VILJAMS ŠEKSPĪRS
   VENĒCIJAS TIRGOTĀJS

   Venēcijas dodžs Marokas princis
   Aragonas princis  Porcijas Preciniekl
   Antonio, Venēcijas tirgotājs
   Dasanio, viņa draugs, arī Porcijas preciniek
   Salarino
   Salanio
   Graciano Antonio un Basanio draugi Salerio
   Lorenco, Džesikas līgavainis
   Šeiloks, bagāts ebrejs
   Tubals, ebrejs, Šeiloka draugs
   Lančelots Gobo, āksts, Seiloka kalpotājs
   Vecais Gobo, Lančelota tēvs
   Leonardo, Basanio kalpotājs
   Baltazars
   Stetano  Porcijas Potēji Porcija, bagāta mantiniece Nerisa, viņas apteksne Džesika, Seiloka meita
   Venēcijas senatori, tiesas ierēdņi, cietuma uzraugs, Porcijas kalpotāji, ļaudis.
   Darbība pa daļai noris Venēcijā, pa daļai Porcijas muižā — Belmontā.

   Iela. Uznāk Antonio, Salarino un Salanio.
   Antonio.
   Patiešām nesaprotu, kāpēc skumjš Es sajutos un sakāt jūs tāpat. No kurienes šīs drūmās domas nāk, Kas liek man skumt, — Es zināt gribētu.
   Šīs nejēdzīgās skumjas nomāc tā, Ka pats vairs sevi nepazīstu es.
   Salarino.
   Pa okeāniem jūsu domas klīst,
   Kur greznum greznā jūras procesijā
   Kā ūdeņu un viļņu valdnieki
   Ik dienas jūsu lepnie kuģi peld
   Un neievēro mazos tirgoņus,
   Kas godbijībā zemu paklanās,
   Kad tie ar buru spārniem garām trauc.
   Salanio.
   Jel ticiet man — ja es tā riskētu, Gandrīz vai visas manas cerības Un domas būtu tur. Es zīlētu, No kurienes pūš vējš, un, kartes pētot,
   Jau ostas meklētu, kur patverties, Un tad, sinjor, bez šaubām, katrs priekšmets, Kas varētu par tuvo postu vēstīt, Man liktu skumjam būt.
   Salarino.
   Es nodrebu, Jau bailēs iedomādamies to vien, Ka vētra saviļņot var okeānu, Tāpat kā elpa manu zupas šķīvi! Drūms liktos man pat smilšu pulkstenis; To uzskatot, es sēkli iedomātos, Kur varētu mans kuģis bojā iet, Tik zemu smiltīs smago galvu liekt, It kā pats savu kapu skūpstīdams! Vai atkal, — baznīcā ja uzlūkotu Tās vēsos akmeņus, es iedomātos Par klintīm bīstamām, kas manu kuģi Spēj sadragāt un manas dārgās mantas Pa visiem jūras viļņiem izsvaidīt, — Un kas tad būtu es? Nekas. Un tāpēc Kā varu, iedomādamies par to, Es nedomāt, ka tādā gadījumā Man arī vajadzētu skumjam kļūt? Un tāpēc zinu es: Antonio, Par savām precēm rūpēdamies, skumst.
   Antonio.
   Nē, ticiet man — liels paldies liktenim, — Nav vienā kuģī viss man novietots, Ne vienā vietā likts. Mans īpašums Ar vienu gadu vien nav mērojams. Nē, nē, par savu mantu neskumstu.
   Salarino.
   Tad laikam iemīlējies būsiet?
   Antonio. Nieki!
   Salarino.
   Nav taisnība? Tad laikam tāpēc jūs
   Tik skumjš, ka jautrs nejaudājat būt.
   Ja spētu smieties jūs un teikt — es jautrs,
   Jo skumjš es neesmu, tad būtu
   Jūs Januss — divdabis! Jā, dažādi
   Mēdz ļaudis būt: dažs glaimo, dažs labs spiedz
   Kā papagailis, stabuli kad dzird,
   Bet citi — skābeni kā etiķis
   Un pasmaidot pat zobus neparāda.
   Lai Nestors priecājas, ja pasprūk joks!
   Uznāk Basanio, Lorenco un Graciano.
   Salanio.
   Lūk, jūsu radinieks Basanio! Tam līdzi Graciano un Lorenco. Nu, sveiki! Būs jums laba sabiedrība.
   Salarino.
   Es arī labprāt ielīksmotu jūs, Bet redzu — viņi dārgāki ir jums.
   Antonio.
   Es tiešām augsti novērtēju jūs, Bet saprotu, ka jūsu darījumi Liek atvadīties jums no manis.
   Salarino.
   Ar labu rītu, kungi!
   Basanio.
   Ak sinjori, Kad atkal mēs tā izsmiesimies kopā? Jūs pārāk atturīgi, vai nav tiesa?
   Salarino.
   Nekas, mēs vaļas brīžus saskaņosim.
   Salarino un Salanio aiziet.
   Lorenco.
   Sinjor Basanio, mēs iesim prom, Jo sastapis nu jūs Antonio, Bet pusdienās, es ceru, tiksimies?
   Basanio.
   Es būšu klāt.
   Graciano.
   Kas jums, Antonio? Par pasauli, šķiet, esat norūpējies Pat pārāk daudz, sinjor. Tie pazaudē, Kas pārāk dārgi pērk. Jūs pārvērties!
   Antonio.
   Mans draugs, man pasaule ir pasaule — Kā skatuve, kur katram sava loma, Un manējā ir — skumja.
   Graciano.
   Atļaujiet
   Man tēlot jautro — tādu, ka tūlīt No smiekliem un no vīna aknas plīst, Bet nevis sirds no bēdām smaga kļūst. Kāpēc gan cilvēkam, kam asins karsta, Ir jāsastingst kā alabastra sencim? Vai jāguļ nomodā, vai dusmojot Ir jāsasirgst ar kaiti dzelteno? Lūk, ko es teikšu tev, Antonio, — Es mīlu tevi, un šī mīlestība Ir tā, kas teic, ka šajā pasaulē Ir ļaudis, kuru vaigs var apglumēt Kā purva ūdens, un ka stūrgalvīgi Un klusu viņi cieš tik tāpēc vien, Ka izlikties par gudriem, dziļiem grib. Man šķiet, tie it kā teic: «Es orākuls, Kad muti vēršu — klusēs katrs suns!» Ak mans Antonio, es pazīstu Šos ļaudis, kuri tāpēc gudri šķiet,
   Ka nerunā nekā; ja runātu,
   Tad viņi ausis norautu ikvienam,
   Kas, viņos klausīdamies, nosauktu
   Par muļķiem tos. Tev citreiz vairāk teikšu.
   Ar šādu grūtsirdības mānekli
   Tu neķer slavu — nieka zivtiņu!
   Nu nāc, Lorenco! Laiks mums atvadīties,
   Pēc pusdienām es beigšu pamācību.
   Lorenco.
   Nu tātad šķirsimies līdz pusdienām. Es esmu viens no šādiem gudriniekiem, Jo Graciano liedz pat muti vērt.
   Graciano.
   Vēl divus gadus tu pie manis paliec Un nepratīsi runāt vairs nemaz!
   Antonio.
   Bet es gan laikam kļūšu pļāpa liels. Graciano.
   Tas labi! Klusēšanu katrs vēlas Vien atrast jaunavās un ceptās mēlēs!
   Graciano un Lorenco aiziet.
   Antonio.
   Ko gribēja ar to viņš teikt?
   Basanio. Graciano, bez šaubām, sarunā daudz nieku. Daudz vairāk nekā jebkurš cits Venēcijas pilsonis. Tikai viņa spriedumi ir kā divi kviešu graudi divos pelavu maisos, — lai tos atrastu, tev jāmeklē visu dienu, bet, tiklīdz tos atrodi, tu ieraugi, ka tie nemaz nav meklēšanas vērti.
   Antonio.
   Nu, labi. Pasaki — kas tā par dāmu, Pie kuras nolēmi tu slepus doties? To apsolīji šodien izpaust man.
   Basanio.
   Antonio, vai tev gan zināms nav, Cik grūtos apstākļos es atrodos, Jo biju sācis izšķērdīgāk dzīvot, Nekā to ienākumi atļāva. Es nekurnu, ka greznais dzīves veids Nu jāatmet; nē, viena rūpe man — Kā izkļūt godīgi no parādiem, Kur izšķērdība mani iegrūdusi. Visvairāk jāatlīdzina man tev, Antonio, — ar draudzību, ar naudu. Bet tici man, šī mūsu draudzība Ļauj droši atklāt manus nodomus, Kā viegli vaļā tikt no parādiem.
   Antonio.
   Es lūdzu stāsti man, Basanio, It visu, un, ja tiešām tavi plāni Būs godīgi, tad vari būt tu drošs, Ka mana nauda, manta un es pats Tev palīdzēšu atdot parādus.
   Basanio.
   Jau skolas gados, pazaudējis šautru, Es pakaļ otru izšāvu tūlīt Tai pašā mērķī, pirmo atrast alkdams, Un bieži vien tā, divkārt riskēdams, Es abas atradu. Šis piemērs man No bērnības un tāpēc — nevainīgs. Es parādā tev daudz, jo zaudējis Kā neapdomīgs jauneklis it visu. Bet, līdzko izšautu tu otro šautru Turpat, kur pirmo, nešaubos nemaz, Ka mērķa vietā sameklētu abas Vai, pateicoties pirmai zudušajai, Es otro atnestu tev atpakaļ.
   Antonio.
   Tu mani pazīsti, kam izšķiest laiku, Lai ceļu meklētu uz manu sirdi. Tā, vārdos apšaubīdams līdzjūtību, Tu mani sarūgtini vēl daudz vairāk, Kā putekļos un pīšļos satriekdams. Tu vienkārši man pasaki, kas darāms, Ko izpildīt pa spēkam būtu man, Un darīšu es visu. Runā jel!
   Basanio.
   Mīt kāda bagātniece Belmontā. Ir viņa skaista, bet vēl daudzkārt skaistāks Ir viņas cēlais, brīnišķīgais tikums. Reiz viņa mani klusi uzlūkoja. Vārds viņai — Porcija. Nav labākas Pat meitas Katonam, ne Brutam sievas. To pazīst tālu, un no daudzām zemēm It visi vēji atpūš preciniekus. Pār viņas pieri gaišas cirtas mirdz, Tik zeltainas gandrīz kā saules stari; Un Belmontā, kur dzīvo Porcija, Ne viens vien Jazons cenšas ielavīties. Antonio, ja tikai varētu Ar viņas preciniekiem sacensties, Tad nešaubos es it nemaz par to, Ka droši izcīnītu uzvaru!
   Antonio.
   Tu zini, draugs, ka viss man ir uz jūras, — Man nav ne naudas šeit, ne arī mantas, Bet ej uz Venēciju, uzzini, Kas naudu dotu man pret parādzīmi. Es apsolu to visu aizdot tev, Lai Belmontā pie Porcijas tu kļūtu. Nu ej un sameklē, kam naudas daudz, Mēs tādus atradīsim, draugs, bez šaubām, Jo katrs aizdos man to mīļuprāt.
   Aiziet.

   Ienāk Porcija un Nerisa.
   Porcija. Taisnību sakot, Nerisa, šī lielā pasaule pārāk nogurdina manu mazo būtni.
   Nerisa. Dārgā sinjorīna, ja bēdu jums bijis tikpat daudz, cik prieka, tad tā arī jābūt. Acīm redzot, tas, kurš daudz ēd, slimo tikpat bieži kā tas, kurš neēd gandrīz nemaz. Tāpēc no pārēšanās nav nekāda labuma. Pār­mērība liek agri nosirmot, bet mērenība — ilgi dzī­vot.
   Porcija. Gudra pamācība un labi sacīta.
   Nerisa. Tā būtu vēl labāka, ja to arī izpildītu.
   Porcija. Ja izpildīt būtu tikpat viegli kā apzināties, kas jāizpilda, tad kapličas kļūtu par svētnīcām un būdi­ņas par karaļu pilīm. Labs ir vienīgi tas garīdznieks, kas dzīvo pēc savas mācības. Man būtu daudz vieg­lāk iemācīt divdesmit cilvēkiem to, kas jādara, nekā pašai atrasties viņu vidū un izpildīt savu mācību. Prāts var gan asinīm likumus diktēt, bet karstais temperaments pārkāpj visas vēsās likumības: jau­nība ir kā neprātīgs zaķis, kas pārlec pār visiem kroplā saprāta slazdiem. Tomēr visa šī spriedelēšana man nepalīdz izvēlēties vīru. Ak, šis vārds — «izvē­lēties»! Es nedrīkstu izvēlēties to, kurš man patīk, un nevaru atsacīt tam, kurš man nepatīk: dzīvās meitas griba saistīta ar mirušā tēva gribu! Vai tas nav nežēlīgi, Nerisa, ka es nevaru ne izvēlēties, ne atsacīt?
   Nerisa. Jūsu tēvs vienmēr ir bijis krietns cilvēks, bet tādiem ļaudīm parasti pirms nāves ienāk prātā kāda dīvaina iedoma. Reiz viņš izgudroja šo loteriju — trīs kastītes: zelta, sudraba un svina. Un tas, kurš uzminēs viņa domu, iegūs jūs, — nu tad ticiet man, uzminēs, bez šaubām, tas, kurš patiesi mīlēs. Bet vai jūs tiešām jūtat kādas simpātijas pret visiem šiem prinčiem preciniekiem?
   Porcija. Lūdzu, nosauc man viņu vārdus. Atkarībā no tā, ko es par viņiem teikšu, tu varēsi spriest par ma­nām jūtām.
   Nerisa. Vispirms Neapoles princis.
   Porcija. O, tas patiešām ir īsts kumeļš — runā vienīgi par saviem zirgiem un uzskata, ka viņa lielākais ta­lants ir tas, ka viņš prot tos arī apkalt. Es baidos, vai tik viņa māte nebūs sagrēkojusi ar kādu kalēju.
   Nerisa. Tad vēl ir falcgrāfs.
   Porcija. Tas tikai uzacis vien rauc, it kā gribēdams sa­cīt: «Es jums nepatīku? —i Kā vēlaties.» Visjautrā­kos stāstus viņš noklausās bez smaida. Ja jau viņš jaunībā ir tik drūms, tad es baidos, ka vecumā viņš pārvērtīsies par gaudulīgu filozofu. Labāk tad appre­cēt mēmu mironi nekā vienu no viņiem. Lai dievs mani pasargā no abiem!
   Nerisa. Bet ko jūs teiksiet par franču augstmani Lebona kungu?
   Porcija. Reiz viņu dievs par vīrieti radījis, tad lai tāds viņš arī būtu. Tiesa, es zinu, ka izsmiet cilvēku ir grēks, — bet viņš! Bez šaubām, viņam ir labāks zirgs nekā Neapoles princim, un uzacis raukt viņš prot vēl nekaunīgāk kā falcgrāfs. Viņš — viss un nekas; pietiek tik strazdam iesvilpties, kad viņš jau dejos… Viņš pat ar savu ēnu cīnīsies. Apprecēdamās ar viņu, es reizē apprecētos ar divdesmit vīriem. Bet, ja viņš mani nonicinātu, es viņam to piedotu, jo viņš mani bezgalīgi mīl, bet es viņu — nemaz.
   Nerisa. Un ko jūs teiksiet par jauno angļu baronu Fol- konbridžu?
   Porcija. Zini, par viņu man nav nekas sakāms, jo viņš nesaprot mani un es nesaprotu viņu. Viņš nerunā ne latīniski, ne franciski, ne itāliski, bet tu tikpat labi vari apzvērēt, ka es ne vārda neprotu angliski. Viņš ir īsts pieklājīga cilvēka iemiesojums; bet, ak vai, kurš gan sarunāsies ar mēmu lelli? Un cik dīvaini viņš ģērbjas! Šķiet, ka savus svārkus pircis Itālijā, platstarainās bikses — Francijā, cepuri — Vācijā, bet savu uzvešanos aizguvis no visas pasaules.
   Nerisa. Bet ko jūs domājat par viņa kaimiņu — skotu lordu?
   Porcija. Es domāju, ka viņam piemīt lādzīga kaimiņu mīlestība. Viņš ir saņēmis no angļa pļauku un zvērē­jis pie pirmās izdevības to atmaksāt. Man šķiet, ka francūzis pat bija viņa galvinieks un parakstījās zem šī solījuma.
   Nerisa. Un kā jums patīk jaunais vācietis —- Saksijas hercoga brāļadēls?
   Porcija. Viņš ir ļoti pretīgs rītos, būdams vēl nedzēris, bet daudz pretīgāks pēcpusdienā, kad ir piedzēris. Vislabākajā garastāvoklī viņš ir mazliet sliktāks par cilvēku, bet sliktajā garastāvoklī — mazliet labāks par dzīvnieku. Es ceru, ka visjaunākajā gadījumā es no viņa atbrīvošos.
   Nerisa. Ja viņš piedalīsies loterijā un atminēs pareizo kastīti, tad, izpildot jūsu tēva gribu, jums vajadzēs ar viņu apprecēties.
   Porcija. Lai izbēgtu no šī ļaunuma, es tevi lūdzu, noliec lielu glāzi ar reinvīnu uz tukšās kastītes. Es zinu, — ja uz tās būs tāds kārdinājums, tad, kaut vai pats velns tajā atrastos, viņš izvēlēsies šo kastīti. Esmu ar mieru darīt visu, lai tikai man nevajadzētu saistī­ties ar šo sūkli.
   Nerisa. Sinjorīna, jums no šiem kungiem nemaz nav jā­bīstas. Viņi man pateica, ka tūlīt aizbrauks un ne­traucēs vairs jūs ar saviem tīkojumiem, ja viņiem nebūs ļauts iegūt jūsu roku citādā veidā kā tikai ar jūsu tēva noteiktās loterijas palīdzību.
   Porcija. Kaut ari man būtu jānodzīvo tik ilgi kā Sibillai, es tomēr nomiršu tikpat nevainīga kā Diāna, ja ne­vienam neizdosies iegūt manu roku tā, kā to nosa­cījis tēvs. Es jūtos ļoti iepriecināta, ka visa šī preci­nieku varza ir tik saprātīga, jo starp viņiem nav ne­viena, kurā es varētu iemīlēties, un tāpēc novēlu vi­ņiem laimīgu ceļavēju.
   Nerisa. Bet, sinjorīna, vai jūs neatceraties, kad jūsu tēvs vēl bija dzīvs, kādu venēcieti — studentu un reizē kareivi? Viņš atbrauca pie mums kopā ar Mon- ferātas marķīzu.
   Porcija. Jā, jā, tas bija Basanio, šķiet, ka tā viņu sauca?
   Nerisa. Tik tiešām, sinjorīna. No visiem, kādus vien ma­nas muļķīgās acis redzējušas, viņš man likās vispie­mērotākais skaistajai sinjorīnai.
   Porcija. Es viņu labi atceros un atceros arī, ka viņš pil­nīgi atbilda taviem vārdiem.
   Ienāk kalpotājs. Kas ir? Vai kaut kas jauns?
   Kalpotājs. Četri svešinieki meklē jūs, sinjorīna, lai at­vadītos. Arī no piektā — Marokas prinča ir ieradies vēstnesis. Viņš ziņo, ka viņa augstība princis ieradī­šoties šeit naktī.
   Porcija. Ja es prinča ierašanos varētu apsveikt tikpat līksmi, cik līksmi es atvados no šiem četriem, tad es justos iepriecināta, viņu ieraugot. Bet, ja viņam būs svētuļa izskats un nelabā ģīmis, tad labāk lai viņš man grēkus sūdz nekā mani par sievu lūdz. Nāc, Nerisa!
   Kalpotā fam.
   Ej, zēn, pa priekšu!
   Kad vienu precinieku vadīt sākam, Jau otru ieraugām caur vārtiem nākam.
   Aiziet.

