EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

   eviens vairs neatcerējās, kad cilts bija uzsākusi savu ilgo ceļojumu: plašie paugurainie līdzenumi, tās pirmā mājvieta, tagad bija vairs tikai pusaizmirsts sapnis. Gadiem ilgi Sens un viņa ļaudis bija klīduši pa apvidu ar nelieliem uzkalniem un vizuļojošiem ezeriem, un nu viņu priekšā slējās kalni. Šovasar viņiem jātiek tiem pāri un jāsasniedz dienvidi, laika nebija atlicis daudz.
   Baltās šausmas, kas bija atnākušas no poliem, saberžot putekļos kontinentus un sasaldējot savā ceļā pat gaisu, nebija palikušas pat dienas gājiena attālumā aiz viņiem. Sens nezināja, vai šļūdoņi spēs pārvarēt priekšā redzamos kalnus, un sirdī loloja vāju cerības dzirkstīti. Kalni varēja izrādīties šķērslis, pret kuru veltīgi sistos pat nežēlīgais ledus. Dienvidu zemēs, par kurām vēstīja leģendas, viņa ļaudis beidzot atrastu patvērumu.
   Vajadzēja daudzas nedēļas, lai sameklētu pāreju, kuru varētu izmantot cilts un tās dzīvnieki. Pienākot vasaras vidum, viņi bija apmetušies vientuļā ielejā, kur gaiss bija retināts un zvaigznes mirdzēja neredzēti spoži. Vasara jau gāja uz beigām, kad Sens ar abiem dēliem devās uz priekšu izlņkot ceļu. Trīs dienas viņi kāpa un trīs naktis gulēja, cik nu labi tas bija iespējams, uz ledainajām klintīm. Un ceturtajā rītā priekšā vairs nebija nekā, izņemot ieslīpu nogāzi, kas veda uz pelēku akmeņu piramīdu, ko pirms daudziem gadsimtiem bija. cēluši citi ceļotāji.
   Tuvojoties nelielajai akmeņu piramīdai, Šens trīsēja, bet ne jau no aukstuma. Viņa dēli bija palikuši iepakaļ; neviens nerunāja, jo pārāk daudz kas izšķīrās šai brīdī. Tūlīt viņi uzzinās, vai tiešām visas cerības bijušas veltas.
   Kalnu siena aizlocījās uz austrumiem un rietumiem, it kā ieskaudama lejā izpletušos zemi. Tur jūdzēm tālu aizstiepās viļņains līdzenums ar lielu upi, kas milzīgās cilpās aizvijās tam pāri. Tā bija auglīga zeme; cilts tur varētu iekopt labību, ja vien būtu droša, ka līdz ražas novākšanai nebūs jābēg.
   Tad Šens pacēla acis uz dienvidiem un redzēja sabrūkam visas savas cerības. Tur, pasaules malā, blāvi mirdzēja tā pati nāvi nesošā gaisma, ko viņš tik bieži bija skatījis ziemeļos — ledus atspīdums aiz horizonta.
   Tālāk ceļa nebija. Visus šos gadus, viņiem bēgot, šļūdoņi no dienvidiem bija virzījušies viņiem pretī. Drīz kustīgas ledus sienas viņus samals …
   Dienvidu šļūdoņi sasniedza kalnus tikai nākamās paaudzes laikā. Tajā pēdējā vasarā Sena dēli sanesa cilts svētos dārgumus pie vientuļās piramīdas, kas slējās virs līdzenuma. Ledus, kas kādreiz bija mirdzējis aiz horizonta, tagad atradās viņiem gandrīz pie kājām; uz pavasara pusi tas jau šķelsies pret kalnu sienām.
   Neviens vairs nesaprata dārgumu nozīmi: tie saistījās ar pārāk tālu pagātni, lai kāds no dzīvajiem to saprastu. To izcelšanās gaisa miglā, kas ietina Zelta Laikmetu, un neviens vairs nestāstīs, kā tie beidzot nonākuši šīs klejotāju cilts īpašumā, jo tas bija stāsts par nebūtībā nogrimušu civilizāciju.
   Kādreiz visas šīs nožēlojamās relikvijas kaut kāda iemesla dēļ glabāja kā dārgumu, un tagad tās bija kļuvušas svētas, lai gan to nozīme sen bija zudusi. Teksts vecajās grāmatās bija izbālējis jau pirms vairākiem gadsimtiem, tomēr lielu daļu iespieduma vēl varēja salasīt — ja atrastos kāds, kas to spētu. Bet jau daudzas paaudzes bija mainījušās kopš tiem laikiem, kad cilvēkiem bija vajadzīgas septiņzīmju logaritmu tabulas, pasaules Ģeogrāfijas atlants un Sibēliusa Septītās simfonijas partitūra, ko, spriežot pēc titullapas, bija iespiedis H. K. Ču un dēli Pekinā 2021. gadā.
   Vecās grāmatas bija godbijīgi novietotas nelielās, speciāli šim nolūkam izveidotās kapenēs. Turpat atradās raiba kolekcija — zelta un platīna monētas, salauzta teleskopa lēca, rokas pulkstenis, luminiscējošā spuldze, mikrofons, elektriskā skujamaparāta asmens, dažas miniatūras radiolampas — viss, kas palicis pāri no tiem laikiem, kad civilizācija, sasniegusi savu uzplaukumu, izzuda uz mūžiem. Tas viss bija rūpīgi sakravāts. Tad sekoja vēl trīs relikvijas, visneizprotamākās, bet tieši tādēļ vissvētākās.
   Pirmais bija savādas formas metāla gabals, kura krāsa liecināja par augstas temperatūras iedarbību. Tas bija savā ziņā visaizkustinošākais no visiem šiem pagātnes simboliem, jo stāstīja par Cilvēka izcilāko sasniegumu un par nākotni, ko viņš, iespējams, paredzējis. Sarkankoka paliktni, uz kura tas bija uzmontēts, rotāja sudraba plāksnīte ar uzrakstu:
   Kosmiskā kuģa «Rīta zvaigzne» labā borta sprauslas papildu aizdedze.
   Zeme — Mēness, 1985.
   Nākamais bija vēl viens antīkās zinātnes brīnums — caurspīdīgas plastmasas lode ar tajā iestrādātiem dīvainas formas metāla gabaliem. Tās centrā atradās niecīga kapsula ar sintētisku radioaktīvu vielu, ko ieskāva pārveidojošie ekrāni, kuri raidīja izstarojumu tālu pāri spektra robežām. Kamēr vien viela saglabāja aktivitāti, lode bija it kā miniatūrs radioraidītājs, kas izstaro enerģiju visos virzienos. Pavisam bija izgatavotas tikai dažas šādas lodes; tās bija paredzēts izmantot par pastāvīgiem signālaparātiem asteroīdu orbītu norādīšanai. Bet Cilvēks nekad nesasniedza asteroīdus, un signālaparāti tā arī netika izmantoti.
   Pēdējā relikvija bija plakana, apaļa metāla kārba, ļoti plata, toties sekla. Tā bija rūpīgi aizlodēta un grabēja, kad to pakratīja. Cilts ticējums paredzēja nelaimi, ja kārbu atvērtu, un neviens nezināja, ka tajā atrodas viens no izcilākajiem mākslas darbiem, kas radīts apmēram pirms tūkstoš gadiem.
   Darbs bija pabeigts. Abi vīri aizvēla akmeņus savās vietās un sāka lēni kāpt lejup pa kalna nogāzi. Pat līdz pēdējam brīdim Cilvēks domāja par nākotni, centās saglabāt kaut ko nākamajām paaudzēm.
   Toziem milzīgie ledus vaļņi sāka pirmo uzbrukumu kalniem, virzoties no ziemeļiem un dienvidiem. Priekškalnes tika pārplūdinātas jau pirmajā triecienā, šļūdoņi tās pārvērta putekļos. Bet kalni stāvēja stingri, un, pienākot vasarai, ledus nedaudz atkāpās.
   Tā cīņa turpinājās ziemu pēc ziemas, un gaisu tricināja lavīnu rēkoņa, samalto klinšu brakšķēšana un sašķeltā ledus eksplozijas. Neviens Cilvēka karš nav bijis nežēlīgāks un nav aptvēris zemeslodi pilnīgāk kā šis! Beidzot ledus paisuma viļņi sāka atplūst un lēni slīdēt lejup pa nogāzēm; kalnus tiem tā arī nebija izdevies pakļaut, lai gan ielejas un pārejas joprojām atradās ledus gūstā. Tas nozīmēja neizšķirtu: šļūdoņi bija uzdūrušies cienīgam pretiniekam.
   Bet tas viss bija pārāk vēlu, lai Cilvēkam no tā būtu kāds labums.
   Pagāja gadsimti, un drīz atgadījās kaut kas tāds, kam jānotiek vismaz reizi jebkuras Visuma pasaules vēsturē, lai cik tāla un vientuļa tā arī būtu . . .
   Kuģis no Venēras nokavējās par piectūkstoš gadiem, bet tā apkalpe neko par to nezināja. Vēl daudz miljonu kilometru attālumā teleskopi bija pamanījuši lielo ledus plīvuru, kas padarīja Zemi par visspilgtāko debessķermeni tūlīt pēc Saules. Šur tur apžilbinošo klajumu izraibināja melni traipi, kas liecināja par gandrīz apraktu kalnu esamību. Tas arī bija viss. Viļņojošie okeāni, līdzenumi un meži, tuksneši un ezeri — viss, kas reiz bija Cilvēka pasaule, tagad atradās ledus gūstā, likās, uz mūžu.
   Kuģis pievirzījās tuvāk Zemei un iegāja, orbītā nepilnas tūkstoš jūdzes no tās. Piecas dienas tas riņķoja ap planētu; kameras pa to laiku fiksēja visu, kas bija palicis redzams, un simtiem instrumentu vāca informāciju, kura prasīs Venēras zinātniekiem daudzu gadu darbu. Tieša nosēšanās nebija paredzēta, šķita, ka tam nebūtu jēgas. Bet sestajā dienā aina mainījās. Panorāmas skaitītājs, noregulēts uz maksimālo diapazonu, uztvēra piectūkstoš gadus vecā signālaparāta dziestošo radiāciju. Gadsimtiem ilgi tas bija raidījis signālus, kuri pakāpeniski zaudēja intensitāti sakarā ar aparāta radioaktīvās sirds darbības strauju pavājināšanos.
   Skaitītājs pieskaņojās signālaparāta frekvencei. Kontroltelpā zvans uzstājīgi pieprasīja, lai tam pievērš uzmanību. Nedaudz vēlāk Venēras kuģis izgāja no orbītas un lidoja pretī Zemei — pretī kalniem, kas joprojām lepni slējās virs ledus, pretī akmeņu piramīdai, kuru laika zobs gandrīz nebija skāris.
   Gigantiskais Saules disks žilbinoši mirdzēja debesīs, ko vairs neaizplīvuroja migla, jo mākoņi, kuri reiz slēpa Venēru, tagad bija pilnīgi izklīduši. Spēks, kas bija izmainījis Saules radiāciju, bija pazudinājis vienu civilizāciju, bet devis dzīvību citai. Pirms gandrīz piectūkstoš gadiem pusmežonīgie Venēras ļaudis pirmoreiz ieraudzīja Sauli un zvaigznes. Tāpat kā uz Zemes, arī Venēras zinātne sākās ar astronomiju, un augšupeja uz šīs bagātās, siltās pasaules, ko nekad nebija skatījis Cilvēks, norisinājās neticami strauji.
   Varbūt venēriešiem bija palaimējies. Viņi nepazina Tumšo Laikmetu, kas tūkstoš gadus turēja važās Cilvēku; ķīmijā un mehānikā viņi negāja garo apkārtceļu, bet uzreiz nonāca pie daudz fundamentālākajiem kodolfizikas likumiem. Kamēr Cilvēks nogāja ceļu no piramīdām līdz raķeškuģim, venērieši no zemkopības apgūšanas bija tikuši līdz pašai antigravitācijai — lielākajam noslēpumam, ko Cilvēks tā arī nebija atminējis.
   Siltais okeāns, kurā joprojām mitinājās lielākā daļa jaunās planētas dzīvības, gurdi vēla viļņus pret smilšaino krastu. Kontinents bija tik jauns, ka pat smiltis vēl sastāvēja no rupjiem graudiem: jūra nebija paspējusi sasmalcināt tos. Zinātnieki gulēja pa pusei ūdenī, to skaistie rāpuļu ķermeņi Saules gaismā mirdzēja. Šai krastā no visām planētas salām bija sapulcējušies Venēras dižākie prāti. Viņi vēl nezināja, ko klausīsies, izņemot to, ka tas attiecas uz Trešo Pasauli un noslēpumaino rasi, kura to apdzīvojusi pirms ledus uzbrukuma.
   Vēsturnieks stāvēja uz sauszemes, jo instrumenti, kurus viņš gribēja lietot, bija jāsargā no ūdens. Tam līdzās atradās liela mašīna, ko viņa kolēģi ziņkāri apskatīja. Bija skaidrs, ka aparāts saistīts ar optiku, jo lēcu sistēma projicēja attēlu uz balta ekrāna vairāku jardu attālumā.
   Vēsturnieks sāka runāt. Viņš īsi rezumēja nedaudzos par Trešo Planētu un tās iedzīvotājiem uzzinātos faktus, pieminēja gadsimtiem ilgos neauglīgos pētījumus, kuros veltīgi mēģināts iztulkot kaut vienu vienīgu Zemes rakstu vārdu. Planētu apdzīvojusi rase ar ievērojamām spējām tehnikā; vismaz par to liecinājušas nedaudzās piramīdā uz kalna atrastās mašīnu detaļas.
   — Mēs nezinām, kādēļ tik attīstīta civilizācija beigusi pastāvēt. Gandrīz droši var teikt, ka tai bijušas pietiekamas zināšanas, lai pārdzīvotu Ledus Laikmetu. Jābūt kādam citam iemeslam, par kuru mēs neko nezinām, — varbūt slimība vai rases deģenerēšanās. Pastāv uzskats, ka cilšu sadursmes, līdzīgas tām, kādas notikušas pie mums aizvēsturiskos laikos, varētu būt turpinājušās uz Trešās Planētas arī tehnikas attīstības apstākļos. Daži filozofi uzskata, ka mašīnu eksistence nebūt- nav saistīta ar augstu civilizācijas pakāpi un kari teorētiski ir iespējami arī sabiedrībā ar augstu mehanizāciju, aviāciju un pat radiotehniku. Tāda koncepcija ir pilnīgi sveša mūsu uzskatiem, bet mums jāatzīst tās iespējamība. Tā katrā ziņā varētu izskaidrot izzudušās rases pagrimumu.
   Valda uzskats, ka mēs nekad neuzzināsim, kāds bijis Trešo Planētu apdzīvojušo būtņu ārējais izskats. Gadsimtiem ilgi mūsu mākslinieki tēlojuši ainas no mirušās pasaules vēstures, likdami to apdzīvot daždažādām fantastiskām būtnēm. Lielākā daļa šo būtņu vairāk vai mazāk atgādinājušas rnūs, lai gan bieži ticis uzsvērts — tādēļ vien, ka mēs esam rāpuļi, nav jāsecina, ka visām saprātīgām būtnēm noteikti jābūt rāpuļiem. Tagad mēs esam atrisinājuši vienu no sarežģītākajām vēstures problēmām. Beidzot, pēc piecsimt gadu ilgiem pētījumiem, mēs esam atklājuši Trešās Planētas valdošo dzīvo būtņu īsto veidu un dabu.
