SAPNIS VASARAS NAKTĪ

   Ienāk Tezejs, Hipolita, Filostrats un pavadoņi.
   Tezejs.
   Ak daiļā Hipolita, mūsu kāzu brīdis
   Jau tuvojas. Pēc četrām laimes dienām
   Būs jaunais mēness. Taču pārāk gausi
   Šis vecais dilst. Tas liek man gaidīt,
   Kā pamāte vai arī atraitne,
   Kas ilgi vēl no dēla mantas dzīvo.
   Hipolita.
   Šīs četras dienas drīz vien iegrims naktīs,
   Bet četras naktis sapņos izgaisīs,
   Un mēness it kā uzvilkts sudrabloks
   No zilgmes augstuma pār mūsu kāzu nakti
   Drīz gaismu lies.
   Tezejs.
   Ej ātrāk, Filostrat,
   Un visu jaunatni cel kājās Atēnās!
   Lai pārgalvība pamostas un prieks,
   Bet skumjas bēru gājieniem vien paliek,
   Jo bālā viešņa neder mūsu svētkos.
   Filostrats aiziet.
   Ar šķēpu, Hipolita, tevi bildināju
   Un, tevi sāpinādams, guvu tavu mīlu,
   Bet kāzas gribu raisīt citā skaņā, —
   Lai tās ir krāšņas, varenas un līksmas.
   Ienāk Egeļs, Hermiļa, Lizanders un Demetrijs.
   Egejs.
   Tev laimi vēlam, hercog slavenais!
   Te ze js.
   Paldies tev, krietno Egej. Ko man teiksi?
   EgeJs.
   Man dziļā rūgtumā ir jāsūdz jums
   Nu pašam sava meita Hermija.
   Nāc tuvāk, Demetrij! Ak valdniek,
   Šim vīram lapbrāt dodu to par sievu.
   Nāc tu ar, Lizander! Bet, lūk, mans kungs,
   Šis apbūris ir mana bērna sirdi.
   Jā gan, tu, Lizander, tai esi devis dzejas
   Un mīlas ķīlām ar to mainījies.
   Tu dziedājis tai esi mēnesnīcā
   Ar liekulīgu balsi mīlas dziesmas.
   Tu viņas labvēlību iemantoji
   Ar sprādzēm, gredzeniem un mānekļiem,
   Ar ziedu pušķiem, saldumiem un niekiem,
   Kas valdzināt var nevainīgu prātu.
   Ar viltu nozagi man meitas mīlu
   Un viņas paklausību pārvērti
   Par Jaunu stūrgalvību. Valdiniek,
   Ja tā šeit, jūsu priekšā, nesolīsies
   Būt sieva Demetrijam, izlietošu
   Es atēniešu seno likumu.
   Ir meita mana, man pār viņu vara.
   Tā vai nu Demetriju apprecēs,
   Vai ari — kā to šādos gadījumos
   Mums paredz likums — izvēlēsies nāvi.
   Teze js.
   Ko teiksi, Hermij? Apdomājies labi!
   Tēvs jāuzskata tev tikpat kā dievs.
   Viņš tavu daiļumu ir radījis, bet tu
   Vien viņa izliets vaska veidols esi.
   Viņš to ir veidojis, un viņa varā
   To paturēt vai arī iznīcināt.
   Un Demetrijs ir krietns jauneklis.
   Hermija.
   Bet Lizanders tāpat.
   Tezejs.
   Jā, pats par sevi.
   Bet, ja viņš tavam tēvam nepatīk,
   Tad otrs jauneklis ir vērtīgāks.
   H ermi ja.
   Kaut tēvs reiz raudzītos ar manām acīm!
   Tezejs.
   Nē, drīzāk tavējām ir jāpadodas
   Tā spriedumam.
   Hermija.
   Es lūdzu jūsu augstību man piedot,
   Jo nezinu, kāds spēks man devis drosmi,
   Nedz arī vai man pazemībā klājas
   Šeit skaļi izteikt tādas brīvas domas;
   Bet lūdzu jūsu augstību man pateikt,
   Kāds būtu visulielākais man sods,
   Ja atteiktos kļūt Demetrija sieva.
   Tezejs.
   Tev būtu jāmirst vai ar jāpavada
   Bez vīra vientulībā viss tavs mūžs.
   Un tāpēc apdomājies, Hermija!
   Tu esi jauna, asinis tev karstas.
   ja nepadosies sava teva gribai,
   Vai spēsi ietērpties par mūķeni
   Un tumšās klostersienās ieslēgties,
   Lai neauglīga pavadītu mūžu
   Un skumji suminātu salto mēness gaismu?
   Lai svētīti, kas spēj tā savaldīties
   Un staigāt šādu nevainības ceļu.
   Bet plūkta roze laimīgāka ir
   Par to, kas zied tik, ērkšķu ietverta,
   Plaukst, zied un novīst vientulībā svētā.
   Hermija.
   Tā gribu dzīvot un tā gribu mirt,
   Bet savas nevainības tiesības
   Tam neatdošu, kura patvaļai
   Sirds pretojas un nekad nepadosies.
   Tezejs.
   Tev dodu laiku. Apdomāties vari
   Līdz jauna mēness pirmai dienai.
   Tā mani savienos ar manu mīļo.
   Bet tev par pretošanos tēva gribai
   Šai dienā jāsagatavojas mirt
   Vai arī jākļūst Demetrija sievai,
   Vai arī jāzvēr Diānai, ka mūžu
   Tu atturīgi nodzīvosi viena.
   Demetrijs.
   Ak Hermij, atmaigsti, un, Lizander,
   Tev jāatzīst ir manas tiesības!
   Lizanders.
   Ja tevi, Demetrij, tā iemīlējis tēvs,
   Tad preci viņu, dod man Hermiju.
   Egejs.
   Tu smējēj negantais, jā, viņam pieder
   Kā mana mīlestība, tā it viss, kas mans,
   Un savas tiesības uz savu meitu
   Ar prieku Demetrij am atdodu.
   Lizanders.
   Bet, valdniek, nāku es no labas dzimtas
   Un esmu tikpat bagāts, mīlu stiprāk.
   Nekādā ziņā nestāvu es zemāk,
   Varbūt par Demetriju augstāk pat.
   Bet galvenais, kas taču pārspēj visu,
   Ir tas, ka daiļā Hermija mīl mani.
   Kam atteikties no savām tiesībām?
   Un Demetrijs — tam saku tieši acīs —
   Bij taču iemīlējies Helēnā
   Un iekarojis viņas sirdi. Helēna
   To neprātīgi mīl. Tā dievina
   Šo nepastāvīgo un tukšo cilvēku.
   Tezejs.
   Es arī esmu par to dzirdējis
   Un gribēju ar Demetriju runāt,
   Bet biju aizņemts pats ar savām lietām,
   Un man tas piemirsās. Nāc, Demetrij!
   Tu arī, Egej. Nāciet abi līdz,
   Man labi jāaprunājas ar jums.
   Bet, daijā Hermija, tev ieteicu
   Gan savus sapņus pakļaut tēva gribai.
   Ja ne, būs jāievēro atēniešu likums,
   Jo to neviens mēs nespējam te grozīt.
   Būs nāve jāizvēlas vai ar vientulība.
   Nāc, Hipolita! Kā tu jūties, mīļā?
   Jā, Demetrij un Egej, ejam visi.
   Jums būs man jāpalīdz un jākārto
   Vēl šis tas kāzu dienai. Gribu
   Tad arī parunāties ar jums abiem.
   Egejs.
   Ar prieku pildām savu pienākumu.
   Visi aiziet. Paliek Lizanders un Hermija.
   Lizanders.
   Nu, mīļotā? Kāpēc tev bāli vaigi?
   Kam tajos novītušas sārtās rozes?
   Hermija.
   Varbūt trūkst lietus, kuru varētu
   Es liet uz tām no acīm vētrainām?
   Lizanders.
   Es neesmu vēl lasījis nekur,
   Nedz dzirdējis to pasakā vai stāstā,
   Ka īstas mīlas ceļš ir bijis gluds.
   Mēdz gadīties gan kārtu starpība …
   Hermija.
   Ak posts, ja augstāks iemīl zemāko!
   Lizanders.
   Vai arī starpība mēdz gados būt. ..
   Hermija.
   Ak kauns, ja tu par vecu jaunai sievai!
   Lizanders.
   Un tad vēl tuvinieki iejaucas.
   Hermija.
   Ak mokas! Kā lai mīl pēc citu izvēles!?
   Lizanders.
   Un beidzot, ja ir īsta, dziļa mīla,
   Tad nāve, karš un slimības to apdraud
   Un mirklīgu to padara kā skaņu,
   Kā ēnu gaistošu, kā sapni īsu.
   Tā zibens, uzliesmojot naktī melnā,
   Mēdz pēkšņi atsegt debesi un zemi,
   Bet, pirms vēl cilvēks pagūst pateikt: «Lūk!»
   To dzija tumsa aprijusi jau.
   Jā, tā viss spilgtais drīz vien atkal zūd.
   Hermija.
   Bet, ja nu mīlētājiem vienmēr jācieš
   Un ja nu tāds mums likten's lēmums ir,
   Tad mācīsimies pacietīgi būt, —
   Jo pārbaudījumi ir parasts krusts,
   Ko mīlā iepazīst tāpat kā sapņus
   Un asaras, un ilgas — mīlas pavadoņus.
   Lizanders.
   Tev taisnība. Bet klausies, Hermija.
   Man kāda radiniece, atraitne.
   Tā bagāta, un pašai tai nav bērnu.
   Būs jūdzes septiņas no Atēnām tas tālu.
   Tā mani mīl kā dēlu vienīgo.
   Tur, dai]ā Hermija, mēs precēsimies,
   Un cietsirdīgais atēniešu likums
   Mūs neaiztiks. Ja tiešām mani mīli,
   Tad aizej rītvakar no tēva mājām,
   Un mežā, jūdzi ārpus pilsētas,
   Kur abas sastapu jūs reiz ar Helēnu,
   Kad suminājāt maija rīta ausmu,
   Es tevi gaidīšu.
   Hermija.
   Ak mīļo Lizander!
   Es zvēru tev pie amorloka spriegā,
   Pie viņa zelta bultas labākās,
   Pie Venus dūju nevainības liegās,
   Pie sirdīm cildenām, kam piemīt tā,
   Pie liesmām, Didona kur galu atradusi,
   Kad trojietis jau projām bēga klusi,
   Pie visiem zvērestiem, ko vīri lauž tik lēti,
   Kaut vairāk nekā sievas solās svēti, —
   Tev zvēru: vietā, minēji ko man,
   Es tevi uzticīgi gaidīšu, jā gan.
   Lizanders.
   Tik turi vārdu! Lūk, kur Helēna!
   Helēna ienāk.
   Hermija.
   Ļauj tevi apsveikt, daiļā. Kurp tu traucies?
   Helēna.
   Vai tiešām tu par daiļu mani sauci?
   Mīl tevi Demetrijs. Ak, daiļums laimīgais!
   Tev acīs polārzvaigžņu mirdzums kaist,
   Un tava balss kā cīruļdziesma trīc,
   Kad pumpuri briest, kviešu zelmen's stīdz.
   Ja skaistums tā kā sērga lipīgs būtu,
   To labprāt, Hermija, no tevis gūtu.
   Tad zagšus uztvertu es tavu acu zaigu
   Un tavu balsi aizgūtu tik maigu.
   Pat visa pasaule ja būtu mana, ņemtu
   Vien Demetriju sev, bet pārējo tev lemtu.
   Ak mīļā, iemāci man mākslu to,
   Kas Demetrija sirdi iekaro.
   Hermija.
   Es pieri raucu, mīl viņš mani kvēli.
   Helēna.
   Kaut būtu maniem smaidiem tāda vara cēla!
   Hermija.
   Es viņu nolādu, viņš karstāk iedegas.
   Helēna.
   Uz manām lūgšanām kaut atbildētu tas!
   Hermija.
   Jo vairāk nīstu to, viņš ciešāk mani vajā.
   Helēna.
   Jo vairāk mīlu to, viņš ienīst mani klajāk.
   Hermija.
   Bet viņa neprāts nav jau vaina mana.
   Helēna.
   Tavs skaistums vainīgs. Kaut šī vaina būtu mana!
   Hermija.
   Nu Demetrijs vairs mani neredzēs!
   Ar Lizanderu projām bēgsim mēs.
   Kad sirdī nebija vēl mīlas plaukums vārs,
   Man šķita Atēnas kā paradīzes dārzs.
   Lūk, kāda mīlestībai burvju vara,
   Ja tā mums debesis par elli dara!
   Lizanders.
   Tev visu, Helēna, mēs gribam izstāstīt.
   Rītnakt, kad mēness pagūs saskatīt
   Jau dzelmē savu sudraboto vaigu
   Un meldrus klās ar rasas pērju zaigu, —
   Šai stundā, kad daudz noslēpumu plaukst,
   No Atēnām mēs gribam projām traukt.
   Hermija.
   Un mežā, kur jo bieži es un tu
   Uz ziedu segas radām atpūtu
   Un kur daudz jaunavīgu sapņu vīts,
   Nu Lizanders grib mani sagaidīt,
   No dzimtās pilsētas lai abi projām klīstu
   Un svešā malā rastu draugus īstus.
   Nu sveika! Piemini mūs lūgšanās.
   Lai Demetrijs tev vienai pievēršas!
   Bet turi vārdu, Lizander, ko devi!
   Līdz rītvakaram neredzēšu tevi.
   Lizanders.
   Jā, Hermij!
   Hermija aiziet.
   Tevi, Helēn, sveicinu!
   Lai Demetrijs tev pieder tā kā viņam tu!
   Aiziet.
   Helēna.
   Cik viena laimīga un otra nelaimīga!
   Kaut daiļumā tai esmu līdzvērtīga …
   Kur der tas? Demetriju aklums tin,
   Viņš zināt negrib, ko jau visi zin.
   Kā tas par Hermiju vien jūsmot vēlas,
   Tā man nu viņš par visiem liekas cēlāks.
   Spēj mīla sīko lielu padarīt
   Un nevērtīgā cēlo saskatīt.
   Ne acīm skatīt, sirdij just tā liek,
   Un tāpēc Amors akls gleznots tiek.
   Nav mīla bijusi vēl sapratīga,
   Tā akla, spārnota, — tāds steigai nevērīgai
   Ir simbols. Viņu mēdz par bērnu uzskatīt,
   Jo to kā bērnu viegli piemānīt.
   Kā spēlēs zēni bieži melot prot,
   Tā Amors viltus zvērestus mēdz dot.
   Pirms Demetrijs bij citas valdzināts,
   Ar zvērestkrusu mēdza mani klāt,
   Bet, kad pēc Hermijas viņš iedegās,
   Šī krusa lāstu lietū pārvērtās.
   Par bēgšanu tam gribu padot ziņu,
   Uz mežu traucamies tad redzēšu es viņu.
   Ja izteiktu man pateicību tas,
   Būs dārgi par to maksāts, bet nekas,
   Jo manās sāpēs liela laime būtu,
   Ja tikai viņa skatienu vien gūtu.

OTRA AINA
Atēnas. Knauķa māja.

