VILJAMS SEKSPĪRS
   SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

PERSONAS

   Lords
   Kristofors Slajs,
   skārdnieks Krodziniece Priekšspēlē
   Pāžs
   Aktieri, mednieki, kalpotāji Baptista, bagāts kungs Padujā Vinčencio, vecs muižnieks no Pizas Lučencio, viņa dēls, Biankas līgavainis Petručo, veronietis, Katarinas precinieks Gremio )
   Hortenzio / Biankas Precinieki Tranio I
   Biondello / Lučencio kal Potā ji Grumio \
   Kertiss / Petručo kalpotāji
   Skolmeistars, viltus Vinčencio Katarina, spītniece ) Bianka, viņas māsa / Baptistas meitas Atraitne, vēlāk Hortenzio sieva
   Skroderis, cepurnieks, Baptistas un Petručo ļaudis
   Notiek Paduja un Petručo muiža.

   Krodziniece un Slajs ienākdami.
   Slajs. Es tevi piekaušu, nudien! Krodziniece. Likt tevi siekstā, blēdis tāds!
   Slajs. Tu, sievas gabals: Slaji blēži nav! Paskaties vien vecos rakstos: mēs ienācām ar Ričardu Iekarotāju! Tāpēc — ne vārda vairāk; lai vārās pasaule: pietiek!
   Krodziniece. Tad nemaksāsi gan par sasistajām glāzēm?
   Slajs. Nē, ne vērdiņa. Liecies mierā; ej savā aukstā gultā, sasildies.
   Krodziniece. Gan nu es zināšu, kas darāms: iešu saukšu uzraugu.
   Prom.
   Slajs. Sauc uzraugu vai palīgu, vai palīga palīgu; es varu atbildēt pēc likuma. Es, mīlīt, nekustēšu ne no vietas. Lai jau nāk, laipni lūdzam!
   Nogulstas zemē un aizmieg. Atskan taures. Uznāk lords un mednieki no medībām.
   Lords
   vienam no medniekiem.
   Tu, piķier, suņus labi apgādā. Mans Merimens pavisam noskrējies;
   Laid kopā Klauderi ar veceni. Vai redzēji, cik braši meža malā Mans Silvers izgaisušās pēdas uzķēra? Jā, puis, par divdesmit pat mārciņām Es viņu neatdotu. Nē.
   Pirmais mednieks.
   Nu, milord, Nav Belmans sliktāks: neatlaidīgs viņš, Divreiz jau šodien uzoda par jaunu. Es viņu turu par to labāko.
   Lords.
   Ak, ja man Eho būtu veiklāka, Es viņu nemītu pret duci tādu. Nu krietni pabaro un pieskati; Es rītu atkal došos medībās.
   Pirmais mednieks. Labprāt, milord.
   Lords,
   Slāju pamanījis. Kas tas?
   Kāds piedzēries vai beigts? Vai elpo vēl?
   Otrais mednieks.
   Vēl elpo gan; ja nesildītu alus, Viņš būtu sastindzis tik aukstā gultā.
   Lords.
   Cik riebīgs lops! Guļ, izstiepies kā cūka! O, nāve, cik tavs tēls ir baigs un nejauks! Man, kungi, prāts ko izdarīt ar žūpu. Vai ne, ja mēs to gultā aiznestu Un smalki tērptu, pirkstos gredzenus, Pie gultas galdu klātu mielastam Un pamodušos labi apkalpotu, — Vai sevi vairs šis ubags pazītu?
   Pirmais mednieks.
   Es galvoju, milord, viņš apmulstu.
   Otrais mednieks.
   Kā atmodies viņš brīnītos par sevi!
   Lords.
   Tas liktos viņam sapnis jauks un māņi. Tad ķerieties, un iztaisīsim joku! Uz pili viņu lēnām aiznesiet, Tur manā greznākajā istabā; Pie sienām jautras gleznas izkariet. Smaržūdeņiem tam pinkas skalojiet Un kvēpiniet pa telpu vīraku. Lai gaida mūzika: tikko viņš mostas, Lai atskan maigas, debešķīgas skaņas. Tiklīdz viņš vārdu bilst, jūs stājieties Un pazemīgā veidā vaicājiet: «Ko pavēl jūsu augstā gaišība?» Viens rožūdeni pasniedz sudrabtraukā, Kas raibām ziedu lapām piebārstīts; Otrs krūzi nes, trešs dvieli tur un lūdz: «Vai lordam tiktos rokas pamazgāt?» Cits stāv ar uzvalku vissmalkāko Un lūdz, ko šodien kungs vilks mugurā; Kāds pastāsta par viņa zirgiem, suņiem, Ka kundze noskumusi viņa dēļ. To iestāstiet, ka mēnessērdzīgs viņš; Ja sevi apzinās, jūs sakiet, ka tas murgi, Ka viņš ir varens lords un cits nekas. Tā, draugi, labi veikli izdariet; Ja visur jokā ieturēsiet mēru, Mums iznāks tīkams laika kavēklis.
   Pirmais mednieks.
   Milord, mēs savas lomas pratīsim, Es varu galvot, viņš mums noticēs, Ka viņš ir tas, par ko mēs viņu turam.
   Lords.
   Nu, lēnām nesiet viņu prom uz gultu; Un, līdzko mostas viņš, lai katrs savu zin.
   Slāju aiznes. Dzirdamas taures. Klau, taure! Puis, ej paskaties, kas tur!
   Kalpotājs aiziet.
   Varbūt kāds augstmanis, kas ceļodams Šeit ieradies un meklē atpūtu.
   Kalpotājs atgriežas.
   Nu ko, kas ir? Kalpotājs.
   Milord, tur aktieri Ir ieradušies, grib jums pakalpot.
   Lords.
   Ved viņus šurp.
   Aktieri ienāk.
   Ā, sveicināti, draugi!
   Aktieris.
   Mēs pateicamies jūsu gaišībai!
   Lords.
   Jūs šonakt gribētu pie manis sērst?
   Aktieris.
   Ja gaišībai mēs prastu pakalpot.
   Lords.
   Man liels ir prieks. Šo puisi atceros: Viņš tēloja reiz saimniekdēlu, Kas varen tiecās iegūt lēdiju; Tavs vārds man piemirsies, bet savu lomu Tu notēloji ļoti dabiski.
   Aktieris.
   Bus Soto loma prata gaišībai. Lords.
   Jā, jā; tu tēloji to teicami.
   Bet nu, jūs ieradušies īstā brīdī:
   Man padomā kāds joks, jums jāpalīdz
   To labi veikt ar savu jautro mākslu.
   Jums šonakt jāspēlē te kādam lordam.
   Man drusku bažas rada viņš:
   Jo lords vēl teātra nav redzējis, —
   Jūs nevarēsiet smieklus novaldīt,
   Viņš aizvainosies; brīdinu, —
   Ja kaut vai smaidīsiet, viņš kļūt var traks.
   Aktieris.
   Nē, nē, milord, mēs noturēsimies, Kaut būtu viņš pats smieklīgākais ķēms.
   Lords
   kalpotājam.
   Puis, aizved viņus ēdamistabā Un pacienā kā daždien manās mājās; Lai netrūkst tiem nekā, ko varat sniegt.
   Kalpotājs ar aktieriem aiziet. Lords otrajam kalpotājam.
   Tu pasauc pāžu Bartolomiju, Liec viņam saģērbties par smalku lēdiju Un doties tad tur pie tā dzērāja. Jūs pāžu visi godājiet — madam; Bet viņš, tā pasaki, ja grib man izpatikt, Lai labi godbijīgi izturas; Kā redzēj's dižciltīgo lēdijas Ar saviem vīriem laipni runājam, Tā lai viņš uzvedas pret veco dzērāju; Lai runā maigi, vienmēr padevīgs Un teic: «Ko pavēlat, mans cienītais,
   Ar ko var jūsu paklausīgā sieva Jums uzticībā mīlu pierādīt?» Tad, maigi skaudams, kāri skūpstīdams Un galvu noliecis pie viņa krūts, Lai liekas raudam prieka asaras, Ka atkal vesels kļuvis laulāts draugs, Kas, ļauna apsēsts, gadus septiņus Pats sevi turējis par ubagu. Ja pāžam trūktu sievietiskās mākas Likt nolīt asarām, kad vajadzīgs, Tad viņam sīpols noderēs, kā nākas; To slepus mutautiņā ietiniet, Un droši acīs ierietīsies asra. Nu ej, bet labi žigli rīkojies! Kas tālāk nāks, to vēlāk pateikšu.
   Apkalpotājs aiziet.
   Es zinu, zēns būs smalka grācija: Balss, gaita, stāvs kā daždien lēdijai. Būs dzirdēt prieks, ka viņš šo dzērāju Par vīru sauks; kā visi valdīs smieklus, Kad viņš tā godinās šo zemnieku! Nu steigšos turp; man jābūt klāt Ar padomu, lai jautros prātus remdētu, Tie citādi var kaut kā pārsteigties.
   Aiziet.

   Slajs krāšņā naktstērpā. Ap viņu kalpotāji: viens nes drēbes, otrs mazgājamo trauku, trešais citus piederumus; starp viņiem lords, pārģērbies par kalpotāju.
   Slajs.
   Dieva dēļ, man krūzi plānalus!
   Pirmais kalpotājs.
   Vai nedzers kausu sekta gaišība?
   Otrais kalpotajs.
   Vai sulā augļus nevēlas, milords?
   Trešais kalpotājs.
   Kāds uzvalks šodien patiks gaišībai?
   Slajs. Esmu Kristofors Slajs, lūdzu, negodājiet mani ne par «milordu», ne par «gaišību». Vēl savu mūžu ne­esmu sekta dzēris; un, ja jūs gribat mani ar kaut ko pacienāt, tad dodiet vērša gaļas konservus. Nepra­siet, ko vilkšu mugurā, jo man tik vien kamzoļu, cik muguru, tik vien zeķu, cik kāju, tik vien zābaku, cik pēdu, un vēl tādi zābaki, ka purnos pirksti lien ārā.
   Lords.
   Dievs, pasargi no tāda neprāta!
   Milords, tāds varens kungs, no augstas kārtas,
   Tik ļoti bagāts, godāts, pazīstams,
   Vienmēr vēl mocās paša ļaunā varā!
   Slajs. Ko, jūs gribat mani traku pataisīt? Vai neesmu es Kristofors Slajs, vecā Slaja dēls no Bertonkalna, pa dzimšanai pauninieks, pa skolai vilnas kārsējs, pa maiņām lāču vadītājs un skārdnieks pa tagadējam amatam? Jūs varat prasīt Marianai Hekitai, ziniet, resnajai krodziniecei Vinketā, vai viņa mani nepa­zīst; ja viņa teiks, ka viņas birkā man nav iezīmēti četrpadsmit pensi par nodzerto gaišalu, tad sauciet mani par lielāko meli pasaulē. Ko! Tak neesmu es apmāts? Tāpēc …
   Trešais kalpotājs.
   Tāpēc tik noskumusi jūsu cienīgā!
   Otrais kalpotājs.
   Tāpēc tik sadrūvuši jūsu kalpi!
   Lords.
   Tādēļ vairs radi neapmeklē jūs,
   Jo jūsu liksta viņus atbaida.
   Milord, jel padomā par savu cilti,
   Sauc mājās savus senos gaišos prātus,
   Dzen prom šos nejēdzīgos posta murgus.
   Lūk, tavi ļaudis gaida pavēles:
   Viens mājiens tavs — un katrs darīs savu.
   Tu vēlies mūziku? Dzi, Apollons
   Jau kokli skandina, un putnu būrī
   Tev lakstīgalas divdesmit nu dzied.
   Vai gribi atgulties? Tur dusas vieta
   Tev smalki uzposta, daudz mīkstāka
   Par baudu gultu Semiramidai.
   Tu vēlies pastaigāt? Būs ceļš tev puķēm klāts.
   Varbūt tu izjāsi? Zirgs apseglots
   Stāv zelta iemauktos un zvaigžņu segā.
   Vai dosies medībās? Par cīruli
   Tavs vanags straujāk gaisā pacelsies;
   No tavu suņu rejām trīcēs mākoņi
   Un dobji atbalsosies pazemē.
   Pirmais kalpotājs.
   Tik parīdi: par briedi ātrāk skries Viss bars, par stirnu vieglākas tiem kājas.
   Otrais kalpotājs.
   Vai patīk gleznas tev? Mēs rādīsim Adonīsu, viņš atlaidies pie strauta, Kur niedrēs paslēpusies Citera; No viņas elpas niedres šūpojas, Kā maiga vēsma tanīs rotātos.
   Lords.
   Mēs parādīsim Jo, kā jaunavu Ceiss pēkšņi pārsteidza un pievīla; Tikpat kā dzīva gleznota šī aina.
   Trešais kalpotajs.
   Vai Dafni, bēgot ērkšķu biezoknī, — Tai kājas saskrāpētas asiņainas; Raud, viņu uzlūkodams, Apollons. Cik asinis un asaras te spilgtas!
   Lords.
   Tu esi lords, īsts lords, cits it nekas; Tev pieder sieva, tādas skaistules Nav otras vairs šais nabadzīgos laikos.
   Pirmais kalpotājs.
   Kad asaras, par tevi straumēm lietas, Vēl viņas vaigu nebij grauzušas, Bij viņa jaukāka par visām būtnēm, Un arī tagad nav tai līdzīgas.
   Slajs.
   Es tiešām — lords? Man sieva skaistule? Vai sapņoju? Vai sapnis bij līdz šim? Nē, nē, es neguļu — es redzu, dzirdu, Es runāju un ožu, visu jūtu; Pie dzīvības, nudien es būšu lords, Nevis kāds skārdnieks, kura vārds ir Slajs. Lai iet — tad dodiet šurp man manu sievu, Un vēlreiz saku: krūzi plānalus!
   Otrais kalpota js.
   Vai diždzimtība nenomazgās rokas? O, kāds mums prieks, ka jums jau labāk kļūst, Ka sākat apzināties, kas jūs esat! Piecpadsmit gadu dzīvojāt jūs sapnī, Un nomods ļaunāks bija jums kā miegs.
   Slajs.
   Piecpadsmit gadu! Na, tas labi snausts! Un nerunāju es nekā tai laikā?
   Pirmais kalpota jā.
   O jā, milord, bet tikai tukšu vien;
   Jūs gulējāt šai krāšņā istabā,
   Tak deldzāt, it kā izmests jūs pa durvīm, —
   Par mūsu krodzinieci gaudāties
   Un piedraudējāt viņu apsūdzēt,
   Ka lieto nepareiza mēra krūzi;
   Tad saucāt Cecīliju Hekitu.
   Slajs.
   Nu jā, tā mūsu krodzinieces meita.
   Trešais kalpotājs.
   Ei, ser, ne zināms jums tāds krogs, ne meita,
   Nedz tādi cilvēki, ko piesaucāt:
   Tāds Stīvens Slajs, kāds grieķis vecs Džons Nepss,
   Kāds Pīters Terfs un Henrijs Pampernels;
   Vēl desmit divdesmit tamlīdzīgu,
   Ne kādreiz redzētu, ne dzirdētu.
   Slajs.
   Lai slavēts dievs, ka man jau labāki! Visi.
   Amenl
   Slajs.
   Es pateicos: jums arī būs savs labums nu.
   Ienāk pāžs, pārģērbies par lēdiju, sulaiņu pavadībā.
   Pāžs.
   Kā klājas manam kungam?. Slajs.
   Lieliski!
   Te ēdamā tik daudz. Kur mana sieva?
   Pāžs. -
   Šeit esmu, cienītais, ko pavēlēsiet man?
   Slajs.
   Ja sieva jūs, kam nesauciet par vīru? Es ļaudīm — lords, jums — mīļais vīrs.
   Pāžs.
   Mans vīrs un kungs, mans kungs un laulāts draugs, Bet es jums jūsu padevīgā sieva.
   Slajs.
   Es saprotu. Bet kā jūs saukt? Lords.
   Madam.
   Slajs.
   Vai madam Alise vai Džoena? Lords.
   Madam — un viss: kā lēdijas sauc lordi. Slajs.
   Nu, sievas madāma, te ļaudis teic, Es esot snaudis gadus piecpadsmit.
   Pāžs.
   Jā, un man tie likās it kā trīsdesmit, Cik ilgi šķirta es no jūsu gultas.
   Slajs.
   Tas gan par daudz. Klau, atstājiet mūs vienus! Madam, tad noģērbieties, nāciet gulēt.
   Pāžs.
   Lord, trīskārt cienītais, jūs piedosiet, Vēl kādu nakti pavadiet bez manis, Vismaz līdz saules rietam šovakar:
   Ārsts stingri noliedza jums pieskarties — Jo varot atjaunoties jūsu kaite, — Lai atturoties es no jūsu gultas. Šāds svarīgs iemesls jāievēro mums.
   Slajs. Ai jā, šai stāvoklī gan man grūti būs gaidīt tik ilgi. Bet ne par ko es vairs negribētu krist atpakaļ murgos; tad pagaidīšu arī, lai miesa un asinis saka, ko grib.
   Ienāk kalpotājs.
   Kalpotājs.
   Kungs, aktieri uz jūsu veselību Grib izrādīt šeit jautru komēdiju; To ieteic ārsts kā labu līdzekli, Jo skumjas sabiezina jūsu asinis Un drūmās domas auklē ārprātu. Jums, saka, jānoskatās tāda luga, Kas uzjautrina, garu pacilā, Dzen bēdas prom un paildzina dzīvi.
   Slajs. Nudien, es gribu, lai tik spēlē. Bet kas tas būs: vai kumēdiņi, budēļi vai virves deja?
   Pāžs.
   Nē, mīļais ser, daudz baudāmāka viela.
   Slajs.
   Ko, ēdamviela?
   Pāžs.
   Kāds patiess notikums.
   Slajs. Nu labi, redzēsim. Nāc, sievas madam, apsēdies man līdzās; lai trako pasaule — vairs jaunāki mēs nepaliksim.
   Fanfaras.

