HENRIJS IV
   Karaļdrāma piecos cēlienos
   I daļa
   KING HENRY IV, 1.

   Karalis Henrijs IV
   Henrijs, Velsas princis ļ ^
   Džons, Lenkasteras princis J vlIja e 1
   Grāts Veslmorlends
   Sers Volters Blants
   Tomass Persijs, grāfs Vuslers
   Henrijs Persijs, grāfs Nortumberlends
   Henrijs Persijs, saukts Hotspers,
   viņa dēls Edmunds Mortimers, grāfs Mārčs Ričards Skrūps, Jorkas arhibiskaps Arčibalds, grāfs Daglass Ove/is Glendovers Sers Ričards Vernons Sers Džons Falslals
   Sers Maikls, Jorkas arhibīskapa draugs
   Poinss
   Cedshils
   Peto
   Bardolis
   Lēdija Persija, Hotspera sieva,
   Mortimera māsa Lēdija Mortimera, Glendovera meita,
   Mortimera sieva Misis Kviklija, krodziņa saimniece Istčlpā
   Lordi, virsnieki, šerifs, bufetnieks, namiķis, kroga puiši, divi vedēji, ceļotāji un pavadoņi.
   Notiek Anglijā un Velsā.

   Ienāk karalis Henrijs, princis Džons Lenkaslers, grāls Vestmorlends, sers Volters Blanls un citi.
   Karalis Henrijs.
   Kaut nomāc mūs vēl smagais rūpju slogs, Mēs alkstam gūt sev mazu atelpu, Lai kaujas tauru aso valodu Uz citiem — tāliem krastiem pārnestu. Nē, izslāpusi dzimtās zemes smilts Vairs nedzers savu bērnu asinis; Un neizvagos druvas ziedošās Vairs kara zirgu cietie pakavi, Kas puķēm liek zem dzelzu svara ļimt. Nesen vēl naida pilnie pretnieki, Kam niknā brāļu karā dega skats, — Kaut vienas asinis tiem dzīslās rit, — Nu cieši slēgtās rindās vienosies, Ar draugiem, radiem vienu ceļu ies Un savstarpējās ķildas aizmirsis. Mūs pašus kara asmens nedurstls Kā atvāzts nazis kabatā. Nu, draugi, Kā svētās krusta zīmes kareivji, Kas saistīti pie tās ar zvērestu, Uz Kristus kapa vietu dosimies, Uz varoņdarbiem angļus vedīsim,
   Kas tiem jau mātes klēpi nolemti, Un trenksim pagānus no svētās zemes, Ko pestītāja kājas skārušas, Kurš mūsu dēļ pie krusta pienaglots Pirms četrpadsmit gadu simteņiem. Tas iecerēts jau gadu atpakaļ, Un lieki būs par to vēl spriedelēt. Ne tādēļ esam šodien tikušies. Mēs gribam dzirdēt, mīļo Vestmorlend, Ko vakar nolēmusi padome, Lai sekmētu šo svēto gājienu.
   Vestmorlends.
   Mans kungs, mēs apspriedāmies dedzīgi, Jau kara nodokļi bij noteikti, Te pēkšņi pārsteidza mūs ļauna vēsts, Kas bēdas nes no Velsas pakalniem: Ir saņemts gūstā krietnais Mortimers, Kas Herfordšīras pulkus veda cīņā Pret mežonīgi straujo Glendoveru. No nesaudzīgās rokas krituši, Kāds tūkstot's vīru kaujaslaukā guļ, Tos Velsas sievas apsmējušas tā, Ka man ir kauns šo skatu aprakstīt.
   Karalis Henrijs.
   Kā liekas, ziņas par šo slaktiņu Mums izjauks gājienu uz svēto zemi.
   Vestmorlends.
   Tā ir, mans karali. Bet tas nav viss — Daudz ļaunāka un smagu jausmu pilna Ir cita vēsts, kas nāk no ziemeļiem. Tā teic, ka karstgalvīgais Henrijs Persijs Pie Holmedonas cīņu uzsācis Ar Arčibaldu, skotu varoni, Kas kaujas sparā nepārspējams šķiet. Par cīņas sīvumu var liecināt Mums lielgabalu pērkonīgie dārdi, Kas grandīt grandīja bez norimas.
   Bet virs, kas mums šo ziņu atnesis, Ir kāpis zirgā karstā cīņas brīdī Un tādēļ nezin, kāds ir iznākums.
   Karalis Henrijs.
   Patlaban dārgais, uzticamais draugs Sers Volters Blants pie mums ir ieradies. To pārklājuši ceļa putekļi No Holmedonas līdz pat Londonai. Viņš patīkamas vēstis atnesis: Grāfs Daglass sakauts, desmittūkstoš skotu Un pāris desmit cēlu bruņinieku Mirkst kaujaslaukā pašu asinīs. Bet Faifas grāfu gūsta važas sien, Un jaunais Daglass viņam līdzi siets, Vēl grāfi Atols, Merrejs, Anguss, Mentits. Vai tas nav prāvs un lielisks laupījums? Vai tā nav spldošākā uzvara?
   Vestmorlends.
   Patiesi, kungs, ar šādu uzvaru Var lepoties viscienīgākais princis.
   Karalis Henrijs.
   Tu mani skumdini un apskaust liec
   Nortumberlendu, kam tik krietns dēls,
   Ka malu malās daudzināts un slavēts:
   Viņš birztalā ir koks vistaisnākais,
   Viņš laimes lolots luteklis un lepnums.
   Kad viņa slavas darbus vēroju,
   Es acīs savam dēlam Henrijam
   Tik palaidnības, blēņas saskatu.
   Kaut būtu pierādāms, ka mūsu dēli
   Ir bērnu autos laumu apmainīti,
   Mans nosaukts Persijs, viņa — Plantagenets!
   Kaut būtu man tāds dēls! … Bet prom šis domas!
   Klau, brālēn, vai tev neliekas, ka Persijs
   Top pārgalvīgs? Viņš visus gūstekņus
   Grib paturēt pats sev un paziņo,
   Ka man viņš došot tikai Faifas grāfu!
   Vestmorlends.
   Tā viņu samācījis tēvocis Grāfs Vusters, jūsu senējs ienaidnieks, Kas sakūda pret jūsu augstību, •— Un jauneklis kā gailēns dižojas.
   Karalis Henrijs.
   Tam liku nākt, lai dod man atbildi. Un tādēļ mums uz laiku jāatliek Vēl gājiens būs uz Kristus kapvietu. Par to mēs lemsim trešdien Vindzorā. Jūs, brālēn, paziņojiet augstmaņiem Un pasteidzieties atpakaļ jo drīz, Vēl daudz kas jāapspriež bez liekas steigas, Un daudzi darbi mums vēl veicami.
   Vestmorlends.
   Kā pavēlat, mans kungs!
   Aiziet.

   Ienāk Velsas princis un Falstals.
   Falstals. Hel, draudziņ, teic — vai tagad rīts vai vakars?
   Princis Henrijs. Tavas smadzenes jau aptaukojušās, tu pārāk daudz iebaudi veca vīna, vakariņās ēd tik ne­gausīgi, ka pogas jāpāršuj svabadāk, un pēcpusdie­nās valsties uz soliem. Tu jau vairs nejēdz, kā pajau­tāt taisni to, ko gribi zināt. Velns lai parauj! Kāda tev daļa par laiku? Ja stundas būtu vīna glāzes, mi­nūtes — cepti ungurēti gaiļi un pulksteņu tikšķi — savedēju mēļošana, un ja pulksteņu rādītāji tev pa­teiktu ceļu uz prieka mājām, un ja pati saule būtu kaislīga skuķe ugunīgi sarkanā zīdā, tad vēl varētu saprast tavu interesi par laiku.
   Falstals. Tu trāpīji, Hel. Jo mēs, maku aplasītāji, dzīvo­jam pēc mēness un Greizajiem Ratiem, nevis pēc Fēba, šī «maldu bruņinieka smalkā». Un es lūdzu tevi, mīļo palaidnīt, kad tu būsi karalis, lai dievs sarga tavu svētcienību — majestāti, es gribēju teikt, jo svētums tev nepiemīt nemaz.
   Piincis Henrijs. Ko? Nemaz?
   Falstafs. Nē, tiešām ne! Ne tik daudz kā pātariem pirms brokastīm!
   Princis Henrijs. Nu, un tālāk? Klāj vaļā! Bez aplinkiem!
   Falstals. Nu labi, draiskuli! Kad nāksi karaļa godā, ne­ļauj mūs, nakts bruņiniekus, saukāt par dienaszag­ļiem. Lai mūs dēvē par Diānas mežziņiem, par tum­sas kavalieriem, par mēness lutekļiem, un pavēli ļaudīm runāt, ka esam uzvedīgi cilvēki, jo pār mums, tāpat kā pār jūru, valda cildenā un šķīstā kundze Lūna, kuras aizgādībā zogam.
   Princis Henrijs. Labi teikts, un tā patiešām arī ir! Tā kā esam mēnesnīcas bruņinieki, mūsu laimei, tāpat kā jūrai, ir savs uzplūdums un atplūdums. Tā, piemē­ram, pirmdienas naktī mums uzplūst maks ar zeltu, bet otrdienas rītā viss zelts jau aizplūdis, iegūts ar uzkliedzienu «Atdod!» un izdots ar saucienu «Pa­dod!». Dažreiz kopā ar atplūdiem tu novelies līdz trepju apakšējam pakāpienam un tūlīt pēc tam tik augsts paisums, ka tu jau pašā virsotnē … pie karā­tavām.
   Falstafs. Tas tiesa, zēn! … Nu bet saki — vai krodzi­niece nav saldīgs radījums?
   Princis Henrijs. Jā, manas pils jokdari, kā Hiblas me­dus. Bet, kad tu vēršādas vamzī staigāsi aiz restēm, vai tad nebūs saldi?
   Falstafs. Nu, nu, trakgalvi! Tev atkal stiķi prātā? Pie joda! Kads man sakars ar vēršādas vamžiem?
   Princis Henrijs. Un kāds sakars man ar krodzinieci?
   Falstals. Tu esi maksajis tai lēsi un diezgan bieži.
   Princis Henrijs. Vai kādreiz esmu uzaicinājis tevi sa­maksāt savu dalu?
   Falstafs. Nē. Patiesības labā jāteic, ka par visu šeit mak­sāji tu.
   Princis Henrijs. Jā, un citur tāpat, kamēr vien man mo­nētas turējās, un, kad biju sauss, izmantoju savu kre­dītu.
   Falstafs. Un to tu izmantoji tā, ka visiem bija skaidrs: tu esi pilntiesīgs troņa mantinieks. Bet saki man, pa- laidnīt, — vai Anglijā būs vēl karātavas, kad tu būsi karalis? Vai tiešām tā vecā āksta — likuma rūsas saēstie žokļi vēl arvien grābs ciet drošsirdīgos? Kad tu būsi noteicējs, zagļus gan nestiep pie karātavām!
   Princis Henrijs. Nē, to darīsi tu.
   Falstafs. Es? Lieliski! Būšu varens tiesas spriedējs.
   Princis Henrijs. Nupat jau spriedi aplam. Es gribēju teikt, ka tu kārsi zagļus un kļūsi par varenu kārēju.
   Falstafs. Labi, Hel, lai nu tā būtu! Tas man varbūt pat piederas, katrā ziņā labāk nekā nīkuļot tiesā, to es tev saku.
   Princis Henrijs. Nu, bet greznu mundieri gan tu kāro, vai ne?
   Falstafs. Jā, mundieris, protams, jādabū, bet galu galā bendem taču nekad nav apģērba trūkums. Parauj jods! Šodien esmu tik īdzīgs kā vecs runcis vai dī­dāms lācis.
   Princis Henrijs. Vai kā vecs lauva, kā mīlnieka gaudu stabule.
   Falstafs. Vai arī kā Linkolnšīras dūdas.
   Princis Henrijs. Un ko tu teiksi, ja es tevi salīdzināšu ar zaķi? Vai ar skumīgi pūstošo, drūmo Mūras grāvi?
   Falstafs. Tev ir visnejēdzīgākās līdzības pasaulē, tu tie­šām esi niķu pilns prātvēders, mans mīļais princi! Bet nu pietiek mani kaitināt. Kaut dieviņš norādītu, kur var iepirkt vairumā labo slavu! Nesen kāds vecs gal­ma padomnieks tevis dēļ mani bāra uz ielas. Viņš pļāpāja bezgala prātīgi, un, kaut arī kulstīja mēli tik gudri un turklāt vēl uz ielas, es tikpat nelikos ne zinis.
   Princis Henrijs. Pareizi darīji, jo stāv rakstīts: gudrība brēc ielās, bet neviens to neuzklausa.
   Falstafs. Tev arvien uz mēles šādas sasodītas izrunas, pat svēto tu esi spējīgs novest uz neceļiem. Arī mani tu daudzos grēkos ievilki, zēniņ! Lai dievs tev pie­dod! Pirms tevi pazinu, biju gluži nevainīgs. Toties jāatzīstas, ka tagad neesmu daudz labāks par pēdējo bezdievi. Šāda dzīve jāatmet, un es to darīšu. Ja ne, sauc mani par nelieti, jo man negribas kaut kāda karaļdēliņa dēļ braukt uz pekli.
   Princis Henrijs. Kur mēs varētu pakampt kādu maku?
   Falstafs. Vienalga kur, esmu ar mieru. Sauc mani par nelgu, ja es to nenočiepšu, un zobo mani kaut no panckām laukā!
   Princis Henrijs. Te nu bija! Tagad redzu gan, kā tu gribi laboties: no lūgšanām uz maku zagšanu!
   Falstafs. Ko darīt, Hel! Tāds nu reiz ir mans amats! Un savā amatā strādāt nav nekāds grēks.
   Ienāk Poinss.
   Re, tur nāk Poinss! Nu dzirdēsim, vai Gedshils visu nokārtojis. Ja cilvēkus atalgotu pēc nopelniem, kurš kakts peklē tad būtu viņam pietiekami sakarsēts? Viņš ir vislielākais blēdis, kāds jebkad uz lielceļa godīgam cilvēkam uzsaucis: «Stāt!»
   Princis Henrijs. Labrīt, Ned!
   Poinss. Labrīt, mīļo Hel! Nu, ko saka Sirdsapziņas kun­dze? Ko dara sers Džons Saldvīns? Pastāsti, Džek, — kā tu ar velnu vienojies par savu dvēseli, ko tu vi­ņam pārdevi Lielajā piektdienā par glāzi madeiras un aukstu gaiļa stilbu?
   Princis Henrijs. Velns savu tiesu dabūs, jo sers Džons mēdz turēt vārdu. Viņš arvien rīkojas pēc parunas: dod velnam, kas velnam pienākas.
   Poinss. Tu topi pazudināts, tāpēc ka turi velnam doto vārdu.
   Princis Henrijs. Citādi velns viņu pazudinās par vārda laušanu.
   Poinss. Uzklausiet, zēni! Rīt četros no rīta jābūt pie Ged- shila! Svētceļnieki dodas uz Kenterberiju ar bagā­tām dāvanām, un tirgoņi ar pilniem makiem jāj uz Londonu. Maskas visiem sagādātas, zirgi ir jums pa­šiem. Gedshils guļ šonakt Ročestrā. Rītvakaram pa­sūtīju jau vakariņas Istčīpā. Tas ir norunāts. Ja nāk­siet līdzi, es pildīšu jūsu makus ar kronām, ja ne, — ejiet kārties!
   Falstafs. Vai dzirdi, Edvard: ja es palieku mājās un ne­piedalos, tad es visus dalībniekus pakāršu.
   Poinss. Vai tad tu nāksi vai ne? Gaļas blāķis tāds!
   Falstafs. Hel, un kā tu?
   Princis Henrijs. Es lai ietu laupīt un zagt? No dieva pu­ses, nemūžam!
   Falstafs. Nav tevī ne krietnības, ne vīrestības, ne īstas sajēgas par draudzību. Pat karaliskas asinis tev nav, ja trūkst dūšas pagrābt dažas kronas.
   Princis Henrijs. Nu labi, vienu reizi mūžā jau var būt arī par trakgalvi.
   Falstafs. Prātīga runa.
   Princis Henrijs. Nē, lai nu ka, labak tomēr palikšu mā­jās.
   Falstafs. Goda vārds! Es kļūšu par valsts nodevēju, kad tu būsi karalis.
   Princis Henrijs. Manis pēc.
   Poinss. Ser Džon, lūdzu, atstāj mūs divatā, es viņam pa­sacīšu ko tādu, ka viņš tūdaļ nāks līdz.
   Falstafs. Lai notiek! Dievs dod tev pierunāšanas spējas un viņam dzirdīgas ausis, lai tavi vārdi aizrautu un viņš noticētu, ka īsts princis joka dēļ var iejusties arī neīsta zagļa lomā. Vajag taču mazdrusciņ jautrī­bas šīlaika seklajos nedarbos. Sveiki! Tiksimies īst- čīpā!
   Princis Henrijs. Paliec sveiks, vēlīnais ziedoni! Paliec sveika, savītusi atvasara!
   Falstafs aiziet.
   Poinss. Mans mīļais, dārgais princi! Jāj rīt mums līdz: man padomā kāds joks, viens to nevaru izspēlēt. Falstafs, Bardolfs, Peto un Gedshils lai aplaupa tos, kurus mēs izsekosim. Mēs abi nepiedalīsimies, bet, kad tiem laupījums būs jau rokā, atņemsim to vi­ņiem, — un kaut vai mana galva noripo!
   Princis Henrijs. Bet kā mēs ceļā no viņiem nošķirsimies?
   Poinss. Mēs izjāsim pirms vai pēc viņiem un norunāsim satikšanās vietu, kur varam arī neierasties. Tad viņi uzsāks šo dēku vieni paši, un, tiklīdz tas būs darīts, mēs uzbruksim.
   Princis Henrijs. Jā, bet domājams, ka viņi pazīs mūs pēc zirgiem un drēbēm.
   Poinss. Nebūt ne! Zirgus viņi nedabūs redzēt, tos es pie­siešu mežā; kad būsim no tiem nošķīrušies, mēs uz­liksim citas maskas. Un — vai zināt — man šim ga­dījumam ir nātna apmetņi, tie nosegs mūsu parastās drēbes.
   Princis Henrijs. Es šaubos, vai mes viņus pievaresim.
   Poinss. Ak! Divi no viņiem ir tīrie zaķapastalas, un tre­šais ir tik prātīgs, ka daudz nespurosies pretī. Ja es nerunāju patiesību, tad zvēru savu mūžu vairs ieroci rokās neņemt. Bet lielākais joks būs, kad pie vaka­riņu galda resnais blēdis tā melos, ka ausis kustē­sies, — kā viņš kāvies vismaz ar trīsdesmit vīriem, kā zvēlis, kā dūris un kādas briesmas izcietis. Tad gan varēsim izsmieties, kad celsim šos melus gaismā.
   Princis Henrijs. Labi, es došos līdz; pagādā visu vaja­dzīgo un rītvakar gaidi mani Īstčīpā. Es būšu tur va­kariņās. Dzīvo vesels!
   Poinss. Dzīvo sveiks, mans princi!
   Aiziet.
   Princis Henrijs.
   Es pazīstu jūs visus: brīdi vēl
   Es gribu palaidnības atbalstīt
   Un šinī ziņā saulei līdzīgs būt,
   Kas pieļauj zemiem dūmu mākoņiem
   Slēpt savu daiļumu no pasaules,
   Lai to vēl vairāk apbrīnotu tad,
   Kad jaunā spožumā tas izlaužas
   Caur biezās miglas tvaikiem smacīgiem,
   Kas grasījušies viņu noslāpēt.
   Ja cauru gadu būtu svētku dienas,
   Tad spēles apniktu tāpat kā darbs.
   Mums tādi svētki tīk, kas reti nāk,
   Jo prieku tikai neparastais nes.
   Ja izlaidīgo dzīvi atmetīšu,
   Tad samaksāšu savu parādu
   Un ļaunos mēļotājus pievilšu.
   Kā zelts uz melnas rūdas pamata
   Lai mana atdzimšana spoži mirdz
   Pār kļūmo pagātni un valdzina
   Daudz vairāk nekā parasts spulganums!
   Tā maldināšu ļaudis šinī lomā,
   Ko atmetīšu agrāk, kā tie domā.
   Aiziet.

   Ienāk karalis Henrijs, Nortumberlends, Vusters, Holspers, sers Vollers Blants un cii i.
   Karalis Henrijs.
   Līdz šim es biju pārāk lēnprātīgs, Par nelietībām neiekāršu, jūs So iecietību kājām mīdījāt. Bet turpmāk gribu vairāk būt es pats: Es būšu stingrāks, bargāks kā līdz šim, Jo biju gluds kā eļļa, mīksts kā pūka Un tādēļ pazaudēju jūsu cieņu, Ko lepnais tikai lepnajam mēdz dot.
   Vusters.
   Mans valdniek, mūsu nams nav pelnījis, Ka jūsu augstība to bargi šausta, Tā pati augstība, ko mūsu rokas Ir līdzējušas celt šai augstumā.
   Nortumberlends. Mans valdniek …
   Karalis Henrijs.
   Tu, Vuster, vari iet, jo šeit tavs skats Tik naida sēklu sēj un dumpību Un pārmērīgu augstprātību pauž. Kurš pavēlnieks gan gribēs padoto Ar šādu untumainu spītību? No karaļgalma tevi atlaižu Un likšu pasaukt, ja būs vajadzīgs.
   Vusters aiziet. Nortumberlendam.
   Jūs gribējāt ko teikt?
   Nortumberlends.
   Jā, augstais kungs. Kā bija pavēlēts — Tie gūstekņi, ko Persijs saņēmis, Bij pilnā skaitā nododami jums. Viņš nav nebūt tik strupi liedzis dot, Kā jūsu majestātei attēlots: Tur vainīgs nav mans dēls, bet skaudība Un ļaunprātīgas, graizas valodas.
   Hotspers.
   Mans kungs! Es gūstekņus jums neliedzu,
   Bet atminos: tūlīt pēc kaujas sīvās
   Es asinīm un sviedriem noplūdīs
   Un gurds, bez elpas atslējos uz šķēpa;
   Pie.manis pienāk grezni tērpies kungs,
   Kā līgavainis kāzām uzposies.
   Sim frantam vaigi noskūti ir tā,
   Ka gludam kviešu laukam līdzinās,
   Pats iesmaržojies tā kā modes āksts.
   Tam rādītājs un īkšķis rūpīgi
   Tur smaržu kārbiņu, ko šad un tad
   Liek klāt pie deguna un atrauj nost,
   Kad deguns it ka dusmās šķaudīt sāk;
   Bet viņš tik muti klabina un smīn.
   Kad viņam garām nesa kritušos,
   Viņš sauca nesējus par nejēgām,
   Jo līķus riebīgos tie nesot tā,
   Ka smaka viņa augstdzimtību skar.
   Viņš izmeklētā salonvalodā
   So to man vaicāja un pieprasīja,
   Lai visus gūstekņus es dodot jums.
   No aukstuma man sāka sāpēt brūces;
   Turklāt, šī papagaiļa kaitināts,
   Es īgnā prātā atteicu kaut ko,
   Bet neatminos vairs, vai gūstekņus
   Es solīju vai ne. Man bija dusmas,
   Ka viņš tik glauns, ka viņš tik saldi smaržo,
   Ka pļāpā viņš kā galma jaunkundze
   Par lielgabaliem, bungām, kara brūcēm.
   Un ieteica pret visām slimībām Vien dziedinošo ziedi spermacetu Un nožēlodams iebilda pret to, Ka rokot posta pilno salpetri No mūsu labās zemes mātes klēpja: Tas nāvējis daudz krietnu, staltu zēnu. Ja nebūtu šo Jauno lielgabalu, Viņš būtu kļuvis pats par kareivi. Uz šādu tukšu mutes vārstīšanu Es atbildēju viņam nevērīgi Un tādēļ lūdzu viņa ziņojumu Vēl neuzņemt kā sūdzību, kas stājas Starp karali un manu mīlestību.
   Blants.
   Ja apsver apstākļus, mans karali, Tad viss, ko Persijs būtu sacījis Kaut kad kaut kur kaut kādam vēstnesim, Un kā tas viss še atkal atstāstīts, — Var droši zust un aizmirstībā grimt, Lai viņu nenospiež vairs smagums šis, Ja viņš nu atsauc to, ko sacījis.
   Karalis Henriļs.
   Un tomēr gūstekņus viņš solās dot Ar ierunām un dažiem noteikumiem: Man esot jāizpērk no nebrīves Tā svainis — vieglprātīgais Mortimers, Kurš nodod tos, ko pats viņš vedis cīņā Pret nelietīgo burvi Glendoveru, Kā meitu nesen apprecējis Mārčs. Kam mantu šķiest, lai gūtu nodevējus? Kam nodevību pirkt? Vai vajadzīgs Man gļēvulis, kas gūstā dodas pats? Lai izdēd viņš tur kailos kalnājos! Nekad es nesaukšu par draugu to, Kurš lūgs no manis kaut vai peniju, Ko izpirkt nodevēju Mortimeru.
   Hotspers.
   Jūs sakāt — nodevēju Mortimeru? Tik kara kļūmais liktenis ir vainīgs, Ka viņa nav starp mums. To vienā mēlē Var apliecināt viņa daudzās brūces, Kas atvērtas kā runātāju mutes. Pie meldru krastiem skautās Severnas Viņš vīrs pret vīru niknā divkaujā Ar lielo Glendoveru cīnījās, Te viens, te otris gūdams pārsvaru. Trīs reizes elpu atņēma, trīs reizes Pēc vienošanās slāpes dzēsa upē, Kas, baidīdamās asiņainā skata, Zem meldriem bikli tecēja uz priekšu Un slēpa galvu izalotos krastos, Kas slacīti šo abu asinīm. Nē, zemisks viltus nekrāsos nemūžam Tik asiņainām brūcēm savus darbus. Nav domājams, ka krietnais Mortimers Tās labprātīgi saņēmis, un tādēļ Nav iemesla par nodevību melst.
   Karalis Henrijs.
   Nu gan tu melo, Persij, melo pats! Ar Glendoveru nav viņš cīnījies. Es saku tev: viņš drīzāk sastaptos Ar velnu vienatnē, ne cīnītos Ar Glendoveru. Vai tev kauna nav? Par Mortimeru turpmāk vairs ne vārda! Un sūti savus gūstekņus jo drīz, Ja ne, es varu asāk izteikties Un tavas stūrgalvīgās domas lauzt. Jūs abus līdz ar dēlu atvaļinu, Bet sūtiet gūstekņus, to piekodinu.
   Karalis Henrijs, Blants un pavadoņi aiziet.
   Hotspers.
   Pats velns ja kauktu man, lai sūtu tos, Es nedošu, to gribu teikt tūlīt Un sirdi vieglot, kaut ar galva krīt.
   Nortumberlends.
   Vai žults tev trako? Stājies! Redz, kur nāk Tavs tēvocis.
   Atgriežas Vusters.
   Hotspers.
   Par Mortimeru neteikt? Rauj jods! Es tomēr runāšu par viņu! Lai pazudina manu dvēseli, Ja neaizstāvu viņu! Esmu gatavs Vērt vaļā visas dzīslas viņa dēļ, Liet savas asinis uz putekļiem, Lai dubļos iemīdīto Mortimeru Tur paceltu, kur tagad valdnieks sēž, Šis netaisnais un nepateicīgais!
   Nortumberlends.
   Kā valdnieks saniknojis Persiju!
   Vusters.
   Kas viņā iešķīlis šo uguni?
   Hotspers.
   Viņš grib — ko domā! — visus gūstekņus. Bet, kad es viņam uzstājos, lai izpērk Viņš manu svaini, karalis top bāls Un met uz mani naida pilnu skatu, Un trīs, kad minu Mortimera vārdu.
   Vusters.
   Par to es nebrīnos. Vai Ričards viņu Nav iecēlis par troņa mantinieku?
   Nortumberlends.
   Šo iecelšanu dzirdēju es pats.
   Tas bija toreiz: nelaimīgais valdnieks —
   Lai piedod dievs, cik daudz tur mūsu vainas!
   Bij karagājienā uz Īriju.
   To atsauca uz mājām, kur jo drīz
   No troņa nogāza un nonāvēja.
   Vusters.
   Un nekautrīgu ļaužu plašās mutes Par viņa nāvi vainu uzkrauj mums.
   Hotspers.
   Es lūdzu, klusāk! Vai tad valdnieks Ričards Bij manu dārgo svaini Mortimeru Patiesi iecēlis par mantinieku?
   Nortumberlends.
   Tā ir; pats savām ausim dzirdēju.
   Hotspers.
   Tad nevaru es vainot karali, Kas Mortimeram bada nāvi vēl. Vai tiešām jūs, kas karalisko kroni Sim vīram likāt aizmāršīgā galvā Un viņa labā nesat kauna traipu Par slepkavības lomu, — vai var būt, Ka jūs nu lāstus kaudzēm saņemsiet Par to, ka bijāt viņa palīgi — Kā ieroči, kā karātavu trepes, Kā virves un varbūt… kā kārēji? Jūs piedosiet, ka eju es tik tālu, Lai parādītu jūsu stāvokli Un vietu pie šī viltnieka uz troņa. Vai drīkst aiz kauna mūsu dienās minēt Vai nākotnē to rakstīt vēsturē, Ka jūs, tik vareni un cēli vīri, Ar šādiem kauna darbiem saistīti? Lai piedod dievs, ka jūs to darījuši, Ka izravējāt rozi Ričardu Un ērkšķi Bolingbruku stādījāt! Vēl lielāks jūsu negods: nu jūs atlaiž, Jūs nicina un projām dzen tas pats, Kā labā jūs šo kaunu uzņēmušies! Nē, laiks jums izpirkt pazaudēto godu Un ļaužu acis atgūt labo slavu. Laiks atriebties par izsmieklu un nievu Šim karalim, kas augas dienas domā,
   Kā dzēst jums visu savu parādu, Pat ja tas maksājams ar jūsu nāvi. Un tādēļ saku . . .
   Vusters.
   Klusu, vairs ne vārda! Ir dibināts tavs satraukums un spīts. Es vēršu noslēpumu grāmatu, Par grūtībām un briesmām lasīšu, Ko pieveikt tikai drošsirdība var, Kā pāriet straujas krāces mutuļiem Uz asa šķēpa šaurā asmeņa.
   Hotspers.
   Ja iekrīt, teic ardiev'! Tad grimt vai peldēt!
   Lai arī kuru taku ļaunums ies,
   Arvien tam pretī drosme nostāsies
   Un vira gods! Mums lauvu medībās
   Daudz straujāk asin's dzirkst, kā zaķus dzenot!
   Nortumberlends.
   Šīs iedomas par varoņdarbiem viņu Rauj pāri pacietības robežām.
   Hotspers.
   Man šķiet, ka es ar vieglu lēcienu No bālā mēness gaismu norautu. Es gatavs jūras bezdibeni nirt, Ko izmērīt nav spējis vēl neviens, Un nogrimušo slavu augšā vilkt Aiz matu sprogām. Bet vien tā, ja es Kā glābējs godu saņemtu viens pats. Man riebj to dalīt kūtriem palīgiem!
   Vusters.
   Viņš iedomātu tēlu vidū mīt Un neredz to, ko vajag ievērot. Ļauj man ko pasacīt!
   Hotspers.
   Es lūdzu piedot…
   Vusters.
   Tos skotu kareivjus, ko saņēmi. . .
   Hotspers.
   Tos visus paturēšu. Dieva vārds! Neviena skota viņam! Pat ja skots Tam spētu izglābt dvēseli no pekles, — Es zvēru nedot, un tas nenotiks!
   Vusters.
   Tu uztraucies un neklausies, ko saku: Nu nedod gūstekņus . . .
   Hotspers.
   Jā, tas ir nolemts!
   Viņš Mortimeru izpirkt negribot! Pat viņa vārdu liedz man pieminēt! Es miegā Bolingbrukam piezagšos Un kliegšu ausī vārdu: Mortimers! Nē, labāk tā: es strazdu nopirkšu Un izmācīšu vienu vārdu saukt Tam — Mortimers! Tad došu karalim, Lai nemitīgi viņu kaitina.
   Vusters.
   Tik vienu vārdu ļauj man pasacīt!
   Hotspers.
   No visa cita atteikšos, lai spētu Vien dusmināt un niknot karali. Es trakuli un žūpu, Velsas princi, Ar indi alus kausā pacienātu, Ja nezinātu, ka to nemīl tēvs, Kas vēlas pats, lai nelaime to rauj.
   Vusters.
   Tad paliec sveiks! Mēs parunāsim tad, Kad būsi spējīgs mani uzklausīt.
   Nortumberlends.
   Tu ālējies kā bites sadzelts āksts! Kā pļāpātkāra sieva vārdus šķied, Kam ausis tikai savu runu dzird!
   Hotspers.
   Man šķiet, ka skudru pūznī mani met
   Vai rīkstēm šausta, asām nātrēm dzeļ,
   Kad piemin nelietīgo karali.
   Kad Ričards valdīja — nu, kā to vietu sauc?
   Ak sodība! — tas bija Glosteršīrā,
   Kur mita viņa trakais tēvocis
   Grāfs Jorks; tur ceļus liecu pirmoreiz
   Sim Bolingbrukam, smaidu karalim —
   Nolādēts! —
   Kad viņš no Revenspurgas atgriezās.
   Nortumberlends. Tas bija Berklijā.
   Hotspers.
   Jums taisnība. Un kādas cukursaldas laipnības Man mēļoja šis liekulīgais āksts! «Kad mana laime pilngadību gūs.» — «Ak mīļo Persij!» — «Manu labo brālēn!» Velns parauj tadu viltus brālēnību! Es visu pateicu. Nu, tēvoc, runā tu!
   Vusters.
   Ja neesi vēl beidzis, turpini! Es varu pagaidīt.
   Hotspers.
   Nē, tiešām beidzu.
   Vusters.
   Es vēlreiz runāšu par gūstekņiem: Laid vaļā tos bez izpirkšanas maksas, Ņem palīgos sev jauno Daglasu, Viņš Skotijā tev spēkus sapulcēs.
   Man zināmi ir daži apstākļi — Tos sīkāk paskaidrošu rakstiski, — Kas mūsu pasākumus veicinās.
   Norlumberlendam.
   Un, kamēr dēls būs aizņemts Skotijā, Jūs iezodzieties sirdī bīskapam, Ko visi ļaudis augstā cieņā tur.
   Hotspers.
   Vai Jorkas arhibīskapam?
   Vusters.
   Jā gan,
   Par sava brāļa nāvi Bristolē Viņš smagi cieš un ienīst karali. To nerunāju tik aiz nojautas, Ka varētu tā būt. Ak nē, tas viss Ir izdibināts, pārdomāts un nolemts Un gaida vien, kad laba izdevība Dos mājienu.
   Hotspers.
   Es nojaušu: mums veiksies.
   Nortumberlends.
   Vēl zvērs nav lenkts, bot tu jau suņus laid.
   Hotspers. Es galvoju,
   Ka mūsu cēlais nodoms izdosies, Ja Skotijas un Jorkas karaspēks Ies Mortimeram palīgā.
   Vusters.
   Tā būs!
   Hotspers.
   Patiesi, tas ir gudri izdomāts!
   Vusters.
   Mums svarīgs iegansts aši rīkoties — Valsts galvu gāzt, lai savas galvas glābtu. Lai cik mēs rāmi būtu, karalis Arvien vēl jūtas mūsu parādnieks. Un, kamēr parāds nebūs nomaksāts, Mūs allaž apvīs viņa aizdomas. Jau redzējāt, kā viņa mīlestība Sāk novērst savus skatienus no mums.
   Hotspers.
   Tā ir, un tas bez soda nepaliks.
   Vusters.
   Sveiks, brāļadēls! Vēl pacieties mazliet! Es atrakstīšu jums, kas tālāk darāms. Kad pienāks laiks — un tas būs visai drīz,  Pie Glendovera un pie Mortimera Es pāriešu un izkārtošu tā, Ka viņu, Daglasa un tavi spēki It visi vienā vietā saplūdis. Tad stiprām rokām tversim savu laimi, Kas vēl ir mānīga un nedroša.
   Nortumberlends.
   Sveiks, brāli! Cerēsim, ka izdosies.
   Hotspers.
   Sveiks, tēvoci! Kaut stundas žiglāk steigtu Un drīzāk cauri kaujas dārdoņai Un vaidiem vestu pretī uzvarai!
   Visi aiziet.

   Ienāk vedējs ar lukturi rokā.
   Pirmais vedējs. Ak vai! Lai mani pakar, ja nav jau četri no rīta! Greizie Rati jau stāv virs jaunā skursteņa, bet mūsu zirgam nasta vēl nesieta. Ei, zirgu puis!
   Zirgu puisis
   iekšpusē.
   Tūlīt, tūlīt!
   Pirmais vedējs. Vai dzirdi, Tom, sakārto bērim seglus. Paliec apakšā pakulas, nabaga lopiņam skausts no­berzts gluži jēls.
   Ienāk otrais vedējs.
   Otrais vedējs. Pupas un zirņi še ir draņķīgi, pēc suņa; no tā jau ceļas tārpi šitādiem kraķiem. Šai namā viss iet ačgārni, kopš vecais Robins miris.
   Pirmais vedējs. Nabaga vīrs! Viņam nebija vairs prieka dzīvot, kopš auzas cēlās cenā. Tā bija viņa nāve.
   Otrais vedējs. Man šķiet, otra tik blusaina nama nav visā Londonas lielceļā: esmu sadurstīts vienos raibu­mos kā līnis.
   Pirmais vedējs. Kā līnis? Es tev saku, neviens kristīgs karalis nav tik pamatīgi knaibīts kā es kopš pirma­jiem gaiļiem.
   Otrais vedējs. Jā, nekad te nedod podu, jālaiž vien te­pat kamīnā. No šī sārma tad arī blusas vairojas kā kurkuļi.
   Pirmais vedējs. E, zirgu puis, lien ārā, nolādēts! Velcies taču beidzot!
   Otrais vedējs. Man ir žāvēts cūkas šķiņķis un divi sai­nīši ingvera; jāņem līdz uz Čerinkrosu.
   Pirmais vedējs. Velns un elle! Gaiļi grozā aiz bada gan­drīz nobeigušies! Ei, zirgu puis! Kad tevi nelabais! Vai acu nav pierē? Uz ausīm kritis, vai? Sauc mani par nelgu, ja neiedauzu tam lamzakam pauri; tas man tikpat kā iemest kādu lāsīti! Nāc šurp, nolādē­tais bezkauņa!
   Ienāk Gedshils.
   Gedshils. Labrīt, ļaudis! Cik pulkstenis?
   Pirmais vedējs. Man liekas — tā ap diviem.
   Gedshils. Esi tik labs un aizdod lukturi. Iešu apskatīt stallī zirgu.
   Pirmais vedējs. Nekas nebūs! Pazīstu tādus stiķus.
   Gedshils. Tad, lūdzu, iedod tu savu lukturi.
   Otrais vedējs. Ko tu neteiksi! «Dod man savu lukturi.» Vispirms tev jāpakaras, un tikai tad došu.
   Gedshils. Ei, vedēj! Ap cikiem domājat būt Londonā?
   Otrais vedējs. Ap tikiem, lai pie sveces gaismiņas liktos slīpi. Nāc, kaimiņ, modināsim kungus: viņi ceļošot visi kopā, jo esot daudz mantu.
   Vedēji aiziet.
   Gedshils. Ei, namiķi!
   Namiķis
   iekšpusē.
   Jā, rokā ir — kā teica maku zaglis.
   Gedshils. Tikpat labi var teikt: rokā ir, teica namiķis, jo tu atšķiries no maku zagļa tāpat kā licējs no darī­tāja. Tev ir tas gods dot norādījumus, kā zagt.
   Namiķis iznāk ārā.
   Namiķis. Labrīt, mister Gedshil! Tā paliek, kā vakar tei­cu. Še ir kāds muižnieks no Kentas mežienes, tam līdzi trīssimt marku zeltā. Es dzirdēju, pie vakariņu galda viņš pats teica savam ceļa biedram, kādam re­videntam, kam arī daudz mantu līdz, bet nezinu, kas. Viņi jau kājās un prasa olas un sviestu; tūlīt dosies ceļā.
   Gedshils. Lieku savu galvu ķīlā, ka viņi sastaps svētā Nikolaja kalpus.
   Namiķis. Dikti jau man tāda galva vajadzīga, labāk pa­glabā to bendem. Zinu jau, ka esi tik godīgs svētā Nikolaja kalps, cik nu vien godīgs tāds blēdis spēj būt.
   Gedshils. Ko tu man te mels par bendi! Kad es karāšos, karātavas būs ietaukotas, jo līdz ar mani karāsies vecais Džons, un tu zini — viņš nav nekāds nīkulis. Ha! Mūsu vidū ir tādi trojieši, kādus tu ne sapnī ne­esi redzējis. Tāpat vien izklaidēšanās dēļ tie parādīs godu zagļa amatam, un, ja ari mums skatītos maz­liet uz pirkstiem, tie ar savu labo slavu visu atkal izlīdzinās. Mani amata brāļi nav nekādi vazaņķi, krāpnieki vai krūmu zagļi, kas gatavi nosist tevi par sešpensu gabalu. Tie nav dulni alus žūpas ar mē­ļiem deguniem, bet muižnieki un dižciltīgie, tiesneši un naudīgi vīri — tādi, kas prot stāvēt klusu, kas drīzāk zveļ nekā runā, kas labāk runā nekā dzer un labāk dzer nekā skaita pātarus. Bet nē, es samelsos, viņi lūdz gan savu svēto — valsts kasi, pareizāk, ne­vis lūdz to, bet plūc to, jāj to šurp un turp un no kroņa nodīrātās ādas taisa sev zābakus.
   Namiķis. Ko? Zabakus no kroņa ādas? Vai tie nelaidis cauri ūdeni nelāgā ceļā?
   Gedshils. Nelaidis gan, tiesneši tos iesmērējuši. Mēs zo­gam kā cietoksnī — pilnīgā drošībā. Mēs atradām papardes ziedu un tagad staigājam neredzami.
   Namiķis. Nu, goda vārds, jums vairāk jāpateicas naktij nekā papardes ziedam.
   Gedshils. Sit saujā! Sava daļa tev tiks, tik tiešām, ka esmu godīgs cilvēks.
   Namiķis. Labāk zvēri tā: tik tiešām, ka esmu negodīgs zaglis!
   Gedshils. Lai būtu tā! Homo ir sugas vārds — visiem cil­vēkiem. Liec puisim izvest manu bēro. Dzīvo vesels, sušķi!
   Aiziet.

   Uznāk princis Uenriļs un Poinss.
   Poinss. Šurp, šurp, žiglāk paslēpsimies! Es aizvedu Fal- stafa zirgu, un nu viņš plīst aiz dusmām kā iestērķe- lēts samts.
   Princis Henrijs. Paslēpies!
   Ienāk Falstals.
   Falstafs. Poins! Poins! Nolādēts! Poins!
   Princis Henrijs. Klusāk, resnais barokli! Ko bļausties?
   Falstafs. Hel, kur Poinss?
   Princis Henrijs. Viņš ir tur kalnā. Es pameklēšu.
   Falstals. Tīrais negals iet laupīt kopā ar tādiem! Tas ne­lietis aizvedis manu zirgu un piesējis diezin kur. Ja vēl četras pēdas jānoiet kājām, es garu izlaidišu. Bet ceru tomēr nomirt godīgā nāvē, ja mani nepakārs par šī nelieša nogalināšanu. Jau divdesmit divi gadi kat­ru mīļu brīdi zvēru atbrīvoties no viņa sabiedrības, bet it kā burvestība mani piesējusi. Lai mani pakar, ja tas nelietis nav iedzirdījis mani ar burvju zālēm, lai es viņā samīlētos, — citādi nebūs, viņš mani iedzir­dījis! Poins! Hel! Kaut mēris jūs apsēstu! Bardolf! Peto! Es drīzāk sprāgstu badā nekā speru vēl kaut soli jums līdz. Tikpat prātīgi kā iedzert būtu sūtīt šos blēžus pie visiem velniem un tikt reiz par godīgu cilvēku. Un es būtu pēdējais nelga, kas velti savu maizi ēd, ja to nedarītu. Ja man jānoiet astoņas olek­tis pa šīm grambām, tas ir tikpat kā citam septiņdes­mit jūdzes — šie cietsirdīgie bezgoži to pārāk labi zina. Kauna darbs, ja zaglis zagli krāpina!
   Dzirdams svilpiens.
   Mēris lai rauj jūs visus! Atdodiet manu zirgu, draņķi tādi! Zirgu dodiet, nolādētie!
   Princis Henrijs. Klusu, gaļasmais! Meties labāk garšļau­kus pie zemes un ieklausies, vai nav dzirdami ceļa­vīru soļi!
   Falstals. Vai jums ir sviras, ar ko mani uzcelt, kad būšu nogulies? Velns un elle! Nekad vairs nevilkšos tik talu kājām, kaut par visu naudu, kas tava tēva man­tas kambarī. Kāda velna pēc man jānodzenas kā zir­gam?
   Princis Henrijs. Nevis kā zirgam, bet kā bezzirdzniekam.
   Falstals. Hel! Mīļo karaļdēliņ! Esi tik labs un palīdzi sameklēt manu zirgu!
   Princis Henrijs. Nelieti, kā tev nav kauna! Vai es tev kāds zirgu puisis?
   Falstals. Ej pakaries savās troņmantnieka bikšu lencēs! Ja mani notvers, es jūs visus nodošu. Un lai es aizri- jos ar glāzi saldā vīna! Es sacerēšu par jums kuple­jas un likšu tās dziedāt visnejaukākajos meldiņos. Ja tas joks iet tik tālu un turklāt vēl kājām, tad paldies par tādu joku!
   Ienāk Gedshils, Bardolls un Pelo.
   Gedshils. Stāvi!
   Falstals. Jāstāv vien ir, gribi vai negribi.
   Poinss. Ā, tur nāk mūsu okšķeris, var pazīt jau pēc deguna. Kas jauns, Bardolf?
   Bardolls. Maskas ārā! Nosegt sejas! No pakalna lejup veļas valsts monētas. Tās ripos uz karaļa mantu kam­bari.
   Falstals. Nav tiesa, blēdi! Tās ripos uz karaļa krogu.
   Gedshils. Naudas ir diezgan, būs līdzēts visiem.
   Falstals. Tikt pie karātavām.
   Princis Henrijs. Klausieties, dūšinieki! Jūs četri uzbrū- ciet šaurajā gravā. Mēs ar Poinsu dosimies lejāk: kas jums izspruks, kritīs mūsu rokās.
   Peto. Cik viņu tur ir?
   Gedshils. Kādi astoņi vai desmit.
   Falstafs. Kad tevi jods! Ka tik šie nesamizo mūs!
   Princis Henrijs. Ko? Vai nobijies, ser Džon — dižvēder?
   Falstals. Tik izģindis kā tavs vectēvs Džons Gānts es gan neesmu, Hel, un zaķapastala ne tik.
   Princis Henrijs. Nu, to jau darbi rādīs.
   Poinss. Klau, Džek, tavs zirgs ir tur aiz žoga, ja ievaja­gas. Nu, sveiks un turies braši!
   Falstals. Ak tu nolāpīts, ka nevaru viņu tagad iekaustīt!
   Princis Henrijs. Ned, kur mūsu nātna apmetņi?
   Poinss. Tepat Ir. Paslēpsimies.
   Princis Henrijs un Poinss aiziet.
   Falstafs. Nu draugi, kas māk, tam nāk! Visi pa vietām!
   Māk cejotāji.
   Pirmais ceļotājs. Nāc vien, kaimiņ! Gan jau zēns nove­dīs zirgus no kalna. Paiesim brīdi kājām, atstaipīsim locekļus!
   Laupītāji. Stāt!
   Cefotāji. Vai dieviņ!
   Falstals. Zveliet! Gāziet gar zemi! Rīkles pušu pagāniem! Liekēžu banda! Amarīļas! Jaunatnei dzīvi sagandēs? Nost ar tādiem! Apstrādāsim viņus!
   Cejotāji. Ak, mēs nelaimīgie! Izpostīti uz bērnubērniem!
   Falstals. Pie karātavām tos rīmas! Jūs izpostīti? Kur nu, kur nu, treknie rausēji! Zēl, ka visa manta jums nav līdzi. Nu, nu, kustieties, barokļi! Arī mums, jauna­jiem, jādzīvo. Jūs esot tiesneši, vai ne tā? Nu tad tiesāsim jūs pašus.
   Viņi aplaupa ceļotājus un sasien. Aiziet, dzīdami ceļotājus sev pa
   priekšu.
   Atgriežas princis Henrijs un Poinss pārģērbušies.
   Princis Henrijs. Zagļi sasēja godīgos. Ja nu tagad mēs abi aptīrītu zagļus un vienos priekos nokļūtu Lon­donā, tad būtu veselu nedēļu ko runāt, mēnesi ko smieties un labs joks, ko atcerēties uz laiku laikiem.
   Poinss. Viņi nāk! Paiesim sāņus!
   Laupītāji uznāk atpaka/.
   Falstafs. Šurp, draugi, dalīsimies nu un tad zirgos, pirms diena aust. Princis un Poinss ir tīrie jēradvēseles, kas ir, tas ir! Poinsam nav vairāk dūšas kā meža pīlei!
   Princis Henrijs. Naudu šurp! Poinss. Blēži!
   Kamēr viņi dalās, princis un Poinss viņiem uzbrūk. Pēc pāris cirtieniem Falstals ar pārējiem bēg, atstādami laupījumu.
   Princis Henrijs.
   Tas viegli rokā krita! Tagad zirgos! Šie zagļi pajuka uz visām pusēm Un pārbīli nu cits no cita bēg, Jo savus biedrus tur par ķērājiem. Bet Falstafs bēgot nāves sviedrus svīst Un taukiem slaka izkaltušo zemi. Uz priekšu, Ned! Man būtu viņa žēl, Ja smiekli nenāktu.
   Poinss.
   Un kā viņš bauroja!
   Abi aiziet.