   Uznāk Basanio un Seiloks.
   Seiloks. Trīstūkstoš dukātu? Labi.
   Basanio. Jā, sinjor, uz trim mēnešiem.
   Šeiloks. Uz trim mēnešiem? Labi.
   Basanio. Kā jau es teicu, Antonio parūpēsies par parād­zīmi.
   Šeiloks. Antonio parakstīs parādzīmi? Labi.
   Basanio. Vai jūs varēsiet man palīdzēt? Jūs mani ieprie­cināsiet? Vai es drīkstu dzirdēt jūsu atbildi?
   Šeiloks. Trīstūkstoš dukātu uz trim mēnešiem un Anto­nio paraksts.
   Basanio. Vai tā ir jūsu atbilde?
   Šeiloks. Antonio ir labs cilvēks.
   Basanio. Vai jūs kādreiz esat kaut ko citu dzirdējis?
   Šeiloks. Nē, nē, nē, nē, nē! Sacīdams, ka viņš ir labs cilvēks, saprotiet, es tikai gribēju teikt, ka viņš ir turīgs cilvēks. Taču viņa kapitāls eksistē tikai cerī­bās. Viens viņa kuģis peld uz Tripoli, otrs uz Indiju, un, kā es Rialtā dzirdēju, trešais patlaban atrodoties Meksikā, ceturtais Anglijā, un pārējie kuģi arī kaut kur mētājas pa visu pasauli. Taču kuģi ir tikai dēļi, un jūrnieki — tikai ļaudis, bet ir arī vēl sauszemes žurkas un ūdens žurkas, lielceļa laupītāji un jūras laupītāji, te es domāju pirātus, un bez tam vēl — dažādas briesmas: viļņi, vētras un klinšu bluķi. Un tomēr Antonio ir turīgs cilvēks… Trīstūkstoš du­kātu. Es domāju, ka varu tos aizdot viņam pret pa­rādzīmi.
   Basanio. Jūs varat būt drošs.
   Šeiloks. Es gribu būt drošs par savu naudu, bet, lai es varētu būt drošs, tad man ir jāapdomājas. Vai es varu runāt ar Antonio?
   Basanio. Jā, ja jums ir vēlēšanās pusdienot kopā ar mums.
   Šeiloks. Lai paostītu cūkas cepeti, ēstu no trauka, kuru jūsu pravietis no Nācaretes ir apgānījis? Nē! Es pirkšu no jums, pārdošu jums, runāšos ar jums, pa­staigāšos ar jums un tā tālāk, bet nekad kopa ar jums neēdīšu, nedzeršu un nelūgšu dievu. Kas jauns Rialtā? Kas tur nāk?
   Uznāk Antonio.
   Basanio.
   Tas ir sinjors Antonio.
   Šeiloks
   pie sevis.
   Viņš šķiet man viltīgs muitas ierēdnis! Es viņu ienīstu kā kristieti, Bet vairāk tāpēc vēl, ka savu naudu Aiz vientiesības nožēlojamas Bez procentiem viņš aizdod Venēcijā, Tā mazinādams arī mūsu peļņu. Ja tiktu klāt tam reiz pie stilbiem es, Tad līdz pat kaulam viņam iekostu! Viņš mūsu svēto tautu neieredz, Un tirgotāju sanāksmēs ir pēlis Gan mani, manus veikalus un pelņu. Lai nolādēta visa mana cilts, Ja reiz tam piedošu!
   Basanio.
   Vai dzirdat, Šeilok?
   Šeiloks.
   Es domās savu naudu pārskaitīju, Un, kā man acumirklī izliekas, Trīstūkstoš dukātu es nespēšu
   Jums tūlīt pagādāt. Bet kas par to? Kāds bagāts ebrejs Tubals aizdos man, Bet pagaidiet! Cik mēnešos jūs teicāt To atmaksāt?
   Pret Antonio.
   Nu sveicināts, sinjor, Tik tikko mēs par jums šeit runājām.
   Antonio.
   Man, Seilok, netīk aizņemties, ne aizdot, Lai varētu sev iegūt procentus, Bet, tā kā steigšus jāpalīdz ir draugam, So ieradumu pārkāpšu.
   Pret Basanio.
   Vai viņš Jau zina, cik tev vajadzīgs?
   Šeiloks.
   Trīstūkstoš dukātu.
   Antonio.
   Trīs mēnešos.
   Šeiloks.
   To piemirsu! Trīs mēnešos, jūs teicāt, Un jūsu paraksts? Labi. Padomāsim. Bet pagaidiet, jūs sacījāt, ka naudu Uz procentiem nekad pats neaizdodat, Ne arī aizņematies?
   Antonio.
   Jā, nekad.
   Šeiloks.
   Pie Lābana kad Jēkabs bij par ganu, Ar savas mātes veiklo gādību Viņš skaitījās pēc svētā Ābrama Par trešo mantinieku, jā, par trešo …
   Antonio.
   Kam stāstāt to? Viņš ņēma procentus? Seiloks.
   Ne procentus, ne tos, ko domājat, Bet klausieties, ko Jēkabs darīja: Ar Lābanu viņš norunājis bija, Ka visus raibos jēriņus par algu Sev iegūs rudenī. Un, lūk, kad avis Jau aunus meklēja un bija sācies Tām pārošanās laiks, tad veiklais gans Pār raibām rīkstēm lika avīm lēkt, Un rudenī tām dzima raibi jēri, Kas piederēja Jēkabam. Lūk, tā Viņš peļņu ieguva un tapa svētīts: Ir arī peļņa svētīta, ja nezog.
   Antonio.
   Tas Jēkabam bij tikai gadījums,
   Kas nebija no viņa atkarīgs,
   Jo debesis tā pašas vēlējās.
   To pastāstījāt, lai attaisnotu augjus?
   Vai jūsu zelts un sudrabs — auns un aita? ,
   Šeiloks.
   Es nezinu, tik lieku vairoties. Bet klausieties sinjor …
   Antonio.
   Basanio,
   Lūk, velns, lai savu mērķi sasniegtu, Prot atsaukties uz visiem svētiem rakstiem. Ik svētulis, kam krūtīs ļauna sirds, Ir līdzīgs uzsmaidošam nelietim Vai sārtam ābolam, kam serdē tārps; Nu, lūk, cik skaista meliem ārpuse!
   Šeiloks.
   Trīstūkstoš dukātu — nav nieka nauda. Trīs mēnešos… pag, cik tas gadā būs?
   Antonio.
   Nu, Šeilok, vai jūs pakalposiet mums?
   Šeiloks.
   Sinjor Antonio, cik Joti bieži Jūs Rialtā gan tikāt smējušies Par manu naudu, maniem procentiem! Es pazemīgi visu pacietu, Jo pacietība mūsu tautas tikums. Par neticīgo, asinssuni saucāt Un uzspjāvāt uz mana jūdu tērpa Tik tāpēc vien, ka tas man pašam pieder, Bet tagad, redzams, jums es vajadzīgs. Pie manis nākat jūs un lūdzaties. «Mums, Šeilok, naudu vajag,» sakāt jūs, Tā sakāt jūs, kas reiz uz mani spļāvāt, Ar kājām spārdījāt gandrīz kā suni, Nu nākat jūs un izlūdzaties naudu! Ko atbildēt? Vai tiešām neteikt man: «Vai sunim nauda? Vai maz iespējams, Ka aizdos suns trīstūkstoš dukātu?» Vai, zemu paklanoties, verga balsī Gandrīz ar aizturētu elpu teikt: «Sinjor, jūs trešdien vēl uz mani spļāvāt Un spērāt man ar kāju, bet pēc tam Par suni nosaucāt, un vai par to Lai aizdodu jums vēl es savu naudu?
   Antonio.
   Es tevi atkal varētu tā saukt, Uz tevi spļaut un vēl ar kājām spert. Ja gribi aizdot naudu — neaizdoH Kā savam draugam to, jo draudzība Vai kādreiz peļņu gūst no metāla? To labāk aizdot savam ienaidniekam, Jo, ja tas bankrotē, tad mierīgi Var noplēst ādu tam.
   Šeiloks.
   Lūk, dusmīgs jūs! Es gribēju būt draugs jums, labvēlis Un aizmirst kaunu, ko man nodarījāt, Jums palīdzēt un neprasīt ne grasi Par to no jums, bet jūs pat negribat Ne dzirdēt par šo manu laipnību.
   Antonio.
   Par laipnību?
   Šeiloks.
   Jā, jā, šo laipnību Es labprāt pierādīšu jums. Tūlīt Mēs aiziesim pie kāda notāra, Tur parādzīmi izrakstīsiet man, Un tad pa jokam — nosacītā dienā Ja nosacīto summu neatdosiet — Mēs norunāsim tā, ka mārciņu No jūsu mīkstās miesas drīkstēšu Es izgriezt jums jebkurā vietā.
   Antonio.
   Labprāt. Es izrakstīšu tādu zīmi Un teikšu, ka pat jūds spēj laipns būt.
   Basanio.
   Nē, manis dēj šo zīmi neraksti, Tad labāk iztikšu bez naudas es.
   Antonio.
   Tu nebaidies, šo summu atdošu Jau mēnesi oirms mūsu termina, Jo šajā laikā desmitkārt es spēšu Gūt summu lielāku par parādu.
   Šeiloks.
   Ak svētais Abrām! Lūk, šie kristieši! Lūk, viņus cietsirdība mudina
   Vairs citiem neticēt. Nu lūdzu, sakiet, Kāds labums man, ja savu līgumu Viņš nepildīs, jo gabals viņa miesas, Kas svērtu mārciņu, nav tiešām vērts Tikpat, cik vērša, auna, kazas gaļa. Es gribu palīdzēt, gūt draudzību, Ja piekrīt viņš — tad labi, ne — tad sveiki! Par draudzību man neatdariet ļaunu.
   Antonio.
   Es, Šeilok, izrakstīšu tev šo zīmi.
   Šeiloks.
   Tad dosimies tūlīt pie notāra, Lai izraksta šo zīmi viņš pa jokam. Pēc tam es aiziešu pēc dukātiem Un namu apskatīt, kas tagad pamests Ir kāda vieglprātīga kalpa ziņā, Pēc tam es būšu atpakaļ.
   Antonio.
   Ej, žīd! Seiloks aiziet. Viņš drīz vien kristīts taps, jo kļuvis labs.
   Basanio.
   Es bīstos Jaunu ļaužu saldo vārdu. Antonio.
   Nāc, iesim! Nav ko bīties, manuprāt: Pēc diviem mēnešiem būs kuģi klāt.
   Aiziet.

   Spēlē pūtēju orķestris. Ienāk Marokas princis savas svītas pavadībā. Porcija, Nerisa un pārējie kalpotāji.
   Marokas princis.
   Jel neniciniet mani, ka es melns. Šī tumšā livreja ir man no saules, Jo viņas tuvumā es esmu uzaudzis. Šurp sauciet baltos, kas mīt ziemeļos, Kur saules staros ledus neizkūst, — Un, mīlot jūs, mēs pārgriezīsim ādu, Lai redzētu, kam asins sarkanāka. Es saku, sinjorīna, mana seja Ir daudzus drosminiekus biedējusi, Bet zvēru jums pie savas mīlestības, Ka manas zemes meitas skaistākās Ir mīlējušas to. Šo melno krāsu Pret balto pārmainītu tikai tad, Ja jūs es gūtu, daiļā karalien.
   Porcija.
   Šai izvēlē es nevados no tā, Kas jaunu meitu acīm tīkams šķiet. Pie tam mans liktenis ir loterija, Kur nav man pašai izvēlēties brīv. Bet, tēvs ja nesaistītu mani, lemdams,
   Ka jākļūst man par sievu tikai tam,
   Kas izvēlēsies īsto kastīti,
   Tad, kā jau teicu jums, mans cēlais princi,
   Jūs manām acīm melnāks neliktos
   Kā citi precinieki.
   Marokas princis.
   Pateicos! Tad vediet mani, lai pie kastītēm Es varu laimi gūt. Es zvēru zobenam, Kas sakāva reiz Sofi, peršu princi. Trīs kaujās uzvarēja Suleimanu, Ka nebīšos viszvērošāko acu, Ka mana norūdītā, stiprā sirds Visdrosmīgākā būs šai pasaulē, Pat lāču mātei bērnus nolaupīšu, No izsalkušas lauvas nebīšos, Lai gūtu jūs! Bet, ak! Kad Herkuless Ar Lihasu uz spēļu kauliņiem Spēj izšķirt stiprāko, tad gadīties Var tā, ka uzvar roka vājākā Un Alkids pats no sava pāža krīt. Tā varu zaudēt, aklā likten's vadīts, Es arī to, kā cienīgs neesmu, Un bēdās mirt.
   Porcija.
   Jūs varat izlemt pats: Vai spēlē piedalīsieties vai ne, Vai dosiet zvērestu, ka kļūdoties Nevienai sievietei vairs nebildīsiet Par precībām. Tas jums ir jāapdomā.
   Marokas princis.
   Man citu domu nav. Turp mani vediet'
   Porcija.
   Vispirms uz templi, pēc tam paēdīsiet, Un tad tik sāksim.
   Marokas princis.
   Kas nu zin, ko gūšu! Vai laimīgs es vai nelaimīgs drīz kļūšu.
   Spēlē pūtēju orķestris. Visi aiziet.

   Uznāk Lančelots.
   Lančelots. Bez šaubām, sirdsapziņa man palīdzēs aizbēgt no šī žīda, mana kunga. Velns mani vienmēr dīda un kārdinādams saka: «Gobo, Lančelot Gobo, mīļais Lančelot,» — vai: «Mīļais Lančelot,» — vai: «Mīļais Lančelot Gobo, ņem savas kājas pār pleciem un bēdz, bēdz.» Mana sirdsapziņa saka: «Nē, uzmanies, godīgais Lančelot, uzmanies, godīgais Gobo,» — vai, kā es jau teicu: «Godīgais Lančelot Gobo, nebēdz, sargies no bēgšanas.» Labi, bet pārdrošais velns liek man posties. «Ej,» saka velns, «uz priekšu!» saka velns. «Dieva dēļ, saņemies,» saka velns, «un bēdz!» Labi, bet sirdsapziņa saka manai sirdij tieši acīs: «Mans godīgais draugs Lančelot, tu taču esi godīga tēva dēls,» — vai, pareizāk sakot, godīgas mātes dēls, tāpēc ka, patiesību sakot, mans tēvs dažreiz šā, daž­reiz tā … nu, bija viņam tāda gaume … «Labi,» mana sirdsapziņa saka, «Lančelot, nekusties.» — «Kusties,» saka velns. «Nekusties,» saka mana sirdsapziņa. «Sirdsapziņa,» es saku, «tavs padoms ir labs.» — «Velns,» es saku, «tavs padoms ir labs.» Ja es pa­klausītu savai sirdsapziņai, tad man būtu jāpaliek pie žīda, mana kunga, kurš, pasargi dievs, ir īsts ne­labā iemiesojums, bet, ja es aizbēgtu no žīda, tad es paklausītu velnam, kurš, taisnību sakot, ir velns. Bez šaubām, žīds ir nelabais, un, patiesību sakot, mana sirdsapziņa ir cietsirdīga sirdsapziņa, ja tā man iesaka palikt pie žīda. Velns man dod daudz draudzīgāku padomu: e^ aizbēgšu, veln! Manas kājas jau gaida tavu pavēli, veln! Es aizbēgšu!
   Uznāk vecais Gobo ar grozu rokās.
   Gobo. Jūs, jaunais cilvēk, sakiet, lūdzu, — kā es varu nokjūt pie sinjora žīda?
   Lančelots
   pie sevis.
   Ak debess! Tas taču mans miesīgais tēvs! Viņš ir tik akls, it kā viņa acis būtu nevis ar smilšu graudiņiem, bet ar granti piebērtas. Tātad viņš mani nepazīst. Kā būtu, ja es mazliet ar viņu pajokotos?
   Gobo. Mīļais sinjor, sakiet, lūdzu, — kā es varu nokļūt pie sinjora žīda?
   Lančelots. Pie tuvākā stūra pagriezieties pa labi, bet pie vistuvākā stūra pagriezieties pa kreisi, tikai iegau­mējiet — pie paša vistuvākā stūra nepagriezieties ne pa labi, ne pa kreisi, bet pagriezieties tieši pret žīda
   • namu.
   Gobo. Ak tu bēdu dieniņa! Tas būs grūti rodams ceļš. Vai jūs nepateiktu, vai tāds Lančelots, kas pie viņa dzīvo, — patiešām dzīvo pie viņa vai nedzīvo?
   Lančelots. Vai jūs runājat par jauno sinjoru Lančelotu?
   Pie sevis.
   Nu tikai ieklausieties — tagad es plāšu vaļā! Vai jūs runājat par jauno sinjoru Lančelotu?
   Gobo. Kas nu viņš par sinjoru, nabaga ļaužu vien ir. Viņa tēvs, kā man pašam jāsaka, godīgs, ļoti naba­dzīgs cilvēks, bet toties, paldies dievam, sveiks un vesels.
   Lančelots. Labi, lai viņa tēvs būtu kas būdams, bet mēs runājam par jauno sinjoru Lančelotu.
   Gobo. Jūsu labdzimtībai par zināšanu — vienkārši par Lančelotu.
   Lančelots. Bet es jūs lūdzu, vecais vīrs, sirmgalvi, es jūs lūdzu, pasakiet — vai jūs tiešām runājat par jauno sinjoru Lančelotu?
   Gobo. Par Lančelotu, par Lančelotu,. ja jūsu labdzimtī­bai tā tīk.
   Lančelots. Vai tiešām par sinjoru Lančelotu? Nerunājiet par sinjoru Lančelotu, mīļo tētiņ, jo jaunais sinjors saskaņā ar Parces — Likteņa dieves gribu un citiem tamlīdzīgiem dīvainiem vārdiem, kā svētās trīsvienī­bas gribu, ir šķīries no šīs pasaules jeb, kā jūs to vienkārši teiktu, devies pie dieva.
   Gobo. Ak kungs! Šis puika taču bija mans vienīgais atbalsts vecuma dienās, mana vienīgā stute.
   Lančelots. Vai tad es tiešām izskatos pēc spieķa vai mieta, pēc balsta vai stutes? Vai tad jūs mani nepa­zīstat, tēv?
   Gobo. Ak tu bēdu dieniņa! Nepazīstu vis, sinjor, bet es lūdzu, sakiet man taisnību — vai tiešām mans puika — lai miers viņa dvēselei — ir dzīvs vai miris!
   Lančelots. Vai tiešām jūs mani nepazīstat, tēv?
   Gobo. Sinjor, esmu akls, nudien nepazīstu.
   Lančelots. Patiešām, ja arī jūs būtu redzīgs, arī tad jūs nepazītu mani: tikai gudrs tēvs pazīst savu bērnu. Labi, vecais vīrs, es jums pateikšu visu par jūsu dēlu. Dodiet man savu svētību; patiesībai tik un tā reiz jānāk gaismā — īlenu maisā nenoslēpsi, dēlu var noslēpt, bet patiesība tik un tā kļūs redzama.
   Gobo. Piecelieties, sinjor, lūdzu, piecelieties! Esmu pār­liecināts, ka jūs neesat mans dēls.
   Lančelots. Izbeigsim šos muļķīgos jokus. Dodiet man la­bāk savu svētību; es esmu Lančelots, kas kādreiz bija
   jūsu puika, tagad ir jūsu dēls un vienmēr būs jūsu bērns.
   Gobo. Es neticu, ka jūs esat mans dēls.
   Lančelots. Es nezinu, ko lai par to domāju, bet — es esmu Lančelots, žīda kalps, un es zinu arī, ka Mar­garita ir jūsu sieva un mana māte.
   Gobo. Jā, viņu sauc par Margaritu, tiesa… bet, ja tu patiešām esi Lančelots, tad es varu zvērēt, ka tu esi mana miesa un manas asinis. Ak dievs! Kādu bārdu tu esi uzaudzējis! Tev taču te vairāk saru nekā mana zirga Dobīna astē!
   Lančelots. Acīm redzot, Dobīnam aste vairs neaug. Kad es pēdējo reizi to redzēju, tad viņa aste bija daudz kuplāka par manu bārdu.
   Gobo. Ak kungs, cik Joti tu esi pārvērties! Kā tu sadzīvo ar savu saimnieku? Es viņam atnesu dāvanu. Stāsti — kā tad jūs satiekat?
   Lančelots. Nekas, labi. Bet, kas attiecas uz mani, tad esmu nolēmis bēgt, un man ātrāk nebūs miera, iekāms to neizdarīšu. Mans saimnieks ir īsts žīds. Tādam vēl dāvanu dot! Drīzāk virvi, ar ko pakārties! Esmu vai badā nomiris, viņam vergodams. Visas ma­nas ribas ar pirkstiem izskaitāmas! Tēv, esmu prie­cīgs, ka tu atnāci. Dod labāk dāvanu man, un es to atdošu kādam sinjoram Basanio, kurš visiem saviem kalpiem izsniedz jaunas, greznas livrejas. Ja viņš mani nepieņems, tad es aizbēgšu līdz pašam pasaules galam. Kāda laime! Tur jau viņš nāk! Tēv, steigsi­mies pie viņa! Tā kalpodams žīdam, es pats vēl kļūšu par žīdu!
   Uznāk Basanio ar Leonardo un citiem kalpotājiem.
   Basanio. Jūs to varat darīt, bet pasteidzieties, jo vakari­ņas būs, vēlākais, ap pieciem. Nosūtiet šīs vēstules, nododiet livrejas izgatavošanai un palūdziet, lai Gra­ciano atnāk pie manis mājās.
   Kāds kalpotājs aiziet.
   Lančelots. Tēv, ej viņam klāt!
   Gobo. Lai dievs svētī jūsu labdzimtību!
   Basanio. Ļoti pateicos! Vai tu no manis ko vēlies?
   Gobo. Te ir mans dēls, sinjor, nabaga zēns…
   Lančelots. Nevis nabaga zēns, sinjor, bet bagāta žīda kalps, kurš vēlētos, sinjor… kā mans tēvs jums to specificēs…
   Gobo. Viņš, kā mēdz teikt, pat aizmidzis redz…
   Lančelots. Patiešām, ne īsi, ne gari izsakoties, es kal­poju žīdam, bet es vēlētos, lai mans tēvs jums spe- cificē, ka …
   Gobo. Viņš un viņa saimnieks, piedodiet, jūsu labdzim­tība, par izteicienu, plēšas kā suns ar kaķi…
   Lančelots. īsumā, patiesība ir tāda, ka žīds man ir no­darījis pāri, un tas savukārt spiež mani… bet tēvs, es ceru, būdams vecs vīrs, jums to vislabāk…
   Gobo. Te man ir baloža cepetis, kuru es gribētu piedā­vāt jūsu labdzimtībai, un mans lūgumiņš būtu…
   Lančelots. Pavisam īsi sakot, mans lūgums ir Joti impar- tinents, kā jūsu labdzimtība to uzzinās no šī cienījamā sirmgalvja, jo viņš… lai gan es pats to saku… ir vecs, trūcīgs, tomēr kā nekā mans tēvs.
   Basanio. Runājiet viens no abiem! Ko jūs īsti vēlaties?
   Lančelots. Jums kalpot, sinjor.
   Gobo. Lūk, tas arī ir viss mūsu lietas defekts.
   Basanio.
   Es tevi pazīstu un pieņemu. Tavs saimnieks tevi uzslavēja man, Un tāpēc nezinu, vai labi būs, Ja pametīsi grezno žīda namu Un kalposi man — nabaga sinjoram.
   Lančelots. Senā paruna ļoti labi attiecināma uz manu saimnieku Seiloku un jums, sinjor: jūs — dieva žē­lastībā celts, bet viņam — bagātība, zelts.
   Basanio.
   Tas labi teikt. Nu ejiet abi prom, Bet tu no saimnieka vēl atvadies, Tad nāc pie manis.
   Kalpotājiem.
   Livreju tam dodiet Vislabāko. To lūdzu ievērot!
   Lančelots. Iesim, tēv. Nu, ko es teicu! Vai es nedabūju vietu? Vai man mutē nav mēles? Vai visā Itālijā ir vēl kāds laimīgāks par mani! Es pat uz atvērtas bī- beles varētu zvērēt: man būs lieliska nākotne! Pa­skatieties uz šīm dzīves līnijām manās plaukstās — sieviešu, cik daudz tur sieviešu! Piecpadsmit sie­viešu — nieks! Vienpadsmit atraitnes un deviņas jaunavas vienam vīrietim ir gluži parasta parādība. Bez tam, trīs reizes slīkdams, nenoslīkšu. Un kur tad vēl nāves briesmas pēļu matračos — vai tās visas nav laimīgas izglābšanās? Tiešām, ja laime būtu sie­viete, tad es to nosauktu par īstu draugaļu. Iesim, tēv! No žīda es atvadīšos vienā acumirklī.
   Lančelots un vecais Gobo aiziet.
   Basanio.
   Es lūdzu, Leonardo, parūpējies Par visu. Sapērc, ātri nokārto Un laikus atgriezies, jo šajā naktī Es gribu draugus pacienāt. Nu, ej!
   Leonardo.
   It visu labprāt izpildīšu es.
   Uznāk Graciano.
   Graciano.
   Kur jūsu kungs?
   Leonardo.
   Lūk, viņš ir tur, sinjor. Aiziet.
   Graciano.
   Sinjor Basanio …
   Basanio.
   Jūs, Graciano?
   Graciano.
   Es gribu lūgt…
   Basanio.
   Jau solos izpildīt.
   Graciano.
   Jūs to nemaz man nedrīkstat atteikt: man kopā ar jums jānokļūst Belmontā.
   Basanio.
   Ja tā, tad braucam! Klausies, Graciano. Tu esi vārdos dažreiz nebēdnīgs Un straujš, un pārdrošs. Mēs to saprotam, Un mūsu acīs tas viss liekas parasts, Bet svešumā, kur tevi nepazīst, Var likties dīvaina šī uzvešanās, Un tāpēc lūdzu, proties atveldzēt Ar vēsiem pieklājības pilieniem Tu savu karsto garu — citādi Par mani domās nezin ko un izjuks Vēl visi nodomi.
   Graciano.
   Basanio!
   Ja neizskatīšos es kautrīgs, godīgs, Ja nerunāšu smalki, tikai brīžiem Pa lāstam izdvesdams, un nepildīšu It visas smalkās pieklājības normas, Un lūgsnā acis augšup nepacelšu,
   Un, klusi čukstot, nedvesīšu: «Amen,» — Vai nepakļaušos visām ierašām Kā cilvēks, kurš grib iztapt vecmāmiņai, Tad jūs vairs neticiet man it nekad!
   Basanio.
   Nu labi. Redzēsim, kā veiksies jums.
   Graciano.
   Šo nakti neskaitiet, un nedrīkstat Par to jūs mani sodīt.
   Basanio.
   Nesodīšu, Es drīzāk palūgšu, lai ierastos Pie manis jūs visjautrākajā maskā, Jo gaidu draugus, vēlos pasmieties, Bet tagad sveiki! Man vēl daudz kas darāms.
   Graciano.
   Man jāiet pie Lorenco vēl un citiem, Bet vakarā mēs visi būsim klāt.
   Aiziet.