   Sapulcējušos zinātnieku vidū atskanēja klusinātas izbrīnās pilnas balsis. Daži bija tik pārsteigti, ka uz brīdi pazuda zem ūdens, kā visi venērieši mēdza darīt sasprindzinājuma momentos. Vēsturnieks pagaidīja, līdz viņa kolēģi atkal uzpeldēja elementā, ko viņi tik ļoti neieredzēja. Viņš pats jutās gluži ērti, jo virs viņa nepārtraukti darbojās nelieli smidzinātāji. Ar to palīdzību viņš varēja vairākas stundas uzturēties sausumā, pirms vajadzēja atkal atgriezties okeānā.
   Uztraukums lēni norima, un lektors turpināja:
   — Viens no mīklainākajiem priekšmetiem, ko mēs atradām uz Trešās Planētas, ir plakans metāla konteiners ar ļoti garu, caurspīdīgu, malās perforētu un cieši uz spoles uztītu plastmasas lenti. Šī caurspīdīgā lente no pirmā acu uzmetiena likās gluži neizteiksmīga, bet pārbaudē ar jauno subelektronu mikroskopu atklājās, ka tā nav. Uz materiāla virsmas ir tūkstošiem miniatūru attēlu, kas mūsu acij nav saredzami, bet ir pilnīgi skaidri attiecīgā apstarojamā. Ļoti ticams, ka tie iespiesti materiālā ar kādas ķīmiskas metodes palīdzību un laika gaitā padzisuši.
   Šie attēli acīmredzot ir Trešās Planētas dzīves hronika tās civilizācijas ziedu laikos. Attēli nav neatkarīgi cits no cita; blakus esošie ir gandrīz vienādi un atšķiras tikai ar sīkām kustību detaļām. Šāda ieraksta mērķis ir skaidrs: lai attēlotu ilgstošu kustību, nepieciešams fiksēt atsevišķus tās momentus
   ātrā secībā. Mēs esam konstruējuši šādu aparātu, un man te ir precīzs attēlu secības atveidojums.
   Kadri, ko jūs tūlīt skatīsiet, aiznes mūs daudzus tūkstošus gadu tālā pagātnē, mūsu kaimiņu planētas uzplaukuma laikos. Jūs redzēsiet ļoti sarežģītu civilizāciju, kuras darbībā mēs daudz ko varam tikai neskaidri nojaust. Dzīve liekas bijusi ļoti brāzmaina un enerģijas pilna, un tajā ir daudz mulsinoša.
   Ir skaidrs, ka Trešo Planētu apdzīvojušas dažādas sugas, pie kam neviena no tām nav bijusi rāpuļi. Tas ir trieciens mūsu lepnumam, bet tāds secinājums ir neizbēgams. Dominējošā dzīvības forma, šķiet, bijis divkājis ar divām rokām. Tas pārvietojies stāvus un sedzis ķermeni ar kaut kādu elastīgu materiālu, droši vien aizsardzībai pret aukstumu, jo pat pirms Ledus Laikmeta temperatūra uz planētas bijusi daudz zemāka nekā mūsu pasaulē.
   Taču es ilgāk nepārbaudīšu jūsu pacietību. Tūlīt jūs redzēsiet ierakstu, par ko es jums stāstīju.
   No projekcijas aparāta izšāvās spilgts gaismas kūlis. Atskanēja klusa dūkoņa, un uz ekrāna parādījās simtiem savādu būtņu, kas raustīdamās pārvietojās šurpu turpu. Attēls pēkšņi paplašinājās, ietvēra vienu no šīm būtnēm, un zinātnieki varēja pārliecināties, ka vēsturnieka apraksts bijis pareizs. Būtnei bija divas diezgan tuvu kopā stāvošas
   acis, bet pārējo sejas rotu nozīmi nevarēja izprast. Galvas apakšdaļā rēgojās liela atvere, kas nepārtraukti aizvērās un atvērās; droši vien tai bija kaut kāds sakars ar būtnes elpošanu.
   Zinātnieki kā apburti vēroja, kā savādās būtnes tiek iesaistītas fantastiskos piedzīvojumos. Notika neticami nikna sadursme ar citu, nedaudz atšķirīgu radījumu. Likās, ka abiem noteikti jāiet bojā, bet nē, — kad viss bija cauri, neviens nelikās cietis. Tad sekoja jūdzēm garš mežonīgs brauciens kādā mehānismā ar četriem riteņiem, kurš spēja ārkārtīgi ātri pārvietoties. Skrējiens beidzās pilsētā, kas bija stāvgrūdām pārpildīta ar citiem satiksmes līdzekļiem; tie kustējās visos virzienos galvu reibinošā ātrumā. Neviens nebrīnījās, kad divas mašīnas sadūrās un abas tika sadragātas.
   Pēc tam notikumi kļuva arvien sarežģītāki. Tagad bija gluži skaidrs, ka būs nepieciešami daudzu gadu pētījumi, lai analizētu un izprastu visu notiekošo. Bija skaidrs arī tas, ka ieraksts ir mākslas darbs, pie tam nevis precīzs, bet drīzāk nedaudz stilizēts Trešās Planētas dzīves atspoguļojums.
   Attēlu plūsmai beidzoties, lielākā daļa zinātnieku jutās pilnīgi apstulbuši. Pēdējais kadrs attēloja haotisku kņadu, kur būtne, kas bija atradusies uzmanības centrā, tika ierauta kādā šausmīgā, bet neizprotamā katastrofā. Attēls sašaurinājās līdz aplim ar būtnes galvu centrā. Pēdējā aina attēloja tuvplānā tās seju, acīmredzot paužot kaut kādas spēcīgas jūtas, bet nebija uzminams, vai tās ir ārkārtīgas dusmas, bēdas, izaicinājums, rezignācija vai vēl kas cits.
   Attēls nozuda. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas rakstu zīmes, tad viss bija cauri.
   Dažas minūtes valdīja absolūts klusums, ja neskaita viļņu šļakstus smiltīs. Zinātnieki bija pārāk apstulbuši, lai runātu. Acumirklīgais ieskats Zemes civilizācijā bija atstājis uz viņu prātiem satriecošu iespaidu. Tad nelielas grupiņas sāka sarunāties, vispirms čukstus, tad arvien skaļāk, domām par redzēto kļūstot noteiktākām. Drīz Vēsturnieks lūdza uzmanību un atkal uzrunāja klātesošos.
   — Mēs pašreiz plānojam, — viņš iesāka, — plašu pētījumu programmu, lai uzzinātu no šīs hronikas pēc iespējas vairāk. Tiek gatavots tūkstošiem kopiju, ko izdalīs visiem darbiniekiem. Pienācīgi jānovērtē ar to saistītās problēmas; būs jāveic milzu darbs, it sevišķi psihologiem. Bet es nešaubos, ka mēs gūsim panākumus. Kurš vēlāk, nākamajās paaudzēs, varēs kaut ko pateikt par šo brīnišķīgo rasi, ja mēs nespēsim to izdarīt? Pirms šķiramies, palūkosimies vēlreiz uz mūsu tālajiem radiniekiem, kuru prāts varbūt pārspējis mūsējo, bet no kuriem munis palicis tik maz.
   Uz ekrāna vēlreiz pazibēja beigu kadrs, šoreiz nekustīgs, jo projekcijas aparāts bija izslēgts. Ar tādu kā godbijību zinātnieki cieši vērās klusajā pagātnes tēlā, kamēr mazais divkājis savukārt lūkojās uz viņiem ar tam raksturīgo uzpūtību.
   Pēdējo reizi Laikā tas simbolizēs cilvēku rasi. Venēras psihologi analizēs tā darbību un novēros katru tā kustību, līdz viņi varēs rekonstruēt tā smadzeņu uzbūvi. Par to sarakstīs tūkstošiem grāmatu. Tiks izdomātas juceklīgas filozofijas, lai izskaidrotu tā izturēšanos. Bet viss šis darbs, visi šie pētījumi būs gluži veltīgi.
   Lepnā un vientuļā figūra uz ekrāna droši vien sardoniski smīnēja par zinātniekiem, kuri atsāka savus mūžsenos, neauglīgos meklējumus. Tās noslēpums paliks neatminēts, kamēr vien pastāvēs Visums, jo neviens nekad vairs nevarēs izlasīt Zemes mirušo valodu. Nākamajos gadsimtos vēl miljoniem reižu šie pēdējie vārdi pazibēs uz ekrāna, un neviens nekad neuzminēs to nozīmi: «Volta Disneja ražojums».

A. AZIMOVS
ŽĒLSIRDĪGIE MAITASPUTNI

   Jau piecpadsmit gadu harrieši bija uzturējušies savā bāzē Mēness otrā pusē.
   Tas bija kaut kas nepiedzīvots, kaut kas nedzirdēts! Neviens harrietis nebūtu ticējis, ka tas var vilkties tik ilgi. Speciālas dezak- tivācijas vienības pilnā trauksmes gatavībā bija gaidījušas piecpadsmit gadu, lai kuru katru mirkli piķētu lejup cauri radioaktīvajiem mākoņiem un glābtu kas glābjams, palīdzētu tiem nedaudzajiem, kuri būs palikuši dzīvi. Protams, par pieklājīgu atlīdzību.
   Taču nu jau piecpadsmit reižu planēta bija apriņķojusi ap savu Sauli. Katra apriņķojuma laikā satelīts nepilnas trīspadsmit reizes bija apmetis loku ap planētu. Un visu šo laiku kodolkarš nebija sācies.
   Domājošie lielie primāti uzspridzināja atombumbas dažādos planētas virsmas punktos. Planētas stratosfēra no radioaktīvajiem atkritumiem bija kļuvusi nenormāli silta. Bet karš nesākās un nesākās.
   Deviens loloja cerību, ka viņu nomainīs. Viņš bija pēc skaita ceturtais šās kolonizācijas ekspedīcijas komandieris (ja pēc piecpadsmit gadu ilgas bezdarbības to vēl varēja tā dēvēt), un viņam būtu gauži pa prātam, ja te ierastos piektais. Tagad, kad harriešu pasaule sūtīja uz šejieni Virsadministratoru, lai tas personiski iepazītos ar stāvokli, viņa nomainīšana varēja notikt visai drīz. Jauki! - Deviens stāvēja uz Mēness virsmas, ģērbies savā skafandrā, un domāja par mājām, par Harriju. Viņa garās, tievās rokas nemierīgi kustējās, it kā ilgodamās (cauri miljoniem gadu saglabājušas instinktu) pēc pirmatnējā meža kokiem. Viņš bija tikai trīs pēdas garš. Zem ķiveres caurspīdīgā sejsega bija redzama melna, krunkaina seja ar resnu, kustīgu degunu tieši pašā centrā. Uz melnā fona mazais smalkās bārdas kušķītis izskatījās spodri balts. Skafandra mugurpusē mazliet zem vidus bija izcilnis, kurā ērti novietojās īsā, strupā harriešu aste.
   Deviens savu ārieni, protams, uzskatīja par normālu un dabisku, taču viņš ļoti labi zināja, ka harrieši stipri atšķiras no visām citām Galaktikas domājošajām būtnēm. Harrieši vienīgie bija tik mazi augumā; viņiem vienīgajiem bija aste; viņi vienīgie ēda tikai veģetāru barību… un viņi vienīgie bija izvairījušies no neizbēgamā kodolkara, kas bija pazudinājis visas pārējās zināmās domājošo būtņu sugas.
   Viņš stāvēja ar valni apjoztā ieplakā, kas - pletās tik daudzu jūdžu tālumā, ka to ietverošā augstā malas krants nozuda aiz apvāršņa. (Šādu reljefa veidojumu, ja tas būtu mazāku apmēru, Harrijā sauktu par krāteri.) Fie ieplakas dienvidu malas vaļņa, kur vienmēr bija zināms pavēnis pret tiešajiem Saules stariem, atradās pilsēta. Sākumā, protams, tā bija tikai pagaidu nometne, bet, gadiem ritot, šurp tika atvestas sievietes, tepat dzima bērni. Tagad šeit bija skolas, komplicētas hidroponikas iekārtas un lieli ūdens rezervuāri — viss, kas nepieciešams pilsētai bezgaisa pasaulē.
   Smieklīgi! Un tas viss tādēļ, ka viena planēta, kam bija kodolieroči, negribēja sākt kodolkaru.
   Virsadministrators, kam kuru katru brīdi vajadzēja ierasties, bez šaubām, gandrīz tūlīt uzdos to pašu jautājumu, ko Deviens bija uzdevis sev jau līdz apnikumam.
   Kāpēc nav noticis kodolkarš?
   Deviens vēroja, kā smagnējie movi sagatavo nosēšanās laukumu, nogludinādami nelīdzenumus un noklādami pamatu ar keramikas masas slāni, kam vajadzēja absorbēt su- peratomiskā lauka grūdienus kuģa nolaišanās brīdī, iespējami pasargājot pasažierus no neērtībām.
   Pat savos skafandros movi šķita spēka pārpilni, taču tas bija tikai muskuļu spēks. Aiz viņiem varēja redzēt kāda harrieša mazo stāvu. Tas deva pavēles, un movi paklausīgi tās izpildīja. Kā gan citādi!
   No visiem domājošajiem lielajiem primātiem movu rase maksāja harriešiem meslus visneparastākajā veidā — vairāk paši ar sevi nekā ar materiālām vērtībām. Tā bija apbrīnojami noderīga atlīdzība, daudzējādā ziņā labāka nekā tērauds, alumīnijs vai medikamenti.
   Deviena radiotelefons iesprakšķējās.
   —    Kuģis ir jau redzams, ser! — atskanēja ziņojums. — Tas nolaidīsies stundas laikā.
   —    Ļoti labi, — Deviens sacīja. — Lieciet sagatavot manu mašīnu, lai es varu doties pie kuģa, tiklīdz sāksies nosēšanās.
   Patiesībā viņam nepavisam nelikās, ka ir ļoti labi.
   Virsadministrators ieradās savas personiskās svītas pavadībā, kas sastāvēja no pieciem moviem. Kopā ar viņu tie ienāca pilsētā — katrā pusē pa vienam, trīs aizmugurē. Tie palīdzēja viņam novilkt skafandru, tad novilka savējos.
   Viņu retām spalvām klātie ķermeņi, lielās, rupji veidotās sejas, platie deguni un plakanie vaigu kauli bija pretīgi, taču neiedvesa bailes. Kaut arī viņi bija divreiz garāki un gandrīz trīsreiz resnāki par harriešiem, viņu acis raudzījās truli un poza, kādā tie stāvēja, mazliet noliekuši resni dzīslotos kaklus un apātiski nokāruši muskuļainās rokas, pauda pilnīgu padevību.
   Virsadministrators atlaida movus, un tie izgāja laukā. Patiesībā viņam, protams, šāda apsardze nebija vajadzīga, taču augstais stāvoklis prasīja, lai viņam allaž būtu pieci pavadoņi, un tas tika ievērots.
   Ne maltītes, ne gandrīz nebeidzamā apsveicināšanās rituāla laikā netika runāts par dienesta darīšanām. Tikai vēlā stundā, kad daudz piemērotāk būtu bijis doties pie miera, Virsadministrators, ar sīkajiem pirkstiem paburzījis savu bārdas kušķīti, jautāja: ■ — Cik ilgi, kaptein, mums vēl būs jāgaida uz šo planētu?
   Viņš acīmredzot bija jau krietni vecs. Viņa augšdelmu apspalvojums bija nosirmojis un pušķīši pie elkoņiem gandrīz tikpat balti kā bārdiņa.
