam mērs? Kur ļaužu ciešanām ir robežas?
   Vecis
   Edgaram. Ē, kur tu iesi, draugs? Glosters
   vecim.
   Vai tas ir ubags?
   Vecis.
   Jā, ārprātīgs un ubags.
   Glosters.
   Vēl prāta būs, ja iespēj ubagot. Es šonakt vētrā satikos ar tādu, Un cilvēks izlikās man tikai tārps. Man prātā nāca dēls, un tomēr toreiz Es viņu ienīdu. Bet kopš tā laika Es daudz ko pārcietis: mēs dieviem rokās Kā bērniem mušas: mocīt, nokaut mūs — Tas viņiem tikai prieks.
   Edgars
   sāņus.
   Kā tas var būt? — Ļauns amats bēdās āksta lomu spēlēt; Tik sev un citiem dusmas aizdod.
   Skaji.
   Sveiki! Glosters
   vecim.
   Vai šis ir kailais ubags?
   Vecis.
   Jā, mans lord.
   Glosters.
   Tad, lūdzams, ej! Un, ja tev tīk mūs sastapt
   Tā jūdzi, divas tālāk pa šo ceju
   Uz Dovri, — nāc aiz vecas draudzības
   Un atnes kādu drēbes gabalu
   Sai kailai dvēselei; viņš būs mans vedējs.
   Vecis.
   Ak vai, kungs, viņš ir traks.
   Glosters.
   Tāds jau šo laiku lāsts, Ka trakie aklus ved. Ej dari tā, Kā teicu, — vai kā zini pats; tik ej!
   Vecis.
   Es atnesīšu pašus goda svārkus, Lai nāk kas nākdams . . .
   Aiziet.
   Glosters.
   Kailais puisi, klau! .. .
   Edgars.
   Toms salst…
   Sāņus.
   Es nespēju vairs izlikties . . .
   Glosters.
   Nāc šurpu, draugs!
   Edgars
   sāņus.
   Un tomēr vajaga!
   skali.
   Dievs, svētī tavas acis! Ak, no tām Tek asins!
   Glosters.
   Vai tu zini Dovres ceļu?
   Edgars. Es zinu stigas un sētmalus, lielceļu un kāju ta­kas. Nabaga Toms pazaudējis savus veselos prātus. Lai dievi pasarga godīgus ļaudis no ļaunā ienaid­nieka! Pieci nešķīsti gari uzreiz ieviesušies nabaga Tomā: kārības gars Obidikuts, Hopdānss — mē­muma virsnieks, Mahu — zagļu priekšnieks, Modo — slepkavu kungs un Flibertidžibets — ākstīšanās velns, kurš tagad apstājis visas istabu un ķēķu mei­tas. Lai debesis tevi pasarga, mans kungs!
   Glosters.
   Se, ņem šo naudu; tevi debess slogs Tik smagi nospiedis; lai manas bēdas Tev laimi nes. — Tā, dievi, pareizi! Kas, priekos skurbis, baudās nogrimis, Min jūsu likumus un negrib redzēt — Jo jutis nav, — lai tāds jūt jūsu varu! Tā, līdzi dalot, tiktu novērsts pārmērs Un katram būtu diezgan. — Zini ceļu?
   Edgars.
   Jā, kungs.
   Glosters.
   Tur klints ar augstu, stāvu virsotni, Kas šausmu pilna lejā lūkojas; Ved mani turp pie paša bezdibeņa. Tur es tev došu greznus dārgumus, Kas tavu postu novērsis; un tālāk Tad vedējs man vairs nebūs vajadzīgs.

   Ienāk Gonerila un Edmunds no vienas, Osvalds no olras puses.
   Gonerila
   Edmundam.
   Grāf, sveiki manā pilī! — Kam nav nācis Mans lēnais vīrs mūs saņemt?
   Osvaldam.
   Kur tavs kungs? Osvalds.
   Viņš, kundze, še; bet gluži pārvērties. Es ziņoju, ka franči ielauzušies, — Viņš pasmējās; es teicu, ka jūs nākat, —
   Viņš atteica: «Jo ļaunāk,» — stāstīju, Ka Glosters nodevējs, bet viņa dēls Ir bijis uzticams, — viņš mani sauca Par muļķi: greizi vien es saprotot. Kas netīkams, tas, liekas, viņam tik, — Kas tīkams — riebj.
   Gonerila
   Edmundam.
   Tad tālāk nenāciet.
   Tā viņa gļēvulība ir, kas baidās
   Ko uzņemties. Viņš nejūt aizskāruma,
   Kurš spiež, lai atmaksā. Ko runājām
   Pa ceļu, tas var iznākt. — Ejiet, Edmund,
   Nu atpakaļ! Jums mājās karaspēks
   Būs aši jāsapulcē, jāvada.
   Man jāpārmaina ieroči, bet vīram
   Ir jādod vārpsts. — Šis uzticamais kalps
   Būs mūsu vēstnieks. Drīz jūs dzirdēsiet —
   Ja paša labā būsiet drošsirdīgs, —
   Ko jūsu kundze grib. — Še, ņemiet! Klusu!
   Dod tam kādu piemiņu.
   Šurp tuvāk!
   Skūpsta to.
   Ja šis skūpsts tik spētu runāt, Viņš jūsu garu gaisā paceltu; Vai saprotat? Nu, esiet sveiki!
   Edmunds.
   Līdz nāvei jūsu!
   Gonerila.
   Mīļo, dārgo Gloster!
   Edmunds aiziet.
   Cik nevienāds ir vīrs un vīrs! Tev piekrīt Kā īpašniekam sieviete; mans āksts Kā zaglis mani ņem.
   Osvalds.
   Nāk hercogs, kundze!
   Osvalds aiziet. Ienāk Albānijs.
   Gonerila.
   Vai neesmu vērta vairs, ka saņem?
   Albānijs. Nē,
   Ne smilšu vērta neesat, ko vējš Jums sejā pūš! — Man jūsu dabas bail; Kas savus radītājus necieni, Tam nav vairs sevī droša pamata; Kā zars, kas atrāvies no mātes celma, Viņš vīst, bez žēlastības nīkst un kalst, Un aiziet bojā . ..
   Gonerila.
   Diezgan, muļķības!
   Albānijs.
   Viss labs un teicams Jaunam liekas Jauns; Tik dubji dubļiem tīk. — Ko darījāt? Jūs tīģerienes, bet ne meitas, — sakiet! Ak, savu tēvu, laipnu sirmgalvi, Kam niknais lācis rokas laizītu, Jūs, necilvēki, dzināt ārprātībā! Kā brālis Kornvals varēja to ļaut? Viņš tik daudz laba tam ir parādā! — Ja debess savus garus nesūtīs, Kas pēkšņi atriebtu šos šausmu darbus, Tad pienāks laiks, Ka ļaudis paši sevi saplosīs Kā zivi zivs!
   Gonerila.
   Tev krūtīs piens, ne žults!
   Tik pļaukām der tavs vaigs un galva kaunam.
   Tev pierē acu nav, kas atšķirtu,
   Kas gods, kas kauns! Vai nezini: tik nelgas
   Var žēlot ļaundari, kas nosodīts,
   Pirms spēja kaitēt. — Teic — ko bungas klus'?
   Jau franču karogs plandās mūsu zemē
   Un lepnās bruņās uzvarētājs draud, —
   Tu, tikumības āksts, še sēd' un brēc:
   «Ak! Kam viņš dara tā?»
   Albānijs.
   Velns, apskat' sevi!
   Pat elles garos nekrietnības veids
   Tik riebīgs nav kā sievietē.
   Gonerila. Tu āksts!
   Albānijs.
   Tu izvirtums, pats sakropļojies, — kauns Tā ķēmot savu seju. Ja šai rokai Tik klātos klausīt manām asinīm, Tā tevi saplosītu gabalos, No kauliem miesu tevim norautu. — Bet, kaut tu velns, tev noder sievas veids Par aizsargu.
   Gonerila. Lūk, dūša!
   Ienāk vēstnieks.
   Albānijs
   vēstniekam.
   Kas tev jauns?-
   Vēstnieks.
   Ser, hercogs Kornvals nomiris. Kāds kalps
   To nosita, kad Glosteram patlaban Viņš rāva otro aci.
   Albānijs.
   Glost'ram acis!
   Vēstnieks.
   Tas kalps, vēl paša audzēts, metās starpā, No līdzcietības dzīts, — rauj zobenu Pret pašu lielo kungu; hercogs dusmās Brūk virsū, citiem palīdzot, to nodur, Bet pats līdz nāvei tika ievainots Un vēlāk mira.
   Albānijs.
   Tad jūs valdāt vēl,
   Jūs soģi augšā: atriebt noziegumu
   Še zemes virsū! — Ak mans nabags Glosters!
   Un abas acis bojā?
   Vēstnieks
   Albāni jam.
   Abas, kungs!
   Gonerilai.
   Te, kundze, jums no māsas vēstule; Lūdz ātru atbildi.
   Gonerila
   pie sevis.
   Vēsts puslīdz laba.
   Bet māsa atraitne, mans Edmunds tur;
   Tā mana gaisa pils var ātri sabrukt
   Uz manu nīsto galvu. — Vēsts nav ļauna. —
   Vēstniekam.
   Es lasīšu un došu atbildi.
   Aiziet.
   Albānijs.
   Kur bija dēls, kad tēvam acis rāva?
   Vēstnieks.
   Ar jūsu kundzi še.
   Albānijs.
   Še viņa nav.
   Vestnieks.
   Nē, kungs, viņš atgriezās, — es tikos ceļā.
   Albānijs.
   Viņš zināja šo neģēlību?
   Vēstnieks. Jā,
   Viņš pats jau tēvu nodeva, mans kungs, Un tīšām aizgāja, tiem vaļu ļaudams, Lai sodītu.
   Albānijs.
   Es, Gloster, dzīvošu:
   Tev atmaksāt par padevību Līram
   Un tavas acis atriebt!
   Vēstniekam.
   Nāc, mans draugs, Teic, ko tu zini vēl!
   Abi aiziet.

   Ienāk Kents un kāds bruņinieks.
   Kents.
   Kādēļ tik steidzīgi uz mājām devās Gan franču karalis?
   Bruņinieks.
   Viņš valsti atstājis ne gluži drošu; Nu nemiers izcēlies, un jābaidās Par lielām briesmām, tā ka karalim Bij pašam jābrauc gribot negribot.
   Kenls.
