RIČARDS II

   Ienāk karalis Ričards un Džons Gaunts ar citiem augstmaņiem un
   pavadoņiem.
   Ričards.
   Džon Gaunt, mans vecais krietnais Lenkaster! Vai savu drošo dēlu atvedi, Kā pienākums un zvērests tevim liek, Lai atkārto viņš bargo apsūdzību, Kur hercogs Norfolks tika apvainots, Mums toreiz nebij laika uzklausīt.
   Gaunts.
   Jā gan, mans kungs.
   Ričards.
   Tad saki man — kas viņam padomā? Vai neapsūdz viņš sena naida dēļ Vai arī pamatoti uzbrūk tam Kā nodevējam lojāls pavalstnieks?
   Gaunts.
   Cik spēju izdibināt par šo strīdu — Te sena naida nav, tik nojauta, Ka apdraudēta jūsu augstība.
   Ričards.
   Saukt abus šurp, lai vaigu vaigā tiekas, Lai acs pret aci niknie pretnieki, Tad dzirdēsim tos brīvi runājam.
   Daži galminieki aiziet.
   Šie abi augstprāši aiz naida sūra Kā uguns ātri, vētraini kā jūra.
   Ienāk Bolingbruks un Moubrejs.
   Bolingbruks.
   Lai daudzus gadus dzīvo laimīgi Mans žēlīgais un augstais pavēlnieks!
   Moubreļs.
   Lai katra diena laimes pārpilna, Līdz kamēr debess, apskauzdama zemi, Pin nemirstību jūsu vainagā!
   Ričards.
   Paldies! Bet, kā to rāda jūsu strīds,
   Ka vainojat viens otru nodevībā,
   Tad viens no jums tik pieglaimoties grib.
   Teic, brālēn Herford, — ko gan noziedzies
   Pret mums ir hercogs Norfolks, Tomass Moubrejs?
   Bolingbruks.
   Lai debesis šos manus vārdus dzird! Kā padevīgs un lojāls pavalstnieks, Kam sava prinča dzīvība ir dārga, Un brīvs no katra akla ienaida Es karaļtiesas priekšā nāku sūdzēt. Nu, Tomas Moubrej, griežos es pie tevis: Liec vērā, esmu gatavs savus vārdus Ar miesu šeit virs zemes aizstāvēt Un nemirstīgo dvēsli debesīs. Tu esi nodevējs un nelietis. Tu augstdzimis, bet dzīvo zemiski.
   Jo dzidrāk atmirdz zilās debesis, Jo draudīgāks šķiet tumšais mākonis. Lai apkaunojums tevi vēlreiz skartu, Tev rīklē triecu nodevēja vārdu. Un vēlos, kaut mans valdnieks atļautu Man teikto pierādīt ar zobenu.
   Moubrejs.
   Mans dzedrais vārds lai šaubas nerada
   Par manu dedzību, jo bābisks ķīviņš
   Un divas strīdā iekarsušas mēles
   Šo lietu mūsu starpā neizšķirs.
   Vispirms lai atdziest karstās asinis,
   Es tomēr neesmu tik pacietīgs,
   Lai klusētu un neteiktu nekā.
   Tik cienība pret jūsu augstību
   Liek vārdu brīvo plūsmu iegrožot,
   Kas citādi gan trauktos viņa melus
   Ar uzviju sviest sejā atpakaļ.
   Ja nebūtu tā asins dižciltīga
   Un radinieks viņš manam karalim,
   Es uzspļaudams to cīņā aicinātu
   Un nosauktu par gļēvuli un blēdi.
   Arvien es gatavs cīnīties ar viņu,
   To uzmeklēt, kaut nāktos kājām skriet
   Līdz ledus klātām Alpu galotnēm
   Vai kādai citai tuksnesīgai vietai,
   Kur vien tik angļa kāja minuši,
   Bet pagaidām lai šāds mans taisnojums —
   Pie mana goda, kungs, viņš melo jums!
   Bolingbruks
   nomet cimdu.
   Lūk, bālais nelga, cimdu nometot, Es atsakos būt rada karalim, Lai šķērslis nav tev mana dižciltība, Ko tu aiz bailēm, ne aiz cieņas vairies. Ja vainas apziņā tev pietiek spēka Šo manu ķīlu pacelt, — noliecies!
   Pēc visiem bruņinieku likumiem Es cīņā pierādīšu savus vārdus Un ļaunumu, ko tu vēl perini.
   Moubrejs,
   paceļot cimdu.
   Es paceļu. Pie sava zobena, Kas reiz man deva bruņinieka vārdu, Tev zvēru atbildēt, kā pienākas, Kā vien to prasa bruņnieciska tiesa. Un lai no segliem dzīvs vairs neizkāpju, Ja esmu nodevējs vai kādu krāpju.
   Ričards.
   Kādēļ to brālēns Herfords apvaino? Tai jābūt tiešām ļoti smagai vainai, Lai mums pret viņu rastos aizdomas.
   Bolingbruks.
   Es liecinu — un dzīvība tam ķīla, — Viņš saņēmis ir astoņtūkstoš noblu, Ko algas maksāt jūsu kareivjiem, Un savām vajadzībām pievācis Kā krāpnieks nelietīgs un nodevējs. Bez tam vēl gribu cīņā pierādīt — Šepat vai tālākajā zemes malā, Ko skatījusi kāda angļa acs, — Ka pirmsākums it visām nodevībām, Kas astoņpadsmit gados savērptas, Arvien bij kūdītājs un viltnieks Moubrejs. Vēl vairāk gribu teikt un apgaismot Tā nelietīgo dzīvi, pierādot, Ka Glosters miris viņa vainas dēļ, Jo, sakūdīdams naivos pretniekus, Šis nodevējs tā tīro dvēseli Ar asinsstraumēm projām aizskaloja. Tāpat kā tās, kas lija Ābelam, Šīs asinis no mēmās zemes brēc
   Uz mani, prasot taisnību un sodu. Pie senču goda, lai šeit visi dzird! Šī roka atriebs to, vai gribu mirt.
   Ričards.
   Cik augstu lepna apņēmība sniedz! Nu, Tomas Norfolk, ko tu atbildēsi?
   Moubrejs.
   Ak, lai mans valdnieks novērš savu vaigu Un ausīm liek uz brīdi kurlām būt, Līdz pasaku šim asins kauna traipam, Kā goda vīri šādus meļus nīst.
   Ričards.
   Nav partejiska, Moubrej, mana acs, Ne auss; ja būtu man viņš ne vien brālēns, Bet brālis īsts vai troņa mantinieks, Pat tad — pie sava sceptera es zvēru — Šī mūsu svētās asins tuvība To nesargātu, ne ar liktu klupt Tā manai nelokāmai godprātībai. Viņš, Moubrejs, mūsu pavalstnieks, kā tu; Tev brīvi izteikties es atvēlu.
   Moubrejs.
   Tad, Bolingbruk, caur rīkli viltīgo Lai skan līdz pašai dvēselei: tu melo! Trīs daļas aizņēmuma par Kalē Es karaspēkam laikā izmaksāju, Bet atlikums man krita likumīgi, Jo to mans valdnieks bij man parādā Par ceļa izdevumiem Francijā, Kad pārvedu es viņam karalieni. Nu aizrijies ar meliem! Glosteru Es nenonāvēju. Bet man ir kauns, Ka, nevērojot svēto zvērestu, Pēc jūsu dzīvības reiz tīkoju, Lord Lenkaster, ko augsti cienu es,
   Kaut esat mana ienaidnieka tēvs.
   Sis pārkāpums man smagi sirdi spiež.
   Nesen pie grēksūdzes es atzinos
   Un nožēlodams piedošanu lūdzu
   No jūsu gaišības. Es ceru, man ir piedots.
   Tik daudz es vainīgs — visu pārējo
   Ir izperinājis no ļauna naida
   Šis nelietis un gļēvais izdzimums —
   To esmu gatavs cīņā pierādīt;
   Un savukārt es nosviežu šo cimdu
   Pie uzpūtīgā nodevēja kājām,
   Lai nomazgātu savu labo slavu
   Ar asinīm, kas viņa krūtīs rit.
   Tādēļ, mans valdniek, lūdzu tik to vienu —
   Jo drīzāk nolikt mūsu tiesas dienu.
   Ričards.
   Jūs, iekarsušie lordi, uzklausiet! Lai norimst žults bez asins izliešanas — To ieteicu, kaut neesmu es ārsts. Dziļš ļaunums pārāk dziļas rētas griež. Nu deriet mieru, aizmirsts, piedots viss — Šis asinīm nav īstais mēnesis. Nu, tēvoc, izbeigsim, līdz nav par vēlu, Mēs atrunāsim hercogu, jūs — dēlu.
   Gaunts.
   Nest jauniem mieru — veco likums cēls. Nu strīda ķīlu projām met, mans dēls.
   Ričards
   Moubrejam. Un, Norfolk, tu tāpat.
   Gaunts.
   Ko gaidi gan? Vai klausīsi, vai vēlreiz jālūdz man?
   Ričards
   Moubrejam.
   Met, Norfolk, prom — tāds mūsu nolikums.
   Moubrejs.
   Ak valdniek, pats pie kājām metos jums.
   Mans mūžs jums pieder — pienākums tā liek,
   Bet mana vārda godam jāpaliek
   Uz kapa mirdzošam, kad būšu miris jau;
   Par manu kaunu, kungs, jums varas nav.
   Es stāvu satriekts, mulss un nomelnots,
   Ar melu indi dziļi ievainots;
   Tik viņa asins to par labu griež,
   Kas spļāvis indi.
   Ričards.
   Dusmas jāapspiež. Sniedz man tā cimdu. Lauvas priekšā kluss Top leopards.
   Moubrejs.
   Bet patur lāsumus; Man kaunu noņemiet, tad varu dot, Jo dārgākais, ko vīrs var iemantot, Ir neaptraipīts gods; ja zudis tas, No cilvēka tik paliek drumstalas. Kā dārgums, ieslēgts desmit atslēgām, Ir droša sirds, ko krūtīs glabājam. Man dzīvību no goda nevar šķirt, Ja godu ņem, man atliek tikai mirt.
   Ričards.
   Met, brālēn, cimdu, pirmais piekāpies!
   Bolingbruks.
   No šāda grēka pasarg' mani dievs! Vai tēvam es lai rādu mazdūšību Un bailīgs peļu savu dižciltību Šī nelgas priekšā? Nē, pirms ievainot Spēs mēle manu godu, pačukstot Tik zemu vārdu, nokodīšu to, Šo atsaukšanas rīku bailīgo,
   Un asiņainu spļaušu sejā tam,
   Kam kauns uz pieres guļ, — šim Moubrejam.
   Gaunts aiziet.
   Ričards.
   Mums piederas ne lūgt, bet pavēlēt; Jūs samierināt mēs še nespējam, Tad taisieties uz svēto Lambertdienu, Lai abi Koventrijā ierastos. Tur zobenam un šķēpam jāizšķir Šis ilgi krātais naids. Un, ja mums ir Šeit neiespējami jūs samierināt, Tad gribam cīņā uzveicēju zināt. Lordmaršal, sakiet mūsu virsniekiem, Ka cīņu vadīt jāuzņemas tiem.
   Visi aiziet.

OTRA AINA Hercoga Lenkastera pils

   . Uznāk Džons Gaunts un Glosteras hercogiene.
   Gaunts.
   Es rada nokautajam Glosteram, Tas vairāk nekā jūsu asaras Liek celties man pret viņa slepkavām. Bet, tā kā vara tiesāt pieder tam, Kas vainīgs pats, tad sodīt nespējam; Mums jāatstāj, lai tiesā debesis, Kas izgāzīs, kad īstā stunda nāks, Pār vainīgajiem atriebšanas kvēli.
   Glosteras hercogiene.
   Vai brāļa jūtas tevī ir tik trulas? Vairs mīlas uguns dzīslās neiekvēl? Jūs, Edvarda dēli septiņi,
   Kā viņa svētās asins trauki bijāt, Kā zari septiņi no viena koka. Dažs laika gaitā jau ir nokaltis, Cits likten's rokas cirsts, bet Tomass, Mans dārgais virs un mana dzīvība, Kas bij kā svētās asins pildīts trauks, Ar skauģa roku drumslās sašķaidīts, Kā zajošs zars no karaliskā celma Ir nocirsts nost, un lapas vītušas. Ak Gaunt, jums vienas asinis un viela, No viena metāla tai pašā veidnī Jūs izlieti. Kaut gan vēl esi dzīvs, Tad tomēr nokauts līdz ar Glosteru. Ja nelaimīgo brāli neatrieb, Kas tava tēva dzīves atveids bij, Tad topi draugs tu sava tēva nāvei. Ne pacietība tā, bet izmisums, Jo, pieļaudams, ka brāli nonāvē, Tu nogludini ceļu slepkavam, Kas tīko tevi pašu nobendēt. Ko zemās kārtās sauc par pacietību, Tā augstmanim ir gļēva bailība. Ko vēl man teikt? Vislabāk sargāsies, Ja tu par brāļa nāvi atriebsies.
   Gaunts.
   Lai izšķir dievs, jo viņa svaidītais Un viņa pilnvarotais zemes virsū To nāvē dzina. Un, ja nepatiesi, Lai atriebj debesis, jo es nekad Pret dieva kalpu roku necelšu.
   Glosteras hercogiene.
   Ak, kam gan vēl es drīkstu sūdzēties?
   Gaunts.
   Tik dievam — atraitnēm viņš aizstāvis.
   Glosteras hercogiene.
   Lai notiek tā! Ardievu, vecais Gaunt!
   Ej nu uz Koventriju skatīties,
   Kā Herfords cīnīsies ar Moubreju.
   Lai mana vīra posts tā šķēpu nes,
   Ka krūtīs strieg tas bendem — Moubrejam.
   Vai ar, ja pirmais jājiens neveiksmīgs,
   Lai sirdī top tik smags tā grēku svars,
   Ka pārlauž mugurkaulu rumakam,
   Bet jātnieks krīt uz galvas arēnā
   Un gļēvulīgi žēlastību lūdz.
   Ardievu! Bēdas mani pavadīs,
   Kad dieva valstībā es došos drīz.
   Gaunfs.
   Nu sveika, māsiņ! Dievs mūs pasargās, Uz Koventriju man nu jātaisās.
   Glosteras hercogiene.
   Vēl mirkli! Ne ar tukšu vieglumu,
   Ar svaru bēdas atkrīt atpakaļ.
   Pirms pateikts viss, jau saku ardievas —
   Šķiet bēdām gals, bet bēdas nebeidzas.
   Tev jāpasveicina mans brālis Jorks.
   Nu tas ir viss, bet neaizej vēl tā,
   Kaut izsacīts jau viss, var atmiņā
   Nākt vēl kas … neaizej … lūdz tam … bet ko?
   Lai mani Plešijā viņš apciemo.
   Ak vai, bet ko gan redzēs vecais Jorks?
   Tik tukšas istabas un kailas sienas,
   Kur ļaužu nav un soļi neatskan.
   Vai raudot nebūs jāapsveic viņš man?
   Tik aiznes sveicienu! Lai nenāk tas
   Šeit bēdas rast — tās visur atrodas.
   Es vientuļa no dzīves aiziešu,
   Mēs abi šķiramies uz mūžību.
   Abi aiziet.

TREŠA AINA Cīņas arēna Koventrijā.

