VILJAMS ŠEKSPĪRS
   LIELA BRĒKA, MAZA VILNA
   much ado about nothing

   Dons Pedro, Aragonijas princis Dons Huans, viņa pusbrālis Klaudio, jauns Florences grāfs Benedikts, jauns Padujas muižnieks Leonāto, Mesīnas pavaldonis Anlonio, viņa brālis Baltazars, dona Pedro kalps Boračio  dona Huana pava doņi Konrāds '
   Dzērvene  policijas uzraugi
   Ķīselis '
   Priesteris
   Rakstvedis
   Zēns
   Hero, Leonālo meita Beatriče, Leonāto krustmeita Margarita \ Hero istabenes Urzula >
   Vēstneši, sargi, svīta, kalpi. Notiek Mesīnā.

   Nāk Leonāto, Hero, Beatriče un vēstnesis.
   Leonāto. No šīs vēstules es redzu, ka dons Pedro būs šovakar Mesīnā.
   Vēstnesis. Viņš vairs nav tālu: es viņu atstāju jūdzes trīs no šejienes.
   Leonāto. Cik bruņinieku jūs zaudējāt šai kaujā?
   Vēstnesis. Vispār ļoti maz un no ievērojamākajiem ne­vienu.
   Leonāto. Uzvara ir divkārt uzvara, kad uzvarētājs ar pilnu skaitu atgriežas mājās. Še sacīts, ka dons Pedro parādījis lielu godu kādam jaunam florencietim Klaudio.
   Vēstnesis. Viņš to bija tiešām pelnījis, un dons Pedro tikai viņu atzina pēc nopelna. Neviens to nevarēja no viņa gadiem sagaidīt: izskatījās pēc jēra, bet cī­nījās kā lauva: jā, patiesi, viņš tiktāl pārspēja visas cerības, ka man nav cerību jums to izstāstīt.
   Leonāto. Še, Mesīnā, dzīvo viņa tēvocis; tas būs ļoti iepriecināts.
   Vēstnesis. Es jau viņam nodevu vēstules, un tās viņam darīja lielu prieku, tik lielu, ka viņš aiz kautrības to nevarēja izrādīt bez sarūgtinājuma pazīmēm.
   Leonāto. Sāka šņukstēt?
   Vēstnesis. Un kā vēl!
   Leonāto. Kāds maigu jūtu izplūdums! Tā ir visgodīgākā seja, kas mazgāta šādām asarām. Cik daudzkārt la­bāk ir raudāt aiz prieka nekā priecāties par asarām.
   Beatriče. Sakiet jel man — vai Zobenpušķa kungs ari at­griezies no kara vai ne?
   Vēstnesis. Es tādu nepazīstu, lēdij. Tāda pie mums ne­bija.
   Leonāto. Par ko tu vaicā, krustmeit?
   Hero. Māsīca domā sinjoru Benediktu 110 Padujas.
   Vēstnesis. Jā, tas ir mājās! Un tikpat jautrs kā vienmēr.
   Beatriče. Viņš še, Mesīnā, izlipināja afišas, ka izaicina Amoru uz sacīksti ar stopu un bultām; un mana tē­voča āksts, uzaicinājumu izlasījis, parakstījās Amora vārdā, ka ar mieru cīkstēties, bet tikai — trulām bul­tām. Sakiet jel — vai daudzus viņš šai karā nogali­nāja un apēda? Labāk sakot — cik viņš nogalināja? Es apņēmos apēst visus, kurus viņš nogalinās.
   Leonāto. Krustmeit, nudien, tu dari pāri sinjoram Bene­diktam. Bet gan tev iznāks vēl kādreiz ar viņu sa­tikties, tici man.
   Vēstnesis. Viņš mums izdarīja lielus pakalpojumus šai karā, lēdij.
   Beatriče. Droši vien jums bija samaitājies proviants, un viņš palīdzēja to notiesāt, vai ne? Viņš ir īsts nažu varonis ar nesalīdzināmu ēstgribu.
   Vēstnesis. Bet arī labs karavīrs, lēdij.
   Beatriče. Es ticu — pret dāmām; bet pret kavalieriem?
   Vēstnesis. Kavalieris pret kavalieri, vīrs pret vīru. Viņš ir pārpilns dažādiem cienījamiem tikumiem.
   Beatriče. Pārpilns! Jā, jā! Viņš jau ir miesās pietiekami pilnīgs. Bet ko nu, mēs taču visi esam mirstīgi cil­vēki.
   Leonāto. Jums jāsaprot mana krustmeita, kungs. Viņa ir mūžīgā karā ar sinjoru Benediktu. Tiklīdz tie sasto­pas, viņu starpā tūlīt izceļas vārdu karš.
   Beatriče. Jā, bet no tā viņam pārāk maz prieka. Tā, pie­mēram, kad mēs pēdējo reizi tikāmies, četri no viņa pieciem prātiem laida vajā ļekas, un kopš tā laika nabadziņam jāiztiek ar vienu pašu. Labi vēl, ka tas pats palicis, jo kā gan citādi šo varētu atšķirt no viņa zirga. Tā ir ari vienīgā iespēja pieskaitīt viņu saprātīgiem radījumiem. Bet kā tad sauc viņa pēdējo draugu? Ik pēc mēneša viņam taču ir jauns sirds­draugs.
   Vēstnesis. Vai tas var būt?
   Beatriče. Ļoti var būt, jo viņa uzticība ir tikpat kā cepu­res fasons, kas pārmainās ar katru jaunu ielas stūri.
   Vēstnesis. Tik tiešām, jūs viņu ne visai labi ieredzat.
   Beatriče. Nē, ja tā būtu, es nedrīkstētu nemaz taisīt vaļā acis. Sakiet jel — kas tagad ar viņu draugos? Vai tie­šām nebija neviena resgaļa, kam būtu patika braukt ar viņu kopā pie velna?
   Vēstnesis. Pa lielākai daļai viņu redz kopā ar krietno Klaudio.
   Beatriče. Nabaga cilvēks! Benedikts viņu apsēdīs kā ne­laba slimība. Viņš ir lipīgāks par mēri un uz rāvienu padarīs viņu traku. Dievs, esi žēlīgs krietnajam Klau­dio! Ja viņš saslimis ar Benediktu, tad bez tūkstoš mārciņām nekļūs vesels.
   Vēstnesis. Es gribētu būt draugos ar jums, lēdij.
   Beatriče. Papūlieties, mans draugs!
   Leonāto. Tu nu gan nekad nekļūsi traka, krustmeit.
   Beatriče. Ne ātrāk, kamēr janvāri iestāsies karsts laiks.
   Vēstnesis. Tur nāk dons Pedro.
   Nāk dons Pedro, dons Nuans, K/audio, Benedikts un Baltazars.
   Dons Pedro. Dārgais sinjor Leonāto, jūs nākat pats pretī savai nelaimei. Cilvēki pasaulē izvairās no liekiem izdevumiem, jūs tos meklējat.
   Leonāto. Nekad vēl nelaime nav ienākusi manā mājā jūsu augstības izskatā. Kad nelaime mūs atstāj, tad paliek labsajūta; bet, kad jūs aizbraucat, tad no ma­nis atvadās prieks un paliek skumjas.
   Dons Pedro. Jūs pārāk labprātīgi uzņematies savu krus­tu. Ja nemaldos, tā ir jūsu meita, vai ne?
   Leonāto. Viņas māte man to diezgan bieži apgalvoja.
   Benedikts. Tātad jums bija iemesls šaubīties, sinjor, ja jūs viņai to jautājāt?
   Leonāto. Nē, sinjor Benedikt, jo jūs toreiz vēl bijāt bērns.
   Dons Pedro. Nu jūs dabūjāt, Benedikt! Mēs sākam sa­prast, kas jūs tagad esat par vīru. Patiesi, viņas seja mums visgaišāk rāda, kas ir viņas tēvs. Vēlu laimes, lēdij, jūs esat pilnīgi atsitusies savā cienījamajā tēvā.
   Benedikts. Nu, teiksim, ka sinjors Leonāto ir viņas tēvs, tomēr, lai cik līdzīgi viņi izskatītos, es šaubos, vai tā būtu ar mieru nest viņa galvu uz saviem pleciem, ja arī viņai par to piedāvātu visu Mesīnu.
   Beatriče. Es brīnos, ka jūs vēl vienmēr ieskatāt par va­jadzīgu pļāpāt, sinjor Benedikt, lai gan neviens ne­pievērš jums ne mazāko uzmanību.
   Benedikts. Ko, mana mīļā zobgale? Vai jūs vēl esat dzīva?
   Beatriče. Zobgale taču nemūžam nevar nomirt, ja viņai tik trekna barība kā sinjors Benedikts! Pat pieklājība pārvēršas zobgalībā, kad jūs parādāties uz skatuves.
   Benedikts. Tādā gadījumā pieklājība apgriež svārkus otrādi; bet, cik zinu, visas dāmas manī iemīlējušās, izņemot jūs; un man tiešām žēl, ka man tik cieta sirds un es nemīlu nevienu.
   Beatriče. Cik tās sievietes laimīgas! Viņais tikušas vaļā no nāvīga precinieka. Bet, paldies dievam, arī man ir aukstas asinis, un šai gadījumā esmu ar jums vie­nis prātis. Nudien, es labāk klausos, kā mans suns rej vārnas nekā vīrietis man zvēr mīlestību.
   Benedikts. Kaut dievs jums uzturētu tādu pārliecību mūžu mūžos! Tas aizsargātu viena otra godīga cil­vēka seju no asiem nagiem.
   Beatriče. Nagi nespēj saskrāpēt seju nejaukāku, ja tā izskatās pēc jūsu sejas.
   Benedikts. Jūs esat lieliska papagaiļu dīdītāja.
   Beatriče. Lai labāk mana mēle ir dīdīts papagailis nekā jūsējā pilnīgi nedīdīts lopiņš.
   Benedikts. Es būtu laimīgs, ja mans zirgs šautos uz priekšu tikpat ātri kā jūsu mēle. Bet, dievs ar jums, turpiniet vien. Es beidzu.
   Beatriče. Jūs vienmēr nobeidzat ar kādu zirga asprātību. Tas nav nekas jauns.
   Dons Pedro. īsi un ātri, Leonāto. Sinjor Klaudio un sin­jor Benedikt, mans dārgais draugs Leonāto jūs ielūdz pie sevis. Es viņam neslēpu, ka mēs še paliksim ve­selu mēnesi, bet viņš cer, ka viņam izdosies mūs uz­kavēt vēl ilgāk. Esmu pārliecināts, ka viņam šie vārdi nāk no sirds.
   Leonāto. Jūs neesat maldījies, mans kungs. Atļaujiet man apsveicināt arī jūs, don Huan. Tagad, kad jūs esat salīdzis mieru ar viņa augstību, savu brāli, es esmu jūsu padevīgais kalps.
   Dons Huans. Pateicos! Man netīk šķiest vārdus: es jums pateicos.
   Leonāto. Vai jūsu augstība nevēlas nākt iekšā?
   Dons Pedro. Jusu roku, Leonāto, iesim reizē.
   Leonāto, dons Pedro, dons Huans, Beatriče un Hero aiziet.
   Benedikts un Klaudio.
   Klaudio. Benedikt, vai tu ieskatījies acīs Leonāto meitai?
   Benedikts. Acīs ne, bet redzēt es viņu redzēju.
   Klaudio. Vai nav patīkama jauna lēdija?
   Benedikts. Vai jūs man jautājat kā goda vīrs, lai zinātu manas patiesās domas? Varbūt lai atbildu pēc sava paraduma kā mūžīgs sieviešu ienaidnieks?
   Klaudio. Lūdzu, saki vienkārši, ko tu domā!
   Benedikts. Nu tad zvēru pie sava goda: man liekas, viņa ir pārāk zema, lai tai piešķirtu augstu uzslavu, pārāk tumša, lai tai piešķirtu spožu uzslavu, un pārāk maza, lai tai piešķirtu lielu uzslavu. Vienīgais, ko varu sa­cīt viņas labā: ja viņa būtu citāda, nekā tā ir, tad viņa būtu neglīta, bet tāda, kāda viņa ir, tā man ne­patīk.
   Klaudio. Tu domā, es jokoju, nē, saki man vaļsirdīgi — kā viņa tev patīk?
   Benedikts. Vai jūs viņu gribat pirkt, ja tik stipri intere­sējaties?
   Klaudio. Vai tad var nopirkt šādu pērli?
   Benedikts. Jā, un ar visu kārbu. Bet vai jūs runājat no tiesas? Varbūt jūs tikai niekojaties un gribat iestās­tīt, ka Amors ir labs zaķu mednieks un Vulkāns lie­lisks namdaris? Sakiet — kādā toņkārtā jūs dziedat, lai es varētu vilkt līdzi?
   Klaudio. Manās acīs viņa ir daiļākā lēdija, kādu vien esmu redzējis.
   Benedikts. Es vēl varu redzēt bez brillēm, bet nekā tam­līdzīga nesaskatu. Lūk, viņas māsīca: ja tanī nebūtu nelabais ieskrējis, tā būtu tiktāl skaistāka par Hero,
   ciktāl maijs skaistāks par decembri. Bet, es ceru, jus- taču nedomājat precēties? Vai varbūt tomēr?
   Klaudio. Es neticētu pats sev, ja būtu nozvērējis darīt pretējo, zinādams, ka Hero ar mieru kļūt mana sieva.
   Benedikts. Tad tik tālu gan? Vai patiesi pasaulē vairs nav neviena cilvēka, kas gribētu nēsāt savu nakts- cepuri bez rūpēm? Vai es vairs neredzēšu neviena sešdesmit gadu veca vecpuiša? Bet kas tad man — ja jau tu gribi bāzt kaklu jūgā, lūdzu, ļauj to noberzt jēlu un pavadi savas svētdienas nopūtās. Bet tur jau nāk dons Pedro. Viņš droši vien jūs meklē.
   Dons Pedro atgriežas.
   Dons Pedro. Kas tad jums par noslēpumiem? Kāpēc ne­nācāt līdzi Leonāto mājā?
   Benedikts. Esiet tik laipni, jūsu augstība, pavēliet man runāt.
   Dons Pedro. Kā savam apakšniekam es tev pavēlu.
   Benedikts. Jūs dzirdat, Klaudio: es varu klusēt kā mēms, ticiet man; bet, ja man pavēl kā apakšniekam, — dzirdat, kā apakšniekam! — viņš ir iemīlējies. Bet ko viņš iemīlējis? (To jūs tagad jautājiet, jūsu aug­stība.) Uzmaniet, cik īsa ir atbilde: Hero, Leonāto- meitu.
   Klaudio. Ja tas tā, tad tas nu ir atklāts.
   Benedikts. Kā vecā pasaciņā, mans kungs: tas nav tā un nebija tā, un pasargi dievs, ja būtu tā!
   Klaudio. Ja mana kaislība ātri neatdziest, tad nedod dievs, ka tā kādreiz atdzistu.
   Dons Pedro. Āmen, es saku, ja tu viņu mīli, viņa ir vērta, ka to mīl.
   Klaudio. Jūsu augstība, tā jūs runājat tikai, lai mani iekārdinātu.
   Dons Pedro. Tici man, es runāju no sirds.
   Klaudio. Zvēru jums, ka ari es runāju no sirds.
   Benedikts. Tad jau es runāju divkārt no sirds — ticiet man, es zvēru!
   Klaudio. Es jūtu, ka viņu mīlu.
   Dons Pedro. Es zinu, ka viņa tā vērta.
   Benedikts. Un es nedz jūtu, kādēļ viņu var mīlēt, nedz arī zinu, kāpēc viņa tā vērta; tā ir mana pārliecība, ko nekādas elles ugunis no manis neizkvēpinās, kaut vai durat mani uz iesma.
   Dons Pedro. Nu, kad jādievina skaistums, tad tu vien­mēr esi bijis ķeceris.
   Klaudio. Un nekad neesi varējis notēlot savu lomu, ne- ielikdams sev laužņus mutē.
   Benedikts. Par to, ka sieviete mani dzemdējusi, es viņai pateicos; ka mani uzaudzinājusi — arī par to viņai vispazemīgākā pateicība; bet, lai es atļautu pūst ragā uz savas pieres vai pakārtu savu pulvera ragu pie neredzamas jostas, to sievietes no manis nevar pra­sīt. Es negribu apvainot nevienu, neuzticoties taisni viņai, tāpēc esmu taisnīgs pret visām: es neticu ne­vienai; un šīs dziesmiņas beigas ir tās, ka es palieku vecpuišos.
   Dons Pedro. Es tomēr ceru tevi kādreiz ieraudzīt pavi­sam bālu aiz mīlestības.
   Benedikts. Aiz dusmām, slimības vai bada, jūsu aug­stība, tikai ne aiz mīlestības. Pierādiet man, ka es kādreiz aiz mīlestības pazaudēšu vairāk asiņu nekā ar dzeršanu var atdabūt, un es atļauju izdurt sev acis ar pirmā rīmjukalēja spalvu un pakārt sevi aklā Amora vietā pie prieka mājas durvīm.
   Dons Pedro. Nu, klausies, kad tu kādreiz no šīs ticības atkritīsi, tad sagādāsi pateicīgu vielu pārrunām.
   Benedikts. Ja es to izdaru, tad pakariet mani pudelē kā kaķi un šaujiet man virsū; un, ja kāds man trāpa, tad uzsitiet viņam uz pleca un sauciet viņu par Ādamu.
   Dons Pedro. Nu, pagaidi, gan pienāks laiks, kad «arī meža bullis jūgam padosies».
   Benedikts. Tiesa, meža bullis; bet, ja ari prātīgais Bene­dikts padodas, tad izraujiet bullim ragus, pielieciet tos man pie pieres, lieciet kādam mālderim uztriept manu attēlu un ar tik lieliem burtiem, kā mēdz rak­stīt: «Še izīrējami labi zirgi,» — parakstiet zem šī at­tēla: «Tas ir precētais vīrs Benedikts.»
   Klaudio. Ja nu tā notiek, vai tu neskriesi mums virsū un nesāksi badīties?
   Dons Pedro. Nu, ja Amors nav visas savas bultas Venē­cijā izšāvis, tad tev drīz vien būs jānodreb savas augstprātības priekšā.
   Benedikts. Jūs drīzāk sagaidīsiet zemes trīci.
   Dons Pedro. Redzēsim: nāks laiks, nāks padoms. Pagai­dām, mījais sinjor Benedikt, dodies pie Leonāto, at­vainojies manā vārdā un saki, ka ieradīšos pie viņa vakariņās; jo, kā dzirdēju, tām lieliski gatavojo­ties.
   Benedikts. Tādu uzdevumu esmu spējīgs veikt, un es at­ļaujos …
   Klaudio. «Atstāt jūs svētā gara apsardzībā. Pilī tādā un tādā (ja man tāda būtu)…
   Dons Pedro. Sestajā jūlijā. Jūsu uzticīgais draugs Bene­dikts.»
   Benedikts. Nezobojieties, nezobojieties; jūsu daiļrunība bieži vien sadiegta ar lupatām un ātri irst. Kā jums nav kauna atkārtot tik nodilušus jokus! Uz redzē­šanos!
   Benedikts projām.
   Klaudio.
   Mans kungs, es tagad paļaujos uz jums.
   Dons Pedro.
   Jel runā! Tevi ļoti mīlu es. Ko darīt man? Tik pasaki, un spēšu Varbūt it visu tev par labu vērst.
   Klaudio.
   Vai Leonāto ir kāds dēls vai nav?
   Dons Pedro.
   Tik Hero vien ir viņa mantiniece. Tev viņa prātā stāv?
   Klaudio.
   Ak jā, mans kungs! Pirms tikko beigto karu sākāt jūs, Bij lemts uz viņu jau man acis mest, Un man tā patika: tik kara dēkas Vien neatļāva mīlai plaukt un ziedēt. Nu atkal atgriežos un kara domas No sevis metu nost, šo domu vietā Man senā mīla sirdī kvēli bur, Uz jauno Hero tiecas manas ilgas, Kas jau pirms kara iecerēta bij.
   Dons Pedro.
   Ak nabags mīlētājs, kad tu sāc runāt, No tevis grēdām vārdi ārā birst, Tu mīli skaisto Hero, mīli vien, Pie viņas un tās tēva gribu steigt, Tev viņa jādabū: tas bij tas mērķis, Uz kuru gudro runu centies vērst.
   Klaudio.
   Cik labi pazīstat jūs mīlas kaites, Jau sejas bālums vien jums visu pauž! Es tāpēc vien, lai neliktos par strauju, Tik garos vārdos sāku runu tērpt.
   Dons Pedro.
   Kāpēc gan tilts lai platāks nekā upe? Kam jānotiek, tas notiks. Ko tik daudz! Nu skaties pats: tu mīli, tas ir labi, Un, lūk, te stāvu es tev ceļu šķirt.
   Cik zinu, šovakar būs masku balle, Es, maskā tērpies, izlikšos par tevi. Es — Klaudio, tā teikšu skaistai Hero, Man viņas sirdi kaislē iedegt būs. Es viņu apburšu ar mīlas versmi, Es viņai likšu mīlā nodrebēt. Tad tūdaļ runāšu ar viņas tēvu, Un vienā mirklī viņa tava būs. Nu nāc man līdz, un darīsim, kā teicu.
   otra aina Istaba Leonāto mājā. Leonāto un Antonio.
   Leonāto. Nu, brāli! Kur ir mans krustdēls, tavs dels? Vai viņš par mūziku parūpējies?
   Antonio. Viņš dara, ko var. Bet, klausies, es tev varu pastāstīt kaut ko jaunu un tik savādu, ka tas tev ne sapnī nevarēja nākt prātā.
   Leonāto. Vai kaut kas labs?
   Antonio. Redzēs, ar ko tas viss beigsies; no ārpuses iz­skatās tīri labi. Kāds no maniem ļaudīm noklausījies prinča un grāfa Klaudio sarunu kādā kuplā alejā manā dārzā. Princis stāstījis Klaudio, ka iemīlējies manā krustmeitā, tavā meitā, un vēloties vakarā ballē viņai atklāt savas jūtas; un, ja viņš redzēšot, ka arī šai nav nekas pretī, tad tai pašā mirklī ķeršot laimei aiz cekula un runāšot ar tēvu.
   Leonāto. Vai tam, kas tev to stāstīja, galvā viss kārtībā?
   Antonio. Veikls, apķērīgs puisis. Es viņu pasaukšu, lai tu vari pats pārliecināties.
   Leonāto. Nē, nē, uzskatīsim to par sapni, kamēr tas ne­nāks dienas gaismā. Bet manai meitai tas tomēr jā­dara zināms, lai viņa var labāk sagatavot atbildi, ja jau tam lemts tā notikt. Ej un izstāsti viņai visu.
   Vairāki apkalpotāji Iet pāri skatuvei.
   Mīļie, jūs zināt, kas jums jādara? — Lūdzu, lūdzu, draugs, nāc līdz, tu man esi vajadzīgs. Mīļie, gādā­jiet, ka viss būtu kārtībā.
   Visi projām.