   Vēstuli lasīdams, ienāk Hotspers.
   Hotspers. «Par sevi jāsaka: jūsu namam esmu pieķēries ar tādu mīlestību, ka labprāt būtu kopā ar jums.» Labprāt būtu kopā, bet kādēļ viņa nav? Ar tādu mī­lestību pieķēries mūsu namam! Tātad paša šķūnis tomēr mīļāks nekā mūsu nams. Paskatīsimies, kas būs tālāk. «Jūsu nodoms ir bīstams.» Jā, tas tiesa, bīs­tamas var būt arī iesnas, jā, pat gulēt vai dzert daž- kart ir bīstami. Bet es tev saku, pintiķa kungs, tieši šinīs briesmu nātrēs mēs plūksim drošības puķi. «Jū­su nodoms ir bīstams; uz draugiem, ko minat, nevar paļauties; bridis neizdevīgs; un viss jūsu pasākums ir par vāju tik lielam pretspēkam.» Ak tā! Es tur­pretī domāju, ka jūs esat tukšs, gļēvs algādzis un turklāt melkulis. īsts sēnalu pakausis! Galvoju, ka mūsu sazvērestība ir labāka nekā jebkad, mūsu drau­gi uzticami un droši. Tātad labs pasākums, uzticami draugi un drošas izredzes. Viss teicami izdomāts, un draugi lieliski! Cik cietsirdīgs šis nelietis! Pat Jorkas bīskaps apsveic mūsu pasākumu un atzīst to par pa­reizu. Parauj jods, ja šis nelietis tagad pagadītos man ceļā, ar viņa paša sievas vēdekli iedauzītu tam pauri. Te taču piedalās mans tēvs, mans tēvocis un es pats! Lords Edmunds Mortimers, Jorkas arhibīskaps un Ovens Glendovers! Turklāt vēl Daglass! Tie visi man raksta, ka viņu karaspēks stāvot gatavībā satikties ar mūsu pulkiem nākošā mēneša devītajā dienā! Un daži jau uzsākuši gājienu! Vai tas nav neticīgs nelga? Gatavais pagāns! Ha! Galu galā savās neviltotajās bailēs un mazdūšībā viņš aizies vēl pie karaļa un atklās mūsu nodomu! Ak! Es varētu pats sevi izpliķēt un iepērt, ka tādu vājpiena kublu gribēju pierunāt tik cēlam darbam! Velns viņu rāvis! Lai jau stāsta karalim! Mēs esam gatavi. Šonakt pat došos ceļā.
   . Ienāk lēdija Persija.
   Nu, Katij! Pēc divi stundām man jādodas ceļā.
   Lēdija Persija.
   Mans mīļais vīrs, kam allaž esi viens?
   Par kādu vainu četrpadsmit dienas
   Tu man pie sevis dusas vietu liedz?
   Teic, dārgais draugs, — kas laupījis tev prieku?
   Kas ēstgribu un saldo miegu zog?
   Kam skaties stīvi, acis nodūris,
   Kad sēdi viens? Kur ir tavs vaigu sārtums?
   Kam sievas tiesības un manu laimi
   Tu ziedo nolādētai grūtsirdībai
   Un drūmām domām? Daudzkārt dzirdēju,
   Ka pusmiegā tu murgoji par kaujām;
   Kā, auļojošu zirgu vadīdams,
   Tu mudināji, sauci: «Droši cīņā!»
   Tu runāji par pēkšņiem uzbrukumiem,
   Par ierakumiem, aizsargžogiem, teltīm, Par vaļņiem, tranšejām un lielgabaliem, Par kaujā kritušiem un gūstekņiem, Un smagas, izšķirošas cīņas mirkļiem. Tavs gars uz kaujām iededzies tik ļoti, Pat miegā tevi uzbudina tā, Ka sviedru pērles tev uz pieres rieš Kā burbuļus virs saduļķotas upes Un sejā iespiež satraukuma zīmes Kā skrējējam, kas, elpu aizturēdams, Pret kalnu traucis. Ko tas nozīmē? Kāds bīstams uzdevums tev jāpaveic? Ja savu sievu mīli vēl, tad teic!
   Hotspers. Ej, puis!
   Ienāk sulainis.
   Vai Džiljams prom ar vēstuli?
   Sulainis.
   Jā, jau pirms stundas, kungs.
   Hotspers.
   Vai Batlers Jau zirgus atvedis no šerifa?
   Sulainis.
   Patlaban vienu zirgu atveda.
   Hotspers.
   Vai strupasti vai bēro?
   Sulainis.
   Bēro, kungs.
   Hotspers.
   Šis bēris būs mans tronis. Cerība Kā spārnos mani aiznesīs uz tā! Teic Batleram, lai zirgu ieved dārzā!
   Sulainis aiziet.
   Lēdija Persija. Vai dzirdi, vīrs?
   Hotspers.
   Ko gribi sacīt, sieviņ?
   Lēdija Persija.
   Kas tevi nes no manis prom?
   Hotspers.
   Mans zirgs. Jā, mīļais bērns, mans zirgs.
   Lēdija Persija.
   Nu pietiks reiz! Ko mērkaķojies tu! Pat zebiekstei nav tik daudz untumu. Es vēlos zināt to, man jāzina! Es baidos, ka mans brālis Mortimers Grib atgūt savas tiesības un lūdz
   No tevis palīdzību. Ja tu iesi …
   Hotspers.
   Tik tālu iet? Nē, mīļā, nogurs kājas.
   Lēdija Persija.
   Nu, papagaili, diezgan pļāpāji! Uz jautājumu tieši atbildi. Ja neteiksi man visu taisnību, Tev nolauzīšu mazo pirkstiņu.
   Hotspers.
   Ej, niekkalbīt! Vai mīlu? Nemīlu. Nav vaļas man ar tevi noņemties, Nav vaļas rīkot lūpu sacīkstes Un leļļu rotaļas. Nu deguniem Būs asiņot! Un galvaskausiem plīst! Šurp zirgu man! Vai gribi vēl ko teikt?
   Lēdija Persija.
   Tu mani nemīli? Vai tiešām ne? Tad es vairs sevi ari nemīlēšu. Nu saki: vai tu mani mīli vēl? Vai runā nopietni vai jokus dzen?
   Hotspers.
   Nāc paskatīties, kā es aizjāšu! Kad būšu zirgā, apzvērēšu tev, Ka tevi mīlu, bezgalīgi mīlu. Bet tagad, Katij, nemoci vairs mani Ar jautājumiem, kurp un kādēļ eju. Kur jāiet, tur man jāiet. īsi sakot: Jau šovakar man tevi jāatstāj. Tu esi pastāvīga, prātīga Un noslēpumus cieši glabāt proti, Bet tomēr paliec tikai sieviete. Tik daudz uz tevi, Katij, paļaujos — Tu neteiksi, ko pati nezini.
   Lēdija Persija.
   Ko? Vai tik vien?
   Hotspers.
   Ne sprīdi vairāk, Katij, uzklausi: Kurp došos es, turp dosies arī tu, Es šodien, rītu tu. Vai nu tev pietiek?
   Lēdija Persija.
   Ar to, mans mīļais virs. man jāpietiek.
   Abi aiziet.

   Ienāk princis Henrijs un Poinss.
   Princis Henrijs. Ned! Esi tik labs, nāc ārā no derdzīgās istabas un palīdzi mazliet uzjautrināties.
   Poinss. Kur tu biji, Hel?
   Princis Henrijs. Ar trim četriem tukšiem pauriem starp trim četriem dučiem pilnu mucu. Iestrinkšķināju vis­zemāko pieticības stīgu. Jā, mīļais, sabrāļojos ar kroga puišiem, tā ka tagad zinu kuru katru no tiem saukt vārdā: Toms, Diks un Frensiss. Tie visi pie sava sirdsmiera apzvērē, ka es, kaut gan tikai Velsas princis, esot karaliski viesmīlīgs. Es esot nevis tāds tukšs lielībnieks kā Falstafs, bet īsts korintietis, jautrs un brašs zēns — patiesi, tā viņi sauc mani, — un, kad es būšot Anglijas karalis, visi Īstčīpas puiši labprāt man kalpošot. Krietni apdzerties tiem nozīmē «apsārtoties», un, ja kāds dzerot atņem elpu, tie uz­sauc: «Uzmet garu!» — un mudina daudz nelauzties un mest kautrību pie malas. Vārdu sakot, stundas ceturksnī iemanījos tik tālu, ka māku sadzert ar jeb­kuru skārdnieku viņa paša valodā. Tu esi daudz zau­dējis, ka nepiedalījies šais izdarībās. Bet, brašais Ned, gribēdams tevi vēl vairāk stiprināt, uzdāvinu tev par veselu pensu cukurgraudu, ko man nupat ie­spieda saujā kāds apteksnis. Kāds no tiem, kas savu mūžu cita nekā nav runājis kā tikai: «Astoņi šiliņi un seši pensi,» — vai: «Esiet sveicināti!» — pie tam griezīgi uzsaukdams: «Tūlīt, ser, tūlīt! Vienu mus­katu uz krīta «Pusmēnesim»!» — vai ko tamlīdzīgu. Paklau, Ned, mums kaut kā jānosit laiks, kamēr ie­rodas Falstafs. Tu izej blakus istabā, un es tikmēr tincināšu to mazo mērgli, kādēļ viņš man devis cu­kuru. Bet tu laiku pa laikam uzsauc: «Frensis!» — lai viņš man neko citu nepaspēj pateikt kā tikai: «Tū­līt!» Paej sānis, un pamēģināsim, kā to darīt.
   Poinss. Frensis!
   Princis Henrijs. Gluži labi!
   Poinss. Frensis!
   Aiziet.
   Ienāk Frensiss.
   Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt! — Ralf, ieej paskatīties «Granāt- ābolā»!
   Princis Henrijs. Panāc šurp, Frensis!
   Frensiss. Jā, milord?
   Princis Henrijs. Cik ilgi tev vēl jākalpo?
   Frensiss. Vēl pieci gadi, goda vārds, un tik ilgi, kamēr .. .
   Poinss
   blakus istabā.
   Frensis! Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt!
   Princis Henrijs. Pieci gadi! Ak svētā jaunava, patiešām ilgi tev nāksies alvas kannas skandināt. Bet, Frensis, vai tev trūkst dūšas ņemt kājas pār pleciem un lais­ties lapās?
   Frensiss. Vai, ser! Zvēru pie visas Anglijas svētajām grāmatām — dūšas man pietiktu.
   Poinss
   blakus istabā.
   Frensis! Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt!
   Princis Henrijs. Cik vecs tu esi?
   Frensiss. Pag, ļaujiet padomāt… pa Miķeļiem man būs…
   Poinss
   blakus Istabā.
   Frensis!
   Frensiss. Tūlīt, ser! — Es lūdzu, brīdi uzgaidiet, milordl
   Princis Henrijs. Nē, Frensis, klausies! Tas cukurgrauds, ko tu man iedevi, bija par vienu pensu, vai ne?
   Frensiss. Milord, labāk lai tas būtu par divi pensieml
   Princis Henrijs. Es došu par to tūkstoš mārciņu. Prasi, kad gribi, un tu dabūsi!
   Poinss
   blakus istabā.
   Frensis! Frensiss. Tūlīt, tūlīt!
   Princis Henrijs. Vai tūlīt, Frensis? Nē, Frensis, bet rīt, Frensis, vai ceturtdien, Frensis, vai patiešām, Fren­sis, kad vien tu vēlies. Tikai, Frensis . . .
   Frensiss. Jā, milord?
   Princis Henrijs. Vai tu gribētu apzagt to ar ādas jaku, kristāla pogām, apcirpto pauri, ahāta gredzenu, mel­najām zeķēm, diega ceļgalu saitēm, saldo mēli un spāniešu zuteni.. .
   Frensiss. Žēlīgs dievs, kuru jūs domājat, ser?
   Princis Henrijs. Tātad brūnais muskatvīns te ir vie­nīgais dzēriens. Bet ievēro, Frensis, tavs baltais nātna uzvalks, var kādreiz notraipīties gluži sārts. Berberijā, draugs, tas gan tik ātri nenotiek.
   Frensiss. Kā to saprast, ser?
   Poinss
   blakus istabā.
   Frensis!
   Princis Henrijs. Prom, diedelniek! Vai nedzirdi, ka tevi sauc?
   Viņu sauc abi, un Frensiss stāv samulsis, nezinādams, uz kuru pusi iet. Ienāk bufetnieks.
   Bufetnieks. Ko? Tu stāvi mierīgi un klausies, kā tevi sauc vienā gabalā! Apkalpo viesus tai istabā!
   Frensiss aiziet.
   Milord, vecais sers Džons ar kādu pusduci viru klau­dzina pie durvīm. Vai laist iekšā?
   Princis Henrijs. Lai brītiņu pagaida, un tad taisi vaja. Buietnieks aiziet.
   Poins!
   Ienāk Poinss.
   Poinss. Tūlīt, ser, tūlīt!
   Princis Henrijs. Vai zini, Falstafs un pārējie zagļi ir klāt. Nu tikai būs joki!
   Poinss. Nu mēs lēkāsim no prieka kā circeņi. Vai zināt, veikli gan jūs izāzējāt to mazo. Nu, un ko tagad?
   Princis Henrijs. Tagad esmu gatavs uz jebkādu stiķi, kāds vien noticis no sentēva Ādama aizmūža laikiem līdz šīs pusnakts jaundzimušajai stundai.
   Ienāk Frensiss. Cik pulkstenis, Frensis? Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt!
   Aiziet.
   Princis Henrijs. Ir gan šim puisim vēl mazāk vārdu nekā papagailim, un tomēr ari viņš ir dēls kādai sievietei! Viss viņa darbs — skraidīt pa kāpnēm augšā un lejā, visa viņa daiļrunība — pateikt, cik jāmaksā. Tomēr es neesmu tāds jokdaris kā Persijs, ziemeļu Karstpie- sis. Līdz brokastīm apkāvis sešus septiņus dučus sko­tu, viņš mazgā rokas un saka sievai: «Dzīve ir pārāk mierīga! Man vajag darboties.» — «Mīļais Henrij!» atteic sieva. «Cik tad tu šodien apkāvi?» — «Padod bērim dzert,» viņš nosaka un pēc kādas stundas tai atbild: «Nieki vien, kādus četrpadsmit.» Pasauc nu Falstafu: es spēlēšu Persiju un resnais gaļasmaiss — viņa sievu, Mortimera meitu. Rivo! — mēdz saukt šis žūpa. Sauc šurp to vīru ar treknajām ribām!
   Ienāk Falstals, Gedshils, Bardolls un Peto. Viņiem seko Fren­siss ar vi nu.
   Poinss. Sveiks, Džek! Kur tu biji?
   Falstafs. Lai mēris parauj visus gļēvuļus un mīkstpēdi- ņus un sātans turklāt! To es saku — un āmen! Dod glāzi vina, zēn! Labāk zeķes adit, lāpīt un pieadīt pē­das nekā tā vēl ilgāk dzīvot. Lai mēris parauj visus zaķapastalas! Dod man glāzi vina, palaidni! Vai ti­kuma nemaz vairs nav zemes virsū?
   Dzer.
   Princis Henrijs. Vai esi kādreiz redzējis, kā saules dievs skūpsta sviesta bļodu? Un kā sviesta mīkstā sirds kūst no saules karstā skūpsta? Tāpat ir ar šito tauku gubu.
   Falstafs. Palaidni, vīnā taču ir kaļķis! Blēdība vien ie­mājo šai grēcīgajā ļaužu ciltī! Bet zaķapastala ir vēl sliktāks nekā vīns ar kaļķi. Pretīga mīkstulība! Tev, vecais Džek, savs ceļš ejams! Labāk tad mirt, ja vīrestība — īsta vīrestība izzudusi no zemes virsas, sauc mani par izķidātu siļķi, ja tā nav! Anglijā ne­atradīsies ne trīs krietnu vīru, kas staigā vēl nepa­kārti, un viens no tiem ir resns, tauks un nāk jau labi gados. Lai nu dievs gādā! Vairs pasaulē nav jē­gas, es saku. Man būtu jākļūst par audēju, tad va­rētu vai nu psalmus dziedāt, vai ko tamlīdzīgu. Vēl­reiz saku: lai mēris nāk pār visiem mīkstčauļiem!
   Princis Henrijs. Ko tu, pelu mais, tur bubini?
   Falstafs. Karaļdēls, vai tu re! Lai neviens mats man vairs neaug uz galvas, ja ar koka zobenu nepadzenu tevi no karaļvalsts un tev pa priekšu kā zosu baru visus tavus pavalstniekus. Tas esot Velsas princis!
   Princis Henrijs. Ko tu neteiksi, resnais palaidni! Kas tad noticis?
   Falstafs. Saki — vai tu neesi jēradvēsele? Atbildi! Un Poinss tāpat.
   Poinss. Velns parāvis! Tāds taukvēders mani sauks par jēradvēseli? Es tevi uzšķērdīšu, goda vārds!
   Falstals. Tevi saukt par jēradvēseli? Iekams es to izda­rīšu, tu jau būsi nobraucis ellē. Bet es dotu tūkstoš mārciņu, ja varētu tik žigli laisties lapās kā tu. No­audzis tu esi puslīdz slaidi, un tādēļ tev maza bēda, ja redz tavu muguru. Vai to jūs saucat par drauga atbalstu? Pie velna šādu atbalstu! Dodiet man tā­dus, kas var droši skatīties acīs! Nesiet vīnu! Sau­ciet mani par nelgu, ja es šodien būtu pieskāries pu­delei!
   Princis Henrijs. Blēdis! Tikko noslauclji lūpas pēc pē­dējā malka!
   Falstals. Tas viss viens.
   Dzer.
   Lai nelabais rauj visas jēradvēseles, es vēlreiz saku!
   Princis Henrijs. Ko tas nozīmē?
   Falstafs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka četri no mums šorīt ieguva tūkstoš mārciņu.
   Princis Henrijs. Rādi šurp, Džek! Kur tās ir?
   Falstafs. Kur tās ir? Atņemtas tās ir! Simt vīru pret mums nabaga četriem!
   Princis Henrijs. Ko tu saki! Simt vīru!
   Falstafs. Sauciet mani par nelieti, ja es divas stundas no vietas aci pret aci neesmu cīnījies ar veselu duci. Tikai brīnums mani izglāba. Astoņus dūrienus dabūju caur svārkiem, četrus caur biksēm, vairogs vienos caurumos, un zobens atkapāts kā zāģis: ecce signum! Savu mūžu neesmu krietnāk cīnījies, bet nelīdzēja nekas. Lai mēris parauj visus baiļprātiņus! Lai runā viņi! Un, ja kaut par kripatiņu novirzās no taisnības, tad viņi ir neģēļi un pekles izdzimumi!
   Princis Henrijs. Stāstiet, kungi! Kā tas notika?
   Gedshils. Mēs četri uzbrukām kādam ducim .. .
   Falstafs. Ne mazāk kā sešpadsmitiem, milord.
   Gedshils. Un sasējām tos.
   Pelo. Nē, nē, siet mēs viņus nesējām.
   Falstafs. Kā ne, tu palaidni, sasējām gan visus līdz bei­dzamajam vīram. Ja tā nebija, tad lai kļūstu par žīdu — īstu tīrasiņu žīdu.
   Gedshils. Kad sākām laupījumu dalīt, mums uzbruka citi vīri, seši vai septiņi. ..
   Falstafs. Un atsvabināja sasietos, un tad nāca visi pārē­jie .. .
   Princis Henrijs. Ko? Un jūs kāvāties ar visiem?
   Falstafs. Ar visiem? Nezinu, ko jūs saucat par visiem, bet, ja es nekāvos ar kādiem piecdesmit, tad lai pār­vēršos par redīsu bunti! Ja vecajam Džekam neuz­mācās kādi piecdesmit divi vai trīs, tad lai neesmu vairs divkājains radījums!
   Princis Henrijs. Lai dievs dotu, ka neviens no tiem ne­būtu nonāvēts!
   Falstafs. Nē', nu jau ir par vēlu pātarot. Divus sadurstīju kā sietus. Abi nātna drēbēs tērptie nelieši saņēma sa­vu algu. Es tev saku, Hel, un, ja es meloju, tad spļauj man acīs vai sauc mani par ēzeli! Tu zini, kā es māku atsist cirtienus. Lūk, tā es nostājos un tā dar­bojos ar zobenu! Un tad man uzmācās četri nelieši nātna drēbēs …
   Princis Henrijs. Ko — četri? Nupat tu teici, ka divi.
   Falstafs. Četri, Hel! Es teicu četri.
   Poinss. Jā, jā, viņš teica četri.
   Falstafs. Šie četri nostājās rindā un visi uzreiz bruka man virsū. Es daudz nebēdāju un uzķēru ar vairogu cirtienus no visiem septiņiem — tā!
   Princis Henrijs. No septiņiem? Nupat bija tikai četri.
   Falstafs. Nātna drēbēs?
   Poinss. Ja, četri nātna drēbēs.
   Falstafs. Septiņi, zvēru pie zobena spala, ja nav tā, sauc mani par nelieti!
   Princis Henrijs. Lūdzu, ļauj viņam vaļu, tūlīt būs vēl vairāk!
   Falstafs. Vai tu klausies arī, Hel?
   Princis Henrijs. Klausos, Džek, un ņemu vērā.
   Falstafs. Klausies, jo ir vērts klausīties. Šie deviņi nātna drēbēs, kā jau teicu . ..
   Princis Henrijs. Jau atkal par diviem vairāk!
   Falstafs. Un kad nu viņu zobeniem smailes bija nolauz­tas …
   Poinss. Tad dūša tiem iešļuka biksēs.
   Falstals. Tad tie metās mukt. Bet es tiem uz pēdām pa­kaļ, ko nagi nes. Un vēja ātrumā septiņi no vienpa­dsmit dabūja savu algu.
   Princis Henrijs. Šausmīgi! Vienpadsmit vīru nātna drē­bēs izauguši no diviem!
   Falstals. Un tad pats velns bija uzbūris trīs negantus ne­liešus zaļos ģērbos. Tie uzbruka no muguras — bija tik tumšs, ka pats savu roku nevarēju saredzēt.
   Princis Henrijs. Šis melu kamols ir tāds pats kā viņa tēvs, kas to radījis. Tas ir liels un plats kā kalns, acīm redzams, rokām taustāms. Ak tu resgalīgais put- rasgalva! Tu melīgais pintiķi! Tu neķītrā, novazātā tauku muca!
   Falstafs. Ko? Vai tu traks palicis, vai? Kas tiesa, tas tiesa!
   Princis Henrijs. Nu saki pats — kā tu varēji ieraudzīt tos trīs vīrus zaļos ģērbos, ja bija tik tumšs, ka pats savu roku nevarēji saredzēt? Nu paskaidro, kā to saprast!
   Poinss. Jā, Džek, paskaidro!
   Falstafs. Ko? Ar spaidiem? Ar varu? Ja es tupētu siek­stā vai uz moku sola, ir tad jūs ar varu nekā man neizspiestu. Spaidu ceļā dabūt paskaidrojumus! Ja tie būtu tik lēti kā kazenes, tomēr ar varu jūs neiz­spiestu no manis neko, nē, itin neko!
   Princis Henrijs. Par šādu grēku nav ne runas! Šis zaķa­pastala, smagnējais, slinkumā palaidies miegapūznis, gaļas kalns, tāds jau zirgam muguru ielauzīs!
   Falstafs. Nost, tu ģindeni, zušāda, tu kaltētā govs mēle, tu cīpstala, žāvētā menca — man pietrūkst elpas no­saukt, kam tu līdzinies! — tu drēbnieka olekts, tukšā maksts, iesms, greizais rapieris .. .
   Princis Henrijs. Labi, atņem mazliet elpu un turpini tādā pašā garā. Un, kad tu savus neķītros salīdzinājumus būsi pateicis, tad klausies, ko tev sacīšu.
   Poinss. Iegaumē, Džek.
   Princis Henrijs. Mēs redzējām, ka jūs četri uzbrukāt četriem. Jūs tos sasējāt un atņēmāt tiem mantu. Un tagad paklausies, kā gluži vienkāršs stāsts atmaskos jūsu lielību. Pēc tam mēs abi uzbrukām jums čet­riem un vienā mirklī atņēmām laupījumu, un tas ir mūsu rokās. Jā, mēs varam jums parādīt tepat uz vietas. Un tu, Falstaf, tik mudīgi aizstiepi savu tau­ku nastu, tik žigli un veikli, ka taisni jābrīnās. Un lūdzies žēlastību, baurodams kā vērsis. Kāds tu gan esi grēkagabals: atkapāt zobenu un tad apgalvot, ka tas noticis kautiņā! Kādu blēža niķi, kādu viltīgu ieganstu, kādu izvairu nu tu izdomāsi, lai glābtu sevi no acīm redzama kauna?
   Poinss. Saki, Džek, — kur nu spruksi?
   Falstafs. Dievs mans liecinieks, es pazinu tevi tikpat labi kā to, kas tevi radījis! Klausieties, kungi, vai man klātos nonāvēt troņa mantinieku? Vai drīkstētu griezt krūtis pretī īstam princim? Tu zini, ka esmu drošsirdīgs kā Herkuless, bet ņem taču vērā instin­ktu! Pat lauva neaiztiks īstu princi. Instinkts nav joka
   lieta: es bēgu aiz instinkta. No šī brīža es uz visu mūžu būšu vislabākajās domās par sevi un arī par tevi. Es parādīju, ka esmu īsts lauva, bet tu parādīji, ka esi īsts princis. Dieva dēļ, draugi, man prieks, ka jums nauda turas. Saimniec, durvis ciet! Šonakt no­modā, rīt grēkus sūdzēt! Brašie zēni! Zelta puikiņas! Novēlu jums visus titulus, kas pienākas labiem drau­giem. Nu tad palīksmosim! Vai neuzvedīsim kādu pašsacerētu ludziņu?
   Princis Henrijs. Lai notiek! Par tavu mukšanu!
   Falstafs. Bet Hel! Ja tu uzskati mani par savu draugu, tad vairs ne vārda!
   Ienāk krodziniece.
   Krodziniece. Ak Jēzus! Cienīts prinča kungs!
   Princis Henrijs. Kas tad nu milēdijai saimniecei lēcies? Vai kas uz sirds?
   Krodziniece. Ak milord! Kāds galma augstmanis grib ar jums runāt. Viņš teic, ka nākot no jūsu tēva.
   Princis Henrijs. Dod viņam, kas karaļa vīram pienākas, un sūti to atpakaļ pie manas mātes.
   Falstals. Kāds izskatās šis kungs?
   Krodziniece. Vecīgs vīrs.
   Falstafs. Ko tas vecis meklē pusnaktī ārpus savas gul­tas? Vai lai es dodu tam atbildi?
   Princis Henrijs. Esi tik labs, Džek.
   Falstafs. Es viņu izvadīšu veicīgi, goda vārds!
   Aiziet.
   Princis Henrijs. Nu, kungi! Pie svētās dievmātes, jūs kāvāties vareni! Tu Bardolf un tu Peto, — jūs arī esat lauvas un mukāt aiz instinkta; jūs negribējāt aiztikt īstu princi, vai ne tā? Kauns!
   Bardolls. Ticiet man, es muku, kad redzēju citus mū­kam.
   Princis Henrijs. Bet sakiet nopietni — kādēļ Falstafa zobens tik robains?
   Peto. Nu, viņš saroboja to ar dunci un teica, ka zvērēšot pie visiem angļu svētumiem un piespiedīšot jūs no­ticēt, ka tas tiešām noticis kaujā. Un viņš pierunāja mūs darīt tāpat.
   Bardolls. Jā, un lika mums ar smilgu sabakstīt nāsis asi­nis un tad aptraipīt drēbes, un apgalvot, ka tās ir go­dīgu cilvēku asinis. Tad nu gan man bija jādara tas, ko es septiņus gadus nebiju darījis. Man bija jāno­sarkst par šādu nejēdzīgu krāpšanu.
   Princis Henrijs. Ak tu blēdi! Pirms astoņpadsmit gadiem tu nozagi kausu vīna un tevi pieķēra nedarbā; kopš tā laika tu sarksti ikreiz, ja tevi pārsteidz. Tavā rī­cībā bija uguns un zobens, un tomēr tu laidies mukt. Kāds instinkts tevi dzina to darīt?
   Bardolls,
   rādīdams uz savu degunu un vaigiem. Milord, vai redzat šos meteorus un sarkano blāzmu?
   Princis Henrijs. Redzu.
   Bardolfs. Kā jums šķiet, ko tas nozīmē?
   Princis Henrijs. Uzpampušas aknas un noliesējušu maku.
   Bardolls. Pareizāk sakot, tas nozīmē uzmaukt dzīru vai­nagu.
   Princis Henrijs. Vēl pareizāk izsakoties — nevis vai­nagu, bet cilpu.
   Atgriežas Falstais.
   Tur nāk kalsnais Džeks! īsts kaulukambaris! Nu, mans mīļais pelu mais! Cik gadu jau pagājis, kopš tu pēdējo reizi redzēji pats savu celi?
   Falstafs. Savu celi? Tavos gados man viduklis bija šmaugs kā vārnas kāja. Es būtu varējis izlīst caur jebkura domnieka zīmoggredzenu. Pie velna visas bēdas un nopūtas! Tās piepūš cilvēku kā pūsli. Ir pienākušas nelāga ziņas. Bija ieradies sers Džons Bresijs; rīt no rīta tev jābūt galmā. Pazīstamais zie­meļu trakgalvis Persijs un tas velsietis, kas sapēra Amaimonu un Luciferam uzlika ragus, un pašu velnu piespieda zvērēt uz Velsas āvas krusta, — kā viņu sauca?
   Poinss. Ā, Glendovers!
   Falstafs. Ovens, Ovens, tas pats! Un viņa znots Morti­mers un vecais Nortumberlends, un vēl varonīgais visu skotu skots Daglass, kas jāšus uzdrāž visstāvā­kajā kalnā …
   Princis Henrijs. Kas aulekšodams ar pistoli nošauj skre­jošu zvirbuli.
   Falstafs. To tu labi trāpīji!
   Princis Henrijs. Labāk nekā viņš zvirbuli.
   Falstafs. Jā, tam neģēlim ir dūša krūtīs, tas neskries vis prom.
   Princis Henrijs. Ei, kāds tu esi pintiķis, ja slavē viņu par žiglu skriešanu!
   Falstafs. Jā, dzeguzēn, jāšus gan, bet kājām viņš neat­kāpsies ne pēdas.
   Princis Henrijs. Tomēr, Džek, aiz instinkta.
   Falstafs. Tas tiesa, aiz instinkta gan. Nu tā; arī viņš ir tur, bez tam kāds Mordeiks un vēl kāds tūkstotis zilcepuru. Šonakt aizmucis Vusters. No bailēm tava tēva bārda nu gluži balta. Zeme nu būs tikpat lēti pērkama kā sapuvušas zivis.
   Poinss. Ha! Tā vien rādās: ja jūnijs būs karsts un šis pašmāju slaktiņš ievilksies, tad jaunavas varēs da­būt simtiem — kā pakavnaglas.
   Falstafs. Pie svētā sakramenta, tev taisnība. Sīs preces laikam netrūks, būs ko tirgot. Nu gan tu, Hel, esi pamatīgi nobijies! Tev kā troņa mantiniekam visā pasaulē neatrast vēl spēcīgākus pretiniekus kā ne­gantais Daglass, karstasinīgais Persijs un velnišķī­gais Glendovers. Nu, vai nav traki bail, ko? Vai tev asinis dzīslās jau nestingst?
   Princis Henrijs. Tici man, nebūt ne. Man pietrūkst tava instinkta.
   Falstafs. Ā, bet rīt gan tev sados sutu, kad tu rādīsies tēvam. Ja esi mans draugs, izdomā, ko viņam atbil­dēt.
   Princis Henrijs. Stājies tu mana tēva lomā un iztaujā par manu dzīvi.
   Falstals. Vai tiešām? Nu, lai notiek! Šis krēsls būs mans tronis, šis duncis — mans zizlis un šis spilvens — mans kronis.
   Princis Henrijs. Vienkāršs ķeblis tev noderēs par troni, svina ģelzis par zelta scepteri, un tavs nožēlojamais basais pauris aizstās dimantos mirdzošo kroni!
   Falstals. Labs ir! Ja žēlsirdības uguns nav vēl tevī gluži izdzisusi, tad es aizkustināšu tavu sirdi. Pasniedziet kausu vīna, lai man acis izskatītos sarkanas. Lai ro­das iespaids, ka esmu raudājis, jo man jārunā jūtu uzplūdos. Un es to darīšu tā kā savā laikā ķēniņš Kambizs.
   Princis Henrijs. Labi. Es zemu paklanos.
   Falstals.
   Un tā es sāku savu runu.
   Jūs, augstie lordi, stājieties pie malas!
   Krodziniece. Ak Jēziņ! Tas nu gan ir joks, es saku!
   Falstals.
   Kam raudi, karalien, jo asaras Še līst par velti.
   Krodziniece. Ak tētīt! Ka tas prot izlikties!
   Falstals.
   Jūs, lordi, karalieni aizvediet, •— Tai acu slūžas pilnas asarām.
   Krodziniece. Ak Jēzus! Viņš māžojas gluži kā visneķīt­rāko kumēdiņu rādītājs!
   Falstafs. Klusē, tu alus kanna! Nejaucies starpā, lipīgā liķiera pudele! — Henrij, es brinos ne vien par vie­tām, kur tu izšķied laiku, bet vēl vairāk par sabied­rību, kurā tas notiek. Kumelīte gan — jo vairāk mīņā, jo labāk aug, turpretī jaunība — jo vairāk to šķiež, jo vairāk tā dilst. Ka tu esi mans dēls, to man pa daļai sacījusi tava māte, pa daļai arī paša prāts. Bet galvenokārt to apliecina viltīgā izteiksme tavās acīs un ļenganā apakšlūpa. Ja nu tu esi mans dēls — un te ir manas runas mērķis, — kāpēc tu, būdams mans dēls, kļūsti par mērķi ļaužu apsmieklam? Vai svētītā debess saule var kļūt par klaidoni un pārtikt no grāvmalas kazenēm? Tāds jautājums nemaz nav uzstādāms. Bet vai Anglijas troņa mantinieks var kļūt par zagli un laupīt makus? Tāds jautājums gan ir uzstādāms! Ir kaut kas, Henrij, par ko tu daudz­reiz jau esi dzirdējis. Tas pazīstams daudziem cilvē­kiem mūsu zemē un saucas piķis. Šis piķis, kā sen­laiku rakstnieki apgalvo, mēdz aptraipīt. Tāpat tevi aptraipa sabiedrība, kurā uzturies. Es tagad tev saku to, Henrij, nevis dzērumā, bet asarās, nevis pa smiek­lam, bet no sirds, nevis vārdiem vien, bet ar dziļām sāpēm. Un tomēr ir kāds tikls vīrs, ko daudzkārt es­mu manījis tavā sabiedrībā, bet es nezinu viņa vārdu.
   Princis Henrijs. Kas tas par vīru, ja drīkstu majestātei jautāt?
   Falstafs. Tas ir krietns un iznesīgs vīrs, tici man. Tur­klāt visai cienījams miesās. Viņam ir mundrs ska­tiens, piemīlīgas acis un ļoti cildena daba, un man liekas, viņam ir gadu piecdesmit vai, ja daudz, tad tuvu pie sešdesmit. Ak tā, tagad man iekrīt prātā: viņa vārds ir Falstafs. Ja šis vīrs būtu padevies vieg­lai uzdzīvei, tad viņa izskats mani viļ, jo viņa acis, Henrij, izstaro tikumu. Un, ja nu koku var pazīt no augļiem, tāpat kā augli no koka, tad šinī Falstafā — par to esmu pārliecināts — vajag būt tikumam. Vi­sus citus atstum, bet viņu paturi! Bet nu saki man, palaidņa zēn, — kur tu klaiņoji visu šo mēnesi?
   Princis Henrijs. Vai tā runā karalis? Stājies tu manā vietā, un es spēlēšu tēva lomu.
   Falstafs. Man troni atņemt? Ja tavā stājā būs vērojama kaut puse no mana svinīguma un cēluma, vari pa­kārt mani aiz kājām kā miesnieks trusīti.
   Princis Henrijs. Labi, es apsēžos šeit.
   Falstafs. Un še nostājos es. Nu spriediet, kungi!
   Princis Henrijs. Nu, Henrij, no kurienes tu nāc?
   Falstafs. No Īstčīpas, žēlīgais kungs.
   Princis Henrijs. Man ienākušas smagas sūdzības par tevi.
   Falstafs. Dievs sodi, kungs, tās ir nepatiesas! Nolādēts! Nu gan pasmīdināšu jūs jaunā prinča lomā!
   Princis Henrijs. Vai tu, bezdievīgais zēn, arī lāstus mutē ņem? Tad turpmāk manās acīs nerādies! Ar varu tevi novērš no kristīgiem tikumiem un paved uz neceļiem velns veca, trekna vīra izskatā. Kāds mucai līdzīgs vīrs uzturas tavā sabiedrībā. Kāpēc tu biedrojies ar to bezkaunības stropu, melu tīni, piepampušo tūskas somu, resno vīna vāti, piebāzto desu maisu, cepto kronēšanas vērsi ar pudiņu pieblīvētām iekšām, bez­dievības priesteri un netikuma pārvaldnieku, kauslī- bas tēvu un godkāres cilts vecāko? Kur viņš citur der kā tikai vīnu nogaršot un dzert? Kur citur viņš ir tīrs un glīts, kā tikai ungurētu gaili sadalot un ēdot? Kur vēl citur viņš ir izveicīgs kā tikai uz viltībām? Kur citur viltīgs kā tikai visādās blēdībās? Un kur viņš ir blēdīgs? — Visur. Kur cienījams? — It nekur!
   Falstafs. Varbūt jūsu augstība izteiktos saprotamak. Par ko jūs runājat?
   Princis Henrijs. Es runāju par neģēlīgo, nešpetno jau­natnes pavedēju Falstafu, par veco, baltbārdaino sā­tanu.
   Falstafs. Milord, to vīru es pazīstu.
   Princis Henrijs. Es zinu, ka pazīsti.
   Falstafs. Viņš nav ne par matu ļaunāks kā es. Ja es to sacītu, tie būtu skaidri meli. Sirmie mati liecina, ka viņš dievamžēl ir vecs. Bet, ka viņš būtu miesas kā- rīgs, — piedodiet par izteicienu, — to es kategoriski noliedzu. Ja vīns un cukurs ir netikums, tad dievs lai ir žēlīgs šiem netikļiem! Ja vecam un jautram būt ir grēks, tad dažs labs vecs krodzinieks nokļūs ellē. Ja kāds pelna naidu tādēļ, ka viņš ir trekns, tad jau faraona liesās govis būtu mīlamas. Nē, mans dār­gais tēvs, padzeniet Peto, padzeniet Bardolfu, padzeniet Poinsu, bet mīļo Džeku Falstafu, labo Džeku Fal­stafu, uzticamo Džeku Falstafu, drosmīgo Džeku Fal­stafu, kas jo dūšīgāks tādēļ vien, ka viņš ir vecais Džeks Falstafs, — to tik vien neatstumiet no sava Henrija sabiedrības, to gan ne, jo atstumt, tuklo Dže­ku nozīmē atstumt visu pasauli.
   Princis Henrijs. Es gribu to darīt un darīšu.
   Dzird klauvējam. Krodziniece, Frensiss un Bardolls iziet ārā.
   Bardolls ieskrien atpakaļ
   Bardolfs. Milord! Milord! Šerifs ar draudīgu sargu pulku stāv aiz durvīm.
   Falstafs. Prom, nelieti! Luga jānospēlē līdz beigām. Man vēl daudz kas Falstafa labā sakāms.
   Ienāk krodziniece.
   Krodziniece. Ak Jēzus! Milord! Milord!
   Princis Henrijs. Uja! Uja! Vai tad pats velns atjajis uz vijolstīgas? Kas ir?
   Krodziniece. Ieradies šerifs ar visu sardzi. Nak pārmek­lēt māju. Vai laist iekšā?
   Falstals. Vai dzirdi, Hel? Nekad nesauc īstu zelta nau­du par viltotu, citādi tu patiešām esi traks, lai arī cik prātīgs liktos.
   Princis Henrijs. Un tu esi zaķapastala no dzimšanas, bez kāda instinkta.
   Falstafs. Es noliedzu tavu spriedumu. Ja tu tāpat noliegsi šerifam manu līdzdalību, tad labi! Ja ne, laid viņu iekšā! Pie velna visu manu skološanos, ja, uz soda vietu braukdams, neuzvedos tikpat labi kā kurš katrs cits! Ceru, ka man cilpa aizžņaugs rīkli tikpat ātri kā jebkuram citam.
   Princis Henrijs. Ej paslēpies aiz aizkara! Citi lai iet augšistabā. Nu, mani kungi, godīgu seju un tīru sirds­apziņu!
   Falstafs. Tās abas man kādreiz bija un izbija, tādēļ jā­paslēpjas.
   Princis Henrijs. Lai ienāk šerifs!
   Visi aiziet, paliek princis un Peto. Ienāk šerils un vedējs.
   Nu, šerif, ko jūs vēlaties no manis? Šerils.
   Ak, piedodiet, milord. Še iebēguši Ir daži vīri, kuriem pēdas dzenam.
   Princis Henrijs.
   Un kas tie tādi ir?
   Berils.
   No viņiem viens ir labi pazīstams: Tauks, drukns vīrs, milord …
   Vedējs.
   Tik tauks kā sviests.
   Princis Henrijs.
   Šeit nav tā vira, varat ticēt man. Nupat es viņu aizraidīju prom. Es apsolu tev rīt līdz pusdienai Šo vīru katrā ziņā aizsūtīt, Lai pats dod tev un citiem atbildi Par visu, ko viņš noziedzies. Un nu Šo namu atstāt es jūs palūgšu.
   Serils.
   Mēs aizejam, milord. Šeit divi kungiem Uz ceļa trīssimt marku nolaupīts.
   Princis Henrijs.
   Tas viss var būt. Ja viņš tos aplaupījis, Tad viņam jāatbild. Nu, visu labu!
   Serils.
   Ar labu nakti, cildenais milord!
   Princis Henrijs.
   Man liekas, būtu jāsaka «labrīt».
   Serils.
   Jums taisnība, milord, jau pulksten divi.
   Serils un vedējs aiziet.
   Princis Henrijs. Šo tauku bumbu visur tikpat labi pa­zīst kā Svētā Pāvila katedrāles kupolu. Ej pasauc viņu!
   Peto. Falstafu? Tas guļ kā nosists aiz aizkara un krāc kā zirgs.
   Princis Henrijs. Vai dzirdi, cik smagi viņš ievelk elpu? Izkrati viņam kabatas. Peto meklē pa Falstala kabatām un izvelk kādus papīrus.
   Ko tu tur atradi?
   Peto. Tikai kaut kādus papīrus, milord.
   Princis Henrijs. Palūkosim, kas tur ir, — lasi!
   Peto
   lasa.
   Pirmais punkts, cepināts gailis 2 šiliņi 2 pensi
   Otrais punkts, mērce 4 pensi
   Trešais punkts, vīns, divi galoni 5 šiliņi 8 pensi Ceturtais punkts, anšovi un vīns
   pēc vakariņām 2 šiliņi 8 pensi
   Piektais punkts, maize 1/2 pensa
   Princis Henrijs. Šausmīgi! Maizes tikai par puspensu un tāds lērums vīna! To pārējo arī paglabā. Izlasīsim izdevīgākā brīdī. Lai viņš krāc tur līdz pusdienai. No rīta man jābūt galmā. Mums visiem jādodas karā. Tu arī dabūsi godpilnu vietu, bet šito trekno palaidni ielikšu kājniekos — es zinu, viņam būs gals klāt, ja būs jāpaiet pāris simtu soļu. Nolaupīto naudu atmak­sāšu ar uzviju. Rīt ierodies pie manis laikus. Un ta­gad ar labu rītu, Peto!
   Peto. Ar labu rītu, milord!

   Ienāk Hotspers, Vusters, Mortimers un Glendovers.
   Mortimers.
   Mums draugi droši, solījumi jauki, Pats sākums bagāts labām cerībām.
   Hotspers.
   Lord Mortimer un brālēn Glendover, Es lūdzu, piesēdiet! Jūs, tēvoc, arī. Ak tu sodība! Es karti aizmirsu.
   Glendovers.
   Nē, te tā ir. Nāc sēdies, Pērsij, brašais Karstpiesi! Ikreiz, kad valdnieks tevi nosauc tā, Tam vaigos slimīgs bālums iezogas, Un viņa aizturētās nopūtas Grib tevi aizraidīt uz debesīm.
   Hotspers. Un tevi uz elli, tiklīdz dzird runājam par Ove- nu Glendoveru.
   Glendovers.
   Par to gan nebūtu viņš vainojams — Kad nācu pasaulē, viss debess jums
   Bij ugunīgu liesmu lāpu pilns. Un tajā brīdī bailēs nodrebēja Vai paši zemes pamati un balsti.
   Hotspers. Tas notiktu arī tad, ja apbērnotos tavas mā tes kaķe un tu pats nemaz nebūtu nācis pasaulē.
   Glendovers.
   Es saku: zeme drebēja, kad dzimu.
   Hotspers.
   Tad man ar zemi maz ir kopīga, Ja tā no tevis bailēs drebēja.
   Glendovers.
   Bij zeme drudzī, debess liesmoja.
   Hotspers.
   Tad laikam zeme baiļojusies būs No ugunīgās debess, ne no tevis. Cik bieži daba it kā slima kļūst — Kā grūtniece tad zeme sāpes cieš, Tai miesu krampji rausta, graizes griež, Jo klēpī kustas nevaldāmais vējš, Grib izkļūt brīvībā, un tādēļ dod Tas mātei grūdienus, no kuriem brūk Pat sirmu piļu sūnām klātie mūri. Var būt, ka toreiz zemes māmuļa Bij slima un aiz sāpēm trīcēja.
   Glendovers.
   Jebkuram citam gan es aizliegtu Tā pretī runāt man. Un atļaujos Tev vēlreiz atkārtot: kad piedzimu, Viss debess loks bij liesmu lāpu pilns, No kalniem muka kazas, lopu bari Uz laukiem nāves šausmās mauroja . . . Jā, mana dzīve skaidri liecina: Šīs zīmes apstiprinot, liktenis Man neparastu gaitu nolēmis. Vai Velsā, Skotijā un Anglijā,
   Kam niknas bangas baltos krastus grauj, Ir kāds, kas mani mācīt uzdrīkstas, Kāds mirstīgais, kas spētu tikt man līdz Pa mākslas stāvo, akmeņaino taku? Vai dziļāk pētījumu dzelmē nirt?
   Hotspers. Man šķiet, ka velsiski neviens neprot daiļāk par tevi izteikties. Es došos pusdienās.
   Mortimers.
   Met mieru, Persij! Nesatrako viņu!
   Glendovers.
   Es varu garus saukt no dziļumiem.
   Hotspers.
   Es arī varu, to jau katrs var.
   Bet vai tie gari rādīsies, kad sauksi?
   Glendovers.
   Es protu pašu velnu pakļaut sev.
   Hotspers.
   Bet es — es protu nebīties no tā. Ja tavos spēkos ir to atsaukt šurp, Tad es to varu apkaunot un smiet. Nu sauc! Es pierādīšu pasaulei — Ka drosmīgais par visiem velniem smej!
   Mortimers.
   Nu pietiek! Beidziet tukšo pļāpāšanu!
   Glendovers.
   Trīs reizes cīņā vedis Bolingbruks Pret mani kareivjus. Un visas trīs No zaļās Severnas un Vaijas krastiem Ar sakāvi tam vajadzēja bēgt.
   Hotspers.
   Ar basām kājām īstā slapjdraņķī! Nez kā viņš toreiz nesaķēra drudzi?
   Glendovers.
   Lūk, karte: sadalīsim tagad valsti Trīs daļās saskaņā ar norunu.
   Mortimers.
   Jau virsdiakons valsti sadalījis Trīs vienlīdzīgās daļās: Anglija No Severnas, lūk, še — uz austrumiem Un dienvidos no Trentas nākas man; Bet Velsa, rietumos no Severnas, Un auglīgākā jūras piekraste Būs Glendoveram. Mīļo brālēn, tev Viss pārējais, kas ziemeļos no Trentas. Šis līgums gatavs trijos norakstos, Un, ja mēs zīmogus tiem pieliekam, — Tas šovakar vēl būtu izdarāms, — Tad Vusters, es un Persijs varam rīt Jau gājienā uz Šrūsberiju doties — Ar skotu karaspēku savienoties. Vēl tikai Glendovers nav sakārtojies, Viņš talkā nāks pēc divi nedēļām.
   Glendoveram.
   Jūs tikmēr spēsiet pulcēt savus ļaudis Un apkārtējos muižniekus, un draugus.
   Glendovers.
   Varbūt vēl drīzāk pievienošos jums Un aizvadīšu arī jūsu kundzes. Nu jāaizzogas jums bez atvadām, Jo citādi te asru jūras līs, Kad jūs no savām sievām šķirsieties.
   Hotspers.
   Man šķiet, mans īpašums aiz Bertonas Nav jūsu daļām līdzīgs platībā. Lūk, upe šeit met lielu likumu Un daļu pašas auglīgākās zemes Kā prāvu pusmēnesi atgriež nost. Es šinī vietā dambi uzcelšu ■—
   Tad sidrabdzidrā Trenta tecēs šeit Pa jaunu gultni mierīgi un taisni. Šī upe nedrīkst stipri līkumot Un laupīt man tik jauku zemes stūri.
   Glendovers.
   Kādēļ gan Lai Trenta līkumo!
   Mortimers.
   Bet, redz, kā upe tālāk izliecas Un izmet līkumu uz otru pusi, No cita zemes atgriežot tikpat, Cik tanī vietā atņēma no tavas.
   Vusters.
   Nav grūti upes gultni pārmainīt Un pievienot šo stūri ziemeļiem — Lai Trentas straume taisnu ceju plūst.
   Hotspers.
   Es piekrītu. Tas viegli izdarāms.
   Glendovers.
   Es negribu, ka maina.
   Hotspers.
   Negribi?
   Glendovers.
   Nē! Ja es nevēlos, tas nenotiks!
   Hotspers.
   Kas var man aizliegt? Kurš man sacīs «nē»?
   Glendovers.
   Ha! Es to sacīšu!
   Hotspers.
   Tad saki tā, Lai nesaprotu: runā velsiski.
   Glendovers.
   Es protu angliski, tāpat kā tu, Jo esmu izglītojies angļu galmā. Tur jaunība uz arfas skandēju Es dažu labu angļu dziesmiņu, Tā izdaiļodams valodu. Bet tev Ne jausmas nav no šādām dāvanām.
   Hotspers.
   Par to es priecājos no visas sirds, Tad labāk būt par kaķēnu, kas ņaud, Bet nevis kļūt par rīmju kalēju. Tad nesmērētu ratu kaukšana Vai čīkstošs vējrādis ir tīkamāks — Tas manās ausīs negriežas tik ļoti Kā samākslotu pantu klaboņa, Kas stīva zirga rikšiem līdzinās.
   Glendovers. Nu labi, Trentas gultni mainīsim.
   Hotspers.
   Nav svarīgi. Jo draugam es labprāt Pat trīsreiz vairāk zemes atdotu. Bet, kur ir jālīgst, tur es tielēšos Par mata desmitdaļu. Nem to vērā. Vai līgums uzrakstīts? Var doties ceļā?
   Glendovers.
   Jūs varat naktī jāt, jo mēness spīd. Es došu nolīgumu pārrakstīt Un sievām pateikšu par šķiršanos. Man bail, ka meita prātu nezaudē — Tik stipri viņa Mortimeru mīl.
   Aiziet.
   Mortimers.
   Jel kaunies, Persij, tēvu kaitināt!
   Hotspers.
   Šīs māžu runas mani sadusmo.
   Viņš gvelž par sapņotāju Merlinu,
   Par viņa pareģojumiem un citiem rēgiem,
   Kas parādās kā kurmji vai kā skudras Vai iemiesojas bezastainās zivīs; Par kraukli, kuru sarga ļaunais greifs, Un citas tādas blēņu pasakas, Kas mani novērst var no ticības. Tuipat vai desmit stundas vakarnakt Viņš sauca vārdā visvisādus velnus — Es neklausījos tajā muldoņā. Šis vecais kleperis ir neciešams Kā sievu ķildas vai kā dūmains nams Tad labāk ķiplokus ar sieru ēst Un dzīvot vējdzirnavu klaudzoņā, Bet nevis lepnā pilī mieloties Un Glendovera runās klausīties.
   Mortimers.
   Viņš īstenībā ļoti cienīts vīrs, Daudz lasījis un tumšās mākslas zin; Tam lauvas spars un jēra laipnība, Un devīgs viņš kā indu raktuves. Viņš augstu cienī tavu drosmību Un tādēļ centās valdīties, kad tu Tam pretī runāji. Es varu zvērēt, Ka zemes virsū nav vairs otra vīra, Kas viņu drīkst tā ērcināt kā tu, Pat nesaņemot pretī atmaksu. Kā draugs es gribu tevi brīdināt, Ka bieži nedrīkst viņu kaitināt.
   Vusters.
   Patiesi, nosodāma stūrgalvība!
   Tu, Persij, visu darīji, cik spēji,
   Lai viņu izvestu no pacietības.
   Šis sliktais paradums tev jāatmet.
   Tev darbos reizēm pavīd spēks un drosme,
   Kas tevi izdaiļo kā košums rets,
   Bet tad to nomāc skarba rupjība
   Un nesavaldība, kas liecina,
   Ka svešas tev ir labas ierašas.
   Tu pārāk lepns, pašgudrs un nievīgs
   Un tādēļ ļaužu sirdis pazaudē — Jo katrs netikums, lai cik tas mazs, Tev vairogā kā rūsa ieēdas Un slavas spozmi dzēš.
   Hotspers.
   Tavs padoms labs! Lai svētītas ir labās ierašas! Jau sievas nāk, nu jāteic ardievas!
   Ienāk Glendovers ar lēdiju Persiju un lēdiju Mortimeru.
   Mortimers.
   Man krūtīs mostas smagas nopūtas — Jo mana sieva mani nesaprot: Tā runā velsiski, es — angliski.
   Glendovers.
   Jā, meita grib tev kaujā līdzi iet, Pret ienaidnieku asru straumes liet.
   Mortimers.
   Ak mīļais tēv, tu viņai pasaki, Ka drīz ar krustmāti tās sekos mums.
   Glendovers runā ar viņu velsiski, un viņa tāpat viņam atbild.
   Glendovers. Šī stūrgalvīgā tiepša ir gluži izmisusi, un nekas to nespēj pārliecināt.
   Viņa saka Mortimeram kaut ko velsiski
   Mortimers.
   Man patīk daiļā velšu valoda Un saprotams tavs skats, ko izstaro Šīs debešķīgās, saraudātās acis. Es arī tā tev gribu atbildēt.
   Lēdija Mortimera atkal runā velsiski.
   Es tavus skūpstus saprotu, tu manus — Tā jūtu pārbagāta saruna. Bet miera nerast man, līdz nebūšu Es iemācījies tavu valodu, Ko tava mute man tik saldi skandē Kā daiļas karalienes mīlas dziesmu. Tai maigu kokļu skandums līdzi plūst, Un valdzinošā gūstā dvēsle kūst.
   Glendovers.
   Ja tu jau kūsti, viņa zaudēs prātu.
   Lēdija Mortimera runā atkal.
   Mortimers.
   Šai valodā es galīgs nepraša!
   Glendovers.
   Ak, viņa vēlas tevi guldināt Uz upes meldru mīkstā paklāja Un tavu galvu sev uz ceļiem likt, Un dziedāt tavu iemīļoto dziesmu. Tev sapņu dieve plakstus aizdarīs Un tīkams gurdums apburs asinis, Tu miegā iegrimsi tik nemanāmi, Cik nemanāmi nakts par dienu kļūst Tai brīdī, kad pie debess saules pajūgs Nav uzsācis vēl gaitu austrumos.
   Mortimers.
   Labprāt es viņas dziesmās klausīšos. Būs tikmēr arī līgums uzrakstīts.
   Glendovers.
   Tad dari tā, kā viņa vēlējās. Tie mūziķi, kas tevi ieaijās, Mīt gaisā tūkstoš jūdžu tālumā, Bet tūdaļ būs tie klāt. Tad klausieties!
   Hotspers. Nāc, Katij, tu esi tik brīnišķīga, kad ai dies. Nāc žigli, lai varu likt galvu tavā klēpi.
   Lēdija Persija. Tu esi untumains ka meža zoss!
   Spēlē mūzika.
   Hotspers.
   Es redzu — velni saprot velsiski. Sis nelabais ir tiešām dīvains frants Un katrā ziņā teicams muzikants.
   Lēdija Persija. Tad jau tev arī vajag būt labam muzi­kantam, jo tu caur un cauri esi dīvainu untumu varā. Guli mierīgi, auša, un klausies, kā lēdija dziedās vel­siski.
   Hotspers. Labāk klausos, kā mana kuce Lēdija kauc īriski.
   Lēdija Persija. Vai gribi, lai tevi iepļaukā?
   Hotspers. Nē.
   Lēdija Persija. Nu tad guli klusi!
   Hotspers. To arī ne — tas ir sievu netikums.
   Lēdija Persija. Nu, lai dievs tev palīdz.
   Hotspers. Tikt pie velsiešu sievas gultā.
   Lēdija Persija. Ko tu teici? Ko?
   Hotspers. Apklusti! Viņa dzied.
   Lēdija Mortimera dzied velsiešu dziesmu.
   Hotspers. Paklau, Katij, padziedi man arī kādu dziesmu.
   Lēdija Persija. Es gan ne, dieva vārds, tiešām ne!
   Hotspers. «To gan ne, dieva vārds, tiešām ne.» Sirsniņ, tu jau dievojies kā tāda maiznieka sieva. «Es gan ne, dieva vārds, nekādā ziņā!» un «Tik tiešām, kā es dzīvoju!» un «Lai dievs man žēlīgs!» un «Tik tiešām, kā dievs debesīs!». Sie lētie vārdi tavas domas tin Kā zemniecei, kas tikai kūti zin.
   Tu zvēri tā, kā nākas lēdijai, •— Ar skarbiem vārdiem saki zvērestu, Bet saldo piparkūku valodu — To atstāj samtsvārčiem un mīkstčauļiem. Nu, tagad padziedi.
   Lēdija Persija. Nedziedāšu.
   Hotspers. Tu laikam baidies, ka tevi nenotur par drēb­nieku vai par sarkankrūtīšu dresētāju. Pēc divām stundām, kad līgums būs pārrakstīts, es došos ceļā. Tā ka, ja gribi, nāc man līdzi!
   Aiziet.
   Glendovers.
   Cik Persijs karsts, tik tu man lēnīgs esi. Nāc, Mortimer! Jau līgums pārrakstīts, Vēl vajag tikai zīmoglaku liet — Un tūdaļ zirgos.
   Mortimers.
   Labi! Varam iet.
   Visi aiziet.