   Uznāk lordmaršals un Omerlas hercogs.
   Maršals.
   Milord, vai Herfords ir jau apbruņots? Omerls.
   Jā, pilnīgi. Un vēlas tikai sākt. Maršals.
   Un drošais hercogs Norfolks gaidīt gaida Jau sūdzētāja taures signālu.
   Omerls.
   Nu tad ir cīnītāji gatavi, Tik jāierodas viņa augstībai.
   Atskan trompetes. Uznāk karalis ar augstmaņiem: Gauntu, Bušiļu, Begotu, Grīnu un citiem. Kad visi apsēdušies, herolda pavadīts, ienāk apbruņojies Moubrejs.
   Ričards.
   Lordmaršal, cīnītājam jautājiet, Kādēļ viņš ieradies ar ieročiem, Kāds viņa vārds, un viņa taisnību Tam lieciet apzvērēt, kā piederas.
   Maršals.
   Tev dievam jāatbild un karalim,
   Kas esi, kādēļ apbruņojies nāc,
   Kas ir tavs pretnieks, kāds ir jūsu strīds, —
   Teic taisnību kā bruņinieks un zvēri.
   Lai sargā tevi dievs un paša drosme!
   Moubrejs.
   Mans vārds ir Tomass Moubrejs, hercogs Norfolks. Mans zvērests — pasarg' dievs, ja lauztu to, —
   Man liek kā bruņiniekam cīnīties Pret Herfordu, kas mani apvaino, Lai pierādītu savu uzticību Es dievam, karalim un pēctečiem. Ar dieva palīgu un savu roku Es cīnīšos pret to, kas nodevis Ir dievu, karali un arī mani. Lai debess palīdz man šai taisnā cīņā!
   Apsēžas savā vietā.
   Atskan trompetes. Herolda pavadībā ienāk Bolingbruks kā sūdzētājs.
   Ričards.
   Nu, maršal, prasiet otram bruņiniekam, Kas viņš un kādēļ tas še ieradies Ir, kaujaslauka bruņu tērpā kalts. Un viņa taisnību, kā piederas Pēc likuma, tam lieciet apzvērēt.
   Maršals.
   Kāds ir tavs vārds, un kādēļ esi šeit Tu karaļpriekšā viņa arēnā? Kas ir tavs pretnieks? Kāds ir jūsu strīds? Kā bruņnieks saki, dievs lai tev ir sargs!
   Bolingbruks.
   Es, Henrijs Herfords, Lenkasters un Darbijs,
   Se stāvu, cīņai gatavs bruņojies.
   Ar dieva palīgu un paša spēku
   Es gribu pierādīt, ka hercogs Norfolks
   Ir nelietīgs un bīstams nodevējs
   Pret dievu, karali un arī mani.
   Lai debess palīdz man šai taisnā cīņā!
   Maršals.
   Neviens lai neuzdrīkstas kāju spert Uz cīņas lauka; nāves sods tam draud. Tik maršals pats un tādi virsnieki, Kam uzdots sekot cīņas norisei.
   Bolingbruks.
   Ļauj, maršal, skūpstīt mana kunga roku Un majestātes priekšā ceļus liekt Kā svētceļniekiem man un Moubrejam, Kas tālu ceļojumu uzsāk iet. Tad atļauj atvadīties svinīgi Un saviem draugiem pateikt ardievas.
   Maršals.
   Kungs, sūdzētājs jūs godbijīgi sveic Un atvadoties grib jums skūpstīt roku.
   Ričards.
   Mēs nokāpjam to savās rokās slēgt. Ja, brālēn, aizstāvi tu taisnību, Tad veiksmi tavā cīņā novēlu. Nu sveiks, ja tavas asinis še lies, Mums atliks tikai skumt, ne atriebties.
   Bolingbruks.
   Kā vanags metas virsū tārtiņam, Tā drošs es eju pretī Moubrejam. Neviena acs lai mani neapraud, Ja man no viņa šķēpa nāve draud. No jums, mans mīļais kungs, nu atvados, No tevis, lord Omerl, mans augstais brālēn. Ne vārgs, kaut nāves ceļš man ejams baigs, Bet, līksmi elpodams, jauns, spirgts un svaigs. Kā dzīrēs beigās pasniedz saldāko, Tā dārgo tēvu sveikšu pēdējo.
   Gauntam.
   Tu manas asins sākums šinī saulē, Tavs drošais gars ir manī atdzimis; Ar divkārtēju spēku mani cel Sniegt uzvaru, kas lido man virs galvas, Ar lūgšanām man bruņas cietas dari Un šķēpu rūdi savā svētībā,
   Lai bruņas Moubrejam kā vasku šķeļ Un atkal Gaunta vārdu spodrina Ar viņa pēcnācēju drosmību.
   Gaunts.
   Lai dievs tev tavā cīņā veiksmi dod! Kā zibens ātrs esi uzbrūkot, Liec cirtieniem ar divkārtēju sparu Uz ļaunā ienaidnieka galvas līt, Kā pērkonspērieniem to apdullinot. Lai asins kaist, tik esi drošs un dzīvo!
   Bolingbruks.
   Lai svētais Džordžs un gods man ceļu brīvo!
   Apsēžas savā vietā.
   Moubrejs
   pieceldamies.
   Lai šā vai tā dievs pašķir manu ceļu, Es dzīvoju un mirstu uzticīgs Un karaļtronim lojāls pavalstnieks. Nekad tik līksmu sirdi gūsteknis Nav važas nometis, lai satvertu Sev neaprobežoto zelta brīvi, Kā tagad mana dvēsle dej un svin Nu cīņas svētkus ar šo pretinieku. Tev, augstais kungs, un, dārgie pēri, jums Daudz gadu, laimes! Tāds mans vēlējums. Ar tīru sirdi it kā izpriecā Es drošs un jautrs dodos cīniņā.
   Ričards.
   Nu sveiks! Es tavās acīs saskatu Kā tavu drosmību, tā krietnumu. Dod, maršal, zīmi; vajag cīņu sākt!
   Maršals.
   Nu, Henrij Herford, Lenkaster un Darbij, Ņem šķēpu! Dievs lai sarga taisnību!
   Bolingbruks.
   Kā cietoksnim šai brīdī es sev ticu.
   Maršals
   kādam no sargiem.
   Šo šķēpu nes un iedod Norfolkam.
   Pirmais herolds.
   Še Henrijs Herfords, Lenkasters un Darbijs, Nu aizstāv dievu, karali un sevi, Lai pierādītu, godu ķīlā liekot, Ka hercogs Norfolks bijis nodevējs Pret dievu, karali un Herfordu, Un aicina to uzsākt divkauju.
   Otrais herolds.
   Un še stāv Tomass Moubrejs, hercogs Norfolks.
   Viņš, ķīlā liekot bruņinieka godu,
   Pats sevi aizstāvēs un pierādīs,
   Ka Henrijs Herfords, Lenkasters un Darbijs,
   Pret dievu, karali un viņu noziedzies.
   Ar īsti vīrišķīgu drosmību
   Viņš tikai gaida cīņas signālu.
   Maršals.
   Lai taures pūš un cīnītāji sāk!
   Taures.
   Stāt! Valdnieks savu zizli nometis! Ričards.
   Lai noliek bruņu cepures un šķēpus Un abi savās vietās atgriežas.
   Gauntam un augstmaņiem. Mums sekojiet! Lai atskan trompetes
   lordmaršalam,
   Kad paziņosim savu lēmumu.
   Karalis Ričards ar augstmaņiem aiziet. Garš taures pūtiens. Karalis ar augstmaņiem atgriežas.
   Abiem pretiniekiem.
   Jūs, cīnītāji, nāciet uzklausīt, Ko mēs ar padomniekiem nolēmām, Lai mūsu valstī asins neaptraipa Šo karalisko zemi — barotāju, Jo mūsu acis briesmu skatus nīst, Kad brāļa zobens brālim brūci cērt. Mums šķiet, ka godkārīgo domu lepnums, Kas ērgļa spārniem traucas debesīs, Un savstarpēji skaudīgs naids jūs dzen Šīs zemes mieru traukt, kas šūpulī Dus, bērna miegā klusi elpodams. Ar bungu dārdiem pamodināts naids, Ar tauru griezīgām un spalgām skaņām Un nikno nāves rīku šķindoņu No mūsu zemes klusām robežām Var mīļo mieru aizbaidīt un likt Mums bradāt savu brāļu asinīs. Lūk, tādēļ mēs no valsts jūs izraidām. Pie nāves soda, brālēn Herford, tev, Līdz desmitreiz būs druvas nopļautas, Šo mūsu skaisto zemi neredzēt, Bet svešus, tālus trimdas ceļus iet.
   Bolingbruks.
   Lai notiek jūsu prāts, bet saule tā, Kas silda jūs, man spīdēs svešumā. Un tas pats zelta stars, kas jums še līs, Tur manu trimdas vietu apzeltīs.
   Ričards.
   Tev, Norfolk, smagāks spriedums paredzēts, Ko es ne visai labprāt pasludinu, Jo tavas nebeidzamās trimdas gadus
   Laiks gausu stundu soļiem nenoteiks. Bez cerībām tev likten's nosacīts — Uz neatgriešanos tu izraidīts.
   Moubrejs.
   Sis spriedums, kungs, ir smags un negaidīts,
   Ko jūsu majestātes lūpas teic.
   Gan cienīgāku algu par šo kaunu
   Un izmešanu svešā pasaulē
   No jūsu rokām esmu pelnījis.
   Nu dzimtā valoda būs jāaizmirst,
   Ko runāju es četrdesmit gadu,
   Un mēle mutē nebūs vairāk vērts
   Kā vijole ar neuzvilktām stīgām
   Vai cits kāds gudri būvēts instruments,
   Kas ielikts rokās tādam neprašam,
   Kurš neprot izraisīt no tā ne skaņas.
   Jūs manu mēli liekat cietumā
   Aiz dubultatsiēgām, aiz lūpām, zobiem;
   Un stulba, bezjūtīga neziņa
   Man cietumsarga vietā pielikta.
   Es esmu jau par vecu aukles glāstiem,
   Par vecu, lai vēl kļūtu māceklis.
   Tikpat kā mēmu nāvi piespried tu,
   Ja laupi mēlei dzimto valodu.
   Ričards.
   Tev līdzjūtības vārti nevērsies, Pēc sprieduma par vēlu žēloties.
   Moubrejs.
   No gaišās dzimtenes nu aizeju, Lai nebeidzamā naktī dzīvotu.
   Grasās aiziet.
   Ričards
   Bolingbrukam un Moubrejam.
   Vēl nāciet zvērēt, liekot savas rokas
   Uz mūsu karaliskā zobena,
   Pie tā, ko dievam esat parādā, ♦—
   Jo citi pienākumi zudīs līdz ar jums, — Ka pildīsiet, ko mēs jums uzliekam. Lai dievs jums palīdz trimdā, ka nekad Viens otra draudzību jūs nemeklētu, Ne mēģinātu kaut kur satikties, Ne rakstīt, sveikt, ne arī klusināt Še mājās celtā naida nikno vētru, Ne satikties ar ļaunu nolūku Un sazvērnieku plānus perināt Pret mūsu valsti un pret pilsoņiem.
   Bolingbruks. Es zvēru.
   Moubrejs.
   Arī es to apņemos.
   Bolingbruks.
   Norfolk, kā naidniekam tev teikšu vēl: Ja valdnieks būtu ļāvis, šobrīd viena No mūsu dvēslēm gaisā lidotu. No miesas kapa trimdā izdzīta, Kā tagad mūsu miesu trimdā dzen. Pirms atstāj tu šo valsti, atzīsties: Tev priekšā tāla gaita, neņem līdz Tu vainas apziņas vissmago nastu.
   Moubrejs.
   Nē, Bolingbruk, ja esmu nodevējs, Lai zūd mans vārds no dzīves grāmatas Un debess izraida kā dzimtene! Kas esi tu — tik dievs zin un mēs abi, Bet karalis to drīz vien nožēlos. Sveiks, kungs! Tu paver visu pasauli Un visus ceļus man, tik ne uz dzimteni.
   Aiziet.
   Ričards.
   Cik smaga sirds tev, tēvoc, to nu redzu Es tavās acis, un tavs skumjais skats No trimdas gadiem četrus dzēsis jau.
   Bolingbrukam.
   Kad sestais ziemas sals būs izbeidzies, No svešām zemēm mājās atgriezies.
   Bolingbruks.
   Cik ilgs ir laiks šai īsā vārdā tverts! Lūk, kūtras ziemas, žiglas vasaras Ar karaļvārdu mirst un izbeidzas.
   Gaunts. .
   Es pateicos, ka manis dēļ mans kungs Tam četrus trimdas gadus saīsina, Bet maz gan prieka manām dienām tiek, Jo, iekams sešu gadu prombūtnē Viens mēnesis pēc otra aizritēs, Jau mana mūža gaisma satumsīs, Kā tukša lampa naktī izdzisīs, Bez ellas deglis izdedzis būs sauss Un nāves tumsa redzēt neatļaus.
   Ričards.
   Daudz gadu, tēvoc, tu vēl dzīvosi. Gaunts.
   Tu, kungs, man nespēj dot ne minūti.
   Tik saīsināt, bēdām apkraujot,
   Tik naktis ņemt, bet rītus neatdot.
   Man sejā tu un vecums biedrojas
   Tik vagas dzīt, ne izgludināt tās.
   Tavs vārds ar laiku trauc, bet, sirds kad sirgs,
   Man karaļvalsts vairs elpu nenopirks.
   Ričards.
   Tavs dēls ir izraidīts ar gudru ziņu, Un tava mēle pati sprieda līdz. Kādēļ tad dusmo mūsu lēmumam?
   Gaunts.
   Kas mēlei salds, tas rūgts ir vēderam. Jūs likāt man kā tiesnesim še spriest, Kaut vēlētos kā tēvs es līdzi ciest. Ja svešnieks viņš, ne paša dēls man bijis, Tā vainu mīkstāk būtu nosodījis. No partejības tenkām bēgdams nu, Es pats sev spriedis nāves spriedumu. Gan gaidīju, vai nenāks kur no jums Pret manu bardzību kāds iebildums. Jūs ļāvāt manai mēlei izsacīt, Pret paša gribu postu nodarīt.
   Ričards.
   Ardievu, brālēn! Tēvoc, atvadies, Uz sešiem gadiem viņš nu trimdā ies.
   Taures. Karalis. Ričards ar pavadoņiem aiziet.
   Omerls.
   Sveiks, brālēn, — nezinām, kur paliksi: To vēlāk ziņo mums ar vēstuli.
   Maršals.
   Es neatvados, kungs, — mans pienākums, Cik tālu zeme ļauj, ir sekot jums.
   Gaunts.
   Kam tu vēl glabā savus vārdus, ja Uz draugu sveicieniem pat neatbildi?
   Bolingbruks.
   Man pietrūktu, ko atvadām jums teikt, Ja mēle sāktu čakli pakalpot, Sirds bēdu pārpilnību izsakot.
   Gaunts.
   Tev bēdas tās, ka būsi svešumā.
   Bolingbruks.
   Ja tālu prieks, tad bēdas tuvumā.
   Gaunts.
   Drīz paiet sešas ziemas.
   Bolingbruks.
   Priekos, jā. Bet bēdu stundas velkas garumā.
   Gaunts.
   Sauc to par ceļošanu prieka pēc.
   Bolingbruks.
   Sirds nopūstos, ja tā es nosauktu Ar varu spiesto svētceļojumu.
   Gaunts.
   Šo gurdo soļu grūto gājumu, Dēls, uzskati par ietvaru, kur tu Reiz liksi atgriešanās dārgumu.
   Bolingbruks.
   Nē, drīzāk katrs gurdais solis man Tik atgādinās plašo tālumu, Kas mani šķir no maniem dārgumiem. Vai man nav ilgi jābūt svešumā Pār mācekli, lai, ticis brīvībā, Ar to vien varētu es lepoties, Ka ilgi biju bēdu ceļinieks?
   Gaunts.
   Ik vieta, debess acs ko apciemo, Ir gudram vīram īsta laimes osta. Liec savam trūkumam to saprast tā:
   Ko nespēj tikums, vajadzība veic. Spried: nevis valdnieks izraidījis tevi, Bet viņu tu. Vissmagāk bēdas spiež, Kad jūt tās padevīgu nedrošību. Ej saki, ka tu sūtīts godu krāt, Ne trimdā izraidīts. Vai arī teic, Ka rijīgs mēris mūsu zemi māc Un tu uz tīra gaisa joslām bēdz. Kas sirdij dārgs, to meklē tur, kurp ej, Un nevis tur, no kurienes tu nāc. Par muzikantiem iedomājies putnus, Un pļava lai tev šķiet kā paklājs liels, Kā skaistas dāmas — puķes, tavi soļi Kā graciozas dejas kustības. Jo drūma oma nespēj dziļi kost Tam, kas ar smiekliem atvaira to nost.
   Bolingbruks.
   Ak, kas var ugunskvēli rokā turēt Un domās būt pie ledus Kaukāzā? Vai skaudrās bada mokas klusināt Ar dzīru galda tukšiem priekšstatiem, Vai kails pa ziemas sniegu vārtīties, Tik iedomādams svelmes karstumu? Ak nē, nē! Labā vērtējums mums liek Vēl krasāk sajust ļaunā atšķirību. Nekad gan bēdu zobs mums nesāp tā Kā tad, kad grauž, bet neķer dziļumā.
   Gaunts.
   Nāc, nāc, mans dēls, tev ceļu rādīšu,
   Tā apvainots — es še vairs nebūtu.
   Bolingbruks.
   Ardievu, mīļā zeme Anglija, Tu māte, aukle, kas vēl mani nes! Kurp iešu, visur nāks šis gods man līdz: Es īstens anglis, lai ar trimdā dzīts.
   Visi aiziet.

CETURTA AINA
Galmā.

OTRAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Istaba Ilijnamā.