   —    Es to nevaru pateikt, jūsu augstība, — Deviens pazemīgi sacīja. — Viņi neiet parasto ceļu.
   —    Tas ir acīm redzams. Jautājums ir, kāpēc viņi neiet parasto ceļu? Padomei ir skaidrs, ka jūsu ziņojumos nav pateikts viss līdz galam. Jūs izvirzāt teorijas, bet nepamatojat tās ar faktiem. Mums tur Harrijā tas viss ir apnicis. Ja jums ir zināms kaut kas tāds, par ko mēs neesam informēti, tagad būtu laiks par to parunāt.
   —    Te ir grūti kaut ko noteikti apgalvot, jūsu augstība. Līdz šim mēs nekad neesam novērojuši kādu planētu tik ilgu laiku. Un vēl pavisam nesen mūsu izlūkošanai bija nepareiza ievirze. Katru gadu mēs gaidījām, ka kodolkarš sāksies nākamajā gadā, un tikai tagad, kopš es esmu komandieris, mēs esam sākuši intensīvāk pētīt planētas iedzīvotājus. Vismaz viens labums ir no ilgās gaidīšanas — mēs esam iemācījušies dažas no viņu galvenajām valodām.
   —    Patiešām? Pat bez nosēšanās uz viņu planētas?
   Deviens paskaidroja:
   —    Mūsu kuģi, kas novērošanas nolūkos ielidoja planētas atmosfērā, pierakstīja veselu virkni radioziņojumu, jo sevišķi pirmajos gados. Es liku mūsu lingvistiskajām skaitļošanas mašīnām tos apstrādāt, un pēdējā gada laikā esmu mēģinājis no visa šā materiāla izlobīt kādu jēgu.
   Virsadministrators cieši pavērās Devienā ar tādu sejas izteiksmi, kas labāk par jebkuru skaļu izsaucienu liecināja, cik viņš ir pārsteigts.
   —    Un jūs esat uzzinājis kaut ko svarīgu?
   —    Iespējams, jūsu augstība, taču tas, ko esmu izdibinājis, ir tik dīvaini, pie tam manā rīcībā nav tiešu, noteiktu pierādījumu, tādēļ es neiedrošinājos runāt par to oficiāli savos ziņojumos.
   Virsadministrators saprata.
   —    Vai jums būtu kas pretī izklāstīt savu viedokli neoficiāli — tikai man? — viņš mazliet klīrīgi jautāja.
   —    Ar lielāko prieku, — Deviens tūlīt atbildēja. — Šās planētas iedzīvotāji, protams, pēc savas dabas ir lielie primāti. Un viņiem piemīt konkurences instinkts.
   Virsadministrators atviegloti nopūtās un aši nolaizīja savu degunu.
   —    Man bija tāda dīvaina iedoma, — viņš sacīja, — ka tiem varētu nebūt šā konkurences instinkta un ka tāpēc… Bet turpiniet, turpiniet!
   —    Viņiem ir šis instinkts, — Deviens apgalvoja. — Pie tam daudz spēcīgāks par vidējo.
   —    Bet kādēļ tad parastajā secībā nenotiek viss pārējais?
   —    Līdz zināmam punktam tas ir noticis, jūsu augstība. Pēc parastā ilgā inkubācijas perioda viņi sāka attīstīt tehniku; pēc tam parastās lielo primātu savstarpējās apkaušanās pārvērtās par patiešām iznīcinošiem kariem. Pēdējā liela mēroga kara beigu posmā tika izgudroti kodolieroči, un karš tūlīt beidzās.
   Virsadministrators pamāja.
   —    Un tālāk?
   —     Tālāk notikumiem būtu vajadzējis risināties šādi: drīz pēc tam noteikti sākas kodolkarš, kara gaitā strauji tiek izgudroti arvien postošāki kodolieroči, kas tomēr tiek lietoti lielajiem primātiem tipiskajā veidā, un tā rezultātā drīz vien no iedzīvotājiem paliek pāri neliels skaits badā mirstošu indivīdu uz drupās pārvērstās planētas.
   —    Protams, bet tas nav noticis. Kāpēc?
   —    Jāņem vērā viens apstāklis, — Deviens turpināja. — Manuprāt, pie šiem lielajiem primātiem tehnikas attīstība, reiz sākusies, noritēja ārkārtīgi strauji.
   —   Nu un tad? — Virsadministrators iebilda. — Vai tam kāda nozīme? Viņi jo ātrāk varēja izgudrot kodolieročus.
   —    Taisnība. Bet pēc pēdējā vispārējā kara viņi turpināja neparasti straujā tempā attīstīt kodolieročus. Tā ir tā nelaime. Nāvi nesošais potenciāls bija ļoti palielinājies, iekāms radās izdevība uzliesmot kodolkaram, un tagad tas sasniedzis tādu līmeni, ka pat lielie primāti neuzdrošinās riskēt ar karu.
   Virsadministrators plati ieplēta savas mazās, melnās acis.
   —    Tas nav iespējams. Nav svarīgi, cik talantīgi šie radījumi ir tehnikā. Kara zinātne strauji attīstās tikai kara laikā.
   —    Šie radījumi un viņu planēta šai ziņā varētu būt arī izņēmums, taču šķiet, ka pie viņiem notiek karš — ne īsts karš, tomēr karš.
   —    Ne īsts karš, tomēr karš … — Virsadministrators neizpratnē atkārtoja. — Ko tas nozīmē?
   —    Labi nezinu, — Deviens nikni noskuri- nāja degunu. — Šai jautājumā mani mēģinājumi izlobīt kādu jēgu no fragmentārā materiāla, ko mums izdevās uztvert, ir visai neapmierinoši. Uz šās planētas notiek kaut kas tāds, ko sauc par auksto karu. Un šis aukstais karš, lai kas tas īstenībā būtu, mežonīgi dzen viņus uz priekšu pētniecībā, tomēr nenovedot līdz kodolieroču lietošanai un iznīcībai.
   —    Neiespējami! — Virsadministrators iesaucās.
   —    Tur ir planēta. Te esam mēs, — Deviens sacīja. — Mēs esam gaidījuši piecpadsmit gadu.
   Virsadministrators pacēla savas garās rokas un, sakrustojis virs galvas, nolaida plaukstas uz pleciem.
   —    Tad ir tikai viena izeja. Padomē tika apsvērta tāda varbūtība, ka planēta ir nonākusi strupceļā, sasniegusi stāvokli, kad valda sasprindzinājuma pilns miers, kas balansē tieši uz kodolkara robežas. Kaut kas līdzīgs tam, par ko jūs nupat stāstījāt, tikai neviens nevarēja izskaidrot šās parādības cēloņus. Bet tādu stāvokli mēs nedrīkstam pieļaut.
   —    Nedrīkstam, jūsu augstība?
   —    Nē. — Virsadministrators saviebās kā sāpēs. — Jo ilgāk tas- turpinās, jo lielāka kļūst varbūtība, ka lielie primāti var atklāt starpzvaigžņu ceļojumu metodes. Un tad viņi iespiedisies Galaktikā ar visu savu konkurences spēku. Vai jūs saprotat?
   —    Nu un tad?
   Virsadministrators ierāva galvu dziļāk rokās, it kā negribētu dzirdēt to, kas pašam jāsaka. Viņa balss skanēja apslāpēti.
   —    Ja viņi tik tikko noturas līdzsvarā, mums tie mazliet jāpagrūž, kaptein. Mums tie jāpagrūž.
   Devienam iekšas kaut kas sagriezās, un piepeši viņš rīkles galā sajuta apēsto pusdiena garšu.
   —    Jāpagrūž, jūsu augstība?
   Viņš to nespēja saprast.
   Tad Virsadministrators pateica tieši:
   —    Mums jāpalīdz viņiem sākt kodolkaru.
   Varēja redzēt, ka viņam ir tikpat nelabi
   ap dūšu kā Devienam. Viņš nočukstēja:
   —    Mums tas jādara!
   Deviens tik tikko spēja parunāt.
   —           Bet kā to var izdarīt, jūsu augstība? — viņš čukstot jautāja.
   —           Es nezinu . . . Un neskatieties tā uz mani. Tas nav mans lēmums. Tas ir Padomes lēmums. Jūs taču saprotat, kas notiktu ar Galaktiku, ja domājošie lielie primāti ielauztos kosmosā ar pilnu spēku, kodolkara nenovājināti.
   Deviens nodrebēja, to iedomājoties. Lielie primāti ar savu spēcīgo konkurences instinktu Galaktikā! Taču viņš neatlaidās:
   —          Bet kā var izraisīt kodolkaru? Kā tas izdarāms?
   —           Es jums saku, es nezinu. Bet vajag būt kādai iespējai. Varbūt. .. mēs varētu nosūtīt kādu ziņojumu vai… ar mākoņu akumulācijas palīdzību izraisīt katastrofiskas lietus gāzes. Mēs varētu daudz ko izdarīt ar viņu meteoroloģiskajiem apstākļiem . . .
   —          Kādā veidā tas varētu izraisīt kodolkaru? — Deviens, šo priekšlikumu neietekmēts, sacīja.
   —   Laikam jau nevarētu. Es to pieminēju tikai piemēra pēc. Bet lielajiem primātiem pašiem tas būtu jāzina. Galu galā viņi taču ir tie, kas sāk kodolkarus. Viņu smadzenes ir tā modelētas, ka tiem jāzina. Tāds ir Padomes pieņemtais lēmums.
   Deviens izdzirdēja klusu troksni, kas radās, viņa astei lēnām dauzoties pret krēslu. Viņš mēģināja noturēt to mierā, bet veltīgi.
   —    Kāds lēmums, jūsu augstība?
   —    Sagūstīt vienu lielo primātu no planētas. Nolaupīt.
   —    Savvaļas lielo primātu?
   —    Pašreizējā momentā uz planētas eksistē tikai tādi. Protams, savvaļas.
   —    LJn ko, pēc jūsu domām, viņš mums pastāstīs?
   —    Tas nav svarīgi, kaptein. Ja vien viņš vispār kaut ko runās, mentalitātes analīze dos mums atbildi.
   Deviens ierāva galvu, cik iespējams, dziļi starp lāpstiņām. Aiz pretīguma viņam padusēs trīcēja āda. Savvaļas lielais primāts! Viņš mēģināja to iedomāties •— kodolkara apdullinošo seku neskartu, harriešu eigēni- kas civilizējošās ietekmes nepārvērstu.
   Virsadministrators nemaz necentās noslēpt, ka arī viņam tas šķiet pretīgi, taču sacīja:
   —    Jums, kaptein, būs jāvada sagūstīšanas ekspedīcija. Tas ir nepieciešams Galaktikas labā.
   Deviens jau vairākkārt bija redzējis planētu, bet ikreiz, kad kuģis nonāca Mēness otrā pusē un redzeslokā parādījās šī pasaule, viņu sagrāba nepanesamas ilgas pēc mājām.
   Tā bija skaista planēta, pēc savām dimensijām un īpašībām ļoti līdzīga Harrijai, tikai mežonīgāka un lielāka. Ieraudzīt to pēc tuksnesīgā Mēness bija satriecoši.
   Interesanti būtu zināt, cik vēl šai līdzīgu planētu patlaban ir harriešu uzskaitē. Cik vēl ir šādu planētu, par kurām pedantiski novērotāji ir ziņojuši, ka līdz ar gadalaikiem to izskatā notiek pārmaiņas, kas izskaidrojamas vienīgi ar barības augu mākslīgu kultivēšanu? Cik reižu vēl nākotnē pienāks tāda diena, kad vienas vai otras planētas stratosfērā sāks pieaugt radioaktivitāte un uz turieni nekavējoties būs jānosūta kolonizācijas eskadriļas? Gluži tāpat kā uz šo planētu . ..
   Sākumā harrieši bija rīkojušies gandrīz aizkustinoši pašpaļāvīgi. Deviens būtu varējis pasmieties, pārlasot šos pirmos ziņojumus, ja tagad pats nebūtu iepīts šai pasākumā. Harriešu izlūkkuģi pievirzījās cieši klāt planētai, lai savāktu ģeogrāfiskos datus, konstatētu iedzīvotāju koncentrācijas vietas. Viņi, protams, tika ^pamanīti, bet kāda gan tam bija nozīme? Kuru katru brīdi, viņi domāja, vajadzēja notikt pēdējai eksplozijai.
   Kuru katru brīdi. . . Bet veltīgi pagāja gadi, un izlūkkuģiem radās šaubas, vai tomēr nevajadzētu būt piesardzīgākiem. Tie atkāpās tālāk no planētas.
   Deviena kuģis tagad bija piesardzīgs. Komanda nervozēja, jo misija bija ļoti nepatīkama; visi Deviena apgalvojumi, ka lielajam primātam netiks nodarīts nekas ļauns, nespēja viņus nomierināt. Notikumu gaitu nekādā ziņā nedrīkstēja steidzināt. Lai tuvotos planētai, vajadzēja izraudzīties pavisam vientuļu un mežonīgu, kalnainu apvidu. Viņi tur lidinājās desmit jūdžu augstumā dienām ilgi, un komanda kļuva arvien nervozāka, vienīgi allaž flegmātiskie movi palika mierīgi.
   Beidzot viņi teleskopā ieraudzīja kādu radījumu, gluži vienu starp pauguriem, ar garu nūju rokā un saini pāri muguras augšdaļai.
   Viņi klusām, ar superskaņu nolaidās zemē. Deviens pats, ādai tirpstot aiz satraukuma, vadīja kuģi.
   Sagūstīšanas laikā radījums divas reizes kaut ko pateica, un šīs frāzes tika fiksētas kā pirmais materiāls mentalitātes analīzes mašīnai.
   Pirmo izsaucienu — tajā brīdī, kad lielais primāts gandrīz tieši virs galvas ieraudzīja kuģi, — uztvēra pelengējošais telemikro- fons. Tas skanēja: «Mans dievs! Lidojošais šķīvis!»
   Deviens saprata otro frāzi. Tā lielie primāti sauca harriešu kuģus; šis apzīmējums bija radies tajos pirmajos gados, kad netika ievērota piesardzība.
   Otru piezīmi mežonīgais radījums izkliedza, kad viņu ievilka kuģī; viņš pretojās ar apbrīnojamu spēku, taču nespēja izrauties no movu dzelžainā tvēriena.
   Deviens, smagi elpodams, gaļīgajam degunam viegli trīcot, pagāja gīīsteknim pretī, un šis radījums (kura netīkami kailā seja bija kļuvusi eļļaini spīdīga no kaut kādiem šķidriem izdalīiumiem) iegaudojās: — Deviņi pērkoni! Pērtiķis!
   Atkal Deviens saprata pēdējo vārdu. Vienā no planētas galvenajām valodām ar šo vārdu apzīmēja mazos primātus.
   Ar mežonīgo radījumu bija ārkārtīgi grūti apieties. Vajadzēja bezgalīgu pacietību, iekāms ar to varēja sākt prātīgi runāt. Sākumā viņš visu laiku atradās nenormāla uzbudinājuma stāvoklī. Gandrīz tūlīt pat šis radījums saprata, ka viņu ved projām no Zemes, un pretēji Deviena viedoklim nepavisam neuztvēra to kā aizraujošu piedzīvojumu. Viņš tikai nepārtraukti pieminēja savu mazuli un kādu lielo primātu sieviešu kārtas radījumu.
   («Viņiem ir sievas un bērni,» līdzjūtīgi nodomāja Deviens, «un viņi tos savā veidā mīl, jo viņi visi ir lielie primāti.»)