   Un ko viņš atstāja par ģenerāli Še mūsu zemē?
   Bruņinieks.
   Franču maršalu Mesjē Lefer.
   Kents.
   Un jūsu vēstules —
   Vai karalieni skumdināja arī?
   Bruņinieks.
   Jā, kungs, man klātesot, tā lasīja, Un šad un tad pa pilnai asarai Tai ritēja pār vaigiem; lielās sāpes, Kas centās viņu mākt, tā savaldīja Kā karaliene.
   Kents.
   Ā, tā uztraucās?
   Bruņinieks.
   Ne spēji. Sāpēm līdzi pacietība Tās vaibstos tēlojās. Jūs redzējāt, Kā saule spīd un reizē lietus līst: Tās smaids caur asarām bij maija diena. Šis daiļo lūpu maigais smaids, kā likās, Pat nezināja viņas asaras, Kas steidzās projām, it kā pērles rit No dimantiem. — Ak, sāpes būtu mīļas, Ja mūs tā greznotu.
   Kents.
   Vai teica ko?
   Bruņinieks.
   Tik kādas reizes elsoja «Tēvs, tēvs!» Tik grūti, it kā sirds tai sažņaugtos, Tad iesaucās: «Ak, māsas, māsas! Kauns! Kents! Māsas! Tēvs! — Kā? Naktī? Negaisā?
   Kur žēlastība?» Tad no viņas acīm Ar joni lauzās svētais valganums; Tā raudot aizsteidzās, lai vienatnē Ar savām sāpēm būtu.
   Kents.
   Debess zvaigznes,
   Jūs esat mūsu likteņvērpējas!
   Kā rastos gan tik nevienādas būtnes
   No vienām miesām? — Vai vēl runājāt?
   Bruņinieks. Nē.
   Kents.
   Karal's bij vēl še?
   Bruņinieks. Nē, projām.
   Kents. Tā.
   Nu labi; tagad nabags slimais Līrs Ir pilsētā. Viņš reizēm, gaišos brīžos, Gan sajēdz, kādēļ mēs šurp atnācām, Bet liedzas meitu redzēt.
   Bruņinieks. Kādēļ tā?
   Kents.
   Liels kauns to grauž. Tā bardzība, ar kādu Viņš meitai liedza tēva svētību, To izstūma un viņas tiesības Tām vilku meitām atdeva, — tas viss To dzeļ tik nāvīgi, šis kvēlošs kauns Tam neļauj meitu redzēt.
   Bruņinieks.
   Nabaga vīrs!
   Kents.
   Kur abi hercogi ar saviem pulkiem?
   Bruņinieks.
   Teic, viņi steidzoties mums uzbrukt.
   Kents. Tā.
   Nu labi, es jūs vedīšu pie Līra;
   Viņš paliks jūsu rokās; man tagad
   Aiz dažiem iemesliem vēl jāslēpjas.
   Kad atklāšos, kas esmu, — gan jums nebūs
   Ko nožēlot, ka satikāmies še.
   Nu nāciet manim līdz!
   Abi aiziet.

   ienāk Kordēlija, kāds ārsts un virsnieki.
   Kordēlija.
   Ak dievs, tas viņš; viņš redzēts vēl nupat Kā jūra trakojam un skaļi dziedam, Ap galvu vainags — smilgas, kokaļi Un rudzupuķes, svēres, lēcas, nātres Un visas mūsu druvu nezāles. — Lai steidzas vesels pulks, lai izmeklē Visapkārt aizaugušos tīrumus Un atved viņu šurp!
   Kāds virsnieks aiziet. Ārstam.
   Vai zinātne
   Spēj atdot viņam pazaudētos prātus? — Ņem visus dārgumus, tik viņu glāb.
   Ārsts.
   Jā, jūsu augstība, ir līdzekļi.
   Pats pirmais dabas dziedētājs ir miegs, —
   Tā viņam trūkst; mums daudz ir labu zāļu, Kas miegu dod, kas bēdu gurdās acis Tam dusā slēgs.
   Kordēlija.
   Jūs svētie brīnumi,
   Jūs visi neatklātie zemes spēki,
   Ar manām asrām ritiet, veldzējiet
   To vārgo sirmgalvi! — Nu, meklēt, meklēt!
   Pirms aklais ārprāts izdzēš dzīvību,
   Kam vadītāja nav.
   Virsnieks aiziet. Ienāk vēstnieks.
   Vēstnieks.
   Kundze, jauna vēsts:
   Nāk šurpu britieši ar karaspēku.
   Kordēlija.
   Jau zinām to, mēs gatavi uz kauju
   Un viņus sagaidām. — Mans dārgais tēvs,
   Tik tevi aizstāvot, es eju cīņā,
   Un lielais karalis
   Tik manus sirdēstus ir žēlojis.
   Ne godkārības dēļ mēs atnācām, —
   Aiz mīlestības vien uz sirmo tēvu,
   Par viņa tiesībām. — Ak, kaut es drīz
   To dzirdētu un atkal redzētu!
   Visi aiziet.

   Ienāk Regana un Osvalds.
   Regana.
   Tad hercogs licis kaujā iet?
   Osvalds.
   Jā, kundze.
   Regana.
   Pats līdzi?
   Osvalds.
   Grūti nācās pierunāt;
   Tad jūsu māsa labāks kareivis.
   Regana. Hercogs
   Ar Edmundu tur mājās tikās?
   Osvalds. Nē.
   Regana.
   Ko māsa vēstulē var viņam teikt?
   Osvalds.
   To, kundze, nezinu.
   Regana.
   To svarīgs darbs
   Gan tiešām spieda aiziet. — Negudri
   Bij acis izdurt Glosteram un tad
   Pret mums kurt naidu. Tādēļ, liekas, Edmunds
   Aiz līdzcietības gājis darīt galu
   Šai tumsas dzīvībai un izlūkot
   Pie reizes pretiniekus.
   Osvalds.
   Tad esmu spiests es
   Viņam pakaļ doties ar šo vēstuli.
   Regana.
   Mēs rīt jau kaujā iesim; paliec še; Ceļš nedrošs.
   Osvalds.
   Hercogiene, nevaru:
   Man mana kundze stingri pieteica.
   Regana.
   Kas viņai Edmundam ir jāraksta? Vai vēsti nevarēja vārdos pateikt? Var būt — es nezinu — es pateikšos, Dod palasīt.
   Osvalds.
   Nē, drīzāk tad . . . Regana.
   Es zinu, Ka tava kundze vīru neieredz; Se būdama, tā lūkojās uz grāfu Tik laipniem un tik nozīmīgiem skatiem. Tu viņas uzticību baudi.
   Osvalds.
   Es? Regana.
   Es saku, ko es zinu; neliedzies,
   Bet klausies, ko tev teic: mans vīrs ir miris,
   Un es un Edmunds esam vienojušies;
   Viņš arī vairāk man par vīru,
   Ne viņai. Pārējo pats piedomā.
   Kad grāfu satiec, nodod viņam šo.
   Bet savai kundzei, visu pārstāstīdams,
   Teic, lai tā turpmāk būtu prātīgāka.
   Un nu ej, vesels!
   Ja dzirdi kur par aklo nodevēju,
   Tad zini: godā kļūs, kas viņu nobeigs.
   Osvalds.
   Es vēlētos to sastapt, lai tad redz, Uz kuru pusi turos.
   Regana.
   Vesels, draugs!
   Abi aiziet.

   Ienāk Glosters un Edgars zemnieku apģērbā.
   Glosters.
   Vai drīzi būsim kalna virsotnē?
   Edgars.
   Mēs kāpjam jau; lūk vien, cik grūti kāpt!
   Glosters.
   Man liekas, ceļš ir līdzens.
   Edgars.
   Brīnum stāvs; Klau, dzirdat jūru?
   Glosters. Nedzirdu.
   Edgars.
   Nu tiešām, Jums arī citi prāti atslāba Aiz acu sāpēm.
   Glosters.
   Var jau būt; man šķiet,
   Tev balss ir pārvērtusies, — valoda
   Rit veiklāk nekā agrāk, prātīgāk.
   Edgars.
   Jūs alojaties; viss tāpat, kā bijis, Tik drēbes citas.
   Glosters.
   Nē, tu runā labāk.
   Edgars.
   Kungs, še tā vieta, stāviet! — Šausmīgi! Reibst galva, skatoties šai dziļumā! Pusaugstumā jau kraukli izskatās
   Kā vaboles; starp mums un bezdibeni Kāds vīrs, lūk, zāles lasa; briesmīgs amats! Viņš liekas mazāks nekā paša galva; Bet krastā zvejnieki — kā pelītes. Lūk, liela barka, domāt, laiviņa, Un laiva — tikko saredzama bija. Se nedzirdam vairs dūkoņu no bangām, Kas šķeļas neskaitāmos akmeņos. — Es ilgāk neskatos, man acis žilbst, Sāk galva griezties, reibt, ka negāžos Uz kakla lejā!
   Glosters.
   Stādi mani turp!
   Edgars.
   Se roka; jūs par pēdas platumu
   No pašas malas. — Lai man diez ko dotu,
   Es tagad nepalēktos.
   Glosters.
   Laid manu roku! —
   Se, draugs, vēl maks un viņā dārgakmens, Labs nabagam. — Lai dievi, labie gari Nu svētī tevi! Ej nu tālāk prom Un teic vēl «sveiks!», lai dzirdu, ka tu ej.
   Edgars
   izliekas aizejam. Sveiks, labo milord!
   Glosters.
   Sveiks, no visas sirds!
   Edgars
   sāņus.
   Es spēlējos ar viņa izmisumu Tik tādēļ, lai to dziedētu.
   Glosters,
   cejos nometies.
   Ak dievi!
   Es atsakos no dzīves jūsu priekšā Un lielās sāpes rāmi nolieku, — Ja spētu ilgāk ciest un nekurnēt Pret jūsu lielo, negrozāmo prātu, Tad mana dzīvība, šis gurdais deglis, Gan izkvēlotu pats. — Ja Edgars dzīvs, Tad svētiet viņu!
   Edgaram.
   Draugs, nu sveiks!
   Edgars.
   Ser, sveiks!
   Glosters lec un pakrīt gar zemi, kur paliek kādu bridi guļot.
   Edgars
   pie sevis.
   Bet iedomas, kas zin, patiešām spēj Ņemt, laupīt dzīvību, kad viņa pati Ļauj sevi laupīt? — Viņš vairs nedomātu, Ja būtu tur, kur domāja.