   Ienāk Knauķis, Glltumiņš, Pamatiņš, Stabule, Snuķis un Badmira.
   Knauķis. Nu, vai viss mūsu pulks jau kopā?
   Pamatiņš. Vislabāk būtu, ja tu izsauktu mūs citu pēc
   cita tā, kā tai sarakstā minēts.
   Knauķis. Te ir ritulis ar visu to vārdiem, kas Atēnās at-
   zīti par spējīgiem spēlēt mūsu lugā valdnieka un
   valdnieces priekšā viņu kāzu vakarā.
   Pamatiņš. Vispirms, mīļo Pēter Knauķi, pasaki, kas tai
   lugā notiek, tad nolasi aktieru vārdus, un tā tu tiksi
   līdz punktam.
   Knauķis. Pareizi! Mūsu luga saucas Visbēdīgākā ko-
   mēdija par loti briesmīgo Pirama un Tizbes galu.
   Pamatiņš. Nudien, varens gabals un turklāt jautrs. Nu,
   mīļo Pēter Knauķi, tagad nosauc visus aktierus pēc
   sava rituļa. Meislari, stājieties rindā!
   Knauķis. Atbildiet pēc kārtas. Niks Pamatiņš, audējs.
   Pamatiņš. Ir. Pasaki, kāda man būs loma, un sauc tālāk!
   Knauķis. Tev, Nik Pamatiņ, būs jāspēlē Pirams.
   Pamatiņš. Kas tas Pirams tāds ir? Mīlētājs vai briesmo-
   nis?
   Knauķis. Mīlētājs, kas ļoti galanti aiz mīlestības padara
   sev galu.
   Pamatiņš. Tas prasīs dažu labu asaru, lai to patiesīgi
   nospēlētu. Ja es ķeršos pie šīs lomas, tad lai skatī-
   tāji sameklē mutautiņus. Es sacelšu veselu vētru un
   vaimanāšu, kā nākas. Patiesību sakot, es vislabāk
   varu attēlot briesmoņus. Es traki labi varētu spēlēt
   Erkulesu vai tādu lomu, kur zemes jāsper gaisā un
   viss jāsatriec lupatu lēveros.
   Lai klintis lūst
   Un dārdot grūst,
   Žņaugs uzlauzts kļūst
   Un cietums sagāzts.
   Lai Fēbus pats,
   Tā spožais skats
   Un saules rats
   Šos spaidus dragā.
   Tas bija vareni, vai ne? Nu, nosauc pārējos aktierus.
   Tā bija jāspēlē Erkuless, tā bija jāspēlē briesmonis;
   mīļotājs ir daudz gaudulīgāks.
   Knauķis. Frensiss Stabule, plēšu lāpītājs.
   Stabule. Te es esmu, Pēter Knauķi.
   Knauķis. Tev būs jāspēlē Tizbe.
   Stabule. Kas tad Tizbe tāds ir? Kāds ceļojošs bruņinieks?
   Knauķis. Tā ir jaunava, kas Piramam jāmīl.
   Stabule. Nē, apžēlojieties, nelieciet man spēlēt sievieti,
   man jau dīgst bārda.
   Knauķis. Tas nekas; tu spēlēsi maskā un varēsi pīk-
   stēt vissmalkākajā balstiņā.
   Pamatiņš. Nu,' ja var noslēpt seju, tad dodiet man arī
   Tizbi, es čivināšu briesmīgi smalki: «Tava, tikai
   tava! Ak Piram mans mīļais! Es esmu tava Tizbīte —
   tā, ko tu mīli!»
   Knauķis. Nē, nē. Tev jāspēlē Pirams, bet tev, Stabule,—
   Tizbe.
   Pamatiņš. Nu labi, turpini!
   Knauķis. Robins Badmira, skroderis.
   Badmira. Jā, Pēter Knauķi.
   Knauķis. Robin Badmira, tev jāspēlē Tizbes māte. Toms
   Snuķis, skārdnieks.
   Snuķis. Jā, Pēter Knauķi.
   Knauķis. Tu būsi Pirama tēvs, es — Tizbes tēvs. Glītu-
   miņ, galdniek, tev jāuzņemas lauvas loma. Tad nu
   man liekas, ka lomas būs labi sadalītas. Vai ne?
   Glltumiņš. Vai jums lauvas loma jau ir pārrakstīta? Ja
   ir, tad, lūdzu, dodiet šurp, jo man ir grūta galva.
   Knauķis. Tur jau nav nekā ko mācīties, jo tikai jārūc
   vien ir.
   Pamatiņš. Tad dodiet man arī lauvu. Es tā rūkšu, ka
   jums sirds priecāsies. Es rūkšu tā, ka valdnieks sa-
   cīs: «Lai viņš parūc vēl, nu, lai viņš parūc vēl!»
   Knauķis. Nu, ja tu tik briesmīgi rūksi, tad izbiedēsi
   valdnieci un visas dāmas, tā ka tās sāks kliegt; un
   ar to pietiks, lai mūs pakārtu.
   Visi. Jā gan, tad mūs pakārs visus pēc kārtas.
   Pamatiņš. Tas tiesa, draugi, ja mēs pārbiedēsim dāmas,
   tad viņi daudz nedomās un mūs pakārs gan. Bet es
   pārvērtīšu savu balsi un rūkšu tik maigi kā baložu
   bērniņš, es rūkšu kā pati lakstīgala.
   Knauķis. Tu nedrīksti spēlēt neko citu kā tikai Piramu,
   jo Pirams ir īsts skaistulis, kārtīgs vīrs pašos spēka
   gados, tas ir vispieklājīgākais kavalieris. Tāpēc tev
   un tikai tev jāspēlē Pirams.
   Pamatiņš. Labi, es to uzņemos. Bet ar kādu bārdu man
   vislabāk to spēlēt?
   Knauķis. Ar kādu vien gribi.
   Pamatiņš. Es to izrādīšu vai nu ar salmu krāsas bārdu,
   vai ar oranži brūnganu, vai ar sarkanu, vai varbūt
   ar tādu, kāda ir franču karaļu kroņu krāsa, — tīri
   dzeltenu.
   Knauķis. Franču kronu? Bet kronas ir tikpat gludenas
   kā daži pauri, un tad jau tev būs jāspēlē pavisam
   bez bārdas. Meistari, te ir jūsu lomaЈ Un es jūs
   lūdzu, piekodinu jums un atgādinu, ka tās jāie-
   kaļ no galvas līdz rītvakaram. Bet vakarā sapulcēsi-
   mies pils mežā, jūdzi aiz pilsētas. Tur mēnesnīcā sa-
   mēģināsim, jo, ja sanāksim kopā pilsētā, tad to uz-
   odīs un mūsu nodomi kļūs visiem zināmi. Es līdz tam
   sastādīšu visu to lietu sarakstu, kas mums lugā būs
   vajadzīgas. Un, lūdzu, nepiemāniet mani!
   Pamatiņš. Būsim visi klāt. Jā, tur mēs varēsim nekautrī-
   gāk un drošāk samēģināt. Papūlieties! Sanāciet visi
   laikā! Sveiki!
   Knauķis. Satiksimies pie valdnieka ozola.
   Pamatiņš. Labi. Lai šķīst vai plīst, bet esiet klāt!
   Visi aiziet.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA
Mežs Atēnu tuvumā.

   Lauma un Paks uznāk katrs no savas puses.
   Paks.
   Skat, laumiņa! Kurp dodies tu?
   Lauma.
   Pa kalniem un pa gravām,
   Caur ērkšķu krūmājiem,
   Caur straumēm, liesmu skavām,
   Pa plašiem klajumiem
   Par mēness staru ātrāk slīd
   Man gaita klejojot ikbrīd,
   Jo laumu valdiniece sūta,
   Lai pļavas rasas klātas būtu.
   Šīs prīmulas tai svīta ir,
   Tām rubīni zelttērpos mirdz.
   Tā laumu iemīļota krāsa, —
   No plankumiņiem smaržas lāso.
   Šeit arī rasas lāses jāatrod,
   Lai katram ziedam tiktu auskars dots.
   Sveiks, laiskumlāpītāj, laiks tālāk lidināt,
   Jo valdniece ar laumām drīz būs klāt.
   Paks.
   Te manam pavēlniekam līksmot tiktos,
   Tik gādā, lai ar Titāniju nesatiktos,
   Jo Oberons ir ļoti saniknots
   Par to, ka netiek jaukais zēns tam dots.
   Zagts sultānam tas Indijā it klusi,
   Un laumu valdniece to ieguvusi.
   Grib greizsirdīgais Oberons to gūt,
   Ar viņu klejojumos kopā būt,
   Bet, nešķirdamās vairs no zēna iemīļotā,
   To Titānija līksmi ziediem rotā.
   Tāpēc nu abi, ja vien sastopas,
   Kur mēness gaismā vizmo birztalas,
   Tie naidā saslejas, bet laumas bīstas,
   Bēg prom un ozolzīļu čaulās tīstās.
   Lauma.
   Ja izskats tavs un runa nemaldina,
   Tad, kas tu, veiklais viltniek, esi, — zinu.
   Tu esi Robins Labaisgariņš, jā,
   Kas bieži ciema meitas ķircina,
   Tām dzirnas samaitā, lai nepagrieztu,
   Vai arī neļauj ķērnē sakult sviestu,
   Gan alu sajauc, lai tas neuzrūgst,
   Un vīrus vilini, kur dziļa dūksts.
   Bet, kas par Paku tevi dēvē glaimi,
   Tiem palīdzi tu, vari atnest laimi.
   Vai ne?
   Paks.
   Jā gan, tā sacīt var.
   Es — jautrais klejotāja gars.
   Pat Oberonam izvilinu smaidu,
   Kad skaļu ķēves zviedzienu es raidu
   Un mulsināts tiek labi barots zirgs.
   Bet reizēm esmu mežābols, kas mirkst
   Un piebriest pļāpai kādā dzirā.
   Kad šī nu dzer, plūst pāri vira,
   Un apliets tiek tās noļumušais zods.
   Bet sievai gudrākai, kas žēlus stāstus prot,
   Par trijkājainu sēdekli es rādos.
   Un, kad tā labprāt sēžas jau uz tāda,
   Es pazūdu, bet viņai kāja slīd,
   Par skaļu apsmieklu uz dibena tā krīt
   Un pukodamās klepo, šķauda.
   Aiz smiekliem lokās visi ļaudis.
   Bēdz, laumiņ! Oberons jau tuvojas!
   Lauma.
   Kaut manu valdinieci nesastaptu tas!
   Uznāk no vienas puses Oberons ar savu svītu;
   no otras Titāni ja ar savējo.
   Oberons.
   Nu satiekamies, lepnā Titānija.
   Titāni ja.
   Ak greizsirdīgais Oberons! Tad, laumas, bēgam.
   Es zvērējusi vairīties no viņa.
   Oberons.
   Nē, paliec, vieglprāte! Vai neesmu tavs vīrs?
   Titānija.
   Tad tava sieva būtu es? Bet zinu,
   Ka, pametis šo zemi teiksmaino
   Un vērties Korinā, tu augu dienu
   Reiz stabulēji mīlas dziesmas kvēlas
   Vien maigai Filidai. Kam esi šeit
   Nu attraucies no tālās Indijas?
   Grib tavu nekautrīgo amazoni,
   Šo kareivīgo iemīļoto koturnās,
   Jau Tezejs ņemt par sievu, bet tu steidz
   Tiem kāzu gultā laimi dāvināt un prieku.
   Oberons.
   Ak, kaunies, Titānija, tādu runu!
   Kā Hipolitas dēļ gan vari man ko pārmest,
   Ja pati mīlēji reiz Tezeju?
   Vai naktī zvaigžņotā to neatvīli
   Tu Perigenai nelaimīgajai?
   Vai tevis del nav atstājis viņš Egmeju
   Un vēlāk Ariadni, Antiopi?
   Titānija.
   Viss — tavas greizsirdīgās iedomas!
   Jau sen, kopš jaukā ziedu laika dienām
   Ne mežos, pļavās, straujas upes malā,
   Ne strūklu akas vēsā tuvumā,
   Ne jūras krasta smiltis zeltainajās
   Mēs vējā nevaram vairs rotaļāties.
   Tu kliedē mūs ar dusmu kliedzieniem.
   Vējš, velti lūlojis mums savas dziesmas,
   Nu atriebībā pacēlis no jūras
   Šo ļauno miglu. Tā, uz zemi krītot,
   Ar lietus gāzēm satrakoja upes,
   Kas lepnumā drīz plūda pāri krastiem.
   Velk tāpēc vērsis arklu tagad velti,
   Lej arājs velti sviedrus, labība
   Iet bojā, sapūst, pirms tā uzplaukusi,
   Un tukši laidari stāv apslīkušās pļavās,
   Bet vārnas nobarojas, maitas knābjot…
   Ir dubļi pārklājuši jautro spēļu laukus,
   Un kuplā zaļumā vairs taku nav, —
   Tās aizaugušas, nevar saskatīt.
   Un cilvēki jau ilgojas pēc ziemas,
   Vairs naktīs viņu dziesmas neatskan …
   Bet mēness, visu plūdu pavēlnieks,
   Nu bāls aiz dusmām gaisu skalo,
   Tā pārpilnībā sērgas radīdams.
   Te sajūk arī paši gadalaiki:
   Redz sirmgalvaino sarmu krītam
   Jau purpursārtās rozes maigās skavās,
   Bet ziemas ledus vainagā ir vīta
   Vēl ziedpumpuru smaržu pilnā vija.
   Kāds izsmiekls! Gan ziedonis un vasara,
   Gan augļu pilnais rudens, niknā ziema
   Ir samainījušies, un nākas grūti
   Nu izbrīnītai pasaulei tos pazīt.
   Bet posts un nelaimes šīs visas ceļas
   No musu ķildām, mūsu nesaskaņām.
   Mēs vien tām cēlonis, mēs radām tās.
   Oberons.
   Tad novērs to! Tas taču tavā varā.
   Kam Titānija spītē Oberonam?
   Es citu nelūdzu kā tikai zēnu
   Par pāžu sev.
   Titānija.
   Tu vari mierīgs būt, —
   To neatdošu pat par teiksmu zemi tavu.
   Bij viņa māte mana priesteriene,
   Un bieži Indijas nakts smaržu pilnā gaisā
   Mēs tērzēdamas ilgi sēdējām
   Pie jūras neptunsmiltīs zeltainajās
   Un selgā aizpeldošos kuģus vērojām.
   Mēs smējāmies, kad draiskulīgais vējš
   Tiem buras it kā grūsnējas tur pūta.
   Tā jauki atdarināt prata to
   (Jo manu mīluli zem sirds jau nesa)
   Un, aizpeldēdama kā pilna bura,
   Drīz atkal atgriezās ar kādu nieku,
   To it kā pārvedot no cejojuma.
   Tā mira, savam dēlam piedzimstot.
   Nu, māti mīlot, loloju tās dēlu
   Un, māti mīlot, neatdošu to!
   Oberons.
   Cik ilgi gribi kavēties šai mežā?
   Titānija.
   Varbūt līdz beigsies kāzas Tezejam.
   Ja rātni vēlies dejot līdz ar mums
   Un mēnesnīcā līksmoties, tad nāc,
   Ja ne, ej projām, tevis vairīšos.
   Oberons.
   Dod zēnu man, tad labprāt iešu līdz.
   Titanija.
   Pat ne par teiksmu zemi tavu! Prom!
   Ja palikšu vēl, naids mums augs uz mūžu.
   Titānija ar pavadonēm aiziet.
   Oberons.
   Ej! Bet tu neatstāsi birztalu,
   Pirms nebūšu tev rūgti atriebies.
   Nāc, mīļo Pak! Vai tu vēl atceries,
   Kā klausījos pie jūras sirēnu,
   Ko sev uz skausta delfīns vizināja?
   Tā raisīja tik brīnišķīgas skaņas,
   Ka aprima viss bargais jūras klajš
   Un zvaigznes neprātā pat lejup krita,
   Lai dziesmu dzirdētu.
   Paks.
   Es atceros.
   Oberons.
   Tai brīdī redzēju (tev nebij saskatāms),
   Kā traucās apbruņotais Kupidons.
   Starp salto mēnesi viņš lidoja un zemi,
   Uz daiļo vestālieni tēmēdams,
   Kas bija valdiniece rietumos.
   Viņš loku bija savilcis tik spriegi,
   Ka bulta tūkstoš sirdīm izurbtos,
   Bet nevainīgā mēness valgie stari
   To apdzēsa. Un cēlā vestāliene
   Bez mīlas jaunavīgos sapņos grima.
   Es tomēr ievēroju, kur šī bulta krita.
   Ir tālu rietumos kāds sīks un sniegbalts zieds,
   Kas ievainots drīz kļuva purpursārts,
   Un meitenes nu sauc to «velta mīla».
   To atnes. Reiz tev rādīju šo stādu.
   Ja gulētājam kādam ar tā sulu
   Var ieziest acis, tad tas pamodies
   To karsti iemīl, ko vispirmo redz.
   Šo ziedu atnes man, un esi klāt,
   Pirms jūdzi nopeldējis Leviatans.
   Paks.
   Pusstundā varu apskriet es
   Puspasaules.
   Nozūd.
   Oberons.
   Kad man šī sula būs,
   Es uzmeklēšu Titāniju dusā
   Un acis ar to ieziedīšu tai.
   Tad pirmajam, ko mostoties tā redzēs, —
   Vienalga, vai tas lauva būs vai lācis,
   Vai vilks, vai vērsis, varbūt pērtiķis,
   Tā kvēlā mīlā iedegusies sekos.
   Un, pirms es noņemšu tās acīm burvību,
   Ko varu izdarīt ar citu stādu,
   Tā pati būs man atdevusi zēnu.
   Bet kas tur nāk? Es esmu neredzams
   Un noklausīšos viņu sarunas.
   Uznāk Demetrijs, Helēna viņam seko.
   Demetrijs.
   Es tevi nemīlu, man neseko!
   Kur Lizanders un daiļā Hermija?
   Es pirmo nokautu, kauj otrā mani!
   Tu teici, ka tie atbēguši šurp …
   Nu izmisis es maldos šajā mežā,
   Jo neatrodu savu Hermiju.
   Ej taču prom un neveicies man līdzi!
   Helēna.
   Tu mani pievelc, cietsirdīgais magnēt,
   Bet nepievelc vis dzelzi, tā ir sirds,
   Kas mīlā krietna kļuvusi kā tērauds.
   Ja nepievilktu, es tev nesekotu.
   Demetrijs.
   Vai tevi vilinu? Tev glaimoju?
   Vai tad es acīs nesaku tev tieši,
   Ka tevi nemīlu un neiemīlēšu?
   Helēna.
   Bet tāpēc tevi mīlu es jo vairāk —
   Kā suns. Ja gribi, vari mani sist.
   Es tikai pazemīgi glaudīšos tev klāt.
   Tu vari mani sist un kājām spārdīt,
   Pat nemaz neievērot, tikai ļauj
   Man, necienīgajai, tev sekot.
   Vai vietu zemāku vēl varu izlūgties?
   Un tomēr man tā bezgalīgi dārga,
   Aiz mīlas gribētu pat būt tavs suns.
   Demetrijs.
   Ak, nesacel jel manī īgnumu!
   Kļūst nelabi jau, tevi uzlūkojot.
   Helēna.
   Bet mocos es, kad tevi neredzu.
   Demetrijs.
   Tu apdraudi pat savu labo slavu,
   Jo esi atstājusi pilsētu un nodod
   Tā rokās sevi nu, kas tevi nemīl.
   Tu uztici nakts kārdinājumiem
   Un vientulīgas vietas ietekmei
   Pat savu nevainību dārgo!
   Helēna.
   Es zinu, mani nosargās tavs gods.
   Man tava seja nakti dara gaišu,
   Un mežs šis neliekas man vientulīgs,
   Jo visa pasaule man esi tu.
   Kā varu teikt, ka esmu vientuļa,
   Ja visa pasaule šeit noraugās uz mani?
   Demetrijs.
   No tevis aizbēgšu un slēpšos biezoknī,
   Tu paliksi te meža zvēru varā.
   Helena.
   Zvērs niknākais par tevi labsirdīgāks.
   Ja gribi, bēdz, un viss būs ačgārni.
   Tad Dafnei jāvajā būs Apollons
   Un dūjai ērglis, maigā stirna
   Tad tvarstīs tīģeri. Ak, veltas pūles,
   Ja drosme bēg un biklums vajā to.
   Demetrijs.
   Vairs neklausīšos tevī. Ļauj man iet!
   Bet, ja man sekosi, tad piesargies,
   Es mežā varu nodarīt tev pāri.
   Helēna.
   It visur — templī, pilsētā, uz lauka
   Tu pāri dari man. Kauns, Demetrij!
   Tu visas sievietes nu apvaino ar mani.
   Mums neklājas par mīlu cīnīties,
   Mūs lūdz, jūs esat tie, kam jālūdzas.
   Demetrijs aiziet.
   Es neatkāpšos. Elle debess kļūst,
   No rokas mīļotās ja nāvi gūst.
   Aiziet.
   Oberons.
   Ej, nimfa, ej! Pirms atstāsiet šo birzi,
   Tu bēgsi, bet tev pakaļ dzīsies viņš.
   Parādās Paks.
   Sveiks, klejotāj! Vai ziedu atradi?
   Paks.
   Te ir tas.
   Oberons.
   Dod man ātrāk šurp!
   Man zināms ķimeņziedos pakalns augsts,
   Kur vizbuļi un vijolītes plaukst,
   Un mežarozes, smaržīgās un skaistās,
   Ar kazlapēm par biezu sienu saistās;
   Pēc rotājām un dejām nogurusi
   Tur Titānija atdusēt mēdz klusi.
   Tur čūskas nomet ādas spīdīgās,
   Un laumas naktī tajās ietinas.
   Tai acis ziedīšu ar sulu šo,
   Lai maldi skatienu tai aptumšo.
   Ņem daļu tu. Šai birztalā redz klīstam
   Vēl daiju jaunavu, kas mīlā īstā
   Pret kādu tiepšu iedegusies. Guļošam
   Ar sulu šo tu iezied acis tam.
   Bet uzmani, lai mostoties viņš vēro
   Kā pirmo jaunavu, kas tagad sēro.
   Šo vīru viegli atradīsi tu —
   Viņš valkā atēniešu apģērbu.
   Un parūpējies vēl, jo es to vēlos,
   Par meiču jauneklis lai stiprāk kvēlo.
   Pirms gailis dziedājis, man tevi jāsatiek.
   Paks.
   Veiks jūsu kalps to visu, pavēlniek.