   Ienāk karalis Henrijs, Velsas princis un lordi
   Karalis Henrijs.
   Jūs, lordi, atstājiet mūs vienus; man Ar princi jāparunā divatā. Bet uzkavējieties te tuvumā, Jo jūsu padoms man būs vajadzīgs.
   Lordi aiziet.
   Es nezinu, par kādu pārkāpumu — Tas cilvēkam ir neizdibināms — Ir radītājs tā savā prātā lēmis, Ka sodu spriež man paša asinis, Jo, tavu dzīves gaitu vērojot, Man jādomā: tu zemes virsū sūtīts Par debess rīksti manus grēkus sodīt. Nu teic — kā citādi gan varēja Tik zemas, mežonīgas kaislības, Tik neķītras un palaidnīgas dziņas, Tik seklas izpriecas, tik rupji draugi Kā tie, ar kuriem sabrājojies tu, — Kā varēja, kā spēja biedroties Ar tavas asins augsto dzimumu Un lepna prinča sirdī vietu rast?
   Princis Henrijs.
   Ja majestātei tik, es vēlētos Par saviem grēkadarbiem atbildēt, Kā arī pārmetumus atspēkot, Ko bieži uztiepj man bez pamata. Bet tik daudz lēnprātības izlūdzos: Ja atmet'Jaunu mēļu pasakas, Kas majestātei bieži jāklausās No glumiem līdējiem un mēlnešiem, Tad pārējo, kur delverlbas dēļ Es kļūdījies vai aplam darījis, Es padevīgi lūdzu piedot man.
   Karalis Henrijs.
   Lai piedod dievs! Es brīnos, Henrij, Ka tavas dziņas spārnus vēcina Ne turp, kur tavi senči lidoja. No augstās padomes jau esi izstumts, Tur tavā vietā jaunais brālis sēž. Gandrīz jau esi svešinieks pie galma Un prinču, tavu radinieku sirdīm. Tu pievīli it visu cerības, Tev izredzes uz troni zudušas, Un visi paredz tavu krišanu.
   Ja būtu bijis es tik palaidnīgs,
   Tik zemu grimis visu ļaužu acīs,
   Tik rupjā sabiedrībā laiku šķiedis,
   Tad tie, kas līdzēja man troni gūt,
   Joprojām pabalstītu Ričardu
   Un mani kaunā — trimdā atstātu,
   Man nebūtu uz troni izredžu.
   Es visai reti ļaudis izgāju,
   Kā komētu tie mani apbrīnoja
   Un bērniem rādija: «Lūk, tas ir viņš!» —
   «Kur?» citi sauca. «Kurš ir Bolingbruks?»
   No debess velves laipnību tad ņēmu
   Un lēnprātības masku uzliku.
   Man sirdis padevību dāvāja
   Un mutes skaļi sauca gaviles
   Pat tad, kad bija klāt pats karalis.
   Es biju vienmēr jauns un neparasts;
   Un manī lūkojās kā brīnumā —
   Kā krāšņā virspriestera mantijā.
   Un mana uzstāšanās bij kā svētki —
   Gan reti, toties krāšņi, svinīgi.
   Bet auša Ričards dzinās šurp un turp —
   To pavadīja seklu ākstu bars,
   Kas tā kā salmi viegli aizdegas
   Un ātri pelnos plok. Viņš turēja
   Starp galminiekiem tukšus jokdarus
   Un savu vārdu lika apsmieklā,
   No dumjiem nelgām ļāvās izzoboties,
   Tā mazinādams karalisko cieņu;
   Ar bezbārdainiem zēniem dzina jokus,
   Kas daudzkārt viņu pašu trāpīja,
   Jo šie nu jutās viņam līdzīgi.
   Un, pūļa lēto slavu meklēdams,
   Viņš dien' no dienas jaucās ielu drūzmā,
   Līdz visiem pavalstniekiem apnika
   Kā pārmērīga medus porcija,
   Kas baudītājam dūšu šķebina.
   Kad Ričards uzrunāja pavalstniekus,
   Viņš bij kā dzeguze, ko dzirdēt dzird,
   Bet vērā neņem. Viņu uzlūkoja
   Ar ikdienībā notrulušu skatu, Kas nepazīst vairs cēlo sajūsmu, Kā vēro karali, kurš saulei rada Un reti atspīd jūsmas pilnām acīm; Tās it kā snauda, plakstus nolaidušas, Un tādus skatienus uz viņu meta Kā īdzīgs cilvēks uzbāzīgam viesim, Kas, tukši gvelzdams, apnicis līdz nāvei. Tu, Henrij, esi pagrimis tāpat Un prinča priekšrocības zaudējis, Jo biedrojies ar zemiem neliešiem. Līdz apnikumam tevi skatījusi Ikviena acs, tik tava tēva ne, Kas labprāt biežāk tevi redzētu … Ak Henrij, dēls, man skatiens aizmiglojas. Pret paša gribu plūst man asaras, Aiz aklas mīkstsirdības raudātas.
   Princis Henrijs.
   Uz priekšu, majestāt, es centīšos Būt sava vārda cienīgs.
   Karalis Henrijs.
   Kaut tā būtu! Kāds tagad tu, tāds Ričards bija toreiz, Kad mājās atgriezos no Francijas. Kas tolaik biju es, tas tagad Persijs. Pie mana sceptera! Pie goda zvēru! Uz troni viņam vairāk izredžu, Jo tu — kāds tu gan esi mantinieks? Ne troņa mantinieka tiesības, Bet spars un drosme rotā Persiju Un dzen jebkurām briesmām pretī stāt, Pat lauvas rīklei. Tavos gados būdams, Viņš cienījamus, sirmus bīskapus Un lordus asiņainā cīņā ved. Vai neguva viņš nevīstošus laurus, Kad cīnījās ar lepno Daglasu, Kas karagājienos un varoņdarbos No visiem vadoņiem vispārākais? Tam kara slavā nav vairs līdzīga
   Nekur, nevienā valstī kristīgā. Bet Karstpiesis, šis varonīgais zēns, Marss bērna autos, kaujā uzveica Trīs reizes nepārspēto Daglasu. To gūstā saņēma un atbrīvoja, Lai viņu sev par draugu iegūtu, Lai vecā naida plaisu aizbērtu Un abi kopā grautu troņa balstus. Ko teiksi? Persijs, Daglass, Mortimers, Nortumberlends un Jorkas arhibīskaps Ir vienojušies cīņu sākt pret mani. Bet kāda jēga tev to visu teikt Un stāstīt tev par maniem naidniekiem? Tu pats man esi bīstams pretinieks, Turklāt vistuvākais. Man šķiet, tu spētu Aiz bailēm verdziskām un zemas dziņas Vai pēkšņiem untumiem pie Persija Kā algādzis pret mani cīnīties Un mesties rāpus, kad viņš pieri rauc, Lai rādītu, cik zemu esi grimis.
   Princis Henrijs.
   Tā nedomā, tas nenotiks nekad! Dievs piedod tiem, kas tā ir novērsuši No manis majestātes labo prātu! Lai es to atgūtu, tad Persijam Būs galva jāzaudē. Tas notiks drīz, Tad mana slavas diena atausis. Tad teikšu: esmu sava tēva dēls! Kad asiņainā tērpā mājās nākšu, No sejas brūnos traipus mazgādams, Tiem līdzi aizskalošu savu kaunu; Tad zini, ka ir atnākusi diena, Kad goda bērns un slavas luteklis, Sis cēlais Karstpiesis, ir sastapies Ar nievāto un pelto Henriju. Ja ne, lai divkārt krītu negodā, Bet gods, kas viņa pieri vainago, Aug tūkstoškārt! Es panākšu: būs laiks, Kad brašais ziemeļnieku jauneklis
   Pret varoņdarbiem manu kaunu iemainīs. Milord, šis Persijs ir kā mantzinis, Kam mana slavas lāde jāpilda, Es saukšu stingri to pie atbildības Par visu slavas kārē sarausto, Līdz sīkākajai goda drupatai Es aplēsi tam izraušu no sirds. Es dieva vārdā svēti apsolos To izpildīt, ja radītājs vien ļaus. Es pazemīgi lūdzu, majestāt, Man izlaidības brūces dziedināt. Ja ne, lai nāve dzēš šo parādu. Es drīzāk gribu tūkstoš nāves mirt, Bet nevis savu apņemšanos lauzt.
   Karalis Henrijs.
   Ar to jau tūkstoš dumpinieku krīt. Es došu vīrus tev un pilnvaras.
   Ienāk Blanls.
   Ko teiksi, Blant? Tavs skatiens steigas pilns. Blanls.
   Tāpat kā pavēstāmais notikums.
   Lords Mortimers no Skotijas mums ziņo,
   Ka Daglass Srūsberijas apkaimē
   Ar angļu dumpiniekiem apvienojies.
   Ja visi savus solījumus tur,
   Tad viņu spēki būs tik vareni,
   Kā vēl nekad pret jums nav pulcēti.
   Karalis Henrijs.
   Šī vēsts nav jauna, sen jau zināma — Grāfs Vestmorlends nupat kā aizgāja, Mans dēls, Džons Lenkasters, tam devās līdz. Tu, Henrij, viņiem trešdien sekosi Un vīrus vedīsi caur Glosteršīru. Es atstāšu šo pili ceturtdien. Pats ilgākais, pēc dienām divpadsmit
   Viss karaspēks būs pulcēts Bridžnortā. Vēl darba daudz, mums vajag žigliem būt — Kas kavējas, tam izdevība zūd.
   Visi aiziet.

   Ienāk Falstals un Bardolls.
   Falstafs. Bardolf, vai neesmu izkrities miesās kopš bei­dzamās dēkas? Vai neesmu sadilis un izģindis? Tie­šām, āda man Karājas kā vecenei vaļīgi brunči; esmu krunkains kā cepts ābols. Nu ir diezgan, pietiek ne­ceļus staigāt, jāatgriežas ar skubu, kamēr vēl kaut cik turos miesās, citādi kļūšu pavisam vārgulīgs un nejaudāšu vairs laboties. Lai es sarūku kā pipar- grauds, lai mani notrenkā kā aldara ķēvi, ja es atce­rētos, kāda izskatās baznīca no iekšpuses! Sabiedrība, ļauna sabiedrība — lūk, kas mani novedusi postā!
   Bardolls. Ser Džon, tu esi tik sagrauzts, ka laikam ilgi vairs nenodzīvosi šai pasaulē.
   Falstals. Jā, tā nu tas ir! Labāk uzrauj kādu pārgalvīgu dziesmu, uzjautrini! Man bijuši visi labākie tikumi, kādi vien džentlmenim piedienas. Lāstus reti kad ņēmu mutē, kauliņus metu ne vairāk kā septiņas rei­zes nedēļā; uzdzīves vietas uzmeklēju ne biežāk kā ik ceturksni — stundas ceturksni; naudu, ko aizņē­mos, atkal atdevu — trīs četras reizes. Es dzīvoju kārtīgi un ieturēju mēru, bet tagad manā dzīvē nav vairs ne kārtības, ne mēra.
   Bardolls. Ser Džon, tavs resnums iet pāri mēram. Tu esi kļuvis gandrīz vai neizmērojams, ser Džon.
   Falstafs. Izlabo tu savu ģīmi, tad es labošu savu dzīvi. Tavs pretīgais sejs pazīstams jau no tālienes kā ad­mirāļa kuģis! Tikai lampa deg nevis pakaļgalā, bet degungalā. Tu esi degošas lampas bruņinieks.
   Bardolls. Ser Džon, mana fizionomija tev nekāda ļau­numa nedara.
   Falstafs. Par ļaunumu nevar sūdzēties, goda vārds! Man tavs ģīmis drīzāk nāk par svētību, tāpat kā dažam labam der paskatīties uz galvaskausu jeb memento mori. Tavu seju ieraugot, arvien jādomā par pekles ugunīm un bagāto vīru, kas, dzīvs būdams, grezno­jies purpura drānās. Viņš sēž tur savā purpurā un deg vienā degšanā. Ja tu būtu kaut cik pieejams ti­kumam, es zvērētu pie taviem vaibstiem. Un mans zvērests skanētu tā: «Pie šīm liesmām, kas ir kā paša dieva tā kunga eņģeļi.» Bet tu esi pavisam nogājis no grauda, un, ja tava sejā nebūtu šo sārto lāsumu, tad tu būtu īsts elles izdzimtenis. Kad tonakt skraidīji pa Gedshilu un ķerstīji manu zirgu, man likās, ka redzu maldugunis dzirkstam vai ugunīgu lodi ripo­jam. Ja tā nav, lai mana nauda kļūst par pelavām! Tu esi man kā mūžīga lāpa, kā nedziestoša ugunskura atblāzma. Tu esi ietaupījis man sveces un lāpas par kādām tūkstoš markām, kad pa naktīm ar tevi kle­joju no kroga uz krogu. Toties par vīnu, ko tu man izdzēri, es būtu dabūjis tikpat daudz sveču pie vis­dārgākā sveču lējēja Eiropā. Trīsdesmit divus gadus no vietas esmu kūris uguni šai uguns rijējai Salaman­drai. Lai man debess to atmaksā!
   Bardolls. Pie joda! Es vēlētos, kaut mana seja būtu tavā vēderā!
   Falstafs. Pasarg' dievs! Tad grēmas mani sadedzinātu.
   Ienāk krodziniece.
   Nu, vista Klukstes kundze! Vai izdevās noskaidrot, kurš iztukšojis man kabatas?
   Krodziniece. Ko, ser Džon? Kas jums nāk prātā, ser Džon? Vai domājat, ka es savā mājā turu zagļus? Es meklēju, taujāju un mans vīrs arīdzan visus pēc kār­tas — vīrus, zēnus, sulaiņus. Manā mājā vēl nekad nav zudis ne mata galiņš.
   Falstafs. Nav tiesa, saimnieci Bardolfs šeit tika noskūts un zaudēja dažu labu matu. Un es varu zvērēt, ka man še iztukšotas kabatas. Ej nu, ej tu — bābietis tāds!
   Krodziniece. Kas? Es? Es jums gan rādīšu! Dievs mans liecinieks, neviens tā nav uzdrīkstējies mani apsau­kāt manas pašas mājā!
   Falstafs. Stāvi nu klusu! Es tevi pazīstu.
   Krodziniece. Nē, ser Džon! Jūs mani vēl nepazīstat! Bet jūs gan es pazīstu, ser Džon! Jūs man esat parādā un tagad sākat ķildu, lai izvairītos no maksāšanas. Es taču nopirku jums duci kreklu, ko plikumu apsegt.
   Falstafs. Maisa drēbi, rupju maisa drēbi! Es to atdevu maiznieku sievām, lai iztaisa miltu kules.
   Krodziniece. Tik tiešām, ka esmu godīga sieviete, tas bija īsts holandiešu audekls par astoņiem šiliņiem olektī. Turklāt jūs esat man parādā par tēriņu, kur tad vēl aizdotā nauda — divdesmit četras mārciņas!
   Falstafs,
   rādīdams uz Bardollu. Viņš arī līksmojās līdz, lai maksā viņš!
   Krodziniece. Tas? Vai dieniņ! Tam plikadīdam taču nav nekā!
   Falstals. Ko? Plikadīda? Paskaties tikai uz viņa ģīmi. Vai tas vien nav ko vērts? Liec izkalt naudā viņa degunu, liec izkalt viņa vaigus! Es tev nemaksāju ne graša. Ha! Neesmu nekāds zaļknābis, ko tīt ap pirk­stu! Nevarēšu ne mierīgi nosnausties savā mājvietā, kad jau zog maku laukā! Man nocelts arī vectēva zīmoggredzens četrdesmit marku vērtībā.
   Krodziniece. Ak Jēziņ! Cik reižu esmu dzirdējusi princi sakām, ka tas gredzens ir vara!
   Falstafs. Ko niekus! Tavs princis ir plukata un āksts. Ja viņš būtu še, es viņu izpērtu kā kucēnu par tādu mel­šas valodu.
   Ienāk princis Henrijs un Peto marša solos. Falstafs iet viņiem pretī, pielicis nūju pie mutes kā stabuli, un svilpo.
   Falstafs. Pie joda! Kas noticis, zēn? Ak tad tādi vēji sā­kuši pūst? Vai mums visiem jāgatavojas maršēt?
   Bardolfs. Jā, pa divi, kā ceļā uz Ņūgeitas cietumu.
   Krodziniece. Milord, lūdzami, uzklausiet mani!
   Princis Henrijs. Ko teiksi, misis Kviklija? Kā jūtas tavs vīrs? Man viņš patīk. Godīgs cilvēks.
   Krodziniece. Ak augstais princi, uzklausiet!
   Falstals. Lūdzu, triec labāk viņu projām un uzklausi mani!
   Princis Henrijs. Nu, kas tev sakāms, Džek?
   Falstafs. Viņunakt biju iesnaudies te aiz aizkara un man iztukšotas kabatas. Šaubīga māja. Te aptīra kabatas.
   Princis Henrijs. Kas tev zudis, Džek?
   Falstafs. Kaut kas neticams, Hel! Trīs četras četrdesmit mārciņu naudas zīmes un vectēva zīmoggredzens.
   Princis Henrijs. Nieks, astoņi pensi vērts!
   Krodziniece. To es arī teicu, milord. Es sacīju, ka esmu dzirdējusi to no jums. Bet šis nešķīstenis runā pavi­sam nekrietni par jums. Solījās jūs iepērt.
   Princis Henrijs. Vai tas var būt?
   Krodziniece. Ja nav tiesa, tad lai manī nav vairs ne miņas no patiesības, krietnuma un sievas goda!
   Falstafs. Patiesības tevī nav vairāk, kā žāvētā plūmē, krietnuma ne vairāk kā lapsai, kam suņi uz pēdām; un, ja nu reiz runājam par sievas godu, tad padauza Marianna salīdzinājumā ar tevi ir godīga iecirkņa uzrauga sieva. Ei nu, ei… ar tevi jau katrs var izda­rīties.
   Krodziniece. Kā tu teici? Ko izdarīties?
   Falstafs. Nu, visu, kas ienāk prātā.
   Krodziniece. Es neesmu nekāda šāda tāda, to lieciet vē­rā! Esmu godīga vīra sieva, bet jūs, kaut saucaties par bruņinieku, esat nelietis, ja tā mani saukājat.
   Falstafs. Un tu, kaut arī dēvējies par sievieti, patiesību sakot, esi īsta bestija.
   Krodziniece. Kāda es tev bestija, neģēli?
   Falstals. Kāda bestija? Nu, ūdra mātīte.
   Princis Henrijs. Ūdra mātīte, ser Džon? Kāpēc tieši ūdra mātīte?
   Falstafs. Tāpēc, ka tā nav ne šis, ne tas, ne zivs, ne zvērs; un tu, cilvēks, nezini, kā tai piekļūt.
   Krodziniece. Jūs esat neķītrs, ja tādus vārdus ņemat mutē. Jūs tikpat labi kā kurš katrs zināt, kā man piekļūt. Bezgodis!
   Princis Henrijs. Tev taisnība, saimnieci Viņš cel tev ne­slavu visrupjākā veidā.
   Krodziniece. To pašu, milord, viņš dara ar jums. Pirmīt viņš stāstīja, ka jūs esot viņam parādā tūkstoš mār­ciņu.
   Princis Henrijs. Ko? Es tev parādā tūkstoš mārciņu?
   Falstafs. Tūkstoš mārciņu, Hel? Nē, miljonu! Jo tava mīlestība ir miljona vērta — tu esi man mīlestību parādā.
   Krodziniece. Un vēl, milord, viņš nosauca jūs par ākstu un solīja iekaustīt.
   Falstafs. Vai es tā teicu, Bardolf?
   Bardolfs. Patiešām, tā jūs sacījāt gan, ser Džon.
   Falstafs. Nūja! Ja viņš teiktu, ka mans gredzens ir vara.
   Princis Henrijs. Es arī saku, ka tas ir vara. Vai nu uz­drīkstēsies turēt vārdu?
   Falstafs. Ei nu, Hel! Pats zini: ja tu būtu vienkāršs cil­vēks, es uzdrošinātos, bet, tā kā esi princis, es bai­dos no tevis kā no rūcoša lauvēna.
   Princis Henrijs. Kāpēc ne kā no lauvas?
   Falstafs. No kara]a paša jābaidās kā no lauvas. Vai do­mā, ka no tevis es baidīšos tāpat kā no tava tēva? Nu nē, tad lai tas kungs liek manai jostai pārtrūkt.
   Princis Henrijs. Tad nu gan tavs vēders nošļuktu līdz pašiem ceļiem! Pie joda! Tavā krūšu kurvī nav tel­pas ne ticībai, ne krietnumam, ne goda prātam; tavs rumpis pārblīvēts ar zarnām un tauku plēvēm. Ap­vainot godīgu sievieti kabatu aptīrīšanā! Ak tu iz­dzimteni, tu bezkaunīgais, uzblīdušais nelieti! Vai tavās kabatās kādreiz ir bijis kas cits kā kroga rē­ķini, uzdzīves vietu adreses un kads cukurgraudiņš par dažiem pensiem, lai tev neaizkalstu pļāpīgā rīk­le? Nekas cits bez šiem mēsliem tur nav bijis. Bet tu vēl tielējies, nevari un nevari beigt savus melu stāstus. Vai kauna nemaz nav?
   Falstafs. Paklau, Hel! Ja jau Ādams pat nevainības lai­kos krita grēkā, kas tad atliek nabaga Džekam Falstafam šajā grēku pārmāktajā gadsimtā. Mūsu miesa ir vāja, un man, lūk, šīs miesas ir vairāk nekā citiem, tādēj arī vājību vairāk. Tātad atzīsties — jūs abi mani aptīrījāt.
   Princis Henrijs. Tā jau iznāk.
   Falstafs. Saimniec, es tev piedodu. Ej gatavo brokastis, mili savu vīru, uzraugi sulaiņus un gādā par viesiem. Prātīgu valodu es vienmēr uzklausu. Tu redzi, esmu pilnīgi nomierinājies. Nu lūdzu, kusties taču bei­dzot!
   Krodziniece aiziet
   Nu, Hel, stāsti, kas jauns galmā! Kā ar to laupīšanu, zēn, vai viss nokārtots?
   Princis Henrijs. Ak tu mans labais rostbif! Man arvien jābūt par tavu sargeņģeli. Nauda ir atmaksāta.
   Falstafs. Man gan netīk atmaksāt. Divkāršs darbs.
   Princis Henrijs. Izlīgu ar tēvu un drīkstu darīt, kas vien nāk prātā.
   Falstafs. Tad pirmām kārtām izlaupi valsts mantas kam­bari un turklāt ar skubu.
   Bardolls. To gan, milord.
   Princis Henrijs. Es sagādāju tev vietu kājniekos, Džek.
   Falstafs. Labāk jau patiktu jātniekos. Kur lai dabūju kādu, kas labi prot čiept? Tādu glītu zagli, tā gadu divdesmit divi. Esmu pavisam sausā. Nu, paldies die­vam, šie dumpinieki citiem pāri nedara kā tikai go­dīgiem cilvēkiem. Par to viņiem gods un slava!
   Princis Henrijs. Bardolf!
   Bardolls. Jā, milord.
   Princis Henrijs. Nogādā šo vēstuli manam brālim Džo­nam Lenkasteram, bet šo — lordam Vestmorlendam.
   Bardolls aiziet.
   Nu, Peto, zirgos, zirgos! Mums abiem vēl līdz pus­dienai jāveic trīsdesmit jūdžu.
   Peto aiziet.
   Džek, rit pulksten divos pēcpusdienā ierodies pie
   manis tempļa zālē.
   Tur saņemsi tu pavēles un naudu,
   Ko apgādāt un bruņot kareivjus.
   Nu zeme liesmās, Persijs tronim draud.
   Vai viņš, vai es, bet viens būs jāapraud.
   Princis aiziet.
   Falstafs.
   Cik skaisti teikts, cik brašs nu mūsu Hels! Ei, saimniec, žigli dod ko iekost man, Lai vēders pilns, kad kara bungas skan!
   Aiziet.

   Ienāk Hotspers, Vusters un Daglass.
   Hotspers.
   Jā, skotu varoni! Ja patiesību Šais smalkos laikos nesauktu par glaimiem, Tad Daglasam gan nāktos apbrīna, Jo nav virs zemes otra karotāja, Kam slavas kalums būtu vērtīgāks. Es glaimot neprotu, un lišķu mēles Es nicinu. Bet savā sirdī gribu Tev cieņas pilnu vietu ierādīt.
   Tu vari manus vārdus pārbaudīt.
   Daglass.
   Tu esi slavas karalis! Bet tiešām Nav tāda spēka vīra pasaulē, Kam baidītos es krūtis pretī griezt.
   Hotspers.
   Tas labi sacīts. Tā ir jādara.
   Ienāk' vēstnesis ar vēstulēm.
   Nu, kādas vēstis tu mums atnesi?
   Vēstnesis.
   Es nesu vēstuli no jūsu tēva.
   Hotspers.
   Tik vēstuli? Bet kur tad ir viņš pats?
   Vēstnesis.
   Viņš nevar ierasties, jo grūti slims.
   Hotspers.
   Rauj jods! Vai tad, kad jāmērojas spēkiem, Ir vaļa slimot? Kur tad viņa pulki? Un kas tos vada šurp uz šejieni?
   Vēstnesis.
   Ne es, bet vēstule dos atbildi.
   Vusters.
   Vai viņš tik slims, ka gultā jāpaliek? Vēstnesis.
   Diemžēl, milord! Pirms dienām četrām vēl, Kad es no viņa šķiros, ārsti bija Par viņu stipri norūpējušies.
   Vusters.
   Kaut būtu pieveikusi slimības šī valsts, Pirms sāka slimot viņš. Jo viņa spēks Mums šobrid vajadzīgāks kā jebkad.
   Hotspers.
   Nu slimt! Nu vārgt! Šī slimība ir inde, Kas visu pasākumu sagandē, — Tā tiecas ielīst mūsu nometnē. Viņš raksta man, ka smagi saslimis, Ka nespējis tik ātri aizsūtīt Pie draugiem sūtņus, neuzdrīkstēdams Tik bistamu un slēpu uzdevumu Kam citam uzticēt kā tikai sev. Un tomēr dod viņš drošus mājienus, Kaut spēku maz, lai cīņu uzsākam Un likten's labvēlību parbaudam. Jā, vilcināties nedrīkstot nemaz, Jo karalim par mūsu nodomu Jau esot paziņots. Ko nu jūs teiksiet?
   Vusters.
   Sī slimība ir sāpīgs trieciens mums. Hotspers.
   Smags zaudējums — zūd vesels loceklis. Un tā ir dzija brūce. Tomēr nē — Man šķiet, tik |auni nav, ka vina trūkst. Vai būtu gudri visu mūsu spēku Uz reizi kaujā sviest? Vai uzticēt To apšaubāmam mirkļa untumam? Tas nebūs prātīgi, jo cerības Tad būtu izsmeltas līdz dibenam Un mūsu laimei būtu sasniegtas Vispēdējās un tālās robežas.
   Daglass.
   Tā notikt varēja, bet tā vairs nav: Mums paliek atbalsts labs aiz muguras. Mēs varam visu cīņā sviest tūlīt Ar cerību uz palīgspēkiem rīt, Kas dod mums atkāpšanās iespēju.
   Hotspers.
   Un tad mums vieta būs, kur patverties, Ja neveiksme un sātans lūkosies Uz mūsu nodomu ar ļaunu aci.
   Vusters.
   Cik žēl, ka tava tēva nav starp mums, Jo mūsu pasākuma veids un daba Par visām lietām prasa vienību. Viens otrs nodomās, ka apdomība Un uzticība karalim vai šaubas Nortumberlendam liek vēl palikt sānis. Jel padomājiet, kā šis tulkojums Var grozīt sacelšanās plūdu gaitu Un šaubas viest par mūsu tiesībām. Jūs zināt: tiem, kas paceļ ieročus, Ir vājās vietas labi jānoslēpj. Mums jāaizbāž ik plaisa, katra sprauga, Kur vien var vērties pētījoša acs,
   Bet jūsu tēvs nu paver priekškaru, Un nejēgās tas saceļ paniku, Par ko tie agrāk sapņot nesapņoja.
   Hotspers.
   Nu gan tu pārspīlē. Man liekas tā — Ši prombūtne pat mums par labu nāks: Tā mūsu darbu ļaužu acis cels Un apstaros ar drosmes spožumu. Tie domās: ja bez viņa palīdzības Mēs uzdrīkstamies galvu celt pret valsti — Ar viņu kopā satrieksim to drupās. Vēl viss ir labi, visas stiegras stipras.
   Daglass.
   No sirds tev pievienojos. Skotijā Mums tāda vārda «bailes» nepazīst.
   Ienāk sers Ričards Vernons.
   Hotspers.
   Sveiks, brālēn Vernon, sveiks no visas sirds!
   Vernons.
   Man ir ne visai apsveicama vēsts: Grāfs Vestmorlends, kā arī princis Džons Ar septiņtūkstoš vīriem steidzas šurp.
   Hotspers.
   Tas nieks. Kas vēl?
   Vernons.
   Un tālāk zināms man, Ka karā piedalās pats karalis Un strauji Srūsberijai tuvojas Ar labi apbruņotu karaspēku.
   Hotspers.
   Mēs viņu uzņemsim, kā pienākas, Diez kur tas gaisagrābslis mētājas,
   Tas dulnais Velsas princis, viņa dēls, Kas žūpu sabiedrībā dej un dzied, Kaut visa pasaule vai bojā iet?
   Vernons.
   Tie pilnās bruņās, spalvām pušķoti, Kā strauji ērgļi vēja spārniem skrien, Kā svētbildes, kas zelta tērpā mirdz, Kā svaigmes spēka pārbagātais maijs, Kā saule pilni vasarīgas kvēles, Kā jautri kazlēni, kā nevaldāmi vērši. . . Es Velsas princi arī redzēju — Viņš spoži bruņots, galvā ķivere, Kā spārnots Merkūrijs no zemes cēlās Un izveicīgi seglos uzlēca, Kā eņģelis, no debess nolaidies, Lec savā ugunīgā Pegazā, Lai rādītu, cik veikli prot viņš jāt.
   Hotspers.
   Nu pietiek! Ļaunāk nekā marta saule Var šāda uzslava man uzburt drudzi. Lai nāk! Mēs saņemsim šos upurus Un asiņainus, karsti kūpošus Uz kara altāra tos ziedosim. Tad drošais Marss pie dievu kājām gulēs Pats savās asinīs. Es degu, dzirdot, Ka lielais atalgojums jau tik tuvu. Surp zirgu man, kas zibens straujumā Sim Velsas princim taisni krūtīs nes. Pret zirgu zirgs, pret vīru stāsies vīrs, Un ātrāk smagā cīņa nebeigsies, Līdz kamēr viens no abiem nāvē ies! Kaut Glendovers še būtu!
   Vernons.
   Vēl kas jauns: Mums palīgspēki būs no Vusteras, Visdrīzākais, pēc divām nedēļām.
   Daglass.
   Sī ziņa ir visļaunākā.
   Vusters.
   Mans dievs! Tā rada aukstas tirpas.
   Hotspers.
   Cik tad vīru Pavisam kopā stāsies preti mums?
   Vernons.
   Būs tūkstošu ap trīsdesmit.
   Hotspers.
   Lai ir!
   Kaut četrdesmit, nav ko baidīties! Trūkst mana tēva, Glendovers ir tālu, Bet spēka pietiks mums šai lielai dienai. Laiks rīkot pulkus, likteņstunda klāt, Ja mirt, tad braši nāves priekšā stāt.
   Daglass.
   Kādēļ mums dziedāt drūmu nāves dziesmu? Ne nāves bīstos es, ne kaujas briesmu.
   Visi aiziet.

   Uznāk Falstals un Bardolls.
   Falstafs. Bardolf, steidzies pa priekšu uz Koventriju un piepildi man pudeli ar vīnu. Mūsu pulks tur maršēs cauri neapstādamies. Šovakar vēl jātiek Setonkol- fildā.
   Baidolfs. Vai dosiet man naudu, virspavēlniek?
   Falstafs. Nu, izliec, izliec savējo!
   Bardolfs. ŠI pudele maksās vienu angelu.
   Falstafs. Šo angelu paturi sev par pūlēm un, pat ja mak­sātu divdesmit, ņem visus, par kalumu es atbildu. Pasaki manam vietniekam Peto, lai gaida pie pilsē­tas vārtiem!
   Bardolls. Klausos, virspavēlniek! Ardievu!
   Aiziet.
   Falstafs. Lai mani sauc par sālītu mencu, ja pašam man nav kauns no saviem kareivjiem. Karaļa pavēli par kareivju vervēšanu es izmantoju visnelietīgākā kār­tā: simt piecdesmit kareivju vietā sagādāju sev vai­rāk nekā trīssimt mārciņu. Es iesaucu tikai bagātu saimnieku un turīgu laužu dēliņus, ņēmu saderinātus jaunekļus, kas jau divreiz uzsaukti, un bailīgus gļē­vuļus, kam jau no bungu rīboņas bail kā no paša velna un kas šautenes blīkšķa baidās vēl vairāk nekā ievainota irbe vai aizšauta meža pīle. Izmek­lējos memmes dēliņus, kam dūša krūtīs nav lielāka par kniepadatas galviņu. Tie visi atpirkās, un tagad visi mani karodznieki, kaprāļi, leitnanti, dižkareivji un ierindnieki ir īsti skrandu lāči, gluži kā nabaga Lācars sienas gleznā, kur bagātā vīra suņi laiza viņa strutas no vātim. Tie ir salašņas, kuri karadienestā nekad nav bijuši, — par zagšanu padzīti sulaiņi, jau­nāko brāļu jaunākie dēli, paklīduši kroga puiši un izputējuši dzertuvju turētāji, vārdu sakot, ilgā miera un bezdarbības trumi, desmitreiz skrandaināki par sadriskātu karogu, un šādi vazaņķi man aizstās tos, kas atpirkušies. Var domāt, ka esmu sapulcējis simt piecdesmit pazudušu dēlu, kas patlaban kā nākuši no cūku ganīšanas un drabiņu strēbšanas. Kāds bala­mute sastapa mani ceļā un zobojās, ka esmu aptīrījis karātavas un salasījis pakārtos. Tādus putnu biedēk­ļus cilvēka acs nav vēl redzējusi. Koventrijai cauri ar tādiem neiešu, tas ir skaidrs. Šie nelieši velkas, it kā tiem kājas būtu važās. Un tiešām — lielākā daļa jau ari nāk taisni no cietuma. Visā manā rotā nebūs vairāk kā pusotra krekla. Un pat tas puskrekls sašūts no divām servjetēm un pārmests pār pleciem kā herolda bezrocis. Un tas veselais krekls, taisnību sakot, droši vien ir nozagts Sentolbenas saimniecei vai Daventrijas sarkandegunim krodziniekam. Bet tas nekas: uz žogiem atradīsies kreklu diezgan.
   Ienāk princis Henrijs un Vestmorlends.
   Princis Henrijs. Sveiks, uztūkušais Džek! Kā iet, cisu mais?
   Falstafs. Ā, Hel! Un kā tev, blandoņa? Kāds velns tevi atdzinis Vorikšīrā? Ak, atvainojiet, cienījamais lord Vestmorlend. Es domāju, ka jūsu gaišība ir jau Šrūs- berijā.
   Vestmorlends. Tiešām, ser Džon, pēdējais laiks tur būt, tāpat ari jums! Mani pulki jau ir tur. Starp citu, ka­ralis mūs gaida ar nepacietību — būs jāmaršē visu nakti.
   Falstafs. Ha! Par mani nebēdājiet — esmu nadzīgs kā runcis pie krējuma.
   Princis Henrijs. Tieši tā — no lielas krējuma zagšanas tu jau esi pārvērties par sviestu. Bet saki, Džek, — kas tie par puišiem, kas tur šļūkājas aiz mums?
   Falstafs. Mani puiši, Hel, manējie.
   Princis Henrijs. Savu mūžu neesmu redzējis tik nožēlo­jamus salašņas.
   Falstafs. Ha! Durkļiem būs labi diezgan — lielgabalu gaļiņa, lielgabalu barībiņa. Bedri tie pildis tikpat labi kā vislabākie. Visiem tāpat reiz jāmirst, drau­dziņ, mirstīgi ļautiņi vien esam.
   Vestmorlends. Man liekas, ser Džon, ka tie pavisam vārgi un izkāmējušies — tīrie badmiras!
   Falstafs. Kur tadi vārguļi radušies, dieva vārds, nezinu, bet badoties tie gan nav no manis mācījušies.
   Princis Henrijs. No tevis jau ne, varu apzvērēt. Ja vien par badmiru nesauc tādu, kam uz ribām tauku kārta trīs pirkstu biezumā. Bet pasteidzies, draugs, — Per­sijs ir jau cīņas vietā.
   Falstals. Vai karalis jau nometni uzcēlis?
   Vestmorlends. Jā, ser Džon. Es baidos, ka mēs aizkavē­jamies pārāk ilgi.
   Falstafs.
   Es steigšos, ser,
   Kā viesis izsalcis un tūļīgs karotājs,
   Kas dzīrēs pirmais klāt, bet kaujā pēdējais.
   Visi aiziet.

   Uznāk Hotspers, Vusters, Daglass un Vernons.
   Hotspers.
   Mēs šonakt uzbruksim.
   Vusters.
   To nedrīkst darīt.
   Daglass.
   Sī tūļība par labu viņam nāks.
   Vernons. Nebūt.
   Hotspers.
   Kā ne? Viņš palīgspēkus gaida.
   Vernons. Mēs ari.
   Hotspers.
   Viņš ir drošs, mūs šaubas māc.
   Vusters.
   Mans padoms, brālēn, šonakt neuzbrukt.
   Vernons.
   Un ari mans.
   Daglass.
   Tāds padoms gluži aplams: Jūs sakāt to aiz gļēvuma un bailēm.
   Vernons.
   Jūs, Daglas, nenieciniet manil Zvēru Un lieku ķīlā savu dzīvību: Ja cīņā doties aicina mans gods, Tad es, tāpat kā jūs vai cits kāds skots, Tos gļēVos padomus, ko bailes sniedz, Sev līdzi neņemšu. Un tātad rīt Mēs kaujā varam drosmi pārbaudīt.
   Daglass.
   Jau šonakt.
   Vernons
   Kā jums tīk.
   Hotspers.
   Jā, šonakt.
   Vernons.
   Nē, nē! Tas nedrīkst notikt. Jābrīnās,
   Ka tādi karavadoņi kā jūs
   Vēl nesaprotat, kādi šķēršļi likti,
   Lai aizkavētu mūs. Mans brālēns Vernons
   Še nav vēl ieradies. Bet Vusteram Viss karaspēks tik šodien atjāja. Tiem lepnība un drosme snaudā grimst Un spars no garā ceļa rāms un gurds, Ikviens no tiem uz pusi mazāk vērts.
   Hotspers.
   Bet naidnieki tāpat ir gurdeni, Un zirgi nodzīti un vārgi. Mums Tie labākie jau krietni atpūtušies.
   Vusters.
   Ir pārspēks karalim. Vēl pagaidiet, Līdz visi mūsu spēki kopā iet.
   Taures pasludina sūlņa Ierašanos. Uznāk sers Vollers Blanls.
   Blants.
   No karaļa es labas vēstis nesu, Jel uzklausiet ar laipnību un cieņu.
   Hotspers.
   Sveiks, Volter Blant! Kaut radītāja prāts Mums vienā pusē liktu cīnīties! Dažs labs no mums jūs mīl, un tādēļ žēl, Ka labais vārds un lielie nopelni Nav likuši jums mūsu rindās stāt, Bet stāvat pretī mums kā ienaidnieks.
   Blanls.
   Lai dievs man palīdz stāvēt tā arvien Un nevis sacelties pret likumu, Pret mūsu majestāti svaidīto. Mans uzdevums ir uzzināt, kādēļ Šīs miermīlīgās, svētās zemes klēpī Jūs sējat nežēlīgu niknumu Un rāmos, uzticamos pilsoņus Uz karu sakūdāt. Ja karalis — Kurš augstu vērtē jūsu nopelnus —
   Kaut kad ir piemirsis tos atalgot, Tad sakiet jūsu sūdzības! Tūlīt Viņš atlīdzinās tās ar uzviju Un piedos jums un arī visiem tiem, Kas pievienojās jūsu nomaldiem.
   Hotspers.
   Viņš allaž veikli pratis nosacīt: Vai jāmaksā vai var tik pasolīt. Bet kroni, kuru viņš tik lepni nes, — Tam deva tēvs, mans tēvocis un es, Kad viņam biedru bij ap divdesmit Un pats viņš, neievērots, mazs un niecīgs, No trimdas nepamanīts mājās zagās. Mans tēvs pie krasta viņu sagaidīja, Tad, liedams nevainības asaras, Viņš dievojās: tik hercogs gribot būt. Mans tēvs aiz savas līdzcietīgās sirds Tad apsolīja viņam palīdzēt Un solījumu arī turēja. Kad baroni un lordi redzēja Nortumberlendu Bolingbruka pusē, Tad apsveikumus nesa augsts un zems. To sagaidīja pilsētās un ciemos, Pie tiltiem saņēma un krustceļos; Tam piedāvāja savus pirmdzimtos Un dāvanas, un skaļus zvērestus Un greznā pulkā viņam teciņus Kā pāži sekoja. Bet Bolingbruks, Kad sāka apzināties savu varu, — Viņš kāpa augstāk, rupji mīdīdams Pats savus pazemīgos zvērestus. Un tad viņš liekulīgi solījās, Ka grozīs dažus likumus, kas gulst Uz pavalstniekiem. Jā, šis aktieris, Kas izlikās, ka apraud cietušos Un žēlo netaisnīgi sodītos, Ar taisnas tiesas masku aizsedzies, Drīz ieguva tās naivās dvēseles, Kam izmeta šīs viltus makšķeres. Viņš gāja tālāk: galvas nocirta
   Tiem favorītiem, kurus karalis Kā vietniekus bij mājās atstājis, Kad devās karu vest ar Īriju.
   Blants.
   Es nenācu, lai to še klausītos.
   Hotspers.
   Tūlīt es beidzu. Drīz viņš karalim Gan troni laupīja, gan dzīvību Un steidzās valstij uzlikt nodevas. Vēl ļaunāk tas, ka viņa brālēns Mārčs, Kas būtu likumīgais karalis, Ir pamests Velsā, gūsta važās siets. Viņš noniecina manas uzvaras Un licis spiegiem mani novērot. Viņš tēvu rupji padzinis no galma Un tēvoci no augstās padomes. Viņš lauzis zvērestu pēc zvēresta, Pēc vienas varmācības otra nāk — Tas viss uz sacelšanos dzītin dzen. Bet viņa tiesības ir nedrošas, Tām ilgi pastāvēt nav paredzams.
   Blants.
   Vai šādu atbildi nest karalim?
   Hotspers.
   Nē, nē, ser. Mēs vēl apspriedīsim to. Vispirms mums vajadzīga drošība, Ka mūsu sūtņi pārnāks neaizskarti. Tad rītu agri ies mans tēvocis Ar mūsu priekšlikumiem. Esiet sveiks!
   Blants.
   Es vēlētos, kaut pieņemts tiktu viss, Visžēlīgi ko sola karalis.
   Hotspers.
   Var būt, ka pieņemsim.
   Blants.
   Lai dievs to dod!
   Visi aiziet.

   Ienāk Jorkas arhibīskaps un sers Maikls.
   Arhibīskaps.
   Ser Maikl, jūs ar steigu aizgādājiet
   So zīmogoto rakstu lordmaršalam,
   Šo — lordam Skrūpam, manam brālēnam;
   Un citus arī, kam tie rakstīti.
   Ja zinātu, cik tas ir svarīgi,
   Jūs laikam lidotu.
   Sers Maikls.
   Man šķiet, milord, Ka varu nojaust saturu.
   Arhibīskaps.
   Varbūt.
   Ser Maikl, rītdien daudz kas izšķirsies,
   Kad desmittūkstoš vīru liktenis
   Tiks svaru kausos svērts. Man droši zināms,
   Ka rīt pie Srūsberijas karalis
   Ar lielu, ātri sapulcētu spēku
   Pret Persiju ies cīņā. Man ir bail:
   Nortumberlends, uz kura karaspēku
   Mēs likām lielas cerības, ir slims,
   Un nepiedalās ari Glendovers,
   Kas solīja mums drošu atbalstu, —
   Jo ļaunas zīmes viņu atturot.
   Man bail, ka spēku Persijam par maz,
   Lai cīņu uzņemtos ar karali.
   Sers Maikls. Ne, milord, bažam nav iemesla, jo Persijam blakus ir Daglass un lords Mortimers.
   Arhibīskaps.
   Nē, Mortimera nav.
   Sers Maikls. Bet tur ir Mordeiks, Vernons, lords Persijs, lords Vusters un liels pulks augstmaņu un staltu ka­rotāju.
   Arhibīskaps.
   Tā ir; bet karalis ir savācis
   Vai visas angļu bruņniecības ziedu:
   Džons Lenkasters ir tur un princis Henrijs,
   Un krietnais Vestmorlends, un brašais Blants,
   Un daudz vēl citu drošsirdīgu vīru,
   Kam kara mākslā vārds un nopelni.
   Sers Maikls.
   Es ticu: Persijs dos tiem pretsparu.
   Arhibīskaps.
   Es ceru. Tomēr būsim piesardzīgi. Lai briesmām izbēgtu, tad steidzieties. Ja Persijs neuzvar, tad karalis, Pirms atlaiž pulkus, apmeklēs vēl mūs: Tam mūsu līdzdalība zināma. Man jāuzraksta draugiem vēstules, Es ieteikšu jau laikus bruņoties. Lai debesis jūs sarga! Steidzieties!
   Abi aiziet.

