VILJAMS ŠEKSPĪRS
   OTELLO

   Venēcijas hercogs Brabancio, senators Senatori
   Graciano, Brabancio brālis Lodoviko, Brabancio radinieks Otello, dižciltīgs moris,
   venēciešu karavadonis Leitnants Kasio, viņa vietnieks Jago, Otello adjutants Rodrigo, Venēcijas augstmanis Montano, Otello priekštecis Kipras
   salas pārvaldnieka amatā Āksts, Otello kalps Dezdemona, Brabancio meita
   un Otello sieva Emīlija, Jago sieva Bianka, Kasio draudzene
   Virsnieki, augstmaņi, ziņneši, muzikanti, herolds, jūrnieks, svītas ļaudis.
   Pirmā cēliena darbība notiek Venēcijā, pārējo cēlienu — ostas pilsētā Kiprā.

   Nāk Rodrigo un Jago.
   Rodrigo.
   Nē, Jago, nerunā, tas labi nav, Ka tu, kas rīkojies ar manu naudu Kā savējo, jau visu zinādams …
   Jago.
   Pie joda! Pat uzklausīt jūs negribat. Ja būtu es kaut sapnī noģidis, Tad varat mani nicināt.
   Rodrigo.
   Tu allaž teici man, ka viņu nīsti.
   Jago.
   Jā, ienīstu! Trīs dižciltīgi vīri Ne vienreiz vien pie viņa ieradās, Man leitenanta vietu gādājot — Šai amatā es būtu īstais vīrs, — Bet viņš, arvien tik pārgudrs un lepns, Uz citu pusi centies novērst runu, To piebārstot ar kara asprātībām, Līdz beigās noraidījis lūdzējus. «Ak, virsnieku jau esmu pieņēmis.» Bet kādu tad?
   Tas ir kāds florencietis, Kasio,
   Liels grāmatnieks, turklāt vēl auša.
   Jau sapinies ar kādu skaistuli.
   Viņš pulkus kaujā vadījis vēl nav.
   Par kara gaitām jēgas nav ne tik,
   Cik vecai bābai. Savas gudrības
   Viņš smeļ no grāmatām un šajā ziņā
   Ir līdzīgs togā tērptam konsulam,
   Kas gudri spriedelē. Par īstu karu
   Tam jausmas nav. Un tāds, lūk, izraudzīts!
   Bet es, kas Kiprā, Rodosā un citur,
   Gan kristīgo, gan nekristīgo zemēs,
   Otello pulkos allaž cīnījies,
   Šķiet, esmu nieks. Te uzrodas kāds veiklāks,
   Kas iecelts tiek par viņa vietnieku.
   Bet es — dievs piedod! — viņa adjutants.
   Rodrigo.
   Ak debess, tad jau labāk viņa bende. Jago.
   Tur līdzams nav, tas mūsu darba lāsts, Ka mūždien paaugstina mīluļus, Ne tos, kas, ilgi, sūri kalpodami, So godu pelnījuši būtu. Tagad, Kungs, spriediet pats, cik liela vajadzība Man mori mīlēt.
   Rodrigo.
   Es tam nekalpotu.
   Jago.
   Ak, esiet mierīgs, kungs; Es, viņam kalpodams, sev kalpoju. Ne visi varam kungi būt, nedz katram Mums ir uzticami kalpotāji. Ir, protams, arī tādi nelgas, Kam glaimot tīk un zemu klanīties, Kas nes kā mūļi savu verga nastu Par vēderu līdz sirmam vecumam, Bet, tiklīdz veci kļūst, tos ratā triec. Jā, tādus nelgas vajaga tik sist.
   Bet citi tēlo pakalpīgus garus, Kaut īstenībā pūlas savā labā, Un, izlikdamies kungam uzticami, Vāc ražu sev, līdz galu galā paši Par kungiem kļūst. Tie nav vis muļķi. Tiem līdzināties vēlos es. Jo, kungs,
   Tik tiešām, kā jūs sauc par Rodrigo,
   Ja moris es, tad nebūtu es Jago.
   Es, viņam kalpodams, sev kalpoju.
   Lai dievs mans liecinieks, ne mīlas dzīts,
   Es pūlos tā, vien tiekdamies pēc mērķa.
   Bet, ja es darbos sevi atklātu
   Un viņam rādītu, ko kāro prāts,
   Es savu sirdi kā uz delnas liktu
   Par ēsmu kraukļiem. Patiess neesmu.
   Rodrigo.
   Tam biezlūpim nu gan ir laime — iegūt Tik daiļu meiču!
   Jago.
   Jāsauc viņas tēvs, Lai mostas, dzenas pakaļ, uzmeklē Pa ielām, radu radus saceļ kājās. Lai dzīvo viņš cik jaukā novadā, Tam mušas uzlaidiet un pamociet, Lai prieka kausā rūpju inde līst Pa lāsītei, līdz tas top rūgts.
   Rodrigo.
   Šeit viņas tēva nams; es skaļi saukšu. Jago.
   Jā, kliedziet, kliedziet drausmā, skaļā balsī, It kā naktī, visiem guļot, degtu Jau ļaužu pilnā pilsēta.
   Rodrigo.
   Brabancio! Sinjor Brabancio!
   Jago.
   Jel mostieties! Hallo, Brabancio! Hei, zagļi! Zagļi! Zagļi! Jūs meitu, maku, namu uzmaniet! Hei, zagļi! Zagļi!
   Brabancio parādās augšā pie loga
   Brabancio.
   Kas kliedz tik baismīgi un kādēļ kliedz? Kas noticis?
   Rodrigo.
   Sinjor, vai visa ģimene jums mājās?
   Jago.
   Vai durvis ciet?
   Brabancio.
   Kas tā par jautāšanu?
   Jago.
   Pie joda, ser, jūs apzagts; ģērbieties; Sirds beigta jau, tāpat pusdvēseles, Jo taisni šinī brīdi uzklupis Melns teķis jūsu baltai aitiņai. Jel celieties un ļaudis modiniet, vai Jūs sātans padarīs par vectētiņu. Jel mostieties!
   Brabancio.
   Vai prātā jukuši?
   Rodrigo. Vai, godātais sinjor, manu balsi nepazīstat?
   Brabancio. Nē, kas jūs tāds esat?
   Rodrigo.
   Mans vārds ir Rodrigo.
   Brabancio.
   Jo sliktāk vēl. Es aizliedzu tev klimst pie vārtiem šeit. Vai skaidri neteicu, ka mana meita
   Nav lemta tev, bet nu tu dzērumā Pēc krietni iebaudītām vakariņām Tik nekaunīgs un pārdrošs esi kļuvis, Ka nāc te troksni celt.
   Rodrigo.
   Ser, ser, ser … Brabancio.
   Tev vajadzēs gan saprast, Ka varas man, tāpat kā spēka, pietiek, Lai tevi savaldītu.
   Rodrigo.
   Dzirdiet, ser!
   Brabancio.
   Ko mels par zādzībām? Šeit Venēcija, Ne lauku muižiņa.
   Rodrigo.
   Erabancio, Pie jums es ierados kā goda vīrs.
   Jago. Pie joda, ser, arī jūs piederat pie tiem, kas ne­skaita pātarus, ja velns to liedz. Mēs ieradāmies, lai jums palīdzētu, bet jūs saņemat mūs kā dauzoņas. Jums laikam gribas, ka jūsu meita sadzīvojas ar sav­vaļas ērzeli, lai jūsu mazbērni jūs apsveic ar zvie- dzieniem, lai zirgi ir viņu brālēni, bet aidinieki — radi.
   Brabancio. Kas tu tāds esi, bezdievīgais nelieti?
   Jago. Es ierados jums pasacīt, ka tieši šajā brīdī jūsu meita un moris tēlo kustoni ar divām mugurām.
   Brabancio.
   Tu esi nelietis. Jago.
   Jūs — senators.
   Brabancio.
   Par to tu atbildēsi, Rodrigo! Es tevi pazīstu.
   Rodrigo.
   Jā, atbildēšu, ser! Tik to es lūdzu, Ja pats jūs esat piekritis un priecīgs — Kā liekas arī man, — ka jūsu meita Tik vēlā, tumšā pusnakts stundā Bez sarga, viena, svešā gondolā Ir steigusies, lai ļautos mora skaujām, — Ja tā, tad laipni lūdzu piedot mums, Ka esam traucējuši jūsu mieru. Bet, ja to nezināt, tad nepelnīti Mums pārmetat, jo nav man nodoma Par spīti kārtībai un pieklājībai Ar jūsu labdzimtību jokus dzīt. Ja tomēr jūsu meita aizgājusi Bez jūsu ziņas, tad tā kaitē jums, Jo visu — mantu, godu, daiļumu Ir atdevusi svešam klaidonim, Kam savu māju nav. Jūs pārbaudiet, Ja jūsu meita šobrīd istabā, Tad mani augstai tiesai nododiet, Ka esmu maldinājis jūs.
   Brabancio.
   Šurp gaismu! Šurp lāpu! Manus ļaudis modiniet! Šis notikums ir līdzīgs manam sapnim, Tā īstenība mani smagi nospiež. Šurp lāpas, lāpas!
   Aiziet.
   Jago.
   Arī es tad eju. Par liecinieku uzstāties pret mori Man neklājas un nebūtu pat gudri. Es padots viņam, un man jāpiesargās. Šis gadījums var kaitēt viņa godam, Ne dzīvībai, jo ir jau paziņots, Ka viņš ar kuģiem tūdaļ brauks uz Kipru Tur karā, kas jau briest, jo cita Nav neviena labāka par mori,
   Ko vietā likt. Un, kaut es viņu nīstu Līdz nāvei, tomēr apstākļi man spiež Pret viņu pacelt miera karogu. Nu, protams, tā ir tikai izlikšanās. Bet jūs, lai viņus droši atrastu, Uz arsenālu sūtiet meklētājus. Tur būšu arī es. Uz redzēšanos!
   Aiziet.
   No nama iznāk Brabancio nakts tērpā un kalpotā/i ar lāpām rokās.
   Brabancio.
   Ak posts! Patiesi, viņa aizbēgusi. Un viss, ko drūmā nākotne man sola, Tīts bēdu tumsā. Pastāsti, Rodrigo, — Kur viņu redzēji? Ak, nabadzīte! Pie mora? Cik grūts ir tēva liktenis! Kā tu to pazini? Ak, viltniece! Ko viņa sacīja? Šurp vairāk lāpu! Saukt radus! Vai bija tie jau vienoti?
   Rodrigo.
   Es tiešām domāju, ka jā.
   Brabancio.
   Ak dievs! Kā var tā aizbēgt? Nodevība! Vairs, tēvi, savām meitām neticiet Un viņu mīļumam. Kas ir šī vara, Kas mulsina pat nevainīgākās. Vai, Rodrigo, tev kādreiz ir gadījies Par tādām lietām lasīt?
   Rodrigo.
   Ir gadījies.
   Brabancio.
   Lai manu brāli sauc! Ak, kaut būtu tev Es viņu atdevis! Laiks izklīst. Vai zināt, kur lai viņus meklējam?
   Rodrigo.
   Man šķiet, ka varu viņus uzrādīt, Ja sardzi gādājat un nākat līdz.
   Brabancio.
   Tad, lūdzu, vediet mūs. Man tiesības Ir katrā namā sardzi pieprasīt, Šurp ieročus un dažus virsniekus. Uz priekšu, Rodrigo! Tu algu saņemsi.
   Aiziet.

   Uznāk Otello, Jago un pavadoņi ar lāpām rokās.
   Jago.
   Kaut karā esmu daudzus nokāvis, Bet sirdsapziņa tomēr liegusi Tā apzināti kādu nonāvēt. Man allaž trūcis dūšas to izdarīt, Kaut domās reižu desmit esmu gribējis Zem ribām viņam dunci iegrūst.
   Otello.
   To labāk nedarīt.
   Jago.
   Viņš lielījās, Tik rupjiem vārdiem apvainoja Jūsu augstību,
   Ka es, pēc dabas ļoti miermīlīgs, Ar mokām valdījos. Bet sakiet, lūdzu, — Vai jūs jau salaulāti? Jāzin jums, Ka viņas tēvu visi ļoti ciena Un viņa vārdam divkārt lielāks svars Ir nekā hercogam. Viņš izšķirs jūs
   Vai ari pieprasīs pēc likuma Ar savas varas ietekmi, lai jūs Jo bargi soda.
   Otello.
   Nu lai viņš ļaunojas, Jo mani nopelni šis valsts labā Ir stiprāki par viņa sūdzībām. Bet, ja viņš dižosies ar savu cilmi, Tad beidzot atzīšos, ka ari pats Es esmu augstas, ķēnišķīgas ģints Un tāpēc tādas lielas laimes cienīgs, Kas ir man dāvāta. Ak, zini, Jago, Ja es tā nemīlētu Dezdemonu, Tad brīva vīra dzīvi nemainītu Pret mājas sprostu, kaut man solītu Vai visas jūras dzelmju bagātības. Bet kas tās tur par ugunīm?
   Jago.
   Tas saniknotais tēvs ar saviem draugiem! Jūs labāk aizejiet.
   Otello.
   Nē, neslēpšos! Mans gods, mans nopelns, skaidrā sirdsapziņa Tie mani attaisnos. Vai tie ir viņi?
   Jago.
   Pie divsejainā Jāna, šķiet, tie nav!
   Uznāk Kasio un daži virsnieki ar lāpām rokās.
   Otello.
   Mans leitnants un vēl daži sardzes ļaudis, Kas kalpo hercogam. — Labvakar, draugi! Ko ziņosiet?
   Kasio.
   Hercogs liek jūs sveicināt Un lūdz, lai jūs bez kavēšanās steigtos Pie viņa.
   Otello.
   Kas viņam būtu sakāms mums?
   Kasio.
   Cik noprotu, kaut kas par Kipras lietām. Jūt satraukumu. Tikai šonakt vien No galerām savs ducis ziņnešu Ir šurpu nākuši cits pakaļ citam. Un daudzi konsuli, no miega celti, Jau sēž pie hercoga. Jūs ari sauca, Bet nevarēja mājās sastapt, Tad izsūtīja visur meklētājus, Lai jūs atrastu.
   Otello.
   Labi, ka tikāmies! Man mājā pāris vārdu jāpasaka, Tad varu iet.
   Aiziet.
   Kasio.
   Ko viņš šeit dara, sakiet!
   Jago.
   Viņš šonakt sagūstījis galeru Un cer, ka likums ļaus to paturēt.
   Kasio.
   Es nesaprotu.
   Jago.
   Viņš apprecējies.
   Kasio. Ar ko?
   Ierodas Otello.
   Jago.
   Viņš precējies ar. .. — Vai iesim, ģenerāl?
   Otello.
   Jā, varam iet!
   Kasio.
   Tur nāk vēl citi, meklēdami jūs. Jago.
   Tas ir Brabancio, esiet uzmanīgs, Viņš nāk šurp ļaunā nolūkā.
   Uznāk Brabancio, Rodrigo un virsnieki ar lāpām un ieročiem rokās.
   Otello.
   Hei! Stāt!
   Rodrigo.
   Tas moris ir, sinjor.
   Brabancio.
   Sist nost šo zagli!
   Pretinieki izvelk zobenus.
   Jago.
   Jūs, Rodrigo, es jūsu padevīgs kalps. Otello.
   Bāzt makstis zobenus, lai nerūs rasā, Jo jūsu vecums, cienījamo sinjor, Te panāks vairāk nekā ieroči.
   Brabancio.
   Kur, laupītāj, tu manu meitu liki? Tu, sātan, viņu esi nobūris. Tam katrs prātīgs cilvēks piekritīs, Ka tu ar burvību tās gribu saisti. Vai citādi tik daiļa, bikla dūja, Kam precēšanās domas nebij prātā Un kas pat noraidīja augstdzimtos, Ko ļaužu nievām nebīdamās, kristu Ap kaklu tādam melnam briesmonim Kā tu, kas šausmas modini, ne mīlu. It visi teiks, kam pašiem vesels prāts, Ka tu ar burvju mākām viņu guvis, Tai kuslo sirdi gandēdams ar dzirām
   Un ar pulveriem. To visu pierādīs. Bet, ka tas tā, jau ir ar rokām taustāms. Es tālab tevi tūdaļ grābšu ciet Kā ļaužu mānītāju, ļaundari, Kas strādā noziedzīgus tumsas darbus. To aizturiet, bet, ja viņš pretojas, Tad sasieniet.
   Otello.
   Nē, rokas savaldiet Jūs, aizstāvji, tāpat kā uzbrucēji, Jo brīdi, kad būs runāt ieročiem, Vēl spēju noteikt pats. Kur man būs jāiet, Lai atbildētu jums?
   Brabancio.
   Uz cietumu! Līdz pienāks laiks, kad tiesa tevi sauks Dot atbildi.
   Otello.
   Ja es jums paklausu, Vai apmierināts būs tad hercogs, Kas vēstnešus pie manis sūtījis, Lai aicina uz apspriedi?
   Pirmais virsnieks.
   Jā, sinjor,
   Uz apspriedi! Pēc jūsu augstības, Šķiet, arī sūtīja.
   Brabancio.
   Kā! Apspriede! Tik vēlā nakts stundā! Vediet viņu turp. Man pāri nodarīts. Gan hercogs pats Un visi, kas no mūsu augstās kārtas, Par šādu pārestību aizvainosies. Ja pieļausim, ka tādus darbus dara. Tad vergiem valstī drīz būs rokās vara.
   Aiziet.