   Skali, pārgrozītā balsi Glosteram.
   — Vai dzīvs,
   Vai miris? — Dzirdiet, draugs! — Nu, runājiet!
   Pie sevis.
   Vai nav patiesi beigts? — Nē, atjēdzas. Kungs, kas jūs esat?
   Glosters.
   Projām, ļauj man mirt!
   Edgars.
   Vai esi spalva, gaiss vai tīmeklis? — Tik dziļi zemē krizdams, katrs būtu Kā ola sašķīdis, — tu dvašo vēl, Tu runā, asins netek tev, tu sveiks!
   Ne desmit mastu koki nesniegtu Tik augsti, cik tu kriti. Brīnums vien Tev glābis dzīvību; nu, runā vēl.
   Glosters.
   Vai esmu nokritis vai ne?
   Edgars.
   Lūk, tur —
   No viņas šausmu pilnās krita klints. Skat vien, — tai augstumā pat cīruli Ne saredzēt, ne dzirdēt var. — Skat pats!
   Glosters.
   Ak dievs, man acu nav. — Man pēdējs mierinājums bēdās ņemts — Ar nāvi beigties. Tomēr gandarījums — Slēpt savu postu ienaidnieka dusmām Un jaukt tā nodomus.
   Edgars.
   Šurp dodiet roku. —
   Nu, augšā! — Tā. — Kā iet? Vai jūtat kājas? Jūs stāvat.
   Glosters.
   Diemžēl gan.
   Edgars.
   Nu brīnišķi!
   Uz klinšu kraujas, tur, — kas bij tas tāds, Kas atstājās no jums?
   Glosters.
   Kāds jucis ubags.
   Edgars.
   Man, lejā stāvot, viņa acis likās Kā divi mēneši, un degunu Tam vesels tūkstot's bij un līki ragi; Viņš šņākdams it kā jūra saslējās;
   Tas bij pats velns. — Tu vari ticēt, tēvs, Ka dievi sev par slavu darīja Mums neiespējamo un tevi glāba.
   Glosters.
   Jā, tagad atceros; es turpmāk gribu Nest savas bēdas, līdz tās pašas sauc: «Nu diezgan, mirsti!» Tas, par ko tu runā, Man cilvēks izlikās; viņš bieži sauca: «Velns, nelabais!» Viņš mani veda turp.
   Edgars.
   Nes klusi savu krustu. — Bet kas tur?
   Ienāk Līrs, fantastiski puķēm pušķojies.
   Edgars.
   Nē, tas nav vesels prāts, kas savu kungu Tā izpušķojis.
   Lirs. Nē, viņi man naudas kalšanas dēļ nekā nevar darīt; es esmu pats karalis.
   Edgars
   pie sevis.
   Ak skats, kas sirdi lauž!
   Llrs. Daba šinī ziņā mākslu pārspēj. — Še, jums būs ro­kas nauda. — Tas puisis apietas ar loku kā ar putna biedēkli; ņem labāk rokā skrodera olekti! — Lūk, lūk, pele! — Klus, savu bruņu cimdu, — es_izaicinu milzeni. — Atnesiet man norūdītos šķēpus. A, tu lai­dies skaisti, putniņ!
   Edgaram.
   Kāda ir parole? Edgars. Saldais majorāns. Līrs. Laist cauri.
   Glosters. Es pazīstu šo balsi.
   Līrs. Ha, Gonerila, — baltu bārdu! — Viņas glāstīja mani kā suni un stāstīja, ka man esot bārdā sirmi mati, iekāms vēl melnie bija uzauguši! — «Jā» un «nē» teikt uz visu, ko es sacīju! — «Jā» un «nē» vienā reizē nav laba dievvārdu mācība! — Kad lietus reiz nāca mani slapināt un vējš mani sadrebināja, kad pērkons uz manu pavēli negribēja klusēt, tad es viņas izpratu, tad es viņu sirdis pārbaudīju! — Prom, prom, tie nav ļaudis, uz kuru vārdu var paļauties; vi­ņas man teica: es esot viss; tie ir meli; es nespēju drudzim turēties pretī.
   Glosters. Es atceros šo balsi; vai tas tikai nav karalis?
   Līrs.
   Ik sprīdis karalis:
   Es acis paceļu, un kalpi trīc!
   To tur es žēloju. — Kāds viņa grēks?
   Laulības pārkāpums? —
   Tev nebūs mirt; tik vien tā grēka?! Nē,
   To dara stērstiņš, — zelta mušiņa
   Man acu priekšā lakstās.
   Lai netiklība zeļ! Jo Glost'ra bastards
   Bij tēvam labāks bērns, ne manas meitas
   No likumīgas gultas.
   Tik drošāk, palaidņi, vēl mazs mans pulks!
   Lūk, smalkā, jūtelīgā kundze, —
   Tās vaigs liek domāt, ka tai krūtīs sniegs,
   Tā pati nevainība; nogriežas,
   Kad piemin kaislību, —
   Un tomēr nav ne ēzeļi, ne seski
   Tik nevaldāmi kaislumā kā viņa.
   No jostas vietas lejup centauri,
   Kaut augstāk sievietes;
   Līdz viducim tās dieviem līdzinās,
   Bet lejāk — viss ir velns:
   Tur elle ir, tur tumsa, sēra zaņķis,
   Tur deg un verd, un smird, un pūst; nē, nē!
   Pā! Pā! Dod man unci ožamo zaļu, labais aptieķniek, lai savas domas ar smaržu saldinātu; še nauda.
   Viņš izstiepj roku, it kā naudu dodams.
   Glosters.
   Ak, Jauj šo roku skūpstīt.
   Llrs.
   Es pirms to noslaucīšu; viņa ož Pēc mirstības.
   Glosters
   pie sevis.
   Ak, sapostītais tēls! Tā pasaule Reiz drupās grūs.
   Lirām.
   Vai mani pazīsti?
   Līrs. Es labi atceros tavas acis. Vai tu mirkšķini uz mani? Nē, dari, ko māki, aklais Kupidon, es negribu mīlēt. — Palasi šo izaicinājumu; ievēro tikai labi šo rokrakstu.
   Glosters.
   Es neredzu to, lai vai saule Būtu katrs burts!
   Edgars
   pie sevis.
   Es baumām neticēju,
   Bet viss ir taisnība, un sirds man lūst.
   Līrs
   Glosteram.
   Se, lasi!
   Glosters.
   Kā? Ar acu dobumiem?
   Līrs. Oho! Vai tā ar tevi stāv? Galvā nav acu? Makā nav naudas? Tavas acis ir grūtos, tavs maks vieglos apstākļos. Tomēr tu redzi, kā pasaulē iet.
   Glosters. Es redzu taustīdams.
   Lirs. Ko? Vai tu esi negudrs? Ir bez acīm var redzēt, kā pasaulē iet. Skaties ar savām ausīm; lūk, kā tur tas tiesnesis rāj to muļķa zagli. Klausies, pateikšu tev vārdiņu ausīs: pārmaini tikai vietas, kā bērni, kad «kurpniekos» iet, un tu nezināsi, kurš tiesnesis un kurš zaglis. — Vai esi redzējis saimnieka suni, kā tas ubagu rej?
   Glosters. Jā, kungs.
   Lirs. Un tas nabags bēg? — Tur tu būtu varējis lieliski redzēt, kāda nozīme autoritātei: arī sunim paklausa, kad tas rej amata darīšanās. — Tu blēdis — bende, nest šo asins roku; ko šausti netikli? Sit sevi pats!
   Tev kāre deg to izlietot uz tām,
   Kādēļ to siti. — Augļotājs kar blēdi.
   Caur skrandām redzas sīkie misēkļi,
   Dārgs kažoks visu sedz. Tērp grēku zeltā —
   Un atdrups taisnības tik asais šķēps,
   Sedz skrandās — pundur's to ar salmu pārdurs. —
   Neviens nav vainīgs, saku tev, neviens;
   Es viņus sargāju. Man, draugs, ir vara
   Siet muti pēdējam. Ņem stikla acis
   Un izliecies — kā lielie prātvēderi, —
   Ka redzi lietas, kuras neredzi. —
   Nu, nu, nu, nu! Še, novelc zābakus! —
   Velc stiprāk, stiprāk, tā!
   Edgars
   pie sevis.
   Kā trakums jaucas še un gudrība! Prāts neprātībā!
   Lirs
   Glosteram.
   Ja gribi mani apraudāt, še acis!
   Rāda uz savām acīm.
   Es tevi pazīstu: tavs vārds ir Glosters. — Tik pacieties. Mēs raudot atnācām; Tu zini: pirmoreiz, kad dvašu velkam, Mēs brēcam, raudam. — Kļaus', es sprediķošu!
   Glosters.
   Ak bēdu diena!
   Lirs.
   Kad piedzimstam, tad raudam; uznākuši Šai ākstu skatuvē … Kāds varens plāns! Brangs kara viltus: visam pulkam zirgu Maukt tūbas kurpes kājās! Raudzīsim; Un, ja tā iet, ja znotus pārsteidzam, Tad sitiet viņus nost! Nost! Nost! Nost! Nost!
   Ienāk kāds bruņinieks ar sulaiņiem.
   Bruņinieks
   sulaiņiem.
   lirs
   A, še viņš ir; nu turiet viņu, turiet!
   Liram.
   Ser, jūsu mīļā meita …
   Līrs.
   Kur palīgs? Ko? Es sagūstīts? — Aizvien Tā likten's mani muļķo. — Apejieties Ar mani labi; mani izpirks; dodiet Man ārstu: smadzenes man ievainotas.
   Bruņinieks.
   Jums visu dos.
   Līrs.
   Nav palīga? Es viens? Tur vīrs gan izkust varētu kā sāls Un savas acis ņemt par dārza kannām, Ko laistīt putekļainus ceļus.
   Bruņinieks. Kungs …
   Līrs.
   Es droši gribu mirt kā brūtgāns. Ko! Es jautrs; iesim vien; es karalis. Vai, kungi, zināt to?
   Bruņinieks.
   Jūs esat karalis, mēs klausām jums.
   Līrs.
   Tad še vēl dzīvība. — Bet, ka jūs gribat To gūstīt, tad jums jāgūsta tas skriešus. — Sa, sa, sa, sa!
   Viņš aizskrien; sulaiņi tam pakal.
   Bruņinieks.