   Džesika.
   Man žēl, ka manu tēvu atstāj tu. Šis nams ir elle, kurā tu vienmēr Kā jautrais velns man laiku pakavēji. Bet dzīvo laimīgs, ņem šo dukātu Un, šovakar ja ieraugi Lorenco,
   Kurš tava jaunā kunga viesis būs, Tad slepus iedod tam šo vēstuli. Nu, sveiki! Gribu es, lai neredz tēvs, Ka sarunājamies mēs abi.
   Lančelots.
   Uz redzēšanos! Asaras man stindzina mēli. Visskais­tākā pagāniete, visburvīgākā žīdiete! Ja dažs labs kristietis tevis dēļ nekritīs kārdināšanā, lai tevi iegūtu, tad es būšu vīlies. Uz redzēšanos! Sīs muļ­ķīgās asaras atmiekšķē manu vīrišķīgo sirdi. Uz re­dzēšanos!
   Aiziet.
   Džesika.
   Nu dzīvo laimīgs, labais Lančelot! Ak vai, kāds aplams grēks ir kaunēties, Ka sava tēva meita esmu es! Vien viņa asinis man dzīslās plūst, Bet sirds ir cita. Ak Lorenco, nāc. Un izpildi, ko apsolīji dievam, Tad kristīšos un kļūšu tava sieva.
   Aiziet.

   Uznāk Graciano, Lorenco, Salarino un Salanio.
   Lorenco.
   Tad tā — mēs aizbēgsim no vakariņām, Pie manis visi pārģērbsimies maskās Un stundas laikā būsim atpakaļ.
   Graciano.
   Bet mums nav sagatavots vēl nekas.
   Salarino.
   Pat lāpu nesēji nav sarunāti.
   Salanio.
   Ja nevar visu labi sarīkot, Tad labāk nesarīkot it neko.
   Lorenco.
   Ir tagad četri. Divas stundas vēl Mums laika ir.
   Uznāk Lančelots ar vēstuli.
   Nu, Lančelot, kas jauns?
   Lančelots. Lūk, to jūs uzzināsiet, kad atplēsīsiet šo ap­loksni.
   Lorenco.
   Es zinu, pazīstu šo skaisto roku! Daudz baltāka vēl par šo vēstuli Tā maigā roka …
   Graciano.
   Vai no mījotās?
   Lančelots.
   Vai ļausiet iet, sinjor?
   Lorenco.
   Uz kurieni?
   Lančelots. Sinjor, es dodos ielūgt žīdu, savu veco saim­nieku, vakariņās pie sava jaunā saimnieka — kris­tieša.
   Lorenco.
   Še, ņem. Teic slepus daiļai Džesikai, Ka nekavēšos ilgi — būšu klāt. Nu, ej.
   Lančelots aiziet.
   Vai nepielaikosim jau maskas? Man lāpu nesējs būtu sarunāts.
   Salarino.
   Ak jā, es iešu tūlīt saposties.
   Salanio. Es arī.
   Lorenco.
   Tātad satiksimies mēs Pie Graciano tieši jau pēc stundas.
   Salarino.
   Mēs būsim klāt.
   Salarino un Salanio aiziet.
   Graciano.
   Vai vēstule no skaistās Džesikas?
   Lorenco.
   Jā, pateikšu tev visu. Viņa raksta, Kā slepus aizvest to no tēva nama. Tai būšot zelts un dārgakmeņi klāt Un pāža apģērbs arī greznum greznais. Ja debesīs reiz nokļūs vecais žīds, Tad tikai savas skaistās meitas dēļ, Bet, kādreiz nelaime ja uzbruks tai, Tad tikai tādēļ vien, ka Džesika Par nekaunīgā žīda meitu saucas. Nāc, iesim, vēlāk izlasīsi pats. Būs daiļā Džesika mans lāpu nesējs.
   Aiziet.

   Uznāk Seiloks un Lančelots.
   Šeiloks.
   Gan redzēsi tu, kāda starpība Starp Šeiloku un starp Basanio, — Hei, Džesika! — tur nevarēsi rīt Kā šeit pie manis tu … — Hei, Džesika! — Tā gulēt, krākt un savas drēbes plēst. — Hei, Džesika, kur paliec!
   Lančelots.
   Džesika!
   Šeiloks.
   Ko kliedz! Vai es tev pavēlēju kliegt?
   Lančelots. Jūsu labdzimtība man vienmēr ir pārmetis, ka es bez pavēles neko nedarot.
   Uznāk Džesika.
   Džesika.
   Vai mani saucāt? Ko jūs vēlaties? Seiloks.
   Man, Džesika, ir jāiet viesībās. Te manas atslēgas. Bet kāpēc iet? Aiz draudzības es lūgts? Nē — glaimi vien, Bet iešu naida dzīts, jo samaksās Par visu kristietis! Tev, Džesika, Mans bērns, būs jāpieskata mūsu māja. Varbūt man neiet turp, jo tā vien šķiet, Ka bēdas būs, jo sapnī redzēju Es maisus, piebērtus ar dukātiem.
   Lančelots. Lūdzu, esiet tik laipns, sinjor, ejiet. Mans jaunais saimnieks jūs gaida.
   Šeiloks. Tāpat kā viņu es.
   Lančelots. Viņi visi, ir kaut ko norunājuši. Es jau ne­saku, ka jūs redzēsiet masku gājienu, bet, ja jūs to redzēsiet, tad tas nebūs tik nejauši kā man, kad asinis sāka pa nāsīm tecēt pulksten sešos no rīta tieši tajā skaidrajā pirmdienā, kas toreiz iekrita tanī treš­dienā, kad pirms četriem gadiem bija Pelnu diena.
   Seiloks.
   Ko — masku gājiens? Klausies, Džesika: Tu aizslēdz durvis, tiklīdz bungas rīb Vai līko fleitu pīkšķēšanu dzirdi. Pie loga neej, nelūkojies lejup Uz muļķa kristiešiem, kas pūlī ies Caur pilsētu ar izķēmotiem ģīmjiem, Bet aizbāz nama ausis — logus ciet, Lai no šīs ākstības ne skaņa pat Šeit neieplūst. Es zvēru Jēkabam Pie svētā zižļa, ka man nepatīk Uz dzīrēm šonakt iet. Bet steidzies, kalp, Un teic, ka būšu klāt.
   Lančelots. Es iešu, sinjor, iešu! Bet jūs, sinjorīna, paska­tieties gan pa logu: Te ies garām kristīgais, Zīdietei viņš liksies skaists.
   Aiziet.
   Šeiloks.
   Ko neticīgais muļķis teica tev? Džesika.
   Viņš teica «sveiki!» — vairāk it neko. Seiloks.
   Šis nelga būtu labs, tik šausmīgs rīma. Viņš velkas tā kā gliemezis, bet guļ
   Kā runcis. Man tāds trans nav vajadzīgs, Un tāpēc viņam atļauju, lai iet Pie cita prom un aizlienēto naudu Tam palīdz notērēt. Ei, Džesika! Varbūt es atgriezīšos drīz jo drīz, Tu visas durvis cieši aizbultē; Ko nenoslēdz — to zaudēt mēdz! Šis sakāmvārds nav tukšs un lēts.
   Aiziet.
   Džesika.
   Ardievu! Liktenim ja ticam mēs — Tad tēvu es, viņš meitu pazaudēs.
   Aiziet.

   Tērpušies maskās, uznāk Graciano un Salarino.
   Graciano.
   Lūk, mājas nojume. Zem tās Lorenco Mums lika pagaidīt.
   Salarino.
   Jau pāri laiks.
   Graciano.
   Ir brīnums gan, kur viņš tā kavējas, Jo tie, kas mīl, pa priekšu laikam skrien.
   Salarino.
   Ak draugs! Vēl desmitreiz tie ātrāk skrien Sev jaunu mīlestības laimi gūt Nekā reiz dotos solījumus pildīt.
   Graciano.
   Tā vienmēr ir, jo kurš pēc ēšanas Vēl jūtas tikpat izsalcis kā pirms? Un kurš gan bēris, braucot atpakaļ Jau noguris, tik strauji skrietu vēl Kā ceļa sākumā? Un tāpat mums Par katru lietu skaistāk cīnīties Nekā to iegūt. Cik gan kuģis skaists — Kā jauneklis peld prom no dzimtās ostas, Kur vētras kaislīgas to apskaut steidz! Un cik tas nožēlojams atgriežas — Ar burām saplēstām, kā klaidonis, Ko plosījušas vētras kaislīgas!
   Salarino.
   Lai tagad paliek tas. Lūk, nāk Lorenco.
   Uznāk Lorenco.
   Lorenco.
   Man, draugi, piedodiet, ka aizkavējos! Ne es tur vainojams, bet gan — mans darbs. Kad sadomāsiet jūs reiz sievas zagt — Es gaidīšu tāpat. Nu, nāciet šurp; Te dzīvo žīds — mans sievastēvs. E — hei!
   Logā parādās Džesika, tērpusies zēna drēbēs.
   Džesika.
   Kas esat jūs? Man pasakiet, lai zinu, Kaut zvēru — jūsu balss man pazīstama.
   Lorenco.
   Lorenco es — tavs mīļotais.
   Džesika.
   Lorenco jūs, mans mīļais, tiešām jūs, Ko es tā mīlu? Kurš gan vēl to zin Bez jums, Lorenco, ka es esmu jūsu?
   Lorenco.
   To zin tik debesis un — tava sirds.
   Džesika.
   Ķer kastīti! Ir tajā zelta daudz. Man prieks, ka tumsā mani nesaredz, Jo man par savu izskatu ir kauns. Bet mīla akla ir, un tie, kas mīl, Tie neredz muļķības, ko paši dara, Bet, ja tie redzētu, pat Amors sarktu, Ka pārģērbusies esmu es par zēnu.
   Lorenco.
   Nāc lejā, tev būs jānes mana lāpa! Džesika.
   Bet kā? Man jāapgaismo pašas kauns? Tāpat jau tas ir pārāk skaidri redzams. Tā mani katrs ieraudzīs, bet, mīļais, Man vajag paslēpties.
   Lorenco.
   Ak mīļotā, Tu paslēpusies esi zēna tērpā. Nu nāc, jo tumšā nakts drīz projām bēgs, Bet dzīrēs gaida mūs Basanio.
   Džesika.
   Man durvis jāaizslēdz un jāpaņem Vēl vairāk dukātu, tad nākšu es.
   Atiet no loga.
   Graciano.
   Ir tiešām dēmons tā — ne žīdiete!
   Lorenco.
   Lai mani nolād, ja to nemīlu, Jo viņa gudra ir, kā spriežu es, Un skaista, ja vien manas acis neviļ,
   Un uzticīga, cik es zinu to. Lai tikpat gudra, skaista, uzticīga Tā manā sirdī visu mūžu mīt!
   No mājas iznāk Džesika.
   Vai tu jau nāc? Nu, draugi, soļos marš! Mūs sen jau gaida masku gājiens garš.
   Visi iet prom. Uznāk Antonio.
   Antonio.
   Kas notiek šeit?
   Graciano.
   Sinjor Antonio!
   Antonio.
   Kāds kauns tev, Graciano! Bet kur citi? Jau pulksten's deviņi, mēs gaidām jūs. Ir dzīres atliktas — pūš citi vēji: Basanio ar kuģi pošas prom. Es liku vīriem divdesmit jūs meklēt.
   Graciano.
   Es priecājos, jo kas var skaistāk būt, Kā šonakt jau uz kuģa klāja kļūt!
   Aiziet.