   Uznāk karalis Henrijs, princis Henrijs, princis Džons, sers Volters Blants un Falstals.
   Karalis Henrijs.
   Cik asiņaina saule šodien aust Aiz ziliem, mežu klātiem pakalniem! Un diena bālst no baigā spīduma.
   Princis Henrijs.
   Bet koku lapu drūmā šalkoņa Un vēja žēlās elsas sludina, Ka diena drūma būs un vētraina.
   Karalis Henrijs.
   Vējš tikai zaudētāju bēdas vāc, Jo tos, kas uzvar, skumjas nenomāc.
   Tauru skaņas. Uznāk Vusters un Vernons.
   Ko jūs, lord Vuster? Ak, cik bēdīgi, Ka sastopamies mēs kā naidnieki. Jūs manu uzticību pievīlāt, Jūs spiedāt novilkt ērtās miera drēbes, Tērpt vecos kaulus dzestrā tēraudā. Ai, tas ir skumji, milord, tas ir skumji!
   Ko teiksiet jūs? Vai gribat atraisīt
   So nelietīgā kara rupjo mezglu
   Un atkal padevības ceļu iet,
   Kur jūsu zvaigznei mirdzums bij tik spožs?
   Vai negribat kā svelmains meteors
   Vairs briesmu zīme būt, kas pareģo
   Un postu nes vēl nedzimušiem laikiem?
   Vusters.
   Es lūdzu, valdniek, mani uzklausīt! Labprāt es atlikušās mūža dienas Kā krelles klusā mierā virknētu. Es apzvēru, ka man līdz šim nekad Nav nācis prātā meklēt sadursmi.
   Karalis Henrijs.
   Nav nācis prātā? Kurš tad lauza mieru?
   Falstafs. Dumpība gulēja uz ceļa, viņš to atrada un pa­cēla.
   Princis Henrijs. Klusē, tu pastētes pikuci, klusē!
   Vusters.
   Jums bija labpaticis, majestāt, No manis novērst labvēlīgo skatu Un manu namu gremdēt neziņā. Mēs bijām sirsnīgākie draugi jums, Es jūsu labā lauzu amatzizli, Es zirgu vienās putās nodzinu Un steidzos jūsu roku noskūpstīt. Es toreiz biju valstī cienīts vīrs, Bet jūs vēl nabags, nelaimīgs un zems. Mans brālis, viņa dēls un arī es — Mēs, briesmām spītēdami, drosmīgi Jums mājas atdevām un dzimteni. Jūs Donkasterā devāt zvērestu, Ka jums nekādu ļaunu nodomu Pret valsti nav, bet tik vien vēlaties Kā pārņemt mantojumā hercogisti.
   Mēs palīdzējām jums. Un tad tūlīt
   Pār jums ar straumēm laime sāka līt
   Un slavas plūdi auga augumā,
   To sekmējām gan mēs, gan pārestības - -
   Varbūt tik šķietamas un pelnītas, •—
   Ko untumainais laikmets sniedza jums.
   Turklāt vēl spēcīgs pretvējš sacēlās
   Un cīņās pagurušo Ričardu
   Tik ilgi aizturēja Īrijā,
   Līdz angļi domāja, ka viņš jau miris.
   Tad jūsu godkārīgie centieni
   Pa liktenīgo priekšrocību tiltu
   Uz izdevības krastu pārcēlās,
   Kas kronēja jūs nepretodamās.
   Jūs aizmirsāt mums dotos zvērestus;
   Mums — jūsu aizgādņiem — jūs atmaksājāt
   Kā ķauķim nepateicīgs dzeguzēns,
   Kas svešā ligzdā visu nomākt grib.
   Tā mūsu paspārnē jūs kļuvāt varens,
   Pat nedrīkstējām jums vairs tuvoties
   Aiz bailēm, ka jūs neaprijat mūs.
   Lai glābtos, bijām spiesti žigliem spārniem
   No jūsu acīm bēgt un spēkus vākt,
   Lai pretī stātos jums ar ieročiem,
   Ko izkalāt ar lauztiem zvērestiem,
   Ar pārestībām, draudiem, asumu
   Un seno solījumu laušanu.
   Karalis Henrijs.
   Tas lasīts baznīcās un izkliegts tirgos, Lai dumpja svārkiem būtu spilgtas krāsas, Kas patīk vientiešiem un ubagiem. Tie priecājas par katru jucekli. Kur kņada, burzma, ielas jaunumi, Tur tūdaļ muļķu pūlis pulcējies, Kas stulbi blenž un kāri tenkas rij. Nekad nav dumpim trūcis lētu krāsu, Ko savus klauna ratus apgleznot, Un skrandaiņu, kas nemierā ar visu Un badīgi pēc juku laikiem alkst.
   Princis Henrijs.
   Ja kauja notiks, tad par dārgu maksu,
   Jo daudzu siržu straujā skrēja rims
   Uz cīņas lauka. Sakiet Persijam,
   Ke Velsas princis atzīst viņa slavu,
   Ko visi pauž. Ja nikna dumpja sēkla
   Nav, kā es ceru, viņā uzdīgusi,
   Tad jāsaka, ka nav vairs otra vīra,
   Tik jauneklīgi drosmīga un braša,
   Tik izveicīga, sparīga kā viņš,
   Kas mūsu laikus varoņdarbiem rotā.
   Bet sev par kaunu pašam jāatzīstas,
   Ka bruņnieks esmu bijis nevīžīgs.
   Man prieks, ka Persijam tik cildens vārds,
   Ko nevīstoši slavas lauri vij,
   Kas kaujaslaukā asnus dzinuši.
   Lai velti neplūst angļu asinis,
   Es gribu likteņroku pārbaudīt
   Un cīnīties ar Persiju tūlīt.
   Karalis Henrijs.
   Mēs piekrītam, ja princis vēlas tā,
   Kaut gan pret to mums daudz kas iebilstams.
   Nē, Vuster, nē, mēs mīlam tautu, mīlam
   Pat tos, kas mulsi seko Persijam.
   Un, ja tie pieņems mūsu žēlastību,
   Tad viņš un tie, un jūs, un visi citi
   Būs atkal draugi man un viņiem es.
   To sakiet brālēnam un ziņojiet,
   Ko Persijs izlēmis. Ja nepiekāpsies,
   Tad barga atmaksa un drausmīgs sods
   Veiks to, kas tiem ir veicams. Tagad ejiet!
   Mēs negribam vairs dzirdēt ierunas.
   Mēs sniedzam savu draudzību labprāt;
   Vai pieņemsiet — to varat pārdomāt.
   Vusters un Vernons aiziet.
   Princis Henrijs.
   Es varu apzvērēt, ka nepieņems, Jo Karstpiesis un Daglass gatavi Iet cīņā vai pret visu pasauli.
   Karalis Henrijs.
   Un tādēļ, vadoņi, pie saviem pulkiem! Kad pienāks atbilde, mēs sāksim kauju, Dievs stāvēs klāt, jo taisnība ir mums!
   Visi aiziet, paliek princis Henrijs un Falstals.
   Falstals. Hel, ja tu kaujaslaukā redzi, ka esmu nolicies gar zemi, lūdzu, aizsedz mani ar savu augumu, tas taču ir drauga pienākums.
   Princis Henrijs. Tev šādu draudzību var pierādīt tikai milzis. Noskaiti pātarus un dzīvo vesels.
   Falstals. Hel, es vēlētos, kaut varētu likties uz auss un viss jau būtu nokārtots.
   Princis Henrijs. Ai Džon, tu nu gan esi dievam nāvi pa­rādā.
   Aiziet.
   Falstafs. Nav vēl maksas laiks, un maksāt pirms termiņa man nenāk ne prātā. Kāpēc steigties, ja vēl neprasa? Varētu iebilst: gods dzen mani cīņā. Bet ja nu aiz­dzen uz viņu sauli? Kas tad? Vai gods var pielikt zaudētu kāju? Nevar. Vai atdos roku? Neatdos. Vai noņems brūcei sāpi? Nenoņems! Tatad gods ir vājš dziedinātājs? Bez šaubām. Kas tad ir gods? Vārds. Kas tad ir šis vārds «gods»? Gaiss. Tukšs gaiss. Smal­ka lēse! Kam ir gods? Vai tam, kas trešdien mira? Vai viņš to vēl jūt? Nejūt. Vai viņš dzird? Nedzird. Tā­tad gods nav samanāms? Vismaz mirušiem nav. Bet vai tas dzīvo kopā ar dzīvajiem? Nedzīvo. Kāpēc ne­dzīvo? Mēlnesība to nepieļauj. Tātad goda man neva­jag. Gods nav nekas vairāk kā uz ratu pakaļas uz­gleznots ģerbonis, un ar to mans katķisms beidzas.
   Aiziet.

   Ienāk Vusters un Vernons.
   Vusters.
   Ser Ričard, nē! Mans brālēns nedrīkst zināt, Cik labvēlīgs mums bija karalis.
   Vernons.
   Tas viņam jāzina.
   Vusters.
   Tad mēs pagalam, Jo tas nav iespējams, tas nevar būt, Ka valdnieks ari turpmāk mīlēs mūs! Nē! Savām aizdomām viņš krāties Jaus Pa pilienam, līdz pilns būs indes kauss, Un pienāks laiks šo kausu pasniegt mums. Jo aizdomas arvien ir nomodā Un nodevējam uzticas kā lapsai, Kas, kaut gan rāmi savā sprostā sēž, Tak nemēdz atmest viltus tikumu. Mēs varam līksmi būt vai skumīgi, It visu iztulkos par ļaunu mums, Un dienas ritēs mums kā barokļiem: Jo rūpīgāk mūs kops, jo tuvāk gals. Var aizmirst to, ko Persijs grēkojis, — Gan jaunība, gan karstās asinis, Pat viņam dotais pavārds Karstpiesis Sim pārdrosim par labu liecina. Par viņa grēkiem jāatbild būs man Un viņa tēvam — mēs to audzinājām. Mēs — visu ļaundarību cēloņi — Bez žēlastības tiksim sodīti. Lūk, tādēļ Persijam nav jāzin viss, Ko karalis mums tika solījis.
   Vernons.
   Jūs varat teikt, kā šķiet jums pareizāk, Es piebalsošu. Lūk, jau Hotspers nāk.
   Ienāk Hotspers un Daglass.
   Hotspers.
   Mans tēvocis jau še. Nu Vestmorlendu Var atsvabināt. Tēvoc, kādas vēstis?
   Vusters.
   Uz kauju valdnieks izaicina mūs. Daglass.
   Lai Vestmorlends nes atbildi: uz kauju!
   Hotspers.
   Lord Daglas, ejiet! Sakiet viņam tā!
   Daglass.
   Dievs sodi! To es darīšu labprāt!
   Aiziet.
   Vusters.
   Par žēlošanu karalim nav prātā.
   Hotspers.
   Vai lūdzāties, lai žēlo? Pasarg' dievs!
   Vusters.
   Es laipni teicu mūsu sūdzības, Bet visu noliedza šis liekulis Un melis, kas vēl saucas karalis. Mēs esot tie, kas viņu nodevuši, — Viņš izraus mūs no sirds kā nezāli.
   Daglass nāk atpakaļ.
   Daglass.
   Pie ieročiem! Uz kauju! Karalim Es sviedu sejā kaujas izsaukumu, Ko mūsu ķīlnieks Vestmorlends nes turp. Nu karalis ar steigu dosies šurp.
   Vusters.
   Jūs, brālēn, Velsas princis izsauca Uz divkauju, un karalis tam piekrīt.
   Hotspers.
   Kaut būtu jāizšķir šī kauja mums! Kaut nāve klātu savu šķidrautu Tik man un princim, neskarot nemaz Vēl citas alku pilnas dzīvības. Bet kā viņš izsauca? Ar izsmieklu?
   Vernons.
   Nekad es nebiju vēl dzirdējis, Ka izsauc divkaujā tik lēnīgi. Tā tikai brālis brāli aicina, Lai miermīlīgi spēkiem mērotos. Ar goddevību runādams par jums, Viņš skaistos vārdos jūsu slavu pauda, Pēc kārtas uzskaitīdams nopelnus: Tie esot augstāki par uzslavu, Kas liekas maza samērā ar tiem; Un beidzot iznesās kā princis īsts: Viņš, kautri sarkdams, minēja pats sevi Un rātni pēla savu laiskumu, Ka reizē divas lomas uzņēmies — Gan skolotājs, gan viņa audzēknis. Pēc tam viņš noklusa. Es galvoju, Ja viņš šo naida dienu pārdzīvos, Tad angļu zemei ausīs cerība, Kas dienās būs tik spoža kā nekad.
   Hotspers.
   Tu iemīlējies prinča ākstībās. Tik paklīdis un izlaidīgs kā šis Nav dzirdēts gan neviens. Bet, lai nu kā, Pirms rieta manas kareivīgās rokas Slēgs princi savos dzelzu skāvienos Un mani glāsti liks tam nodrebēt. Bet pietiks liekas runas skandināt —
   Es mēdzu šķēpu, nevis vārdus sviest. Pie ieročiem! Uz kauju, kareivji! Tur paši kaldiniet sev likteni!
   Ienāk vēstnesis.
   Vēstnesis.
   Milord, man jānodod jums vēstule.
   Hotspers.
   Nav vaļas lasīt to. Ai mani kungi! Cik gaužām īss ir mūsu dzīves laiks! Bet, nelietīgi pavadīts, šis īsums Ir pārāk garš pat tad, ja dzīvība Uz pulksteņrādītāja sēdētu Un pārtrūktu, tiklīdz kā stundu sit. Ja dievs mums dzīvot lems, tad dzīvosim, Lai mums pie kājām liektos karaļi, Ja mirt, tad varoņnāvē viņiem līdz! Par taisnību ja kaujas zobens celts, Tas vīra rokā paliks tīrs kā zelts.
   Ienāk otrs vēstnesis.
   Vēstnesis.
   Uz cīņu, lordi! Naidnieks tuvojas!
   Hotspers.
   Paldies tev, draugs, ka mani pārtrauci, Jo runāt nav mans arods. Teikšu tikai: Lai katris dara to, kas viņa spēkos! Es kaujas šķēpu izvelku no maksts. Drīz cildenāko vīru asinīs Sis asmenis vēl cietāks rūdīsies. Mans sauciens: cerība! Uz priekšu, Persij! Lai kara tauru cēlās balsis skan! Draugs draugu vēlreiz cieši apkampsim, Jo jūtas izpaust šādā drauga mīlā Vairs dažam labam nebūs lemts nekad.
   Tauru skaņas. Visi apkampjas un aiziet.

   Parādās karaļa pulki. Kara troksnis. No pretējām pusēm uznāk Daglass un sers Volters blants.
   Blanls.
   Kas esi tu, ja allaž kaujaslaukā Man pretī stājies, it kā mana galva Tev slavas laurus solītu?
   Daglass.
   Tad zini:
   Mans vārds ir Daglass; dzenos pakaj tev, Jo man ir teikts, ka esi karalis.
   Blants.
   Tev sacīts pareizi!
   Daglass.
   Lords Stafords dārgi maksāja par to, Ka stipri līdzīgs bija karalim. Mans šķēps ir krāsots viņa asinīm. Nu, Henrij, tava reize pienākusi!
   Blants.
   Nē, augstprātīgais skot, es nepadošos. Es esmu karalis un atriebšos Par lordu Stafordu.
   Abi cīnās. Blants krīt. Uznāk Hotspers.
   Hotspers.
   Ak Daglass! Ja tu Holmedonā būtu Tā cīnījies, es skotus neveiktu.
   Daglass.
   Viss galā! Uzvara! Lūk, karalis Guļ nāves miegā jau.
   Hotspers.
   Kur?
   Daglass.
   Še.
   Hotspers.
   Vai šis? Nē, Daglas, es šo seju pazīstu: Tas drosmīgs bruņinieks, sers Volters Blants, Kas bruņojies tāpat kā karalis.
   Daglass.
   Tā bij tev beigties, muļķa dvēsele! Tev dārgi maksā aizlienētais gods. Kam sacīji, ka esi karalis?
   Hotspers.
   Se daudzi tērpti karaliskos svārkos.
   Daglass.
   Mans zobens zvēr bez žēlastības šķelt It visus karaļsvārčus, visu svītu, Līdz trāpīs pašu cēlo karali.
   Hotspers.
   Uz izšķirošo cīņu, draugs! Aiziet! Tik asins straumēs kara laime zied.
   Abi aizsteidzas. Kaujas troksnis. Uznāk Falstals.
   Falstafs. Londonas krogā varēja izlavīties bez samaksas, bet še nespruksi nekur. Se nepieraksta uz krīta, bet iecērt tev parādu taisni paurī. Pag! Kas tad tur? Sers Volters Blants! Te nu bija tava godība! Tukša ie­doma, nekas vairāk! Ak, esmu tā sakarsis kā kausēts svins un tikpat smags arīdzan. Lai dievs pasarga manu miesu no svina, tā jau diezgan ko stiept paša smagumu. Es aizvedu savus diedelniekus turp, kur tiem sadeva piparus. No simt piecdesmit dzīvi vēl ti­kai trīs, un arī tiem nu līdz sava nožēlojamā mūža galam būs jāubago pie pilsētas vārtiem. Bet kas tur nāk?
   Uznāk princis Henrijs.
   Princis Henrijs.
   Tu stāvi dīkā? Dod man savu šķēpu! Daudz krietnu vīru neatriebti guļ, Un uzpūtīgo ienaidnieku zirgi Tos mīda asiem pakaviem. Es lūdzu, Dod savu šķēpu man!
   Falstafs. Ak Hel, lūdzu, ļauj man atvilkt elpu. Turku varonis Gregors nekad nav karalaukā kāvies tik varonīgi kā es šodien. Persijam jau sadevu savu tiesu: nu viņš ir pievārēts.
   Princis Henrijs.
   Ak pievārēts? Bet kurš tad apkārt klīst, Lai nonāvētu tevi? Aizdod šķēpu!
   Falstals. Nē, dieva dēļ, ja Persijs vēl dzīvs, tad tu šķē­pu nedabūsi. Ja gribi, ņem manu pistoli.
   Princis Henrijs.
   Tad dod man to! Ko? Tā vēl maksti?
   Falstafs. Jā, Hel, un karsta jo karsta! Tā spēj veselu pil­sētu noslaucīt no zemes virsas!
   Princis no Falstala maksts izvelk pudeli vīna.
   Princis Henrijs.
   Vai tagad laiks ir dumjām ākstībām?
   Met Falstalam ar pudeli un aiziet.
   Falstafs. Labs ir! Ja Persijs vēl dzīvs, tad gan viņam sadošu. Ja viņš gadīsies man pa ceļam, lai nāk vien, bet, ja nenāk un viņam ceļā stājos es, tad viņš mani sakapās kā karbonādi. Netīkoju tāda ņergas goda.
   kāds ir seram Blantam. Tad jau labāk tā pati plikā dzivība. Ja nu spēšu to paglābt, tad labi, ja ne — gods nāks nelūgts, un tad ir beigas!
   Aiziet.

   Cīņas troksnis. Uznāk karalis, princis Henrijs, princis Džons Lenkasters un grāls Vestmorlends.
   Karalis Henrijs.
   Es lūdzu, Henrij! Tagad tel'ī ej, Jo asinis tev pārāk stipri plūst. Tu viņu pavadīsi, Džon.
   Princis Džons.
   Es ne!
   Vispirms man pašam vajag asiņot.
   Princis Henrijs.
   Es lūdzu, atstājiet mūs, majestāt, — Bez jums var jūsu draugiem atslābt spars.
   Karalis Henrijs.
   Es steigšos turp. Bet jūs, lord Vestmorlend, Uz telti ievainoto aizvediet.
   Vestmorlends.
   Mans princi, nāciet, aizvedīšu jūs.
   Princis Henrijs.
   Ko, mani vest? Nav vajadzīgs man palīgs. Lai pasarg' dievs! Vai nieka brūces dēj Drīkst Velsas princis atstāt kaujaslauku, Kur zemes zieds gu] pīšļos sabradāts Un nodevība asins dzīres svin!
   Princis Džons.
   Mēs pārāk ilgi kavējamies še.
   Nāc, steigsimies, kur pienākums mūs sauc!
   Princis Džons un Vestmorlends aiziet.
   Princis Henrijs.
   Es apbrīnoju tevi, Lenkaster, Tavs drošais gars spēs varoņdarbus veikt. Līdz šim es tevi mīlēju kā brāli, Bet tagad vairāk nekā sevi pats.
   Karalis Henrijs.
   Pats redzēju, ka viņš pat Persijam Ar tādu drosmi grieza krūtis pretī, Kā nebij sagaidāms no jauna zēna.
   Princis Henrijs.
   Šis zēns mums visiem iedveš jaunu sparu!
   Aiziet. Uznāk Daglass.
   Daglass.
   Ko? Vēl viens klāt? Tie aug kā pūķa galvas. Es esmu Daglass, liktenīgs ikvienam, Kas karaļkrāsu nes. Kas esi tu, Ka grasies izlikties par valdnieku?
   Karalis Henrijs.
   Es esmu valdnieks. žēl, ka tev līdz šim Tik manas ēnas bija jāsastop. Man divi dēli ir, kas meklēt meklē Pa kaujaslauku Persiju un tevi; Par laimi tagad sastapāmies mēs. Es cīņu uzņemos! Nu, aizstāvies!
   Daglass.
   Man bail, ka ari tu tik māns vien esi; Bet redzu: stāja tev ir karaliska. Lai būtu tu kas būdams, esmu drošs — Ka tevi veiks mans cirtiens uzvarošs.
   Abi cīnās. Kad karalis apdraudēts, piesteidzas princis Henrijs.
   Princis Henrijs.
   Cel augšā galvu, skotu nelieti, Ja ne, tad nepacelsi vairs nekad! Man spēku dod to cēlo vīru gars, Ko nokāvi, — Blants, Sirlejs, Stafords. Nu Velsas princis grib tev pretī stāt. Viņš nesola, kur negrib samaksāt.
   Abi cīnās. Daglass bēg.
   Urā! Milord, vai neesat ievainots? Lords Gavsejs palīgspēkus pieprasa Un Kliftons arī. Tūdaļ steigšos turp.
   Karalis Henrijs. Pag, atvelc elpu! Tu izkliedēji ļaunās aizdomas. Šī varonīgā cīņa pierāda, Cik dārga tev ir mana dzīvība.
   Princis Henrijs.
   Ak dievs, cik daudz man pāri nodarīts! Diendienā stiprs tenku tīkls tīts, Ka es jums nāvi vēlot. Ja tā būtu, Man vajadzēja ļaut, lai Daglass cērt. Viņš jūs daudz ātrāk šķirtu no šīs zemes Kā visas nāves zāles pasaulē, Man aiztaupīdams nodevēja vārdu.
   Karalis Henrijs.
   Steidz talkā Kliftonam, es — Gavsejam.
   Aiziet. Uznāk Hotspers.
   Hotspers.
   Ja nemaldos, tu esi princis Henrijs.
   Princis Henrijs.
   Tik nedomā, ka gribu sevi noliegt!
   Hotspers.
   Mans vārds ir Persijs.
   Princis Henrijs.
   Tātad manā priekšā Stāv pats visdrosmīgākais dumpinieks. Es — Velsas princis; Persij, nedomā Ar mani turpmāk slavā dalīties, Jo divi zvaigznēm viena ceļa nav, Nedz vienai valstij divu valdnieku.
   Hotspers.
   Tas nedrīkst būt; nu brīdis pienācis, Kad vienam jākrīt. Ceru, ka tavs vārds Tikpat daudz kara slavas gūs kā mans!
   Princis Henrijs.
   Daudz vairāk gūšu, pirms mēs šķirsimies, Jo slavas zieds, kas tavu galvu rotā, Man jāplūc sev un jāpin vainagā.
   Hotspers.
   Šo lielību vairs ilgāk nevar ciest!
   Abi cirtās. Uznāk Falstals.
   Falstals. Tā, Hel, sadod viņam! Zvel! Nē, es teikšu, tā vairs nav bērnu spēle!
   Atgriežas Daglass un uzbrūk Falstalam. Falstals krīt zemē un izliekas par mirušu. Daglass projām. Hotspers ievainots krīt.
   Hotspers.
   Vai, Henrij! Tu man atņem jaunību! Man trauslās dzīvības ir mazāk žēl
   Kā slavas, kura jāatdāvā tev. Par miesu dziļāk ievainots mans gods, Un gods ir dzīves vergs, bet mūsu dzīve Ir laika āksts, un laiks var liecināt, Ka viss šai saulē iznīcībai lemts. Es spētu pravietot, bet jau par vēlu — Man mēle stingst no nāves saltās dvesmas. Nu, Persij, kļūsti pīšļi vien un ēsma . . .
   Mirst.
   Princis Henrijs.
   Un ēsma tārpiem, drošsirdīgais Persij! Ardievu, dižā sirds! Kā irst un sarūk Nu tavas godkārības pavedieni! Sai miesā mājoja tik varens gars, Pat karaļvalsts par šauru likās tam. Nu pietiks divi soļi smilšu zemes, Kas tavas izdzisušās miesas segs Un drosmību, kas līdz ar tevi mirst. Ja tu vēl spētu sajust laipnību, Tad kautrētos es savas jūtas paust: Uz tavas sakropļotās sejas klāju Šīs goda lentas, tevi cildinot. Ardiev'! Ņem slavu debesīs sev līdz! Lai negods līdz ar miesu kapā dus, Par to tavs kapa uzraksts nepaudīs!
   Ierauga Falstafu guļam.
   Kā — vecais draugs? Vai nav šai miesas būvē Vairs dzīves dzirksts? Vai nevarēja krist Kāds cits, daudz krietnāks vīrs? Bet kālab tu? Man tava nāve sāpētu vēl vairāk, Ja es kā senāk tik pēc baudas tiektos! Daudz cēlu vīru šodien krita mums, Bet še vissmagākais ir zaudējums. Drīz likšu tevi iezārkot; līdz tam Še pīšļos guli blakus Persijam.
   Aiziet.
   Falstafs,
   lēnām uzceldamies.
   Iezārkot? Ja tu šodien mani iezārko, tad rit vari ie­sālīt un iepiparot arī. Ka tevi jods! Bija pēdējais laiks izlikties par mironi, jo citādi trakais skotu kaus­lis mani tiešām pataisītu par tādu! Izlikties? Es mel­šu, es nebūt neizlikos: mirt, lūk, tas ir izlikties, jo mironis ir tikai tāds viltus cilvēks — tam trūkst cil­vēka dzīvības; bet izlikties par mirušu, lai glābtu dzīvību, — to es saucu par īstu un pilnīgu dzīvības izpausmi. Varonības labākā daļa ir apdoms, un šī labākā daļa glāba man dzīvību. Kaut tu izčibētu! Man bail no spridzīgā Persija, kaut gan viņš miris. Ja nu arī viņš izliekas, tāpat kā es, un kuru katru brīdi celsies augšā? Man šķiet, viņš izlikšanās lomu no­tēlos vēl labāk. Tādēļ nogādāšu viņu drošībā, jā, un tad apgalvošu, ka pats viņu nonāvēju. Kāpēc viņš nevar uzcelties tāpat kā es? Nekas nevar pret mani liecināt, tikai acis, un še neviena acs mani neredz.
   Dur viņam.
   Tā, draudziņ, ar jaunu vāti ciskā tu tagad nāksi man līdz.
   Ņem Persiju uz pleciem.
   Ienāk princis Henrijs un princis Džons.
   Princis Henrijs.
   Nāc, brāl! Tu savu jauno zobenu Kā varon's iesvētīji.
   Princis Džons.
   Kas tad še? Tu sacīji, ka resnais Džeks ir beigts!
   Princis Henrijs.
   Te, asnīm noplūdīs, viņš gulēja. Jel teic — vai esi dzīvs vai tikai spoks, Kas māna acis? Lūdzu tevi, runā! Mēs acīm neticam, ja ausis nedzird: Vai esi tas, par ko tu izliecies?
   Falstafs. Jā, esmu gan, jo neesmu nekāds spoks, un, ja es neesmu Džeks Falstafs, tad sauc mani kaut vai par ģeķi! Lūk, še jums Persijs.
   Met līķi zemē.
   Ja jūsu tēvs grib man parādīt mazliet goda, lai rāda! Ja ne, lai nākošo Persiju nonāvē viņš pats! Es ceru tikt par grāfu vai hercogu, tas nu ir skaidrs!
   Princis Henrijs. Bet Persiju taču es pats nonāvēju un redzēju, ka tu esi miris.
   Falstafs. Tā? Vai tiešām? Ak dievs, kā meli sagandējuši visu pasauli! Tev taisnība: es gulēju zemē bez elpas un viņš arīdzan, un tad abi mēs vienā acumirklī cē- lāmies augšā un kāvāmies kādu stundu pēc Srūsbe- rijas pulksteņa. Ja gribi man ticēt, tad tici, ja ne, lai grēks krīt uz galvu tiem, kam pienākas atal­got varonību. Vēl mirdams saukšu, ka brūci ciskā cirtu es! Ja šis vīrs būtu dzīvs un gribētu to noliegt, tad viņam būtu jāaprij mans zobena gals.
   Princis Džons.
   Nav dzirdēts vēl tik savāds notikums. Princis Henrijs.
   Tik savāds vīrs gan arī manīts nav. Nes nastu cēli prom uz saviem pleciem! Ja meli tevi slavas tronī ved, Tad es to rotāšu ar vārdu vītnēm.
   Tauru skaņas.
   Jau taures vēsta mūsu uzvaru. Nāc, pakāpsimies kalnā palūkot, Kurš draugs vēl dzīvs, kurš nāves rokās dots. Princis Henrijs un princis Džons aiziet.
   Falstafs. Un es tiem pakal saņemt savu algu. Kas algo mani, to lai algo dievs! Ja cieņā augs mans vārds, lai miesas svars man dilst! Es šķīstīšos, atteikšos no vīna un sākšu kārtīgu dzīvi, kā goda vīram klājas.
   Aiziet.

   Tauru skaņas. Uznāk karalis Henrijs, princis Henrijs, princis Džons, grāls Vestmorlends; Vusters un Vernons kā gūstekņi.
   Karalis Henrijs.
   Tā dumpja gars arvienu saņem sodu. Vai nesolījām, ļaunprātīgo Vuster, Ar visiem izlīgt, piedot žēlīgi? Bet tu to sagrozīji otrādi Un nekrietni mūs visus piekrāpi. Trīs bruņnieki no mūsu puses krita, Viens cienīts grāfs un milzums kareivju, Tie visi būtu dzīvi vēl šobrīd, Ja tu kā kristīgs cilvēks būtu nesis Starp mūsu pulkiem patiesības vēsti.
   Vusters.
   Es darīju, ko apdomība lika, Un pacietīgi gaidu likteni, Kas piemeklē tik neatvairāmi.
   Karalis Henrijs.
   Tev, Vuster, nāves sods, tev, Vernon, arī; Par citiem vainīgiem vēl padomāsim.
   Sardze aizved Vusteru un Vernonu.
   Kas jauns uz kaujaslauka noticis?
   Princis Henrijs.
   Kad brašais skots lords Daglass redzēja, Ka šodien laime novēršas no viņa, Ka Persijs nonāvēts un viņa ļaudis Aiz bailēm mūk, pats arī metās bēgt, Bet nogāzās no klints un sasitās, Un tūdaļ krita vajātāju rokās. Viņš manā teltī. Majestāti lūdzu Dot viņu manā rīcībā.
   Karalis Henrijs.
   Labprāt.
   Princis Henrijs.
   Džon Lenkaster, mans brāli, tevi lūgšu
   So goda pilno darbu izpildit:
   Tu ej un atlaid viņu brīvībā;
   Lai iet, kur grib, bez izpirkšanas maksas.
   Ar savu cīņas drosmi viņš mums māca,
   Ka varonīgus darbus vajag cienīt
   Pat pretinieka krūtīs.
   Princis Džons.
   Šo cēlas augstsirdības pilno darbu Ne mirkli nekavēšos izpildīt.
   Karalis Henrijs.
   Tad atliek karaspēku sadalīt:
   Džon tu, mans dēls, un brālēn Vestmorlend,
   Jūs abi dodieties bez kavēšanās
   Pret virsbīskapu un Nortumberlendu,
   Kas lielā steigā bruņojas pret mums.
   Bet, mēs ar princi Henriju uz Velsu
   Pret Glendoveru un pret grāfu Mārču
   Ja metīsimies cīņā spara pilni,
   Tad ātri apspiedīsim dumpja vilni.
   Lai pulkus vada neatlaidība,
   Līdz lielo cīņu kronē uzvara.

   KING HENRY IV, 2.

   Tenka, teicēja prologā Karalis Henrijs IV Henrijs, Velsas princis,
   vēlāk karalis Henrijs V Tomass, Klerensas hercogs viņa dēli Džons, Lenkasteras princis Hemirijs, Glosteras princis Grāts Vorviks Grāfs Veslmorlends Grals Sarijs Gauers Harkorts Blants
   Karaļa virstiesnesis Virsliesneša palīgs Grats Nortumberlends Skrūps, Jorkas arhibīskaps Lords Maubrejs Lords Haslingss Lords Bardolls Sers Džons Kolvils Trevers |
   Morlons I Kortumberlenda ļaudis
   Sers Džons Falstals
   Viņa pāžs
   Bardolls
   Pislols
   Poinss
   Pelo
   Selovs
   Sailenss / ciema tiesneši Devijs, Selova sulainis Pelējums Ena
   Kārpa jaunkareivji
   Vārgulis
   Vērsēns
   Fengs \
   Sners f šerifa paIigi Lēdija Norlumberlenda Lēdija Persija
   Misis Kviklija, krodziņa saimniece Istčlpā Dolija Teršita
   Lordi, pavadoņi, vārtnieks, kroga puiši, tiesas sulaiņi, kalpi u. c.
   Dejotājs, teicējs epilogā Notiek Anglijā.

   Vorkvorta. Nortumberlendas pils priekšā. Ienāk Tenka, tērps tai viscaur nozīmēts ar mēlēm.
   Tenka.
   Tad klausieties! Kurš bāzis ausis ciet,
   Kad Tenka skaļā balsī runāt sāk?
   No austrumiem līdz gurdiem rietumiem
   Vējš mani nes kā naskais pasta zirgs,
   Lai vēstīju, kas notiek pasaulē.
   Uz manas mēles allaž meli sēž,
   Un tos es saku visās valodās,
   Ar baumām ļaudīm ausis piebāžot.
   Par mieru runāju, kad ienaids, slēpts
   Zem smaida maskas, plosa pasauli.
   Kurš cits kā tikai Tenka, tikai es
   Uz pretošanos vīriem posties liek
   Un, kaut gan citu bēdu smagums māc,
   Par karu un par varmācību melš,
   Lai gan nemaz tā nav? Ir tenkas — taure,
   Ko aizdomas un minējumi pūš.
   Tik vienkārši un viegli to ir pūst,
   Ka pūlis, daudzgalvainais briesmonis,
   Stulbs, mūždien mainīgs, mūždien nemierīgs,
   Var to pie lūpām likt. Bet kādēļ man
   Ir, ļaudīm redzot, sevi jāgraiza?
   Jūs gribat zināt, kādēļ Tenka še?
   Es steidzos vēstīt, ka ar uzvaru
   No Srūsberijas laukiem Henrijs nāk.
   Tur jauno Hotsperu viņš sakāvis,
   Ar viņa paša ļaužu asinīm
   Tā sacelšanās liesmu apdzēsdams.
   Bet kādēļ patiesību atklāju?
   Man vajadzēja teikt, ka Monmausu
   Ar šķēpu Hotspers nonāvējis ir
   Un karalis ir galvu svaidīto
   Kā nāves meslu devis Daglasam.
   So vēsti skandināju pilsētās
   No Šrūsberijas karajnometnes
   Līdz ķirmju sagrauztajam mājoklim,
   Kur guļ Nortumberlends un izliekas, ka slims.
   Viņš Hotsperam ir tēvs. Nāk vēstneši
   Un gurdi teic, ko es jau sacīju.
   Tiem tīk ar saldiem meliem lūpās steigt,
   Kaut labāk skarbu patiesību teikt.
   Aiziet.

   Ienāk lords Bardolls.
   Lords Bardolls.
   Ei, kas te sarga vārtus?
   Vārlnleks atver vārtus.
   Kur ir grāfs?
   Vārtrtieks.
   Kā man jūs pieteikt?
   Lords Bardolfs.
   Ej un pasaki, Lords Bardolfs ir pie viņa ieradies.
   Vārtnieks.
   Mans kungs patlaban pastaigājas dārzā. Ja labpatīk pie vārtiem pieklauvēt, Viņš pats jūs ielaidīs.
   Lords Bardolls.
   Lūk, grāfs jau nāk.
   Ienāk Nortumberlends.
   Nortumberlends.
   Kas jauns, lord Bardolf? Tagad brīža nav, Kad netiek pastrādāts kāds asinsdarbs. Laiks šausmīgs! Ienaids brāž kā zirgs, Kas beidzot izlauzies no steliņģa Un ceļā visu samin.
   Lords Bardolfs.
   Dārgo grāf, No Šrūsberijas drošas ziņas ir.
   Nortumberlends. Kaut būtu labas!
   Lords Bardolfs.
   Labāku vairs nav. Pats karalis ir smagi ievainots, Un jūsu dēlam laime bijusi — Viņš nonāvējis princi Hariju. Sers Daglass abus Blantus nodūris, Bet Stafords, Vestmorlends un princis Džons No kaujaslauka lapās laidusies. Sers Džons, šis resnais lamzaks, gan ir dzīvs, Bet jūsu dēla gūstā. Ak, kas tā Par cīņu, kāda spoža uzvara! Nav tāda pārsteigusi pasauli, Kopš miris Cēzars.
   Nortumberlends.
   Kā jums zināms tas? Vai bijāt Srūsberijā? Redzējāt?
   Lords Bardolls.
   Man stāstīja to aculiecinieks, Kāds augstmanis, tik tiešām goda virs. Viņš tikai svētu patiesību teic.
   Nortumberlends.
   Rau, tur nāk Trevers, kalps, kas otrdien Pēc jaunām ziņām tika aizsūtīts.
   Lords Bardolfs
   Milord, es viņam garām pajāju, Un Trevers tikai to var pastāstīt, Ko viņš no manas mutes dzirdējis.
   Ienāk Trevers.
   Nortumberlends.
   Nu, Trever, kādus jaunumus tu nes?
   Trevers.
   Ar labām ziņām griezties atpakaļ Man ceļā lika sers Džons Emfrevils. Zirgs tam ir naskāks, garām aizdrāza, Te skatos — viņam pakaļ joņo cits. Tas bridi ļāva zirgam atpūsties, Uz Česteru man ceļu prasīja. Es jautāju, kas Srūsberijā jauns. Jau esot sacelšanās apspiesta, Auksts esot kļuvis piesis Persijam. To teicis, pavadu vīrs atlaida, Uz priekšu saliecās un iecirta Ar piešiem nodzītajam lopiņam. Vairs negaidīdams, ko es vaicāšu, Prom šāvās strauji, it kā grasītos Viņš ceļu izārdīt.
   Nortumberlends.
   Vai teica viņš, Ka Persijam ir piesis kļuvis auksts? Ka Karstais Piesis Aukstā pārvērties Un dumpis apspiests?
   Lords Bardolfs.
   Klausieties, milord. Ja uzvaru nav guvis jūsu dēls, Es visus īpašumus atdošu Par vienu zīda auklu, goda vārds.
   Nortumberlends.
   Bet kādēļ vīrs, ko Trevers saticis, Par zaudējumiem melsis?
   Lords Bardolfs. kas viņš tāds? Tas bijis noteikti kāds klaidonis Ar zagtu zirgu. Visu gvelzis viņš Uz labu laimi. Jaunas vēstis nāk.
   Ienāk Mortons.
   Nortumberlends.
   Sis vīrs pēc titullapas izskatās, No kuras sagaidāms ir bēdu stāsts; Tāds izskats krastam ir pēc paisuma, Kas posta darbus veicis. Vai tu no Šrūsberijas, Morton, nāc?
   Mortons.
   Jā, cēlais lord, no Šrūsberijas gan. Tur nāve baigu masku uzlika Par šausmām mūsējiem.
   Nortumberlends.
   Kā manam dēlam? Kā brālim? Tu viss drebi, bālais vaigs Daudz daiļrunīgāks ir par tavām lūpām. Tāds vīrs kā tu, tik bāls un bezspēcīgs, Tik satriekts, apmulsis un sāpju liekts. Nakts vidū steidzās pateikt Priāmam, Ka puse Trojas liesmu pārņemta, Bet Priāms saprata bez teikšanas; Tāpat es saprotu, ka Persijs beigts. Tu sacīsi: «Viņš veica to un to Un brālis to, tā cirtās Daglass cēlais,» — Ar viņu veiksmēm mani priecēdams, Līdz beidzot, slavas dziesmas aprāvis Un smagi nopūties, tu atklāsi: «Nav dzīvs nedz dēls, nedz brālis, it neviens.»
   Mortons.
   Dzīvs Daglass, arī jūsu brālis dzīvs, Bet jūsu dēls …
   Nortumberlends.
   Jā, nav starp dzīvajiem. Nu redz, cik naiga mēle aizdomām! Kas baidās Jaunu vēsti uzzināt, Spēj acīs izlasīt ar nojautu, Ka ļaunais piepildījies. Morton, teic, Ka nojauta ir mani vīlusi, Un es par tīšo kļūdu priecāšos, Par aizskārumu atalgošu vēl.
   Mortons.
   Jūs pārāk dižens, lai to noliegtu: Jā, jūsu nojauta ir pareiza.
   Nortumberlends.
   Un tomēr nesaki, ka Persijs beigts. Tev acīs atzīšanās dīvaina: Tu krati galvu, it kā būtu bail Vai grēks teikt taisnību. Ja miris, teici Nav vainīgs tas, kas nāves ziņu nes. Grēks nomirušu apmelot; nav grēks Teikt kādu mirušu, ja tas nav dzīvs. Nest bēdu ziņu pašam pirmajam Ir tomēr nepateicīgs uzdevums. Skan mēle allaž tam kā kapu zvans, Kas drauga aiziešanu sludina.
   Lords Bardolfs.
   Sai nāvei grūti noticēt, milord.
   Mortons.
   Diemžēl man jūs ir jāpārliecina
   Par to, ko labāk būtu neredzēt.
   Pats redzēju, kā Hotspers asinains,
   Gurds, smagi elsdams, tikko pretoties
   Spēj Monmausam, kas, sīvi uzbrūkot,
   Gāž zemē to, kurš nav ne reizi gāzts,
   Bet šoreiz vairs no zemes necelsies.
   Es teikšu īsi: padzirdot, ka nav
   Starp dzīvajiem vairs tā, kurš pratis vest
   Pat gļēvuļus sev līdzi cīniņā,
   Visrūdītākie drosmi zaudēja.
   Viņš vērta savējos par tēraudu;
   Kad viņa uguns dzisa, pārējie
   Par trulu, smagu svinu pārtapa.
   Kā visas smagas lietas žigli skrien,
   Kad roka spēcīga tās metusi,
   Tā mūsu vīri sāpju rūgtumā
   Ar bailēm spārnotām pie papēžiem
   Par savām bultām ātrāk bēga prom.
   Par agru tika Vusters sagūstīts.
   Tad Daglass, niknais, asinskārais skots,
   Kas bija licis māņu karaļiem
   Trīs reizes ļimt zem sava zobena,
   Prom bēga tikpat bailīgi kā tie,
   Kas briesmām pagriezuši muguru.
   Viņš paklupa un tika saņemts ciet.
   Ir tātad uzvarējis karalis;
   Ar skubu sūta pulkus viņš pret jums.
   Iet priekšgalā tiem jaunais Lenkasters
   Un Vestmorlends. Man vairāk nav ko teikt.
   Nortumberlends.
   Atliku likām laika skumjām būs. Spēj inde arī dziedināt. Sī vēsts, Ja vesels būtu es, man liktu sasirgt, Bet nu tā sasirgušu dziedina. Kā vārgdienim, kam, drudža salauztam, Ļimst locekļi zem dzīves smaguma, Bet kas ar uguns sparu izraujas No rokām kopējam, — tā arī man Lemts, izmocītam mokās, spēku smelt Un trīskārt stipram kļūt. Prom, ķeģi, prom! Skaus tagad manu roku zvīņains cimds No tērauda. Nost galvas apsējus! Tie neder galvai, ja to iekāro Ņemt prinči panākumos reibstoši. Dzelzs bruņas sejai atnesiet tūlīt! Lai nāk visļaunākais, ko laiks un naids
   Man saniknotam var uz pleciem velt! Lai debess zemi skūpsta! Kārtība Lai mirst! Lai va]u bangām daba Jauj! Lai turpmāk pasaule nav arēna, Kur gaužām gausi ienaids stiprāks top! Lai visās sirdīs valda Kaina gars, Lai asins ceļus meklē katra sirds Un nāves tumsā nogrimst pasaule!
   Trevers.
   Jums kaitīgs ir šāds uztraukums, milord.
   Lords Bardolls.
   Grāf, gudrību no goda nešķiriet!
   Mortons.
   No jūsu veselības atkarīgi Ir jūsu piekritēji. Bēdu deļ Jūs sevi pazudināt nedrīkstat. Vispirms >ums jāapdomā izredzes Un kara nejaušības, iekāms saukt: «Pie ieročiem!» It labi sapratāt, Ka arī jūsu dēls var kaujā krist, Ka viņš gar bezdibeni iet un var Tur drīzāk pazust nekā pāri tikt. Jūs zinājāt, ka viņa augumam Tāpat var brūces cirst, ka drošā sirds Liks mesties turp, kur ir visbīstamāk; Jūs tomēr teicāt: «Ej!» — un it nekas Vairs nevarēja viņu atturēt Veikt to, kas izlemts. Kas nu noticis? Vai jūsu sacelšanās pārdrošā Ir vairāk devusi par gaidīto?
   Lords Bardolls.
   Mēs visi, kuriem sirdis līdzi sāp, Jau zinājām, ka jūrā briesmas draud Un tikai viens pret desmit izredzes.
   Mēs tomēr braucām, jo mēs ticējām, Ka briesmas atsvērs guvums gaidītais. Mēs pārspēti, bet atkal tīkojam Sviest svaru kausos mantu, dzīvību.
   Mortons.
   Ir īstais laiks. Mans godājamais grāf, Es dzirdēju no drošiem avotiem, Ka Jorkas arhibīskaps pulcējis Ap sevi karaspēku. Tas ir vīrs, Kurš sekotājus divtik droši ved. Ne vīrus kaujā veda jūsu dēls, Bet tikai viņu miesas, ēnas, lord, Jo «sacelšanās» — vārds šis atšķīris No viņu miesām bija dvēseles. Bez degsmes viņi kāvās, negribot, Kā slimnieks zāles dzer. Un likās tā, Ka mūsu pusē tikai ieroči, Bet prātus, sirdis sacelšanās vārds Kā dīķis ledū zivis iekalis. Nu bīskaps pārvērš to par ticību. Tu zini, bīskaps domās tīrs un svēts, Ar dvēseli un miesu sekos tam. Viņš baro nemieru ar asinīm, Ko lējis Ričards, taisnais karalis. Būs atriebība šī kā dieva sods; Viņš staigājot pa zemi apspiesto, Kas lielā Bolingbruka jūgā smok, Un viņam līdzi ejot liels un mazs.
   Nortumberlends.
   To, patiesību sakot, zināju,
   Tik savās bēdās biju piemirsis.
   Bet nāciet visi līdzi apspriesties
   Par aizsardzību un par atmaksu.
   Lai steidzas ziņneši, lai draugus sauc.
   Kad draugus vajag, viņu nav tik daudz.
   otra aina
   Iela Londonā.
   Uznāk Falstals ar pāžu, kas nes viņa zobenu un vairogu.
   Falstafs. Nu, milzi, ko dziednieks saka par manu ūdeni?
   Pāžs. Viņš teica, ser, ka ūdens pats par sevi esot labs, veselīgs, bet ka tā īpašniekam ne prātā nenākot, cik daudz tajā visādu slimību.
   Falstals. Šādi tādi ļautiņi lepojas, ka var izzobot mani. Sai muļķīgi veidotajai mālu pikai, ko sauc par cilvēku, smadzenes nav spējīgas izgudrot kaut ko smieklī­gāku par to, ko esmu izgudrojis es un kas izgudrots par mani. Es ne vien pats esmu asprātīgs, bet modinu asprātību arī citos. Tagad pat es eju tev pa priekšu kā cūcietis, kas nogulējis pats savus sivēnus, izņemot vienu. Vai nu princis tevi nodevis manā kalpībā, lai tev blakām es izskatītos vēl resnāks, vai arī es neko nesajēdzu. Sasodītā driģene, tev drīzāk derētu ka­rāties pie manas cepures nekā vilkties nopakaļusl Savu mūžu man nav bijis tāds ahāts kā patlaban. Taču es tevi neiekaišu zeltā vai sudrabā, bet ieģērbšu vispretīgākajos lanckaros un kā dārgakmeni aizsū­tīšu atpakaļ tavam kungam, dārgajam princim, kam vēl pūka uz zoda nav sadīgusi. Bārda drīzāk izaugs man uz plaukstas nekā viņam uz vaiga, un vēl viņš nekautrējas apgalvot, ka viņam esot karaliska seja! Kādreiz jau dievs iztaisīs viņu lidz galam, bet pagai­dām viņam nav neviena lieka matiņa. Lai nu viņš cenšas rādīt karalisku seju, bet bārddzinim no tās peļņas nebūs ne seši pensi. Un tomēr viņš staigā uz­pūties kā gailis, it kā būtu bijis vīrietis jau tolaik, kad viņa tēvs vēl bija puiša kārtā. Lai cik augstās domās viņš ir par sevi, manās acīs viņš ir galīgi kritis, to es varu pateikt viņam atklāti. Ko teica misters Dombldons par atlasu manam apmetnim un biksēm?
   Pāžs. Viņš teica, ser, lai jūs gādājot labāku galvinieku par Bardolfu. Viņš nepieņem ne viņa, ne jūsu parak­stu, jo ar tādu nodrošinājumu nepietiekot.
   Falstals. Kaut viņu velns rāvis, kā izēdāju tajā līdzībā. Dievs dod, kaut viņam mēle stīva paliktu! Ak tu no­lādētais Ahitofels! Ak tu blēdīgais nelieti! Vazāt goda vīru aiz deguna ar solījumiem un tad vēl prasīt dro­šību! Šie sasodītie plikpauri tagad nestaigā citādi kā garajos zābakos, ar atslēgu saišķi pie jostas, bet, kad cilvēks grib godīgi aizņemties no viņiem preci uz parāda, viņi prasa drošību. Drīzāk Jaušu piebāzt sev muti ar žurku zālēm nekā ielikt tajā šo «drošību». Es gaidīju, ka viņš man kā krietnam bruņiniekam atsūtīs divdesmit divus jardus atlasa, bet viņš man paprasa drošību! Jā, viņš var gulēt droši, jo viņam uz pieres ir pārpilnības rags un tam cauri spīd viņa sievas izlaidība. Bet viņš to neredz, lai gan pašam ir savs lākturis. Kur Bardolfs?
   Pāžs. Viņš devās uz Smitfīldu pirkt jūsu godībai zirgu.
   Falstafs. Viņu pašu es nopirku Pāvila baznīcā, bet viņš pirks man zirgu Smitfīldā. Un, ja vēl es varētu at­klātajā namā dabūt sievu, man būtu kalps, zirgs un sieva.
   Pāžs. Ser, tur nāk kungs, kas ietupināja princi par to, ka tas sitis viņu Bardolfa dēļ.
   Falstafs. Nāc žiglāk, es negribu viņu redzēt.
   Ienāk virstlesnesis un pailgs.
   Virstiesnesis. Kas tur aiziet?
   Pailgs. Falstafs, ar jūsu žēlīgu atļauju.
   Virstiesnesis. Tas pats, kas tika nopratināts sakarā ar laupīšanu?
   Palīgs. Tas pats, milord. Bet pēc tam Šrūsberijas kaujas- laukā viņš parādījis sevi no labās puses un, kā dzir­dēju, dodoties ar kādu uzdevumu pie Lenkasteras prinča Džona.
   Virstiesnesis. Ko, uz Jorku? Sauc viņu atpakaļ!
   Pailgs. Ser Džon Falstaf!
   Falstafs. Puis, pasaki viņam, ka esmu kurls!
   Pāžs. Runājiet skaļāk, mans kungs ir pakurls.
   Virstiesnesis. Esmu pārliecināts, ka viņš ir kurls pret visu labo. Ej un piebiksti viņam pie elkoņa. Man ar viņu jāaprunājas.
   Palīgs. Ser Džon …
   Falstafs. Tik jauns puisis un jau ubago? Vai tagad nav kara laiks? Vai trūkst darāmā? Vai karalim uzticamu pavalstnieku nevajag? Vai dumpiniekiem karotāji nav vajadzīgi? Lai gan ir kauns nostāties karaļa pre­tinieku pusē, tomēr ubagot ir vēl lielāks kauns nekā atrasties visļaunākās sacelšanās pusē.
   Palīgs. Jūs maldāties, ser.
   Falstafs. Kā, ser, vai tad es teicu, ka jūs esat goda vīrs? Metot pie malas bruņinieka un kareivja godu, to teikdams, es būtu melojis, acīs skatīdamies.
   Pavadonis. Lūdzu, ser, metiet pie malas savu bruņinieka un kareivja godu un ļaujiet man pateikt jums, ka jūs melojat, acīs skatīdamies, ja saucat mani par ne­godīgu.
   Falstafs. Lai es atļauju tev to teikt? Lai metu pie malas to, kas ar mani saaudzis? Lai mani pakar, ja es tev to atļauju! Bet, ja tu pats to atļausies, lai tevi pakar! Prom no manām acīm, ošņa tāds! Lasies!
   Palīgs. Ser, mans lords vēlas ar jums runāt.
   Virstiesnesis. Ser Džon Falstaf, tikai vienu vārdu!
   Falstals. Mans krietnais lord! Lai dievs jums allaž stāv klāt. Priecājos redzēt jūsu gaišību pastaigājamies. Dzirdēju, ka jūsu gaišība esot sanīcis. Ceru, ka jūsu gaišība iznācis pastaigāties pēc ārsta ieteikuma. Lai gan jūsu gaišība nav pārkāpis jaunības robežas, jūsos manāms kaut kas no vecuma, var teikt, manāma laika sālījuma piegarša. Tādēļ es jo padevīgi lūdzu jūsu gaišību saudzēt savu veselību ar vislielāko rū­pību.
   Virstiesnesis. Ser Džon, es liku jūs ataicināt pie se­vis pirms jūsu došanās uz Srūsberiju.
   Falstafs. Ar jūsu godības atļauju — esmu dzirdējis, ka viņa majestāte atgriezies no Velsas mazliet neapmie­rināts.
   Virstiesnesis. Es nerunāju par viņa majestāti. Jūs nenā­cāt, kad aicināju.
   Falstals. Tad vēl es dzirdēju, ka viņa majestāti atkal ķērusi sasodītā trieka.
   Virstiesnesis. Lai dievs dod viņam veselību! Bet ļaujiet taču bilst kādu vārdu!
   Falstafs. Cik es saprotu, šī trieka ir kaut kas līdzīgs le- tarģijai, ar jūsu godības atļauju, tāda kā miegainība asinīs, kā pretīga tirpoņa.
   Virstiesnesis. Kādēļ jūs man to sakāt? Lai nu būtu kā būdams.
   Falstafs. Tas ceļas no lieliem sirdēstiem, pārmērīgas mā­cīšanās un traucējumiem smadzenēs. Esmu lasījis, ko par šīs slimības rašanās cēloņiem raksta Galēns: tas ir īpatnējs kurlums.
   Virstiesnesis. Acīm redzot, jums pašam piemīt šī kaite, jo jūs nedzirdat, ko es saku.
   Falstafs. Pareizi, milord, pareizi. Drīzāk, ar jūsu atļau­ju, tā ir slimīga nevēlēšanās dzirdēt, nelikšanās zinis par to, ko man saka.
   Virstiesnesis. Iekalt jūs važās, tad jums tūlīt ausis kļūtu veselas. Jāatzīstas, es jūs labprāt paārstētu!
   Falstafs. Esmu nabadzīgs kā Ijabs, bet ne tik pacietīgs, milord! Ņemot vērā manu nabadzību, jūsu gaišība var izrakstīt man cietuma zāļu devu, bet, vai man pietiks pacietības izpildīt jūsu norādījumus, par to prātīgs cilvēks var šaubīties.
   Virstiesnesis. Es aizsūtīju pēc jums, lai aprunātos, kad jūs tikāt apsūdzēts un jūsu dzīvībai draudēja bries­mas.
   Falstafs. Bet es klausīju savam advokātam un nenācu.
   Virstiesnesis. Lai nu kā, ser Džon, bet jūs dzīvojat pārāk izlaidīgi.
   Falstafs. Neviens, kas nēsātu manu jostu, nespētu sajoz- ties vēl ciešāk.
   Virstiesnesis. Ienākumi jums ir niecīgi, bet izšķērdējat jūs daudz.
   Falstafs. Man labāk patiktu, ja mani līdzekļi būtu prā­vāki un viduklis tievāks.
   Virstiesnesis. Jūs esat samaitājis jauno princi.
   Falstafs. Jaunais princis ir samaitājis mani. Es esmu kā resns, akls ubags, un viņš ir mans vedējsuns.
   Virstiesnesis. Labi, es negribu uzplēst tikko sadzijušu rētu. Jūsu nopelni dienā pie Šrūsberijas ir mazliet apzeltījuši jūsu varoņdarbu naktī Gedshilā. Sakiet paldies nemierīgajiem laikiem, ka šī izrīcība jums tik mierīgi pagājusi secen.
   Falstafs. Milord …
   Virstiesnesis. Bet, ja nu viss ir atkal labi, turpmāk esiet rāms, nemodiniet guļošu vilku.
   Falstafs. Modināt vilku ir tikpat nepatīkami kā just lap­sas smaku.
   Virstiesnesis. Jūs esat līdzīgs svecei, kam lielākā daļa jau nodegusi.
   Falstafs. Milzīgai godību svecei, milord. Varētu arī teikt, ka līdzinos vaska svecei, kopš esmu kļuvis par ka­rotāju.
   Virstiesnesis. Ar katru baltu pavedienu bārdā būtu va­jadzējis jūs vairāk un vairāk cieņā turēt.
   Falstafs. Un kā uz cepeštaukiem lūrēt.
   Virstiesnesis. Jūs sekojat jaunajam princim kā ļaunais gars.
   Falstafs. Tā nu nav vis, milord. Katrs gars ir viegls, bet ikviens, paskatījies uz mani, tūlīt redzēs, ka es tāds neesmu. Un tomēr jāatzīstas: lai gan esmu pilnvēr­tīga monēta, man nav apgrozības. Nekā nevar darīti Tikums šais tirgoņu laikos ir tik mazā cieņā, ka īstam drošulim jāiet par lāču dīdītāju. Prāts kļuvis par kro­dzinieku, kas iznieko savas spējas, skaitīdams gra­šus. Visas pārējās cilvēka dāvanas mūslaiku netikumi tā samaitājuši, ka tās nav vienas ērkšķogas vērtas. Jūs, vecie, nesaprotat, ko spējam mēs, jaunie. Jūs spriežat par mūsu asiņu kvēli pēc savas žults rūg­tuma. Bet mums, kas stāvam jaunatnes priekšpulkā, man jāatzīst, reizēm patīk pārgalvīgi joki.
   Virstiesnesis. Un jūs pieskaitāt sevi pie jaunajiem, lai gan vecums uzspiedis jums savu zīmogu? Vai jums neasaro acis? Vai jums nav sausas plaukstas? Vai jums nav dzeltenīga seja? Sirma bārda? Vai jums kā­jas nekļūst aizvien tievākas? Vai vēders nebriest apaļāks? Vai jums nav čerkstoša balss? Un aizdusa? Vai jūsu zods nav dubultojies, bet prāts gājis ma­zumā? Jums viss ož pēc vecuma, un jūs vēl saucat sevi par jaunu? Kauns, kauns, ser Džon, kauns!
   Falstals. Milord, es piedzimu pulksten trijos pēc pusdie­nas ar baltu galvu un diezgan apaļu vēderu. Savu balsi izkliedzu, pilnā kaklā dziedādams korāļus. Ne- centīšos tālāk pierādīt, ka esmu jauns. Vecs esmu tikai prātā un spriedumos. Bet, ja kāds grib saderēt ar mani uz tūkstoš markām, kurš no mums uzlēks augstāk, lai tikai dod šurp naudiņu, un tad paska­tīsimies, kurš kuru! Ja runājam par pļauku, ko jums deva princis, — viņš deva to kā rupjš princis, un jūs to saņēmāt kā smalkjūtīgs lords. Es viņu par to sarāju, un jaunais lauva nožēlo — tiesa, pelnus uz galvas nekaisa un maisa drānu mugurā nevelk, bet ieģērbies jaunā zīda kamzolī un dzer vecu vīnu.
   Virstiesnesis. Lai dievs dod princim labāku draugu!
   Falstafs. Lai dievs dod draugam labāku princi! Es ne­varu tikt vaļā no viņa.
   Virstiesnesis. Karalis jau šķīris jūs no prinča Harija. Dzirdēju, ka jums ar Lenkasteras princi Džonu esot jāiet pret arhibīskapu un Nortumberlendas grāfu.
   Falstafs. Jā, par to man jāpateicas jūsu laipnajai gādī­bai. Bet jūs visi, kas palikuši mājās miera skavās, lūdziet, kaut mūsu karapulki nesastaptos pārāk kar­stā dienā, jo, kā dievs debesīs, man ir līdzi tikai divi krekli un nemaz nenāk prātā pārmērīgi svīst. Ja diena būs karsta un es vicināšu kaut ko citu, nevis pudeli, lai es nekad vairs neesmu es! Tiklīdz kaut kur draud briesmas, turp sūta mani. Bet es neesmu nemirstīgs. Tomēr mums, angļiem, no laika gala tā parasts: ja gadās kaut kas labs, to rausta uz visām pusēm. Ja jau jūs apgalvojat, ka esmu vecs, tad būtu likuši vismaz mierā. Lai dievs dotu, kaut mans vārds neiedvestu ienaidniekam tādas šausmas kā pašreiz. Labāk lai mani galīgi saēd rūsa, nekā mūžīgā kus­tība nodeldē tā, ka nekas nepaliek pāri.
   Virstiesnesis. Esiet godīgs, esiet godīgs, un lai dievs svētī jūsu karagājienu!
   Falstafs. Vai jūsu gaišība neaizdotu man tūkstoš mārciņu bruņojumam?
   Virstiesnesis. Nevienu peniju, nevienu peniju. Jums ne­drīkst uzvelt jauna parāda krustu. Dzīvojiet vesels! Pasveiciniet manu brālēnu Vestmorlendu.
   Virstiesnesis un palīgs aiziet.
   Falstafs. Lai gāž man ar trīspēdu vāli, ja es to darīšu. Vecums un skopulība ir tikpat nešķirami kā jaunība un izlaidība. Toties vecos moca ģikts, bet jaunos cita indeve, tā ka abām paaudzēm ir gana bez maniem lāstiem. Ei, puis!
   Pāžs. Ko pavēlēsiet, ser?
   Falstals. Cik naudas ir manā makā?
   Pāžs. Septiņi graši un divi pensi.
   Falstals. Neparko nevaru atrast zāles pret maka diloni. Aizņemšanās to tikai velk un velk garumā, un kaite nav dziedējama. So vēstuli aiznes princim Lenkas- teram, šo —princim, šo — grāfam Vestmorlendam un šo — vecajai misis Urzulai, kuru es ik nedēļu solos precēt, kopš man bārdā ievijies pirmais baltais mats. Nu, ej! Tu jau zini, kur es būšu.
   Pāžs aiziet.
   Kurš kuru — jaunības indeve ģikti vai ģikts jaunības indevi? Vai nu viena, vai otra urda manas kājas lielo pirkstu. Bet tas nekas, ja kliboju, novelšu visu vainu uz karu, un tādējādi man būs jo vairāk tie­sību saņemt pensiju. Gudra galva gūst labumu no visa kā, es iedzīvošos uz slimību rēķina.
   Aiziet.