   Pie galda hercogs un senatori. Patālāk virsnieki.
   Hercogs.
   Jā, ziņojumi pretrunīgi, tāpēc Tiem nevar ticēt.
   Pirmais senators.
   Patiesi nesaskan. Man rakstīts — galeras simt septiņas.
   Hercogs.
   Bet man simt četrdesmit.
   Otrais senators.
   Man divi simti. Un tomēr, jebšu skaitlis katram citāds, Kā tādās reizēs allaž pagadās, Kur skaita steigā, viens šais ziņās saskan Ka turku flote Kiprai tuvojas.
   Hercogs.
   Jā, arī manas domas sveras tā. Kaut kuģu skaits nav īsti saskanīgs, Bet tieši tas, kas visām ziņām kopīgs, Mums bažas rada.
   Jūrnieks
   aiz skatuves.
   Jel ielaidiet!
   Pirmais virsnieks.
   Kāds ziņnesis no galerām.
   Ienāk jūrnieks.
   Hercogs.
   Kas jauns?
   Jūrnieks.
   Brauc turku kuģi šurp uz Rodosu, To ir man uzdevis sinjors Andželo Teikt senātam.
   Hercogs.
   Ko teiksiet nu?
   Pirmais senators.
   Nevar būt! Tas viss tik acu mānīšanai. Turki Ir ļoti viltīgi. Tie labi zina, Ko mūsu Kipra viņiem nozīmē; Lai tāpēc vērā paturam, ka viņus Tā vairāk pievelk nekā Rodosa, Turklāt daudz vieglāk ieņemama liekas, Jo nav tik ciešā lokā apjozta Ar neskaitāmiem nocietinājumiem Kā Rodosa. Ja atceramies to, Tad skaidrs kļūst, ka turki nebūs muļķi, Lai pirmo salu mainītu pret otru. Tie neatraidīs vieglu guvumu Un nemetīsies neprātīgās briesmās.
   Hercogs.
   Man arī šķiet, uz Rodosu tie nebrauks.
   Pirmais virsnieks.
   Klāt vēl viens ziņnesis.
   Ienāk ziņnesis.
   Ziņnesis.
   Tie otomani, jūsu gaišības, Kas virzījās uz Rodosu, pa ceļam Ir savienojušies ar otru floti.
   Pirmais senators.
   Tā jau domāju. Cik otra liela?
   Ziņnesis.
   Būs kuģu trīsdesmit. Tie visi Brauc nu atpakaļ uz Kipras pusi, Vairs neizlikdamies. To ziņot liek Sinjors Montano, jūsu uzticīgais Un krietnais kareivis. Viņš lūdz, lai jūs Uz viņu paļaujoties.
   Heicogs.
   Kā tad, uz Kipru! Es jau sacīju! Vai Marks Lučēza ir vēl pilsētā?
   Pirmais senators.
   Nē, viņš tagad Florencē.
   Hercogs.
   Tad sūtiet ziņu, lai viņš steidzas šurp.
   Pirmais senators.
   Lūk, nāk Brabancio un drošais moris!
   Ienāk Brabancio, Otello, Jago, Rodrigo un virsnieki.
   Hercogs.
   Otello, mēs jūs tūdaļ sūtīsim
   Pret mūsu ienaidniekiem, otomaniem.
   Ieraudzīdams Brabancio.
   Jūs neredzeju; sveiks, dižais sinjor! Mums šonakt jūsu padoms vajadzīgs.
   Brabancio.
   Man arī — jūsu. Lūdzu, piedodiet, Ne tituls mans, ne ziņas svarīgās, Ne valsts lietas man lika celties, Bet smagās bēdas, kas man uzbrukušas, Tik postīgas kā traka palu straume, Kas pārmāc visas citas ciešanas Un nenorimst joprom.
   Hercogs.
   Kas noticis?
   Brabancio.
   Vai, meita! Mana meita! . . .
   Visi.
   Mirusi?
   Brabancio.
   Jā, nav man meitas vairs! Tā pievilta, man nozagta, apmāta Ar burvestībām, elles dzirām. Kas ticēt spēs, ka jaunu meiču, kura Nav akla, prātā paviegla vai slima, Var apmāt kāds bez burvestību varas.
   Hercogs.
   Vienalga, kas šis ļaunais nelietis, Kurš, jūsu meitu aizvildams, piekrāpis Jūs pašu, viņa sodīšanai ļauju Jums ņemt no asins sodu grāmatas Jo bargu pantu, pat ja blēdis būtu Mans miesīgs dēls.
   Brabancio.
   Jums ļoti pateicos! Te ir pats vainīgais; lūk, moris, kuram Valsts interešu vārdā likāt jūs Šeit ierasties.
   Visi.
   Mums ļoti žēl, to dzirdot!
   Hercogs
   uzrunā Otello. Ko pats jūs varat te mums paskaidrot?
   Brabancio.
   Tā ir, kā sacīju, ko vēl lai teiktu.
   Jūs dižie, cienījamie sinjori Un augstdzimušie, mani pavēlnieki. Ir taisnība, ka aizvedu tā meitu, Un taisnība, ka apprecēju to. Tas arī viss, ko esmu noziedzies, Ne vairāk. Robusta man izteiksme. Es smalki sarunāties neprotu, Man bija gadi septiņi, kad sāka Jau manas rokas cilāt ieročus Un strādāt teltīm izraibotā laukā. Par lielo pasauli es zinu maz Un stāstīt protu vienīgi par kaujām. Lūk, tādēļ arī sevi aizstāvēt Būs grūti man. Bet, ja jūs atļautu, Bez izpušķojumiem es stāstītu Par savu mīlestību un par to, Ar kādām indēm, dzirām, burvestībām Es viņa meitu ieguvu, kā to Man pārmet šeit.
   Brabancio.
   Tik bikla meitene, Tik lēna, godīga, no nieka sarka, Lai piepeši — par spīti savai dabai Un jaunībai, un labai slavai, visam — To iemīlētu, ko bail pat uzskatīt! Jau tāda doma vien mums liekas traka, Ka viņa, kas bij pati pilnība, Tā spētu kļūdīties, ir jāatzīst, Ka tās ir elles burvības un viltus, Kas viņu mulsina. Tāpēc jātic vien, Ka viņš tai asinīs ar pekles dzirām Vai burvju zālēm kvēli iemetis.
   Hercogs.
   To apgalvot vēl nenozīmē pierādīt. Jums apvainojums jāpamato skaidrāk — Ar tiešiem faktiem, nevis vārdiem vien.
   Pirmais senators.
   Bet sakiet pats, Otello, — vai taisnība, Ka jūs ar neatļautiem līdzekļiem Šīs jaunās meičas sirdi ieguvāt? Vai panācāt to liegā sarunā, Kas sirdi sirdij piesaista?
   Otello.
   Es lūdzu, Pēc meitas aizsūtiet uz arsenālu, Lai viņa tēvam pastāsta par mani. Un, ja jūs atzītu, ka esmu vainīgs, Tad atņemiet man ne vien uzticību, Un augsto godu, ko dāvājāt, Bet arī dzīvību.
   Hercogs.
   Šurp Dezdemonu!
   Otello.
   Jūs, adjutant, tos pavadiet; jūs zināt.
   Jago līdz ar pavadoņiem aiziet.
   Bet, kamēr viņa atnāks, sinjori, es Tā kā grēksūdzē tik vaļsirdīgi Jums visu stāstīšu, kā laimējās Šīs daiļās būtnes mīlu iegūt man, Kā viņa mani iemīlēja.
   Hercogs.
   Stāstiet!
   Otello.
   Es viņas tēvam allaž biju mīļš, Viņš bieži mani ielūdza pie sevis Un vēlējās, lai stāstu tam par kaujām, Par aplenkumiem, cīņām un par veiksmi, Par visu savu dzīvi gal' no gala. Es viņam stāstīju no sākta gala It visu līdz pat beigām, kā tas bij.
   Es bieži pieminēju ari briesmas,
   Kas draudēja uz jūras man un krastā,
   Aiz sevis kad es jutu nāves elpu.
   Es viņam stāstīju, kā kritu gūstā,
   Kā mani pārdeva, kā izbēgu
   Un kā pēc tam man vijās briesmu ceļš
   Gar alām, klintīm, pāri klajumiem
   Un kalniem, kuri pazūd mākoņos.
   Es stāstīju par mežonīgām ciltīm,
   Par cilvēkēdājiem, kas ēd cits citu,
   Par ļautiņiem, kam pleci augstāki
   Par galvu. Un daiļā Dezdemona
   Šos stāstus ļoti alka klausities,
   Bet, ja mājas solis aizsauca,
   Tad, darbu paveikusi, atsteidzās,
   Un manus vārdus kāri uztvēra.
   Par to es priecājos. Te kādā dienā
   Par daiļu lūdzēju tā pārvērtās,
   Kas vēlējās, lai es par savām dēkām,
   Par ko tai zināms bija šis un tas,
   Pēc kārtas pastāstu. Es apsolīju.
   Bet, kad es runāju par grūtībām,
   Ko jaunībā man pārciest nācies, viņai
   Bij acīs asaras. Kad stāsts bij galā,
   Tā mani algoja ar nopūtām
   Un vārdiem: «Dīvains, ļoti dīvains stāsts!
   Tas aizkustina, ļoti aizkustina!»
   Tad pārmest sāk, kādēļ es stāstījis;
   Bet drīz jau teic: «Kas man dos tādu vīru!»
   Un lūdz, ja būtu zināms man kāds draugs,
   Kas viņu iegūt kārotu, tam pateikt,
   Lai mācot es tam dzīves stāstu teikt,
   Kā es to teicis. To viņa mīlētu.
   To dzirdējis, es viņu bildināju.
   Ir viņai mīļa mana sūrā dzīve,
   Man — viņas skaidrā, līdzjūtīgā sirds.
   Tās visas manas burvības! Bet tur
   Jau viņa pati nāk. Varat pajautāt!
   Ienāk Dezdemona un Jago ar pavadoņiem.
   Tāds stāsts pat manu meitu valdzinātu. Mans labais Brabancio, Jums tomēr būs vien jāpiekāpjas. Iet cīņā labāk ar lauztiem ieročiem, Ne kailām rokām.
   Brabancio.
   Lūdzu, klausieties: Ja viņa atzīsies, ka solījusies, Tad lai pār manu galvu kristu lāsts, Ka viņu vainoju. Nāc, mīļais bērns, Un saki, kam šo augsto vīru pulkā Tu paklausīsi.
   Dezdemona.
   Mans cienījamies tēvs, Man pienākums liek diviem paklausīt. Par dzīvību un audzināšanu Man jāpateicas tikai jums, mans tēvs. Tas pienākums, jo esmu jūsu meita. Bet šeit mans vīrs. Kā kādreiz mana māte Jums vairāk pakļāvās kā savam tēvam, Tā no šī mirkļa ļaujiet arī man, Lai klausu savam pavēlniekam — morim.
   Brabancio.
   Lai dievs ar jums! Es beidzu, augstība,
   Laiks kārtot valsts lietas. Jo labāk pieņemt
   Ir audžubērnu nekā lolot savu.
   Nāc tuvāk, mori!
   Es tagad novēlu no visas sirds
   Tev viņu, ko no visas sirds tā liedzu.
   Bet tev, mans mīļais bērns, es atzīšos:
   Es priecājos, ka nav man vairāk meitu,
   Es kļūtu tirāns pēc šī tava soļa
   Un važās kaltu tās. — Nu beidzu, kungs.
   Hercogs.
   Man arī ļaujiet kādus vārdus bilst, Kas līdzēs atrast ceļu mīlētājiem
   Uz jūsu sirdi —
   Kas bijis, par to ilgi neskumstiet, Tad dzīvot tūdaļ vieglāk kļūs mazliet, Jo tam, kas ļaunu ilgi prātā glabā Nav gluds tas ceļš, kas dzīvē ved pie labā. Par to, kas nav vairs atgūstams, paties', Mums beigu beigās labāk pasmieties, Tad zagli apzagt laimējies būs mums, Bet divkārt apzagts būs tas vīrs, kas skums.
   Brabancio.
   Tad kāpēc turkiem Kipru nedodam, Ja mēs par zaudējumiem pasmaidām? Bet bezkaislīgas vienaldzības paudējs Var būt tik tāds, kam nav nekā ko zaudēt. Bet kur lai vienaldzību ņemtu tāds, Ko rūgtu pārmetumu bēdas māc. Ir divas puses allaž parunām, Bet smagai sirdij prieka maz no tām. Ne vien caur ausi dzīves ceļš mums lokās, Tas krūtis skar, kas saplosītas mokās. Bet tagad pāriesim pie valsts lietām!
   Hercogs. Tātad lieli turku bruņotie spēki virzās uz Kipru. Jūs, Otello, pazīstat salas nocietinājumus vislabāk. Un, kaut gan mums salā ir pārvaldnieks, par kura spējām mēs nešaubāmies, tomēr skaidrais prāts, kat­ras rīcības noteicējs, liek mums mest skatienu uz jums kā drošāko balstu. Tādēļ esiet gatavi, ka jūsu jaunās laimes mirdzumu apēnos rūpes par šo dum­pīgo un nemierīgo pasākumu.
   Otello.
   Man, augstie senatori, pieradums, Mans stingrais valdnieks, cieto kara gultu Ir pārvērtis par dūnu paklāju. Man patīk grūtums, tāpēc labprāt Pret turkiem karā došos es. Tik lūdzu, Lai manai sievai mītni ierādītu,
   Tai pienācīgas telpas piešķirot Un citas ērtības, ko viņai nākas Pēc savas cieņas saņemt.
   Hercogs.
   Ja vēlaties,
   Pie tēva dzīvot var. Brabancio.
   Nē, es negribu!
   Otello.
   Es arī ne!
   Dezdemona.
   Nē! Tur dzīvodama, Es vienmēr tēvam acīs būtu Un viņu uztrauktu, jūsu gaišība, Jel uzklausiet jūs manu lūgumu, Kaut spētu jūsu vārdos saklausīt Sev labvēlīgu atbalstu.
   Hercogs.
   Ko vēlaties teikt, Dezdemona?
   Dezdemona.
   Tas, ka, mori iemīlēdama,
   Es esmu spītējusi liktenim,
   Jau visiem zināms. Tagad manai sirdij
   Kļūst tīkams arī mana vīra darbs.
   Kaut vaigs tam tumšs, bet tajā atmirdz prāts.
   Ar viņa slavu, viņa varoņdarbiem
   Nu savienota mana dvēsele.
   Un, ja viņš tagad, augstie priekšnieki,
   Uz karu iet, bet man liek palikt mājās,
   Tad pārtraukta tiek svētā kalpošana,
   Ko mīla uzliek man. Un iesāksies
   Grūts laiks. Jel ļaujiet viņam līdzi braukt.
   Otello.
   Es lūdzu, piekrītiet!
   Man debess liecinieks, to darīdams,
   Es negribu ne juteklībai ļauties,
   Ne asins kvēlei — jauneklības gadi
   Man garām jau, — nedz mantot saldo baudu,
   Bet tikai viņas labad runāju.
   Jūs nedomājiet, dieva dēļ, ja viņa
   Pie manis dzīvos, es tad aizmirsīšu,
   Kas uzdots man. Nē, šķelmja Kupidons
   Ja acis man tā aiztrieptu ar kaisli,
   Ka lielo mērķi es vairs neredzu,
   Lai tad šo manu bruņu cepuri
   Par kastroli sev namamātes lieto,
   Un visas nelaimes un paļas, zaimi
   Pret manu godu saceļas.
   Hercogs.
   Lai notiek tā, ka paši izlemjat,
   Vai viņai braukt, vai palikt, notikums
   Liek steigties; šonakt pat jums jāaizbrauc.
   Dezdemona.
   Mans kungs, vai šonakt?
   Pirmais senators.
   Jā, šonakt.
   Otello.
   Labprāt!
   Hercogs.
   No rīta deviņos te sanāksim. Bet jūs, Otello, atstājiet mums kādu, Kas nogādās jums mūsu pavēles Un visu citu, ko jūs saņemt cienīgs Pēc amata.
   Otello.
   Te būs mans adjutants, Viņš goda vīrs un cilvēks uzticams. Pie manis braukdams, atvedīs man sievu Un visu to, ko jūsu gaišība Man sūtīt gribētu.
   Lai noliek tā. Ar labu nakti, kungi!
   Pievērsdamies Brabancio.
   Cienīts sinjor, Ja vīru skaistu dara vīra sirds, Tad jūsu melnais znots kā saule mirdz.
   Pirmais senators.
   Sveiks, brašais mori, sargi Dezdemonu!
   Brabancio.
   Brauc, mori, tikai acis neaizdari: Ja krāpa tēvu, piekrāps tevi arī.
   Hercogs, senatori, virsnieki un citi aiziet.
   Otello.
   Par viņu esmu drošs! — Nu, krietnais Jago, Man Dezdemona jāatstāj pie tevis. Tu savai sievai viņu uztici Un, tiklīdz iespējams, uz Kipru atved. Nāc, Dezdemona, man vairs palikusi Tik stunda mīlai, darbam, pavēlēm Un arī tev. Mums šonakt pavēl laiks.
   Otello un Dezdemona aiziet.
   Rodrigo. Jago!
   Jago. Ko teiksi, lāga dvēsele? Rodrigo. Kā domā, ko es tagad darīšu? Jago. Tu liksies gultā un aizmigsi. Rodrigo. Es tūliņ slīcināšos.
   Jago. Ja tā darīsi, draugs vairs nebūsi. Ak muļķīt, muļķīt!
   Rodrigo. Muļķīgi ir dzīvot, kad dzīve kļuvusi par slogu. Un labi, ka ir tāds ārsts kā nāve, kas paraksta mums miršanu.
   Jago. Ak nejēga! Es jau četrreiz septiņus gadus raugos šai pasaulē, bet, kopš sāku atšķirt labu no ļauna, es neesmu sastapis cilvēku, kurš prastu mīlēt pats sevi. Pirms teiktu, ka slīcināšos kādas tur pērļu vistas dēļ, es savu cilvēcisko izskatu apmainītu ar paviānu.
   Rodrigo. Bet ko tad lai daru? Atzīstos, man kauns, ka esmu iemīlējies, bet es tur nekā nevaru līdzēt.
   Jago. Nevari līdzēt! Blēņas! Tas atkarīgs no mums pa­šiem, vai esam tādi vai šitādi! Cilvēka miesa ir dārzs, kur mūsu griba ir dārznieks. Vai mēs gribam audzēt nātres vai sēt salātus, stādīt izopu vai iznīdēt timi- ānu, vienu augu aizvietot ar citiem, varam atstāt tos savā vaļā vai cītīgi mēslot un kopt — tas viss ir at­karīgs no mūsu gribas. Ja mūsu dzīves svariem būtu tikai miesas kārību kauss, bez prāta atsvara, kas velk to atpakaļ, tad mūsu asinis un visas zemiskās tieksmes iedzītu mūs postā. Bet mums ir prāts, kas atdzesē un savalda trauksmīgās dziņas, miesas kārī­bas un kaisles, tāpēc to, ko tu sauc par mīlestību, es uzskatu tikai par atvasi vai asnu.
   Rodrigo. Tas nevar būt!
   Jago. Tā ir tikai asiņu patvaļa, kam piebalso griba. Esi vīrs! Slīcināties! Slīcini kaķus un aklus kucēnus. Esmu apņēmies būt tev draugs un atzīstos, ka esmu saistīts pie tevis ar stipru enkura tauvu un nekad ne­esmu varējis būt tev tik noderīgs kā tagad. Piebāz maku ar naudu; taisies man karā līdzi. Pieliec lieko bārdu; es saku, piepildi maku ar naudu. Nevar būt, ka Dezdemona ilgi mīlēs mori, nedz viņš to, — pie­bāz maku ar naudu. Viss sākās brāzmaini, un tu re­dzēsi — tāpat tas beigsies; piebāz maku ar naudu. Tādi mori ir svaidīgi savās iegribās; pildi maku ar naudu. Un kumoss, kas tagad tiem šķiet salds kā me­dus, drīz vien var kļūt sīvāks par rutku. Viņa ir jau­na, viņas prāts šaudīgs. Kad moris būs apnicis, viņa apjēgs, ka vīlusies. Viņai vajadzēs ko citu, jā, tāpēc piebāz zutni ar naudu. Bet, ja gribi sevi nīcināt, tad izdomā kaut ko patīkamāku par slīcināšanos. Pagādā tikai labi daudz naudas. No vienas puses, liekulīgs svētulis, klaidonis, no otras puses, viltīga venēciete, un es galvoju, ka jūsu jūtas saskanēs un viņa beigās būs tava. Tāpēc meklē tik naudu. Slīcināties, — ko domā! To met no galvas ārā. Tad labāk lai tevi pa­kar, kad būsi visu izbaudījis, nekā slīcinies, dzīvē nekā neieguvis.
   Rodrigo. Vai mani nepiekrāpsi, ja uz tevi paļaušos?
   Jago. Par to esi drošs, gādā tik naudu. Es tev daudzreiz esmu teicis un atkal un atkal atkārtoju: es nīstu mori. Un iemeslu man pietiekami daudz; arī tev to nav mazums. Apvienosim savu atriebību. Ja tev izdotos viņam uzlikt ragus, tas tev būtu gandarījums, bet man izprieca. Laika mātes klēpī daudz tāda, kas grib ieraudzīt dienas gaismu. Uz priekšu! Ej gādā tik naudu! Rīt pamatīgāk parunāsim. Uz redzēšanos!
   Rodrigo. Kur rīt mēs tiksimies?
   Jago. Pie manis mājās.
   Rodrigo. Es būšu agri klāt.
   Jago. Nu staigā vesels. Vai dzirdi, Rodrigo?
   Rodrigo. Kas ir?
   Jago. Ne vārda vairs par slīcināšanos, vai dzirdēji?
   Rodrigo. Es pārdomāju; labāk iešu pārdot muižu.
   Aiziet.
   Jago.
   Tā allaž pārvēršu es savu muļķi Par savu naudas maku. Vai lai es Par tukšu savu laiku šķiežu? Es mori ienīstu, jo baumas klīst, It kā pie manas sievas viņš ir līdis. Gan nezinu, vai taisnība, bet tomēr Man pietiek aizdomu, lai rīkotos.
   Viņš mani labi ieredz, tas jo labāk,
   Un tādēļ vieglāk būs man panākt savu.
   Te Kasio man labi noderēs.
   Es viņu nocelšu vispirms no darba,
   Un tad — bet kā, bet kā? — gan redzēsim.
   Pēc kāda laika morim iečukstēšu,
   Ka Kasio ar viņa sievu pinas.
   Kāds viņam augums, cik viņš iznesīgs,
   Kā radīts, sievietes lai mulsinātu.
   Bet moris, vientiesīgs un atklāts,
   Kas domā — cilvēki ir godīgi,
   Aiz deguna to viegli pavazāt
   Kā ēzeli.
   Tā! Nolemts! Izdošanos redz jau acs, Šai darbā palīdzēs man sātans pats.
   Aiziet.

   Krastmala. Uznāk Monlano un divi augstmaņi.
   Montano.
   Vai jūras klaidā manāms ir kaut kas?
   Pirmais augstmanis.
   Nē, nav nekā, tik jūra augstu bango, Bet bangu klajā līdz pat apvārsnim Ne buras neredzu.
   Montano.
   Cik nikni krastā auka plosās. Pat mūsu cietoksnim nu ir ko turēt. Ja klajā jūrā trako vējš tāpat Un viļņu kalnus gāž, diezin vai spēs Kāds kuģis izturēt! Nez kas nu būs?
   Otrais augstmanis.
   Būs tas, ka turku kuģus izkliedēs! Pat putām apšļāktajā krastā stāvot, Šķiet viļņu kalni brāžas mākoņos; Un vētras kulto bangu putu krētes Triec līdz pat Greizo Ratu zvaigznājam Un nodzēš stingā pola sargu lāpas. Tik sabangotu jūru vēl nekad Es redzēj 's neesmu.
   Monlano.
   Ja turku flote Nav ostā tvērusies, tā nogrimusi būs, Jo tādu vētru neiztur neviens.
   Uznāk trešais augstmanis.
   Trešais augstmanis.
   Jums, zēni, jaunas ziņas! Karš izbeidzies. Jo viesujvētra turkus pluinljusi tā, Ka izjukuši viņu nodomi Un kāda venēciešu kuģa ļaudis Teic — redzējuši flotes atliekas.
   Montano.
   Vai tiešām? Trešais augstmanis.
   Tas kuģis ostā ienācis, Un drošsirdīgā mora vietnieks Kasio Šeit ieradies. Un arī pats Otello Šurp steidzoties ar augstām pilnvarām.
   Montano.
   Man prieks par to, būs īstens pārvaldnieks. Trešais augstmanis.
   Bet šis pats Kasio, kaut priecājas Par turku bojā eju, tomēr skumst, Lūdz dievu par mori, jo viņa kuģis Ir jūrā aizrauts.
   Montano.
   Lai dievs ir žēlīgs! Es arī morim kalpojis un zinu, Viņš īstens karavīrs. Pie jūras steigsim, Lai kuģi skatītu, kas ieradies. Kas zin, var būt, ka plašā ūdens klaidā, Kur debess zilgme saskaras ar jūru, Mēs ieraudzīsim mori braucam.
   Trešais augstmanis.
   Iesim!
   Jo tagad kuru katru brīdi Var moris ierasties.
   Ierodas Kasio.
   Kasio.
   Jums, salas drosmīgie, es pateicos, Ka tā Otello sagaidāt. Lai debess
   To sarga no negaisa. Viesuļvetrā Viņš sabangotā jūrā nozuda.
   Montano.
   Vai stiprs viņa kuģis? Kasio.
   Tas kuģis pamatīgs, un stūrmanis īsts lietpratējs un ļoti izmanīgs. Es tāpēc nezaudēju cerību, Ka viss būs labi.
   Ārā kliedz: «Kuģis, kuģis, kuģis!» Uznāk ceturtais augstmanis.
   Kasio.
   Kas tas par troksni? Ceturtais augstmanis.
   Jau tukša pilsēta; un jūrmalā Stāv ļaužu bari, visi kliedz: «Kuģis!»
   Kasio.
   Es ceru, tas būs mūsu pārvaldnieks.
   Dārd lielgabali.
   Otrais augstmanis.
   Tie, godu parādot, nu salutē; Nāk draugu kuģis.
   Kasio.
   Lūdzu, ser, uzziniet Un skaidri pasakiet, kas atbraucis.
   Otrais augstmanis. Es noskaidrošu to.
   Aiziet.
   Montano.
   Vai jūsu ģenerālis precējies? Kasio.
   Viņš precējies un laimīgs, jo ieguvis Sev īstu skaistuli. Ne mute spēj
   To apdziedēt, ne spalva aprakstīt. Ar savu neparasto daiļumu Tā mulsina pat pašu radītāju.
   Ierodas atpakaļ otrais augstmanis. Kas atbraucis?
   Otrais augstmanis.
   Kāds Jago, ģenerāļa adjutants.
   Kasio.
   Tad laimīgs bijis viņa brauciens. Pat nelaiks, bangas, vētras gaudošana, Klints radzes, krāces, uzskalotie sēkļi, Kas uzglūn kuģa nevainīgam ķīlim, Aiz bijības pret daiļo Dezdemonu Ir norimuši postītāja darbā, Tai ceļu pašķirot.
   Montano.
   Kas ir šī daiļā?
   Kasio.
   Jau teicu, — pavēlnieka pavēlniece, Ko drošsirdīgais Jago atvedis, Viņš agrāk atsteidzies, kā gaidījām, Ak dižais Jupiter, Otello sargi Un kuģa burās savu elpu pūt, Lai viņa kuģis laimīgs ostā nāk, Lai dzēš tam mīlas slāpes Dezdemona. Viņš mūsu skumjos prātus ielīksmos Un Kiprā nodibinās mieru.
   iznāk Dezdemona, Emīlija, Jago, Rodrigo un pavadoņi.
   Redziet,
   Nu kuģa dārgums krastā iznācis! Jūs, Kipras vīri, lokiet savus ceļus, Mēs sveicam tevi, kundze! Lai svētība tev līdzi iet un vada, Kur vien tu ej!
   Dezdemona.
   Jums pateicos, Kasio. Ko varat par manu vīru pastāstīt?
   Kasio.
   Viņš vēl nav ieradies; bet, cik man zināms, Viņš sveiks un vesels drīz būs klāt.
   Dezdemona.
   Ak, tomēr baidos. Kā jūs izšķīrāties?
   Kasio.
   Pret debesīm kad vijņi vētrā slējās, Mūs izšķīra … Bet klau, jau atkal kuģis!
   Aiz skatuves kliedz: «Kuģis, kuģis!» Dārd lielgabali.
   Otrais augstmanis.
   Jau atkal salūts — sveiciens cietoksnim. Šķiet, draugu kuģis.
   Kasio.
   Ejiet apjautāties! Augstmanis aiziet.
   Sveiks, adjutant!
   Uzrunādams Emīliju.
   Jūs arī sveika, kundze! Uz mani nedusmojiet, labais Jago, Ka, klausot savas zemes parašai, Es tagad atļaujos šo maigo brīvi.
   Noskūpsta Emīliju.
   Jago.
   Ja viņa, sinjor, apstrādātu tāpat Ar lūpām jūs, kā mani apstrādā Ar mēli, apniktu jums drīz vien.
   Dezdemona.
   Nē, Jago, viņa gan nav pļāpīga.
   Jago.
   Ak vai! Diemžēl tā ļoti pļāpīga. To izjūtu arvien, kad miegā laižos. Bet, kundze, var jau būt, ka jūsu priekšā Spēj mēli pievaldīt un domās vien Tad mani nogānīt.
   Emīlija.
   Nav iemesla tā mani apvainot. Jago.
   Kā tad! Jūs ārpus mājas tīrās bildes, Bet mājās tarkšķēs, kaķes plēsīgas. Kad soda — mocekles, kad aizskar - Jūs — lelles mājdarbos, bet gultā —
   Dezdemona.
   Ak, kauns tev, melkuli!
   Jago.
   Tas taisnība, ja ne, tad esmu turks. Jūs ceļaties, lai tikai niekotos, Bet strādāt sākat tikai gultā.
   Emīlija.
   Nu, odas viņš man nerakstīs.
   Jago.
   Tiesa gan.
   Dezdemona.
   Ko, mani cildinot, jūs sacerētu?
   Jago.
   Ak daiļā kundze, to man nelūdziet, Es radis esmu pelt, ne slavināt.
   Dezdemona.
   Nu, lūdzu! — Vai aizgāja uz ostu kāds?
   Jago.
   - velni, kundzes.
   Jā, kundze, aizgāja!
   Dezdemona.
   Cik skumji man! Es labāk izlikšos, Ka esmu nevis bēdīga, bet jautra. — Nu, kā tu mani būtu slavējis?
   Jago.
   Jā gan! Bet asprātība paurī turas Tik sīksti kā putna līme pakulās. Es baidos vilkt, nāks līdzi smadzenes. Nu, lūk, te būs jums manas mūzas auglis: Ja skaistulei ir prāts, tad nav ko bēdāt, Gan pateiks tas, kam daile ies pa pēdām.
   Dezdemona.
   Teikts labi! Bet ja neglīta un gudra?
   Jago.
   Gan pratīs muļķi atrast tā arvien, Kas viņas bālo dailes ziedu ciena.
   Dezdemona.
   Jo tālāk, jo vēl sliktāk.
   Emīlija.
   Kā tad, ja daiļa ir, bet muļķe?
   Jago.
   Nē, skaista nevar pārāk muļķe būt, Vismaz tā zinās, kā pie bērna kļūt.
   Dezdemona. Tie ir pliekani joki, ar ko uzjautrina muļ­ķus dzertuvēs. Kā gan tu cildinātu tādu, kas neglīta un turklāt muļķe!
   Jago.
   Nav neglītās nemaz tik stulbas, nē, Starp skaistulēm ir muļķes jāmeklē.
   Dezdemona. Ak, gara tumsība! Par sliktāko pateikt visla­bāko! Bet ko tu teiktu par tādu sievieti, kuras ti­kums pelna tik lielu cieņu, ka to spiesti atzīt pat skauģi?
   Jago.
   Tā, kurai daiļums neliek lepnai kļūt, Kas runīga, bet nemēdz skaļa būt, Kas bagāta, bet naudu taupīt prot, «Man nevajag» — arvienu nosakot. Kas dusmās tad, kad brīdis atriebt klāt, Spēj naidu apspiest, dusmas remdināt, Kas dzimstot mantojusi prāta balvu — No laša astes atšķirt mencas galvu, Kas domāt spēj, bet domas noslēpt māk, Kas nesamulst, ja kāds pa pēdām nāk. Lūk, tā man liktos cienīga ik brīdi …
   Dezdemona. Ko darīt?
   Jago.
   Liet kausos vājalu un muļķus zīdīt.
   Dezdemona. Ak, cik tukšs un muļķīgs nobeigums! Tu ne­klausies viņā, Emīlij, kaut gan viņš ir tavs vīrs. Vai ne, Kasio, viņš ir izlaidīgs un bezkaunīgs melša?
   Kasio. Viņš, kundze, nav paradis smalki runāt, tādēļ cie­niet viņu kā karavīru, nevis kā zinātnieku.
   Jago
   sāņus.
   Lūk, jau satver viņas roku. Jā, sačukstieties vien. Smalkajā zirnekļa tīklā es notveršu pat tik lielu mušu kā Kasio. Nu! Nu! Uzsmaidiet tik, uzsmaidiet viņai! Gan sapiņķēsies pats savās laipnībās. Ja jūs zinātu, ka par šitādu joku dabūsiet maksāt ar savu leitnanta vietu, tad viss tik bieži nebāztu savus trīs pirkstus pie mutes. Paskat, jau atkal tēlo kavalieri! Labi, labi. Bučojiet vien, bučojiet! Tāds jau kavalieriem tas ni­ķis. Jau atkal pirksti pie lūpām. Kaut tie kļūtu pai jūsu klistīra šļircēm!
   Aiz skatuves dzirdamas taures skaņas. Tas ir moris! Es viņa tauri pazīstu!
   Kasio. Jā, tas ir viņš!
   Dezdemona. Iesim viņu saņemt.
   Kasio. Skat, tur jau viņš nāk!
   Uznāk Otello ar pavadoņiem.
   Otello.
   Ak daiļā kareive!
   Dezdemona.
   Mīļais Otello!
   Otello.
   Cik liels mans prieks un arī pārsteigums, Ka šeit jūs ieraugu. Ak, mana laime! Ja aukai allaž sekotu tāds miers, Tad var tā plosīties, līdz mostas nāve Un bangu vālos laivu augšup ceļ Līdz Olimpam, pēc tam to dzelmē metot Līdz pekles speltei. Tagad varētu Es laimes pārpilnībā mirt. Kas zina, Vai kādreiz nezināmais liktenis Mums atkal tādu svētlaimību dāvās Kā tagad.
   Dezdemona.
   Kam, mīļais, piesaukt nāvi,
   Nē, mūsu mīlas laime augtin augs Jo dienas vairāk!
   Otello.
   Dzirdiet, augstās varas! Cik liels mans prieks, to izteikt nespēju. Man elpa aizraujas, tik liela laime! Pie sirds pukst sirds. Tik mana straujāk sit Par jūsu.
   Skūpsta viņu.
   Jago
   sāņus.
   Ak, kāda saskaņa! Bet gan es parūpēšos, lai jo drīz Jūs sāktu dažas notis zemāk dziedāt.
   Otello.
   Uz pili iesim, jaunas ziņas, draugi, Karš izbeigts, turku flote nogrimusi. Kā klājas salā maniem paziņām? — Te, mana mīļotā, jūs būsiet godā, Jo visi mani ciena. Mana mīļā, Es runāju bez mitas. Piedodiet, Aiz prieka reibstu. — Jā, lai nepiemirstas, Draugs Jago, atnes manas mantas Un atved līdzi arī kapteini, So krietno vīru, kura nopelnus Mēs ņemsim vērā. Iesim! Dezdemona, Tu vēlreiz sveicināta Kiprā!
   Otello un Dezdemona ar pavadoņiem aiziet.
   Jago. Tu ej un gaidi mani ostā. Nāc tuvāk! Un, ja tu esi vīrs — bet mēdz teikt, ka mīlestība pat gļēvos pada­rot par varoņiem, — tad uzklausi mani. Šonakt leit­nants būs pils sardzes priekšnieks. Bet vispirms man tev jāsaka, ka Dezdemona viņu patiesi mīl.
   Rodrigo. Viņu? Vai tas ir iespējams?
   Jago. Liec savus pirkstus tā un klausies. Atceries, cik ātri viņa iemīlēja mori? Un par ko? Par to, ka viņš plātījās ar saviem sadomātajiem dēku stāstiem. Bet vai šādu pļāpu dēļ viņa spēs mīlēt mūžīgi? Nē, nieki būs! Gan viņas acis sāks tīkot pārmaiņu. Kāds gan viņai prieks, lūkoties tai velnā? Kad asiņu pirmā tvīksme atvēsīs, tad, lai to no jauna sakairinātu, būs vajadzīgs pievilcīga izskata cilvēks, gados piemērots, tāpat audzināts, — vārdu sakot, tas, kā morim nav. Un tas viņas jūtīgajai sirdij liks saprast, ka vīlusies. Viņa sāks skumt, garlaikoties un pēdīgi ar riebumu novērsīsies no mora. Pati daba viņu izmācīs un liks sameklēt jaunu. Nu tad, draugs, visu to ievērojot, kurš gan derīgāks šādai lomai par Kasio, šo mutīgo zelli, kas tik vien prot kā izmantot savu glīto izskatu un iznesību slepeno tieksmju apmierināšanai? Ne­viens, itin neviens! Tas ir smalks, veikls blēdis, kas lieliski prot izmantot ikvienu izdevību. Turklāt viņš ir jauns un skaists, viņam piemīt visas tās īpašības, kas patīk mujķiem, jaunatnei. Bīstami izveicīgs blē­dis; un viena jau ir gadījusies.
   Rodrigo. Es nespēju tam ticēt, viņa ir pārlieku godīga.
   Jago. Vientiesīte! Vīns, ko viņa dzer, spiests no vīno­gām. Ja viņa būtu godīga, tad nemūžam neiemīlētu mori. Kā tad, apdomība! Vai neredzēji, kā viņa rota­ļājās ar Kasio roku? Vai neievēroji?
   Rodrigo. Jā, redzēju; tā bija tikai vienkārša pieklājība.
   Jago. Izvirtība, es saku. Tumšs prologs izvirtībai un slik­tām domām. Viņu lūpas bija tik tuvu, ka elpa saskā­rās. Tās ir nelietīgas domas, Rodrigo! Un, ja tā tur­pināsies, tad ilgi nebūs jāgaida, kad sekos pats gal­venais, šo tieksmju miesīgais piepildījums. Bet tagad, kungs, Jaujiet man rīkoties. Es taču biju tas, kas jūs atveda no Venēcijas šurp. Stājieties šonakt sargu rin­dās. Es parūpēšos, lai jūs ieskaita. Kasio jūs nepa­zīst. Arī es turpat būšu. Lūkojiet kaut kā sakaitināt Kasio, vai nu skaji runājot, vai smejoties par viņa pavēlēm, vai kā citādi aizkaitinot.
   Rodrigo. Labi!
   Jago. Viņš ir straujas dabas, ātri iekaist un var jums pat sist. Papūlieties viņu izaicināt, tad es sacelšu kā­jās visus Kipras ļaudis. Tauta pieprasīs, lai Kasio tiek atcelts no amata. Un tā jūs ar manu palīdzību būsiet
   ātri pie sava kārotā mērķa, un mūsu galvenais sān­censis būs nogādāts pie malas, citādi nav nekādu iz­redžu mūsu uzvarai.
   Rodrigo. Es to darīšu, ja vien radīsies izdevība.
   Jago. Par to es galvoju. Drusku vēlāk atnāc uz cietoksni. Man jāiet uz ostu pēc mora mantām. Staigā vesels!
   Rodrigo. Sveiks!
   Aiziet.
   Jago.
   Jā, Kasio mīl viņu, tam es ticu;
   Un arī viņa tvīkst pēc Kasio.
   Bet moris, kaut gan viņu neciešu,
   Ir cilvēks noteikts, patīkams un krietns.
   Viņš Dezdemonai būtu teicams vīrs,
   Ja tikai es šai lietā neiejauktos.
   Bet es, šķiet, arī Dezdemonu mīlu,
   Pat īsti dedzīgi, bet tas vēl nav
   Pats lielākais no visiem maniem grēkiem,
   Jo īstais ir un paliek greizsirdība.
   Man pietiek iedomāties to, ka moris
   Ir manas sievas gultā vārtījies,
   Ka tūdaļ visas iekšas riņķī griežas
   Un sirdi atveldzē tik viena doma:
   Lai viņš par sievu samaksā ar sievu.
   Bet, ja tas neizdosies, tad es tādu
   Šim morim greizsirdību iepotēšu,
   Ko nespēs ārstēt prāts. Šai nolūkā
   Es izmantošu mūsu Kasio,
   Šo Venēcijas nederīgo slaistu.
   Ja vien viņš savai lomai pakļausies,
   Tad beidzot viņam mori uzrīdīšu,
   Jo Kasio man arī ragus licis,
   Bet moris būs no sirds vēl pateicīgs,
   Ka esmu viņu beigās padarījis
   Par ēzeli un miera vietā krūtīs
   Puselles ielicis.