OTRA AINA
Cita vieta mežā.

   Uznāk Titānija ar svītu.
   Titānija.
   Nu lokā stājieties un dziediet dziesmu!
   Pēc tam uz īsu mirkli visas prom —
   Gan tārpus maitāt rožu pumpuros,
   Gan gūt no sikspārņiem to spārnu plēves,
   Kas mūsu mazo laumu tērpiem noder,
   Gan pūces izkliedēt, kas vaimanā
   Par mūsu dīvainajām dejām. Dziediet!
   Tad projām dodieties, — man gribas dusēt.
   Laumas
   dzied.
   Raibās čūskas, glumās sliekas,
   Krupji, eži adatainie,
   Pavēlnieci mierā lieciet,
   Miegu viņai neaizgainiet!
   Koris.
   Lakstīgalas balss, ak, trīci
   Mūsu aiju dziesmai līdzi.
   Aijā, aijā, aijaijā, aijā, aijā, aijaijā!
   Viltus, burvības un maldi,
   Netraucējiet dusēt saldi!
   Gaišus sapņus redz lai tā!
   Labu nakti! Aijaijā!
   Pirmā lauma.
   Zirnekļi, kas tīklus aužat,
   Gliemji, melnās vaboles,
   Nenodariet sāpes gaužas, —
   Lai jūs gaita projām nes.
   Koris.
   Lakstīgalas balss, ak, trīci
   Mūsu aiju dziesmai līdzi.
   Aijā, aijā, aijaijā, aijā, aijā, aijaijā!
   Otrā lauma.
   Nu viss ir klusu. Lidojam!
   Par sargu vienu atstājam.
   Laumas aiziet. Titānija guļ.
   Uznāk Oberons un izspiež zieda sulu uz Titānijas
   acu plakstiem.
   Oberons.
   Uz ko mostot skatiens krīt,
   Karsti iemīli tūlīt,
   Lai tas ir — vienalga viss —
   Lauva, lācis, tīģeris,
   Meža cūka cietiem sariem,
   Uz to iedegsies tu arī.
   Ja ir tuvumā tāds zvērs,
   Laiks tev savas acis vērt.
   Aiziet.
   Uznāk Lizanders un Hermija.
   Lizanders.
   Ak mīļā, klejojot tu nogurusi,
   Un ceļu, atzīstos, nav spēju jaust.
   Var būt, ka atpūtīsimies te klusu
   Un paliksim, līdz rīta gaisma aust.
   Hermija.
   Jā, Lizander, sev vietu uzmeklē.
   Man sūnu cinis pagalvis būs te.
   Lizanders.
   Kā spilvens cinis derētu gan abiem,
   Mums viena sirds, būs vienā guļas vietā labi.
   Hermija.
   Nē, mīļo Lizander, jel klausi mani tu, —
   Tik tuvu nenāc, paliec atstatu!
   Lizanders.
   Ai dārgā, saproti, es nedomāju ļaunu,
   Lai mīlā redzams viss ar gaismu jaunu, —
   Teikt gribēju, ka mīlu tevi ļoti
   Un mūsu sirdis mīlā savienotas,
   Bet dotais zvērests vieno tās tik cieši,
   Ka pat līdz kapam abi kopā iesim,
   Un tāpēc neliedz vietu līdzās sev,
   Jo melot nespētu es, Hermij, tev.
   Hermija.
   Ar vārdiem rotaļāties proti veikli.
   Bet lepnums mans no tā gan ļoti ciestu,
   Ja tevi, Lizander, es melus viestu.
   Kā mīlu, tā ar cieņu pierādīt
   Tu vari, atvirzoties nost šobrīd,
   Jo jauneklim un jaunavai, kas tikla,
   Kauns attālumā turēties liek bikli.
   Ej nostāk! Labu nakti, dārgais draugs!
   Kaut mūžam mīlā būtu tu tik jauks!
   Lizanders.
   Šai tavai lūgšanai ļauj āmen teikt.
   Ja tevi pieviļu, lai pats ar esmu beigts!
   Šeit apgulšos. Tev atspirgt vēlu miegā!
   Hermija.
   Ir tev lai acis slēdzas dusā liegā.
   Viņi aizmieg. Uznāk Paks.
   Paks.
   Visu mežu pārmeklēju,
   Atēnieša neredzēju,
   Nevarēju pārbaudīt
   Spēku, kas šai ziedā mīt.
   Nakts un klusums. Kas te viz?
   Atēnieša apmetnis!
   Jā, tas viņš, es taču zinu, —
   Jaunavu viņš apnicina.
   Te jau līdzās ari viņa
   Galvu glauž pie valgā ciņa.
   Nabadzīte, nedrīkst tā
   Cietsirdim gult tuvāk klāt.
   Nelietis! Tam acis ziežu,
   Visu burvju spēku šķiežu.
   Tikko nu tu modīsies,
   Karstā mīlā iedegsies.
   Celies, kad vairs manis nav!
   Oberons, šķiet, gaida jau.
   Aiziet.
   Ieskrien Demetrijs un Helēna.
   Helēna.
   Ak, labāk nonāvē, bet neaizskrej!
   Demetrijs.
   Tev saku: nevajā un projām ej!
   Helēna.
   Vai tumsā gribi pamest? Pažēlol
   Demetrijs.
   Laid! Ja ne, dārgi maksāsi par tol
   Aiziet.
   Helēna.
   Vairs spēka nav man viņam pakaļ skraidīt,
   Jo vairāk lūdzu, mazāk varu gaidīt.
   Cik Hermija gan laimīga arvien —
   Tās acis katru vilina un sien.
   Kas spožumu tām devis? Asaras?
   Bet manas taču vairāk skalotas.
   Es neglīta kā lācis. Zvēri baigi,
   Ja mani satiek, projām aizbēg naigi.
   Nav tāpēc brīnums, Demetrijs ja arī
   Kā meža zvērs mēdz gluži tāpat darīt.
   Kam viltīgais un ļaunais spogulis
   Man viņai līdzināties atļāvis?
   Bet kas te? Lizanders? Uz ciņa! Klau!
   Beigts? Iemidzis? Bet asiņu vis nav!
   Ak, mosties, Lizander, jo lūdzu ļoti!
   Lizanders
   atmozdamies.
   Es tevis dēļ caur liesmām gatavs doties,
   Ak dzidrā Helēna! Nu jaušu to,
   Cik daiļums tavs sirds kvēles apgarots.
   Kur Demetrijs? Tā viņu sauc, jā gan,
   To iznīcinās asais zobens mans.
   Helēna.
   Ak Lizander, tā nerunā, ne tā!
   Kaut ir viņš iemīlējies Hermijā,
   Bet Hermija mīl tevi, apmierinies.
   Lizanders.
   Ar Hermiju būt mierā? Nu tad zini:
   Man mirkļu žēl, kad esmu ar to pinies.
   Ne Hermiju, bet Helēnu es mīlu.
   Kas kraukli nedotu pret dūju ķīlā?
   Tik prātam allaž gribu vadīt nākas,
   Un saka prāts: tu esi cildenāka.
   Pirms sava laika augļi nenobriest.
   Es biju jauns un nemācēju spriest,
   Bet nu, kad brieda laiks man ari klātu,
   Es taču visu apsveru ar prātu.
   Un tavās acīs aizgrābts lasu es
   Par mīlu — skaistāko uz pasaules.
   Helēna.
   Kam esmu dzimusi es tādām mokām?
   Kam tās vēl jāsaņem no tavām rokām?
   Vai nepietiek, vai tev vēl nepietiek,
   Ka Demetrijs tik daudz jau ciest man liek?
   Kam tev vēl vajag tā par mani smieties,
   Pret mani izturēties vēl tik cieti?
   Jā, labs gan mierinājums ir man tas,
   Ja mani nicina, par mani pasmejas.
   Bet sveiki! Ir man tomēr jāatzīstas,
   Ka domāju — jūs esat bruņnieks īstāks.
   Jā, sievieti, ko atraidījis viens,
   Var ari citi apvainot arvien.
   Aizskrien.
   Lizanders.
   Nē, viņa neredzēja Hermiju.
   Nu dusi, Hermij. Man vairs netuvojies tu.
   Ar saldumiem ja pārmērīgi mielo,
   Mēs vēlāk jūlam riebumu jo lielu,
   Un ķecerības vēlāk karsti nīst,
   Kam pašiem tikās maldu cejos klīst.
   Tu — mani saldumi un ķecerības, —
   Es tevi ienīstu bez žēlastības!
   Un tik pret Helēnu sirds mīlu jūt,
   To gribu dievināt un kalps tai būt.
   Aiziet.
   Hermija
   pamozdamās.
   Glāb, Lizander! Glāb mani! Palīgā!
   Rauj čūsku nost, kas rāpo riebīga!
   Ak, tas tik sapnis briesmīgs bija vien.
   Skat, Lizander, kā man vēl trīsas skrien!
   Es sapņoju — man čūska dzēla spēji,
   Tu redzēji un vienaldzīgi smēji.
   Ak Lizander! Kur esi nu, mans draugs?
   Vai nedzirdi? Vairs tevis nesasaukt?
   Ak, mīlas vārdā atbildi, kam tirdi!
   Zūd samaņa, kā bailes māc man sirdi.
   Un nav vairs tevis tuvumā, man šķiet,
   Bet meklēt gribu vai ar nāvē iet.
   Aiziet.

TREŠAIS CELIENS

PIRMĀ AINA
Mežs. Titānija gul.