   Ienāk dons Huans un Konrāds.
   Konrāds. Pie velna, princi, kāpēc jūs esat tik grūtsir­dīgs?
   Dons Huans. Man pārāk daudz iemeslu, tāpēc arī mans garastāvoklis pārāk nelabs.
   Konrāds. Jābūt taču prātīgam.
   Dons Huans. Nu labi — bet ko tas man palīdzēs?
   Konrāds. Ja arī neatņems visu kā ar roku, jūs tomēr va­rēsiet pacietīgi panest savu likteni.
   Dons Huans. Es ļoti brīnos; tu stāsti, ka esot piedzimis zem Saturna, un ieteic morāli pret nāvīgu ligu. Es nevaru apslēpt savu dabu: ja man ir iemesls, tad esmu grūtsirdīgs, kaut arī man apkārt visi lec uz augšu aiz prieka; es guļu, kad man nāk miegs, un man nav daļas gar citiem; es smejos, kad esmu prie­cīgs, un negriežu vērību ne uz pašu velnu.
   Konrāds. Nu jā, bet jums nevajag to izrādīt, iekāms vēl neesat pilnīgi patstāvīgs. Nesen jūs bijāt naidā ar savu brāli, tikai nupat saderējāt ar viņu mieru un, ja gribat nostiprināties, tā sakot, laist saknes viņa drau­dzīgajā prātā, tad arī pats gādājiet savai ražai labu laiku.
   Dons Huans. Es labāk esmu ar mieru būt dadzis brīvībā nekā roze viņa siltumnīcā; un es jūtu, ka man vieg­lāk paciest necieņu nekā ar viltību iegūt svešu lab­vēlību. Tiktāl ir skaidrs, ka neviens mani nevar no­saukt par godīgu lišķi, turpretī arī neviens nevar no­liegt, ka esmu vaļsirdīgs nelietis. Man uzticas tad, kad man uzlikts uzpurnis, man liek skriet tad, kad esmu ielikts siekstā, tāpēc esmu nolēmis savā sprostā nedziedāt. Ja man noņems uzpurni, tad es kodīšu; ja manas kājas atstās brīvas, tad es darīšu, kas man pa­tiks. Līdz tam laidiet mani mierā un nemēģiniet la­bot.
   Konrāds. Vai jūs tiešām neatrodat, kur savu īgnumu iz­gāzt?
   Dons Huans. Es to izlietoju, kur spēju, es daru visu tikai aiz īgnuma. Kas tur nāk?
   Ienāk Boračio. Kas no jauna, Boračio?
   Boračio. Es nāku tieši no lieliskām vakariņām: Leonāto karaliski uzņem princi, jūsu brāli, un pagaidām varu jums pavēstīt, ka gaidāmas kāzas.
   Dons Huans. Atkal jauna muļķība? Kurš tad ir tas nelga, kas pats lien cilpā?
   Boračio. Ak, jūsu brāļa labā roka.
   Dons Huans. Ko? Visdižais Klaudio?
   Boračio. Tas pats.
   Dons Huans. Glīts kundziņš! Bet uz ko tad viņš tēmē?
   Boračio. Nu, protams, uz Hero, Leonāto meitu un man­tinieci.
   Dons Huans. Nekas, laba vistiņa! Bet kā tu to dabūji zināt?
   Boračio. Man lika izkvēpināt istabas. Ieeju pietvīkušā zālē, redzu — nāk princis ar Klaudio zem rokas un par kaut ko svarīgu apspriežas. Es žigli paslēpjos un dzirdu, ko šie norunā. Princis bildinās Hero un, ja šī būs ar mieru, atdos viņu grāfam Klaudio.
   Dons Huans. Nāc, iesim, te ir kur manu īgnumu izgāzt. Šis vīzdegunis bija par iemeslu manām neveiksmēm. Ja man izdodas viņam pašaut kāju priekšā — es būšu ļoti apmierināts. Ceru, ka uz jums var paļau­ties?
   Konrāds. Līdz kapa malai, godājamais kungs.
   Dons Huans. Tad nu dosimies uz to lielisko mielastu! Viņiem ir nepārspējama apetīte, jo viņi cer, ka esmu uzvarēts. Kaut arī pavāram būtu tāds garastāvoklis kā man! — Iesim palūkot, kas tur darāms.
   Boračio. Mēs — jūsu padevīgie kalpi.

   Ienāk Leonāto, Antonio, Hero, Beatriče un citi.
   Leonāto. Vai grāfs dons Huans nebija vakariņās?
   Antonio. Es viņu neredzēju.
   Beatriče. Cik tam vīram skābs ģīmis! Es nedrīkstu viņu uzskatīt, jo tūdaļ dabūju vēdergraizes uz veselu stundu.
   Hero. Drūms cilvēks.
   Beatriče. Lūk, būtu krietns virs — kaut kas vidējs starp viņu un Benediktu: viens — kā elku dievs un ne­saka ne vārda, otrs — kā memmes dēliņš un pļāpā bez apstājas.
   Leonāto. Tātad pusi no sinjora Benedikta mēles — mutē grāfam Huanam, pusi no grāfa skābās izteiksmes — uz Benedikta sejas.
   Beatriče. Pie tam vēl skaistus stilbus, tēvoci, un labi daudz naudas makā, — tāds vīrietis varētu iekarot katru sievieti, ja prastu pareizi sākt to, kas vaja­dzīgs.
   Leonāto. Nudien, krustmeit, ar tik ļaunu mēli tu nekad nedabūsi vīru.
   Antonio. Patiesi, viņa ir pārāk ļauna.
   Beatriče. Nekas, tad jau man iet garām tikai viena dieva dāvana, jo ir rakstīts: «Badīgai govij dievs ragus ne­dod.»
   Leonāto. Tad tu jau ragus nedabūsi.
   Beatriče. Jā, tāpēc ka viņš man nedos arī vīru. Un es tiešām dienu un nakti, uz ceļiem krizdama, lūdzos, lai viņš to nedara. Augstais dievs! Ko gan es iesāktu ar bārdainu vīru? Tad jau labāk gulēt eža adatās.
   Leonāto. Tu taču vari izraudzīties vīru bez bārdas.
   Beatriče. Ko tad ar tādu lai iesāk? Vai lai uzvelku vi­ņam savus brunčus un stādu to priekšā par savu istabeni? Cilvēks ar bārdu vairs nav jauneklis, cil­vēks bez bārdas vēl nav vīrs. Ja viņš nav jauneklis, tad viņš man neder, ja viņš nav vīrs, tad es viņam nederu. Tad jau labāk eju pie lāču dīdītāja un dzenu viņa mērkaķus uz elli.
   Leonāto. Vai zini, brauc vien uz elli.
   Beatriče. Nē, tikai līdz vārtiem. Tur mani sagaidīs ve­cais ragainis velns un sacīs: «Lūdzu, uz debesīm, Be­atriče, lūdzu, uz debesīm, še jums, skuķiem, nav vie­tas.» Tad es nodošu viņam savus mērkaķus un pati došos augšā debesīs pie svētā Pētera; tas man parā­dīs, kur sēž vecpuiši, un tad tik mēs dzīvosim cauru dienu, cepures kuldami.
   Antonio
   Hero.
   Es ceru, mīļā krustmeita, — tu taču paklausīsi savam tēvam?
   Beatriče. Ai jā! Viņa glīti palocīsies un sacīs: «Kā jums patīk, tētiņ.» Mīļā māsīciņ, tad viņam jābūt brašam puisim, citādi palocies vēlreiz un saki: «Kā man pa­tīk, tētiņ.»
   Leonāto. Krustmeit, es tomēr ceru piedzīvot to dienu, kad tu apgādāsi sev vīru.
   Beatriče. Varbūt tad, kad dievs sāks taisīt vīriešus no kāda cita materiāla, nevis no zemes. Kauns iedomā­ties, ka mani sāktu komandēt kāds putekļu māko­nis! Ka man vajadzētu par saviem darbiem atbildēt nekur nederīgai mālu pikai! Nē, tēvoci, es neprecos. Ādama dēli ir mani brāļi, un, nudien, es uzskatu par grēku precēt tik tuvus radiniekus.
   Leonāto. Meitiņ, nepiemirsti, ko tev teicu. Ja princis sāk virzīt valodu uz to pusi — zini, kas tev jāatbild!
   Beatriče. Viņš noziegsies pret mūziku, māsīc, ja sāks tevi bildināt nelaikā. Ja princis ir tik straujš, tad saki viņam, ka visam ir savs laiks, un nodejo savu atbildi. Jo redzi, mīļā Hero, precības, laulības un vilšanās ir kā jautras, svinīgas un nopietnas dejas: precības ir karstas, vētrainas un fantastiskas, laulības — godī­gas, pieklājīgas un pazemīgas, bet vilšanās — tā griežas uz savām greizajām kājām un klūp no vienas vietas, kamēr iekrīt kapā.
   Leonāto. Krustmeit, tu it visu uzlūko ļoti asi.
   Beatriče. Man ir labas acis, krusttēv; es varu vienmēr gaišā dienas laikā saredzēt baznīcas gaili.
   Leonāto. Tur nāk maskas; brāli, dosim vietu.
   Ienāk dons Pedro, Klaudio, Benedikts, Ballazars, dons Huans, Boračio, Margarita, Urzula un citas maskas.
   Dons Pedro. Lēdij, vai jums nepatiktu pastaigāties ar savu draugu?
   Hero. Ja jūs ejat maziem solīšiem, taisāt laipnu seju un nekā nesakāt, jā, tad es eju labprāt; sevišķi labprāt es eju projām.
   Dons Pedro. Kopā ar mani?
   Hero. To es teikšu tad, kad man patiks.
   Dons Pedro. Un kad jums patiks?
   Hero. Tad, kad man iepatiksies jūsu seja; lai dievs pa­sarga, ja vijole izskatās tāpat kā vijoles kārba!
   Dons Pedro. Mana maska ir kā Filemona jumts; maja iekšā dzīvo Jupiters.
   Hero. Kāpēc tad jūsu maska nav no salmiem?
   Dons Pedro. Runājiet klusāk, ja gribat runāt par mīles­tību.
   Abi projām.
   Margarita un Baltazars maskās.
   Ballazars. Es slāpstu pēc jūsu mīlestības.
   Margarita. Apdomājiet, ko jūs darāt! Man ir daudz ne­labu īpašību.
   Baltazars. Piemēram?
   Margarita. Es skaitu lūgšanas skaļā balsī.
   Baltazars. Jo labāk. Tas, kas noklausās, var vienmēr sa­cīt: āmen!
   Margarita. Dievs tēvs! Sūti man labu dejotāju!
   Baltazars. Āmen.
   Margarita. Un pavēli viņam pazust no manām acīm, tik­līdz deja beigusies. — Atbildiet nu, ķester!
   Baltazars. Ir jau labi, ķesteris zina savu atbildi.
   Aiziet tālāk.
   Urzula un Antonio maskās.
   Urzula. Es jūs ļoti labi pazīstu, jūs esat sinjors Antonio.
   Antonio. Goda vārds, ne.
   Urzula. Kā tad ne! Jums taču trīc galva.
   Antonio. Es tīšām daru tā kā viņš.
   Urzula. Kā jūs varētu to tik brīnišķīgi nejēdzīgi izdarīt, ja pats nebūtu sinjors Antonio? Lūk, arī viņa sausā, kaulainā roka. Tas esat jūs, tas esat jūs!
   Antonio. Goda vārds, ne.
   Urzula. Ko nu dziedat! Vai es jūs nepazīstu pēc jūsu ne­pārspējamās asprātības! Vai tad talantu var noslēpt? Jūs esat Antonio, Antonio! Košs cilvēks nekur nevar ielīst. Nu, un diezgan.
   Aiziet.
   Benedikts un Beatriče maskās.
   Beatriče. Jūs man negribat sacīt, kas jums to teica?
   Benedikts. Atvainojiet, es nevaru.
   Beatriče. Un arī negribat sacīt, kas jūs esat?
   Benedikts. Pašlaik ne.
   Beatriče. Ka es esot ļoti uzpūtīga un izmācoties savas asprātības no grāmatas, — neliedzieties, to jums sa­cīja sinjors Benedikts.
   Benedikts. Kas tas tāds?
   Beatriče. Esmu pārliecināta, ka jūs viņu pazīstat labāk, nekā vajadzīgs.
   Benedikts. Nē, nudien ne.
   Beatriče. Vai viņš nekad nav jūs smīdinājis?
   Benedikts. Lūdzu, sakiet taču — kas viņš ir?
   Beatriče. Nu, prinča galma āksts: ļoti sekls jokupēteris, kas prot vienīgi gānīties. Viņš patīk tikai palaid­ņiem un tad arī ne savu joku, bet gan savu nelietību dēļ, jo, smīdinādams cilvēkus, viņš tos arī tūlīt pa­dara aiz dusmām trakus, tāpēc par viņu vispirms smejas, bet tad to pamielo ar koku. Viņš tepat kaut kur maisās. Es būtu laimīga, ja viņš piestūrētu pie manis.
   Benedikts. Ja satikšu šo kungu, es viņam izstāstīšu, ko jūs par viņu teicāt.
   Beatriče. Lūdzu, lūdzu, esiet tik laipns. Jūs redzēsiet, viņam tūlīt izspruks no mutes kāds salīdzinājums par mani, bet, ja neviens to neievēros un neturēs vē­deru aiz smiekliem, tad viņš kritīs melanholijā, un, paldies dievam, dažs labs irbes spārns būs glābts va­kariņās, jo nabaga āksts aiz bēdām nekā nevarēs norīt.
   Mūzika.
   Sekosim citiem pāriem. Benedikts. Ja vien tie ved uz labu.
   Beatriče. Protams, ja tie vedīs uz ļaunu, es jūs atstāšu pie pirmā stūra.
   Deja. Visi aiziet, izņemot donu Huanu, Boračio un Klaudio.
   Dons Huans. Mans brālis mīl Hero — tas ir skaidrs; viņš noveda sāņus viņas tēvu, lai ar to izrunātos; dāmas seko viņai, tikai viena maska paliek še.
   Boračio. Tas ir Klaudio. Es viņu pazīstu no gaitas.
   Dons Huans. Vai jūs neesat sinjors Benedikts?
   Klaudio. Jūs uzminējāt, tas es esmu.
   Dons Huans. Sinjor, vai jūs esat draugos ar manu brāli? Viņš mīl Hero, esiet tik laipns, izrunājiet to viņam no galvas. Tā nav viņa kārtas; ticiet man, jūs izda­rīsiet labu darbu.
   Klaudio. Kā jūs zināt, ka viņš to mīl?
   Dons Huans. Es pats dzirdēju, ka viņš tai zvērēja mū­žīgu uzticību.
   Boračio. Es arī. Viņš apsolīja vēl šovakar lūgt viņas roku.
   Dons Huans. Iesim uz banketu.
   Dons Huans un Boračio aiziet.
   Klaudio.
   Kā Benedikts es viņam atbildēju, Kā Klaudio es dzirdēju šo ziņu.
   Jā, tā tas ir: viņš cenšas savā labā. Ak, draudzība der visās citās lietās, Tik mīlestībā — nē, nē, it nekad. Ja mīli, izlieto pats savu mēli Un tikai savām acīm uzticies, Bet nevis starpniekiem, jo mīlas liesmās Ikkatra draudzība kā vaski kūst. Tā notiek vienmēr, notiek arī tagad. Viņš mani pievīlis. Ardievu, Hero!
   Nāk Benedikts. Benedikts. Grāfs Klaudio? Klaudio. Jā, tas es esmu. Benedikts. Vai vēlaties man sekot? Klaudio. Uz kurieni?
   Benedikts. Līdz pirmajam vītolam, tikai jūsu labā, grāf. Kādā veidā jūs vēlaties savu vainagu nēsāt: ap kaklu kā augļotāja ķēdi vai pār plecu kā maršala lentu? Kaut kā taču jums vajag sevi izpušķot, jo princis no­zvejojis jūsu Hero.
   Klaudio. Dievs ar viņu!
   Benedikts. Patīkama valoda. Tā parasti saka miesnieki, vēršus tirgodami. Bet vai jūs varējāt iedomāties, ka princis izspēlēs ar jums tādu joku?
   Klaudio. Lūdzu, laidiet mani mierā.
   Benedikts. Oho, jūs jau izturaties kā akls. Palaidnis puika jums izstrēbis mērci, bet jūs dauzāt aiz dus­mām koka stabu.
   Klaudio. Ja jūs negribat atstāt mani, tad es atstāšu jūs.
   Projām.
   Benedikts. Nabaga sašautais putniņš! Tagad tas ielīdīs niedrēs. Bet lēdija Beatriče mani pazīst un tomēr ne­pazīst . . . Prinča galma āksts? Nu jā, tas var būt, šis tituls man piestāv manas jautrības dēļ. Bet nē! Vai es neesmu netaisns pats pret sevi? Vai tiešām ļaudis mani uzskata par ākstu? Tas būs tikai sarūgtinātās Beatričes izdomājums. Viņai patīk vienmēr uzstāties visas pasaules vārdā. Labi, es viņai atriebšos, kā vien spēšu.
   Nāk dons Pedro.
   Dons Pedro. Sinjor, kur grāfs? Vai neesat viņu redzējis?
   Benedikts. Godājamais kungs, es jau te kļuvu par kafi­jas tantiņu. Es viņu atradu tik noskumušu kā atstātu būdiņu mežā; tad es viņam pastāstīju — un ceru, tā bija patiesība, — ka jūsu augstība ieguvusi tās jau­nās lēdijas ievērību, un piedāvājos viņu pavadīt līdz pirmajam vītolam, kur vai nu viņam nopīt vainagu kā piekrāptam mīļākam, vai arī nogriezt labu porciju rīkšu, lai viņu nopērtu, kā pienākas.
   Dons Pedro. Nopērtu? Vai tad viņš to pelnījis?
   Benedikts. Viņš to pelnījis, rīkodamies kā muļķa skolas puika, kas atrod putnu ligzdiņu un aiz lieliem prie­kiem parāda savam draugam, lai tas nozog to.
   Dons Pedro. Vai tad uzticība ir kāds grēks? Vainīgs ir zaglis.
   Benedikts. Tomēr nebūtu kaitējis nopīt vainagu un no­griezt rīkstes; vainagu varētu nēsāt viņš pats, bet rīkstes viņam būtu noderējušas, ar ko nopērt jūs, jo, kā liekas, jūs viņam to ligzdiņu esat nozadzis.
   Dons Pedro. Es gribēju tikai viņa putniņu iemācīt dzie­dāt un pēc tam nodot atpakaļ īpašniekam.
   Benedikts. Ja viņa dziedāšana saskanētu ar jūsu vār­diem, tad jūs tiešām būtu labdaris.
   Dons Pedro. Jums būs ko rauties ar lēdiju Beatriči. Ka­valieris, ar kuru viņa dejojusi, sacījis, ka jūs esot ļoti necienīgi izteicies par viņu.
   Benedikts. Ak vai! Viņa tā izturējās pret mani, ka koka gabals to nebūtu varējis paciest! Ozols, kuram pali­kusi tikai viena zaļa lapiņa, pat tas nebūtu klusējis. Pat mana maska gribēja atdzīvoties un sākt ar viņu ķīvēties. Noturēdama mani par kādu citu, viņa sacīja, ka es esot prinča galma āksts, ka es esot slapjāks par slapjdraņķi, un tā neticamā ātrumā man krita uz galvas sitiens pēc sitiena, it kā es būtu mērķis, uz kuru šauj vesela armija. Katrs viņas vārds ir kā dun­cis, viņa prot urbt kā ar svārpstu. Ja viņas elpa būtu tikpat nāvīga kā viņas vārdi, neviens nevarētu dzī­vot viņas tuvumā, un tā noindētu visas dzīvās radī­bas līdz ziemeļpolam. Es viņu neprecētu arī tad, ja viņa, tāpat kā Ādams, dabūtu pūrā visu paradīzi. Viņa pat Heraklu piespiestu apgriezt cepeti un sa­plēst skalos savu vāli, lai uzturētu uguni. Nē, neru­nāsim par viņu; tā ir gatavā ragana, tikai apģērbta pēc pēdējās modes. Kaut taču drīzāk kāds burvis viņu aizvilinātu atpakaļ uz elli; jo tik tiešām, kamēr viņa še dzīvo, ellē ir tikpat labi kā baznīcā, un ļaudis sāk grēkot ar nolūku drīzāk nonākt ellē; dievs sodi, kur vien viņa iet, tur viņai seko nemiers, ķildas un šausmas.
   Nāk Klaudio, Beatriče, Hero un Leonāto.
   Dons Pedro. Tur jau viņa nāk.
   Benedikts. Jūsu augstība, vai jums nav uzdevuma kādā citā pasaules malā? Es esmu ar mieru skriet katra nieka pēc, kur vien jums iepatīkas; es jums atnesīšu zobu bakstāmo no vistālākā Āzijas kakta, mēru no priestera Jāņa kājas, matiņu no Čingishana bārdas. Es esmu ar mieru būt par sūtni pie pigmejiem, kaut tikai nebūtu jārunā trīs vārdi ar šo harpiju. Vai jums nav kāda uzdevuma?
   Dons Pedro. Nekāda; man tik patīkami būt kopā ar jums.
   Benedikts. Ak kungs, jūs man dodat ēdienu, ko nevaru sagremot. Es nevaru paciest lēdiju Klaburčūsku.
   Projām.
   Dons Pedro. Ledij, jus esat pazaudējusi sinjora Bene­dikta sirdi.
   Beatriče. Jā, patiesi, viņš man to kādreiz aizdeva, un es viņam to atdevu ar augļiem: divkāršu sirdi vienkār­šas vietā; tas bija pirms tam, kad viņš man to atspē- lēja ar viltotiem kauliņiem, tāpēc arī jūsu augstība var sacīt, ka esmu to pazaudējusi.
   Dons Pedro. Jūs viņu esat nolikusi augšpēdus, lēdij, pa­visam augšpēdus.
   Beatriče. Labi, ka viņš mani ne, godājamais kungs, jo es nebūt negribu laist pasaulē muļķus. Še es atvedu grāfu Klaudio, pēc kura jūs mani sūtījāt.
   Dons Pedro. Kas ir, grāf, kāpēc jūs esat tik bēdīgs?
   Klaudio. Es neesmu bēdīgs, jūsu augstība.
   Dons Pedro. Kāds tad? Slims?
   Klaudio. Arī ne.
   Beatriče. Grāfs nav bēdīgs, nav slims, nav priecīgs, nav vesels; bet viņš ir maigs un dzeltens kā apelsīns, un dzeltena krāsa, kā zināms, nozīmē greizsirdību.
   Dons Pedro. Patiešām, lēdij, man šķiet, ka jūsu zīmētais portrets ir pareizs, bet, ja tā, tad zvēru, ka viņa šau­bas ir nevietā. Nu tad zini, Klaudio, ka es bildināju viņu tavā vārdā un ka skaistā Hero ir uzvarēta; es griezos arī pie viņas tēva, un viņa jāvārds man ir rokā. Tagad noteic tikai savu kāzu dienu — un lai dievs tevi svētī!
   Leonāto. Grāf, saņemiet manu meitu un līdz ar to manu mantu. Viņa augstībai pienākas pateicība par šīm kāzām, bet mūžīgajai augstībai — āmen!
   Beatriče. Runājiet taču, grāf, tagad jūsu kārta.
   Klaudio. Labākais prieka vēstnieks ir klusēšana. Mans prieks nebūtu liels, ja es varētu izteikt, cik liels tas ir. Lēdij, jūs esat mana, es esmu jūsu. Es atdodu sevi jums un esmu bez prāta par tik izdevīgu maiņu.
   Beatriče. Runā, māsīc, bet, ja nevari parunāt, aizsedz vi­ņam muti ar skūpstu, lai ari viņš netiek pie vārda.
   Dons Pedro. Patiesi, lēdij, jums ir līksma sirds.
   Beatriče. Jā, godājamais kungs, es esmu šai nabaga bez- prātei daudz pateicības parādā. Kad mācas virsū rū­pes, mana sirds vienmēr atrodas vēja pusē. Mana māsīca saka viņam ausī, ka viņš mājojot tās sirdī.
   Klaudio. Jā, to viņa dara, māsīc.
   Beatriče. Mīļais dievs, atkal kāzas! Visa pasaule tiek zem aubes, tikai es ne, mani saule nocepina pavisam brūnu. Man jāsēž kaktā un jākliedz: apžēlojieties! Vīru! Vīru! Vīru!
   Dons Pedro. Lēdij Beatriče, es jums varu kādu pagādāt.
   Beatriče. Man labāk patiktu, ja jūsu tēvs būtu apņēmies tādu pagādāt. Vai jūsu augstībai nav kāds brālis, kas izskatītos pēc jums? Jūsu tēvs savā laikā pagādājis lieliskus laulātus draugus, ja vien nabaga meitene varētu tikt tiem klāt!
   Dons Pedro. Vai jūs nevēlaties mani, lēdij?
   Beatriče. Nē, jūsu augstība, tad man vajadzētu algot vēl vienu — darbdienas vīru. Jūsu augstība ir par dārgu, lai viņu valkātu katru dienu. Lūdzu, atvainojiet, es nu reiz esmu radīta jautrām čalām, nevis nopietnām sarunām.
   Dons Pedro. Taisni otrādi; nebūtu labi, ja jūs klusētu. Nekas nepiestāv jums tik labi kā jautrība, jo, bez šaubām, jūs esat piedzimusi jautrā stundā.
   Beatriče. Nē, nē, godājamais kungs, mana māte stipri kliedza un vaimanāja. Bet tobrīd pie debesīm kāda zvaigzne dejoja, un es piedzimu zem šīs zvaigznes. Lai jums dievs palīdz, brālēn un māsīca!
   Leonāto. Krustmeit, vai tu nevarētu parūpēties par to, ko tev lūdzu?
   Beatriče. Piedodiet, tēvoc. Ar jusu augstības atjauju.
   Projām.
   Dons Pedro. Kāda patīkama, jautra lēdija!
   Leonāto. Jā, viņai nav daudz melanholijas, jūsu aug­stība. Viņa ir nopietna tikai tad, kad gu], bet arī tad ne vienmēr. Jo mana meita stāsta, ka viņa bieži sa­sapņojot kādas blēņas un laižot vaļā smieties.
   Dons Pedro. Viņa nevar paciest, ka tai piedāvā vīru.
   Leonāto. Nekādā ziņā! Nekādā ziņā! Viņa visus preci­niekus triec ratā.
   Dons Pedro. Kas tā būtu par varenu sievu Benediktam!
   Leonāto. Pasarg dievs, jūsu augstība! Nedēļas laikā viņi padarītu viens otru traku.
   Dons Pedro. Grāf Klaudio, kad jūs domājat laulāties?
   Klaudio. Rīt, jūsu augstība. Laiks lec uz kruķiem, kamēr mīlestība neiegūst visas likumīgās tiesības.
   Leonāto. Ne ātrāk par pirmdienu, mīļais dēls; tas būs taisni pēc nedējas. Jau tā pārāk maz laika, lai sa­gatavotu visu pēc mana prāta.
   Dons Pedro. Es redzu, jūs kratāt galvu par to, ka jāat­liek kāzas, bet tici man, Klaudio, šī nedēļa mums ne­būs garlaicīga. Esmu apņēmies šai laikā nodarboties ar Herakla darbiem, un tas būtu — iedegt sinjorā Benediktā un lēdijā Beatričē grēcīgu mīlestību vie­nam pret otru. Es labprāt gribētu redzēt šo pāri pie altāra un ceru, ka tas man arī izdosies, ja jūs visi trīs esat ar mieru nākt talkā.
   Leonāto. Katrā laikā, jūsu augstība, lai arī tas man mak­sātu desmit bezmiega nakšu.
   Klaudio. Es arī, jūsu augstība.
   Dons Pedro. Un jūs tāpat, skaistā Hero?
   Hero. Es gribu darīt visu, kas manos spēkos, lai saga- dātu savai māsīcai labu vīru,
   Dons Pedro. Benedikts nebūs peļamākais ģimenes tēvs. Tik daudz es varu par viņu sacīt: viņš ir augstas kār­tas, ļoti drošsirdīgs un godīgs. Es jūs iemācīšu, ko darīt ar māsīcu, lai viņa iemīlētos Benediktā, bet ar jūsu palīdzību tā apstrādāšu Benediktu, ka viņš par spīti savai spraigajai asprātībai un izlutinātajai gaumei būs spiests iemīlēties Beatričē. Ja mēs to iz­darām, tad Amors vairs nav nekāds meistars: viņa slavu mantosim mēs un būsim vienīgie mīlas dievi. Nāciet man līdz, es jums atklāšu savu plānu.