   Uznāk herolds ar uzsaukumu. Ļaudis viņam seko.
   Herolds. Mūsu dižais un drosmīgais ģenerālis Otello, kad pienākušas drošas ziņas, ka turku flote vētrā pilnīgi iznīcināta, izteicis vēlēšanos, lai ikviens svinētu uz­varas svētkus, piedalīdamies dejās, uguņošanā un citās tautas izpriecās, jo reizē ar šīs priecīgās ziņas saņemšanu viņš svin savas kāzas. Tāda ir viņa vēlē­šanās, un to viņš liek vēstīt. Visas pils telpas ir vaļā, un ikvienam ir atļauts tur iet un līksmot no šī va­kara piektās stundas līdz brīdim, kad pulkstenis sitīs vienpadsmit. Lai pati debess dod savu svētību Kipras ļaudīm un mūsu diženajam ģenerālim Otello.
   Visi aiziet.

   Ienāk Otello, Dezdemona, Kasio un pavadoņi.
   Otello.
   Jūs, Kasio, par sardzi gādājiet Šo nakti. Mums visiem jābūt nomodā, Lai viss ir kārtībā.
   Kasio.
   Kaut sardzes priekšnieks šonakt ir mums Jago, Es tomēr pārbaudīšu posteņus Vēl pats.
   Otello.
   Uz Jago varam paļauties. Ar labu nakti, draugs! Rītu agri
   Mēs parunāsimies. — Nāc, mīlulīt, Nu arī mūsu darba diena galā, Lai tāpēc viņas saldos augļus šķinām. Ar labu nakti!
   Otello, Dezdemona un pavadoņi aiziet.
   Uznāk Jago.
   Kasio. Sveiks, Jago! Nu iesim pārbaudīt sardzi.
   Jago. Vēl par agru, leitnant. Pulkstenis nav vēl desmit. Ģenerālis aizgāja tik agri, lai būtu kopā ar savu mīļo Dezdemonu. Tur nav ko iebilst, šī taču ir viņa kāzu nakts. Turklāt tāda sieviete patiktu pat Jupiteram,
   Kasio. Jā, viņa ir lieliska sieviete.
   Jago. Tiešām, ugunīga.
   Kasio. Jā, maiga, tīra dvēsele.
   Jago. Un kādas acis! Tās sauc un vilina.
   Kasio. Jā, skaistas acis. Un tomēr tik nevainīgas.
   Jago. Un balss! Vai tā neskan kā mīlas aicinājums?
   Kasio. Patiesi, viņa ir pati pilnība.
   Jago. Lai svētīta viņu kāzu nakts! Iesim, leitnant, man ir pudele vīna. Un šeit ir vēl divi Kipras jaunekļi, kuri labprāt tukšotu kādu kausu uz melnā Otello vese­lību.
   Kasio. Tikai ne šonakt, mīļais Jago. Es par nelaimi ne­panesu dzeršanu, ātri reibstu. Es ļoti vēlētos, ka iz­gudrotu citas labākas izpriecas un laika kavēkli.
   Jago. Bet tie ir mūsu draugi; nu, vienu mēriņu es dzeršu jūsu vietā.
   Kasio. Vienu kausu esmu jau šovakar baudījis, turklāt stipri atšķaidītu, bet paskat, kā esmu iereibis. Jā, es maz varu panest, man trūkst drosmes ar dzērie­niem jokoties.
   Jago. Ko niekus! Šī nakts taču ir domata priekam; jau­nekli vēlas iedzert.
   Kasio. Kur viņi ir?
   Jago. Tepat otrā istabā. Lūdzu, aiciniet viņus! Kasio. Nu, labi; tomēr man nepatīk.
   Aiziet.
   Jago.
   Bez kausa, ko viņš šonakt tukšojis,
   Ja spētu iemānīt es viņam otru,
   Tad prāts tam norautos kā suns no ķēdes
   Un sāktu kost. Rodrigo, kuram mīla
   Kā cimdam apgriezusi oderi
   Uz āru, tukšo Dezdemonas laimei
   Jau kuro kausu. Drīz viņš stāsies sardzē.
   Trīs kiprieši, trīs karsti vīri, kuri,
   Kad aizskar godu, strauji iedegas
   Kā visi kareivīgās salas ļaudis,
   Ar manu gādību ir gluži pilnā.
   Tie arī sargāt ies. Bet Kasio
   Šo žūpu pulkā izdarīs ko tādu,
   Kas viņus aizvainos. Redz, tur tie nāk!
   Ja tālāk viss tik labi paveiksies,
   Man ceļš pa straumei un pa vējam ies.
   Atgriežas Kasio, Montano un augstmaņi, viņiem seko sulaiņi ar vīnu.
   Kasio. Nudien, viņi mani ir jau piedzirdījuši.
   Montano. Cik nu tur, pie karavīra goda zvēru, ne vai­rāk par pinti.
   Jago. Hē, šurp vīnu!
   Dzied.
   Nu katrs pa kausam lai tver, lai tver, Nu katrs pa kausam lai tver. Ir kareivis vīrs,
   Bet dzīves laiks īss, Un tādēj lai kareivis dzer!
   Šurp vīnu, zēni!
   Kasio. Nudien, lieliska dziesmiņa.
   Jago. Es to iemācījos Anglijā, kur tiešām ir vislielākie dzērāji. Jūs, dāņi, jūs, vācieši, un jūs, resnvēderi holandieši, esat tīrais nieks pret angļiem.
   Kasio. Vai tiešām angji ir tik lieli žūpas?
   Jago. Un kā vēl! Kad dānis jau gul zem galda, kad vā­cietis ir piesūcies kā mārks, kad holandietim nāk jau atpakaj, tad anglis vēl nav pat lāgā ne iesilis.
   Kasio. Uz mūsu ģenerāļa veselību!
   Montano. Es jums pievienojos, leitnant, goda vārds.
   Jago. Ai, brīnišķā Anglija!
   Sāk dziedāt.
   Bij ķēniņš Stefans skopulis, Tam pusvadmalas bikses šuva, Ja kronu ņēma skroderis, Tad ķēniņš zils no dusmām kļuva. Viņš tomēr liels bij valdinieks, Bet tu, brāl, esi tīrais gnīda, Un tev ar parķi jāiztiek, Nav nagi jāsnaiksta pēc zīda.
   Kasio. Šurp vīnu! Šī dziesma ir vēl jaukāka par iepriek­šējo.
   Jago. Vai vēlaties, lai vēlreiz nodziedu?
   Kasio. Nē, tas nav mūsu amata cienīgi. Mēs visi esam, tā teikt, dieva ziņā; ir tādas dvēseles, kas glābjamas, un ir atkal tādas, kas nav glābjamas.
   Jago. Gluži pareizi, mīļo leitnant.
   Kasio. Bet par sevi gribētos teikt, — par mūsu ģenerāli un citiem augstiem vīriem man nav ne mazāko šaubu, — es ceru, mana dvēsele tiks glābta.
   Jago. Arī es ceru to pašu, leitnant.
   Kasio. Bet piedošanu! Vispirms debesu valstībā ieies leitnants un tikai tad viņa adjutants. Bet nu pietiks! Tagad pie darba. — Un piedod mums mūsu grēku parādus. — Kungi, ķersimies pie darba! Nedomājiet, kungi, ka esmu piedzēries. Redziet, tas ir mans adju­tants, tā mana labā roka, bet šī te — kreisā. Es ne­maz neesmu piedzēries. Es vēl itin labi turos kājās un itin labi runāju.
   Visi. Nu lieliski!
   Kasio. Tad ļoti ļoti labi! Jūs nedrīkstat domāt, ka esmu pilnā.
   Aiziet.
   Montano. Bet tagad iesim ārā uz terases, kungi. Izliksim posteņus.
   Jago.
   Jūs redzējāt šo jauno cilvēku?
   Viņš būtu cienīgs kalpot Cēzaram,
   Ja spētu valdīt savu vājību.
   Cik žēl, bet jauneklis ir negants žūpa.
   Man bail, ka uzticība, ko Otello
   Tam dāvā, grūtā brīdī salu šo
   Pie posta nenoved.
   Montano.
   Vai bieži dzer?
   Jago.
   Viņš, nabags, skaidrā būdams, nespēj aizmigt. Un divas diennaktis bez miega nīks, Ja reibums viņu neiešūpos snaudā.
   Montano.
   Tas būtu jāpasaka ģenerālim, Varbūt viņš ievērojis nav vai ari Redz tikai leitenanta tikumus, Eet aizmirst vājības. Vai jums tā nešķiet?
   Ienāk Rodrigo.
   Jago.
   Kas ir, Rodrigo?
   Paklusām.
   Sekojiet leitnantam.
   Rodrigo aiziet.
   Montano.
   Ir loti žēl, ka cienījamais moris
   Tik atbildīgu vietu uzticējis
   Sim cilvēkam, kam tādas vājības.
   Kaut rastos jel kāds goda vīrs, kas morim
   To pateiktu!
   Jago.
   Es gan to nedarīšu, Pat ja man visu salu atdotu, Jo mīlu Kasio un būtu priecīgs, Ja spētu izārstēt. — Kas tas par troksni?
   Ārā skan kliedzieni: «Palīgā! Palīgā!» Ieskrien Rodrigo, kuram paka/ dzenas Kasio.
   Kasio. Sasodīts! Blēdis! Nelietis! Montano. Kas noticis, leitnant?
   Kasio. Šis zellis mācīs man, kas jādara! Kā korķi pudelē to ietriekšu!
   Rodrigo. Sist mani!
   Kasio. Tu man vēl runāsi, nelietis tāds!
   Sit Rodrigo.
   Montano. Mierā, leitnant, es ludzu, kungs. Valdiet ro­kas.
   Kasio. Laidiet, kungs, vai ari es zvelšu jums pa pauri. Montano. Mierā, jūs esat piedzēries. Kasio. Piedzēries!
   Viņi abi sāk cīnīties.
   Jago
   klusu uzrunā Rodrigo.
   Tu steidzies prom un visus sacel kājās.
   Rodrigo aizsteidzas.
   Ak labais leitnant! Labie kungi!
   Ho! palīgā! — Leitnant, kungs! — Montano, ser! —
   Ho! kungi! — Tā nu gan ir īsta sardze!
   Atskan zvans.
   Kas tur zvana? Mierā, sātani!
   Vēl sacels ļaudis kājās. Leitnant, valdieties,
   Jūs tiksiet apkaunots.
   Ienāk Otello ar pavadoņiem.
   Otello.
   Kas notiek šeit?
   Montano.
   Pie velna, asinis; esmu ievainots.
   Ģībst.
   Otello.
   Stāt, ja jums dzīvība vēl dārga! Jago.
   Stāt! Leitnant, ser! — Montano! — Kungi! Kur paliek jūsu pienākums un cieņa? Pats ģenerālis ieradies! Kauns! Rimstiet!
   Vai esat jukuši! Kā tas iesākās? Vai jūs par turkiem kļuvuši un darāt To, ko pati debess viņiem liedza? Kauns, kristieši, tik nekristīgi kauties. Kurš dusmas nevaldīs, tas samaksās Ar savu dzīvību. Uz vietas palikt — Un zvanīšanu beigt, jo citādi Būs visa sala kājās. — Kas še notiek? Jūs, krietnais Jago, esat bāls aiz bēdām. Jel sakiet man — kurš pirmais traci sāka?
   Jago.
   Es nezinu. Nupat vēl bij tik mīļi Kā līgava un līgavainis, kuriem Vēl priekšā kāzu nakts. Bet pēkšņi it kā Tos būtu apmājusi ļauna zvaigzne, Rauj ārā zobenus un tikmēr cērtas, Līdz pašķīst asinis. Es nesaprotu, Kā iesākās šī naida pilnā ķilda. Kaut būtu karā nocirstas man kājas, Tad nestāvētu šeit, to neredzētu.
   Otello.
   Kā jūs tā aizmirsāties, Kasio? Kasio.
   Man piedodiet! Es pateikt nevaru. Otello.
   Un jūs, Montano, kuru ļaudis pazīst Kā krietni audzinātu, nosvērtu Un klusu jaunieti, ko visi gudrie Tā cienīja, man atbildiet — kā spējāt Pats savu labo slavu aptraipīt Un goda vīra vārdu apmainīt Pret traču cēlēja? Man atbildiet!
   Montano.
   Mans ģenerāl, es smagi ievainots Un runāt nespēju. Lai pārstāsta
   Jums jūsu virsnieks, viņš visu redzēja. Es vainīgs neesmu un neapzinos, Ka būtu izteicies vai darījis Ko vairāk par atgaiņāšanos. Šis grēks ir tāds, kas aizstāvēties spiež Pret uzbrucēju.
   Otello.
   Dievs liecinieks, Man asinis jau prātu mulsina Un niknums nomāc skaidro sajēgu. Bet, ja reiz uzsākšu es rīkoties, Vai roku pacelšu, tad sods var ķert Pat krietnāko no jums. Nu pastāstiet, Kā radās kņada, kurš bij iesācējs. Un tas, kurš izrādīsies vainīgs, Lai būtu viņš kaut miesīgs brālis man, Vairs netiks žēlots. — Tādā laikā, Kad pilsēta vēl kara stāvoklī Un ļaužu sirdis vēl arvienu bailēs dreb, Sākt pašiem mājās tādu kautiņu; Turklāt vēl naktī, sardzē stāvot! Cik nelietīgi! Jago, kas iesāka?
   Montano.
   Ja tu aiz draudzības vai bailēm sāksi Mums niekus melst un patiesību neteiksi, Tad karavīrs tu neesi.
   Jago.
   Jel rimsties! Es labāk ļautu, lai man mēli izgriež, Ne kaut ko sliktu teikt par Kasio. Nu labi, teikšu taisnību, jo ceru, Ka viņam nekaitēšu. — Ģenerāl, Pašlaik Montano runājās ar mani, Kad kliegdams pieskrēja kāds kareivis, Bet šim pa pēdām dzinās Kasio Ar kailu zobenu. Te Montano To apturēja, lūgdams palikt mierā.
   Es steidzos pakaļ kliedzējam, lai tas No miega neuzceltu visu pilsētu. Bij aurotājam veiklas kājas, Un ļaudis pamodās. Tad izdzirdu, Ka šķind aiz muguras jau zobeni Un lāstus izgrūž Kasio, kurš agrāk Nekad nav lādējies. Pēc brītiņa Es biju klāt un atradu tos abus Te cīnāmies. Bet tad jau arī jūs Drīz bijāt te un abus izšķīrāt. Lūk, arī viss, ko varu ziņot jums! Bet kurš tad ir no mums bez sava grēka! Jā, šoreiz pārskatījās Kasio, Aiz dusmām ievainodams labdari. Šķiet, īstais vainīgais bij tomēr bēdzējs, Kurš Kasio kaut kā bij aizvainojis; Tas pacietību zaudējis.
   Otello.
   Tev, Jago,
   Spiež cēlas jūtas draugu attaisnot. Tu, Kasio, man allaž biji mīļš, Bet nu vairs nebūsi mans adjutants.
   Ienāk Dezdemona un pavadoņi.
   Pat manai mīļai traucējuši mieru! Par mācību šis gadījums būs visiem.
   Dezdemona.
   Kas šeit noticis?
   Otello.
   Viss labi, mīļā, dosimies pie miera. Ser, jūsu brūcēm dziednieks būšu es. Nu vediet viņu prom.
   Montano aizved.
   Tu, Jago, modri sargi pilsētu Un rūpējies, lai ļaužu prāti aprimst.
   Tāds, Dezdemona, karavīra mūžs, Ka rauj no gultas, ķildu kņadā grūž.
   Visi aiziet, izņemot Jago un Kasio.
   Jago. Vai jūs arī esat ievainots, leitnant?
   Kasio. Jā, turklāt nedziedināmi!
   Jago. Kungs žēlīgais, ko jūs sakāt!
   Kasio. Mana labā slava, mana labā slava, mana labā slava! Ak, esmu zaudējis savu labo slavu! Esmu zau­dējis pašu labāko, kas man bijis, pāri palicis tikai dzīvnieciskais. Mans labais vārds, Jago, mana labā slava!
   Jago. Goda vārds, man likās, ka jūs patiesi esat ievai­nots. Tas būtu sliktāk nekā zaudēt labo slavu. Labā slava ir iedoma, turklāt vēl maldīga. Bieži vien to iegūst nepelnīti un tāpat gluži par neko zaudē. Jūs nekā neesat zaudējis, ja vien pats sev to neiegalvo- jat. Blēņas! Vēl ir daudz iespēju atgūt ģenerāla lab­vēlību; šimbrīžam jūs esat kritis viņa nežēlastībā, un sods jums vairāk, lai brīdinātu citus, ne aiz ļauna prāta, tāpat kā dažreiz sit suni, lai iebaidītu visva­reno lauvu. Palūdziet viņu, un viņš būs atkal labs pret jums.
   Kasio. Tad es drīzāk lūgšu, lai viņš mani nicina, nekā Jaušu, ka tik labu ģenerāli krāpj tik nelietīgs, neap­domīgs virsnieks un žūpa. Piedzerties un muldēt kā papagailis? Uzsākt ķildu, plātīties, lamāties? Sākt strīdu pašam ar savu ēnu? Ak tu neredzamais vīna gars, ja tev nav pašam sava vārda, tad sauksim tevi par velnu!
   Jago. Kas tas tāds bija, kuram jūs dzināties pakaj ar zobenu? Ko viņš jums nodarīja?
   Kasio. Es nezinu.
   Jago. Vai tas iespējams?
   Kasio. Es daudz ko atceros, bet neko skaidri; sākām strīdu, bet, par ko, nezinu. Ak dievs, kāpēc cilvēks ņem mutē indi, kura tam laupa sajēgu! Viņš priecā­jas, ir jautrs, dzīro un līksmā prātā kļūst par lopu.
   Jago. Nu, labi, bet tagad jūs esat gluži skaidrā. Kā jūs tik ātri atskurbāt?
   Kasio. Es lūdzu skurbuma velnu, lai palaiž savā vietā dusmu velnu. Viens netikums liek labāk saskatīt otru, lai es kļūtu pats sev riebīgs.
   Jago. Nu, nu! Nu gan jūs esat pārāk bargs morālists. Ievērojot laiku un šīs valsts tagadējo stāvokli, es no visas sirds vēlētos, kaut nebūtu nekas tāds noticis. Kas noticis — noticis, jārauga atkal vērst visu jums par labu.
   Kasio. Ja es lūgšu, lai mani atstāj manā amatā, viņš pa­teiks, ka esmu žūpa. Un, kaut man būtu tik daudz mutes kā hidrai, šāda atbilde tomēr liktu tām visām apklust. Cik dīvaini! Te tu esi prātīgs cilvēks, tad pēkšņi kļūsti dulns un visbeidzot gluži kā zvērs! Katra tukšota glāzīte ir no Jauna, un tajā iekšā tup pats velns.
   Jago. Nu, nu, labs vīns ir patīkama lieta, tikai jāprot iz­lietot, to nepelsim vairs. Un, labais leitnant, domāju, jūs zināt, ka jūs mīlu.
   Kasio. To esmu lieliski pierādījis, kungs. Es piedzēros.
   Jago. Tā kurš katrs jebkurā laikā var piedzerties. Bet nu teikšu, kas jums būtu jādara. Tagad mums ģene­rālis ir ģenerāļa sieva. Es jums saku, viņš pats ir pil­nīgi viņas miesas jaukumu un dailes varā. Izstāstiet visu viņai un lūdziet, lai viņa jums palīdz tikt atpa­kaļ vecajā amatā. Viņa ir tik laipna, tik labvēlīga, tik saprātīga un savā labsirdībā jutīsies kā vainīga, ka nespēj darīt vēl ko vairāk, nekā jūs lūdzis; lai viņa palīdz atgūt labās attiecības starp jums un viņas viru. Un es visu savu laimi lieku ķīlā, ka pēc šī pār­baudījuma jūsu abu draudzība kļūs vēl ciešāka nekā līdz šim.
   Kasio. Jūsu padoms ir labs.
   Jago. Apgalvoju, tas nāk no mīlas pārpilnas sirds pret jums.
   Kasio. Ticu un jau rīt pat lūgšu, lai cēlā Dezdemona aiz­liek par mani labu vārdu. Un būšu gauži nelaimīgs, ja laime mani pievils.
   Jago. Lai jums paveicas. Ar labu nakti, leitnant! Man jāiet pārbaudīt sargus.
   Kasio. Līdz rītam, krietnais Jago!
   Aiziet.
   Jago.
   Lai teic nu kāds, ka esmu negodīgs.
   Mans padoms taču godīgs, krietns, sirsnīgs
   Un ticams pat. Tas ceļu norāda
   Uz mora sirdi. Kas būtu vieglāk vēl
   Kā palūgt labsirdīgo Dezdemonu,
   Lai tā ar mori parunā, jo viņa
   Tik dāsna ir kā pati daba, jebšu
   Pats moris vairītos kā no kristības,
   Sīs drošās zīmes, ka tiek izpirkts grēks.
   Viņš sievas mīlas valgos sapinies,
   Mīksts, spēj viņa brīvi pēc sava prāta
   Un patikas to sev ap pirkstu tīt.
   Var sodīt, apžēlot. Kurš mani tādēļ
   Par nelieti drīkst saukt, ja īsto ceļu
   Šim Kasio es parādu. Ai, viltus!
   Kad velni ļaudis pavest grib, tie viņus
   Ar paradīzes ainām vilina,
   Kā tagad es. Un, kamēr muļķītis
   Ar lūgumiem sāks Dezdemonu vajāt Un kamēr viņa morim uzplīsies, Es domu indīgu tam iedvesīšu, Ka Dezdemonā runā kaislība. Jo karstāk viņa lūgs par Kasio, Jo ātrāk zaudēs vīra uzticību. Tad viņas tikums kļūs par ļaundari Un goda prāts par tīkla audēju, Kur viņiem sapīties.
   Ienāk Rodrigo.
   Nu, draugs Rodrigo?
   Rodrigo. Šais medībās neesmu pat pēdu dzinējs suns, bet vienkāršs kvekšķis. Gandrīz visu naudu esmu iz­šķiedis; turklāt vēl pagājušajā naktī dabūju smuku pērienu, bet es domāju, ka galu galā notiks tā, — tik daudz cietis, es būšu mantojis gaužām niecīgu dzīves gudrību un ar tukšu kabatu un pustukšu prātu at­griezīšos Venēcijā.
   Jago.
   Kam pacietības trūkst, tie ir kā zēni, Jo vīri zin, ka brūces sadzīst lēni. Mūs glābt spēj viltība, ne burvestība, Bet viltībai ir nepieciešams laiks. Jā, Kasio tev sadeva mazliet. Bet pats nu tādēļ pazaudējis vietu, Un arī pārējais viss zeļ un plaukst, Nes pirmais augļus koks, kas pirmais zied. Tu pacieties! Lūk, sāk jau blāzmot rīts. Cik, lietas kārtojot, skrien žigli stundas! Steidz mājās, turp, kur esi apmeties, Nu, ej jel, ej! Gan vēlāk parunāsim. Es saku, ej!
   Rodrigo aiziet.
   Bet man vēl savas gaitas. Vispirms es pateikšu, lai Emīlija Par Kasio liek Dezdemonai aizlūgt, Bet pats tad gādāšu, lai moris pārsteidz Pie Dezdemonas kājām Kasio. Uz priekšu! Lai var ātrāk paveikt to!
   Aiziet.