   Ienāk slimais Džons Gaunts, hercogs Jorks un citi.
   Gaunts.
   Vai valdnieks nāks, lai es vēl spētu dot Tā jauneklībai labu padomu?
   Jorks.
   Kam mocies vēl, pēc elpas cīnoties, Pie viņa ausīm padoms velti klauvēs.
   Gaunts.
   Mēdz teikt, ka nāves vārdi piespiežot Kā skaistās skaņās tajos klausīties. Kur vārdu maz, tur tos vis neizšķiež, Jo patiesību runā tie, kas cieš. Kas dzīvē mazs, tas liels var nāvē būt, Kas klusēs drīz, tā priekšā citi klus', Un pļāpas nevar klausītājus gūt. Tā melodijas beigu akordus Kā saldumus, ko pasniedz desertā, Vislabāk saglabājam atmiņā. Mans dzīves padoms Ričardam bij lieks, Var būt, ka nāves stāsts tā ausis sniegs.
   Jorks.
   Ak nē! Tās aizņemtas ar glaimu skaņām, Ar slavinājumiem un rupjiem pantiem, Ko labprāt klausās mūsu jaunatne, Tā iesūkdama izvirtības indi. Ar aprakstiem par modēm Itālijā, Ko mūsu gausā mērkaķcilts grib zināt Un pakaļķēmodamās atdarināt. Vai ir virs zemes kāda ģeķība — Vienalga tam, lai cik tā nejauka, — Kas viņa ausīs tūdaļ nenonāk? Par vēlu uzklausīt ir padomu, Kur griba saceļas pret saprātu. Kas pats sev ceļu sprauž, to nevadi — Tā tikai dārgo elpu zaudēsi.
   Gaunts.
   Es jūtos iedvesmots kā pravietis
   Un mirdams redzu viņa nākotni:
   Drīz aprims trakā izlaidības kvēle,
   Jo liela uguns pati sevi dzēš,
   Sīks lietiņš pieturas, bet negaiss rimst,
   Kas auļos jāj, tas drīz vien noskrien zirgu,
   Kas ātri rij, tas rīdams aizrijas;
   Un godkāre, šis nesātīgais ērglis,
   Kad ēsmu aprijis, pats sevi plēš.
   Šis karaļtronis, vainagotā sala,
   Šī majestātes zeme, Marsa nams,
   Šī otra Ēdene, pusparadīze
   Un pašas dabas celtais cietoksnis
   Pret ļaunām slimībām un kara roku;
   Šī laimes bērnu cilts, šī pasaule,
   Šis dimants, iekalts sudrabotā jūrā,
   Kas to kā varens mūris apsarga,
   Kā aizsarggrāvis patvērumu dod
   Pret panīkušu zemju skaudību;
   Šī mana svētā zeme Anglija,
   Šis mātes klēpis lepniem karaļiem,
   Kam dzimtas stipras, dzimums daudzināts
   Kā kristietības aizstāvis un balsts; Un viņu bruņniecisko darbu slava Līdz stūrgalvīgai Jūdu zemei sniedz, Kur pestītāja, Māras dēla kaps. Šī dārgā zeme, dvēsļu īpašums, Tik dārga savas pasaulslavas dēļ, Nu iznomāta — mirstu, sakot to, — Kā kāda muižele vai nomas māja! Jā, Angliju, ko ieslēdz lepnā jūra, Tās klinšu krasti viļņus atgaiņā, Nu viņu pergamentu važas sien Un notraipītu parādzīmju saites. Šī zeme, kas reiz citas uzveica, Ar kaunu sakāvusi pati sevi. Ak, ja šis negods zustu līdz ar mani, Cik laimīgs būtu tad mans tuvais gals!
   Ienāk karalis Ričards, karaliene, Omerls, Bušijs, Grīns, Begots, Ross un Viloubijs.
   Jorks.
   Nāk karalis; tu runā saudzīgāk, Jo tramdīts kumeļš kļūst vēl tramīgāks.
   Karaliene.
   Kā jums nu klājas, tēvoc Lenkaster?
   Ričards.
   Kā iet? Kā labi jūtas vecais Gaunts? Gaunts.
   Kā piedien manam stāvoklim šis vārds — Es tiešām Gaunts, ko vecums sagandējis. Man bēdas uzliek grūtu gavēni, Un tas, kas neēd gaļu, vai nav vājš? Par Angliju es ilgi biju sardzē, Bet nomods dara kalsnu, izģindē. Tas prieks, no kura pārtiek citi tēvi, — Prieks redzēt savus bērnus — man ir liegts.
   To liegdams, tu man spēkus atņēmi Un bezspēcīgu kapam nolēmi, Bet tukšā bedre tikai kaulus gūs.
   Ričards.
   Kā slimnieks gan vēl tā var jokoties? Gaunts.
   Nē, postam tīk par sevi pašu smiet; Ja manu vārdu gribi nokaut tu, Tad es tik smejos, lai tev glaimotu.
   Ričards.
   Vai mirstošais vēl glaimo dzīvajam? Gaunts.
   Nē, dzīvie allaž glaimo mirējam. Ričards.
   Tu mirdams man vēl glaimus priekšā nes. Gaunts.
   Nē, mirsti tu, kaut vārgāks jūtos es.
   Ričards.
   Tu esi slims, es vesels elpoju.
   Gaunts.
   Dievs zin, ka redzu tavu slimību. Man skumji, ka tu pats to nenojaut. Tev nāves gulta — visa tava valsts, Kur gulēt liek tev neveselais gods. Bet, būdams slimnieks pārāk bezrūpīgs, Tu uzticēji miesas svaidītās, Lai dziedē tie, kas alka ievainot. Sēž tūkstoš lišķu tavā karaļkronī, Kaut lielāks nav par tavu galvu tas. Un tomēr, ieslēgti tik šaurā lokā,
   Tie visu valsti izputināt spēj. Ak, ja tavs vectēvs būtu paredzējis, Ka mazdēls viņa dēlus izpostīs, Viņš neliktu šo kaunu piedzīvot Un atņemtu tev troņa tiesības, Bet nu tev pašam jānoliek ir tās. Kaut visu pasauli tu valdītu, Ir kauns uz nomu atdot tēviju. Šī zeme vien ir tava pasaule. Vai tā to pazemot nav zemiski? Tu nomnieks esi, nevis karalis, Pats savā verdzībā nu nonācis. Un tu …
   Ričards.
   Tu mēnessērdzīgais un stulbais nerrs, Uz drudža priekšrocībām paļāvies, Kā uzdrīksties ar dzedriem rājieniem Likt aizbēgt karaliskām asinīm Un mūsu vaigiem dusmās nobālēt? Pie sava dižciltīgā troņa zvēru, Ja nebūtu tu Edvarda dēls, Šī mēle, kas tik brīvi mutē grozās, No pleciem galvu nogrozītu tev!
   Gaunts.
   Ko saudzē mani, Edvarda dēls!
   Kaut ar tavs tēvs man miesīgs brālis bij,
   Kā pelikāns tu esi izsūcis
   Un reibdams dzēris svētās asinis.
   Mans brālis Glosters, sirsnīgs goda vīrs,
   Lai prieku bauda viņš starp izredzētiem •—
   Var gaiši liecināt, ka nekaunies
   Tu izliet Edvarda asinis.
   Nāc biedros slimībai, kas mani māc,
   Lai nežēlība ir kā vecums līks,
   Kas nopļauj sen jau novītušu ziedu.
   Tavs dzīves kauns pat nāvē nebeigsies,
   Šie vārdi vēlāk liks tev mocīties!
   Man gulta laiks un tad uz kapvietu, It visus godīgos es svētīju.
   Pavadoņi viņu aiznes.
   Ričards.
   Kas vecs un tiepīgs, nāvei guvums labs, Tev abas kaites, tās lai saņem kaps.
   Jorks.
   Es lūdzu viņa vārdus attaisnot Ar vecuma un nevarības nastu. Viņš mīl un ciena jūs, jel ticiet man, Tāpat kā Henrijs Herfords arīdzan.
   Ričards.
   Tie abi mani mīl, jums taisnība. Es tos tāpat. Un viss ir kārtībā.
   ienāk Nortumberiends.
   Nortumberlends.
   Kungs, vecais Gaunts vēl liek jūs sveicināt.
   Ričards.
   Ko saka viņš?
   Nortumberlends.
   Nekā vairs, viss ir pateikts. Kā instruments bez stīgām viņa balss, Tā dzīvei, vārdiem — visam, visam gals.
   Jorks.
   Nu Jorkam reize dzīvi pabeigt tā. Kaut bēdīgs gals, tas sāpes remdina.
   Ričards.
   Viņš nokrita, kā gatavs auglis krīt.
   Tā ceļš ir galā, mums vēl sāksies rīt.
   Bet tagad pietiek. Jāveic Īrija,
   Un jāizskauž šie rupjie salašņas,
    Kas kuplā skaitā sazēluši tur,
   Kur indei nebij atļauts ieviesties.
   Un, tā kā zināms atbalsts vajadzīgs
   Šim pasākumam, tad mums jāpatur
    Ir nauda, rentes, vērtslietas un viss,
   Kam īpašnieks bij mūsu tēvocis.
   Jorks.
   Cik ilgi zvērests mani atturēs
   Un netaisnību pacietīšu es?
   Lai Glosters miris, Herfords trimdā dzīts,
   Gaunts nonievāts un angļi apspiesti,
   Ir Bolingbruka kāzas izjauktas —
   Ne tas, ne arī paša kauns jebkad
   Man licis saviebt pacietīgo vaigu,
   Ne pieri saraukt manam karalim.
   Es Edvarda dēlos pēdējais,
   Tavs tēvs — kā Velsas princis — pirmais bij.
   Nav lauva cīniņā tik bīstama,
   Ne miera dienās jēriņš mīlīgāks,
   Kā bij šis jaunais, cēlais augstmanis.
   Tev viņa vaigs, jo tāds viņš izskatījās,
   Kad vienāds bija jūsu dienu skaits.
   Viņš pieri saraukt mēdza tik pret frančiem,
   Bet ne pret draugiem; viņa cēlā roka
   To atguva, ko bija devusi,
   Un prata nosargāt tās uzvaras,
   Ko izcīnīja viņa augstais tēvs.
   Tā rokas bij no radu asins tīras,
   Bet mirka ienaidnieku asinīs.
   Ak Ričard, Jorks ir pārāk noskumis,
   Jo citādi jūs nesalīdzinātu.
   Ričards.
   Nu, tēvoc, kas tad noticis?
   Jorks.
   Mans kungs! Ja varat, lūdzu, piedodiet, ja ne,
   Es priecāšos, ka neesat piedevis.
   Vai tiešām gribat atņemt tiesības
   Un zemi trimdiniekam Herfordam?
   Vai Gaunts nav miris? Vai nav Herfords dzīvs
   Un uzticīgs? Un vai nav taisnīgs Gaunts?
   Vai viņš nav mantinieku pelnījis?
   Vai mantinieks nav viņa krietnais dēls?
   Ja atņem mantošanas tiesības,
   Ņem arī debesīm to parašas
   Un aizliedz katrai jaunai dienai aust.
   Un sevi veic un neesi karalis,
   Jo troņa tiesības tu mantojis.
   Dievs dod, ka nebūtu man taisnība,
   Bet, ja nu Herfordam jūs nolaupāt
   Tā īpašuma lēņu grāmatas,
   Kas pierādītu viņa tiesības,
   Un noraidāt tā vasaļzvērestu,
   Jūs tūkstoš briesmu sevim uzkraujat
   Un tūkstoš draugu sirdis zaudējat.
   Bet man jūs tādas domas radītu,
   Ko gods un uzticība neļautu.
   Ričards.
   Jūs varat domāt, kā jums patīkas, Mēs ņemsim zemi, naudu, vērtslietas.
   Jorks.
   Es negribu šai darbā palīdzēt, Kā beigsies viss, to grūti paredzēt, — Tik vienu sacīšu es šķiroties, Kas slikti sākts, tas labi nebeigsies.
   Aiziet.
   Ričards.
   Jāj, Bušij, tu pie grāfa Viltšīra;
   Lai viņš tūlīt uz Ilijnamu nāk
   Šīs lietas nokārtot. Jo, kā man šķiet, •'
   Jau rīt ir laiks uz īru zemi iet.
   Un, kamēr būsim prom, mēs ieceļam
   Par zemes pavaldoni veco Jorku,
   Jo viņš ir taisnīgs un no sirds mūs mīl.
   Nāc, karalien, jau rīt mums jāšķiras,
   Un esi līksma, laika paliek maz.
   Tauru skaņas. Karalis, karaliene, Omerls, Bušijs, Grīns un Begots aiziet.
   Nortumberlends.
   Nu, lordi, hercogs Lenkasters ir miris.
   Ross.
   Nē, dzīvs, jo tagad hercogs viņa dēls.
   Viloubijs.
   Pēc titula, bet ne pēc ienākumiem.
   Nortumberlends.
   Pēc taisnības tam abu pietiktu.
   Ross.
   Man smaga sirds, bet grūtums jāpārcieš, Pirms brīvā mēle sāpes atvieglo.
   Nortumberlends.
   Teic savas domas, un lai mēms top tas, Kas atstāstīs to citiem tev par ļaunu.
   Viloubijs.
   Vai gribi sacīt ko par Herfordu? Teic droši, jo par īstu bruņinieku Es labprāt labu vārdu uzklausu.
   Ross.
   Nekā to atbalstīt es nevaru, Jo nevar līdzēt, tikai jūtot līdz, Ka tēva mantojums tam nolaupīts.
   Nortumberlends.
   Par šādu netaisnību kauns, nudien, Kas princim un vēl citiem augstmaņiem Šai pagrimušā zemē jāpacieš. Nav valdnieks patstāvīgs, to pavadā Tur glaimotāju bars, kas sapļāpā Par mums aiz naida tenkas karalim. Un tūdaļ stipri apdraudēti mums Ir bērni, dzīvība un mantojums.
   Ross.
   Ar nodokļiem viņš tautu aplaupa, Par ķildām dižciltīgos nosoda, Un visu sirdis tam ir zudušas.
   Viloubijs.
   Ik dienas jaunus spaidus izgudro, Gan ziedojumus, blankas, nezin ko. Kur, dieva dēļ, tas mūs reiz novedīs?
   Nortumberlends.
   Nav vainīgs karš, jo viņš nav karojis, Bet gļēvā kompromisā atteicies No tā, ko viņa senču zobens guvis. Tam dārgāk maksā miers kā viņiem karš.
   Ross.
   Valsts iznomāta grāfam Viltšīram. Viloubijs.
   Kā tirgotājs nu valdnieks bankrotē. Nortumberlends.
   Un kauns un atkrišana viņam draud. Ross.
   Bet, neraugot uz smagiem nodokļiem, Tam nav kur naudu ņemt šiem īru kariem, Kā tikai — izraidīto aplaupot.
   Nortumberlends.
   Pats savu radu! Karaļizdzimtenis! Mēs, lordi, dzirdam, draudošs negaiss nāk, Bet neuzmeklējam, kur patverties. Mēs redzam, vētra mūsu buras plēš, Bet neievelkam tās un iesim bojā.
   Ross.
   Mums tagad jāredz sava sagrāve,
   Jo, ilgi ciezdami tās cēloni,
   Mēs briesmas atvairīt vairs nespējam.
   Nortumberlends.
   Ak nē, pat nāves tukšās acu dobēs Es redzu mirdzam dzīvību, bet teikt Jums nedrīkstu, cik mūsu glābiņš tuvu.
   Viloubijs.
   Teic savas domas mums, kā mēs tev teicām. Ross.
   Bez bažām izsakies, Nortumberlend, Mēs visi trīs še esam tā kā viens, Tikpat kā domas tavi vārdi būs.
   Nortumberlends.
   Tad klausieties! Man pienākušas ziņas
   No Portleblankas, ostas Bretaņā.
   Tur Henrijs Herfords, Reinolds lords Kobems,
   Kas nesen aizbēga no Eksetra,
   Ar brāli, kurš par arhibīskapu
   Bij Kenterberijā, Džons Norberijs,
   Sers Tomass Erpingems, Džems Remstons,
   Vēl Roberts Votertons un Frensiss Kvonts,
   Trīs tūkstoš karavīru viņiem līdz —
   Tie labi apbruņoti Bretaņā
   Un lielos kuģos steidz uz Angliju,
   Lai mūsu ziemejkrastā izkāptu.
   Tie sen jau būtu klāt, bet nogaida,
   Līdz valdnieks ceļā būs uz Īriju.
   Ja gribat nomest savu vergu jūgu,
   Lai zeme atkal spārnos paceļas,
   Un izpirkt ieķīlāto karaļkroni,
   Par jaunu uzspodrināt scepteri
   Un karaļvaru atkal godā celt,
   Tad steidzieties man līdz uz Reivenspurgu.
   Bet, ja jūs baidāties, tad klusējiet;
   Es gribu iet, jūs abi palieciet.
   Ross.
   Tad zirgos! Šaubas mūs lai neaiztur!
   Viloubijs.
   Ja iztur zirgs, es pirmais būšu tur.
   Visi aiziet.

OTRA AINA Vindzoras pils.

   Ienāk karaliene, Bušijs un Bēgots.
   Bušijs.
   Jūs pārāk skumja esat, majestāt. Kad atvadījāties no karaļa, Jūs solījāties atmest nomāktību Un līksmu, jautru prātu paturēt.
   Karaliene.
   To darīju par prieku karalim, Bet tomēr priecāties es nevaru. No mīļa viesa — mana Ričarda — Man bija jāšķiras, un tādēļ gribu Dot skumjām mājvietu. Bet brīžam šķiet, Aug Iikten's klēpī nedzimušas bēdas,
   Kas uzbruks man; un mana dvēsele Dreb ne no kā un gaužas par kaut ko, Kas smagāks nekā mūsu šķiršanās.
   Bušijs.
   Ir katrām bēdām desmit atēnu, Kas izskatās pēc bēdām, kaut gan nav, Jo skumju acis, asrām aizmiglotas, Ik lietu daudzās daļās sadala. Kā perspektīva, taisni skatīta, Šķiet juceklis, bet, slīpi vērojot, Mēs formas izšķiram. Tā jūsu augstībai No malas mūsu kunga prombūtne, Šķiet, bezgalīgas skumjas atnesīs, Kas, taisni raugoties, ir tikai ēnas Bez satura. Un tādēļ, majestāt, Tik šķiršanos ir vērts jums apraudāt. Jo pārējais tik iedomāts ir viss, Jums skatu skumju plīvurs aizsedzis.
   Karaliene.
   Var būt, ka tā. Un tomēr mana sirds Man kaut ko citu saka. Lai nu kā, Es varu tikai skumja skumja būt. Neviena doma prātā nepaliek,
   Un smagais tukšums bailēs drebēt liek. •
   Bušijs.
   Tās, augstā kundze, ir tik iedomas.
   Karaliene.
   Ak nē, jo iedomas arvienu dzimst No bēdām vien; bet man jau bēdu nav, Jo manas bēdas izaug no nekā, Vai arī šis «nekas» no bēdām rodas. Var būt, ka to, kas mani skumdina, Drīz uzzināšu visā pilnībā, Bet pagaidām man nav vēl zināms tas, Jo tās ir sāpes nenosaucamas.
   Ienāk Grīns.
   Grīns.
   Mans sveiciens majestātei; sveiki, kungi! Es ceru karali vēl sastapt šeit.
   Karaliene.
   Kādēļ, ja labāk cerēt pretējo? Tā nodoms prasa ātru rīcību, Kāpēc tu gribi, lai viņš kavējas?
   Grīns.
   Lai atpakaļ viņš atsauc karaspēku Un izjauc plānus ļaunam naidniekam, Kas zemē ielauzies. Tas Bolingbruks, Kas neaicināts atgriezies no trimdas Un kaujas gatavībā ieradies Jau Reivenspurgā.
   Karaliene.
   Dievs lai pasarga!
   Grīns.
   Ak kundze, tā tas ir; bet ļaunākais, Ka lords Nortumberlends ar savu dēlu Un lordi Bomonts, Viloubijs un Ross Ar draugu pulku viņam piebiedrojās.
   Bušijs.
   Bet kāpēc tūdaļ neizziņojāt
   Šos lordus dumpīgos par nodevējiem?
   Grīns.
   To darījām, tad Vusters atteicās No maršalgoda, zizli salauzdams, Un aizbēga ar kalpotāju saimi Pie Bolingbruka.
   Karaliene.
   Tu palīdzēji manām bēdām dzimt, Un Bolingbruks ir bēdu rūgtais auglis.
   Ta manai dvēslei kroplis piedzimis, Un es kā vāja nedēļniece jūtu.
   Bušijs.
   Uz bēdām bēdas, sāpēm sāpes nāk. Tik izmist nevajag!
   Karaliene.
   Kas man to liegs? Es gribu izmisumā nonāvēt To māņu cerību, kas glaimojot Kā liekēde vēl nāvi atvaira, Kas liegi dzīves saites raisītu, Ko postā tura viltus cerība.
   Ienāk hercogs Jorks karatērpā.
   Grīns.
   Lūk, tur nāk hercogs Jorks.
   Karaliene.
   Tā vecos plecus kararota sedz.
   Cik rūpju pilns tā skats! Ak, dieva dēj,
   Jel sakiet, tēvoc, mierinošus vārdus!
   Jorks.
   To darot, apmelotu savas domas, Jo miers ir debesīs, bet mēs uz zemes, Kur tikai krusts un bēdas piemājo. Kad valdnieks devies iegūt tālumā, Tad citi liek tam mājās pazaudēt. Šīs zemes atbalstam še atstāts es Aiz vecuma, kas tikko kājās turos. Nu nāk tā negausības paģiras, Kad lišķu draugus var viņš pārbaudīt.
   Ienāk kalps.
   Kalps.
   Lord, jūsu dēls jau bija aizgājis.
   Jorks.
   Kā, ari viņš? Nu lai tad iet kā iedams! Bēg augstmaņi, ir tauta atsalusi, Es baidos — piesliesies tā Herfordam.
   Kalpam.
   Tev, puis, nu jāsteidzas uz Piešiju, Lai svaine dod man tūkstoš mārciņu. Te būs mans gredzens.
   Kalps.
   Es aizmirsu jums pasacīt, mans kungs, Tur šodien, garām jādams, iegriezos, Bet jums būs bēdas, ja es tālāk teikšu.
   Jorks.
   Teic, nelga! Kalps.
   Pirms stundas kundze bija mirusi. Jorks.
   Lai dievs mums žēlīgs! Kādi bēdu plūdi Nu pār šo vaidu zemi izgāžas! Ko tagad iesākt? Ak, kaut karalis, Lai gan tam neuzticīgs nebiju, Ar nāvi mani būtu sodījis. Kā — vai vēl ziņneši nav aizsūtīti? Kur lai šiem kariem naudu sadabū? Nu nāciet, māsa, — jāteic — māsīca.
   Kalpam.
   Ej, puis, uz māju, ratus sagādā Un aizved ieročus no turienes.
   Kalps aiziet.
   Vai kungi nesapulcinātu ļaudis, Bet neticiet, ka zinu padomu, Kā juceklīgās lietas nokārtot, Kas pēkšņi manās rokās iesviestas.
   Man abi rada. Viens ir karalis, To aizstāvēt liek pienākums un zvērests. Un otrs rads, ko valdnieks apvainojis, To attaisnot liek mana sirdsapziņa. Kaut kas ir jādara. Nu, māsīc, iesim, . Es gādāšu par jums. Bet, kungi, jūs Nu ejiet savus (audis pulcināt, Pēc tam mēs satiksimies Barklijā. Man būtu jātiek vēl uz Pieši ju, Bet laika nav, jo krustām šķērsām viss Un visās lietās pilnīgs juceklis.
   Jorks un karaliene aiziet.
   Bušijs.
   Patlaban ceļa vējš ir izdevīgs Uz Īriju, bet nevis atpakaļ. Un savākt ienaidniekam pretspēkus Mums neiespējami.
   Grīns.
   Un tas, ka tuva mums ir karaļmīla, Mūs viņa pretinieku naidā grūž.
   Begots.
   Ir tautas mīlestība svārstīga, Tā naudas makos guļ; kas tukšo tos, Ar naidu viņas sirdi piepilda.
   Bušijs.
   Par to jau karali tie nosoda. Begots.
   Ja tiesās tie, tad mūs ar viņu līdz, Jo vienmēr tuvu bijām karalim.
   Grīns.
   Es tūdaļ gribu bēgt uz Bristoli, Grāfs Viltšīrs jau šai pilī atrodas.
   Bušijs.
   Es došos līdz ar jums, jo saniknots Sis pūlis mums ar to var pakalpot, Ka saplosa mūs gabalos kā suņi.
   Begolam.
   Vai nāksiet jūs mums līdz? Begots.
   Nē, došos es Uz Īriju pie viņa majestātes. Ja sirdī nojaustais mūs neviļ, tad Mēs šķiramies, lai netiktos nekad.
   Bušijs.
   Var būt, ka Jorks vēl atsit Bolingbruku. Grīns.
   Ak nelaimīgais, viņa uzdevums Ir smiltis saskaitīt un izdzert jūru. Kur viens par viņu kausies, tūkstot's bēgs. Nu jums uz mūžu saku ardievas.
   Bušijs.
   Varbūt vēl tiekamies.
   Begots.
   Man šķiet, nekad. Visi aiziet.