   Ienāk arhibīskaps, lords Hastingss, lords Maubreļs un lords Bardolls.
   Arhibīskaps.
   Lūk, tāds mums nodoms, tādi līdzekļi. Un tagad, draugi, sakiet atklāti, Kā novērtējat mūsu izredzes. Vispirms, lord maršal, kā jūs domājat?
   Maubreļs.
   Man šķiet, ir iemesls, lai saceltos, Bet iepriekš vajadzētu noskaidrot, Vai esam pietiekami stipri mēs, Lai drošu prātu spētu cīnīties Ar labi apbruņoto karali.
   Haslingss.
   Patlaban izlasītu kareivju
   Mums divdesmit un pieci tūkstoši.
   Visvairāk cerību, ka palīgā
   Ar saviem spēkiem nāks Nortumberlends,
   Kas netaisnības atriebt ilgojas.
   Lords Bardolls.
   Lord Hastings, jautājums ir tagad tāds: Vai iespējams mums vieniem ķaujā iet, Ja viņu neaicinām palīgā?
   Hastingss.
   Nē, tik ar viņu.
   Lords Bardolls.
   Lūk, tas svarīgi: Ja mēs bez viņa iztikt nespējam, Es iesaku vēl brīdi nogaidīt, Līdz kamēr ierodas viņš palīgā. Tik asiņainā darbā, kāds ir šis, Uz varbūtību nedrīkst paļauties, Tāpat uz palīdzību nedrošu.
   Arhibīskaps.
   Jums taisnība, jo tādēļ Hotsperu Pie Šrūsberijas arī sakāva.
   Lords Bardolfs.
   Viņš dienas aizvadīja cerībās, Kā gaisu solījumus elpodams, Sev glaimodams, ka liels būs viņa spēks, Kas izrādījās necerēti mazs.
   Pilns iedomu kā vājprātīgais Viņš veda nāvē savus kareivjus Un akli bezdibenī metās.
   Hastingss.
   Bet piedodiet, par ļaunu nav nekad, Ja apsver iespējas un izredzes.
   Lords Bardolfs.
   Tas šajā karā būtu kaitīgi. Kur jarīkojas, cerēt bīstami. Tā pavasarī, redzot pumpurus, Uz augļiem ceram, iepriekš nezinot, Vai salna nenokodīs pumpurus. Pirms uzsāk būvēšanu, parasti Iet vietu aplūkot, tad metu zīmē. Kad plāns ir gatavs, tad mēs aplēšam, Cik izmaksās mums mājas uzcelšana. Ja līdzekļu tas prasa pārāk daudz, Mēs jaunu metu zīmējam, kur mazāk Ir istabu, vai neceļam nemaz. Vēl dziļāķ pārdomājams pasākums, Kad jāsagrauj ir viena karaļvalsts Un jāceļ cita. Mūsu pienākums Ir vietu aplūkot un jauno metu, Kam jābalstās uz drošiem pamatiem; Ar lietpratējiem jāapspriežas ir Un jāapsver, vai darbs pa spēkam būs, Lai gūtu virsroku, jo citādi Mēs celtu cietoksni uz papīra Un vīru vietā būtu vārdi vien. Mēs kļūtu tādi, kāds ir būvētājs, Kas mājas plānu gan ir zīmējis, Bet nespēj celt un aiziet, pamezdams Vien kailo skeletu, lai lītavas Un varmācīgā ziema plosa to.
   Hastingss.
   Ja pieņemam, ka spožās cerības Ir velti lolotas un palīgā
   Nevienu kareivi mums neatsūta, Mums pašiem spēku pietiekami daudz, Lai grieztu krūti pretī karalim.
   Lords Bardolfs.
   Kā? Viņam viru ir tikpat, cik mums?
   Hastingss.
   Pret mums varbūt vēl mazāk būs, lord Bardolf.
   Šais nemierīgos laikos karaspēks
   Tam taču trijās dajās jāskalda —
   Pret frančiem, Glendoveru un pret mums.
   Tā vājais karalis vēl vājāks kļūs.
   No viņa mantu lādēm tukšajām
   Skan tālu dzirdams izkurtējis spēks.
   Arhibīskaps.
   Mums nav ko baidīties, ka iespēs viņš Vākt kopā saskaldītos pulkus Un uzbrukt mums.
   Hastingss.
   Tad pašam uzkluptu No muguras tam franči, velsieši Un kostu papēžos. Nē, nevar būt!
   Lords Bardolfs.
   Kas stāsies viņa pulku priekšgalā?
   Hastingss.
   Pret mums nāks princis Džons un Vestmorlends, Pret velsiešiem — viņš pats un princis Harijs. Bet, kam ir uzticēts pret frančiem iet, Es nezinu.
   Arhibīskaps.
   Tad sāksim rīkoties! Ir jāpasludina, kāds mērķis mums. No sava vēlētā cieš pati valsts, Kam jau līdz kaklam mīlestība šī. Uz pūļa pieķeršanos balstīta, Ir ēka grīļīga un nedroša.
   Ak stulbais bars! Cik skaļi klaigājot
   Tu cēli Bolingbruku debesīs,
   Pirms kļuva viņš par to, kas tagad ir!
   Kad viņš pēc tava prāta iztaisīts,
   Tu, rīma, esi atēdusies tā,
   Ka drīzāk izspļaut viņu ilgojies.
   Tāpat vai neizvēmi, zemais suns,
   Tu Ričardu no sava vēdera?
   Tu tagad kaucot meklē izspļauto . . .
   Kam gan lai šajos laikos uzticas?
   Kas gribēja, lai dzīvais Ričards mirst,
   Tie tagad viņu nomirušu mīl.
   Tu dubļus viņam acīs iemeti,
   Kad gāja viņš caur lepno Londonu,
   Ar jūsmu Bolingbruku vēroji,
   Bet tagad brēc: «Dod, zeme, viņu mums,
   Ņem vietā šo!» Neviens tev neiztaps:
   Kas ir, tas slikts, kas būs vai bijis — labs.
   Maubrejs.
   Mums tātad jāiet spēkus kopā vākt?
   Hastingss.
   Laiks mūsu pavēlnieks, tas liek mums sākt
   Aiziet.

   Uznāk krodziniece, Fengs ar sulaiņzēnu, viņiem seko Sners.
   Krodziniece. Mister Feng, vai sūdzība ievadīta?
   Fengs. Ievadīta.
   Krodziniece. Kur jūsu sulainis? Vai viņš ir nadzīgs pui­sis? Vai uz viņu var paļauties?
   Fengs. Mazais, kur ir Sners?
   Krodziniece. Ak tu dievs! Lādzīgais misters Sners.
   Sners. Tepat jau esmu, tepat jau esmu.
   Fengs. Sner, mums jāapcietina sers Džons Falstafs.
   Krodziniece. Jā, krietnais mister Sner, es viņu iesūdzēju.
   Sners. Tas dažam labam no mums var maksāt dzīvību, tāpēc ka viņš cirtīs ar zobenu.
   Krodziniece. Vai manu dieniņ! Sargieties no viņa! Viņš mani sadūra manis pašas mājā un kā vēl! Goda vārds, kā zobens no maksts ārā, tā viņš vairs ne­domā par sekām, dur kā nelabais. Tāds netaupīs ne vīrieti, ne sievieti, ne mazu bērnu.
   Fengs. Lai tikai panāk man priekšā, es jau nu nebaidī­šos!
   Krodziniece. Un es tapat. Stāvēšu jums blakam.
   Fengs. Ja tikai izdosies viņu nogrābt, vaļā vairs ne­laidīšu.
   Krodziniece. Ja viņš man izsprūk, esmu pagalam. Dodu jums goda vārdu, viņam pie manis ir šausmīgs pa­rāds. Krietnais mister Feng, grābiet viņu ciet! Kriet­nais mister Sner, neļaujiet viņam izsprukt! Viņš tūliņ devās uz Pastētes ielu nopirkt seglus. Pēc tam viņš ielūgts pusdienās «Liparda galvā» uz Krāmu ielas, pie zīda tirgotāja mistera Smūsa. Ļoti lūdzu jūs, ja jau mana pracese ir sākta un mana lieta pa visu pa­sauli izskandināta, stiepiet viņu šurp, lai atbild. Simt marku ir liela nauda nabaga vientuļai sievietei. Es cietos, cietos, un viņš mani vazāja un vazāja aiz de­guna no dienas uz dienu, tīri kauns runāt. Vai tas ir taisnīgi, ja sieviešu cilvēkam kā tādam dumjam ēzelim jāpacieš kura katra apvainojumi? Tur jau viņš nāk, un kopā ar viņu tas nelabojamais šņabde- gunis Bardolfs. Dariet savu darāmo, dariet savu darāmo, mister Feng un mister Sner! Dariet to, da­riet to manā labā!
   Uznāk Falstafs, pāžs un Bardolls.
   Falstafs. Kas tas? Vai kādam ķēve nobeigusies? Kas te notiek?
   Fengs. Ser Džon, es apcietinu jūs uz misis Kviklijas sū­dzības pamata.
   Falstafs. Nost no ceļa, nelieši! Velc ārā zobenu, Bardolf! Nocērt tam nekrietnelim galvu! To slampu grūd renstelē!
   Krodziniece. Grūst mani renstelē! Es tevi pašu iegrūdīšu! Gribi? Gribi, neķītrais jaukteni? Bendesmaiss, ben­desmaiss! Ak tu bezgodi! Tu gribi nomušīt dieva un karaļa kalpus? Ak tu asinssuns! Tu esi asinssuns, vīriešu slepkavnieks, sieviešu slepkavnieks!
   Falstafs. Turi viņus ciet, Bardolf!
   Fengs. Palīga! Palīga!
   Krodziniece. Palīgā, labie ļautiņi, palīgā! Tu negribi maksāt? Nemaksāsi? Nemaksāsi? Nē? Maksā, mak­sā, nelieti! Maksā, karātavu putns tāds!
   Falstafs. Prom, trauklaiža, slampa, netīrele! Es tevi tā iekaustīšu…
   Uznāk virstiesnesis ar pavadoņiem.
   Virstiesnesis. Kas te notiek? Nu, mierā, mierā!
   Krodziniece. Labais milord, apžēlojieties par manil Lū­dzu jūs, aizstāviet mani!
   Virstiesnesis.
   Kā tā, ser Džon? Kādēļ jūs plosāties? Vai īstais brīdis tam? Vai tas jums piedien? Sen bija laiks uz Jorku doties jums. Liec mierā viņu, puis! Ko ķeries klāt?
   Krodziniece. Ai augsti godājamais lord, pažēlojiet mani! Esmu nabaga atraitne no Istčīpas, un viņu ņem ciet, jo viņš ir man parādā.
   Virstiesnesis. Cik lielu summu?
   Krodziniece. Ko nu runāt par somu vien, milord! Viņš man atņēmis visu, visu, kas man ir. Viņš aprijis mani ar visu māju. Visu manu mantu viņš ir sagrūdis savā resnajā vēderā. Bet es gribētu kaut cik izraut no tā vēdera. Ja ne, tad es naktī žņaugšu tevi kā lietuvēns.
   Falstals. Manuprāt, es pats nožņaugšu lietuvēnu, ja man izdosies tikt tam virsū.
   Virstiesnesis. Ko tas nozīmē, ser Džon? Kaunieties! Vai kārtīgs cilvēks var izturēt tādu lamu krusu? Kā jums nav ķauna piespiest nabaga atraitni lietot tik rupjus līdzekļus savas mantības atdabūšanai?
   Falstafs. Cik daudz tad īsti esmu tev parādā?
   Krodziniece. Kā es te stāvu, ja esi goda vīrs, tad pats sevi un turklāt vēl naudu. Tu zvērēji man pie apzel­tītā kausa, sēžot manas Delfīnas istabā pie apaļā galda iepretī kamīnam. Tas bija tai trešdienā pēc Vasarsvētkiem, kad princis pārsita tev galvu, tāpēc ka tu salīdzināji viņa tēvu ar Vindzoras ķesteri. To­reiz es apmazgāju tavu ievainojumu un tu zvērēji mani precēt un padarīt par savu gaspažu. Tu vari to noliegt? Atceries, toreiz vēl ienāca miesnieka Kīča cienītā un nosauca mani par Kviklija sābrieni. Viņa bija ienākusi patapināt mazliet etiķa, teica, ka taisot varenu ēdamo no jūras vēzīšiem. Vai tu negribēji tos nogaršot? Vai es tev neteicu, ka nav labi ēst vē­zīšus, ja ir svaiga brūce? Un tad, kad viņa bija no­gājusi lejā, atceries, tu teici, lai es neizturoties tik vaļīgi pret tādiem sīkmaniem. Un vai tu nepiebildi, ka drīz viņi varbūt sauks mani par madāmu? Un vai pēc tam tu nenobučoji mani un neliki atnest trīsdes­mit šiliņus? Likšu tev apzvērēt pie bībeles, noliedz tad, ja vari!
   Falstals. Milord, tā ir nabaga vājprāte. Plātās pa visu pilsētu, ka viņas vecākais dēls esot līdzīgs jums. Ag­rāk viņa bija pārtikusi, bet tagad, taisnību sakot, aiz nabadzības sajukusi prātā. Bet, ja runājam par šiem stulbajiem ierēdņiem, tad, lūdzu, atbrīvojiet mani no viņiem.
   Virstiesnesis. Ser Džon, ser Džon, es labi zinu, kā jūs protat sagrozīt patiesību. Ne jūsu pašpārliecinātais izskats, ne vārdu plūdi, kas nāk no jums pārdrošā nekaunībā, neatturēs mani taisnīgi spriest tiesu. Tā vien šķiet, ka jūs esat ļaunprātīgi izmantojis šīs pa­devīgās sievietes uzticību un izsūcis ir viņas maku, ir viņu pašu.
   Krodziniece. Taisnība gan, milord!
   Virstiesnesis. Klusē, lūdzama! Samaksā viņai parādu un izpērc pārestibu, ko esi nodarījis. Pirmajam nolūkam vajadzīga skaidra nauda, otrajam — neviltota nožēla.
   Falstafs. Milord, negribu pieņemt šādu brāzienu bez ie­bildumiem. Godīgu vaļsirdību jūs nosaucat par pār­drošu nekaunību. Ja kāds iztapīgi klanās un nebilst ne vārda, tas, pēc jūsu domām, jau ir tikumīgs? Nē, milord, lai kā es jūs cienu, es negriežos pie jums kā lūdzējs. Es pieprasu jums atbrīvot mani no šiem ierēdņiem, tādēļ ka man karaļa uzdevumā ir steidza­mas darīšanas.
   Virstiesnesis. Jūs runājat tā, it kā jums būtu tiesības rīkoties nelikumīgi. Tomēr pierādiet, ka esat savas kārtas cienīgs, un gandariet šo nabaga sievieti.
   Falstals. Panāc šurp, saimnieci
   Ienāk Gauers.
   Virstiesnesis. Nu, mister Gauer, kas jauns?
   Gauers.
   Drīz karalis un Velsas princis būs Še klāt, bet pārējo lai papīrs teic.
   Sniedz vēstuli.
   Falstals. Tik tiešām, kā esmu augstmanis.
   Krodziniece. Dieva vārds, agrāk tu teici man to pašu.
   Falstals. Tik tiešām, kā esmu augstmanis. Nāc — un vairāk ne vārda par to.
   Krodziniece. Zvēru pie šīs debesu zemes, pa kuru stai­gāju, ka laikam gan vajadzēs ieķīlāt sudraba traukus un ēdamistabas sienas tepiķus.
   Falstafs. Glāzes, glāzes — lūk, tas vajadzīgs dzeršanai; bet uz tavām sienām ar ūdens krāsām var uzmālēt kādu ērmīgu bildīti vai pazudušā dēla stāstu, vai arī vācu medību ainiņu. Tās būs tūkstošreiz labākas par visiem gultas aizkariem un kožu saēstajiem tepiķiem. Iedod man kaut vai desmit mārciņas, ja vari. Nudien, ja tev nepiemistu untumi, tu būtu labākais sievišķis Anglijā. Ej nomazgā muti un ņem savu sūdzību atpa­kaļ! Nāc vien, nestīvējies pretī! Vai tad nepazīsti mani? Nāc, nāc, es jau zinu, ka esi sakūdīta pret mani.
   Krodziniece. Esi tik labs, ser Džon, vai tev nepietiktu ar divdesmit noubliem? Negribas ieķīlāt sudraba traukus, dievs mans liecinieks, negribas!
   Falstafs. Lai notiek pēc tava prāta. Izkulšos kaut kā ci­tādi, bet tu kā muļķe bijusi, tā muļķe paliksi.
   Krodziniece. Labi, nauda jums būs, kaut vai man vaja­dzētu ieķīlāt savas kleitas. Ceru, ka būsiet vakariņās. Vai jūs maksāsiet man visu uzreiz?
   Falstafs. Un tad mirt?
   Bardolfam.
   Ej viņai līdzi, ej viņai līdzi pa pēdām, pa pēdām.
   Krodziniece. Vai gribat, lai ielūdzu vakariņās Dollu Ter- šītu?
   Falstafs. Nav ko runāt, lai nāk vien!
   Krodziniece, Bardolfs, tiesas ierēdņi un pāžs aiziet.
   Virstiesnesis. Man ir labākas ziņas par šīm. Falstafs. Kas tās par ziņām, milord? Virstiesnesis. Kur karalis bija pagājušajā naktī? Gauers. Bezingstoukā, milord.
   Falstafs. Ceru, ka viss ir kārtībā. Kādas ir ziņas, milord? Virstiesnesis. Vai nāk atpakaļ arī viss viņa karaspēks? Gauers.
   Nē, tūkstoš pieci simti kājnieku Un piecsimt jātnieku tiek sūtīti Ka palīgspēki Lenkasteras Džonam.
   Falstafs. Vai karalis atgriežas no Velsas?
   Virstiesnesis.
   Tūlīt es iedošu jums vēstules.
   Man līdzi nāciet, krietnais mister Gauer!
   Falstals. Milord …
   Virstiesnesis. Kas ir?
   Falstals. Mister Gauer, vai drīkstu lūgt jūs uz pusdie­nām?
   Gauers. Man jāiet līdzi virstiesnesim, pateicos.
   Virstiesnesis. Ser Džon, jūs esat še aizkavējies pārāk ilgi. Jums jau vajadzēja vervēt kareivjus grāfistēs, caur kurām būs jāiet.
   Falstals. Vai negribat iebaudīt kopā ar mani vakariņas, mister Gauer?
   Virstiesnesis. Kāds nejēga mācījis jums tā uzvesties, ser Džon?
   Falstals. Mister Gauer, ja man tas nepiestāv, tātad mani ir mācījis nejēga. Tā pie mums, paukotājiem, pie­ņemts: sitiens pret sitienu, un mēs esam līdzīgi.
   Virstiesnesis. Lai dievs tevi apskaidro! Tu esi liels ne­jēga.
   Aiziet.

   Uznāk princis Henrijs un Poinss.
   Princis Henrijs. Dievs mans liecinieks, esmu ārkārtīgi noguris.
   Poinss. Vai patiesi? Nebūtu domājis, ka nogurums pie­veic tik dižciltīgus ļaudis.
   Princis Henrijs. Un tomēr, lai gan no šīs atzīšanās no­bāl mana diženuma krāsas. Varbūt tev šķiet zema arī mana vēlēšanās iedzert alutiņu?
   Poinss. Princis gan nedrīkstētu būt tik slikti audzināts, ka pieminētu tādu draņķīgu dzērienu.
   Princis Henrijs. Mana garša laikam nav nemaz dižcil­tīga, ja man tagad nāk prātā tik vienkārša dzira — alutiņš. Bet šādas pazemojošas iedomas patiešām ne­saderas ar manu diženumu. Kāds man kauns atcerē­ties tavu vārdu vai arī pazīt tevi rīt! Vai paturēt prātā, cik pāru zīda zeķu tev ir, proti, ka bez šīm tev ir vēl citas, firziķu krāsā! Vai zināt, cik tev krek­lu, kurš domāts godībām, kurš ikdienai! Taču labāk par mani to zina tenisa laukuma saimnieks: ja tu ne­esi tur ar raketi, tas nozīmē, ka tev slikti ar veļu. Bet tu jau labu laiku neesi to darījis, tāpēc ka tavas zemākās provinces ir aprijušas drānu paliekas, un kas zina, vai tie brēkuļi, kas ievīstīti tavas veļas skrandās, iemantos debesu valstību. Vecmātes gan apgalvo, ka bērni neesot vainojami savā piedzim­šanā; cilvēku pasaulē kļūst arvien vairāk, un radnie­cības saites nostiprinās.
   Poinss. Cik nelāga izklausās šī tukšā pļāpāšana pēc jūsu varoņdarbiem kaujaslaukā! Sakiet man — vai daudz jaunu prinču rīkotos tā, ja viņu tēvs būtu tikpat slims kā pašreiz jūsējais?
   Princis Henrijs. Poins, vai varu tev kaut ko teikt?
   Poinss. Jā, tikai kaut ko ļoti labu.
   Princis Henrijs. Tādam prātam, kāds ir tev, derēs.
   Poinss. Sakiet vien! Gaidu, kad jūs satrieksiet mani ar saviem vārdiem.
   Princis Henrijs. Labi, teikšu! Man neklājas bēdāties, kad mans tēvs ir slims. Tomēr teikšu tev kā draugam, jo labāka, ko saukt par draugu, man nav, — es esmu bēdīgs, gaužām bēdīgs.
   Poinss. Grūti noticēt, ka tas jūs varētu apbēdināt.
   Princis Henrijs. Zvēru pie savas rokas, tu domā, ka par saviem grēkiem esmu ierakstīts sātana grāmatā tik­pat neizdzēšami kā tu un Falstafs par savu stūrgal­vību. Dzīvosim — redzēsim. Kad es tev saku, mana sirds asiņo, ka tēvs guļ tik slims. Bet tik sliktā sa­biedrība kā tavējā man nav ne mazākās patikas klaji izrādīt savas bēdas.
   Poinss. Kā tā?
   Princis Henrijs. Ko tu domātu par mani, ja es sāktu raudāt?
   Poinss. Es domātu, ka jūs esat viskaraliskākais liekulis.
   Princis Henrijs. Ikviens tā domātu, un tu esi laimīgs cilvēks, ja domā tā, kā domā visi. Zemes virsū nav otra tāda kā tu, kas spētu izmanīgāk pielāgoties vai­rākuma domām. Patiešām, ikviens uzskatītu mani par liekuli. Un kas vedina tavu dižo prātu uz tādām domām?
   Poinss. Kas? Jūsu izlaidīgā dzīve un pārmērīgā pieķer­šanās Falstafam.
   Princis Henrijs. Un tev.
   Poinss. Zvēru pie saules gaismas, par mani runā labu, pats savām ausīm dzirdu. Ļaunākais, ko par mani var teikt, ir, ka esmu jaunākais dēls un ka gādāju pats par sevi. Jāatzīst, ka te nu es neko nevaru grozīt. Pie joda! Tur nāk Bardolfs.
   Princis Henrijs. Kopā ar viņu zēns, ko uzdāvāju Falsta­fam. Pie manis viņš bija kristiešu bērns, bet tas res­nais nelietis pataisījis viņu par pērtiķi.
   Uznāk Bardolls un pāžs.
   Bardolfs. Lai dievs uztur jūsu augstību!
   Princis Henrijs. Un jūsu tāpat, augsti cienījamo Bardolf!
   Bardolfs
   pažam.
   Nu, tikumīgais ēzeli, kautrīgais stulbeni, tu sarksti? Kādēļ tu tagad sarksti? Ģērbies kā karavīrs, bet uz­vedas kā tāda meitene! Liela muiža — atņemt ne­vainību pusstopa kausam!
   Pāžs. Viņš tikko uzsauca man no sarkanā loga, un es nevarēju atšķirt viņa seju no loga. Visbeidzot sa­skatīju viņa acis, un man šķita, ka viņš izdūris divus caurumus krodzinieces jaunajos lindrakos un lūko­jas pa tiem.
   Princis Henrijs. Zēns ir gājis uz priekšu, vai nav tiesa?
   Bardolfs. Prom, tu pretīgais divkājainais zaķi! Prom!
   Pāžs. Prom, tu nejaukais Altejas sapni! Prom!
   Princis Henrijs. Izskaidro mums, zēn, — kas tas par sapni?
   Pāžs. Milord, Altejai sapnī rādījies, ka viņa izbeidz grūt­niecību ar degošu pagali, tālab es viņu saucu par Altejas sapni.
   Princis Henrijs. Tāds izskaidrojums ir kronas vērts. Se, saņem, zēn!
   Poinss. Kaut varētu pasargāt šo jauko ziediņu no kāpu­riem! Te būs seši pensi, lai tie pasarga tevi no samai­tāšanās!
   Bardolls. Ja viņu nepakārs kopā ar tevi, karātavām tiks nodarīta pārestība.
   Princis Henrijs. Kā klājas tavam kungam, Bardolf?
   Bardolfs. Labi, milord. Viņš padzirdējis, ka jūsu augstība ieradies pilsētā, un sūta jums šo vēstuli.
   Poinss. Tiek nodota ar cieņu. Un kā klājas tavam ru­denīgajam kungam?
   Bardolfs. Vesels ka rutks, ser.
   Poinss. Toties viņa nemirstīgajai daļai vajadzīgs ārsts, bet tas viņu neuztrauc: kaut arī dvēsele ir slima, tā nemirst.
   Princis Henrijs. Es izturos pret šo punu kā pret savu suni, un viņš to izmanto. Paskatieties, ko viņš man raksta!
   Poinss
   lasa.
   «Džons Falstafs, bruņinieks…» Tas jāzina ikvie­nam, tā viņš sauc sevi, kad vien ir izdevība, tāpat kā karaļa radinieki. Iedūruši pirkstā, viņi nekad ne­aizmirst pateikt: «Ir izlietas karaliskās asinis.» — «Kā tā?» dažs jautā, izlikdamies nesaprotam. Atbilde nāk ātri kā cepure no lūdzēja galvas: «Esmu karaļa nabaga brālēns, ser.»
   Princis Henrijs. Jā, viņi tik ļoti grib tikt mums rados, ka gatavi aizurbties līdz pašam Jafetam. Lasi tālāk.
   Poinss.
   lasa.
   «Sers Džons Falstafs, bruņinieks, sūta sveicienu ka­raļa dēlam, sava tēva mantiniekam, Velsas princim Harijam.» Gluži kā oficiāls dokuments.
   Princis Henrijs. Klusu!
   Poinss
   lasa.
   «īsumā centīšos atdarināt cienījamos romiešus.» Viņš droši vien domā par savu īso elpu, aizdusu. «Es uz­ticu sevi Tev, Tevi es . . . uzticu dievam un atstāju Tevi. Pārāk nepaļaujies uz Poinsu, viņš nelietīgi iz­manto Tavu labvēlību un apzvēr, ka Tu precēšot viņa māsu Nellu. Ja ir patika, brīvajos brīžos nožēlo grēkus. Tātad ardievu! Palieku Tavs vai arī ne Tavs (atkarībā no tā, kā Tu izturies pret mani) Džeks Fal­stafs saviem draugiem, Džons saviem brāļiem un mā­sām un sers Džons visai Eiropai.» Milord, es šo vēs­tuli samērcēšu vīnā un likšu viņam apēst.
   Princis Henrijs. Tu liksi viņam norīt pārdesmit viņa paša vārdu. Bet vai tu, Ned, tiešām tā izturies pret mani? Vai man tiešām jāprec tava māsa?
   Poinss. Kaut dievs dotu viņai ne mazāku laimi! Tikai es nekad neesmu to teicis.
   Princis Henrijs. Lai nu paliek, mēs te kā muļķi tērē­jam laiku, bet prātnieku dvēseles tup mākoņos un smejas par mums. Vai tavs kungs ir patlaban Lon­donā?
   Bardolls. Jā, milord.
   Princis Henrijs. Kur viņš ēd vakariņas? Vai vecais vep­ris vēl aizvien barojas tai pašā aizgaldā?
   Bardolfs. Tai pašā Īstčīpā.
   Princis Henrijs. Kopā ar ko?
   Pāžs. Nevainojamā sabiedrībā, kopā ar dievlūdzējiem.
   Princis Henrijs. Vai vakariņās piedalās arī kāda sie­viete?
   Pāžs. Neviena cita, tikai vecā misis Kviklija un misis Dolla Teršīta.
   Princis Henrijs. Kas tas par radījumu?
   Pāžs. Tā ir cienījama dāma, ser, mana kunga radiniece.
   Princis Henrijs. Tāda pati radiniece kā lauku tele pilsē­tas bullim. Kā būtu, Ned, ja mēs viņus pārsteigtu va­kariņojot?
   Poinss. Kā ēna jums sekošu, milord.
   Princis Henrijs. Paklau, zēn un tu Bardolf, ne vārda jūsu kungam, ka esmu atgriezies Londonā! Te jums būs par klusēšanu!
   Dod naudu.
   Bardolls. Man vairs nav mēles, ser.
   Pāžs. Bet es savaldīšu mēli, ser.
   Princis Henrijs. Tad uz redzēšanos, ejiet!
   Bardolls un pāžs aiziet.
   Šī Dolla Teršīta laikam ir īsts lielceļš.
   Poinss. Varu jums galvot, tikpat izbraukta kā ceļš starp Sentolbenu un Londonu.
   Princis Henrijs. Kā mēs varētu novērot Falstafu viņa īstajā izskatā, bet lai viņš mūs neredzētu?
   Poinss. Uzvilksim ādas kamzoļus, apsiesim priekšautus un apkalposim viņu pie galda kā sulaiņi.
   Princis Henrijs. Pārvērsties no dieva par vērsi? Liels kritiens! Tā reiz gadījās Jupiteram. Pārvērsties no prinča par sulaiņa mācekli? Apkaunojoša pārvei­dība! Tāpat būs ar mani, bet nolūks allažiņ atsver pārgalvību. Iesim, Ned!
   Aiziet.

   Uznāk Nortumberlends, lēdija Nortumberlenda un lēdija Persija.
   Nortumberlends.
   Es lūdzu, mīļais dzīves draugs un meita, Pa skarbo ceļu atļaujiet man iet, Lai gan jums sejā skumju vaibsti vēl, Joprojām sērojot par Persiju.
   Lēdija Nortumberlenda.
   Vairs neteikšu ne vārda. Rīkojies, Kā saprāts uzskata par pareizu.
   Nortumberlends.
   Mans gods ir, dārgā, tagad ieķīlāts, Tik mana aizbraukšana var to izpirkt.
   Lēdija Persija.
   Tēv, lūdzu, neej karā, dieva dēļi
   Reiz taču lauzi vārdu, atceries,
   Kad vārdu turēt bija svarīgāk,
   Kad jūsu Persijs, kad mans dārgais Harijs
   No ziemeļpuses velti gaidīja
   Ar palīgspēkiem tēvu steidzamies.
   Kas toreiz kavēja no mājām iet?
   Jūs godu zaudējāt un jūsu dēls.
   Lai jūsu godu debess apstaro!
   Bet viņa gods kā saule mirdzēja
   Pie debess velves tālu redzama,
   Uz varoņdarbiem angļus aicinot.
   Viņš tiešām bija līdzīgs spogulim,
   Kur jaunai audzei sevi aplūkot.
   Pat ķroplie centās soļot tā kā viņš.
   Pat ātro runu, viņa trūkumu,
   It visi pārņēma ar sajūsmu.
   Kas lēni, saprotami runāja,
   Tie centās pārvērst savu valodu,
   Lai būtu vairāk viņam līdzīgi.
   No viņa runas, gaitas, izpriecām,
   No prasmes karot, pat no untumiem
   Kā parauga it visi mācījās.
   Un viņu, brīnumu starp cilvēkiem, —
   Šo dižo vīru vienu atstājāt,
   Visgrūtākajā brīdī pamētāt,
   Lai ļaunais kara dievs to saplosa!
   Viņš cīnījās, kaut arī vienīgais
   Tā aizstāvētājs bija viņa vārds.
   Jūs, tikai jūs pie visa vainojams!
   Jel neaizskariet viņa piemiņu,
   Ar citiem savu vārdu saistīdams. Lai nemiernieki savu ceļu iet. Ir stiprs maršals, stiprs arhibīskaps. Tāds spēks ja būtu bijis Harijam, Kaut puse vien, es tagad varētu, Ar rokām apvijusi Hotsperu, Par prinča nāvi runāt.
   Nortumberlends.
   Rimsties jel! Meit, tu man visu drosmi laupīsi, Par senu kļūdīšanos runājot. Nē, man ir briesmām pretī jādodas, Vai arī briesmas pārsteigs tieši tad, Kad negaidīšu.
   Lēdija Nortumberlenda.
   Bēdz uz Skotiju. Lai muižnieki un tauta parāda Vispirms kaut nedaudz, cik tie spēcīgi.
   Lēdija Persija.
   Ja izdodas tiem uzveikt karali,
   Par tēraudbalstu viņiem topiet tad.
   Bet, lūdzams, ļaujiet viņiem vieniem sākt.
   Tā izdarīja kādreiz jūsu dēls;
   Viņš krita, un es kļuvu atraitne.
   Lai cik man ilgi dzīvot būtu lemts,
   Trūks asaru, lai augtu atmiņas
   Līdz pašām debesīm un stāstītu
   Par manu cēlo dzīves līdzgaitnieku.
   Nortumberlends.
   Man līdzi nāciet. Mana dvēsele Kā viļņi augstākajā paisumā, Kad jāstājas, jo tālāk nav kur kāpt. Es pievienotos arhibīskapam, Bet mani attur tūkstoš iemeslu. Es skotu zemē tikmēr dzīvošu, Līdz īstais brīdis pievienoties būs.
   Aiziet.