   Vispirms šim radījumam vajadzēja ieskaidrot, ka movi, kas viņu uzraudzīja un niknuma lēkmju brīžos apvaldīja, nenodarīs tam nekā ļauna un ka vispār ar viņu nenotiks nekas slikts.
   (Devienam kļuva nelabi, iedomājoties, ka viena domājoša būtne varētu nodarīt pāri otrai. Viņam bija ļoti grūti runāt par šo tematu, jo, lai pārliecinātu gūstekni par pretējo, gribot negribot vajadzēja mirkli it kā pieļaut šādu varbūtību. Bet planētas radījums Deviena vilcināšanos uztvēra ar lielām aizdomām. Tādi jau šie lielie primāti bija.)
   Piektajā dienā, kad gūsteknis, varbūt gan tikai aiz spēku izsīkuma, labu laiku bija izturējies mierīgi, viņi abi sarunājās Deviena personiskajā kajītē, bet, tiklīdz kapteinis īsi un lietišķi pateica, ka harrieši gaida kodolkaru, lielais primāts piepeši atkal saniknojās.
   —    Gaidāt! — viņš kliedza. — Kādēļ jūs esat tik pārliecināti, ka tas būs?
   Deviens, protams, nebija pārliecināts, taču atbildēja:
   —   Vienmēr notiek kodolkari. Mūsu nolūks ir palīdzēt jums pēc tam.
   —    Palīdzēt mums pēc tam… — Lielā primāta valoda kļuva nesakarīga, viņš sāka nikni mētāties ar rokām, un moviem, kas stāvēja tam abās pusēs, vajadzēja viņu atkal saudzīgi apvaldīt un aizvest projām.
   Deviens nopūtās. Planētas radījuma izteicienu skaits bija jau krietni prāvs, un varbūt mentalitātes analīzes mašīnas spēs no tiem kaut ko izlobīt. Viņa paša neapbruņotais prāts te netika nekādā galā.
   Starp citu, gūstekņa veselības stāvoklis nebija spīdošs. Viņa ķermenis bija gandrīz pilnīgi bez spalvām; novērošana no liela attāluma šo faktu nebija atklājusi tāpēc, ka šie lielie primāti valkāja mākslīgas ādas. Viņi to darīja vai nu siltuma dēļ, vai ari tādēļ, ka pat paši juta instinktīvu pretīgumu pret pilnīgi kailu ādu. (Tas varētu būt interesants sarunas temats. Nebija svarīgi, kāda satura izteicienus dod apstrādāt mentalitātes analīzes mašīnām.)
   Dīvaini, bet uz šā radījuma seias bija sadīgušas spalvas — pat vairāk nekā harriešiem un tumšākas krāsas.
   Un tomēr — galvenais bija tas, ka šis radījums nejutās labi. Viņš bija kļuvis vājāks, jo ēda ļoti maz, un, ja tā turpināsies pārāk ilgi, var ciest vina veselība. Deviens negribēja justies atbildīgs par to.
   Nākamajā dienā lielais primāts šķita pavisam rāms. Viņš runāja ar jūtamu ieinteresētību, gandrīz tūlīt ievirzīdams sarunu par kodolkaru. («Lielo primātu prātam šis temats ir briesmīgi pievilcīgs,» Deviens nodomāja.)
   —     Jūs teicāt, ka vienmēr notiekot kodolkari? — radīiums sacīja. — Vai tas nozīmē, ka eksistē vēl citas domājošas būtnes, izņemot jūs, mūs … un viņus? — viņš norādīja uz tuvumā stāvošajiem moviem.
   —         Ir tūkstošiem domājošu būtņu sugu, kas apdzīvo tūkstošiem pasau]u. Daudz daudz tūkstošu, — Deviens sacīja.
   —    Un tās visas sāk kodolkarus?
   —    Visas, kas ir sasniegušas zināmu tehnikas attīstības pakāpi. Visas, izņemot mūs. Mēs esam citādi. Mums nav konkurences instinktā. Mums ir sadarbības instinkts.
   —   Vai tas jāsaprot tā: jūs zināt, ka kodolkari notiks, un tomēr nekā nedarāt?
   —    Mēs darām, — Deviens sacīja, juzdamies aizskarts. — Protams, darām. Mēs mēģinām palīdzēt. Mūsu vēstures agrīnajā posmā, kad mēs tikko atklājām iespēju ceļot kosmosā, mums vēl nebija zināma lielo primātu daba. Viņi atraidīja mūsu draudzību, un mēs vairs nemēģinājām nodibināt sakarus. Pēc tam mēs atradām radioaktīvās drupās pārvērstas pasaules. Beidzot mēs uzdūrā- mies vienai pasaulei, kur patlaban notika kodolkarš. Tas bija šausmīgi, bet mēs nekā nevarējām palīdzēt. Pamazām mēs to iemācījāmies. Tagad mēs esam gatavi doties palīgā jebkurai mums zināmai pasaulei, kas sasniegusi kodolkara līmeni. Mēs esam gatavi laist darbā dezaktivācijas iekārtas un eigēnikas analizatorus.
   —    Ko tas nozīmē — laist darbā eigēnikas analizatorus?
   Deviens bija veidojis šo frāzi pēc analoģijas, izmantodams savas nelielās šā radījuma valodas zināšanas. Viņš piesardzīgi turpināja:
   —          Mēs mērķtiecīgi kontrolējam pārošanos un izdarām sterilizācijas, lai, cik iespējams, izskaustu konkurences instinktu tajos, kas palikuši dzīvi.
   Vienu mirkli viņam likās, ka lielais primāts atkal sāks niknumā trakot. Taču tas neskanīgā balsī sacīja:
   —    Jūs gribējāt teikt, ka padarāt viņus pakļāvīgus kā tos tur? — Viņš atkal norādīja uz moviem.
   —     Nē, nē. Šie ir citādi. Mēs tikai atbrīvojam karu pārcietušos indivīdus un to pēcnācējus no ekspansijas un agresijas tieksmēm un dodam tiem iespēju dzīvot mierā mūsu pārvaldībā. Bez mūsu uzraudzības viņi ir sevi iznīcinājuši, un bez tās viņi iznīcinātu sevi atkal.
   —    Kāds jums no tā labums?
   Deviens šaubīdamies pavērās lielajā primātā. Vai tiešām bija nepieciešams vēl skaidrot, kas ir dzīves galvenais prieks?
   —    Vai tad jums nav prieka kādam palīdzēt? — viņš jautāja.
   —    Turpiniet! Kas vēl? Ko jūs no tā gūstat?
   —    Protams, planētas maksā Harrijai kontribūcijas.
   —    Ahā!
   —    Atlīdzība par kādas sugas izglabšanu ir visai pieticīga, — Deviens iebilda, — un mums taču rodas izdevumi, kas jāsedz. Kontribūcija nav liela un tiek noteikta atbilstoši planētas iespējām. No pasaules, kas bagāta ar mežiem, tā var būt ikgadēja kokmateriālu piegāde, no kādas citas planētas — mangāna sāļi. Šo movu planētai nav nekādu dabas bagātību, un viņi paši piedāvājās dot mums zināmu skaitu indivīdu, ko mēs izmantojam kā apkalpojošo personālu. Viņi ir visspēcīgākie no lielajiem primātiem, un mēs nesāpīgā veidā tiem pielietojam smadzeņu darbību bremzējošus preparātus . ..
   —    Lai padarītu viņus par kretīniem?
   Deviens aptuveni uzminēja, ko šis vārds
   varētu nozīmēt, un saērcināts sacīja:
   —    Nepavisam ne. Mēs to darām tikai tāpēc, lai viņi samierinātos ar savu kalpotāju stāvokli un aizmirstu mājas. Mēs negribam, ka viņi būtu nelaimīgi. Viņi taču ir domājošas būtnes!
   —    Un ko jūs darītu ar Zemi, ja pie mums notiktu karš?
   —    Mums ir bijis piecpadsmit gadu laika, lai to izlemtu, — Deviens sacīja. — Jūsu pasaule ir ļoti bagāta ar dzelzi, un jums ir augsti attīstīta tērauda ražošanas tehnoloģija. Manuprāt, jūsu kontribūcija būtu tērauds. — Viņš nopūtās. •— Taču šajā gadījumā, man šķiet, kontribūcija nesegtu mūsu izdevumus. Mēs esam gaidījuši pārāk ilgi — vismaz desmit gadus par ilgu.
   —    Cik pasaules jūs esat šādā veidā apli- kuši ar nodokļiem? — lielais primāts jautāja.
   —    Es nezinu precīzo skaitu. Bet noteikti vairāk nekā tūkstoš.
   —          Tad jau jūs esat īsti Galaktikas lendlordi, vai ne? Tūkstoš pasaules iznīcina sevi, lai maksātu meslus jūsu labklājībai. Bet, ziniet, jūs esat vēl kaut kas cits. — Radījuma balss kļuva skaļa un griezīga. — Jūs esat maitasputni!
   —           Maitasputni? — Deviens atkārtoja, pūlēdamies uzminēt šā vārda nozīmi.
   —           Maitu ēdāji. Putni, kas gaida, kad kāds nabaga radījums nomirs tuksnesī aiz slāpēm, un tad nolaižas zemē un ēd tā līķi.
   Iedomājoties šādu ainu, Devienam noreiba galva un kļuva nelabi. Viņš vārgā balsī sacīja:
   —    Ne, nē, mēs palīdzam viņiem.
   —           Jūs gaidāt uz karu gluži kā maitasputni. Ja jūs gribat palīdzēt, novērsiet karu! Neglābiet dzīvus palikušos vien. Glābiet visus!
   Deviena aste noraustījās pēkšņā uzbudinājumā.
   —           Kā var novērst karu? Varbūt jūs man to pateiksit?
   (Kara novēršana nebija nekas cits kā pretējais process kara izraisīšanai. Jāzina, kā notiek viens process, tad būs skaidrs arī otrs.)
   Taču mežonis vilcinājās. Beidzot viņš sacīja:
   —    Dodieties leja! Izskaidrojiet situāciju!
   Deviens jutās vīlies. Viņš bija gaidījis ko
   citu, Bez tam .. .
   —           Nolaisties pie jums? — viņš pārjautāja. — Pilnīgi neiespējami.
   Viņa āda vairākās vietās sāka trīcēt aiz riebuma, iedomājoties, ka harriešiem būtu jāsastopas vaigu vaigā ar šo nesavaldīto mežoņu miljoniem.
   Laikam pretīguma izteiksme Deviena sejā bija tik ekspresīva un nepārprotama, ka lielais primāts pat pāri bioloģisko sugu barjerai saprata tās cēloni. Viņš metās virsū harrietim, taču viens no rnoviem burtiski pēdējā mirklī to saķēra un savaldīja, nemaz nepiepūlot savus muskuļus.
   —     Nē, nē! Kverniet vien un gaidiet! Mai- tasputns! Maitasputns! Maitasputns! — mežonis kliedza.
   Dienām ilgi Deviens nevarēja sadūšoties, lai atkal sastaptos ar mežoni. Viņš pietiekami nerespektēja pat Virsadministratoru, kad tas kategoriski paziņoja, ka vēl nav pietiekami daudz datu, lai izdarītu šo mežoņu mentalitātes galīgo analīzi.
   Deviens atļāvās pateikt:
   —    To ir pilnīgi pietiekami, lai dabūtu atbildi uz mūsu jautājumu.
   Virsadministrators domīgi pārlaida sārto mēli pāri trīcošajam degunam.
   —    Jā, kaut kādu aptuvenu atbildi varbūt gan. Bet es nevaru paļauties uz tādu atbildi. Mēs esam sastapušies ar ļoti neparastu sugu. To mēs jau zinām. Mēs nedrīkstam pieļaut kļūdas .. . Vismaz viens ir skaidrs. Mēs esam notvēruši augsti attīstītu eksemplāru, ja vien … ja vien tāda nav visa šī suga. —
   Šķita, ka Virsaaministratoru šī doma ļoti
   mulsina.
   Deviens sacīja:
   —    Šis radījums iztēloja man šausmīgu ainu par to … to putnu … kas …
   —    Maitasputnu, — Virsadministrators pateica priekšā.
   —    Viņš visu mūsu misiju parādīja izkropļotā gaismā. Kopš tā brīža es neesmu bijis spējīgs ne kārtīgi paēst, ne gulēt. Tik tiešām, man šķiet, es būšu spiests lūgt mani atbrīvot…
   —    Tikai ne tūlīt, iekāms mēs neesam paveikuši savu uzdevumu, — Virsadministrators stingri sacīja. — Vai jūs domājat, ka man šī aina par… par maitu ēšanu… ir patīkama? Jums jāsavāc vairāk datu!
   Deviens pamāja. Viņš, protams, saprata. Virsadministratora attieksme pret kodolkara mākslīgu izraisīšanu bija tāda pati kā jebkuram harrietim, un viņš, cik iespējams, novilcināja izlemšanas brīdi.
   Deviens gatavojās vēl vienai sarunai ar mežoni. Tā izvērsās pilnīgi nepanesama un bija pēdējā.
   Mežonim uz vaiga rēgojās zilums, it kā viņš atkal būtu pretojies moviem. Skaidrs, ka viņš bija to darījis. Viņš jau daudzkārt bija tā izturējies, un moviem, lai kā tie centās nenodarīt gūsteknim pāri, bija nejauši gadījies viņam iesist. Mežonim gan būtu vajadzējis saprast, cik ļoti movi pūlas viņu fiē* ievainot, un tādēļ uzvesties mierīgi, taču šķita, ka drošības apziņa, tieši otrādi, mudina viņu pretoties vēl vairāk.
   («Šie lielie primāti ir ļauni, ļoti ļauni,» Deviens skumīgi nodomāja.)
   Vairāk nekā stundu viņi sarunājās par dažādiem nenozīmīgiem tematiem, un tad pēkšņi mežonis ļoti kareivīgi jautāja:
   —    Kā jūs teicāt, cik ilgi jūs te jau uzturaties?
   —    Piecpadsmit jūsu gadus, — Deviens atbildēja.
   —    Saskan. Pirmie lidojošie šķīvji tika pamanīti tieši pēc otrā pasaules kara. Cik ilgi tad vēl jāgaida uz kodolkaru?
   Gluži neviļus Deviens pateica patiesību: — Mēs arī to gribētu zināt. — Un tad piepeši aprāvās.
   —   Es sapratu, ka kodolkarš ir neizbēgams, —• mežonis sacīja. — Pagājušo reizi jūs teicāt, ka esat gaidījuši vismaz desmit gadu ilgāk nekā parasti. Tātad jūs gaidījāt karu pirms desmit gadiem, vai ne?
   —    Es nevaru ar jums runāt par šo tematu, — Deviens sacīja.
   —    Ak nevarat? — mežonis griezīgi kliedza. — Ko tad jūs domājat darīt? Cik ilgi jūs vēl gaidīsit? Kādēļ tad mazliet nepiebik- stīt? Negaidiet vis, maitasputni! Sāciet karui
   Deviens pietrūkās kājās.
   —    Ko jūs runājat?
   —          Kādēļ gan jūs joprojām gaidāt, jūs draņķīgie .ii — viņš it kā aizrijās ar kādu pilnīgi nesaprotamu lamuvārdu, tad aizelsies turpināja: — Tieši tā dara maitasputni, kad kāds nabaga nožēlojams dzīvnieks vai pat cilvēks mirst pārāk lēni. Viņi negrib gaidīt. Viņi riņķodami nolaižas lejā un izknābj savam upurim acis. Viņi nogaida, kamēr tas kļūst nevarīgs, un paši pasteidzina viņa galu.