   Lučencio un Tranio uznāk.
   Lučencio.
   Ak Tranio, jau sen es vēlējos
   Būt Padujā — šai mākslu šūpulī;
   Nu esmu auglīgajā Lombardijā —
   Visjaukākajā Itālijas dārzā!
   Ar mana mīļā tēva svētību
   Un tevi, viņa doto palīgu,
   Mans labais draugs un norūdītais kalps,
   Mēs paliksim nu šeit un ķersimies
   Pie zinību un dailes studijām.
   Daudz cienījamu vīru arī Pizā,
   Tur esmu dzimis, audzis, tur mans tēvs;
   Kā tirgotājs viņš tālu pazīstams —
   Vinčencio, no Bentivoli cilts.
   Vinčencio dēls, Florencē kas mācījies, —
   Tas viņa cerības reiz piepildīs
   Un cēliem darbiem bagātību kronēs.
   Tāpēc, mans Tranio, te studēšu
   Es tikumus un filozofiju,
   To prātniecības nozari, kas māca,
   Ka tikums vien ir īstās laimes pamats.
   Nu saki pats: vai, Pizu atstādams,
   Es neierados Padujā kā virs, Kurš pamet sēkli, dzelmē mezdamies, Lai pilnā mērā slāpes dzesētu?
   Tranio.
   Jel piedodiet man, laipnais pavēlniek, Es domāju par to, tāpat kā jūs; Man prieks par jūsu ciešo nodomu Sūkt saldās prātniecibas saldumu. Tik, mīļais kungs, ka, dievinādami Kā tikumus, tā stingro morāli, Par stoiķiem mēs nepārvērstos tā, Lai, nododoties Aristotelim, Pagalam nepiemirstos Ovīdijs. Jūs vingrinieties loģikā ar draugiem Un retoriku laidiet sarunās; Vēl ielīksmos jūs mūzika un dzeja; Bet matemātiku un metafiziku — To iebaudiet, kad vēders jūtas tukšs; Uz ko nav patikas, tas nenes augļus: Kungs, īsi teikt, to studējiet, kas mīļš.
   Lučencio.
   Liels paldies, Tranio, tavs padoms labs.
   Kaut Biondello ātrāk ierastos,
   Mēs labi iekārtotos, — noņemtu
   Sev plašu dzīvokli, lai tiktu draugiem ar,
   Jo ceru, Padujā mums netrūks to.
   Bet pagaidi, kas tas par gājienu?
   Tranio.
   Mūs apsveikt laikam nāk no pilsētas.
   Baptista, Katarina, Bianka, Gremio un Hortenzio
   uznāk.
   Lučencio un Tranio nostājas sāņus.
   Baptista.
   Nē, kungi, neprasiet man vairs par to; Mans lēmums zināms jums: es neizdošu
   Pie vīra savu meitu jaunāko, Pirms nebūs izprecēta vecākā. Ja kāds no jums mīl Katarinu, — Jūs abus labi pazīstu un cienu, — To dotu, kuram patīk, varat ņemt.
   Gremio
   sāņus.
   Es pateicos, tā man par skarbu. Hortenzio, dzi, sievas nevēlies?
   Katarina
   tēvam.
   Es lūdzu, tēvs, — kas jums par patiku Te mani piesolīt šiem pircējiem?
   Hortenzio.
   Ko, jaunkundz, pircējiem? To nebūs jums, Ja nekļūsiet jūs laipnāka un laba.
   Katarina.
   Par to, kungs, velti neraizējieties: Jums nepieejama būs mana sirds; Ja jūs man tuvotos, es pratīšu Jums galvu paieskāt ar trejdeksni Un seju izkrāsot kā daždien ākstam.
   Hortenzio.
   Dievs, pasargi no tāda velna mūs!
   Gremio.
   Un mani ar, tu mīļais dievs!
   Tranio.
   Vai dzirdat, kungs, kas te par smalku joku: Tāds vella meitiets, trakāks vēl par spoku.
   Lučencio.
   Bet, lūk, tā otra, klusi maigā, Cik jaunavīga sirsnība tai vaigā. Csst, Tranio!
   Tranio.
   Jā, saimniek, hm, un vesels baudījis.
   Baptista.
   Es, kungi, izpildīdams pierādu, Ko sacīju; Bianka, bērns, ej mājās Un nenoskumsti tāpēc, mana mīļā, Tu vienmēr būsi mana labā meita.
   Katarina.
   Mans nabags jēriņš! Nupat raudās, Jau acīs asaras nezin par ko.
   Bianka.
   Ak mās, tev laime manā nelaimē. Es izpildīšu jūsu gribu, tēvs: Tur kokle man un grāmatas būs draugi, Tie vārdiem, skaņām mani iepriecēs.
   Lučencio.
   Dzi, Tranio, tā runā it kā pati Minerva.
   Hortenzio.
   Sinjor Baptista, kāds jūs savādnieks! Man Joti žēl, ka mūsu mīla nes Biankai ciešanas.
   Gremio.
   Sinjor Baptista, Jūs tiešām gribat viņu ieslodzīt Par to, ka otrai māsai ļauna mēle?
   Baptista.
   Jā, sinjori, es to tā gribu. Bianka, ej!
   Bianka aiziet.
   Un, tā kā kokles mūzika un dzeja Visvairāk viņas sirdi valdzina, Tad skolotājus viņai mājās ņemšu, Lai mācās jaunībā. Hortenzio Un sinjor Gremio, ja jums kāds zināms, Tad atsūtiet pie manis; mācītos Es labi turēšu un atalgošu, Ja manu bērnu labi audzinās. Nu sveiki! Katarina, paliec te, Ar Bianku vēl man jāparunā.
   Aiziet.
   Katarina.
   Man jāpaliek? Kāpēc? Man vienmēr Būs jādara, kā vēlas citi, ko? It kā es pati nezinātu, ha?
   Prom.
   Gremio. Ej, skrien pie velna! Tik jauka tava daba, ka neviens mēs tevi neturēsim. Vai ne, Hortenzio, mī­lestība pret zinātnēm un mākslām nemaz nav tik liela, ka mums būtu jāgūst tās; mums vēl būs krietni jāpagavē: pīrāgs nav vēl apcepis ne no virsas, ne apakšas. Lai notiek: aiz mīlas pret skaisto Bianku es steigšos sameklēt viņai labu skolotāju, kas viņai ie­mācīs visas tīkamās mākslas; ja tādu atradīšu, tūlīt sūtīšu pie viņas tēva.
   Hortenzio. Es darīšu to pašu, sinjor Gremio. Bet vēl vienu vārdu, ja drīkstu lūgt. Kā jau pretējas dabas cilvēki, līdz šim mēs neesam varējuši neko norunāt; bet tagad mūs saista kaut kas kopīgs, lai atrastu pie­eju mūsu dievināmai un mēs kļūtu laimīgi sāncenši mīlā uz Bianku; mums jāvienojas par vienu un tas jāpanāk.
   Gremio. Un tas būtu?
   Hortenzio. Nu vienkārši, sinjor, Biankas māsai jāpagādā virs.
   Gremio. Velns, ne virs!
   Hortenzio. Es saku — vīrs.
   Gremio. Es saku — velns. Vai domājat, Hortenzio, — kaut gan viņas tēvs ļoti bagāts, — ka atradīsies kāds tik traks, kurš precēs raganu?
   «
   Hortenzio. Ko niekus, Gremio! Ja mums trūkst pacietī­bas panest viņas skaļo brēku, vai tādēļ pasaulē neat­radīsies kāds lāga zēns — ir tādi, tikai jāpameklē,— kurš viņu paņemtu ar visiem viņas untumiem un naudu piedevām?
   Gremio. Var jau būt. Bet man liekas — tas nozīmētu tikpat daudz, ka es būtu ņēmis viņas pūru ar norunu, lai mani katru rītu velk pie kāķa.
   Hortenzio. Protams, starp sapuvušiem āboliem nav lielas izvēles. Bet, kamēr ceļā šis šķērslis, turēsimies kopā, līdz Baptistas vecākajai meitai būs atrasts vīrs un preciniekiem atbrīvosies ceļš pie jaunākās; tad atkal karosim par jaunu. O, Bianka mīļā! Kurš būs tavs izredzētais? Kurš pirmais sasniegs mērķi, paņems tavu gredzenu? Vai jūs ar mieru, sinjor Gremio?
   Gremio. Ar mieru; es esmu gatavs uzdāvāt vislabāko zirgu Padujā tam, kurš steigtos Katarinu bildināt, kurš viņu precētu, aizvestu sev līdzi, savā gultā, lai atpestītu no viņas tēva māju! Iesim!
   Gremio un Hortenzio aiziet.
   Tranio.
   Bet sakiet, sinjor, — vai tas iespējams, Ka mīla pārņem cilvēku tik pēkšņi?
   Lučencio.
   Ak Tranio, es pats tam neticētu, Ja nebūtu to piedzīvojis. Bet, lūk, nupat, šeit viņos klausoties, Es pēkšņi mīlas kaisli sajūtu. Un tagad, draugs, man jāatzīstas tev, Ka esi man tik tuvs un uzticams Kā Anna ķēniņienei Kartāgā, — Ak Tranio, es degu, mirstu, gaistu; Man jāiegūst šī maigā meitene. Ak Tranio, dod padomu, tu zini; Ak Tranio, man palīdzi, tu vari!
   Tranio.
   Mans sinjor, laika nav man bārties šeit, Un pamācības nenoslāpēs jūtas; Ko mīla skārusi, tam padoms viens: Redime te captum quam queas minimo.
   Lučencio.
   Liels paldies, draugs; teic vēl ko mierinošu. Tavs padoms labs un droši palīdzēs.
   Tranio.
   Jūs meitenē tik cieši lūkojāties, Ka neredzējāt pašu galveno.
   Lučencio.
   O jā, es ievēroju viņas daiļo vaigu, Tas staroja kā Agenora meitai, Kad, viņas rokas glausts, pats Jupiters Uz ceļiem Krētas krastā noslīga.
   Tranio.
   To vien jūs redzējāt? Un māsu ne, Kas dusmās tādu vētru sacēla, Ka cilvēkam aiz lamām ausis plīsa?
   Lučencio.
   Es redzēju, tai koraļjlūpas vērās, No krūtīm smaržu elpodamas gaisā: Viss viņā likās dievišķīgi skaists.
   Tranio.
   Nu laiks man viņu modināt no sapņa. Kungs, mostieties! Ja mīlat meiteni, Jums viņa jāiekaro. Te tas joks! Jo viņas māsa tāda vella spītniece; Un, kamēr tēvs nav viņu tautās laidis, Kungs, jūsu mīļā paliks mūžam meitās; Viņš viņu mājās tur aiz atslēgas, Lai precinieki velti neuzmāktos.
   Lučencio.
   Ak Tranio, cik briesmīgs viņas tēvs! Bet vai tu dzirdēji, ka apņēmās Viņš meitai gādāt gudrus skolotājus?
   Tranio.
   Jā, dzirdēju; un man, sinjor, ir plāns.
   Lučencio.
   Man arī, Tranio.
   Tranio.
   Nu, sniegsim rokas, Man šķiet, mums abiem prātā viltus vien
   Lučencio.
   Teic pirmais savu tu.
   Tranio.
   Jums jāpieteicas Par skolotāju savai meitenei. Vai nebij tā?
   Lučencio.
   Tā ir; bet vai tas ies?
   Tranio.
   Nē, neies! Kas tad jūsu vietā stāsies, Kas būs šeit Padujā Vinčencio dēls? Kas urbsies grāmatās un pieņems draugus, Kas ies pie paziņām, kas rīkos dzīres?
   Lučencio.
   Nu diezgan! Viss man ir jau izdomāts.
   Vēl neesam šeit rādījušies ļaudīs,
   Neviens vēl nepazīst mūs abus sejā,
   Kurš kungs, kurš kalps. Tāpēc, draugs Tranio,
   Tu būsi kungs un stāsies manā vietā,
   Tu mājās rīkosies tāpat kā es.
   Es izlikšos kāds cits, kāds trūcīgs vīrs
   No Florences, Neapoles vai Pizas.
   Lai notiek, Tranio, nāc pārvērsties:
   Ņem manu tērpu, krāsu cepuri;
   Kad Biondello nāks, viņš būs tavs kalps,
   Es viņam pateikšu, lai valda mēli.
   Tranio.
   Kā vēlaties.
   Tā teikt: ja kungam patīk jokoties, Mans pienākums ir viņa gribu pildīt.
   Pārmainās ar apģērbiem.
   Jo šķiroties man teica jūsu tēvs: «Tu manam dēlam esi paklausīgs.» Gan, protams, citāda bij viņa doma. Bet man Lučencio tik tuvs un mīļš, Ka esmu gatavs pārvērsties par viņu.
   Lučencio.
   Ak Tranio, Lučencio pats mīl. Es kjūšu vergs, lai viņu iegūtu,
   Kas asiem skatieniem man acīs vērās. Tur nāk tas blēdis.
   Biondello ienāk.
   Kur tu kavējies?
   Biondello. Kur kavējos? Kā tā! Kur jūs pats palikāt? Vai zināt, ka mans biedrs Tranio jums tērpu nozadzis? Vai arī jūs viņam? Jeb vai abi viens otram? Lūdzami, sakiet — ko tas nozīmē?
   Lučencio.
   Klau, panāc šurp; nav laika jokoties, Liec vērā, ko no tevis prasa laiks. Tavs Tranio, lai dzīvību man glābtu, Ies manās drēbēs, manā izskatā, Bet es, lai aizbēgtu, par viņu ģērbies; Jo, iebraucis šeit, ķildā nevijus Es kādu nositu: man jāpazūd. Tu viņam klausi, saku es, kā nākas, Es došos prom, lai dzīvību sev glābtu. Vai saprati?
   Biondello.
   Es, kungs, nu it nekā.
   Lučencio.
   Tad zini, nav vairs vārda Tranio, Bet Tranio nu ir Lučencio.
   Biondello.
   Cik laimīgs viņš: man gribētos tāpat!
   Tranio.
   Patiesi, draugs, es laimīgāks vēl būtu,
   Ja Baptistas meitu jaunāko Lučencio gūtu.
   Vai dzirdi — ne sevis, bet saimnieka labā to daru,
   Tāpēc, kad mēs cilvēkos, klausi un necel man karu;
   Kur vieni mēs, tur es tev esmu tavs Tranio,
   Bet cilvēkos esmu tavs saimnieks Lučencio.
   Lučencio. Nāc, Tranio; vēl atliek viens, kas tev jāiz­pilda: tev jāpaliek par otrās māsas precinieku. Tu prasīsi — kāpēc? Vari paļauties, mans nodoms labs, un iemesli svarīgi.
   Aiziet.
   Saruna augšā klausītājos.
   Pirmais kalpotājs.
   Milord, jūs snaužat, nesekojat lugai.
   Slajs. Nē, nē, pie svētās Annas, sekoju! Tas varens joks, nudien; vai vēl ilgi vilksies?
   Pāžs.
   Milord, tikko jau iesākās.
   Slajs. Tas traki patīkams gabals, vai ne, sievas madam? Kaut tikai ātrāk beigtos.
   Apsēžas un skatās.

   Uznāk Petručo un viņa kalps Grumio.
   Petručo.
   Uz laiku atstāju es Veronu, Lai Padujā šeit apmeklētu draugus; No viņiem man jau sens un mīļākais Hortenzio; te, liekas, viņa māja. Vai dzirdi, Grumio, nāc piedauzi.
   Grumio. Piedauzīt, sinjor? Ko lai es piedauzu? Vai kāds te aizskāris jūsu dižo godību?
   Petručo.
   Tu, pagāns! Piedauzi te man tā stiprāk.
   Grumio. Kungs, jūs te piedauzīt? Kā tā, kungs? Kas es jums, kungs, par dauzītāju, kungs?
   Petručo.
   Auns, piedauzi te man pie durvīm, klausi, Ja neklausīsi, dabūsi pa ausi.
   Grumio.
   Kungs laikam grib te ķildu celt. Es sāktu liet, Bet zinu, beigās man var plāni iet.
   Petručo.
   Puis, klausīsi vai ne?
   Ak ne? Tad piedauzīšu tevi es,
   Lai sol un fa dūc tavas bazūnes!
   Velk viņu aiz auss.
   Grumio.
   Ei, ļaudis, palīgā! Mans kungs ir traks.
   Nokrīt zemē.
   Petručo.
   Kad liek, tad piedauzi, tu muļķis tāds!
   Iznāk Hortenzio.
   Hortenzio. Kas te? Kas noticis? A, Grumio, mans vecais draugs! Un mīļais draugs Petručo! Kā klājas jums visiem Veronā?
   Petručo. Sinjor Hortenzio, jūs ierodaties mūsu strīdu beigt? Es priecājos no sirds, jūs sastapdams.
   Hortenzio. Alla nostra casa ben venuto, molto honorato Signor mio Petrucio. Nu, celies, Grumio; mēs līgstam mieru.
   Grumio. Nē, sinjor, tā nav tāda lieta, kas latīniski ārstē­jama. Vai man nav dots likumīgs iemesls atstāt šo dienestu? Jūs paklausieties, sinjor, viņš man liek viņu piedauzīt — tā krietni, ka skan. Nu sakiet pats — vai kalpam pieklājas tā apieties ar savu saimnieku, lai ari viņš, teiksim, dotu trīsdesmit divi priekšā un es būtu sadzēries? Nudien, ja es to piekautu, kā teikts, Vai Grumio te negulētu beigts?
   Petručo.
   Kāds muļķa nejēga! Hortenzio, Es liku viņam pieklauvēt pie durvīm, Bet viņš man neklausīja neparko.
   Grumio. Pie durvīm pieklauvēt? Tu mīļais dievs! Vai neteicāt jūs itin skaidri: «Puis, piedauzi man šeit un labi krietni piedauzi — tā, ka lai skan?» Bet tagad sagrozāt — «piedauzi pie vārtiem»!
   Petručo.
   Puis, lasies vai ciet klusu, kad es saku!
   Hortenzio.
   Petručo, ļauj, es Grumio aizstāvu, Tas nelāgs pārpratums starp abiem jums, Ar veco, labo, jautro Grumio. Un tagad saki, draugs, — kāds ceļa vējš Nes tevi šurp no vecās Veronas?
   Petručo.
   Tas vējš, kas jaunību dzen pasaulē Sev laimi meklēt tālu prom no mājām, Kur maz ko piedzīvot. Man stāsts ir īss, Sinjor Hortenzio; ar mani tā: Antonio, mans tēvs, nesen kā mira; Nu drošs es metos dzīves jūrā Gūt laimi, varbūt sievu, kam daudz pūrā. Man makā zelts un mājās labklājība, Prāts nesas palūkoties pasaulē.
   Hortenzio.
   Petručo, ja es tā bez aplinkiem Tev dotu sievu, spītīgu un ļaunu? Tu paldies neteiktu par manu padomu. Tak galvoju, ka viņa bagāta, Pat ļoti bagāta; bet tu — man draugs, Tāpēc tev nenovēlu tās.
   Petručo.
   Sinjor Hortenzio, mums, veciem draugiem, Nav daudz ko vārdus šķiest; ja zināma Tev sieva man, kas diezgan bagāta, — Jo zelts būs mana kāzu dejas skaņa, — Tad lai tā neglīta kā Florentija sieva, Sibillas vecumā un dusmīga Kā pati Ksantipe un pat vēl ļaunāk, No sava nodoma es neatkāpšos, Lai viņa dusmu vētrā trakotu Kā sabangotā jūra Adrija. Pēc bagātnieces braucu Padujā Un būšu laimīgs precnieks Padujā.
   Grumio. Nu, redziet, sinjor, jums viņš pasaka skaidri, ko domā. Hē, dodiet viņam tikai zeltu, un viņš gatavs precēt lelli vai vecu grezeli bez neviena zoba mutē; un, kaut tai būtu tik daudz vainu kā piecdesmit divi kleperiem, nekas nav par ļaunu, kad tikai līdzi nāk nauda.
   Hortenzio.
   Petručo, kad mēs nu jau tik tālu, Tad ņemšu nopietni, kas sākts pa jokam. Es, draugs, tev sievu varu pagādāt Ar pūru, un pie tam tā jauna, skaista Un audzināta ir kā muižniece. Tik viena vaina, jāsaka, ne mazā: Pēc dabas viņa nikna nepanesami. Un īgna, spītīga pār katru mēru. Ja būtu es vai simtreiz nabagāks, Pats viņas neņemtu par zelta kalniem.
   Petručo.
   Mans draugs, tu nezini, kāds zeltam spēks! Kas viņas tēvs? Kā sauc — un pietiek man. Es viņu iekarošu, lai vai plosās Kā pērkonnegaiss rudens mākoņos.
   Hortenzio.
   Tās tēvu sauc — Baptista Minola, Viņš muižnieks, patīkams un goda cilvēks; Bet meita, Katarina Minola, — Tās skaudro mēli Padujā zin katrs.
   Petručo.
   Es tēvu pazīstu, bet viņa meitu ne. Viņš kādreiz pazinās ar manu tēvu. Man nenāks miegs, man viņa jāsatiek; Hortenzio, tu mani atvainosi, Kad steidzos prom, tikko kā ieradies, Ja nevēlies turp mani pavadīt.
   Grumio. Sinjor, lūdzams, ļaujiet Petručo iet, ja viņam tā patīk. Man jāsaka, ja Katarina viņu iepazīs tāpat kā es, tad sapratīs, ka te ar ķildu nekas nav panā­kams. Lai sauc vai reižu divdesmit par niekkalbi vai tamlīdzīgi, hei, tas viņam nieks. Bet, kad viņš pats sāks, tad ņems pa reģistriem. Es jums, sinjor, tikai varu teikt, ja Katarina viņu kaut kā aizskars: kad viņš ķers kādu urnu, tad tā izecēs purnu, ka vi­ņai nepaliks vairāk acu, ko pasaulē raudzīties, kā aklam kaķim. Jūs, kungs, viņa nepazīstat.
   Hortenzio.
   Paga, Petručo, es tev iešu līdz, Baptista sargā arī manu mantu, Kas manai dvēselei visdārgākā: Tā skaistā Bianka, viņa jaunākā. Viņš viņu paslēpis no precniekiem, No manis un no maniem sāncenšiem. Jo viņam rādās neiespējami, —
   Ar tādām vainām, ko tev minēju, — Pie vīra izdot Katarinu. Tāpēc Baptista ietur kārtību: Neviena agrāk nelaist klāt Biankai, Pirms aizlaista nav ērce Katarina.
   Grumio.
   Jā, ērce Katarina! Ai, ai, ai!
   Vai meitai vārdu ļaunāku kāds zina?
   Hortenzio.
   Petručo, draugs, tu man te palīdzēsi; Es ģērbšos vienkārši, un mani tu Baptistam ieteiksi par meistaru Un skolotāju mūzikā Biankai. Šis amats dos man labu iespēju Pie viņas būt un mīlā atzīties, Un nepazītam iegūt viņas sirdi.
   Grumio. Vai tā nav blēdība! Skat, jaunie ļaudis saliek kopā prātus, lai vecos ļaudis piekrāptu.
   Ienāk Gremio un Lučencio, pārģērbies par skolotāju.
   Saimniek, paskatieties — kas te ienāca, a?
   Hortenzio.
   Klus', Grumio! Tas ir mans sāncensis. Petručo, tu nāc nomaļus.
   Grumio.
   Nekas, glīts jauneklis, īsts amorozo!
   Gremio.
   Viss labi; sarakstu es izlasīju. Bet, sinjor, ievērojiet: grāmatas Jūs dodiet iesietas un tikai tās Par mīlu, cita nelieciet tai lasīt, Vai mani saprotat? Pie krietnas algas, Ko dos jums dāsnais sinjors Baptista,
   Es vēl ko pielikšu. Seit papīri Un cits, to visu smaržām iesvaidiet: Jo viņa, kurai tas viss rokā nāks, Par smaržām saldāka. Ko sāksiet lasīt?
   Lučencio.
   Lai lasītu ko lasīdams ar viņu,
   Viss mana pavēlnieka labā nāks;
   Par jums es jūsu vietā cīnīšos,
   Varbūt būs lielāks iespaids maniem vārdiem,
   Jo neesat, kungs, zinātnieks šais lietās.
   Gremio.
   O, zinība, cik tu gan brīnišķa!
   Grumio.
   O, teteri, kāds tu gan ēzelis!
   Petručo.
   Ciet klusu!
   Hortenzio.
   Csst, Grumio! Kā veselība, sinjor Gremio? Gremio.
   Man prieks ir sastapt jūs, sinjor Hortenzio. Vai zināt, kur es eju? Pie Baptistas Minolas; Es viņam apsolīju steigšus sameklēt Tā daiļajai Biankai skolotāju. Un te par laimi tāds man atradās, Šis jaunais cilvēks, krietns zinātnieks, Daudz mācījies: viņš lasa dzejoļus Un citas grāmatas, nu, protams, labas.
   Hortenzio.
   Man prieks; es sarunāju kādu kungu, Viņš solīja man ieteikt mākslinieku, Kas mūsu dāmu mācīs mūzikā.
   Kā redzat, esmu centies es tapat Biankai pakalpot, jo mīlu viņu.
   Gremio.
   Es arī mīlu — pierādīšu darbos. Grumio.
   Ar savām kabatām viņš pierādīs.
   Hortenzio.
   Nav laika mums te lielīties ar mīlu:
   Ja uzklausīsiet mani, pateikšu
   Jums kaut ko jaunu, svarīgu mums abiem.
   Šeit ir kāds kungs — man sastapt gadījās, —
   Kurš savā labā sekmē mūsu labu:
   Viņš gatavs Katarinu bildināt
   Un precēt to, ja pūrs tam patiktos.
   Gremio.
   Tā sacīts — darīts, tad jau lieliski! Hortenzio, vai viņas trūkumus viņš zin?
   Petručo.
   Es zinu: viņa jauna, spītīga.
   Bet, ja tas vien, tad nelaime nav liela.
   Gremio.
   Nav nelaime, mans draugs? Jūs kādu laužu?
   Petručo.
   Es veronietis un Antonio dēls. Tēvs nomira, es vienīgs mantinieks Un ilgu mūžu ceru nodzīvot.
   Gremio.
   Ar tādu sievu laimīgam kjūt grūti! Bet, ja jums patika, tad — dievs ar jums, Es gatavs palīdzēt. Tad ņemsiet gan Šo meža kaķeni?
   Petručo.
   Un dzīvošu!
   Grumio
   pie sevis.
   Viņš viņu ņems? Es gan to pakārtu. Petručo.
   Kam citam esmu es šeit ieradies? Jeb vai no mazas brēkas tapšu kurls? Vai dzirdēts nav, kā lauvas nikni rēc? Vai dzirdēts nav, kad jūra vētrā krāc Kā negants, satracināts meža zvērs? Vai dzirdēti nav dārdi kaujaslaukā Un pērkonlielgabali debesīs? Vai niknā kaujā apkārt skanējuši nav Man kliedzieni un zviedzieni, un rags? Nu mani baidāt jūs ar sievas mēli, Kas mūsu dzirdi neaizskar ne tik Kā plīstošs kastan's zemniekpavardā! Tas bērniem bubulis!
   Grumio
   pie sevis.
   Viss viņam nieks!
   Gremio.
   Hortenzio, klau?
   Šis drošprātis vai pašas laimes sūtīts, Man šķiet, viņš kaut ko iegūs sev un mums.
   Hortenzio.
   Tāpēc es apsolu, ka uzņemamies mēs Par kāzām visus izdevumus segt.
   Gremio.
   Lai iet, ja vien tik būtu iznākums.
   Grumio
   pie sevis.
   Tas tikpat drošs kā krietns mielasts man.
   Uznāk Tranio, grezni tērpies, un Biondello.
   Tranio.
   Nu sveicināti, sinjori! Vai drīkstu lūgt
   Man rādīt ceļu pašu īsāko,
   Kur dzīvo sinjors Baptista Minola?
   Biondello.
   Tas, kam tās divas skaistās meitas, jā?
   Tranio.
   Jā, jā, tas pats gan, Biondello. Gremio.
   Bet varbūt, sinjor, domājat jūs viņas … Tranio.
   Var būt, ka viņas, varbūt viņu, kas jums par to? Petručo.
   Es vienu izlūgtos — likt mierā pūcīgo. Tranio.
   Kungs, pūcīgās man nepatīk. Biondello, iesim!
   Lučencio.
   Sākts labi, Tranio.
   Hortenzio.
   Tik vienu vārdu, kungs! Jūs preciniekos ejat, jā vai nē?
   Tranio.
   Ja arī tā, vai tas kāds noziegums?
   Gremio.
   Nē, nav, ja ejat, nevaicādams mums. Tranio.
   Sinjor, ceļš katram brīvs bez cita ziņas — Kā jums, tā man.
   Gremio.
   Bet ne pie viņas.
   Tranio.
   Kāpēc man jāprasa?
   Gremio.
   Tāpēc — man jāziņo, Ka viņu iemīlējis sinjors Gremio.
   Hortenzio.
   Ka viņu mīl sinjors Hortenzio.
   Tranio.
   Sinjori, mieru! Esiet dižciltīgi, Man jums kas sakāms, bet jūs uzklausiet. Baptista, cik man zināms, goda vīrs, Viņš kādreiz pazinās ar manu tēvu. Ja viņa meita būtu skaistāka, Nekā tā ir, un precinieku vairāk, Es tomēr būtu viņai viens no tiem. Bij Ledas meitai tūkstoš pielūdzēju; Ja daiļai Biankai ir tūkstoš viens, Lučencio starp viņiem turēsies, Kaut vai pats Pariss nāktu sacensties.
   Gremio.
   Skat, skat, šis kundziņš pārklaigās vēl visus mūs! Lučencio
   viņam paklusām.
   Draugs, ceļu vaļā: kleperis tam vājš.
   Petručo.
   Hortenzio, ko nozīmē šis runas?
   Hortenzio.
   Mans kungs, ja drīkstētu vēl pavaicāt: Vai esat redzējis Baptistas meitu?
   Tranio.
   Nē, kungs; cik zinu, viņam divas meitas: Tā viena esot varen pūcīga, Tā otra — skaistule un mīlīga.
   Petručo.
   Sinjor, tā pirmā mana, to likt mierā!
   Gremio.
   Lai savu darbu dara Hērakls. Divpadsmit Alkidu pret to ir nieks.
   Petručo.
   Sinjor, vai sapratāt, ko es jums teicu? To meiteni, kam jūs šeit uzglūnat, Tēvs mājās ieslēdzis no preciniekiem, Un, tikmēr neizdos nevienam pašam, Pirms nebūs izprecēta vecākā: Tad tikai jaunākā kļūs brīva.
   Tranio.
   Ja tā, sinjor, tad jūs gan vienīgais Te man un arī citiem varat līdzēt. Tad lauziet ledu, savu izvediet! Jūs ņemsiet vecāko, lai kļūtu brīva Mums jaunākā; un viņas ieguvējs Jums savu pateicību neatraus.
   Hortenzio.
   Sinjor, tas labi teikts un labi domāts; Bet, ja jūs nākat līdz kā precinieks,
   Tad jums, tāpat kā mums, šim džentlmenim Par pūlēm jādod laba atalga.
   Tranio.
   Es, cienījamie, kūtrs nebūšu; tāpēc Jau šovakar jūs ielūdzu pie sevis. Mēs iedzersim uz dāmu veselību; Tā darīsim, kā advokāti mēdz: Tie tiesā pretnieku, bet dzīrēs draugi.
   Grumio un Biondello.
   Jauks priekšlikums! Nu, biedri, steigsimies!
   Hortenzio.
   Nudien labs priekšlikums, lai notiek tā! Petručo, būšu es tavs ben venuto.
   Visi prom.