   Uznāk Knauķis, Glitumiņš, Pamatiņš, Stabule, Snuķis un Badmira.
   Pamatiņš. Nu, vai visi esat klāt?
   Knauķis. Itin visi. Un te jau varen noderīga vieta mūsu
   mēģinājumam. Šī zaļā pļaviņa būs mūsu skatuve, šis
   baltērkšķu krūms mūsu ģērbtuve, un mēs varam iz-
   rādīt visu tieši tā kā valdnieka priekšā.
   Pamatiņš. Pēter Knauķi!
   Knauķis. Ko tu teiksi, brašo zēn?
   Pamatiņš. Šitajā komēdijā ar Piramu un Tizbi ir tādi
   notikumi, kas gan nevienam nepatiks. Pirmkārt, Pi-
   ramam jāizvelk zobens, lai nogalinātos, ko dāmas
   nekādi nevarēs pārdzīvot. Ko tu uz to sacīsi?
   Snuķis. Še tev nu bija, tā ir gan vārīga vieta!
   Badmira. Man liekas, ka mums galu galā to nogalinā-
   šanu vajadzēs izlaist.
   Pamatiņš. It nemaz ar ne. Esmu izdomājis, ka viss būs
   labi. Lai uzraksta prologu, un lai šis Prologs publikai
   pasaka, ka mēs ar saviem zobeniem nenodarīsim ne-
   vienam ļauna un ka Pirams patiesībā nemaz nenonā-
   vējas; un, lai būtu vēl drošāk, lai viņš pasaka, ka
   es — Pirams — nemaz neesmu Pirams, bet audējs
   Pamatiņš. Tas visus galīgi nomierinās.
   Knauķis. Labi, pasūtīsim tādu prologu, un lai to uzraksta
   astoņpēdu un sešpēdu pantos.
   Pamatiņš. Nežēlojiet pāris pēdu! Lai to uzraksta tikai
   astoņpēdu pantos.
   Snuķis. Vai dāmas neizbīsies no lauvas?
   Badmira. Varu jums galvu likt ķīlā, ka izbīsies!
   Pamatiņš. Draugi, tas mums labi jāapsver. Palaist lauvu
   dāmu pulkā — lai dievs pasarga! — tas ir kas bries-
   mīgs. Jo nav taču trakāka putna par dzīvu lauvu. To
   mums vajadzēs labi apdomāt. x
   Snuķis. Nu tad lai otrs Prologs paskaidro, ka tas nemaz
   nav lauva.
   Pamatiņš. Nē, lai viņš tiek nosaukts vārdā, un jāierīko
   tā, lai kāda daļa viņa sejas ir redzama, zem lauvas
   ādas. Un arī viņam pašam jāierunājas un jāsaka tā
   vai tamlīdzīgi, ar tādu pašu defektu: «Dāmas!» —
   vai: «Augstās dāmas! Atļaujiet pievērst jūsu uzma-
   nību!» — vai: «Atļaujiet jūs lūgt!» — vai: «Atļau-
   jiet jūs ļoti lūgt — nebaidīties, nedrebēt; esmu ga-
   tavs atdot par jums savu dzīvību. Ja jūs iedomātos,
   ka esmu īsts lauva, man būtu žēl pašam savas ādas.
   Nē, es nemaz neesmu lauva. Esmu tāds pats cilvēks
   kā visi.» Un tad lai viņš patiešām nosauc savu vārdu
   un pasaka skaidri un gaiši, ka viņš ir galdnieks Glī-
   tumiņš.
   Knauķis. Labi, lai notiek. Bet ir vēl divas grūtības. Kā
   lai dabū istabā iekšā mēnesnīcu? Jūs taču jau zināt,
   ka Pirams un Tizbe satiekas mēnesnīcā.
   Snuķis. Vai tai vakarā, kad izrādām savu lugu, spīd mē-
   ness?
   Pamatiņš. Kalendāru, kalendāru! Paskatieties kalendārā!
   Kad būs mēness, kāds būs mēness?
   Knauķis. Jā, tas tonakt spīdēs.
   Pamatiņš. Tad jau viss ir ļoti vienkārši, jāatver tikai
   tai istabā, kur spēlēsim, lielais logs plašāk vaļā, un
   mēness gaisma pati spīdēs pa logu iekšā.
   Knauķis. Jā. Bet var arī tā: lai kāds ienāk iekšā ar ža-
   garu saišķi un lukturi un saka, ka viņš ir Mēnes-
   nīca vai ari ka viņš izrāda Mēnesnīcu. Tad vēl ir
   otra grūtība: mums lielajā istabā vēl vajadzīga siena,
   jo Pirams un Tizbe, kā te sacīts, sarunājas pa šķirbu
   sienā.
   Snuķis.
   Veselu sienu jau gan nekādi neiestieps istabā iekšā.
   Kā tu domā, Pamatiņ?
   Pamatiņš. Kādam no mums vajadzēs izrādīt Sienu. Un
   lai viņš notriepjas ar javu vai ar māliem, vai arī ar
   kaļķiem, tad tas nozīmēs, ka viņš ir siena. Pirkstus
   lai viņš tur izplestus, un tad pa to šķirbiņu Pirams
   ar Tizbi varēs sačukstēties.
   Knauķis. Ja tas tā izdosies, tad būs labi. Un nu, brālīši,
   apmetieties tepat zemē un atkārtojiet savas lomas.
   Piram, tev jāsāk. Kad būsi beidzis savu runu, aizej
   aiz tā krūma. Un tāpat lai dara ari pārējie, katrs pēc
   sava gala vārda.
   Parādās Paks.
   Paks.
   Kas tie par salašņām, kas taisa traci,
   Kur laumu valdniece slēdz miegā acis?
   Tie lugu rādīs? Būšu skatītājs
   Un varbūt arī līdzi spēlētājs.
   Knauķis.
   Sāc, Piram! Tizbe, sagatavojies!
   Pamatiņš.
   Ak mīļā Tizbe, smaržu dullais zieds.
   Knauķis.
   Smaržu pillais, smaržu pillais!
   Pamatiņš.
   … smaržu pillais zieds
   Ir tava elpa, mana mīļā Tizbe.
   Bet klau! Dzird balsis. Paliec mirkli te.
   Es drīz, es drīz vien atkal būšu še.
   Aiziet.
   Paks.
   Nē, Pirams dīvaināks vēl redzēts nav.
   Stabule. Vai man tagad jārunā?
   Knauķis. Nu kā tad! Saproti taču, — viņš aiziet paskatīties, kas tas par troksni, ko dzirdēja, un tūliņ nāks atpakaļ.
   Stabule.
   Ak Piram mirdzošais, tavs vaigs kā lilje balts
   Un sārts kā roze ir, kas smaržās kūst,
   Tu jaunākais starp jauniem, mīļš un stalts
   Kā krietns zirgs, kas nekad nepiekūst.
   Es tevi gaidīšu pie Minnas kapa.
   Knauķis. Pie Ņina kapa, cienījamais! Bet tas tev tagad
   nemaz vēl nav jāsaka. To tu atbildi Piramam. Ko tu
   nopenterē. visu lomu ar visiem gala vārdiem vienā
   paņēmienā? Piram, kur tu paliec? Tu nokavēji gala
   vārdu. Gala vārds ir «nepiekūst».
   Stabule.
   Kā krietns zirgs, kas nekad nepiekūst.
   Atgriežas Paks un Pamatiņš, kam tagad ēzeļa galva.
   Pamatiņš.
   Kaut esmu stalts, bet, Tizbe, vienmēr tavs.
   Knauķis. Ak šausmas! Ak briesmas! Te spokojas!
   Draugi, piesauciet dievu! Bēdziet, meistari! Palīgāt
   Knauķis, Glitumiņš, Stabule, Snuķis un Badmira aizbēg.
   Paks.
   Jums sekošu, jūs gribu vajāt, dzīt,
   Pa purviem, krūmiem, brikšņiem pakaļ skraidīt
   Un kaukt kā suns, kā uguns virsū līt
   Un jūs kā lācis bezgalvainais baidīt,
   Es zviegšu, riešu, rūkšu, liesmošu,
   Kā zirgs un meža cūka biedēšu.
   Aiziet.
   Pamatiņš. Kāpēc viņi aizskrēja projām? Tā būs kāda
   blēdība, lai mani iebiedētu?
   Atgriežas Snuķis.
   Snuķis. Ak Pamatiņ, kā tu esi pārvērties! Kas man jā-
   redz!
   Pamatiņš. Kas tev jāredz? Ko gan tu citu vari redzēt kā
   tikai pats savu ēzeļa galvu?
   Snuķis aizbēg. Atgriežas Knauķis.
   Knauķis. Lai dievs tevi pasarga, Pamatiņ! Lai dievs pa-
   sarga. Kā tu esi pārvērsts!
   Aizbēg.
   Pamatiņš. Ek, es saprotu viņu blēdību. Viņi grib pataisīt
   mani par ēzeli. Iebiedēt mani! Ja vien varētu… Bet
   es nekustēšos ne no vietas, lai viņi dara, ko grib.
   Es pastaigāšos tepat un dziedāšu, lai viņi dzird, ka
   man nemaz nav bail.
   Pamatiņš dzied.
   Lūk, melnais strazds kā ogle spīd,
   Tam knābis dzeltens, glīts,
   Strazds dziesmu izloka ikbrīd,
   Čiepst mazais paceplīt's.
   Titānija
   pamozdamās.
   Kāds eņģelis gan mani modinājis
   Sai ziedu gultā?
   Pamatiņš
   dzied.
   Vēl žube, zvirbul's, cīrulis
   Un arī dzeguze …
   Dažs labs tās dziesmu dzirdējis,
   Nav apsaukt drīkstējis.
   Patiešām, kurš tad ies strīdēties ar tādu muļķīgu
   putnu? Kurš tam sacīs, ka tas melo, lai arī tas kūkotu
   cik kūkodams?
   Titānija.
   Ak, lūdzu, dziedi, daiļais mirstīgais,
   Jo tava balss nu apbur manu dzirdi,
   Bet vaigs tavs savaldzina skatienu,
   Un tavas cēlās īpašības liek
   Man teikt, ka tevi mīlu jau, mans prieks.
   Pamatiņš. Man šķiet, kundze, ka jums gan ir visai maz
   prāta, to darot; tomēr, patiesību sakot, saprātu un
   mīlestību mūsu dienās reti kad redz vienkopus, —
   ļoti žēl, ka vislabākie kaimiņi nesatiek. Es protu arī
   pajokot, kad vajag, vai ne?

   Titānija.
   Jo esi tikpat gudrs tu, cik skaists.
   Pamatiņš. Tas nu gan būs pārspīlēts. Bet, ja man būtu
   tik daudz saprašanas, kā tikt laukā no šī meža, tad
   būtu pats ar sevi pilnīgi apmierināts.
   Titanija.
   No meža ceļu laukā nemeklē, »—
   Tev jāpaliek — vai gribi to vai ne,
   Jo varena ir mana valdīšana,
   Un allaž vasara ir valstī manā.
   Es tevi mīlu. Sekot man ir gods.
   Tiks laumu bars par kalponēm tev dots,
   Tās tev no dzelmēm dārgas rotas nesīs,
   Tev, ziedu gultā dusot, dziesmas dvesīs.
   Un vaigu mirstīgo tev pārveidošu tā,
   Ka laumām līdzīgs kļūsi liegumā.
   Šurp, Zirņuziediņ, Tīmeklīt un Kode!
   Kur Sinepīte?
   Parādās Zirņuzieds, TJmeklītis, Kode un Sinepite.
   Pirmā lauma.
   Es šeit!
   Otrā lauma:
   Es ari!
   Trešā lauma.
   Es!
   Ceturtā lauma.
   Un es!
   Visas.
   Kurp jādodas mums?
   Titānija.
   Šim mirstīgajam laipni kalpojiet,
   Jums būs ap viņu virpuļot un diet
   Un gardumus un ogas viņam nest,
   Gan vīģes, vīnogas, gan mīklenes,
   Jūs meža bitēm medu nozodziet,
   No viņu vaska kājām sveces dariniet,
   Pie jāņtārpiņu acīm iededziniet tās,
   Lai gaisma mirdz, kad mostas viņš vai gulstas.
   Ar raiba taurenīša spārnu liegi
   Vēl mēness staru atvairiet tam miegā.
   To apsveiciet un allaž godiniet.
   Pirmā lauma.
   Sveiks, mirstīgais!
   Otrā lauma.
   Sveiks!
   Trešā lauma.
   Sveiks!
   Ceturtā lauma.
   Sveiks!
   Pamatiņš. Izsaku vislielāko atzinību jūsu augstībai. Vai
   varētu dabūt zināt, kā jūsu augstību sauc?
   Tīmeklltis. Tīmeklītis.
   Pamatiņš. Ļoti priecāšos iepazīties ar jums tuvāk, mīļo
   Tīmeklīt. Ja iegriezīšu sev pirkstā, iedrošināšos lūgt
   jūsu palīdzību. Kā jūs sauc, godātais kungs?
   Zirņuzieds. Zirņuzieds.
   Pamatiņš. Lūdzu, pasveiciniet savu māti — Pākstes
   kundzi un savu tēvu — Zirņa kungu. Ļoti priecāšos
   iepazīties tuvāk arī ar jums. Un, lūdzu, kā jūs sauc?
   Sinepite. Sinepīte.
   Pamatiņš. Mīļo Sinepīt, es ļoti labi pazīstu jūsu pacie-
   tību. Tas nelietīgais milzu bifšteks aprijis visai daudz
   jūsu tuvinieku. Varu apgalvot, ka ne vienreiz vien
   esmu lējis asaras par jums. Ļoti ļoti priecāšos iepazī-
   ties ar jums tuvāk, mīļo Sinepīt.
   Titānija.
   Uz manu mitekli nu mīļo vediet.
   Man liekas pat, sāk raudāt mēness tumstot,
   Ikkatram ziediņam tas skumjas rada,
   Pēc nolaupītās nevainības skumstot.
   Lai klusē mīļais mans, to pavadiet!

OTRA AINA
Cita vieta mežā.