   Jau žēlums redzot, — ja tas pēdējs nabags, Bet karalis, — ak posts! — Bet tev vēl meita, Kas dabu atpestīs no lielā lāsta, Ko divas uzlikušas tai.
   Edgars
   bruņiniekam.
   Ser, sveiks!
   Bruņinieks.
   Ko gribat: sakiet īsi, ser.
   Edgars.
   Vai drīz
   Būs kauja, kungs? Vai nezināt varbūt?
   Bruņinieks.
   Tas visiem zināms; katris var to dzirdēt, Kam tikai ausis.
   Edgars.
   Kungs, bet atļaujiet — Cik tuvu ienaidnieks?
   Bruņinieks.
   Jau gluži klāt;
   Viņš ātri tuvojas, un izšķiršana Var nākt ik brīdi.
   Edgars.
   Paldies, tas ir viss.
   Bruņinieks.
   Aiz dažiem iemesliem gan karaliene Vēl še, bet pulki izgājuši.
   Edgars. Paldies.
   Bruņinieks aiziet.
   Glosters.
   Jūs, labie dievi, ņemiet man šo mūžu, Lai mani atkal nedzen ļaunais gars; Mirt, pirms jums tīk!
   Edgars.
   Tā labi lūgts, mans tēvs.
   Glosters.
   Bet sakiet, labais draugs, — kas esat jūs? Edgars.
   Es — nabaga vīrs, ko likten's šautis smagi, Kas, bēdas redzēdams un izciezdams, Ir kļuvis līdzcietīgs. — Nu, dodiet roku, Es vedīšu jūs pajumtē.
   Glosters.
   Daudz paldies! Lai dievi dod jums savu svētību Ar bagātīgu roku!
   Ienāk Osvalds.
   Osvalds
   pie sevis.
   Man alga rokā, laimīgs gadījums! Šī bezacainā galva radīta Kā manai laimei.
   Glosteram.
   Vecais nodevējs,
   Steidz grēkus nožēlot! Jau zobens izvilkts, Kas tevi nodurs.
   Glosters.
   Dur tik spēcigāk, Ar drauga roku!
   Edgars stājas vidū.
   Osvalds
   Edgaram.
   Nekaunīgais zemnieks! Kā drīksti nodevēju aizstāvēt? Nost, piesargies, ka viņa likteņmēris Tev arī nepielīp. Laid viņa roku!
   Edgars.
   Nā-ā, kungs, nalaižu; kādēļ man laist?
   Osvalds.
   Laid vaļā, blēdi, vai tev jāmirst!
   Edgars. Ej pa ceļu, jaunkundziņ; laidiet mierā gūdīgus ļaudis. Kā as ļautos tā kumandierēties iz pasaul's laukā no lielmutes, ta mana dzeivieba būtu jau četr­padsmit dīnas eisāka. Nanāc pa tuvu tam vecam vei- ram! Es' mierā, tev soku, ja ne, tad redzēsim, kurš cītāks, tovs paurs vai muna ķūza. — Es tev soku tais- nim vordim.
   Osvalds. Nost, tu mēslu čupa!
   Edgars. Nā-ā, ar gribu paprīkšu tam kungam zūbus pa­bakstīt; nāc šu, nāc! Voj man bails no tova duramā?
   Viņi kaujas; Edgars nosit Osvaldu gar zemi.
   Osvalds.
   Tu, blēdi, mani nokāvi! — Še, vergs, Mans maks; ja gribi, ka tev labi iet, Tad mani apbedī un atdod rakstus, Kas ir pie manis, grāfam Glosteram; Viņš angļu pulkos! — Ak, par agru mirt!
   Viņš nomirsi.
   Edgars.
   Es pazīstu šo pakalpīgo blēdi; Tas savas kundzes grēkiem iztapa Tik labprāt, cik vien ļaunam tīk.
   Glosters. Vai miris?
   Edgars.
   Nu, atsēdieties, tēvs, un atdusiet! — Mēs palūkosim kabatās; tie raksti Var noderēt. — Viņš miris, tikai žēl, Ka es to nositu. — Nu, lūkosim! — Ļauj, mīļais vasks, nepel, pieklājība; Mēs pretniekam vai sirdi uzplēstu Tā domas izzināt, — tad labāk vasku . . .
   Viņš lasa vēstuli.
   «Paturiet prātā, ko viens otram esam zvērējuši. Jums bieži ir gadījums viņu aizgādāt no ceļa; ja Jums ne­trūkst labas gribas, tad laiks un vieta Jums allaž būs izdevīgi. Ja viņš pārnāk mājās kā uzvarētājs, tad nekā neesam panākuši; tad esmu viņa gūstekne un viņa gulta ir mans cietums; atsvabiniet mani no šīs gultas riebīgā siltuma un ieņemiet viņa vietu par Jūsu pūliņiem.
   Jūsu — sieva, gribētu teikt — padevīgā kalpone
   Gonerila.»
   Ak, sievas prāta neizprotams kaislums! — Grib savu krietno vīru nonāvēt! Un vietā — manu brāli! — Smiltīs še Lai ir tavs kaps, tu neģēlības vēstnieks
   Priekš netikļiem un slepkavām. — Nāks laiks, So apgānīto lapu dabūs hercogs, Kam nāvi nospriedāt; būs viņam prieks, Ka biju tavas nāves liecinieks.
   Edgars aizvelk līķi projām.
   Glosters.
   Mans karalis ārprātīgs; cik sīksts mans gars, Ka es vēl sveiks un dziļi sajūtu Šis smagās sāpes! Kaut es būtu jucis! Mans gars no manām bēdām būtu šķirts; Un manas sāpes tukšos murgojumos Drīz pašas sevi aizmirstu.
   Edgars nāk atpakaj.
   Edgars.
   Šurp roku!
   Tālumā dzird bungu dūkšanu.
   Man liekas, tālumā kur bungas dūc; Es vedīšu jūs, tēvs, pie kāda drauga.
   Abi aiziet.

   Līrs gul gultā aizmidzis; ārsts, kāds bruņinieks un citi stāv ap viņu. Ienāk Kordēlija un Kents. Aiz skatuves dzirdama maiga mūzika.
   Kordēlija.
   Tu labo Kent, kā tev lai atmaksāju Par tavu labo sirdi? Ak, mans mūžs Ir pārāk īss, par sīku katrs mērs.
   Kents.
   Kad tāda atziņa, tad algas diezgan. Viss, ko es teicu, skaidra taisnība; Nedz pārāk, nedz par maz.
   Kordēlija.
   Ģērb citas drēbes;
   Šis atgādina viņas ļaunās stundas.
   Ak, velc tās nost!
   Kents.
   Nē, dārgā kundze, nē;
   Ja mani pazītu — viss nodoms vējā.
   Es Joti lūdzu mani nepazīt,
   Līdz laiks un es to atrodam par labu.
   Kordēlija.
   Lai notiek, lord!
   Ārstam.
   Ko dara karalis? Ārsts.
   Viņš guļ vēl, karaliene.
   Kordēlija. Labie dievi,
   Ak, dziediniet šo gara lūzumu Un rautās stīgas atkal sasieniet Šim sirmgalvim, kurš kļuvis bērns!
   Ārsts.
   Vai, kundze,
   Mums necelt karali? Viņš guļ jau ilgi.
   Krodēliļa.
   Ak, dariet vien pēc sava ieskata, Kā pašam tīk.
   Pavadoņiem.
   Vai viņu pārģērbāt?
   Kāds bruņinieks.
   Jā, kundze, kad viņš cieti gulēja, Mēs viņu jaunās drēbēs ieģērbām.
   Ārsts
   karalienei.
   Jus varat palikt, kad viņš pamostas; Bez šaubām, kundze, viņš būs mierīgs.
   Kordēlija. Labi.
   Ārsts
   karalienei.
   Es lūdzu tuvāk.
   Saukdams pa durvim laukā.
   Skaļāk, mūzika!
   Sulaiņi ienes gulošo LSru.
   Kordēlija.
   Mans dārgais tēvs! — Ak, atžirgums šīm lūpām Dod spēku dziedināt! Šis skūpsts lai remdē Tos asos sirdēstus, ko nodarīja Tev māsas vecumā!
   Kents.
   Tā labā kundze!
   Kordēlija.
   Un, lai tu nebūtu tām tēvs, tad tomēr —
   Šī sirmā galva bija jāžēlo.
   Vai tā bij vētru varā dodama,
   Kad grautin grāva briesmīgs pērkons, negaiss,
   Kad šāvās šausmu pilni zibeņi
   Un lietus šjāca! Plānā uzvalkā
   Bez pajumtes! — Pat ienaidnieka suns,
   Kaut mani kodīs, būtu tomēr
   Pie manas uguns pielaists. Nabaga tēvs, —
   Ar cūkām kopā mitrās pakaisēs,
   Pie klaidoņiem! . . . Ak dievs, ak dievs! Vēl brīnums,
   Ka līdz ar pratu ari dzīvība Tam nebeidzās.
   Ārstam.
   Viņš modies, — runājiet! Ārsts.
   Jūs, kundze, runājiet, tā labāk būs.
   Kordēlija.
   Kā iet jums, augstība? Mans karalis, Vai esat sveiks?
   Lirs.
   Man sāp, ka jūs no kapa mani ceļat. —
   Kordēlijai,
   Tu esi svētīgs gars, es esmu saistīts Uz uguns rata, kurš kā kvēlošs svins Svel manas asaras.
   Kordēlija.
   Vai pazīstat
   Jūs mani, ser? Llrs.
   Tu gars; es zinu gan, — Kad miri?
   Kordēlija
   ārstam.
   Ak, vēl tālu, tālu projām … Ārsts.
   Viņš tikko modies, lai vēl drusku dus! Llrs.
   Kur biju? Kur nu esmu? — Gaiša diena? Vai māņi? — Es aiz līdzcietības mirtu, Tā citus redzot. — Nezinu, ko teikt; Es nezvēru, ka šī ir mana roka; Pag, lūkosim: es jūtu dūrienu. — Kaut zinātu! . . .
   Kordēlija.
   Ser, uzlūkojiet mani, Uz galvu rokas lieciet svētījot!
   Lirs nometas ce/os Kordēli/as priekšā. Ser, nemetieties ceļos. Llrs.
   Par mani nesmejies! Es vājš un bērnišķīgs, vecs sirmgalvis, Man astoņdesmit gadu mugurā. Un, sakot taisnību,
   Man bail, vai esmu tik pie pilna prāta. Jūs, šķiet man, pazīstu un arī viņu.