   Pūtēju orķestra pavadībā ienāk Porcija un Marokas princis ar saviem ļaudīm.
   Porcija.
   Es lūdzu, atveriet nu aizkarus Un dārgās kastītes tam parādiet, Lai princis izvēlas.
   Marokas princis.
   Lūk, pirmā zelta kastīte ar uzrakstu — «Ar mani iegūsi, ko daudzi vēlas», Bet otrā — sudraba — man apsola — «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts», Vēl trešā — svina — vēsi paziņo — «Par mani visu dod un visu riskē». Bet kā man īsto tagad uzzināt?
   Porcija.
   Mans princi, vienā ir mans attēls likts, Ja uzminēsiet, kurā, — būšu jūsu!
   Marokas princis.
   Lai pašas debesis man stāv nu klāt! Bet pārlasīsim vēl, kas rakstīts tur. Ko saka svins?
   «Par mani visu dod un visu riskē». Par ko — par svinu dod, pret svinu riskē? Šī kastīte man draud. Kas riskē visu, Tas pretī kaut ko vērtīgu grib gūt. Nav zelta prāts ar sārņiem iekārdināms, Pret svinu nedodu es it neko! Ko sacīs sudrabs nevainības krāsā? «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Ko esmu vērts? Lūk, nesteidzies, Maroko, Ar vēsu prātu noteic savu cenu. Ja tevi novērtē pēc tavas cieņas, Tad vērts tu ļoti daudz. Šis «loti daudz» Varbūt daudz neizliekas daiļai dāmai, Bet šaubīties par savu cieņu man — Tā būtu gļēvulība, nespēks vien. Ko esmu vērts?… Es esmu viņas vērts! Ar savu bagātību, prinča kārtu, Ar skaistumu un pat ar izglītību, Visvairāk vēl — ar savu mīlestību. Kā būtu, ja es izvēlētos to? Bet izlasīšu vēl, ko stāsta zelts: «Ar mani iegūsi, ko daudzi vēlas».
   Bez šaubām — viņu vēlas! Visi brauc No malu malām šurp, lai iegūtu, Lai pielūgtu un apbrīnotu to. Pār Hirkanijas smilšu klajumiem Un Arābijas tuksnešiem kūp ceļi, Pa kuriem prinči brauc pie Porcijas. Ne viļņu valstība, ne kalnu galvas, Kas tiecas debesīs, nav šķēršļi tiem. Pār jūrām pārpeld viņi kā pār strautiem, Lai daiļo Porciju tik ieraudzītu. Šeit vienā kastītē tās attēls skaistais. Vai tas gan svinā atrastos? Ak nē! Ir pārāk necienīgi iedomāties, Ka tas šai drūmā šķirstā ieslodzīts Vai arī iekalts būtu sudrabā, Kas lētāks ir par zeltu desmitreiz! Ak, neprāts domāt tā! Tik zeltā vien Var šādu pērli likt! Un Anglijā Ir monēta, kur zeltā iegravēts Tai līdzīgs eņģelis. Tur — ārpusē, Bet šeit tas — iekšpusē kā zelta gultā Ir guldināts. Šurp atslēgu, lai varu Es iegūt to, kas aplaimos man garu!
   Porcija.
   Tā šeit, mans princi. Ja tur attēls būs, Tad saukšos jūsu es.
   Princis atslēdz zelta kastīti.
   Marokas princis.
   Vai, velns! Kas tas? Kāds galvaskauss, kam acu dobumā Ir maza zīmīte. Kas rakstīts tur?
   Lasa.
   «Viss nav tiešām zelts, kas spīd, — Tā dzird sakām dažubrīd. Dažs jo ātri kapā slīd — Tur, kur nāves ēna vīd. Kapā sals un tārpi mīt.
   Pats tu esi jauns un glīts;
   Vēsā aprēķinā tīts
   Nebūtu ja prāts — tad rīt
   Gods tev tiktu parādīts.
   Tagad aizej, sala vīts,
   Viss mans darbs ir zemē mīts!»
   Ak skaistā Porcija! Cik smagi kļūst.
   Es jūtu — jāšķiras no jums man būs.
   Aiziet pūtēja orķestra pavadīts ar visiem saviem Jaudī
   Porcija.
   Cik labi! Aizkarus nu aizvilksim. Tā katram klāsies, kas būs līdzīgs šim!
   Aiziet.

   uznāk Salarino un Salanio.
   Salarino.
   Nu, lūk, mans draugs, es redzēju, kā aizbrauc Basanio, tam līdzi Graciano. Lorenco, šķiet, gan nebija starp tiem.
   Salanio.
   Zīds kliegdams piecēla no gultas dodžu Un aizrāva, lai pārmeklētu kuģi.
   Salarino.
   Viņš nokavēja — kuģis sen jau prom, Bet dodžam tanī brīdī pačukstēja, Ka redzēti ir vienā gondolā Lorenco blakus daiļai Džesikai, Vēl arī pateica Antonio, Ka abi nav uz kuģa manīti.
   Salanio.
   Es nebiju nekad vēl dzirdējis Tik briesmīgas un šaušalīgas gaudas, Kā vaimanāja niknais žīds uz ielas: «Oi, mana meitiņa! Oi, dukāti! Ar kristieti ir aizbēgusi tā! Oi, mani dukāti! Kur tiesa? Kur? Man nozagts maiss! Nē — divi nozagti Ar dukātiem! Tos nozagusi meita! Oi, mana meita! Un dārgakmeņi! Oi, mani pasakainie briljanti! Tos nozagusi meita! Kur ir meita? Pie viņas — briljanti un dukāti!»
   Salarino.
   Nu Venēcijas puikas kliedz tam pakaļ: «Kur briljanti? Kur meita? Dukāti?»
   Salanio.
   Kaut tikai iespētu Antonio Tam laikus atdot parādu.
   Salarino.
   Ak jā!
   Man stāstīja viens francūzis, Ka jūras šaurumā starp Angliju Un Franciju kāds kuģis nogrimis No mūsu zemes, dārgu mantu pilns. Es iedomājos par Antonio: Vai tikai tas nav bijis viņa kuģis!
   Salanio.
   To vajadzētu pasacīt Antonio, Bet tagad ne — tas apbēdinās viņu.
   Salarino.
   Nav cilvēka par viņu labāka. Es redzēju, kā no Basanio Viņš atvadījās — kad Basanio
   Tam apsolīja ātrāk, atgriezties,
   Viņš atbildēja tam: «Nē, nevajag!
   Tu manis dē( tik ātri nesteidzies,
   Bet nogaidi, kad pienāk īstais laiks.
   Ar parādzīmi, ko es žīdam devu,
   Tu neaizēno mīlas pilno sirdi,
   Bet esi jautrs. Savus nodomus
   Tu veltī tikai vienam svētam mērķim —
   Tai mīlai maigajai, ko gūsi tur.»
   Tā teica viņš, un acīs asaras
   Tam bija, kad viņš plaukstu izstiepa
   Un lielā satraukumā satvēra
   Basanio aiz rokas, lai jo cieši
   To paspiestu. Tā viņi izšķīrās.
   Salanio.
   Viņš tikai tāpēc dzīvi mīl, ka mīl Basanio. Kā būtu, ja nu mēs Tā aizstaigātu pie Antonio Un mazliet ielīksmotu to?
   Salarino.
   Labprāt!
   Aiziet.

   Istaba Porcijas namā. Ienāk Nerisa un kāds kalpotājs.
   Nerisa,
   Nu, ātrāk, ātrāk atvelc aizkarus! Jau Aragonas princis zvērestu Ir nodevis un tūlīt dosies šurp.
   Sāk spēlēt pūtēju orķestris. Ienāk' Aragonas princis, Porcija
   un pavadoņi.
   Porcija.
   Lūk, cēlais princi, kastītes ir šeit; Ja pareizo jūs spēsiet atminēt, Tad apsolu tūlīt jums savu roku, Bet, ja jūs kļūdīsieties, tad, mans princi, Bez kavēšanās jums būs jāaizbrauc.
   Aragonas princis.
   Es zvērēju trīs lietas izpildīt: Vispirms, nevienam vēlāk neizpaust To kastīti, ko izvēlējos. Otrkārt, Sev citas līgavas vairs nemeklēt Un, pēdīgi,
   Ja laime tiešām neuzsmaidīs man, Jūs ilgāk netraucēt, un doties prom.
   Porcija.
   To katrs zvēr, kas šurpu ieradies, Lai mani iegūtu šai loterijā.
   Aragonas princis.
   Es darīju tāpat. Nu, laime, nāc Un sniedz, ko vēlas sirds! Es redzu zeltu Un sudrabu, un mazvērtīgo svinu: «Par mani visu dod un visu riskē». Ja vērtīgāks tu būtu, riskētu Varbūt, bet jāapskatās, ko teic zelts: «Ar mani iegūsi, ko daudzi vēlas». Ko daudzi vēlas! Kas tad ir tie «daudzi»? Tas ļaužu pūlis, kuri izvēlas Pa prātam sev un savai lētai gaumei, Kas neredz iekšpusi, bet gan kā svīres Vij savas ligzdas mūra ārpusē, Kur vētras brāž, nāk citas nelaimes. Es nevēlos, ko daudzi izvēlas, Tāpēc ka nemīlu tiem pielāgoties, Ne līdzināties parastajam pūlim. Es pievēršos tev, sudrabainais trauks, Teic vēlreiz man, kas tevī iegravēts:
   «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Tas labi teikts, jo kam gan tiesības Ir mānīt likteni un iekārot, Ko nedrīkst viņš. Lai nemēģina tāds Sev nepelnītu cieņu, slavu gūt! Ja amatus un bagātību, godu Mēs negūtu tik necienīgā veidā, Bet, ja tos piešķirtu pēc nopelniem, Cik lepns justos tad ik padotais, Cik labprāt klanītos viņš pavēlniekam Un cik daudz sīku asnu sazeltu No katra veselīgas cieņas grauda, Un cik daudz spirgtas slavas dīgtu tad Uz aizgājušo gadusimtu drupām! «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Es ņemu to, ko pats es esmu vērts. Kur atslēga? Nu tad lai laimējas!…
   Princis atver sudraba kastīti.
   Porcija
   pie sevis.
   Šim atradumam klusums šķiet par ilgu.
   Aragonas princis.
   Kas tas? Kāds ķēmīgs idiota tēls Šo zīmīti man sniedz! To izlasīšu! Bet šausmas! Tas jau Porcijai nav līdzīgs! Nav cienīgs manu nopelnu, ne sapņu! «Ar mani iegūsi, cik pats tu vērts». Vai tiešām es šī ķēma būtu vērts? Vai tas mans guvums? Cita nebūs vairs?
   Porcija.
   Vai sodāmais var līdzināties soģim? Tie katrs savādāks.
   Aragonas princis.
   Bet šeit kas rakstīts? Lasa.
   «Septiņreiz caur liesmām laists, Ir šis spriedums patiesais Kļuvis norūdīts un baiss: Tam, kam sirds pēc ēnas kaist, Laime līdz ar ēnu gaist. Neesmu es viens tāds slaists, Kuru pārklāj sudrabs skaists, — Tā, kas tava sieva kļūs, Nelgu arī tevī gūs, Labāk brauc un atstāj mūs! Jo te vairāk tādu nāks, Jo es kļūšu muļķīgāks: Bij tik viena galva man, Tagad nu jau divas skan.» Sveika, mīļā! Būšu kluss, Pildot savus zvērestus!
   Princis ar pavadoņiem aiziet.
   Porcija.
   Vienmēr pret sveces liesmu tauriņš skrien. Ak, muļķi! Savā pārgudrībā vien Tie allaž laimi pazaudē ikviens!
   Nerisa.
   Ne velti parunā jau sacīts tiek, Ka «precēties un kārties — likten's liek».
   Porcija.
   Nāc, Nerisa, un aizvelc aizkarus.
   Ienāk kalpotājs.
   Kalpotājs.
   Kur sinjorīna?
   Porcija.
   Ko man teiks sinjors?
   Kalpotājs.
   Ir, sinjorīna, piebraucis nupat Kāds venēcietis jauns un pateikt liek, Ka arī viņa kungs drīz būšot klāt,
   Un liekot laipni pasveicināt jūs. Bez tam — cik varēju no vārdiem jaust Jums skaistas dāvanas viņš vedot līdz. Nekad vēl nebiju es redzējis Tik daiļu mīlestības vēstnesi. Pat mūsu saules pilnais aprīlis, Kas pirmais vēsta vasaru pie mums, Nekad tik jauks un burvīgs neatnāk.
   Porcija.
   Es lūdzu, klusē. Baidos, tu vēl teiksi, Ka viņš tavs radinieks, jo tu tik ļoti Un pārāk svinīgi to cildini. Nāc, iesim, Nerisa, lai pašas mēs Ar savām acīm aplūkojam to.
   Nerisa.
   Ak kungs! Kaut būtu tas Basanio!
   Aiziet.

   Uznāk Salanio un Salarino.
   Salanio. Kas jauns Rialtā?
   Salarino. Pagaidām dzirdamas valodas, ka Antonio kuģis ar visu bagāto kravu jūras šaurumā sadragāts. Šķiet, ka tas noticis pie Gudvinas. Tā ir kļūmīga, ļoti bīs­tama vieta. Sēklis, uz kura rēgojas ne viens vien liela kuģa vraks. Protams, ja tikai tā tenku vācele, no kuras to uzzināju, ir godīga sieviete un runā pa­tiesību.
   Salanio. Es gribētu, kaut šinī gadījumā viņa izrādītos visnekrietnākā mele — tāda, kas visu no pirksta iz­zīž un spēj pat kaimiņus pārliecināt, ka apraud sava trešā vīra nāvi. Bet diemžēl tā ir patiesība bez kaut kādiem aplinkiem un bez kaut kādiem baumu iz­pušķojumiem. Jā, labais Antonio, godīgais Anto­nio… Ak, kaut varētu vēl atrast kādu piemērotu apzīmējumu viņa vārdam!
   Salarino. Pietiek, punkts!
   Salanio. Ha! Ko tu gan runā? Punkts ir tas, ka Antonio zaudējis kuģi.
   Salarino. Es labāk vēlētos, kaut viņa zaudējumiem būtu reiz beigas.
   Salanio. Atļauj man laikus sacīt «āmen», citādi vēl pats nelabais izjauks manu lūgšanu, bet tur jau viņš nāk žīda izskatā.
   Uznāk Seiloks.
   Ko teiksi, Šeilok? Kas jauns tirgotāju pasaulē?
   Šeiloks. Jūs taču zināt, jūs taču to vislabāk zināt, ka mana meita aizlaidusies.
   Salarino. Jā, es savukārt pazinu šuvēju, kas viņai šuva spārniņus, ar kuriem aizlaisties.
   Salanio. Un Seiloks savukārt atkal zināja, ka putniņš jau prot laisties, bet tāda jau ir visu putniņu pa­raša — pamest ligzdiņu un aizlidot.
   Šeiloks. Viņa par to taps sodīta.
   Salarino. Bez šaubām, ja vien soģis būs velns.
   Šeiloks. Mana miesa un asinis sagrēkojušās!
   Salanio. Ak tu vecais sprāgoni! Sagrēkoties tavos ga­dos?
   Šeiloks. Es teicu: mana meita ir mana miesa un asinis.
   Salarino. Starp tavu un viņas miesu ir vēl lielāka atšķi­rība nekā starp melno dzintaru un balto ziloņkaulu, bet jūsu asinis atšķiras vēl vairāk nekā sarkanvīns no reinvīna. Stāsti labāk — vai esi vai neesi dzirdē­jis par Antonio kuģa bojā eju?
   Šeiloks. Lūk, te man ir otra bēda vēl: tāds bankrotējis, izšķērdīgs cilvēks, kurš Rialtā savas acis pat nedrīkst vairs rādīt, tāds nabags, kurš paradis tik vīzdegunīgi staigāt pa tirgu, — lai tik viņš panāk šurp ar savu parādzīmi! Viņš mani vienmēr ir saukājis par aug­ļotāju, — lai tik viņš panāk šurp ar savu parādzīmi! Viņš vienmēr ir aizdevis naudu kristīgās cilvēkmī­lestības vārdā, — lai tik viņš panāk šurp ar savu parādzīmi!
   Salarino. Ja nu ari laikus viņš nenokārtos parādu, tad es tomēr ticu, ka tu taču nevēlēsies viņa miesu: kur tad tāda der?
   Šeiloks. Kaut vai zivju ķeršanai! Un, ja ari tā nepabaros neko citu, tad tā pabaros manu atriebību. Viņš mani ir pazemojis, liedzis man iegūt pusmiljonu, smējies par maniem zaudējumiem, zobojies par manu peļņu, nopēlis manu tautu, gribējis izputināt manus veika­lus, atsvešinājis manus draugus, sakūdījis manus ienaidniekus, un kāds tam iemesls? Tāpēc, ka esmu žīds. Bet vai tad žīdam nav acu, nav roku un citu locekļu, vai žīdam nav prāta, jūtu, mīlestības un kais­lību? Vai tad viņu nebaro tas pats ēdiens, neievaino tie paši ieroči, neapdraud tās pašas likstas, nedziedē tās pašas zāles, un vai tad viņu nesilda un nesaldē tā pati ziema un vasara, kas kristīgo? Ja jūs ievai­nojat mūs — vai tad mums neplūst asinis? Ja jūs kutināt mūs — vai tad mēs nesmejamies? Ja jūs in­dējat mūs — vai tad mēs nemirstam? Un, ja jūs ap­vainojat mūs, vai tad mēs lai neatriebjam? Ja jau mēs visur līdzināmies jums, tad arī šinī ziņā gribam jums līdzināties. Ja žīds apvaino kristīgo — kāda tad ir kristīgā lēnprātība? Atriebība! Ja kristīgais ap­vaino žīdu — kādai tad jābūt žīda lēnprātībai? Arī atriebībai! Jūs mācāt mums nelietību — un es to gribu izlietot. Kaut gan tas būs cietsirdīgi, bet es tomēr pārspēšu savus skolotājus!
   Uznāk Antonio kalpotājs.
   Kalpotājs. Sinjori, mans kungs Antonio ir mājās un vē­las ar jums abiem runāt.
   Salarino. Un mēs viņu tā meklējām!
   Uznāk Tubals.
   Salanio. Tur nāk vēl viens no viņu cilts. Trešo viņiem līdzīgu neatradīsi, iekāms pats velns par žīdu ne­pārvērtīsies!
   Salanio, Salarino un kalpotājs aiziet.
   Šeiloks. Nu, Tubal, kas jauns? Kadas vēstis no Dženo- vas? Vai manu meitu atradi?
   Tubals. Biju visās vietās, kur vien par viņu runāja, bet nevarēju atrast.
   Šeiloks. Tā, tā, tā, tā! Pagalam mans dimants, par kuru es Frankfurtē samaksāju divi tūkstoši dukātu! Nekad tik smagi lāsts nebija gulies pār mūsu tautu, nekad to nebiju izjutis tā kā tagad: divi tūkstoši dukātu vienā dimantā vien, un kur tad vēl citi dārgakmeņi! Es labāk vēlētos, lai mana meita beigta' gulētu pie manām kājām ar visiem dārgakmeņiem ausīs! Lai to iezārkotu pie manām kājām un zārkā atrastos mani dukāti! Vai tad tiešām nav nekādu ziņu par viņiem? Oi, tik daudz naudas izgāzts par meklēšanu, ka es pat nezinu, cik! Oi, sitiens pēc sitiena! Cik nozagts, tikpat jāizdod zagļa tvarstīšanai un pie tam nekāda gandarījuma, nekādas atriebības! Nav vairs otras tāds nelaimes, kāda man uzbraukusi! Nav tādu no­pūtu kā manējās! Nav tādu asaru kā manējās!
   Tubals. Jā, bet arī citiem ir savas nelaimes. Piemēram, Antonio, kā es Dženovā dzirdēju…
   Šeiloks. Nu, nu, nu? Nelaime? Nelaime?
   Tubals. Ceļā no Tripoles nogrimis viņa kuģis.
   Seiloks. Paldies dievam, paldies dievam! Patiešām? Pa­tiešām?
   Šubals. Es to dzirdēju no dažiem izglābtiem jūrniekiem.
   Šeiloks. Paldies tev, mīļo Tubal, paldies! Labas ziņas, labas ziņas! Ha! Ha! Kur? Dženovā?
   Tubals. Jūsu meita Dženovā, kā es dzirdēju, vienā pašā naktī izšķiedusi astoņdesmit dukātu.
   Šeiloks. Tu man iedur kā ar nazi sirdī: es vairs nere­dzēšu savu zeltu nekad! Astoņdesmit dukātu vienā reizē! Astoņdesmit dukātu!
   Tubals. Venēcija es satiku dažus Antonio kreditorus. Viņi man apzvērēja, ka Antonio bankrotēšot.
   Šeiloks. Nu, tas man patīk! Tagad es viņu mocīšu! Ta­gad es viņam parādīšu! Tas man patīk!
   Tubals. Kāds no kreditoriem man rādīja gredzenu, kuru viņš bija iemainījis no jūsu meitas pret mērkaķi.
   Šeiloks. Lāsts! Lāsts pār viņu! Tubal, tu mani iedzīsi vai kapā! Tas taču bija mans smaragds, kuru es ieguvu no Leas, kad vēl nebiju precējies. Es to nemainītu pat pret veselu mērkaķu baru!
   Tubals. Bet Antonio patiešām būs beigts.
   Šeiloks. Jā, beigts, beigts! Ej, Tubal, uzmeklē tiesnesi, uzmeklē laikus — jau divas nedējas pirms termiņa. Es viņam pat sirdi izraušu, ja viņš man nesamak­sās laikā! Kad Venēcijā nebūs vairs Antonio, tad es rīkošos, kā man tīk. Ej, ej, Tubal, un gaidi mani pie mūsu sinagogas! Ej, mīļo Tubal, pie mūsu sinagogas, Tubal.
   Abi aiziet.