   Uznāk Oberons.
   Oberons.
   Nu zināt gribētu, vai viņa modusies,
   Ko pirmo ieraudzījis skatiens tai
   Un ko tā iemīlējusi jo karsti.
   Parādās Paks.
   Tur nāk mans sūtnis. Neprātīgais gars!
   Ko tu man šonakt vari jaunu stāstīt?
   Paks.
   Steidz mīlā Titānija ķēmu glāstīt.
   Tās tuvumā, kad acis tai bij liegs
   Zem kokiem kuplajiem jau slēdzis miegs,
   Bars vienkāršu un rupju amatnieku,
   Kas, savu maizi pelnot, tirgū tiekas,
   Bij pulcējušies lugu mēģināt
   (Jo Tezejam drīz kāzu diena klāt).
   Vismuļķīgākais visā šajā pūlī
   Tur Piramu tiem attēloja tūļīgs.
   Aiz kāda krūmāja tas slēpās drīz,
   Bet man jau pietiekams bij mirklis īss,
   Lai to ar ēzeļgalvu apbalvotu.
   Un, savai Tizbei atbildi lai dotu,
   Nu iznāk aktier's mans. Bet, redzot to,
   Kā meža zosis, kas drīz aizlido,
   Kad tuvumā tām mednieks zagšus staigā,
   Kā raibie kovārņi, kas spalgi klaigā
   Un izklīst, drāzdamies kā vējš,
   Kad šāviens atskanējis spējš,
   Tā ari viņa biedri projām trauca
   Un klupdami pēc palīdzības sauca.
   Aiz bailēm vājš tiem bija kļuvis prāts,
   Tos mēmas lietas sāka mulsināt,
   Jo dzelksnāji tos tvarstīja un dzēla,
   Tiem cepure no galvas zemē vēlās.
   Es Jāvu, lai tie trakās bailēs skrien,
   Bet maigais Pirams palika tur viens.
   Šai brīdi Titānija modās spēji,
   Un tūlīt ēzelī tā iemīlējās.
   Oberons.
   Veikts labāk, nekā var to sagaidīt.
   Bet vai tev izdevās vēl apslacīt
   Ar zieda sulu acis atēnietim?
   Paks.
   Jā. Atradu to aizmigušu cieti.
   Netālu jaunava tur atdusas,
   Un mostoties tam jāierauga tā.
   Uznāk Hermija un Demetrijs.
   Oberons.
   Tas taču atēniet's, kas šurpu dodas!
   Paks.
   Tam meiča agrākā vairs līdzās neatrodas.
   Demetrijs.
   To nemoci, kurš tevi maigi mīl,
   Pret naidnieku lai acis dusmās zvīl.
   Hermija.
   Jā, dusmas aug un smacē manas krūtis, —
   Tu esi tas, kas izraisa šīs jūtas.
   Varbūt tu Lizanderu miegā nonāvējis
   Un mirksti asinīs. Ja nāvi sēji,
   Tad nogalini arī mani!
   Nē, saule nav tik uzticama dienai,
   Kā bij viņš man. Kā mani vienu
   Viņš pamestu? Tad ticamāk,
   Ka var caur pašu zemes serdi sākt
   305
   Rakt eju, mēness gaismai pa to slīdot,
   20 129
   Lai dienu antipodiem sajauc spīdot.
   Tu viņu nonāvējis! Lūk, tavs vaigs
   Kā slepkavam ir tagad bāls un baigs!
   Demetrijs.
   Tāds nonāvētais izskatās, un esmu
   Es nonāvēts ar tava naida dvesmu,
   Bet pašai tev mirdz sejā daiļums cēls
   Kā Venerai, kas tālā zilgmē kvēl.
   Iiermija.
   Kam šādi vārdi? Kur lai mīļo rod?
   Ak Demetrij, tev viņš man jāatdod!
   Demetrijs.
   Tad labāk suņiem mestu viņa miesas.
   Hermija.
   Pats esi suns! Viņš nonāvēts, tas tiesa!?
   Nē, nav man spēka vairs šo moku ciest!
   Kopš brīža šī vairs cilvēks neskaities!
   Ak, kas man patiesību, patiesību sacīs?
   Vai tev bij bailes vērties viņam acīs
   Un viņu nonāvēji guļošu? Kāds varonis!
   Tā allaž nelietis ir darījis.
   Tas vienmēr bijis čūskas, odzes dabā,
   Bet tu jau dzel par visiem mūdžiem labāk.
   Demetrijs.
   Prāts gluži veltīgi tev dusmās ir tik sīvs.
   Es vainīgs neesmu, un varbūt dzīvs
   Ir Lizanders. Nav noticis nekas.
   Hermija.
   Ak, lūdzu, saki, kur viņš atrodas!
   Demetrijs.
   Ja pateikt varētu, ko sev tad gūtu?
   Hermija.
   Vien to, ka mūžam es tev sveša būtu.
   No tevis, ienīstā, man gribas projām traukt —
   Vienalga, vai mans mīļais dzīvs vai miris jau.
   Aizsteidzas.
   Demetrijs.
   Nu karstās dusmas aklu viņu dara.
   Tai velti sekot. Atpūsties te varu.
   Just sāpes vairāk savu smagmi liek,
   Ja miegs mums palicis ir parādnieks.
   Varbūt tas atlīdzinās kādu daļu,
   Ja galvu nolikšu uz ciņa zaļa.
   Nogulstas un aizmieg.
   Oberons.
   Kas noticis? Tu esi kļūdījies
   Un citām acīm miegā pieskāries,
   Jo sirdi uzticīgu mīlā saldā
   Nu aplam esi ievīlis tu maldā.
   Paks.
   Bet tāds jau allaž dzīvē likums ir, —
   Uz vienu godīgo no simtiem melus dzird.
   Oberons.
   Par vēju ātrāk nu caur mežu dodies
   Un nerimsties, līdz Helēnu man rodi.
   Tā izmisusi mocās vienatnē,
   Un nopūtas tai sirdi saindē.
   Ej pielūko, ka šurp to atvilt vari,
   Es acis ieziedīšu jauneklim šim ari.
   Paks.
   Es laižos, lidoju un, lūk, cik aši eju, —
   Par katru tatārbultu ātrāk skrēju.
   Aizsteidzas.
   Oberons.
   Zieds mans, purpursarkanais,
   Amorbultas aizskartais,
   Lai šais acis sula plūst,
   Lai viņš mīlā redzīgs kļūst
   Un kā Veneru, kas zaigo,
   Jaunavu lai iemīl maigo, —
   Mostoties un ieraugot
   Lai viņš lūdz to laimi dot.
   Parādās Paks.
   Paks.
   Valdniek, dzirdi, so]i skan,
   Helēna jau seko man,
   Ari jauneklis, ko vīlu,
   Karsti lūdzas viņas mīlu.
   Pasmiet varam mēs par tiem, —
   Ir gan muļķi mirstīgie!
   Oberons.
   Paliec sāņus. Paklausies!
   Demetrijs var uzmosties.
   Paks.
   Abi viņai pakaļ trauks, —
   Tas nudien tad joks būs jauks!
   Jo kas notiek muļķīgāk,
   Jo man gardāk smiekli nāk.
   Uznāk Lizanders un Helēna.
   Lizanders.
   Kāpēc tu domā, ka par tevi smejas?
   Vai smējējam maz acīs asras mirdz?
   Tev zvērot, raudu un man asras lejas,
   Bet asarās šais patiesība ir.
   Par apsmieklu kā var tās uzskatīt,
   Ja tajās patiesības gaisma spīd?
   Helēna.
   Tu, redzu, kļūsti viltīgāks arvienu.
   Vai viena patiesība otras vērts?
   Tā Hermijai tu zvērēji ik dienas.
   Ja spētu tavus zvērestus es svērt,
   Ja līdzās liktu tos uz svaru kausa,
   Tad aizlidotu tie kā pūkas sausas.
   Lizanders.
   Es muļķis biju, viņai zvērēdams.
   Helēna.
   Tāds esi, arī viņu pamezdams.
   Lizanders.
   Bet Demetrijs mīl Hermiju, ne tevi.
   Demetrijs
   pamozdamies.
   Ak Helēna, tu brīnišķā, tev slavai
   Ar ko man salīdzināt acis tavas?
   Ir kristāls nespodrāks. Tev lūpas deg
   Kā ķiršogas, ko vajag skūpstiem segt.
   Pat mūžu sniegs, kas kalnu galos zaigo,
   Šķiet gluži melns pret tavu roku maigo.
   Ai mīļā, ļauj man, lai es noskūpstu
   Šo baltumu un laimes zīmogu.
   Helēna.
   Ak nelaime! Ak tavu dziļu kaunu!
   Nu abi izsmiet gribat mani ļauni.
   Ja pieklājību prastu jūs mazliet,
   Neviens no jums tad nebūtu tik ciets.
   Jūs abi kvēlojat pret mani naidā,
   Un nu vēl izsmieklu kā bultas raidāt.
   Ja vīri nebūtu pēc izskata jūs vien,
   Tā izturēties nespētu, nudien.
   Kaut zvērat, solāt, saldi vārdi līst,
   Es zinu, sirds jums mani tikai nīst.
   Jūs esat sāncenši un mīlat Hermiju,
   Un sacenzdamies smejat Helēnu.
   Nudien, tā vīrišķība, varoņdarbs, —
   Ar joku, kas tik apvainojošs, skarbs,
   Likt rūgtas asaras lai acīs riest,
   Likt radījumam vājam smagi ciest,
   Lai varētu par to tik pasmieties!
   Lizanders.
   Tavs solis, Demetrij, nav atzinīgi minams,
   Ka mīli Hermiju, sen visiem zināms.
   Ja kādreiz mīlējis es esmu to,
   Tad tagad tavā priekšā atkāpjos,
   Bet nedrīksti ir manā ceļā stāvēt,
   Jo Helēnu es mīlēšu līdz nāvei.
   Helēna.
   Vai kādam vairāk izsmiekla ir dāvāts?
   Demetrijs.
   Nē, Hermija man vajadzīga nav.
   Ko pret to jutu, izgaisis viss jau.
   Man sirds pie tās tik viesoties reiz gāja,
   Pie Helēnas tā atgriezusies mājās,
   Kur vienmēr paliks.
   Lizanders.
   Netici jel to!
   Demetrijs.
   Tu skaidras mīlas jūtas nepulgo,
   Ja nepazīsti lās, sev krāsi sodu.
   Lūk, tava mīļotā pie tevis dodas!
   Hermija tuvojas.
   Hermija.
   Ja tumsā saredzams nav it nekas,
   Jo vairāk mūsu dzirde asinās;
   Ja dziļā naktī redze liedzas klausīt,
   Kaut divas, taču sirdi vienotas,
   Un it kā divi simboli mēs bijām,
   Kas apvienoti vienā ģerboni.
   Vai tiešām gribi samīt seno mīlu,
   Ar viņiem kopā izsmiet draudzeni?
   Tas nav ne draudzīgi, nedz sievišķīgi.
   Viss mūsu dzimums tevi nosodīs,
   Lai arī kaunu izjūtu es viena.
   H ermi ja.
   Es pārsteigta par taviem kaisliem vārdiem,
   Bet neizsmeju, mani izsmej tu.
   Helēna.
   Vai Lizanderu neuzsūtīji tu man,
   Lai izsmieklā viņš mani cildinātu?
   Un tāpat savu otru pielūdzēju ari,
   Kas nesen gribēja man spert ar kāju,
   Lai tas nu mani godātu kā dievi,
   Par nimfu sauktu, brīnišķo un daijo?
   Kam saka viņš tā man, ko taču ienīst?
   Un Lizanders kam atteicas no tavas mīlas
   Un aizrautīgi slavē tagad mani,
   Ja ne ar tavu ziņu, tevis mudināts?
   Es taču neesmu tik laimīga kā tu,
   Ko mīla pavada uz katra soļa, —
   Jo mīlu nelaimīgi, mani nemīl.
   Es tāpēc žēlojama, nevis nicināma.
   Hermija.
   Nē, nesaprotu, ko tas nozīmē.
   Helēna.
   Jā, tagad līdzjūtīga izliecies
   Un man aiz muguras vien savieb seju.
   Viens otram pamiršķinot, joku turpiniet,
   Ar to vēl beidzot slavu iemantosiet.
   Ja žēlums svešs jums nebūtu un gods,
   Jūs nespētu tik nesaudzīgi būt.
   Kļūst divkārt uzmanīgas mūsu ausis.
   Man, Lizander, bij grūti saskatīt,
   Un tava balss vien ļāva pēdas dzīt.
   Kā mani pametot tā spēji baidīt?
   Lizanders.
   Vai tas, ko mīla sauc, var palikt, gaidīt?
   Hermija.
   Kas tā par mīlu, kas var projām saukt?
   Lizanders.
   Es mīlu Helēnu. Tā būs mans draugs,
   Jo viņa daiļumā mirdz valdzinošā
   Par itin visām debess zvaigznēm spožāk.
   Ko gribi vēl? Vai nav jau skaidrs viss?
   Es naidā esmu tevi pametis.
   Hermija.
   Nē, tu to nedomā, ko saki! Nevar būt!
   Helēna.
   Kā? Arī tu ar viņiem vienkopu?
   Jā, saprotu, jūs gribat visi trīs
   Nu izspēlēt ar mani ļaunu joku.
   Ak Hermija! Tu — viltus draudzene!
   Kā varēji gan viņiem pievienoties!
   Vai viss, ko kādreiz mīļi dalījām, —
   Gan zvēresti, gan skaisti, dīki brīži,
   Kad laikam steidzīgajam pārmetām,
   Ka tas mūs šķir, — viss ir jau aizmirsts?
   Kur bērnu dienu skaidrā draudzība?
   Kā divas dievišķīgas būtnes mēs
   Reiz abas vienu ziedu izšuvām
   Pēc viena parauga, uz viena sola sēžot.
   Mēs abas vienu dziesmu dungojām,
   Un mūsu rokas, balsis, prāti bija
   Tad nešķirami. Tā mēs kopā augām
   Kā divas ķiršogas uz viena kāta,
   Bet sveiki! Ir tā ari mana vaina, —
   To nāve izdziedēs un šķiršanās.
   Lizanders.
   Akf paliec, mīļā! Ļauj tev izskaidrot!
   Tu mana dzīvība un mana sirds!
   Helēna.
   Cik jauki!
   Hermija.
   Mīļais, viņu neizsmej!
   Demetrijs.
   Ja lūgums nelīdzēs, es piespiedīšu.
   Lizanders.
   Nedz piespiedīsi tu, nedz viņa pielūgs,
   Kā draudi, tā ar lūgumi ir velti.
   Es mīlu tevi, Helēna, un zvēru,
   Ka nomiršu vai arī pierādīšu,
   Ka maldās tas, kas šaubās vēl par to.
   Demetrijs.
   Bet zvēru es, ka mīlu viņu stiprāk.
   Lizanders.
   Nāc pierādi to man ar zobenu!
   Demetrijs.
   Jā.
   Hermija.
   Lizander, ko tas viss nozīmē?
   Lizanders.
   Nost, etiopiete!
   Demetrijs.
   Skat, kā viņš izliekas!
   Šķiet, ka ir saniknots, grib izrauties,
   Bet nekust ne no vietas, lēnīgais!
   Lizanders.
   Prom, kaķe! Ko man ķeries klāt kā dadzis!
   Es nokratīšu tevi nost kā čūsku.
   Hermija.
   Kam pēkšņi tu tik jauns? Kas noticis?
   Mans mīļais…
   Lizanders.
   Mīļais tavs? Nost, brūnā tatāriete!
   Tu esi apnikusi man kā rūgtas zāles.
   Hermija.
   Vai joko?
   Helēna.
   Joko viņš tāpat kā tu.
   Lizanders.
   Bet, Demetrij, es vārdu turēšu.
   Demetrijs.
   Kaut pierakstītu mēs šo līgumu!
   Spēj vājas rokas tevi atturēt, tev neticu.
   Lizanders.
   Vai tad man viņu sist vai nonāvēt?
   Kaut nīstu, negribu to sāpināt.
   Hermija.
   Kas sāpīgāks var būt par tavu naidu?
   Tu mani ienīsti? Kāpēc? Par ko?
   Vai neesmu es Hermija? Tu — Lizanders?
   Un vēl arvien es esmu tikpat daiļa.
   Vēl šonakt mīlēji tu mani. Šonakt
   Tu mani pamet. Kā tas iespējams?
   Lizanders.
   Jā, tā tas ir, tik tiešām kā es dzīvs.
   No tevis esmu novērsies uz mūžu,
   Un tāpēc neceri, nekā vairs nejautā
   Un neiedomājies, ka tas ir joks!
   Es tevi nīstu, mīlu — Helēnu.
   Hermija.
   Ko dzirdu? — Viltniece! Tu — zieda tārps!
   Tu esi zagle! Naktī piezagies
   Un atņēmi man viņa sirdi.
   Helēna.
   Skaisti!
   Vai tiešām tev nemaz nav kautrības,
   Vai tev nav kauna vairs? Vai tiešām gribi,
   Lai es tev tikpat skarbi atbildu?
   Kauns! Kauns! Tu esi liekule un lelle!
   Hermija.
   Es — lelle? Jā, nu saprotu reiz visu, —
   Tu salīdzini mūsu augumus
   Un lepojies ar savu stāvu —
   Ar slaido stāvu, savu slaidumu!
   Ar to tu viņu esi apbūrusi,
   Un augusi tu esi viņa acīs
   Tik tāpēc vien, ka esmu maza es.
   Cik tad es maza? Teic, tu izpušķotā maikste!
   Lai būtu es cik maza būdama,
   Ar nagiem tomēr aizsniegšu tev acis!
   Helēna
   De met rifam un Lizander am.
   Kaut arī abi smejaties par mani,
   Jūs lūdzu tomēr mani aizsargāt.
   Tā uzbrucis man nav nekad neviens.
   Ar zaimiem mētāties es neprotu,
   Un nav tas manā atturīgā dabā.
   Sist mani neļaujiet! Kaut viņa arī
   Par mani drusku mazāka, es tomēr
   To neuzveikšu.
   Hermija.
   Mazāka! Klau! Atkal!
   Helēna.
   Ak, nedusmojies, dārgā Hermija!
   Es vienmēr esmu tevi mīlējusi
   Un tevi klausījusi uzticama,
   Bet, tikai Demetriju mīlot, izpaudu
   Par tavu kluso bēgšanu uz mežu.
   Viņš sekoja tev, bet es mīlā — viņam,
   Kaut arī draudēja viņš mani sist,
   Ar kājām spārdīt un pat nogalināt.
   Ļauj mierīgi man iet, uz Atēnām
   Es, neprātīgā, atkal atgriezīšos.
   Jums nesekošu vairs. Ļauj tikai iet!
   Tu redzi, cik es klusa nu un kautra.
   Hermija.
   Nu labi, ej! Kas tevi te vēl tur?
   Helēna.
   Vien muļķe sirds, ko atstāju es šeit.
   Hermija.
   Pie Lizandera.
   Helēna.
   Nē, pie Demetrija.
   Lizanders
   Helēnai.
   Ko baidies? Nedrīkstēs tā tevi skart.
   Demetrijs.
   Nē, kaut tu ari viņas pusē stāvi.
   Helena.
   Ak, dusmās viņa ļoti bīstama.
   Jau skolas gados viņa bija sīva,
   Kaut maza, taču visai neganta.
   Hermijci.
   Kā? Atkal maza! Tikai to vien dzirdu!
   Kam viņai mani zaimot atļaujat?
   Nē, laidiet mani!
   Lizanders.
   Paej nost, tu knisli,
   Ar melniem graudiem izaudzētais pundur,
   Tu — īkstīte!
   Demetrijs.
   Ak, cik tu pakalpīgs
   Tai, kas šo pakalpību nicina.
   Liec viņu mierā! Neuzdrošinies
   Vairs sargs būt Helēnai! Ja stāstīt
   Vēl domā tai par savu mīlu,
   Sargies!
   Lizanders.
   Nu tā atlaidusi mani.
   Nāc seko, ja vien nebaidies, lai redzam,
   Kam vairāk tiesību uz Helēnu!
   Demetrijs.
   Tev sekot? Nē! Es iešu cieši blakus.
   Lizanders un Demetrijs aiziet.
   Hermija.
   Lūk, mīļā, viss tas notiek tevis dēļ!
   Nē, neaizbēdz!
   Helēna.
   Es neticu vairs tev,
   Un derdzīgs man ir kļuvis tuvums tavs.
   Kaut ari cīņā veiklākās tev rokas,
   Lai aizbēgtu, man kājas slaidākas.
   Aizsteidzas.
   Hermija.
   Cik dīvaini! Es nezinu, ko domāt.
   Aiziet.
   Oberons.
   Tu esi vainīgs. Atkal kļūdījies.
   Bet varbūt allaž kļūdīties tev prieks?
   Paks.
   Nē, tici, netīšām tas, pavēlniek.
   Vai nesūtīji, vīrs lai atrasts kļūtu,
   Kas atēniešu drēbēs ģērbies būtu?
   Šis, acis gadījās kam apslacīt,
   Jau arī taču Atēnās vien mīt.
   Par padarīto prieks tik mani silda, —
   Mēs pasmiesimies vēl par viņu ķildu.
   Oberons.
   Šie jaunekļi sev cīņas vietu meklē.
   Steidz nakti melnu pārvērst tiem kā pekli,
   Tik bieza migla lai nu zvaigznes sedz,
   Pār Aheronu kādu tumstam redz.
   Bet sāncenšus tu krustām šķērsām vadā
   Un, lai tie nekad nesatiktos, gādā,
   Gan tā kā Lizanders šeit tumsā sauc,
   Lai Demetrijs tev dusmās pakaļ trauc,
   Un Demetrija balsī lamas raidi, —
   Tā viņus abus klīdini un baidi,
   Līdz paguruši viņi beidzot rimst
   Un dziļā, svina smagā miegā grimst.
   Šo sulu zied tad Lizanderam acīs,
   Jo, kad tā miegā viņa plakstus slacīs,
   Nakts maldi atkal viegli izgaisīs,
   Viņš kā caur miglu gaismu ieraudzīs.
   Un pamostoties viss, kas naktī bija,
   Tiem izliksies kā raibu sapņu vija.
   Uz Atēnām tie dosies, mājup ies
   Tik cieši vienoti, ka mūžam nešķirsies.
   Bet, kamēr veikli itin visu veiksi,
   Pēc zēna es pie Titānijas steigšu.
   No malda skatiens tiks tai atbrīvots,
   Un visai zemei atkal miers būs dots.
   Paks.
   Bet, pavēlniek, mums jāpasteidzas arī,
   Jo strauji trauc nakts pūķu melnie bari,
   Un rīta zvaigzne gaiši iemirdzas,
   To redzot, tumsas gari izbīstas
   Un slēpjas kapsētās, bet grēcinieki,
   Kas maldu ceļos vien un dzelmēs tiekas,
   Jau savās tārpu cisās atgriežas,
   Jo tiem no dienas gaismas jāvairās;
   Lai gaisma viņu kaunu neatsedz,
   Ar nakti viņi sadraudzību slēdz.
   Oberons.
   Mēs nepiederam tāda veida gariem,
   Pat rotaļājos es ar ausmas stariem.
   Kā mednieks esmu klejojis, kad rīts
   Jau tuvojas, viss uguns krāsās vīts,
   Un viļņus Neptunam tas zaļi saltos,
   Ar gaismu pārliedams, vērš plūdos baltos.
   Bet tomēr nekavējies, nav ko snaust,
   Lai visu paveicam, pirms diena aust.
   Aiziet.
   Paks.
   Vadāšu gan šur, gan tur,
   Lai tie netiek it nekur,
   Lai tie bailes sirdī tur,
   Vadāšu gan šur un tur.
   Viens jau tuvojas.
   Uznāk Lizanders.
   Lizanders.
   Nu, lepno Demetrij! Kur esi? Nāc!
   Paks.
   Šeit, nelieti. Mans zobens gaida. Sāc!
   Lizanders.
   \ Tev tuvojos.
   Paks.
   Jā, seko gan.
   Te līdzenāks.
   Lizanders aiziet, Paka balsi) sekodams.
   Uznāk Demetrijs.
   Demetrijs.
   Nu, Lizander, teic man —
   Kur esi, gļēvuli, kam kavējies?
   Vai kādā krūmā būtu paslēpies?
   Paks.
   Pats gļēvulis, tik skaļi plāties,
   Bet baidies cīņā pretī stāties.
   Nāc, zaķapastala, nāc, puika tāds!
   Ar žagariem man tevi izpērt prāts,
   Jo zobenu celt kauns.
   Demetrijs.
   Ak tā, tu te?
   Paks.
   Mums cīņai cita vieta jāmeklē.
   Abi aiziet.
   Uznāk Lizanders.
   Lizanders.
   Viņš klaigādams arvien uz priekšu dodas,
   Kad tuvojos, tas vairs tur neatrodas;
   Kaut tam uz pēdām sekoju arvien,
   Sis nelietis par mani ātrāk skrien,
   Līdz beidzot paklupu es tumsā baigā.
   Šeit atgulšos. Ak, austi, diena maigā!
   Un, tikko iedegsies tavs pirmais stars,
   Jau pretinieku atriebība skars.
   Aizmieg.
   Atgriežas Paks un Demetrijs.
   Paks.
   Ho-ho! Tu, gļēvuli, ko apkārt staigā?
   Demetrijs.
   Ja tev ir drosme, nāc un skaties vaigā!
   Kad tuvojos, tu manis izvairies
   Un nedrīksti man pretī nostāties.
   Kur tagad esi?
   Paks.
   Nāc, es tepat vien.
   Demetrijs.
   Šos jokus nožēlosi tu, nudien,
   Kad rīta ausmā satikšu es tevi!
   Bet ej! Liek gurdums manīt sevi.
   Šai saltā guļas vietā atgulšos,
   Bet gaidi, — rīt ar tevi sastapšos!
   Apguļas un aizmieg.
   Uznāk Helēna.
   Helēna.
   Ak nakts, tik moku pilna tu un gara!
   Lai stundas skrien, lai agra ausma svīst,
   Ka ceļu atkal mājup atrast varu
   Un pamest tos, kas mani tikai nīst.
   Lai miegs, kas skumjām aizmirstību rod,
   Nu arī man šo nemaņu te dod!
   Apguļas un aizmieg.
   Paks.
   Tikai trīs? Par maz tas būs.
   Divreiz divi četri kjūs.
   Te jau viņi skumji nāk.
   Amorbulta viltīgā
   Sirdis trakas darīt māk.
   Uznāk Hermija.
   Hermija.
   Es nogurusi esmu nu līdz nāvei.
   Tērps rasā izmircis un saplosīts.
   Nav spēka tālāk iet, nedz stāvēt,
   Vairs kājas nespēj sirdij paklausīt,
   Šeit atdusēšos, un lai cīņā bargā
   Vien debesis man Lizanderu sargā.
   Apguļas un aizmieg.
   Paks.
   Zālē dusi
   Saldi, klusi.
   Tagad iešu,
   Acīs liešu
   Sulu dziedinošu tev.
   Iespiež Lizandera acīs zieda sulu.
   Mostoties
   Iemīlies
   Katrā ziņā
   Atkal viņā —
   Savā pirmā līgaviņā.
   Notiks, kā teic sakāmvārds, —
   Katrs bauda, kas tam gards.
   Džeks un Džille
   Kopā abi,
   Viss būs labi.
   Aiziet.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA
Turpat mežā.