   Uznāk Kasio un daži muzikanti.
   Kasio. Nu, raujiet vaļā kaut ko tādu īsu, bet jautru. Es jums labi samaksāšu.
   Spēlē.
   Iznāk āksts.
   Āksts. Paklau, muzikantu kungi, vai jūsu instrumenti bijuši Neapolē, ka tie kaut kā šņākā?
   Pirmais muzikants. Kā tā, kungs?
   Āksts. Lūdzu atvainošanu, vai štās te pūšamās štru- mentes?
   Pirmais muzikants. Jā, pūšamās, kungs.
   Āksts. Bet kas tad tām norāva tās astes?
   Pirmais muzikants. Vai astes, kungs?
   Āksts. Nu jā, ka astes! Pie katras gaisa izplūšanas in­strumenti taču parasti karājas astē. Bet tas nu tā! Še, ņemiet naudiņu par spēli. Ģenerālim tā tik varen patika, ka viņš lūdza vairs tālāk nespēlēt.
   Pirmais muzikants. Labi, kungs, mes vairs nespēlēsim.
   Āksts. Bet varbūt jums ir kāds no mēmajiem gabaliem, tad raujiet vaļā! Bet tos skaļos, kā es jau teicu, mūsu ģenerālis negrib vairs klausīties.
   Pirmais muzikants. Nē, mēmu gabalu mums nav, kungs.
   Āksts. Tad bāziet ragus kulēs, man vairs nav laika. Un marš, prom! Izkūpiet! Prom!
   Muzikanti aizvācas. Kasio. Paklausies, mīļo draudziņ!
   Āksts. Nē, jūsu mīļais draudziņš neklausīsies, klausīšos es pats.
   Kasio. Nemuļķojies. Še zelta dukāts. Ja ģenerāļa kun­dzes draudzene būtu jau kājās, tad saki, ka šeit kāds Kasio vēlas ar viņu parunāt. Vai dzirdēji?
   Āksts. Jā, viņa ir jau kājās, un, ja viņa gribēs šurp at- kājot, tad es viņai to pateikšu, lai tā dara.
   Kasio. Tad dari, draudziņ!
   Āksts aiziet. Ierodas Jago.
   A, Jago, jūs nākat īstā laikā. Jago.
   Vai esat šonakt gulējuši? Kasio.
   Vēl ne, jo bij jau uzaususi diena, Kad šķīrāmies. Es, Jago, vēlējos Uz pāris vārdiem pasaukt jūsu sievu, Lai viņa izgādā ar Dezdemonu Man tikšanos.
   Jago.
   Es viņu pasaukšu. Bet pats šai laikā parūpēšos,
   Ka mori aizmanīt, lai viņš pa kajam Jums nemaisās.
   Kasio.
   Jums pateicos!
   Jago aiziet.
   Man vēl nekad nav nācies sastapt Tik godīgu un laipnu florencieti.
   Ienāk Emīlija.
   Emīlija.
   Labs rīts jums, leitnant; man žēl, ka jums Tā gadījies, bet gan nu viss būs labi! Par jums bij ģenerālim saruna Ar sievu, kas jūs Joti aizstāvēja. Viņš gan vēl iebilda, ka ievainoto Šeit, Kiprā, augstu vērtējot. Bet tomēr Viņš ir jums pieķēries. Šīs mīlas vārdā Viņš jūs no jauna iecels amatā, Kad izdevība būs.
   Kasio.
   Es tomēr lūdzu, Ja domājat, ka tas ir iespējams, Man izgādāt ar viņu sarunu Bez lieciniekiem.
   Emīlija.
   Lūdzu, ienāciet! Es izdevīgā brīdī raudzīšu Jums izgādāt šo iespēju.
   Kasio.
   Paldies!
   Aiziet.

   Ienāk Otello, Jago un augstmaņi.
   Otello.
   Šeit, Jago, vēstules. Lai kapteinis Tās aizved senātam ar sveicieniem. Es tikmēr apskatīšu cietoksni. Tur es būšu.
   Jago.
   Jā, to darīšu, mans kungs.
   Otello.
   Vai kungiem labpatiktu nākt man līdz?
   Augstmaņi.
   Jā, gaišība, mēs pavadīsim jūs.
   Aiziet.

   Ienāk Dezdemona, Kasio un Emīlija.
   Dezdemona.
   Jā, labais Kasio, tu vari ticēt, Es tavā labā darīšu, ko spēšu.
   Emīlija.
   Es arī, kundze, lūdzu. Pat mans Jago Par jūsu likstu skumst it kā par savu.
   Dezdemona.
   Jā, viņš ir goda vīrs. Tu, Kasio, Man tici, samierināšu es atkal Jūs abus.
   Ak kundze, Par to, lai nāk kas nākdams, Kasio Būs mūžam jūsu padevīgais kalps.
   Dezdemona.
   Jums pateicos; es zinu, mans vīrs jums mīļš Jau sen, kopš pazīstami esat. Ticiet, Viņš ilgāk nenovērsīsies no jums, Cik prasa apsvērums.
   Kasio.
   Bet, ja nu, kundze, Šis apsvērums liks ilgi gaidīt Vai tam kāds jaunu ēsmu pametīs, Vai aizkavēs kāds nejaušs gadījums, Nāks manā vietā cits, un ģenerālis Būs padevīgo kalpu aizmirsis.
   Dezdemona.
   Nē, nē! Es, Emīlijai dzirdot, solu:
   Tev tava vieta nezudīs. Un zini,
   Ka savus solījumus pildu es
   Līdz galam: vīram miera nelikšu,
   Bet runāšu un runāšu, līdz gulta
   Par skolu viņam kļūs, bet galds par bikti.
   Lai kur viņš būs, tam atgādināšu
   Par Kasio, un tāpēc nebēdājies,
   Jo tava aizbildne tad drīzāk mirst,
   Bet savus solījumus neaizmirst.
   Ienāk Otello, Jago mazliet atstatu.
   Emīlija.
   Jā, cienījamā, nāk mans kungs.
   Kasio.
   Es, kundze, atvados.
   Dezdemona.
   Nē, paliec, klausies, kā es runāšu.
   Kasio.
   Nē, kundze, tagad ne, jo vēl es uztraukts Un nedrošs jūtos.
   Dezdemona.
   Nu dari, kā tev tīk!
   Kasio aiziet. Nāk Otello un Jago.
   Jago.
   Nē, tas man nepatīk.
   Otello.
   Par ko tu runā? Jago. Es tāpat vien, mans kungs, varbūt — es nezinu Otello. Vai Kasio nupat aizgāja no manas sievas? Jago.
   Vai Kasio, mans kungs? Tam grūti ticēt, Ka viņš kā zaglis muktu, redzot Jūs ienākam.
   Otello.
   Tas tomēr bija viņš.
   Dezdemona.
   Kā klājas jums, mans kungs? Nupat Es runāju ar kādu lūdzēju, To vīru, kuru tavas dusmas vajā.
   Otello.
   Kas lūdzējs bij?
   Dezdemona.
   Tas leitnants Kasio. Ak mans labais kungs, Kaut cik ja spētu jūsu prātu grozīt, Tad teiktu: piedodiet un izlīgstiet! Ja kļūtu zināms, ka viņš nemīl jūs
   Vai ka viņš tīšām traci sacēlis, Tad sakiet, ka es ļaudis nepazīstu. Nu sauciet viņu!
   To, kurš aizgāja?
   Dezdemona.
   Jā, mīļais; cik viņš likās nelaimīgs, Tāds sadudzis, ka sirds man iežēlojās. Ak mīļais vīrs, lai nāk viņš atpakaļ.
   Otello.
   Lai paliek, mana mīļā, šoreiz ne.
   Dezdemona.
   Vai drīz tas būs?
   Otello.
   Jā, mīļā sieva, drīz.
   Dezdemona.
   Vai šovakar? Otello.
   Nē, šovakar vēl ne.
   Dezdemona.
   Tad rītu pusdienā?
   Otello.
   Tad nebušu, Jo jābūt cietoksnī pie virsniekiem.
   Dezdemona.
   Tad rītvakar; vai parītu no rīta; Vai parīt vakarā; vai aizparīt; Es lūdzu — kad? Tik neliec ilgāk gaidīt Kā dienas trīs. Viņš visu nožēlo. Un pats šis viņa nodarījums arī, Ja atceras, ka ļaudīm māca karš Pat slikto, vairāk nepelna Kā aizrādījumu. Otello, sakiet —
   Kad viņš var nākt? Es nezinu, vai spētu
   Jums sacīt: «Nē!» — ja jūs tik loti lūgtu,
   Vai vilcinātos. Runa taču ir
   Par Kasio, kas aizstāvēja jūs,
   Kad nelāgā par jums es izteicos.
   Bet tagad, lai jūs viņu uzklausītu,
   Tik ilgi jālūdzas ir man .. .
   Otello.
   Nu pietiek, mīļā! Lai viņš nāk, kad grib. Es nevaru tev liegt.
   Dezdemona.
   Vai es ko prasu? Es tāpat teiktu, lai cimdus uzvelciet Un paēdiet, un silti ģērbieties, Par savu labklājību rūpējiet. Nē, tiešām, ja es kādreiz iegribētu Tā jūsu mīlestību pārbaudīt, Tad es ko nopietnāku izraudzītu. Vai tas tik grūt', lai viņu apžēlotu?
   Otello.
   Nu, teic — vai es jel ko tev esmu liedzis? Un tādēļ lūdzu tevi, atļauj man Kaut īsu brīdi palikt vienam.
   Dezdemona.
   Vai es to liegšu? Nē, mījais, dzīvo sveiks!
   Otello.
   Nu, sveika, drīz būšu es pie tevis.
   Dezdemona.
   Nāc, Emīlij! — Jūs dariet, kā jums tīk. Un zināt: es vienumēr jums paklaušos.
   Dezdemona un Emīlija aiziet.
   Mans daijais grēks! Un, kaut man bojā jāiet Es tevi mīlēšu! Būs viss kā haoss, Ja nespēšu vairs mīlēt.
   Jago.
   Mans cienīgs kungs … Otello.
   Ko teiksi, Jago? .
   Jago.
   Vai toreiz Kasio, kad jūs ar kundzi Vēl cerējāties, zināja par to?
   Otello.
   Viņš visu zināja. Ko vaicā tā? Jago.
   Es kaut ko skaidri neizprotu. Tāpēc ieprasos.
   Otello.
   Ko neizproti, Jago?
   Jago.
   Es domāju, viņš kundzi nepazina. Otello.
   Kā ne! Vēl pats mūs kopā saveda. Jago. Vai tiešām?
   Otello. Jā, tiešām! Tiešām, vai tas kas Jauns? Vai viņš nav godīgs?
   Jago. Godīgs, mans kungs!
   Otello. Godīgs! Jā, godīgs.
   Jago. Mans kungs, cik zināms man …
   Otello. Kā tu domā?
   Jago. Ko domāju, mans kungs?
   Otello.
   Ko domāju, mans kungs! Dievs žēlīgs, ko tu visu atkārto Un domās it kā kaut ko baigu slēptu;
   Tev kādas aizdomas, to jaušu. Vēl nupat izmeti, tev nepatīkot, Ka Kasio tā aizbēdzis. Nu, kāpēc? Bet, kad es ieteicos, ka viņš bij savedējs, Tu iesaucies: «Vai tiešām?» — un pieri Tad sarauci tu īgnās dusmu krunkās. Man prātā iešāvās, tev kaut kas briesmīgs Ir zināms. Ja mani tiešām mīli, Tad pasaki man to.
   Jago.
   Mans kungs, jūs zināt, es jūs mīlu. Otello.
   Ticu.
   Un taisni tāpēc, ka tev esmu mīļš, Ka vārdus nemētāsi vis pa vējam, Man tava stomīšanās satrauc sirdi. Ka pusvārdos mēdz runāt mēlnesis, Tas zināms sen, bet tagad goda vīram Ar mokām smagi vārdi laužas ārā No sirds.
   Jago.
   Par Kasio man jāsaka, Viņš godīgs ir, no sirds to varu teikt.
   Otello. Un es tāpat.
   Jago. Ikviens lai ir, kāds ir; bet nevis tāds, kāds nespēj būt.
   Otello. Jā, tiešām, ikviens lai ir, kāds ir. Jago. Man tādēļ šķiet, ka Kasio ir godīgs. Otello.
   Nē, nē, tu tomēr pūlies slēpt kaut ko. Es lūdzu, saki man, ko domā tu! Kas tur ko prātot daudz, teic man Kaut vissliktāko.
   Piedodiet, mans kungs! Gan pienākums man liek jums paklausīt, Bet savas domas teikt nav spiests pat vergs. Var domas melīgas un ļaunas būt; Kur drošība, lai ļaunums neielavītos Pat templī? Un vai tāda sirds maz ir, Tik šķīsta, kurā tumšas aizdomas Sev mājas vietu neņemtu un cīņā Pret tīrām jūtām nestātos?
   Otello.
   Pret savu draugu tu kā sazvērnieks, Ja domā, ka viņš aizvainots, un tomēr To viņam nesaki.
   Jago.
   Es lūdzu jūs, Kaut sliktas nojautas man šaujas prātā, — Jo tāds jau ir mans dabas dotais lāsts, Es esmu aizdomīgs un redzu ļaunu Pat tur, kur ļauna nav, — bet jūsu saprāts Jums neļaus manas vārgās aizdomas Par pilnu ņemt. Un mani vērojumi, Kas ir tik nedroši, jūs nesatrauks. Tas jūsu mieram kaitētu, tāpat Kā manam godam, vīrišķībai, prātam, Ja savas domas atklātu.
   Otello.
   Kā tā?
   Jago.
   Vienalga, sievietei vai vīrietim,
   Pats dārgākais ir viņa labā slava.
   Ja nozog maku mums, tas nav nekas,
   Maks šodien tavs, rīt cita, kalpo daudziem,
   Bet, kas tev labo slavu laupījis,
   Tas tevi aplaupa līdz pēdējam,
   Kaut pats no tā sev nemanto nenieka.
   Otello.
   Es tevi lūdzu, runā saprotamāk. Jago.
   Pat mana sirds ja jūsu rokās būtu, Es klusētu, jo runāt nedrīkstu.
   Otello. Kā tā?
   Jago.
   Kungs, sargieties no greizsirdības, Sī zaļacainā nezvēra, kas smejas Par to, ko aprij. Tad jau laimīgāks Ir pievilts vīrs, kas savu padauzu Spēj nicināt, ne tas, kas mocīdamies Mīl, nemīl, šaubās, dievina un nīst.
   Otello.
   Ak posts!
   Jago.
   Jā, tad jau nabagais, Kas nealkst mantas, daudzkārt bagātāks Par bagāto, kurš visu mūžu baidās, Ka neizput, un nabags ir kā ziema. Dievs, manus tuviniekus pasargi No greizsirdības.
   Otello.
   Ko tas nozīmē? Tu domā, ka es dzīvi sagandētu Ar greizsirdību, aizdomīgi blenzdams, Kā mēness aug un dilst? Es aizdomas Kā mezglu pārcirstu. Bet būtu āzis, Ja prātu ilgi nodarbinātu Ar visādiem no gaisa grābtiem niekiem, Ko tu te mels. Par to es neuztraucos. To visi teic, ka mana sieva skaista, Ir jautra, laipna, vienmēr attapīga, Prot sabiedrībā tērzēt, dejo, spēlē, Jo labam tikumam tas nekaitē.
   Tāpat es nebaidos, ka viņa mani
   Var tālab krāpt, ka neesmu tik skaists,
   Jo viņa redzēja, ko izvēlas.
   Man, Jago, šaubu nav, ja tādas rastos,
   Es pārbaudītu, un, ja būtu tā,
   Tad dzīvo sveika, mīla, greizsirdība!
   Jago.
   Man prieks par tādu spriedumu.
   Nu varu es no mīlas pilnas sirds
   Jums teikt par manām aizdomām.
   Par pārbaudi te runas nav, bet sievu,
   Tāpat kā Kasio, jūs uzmaniet.
   Tā apdomīgi, pamazām, bez satraukuma.
   Man būtu žēl, ja jūsu skaidrā sirds
   Un paļāvība tiktu pievilta.
   Es venēcietes labi pazīstu.
   Vien debess zin tos noslēpumus,
   Par kuriem viņu vīriem nav ne jausmas,
   Un viņām grēks nav grēks, ja netiek atklāts.
   Otello.
   Vai tas var būt?
   Jago.
   Bet tēvu viņa taču piekrāpa, Un, lai gan teica, bīstoties no jums, Tā jūs jau mīlēja?
   Otello.
   Jā gan!
   Jago.
   Nu palūk!
   Tik jauna bij, bet izlikties jau prata Un tēvu mānīja. Viņš domāja — Jūs meitu apbūris. Nu pietiek! Es pazemīgi lūdzu piedot man, Ka jūs tā mīlu.
   Es loti pateicos.
   Jago.
   Šķiet, mani vārdi apbēdina jūs.
   Otello.
   Ak nē, nemaz!
   Jago.
   Es tomēr baidos. Man varat ticēt, to es pateicu, Jūs mīlēdams, bet esmu satraucis. Ak, lūdzu, nepiešķiriet manām domām Tik lielu nozīmi, jo pagaidām Tās ir tik aizdomas.
   Otello.
   Nē jel!
   Jago.
   Bet, ja tomēr Jūs darāt to, tad mērķī aplamā Es trāpījis, jo Kasio mans draugs. Ak kungs, jūs tomēr satraukts.
   Otello.
   Ne pārāk,
   Es savai Dezdemonai uzticos. Jago.
   Lai slavēts jūs un jūsu uzticība! Otello.
   Bet ari dabā gadās izņēmumi. Jago.
   Nu, redziet nu! Es teikšu atklāti,
   Jau tas, ka viņa visus preciniekus,
   Kas bij no viņas rases, viņas kārtas,
   Kā tas tai pienācās, atraidīja,
   Var liecināt, ka viņas tieksmēs bijis
   Kaut kas tāds dīvains, tumšs un pretdabisks.
   Man piedodiet, es tieši nerunāju
   Par jūsu sievu, tikai baidos,
   Otello.
   Ka viņa nesāk domās salīdzināt Jūs ar savas zemes tautiešiem Un sperto soli nenožēlo.
   Ej!
   Ja tu ko pamanīsi, saki man. Lai arī tava sieva pavēro.
   Jago
   aiziedams.
   Mans kungs, jums visu labu! Otello.
   Kādēļ es precējos? Šis krietnais cilvēks Zin, protams, vairāk, nekā pateica.
   Jago,
   atpakaļ ienākdams.
   Un vēl, mans kungs, ja atļaujat man sacīt:
   Jūs pārāk neraizējieties šai lietā,
   Laiks noskaidros. Un tāpēc Kasio
   Es neņemtu vēl atpakaļ.
   Viņš lielisks karavīrs, tas jāatzīst,
   Bet es to vērotu tā notālēm.
   Ir svarīgi, kā kundze izturēsies,
   Ko teiks par leitenanta likteni.
   Un beidzot gribu piebilst vēl es vienu:
   Uz mani baumas pārāk iedarbojas,
   Šķiet, ari šoreiz baiļojos par daudz.
   Otello.
   Ak, neraizējies, protu valdīties.
   Jago.
   Nu vēlreiz sveiki!
   Aiziet.
   Otello.
   Šis virs man liekas neparasti godīgs,
   Turklāt jo labi pazīst cilvēkus
   Un viņu dabu. Ja nu izrādītos,
   Ka mana dūja lidot grib, es ļaušu,
   Lai mūsu mīlas saites irst un vējš
   Tās aiznes turp, kur zūd tās māņu sapnis.
   Ak jā, es melns! Es neprotu tā tērzēt
   Kā smalki ļaudis. Arī vecums man
   Jau tāds, ka viss sāk lēni slīdēt lejup.
   Es atstāts, pievilts. Mierinājums mans
   Būs tagad naids. Kāds lāsts ir laulība!
   Tā mūs ar maigu būtni savieno,
   Kas ir un paliek sveša mums. Tad labāk
   Es dzīvoju kā krupis pagrabā,
   Ne vēroju, kā mīļās sirdī vietu
   Rod cits. Bet tāds jau krietno ļaužu lāsts —
   Būt blēža priekšā kailiem, atbruņotiem —
   Un viņu negrozāmais liktenis,
   Kas vajā tos no šūpuļa līdz kapam
   Ik stundu. Lūk, tur jau Dezdemona nāk!
   Vai debess skaidrība tā mūs var krāpt?
   Nē, nevar būt!
   Ienāk Dezdemona un Emīlija.
   Dezdemona.
   Mans kungs, kur kavējaties? Jau galds ir klāts, un salas pārstāvji, Ko esat ielūdzis, uz jums jau gaida.
   Otello.
   Es atvainojos.
   Dezdemona.
   Cik aizlūzusi balss! Vai esat saguris?
   Jā, man galva sāp!
   Dezdemona.
   Tas tāpēc, ka jus lāgā neguļat. Jums pieri nosiešu ar mutautu, Tad sāpes rims.
   Otello.
   Tas mutauts ir par mazu. Otello mutautiņu atvaira, tas nokrīt zemē.
   Lai paliek! Nu iesim abi reizē!
   Dezdemona.
   Man ļoti žēl, ka nejūtaties labi.
   Otello un Dezdemona aiziet.
   Emīlija.
   Cik jauki, ka atrodu šo mutautu.
   Tā viņai mora pirmā dāvana.
   Mans untumainais vīrs ir daudzreiz lūdzis,
   Lai mutautiņu nozogu, bet viņa —
   To moris pieteicis jo cieši glabāt —
   Mīl sīko nieku, skūpsta, uzrunā,
   Es arī tādu tagad izšūšu
   Un dāvināšu savam vīram to.
   Vien dieviņš zina, kur viņš grib to likt.
   Nu gan es viņam sagādāšu prieku.
   Ienāk Jago.
   Jago.
   Nu, ko jūs viena pati kvernat šeit? Emīlija.
   Ak, nebariet, man ir kaut kas ko dāvāt. Jago.
   Man dāvināt? Jau esmu apdāvāts.
   Emīlija. Ar ko?
   Jago.
   Ar vienu muļķa sievišķi.
   Emīlija.
   Ak. tā, un tas ir viss? Bet ko jūs dosiet Par mutautiņu?
   Jago.
   Kādu mutautiņu?
   Emīlija.
   Kādu mutautiņu! Ko Dezdemonai dāvināja moris. Jūs bieži lūdzāt, lai to nozogu.
   Jago.
   Vai jūs to viņai nozagāt? Emīlija.
   Nē, tas viņai nejauši bij nokritis, To zemē atradu un pacēlu. Lūk, te tas ir.
   Jago.
   Ak velna sieva! Dod šurp!
   Emīlija.
   Ko darīsiet ar to, ja man tik aši No pirkstiem izraujat?
   Jago,
   mutautiņu pakampdams.
   Kas jums par daļu!
   Emīlija.
   Ja mutautiņš jums nav tā vajadzīgs, Tad atdodiet, lai kundze velti nemeklē, Kad atģidls, ka tas ir pazudis.
   Jago.
   Jūs liecieties, ka nezināt, jo man Tas noderēs. Nu ejiet prom!
   Emīlija aiziet.
   Es pametīšu to pie Kasio,
   Lai viņš to atrod. Tādiem niekiem
   Tic dažkārt greizsirdīgais mujķis vairāk
   Kā svētiem rakstiem. Viņš būs izmisis.
   Jā, mana inde sāk jau darboties.
   Jo aizdomas ir indei līdzīgas,
   Ko sākumā pat grūti sagaršot,
   Bet, kad tā iesūkusies asinīs,
   Tad dedzina kā sērs. Lūk, moris nāk!
   Nu vairs ne magones, ne mandragora,
   Ne citas kādas miega zāles
   Tam nespēs dot to patīkamo miegu,
   Kas vakarnakt vēl viņu aijāja.
   Ienāk Otello.
   Otello.
   Kā — mani pievilt?
   Jago.
   Kas tas? Mans kungs, ne vārda! Tagad pietiek. Otello.
   Prom! Atkāpies no manis, mocītāj. Es zvēru, labāk ir, ja arī piekrāpj, Bet nezinot.
   Jago.
   Kā tā, mans kungs?
   Otello.
   Tie mirkļi, kad tā citam piederēja, Man nebij zināmi, es biju mierīgs. Es labi gulēju un biju laimīgs, Es viņas lūpās sveša skūpsta nejutu. Ja cilvēks nepamana zagļa darbu, Tad viņš var teikt, ka nava aplaupīts.
   Jago.
   Man sāpīgi, to visu klausoties. Otello.
   Es būtu mierīgs, ja, man nezinot, Vai vesels pulks ar visiem sapieriem No viņas augļiem baudītu. Bet tagad Ardievu, miers! Ardievu, klusā laime! Ardievu, brašās ierindas un cīņas, Kad mostas varoņgars. Ardiev', ardievu! Ardievu, straujais zirgs un tauru skaņas, Un bungu taktis, flautu svilpieni Un karaliskais karogs parādēs, Un cīņu karstums, līksme uzvarās! Ardievu, dobjie lielgabalu dārdi, Kas grand kā pati Jupitera balss. Ardiev', ardiev'! Otello laiks nu beidzies!
   Jago.
   Mans kungs, vai tiešām? Otello.
   Tu, nelieti, Tad pierādi man skaidri viņas kaunu Un piegādā man skaidras liecības! Pie savas dvēseles es zvēru, drīzāk Tu priecātos, ja būtu piedzimis Par suni, ne atbildēt man, dusmās Kad būšu iededzies.
   Jago.
   Tik tālu jau?
   Otello.
   Tās vainu redzēt ļauj vai pārliecini, Lai nebūtu nekādām šaubām vietas. To pierādi; ja ne, tad neglābsies.
   Jago.
   Mans kungs . ..
   Otello.
   Un, ja tu viņu apmelojis, Lai mani mocītu, tad piesargies Un noslēdz visus rēķinus ar dzīvi, Jo briesmīgāks nekas vairs nevar būt. Sāks debess elsot, drebēs šausmās zeme. Tavs noziegums vairs lielāks nevar būt Par to, ko tu jau tagad darījis.
   Jago.
   Ak augstās debesis, jel žēlojiet!
   Vai esat cilvēks? Kur jūsu skaidrais prāts?
   Lai dievs ar jums; es kalpot atsakos.
   Es, muļķis, uzplijos ar patiesību.
   Ak, ļaunā pasaule! To vērā liec:
   Ir bīstami teikt ļaudīm patiesību,
   Par mācību paldies! Nu zinu es,
   Ka, draugu mīlot, iegūst naidnieku.
   Otello.
   Nu pagaidi, varbūt tu esi godīgs? Jago.
   Es labāk gudrs, gods ir muļķība, Ar godu paldies nepelna.
   Otello.
   Ak debes! Jel teic — vai mana sieva tikla Vai ne? Un vai mans draugs ir īsts vai neīsts? Man vajag zināt. Viņas labā slava, Kas bij tik skaidra kā acis Diānai, Nu kauna aptraipīta melnmelna Kā mana seja. Kamēr pasaulē Vēl cilpas, dunči, inde, sārti, akas, Es atriebšos, tiklīdz būs pierādīts.
   Es redzu, kaislē sadegat jūs, kungs. Es nožēloju, ka to darīju. Vai gribat, lai jums pierādu?
   Otello.
   Jā, gribu.
   Jago.
   Nu jā! Bet kā? Bet kā lai pierādu? Varbūt jums tiktos slepus noskatīties, Kā viņi mīlējās?
   Otello.
   Ak, lāsts! Ak, nāve!
   Jago.
   Bet tādos brīžos mīlētājus pārsteigt Ir pārāk grūti, jo kas gan atļautu, Ka ziņkārīga vērotāja skatiens To apkampienus kādreiz novēro! Ko tad? Kā tad? Kur rast pierādījumu? Vai viņš kāds buks, vai viņa traka kaza, Vai abi pērtiķi, vai vilki riestā, Vai apdzērušies jūtu skurbumā? To bridi parādīt es nespēju. Ja derēt var jums citi, netiešāki, Kas noved patiesības durvju priekšā, Tad tādu netrūkst, tādus varu dot.
   Otello.
   Bet tikai tos, kas skaidri pārliecina. Jago.
   Tāds darbs man riebj. Un tomēr, ja jau tiktāl esmu gājis, Jūs cienīdams un arī mīlēdams, Tad jāiet tālāk. Reiz ar Kasio Es vienā gultā gulēju. Man zobi Tā sāpēja, ka nevarēju aizmigt. Jūs zināt, gadās tādi ļautiņi, Kas miegā izmuld savus noslēpumus, Un tāpat Kasio.
   Viņš sāka čukstēt: «Mīļā Dezdemona, Tu mūsu mīlas laimi neizpaud!» — Un manu roku satvēra un spieda, Kā ilgās dvesa: «Mana mīļotā!» —
   Ar savām lūpām manās iezīzdamies Kā neprātā. Visbeidzot sāka kāju Man pāri celt, nopūtās un čukstēja: «Lāsts liktenim, kas tevi morim deva!»
   Otello.
   Ak, šausmas! Šausmas!
   Jago.
   Nē, tas jau sapnis vien.
   Otello.
   Sis sapnis tomēr skaidri pierāda Tās noziegumu, agrāk paveiktu.
   Jago.
   Pie tam tas varēs apstiprināt Vēl arī citus tādus vērojumus.
   Otello.
   Es viņu saplosīšu gabalos!
   Jago.
   Jel mieru, iekāms atrasts nav nekas, Vēl varam kļūdīties. Jel sakiet man — Vai jūsu sievai bieži nebij rokā Glīts mūtautiņš, ar zemeņrakstu nošūts?
   Otello.
   Jā, tā ir mana pirmā velte viņai. Jago.
   Ak tā? Es nezināju, tikai šodien Man redzēt gadījās, ka Kasio Ar to sev slauka bārdu.
   Otello.
   Bet ja bij cits?
   Jago.
   Vai tas, vai cits, bet tomēr viņas manta, Tas arī tāpat nodod liecību.
   Otello.
   Kaut, vergs, tev būtu tūkstoš dzīvību! Lai atriebtos, ar vienu nepietiek. Nu redzu, viss ir taisnība. Skat, Jago, Lūk, tā es savu mīlu aizpūšu, Tās vairs nav.
   Nāc, melnā atriebe, no pekles dzīlēm, Dod, mīla, naidam vainagu un troni, Lai tagad atriebe man krūtīs šņāc Kā čūsku midzenis.
   Jago.
   Jel rimstieties!
   Otello.
   Ak, asinis, asinis, asinis!
   Jago.
   Jel cietieties un labi pārdomājiet! Otello.
   Nē, Jagp, nu vairs ne! Kā Melnā jūra Bez apstājas, bez rimas savus sāļos Un aukstos viļņus Propontikā dzen, No kurienes tie gāžas Helespontā, Tā manas asiņainās domas bangos, Nekad tās nenorims un neatmaigs, Līdz kamēr atriebība aprīs tās.
   Nometas ceļos.
   Pie tevis, dzidrais debess mirdzums, zvēru Pie visa, kas man ir un bijis dārgs, Es atriebšos.
   Jago.
   Vēl necelieties!
   Arī nometas ceļos.
   Man esiet liecinieki, spīdekļi, Kas virpuļojot klīstat debess jomās,
   Ka Jago prātu, sirdi, rokas atdos, Lai tās Otello labā kalpotu. Es visu darīšu, ko vien viņš uzdos, Kaut būtu jānonāvē kāds.
   Otello.
   Draugs,
   Tev nepateikšos es ar skaļām frāzēm, Bet tūliņ cieši turēšu pie vārda: Lai dzirdētu pēc dienām trim, ne vēlāk, Ka miris Kasio.
   Jago.
   Ja jūs tā pavēlat, mans draugs būs miris. Bet sievu žēlojiet!
   Otello.
   Lāsts netiklei! Lāsts! Nāc, iesim tagad abi apspriesties, Kā ātrāk pieveikt skaisto raganu. Es tevi ieceļu par leitnantu.
   Jago.
   Uz visiem laikiem jūsu, ģenerāl!
   Abi aiziet.