   Ienāk Basanio, Porcija, Graciano, Nerisa un pavadoņi. Porcija.
   Es lūdzu, uzgaidiet vēl pāris dienu,
   Tad izvēlieties, jo, ja kļūdīsieties,
   Es zaudēšu jūs, tāpēc pagaidiet.
   Kaut kas man teic, varbūt tā mīlestība,
   Ka nedrīkstu jūs zaudēt, bet jums zināms,
   Ka ienaidam vis šādu jūtu nav.
   Bet, ja jums tiešām nav vēl skaidrs viss,
   Jo meitenes daudz nerunā, bet domā,
   Tad ziniet — mēnešus pat divus vēl Es aizkavētu jūs, pirms riskējat. Labprāt, jums pateiktu, kas jāizvēlas, Bet tad es lauztu savu zvērestu, To nedrīkstu! Ja kļūdīsieties jūs, Var būt, ka tad es nožēlošu gan, Ka nepateicu. Ak, šīs jūsu acis! Tās pāršķēlušas mani divās daļās. Tā viena daļa — visa pieder jums, Bet otra — man. Ja man, tad arī — jums, Tātad it visa piederu es — jums! Ak tukšais laiks, kas abus šķir vēl mūs, Jo esmu jūsu es un neesmu. Ja gadīsies, ka nekļūšu es jūsu, Tad lādiet likteni, bet nevis mani. Es runāju par daudz, bet tas ir tāpēc, Lai laiku novilktu un aizkavētu No riskēšanas jūs.
   Basanio.
   Tad atļaujiet Reiz darīt galu manām ciešanām.
   Porcija.
   Jūs teicāt — «ciešanām», Basanio? Vai mīlestībā esat neuzticīgs?
   Basanio.
   Nekad, tik šoreiz mazliet neticīgi Uz savu mīlas laimi skatos es. Spēs drīzāk sniegs ar liesmu sadraudzēties Kā neuzticība ar manu mīlu.
   Porcija.
   Man šķiet, jūs runājat aiz ciešanām, Bet ciešanās var pateikt visu ko.
   Basanio.
   Man uzdāviniet tikai dzīvību, Tad jums es atzīšos.
   Porcija.
   Nu, atzīstieties, Un spēsiet laimīgs dzīvot jūs.
   Basanio.
   Un mīlēt — Lūk, visa mana grūtā atzīšanās. Ak, skaistās ciešanas, kad bende pats Man māca atbildes, lai mani glābtu! Jel ļaujiet iet pie kastītēm un laimes.
   Porcija.
   Lai notiek tā! Šeit vienā esmu es. Ja mani mīlēsiet, tad atradīsiet. Jūs, Nerisa, un citi ejiet sāņus, Lai atskan mūzika, kamēr viņš domās, Ja kļūdīsies, lai tad kā gulbis gaist Un izsmeldz mūzika, bet manas acis Par dziļu straumi kļūst, kur nogrimt tam, Bet, ja viņš uzvarēs, kas tad lai skan? Tad fanfaras, kas paradušas vēstīt Par slavas vainagoto monarhu, Lai aiznes dzidru dziesmu rītausmā Un, līgavaini modinot no sapņiem, Sauc to pie altāra. Lūk, tur viņš nāk, Vēl spēcīgākas mīlestības vīts Kā jaunais Alkids, kurš bij atbrīvojis Reiz Troju skumstošo no briesmoņa, Kas prasīja tai meitas upurēt. Kā upuris šeit tagad stāvu es, Bet dardani ar asarainām acīm No tāluma jau kāri novēro, Kā beigsies viss. Nu ej, mans Herkules! Ja dzīvosi — tad arī es! Man skatīties Būs grūtāk vēl kā tev, draugs, cīnīties.
   Kamēr Basanio domīgs aplūko kastītes, skan mūzika.
   Dziesma
   Teic, kur mīlestība dzimst, — Sirdī, kura nenorimst? Galvā, kura sapņos grimst? Jel teic, jel teic!
   Acis pirmās viņu sveic — Te tā dzimst un tālāk steidz, Te tā savu mūžu beidz.
   Lai skan mīlai kapu zvans, Es jau sāku: ding, dong, dang!
   Visi.
   Ding, dong, dang! Basanio.
   Slēpj bieži tukšumu ar spožumu — Tā daudzreiz pasaule jau piekrāpta. Vai dzīvē netīrās un tumšās lietas Ar veiklu mēli nevar baltas vērst? Pat reliģijā — cik daudz tukšu elku, Kam netic mūsu aptverošais prāts, Nav pārklāti ar greznu mirdzumu? Nav tāda ļaunuma, kas neslēptos Aiz labsirdības maskas ārišķīgās; Cik daudz ir gļēvuļu, kam krūtīs sirds Tik nedroša kā nams no smiltīm celts, Bet viņi tādas bārdas uzaudzē Kā Herkuless vai kareivīgais Marss. Tas tāpēc, lai šī vīrišķības zīme Tiem slēptu aknas, baltākas par pienu, Un bailes padzītu. Uz skaistumu, Lūk, raugies — arī tas ir nopērkams. Mēs dabā dažreiz redzam brīnumu: Skaists kļuvis tas, kas būtībā nav skaists. Tā daudzreiz čūskveidīgās zelta cirtas, Kas draiskulīgi vējā rotaļājas, Nereti pieder citai galviņai,
   Kam kauli sen jau kapā atdusas. Šī greznība ir it kā viltīgs krasts, Kas nikno jūru vij kā lakatiņš, Kas indiānietei sedz daiļo seju. Tā, lūk, ar šādu patiesības masku Šis laikmets māna pašus gudrākos. Un tāpēc, viltīgais un spožais zelt, Tu, Midas barība, man esi svešs! Un arī tu, ak sudrab, bālais vergs, Man liecies tāls, bet tu, svins parastais, Kas drīzāk piedraudi, ne laimi soli, Man savā vienkāršībā rādies skaists. Es tevi izvēlos, svins pelēkais!
   Porcija.
   Viss pārējais cik pēkšņi zudis šķiet — Gan šaubas, mokas, izmisums un bieds, Pat mana greizsirdība zaļacainā! Ak, mīlestība! Kā viss pēkšņi mainās! Ak prieka lietus, aprimsti mazliet, Man mīlas laime pārāk skaista šķiet, Es baidos tās!
   Basanio.
   Ko atradīšu te?
   Atver svina kastīti.
   Tavs smaids tas, Porcija! Vai cilvēks — dievs
   To radījis? Vai dzīvas ir šīs acis?
   Vai tāpēc vien, ka manējās ir dzīvas,
   Tās arī dzīvas šķiet? Pusvērtas lūpas,
   Ko kaira elpa ver, un tikpat kairs
   Tas šķērslis ir, kas mīļus draugus šķir.
   Lūk, viņas matus lielais mākslinieks
   Kā zirneklis ir zelta tīklā audis,
   Lai sirdis gūstītu, bet viņas acis —
   Kā, veidojot tās, nekļuva viņš akls?
   Jau viena vien tam nolaupītu abas,
   Un varētu darbs palikt nepabeigts.
   Bet, lūk, tāpat kā cildinājums mans
   Var ēnai sekot savā būtībā, Tāpat aiz būtības var ēna vilkties. Lūk, zīmīte — ir tajā lasāms spriedums:
   «Tas šo laimi iegūt drīkst, Kuram spožums ārišķīgs Liekas nepatiess un sīks. Esi tai nu uzticīgs! Ja tev viņa laba šķiet — Lai jums laime nenoriet, Bet, pirms kopā jāaiziet, Skūpstu tai uz lūpām spied!»
   Cik laba vēsts! Kas tagad var man liegt, Kā novēlēts, to ņemt un roku sniegt! Kā viens no diviem, kas ir uzvarējis, Kam šķiet, ka viņš ir labu darīt spējis, Un, dzirdot aplausus un kliedzienus Un šaubas izjūtot, kas sirdī dus, Kā nesaprazdams vēl, kāpēc tas viss, — Tā arī es te stāvu samulsis Un kavējos, vēl laimei neticēdams, Kaut visu apliecini tu.
   Porcija.
   Sinjor Basanio, te stāvu es, Un tāda esmu es. Kaut pašai man Nav godprātīgas vēlēšanās vairs Būt labākai, bet jūsu dēj es vēlos Kļūt labāka vēl reizes divdesmit Un kļūt vēl tūkstoš reizes skaistāka Un bagātāka, lai jums patiktu, Lai talantu un skaistuma, un draugu, Un bagātības būtu man bez skaita! Diemžēl mans pūrs nav nekāds diženais, Un viss, ko iegūsiet jūs līdz ar mani, Būs vienkārša un laipna meitene, Kas laimīga, ka nav tik veca vēl, Ka nepaspētu neko iemācīties, Bet laimīgāka vēl, ka nav tik dumja,
   Ka nevarētu neko iemācīties, Vislaimīgākā gan, ka savu sirdi Tā uztic jums, mans vīrs un pavēlnieks. Es pati, viss, kas pieder man, — nu jūsu; Es jums to atdodu. Līdz šim te biju Es mājas saimniece un kalpu kundze, Un pavēlniece pati sev, bet tagad Mans nams un kalpi, un es pati — jūsu. To atdodu jums līdz ar gredzenu. Ja jūs to pazaudēsiet, citam dosiet, Tas nozīmēs, ka jūsu mīlai gals, Un dosiet iemeslu man apvainoties.
   Basanio.
   Ak sinjorīna, man pat vārdu trūkst!
   Ar jums lai runā manas asinis.
   Ir manā sirdī tāds pats apjukums,
   Kāds iestājies ir pēkšņi ļaužu pūlī,
   Ko iemīļotais monarhs uzrunājis,
   Daudz labvēlīgu vārdu sacīdams,
   Ka dziļa sajūsma un milzīgs prieks
   Nu pūli pāršalcis … Ja gredzens šis
   No pirksta šķirsies reiz, tad es — no dzīves,
   Un sakiet tad: Basanio ir beigts!
   Nerisa.
   Jel Jaujiet, sinjorīna un sinjor, Ka mēs, kas malā stāvējuši bijām, Nu abiem novēlam: daudz laimes jums!
   Graciano.
   Sinjor Basanio un sinjorīna, Lai piepildās, pēc kā jums sirdis alkst! Un vēl no savas puses gribu piebilst: Kad savus svētos kāzu zvērestus Jūs būsiet pateikuši, lūgšu es, Lai atjaujat man arī precēties.
   Basanio.
   No visas sirds, ja vien ir līgava.
   Graciano.
   Jums pateicos. Jūs atradāt man to, Man acis tikpat gaišas ir kā jums; Jūs kundzi redzējāt, es — kalponi. Jūs iemīlējāties un es — tāpat. Tāpat kā jūs — es nevilcinos daudz. Šai kastītē bij jūsu likten's slēpies Un arī mans, kā vēlāk noskaidrojās. Es viņai sekoju, līdz sviedri lija, Un zvērēju, līdz mute sausa bija, Un beidzot viņa apsolīja man, Ka, tiklīdz sinjorīna precēsies, Mēs arī.
   Porcija.
   Ko? Patiešām, Nerisa?
   Nerisa.
   Jā, sinjorīna, ja vien jums tā tīk.
   Basanio.
   Vai nopietni tu runā, Graciano?
   Graciano.
   Kā tad, sinjor.
   Basanio. Jūsu kāzas mūsu svētkus tikai pagodinās.
   Graciano. Saderēsim uz tūkstoš dukātiem, ka man pir­majam būs puika!
   Nerisa. Ko? Riskēt ar visu naudu?
   Graciano. Nē, tādā gadījumā uzvarēt nevaram, ja riskē­jam ar visu.
   Bet, kas tur nāk? Lorenco, Džesika? Mans labais vecais draugs Salerio?
   Ienāk Lorenco, Džesika un Salerio — vēstnesis no Venēcijas.
   Basanio.
   Lorenco un Salerio, nu sveiki! Ja vien mans jaunais stāvoklis un vara Dod tiesības man apsveikt tos — tad lūdzu Jūs, daiļā Porcija, jel atļaujiet Būt maniem draugiem mūsu viesiem.
   Porcija.
   Lūdzu!
   Es tikai priecāšos par to.
   Lorenco.
   Jums pateicos. Es necerēju gan, Sinjor, jūs sastapt šeit, bet gadījās Man ieraudzīt Salerio uz ielas, Un viņš man pateica, lai nākot līdz Bez kādām ierunām.
   Salerio.
   Tā ir, sinjor. Šurp mani sūtīja Antonio, Viņš liek jūs sveicināt. v
   Sniedz vēstuli Basanio.
   Basanio.
   Pirms lasu to, Man labāk pasakiet — kā klājas viņam?
   Salerio.
   Sinjor, viņš nav ne slims, ne gluži vesels, Bet, izlasīdams viņa vēstuli, Jūs visu sapratīsiet pats.
   Graciano.
   Nu, apsveic svešinieci, Nerisa! Kas Venēcijā jauns, Salerio? Kā klājas slavenajam tirgotājam Antonio? Viņš priecāsies par mums — Kā Jazoniem mums auna āda rokā!
   Salerio.
   Kaut gūtu jūs, ko viņš ir zaudējis! Porcija.
   Tai vēstulē būs rakstīts kaut kas slikts,
   Ja nobālējis tā Basanio.
   Vien tuva drauga nāve — nekas cits —
   Tā iespēj pārvērst stipru vīrieti,
   Ka pazīt grūti. Ko — vēl sliktāk, Jaunāk?
   Basanio, ja puse es no jums,
   Tad viena puse pienākas man arī
   No tā, kas vēstulē.
   Basanio.
   Ak Porcija, Te rakstīti visbriesmīgākie vārdi, Ar kādiem papīrs aptraipīts jebkad! Kad atzinos jums savā mīlestībā, Es sacīju, ka mana bagātība Ir manās asinīs. Es biju godīgs, Jo taisnību jums sacīju, bet, dārgā, Ja mani uzskatāt par it neko, Tad esmu salielīts, jo, manuprāt, Man vajadzētu tagad sacīt jums, Ka esmu sliktāks vēl par it neko, Jo, kas man pieder, tas ir drauga dots, Bet draugs to aizņēmās no ienaidnieka. Šai vēstulē viss pateikts, sinjorīna. Šis papīrs — tā ir mana drauga miesa, Kur katrs vārds tā smeldz kā dziļa rēta Un asiņo. Bet teic, Salerio, — Vai tiešām visi kuģi nogrimuši? No Tripoles, no tālās Meksikas, No Anglijas un pat no Lisabonas Un Indijas? Vai tiešām neviens kuģis Nav izglābies? Vai visi sadragāti Pret tirgotāju klintīm?
   Salerio.
   Visi gan,
   Sinjor. Pie tam man šķiet, ja ari būtu
   Tam naudas daudz, ko žīdam samaksāt, Viņš neņemtu. Es tiešām neesmu Vēl tādu necilvēku redzējis, Kurš vēlētos tā otru iznīcināt. No rīta līdz pat vēlam vakaram Viņš dodžam cenšas veikli iestāstīt, Ka būšot tā nez kāda netaisnība, Ja nepildīšot viņa prasības. Pats dodžs un tirgotāji divdesmit, Un senatori grib to atrunāt No šādas rīcības, bet viņš tik vēlas Sev to, kas apsolīts ir parādzīmē.
   Džesika.
   Kad dzīvoju pie viņa, dzirdēju, Ka zvērēja tas Husam, Tubalam Un citiem vēl, ka ņemšot tikai viņš To miesas mārciņu, ko solījis Ir parādzīmē tam Antonio, Bet naudu atprasīt gan nedomājot. Sinjor, es zinu, ka nav tādas varas, Kas aizkavēs to. Beigts Antonio!
   Porcija.
   Vai jūsu draugs ir šādās lielās briesmās? Basanio.
   Mans tuvākais un patiesākais draugs, Kurš godīgi un nenoguris grib Vienmēr tik labu darīt. Cilvēks viņš — Visgodīgākais senais romietis, Kāds vien ir Itālijā piedzimis.
   Porcija.
   Cik liela summa jāatmaksā tam?
   Basanio.
   Trīstūkstoš dukātu par mani.
   Porcija.
   Kā?
   Tik vien? Tam dodiet sešus tūkstošus, Pat divreiz, trīsreiz vairāk vēl, cik prasa! Tik izpērciet no žīda parādzīmi, Lai jūsu draugam nenokrīt ne mats Pat jūsu vainas dēļ! Pie altāra Tad dosimies, pēc tam uz Venēciju Pie jūsu drauga. Nedrīkstat nekad Ar skumju sirdi blakus Porcijai Jūs atrasties. Es došu jums Daudz zelta, lai jūs spētu samaksāt So parādu un divdesmit vēl tādus! Pēc tam ar draugu ierodieties šeit, Kur mēs ar Nerisu jūs gaidīsim Kā meitenes un atraitnes. Uz priekšu! Jūs kāzu dienā gaidām atpakaļ, Bet saviem draugiem līksmi pasakiet: Tik dārgi gūtu, neatdošu jūs. Bet tagad izlasiet man vēstuli.
   Basanio
   lasa.
   «Mīļais Basanio! Visi mani kuģi ir nogrimuši. Mani kreditori kļuvuši nežēlīgi un mans stāvoklis — smags, bet manas parādzīmes termiņš — notecējis. Tā kā, samaksājis to, es vairs nepalikšu dzīvs, tad vēlos, lai arī starp mums viss būtu noskaidrots. Pirms savas nāves gribētu tevi redzēt, bet rīkojies, kā at­rodi par labāku. Ja tava mīlestība tev neliek mani apciemot, tad lai to neliek arī šī vēstule.
   Porcija. Mans mīļais, steidzieties, cits viss lai paliek!
   Basanio.
   Ja jūs tā pavēlat — tad steigšos es! Bet, iekāms atgriežos, sirds pateikt liek: Neviena gulta man uz pasaules Ne mieru, atpūtu, ne dusu sniegs!
   Aiziet.

   Uznāk Seiloks, Salarino, Antonio un cietuma uzrauga.
   Šeiloks.
   Sargs, uzmaniet to! Kāpēc gan tā žēlot! Viņš, mujķis, naudu aizdeva par velti. Sargs, uzmaniet to!
   Antonio.
   Paklausieties, Seilok …
   Šeiloks.
   Šī parādzīme mana! Klusējiet! Es prasu tikai to, kas parādzīmē. Bez iemesla par suni mani saucāt, Bet, suns ja esmu es, tad arī kožu. Dodžs taisnīgs būs. Par jums gan, sargs, Es pabrīnos, ka viņu uzklausāt Un atlaižat to šādā brīvībā.
   Antonio.
   Es lūdzu, atļaujiet man bilst…
   Šeiloks.
   Šī parādzīme mana! Klusējiet! Es prasu tikai to, kas tajā teikts. Es neesmu tāds muļķis labsirdīgs, Kurš, galvu pašūpodams, nopūšas Un izpilda, ko lūdzis kristīgais. Nē, nē! Es prasu to, kas apsolīts!
   Aiziet.
   Salarino.
   Visnejūtīgākais no visiem suņiem, Kāds ļaužu vidū sastopams!
   Anfonio.
   To mierā liec! Es nevēlos vairs bezgalīgi lūgties. Viņš manas nāves alkst, un zinu es, Kāpēc: no viņa nagiem bieži vien Es esmu izglābis daudz nelaimīgo, Un, lūk, par to viņš mani neieredz.
   Salarino.
   Bet mūsu dodžs to nepieļaus nekad. Antonio.
   Diemžēl dodžs nedrīkst pārkāpt likumus, Ne atņemt svešzemniekiem tiesības, Kas Venēcijā viņiem piešķirtas, Jo tad viņš lauztu savu zvērestu. Gūst mūsu tiesības un ienākumus It visas nācijas, un tāpēc — pietiek! Šīs bēdas mani novārdzina tā, Ka rītā mārciņu no manas miesas Būs grūti sameklēt šim kreditoram. Nāc, iesim, sargs! Kaut tik Basanio Es redzētu pirms savas nāves vēl!
   Aiziet.