   Ienāk Katarina un Bianka.
   Bianka.
   Tu, māsiņ, dari pāri man un sev, Kad turi mani tā kā kalponi Un verdzeni; man kauns. Es visas rotas Tev atdošu, tik atraisi man rokas; Pat drēbes nometīšu, ja tev tīk, Un visu darīšu, kā tu man liksi, Jo zinu, jāklausa man vecākai.
   Katarina.
   Nu saki — kurš no taviem preciniekiem Tev ir pats mīļākais? Bet nemelo!
   Bianka.
   Mās, tici, netici, starp vīriešiem Man vēl neviens nav iepaticies tā, Lai kāda vaigu atšķirtu no citiem.
   Katarina.
   Tu melo, mīlīt. Ko, Hortenzio?
   Bianka.
   Ja viņš tev tīk, mās, zvēru es, nudien, Ka pati viņu sarimāšu tev.
   Katarina.
   Ak tā, tu vēlies kjut reiz bagāta: Ņemt Gremio un dzīvot greznu dzīvi.
   Bianka.
   Tad viņš ir tas, kāpēc tu mani apskaud? Nu, tad es saprotu: tev patīk joks, Tu visu laiku jokojies ar mani. Es lūdzu, Katiņ, atraisi man rokas.
   Katarina
   sit viņai.
   Ak viss tik joks? Tad arī tas būs joks.
   Ienāk Baptista.
   Baptista.
   Kas nu? Ei, meiten, kas par plēšanos? Bianka, panāc šurp. Raud, nabadzīte! Ej labāk šūt un nepinies ar viņu. Kā tev nav kauna, niknais velnagars! Kam viņai sit, kas nesit tev nekad? Vai viņa kādreiz skarbu vārdu teic?
   Katarina.
   Man sanāk dusmas, kad tā klusu cieš!
   Metas uz Bianku.
   Baptista.
   Ko, manā klātbūtnē? Bianka, ej!
   Bianka aiziet.
   Katarina.
   Jūs mani neieredzat! Zinu, zinu. Jums viņa dārgums, vīrs tai meklējams, Bet es lai basa dejoju šās kāzās Un vadāju pa elli pērtiķus.
   Man pietiek: iešu izraudašos, Kamēr nāks reize visu atriebt jums.
   Aiziet.
   Baptista.
   Vai ir vēl nelaimīgāks tēvs par mani? Bet kas tur nāk?
   Ienāk Gremio un Lučencio, vienkārši ģērbies; Petručo un Hortenzio mūziķa izskatā; Tranio un Biondello ar kokli rokā
   un grāmatām.
   Gremio.
   Labs rīts, draugs kaimiņ Baptista! Baptista.
   Labrīt, draugs Gremio! Un sveicināti, sinjori! Petručo.
   Jūs arīdzan, sinjor; vai jums nav meita, Kam Katarina vārdā, skaista, krietna?
   Baptista.
   Ir, ser, man meita, Katarina vārdā. Gremio.
   Par strauju sākts; vaj'g ņemt ar apdomu. Petručo.
   Jel netraucējiet, sinjor Gremio, gan pats es zināšu.
   Kungs, esmu veronietis, dižciltīgs;
   Daudz dzirdējis par jūsu skaisto meitu,
   Par viņas gudrību un laipno dabu,
   Un brīnum piemīlīgo kautrību
   Un ierados pie jums kā nelūgts viesis,
   Lai savām acīm pats to redzētu,
   Ko ļaužu valodās tik bieži dzirdu,
   Bet iemaksai par jusu labvēlību Es atvedu jums krietnu palīgu.
   Norada uz Hortenzio.
   Labs mūziķis un matemātiķis Un teicams skolotājs šais priekšmetos, Kas jūsu meitai, cik man zināms, patīk. Ja viņam atsakāt, es apvainotos; Viņš saucas Ličo, dzimis Mantu jā.
   Baptista.
   Mans sveiciens jums un jūsu paziņam;
   Bet mana Katarina, nezinu,
   Vai būs pa prātam jums, ko nožēloju.
   Petručo.
   Es saprotu, jums žēl no viņas šķirties, Un varbūt pats es nepatīku jums.
   Baptista.
   Jūs nepārprotiet mani: teikts, kā domāts. Bet, sinjor, jūs no kurienes? Kā vārds?
   Petručo.
   Mans vārds Petručo, es — Antonio dēls; Tēvs Itālijā bija pazīstams.
   Baptista.
   Es zinu, zinu; vēlreiz sveicināti!
   Gremio.
   Petručo, lūdzams, nu jau pietiek jums, Pie vārda laidiet citus lūdzējus; Baccare! Jūs tik rikšojat viens pats.
   Petručo.
   Pardon, kungs Gremio, es tūlīt beigšu.
   Gremio.
   Ir laiks; lai steiga precē neatkožas.
   Kaimiņ, es nešaubos, ka jums patīkama šī uzmanība. Lai parādītu no savas puses tādu pašu cienību, es, kurš vairāk kā neviens esmu baudījis jūsu laipnību, atļaujos nodot jūsu rīcībā, šo jauno zinātnieku.
   Norāda uz Lučencio.
   Viņš ilgāku laiku studējis Reimsā; grieķu, latīņu un citas valodas prot tikpat labi kā šis kungs mūziku un matemātiku. Viņa vārds Kambio; lūdzu, pieņemiet viņa pakalpojumus.
   Baptista. Tūkstoš paldies jums, sinjor Gremio. Sveiki, mīļais Kambio!
   Uz Tranio.
   . Bet jūs, cienīts kungs, liekas, esat svešinieks; vai drīkstu vaicāt, kādā nolūkā esat ieradies?
   Tranio.
   Sinjor, jūs piedosiet man pārdrošību, Ka es, vēl svešnieks šinī pilsētā, Jau ierodos pie jums kā precinieks, Lai lūgtu jūsu daiļās meitas roku. Man zināms jūsu stingrais noteikums — Dot priekšrocības vecākajai meitai. Es tomēr vienu cerēt atļaujos, Ka jūs, par manu dzimtu apvaicājies, Tāpat kā visiem citiem preciniekiem, Man laipnu uzņemšanu neliegsiet. Un jūsu meitām izglītības labā Es nododu šo kokli vienkāršo Un latīņu un grieķu grāmatas. Ja pieņemsiet, tās celsies vērtībā.
   Baptista.
   Jūs sauc Lučencio? No kurienes?
   Tranio.
   No Pizas, cienīts kungs, Vinčencio dēls. Baptista.
   Viņš Pizā godāts vīrs; es viņu zinu No valodām; un jūs es apsveicu. Nu ņemiet kokli jūs, jūs grāmatas; Pie savām skolniecēm jums jāiet tūdaļ. Ei, panāc šurp!
   Ienāk kalpotāja.
   5os kungus pavadi Pie manām meitām, abām piesaki, Ka viņi skolotāji, lai tos klausa.
   Apkalpotājs, Lučencio un Biondello aiziet.
   Mēs, kungi, dārzā pastaigāsimies, Tad iesim pusdienās. Man ir liels prieks Par jums, es ticu, jūs to sapratīsiet.
   Petručo.
   Sinjor Baptista, esmu ļoti aizņemts, Diendienā nevaru nākt precībās. Mans tēvs jums pazīstams, tam līdzinos; Viņš atstāja man lielu mantojumu, Tas nav vis notērēts, bet vairojies. Ja iegūstu es jūsu meitas mīlu, Tad sakiet, kas nāk viņai pūrā līdz.
   Baptista.
   Pēc manas nāves — puse manu muižu, Un skaidrā — dividesmit tūkstoš kronu.
   Petručo.
   Par to kā drošību no sevis viņai, Ja gadītos tai palikt atraitnei, Es visas savas muižas atstāju. Mums atliek uzrakstīt šo vienošanos, Lai rokā būtu līgums nelaužams.
   Baptista.
   Mums tomēr atliek vēl pats galvenais — Jums jāiekaro viņas mīla, saprotiet.
   Petručo.
   Nu, tas ir nieks! Man, tēvs, jums jāsaka, Es tikpat drošs kā viņa stūrgalvīga. Kur divi trakas uguns sastopas, Tās aprij visu, kas vien cejā. Vējš lēnām liesmās uzpūš dzirksteli, Bet vētras brāziens apdzēš ugunsgrēku. Tāds esmu es — man viņa padosies; To precu es kā vīrs, nevis kā zēns.
   Baptista.
   Tāds tu man precinieks! Lai izdodas. Bet bruņojies pret skarbu vārdu.
   Petručo.
   Uz visu gatavs, tā kā kalns pret vējiem; Tas nekustas, lai brāž kad brāzdami.
   Hortenzio ieskrien ar pārsistu galvu.
   Baptista.
   Kas jums, mans draugs? Jūs izskatāties bāls! Hortenzio.
   Aiz bailēm, saku jums, aiz bailēm nobālis.
   Baptista.
   Nu ko, kā veicās meitai mūzikā?
   Hortenzio.
   Man šķiet, tai veiktos labāk kareivjos, Lai rīkojas ar šķēpu, nevis kokli.
   Baptista.
   Tad nemācījāt viņai kokli sist?
   Hortenzio.
   Nē, kokli viņa sasita pret mani.
   Es teicu viņai, ķēriens nepareizs,
   Un liecu viņas roku vingrināties,
   Bet viņa noskaitās kā nelabais:
   «Ak ķēriens saucas tas? Tad es jums ķeršu!»
   Un pie šiem vārdiem — bāc, pa galvu man,
   Kā izmaucos es visai koklei cauri,
   Tā ilgi stāvēju kā apstulbis,
   Ar kokli kaklā tā kā kāķa klučos;
   Bet tikām viņa mani lamāja
   Par džīgātāju, lempja mūziķi
   Un desmit tādiem izmeklētiem vārdiem.
   Petručo.
   Na, parauj jods, par tādu meiču prieks! Man viņa iepatīkas vienmēr vairāk; Tā gribētos ar viņu patērzēt!
   Baptista.
   Būs labi, esiet mierīgs. Tagad jūs Nu sāksiet mācīt manu otru meitu; Mīl viņa mūziku un laipna būs. Sinjor Petručo, iesim, nāciet līdz. Vai lai es savu Kati sūtu šurp?
   Petručo.
   Ja drīkstu lūgt: es gaidīšu.
   Baptista, Gremio, Tranio un Hortenzio aiziet.
   Kad nāks, man jābūt gudram preciniekam. Ja lamāsies, es viņai pateikšu, Cik jauki viņa dzied — kā lakstīgala. Ja sarauks pieri, teikšu — viņas vaigs Par rozi svaigāks, rīta aprasotu. Ja mēma, man ne vārda nesacīs, Es cildināšu viņas daiļrunību, Cik aizgrābjoša tāda valoda.
   Kad mani ārā dzīs — tad pateikšos, It kā tā sauktu ilgāk palikt viesos. Ja atteiks roku man, es palūgšu, Lai noliek derību un kāzu dienu. Tur viņa nāk! Petručo, vari sākt!
   Ienāk Katarina.
   A, labsrīts, Kate! Dzirdu tā jūs saucam.
   Katarina.
   Jūs dzirdat gan, bet esat pakurls: Svešs mani uzrunā par Katarinu.
   Petručo.
   Ko melojat! Jūs vienkārši sauc — Kate; Gan smukā Kate, reizēm — (aunā Kate; Tak Kate, mīlīgākā Eiropā. Tu, Katiņciema zelta dukātiņ, Tu, Katiņ saldākā, un tāpēc, Kate, Kļaus', manu sirsniņ Kate, ko tev teikšu: Es, dzirdējis pa visām pilsētām, Ka tavu lēnprātību cildina Un kautro tikumu, un kairo skaistumu, — Tā gan par maz, kā tavai būtnei nāktos, — Šurp esmu dzinies tevi ņemt par sievu.
   Katarina.
   Ak dzinies! Skat! Tad, kā jūs dzinies šurp, Tā dzenaties vien prom; es nomanu, Jūs viegli dzenājams.
   Petručo.
   Kas dzenājams?
   Katarina. Nu sols.
   Petručo.
   Te būs: nāc sēsties vien man virsū.
   Katarina.
   Mūs nēsā ēzeļi, tāpat kā jūs.
   Petručo.
   Mūs nēsā sievietes, tāpat kā jūs.
   Katarina.
   Jums nepalikšu es par kleperi.
   Petručo.
   Nemaz tev, labā Katiņ, nebūs smagi, Jo, zinādams, cik tu vēl jauna, viegla …
   Katarina.
   Par vieglu, lai tāds lempis saķertu. Cik sveru es, to pati zinu gan.
   Petručo.
   Es zinu gan, kas skan!
   Katarina.
   Kā tu, tāds trans.
   Petručo.
   O, dūja spārnotā, nāc savā ligzdā!
   Katarina.
   Ja dūja es, tad ne jau tādai ligzdai.
   Petručo.
   Nāc, lapsenīt, un neesi tik ļauna.
   Katarina.
   Es lapsene? — Tad sargies dzeloņa!
   Petručo.
   Nē, nebaidos, to ņemšu izraušu.
   Katarina.
   Bet vai tu zini, kur tas atrodas?
   Petručo.
   Kas nezinās, kur dzelon's lapsenei? Tai astē tas.
   Katarina.
   Nē, mēlē.
   Petručo.
   Kurā mēlē?
   Katarina.
   Nu jūsējā, jūs astes mēlgalis!
   Petručo.
   Ko, es ar tavu asti mēlgalis? Nē, Kate, esmu muižnieks.
   Katarina.
   Redzēsim!
   Dod viņam pliķi.
   Petručo.
   Sit vēl, nudien, tu dabūsi tāpat.
   Katarina.
   Tad pazaudēsiet savu vapeni.
   Ja mani sitīsiet, vairs bruņnieks neesat;
   Un kas par muižnieku bez vapeņa?
   Petručo.
   Mans herald, uzņem mani grāmatā. Katarina.
   Kāds ķiverei jums kronis? Gaiļa sekste?
   Petručo.
   Bez sekstes gailis, ja man vista Kate. Katarina.
   Tāds gailis neder man, kas ķērc kā vārna. Petručo.
   Nāc, Kate, nāc! Nu, neesi tik skāba.
   Katarina.
   Tā ir, kad redzu skābu ābolu.
   Petručo.
   Te mežābolu nav, tad neskābsti.
   Katarina.
   Tepat jau ir!
   Petručo.
   Kur, parādi!
   Katarina.
   Ja būtu spogulis.
   Petručo.
   Tas esmu es?
   Katarina.
   Vēl jauns, bet apķērīgs.
   Petručo.
   Pie visiem svētiem, tev par jaunu viņš.
   Katarina.
   Par novītušu.
   Petručo.
   Rūpes.
   Katarina.
   Man tas nerūp.
   Petručo.
   Neej, Kate, paklausies — tu neizbēgsi. Katarina
   Nav vērts jūs kaitināt; es labāk iešu.
   Petručo.
   Man dusmu nav, jo tu tik mīlīga. Gan tevi teica skābu, pūcīgu, Tak, redzu, tādas valodas ir meli; Tu laipna, jautra, sirsnīga, Daudz nerunā, kā saldais maija zieds. Tu skaisties neproti, un neesi tu drūma, Tu lūpu nekodi kā Jaunavas. Tev netīk strīdēties un pretī runāt, Tu lēnprātīga saņem precniekus, Ar savu piemīlību apburdama. Melš pasaule, ka mana Kate kliba. O, ļaunās mēles! Kate slaida ir Un lokana kā lazdas zars; tik brūna Kā rieksts un saldāka par kodolu. Nu paejies, lai redz: nē, neklibo!
   Katarina.
   Ej, āksts, un rīko savas kalpones!
   Petručo.
   Vai birzī cēlāk gāja Diāna Par princesīti Kati šinī zālē? Lai paliek Diāna, un Kate — Kate; Būs Kate vainagā, Diāna līksmos.
   Katarina.
   Kur jūs šo daiļrunību mācāties?
   Petručo.
   Tas tā ex tempore, pa dzimšanai. Katarina.
   Nu, jūsu gudrai mātei nav vis laimējies.
   Petručo.
   Man gara nav? Katarina.
   Nē, ir tāds siltumiņš.
   Petručo.
   Pie tevis gultā, mīļā Katarina,
   Es sasilšu; un tāpēc pietiks melst.
   Tā lieta tāda: jūsu tēvs ar mieru,
   Ka es jūs precu; pūrs jau norunāts;
   Vai gribat jūs vai ne, es ņemu jūs.
   Es, Katiņ, būšu taisni tev labs vīrs.
   Nudien, kā saule parādās tavs skaistums —
   Tas skaistums, kura dēļ tev būšu labs;
   Es tevi precēšu un neviens cits.
   Es dzimis, Kate, tevi pārveidot.
   No meža kaķa pārvērst kaķītī,
   Kā visas piemīlīgās Katiņas.
   Tur nāk tavs tēvs; tu nepretojies vairs!
   Man Katarina jādabū par sievu.
   Atgriežas Baptista, Gremio un Tranio.
   Baptista.
   Sinjor Petručo, nu, kā veicas jums Ar manu meitu?
   Petručo.
   Lieliski, mans kungs! Kā citādi var būt? Mums labi veicas.
   Baptista.
   Nu ko, meit Katarina? Kam tik drūma?
   Katarina.
   Par meitu saucat vēl? Patiesi gan,
   Jūs rādāt īstu tēva gādību,
   Te mani atdodams pusvājprātīgam,
   Kaut kādam rupjam lielībniekam un klaidonim,
   Kurš savu panākt grib ar bezkaunību.
   Petručo.
   Jā, tēvs, tā ir: te jūs un pasaule, Par viņu runādami, spriežat greizi. Viss viņas Jaunums — tikai viltība; Nav viņa nikna, bet kā balod's maiga, Nedz ātras dabas — vēsa tā kā rīts. Tā pacietībā — otra Grizelda. Un nevainībā — Romas Lukrēcija. Tā beidzot mēs viens otram patīkam, Un nākošsvētdien svinēsim jau kāzas.
   Katarina.
   Pirms svētdienas, es ceru, tevi pakārs.
   Gremio.
   Petručo, viņa saka: tevi pakārs.
   Tranio.
   Tad tā jums veicies? Nu mums laime vējā!
   Petručo.
   Nē, kungi, es sev savu ieguvu. Ja saprotamies mēs, kas jums tur dajas? Šeit vienatnē mēs abi norunājām, Ka ļaudīs viņa paliks spītniece. Es saku jums, tas gluži neticami, Kā viņa mani mīl. O, Katiņ jaukā! Man kaklā pakārusies, viņa skūpstiem Un zvērestiem tā mani apbēra, Ka manu sirdi mīlā aizrāva. Jūs, jaunieši! Ak, kaut jūs zinātu,
   Cik ātri vienatnē pat gļēvulis
   Var savaldīt visļauno spītnieci.
   Sniedz, Katiņ, roku man! Uz Venēciju
   Es steigšos kāzu tērpu iegādāt.
   Jūs, tēvs, par dzīrēm gādājiet un viesiem.
   Cik jauka būs gan mana Katarina!
   Baptista.
   Ko tur man teikt? Šurp rokas sniedzieties, Lai dievs dod laimi jums, Petručo, Kate!
   Gremio un Tranio.
   Āmen — mēs, divi liecinieki, sakām.
   Petručo.
   Tēvs, līgava, sinjori, sveiki! Uz Venēciju nu — līdz svētdienai; Tad gredzeni un rotas — viss būs klāt. Sniedz skūpstu, Kate, svētdien mūsu kāzas!
   Petručo un Kate aiziet katrs uz savu pusi.
   Gremio.
   Vai redzētas tik ātras precības? Baptista.
   Nu, kungi, man kā tirgotājam sokas, Kurš trakā steigā preces laiž no rokas.
   Tranio.
   Jums prece paliktu un maitātos, Nu nesīs peļņu vai ar bojā ies.
   Baptista.
   Ko vēlos pelnīt — mieru laulātiem. Gremio.
   Tad veikals drošs, — tāds ieguvums būs tiem, Bet kā nu būs ar jūsu jauno meitu?
   Mums diena gaidītā reiz pienākusi: Es kaimiņš jums un pirmais precinieks.
   Tranio.
   Bet es Bianku mīlu kā neviens, Ne vārdos izteikt to, ne iedomāties.
   Gremio.
   Vai jauneklis tik dziji mīl kā es!
   Tranio.
   Sirmbārdim sirdī vēss.
   Gremio.
   Tev dzirksteles. Prom, vējgrābsli, tak vecie labāk baro.
   Tranio.
   Bet acis meitenēm uz jauniem staro.
   Baptista.
   Sinjori, miers! Es strīdu izšķiršu. Te sacensība tā: kurš no jums abiem Man meitai dosiet vairāk mantības, Tam pieder Biankas sirds. Ko solītu jūs, sinjor Gremio?
   Gremio.
   Vispirms, kā zināt, Padujā mans nams Pilns grezniem sudraba un zelta traukiem; Tur bļodas, krūzes smalkām osiņām. Pie sienām visur austrumnieku paklāji. Man zelta kronas ziloņkaula pūros; Bet cipresšķirstos dārgi audumi: Tur raibas segas, drānas, baldahīni, Linaudekli un turku spilveni, Un zelta Venēcijas mežģines. Man mājās kapara un alvas trauki, Kā piederas. Uz laukiem muižā man
   Simt piena govju, visas slaucamas; Simt divdesmit tur treknu vēršu stalli, Kas manā saimniecībā iederas. Es pats jau nāku gados, jāatzīstas; Lai mirstu kaut vai rīt — viss paliek viņai, Ja viņa pieder man, kamēr es dzīvs.
   Tranio.
   Sis «pieder» labi teikts. — Kungs, uzklausiet!
   Es tēvam vienīgs dēls un mantinieks:
   Ja savu meitu dosiet man par sievu,
   Trīs četrus namus viņai atstāšu
   Es Pizas mūros tikpat bagātus,
   Kāds viens šeit vecajam sinjoram Gremio.
   Bez tam divtūkstoš zelta dukāti
   Nāks viņai gadā vēl no maniem laukiem.
   Ko, iedzēlu jums, sinjor Gremio?
   Gremio.
   Divtūkstoš zelta dukāti no laukiem? Nē, manas muižas tik daudz neienes. Bet varu dot es piedevām vēl kuģi, Kas pašlaik atrodas man ostā Marseļā. Ko? Neaizbāzu muti jums ar kuģi?
   Tranio.
   Gremio, katrs zin, ka manam tēvam pieder Trīs lieli kuģi, divi galeras Un ducis liellaivu, — to visu dodu Un vēl divdubulti, ko dotu jūs.
   Gremio.
   Viss piedāvāts, man vairāk nav nekā; Un, kā man nav, tā nevaru dot viņai. Ja grib, lai mani ņem ar to, kas ir.
   Tranio.
   Tad meita pieder man, to katrs zinās, Pēc jūsu lēmuma — nu Gremio ir sists.
   Baptista.
   Jā, atzīstu, jums augstāks solījums. Ja jūsu tēvs to visu viņai novēl — Bianka jūsu. Bet, ja ne, — pardon, Ko manto tā, ja jūs pirms tēva mirtu?
   Tranio.
   Tā izlocīšanās: viņš vecs, es jauns! Gremio.
   Vai jaunais nenomirst, tāpat kā vecs? Baptista.
   Tā, mani sinjori,
   Mans lēmums šāds: kā zināt, nākošsvētdien Būs manai meitai Katarinai kāzas; Pēc nedējas būs kāzas arī jums Ar Bianku, ja galvos tēvs par jums. Ja ne, ņems sinjors Gremio. Es atvados un abiem pateicos.
   Gremio.
   Nu sveiki, labo kaimiņ!
   Baptista aiziet.
   Es vairs nebaidos No tevis, putniņ. Tēvs jau nebūs stulbs, Tev visu atdodams, lai vecumdienās Tavu žēlastības maizi ēstu pats. Vecs itāliešu lapsa, tam ass skats!
   Aiziet.
   Tranio.
   Lai velns jums veco ādu rauj pār acīm! Es laidīšu vēl trumpi labāko. Es saprotu, kā kungam pakalpot! Kas dabiskāks, ja viltus Lučencio Sev pieņem viltus tēvu Vinčencio? Nu brīnums gan! Ja dzīvē parasti Sev dēlu gādā tēvs, tad tagad dēls Sev tēvu sagādās, jo nolūks cēls.
   Projām.