TREŠĀ AINA Tuksnesīga vieta Glosteršīrā.

   Ienāk Bolingbruks, Nortumberlends un kareivji.
   Bolingbruks.
   Milord, cik tālu vēl līdz Barklijai?
   Nortumberlends.
   Jel ticiet, augstais kungs.
   Es Glosteršīrā esmu svešinieks.
   Šīs augstās pakalnes un grambu ceļi
   Velk mūsu jūdzes gausā garumā,
   Tak jūsu sarunas bij it kā cukurs,
   Kas grūto ceļu dara tīkamu.
   Es iedomājos, cik gan smags būs ceļš
   No Reivenspurgas līdz pat Kotsvoldai,
   Pa kuru Viloubijs ar Rosu jāj.
   Bez jūsu sabiedrības, kura man
   Tā atviegloja ceļa grūtības.
   Gan ceļu saldinās tiem cerība
   To laimi iegūt, kas pašreiz ir man.
   Nav cerība uz prieku mazāka
   Par pašu prieku; un ar to šie kungi
   Sev gurdinošo ceļu īsinās,
   Kā es ar jūsu augsto sabiedrību.
   Bolingbruks.
   Nav tik daudz vērta mana sabiedrība Kā jūsu labie vārdi. Kas tur nāk?
   Ienāk Persijs.
   Nortumberlends.
   Tas ir mans dēls, mans jaunais Henrijs Persijs. Mans brālis Vusters būs to sūtījis. Kā klājas, Henrij, tavam tēvocim?
   Persijs.
   Es cerēju no jums to uzzināt.
   Nortumberlends.
   Kā — vai tad viņš vairs nav pie karalienes?
   Persijs.
   Nē, mīļo tēv, viņš galmu atstājis. Tas savu amatzizli salauzis Un galma kalpotājus atlaidis.
   Nortumberlends.
   Kādēļ? Kad nesen mēs vēl runājām, Cik atceros, tāds nodoms nebij tam.
   Persijs.
   Tādēļ, ka izsaukti par nodevēju jūs. Bet pats viņš devies ir uz Reivenspurgu, Lai piedāvātos kalpot Herfordam. Uz Barkliju es sūtīts uzzināt, Cik lielus spēkus savācis tur Jorks. Tad pavēlēts man iet uz Reivenspurgu.
   Nortumberlends.
   Mans dēls, vai atceries tu Herfordu?
   Persijs.
   Nē, mīļo tēv, jo tas nav aizmirstams, Kas nav man bijis atmiņā. Cik zinu, Nekad vēl neesmu to redzējis.
   Nortumberlends.
   Tad mācies pazīt to. Te hercogs stāv.
   Persijs.
   Mans kungs, kaut esmu nepiedzīvojis, Es piedāvāju savus spēkus jums, Līdz vecāks dienu gājums briedinās Ar vairāk atzīstamiem nopelniem.
   Bolingbruks.
   Paldies tev, mīļo Pērsij, esi drošs, Nekad es nejūtos tā aplaimots, Kā atceroties savus labos draugus. Ar tavu draudzību man laime aug, Kas tavu uzticību atalgos — To saka sirds un roka apstiprina.
   Nortumberlends.
   Cik tālu Barklija, un kā tur rosās Ar savu karadraudzi vecais Jorks?
   Persijs.
   Lūk, tur ir pils, aiz viņas birztalas. Kā dzirdēju, ir trīssimt vīru tur Un lordi Seimurs, Barklijs un vēl Jorks, Bet vairāk augstmaņu tur neesot.
   Ienāk Ross un Viloubijs.
   Nortumberlends.
   Lūk, lordi Ross un Viloubijs, no steigas Tie pietvīkuši, pieši asinīs.
   Bolingbruks.
   Jūs, lordi, mīlu dodat trimdniekam, Mans mantu krājums tikai pateicība, Bet, kļuvis bagātāks, tas atalgos Gan jūsu mīlu, jūsu pūliņus.
   Ross.
   Mums jūsu klātbūtne jau bagātība.
   Viloubijs.
   Mums jāpapūlas vēl to nopelnīt.
   Bolingbruks.
   Paldies, šis nemantīgo mantzinis, Līdz mana laime sasniedz pilngadību, Par jūsu algu galvo. Kas tur nāk?
   Ienāk Barklijs.
   Nortumberlends.
   Man šķiet, tam jābūt lordam Barklijam.
   Barklijs.
   Mans vēstījums, lord Herford, domāts jums.
   Bolingbruks
   Jums vajag mani saukt par Lenkasteru — Šo vārdu meklēju es Anglijā. Pirms es uz jūsu vārdiem atbildu, Man tajos vajag rast šo titulu.
   Barklijs.
   Lord, nepārprotiet, nav man nodoma Ņemt jūsu godam kādu titulu. Lai kas jūs būtu, lord, pie jums es nāku. Šīs zemes pavaldonis hercogs Jorks Grib uzzināt, kas dzen jūs izmantot Šo mūsu kunga aizbraukšanas laiku Un mieru iztraucēt ar ieročiem.
   Ienāk Jorks.
   Bolingbruks.
   Jums nebūs jānes mana atbilde, Tur viņa gaišība jau nāk.
   Nometas ceļos.
   Mans labais tēvoc!
   Jorks.
   Liec savu lepno sirdi, nevis ceļus. To pazemība — tikai viltīgs malds.
   Bolingbruks.
   Mans labais tēvoc!
   Jorks.
   Klusu ciet! Nedz esmu nodevējam tēvocis, Nedz arī «labais». Un šis vārds Kā zaimi necienīgā mutē skan. Kā trimdinieka kājas drīkstēja Vēl aizskart angļu zemes putekļus? Un vēl. Kā uzdrošinies tik daudz jūdžu Pār viņas miermīlīgām krūtīm iet
   Ar nīsta sveša spēka bramanību, Ar karu baidot nobālušos ciemus? Vai tādēļ nāc, ka nav še karaļa? Ak muļķa zēn, ir valdnieks tomēr še, Šais uzticīgās krūtīs guļ tā spēks. Ja būtu man vēl jauno dienu spars Kā toreiz, kad ar tavu tēvu Gauntu No blīvām franču rindām Melno Princi, Šo mūsu jauno Marsu, izglābām, Ak, cik tad ātri steigtu mana roka, Kas tagad triekas gūstā, tevi sodīt Un tavu smago vainu pārmācīt!
   Bolingbruks.
   Ak mīļo tēvoc, sakiet taču man:
   Kur esmu vainīgs? Kāds mans pārkāpums?
   Jorks.
   Tas viens no smagākajiem, kāds var būt, — Tu bīstams dumpinieks un nodevējs, Tu esi trimdinieks, bet mājās nāc, Pirms nosacītais laiks ir pagājis, Un pacel ieročus pret karali.
   Bolingbruks.
   Kad trimdā gāju, gāju es kā Herfords,
   Bet mājās atgriežos kā Lenkasters.
   Es lūdzu aplūkot bez partejības
   Man, tēvoc, nodarītās pārestības.
   Jūs esat man kā tēvs, es jūsos redzu
   Kā dzīvu veco Gauntu. Tātad, tev,
   Vai varat ļaut, ka mani notiesā
   Par klaidoni bez mantas, tiesībām?
   Man atņemts viss un atdots iznireļiem,
   Ko palīdz dzimums mans? Tāpat kā brālēns
   Ir karalis pār visu Angliju,
   Tā es, kā zināt, hercogs Lenkasters.
   Jums ar ir dēls — mans augstais brālēns Omerls.
   Ja pirmais mirtu jūs, bet nevis Gaunts
   Un jūsu dēlu kājām mīdītu,
   Viņš tēvocī sev tēvu atrastu,
   Kas visas pārestības salauztu.
   Se liedzas atzīt manas tiesības,
   Kas ierakstītas lēņu grāmatās.
   Mans mantojums ir aprakstīts un pārdots,
   Un viss nu aizgājis ir nelietā.
   Ko bij man darīt? Esmu pavalstnieks
   Un prasu taisnību, bet aizstāvi
   Man tiesa liedz; un tādēļ nāku pats
   Sev meklēt mantošanas tiesības.
   Nortumberlends.
   Par daudz ir pāri darīts hercogam. Ross.
   Tas jūsu rokās — taisnību tam dot. Viloubiļs.
   Ar viņa mantu blēži saimnieko. Jorks.
   Es gribu sacīt, angļu lordi, jums, Es jutu, ka tam pāri nodara, Cik spēdams centos to par labu griezt. Bet šādā veidā — nākt ar ieročiem, Pats kungs sev būt un savu ceļu lauzt. Ar netaisnību meklēt taisnību — Tas neiet. Jūs, kas viņu atbalstāt, Te ceļat dumpi, esat dumpinieki.
   Nortumberlends.
   Ir augstais hercogs zvērējis, ka nāk Viņš tik pēc likumīgām tiesībām. Mēs devām zvērestu tam palīdzēt. Lai nolādēts uz mūžu, kas to lauž!
   Jorks.
   Es redzu, no šiem ieročiem draud karš, Bet jāatzīst, to novērst nevaru.
   Man spēku maz, visapkārt juceklis, Bet, ja vien spētu, dievs mans liecinieks, Es tvertu jūs un liktu ceļus liekt Jums karaliskās žēlastības priekšā. Bet, tā kā es to nespēju, tad ziniet, Ka būšu neitrāls. Un nu ardievu, Ja nevēlaties līdz uz pili nākt, Lai tur šo nakti labi atpūstos.
   Bolingbruks.
   So priekšlikumu, tēvoc, pieņemam, Bet gribam pierunāt jūs līdzi nākt Uz Bristoli, kur tagad apmetušies Ar piekritējiem Begots, Bušijs, Grīns. Šīs mūsu zemes ļaunās nezāles, Ko esmu nosolījies iznīdēt.
   Jorks.
   Pirms eju līdz, vēl gribu pārdomāt, Jo likumu es lauztu nelabprāt. Ne draugs, ne naidnieks — tā es sveicu jūs. Kas nokavēts, tur mazāk rūpju būs.
   Visi aiziet.

CETURTA AINA Nometne Velsā.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Bristoles pils priekšā.

OTRA AINA
Velsas piekraste.

   Redzama pils. Taures, bungu troksnis, karogi. Uznāk karalis Ričards, bīskaps Karlails, Omerls un kareivji.
   Ričards.
   Vai šī tā saucamā Berkluli pils?
   Omerls.
   Jā, majestāt. Kāds liekas jums šis gaiss Pēc šūpošanās bangainajā jūrā?
   Ričards.
   Ak, brīnišķīgs. Aiz prieka jāraud man, Ka varu reiz uz savas zemes stāt. Es tevi glāstiem sveicu, mīļā zeme, Ko naidnieks ārda zirgu pakaviem. Kā māmuļa, ar dēlu tiekoties, Te smej, te atkal izplūst asarās, . Tā raudot, smejot sveicu tevi, zeme, Ar karaliskām rokām noglāstu. Liedz uzturu tu maniem naidniekiem Un nesniedz saldumus to rijībai. Lai indi sasūkušies zirnekļi Un gausi krupji viņu ceļā gulst Un nodevīgās kājas sagandē, Kas viltus varas soļiem tevi min. Liec maniem naidniekiem tik nātres vākt! Un, ja no tavas krūts tie ziedu plūc, Lai odze glūnoša to apsarga Un šķeltās mēles dzēliens nāvīgais Liek tava kunga ienaidniekiem mirt. Šiem maniem lāstiem, lordi, nesmejiet — Par karavīriem kļūs pat akmeņi, Un zeme sajust spēs, pirms karali Veiks rupjo dumpinieku ieroči.
   Karlails.
   Kungs, nebīstieties! Spēks, kas cēla jūs, Gan pratīs jūsu troni pasargāt.
   Bet nedrīkst atraidīt tās iespējas, Ko augstās debesis jums devušas. Ja debess prātu pildīt negribam, Tad viņu palīdzību atraidām.
   Omerls.
   Viņš domā, kungs, ka esam pārāk gausi, Bet Bolingbruks ar mūsu bezrūpi Sev jaunus līdzekļus un draugus gūst.
   Ričards.
   Vai, mazdūšīgo brālēn, nezini:
   Kad nogrimst debess vērojošā acs
   Aiz zemes malas spīdēt pazemei,
   Tad droši izlien zagļi, slepkavas
   Un laupītāji asinsdarbus veic.
   Bet, kad aiz zemeslodes apvāršņiem
   Tā rītos sārto priežu galotnes
   Un staru bultas grēku alās šauj,
   Tad nodevība, visi nāves grēki,
   Nakts mētelis, kad tiem no pleciem rauts,
   Stāv kaili, drebot paši savā priekšā.
   Tā nodevējs un zaglis Bolingbruks
   Ir visu laiku naktī dzīrojis,
   Kad mēs aiz horizonta ceļojām.
   Mūs redzot tronī kāpjam austrumos,
   Tā gļēvā nodevēja seja sarks,
   Un, nespēdama panest dienas gaismu,
   Tā drebēs savu grēku izbailēs.
   Ar visu jūru nevar nomazgāt
   No karaļa tā svēto balzamu.
   Ko dievs sev iecēlis par vietnieku,
   To mirstīgie vis atcelt nevarēs.
   Uz katru vīru, Bolingbruks ko spiedis
   Pret zelta kroni aso dzelzi celt,
   Man dievs ir noalgojis eņģeli.
   Kur cīnās tie, tur cilvēks pazudis,
   Jo taisnību vēl sargā debesis.
   Ienāk Solsberijs.
   Lord, esiet sveiks! Cik tālu jūsu spēki?
   Solsberijs.
   Ne tuvāk, ne ar tālāk, augstais kungs,
   Kā te šī roka. Bēdas vada mēli
   Un tik par izmisumu runāt liek.
   Par vēlu viena diena, bet tā var
   Likt visām tavām laimes dienām tumst.
   Ak, atsauc vakardienu, atgriez laiku,
   Un tūkstošiem tev karotāju būs,
   Bet nu šī viena nokavētā diena
   Liek tavai laimei, valstij, draugiem krist,
   Jo Velsas vīriem šķiet, ka miris tu, —
   Tie steidzas vienoties ar Herfordu.
   Omerls.
   Kungs, apmierinieties! Kam jūs tik bāls?
   Ričards.
   Divdesmittūkstoš vīru asinis Man sejā kaisa; tagad to vairs nav. Kā tas lai neliek nobālēt un skumt, Līdz kamēr asins atkal atgriežas? It visi bēg, kas meklē glābiņu, Laiks kaunā licis manu lepnumu.
   Omerls.
   Ak valdniek, atcerieties, kas jūs esat!
   Ričards.
   Jā gan, vai neesmu es karalis? Tad mosties, gļēvais valdniek, neguli! Vai karaļvārds nav tūkstoš vārdu vērts? Nu bruņojies, mans vārds, kāds cilvēciņš Draud tavai slavai. Tādēļ neskumstiet — Mēs augsti vēl, lai augstas mūsu domas, Vēl spēku gana manam tēvocim, Lai pakalpotu mums. Bet kas tur nāk?
   Ienāk Skrūps.
   Skrūps
   Lai vairāk laimes jums un veselības Par to, ko es jums varu pavēstīt!
   Ričards.
   Auss atvērta, un gatava man sirds —
   Tu pasaulīgu zaudējumu nes.
   Vai zudusi man valsts, tā bij tik rūpes.
   Vai nomest rūpes ir kāds zaudējums?
   Vai Bolingbruks grib būt tik liels kā mēs?
   Viņš nebūs lielāks, dievam kalpodams, —
   Es arī esmu līdzīgs dieva kalps.
   Vai ļaudis dumpojas? Tur nevar līdzēt,
   Tie dievu viļ un mūs. Visļaunākais
   Nav iznīcība, bēdas, posts arvienu,
   Bet nāve, kura gaida savu dienu.
   Skrūps.
   Es priecājos, ka jūsu augstība Tik vīrišķīgi panes nelaimi. Kā vētraina un nemīlīga diena, Kas sudrabupēm liek pār krastiem plūst Un visu zemi pārvērš asarās, Tā Bolingbruka naids pār mēru aug, Ar cietu dzelzi mulso zemi klādams Un sirdīm, kas par dzelzi cietākas. Nu veči plikos paurus apbruņo Pret tevi, kungs; bet maigos locekļus Ar neērtām un smagām bruņām sedz, Un dobji runā smalkbalstiņas zēni. Pat tavi mūki mācās stopus liekt, Kas taisīti no Jaunā īves koka. Pat vērpējas cej rūsas ēstās āvas. Pret tavu troni jauns un vecs cej karu, Un viss iet ļaunāk, nekā izteikt varu.
   Ričards.
   Par daudz, par daudz vēl labs tavs bēdu stāsts. Kur Viltšīrs palicis? Un kur ir Begots?
   Kas noticis ar Bušiju? Kur Grīns? Kā ļāvuši tie niknam naidniekam Tik netraucēti šķērsot robežas? Ja uzvaram, tad viņu galvas maksās. Varbūt starp viņiem jau ir noslēgts miers?
   Skrūps.
   Patiesi, kungs, starp viņiem noslēgts miers. Ričards.
   Ak blēži, odzes, mūžam nolādēti! Ak suņi, kas pret katru luncinās! Pie krūtīm glaustās čūskas sirdī dzeļ. Trīs Jūdasi, un katrs trīskārt ļaunāks. Tie mieru slēgs? Lai elle karu ved Ar viņu neģēlīgām dvēselēm.
   Skrūps.
   Es redzu, mīla var pēc apstākļiem Par nāvīgu un sīvu naidu kļūt. Kungs, atsauc lāstu; mieru noslēdza Ar galvām, ne ar rokām tie, ko lādat. Tie saņēmuši nāves cirtienus Un aprakti nu savos kapos dus.
   Omerls.
   Vai Bušijs, Grīns un Viltšīrs miruši? Skrūps.
   Jā, Bristolē tie galvas zaudēja. Omerls.
   Kur ir mans tēvs ar saviem kareivjiem?
   Ričards.
   Vienalga; nerunā par cerībām,
   Bet gan par kapu uzrakstiem un tārpiem.
   Uz pīšļu lapām acīm raudošām
   Lai zemes krūtīs bēdas ierakstām.
   Mums jāizvēlas aizbildņi, kas spriedīs
   Par testamentiem. Nē, mēs varam dot
   Tik miesu zemei, atceltu no troņa.
   Viss pieder Bolingbrukam: mūsu zeme
   Un dzīvība, bet mēs par savu saukt
   Tik nāvi varam un to zemes sauju,
   Kas mūsu kaulus sedz un paglabā.
   Nu, dieva dēļ, jel apsēdīsimies
   Par karaļnāvi skumjas teikas teikt —
   Kā viens no troņa gāzts; cits karā kauts;
   Kā gāzto gari dažus vajāja;
   Viens sievas noindēts; cits miegā žņaugts;
   Un visi nobeigti, jo kroņa tukšā lokā,
   Kas apvij karaļgalvu mirstīgo,
   Ir pašas nāves galms, un tur tā smej
   Par viņa valstību un greznību,
   Ļauj īsā elpā, vienā cēlienā
   Tam tēlot karali, ko visi bīstas,
   Un iedveš viņam māņu ticību,
   Ka miesa, mūsu dzīvību kas klāj,
   Ir metāls ciets. Bet pajokojusies
   Nāk beidzot tā ar mazu adatu,
   Šīs bruņas pārdur, un — ardievu, karal!
   Nu galvas apsedziet bez goddevības,
   Pie malas metiet visu cienību
   Un ceremoniālas tradīcijas,
   Jo manī esat maldījušies jūs.
   Tāpat kā jūs, es dzīvoju no maizes,
   Par bēdām skumstu, draugus ilgojos, —
   Kā varat teikt, ka esmu karalis?
   Karlails.
   Kungs, gudrie negaužas par savām bēdām, Bet tūdaļ likstām ceļu aizkrusto. Ja bailes spēku māc, tad ienaidnieks No jūsu nespēka sev spēku smeļ. Tā jūsu neprāts pret jums pašiem cīnās. Pats ļaunākais — ar bailēm cīņā iet.
   Kas cīnīdamies krīt — tas nāvi veic, Kas baiļojas un krīt — kā vergs to sveic.
   Omerls.
   Vēl manam tēvam spēki. Mācieties, Kā radīt ķermeni no locekļa.
   Ričards
   Karlailam.
   Tavs rājiens vietā; Bolingbruk, es nāku, Lai cīnītos par mūsu likteni. Ir baiļu drudža lēkme nu jau garām, Un to, kas mūsu, viegli atgūt varam.
   Skrūpam.
   Teic, Skrūp, — kur Jorks ar pulkiem apmeties? Teic droši, kaut ar skats tev apmācies.
   Skrūps.
   Pēc debess izskata spriež ļaudis, kāda Būs diena, kāds vēl vakars sagaidāms. Tā arī mana skumjā acs jums rāda, Ka mēlei stāsts vēl skumjāks pastāstāms. Kā tirdītājs es velku garumā Visļaunāko, kas reiz ir jāsaka. Ar Bolingbruku apvienojies Jorks, Ir iekarotas pilis ziemeļos, Un visa muižniecība dienvidos Tiem pieslējusies.
   Ričards.
   Pietiek, diezgan teikts. Omerlam.
   Lāsts, brālēn, tev, kas mani nogriezi No tīksmā gājuma uz postažu. Ko tagad teiksi? Kur mums mierinājums? Dievs sodi, mūžam ienīdīšu to,
   Kas vēl par mierinājumu man teiks — Uz pili iesim sāpju kroni vīt, Kā valdnieks gribu galu sagaidīt. Lai atlaiž ļaudis zemi art un sēt, Kam cerība vēl augļus pieredzēt, — Mums tās vairs nav. Nu, nerunājiet jūs — Ko grozīt katrs padoms veltīgs būs.
   Omerls.
   Kungs, vienu vārdu.
   Ričards.
   Divkārt sāpinās Ikviens, kas man vēl glaimot mēģinās. Laist projām ļaudis, lai tie ceļu mītu No manas nakts uz Bolingbruka rītu.
   Visi aiziet.