   Istaba Porcijas namā. Ienāk Porcija, Nerisa, Lorenco, Džesika un Baltazars.
   Lorenco.
   Es teikšu atklāti jums, sinjorīna, Ka esat dievišķīgu draudzību Jūs parādījusi, tam atļaudama Tik negaidīti projām aizceļot. Bet, ja jūs zinātu, ka sniedzat to
   Vislabākajam vīram pasaulē, Vislabākajam jūsu vīra draugam, — Tad jūs daudz vairāk lepotos ar viņiem Nekā ar šādas labdarības veidu.
   Porcija.
   Nekad es neesmu vēl žēlojusies
   Par kādreiz padarītu labu darbu.
   Starp draugiem, kas grib kopā dzīvi vadīt,
   Kam sirdī viena mīlestība mīt,
   Ir jābūt neviltotai saskaņai
   Gan dzīves veidā, raksturā un sirdīs.
   Tāpēc man liekas, ka Antonio,
   Kurš manam vīram sirsnīgākais draugs,
   Ir arī līdzīgs viņam. Bet, ja tā,
   Cik maz gan esmu darījusi tad,
   Lai glābtu savus gara radiniekus
   No velnišķīgās cietsirdības! Bet,
   Kas attiecas uz pašu labdarību,
   Tad labāk nerunāsim vairs par to.
   Lorenco, jūsu ziņā nododu
   So namu, visu savu saimniecību,
   Kamēr būs mājās atgriezies mans vīrs.
   Es pati esmu apņēmusies slepus
   Ar Nerisu šo laiku pavadīt
   Gan klusās pārdomās, gan lūgšanās,
   Kamēr vien mūsu vīri projām būs.
   Ir divu jūdžu attālumā šeit
   Kāds klosteris — tur abas dzīvosim.
   Es lūdzu, neatsakiet man, Lorenco,
   Ne tikai draudzība — bet vajadzība
   To pavēl jums.
   Lorenco.
   Ak sinjorīna,
   No sirds es solos visu izpildīt!
   Porcija.
   Es paziņoju to jau kalpotājiem: Tie paklausīs tāpat kā man un vīram,
   Ko pavēlēsiet jūs un Džesika. Nu, sveiki! Un uz redzēšanos!
   Lorenco.
   Daudz labu domu, gaišu dienu jums! Džesika.
   Es novēlu jums laimes daudz un prieka! Porcija.
   Es pateicos un vēlu jums to pašu. Ardievu, Džesika …
   Džesika un Lorenco aiziet.
   Nu, Baltazar, Tu biji vienmēr godīgs, uzticīgs, Tāpēc, lūk, ņem šo vēstuli un steidzies Cik ātri iespēdams uz Paduju. Tur mīt mans brālēns — doktors Belario. Tu viņam iedod manu vēstuli, Viņš dos tev pretī papīrus un rakstus — Tos visus cik vien ātri spēdams nes Pie kuģīša, kas brauc uz Venēciju. Tik velti laiku netērē, bet steidzies, Jo tevi gaidīšu es piestātnē.
   Baltazars.
   Es steigšos, sinjorīna, cik vien spēšu!
   Aiziet.
   Porcija.
   Nāc, Nerisa, es tev ko pateikšu: Mēs savus vīrus ātrāk redzēsim, Kā viņi gaida mūs.
   Nerisa.
   Mūs viņi redzēs?
   Porcija.
   Jā, redzēs, Nerisa, bet tādos tērpos, Ka tiem ne prātā doma neienāks,
   Ka mēs tās esam. Varu apzvērēt, Ja pārģērbsimies mēs par vīriešiem, Es līdzināšos vīrietim visvairāk. Man zobens labāk stāvēs nekā tev, Un savu balsi protu pārvērst tā, Kā runā zēns, par vīrieti kad kļūst. Es protu braši iet un jokoties, Kā balamutis skaļi dižoties Ar to, ka daudzas dāmas mani lenc, Bet atraidītas novārguļo tā, Ka tiešām kļūst gandrīz vai viņu žēl, Ka neesmu tās labāk nonāvējis. Siem stāstiem pielikšu vēl divdesmit, Un visi teiks, ka esmu izskolojies Es gada laikā. Zinu tūkstoš veidu, Kā izturēties mēdz šie balamutes, — Tos pielietošu.
   Nerisa.
   Bet kā vīrietību
   Mēs iegūsim? Porcija.
   Kauns, mīļā Nerisa! Kā tu tik divdomīgi runāt spēj? Bet iesim, es tev pastāstīšu visu, Kad būsim karietē. Tā gaida mūs Pie dārza vārtiem. Nāc, kad tevi sauc! Mums jūdzes divdesmit vēl jānobrauc!
   Aiziet.

   Uznāk Lančelots un Džesika.
   Lančelots. Jā, patiešām, redziet, tas ir tāpēc, ka tēvu grēki piemeklē bērnus līdz devītajam augumam. Tas ir tāpēc, ka, zvēru, es par jums baiļojos. Vienmēr
   esmu bijis atklāts pret jums un ari šoreiz, šinī ga­dījumā, — jūs varat būt gluži mierīga — izsaku sa­vas bažas tāpēc, ka jūs esat sodīta ar mūžīgām cie­šanām, — es esmu par to pilnīgi pārliecināts. Pro­tams, vēl ir viena cerība, kas varētu jums līdzēt, bet diemžēl tā ir nelikumīgi dzimusi cerība.
   Džesika. Lūdzu, pasakiet — kas tā ir par cerību?
   Lančelots. Nu, lūk, jūs varat pa daļai cerēt, ka jūsu tēvs nemaz nav jūsu tēvs un jūs neesat žīda meita.
   Džesika. Tā patiešām būtu nelikumīgi dzimusi cerība, jo tad taču mani piemeklētu manas mātes grēki.
   Lančelots. Par to jau es tieši baidos, ka jūs esat sodīta ar mūžīgām ciešanām gan par tēva grēkiem, gan par mātes grēkiem. Tiklīdz izbēgu no Seilas — jūsu tēva, tā tūliņ iekrītu jūsu mātes — Haribdas nagos. Šā vai tā — jūs esat pazudusi.
   Džesika. Mani pasargās mans vīrs. Viņš mani pievērsa kristīgajai ticībai.
   Lančelots. Taisnību sakot, par to viņš visvairāk pe­ļams: mūsu, kristīgo, jau tā ir tieši tik daudz, lai visi varētu labi dzīvot — cits pie cita. Bet, ja vēl viens kristīgais nāks klāt, tad, bez šaubām, cūkām celsies cenas, jo, ja mēs visi sāksim ēst cūkgaļu, tad drīz vien ne par kādu naudu vairs nevarēs no­pirkt žāvētu speķi!
   Džesika. Lančelot, es to visu pateikšu savam vīram, lūk, tur jau viņš nāk.
   Lorenco. Es kļūšu vai greizsirdīgs, Lančelot, ja tu arī turpmāk tā sačukstēsies ar manu sievu pa visiem kaktiem.
   Džesika. Nē, Lorenco, tev mūsu dēļ nav jāuztraucas, mums ar Lančelotu ir pilnīgi dažādi uzskati. Viņš apgalvo, ka man debesīs nekas labs nav gaidāms, jo es esmu žīda meita, un vēl piebilst, ka tu esi slikts valsts pilsonis, jo, piegriezdams ebrejieti kristīgajai ticībai, tu esi paaugstinājis cūkām cenas.
   Lorenco. Es par to savai valstij esmu mazāk atbildīgs nekā tu, Lančelot, tādēļ ka nēģeriete tavas vainas dēļ nokļuvusi stāvoklī.
   Lančelots. Tas būtu labi, ja nēģeriete būtu labāka, nekā viņa patiesībā ir, bet, ja viņa ir sliktāka par labu sievieti, tad tiešām viņa ir labāka par to, kādu es viņu iedomājos.
   Lorenco. Cik veikli muļķis prot spēlēties ar vārdiem! Es domāju, ka prāta gudrība drīz vien izpaudīsies klusēšanā, bet pļāpāšana attīstīsies tikai pie papagai­ļiem. Ej un pasaki, lai viss būtu sagatavots pusdie­nām!
   Lančelots. Sinjor, pusdienām viss jau sagatavots, jo visi ir izsalkuši.
   Lorenco. Mīļais dievs, cik tu esi asprātīgs! Tad liec vi­ņiem pagatavot pusdienas.
   Lančelots. Sinjor, arī tās jau ir pagatavotas. Vienīgi ne­izpildīts paliek vēl tāds niecīgs vārdiņš kā «servēt».
   Lorenco. Vai jūs nesāktu servēt, sinjor?
   Lančelots. Ko? Servēt? Nē, ar tādu sporta veidu es ne­nodarbojos. Es zinu savus pienākumus.
   Lorenco. Atkal pieķēries vārdam! Vai tad tu tiešām gribi visu savu prāta bagātību vienā mirklī izšķiest? Lūdzu, saproti vienkārši arī vienkārša cilvēka runu: esi tik laipns un palūdz savus biedrus, lai viņi uz­klāj galdu, pasniedz pusdienas, un tad mēs iesim ēst.
   Lančolets. Kas attiecas uz galdu, tad tas tiks pasniegts, sinjor. Kas attiecas uz ēdienu, tad tas tiks uzklāts, bet, kas attiecas uz nākšanu ēst, sinjor, tad tas ir atkarīgs no jūsu gaumes un izdomas.
   Aiziet.
   Lorenco.
   Ak gudrība, nāc liekvārdību nīst! Cik lielu vārdu skaitu savā prātā
   Šis muļķis iegaumējis! Pazīstu Vēl tādu muļķu daudz, kas augstāk stāv, Bet, apbruņojušies ar asiem vārdiem, Tāpat iet cīnīties pret patiesību. Nu, Džesika? Ko saki tu par to, Un kā tev patīk daiļā Porcija?
   Džesika.
   Tā pārspēj visas, un Basanio Var tagad pilnvērtīgu dzīvi sākt, Jo, tādu labu sievu atradis, Viņš debess priekus var uz zemes gūt. Bet, ja uz zemes viņš to nesapratīs, Tad debesīs nekad viņš neiekļūs. Ja divi dievi noslēgs derības, Un, ja tad svaru kausos noliktas Būs divas skaistas zemes sievietes, — Es nešaubos — būs viena Porcija, Bet otru — neatrast nekur.
   Lorenco.
   Tikpat
   Labs vīrs es būšu tev kā viņam — sieva.
   Džesika.
   Vai nederētu pajautāt to man? Lorenco.
   Es pajautātu, bet — laiks pusdienot. Džesika.
   Ļauj novērtēt man tevi izsalkušai. Lorenco.
   Nē, labāk pārrunāsim to pie galda, Jo tur, lai ko tu teiktu man, — daudz labāk Es sagremošu to.
   Džesika.
   Lai notiek tā.
   Aiziet.