   Deviens tūlīt lika aizvest mežoni projām un devās uz savu guļamistabu, kur stundām ilgi vēl mocījās ar nelabumu. Viņš nevarēja gulēt ne tobrīd, ne nākamo nakti. Vārds «maitasputns» griezīgi skanēja viņa ausīs, un acu priekšā rēgojās šī pēdējā drausmīgā aina.
   —    Jūsu augstība, es vairāk nespēju runāt ar mežoni, — Deviens noteikti sacīja. — Ja jums vēl vajadzīgi dati, es jums nevaru palīdzēt.
   Virsadministrators izskatījās novājējis.
   —    Es zinu, — viņš sacīja. — To . . . par maitasputniem… ir ļoti grūti panest. Bet jūs taču ievērojāt, ka viņu tas nemaz nesatrauc. Lielie primāti pret tādām lietām ir imūni, nocietinājušies, nejūtīgi. Tāds ir viņu domāšanas veids. Šausmīgi!
   —    Es jums nevaru dabūt vairāk datu.
   —    Būs jau labi. Es jūs saprotu .. . Pie tam katra nākamā datu kopa tikai apstiprina iepriekšējo atbildi. Līdz šim es domāju, ka tā ir tikai provizoriska. Es ļoti cerēju, ka galīgā atbilde būs citāda… — Viņš paslēpa seju spalvainajās rokās. — Tagad mēs zinām, kā pie viņiem var izraisīt kodolkaru.
   —    Patiešām? Kas jādara?
   —     Kaut kas ļoti tiešs, ļoti vienkāršs. Es nekad nebūtu varējis to iedomāties. Arī jūs ne.
   —    Kas tas ir, jūsu augstība? — Devienu pārņēma baisma priekšnojauta.
   —    Viņus novalda mierā tikai tas, ka neviena no spēka ziņā gandrīz vienādām pusēm neuzdrīkstas uzņemties atbildību par kara uzsākšanu. Ja viena puse to darītu, tad otra .. . labi, runāsim pilnīgi atklāti… atmaksātu ar to pašu.
   Deviens saprotoši pamāja.
   Virsadministrators turpināja:
   •— Ja kaut viena pati atombumba nokristu vienas vai otras puses teritorijā, upuri tūlīt pat secinātu, ka to nometusi pretējā puse. Viņi saprastu, ka tālākus uzbrukumus gaidīt nevar. Dažu stundu laikā sekotu spēcīgs pretuzbrukums. Otra puse savukārt parādā nepaliktu. Dažu nedēļu laikā viss būtu galā.
   —    Bet kā mēs piespiedīsim vienus no viņiem nomest šo pirmo bumbu?
   —    Mēs to nemaz nedarīsim, kaptein. Runa nav par to. Mēs paši nometīsim pirmo bumbu.
   —    Ko? — Deviens sagrīļojās.
   —   Jā gan. Izanalizējiet lielā primāta

   domāšanu, un šī atbilde pati iekritīs jums rokās.
   —    Bet kā mēs to varam?
   —           Mēs samontēsim bumbu. Tas nepavisam nav grūti. Mēs to nosūtīsim ar kuģi lejup un nometīsim uz kādu apdzīvotu vietu…
   —    Apdzīvotu?
   Virsadministrators novērsa skatienu un, juzdamies neomulīgi, sacīja:
   —    Pretējā gadījumā nebūs efekta.
   —          Saprotu, — Deviens noteica. Viņš pret savu gribu iedomājās maitasputnus. Viņš tos iztēlojās kā lielus, zvīņainus putnus (līdzīgus mazajiem, nekaitīgajiem spārnotajiem radījumiem Harrijā, tikai milzīgi lielus) ar gludu plēvi klātiem spārniem un gariem, asiem knābjiem, viņš redzēja tos riņķojam lejup, iecērtam knābjus mirstošās acīs.
   Viņš aizsedza acis ar rokām, tad drebošā balsī jautāja:
   —    Kas pilotēs kuģi? Kas nometīs bumbu?
   Virsadministralora balss bija tikpat nedroša kā Devienam:
   —    Es nezinu.
   —           Es to nedarīšu, — Deviens sacīja. — Es nevaru. Neviens harrietis nedarīs to ne par kādu maksu.
   Virsadministrators bēdīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ.
   —    Varbūt pavēlēt moviem . ..
   —    Kas viņiem pavēlēs to darīt?
   Virsadministrators smagi nopūtās.
   — Es sazināšos ar Padomi. Lai tā iepazīstas ar visiem datiem. Varbūt Padome kaut ko ierosinās.
   Tā pēc mazliet vairāk nekā piecpadsmit gadiem harrieši demontēja savu bāzi Mēness otrā pusē.
   Nekas nebija paveikts. Šīs planētas lielie primāti nebija sākuši savu kodolkaru; varbūt tā nebūs nekad.
   Par spīti visām briesmām, kas sakarā ar to varēja draudēt nākotnē, Deviens jutās neizsakāmi laimīgs. Kāda jēga lauzīt galvu par nākotni šobrīd, kad viņš beidzot atstāja šo visšausmīgāko no šausmīgajām pasaulēm.
   Viņš noraudzījās, kā Mēness attālinās un sarūk par spožu punktu; tas pats notika ar planētu un šīs sistēmas Sauli, līdz beidzot tā visa nozuda starp zvaigznājiem.
   Un tikai tad viņā līdztekus atvieglojumam pamodās arī citas izjūtas. Tikai tad viņš pirmoreiz sajuta mazu pašpārmetumu, ka viss būtu varējis notikt citādi.
   —    Varbūt viss vēl būtu beidzies labi, ja mēs būtu apbruņojušies ar pacietību, — Deviens sacīja Virsadministratoram. — Iespējams, ka viņi tomēr kādreiz tīri nejauši būtu sākuši kodolkaru.
   —    Šaubos gan, — Virsadministrators atteica. — Mentalitātes analīze …
   Viņš apklusa, un Deviens visu saprata. Mežoni viņi bija nogādājuši atpakaļ uz planēji
   tas gandrīz bez kādiem miesas bojājumiem. Pēdējo nedēļu notikumi tika izdzēsti no viņa atmiņas. Viņu izsēdināja kādas nelielas apdzīvotas vietas tuvumā, netālu no pauguriem, kur harrieši to bija atraduši. Lielā primāta biedri droši vien domās, ka viņš bijis apmaldījies. Novājēšanu, sasitumus un atmiņas zudumu viņi izskaidros ar pārciestajām grūtībām.
   Bet ļaunums, ko bija nodarījis viņš .. .
   Galvenais, harriešiem nevajadzēja atvest viņu uz Mēnesi. Gan viņi kaut kā būtu samierinājušies ar domu par kara izraisīšanu. Varbūt paši būtu nākuši uz domām nomest bumbu un izstrādājuši kādu netiešu, tālva- dāmu sistēmu, lai to izdarītu.
   Mežoņa iztēlotā aina par maitasputniem bija visam pārvilkusi svītru. Tā bija satriekusi Devienu un Virsadministratoru. Kad visi dati tika aizsūtīti uz Harriju, tie arī uz Padomi atstāja graujošu iespaidu. Drīz vien bija pienākusi pavēle demontēt bāzi.
   —    Es nekad vairs nepiedalīšos kolonizācijā, — Deviens teica.
   —    Varbūt nevienam no mums tas nekad vairs nebūs jādara, — Virsadministrators drūmi sacīja. — Šīs planētas mežoņi ielauzīsies kosmosā, un lielie primāti ar savu mentalitāti Galaktikā nozīmēs beigas . . .
   Deviena deguns noraustījās. Tas nozīmēs beigas visam — visam labajam, ko Harrija paveikusi Galaktikā, visam labajam, ko tā vēl būtu darījusi nākamībā.
   Viņš iesaka: — Mums tomšr vajadzēja nomest… — un nepabeidza.
   Kāda nozīme to teikt? Viņi nebūtu varējuši nomest šo bumbu pat visas Galaktikas labklājības vārdā. Ja viņi to varētu izdarīt, tad savā domāšanas veidā paši būtu lielie primāti, un ir taču vēl briesmīgākas lietas nekā tikai visa beigas.
   Deviens domāja par maitasputniem.

H. HaRISONS
ATBRAUCĒJA CIEŠANAS

   Kaut kur augšā aiz Veskeras mūžīgajiem mākoņiem bija saklausāma aizvien pieaugoša dārdoņa. To izdzirdējis, tirgotājs Džons Harts apstājās, un, plaukstu pie veselās auss pielicis, ieklausījās. Viņa zābaki mazliet grima dubļos. Blīvajā atmosfērā skaņa te pieņēmās spēkā, te pieklusa, taču nāca arvien tuvāk un tuvāk.
   —    Tāds pats troksnis kā no tava kosmiskā kuģa, — sacīja Itins, ar veskeriešu salto loģiku lēni saskaldīdams domu, lai to pamatīgāk apsvērtu. — Taču tavs kuģis joprojām stāv tai pašā vietā, kur tu to nosēdināji. Kaut gan mēs kuģi neredzam, tam tur jābūt, jo tu vienīgais proti to vadīt. Un ja vēl kādam tas arī izdotos, mēs dzirdētu kuģi paceļamies gaisā. Bet, tā kā mēs līdz šim neko neesam dzirdējuši un tādu troksni rada tikai kosmiskais kuģis, tad tas nozīmē ..
   —    Jā, vēl viens kuģis, — viņu pārtrauca Harts, kas bija pārāk aizņemts ar savām domām, lai spētu sagaidīt, kad beigsies veskerieša loģisko konstrukciju virtene.
   Protams, tas bija cits kosmiskais kuģis, un tā parādīšanās bija tikai laika jautājums; bez šaubām, šis kuģis ieturēja kursu ar radiolokācijas iekārtas palīdzību, kā savā laikā bija orientējies arī Harts. Uz šurp lidojošā kuģa ekrāna viņa paša kuģis būs skaidri saskatāms, un atbraucējs droši vien nolaidīsies pēc iespējas tuvāk tam.
   — Labāk nekavējies, Itin, — brīdināja Džons Harts. — Ej pa ūdeni, lai ātrāk nokļūtu ciematā. Pasaki visiem, lai iet uz purvu, tālāk no cietās zemes. Kuģis laižas lejup, un katrs, kas nosēšanās laikā pakļūs zem tā, tiks izcepts.
   Mazā Veskeras amfībija nojauta neizbēgamas briesmas. Harts vēl nebija beidzis runāt, kad Itina ribainās ausis jau bija sakļāvušās kā sikspārņa spārni un viņš klusēdams ieslīdēja tuvējā kanālā. Harts šļakstināja tālāk pa dubļiem, cenzdamies iet pēc iespējas ātrāk. Viņš bija tieši iznācis pie klajuma, kur atradās ciems, kad dārdoņa pārauga apdullinošā rēkoņā un cauri zemajiem mākoņu slāņiem izšāvās kosmiskais kuģis. Harts pievēra acis un, pretrunīgu jūtu pārņemts, vēroja, kā aug pelēkmelnā kuģa siluets.
   Pavadījis gandrīz veselu gadu uz Veskeras, viņš tagad bija spiests apklusināt ilgas pēc cilvēku sabiedrības. Kaut gan šīs ilgas — dziļi apslēptās bara instinkta paliekas — neatlaidīgi atgādināja Hartam viņa radniecību ar pārējo pērtiķu cilti, viņš ar komersanta lietišķību aplēsa iznākumu. Diezgan ticams, ka atlidojis vēl viens tirdzniecības kuģis, un, ja tas ir tā, tad viņa monopolam tirdzniecībā ar Veskeras iedzīvotājiem gals klāt. Bet tas varēja būt arī kāds cits kuģis, un tieši tāpēc Harts nostājās zem milzu papardes un izvilka no maksts revolveri.
   Kosmiskais kuģis izsvelmēja ap simt kvadrātmetru dubļu, dārdoņa apklusa, un nolaišanās kāju nagi čirkstot iecirtās saplaisājušajā zemē. Nošņirkstēja metāls, un kuģis sastinga uz vietas; mitrajā gaisā palēnām plaka dūmu un tvaiku mākonis.
   —   Ei Hart, iezemiešu izspiedēj un aplau- pītāj, kur tu esi? — nokliedza kuģa skaļrunis.
   Kosmiskā kuģa aprises tikai ļāva nojaust kaut ko pazīstamu, toties šo griezīgo balsi Harts pazina nekļūdīgi. Izgājis atklātā vietā, viņš pasmaidīja un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi nosvilpās. No kuģa apakšējās daļas izvirzījās mikrofons un pavērsās pret viņu.
   —    Ko tu te dari, Singh? — uzsauca Harts, pagriezies pret mikrofonu. — Vai tiešām esi kļuvis tik slinks, ka nevarēji atrast sev citu planētu un ieradies te, lai nolaupītu peļņu godīgam tirgotājam?
   —   Godīgam! — ierēcās skaļruņa pastiprinātā balss. — Un to es dzirdu no cilvēka, kurš redzējis vairāk cietumu nekā atklāto namu, bet šis skaitlis, iedrošinos apgalvot, nav nekāds mazais. Traki žēl, manu jaunības dienu biedri, bet es nevaru pievienoties tev, lai kopīgi ekspluatētu šo mēra apsēsto zaņķi. Mans ceļš ved uz pasauli, kur vieglāk elpot, kur vieglāk saraust naudu. Šeit iemaldījos tikai tāpēc, ka radās izdevība tīri labi nopelnīt, uzņemoties taksometra šofera pienākumus. Es atvedu tev draugu, ideālu biedru, cilvēku, kas nodarbojas ar pavisam citām lietām. Bet tev viņš labprāt palīdzēs. Es būtu izkāpis un sasveicinājies ar tevi, ja nebaidītos, ka pēc atgriešanās mani ietupinās karantīnā. Es izlaižu pasažieri caur tamburu; ceru, ka palīdzēsi viņam izkraut bagāžu.
   Tātad otra tirgotāja uz planētas pagaidām nebūs, par to varēja nebažīties. Toties Hartam ātrāk gribējās uzzināt, kas tas par pasažieri, kuram ienācis prātā atbraukt uz šo tālo pasauli, nopērkot sev biļeti tikai vienā virzienā. Un ko varēja nozīmēt Singha balsī saklausāmais slēptais izsmiekls? Harts apgāja apkārt kosmiskajam kuģim, dodamies uz to vietu, no kuras bija nolaistas kāpnes, un, palūkojies augšup, ieraudzīja kravas nodalījumā cilvēku, kas velti stīvējās ar lielu grozu. Cilvēks pagriezās, un Harts, ieraudzījis augsto garīdznieka apkakli, saprata, par ko zobojies Singhs.
   — Kas jums še vajadzīgs? — noprasīja Harts; lai kā viņš mēģināja savaldīties, taču izgrūda šos vārdus pavisam nelaipnā tonī.
   Ja atbraucējs arī ievēroja, cik dīvaini tiek uzņemts, viņš nelikās par to ne zinis, bet smaidīja, kā smaidījis, un, rāpdamies lejā, stiepa pretim roku.
   —    Tēvs Marks, — viņš stādījās priekšā, — no brāļu misionāru biedrības. Ļoti patīkami .. .
   —    Es jautāju, kas jums te vajadzīgs? — Harta balss skanēja mierīgi un ledaini. Tagad viņš zināja, kā jārīkojas pašreizējā situācijā.
   —    Tas taču ir pilnīgi skaidrs, — joprojām labsirdīgi sacīja tēvs Marks. — Mūsu misionāru biedrība pirmo reizi savākusi līdzekļus, lai sūtītu garīgos emisārus uz citām planētām.. Man palaimējās . ..