   Ienāk divi kroga puiši.
   Pirmais kroga puisis. Velns parāvis, ko tu esi atstiepis? Ceptus ābolus? Tu taču zini, ka sers Džons ciest nevar ceptus ābolus.
   Otrais kroga puisis. Tev taisnība. Princis reiz nolika vi­ņam priekšā pilnu šķīvi ar ceptiem āboliem un tei­ca: «Te būs vēl pieci tādi paši bruņinieki kā tu,» — tad noņēma cepuri un piebilda: «Man ir tas gods at­vadīties no šiem sešiem vecajiem, apaļajiem, sažu- vušajiem, krunkainajiem bruņiniekiem.» Sis joks seram Džonam briesmīgi ķērās pie sirds, bet nu jau viņš to ir aizmirsis.
   Pirmais kroga puisis. Nu, tad klāj galdu un liec virsū ābolus. Un sameklē Snīka muzikantus, misis Teršītai gribas paklausīties mūziku. Kusties veicīgāk! Istaba, kur viņi ēda vakariņas, ir karsta, un viņi tūlīt būs klāt.
   Otrais kroga puisis. Paklau, drīz še ieradīsies princis un misters Poinss. Viņi uzvilks mūsu kamzoļus un ap­sies mūsu skoteles, bet sers Džons nedrīkst to zināt. Bardolfs nobrīdināja.
   Pirmais kroga puisis. Dieva vārds, tad gan būs velns murdā. Tas būs varens trādirīdis.
   Otrais kroga puisis. Iešu sameklēt Snīku.
   Aiziet.
   Ienāk krodziniece un Dolija Teršita.
   Krodziniece. Patiešām, sirsniņ, man domāt, jums tempe- ramente pavisam lieliska. Pulsē jums tāda, ka labāku nevar vēlēties, un jūsu sejiņa — dodu jums goda vārdu — priša kā viena roze, kā es te stāvu. Man tikai rādās, ka jūs esat iedzērusi par daudz Kanāriju vīna, tas ir traki stiprs, un tu nepagūsti ne pajautāt: «Kas ar mani notiek!» — kad tas jau sakāpis galvā. Kā jūs pašreiz jūtaties?
   Doliļa. Labāk nekā pirmīt. Hm-hm …
   Krodziniece. Tad jauki. Laba sirds ir vērtīgāka par zel­tu. Re, kur nāk sers Džons!
   Ienāk Falstals.
   Falstals
   dzied.
   «Kad Arturs tronī kāpj …» Iznesiet naktstrauku!
   Pirmais kroga puisis iziet. Falstals dzied.
   «Labs bija karalis.» Nu, kā jūtaties, misis Dolija?
   Krodziniece. Viņai nelabi, spiež pakrūtē.
   Falstafs. Tādi tie sievieši ir: tikko viņas paspiež, tā tūlīt nelabi.
   Dolija. Ak tu resnais nelietis! Citāda mierinājuma tev nebija?
   Falstafs. Jūsu vainas dēļ kļūstu resns, misis Dolij.
   Dolija. Manas vainas dēļ? Vainīga ir rijība un slimības, nevis es.
   Falstafs. Ja pavārs veicina rijību, tad jūs, Dolij, — sli­mības. Tās mēs dabūjam no jums, tikai no jums. Vai nav tiesa, manu nevainīgo meitenīt, vai nav tiesa?
   Dolija. Jā, bet jūs dabūjat mūsu važiņas un dārglietas.
   Falstafs. «Jūsu zeltu, pērles, rubīnus…» Jūs taču zi­nāt: kas braši cīnās, tas aiziet klibs no kaujaslauka. Vispirms drosmīgi meties spraugā ar augstu paceltu āvu, bet pēc tam ej drosmīgi pie ārsta. Drosmīgi uz­brūc pielādētai mortīrai, bet pēc tam …
   Dolija. Ej kārties, sasodītais jūras bulli, ej kārties! 11* 163
   Krodziniece. Kā jau parasts! Tiklīdz abi kopā, tā iet vaļā ķīviņš. Jūs, goda vārds, esat kā divi sausiņi, ne­varat ciest viens otra karakteri. Tu manu dieniņ! Vienam no jums jāpiekāpjas, un tai jābūt jums,
   Dolijai
   tāpēc ka jūs esat vājākais dzimums, kā mēdz teikt, trauslākais trauks.
   Dolija. Vai tad trausls trauks spēj izturēt tādu uzblīdušu, līdz malām pilnu vāti? Jūs nebūsiet redzējusi tik pilnu nevienu kuģi, kā viņš pietempies ar bordo vīnu. Labi, līgsim mieru, Džek! Tu ej karā, un kas to zina, vai kādreiz vēl tiksimies.
   Ienāk atpakaļ pirmais kroga puisis.
   Pirmais kroga puisis. Ser, atnācis karodznieks Pistols un grib ar jums runāt.
   Dolija. Pakārt vajadzētu to kausli! Nelaidiet iekšā, vi­ņam ir visneķītrākā mute Anglijā.
   Krodziniece. Ja viņš tāds, nelaidiet iekšā, neparko ne­laidiet! Man jāsadzīvo ar kaimiņiem, man nav va­jadzīgi dūres varoņi. Vislabākie ļaudis mani godā un cienī. Aizslēdziet durvis, lai neviens kauslis ne­tiek iekšā! Ne tādēļ esmu tik ilgi uz pasaules dzīvo­jusi, lai pītos ar kaušļiem! Aizslēdziet durvis, es jūs lūdzu!
   Falstafs. Paklausies, saimniec …
   Krodziniece. Esiet mierīgs, ser Džon, ne vārda vairs. Kaušļus mēs iekšā nelaidīsim.
   Falstafs. Vai tad tu nedzirdi, ka tas ir mans karodznieks?
   Krodziniece. Nepūtiet pīlītes, ser Džon, par to nav ko runāt! Jūsu karodznieks nespers kāju pār manu slieksni. Viendien biju pie mistera Taizika, mūsu po­licijas priekšnieka, un viņš man teica — tas bija pa­gājušo trešdien. «Kaimiņien Kviklij,» viņš man teica (misters Dambs, mūsu mācītājs, arīdzan bija klāt). «Kaimiņien Kviklij,» viņš teica, «laidiet iekšā tikai kārtīgus cilvēkus, jo» viņš teica, «jums ir slikta sla­va.» Tagad es saprotu, kādēļ viņš tā teica. «Jo,» viņš teica, «jūs esat godīga sieviete un par jums ir labās domās. Tādēļ raugieties, kādus viesus uzņemat. Kauš­ļus,» viņš teica, «iekšā nelaidiet!» Un nelaidīšu. Būtu jūs dzirdējuši, kā viņš to pateica. Nē, kaušļu man nevajag!
   Falstals. Viņš nav nekāds kauslis, saimniec, tikai visne­kaitīgākais blēdis. Viņu jūs varat noglāstīt kā kurta kucēnu. Viņš pat tītarienei nenodarīs pāri, ja tā sabo­zīs spalvas un aizstāvēsies. Aicini viņu iekšā, puis!
   Pirmais kroga puisis iziet.
   Krodziniece. Jūs teicāt, ka viņš ir blēdis? Godīgam cil­vēkam manas mājas durvis ir vaļā, kur nu vēl blē­dim. Bet kaušļus es neieredzu ne acu galā. Kā es te stāvu, man kļūst nelabi, dzirdot vārdu «kauslis». Pa­lūkojiet, kungi, kā es drebu, palūkojiet vien. Nu?
   Dolija. Jūs tiešām drebat, saimniec.
   Krodziniece. Vai ne? Dieva goda vārds, es trīcu kā ap­ses lapa. Nevaru ciest kaušļus.
   Ienāk Pistols, Bardolfs un pāžs.
   Pistols. Lai dievs jums stāv klāt, ser Džon!
   Falstals. Esi sveicināts, karodznieki Nāc šurp, Pistol, es pielādēšu tevi ar kausu vīna, bet tu šauj virsū saim­niecei.
   Pistols. Es bliezīšu viņai virsū ar divām lodēm, ser Džon.
   Falstafs. Viņai ar pistoli neko nepadarīsi, draudziņ, ta­vas lodes viņai nekaitēs.
   Krodziniece. Kāda man daļa par jūsu pistolēm un lodēm! Es nedzeršu vairāk, kā man gribas, ne jums, ne ci­tiem par patikšanu.
   Pistols. Tad uz jums, misis Dorotij, tad es šaušu uz jums.
   Dolija. Uz mani? Uzspļauju tev, kraupainais ķēms! No­žēlojamais, sīkais blēdi, krāpniek, plukata! Prom, smirdošais klaidoni, prom no manām acīm! Esmu gards kumosiņš tavam saimniekam.
   Pistols. Pazīstu jūs, misis Dorotij.
   Dolija. Prom, nelietīgais maku rāvēj, riebīgais kabat­zagli! Zvēru pie šī vīna, ka ietriekšu nazi tavā pre­tīgajā riklē, ja tu man uzbāzīsies. Prom, alus muca, nelietīgais tirgus āksts! Es gribētu zināt, ser, kur jūs tik sparīgs? Padomā tikai, piekāris pie pleca divas auklas. O, kas mēs par vīru!
   Pistols. Lai sasper mani pērkons, ja par to es negrābju tevi aiz kruzuļiem.
   Falstais. Lai nu paliek, Pistol! Es neļaušu tev te ārdīties. Vācies prom no šejienes!
   Krodziniece. Jā, labais kapteini Pistol, tikai ne šeit, mī­ļais kapteini.
   Dolija. Kapteinis! Ak tu pretīgais, nolādētais krāpnieks, kā tev nav kauna saukties par kapteini? Ja es būtu kapteinis, es izpērtu tevi par to, ka piesavinies šo vārdu, pirms neesi to izpelnījies. Tu esot kapteinis? Tāds plikadīda? Varbūt tāpēc, ka tu nabaga staigu­lēm atklātajā mājā plēs kruzuļus? Sis esot kapteinis! Pakārt viņu, riebekli, vajadzētu! Viņš pārtiek no sa­puvušām plūmēm un sakaltušiem pīrāgiem. Pado­mā — kapteinis! Sie nelieši vārdu «kapteinis» no­vazās tāpat kā vārdu «iegūt». Kādreiz tas bija tīri labs, bet tagad kļuvis par piedauzīgu vārdu. Kaptei­ņiem gan nevajadzēja to pieļaut.
   Bardolfs. Lūdzu, ej ārā, labais karodzniek.
   Falstafs. Uzklausiet, misis Dolij.
   Pistols. Es lai eju prom? Tici man, kaprāli Bardolf, es varētu saplosīt viņu gabalu gabalos. Par to es viņai atmaksāšu.
   Pažs. Ludzu, ejiet arā.
   Pistols. Zvēru pie šis rokas, vispirms es aizsūtīšu viņu uz elli, uz nolādēto Plutona ezeru, iedzīšu pekles dziļumos, lai cieš mokas kopā ar Erebu. Dodiet auk­las un ādas! Projām, projām, suņi! Projām, nelieši! Vai te nav Irina?
   Krodziniece. Nomierinieties, krietnais kapteini Pesteli! Ir taču vēls, es jūs lūdzu, apvaldiet dusmas.
   Pistols.
   Tas tik ir joks! Vai smagie vilcēji, Vai izlutušie aziātu zirgi, Kas dienā neveic jūdzes trīsdesmit, Ar kanibāliem uzdrīkst mēroties Vai Trojas grieķiem, vai ar Cēzaru? Lāsts tiem ar visu viņu Cerberu! Vai tiešām nieku dēļ mums jāplēšas?
   Krodziniece. Kā es te stāvu, kaptein, tie gan ir stipri vārdi!
   Bardolls. Ejiet nu, karodzniek, citādi iznāks plūkšanās.
   Pistols. Lai cilvēki sprāgst kā suņi! Lai atdod kroņus kā kniepadatas! Vai Irina te nav?
   Krodziniece. Dodu jums goda vārdu, kaptein, tāda še nav. Ir gan laiki pienākuši! Jūs domājat, ka es viņu slēptu? Dieva dēļ, nomierinieties.
   Pistols.
   Tad ēd un tūksti, Kalipolida. Surp heresu!
   Si fortune me tormente, sperato me contento. Vai šāvienu man bail? Nē, šauj tik, ienaidniek. Surp nesiet vīnu! Guli, sirsniņ, te.
   Noliek zobenu.
   Vai esam jau pielikuši punktu? Vai nekādu «un tā tālāk» nebūs?
   Falstafs. Pistol, esi nu mierīgs!
   Pistols. Cienījamo bruņiniek, skūpstu tavu ķepu. Vai mēs abi neesam skatījuši Lielos Greizos Ratus?
   Dolija. Dieva dēj, nolingojiet viņu lejā pa kāpnēm. Acu galā nevaru ciest šo uzpūtīgo nekrietneli!
   Pistols. Nolingot mani pa kāpnēm? Pazīstam jau tās Gallovejas ķēves.
   Falstafs. Bardolf, noripini viņu lejā kā grasi. Ja viņš nenieka nerunā, tikai gvelž niekus, tad tāds niekkal­bis mums nav vajadzīgs.
   Bardolls. Nāc nu lejā!
   Pistols.
   Vai pacelt zobenu? Vai izliet asinis?
   Pacel zobenu.
   Skauj mani, nāve, lai reiz bēdu dienām gals!
   jLai brūces vajējās un sāpošās
   Trīs māsas sauc! Atropos, šurpu steidz!
   Krodziniece. Te nu būs pamatīgs jandāliņš!
   Falstafs. Zēn, padod rapieri!
   Dolija. Džek, lūdzu, nevelc ārā zobenu, es tevi lūdzu! Falstafs. Taisies, ka pazūdi!
   Izvelk zobenu un izdzen Pistoļu.
   Krodziniece. Ir gan pamatīga jezga! Klapēšu labāk ciet to būdu, lai nebūtu jāpieredz tādas šausmas un terūrs. Kādu nogalēs, pieminiet manus vārdus. Ak tu tētīt, ak tu tētīt, lieciet nost savus duramos, lieciet nost duramos!
   Bardolls un Pistols aiziet.
   Dolija. Džek, lūdzu, rimsties, tas nelietis ir prom. Ak lu manu mazo, dūšīgo palaidnīt!
   Krodziniece. Vai viņš neiedura jums mīkstumos? Man domāt, viņš bīstami tēmēja jums tieši vēderā.
   Atgriežas Bardolls.
   Falstafs. Vai tu izsviedi viņu pa durvīm?
   Bardolis. Jā, ser. Pilnā bija, nelietis. Jūs viņu, ser, bijāt ievainojis plecā.
   Falstafs. Nelietis! Man pretoties!
   Dolija. Ak tu manu dārgo blēdīt! Nabaga pērtiķīt, kā tu esi nosvīdis! Ļauj, es noslaucīšu tev seju. Pagriez man savu purniņu! Tu blēdi, kā es tevi mīlu! Tu esi drošsirdīgs kā Trojas Hektors, viens pats esi pie­cu Agamemnonu vērts un desmitreiz labāks par de­viņiem varoņiem. Ak tu palaidnieki
   Falstafs. Nolādētais riebeklis! Pataisīšu mīkstu to lopu.
   Dolija. Dari to, ja netrūkst drosmes. Par to es tevi sasil­dīšu starp diviem palagiem.
   Ienāk muzikanti.
   Pāžs. Muzikanti ir klāt, ser.
   Falstafs. Lai viņi spēlē. Spēlējiet, kungi! Sēdies man klēpī, Dolij! Tavu lielīgu ķēmu! Nelietis bēga no ma­nis kā dzīvsudrabs.
   Dolija. Jā, jā, un tu kā baznīcas tornis viņam pakaļ. Tu mans mazais, jaukais Bērtuļu naktī kaujamais sivēn­tiņ! Kad tu reiz mitēsies dienā kauties un naktī dur­ties un kad sāksi post savas vecās miesas sūtīšanai uz viņpasauli?
   Skatuves dzijumā parādās princis Henrijs un Poinss, pārģērbušies par kroga puišiem.
   Falstafs. Klusu, Dolij! Nerunā kā miroņgalva un neat­gādini man nāvi!
   Dolija. Saki — kāds ir šis princis?
   Falstafs. Lādzīgs, bet vieglprātīgs zēns. No viņa iznāktu labs sulainis, ja viņš prastu sagriezt maizi.
   Dolija. Stāsta, ka Poinss esot ļoti gudrs.
   Falstafs. Gudrs? To paviānu vajadzētu pakārt. Viņa prāts tik biezs kā Tjūksberijas sinepes, bet asprātī­bas viņā nav vairāk kā āmurā.
   Dolija. Kādēļ tad princis viņu tā mīl?
   Falstafs. Tādēļ, ka viņiem abiem ir vienlīdz tievas kā­jas, tādēļ, ka viņš veikli sviež ripas, ēd jūras zušus ar dillēm, rij sveču galus kopā ar vīnu, spēlē sunī­šus ar puikām, lec pār soliem, prot izmeklētiem vār­diem lamāties, tādēļ, ka zābaki viņam pieguļ kā uz kurpnieka izkārtnes zīmēti, un tādēļ, ka viņš tenko, neizraisot ķildu. Viņam ir daudz tādu muļķīgu īpa­šību, kuras liecina par vāju garu un stipru miesu un kuru dēļ princim viņš patīk, jo princis ir gluži tāds pats. Ja viņus uzliktu uz svaru kausiem, pietiktu ar vienu pašu matiņu, lai viens izrādītos smagāks par otru.
   Princis Henrijs. Vai nevajadzētu nocirst ausis šai ratu rumbai?
   Poinss. Piedauzīsim viņu tās vazaņķes acu priekšā.
   Princis Henrijs. Paskat, vecais sakārnis liek ieskāt sev pakausi kā papagailis.
   Poinss. Vai tas nav savādi, ka iekāre tik ilgi pārdzīvo spēju?
   Falstafs. Noskūpsti mani, Dolij.
   Princis Henrijs. Šogad Saturns tiekas ar Veneru. Ko par to saka kalendārs?
   Poinss. Paskatieties, kā ugunīgais Trigons, viņa kalps, sačukstas ar sava saimnieka parādu grāmatu, ar viņa piezīmju grāmatiņu.
   Falstafs. Tu tikai izliecies mani skūpstām.
   Dolija. Dieva vārds, es tevi skūpstu no visas sirds.
   Falstafs. Esmu vecs, esmu vecs …
   Dolija. Tu man esi mīļāks par visiem tiem pienapui­kām.
   Falstafs. Kādu kleitas drānu gribi? Naudu es dabūšu ce­turtdien, bet rīt tev būs jauna cepure. Uzdziedi jautru dziesmiņu. Ir jau vēls, iesim gulēt. Kad būšu prom, tu mani aizmirsīsi.
   Dolija. Dieva vārds, tu mani saraudināsi, tā runādams. Vari būt drošs, ka es nevilkšu mugurā savas labākās kleitas, pirms tu nebūsi atgriezies. Nu, noklausīsi­mies līdz beigām.
   Falstafs. Ei, vēl vīnu, Frensis!
   Princis Henrijs un Poinss,
   nākdami tuvāk.
   Tūliņ, tūliņ, ser!
   Falstafs. Ā, tu laikam esi karaļa ārlaulības dēls? Un vai tu neesi Poinsa brālis?
   Princis Henrijs. Ak tu grēcīgo zemju karte, kā tu dzīvo!
   Falstafs. Labāk par tevi. Es esmu muižnieks, tu — kroga puisis, kas dīrā viesus.
   Princis Henrijs. Pareizi, ser, tāpēc es dīrāšu tevi aiz au­sīm.
   Krodziniece. Lai dievs stāv klāt jūsu gaišībai! Esiet sveicināts Londonā! Lai dieva svētība nāk pār jūsu galvu! Ak Jēziņ, jūs nākat no Velsas?
   Falstafs,
   uzlikdams roku Doliļai uz galvas.
   Zvēru pie šīm vieglprātīgajām miesām un samaitā­tajām asinīm, priecājos redzēt tevi, sasodītais, ne­prātīgais karaļnama jaukteni!
   Dolija. Kas vēl nebūs, resnais nelga? Es tev uzspļauju!
   Poinss. Milord, viņš izvairīsies 110 soda un pārvērtīs visu par joku, ja jūs uz karstām pēdām viņu neie- kaustīsiet.
   Princis Henrijs. Ak tu netīrā sveču tauku guba! Kā ie­drošinājies runāt par mani tik nekrietni, šai godīgai, tiklai un labi audzinātai sievietei dzirdot?
   Krodziniece. Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi. Viņa tiešām ir tāda!
   Falstafs. Tu dzirdēji?
   Princis Henrijs. Jā, un tu, protams, pazini mani, tāpat kā toreiz, kad bēgi no manis Gedshilā. Tu zināji, ka stāvu aiz muguras, un tīšām runāji, lai pārbaudītu manu pacietību.
   Falstafs. Nē, nē, nē, tā nebija vis. Man nenāca ne prātā, ka tu dzirdi.
   Princis Henrijs. Es tevi piespiedīšu atzīties, ka tīšām apvainoji mani, un gan tad es zināšu, ko ar tevi darīt.
   Falstafs. Es negribēju tevi apvainot, Hel, goda vārds, negribēju.
   Princis Henrijs. Ak tā? Tu nepālāj i mani, nesaukāji par maiznieku un maizes griezēju un diezin kā vēl?
   Falstafs. Es tevi neapvainoju, Hel.
   Poinss. Ak neapvainoji?
   Falstafs. Neapvainoju, Ned, tici man, godīgais Ned, ne­maz neapvainoju. Es viņu paļāju, palaidnēm dzir­dot, lai šīs palaidnieces viņā nesamīlētos. To darī­dams, es rīkojos, kā gādīgam draugam un uzticamam pavalstniekam piederas, un tavs tēvs ir man patei­cību parādā par to. Nekāda apvainojuma, Hel, ne­kāda, Ned, ticiet man, bērni!
   Princis Henrijs. Atzīsties, ka šo godājamo sievieti tu aizskar tikai aiz bailēm un neapšaubāmas gļēvulī­bas, lai izlīgtu ar mums! Vai viņa ir palaidne? Vai mūsu saimniece ir palaidne? Vai tavs pāžs ari ir palaidnis? Vai godīgais Bardolfs, kam aiz centības staro deguns, arī ir palaidnis?
   Poinss. Atbildi, satrupējusī sieksta, atbildi!
   Falstais. Pats nelabais ir neglābjami apzīmogojis Bar- dolfu. Viņa seja ir plīts, uz kuras Lucifers cepina žūpas. Zēnu sargeņģelis gan vēl nav pametis, bet velns tik un tā gūs virsroku.
   Princis Henrijs. Bet šīs sievietes?
   Falstafs. Viena no viņām jau ir ellē un cepina nabaga grēciniekus. Otrai esmu parādā un nezinu, vai par to viņa ir nokļuvusi ellē vai nav.
   Krodziniece. Galvoju, ka nav.
   Falstais. Es arī domāju, ka nav. Manuprāt, par to naudu tu esi izpirkta un mans parāds nolīdzināts. Bet tev ir vēl viens grēks: gavēnī tu pasniedz saviem apmek­lētājiem gaļu. Par to, es domāju, tev vajadzēs pa- gaudot.
   Krodziniece. Visi krodzinieki tā dara. Liela muiža — viens vai divi auna gurni pa visu gavēni!
   Princis Henrijs. Jūs, kundze …
   Dolija. Ko teiksiet, jūsu gaišība?
   Falstafs. Viņa gaišība grib teikt kaut ko tādu, pret ko
   saceļas viņa miesa.
   Pie durvīm klauvē.
   Krodziniece. Kas tur tik stipri klauvē? Paskaties, Fren- sis, kas tur ir!
   Ienāk Pelo.
   Princis Henrijs. Ko teiksi, Peto? Kas jauns?
   Peto.
   Pašreiz ir Vestminsterā jūsu tēvs. Tur atjājuši arī vēstneši No ziemeļiem. Tie kājās neturas. Es ceļā panācu vēl virsniekus, Kas nosvīduši krogos iegriežas Un taujā, vai tur Falstafs redzēts nav.
   Princis Henrijs.
   Poins, dievs mans liecinieks, ka man ir kauns
   Te velti dārgo laiku izniekot,
   Kad dumpja negaiss nāk kā dienvidvējš
   Ar melni piemilzušiem mākoņiem
   Un lietus negaidīti pārsteigt var.
   Surp apmetni un zobenu! Arlabunakt!
   Princis Henrijs, Poinss, Peto un Bardolls iziet.
   Falstais. Tagad nāk visgardākais nakts kumosiņš, un mums jāiet prom, to nenobaudījušiem.
   Pie durvīm klauvē.
   Atkal pie durvīm klauvē!
   Atgriežas Bardolls.
   Nu, nu? Kas tad noticis?
   Bardolls.
   Jums tūliņ jāierodas galmā, ser. Kāds ducis virsnieku jau gaida jūs.
   Falstafs
   pāžam.
   Samaksā muzikantiem, zēn! Ardievu, saimniec! Ar­dievu, Dolij! Redziet nu, manas mīļās, kā dzenā rokā cilvēkus ar nopelniem. Kam nav nopelnu, tas var gulēt, bet spējīgos grābj tikai ciet. Ardievu, mīļie sievišķīši! Ja mani tūlīt neaizsūtīs projām, es vēl iegriezīšos pie jums.
   Dolija. Es nespēju parunāt. Sirds gandrīz vai plīst pušu. Nu, mīļais Džek, saudzē sevi!
   Falstals. Ardievu, ardievu!
   Falstals un Bardolls aiziet.
   Krodziniece. Dzīvo vesels! Zirņu laikā būs divdesmit deviņi gadi, kopš viņu pazīstu. Tas nu reiz ir godīgs un uzticams cilvēks! Dzīvo vesels!
   Bardolls
   blakus istabā.
   Misis Teršīta! Krodziniece. Kas ir? Bardolls
   blakus istabā.
   Sakiet misis Teršītai, lai viņa ierodas pie mana kunga.
   Krodziniece. O, skrien, Dolij, skrien! Skrien, mīļā DolijE
   Dolija nāk raudādama.
   Vai tu nāc vai nenāc, Dolij?
   Aiziet.

   Ienāk karalis Henrijs naklstērpā, viņam seko pāžs.
   Karalis Henrijs.
   Ej pasauc grāfus Sariju un Vorviku, Bet pirms — lai izlasa un pārdomā Sls vēstules. Ej labi veicīgi.
   Pāžs aiziet.
   Visnabagākie mani pavalstnieki Šai stundā gu]. Ak spirdzinošais miegs, Ar ko es tevi esmu gainījis, Ka negribi vairs manus plakstus slēgt Un manai sirdij aizmirstību nest? Kādēļ tev piedūmotās būdās tik Uz plānām salmu cisām izstiepties Un, naktstauriņu iežūžotam, gulēt, Bet ne pie sasmaržotiem augstmaņiem Zem baldahīnu lepnā krāšņuma, Kur saldas melodijas ieaijā? Tu slinkais dievs, kādēļ pie zemajiem Ej mīļuprāt, bet bēdz no karaļa, Kā naktī trauksmes zvana modināts? Kādēļ tu augstu mastā nedrošā Liec iemigt kuģa puikam, svaidoties Tam valdonīgo bangu šūpulī,
   Ko stiprām rokām vēji kustina, Aiz putu krēpēm viļņus grābdami Un uzraudami galvas sprogotās Līdz padebešiem tādā rēkoņā, No kuras pamostos pat mironis? Miegs netaisnais, kā vari mieru dot Tu izmirkušam puikam negaisā, Bet netraucētā pusnakts klusumā, Kad miegam laiks visvairāk piemērots, Liedz gulēt karalim? Lai zemie dus! Miegs nenāk tam, kam galvā kronis likts.
   Ienāk Vorviks un Sarijs.
   Vorviks.
   Jums labu rītu vēlam, augstība!
   Karalis Henrijs.
   Vai ir patiešām rīts?
   Vorviks.
   Ir pāri vieniem jau.
   Karalis Henrijs.
   Tad labu rītu vēlu arī jums. Vai izlasījāt vēstules, ko devu?
   Vorviks.
   Jā, valdniek žēlīgais.
   Karalis Henrijs.
   Tad jūs jau paši būsiet sapratuši, Cik smagi slima mūsu karaļvalsts. Aug kaite plašumā un sirdij draud.
   Vorviks.
   Nē, tā ir tikai pārejoša kaite. Var atgūt kādreizējo mundrumu Ar zālēm un ar labu padomu. Drīz atvēsis būs lords Nortumberlends.
   Karalis Henrijs.
   Ak dievs, kaut spētu likteņgrāmatu Mēs izlasīt un ieraudzīt, kā laiks Mēž projām kalnus savā kustībā, Kā zeme jūrā grimst aiz smaguma Vai arī okeāna krasta josta Kļūst pārāk plata, lai ta Neptunam Ap gurniem derētu; kā mainās viss, Cik pilns ar pārgrozībām dzīves kauss! Ak, ja reiz palaimētos jauneklim It visu mūža gaitu pārredzēt — Gan bijušo, gan to, kas jācieš būs, — Viņš mirtu, aizvērdams šo grāmatu. Pirms desmit gadiem vēl Nortumberlends un Ričards draudzējās Un kopā dzēra, bet pēc diviem gadiem Tie karoja. Pirms gadiem astoņiem Man Persijs bija sirdij tuvākais, Kā brālis manā labā pūlējās, Ir dzīvību, ir mīlu gatavs sniegt. Jā, manis dēļ pat izaicinājumu Viņš metā Ričardam. Kurš bija klāt?
   Vorvikam.
   Ja nemaldos, jūs bijāt, brālēn Nevil, Kad Ričards, acīs mirdzot asarām, Nortumberlenda rāts un kaunināts, Šos pravietīgos vārdus sacīja: «Nortumberlend, tu esi tilts, pār kuru Mans brālēns Bolingbruks uz troni ies,» — Kaut nebija man toreiz nodoms tāds, Valsts nepieciešamība piespieda Skaut dižumu un viņa tronī kāpt. «Reiz pienāks laiks,» vēl Ričards piebilda, «Kad kauna pilnais nodevības grēks Trūks tā kā sastrutojis augonis.» Viņš paredzēja to, kas notiek šodien, Un to, ka izirs mūsu draudzība.
   Vorviks.
   Ikkatrā mūža gājumā kaut kas Ļauj pagājušās dienas saskatīt. Labs vērotājs spēj iepriekš paredzēt, Kāds nākotnē būs notikumu ceļš, Kaut sagaidāmie notikumi vēl Dus tagadnē, kā dīglis sēklā dus. Laiks perē dīgļus šos un izaudzē, Un Ričards, paklausot šim likumam, It droši varēja tad secināt, Ka pienāks laiks un liks Nortumberlends No viltus sēklas nodevībai augt. Bet tai par labu augsni derējāt Jūs vienīgais.
   Karalis Henrijs.
   Vai neizbēgams ir tas viss? Ar to tad arī jāsamierinās. Sauc nepieciešamība. Runā jau, Ka pussimttūkstoš vīru savācis Nortumberlends un bīskaps.
   Vorviks.
   Nevar būt. No kā mēs baidāmies, tas divkāršs rādās, Kā balss un atbalss. Lūdzu, augstība, Jūs atgulties. Es varu galvot jums, Ka izsūtīto spēku gana būs, Lai sacelšanos viegli apspiestu. Par prieku jums vēl varu pavēstīt, Ko zinu droši: miris Glendovers. Jūs bijāt slims šīs divas nedēļas, Tik vēlā stundā būt vēl nomodā Jums tādēļ kaitīgi.
   Karalis Henrijs.
   To ņemšu vērā. Kad kari iekšējie būs beigušies, Uz svēto zemi, draugi, dosimies.
   Aiziet.

   Uznāk Selovs un Sailenss, kalis no savas puses, attālāk — Pelējums, Ena, Kārpa, Vārgulis, Vērsēns un kalpi.
   Selovs. Sveiki, sveiki, sveiki, ser! Sniedziet man roku, ser, sniedziet roku, ser! Ak tu tētit, tik agri kājās! Un kā jums klājas, mans mīļais brālēn Sailens?
   Sailenss. Labrīt, manu labo brālēn Selov!
   Selovs. Un kā klājas manai māsīcai, jūsu otrajai pusei? Un jūsu burvīgajai meitiņai, manai krustmeitai Elenai?
   Sailenss. Ko nu, tikpat nevaldāma, brālēn Selov!
   Selovs. Varu derēt, ka mans brālēns Viljams ir varens students. Viņš arvien vēl Oksfordā, vai ne?
   Sailenss. Jā, ser, manā apgādībā.
   Selovs. Tad jau viņam drīz jāstājas advokātu skolā. Es savā laikā mācījos Klimentas koledžā, kur droši vien vēl šodien piemin trako Selovu.
   Sailenss. Toreiz jūs sauca par «jautro Selovu», brālēn.
   Selovs. Mīļais dievs, kā tikai tur mani nesauca! Kādus jokus es tikai netaisīju un cik veikli! Kopā ar mani tur mācījās mazais Džons Doits no Stefordšīras, mel­nais Džordžs Bārnss, Frensis Pikbouns un Vils Skvīls no Kotsvoldas. Četrus tādus kaušļus nebūtu varējuši sameklēt visās skolās kopā. Un es jums saku, mēs zinājām, kur dabūjama laba prece, un labāko patu­rējām sev. Vēl tur bija Džons Falstafs, tagad sers Džons. Toreiz viņš bija puika un Tomasa Maubre- ja — Norfolkas hercoga pāžs.
   Sailenss. Tas pats sers Džons, brālēn, kas ieradies pie mums vervēt kareivjus?
   Selovs. Tas pats sers Džons, tas pats. Es redzēju, kā viņš pie skolas vārtiem pārsita galvu Skoganam, kad bija vēl mazs ķipars. Tai pašā dienā es pie Greja kroga kāvos ar augļu tirgotāju Sempsonu Stokfišu. Ak tu Jēziņ, tie gan bija traki laiki! Un ja padomā, cik daudzi no maniem vecajiem draugiem jau atdu­sas zemes klēpi!
   Sailenss. Mēs visi tur dusēsim, brālēn.
   Selovs. Protams, protams, pilnīgi pareizi, pilnīgi parei­zi. Kā Dāvida dziesmā teikts: no nāves neviens nevar izbēgt, visiem jāmirst. Cik maksā labu vēršu pāris Stemfordas gada tirgū?
   Sailenss. Tik tiešām nezinu, brālēn, neesmu tur bijis.
   Selovs. Jā, no nāves nevar izbēgt. Vai vecais Dabls no jūsu pilsētas ir vēl dzīvs?
   Sailenss. Miris, ser.
   Selovs. Ak tu Jēziņ, miris! Viņš veikli šāva ar loku. Un nu pagalam! Jā, tas gan bija šāvējs! Džons Gānts viņu gaužām mīlēja un derībās izlika par viņu mil­zumu naudas. Miris! Viņš trāpīja mērķī no divi simti četrdesmit soļiem, bet vieglu bultu — pat no divi simti septiņdesmit soļiem. Prieks bija skatīties uz viņu! Cik pašlaik maksā divdesmit aitu?
   Sailenss. Kādas aitas: ja labas, tad divdesmit aitas maksā desmit mārciņas.
   Selovs. Tātad vecais Dabls ir miris?
   Sailenss. Man liekas, tur nāk divi no sera Džona Falstafa vīriem.
   Ienāk Bardolfs ar kādu kareivi.
   Bardolfs. Labrīt, cienījamie kungi! Sakiet, lūdzu, — kurš no jums ir tiesnesis Selovs?
   Selovs. Es esmu Roberts Selovs, ser, šīs grāfistes nabaga muižnieks un viens no karaļa miertiesnešiem. Ar ko varu pakalpot?
   Bardolfs. Mans kapteinis sūta jums savus cieņas aplie­cinājumus, ser. Mans kapteinis sers Džons Falstafs ir ievērojams augstmanis un, zvēru pie debesim, drosmīgs karavadonis.
   Selovs. Pateicos par sveicienu. Es pazinu viņu kā izvei­cīgu zobena cilātāju. Kā klājas krietnajam bruņinie­kam? Vai drīkst zināt, kā klājas viņa laulātajai drau­dzenei?
   Bardolfs. Piedodiet, ser, bet karavīram bez sievas labāka iztikšana.
   Selovs. Tas ir labi teikts, goda vārds, ser. Tiešām labi teikts! Labāka iztikšana .. . Lieliski! Jā, tā tas ir. Labi izteicieni aizvien ir un tiek augstu vērtēti. «Iztikša­na» — tas taču nāk no vārda «iztikt». Ļoti labi, laba frāze.
   Bardolfs. Piedodiet, ser, šo vārdu esmu dzirdējis. Jūs to nosaucāt par frāzi? Pie joda, es nezinu, kas ir frāze, bet vārdu esmu gatavs aizstāvēt ar zobenu, jo tas ir īsts karavīru vārds, kas piestāv katram komandie­rim, zvēru pie debesīm. «Iztikšana» — tas nozīmē, ka cilvēks, kā saka, iztiek… vai kad cilvēks uz­skata, ka iztiek… vai arī, vēl pareizāk, domā, ka viņš iztiek, un tas ir galvenais.
   Selovs. Pilnīgi pareizi. Redziet, tur jau nāk krietnais sers Džons!
   Ienāk Falstals.
   Sniedziet man savu krietno roku, sniedziet man savu godājamo krietno roku. Goda vārds, izskats jums labs, un gadi jums neko nevar padarīt. Esiet sveici­nāts, krietnais ser Džon!
   Falstafs. Priecājos, ka esat pie veselības, dārgais mis­ter Robert Selov. Misters Suerkārds, ja nemaldos?
   Selovs. Nē, ser Džon, tas ir mans brālēns Sailenss, amat- brālis.
   Falstafs. Mī]ais mister Sailens, jums labi piestāv mier­tiesneša amats.
   Sailenss. Pazemīgi pateicos, jūsu augstība.
   Falstafs. Pū, ir gan karstums! Nu, kungi, vai esat sagā­dājuši man pusduci kārtīgu vīru?
   Selovs. Protams, ser. Vai jūs neapsēstos?
   Falstafs. Lūdzu, parādiet man viņus.
   Selovs. Kur ir saraksts? Kur ir saraksts? Kur ir saraksts? Dodiet šurp, dodiet šurp, dodiet šurp! Tā, tā, tā, tā … Jā, ser, tieši tā. Rolfs Pelējums. Lai viņi nāk šurp, tikko es izsaucu, lai nāk, lai nāk! Paskatīsimies. Kur ir Pelējums?
   Pelējums. Šeit, ar jūsu atjauju.
   Selovs. Kādas ir jūsu domas, ser Džon? Augumā puisis padevies ražens, jauns, stiprs un no labas ģimenes.
   Falstafs. Tevi sauc Pelējums?
   Pelējums. Jā, ar jūsu atļauju.
   Falstafs. Pēdējais laiks likt tevi pie darba.
   Selovs. Ha, ha, ha! Labi teikts, dieva vārds! Ja lietas neizkustina, tās taču appel. Vareni! Dieva vārds, labi teikts, ser Džon, ļoti labi teikts!
   Falstafs. Pievelciet viņam krustu!
   Pelējums. Ņemiet nost to krustu, laidiet mani vaļā! Ci­tādi manai vecenei nebūs neviena, kas apdara mā­jas soli un lauka darbus. Nevelciet vis man klāt krustu. Citiem karošana vedas labāk nekā man.
   Falstals. Muti ciet, Pelējum! Tev jānāk līdzi. Laiks tevi likt lietā.
   Pelējums. Likt lietā?
   Selovs. Paliec nu mierā, puis, paliec mierā. Stājies malā. Vai saproti, kur tu atrodies? Un tagad tālāk, ser Džon. Redzēsim. Simons Ena!
   Falstafs. Jā, nebūtu par ļaunu pasēdēt ēnā. Rādās, ka no viņa iznāks aukstasinīgs kareivis.
   Selovs. Kur ir Ēna?
   Ena. Šeit, ser.
   Falstafs. Ēna, kā dēls tu esi?
   Ena. Savas mātes.
   Falstafs. Savas mātes dēls? Tas var būt. Un sava tēva ēna. Tā bieži gadās: sievietes dēls ir vīrieša ēna, kaut ar tēvu tam visai maz līdzības!
   Selovs. Vai viņš jums ir pa prātam, ser Džon?
   Falstafs. Ena noderēs vasarā, — pievelciet krustu. Mums ir sarakstā ne mazums ēnu.
   Selovs. Tomass Kārpa!
   Falstafs. Kur viņš ir?
   Kārpa. Šeit, ser.
   Falstafs. Tevi sauc Kārpa?
   Kārpa. Jā, ser.
   Falstafs. Tu esi varen riebīga kārpa.
   Selovs. Pievilkt viņam krustu, ser Džon?
   Falstafs. Nav vajadzīgs; apģērbs viņam mugurā karājas kā uz kārts, augums balstās uz divām maikstēm, un savu krustu viņš jau nes uz muguras.
   Selovs. Ha, ha, ha! Jūs nu gan protat, ser, jūs gan pro­tat. Varens joks! Frensiss Vārgulis!
   Vārgulis. Šeit, ser!
   Falstafs. Kāds tev amats, Vārguli?
   Vārgulis. Esmu sieviešu drēbnieks, ser.
   Selovs. Vai pievilkt viņam krustu, ser?
   Falstafs. Pievelciet. Bet, ja viņš būtu vīriešu drēbnieks, viņš pats uzvilktu jums krustu. Vai ienaidnieka rin­das tu robosi tāpat kā sieviešu brunčus?
   Vārgulis. Darīšu, cik spēšu, ser. Jūs būsiet apmierināts ar mani.
   Falstafs. Labi teikts, sieviešu drēbnieki Labi teikts, dros­mīgais Vārguli! Tu būsi tikpat drošsirdīgs kā sa­dusmots balodis vai vispiktākā pele. Pievelciet sie­viešu drēbniekam krustu, mister Selov, bet tādu pa­matīgu, mister Selov!
   Vārgulis. Es gribētu, lai Kārpa arīdzan nāk līdzi, ser.
   Falstafs. Ja tu būtu vīriešu drēbnieks, tu varētu viņu salāpīt, lai viņš var kātot līdzi. Es nevaru pieņemt par vienkāršu kareivi to, kam pašam ir vesela ar­mija. Liecies mierā, stiprais Vārguli!
   Vārgulis. Es likšos mierā, ser.
   Falstafs. Tencinu, godājamais Vārguli. Kas nākamais?
   Selovs. Pīters Vērsēns no pļaviņas!
   Falstafs. Nu, apskatīsim to Vērsēnu.
   Vērsēns. Te es esmu, ser.
   Falstafs. Debesu tētīt, puisis kā bilde! Pievelciet Vērsē­nam krustu, iekāms viņš nav sācis baurot.
   Vērsēns. Ak dievs! Labais kapteiņa kungs . . .
   Falstafs. Ko? Tev krusts vēl nav pievilkts, bet tu jau bauro?
   Vērsēns. Ak dievs, ser! Esmu slims cilvēks.
   Falstals. Kas tad tev ir par kaiti?
   Vērsēns. Sasodītās iesnas, ser … klepus, ser … To es saķēru, karaļa kronēšanas dienā raustīdams zvanu, ser.
   Falstafs. Nāc vien šurp! Iesi karot rītasvārkos. Mēs tās iesnas izdzīsim no tevis, un es likšu, lai tavi draugi tevi apzvana. Vai tagad ir visi?
   Selovs. Es izsaucu divus vairāk nekā sarakstā. Jums va­jadzīgi tikai četri, ser. Bet tagad, lūdzu, pie manis uz pusdienām.
   Falstafs. Iedzert kopā ar jums es varu, bet pusdienas ēst man nav laika. Tik tiešām prieks tikties ar jums, mister Selov!
   Selovs. Ser Džon, vai atceraties, kā mēs pavadījām nakti vējdzirnavās Sentdžordžas laukos?
   Falstafs. Nepieminiet to vairs, mīļais mister Selov, ne­pieminiet vairs!
   Selovs. O, tā bija jautra nakts. Diez vai Džennija Nakts- putniņa vēl dzīva?
   Falstals. Dzīva, dzīva, mister Selov.
   Selovs. Viņa neparko nevarēja saprasties ar mani.
   Falstafs. Neparko, neparko. Viņa vienmēr teica, ka ne­varot ciest misteru Selovu.
   Selovs. Zvēru pie mesas, es kaitināju viņu uz nebēdu. Toreiz viņa bija varens sievišķis. Vai viņa vēl turas dūšīgi?
   Falstals. Veca kļuvusi, veca, mister Selov.
   Selovs. Protams, viņai jābūt vecai, viņa nevar būt citāda kā veca. Viņai taču jau bija dēls Robins Naitvorks no vecā Naitvorka, kad es vēl nebiju iestājies Kli- mentas koledžā.
   Sailenss. Tas bija pirms piecdesmit pieciem gadiem.
   Selovs. Ai brālēn Sailens, ja tu būtu piedzīvojis to, ko esam piedzīvojuši mēs abi ar šo bruņinieku! Ser Džon, vai nav tiesa?
   Falstals. Mēs esam dzirdējuši pusnakts zvanus, mister Selov.
   Selovs. Esam gan, esam gan, esam gan. Tik tiešām, ser Džon, esam. Mūsu parole bija: «Ei, puiši!» Iesim pusdienās, iesim pusdienās! Ak Jēziņ, tas tikai bija laiciņš! Nāciet, nāciet!
   Falstafs, Selovs un Sailenss aiziet.
   Vērsēns. Mīļo Bardolf, aizlieciet par mani kādu vārdiņu. Te jums būs četras desmitšiliņu monētas franču kro­nās. Ticiet man, ser, iet karā man ir tikpat kā iet pie karātavām. Kas zīmējas uz mani, ser, tad par sevi es nebažītos, bet man šausmīgi tas nepatīk un, kas zīmējas uz mani, dikti gribas palikt pie draugiem. Citādi, ser, kas zīmējas uz mani, es par sevi tā ne­rūpētos.
   Bardolfs. Labi, paej sāņus.
   Pelējums. Mīļo kaprāļa kaptein, manas vecenes dēļ aiz­lieciet par mani labu vārdu. Ja es aizeju, viņai nav neviena, kas varētu mājās kaut ko padarīt, bet viņa ir veca un viena netiks galā. Es jums došu četrdes­mit šiliņu, ser.
   Bardolfs. Labi, paej sāņus.
   Vārgulis. Pie joda, man viss vienalga — mirst tikai vie­nu reizi. Mēs esam dievam nāvi parādā. Man bikses nedreb. Ja būs lemts mirt — lai notiek, ja nebūs lemts — vēl labāk. Katra pienākums ir kalpot prin­cim, un, lai būtu kā būdams, tas, kas mirs šogad, būs pasargāts no nāves nākamgad.
   Bardolls. Labi teikts. Tu esi brašs puisis.
   Vārgulis. Pie joda, man bikses nedreb!
   Atgriežas Falstals, Selovs un Sailenss.
   Falstafs. Nu, ser, kurus tad lai es ņemu?
   Selovs. Četrus pēc sava ieskata.
   Bardolfs. Ser, uz pāris vārdiem. Es saņēmu trīs mārciņas, lai atlaistu Pelējumu un Vērsēnu.
   Falstafs. Lai notiek!
   Selovs. Nu, ser Džon, kurus tad jūs izvēlēsieties?
   Falstals. Izraugieties jūs manā vietā.
   Selovs. Labi. Ņemiet Pelējumu, Vērsēnu, Vārguli unEnu.
   Falstafs. Pelējumu un Vērsēnu? Tu, Pelējum, paliec mā­jā, kamēr kļūsti galīgi nederīgs. Un tu, Vērsēn, pa­audzies, kamēr kļūsti derīgs dienestam. Neņemšu ne­vienu no jums.
   Selovs. Ser Džon, ser Džon, jūs kaitējat pats sev. Tie abi ir vislabākie vīri, un es taču novēlu jums visla­bākos.
   Falstafs. Mister Selov, jūs gribat mani mācīt, kā izvē­lēties vīrus? Liela muiža — locekļi, cīpslas, stāvs, garums vai ārējais izskats! Man vajadzīga kareivja sirds, mister Selov! Piemēram, Kārpa. Jūs redzat, cik nožēlojams viņš izskatās, bet ieroci viņš pielādēs un izlādēs veicīgāk, nekā alvas lējējs cilā savu trauku; viņš skries ātrāk par puisi, kas veļ alus mucu. Un šis kaulainais puisis, Ēna … dodiet man šurp tādus! Ienaidnieks nevar nemaz viņam trāpīt — drīzāk var trāpīt naža asmenim. Un, ja vajadzēs atkāpties, — cik žigli jozīs šis Vārgulis, sieviešu drēbnieks! O, dodiet man tādus nīkuļus un nemaz nerādiet tos lie­los. Bardolf, pasniedz Kārpai musketi!
   Bardolls. Se, Kārpa. Soļos — marš! Tā, tā, tā.
   Falstals. Panāc nu, parādi man, kā tu rīkojies ar mus­keti. Tā. Ļoti labi. . . Turpini. Ļoti labi. Teicami. O, dodiet man tikai mazus, kārnus, vecus, krunkainus un plikpaurainus strēlniekus! Labi teikts, Kārpa, nu­dien! Tu esi varena pūte. Se tev seši pensi.
   Selovs. Tomēr viņš nav lietas koks. Vēl joprojām nav iemanījies savā amatā. Nāk prātā, — kad vēl biju Klimentas koledžā, Artura spēlēs Mailendgrīnā es tēloju seru Dagonetu, tur bija kāds mazs apsviedīgs puisis — tas gan rīkojās veikli ar musketi: pagriež tā un šitā, šurp un turp, notēmē — trah-tah-tah! — un atlec atpakaļ, un atkal šurpu turpu. Savu mūžu otru tādu neredzēšu.
   Falstafs. Šie ļaudis man derēs, mister Šelov. Lai dievs jums stāv klat, mister Sailens! Netērēšu ar jums lie­kus vārdus. Dzīvojiet veseli, kungi! Pateicos jums. Pirms pienāk nakts, man vēl jānojāj divpadsmit jū­dzes. Bardolf, izsniedz jaunkareivjiem mundierus!
   Selovs. Ser Džon, lai debesu svētība nāk pār jums! Lai dievs jums stāv klāt! Lai dievs dod jums mieru! At­pakaļceļā iegriezieties pie manis, atjaunosim veco pazīšanos. Var gadīties, ka kopā ar jums dodos uz galmu.
   Falstafs. Dievs mans liecinieks, ka es to vēlos, mister Šelov!
   Selovs. Lai notiek! Virs un vārds! Laimīgu ceļu!
   Falstafs. Dzīvojiet veseli, labie kungi!
   Selovs un Sailenss aiziet.
   Bardolf, ved prom vīrus!
   Bardolfs un jaunkareivji aiziet.
   Atpakaļceļā es tiem tiesnešiem parādīšu. Šelovam es redzu cauri. Ak dievs, ak dievs, kā mēs, veči, esam padevušies melošanas netikumam! Šis pats sagrabē­jušais miertiesnesis neko citu nav darījis kā tikai plātījies ar savām jaunības dienu trakulībām un va­roņdarbiem Tornbala ielā. Katrs trešais vārds bija salti meli, un tos viņš pasniedza klausītājam kārtī- gāk nekā meslus turku sultānam. Atceros, kāds viņš bija Klimentas koledžā. Viņš atgādināja vīriņu, kas pēc vakariņām izgriezts no siera garozas. Kails viņš izskatījās uz mata kā divžuburu redīss ar augšdaļā izdrāztu ķēmīgu galvu. Viņš bija tik sīciņš, ka cil­vēks ar vājākām acīm nevarēja saskatīt ne viņa ga­rumu, ne resnumu. Uz sievietēm kā sadedzis, baud- kārs kā pērtiķis. Paklīdenes pat bija iesaukušas viņu par mandrilu. Mūždien viņš vilkās modei astē un dziedāja palaidnīgām sievietēm dziesmiņas, ko bija noklausījies no važoņiem; turklāt zvērēja, ka tās esot paša sacerētas romances un serenādes. Tagad šis ķēmrausis kļuvis muižnieks un runā par Džonu Gāntu tik familiāri, it kā tas būtu viņa pusbrālis. Bet es varu likt galvu ķīlā, ka viņš redzējis to vienu vienīgu reizi Tiltjardā. Gānts toreiz sadeva Selovam pa kaklu par to, ka viņš bija iemaisījies maršala svītā. Es to redzēju un teicu Džonam Gāntam, ka viņš iekaustījis pats savu pievārdu, jo viņu ar visām lu­patām varēja iestūķēt zušādā. Obojas futrālis viņam būtu īsta māja, pils. Bet tagad viņam pieder zeme un lopi. Labi, iepazīšos tuvāk ar viņu, kad nākšu atpa­kaļ, un, lai cik grūti būtu, iztaisīšu sev no viņa divus gudrības akmeņus. Ja veca līdaka aprij jaunu rau- diņu, tad saskaņā ar dabas likumu es neredzu ie­mesla, kādēļ lai es nenotiesātu viņu. Nāks laiks — nāks padoms.

   Ienāk Jorktis arhibīskaps, Maubrejs, Hastingss un citi.
   Arhibīskaps. Kā sauc šo mežu?
   Hastingss. Tas ir Goltrijas mežs, jūsu gaišība.
   Arhibīskaps.
   Te apstāsimies. Sūtiet izlūkus, Lai uzzina, cik stiprs ienaidnieks.
   Hastingss.
   Jau aizsūtīti.
   Arhibīskaps.
   Tas ir lieliski. Jums, mani uzticamie līdzgaitnieki, Es gribu teikt, ka esmu saņēmis Nortumberlenda vēstules nesen. Vēss tonis rakstītajam, saturs šāds: Labprāt viņš būtu pievienojies mums Ar spēkiem sava varda cienīgiem, Bet, nevarēdams tik daudz sadabūt, Uz Skotiju viņš dosies nogaidīt. Viņš pašās beigās sirsnīgi ludz dievu, Lai veiksme vainagotu mūsu gaitas Un droši stājam pretī naidniekam.
   Maubrejs.
   Tā cerības uz viņu zemē krīt Un sašķīst gabalos.
   Ienāk vēstnesis.
   Hastingss.
   Ko pateiksiet?
   Vēstnesis.
   Ap jūdzi no šī meža ienaidnieks Nāk stingrā solī šurp no rietumiem. Cik spēju spriest pēc rindu garuma, Tur trīsdesmit, ne mazāk, tukstošu.
   Maubrejs.
   Tas tieši tik daudz, cik mēs aplēsām. Tad klajā laukā sagaidīsim tos.
   Arhibīskaps.
   Kas ir šis labi apbruņotais vīrs?
   Maubrejs.
   Tas ir, kā liekas man, lords Vestmorlends. Ienāk Vestmorlends.
   Vestmorlends.
   Es nesu vēlējumus labākos No prinča Džona, mūsu vadoņa.
   Arhibīskaps.
   Tad sakiet rāmā garā, Vestmorlend: Kādēļ jūs atnācāt?
   Vestmorlends.
   Lūk, tieši to Es arī gribēju jums izstāstīt. Ja sacelšanās ierastos pie mums Kā pūlis, noplucis un nicināms, Kam asinskāri ļaudis priekšgalā, Kur ubagi un ielas puikas ņudz, •— Ja nolādētais dumpis radītos
   Mums savā dabiskajā izskatā,
   Jūs, svētais tēv un lordi godātie,
   Vis nestāvētu še, lai maskētu
   Ar savu cieņu sacelšanos šo,
   Kas alkst pēc asinīm. Jūs, arhibīskap,
   Kam krēslu sarga pilsoniskais miers,
   Kam bārdā miera sudrabs iekaisīts,
   Kam paticis ar prātu mieram kalpot,
   Kam baltas drānas ģērbtas mugurā,
   Lai sludinātu mieru, skaidrību, —
   Kādēļ jūs šobrīd esat izlēmis
   Tik cēlos miera vārdus apmainīt
   Pret skarbo, dzedro kara valodu?
   Kādēļ par pīķi jūsu spalva kļūst,
   Par asinīm — tinte, par kapiem — grāmatas,
   Par kara tauri — dievišķīgā balss?
   Arhibīskaps.
   Jūs jautājat, kādēļ tā darīju?
   Es teikšu īsi: slimi esam mēs.
   Par visām netiklībām piemeklē
   Mūs tagad drudzis, karsts un nesaudzīgs,
   Un tālab asinis mums jānolaiž.
   Ar kaiti šo reiz Ričards nomira.
   Lord Vestmorlend, man tomēr jāteic jums,
   Ka neesmu še ieradies kā ārsts
   Vai arīdzan kā miera ienaidnieks,
   Kaut eju kopā es ar kareivjiem.
   Tik pagaidām mans izskats biedinošs,
   Lai dziedinātu laimes negaušas,
   Lai dzīves dzīslās asins ritētu
   Bez sastrēgumiem. Izteikšos vēl skaidrāk.
   Es liku svaru kausos taisnīgi
   Gan ļaunumu, ko nodarām ar karu,
   Gan ļaunumu, kas mums ir jāpacieš.
   Sver vairāk mūsu pašu bēdu nasta.
   Mēs redzam laika straumes plūdumu,
   Un notikumu virpulis mums liek
   No rāmās dzīves atvadīties.
   Par nodarītām pārestībām reiz
   Mēs norēķinu sīku prasīsim.
   Sen gribējām to rādīt karalim,
   Bet netikām nekad pie viņa klāt.
   Kad ilgojāmies bēdas izsūdzēt,
   Mums ce(u aizšķērsoja tieši tie,
   No kuriem bijām cietuši visvairāk.
   Tik tikko aizvadītās nedienas,
   No kurām asins zīmes redzamas
   Vēl tagad zemes vaigā, piemēri,
   Kas šobrid ik uz sola sastopami, —
   Lūk, tas mums lika pacelt zobenu!
   Mēs nenākam, lai mieru traucētu,
   Bet gan lai īstu mieru radītu,
   Ar vārdiem un ar darbiem radītu.
   Vestmorlends.
   Kad karalis nav uzklausījis jūs? Kā karalis jums pāri darījis? Kam bija pavēlēts jūs atraidīt, Ja savu dievišķīgo zīmogu Jūs dumpja asins rakstam uzspiežat Un skaudro naida šķēpu svētījat?
   Arhibīskaps.
   Kaut valsts mums visiem brālis, tagad tā Mans ienaidnieks, jo gribu atmaksāt Par to, kas manam brālim nodarīts.
   Vestmorlends.
   Te atriebējs nebūt nav vajadzīgs, Un amats šis jums vispār nepiedien.
   Maubrejs.
   Kādēļ gan mums un viņam nepiedien, Kad atmiņas kā svaiga brūce sāp Un zobus sakodušiem jācieš mums Vēl šodien roka, smagā, netaisnā, Kas mūsu godu apkauno?
   Vestmorlends.
   iLord Maubrej, Ja izpratīsiet laika likumus. Tad atzīsiet, ka nodarījis jums Ir pāri nevis karalis, bet laiks. Man tomēr šķiet, ka personīgi jums Nav devis iemeslu vismazāko, Lai sūdzētos, nedz karalis, nedz laiks. Vai neatguvāt īpašumus tos, Ko kādreiz pārvaldīja jūsu tēvs, It visu godājamais hercogs Norfolks?
   Maubrejs.
   Vai zaudējis ir tiesības mans tēvs
   Un man tās būtu atkal jāatgūst?
   Valsts stāvoklis tad spieda karali,
   Kaut arī mīlot, viņu izraidīt.
   Un tad, kad Henrijs Bolingbruks un tēvs,
   Jau zirgos uzkāpuši, piecēlās,
   Lai cirstu piešus sānos rumakiem,
   Kad sejsargi jau bija nolaisti,
   Kad pīķi slējās, acis zibēja
   Un taure aicināja tos uz cīņu, —
   Nekas tad tēva pīķi nebūtu
   No Bolingbruka krūtīm novērsis.
   Tai brīdī Ričards zizli nometa;
   Ar to bij saistīts viņa liktenis.
   Viņš sevi nometa un visus tos,
   Kam varmācīgais šķēps vai apsūdzība
   Pie Bolingbruka lika bojā iet.
   Vestmorlends.
   Pašreiz jūs runājat, ko nezināt. Grāfs Herfords tolaik bija Anglijā Gandrīz vai izcilākais cīnītājs. Kas zin, kam toreiz laime smaidītu? Ja uzvarējis būtu jūsu tēvs, No Koventrijas neizietu viņš, Jo valstī visi viņu pajāja, Bet Herfords toties bija iemīļots.
   Viņš tika tautas lūgsnās pieminēts Un vairāk godināts par karali. Bet nu es esmu novērsies no mērķa. Šurp virsvadonis mani sūtīja Jūs uzklausīt un paziņot, ka viņš Jūs gatavs pieņemt un ka prasības, Ja vien tās izrādīsies taisnīgas, Tiks izpildītas un tiks novērsti Jebkuri jūsu naida cēloņi.
   Maubrejs.
   Viņš spiests ar šādu priekšlikumu nākt; Nav labvēlība tā, bet aprēķins.
   Vestmorlends.
   Jūs, Maubrej, spriežat pārgudri pašreiz. Pauž nevis bailes mūsu priekšlikums, Bet žēlastību. Lūk, kur karaspēks. Es galvoju, ka pārāk stiprs tas, Lai varētu par bailēm runa būt. Mums vārdu slavenu daudz vairāk ir, Mums vīri prasmīgāki cīniņā, Mums mērķis augstāks, šķēpi asāki, — Tad arī drosmīgākiem jābūt mums. Vairs nesakiet, ka nākam baiļu dēļ.
   Maubrejs.
   Es nepieļautu tādas sarunas.
   Vestmorlends.
   Jo jums ir kauns par savu rīcību: Kas iepuvis, to nedrīkst aizskart.
   Hastingss.
   Vai pilnvarojis princi Džonu Tēvs tādām sarunām, kur jāuzklausa Un — pat vēl vairāk — arī jāizlemj, Mums kādus noteikumus izvirzīt?
   Vestmorlends.
   Kā pavēlnieks viņš arī pilnvarots. Cik aplami gan varat jautāt!
   Arhibīskaps.
   Lord Vestmorlend, šo tīstokli tad ņemiet. Tur visas mūsu pamatprasības. Ja princis noteikumus izpilda, Ja mūsu cilvēki — vienalga kur, — Kas šajos notikumos iejaukti, Tiek visur likumīgi attaisnoti, Ja mūsu vēlējumos ievēro Un princis piekrišanu paraksta, — Mēs padevības gultnē atplūstam Un mūsu pulkus vienos miera spēks.
   Vestmorlends.
   To viņam nodošu. Ja piekrītat, Starp abiem karaspēkiem tiksimies. Ja gribēs dievs, mēs mieru noslēgsim, Ja ne, tad šķēpiem kaujaslaukā būs Strīds jāizšķir.
   Arhibīskaps.
   Lai notiek tā, milord. Vestmorlends aiziet.
   Maubrejs.
   Teic manī kāda nedzirdama balss, Ka miera līgums nebūs pastāvīgs.
   Hastingss.
   Kam baidīties? Ja mieru noslēgsim Uz noteiktiem un stingriem pamatiem, Kad pieņemtas tiks mūsu prasības, Šis miers par klinšu kalnu stingrāk stāvēs.
   Maubrejs.
   Jā, taču tiksim uzlūkoti tā, Ka katrs iemesls, lai cik tas sīks Vai arī muļķīgs būtu, atgādinās
   Šīs sacelšanās dienas karalim. Pat tad, ja ziedotos mēs karalim, Mēs tādā vējā tiktu vētīti, Ka mūsu graudi šķistu pelavas, No labiem darbiem ļaunos neatšķirtu.
   Arhibīskaps.
   Nē, nē, milord. Vairs netīk karalim Šīs maziskās un sikās sūdzības. Viņš zin, ka, nonāvējot naidnieku, Tā vietā divus jaunus iemanto. Viņš tādēļ tīras slaucīs tāfeles, Lai nevar mēlnesība vārdu bilst, Lai pagājībā raktās neveiksmes Vairs neuzvanda. Labi zina viņš, Ka nespēs valstī visu izravēt, Kas viņa aizdomām dod iemeslu. Ar viņa draugiem naidnieks saistīts tā, Ka, izplēsdams ar saknēm naidnieku, Viņš arī draugu saknes sarāvis. Šī valsts kā untumaina sieviete, Kas vīru ērcina, bet, tiklīdz vīrs Ceļ roku, viņa bērnu pretī sniedz, Un sievai paredzētais smagais sods Pie rokas karājamies paliek.
   Hastingss.
   Bez tam ir salūzušas karalim Sen visas rīkstes, perot pēlējus. Trūkst tagad soda rīki svarīgie. Viņš līdzīgs lauvai, kurai nagu nav, — Draud gan, bet nespēj kampt.
   Arhibīskaps.
   Tas taisnība, Un tādēļ droši ticiet man, lord maršal, Ja mums ar izlīgumu sekmēsies, Miers būs kā kauls, kas lauzts un kopā salikts, Daudz stiprāks nekā iepriekš.
   Maubrejs.
   Viss var būt. Tur nāk jau atpakaļ lords Vestmorlends.
   Atgriežas Vestmorlends.
   Vestmorlends.
   Jūs gaida princis. Vai jūs gribat tikties Ar viņu pusceļā starp mūsu spēkiem?
   Maubrejs.
   Lai dievs mums palīdz! Tēv, jūs ejiet pirmais.
   Arhibīskaps.
   Mēs ejam. Steidziet princi sveicināt.
   Visi aiziet.