   Rāda uz Kentu.
   Bet šaubos, jo es nesaprotu vēl,
   Kur īsti esmu; cik es minēt minos,
   Šīs drēbes svešas man; ar nezinu,
   Kur gulēju šo nakti. — Nesmejieties,
   Tik tiešām, kā es dzīvs, man šķiet, šī kundze
   Ir mana Kordēlija.
   Kordēlija. Es, tēvs, es!
   Līrs.
   Tu asarās? — Jā, tiešām! Lūdzama, Jel neraud'; ja tev inde, dzeršu, dod. Zinu jau: tu dusmo man; tavas māsas, Cik atceros, man pāri darīja. Tev iemesls, tām nav.
   Kordēlija.
   Man ne, man ne!
   Līrs.
   Vai esmu Francijā? …
   Kents.
   Jūs savā valstī.
   LIRS.
   Bet nemāniet.
   Ārsts
   Kordēlijai.
   Jūs varat, augstā kundze, Būt mierā, trakošana izdziedēta, Bet būtu bīstami tam izskaidrot Tā pazaudēto laiku; vediet viņu Sev līdz, lai dus, līdz vairāk atpūšas.
   Kordēlija
   Liram.
   Vai iesim, ser? Līrs.
   Jel pacieties ar mani
   Un piedod man, — es vecs un bērnišķīgs.
   Līrs, Kordēlija, ārsls un pavadoņi aiziet.
   Bruņinieks. Kungs, ko, vai tiešām Kornvalas hercogs ticis tā nodurts?
   Kents. Jā, tiešām, kungs.
   Bruņinieks. Kas tagad vada viņa karaspēku?
   Kents. Kā ļaudis saka, Glostera bastards.
   Bruņinieks. Teic, Edgars, viņa dēls, kurš ticis padzīts, ar grāfu Kentu esot Vācijā?
   Kents. Tās baumas apšaubāmas. — Ir laiks palūkoties apkārt; valsts karaspēks ātri tuvojas.
   Bruņinieks. Izšķirošā kauja būs laikam ļoti asiņaina. Sveiki, kungs!
   Aiziet.
   Kents.
   Mans darbs un uzdevums drīz beigsies arī, — Nāks labs vai ļauns, — kā svērsies kaujas svari.
   Aiziet.

   Ienāk, bungām dūcot un karogiem plivinoties, Edmunds, Regana, virsnieki, kareivji un citi.
   Edmunds
   kādam virsniekam.
   Ej izzini, vai hercogs paliek vēl Pie tā, ko teica, jeb vai nodomu Tas atkal grozījis; viņš nepastāvīgs Un nedrošs pats; nes skaidru atbildi.
   Virsnieks aiziet.
   Regana
   Edmundam.
   Kad māsas sūtnis nav tik likstā kritis!
   Edmunds.
   Es arī bīstos, kundze.
   Regana.
   Dārgo lord, Jūs paši zināt, cik es laba jums. — Nu sakiet man pēc tiesas, taisnības — Vai mīlat manu māsu?
   Edmunds.
   Godā, cieņā.
   Regana.
   Bet vai jūs negājāt, kur atļauts iet Tik viņas vīram vien?
   Edmunds.
   Jūs alojaties.
   Regana.
   Es baidos, ka ar to jums slepens sakars, Tik tuvs, ka jūs jau viņai piederat.
   Edmunds.
   Nē, kundze, nē, mans goda vārds!
   Regana.
   Es nevaru to ciest. Mans dārgais lord, Jel neesiet tai draugs!
   Edmunds.
   Nē, nebaidieties!
   Tur viņa līdz ar hercogu . . .
   Ienāk Albānijas hercogs, Gonerila un kareivji, bungām dūcot un karogiem plandoties.
   Albānijs
   Reganai.
   Es priecājos jūs redzēt, dārgā māsa.
   Edmundam.
   Teic, karalis pie savas meitas bēdzis Ar citiem, kas ar mūsu valdību Ir nemierā. Kur nevaru būt godīgs, Tur dūšīgs neesmu. — Mēs karojam Par to, ka franči ielauzušies zemē, Bet ne par to, ka aizstāv karali Ar citiem kopā, kuriem — kā es baidos — Ir taisni iemesli, lai dumpotos.
   Edmunds.
   Jums cēlas domas, lord.
   Regana.
   Ko tās še der?
   Gonerila.
   Lai kopā apkarojam ienaidnieku; Par atsevišķām, māju ķildām še Nav runas.
   Albānijs.
   Lai tad apspriežam, kas darāms, Ar veciem lietpratējiem kareivjiem.
   Edmunds
   Albānijam. Es tūdaļ jūsu telti nonākšu. Regana
   Gonerilai. Jūs nāksiet līdzi, māsa?
   Gonerila.
   Nē.
   Regana.
   Tā .pieklājas; es lūdzu, nāciet līdzi. Gonerila
   pie sevis.
   Ā, atminu šo mīklu.
   Skali.
   Labi, iešu.
   Kamēr viņi grasās aiziel, ienāk Edgars pārģērbies.
   Edgars
   Albānijam.
   Ja, kungs, ar zemiem ļaudīm runājat, Tad uzklausiet.
   Albānijs
   aizejošiem.
   Es sekošu.
   Edgaram.
   Nu teic!
   Edmunds, Regana, Gonerila lidz ar pavadoņiem aiziet.
   Edgars.
   Pirms sākat kauju, lasiet, kungs, šo rakstu!
   Ja uzvarat, tad aiciniet ar tauri
   To, kurš šo nodeva. Kaut liekos zems, —
   Es varu bruņinieku piegādāt,
   Kas stāv par to, kas še ir teikts; ja kauju
   Jūs zaudējat, tad jūsu gaita beigta
   Un viltus klust. — Lai laime smaida jums!
   Albānijs.
   Pag, tūdaļ izlasīšu.
   Edgars.
   Nē, man aizliegts.
   Kad laiks, tad lieciet taurēt heroldam, — Es atkal parādīšos.
   Aiziet.
   Albānijs.
   Tad sveiks; es pārlasīšu vēstuli.
   Ienāk Edmunds.
   Edmunds.
   Jau pretnieks redzams; sarīkojiet pulkus! Še pārskats būs par viņa stiprumu
   pasniedz viņam papīra lapu
   Pēc drošām ziņām. — Bet nu steidzieties, Tas nepieciešams.
   Albānijs.
   Mēs klausām laikam.
   Edmunds.
   Es abām mīlestību zvērēju.
   Tās viena otru nīst, kā sadzeltais
   Nīst odzi. — Kuru ņemt? — Vai abas? Vienu?
   Jeb vai nevienu? Kamēr abas dzīvas,
   Neviena netiks man. — Ņemt atraitni, —
   Aiz dusmām Gonerila traka kļūs;
   Un grūti būs man tikt pie sava mērķa,
   Līdz viņas vīrs ir dzīvs. — Mēs izmantosim
   To kautiņā; kad kautiņš garām būs,
   Lai viņa, kas grib vaļā tikt no vīra,
   Tad pateic, kā to darīt… Apžēlot
   Viņš domā Līru līdz ar Kordēliju? …
   Kad kautiņš beigts un viņi mūsu varā,
   Tiem žēlastības neredzēt! — Nav vieta
   Daudz gudrot, jāvairās: tā mana lieta.
   Aiziet.

   Aiz skatuves dzirdami karasaucieni. — Līrs, Kordēlija un kareivji paiet garām ar bungām un karogiem un aiziet; tad ienāk Edgars un vecais Glosters.
   Edgars.
   Še dusiet, tēvs, šai pavēnī un lūdziet, Lai dievi taisnībai dod uzvaru. Ja es jel maz vēl nāku atpakaļ, Tad man būs labas vēstis.
   Glosters.
   Palīdz dievs!
   Edgars aiziet. Karasaucieni; tad taurē atkopties. Edgars nāk steigšus atpakaļ.
   Edgars.
   Prom, tētiņ! Dod man roku, aši prom! Līrs pārvarēts un gūstā līdz ar meitu. Dod šurp roku, nāc!
   Glosters.
   Es tālāk neeju; ir še var sapūt.
   Edgars.
   Ko? Atkal izmisums? — Ne mūsu varā Stāv mūsu miršana, ne piedzimšana; Tik gataviem mums jābūt. Nāc!
   Glosters. Tev tiesa.
   Abi aiziet.

   Ienāk Edmunds kā uzvarētājs ar bungām un karogiem, Līrs un Kordēlija kā gūstekņi. Virsnieki, kareivji un citi.
   Edmunds
   virsniekiem.
   Vest viņus projām, stingri apsargāt, Līdz mums nāks zināma tā augstā griba, Kam piekrīt sodīt.
   Kordēlija.
   Neesam mēs pirmie, Kas ļaunu cieš par labiem nolūkiem. Man tevis žēl, tu nabags karali; E? viltus laimes kaunu spēju nest. — Vai redzēsim šis meitas un šīs māsas?
   Līrs.
   Nē, nē, nē, nē! Mēs iesim cietumā,
   Kā divi putniņi dzied būrītī;
   Tu lūdzies svētību, — es ceļos metos
   Un lūdzu piedot, — tā mēs dzīvosim;
   Mēs dievus lūdzam, dziedam, stāstām teikas
   Un pasmaidām par zelta tauriņiem,
   Mēs klausāmies, kā kalpu ļaudis tērzē
   Par galma dzīvi, līdzi tērzējam:
   «Tas kāpj, tas krīt, tas mīlams un tas ne,» —
   Un vērojam mēs visus noslēpumus
   Kā dievu pareģi. Tā cietumā
   Mēs pārdzīvosim galma kungu ķildas,
   Kas paist un atplūst līdz ar mēnesi.
   Edmunds.
   Vest viņus projām!
   Līrs.
   Uz tādiem upuriem, mans mīļais bērns,
   Pat dievi kaisa vīraku. — Tu mana!
   Kas mūs grib šķirt, lai debess liesmas ņem
   Un izsveļ mūs kā lapsas. — 2āvē acis.
   Lai spitālība saēd viņu miesas,
   Pirms tie mūs raudāt spiež, lai badā mirst!
   Nāc!
   Liru un Kordēliju sargi aizved.
   Edmunds
   virsniekam.
   Virsniek, panāc tuvāk, klausies! Še, ņem šo rakstu. Ved tos cietumā.