   Ienāk Lučencio, Hortenzio un Bianka.
   Lučencio.
   Nu pietiks, spēlmani! Jūs topat pārdrošs. Vai aizmirsāt jau laipno mājienu, Kā saņēma jūs māsa Katarina.
   Hortenzio.
   Kāds ķildīgs skolmeistars! Bet mūzika
   Ir debess harmonijas valdniece;
   Jūs atļausiet, tā dod man priekšrocības.
   Kad būsim stundu muzicējuši,
   Pēc tam jums labāk veiksies lasīšana.
   Lučencio.
   Tāds tiepša ēzelis, kurš lasīdams Vēl nesaprot, kam mūzika mums dota! Vai ne lai dvēseli mums veldzētu Pēc grūtām studijām un dienas darba? Nu Jaujiet zinātnēm mums nodoties, Tad varat skaņu mākslā atpūsties.
   Hortenzio.
   Es tavas dižošanās necietīšu!
   Bianka.
   Jūs, kungi, abi apvainojat mani, Te strīdēdamies manā pagalmā, Vairs skolēns neesmu, kas baidās rīkstes; Man laiks un stundas nebūs jāskaita, Es mācos tā, kā pašai labāk tīk. Lai strīdu izbeigtu, mēs paliekam; Jūs ņemiet kokli, kamēr uzskaņosiet, Mēs būsim lasīšanu beiguši.
   Hortenzio.
   Jūs beigsiet lasīt, kad es uzskaņošu?
   Lučencio.
   Tas nenotiks; bet — vesels skaņojis.
   Bianka.
   Kur pirmīt palikām?
   Lučencio.
   Te, jaunkundz, te: Hic ibat Simois; hic est Sigeia tellus; Hic steterat Priami regia celsa senis.
   Bianka.
   Pārtulkojiet to man.
   Lučencio. Hic ibat — kā es jums jau sacīju; Simois — es esmu Lučencio; hic est — Vinčencio dēls no Pizas; Sigeia tellus — pārģērbies šādi, lai iegūtu jūsu mīlu; Hic steterat — bet tas Lučencio, kas ieradies jūs precēt; Priami — ir mans kalps Tranio; regia —mani atvietodams; celsa senis — lai mēs labāk varētu pie­mānīt veco Pantalonu.
   Hortenzio.
   Sinjora, instruments man uzskaņots.
   Bianka.
   To dzirdēsim. Fū, diskants nepareizs! Lučencio.
   Tu iespļauj, draugs, un pārskaņo par jaunu. Bianka.
   Nu ļaujiet, lūkošu es pārtulkot:
   Hic ibat Simois — es jūs nepazīstu; hic est Sigeia tellus — es jums neuzticos; Hic steterat Priami — uz­manieties, ka mūs nenoklausās; regia — neiedomā­jieties par daudz; celsa senis — nekrītiet izmisumā.
   Hortenzio.
   Nu, jaunkundz, uzskaņots.
   Lučencio.
   Viss, bet ne bass.
   Hortenzio.
   Bass labs, bet tikai tu pats, viltnieks, nepareizs.
   Sānis.
   Šis pedants dedzīgais kļūst bezkaunīgs! Viņš lakstojas ap manu līgavu. Pedasculus, es tevi uzmanīšu!
   Bianka.
   Varbūt reiz ticēšu, bet tagad šaubos.
   Lučencio.
   Ko šaubāties? Patiesi, Eakīds
   Bij tas pats Ajakss, saukts pēc vectēva.
   Bianka.
   Man jātic skolotājam, tomēr saku: Vēl vienatnē to labi pārlikšu.
   5 65
   Nu pietiks mums. Jums, Ličo, kārta. Jūs, labie skolotāji, piedodiet, Ka es ar abiem jums tā pajokojos.
   Hortenzio.
   Jūs varat iet un brīdi atstāt mūs: Mēs šodien stundā trio nespēlēsim.
   Lučencio.
   Skat, cik jūs rūpīgs, ser, es palikšu.
   Sānis.
   Un viņus vērošu, jo nomanu —
   Mans mākslinieks te dziedās mīlas dziesmu.
   Hortenzio.
   Sinjora, pirms jūs ņemat kokli rokā, Lai vingrinātos pirkstu veiklībā, Man jāpaskaidro mākslas pamati. Lai gammu izmācītos īsā laikā Un patīkamāk, īstāk, sekmīgāk, Nekā to māca mani citi biedri, Es galveno te uzrakstīju jums.
   Pasniedz lapu.
   Bianka.
   Es gammu sen jau esmu beigusi.
   Hortenzio.
   Bet nezināt, kā skan Hortenzio gamma.
   Bianka.
   Lasa.
   «Es, gamma, — saldām skaņām sirdis loku, A re — cieš mīlot jūs Hortenzio, B mi — Bianka, sniedz man savu roku, C ļaut — saskaņu nes dievišķo. D sol re — saproti šo duetu, E la mi — žēlo, jeb vai sodi tu.»
   Jūs saucat gammu to? Man nepatīk; Tā vecā labāka. Es. nekāroju, Lai īsto mainītu pret izdomām.
   Ienāk kalpotājs.
   Kalpotājs.
   Jūs, sinjorita, tēvs lūdz atstāt grāmatu Un palīgā iet māsai uzkopt zāli; Jūs zināt — rītu viņai kāzu diena.
   Bianka.
   Man jāiet, sveiki, mīļie skolotāji!
   Bianka un apkalpotājs aiziet.
   Lučencio.
   Tad, daiļā, palikt man nav iemesla.
   Projām.
   Hortenzio.
   Man gan ir iemesls te uzmanīt Šo pedantu, kurš liekas iemīlējies. Bet, Bianka, ja tādas tavas domas, Ka acis met uz katru salašņu, Ja tāda tu, skrej ratā — un ardievu, Hortenzio tad meklēs citu sievu.