   Ienāk dons Huans un Boračio.
   Dons Huans. Tātad darīts: grāfs Klaudio prec Leonāto meitu.
   Boračio. Jā, kungs, tikai es varu to visu izjaukt,
   Dons Huans. Katrs kavēklis, katrs šķērslis būs man zā­les. Es esmu saslimis ar riebumu pret viņu; viss, kas iet pret viņa nodomiem, ir man pa ceļam. Kā tad tu vari šīs precības izjaukt?
   Boračio. Ne visai godīgā kārtā, kungs, bet tik slepeni, ka neviens nepamanīs manu gudrību.
   Dons Huans. Kā tad? Runā īsi!
   Boračio. Man liekas, kungs, es jau pērn jums sacīju, ka esmu ieguvis Hero istabenes Margaritas labvēlību.
   Dons Huans. Atceros.
   Boračio. Es varu viņu pierunāt katrā nakts laikā parā­dīties Hero logā.
   Dons Huans. Bet kāds tam sakars ar šīm precībām?
   Boračio. Rīkoties ar nāves zālēm — tas ir jūsu darbs. Ejiet pie prinča, sava brāļa, sakiet viņam, ka viņš aptraipa savu godu, ieprecinādams slavenajam Klau­dio (neskopojieties ar šo izteicienu) tik netiklu sie­vieti kā Hero.
   Dons Huans. Bet kādi man būs pierādījumi?
   Boračio. Pilnīgi pietiekami, lai pieviltu princi, ievainotu sirdī Klaudio, pazudinātu Hero, satriektu Leonāto. Vai ar to vēl nepietiek?
   Dons Huans. Es esmu ar mieru darīt visu, kas liktu vi­ņiem nodrebēt.
   Boračio. Nu tad ejiet un atrodiet izdevību sarunāties ar donu Pedro un grāfu Klaudio vienatnē. Sakiet vi­ņiem: jums kļuvis zināms, ka Hero mīl mani. Izrā­diet sevišķu draudzību princim un Klaudio, mēģiniet viņiem iegalvot, ka, tikai rūpējoties par sava brāļa godu, jo viņš taču saveda kopā jauno pāri, un viņa drauga labo slavu, jo pēdējam grib iestāstīt, ka Hero ir nevainīga, jūs esat nolēmis visu atklāt. Protams, viņi jums negribēs ticēt bez pierādījumiem. Labi, tad sakiet viņiem, ka jums ir izdevība parādīt mani pie viņas loga, un, lūk, tad atļausim viņiem noklausī­ties, kā es saucu Margaritu par Hero, kā Margarita mani uzrunā par savu Boračio, un iekārtosim to taisni pēdējā naktī pirms kāzām. Gan es pratīšu tā ierīkot, ka Hero nebūs tuvumā, un viņas neuzticība liksies tik neapšaubāma, ka greizsirdība kļūs par pārliecību un kāzas sabruks pašas no sevis.
   Dons Huans. Lai tur iznāktu kas iznākdams, es esmu ar mieru. Ja vari to visu izspēlēt, tu dabūsi tūkstoš dukātu.
   Boračio. Uzturiet tikai enerģiski savu apsūdzību, mana veiklība nedarīs jums kaunu.
   Dons Huans. Jāiet apklausīties, kad notiks kāzas.
   Abi proļām.

   Ienāk Benedikts.
   Benedikts. Klausies, zēn!
   Ienāk zēns.
   Zēns. Sinjor?
   Benedikts. Manā istabā uz loga ir grāmata. Atnes man to šurp, dārzā.
   Zēns. Uz vietas.
   Benedikts. Es zinu, ka tu stāvi uz vietas, bet es gribētu, lai tu aizskrietu un tikai pēc tam būtu atkal uz šīs vietas.
   Zēns proļām.
   Es varu brīnīties bez gala, ka cilvēks, kas ne vienreiz vien redzējis, par kādu ākstu top tas, kas ar rokām un kājām nododas vienīgi mīlestībai, ka tāds cilvēks, kas tamlīdzīgus ākstus bez gala izsmējis, tagad, pats iemīlēdamies, kļūst par sava izsmiekla upuri. Tāds vīrs tagad ir Klaudio. Bet bija taču laiks, kad viņš neatzina citādu mūziku kā bungas un tauri, bet ta­gad viņš var stundām sēdēt un klausīties fleitu un tamburīnu. Bija laiks, kad viņš varēja noiet kājām desmit jūdžu, lai apbrīnotu labas bruņas, bet tagad ar mieru pavadīt desmit bezmiega nakšu, lai izgud­rotu sev apšuves jaunam tērpam. Agrāk viņš runāja vaļsirdīgi un taisni, kā godīgs cilvēks un karavīrs, bet tagad ripina vārdus kā bumbas; viņa runa ir kā bagātīgs mielasts, kurā ceļ priekšā neredzētus ēdie­nus. Vai tiešām ar mani arī varētu notikt tāda pār­vērtība, iekāms vēl raugos pats savām acīm? Nē, tam es negribu ticēt. Protams, es nevaru zvērēt, ka mīles­tība nepārvērtīs mani par austeri, bet, kamēr tā nav to izdarījusi, es nekļūšu par tādu ākstu. Viena skuķe ir skaista — kas par to; otra gudra — kas par to;
   trešā tikumīga — kas par to, bet, iekāms šis īpašības nav visas vienā miesā, neviena nespēj mani valdzi­nāt. Viņai jābūt bagātai — tas ir skaidrs kā diena; gudrai — citādi viņa man nav vajadzīga; tiku­mīgai — citādi es viņai neķeros klāt; skaistai — ci­tādi es nemetu uz viņu savas acis; maigai — citādi lai viņa nenāk man tuvumā; dižciltīgai — citādi es nedodu par viņu ne graša; bez tam viņai jābūt pa­tīkamai sarunā, muzikālai un jir matiem, kurus vie­nīgi debesu tēvs nokrāsojis. A! Tur nāk princis un mūsu Amora kungs! Noslēpšos.
   Noslēpjas. Ienāk dons Pedro, Leonāto un Klaudio.
   Dons Pedro.
   Nu, kā jums šķiet, vai dzirdēsim mēs dziesmu? Klaudio.
   Jā gan, mans kungs. — Cik vakars rāms un kluss! Viss elpot stāj, lai mūzika sāk skanēt.
   Dons Pedro.
   Vai redzēji, kur šmauca Benedikts?
   Klaudio.
   Kā tad, mans kungs. Kad pabeigta būs dziesma, Gan lapsiņu mēs viegli noķersim.
   Nāk Baltazars ar muzikantiem.
   Dons Pedro.
   Nāc, Baltazar, un atkārto mums dziesmu.
   Baltazars.
   Ak dievs, vai vēlreiz mana vājā balss Lai skaisto mūziku par velti moca?
   Dons Pedro.
   Kas talantu grib slēpt, tam tas ir īsts. Tā visiem māksliniekiem darīt tīkas. Nu, dziedi jel un neliec velti lūgties!
   Baltazars.
   Ja jūs tā runājat, tad varu dziedāt. Jo tik daudz kavalieru lūdz tās dāmas, Kas, acīm redzot, lūguma nav vērtas, Un zvēr, ka viņas mīl. Dons Pedro.
   Nu, lūdzu, dziedi, Un, ja vēl tālāk gribi protestēt, Tad tik pēc notīm. Baltazars.
   Iesniedzu jums notu: Kungs, manām notīm noticēt nav vērts! Dons Pedro.
   Dievs pasargi, kas tev par garām notīm! Bez gala — nota, noticēt un notis!
   Mūzika.
   Benedikts. Nu iet vaļā dievišķīgā mūzika! Nu viņa dvē­sele lec uz augšu! Vai nav brīnišķīgi, ka aitas zarnas var izvilkt dvēseli no cilvēka miesām? Būs jāmet nauda ragā, kad tam jokam būs beigas.
   Baltazars
   dzied.
   Ak meitiņ, galvu nenoliec, Jo vīrieši ir ļauni! Tie griežas dejā, smej un triec, Un sirdis zog kā fauni.
   Rauj viņus jods, Pret dotu dots! Met sejā knipi un sauc: nekā! Heisā, heisā, heisā, heisā!
   Lai, jautrai dziesmai atskanot, Tev sirds no skumjām raisās! Tie vīrieši tik piekrāpt prot, Klāt tūdaļ citām taisās.
   Rauj viņus jods, Pret dotu dots! Met sejā knipi un sauc: nekā! Heisā, heisā, heisā, heisā!
   Dons Pedro. Goda vārds, skaista dziesma! Baltazars. Bet peļams dziedātājs, jūsu augstība. Dons Pedro. Nebūt ne, tu dziedi tīri labi. Benedikts sevī.
   Ja tā sāktu kaukt suns, es nešaubos, ka viņu pakārtu. Nu, lai dievs dod, ka viņa nejēdzīgā balss neuzsūta kādu nelaimi. Ar tādu pašu patiku es klausītos vecā kraukļa ķērcienos.
   Dons Pedro. Jā, jums taisnība. Klausies, Baltazar! Pa­gādā mums labus muzikantus, lai tie nospēlē rītva­kar pie lēdijas Hero loga.
   Baltazars. Es ņemšu labākos, kādus varēšu atrast.
   Dons Pedro. Nu, tas ir jauki. Sveiks!
   Baltazars ar muzikantiem projām.
   Leonāto, ko jūs man šodien stāstījāt? Ka jūsu krust­meita Beatriče iemīlējusies Benediktā?
   Klaudio
   sāņus.
   Uzmanību, uzmanību! Putniņš sāk ausīties!
   Skali.
   Es nekad nebūtu ticējis, ka šī meiča var iemīlēties vīrietī.
   Leonāto. Es tāpat ne. Bet brīnišķīgākais ir tas, ka viņa iemīlējusies taisni sinjorā Benediktā, kuru līdz šim nemaz nevarēja ciest.
   Benedikts. Vai tas var būt? Vai vējš jau sāk pūst no tās puses?
   Leonāto. Nudien, jūsu augstība, es nemaz nezinu, ko do­māt. Viņa tik traki iemīlējusies, ka tas pārspēj visas iedomas.
   Dons Pedro. Varbūt viņa tikai izliekas?
   Klaudio. Tas var būt.
   Leonāto. Ak dievs, viņa izliekas! Tad neviens cilvēks pasaulē vairs nav spējīgs atšķirt īstu mīlestību no iz­likšanās.
   Dons Pedro. Bet kā viņa savu mīlestību izrāda?
   Klaudio
   sāņus.
   Izmetiet makšķeri! Zivtiņa tūlīt kodīsies.
   Leonāto. Kā viņa to izrāda? Viņa sēž un … bet mana meita jau jums stāstīja, ko viņa dara.
   Klaudio. Jā, jā, ©s zinu.
   Dons Pedro. Bet tas taču ir traki! Es esmu pilnīgi mēms aiz brīnumiem. Es biju vienmēr tai pārliecībā, ka viņas sirdij mīlestība netiek klāt.
   Leonāto. Vai tad es domāju ko citu! Un viņai jāiemīlas taisni Benediktā!
   Benedikts. Es neticētu nemūžam, ja to neapgalvotu šī baltā bārda! Blēdība taču nevar slēpties aiz tik cie­nīgas ārienes.
   Klaudio
   sāņus.
   Rokā ir, strādājiet tikai tālāk!
   Dons Pedro. Bet vai viņa Benediktam savas jūtas atklā­jusi?
   Leonāto. Nē, un zvēr, ka to nekad nedarīšot. Tās jau ir viņas mokas.
   Klaudio. Jā, patiešām. Tā stāstīja arī Hero. Es, viņa saka, esmu vienmēr viņu izsmējusi un lai tagad viņam rakstu, ka to mīlu!
   Leonāto. Tā viņa saka vienmēr, kad taisās viņam rakstīt. Iedomājieties, viņa divdesmit reizes nakti ceļas augšā un sēž vienā kreklā, kamēr pieraksta veselu loksni papīra … To visu stāstīja mana meita …
   Klaudio. Jūs ieminējāties par loksni papīra. Tas man atgādināja kādu joku, kuru arī stāstīja jūsu meita …
   Leonāto. Ak tā, jā! Uzrakstījusi vēstuli, viņa to saloka un grib bāzt aploksnē, bet tad ierauga: papīrs salo­cījies tā, ka Benedikta vārds gulstas taisni virsū Beatričei.
   Klaudio. Uz mata virsū.
   Leonāto. Un tūlīt viņa aiz kauna saplēš vēstuli tūkstoš gabalos un nosoda sevi, ka iedomājusies rakstīt cil­vēkam, kas, bez šaubām, par viņu tikai pasmiesies, jo, viņa saka, es zinu pati no sevis, ka izsmietu viņu, ja tas iedrošinātos man rakstīt; es izsmietu viņu, lai gan tik bezgalīgi mīlu.
   Klaudio. Tad viņa krīt ceļos, raud, vaimanā, sit sev pa krūtīm, plēš matus, lād, lūdzas: ak mīļais Benedikt! Dievs, dod man pacietību!
   Leonāto. Jā, tā stāsta mana meita. Viņa nokļuvusi tādā ekstāzē, ka mana meita bīstas, — viņa varētu izmi­sumā sev ko padarīt. Nudien!
   Dons Pedro. Nebūtu par Jaunu, ja Benedikts to pa kluso pusi dabūtu zināt, ja jau viņa pati negrib savas jūtas atklāt.
   Klaudio. Ko tas līdzētu? Viņš sāktu plēst jokus un na­baga lēdiju vēl vairāk nomocītu.
   Dons Pedro. Ja viņš to darītu, tad būtu pakarams. Kur jūs ņemsiet lēdiju ar tik neaptraipītu slavu kā viņa?
   Klaudio. Un tik gudru!
   Dons Pedro. Jā, visādā ziņā, izņemot viņas mīlestību uz Benediktu.
   Leonāto. Ak jūsu augstība! Ja prāts un kaislība sāk cī­nīties tik maigā miesā, tad var derēt desmit pret vienu, ka kaislība uzvarēs. Man, kā viņas tēvocim un aizbildnim, viņa tikai jānožēlo.
   Dons Pedro. Kāpēc gan viņa nav iemīlējusies manī! Es atmestu ar roku visai pasaulei un padarītu viņu par savu otru pusi. Lūdzu, izstāstiet taču Benediktam, kā tas ir, un dzirdēsim, ko viņš par to saka.
   Leonāto. Vai jūs domājat, ka tas būtu labi?
   Klaudio. Hero ir pārliecināta, ka Beatriče to nepārcietīs. Viņa pati saka, ka nomiršot, ja viņš tanī neiemīlēšo­ties, un drīzāk nomiršot nekā atklāšot savu mīlestību. Un, ja arī viņš to bildinātu, viņa drīzāk ar mieru nomirt nekā grozīt savu nicīgo izturēšanos pret viņu.
   Dons Pedro. Pareizi. Ja viņa liktu tam manīt savas tiek­smes, ļoti var būt, ka viņš to izsmietu; jūs zināt, cik viņš uzpūtīgs.
   Klaudio. Bet lielisks cilvēks.
   Dons Pedro. Jā, labi noaudzis.
   Klaudio. Kā ne, bet, man šķiet, viņam netrūkst arī prāta.
   Dons Pedro. Protams, reizēm viņš izšķiļ no sevis tīrās asprātības dzirksteles.
   Leonāto. Un viņš ir arī drošsirdīgs.
   Dons Pedro. Tīrais Hektors, es jums saku! Bet, kad iz­ceļas ķilda, viņš kļūst pat gudrs: vai nu ar lielu veik­lību no tās izvairās, vai arī, kristīgu baiļu kratīts, dodas ķildā iekšā.
   Leonāto. Kas bīstas dieva, tam gribot negribot jātur miers, bet, ja miers pārkāpts, tad jāķildojas ar bai­lēm un sirds drebēšanu.
   Dons Pedro. Tā ir. Lai gan, dzirdot vienu otru viņa joku, par viņa dievbijību var stipri šaubīties. Bet, lai nu kā, man tomēr žēl jūsu krustmeitas. Vai neuzmek­lēsim Benediktu un nepastāstīsim par viņas mīles­tību?
   Klaudio. Nedarīsim vis to, jūsu augstība; labāk dosim padomu, lai viņa cenšas pazaudēt savu vājību.
   Leonāto. Nē, tā nevar, viņa drīzāk pazaudēs savu dzī­vību.
   Dons Pedro. Nu labi, paklausīsimies, ko vēl sacīs jūsu meita. Varbūt viņas kaislība arī atdziest. Man patīk Benedikts, un es gribētu ticēt, ka viņš beidzot atgūs prātu un pazemīgi atzīs, ka nav vērts tik krietnas sievietes.
   Leonāto. Vai neiesim, kungs? Pusdienas būs jau galdā.
   Klaudio
   sāņus.
   Ja viņš tagad neskrien kā traks viņai pakaļ, tad es neticu vairs nekam pasaulē.
   Dons Pedro
   sāņus.
   Tādas pašas cilpas mums jāizliek arī viņai. Lai to iz­dara Hero ar savām istabenēm. Tas tik būs joks, kad katrs domās, ka otrs viņu mīl, bet patiesībā nav nekā tamlīdzīga. To skatu es gribētu redzēt; tā būs smalka pantomīma. Liksim viņai aicināt Benediktu pie galda.
   Dons Pedro, Klaudio un Leonāto projām.
   Benedikts
   iznāk no paslēptuves.
   Tas nav nekāds joks: viņi runāja nopietni. Viņiem visu izstāstījusi Hero. Var redzēt, ka viņi nožēlo Beatriči: droši vien viņas kaislība sasniegusi visaug­stāko pakāpi. Manī iemīlējusies? Pret to nevar iztu­rēties vienaldzīgi. Es nupat dzirdēju, ka viņi mani nosoda: es kļūšot augstprātīgs, kad dzirdēšot par viņas mīlestību. Viņi arī saka, ka tā drīzāk miršot nekā likšot man nojaust savas jūtas. Es biju pārlie­cināts, ka nekad neprecēšos, bet es taču nedrīkstu būt augstprātīgs. Laimīgs tas, kas dzird, ko par viņu runā, jo pēc tam var sākt laboties. Viņi saka, ka Beatriče esot skaista; tas ir tiesa; un tikumīga — arī tas nav noliedzams; un gudra, izņemot viņas mīles­tību pret mani! … Taisnību sakot, tas gan nepadara viņu gudrāku, bet ari nepierāda, ka viņa ir muļķe, jo ari es varu viņā nāvīgi iemīlēties … Var jau būt, ka man uzbruks ar jokiem un asprātībām par to, ka tik ilgi esmu uzstājies pret precēšanos. Bet vai tad cilvēks nevar mainīties? Jaunībā viņam patīk ēdiens, ko vecumā nemaz nevar panest. Vai papīra bultas un lētas asprātības var cilvēku izsist no sliedēm? Nē! Pasaulei jābūt apdzīvotai. Kad es teicu, ka nomiršu vecpuisī, tad nedomāju, ka dzīvošu tik ilgi, kamēr apprecēšos. Tur jau nāk Beatriče. Dievs sodi, skaista lēdija. Es jau tūlīt redzu, ka viņa mani mīl.
   Beatriče ienāk.
   Beatriče. Pret savu gribu esmu sūtīta jūs aicināt pie galda.
   Benedikts. Pateicos par jūsu pūlēm, skaistā Beatriče.
   Beatriče. Man nebija grūtāk jūsu pateicību nopelnīt kā jums to izsacīt. Ja tas man būtu bijis grūti, es nemaz nebūtu nākusi.
   Benedikts. Tātad šis uzdevums jums darīja prieku?
   Beatriče. Jā, taisni tik daudz, cik jūs varat uzņemt uz naža gala, lai aizbāztu zvirbulim muti. Jūs neesat iz­salcis, sinjor? Dzīvojiet vesels!
   Projām.
   Benedikts. Ahā! «Pret savu gribu esmu sūtīta jūs aicināt pie galda.» Es jūtu, tam ir divējāda nozīme. «Man
   nebija grūtāk jūsu pateicību nopelnīt kā jums to izsa­cīt.» Tas ir, citiem vārdiem runājot, papūlēties jūsu labā man ir tikpat viegli kā jums pateikt paldies. Tikai neģēlis var nesajust līdzcietību pret viņu! Es esmu turks, ja viņā neiemīlos. Jāiet žigli, jāmēģina dabūt viņas ģīmetne.
   Projām.