   Uznāk Dezdemona, Emīlija un āksts.
   Dezdemona. Vai zināt, kur apmeties leitnants Kasio? Āksts. Es to nedrīkstu atklāt. Dezdemona. Kāpēc ne?
   Āksts. Tāpēc tā, ka viņš ir karavīrs. Un tas, kas izpauž karavīra atrašanās vietu, tiek par to uzsprausts uz mieta.
   Dezdemona. Nejokojies! Es jautāju, kur viņš dzīvo.
   Āksts. Netālu no maniem meliem.
   Dezdemona. Tiec nu gudrs!
   Āksts. Es nezinu, kur viņš dzīvo, — un beigas! Bet, ja man liktu teikt, viņš dzīvo tur vai atkal tur, tad tas nozīmētu it nekur un es samelotos.
   Dezdemona. Vai varat viņu uzmeklēt un kaut ko pajau­tāt?
   Āksts. Tādu lietiņu var. Tas ir, es uzdošu viņam jautā­jumus, un viņš man atbildēs.
   Dezdemona. Uzmeklējiet viņu un atsūtiet pie manis, sa­kiet viņam, ka esmu jau lūgusi savu vīru, lai tas viņu apžēlo, un ceru, ka viss būs labi.
   Āksts. Nu, to es vēl varu saprast un tāpēc raudzīšu ko darīt.
   Aiziet.
   Dezdemona.
   Ak Emīlij, kur ir mans mutautiņš?
   Emīlija.
   Es, kundze, nezinu.
   Dezdemona.
   Jel ticiet, tas dārgāks man par maku Ar zelta dukātiem. Ja moris būtu Tik greizsirdīgs kā citi vīrieši, Tad tagad viņš par mani domātu Nez ko.
   Emīlija.
   Vai viņš nekad nav greizsirdīgs?
   Dezdemona.
   Viņš? So vājību tara tropu saule, šķiet, Ir izkveldējusi.
   Emīlija.
   Tur viņš jau nāk.
   Dezdemona.
   Es tikmēr neatlaidīšos, pirms nebūs Viņš Kasio pieņēmis.
   Ienāk Otello. Kā klājas, kungs?
   Otello.
   Man labi, mīļā!
   Sāņus.
   Cik grūti izlikties! —
   Kā jūtaties? Dezdemona.
   Paldies, es jūtos labi.
   Otello.
   Man sniedziet roku! Cik tā mikla jums!
   Dezdemona.
   Tā raižu nepazīst, ne vecuma.
   Otello.
   Tā teic par auglību un dāsnu sirdi. Tik karstas un tik miklas rokas liek To īpašniecei dievu lūgt un gavēt, Ar ērkšķiem miesu šaust un atteikties, Jo velnēns, jauns un draisks, tur piemājo Šī roka devīga, tā neprot citiem Nenieka liegt.
   Dezdemona.
   Jums tiešām taisnība. Šī roka atdeva jums manu sirdi.
   Otello.
   Jā, senāk roku deva līdz ar sirdi, Bet tagad tikai roku dod — bez sirds.
   Dezdemona.
   To nezinu. Bet jūsu solījums?
   Otello.
   Kāds, manu cālīti?
   Dezdemona.
   Es liku paaicināt Kasio.
   Otello.
   Man šodien uznākušas stipras iesnas. Man savu mutautiņu dodiet!
   Dezdemona.
   Lūdzu, mans kungs!
   Otello.
   Nē! To, ko dāvināju.
   Dezdemona.
   Tā man nav.
   Otello. Nav?
   Dezdemona.
   Patiesi nav, mans kungs!
   Otello.
   Tas labi nav.
   Šo mutautiņu manai māmuļai
   Reiz kāda ēģiptiete iedevusi,
   Kas ļaužu domas lasīt prot un burt.
   Tā sieva teikusi: tik ilgi, kamēr
   Tev būs šis mutautiņš, tavs laulāts draugs
   No tevis nenovērsīsies. Ja svešam
   To atdosi vai pazaudēsi,
   Tavs vīrs vairs tevi nemīlēs un citu
   Sev sameklēs. Šo mutautiņu māte, Kad mira, deva man, lai izredzētai Es dāvinot. Un tagad tas ir tavs. Tu glabā to kā savu acuraugu. Ja kādam atdosi vai pazaudēsi, Tad uzbruks nelaime.
   Dezdemona.
   Vai tas var būt?
   Otello.
   Jā, šai drānā burvju meti ieausti, Un audusi to veca pareģe, Kas divi simti reizes skatījusi, Kā saule savus četrus griežus beidz. Tai svēti tārpi zīdu vērpuši, Kas krāsots meiču siržu asinīs, Kurām dzīves ziedonī bij jāmirst.
   Dezdemona.
   Tiešām?
   Otello.
   Jā, tiešām, tāpēc labi glabājiet. Dezdemona. Kaut labāk nebūtu to redzējusi. Otello. Kā tā?
   Dezdemona. Kāpēc jūs runājat ar mani tik skarbi un bargi?
   Otello. Vai pazaudējāt? Kādam atdevāt? Nu sakiet skaidri!
   Dezdemona. Dievs žēlīgais!
   Otello. Vai teiksiet?
   Dezdemona. Nē, nav zudis! Bet ja nu būtu zudis? Otello. Kā — ja būtu zudis? Dezdemona. Jau teicu, pazaudēts tas nav. Otello. Tad atnesiet un parādiet.
   Dezdemona.
   Jā, to es varētu. Bet tagad ne,
   Jo tikmēr būs jums aizmirsies mans lūgums
   Ņemt Kasio pie sevis atpakaļ.
   Otello.
   To atnesiet man. Prāts paredz ļaunu.
   Dezdemona.
   Jel uzklausiet.
   Par viņu krietnāks vīrs nav atrodams.
   Otello.
   Dod mutautiņu!
   Dezdemona.
   Krietnais Kasio …
   Otello.
   Dod mutautiņu!
   Dezdemona.
   Viņš ir vīrs, kas tevi Arvien tā mīlējis un visās briesmās Ar tevi dalījies …
   Otello.
   Surp mutautiņu!
   Dezdemona.
   Tas tiešām ir par daudz!
   Otello.
   Prom! Prom! Aiziet.
   Emīlija.
   Vai viņš nav tomēr greizsirdīgs?
   Dezdemona.
   Es tādu viņu redzu pirmo reizi,
   Šis mutautiņš tik tiešām liekas apburts.
   Cik žēl, ka tas kaut kur man pagaisis!
   Emīlija.
   Grūt' vienā divos gados vīrus izprast. Virs — vēders, sieva — vīra barība. Viņš rij un rij, līdz aizrijas un beigās Laiž atpakaļ. — Nāk Kasio un Jago.
   Ienāk Kasio un Jago.
   Jago.
   Bez viņas cita atbalsta jums nav. Skat, kāda laime — viņa! Ejiet, lūdziet!
   Dezdemona.
   Kā klājas? Ko jaunu teiksiet Kasio?
   Kasio.
   Man, kundze, atkal lūgums ir tas pats:
   Par mani kādu vārdu aizlieciet
   Pie viņa, ko es mīlu tā un cienu,
   Lai atkal draugu pulkā uzņemts tieku
   Kā senāk. Ak, cik grūti man tā gaidīt!
   Bet, ja mans noziegums tik briesmīgs rādās,
   Ka nedzēš to nedz mani nopelni,
   Nedz rūgtā nožēla, nedz solījums,
   Ka turpmāk atkal kalpošu pa godam,
   Tad lai viņš žēlīgs ir un pasaka.
   Tad jālūko man samierināties
   Ar likteni vai jādodas kur meklēt
   Sev jaunu laimi.
   Dezdemona.
   Ak krietnais Kasio, Es nespēju vairs aizrunāt par jums! Mans labais vīrs tik ļoti pārvērties, Tik bargs un drūms, ka viņu nevar pazīt. Lai lūdz par mani visi svētie tā, Kā jūsu labā savu vīru lūdzu, Bet cita neiemantoju nekā, Tik melnu naidu. Jums vēl jāpaciešas, Sev rodot mierinājumu ar to, Ka esmu vairāk lūgusi, kā spēju.
   Jago.
   Vai kungs bij dusmīgs? Dezdemona.
   Jā, viņš aizgāja Tik drūms un dīvains, patiesi satraukts.
   Jago.
   Vai tas var būt? Es esmu redzējis, Kā lielgabali nopļauj viņa rindas Un viņam blakus saļimst asinis Tā miesīgs brālis. Ja tagad dusmīgs viņš, Tad būs kas nelāgs gadījies. Es iešu Un pajautāšu pats, par ko viņš skaišas.
   Dezdemona. Jā, ejiet!
   Jago aiziet.
   Varbūt tam sakars kāds Ar viņa dienestu, nāk ļaunas ziņas No dzimtenes, vai arī šeit kas ļauns Tiek perināts, kas viņu uztrauc. Vīri Mēdz tādās reizēs dusmoties par nieku, Kaut dusmu īstais pamats cits. Tā būs! Jo pietiek iesūrstēties pirkstiņam, Caur visu miesu sāpju strāvas šaujas. Nē, vīri nav nekādi eņģeļi Un nespēj mūžam būt pret mums tik maigi Kā kāzu naktī. Mīļā Emīlij, Es esmu pelnījusi pārmetumus Par to, ka savu mīļo notiesāju Pēc viltus liecinieku liecībām. Viņš tika netaisnīgi nosodīts.
   Emīlija.
   Dod dievs, ka tās ir viņa darba rūpes, Kā sakāt, ne greizsirdība, aizdomas Par jums.
   Dezdemona.
   Nē, nav greizsirdībai iemesla!
   Emīlija.
   Ak mūžs, vai viņai iemesla maz vajag? Tā reizē māte ir un viņas bērns, Tā zvērs, kas izsalkumā plosa sevi.
   Dezdemona.
   Lai sarga dievs Otello no šī zvēra!
   Emīlija.
   Vaids vietā, āmen!
   Dezdemona.
   Jūs, Kasio, šeit uzgaidiet, es iešu. Ja viņš būs runājams, tad raudzīšu Es atkal viņu jūsu labā lūgt.
   Kasio.
   Jums, kundze, pazemīgi pateicos.
   Dezdemona un Emlli/a aiziet. Ienāk Bianka.
   Bianka.
   Sveiks, Kasio!
   Kasio.
   Kā klājas, mīļā Bianka? Kā jūs šeit gadījāties? Nupat esmu Pie jums ceļā, manu spulgacīt!
   Bianka.
   Bet es pie jums šurp steidzos, Kasio. Jūs laupījāt man nedēļu un stundas Simt sešdesmit un astoņas, turklāt Tās nebij parastās, bet moku stundas, Kad gaida mīļāko.
   Kasio.
   Jel piedodiet! Šis laiks man aizritējis smagās rūpēs;
   Bet nebēdājiet, kolīdz bušu brīvs, Es visu nokārtošu, mīļā Bianka!
   Sniedz Biankai Dezdemonas mutautiņu.
   Še, izšuj tādu arī man!
   Bianka.
   Kur ņēmāt? To iedeva jums jaunā draudzene. Ak, tādēļ jūs pie manis nenācāt; Tur gājāt? Labi, labi.
   Kasio.
   Nu, pietiks! Un Jaunās aizdomas, — tās velnam rīklē. Kur ņēmu to? Jūs greizsirdīga nu, Ka mutautiņš man dots par piemiņu. Nē, zvēru, tā tas nav.
   Bianka.
   Bet kas tad cits?
   fr-.
   Kasio.
   Es, mīļā, nezinu, to atradu. Man iepatikās tas, un, iekāms kāds To atprasīs, jūs paraugu noņemiet Un izšujiet. Te būs. Un tagad ejiet!
   Bianka.
   Kāpēc man jāiet?
   Kasio.
   Es gaidu šeit nākam ģenerāli Un negribētu, ka viņš mani redz Te kopā ar sievieti.
   Bianka.
   Un kāpēc ne?
   Kasio.
   Tik nedomājiet, ka jūs nemīlu.
   Bianka.
   Bet, tā kā jūs vairs mani nemīlat, Tad, lūdzu, nāciet, drusku pavadiet Un sakiet, šovakar vai varu gaidīt.
   Kasio.
   Jā, var jau pavadīt, bet tālu ne. Es gaidu ģenerāli. Gan nu tiksimies.
   Bianka.
   Es būšu pieticīga — gaidīšu.
   Abi aiziet.