   Ienāk dodžs, senatori, Antonio, Basanio, Graciano, Salerio
   Dodžs.
   Antonio jau šeit?
   Antonio.
   Jā, gaišība.
   Dodžs.
   Man tevis ļoti žēl, jo jāatbild Tev ienaidniekam būs, kas ciets kā klints. Kas izturas kā īstens necilvēks, Bez līdzjūtības.
   Antonio.
   Esmu dzirdējis, Ka jūsu gaišība ir pūlējies, Lai mīkstinātu sūdzību cik spēdams; Bet žīds ir cietsirdīgs. Ja nevarat No skaudīgajām ķetnām mani glābt, Tad viņa negantībai pretī likšu Es savu pacietību. Būšu kluss Un izturēšu viņa tirāniju.
   Dodžs.
   Es lūdzu iesaukt žīdu tiesas zālē.
   Salerio.
   Pie durvīm viņš. Lūk, gaišība, jau nāk.
   Ienāk Seiloks.
   Dodžs.
   Tam atbrīvojiet vietu tiesas priekšā! Tā visi domā, Šeilok, un man ari Tā šķiet, ka esi cietsirdīgs tik tagad, Bet tad, kad sāksies lietas apspriešana, Tu savas Jaunās nežēlības vietā Pret viņu parādīsi labsirdību. Lai gan tu pašlaik prasi mārciņu No nelaimīgā tirgotāja miesas, Es ticu, ka ne vien to neņemsi, Bet, cilvēcīgas mīlestības pilns, Vēl atlaidīsi pusi parāda, Pats nolūkodamies ar žēlumu Uz viņa zaudējumiem, kuru būs Tik daudz, ka karaliskais tirgotājs Drīz izputēs un radīs nožēlu Viscietākajā, saltākajā sirdī, Un mīkstinās pat turkus, tatārus, Kas žēlastības nepazīst nemaz. Mēs gaidām labu atbildi no jums.
   Šeiloks.
   Es jūsu gaišībai jau pateicu: Es zvērēju pie svētā Sabata, Ka ņemšu to, kas rakstīts parādzīmē. To liegdami, jūs briesmām paklausiet Gan savus likumus, gan brīvību. Jūs jautāsiet: kāpēc es dukātus Pret mārciņu no viņa miesas mainu? Es neteikšu, tik piebildīšu vien, Ka nolēmis es tā. Vai nepietiek? Ja manā mājā žurka ieviestos, Es izdotu trīstūkstoš dukātu, Lai iznīdētu to — ko teiktu jūs? Dažs nevar paciest to, ka sivēns kviec,
   Dažs paliek traks, tiklīdz tas kaķi redz, Bet dažs, tiklīdz jau dūdas pīkstam dzird, Aiz dusmām slapinās. Un tāpat kaisle Liek dažai saimniecei gan mīlēt, nīst. Lūk, atbilde. Tāpat kā nevaru Jums izskaidrot, kāpēc dažs sivēnus, Dažs maigos, nevainīgos kaķus nemīl Un trešais nevar dūdu skaņas ciest, Bet, pakļaudamies vispārējam kaunam, Kā apspiestais pats sevi apspiest sāk, — Tā arī nevaru un nevēlos Jums pasacīt es citu iemeslu, Tik to, ka ienīstu Antonio, Un tāpēc izvirzu šo prasību, Kaut arī tā man nesīs zaudējumu. Nu, lūk, vai nav ar to jums atbildēts?
   Basanio.
   Nē, cietsirdi, šī atbilde nemaz Nav attaisnojums tavai neģēlībai.
   Šeiloks.
   Nav vajadzības man tev izdabāt.
   Basanio.
   Vai tos, ko nemīl, visi nonāvē?
   Šeiloks.
   Vai ienīst var, ko negrib nonāvēt? Basanio.
   Vai visas dusmas iemiesojas naidā? Seiloks.
   Bet vai tu ļausi čūskai divreiz dzelt? Antonio.
   Es lūdzu, draugs, ar žīdu nestrīdies. Tad drīzāk, upes krastā stāvēdams,
   Tu spēsi pavēlēt, lai paisums krītas, Un drīzāk vari vilkam pajautāt, Kāpēc par savu jēru aita raud, Vai arī kalnu priedēm noliegsi Tu šūpot galotnes un zariem šalkt, Kad viņas loka negaiss valdonīgs. Tad drīzāk paveiksi tu neveicamo, Bet neatmiekšķēsi viscietāko, Visnegantāko sirdi pasaulē. Es lūdzu, nepūlies, — viss skaidrs jau: Lai notiek tas, ko iekārojis žīds!
   Basanio.
   Es došu viņam sešus tūkstošus.
   Šeiloks.
   Es neņemtu, ja arī dotu man Tu šobrīd sešreiz sešus tūkstošus, Es lūdzu to, kas parādzīmē teikts.
   Dodžs.
   Kā, žēlastību liegdams, pats to gūsi? Seiloks.
   Par ko es sodāms, ja es nevainīgs?
   Jums pašiem tik daudz vergu nopirktu,
   Un tos kā suņus, mūļus, ēzeļus
   Jūs trencat vergu darbā nežēlīgā,
   Jo viņi pieder jums. Vai vēl man teikt:
   Jel atbrīvojiet, appreciniet tos
   Ar saviem bērniem! Kāpēc nomocīt?
   Tiem dodiet gultas — mīkstas tā kā jums!
   Lai ēd tos ēdienus, ko ēdat jūs!
   Jūs teiksiet: «Vergi — mūsu,» — bet es teikšu:
   «To miesas mārciņu, ko pieprasu,
   Es dārgi esmu pircis — mana tā!»
   Jūs liegsiet — uzspļaušu uz likumiem
   Un teikšu: taisnības nav Venēcijā!
   Nu atbildiet — būs spriedums labvēlīgs?
   Dodžs.
   Šo tiesas sēdi varu atcelt es, Kamēr šeit Belario — mācīts doktors, — Pie kura griezos es pēc padoma, Nav ieradies.
   Salerio.
   Viņš, jūsu gaišība, Ir atsūtījis savu vēstnesi Ar vēstuli no Padujas.
   Dodžs.
   To sauciet šurp un dodiet vēstuli! Basanio.
   Ak mans Antonio! Lai labāk žīds Ņem manu miesu, manas asinis, Nekā viņš manis āē\ gūst tavējās!
   Antonio.
   Es esmu ganāmpulka sliktais auns, Kas nāvei lemts: arvienu slimais auglis Krīt zemē pirmais, tāpat ari man Ir jānokrīt, bet tev, Basanio, Vēl jādzīvo un jāapkopj mans kaps.
   Ienāk Nerisa advokāta sekretāra tērpā.
   Dodžs.
   Vai jūs no Padujas, no Belario? Nerisa.
   Jā, gaišība, viņš liek jūs sveicināt.
   Sniedz viņam vēstuli.
   Basanio.
   Kāpēc tik agri tu jau nazi trin?
   Šeiloks.
   Lai izgrieztu no viņa to, kas mans. Graciano.
   Nevis pie pazoles, bet gan pie sirds Tu nazi trin. Pat metāls it neviens, Pat bendes cirvis nemēdz būt tik ass Kā tavas dusmas. Teic — vai it nekas Vairs tevi neiežēlina?
   Šeiloks.
   Nekas.
   Graciano.
   Lai nolādēts tu, asinskārais suns! Un lai tev pašam uzbrūk likums Jauns! Gandrīz tu manī izdzēs ticību, Un es jau sāku piekrist Pitagoram, Ka nomirstot pat zvēru dvēseles Var atdzimt cilvēkos. Tavs ļaunais gars lr vilkā mājojis, kurš pakārts ticis, Jo esot ēdis cilvēkus, bet tad No nāvējošās cilpas atbrīvojies Un tevī iedzimis, jo tik patiešām It visas tavas iekāres ir Jaunas Un plēsīgas kā mežonīgam zvēram.
   Seiloks.
   Ja tā tu gribi izpirkt parādzīmi, Tad kliegdams sagandēsi tikai plaušas. Mans mīļais jaunekli, prāts jāsarga, Ne jāizšķiež. Es gaidu spriedumu.
   Dodžs.
   Šai vēstulē mums ieteic Belario Par advokātu kādu jaunekli. Bet kur viņš ir?
   Nerisa.
   Viņš gaida ārpusē. Vai vēlaties, lai pasaucu es to?
   Dodžs.
   Labprāt. To šurpu aiciniet Un svinīgi pie manis atvediet, Bet tiesa noklausīsies vēstuli.
   Sekretārs
   lasa.
   «Man jūsu gaišībai ir jāpaziņo, ka, saņemdams jūsu vēstuli, es biju smagi slims. Jūsu vēstneša klātbūtnē mani apciemoja kāds jauns tieslietu doktors no Ro­mas. Viņa vārds ir Baltazars. Es viņu iepazīstināju ar žīda apsūdzību pret tirgotāju Antonio. Mēs kopīgi izskatījām daudz grāmatu. Viņš zina manu viedokli, un, pievienodams tam klāt vēl savas visu aptverošās zināšanas, kuras es nespēju pietiekami cildināt, bet kuras viņš jums pierādīs pats, es ticu, ka viņš spēs ieņemt manu vietu tiesā. Es lūdzu, neskatoties uz viņa jaunību, parādīt tam pienācīgo cieņu: nekad vēl tādā jauneklī neesmu redzējis tik gudru prātu. Nododu viņu jūsu labvēlīgajā gādībā un ceru, ka šis pārbaudījums tiesā būs viņa vislabākā rekomendācija.»
   Dodžs.
   Jūs dzirdējāt, ko raksta Belario?
   Un tur, kā šķiet, pats jaunais doktors nāk.
   Ienāk Porcija Baltazara tērpā.
   Man sniedziet savu roku, mīļais draugs. Vai sūta šurp jūs doktors Belario?
   Porcija.
   Jā, gaišība.
   Dodžs.
   Tad esiet sveicināts! Šeit sēdieties un pasakiet — vai jūs Ar sūdzību jau esat iepazinies?
   Porcija.
   Es esmu sīki izstudējis to. Kurš te ir tirgotājs, kurs žīds?
   Dodžs.
   Antonio un Šeilok — nāciet šurp.
   Porcija.
   Jūs esat Šeiloks?
   Šeiloks.
   Jā, mans vārds ir Šeiloks.
   Porcija.
   Ir jūsu sūdzība tik neparasta. Un tomēr — Venēcijas likumi Jums nevar aizliegt to, kas pienākas.
   Pret Antonio. Viņš tātad jūs ir apsūdzējis, jā?
   Antonio.
   Tā saka viņš.
   Porcija.
   Un parādzīme jūsu?
   Antonio. Jā gan.
   Porcija.
   Tad žīdam jāapžēlojas.
   Šeiloks.
   Kāpēc man vajadzētu apžēloties? Porcija.
   Nav žēlastībai jābūt piespiestai. Kā lietus, maigs un divkārt svētīgs,
   Pār zemi nolīst tā gan tam, kas dod,
   Gan tam, kas ņem, un visuspēcīga
   Ir viņas vara, jo tā vainago
   Daudz skaistāk monarhu pat nekā kronis.
   Teic scepteris par spēku laicīgo,
   Jo tas ir varenības, cieņas simbols,
   Ar kuru karalis liek sevi bīties.
   Bet žēlastība pārspēj scepteri,
   Tās tronis — katra valdinieka sirds,
   Bet pati — dievišķības izpausme.
   Ir zemes vara dievišķīga tad,
   Ja tā ar žēlastību savienojas.
   Jā, žīd, ko prasi, viss ir likumīgi,
   Bet atceries, ja nebūs žēlastības,
   Kas paglābs mūs? Mēs lūdzam žēlastību
   Ikkatrā lūgšanā, un lūgšana
   Mums māca žēlastību. Visu to
   Es sacīju, lai apžēlotos tu,
   Bet, ja nu ne, tad Venēcijas tiesai
   Ir jānolasa spriedums tirgotājam.
   Seiloks.
   Par maniem darbiem atbild mana galva! Es prasu likumīgi to, kas mans.
   Porcija.
   Bet vai viņš nevar naudu atmaksāt? Basanio.
   Jā, tiesai redzot, es tam piedāvāju Pat divkārt, bet, ja tas vēl liktos maz, Es varu atmaksāt pat desmitkārt. Es lieku ķīlā galvu, sirdi, rokas, Ja vēl par maz, tad, acīm redzot, Jaunums Tam nomāc sirdsapziņu. Lūdzu jūs Kaut reizi neievērot likumu. Šo mazo grēku patiesības vārdā Jel izdariet un iegrožojiet ļauno.
   Porcija.
   Nē, nevar tā. Nav Venēcijā varas, Kas spētu grozīt dotos likumus. Tas būtu precedents, kam sekotu Ne mazums kļūdu, kuras kaitētu Tās republikai. Nē, to nedrīkst darīt.
   Šeiloks.
   Tu spried kā Dāniels! Oi, Dāniels! Man tīc tu, jaunais, gudrais tiesnesi!
   Porcija.
   Jūs, lūdzu, iedodiet man parādzīmi! Šeiloks.
   Tā šeit, mans gudrais tiesnesi, tā šeit. Porcija.
   Jums trīskārtīgu summu piedāvā. Šeiloks.
   Bet zvērests? Zvērests? Debesīm to devu! Vai savu sirdi drīkstu pazudināt? Oi nē, par Venēciju es!
   Porcija.
   Ja tā, .
   Tad termiņš notecējis. Jāmaksā. Un žīdam tagad tiesības ir izgriezt No tirgotāja miesas mārciņu Sirds tuvumā. Nu, samierinieties! Ņem trīsreiz vairāk, saplēs parādzīmi.
   Šeiloks.
   Tik tad, kad būšu guvis to, kas mans! Jūs, acīm redzot, esat taisnīgs soģis, Jūs zināt likumus, un spriedumi Jums lieliski, un pēc tā likuma,
   Kam jūs tik augstsirdīgi kalpojat, Es lūdzu — spriedumu. Jums apzvēru, Ka nespēs mani pierunāt neviens, Jo stingri prasu to, kas parādzīmē.
   Antonio.
   No visas sirds es tiesai izlūdzos Man pasludināt spriedumu.
   Porcija.
   Lai notiek!
   Tad sniedziet savas krūtis viņa nazim. Seiloks.
   Ak cēlsirdīgais, jaunais tiesnesi! Porcija.
   Jo likumā ik burts to apstiprina, Ka jums pēc vienošanās jāsaņem Ir tas, kas rakstīts šajā parādzīmē.
   Šeiloks.
   Jā, tieši tā! Jā, taisnais tiesnesi! Tu liecies vecāks, nekā izskaties!
   Porcija.
   Nu, sniedziet savas krūtis!
   Šeiloks.
   Jā, krūtis! Tā rakstīts tur, vai ne, mans tiesnesi? «Sirds tuvumā» — tā tieši rakstīts tur.
   Porcija.
   Tā tiešām rakstīts tur. Vai svari ir, Kur nosvērt mārciņu?
   Šeiloks.
   Jā, man tie klāt.
   Porcija.
   Jums pašam jāsamaksā ārstam būs, Kurš aizšūs rētu, asinis lai neplūst.
   Šeiloks.
   Bet vai tas ierakstīts ir parādzīmē? Porcija.
   Nē, ierakstīts tas nav, bet kas par to? Aiz žēlastības vien tas jādara.
   Šeiloks.
   Oi nē! Ja tas nav rakstīts parādzīmē .. Porcija.
   Jums, tirgotāj, vai sakāms nav nekas? Antonio.
   Ir gan; es esmu gatavs, varam sākt. Sniedz roku man, Basanio, ardievu! Tu neskumsti, ka mirstu tevis dēļ. Man likten's labvēlīgāks nekā citiem, Jo parasti viņš daudziem nelaimīgiem Liek pārdzīvot vēl savu bagātību Un nikni paskatās, it kā caur pieri, Uz nodarīto postu. No šīm rūpēm Ir mani atbrīvojis liktenis, Tu pasveicini savu mīļo sievu Un pastāsti, kā, tevi mīlēdams, Šeit nomira Antonio. Kaut nāvē Vēl mani paslavē, un tad, kad stāsts Jau galā būs, lai viņa spriež, vai es Tev biju draugs vai ne, un neskumsti, Ka draugu pazaudē, jo draugs tāpat Nav noskumis, ka jāmirst tevis dēļ. Ja pietiekami dziļi griezīs žīds — Ar manu sirdi viss būs samaksāts.
   Basanio.
   Antoni, es apprecēju sievu, Kas tikpat dārga man kā dzīvība. Bet sieva, dzīvība un pasaule Tik dārga nav kā tava dzīvība. Tam velnam tur es visu ziedotu, Lai tik no nāves tevi izglābtu!
   Porcija.
   Kas zin, vai jūsu sieva priecātos, Ja viņa izdzirdētu jūsu vārdus?
   Graciano.
   Man arī sieva ir, ko loti mīlu, Bet šobrīd vēlētos, kaut debesīs Tā atrastos un žīdu pierunātu.
   Nerisa.
   Cik labi, ka jūs, viņai nedzirdot, Tā runājat, jo citādi, kas zin, Kā klātos jums.
   Seiloks
   pie sevis.
   Lūk, kādi vīri tie! Ir meita man, bet labāk lai kāds barbars To dzīvē apprec, nevis kristīgais! Mēs laiku tērējam. Pie sprieduma!
   Porcija.
   Tā miesas mārciņa nu tava ir. To tiesa lemj un nodrošina likums.
   Seiloks.
   Vistaisnīgākais tiesnesis! Porcija.
   No krūtīm tieši vari miesu griezt, To likums nodrošina, tiesa lemj.
   Šeiloks.
   Kāds tiesnesis! Kāds spriedums! Gatavojies! Porcija.
   Zīd, uzgaidi mazliet. Būs vēl kaut kas:
   Ne asins piliena tev neiegūt.
   Šeit skaidri rakstīts — «miesas mārciņu».
   Ņem to, kas tavs, — ņem miesas mārciņu,
   Bet, griezdams izliesi ja asinis —
   Kaut pilienu no viņa asinīm, —
   It visa tava zeme, bagātība
   Pēc mūsu likumiem tiks konfiscēta,
   Un Venēcijas pilsēta to iegūs.
   Graciano.
   Cik gudrs tiesnesis! Lūk, žīd, cik gudrs!
   Šeiloks.
   Bet kur tas likums ir?
   Porcija.
   Gan redzēsi. Tu gribi taisnību — to saņemsi Daudz vairāk vēl, nekā tu vēlēsies.
   Graciano.
   Cik gudrs tiesnesis! Lūk, žīd, cik gudrs! Porcija.
   Vai tu jau gatavs izgriezt miesu tā, Lai neplūst asinis? Un ievēro — Griez tā, lai nav ne vairāk un ne mazāk Kā mārciņa. Par divdesmito daļu Ja kļūdīsies un svari nosvērsies Par mata platumu — būs jāmirst tev Un visu tavu mantu — konfiscēs.
   Graciano.
   Lūk, otrs Dāniels! Zīd, Dāniels! Nu esi pazudis tu, neticīgais!
   Porcija.
   Ko gaidi, žīd? Ņem tagad to, kas tavs. Seiloks.
   Man naudu atdodiet un ļaujiet iet! Basanio.
   Jau esmu noskaitījis to. Še, ņem! Porcija.
   Viņš, tiesai dzirdot, atteicās no tās. Tam jāsaņem, kas rakstīts parādzīmē.
   Graciano.
   Viņš Dāniels, jā, otrs Dāniels! Paldies tev, žīd, ka pateici šo vārdu.
   Seiloks.
   Vai tiešām savu naudu neatgūšu? Porcija.
   Nē, tikai to, kas parādzīmē teikts. To ņem un esi atbildīgs par visu.
   Seiloks.
   Lai tad pats nelabais to ņem, ja grib! Te ilgāk nepalikšu es.
   Porcija.
   Hei, žīd,
   No tevis likums prasa vēl kaut ko. Ir Venēcijas likumos tā teikts: Ja var to pierādīt, ka ārzemnieks Vai netieši, vai arī tieši kādam Grib uzbrukt, mēģinādams nonāvēt, — Tad cietušajam tiesības ir iegūt No ārzemnieka bagātības — pusi, Bet otru pusi iegūst valdība,
   Un tad par uzbrucēja dzīvību
   Viens pats pret visām balsīm izlemj dodžs.
   Nu, lūk, kāds tagad, žīd, tavs stāvoklis:
   Ir skaidri pierādīts, ka vēlējies
   Tu uzbrukt apsūdzētā dzīvībai,
   Un nu, kā teicu, pašam tev draud briesmas.
   Jel krīti ceļos, piedošanu lūdz!
   Graciano.
   Jel lūdz, lai atļauj laikus pakārties! Kad tavu bagātību iegūs valsts, Tad naudas pat ne virvei nepaliks, Būs valstij jāmaksā par pakāršanu.
   Dodžs.
   Lai redzētu tu starpību starp mums Un sevi — dzīvību tev dāvinu, Bet tavu mantu sadalīsim mēs Starp Venēciju un Antonio, Vēl piedosim, ja būsi pazemīgs.
   Porcija.
   Var piedot valsts, bet ne Antonio. Šeiloks.
   Nē, ņemiet dzīvību, bet nepiedodiet! Jūs manu namu graujat, atņemdami Tos balstus, kas to tur. Tad labāk ņemiet Man dzīvību, it visu, kas ir mans.
   Porcija.
   Antonio, jūs viņam piedosiet?
   Graciano.
   Tas velti! Virvi vien — un neko vairāk! Antonio.
   Ja jūsu gaišība un tiesa lems Un piešķirs pusi man no viņa mantas, Es būšu apmierināts. Otru pusi
   Lai dod viņš manā uzraudzībā, teikdams, Ka to pēc viņa nāves norakstu Tam cilvēkam, kas viņa meitu zaga. Vēl prasu, lai par kristīgo viņš kļūst Un, otrkārt, lai viņš, tiesai dzirdot, zvēr, Ka visu viņa bagātību mantos Pēc nāves — znots un meita Džesika.
   Dodžs.
   Tam jābūt tā, jo citādi tūlīt Es atņemšu, ko dāvināju viņam.
   Porcija.
   Nu, žīd, vai esi apmierināts tu?
   Seiloks. Jā, esmu.
   Porcija.
   Raksti aktu, sekretār.
   Seiloks.
   Es lūdzu, atļaujiet man tagad iet, Jo jūtos slims. To rakstu atsūtiet — Es parakstīšu.
   Dodžs.
   Ej un dari tā.
   Graciano.
   Rūs kristībās tev divi kūmas klāt. Ja būtu es tavs tiesnesis, tad gan Tu desmit kūmas dabūtu, kas tevi Pie karātavām ved, bet nevis kristīt.
   Seiloks aiziet.
   Dodžs
   Porcijai.
   Es ielūdzu jūs pusdienās pie sevis.
   Porcija
   Es lūdzu piedošanu, gaišība, Man šonakt jābūt jau ir Padujā, Un tāpēc tūlīt ceļā posties laiks.
   Dodžs.
   Cik žēl, ka jūsu pienākums to liedz. Antonio, jums jāpateicas viņam, Man šķiet, jūs esat daudz tam parādā.
   Dodžs ar pavadoņiem aiziet.
   Basanio.
   Sinjor, ar savu asprātību jūs Gan mani izglābāt, gan manu draugu No nelaimes, un tāpēc dukātus, Kas nekrietnajam žīdam pienācās, Jums atjaujiet par jūsu pūlēm sniegt.
   Antonio.
   Un tad vēl paliksim jums parādā. Es visu mūžu gatavs kalpot jums.
   Porcija.
   Nav atlīdzības labākas par prieku. Jūs atbrīvodams, jūtos laimīgs es, Un līdz ar to tik bagātīgi šķiet Man dzīvē atlīdzināts kā nekad. Ja tiksimies, es lūdzu pazīt mani, Bet tagad vēlu laimes jums. Ardievu!
   Basanio.
   Sinjor, un tomēr kaut ko gribu es Par mazu piemiņu jums dāvināt. Tā nebūs alga, nē, es lūdzu jūs To neliegt man un neatsacīties.
   Porcija.
   Ja nu tik laipns jūs, es piekāpjos.
   Pret Antonio.
   Man dodiet savus cimdus piemiņai.
   Pret Basanio.
   Bet jūs man dāviniet šo gredzenu Aiz mīlestības vien. Nē, neaizliedziet, Nekā no jums es cita nevēlos.
   Basanio.
   Sinjor … šis gredzens… tikai sīkums vien! Man kauns jums tādu nieku dāvināt.
   Porcija.
   Nekā es cita nevēlos, tik to, Jo pēkšņi tāda iedoma man radās.
   Basanio.
   Jums varu uzdāvināt gredzenu Visdārgāko, kāds Venēcijā rodams. Ar paziņojumu to likšu atrast, Bet šo gan atjaujiet man paturēt.
   Porcija.
   Es redzu, ka jūs protat solīt daudz. Vispirms jūs iemācījāt mani lūgt, Nu māciet — lūdzējam kā atsacīt.
   Basanio.
   Sinjor, šis gredzens man ir sievas dots. Es esmu zvērējis, ka it nekad To nezaudēšu, citam neatdošu.
   Porcija.
   Tā laba atruna — es redzu gan. Ja jūsu sieva ārprātīga nav, Tad, uzzinot, kā es to ieguvis, Tā neiespētu dusmoties uz jums, Ka to man dāvājis. Bet miers ar jums!
   Porcija un Nerisa aiziet.
   Antonio.
   Basanio, dod viņam gredzenu, Jo viņa nopelns, mana mīlestība Spēs tavas sievas sirdi mīkstināt!
   Basanio.
   Ej, Graciano, steidzies panākt to! Dod gredzenu tam, aizved, ja vien vari, To mājās pie Antonio, bet skrien!
   Graciano aizsteidzas.
   Nu ejam, steigsimies mēs ari turp, Jo rīt mums jānokļūst jau Belmontā. Nu ejam, mīļais draugs Antonio!
   Aiziet.

   Porcija.
   Tu pajautā, kur žīda nams, un ej, Un aiznes aktu, lai viņš paraksta. Mums jāaizbrauc pirms vīriem, jāpārģērbjas. Lorenco priecāsies par šādu vēsti.
   Uznāk Graciano.
   Graciano.
   Nu, lūk, es esmu jūs jau panācis! Sinjors Basanio ir pārdomājis, Viņš sūta jums šo gredzenu un lūdz Uz pusdienām.
   Porcija.
   Nē, tas nav iespējams, Bet gredzenu es pieņemu labprāt. Tā pasakiet. Un tagad parādiet, Kur Šeiloks mīt.
   Graciano.
   Labprāt jums parādīšu.
   Nerisa.
   Sinjor, man atjaujiet teikt pāris vārdu.
   Porcijai ausī.
   Es gribu redzēt, vai man izdosies No vīra arī izvilt gredzenu. Ko zvērēja viņš glabāt visu mūžu.
   Porcija
   Nerisai ausī.
   Tev izdosies, un viņi zvērēs tad, Ka atdevuši nav tos sievietēm, Bet izliksimies mēs, ka neticam.
   Skaļi.
   Nu steidzies, būšu tur, kur norunājām. Nerisa.
   Sinjor, nu iesim! Parādiet man ceļu!
   Aiziet.