   Ienāk Hero, Margarita un Urzula.
   Hero.
   Ej, mīļā Margarita, augšā zālē,
   Tu Beatriči atradīsi tur.
   Ar Klaudio un princi viņa runā,
   Tai iečuksti, ka Urzula un es
   Še dārzā staigājam un savā starpā
   Par viņu sarunājamies, kā šķiet.
   Dod padomu tai alejā še slēpties,
   Kur stari neiespīd caur lapu jumtu,
   Kā valdnieki kur koki rokas pleš
   Un sauli vaira. Noslēpusies še
   Tā noklausīties spēs. Nu žiglāk steidzies,
   Kā teicu, izdari un atstāj mūs.
   Margarita.
   Būs tūlīt viņa še, to saku droši.
   Projām.
   Hero.
   Nu, Urzula, kad Beatriče nāks, Mēs pastaigāsimies še roku rokā Un runāsim par Benediktu vien. Kad viņu nosaukšu, tad sāc tik slavēt Šo vīru tā, kā vēl neviens nav teikts.
   Tad izstāstīšu tev, cik Beatričē Ir traki iemīlējies Benedikts. Ak, kā tas noderēs, jo mazais Amors Ar ausīs trāpīt var. Cst! Sāksim nu.
   Beatriče parādās.
   Lūk, paskaties, jau žiglā Beatriče Kā ķīvīte lien noklausīties mūs.
   Urzula.
   Mums makšķerējot lielum lielais prieks
   Ir redzēt zivtiņu, kas, straumi šķeļot,
   Ar muti žigli aso āķi kampj.
   Tad metīsim nu āķi Beatričei,
   Kas koku ēnā paslēpusies jau.
   Par mani nebīstieties — viss būs labi.
   Hero.
   Tik tuvāk nāc, lai garām it nekas No dārgā kumosa tai nepaiet. — Tā pārāk augstprātīga, jā, nudien, Es zinu, Urzula, tai sirds tik skaudra Kā vanags nevaldāms.
   Urzula.
   Ko, vai tas tiesa, Ka Beatriči mīlot Benedikts?
   Hero.
   Tā princis teic, mans līgavainis arī. Urzula.
   Un jums ir uzdots viņai atklāt to? Hero.
   Sie mani lūdza, bet es atrunāju Un sacīju: ja Benedikts tiem draugs, Lai labāk ieteic viņam apspiest mīlu, Ne Beatričei par to ziņu dot.
   Urzula.
   Bet, lēdij, vai jums šķiet, ka skaistais sinjors Nav cienīgs likties iekšā tādā gultā, Kur mūsu Beatriče gulēt drīkst?
   Hero.
   Pie mīlas dieviem! Protams, Benedikts Ir cienīgs saņemt visu, kas lemts vīram, Tik tādu velna sirdi vēl patiesi Nav redzēt gadījies kā Beatričei. Lec izsmiekls no viņas niknām acīm Un uzbrūk katram, kas tai tuvu nāk. Tik sevi vien pār visiem viņa izceļ, Cits viss ir nieks; tā nemaz nespēj mīlēt. Tai sveša mīla, svešas cēlās jūtas, Tā prot tik zoboties.
   Urzula.
   Nu, protams, protams, Ka tāpēc labi nav, ja tai top zināms, Ka viņš to mīl; tā tikai izsmies viņu.
   Hero.
   Tev taisnība. Tā izsmej kuru katru, Lai būtu tas cik gudrs, jauns un skaists. Neviens tai nepatīk. Ja viņš ir blonds, Tā tūdaļ brēc: šis derot tai par māsu, Ja sejā tumšs, tad arlekins ar grimu, Kur daba iegāzusi tintes blašķi, Ja tievs un slaids, tad šķēps ar trulu galu, Ja mazs, tad akmens tas, ko kājām spārda, Ja runā — vēja rādītājs uz jumta, Ja klusē — sēne, kura mežā pūst. Tā greizā spogulī šī katru rāda, Tik patiesība no tās vienmēr bēg, Jo taisnu spriedumu tā neņem mutē.
   Urzula.
   Nē, traka dzēlība nebūt nav laba. Hero.
   Nē, nē! Es saku ar, ka būt tik ļaunai
   Ir taisni nepieklājīgi, nudien!
   Bet kas to drīkst šai teikt? Vai es lai saku?
   Tā nekavēsies mani ņemt uz grauda
   Un zobos, izsmies, apēdīs bez sāls.
   Lai labāk Benedikts mirst savās mokās
   Kā uguns pelnos, ko tur līdzēt var! Vai labāk būs, ja izsmiekls to nāvēs? Tas vieglāk nav kā kutinātam mirt.
   Urzula.
   Jel stāstiet viņai, redzēs, ko tā sacīs. Hero.
   Tad labāk dodos es pie Benedikta Un ieteicu tam mīlas kvēli dzēst Vai izdomāju ko par Beatriči, Nu, kaut ko nevainīgu. Jo kas cits Gan vairāk palīdz nekā griezīgs vārds?
   Urzula.
   Ak, lūdzu, nedariet jel viņai pāri! Man izliekas, ka apdomāsies tā. Vai kādam prāts gan gaišāks nekā viņai? To atzīst visi, un tāpēc man šķiet, Ka Benediktu neatraidīs vis.
   Hero.
   Nav Itālijā cēlāka par viņu;
   Tik, protams, Klaudio man labāk tīk.
   Urzula.
   Es lūgšus lūdzu, nedusmojiet man, Bet, kā man šķiet, tad sinjors Benedikts Pēc prāta, skaistuma un iznesības Ir pirmais Itālijā, lai tur kas!
   Hero.
   Jā, viņa reputācija ir laba. Urzula.
   Pirms ieguva, viņš nopelnīja to. Bet sakiet— kad būs kāzas, lēdij?
   Hero.
   Tāpat kā agrāk — rīt, bet tagad iesim. Es rādīšu tev savas skaistās rotas, Un teic, ko rītā izvēlēties man.
   Urzula
   klusi.
   ŠI ir uz āķa, galvoju kā likts! Hero
   tāpat.
   Ja tiešām tā, tad Amors lieti der: Ko nevar nošaut, to ar cilpām ķer.
   Abas projām.
   Beatriče
   nāk uz priekšu.
   Kā manas ausis deg! Vai tas var būt?
   Vai mani tā par augstprātību soda?
   Nu cits vairs neatliek kā mīlu gūt!
   Prom, zobgalība! Lepnums, prom, pie joda!
   Ak mījais Benedikt, nāc mani skauj!
   Es esmu iztvīkusi tavas rokas.
   Tev Beatriče tagad visu ļauj.
   Pie altāra drīz beigsies mūsu mokas.
   Tu manis vērts — un apņemos es zvērēt,
   Ka tālāk neiešu vairs laiku tērēt.
   Projām.

   Ienāk dons Pedro, Klaudio, Benedikts un Leonāto.
   Dons Pedro. Es palikšu še tikai līdz jūsu kāzām un pēc tam došos uz Aragoniju.
   Klaudio. Atļaujiet, jūsu augstība, man jūs pavadīt uz turieni.
   Dons Pedro. Nē, tas aptumšotu tavus kāzu priekus; tas būtu tikpat daudz kā uzvilkt bērnam jaunu apģērbu un pēc tam aizliegt to valkāt. Es tikai gribētu lūgt Benediktu mani pavadīt, jo viņš ir no galvas līdz kā­jām pati jautrība. Viņš jau divas vai trīs reizes pār­lauzis Amora stopu, un mazais bende vairs neuzdro­šinās uz to tēmēt. Viņa sirds ir kā zvans, bet mutē zvana mēle, kas gāž ārā visu, ko jūt sirds.
   Benedikts. Kungi, es vairs neesmu tas, kas biju.
   Leonāto. Tā man ari šķiet. Jūs esat kļuvis nopietnāks.
   Klaudio. Vai tikai viņš nav iemīlējies?
   Dons Pedro. Ko, šis pagāns? Viņā jau nav asins pilītes, kas varētu iekvēloties mīlestībā: ja viņš nav prie­cīgs, viņam, acīm redzot, trūkst naudas.
   Benedikts. Man sāp zobs.
   Dons Pedro. Nu raujiet to ārā!
   Benedikts. Labāk to sūtīt pie joda.
   Klaudio. Vispirms aizsūti pie joda un pēc tam izrauj.
   Dons Pedro. Vai tiešām viņš kunkst aiz zobu sāpēm?
   Leonāto. Kas gan viņam varētu būt: zoba augonis vai cērme?
   Benedikts. Viegli smieties tam, kam nesāp.
   Klaudio. Es tomēr palieku pie tā, ka viņš iemīlējies.
   Dons Pedro. Nē, viņā nav ne ēnas no mīlestības, izņe­mot to, ka viņš iemīlējies dažādos kostīmos: šodien, piemēram, ģērbjas kā holandietis, rīt kā francūzis vai arī nošauj divus zaķus uzreiz: no jostas vietas līdz apakšai — vācietis platās biksēs, no jostas vietas uz augšu — spānietis, tikai bez jātnieka kamzoļa. Ja viņš nav pazaudējis galvu no šīm muļķībām, es šau­bos, vai viņš jucis prātā aiz kādas citas mīlestības.
   Klaudio. Ja viņš nav ieķēries kādos brunčos, tad vairs nevar ticēt vecām pazīmēm. Viņš tīra katru rītu savu cepuri. Ko tas nozīmē?
   Dons Pedro. Vai viņu kāds redzējis pie bārddziņa?
   Klaudio. Nē, bet bārddziņa zēns redzēts pie viņa, un ar Benedikta senāko vaigu krāšņumu jau esot piebāztas vairākas bumbas.
   Leonāto. Tāpēc es skatos, ka viņš izliekas daudz jau­nāks, kopš pazaudējis bārdu.
   Dons Pedro. Un vēl kas: viņš sācis iesmaržoties; jūs sa­protat, pēc kā tas ož?
   Klaudio. Citiem vārdiem: skaistais jauneklis iemīlējies.
   Dons Pedro. Bet visvairāk modina aizdomas viņa nokār­tais deguns.
   Klaudio. Un kad agrāk viņš tik bieži mazgājās?
   Dons Pedro. Varbūt viņš sācis arī krāsot vaigus? Man stāstīja, ka klīstot tādas baumas.
   Klaudio. Bet viņa dzirkstošā atjautība, tā paslēpusies it kā kokles stīgās un pīkst tikai tad, kad uz tās sit knipjus.
   Dons Pedro. Tas viss ir ļoti traģiski. Galu galā būs jāse­cina, ka viņš tomēr iemīlējies.
   Klaudio. Bet es zinu arī to, kas viņā iemīlējusies.
   Dons Pedro. Nu, to gan es gribētu redzēt. Droši vien tas sievišķis viņu nemaz nepazīst.
   Klaudio. Taisni otrādi! Zina visas viņa vājības, tomēr mirst vai nost viņa dēļ.
   Dons Pedro. Tā nu būtu jāapbedī kapā vaļējām acīm.
   Benedikts. Manas zobu sāpes jūs tomēr nenovārdosiet. Godājamais sinjor, lūdzu, iesim. Man jums jāsaka daži prātīgi vārdi, kurus šie koka zirdziņi nedrīkst dzirdēt.
   Benedikts un Leonāto aiziet.
   Dons Pedro. Es lieku savu galvu ķīla, viņš sāks runāt par Beatriči.
   Klaudio. Droši vien. Bet Hero un Margarita jau bus iz­spēlējušas to pašu joku ar Beatriči, un nu šie lāči vairs nerūks satiekoties.
   Ienāk dons Huans.
   Dons Huans. Dievs palīdz, brāli.
   Dons Pedro. Esi sveicināts!
   Dons Huans. Ja tev ir mazliet laika, es gribētu ar tevi parunāt.
   Dons Pedro. Divatā?
   Dons Huans. Kā tev tīk, bet grāfs Klaudio var palikt, jo tas, ko gribu sacīt, attiecas uz viņu.
   Dons Pedro. Kas tad ir?
   Dons Huans. Jūs domājat rīt laulāties, godājamais kungs?
   Dons Pedro. Tu taču to zini.
   Dons Huans. Es to nezinu, kamēr viņš nezina to, ko es zinu.
   Klaudio. Vai manām laulībām ir kāds šķērslis? Lūdzu, runājiet drīzāk!
   Dons Huans. Jūs varbūt domājat, ka neesmu jūsu draugs? Nekas, tas vēlāk noskaidrosies. Pagaidām apsveriet to, ko jums teikšu. Manam brālim, kā šķiet, jūs esat diezgan tuvs, un es nešaubos, ka viņš aiz īstas draudzības palīdzēja sarīkot gaidāmās kāzas. Bet tas nav labs pakalpojums! Gluži veltīgas pūles!
   Dons Pedro. Kā? Ko tu ar to gribi sacīt?
   Dons Huans. Es gribu sacīt īsi un ātri, jo ievads jau tā bijis pietiekami garš, ka viņa jums nav uzticīga.
   Klaudio. Kas? Hero?
   Dons Huans. Ja, Hero; Leonāto Hero, jūsu Hero, velns zina kā Hero.
   Klaudio. Nav uzticīga?
   Dons Huans. Šis vārds ir par mīkstu, lai pateiktu, cik viņa samaitāta; es varētu lietot asākus izteicienus. Izdomājiet viszemiskāko nosaukumu, un es pierā­dīšu, ka viņa to pelnījusi. Nebrīnieties, uzklausiet, ko jums teikšu: nāciet man šovakar līdzi, un jūs re­dzēsiet, ka pie viņas lien pa logu pat viņas kāzu priekšvakarā. Ja jūs tad vēl viņu mīlat, laulājieties vesels, bet jūsu vārds gan paliktu neaptraipītāks, ja jūs mēģinātu tikt no viņas vajā.
   Klaudio. Vai tas var būt?
   Dons Pedro. Es negribu ticēt.
   Dons Huans. Ja jums nav drosmes ticēt savām acīm, tad jau neticiet vairs nekam pasaulē. Nāciet man līdzi, un es jums parādīšu pietiekami daudz, bet, ja jūs dzirdēsiet un redzēsiet vēl vairāk, tad dariet, kā jums tik.
   Klaudio. Ja es šonakt redzēšu kaut ko tādu, kas man rīt neļaus viņu precēt, es to pazemošu baznīcā visas draudzes priekšā.
   Dons Pedro. Bet, tā kā es palīdzēju tev iegūt viņas roku, tad palīdzēšu arī atklāt viņas negodu.
   Dons Huans. Es negribu viņu vairāk apvainot, iekāms jūs neesat mani liecinieki. Esiet mierīgi līdz pusnak­tij, tad viss noskaidrosies pats no sevis.
   Dons Pedro. Kaut ātrāk beigtos šī diena!
   Klaudio. Kāda briesmīga nelaime!
   Dons Huans. Kāda laimīgi novērsta nelaime! Tā jūs teik­siet tad, kad.viss būs galā.
   Projām.