   —    Pievāciet savu bagāžu un kāpiet atpakaļ kuģī. Jūsu klātbūtne te nav vēlama, bez tam jums nav atļaujas izkāpt. Jūs būsiet par apgrūtinājumu, bet te, uz Veskeras, nav neviena, kas varētu rūpēties par jums. Kāpiet atpakaļ kuģī.
   —     Es nezinu, kas jūs esat, ser, un kāpēc jūs nerunājat taisnību, — atbildēja garīdznieks. Viņš joprojām bija mierīgs, bet smaids no viņa sejas bija nozudis. — Esmu pamatīgi izstudējis kosmiskās tiesības un šīs planētas vēsturi. Te nav ne slimību, ne zvēru, no kuriem būtu jābaidās. Turklāt Veskera ir atklāta planēta, un, kamēr Kosmosa pārvalde nebūs grozījusi tās statusu, man ir tādas pašas tiesības te atrasties kā jums.
   Likums, protams, bija misionāra pusē, Harts vienkārši mēģināja viņu piemānīt, cerēdams, ka atbraucējs nezina savas tiesības. Tomēr nekas neiznāca. Hartam atlika vēl viena visai nepatīkama iespēja, un viņam vajadzēja to izmantot, kamēr nebija par vēlu.
   —    Kāpiet atpakaļ kuģī! — viņš uzkliedza, vairs neslēpdams savas dusmas. Viņš mierīgi izvilka no maksts revolveri, un stobra melnais caurums jau atradās dažas collas no garīdznieka vēdera. Garīdznieks nobālēja, bet nekustējās.
   —    Kāda velna pēc tu pūties kā tītars, Hart? — skaļrunī iečerkstējās Singha klusinātā balss. — Puisis ir samaksājis par braucienu, un tev nav tiesību padzīt viņu no šīs planētas.
   —    Man ir gan tiesības, — atcirta Harts, paceldams revolveri un tēmēdams garīdzniekam starp acīm. — Dodu viņam trīsdesmit sekundes laika iekāpt atpakaļ kuģī, citādi es nospiedīšu gaili.
   —    Vai tu esi jucis, vai arī āzē mūs? — ietarkšķējās Singha aizkaitinātā balss. — Ja tu joko, tad tas ir muļķīgs joks un tev nekādā ziņā nepalīdzēs. Tādā spēlē var piedalīties divi, bet es tevi apspēlēšu.
   Smagi nodārdēja lodīšu gultņi, un kuģa tālvadāmais tornis pagrieza pret Hartu četrus stobrus.
   —    Liec nost revolveri un palīdzi tēvam Markam izkraut bagāžu! — nokomandēja skaļrunis; Singha balsī atkal bija dzirdamas humoristiskas notis. — Lai kā arī es gribētu, es nespēju palīdzēt, draudziņ. Pēc manām
   5t domām, nu ir īstā reize tev aprunāties ar misionāru. Bet man pietiek — man jau bija iespēja sarunāties ar viņu visu ceļu, braucot šurp no Zemes!
   Harts iebāza revolveri makstī, sāpīgi pārdzīvodams savu neveiksmi. Tēvs Marks panācās uz priekšu; uz viņa lūpām atkal rotājās apburošs smaids; izņēmis no kabatas bībeli, viņš to pacēla virs galvas.
   —    Mans dēls, — viņš teica.
   —    Es neesmu jūsu dēls, — izmocīja Harts, pēc ciestās sakāves plīsdams vai pušu aiz dusmām.
   Hartā trakoja niknums, viņš sažņaudza dūres; taču viņš piespieda sevi atslābināt pirkstus un iesita garīdzniekam ar plaukstu. Un tomēr tas nogāzās, bet līdz ar viņu biezajos dubļos nokrita atvērusies bībele.
   Itins un citi veskerieši vēroja notiekošo uzmanīgi, taču acīmredzot vienaldzīgi. Harts neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt uz viņu neizteiktajiem jautājumiem. Viņš devās uz savu māju, bet, manījis, ka veskerieši vēl arvien nekustīgi stāv, apgriezās.
   —    Ir ieradies jauns cilvēks, — viņš teica. — Vajadzēs palīdzēt viņam pārnest mantas. Varat tās novietot lielajā noliktavā, kamēr viņš pats nebūs kaut ko sev uzcēlis.
   Harts skatījās, kā viņi aizklunkuro pāri pļaviņai uz kuģi, tad iegāja mājā un guva kaut nelielu gandarījumu, aizcērtot durvis tā, ka to viena puse ieplīsa. Ar tādu pašu skaudru prieku viņš atkorķēja pēdējo īru
   viskija pudeli, ko bija taupījis īpašam gadījumam. Nu, gadījums, protams, bija īpašs, kaut arī ne gluži tāds, kā viņš būtu vēlējies. Viskijs bija labs un daļēji nomāca nepatīkamo garšu mutē. Ja viņa taktika būtu izdevusies, panākumi būtu attaisnojusi visu. Bet viņš bija cietis neveiksmi, un zaudējuma rūgtumam pievienojās mokoša doma, ka viņš nostādījis sevi muļķa lomā. Singhs aizlidoja neatvadījies. Nav zināms, kāds iespaids viņam radies par šo. notikumu, bet, atgriezies uz Zemes, viņš, protams, stāstīs brīnumu lietas. Lai, bažas par savu reputāciju var pataupīt līdz nākamajai reizei, kad viņš atkal ļaus sevi savervēt. Tagad nu jānokārto attiecības ar garīdznieku. Caur lietus aizsegu Harts saskatīja, ka garīdznieks mēģina uz- sliet saliekamo telti, bet visi ciema iedzīvotāji nostājušies rindās un klusēdami vēro. Saprotams, ka neviens no viņiem nepiedāvājās palīdzēt.
   Kad telts bija uzslieta un grozi un kastes saliktas tajā, lietus mitējās. Šķidruma līmenis > pudelē bija stipri krities, un neizbēgamā tikšanās Hartu vairs tā nesatrauca. Taisnību sakot, viņš meklēja ieganstu, lai sāktu runāt ar misionāru. Ja aizmirsa visu šo nejēdzīgo notikumu, tad tikšanās ar jebkuru cilvēku, vienalga, kas viņš arī būtu, pēc pilnīgā vientulībā pavadīta gada likās patīkama. «Vai jūs nebūtu ar mieru paēst kopā ar mani pusdienas? Džons Harts,» viņš uzrakstīja otrā pusē uz vecas pavadzīmes. Bet varbūt vecais ir pārāk iebiedets un neatnāks? Nē, tas laikam gan nav labākais paņēmiens, kā nokārtot attiecības. Pa vandījies zem lāviņas, viņš atrada piemērotu kastīti un ielika taiā savu revolveri. Kad Harts atvēra durvis, ītins, protams, savu skolotāju jau gaidīja, jo šodien biia viņa kārta veikt Zināšanu Vācēia pienākumus. Tirgotājs pasniedza viņam zīmīti un kasti.
   —    Aiznes tam atbraucējam, — viņš pavēlēja.
   —   Atbraucēju sauc par Jauno Cilvēku? — jautāja Itins.
   —    Nē! — skarbi atteica Harts. — Viņu sauc Marks. Bet es taču lūdzu tevi tikai aiznest to, nevis ielaisties sarunā.
   Ikreiz, kad Harts zaudēja pašsavaldīšanos, veskerieši ar savu pedantisko domāšanu uzvarēja raundu.
   —    Tu nelūdz ielaisties sarunā, — lēni teica Itins, — bet var gadīties, ka Marks palūdz. Bez tam citi interesējas, kā viņu sauc, un, ja es nezināšu vina vār . ..
   Viņš aprāvās, jo Harts aizcirta durvis. Starp citu, tam nebija nozīmes: tiekoties ar Itinu nākamreiz — pēc dienas, pēc nedēļas vai pat pēc mēneša — monologs atsāksies ar to pašu vārdu, ar kuru viņi beiguši, un doma tiks zelēta, kamēr viss kļūs pilnīgi skaidrs. Harts pie sevis nolamājās un uzlēja ūdeni divām visgaršīgākajām no vēl palikušajām koncentrātu porcijām.
   Pie durvīm steidzīgi pieklauvēja.
   —    Iekšā! — atsaucās Harts.
   Ienāca garīdznieks un sniedza kasti ar revolveri.
   —     Pateicos, mister Hart, ka jūs man aiz- devāt revolveri, es cienu garu, kas jūs mudinājis man to sūtīt. Man nav ne mazākās jausmas, kāda iemesla dēļ izcēlušās ar manu atbraukšanu saistītās nepatikšanas, bet, ja mēs gribam kādu laiku dzīvot kopā uz šīs planētas, laikam gan vislabāk būs tās aizmirst.
   —     Jūs dzerat? — jautāja Harts, paņemdams kasti un norādīdams uz pudeli, kas stāvēja uz galda. Viņš pielēja divas glāzes pilnas līdz malām un sniedza vienu garīdzniekam. — Es domāju apmēram tāpat kā jūs, bet man jums tomēr jāpaskaidro, kāpēc tas notika. — Viņš kādu brīdi drūmi raudzījās uz savu glāzi, tad pacēla to, aicinādams izdzert, — Šī ir liela pasaule, un man šķiet, ka mums jāiekārtojas tajā pēc iespējas labāk. Uz jūsu veselību.
   —    Tas kungs lai ir ar jums, — atteica tēvs Marks un arī pacēla glāzi.
   —    Ne ar mani un ne ar šo planētu, — cieti noteica Harts. — Tur ir tas āķis. — Viņš izdzēra glāzi līdz pusei un nopūtās.
   —    Jūs tā runājat, lai mani šokētu? — smaidot jautāja garīdznieks. — Varat būt pārliecināts, uz mani tas neiedarbojas.
   —    Es pat nedomāju šokēt, bet pateicu tieši to, ko domāju. Es droši vien piederu pie tiem, kurus jūs dēvējat par ateistiem, un tāpēc man nav nekādas daļas par reliģiskajiem uzskatiem, šejienieši, vienkāršie, neizglītotie akmens laikmeta radījumi, līdz šim ir iztikuši bez visādiem māņiem un reliģijas iedīgļiem, un es cerēju, ka viņi ari turpmāk varēs dzīvot tāpat.
   —    Ko jūs runājat? — garīdznieks sapīka. — Jūs gribat teikt, ka viņiem nav nevienas dievības, nav nekādas ticības aizkapa dzīvei? Pēc jūsu domām, viņiem jāmirst. . .
   —    Un viņi mirst un sairst pīšļos, tāpat kā visas pārējās dzīvās būtnes. Viņiem ir pērkons, koki, ir ūdens, bet nav Pērkongrā- vēju, nav meža garu un nāru. Viņiem nav tabu, nav burvju vārdu un kroplīgu dieviņu, kas mocītu viņus ar lietuvēniem un dažādiem ierobežojumiem. Tā ir vienīgā pirmtauta no visām, kuras esmu redzējis, kas pilnīgi brīva no māņticības un tieši tāpēc ir daudz laimīgāka un saprātīgāka par citām tautām. Es gribu, lai šīs būtnes tādas arī paliktu.
   —    Jūs gribat turēt tās tālu no dieva . .. no glābiņa? — garīdznieka acis ieplētās, un viņš parāvās tālāk no Harta.
   —    Nē, es gribu pasargāt tās no māņiem, — iebilda Harts. — Lai veskerieši vispirms papildina savas zināšanas un iemācās reālistiski spriest par dabas parādībām.
   —    Ser, jūs apvainojat baznīcas mācību, pielīdzinot to māņticībai. ..
   —    Lūdzu, — pārtrauca Harts, paceldams roku, — bez teoloģiskiem strīdiem. Es nedomāju, ka mūsu sabiedrība tērējusi līdzekļus šim ceļojumam tikai tādēļ, lai mēģinātu atgriezt mani. Ņemiet vērā to apstākli, ka pie saviem uzskatiem esmu nonācis pēc nopietnām daudzu gadu pārdomām, un veselam baram pēdējā kursa teoloģijas studentu neizdosies tos grozīt. Es apsolu, ka necentīšos pievērst jūs savai ticībai, ja jūs apsolāt to pašu attiecībā pret mani.
   —    Esmu ar mieru, mister Hart. Jūs man atgādinājāt, ka esmu atbraucis ar uzdevumu glābt veskeriešu dvēseles, un ar to man tad ari jānodarbojas. Bet kā gan mana darbība varētu izjaukt jūsu plānus, ja jūs centāties aizkavēt manu izkāpšanu? Jūs pat draudējāt man ar revolveri un … — garīdznieks apklusa un sāka vērties savā glāzē.
   —     Un pat sāpīgi iesitu jums? — jautāja Harts, pēkšņi sadrūvējies. — Tam nav nekāda attaisnojuma, un es esmu gatavs atvainoties. Vienkārši sliktas manieres un vēl sliktāks raksturs. Nodzīvojiet ilgi vientulībā, un jūs sāksiet izturēties tāpat. — Viņš domīgi aplūkoja savas lielās, uz galda gulošās rokas; rētas un tulznas atgādināja viņam pagātni. — Tā kā nav labāka apzīmējuma, sauksim to par cerību sabrukumu. Darbojoties savā profesijā, jums ne vienreiz vien bijusi izdevība ieskatīties cilvēka dvēseles vistumšākajās dzīlēs, un jums jāzina šis tas par rīcības stimuliem un laimi. Esmu bijis pārāk aizņemts, un man nekad nav ienācis prātā kaut kur apmesties un nodibināt ģimenes dzīvi. Līdz pat nesenai pagātnei es
   neesmu to nožēlojis. Varbūt radiācija atmiekšķējusi manas smadzenes, bet es esmu sācis izturēties pret šiem spalvainajiem, zivīm līdzīgajiem veskeriešiem tā, it kā tie zināmā mērā būtu paša bērni, un es daļēji atbildu par viņiem.
   —   Mēs visi esam Viņa bērni, — rāmi piebilda tēvs Marks.
   —     Labi, te dzīvo tie viņa bērni, kam nav ne jausmas par viņa eksistenci, — sacīja Harts, piepeši noskaities uz sevi par to, ka ļāvies aizkustinājumam. Taču viņš tūdaļ aizmirsa savus pārdzīvojumus un satraukumā paliecās uz priekšu. — Vai jūs varat saprast, cik tas ir svarīgi? Padzīvojiet kādu laika kopā ar veskeriešiem, un jūs ieraudzīsiet vienkāršu un laimīgu dzīvi, kas ne ar ko nav sliktāka par to svētlaimes stāvokli, kuru jūs mūždien sludināt. Viņi bauda dzīvi… un nedara nevienam pāri. Nejauša gadījuma dēļ viņi uz šīs neauglīgās planētas sasnieguši pašreizējo attīstības līmeni, tā ka viņiem ne reizi nav radusies iespēja pacelties augstāk par akmens laikmeta materiālās kultūras līmeni. Bet garīgajā attīstībā viņi neatpaliek no mums … Varbūt pat ir pārāki. Viņi ir iemācījušies mūsu valodu, tā ka es varu paskaidrot visu, ko viņi vēlas zināt. Zināšanas un zināšanu apguve sagādā viņiem īstu baudu. Var gadīties, ka viņi jūs aizkaitina, jo ir pieraduši saistīt katru jaunu faktu ar visu viņiem jau zināmo, bet jo vairāk viņi uzzina, jo šis process ir ātrāks. Ausīs diena, kad viņi panāks cilvēku, varbūt pat mūs pārspēs. Ja vien … Vai jūs man neizdarītu kādu pakalpojumu?
   —    Cik vien būs manos spēkos.