   Es tevi dienestā jau pacēlu; Ja dari, kā še teikts, tev vērsies ceļš Uz augstiem godiem. — Ievēro, ka cilvēks Ir tāds, kāds laiks; tas neder zobenam, Kas mīkstsirdīgs. — Tavs augstais uzdevums Nav pārspriežams; tev jāsaka: «Es gribu,» — Vai laime citur jāmeklē!
   Virsnieks. Es gribu.
   Edmunds.
   Tad steidz un raksti, kad ir padarīts. Bet steidz, es saku. — Dari gluži tā, Kā to še rakstīju.
   Virsnieks.
   Es nevaru vilkt ratus, auzas ēst; Ko cilvēks iespēj, to jau darīšu.
   Aiziet.
   Atskan taures, ienāk Albānijs, Gonerila, Regana, virsnieki un kareivji.
   Albānijs.
   Jūs kaujā izrādījāt dūšu, ser; Jums laime smaidīja! Tie jūsu gūstā, Kas šodien bija mūsu pretinieki. Mēs prasām tos no jums, lai apietos Ar tiem, kā reizē mūsu drošība Un viņu nopelns liek.
   Edmunds.
   Man likās, ser, Vislabāk veco, vājo karali Likt drošā cietumā un sardzībā. Tā vecums, vairāk vēl tā karaļgods Kā burvju spēks tam pievelk ļaužu sirdis Un mūsu šķēpus pret mums pašiem griež, Kas pavēlam; un viņam līdzi meitu, Kas arī bīstama. Tie gatavi Vai rīt, vai vēlāk, kad jūs tiesāsiet,
   Nākt jūsu priekšā. — Tagad mūs vēl sviedri
   Un asins klāj; draugs draugu zaudējis;
   Jo karstumā pat slavenāko cīņu
   Tas lād, kas sajūt viņas asumu. —
   Par Līru un tā meitu pārrunāt
   Būs vēlāk labāks laiks.
   Albānijs.
   Ser, atjaujiet,
   Jūs šinī karā tikai pavalstnieks, Ne brālis man.
   Regana.
   Tas atkarīgs no mums.
   Man šķiet, pirms teicāt tā, jums pienācās
   Vēl mani jautāt. Viņš mans karavadon's,
   Viņš manis pašas vietā stāvēja;
   Tāds pilnvarnieks gan drīkstēs uzstāties
   Un jums par brāli saukties.
   Gonerila.
   Ne tik karsti;
   To paša nopelns godā pacēlis, Ne tava vaļa.
   Regana.
   Manās tiesībās To iecēlu, visaugstākiem viņš līdzīgs.
   Gonerila.
   Visaugstākais, — ja viņš jūs precētu.
   Regana.
   Dažs smējējs — pravietis.
   Gonerila.
   Ā, hollā, hollā!
   Tā acs, kas jums to teica, drusku šķielē.
   Regana.
   Es jūtos slima, citādi es dotu Jums asu atbildi!
   Edmundam.
   Mans karavadon, Ņem manus pulkus, gūstekņus un zemes, — Tu kungs pār tiem un mani: tas viss tavs! Tu būsi — lai tas visiem zināms top — Mans vīrs un kungs!
   Gonerila.
   Tu domā, viņš ir tavs?
   Albānijs
   Gonerilai.
   Nav tavā varā viņiem liegt vai ļaut. Edmunds
   Albāniļam.
   Un tavā arī ne, mans lord.
   Albānijs.
   Tu bastards!
   Regana
   Edmundam.
   Lai bungas junda tavas tiesības! Albānijs
   Reganai.
   Pag, klausies!
   Edmundam.
   Grāf, es tevi apcietinu Par nodevību!
   Uz Gonerilu rādīdams. 6 90
   Tur to zelta čusku Tev līdzi.
   Reganai.
   Māsa, jūsu nodomam Es pretojos par labu savai sievai. Tā saderējusies ar to, lūk, kungu.
   Uz Edmundu rādīdams.
   Un es, tās vīrs, pret jūsu laulību. Ja gribat precēties, tad ņemiet mani, — Man sieva aizprecēta.
   Gonerila.
   Kas tie par jokiem!
   Albānijs
   Edmundam.
   Tu, Gloster, apbruņots; lai taures pūš; Ja neiznāk neviens tev pierādīt Daudz klaju, neģēlīgu viltību, — Te mana ķīla! —
   Viņš nomet Edmunda priekšā savu bruņu cimdu.
   Es šos noziegumus, Pirms ņemu mutē maizes kumosu, Tev gribu pierādīt.
   Regana.
   Es slima, slima!
   Gonerila
   pie sevis.
   Ja nebūtu, es indei neticētu.
   Edmunds.
   Te mana pretķīla!
   Viņš nomet arī savu cimdu.
   Kas mani sauc Par viltnieku, tas melo nelietīgi. Lai taures pūš; kam dūša pretī nākt — Vai jums, vai citam, — savu taisnību Un godu stingri gribu aizstāvēt.
   Albānijs.
   Šurp, herold, hē!
   Edmunds.
   Hē, herold, herold, hē!
   Albānijs.
   Bet ceri tik uz sevi; tavi ļaudis, Uz manu vārdu derēti, tie tagad Ir atlaisti.
   Regana.
   Man nelabāk.
   Ienāk herolds.
   Albānijs
   kādam no pavadoņiem.
   Ved viņu teltī, — viņa nevesela.
   Reganu izved.
   Albānijs
   heroldam.
   Nāc šurpu, herold! Liec, lai taurē pūš, Un nolasi te šo!
   Virsnieks. Pūst taurē!
   Aiz skatuves atskan taure.
   Herolds
   nolasa.
   «Ja kaut kāds vīrs augsta dzimuma un cilts mūsu karapulkos gatavs ar zobenu cīņu pierādīt, ka Edmunds, kurš dēvējas par grāfu Glosteru, ir daudz­kārtējs nodevējs, lai iznāk, kad atskanēs trešais tau­res pūtiens! Glosters ir gatavs aizstāvēties.»
   Edmunds. Pūt taurē!
   Alskan pirmoreiz laure.
   Herolds. Vēl reizi!
   Atskan otrreiz taure.
   Herolds. Vēl reizi!
   Atskan trešoreiz taure. Aiz skatuves atbild cita taure; tad ienāk Edgars pilnās bruņās, viņam pa priekšu iet taurētājs.
   Albānijs.
   Lai vaicā viņu, ko viņš grib. Ko nāk Uz taures saucienu?
   Herolds.
   Kas esat jūs? Kas vārdā? Kādas kārtas? Ko jūs nākat Uz jundī jumu?
   Edgars.
   Zudis ir mans vārds, No viltus zoba grauzts un saplosīts. Bet līdzi pretiniekam, pret kuru stājos, — Es dižas cilts.
   Herolds.
   Kas pretinieks?
   Edgars.
   Teic — kas stāv Par grāfu Edmundu no Glosteras?
   Edmunds.
   Viņš pats; ko gribi?
   Edgars.
   Pacel zobenu! Ja mani vārdi cēlu sirdi aizskar, Tev roka — gādāt taisnību; še mana!
   Pacel savu roku ar zobenu.
   Lūk, še, tā mana goda priekšrocība Un manas cilts, un zvēresta; es saku, — Kaut gan tu augstos godos, stiprs, jauns, Kaut gan tu uzvarētājs, jaunā laimē, Kaut dūšīgs, drošs, tu esi nodevējs Pret savu dievu, savu brāli, tēvu; Tu sazvērējies pret šo augsto princi, Un, iesākot no pašas galvas virsas Līdz putekļiem, ko tavas kājas min, — Tu blēdis, indīgs krupis! — Ja tu liedzies, Šis zobens, roka un mans drošais prāts Pret tavu sirdi — klausies — pierādīs: Tu melo!
   Edmunds.
   Man būtu jāprasa pēc tava vārda, Bet izskats tev tik kareiviski dižs, Tik daudz tev runā smalka tikuma, Ka man šī apdomība lieka šķiet, Uz ko man tiesība kā bruņiniekam: Tu pats tas nelietis! Lai pekles meli Tev pašam atpakaļ uz sirdi krīt! Tie, mani neaizķerot, paskrēja Man garām, — drīz šis zobens noraidīs Tos mūža dusā. — Herold, taurē pūt!
   Atskan taures; viņi kaujas; Edmunds krīt.
   Albānijs.
   Ā, glābiet, glābiet!
   Gonerila.
   Tu pievilts kriti. Pēc likuma tev nebij jāiet ciņā Ar nepazīstamu. — Ne uzvarēts, Bet pievilts esi.
   Albānijs.
   Turiet muti, kundze, Vai jums to aizbāzīs šis raksts!
   Edmundam.
   Lūk, šurp!
   Tu nekrietnais, še, lasi savu kaunu!
   Gonerilai, kura grib izraut viņam lapu no rokas.
   Nē, nerauj! — Redzams, tu to pazīsti.
   Viņš pasniedz vēstuli Edmundam.
   Gonerila.
   Un, ja tā būtu, vara man, ne tev. Kas mani tiesāt drīkst?
   Albānijs.
   Tu briesmone! Vai šo tu pazīsti?
   Rāda Gonerilai vēstuli.
   Gonerila.
   Kas tev ko jautāt?
   Aiziet.
   Albānijs
   kādam virsniekam.
   Ej pakaļ, uzraugi to; viņa trako.
   Virsnieks aiziet.
   Edmunds.
   Es visu izdarīju, ko jūs teicāt, Un vairāk, vairāk vēl: laiks atklās to. Viss beigts, tāpat kā es.
   Edgaram.
   Bet tu kas esi,
   Kam laime smaidīja? Ja dižciltīgs, Es tevim piedodu.
   Edgars.
   Es tevim arī. Pēc cilts es zemāks neesmu par tevi, — Ja augstāks; toties lielāks aizskārums — Mans vārds ir Edgars, tava tēva dēls. Jo dievi taisni: mūsu kārības Tie vērš par ieroci, ko sodīt mūs. Tā tumsa, kur viņš tevi radīja, Tam ņēma acu gaismu.
   Edmunds.
   Tev ir tiesa. Rats apkārt apgriezies, es guļu še.
   Albānijs
   Edgaram.
   Man šķiet, jau tava gaita sludināja Par karaļasinīm; ļauj tevi apskaut! Lai bēdās sirds man lūst, ja esmu tev Vai tavam tēvam naidīgs bijis!
   Edgars. Lord,
   Es zinu to.
   Albānijs.