   Ienāk Dzērvene, Ķīselis un sargi.
   Dzērvene. Vai jūs esat godīgi, uzticami cilvēki?
   Ķīselis. Kā ne! Vai, dieviņ, citādi taču būtu vējā viņu miesas un dvēseles glābiņš.
   Dzērvene. Nē, tas viņiem būtu vēl pārāk mazs sods, jo šos taču uzskatīja par godīgiem cilvēkiem, kad pie­ņēma prinča sargos.
   Ķīselis. Pareizi. Pasludini nu viņiem dienesta pavēles, Dzērveņtēv.
   Dzērvene. Vispirms — kurš no jums vismazāk piemērots sargu amatam?
   Pirmais sargs. Indriķis Auzumaiss, kungs, vai Juris Jū- rasogle, viņi abi prot lasīt un rakstīt.
   Dzērvene. Nāc šurp, kaimiņ Jūrasogle. Dievs tev piešķī­ris varenu vārdu. Māksla pazīt cilvēku pēc izskata — tā ir laimes dāvana, bet lasīšana un rakstīšana — tā nāk no dabas.
   Otrais sargs. Un šīs abas īpašības, uzrauga kungs …
   Dzērvene. Tu esi dabūjis pūrā; zinu, zinu, ko tu gribēji teikt. Tātad par to, ka tu vari pazīt cilvēkus, patei­cies dievam un neplāties tik daudz, bet ar savu lasī­šanas un rakstīšanas mākslu rādies tādā vietā, kur nevienam šādas muļķības nav vajadzīgas. Te tevi uzskata par vislielāko nejēgu un tāpēc par visnode­rīgāko kandidātu sarga amatam; še, ņem laternu. Tavs uzdevums ir ķert ciet visus, kas slaistās apkārt, un saukt: «Prinča vārdā! Apstājies!»
   Otrais sargs. Bet ja kāds negrib apstāties?
   Dzērvene. Nu tad nepievērs viņam uzmanību, lai staigā vesels, bet pēc tam sasauc citus sargus un pateicies dievam, ka esi ticis vaļā no tāda nelieša.
   Ķīselis. Ja kads negrib apstaties, skaidrs ka diena — tas nav prinča pavalstnieks.
   Dzērvene. Pareizi. Un ar tādiem, kas nav prinča pavalst­nieki, jums nav ko piņķēties. Uz ielas nedrīkst ari taisīt troksni, jo, ja nakts sargs grib tērzēt un pļāpāt, tad tas ir augstākā mērā neciešams.
   Otrais sargs. Kāpēc pļāpāt? Mēs labāk liksimies uz auss. Vai tad mēs nezinām, kas sargam jādara!
   Dzērvene. Pareizi. Tu runā kā vecs un norūdīts sargs, jo, kas guļ, tas negrēko. Tikai uzmanieties, ka jums nenozog pīķus. Tad jums vēl jāiegriežas krogos un jādod piedzērušiem padoms iet pie miera.
   Otrais sargs. Bet ja viņi negrib iet?
   Dzērvene. Nu, lai sēž, kamēr atžirgst. Un, ja arī tad tie nedod labāku atbildi, varat viņiem sacīt, ka šie nav tie cilvēki, par kuriem noturēti.
   Otrais sargs. Labi, kungs.
   Dzērvene. Ja uzduraties uz zagļa, tad varat savu amata pienākumu robežās arī ņemt viņu aiz apkakles. Bet es domāju: kas iebāž nagus piķī — nosmērējas. Vis­miermīlīgākā izeja vienmēr ir tāda: ja noķerat zagli, lieciet viņam pašam parādīt, ko viņš var, tas ir, lai viņš sevi nozog no jūsu sabiedrības.
   Ķīselis. Tu esi vienmēr bijis lēnprātīgs, mans draugs.
   Dzērvene. Taisnība, es no laba prāta pat suni nevaru pakārt, kur nu vēl cilvēku, kurā taču ir kaut kas go­dīgs iekšā.
   Ķīselis. Bet, ja dzirdat nakti bērnu raudam, tad pasauciet viņa aukli, lai to apklusina.
   Otrais sargs. Bet ja aukle guļ un nedzird?
   Dzērvene. Nu tad staigājiet mierīgi tālāk un ļaujiet, lai bērns pats viņu uzmodina ar savu vēkšķēšanu, jo aita, kas negrib dzirdēt jēru blējam, neatbildēs arī uz teļa māvienu.
   Ķīselis. Pareizi!
   Dzērvene. Tie nu ir visi jūsu pienākumi. Nepiemirstiet, ka sargs reprezentē savā personā princi: ja jūs viņu pašu nakti sastopat, tad varat apstādināt.
   Ķīselis. Es domāju, to viņi gan nevar.
   Dzērvene. Es deru piecus šiliņus pret vienu, ka var. Katrs, kas pazīst nakts sargu priekšrakstus, apstipri­nās to pašu. Protams, tikai ar paša prinča atļauju, jo sargs nedrīkst nevienam darīt pāri, bet apstādināt cilvēku pret viņa gribu taču nozīmē darīt viņam pāri.
   Ķīselis. Kas tiesa, tas tiesa. Nav ko iebilst!
   Dzērvene. Ha, ha, ha! Nu, zēni, ar labu nakti! Ja gadās kas sevišķs, pasauciet mani. Bet rīkojieties ar prātu! Nāc, kaimiņ!
   Otrais sargs. Nu, zēni, tagad jūs zināt, kas ir mūsu pie­nākums: likties uz baznīcas sola tā līdz pulksten di­viem, bet pēc tam pārvilkties uz gultu.
   Dzērvene. Vēl viens vārds, mīļie draugi. Sevišķi uzma­niet sinjora Leonāto māju, tur rīt būs kāzas, tāpēc tagad liela varza. Nu, ardievu! Esiet uzmanīgi! Es jūs pazemīgi lūdzu.
   Dzērvene un Ķīselis projām.
   Nāk Boračio un Konrāds.
   Boračio. Ei, Konrād!
   Pirmais sargs. Cst! Klusu!
   Boračio. Konrād!
   Konrāds. Es te esmu pie tava elkoņa.
   Boračio. Pie velna, tāpēc man tas elkonis tā niezēja. Es jau domāju, ka tur iemeties kašķis.
   Konrāds. Es tev palieku atbildi parādā. Tagad turpini savu stāstu.
   Boračio. Apstāsimies te, pajumtē; tu redzi, sak līņāt lie­tus. Un nu es kā īsts kroga brālis tev visu izstāstīšu.
   Pirmais sargs. Te būs kāda nodevība, draugi. Klusu!
   Boračio. Vai zini, es nopelnīju no dona Huana tūkstoš dukātu.
   Konrāds. Vai tagad par nelietībām maksā tādu naudu?
   Boračio. Jautā labāk, vai nelieši tagad tik bagāti. Redzi, ja bagātam nelietim ievajagas nabaga nelieša, tad nabags var prasīt, cik vien grib.
   Konrāds. Tas ir brīnišķīgi!
   Boračio. Var redzēt, ka tu vēl neesi bijis iesvētīšanas mācībā. Piemēram, vai tad vīrietim nav vienalga, pēc kādas modes šūts viņa mētelis un kamzolis vai tai­sīta viņa cepure.
   Konrāds. Tas jau ir apģērbs.
   Boračio. Bet es runāju par modi.
   Konrāds. Nu, mode paliek mode.
   Boračio. Ak, ko nu, tāpat es varu sacīt, ka muļķis pa­liek muļķis. Bet vai tu nenojēdz, kas par nolāpītu zagli ir tas modes velns?
   Pirmais sargs. Ē! To Nolāpīto es labi pazīstu. Viņš jau septiņus gadus vazājas apkārt zagdams un nolāpīts kā kungs, taisni pēc pēdējās modes. Viņa palamu es labi atceros.
   Boračio. Vai tu nekā nedzirdēji?
   Konrāds. Nē, tur čīkstēja tikai vējrādītājs uz jumta.
   Boračio. Nu, redzi, es tev teicu: kas par nolāpītu zagli ir tas modes velns. Kā viņš sagroza galvas cilvēkiem starp četrpadsmit un trīsdesmit pieciem gadiem! Viņš tos apģērbj gan kā faraona kareivjus uz melni nokvēpušām gleznām, gan kā Baala priesterus uz veciem baznīcas stikliem, gan kā noskūtu Heraklu uz brūnām, tārpu izēstām tapetēm, pie tam Herakla bikšu priekša ir tik liela, ka tur varētu iebāzt iekšā viņa vāli.
   Konrāds. Es arī esmu tais domās, ka modes velns noplēš vairāk apģērbu nekā cilvēks. Bet vai viņš arī tev nav sagrozījis galvu, ja tu nepabeidzi savu stāstu, bet pārlēci uz modi?
   Boračio. Pagaidām vēl ne. Nu tad klausies: šonakt es mīlinājos ar Hero istabeni Margaritu un saucu viņu par Hero; un viņa, izliekusies pa savas kundzes logu, man tūkstošreiz no vietas novēlēja labu nakti, — bet es tev nestāstu pēc kārtas. Vispirms man vajadzēja pateikt, ka visu to noklausījās princis, Klaudio un mans kungs dons Huans, kas viņus bija iepriekš uz to sagatavojis.
   Konrāds. Un viņi noturēja Margaritu par Hero?
   Boračio. Jā, divi no viņiem — princis un Klaudio, bet mans velna pilnais kungs labi zināja, ka tā ir Marga­rita. Viņa apgalvojumu dēļ, pa daļai tumšās nakts, bet visvairāk manas veiklības labad, kas apstiprināja visus dona Huana melus, Klaudio aizskrēja ārprātī­gās dusmās, nozvērēdamies rīt baznīcā visas drau­dzes priekšā atklāt to, ko šonakt redzējis, pazemot Hero un atstāt viņu neprecētu.
   Pirmais sargs. Prinča vārdā! Apstājies!
   Otrais sargs. Pasauciet tūlīt uzrauga kungu. Mēs atklā­jām blēdību, kāda vēl visā pasaulē nav pieredzēta.
   Pirmais sargs. Un arī Nolāpītais ir viens no viņiem, es zinu.
   Konrāds. Godājamie kungi…
   Otrais sargs. Gan mēs dabūsim rokā tavu Nolāpīto, ne­maz nebīsties!
   Konrāds. Mīļie kungi.. .
   Pirmais sargs. Muti ciet! Jus tūlīt nāksiet mums līdz!
   Boračio. Tā tikai vēl trūka! Vajadzēja mums uzdurties uz šiem pīķiem!
   Konrāds. Sasodīta nelaime, nu tik esam dimbā! Mēs jau ejam, ejam.
   Projām.

   Ienāk Hero, Margarita, Urzula.
   Hero. Mīļā Urzula, pamodini manu māsīcu Beatriči un lūdz viņu piecelties.
   Urzula. Tūlīt, lēdij.
   Hero. Un lai viņa nāk šurp.
   Urzula. Labi.
   Projām.
   Margarita. Man šķiet, cita apkaklīte jums piestāvētu labāk.
   Hero. Nē, mīļā Margarita, būs laba šī pati.
   Margarita. Šī patiesi nav tik skaista; jūs redzēsiet, ka Beatriče teiks to pašu.
   Hero. Mana māsīca ir pustraka, un tu esi tāda pati; es neņemšu citu apkaklīti.
   Margarita. Jūsu jaunā galvas rota man ļoti patīk, ja vien mati būtu mazliet tumšāki. Ģērbs ir lielisks, tur nav ko teikt. Man bija izdevība redzēt Milānas her­cogienes tērpu, kuru visi tā slavē.
   Hero. Tas jau esot pārāks par visu, tā saka.
   Margarita. Nu, vai zināt, tas ir naktskrekls salīdzinā­jumā ar jūsējo. Ar zeltu caurausta drēbe, kas šūta sudraba diegiem un izrotāta pērlēm; divkāršas pie­durknes, bet viscaur tik daudz nevajadzīgu spīduļu, ka jūs nemaz nevarat iedomāties. Kas attiecas uz iz­smalcinātu gaumi, tad jūsu ģērbs gan desmitreiz pā­rāks.
   Hero. Lai dievs dod, ka es to varētu priecīgi valkāt! Man visu laiku tik smaga sirds.
   Margarita. Drīz tā kļūs vēl smagāka, kad nāks klāt vī­rieša svars.
   Hero. Kā tev nav kauna tā runāt?
   Margarita. Kāpēc lai es kaunos, lēdij? Vai tāpēc, ka ru­nāju par godīgām lietām? Un vai precēties nav go­dīgi, pat ja precas ubagi? Vai jūsu līgavainis nav goda vīrs arī bez precībām? Bet — atvainojiet — jūs laikam gribējāt, lai saku: laulāta drauga svars? Ne­vienu patiesu vārdu nelabas domas nevar samaitāt. Kas tur par nelaimi, ja es saku: nāks klāt laulāta drauga svars? Protams, nav nekāda nelaime, ja tas attiecas uz likumīgu vīru un sievu; pretējā gadījumā, zināms, tas viss jāņem viegli un nevis smagi. Jautā­jiet kaut vai lēdijai Beatričei; tur viņa nāk.
   Ienāk Beatriče.
   Hero. Labrīt, māsīc!
   Beatriče. Labrīt, mīļā Hero!
   Hero. Kas tev ir? Tu runā pavisam vārgā balsī.
   Beatriče. Laikam tāpēc, ka esmu izkritusi no sava toņa.
   Margarita. Uztralliniet mums «Mīlas gaismu», tai ļoti viegla melodija. Jūs dziedāsiet, es dejošu.
   Beatriče. Jā, «Mīlas gaisma» — tā ir kā radīta tavām kājām. Ja vien dievs piešķirtu vīru, par pēcnācējiem tev nebūtu jāraizējas.
   Margarita. Kas tās par runām! Tadu spriedumu es mīdu kājām.
   Beatriče. Pulkstenis jau drīz būs pieci, māsīc. Tev laiks būt gatavai. Bet, patiesi, es jūtos pavisam vārga. Ak vai!
   Margarita. Par ko jūs tā nopūšaties? Par kādu kurtu, kādu kumeļu vai kādu kungu?
   Beatriče. Par visu, kas sākas ar burtu «k».
   Margarita. Ar jums laikam noticis kas brīnišķīgs. Man šķiet, neviens jūrnieks vairs nevar paļauties uz zvaigznēm!
   Beatriče. Ko tā nelga ar to grib sacīt?
   Margarita. Es? Ak, neko! Lai dievs dod, ka katram pie­pildītos viņa ilgas!
   Hero. Grāfs man atsūtījis šos cimdus. Tie lieliski smaržo, vai ne?
   Beatriče. Māsīc, man ir iesnas, es nekā nevaru saost. Ak, cik grūti!
   Margarita. Tik jauna meitene un jau grūta!
   Beatriče. Dievs, stāvi man klāt! Kopš kura laika tad tu esi likusies uz asprātībām?
   Margarita. Kopš tā laika, lēdij, kad jūs sākāt tās pie­mirst. Vai tad asprātība man nepiestāv?
   Beatriče. Diemžēl tā nav saredzama. Tev vajadzēja to nēsāt pie cepures. Bet, nudien, es esmu gluži vārga.
   Margarita. Ņemiet tik un iesperiet labi daudz benediktī- nieša. Nav nekā labāka pret spiedēju krūtīs.
   Hero. Tu jau viņu dursti kā ar stikliem.
   Beatriče. Benediktīnieša? Kāpēc taisni benediktīnieša? Uz ko tu tēmē?
   Margarita. Es tēmējot? Nē, ko jūs iedomājaties, es ne­maz neprotu tēmēt. Es tikai runāju par benediktīnieti lielā stikla pudelē, jā. Varbūt jūs domājat, ka es jūs uzskatu par iemīlējušos? Nē, varat būt pārliecināta, es vēl neesmu tāda nelga, lai domātu visu, ko vien var iedomāties; es pat nedrīkstu iedomāties to, ko varētu domāt. Bet, lai ko es iedomātos, es tomēr ne­varu pielaist domas, ko patiesībā varētu domāt, — ka jūs esat iemīlējusies vai kādreiz iemīlēsieties, vai tiksiet mīlēta. Bet arī Benedikts bija tāds kā jūs un tagad ir tāds pats kā citi. Viņš zvērēja, ka nekad ne­precēsies, bet tagad tomēr notiesā savu porciju bez ņurdēšanas. Vai arī jūs tā pārmainīsieties — nezinu, bet redzu no jūsu acīm, ka jūs jau tagad esat tāda pati kā citas sievietes.
   Beatriče. Ar kādu ātrumu tad tagad skrien tava mēle?
   Margarita. Aulekšiem, lēdij, aulekšiem.
   Ienāk Urzula.
   Urzula. Lūdzu, lēdij, pasteidzieties. Princis, grāfs, sinjors Benedikts, dons Huans un citi kavalieri ieradušies jūs pavadīt uz baznīcu.
   Hero. Nu tad palīdziet man apģērbties, mīlā māsīc, mīļā Margarita, mīļā Urzula.
   Visas projām.

   Ienāk Leonāto, Dzērvene un Ķīselis.
   Leonāto. Ko jūs man teiksiet, kaimiņ?
   Dzērvene. Godājamais kungs, es ar jums gribēju paru­nāt dažus vārdus, kas attiecas tieši uz jums.
   Leonāto. Tikai lūdzu īsi. Jūs redzat, nemaz nav laika. Dzērvene. Jā, godājamais kungs, tā ir.
   Ķīselis. Nudien, tā ir, godājamais kungs.
   Leonāto. Nu, kas tad noticis, mani draugi?
   Dzērvene. Vecais labais Ķīselis, godājamais kungs, jums kaut ko pastāstīs. Vecs vīrs, godājamais kungs! Un viņa saprašana, paldies dievam, nav vēl tā izčākstē­jusi, kā es to vēlētos. Bet viņš ir godīgs cilvēks, tik­pat godīgs kā āda starp viņa uzacīm!
   Ķīselis. Paldies dievam, es esmu tik godīgs kā kurš katrs kraķis pasaulē, kas ir tikpat vecs kā es un nav godīgāks par mani.
   Dzērvene. Ak kaimiņ, tavas sudmalas sāka atkal griez­ties.
   Leonāto. Kaimiņi, jūs esat mazliet garlaicīgi.
   Dzērvene. To jūs sakāt tikai tāpēc, kungs, ka mēs esam nabaga hercoga kalpi. Bet, ja es būtu tik garlaicīgs kā karalis, nudien, es novēlētu visu savu garlaicību jums.
   Leonāto. Visu savu garlaicību man? Tā tikai vēl trūka!
   Dzērvene. Un, kaut arī es būtu vēl tūkstošreiz garlaicī­gāks nekā tagad, jo es dzirdu par jūsu augstību tik daudz uzslavu kā par kuru katru citu pilsētā, un lai gan esmu nabaga vīrs, man tomēr patīkami to dzir­dēt.
   Ķīselis. Man arī.
   Leonāto. Kad tik es dabūtu zināt, kas jums man sakāms.
   Ķīselis. Redziet, sinjor, mūsu sargi šonakt ar jūsu vis­žēlīgo atļauju noķēruši divus tādus neliešus, kādus var atrast tikai Mesīnā.
   Dzērvene. Viņš ir vecs vīrs, sinjor, viņam vienmēr kaut kas jāpļāpā, kā mēdz teikt: kad vecums nāk virsū, prāts laižas lapās. Dievs, stāvi man klāt! Kāds prieks to redzēt! Labi teikts, Ķīseļtēv! Kā sacīt jāsaka, dievs arī ir krietns vīrs, tomēr, kad divi jāj uz viena zirga, vienam jāsēž pakaļā. Goda dvēsele, nudien, goda dvēsele! Tik godīgs cilvēks, cik vispār var būt go­dīgs tads, kas maizīti ēd. Bet dievs labi dar' ko darī­dams. Visi nevar būt vienādi, vai ne, mīļais kaimiņ?
   Leonāto. Patiesi, kaimiņ, viņš netiek jums līdzi.
   Dzērvene. Tā ir dieva dāvana.
   Leonāto. Bet nu man jāiet.
   Dzērvene. Tikai vienu vārdu, godājamais kungs: mūsu sargi tiešām šonakt noķēruši divus apšaubāmus tē­viņus; mēs domājām, ka jūs varētu viņus tūlīt no­pratināt.
   Leonāto. Nopratiniet viņus paši un nododiet man proto­kolu. Jūs redzat, man tagad nav laika.
   Dzērvene. Tas tiks izdarīts gudri jo gudri.
   Leonāto. Nomēģiniet arī manu vīnu un esiet sveiki!
   Ienāk kalps.
   Kalps. Sinjor, uz jums gaida, lai vestu jūsu meitu pie altāra.
   Leonāto. Es tūlīt eju.
   Projām.
   Dzērvene. Nu, mīļais draugs, dodies pie Jura Jūrasogles un saki, lai viņš paņem līdzi uz cietumu tinti un spalvu. Sāksim tūlīt nopratināt.
   Ķīselis. Tur jāpieliek daudz prāta!
   Dzērvene. Prāta jau nežēlosim, uz to tu vari paļauties. Še, brālīt
   rāda uz pieri,
   sēž iekšā diezgan daudz, lai vienu otru samulsinātu. Atved tikai mācītu rakstvedi, kas var uzrakstīt pro­tokolu, un ierodies cietumā.
   Projām.