   Lizanders, Hermija, Demetrijs, Helēna guļ. Laumu pavadīti, uznāk
   Titāni ja un Pamat iņš. Skatuves dziļumā, viņu nepamanīts, stāv
   Oberons.
   Titānija.
   Nāc, mīļais, apsēdies uz ziediem maigiem,
   Ļauj gludo galvu rozēm izrotāt
   Un glāstā kļauties taviem mīļiem vaigiem,
   Un lielās, skaistās ausis skūpstiem klāt.
   Pamatiņš. Kur ir Zirņuzieds?
   Zirņuzieds. Esmu šeit.
   Pamatiņš. Pakasiet man galvu, Zirņuziediņ! Kur irmsjē
   Tīmeklītis?
   Tīmeklī tis. Es šeit.
   Pamatiņš. Msjē Tīmeklīt, mīļo msjē Tīmeklīt, sameklējiet savus ieročus un nositiet man sarkankāji biti, kas sēž tur uz tā dadža; un, mīļo msjē, atnesiet man tās meduskanniņu. Tikai nepārpūlieties, to darot, msje. Un, mīļo msje, uzmaniet, ka jums nesaplīst meduskanniņa. Man būtu žēl, ja jūs aplietos ar medu, sinjor. Kur ir msjē Sinepīte?
   Sineplte. Šeit.
   Pamatiņš. Dodiet man savu ķepiņu, msjē Sinepīt. Lūdzu, bez liekām ceremonijām, mīļo msjē.
   Sineplte. Ko jūs pavēlat?
   Pamatiņš. Neko sevišķu, msjē. Palīdziet tikai kavalrijam Tīmeklītim mani kasīt. Man būtu jātiek pie bārddziņa, msjē. Šķiet, ka esmu traki apaudzis ar sariem; bet esmu tik jūtīgs ēzelis, ka man tūlīt jākasās, tikko mani kāds matiņš kutina.
   Titānija.
   Vai nevēlies nu dzirdēt mūziku,
   Mans dārgais draugs?
   Pamatiņš. Jā, manas ausis kā radītas, lai klausītos mūziku. Nu, uzspēlējiet kaut ko uz knaiblēm un kauliņiem.
   Titānija.
   Teic, mīļais mans, — ko gribētu tu ēst?
   Pamatiņš. Jā, es notiesātu krietni daudz lopbarības: labprāt pagremotu kaltētas auzas. Bet vislabāk dodiet man klēpi siena: labs siens, salds siens ir vislabākais pasaulē.
   Titānija.
   Man droša lauma ir, kas uzmeklēs
   Tev riekstus vāverīšu midzeņos.
   Pamatiņš. Man labāk garšotu pāris sauju sausu zirņu.
   Bet nu, lūdzu, lai jūsu ļautiņi liek mani mierā; jūtu, ka man ir ekspozīcija uz gulēšanu.
   Titānija.
   Jā, dusi, tevi rokām apvīšu.
   Jūs, laumas, ejiet projām, izklīstiet.
   Laumas aizlido.
   Tā maigais apinis vij savas vītes
   Ap koka stumbru, liegā efeja
   Jo cieši apskauj gobas raupjos zarus.
   Kā tevi mīlu es! Kā dievinu!
   Abi aizmieg.
   Uznāk Paks.
   Oberons
   tuvodamies.
   Sveiks, Robin! Vai tu redzi jauko skatu?
   Nu kļūst man viņas neprāta jau žēl.
   Nesen vēl satikos ar to aiz meža,
   Kur ziedus viņa lasīja šim nelgām.
   Es sāku viņu rāt un kaunināt,
   Jo smaržu pilno ziedu vainagu
   Tā apvija ap galvu spalvaino,
   Un rasa, ziedu pumpuros kas mirdz
   Vēl dzidrāk nekā austrumzemju pērles,
   Tur ziedu acīs skumji laistījās
   Kā asaras par savu lielo kaunu.
   Kad biju viņu diezgan ķircinājis
   Un viņa mīļi piedošanu lūdza,
   Es prasīju tai zēnu, viņa tūdaļ
   To deva man un aizsūtīja laumas,
   Lai atved to uz manu mitekli.
   Nu zēns ir mans, un gribu atbrīvot
   Es acis tai no nelaimīgiem maldiem.
   Un, mīļo Pak, tu arī tagad noņem
   Šim atēniešu vīram ēzeļgalvu baigo,
   Lai viņš ar citiem reizē atmostas,
   Uz Atēnām lai viņi atgriežas
   Un lai tiem viss, kas naktī noticis,
   Vairs tikai murgu pilni sapņi šķiet.
   Vispirms es atbrīvošu valdnieci.
   Esi atkal tu tā pati
   Un kā agrāk visu skati,
   Diānas zieds smaržo kairāk,
   Kupidona viltu vaira.
   Nu, Titānija, daiļā valdiniece, mosties!
   Titānija.
   Ak Oberon! Es sapni redzēju!
   Man šķita, ēzeli es mīlēju!
   Oberons.
   Lūk, kur tavs mīļais.
   Titānija.
   Kā tas notika?
   Man tagad bail pat viņu uzlūkot.
   Oberons.
   Cst… Klusāk! Robin, noņem viņam masku!
   Liec, Titānij, lai salda mūzika
   Vēl dziļāk gulētājus iežūžo.
   Titānija.
   Lai mūzika tiem saldus sapņus nes!
   Atskan mūzika.
   Paks.
   Nu tāds pats muļķis pamosties, kāds biji.
   Oberons.
   Tad plūstiet, skaņas! Mīļā, sniedz man roku!
   Lai zeme nodimd mūsu dejas lokā!
   Jo draudzība mums atkal sirdīs mīt,
   Un tāpēc jautri dejosim mēs rīt
   Jau Tezejpilī, kur svin kāzu dienu.
   Tā namam laimi veltīsim arvienu.
   Ir uzticamos mīlētājus šos
   Rīt siržu saites līksmi savienos.
   Paks.
   Klausies, pavēlniek, man šķiet, —
   Cīrulis jau skaļi dzied.
   Oberons.
   Valdniec, slīdēsim it klusi
   Prom uz zemes ēnas pusi.
   Aizlidot var sapņu gars
   Ātrāk nekā mēness stars.
   Titānija.
   Lidosim, un gaitā straujā
   Stāsti, draugs, jo gribu taujāt,
   Kā gan varēju es Jaut
   Mirstīgajam sevi skaut.
   Aizlido.
   Tauru skaņas.
   Uznāk Tezejs, Hipolita, Egejs un pavadoņi.
   Teze js.
   Lai iet un mežsargu kāds uzmeklē!
   Ir izpildītas maija parašas,
   Un, tā kā dienas ausma tuvojas,
   Lai dzird nu mīļotā, kā mani suņi
   Prot trokšņot medībās. Tos palaidiet!
   Lai izklīst viņi rietumielejā.
   Kāds no pavadoņiem aiziet.
   Sai pakalnā mēs, mīļā, uzkāpsim.
   No turienes vislabāk dzirdēsim,
   Kā atbalss saplūdīs ar skaļām rejām.
   Hipolita.
   Ar Herkulesu kopā reiz un Kadmu
   Mēs Krētas biezos mežos dzinām lāci
   Ar Spartas vīru suņiem. Jaukāku
   Vēl dzirdējusi nebiju neko,
   Jo ne vien mežs, bet visa debess, strauti
   Tad skaņās dārdēja, un melodiskāku
   Es neesmu dzirdējusi pērkonu.
   Tezejs.
   Ir ari mani suņi Spartas sugas,
   Ar tādu pašu spalvu, garām ausīm,
   Kas zālei notrauc visu rīta rasu,
   Tiem pakrūtes kā Tesālijas vēršiem.
   Kaut gaitā lēni, rējiens katram tiem
   Skan it kā zvans. Un skaņas jaukākas
   Nav lulinātas, raidītas ar tauri
   Ne Krētā, Spartā, nedz ar Tesālijā.
   Bet vari pati spriest. Kas šīs par nimfām?
   Egejs.
   Ak kungs! Tā mana meita, kas te dus.
   Un šis ir Lizanders. Šis — Demetrijs.
   Te Helēna, kas meita Nedaram.
   Kā viņi visi gadījušies kopā?
   Tezejs.
   Tie agri atsteigušies būs, lai piedalītos
   Te maija svinībās. Un, zinādami,
   Ka ieradīsimies, mūs sagaidīja.
   Bet saki, Egej, — vai tas nebij šodien,
   Kad Hermijai bij jādod atbilde?
   Egejs.
   Jā, valdniek, šodien.
   Tezejs.
   Teic, lai mednieki
   Ar ragu skaņām viņus modina!
   Ragu skaņas un saucieni aiz skatuves. Lizanders, Demetrijs.
   Helēna un Hermija uzmostas.
   Jūs sveicu! Valentina diena garām, —
   Bet vai šie putni nu tik pārojas?
   Lizanders.
   Kungs, piedodiet.
   Viņš un visi pārējie noslīgst ceļos.
   Tezejs.
   Nē, lūdzu, piecelieties!
   Es taču zinu — sāncenši jūs esat.
   Kā pēkšņi var būt tāda saderība?
   Kā ienaids ienaidam var blakus dusēt
   Un atriebības nebīties?
   Lizanders.
   Kungs, tiešām nezinu, ko atbildēt.
   Vai sapnī bija tas vai nomodā, —
   Bet pateikt nevaru, kā šeit es nokļuvu …
   Un tomēr … Taisnību kaut runāt spētu!
   Jā, jā, nu šķiet man jau, ka atceros.
   Ar Hermiju šurp abi steidzām. Nodoms
   Mums bija pamest Atēnas un bēgt,
   Kur neskartu vairs atēniešu likums …
   Egejs.
   Nu diezgan, diezgan! Ir jau skaidrs viss.
   Es lūdzu viņu sodīt, bargi sodīt!
   Tie būtu aizbēguši… Jā gan, Demetrij.
   Mūs abus viņi būtu piekrāpuši.
   Tu sievu zaudētu, es — goda vārdu,
   Ka Hermija tik tev reiz piederēs.
   Demetrijs.
   Kungs, daiļā Helēna man atklāja,
   Ka tiem ir nodoms atbēgt šurp uz mežu.
   Es niknās dusmās viņiem sekoju,
   Bet mīlot Helēna man nāca līdz.
   Kungs, tiešām nezinu, ar kādu spēku
   (Bet dīvains spēks tas bija) mana mīla
   Pret Hermiju tā izkusa kā sniegs.
   Tā šķiet man tikai viegla rotaļa,
   Ar kuru bērna dienās aizrāvos.
   Nu manas ilgas, manu acu prieks
   Ir Helēna. Ar viņu saderināts
   Es biju, satiku pirms Hermiju.
   Bet, tā kā slimnieks atstumj barību
   Un tikai veselam tā atkal garšo,
   Tā tagad viņu mīlu, dievinu
   Un uzticams tai palikšu uz mūžu.
   Tezejs.
   Ir labi, draugi, ka jūs satiku.
   To visu sīki izstāstīsiet vēlāk.
   Tev, Egej, šoreiz jāpiekāpjas būs,
   Jo šodien turpat templī līdz ar mums
   Šie abi pāri savienoti kļūs.
   Un, tā kā sākusies jau gaiša diena,
   Būs arī medības mums jāatliek.
   Uz Atēnām nu visi dosimies
   Un trijiem pāriem kāzas svinēsim.
   Nāc, Hipolita!
   Tezejs, Hipolita, Egejs un pavadoņi aiziet.
   Demetrijs.
   Viss šķiet tik niecīgs man un neskaidrs
   Kā kalni tālumā, kas izgaist mākoņos.
   Hermija.
   Šķiet, visu redzu acīm divējām,
   Jo katra lieta dubultojas.
   Helēna.
   Es tāpat.
   Kā pērli Demetriju atradu,
   Viņš — mans un arī nav mans.
   Demetrijs.
   Vai ticat jūs, ka esam nomodā?
   Man liekas, guļu vēl un sapņoju.
   Vai valdnieks nebij šeit un nelika
   Mums viņam sekot?
   Hermija.
   Jā, un mans tēvs.
   Helēna.
   Un Hipolita.
   Lizanders.
   Viņš aicināja mūs iet līdzi tiem uz templi.
   Demetrijs.
   Tad taču esam nomodā. Nu, iesim!
   Pa cejam izstāstīsim savus sapņus.
   Visi aiziet.
   Pamatiņš
   pamozdamies.
   Kad pienāk mana kārta, tad pasauciet' vien, es runāšu savu tekstu. Man būs jāsaka: «Vismīļo Piram.»
   Hei! Ho! Pēter Knauķi! Plēšu lāpītāj Stabule! Skārdniek Snuķi! Badmira! Kungs, apžēlojies, aizmukuši un pametuši mani te guļam! Man bija traki ērmota parādība. Es sapņoju… Bet tur neviens netiks gudrs, kas tas īsti bija par sapni. Tas būtu tīrais ēzelis, kas mēģinātu iztulkot šo sapni. Man likās, ka es būtu… Bet to nu gan neviens nepateiks, kas īsti. Es sapņoju, ka es biju… ka man bija… Bet tas būtu gatavais nelga, kas uzdrošinātos pateikt, ko es sapņos redzēju. Cilvēka acs to nav dzirdējusi, cilvēka auss to nav redzējusi, cilvēka roka to nespēj izgaršot, viņa mēle aptvert un sirds izstāstīt, kas tas bija par sapni. Es piedabūšu Pēteri Knauķi, lai uzraksta balādi par šito sapni, un tad to sauks «Pamatiņa sapnis», jo tam nav nekāda pamata. Un es to nodzie dāšu lugas beigās valdniekam priekšā. Bet varbūt, lai iznāktu vēl jaukāk, nodziedāšu to, Tizbei mirstot.
   Aiziet.