TREŠA AINA Velsa.

   Flinta pils priekšā. Bungu troksnis, karogi. Ienāk Bolingbruks, Jorks, Nortumberlends un pavadoņi.
   Bolingbruks.
   Un tā no ziņnešiem mēs uzzinām, Ka projām velsieši, bet Solsberijs Pie karaļa, kas mazā draugu pulkā Nesen ir šinī krastā izkāpis.
   Nortumberlends.
   Šīs ziņas, kungs, ir tīkamas un labas, Še tuvumā ir Ričards paslēpies.
   Jorks.
   Jums pienāktos gan, lord Nortumberlend, Teikt «valdnieks Ričards». Ak, šī nediena, Kad karalim ir jāslēpj sava galva.
   Nortumberlends.
   Jūs pārprotat. Lai īsāk sacītu, Es izlaidu tā titulu.
   Jorks.
   Bij laiks — Par šādu īsumu pret karali Viņš nekavētos daudz jūs īsināt Šīs pārgalvības dēļ par galvas tiesu.
   Bolingbruks.
   Ak tēvoc, ievērojiet robežas.
   Jorks.
   Jā, brālēn, vajag cienīt robežas, Jo vairāk ņemt mums aizliedz debesis.
   Bolingbruks.
   Es, tēvoc, zinu to un nepretojos
   Šai debess gribai. Kas tad gan tur nāk?
   Ienāk Pērsiļs. Sveiks, Henrij! Kā? Šī pils vēl nepadodas? Persijs.
   Kungs, tā ir karaliski bruņota Pret tavu uzbrukumu.
   Bolingbruks.
   Karaliski?
   Bet nav tur karaļa! Persijs.
   Jā, augstais lord, Ir gan, jo valdnieks Ričards apmeties Ir šajā akmeņu un mālu lokā. Lords Omerls vēl ir tur, lords Solsberijs, Sers Stīvenss Skrūps, tad vēl kāds cienījams Augsts garīdznieks, kam vārdu nezinu.
   Nortumberlends.
   Ak, droši vien tas bīskaps Karlails būs.
   Bolingbruks.
   Tad ejiet, lordi,
   Pie vecās pils viscietām ribām klāt, Ar taurēm sūtīdami miera vēsti Tās sagruvušām ausīm; sakiet tā: Henrijs Bolingbruks Uz ceļiem roku skūpsta karalim, Un viņa karaliskai personai Viņš izteic padevīgu uzticību. Pie kājām ieročus tam noliktu, Ja viņš man trimdas sodu atsauktu Un zemes atpakaļ man atdotu. Ja ne, es izmantošu pārspēku Un pīšļus asinsstraumēm slacīšu, Kas nonāvēto angļu brūcēm līs. Cik tālu es no šāda nodoma, Lai trakā purpurvētrā izmirktu Šīs karaliskās zaļās zemes klēpis, To mana godbijība parādīs. Tā pavēstiet; mēs tikmēr kareivjus Uz noras zaļā klāja vedīsim.
   Nortumberlends tuvojas pilij.
   Un soļosim bez bungu dārdoņas, Lai var no mūru grīļojošās krants Tie vērot mūsu mazās prasības. Būs drausma tikšanās ar karali — Tikpat kā ugunij ar ūdeni, Kad, saduroties pērkongrāvienā, Tie pāršķeļ debess apmākušos vaigu. Lai uguns viņš; es rāmais lietus būšu. Lai trako viņš; es saviem ūdeņiem Pār zemi, ne pār viņu likšu līt. Nu ejam, raugiet, kāds būs karaļvaigs!
   Tauru skaņas no ārienes un iekšienes. Trompetes. Uz mūra parādās karalis Ričards, bīskaps Karlails, Omerls, Skrūps un
   Solsberijs.
   Persijs.
   Lūk, lūk, kur valdnieks Ričards paiādās Kā pietvīkusi, sadusmota saule Pa liesmojošiem vārtiem austrumos, Kad viņa redz, ka skaudīgs mākon's tīko Tās ceļu aizēnot un spozmi dzēst Tās gaišā gājumā uz vakariem.
   Jorks.
   īsts karalis viņš tomēr ir no skata. Lūk, viņa spožās ērgļa acīs mirdz Cēls karaļdiženums. Ak nediena, Ka nelaime šo skatu aptumšo!
   Ričards
   Nortu mberlendam.
   Mēs esam pārsteigti, jo ilgi jau
   Še stāvam, gaidot tevi ceļus lokām.
   Mums šķita, esam mēs tavs karalis.
   Un, ja tā ir, kā tavi locekļi
   Drīkst aizmirst mums šo cieņu parādīt?
   Ja neesam karalis, tad dieva roku rādi,
   Kas atcēlusi mūs no amata.
   Jo mirstīgie no asinīm un miesas
   Ar roku nedrīkst aizskart scepteri,
   Tik vien ar zagšanu un patvarību.
   Un, ja jums šķiet, ka visi, tā kā jūs,
   Mums novērsdamies sirdis atrāvuši
   Un esam bāri, atstāti bez draugiem,
   Tad ziniet: dievs, mans kungs visspēcīgais,
   Vāc padebešos mēra armiju
   Man palīgā; lai jūsu bērnus sit,
   Kas nav vēl dzimuši, ne ieņemti.
   Jo rokas jūs pret mani paceļat
   Un manu kroņa slavu apdraudat.
   Tā sakiet Bolingbrukam, tur viņš stāv •— Ik solis, ko viņš sper uz manas zemes, Ir baiga nodevība; atvērt nāk Viņš nikna kara asinstestamentu. Pirms nesīs karaļkroni tīkoto, Viņš peldēs angļu dēlu asinis Un zemes daiļo seju pārvērtīs No miera meitenīgā bāluma Par kara purpuru, un aprasos Tās noru zāli svaigām asinīm.
   Nortumberlends.
   Lai pasarg' dievs, ka mūsu karalis
   Ar nelojāliem pilsoņieročiem
   Tā tiktu pārsteigts. Henrijs Bolingbruks
   Kā brālēns bijīgi jums skūpsta roku,
   Pie karaliskā kapa apzvērot,
   Kas cienījamā senča kaulus sedz,
   Pie jūsu abu asins dižciltības,
   Kas plūst no viena augsta avota,
   Pie karaliskā Gaunta rokas kapā,
   Pie paša cieņas un pie paša goda,
   Pie visa, ko vien zvērēdams var teikt, •—
   Nav cita mērķa viņa nācienam
   Kā prasīt savas tiesības un lūgt
   Uz ceļiem, lai to tūdaļ atbrīvo.
   Tad, jūsu solījumu ieguvis,
   Viņš rūsai nodos spožos ieročus
   Un dzelzī kaltos zirgus staļļos liks,
   Bet sirdi — majestātes dienestā.
   Tā viņš pie sava prinča goda zvēr,
   Un es kā augstmanis tam uzticos.
   Ričards.
   Nortumberlend, teic manu atbildi: Ar prieku sveicu savu brālēnu, Un visas viņa taisnās prasības Bez iebilduma izpildītas tiks. Ar tavu patīkamo valodu Tā laipnai ausij mīļas sveikas nes.
   Nortumberlends atgriežas pie Bolingbruka. Omerlam.
   Teic, brālēn, — vai tik laipna valoda Un vārgais izskats nepazemo mūs? Vai lūgt Nortumberlendu atpakaļ, Uz ciņu nodevēju saukt un mirt?
   Omerls.
   Nē, izlietosim vārdu ieročus,
   Laiks gādās draugus, draugi — zobenus.
   Ričards.
   Ak dievs, nu bargo trimdas spriedumu, Ko lepnam augstmanim es noteicu, Man pašam jāatceļ ar laipnību. Kaut būtu es tik liels, kā ir mans vaids, Vai mazāks nekā karaliskais vārds! Kaut aizmirst varētu, kas biju es, Vai neatminēt, kam nu jābūt man! Tu celies, lepnā sirds? Tev brīv ir sist, Ja ienaidnieks mūs abus divus sit.
   Omerls.
   No Bolingbruka nāk Nortumberlends.
   Ričards.
   Ko karalim nu darīt? Padoties? To darīs viņš. No troņa atteikties? Viņš piekritīs. Vai viņam karaļvārds Nu jāzaudē? Ak dievs — lai notiek tā! Pret rožu kroni došu dārgumus, Pret mūka celli pilis mainīšu, Pret skrandu tērpu krāšņo apģērbu, Pret koka bļodām manus zelta kausus, Pret svētceļnieka spieķi — scepteri, Pret svētbildēm es tautu atdošu, Pret kapu atteikšos no karaļvalsts, Pret mazu mazu nezināmu kapu.
   Vai ari aprociet uz lielceļa,
   Kur tirgus braucēji ik dienas var
   Ar kājām karalisko galvu mīt.
   Tie manu sirdi min, kad esmu dzīvs,
   Tad kādēj gan ne galvu mirušam?
   Tu raudi, Omerl, mīkstsirdīgais brālēn!
   Lai mūsu asaras par lietu kļūst,
   Lai nopūtas gāž veldrē labību,
   Un dumpju zemē ceļas dārdzība!
   Varbūt ar bēdām varam jokus dzīt,
   Uz raudāšanu noslēgt derības?
   Tik ilgi vienā vietā asras liet,
   Līdz pāris kapu tās mums izskalo.
   Lai tad uz mūsu kapa uzraksta,
   Ka asaras šo bedri izraka.
   Tā ļaunums atnestu vēl labumu,
   Bet ko es muldu jums par apsmieklu!
   Mans augstais princi, lord Nortumberlend,
   Vai viņa majestāte Bolingbruks
   Ļaus nomirt Ričardam aiz vecuma?
   Jūs pamājat, tad Bolingbruks teic: «jā».
   Nortumberlends.
   Kungs, viņš jūs gaida lejas pagalmā, Ja vien jums labpatiktu lejā nākt.
   Ričards.
   Jā, lejup nāku es kā Faetons, Kas straujos zirgus nespēj novaldīt.
   Nortumberlends atgriežas pie Bolingbruka.
   Ak lejā? Karaļi kur zemojas Un nodevējiem saka laipnības. Uz leju vajag karalim nu iet, Kur pūces ķērc, bet nevis cīrul's dzied.
   Kāp) lejā.
   Bolingbruks.
   Ko saka majestāte?
   Nortumberlends.
   Sirdēsti
   Tam aplam runāt liek kā jukušam. Viņš tomēr nāk.
   Ienāk karalis Ričards ar pavadoņiem.
   Bolingbruks.
   Pie malas stājieties! Un majestātei godu parādiet!
   Nometas ceļos. Mans augstais kungs!
   Ričards.
   Jūs, brālēn, pazemojat savu celi, Un zeme, skūpstot to, var lepoties. Es labāk sirdi jūsu mīlu justu, Ne goddevību manas acis redz. Jel piecelieties, zinu, sirds jums tiecas Vismaz līdz tam, kaut arī celi liecas.
   Bolingbruks.
   Mans kungs, es tik pēc sava atnācis.
   Ričards.
   Tas pieder jums un tāpat es, un viss.
   Bolingbruks.
   Par tik, mans augstais kungs, jel esiet mans, Cik mīlas pelnu, godam kalpodams.
   Ričards.
   To pelnāt jūs, jo piederas tam gūt, Kas ātri, droši savu panākt prot. Sniedz roku, tēvoc, nost ar asarām, Tās mīlu pauž, bet prieka maz no tām. Kā tēvs es, brālēn, vēl par jaunu jums, Jūs diezgan vecs, lai būtu mantinieks.
   Ko pieprasāt, to došu jums labprat, Jo pārspēks liek mums visu atdāvāt. Šķiet, mūsu ceļš uz Londonu nu ies?
   Bolingbruks. Jā, kungs.
   Ričards.
   Tad nevaru es atteikties.
   Taures. Visi aiziet.

CETURTA AINA Lenglijas pils.

   Hercoga Jorka dārzs. Ienāk karaliene ar divām galma dāmām.
   Karaliene.
   Nu, kādas spēles uzsāksim šai dārzā, Lai smagās rūpju domas aizdzītu?
   Pirmā dāma.
   Mēs, kundze, uzsāksim bumbu spēles.
   Karaliene.
   Tas domāt liks par šķēršļiem pasaulē Un to, ka lejup mana laime rit.
   Pirmā dāma.
   Tad, kundze, dejosim.
   Karaliene.
   Man kājas nespēj prieka taktī diet, Kad sirds to bēdās nevar ieturēt, Un tādēļ, bērns, ne deju, bet ko citu.
   Pirmā dāma.
   Tad, kundze, stāstīsim mēs pasakas.
   Karaliene.
   Par bēdām vai par prieku?
   Pirmā dāma.
   Par abiem, kundze.
   Karaliene.
   Labāk ne par ko, Jo stāsts par prieku, kā man gauži trūkst, Vēl vairāk atgādinās bēdas man. Bet stāsts par bēdām, kā man pārāk daudz, Vēl vairāk bēdu nastu pavairos. Kas man jau ir, tā nav ko ilgoties, Un velti gaust pēc tā, kas pietrūcies.
   Pirmā dāma. Es padziedāšu.
   Karaliene.
   Ja tev nesas prāts, — Man vairāk prieka darītu tu raudot.
   Pirmā dāma.
   Es raudātu, ja tas jums līdzētu.
   Karaliene.
   Ja varētu es bēdas izraudāt, Man raudām nepietrūktu asaru.
   Ienāk dārznieks ar diviem kalpiem.
   Bet klusu, tur, lūk, atnāk dārznieki. Mēs paslēpsimies te šai koku ēnā; Pret adatdozi lieku savu bēdu, Ka tie par valsti runās, kā arvien, Pirms posta postarunas apkārt skrien.
   Karaliene un galma dāmas atiet sāņus.
   Dārznieks.
   Ej uzsien nokārušās aprikozes, Kā nevaldāmi bērni tēvam liek
   Tās noliekties zem viņu smaguma. Dod nolīkušiem zariem atbalstu. Bet tu kā bende ej ar cirvi cērt Nost galvas ātraudzējām atvasēm, Kas šajā draudzē pārāk lepojas, — Sai valstī visiem jābūt vienādiem. Es tikmēr izravēšu nezāles, Kas veselīgiem ziediem paslepu Pa niekam nosūc zemes auglību.
   Pirmais kalps.
   Kādēļ šai žoga lokā ieturēt Mums formu, likumību, samērus, Kas izskatītos tā kā mūsu valsts, Kad jūras iežogotais dārzs, šī zeme, Ir usnēm pilna, ziedi nomākti, Kad sētas sagāztas un augļu koki Stāv neapkopti, dobes izjauktas Un labā zāle pilna kāpuru?
   Dārznieks.
   Jel paliec mierā! Tas, kurš pacieta So pārāk izlaidīgo pavasari, Pats tagad sastapies ar lapkriti. Ar platām lapām segtās nezāles, Kas, viņu grauzdamas, tam likās balsts, Nu Bolingbruks ar saknēm izrāvis. Tie bija Viltšīrs, Bušijs un vēl Grīns.
   Pirmais kalps.
   Vai tie ir beigti?
   Dārznieks.
   Jā, un Bolingbruks Tur gūstā izšķērdīgo karali. Cik žēl, ka valsti viņš tā nekopa Kā mēs šo dārzu. Lūk, kad pienāk laiks, Mēs koka ādā — mizā iecērtam, Lai, savas asinssulas pārbagāts, Aiz lepnības tas bojā neaiziet.
   Ja tā viņš rīkotos ar augstprāšiem,
   Tie pienākuma augļus audzētu,
   Ko baudīt tam. Tāpat kā izgriežam
   Mēs liekos zarus, auglīgie lai zeļ;
   Tā darot, varētu viņš kroni nest,
   Ko izšķiests laiks liek tagad projām mest.
   Pirmais kalps.
   Vai domājat, ka atcels valdnieku?
   Dārznieks.
   Viņš pazemots jau ir, un atcels to, Tur šaubu nav, jo vakar vakarā Kāds Jorka draugs šīs ziņas saņēma, Kas ļoti bēdīgas.
   Karaliene.
   Ja nerunāšu, mani nospiedīs.
   Nāk uz priekšu.
   Tu, dārza kopēj, līdzīgs Ādamam, Kā tava mēle drīkst šīs vēstis paust? Vai čūska sakūdījusi ir tevi, Lai vēlreiz grēkā krīti nolādēts? Kādēļ tu teic, ka atcelts karalis? Kā, zemais pīsli, drīksti pareģot Tu viņa krišanu? Teic, nelaimīgais, — Kad, kā, no kurienes šīs ziņas nāk?
   Dārznieks.
   Ak, piedodiet, man prieka maz to teikt, Bet, kundze, runāju es taisnību. Ir Bolingbruka rokās karalis, Un svērts tiek viņu abu liktenis. Stāv jūsu kunga kausā tik viņš pats Un uzpūtība, kas to vieglu dara, Bet otrā kausā lielais Bolingbruks Ar visiem angļu pēriem pretī stāv,
   Un viņu smagme atsver Ričardu. Gan Londonā jūs redzēsiet, ka viss Ir tieši tā, kā esmu sacījis.
   Karaliene.
   Ak žiglā nediena tik vieglām kājām! Vai neattiecas tava vēsts uz mani, Kas dzirdu pēdējā? Tu kavējies, Lai ilgāk sirdī sāpes jānes man.
   Dāmām.
   Nu, dāmas, dosimies uz Londonu,
   Lai viņas kungu bēdās redzētu.
   Vai tādēļ dzimu es, lai skatītu
   Ar skumjām Bolingbruka triumfu?
   Par vaidu vēsti, ko man nesi tu,
   Lai, dārzniek, tev ne stāds vairs neaugtu!
   Karaliene ar galma dāmām aiziet.
   Dārznieks.
   Ak kundze, bēdas nedrīkst uzvarēt, Tu manu mākslu vari nolādēt. Šeit, kur tai asra noritēja, rūtu Es dobē sēšu, lai šī zāle būtu Ar savu rūgto smaržu piemiņai Šai bēdu karalienei raudošai.
   Visi aiziet.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Vestminsteras pils zāle.