   Ienāk dons Pedro, dons Huans, Leonāto, priesteris, Klaudio, Benedikts, Hero, Beatriče un citi.
   Leonāto. Nu, pater Franci, taisiet labi ātri. Nekā vairāk kā tikai pašu laulību ceremoniju. Laulāto draugu pie­nākumus jūs viņiem varat izstāstīt arī vēlāk.
   Priesteris. Jūs, sinjor, esat ieradies, lai noslēgtu laulību ar šo lēdiju?
   Klaudio. Nē.
   Leonāto. Lai ar viņu salaulātos, pater; noslēgt laulību ir jūsu pienākums.
   Priesteris. Lēdij, jūs esat ieradusies, lai salaulātos ar šo grāfu?
   Hero. Jā.
   Priesteris. Ja kādam no jums ir zināmi šķēršļi: kas stātos ceļā šai laulībai, nekavējieties savas dvēseles laba tos tūlīt atklāt.
   Klaudio. Vai jums tādi zināmi, Hero?
   Hero. Nē, mans kungs.
   Priesteris. Bet jums, grāf?
   Leonāto. Uzdrošinos atbildēt viņa vietā: nē.
   Klaudio. Ak, ko visu cilvēki uzdrošinās! Ko visu viņi var izdarīt! Ko viņi ik dienas dara, nemaz nezinā­dami, ko dara!
   Benedikts. Kādi brīnišķīgi izjūtu vārdi! Bet tādi taču ir arī smiekliem, piemēram, ha, ha, ha!
   Klaudio.
   Ej sāņus, pater! Uzklausieties, tēv! Jums jautāju: vai jūs no brīva prāta Man atdodat par sievu savu meitu?
   Leonāto.
   Kā dievs man devis to, tā dodu tālāk. Klaudio.
   Un ko gan atpakaļ jums varu dot Tik debešķīgas, dārgas rotas vietā?
   Dons Pedro.
   Nekā, ja pašu nedod atpakaj.
   Klaudio.
   Jūs mani mācāt pateicīgam būt. Se, Leonāto, lūdzu, ņemiet to! Kam sniedzat draugam sapuvušu augli? No ārpuses tik viņa šķīsta šķiet. — Cik jaunavīgi prot tā tagad sarkt! Ak, saldais grēks, cik tas var viltīgs būt, Kā sevi slēpj zem patiesības segas! Vai viņas sārtais vaigs jums neliecina, Ka dziļi tikla tā? Vai neteiks katrs, Kas viņu nupat redz, ka nevainību Tā zaudējusi nav; bet nē, nē, nē! Zin viņa kaisles glāstu saldo indi, Aiz kauna sarkst tā, ne aiz nevainības.
   Leonāto.
   Ko ar to gribat teikt?
   Klaudio.
   Es nevēlos
   Pie tādas netikles siet savu sirdi.
   Leonāto.
   Mans dārgais grāf, ja pārbaudīt to tvīkāt Un, viņas pretestību pārvarējot, Tās tiklo nevainību ņēmāt jūs …
   Klaudio.
   Es zinu, zinu jau, ko gribat teikt! Tā atdevās kā līgavainim man, Un tas spēj attaisnot tās lielo grēku. Nē, Leonāto!
   Nekad es neesmu kārdinājis to, Kā brālis māsai tuvojos es viņai Ar liegu draudzību un dzidru mīlu.
   Hero.
   Bet vai tad citāda es izlikos? Klaudio.
   Tu izlikies? Nost tavu izlikšanos!
   Kā Diāna tu izlikies kādreiz,
   Kā pumpurs svaigs, kas vēl nav ziedā plaucis.
   Bet dzīslās vairāk mežonīgas kaisles
   Tev nekā Venerai un meža zvēriem,
   Kas mūžam alkatībā apkārt skrien.
   Hero.
   Kas noticis, ja sakāt tādus vārdus?
   Leonāto.
   Kam, princi, klusējat?
   Dons Pedro.
   Ko gan lai saku? Es kaunā pats, jo viņam likt pie sāniem Man paklīdušu sievieti bij lemts.
   Leonāto.
   Vai tā ir patiesība vai ļauns sapnis?
   Dons Huans.
   Nē, tas nav sapnis, bet jums atklāj acis.
   Benedikts.
   Tās nav vairs kāzas!
   Hero.
   Ak mans dievs! Mans dievs!
   Klaudio.
   Leonāto, vai es še?
   Vai tas ir princis? Tas ir prinča brālis? Un Hero tur? To redzam savām acīm?
   Leonāto.
   Tas viss ir tā, bet kas par to, ak grāf? Klaudio.
   Jel atļaujiet man vienu jautājumu Likt priekšā Hero un ar tēva varu Tai pavēliet mums patiesību teikt.
   Leonāto.
   Kā savam bērnam pavēlu to tev!
   Hero.
   Kāpēc, kāpēc tie ceļ man tādu kaunu? Kāpēc tie mani izklaušina tā?
   Klaudio.
   Lai atklātu, kā tevi īsti sauc.
   Hero.
   Vai tad ne Hero? Kas gan var šo vārdu Ar dubļiem nomētāt?
   Klaudio.
   Var pati Hero! Jā, Hero pati iespēj Hero gāzt! — Kas bij tas vīrs, ar kuru viņā naktī Ap pusnakts stundu runājāt pie loga? Ja nevainīga jūs, tad teiksiet to!
   Hero.
   Es ne ar vienu neesmu runājusi.
   Dons Pedro.
   Tad jūsu negods atklāts! — Leonāto,
   Man smagi to jums teikt, bet tiešām — zvēru!
   Es pats, mans brālis un grāfs Klaudio —
   Mēs viņā naktī taisni divpadsmitos Pie Hero loga redzējām, ka viņa Ar kādu nelieti bij pārāk laipna, Un dzirdējām, cik tūkstoškārt tie tiekas, Cik tuvi sakari tiem.
   Dons Huans.
   Kauns, ak, kauns! Pat iedomāties kauns! Kur nu vēl runāt! To izsacīt bez piedauzības vārdos Nemaz nav iespējams. — Ak skaistā lēdij, Sirds krūtīs sāp, ka jūs tik pagrimusi.
   Klaudio.
   Hero! Kas varētu tu kļūt par Hero, No tava skaistuma ja tikai puse Tev sirdī mājotu un arī garā! Bet nu ardievu — nejaukā un skaistā! Grēks nevainīgais, vaina grēcīgā! Lai aizkrīt cieti manas mīlas durvis, Lai vairs neviena pa tām neienāk! Es neticu nekam, es redzu tikai ļaunu, Ar skaistumu sirds nespēj aizrauties! Leonāto.
   Vai nav neviena šķēpa krūtīm manām?
   Hero zaudē samaņu.
   Beatriče.
   Kas, māsīc, tev? Kam tu bez spēka ļimsti?
   Dons Huans.
   Lai ejam prom! Viss šodien gaismā celtais Tai bij par daudz.
   Dons Pedro, dons Huans un Klaudio projām.
   Benedikts.
   Kas gan tai noticis?
   Beatriče.
   Vai nav tik mirusi? Nāc talkā, tēvoc! Ak Hero, Hero! Pater! Benedikt!
   Leonāto.
   Ak likten, neņem roku atpakaj! Lai viņas negodu sedz labāk nāve! Ko vairāk vēlēties?
   Beatriče.
   Kā klājas, māsīc?
   Priesteris.
   Saņemieties, lēdij!
   Leonāto.
   Tu atver acis?
   Priesteris.
   Nu jā, kāpēc gan viņai nemosties?
   Leonāto.
   Kāpēc? Vai neatgādina gan viss
   Tās lielo negodu? Vai sārtums vaigos
   Gan nebij viņas kauna liecinieks?
   Tev nav vairs jādzīvo! Ver acis ciet!
   Ja neticētu es, ka tu še mirsi,
   Par negodu ka stiprāks nebūs gars,
   Es pats tad sirdī iedurtu tev šķēpu.
   Un es vēl sūrojos, ka tu man viena?
   Pret dabu kurnēju, ka skopa tā?
   Par daudz man vienas jau! Kam man šī viena?
   Kāpēc tu manām acīm biji mīļa,
   Kāpēc, kāpēc gan savu durvju priekšā
   Es nepacēlu kādu ubagbērnu?
   Tad, redzot vēlāk viņa ļauno dabu,
   Es sacīt varētu: tur nav nekā no manis,
   Šis negods nāk no svešām asinīm! —
   Bet nē, mans bērns, ko mīlēju tik ļoti,
   Ar ko es lepojos, kas tiktāl mans,
   Ka pats vairs tikai viņā dzīvi guvu,
   Kas gan tam noticis? Ak, mana meita
   Ir kaunā kritusi, un visā jūrā
   Nav tik daudz ūdens, lai tā tīra kļūtu,
   Nav tik daudz sāls, lai viņas baudu miesu
   No pūžņiem pestītu!
   Benedikts.
   Jel pagaidiet! Par notikušo tiešām brīnums tāds, Ka vārdu trūkst.
   Beatriče.
   Es zvēru, viņi apmeloja to.
   Benedikts.
   Jūs, lēdij, šonakt bijāt ar to kopā?
   Beatriče.
   Nē, šoreiz ne; tik visas citas naktis Es visu gadu biju ar to kopā.
   Leonāto.
   Jauns pierādījums! Pierādās vēlreiz Tas, kas jau izlikās kā dzelzī kalts! Vai prinči melos? Tāpat Klaudio, Kas runāt nespēja par viņas kaunu Bez asarām? Prom, prom! Lai viņa mirst!
   Priesteris.
   Tad uzklausiet jel mani! Es pagaidām tik tāpēc cietu klusu Un visam brīvi attīstīties ļāvu, Lai lēdiju es spētu novērot, Un redzēju, ka sārtums tūkstoškārt Tai vaigos sitas, bet kā eņģelis Tad bāla kļūst tā nevainībā kautrā, Un viņai acīs liesmas iedegas, Kas izkausēt grib aizdomas, ko ceļ Pret viņu prinči. — Sauciet mani nelgu! Jūs manas domas varat apšaubīt Un novērojumus, kas dzīvē gūti, Jūs maniem darbiem varat neticēt Un svētam amatam, un gadu nastai, Bet es jums saku: viņa nevainīga, Tas viss tik māņi. Leonāto.
   Nē, nē, nevar būt! Tu, pater, redzi: tik daudz godprātības Vēl viņai palicis, ka negrib grēku
   Zem nepatiesa zvēresta tā slēpt. Ja viņa neliedzas, kādēļ gan tu To centies aizmiglot, kas gaišs kā diena?
   Priesteris.
   Kas ir tas vīrs, par kuru apsūdz jūs?
   Hero.
   To zina sūdzētāji, bet ne es. Ja kādu atrastu, ar kuru vairāk Es būtu sakaros, nekā ļauj gods, Lai nepiedod nevienu grēku man! Tēv, ja tu vari pierādīt, ka nakti Kāds mani uzrunājis un ka es Tam atbildējusi, tad nolādi Un mani nicini līdz nāves stundai.
   Priesteris.
   Ar prinčiem būs kāds savāds misēklis!
   Benedikts.
   No viņiem divi īsti goda vīri,
   Un, ja tie pievilti, tad tur būs vainīgs
   Cits it neviens kā dons Huans, kam mūžam
   Uz ļaunprātībām tikai tiecas gars.
   Leonāto.
   Nekā es nezinu. Ja viņiem tiesa,
   Es tevi saplosīšu savām rokām,
   Bet, ja tie melo, pieminēs vēl mani.
   Vēl asinis nav izžuvušas man,
   Nav vecums padarījis prātu trulu,
   Nav pārticība izšķiesta man vēl.
   Nav dzīve laupījusi senos draugus,
   Kas spētu sniegt man palīdzīgu roku,
   Vēl jūtu spēku locekļos un garā,
   Man drosmes daudz, ar draugiem roku rokā
   Vēl varu cīnīties.
   Priesteris.
   Jel klausiet mani! Es tagad zinu, kas mums darāms šeit. Tā prinčiem beigās nomirusi likās,
   Uz laiku viņu tagad noslēpiet
   Un izpaudiet, ka tiešām nomirusi.
   Jūs paši tūdaļ sāciet nēsāt sēras
   Un kapa krustā steigšus iekalt lieciet
   Tās vārdu, ari bēres nosviniet,
   Lai nešaubās neviens, ka nav vairs Hero.
   Leonāto.
   Bet tālāk ko? Ko tas viss līdzēt var?
   Priesteris.
   Vispirms, ja darīs tā, tad neslava Drīz pāries žēlabās, un tas ir daudz. Bet mums vēl tālāk kaut kas jāiegūst, Mans līdzeklis der citu mērķi sniegt. Ka viņa mirusi, to vajag izpaust. Un, lūk, tiklīdz tas visiem zināms kļūs, Sāks viņu nožēlot, sāks viņu slavēt, Jo tas vienmēr ir tā: kas pašiem rokā, To necienījām mēs pēc nopelna, Bet, līdz tas zaudēts, lejam asaras, Tad tik daudz labu vārdu atrodam Kā nekad agrāk. Tā ar grāfu būs, Kad dzirdēs viņš, ka nonāvējis to. Sāks viņa sirdī ilgas iedegties, Un Hero dzīve izliksies tik skaista, Tik brīnišķīga kā vēl it nekad, Tai mūsu vidū pašai dzīvojot. Un, lūk, tad skumjas dziļi apņems viņu, Ja patiesi vien Hero mīlējis; Viņš savu neprātību nožēlos Un nožēlos pat tad, ja ari liktos, Ka patiesi viņš apvainojis to. Lūk, tā tam notikt būs! Un tāpēc ticiet, Ar to daudz vairāk varam iegūt mēs, Nekā vēl tagad vispār nojaust spējam. Ja arī citu mērķi nesniegsim, Tad vismaz viņas pēkšņā nāves ziņa It visas tumšās baumas izkliedēs. Bet pieņemsim — tas arī nenotiks, Tad taču viņas pašas labā būs,
   Ka turpmāk klosterī tai dienas rit No visām acīm nost, no baumām, paļām.
   Benedikts.
   Šis padoms, Leonāto, tiešām labs. Kaut arī zināms jums, ka vienmēr es Ar Klaudio un princi esmu draugos, Tad tomēr apņemos par visu klusēt Un noslēpumam būt tik uzticīgs Kā miesai dvēsele.
   Leonāto.
   Nav spēka vairs. Ar mani tagad darīt var it visu.
   Priesteris.
   Nu līgums slēgts. Lai tūdaļ projām steidzam, Ikviena slimība spiež savas zāles ņemt, Jums jānomirst, bet, pirms šo spēli beidzam, Vēl atdzimt būs. Par to mums nāksies lemt.
   Priesteris, Hero un Leonāto projām.
   Benedikts. Lēdij Beatriče, jūs gandrīz visu laiku raudā- jāt?
   Beatriče. Jā, un raudāšu vēl ilgi.
   Benedikts. To gan es nevēlētos.
   Beatriče. Kas tur ko nevēlēties? Tā ir mana griba.
   Benedikts. Esmu pārliecināts, ka jūsu skaistā māsīca ap­melota.
   Beatriče. Ak, cik es būtu pateicīgā cilvēkam, kas to at­klātu!
   Benedikts. Vai iespējams jums parādīt šo draudzību? Beatriče. Iespējams gan, bet nav tāda drauga. Benedikts. Vai vīrietis var to izdarīt? Beatriče. Vīrietis gan, bet ne jūs.
   Benedikts. Es mīlu jūs vairāk par visu pasaulē: vai tas nav dīvaini?
   Beatriče. Tikpat dīvaini kā viss, ko es nezinu. Es ari va­rētu sacīt, ka mīlu jūs vairāk par visu pasaulē, bet neticiet man, lai gan es nemeloju. Es negribu nekā atzīties, es nekā nenoliedzu. Man žēl māsīcas.
   Benedikts. Zvēru pie sava šķēpa, tu mani mīli, Beatriče!
   Beatriče. Nezvēriet pie sava šķēpa, — labāk norijiet to.
   Benedikts. Nē, es zvērēšu pie tā un pārmācīšu ar to katru, kas gribēs apgalvot, ka es jūs nemīlu.
   Beatriče. Vai jūs ari šos vārdus vēlāk norisiet?
   Benedikts. Nē, lai kādu mērci tu tiem sagatavotu. Atkār­toju: es tevi mīlu.
   Beatriče. Dievs, piedod man . ..
   Benedikts. Kas nu par grēku, mīļā Beatriče!
   Beatriče. Jūs mani pārtraucāt īstajā brīdī: es tikko gri­bēju sacīt, ka jūs mīlu.
   Benedikts. Nu, saki no visas sirds!
   Beatriče. Es jūs tik stipri mīlu, ka nepaliek pāri spēka to pateikt.
   Benedikts. Saki — ko man darīt?
   Beatriče. Nogaliniet Klaudio!
   Benedikts. Ne par ko pasaulē!
   Beatriče. Jūs atsakāties? Tas man ir nāves spriedums. Sveiki!
   Benedikts. Pagaidi, mīļā Beatriče!
   Beatriče. Es jau esmu projām, lai gan vēl atrodos še. Nē, jūs mani nemīlat! Lūdzu, laidiet mani!
   Benedikts. Beatriče . ..
   Beatriče. Patiesi, es gribu iet.
   Benedikts. Būsim draugi.
   Beatriče. Protams, nav tik riskanti būt manam draugam kā cīnīties ar manu ienaidnieku.
   Benedikts. Klaudio ir tavs ienaidnieks?
   Beatriče. Vai viņš, apmelodams un iegrūzdams negodā manu māsīcu, nav pierādījis, ka ir vislielākais neģē­lis pasaulē? Ak, ja es būtu vīrietis! Nēsāt viņu uz ro­kām līdz pēdējam brīdim un tad altāra priekšā nākt klajā ar tik neģēlīgu apvainojumu, tik saltiem me­liem . .. Ak, ja es būtu vīrietis! Es apēstu viņa sirdi uz tirgus laukuma!
   Benedikts. Klausies, Beatriče …
   Beatriče. Sarunāties ar vīrieti pa logu! Jauki izdomāts!
   Benedikts. Bet, Beatriče .. .
   Beatriče. Nabaga Hero! Viņa ir apgānīta, apvainota, pa­zudināta.
   Benedikts. Beatr . ..
   Beatriče. Prinči un grāfi! īsti bruņinieki! Kāds salds grāfiņš! Lielisks līgavainis, neko sacīt! Ak, ja es tikai tāpēc varētu būt vīrietis, lai viņu pārmācītu! Vai ja es atrastu kādu draugu, kas manis dēļ gribētu būt īsts vīrietis! Bet vīrišķība izkususi pieklājībā, droš­sirdība glaimos; vislabākie vīrieši kļuvuši par mutes bajāriem. Tagad tas ir Herakls, kas prot labi melot un dievoties. Bet par vīrieti jau es nevaru būt, man jāmirst aiz sirdēstiem kā sievietei.
   Benedikts. Pagaidi, mīļā Beatriče! Zvēru pie šīs rokas, es tevi mīlu!
   Beatriče. Nu tad aiz mīlestības pret mani izlietojiet to kaut kam labākam nekā zvērestam.
   Benedikts. Vai jūs esat līdz dvēseles dziļumiem pārlie­cināta, ka Klaudio nepatiesi apvainojis Hero?
   Beatriče. Tikpat ka man ir dvesele un pašai savas domas.
   Benedikts. Labi, man pietiek. Es viņu izaicināšu. Atļau­jiet noskūpstīt jūsu roku — un ardievu. Zvēru pie šis rokas, Klaudio man dārgi samaksās. Spriediet par mani pēc tā, ko dzirdēsiet par mani. Ejiet apmieriniet savu māsīcu. Es visiem teikšu, ka viņa mirusi. Nu, ardievu!
   Abi projām.

   Ienāk Dzērvene, Ķīselis, rakstvedis amata svārkos,- sargi ar Konrādu un Boračio.
   Dzērvene. Vai viss pie rokas, kas vajadzīgs?
   Ķīselis. Ak tā, krēslu un spilvenu rakstveža kungam.
   Rakstvedis. Kuri tad ir tie kriminālie?
   Dzērvene. Mēs paši, es un mans amata biedrs.
   Ķīselis. Pareizi. Mums uzdots nopratināt tos negantnie­kus.
   Rakstvedis. Bet kur tad ir apvainotie, kas jānopratina? Lai stājas še uzrauga kunga priekšā!
   Dzērvene. Pie velna, lai stājas manā priekšā! Kā tevi sauc, mans draugs?
   Boračio. Boračio.
   Dzērvene. Labi, raksti iekšā: Boračio. Un tevi, ķēms?
   Konrāds. Es esmu muižnieku kārtas, mans vārds ir Kon­rāds.
   Dzervene. Raksti iekšā: muižnieku kārtas ķēms Konrāds. Cilvēku bērni, vai jūs kalpojat dievam?
   Konrāds un Boračio. Jā, mums liekas gan.
   Dzērvene. Raksti iekšā: viņiem liekas, ka viņi kalpo die­vam. Un raksti dievu papriekšu: lai dievs pasarga, ja dievs atļautu šādiem blēžiem iet sev pa priekšu. Nu, brālīši, tikpat kā jau pierādīts, ka jūs neko daudz neatšķiraties no gataviem neliešiem un drīz vien arī tādi būsiet. Ko jūs par to varat sacīt?
   Konrāds. Ser, mēs nebūt tādi neesam.
   Dzērvene. Tu esi slīpēts blēdis, tas man jāatzīst, bet gan es tevi noķeršu. Panāc tuvāk, ķēms, es tev pateikšu pāris vārdiņu ausī: klausies, jūs abi izskatāties pēc gataviem neliešiem.
   Boračio. Bet, ser, mēs nepavisam tādi neesam.
   Dzērvene. Atkāpies atkal atpakaļ. Nudien, viņi sarunā­jušies savā starpā. Vai tu ierakstīji, ka viņi nepavi­sam nav gatavi nelieši?
   Rakstvedis. Uzrauga kungs, tā nevar pratināt. Vispirms jānoklausās, ko saka sargi, kas viņus apvaino.
   Dzērvene. Jā, pie velna, tas būs tas īsākais ceļš. Lai stā­jas priekšā sargi! Prinča vārdā es jums pavēlu: ap­sūdziet šos cilvēkus.
   Pirmais sargs. Ser, šis cilvēks sacīja, ka prinča brālis dons Huans ir nelietis.
   Dzērvene. Raksti iekšā: prinča brālis dons Huans ir ne­lietis. Vai tas nav grēks nosaukt prinča brāli par nelieti?
   Boračio. Uzrauga kungs …
   Dzērvene. Turi muti, tēviņ. Tavs ģīmis man nemaz ne­patīk, to es tev apsolu.
   Rakstvedis. Un ko vēl viņš sacīja?
   Otrais sargs. Vēl viņš sacījās nopelnījis no dona Huana tūkstoš dukātu par to, ka nepatiesi apvainojis lēdiju Hero.
   Dzērvene. Lūk, rīkļurāvējs, kāds vēl nav redzēts pa­saulē!
   Ķīselis. Rīkļurāvējs, kā tad.
   Rakstvedis. Un ko vēl?
   Pirmais sargs. Ka grāfs Klaudio nozvērējies Hero visas draudzes priekšā nopelt un vairs neprecēt.
   Dzērvene. Ak tu nelietis! Gan tu par to cepināsies ellē uz oglēm!
   Rakstvedis. Un ko vēl?
   Otrais sargs. Vairāk nekā.
   Rakstvedis. Nu, tas ir vairāk, nekā viņi spēj noliegt. Princis dons Huans šorīt slepeni aizbēdzis. Hero pa­tiešām nepatiesi apvainota, atstumta un aiz bēdām mirusi. Uzrauga kungs, lieciet šos abus vīrus sasiet un novest pie Leonāto. Es iešu pa priekšu un parā­dīšu viņam protokolu.
   Projām.
   Dzērvene. Uzlieciet nu viņiem uz rokām kompreses.
   Ķīselis. Sieniet ciet!
   Konrāds. Nost, nejēga!
   Dzērvene. Mans dievs, kur ir rakstvedis? Lai raksta iekšā: prinča ierēdnis ir nejēga! E, siet viņus ciet! Tu, necienīgais lops!
   Konrāds. Nost! Ēzelis, tu esi ēzelis!
   Dzērvene. Ko, tev nav bijāšanas pret manu amatu? Tev nav cieņas pret manu galvu? Kāpēc gan rakstveža nav še, lai ierakstītu iekšā, ka es esmu ēzelis? Bet, ļautiņi, nepiemirstiet, ka es esmu ēzelis, kaut arī tas nav ierakstīts; mēģiniet atcerēties, ka esmu ēzelis. Ak tu nelieti, pagaidi tikai, tava morāle tiks pierā­dīta ar labiem lieciniekiem! Es esmu prātīgs vīrs, vēl vairāk — es esmu justīcijas ierēdnis, vēl vairāk — ģimenes tēvs, vēl vairāk — tik cienīgs pēc izskata kā reti kāds visā Mesīnā un turklāt vīrs, kas saprot likumus, redzi nu! Cilvēks ar savu iztikšanu, redzi nu! Cilvēks, kas daudz piedzīvojis, kam divi amata svārki un kam visās vietās viss kārtībā — jā! Vediet viņu projām! Ak, kāpēc gan neierakstīja iekšā, ka es esmu ēzelis!
   Visi projām.