   No vienas puses uznāk Maubre/s ar pavadoņiem, pēc brīža arhibīskaps, Hastingss un citi; no otras — princis Džons Lenkasters, Vestmorlends, virsnieki un pavadoņi.
   Princis Džons.
   Jūs priecājos še redzēt, brālēn Maubrej. Labdien, lord arhiblskap cienītais, Lord Hastings un it visi pārējie! Jums, arhiblskap, vairāk piederas Būt tur, kur zvani ļaudis pulcina, Lai mēmā godbijībā klausās tie, Kā svētos rakstus viņiem skaidrojat, Un nevis, bruņās tērptam, skubināt, Lai pūlis saceļas, un vārdus vērst Par zobeniem, bet dzīvību — par nāvi. Ja vīrs, kas iepaticies valdniekam Un labvēlības saulē izaudzis,
   Sāk nelietīgi cieņu izmantot,
   Ak vai! Cik posta var viņš nodarīt
   Sai augstā paspārnē! Ar jums, lord arhiblskap,
   Ir tieši tā. Kurš gan nav dzirdējis,
   Cik dziji dieva vārdu tulkojat!
   Jūs viņa vārdā runājāt ar mums,
   Jūs bijāt it kā paša dieva balss,
   Jo cītīgs viņa gribas paudējs, starpnieks
   Starp debess žēlastības svēto varu
   Un mūsu grēkiem. Kas to domāja,
   Ka izmantosiet savu stāvokli
   Un cieņu, pašas debess piešķirto,
   Lai rīkotos kā zemisks favorīts?
   Jūs, izlikdamies dievam kalpojam,
   Uz dumpi pavalstniekus sakūdāt
   Un mieru traucējat kā zemes virsū,
   Tā arī debesīs.
   Arhibīskaps.
   Lord Lenkaster, Es jūsu tēvu traucēt nevēlos. Bet, kā jau dzirdēja lords Vestmorlends, Sie juku laiki spiež mūs pulcēties Un lietot tādu baismu līdzekli, Lai nosargātu savu drošību. Reiz mūsu prasības jums sūtīju — Galms nicinoši noraidīja tās. Lūk, tādēļ kara hidra piedzima. Jūs varat iemidzināt nezvēru, Ja pildāt mūsu taisnās prasības. Dzīs padevība neprātu tad prom Un majestātes priekšā nolieksies.
   Maubrejs.
   Ja ne, līdz beidzamajai asins lāsei Mēs cīnīsimies.
   Hastingss.
   Kaut vai kritīsim, Tvers sabiedrotie mūsu karogu.
   Tiem pietrūks veiksmes — viņu draugi nāks, Un tā bez mitas ļaunums vairosies. No paaudzes uz paaudzi tas ies Tik ilgi, kamēr dzivos angļu tauta.
   Princis Džons.
   Jūs pārāk sekls, Hastings, pārāk sekls, Lai ielūkotos tālā nākotnē.
   Vestmorlends.
   Es lūdzu pateikt, jūsu gaišība, Kā viņu noteikumus vērtējat.
   Princis Džons.
   Es visiem piekrītu, tos pieņemu. Pie savas dzimtas goda apzvēru, Ka aplam tēva griba izprasta, Ka viņa vārdā dažs labs galminieks Ir pārāk patvaļīgi rīkojies. Milord, tiks ātri nokārtots it viss, Es dodu vārdu. Ja jūs piekrītat, Uz mājām laidiet savus karavīrus. Mēs arī laidīsim. Un, visiem redzot, Mēs iedzersim, viens otru skaudami, Lai katrs līdzi pārliecību nes, Ka atjaunota draudzība un miers.
   Arhibīskaps.
   Es prinča vārdu pieņemu kā ķīlu.
   Princis Džons.
   Es vārdu dodu un to turēšu. Uz jūsu veselību iedzeru.
   Hastingss.
   So vēsti, kaptein, nesiet kareivjiem! Lai viņiem samaksā, un tad var iet. Es zinu, viņi priecāsies. Nu, ejiet!
   Virsnieks aiziet.
   Arhibīskaps.
   Par jums es dzeru, krietnais Vestmorlend.
   Vestmorlends.
   Bet es par jums. Un, ja jūs zinātu, Cik pūļu izmaksājis man šis miers, Jūs dzertu labprātāk. Gan skaidrāk vēl Drīz manu mīlestibu redzēsiet.
   Arhibīskaps.
   Par to nav šaubu.
   Vestmorlends.
   Priecājos no sirds. Uz jūsu veselību, brālēn Maubrej!
   Maubrejs.
   Sis jūsu vēlējums nāk pašā laikā: Es pēkšņi jūtos mazliet nelāgi.
   Arhibīskaps.
   Pirms nelaimes mēdz cilvēks jautrs būt, Ja sirds ir smaga, veiksme gaidāma.
   Vestmorlends.
   Tad esiet jautrs! Ja jūs skumjas tirdī, Rīts tātad sola prieku ieliet sirdī.
   Arhibīskaps.
   Jel ticiet man, ka man ap sirdi viegli!
   Maubrejs.
   Vēl ļaunāk tas, ja ticam pazīmēm.
   Tālumā dzirdami kliedzieni.
   Princis Džons.
   Miers pasludināts. Klausieties, kā gavilē!
   Maubrejs.
   Vēl jaukāk skanētu pēc uzvaras!
   Arhibīskaps.
   Labs miers ir savā ziņā uzvara: Tur abas puses godam pakļautas Un nezaudē neviena.
   Princis Džons.
   Ejiet, lord, Un lieciet atlaist ari mūsējos.
   Vestmorlends aiziet.
   Bet jūs es lūdzu karapulkiem likt Seit garām nonākt, lai mēs redzētu, Kas pretī stājās mums.
   Arhibīskaps.
   Lord Hastings, ejietl Pirms izklīšanas pulki lai nāk šurp!
   Hastingss aiziet.
   Princis Džons.
   Es ceru, ka mēs pārnakšņosim kopā.
   Atgriežas Vestmorlends.
   Nu, kādēļ mūsu pulki nekustas?
   Vestmorlends.
   Jūs likuši tiem stāvēt — nekustēs, Pirms nebūs atkal jūsu pavēles.
   Princis Džons.
   Tie zin, kas darāms.
   Atgriežas Hastingss.
   Hastingss.
   Ir mūsu karavīri jau kur kurais — Kā jauni vērši izjūgti tie steidzas Uz visām pusēm vai kā skolnieki Pēc stundām mājup skrien un rotaļās.
   Vestmorlends.
   Vēsts laba gan. Par atlīdzību es Kā nodevēju apcietinu jūs. Lord arhibīskap un lord Maubrej, jūs tāpat Par nodevību abus apcietinu.
   Maubrejs.
   Vai taisnīgi un godīgi tā darīt?
   Vestmorlends.
   Vai tādi esat jūs?
   Arhibīskaps.
   Kur paliek solījums?
   Princis Džons.
   Tāds tika dots? Es tikai apsolīju izpildīt, Ko prasījāt, un to es izdarīšu, Kā klājas darīt īstam kristietim. Bet jūs par sacelšanos sagaida Smags sods, uz to jums jābūt gataviem. Bij muļķīgi pret mums ar spēku nākt, Bet pulkus atlaist — tas vēl muļķīgāk. Sist bungas, aizbēgušos šurpu vesti Dievs šodien uzvarējis, nevis mēs. Līdz bluķim viņi jānosarga ir, Tai gultā viņiem lemts ar kaunu mirt.
   Aiziet.

   Satiekas Falstafs un Kolvils.
   Falstafs. Kā jūs sauc, ser? Sakiet, lūdzu, — kādas kār­tas un no kurienes jūs esat?
   Kolvils. Esmu bruņinieks, ser, un mani sauc Kolvils no Ielejas.
   Falstafs. Nu, labi, Kolvils ir jūsu vārds, bruņinieks ir jūsu kārta, un Ieleja ir jūsu dzīves vieta. Kolvils arī turpmāk paliks jūsu vārds, tikai nodevējs būs jūsu kārta un cietums dzīves vieta. Sī ieleja ir diezgan dziļa, tā ka jūs arī turpmāk būsiet Kolvils no Ielejas.
   Kolvils. Vai jūs neesat sers Džons Falstafs?
   Falstafs. Lai kāds es būtu, ser, sliktāks par viņu neesmu. Vai jūs padodaties, ser, vai arī man jūsu dēļ vaja­dzēs pasvīst? Ja es svīdīšu, tad manas sviedru lāses taps par jūsu tuvinieku asarām un viņi apraudās jūsu nāvi. Tādēļ atmodiniet sevī bailes, drebiet un izlūdzieties no manis žēlastību.
   Kolvils. Manuprāt, jūs esat sers Džons Falstafs, tāpēc es padodos jums.
   Falstafs. Te, manā vēderā, ir vesela kaudze mēļu, un tās nedara neko citu kā tikai daudzina manu vārdu. Ja mans vēders būtu kaut cik panesams, es būtu izveicīgākais puisis visā Eiropā. Mans punci, mans punci, mans punci, tu grūd mani postā! Tur jau nāk mūsu virsvadonis.
   Uznāk princis Džons Lenkasters, Vestmorlends, Blants un citi.
   Princis Džons.
   Ir karstums pāri. Nevajāt vairs tos! Laiks vīrus pulcēt kopā, Vestmorlend.
   Vestmorlends aiziet.
   Nu, Falstaf, kur tu biji pazudis? Kad viss ir beidzies, tad tu atrodies. Reiz vadzis lūzīs, un par jokiem šiem Tu iepazīsi cilpu, tici man.
   Falstafs. Man būtu brīnums, ja tas nenotiktu. Tā vien­mēr bijis, ka pārmetumi un paļas ir atalgojums par drošsirdību. Jūs domājat, ka esmu bezdelīga, bulta vai lielgabala lode. Vai tad es, nožēlojams večuks, spēju drāzties ar domas ātrumu? Es skrēju šurp pa galvu pa kaklu, notrencu simt astoņdesmit un vēl da­žus pasta zirgus un te, ceļā noputējis, pašaizliedzīgā varonībā saņēmu gūstā seru Džonu Kolvilu no Iele­jas, traku bruņinieku un drosmīgu pretinieku. Bet tas ir tīrais nieks! Viņš ieraudzīja mani un padevās, tā ka man ir tiesības sacīt, tāpat kā tam līkdegunim no Romas: «Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju.»
   Princis Džons. Vairāk paldies par to jāsaka viņa laip­nībai, nevis jūsu izmaņai.
   Falstafs. Nezinu, te viņš ir, te es viņu sagūstīju un lūdzu jūsu augstību — pierakstiet to pie citiem šīsdienas varoņdarbiem. Ja ne, kā dievs debesis, es sacerēšu īpašu balādi, bet tās sākumā uzzīmēšu pats sevi un Kolvilu, kas skūpsta man kājas. Ja būšu spiests to darīt, jūs visi līdzās man izskatīsieties pēc apzeltītas vara naudas un gaišajās slavas debesīs es pārspēšu jūs ar savu mirdzumu, tāpat kā pilns mēness aptumšo debess spīdekļus, kas salīdzinājumā ar to ir kā kniep­adatas galviņas. Ticiet manam dižciltīgajam vārdam. Tādēļ dodiet man to, kas pienākas, un lai mani no­pelni tiek celti godā.
   Princis Džons. Tavi nopelni ir pārāk smagi, lai tos celtu.
   Falstafs. Tad lai tie mirdz.
   Princis Džons. Pārāk blāvi, lai mirdzētu.
   Falstafs. Tad dariet ar tiem, kas jums tīk, labais princi, sauciet tos, kā gribat, lai tikai tas nāktu man par labu.
   Princis Džons. Tevi sauc Kolvils?
   Kolvils. Jā, lord.
   Princis Džons.
   Tu, Kolvil, esi slavens nemiernieks.
   Falstafs.
   Ko sagūstījis slavens pavalstnieks. Kolvils.
   Es esmu tāds kā mani vadoņi. Ja es pār viņiem būtu noteicējs, Daudz dārgāk maksātu jums uzvara.
   Falstafs. Es nezinu, par cik viņi pārdevušies, bet tu, lāga zēn, atdevies man par velti, un par to es tevi tencinu.
   Atgriežas Vestmorlends.
   Princis Džons.
   Vai beidzāt vajāšanu?
   Vestmorlends.
   Tie bēg, un mēs vairs nevajājam tos.
   Princis Džons.
   Ir Kolvilu, ir viņa līdzbiedrus Uz Jorku vediet sodu saņemt. Blant, uzticu jums viņu apsargāt.
   Blants ar sargiem aizved Kolvilu.
   Bet tagad, lordi, cejš uz galmu ved.
   Es dzirdēju, ka karalis ir slims.
   Pa priekšu mums lai steidzas vēsts par uzvaru.
   Jūs, brālēn, viņu iepriecināsiet,
   Bet mēs jums rāmā garā sekosim.
   Falstafs.
   Milord, es lūdzu, atļaujiet man iet Caur Glosteršīru un, kad ceļš būs veikts, Par mani galmā labu vārdu teikt.
   Princis Džons.
   Ardievu, Falstaf, stāvoklis man liek Teikt vairāk, nekā esat pelnījis.
   Visi aiziet, paliek tikai Falstafs.
   Falstafs. Kaut tikai tev pietiktu apķērības. Tā derētu labāk nekā tavs hercoga tituls. Goda vārds, šis lēnī­gais puišelis mani nemīl. Neviens nespēj viņu sasmī­dināt, un nav arī nekāds brīnums — viņš taču ne­dzer vīnu. No šiem atturīgajiem puikām nekad ne­kas prātīgs neiznāk. Ūdeņainie dzērieni un kāre pēc zivju ēdieniem pārlieku atdzesē viņu asinis, tā ka viņu vīrestībai piemetas sieviešu bālumkaite, un, kad viņi precas, laiž pasaulē tikai meitenes. Lielāko­ties viņi ir stulbeņi un jēradvēseles. Tāds būtu arī dažs labs no mums, ja nekarsētu sevi ar vīnu. Labs heress iedarbojas divējādi: vispirms tas sakāpj man smadzenēs un izkliedē tur sakrājušos muļķības, grūt­sirdības un rupjības tvaikus, padara prātu apķērīgu, asu, izdomas bagātu, uzbur tajā vieglus, ugunīgus un tīkamus tēlus. Nonākuši līdz mēlei, kas dzemdē valodu, tie rada lieliskas asprātības. Vīnam ir vēl otra slavējama īpašība: tas silda asinis. Ja asinis bi­jušas aukstas un nekustīgas, aknas kļūst bālas, gan­drīz baltas, un tā ir mazdūšības un gļēvuma pazīme. Turpretī vīns asinis sasilda un dzen tās no iekšējiem orgāniem līdz visattālākajiem locekļiem. Tas liek kvēlot sejai, kas gluži kā signāluguns aicina pie iero­čiem visu mazo karaļvalsti — cilvēka miesu. Un tad visi miesas iemītnieki un mazie gariņi pulcējas ap savu vadoni — sirdi, kas, ar šiem palīgiem kļuvusi liela un stipra, spēj veikt jebkuru varoņdarbu. Un šo drošsirdību dod heress. Tātad kara māksla bez vīna nav nekas, jo vīns skubina ieročus darboties; un zināšanas nav nekas vairāk kā zelta kaudze, ko ap­sarga velns, kamēr vīns to palaiž vaļā un liek lietā. Lūk, tādēļ princis Harijs ir tik drošsirdīgs, ka no tēva mantotās aukstās asinis viņš kā liesu, neauglīgu un kailu zemi ir mēslojis, aplaistījis un aris, uzcītīgi dzerdams labu, auglīgu vīnu. Tāpēc viņš ir karstasi­nīgs un drošsirdīgs. Ja man būtu kaut vai tūkstoš dēlu, kā pirmo dzīves gudrību es viņiem mācītu — atteikties no viegliem dzērieniem un pievērsties vīnam.
   Ienāk Bardolls. Nu, kas ir, Bardolf?
   Bardolfs. Karaspēks ir atlaists, un visi izklīduši.
   Falstafs. Lai! Es iešu caur Glosteršīru un tur apciemošu misteru Robertu Selovu. Esmu jau viņu murdzījis pirkstos, un drīz ar asinīm apķepušo īkšķi aizzīmo­gošu vēstules. Iesim!
   Aiziet.

   Ienāk karalis Henrijs, hercogs Klerenss, princis Hemlrijs, grāls Vorv/Jts un citi.
   Karalis Henrijs.
   Ja dievs Jaus darīt galu nemieriem, Kas mūsu slieksni sārto asinīm, Uz cēliem darbiem dēlus jundīsim Un celsim šķēpu tikai svētītu. Jau gatavs ceļam karaspēks un kuģi, Sev vietniekus mēs esam iecēluši, Un viss ir nokārtots, kā gribējām. Trūkst tikai mazliet miesas spirgtuma, Un nemiernieki vēl nav nākuši Valsts varas priekšā savas galvas liekt.
   Vorviks.
   Nav šaubu, ka par prieku augstībai Tas notiks drīz.
   Karalis Henrijs.
   Mans dārgais Hemfrij Gloster, Kur princis, jūsu brālis?
   Princis Hemirijs.
   Man šķiet, uz Vindzoru viņš medīt devās.
   Karalis Henrijs. Kas viņam līdzi?
   Princis Hemlrijs.
   To es nezinu, milord.
   Karalis Henrijs.
   Vai viņa brālis Klcrenss nebrauca?
   Princis Hemlrijs.
   Nē, valdniek, Tomass Klerenss ir tepat.
   Klerenss.
   Ko vēlas tēvs un valdnieks?
   Karalis Henrijs.
   Neko, tev tikai labu, Tomas Klerens. Bet kādēļ neaizbrauci brālim līdzi? Viņš tevi mīl, bet tu no viņa vairies. Tu viņam tuvākais no visiem brāļiem, Šo mīlestību saglabā, mans bērns! Daudz labuma tu brāļiem nesīsi, Kad nomiršu un starpnieks kļūsi tu Starp viņa augstību un citiem brāļiem. Tad neizvairies, brāli neatstum Un viņa labvēlību nezaudē, Pret viņa gribu izlikdamies auksts. Viņš labs, ja vērība tam piegriezta, Un līdzjūtībā asaras spēj liet, Kā diena viņa roka devīga. Bet dusmās viņš par kramu pārvēršas, Kļūst untumains kā ziema, stindzina Kā vējš, kas plosās rīta agrumā. Nem vērā viņa garastāvokli, Par kļūdām peļot, esi piesardzīgs. Ja viņš ir drūms, tad labak mierā liec, Lai trako kaislības, līdz beidzot rimst Kā ievainota valzivs sausumā. Tā draugiem kļūsi tu par vairogu, Kā zelta saite brāļus vienosi, Lai netek jūsu dzimtas asins trauks
   Pat tad, ja tajā mēlnesības inde. No sūces trauks lai pasargāts pat tad, Ja inde tajā daudzkārt stiprāka Par kurpīti un šaujampulveri.
   Klerenss.
   Pret viņu būšu mīļš un uzmanīgs.
   Karalis Henrijs.
   Kādēļ tad neesi ar viņu kopā?
   Klerenss.
   Pašreiz viņš Londonā, tur pusdienos.
   Karalis Henrijs.
   Un kādā sabiedrībā? Nezini?
   Klerenss.
   Ar Poinsu un ar citiem mīluļiem.
   Karalis Henrijs.
   Vislabāk nezāles aug treknā irdnē. Viņš, manu jauno dienu gaišais tēls, Zūd nezālēs, un tādēļ skumīgi, Pirms mirstu, nākamībā lūkojos. Sirds asiņo, kad iedomājos vien — Jums uzbrukušas dienas nebaltās, Ko satrunušie laiki atnesīs, Kad jau pie senčiem būšu aizgājis, Kad patvaļai vairs nebūs robežu Un tikai neprāts dos tai padomu, Kad zemiskumu nevarēs vairs valdīt, — Tad viņu vēja spārniem kaislības Dzīs drošā postā, briesmās iegrūdis!
   Vorviks.
   Jūs, augstais valdniek, viņu pārprotat, Jo princis pēta savus līdzbiedrus Kā svešu valodu; lai iemācītos, Dažs nekautrīgāks vārds ir jāapgūst. Jūs zināt, augstība ka tādus prot,
   Bet vēlāk izvairās pat mutē ņemt Aiz riebuma. Gan princis vecāks kļūs, Ar laiku savus biedrus pametīs Kā rupjas lamas. Atmiņas par tiem Būs viņam paraugs tad un mēraukla, Kas lidzēs pareizāk par citiem spriest. Tā ļaunums agrākais par labu nāks.
   Karalis Henrijs.
   Nē, bites maitu nepamet nekad, Ja tajā viņu medus.
   Ienāk' Vestmorlends.
   Vestmorlends?
   Vestmorlends.
   Daudz laimes dienu, valdniek, novēlu
   Pie visa tā, kas man jums jāizstāsta!
   Jums, valdniek, roku skūpsta princis Džons.
   Nu Maubrejs, Hastingss, bīskaps Skrūps un citi
   Ir likumības varā nodoti.
   Nekur nav redzams dumpinieka šķēps,
   Un visur zaļo miera olīvzars.
   Par visu, kā tas noticis, lūk, še
   Ir pastāstīts, to, jūsu augstība,
   Kad brīvāks brīdis, varat izlasīt.
   Karalis Henrijs.
   Tu pavasara putns, Vestmorlend, Kas, ziemas sniegputeņiem beidzoties, Sveic jauno dienu. Atkal ziņas būs.
   Ienāk Harkorts.
   Harkorts.
   Dievs, sargi karali no naidniekiem! Ikviens, kas saceļas pret jums, lai krīt Kā tie, par kuriem gribu pavēstīt. Nortumberlends un Bardolfs uzvarēti: Kaut angļiem talkā skoti gājuši,
   Jorkšīras šerifs viņus uzveicis. Par kaujas gaitu ziņas pilnīgas Ir šajā vēstulē, mans karali.
   Karalis Henrijs.
   Kādēļ no ziņām šīm kļūst slikti man? Kādēļ nav laimei rokas pārpilnas, Bet jaukai vēstij nepatīkams raksts? Kam nav ko ēst, tam ēstgribu tā dod, — Kā parasts nabagiem; kam ir ko ēst, Tam atņem ēstgribu, — kā bagātiem, Kas nespēj pārticību izbaudīt. Par tādām vēstīm būtu jālīksmo, Bet skatiens aizmiglots, un galva reibst. Ai, tuvāk panāciet! Man nelabi…
   Princis Hemfrijs.
   Lai dievs jums spēku dod!
   Klerenss.
   Mans karali, mans tēvs!
   Vestmorlends.
   Mans dārgais valdniek, acis atveriet!
   Vorviks.
   Nav jāuztraucas, prinči, karalim Nereti tādas lēkmes atgadās. Drīz atžirgs. Logus plašāk atveriet!
   Klerenss.
   Nē, ilgi mokas šīs viņš necietīs, Jo viņa gars ir darbā pārpūlēts Un čaulā, kas to ieslēdz, plīsumi, Pa kuriem dzīvība var izlidot.
   Princis Hemlrijs.
   Man iedveš bailes ļaužu valodas Par neredzētām dabas ērmībām. Laiks sagrozīts, šķiet, gads ir pārlēcis Pār mēnešiem, tos guļam atradis.
   Klerenss.
   Trīs reizes paisums bij bez bēguma, Un sirmgalvji, šī dzīvā hronika, Nu apgalvo, ka noticis tāpat, Pirms saslimis un miris Eduards.
   Vorviks.
   Sāk atžilbt karalis. Jel klusāk, prinči!
   Princis Hemlrijs.
   Sī trieka būs, bez šaubām, viņa gals.
   Karalis Henrijs.
   Es lūdzu, prinči, mani pārnesiet Uz citu istabu, bet lēnām, lūdzu.
   Visi aiziet.

   Karalis noguldīts gultā. Klerenss, princis Hemlrijs, Vorviks un citi.
   Karalis Henrijs.
   Te, draugi, trokšņus dzirdēt negribu. Lai maiga roka izvil mūziku, Kas manu vārgo garu spirdzina.
   Vorviks.
   Lai blakus telpā muzikanti nāk!
   Karalis Henrijs.
   Uz mana spilvena lai kronis stāv.
   Klerenss.
   Tam acis iedubušas. Kā viņš pārvērties!
   Vorviks.
   Vēl klusāk, klusāk!
   Ienāk princis Henrijs.
   Princis Henrijs.
   Kur ir hercogs Klerenss?
   Klerenss.
   Tepat, mans brāli, smagu bēdu mākts.
   Princis Henrijs.
   Kā? Ārā nelīst, toties iekšā līst? Kā klājas karalim?
   Princis Hemfrijs.
   Viņš smagi slims.
   Princis Henrijs.
   Vai labās vēstis viņam zināmas? Tad pastāstiet!
   Princis Hemlrijs.
   Viņš stipri pārvērtās, To izdzirdēdams.
   Princis Henrijs.
   Ja viņš saslimis Aiz prieka, izveseļosies bez ārsta.
   Vorviks.
   Bez trokšņa, lordi! Princi, klusāk jel! Patlaban jūsu tēvs ir iemidzis.
   Klerenss.
   Tad iesim kādā citā istabā.
   Vorviks.
   Vai jūs mums, princi, līdzi nenāksiet?
   Princis Henrijs.
   Nē, pasēdēšu viņa tuvumā.
   Visi aiziet, princis Henrijs paliek viens.
   Kādēļ uz spilvena ir nolikts kronis,
   Sis nemierīgais, rūpju pilnais draugs?
   Ak, spožais nemiers! Zelta rūpesti,
   Kas bieži miega vārtus vaļā tur!
   Ar tevi blakām viņš nu aizmidzis.
   Bet nav šis miegs tik veselīgs kā tam,
   Kas, rupju naktscepuri uzmaucis,
   Guļ krākdams cauru nakti. Augstība!
   Tu, galvu spiežot, līdzīgs greznām bruņām,
   Kas saules svelmē nevis aizsarga,
   Bet karsē. Pielipusi pūciņa
   Pie elpas vārtiem, taču nekustas.
   Ja elpotu, tad vieglā pūciņa
   Gan sakustētos. Valdniek! Mīļais tēvs!
   Šis miegs ir tiešām dziļš. Tas Anglijā
   Ir zelta kroni daudziem karaļiem
   Jau agrāk atņēmis. Tev tiesības
   No manis gaidīt bēdu asaras,
   Ko daba, mīlestība, bērna prāts
   Tev bagātīgi maksās, dārgais tēvs.
   Bet man kā tuvākajam tiesības
   No tavas cilts un kārtas iemantot
   Šo karaļvaras zīmi. Te tas ir!
   Uzliek galvā kroni.
   Dievs, sargi to! Kaut visa pasaule Vāks kopā spēkus dūrē varenā, Šo godu mantoto man neatņems. Kā es to dabūju, tā dabūs dēls.
   Aiziet.
   Karalis Henrijs.
   Lord Vorvik! Gloster! Klerens!
   Vorviks, princis Hemlrijs, Klerenss un citi nāk atpakaļ.
   Klerenss.
   Jūs saucāt mūs?
   Vorviks.
   Jums labāk, augstība? Ko vēlaties?
   Karalis Henrijs.
   Kādēļ jūs mani vienu atstājāt?
   Klerenss.
   Te palika mans brālis, augstība. Viņš apsolījās pasēdēt pie jums.
   Karalis Henrijs.
   Kur ir viņš, Velsas princis? Gribu redzēt. Te viņa nav.
   Vorviks.
   Šīs durvis vaļā. Viņš ir aizgājis.
   Princis Hemfrijs.
   Caur mūsu istabu viņš negāja.
   Karalis Henrijs.
   Kur kronis? Kas no spilvena to ņēmis?
   Vorviks.
   Kad gājām ārā, tas še palika.
   Karalis Henrijs.
   To ņēmis princis. Viņu pasauciet! Viņš laikam pārsteidzīgi domājis, Ka guļu beigts.
   Lord Vorvik, sabariet un vediet šurpu!
   Vorviks iziet.
   Šis solis palīdz manai slimībai Gūt virsroku. Tad tādi esat, dēli! Cik ātri ļaužu uzticība irst, Kad zelts tai acu priekšā! Lūk, kādēļ tēvi aplam gādīgie
   Ar domām naktīs prātu nopūlē, Ar darbiem kaulus lauž; Lūk, kādēļ viņi vienmēr centušies Krāt zeltu, kas ar laiku citiem tiks; Lūk, kādēļ viņi dēlus izskolo Gan zinātnes, gan kara mākslas jomās. Kā bites, kad no katra zieda ņemts Pa lāsītei,
   Ar spārniem — vasks, ar muti — medus salds, Uz stropu steidzam. Un par pūliņiem Kā tranus nokož mūs. Tāds rūgtums vēl Būs nāves stundā tēvam jāizbauda.
   Atgriežas Vorviks.
   Kur viņš, kas nevarēja sagaidīt, Kad nesīs nāvi slimība, tā sabiedrotais?
   Vorviks.
   Es princi blakus telpā atradu. Pār vaigiem viņam plūda asaras. Tik dziļās sērās šķiet viņš ieslīdzis, Ka vienmēr asins alkstošs varmāka, To redzot, savu dunci mazgātu Ar asarām. Jau princis nāk pie jums.
   Karalis Henrijs.
   Bet kādēļ manu kroni ņēmis viņš?
   Ienāk princis Henrijs.
   Ā, te viņš ir! Vēl tuvāk panāc, Harij! Es lūdzu iziet, vienus atstāt mūs.
   Vorviks un pārējie iziet.
   Princis Henrijs.
   Vairs necerēju, ka jūs dzirdēšu.
   Karalis Henrijs.
   Šo domu vēlēšanās dzemdēja. Es pārāk vilcinos, tev apnīkstu.
   Vai manās goda drānās tērpties tīko,
   Pirms stunda sit? Ak muļķa jaunība!
   Māks tevi dižums, ko tu kāro sniegt.
   Mazliet vēl pacieties. Mans cieņas mākonis
   Tik viegla vēja nests, ka tam jo drīz
   Lemts zemē nokrist. Mana diena tumst.
   Tu nozadzis man to, kas būtu tavs
   Drīz vien bez grēka. Tagad pierādīts
   Ir tas, ko lika nojaust paredzējums.
   Tas liecina, ka mani nemīli
   Un vēlies, lai es mirstot zinu to.
   Slēpj tavas domas tūkstoš asmeņu,
   Kas uztrīti uz tavas cietās sirds,
   Lai stundu manas dzīves nokautu.
   Ko? Negribi pat stundu pagaidīt?
   Tad steigšus ej un izroc kapu man,
   Par prieku ausīm zvanus dimdini,
   Ka kronēts tiec un nevis miris es.
   Lai asaras, kas man uz šķirsta līs,
   Kā balzams tavu galvu iesvaida.
   Ar pīšļiem kopā drīzāk mani jauc,
   Dod tārpiem to, kas tevi radījis.
   Lauz manus likumus, dzen kalpus prom,
   Jo īstais brīdis apsmiet kārtību!
   Klau, kronēts Henrijs Piektais! Uzpūtība, zel!
   Nost karaļcieņu! Padomnieki, prom!
   Uz galmu var no malu malām nu
   Skriet visvisādi stulbi pērtiķi!
   Šurp, kaimiņi, nu visus salašņas!
   Vai ir jums kāds, kas klaiņo, lamājas,
   Dzer augas naktis, laupa, slepkavo,
   Par tēviem labāk vecos grēkus prot?
   Tad priecājieties, tas vairs neriebs jums,
   Jo Anglija par grēkiem apzeltīs,
   Sniegs godu, amatu un varu tam.
   Pats Henrijs Piektais noņems uzpurni,
   Lai apvaldītās negantības suns
   Cērt zobus nevainīgos upuros.
   Ak, pilsoņkaros sasirgusi valsts!
   Cik grūti bija dumpja garu valdīt!
   Kas būs, kad dumpja gars pats valdīt sāks?
   Tu atkal mežonībā iegrimsi,
   Un vilki mājos te kā senlaikos!
   Princis Henrijs.
   Ai valdniek, piedodiet! Ja asaru —
   So miklo šķēršļu vārdiem — nebūtu,
   Es pārmetumus neļautu jums teikt
   Tik sāpīgus un neklausītos pats
   Līdz galam. Lūk, te jūsu kronis būs!
   Un viņš, kas debess kroni mūžam nes,
   Lai ilgi sarga jūsējo! Ja tas
   Par jūsu godu, slavu dārgāks man,
   Lai vienmēr es uz ceļiem palieku,
   Tā pierādīdams savu goddevību,
   Ko iedveš pienākums un mīlestība.
   Dievs liecinieks, kā tad, kad ienācu
   Un jūsu elpu nesaklausīju,
   Sirds sāpēs sažņaudzās! Ja izliekos,
   Lai mirstu nāvē apkaunojošā
   Un neredz neticīgā pasaule,
   Cik cēli bija mani nodomi!
   Kad ienācu un miris šķitāt jūs,
   Pats no šīs domas pamiris gandrīz,
   Kā dzīvai būtnei kronim sacīju
   Tad pārmetoši: «Tevī slēptās rūpes
   Ir manam tēvam spēkus sūkušas.
   Tu — tīrākais, bet nekrietnākais zelts.
   Cits, mazāk tīrs, ir dārgāks dzīvībai,
   Jo palīdz tev kā zāles dzeramas.
   Bet tu, visslavenākais, cēlākais,
   Dzen postā valkātāju savu.» Valdniek mans,
   Pēc tam es kroni galvā uzliku
   Kā naidnieku, kas tēvu nokāvis
   Man acu priekšā un kam atmaksāt
   Liek troņa mantotāja pienākums.
   Bet, ja tas būtu priekā licis kaist
   Vai domām lepnā augstprātībā degt,
   Ja, dumpīguma gara skubināts,
   Vismazākajā mērā tiecies būtu
   Pēc kroņa, kas spēj lielu varu dot, — Lai neliek dievs man galvā to nekad Un pārvērš mani sīkā vasalī, Kas bijīgs viņa priekšā ceļos krīt!
   Karalis Henrijs. Ai dēls,
   Pats dievs tev vēlējis to projām nest, Lai tēva mīlestība lielāka Pēc šādas gudras taisnošanās kļūst! Nāc tuvāk, dēls, pie gultas atsēdies Un uzklausi vēl manu padomu, Kā jaušu, laikam pēdējo. Dievs zin, Pa kādiem apkārtceļiem ieguvu Šo kroni; gluži labi atceros, Cik uztraukuma tas man prasīja. Tu kroni saņemsi daudz mierīgāk, Kā savu likumīgu mantojumu, Jo viss, ar ko tas gūstot aptraipīts, Grims līdzi kapā. Kronis šķita man Kā varmācīgas rokas sagrābts gods. Vēl bija dzīvi tie, kas pārmeta, Ka kroni dabūt palīdzējuši. Tas nesa jukas, asinsizliešanu Un cirta brūces mieram trauslajam. Šīm briesmām pretī stājos apdraudēts. Mans valdīšanas laiks viss bijis tāds. Ar manu nāvi mainās apstākļi: Viss, ko ar varu kādreiz esmu guvis, Nāks tavās rokās gluži citādi. Tu mantojuma vītni nēsāsi. Kaut gan par mani drošāk stāvi tu, Rūgst vecais nemiers, draudot vēl arvien. Tie mani draugi, kas nu tavi kļūs, Bez zobiem tagad ir un dzeloņiem. Kāpt augšup viņi palīdzēja man, Un tādēļ vajadzēja baidīties, Ka nenogāž. Lai briesmas novērstu, Es dažus nomiedzu un pārējos Uz svēto zemi gatavojos vest, —
   iLai miers un bezdarbība neļautu Tiem dziļāk manā varā ielūkoties. Lūk, tādēļ, Harij, visiem karstgalvjiem Liec karot svešās zemēs. Palīdzēs Tas aizmirst pašu ķildas vecvecās. Vēl daudz ko sacītu, bet elpas man Sāk aptrūkt, es vairs runāt nespēju. Dievs, piedod, kā pie kroņa tiku es! Tev, dēls, lai mieru tas un laimi nes!
   Princis Henrijs. Jūs ieguvāt,
   Jūs glabājāt un tālāk man to dodat. Kā svētumu to solu nest un godāt, Un savas tiesības, cik vien tik spēšu, Pret visu pasauli es aizstāvēšu.
   Karalis Henrijs.
   Skat, skat, kur ierodas Džons Lenkasters!
   Ienāk' princis Džons Lenkasters.
   Princis Džons.
   Jums vēlu veselību, mieru, laimi!
   Karalis Henrijs.
   Džon, dēls, tu laimi man un mieru nes, Bet veselība vingriem spārniem bēg No nokaltušā stumbra. Redzi nu, Šīs zemes gaitas man ir beigušās. Kur ir lords Vorviks?
   Princis Henrijs.
   Kur tu esi, Vorvik? Ienāk Vorviks un citi.
   Karalis Henrijs.
   Vai nav kāds īpašs vārds tai istabai, Kur pirmo reizi tiku paģībis?
   Vorviks.
   Par Jeruzalemi to sauc, milord.
   Karalis Henrijs.
   Lai slavēts dievs! Lai beidzas tur mans mūžs!
   Pirms daudziem gadiem pareģoja man,
   Ka Jeruzalemē es dzīvi beigšot.
   Es domāju, ka tā būs svētā zeme …
   Šai istabā tad mani ienesiet.
   Grib Henrijs tur pie saviem senčiem iet.
   Visi aiziet.

   Ienāk Selovs, Falstafs, Bardolls un pāžs.
   Selovs. Zvēru pie pravieša bārdas, šonakt es jūs nelai­dīšu prom, ser! Ei, Devij, paklau!
   Falstafs. Lūdzu mani atvainot, mister Robert Selov!
   Selovs. Es jūs neatvainošu, jūs netiksiet atvainots; es nepieņemu atvainošanos; nekāda atvainošanās jums nelīdzēs; jūs netiksiet atvainots. Kur tu esi palicis, Devij?
   Ienāk Devijs.
   Devijs. Te, ser.
   Selovs. Devij, Devij, Devij, Devij … Pagaidi, Devij, pa­gaidi, Devij, pagaidi. .. Ak tā, paaicini šurp pavāru Viljamu. Ser Džon, jūs netiksiet atvainots.
   Devijs. Jā, ser, bet jūsu rīkojums nav izpildāms. Un kas vēl, ser: vai lielajā laukā sēsim kviešus?
   Selovs. Jā, Devij, sarkanos kviešus. Bet pasauc pavāru Viljamu. Vai mums nav jauni baloži?
   Devijs. Ir, ser. Bet te ir kalēja rēķins par zirgu apkal- šanu un par arkliem.
   Selovs. Parbaudi rēķinu un samaksā. Ser Džon, jūs ne­tiksiet atvainots.
   Devijs. Un tad vēl, ser, spainim jāpieliek jauna ķēde. Un vai jūs domājat atvilkt Viljamam no algas par maisu, ko viņdien viņš nozaudēja Hinklijas tirgū?
   Selovs. Par to viņam ir jāatvelk. Dažus baložus, Devij, pāris cālēnu, auna cisku un vēl šādus tādus gardus kumosiņus. Pasaki to Viljamam.
   Devijs. Vai karakungs paliks še visu nakti, ser?
   Selovs. Jā, Devij. Es viņu krietni pamielošu. Draugs galmā ir vairāk vērts nekā penijs makā. Pamielo kār­tīgi viņa vīrus, Devij, jo tie ir slīpēti blēži un vēlāk var atķosties.
   Devijs. Viņi nav mazāk sakosti, ser, jo tiem ir šausmīgi netīra veļa.
   Selovs. Labi izdomāts, Devij. Bet tagad — pie darba!
   Devijs. Lūdzu, ser, atbalstiet Viljamu Vaizoru no Vin- kotas pret Klementu Pērksu no kalna.
   Selovs. Par Vaizoru ir daudz sūdzību. Cik es zinu, tas Vaizors ir īsts blēdis.
   Devijs. Gluži manas domas, jūsu cienība, viņš ir blē­dis, ser. Bet, dieva dēļ, arī blēdis mazlietiņ jāatbalsta, ja draugs par viņu lūdz. Godīgs cilvēks, ser, var pats aizstāvēt sevi, turpretī blēdis nevar. Astoņus gadus esmu godīgi jums kalpojis, un, ja tad vēl es nevaru reizi vai divas reizes pusgadā aizstāvēt blēdi pret godīgu cilvēku, tas nozīmē, ka jūs man gaužām maz uzticaties. Sis blēdis man ir godīgs draugs, ser, tāpēc es ļoti lūdzu jūsu gaišību izpalīdzēt viņam.
   Selovs. Labi. Viņam nenotiks nekas ļauns. Tagad ej un pielūko, Devij!
   Devijs aiziet.
   Kur jus esat, ser Džon? Nāciet, nāciet, nāciet! Vel­ciet nost zābakus! Sniedziet man roku, mister Bar­dolf!
   Bardolls. Prieks redzēt jūsu gaišību!
   Selovs. No sirds pateicos, mīļo mister Bardolf,
   pāžam
   un sveicināts, milzeni. Nāciet, ser Džon!
   Falstafs. Tūliņ iešu, mister Robert Šelov.
   Selovs aiziet.
   Bardolf, pieskati mūsu zirgus!
   Bardolls un pāžs aiziet.
   Ja mani sazāģētu gabalos, iznāktu četri duči tādu bārdainu mūku spieķu kā misters Šelovs. Tīri vai brīnums par garīgo līdzību starp viņu un viņa ļau­dīm. Tie noskatās no viņa un tad sāk atdarināt pa­dumjus tiesnešus. Savukārt viņš, ar tiem sarunāda­mies, kļuvis par tiesnesim līdzīgu kalpotāju. Pastā­vīgā kopbūtnē viņu prāti tā saradojušies, ka tie dzī­vo saticīgi kā meža zosu bars. Ja man būtu darīšanas ar misteru Selovu, es pielabinātos viņa ļaudīm, lik­dams manīt savu tuvību ar viņu saimnieku. Ja man būtu vajadzīgi viņi, es paglaimotu misteram Šelo- vam, ka neviens neprot izrīkot savus kalpus tik labi kā viņš. Tā ir veca patiesība, ka prātīga izturēšanās vai muļķīga uzvešanās cilvēkam pielip tāpat kā sli­mības, citam no cita, un tādēļ draugi jāizvēlas uz­manīgi. Šis Šelovs dos man ilgākam laikam vielu prinča Henrija smīdināšanai, kamēr mainīsies sešas modes, tas ir, kamēr paiet četri tiesas termiņi vai divi procesi, un viņš smiesies bez intervāliem. O, cik stipri iedarbojas meli ar mazu apzvērējumu vai ar drūmu seju teikts joks uz zēnu, kas vēl nekad nav jutis sāpes plecos! O, gan jūs redzēsiet, ka prin­cis smiesies tik ilgi, kamēr viņa seja saverkšķīsies kā slapjš mētelis!
   Šelovs
   blakus istabā.
   Ser Džon!
   Falstals. Eju, mister Šelov, eju, mister Šelov!
   Aiziet.