   Ienāk Bolingbruks, Omerls, Nortumberlends, Persijs, Ficvoters, Sariļs, bīskaps Karlails, Vestminsteras abats. Citi lordi, heroldi, tiesas sulaiņi
   ar Begotu.
   Bolingbruks.
   Šurp vediet Begotu! Nu, Bēgot, vari izsacīties brīvi, Ko zini tu par Glosternāvi teikt: Kurš sakūdīja mūsu karali, Un kurš šo asinsdarbu paveica?
   Begots.
   Tad nostādiet man pretī Omerlu.
   Bolingbruks.
   Nāc, brālēn, šurp un skaties uz šo vīru.
   Begots.
   Lord Omerl, zinu, jūsu drošai mēlei Derdz noliegt to, ko tā reiz teikusi. Tai laikā, Glosteru kad nokāva, Jūs teicāt: «Lūk, cik gara roka man, Ja tā no rāmā angļu galma sniedz Līdz tēvabrāļa galvai pie Kalē.» Tad pat starp citām runām dzirdēju, — Jūs apņēmāties drīzāk atraidīt
   Simttūkstoš kronu nekā ieraudzīt, Ka Bolingbruks nāk atkal Anglijā. Vēl piebildāt, cik lielu svētību Šī jūsu rada nāve atnestu.
   Omerls.
   Jūs, prinči, cēlsirdīgie augstmaņi, Ko gan man atbildēt šim zemsirdim? Vai savas zvaigznes tādā kaunā likt Un sodīt to kā līdztiesīgu sev? Bet, ja to nedaru, tad būs mans gods Ar melīgajām lūpām apkaunots.
   Nomet cimdu.
   Lūk, mana ķīla ellē tevi trieks. Tu melo, neģēli! Bet taisnību Ar tavām asinīm es rādīšu. Kaut pārāk zemas tās, lai traipītu Šo manu bruņinieka zobenu.
   Bolingbruks.
   Lai paliek ķīla, Bēgot, necel to.
   Omerls.
   No visiem jums, tik vienu izņemot, Lai pats viscēlākais sauc mani cīņā!
   Ficvoters.
   Ja tava drosme līdzvērtīgu alkst, Še mana ķīla pretī tavējai. Pie saules spozmes, kas pār tevi līst, Es dzirdēju, ka cēlo Glosteru Tu lielījies uz nāvi aizraidījis. To noliegdams, tu melo desmitkārt, Bet ietriekšu šos melus atpakaļ Ar skaudro zobensmaili sirdī tev.
   Omerls.
   Tev, gļēvul, nepieredzēt tādu dienu.
   Ficvoters.
   Dievs dod, kaut būtu tā šī pati stunda!
   Omerls.
   Lai, Ficvoter, tu ellē nolādēts!
   Persijs.
   Tu melo, Omerl! Sajā apsūdzībā Tā gods ir tikpat tīrs, cik netīrs tavs. Tu vainīgs! Lūk, še ķīlu nometu. Līdz beidzamajam elpas vilcienam To pierādīšu. Cel, ja uzdrīksties!
   Omerls.
   Ja ne, lai nopūst roka un nekad Vairs neceļ atriebīgo tēraudu Pār spožo bruņcepuri naidniekam.
   Cits lords.
   Es tevi, zvērestlauzēj, izaicinu, Jo melu klāsts tev sakrājies tik liels, Ka jākliedz tavā nodevēja ausī No ausmas līdz pat rietam. Lūk, kur ķīla. Ja uzdrīksties, tad pieņem divkauju.
   Omerls.
   Kurš vēl liks pretī? Visus izsaucu! Man vienās krūtīs tūkstoš drosmes mīt, Lai desmittūkstoš tādiem spītētu!
   Sarijs.
   Lord Ficvoter, es labi atceros, Kad jūs un Omerls toreiz runājāt.
   Ficvoters.
   Tā ir, jūs arī toreiz bijāt klāt Un līdz ar mani varat liecināt.
   Sarijs.
   Pie dieva vārda, viss ir samelots!
   Ficvoters.
   Tu melo, Sarij!
   Sarijs.
   Negodīgais zēn! Lai guļ šie meli man uz zobena, Līdz piepildīta taisnā atmaksa Un melis pats ar saviem meliem dus Kā zemes klēpī galvaskauss tik kluss. Par zīmi tam es ķīlu nometu, Ja uzdrīksties, tad pieņem divkauju.
   Ficvoters.
   Tu velti tramdi strauju kumeļu.
   Ja elpot drīkstu, dzīvot, ēst un dzert,
   Tad drīkstu sastapt klāņos Sarij u,
   Lai uzspļautu. Es saku — melo viņš!
   Un vēlreiz melo! Lūk, še goda saite,
   Ar ko pie barga soda tevi siet.
   Kā laimi vēlos es šai pasaulē,
   Tā vēlreiz Omerlu es apsūdzu.
   Bez tam, kā teica Norfolks — trimdinieks,
   Tu aizsūtīji vīrus uz Kalē,
   Lai cēlo hercogu tie nonāvē.
   Omerls.
   Lai uztic ķīlu man kāds goda vīrs. Nav taisnība! Ja Norfolks pārnāktu, Es godu aizstāvēt to izsauktu.
   Bolingbruks.
   Zem ķīlas visām ķildām jāpaliek, Līdz atsauks Norfolku, un tā tas būs. Tam visas zemes, muižas atdošu, Kaut naidnieks viņš; bet, kad būs atgriezies, Ar Omerlu tam likšu cīnīties.
   Karlails.
   Šo goda dienu neredzēt nekad. Par Jēzu Kristu trimdā cīnoties, Ir daudzreiz Norfolks, slavā plīvojot, Mums svēto krusta zīmi pacēlis Pret turkiem, pagāniem un saracēņiem. No cīņām noguris, tad Itālijā Viņš apmetās un laipnā Venēcijā Šai jaukai zemei miesas atdeva, Bet garu Kristum, savam vadonim, Zem kura karoga viņš cīnījās.
   Bolingbruks.
   Kā, bīskap, — vai tad Norfolks nav vairs
   Karlails.
   Tik tiešām, kā es dzīvoju, mans kungs.
   Bolingbruks.
   Lai saldais miers tā mīļo dvēseli Uz miera vietu Abramklēpī nes. Zem ķīlas, lordi, strīdiem jāpaliek, Līdz mēs jums cīņas dienu noteiksim.
   Ienāk Jorks ar pavadoņiem.
   Jorks.
   Pie tevis, hercog Lenkaster, es nāku No troņa zaudētāja Ričarda. Viņš labprāt tevi ce] par mantnieku Un liek tev rokā augsto scepteri. Nu tronī kāp no viņa mantotā. Lai ilgi dzīvo Henrijs Ceturtais!
   Bolingbruks.
   Tad, dieva vārdā, karaļtronī kāpšu.
   Karlails.
   Dievs pasargi no tā!
   Kaut karaļpriekšā slikti jārunā,
   Man tomēr taisnība ir jāsaka.
   Ja būtu kāds starp mums tik dižciltīgs,
   Ka spētu tiesāt augsto Ričardu,
   Tam īstā dižciltība mācītu
   Sai kauna darbā nepiedalīties.
   Kurš pavalstnieks var tiesāt karali?
   Un kurš no mums nav viņa pavalstnieks?
   Aiz muguras pat zagļus netiesā,
   Kaut viņu vaina acīm redzama.
   Bet dieva varenības līdzinieks,
   Tā virsnieks, sūtnis, vēlēts pilnvarnieks,
   Kas svaidīts, kronēts, jau kopš gadiem celts,
   Ar pavalstnieku vārdu tiesāts tiks
   Un pats nav klāt! Lai pasarg' dievs no tā,
   Ja kur starp kristīgajiem augstmaņi
   Vēl spētu rīkoties tik zemiski.
   Kā pilsonis es saku pilsoņiem
   Un droši uzstājos par karali:
   Sis jūsu sauktais valdnieks Bolingbruks
   Ir tikai zemisks karajnodevējs.
   Ja viņu kronēs, tad es paredzu «—
   Šo zemi mēslos angļu asinis,
   Un nākotne šo darbu apraudās.
   Pie pagāniem un turkiem dusēs miers,
   Bet šinī miera mītnē negants karš
   Ar cilti cilti jauks, ar asnīm asnis.
   Tik briesmas, dumpība un izbailes
   Šo zemi apsēdīs, lai pārvērstu
   Par galvaskausiem klātu Golgātu.
   Ja dzimtas starpā naidu saceļat —
   Tā būs visdrausmīgākā šķelšana,
   Kas šajā posta zemē redzēta.
   Vēl centīsimies novērst nelaimi,
   Lai vēlāk nenolād mūs pēcteči.
   Nortumberlends.
   Jūs labi spriežat, ser. Par pūliņiem Jūs apcietinām nodevības dēļ. Lord Vestminster, lai jūsu uzdevums Līdz tiesai viņu labi apsargāt. Vai lordi pieņem pilsoņprasības?
   Bolingbruks.
   Šurp vediet Ričardu, lai atsakās No troņa visu priekšā. Aizdomas Tad atkritīs.
   Jorks.
   Es atvedīšu to.
   Aiziet.
   Bolingbruks
   Omerlam un Sari ja m.
   Jūs, mani arestētie augstmaņi, Līdz tiesas dienai dodiet drošību.
   Karlallam.
   Jums maz mēs pateicības parādā Un maz ko turpmāk ceram sagaidīt.
   Atgriežas Jorks ar Ričardu un pavadoņiem, kas nes valsts goda zīmes.
   Ričards.
   Ak, kādēļ mani karaļpriekšā sauc, Pirms karaliskās domas nokratu, Ar kurām valdīju. Vēl īsti neprotu Es glaimot, klanīties un ceļus liekt. Vēl ļaujiet bēdām pamācīt mazliet Man padevību. Ak, es atceros Šo vīru sejas, kas reiz mani bij. Vai dažreiz nesauca tie man: «Urā!» — Kā Jūdass Kristum? Bet no divpadsmit Bij visi uzticīgi tam bez viena, Divpadsmit tūkstošos man nav neviena. Dievs, sargi karali! Kurš sacīs āmen? Es reizē mācītājs un ķesteris? Dievs, sargi karali, kaut es tas neesmu, Un āmen, ja vēl esmu dieva priekšā. Teic, kādā lietā esmu šurpu saukts!
   Jorks
   Lai darītu no laba prāta to, Ko spēku pagurums tev darīt liek, Un atteiktos no kroņa un no valsts Par labu Bolingbrukam.
   Ričards.
   Šurp sniedziet kroni. Brālēn, saņem to — Šai pusē mana, otrā — tava roka. Nu zelta kronis līdzīgs dziļai akai, Ko sasaistīti spaiņi piepilda, Kur tukšais augšup traucas dejodams, Bet pilnais smagi lejup grimst un zūd. Šis asru pilnais spainis esmu es, Kas, bēdas dzerdams, tevi augšup nes.
   Bolingbruks.
   Man likās, labprāt atsakāties jūs.
   Ričards.
   No kroņa — jā, bet bēdas manas būs. Nu jūsu varā mana valsts un viss, Tik bēdas ne, tām pats es karalis.
   Bolingbruks.
   Ar kroni daļu rūpju dodat mums.
   Ričards.
   Man netop mazāk to, kaut vairāk jums. Man rūp, lai manas vecās rūpes zūd, Bet jums — kā jaunas rūpes varat gūt, Bet raizes līdz ar kroni atdotas Pie manis vēl un vēlreiz atgriežas.
   Bolingbruks.
   Vai gribat jūs no kroņa atteikties?
   Ričards.
   Jā, nē, nē, jā, nekas es neesmu. Lai iznāk «jā», es «nē» vairs neteikšu Nu skatiet, kā es sevi nokauju: So smago svaru atdod mana galva Un roka nevarīgo scepteri, Sirds noliek karalisko lepnumu, Ar paša asrām nomazgāju mirres, Ar paša rokām kroni atdodu, Ar paša elpu raisu zvērestus, Ar mēli svēto varu noliedzu, No karaļgreznības es atsakos, No manām muižām, rentēm, nodokļiem Un lēmumus un aktus atsaucu. Dievs, piedod tiem, kas lauza zvērestu, Un pasargi, lai vēlreiz nelauztu. Es tukšs. Nekas lai mani neskumdē. Tu bagāts. Tevi viss lai iepriecē. Tev ilgu mūžu Ričardkrēslā būt, Bet Ričardam drīz zemes klēpī grūt. Lai dzīvo Henrijs, mūsu karalis! — Tā Ričards sauc, kas reiz še valdījis. Daudz gadu, saules dienām pārpilnu, Lai dievs tev dod! Kas vēl nu atliktu?
   Nortumberlends,
   sniegdams papīru.
   Nekas. Tik pašam jānolasa būs, Ko noziegušies personīgi jūs Un līdz ar saviem kalpiem zemiski Pret angļu labklājību veikuši. Lai atzīstoties ļaudīm rādītu, Ka jūsu atcelšana pelnīta.
   Ričards.
   Vai man tas jādara un jāraisa Šo manu neprātību kļūmais režģis? Ja būtu tavu grēku saraksti, Nortumberlend, vai nekaunētos tu
   Tik dižā pulkā viņus nolasīt?
   Tur briesmīgs pants tev būtu jāatrod:
   Par kādu karali, ko nogāza,
   Un lauztu zvērestu, kas aptraipīts
   Un nolādēts ir debess grāmatā.
   Bet jūs, kas ziņkārīgi skatāties,
   Kā mani dzen mans posts, kaut dažs no jums,
   Tāpat kā Pilāts, rokas mazgājat
   Un viltus līdzjūtību izrādāt.
   Jūs tomēr mani krustam nodevāt,
   Šo grēku ūdens nevar nomazgāt!
   Nortumberlends.
   Kungs, beidziet reiz un lasiet sarakstu!
   Ričards.
   Man acis asarās, es neredzu, Bet sājā valgme tomēr netraucē Šeit nodevēju pulku saskatīt. Bet, ja es pats uz sevi paraugos, Tad redzu — nodevējs es līdz ar tiem, Jo labprātīgi esmu piekritis, Lai karaliskās miesas izģērbtu, Lai spēks top vājš un slava pazemota, Un majestāte paliek vienkāršs kalps.
   Nortumberlends. Mans kungs!
   Ričards.
   Ne tavs, ne cita kungs, tu zaimotāj! Man nav vairs vārda, nav vairs titula, Pat kristīts vārds, pat tas ir pazudis, Tas nozagts man. Ak melnā nediena, Jau tik daudz ziemu man aiz muguras, Un nu es nezinu, kā jāsaucas. Kaut būtu smieklīgs sniega karalis, Tad, Bolingbruka saulē stāvēdams, Es sīkās ūdens lāsēs izkustu.
   Ak valdniek labais, valdniek varenais, Kaut tavā spēkā labuma vēl maz, Ja Anglijā mans vārds kaut ko vēl spēj, Lai tūdaļ pagādā man spoguli, — Es gribu redzēt, kāds ir karalis, Kas savu dižciltību zaudējis.
   Bolingbruks.
   . Lai aiziet kāds un atnes spoguli.
   Kalps aiziet.
   Nortumberlends.
   Pirms atnes, izlasiet šo papīru.
   Ričards.
   Tu, sātan, moci mani jau pirms elles!
   Bolingbruks.
   Lai paliek tagad, lord Nortumberlend.
   Nortumberlends.
   Bet pilsoņi būs neapmierināti.
   Ričards.
   Gan tiks i tiem, jo diezgan lasīšu,
   Kad aplūkošu īsto grāmatu,
   Kur manu grēku saraksts — tas es pats.
   Atgriežas kalps ar spoguli.
   Dod spoguli, lai varu izlasīt! Tik vien vēl dziļas grumbas? Bēdas cērt Man sejā cirtienu pēc cirtiena Un nav to ievainojušas vēl dziļāk? Ak spogul glaimīgais, tu mani vil Kā laimes dienu biedri. Vai šī seja Reiz tik daudz vīru savā pajumtē Ik dienas turēja? Vai šī bij tā, Kur jāmiedz acs, kā saulē veroties? Vai tā, kas tik daudz aplamību vieda,
   Līdz beidzot pārspēja to Bolingbruks? Tik nīcīgs mirdzums šinī sejā spīd, Tikpat cik nīcīga ir pati seja.
   Nosviež spoguli zemē.
   Simt lauskās sadrupusi tur tā guļ. Lūk, klusais valdniek, spēles mācība — Cik ātri bēdas seju izposta.
   Bolingbruks.
   Nē, jūsu bēdu ēna postīja Tik jūsu sejas ēnu.
   Ričards.
   Vēlreiz teic — Tik manu bēdu ēna! Ha! Nu, lūk! Tas taisnība — man bēdas iekšā grauž, Un manu sāpju ārējs izpaudums Ir neredzamo bēdu atēna, Kas izmocītā sirdī klusi briest. Tur viņu būtība. Es pateicos Par tavu karalisko cēlumu — Tu devi manām raudām iemeslu Un mācīji to apraudāt. Vēl lūdzu Tik vienu, tad es netraucēšu vairs. Vai es to dabūšu?
   Bolingbruks.
   Teic, krietno brālēn!
   Ričards.
   Es esmu varenāks par karali: Kad biju valdnieks, tad man glaimoja Tik pavalstnieki, nu es pavalstnieks, Man glaimo pats visaugstais karalis. Ja es tik liels, tad nenākas man lūgt.
   Bolingbruks. Nu, prasi!
   Ričards.
   Bet vai es to dabūšu?
   Bolingbruks.
   Tu dabūsi. Ričards.
   Tad atļaujiet man iet.
   Bolingbruks. Uz kurieni?
   Ričards.
   Vienalga, tik lai neredzētu jūs.
   Bolingbruks.
   Lai daži aizvāc to uz Taueru.
   Ričards.
   Ak debess! Aizvākt? Aizvācēji, kas Uz augšu tiek pēc karaļkrišanas.
   Karalis Ričards, daži lordi un sargs aiziet.
   Bolingbruks.
   Mēs savu kronēšanu noliekam Uz trešdienu, tad esiet gatavi.
   Visi aiziet, Izņemot bīskapu Karlallu, Vestminsteras abatu un Omerlu.
   Abats.
   Se vaidu pilnu ainu redzējām. Karlails.
   Tie vaidi vēl tik nāks, un tiem, kas dzims, Kā dzelksnis ass šī diena krūtīs grims.
   Omerls.
   Vai tēvi nezin padomu še dot, No šāda kauna valsti atbrīvot?
   Abats.
   Pirms brīvi savas domas izsaku, Jums jāpieņem ir sakraments par to, Ka ne vien slēpsiet manu nodomu, Bet arī pildīsiet, ko nolemšu. Es redzu, jūsu pieri īgnums sedz, Sirds bēdu pilna, acis asarās. Pie azaida jums plānu atklāšu, Kas sola mums vēl gaišu rītdienu.
   Visi ulzlet.