   Uznāk Baptista, Gremio, Tranio, Katarina, Bianka, Lučencio un citi līdz ar kalpotājiem.
   Baptista.
   Uz Tranio.
   Sinjor Lučencio, klāt kāzu diena, Kad Katarinu ar Petručo laulās, Bet vēl no mana znota nav ne vēsts.
   Ko ļaudis teiks? Tas tīrais izsmiekls, Vēl līgavaiņa nav, kad mācītājs Jau gaida altārī sākt laulāšanu. Vai ne, Lučencio, vai tas nav kauns?
   Katarina.
   Man, man tas kauns! Ar varu mani spieda Pret manas pašas gribu roku sniegt Kaut kādam rupjam, untumainam puisim, Kas auļos bildina, bet precēt gauss, Es jums jau sacīju — viņš plātīgs āksts, Kurš rūgtu izsmieklu ar jokiem sedz; Un, pieteikdamies jautra vīra lomā, Viņš daudzas bildina, min kāzu dienu, Lūdz kāzās draugus un jau uzsaukt liek, Bet nopietni šis muļķa joks nav domāts. Nu visi Katarinai pirkstiem durs Un teiks: «Skat, skat, kur iet Petručo sieva, Ja viņam paticies to apprecēt!»
   Tranio.
   Sinjor Baptista, Katarina, nē, Es apzvēru, Petručo nevils jūs, Lai kas tam gadītos, viņš turēs vārdu. Gan parupjš viņš, bet tomēr apzinīgs; Gan jautrs dabā, tomēr goda vīrs.
   Katarina.
   Kaut nebūtu nekad to redzējusi!
   Aiziet raudādama līdz ar Bianku un kalpotājiem.
   Baptista.
   Ej, meit; kad raudi tu, es nebāršos. Tāds negods aizvainotu pašu svēto, Ne tikai tevi, strauju spītnieci.
   Ienāk Biondello.
   Biondello. Sinjor, sinjor! Jaunas ziņas, vecas jaunas zi­ņas! Un tādas ziņas, kādu jūs vēl nekad neesat dzir­dējuši!
   Baptista. Vecas jaunas ziņas? Kā tas var būt?
   Biondello. Vai tas nav kas jauns, ka Petručo nāk?
   Baptista. Viņš jau klāt?
   Biondello. O nē, sinjor.
   Baptista. Kur tad?
   Biondello. Viņš nākdams.
   Baptista. Kad tad viņš būs šeit?
   Biondello. Kad viņš stāvēs te, kur es pašlaik stāvu, un skatīsies uz jums.
   Tranio. Un kas tās tev par vecām jaunām ziņām?
   Biondello. Nu, Petručo nāk jaunā cepurē un vecā kam­zolī; vecās biksēs, trīsreiz apgrieztās; kājās tam pā­ris vecu zābaku, kas atgādina kasti, kurā samet sveču galus: viens sasprādzēts, otrs sasiets; rokā vecs, sa­rūsējis zobens no pilsētas arsenāla, nolauztu rokturi, bez aizvērtņiem; svārkam abas saites satrūkušas. Viņa zirgs krustos ķerts, veciem, kožu saēstiem seg­liem, kam nevienādi kāpšļi; pie tam vēl zirgam ienāši un miroņkauls līkajā mugurā; zirgs slimo ar bauš- lagu un apmeties ar kašķi, uzpūstām nāsīm, spreiju sagrauzts, sirgst ar dzeltenkaiti, neārstējamām vīve­lēm, ļoti biežu krītamkaiti, kāpurains, stīvs plecos un ciskās; iet, galvu nokāris, aitādas iemauktos, saliek­tiem laužņiem, mezglos sasietu pavadu, kas satrūkusi, to pastāvīgi stingri pievelkot, lai zirgs nepakluptu; josta sadiegta no sešiem gabaliem, sieviešu seglu samta slejas, kam divi burti ar jūsu vārda nozīmi, nagliņām izgreznotas, vietām ar auklu sasaistītas.
   Baptista. Kas viņam nāk līdz?
   Biondello. O, sinjor, viņa sulainis, no ārienes ne sliktāk uzcirties par zirgu; vienā kājā nātna, otrā — gara vilnas zeķe, prievīšu saišķi — viens sarkans, otrs zils; veca platmale, kurai Četrdesmit jaukas dziesmas piespraustas par spalvu. Ērms kas ērms! Nemaz ne­izskatās pēc kristīga kalpa cilvēka un cienīta vīra sulaiņa.
   Tranio.
   Kas zin, kāds untums viņu uz to dzen, Lai gan viņš bieži ģērbjas vienkārši.
   Baptista. Man prieks par viņa ierašanos, lai viņš nāktu kāds nākdams.
   Biondello. Sinjor, bet viņš jau nenāk.
   Baptista. Tu tak teici, ka viņš nāk.
   Biondello. Ko, ka Petručo nāk?
   Baptista. Nu jā, ka Petručo nāk.
   Biondello. Nē, sinjor, es teicu, ka viņa zirgs nāk un viņš sēž tam mugurā.
   Baptista. Nu, tas viss viens.
   Biondello.
   Pie svētajiem, Es jums to galvoju, Ka zirgs un vīrs Nav gluži tas pats, Nedz arī viens pats.
   Ienāk Petručo un Grumio.
   Petručo.
   Kur ir šie lāga ļaudis? Visi mājās? Baptista.
   Sveiks vesels, pārnācējs! Petručo.
   Ne gluži sveiks …
   Baptista.
   Bet neklibojat ar. Tranio.
   Tik ne tā tērpies,
   Kā pienāktos. Petručo.
   Vēl labāk apģērbties, Tāpat es steigšus ierastos pie jums. Kur mana Kate? Mana mīļā līgaviņa? Kā klājas, tēvs? Sinjori, kas ar jums? Ko viesi lūkojas tik platām acīm, Kā redzēdami ērma statuju Vai komētu, vai kādu brīnumu?
   Baptista.
   Sinjor, ir šodien jūsu kāzu diena; Mēs pukojāmies jau, vai atbrauksiet, Nu jāpukojas, redzot tādā tērpā. Fui, prom šos kankarus, tie neder jums, Tie kauna dadzis acīs mūsu godam.
   Tranio.
   Bet sakiet mums — kāds svarīgs gadījums Jūs kavēja tik ilgi palikt projām Un liek jums pārnākt tādā izskatā?
   Petručo.
   Būs garlaicīgs tas stāsts kā man, tā jums; Diezgan, es esmu šeit un vārdu turu, Gan pārnācis ar nokavēšanos; Kādreiz to pavajā jums pārstāstīšu Un ceru, jūs man visu piedosiet. Bet kur ir Kate? Ko es vilcinos! Jau krietni vēls, sen laiks būt baznīcā.
   Tranio.
   Jūs nerādieties līgavai šais drēbēs, Pie manis iesim, manas uzvilksiet.
   Petručo.
   Ne, neparko! Es satikšos tāds pats.
   Baptista.
   Bet tā jūs neiesiet pie altāra?
   Petručo.
   Tik tiešām tā! Bet atstāsim šīs runas. Ar mani viņa laulājas, ne drēbēm. Ja apprecējies spētu atjaunoties, Kā varu pārmainīt sev veco svārku, Tas labāk būtu Katei, man tāpat. Bet kāds es muļķis, ko es pļāpāju, Kad jāsteidzas man apsveikt līgavu, Prieks jāapliecina ar maigu skūpstu.
   Petručo un Grumio prom.
   Tranio.
   Viņš jokus dzen šai ērma apģērbā! Mums jāņem viņš, ar varu jāpierunā, Lai glītāk apģērbjas pirms baznīcas.
   Baptista.
   Es iešu palūkot, kas viņiem iznāks.
   Baptista, Gremio un kalpotāji aiziet.
   Tranio.
   Biankas mīlu iegūt — tas vēl maz,
   Mums vajadzīga tēva piekrišana.
   Kā es jau teicu, tādam nolūkam
   Man jāatrod šeit vīrs — lai kas viņš tāds,
   Viss viens, — kas nāktu talkā mums un sauktos
   Vinčencio no Pizas, parakstot
   Vēl vairāk mantojuma, nekā solīts.
   Tad piepildīsies jūsu cerības,
   Jūs, tēva svētīts, ņemsiet skaisto Bianku.
   Lučencio.
   Ja vien mans biedrs — otrs skolmeistars Tik cieši neuzmanītu Bianku, Mēs viegli salaulātos paslepen; Pēc tam lai visa pasaule kliedz «nē», Es Bianku sargātu par spīti visiem.
   Tranio.
   Gan visu panāksim ar apdomu, Ja modri rīkosimies savā labā: Mēs piemuļķosim veco Gremio Un piesardzīgo tēvu Minolu, Un veiklo mīlas koklētāju Ličo, Viss, viss jums būs, sinjor Lučencio.
   Atgriežas Gremio. Jūs, sinjor Gremio, no baznīcas? Gremio.
   Kā bērnībā no skolas aizšmaukdams! Tranio.
   Jau līgava un līgavainis mājās? Gremio.
   Pareizi — līgavainis! Tas tik līgo, Ka līdzi līgodamās sieva brēc.
   Tranio.
   Viņš spītīgāks par viņu? Nevar būt! Gremio.
   Ko? Kā pats velns, nu tīrais velns un sātans! Tranio.
   Ko? Viņa velns? Nē, tīrā velna māte!
   Gremio.
   Kā jērs, kā bērns, kā balodīt's pret viņu!
   Tad paklausieties, ser; kad mācītājs
   Tam pras', vai Katarinu grib par sievu, —
   «Pie joda, jā!» viņš kliedz tik briesmīgi,
   Ka mācītājam izkrīt grāmata;
   Un, kad tas noliecās, lai paceltu,
   Dod trakais laulen's viņam tādu dunku,
   Ka paklūp mācītājs uz grāmatas.
   «Nu, pieceliet,» viņš teic, «kam to vēl vajag.»
   Tranio.
   Un ko tad meiča sacīja par traci?
   Gremio.
   Tā drebēja, kamēr viņš ārdījās,
   Ka mācītājs to būtu gribēj's piekrāpt.
   Kad laulāšana bija beigusies,
   Viņš paņem vīnu, sauc: «Uz veselībām!» —
   It kā ar biedriem dzīrotu uz kuģa
   Pēc vētrām pārlaistām; bet muskatu
   Viņš izlej zemē, un tās paliekas
   Cērt sejā ķesterim tik tāpēc vien,
   Ka trīcēja šim sirmā, plānā bārda,
   Kā lūdzot dāvanas, kamēr viņš dzēra.
   Tad, līgavu ap kaklu saķēris,
   Viņš lūpām uzspieda tik skaļu buču,
   Ka noskanēja visa baznīca.
   To redzot, es aiz kauna metos ārā
   Un laikam pakaļ man viss ļaužu bars.
   Tik trakas laulības nav dzirdētas!
   Klau, klau! Kā liekas, skan jau mūzika.
   Dzirdama mūzika.
   Ienāk Petručo, Katarina, Bianka, Baptista, Hortenzio, Gremio
   un viesi.
   Petručo.
   Es pateicos par jūsu pūlēm, draugi! Jūs, zināms, manās kāzās vēlētos Ar mani padzlrot, jau galds ir klāts; Bet žēl, ka pienākums sauc mani projām, Man tūlīt steigā jāšķiras no jums.
   Baptista.
   Kā tā? Jau šovakar jūs brauksiet prom? Petručo.
   Pirms vakara es braukšu, kamēr gaisma. Tur nav ko brīnīties; ja zinātu, Kas man par lietu, pats jūs dzītu prom. Es pateicos jums, cienījamie viesi, Kas redzējāt, kā esmu padevies Es savai brīnum maigai, krietnai sievai. Ar tēvu iedzeriet uz manu laimi, Man doties laiks, mēs aizbraucam, ardiev'!
   Tranio.
   Mēs lūdzam jūs — kaut tik uz maltīti.
   Petručo. Es nevaru.
   Gremio.
   Es ļoti lūdzu jūs.
   Petručo.
   Nav iespējams.
   Katarina.
   Es ļoti lūdzu jūs.
   Petručo.
   Tas man liels prieks.
   Katarina.
   Jums prieks, ka paliksiet?
   Petručo.
   Man prieks, ka lūdzat jūs, lai palieku. Bet nepalikšu es, lai kā jūs lūgtu.
   Katarina.
   Ja mīlat mani, palieciet.
   Petručo.
   Grumio, zirgus!
   Grumio.
   Jā, zirgi gatavi: jau auzas apēdušas zirgus.
   Katarina. Tad lai!
   Kā gribi, rīkojies, es šodien nebraukšu; Un rit, un parīt ne, kamēr man patiksies. Ser, durvis vaļā, — labu ceļa vēju, Skrej, joņo, kamēr turas zābaki; Es neiešu un palikšu, cik patiksies. Kas jūs par varen smalku tēviņu, Kad tā jau ālējaties pirmā dienā!
   Petručo.
   Ak Katiņ, apmierinies, nedusmo!
   Katarina.
   Es gribu dusmoties! Kas tev par to! Tēvs, neuztraucies, gan viņš mani klausīs.
   Gremio.
   Ei, mīļais kungs, nupat ies lielajā.
   Katarina.
   Es lūdzu viesus iet pie kāzu galda! Ja sievietei nav drosmes pretoties, To, redzams, viegli padarīt par nerru.
   Petručo.
   Ies, Kate, viņi ies, kad tu tā vēlies. — Sinjori, viesi, klausiet līgavu: Jūs ejiet, dzīrojiet un tukšojiet Uz viņas jaunavību pilnus kausus, Un līksmojiet vai ejiet pakārties! Bet mana jaukā Kate nāks man līdz. Jums velti glūnēt, viebties, kājas dauzīt: Es esmu saimnieks tam, kas pieder man. Bet viņa nozīmē man visu manu mantu — Gan manu māju, šķūni, manu lauku, Gan zirgu, vērsi, ēzeli un visu. Te viņa ir, lai lūko aiztikt kāds! Es katram pierādīšu savu tiesu, Kurš Padujā man ceļā stās. Ej, Grumio, Velc zobenu, mūs ielenc laupītāji! Sinjoru aizstāvi, ja esi vīrs. Tu, Kate, sirsniņ, viņu nebaidies, Es glābējs vairogs tev pret miljoniem.
   Petručo, Katarina un Grumio projām.
   Baptista.
   Lai iet. Nu, tas tik būs gan pāris!
   Gremio.
   Ja ilgāk vēl, es nobeigtos aiz smiekliem. Tranio.
   Tik trakas kāzas vēl nav redzētas.
   Lučencio.
   Ko, sinjorita, domājat par māsu?
   Bianka.
   Tā ir: ar traku traks nu apprecējies. Gremio.
   Un viņas vīrs vēl vairāk pārkaitējies.
   Baptista.
   Jūs, draugi, kaimiņi, kaut nebūs klāt Pie mūsu kāzu galda jaunais pāris, Bet dzīrēs gardumu mums nepietrūks. Lučencio lai sēž par līgavaini, Un Bianka māsas vietā sēdīsies.
   Tranio.
   Tad Bianka mācīsies par līgavu? Baptista.
   Jā gan, Lučencio. Nu, ejam, sinjori!
   Visi projām.

    Ienāk Grumio.
   Grumio. Velns parāvis mirlas ādeņus, visus trakos saim­niekus un sliktos ceļus! Vai kādreiz bijis kāds tik sadauzīts? Vai bijis kāds tā notašķīts? Vai bijis kāds tik piekusis? Es esmu atsūtīts papriekšu iekurt uguni, viņi paši ieradīsies vēlāk sasildīties. Ja nebūtu es mazs podiņš, kam galvā mazs odiņš, man piesaltu lūpas pie zobiem, mēle pie aukslējām, sirds pie ri­bām, pirms iedegas uguns, lai mani atkausētu. Bet es tā pūtīšu, pūtīšu uguni, ka pašam kļūs silti; tādā laikā jau vēl lielāks cilvēks nekā es var pārsaldēties. Ei, olā! Kertis!
   Ienāk Kertiss.
   Kertiss. Kas tur sauc tā aizsalis?
   Grumio. Mazs ledus gabals. Ja netici, vari pa mani paslidoties no pleciem līdz papēžiem, ieskrienoties pa kaklu no pakauša līdz skaustam. Uguni, mīļais Kertis!
   Kertiss. Vai pārbrauks mans saimnieks ar sievu, Grumio?
   Grumio. Jā, jā, Kertis, jā! Tātad uguni, ne ūdeni!
   Kertiss. Ko, vai viņa ir tik dedzīga spītniece, kā ļaudis runā?
   Grumio. Tāda viņa bija, Kertis, līdz šim salam; bet tu zini, ziema savalda vīrieti un sievieti, un lopiņu; tā ziema savaldīja manu veco saimnieku, manu jauno saimnieci un mani pašu, brālīt Kertis.
   Kertiss. Ei tu, trīscollīgais nerrs! Es nebūšu tev lops.
   Grumio. Ak tā, es trīscollīgs? Tev ragi veselu pēdu, un tik garš augumā vismaz es esmu. Nu, vai kursi uguni, jeb vai es apsūdzēšu tevi mūsu jaunajai kundzei, no kuras rokas — nav vēl te pie rokas — tu dabūsi vēsu veldzi par lēnumu savā trauksmainajā amatā.
   Kertiss. Jel saki, lūdzams, mīļais Grumio,. — kas no­tiek pasaulē?
   Grumio. Pasaulē auksts, Kertis, vēl aukstāks nekā tavā dienestā, tāpēc — uguni! Dari, kas tev nākas, un saņem, kas tev nākas, jo mūsu kungs un viņa kundze būs pagalam nosaluši.
   Kertiss. Jau uguns kuras; un nu, mīļais Grumio, pastāsti ko jaunu.
   Grumio. Nu: «Ei, Džek, puis! Ei, puis!» — jaunumu, cik vēlies.
   Kertiss. Ei nu, tu tikai pūt.
   Grumio. Nu taisi uguni, mani pašu aukstums briesmīgi izpūta. Kur pavārs? Vai vakariņas gatavas, māja uzposta, meldri izkaisīti, zirnekļi noņemti? Vai kalpi dabūjuši jaunus kamzoļus un baltas zeķes; vai viņi uzcirtušies savās kāzu drēbēs? Vai kausi izmazgāti un trauki apmazgāti? Vai galdauti uzklāti un viss ir kārtībā?
   Kertiss. Viss kārtībā, un tāpēc — jaunumus!
   Grumio. Tad zini vispirms, ka mans zirgs ir nodzīts un ka mans kungs un kundze meta kūleni.
   Kertiss. Kā?
   Grumio. No segliem dubļos, viens otram virsū; tas ve­sels stāsts.
   Kertiss. Teic, mīļais Grumio, nu klausi!
   Grumio. Tad sniedz šurp ausi.
   Kertiss. Te būs.
   Grumio. Še būs.
   Sit viņam pliķi.
   Kertiss. Tavs stāsts nav dzirdams, bet gan jūtams.
   Grumio. Tāpēc tas saucas izjusts stāsts. Mans sitiens bija klauvējiens pie tavas auss, lai labāk klausies. Es iesāku. Imprimis, mēs jājām no dubļaina uzkalna, mans saimnieks jāja aiz savas kundzes.
   Kertiss. Abi vienā zirgā?
   Grumio. Kas tev par to?
   Kertiss. Ne man, bet zirgam.
   Grumio. Tad stāsti pats. Ja tu man nejauktu, tad būtu dzirdējis, ka viņas zirgs pakrita un viņa zirgam apakšā; tu būtu dzirdējis, kas tur bija par dubļiem un kā viņa notriepās; kā viņš viņu pameta guļot zem zirga, lai mani mizotu par to, ka viņas zirgs paklu­pis; kā viņa brida pa dubļiem viņu no manis nost raut; kā viņš lamājās; kā viņa viņu lūdzās — viņa, kura nekad vēl nav lūgusies; kā es brēcu; kā zirgi aizaulekšoja; kā viņam satrūka pavada un es pazau­dēju savas slejas, — tu dzirdētu līdz ar daudziem ci­tiem vērā ņemamiem notikumiem, kuri nu nogrims aizmirstībā, un tu kapā aiziesi nejēga.
   Kertiss. Pēc visa tā iznāk, ka viņš spītīgāks par viņu.
   Grumio. Jā gan; to tu pats kā lielākais tiepša no jums visiem redzēsi, kad viņš pārnāks mājās. Bet ko es te pļāpāju? Lai nāk šurp Nātaniēls, Jāzeps, Niklass, Filips, Valters, Kārumnieks un visi citi. Lai viņi gludas sasukā galvas, lai iztīra zilos svārkus, lai kār­tīgi sasien prievītes; lai klanās, atmezdami kreiso kāju, un lai nedomā kāds pieskarties ne astram mana kunga zirga astē, pirms nav nobučojuši jaunlaulā­tiem roku. Vai visi gatavi?
   Kertiss. Jā, visi.
   Grumio. Sauc viņus šurp!
   Kertiss. Ei, klausieties! Jums jāiet manam kungam pretī un jāparādās vaigā kundzei!
   Grumio. Nu, viņai pašai ir savs vaigs.
   Kertiss. Kas to nezina?
   Grumio. Bet tu taču sauc ļaudis parādīties viņas vaigā?
   Kertiss. Es viņiem lieku iet nodot goda parādu.
   Grumio. Bet viņa taču nenāk piedzīt parādu!
   Ienāk četri pieci kalpotāji.
   Nātaniēls. Sveiks mājās, Grumio!
   Filips. Kā klājas, Grumio?
   Jāzeps. Ā, Grumio!
   Niklass. Draugs Grumio!
   Nātaniēls. Kā veicas, vecais zēn?
   Grumio. Nu sveiks, tu! — Kā klājās, tu? — Un tev, tu? — Draugs, tu! Un nu diezgan par sveikiem. Nu, smukie biedri, vai viss jums gatavs? Lietas kārtībā?
   Nātaniēls. Viss kārtībā. Vai kungs vēl tālu?
   Grumio. Viens rokas stiepiens; varbūt jau lec no zirga, un tāpēc mums… Kad tevi jupis, klusu! Es dzirdu, kungs nāk!
   Ienāk Petručo un Katarina.
   Petručo.
   Kur ir tie nelgas? Ko, neviens pie vārtiem Man zirgu paņemt, seglus paturēt! Kur Nātaniēls, Gregors un kur Filips?
   Kalpotāji.
   Šeit, šeit, sinjor! Šeit!
   Petručo.
   Šeit, sinjor! Šeit, šeit, sinjor! Šeit! Jūs aitas galvas, muļķa tēviņi! Ne sagaidīt, ne palīdzēt, ne apsveikt? Kur ir tas stulbais, ko es atsūtīju?
   Grumio.
   Šeit, sinjor! Tikpat stulbs, kā sūtīts biju. Petručo.
   Tu rakar's lempīgais! Nolādēts auns! Vai neliku tev parkā pretī nākt Ar visiem šitiem neliešiem un sliņķiem?
   Grumio.
   Kungs, nav vēl Nātaniēlam sašūts svārks,
   Ne Gabrielam kurpes salāpītas,
   Ne Pēt'rim nomelnota cepure,
   Un zobens Valteram bez maksts.
   Tik Ādams, Ralfs un Gregors gatavi,
   Tie visi citi tā kā lupatlaši;
   Tos tādus pašus apsveikt savācu.
   Petručo.
   Nu ejiet, muļķi, dodiet vakariņas!
   Kalpotāji projām. Dziedādams.
   «Kur manas senās dzīves laiks, Ko dzīvoju.»
   Nu, sēdi, Kate, būsi mājās. Ai, ai, ai, ai!
   Kalpotāji atgriežas ar vakariņām.
   Vai būs? — Nu, Katiņ mīļā, pasmaidi. — Še, novelc zābakus, nu ātrāk, tūja!
   Dzied.
   «Vecs mūks, kam galva jau ziedēja, Kluss savu ceļu aizgāja.» Ei, neģēli, tak neizlauz man kāju! Še tev!
   Sit viņam.
   Un otru neizrauj. — Nu, Kate, jūties jautrāk. — Ei, kur ūdens? Un kur mans Troils? Puiši, pasauciet, Lai atnāk brālēns Ferdinands. To, Kate, saņem laipni, nobučo. — Kur manas kurpes? Ko, vai būs reiz ūdens?
   Ienāk kalpotājs ar ūdeni.
   Nāc, Kate, skalo rokas, esam mājās.
   Kalpotājam izkrit ūdens trauks.
   Tu, diedelniek, man zemē metisi!
   Sit viņam.
   Katarina.
   Lūdzami, rimstieties; tas netīšām.
   Petručo.
   Tāds padauza! Tāds sivēns, lutausis! — Nāc, Katiņ, sēsties; esi izsalkusi. Kurš pateiks lūgšanu — vai tu, vai es? Ko, jēra cepet's?
   Kalpotājs. Jā.
   Petručo.
   Kas nesa?
   Pēteris.
   Es.
   Petručo.
   Viss sadedzis; un tādu galdā liek?
   Kur pavārs, ko? Kur ir tas ragalops?
   Kā, draņķi, drīkstat padot ēdienu,
   Kas neder man un samaitāts?
   Prom to, prom šķīvjus, kausus, visu prom!
   Met ēdienu un visus traukus zemē.
   Jūs, muļķa slaisti, trulais vergu bars! Ko, rūksiet vēl! Es jums gan rādīšu!
   Katarina.
   Es lūdzu, vīriņ, neesiet tik bargs:
   Bij ēdiens gluži labs — kam uztraukties!
   Petručo.
   Nē, Katiņ, pārcepts, sakaltis; Un taisni tādu nedrīkstu es ēst, — Tas žulti kairina un dara niknu. Mums abiem labāk būs, ja gavēsim, Jau tā mēs abi esam ātras dabas, Nav veselīga sadegusi gaļa. Bērns, pacieties; rīt visu panāksim, Bet šonakt abi kopā gavēsim. Nāc, pavadīšu tevi kāzu gultā.
   Abi aiziet. Atgriežas daži kalpotāji.
   Nātaniēls.
   Vai, Pjetro, tu ko tādu esi redzējis?
   Pjetro.
   Viņš viņu per ar pašas žagariem.
   Atgriežas Kertiss.
   Grumio.
   Kur viņš palika?
   Kertiss.
   Viņas istabā, teic viņai sprediķi par atturību Un kliedz, un peļ, un rāj; šai, nabadzītei, Ne vairs ko teikt, ne sākt, tik stāv un brīnās, Ne sēsties drīkst, kā sasapņojusies. Csst, ejam prom! Viņš nāk, viņš atkal nāk!
   Petručo atgriežas.
   Petručo.
   Es labi sāku valdīt savu valsti
   Un ceru laimīgs galā novadīt.
   Mans vanags izsalcis un stipri satraukts,
   Bet, pirms viņš nenorims, ēst nedabūs,
   Es zinu vēl, kā jaucēt vanagu,
   Lai nāktu lēns pie sava saucēja:
   To turēt nomodā un neļaut gulēt,
   Kad sitas viņš un raustās mežonīgs.
   Nav viņa šodien ēdusi — un netiks,
   Nav nakti gulēj'si — un negulēs.
   Kā vakariņās atradu es vainu,
   Tā nopaļāšu gultu taisītu:
   Pa visiem kaktiem izmētāšu spilvenus
   Un palagus, un apsegas, un pēļus.
   Pie tam šai tracī likšu just, ka to
   Es daru, tik par viņu rūpēdamies.
   Tā šonakt viņai iemigt neļaušu;
   Kolīdz sāks iesnausties — es kliegšu, brēkšu,
   Šai troksnī viņa gulēt nedabūs.
   Tas ceļš — ar mīlu nokaut sievieti;
   Tā lauzīšu es viņas stūrgalvību. Ja spītnieci kāds labāk valdīt prot, Lai pasaka, to varam piemērot.
   Projām.