 

   Antonio.
   Tā nevar vairs. Tu pats dzen sevi kapā, Pats sevi sāpēs vienmēr vairāk plosi. Es nesaprotu to.
   Leonāto.
   Ak, ko tu runā! Kā ūdens sietā, tā šis padoms tavs Man galvā nepaliek. Ciet, lūdzu, klusu! Tik tāds lai lūko mani mierināt, Ko vajā liktenis, tāpat kā mani! Man tēvu rādi, bērns kam bij tik dārgs, Kas pazaudēja to, tāpat kā es, Un tad sāc pacietību sludināt. Pret manām sērām viņa sēras liec Un manām bēdām pretī viņa bēdas, Lai manas sāpes viņa sāpēm rada Ik veidā, nopūtā un nervu trīsā; Un, ja tad viņš var smiet un bārdu glaust, Un sērām uzsaukt: «Nost!» — kad vajag raudāt, Ja bēdas spēj ar jokiem projām dzīt, Ja viņš ir tāds, — tad dod man viņu šurp, Par priekšzīmi es viņu gribu ņemt. Bet tāda nav. Jo, brāli, ļaudis visi Tik tādās bēdās lūko mierināt, Kas pašiem tālu. Ja tās viņus skar, Tie tūdaļ sabrūk mežonīgās sāpēs, Un iznīkst gudrie padomi un runas, Kas trakumu grib zīda saitē siet
   Un skaistiem vārdiem sāpes remdināt. Nē, nē, gan tam, ko bēdu nasta spiež, Mums vajag ieteikt pacietīgam būt, Bet pats neviens to nespēj izdarīt. Tāpēc tavs padoms nevar līdzēt man: Kliedz sāpes stiprāk nekā mierīgs vārds.
   Antonio.
   Vai mazam bērnam vīrs tad līdzīgs kļūst? Leonāto.
   Jel klusu ciet! Es asins tik un miesa. Kurš tādu filozofu redzējis, Kas mierīgi var paciest zobu sāpes, Lai gan tas dievu mēlē runāt prot Un izsmiet citu nelaimīgās likstas?
   Antonio.
   Pats sev vismaz it visu neuzvel, Lai cieš ar tie, kas darīja tev ļaunu.
   Leonāto.
   Jā, taisnība tev. Tam tā notikt būs. Sirds mana jūt, ka apmelota Hero, Un tas, lūk, jādzird Klaudio un princim, — Ikkatram, kas pret viņu bijis ļauns.
   Nāk dons Pedro un Klaudio.
   Antonio.
   Re, Klaudio un princis steidzas šurp.
   Dons Pedro. Labdien!
   Klaudio.
   Labdien! Mans sveiciens abiem jums.
   Leonāto.
   Uzklausiet, kungs . ..
   Dons Pedro.
   Nav laika, Leonāto.
   Leonāto.
   Nav laika, kungs? Nav laika? Ko lai dara? Tad tā jums jāsteidzas? Bet lai jau, lai!
   Dons Pedro.
   Ak vecais vīrs, jel nestrīdies ar mums.
   Antonio.
   Ja strīds tam līdzēt varētu, tad kāds Jau būtu beigts.
   Klaudio.
   Kas viņu apvaino?
   Leonāto.
   Nu, protams, tu! Tu, liekuli, kas cits! Pie šķēpa savu roku neliec klāt, Es tevis nebīstos.
   Klaudio.
   Lai nokalst tā, Ja pret šo sirmo galvu paceļas! Bez ļaunām domām satvēru es šķēpu.
   Leonāto.
   Es saku: neņirgājies vairs par mani!
   Vēl neesmu prātu izdzīvojis nelga,
   Es slēpties negribu aiz sirmiem matiem
   Un lielīties, ko veicu jauns un veiktu,
   Ja vecs jau nebūtu. Nē, klausies, tu
   Tā apmeloji manu tiklo bērnu
   Un mani ar, ka cieņa jānomet,
   Stāvs jāatstiepj zem smago gadu nastas
   Un divkaujā pret tevi jāstājas.
   Jā, nonāvēji manu Hero tu.
   Tie meli bij, kas satrieca tai sirdi,
   Pie senčiem tagad viņa atdusas,
   Pie senčiem, kur nekad nav negods mitis,
   Mīt tavas nelietības upuris.
   Klaudio.
   Manas nelietības?
   Leonāto.
   Jā, tavas, tavas.
   Dons Pedro.
   Nav tiesa, sinjor.
   Leonāto.
   Pierādīšu to, Ja neizvairīsies viņš cīņā stāt; Un, kaut viņš jauns un mācīts šķēpu nest, Man viņa jaunos spēkus satriekt lemts.
   Klaudio.
   Liec mani mierā! Pietiek! Ļauj man iet.
   Leonāto.
   Tu gribi iet? Tu nonāvēji bērnu. Veic mani, zēn! Tad nonāvēsi vīru.
   Antonio.
   Tam divi jāpieveic, jā, divi vīri. Es pirmais nostājos. Nāc ķeries klāt! Ar mani tev būs cīņa jāiesāk! Nāc tikai šurp, es pamācīšu tevi, Kā vajag cirsties, puika! Nāc vien šurp! Es neesmu vīrs, ja nedaru, kā saku!
   Leonāto. Brāli…
   Antonio.
   Ciet klusu! Ak, kā mīlēju es Hero! Par upuri tā krita bezgožiem, Kas grib tik labprāt stāties vīrs pret vīru, Kā patiktu man odzi rokā tvert. Ak nelgas lielīgie un āksti!
   Leonāto. Brāli! …
   Antonio.
   Ak, nerūpējies! Pazīstu es tos, Cik vērti tie, līdz pašai čaumalai. Tie tikai niķīgi un rupji puikas, Kas melo, izsmej, liekuļo un viļ. Aiz muguras prot drošsirdīgi likties, Jo niknu vārdu gvelž vai pusduci. Pat kaulu pārkostu, ja tikai spētu! Bet, protams, vārdos.
   Leonāto.Brāli…
   Antonio.
   Ir jau labi, Jel esi mierā! Ļauj, lai daru es!
   Dons Pedro.
   Mēs negribējām sakaitināt jūs. Ka jūsu meita mirusi, man žēl, Bet apmelota viņa nav, jo gaiši Viss pierādīts, ko vien mēs sacījām.
   Leonāto. Princi!
   Dons Pedro.
   Es dzirdēt nevēlos.
   Leonāto.
   Ak ne?
   Nāc, brāli! — Viņiem dzirdēt būs. Antonio.
   Es ticu.
   Vai arī kādam labi neklāsies!
   Leonāto un Antonio projām. Nāk Benedikts.
   Dons Pedro. Skaties, tur viņš nāk. Un mēs viņu tā mek­lējām.
   Klaudio. Nu, sinjor, kas no jauna? Benedikts. Sveiki, jūsu augstība!
   Dons Pedro. Labdien, sinjor. Jūs tikko neieradāties īs­tajā laikā, lai izjauktu ķildu.
   Klaudio. Daudz netrūka, ka divi bezzobu veči mums būtu nokoduši degunus.
   Dons Pedro. Leonāto un viņa brālis. Kā tev šķiet? Ja mēs ar viņiem sakristu kopā, kas zina, vai vēl neiz­rādītos par jauniem?
   Benedikts. Netaisnīgais nevar but sevišķi drošsirdīgs ķildā. Es jūs abus meklēju.
   Klaudio. Mēs jau ilgi tevi meklējām. Mums nāvīgi gar­laicīgi; vai tu nevari mūs uzmundrināt? Te tavai as­prātībai darbs.
   Benedikts. Mana asprātība ir makstī. Vai pavēlēsiet vilkt ārā?
   Dons Pedro. Tātad tu nēsā to pie sāniem?
   Klaudio. Nē, to vēl neviens nav darījis, lai gan daudzi savu asprātību nolikuši sāņus. Nu tad velc to ārā kā vijoles lociņu un uzspēlē mums kaut ko jautru.
   Dons Pedro. Nudien, viņš ir bāls. Vai tu esi slims vai sa­šutis?
   Klaudio. Esi vīrišķīgs, draugs! Ja saka, ka sirdēsti var nožņaugt kaķi, tad tev taču ir diezgan drosmes, lai nožņaugtu sirdēstus.
   Benedikts. Sinjor, ja jūs gribat savus jokus vērst pret mani, tad ziniet, ka esmu gatavs stāties tiem pretī. Pagaidām izvēlieties sarunai citu tematu.
   Klaudio. Nu tad pasniedziet viņam arī jaunu šķēpu: šis ir pārlūzis.
   Dons Pedro. Jokus pie malas! Viņš kļūst arvien dīvai­nāks. Patiesi, viņš būs stipri sašutis.
   Klaudio. Tādā gadījumā viņš arī zinās, ka josta jāsavelk ciešāk.
   Benedikts. Vai varu jums pateikt kādu vārdiņu ausī?
   Klaudio. Dievs, pasargi mani no izaicinājuma!
   Benedikts
   klusi.
   Jūs esat nelietis. Es nebūt nejokoju. Es varu jums to pierādīt, kad, kā un kur vēlaties. Dodiet man gan­darījumu, citādi es jūs, visiem dzirdot, nosaukšu par
   zaķapastalu. Jus esat nogalinajis daiļu lēdiju, un tas jums dārgi maksās. Es gaidu atbildi.
   Klaudio
   skali.
   Labi. Es katrā ziņā pie jums ieradīšos, jo ceru, ka būs krietni ko mieloties.
   Dons Pedro. Kas? Vai jums kādas dzīres?
   Klaudio. Jā, viņš mani ielūdz nogaršot teļa galvu un tītaru. Nu, ja es šos cepešus labi nesagriežu, tad mans nazis nav ne velna vērts. Bet vai jūs man ne­pasniegsiet arī kādu ķikukazu?
   Benedikts. Sinjor, jūsu asprātība ir lielisks jājams zir­dziņš. Tā skrien pa gaisu.
   Dons Pedro. Bet es tev pastāstīšu, kā Beatriče nesen no­slavēja tavu asprātību. Es sacīju, ka tev ir smalka asprātība. «Kā tad,» viņa teica, «pavisam smalka, gandrīz neredzama.» Atvainojiet, es gribēju sacīt, ka viņa asprātība ir ļoti liela. «Taisni tā es domāju,» viņa atbildēja, «ārkārtīgi liela, taisni lempīga.» Nē, es sacīju, man šķiet, tā ir ļoti laba. «Jā, kā tad,» viņa iesaucās, «pārāk laba, pat nevienu neievaino.» Bet viņš taču ir gudrs cilvēks, es iebildu. «Tur nevar būt divu domu,» viņa atcirta, «sevišķi gudrs, var sacīt — pārgudrs.» Un ļoti izglītots, es sacīju, prot vairākas valodas. «To es ticu,» viņa smējās, «jo pirmdienas vakarā viņš man kaut ko nozvērējās, bet trešdienas rītā pārzvērēja atkal citādi. Tās taču ir divas dažādas valodas.» Tā viņa man veselu stundu no vietas cēla priekšā tavus labos tikumus, līdz beidzot nopūtās un noteica, ka tu tomēr esot patīkamākais cilvēks visā Itālijā.
   Klaudio. Un vēl sirsnīgi noraudājās un nobeidza ar vār­diem: diemžēl man vienalga! Lai viņš brauc ratā!
   Dons Pedro. Jā, tā bija. Un tomēr, man šķiet, ja viņa šo tik traki neienīstu, vai, kā viņai vajadzētu to mīlēt! Leonāto meita taču mums visu izstāstīja.
   Klaudio. Visu, visu un turklāt, kā stāv rakstīts: «Viņš dzirdēja dieva tā kunga balsi, kurš staigāja dārzā dienas dzestrumā.»
   Dons Pedro. Bet kad mēs pieliksim meža buļja ragus pie prātīgā Benedikta pieres?
   Klaudio. Un kad tur lieliem burtiem lasīsim — «Tas ir precētais vīrs Benedikts»?
   Benedikts. Sveiki, jaunekļi. Jūs zināt, par ko es runāju. Atstāju jūs pļāpīgā garastāvoklī: tikai, par laimi, jūsu vārdi, tāpat kā balamutes šķēps, nespēj nevienu ievainot. Jūsu augstība, pateicos jums par visu labu, bet es diemžēl nevarēšu būt jūsu pavadonis. Jūsu brālis — bandubērns dons Huans aizbēdzis no Me- sīnas; jūs abi esat vainojami nevainīgās lēdijas nāvē. Bet ar šo Pienapuikas kungu mēs satiksimies citā vietā. Pagaidām miers ar jums!
   Projām.
   Dons Pedro. Viņš runā nopietni.
   Klaudio. Pavisam nopietni un, varu derēt, aiz mīlestības pret Beatriči.
   Dons Pedro. Viņš tevi izaicināja?
   Klaudio. Pēc visiem likumiem.
   Dons Pedro. Cilvēks ir visbrīnišķīgāks tad, kad uzvelk svārkus un bikses, bet atstāj mājās prātu.
   Klaudio. Tad viņš ir milzis salīdzinājumā ar mērkaķi, bet toties mērkaķis ir profesors salīdzinājumā ar viņu.
   Dons Pedro. Tagad pietiek. Sirds, savaldies un esi no­pietna! Vai viņš nesacīja, ka mans brālis aizbēdzis?
   Ienāk Dzērvene, Ķīselis un sargi ar Konrādu un Boračio.
   Dzērvene. Nu kusties, kundziņ, kusties. Ja tiesa tevi ne­savaldīs, tad tā vispār vairs nekā nevarēs nosvērt savos svaros. Bet man šķiet, ka tu esi nolādēts lie­kulis, un tāpēc man stingri jāskatās tev uz pirkstiem.
   Dons Pedro. Ko tas nozīmē? Divi mani braļa pavadoņi saistīti? Un viens no viņiem Boračio?
   Klaudio. Jūsu augstība, jautājiet, ko viņi noziegušies.
   Dons Pedro. Kāpēc šie cilvēki aizturēti?
   Dzērvene. Pie velna, godājamais kungs, vispirms viņi iztaisījuši lielu denunciāciju, turklāt stipri melojuši; otrām kārtām, viņi ir neslavas cēlāji; sēstām un pē­dējām kārtām, viņi apmelojuši kādu cienījamu lē­diju; trešām kārtām, apgalvojuši to, kas nav, un, galu galā, izrādījušies par meļiem un neliešiem.
   Dons Pedro. Vispirms es tev jautāju, ko viņi izdarījuši. Trešām kārtām, kas ir viņu noziegums; sēstām un pēdējām kārtām, kāpēc viņi apcietināti, un, galu galā, par ko jūs viņus apvainojat?
   Klaudio. Pareizi jautāts saskaņā ar viņa paša ceremo­niālu. Lūk, ko nozīmē noklaušināt pēc visiem pun­ktiem.
   Dons Pedro. Ko jūs esat noziegušies, draugi, ka jūs tā velk pie kāķa? Sis mācītais uzrauga kungs ir par vil­tīgu, lai es viņu varētu saprast. Ko tad jūs esat no­darījuši?
   Boračio. Jūsu augstība, mani nav ko vest uz nopratinā­šanu. Uzklausiet, ko teikšu, bet pēc tam grāfs var mani nogalināt. Es jūs abus pievīlu, bet, ko jūs ne­varējāt atskārst, to atklāja šie nejēgas, kas noklau­sījās naktī, kad es viņam stāstīju, kā jūsu brālis dons Huans mani pierunāja celt neslavu lēdijai Hero, kā jūs, dārzā paslēpušies, redzējāt mani mīlināmies ar Hero drēbēs apģērbto Margaritu; kā pēc tam apņē­māties pazemot Hero baznīcā un vairs viņu neprecēt. Viņi ierakstīja manu nedarbu protokolā, un esmu gatavs drīzāk to apliecināt ar savām asinīm nekā par kaunu sev visu to vēlreiz atkārtot. Lēdija ir mirusi manas un mana kunga vainas dēļ; es nesagaidu vairs neko citu kā tikai sodu, kāds pienākas ļaundarim.
   Dons Pedro.
   Kā karsta dzelzs vai neskar vārdi šie?
   Klaudio.
   Man viņa vārdi bija nāves zāles.
   Dons Pedro.
   Tu saki — brālis pierunāja tevi?
   Boračio.
   Jā, un vēl labi samaksāja man.
   Dons Pedro.
   Viņš nodevīgs un viltīgs caur un cauri Un nu pēc nelietības steidzies prom!
   Klaudio.
   Ak dārgā Hero, mirdz tavs gaišais tēls Man atkal pretī tā kā pirmā mīlā.
   Dzērvene. Nu, vediet šos putniņus projām. Rakstvedis jau laikam būs sinjoram Leonāto visu izklāstījis. Bet, mīļie, aizlieciet aiz auss, lai varētu katrā laikā un vietā apliecināt, ka es esmu ēzelis.
   Ķīselis. Lūk, tur nāk Leonāto un rakstvedis.
   Nāk Leonāto, Antonio un rakstvedis.
   Leonāto.
   Kur ir tas nelietis? Ļauj skatīt viņu, Lai zinu vairīties, kad vēlreiz mūžā Tāds ceļā gadīsies. Kurš no šiem abiem?
   Boračio.
   Ja gribat redzēt ļaundari, — tas es. Leonāto.
   Nolādēts vergs, tad tu ar ļaunu prātu Man bērnu atņēmi?
   Boračio.
   Jā, es. Es viens.
   Leonāto.
   Nē, nelieti, tu apmelo pats sevi. Lūk, še stāv divi godājami vīri, Bet trešais prom, kas līdzdarbojās spēlē.
   Par manas meitas nāvi paldies, prinči! To saviem slavas darbiem pierakstiet. Tas bij tik lieliski, tas bij tik jauki!
   Klaudio.
   Kā drīkstu jūs pēc iecietības lūgt? Bet tomēr jārunā. Ak, sods pār mani Un atmaksa vissmagākā lai nāk! To pieņemu. Bet tik aiz pārpratuma Un kļūdas nogrēkojos.
   Dons Pedro.
   Arī es.
   Lai vien šim labam vīram izpatiktu, Es gatavs padoties ikvienam sodam, Ko viņš spēj izdomāt.
   Leonāto.
   Es prasīt nevaru, lai top tā dzīva, Tas nav vairs iespējams, tik uzaicinu Jūs paziņot it visai Mesīnai, Ka viņa nevainīga. Un, ja mīla Spēj jūsu sirdi skumju padarīt, Tad lieciet uzrakstu uz viņas kapa Un skumju dziesmu šonakt nodziediet. Bet rīt es agri lūdzu jūs pie sevis; Ja nevarējāt kļūt par manu znotu, Tad esiet brāļadēls. Jo brālim meita Pēc izskata ir pilnīgi kā Hero, Tā tagad mūsu abu mantiniece; Ja gribat viņu sev par sievu ņemt, Tad naida nav starp mums.
   Klaudio.
   Ak goda vīrs Līdz asarām jūs mani aizgrābjat. Es priekšlikumu pieņemu; uz priekšu Ir jūsu rokās nabags Klaudio.
   Leonāto.
   Tad rītā gaidīšu es jūs pie sevis. Bet pagaidām ardievu. Blēdi šo Es gribu stādīt priekšā Margaritai,
   Kas droši vien ar iemaisīta bus Un tāpat uzpirkta.
   Boračio.
   Nē, tiešām ne! Tai nebij zināms, zvēru, it nekas. Cik viņu pazīstu, tad vienmēr visur Tā ļoti godīga un taisna gan.
   Dzērvene. Bez tam, ser, lai gan tas vēl nav nostiprināts melns uz balta, bet šis grēka gabals mani nosauca par ēzeli. Es pazemīgi lūdzu to nepiemirst tai brīdī, kad viņš tiks sodīts. Un vēl sargi dzirdējuši, ka viņš runājis par kādu Nolāpīto, kas dieva vārdā aizņemas no cilvēkiem naudu, bet nekad to neatdod, tā ka ļau­dis jau kļuvuši cietsirdīgi un vairs negrib, dieva dēļ, dot nevienam uz parāda. Lūdzu nopratināt viņu arī šai punktā.
   Leonāto. Pateicos par tavām pūlēm. Tu esi tiešām uz­upurējies.
   Dzērvene. Jūsu žēlastība runā kā godprātīgs un patei­cīgs jauneklis. Es slavēšu par jums dievu!
   Leonāto. Še par tavām pūlēm.
   Dzērvene. Lai dievs svētī šo māju!
   Leonāto. Tu vari iet. Es tevi atbrīvoju no šiem noziedz­niekiem un pateicos.
   Dzērvene. Es atstāju jūsu žēlastībai rūdītu blēdi un vis- pazemīgi lūdzu jūsu žēlastību sakurt viņam krietnu pirti visiem citiem par bijāšanu. Lai dievs pasarga jūsu žēlastību, vēlu jums visu labu! Lai dievs jums visas lietas par labu griež! Un tagad atļaujos vispa- zemīgi atvadīties no jūsu žēlastības. Un, ja mums būtu vēlams vēlreiz sastapties, dievs tas kungs pra­tīs to aizkavēt. Nāc, kaimiņ!
   Abi projām.
   Leonāto.
   Tātad līdz rītam, kungi. Esiet sveiki!
   Antonio.
   Nu, sveiki, sveiki! Nepiemirstiet mūs!
   Dons Pedro. Mēs būsim.
   Klaudio.
   Šonakt raudāšu par Hero. Dons Pedro un Klaudio projām.
   Leonāto.
   Šos vediet prom, bet mūsu Margaritai Mēs jautāsim, kā viņa pazīst to.
   Projām.