   Ienāk Vorviks un virstiesnesis, katrs no savas puses.
   Vorviks.
   Ā, virstiesnesis! Kurp jūs dodaties?
   Virstiesnesis.
   Kā klājas karalim?
   Vorviks.
   Pavisam labi. Nav vairs viņam rūpju.
   Virstiesnesis.
   Viņš dzīvs, es ceru.
   Vorviks.
   Nē, jau viņā saulē. Šai pasaulē vairs viņu nesastapt.
   Virstiesnesis.
   Kaut mani būtu līdzi paņēmis! Par to, ka uzticīgi kalpoju, Viņš mani pārestībām atstājis.
   Vorviks.
   Jā, jaunais karalis, šķiet, nemīl jūs.
   Virstiesnesis.
   Es zinu to un tāpēc bruņojos, Lai jaunie laiki mani nepārsteidz. Tie nevar atnest vairāk ļaunuma Par to, kas fantāzijā iztēlots.
   Vorviks.
   Nak sērojošās karaļatvases. Kaut dzīvais Henrijs būtu raksturā Vismaz kā sliktākā no atvasēm! Daudz krietnu viru būtu palikuši, Kas grieztu ceļu rupjiem salašņām!
   Virstiesnesis.
   Man šķiet, viss apgriezīsies ačgārni.
   Ienāk princis Džons, princis Henrijs, hercogs Klerenss, Vestmorlends un citi.
   Princis Džons.
   Labrīt, mans brālēn Vorvik!
   Princis Hemfrijs un Klerenss: Labrīt, brālēn!
   Princis Džons.
   Mums it kā būtu runāt aizmirsies.
   Vorviks.
   Nav aizmirsies, bet runas iemesls Tik smags, ka lieki runāt nepiedien.
   Princis Džons.
   Miers tam, par kuru mēs tik ļoti skumstam!
   Virstiesnesis.
   Miers mums! Lai nekļūst skumjas smagākas!
   Princis Hemlrijs.
   Jums, mīļo lord, patiešām zudis draugs. Es varu zvērēt, ka uz sejas jums Ir īstas bēdas, nevis viltojums.
   Princis Džons.
   Kas zin, pret kuru galms būs labvēlīgs,
   Bet jūs tur sagaidīs jo salti.
   Cik žēl! Viss varēja būt savādāk.
   Klerenss.
   Būs tagad jāglaimo jums Falstafam, Kas jūsu goda prātam pretrunā.
   Virstiesnesis.
   Ko veicu, prinči, to es godam veicu, Kā lika taisnīgums un godaprāts. Nekad es labvēlību nelūgšos No karaļa kā ubags apkaunots. Ja nepalīdzēs taisnīgums un gods, Es došos pakaļ savas karalim Un pateikšu, kas mani sūtījis.
   Vorviks.
   Lūk, princis nāk!
   Ienāk karalis Henrijs V ar svilu.
   Virstiesnesis.
   Labrīt! Lai majestāti sarga dievs!
   Karalis.
   So jauno, grezno rotu nav nemaz Tik viegli nest, kā domājat varbūt. Jūs, brāļi, sērām bažas piejaucat. Bet te ir angļu, nevis turku galms. Pēc Amurata nenāk Amurats — Pēc Henrija nāk Henrijs. Tomēr jums, Ai brāļi labie, skumjas ļoti piestāv. Jūs bēdās izturaties karaliski, Un tādēļ gribu rīkoties kā jūs — Nest sēras sirdī, nest tās klusējot. Bet pārmērīgi, brāļi, neskumstiet, Jo nasta kopīgi mums nesama. No savas puses svēti apsolu
   Jums vienlaikus gan tēvs, gan brālis būt; Man savu mīlestību atdodiet, Es jūsu rūpes ņemšu. Raudat jūs, Es ari. Tomēr dzīvs ir Henrijs tas, Kurš skumju lāses priekā pārvērtīs.
   Klerenss, princis Džons, princis Hemlrijs. Mēs gaidām to no jūsu augstības.
   Karalis.
   Tā svešādi jūs skatāties uz mani…
   virstiesnesim.
   Jūs īpaši. Jūs laikam domājat, Ka man ir naids pret jums.
   Virstiesnesis.
   Ja apsver to, Tad naidam nav nekāda pamata.
   Karalis. Nav?
   Vai princis, kam tik lielas izredzes, Var aizmirst jūsu apvainojumus? Rāt angļu zemes troņa mantotāju, Mest viņu cietumā! Vai tā nav gana? Vai to var Letā nomazgāt un aizmirst?
   Virstiesnesis.
   Es darīju to jūsu tēva vārdā. Es biju toreiz viņa gribas paudējs. Kad, izpildīdams viņa likumus, Par visiem līdzpilsoņiem rūpējos, Jūs aizmirsāt, kas esmu, augstība; Jūs likumu un tiesu apvainojāt, Un karaļvaru, ko es pārstāvēju, Man iesizdams, kad veicu pienākumus. Tas bija apvainojums jūsu tēvam, Un, izmantodams savas tiesības, Ciet saņemt liku jūs. Ja slikti tas,
   Tad ļaujiet, kad jums galvu rotā kronis, Lai dēls par jūsu rīkojumiem smej, No svētās vietas likumību dzen, Jauc tiesai darbu, maitā zobenu, Kas sarga jūsu drošību un mieru; Vēl vairāk — jūsu ģīmetni lai mīda Un jūsu vietnieku lai ļauni pulgo. Ko šādā gadījumā saprāts teiks: Jūs, teiksim, esat tēvs, un jums ir dēls, Kurš jūsu paša cieņu pazemo, Kurš zaimo jūsu stingros likumus, Ar to jums, tēvam, celdams neslavu. Jūs mani pilnvarojat rīkoties, Un jūsu dēlu nomierinu es. Jel rāmā garā apsveriet un tad, Kā klājas karalim, man pasakiet — Kur pārkāptas ir manas pilnvaras Vai arī uzticība pavēlniekam? Karalis.
   Jums taisnība. Viss apsvērts lieliski. Tad zobenu un svarus paturiet. Man gribētos, kaut kādureiz mans dēls Jums mestu sejā apvainojumu Un — samierinātos tāpat kā es. Tad atkārtošu to, ko teica tēvs: «Es priecājos, ka ir tāds drosmīgs vīrs, Kas uzdrošinās princi nosodīt. Ne mazāk priecājos, ka man tāds dēls, Kas likumības priekšā, būdams augsts, Prot galvu liekt.» Jūs ieslodzījāt mani, Un tādēļ jūsu rokās ielieku Šo zobenu, ko godam pratāt nest. Viens piebildums: to turpmāk lietojiet, Tāpat kā toreiz, mani nosodot, Bez bailēm, taisnīgi. Te mana roka! Kā tēvs tad esiet manā jaunībā: Ko čukstēsiet, es skaļi pateikšu Un savai gribai likšu pakļāvīgs, Lai klausa jūsu gudriem padomiem. Es lūdzu visus prinčus ticēt man,
   Ka līdz ar tēvu kapā grimušas
   Ir kaislības un pārgalvības,
   Ka manī modies tēva stiprais gars,
   Par spīti ļaužu paredzējumiem,
   Par kaunu reģiem, spēšu izravēt
   Es domas Jaunās, kas man sekoja.
   Līdz šim es Jāvos asins paisumam,
   Kas lepnā iedomībā paloja.
   Laiks beidzot sākties asins bēgumam,
   Ar citiem vijņiem jūrā sajaukties
   Un cēlā diženumā tālāk plūst.
   Tūlīt mēs parlamentu sasauksim,
   Kam jāizvēlē gudri padomnieki,
   Lai līdzinātos mūsu lielā valsts
   Jebkurai citai, labāk pārvaldītai.
   Karš, miers vai arī abi kopā jums
   Būs jāpārzin un sīki jāpazīst.
   Jūs, tēv, šai ziņā būsiet noteicējs.
   Pēc kronēšanas, kā jau sacīju,
   Valsts pārstāvjus mēs visus sasauksim.
   Ja debess manu gribu atbalstīs,
   Ne pērs, ne princis nevarēs tad teikt:
   «Dievs, Henrijam liec drīzāk dzīvi beigt!»
   Aiziet.

   Ienāk Falstafs, Šelovs, Sailenss, Bardolls, pāžs un Devijs.
   Selovs. Nē, jums noteikti jāapskata mans dārzs, un tur, lapenē, mēs nogaršosim pērnos manis paša potējuma pepiņus, noēdīsim šķīvīti ievārījuma un tā tālāk. Iesim, brālēn Sailens! Bet pēc tam gultā.
   Falstafs. Nudie, māja jums patiešām lieliska un bagāta!
   Selovs. Nabadzīga, nabadzīga, nabadzīga. Visi esam ubagi, nekas vairāk kā ubagi, ser Džon. Tikvien ir tā labuma kā gaiss. Klāj galdu, Devij, klāj galdu, Devij! Labi, Devij!
   Falstafs. Šis Devijs jums visādi noderīgs: viņš jums ir gan sulainis, gan saimniecības pārzinis.
   Selovs. Lāga zēns, lāga zēns, lāga zēns, ser Džon. Pa­tiesi vakariņās esmu ieķēris par daudz heresa. Jā,, lāga zēns! Sēdieties nu, sēdieties nu! Nāc, brālēn!
   Sailenss. Pie joda! Tieši manas domas, un tādēļ
   dzied
   Es gribu ēst un vīnu sūkt, Un dievam labu gadu lūgt, Kad meičas dārgas, šķiņķis — lēts, Kad priekiem laiks kā izredzēts.
   Lai dziesma skan! Lai bezbēdīga dziesma skan!
   Falstafs. Tas tikai ir jautrulis! Mīļo mister Sailens, par to es tūlīt iedzeršu uz jūsu veselību.
   Selovs. Devij, pasniedz misteram Bardolfam vīnu.
   Devijs. Sēdieties, labais ser. Tūliņ būšu jūsu rīcībā. Sē­dieties, labais ser. Mister pāž, mīļais mister pāž, sēdieties. Prozīt! Ja pietrūks gaļas, ko likt uz zoba, mēs toties vairāk iemetīsim. Bet ņemiet par labu, tas viss nāk no tīras sirds.
   Aiziet.
   Selovs. Jautrāk, mister Bardolf! Un tu, manu mazo ka- ravīr, tāpat!
   Sailenss
   dzied.
   Vēl jautrāk, vēl jautrāk, jo sievas nav klāt, Vai īsa, vai gara, tā māk tikai rāt.
   Kur satiekas vīri, tur līksms top prāts.
   Lai gavēnī mutuļo prieks! Vēl jautrāk, vēl jautrāk, mans draugs!
   Falstafs. Kas to būtu domājis, ka misters Sailenss tik sparīgs!
   Sailenss. Kas? Es? Man savā mūžā šad tad jau gadī­jies palīksmoties.
   Atgriežas Devijs. Devijs. Te jums būs šķīvis ar āboliem.
   Noliek šķīvi Bardoltam priekšā.
   Šelovs. Devij!
   Devijs. Ko pavēlēsiet? Tūliņ būšu jūsu rīcībā. Glāzi vīna, ser?
   Sailenss
   dzied.
   Sis vīna kauss, kas dzirkst un zvīl, Tiks dzerts par to, kas mani mīl. Visilgāk dzīvo jautrie!
   Falstafs. Labi teikts, mister Sailens!
   Sailenss. Tāpēc būsim jautri. Nakts jaukumi vēl tikai nāks.
   Falstafs. Lai jums veselība un ilgs mūžs, mister Sailens! Sailenss
   dzied.
   Lai pieliets tiek līdz maļam kauss! Pat vīna ezers kļūtu sauss!
   Selovs. Uz tavu veselību, cēlo Bardolf! Ja tev kaut kā trūkst un tu neprasi, pats esi vainīgs.
   Pāžatn.
   Uz tavu veselību, mans mazais pintiķi, tik tiešām uz tavu veselību! Uzdzeru misteram Bardolfam un visiem Londonas kavalieriem.
   Devijs. Ceru pirms miršanas vēl redzēt Londonu.
   Bardolfs. Kā es gribētu tevi tur satikt, Devij . . .
   Selovs. Jupis parāvis, jūs dienā iztemptu gandrīz pus­mucu! Vai tā nebūtu, mister Bardolf?
   Bardolfs. Jā, ser, ar stopiem.
   Selovs. Ak tu piķis, vareni teikts! Šis palaidnis ies tev līdzi kā piesiets, kad es tev saku. Viņš neatstāsies no tevis ne soli, īsts velna pulveris.
   Bardolls. Es arī neatstāšos no viņa, ser.
   Selovs. Tu nudien runā kā pats karalis. Jūtieties kā mā­jās, līksmojieties!
   Pie durvīm klauvē.
   Paskaties, kas atnācis! Ei, kas tur klauvē?
   Devijs iziet.
   Falstafs
   Saiiensam, kas tikko izdzēris itausu.
   Tā, nu gan jūs sagādājāt man prieku. Sailenss
   dzied.
   Sagādājiet man to prieku •— Ieceliet par bruņinieku! Samingo!
   Vai tā nav? Falstals. Ir gan.
   Sailenss. Vai tiešām tā ir? Redziet nu, arī vecs ir ko vērts.
   Atgriežas Devijs.
   Bardolls.
   Ak, prieka diena!
   Tā dārgāka par bruņinieka vārdu.
   Pistoli.
   Nu? Laba bija vēsts?
   Falstals. Nesiet misteru Sailensu uz gultu! Mister Šelov, lord Šelov, izvēlies, kas tu gribi būt! Esmu Fortūnas vietvaldis. Uzauj zābakus, mēs jāsim visu nakti. Ak mans dārgais Pistol! Ejam, Bardolf!
   Bardolls aiziet.
   Panāc, Pistol, pastāsti man vēl kaut ko un padomā, ko tu labu gribētu sev. Apaujiet kājas, apaujiet kā­jas, mister Šelov! Es zinu, ka jaunais karalis ir no­ilgojies pēc manis. Ņemsim ciet zirgus, lai tie pieder kam piederēdami. Anglijas likumi ir manā ziņā. Lai­mīgi tie, kas bijuši mani draugi, bet lords virstiesne­sis lai piesargās!
   Pistols.
   Lai ērgļi viņam aknas izknābā! «Kur līdzšinējā dzīve?» jautā tie. Luk, te. Lai dzīvo mirkļi laimīgie!
   Aiziet.

   Uznāk tiesas sulaiņi, vilkdami līdzi krodzinieci Kvikliju un Doli/u Teršitu.
   Krodziniece. Ak tu sasodītais blēdi! Dievs mans lieci­nieks, es labprāt mirtu, ja vien varētu redzēt tevi pakārtu. Tu esi izmežģījis man plecu!
   Pirmais sulainis. Kārtībnieki nodeva viņu man, un ar pātagu viņu nosloksnēs pamatīgi, par to es parūpē­šos. Viņas dēļ nesen tika nogalināts viens vai divi cilvēki.
   Dolija. Melo, rīkļurāvēj, melo! Laid vaļā, es tev kaut ko pateikšu, pretīgais mūli! Ja bērns, ko es nēsājur būs pagalam, tad labāk tu būtu sitis savu māti, ne­jaukais bālģīmi!
   Krodziniece. Ak dievs, kaut nāktu sers Džons! Viņš dažam labam nolaistu asinis. Lai dievs dod, kaut viņas klēpja auglis būtu pagalam!
   Pirmais sulainis. Ja tas notiks, tev atkal būs ducis spil­venu; tagad tev ir tikai vienpadsmit. Nu, tagad jums abām jānāk man līdzi. Cilvēks, ko jus kopā ar Pistoļu sitāt, ir miris.
   Dolija. Es tev ko teikšu, kārnais ērms! Tevi pašu par to krietni nopērs, tu zilā mēslu muša, tu smirdošais, pasprāgušais pērēj! Ja tevi nenopērs, es vairs ne­valkāšu īsas kleitas.
   Pirmais sulainis. Nāc nu, nāc, ceļojošais bruņiniek brun­čos, nāc!
   Krodziniece. Vai dieviņ, kā vara nomāc spēku! Bet gan jau pēc vaidiem nāks smaidi.
   Dolija. Iesim, bezgodi tāds, iesim! Ved mani pie ties­neša.
   Krodziniece. Ei, nāc, pamērējušais asinssuns!
   Dolija. Ak tu staigājošā nāve!
   Krodziniece. Ak tu skelets tāds!
   Dolija. Iesim, kaulukambari, iesim, nekrietneli!
   Pirmais sulainis. Lai notiek!
   Aiziet.

   Uznāk trīs kalpi, kaisīdami meldrus.
   Pirmais kalps. Vairāk meldru, vairāk meldru!
   Otrais kalps. Taures jau divas reizes pūtušas.
   Pirmais kalps. Agrāk par diviem viņi no kronēšanas at­pakaļ nebūs. Žiglāk! Žiglāk!
   Kalpi aiziet.
   Uznāk Falstals, Šelovs, Pistols, Bardolls un pāžs.
   Falstafs. Stājieties man līdzās, mister Robert Selov! Es gādāšu, lai karalis jūs žēlīgi ievēro. Es pametīšu ar aci, kad viņš brauks garām, jūs redzēsiet, kādu seju viņš man rādīs.
   Pistols. Lai dievs stiprina tavas plaušas, krietnais bru­ņiniek!
   Falstais. Nāc šurp, Pistol, stājies man aiz muguras! Zēl, ka neiznāca laika pagādāt mums jaunas livrejas. Labprāt būtu izlicis tās tūkstoš mārciņas, ko aizņē­mos no jums. Bet tas ari nekas. Šīs vienkāršās drā­nas ir vēl labākas, — tās rāda, kā esmu steidzies, lai redzētu karali.
   Selovs. Tā ir.
   Falstafs. Tās rāda, cik sirsnīgi esmu viņam pieķēries . . .
   Šelovs. Tā ir.
   Falstafs. Cik padevīgs esmu.
   Šelovs. Tā ir, tā ir, tā ir.
   Falstafs. Tūliņ redzams, ka esmu jājis dienu un nakti un pavisam aizmirsis… ka man pat nav ienācis prātā … pietrūcis pacietības pārģērbties .. .
   Selovs. Vairāk nekā skaidrs.
   Falstafs. Tā es te stāvu, ceļā noputējis, svīzdams aiz vēlēšanās redzēt viņu, ne par ko citu nedomādams, aizmirsis visas savas darīšanas, it kā man nebūtu citu rūpju kā tikai ieraudzīt viņu.
   Pistols. Tas ir semper idem, jo obsque hoc nihil est. Tā ir visās lietās.
   Selovs. Tā tiešām ir.
   Pistols.
   Es, bruņiniek, tev aknas ieliesmošu, Lai dusmās deg, Jo Dolija, šī tava Helēna, Sēž smirdošā un tumšā cietumā. Tur viņu
   Ir iesviedusi roka netīra. No melnas alas, atriebība, nāc, Alekto niknās čūskas apvīta, Jo Dolija tur sēž. Es nemelšu.
   Falstafs.
   Es atbrīvošu to!
   Tālumā saucieni un tauru skaņas.
   Pistols.
   Tur jūra krāc un tauru pērkons rīb.
   Uznāk karalis ar pavadoņiem, kuru vidū arī virstiesnesis.
   Falstafs.
   Dievs, sargi Helu, manu karali!
   Pistols.
   Lai debess saudzē dižu atvasi!
   Falstafs.
   Dievs, sargi manu luteklīti!
   Karalis.
   Lord virstiesnesi, ko šis nelga grib?
   Virstiesnesis.
   Vai jums ir prāts? Ar ko jūs runājat?
   Falstafs.
   Mans karali! Mans Jupiter! Mans stars! Karalis.
   Tu svešs man, vecais. Lūdzies piedošanu! Cik slikti ākstam piestāv balti mati! Man sapņos tāds ir daudzreiz rādījies. No vīna uzburbis, vecs, rupjš un stulbs, Nu nomodā šis sapnis pretīgs kļūst. Kop mazāk miesu, vairāk dvēseli, Pie malas rijību, jo veras kaps Tev trīstik platāks nekā pārējiem. Ar seklu joku neatbildi man. Es neesmu vairs tas, kas biju reiz. Dievs zina, pasaule drīz ieraudzīs, Ka es no pagājības atsakos, Tāpat no tiem, ar ko es biedrojies. Ja padzirdi, ka esmu agrākais, Pie manīs nāc un tā kā senlaikos Par manu dzīru vadītāju kļūsti. Līdz tam, ar nāvi draudot, aizliedzu, Tāpat kā citiem saviem pavedējiem, Par desmit jūdzēm tuvāk pienākt man. Par jūsu iztiku es gādāšu, Lai trūkums neskubinātu uz ļaunu. Ja dzirdēšu, ka esat labojies, Tad atkarā no jūsu spējām piešķiršu Jums amatu.
   Virstlesnesim.
   Es lūgšu rūpēties, Lai tiktu izpildīts mans rīkojums.
   Karalis un pavadoņi aiziet.
   Falstafs. Mister Šelov, esmu jums parādā tūkstoš mār­ciņas.
   Selovs. Jā, ser Džon. Es ludzu atdot paradu tūlīt, jo es braucu uz mājāin.
   Falstafs. Tas grūti izdarāms, mister Šelov. Bet neraizē­jieties: drīz vien viņš liks slepeni ataicināt mani pie sevis. Viņam, redziet, tā vajadzēja izturēties pret mani, visiem redzot un dzirdot. Varat nešaubīties, ka tiksiet paaugstināts amatā. Es būšu tas, kas darīs jūs lielu.
   Selovs. Es nesaprotu, kā. Varbūt uzvilksiet man savu kamzoli un piestūķēsiet to ar salmiem? Lūgtin lūdzu, mīļais ser Džon, atdodiet man vismaz piecsimt mār­ciņu no tā tūkstoša.
   Falstafs. Ser, savu vārdu es turēšu. Tas, ko jūs nupat dzirdējāt, bija tikai izlikšanās.
   Selovs. Baidos, ka šī izlikšanās neieilgst līdz jūsu nāves stundai.
   Falstafs. Nebaidieties no izlikšanās. Nāciet man līdzi, paēdīsim pusdienas. Nāc, Pistol, nāc, Bardolf! Jau šovakar pat man atsūtīs pakaļ.
   Atgriežas princis Džons, virstiesnesis tin virsnieki.
   Virstiesnesis.
   Džons Falstafs jānogādā cietumā. Tā draugus arī līdzi paņemiet.
   Falstafs.
   Milord, milord …
   Virstiesnesis.
   Nav vaļas man. Drīz pratināšu jūs. Prom vediet tos!
   Pistols. Si fortuna me tormenta, spero contenta.
   Falstafs, Šelovs, Pistols, Bardolfs, pāžs un virsnieki aiziet.
   Princis Džons.
   Cik cēli tomēr dara karalis! Viņš savus līdzgaitniekus agrākos Grib apgādāt. Un izraida tos tālab, Lai viņi iemācītos uzvesties, Pēc atgriešanās būtu gudrāki.
   Virstiesnesis. Jā, tā tas ir.
   Princis Džons.
   Liek parlamentu sasaukt karalis.
   Virstiesnesis. Jā gan.
   Princis Džons.
   Es varu derēt: nepaies ne gads, Kad mēs ar zobenu jau dosimies Uz Franciju. Kāds putniņš teica to, Šķiet, karalim šī dziesma patika. Vai neiesim?
   Aiziet.

   Saka dejotājs.
   Vispirms atklāšu, ka baidos, tad paklanīšos un vis­beidzot runāšu. Baidos, ka jūs varētu būt neapmierināti, paklanos tādēļ, ka to prasa mans pienākums, un runāju tādēļ, lai izlūgtos jums piedošanu. Ja jūs gaidāt no ma­nis labu runu, tad esmu pagalam, jo tas, ko jums teikšu, ir paša sacerēts, bet par to, par ko man vajadzētu runāt, es baidos, vai neesmu samaitājis. Bet tagad sāksim! Es tomēr mēģināšu. Bet ziniet — jūs gan to paši zināt, — nesen es te piedalījos kādas caurkritušās lugas beigās un lūdzu jūs būt iecietīgiem, apsolīdams jums labāku. Taisnību sakot, es gribēju samaksāt jums parādu ar šo lugu. Ja luga kā neizdevies pasākums cietīs neveiksmi, tad es bankrotēšu un jūs, mani mīļie kreditori, zaudē­siet. Es jums apsolīju ierasties un esmu klāt, lai paļau­tos uz jūsu žēlastību. Atlaidiet man kaut cik parādu, bet daļu es jau jums samaksāšu un, kā dara vairums pa­rādnieku, došu jums solījumu bez sava gala.
   Ja mana mēle nespētu aizkustināt jūsu sirdis, vai gribat, lai ļauju vaļu kājām? Ar deju gan es viegli izkultos no parāda. Bet tīra sirdsapziņa ir gatava dot jebkuru gandarījumu un es tāpat. Visas klātesošās dā­mas man ir jau piedevušas; ja kavalieri to nedarīs, tātad viņi nepiekrīt dāmām, un kaut kas tamlīdzīgs šādā sanāksmē nav noticis.
   Vēl vienu vārdu, lūdzu! Ja trekna gaļa jums pagai­dām nav līdz kaklam, jūsu pazemīgais autors turpinā­jumā sniegs lugu ar sera Džona piedalīšanos un ieprie­cinās jūs ar daiļo Francijas Katarinu. Šajā lugā, cik man zināms, Falstafs mirs no izsvīšanas, ja vien viņu nebūs jau nogalinājis jūsu bargais spriedums. Kā zi­nāms, Oldkāsls mira mocekļa nāvē, bet Falstafs nav tas virs. Mana mēle ir nogurusi. Kad ari kājas būs nogu­rušas, es novēlēšu jums labu nakti. Un tad es locīšu ceļus jūsu priekšā, bet tikai lai skaitītu lūgsnu par ka­ralieni.

   Kara)drāmas Henrijs IV abas dajas sarakstītas 1597.—1598. gadā. Pirmā da|a pirmoreiz iespiesta in quarto formātā 1598. gadā bez autora vārda, un tikai turpmākie izdevumi (1599., 1604., 1608., 1613. gadā un vēl tris izdevumi pēc Šekspīra nāves) laisti klajā jau ar pilnu autora vārdu, tāpat arī Henrija IV 2. daļa, kas pirmoreiz iespiesta 1600. gadā un kopā ar 1. daļu 1623. gadā uzņemta lielajā in folio izdevumā.
   Henrija IV abas da|as kopā ar divām citām vēsturiskajām lugām- hronikām — Ričardu II (sk. II sēj., 351.—466. lpp.) un Henriju V — izveido tetraloģiju, kuru apvieno nepārtraukta vēstures notikumu se­cība un daži kopīgi personāži. Tomēr karaldrāma Henrijs IV ir pil­nīgi patstāvīgs skatuves darbs, atšķirīgs pēc sava satura, gara un noskaņojuma.
   Raksturi katrā lugā veidoti citādi. Karalis Henrijs IV salīdzinā­jumā ar Henriju Bolingbruku, kā viņš vēl saucas lugā Ričards II, ir psiholoģiski citādi zīmēts tēls: cik Henrijs Bolingbruks bezbailīgs, cik droši iet uz savu mērķi, tik karalis Henrijs IV ir nevarīgs, aizdomu pilns, neuzticīgs, bailigs, kā jau uzurpators tronī.
   Pirmajā lugā Ričards II pārsvarā ir traģiskais, pēdējā — Hen­rijā V episki heroiskais, taču vidusdaļā — karaldrāmā Henrijs IV, kuru Šekspīrs sarakstījis savas jaunrades gaišajā posmā (1591—1601), jo spilgti uzdzirkstī dzīves prieks, humors un jautrība.
   Karaļdrāmas Henrijs IV abu dalu sižetā galvenais ir stāsts nevis par karali Henriju IV, bet par viņa dēlu — princi Henriju, nākošo ka­rali Henriju V. Sis karalis Anglijas vēsturē ir slavens ar spožām uzvarām pār Franciju Simtgadu karā, un viņa tēls jau pirms Šek­spīra ne vienreiz vien pievērsis angļu patriotiski noskaņoto drama­turgu uzmanību.
   Pazīstamais Šekspīra daiļrades pētnieks Padomju Savienībā A. Aniksts, analizēdams lugas sacerēšanas apstākļus, norāda, ka Šek­spīrs diezgan plaši izmantojis citu rakstnieku darbus, piemēram, ne­pazīstama autora lugu Henrija V lielās uzvaras. No šis lugas ņemtas ne tikai atsevišķas detaļas, bet tā visumā noderējusi Šekspīram par pamatu Henrija IV un ari Henrija V sižetam, papildinot to ar Ho- linšeda hronikās atrodamo vielu.
   Taču ar abiem šiem avotiem Šekspīrs rīkojies ļoti brīvi, atseviš­ķus faktus un personu raksturojumus pilnīgi pakļaudams savai — patstāvīgai lugas koncepcijai. Tieši šī drosme un svaigums, ar kuru viņš piegājis savu priekšteču materiālu apstrādāšanai, visvairāk lie­cina par viņa māksliniecisko briedumu.
   Tāpat kā citās Šekspīra vēsturiskajās lugās-hronikās, šeit iezī­mējas laikmeta asās cīņas, kad pagātnē nogrimstošo, tumšo vidus­laiku — feodālisma vielā nāk kapitālisms, kad kultūras laukā iestājas jauns laikmets — renesanse, ko Fridrihs Engelss savā Dabas dialektikā nosauc par vislielāko progresīvo apvērsumu, kādu piedzīvojusi cil­vēce tanīs gadsimtos.
   Lugas varonis princis Henrijs dzīvo atmosfērā, kur varas intere­ses noslāpē visu cilvēcisko, liedz pašus elementārākos priekus — jaut­rību un draudzību. Princis redz, ka pat viņa tēvs karalis nepieder sev. Jaunais Henrijs meklē savu ceļu dzīvē. Viņam gribas būt dabis­kam, nepakļauties galma ārišķībām. Kontrasta dēj viņš izvēlas drau­gus, kam nav nekādu tikumības principu un pienākumu. Ar viņiem ikopā vismaz ir jautri, var justies brīvi. Bet tas nenozīmē, ka princis šos līksmos dzīrotājus atzīst par savējiem. To viņš pats pasaka jau lugas sākumā (I, 2.). Princis meklē tādu likumības principu, kas palī­dzētu apvienot gara un rīcības brīvību ar cilvēcības prasībām. Sie ļautiņi viņam ir tikai dabiskuma izpaudums. Viņam patīk pasmieties par liem, it īpaši par Falstafu, kuru viņš gan mīl, gan nicina: mīl viņa dzīves prieka un asprātību dēļ, bet nicina tāpēc, ka Falstafs ir savas miesas vergs.
   Taču princis apzinās arī savus personīgos un sabiedriskos pienā­kumus. Viņš zina, ka, tronī uzkāpis, būs spiests atteikties no līdzši­nējās brīvības. Un tiešām — kad tēvs nomirst, viņš novēršas no jautro draugu pulka un aizstāv dzimtas un valsts godu.
   Luga Henrijs IV nav tomēr iekarojusi tādu popularitāti kā, pie­mēram, Makbets, Hamlets, Otello, Jūlijs Cēzars vai Karalis Lirs. Ari latviešu valodā tās pirmais — saīsinātais iespiedums Friča Adamoviča tulkojumā Karalis Indriķis IV, drāma divās dalās parādījās tikai 1926. gadā Aleksandra Dauges sastādītajā grāmatā Šekspīrs (Rīgā, 1926).
   Šai Kopotu rakstu sējumā lugas abas daļas uzņemtas Aivara Jan- sona-Saivas un Ojāra Jansona-Sarmas tulkojuma.
   Lugā darbojas vairākas vēsturiskas personas. Henrija IV valdī­šanas laiks (1399—1413) bijis nebeidzamu intrigu, sazvērestību un dumpošanās laiks. Negribēdami samierināties ar šo karali, feodāļi iz­platījuši baumas, ka Ričards II ir dzīvs, vai arī centušies izvirzīt uz troni Edmundu Mortimeru, jaunāko, kuru Ričards II jau 1385. gadā bija izsludinājis par troņmantnieku, bet kuru Henrijs IV ieslodzījis un stingrā apsardzībā turējis Tauerā. Pirmo sacelšanos 1403. gadā organizēja lieli Ziemeļanglijas feodāļi — grāfs Nortumberlends, viņa dēls Henrijs Persijs un brālis Vusters. Viņus atbalstīja Jorkas arhibīs­kaps Skrūps, skotu grāfs Arčibalds II Daglass un viens no lielākajiem Velsas valdniekiem Glendovers kopā ar savu znotu Edmundu Morti­meru, vecāko (pretendenta tēvoci). Niknā kaujā pie Srūsberijas 1403. gada 21. jūlijā sazvērnieki galīgi sakauti. Arī otrreiz — grāfa Nor- tumberlenda 1405. gadā organizētā sacelšanās beigusies ar sakāvi un galveno vaininieku sodīšanu. Tas viss netieši vai tieši atspoguļojas arī lugā.
   Princis Henrijs laikā, kad viņa tēvs sagrāba karaļa troni, īste­nībā bija tikai divpadsmit gadu vecs. Par viņa izlaidīgo dzīvi jau­nībā liecina vairāki vēstures avoti.
   Falstafs sākotnējā lugas redakcijā, tāpat kā jau minētajā nezi­nāmā autora lugā Henrija V lielās uzvaras, saucas Džons Oldkāsls. Bruņinieks ar šādu vārdu tiešām dzīvojis XV gs. sākumā un bijis cienījams cilvēks. Par blēdi un gļēvuli viņu izdaudzinājuši pāvesta piekritēji, pret kuriem viņš cīnījies. Kā stāsta, šī bruņinieka pēcteči cēluši iebildumus pret šādu viņa attēlojumu un Šekspīrs vēlāk pār­mainījis vārdu. Visi Falstafa līdzgaitnieki ir izdomātas personas.
   Vairākām personām autors vārdu devis ar nozīmi, kas akcentē un izteic šīs personas iezīmīgu īpašību. Tā, piemēram, krodziniece misis Kviklija (Quickly — tāda, kas visu dara ātri, veikli), tiesneši Selovs (Shallow — tukšais), Sailenss (Silence — klusētājs) u. tml.
   pirmā daļa
   I cēliena 1. ainā
   10. Henrijs Persijs — angļu dzimtas, Arčibalds, grāfs Daglass — skotu dzimtas piederīgais. Abas dzimtas kopš seniem laikiem naidojušās.
   2. ainā
   13. …nevis pēc Fēba, šī «maldu bruņinieka smalkā»…
   Jādomā, Falstafs te citē šos vārdus no kādas balādes, kurā apdzejo'.s bruņinieks Fēbs, un tikai tā pa jokam viņu pielīdzina saules dievam Fēbam.
   13. … jo pār mums, tāpat kā pār jūru, valda cildenā un šķistā kundze Lūna . ..
   Mēness tika uzskatīts par «ūdeņu valdnieku», jo viņš valda pār jūras paisumu un bēgumu. Mēness bija arī laupītāju aiz­bildnis, jo tie parasti darbojas naktī.
   13. Hibla — pilsēta Sicīlijā, slavena ar savu saldo medu.
   13.    Bet, kad tu vēršādas vamzī staigāsi aiz restēm, vai tad nebūs saldi?
   Cietumniekiem un cietumuzraugiem tolaik bija jāvalkā vēršā­das vamži.
   14.    Vai arī kā Linkolnšīras dūdas.
   Daudzi apkārtklejotāji muzikanti bija dzimuši Linkolnšlrā. Tie klaiņoja pa visu Angliju.
   14.    Un ko tu teiksi, ja es tevi salīdzināšu ar zaķi? Vai ar skumīgi pūstošo, drūmo Mūras grāvi?
   Zaķi viņa bailīguma dēl tai laikā uzskatījuši par «melanho­lisku» dzīvnieku, un Mūras grāvis, kas Londonu ziemeļdaļā šķī­ris no priekšpilsētas un bijis pilns netīra, piesmakuša purva ūdens, atstājis drūmu iespaidu.
   15.    … gudrība brēc ielās, bet neviens to neuzklausa.
   Teiciens no bībeles, no Zālamana Gudrības grāmatas.
   15. Gedshils — personas vārds, kas sakrīt arī ar vietas nosaukumu Gedshila. Tāpēc šo teicienu var saprast divējādi — jābūt pie
   Gedshila (personas) vai Gedshilā (vietā). Tā atradās ceļā no Kentas uz Londonu, un tur bieži notikušas laupīšanas.
   15.   Labrīt, Ned!
   Neds — vārda «Eduards» pamazināmā forma.
   16.    Ročestra — pilsētiņa, kura Šekspīra laikā bija ap divi tūkstoši iedzīvotāj u. Caur šo pilsētiņu gāja ceļš no Duvras ostas uz Londonu.
   3. ainā
   24. … Bolingbruku stādljātl
   Līdz uzkāpšanai troni Henrijs IV saucās par lordu Boling­bruku.
   II cēlienu 1. ainā
   32. Lieku savu galvu ķīlā, ka viņi sastaps svētā Nikolaja kalpus.
   Svēto Nikolaju uzskatīja par klaidoņu, zagļu un laupītāju aizgādni.
   32. Mūsu vidū ir tādi trojieši…
   Par trojiešiem mēdza saukt brašus karavīrus un varoņus, bet šeit it kā pa jokam tā dēvē laupītājus.
   2.        ainā
   34. Ej pakaries savās troņmantnieka bikšu lencēs!
   Tas ir norādījums uz tā saukto Bikšu lenču ordeni, kāds, pēc Falstafa domām, droši vien piešķirts jau arī princim Henrijam.
   3.       ainā
   37. Vēstuli lasīdams, ienāk Hotspers.
   Hotspers lasa no sava sabiedrotā — grāfa Denbara Mārča sa­ņemto vēstuli.
   4.       ainā
   42. Es neesot vis tāds tukšs lielībnieks kā Falstafs, bet īsts korin­tietis . ..
   Senajā Grieķijā Korintas iedzīvotāji bijuši plaši pazīstami kā izlaidīgi, pagrimuši ļaudis. Tāpēc dzērājus un slaistus saukuši par korintiešiem.
   42.    Vienu muskatu uz krita «Pusmēnesim»!
   Tolaik viesnīcās un dzertuvēs istabas vai zāles dēvēja pēc raksturīgiem sienu ornamentiem vai citām pazīmēm. Mazliet tālāk minēts arī «Granātābols».
   43.    Tas cukurgrauds . ..
   Tolaik bijis paradums vīnu saldināt ar cukuru, tāpēc kroga puiši nēsājuši sev līdzi cukura paciņas.
   44.    Vai tu gribētu apzagt to ar ādas jaku …
   Tipisks tā laika turiga pilsoņa apģērbs. Henrijs te runā par krodziņa saimnieku.
   44.    Berberijā, draugs, tas gan tik ātri nenotiek.
   Berberija — apgabals Āfrikas ziemeļos. Princis Henrijs te runā bez kādas jēgas, vienīgi lai apteksni ilgāk aizkavētu.
   45.    Karstpiesis — angļu oriģinālā Hotspur.
   45.     «Rivo!» — Sī vārda cilme nav skaidra, lai gan tolaik Londo­nas dzertuvēs tas bieži lietots.
   46.    Palaidni, vīnā taču ir kaļķis!
   Krodzinieki tolaik bija paraduši sliktam vīnam piemaisīt kaļķi, lai nebūtu pārāk izjūtams skābums.
   46. … tad varētu vai nu psalmus dziedāt, vai ko tamlīdzīgu.
   Tolaik daudzi audēji bija puritāņi un mēdza dziedāt psalmus.
   52.    Tavā rīcībā bija uguns un zobens .. .
   Te princis norāda uz ugunssarkano dzērāja Bardolfa degunu.
   53.   … kas sapēra Amaimonu …
   Amaimons — velns, ko it kā uzvarējis Glendovers.
   53.   … un vēl kāds tūkstotis zilcepuru.
   Par zilcepurēm toreiz saukājuši skotus.
   54.    Un es to darīšu tā kā savā laikā ķēniņš Kambizs.
   Seit un turpmāk satīriskās piezīmes mērķētas uz aktiera Pres- tona 1570. gadā sarakstīto traģēdiju Kambizs (A lamenlable tragedy mixed tull oi pleasant mirth containing the lile of Cambyses, King ol Persia.) Falstafa divi turpmākie citāti dzejā ņemti tieši no šīs traģēdijas.
   56. Kāpēc tu biedrojies ar to. . . cepto kronēšanas vērsi. ..
   Henrijs te runā par Meningtriju Eseksas grāfistē, kas bija slavena ar vēršiem. Gada tirgū tur arvien bijis izcepts vesels vērsis ar visām iekšām. Tirgū sarīkotas arī tautai izpriecas, kur uzstājušās alegoriskas figūras — Netikums, Bezdievība, Godkāre utt. Princis Henrijs Falstafu pielīdzina vispirms vērsim un tad šim alegoriskajām figūrām.
   57. … tad jau faraona liesās govis būtu mīlamas.
   Teiciens par faraona liesajām govīm ņemts no bībeles stāsta par faraonu, kurš sapnī redzējis septiņas treknas un septiņas liesas govis un to, ka tās liesās aprijušas septiņas treknās. Sis sapnis pareģojis Ēģiptei septiņus bagātas ražas un pēc tam sepliņus neražas — bada gadus.
   59.    … pazīst kā Svētā Pāvila katedrāles kupolu.
   Katedrāle Londonā, kur bieži vien tirgotāji satikās un no­slēdza darījumus.
   60.    Galons — šķidruma mērs, apmēram 4 litri.
   III celiena 1. ainā
   61. Bangora — pilsēta Ziemelvelsā.
   64. Srūsberija — lielākā pilsēta Sropšīras grāfistē (Rietumanglijā, pie Velsas robežām).
   66. Merlins — leģendārs velsiešu dzejnieks un gudrais, kā teikā stāstīts, dzīvojis m. ē. VI gs. teiksmainā karaJa Artūra valdīšanas laikā. Balstoties uz Merlina «pareģojumiem», kas gan safabri­cēti vēlāk, velsieši loloja cerību cīņās pret angļiem iegūt neat­karību.
   67. … Jaunais greifs.
   Greifs — teiksmains briesmonis ar lauvas ķermeni, ērgļa galvu un spārniem.
   69. Ak, viņa vēlas tevi guldināt
   Uz upes meldru mīkstā paklāja . . .
   Tolaik Anglijā arī lepnās pilīs austo paklāju vietā bieži vien grīdas klājuši ar meldriem.
   3. ainā
   78. … memento mori.
   Latīņu teiciens — atceries nāvi. 78. Tavu seju ieraugot, arvien jādomā par pekles ugunīm un ba­gāto vīru …
   Te Falslafam prātā Jaunās derības stāsts .par bagātnieku, kas grezni dzīvojis un pēc nāves nonācis ellē.
   78. Salamandra — teiksmains dzīvnieks, kas it kā dzīvojot ugunī. 81. … padauza Marianna .. .
   Tautas izpriecās tolaik bieži vien izrādījuši ainas no leģendām par cēlsirdīgo laupītāju Robiņu Hudu un viņa miļāko Mariannu.
   IV cēliena 2. ainā
   91. Angels — sens zelta naudas gabals Anglijā, 10 šiliņu vēr­tībā.
   91. .. .nabaga Lācars — spitālīgs, nabadzīgs vīrs, par kuru stāstīts Jaunajā derībā.
   91. … jaunāko brāļu jaunākie dēli…
   Pēc tā laika parašām, visu tēva mantu, īpaši nekustamo īpa­šumu mantoja vecākais dēls, tātad «jaunāko brāļu jaunākie dēli» bija divkārt nabagi.
   91. Var domāt, ka esmu sapulcējis simt piecdesmit pazudušu dēlu…
   Par jaunekli, pazudušo dēlu, stāstīts Jaunajā derībā: kā viņš aizgājis no mājām un visu mantojumu, ko saņēmis, izšķiedis sliktu līdzgaitnieku pulkā un nonācis tādā nabadzibā, ka bijis spiests pārtikt no drabiņām un samazgām, ar ko citi barojuši cūkas.
   4. aina
   98. … aizgādājiet
   So zīmogoto rakstu lordmaršalam …
   Te domāts lords Maubrejs, Norfolkas hercoga dēls, kas tēlots lugas 2. daļā.
   V cēliena 1. ainā
   100. Un vēja žēlās elsas sludina,
   Ka diena drūma būs un vētraina.
   Kaut gan pēc dabas parādībām, kā to Šekspīrs bieži mēdz darīt, princis Henrijs pareģo ko drūmu un vētrainu, tomēr ka­ralis Henrijs tādas domas no sevis atvaiia, slikto attiecinot tikai uz ienaidniekiem un uzvarētajiem.
   111. Turku varonis Gregors …
   Šekspīrs kā pa jokam te piešķir turkam kristīgo vārdu un ieliek to Falstafa mutē. Te domāts pāvests Gregors VII, ko angļi ļoti neieredzēja.

OTRĀ DAĻA

   Lugas otrajā daļā darbojas personas, kas pazīstamas jau no pir­mās daļas; nāk klāt arī dažas jaunas, piemēram, divi tiesneši — Selovs •un Sailenss. Tolaik Anglijā tiesnešus izraudzījās no muižniekiem un tiem bija pienākumi arī administrativā darbā — jārūpējas par sabied­risko kārtību un jāseko, kā tiek izpildītas karaļa pavēles.
   Tenka — prologa teicēja. Vēsturiskās lugās prologam bija liela nozīme. Tur īsumā mēdza pastāstīt par nolikumiem, kuri lugā pietie­kami nav skarti, bet ar kuriem jāiepazīstina, lai izprastu lugas saturu. Vorkvorta — pilsēta un pils Nortumberlendas grāfistē.
   I cēliena 1. ainā
   129. Auksts esot kļuvis piesis Persijam.
   Tas zīmējas uz Persiju, kuru viņa straujā temperamenta, karst-, asinības dēļ bija iesaukuši par Karstpiesi (Holspui).
   2. ainā
   136. Smitfīlda — centrālais laidars Londonā Smitfīldas zirgu miet-
   nieku negodīgums tautā kļuvis par apsmieklu un parunu. 138. Esmu lasījis, ko par šīs slimības rašanās cēloņiem raksta Ga- lēns …
   Slavenais grieķu ārsts Galēns dzīvojis m. ē. II gs. Viņa darbi, bijuši ļoti iecienīti renesanses laikmetā.
   II cēliena 1. ainā
   151. … vai ari vācu medību …
   Tā bija iesauktas meža kuiļu medības.
   2. ainā
   156. Viņš tikko uzsauca man no sarkanā loga . . .
   Tavernu pazīmes bija sarkanrestoti logi.
   156.    Prom, tu nejaukais Altejas sapni!
   Alteja (mitoloģ.) — Eitolijas valdnieka Eneja sieva. Te sajauk­tas divas antīkās leģendas: par Alteju, kas saniknojusies uz savu dēlu Meleagru, iemetusi uguni pagali, no kuras saglabāšanās bi­jusi atkarīga viņas dēla dzīvība; un par Trojas valdnieci Hēkubu, kura pirms Trojas pazudinātāja Parisa dzimšanas nosapņojusi, ka viņa dzemdējusi degošu pagali.
   157.    Jā, viņi tik ļoti grib tikt mums rados, ka gatavi aizurbties līdz pašam Jafetam.
   Kā bibelē stāstīts, Noasam, kas ūdens plūdos izglābies ar visu savu ģimeni, bijuši trīs dēli — Sims, Kams un Jafets, kuri esot cilvēces ciltstēvi.
   4. ainā
   167. Vai te nav Irina?
   Irina — Šekspīra laika biedra Pīla sarakstītās un vēlāk pazau­dētās traģēdijas Turku Muhameds un dai/ā grieķiete Irina varone.
   167. Tas tik ir joks! utt. 6 dzejas rindas.
   Parodija — sagrozīts citāts no Šekspīra laika biedra Marlo traģēdijas Lielā Tamerlana varoņdarbi.
   167. Tad ēd un tūksti, Kalipolida.
   Parodija, sagrozīts teksta citāts no Pīla traģēdijas Kauja pie Alkazaras.
   167.   Si fortune me tormente Siperato me contento.
   Itāļu sakāmvārds — «Ja liktenis mani vajā, tad cerība mani mierina».
   168.   Vai mēs abi neesam skatījuši Lielos Greizos Ratus?
   T. i., vai neesam dzīrojuši caurām naktīm?
   168.    . . . trīs māsas — trīs dievietes, kuras vērpj un nogriež cilvēka dzīves pavedienu.
   Antropos — vienas māsas vārds.
   169.    … desmitreiz labāks par deviņiem varoņiem.
   Tolaik Anglijā dzīvās bildēs un masku ballēs bieži vien mēdza rādīt «deviņvīru procesijā» vai «deviņos slavenos vīros» šādas
   figūras: trīs jūdi — Kristus, Dāvids, Jūda Makahejs; trīs pa­gāni — Maķedonijas Aleksandrs, Hektors, Jūlijs Cēzars; trīs kristīgie — karalis Artūrs, Kārlis Lielais un Bujonas Gotfrīds.
   169.    Klusu, Dolij! Nerunā kā miroņgalva . ..
   Viens no tā laika maģijas muļķīgajiem izdomājumiem: māk­slīga cilvēka galva, kurai vajadzēja atbildēt uz visiem jautāju­miem un pareģot arī nākotni.
   170.   Šogad Saturns tiekas ar Veneru.
   Šiem vārdiem te nav tikai mitoloģiska nozīme (vecā Falstafa tikšanās ar mīlas priesterieni Doliju), bet ari astroloģiska no­zīme — divu dibess spīdekļu (Saturna un Veneras) sastapšanās; pēc tā laika ieskatiem, to spēkos bijis ietekmēt cilvēku likteņus, tāpēc tie atzīmēti arī kalendāros.
   170. Trigons — burtiski Trijstūris, Zodiāka vienas daļas sens nosau­kums. Par ugunīgo Trigonu te ironiski nosaukts Bardolfs viņa sarkanās sejas dēļ. Falstafa parādu grāmata — misis Kviklija, kura vienmēr pieraksta viņa parādus.
   III cēliena 2. ainā
   180. Visi šai vieta un ari turpmāk uzskaitītie vārdi katrs ar savu īpašu nozīmi: Doits — grasis, Pikbouns — podlaiža, Skvīls — smilkstētājs, Šuekārds — kāršu spēlmanis (blēdis) utt.
   180.     Tomass Moubrejs — šai lugā notēlotā lorda Moubreja miru­šais tēvs.
   181.     Džons Gānts — mirušais Lenkasteras hercogs, tēvs Bolingbru- kam, kurš vēlāk kļuva par karali Henriju IV.
   184. Mums ir sarakstā ne mazums ēnu …
   Tas nozīmē: «mirušo dvēseļu» resp. fiktīvi ierakstītu personu.
   187. Mī)o kaprāļa kaptein . ..
   Uztraukumā Pelējums sajauc divas dažādas dienesta pakāpes.
   189. Artūra spēles Mailendgrīnā . ..
   529
   Artūra spēles (Arthur's Show), leģendārā Britānijas karaļa Ar­tūra vārdā nosauktās karaspēles — strēlnieku sacensības šau­šanā ar loku, kādas parasti sarīkoja Mailendgrīnā, laukumā Lon­donas tuvumā. Tur atdarināja ari karaļa Artūra svinīgo gājienu, pie tam dalībnieki saucās «artūrisko» romānu personāžu vārdos. Šelovs te stāsta, ka viņš, vēl Klimentas koledžā mācīdamies, esot piedalījies šādā gājienā kā karaļa Artūra āksts sers Dagonets.
   189.   Sis pats sagrabējušais miertiesnesis neko citu nav darījis kā tikai plātījies ar savām jaunības dienu trakulībām un varoņ­darbiem Tornbala ielā.
   Šai ielai bija slikta slava. Tornbala ielā Londonā tolaik bijis daudz izvirtības zaņķu.
   190.  Paklīdenes pat bija iesaukušas viņu par mandrilu.
   Mandrila — riebīgs pērtiķis, dzīvo Gvinejā un Dienvidāfrikā.
   190. Tiltjards — laukums sacīkstēm Vestminsterā.
   190. … kā viņš bija iemaisījies maršala svītā.
   Karaspē(.u laikā Mailendgrīnā, karaļa Artūra gājienu atdarinot.
   190. … teicu Džonam Gāntam, ka viņš iekaustījis pats savu pie­vārdu …
   Vārds «Gānts» (hercoga tituls, cēlies no Plandrijas pilsētas Gentas vārda) skan tāpat kā angļu vārds gaunt — novājējis, izdilis.
   190. … lai cik grūti būtu, iztaisīšu sev no viņa divus gudrības ak­meņus.
   Alķīmiķi centās izveidot divus sastāvus, nosaucot tos par «gud­rības akmeņiem»: tam vienam vajadzēja pārvērst visus metālus par zeltu, bet otram — izdziedēt visas slimības.
   IVcēliena 1. ainā
   194.      … jo gribu atmaksāt
   Par to, kas manam brālim nodarīts.
   Jorkas arhibīskapa brāli lordu Skrūpu — Viltširas grāfu so­dīja ar nāvi Henrijs IV (sk. lugas Henrijs IV 1. daļu, 1. cēliena 3. ainu).
   195.   Grāfs Herfords tolaik bija Anglijā …
   Tāds tolaik bija Bolingbruka — vēlākā Anglijas karaļa Hen­rija IV tituls.
   5. ainā
   216. Kas bieži miega vārtus vaļā turi
   T. i., rūpes neļauj acis aizdarīt.
   216. Uzliek galvā kroni.
   Sens angļu paradums: kad karalis guļ uz nāves gultas, viņam blakus noliek karaļkroni, kuru turpat, tiklīdz viņš nomiris, sev galvā uzliek troņmantnieks.
   220. Tu — tīrākais, bet nekrietnākais zelts. Cits, mazāk tīrs, ir dārgāks dzīvībai, Jo palīdz tev kā zāles dzeramas.
   Tolaik zālēm piemaisīja arī zeltu, kas bija zemākas proves nekā karaļa kroņa zelts.
   Vcēliena 2. ainā
   229. Pēc Amurata nenāik Amurats.
   Tas zīmējas uz notikumiem turku galmā neilgi pirms šis lugas sarakstīšanas. Valdīšanu uzņemdamies, sultāns Amurats 1574. gadā nonāvējis visus savus brāļus, kas varētu iekārot troni. Pēc viņa nāves 1596. gadā viņa dēls, arī vārdā Amurats, valdīšanu uzņemdamies, rīkojies tāpat.
   3. ainā
   235.    Samingo! Vai tā nav?
   Vārda «San-omingo», t. i., sv. Dominika — žūpu labvēļa un aizgādņa vārda izkropļojums.
   236.    … PaЈu no Bārsonas.
   Pāls — milzis no Bārsonas jeb Bārstonas pilsētas. So milzi tir­gos rādījuši par maksu.
   236.    Grib zināt karalis Kofetua.
   Tautā populārs senas balādes varonis, ko ne vienreiz vien min Šekspīrs.
   237.    Vai suņus Helikonā uzlaidis …
   Helikons, kalnu grēda Grieķijā, ko uzskatīja par mākslu dieva Apolona mītni.
   4. ainā
   239. Ja tas notiks, tev atkal būs ducis spilvenu.. .
   Sulainis grib teikt, ka krodziniece vienu no saviem spilveniem iedevusi Dolijai, kas to aplikusi sev ap vēderu, simulējot grūt­niecību. Šādi rīkojoties, viņa izvairās no smaga soda.
   5. ainā
   241. Tas ir semper idem, jo obsque hoc nihil est.
   Latīņu teicieni, kas nozīmē: vienmēr viens un tas pats; bez tā nekas nepastāv.
   241. … Alekto, niknās čūskas apvīta …
   Alekto — tā leģendā saucas viena no fūrijām, kam galva matu vietā apaugusi ar čūskām.
   245. … un iepriecinās jūs ar daiļo Francijas Katarinu .. .
   Lugā, ko Šekspīrs sarakstījis vienu vai divus gadus pēc Hen­rija IV pabeigšanas, attēlotas Henrija V uzvaras Francijā un viņa laulības ar princesi Katarinu.