   Ienāk Tranio un Hortenzio.
   Tranio.
   Draugs Ličo, vai tas iespējams, ka Bianka Mīl tik Lučencio, nevienu citu? Nudien, tad viņa mani vīlusi!
   Hortenzio.
   Ja gribat pārbaudīt, ko es jums teicu, Tad noklausieties, ko viņš viņai māca.
   Bianka un Lučencio, garām iedami.
   Lučencio.
   Vai, sinjorita, sapratāt, ko mācu?
   Bianka.
   Ko, meistar, mācāt jūs? Nē — pasakiet.
   Lučencio.
   Es mācu tikai vienu — mīlas mākslu.
   Bianka.
   Un jūs šo mākslu labi pārvaldāt?
   Lučencio.
   Kā, mīļā, valdāt jūs pār manu sirdi!
   Hortenzio.
   Patiesi sekmējies! Bet kā tas nāk, Jūs apgalvojāt taču, ka Bianka Mīl vienu vienīgo Lučencio.
   Tranio.
   O, viltus mīla! Aušas sievietes! Es saku, Ličo, — neizprotami!
   Hortenzio.
   Ko maldināšu jūs: ne Ličo es, Ne mūziķis, par kādu uzdodos, Bet tas, kam tagad riebj šī maskošanās Tās dēļ, kas, nievādama muižnieku, Grib ņemt kaut kādu diedelnieku. Tad ziniet, ser, mans vārds Hortenzio.
   Tranio.
   Sinjor Hortenzio, es esmu dzirdējis Par jūsu dziļo pieķeršanos Biankai; Bet nu, kad redzu viņas vieglprātību, Es līdz ar jums, ja jūs to gribat, No Biankas atsakos un viņas mīlas.
   Hortenzio.
   Vai redzat, kā tie mīlinās un skūpstās! Sinjor, te mana roka, zvēru jums, Es viņu neprecēšu, nē, nemūžam! Nav viņa manu jūtu cienīga, Ko savā vientiesībā viņai šķiedu.
   Tranio.
   Jums vaļsirdīgi zvēru arī es
   Par sievu neņemt to, kaut viņa lūgtos.
   Fu, kauns! Kā viņa viņam glaužas klāt
   Hortenzio.
   Ja visi viņu atmet — lai viņš ņem! Bet es, lai piepildītu zvērestu,
   Rītdien pat apprecēšu atraitni, Kas bagāta un mani sen jau mīl Kamēr es apjūsmoju lepno skuķi. Sinjor Lučencio, uz redzēšanos! Tik sirdi sievietē, ne skaistās acis Es turpmāk mīlēšu. Nu došos prom; Es turēšu, ko esmu zvērējis.
   Aiziet.
   Tranio.
   Sinjora Bianka, debesis lai svētī Jūs jūsu gaitās, mīlai izredzētā. Jā, sirsniņ, pieķērām, — un nu no jums Hortenzio un es — mēs atsakāmies.
   Bianka.
   Ko, Tranio, jūs abi atsakāties?
   Tranio.
   Jā, sinjorita, jā.
   Lučencio.
   Tad Ličo nedraud vairs.
   Tranio.
   Tā ir, te kādu jautru atraitni Šodien viņš bildinās un apprecēs.
   Bianka.
   Lai dieviņš dod!
   Tranio.
   Un viņš to pārmācīs.
   Bianka.
   Vai viņš tā solījās?
   Tranio.
   Jā, šai ziņā jau viņam laba skola.
   Bianka.
   Ko, pārmācības skola! Vai tad tāda ir? Tranio.
   Jā, sinjorita, un Petručo rektors; Viņš māca jaukas uzvešanās spēli, Kā valdīt spītnieci, lai valda mēli.
   Uznāk Biondello.
   Biondello.
   Ak labais sinjor, gaidīju un vēros, Līdz piekusu kā suns! Te beidzot redzu No kalna nākot vecu eņģeli, Kas mums būs noderīgs.
   Tranio.
   Kas viņš, Biondello?
   Biondello.
   Kāds tirgotājs vai arī skolotājs, Es nezinu. Bet viņa stīvais tērps Un stāvs, un gaita rāda, ka viņš tēvs.
   Lučencio.
   Bet, Tranio, teic — kam mums viņš?
   Tranio.
   Ja lētticīgs, viņš mani paklausīs, Tad mums Vinčencio viņš labprāt spēlēs, Baptistam galvojumu parakstīs, Ka īstenais Vinčencio, mans tēvs. Bet tagad ejiet prom ar savu mīļo.
   Lučencio un Bianka aiziet. Uznāk skolmeistars.
   Skolmeistars.
   Ser, esiet sveiks!
   Tranio.
   Tāpat jūs arī, ser! Šeit jūsu mērķis, jeb vai ceļš ved tālāk?
   Skolmeistars.
   Es pāris nedēļu šeit palikšu,
   Tad došos tālāk, ceļošu uz Romu,
   Pēc tam uz Tripoli, ja lemts būs dzīvot.
   Tranio.
   Ja vaicāt drīkst, kam ļaužu? Sko/meis/ars.
   Mantujietis.
   Tranio.
   No Mantujas, sinjor? Dievs, pasargi! Jums Padujā draud briesmas dzīvībai!
   Skolmeistars.
   Man briesmas draud? Kā tā, sinjor, jel sakiet!
   Tranio.
   Te nāve katram, kas no Mantujas
   Nāk Padujā. Jūs nezināt, kāpēc?
   Stāv jūsu kuģi Venēcijā gūstā;
   Un dodžs — tam naids ar jūsu hercogu —
   Šo doto pavēli jau licis izsaukt.
   Cik savādi — bet jūs gan tikko nākat, —
   Jums uzsaukumu vajadzēja zināt.
   Skolmeistars.
   Vai man, sinjor, es esmu pazudis! No Florences man līdzi parādzīmes, Par kurām šeit man nauda jāsaņem.
   Tranio.
   Sinjor, man gribētos jums palīdzēt; Es labprāt kādu padomu jums dotu, — Bet sakiet — vai jūs esat bijis Pizā?
   Skolmeistars.
   Jā, kungs, es Pizā esmu bieži bijis; Daudz cienījamu pilsoņu ir Pizā.
   Tranio.
   Vai pazīstat Vinčencio starp tiem?
   Skolmeistars.
   Nē, nepazīstu, tikai dzirdēts daudz: Liels tirgotājs un bezgalīgi bagāts.
   Tranio.
   Ser, viņš mans tēvs, un, jāsaka, Jums sejā liela līdzība ar viņu.
   Biondello.
   Tikpat kā ābols līdzīgs austerei.
   Tranio.
   Es varu glābt jums dzīvību šais briesmās,
   To izdarīšu, tēvu mīlēdams.
   Nemaz jūs neturiet par savu nelaimi,
   Ka esat līdzīgs seram Vinčencio.
   Šeit viņa vārds un cieņa paglābs jūs;
   Mans nams jums atvērts, palieciet pie manis,
   Kā daždien mana tēva lomā stājies.
   Jūs mani saprotat? Tā palikdams
   Šeit mierīgs nokārtosiet darīšanas.
   Vai patīk pakalpojums, pieņemsiet?
   Skolmeistars.
   Jā, sinjor; es jums mūžam pateikšos Kā glābējam no nāves un no gūsta.
   Tranio.
   Tad iesim nokārtosim visu to. Jā, vēl pie tam man jāaizrāda jums: Mēs gaidām ierodamies manu tēvu,
   Lai noraksta viņš manai līgavai, Baptistas meitai, mantojuma tiesu. To visu es jums sīkāk pateikšu. Nu iesim, jums vēl vajag pārģērbties.
   Abi aiziet.

    Ienāk Katarina un Grumio.
   Grumio.
   Nudien, es nedrīkstu, nekādi nedrīkstu!
   Katarina.
   Jo skaišos es, jo mani izsmej viņš!
   Vai ņēma mani badā nomērdēt?
   Ja ubags nāk pie mana tēva durvīm,
   Tas dabū savu ubagdāvanu;
   Ja ne — pie citiem atrod žēlastību.
   Bet es, kas nepazīstu lūgšanas,
   Ko trūkums vēl nekad nav spiedis lūgties,
   Te mirstu badā, nīkstu bezmiegā:
   Nakts miers man — brēka, lamas — barība.
   Un — kas visvairāk mani kaitina —
   Viņš liekas darām to aiz maigas mīlas,
   Lai man kas nenotiek, ka ēšana
   Un miegs man kaitētu, pat nestu nāvi.
   Nu, lūdzams, ej, nes man ko ēdamu;
   Vienalga ko —- vai stiprāku, vai sāju.
   Grumio.
   Ko teiktu jūs par teļa kāju?
   Katarina.
   Būs labs, tik, lūdzams, gādā ātrāk šurp.
   Grumio.
   Man tomēr šķiet, tāds ēdiens žultij kaitīgs. Bet kā jums patīk ķidas taukos ceptas?
   Katarina.
   Tās labas, mīļais Grumio, nes šurp.
   Grumio.
   Es neteiktu: tās tāpat žulti kairina. Est vērša šķiņķi un ar sinepēm?
   Katarina.
   Tas ēdiens patīk man par visu vairāk. Grumio.
   Jā, jā, bet sinepes, tās uzbudina.
   Katarina.
   Tad padod šķiņķi vien bez sinepēm.
   Grumio.
   Tas neiet, sinepes jums jāņem klāt. Kā lai jums šķiņķi dod bez sinepēm?
   Katarina.
   Kā gribi, ar vai bez, vai vienu pašu.
   Grumio.
   Tad došu vienu — sinepes bez šķiņķa. Katarina.
   Prom, prom no manām acīm, mānekli!
   Sit viņam.
   Tu mani ēdināsi cepešvārdiem? Nolādēts blēdis, rupju vergu bars,
   Tik zin kā smiet par manām ciešanām! Prom, nerādies man vairs!
   Ienāk Petručo un Hortenzio ar ēdamo.
   Petručo.
   Kā klājas, Katiņ? Ko tik skumjš mans putniņš?
   Hortenzio.
   Kā, kundze, jūtaties?
   Katarina.
   Man nav vairs jūtu.
   Petručo.
   Nu, sirsniņ, uzsmaidi, lai jautrāk kļūtu.
   Vai redzi, mīļā, cik es gādīgs vīrs.
   Pats taisīju un nesu tev ko iebaudīt.
   Vai ne, mans draugs, tāds darbs ir paldies vērts?
   Ne vārda, ko? Nu, laikam negribas;
   Ir manas pūles gluži veltīgas.
   Puis, traukus prom!
   Katarina.
   Lai paliek, es jūs lūdzu.
   Petručo.
   Par pakalpojumu mēdz pateikties; Un tu man pateiksies, pirms ēdīsi.
   Katarina.
   Ser, es jums pateicos!
   Hortenzio.
   Petručo, mīļais draugs, kā tev nav kauna! Sinjora, lūdzu, ēdīsim mēs kopā.
   Petručo
   klusām Hortenzio. Ja esi draugs, ēd ātrāk visu nost.
   Stipri Katarinai.
   Es labu atmaksāju tev ar labu! Ed, mīļā, pasteidzies, mans draugs; tūlīt Mēs brauksim ciemoties pie tava tēva, Tur padzīrosim, parādīsimies! Mums zīds un samts, un zelta gredzeni, Mums jakas, cakas, spalvas, sedzenes, Mums dzintarsaktas, pērles, aproces Un tūkstoš nieku, kādus dāmas nes. Tu paēdi? Tur skroderis ar prieku Tērps tevi zīdā čaukstošā pārlieku.
   Ienāk skroderis.
   Nāc, skroder, rādi mums to greznību; Nu, taisi vaļā!
   Ienāk cepurnieks.
   Cepurnieks.
   Šeit cepure, ko sinjors pasūtīja.
   Petručo.
   Kas tas? Tā taisīta pēc katliņa! Kā lauska, fi, cik neglīta un prasta! Ne gliemežvāks, ne rieksta čaumala; Tāds nieks, tāds joks, kā bērna kapuce. Prom to, ej uztaisi man lielāku!
   Katarina.
   Man nevaj'g lielākas, šī pašā laikā, Jo smalkām dāmām tagad taisni tādas.
   Petručo.
   Kad būsi smalka — tādu dabūsi, Bet tagad ne.
   Hortenzio
   sāņus.
   Tas nenāks vēl tik drīz.
   Katarina.
   Sinjor, es domāju, man brīv būs runāt; Man jārunā, es neesmu vairs bērns. Daudz labāki ir klausījušies manī, Ja nepatīk jums, bāziet ausis ciet. Grib mēle teikt, kas sakrājies uz sirds, Ja klusēšu, sirds krūtīs pārplīsīs. Bet, pirms tas notiktu, es gribu brīvi Par visu mutes vārdiem vaļu ļaut.
   Petručo.
   Tev taisnība; tā slikta cepure, Kā tortes tūba, samta pastēte. Cik mīļa tu, kad arī tev tā netīk.
   Katarina.
   Vai mīļa, nemīļa — tā patīk man, Es gribu to un citas neņemšu.
   Cepurnieks aiziet.
   Petručo.
   Ak drēbes? Jā! Ei, skroder, rādi šurp!
   Tu žēlīgs dievs, kas tā par maskarādi?
   Te tās? Vai piedurkne? Nē, lielgabals!
   Skat, saraukts te un tur kā abolkūka.
   Te robs, te caurs, te griezts, te riests un krokots,
   Uz mata kvēpināmais frizierim.
   Pie velna, skroder, kā to visu sauc?
   Hortenzio
   sāņus.
   Tā nedabūs ne cepures, ne drēbju.
   Skroderis.
   Jūs, ser, man likāt uzšūt labi glīti, Kā prasa laiks, pēc modes jaunākās.
   Petručo.
   Pareizi, sacīju; bet atceries, Pēc modes liku šūt, ne samaitāt. Tec mājās, ātrāk projām aizvācies, Jums, serf es darba vairāk nedošu; Man tāda nevajag, prom, šuj ko labāku!
   Katarina.
   Es savu mūžu redzējusi neesmu Tik glīti, labi šūtu apģērbu; Vai mani jūs par lelli iztaisīsiet?
   Petručo.
   Jā, jā, viņš tevi iztaisīs par lelli.
   Skroderis.
   Sinjora saka, kungs to gribot darīt.
   Petručo.
   Nedzirdēts bezkauņa! Viņš te vēl melos? Tu diegs, tu uzpirksts, olektmērs; Tu pusolekts, tu ceturtdaļa, colla! Tu uts, tu gnīda, circenis tu tāds! Sāks mani manā mājā mācīt, diegs? Prom, lupata, prom, skranda, ielāps tu! Vai es tev pielaikošu olekti, Ka savu mūžu nemelsīsi vairs! Es saku tev, tas gabals sabojāts.
   Skroderis.
   Jūs, augstība, te maldāties; šis apģērbs Ir taisīts tā, kā uzdots meistaram; Jo Grumio mums deva pavēli.
   Grumio.
   Ne pavēli, es viņiem drēbi nodevu. Skroderis. Un ko jūs prasījāt, kā mēs lai uzšujam?
   Grumio. Es, ser, jums liku šūt ar adatu un diegu. Skroderis. Bet vai jūs nenoteicāt grieziena? Grumio. Tu daudz ko esi piegriezis? Skroderis. Jā, esmu.
   Grumio. Bet mani nepiegriezīsi! Tu dažu labu esi uzcir­tis, — man nepatīk, ka man kāds griež un uzcērt. Kad es tev saku: es liku lavam meistaram apģērbu izgriezt, bet nekad neesmu teicis to sagriezt lupatās. Ergo, tu melo.
   Skroderis. Lūk, te par šūšanu būs rakstīts rīkojums.
   Petručo. Nu, izlasi.
   Grumio. Tā zīme melo pa savai modei, ja tanī teikts, ka es tā liku.
   Skroderis
   lasa.
   «Imprimis, plaši palaistu apģērbu …»
   Grumio. Saimniek, ja es ko būtu minējis par plaši pa­laistu apģērbu, tad iešujiet mani brunčos un nositiet beigtu ar bruņā diega kamolu; es teicu — apģērbu.
   Petručo. Tālāk.
   Skroderis
   lasa.
   «Ar šauru, apaļu apkakli.»
   Grumio.
   Jā, apkakli es atzīstu.
   Skroderis
   lasa.
   «Ar kuplu piedurkni…»
   Grumio.
   Divi piedurknes, es atzīstu.
   Skroderis
   lasa.
   «Piedurknēm skaisti izgrieztām.» Petručo. Te ir tā nejēdzība!
   Grumio. Nepareizi, ser, šai zīmē nepareizi! Es teicu: piedurknes izgriezt un tad piešūt; to es tev pierādīšu, kaut arī tev mazais pirkstiņš bruņots ar uzpirksteni. Skroderis. Ko sacīju, tas taisnība; būtu mēs citā vietā, tad es gan tev rādītu!
   Grumio. Te es esmu; ņem savu rēķinu, dod šurp olekti un netaupi mani.
   Hortenzio. Apžēlojies, Grumio, tik nevienādiem iero­čiem!
   Petručo. Lai nu šā vai tā, šis apģērbs nav man.
   Grumio. Jā gan, tas tērps ir mūsu siņjorai.
   Petručo. Pacel to, lai izmanto tavs meistars!
   Grumio. Nē, muļķi, piesargies! Pacelt manas saimnieces apģērbu, lai tavs meistars izmantotu gadījumu?
   Petručo. Puis, ko tu ar to domā?
   Grumio. O, sinjor, tas domāts dziļāk, nekā jūs to do­mājat. Pacelt manas saimnieces drēbes, lai meistars izmantotu gadījumu! Fui, fui, fui, fuil
   Petručo
   paklusu.
   Hortenzio, pasaki, viņš maksu dabūs.
   Stipri.
   Nes prom bez ierunām un pazūdi!
   Hortenzio.
   Es, skroder, ritu visu samaksāšu; Tu neņem ļaunā vārdu skarbāku, Ej mājās, pasveicini meistaru.
   Skroderis aiziet.
   Petručo.
   Nu, Katiņ, nāc, mēs aizbrauksim pie tēva
   Tāpat šais goda drēbēs vienkāršās.
   Kaut nabadzīgāks svārks, bet lepns maks;
   Jo tikai gars mums greznu dara miesu.
   Kā saules stars no tumšiem mākoņiem,
   Tā pamirdz gods no ikdienišķa tērpa.
   Vai sīlis cildenāks par cīruli,
   Tāpēc ka greznojies tas raibām spalvām?
   Jeb vai par zuti odze labāka,
   Ja viņas āda zvīļo tīkami?
   O, Katiņ, nē; tu arī nekļūsi
   Šai nabadzīgā tērpā sliktāka.
   Bet, ja tev kauns, tad saki manu vainu.
   Tāpēc nu būsim jautri: dosimies
   Nu palīksmoties tava tēva mājās!
   Saukt ļaudis šurp, mums laiks, mēs tūlīt jāsim,
   Lai zirgi gaida Lielā alejā,
   Turp kājām aiziesim, tad kāpsim seglos.
   Man šķiet, ka pulkstenis būs septiņi.
   Mēs varam tikt vēl tur uz pusdienām.
   Katarina.
   Es zinu, ka jau divi nosita, Mēs labi ja uz vakariņām tiekam.
   Petručo.
   Kad zirgā sēdīšos, būs septiņi! Ko vien es saku, domāju vai daru, Tu pretojies. Ei, puiši, atpakaļ, Es šodien nejāšu; bet jāšu tad, Kad pulksten's rādīs stundu, kuru teicu!
   Hortenzio.
   Viņš sāk jau pašai saulei pavēlēt.
   Visi projām.