   Benedikts un Margarita.
   Benedikts. Klausies, mīļā Margarita, vai tu nevari man pakalpot un ierīkot tā, ka varu satikties ar Beatriči?
   Margarita. Vai jūs par to uzrakstīsiet sonetu par godu manam skaistumam?
   Benedikts. Un vēl tik augstā stilā, lai neviens pēc tam vairs neuzdrošinās tev ķerties klāt, Margarita, jo tu tik tiešām esi tādas dziesmas vērta.
   Margarita. Kā? Lai neviens vairs neuzdrošinās man ķer­ties klāt? Tad jau man būs jākļūst par putnu bie­dēkli!
   Benedikts. Tava asprātība ir kā kurta deguns: kampj uz rāvienu.
   Margarita. Bet jūsējā — trula kā paukotāja rapieris: dur, bet neieskrambā.
   Benedikts. Aiz pieklājības, Margarita, negrib ieskram­bāt nevienu sievieti. Bet tagad, lūdzu, pasauc Beat­riči. Es esmu uzvarēts un nododu tev savu vairogu.
   Margarita. Dodiet labāk savu šķēpu; vairogi mums ir pašām.
   Benedikts. Ja tu gribi ar to rīkoties, tad tev asmens jā­tur makstī, jo tas ir visbīstamākais ierocis jaunām meičām.
   Margarita. Ir jau labi, es eju pasaukt Beatriči. Cerēsim, ka viņai būs kājas pie rokas.
   Benedikts. Tad jau viņa labprāt steigs šurp.
   Dzied.
   Augšā Amors priecīgs Katrā ziņā jūt, Cik es vārgs un niecīgs Un cik man ir grūt. ..
   Protams, es domāju, cik grūti man dziedāt, jo mīles­tība… ne lielo peldētāju Leandru, ne Troilu, kas pirmais izdomājis saprecinātājus, ne veselu leksi­konu salonu varoņu, kuru vārdi tā vien ripo pa glu­dajiem dzejas celiņiem, — nevienu mīlestība vēl nav tik radikāli pārvērtusi kā mani. Zēl, ka nevaru to izteikt dzejā: es nevaru atrast nevienu citu atskaņu kā meitiņ — kleitiņ, tā nav visai pieklājīga; skau­ju — rauju tāpat, tvīkstu — pīkstu, pavisam nejē­dzīga atskaņa. Nē, es neesmu piedzimis zem dzejis­kas planētas un neprotu izteikties svinīgos vārdos.
   Nāk Beatriče.
   Mīļā Beatriče, vai tiešām tu nāc tāpēc, ka es tevi saucu?
   Beatriče. Jā, sinjor, un es aiziešu, kad jūs man pavēlē­siet.
   Benedikts. Tātad tu paliksi līdz šim brīdim?
   Beatriče. «Līdz šim brīdim» ir jau izteikts, tātad dzīvo­jiet vesels. Bet, pirms eju, pasakiet man to, kādēļ atnācu: kas notika starp jums un Klaudio?
   Benedikts. Mēs pārmijām dažus asus vārdus, vairāk nekā, un tāpēc atļauj man tevi noskūpstīt.
   Beatriče. Asi vārdi ir tikai ass vējš, ass vējš — tikai asa elpa, bet asa elpa ir pretīga, tāpēc es aiziešu ne­skūpstīta.
   Benedikts. Tu notrauci vārdiem pareizo nozīmi, tik ener­ģiska ir tava asprātība. Bet varu tev pateikt īsos vār­dos: es izaicināju Klaudio, un, ja viņš neliksies par to zinis, es viņu atklāti nosaukšu par gļēvuli. Bet tagad pasaki man — kurš no maniem netikumiem bija par iemeslu tam, ka tu manī iemīlējies?
   Beatriče. Visi uzreiz, jo no tiem kopā rodas tik brīniš­ķīgi organizēta netikumu armija, ka neviena laba īpašība netiek klāt. Bet kura no manām labajām īpa­šībām tad ir tā, kuras dēļ jūs kritāt par upuri mīles­tībai?
   Benedikts. Par upuri mīlestībai? Labi teikts! Patiesi, es esmu kritis par upuri mīlestībai, jo mīlu pret savu gribu.
   Beatriče. Par spīti savai sirdij, vai ne? Nabaga sirsniņa! Ja jūs darāt tai pāri manis dēļ, tad es tai darīšu pāri jūsu dēļ: es neiešu mīlēt to, ko mans draugs ienīst.
   Benedikts. Mēs esam par gudriem, lai varētu miermīlīgi atklāt savas: jūtas.
   Beatriče. To no jūsu grēksūdzes gan nevar noskārst: «Starp divdesmit gudriem cilvēkiem var ar uguni meklēt tādu, kas plātītos ar savu prātu.»
   Benedikts. Tas ir vecs sakāmvārds, Beatriče, bet mūsu laikos to, kas pats sev neuzcels pieminekli, dzīvs bū­dams, pieminēs tik ilgi, kamēr skanēs kapa zvans un atraitne slaucīs asaras.
   Beatriče. Un cik ilgi tas būs?
   Benedikts. Cik ilgi? Nu, stundu klaigās zvans, un ceturt­daļstundu šņauks degunu atraitne. Lūk, kāpēc gud­ram cilvēkam (ja vien sirdsapziņas tārpa kungs ne­turas rokām kājām pretī) jāpūš pašam savi tikumi taurē, kā es to tagad daru. Tik daudz par manu paš- uzslavu (bet, ka es esmu uzslavas vērts, to atļauj man pašam pierādīt), tikai tagad saki: kā klājas ta­vai māsīcai?
   Beatriče. Ļoti ļauni.
   Benedikts. Un tev pašai?
   Beatriče. Tikpat ļauni.
   Benedikts. Lūdz dievu, mīli mani un mēģini laboties. Bet nu esi sveika, jo tur jau kāds steidzas pie tevis.
   Nāk Urzula.
   Urzula. Lēdij, nāciet tūlīt pie sava tēvoča, tur iekšā ir tāds tracis! Izrādījies, ka lēdija Hero nepatiesi ap­vainota, bet princis un Klaudio pievilti, un to visu izdarījis aizbēgušais dons Huans. Nāciet tūlīt!
   Beatriče. Sinjor, vai jūs nevēlaties paklausīties jaunās ziņas?
   Benedikts. Es vēlos dzīvot tavā sirdī, nomirt tavā klēpī, pēc nāves dusēt tavās acīs un katrā ziņā iet ar tevi pie tava tēvoča.
   Projām.

   Dons Pedro, Klaudio un kalpi ar muzikanliem un lāpām.
   Klaudio. Vai tas ir Leonāto dzimtas kaps? Kalps. Jā, kungs.
   Klaudio
   lasa kādu tīstokli.
   Se, melu nonāvēta, Nu Hero atdusas, Bet nāvē nepārspēta Tās slava paceļas. Ap viņas tēlu maigo Nu mūžam gaisma zaigo.
   Noliek uz kapa.
   Lai vienmēr uz šī kapa
   Raud skumjā mīlas lapa.
   Jel lieciet sēru dziesmai atskanēt.
   Dziesma.
   Pusnakts gari, piedodiet Tiem; kas noziegušies šķiet! Dziļās sērās tērpušies, Viņi ap šo kapu ies.
   Jūsu dusmu trūksies, Piedošanu lūgsies Balsi žēlu, žēlu. Ja to uzcelt spētu, Steigties nekavētu! Vēlu, viss par vēlu.
   Klaudio.
   Nu lai tev miers! Kur atdusies, Ik gadus gribu atgriezties.
   Dons Pedro.
   Jau pāri nakts. Lai bālās lapas dziest! Vilks alā lien, vēl sapņu ēnās tīts, Sāk austrumgaiss mums liesmas pretī sviest, Uz Fēba ratiem izbrauc ārā rīts. Jums katram pateicos un saku: sveiks!
   Klaudio.
   Ardievu, draugi, steidzieties uz mājām!
   Dons Pedro.
   Nāc tūdaļ līdz, par jaunu iesim ģērbties, Drīz būs jau laiks pie Leonāto steigt.
   Klaudio.
   Kaut dzīve citādi reiz sāktu vērpties, Šīs smagās sēras sāk jau mani veikt.
   Visi projām.

   Ienāk Leonāto, Antonio, Benedikts, Beatriče, Urzula, priesteris un Hero.
   Priesteris.
   Vai neteicu, ka nevainīga tā?
   Leonāto.
   Tāpat kā Klaudio un arī princis, Kas tikai maldināti pauda ļaunu. Gan noziegusies mazliet Margarita Pret savu gribu tomēr, — izmeklējot Tas tagad viss it gaiši noskaidrots.
   Antonio.
   Kāds gan man prieks, ka viss tik labi beidzas!
   Benedikts.
   Man jau ne mazāk, jo pret Klaudio Es biju gatavs nikni cīnīties.
   Leonāto.
   Bet, mīļā meita, un jūs, visas citas,
   Nu ejiet atkal savā istabā
   Un, kad es saukšu, ierodieties maskās.
   Šai stundā Klaudio un arī princis
   Būs abi klāt. Tu, brāli, zini lomu,
   Par tēvu brāļameitai jābūt tev
   Un jānodod tā jaunam Klaudio.
   Sievietes projām.
   Antonio.
   Es izturēšos nopietni, kā klājas.
   Benedikts.
   Es ari, pater, gribu jums ko lūgt.
   Priesteris. Ko, sinjor?
   Benedikts.
   Vai saistīt mani vai ar atraisīt — No diviem viens. Ak dārgais Leonāto, Man Beatriče laipnus skatus met.
   Leonāto.
   Būs viņai acis aizdevusi Hero.
   Benedikts.
   Un mani skati liesmo mīlas kvēlē.
   Leonāto.
   Tad būsiet aizņēmušies manas acis Vai Klaudio un prinča. Ko jūs gribat?
   Benedikts.
   Jūs izsakāties diezgan mīklaini. Es gribētu, lai mūsu abu griba Ar jūsu gribu vienotos un šodien Jau varētu mēs rokas kopā slēgt. Te jūsu palīdzība būtu vietā.
   Leonāto.
   Es dodu jāvārdu.
   Priesteris.
   Es tāpat ari. Lūk, tur jau princis nāk un Klaudio.
   Ienāk dons Pedro un Klaudio ar pavadoņiem.
   Dons Pedro.
   Es novēlu jums visiem labu rītu.
   Leonāto.
   Jā, labrīt, princi, labrīt, Klaudio. Mēs gaidām jūs. Vai tiešām apņēmušies Jūs esat precēt mana brāļa meitu?
   Klaudio.
   Es vārdu turu. Kam būs nākt, lai nāk. Leonāto.
   Sauc viņas šurp, teic: priesteris jau gaida. Antonio projām.
   Dons Pedro.
   Ei, labrīt, Benedikt, kā labi klājas? Kam seja tev kā februāra rīts, Kad lauskis sper un trako putenis?
   Klaudio.
   Viņš pārdomā, kā klājas meža bullim. Nekas, mēs apzeltīsim tavus ragus, Par kuriem Eiropa drīz pārsmiesies, Tāpat kā tā par Jupiteru smēja, Kas kādreiz kļūt par mīlas slaistu spēja.
   Benedikts.
   Ak sinjor, Jupiters jau skaisti māva, Tam jūsu tēva govi apiet ļāva; Ar teliņu tā drīz vien atnesās, Kas taisni tā kā jūs, kungs, izskatās.
   Ienāk Antonio ar sievietēm maskās.
   Klaudio.
   Tu man vēl redzēsi, nav tagad laika. — Kur lēdija, kas man būs jāapprec?
   Antonio.
   Še, viņu saņemiet no manas rokas. Klaudio.
   Jūs lemta man. Jel rādiet savu seju! Leonāto.
   Pirms jāsniedz roka, priesteris lai redz, Un jādod zvērests viņu apprecēt.
   Klaudio.
   Tad sniedziet roku viņa acu priekšā, Un, ja jūs vēlaties, es precu jūs.
   Hero.
   Kad dzīvoju, jums biju pirmā sieva, Kad mīlējāt, man bijāt pirmais vīrs.
   Noņem masku.
   Klaudio.
   Otra Hero! Hero.
   Jā, tiešām — otra gan!
   Aiz kauna mira Hero; dzīva es
   Un nevainīga tikpat, kā es dzīva.
   Dons Pedro.
   Tā pati Hero! Nomirusi Hero!
   Leonāto.
   Bij mirusi, kamēr bij negods dzīvs.
   Priesteris.
   Es jūsu ziņkārību remdēt steigšu, Kad svētā laulība būs noslēgta; Es visu atklāšu par viņas nāvi. Līdz tam kā brīnums jums viss jāpieņem. Bet nu uz baznīcu lai dodas ceļš.
   Benedikts.
   Vēl brīdi, pater! Kur še Beatriče?
   Beatriče.
   Tā mani sauc. Ko vēlaties no manis?
   Benedikts.
   Jūs mani mīlat?
   Beatriče.
   Vairāk ne, kā klājas.
   Benedikts.
   Tad tēvocis un Klaudio, un princis Ir maldījušies. Zvērēja: jūs mīlot.
   Beatriče.
   Jūs mani mīlat?
   Benedikts.
   Vairāk ne, kā klājas.
   Beatriče.
   Tad Hero, Urzula un Margarita Ir maldījušās. Zvērēja: jūs mīlot.
   Benedikts.
   Šie zvērēja, jūs slima manis dēļ.
   Beatriče.
   Šīs zvērēja, jūs tikko dzīvs aiz mīlas.
   Benedikts.
   Nē, tas naiv tiesa! Tātad nemīlat?
   Beatriče.
   Ne vairāk, kā jūs mīl kurš katrs draugs. Leonāto.
   Jel neliedzies, man šķiet, tu viņu mīli. Klaudio.
   Un derēt varu, ari viņš to mīl: Lūk, pierādījums, še ar viņa roku Klibs sonets izšķīlies no viņa paura Un apdzied Beatriči.
   Hero.
   Bet, lūk, še, Ir vēstule, kas viņai izkritusi Un slavē Benediktu nezin kā.
   Benedikts. Kas par brīnumiem! Mūsu rokas runā pretī mūsu sirdīm. Nu, ko lai dara, es tevi ņemšu arī, bet, zvēru pie saules gaismas, tikai aiz līdzcietības.
   Beatriče. Atteikt jau neatteikšu, bet, zvēru pie šis jau­kās dienas, tikai tāpēc, ka mani tā pierunā, un pa daļai arī tāpēc, lai glābtu jūsu dzīvību, jo, kā stāsta, jums esot delamā kaite.
   Benedikts. Klusu, es aizspiedīšu tev muti!
   Skūpsta viņu.
   Dons Pedro. Nu, kā klājas precētajam vīram Benedik­tam?
   Benedikts. Vai zini, ko es tev teikšu, princi? Pat vesela auditorija zobgaļu nav spējīga tagad izsist mani no mana labā garastāvokļa. Tu domā, es nobīšos no sa­tīras vai epigramas? Nē. Ja katrs jokupēteris varētu mani notraipīt, tad jau man drīz nebūtu nevienas tīras vietiņas. Vārdu sakot, ja esmu nolēmis precē­ties, tad manis pēc visa pasaule var runāt tam pretī. Tāpēc, lūdzu, nezobojiet mani par to, ko esmu agrāk runājis pret precēšanos, jo cilvēks var mainīties — tas ir viss. Kas uz tevi attiecas, Klaudio, tad biju no­lēmis tevi krietni pārmācīt, bet, tā kā tu, acīm re­dzot, būsi mans radinieks, tad esi sveiks un mīli manu māsīcu.
   Kiaudio. Es biju pārliecināts, ka tu noraidīsi Beatriči, un jau sagatavojos tevi izpērt ārā no tavas vecpuiša dzīves un pataisīt par stipri divdomīgu vīru, kas tu arī, bez šaubām, būsi, ja mana māsīca tev stingri ne­skatīsies uz pirkstiem.
   Benedikts. Nu, diezgan, diezgan, būsim draugi. Izgrie­zīsim pirms kāzām kādu danci. Tas padarīs mums vieglākas sirdis, bet mūsu dāmām vieglākas kājas.
   Leonāto. Dejas būs pēc tam.
   Benedikts. Nē, labāk pirms tam. Princi, tu neesi jautrs — precies, es tev saku, precies! Nav labākas guļamista­bas par to, kurai sienas rotātas ar ragiem.
   Ienāk vēstnesis.
   Vestnesis.
   Kungs, jūsu brālis dons Huans ir rokā. Uz Mesīnu to apsargātu ved.
   Benedikts. Nedomāsim līdz rītdienai par viņu. Es jau esmu izgudrojis viņam krietnu pārmācību. Muzikanti, spēlējiet!
   Deja.
 

   Komēdija sarakstīta ap 1598.—1599. gadu. Tā pirmoreiz iespiesta in quarto izdevumā — 1600. gadā, bet pēc tam in folio — 1623. gadā. Jau Šekspīra laikā komēdija guvusi skatītāju dzīvu piekrišanu,
   un ari mūsdienās tā ir viena no iemīļotākām Šekspīra komēdijām. Te parādās Šekspīra lielā meistarība dramaturģijā, jo viņš pratis ap­vienot idejiski un stilistiski dažādas tēmas, padarot darbību dzīvu un interesantu.
   Lugas galvenajai tēmai par apmeloto Hero ir dramatisks raksturs. Šķiet, šai komēdijā jau ieskanas tās drūmās stīgas, kas dominē viņa vēlākajā daiļradē. Tomēr komēdijas laimīgās beigas novērš «traģē­diju».
   Komēdijā Liela brēka, maza vilna jau saskatāmas situācijas, kas līdzīgas traģēdijā Otello sastopamām situācijām. Klaudijs — godīgs, uzticīgs raksturs, ļoti radniecīgs Venēcijas morim Otello. Abi viņi akli notic apmelojumiem un dusmās nespēj savaldīties. Arī abi neliešu tipi līdzīgi — dons Huans stipri vien atgādina Jago. Maigā, liktenim pa­devīgā Hero savukārt līdzinās Dezdemonai. Taču komēdija beidzas laimīgi. Sarežģījumu atrisināšanā palīdz jautrais mīlētāju pāris — Benedikts un Beatriče, tāpat komiskie kārtības sargi ar Ķīseli un Dzērveni priekšgalā.
   Komēdijā Liela brēka, maza vilna Šekspīrs vēl vairāk nekā citās savās komēdijās liek lasītājam just gan dzīves skaistumu un prieku, gan arī saskatīt dzīves spožumā apslēpto ļaunumu, ar kādu savam upurim slepeni uzbrūk tādi cilvēki kā dons Huans un Jago.
   Visa komēdijas fābula nav sevišķi sarežģīta, darbības norise bal­stās uz diviem mīlas pāriem — Hero un Klaudio, Beatriči un Bene­diktu, uz dona Huana intrigu un nakts sargu grupu ar tās «koman­dieriem» — Dzērveni un Ķīseli priekšgalā, kas atklāj un atšķetina šķietami pārāk lētticīgo augstdzimušo vidū dona Huana saausto in­trigas pavedienu.
   Komēdija Liela brēka, maza vilna Valda Grēviņa tulkojumā, sā­kot ar 1922./23. gada sezonu, režisora Eduarda Smiļģa inscenējumā gadiem ilgi turējusies Dailes teātra repertuārā. Padomju laikā Dailes teātris ar šo komēdiju piedalījās latviešu literatūras dekādē Maskavā, iegūstot mākslas draugu dzīvu piekrišanu. Kad šai Šekspīra lugai Dailes teātrī sekoja arī citas Šekspīra lugas, skatītāji šo teātri sāka apzīmēt ne vien par Raiņa, bet arī par Šekspīra teātri. Atsevišķā grā­matā luga iznākusi Rīgā 1924. gadā.
   Šekspīra Kopotu rakstu šinī izdevumā komēdija uzņemta Valda Grēviņa par jaunu pārstrādātā, pilnīgā tulkojumā.
   I cēliena 1. ainā
   122. … ar mieru cīkstēties, bet tikai — trulām bultām. —
   Neasas jeb trulas bultas lietoja putnu šaušanai, lai tos pie­veiktu neievainotus. Trulās bultas allaž turēja pie sevis arī āksti.
   125.     Jūs esat lieliska papagaiļu dīdītāja. —
   Rupju joku mīļotāji bieži vien iemācīja saviem papagaiļiem lamu vārdus.
   126.     Varbūt jūs tikai niekojaties un gribat iestāstīt, ka Amors labs zaķu mednieks un Vulkāns lielisks namdaris? —
   Amors — mīlas dievs, tēlots aizsietām acīm, tātad nevar būt zaķu mednieks, bet Vulkāns, pazemes uguns dievs, mītos tēlots kā kalējs, ne namdaris.
   127.     Vai patiesi pasaulē vairs nav neviena cilvēka, kas gribētu nēsāt savu naktscepuri bez rūpēm? —
   Runādams par «naktscepuri bez rūpēm», Benedikts ar to sa­prot precētus vīrus, kam sievas neuzticības dēļ sagādājušas lie­las bažas un kam zem naktscepures tātad ir «ragi».
   129. … un, ja kāds man trāpa, tad uzsitiet viņam uz pleca un sau­ciet viņu par Ādamu. —
   Ādams Bells — ievērojams angļu strēlnieks, kuru apdzied balādēs.
   3. ainā
   132. … ka esot dzimis zem Saluma zīmes. —
   Pēc astrologu uzskatiem, cilvēki, kas dzimuši zem Saturna zīmes, esot melanholiski.
   II cēliena 1. ainā
   139. … ka es esot ļoti kaprīza un savas asprātības izmācoties no grāmatas. —
   Ar «grāmatu» šeit jāsaprot anekdotu krājums Simt jautru stāstu.
   141. Kā jūs domājat to nēsāt: ap kaklu kā augļotāju važu? —
   Bagāti tirgoņi tanī laikā paraduši valkāt ap kaklu masīvu zelta važu.
   III cēliena 4. ainā
   174. Mīlas gaisma — tajā laikā ļoti populāra dziesma Anglijā. Šek­spīrs to piemin arī lugās Divi veronieši (I, 2.) un Veltas pūles mīlā (III, 4.).
   V cēliena 4. ainā
   214. Nekas, mēs apzeltīsim tavus ragus,
   Par kuriem Eiropa drīz pasmiesies … —
   Teika stāsta, ka valdnieka Agenora meitu Eiropu iemīlējis dievs Jupiters, kas pārvērties par vērsi un to nolaupījis.