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Londona.

   Iela uz Taueru. Uznāk karaliene ar galma dāmām.
   Karaliene.
   Te valdnieks nāks, šis ir tas sāpju ceļš Uz drūmo torni, ko reiz Cēzars cēlis. Tā krama klēpim lepnais Bolingbruks Par cietumnieku manu draugu dod. Te atpūtīsimies, ja vien šai zemē Vēl atpūta var būt tās karalienei.
   Uznāk Ričards ar sargu.
   Bet klusu, lūk, nē, labāk neskatiet — Kā novītis ir manas dvēsles zieds. Kā rasa izlīstiet aiz žēluma, Kas mīlas asrām viņu spirdzina. Tik tuksnesis, kur stāvējusi Troja, Tik atmiņa kā sena kapvieta, Ne Ričards vairs. Ak skaistā viesnīca, KādēJ tu kļuvi bēdu mājvieta, Bet prieks un laime krogā viesojas?
   Ričards.
   No bēdām vaļā raisies, skaistule, Tā nedari, ka drīzāk nāk mans gals, •— Un bijušo par sapni uzskati, No kura mostot sevi ieraugām. Es patiesībā esmu postam brālis,
   Un posts un es — līdz nāvei vienoti. Steidz tu uz Franciju un ieslēdzies Tur svētā klosterī. Ar svētu dzīvi Mums aizsaulē ir kronis jāatgūst, Ja šeit virs zemes bija lemts tam zust.
   Karaliene.
   Vai tā tev skats un prāts ir pārvērties? Vai Ričards kļuvis vājš? Vai Bolingbruks Tev jēgu ņem un sirdī iespiežas? Uz priekšu mirstošs lauva ķetnu stiepj, Ja cita nav, tad zemi dusmās plēš, Ka uzveikts tas. Vai tu kā skolnieks gribi Nu kautri saņemt sodu, rīksti skūpstīt Un pazemīgi dusmu priekšā līst, Kas esi lauva, zvēru karalis?
   Ričards.
   Jā, zvēru gan, ja nebijis tas tā, Vēl laimīgs valdītu pār cilvēkiem. Tu, labā, steidzies prom uz Franciju, Par mani domā kā par mirušu Un kā pie nāves gultas atvadies. Pie uguns sēžot ziemas vakaros, Tu veciem labiem ļaudīm stāstīt liec Par vaidu pilniem laikiem senatnē. Tad, labu nakti sakot, savukārt Tiem manu bēdu dzīvi izstāsti Un raudošus tos gulēt aizvadi. Lai bezjūtīgās, cietās pagales Cieš līdzi tavai skumjai valodai, Un, sēros ogļu tērpos ģērbušās, Tās uguni aiz žēlām izraudās Par karali, kas troni zaudējis.
   Uznāk Nortumberlends un pavadoņi.
   Nortumberlends.
   Kungs, Bolingbruks ir prātu grozījis — Jums jātiek Pamfretā, ne Tauerā.
   Un, kundze, ari jums ir pavele — Jums steigšus jādodas uz Franciju.
   Ričards.
   Nortumberlend, tu pakāpes, pa kurām Kāpj augšā manā tronī Bolingbruks. Nav tālu laiks, kad būs jau izaudzis Un strutains uztrūks grēka augonis. Ja valsti pārdalītu Bolingbruks, Tu domātu, ka puse tev par maz, Jo tu tam palīdzēji visu gūt. Un Bolingbruks par tevi domās tā: Tu proti uzcelt viltus karaļus, Gan pratīsi, ja tevi aizvainos, No viltus ceļā gūtā troņa gāzt. Tā jūsu mīlestībā bailes dzims Un bailēs naids, kas jūs no briesmām drīz Ar nopelnītu nāvi atpestīs.
   Nortumberlends.
   Par saviem grēkiem atbildēšu pats. Nu, atvadieties, tūdaļ jāšķiras!
   Ričards.
   Tad divkārt cilvēki man šķirties liek Un salauž divkārtēju laulību, Kas vienoja ar kroni un ar sievu.
   Karalienei.
   Ar skūpstu atraisīsim zvērestu,
   Bet nē, ar skūpstu tas reiz apstiprināts.
   Nortu mberlendam.
   Šķir mūs, Nortumberlend! Mans ceļš nu ies Uz ziemeļiem, kur sals un slimības, Bet manai sievai turp, no kurienes Kā jaukais maijs reiz nāca karaliene, Kas atstāj mūs kā īsa ziemas diena.
   Karaliene.
   Vai visam gals? Vai tiešām jāšķiras?
   Ričards.
   Jā, draugs, no rokas roka, sirds no sirds. Karaliene.
   Dzen abus trimdā, valdnieks nāks man līdz.
   Nortumberlends.
   Tas nebūs visai gudri izdarīts.
   Karaliene.
   Kurp dosies viņš, ļauj sekot man tā pēdās. Ričards.
   Kur divi kopā raud, ir vienas bēdas. Tu raudi tur, še raudās mana sirds, Es labāk tāls tev nekā tuvs un šķirts. Ar elsām ceļu mēri, es ar gaudām.
   Karaliene.
   Man garāks ceļš un vairāk laika raudām.
   Ričards.
   Ik soli īsā gaitā izvadot,
   Sirds smagums liks man ceļu divkāršot.
   Nāc aši, slēgsim bēdu derību,
   Lai bēdu kausu mūžam iegūtu.
   Skūpsts lūpas slēgs, un būsim šķirti mēs,
   Tik vienam otra sirds vēl piederēs.
   Saskūpstās.
   Karaliene.
   Ņem savu atpakaļ, jo neder tā, Ka manas žēlabas to nomaitā.
   Atkal saskūpstās.
   Draugs, ej, es savu sirdi saņemu, Lai rūgtās asarās to salauztu.
   Ričards.
   Tā vilcinoties bēdas vairāk grauž — Ardievu, pārējo lai sāpes pauž!
   Visi aiziet.

OTRA AINA Hercoga Jorka pils.

   Ienāk Jorks ar hercogieni.
   Hercogiene.
   Jūs solījāties visu pastāstīt, Bet raudas nelāva jums turpināt Par radu atgriešanos Londonā.
   Jorks.
   Jā, kur es paliku?
   Hercogiene.
   Tai skumjā vietā, Kur nelgu rokas Ričardam uz galvas No logiem saslaukas un pīšļus svieda.
   Jorks.
   Kā es jau teicu, lielais Bolingbruks
   Tad kāpa straujā, ugunīgā zirgā,
   Kam lepnais jātnieks, likās, nebij svešs,
   Un lēni, cienīgi viņš sāka jāt.
   «Dievs, sargi Bolingbruku!» visi kliedza,
   Man likās pat, ka logu rūtis kliedz,
   Jo alkatīgām acīm jauns un vecs
   Caur logu ailām viņā skatījās.
   Un, greznā svētku rotā tērpušās,
   Man šķita, pašas māju sienas sauc:
   «Sveiks, Bolingbruk, lai tevi sargā dievs!» Viņš, neapsegto galvu klanīdams, Par zirga kaklu zemāk noliecies, Tik teica: «Pateicos jums, tautieši!» Un tā viņš visu ceļu darīja.
   Hercogiene.
   Bet nelaimīgais Ričards? Kā tad viņš?
   Jorks.
   Kā teātrī, kur kūtrā publika, Kad cienīts artists atstāj skatuvi, Pret jauno uznācēju nevēršas, Un viņa teksts tai liekas garlaicīgs — Tā kūtri šķielēja uz Ričardu. «Dievs, sargi to!» neviens tam nesauca, Tā pārnākšanu līksmi neapsveica, Uz galvas kaisīja tam saslaukas, Ko viņš ar klusām skumjām nokratīja. Tam sejā smaids ar asrām cīnījās, Šie pacietīgo skumju liecnieki. Ja sirdis nebūtu tik dzelžainas, Tām lūdzjūtībā būtu jāizkūst, Pat mežonim bij jāiežēlojas. Bet tā ir nolēmušas debesis, Un viņu gribai pakļaujas it viss. Es Bolingbrukam devu zvērestu Un turpmāk viņa varu atzīstu.
   Ienāk Omerls.
   Hercogiene.
   Tur nāk mans dēls Omerls.
   Jorks.
   Viņš nav vairs tas. Viņš savu titulu ir zaudējis, Jo tuvu draudzējies ar Ričardu, Jums tagad jāsauc to par Ratlendu. Es mūsu parlamentā galvoju, Ka jaunam kungam būs viņš uzticīgs.
   Hercogiene.
   Sveiks, dēls! Teic, kādas vijolītes Sī jaunā pavasara klēpī zied!
   Omerls.
   Es nezinu, gar tām man daļas nav, Es nevēlos par vijolīti kļūt.
   Jorks.
   Sai jaunā pavasarī turies tā, Lai nenoplūktu tevi nelaikā. Vai Oksfordā arvien vēl turnīri?
   Omerls.
   Jā gan, mans kungs. Cik zinu, vēl arvien. Jorks.
   Es domāju, tu gribi doties turp. Omerls.
   Tāds ir mans nodoms, ja vien dievs tā lems. Jorks.
   Kas tas par rakstu tavā azotē? Ko nobāli? Dod man to izlasīt!
   Omerls.
   Tur nav nekā.
   Jorks.
   Nu tad var parādīt, Es mierā nelikšos, ļauj apskatīt!
   Omerls.
   Mans kungs, es lūdzu piedošanu jums. Šai lietai maza nozīme, bet man Ir iemesli to citam nerādīt.
   Jorks.
   Bet man ir iemesli to apskatīt! Es baidos, baidos …
   Hercogiene.
   Ko jūs baidāties? Tā parādzīme būs, kas izdota Par jaunu tērpu svētku svinībām.
   Jorks.
   Kā? Pats sev parādrakstu izdevis, Kas viņu saista? Sieva, vai tev prāts?
   Omerlam.
   Zēn, rādi šurp to rakstu!
   Omerls.
   Es lūdzu, piedodiet, to nedrīkstu! Jorks.
   Es mierā nelikšos, dod šurp, es saku!
   Izrauj Omerlam papīru un lasa to.
   Ak, nodevība! Vergs un neģēlis!
   Hercogiene.
   Ak, paskaidrojiet, kungs, kas noticis!
   Jorks.
   Hei, vai tur ir kāds?
   Ienāk kalps.
   Zirgu apseglo! Ak žēlīgs dievs, kāds zemisks nodevējs!
   Hercogiene.
   Kungs, sakiet jel — kas ir?
   Jorks.
   Surp zābakus un zirgu apseglo!
   Kalps aiziet.
   Pie goda vārda un pie dzīvības, Es nodošu šo nelieti!
   Hercogiene. Kas noticis?
   Jorks.
   Jel stāvi klusu, muļķe!
   Hercogiene.
   Nē, Omerl, saki man, kas noticis!
   Omerls.
   Ak, nomierinies, māt! Tur nav nekā, Tik man ar dzīvību būs jāmaksā.
   Hercogiene. Ar dzīvību!
   Jorks.
   Nes zābakus, man jāredz karalis!
   Ienāk kalps ar zābakiem.
   Hercogiene.
   Sit viņu, zēn, tu esi apstulbis.
   Kalpam.
   Prom, nelieti, man acīs nerādies!
   Kalps aiziet.
   Jorks.
   Dod zābakus, es saku!
   Hercogiene.
   Ak mans dievs! Ko tagad, Jork, tu taisies padarīt! Tu dēla vainu noslēpt negribi. Vai mums ir vēl kāds dēls? Vai varēs būt? Mans dzemdēšanas laiks jau pagājis. Tu gribi mana mūža augli ņemt Un skaisto mātes vārdu nolaupīt! Vai viņš nav līdzīgs tev? Vai nav tavs dēls?
   Jorks.
   Vai, neprātīgā sieva, gribi slēpt Šo sazvērnieku tumšos nolūkus? Tie svēto sakramentu pieņēmuši Un solījušies, dodot parakstu, Ka Oksfordā tie nokaus valdnieku.
   Hercogiene.
   Viņš paliks šeit, es viņu ieslēgšu, Viņš neņems dalību.
   Jorks.
   Ej, muļķe, nostl To atmaskošu, kaut ar viņš mans dēls Vai desmitkārt!
   Hercogiene.
   Ja būtu vaidējis Tu viņa dēļ, tad vairāk justu līdz. Es saprotu, tu domā, Jork, ka es Tev uzticīga neesmu bijusi, Ka viņš ir bastards, ne tavs miesīgs dēls. Mans mīļais vīrs, mans Jork, tā nedomā — Viņš ir tik līdzīgs tev, cik vien var būt, Bet nelīdzinās maniem radniekiem, Un tomēr es to mīlu.
   Jorks.
   Nost no ceļa!
   Aiziet.
   Hercogiene.
   Tam pakaļ, Omerl! Viņa zirgā kāp Un steidz, ka pirmais tiec pie karaļa, Lūdz žēlastību, pirms tu apsūdzēts! Es arī došos turp, kaut neesmu jauna, Bet tikpat ātri ceru jāt kā Jorks, Pie Bolingbruka kājām gulēšu, Līdz tevi apžēlos. Nu steigsimies!
   Abi prom.

TREŠA AINA Vindzoras pili.

   Ienāk Bolingbruks, Persijs un citi lordi.
   Bolingbruks.
   Kas zin, kur ir mans palaidnīgais dēls?
   Trīs mēnešus to neesmu redzējis.
   Ja mums kāds slogs var uzkrist, tas ir viņš.
   Mēs vēlētos, lai kāds to sameklē, Pa krogiem pataujājot Londonā, Kā runā, viņš ikdien tur piemītot, Ar izlaidīgiem biedriem dzīrojot, Pat tādiem, kas uz šaurām takām stāv, Kas sargus sit un apzog ceļotājus. Bet viņš, šis lutinātais pārgalvis, Tik izlaidīgu bandu atbalstīt Par savu godu tur.
   Persijs.
   Kungs, aizvakar es princi redzēju
   Un teicu tam par svētkiem Oksfordā.
   Bolingbruks.
   Un ko uz to tev atteica šis frants?
   Persijs.
   Viņš sacīja, ka goda ķīlai tas No kādas ielasmeitas paņemšot Tās nosmulēto cimdu un pēc tam No segliem celšot katru pretnieku.
   Bolingbruks.
   Cik bezkaunīgs, tik pārdrošs, bet caur to, Es redzu, uzdzirkst labas cerības, Kam vīra gadi nobriest ļaus. Kas tur?
   Iesteidzas Omerls.
   Omerls.
   Kur karalis?
   Bolingbruks.
   Kas lēcies brālēnam, Ka viņš tik satraukts apkārt lūkojas?
   Omerls.
   Lai dievs jūs sarga! Lūdzu, majestāt, Ar jums zem četrām acīm parunāt!
   Bolingbruks.
   Tad ejiet, atstājiet mūs vienus še.
   Persijs ar lordiem aiziet.
   Nu sakiet, brālēn, — kas tad ir ar jums? Omerls,
   nomezdamies ceļos.
   Lai mani ceļi zemē sakņotos Un mēle pieliptu pie aukslējām, Ja teikšu ko, pirms esmu apžēlots.
   Bolingbruks.
   Vai grēks tev nodomāts vai izdarīts? Ja pirmais, tad, lai gūtu draudzību, Lai cik tas smags, to labprāt piedodu.
   Omerls.
   Tad Jauj man durvis apgriezt atslēgu, Lai nenāk kāds, pirms visu izstāstu.
   Bolingbruks.
   Lai notiek, kā tu vēlies.
   Omerls aizslēdz durvis.
   Jorks
   aiz durvīm.
   Mans valdniek, atver durvis! Uzmanies, Jo tur pie tevis ir kāds nodevējs!
   Bolingbruks,
   izraudams zobenu.
   Tu man vairs nekaitēsi, neģēli!
   Omerls.
   Jel atriebēja roku atturi, Jo baidīties tev nav vairs iemesla.
   Jorks
   aiz durvīm.
   Jel atver, valdniek, stūrais pārdrošniek, Vai man būs pieklājība jāaizmirst? Ja neatvērsi, izlauzīšu durvis!
   Bolingbruks atslēdz durvis un pēc tam atkal aizslēdz.
   Ienāk Jorks.
   Bolingbruks.
   Kas ir jums, tēvoc? Elpu atvelciet Un stāstiet, cik jau tuvu briesmas draud, Lai apbruņojamies tās sagaidīt.
   Jorks,
   sniegdams papīru.
   So rakstu lasot, zināsi tūlīt, Ko man aiz steigas grūti izsacīt.
   Omerls.
   Kad lasi, atceries, ko solīji. Es nožēloju, izlaid manu vārdu, Jo sirds man nav ar roku vienota.
   Jorks.
   Tās vienojās, kad parakstīji šo, Ko izrāvu no tavas azotes! Tik bailes liek tev visu nožēlot! To, valdniek, nesaudzē, jo saudzība Var kļūt par čūsku, kas tev sirdī dzeļ.
   Bolingbruks.
   Ak, sazvērnieku plāni pārdrošie! Ak, nodevīgā dēla krietnais tēvs! Tu sudrabtīrs un nesaduļķots strauts, Pa dūņu pilnu gultni tecēdams, Tavs dzidrais ūdens tagad piegānīts. Tavs lielais krietnums tev par ļaunu nāk, Bet tēva skaidrā sirds še atvaino Tā negodīgā dēla nāvesgrēku.
   Jorks.
   Mans tikums apsedz viņa negodu,
   Un manu godu izšķiež viņa kauns —
   Kā žūpas — dēli skopā tēva zeltu.
   Mans gods būs dzīvs, ja viņa negods mirs,
   Ja ne, tad kaunā mana dzīve irs.
   Man nāvi spried, ja viņu saudz tavs prāts, —
   Dzīvs nodevējs, bet taisnais notiesāts.
   Hercogiene
   aiz durvīm.
   Še sieviete, kas tevi auklēja! Jel atver, runā, žēlo ubadzi, Kas vēl nekad nekā nav lūgusi.
   Bolingbruks.
   Lūk, mainās skats, no drāmas iznāk še Nu spēle «Karalis un ubadze».
   Omerlam.
   Mans Jaunais brālēn, laidiet iekšā to, Jo jūsu dēj še viņa ubago.
   Jorks.
   Ja piedos katram, kas vien aizlūgt nāks, Tāds grēku koks tiks vēl jo raženāks. Griez trūdu zaru nost, tas vesels kļūs; Ja ne, tad visam bojā jāiet būs.
   Ienāk hercogiene.
   Hercogiene.
   Kungs, neuzticies tam! Šis cietsirdis Ne dēlu, nedz ko citu mīlējis.
   Jorks.
   Kas tev še, neprātīgā, meklējams? Vai vēl pie krūts šis viltnieks barojams?
   Hercogiene,
   nomezdamās ceļos. Ak, žēlojiet! Es, valdniek, lūdzu še!
   Bolingbruks.
   Jel piecelieties, krustmāt!
   Hercogiene.
   Nē, vēl ne. Es mūžam gribu tā uz ceļiem būt, Neviena laimes brīža neiegūt. Tu vienīgais man vari prieku dot Un maldījušos zēnu apžēlot.
   Omerls.nomezdamies ceļos. Es mātei līdzi ce|os nometos.
   Jorks,
   nomezdamies ceļos.
   Es pretī abiem loku savējos. Tev slikti ies, ja viņu žēlosi!
   Hercogiene.
   Jel paraugies, viņš nelūdz nopietni. Vai bēdīgs Jorks, vai acis asarās? Mums sirdīs, tam tik lūpās lūgšanas. Viņš lūdzas tā, lai tiktu noraidīts, Mums sirds un prāts, un dvēsle lūdzas līdz, Tā gurdie ceļi labprāt pieceltos, Mēs lūgsim, kaut mums zemē sakņotos. Par izlikšanos viņa lūgsna kļūst, No mūsu — dedzība un cieņa plūst. Tā lūgumu ir mūsējs pārlūdzis, Ak, žēlo to, kas ir to pelnījis!
   Bolingbruks.
   Jel, krustmāt, celieties!
   Hercogiene.
   Ne «celieties»! Bet «piedots» saki, tad tik «celieties»! Ja aukle būtu es, tad mācītu Tev pirmo vārdu šļupstēt — «piedodu». Nekad vēl vārds nav ticis gaidīts tā. Teic, žēlsirdība pamācīs tev, kā. Kaut īss, tad tomēr salds ir vārdiņš šis, Visskaistākais, ko teikt var karalis.
   Jorks.
   Kungs, teic kā franči — pardonnez moi.
   Hercogiene.
   Lai piedošana pati sevi liedz? Ak bargais vīrs, tik nežēlīgs un ciets, Tu pašu vārdu pretī vārdam liec? Es franču vārdus izšķirt nevaru, Teic «piedots», kā pie mums to sacītu. Teic vārdos to, kas tavās acīs mirdz, Un uzklausi, ko runā tava sirds, Kad, mūsu žēlās lūgsnas uzklausot, Tā piedot vēlētos un apžēlot.
   Bolingbruks.
   Jel, krustmāt, celieties!
   Hercogiene.
   Tas vēl nav viss. Es gaidīšu, līdz būsi piedevis.
   Bolingbruks.
   Es piedodu, un man lai piedod dievs!
   Hercogiene.
   Lai slavēts celis, ceļos nometies! Es bailēs drebu, vēlreiz atkārto, Ja reizi piedod, divreiz saki to .. .
   Bolingbruks.
   No sirds es piedodu.
   Hercogiene.
   Pats dievs un kungs virs zemes esi tu!
   Bolingbruks.
   Bet sazvērnieku bandas neliešiem, Šim abatam un visiem pārējiem Lai negals mīšus min uz papēžiem. Uz Oksfordu mēs vīrus sūtīsim Un visur nodevējus dzenāsim. Es zvēru, tie vairs ilgi nedzīvos,
   uil
   Bet mirs, kad zināšu, kur meklēt tos. Sveiks, tēvoc! Sveiki, brālēn, topi cēls, Ir glābis tevi mātes lūgums kvēls.
   Hercogiene.
   Nāc, dievs lai tevi jaunu dara, dēls.
   Visi aiziet.