   Ierodas Otello un Jago.
   Jago.
   Tad jūs tā domājat?
   Otello.
   Nu, protams, Jago!
   Jago.
   Ka slepens skūpsts … Otello.
   Ir aizliegts skūpsts.
   Jago.
   Un kailai gultā pagulēt ar draugu Bez nelietīgām domām nav iespējams?
   Otello.
   Ar draugu? Gultā? Kailai? Un bez grēka? Kam velna priekšā gan tā liekuļot? Pat godīgs cilvēks, velnu kārdinādams, Met izaicinājumu debesīm.
   Jago.
   Kad rātni guļ, tad slikta nav nekā; Ja mutautu es sievai dāvinājis …
   Otello. Kas tad?
   Jago.
   Mans kungs, tad viņai pieder tas, un viņa Var to tālāk dāvināt, kam vien tik grib.
   Otello.
   Bet viņai ir savs gods, kas jāsarga, Vai arī to tad viņa citam atdot var?
   Jago.
   Nu, gods, tā teikt, ir netaustāma balva; Un bieži vien šķiet godīgs tas, kam goda Nav, tik ar to dižojas. Bet mutautiņš …
   Otello.
   Kaut spētu aizmirst to. — Tu sacīji — Nē, nē, tas lidinās man atmiņā Kā krauklis pāri sērgas pilnai mājai. Tu teici — mutautiņu lieto viņš?
   Jago.
   Nu, kas tur slikts?
   Otello.
   Tas vairs nav labi.
   Jago.
   Kā tā?
   Vai vērts maz nopietni to ievērot, Ja ņirdzīgs bezkauņa un pavedējs, Kad savu panācis pie sievietes, Vairs nespēj mēli savaldīt un pūš par To uz visām pusēm.
   Otello.
   Vai viņš ko melsis?
   Jago.
   Jā, teicis gan, mans kungs! Bet ticiet man, Tik to, ko viegli noliegt var.
   Otello.
   Ko saka?
   Jago.
   Viņš saka, esot… kā lai pasaku?
   Otello. Ko? Ko?
   Jago.
   Gulējis…
   Otello.
   Pie viņas gulējis?
   Jago. Pie viņas, ar viņu, kā vien jums tik.
   Otello. Gulējis pie viņas! Gulējis viņai virsū! — Tā var teikt vienīgi melis. — Gulējis pie viņas! Cik riebīgi! Mutautiņš — atzīšanās — mutautiņš! — Likt, lai at­zīstas un tad pakārt; nē, vispirms pakārt un tad likt, lai atzīstas. Es drebu kā drudzī. — Tas nevar būt, ka daba liktu cilvēkam tā bez jēgas ciest. — Vai tad vārdi vien spēj tā satraukt? Cik riebīgi! Tie ir de­guni, ausis un lūpas. Vai tas maz iespējams? — Likt atzīties? — Mutautiņš? — Ak, sātans!
   Otello zaudē samaņu.
   Jago.
   Lai mana inde iedarbojas, lai!
   Lūk, tā mēs ķeram lētticīgus muļķus.
   Un daža laba tikla sieviete
   Bez grēka apkaunota tiek. Mans kungs!
   Otello, dzirdiet!
   Uznāk Kasio. Redziet, te Kasio!
   Kasio.
   Kas noticis?
   Jago.
   Vai redzat, manam kungam krītamais, Kopš vakardienas nu jau otra lēkme.
   Kasio.
   Tad berziet deniņus.
   Jago.
   Tas nepalīdz! Lai pagujas mazliet un atpūšas. Ja aizskarsim, tad putas nāks pa muti Un krampji atsāksies. Skat, pakustējās! Jūs labāk vēl uz brīdi aizejiet, Gan drīz viņš atžirgs. Tiklīdz būšu brīvs, Tā tūdaļ saukšu jūs. Mums jāparunā. —
   Kasio aiziet.
   Vai, ģenerāl, jūs nesasitāt galvu?
   Otello.
   Tu mani izsmej?
   Jago.
   Izsmeju? Ak dievs! Tik vīrs lai bēdās cieņu nezaudē!
   Otello.
   Bet pievilts vīrs ir briesmonis un zvērs. Jago.
   Ja tā, tad visas lielās pilsētas
   Vai mudž no briesmoņiem un zvēriem.
   Otello.
   Vai atzinās?
   Jago.
   Mans kungs, jel esiet vīrs! Cik pasaulē gan bārdaiņu, kas velk To pašu jūgu! Un cik lētticīgo, Kas naktis pārlaiž iebraucamā vietā, Ko lepni sauc par savas sievas gultu! Jums taču vieglāk, jūs tā nedomājat. — Kas tā par elles nekaunību — likt
   Ar netiklēm lai guļam vienā gultā Un ticam tām! Tad labāk zināt man, Kas esmu es un kas būs viņa mirstot.
   Otello.
   Jā, prātīgs vārds!
   Jago.
   Es lūdzu, paslēpieties Un pacietīgi noklausieties visu; Kad jūs kā nesamaņā gulējāt, Kas īstam vīram tomēr nepieklātos, — Te bija Kasio. Par jūsu kaiti Kaut ko samelojis, aizvīlu to prom. Bet nu viņš drīz būs klāt, lai aprunātos, Kā solīja. Bet jums ir jāpaslēpjas, Tad redzēsiet, kā viņa sejā mainās Ar augstprātību visu zinošs smīns. Es likšu, lai viņš vēlreiz pārstāsta, Kopš kura laika, kad, cik bieži, kur Ir bijis divatā ar jūsu sievu. Jūs blēdi vērojiet, bet esiet mierīgs, Ja ne, tad būsiet naida perēklis, Ne kārtīgs vīrs.
   Otello.
   To apsolu tev, Jago. Es būšu pacietīgs tikpat, cik viltīgs. Bet vēlāk asinskārs.
   Jago.
   Jā, vēlāk!
   Jo nav kur steigties! Tagad slēpieties! —
   Otello paslēpjas.
   Es sākšu viņu iztaujāt par Bianku,
   Šo staiguli, kas visiem pārdodas
   Par uzturu, bet tagad uzķērusies
   Uz Kasio. Nereti padauzu,
   Kas piekrāpj desmit, pašu piekrāpj viens
   Bet Kasio, kad pieminēšu Bianku,
   Sāks zoboties. — Nu, paskat, viņš jau nāk! Un, kad viņš ņirgs, Otello kļūs vai traks, Un viņa vientiesīgā greizsirdība Pa savai modei iztulkos tā smieklus Un kustības. —
   Uznāk Kasio. Kā klājas, leitnant?
   Kasio.
   Ak vai! Jūs mani saucat tādā vārdā, Ko zaudējis, es gribu labāk mirt.
   Jago.
   Gan Dezdemona paaugstinās jūs.
   Klusāk.
   Nu, protams, ja tas Biankas spēkos būtu, Viss veiktos žiglāk.
   Kasio.
   Muļķa gļēvule!
   Otello.
   Skat, skat, viņš smej par to. Jago.
   Ak, tā nu gan ir karsta mīlētāja! Kasio.
   Jā, liekas, nabadzīte, mani mīl. Otello.
   Nu viņš tam izvils visu patiesību. Jagro.
   Nu viņa stāsta: jūs šo precēšot. Vai taisnība?
   Ha, ha, ha!
   Otello.
   klusi.
   Jā, apsmej, apsmej mani, romieti!
   Kasio. Es lai viņu precētu? Šo prieka meitu! Vai domā­jiet, ka esmu galīgi dulls? Vai ka man vairs sma­dzeņu nav galvā? Ha, ha, ha!
   Otello
   klusi.
   Tā, tā, tā, tā, smiekli tev dārgi maksās. Jago. Patiesi! Valodas jau klīst, ka precēšot. Kasio. Tie meli! Jago. Kāpēc gan man jāmelo? Otello
   klusi.
   It kā manis nebūtu pasaulē! Labi!
   Kasio. To viņa saka aiz muļķības, jo sajauc gribēšanu ar varēšanu. Nē, es viņai neko neesmu solījis.
   Otello
   klusi.
   Jago māj man. Tātad tūliņ sāksies stāsts.
   Kasio. Viņa nupat te bija. Viņa man visur seko. Kad es viendien liedagā runāju ar dažiem venēciešiem, viņa pienāk man klāt un krīt ap kaklu.
   Otello
   klusi.
   Un pilnā balsī saka: «Ak tu manu mīļo Kasio,» — vai ko tamlīdzīgu.
   Kasio. Un nelaiž vaļā, tik bučo un raud, un velk sev līdzi. Ha, ha, ha!
   Otello.
   klusi.
   Tagad viņš rāda, kā viņa velk to uz manu istabu. Ak, cik skaidri redzu jūsu degunus, tikai neredzu suņa, kam tos pasviest.
   Kasio. Jā, tagad man no viņas jātaisās vaļā.
   Jago. Redzi, tur jau viņa nāk!
   Kasio. Gluži kā sesks, tikai jaukāk smaržo.
   Uznāk Bianka. Ko jūs tā bizojat man visur pakaļ?
   Bianka. Lai pats velns un velna krustmāte skrien jums pakaļ! Kāda joda pēc jūs man devāt šo mutautiņu? Ak, es muļķe, kāpēc man vajadzēja to ņemt? Man esot jānoņem paraugs, jātic, ka jūs to atradis savā istabā un nezinot, kas to tur pametis! To jums iede­vusi kāda plancka, bet nu man jānoņem paraugs. Pie- vāciet un dodiet to savai ucinātājai, nekāda parauga no tā es neņemšu.
   Kasio. Bianka mana miļā, kā nu tā var melst? Otello
   klusi.
   Zvēru, tas ir mans mutautiņš.
   Bianka. Ja gribat, varat šovakar atnākt, ja ne, tad cit­reiz.
   Aiziet.
   Jago. Ātrāk, ātrāk, skrejiet viņai pakaļ.
   Kasio. Būs vien jāiet, citādi viņa sacels visu pilsētu kā­jās.
   Jago. Vai iesiet šovakar pie viņas vakariņās? Kasio. Būs jau jāiet.
   Jago. Tad es ari tur aiziešu. Man ar jums jāparunājas.
   Kasio. Lieliski. Noteikti atnāciet!
   Jago. Bet nu gan ejiet!
   Kasio aiziet.
   Otello,
   panākdamies uz priekšu. Kā lai es viņu nogalinu, Jago?
   Jago. Vai redzējāt, kā viņš pats par saviem blēža dar­biem smējās?
   Otello. Jā, Jago.
   Jago. Un mutautiņu ari jūs redzējāt?
   Otello. Vai tas bija mans?
   Jago. Zvēru, ka jūsu. Un redziet, cik necienīgi viņš iztu­ras pret jūsu sievu, nabaga muļķīti. Viņas dāvanu viņš atdod savai draugaļai.
   Otello. Kaut es varētu viņu deviņus gadus no vietas gali­nāt. Tāda sieviete! Tāda burvīga, jauka sieviete!
   Jago. Ak, tādas domas gan metiet pie malas!
   Otello. Kaut viņa pazustu un sapūtu jau šonakt, nolā­dētā! Nē, viņa vairs nedzīvos! Man sirds cieta kā ak­mens, ja sitīsi, roka sāpēs. — Ak, viņa ir visjaukākā sieviete pasaulē: viņai būtu vieta pie imperatora sā­niem un tam pavēlēt.
   Jago. Nedomājiet nu vairs par to.
   Otello. Lai viņu pakar! Tomēr es saku, kas ir: cik smalki viņa prot izšūt, cik skaisti spēlē. Viņas dziedāšana niknu lāci var padarīt rāmu. Cik gaišs viņas prāts, cik viņa atjautīga!
   Jago. Jo ļaunāk viņai!
   Otello. Jā, tūkstoškārt. Un cik viņa piemīlīga!
   Jago. Pat parak!
   Otello. Tev taisnība. Bet man tomēr žēl, Jago. Ai Jago, man viņas tik ļoti ļoti žēl!
   Jago. Ja jau jums viņas netiklība sagādā tādu baudu, nu ko, tad ļaujiet, lai viņa grēko vien tālāk. Ja jums tas nekaitē, tad citiem gar to nav nekādas daļas.
   Otello. Padarīt mani par ragulopu?! Nē, es viņu gabalu gabalos sakapāšu!
   Jago. Tā ir nelietība.
   Otello. Ar manu leitnantu!
   Jago. Tas vēl nelietīgāk.
   Otello. Pagādājiet man indi, Jago. Šodien pat. Tad man nebūs jāizskaidrojas, un viņas skaistums mani atkal nepadarīs vāju. Šodien pat, Jago.
   Jago. Kāpēc indi? Tad labāk viņu nožņaugt tai pašā ap­gānītajā laulības gultā.
   Otello. Labi, labi, tāds sods man patīk. Ļoti labi!
   Jago. Bet ar Kasio tikšu galā es. Ap pusnakti jūs kaut ko dzirdēsiet.
   Otello.
   Tad labi, norunāts!
   Atskan taures.
   Nez kam tās taures?
   Jago.
   Būs sūtnis atbraucis no Venēcijas, Lūk, Lodoviko nāk un jūsu sieva!
   Uznāk Lodoviko un Dezdemona ar pavadoņiem.
   Lodoviko.
   Sveiks, dižais ģenerāl!
   Otello.
   Sirsnīgi sveiks!
   Lodoviko.
   Jūs hercogs sveicina un senatori.
   Pasniedz vēstuli.
   Otello.
   Es skūpstu viņa gaišo dāvanu.
   Attaisa vēstuli un sāk lasīt.
   Dezdemona.
   Kas jauns, mans mīļais brālēn Lodoviko?
   Jago.
   Es priecājos, sinjor, ka man tas gods Jūs Kiprā sveicināt.
   Lodoviko.
   Paldies! Kā klājas leitnantam Kasio?
   Jago.
   Viņš dzīvs, sinjor.
   Dezdemona.
   Viņš, brālēn, sanīdies Ar manu vīru. Salabiniet viņus!
   Otello.
   Vai jūs tā domājat?
   Dezdemona.
   Mans kungs?
   Otello
   lasa.
   «To izpildiet, kā teikts, bez kavēšanās.» Lodoviko.
   Tas nebij jums, viņš lasa vēstuli. — Jūs teicāt, viņi abi tagad naidā?
   Dezdemona.
   Tā diemžēl ir! Es daritu it visu, Lai draugi izlīgtu. Man leitnants mīļš.
   Otello.
   Ak velns un zēvele!
   Dezdemona.
   Mans kungs?
   Otello.
   Jus dulla!
   Dezdemona.
   Viņš dusmīgs?
   Lodoviko.
   Laikam vēstule to uztrauc. Cik zinu, viņš tiek mājup aicināts, Bet Kiprā pārvaldnieks būs Kasio.
   Dezdemona.
   Es priecājos par to!
   Otello.
   Tiešām?
   Dezdemona.
   Mans kungs?
   Otello.
   Man savu sievu dullu redzēt prieks!
   Dezdemona.
   Otello mīļais mans!
   Otello.
   Se! Ragana!
   Sit viņai.
   Dezdemona.
   To neesmu es pelnījusi.
   Lodoviko.
   Mans kungs, Neviens tam Venēcij ā neticētu,
   Pat ja es zvērētu. Ne, tas par daudz, Jūs lūdziet piedošanu; viņa raud.
   Otello.
   Ak sātans, sātans! Ja no sievu raudām Lemts būtu zemei grūtai kļūt, tad dzimtu No katras asaras pa krokodilam. Prom!
   Dezdemona,
   iedama prom. Es jau eju, lai jūs neskaistos.
   Lodoviko.
   Cik paklausīga sieva! Ģenerāl, Es lūdzu, aiciniet to atpakaļ.
   Otello. Kundze!
   Dezdemona. Jā, mans kungs?
   Otello. Ko teiksiet viņai?
   Lodoviko. Ko es teikšu, mans kungs?
   Otello.
   Jūs taču vēlējāties, lai es saucu Viņu atpakaļ. Ja tik, lai viņa iet, Ja ne, lai nāk. Ja grib, lai raud vai neraud. Jā, paklausīga viņa, kā jau teicāt. Pārlieku paklausīga! — Raud un raud! Bet tas ir viltus, tikai izlikšanās. — Man Kipra jāatstāj. Tu tagad ej! Ja vajadzēs, tad pasaukšu. Es gatavs Braukt uz Venēciju. Es saku — ej!
   Dezdemona aiziet.
   Te paliks Kasio. Jūs ielūdzu Pie sevis šovakar_uz vakariņām. Nu sveiki Kiprā! Āži, mērkaķi!
   Aiziet.
   Lodoviko.
   Tas esot krietnais, gudrais moris, kuru Viss senāts cildina? Tas stiprais ozols, Kas vētrā nelokās, tas goda virs, Kas mierīgs stāv pret visām nāves bultām Un laimes glāstiem.
   Jago.
   Jā, ļoti pārvērties.
   Lodoviko.
   Vai vesels viņš vai mazliet prātā jucis? Jago.
   Viņš ir, kāds ir, man tiesāt neklājas. Ja nav viņš tāds, kā vajag, lai dievs līdz Tam atgūt atkal sevi.
   Lodoviko.
   Sievu sita!
   Jago.
   Lai cik tas riebīgi, bet tas vēl nav Pats ļaunākais.
   Lodoviko.
   Vai tāds viņš vienumēr? Var būt, ka šoreiz viņu satraukusi Šī vēstule, ko atvedu?
   Jago.
   Ak vai!
   Tas būtu negodīgi, ja to izpaustu, Ko esmu redzējis. Jums pašiem acis, Kas skaidrāk visu pasacīs kā es. Kad ilgāk kopā pabūsiet, tad visu Jūs labi apjēgsiet.
   Lodoviko.
   Man žēl, ka esmu viņā smagi vīlies!
   Aiziet.

   Istaba pilī. Ienāk Otello un Emīlija.
   Otello.
   Tad jums neko nav tādu nācies jaust? Emīlija.
   Ne jaust, ne dzirdēt, pat ne iedomāties! Otello.
   Vai Kasio ar viņu kopā redzējāt?
   Emīlija.
   Jā, redzēju, pat viņu sarunas Es dzirdēju no sākuma līdz beigām.
   Otello.
   Vai viņi nesačukstējās?
   Emīlija.
   Nekad!
   Otello.
   Vai projām nesūtīja jūs nekad? Emīlija.
   Nekad!
   Otello.
   Pēc vēdekļa vai cimdiem, vai pēc maskas?
   Emīlija.
   Nekad, mans kungs.
   Otello.
   Cik dīvaini!
   Emīlija.
   Par Dezdemonas godu ķīlā lieku Es savu dvēseli. Ar greizsirdības domām,
   Kungs, savu prātu velti nemocāt. Tam nelietim, kas viņu apmelojis, Lai debess čūskas uzsūta kā lāstu. Ja viņu saukt kāds drīkst par nekrietnu, Tad krietnu sievu nav, tad eņģeļi Ir velni.
   Otello.
   Palūdziet, lai viņa atnāk!
   Emīlija aiziet.
   Ak, svētā nevainība! Savedēja. Ko tādai prasīt? Klusa tā kā kaps. Tā noslēpumus labi glabāt prot. Ja vajag, ceļos metīsies un lūgs; Pats redzēju, kā viņa dara to.
   Ienāk Emīlija un Dezdemona.
   Dezdemona.
   Mans kungs, ko vēlaties?
   Otello.
   Nāc tuvāk, dūja.
   Dezdemona. Ko vēlaties?
   Otello.
   Ļauj ieskatīties acīs. Un raugies manī.
   Dezdemona.
   Kas tā par iedomu?
   Otello,
   uzrunādams Emīliju.
   Jūs, kundze, sarga vietā stājieties, Mīļš pārītis grib palikt divatā.
   Bet durvis aizveriet un, ja kads nak, Tad klepojiet. Jūs labi protat to.
   Emīlija aiziet.
   Dezdemona.
   Es, ceļos mezdamās, jūs lūdzu, Ko viss šis nozīmē, jo jūsu balsī Skan dusmu draudi.
   Otello.
   Teic — kas tu esi?
   Dezdemona.
   Es jūsu uzticīgā sieva, kungs.
   Otello.
   Tu spētu varbūt arī apzvērēt Un pazudināt savu dvēseli. Pats nelabais te šausmās nodrebētu, Šo seju uzskatot. Nolādētā! Nu, zvēri man, ka esi uzticīga.
   Dezdemona.
   To augstā debess skaidri zina.
   Otello.
   Jā gan, to zina, ka tu krāpniece!
   Dezdemona.
   Ko esmu krāpusi? Ar ko? Un kad?
   Otello.
   Ak Dezdemona! Prom! Ej prom! Ej prom!
   Dezdemona.
   Ak posts, ak posts! Kas tas? Tu, mīļais, raudi?
   Vai manis dēļ rit asaras, mans kungs?
   Tev laikam šķiet, ka tēvs mans vainīgs
   Pie tā, ja tevi aizsauc atpakaļ.
   Jā, tas var būt! Bet, ja viņš nemīl tevi,
   Es arī viņu nemīlēšu vairs.
   Otello.
   Lai debess lej pār galvu atsegtu Man kauna, izsmiekla un bēdu zaņķi, Lai gremdē mani trūkumā līdz kaklam, Lai liek man sapūt bezcerības važās, Sirds stūrītī tad tomēr saglabāsies Man gaismas stars. Un, pat ja rādītu Uz mani, ļaužu apsmieto, ar pirkstiem, Es visu paciestu jo mīļu prātu. Bet nu, kad pazaudēts visdārgākais, Bez kā man dzīvē īstas dzīves nebūs, Kad beidzis pulsēt spirdzinošais avots Un dzidrā strūkla izsīkusi svelmē Vai kļuvusi par mārku smirdošu, Kur krupjiem mist, tad, pacietība, tu, Jauns eņģelis ar sārtu muti, kļūsti Par elles baismu!
   Dezdemona.
   Es ceru — tu, mans kungs, man ticēsi.
   Otello.
   Jā, jā, kā mušai lopu kautuvē, Kas tik vien zin kā tārpos vairoties. Tu, smaržīgā un daiļā nezāle, Sirds vaid: kādēļ tu esi izplaukusi.
   Dezdemona.
   Ak vai! Es grēka neapzinos!
   Otello.
   Vai tāpēc tīra lapa grāmatā, Lai ierakstītu vārdu «netikle»? Un teiksi vēl: «Es grēka neapzinos!» Man vaigi kaunā kvēlotu kā ceplis, Ja tavus grēkus nāktos uzskaitīt. Bet tu vēl teic: «Es grēka neapzinos!» Sarkst mēness, debess kaunā nodur acis, Un galvu paslēpj skūpstu kārais vējš, Bet tu man, netikle, vēl sacīsi: «Es grēka neapzinos.»
   Dezdemona.
   Dievs liecinieks, jūs nodarāt man pāri.
   Otello.
   Tad netikle jūs neesat?
   Dezdemona.
   Ak nē!
   Ja tā, kas mīlas kausu sargājusi No svešām rokām, nav netikle, Tad arī mani nesauc tādā vārdā.
   Otello.
   Tad neesi tu netikle?
   Dezdemona.
   Zvēru, ne!
   Otello.
   Vai tas iespējams?
   Dezdemona.
   Ak kungs, apžēlojies! Man piedod manus grēkus!
   Otello.
   Atvainojiet, Jums šķiet, ka Venēcijas staigule Nav mana sieva? — Jel dzirdiet, kundze, jūs, Kas elles vārtus modri apsargāt Kā paradīzi Pēteris.
   Ienāk Eirūlila. Jā, jūs!
   Mēs beidzām! Durvis atslēdziet. Te būs Par pūlēm un par mutes turēšanu.
   Aiziet.
   Emīlija.
   Ak vai, ko gan šis kungs tā īsti domā? Kas kundzei kaiš? Kas manai kundzei kaiš?
   Dezdemona. Man liekas viss kā sapnis.
   Emīlija. Ak labā kundze, kas manam kungam noticis?
   Dezdemona. Kam?
   Emīlija. Manam kungam.
   Dezdemona. Kas ir jūsu kungs?
   Emīlija. Tas pats, kas ari jūsu.
   Dezdemona.
   Man kunga nav. Beidz jautāt, Emllij, Es nespēju ne runāt vairs, ne raudāt Un lūdzu jūs, man gultu klājiet šonakt Ar kāzu palagiem, to nepiemirstiet; Un savu viru pasauciet.
   Emīlija.
   Kā gan še viss ir pārvērties!
   Aiziet.
   Dezdemona.
   Lūk, mana alga! Bet par ko, par ko? Cik lielam jābūt manam noziegumam, Lai tādiem vārdiem mani apvainotu!
   Ienāk Emīlija un Jago.
   Jago.
   Jūs mani saucāt, kundze? Kas še notiek?
   Dezdemona.
   Es nezinu. Ar bērniem pieaugušie Mēdz runāt laipnīgi un saprotami. Viņš varēja gan mani lēnāk sarāt, Jo es vēl rājams bērns.
   Jago.
   Kas noticis?
   Emīlija.
   Ak Jago, mans kungs to nozākāja Tik nievājošiem, rupjiem vārdiem, Ka jāsarkst bij.
   Dezdemona.
   Vai es tos pelnījusi?
   Jago.
   Kādus, kundze?
   Dezdemona.
   Nu, viņa pateiks, kā viņš sacīja.
   Emīlija.
   Par netikli viņš kundzi nosauca. Pat dzērājs draugaju tā nezākās.
   Jago. Par ko viņš tā?
   Dezdemona. Es nezinu; tik to es zinu, tāda neesmu.
   Jago. Ak posts! Ak, kāda diena! Jel neraudiet!
   Emīlija.
   Vai tāpēc Dezdemona atteicās
   No tēva, draugiem, dzimtenes un mājām,
   Par netikli lai sauktu? Kā lai neraud?
   Dezdemona.
   Rūgts ir mans liktenis!
   Jago.
   Tāds nekauņa!
   Kas viņam noticis? Dezdemona.
   To zin vien debesis!
   Emīlija.
   Lai mani pakar, šīs nevalodas Būs palaidis kāds riebīgs nelga, Kāds blēdīgs lišķis, pēc vietas tīkojot. Ja tā tas nav, tad mani pakariet!
   Jago.
   Nav tādu pasaulē, tas nevar būt!
   Dezdemona.
   Un, ja tāds ir, lai debesis to žēlo.
   Emīlija.
   Lai cilpa žēlo, elle grauž tā kaulus! Saukt viņu netikli? Kas nāk pie viņas? Kur? Kad? No kurienes? Kā tas iespējams? Būs mori sakūdījis nekrietns bezgodis. Ļauns nelietis ar zemiem nolūkiem. Ak debess, tādu ja kur atrastu, Tad katram goda vīram jādod pletne, Lai kapā to un kailu trenc no austrumiem Līdz rietumiem.
   Jago.
   Jel klusāk runājiet!
   Emīlija.
   Ak, kauns! Un tāds pats nelietis reiz jums Bij galvu piedzinis ar aizdomām, Ka es, lūk, pinoties ar mūsu kungu.
   Jago.
   Jel rimstiet, dullā!
   Dezdemona.
   Ak Jago, sakiet man — Kā spētu atgūt vīra labvēlību? Jūs viņu palūdziet. Man jausmas nav, Par ko viņš dusmo. Cejos krītot, zvēru, Ka allaž uzticīga biju es Tam vārdos, darbos, rītā, vakarā Un manas acis, ausis, jūtas, domas Nav citur prieka meklējušas sev. Ja viņu nemīlu vai nemīlēju, Vai nemīlēšu, pat ja kādreiz viņš Man ce]u parādīs kā diedelniecei,
   Lai tad man dzīves nav! Lai viņa naids Man atņem dzīvību, bet mūsu mīlu Es tomēr glabāšu. Vārds «netikle» — Cik riebīgs tas, man grūti izteikt to; Un pasaulē nekur nav tādas varas, Kas mani piespiestu par tādu kļūt.
   Jago.
   Es lūdzu, apmierinieties! Viss pāries. Tā augstais amats ir ar savām rūpēm, Un tādēļ viņš ir saīdzis pret jums.
   Dezdemona. Kaut būtu tā!
   Jago.
   Par to es galvoju. Atskan taures.
   Klau! Taures! Tās vakariņās aicina! Jau Venēcijas sūtņi stāv un gaida. Jums jāiet, neraudiet; gan viss būs labi!
   Dezdemona un Emīlija aiziet. Ienāk Rodrigo.
   Nu, Rodrigo, kas jauns?
   Rodrigo. Es nevaru teikt, ka tu izturētos pret mani go­dīgi.
   Jago. Nu, nu?
   Rodrigo. Tu mani muļķo katru dienu un nevis tuvini, bet ar katru dienu vairāk attālini mani no mana mērķa. Es vairs ilgāk to necietīšu, pietiek! Turklāt es neesmu skaidrībā, vai spēšu tev piedot, ko tu man esi licis pārciest.
   Jago. Nu, klausieties, ko teikšu, Rodrigo.
   Rodrigo. Jau pārāk daudz esmu klausījies. Jūsu vārdi nesaskan ar darbiem.
   Jago. Nu gan mani netaisnīgi apvainojat.
   Rodrigo. Taisnīgāks apvainojums nemaz nevar būt! Esmu nodzīvojis visu, kas man bija. Nevajadzētu ne pusi dārglietu, ko man izvilināji it kā Dezdemonas apdāvināšanai, lai pašu apustuli ievestu grēkā. Tu man sacīji, ka viņa, dāvanas saņemdama, likusi no­prast — es varot cerēt uz viņas pretmīlestību. Taču pagaidām vēl nekā tāda nemana.
   Jago. Lieliski, turpini vien; ļoti labi!
   Rodrigo. Ļoti labi! Es nevaru turpināt, un tas nav ļoti labi. Zvēru pie šīs rokas, tas ir nelietīgi. Es noprotu, ka tu mani muļķo.
   Jago. Ļoti labi.
   Rodrigo. Jau teicu, ka tas nepavisam nav labi. Es pats izstāstīšu Dezdemonai. Ja viņa man dārglietas atdos, tad atteikšos no cerībām un nožēlošu savus grēkus. Bet, ja ne, tad esiet drošs, es piedzīšu no jums visu pilnos apmēros.
   Jago. Vai jūs beidzāt?
   Rodrigo. Jā, beidzu un, ko teicu, to arī darīšu.
   Jago. Tā, nu redzu, ka tev ir dūša. Un no šī brīža es būšu labākās domās par tevi nekā līdz šim. Sniedz roku, Rodrigo! Tu pateici patiesību. Un tomēr neviens tavā labā nav darījis tik daudz kā es.
   Rodrigo. Bet labums nav redzams.
   Jago. Patiesi, nav redzams? Un tāpēc tu rīkojies pareizi, ka man vairs netici. Bet, Rodrigo, ja tu patiešārn esi tāds, kāds tagad rādies, — uzstājīgs, drosmīgs, vīriš­ķīgs, tad šonakt pierādi to arī darbos. Un, ja nāka­majā naktī Dezdemona nebūs tava, tad vari mani no­nāvēt, kur un kā vēlies.
   Rodrigo. Labi, bet ko tu gribi iesākt? Vai tikai tas būs saprātīgi, un vai tur kas iznāks?
   Jago. No Venēcijas ir pienākusi īpaša pavēle, ka Otello vietā iecelts Kasio.
   Rodrigo. Vai tiešām? Tad jau Otello un Dezdemona brauks atpakaļ uz Venēciju.
   Jago. Ak nē! Moris brauks uz moru zemi un ņems daiļo Dezdemonu līdzi, ja vien viņu kaut kas neaizkavēs. Mums citas izejas nav: Kasio jānovāc kaut kā pie malas.
   Rodrigo. Ko tas nozīmē — jānovāc pie malas?
   Jago. Nu, jādara tā, lai viņš nevarētu stāties Otello vietā; viņam jāizsit smadzenes no pakauša.
   Rodrigo. Un tu gribi, lai es to daru?
   Jago. Jā, ja tu vēlies ko iegūt. Šovakar viņš ir ielūgts vakariņās pie savas draugaļas un es arī tur būšu. Par savu paaugstināšanu viņš vēl neko nezina. Ja gribi viņam uzglūnēt, kad viņš turp ies, tad es iekārtošu tā, lai viņš nāktu mājās starp divpadsmitiem un vie­niem naktī, tu tanī laikā varēsi viņam uzbrukt. Es arī nebūšu tālu un tev palīdzēšu. Diviem viņš nespēs pretoties. Nu, ko tu stāvi un brīnies, nāc līdz! Pa ce­ļam es tev pastāstīšu par viņu, un tu sapratīsi, ka tieši tavs pienākums ir šo vīru nonāvēt. Jau vakariņu laiks klāt, nakts tumst, iesim!
   Rodrigo. Es gribētu dzirdēt, kāds iemesls tādai rīcībai.
   Jago. Tu būsi apmierināts.