   Kur bijāt slēpušies? Kā dabūjāt par tēva postu zināt?
   Edgars.
   Es kopu tēvu. — Nostāsts nebūs garš. Un, kad tas atstāstīts, lai lūst šī sirds! — Lai izbēgtu tam asins spriedumam, Kas manim sekoja, — cik saldi dzīvot, Ka labāk šķiet mums nāves mokas ciest Ik stundu, ne uz reizi mirt! — Es slēpos Zem ārprātīgā skrandām, — suņiem pat Es biju pretīgs. Un tā satiku Es tēvu asiņainām acu dobēm, No kurām dimants izrauts! — Es to vedu, Tam maizi ubagoju, glābu to No izmisuma, tomēr neatklājos Diemžēl nekad; tik nu, kad bruņojos, — Ne drošs, bet cerēdams uz labu veiksmi, — Un lūdzu viņa svētību, es visu No gala izstāstīju. Ak! Tā sirds Bij vāja: reizē sāpes nest un priekus, Tā smaidot lūza.
   Edmunds.
   Aizgrābjošs tavs stāsts, Viņš labu panākt spēj; bet runā tālāk; Man liekas, tev vēl vairāk kas ko teikt.
   Albānijs.
   Ja vairāk kas, vēl bēdīgāks, tad klusi! Es gatavs raudāt jau par to, ko tu Še stāstīji.
   Edgars.
   Tas tādam diezgan šķiet, Kas baidās bēdu; nāca citas bēdas; Šīs vairojot vēl vairāk nekā pārāk, Un pārmērs tika pārspēts. — Es skaļi gaudoju, te nāca vīrs, Kas, mani kaunā redzot, bija bēdzis No manis riebdamies, bet, atrazdams, Kas esmu, kas tā cieš, viņš stiprām rokām Man kaklu skāva, iekliedzās, ka debess
   Vai pārsprāga, pār manu tēvu krita, Par Liru un par sevi stāstīja Tik žēlu stāstu, kāds vēl dzirdēts nav; Bet stāstot sāpes tam tik spēji auga, Ka dzīves saites sāka trūkt. — Te taure Jau otrreiz sauca, un es aizgāju, — Pusdzīvs viņš palika.
   Albānijs.
   Kas tas tāds bij ?
   Edgars.
   Kents, padzītais, kas pārģērbts pavadīja
   Pats savu padzinēju, karali,
   Tam kalpodams, kā vergs pat nekalpotu.
   Kāds bruņinieks atskrien steigšus ar asiņainu dunci rokā.
   Bruņinieks.
   Ak, glābiet! Palīgā!
   Edgars.
   Ko glābt?
   Albānijs. Jel teic!
   Edgars.
   Tev duncis asinīs?
   Bruņinieks.
   Vēl silts, vēl kūp,
   Viņš taisni nāk iz viņas sirds —- tā mira!
   Albānijs. Kas? Teic!
   Bruņinieks.
   Ser, jūsu kundze! Savai māsai Tā indi devusi! Tā atzinās Vēl pati.
   Edmunds.
   Es ar abām saderēts, Šis acumirklis laulā visus trīs.
   Albānijs
   pavadoņiem.
   Šurp atnesiet tās mirušas vai dzīvas! Šis debess sods liek manim nodrebēt, Bet neceļ žēlumu.
   Bruņinieks aiziet ar dažiem pavadoņiem. Ienāk Kents.
   Edgars.
   Lūk, Kents!
   Albānijs.
   A, viņš!
   Laiks neļauj saņemt tevi, mīļo Kent, Kā pienāktos.
   Kents.
   Es nāku savam kungam Un karalim vēl labu nakti teikt. Vai viņš še nav?
   Albānijs.
   Pats svarīgākais aizmirsts! —
   Kur Līrs? Kur Kordēlija? Edmund, teic!
   Uznes mirušo Conerilu un Reganu.
   Albānijs.
   Lūk, Kent, kāds skats!
   Kents.
   Ak, kā tas noticis?
   Edmunds.
   Tik ļoti Edmunds mīlēts ticis: māsa
   Pat māsai indi deva manis dēļ,
   Tad pati nodūrās.
   Albānijs
   Kentam.
   Tā tiešām ir. —
   Kādam no pavadoņiem. Sedz līķiem segu pāri.
   Edmunds.
   Ar nāvi cīnos. Pretī savai dabai Es gribu labu darīt.
    Sūtiet drīz Uz pili — steidzieties! Es pavēlēju,
    Lai Līru līdz ar Kordēliju nokauj — Bet ašāk, kopš vēl laiks!
   Albānijs.
   Ak, skrien, ak, skrien!
   Edgars.
   Pie kā? Kam uzdots, ser? Un dodiet zīmi, Ka abi apžēloti.
   Edmunds.
   Labi teikts.
   Kādam virsniekam, iedodams tam savu zobenu.
   Še, ņem šo zobenu un nodod to Tur virsniekam!
   Albānijs
   virsniekam.
   Ak, steidzies, cik vien spēj!
   Virsnieks aiziet.
   Edmunds
   Albānijam.
   Tam likts no jūsu sievas un no manis,
   Lai Kordēliju pakar cietumā
   Un vēlāk teic: ka vainīgs izmisums,
   Ka pati pakārusies.
   Albānijs.
   Lielie dievi Lai sarga to!
   Pavadoņiem, uz Edmundu norādīdams. Šo tikmēr nesiet prom!
   Edmundu aiznes. Ienāk Līrs, Kordēliju nesdams rokās.
   Līrs.
   Ak, gaudiet, gaudiet, gaudiet! — Jūs no akmens!
   Kad manim būtu jūsu mēles, acis, Tad debess velve sprāgtu!
   — A, tās nav! — Es zinu, kad kāds miris, kad vēl dzīvs. Tā nedzīva kā zeme.
   Pavadoņiem.
   Spoguli!
   Kad viņas dvaša stiklu rasinās, Tad viņa dzīva.
   Kents.
   Vai mēs pastaros?
   Edgars.
   Vai briesmu dienas skats?
   Albānijs.
   Lai krīt un gaist!
   Līrs,
   no pavadoņiem saņēmis kādu spalvu, tur to Kordēlijas mutes priekšā.
   Vēl spalva kust; tā dzīva! — Ā, ja dzīva,
   Tad laime visas manas bēdas dzēš, Ko pārcietu.
   Kents,
   ceļos nometies. Mans labais kungs!
   Līrs.
   Ak, ej! Es lūdzu!
   Edgars
   IJram.
   Tas ir Kents — Kents, jūsu draugs! Līrs.
   Mans lāsts jums, nodevēji, slepkavas!
    Vēl būtu glābis, nu tās mūžam nav!
    — Kordēlij, Kordēlij, kavējies vēl.
    — Ha! Ko saki? … Viņas balss aizvien bij maiga
   Un lēna — grezna rota sievietei.
   To nelieti, kas tevi nožņaudza,
   Es nositu.
   Virsnieks
   Albānijam.
   Jā, tiešām, lord.
   Līrs
   virsniekam.
   Vai ne? —
   Reiz bija laiks: mans labais zobens lika
   Tiem visiem lēkt. Es tagad esmu vecs,
   Šīs bēdas mani sagrauž.
   Kentam.
   Kas jūs esat? Mums acis vājas top. — Pag, tūdaļ teikšu.
   Kents.
   Ja likten's lielās: divus mīlējis Un nīdis, — viens ir še!
   Līrs.
   Man acis nespodras. Tu — Kents?
   Kents.
   Jā, kungs.
   Tavs sulain's Kents; kur ir tavs sulain's Kajs? Līrs.
   Tas bija ražens virs, es saku jums, Un drošs un ašs! — Nu miris, sapuvis.
   Kents.
   Nē, nē, mans dārgais kungs, — es pats tas esmu. Līrs.
   Es tūdaļ redzēšu. Kents.
   Kopš sākās jūsu posts, es sekoju jums sūrā gaitā. Līrs.
   Esiet nu še sveiks! Kents.
   Kas ir sveiks? — Viss miris, tumšs un drūms. —
   Jums abas pirmās meitas nonāvētas Un izmisumā mirušas. —
   Līrs.
   Man liekas. Albānijs.
   Viņš nezina, ko runā; lieki būtu Tam izskaidrot.
   Ienāk kāds virsnieks.
   Virsnieks.
   Ser, Edmunds miris. Albānijs.
   Tā ir blakus lieta. — Jūs lordi, draugi, dzirdat manu gribu:
   Kas vien spēj veldzēt lielo mocekli,
   To darīšu: no valsts mēs atsakāmies
    Par labu sirmai augstībai, cik ilgi Tas dzīvos vien.
   Edgaram un Kentam.
   Es jūsu tiesībās Jūs atkal ieceju ar piedevām,
   Jo jūs to pelnāt. — Visi mūsu draugi
   Lai bauda labā algu, ienaidnieki —
    Lai rūgto ļaunā kausu. — Lūk, ak, lūk!
   Līrs.
   Mans nabags bērniņš nožņaugts!
   Nē, nav dvašas! Suns, zirgs, pat pele — tiem ir dzīvība —
    Un tev nav elpas? — Tu vairs nemodīsies!
   Nekad, nekad, nekad, nekad, nekad!
   Pavadoņiem, uz savu sirdi rādīdams.
   Es lūdzu, atpogājiet še! Ser, pateicos! — Vai redzat_še? Lūk, viņa — lūk — šīs lūpas! — Lūk, lūk! A, lūk!
   Viņš mirst.
   Edgars.
   Viņš saļimst! — Lord, mans lord!
   Kents.
   Sirds, lūsti, lūsti!
   Edgars.
   Paskaties, mans kungs!
   Kents.
   Ko moci? Ļauj tā garam mierā iet!
    Nav draugs, kas nīgrās pasaul's moku solī
   To ilgāk tirdītu.
   Edgars.
   Ak, viņš ir miris.
   Kents.
   Vēl brīnums, kā viņš izcieta tik ilgi;
   Jau sen bij laiks.
   Albānijs.
   Nu nesiet viņus prom! —
   Mums atliek tagad vispārējas sēras.
   Kentam un Edgaram.
   Jūs, mani draugi, valdiet nu šo valsti,
   Līdz stiprināsies viņas lauztie balsti!
   Kents.
   Ser, man drīz jāiet tālā tālienē;
   Mans kungs man' sauc, — kā es lai saku: «Nē.»
   Albānijs.