   Uznāk Lorenco un Džesika.
   Lorenco.
   Lūk, mēness tikpat gaiši spīd kā tonakt, Kad maigas vēsmas kokiem pieskārās, Bet tie pat nešalca nemaz, — kā tonakt, Kad Troils izgāja aiz Trojas mūriem Un satraukts apstājās pie grieķu telts, Kur atdusējās Kresida.
   Džesika.
   Kā tonakt, Kad, līdz pat nāvei dziļi pārbiedēta, Pa rasu Tizbe soļoja un tad, No lauvas ēnas vairāk izbijusies Nekā no lauvas, — aizbēga.
   Lorenco.
   Kā tonakt, Kad jūras krastā stāvēja Didona Un draugam pamāja ar vītolzaru, Lai atgriežas viņš Kartāgā.
   Džesika.
   Kā tonakt, Kad brīnumziedus plūca Medeja, Lai Ezons atkal kļūtu jauns.
   Lorenco.
   Kā tonakt, Kad, pamezdama grezno žīda namu Un pilna mīlestības, Džesika Prom aizbēga uz Belmontu.
   Džesika.
   Kā tonakt,
   Kad viņai mīlā atzinās Lorenco Un sirdi ieguva pret zvērestiem, Kas nebij patiesi neviens.
   Lorenco.
   Kā tonakt, Kad daiļā Džesika, šī pārgalve, Ar savu līgavaini saķildojās Un tomēr viņš tai visu piedeva.
   Džesika.
   Vēl vairāk teiktu es, ja vieni būtu, Bet, klau, es dzirdu it kā soļus tur.
   Uznāk Stefano.
   Lorenco.
   Kas nāk tik steidzīgi nakts klusumā?
   Stefano.
   Kāds draugs.
   Lorenco.
   Kāds draugs? Kāds jūsu vārds, mans draugs? Stefano.
   Stefano ir mans vārds. Jums ziņoju, Ka rītausmā jau mana kundze būs Šeit Belmontā. Ir viņa lūgusies, Uz ceļiem krizdama, lai laulībā Tai laimes daudz.
   Lorenco.
   Kas viņu pavada?
   Stefano.
   Neviens. Kāds vientulis un kalpone.
   Bet sakiet — vai mans kungs jau atgriezies?
   Lorenco.
   Vēl ne, mēs neesam pat dzirdējuši Par to neko. Bet iesim, Džesika, Un sarīkosim sagaidīšanu Pēc iespējas jo svinīgāku tiem.
   Uznāk Lančelots.
   Lančelots. Halo! Halo! E — hei! Halo! Halo! Lorenco. Kas tur kliedz?
   Lančelots. Halo! Vai neesat redzējuši Lorenco kungu?
   Lorenco kungs, halo, halo! Lorenco. Beidz taču klaigāt, es esmu šeit. Lančelots. Halo! Kur? Kur? Lorenco. Seit.
   Lančelots. Pasakiet viņam, ka ieradies kunga vēstnesis un viņa pasta soma ir bāztin piebāzta ar labām zi­ņām. Mans saimnieks ieradīsies rīta pusē.
   Aiziet.
   Lorenco.
   Nāc, dārgā, iesim sagaidīsim tos. Bet kāpēc gan, kāpēc mums pilī iet? Mans draugs Stefano, lūdzu, pavēstiet Jūs pārējiem, ka saimniece drīz pārbrauks, Un sauciet muzikantus šurp uz dārzu.
   Stefano aiziet.
   Cik skaisti mēness viz pār pakalniem! Nāc apsēdies un mirkli ieklausies,
   Kā dziesmas skan, jo dziļais miers un nakts Ar dziesmas skaņām harmonijā saistās. Šeit sēdies, Džesika. Lūk, debess jums Šķiet pilns it kā ar zelta pokāliem, Un pokāls mazākais, ja paveries, Kā eņģelis dzied savā kustībā, Vēl piebalsodams jauniem ķerubiem, — Tā — nemirstīgo garu harmonija. To tāpēc nedzirdam, ka pārklāta Tā ir ar zemes melniem putekļiem.
   Uznāk muzikanti.
   Šurp, šurp! Un atmodiniet Diānu Ar himnu jūs, bet savu saimnieci Ar maigām skaņām mājup viliniet!
   Atskan mūzika.
   Džesika.
   No mūzikas man vienmēr skumji kļūst.
   Lorenco.
   Tas tāpēc, dvēsele ka ieklausās. Jūs ievērojiet — stepes ganāmpulks, Vai ari mežonīgu zirgu bars Prom neprātīgi auļo, krāc un zviedz Tik tāpēc vien, ka asinis tos trenc, Bet, tiklīdz viņi taures skaņas dzird Vai arī kādu citu mūziku, •— Tie tūliņ aprimstas un mierīgs kļūst To mežonīgais, satrakotais skats. Ne velti dzejnieki mums sacīt mēdz, Ka Orfejs apbūris ar mūziku Gan kokus, klintis, upes šalcošās. It viss, kas vētrains, bezjūtīgs un skarbs, Kaut vai uz mirkli, dziesmu dzirdot, rimst. Kam melodija sirdī neieskanas, Ko dziesmu skaņas nesatrauc nemaz, Tas pilns ar viltību un nodevību,
   Tam dvēsele ir melna tā kā nakts
   Un jūtas tumšas tā kā Erebam;
   Tam netici… Bet ieklausies šais skaņās…
   Uznāk Porcija un Nerisa.
   Porcija.
   Tās ugunis, ko redzam, spīd no zāles. Cik tālu mazo sveču stari krīt! Tā Jaunā pasaulē spīd labie darbi.
   Nerisa.
   Kad mēness mirdz, tad sveces neredzam. Porcija.
   Tā lielas slavas gaismā nobāl sīkā,
   Tā vietnieks staro it kā karalis,
   Kad karaļa nav klāt, bet vēlāk tas
   Tā pazūd, izgaist viņa diženumā
   Kā jūrā strauts. Klau, mūzika! Vai dzirdi?
   Nerisa.
   Tas, kundze, jūsu mājas orķestris. Porcija.
   Mums liekas labs it viss, ko cienām mēs. Šīs skaņas atskan maigāk nekā dienā.
   Nerisa.
   Šis klusums piešķir viņām krāšņumu. Porcija.
   Ir vārnas kliedziens cīruļdziesmas vērts,
   Ja neklausās neviens. Es domāju,
   Ja lakstīgala dienā dziedātu,
   Kad zosis gāgina, tā liktos mums
   Ne labāks dziedātājs kā ciglītis.
   Cik gan visaptverošs un pareizs spriedums
   Ir atkarīgs kaut vai no laika vien!
   Bet pietiks nu! Lūk, mēness miegā snauž Ar Endimionu un it nemaz Pat negrib atmosties.
   Mūzika apklust.
   Lorenco.
   Ja nemaldos, Tā balss, ko dzirdēju, bij Porcijas.
   Porcija.
   Kā aklais dzeguzi, tā mani viņš Pēc skarbās balss jau pazīst.
   Lorenco.
   Sinjorīna,
   Nu sveika jūs! Porcija.
   Par saviem vīriem mēs Daudz aizlūdzām, lai viņiem labi veicas. Vai tie jau pārbraukuši?
   Lorenco.
   Nē, vēl ne, Bet ieradies ir viņu vēstnesis, Kas teica, ka jau braucot.
   Porcija.
   Nerisa,
   Ej pateic visiem maniem kalpotājiem, Lai klusē tie par mūsu prombūtni. Tāpat, Lorenco, jūs un Džesika.
   Tauru skaņas.
   Lorenco.
   Ir viņi klāt, es dzirdu tauru skaņas, Bet nebīstieties — nepļāpāsim mēs.
   Porcija.
   Ai, kāda nakts! Šķiet it kā diena vēl, Tik bālāka mazliet, — kā tāda diena, Kad iestājies ir saules aptumsums.
   Uznāk Basanio, Antonio, Graciano un viņu pavadoņi.
   Basanio.
   Sl nakts — kā diena ir pie Antipodiem, Ja ierastos jūs tad, kad saules nav.
   Porcija.
   Man Jaujiet spīdēt, bet ne tukši spīdēt,
   Jo tukša sieva smagu dara vīru,
   Un tāds lai nebūtu Basanio,
   Bet tas ir dieva ziņā. Sveiks, mans dārgais!
   Basanio.
   Bet, mīļā, apsveic jel šo draugu arī. Sis labais cilvēks ir Antonio, Kam esmu pateicību parādā.
   Porcija.
   Jūs katrā ziņā daudz tam parādā, Jo dzirdēju, viņš rūpējies par jums.
   Antonio.
   Ne vairāk, kā man ticis atlīdzināts. Porcija.
   Sinjor, jūs esat gaidīts viesis šeit, Bet ne ar vārdiem tas ir jāpierāda, Un tāpēc apsveikumu saīsinu.
   Graciano
   Nerisai.
   Pat mēness redz, ka dari pāri man: To gredzenu es devu sekretāram.
   Lai manis dēļ tas kļūst par einuhu, Ja, dārgā, tu tā uztraucies par to!
   Porcija.
   Ko, strldāties jau jūs? Kāpēc? Par ko?
   Graciano.
   Par nieciņu, par zelta gredzenu,
   Ko viņa dāvināja man un kurā
   Ar naža asmeni bij iegravēts:
   «Ja mīli mani — nešķīries no manis» …
   Nerisa.
   Šo ierakstu tu sauc par nieciņu? Tu zvērēji, kad ņēmi gredzenu, Ka līdz pat nāvei nēsāsi to klāt Un ari kapā paņemsi sev līdz. Ja neprāti to mīlai nosargāt, Tad būtu zvērestam par godu pratis! To devi sekretāram! Nē, pats dievs Man teic: ne sara nebij tam uz zoda!
   Graciano.
   Tie izaugs tad, kad viņš par vīru kļūs. Nerisa.
   Kā sieviete par vīrieti var kļūt!
   Graciano.
   Es zvēru tev pie dzīvības, ka devu To jauneklim, kurš augumā tāds pats Kā tu. Viņš bija tiesas sekretārs. Viņš gredzenu ar darbu nopelnīja, Es nevarēju viņam atsacīt.
   Porcija.
   Par to man tiešām jāpārmet ir jums, Ka jaunās sievas pirmo dāvanu
   Jūs viegli devis prom. Pret zvērestu Tas bija dots, ar uzticību ņemts. Es arī vīram tādu dāvināju. Viņš zvērēja, ka nešķirsies no tā. Jā, jā, un es pat varu apzvērēt: To viņš no pirksta nenovilks nekad Un neatdos nekam. Nē, Graciano, Jūs savai sievai pāri nodarījis! Es viņas vietā prātu zaudētu.
   Basanio
   pie sevis.
   Man labāk kreiso roku nocirst nost Un teikt, ka, aizsargādams gredzenu, To līdz ar visu roku zaudēju.
   Graciano.
   Sinjors Basanio to gredzenu Tāpat ir atdāvājis tiesnesim, Kurš pelnījis bij to. Bet jauneklis, Tā sekretārs, tad lūdza manējo. Tie nekā cita nevēlējās ņemt Kā tikai gredzenus.
   Porcija.
   Tas atdotais, Bez šaubām, nebij manējais, vai ne?
   Basanio.
   Ja noziedzies es spētu melot vēl, Tad melotu šobrīd, bet redziet — pirkstā Man jūsu dotā gredzena vairs nav.
   Porcija.
   Tāpat kā sirdī uzticības nav! Es zvēru: jūsu sieva nekļūšu, Pirms neredzēšu gredzenu!
   Nerisa.
   Tāpat
   Pirms savu neredzēšu es!
   Basanio.
   Ak dārgā, Ja zinātu, kam devu gredzenu, Ja zinātu, par ko ir gredzens dots, Ja saprastu, kāpēc ir gredzens dots, Cik ļoti negribot ir gredzens dots, Kad prasīja viņš tikai gredzenu, — Tad nedusmotos jūs vairs it nemaz.
   Porcija.
   Ja zinājāt, cik gan šis gredzens dārgs,
   Ja zinājāt tās vērtību, kas deva
   Šo gredzenu, un to, kāds gods ir jums
   Šo gredzenu it visur nosargāt, —
   No gredzena tad nešķirtos nekad,
   Kurš nelietis to spētu atņemt jums,
   Ja jūs to būtu karsti sargājis?
   Kurš būtu bijis gan tik nekautrīgs
   Un pieprasījis to, kas otram svēts?
   Tādēļ, tāpat kā Nerisai, man jāteic:
   Kaut mirsti — citai sievietei mans gredzens!
   Basanio.
   Pie sava goda un pie dzīvības Es apzvēru, ka nav tas sievietei. Ir doktoram mans gredzens, doktoram, Viņš naudu neņēma, tik gredzenu. Es viņam atteicu un Jāvu iet, Kaut izglābis viņš manu draugu bij! Ko vēl lai atbildu jums, mana dārgā? Bet tad es pavēlēju viņu panākt, To darīt lika pienākums un kauns; Mans gods man nepiedotu it nekad Šo nepateicību. Bet, sinjorīna,
   Es zvēru pie šo sveču svētās gaismas, — Ja jūs tur būtu bijusi, tad pati Man lūgtu gredzenu dot doktoram.
   Porcija.
   Ak, lai tik doktors panāk tuvumā! Ja viņam ir mans visudārgais gredzens, Ko solījāties jūs tik svēti sargāt, Tad varu rīkoties tāpat kā jūs — Es viņam neatsacīšu neko: Ne mīlestību, pat ne savu gultu! Es satikšos ar viņu, es to zinu. Jūs ārpus mājas naktīs neejiet, Kā Arguss mani sargājiet, jo, tiklīdz Kaut mirkli būšu viena, — zvēru es, Ka doktoru pie sevis gultā saukšu.
   Nerisa.
   Bet sekretāru — es, un tāpēc, draugs, Bez uzraudzības mani neatstājiet!
   Graciano.
   Nu labi, lai tik viņš man panāk klāt — Pa spalviņai to sākšu plucināt!
   Antonio.
   Es esmu jūsu ķildu cēlonis.
   Porcija.
   Par to jūs neskumstiet, jo tik un tā Jūs esat gaidīts viesis.
   Basanio.
   Porcija,
   Jel piedodiet, ka esmu bijis slikts, Bet, visiem draugiem dzirdot, apsolos Un apzvēru pie jūsu gaišām acīm, Kur redzu sevi es …
   Porcija.
   Jūs paklausieties! Viņš manās acīs divkārt sevi redz, Lai tad ar savu sirdi divkāršo Man zvērētu viņš to.
   Basanio.
   Nē, paklausieties: Tik piedodiet, un zvēru es pie sirds, Ka zvērestu nekad vairs nepārkāpšu.
   Antonio.
   Es kādreiz savu miesu ķīlā liku Par viņa laimi, kas bez gredzena Sen būtu pazudusi jau, bet tagad Es sirdi ķīlā ielieku par to, Ka jūsu vīrs spēs pildīt zvērestu.
   Porcija.
   Ja galvojat par viņu — iedodiet Tam šo, lai labāk nosargā kā pirmo.
   Antonio.
   Basanio, ņem, glabā gredzenu!
   Basanio.
   Mans dievs, tas ir tas pats, kas doktoram! Porcija.
   Viņš atdeva man to, bet piedod, mīļais, Tāpēc viņš šonakt gulēja pie manis.
   Nerisa.
   Man arī piedod, mīļais Graciano, Jo tiesas sekretārs, šis sīkais zēns, Par gredzenu ir šonakt mani guvis.
   Graciano.
   Pie joda! Vai tad tiešām ceļi jau Tik labi būtu it kā vasarā? Vai nepelnījuši jau ragus nesam?
   Porcija.
   Tā nerunājiet. Esat pārsteigti? Lūk, vēstule — to vēlāk izlasiet! Tā ir no Padujas, no Belario. Tur rakstīts būs, ka Porcija Bij doktors, bet tā mazais sekretārs — Šī pati Nerisa, turklāt Lorenco Var apliecināt, ka nupat pirms jums Mēs atbraucām un savā mājā es Vēl neesmu ne soli spērusi. Antonio, jūs apsveicu, jo man Jums sakāms ir kaut kas tik patīkams, Ko nemaz negaidāt. Lūk, vēstule, Un tajā rakstīts būs: trīs jūsu kuģi, Ar precēm bagātīgi piekrauti, Ir pēkšņi ostā iebraukuši. Jums Es, mīļais, neteikšu, cik nejauši Šo vēstuli es guvu.
   Antonio.
   Jūtos pārsteigts.
   Basanio.
   Jūs bijāt doktors? Nepazinu es?
   Graciano.
   Tu — sekretārs, kas ragus lika man?
   Nerisa.
   Jā gan, bet tāds, kas ragus neuzliks, Kamēr par vīrieti viņš nepaliks.
   Basanio.
   Mans mīļais doktor, jūs, mans gultas biedrs, Kad būšu prom — ar manu sievu guliet!
   Antonio.
   Sinjora, dzīvību man atdevāt: Seit tiešām rakstīts tā, ka mani kuģi Ir ostā ienākuši.
   Porcija.
   Nu, Lorenco! Mans sekretārs jūs arī iepriecinās.
   Nerisa.
   Pie tam vēl neņems samaksu nemaz. Te jums un Džesikai būs žīda akts. Viņš paspējis jau nomirt, un šai aktā Jums viņa bagātība novēlēta.
   Lorenco.
   Ak daiļās! Nabadzīgiem debess mannu Jūs dāvināt.
   Porcija.
   Jau rīta blāzma sarkst, Bet jūs, bez šaubām, gribat uzzināt, Kā viss ir noticis. Tad iesim mājās, Tur varēsiet mūs sīki iztaujāt, Un godīgi mēs atbildēsim jums.
   Graciano.
   Mans pirmais jautājums lai Nerisai Ir tāds, ka zvērot jāatbild būs tai: Vai viņa vēlas pagaidīt mazliet Vai tagad, divos naktī, gultā iet? Es vēlētos, lai rīts aust tumšs un kluss, Lai ilgāk sekretārs pie manis dus. Man, Nerisa, viss mūžs tam veltīts būs, — Šis gredzens lai līdz kapam vieno mūs!
   Aiziet.

   Traģikomēdija Venēcijas tirgotājs 1623. gadā iznākusi in folio izdevumā.
   Nostāsts par nežēlīgo ebreju — augļotāju, kas atriebības kārē prasa no sava parādnieka viņa dzīvību, pazīstams jau no viduslaiku anekdotu krājuma Gesta Romanorum. To pašu atstāstīja 14. gs. itā­liešu rakstnieks Džovanni Fiorentino savā noveļu krājumā Aitas galva. Šekspīrs droši vien pazina ari Marlova traģēdiju The Jew of Malta. Traģikomēdijā ir arī daži norādījumi uz sensacionālo tiesas procesu pret portugāļu ebreju par valsts nodevību.
   Tomēr domājams, ka visvairāk Šekspīru ietekmējusi Marlova traģēdija, no kuras viņš aizguvis motīvus Seiloka raksturošanai un viņa meitas Džesikas mīlas notēlojumam.
   Šekspīrs savij divus mīlestības nostāstus — Porcijas un Basanio, Džesikas un Lorenco — ar galveno darbību, kura beidzas gandrīz traģiski.
   Šai traģikomēdijā — Venēcijas tirgotājs Šekspīrs tās idejiskam saturam piešķīris jaunas iezīmes, piemēram, attēlojot Seiloka naidu pret Antonio, Antonio un Basanio draudzību, Seiloka monologu par ebreju tiesībām būt cilvēkam (III, 1.), Porcijas cēlo raksturu un sau­laino sievietes personību.
   Šīs traģikomēdijas īpatnība parādās tās stilā, kas raksturīgs pa daļai pasakai, pa daļai novelei.
   īpatnību traģikomēdijai piešķir arī tās idejiskā satura bagātība un galveno varoņu raksturu daudzpusība, kas nonāk gandrīz jau pret­runās.
   Daudzi rietumu kritiķi mēģina izskaidrot Antonio un Seiloka sa­dursmi kā kristīgo un ebreju pretstatījumu. Tā, protams, ir rupja lugas idejas izkropļošana. Veselā virknē lugu Šekspīrs parāda visu rasu un nāciju, ticību un sabiedriskā stāvokļa cilvēku vienlīdzības ideju.
   Šeilokā Šekspīrs, no vienas puses, attēlo zvērisku augļotāju, no otras puses, ebreju — cilvēku, kam ir tādas pašas tiesības dzīvot kā citiem Venēcijas pilsoņiem.
   Šeiloks pasaka saviem pretiniekiem acīs rūgto patiesību tik pār­liecinošā veidā, ka pats autors nevarēja nejust ebreja vārdu patie­sīgumu.
   Venēcijas tirgotājs šai izdevumā uzņemts Alfrēda Krūkļa tul­kojumā. Tulkojums labi parāda Šekspīra radītos tēlus, pareizi at­spoguļo notikumu gaitu, sekmīgi atveido idiomas un sakāmvārdus. 19. gs. beigās luga iznāca Esenberģu Jāņa tulkojumā. No jauna tā iespiesta 1924. gadā. Salīdzinājumā ar šo tulkojumu jaunais ir solis uz priekšu tulkošanas mākslā.
   I  cēliena 1. ainā
   473. Lai Nestors priecājas, ja pasprūk joks! —
   Nestors — viens no Iliādas personāža, minēts kā nopietnības paraugs.
   2. ainā
   479. Neapolitānieši XVI gs. bija pazīstami kā slaveni jātnieki.
   II  cēliena 1. ainā
   490. Vispirms uz templi… —
   Porcija uzaicina iet uz viņas mājas templi, lai nodotu zvērestu.
   5. ainā
   503. Skaidrā pirmdiena — pirmā pirmdiena pēc Lieldienām.
   7. ainā
   508. Ko sacīs sudrabs nevainības krāsā? — Balta krāsa — nevainības krāsa.
   III cēliena 1. ainā
   521. Šeiloka smaragds, kura zaudējumu viņš apraud kā lielu naudas vērtību, ir viņam arī dārga piemiņa, un šim akmenim bez tam ir vēl simboliska nozīme — pēc veciem ticējumiem, smarag­dam ir daudz brīnišķīgu īpašību: 1) tas brīdina savu īpašnieku par draudošu nelaimi; 2) nodrošina saprašanos laulāto starpā utt.