   Ienāk Otello, Lodoviko, Dezdemona, Emīlija un pavadoņi.
   Lodoviko.
   Kungs, lūdzu, mani tālāk nepavadiet.
   Otello.
   O nē! Šī pastaiga man nāks par labu.
   Lodoviko.
   Es tencinu par viesmīlību, kundze. Ar labu nakti!
   Dezdemona.
   Sveiki, dārgie viesi!
   Otello.
   Iesim, kungi! — Dezdemona … Dezdemona.
   Jā, mans kungs?
   Otello. Jūs tūliņ dodieties pie miera. Es drīz būšu atpa­kaļ. Un laidiet arī Emīliju prom. Dariet, kā es lieku.
   Dezdemona. Es darīšu, mans kungs.
   Otello, Lodoviko un pavadoņi aiziet.
   Emīlija.
   Kā jūtaties? Viņš tāds kā laipnāks kļuvis.
   Dezdemona.
   Jā, sacīja, drīz būšot atpakaļ, Man pavēlēja tūliņ gulēt iet Un lika atlaist jūs.
   Emīlija.
   Mani atlaist?
   Dezdemona.
   Jā, tā viņš teica. Nu, mīļā Emīlij, Man dodiet naktstērpu. Tad varat iet! Nav labi tagad viņu kaitināt.
   Emīlija.
   Kaut nebūtu jūs viņu sastapusi!
   Dezdemona.
   Ai nē, es savu vīru ļoti mīlu,
   Pat viņa dusmas, nievas, bardzība —
   Še, atpogā! — man brīžam mīļas šķiet.
   Emīlija.
   Tos palagus, kā likāt, uzklāju.
   Dezdemona.
   Tad labi. Ak, cik muļķīgas šīs iedomas! Bet, ja man lemts pirms tevis nomirt būs, Tad klāj pār mani tos kā līķautu.
   Emīlija.
   Kas tā par valodu!
   Dezdemona.
   Bij manai mātei kalpone, to sauca
   Par Barbaru. Draugs viņu pievīla
   Un pameta. Tad viņa dziedāt mēdza
   Par vītolu; šai seno laiku dziesmā
   Bij ievīts viņas liktenis, to dziedot,
   Tā nomira. Šī dziesma šovakar
   Man ausīs skan un skan, un tā vien gribas
   Uz leju galvu liekt un dziedāt,
   Kā Barbarai, par vītolu. — Nu žiglāk!
   Emīlija.
   Vai atnest naktstērpu?
   Dezdemona.
   Šeit attaisiet! Cik Lodoviko kļuvis iznesīgs!
   Emīlija.
   īsts skaistulis! Dezdemona.
   Un atjautīgi runā!
   Emīlija. Es pazīstu Venēcijā kādu dāmu, kura basām kā jām būtu gatava aiziet vai līdz Palestīnai, lai tikai da būtu pieskarties viņa apakšlūpai.
   Dezdemona
   dzied.
   Zem vīģes pievilta meitene sēž
   Un dzied par vītolu zaļo; Tai galva lejup slīgst, rokas spiež krūtis,
   Un dzied par vītolu, vītolu zaļo. Tur garām plūst strauts, tas skumjas atbalso.
   Un dzied par vītolu, vītolu zaļo; Rit asaras rūgtas, pat akmens skumst līdz…
   To nolieciet tur …
   Dzied.
   Un dzied par vītolu, vītolu zaļo. Lūdzu, pasteidzieties! Viņš drīz būs klāt.
   Dzied.
   Par vītolu, vainagam lapas kas dos. Lai nepārmet mīļajam tomēr neviens.
   Nē, tas nāca pēc tam. Dzirdiet! Kas tur klauvē? Emīlija. Tas ir vējš. Dezdemona
   dzied.
   Es draugam teicu, ka neticu tam. Un dzied par vītolu, vītolu zaļo. Man patīk meitenes un zēni tev.
   Nu varat iet, arlabunakt! Acs man knieš, Vai tas uz raudāšanu?
   Emīlija.
   Ko nu blēņas!
   Dezdemona.
   Tā ļaudis teic. — Ak, vīrieši, vīrieši! — Kā tev šķiet, Emīlij, vai pasaulē Ir sievietes, kas savus vīrus spēj Tā krāpt.
   Emīlija.
   Bez šaubām, tādas atgadās!
   Dezdemona.
   Ja visu pasauli tev atdotu, Vai tu to spētu?
   Emīlija.
   Un jūs to nespētu?
   Dezdemona.
   Ak, debess gaisma, nemūžam nespētu!
   Emīlija.
   Es ari debess gaismā ne, bet tumsā To sev atjauties varbūt es varētu.
   Dezdemona.
   Ja visu pasauli jums atdotu, Vai jūs to spētu?
   Emīlija.
   Ak, pasaule pārlieku plaša ir, Par sīku grēku pārāk liela alga.
   Dezdemona.
   Es domāju, jūs tiešām nevarētu.
   Emīlija. Bet man liekas, ka es to varētu. Es pati kristu, pati atkal celtos. Protams, es to nedarītu par kādu nieka gredzentiņu, ne arī par dažiem metriem drā­nas, ne par tērpu, ne apakšsvārkiem, cepuri vai kādu citu nieku, bet par visu pasauli — gan! Kura sieva gan nebūs ar mieru uzlikt vīram ragus, lai pēc tam viņam uzliktu valdnieka kroni? Tā dēj es ietu kaut vai šķīstīšanās ugunij cauri.
   Dezdemona.
   Lai lāsts pār mani, ja to darītu, Kaut pasauli par to man atdotu.
   Emīlija. Nu jā, bet tāds grēks būtu grēks tikai šai pa­saulē; un, ja nu jūs par to iegūtu šo pasauli sava īpašumā, tad arī jūsu grēks atrastos jūsu īpašuma, un jūs to drīz vien varētu iznīcināt.
   Dezdemona.
   Man liekas, tādu sievu tomēr nav.
   Emīlija. Ai jā, dučiem un vēl vairāk! Varu jums apgal­vot, ka šitās mantas pasaulē netrūkst.
   Par vienu tomēr nešaubos, ka vīri
   Ir paši vainīgi, ja sievas klūp,
   Jo svešā klēpī savas balvas liek
   Vai atkal, greizsirdībā iedegušies,
   Mūs mājas sprostā iesloga, pat sit
   Vai ņem un notriec visu mūsu pūru.
   Nē, arī mums ir zobi. Un šad tad
   Mēs protam kost. Tāpat tie aizmirst,
   Ka neesam bez jutekļiem, ka redzam,
   Ka dzirdam, ožam, taustām, sagaršojam,
   Tāpat kā viņi. Kāds gan dzenulis
   Tos triec pie svešām? Auglis aizliegtais?
   Šķiet, jā! Un tieksme iepazīt ko jaunu?
   Jā, iepazīt! Un pašu vājā griba?
   Jā gan! Bet mēs? Vai mēs bez trūkumiem?
   Vai mēs, tās vājās, stiprākas par vīriem?
   Kāpēc tad sievām jādzird pārmetums,
   Jo vīri paši taču paraugs mums.
   Dezdemona.
   Nu ej! — Vai mūžam būs tik bēdas jaust, No bēdu tumsas prieka diena aust.
   Emīli ja aiziet.

   Uznāk Jago un Rodrigo.
   Jago.
   Aiz kolonas tur stājies! Viņš drīz būs klāt. Tad izvelc zobenu, lai vari durt. Tu nebaidies, es būšu tepat tuvumā, — Mēs vai nu laimēsim, vai zaudēsim, Tu savu mērķi prātā paturi.
   Rodrigo.
   Tu neaizej. Man bail, ka nekļūdos. Jago.
   Es būšu te. Nu, nostājies, kā teicu.
   Aiziet.
   Rodrigo.
   Man prāts to nogalināt netiecas, Bet Jago mani visu laiku kūda. Nu, lai jau! Es noduršu to blēdi.
   Nostājas norādītajā vietā.
   Jago.
   Par jaunu uzplēsu es viņa rētu, Viņš saniknots. Bet, vai Kasio Viņš nonāvēs, vai pats te zemē kritīs,
   Vai abi tie viens otru cīņā pieveiks, Es iegūšu. Bet, dzīvs ja paliek Rodrigo, Tad viņš var atprasīt man dārglietas, Ko paņēmu, lai Dezdemonai dotu. Tas nedrīkst būt! Ja paliek Kasio, Tam katra diena nesīs jaunu veiksmi Un mani kaitinās. Turklāt tam moris Var visu izstāstīt, un tad man gals. Nē, viņam jāmirst! — Tur viņš jau nāk!
   Uznāk Kasio.
   Rodrigo.
   Tie viņa soli! — Nelieti, tev jāmirst!
   Uzbrūk Kasio.
   Kasio.
   Var būt, ka tavi vārdi piepildītos, Ja man tik stipru bruņu nebūtu.
   Nu rādi savas!
   Dar un ievaino Rodrigo.
   Rodrigo.
   Ai! Es esmu beigts!
   No slēptuves izskrien Jago, no mugurpuses ievaino Kasio kājā un nozūd.
   Kasio.
   Es sakropļots! Palīdziet! Slepkavas!
   Saļimst. Iztālēm parādās Otello.
   Otello.
   Kliedz Kasio. Jā, Jago vārdu tur.
   Rodrigo.
   Ak, kāds es nelietis!
   Otello.
   Jā, tā tas ir!
   Kasio.
   Ak, palīdziet! Surp gaismu! Ārstu!
   Otello.
   Jā, tas ir viņš. Ai Jago, godavīrs, Tu savu draugu atriebi un māci man, Kā vajag rīkoties. Nu, drostaliņ, Kad beigts tavs luteklis, būs tava kārta. Sirds maiguma un mīlas nepazīst, Lai slampas gultā slampas asins līst!
   Uznāk Lodoviko un Graciano.
   Kasio. Neviena! Ne sardzes, ne garāmgājēja! Slepkavas, slepkavas!
   Graciano. Notikusi nelaime; cik baigi kliedz. Kasio. Ak, palīdziet! Lodoviko. Klau!
   Rodrigo. Ak, nolādētais nelietis! Lodoviko.
   Šķiet, divi trīs tur kliedz. Cik tumša nakts. Vai tās nav lamatas? Mums jāuzmanās, Bez palīgiem iet tuvāk bīstami.
   Rodrigo.
   Vai nav neviena? Es mirkstu asinīs.
   Lodoviko.
   Klau! Atkal kliedz!
   Uznāk Jago ar lāpu rokā.
   Graciano.
   Šurp steidz kāds puskails bruņots vīrs ar lāpu. Jago.
   Kas notiek šeit? Kas kliedz par slepkavām?
   Lodoviko.
   Mēs nezinām. Jago.
   Vai nedzirdējāt kliedzienu?
   Kasio.
   Šurp, dieva dēļ! Jel nāciet palīgā!
   Jago.
   Kas noticis?
   Graciano.
   Man šķiet, tas ir Otello leitnants.
   Lodoviko.
   Tas tiešām viņš. Tas ļoti drosmīgs vīrs! Jago.
   Kas esat jūs, kas kliedz tik izmisīgi? Kasio.
   Vai Jago? Kāds nelietis man iedūra. Es esmu ievainots, jel palīdziet.
   Jago.
   Ak leitnants! Kur ir tie ļaundari? Kasio.
   Man liekas, viens jau tepat guļ un aiziet Vairs nespēj.
   Jago.
   Ak, nodevīgie nelieši! … Lodoviko un Graciano.
   Bet kas jūs tādi? Nāciet palīgā!
   Rodrigo.
   Vai! Jel palīdziet!
   Kasio.
   Lūk, viens no viņiem!
   Jago
   dur.
   Mirsti, slepkava!
   Nodur Rodrigo. 519
   Rodrigo.
   Ak nolādētais Jago! Suns briesmīgais! Jago.
   Nakts tumsā slepkavot! Kur citi? Cik kluss Viss pilsētā. Slepkavas! Slepkavas! … Bet jūs? Vai esat labi jūs vai ļauni?
   Lodoviko. Pirms apskatiet, tad vērtējiet.
   Jago. Vai sinjors Lodoviko? Sveiks, sinjor!
   Lodoviko. Jā, kungs.
   Jago. Ak, piedodiet! Te nelieši Kasio sadūruši. Graciano. Kasio!
   Jago. Kā tas jums gadījies, mans draugs?
   Kasio.
   Man kāju pārcirta.
   Jago.
   Ak žēlīgs dievs! Šurp gaismu! Ar kreklu brūci pārsiešu.
   Uznāk Bianka.
   Bianka.
   Kas šeit tā kliedza? Un kas noticis?
   Jago.
   Kas šeit tā kliedza!
   Bianka.
   Vai! Kasio! Mans mīļais Kasio! Mans mīļais, labais, dārgais Kasio!
   Jago.
   Nost, staigule! Bet sakiet, Kasio, — Kas uzbruka? Vai nav jums aizdomu?
   Kasio. Nē.
   Graciano.
   Cik žēl, ka atrodu jūs tādu. Es jūs jau meklēju.
   Jago.
   Vai būtu kādam Vēl apsēji? Tā! Tagad nestuves, Lai saudzīgi var viņu aiznest mājās.
   Bianka.
   Viņš sāk jau sagurt! Ak mīļais Kasio! Jago.
   Man, kungi, aizdomas, šai padauzai
   Kāds sakars ir ar uzbrucēju bandu. —
   Tu, Kasio, vēl mazliet pacieties.
   Šurp lāpas! Jāapskatās, kas vēl te guļ.
   Ak, tas ir viņš, mans draugs, mans novadnieks.
   Jā, tiešām! Dievs žēlīgais, Rodrigo!
   Graciano.
   Ko — Rodrigo? Venēcietis Rodrigo?
   Jago.
   Tas pats. Vai jūs to pazīstat? Graciano.
   Pazīstu!
   Jago.
   Jūs, Graciano? Piedodiet, sinjor, Ka es, šai asiņainā burzmā satraukts, Jūs neievēroju.
   Graciano.
   Man prieks jūs redzēt.
   Jago.
   Kā jūties, Kasio? Kur nestuves?
   Graciano.
   Tas Rodrigo?
   Jago.
   Jā, tas ir viņš!
   Ienes nesluves.
   Ā! Nestuves jau klāt! Lai pāris viru viņu lēni aiznes. Es ģenerāla ārstu pasaukšu.
   Biankai.
   Jums, cienītā, te nav nekā ko darīt. — Man, Kasio, tas nokautais bij draugs. Vai sen jūs abi divi tādā naidā?
   Kasio.
   Ak nē! Es viņu pirmo reizi redzu. Jago
   Biankai.
   Jūs nobālat? Jel nesiet viņus prom!
   Kasio un Rodrigo aiznes.
   Vēl mirkli, kungi. — Jūs nobālējāt? — Vai ievērojāt nemierpilnās acis? Te katrā ziņā slēpjas kaut kas ļauns! — Nu skatieties, jel paskatieties, lūdzu! Ja noziegums ir lasāms skatienos, Bez vārdiem runā sirdsapziņa tad.
   Ienāk Emīlija.
   Emīlija.
   Jel saki, Jago, — kas še notiek? Jago.
   Šeit tumsā Rodrigo un daži citi
   Bij uzbrukuši Kasio. Rodrigo
   Pats bij kritis, bet Kasio tik ievainots.
   Emīlija.
   Ak, labais kungs! Ak, labais Kasio! Jago.
   Lūk, netiklības augļi! — Emīlij, Tu pajautā, kur šonakt bijis Kasio. Jūs drebat?
   Bianka.
   Es jau nedrebu par to, Viņš manā mājā vakariņās bija.
   Jago.
   Viņš bij pie jums? Tad nāciet vien nu līdzi!
   Emīlija.
   Kauns, netikle! Ak, kauns!
   Bianka.
   Nē, netikle neesmu, bet tāda pat Kā jūs, kas mani tagad apvaino.
   Emīlija.
   Kā es! Ko vēl ne! Kaunies, bezgode! Jago.
   Nu, kungi, iesim raudzīt Kasio. — Biankai.
   Bet jūs mums dziedāsiet vēl citu dziesmu . .. Tu, Emīlij, uz pili tagad steidz Un kungiem izstāsti, kas noticis. Vai iesim? Lūdzu!
   Sāņus.
   Šī nakts — varbūt tā mani paaugstinās. Ja ne, tad katrā ziņā pazudinās.
   Aiziet.