   Mums sūrā laika smagums jāpacieš;
   Lai sakām brīvi to, kas sirdis spiež.
   Šim sirmgalvim visgrūtākā bij gaita,
    Mēs, jaunie, nesniegsim tā dienu skaita.
   Sēru mūzika. Visi aiziet.

   Teika par karali Liru un viņa meitām pieskaitāma vissenākajām britu leģendām. Angļu hronists Džefrijs Monmuts šo teiku izklāstījis savā Britānijas vēsturē (1135), kas sarakstīta latīņu valodā, Lajamons to atstāstījis 1200. gadā angļu valodā poēmā Bruls. Vēlāk, īpaši rene­sanses laikmetā, šī teika sastopama Roberta Glostera (ap 1300. g.), Roberta Maninga (ap 1338. g.), Džona Hardinga (ap 1450. g.), kā arī pazīstamajā Holinšeda Hronikā (1577). So pašu sižetu izmantojis sla­venais renesanses dzejnieks Edmunds Spensers (II grāmata, 10. dzie­dājums, 1590). Viljams Kemdens leģendu atstāstījis prozā 1605. gadā, bet kāds no Šekspīra priekštečiem 1594. gadā uzrakstījis lugu ar no­saukumu Izdaudzinātais stāsts par Anglijas karali Liru un viņa trim meitām. Domājams, ka ši pati luga iespiesta 1605. gada beigās ar virs­rakstu — Patiesa hronika par karaļa Lira un viņa triju meitu — Gone- rilas, Reganas un Kordēlijas dzīves stāstu, kā šis stāsts daudzkārt izra­dīts pēdējā laikā. Sīs lugas teksts ir saglabājies, tāpēc Šekspīra pēt­niekiem to iespējams salīdzināt ar Šekspīra traģēdiju.
   Šekspīra traģēdija Karalis Līrs līdz mūsdienām nonākusi divos variantos. Pirmais iespiedums in quarto datēts ar 1608. gadu. Otrais ar šo pašu gadu datētais izdevums patiesībā iespiests 1619. gadā, tikai klajā laidējs, lai apietu pirmizdevēja tiesības un slēptu savu neliku­mīgo rīcību, uzlicis pirmā izdevuma gadu, atkārtojot arī to tekstu, tikai ar daudz lielāku iespiedkļūdu skaitu nekā iepriekšējais. No šiem abiem iespiedumiem tekstuāli atšķiras in folio 1623. gada izdevums, kas vēlāk pieņemts par pamattekstu un tāds arī nonācis līdz mūsu dienām. Tajā nav paturēts garais 1608. gada pirmpublicējuma virs­raksts — Viljama Šekspīra k-gs. Viņa patiesā hronika par Kara/a Lira un viņa triju meitu dzīvi un nāvi, ar Edgara, grāla Glostera dēla un mantinieka nelaimīgo dzīvi un pārvēršanos ārprātīgajā Beklamas Tomā, kā viņa karaliskās augstības kalpi, kuri parasti uzstājās Globa teātrī Benksaidā Londonā, izrādīja šo lugu viņa augstības klātbūtnē sv. Ste- lana naktī ziemsvētku laikā.
   Karalis Līrs un Hamlets atzīti par traģisma notēlojuma augstāko sasniegumu Šekspīra dramaturģijā. So traģēdiju varoņu ciešanu ap­joms pārsniedz visu, ko ģeniālais autors attēlojis pirms un pēc šim tra­ģēdijām. Tomēr šīs drāmas atšķiras no citām ne tikai ar traģiskā sa­sprindzinājumu, bet sevišķi ar savu plašo un dziļo vērienu. Nevienā citā darbā Šekspīra radošais ģēnijs neparādās ar tādu spēku kā tieši Karalī Lirā.
   Latviešu lasītājs ar šīs traģēdijas aptuvenu satura atstāstījumu prozā varēja iepazīties jau 1874. gadā, Ludviga Hērvagena sastādītajā lasāmajā grāmatā Skolas maize. Bet traģēdijas pilnīgs tulkojums nāca daudz vēlāk. So klasisko tulkojumu deva Jānis Rainis, un atsevišķā grāmatā tas iznāca tikai 1900. gadā, iemantojot lasītāju un kritikas at­zinību. Par Karaļa Lira tulkojumu tolaik Rainim piespriesta 200 rubļu liela atzinības balva, un tulkojums cildināts daudzās atsauksmēs un literārās pārrunās kā meistardarbs.
   «Kāds nu izdevies ģeniālā Šekspīra visuvarenais gabals mūsu, lat­viešu valodā? Vai maz spējams ietvert mūsu valodā visu to bagātību, kas atrodas šinī literatūras milzenī?» jautā recenzents un atbild: «Gan­drīz kā šaubīdamies ņemam grāmatu rokā, bet raugi, jo tālāk lasām, jo sirsnīgāks prieks pārņem mūs: atrodam viņā visu, ko senāk re­dzējām tikai citu tautu valodā, un pie tam — cik Rainim viss rit jauki un raksturiski, sevišķi saistītā valodā!» (Jaunā Raža, V. 1901, 187. lpp.) Arī citi tā laika recenzenti asi uztvēruši un pareizi novērtējuši Karaļa Lira tulkojuma nozīmi un vērtību, izceļot valodas bagātību, jauni­nājumus, reizē norādot arī uz dažiem trūkumiem.
   Uz latviešu skatuves traģēdija Karalis Lirs parādījusies 1903. gada 5. februārī, tātad daudz vēlāk nekā citas viņa ievērojamās traģēdijas: Hamlets, Makbets, Ričards 111, Jūlijs Cēzars. Bet teātru repertuāros tā allaž ir turējusies, skatītāju interese nekad par to nav mazinājusies.
   J. Raiņa tulkojums saglabājies līdz mūsu dienām un uzņemts šai Šekspīra Kopotu rakstu izdevumā. Taču valodas attīstības ilgu gadu gaitā pārveidojušās dažas leksiskās formas, ģermānismus (ģifts, ap­stellēt, smādēt, nerrs u. c.) aizvieto tagad latviski vārdi (inde, pasūtīt, pelt, āksts u. c.), no plašas apgrozības izzuduši lietvārdi ar galotni «šana», mainījusies dažu prepozīciju lietošana un tamlīdzīgi. Tāpēc redakcija rūpīgi koriģējusi dažas novecojušās formas, saudzīgi sagla­bājot Raiņa izteiksmes un stila īpatnības.
   I cēliena 1. ainā
   552. … Niknais skits
   Un sumpurnis, kas, dzīts no rijības, Pats savus bērnus apēd … —
   Herodots stāsta, ka bijuši gadījumi, kad skiti apēduši savus vecākus un vecvecākus, tikai ne savus bērnus.
   4. ainā
   574. Kad man būtu monopols uz muļķību … —
   Anglijas karaļa Jēkaba pirmā laikā tirdzniecības monopolu piešķiršana privātām sabiedrībām un atsevišķām personām, īpaši no galma aprindām, sasniegusi tādus apmērus, ka tas radījis ne tikai neapmierinātību, bet ari parlamenta asus protestus.
   5. ainā
   585. Kas še vēl jaunavas un ākstam smejas,
   Tās izsmies āksts, ja drīz tās neprecējās. —
   Pieņem, ka šīs rindas sākotnēji domātas publikai un aktieris āksts tās tieši arī saka skatītājiem, un tikai vēlāk tās iekļautas traģēdijas tekstā.
   II cēliena 1. aina
   590. Viņa ģīmetni
   Es likšu izsūtīt pa malu malām. —
   Šekspīra laikā jau pielietots noziedznieku gūstīšanai šis pa­ņēmiens.
   2. ainā
   593. Kad tu man būtu Lipsberijā … —
   Tā kā ģeogrāfiski tādas vietas nav, tad Šekspīra pētnieki domā, ka tas ir vai nu vārda «Finberi» izkropļojums, vai arī tikai jokošanās. Lipsbyry varētu tulkot «Lūpu pilsēta» (J/p — lūpa). Tādā gadījumā Lipsberijā nozīmētu muti.
   4. ainā
   604. Mēs tevi sūtīsim mācībā pie skudras … —
   Šīs atbildes ironiskā jēga: ja lu nezini, kāpēc karalim nav svītas, tad tu nezini arī citu tādu patiesību.
   III cēliena 2. ainā
   621. So pareģojumu pasludinās, burvis Merlīns. —
   Merlīns — burvis un pareģis — tiek minēts leģendās par karali Artūru, t. i., mūsu ēras 5. gs. beigās un 6. gs.
   4. aina
   627.    Svēts Vitauts trīsreiz apstaigā tīrumus … —
   Vitauts — svētais, kas aizsarga pret lietuvēnu, ļauniem ga­riem.
   628.    Smolkins, Mado un Mahu.
   Šie velnu vārdi sastopami Hasmeta darbā. Taču Šekspīrs šos vārdus varēja zināt ari no folkloras un sava laika demonoloģijas.
   631. Kungs Rolands pie troņa nonāca. —
   Acīm redzot, tas kādas senas balādes fragments, kuras saturs līdzīgs kādai teikas versijai par Džeku, milžu satriecēju.
   6. ainā
   633. … Nerons esot zvejotājs tumsības ezerā… —
   Šekspīra pētnieki domā, ka šo teicienu par Neronu viņš ņē­mis no Rablē Gargantiļas un Panlagriela (II grām., 30. nod.), kas angļu tulkojumā iznāca 1592. gadā un kur Epiternons stāsta par šis pasaules varenajiem, kā tie pavada laiku tumsas valstībā. Bet te atrodamas arī mazas nesaskaņas. Rablē darbā teikts, ka Nerons spēlē fleiti; bet ar makšķeri zvejo vardes (nevis zivis) imperators Trojans. Tātad Šekspīra teiciena aizgūšanu var attie­cināt uz Rablē darbu kā pirmavotu tikai pa daļai.
   636. Un es ap pusdienu gribu iet gulēt. —
   Te āksts it kā sarkastiski atsaucas Līra vārdiem: «… rīt agri ēdīsim vakariņas.» Tomēr daži pētnieki saskata šai āksta frāzē vēl arī citu slēptu nozīmi, proti, ka tie viņa pēdējie vārdi un ka šai ainā viņš līdz beigām klusē, un, kad Glosters viņam saka: «Nestāvi bez darba,» — viņš palīdz aizvest Liru un vairs tur­pmāk patiesi te neparādās.
   Kārlis Egle, Valda Beitāne