OTRA AINA
Atēnas. Istaba Knauķa mājā.

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA
Atēnas. Tezeja pils.

   Uznāk Tezejs, Hipolita, Filostrats, augstmaņi un pavadoņi.
   Hipolita.
   Šie pāri, Tezej, stāsta brīnumus.
   Tezejs.
   Jā, vairāk dīvainus, ne patiesus. Un es
   Šīm teikām neticēšu, nedz ar māņiem.
   Ir ārprātīgajiem un mīlētājiem
   Tik karstas smadzenes un dzīva fantāzija,
   Ka vēsais saprāts viņiem gluži svešs.
   Jo trakie, dzejnieki un mīlētāji
   No iedomām vien sastāv. Piemēram,
   Redz trakais vairāk velnu, nekā ellē ir.
   Un mīlētājs ir tikpat neprātīgs.
   Tam čigāniete šķiet jau Helēna.
   Un jūsmas neprātā klīst skatiens dzejniekam
   Pār debesi un zemi. Iztēlē
   Tam nezināmā ainas veidojas.
   Šo tukšumu tad aptver viņa spalva,
   Tam vārdu dod un mājvietu.
   Tā dzīva fantāzija rotaļājas.
   Ja kādu prieku nojauš tā un gaida,
   Jau parādās šā prieka vēstnesis,
   Vai arī tumšā naktī lielās bailēs
   It vienkāršs krūms tai bīstams lācis šķiet.
   Hipolita.
   Nē, liekas, viņu brīnišķīgā stāstā
   Nav tikai rotaļīga fantāzija vien.
   Kā pārmainījušās ir viņu jūtas!
   Tas liecina, ka ir kas noticis.
   Cik neparasti viss un dīvaini!
   Tezejs.
   Lūk, kur tie, laimē starodami, nāk!
   Uznāk Lizanders, Demetrijs, Hermija un Helēna.
   Jūs sveicu, draugi! Mīla lai un prieks
   Jums sirdīs mīt!
   Lizanders.
   Vēl laimīgāks
   Lai valdinieka ceļš un galds, un gulta!
   Tezejs.
   Nu, kādā maskarādē, kādās dejās
   Trīs stundu mūžību mums īsināt,
   Kas ilgst no mielasta līdz dusas brīdim?
   Kur vīrs, kas pārzin mūsu izpriecas?
   Kas viņam padomā? Varbūt ir luga, —
   Un gausās stundas paies nemanot.
   Kur Filostrats?
   Filostrats.
   Šeit, valdniek varenais.
   Tezejs.
   Teic — kādas izpriecas būs šovakar?
   Vai maskas? Mūzika? Kā nositīsim
   Nu savu laiku, ja ne līksmībā?
   Filostrats.
   Šeit saraksts ir ar visām izpriecām,
   Un lūdzu izvēlēties, ko jūs gribat redzēt.
   Pasniedz sarakstu.
   Tezejs
   lasa.
   «Par cīniņu ar centauriem var dziedāt
   Kāds atēniešu einuhs arfas pavadībā.»
   Nav vērts. Jau stāstījis es tiku sievai
   Par sava senča Herkulesa slavu.
   Lasa.
   «Kā bakhantes reiz dusmās saplosīja
   Senseno dziedoni no Traķijas.»
   Tā veca luga. To jau redzēju,
   Ar uzvaru kad atgriezos no Tēbām.
   Lasa.
   Te «Mūzu vaimanas par zinātnieka nāvi,
   kas miris nabadzībā». Droši vien
   Tā dzēlīga un asa satīra,
   Kas neder kāzu svētkiem.
   Lasa.
   Lūk! «Jaunā Pirama un daiļās Tizbes mīla».
   It garlaicīgi īsi skati. Traģiskākais joks.
   Joks un vēl traģisks! Garlaicīgs un īss!
   Karsts ledus vai ar verdošs sniegs!
   Kā saskaņot var šādu nesaskaņu?
   Filostrats.
   Sai lugā vairāk nav kā desmit vārdu,
   Un lugu īsāku es nezinu,
   Bet arī desmit vārdu tai par daudz,
   Un tāpēc garlaicīga tā; jo tajā
   Nav vārda prātīga, nedz arī aktiera.
   Par traģēdiju to var nosaukt tāpēc,
   Ka Pirams tajā padara sev galu.
   Man mēģinājumā bij acīs asaras,
   Un jāsaka, ka nebiju nekad
   Tā savā mūžā raudājis aiz smiekliem.
   Tezejs.
   Un kas ir tie, kas šajā lugā spēlē?
   Filostrats.
   Ak ļaudis vienkāršie, kas pelnās Atēnās.
   Nekad tie strādājuši nav ar galvu,
   Nu viņi nomocīja trulo atmiņu
   Ar lugu tikai jums par godu.
   Tezejs.
   Mēs noskatīsimies.
   Filostrats.
   Bet, augstais kungs,
   Tā neder jums. Es lugu redzēju, —
   Nav tajā it nekā, nekā — nudien!
   Jūs uzjautrināt var tik viņu nodoms
   Un pūles sagādāt jums prieku.
   Tezejs.
   Gribu redzēt!
   Jo nevar it nekas būt pārāk slikts,
   Ko vienkāršība pazemībā dāvā.
   Ved viņus iekšā! Lūdzu ieņemt vietas!
   Filostrats aiziet.
   Hipolita.
   Man nepatīk par nabadzību smieties
   Un skatīties uz pūlēm veltīgām.
   Tezejs.
   Tev, mīļā, arī nebūs jāredz tās.
   Hipolita.
   Viņš taču teica, ka tie nekā neprot.
   Tezejs.
   Jo laipnāki mēs būsim, pateikdamies
   Par it neko. To kļūdas piedosim.
   Ja padevība nevarīga, draugs,
   Tad centība vien jau var visu izpirkt.
   Ir bieži ceļojumos ierēdņi
   Sveikt mani gribējuši daiļām runām,
   Kas iepriekš sacerētas. Tomēr gadījās,
   Ka viņi drebēja un kļuva bāli,
   Tiem bailēs visi vārdi aizmirsās,
   Tie stomījās un beidzot apklusa.
   Tad tici, mīļā, viņu klusēšanā
   Es jutu sirsnīgāko sveicienu,
   Un mulsā cieņas pilnā pazemība
   Man patika daudz labāk nekā veiklas runas,
   Ko saka droši, nekaunīgi pļāpas.
   Un tāpēc liekas — kautrība un mīla
   Ar vārdiem nedaudziem spēj pateikt vairāk.
   Ienāk Filostrats.
   Filostrats.
   Ja, augsto valdniek, pavēlēsiet sākt,
   Tad Prologs gatavs.
   Tezejs.
   Lai viņš ienāk.
   Tauru skaņas.
   Uznāk Knauķis — Prologs.
   Prologs.
   To, kas jums nepatiks, mēs tīši darām
   Un lūdzam nedomāt, ka gribam jums
   Sniegt citu, ko ar vājiem spēkiem varam.
   Lūk, tāds ir mūsu beigu iesākums.
   Mēs visas savas pūles kopā liekam
   Jūs sarūgtināt. Mūsu nodoms nav
   It visu darīt tikai jūsu priekam.
   Mēs šeit, lai žēl jums nav te laika sava.
   Jau gaida aktieri. Kad viņus dzird,
   Tad zināt dabūjat, kas jāzin ir.
   Tezejs. Šis puisis ne visai ievēroja tādus sīkumus kā
   pieturas zīmes.
   Lizanders. Viņš palaida savu prologu kā neiebrauktu zirgu: tas nezina, kur apstāties. Laba mācība, valdniek: nepietiek ar to, ka runā vien, jārunā pareizi.
   Hipolita. Nudien, viņš nospēlēja savu prologu kā bērns, kas spēlē fleitu: skaņa ir gan, bet valdīt to viņš neprot.
   Tezejs. Viņa runa atgādināja samezglojušos važu; kaut ari visas atsevišķās daļas veselas, tās tomēr sapinušās. Kas būs tālāk?
   Uznāk Pirams un Tizbe, Siena, Mēness un Lauva.
   Prologs.
   Jūs godātie, nekā vēl neuzminat?
   Bet brīnieties vien, skaidrs drīz viss kļūs.
   Šis jauneklis ir Pirams, ja to gribat zināt,
   Šī daiļava par Tizbi jāsauc būs.
   Vīrs, kaļķiem notriepies un māliem, tēlo Sienu,
   Bet ļaunā Siena mīlētājus šķir,
   Un tie pa šķirbu sačukstas arvienu.
   Par to vai kādam no mums brīnums ir?
   Bet puisis šis jums Mēnesnīcu tēlo, —
   Suns, žagarsaišķis, laterna tam klāt,
   Jo mīlētājiem mēness gaismā vēlu
   Pie Ņina kapa tikties norunāts.
   Šis baigais zvērs par Lauvu jānosauc,
   Tas Tizbi, kam ir pirmai jāierodas,
   Tā izbiedē, ka viņa projām dodas
   Un lielās bailēs bēgot mājup trauc.
   No pleciem apmetnis tik viņai zemē krīt,
   To Lauva asiņainiem zobiem plēš tūlīt.
   Bet drīz jau šurpu steidzas Pirams skaistais,
   Redz tērpu asinīs, bet Tizbes nav nekur,
   Viņš aso šķēpu, kas tam rokās laistās,
   Ņem, varonīgi savās krūtīs dur.
   Bij Tizbe koka ēnā paslēpusies,
   Un, mīļo beigtu ieraugot, tūlīt
   Tā arī dunci izņem klusi,
   Sev krūtīs spiež un zemē krīt.
   Bet visu pārējo jums izstāstīs jo labi
   Šis Lauva, Mēness, Siena, mīlētāji abi.
   Prologs, Tizbe, Lauva un Mēness aiziet.
   Tezejs.
   Man gribētos zināt, vai arī lauva runās.
   Demetrijs. Tas nebūtu nekāds brīnums. Kāpēc lai nerunātu lauva, ja jau tik daudz ēzeļu to dara?
   Siena.
   Šai pašā lugā ir vēl aina tāda,
   Kur Snuķim, man, ir Siena jāizrāda.
   Es esmu Siena, kādas visur taisa,
   Un manī te ir šķirba vai ar plaisa,
   Pa kuru Pirams Tizbei mīļus vārdus čukst,
   Kad viņiem abiem sirdis mīlā pukst.
   Ka esmu Siena, to šis apmetums
   Un akmentiņi apliecinās jums.
   Pa kreisi un pa labi šķirba gaida,
   Lai mīlētāji čukstus pa to raida.
   Tezejs. Vai var prasīt, lai māli un salmi runātu vēl saprātīgāk?
   Demetrijs. Tā, valdniek, ir atjautīgākā siena, ko jebkad esmu dzirdējis runājam.
   Ienāk Pirams.
   Tezejs.
   Klusu! Pirams tuvojas Sienai.
   Pirams.
   Ak baigā nakts! Tu melnā nakts, ak vai!
   Ak nakts, kas nāk, kad dienas gaisma zūd!
   Ak nakts, ak nakts! Ai-ai-ai-ai-ai!
   Man bail, ka Tizbei aizmirsies te būt!
   Tu, mana mīļā, labā, jaukā Siena,
   Kas mūsu tēvu īpašumus šķir,
   Nu, mana mīļā, labā, jaukā Siena,
   Jel rādi šķirbiņu, kas tevī ir!
   Siena izpleš pirkstus.
   aū
   Paldies tev, laipnā Siena. Jupiters
   Tev atmaksās. Bet Tizbes nav.
   Lai pērkons, Siena, tevi drupās sper,
   Jo mani esi pievīlusi jau!
   Tezejs. Man liekas, ka arī Sienai būtu jāsāk lādēties,
   jo viņa taču jūt.
   Pirams. Nē, to viņa nedarīs. «Pievīlusi jau» ir Tizbes
   gala vārds; viņai tūliņ jānāk iekšā, un man viņa jā-
   saskata caur šķirbu. Jūs redzēsiet, ka viss notiks uz
   mata tā, kā sacīju. Tur jau viņa nāk.
   Ienāk Tizbe.
   Tizbe.
   Tu, Siena, zini manas nopūtas,
   No Pirama es šķirta ciešu Joti,
   Un manas ķiršu lūpas pieskaras
   Siem akmeņiem un māliem, kas tev doti.
   Pirams.
   Es redzu balsi. Raudzīšos nu priecīgs
   Pa šķirbu. Varbūt dzirdu Tizbes vaigu.
   Tizbīt.
   Tizbe.
   Mīļais, tu man domāt liec …
   Pirams.
   Ak, domā, ko vien gribi. Mīļā, maigā,
   Es uzticams kā Limanders tev kļūšu.
   Tizbe.
   Es tev kā Helēna, līdz beigta būšu.
   Pirams.
   Vai Safals Prokrusu tā mīlētu?
   Tizbe.
   Kā Šafals tev uz mūžu piederu.
   Pirmās.
   Dod mutes man pa Jaunās Sienas plaisu.
   Tizbe.
   Ne tevi bučoju, bet tukšu gaisu.
   Pirams.
   Vai šonakt apsolies pie Ņina kapa nākt?
   Tizbe.
   Vai dzīva, vai ar mirusi — tur būšu klāt.
   Pirams un Tizbe aiziet.
   Siena.
   Te loma man kā Sienai beidzas
   Un tāpēc projām jāaizsteidzas.
   Aiziet.
   Tezejs. Tātad siena starp abiem kaimiņiem nojaukta.
   Demetrijs. Tā tam bija jānotiek, ja sienām ir ausis un
   tās bez atļaujas visu noklausās.
   Hipolita. Savu mūžu nebiju dzirdējusi neko muļķīgāku.
   Tezejs. Arī labākās šāda veida lugas ir tikai pa-
   tiesības ēnas un sliktākās nebūs pārāk sliktas, ja iz-
   tēle tās papildinās.
   Hipolita. Tad jau tai jābūt jūsu iztēlei un ne viņu.
   Tezejs. Ja mēs neiedomāsimies par viņiem neko Jau-
   nāku kā viņi paši par sevi, tad tos varēs uzskatīt par
   viskrietnākajiem Jaudīm. Bet tur jau nāk divi cildeni
   zvēri — Mēness un Lauva.
   Uznāk Lauva un Mēness.
   Lauva.
   Ak dāmas, kuru maigā sirds jau baidās,
   Ja maza pelīte pa grīdu skraida,
   Kaut nesadomātu jūs bailēs bēgt,
   Kad jūsu priekšā lauva iesāks rēkt!
   Es lauva neesmu, lai baiļu nav nekādu,
   Es galdnieks Glītums, tērpies lauvas ādā.
   Bet, ja kā lauva īsts te ierastos,
   Tad laikam gan man labi neklātos.
   Tezejs. Tik rāms zvērs un turklāt tik apzinīgs!
   Demetrijs. Visrāmākais plēsoņa, valdniek, kādu jebkad
   esmu redzējis.
   Lizanders. Šis lauva drosmes ziņā ir īsta lapsa.
   Tezejs. Patiešām, un saprāta ziņā tīrā zoss.
   Demetrijs. Ne gluži tā, valdniek, jo viņa drosme nepār-
   spēj tā prātu, bet lapsa vienmēr uzveiks zosi.
   Tezejs. Nu, viņa prāts gan nekādā ziņā nepārspēs tā
   drosmi, tāpat kā zoss nekad nevar uzveikt lapsu. Bet
   atstāsim to visu viņa saprātam un paklausīsimies, ko
   teiks Mēness.
   Mēness. Šis lukturis ir mēness rags, kas spīd.
   Demetrijs. Viņam labāk vajadzēja nest ragus pierē.
   Tezejs. Nē, tas nav augošs mēness, un tā ragi nav sa-
   redzami viņa apaļumā.
   Mēness.
   Šis lukturis ir mēness rags, kas spīd,
   Es — vīrs, ko mēnesī var saskatīt.
   Tezejs. Tā nu ir vislielākā aplamība: cilvēku vajadzēja
   ielikt lukturī. Kā citādi viņš var būt vīrs mēnesī?
   Demetrijs. Viņš nedrīkst līst tajā tāpēc, ka tur ir svece.
   Palūkojieties, kā tā apdegusi nikni sprakst!
   Hipolita. Man jau apnicis šis Meness, vai tas nemainī-
   sies?
   Tezejs. Tā kā tam ir tik vāja prāta gaisma, tas sāk jau
   dilt, bet pieklājības un kārtības dēj mums jāpacie-
   šas.
   Lizanders. Turpini, Mēnes!
   Meness. Viss, kas man jāsaka, ir tas, ka lukturis ir mē-
   ness. Es esmu vīrs mēnesī. Šis žagaru saišķis ir mans
   žagaru saišķis, un šis suns ir mans suns.
   Demetrijs. Tam visam jau nu gan vajadzēja atrasties
   lukturī, jo tas atrodas uz mēness. Bet klusāk! Tur
   nāk Tizbe.
   Ienāk Tizbe.
   Tizbe.
   Lūk, vecā Ņina kaps. Kur mīļais mans?
   Lauva
   rūc.
   R-r-r!
   Tizbe aizskrien.
   Demetrijs. Labi rūkts, Lauva!
   Tezejs. Labi skriets, Tizbe!
   Hipolita. Labi spīdēts, Mēnes! Nudien, Mēness spīd
   jauki!
   Lauva saplosa Tizbes apmetni un aiziet.
   Tezejs. Labi plēsts, Lauva!
   Demetrijs. Bet tur nāk Pirams.
   Lizanders. Un nu Lauva pazuda.
   Ienāk Pirams.
   Pirams.
   Tev, Mēnes, pateicos par saules stariem spožiem.
   Tev pateicos, ka tava gaisma spīd,
   Man tavi tīrie zelta stari droši
   Ļaus uzticamo Tizbi saskatīt.
   Pag, briesmas klāt!
   Stāt, bruņniek, stāt!
   Cik šausmīgs skats, paties'!
   Acs tumša kļūst,
   Un sirds man lūst!
   Kas, mīļā, noticies?
   Tavs mētelis
   Ir asinīs!
   Lai fūrijas šurp drāž!
   Un, likten, steidz,
   Man dzīvi beidz, —
   Lai gāžas, veļas, brāž!
   Tezejs. Tāds izmisums un mīļotā drauga nāve, nudien, var gandrīz apbēdināt.
   Hipolita. Atzīstos, ka man žēl šī vīra.
   Pirams.
   Kāpēc gan pasaulē ir lauva laista,
   Sirdsmīļo lai man spētu saplosīt?
   Tā ir, — nē, nē, tā bija reiz tik skaista,
   Par visām skaistākā, kas vien virs zemes mīt.
   Lai asras plūst!
   Šķēps krūtīs lūst, —
   Te, kreisā pusē!
   Lai asins mirdz,
   Kur sita sirds.
   Es mirstu klusi.
   Noduras.
   Nu esmu beigts,
   Var dvēsle steigt
   Uz debess mājām.
   Man mēle dziest,
   Beidz, Mēnes, gaismu šķiest!
   Mēness aiziet.
   Pagalam ir mani kauliņi un čupā krājas.
   Demetrijs. Vai viņš runā par spēļu kauliņiem? Bet viņš taču ir viens pats kā dūzis.
   Lizanders. Nē, viņš ir vēl mazāk vērts, jo ir beigts.
   Viņš vairs nav nekas.
   Tezejs. Ar laba ārsta palīdzību viņu varētu dabūt uz pekām, un tad izrādītos, ka viņš ir ēzelis.
   Hipolita. Kā Mēness varēja aiziet, pirms Tizbe atgriezusies? Kā nu viņa atradīs savu iemīļoto?
   Tezejs. Viņa atradīs to zvaigžņu gaismā. Tur jau viņa nāk. Un ar viņas vaimanām luga beigsies.
   Ienāk Tizbe.
   Hipolita. Man šķiet, ka par tādu Piramu nav daudz ko vaimanāt. Ceru, ka viņa nerunās gari.
   Demetrijs. Tikai mazs puteklītis svaru kausā izšķirs, kurš no viņiem labāks — Pirams kā vīrietis (lai dievs stāv mums klāt!) vai Tizbe kā sieviete (lai dievs mūs pasarga!).
   Lizanders. Viņa jau pamanījusi to ar savām maigajām actiņām.
   Demetrijs. Un sāk viņu apraudāt šādi.
   Tizbe.
   Vai dusi tu?
   Beigts esi nu?
   Ak Piram, atmosties!
   Vairs neesi silts,
   Drīz kapa smilts
   Tev acīm pārklāsies.
   Šīs lilju lūpas,
   Ķiršu deguns,
   Pureņzelta vaigs
   Un acu logs,
   Kas zaļš kā loks,
   Vairs neuzsmaidīs maigs.
   Lai parces trīs
   Nu steidzas drīz
   Ar rokām pienbaltām.
   Tās asnīs trīc,
   Jo saplosīts
   Ir mīlas auds ar tām.
   Ko runāt daudz!
   Lai zobens trauc
   Un krūtis pušu šķeļ.
   Noduras.
   Un draugiem «Sveiks!»
   Vēl Tizbe teiks.
   Tā beidzas mīlas ceļš.
   Mirst.
   Tezejs. Mēness un Lauva palika dzīvi, lai apglabātu mirušos.
   Demetrijs. Jā, un Siena arī.
   Pamatiņš
   pieceldamies.
   Nē, nudien ne; tās sienas, kas šķīra viņu tēvus,
   vairs nav. Vai jūs nevēlētos noskatīties epilogu un
   noklausīties bergamiešu deju, ko dejos divi mūsējie?
   Tezejs. Nē, lūdzu, bez epiloga, jo jūsu lugai nevajag
   nekāda atvainojuma. Nav ko atvainot; ja reiz visi
   aktieri ir pagalam, tad nav neviena ko vainot. Ja
   tas, kas uzrakstījis šo lugu, nospēlētu Piramu un pa-
   kārtos Tizbes zeķu saitē, tad tā gan būtu jauka
   traģēdija. Bet ari tāpat ir labi. Un ļoti labi tika spē-
   lēts. Nu parādiet bergamiešu deju, bet epilogs lai
   izpaliek.
   Deja.
   Ir pusnakts mēle dzelžainā mums teikusi
   Jau divpadsmit. Laiks iet pie miera.
   Es baidos, ka mēs rītu aizgulēsimies,
   Tāpat kā šonakt ilgi bijām modri.
   Šī vientiesīgā spēle tomēr labi
   Mums pakavēja laiku. Tagad — gultās!
   Vēl divas nedēļas ilgs svinības,
   Ik vakaru mūs gaida izpriecas.
   Visi aiziet.
   Parādās Paks.
   Paks.
   Rēc nu Lauva izsalcis,
   Mēnesnīcā vilki gaudo,
   Tikai arājs noguris
   Grimst pēc darba dziļā snaudā.
   Klusu izdeg pagales.
   Pūce tumsā spalgi klaigā.
   Sirdzējam šīs skaņas nes
   Nojautu par galu baigu.
   Tumsas laiks, kad kapsētās
   Kapi vaļā veras lēni,
   Gulētāji pieceļas.
   Klīst pa takām gurdas ēnas.
   Laumas, teiksmu gari, mēs
   Hekatei drīz līdzi ļimsim,
   Saule tur mūs nemeklēs, —
   Mēs kā sapņi tumsā grimsim.
   Taču vēl mums līksmot ļauts.
   Pele pat te netiks iekšā.
   Putekļi man jānotrauc
   Ar šo slotu nama priekšā.
   Parādās Titānija un Oberons ar pavadoņiem.
   Oberons.
   Vieglu vizmu pārlej iet
   Namam, iegrimis kas miegā.
   Laumu bari, dejojiet
   Nu par putnu lidām liegāk.
   Dziesmu līdz man lūlojiet,
   Dziediet, līksmi virmojiet!
   Titānija.
   Dziesma jāiemācās mums,
   Katra nots kā trallināma.
   Liegi vīsies dejojums,
   Aplaimosim tā šo namu.
   Dzied un dejo.
   Oberons.
   Nu, līdz agra gaisma svīst,
   Laumas lai šeit apkārt klīst.
   Augstam pārim dusu saldu!
   Laime lai tā namā valda!
   Jaunlaulātos pārējos
   Arī laumas aplaimos.
   Dzīves ceļš lai pāriem trijiem
   Uzticībā kopā vijas.
   Lai to dzimums laimīgs ir,
   Daba lai tiem nepiešķir
   Kroplību vai kādu vainu,
   Ļauni izskatu kas maina,
   Lai bez zaķa lūpām tie,
   Dzimumzīmēm, plankumiem.
   Laumas lai sēj rasu svaigu
   Visos ceļos, kur tie staigās.
   Tā šis nams tiok apveltīts,
   Katrs kakts tam mierā tīts.
   Steidziet projām lidināt,
   Ausmā esiet atkal klāt!
   Oberons, Titānija un pavadoņi aiziet.
   Paks.
   Ja mēs sadusmojām jūs,
   Viss, es ceru, labi būs.
   Domāsiet, ka sapnis bija
   Raibo notikumu vija.
   Varbūt vājo lugu drīz
   Tā kā sapni aizmirsīs.
   Bet, ja luga, kā man likās,
   Tomēr mazliet iepatikās,
   Čūskas šņāciens nepamodās,
   Kārtībā viss labākā.
   Sniedziet roku man ar prieku,
   Parādā jums nepalieku.
   Nozūd.