   —     Lieciet viņus mierā. Vai arī, ja nu tas tik nepieciešams, māciet viņiem vēsturi un dabas zinātnes, filozofiju, jurisprudenci, visu, kas palīdzēs viņiem, saskaroties ar plašāku pasauli, par kuras pastāvēšanu viņi agrāk nav pat zinājuši. Bet nejauciet viņiem galvas ar naidu un ciešanām, ar vainu, grēku un atmaksu. Kas zina, kādu ļaunumu.. .
   —    Jūsu vārdi mani apvaino, seri —- iesaucās garīdznieks, pietrūcies kājās, t^fa sirmā galva tikko sniedzās astronautam līdz zoda.m: bet viņš bezbailīgi aizstāvēja to, kam ticēja.
   Harts, kas arī bija piecēlies, vairs nebūt neizskatījās pēc grēku nožēlotāja. Viņi naidīgi raudzījās viens otrā, cieši, kā vienmēr raugās cilvēki, kuri nelokāmi aizstāv to, ko uzskata par pareizu.
   —    Jūs pats apvainojat, — kliedza Harts. — Kāda neredzēta uzpūtība domāt, ka jūsu neoriģinālie nožēlojamie mīti, kas gaužām maz atšķiras no tūkstošiem līdzīgu, kuri vēl joprojām māc cilvēkus,, var radīt viņu vēl neattīstītajos prātos visu ko, tikai ne jucekli! Vai tiešām jūs nesaprotat, ka viņi tic patiesībai un līdz šim nav dzirdējuši par tādu parādību kā meli? Vēl neviens nav mēģinājis viņiem iegalvot, ka var domāt citādi. Un jūs gribat grozīt. . .
   —    Es izpildīšu savu pienākumu, tas ir,
   Viņa gribu, mister Hart. Te arī dzīvo dieva radības, un viņām ir dvēseles. Es nedrīkstu izvairīties no sava pienākuma darīt zināmu šīm būtnēm. Viņa vārdu un tādējādi glābt viņas, ievedot debesu valstībā.
   Kad garīdznieks vēra durvis, vējš tās parāva un atsita pavisam vaļā. Tēvs Marks nozuda aklajā tumsā, bet durvis gan atvērās, gan aizcirtās, un istabā šļācās iekšā lietus. Harts lēnām piegāja pie durvīm, aiztaisīja tās un tā ari neieraudzīja Itinu, kas pacietīgi un bez kurnēšanas sēdēja lietū, cerēdams, ka Harts varbūt brītiņu pakavēsies un atdos viņam vēl vienu daļiņu savu apbrīnojamo zināšanu.
   Saskaņā ar abpusēju mēmu vienošanos par šo pirmo vakaru nekad vairs netika runāts.
   Pēc dažām vienatnē pavadītām dienām, kas likās vēl mocošākas tāpēc, ka katrs zināja par otra tuvumu, viņi atsāka sarunas, bet par stingri neitrālām tēmām. Harts palēnām saiņoja un bēdzināja visu, ko bija ieguvis, tomēr nepieļaudams pat domu, ka viņa darbs ir pabeigts un viņš kurā katrā laikā varētu aizbraukt. Viņam bija diezgan daudz retu ārstniecības līdzekļu un augu preparātu., par kuriem viņš dabūtu labu naudu. Bet ves- keriešu mākslas darbiem bija jārada sensācija kosmiskajā tirgū ar tā augstajām prasībām. Pirms Harta ierašanās daiļamatu produkcija uz šīs planētas bija aprobežojusies galvenokārt ar grieztiem priekšmetiem, kas ar akmens šķembām bija darināti no cieta
   koka. Harts bija apgādājis veskeriešus ar rīkiem un metālu no saviem krājumiem, un tas bija viss. Pēc dažiem mēnešiem veskerieši bija ne tikai iemācījušies strādāt ar jaunajiem materiāliem, bet arī prata iemiesot savas ieceres un tēlus visdīvainākajos — bet arī visskaistākajos — mākslas darbos, kādus viņš jebkad bija redzējis. Hartam atlika laist tos tirgū, lai radītu sākotnējo pieprasījumu, un tad braukt pēc jaunas partijas. Veskeriešiem pretī bija vajadzīgas tikai grāmatas, darba rīki un zināšanas, un Harts nešaubījās, ka drīzā laikā viņi saviem spēkiem izcīnīs uzņemšanu Galaktikas savienībā.
   Uz to Harts arī cerēja. Bet ciematā, kas bija izaudzis ap viņa kuģi, sāka pūst pārmaiņu vēji. Tagad Harts vairs nebija visas ciemata dzīves un uzmanības centrs. Domājot par zaudēto varu, viņš tikai smaidīja; tomēr šo smaidu nevarēja saukt par labsirdīgu. Veskerieši joprojām nopietni un uzmanīgi veica Zinašanu Vācēja pienākumus, bet Harts sniedza viņiem tikai kailus faktus, un tas krasi kontrastēja ar intelektuālās vētras atmosfēru, kas apņēma garīdznieku.
   Harts lika atstrādāt par katru grāmatu, katru rīku, turpretim garīdznieks izdāļāja tos par velti. Harts, nododot zināšanas, centās ievērot pakāpenību, izturēdamies pret veskeriešiem kā pret spējīgiem, bet dumjiem bērniem. Viņš gribēja, lai tie uzveiktu vienu pakāpienu, iekams pāriet pie nākamā, lai viņi vispirms iemācītos iet un tikai tad skriet.
   Tēvs Marks viņiem bija vienkārši atnesis kristietības labdarību. Vienīgais fiziskais darbs, ko viņš prasīja, bija uzcelt baznīcu — dievkalpojumu un sprediķu vietu. No bezgalīgajiem purviem, kas bija izpletušies pa visu planētu, bariem nāca veskerieši, un pēc dažām dienām uz stabiem balstītais jumts bija gatavs. Katru ritu draudze mazliet pastrādāja, celdama sienu, tad steidza iekšā, lai dabūtu zināt daudzsološus, visu aptverošus, ārkārtīgi svarīgus faktus, kas izskaidroja Visuma uzbūvi.
   Harts nekad neteica veskeriešiem, ko domā par viņu jauno aizraušanos, un tas notika galvenokārt tāpēc, ka veskerieši viņam nekad nejautāja. Lepnums vai pašcieņa liedza viņam notvert pacietīgu klausītāju un izkratīt tam savu sirdi. Iespējams, ka viss būtu noticis citādi, ja Zināšanu Vācēja pienākumus joprojām veiktu Itins; viņš bija apķērīgākais no visiem. Bet nākamajā dienā pēc garīdznieka ierašanās Itina kārta izbeidzās, un kopš tā laika Harts nebija ar viņu runājis.
   Tāpēc Harts jutās pārsteigts, kad pēc septiņpadsmit Veskeras dienām, — bet tās bija trīs reizes garākas nekā uz Zemes, — pēc brokastīm izgājis no mājas, viņš ieraudzīja pie savām durvīm delegāciju. Itinam vajadzēja runāt tās vārdā, un mute viņam bija pusvirus. Arī daudziem citiem veskeriešiem mutes bija va]ā, viens pat it kā žāvājās, tā ka skaidri varēja redzēt asu zobu divkāršu rindu un purpurmelnu rīkli. Ieraudzījis šīs mutes, Harts saprata, ka paredzama nopietna saruna. Atvērta mute nozīmēja kādu spēcīgu pārdzīvojumu — laimi, bēdas vai dusmas. Parasti veskerieši bija mierīgi, un Harts nekad nebija redzējis tik daudz pavērtu mutu kā pašreiz.
   —   Palīdzi mums, Džon Hart, — sāka Itins. — Mēs gribam tev ko jautāt.
   —    Es atbildēšu uz jebkuru jūsu jautājumu, — teica Harts, jauzdams kaut ko nelāgu. — Kas par lietu?
   —    Vai dievs ir?
   —    Ko jūs saprotat ar «dievu»? — savukārt jautāja Harts. Ko lai viņiem atbild?
   —    Dievs ir mūsu debesu tēvs, kas radījis mūs visus un sargā mūs. No viņa mēs izlūdzamies palīdzību, un, ja mēs tiksim izglābti, viņš sagatavojis mums . . .
   —   Diezgan! — nogrieza Harts. — Nekāda dieva nav.
   Tagad viņi visi, pat Itins, atvēra mutes, skatīdamies uz Hartu un pārdomādami viņa atbildi. Sārteno zobu rindas varētu likties draudīgas, ja Harts nepazītu šos radījumus tik labi. Mirkli viņam bija šķitis, ka tie jau pieņēmuši kristietības mācību un uzskata viņu par ķeceri; bet viņš noraidīja šo domu.
   —   Paldies, — sacīja Itins, un viņi apgriezās un gāja projām.
   Kaut gan rīts vēl bija vēss, Harts izbrīnījies pamanīja, ka ir viss vienos sviedros.
   Sekas nebija ilgi jāgaida. Itins tai pašā dienā vēlreiz ieradās pie Harta.
   —    Vai tu nenāksi uz baznīcu? — viņš jautāja. — Daudz kas no tā, ko mēs mācāmies, ir grūti izprotams, bet nav nekā grūtāka par šo izpratni. Mums vajadzīga tava palīdzība, tāpēc ka mums jādzird vienlaikus tu un tēvs Marks. Viņš sludina, ka taisnība ir viens, bet tu saki, ka otrs, bet nevar pastāvēt vienlaikus divas taisnības. Mums jānoskaidro, kas tad īsti ir pareizs.
   —    Protams, es iešu, — sacīja Harts, cenzdamies slēpt spējo satraukumu. Viņš neko nebija uzsācis, un tomēr veskerieši bija atnākuši pie viņa. Iespējams, vēl ir pamats cerēt, ka viņi paliks brīvi.
   Baznīcā bija karsts, un Harts brīnījās, cik daudz veskeriešu tur sapulcējušies, — vairāk, nekā viņam jebkad bija gadījies redzēt. Apkārt bija milzums atvērtu mutu. Tēvs Marks sēdēja pie galda, kas bija apkrauts ar grāmatām. Garīdznieks izskatījās nelaimīgs. Viņš neko neteica, kad Harts ienāca. Harts ierunājās pirmais.
   —    Jūs, cerams, saprotat, ka tā ir viņu ideja… ka viņi pēc savas brīvas gribas ieradās pie manis un lūdza atnākt uz šejieni?
   —    Zinu, — samierinoši atbildēja garīdznieks. — Reizēm ar viņiem ir ļoti grūti. Bet viņi mācās un grib ticēt, un tas ir galvenais.
   —    Tēv Mark, tirgotāj Hart, mums vajadzīga jūsu palīdzība, — pārtrauca Itins. — Jūs abi zināt daudz ko tādu, ko nezinām mēs.
   Jums jāpalīdz mums tikt līdz reliģijai, bet tas nemaz nav viegli.
   Harts gribēja kaut ko bilst, tomēr pārdomāja.
   Itins turpināja: L — Mēs esam izlasījuši bībeli un visas grāmatas, ko mums devis tēvs Marks, un esam visi vienās domās. Šīs grāmatas stipri atšķiras no tām, kuras mums devis tirgotājs Harts. Tirgotāja Harta grāmatās aprakstīts Visums, ko mēs neesam redzējuši, un tas iztiek bez jebkāda dieva, jo tāds nekur netiek minēts; mēs meklējām ļoti rūpīgi. Tēva Marka grāmatās viņš ir visur, un bez viņa nekas nenotiek. Vienam no abiem jābūt pareizam, bet otram nepareizam. Mēs nezinām, kā tas iznāk, bet pēc tam, kad būsim noskaidrojuši, kas īsti ir pareizi, varbūt sapratīsim. Ja dieva nav …
   —     Saprotams, ka viņš ir, mani bērni, — dziļi izjustā balsī teica garīdznieks. — Viņš ir mūsu debesu tēvs, kas radījis mūs visus …
   —    Kas radījis dievu? — jautāja Itins, čuksti apklusa, un veskerieši vērīgi paskatījās uz tēvu Marku. Viņš tikko manāmi sarāvās, tad pasmaidīja.
   —    Neviens nav radījis dievu, viņš pats ir radītājs. Viņš bijis vienmēr…
   —    Ja viņš bijis vienmēr, tad kāpēc gan Visums nevarēja pastāvēt vienmēr, nejūtot vajadzību pēc radītāja? — viņu pārtrauca Itina vārdu straume. Jautājuma nozīmīgums bija acīm redzams.
   Garīdznieks atbildēja bez steigas, ar bezgalīgu pacietību.
   —     Es gribētu, lai visas atbildes būtu tikpat vienkāršas, mani bērni. Jautājumā par Visuma izcelšanos pat starp zinātniekiem nav vienprātības. Viņi šaubās, turpretī mēs, kas esam redzējuši patiesības gaismu, zinām. Radīšanas brīnumu mēs skatām it visur sev apkārt. Bet vai radīšana iespējama bez radītāja? Tas ir Viņš, mūsu tēvs, mūsu dievs debesīs. Es zinu, jūs šaubāties, jo jums ir dvēseles un jūsu griba ir brīva. Un. tomēr atbilde ir ļoti vienkārša. Ticība — tas ir viss, kas jums vajadzīgs. Tikai ticiet.
   —   Kā lai mēs ticam bez pierādījuma?
   —    Ja jūs nespējat saprast, ka šī pasaule pati par sevi ir Viņa esamības pierādījums, tad es jums teikšu, ka ticībai nav vajadzīgi pierādījumi… ja jūs patiešām ticat!
   Baznīcu piepildīja šalkoņa; tagad lielākajai daļai veskeriešu mutes bija līdz galam vaļā; šie radījumi centās tikt cauri vārdu tīmekļiem un satvert patiesības pavedienu.
   —    Ko tu vari mums pateikt, Hart? — jautāja Itins, un, atskanot viņa balsij, visi apklusa.
   —    Es varu ieteikt jums izmantot zinātnisko metodi, ar kuru var izpētīt visu — ieskaitot pašu metodi — un dabūt atbildes, kas apgāž vai pierāda jebkuru apgalvojumu.
   —    Jā, tā mums jādara, — atbildēja Itins. — Mēs secinājām to pašu. — Viņš paķēra biezu grāmatu, un, galvām sakustoties, klātesošo rindām pārskrēja ņirboņa. — Mēs esam izstudējuši bībeli, kā mums ieteica tēvs Marks, un atraduši atbildi. Dievs parādīs mums brīnumu un tādējādi apliecinās, ka ir nomodā par mums. Mēs pēc šīs zīmes pazīsim viņu un iesim pie viņa.
   —    Tas ir viltus lepnības grēks, — iebilda tēvs Marks. — Dievam nav vajadzīgi brīnumi, lai pierādītu savu esamību.
   —    Bet mums vajadzīgs brīnums! — iesaucās Itins, un, kaut gan viņš nebija cilvēks, viņa balsī ieskanējās patiesības alkas.
   —    Mēs te esam lasījuši par daudziem sīkiem brīnumiem — par maizēm, zivīm, vīnu . . . Daži no tiem tika pastrādāti daudz nenozīmīgāku iemeslu dēļ. Tagad viņam jāveic vēl viens brīnums, un mēs visi sekosim viņam . . . Un šis brīnums būs veselas jaunas pasaules klanīšanās viņa troņa priekšā, kā tu teici mums, tēv Mark. Un tu teici, cik tas ir svarīgi. Mēs apsvērām šo jautājumu un nospriedām, ka ir tikai viens brīnums, kas visvairāk piemērots tādam gadījumam.