   Uznāk Tranio un skolmeistars, ģērbies kā Vinčencio.
   Tranio.
   Te viņas nams, sinjor; vai liksiet pasaukt?
   Skolmeistars.
   Jā, kā tad citādi? Ja nevijos, Sinjors Baptista mani atcerēsies. Būs gadi divdesmit, tad Dženovā Mēs abi divi mitām «Pegazā».
   Tranio.
   Tas lieliski! Tā turieties vien tālāk, Kā daždien dižam tēvam piederas.
   Skolmeistars.
   Bez raizēm, ser. Lūk, tur nāk jūsu kalps.
   Uznāk Biondello.
   To jūs gan pamāciet.
   Tranio.
   Par to nav bēda. Klausies, Biondello, Tu iegaumē, ko saku es: šis kungs — Mans tēvs Vinčencio, tā izturies.
   Biondello.
   Par mani nebēdājiet.
   Tranio.
   Vai ziņu Baptistam jau nodevi? Biondello.
   Jā, teicu — jūsu tēvs no Venēcijas Šais dienās ieradīsies Padujā.
   Tranio.
   Brašs zēns; te būs tev dzeramnauda, ņem! Tur nāk Baptista, saņemieties.
   Uznāk Baptista un Lučencio. Sinjor Baptista — laimīgs gadījums!
   Skolmeistaram.
   Tēvs, lūk, te ir tas kungs, par ko jums teicu. Es lūdzu, esiet nu man labvēlīgs Un neliedziet vairs apprecēt Bianku.
   Skolmeistars. Paga, dēls!
   Sinjor, jūs piedosiet: šeit Padujā Es naudas lietās ierados; Lučencio, mans dēls, man paziņoja Par savām precībām ar jūsu meitu. Un, tā kā jūsu slava cildena Un tā kā jūsu meitu mīl mans dēls Un viņa viņu, — lieki vilcināties; Kā gādīgs tēvs es piekrišanu dodu Šīm precībām; un, ja jūs labvēlīgs, Tāpat kā es, pret citiem noteikumiem Es būšu atsaucīgs un domāju, Ka līgumā mēs abi vienosimies. Jo neiešu es kaulēties ar jums, Sinjor Baptista, jūsu slavas dēj.
   Baptista.
   Sinjor, par sevi atļaušos jums sacīt: Man patīk jūsu īsā valoda. Ir tiesa, jūsu dēls Lučencio
   Mīl manu meitu, tāpat viņa viņu, Ja vien tie abi neizliekas mums; Tāpēc, ja gatavs jūs bez ierunām Par sava dēla labklājību gādāt Un manai meitai pūru novēlēt, — Viss kārtībā, tā lieta darīta: Lai svētīts jūsu dēls ņem manu meitu.
   Tranio.
   Es pateicos, sinjor. Kā domājat, Kur labāk gan mums būtu taisīt kāzas Un mūsu nolīgumu parakstīt?
   Baptista.
   Pie manis ne, Lučencio, jūs zināt — Mums ļaužu pilna māja, sienām ausis, Un vecais Gremio tik ausās vien: Tur nāktu traucējums pēc traucējuma.
   Tranio.
   Var manā dzīvoklī, ja jūs ar mieru; Tur arī mīt mans tēvs; jau šovakar Mēs paklusām to visu nokārtosim. Jūs kādu aizsūtiet pēc savas meitas, Es atkal likšu atsaukt notāru. Tik žēl, ka godības nāk negaidītas, Mums mielasts nebūs tāds, kā pieklātos.
   Baptista.
   Būs labi. Kambio, jūs iesiet mājās Un palūgsiet Bianku taisīties; Ja gribat, pastāstiet, kas gadījies: Lučencio tēvs ir jau šeit Padujā, Nu Bianka Lučencio sieva būs.
   Biondello.
   Lai notiek tā, no sirds es lūgšu dievus.
   Tranio.
   Liec tagad dievus mierā, teci drīz!
   Biondello prom.
   Sinjor Baptista, drīkstu pavadīt? Es ielūdzu, kaut mielasts vienkāršs būs, Bet gan jau Pizā visu panāksim.
   Baptista.
   Es eju.
   Tranio, skolmeistars un Baptista aiziet. Biondello atgriežas.
   Biondello. Kambio! Lučencio. Ko teiksi, Biondello?
   Biondello. Vai redzējāt, kā mans saimnieks smīnēja par jums, acis mirkšķinādams?
   Lučencio. Un ko tas nozīmē?
   Biondello. Neko sevišķu. Bet viņš atstāja mani šeit jums paskaidrot šo zīmju nozīmi un smīna morāli.
   Lučencio. Tad, lūdzams, paskaidro!
   Biondello. Lieta tāda: Baptista nu ir pievākts un pļāpā ar viltīgā dēla viltus tēvu.
   Lučencio. Nu, un tad?
   Biondello. Un jums jāatved viņa meita vakariņās. Lučencio. Nu un?
   Biondello. Vecais mācītājs Svētā Lūkasa baznīcā katrā laikā jūsu rīcībā.
   Lučencio. Un kas par to?
   Biondello. Es jau nezinu; bet domāju, kamēr viņi nopū­las ar viltotām drošībām, jūs pie viņas varētu nodro­
   šināties cum privilegio ad imprimendum solum. Ejiet uz baznīcu, paņemiet līdzi mācītāju, ķesteri, pāris lietojamu godīgu liecinieku; bet, ja mans labais pa­doms nederīgs jums izliekas, tad Biankai pasakiet uz visiem laikiem ardievas.
   Lučencio. Klausies, Biondello!
   Biondello. Man nav laika. Es pazinu kādu meiteni, kura apprecējās palaunagā, izgājusi dārzā paplūkt pēter­sīļus trusīšiem. Jūs, ser, varētu izdarīt tāpat; un nu palieciet sveiki, ser! Mans saimnieks man lika iet uz Svētā Lūkasa baznīcu pateikt mācītājam, lai tas gaida, kad ieradīsieties jūs ar jūsu pielikumu.
   Prom.
   Lučencio.
   Labprāt to darīšu, ja viņa ir ar mieru! Un viņa būs — vai par to jāšaubās? Lai iet kā iet, pie viņas pasteidzies! Uz priekšu, Kambio, viens nerādies!
   Aiziet.

   Nāk Petručo, Katarina, Hortenzio un kalpotāji.
   Petručo.
   Nu nāc! Dievvārds, mums jāsteidzas! Mūs gaida
   tēvs!
   Tu kungs, cik gaišs un jauks mums mēness spīd! Katarina.
   Ko, mēness? Tā taču saule, dienas gaisma!
   Petručo.
   Es saku, tas ir mēness, kas tur spīd.
   Katarina.
   Es zinu, tā ir saule, kas tur spīd.
   Petručo.
   Tik tiešām, ka es savas mātes dēls! Lai būtu mēness, zvaigznes, kā es vēlos, Pirms tālāk ceļojam pie tava tēva! Ei, atpakaļ, griez zirgus atpakaļ! Ko saki — nē un nē! Vienmēr uz strīdu!
   Hortenzio.
   Nu piekrītiet — tā galā netiksim.
   Katarina.
   Es lūdzu, jāsim, kad jau tiktāl esam. Lai mēness tas, lai saule, — kā jums tīk; Ja gribat, sauciet vai par naktssveci, — Šobrīd es apsolos to tāpat saukt.
   Petručo.
   Es saku: mēness spīd.
   Katarina.
   Nu zināms — mēness.
   Petručo.
   Nē, nemelo, tā taču spožā saule! Katarina.
   Tu mīļais kungs un dievs! Tā spožā saule! Ja sacīsiet: tā saule nav, — lai nav; Tāpat pēc jūsu prātiem mēness mainās. Jūs varat saukt, kā vien jūs vēlaties, Tā būs, tāpat to Katarina sauks.
   Hortenzio.
   Petručo, tava virsroka! Uz priekšu! Petručo.
   Uz priekšu, tik uz priekšu! Bumba rit Un rit no kalna lejup, ne pret kalnu. Bet klau! Tur ļaudis nāk.
   Uznāk Vinčencio. Uz Vinčencio.
   Labsrīts jums, daiļā sinjorita! Kurp jūs? Jel saki, Katiņ, saki vaļsirdīgi — Vai esi redzējusi meiteni, Vēl svaigāku par šo? Kā viņas vaigā Maigs bālums spēkojas ar sārtumu! Tik spilgti nemirdz zvaigznes debess dzīlē Kā acis viņas brīnišķīgā sejā! Tu, jaukais bērns, es tevi sveicinu! Nu, Katiņ, noskūpsti šo skaistuli!
   Hortenzio.
   Tas cilvēks kļūt var traks, par meitu turēts. Katarina.
   Ai meitiņ jaukā, pumpurs plaukstošais, Kurp iedama, kur tavas tēva mājas? To laimi vecākiem, kam tik skaists bērns! Vēl laimīgāks būs vīrs, kam zvaigzne lems Reiz tevi saukt par mīļo sieviņu!
   Petručo.
   Ei, Kate, ko es dzirdu, vai tev prāts? Tas taču vīrietis, vecs, sirms un vārgs, Ne meitene, kā tu to uzrunā.
   Katarina.
   Ak, piedod, vectēv, manu acu maldu, Tās apžilbušas saules spožumā,
   Ka viss, ko uzskatu, šķiet jauns un zaļš. Nu redzu es — tu godāts sirmgalvis.
   Petručo.
   Tu, vectēv, piedosi; un saki mums — Kurp ceļodams? Ja mums uz vienu pusi, Mēs vēlētos būt ceļa biedri tev.
   Vinčencio.
   Ak sinjor cienītais un jautrā kundze, jūs, Kas mani apsveicāt tik dīvaini, Mans vārds Vinčencio, es no Pizas ceļā Uz Paduju; es gribu apmeklēt Tur savu dēlu, ilgi neredzētu.
   Petručo.
   Kā viņu sauc?
   Vinčencio.
   Lučencio, sinjor.
   Petručo.
   Cik laimīgi! Vēl laimīgāks būs dēls. Nu es kā rads, ne vien pēc sirmās galvas, Par mīļo tēvu varu tevi saukt, Jo manas sievas — te šīs dāmas māsu Ir precējis tavs dēls. Tu nebrīnies Un nebēdā: tev vedekla jauks cilvēks, No labas ģimenes, pūrs bagātīgs; Pie tam pēc tikuma un dabas viņa — Kā daždien sinjoritai piederas. Vinčencio, mans tēvs, ļauj tevi skaut, Pie tava dēla kopā dosimies, — Cik viņš būs priecīgs, kad tu ieradīsies!
   Vinčencio.
   Vai tiesa tas? Vai atkal jūsu joki, Kā ceļiniekiem patīk pasmieties Par savu ceļa biedru garā ceļā.
   Hortenzio.
   Es varu galvot, tēvs, tas taisnība.
   Petručo.
   Nāc līdz, tad pats to visu redzēsi; Tu kļuvis neticīgs pēc mūsu joka.
   Visi aiziet, izņemot Hortenzio.
   Hortenzio.
   Petručo, lieliski! Tas iet pie sirds! Nu prom pie atraitnes! Ja viņa spītēs, Hortenzio nu zin, ka neiespītēs.
   Projām.

   Redzams Cremio. Skatuves dziļumā uznāk Biondello, Lučencio
   un Bianka.
   Biondello. Klusāk un ātrāk, sinjor, mācītājs gaida.
   Lučencio. Es laižos, Biondello! Bet varbūt tevis mājā vajag, paliec, mēs iesim vieni.
   Biondello. Nē, man jāredz, ka aiz jums aizveras baznī­cas durvis; tad steigšos atpakaļ pie sava kunga, ko kājas nes.
   Lučencio, Bianka un Biondello projām.
   Gremio.
   Tu brīnums, kur tas Kambio, ka nenāk.
   Uznāk Petručo, Katarina, Vinčencio, Grumio un kalpotāji.
   Petručo.
   Sinjor, Lučencio šeit apmeties. Mans sievastēvs ir tālāk, tur pie tirgus, Es došos turp; uz redzēšanos, ser!
   Vinčencio.
   Pirms ejat, jums ar mani jāiedzer;
   Man šķiet, šeit varu uzņemt jūs kā mājās,
   Kas zin, varbūt mums arī galds būs klāts.
   Klauvē.
   Gremio. Tur iekša aizņemti, jums stiprāk jāklauvē.
   Skolmeistars parādās logā.
   Skolmeistars. Kas tur dauzās, it kā durvis gāztu iekšā?
   Vinčencio. Vai sinjors Lučencio mājās?
   Skolmeistars. Viņš mājās gan, bet nav runājams.
   Vinčencio. Bet ja kāds viņam būtu atnesis pāris simtu mārciņu, lai papriecājas?
   Skolmeistars. Paturiet savus pāris simtus mārciņu, vi­ņam to nevajag, kamēr es esmu dzīvs.
   Petručo. Nu redziet, es jums teicu, ka jūsu dēlu Padujā mīl. Klausieties, sinjor, — bez liekām izrunām — pa­sakiet, lūdzams, sinjoram Lučencio, ka ieradies viņa tēvs no Pizas, gaida šeit pie durvīm un grib satikties.
   Skolmeistars. Viņa tēvs jau sen ieradies no Padujas un raugās te pa logu.
   Vinčencio. Kā, tu esi viņa tēvs?
   Skolmeistars. Jā, sinjor; tā man teica viņa māte, ja ticēt viņas vārdiem.
   Petručo.
   uz Vinčencio.
   Ko tas nozīmē, cienītais sinjor? Tā jau tīrā blēdība, ka jūs valkājat cita cilvēka vārdu.
   Skolmeistars. Ņemiet ciet to nelieti! Viņš droši vien te pilsētā grib kādu piekrāpt, uzdodamies manā vārdā.
   Atgriežas Biondello.
   Biondello. Es viņus ievadīju kopā baznīcā: lai dievs dod labu ceļa vēju! — Ei, kas ta? Mans vecais kungs Vinčencio? Nu pazuduši mēs, un viss pagalam!
   Vinčencio
   uz Biondello.
   Nāc šurp, tu karātavu putns!
   Biondello. Domāju, sinjor, ka varu darīt, kā gribu.
   Vinčencio. Nāc šurp, tu blēdi! Ko, vai mani esi aizmir­sis?
   Biondello. Jūs aizmirsis? Nē, sinjor! Kā varēju jūs aiz­mirst, savu mūžu dzīvē neredzējis?
   Vinčencio. Sasodīts palaidnis, tu neesi redzējis sava kunga tēvu Vinčencio?
   Biondello. Kā, manu veco, godājamo saimnieku? Jā, ser, lūk, viņš skatās pa logu.
   Vinčencio. Ak tā, patiesi?
   Sit viņam.
   Biondello. Palīgā, palīgā! Te vājprātīgais sit mani nost.
   Projām.
   Skolmeistars. Palīgā, dēls! Palīgā, sinjor Baptista!
   Pazūd no loga.
   Petručo. Nāc, Kate, nostāsimies sāņus, redzēsim, kas te iznāks.
   Noiet malā.
   Lejā nonāk skolmeistars, Tranio, Baptista un kalpotāji.
   Tranio. Sinjor, kas jūs tāds, ka drīkstat sist manu kalpu?
   Vinčencio. Kas esmu es? Nē, sinjor, kas jūs tāds būsiet? O, švītais palaidni! Smalks zīda kamzolis! Un samta bikses! Sārts mētelis! Smaila cepure! Ak, pagalam es, pagalam! Kamēr mājās ticīgs krāju, saimniekoju, tikmēr mans dēls un kalps visu izšķiež pa universitā­tēm.
   Tranio. Kā tā? Kas noticis?
   Baptista. Vai tas cilvēks vājprātīgs?
   Tranio. Pēc izskata un ģērba jūs liekaties vecs, nopietns virs, bet runājat kā jucis. Jel sakiet, sinjor, — kas jums par daļu, kaut es staigātu dārgumos un zeltā? Lai pateicība manam tēvam, ka es tā varu ģērbties.
   Vinčencio. Tavam tēvam? Neģēlis! Tavs tēvs ir buru- audējs Bergamo pilsētā.
   Baptista. Jūs maldāties, sinjor, maldāties. Ko domājat, kā viņu sauc?
   Vinčencio. Kā sauc? Es nezināšu, kā viņu sauc? Es esmu viņu audzinājis no trešā gada; viņa vārds ir Tranio.
   Skolmeistars. Ej, ej, ārprātīgais ēzeli! Viņu sauc Lu­čencio; viņš ir mans vienīgs dēls un manu — sin- jora Vinčencio muižu mantinieks.
   Vinčencio. Lučencio! Viņš nonāvējis savu saimnieku! Ei, ļaudis, ņemiet viņu ciet, es pavēlu jums dodža vārdā! Ak mans dēls, mans dēls! Teic, nelieti, — kur ir mans dēls Lučencio?
   Tranio. Pasauciet šurp uzraugu!
   Atnāk kalpotājs ar uzraugu.
   Vediet šo trako uz cietumu! Baptistas tēvs, gādā­jiet, ka viņš neizbēg!
   Vinčencio. Mani uz cietumu? » - ;
   Gremio. Pagaidiet! Viņš neies vis uz cietumu!
   Baptista. Ļaujiet vaļu, sinjor Gremio, es lieku vest.
   Gremio. Uzmanieties, sinjor Baptista, labāk neiejaucie­ties šai lietā! Varu apzvērēt, ka viņš ir īstais Vin­čencio.
   Skolmeistars. Ja drīksti, zvēri.
   Gremio. Nē, es zvērēt taisni nedrīkstu.
   Tranio. Tad tu laikam labāk teiksi, ka es neesmu Lučencio?
   Gremio. Nē, es zinu, tu esi sinjors Lučencio.
   Baptista. Prom veco ģeķi! Prom uz cietumu!
   Vinčencio.
   Kā svešniekus te pej un pazudina! O, Jaunā pasaule!
   Atgriežas Biondello ar Lučencio un Bianku.
   Biondello. Jā, pazuduši mēs, un, lūk, kur viņš! Jūs at­sakieties no viņa, noliedziet viņu, citādi mēs paga­lam.
   Lučencio
   uz viena ceļa nometies.
   Jel piedod, mīļais tēvs! Vinčencio.
   Tu dzīvs, mans dēls? Biondello, Tranio un skolmeistars ātri projām.
   Bianka.
   Tēvs, piedodiet!
   Baptista.
   Ko noziegusies tu?
   Kur ir Lučencio? Lučencio.
   Lučencio šeit, — īsts dēls Vinčencio īstajam. Mēs salaulājāmies ar tavu meitu, Kamēr tev priekšā bija viltus tēls.
   Gremio.
   Nu tādu blēdību — mūs visus apmānīt!
   Vinčencio.
   Kur palika tas velna Tranio, Kas mani izzoboja taisni acīs?
   Baptista.
   Bet sakiet — vai šis nav mans Kambio?
   Bianka.
   Jā, Kambio nu ir Lučencio.
   Lučencio.
   Tie mīlas brīnumi! Biankas mīla Man lika pārvērsties par Kambio, Lai Tranio tad stātos manā vietā. Tā beidzot ļoti jauki sekmējās Man sasniegt savu svētlaimības ostu. Kā liku es, tā dara Tranio, To, mīļais tēvs, tam piedod manis dēļ.
   Vinčencio. Bet es tam nelgām degunu noraušu, viņš mani gribēja cietumā iemest.
   Baptista. Bet klausieties, sinjor, — jūs apprecējāt manu meitu, nemaz neprasīdams manu piekrišanu?
   Vinčencio. Nebaidieties, Baptista, ar jums mēs salīg­sim; bet nu es iešu iekšā izrēķināties ar šiem bez­kauņām.
   Projām.
   Baptista. Bet es — izdibināt šīs bezkaunības cēloni.
   Projām.
   Lučencio. Tu, mīļā Bianka, neskumsti, tēvs nedusmosies.
   Lučencio un Bianka aiziet.
   Gremio.
   Mans cepiens neizdevās, tak iešu tur, kur jūs; Viss beigts, bet vieta man pie dzīru galda būs.
   Aiziet.
   Katarina. Mans laulāts draugs, mēs iesim skatīties, kā tas viss beigsies.
   Petručo.
   Jā, Katiņ, dod man skūpstu, un tad iesim.
   Katarina.
   Ko, te uz ielas?
   Petručo.
   Tev no manis kauns?
   Katarina.
   Nē, pasarg' dievs! Bet kauns man skūpstīties. Petručo.
   Tad steigsimies uz mājām. Ei, puiši, ceļosim! Katarina.
   Nu še tev skūpsts! Vai ne, mēs taču paliksim? Petručo.
   Ir jauki tā? Nu, mīļā Katiņ, nāc un ievēro: Ir labāk vēlu kā nekad, kā saka paruna.
   Abi projām.