SAPNIS VASARAS NAKTI

   Sapnis vasaras naktī — visromantiskākā no visām Šekspīra komēdijām — sarakstīta ap 1595.—1596. gadu. 1623. gadā tā uzņemta in folio izdevumā.
   Komēdijas sižets un kompozīcija pieder pašam Šekspīram, lai gan daži stāsta pavedieni var būt aizgūti. Tā, piemēram, Atēnu fons ir Cosera bruņinieka stāstam, kas pārstrādāts no Bokačo poēmas Tese- īde, kā ari no Teseja biogrāfijas, kuru Šekspīrs pazina pēc Plutarha. Pirama un Tizbes traģēdija Šekspīram bija pazīstama no Ovīdija, kura Metamorfozēs viņš atrada vārdu savai feju karalienei Titānijai.
   Kā ievērojamais krievu kritiķis Beļinskis atzīmē, Sapnis vasaras naktī rāda mums pavisam citu Šekspīra daiļrades pasauli nekā viņa pārējie darbi — fantastisko pasauli. Šai komēdijā lielais reālists dod brīvu vaļu savai fantāzijai. Taču fantāzija, izdoma, Šekspīra darbos nekad nav atrāvusies no reālās dzīves. Šekspīra fantāzija cieši saausta ar reālās dzīves elementiem, un arī šai komēdijā valda sava loģika.
   Pasaku komēdijās savijušies dažādu tautu dzīves motīvi. Komēdijā notēlota Anglijas daba un cilvēki, tomēr tiem piemīt arī dienvidu kultūras un sadzīves īpatnības. F. Engelss atzīmē, ka komēdijā Sapnis vasaras nakti darbojošos personu raksturā jūtama tikpat spēcīga dienvidu ietekme kā traģēdijā Romeo un Džuljeta.
   Centrālais dramatiskais motīvs komēdijā Sapnis vasaras naktī ir konflikts starp despotisko tēvu Egeju un viņa meitu Hermiju. Tēvs aizliedz meitai precēt viņas iemīļoto, bet Hermija nebaidās cīnīties par savu laimi. Uzvara ir jauno mīlētāju pusē, kuri pēc ciešanām un sarežģījumiem galu galā iegūst tiesības uz laimi. Daba izrādās spēcīgāka par likumiem un parašām. Seit atspoguļojas Šekspīra humānistiskie uzskati morāles jautājumos. Sis konflikts, kas gan parādīts kā personisko attieksmju konflikts, norāda, ka vecās feodālisma laika morāles un sadzīves normas savu laiku pārdzīvojušas un nespēj vairs vadīt un noteikt cilvēku attiecības mīlas un laulības problēmās.
   Tomēr Šekspīrs savā komēdijā neparāda tikai dabas un mīlas uzvaru. Šekspīrs ar savu aso novērošanas spēju saskata dzīvi un notikumus visā to daudzpusībā un daudzkrāsainībā. Viņš atklāj pretrunas, kādās cilvēks nokļūst, ja seko vienīgi savām jūtām (Demetrija jūtas pret Helēnu), parāda arī feodālā laika sabiedrības pretrunas un nebūšanas.
   Abu jaunavu — Hermijas un Helēnas mīla pārvar visus šķēršļus, un pat Hermijas tēvam jāsamierinās ar mīlas uzvaru.
   Ar lielu dzejisku spēku Šekspīrs apdzied mīlu kā visskaistākās un augstākās cilvēka jūtas. Tādu mīlu redzam arī Romeo un Džuljetā, bet Romeo un Džuljetas mīla, lai gan gūst morālisku uzvaru, ir traģiska, un abi jaunie mīlētāji iet bojā apkārtējās vides naida un tumsonības dēļ. Turpretī Sapnis vasaras naktī ir mīlas komēdija.
   Šekspīrs pasmejas par cilvēkiem, kuru jūtas nav pastāvīgas, tomēr viņa smieklos nav sarkasma. Viņa ironija ir labsirdīga.
   Sapnis vasaras naktī — viena no visdzejiskākajām Šekspīra komēdijām. Tanī viņš meistariski pratis savīt teiksmaino ar reālo, nopietno ar smieklīgo, lirismu ar humoru.
   Sevišķi skaists ir meža attēlojums, kad vasaras naktī pār koku galotnēm līst sudrabotā mēness gaisma un meža biezokņos atdzīvojas gariņi un laumiņas, kas klejo un lido ātrāk par mēness stariem.
   Valijas Bratānes tulkojumā latviešu lasītāji visā pilnībā var iejusties un iepazīties ar šo burvīgo pasauli un tās fantastiskajiem un reālajiem notikumiem.
   I cēliena 1. ainā
   270. Vai spēsi ietērpties par mūķeni
   Un tumšās klostersienās ieslēgties… —
   Senajā Grieķijā, protams, klosteru nebija. Šis ir viens no Šekspīra anahronismiem.
   2. ainā
   277. Pirams un Tizbe — Ovīdija Metamorfožu mīlas stāsta varoni. 277. Erkuless — sengrieķu dieva vārda izkropjojums, jābūt Her- kuless.
   II cēlieu a 1. ainā
   282. Korins un Filida — gana un ganes vārdi, bieži sastopami pasto- rālēs.
   282. Kotumas — zābaki ar augstiem papēžiem. Tos valkāja amazones, lai gan senie grieķi un romieši parasti valkāja sandales.
   282.     Perigena — laupītāja Sinnisa meita. Pēc tēva nāves, kuru nonāvēja Tezejs, viņa kādu laiku bija Tezeja mīļākā.
   283.   Egmeja — nimfa.
   283. Antiope — viena no amazonēm.
   285. Leviatans — bībelē pieminēts jūras briesmonis.
   III cēliena 1. ainā
   296. Prologs — aktieri, kurš runāja prologu, pašu sauca par prologu.
   2. ainā
   313. Nost, etiopiete! —
   Etiopietes uzskatīja par neglītām, galvenokārt viņu tumšās ādas krāsas dēļ. Lizanders nosauca Hermiju par etiopieti, lai viņu apvainotu.
   IV cēliena 1. aina
   328. Valentīna diena garām, bet vai šie putni nu tik pārojas? — Pēc tautas ticējuma, Sv. Valentīna dienā (14. februārī) putni atgriežas no dienvidiem.
   V cēliena 1. ainā
   336. Traķijas dziedonis — leģendārais Orfejs, par kuru stāsta, ka
   pēc sievas nāves viņš nokāpis pazemē, lai atgūtu mirušo. 341. Vai Safals Prokrusu tā mīlētu … —
   Safals te lietots Kefala vietā. Prokrusa — Prokridas vietā. Tie ir sengrieķu teiku varoņi.
   2. ainā
   350. Ja mēs sadusmojām jūs … —
   Paka monologs — traģēdijas epilogs, ar kuru viņš uzrunā skatītājus.

SAPNIS VASARAS NAKTĪ

VILJAMS ŠEKSPĪRS

PIRMAIS CELIENS

PIRMĀ AINA
Atēnas. Tezeja pils.

OTRA AINA
Atēnas. Knauķa māja.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA
Mežs Atēnu tuvumā.

OTRA AINA
Cita vieta mežā.

TREŠAIS CELIENS

PIRMĀ AINA
Mežs. Titānija gul.

OTRA AINA
Cita vieta mežā.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA
Turpat mežā.

OTRA AINA
Atēnas. Istaba Knauķa mājā.

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA
Atēnas. Tezeja pils.

SAPNIS VASARAS NAKTI

SAPNIS VASARAS NAKTĪ

VILJAMS ŠEKSPĪRS

PIRMAIS CELIENS

PIRMĀ AINAAtēnas. Tezeja pils.

OTRA AINAAtēnas. Knauķa māja.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINAMežs Atēnu tuvumā.

OTRA AINACita vieta mežā.

TREŠAIS CELIENS

PIRMĀ AINAMežs. Titānija gul.

OTRA AINACita vieta mežā.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINATurpat mežā.

OTRA AINAAtēnas. Istaba Knauķa mājā.

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINAAtēnas. Tezeja pils.

SAPNIS VASARAS NAKTI

PIRMĀ AINA
Atēnas. Tezeja pils.

OTRA AINA
Atēnas. Knauķa māja.

PIRMĀ AINA
Mežs Atēnu tuvumā.

OTRA AINA
Cita vieta mežā.

PIRMĀ AINA
Mežs. Titānija gul.

OTRA AINA
Cita vieta mežā.

PIRMĀ AINA
Turpat mežā.

OTRA AINA
Atēnas. Istaba Knauķa mājā.

PIRMĀ AINA
Atēnas. Tezeja pils.