CETURTA AINA Turpat.

PIEKTĀ AINA
Pamfretas pils cietums.

   Ienāk karalis Ričards.
   Ričards.
   Es prātā salīdzināt gribēju
   Ar pasauli šo manu cietumu,
   Bet pasaule ir ļaudīm pārpilna,
   Un šeit. tik viena nieka radība, —
   Tad nevar to, bet tomēr centīšos.
   Lai smadzenes ir manas dvēsles vīrs,
   Bet dvēsle — sieva, abi kopā tie
   Tad radīs prātojošu domu cilti,
   Kas apdzīvos šo mazo pasauli,
   Būs gražīgas, tāpat kā cilvēki,
   Jo apmierinātus še nesastop.
   Pat domas cēlākās jeb «garīgās»,
   Pat tās aizvien ar šaubām sajauktas,
   Un svētiem tekstiem pretī tekstus liek,
   Kā: «Laidiet bērniņus pie manis», bet:
   «Tik grūti iekļūt debesvalstībā
   Kā izlīst kamielim caur adataci».
   Uz brīnumainām lietām, kā arvien,
   Sniedz lepnās domas, — kā man izplēsties
   Ar nagiem cauri cietam akmens žogam
   Un pusgruvušās cietumsienas graut, —
   Tās mirst aiz lepnuma, kad nespēj to.
   Un padevības domas sevi māna,
   Ka tās ne pirmās, nedz ar pēdējās,
   Ko likten's licis savā verdzībā,
   Kā bluķos likti muļķa ubagi,
   Kas nekaunas, jo — citiem ies tāpat.
   Tiem šajās domās mierinājums tas:
   Likt pašu likstas citiem mugurās,
   Kas agrāk līdzīgi ir cietuši.
   Tā viens es daudzus ļaudis tēloju,
   Kas visi kurn. Es brīžam karalis,
   Tad nodevība liek man vēlēties,
   Kaut ubags būtu es, un tas tad esmu, Bet uzmācas man posts un pārliecina, Ka labāk būt par karali. Un, lūk, Es atkal karalis, tad atceros, Ka Bolingbruks ir mani nogāzis, Un topu par neko. Bet, lai vai kas Es būtu, kas tik cilvēks vien var būt, — Neviens nav mierā ne ar ko, līdz pats Top par neko. Vai dzirdu mūziku?
   Mūzika.
   Hei, takti! Rūgtas saldās skaņas top, Ja samēru un takti neietur; Tāpat ir mūsu mūža mūzikā. Šeit es ar smalku dzirdi saklausu, Ja taktī kļūdas, noskaņota stīga, Bet manas valsts un laika saskaņā Es nekārtīgo ritmu nejutu. Laiks, ko es izšķiedu, nu mani šķiež, Es esmu kļuvis viņa pulkstenis. Kā sekundes man skumjās domas tikšķ Un acu ciparnīcu atmēro, Kur pirksts arvien ir vērsts kā rādītājs, No acīm slaukot rūgtās asaras. Bet sitieni, kas stundas pavēsti, Man, žēli vaidot, pašā sirdī sit Kā pulksteņzvanā. Asras, elsas, vaidi Man rāda stundas, minūtes, bet laiks Tik ātri Bolingbruka līksmē trauc, Bet es kā pulksteņvīriņš blēņojos. Kaut rimtu mūzika, tā prātu jauc, Gan muļķiem atdodot tā sajēgu, Bet mani, gudro, dara pamuļķu. Lai tomēr svētīts tas, kas sūta to, — Tā mīlu pauž, bet mīla Ričardam Ir dārgums rets šai naida pasaulē.
   Ienāk staļļa puisis.
   Puisis.
   Sveiks, karaliskais princi!
   Ričards.
   Paldies, mans augstais pēr! Bet es un tu Mēs neesam ne plika graša vērti. Kas esi tu un kā še iekļuvi, Še iekļūst vienīgi tas īgnais suns, Kas pamet ēsmu manai nelaimei.
   Puisis.
   Par staļļa puisi kalpoju, kad tu Vēl valdīji. Nu, dodamies pie Jorka, Ar pūlēm izdabūju atļauju Vēl vecā kunga sejā palūkot. Kā sirds man sažņaudzās, kad redzēju Tur kronēšanas dienā Londonā, Kā Bolingbruks ar tavu bēri jāj — To zirgu, kuru bieži jāji tu, Un es to audzēju un apkopu.
   Ričards.
   Ar manu bēri jāja? Saki, draugs, — Kā tas zem viņa soļoja?
   Puisis.
   Tik lepni, it kā bruģi nicinātu. Ričards.
   Kā? Lepojās tas Bolingbruku nest? Šis lops no karaļrokas ēda maizi, Šīs rokas glāsts tam ļāva lepnam būt! Vai nepakrita viņš — jo lepnais krīt — Un nenolauza kaklu viltniekam, Kas lepni sēdēja tam mugurā? Ak, piedod, zirgs! Kādēļ man tevi rāt? Tu esi radīts klausīt cilvēkiem Un dzimis nest. Es nepiedzimu tāds,
   Bet nastu nesu it kā ēzelis, Ko piešo, dzen un moka Bolingbruks.
   Ienāk uzraugs ar bļodu rokā.
   Uzraugs
   staļļa puisim.
   Nu pietiek, puisi, taisies projām drīz! Ričards.
   Ja mani mīli, ej, kaut laiks bij īss. Puisis.
   Ko mēle nedrīkst teikt, lai runā sirds.
   Aiziet.
   Uzraugs.
   Kungs, vai jums labpatiktu iebaudīt? Ričards.
   Tu pirmais nogaršo, kā parasti. Uzraugs.
   Es nedrīkstu, sers Ekstons aizliedza, Nesen še ieradies no karaļa.
   Ričards.
   Pie velna karali un tevi līdz!
   Man pietiek, man jau sen līdz kaklam viss!
   Sit uzraugu.
   Uzraugs.
   Ak, glābiet, palīgā!
   Ienāk Ekstons ar apbruņotiem kalpiem.
   Ričards.
   Kas tas? Vai pašas nāves uzbrukums? Tu, blēdi, pats man nāves rīku sniedz!
   Izrauj kādam kalpam cirvi un nosit viņu. 463
   Ej, ellē kādu vietu aizpildi!
   Viņš nosit vēl otru, tad Ekstons notriec Ričardu zemē.
   Tu degsi nedziestošās ugunīs,
   Jo svēto zemi es traipījis
   Un izlej karaliskās asinis!
   Gars trauc uz debestroni ceļu šķirt,
   Bet miesas graustam lejup grimt un mirt.
   Mirst.
   Ekstons.
   Tam drosme bij un karaļasinis,
   Ko izlēju. Kaut labi beigtos viss,
   Jo velns, kas teica man — šis darbs būs labs,
   Nu čukst, ka ellē pierakstīts tas taps.
   Es karalim šīs miesas gribu nest,
   Bet pārējos jūs varat bedrē mest.
   Aiziet.

SESTĀ AINA Vindzoras pils.

   Tauru skaņas. Ienāk Bolingbruks, Jorks un citi lordi līdz ar pavadoņiem.
   Bolingbruks.
   Nupat vēl dumpinieki Glosteršīrā Ir pelnos pārvērtuši Saisestru — Tas ir visjaunākais, bet nezinām, Vai sagūstīti tie vai krituši.
   Ienāk Nortumberlends.
   Lord, esiet sveicināti! Kas no jauna?
   Nortumberlends.
   Vispirms lai slavēts svētais karaļgods! Uz Londonu jau cejo Oksforda Un Blanta, Kenta, Solsberija galvas.
   Pasniedz papīru.
   Bet, kādā veidā sagūstīja tos, To tev šis papīrs plaši paskaidros.
   Bolingbruks.
   Par pūlēm mums tev paldies jāsaka, Tev krietna alga būs pēc nopelna.
   Ienāk Ficvoters.
   Ficvoters.
   Uz Londonu es aizsūtīju, kungs, Vēl divu ļauno sazvērnieku galvas, Ko Benets Sīlijs nēsāja un Brokass. Tie gatavojās tevi nonāvēt.
   Bolingbruks.
   Tev netiks aizmirsti šie pūliņi. Es zinu, cik tev lieli nopelni.
   Ienāk Persijs un bīskaps Karlails.
   Persijs.
   Pats abats — sazvērnieku vadonis — Aiz smagiem sirdēstiem ir atdevis Jau tumšam kapam miesas grēcīgās. Bet še stāv Karlails dzīvs, lai saņemtu Par savu spītu karaļspriedumu.
   Bolingbruks.
   Sis ir mans spriedums, Karlail, uzklausies: Sev klusu, svētu mītni izvēlies, Kas būtu labāka par tavējo. Tur klusā mierā nobeidz dzīvi šo,
   Jo, kaut gan biji tu mans ienaidnieks, Man tavu godu redzēt bija prieks.
   Ienāk Ekstons un nesēji ar zārku.
   Ekstons.
   Šis zārks tev, valdniek, tavas bailes nes, Jo tajā atdusas bez dzīvības Visstiprākais no taviem naidniekiem — Te paglabāts ir Ričards no Bordo.
   Bolingbruks.
   Tev, Ekston, paldies neteikšu par to. Tavs asinsdarbs i mani aptraipa Un angļu slavai kaunu padara.
   Ekstons.
   Pēc jūsu vārdiem darīju es to.
   Bolingbruks.
   Tie nemīl indi, kas to pielieto,
   Ne tevi es! Kaut vēlējos tā nāvi,
   Nu mīlu to, bet tu še ienīsts stāvi.
   Tev alga — sirdsapziņas moku sārts,
   Ne labvēlīgs un laipns karaļvārds.
   Kā Kains, kas nedrīkst dienai rādīt vaigu,
   Bez gala klīdīsi pa nakti baigu.
   Jel ticiet, lordi, jūtos noskumis,
   Ka manai laimei pielīp asinis.
   Lai nāk ikviens, mēs kopā sērosim
   Un visi melnas drēbes apvilksim.
   Bet es uz svēto zemi ceļošu,
   Lai asinis no rokām mazgātu.
   Nu līdz ar mani zārkam pakaļ ejiet
   Un, manas sāpes cienot, asras lejiet.
   Visi aiziet.

   RIČARDS II
   šī karaļdrāma sacerēta ap 1595.—1596. gadu. 1623. gadā tā uzņemta in folio izdevumā.
   Galvenais avots šai drāmai bijis Holinšeda hroniku otrais izdevums, bet daži sīkumi aizgūti arī no citiem hronistiem.
   Tāpat kā Ričardā III arī Ričardā II vērojama Marlova ietekme, tomēr Šekspīra drāmās vārsmas plūst vieglāk, valoda dzīvāka un galvenā varoņa tēls smalkāk iezīmēts. Savās rakstura pazīmēs Ričards II hronikās tēlots līdzīgs Edvardam II.
   Kā Edvardu II, tā arī Ričardu II hronikas attēlo deģenerētus un gjēvus. Marlova Ričards II tēlots līdzīgs hroniku Ričardam II. Atšķirībā no Marlova drāmas Šekspīram centrālā problēma ir jautājums par valsts likteni. Tieši šī problēma noteic Šekspīra drāmas R/čards II kompozīciju. Tomēr arī karaļa personības problēmai Šekspīrs piešķir būtisku nozīmi. Šekspīrs raksturo Ričardu II kā sarežģītu, untumainu un izlutinātu cilvēku. Feodālisma laika princips par karaļa varas dievišķo izcelšanos darbā neaizēno personu raksturojumu.
   Bolingbruks pilnīgs pretstats Ričardam II. Tas ir cilvēks, kura panākumus nodrošina viņa gribas spēks un mērķtiecīgā rīcība.
   Drāmas beigās redzam jaunas drāmas sākumu, kurā risināsies tālākās Anglijas vēstures attīstības ainas.
   Karaļdrāmu Ričards II latviešu valodā tulkojuši Jēkabs Jansons- Saiva un Aivars Jansons-Saiva.
   Latviešu lasītājiem tagad būs iespēja iepazīties ar Šekspīra drāmu, kura līdz šim nebija tulkota latviski.
   I cēliena 1. ainā
   358. Nobls — Anglijas 14.—15. gs. zelta monēta, ko 1344. gadā sāka kalt Eduards III.
   360. Šis asinīm nav īstais mēnesis. —
   Vecos kalendāros norādīts, kādi mēneši piemēroti asins nolaišanai un kādi ne.
   3. ainā
   374. Es neatvados, kungs — mans pienākums, Cik tālu zeme Jauj, — ir sekot jums. — Tas nozīmē — līdz jūrai.
   4. ainā
   378. … tad vajadzēs
   Mums karalisko valsti iznomāt… —
   Pēc Holinšeda hronikas ziņām, Ričards savas valdīšanas beigu posmā iznomājis valsts īpašumus saviem mīluļiem. Sī Ričarda rīcība ir pamatā Šekspīra drāmai, kura raksturo Ričardu II kā valsts izšķērdētāju.
   II cēliena 1. ainā
   381. Es jūtos iedvesmots kā pravietis. —
   Džona Gaunta monologs bija ļoti populārs un jau 1600. gadā bija iespiests atsevišķi rakstu krājumā Angļu Parnass.
   386. Kur indei nebij atļauts ieviesties. —
   Kā stāsta leģenda, sv. Patriks, pievērsis Īriju kristīgajai ticībai, iznīdējis no Īrijas visas indīgās čūskas.
   3. ainā
   402. Melnais Princis — Edvarda III dēls, Jorka brālis un Boling- bruka tēvocis.
   III c ē 1 i e n a 1. ainā
   407. Glendovers — viens no Velsas augstmaņiem, kurš pēc Boling- bruka kronēšanas sarīkoja sacelšanos, lai Velsa iegūtu neatkarību, pretendējot uz Velsas prinča titulu.
   3. ainā
   421. Jā, lejup nāku es kā Faetons. —
   Mīts stāsta par Faetonu — Apolona dēlu, kas izlūdzies no tēva, saules dieva, saules ratus vienas dienas lietošanai, tomēr neprātis vadīt zirgus, un tie auļodami salauzuši ratus.
   V cēliena 1. ainā
   443. Pamfreta — pils Jorkšīrā.
   3. ainā
   •456. Karalis un ubadze — aizrādījums uz balādi par karali Kofetua un ubadzi, kuru karalis iemīlējis.

RIČARDS II

VILJAMS ŠEKSPĪRS

PERSONAS

PIRMAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Londona. Karaļa Ričarda pils.

OTRA AINA Hercoga Lenkastera pils

TREŠA AINA Cīņas arēna Koventrijā.

CETURTA AINA
Galmā.

OTRAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Istaba Ilijnamā.

OTRA AINA Vindzoras pils.

TREŠĀ AINA Tuksnesīga vieta Glosteršīrā.

CETURTA AINA Nometne Velsā.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Bristoles pils priekšā.

OTRA AINA
Velsas piekraste.

TREŠA AINA Velsa.

CETURTA AINA Lenglijas pils.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Vestminsteras pils zāle.

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Londona.

OTRA AINA Hercoga Jorka pils.

TREŠA AINA Vindzoras pili.

CETURTA AINA Turpat.

PIEKTĀ AINA
Pamfretas pils cietums.

SESTĀ AINA Vindzoras pils.

RIČARDS II

VILJAMS ŠEKSPĪRS

PERSONAS

PIRMAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Londona. Karaļa Ričarda pils.

OTRA AINA Hercoga Lenkastera pils

TREŠA AINA Cīņas arēna Koventrijā.

CETURTA AINAGalmā.

OTRAIS CELIENS

PIRMĀ AINA Istaba Ilijnamā.

OTRA AINA Vindzoras pils.

TREŠĀ AINA Tuksnesīga vieta Glosteršīrā.

CETURTA AINA Nometne Velsā.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Bristoles pils priekšā.

OTRA AINAVelsas piekraste.

TREŠA AINA Velsa.

CETURTA AINA Lenglijas pils.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Vestminsteras pils zāle.

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA Londona.

OTRA AINA Hercoga Jorka pils.

TREŠA AINA Vindzoras pili.

CETURTA AINA Turpat.

PIEKTĀ AINAPamfretas pils cietums.

SESTĀ AINA Vindzoras pils.

CETURTA AINA
Galmā.

OTRA AINA
Velsas piekraste.

PIEKTĀ AINA
Pamfretas pils cietums.