   Ienāk Baptista, Vinčencio, Gremio, skolmeistars, Lučencio, Bianka,- Petručo, Katarina, Hortenzio un atraitne; Tranio, Biondello un Grumio,- apkalpotāji līdz ar Tranio rīkojas ap mielastu.
   Lučencio.
   Nu beidzot, lai ar vēlu, jukas pāri
   Un garām trakais karš; laiks pasmaidīt
   Par briesmām pārlaistām un nesaskaņām.
   Tu, jaukā Bianka, mīli manu tēvu,
   Kā mīlēšu no sirds es tavējo.
   Petručo brāli, māsa Katarina
   Un tu Hortenzio ar mīļo atraitni, —
   Pie manis iedzeriet un esiet līksmi!
   Pēc mūsu kāzu lielā mielasta
   Vēl kaut ko iebaudīsim.
   Lūdzu, sēdiet! Mēs iekodīsim, runāsimies.
   Petručo.
   Vienmēr tik sēdēt, ēst un ēst!
   Baptista.
   Paduja viesmīlīga, dēls Petručo.
   Petručo.
   Viss mīļš un draudzīgs nāk no Padujas.
   Hortenzio.
   Kaut abiem mums šie vārdi attaisnotos.
   Petručo.
   Hortenzio gan baiļojas par atraitni!
   Atraitne.
   Nu, zināt, es gan nebaidos nekā. Petručo.
   Gan gudra jūs, bet manis nesapratāt: Es domāju, Hortenzio ir bail no jums.
   Atraitne.
   Kam reibst, tam visa pasaule šķiet greiza.
   Petručo.
   Nav greizi teikts. Katarina.
   Kā kundze domā to?
   Atraitne.
   Mēs salīgām ar viņu: dots pret dotu. Petručo.
   Mēs salīgām! Hortenzio, tu dzirdi?
   Hortenzio.
   Ka izlīgām, to mana sieva teica.
   Petručo.
   Sveiks cauri! Kundze, skūpstiet jel viņu. Katarina.
   «Kam reibst, tam visa pasaule šķiet greiza»; Es lūdzu, pasakiet — kā domāts tas?
   Atraitne.
   Lūk, jūsu virs, kurš apprecējis spītnieci, Ar savu krustu manu vīru mēro, Lūk, manas domas.
   Katarina.
   Nav gudri domāts tas.
   Atraitne.
   Es domāju par jums.
   Katarina.
   Nē, jūsu uzskatus gan nevar cienīt.
   Petručo.
   Met, Katiņ, met!
   Hortenzio.
   Met, manu atraitnīt!
   Petručo.
   Simt markas, iet — nu Kate viņu uzveiks!
   Hortenzio.
   To darīt gan mans pienākums.
   Petručo.
   Tu runā reiz kā zaldāts. Dzeram, sveiks!
   Uzdzer uz Hortenzio veselību.
   Baptista.
   Draugs Gremio, smalks joks, vai ne? Gremio.
   Kā tad, tās badās, galvas iecirtušas. Bianka.
   Ko, badās tās? Jums, kur vien skatāties, Tik ragi, ragaiņi un badīšanās!
   Vinčencio.
   Ak mīļā vedekla ar atmodās?
   Bianka.
   Ne jau aiz bailēm; varu gulēt tālāk. Petručo.
   Nē, to mēs neļausim — reiz ieknābāt, Jums jāsaņem vēl dažas asas bultas!
   Bianka.
   Ak es jums putns? Tad krūmos aizlaižos, Un velti mērķēt jums ar savu loku. Visapkārt sveicinu.
   Aiziet Bianka, Katarina un atraitne.
   Petručo.
   Kā aizbēga! Nu, sinjor Tranio,
   Sis putns jums patika, bet netrāpījāt.
   Lai dzīvo šāvēji, kas šauj un netrāpa!
   Tranio.
   Lučencio mani palaida par suni, Tas skrej un medī tikai savam kungam.
   Petručo.
   Labs salīdzinājums, tik drusku sunisks. Tranio.
   Ne tā kā jums, jūs medījāt tik sev, Bet jūsu stirna nu jūs pašu nories.
   Baptista.
   Oho, Petručo! Tranio ķēra jūs.
   Lučencio.
   Paldies par cirtienu, draugs Tranio.
   Hortenzio.
   Vai ne, viņš trāpīja — nu atzīsties!
   Petručo.
   Jā, atzīstos, man drusku ieskrāpēja. Bet zobgalība, mani skārusi, Pa metienam jūs abus sirdī ķēra.
   Baptista.
   Dēls Petručo, — nu, bez ļauna joka teikt, — Par visām spītīgāka tava sieva.
   Petručo.
   Es neteiktu; un, lai to pierādītu,
   Lai katrs savu sievu pasaukt liek:
   Kam viņa būs visvairāk paklausīga
   Un pirmā atnāks šeit uz pavēli,
   Tas ķīlu ņem, uz ko mēs saderēsim.
   Hortenzio.
   Lai iet. Cik liekat jūs?
   Lučencio.
   Divdesmit kronu.
   Petručo.
   Divdesmit kronu?
   To lieku es uz vanagu vai suni,
   Uz savu sievu lieku desmitkārt.
   Lučencio.
   Lai iet tad simt.
   Hortenzio.
   Ar mieru.
   Petručo.
   Saderam!
   Hortenzio.
   Kurš pirmais sāks?
   Lučencio.
   Es sākšu. — Biondello, Ej saki sinjorai, lai nāk pie manis.
   Biondello. Jā, sinjor.
   Aiziet.
   Baptista.
   Dēls, pusi lieku es, Bianka nāks.
   Lučencio.
   Es nedalos; par visu atbildu.
   Biondello atgriežas.
   Nu ko?
   Biondello.
   Sinjor, mana saimniece lika pateikt, Ka viņa aizņemta un nevar nākt.
   Petručo.
   Tā, viņa aizņemta un nevar nākt! Vai tā ir atbilde?
   Gremio.
   Jā, pieklājīga; Dievs dod, lai jūsējai nav ļaunāks vārds.
   Petručo.
   Es ceru gan uz labāku.
   Hortenzio.
   Ej, Biondello, palūdz manu sievu, Lai atnāk šurp tūlīt.
   Biondello aiziet.
   Petručo.
   Oho! jau «palūdz»!
   Nu, tad būs klāt. Hortenzio.
   Sinjor, man jāšaubās, Ka nenāks jūsējā, lai kā jūs lūgtos.
   Biondello atgriežas.
   Ko sacīja sinjora?
   Biondello.
   Jums, saka, laikam padomā kāds joks, Un nenākšot, bet jūs lai ejot turp.
   Petručo.
   Vienmēr uz ļauno. Nenākšot? O, kauns, Cik riebīgi, cik nepanesami!
   Klau, Grumio, ej saki sinjorai, Es viņai pavēlu, lai atnāk šurp.
   Grumio aiziet.
   Hortenzio.
   Es zinu atbildi.
   Petručo.
   Nu?
   Hortenzio.
   «Nenākšu»!
   Petručo.
   Nu ko, man nebūs laimējies, tas viss. Baptista.
   Tu žēlīgs dievs! Skat, Katarina nāk!
   Katarina ienāk.
   Katarina.
   Sinjor, ko vēlaties, jūs mani saucāt?
   Petručo.
   Kur Hortenzio sieva un Bianka?
   Katarina.
   Pie kamīna tās sēž un sarunājas.
   Petručo.
   Ved viņas šurp; bet, ja tās nenāktu,
   Nem pātagu un atdzen te pie vīriem;
   Ej, saku es, un ātrāk gādā šurp!
   Katarina aiziet.
   Lučencio.
   Lūk, brīnums, ja jūs gribat brīnumus!
   Hortenzio.
   Jā gan, man tikai brīnums, ko tas māca.
   Petručo.
   Nu mieru māca, mīlu, saderību
   Un klusu, saticīgu dzīves veidu,
   Ar vārdu, visu, ko par laimi saucam!
   Baptista.
   Nu lai tev labi klājas, dēls Petručo!
   Tu uzvarējis derībās; es lieku
   Vēl daudzus tūkstošus tev kronu klāt.
   Lai iet cits pūrs, kad cita meita, —
   Nu viņa gluži cita, nekā bij.
   Petručo.
   Es derībās vēl drošāk uzvarēšu,
   Kad redzēsiet jūs viņu paklausīgu
   Un panesīgu jaunos tikumos.
   Lūk, viņa ved jau jūsu tiepšas sievas
   Kā sievietiskās varas gūsteknes.
   Atgriežas Katarina ar Bianku un atraitni.
   Tev, Katarina, cepure nav lāga:
    Svied prom to pancku! Samin to!
   Atraitne.
   Lai nedod dievs man piedzīvot to laimi
    Par tādu aušu kādreiz pārvērsties!
   Bianka.
   Šo muļķību sauc paklausību? Kauns!
   Lučencio.
   Kaut būtu tev šī muļķa paklausība,
   Ne paklausīga gudrība, Bianka,
   Šovakar maksāja tā man simt kronu.
   Bianka.
   Kad jūs tāds muļķis, derēdams par mani.
   Petručo.
   Kļaus' mani, Katarina, pasaki šīm tiepšām,
    Kāds sievas pienākums pret savu vīru.
   Atraitne.
   Nu, nu jūs jokojat: mūs nevaj'g mācīt!
   Petručo.
   Tu pateiksi; ar viņu pirmo sāc.
   Atraitne.
   To viņa nedarīs.
   Petručo.
   Tu darīsi; ar viņu pirmo sāc.
   Katarina.
   Fū, kauns! Nu nesarauc tā bargu pieri,
   Ar acīm nemet dusmu zibeņus,
   Kas ķertu tavu kungu pavēlnieku!
   Tas bojā skaistumu, kā pļavas sals,
   Trauc tavu godu tā kā negaiss ziedus, —
   Ne jēgas tur, nedz kāda jaukuma.
   Ir īgna sieviete kā duļķains avots
   Bez dzidruma, pilns dūņām gļotainām;
   Lai ceļinieks kā slāpēs paguris,
   Pie tāda nemetīsies baudīt malku.
   Tavs vīrs — tev galva, dzīvība un balsts,
    Tavs kungs un pavēlnieks; viņš rūpējas
   Par tevi un par tavu labklājību;
   Iet grūtā darbā laukā un uz jūras,
   Pa naktīm negulēdams, dienu saldams,
    Kamēr tu siltā mājā atdusies.
   Un negrib viņš no tevis citas algas
    Kā mīlu, paklausību, laipnību, —
   Šo nieka nodevu par lielo upuri!
   Kā valdiniekam klausa pavalstnieks,
   Tā sievai jāpaklausa savam vīram.
   Ja viņa tiepša, īgna, skāba, ķildīga
   Un nepadodas viņa labai gribai, —
   Vai viņa nav tad nejauks nemiernieks
   Un sodāms sava kunga nodevējs?
   Man kauns, ka sievietes tik vientiesīgas
   Un karus ceļ, kad būtu jālūdz miers!
   Un tiecas valdīt, vadīt, spēkoties,
   Kad viņām jāmīl, jāklus', jāpadodas.
   Vai nav mums miesa dota, maiga, vāja,
   Kas neder darbam, dzīves cīniņam, •—
   Bet glabāt jūtīgu un klusu sirdi
   Kā jaukam viesim smalku mājokli?
   Nu šurp, jūs vājie stūrgalvīgie tārpi!
   Mans prāts bij cietāks nekā kādai jums,
   Sirds lielāka, un vairāk vienmēr tikās
   Pret vārdiem vārdu, zobiem zobu cirst;
   Bet nu es redzu, ierocis mums — salms,
   Vājš mūsu spēks kā maza bērna jauda,
   Mums tik ar māņiem patmīlību glauda.
    Nav vērts: pret vīru dusmas savaldiet,
   Pie viņa kājām rokas nolieciet;
   Ja zinās vīrs, kas ir mans pienākums,
   Es pildīšu, un nebūs strīdu mums.
   Petručo.
   Lūk, sieva! Katiņ, nāc, dod skūpstu man! Lučencio.
   Jā, brāl, tev viņa klausa, — laime gan!
   Vinčencio.
   Cik jauki tas, kad bērns tā mīļi glaužas!
   Lučencio.
   Cik nejauki, kad sieva dusmās laužas!
   Petručo.
   Nāc, Katiņ, gulēt laiks!
   Trīs pāri mēs, — tiem diviem ceļš vēl baigs. Es laimēju
   uz Lučencio,
   Jūs mērķī trāpījāt, Un nu lai labie gari stāv jums klāt!
   Petručo un Katarina aiziet.
   Hortenzio.
   Viņš, savaldījis spītnieci, var smiet.
   Lučencio.
   Tur jābrīnās, cik tas gan ātri iet.
   Visi projām.

   Spītnieces savaldīšanu pilnīgi pamatoti varam dēvēt par komē­diju vārda modernajā nozīmē, — salīdzinot ar citām Šekspīra agrī­najām jautrības lugām. Jo šīs lugas saturā un personās daudz vairāk dabiskas loģikas nekā uz tīrām nejaušībām, aklu sagadīšanos vai atjautīgu masku spēli dibinātajām komēdijām: Maldu komēdija, Veltas pūles mīlā. Reizē ar to Spītnieces savaldīšanā vērojama jaunā dramaturga tieksme pievērsties raksturu komēdijai, kas sevišķi izce­ļas viņa darbības otrajā posmā.
   Spītnieces savaldīšana ir nezināma autora jautrības lugas pil­nīgs pārstrādājums. Luga izrādīta un izdota 1594. gadā ar nosau­kumu A Pleasant Conceited History, Cailed the Taming oi a Shrew. Tās stilā stipri jūtams Marlova iespaids, tāpēc domā, ka to būs sarakstījis kāds no šī dramaturga atdarinātājiem.
   Šekspīra komēdijas nosaukumā kāda spītniece pārvēršas par no­teiktu, sabiedrībai jau zināmu spītnieci.
   Šekspīra Spītnieces savaldīšanā personāžs un sižetiskais risinā­jums trejāds: 1) humoristiska priekšspēle ar piedzērušos skārdnieku Slāju, 2) komēdijas galvenais motīvs ar spītnieci un viņas saval- dītāju Petručo un 3) jautrības intrigu spēle Baptistas, Biankas, Tranio, Grumio, Lučencio, skolmeistara un citu personās.
   Priekšspēlei, kurā spītnieces savaldīšana norisinās kā luga lugā, par pamatu ņemta skārdnieka pārvēršana par lordu, — motīva ziņā vecu vecais joks, kas pazīstams jau no Tūkstots un vienas nakts — par kalifu pārvērstais tirgotājs Abu Hasans. Sī tēma jau kopš rene­sanses laikiem dažādi variēta Eiropas literatūrā. Visās variācijās orientālais nostāsts paturējis pamācošu noskaņu par pasaulīgās lab­klājības niecību, kas izgaist kā sapnis. Eiropiešu uztverē šai domai vēl pievienojas netaisnīgā morāle, ka priecāties un baudīt dzīvi tie­sības katram pēc savas kārtas un stāvokļa.
   Spītnieces savaldīšanā Šekspīrs patur tikai motīva galveno daļu, lai novērotu Slajā psiholoģiskas pārvērtības iespēju: vai var pēc iegribas mākslīgi grozīt lietu dabisko gaitu.
   Pašas komēdijas sižets itālisks, sakoncentrēts ap abām galvena­jām personām — Petručo un Katarinu. Tomēr tiklab saturā, kā arī personās viscaur jūtamas gluži angliskas īpašības. Spītnieces saval­dīšanas tēmai Šekspīra lugā zināma līdzība ar nostāstiem par dus­mīgām, untumainām sievām. Sādi temati vecajā angļu literatūrā bieži sastopami un radušies gan no angļu pašu, gan ceļojošiem cit- tautu nostāstiem. Visos šajos nostāstos izteikta viena un tā pati ne­taisnā morāle, ka vīram jāvalda pār sievu un viņas pašas labā tā jāpieradina būt miermīlīgai un paklausīgai. Sievietes loma te pasīva, turpretī pati savaldīšana tēlota strauja.
   Šekspīrs Spītnieces savaldīšanas tēmu paplašinājis un izveido­jis abu jautro spītnieku pārī, piešķirot Katarinai aktīvu lomu, un veco nostāstu ārējie ļauno sievu savaldīšanas paņēmieni te pār­vērsti ētiskos: prātam un tikumam jāvalda pār instinktiem. Petručo saprot Katarinas labās īpašības, kas tikai bērnišķu untumu pār­māktas, tāpēc viņš pielieto diezgan robustu ātras pāraudzināšanas metodi. Pretēji viduslaiku ticībai par Jauniem gariem cilvēkā rene­sanse dažādas savdabības izskaidro ar temperamenta untumiem, instinktu, neprātīgām asinīm, žulti, — tas viss ārstējams gan fizio­loģiski, gan ētiski.
   Lugas beigās Katarina atrod pati sevi, viņas labā, gudrā daba, iekšējā brīvība atraisās no untumiem, saduroties ar radniecīgu pret­spēku, tā ka viņai pašai prieks par atdzimšanu.
   Spītnieces savaldīšana pieder pie populārākajām Šekspīra komē­dijām. Tai radušies daudzi pārstrādājumi, un klasisko teātru reper­tuārā Spītnieces savaldīšana ir bijusi viena no visvairāk izrādītajām Šekspīra lugām. Arī latviešu teātru repertuārā šī luga guvusi labus panākumus līdz pat mūsu dienām.
   Spītnieces savaldīšana latviski tulkota, domājams, 90. gadu sā­kumā Rīgas Latviešu biedrības teātrim ar nosaukumu Spītnieces pre­cības, joku luga piecos cēlienos (bez prologa). Uz latviskā manu­skripta eksemplāra teātrim (Latvijas PSR Akadēmiskā Drāmas teātra arhīvā) cara laiku cenzūras atļauja 1897. gadā. Vēlāk parādās manuskripts ar tādu pašu nosaukumu, bet bez priekšspēles. Šī manu­skripta tulkotājs minēts — Fridols-Fridolīns. Tulkojumam ar angļu oriģinālu maz sakara, tik lieli tanī ir teksta grozījumi, izlai­dumi, piedzejojumi, tāpat izteiksmē nav neviena īsti šekspīriska teiciena, lai gan populārai skatuves valodai pielaikotie dzejas dia­logi ieturēti piecpēdu jambā.
   Spītnieces savaldīšanu šai izdevumā Kārlis Egle no jauna pār­strādājis un labojis, saskaņojot ar Kembridžas tekstu, bet bez priekš­spēles turpinājuma dialoga, kas sastopams dažos Šekspīra izdevumos. Vispār latviskajā tulkojumā sniegts Šekspīra izteiksmes līdzekļu ekvivalents. Komēdija Spītnieces savaldīšana ar labiem panākumiem izrādīta padomju laikā Latvijas PSR Akadēmiskajā Drāmas teātrī.
   Priekšspēles 1. ainā
   Lpp.
   9. Slajs. — Angliski sly nozīmē blēdīgu cilvēku; sinonīms tam rogue — viltnieks, šķelmis, tāpēc oriģinālā Šekspīram iznāk vār­du rotaļa: the Slys are no rogues.
   9. Ričards Iekarotājs, īstenībā Viljams Iekarotājs. — Angļu feo­dāļi mēdza lepoties ar savu izcelšanos no ienācējiem normaņiem, kas Viljama Iekarotāja vadībā 1066. gadā ieņēma Angliju un kļuva par valdošo šķiru.
   13. Tā kā Šekspīra laikā sieviešu lomas izpildīja jaunekļi, tad pāža pārģērbšanās par dāmu labi saprotama.
   2. ainā
   14.    Plānalus — raudzēts dzēriens, ko lietoja vienkāršie ļaudis.
   15.    Bertonkalns — ciems Vorikšīrā Stretfordas tuvumā.
   15.    Vinketa — ciems Stretfordas tuvumā, kur dzīvoja Roberts Ar- dens, Šekspīra mātes tēvs.
   16.    Citera — Venera, viņas lieliskākais templis atradās Citeras salā Egejas jūrā.
   16.    Jupitera pavestā Jo un Apollona dzenātā nimfa.
   17.   Dafne — Šekspīram pazīstami motīvi no Ovīdija Metamorfozēm.
   21. Mākslu šūpulī — pēc jaunlaiku jēdziena — zinātņu šūpulī. — Padujas universitāte (dib. 1228. g.) bija slavenākā un visvairāk apmeklētā augstskola Itālijā, kurā mācījušies arī Petrarka, Gali- lejs, Kolumbs.
   27. «No gūsta izpērcies cik lēti varēdams». — Citāts no Terencija komēdijas Einuks.
   27. Ovīdija Metamorfožu motīvs par Jupitera nolaupīto un Krētā nometināto Eiropu.
   2. ainā
   34. Bruņinieks Florentijs bijis spiests apprecēt neglītu zintnieci, kas zinājusi viņa dzīvības noslēpumu. Sibillas — senas pareģes romiešiem.
   III cēliena 2. ainā
   70. The humour of forty fancles — Četrdesmit jauku dziesmu, izpla­tīta dziesmu krājuma nosaukums. Lauku puiši mēdza rakstītu dziesmu lapas nēsāt piespraustas pie cepures spalvas vietā.
   74. Šekspīra laikā bija paraša pasniegt jaunlaulātiem baznīcā vīnu un maizītes, ko iebaudīja arī viesi.
   IV  cēliena l.ainā
   85.     Tautā izplatīts ticējums, ka sausa gaļa kairina žulti un vispār organismam kaitīga.
   86.     Tas ceļš ar mīlu nokaut sievieti — parunai līdzīgs teiciens.
   2. ainā
   90. Pedants — pedagogs; vārdam tolaik negatīva nokrāsa un senās lugās tādai personai parasti komisks raksturs. «Pedants» te lat­viskots ar vecmodīgu vārdu «skolmeistars», lai gan šis apzīmē­jums komikas ziņā vēl par vāju.
   128. Agrākajos angļu izdevumos pievienota ari Slaja aina, kā tas ir bijis lugas pirmparaugā. Pa to laiku atkal iemigušo Slāju sa­ģērbj viņa drēbēs, iznes un noliek gulēt kroga pagalmā, kā sākumā.