   Dezdemona guļ gultā. Deg svece. Ienāk Otello.
   Otello.
   Tāds ir iemesls, jā, iemesls, sirds mana. Jums, spulgās zvaigznes, to es neteikšu.
   Es negribētu izliet asinis, Ne skrambāt viņas ādu, kas tik balta
   Kā sniegs un maigāka par alabastru. Un tomēr viņai jāmirst lai nekad tā
   Vairs nekrāptu. Es nodzēsīšu sveci, Tad otru. Sveces atkal aizdegšu,
   Ja gaismas vajadzēs. Bet dzīvību Tev, brīnišķīgais dabas meistardarbs,
   Pat Prometeja dzirksts vairs neatdos. Ja roze noplūkta, tai jānokalst.
   Tā svaiga vienīgi pie dzīva auga.
   Skūpsta Dezdemonu.
   Ai, dzidrā elpa! Visubargo soģi, Tu vari piespiest salauzt zobenu!
   Vēlreiz un vēl. Ak, paliec tāda nāvē! Es tevi nožņaugšu, bet pat pēc nāves
   Es tevi mīlēšu. Vēlreiz, pēdējo. Tā vēl nekad es skūpstīj's neesmu.
    Man jāraud. Rūgtas manas asaras. Tā debess raud, kad soda savus mīlos.
    Jau viņa mostas.
   Dezdemona.
   Vai jūs, Otello?
   Otello.
   Jā, Dezdemona. Dezdemona. Vai nāksiet gulēt, mans kungs?
   Otello.
   Vai vakarlūgšanu jau noskaitījāt, Dezdemona?
   Dezdemona. Ja, mans draugs.
   Otello.
   Bet, ja jums prātā vēl kāds noziegums, Ko, lūgsnu skaitot, neminējāt jūs, Tad lūdziet vēl.
   Dezdemona.
   Ak mans kungs, Es nesaprotu, ko jūs domājat.
   Otello.
   Jel drīzāk lūdziet. Es pagaidīšu. Jo tavu dvēseli ar grēka nastu, Dievs sargi, nogalināt negribu.
   Dezdemona. Vai mani nonāvēt jūs domājat?
   Otello. Jā.
   Dezdemona. Tad debesis lai man ir žēlīgas!
   Otello.
    Āmen, no visas sirds!
   Dezdemona. Ja tā jūs sakāt, tad ceru, nodoms nav ļauns.
   Otello.
   Hra!
   Dezdemona.
   Un tomēr baidos, jo jūs esat ļauns,
   Kad jūsu acis nemierīgi šaudās.
    Es grēka neapzinos, tomēr baidos.
   Otello.
   Tu tomēr padomā par saviem grēkiem.
   Dezdemona.
   Grēks vienīgais mans tas, ka es jūs mīlu.
   Otello.
   Jā gan, un tādēļ mirsi tu.
   Dezdemona.
   Tas nedabiski — mīlot nonāvēt. Ak vai!
   Kāpēc jūs apakšlūpu kožat?
   Un drudžains nemiers jūsu būtnē strāvo
   Sirds paredz ļaunu, bet es tomēr ceru,
   Ka tas man secen ies.
   Otello.
   Nu, pietiek, klusē!
   Dezdemona.
   Es klusēšu. Bet ko jūs vēlaties?
   Otello.
   To mutautiņu, kas man bij tik mījš, Jūs atdevāt Kasio?
   Dezdemona.
   Zvēru, ne!
   Jel pavaicājiet! Otello.
   Sargies nepatiesi Vēl zvērēt. Tev nāves brīdis klāt.
   Dezdemona.
   Ak, ne jau tagad mirt!
   Otello.
   Jā, drīzi vien. Un tāpēc pasteidz grēkus nožēlot,
   Jo tavi nepatiesie zvēresti Vairs nespēj manu apņemšanos grozīt,
    Kaut pats es sāpēs vaidētu. Tev jāmirst.
   Dezdemona.
   Kungs, apžēlojies!
   Otello.
   Es saku: āmen!
   Dezdemona.
   Jūs apžēlojieties, jo krāpusi Es neesmu nekad.
   Pret Kasio
   Bez draudzības nav citu jutu bijis man,
    Tam dāvājusi neesmu nekā.
   Otello.
   Es redzēju, bij mutautiņš tam rokā.
   Tu, cietsirdīgā, sirdi pārvērt man
   Par akmeni un saukt par slepkavību
   Liec darbu, kas man šķiet tik upuris.
   Jā, mutautu tam rokā redzēju.
   Dezdemona.
   To būs viņš atradis, jo devusi
   Es viņam neesmu. Sauc, lai pasaka
   Un atzīstas, kā bij.
   Otello.
   Jau atzinās.
   Dezdemona.
   Ko atzinās, mans kungs?
   Otello.
   Ka tev sakari ar viņu.
   Dezdemona.
   Kā? Neatļauti?
   Otello. Jā.
   Dezdemona.
   Viņš to neteiks.
   Otello.
   Jā, viņa mute klusē;
   Par to ir parūpējies krietnais Jago.
   Dezdemona.
   Ak, man bail! Sakiet — vai viņš jau miris?
   Otello.
   Kaut dzīvību tam būtu tik, cik matu,
   Tās mana atriebība izdzēstu.
   Dezdemona.
   Ak vai! Viņš apmelots, un man ir jāmirst.
   Otello.
   Tu netikle! Par viņu raudi vēl?
   Dezdemona.
   Prom dzeniet mani, nenonāvējiet!
   Otello.
   Tev jāmirst, netikle!
   Dezdemona.
   Ļauj padzīvot vismaz līdz rītam.
   Otello.
   Nē, velti nelūdzies …
   Dezdemona.
   Kaut pusstundu!
   Otello.
   Jau nolemts, nav ko kavēties.
   Dezdemona.
   Ļauj vēlreiz lūgsnu noskaitīt!
   Otello.
   Par vēlu!
   Žņaudz viņu.
   Emīlija
   ārpusē.
   Mans kungs, mans kungs! Hallo!
    Mans kungs, mans kungs!
   Otello.
   Kas tas par troksni? — Dzīva? Nav mirusi?
    Es nežēlīgs, bet spēju žēlīgs būt
   Un nelikšu tev ilgi mocīties. Nu tā.
   Nodur Dezdemonu.
   Emīlija
   ārpusē.
   Mans kungs, mans kungs, jel dzirdiet! Otello.
   Kas tur ir?
   Emīlija
   ārpusē.
   Ak labais kungs, man jums kas jāsaka.
   Otello.
   Tā Emīlija. Lēnām. Nomira.
   Šķiet, nāk mums teikt, ka miris Kasio.
   Bij troksnis vēl. Hā! Nu vairs nekustas?
   Kluss kā kaps. Vai ielaist? Varbūt ne? Šķiet, sakustējās.
   Nē. Kā labāk darīt? Vai Emīliju ielaist? Labāk nelaist!
   Kad ienāks, tūdaļ sievu uzrunās. Ko? Sievu? Kādu sievu?
   Man sievas nav. Ak, baigais brīdis! Ak, grūtā stunda!
   Šķiet, saule, mēness tumst un zeme Sāk grīļoties.
   Emīlija
   ārpusē.
   Es lūdzu, ielaidiet, Man jārunā ar jums, mans labais kungs!
   Otello.
   Es biju piemirsis, nāc, Emīlij. Bet klusi, lēnām.
   Aizsegs jāaizvelk. Kur esi tu?
   Atslēdz durvis. Ienāk Emīlija. Ko pateiksi tu man?
   Emīlija.
   Ak mans kungs, tur ārā slepkavība.
   Otello.
   Kad? Nupat?
   Emīlija.
   Jā, mans kungs, nupat. »
   Otello.
   Pie visa vainīgs mēness ir, kas zemei
   Par tuvu pienācis, un tagad ļaudis Dzen ārprātā.
   Emīlija.
   Kungs, mūsu Kasio Ir jaunu venēcieti nodūris,
   Ko sauc par Rodrigo.
   Otello.
   Nodūris Rodrigo?
   Un nodurts pats?
   Emīlija.
   Nē, Kasio vēl dzīvs!
   Otello.
   Dzīvs Kasio! Tad asins velti lietas.
    Un atriebība atkal zels no jauna.
   Dezdemona.
   Bez vainas, netaisnīgi nāvēta.
   Emīlija.
   Ak, kas tur vaid?
   Otello.
   Kas? Kur?
   Emīlija.
   Ak vai! Tā bija manas kundzes balss!
   Ai, glābiet! Glābiet! Vēl, kundze, runājiet!
   Ak mīļā kundze, sakiet vēl kaut ko!
   Dezdemona.
   Es mirstu nevainīga.
   Emīlija.
   Ak, kas ir slepkava?
   Dezdemona.
   Neviens, es pati. Dzīvo sveika
   Un manu mīļo vīru sveic! Ardievu!
   Mirst.
   Otello.
   Kas viņu nonāvējis?
   Emīlija.
   Kas to zin?
   Otello.
   Jūs dzirdējāt: neviens, tā viņa teica. Emīlija.
   Jā, teica, man patiesība jāsaka. Otello.
   Par tādiem meliem viņa nonāks ellē. Es — slepkava!
   Emīlija.
   Jo vairāk viņa tad Ir eņģelis, bet jūs visbaismais velns.
   Otello.
   Bij viņa netikle un melkule. Emīlija.
   Tu pats nu viņu apmelo, tu velns. Otello.
   Un viltīga tā bij kā ūdens. Emīlija.
   Bet tu kā uguns straujš, ja vari teikt,
   Ka viltīga. Sirdsskaidra viņa bija!
   Otello.
   Tavs vīrs mums liecinieks, ka viņa pinās Ar Kasio.
   Lai nolādēts es būtu Līdz pekles dziļumiem, ja tādu grēku
   Bez soda atstātu. Tavs vīrs to zina.
   Emīlija.
   Mans vīrs!
   Otello.
   Tavs vīrs.
   Emīlija.
   Viņš teica, viņa tevi krāpjot?
   Otello.
   Jā gan, ar Kasio. Ja uzticīga
   Tā būtu man, tad, kaut dāvātu man Dievs pasauli no tīriem hrizolītiem,
   Pret to es viņu nemainītu.
   Emīlija.
   Mans vīrs?
   Otello.
   Viņš pirmais man to pateica. Tas goda vīrs, viņš nelietību nīst
   Un viņu .tumšos nodomus.
   Emīlija.
   Mans vīrs?
   Otello.
   Kam pārvaicā? Es sacīju — tavs vīrs. Emīlija.
   Ak, nekrietnība mīlu apsmējusi!
    Un vīrs mans teicis, — viņa viltniece!
   Otello.
   Jā, tavs vīrs, kā to jau teicu. Saprati?
   Mans draugs, tavs vīrs, mans goda vīrs Jago.
   Emīlija.
   Ja viņš, tad viņa nelietīgais gars
    Pa cīpsliņai lai sapūst! Elles melis.
   Par visu vairāk viņa mīlēja Šo nelādzīgo izvēli — Otello.
   Otello. Hā!
   Emīlija.
   Nu, gānies vien:
   Ar to tu laipnās debess žēlastību
   Vairs neiemantosi.
   Otello.
   Jūs labāk klusejiet.
   Emīlija.
   Tu vairāk ļauna nespēj nodarīt Par to, ko es jau tagad pārciešu.
    Ak, muļķis! Nelga! Pilnīgs nejēga! Nu dur, es tava šķēpa nebaidos.
   Kaut simtkārt mani nonāvētu, tomēr Es atmaskošu. Palīgā!
   Šeit moris Ir sievu nožņaudzis. Viņš slepkava!
   Ienāk Montano, Graciano un Jago.
   Montano.
   Kas noticis? Jel stāstiet, ģenerāl! Emīlija.
   Ak Jago! Jūs īstā brīdī nākat.
   Grib jūs šeit slepkavībā līdzvainot.
   Graciano.
   Kas noticis? Emīlija.
   Ja esat vīrs, šo meli atmaskojiet:
   Jūs teicāt tam, ka sieva viņu krāpjot.
   Es zinu, tik nekrietns jūs neesat.
    Nu runā, sirds man pilna smagu bēdu.
   Jago.
   Es teicu to, ko domāju, ne vairāk.
   Bet pierādījumus viņš vāca pats.
   Emīlija.
   Jūs stāstījāt, ka sieva viņu krāpjot?
   Jago.
   Jā, stāstīju!
   Emīlija.
   Jūs melsāt nelietīgi, riebīgi. Es zvēru, meli, nelietīgi meli.
   Ar Kasio, jūs sacījāt? Vai teicāt?
   Jago
   Jā, teicu! Jūs labāk mēli pievaldiet. Emīlija.
   Nē, nevaldīšu vis! Man jārunā, Guļ mana kundze nonāvēta gultā.
   Visi. Ak žēlīgs dievs!
   Emīlija. Un tā ir jūsu vaina!
   Otello. Nē, kungi, nebrīnieties, tā tas ir.
   Graciano. Cik baiga patiesība!
   Montano. Ak, šausmu darbs!
   Emīlija.
   Neģēļa nelietība!
   Jau viņdien nojautu un domāju
   Par to. Ak, blēdība! Es bēdās beigšos.
   Ak, nelietīgā blēdība!
   Jago.
   Vai esi jukusi? Es saku — prom uz māju! Emīlija.
   Jūs, labie kungi, runāt atļaujiet. Man vīram jāklausa, bet ne jau tagad.
    Jā, Jago, varbūt es mājās neiešu …
   Otello. O! O! O!
   Iekrīt gultā.
   Emīlija
   Jā, guli nu un gaudo, Kad nobendēji nevainīgāko Šai pasaulē.
   Otello
   pieceldamies.
   Bet viņa mani krāpa. Jūs viņas tēvocis?
   Lūk, jūsu krustmeita, Tai manas rokas elpu laupīja.
   Es apzinos, tas šausmīgi, pat baigi.
   Graciano.
   Ai Dezdemona nelaimīgā; labi, Ka ir jau nomiris tavs sirmais tēvs,
   Jo tavas precības to satrieca. Ja būtu dzīvs, šo šausmu skatu redzot,
    Viņš bēdās nolādētu labo garu Un debesīs to nepieņemtu vairs.
   Otello.
   Ak vai! Bet Jago teica, tūkstošreiz Ar Kasio tai bijis sakars tuvs,
   To viņam stāstījis pats Kasio. Kā atalgu tā viņam devusi
   To mutautu, ko viņai dāvināju. Un to es viņam rokā redzēju.
   Šo mutautiņu senos laikos tēvs Bij manai mātei dāvinājis.
   Emīlija.
   Ak dievs! Ak debess spēki!
   Jago.
   Pie joda, klusu!
   Emīlija.
   Nē, nē! Klusēt nevar, Es runāšu tik brīvi kā vējš, kas pūš,
   Lai debess, cilvēki un velni — visi Sauc mani nekauņu, es runāšu.
   Jago.
   Jel atjēdzies un mājās ej. Emīlija.
   Neiešu.
   Jago grasās Emīliju nodūri.
   Graciano.
   Kāds kauns — celt zobenu pret sievieti!
   Emīlija.
   Ak muļķa mori! Mutautiņu to Reiz nejauši uz grīdas atradu
   Un savam vīram viņu iedevu, Jo pārāk bieži viņš man uzplijās,
   Lai es šo nieku nozogot.
   Jago.
   Tu nelietīgā bezgode!
   Emīlija.
   Nevis lai viņa Kasio to dotu. Es atradu un virām atdevu.
   Jago.
   Ak nelietīgā!
   Emīlija.
   Es zvēru, nemeloju, nē!
   Ak, slepkavīgais bende! Ko tāds muļķis
   Lai iesāk ar tik brīnišķīgu sievu?
   Otello.
   Vai pērkonam trūkst bultu debesīs! Kāds briesmīgs cilvēks.
   Grib nodurt Jago, bet Jago iedur Emīlijai un aizbēg.
   Graciano.
   Krīt viņa. Viņš savu sievu nodūra. Emīlija.
   Es mirstu! Guldiet mani kundzei blakus.
   Graciano.
   Viņš sievu nodūra un aizbēga.
   Montano.
   Ak, necilvēks! Šeit, ņemiet ieroci, Ko morim atņēmu.
   Jūs sargiet durvis. Tam aizbēgt neļaujiet — vienalga,
   Kaut vai jānodur. Es dzišos pakaļ Tam slepkavam.
   Otello.
   Cik nevarīgs es tagad, Var katrs pienapuika mani atbruņot.
    Bet kur lai kaunā kritušais liek godu? Lai zūd tam viss!
   Emīlija.
   Ko pareģoja tava dziesma, kundze? Vai dzirdi? Es gulbja dziesmu dziedāšu.
   Dzied.
   Par vītolu, vītolu zaļo.
   Ak mori, viņa nevainīga bija
   Un tevi mīlēja, tu ļaunais mori.
   To es tev saku mirdama. Ak, es mirstu!
   Nomirst.
   Otello.
   Šai istabā vēl ierocis man bija, Tas spāņu šķēps, kas ledū ārdēts.
    Jā, ir. Nu, tēvoc, palaid, jāiet projām.
   Graciano
   aiz durvīm.
   Pat nemēģini, dārgi samaksāsi. Tu atbruņots, un tāpēc jāklausa.
   Otello.
   Tad ienāc, man kaut kas tev jāsaka. Ja ne, tev uzbrukšu bez ieroča.
   Ienāk Graciano.
   Graciano.
   Nu, ko tev vajag?
   Otello.
   Lūk, man ierocis Vislabākais, ko lietojuši jebkad Ir kareivji.
   Bij laiks, kad mana roka Un šis šķēps man ceļu izlauzt lidzēja
   Caur grūtībām, kas daudzkārt lielākas Kā jūsu apsardze.
    Kam velti lielīties! Kas likten's lēmumu var grozīt?
   Tu nebaidies, kaut redzi šķēpu rokā. Mans ceļš ir galā, šeit mans ceļa mērķis
   Un osta ceļojumam tālajam. Ko velti baiļojies, kam atvirzies?
   Ar niedri pieduries Otello krūtīm, Viņš atkāpsies. Kurp viņš lai ietu?
   Ak mīļais, nelaimīgais zvaigznes bērns! Tik bāla kā krekls tavs.
   Kad tiesas dienā Mēs pie soģa tiksimies, tavs skatiens liks
   Man krist un pazust elles liesmās. Cik dzedra, salta tu nu, mana mīļā!
   Kā pati skaidrība. Nolādētais vergs! Ar pātagām jūs trieciet mani
   Prom no šīs šķīstās, debešķīgās būtnes! Lai ugunīs es degdams nesadegtu!
   Ak Dezdemona! Dezdemona mīļotā! Tu mirusi! Ak vai, man vai!
   Ierodas Lodoviko, Monlano, Kasio, ko nes krēslā, virsnieki un Jago.
   Lodoviko.
   Kur ir tas straujais, nelaimīgais cilvēks? Otello.
   Šeit esmu es, kas reiz Otello bija.
   Lodoviko.
   Kur odze? Vediet šurp to nelieti.
   Otello.
   Es skatu viņa kājas, bet nav nekā. Jo ja tu velns, es nodurt nespētu.
   Ievaino Jago.
   Lodoviko.
   Nost ņemiet ieroci!
   Jago.
   Es tik ievainots.
   Otello.
   Par to es neskumstu, vēl dzīvo vien, Jo, manuprāt, ir laime mirt.
   Lodoviko.
   Un tu, Otello, reiz tik varonīgs, Ko savā slazdā ievīlis šis blēdis, Ko tev lai saku?
   Otello.
   Vienalga ko. Kaut to, ka esmu slepkava ar godu, Jo nāvēju, lai aizstāvētu godu.
   Lodoviko.
   To neģēlis jau pats mums atzinās. Vai arī Kasio bij nāvējams?
   Otello. Jā!
   Kasio.
   Ak ģenerāl, jums nebij iemesla.
   Otello.
   Nu ticu jums un lūdzu piedot man, Bet tagad pajautājiet pusvelnam — Kāpēc viņš mani pina savos tīklos?
   Jago.
   Vairs nejautājiet; ko jūs zināt — zināt. No brīža šī vairs neteikšu ne vārda.
   Lodoviko.
   Pat lūgsnā ne?
   Graciano.
   Kad mocīs, muti vērsi?
   Otello.
   Tas labi domāts.
   Lodoviko.
   Un tagad, kungs, jums paskaidrošu, Kas nebūs jums vēl zināms. Šeit vēstule, Kas atrasta Rodrigo kabatā. Un te vēl otra, kurā rakstīts, Lai Rodrigo pats nonāvē Kasio.
   Otello.
   Ak, nelietis! Kasio.
   Cik bezdievīgs un Jauns!
   Lodoviko.
   Te otra, ko turpat vēl atrada, Ko rakstījis Rodrigo, šķiet, gribējis To sūtīt nolādētam nelietim. Būs Jago pats pie viņa ieradies, To pierunājis.
   Otello.
   GJēvais nelietis! Bet, Kasio, kā jūsu rokās nonāca Tas mutautiņš?
   Kasio.
   To atradu istabā. Bet nupat Jago mums vēl atzinās, Ka Jaunā nolūkā to tiešām Tur pametis.
   Otello.
   Ak, muļķis! Muļķis! Muļķis!
   Kasio.
   Tad vēl šai vēstulē Rodrigo pārmet, Ka Jago viņu esot sakūdījis Ar mani toreiz uzsākt ķildu To, kuras dēl jūs mani atlaidāt. Un vēl nupat, no nemaņas kad modās, Viņš pateica, ka Jago viņu sadūris.
   Lodoviko.
   Jums jāatstāj šis telpas, jānāk līdz. Jums vara jāzaudē, jo pārvaldīs Nu Kipru Kasio. Un vergs šis nodots Tiks tiesu iestādēm, lai soda to, Cik spējams, bargi, lai ilgi moca to. Mums vajaga jūs turēt apsardzē, Līdz jūsu noziegums tiks noskaidrots Vēl Venēcijas senātā. Nu, iesim!
   Otello.
   Vēl pāris vārdu, iekāms aizejam.
   Ko Venēcijas labā darīju,
   To visi zin. Tas nav vairs jāsaka.
   Kad aprakstīsiet senātam šo postu,
   Tad lūdzu, notēlojiet mani tādu,
   Kāds esmu, neko neslēpjot,
   Ne klāt ko pieliekot. Jūs varat teikt:
   Sis cilvēks neprātīgi mīlēja,
   Viņš nebij greizsirdīgs, bet, kad tāds kļuva,
   Kā jēgu zaudēja. Kā mežonis
   Viņš bij: tas pērli, kas vēl vērtīgāka
   Par visu viņa ģinti, aizsvieda;
   Kas dzīvē pazinis nav asaru,
   Tās tagad rit kā Arābijas kokam
   Tā dziednieciskie sveķi. Vēl pastāstiet,
   Ka Alepā kāds naidīgs turks sita
   Reiz venēcieti, pēla senātu.
   Šo apgraizīto suni sagrābu
   Aiz rīkles un nodūru — lūk, tā.
   Nodur sevi.
   Lodoviko.
   Ak, asiņainais nobeigums!
   Graciano.
   Un veltas visas mūsu runas.
   Otello.
   Es tevi skūpstīju, pirms nāvēju, Nu, tevi skūpstot, pats nāvē aizeju.
   Iekrīt gultā un mirst.
   Kasio.
   Es baidījos, tā notiks, bet domāju, Nav viņam ieroču. Viņš bija vīrs Ar cēlu garu.
   Lodoviko,
   uzrunādams Jago.
   Tu — Spartas suns, Daudz briesmīgāks par mēri, badu, auku!
   Jel paskaties, kas šinī gultā. Tas ir tavs darbs. To smagi uzlūkot.
   Tos apsedziet. Jūs, Graciano, namu Nu savā valdīšanā pārņemiet
   Un visu to, kas morim piederēja. Jūs — mantinieks.
   Bet jums, kungs pārvaldniek, Es uzdodu šo izdzimteni sodīt
    Pēc saviem ieskatiem jebkurā laikā. Bet es ar bēdu ziņu projām steigšu
   Uz Venēciju, senātam to teikšu.
   Visi aiziet.

   Traģēdija Olello jeb Venēcijas moris pirmoreiz izrādita Londonā 1604. gada 6. oktobri. Tā kā Šekspīra darbiem nekad nav bijis ilgi jā­gaida, lai tiktu uz skatuves, Šekspīra pazinēji domā, ka traģēdija tanī pašā gadā arī sarakstīta. Tomēr iespiesta tā tikai 1622. gadā in (juarto un nākamajā — 1623. gadā uzņemta lielajā in folio izdevumā.
   Iespējams, ka fabulas pamatvilcienus savai traģēdijai Šekspīrs smē­lies no itāliešu autora Džambatistas Džeraldo Cintio (1504—1573) no­veles Un capilano moro, kas ievietota krājumā Hecatommilhi (1566) (trešās dekādes septītā novele). Taču nav skaidrs, vai Šekspīrs pietie­kami labi pratis itāliešu valodu, lai brīvi varētu lasīt un izmantot sa­mērā plašo un sarežģīto Čintio noveļu tekstus, kas tolaik angliski ne­bija vēl tulkotas. Traģēdijā ne tikai notikumi vispār, bet pat vietu (topogrāfiskie) un administratīvie apzīmējumi ņemti no Venēcijas republikas.
   Traģēdija Otello pieder izcilākajiem lielā dramatiķa Šekspīra dar­biem, kuri visspilgtāk, viskoncentrētāk parāda viņa nobriedušās māk­slas augsto pakāpi. Tā attiecināma uz Šekspīra literārās darbības otro posmu. Agrākie — līdz 1600. gadam radušies dramatiskie sacerējumi vairāk vai mazāk gaišas noskaņas pilni, turpretī šai otrajā posmā pār­svarā jau darbi ar drūmākiem motīviem un pieskaņu: Hamlets, Karalis Līrs, Makbets, Otello u. c. Šis drūmums izskaidrojams ar humānisma krīzi, kas rodas laikā, kad, feodālismam sairstot, arvien noteiktāk iezī­mējas pāreja uz kapitālistisko ražošanas veidu. Bet kapitālismam nāk līdz jauns nežēlīgas ekspluatācijas slogs un sagrauj tos ideālus, par kuriem buržuāzija bija cīnījusies pret feodālismu.
   Otello, tāpat kā Makbetu, var apzīmēt par nakts traģēdiju. Tā sākas naktī Venēcijā un beidzas naktī tālu no Dezdemonas dzimtenes. Tikai šī nakts nav Makbeta ziemeļu nakts, kas pieblīvēta miglām, tum­šām burvībām un šausmām. Tā Dienvidjūras augstā, skaidrā nakts, un, ja nu tā uz bridi ietinas traģiskā tumsā, kas aprij visas gaišās zvaig­znes, tad šī tumsa izplūst no cilvēku dvēselēm, nevis kā Makbeta — no ārpasaules, no ļauna haosa, kurā pazūd cilvēks.
   Tāpat kā daudzas citas Šekspīra lugas, arī traģēdija Otello jeb Venēcijas moris latviešiem pazīstama jau no 19. gs. otrās puses. Rīgas Latviešu teātrī tā pirmoreiz izrādīta 1895. gada 8. martā un parādī­jusies repertuārā arvien arī turpmākajās sezonās. Skatuves vajadzībām tulkojumu tolaik devis J. Kalniņš-Prātkopis (1847—1919). Šis tulko­jums nav nekad iespiests. Buržuāziskās Latvijas laikā Dailes teātris, Nacionālais teātris, kā arī Liepājas Drāmas teātris izmantoja Kārļa
   Egles un Rūdolfa Egles tulkojumu. Padomju Latvijā Akadēmiskajam Drāmas teātrim tulkojumu sniedza Kārlis Egle sadarbībā ar Jāni Plaudi, bet Liepājas Drāmas teātrim — Kārlis Egle sadarbībā ar Valdi Grēviņu.
   Sai Kopotu rakstu izdevumā traģēdija uzņemta Kārļa Egles un Paula Kalvas tulkojumā.
   Personu vārdi, kas sastopami traģēdijā, izņemot Dezdemonu, nav aizgūti no Čintio noveles, bet paša Šekspīra izdomāti. Vārds «Otello», kas nekur citur nav sastopams, atgādina vācu vārda «Otto» itāliešu valodā izteiktu deminutīvu. Bez tam ir vēl ne visai skaidras ziņas, ka Venēcijā savā laikā bijusi pazīstama kāda aug­stas kārtas ģints ar uzvārdu Otello del Moro, kam ģerbonī em­blēma — zidkoka augļi, kas itāliski saucas «moro». Ja kāds šīs ģints loceklis būtu noveles varoņa prototips, tad iespējams, ka viņš pat nav biis moris, bet kļuvis par tādu tikai novelē, jo vārds «moro» nozīmē arī «mori».
   Jago — itāliešu vārda «Jacopo» vai «Giacomo» (Jēkabs) kāda dialekta forma.
   Dezdemona — grieķu vārds, nozīmē Nelaimīgā. Nav zināms, kā tas iekļuvis Čintio novelē, no kuras pārnācis traģēdijā.
   Kasio — viņa leitnants. Senāk par leitnantu saucies galvenā priekšnieka (gubernatora, karavadoņa utt.) vietnieks. Tātad no visiem, kas karavadonim Otello pakļauti, Kasio ir augstākā die­nesta pakāpe.
   Jago — Otello virsnieks. Oriģinālā ancient, burtiski ņemot, — karodznieks, karognesējs (nākamā dienesta pakāpe pēc leitnanta). Karadienesta jaunajā terminoloģijā tam vistuvāk stāv adjutants.
   I cēliena 1. ainā
   397. Tas ir kāds florencietis, Kasio,
   Liels grāmatnieks un turklāt vēl auša. —
   Nosaucot Kasio par grāmatnieku, Jago grib uzsvērt, ka viņš ir gan izglītots, tomēr atšķirībā no Jago viņam nav nekādas kara pieredzes.
   2. ainā
   406. Viņš šonakt sagūstījis galeru. — (Jago ar to domā Dezdemonu.)
   Par galerām sauca tirdzniecības kuģus. Bet angļu jūrnieku valodā par «sauszemes galerām» apzīmēja izlaidīga rakstura sie­vietes.
   3. ainā
   411. Vai Marks Lučēza ir vēl pilsētā? —
   Lučēza no Lukijas. Acīm redzot, kāds no algotajiem kara­vadoņiem.
   II     cēliena 1. ainā
   428. Noskūpsta Emīliju. —
   Šekspīra laikos to neuzskatīja par nepieklājību dāmu vai jau­navu noskūpstīt citu klātbūtnē, ja tikai viņa neprotestēja.
   487. Kasio jūs nepazīst. —
   Protams, Rodrigo pazīst Kasio, bet Kasio būs ievērojis Jago padomu (I, 3.), pielicis lieko bārdu un tā ārēji pārmainījies, ka viņu nevar pazīt.
   III    cēliena 1. ainā
   451. Paklau, muzikantu kungi, vai jūsu instrumenti bijuši Neapolē, ka tie kaut kā šņākā? —
   Tādi vārdi apzīmē vai nu «neapoliešu slimību», kā tolaik tur saukuši ļauno slimību sifilisu, vai arī neapoliešu izrunu.
   3. ainā
   427. Viņš sāka čukstēt: «Mīļā Dezdemona, Tu mūsu mīlas laimi neizpaud!» —
   Šekspīra laikos Anglijā atsevišķas gultas bijušas vēl liels retums. Paraša gulēt kopā ar draugiem vai pat svešiem saglabā­jusies līdz pat 17. gs. arī augstākajās aprindās. Tāpēc Kasio un Jago gulēšana vienā gultā nav nekas sevišķs.
   474. Helesponts — sengrieķu apzīmējums Dardaneļu jūras šaurumam.
   4. aina
   477. Man sniedziet roku! Cik tā mikla jums! —
   Miklu plaukstu uzskatīja tolaik par juteklības pazīmi.
   IV cēliena 3. ainā
   512. … Tad viņa dziedāt mēdza Par vītolu… —
   Ļoti iemīļota sena angļu dziesmiņa, kas līdz jaunākiem lai­kiem nonākusi vairākos pārrediģējumos. Tās vecākais teksts, cik zināms, uzrakstīts 1600. gadā.
   V cēliena 2. aina
   529. Šķiet, saule, mēness tumst un zeme Sāk grīļoties. —
   Plīnija rakstos, kas angļu tulkojumā izdoti 1601. gadā, sa­stopams priekšstats par sakaru starp mēness aptumsumiem un zemestrīcēm. 542. Tu — Spartas suns … —
   Spartas suņi, kā to apgalvo senie autori, bijuši ārkārtīgi nikni.