   Garlaicība, kas mācās virsū Hartam, klausoties teoloģiskus strīdus, vienā mirklī pagaisa. Viņš neapgrūtināja sevi ar domāšanu, citādi būtu uzreiz sapratis, uz kuru pusi lieta virzās. Itina uzšķirtajā bībeles lappusē bija kāds zīmējums. Harts jau iepriekš zināja, kas tajā attēlots. Viņš lēnām, it kā gribētu izstaipīties, piecēlās no krēsla un pagriezās pret garīdznieku, kas sēdēja viņam aiz muguras.
   —' Sagatavojieties! — nočukstēja Harts. ^ Izejiet pa otru pusi un steidzieties uz kuģi; es aizturēšu viņus šeit. Domāju, ka mani viņi neaiztiks.
   —    Ko jūs gribat teikt? — jautāja tēvs Marks, izbrīnā mirkšķinādams acis.
   —    Ejiet prom, muļķi! — nošņāca Harts.
   —    Par kādu brīnumu, pēc jūsu domām, viņi runāja? Kāds brīnums, kā vēsta leģenda, pievērsa pasauli kristietībai?
   —    Nē! — nomurmināja garīdznieks.
   —    Nevar būt. Tas vienkārši nevar būt! .. .
   —    Ātrāk! — uzkliedza Harts, uzraudams garīdznieku no krēsla un grūzdams pret pakaļējo sienu.
   Tēvs Marks paklupis apstājās, tad pagriezās atpakaļ. Harts metās pie viņa, taču bija jau par vēlu. Amfībijas bija mazas, bet viņu bija salasījies tik daudz! Harts sāka lādēties, un viņa dūre ķēra Itinu, atsviežot to atpakaļ pūlī. Kad viņš sāka lauzt sev ceļu pie garīdznieka, citi veskerieši ielenca viņu ciešā lokā. Viņš sita tiem, bet tas bija tikpat kā cīnīties ar vilkiem. Spalvainie, pēc mus- kusa smirdošie ķermeņi panāca un apstāja viņu. Viņš nemitējās pretoties pat tad, kad viņu sasēja un sāka sist pa galvu. Bet amfībijas izvilka viņu ārā, un tagad viņš varēja tikai gulēt lietū, lamāties un vērot.
   Veskerieši bija lieliski strādnieki un visu līdz beidzamajam sīkumam izdarīja tā, kā bija redzams zīmējumā bībelē: nelielā uzkalna galā stingri nostiprināts krusts, spožas metāla naglas, āmurs. Tēvam Markam novilka visu apģērbu un apsēja rūpīgi krokās saliktu gurnu jostu. Viņi izveda to no baznīcas.
   'Ieraudzījis krustu, garīdznieks tikko nezaudēja samaņu. Bet tad viņš augstu izslēja galvu un nolēma mirt tā, kā bija dzīvojis,— ticēdams
   Taču tas bija grūti. Tas bija neizturami pat Hartam, kurš tikai skatījās. Viena lieta ir runāt par krustā sišanu un svētbildes lampiņas blāvajā gaismā aplūkot skaisti veidotu ķermeni, pavisam cita — redzēt kailu cilvēku un virves, kas iegriezušās tais vietās, kur ķermenis piesiets pie staba. Un redzēt, kā ņem asas naglas un liek pie mīkstas miesas — pie viņa delnām, cik rāmi un.vienmērīgi staigā šuipu turpu āmurs, it kā to ritmiski cilātu amatnieks. Dzirdēt dobju skaņu, metālam ieurbjoties miesā.
   Bet pēc tam dzirdēt vaimanas.
   Tikai nedaudzi ir dzimuši mocībām, tēvs Marks nepiederēja pie tiem. Jau saņēmis pirmos sitienus, viņš iekoda lūpā; no tās sāka tecēt asinis. Tad viņa mute plati atvērās, galva atgāzās, un no rīkles, sajaukdamās ar krītošo lāšu šalkoņu, laiku pa laikam izlauzās šaušalīga gārdzoņa. Kliedzieni mēmi atbalsojās vērojošo veskeriešu pūlī; lai kāds satraukums bija atvēris viņu mutes, tagad tas plosīja veskeriešus ar milzu spēku, un atvērto rīkļu rindas atspoguļoja krustā sistā garīdznieka nāves mokas.

   Par laimi, viņš zaudēja samaņu, tikko bija iesista pēdējā nagla. No svaigajām brūcēm plūda asinis, sajaucās ar lietu un, dzīvībai pamazām gaistot, bāli sārtām lāsēm tecēja pa kājām uz leju. Gandrīz tai pašā laikā Harts, kas raudāja un mēģināja saraut saites, saņēmis sitienus pa galvu, zaudēja samaņu.
   Viņš atguvās savā noliktavā, kad bija jau satumsis. Kāds bija pārgriezis pītās virves, ar kurām viņš bija sasiets. Arā vēl joprojām šalca lietus.
   —    Itin, — ierunājās Harts. Tas varēja būt līkai viņš.
   —    Jā, — čukstus atsaucās veskerietis. — Pārējie vēl sarunājas baznīcā. Lins nomira no tava sitiena pa galvu, bet Inons ir ļoti slims. Daži saka, ka tevi arī vajagot sist krustā, un es domāju, ka tā arī būs. Var gadīties, ka tevi nomētā ar akmeņiem. Viņi atraduši bībelē vietu, kur teikts .. .
   —    Zinu. — Bezgala noguris, Harts turpināja: — Aci pret aci. Jūs atradīsiet veselu lērumu tādu teicienu, vajag tikai pameklēt. Tā ir apbrīnojama grāmata!
   Hartam galva plīsa pušu no sāpēm.
   —    Tev jāiet projām, tu vari nokļūt līdz savam kuģim tā, ka tevi neviens nepamana. Gana slepkavots. — Arī Itina balsī skanēja pagurums, kas bija pārņēmis viņu pirmo reizi mūžā.
   Harts mēģināja piecelties. Viņš atspieda galvu pret grubuļaino koka sienu, kamēr pārgāja nelabums.
   —    Viņš ir miris. — Tas izskanēja kā apstiprinājums, nevis kā jautājums.
   —    Jā, nesen. Citādi es nebūtu varējis atnākt pie tevis.
   —   Un, protams, apglabāts, jo citādi viņiem nebūtu ienācis prātā ķerties tagad klāt man.
   —    Un apglabāts! — Veskerieša balsī varēja saklausīt kaut ko līdzīgu satraukumam, mirušā garīdznieka intonācijas atskaņas. — Viņš ir apglabāts un celsies augšā debesīs. Tā ir rakstīts, tātad tā arī notiks. Tēvs Marks būs ļoti laimīgs, ka tā viss noticis. — Itins izdvesa skaņu, kas atgādināja cilvēka elsas.
   Balstīdamies pret sienu, lai nepakristu, Harts ar pūlēm streipuļoja uz durvīm.
   —    Mēs rīkojāmies pareizi, vai ne? — jautāja Itins. Atbildes nebija. — Viņš celsies augšā, Hart, vai tad viņš necelsies augšā?
   Harts jau stāvēja pie durvīm, un spoži apgaismotās baznīcas uguņu atblāzmā varēja saskatīt viņa saskrāpētās asiņainās rokas, kas bija ieķērušās durvju stenderē. Cieši līdzās no tumsas iznira Itina seja, un Harts juta, ka maigās rokas ar daudzajiem pirkstiem un asajiem nagiem ieķērušās viņa apģērbā.
   —    Viņš taču celsies augšā, vai ne?
   —    Nē, — atteica Harts, — viņš paliks tur, kur jūs viņu aprakāt. Nekas nenotiks, tāpēc ka viņš ir miris un paliks miris.
   Ūdens tecēja pa Itina vilnu, bet mute viņam bija atvērta tik plati, ka šķita — viņš kliedz naktī. Tikai ar lielām pūlēm viņš atguva spēju runāt, iežņaudzot sev svešas domas svešos vārdos.
   —    Tātad mēs netiksim atpestīti? Mēs nekļūsim brīvi no grēkiem?
   —    Jūs bijāt brīvi no grēkiem, — atbildēja Harts, un viņa balsī jautās tā kā asaras, tā kā smiekli. — Šausmīgi nepievilcīgs, netīrs notikums. Jūs bijāt brīvi no grēkiem, bet tagad jūs esat…
   —    Slepkavas, — sacīja Itins. Ūdens plūda pār viņa noliekto galvu un notecēja kaut kur tumsā.

T. STĒRDŽENS
ĪPAŠA SPĒJA

   Jo tuvāk nāk 2300. gads, jo biežāk viesnīcās izklaidējas, ievēlot «gadsimta visizcilāko personību». Vieni aizstāv Belu Bengersonu, kas no jauna uzrakstījis Pasaules Konstitūciju. Citi atceras Ikiharu un viņa darbu par staru slimību. Taču visvairāk jūs dzirdēsiet kapteiņa Rilija Rigsa vārdu, un tā ir diezgan pareiza izvēle.
   Un tomēr viņš šauj garām mērķim. Esmu pieredzējis kosmosa vilks, vecs ierindas karotājs un zinu, ko runāju. Man jums jāteic, ka es dienēju par sakaru virsnieku pie Rigsa un, lai gan tas notika turpat vai pirms sešdesmit gadiem, atceros visu, it kā tas būtu noticis pagājušajā mēnesī. Es runāju par trešo Venēras ekspedīciju, par to braucienu kosmosā, kas pārveidoja Zemes seju: toreiz no Venēras tika atvesti kristāli, kas uz visiem laikiem pārvērta ir jūs, ir mani par laimīgiem tauriņiem. Tais senajās dienās viss bija savādāk. Mēs zinājām, ko nozīmē strādāt piecas stundas dienā. Personisko robotu vēl nebija, un no rītiem mums vajadzēja ģērbties pašiem. Taču tolaik dzīvoja stiprāka rūdījuma cilvēki.
   Lai nu kā, par." gadsimta izcilāko personību es uzskatu vienu no tiem, kas lidoja ar mūsu kosmisko kuģi, ar mūsu jauko «Zvaigžņu aicinājumu», bet ne pašu Rigsu.
   Apkalpe mums bija gadījusies lieliska. Prasmīgāku kuģa komandieri par Rigsu nevarēja vēlēties; to pašu varēja teikt par viņa palīgu Blekiju Farrelu. Mums bija bort- mehāniķis Ziperleins, milzīgs, nosvērts vīrietis ar mazām ačtelēm. Nosaukšu vēl viņa palīgus, elektrontehniķus Grivsu un Purči, tik pārgalvīgus puišus, kādus kosmosa melnie bezdibeņi nav redzējuši. Kopā ar mums lidoja mana meitene, brīnišķa meitene — Lorna Bernharda, labākais stūrmanis pasaulē. Kuģī atradās vēl divas sievietes: Betija Or- dveja, izstarojumu analīzes speciāliste, un Honija Lundkvista, remontinženiere. Viņas interesējās tikai par saviem pienākumiem, turpretim pašas neinteresēja nevienu.
   Un it kā izklaidēšanai mums piesvieda klāt Slopsu. Viņu paņēma kā Venēras kristālu pazinēju. Man vēl līdz šim brīdim nav skaidrs, kam mums viņš bija vajadzīgs. Visu ar šiem kristāliem saistīto zinātnisko darbu bija paredzēts veikt uz Zemes … ja tikai mēs ^grieztos uz Zemes. Slopsu droši vien paņēma tāpēc, ka viņam atradās vieta, nu, un vēlāk viņš varēja būt noderīgs kristālu
   meklējumos. Pagaidām no viņa nebija nekāda labuma. Mēs visi bijām tādās domās un izteicām tās diezgan bieži, lai Slopss neceltu degunu pārāk augstu.
   Starp citu, nevar teikt, ka viņš kādam būlu maisījis. Tur tā lieta, ka viņš bija jocīgs, jocīgs pats par sevi. Komiķis kas komiķis. Ne no tiem, kas bāž zem galdauta an- tigravitācijas plati un ieslēdz to, tiklīdz kāds apsēdies ēst zupu. Un arī ne «sabiedrības dvēsele» no tiem, kas bāž aiz apkakles fluorescējošās caurulītes un uzdodas par marsieti. Mūsu Slopss smīdināja ļaudis pret savu gribu. Augumā viņš bija pamazs un, kaut arī neizskatījās pēc kropļa, bet diezin pēc kāda skaistuļa arī ne. Man šķiet, ka viņa aprakstam vispiemērotākais ir vārds «gandrīz». Viņš bija vistīrākais «gandrīz». Starpība starp «gandrīz īsts» un «gluži īsts», vismaz attiecībā uz Slopsu, mūs ļoti uzjautrināja. Bet viņā šo starpību varēja manīt visā.
   Neviens no mums nepazina Slopsu līdz tam brīdim, kad viņš, ģērbies civilā, divas stundas pirms izlidošanas iekāpa kuģī. Pirmo kļūdu viņš izdarīja, ierazdamies tādā uzvalkā. Bet. . . kādēļ gan tā būtu kļūda? Galu galā viņš bija civilā dienesta tehniķis. Turpretim mēs visi piederējām katrs pie kādas Kosmiskā dienesta nozares, un tas jau pašā sākumā noskaņoja mūs pret viņu. Purči, otrais elektrontehniķis, staigāja pa koridoru, kad Slopss ar savām mantiņām izkāpa no kravas lifta. Purči uzreiz pateica, kas viņa
   priekšā. Purči bija garš, gauss un nesatricināmi mierīgs puisis. Viņš novada Slopsu kuģa pakaļgalā (citiem vārdiem sakot, lejā, jo uz zemes «Zvaigžņu aicinājums» stāvēja, balstīdamies uz astes stabilizatoriem) un ieteica nolikt bagāžu. Kaste, uz ko norādīja Purči, «nejauši» izrādījās atkritumu lūka; ieejot jonosfērā, tā automātiski atvērās. Nekāda lielā nelaime tā nebija: lādēs izdevās sameklēt daudz Slopsam kaut cik piemērotu vasaras apģērba gabalu. Vismaz viņš bija apģērbts it kā pēc formas. Un tomēr Slopss izskatījās gaužām jancīgs. Viņa sejas izteiksme, kad viņš pēc sešām stundām piegāja pie šīs atkritumu lūkas, nav aprakstāma. Man vēl tagad nāk smiekli, to atceroties. Visa brauciena laikā vajadzēja tikai viņam pajautāt, kur lai ņem kādu lietu, tā kāds atbildēja: «Paskaties atkritumu lūkā!» — un visa apkalpe gandrīz vai krita gar zemi no smiekliem.
   Visjautrāk bija, kad mēs vaiis nepalielinājām ātrumu un pārgājām uz brīvu kritienu. Slopsa dēļ nolēmām izslēgt mākslīgo gravitāciju, un visi, izņemot Ziperleinu, kas vadīja kuģi, salasījās kopkajītē, lai papriecātos par šo skatu. Cits citam — apejot Slopsu — pačukstēja, tieši kad tiks izslēgta gravitācija, un, ticiet man, nebija viegli atturēt publiku no smiešanās, kas varētu visu izjaukt. Dažs ieņēma pozīciju pie stāvgal- diņa, dažs pie nostiprināta galda, kur varēja pie kaut kā turēties, kad pienāks laiks. Slopss ienāca bērna neziņā un apsēdās netālu no ēdienu izsniegšanas lodziņa. Grivss, aizsedzis pulksteni ar plaukstu, vēroja sekundu rādītāju. Sekundes trīs pirms gravitācijas izslēgšanas viņš uzsauca:
   —   Slops, panāc šurp!
   Slopss, acis mirkšķinādams, paskatījās uz viņu.
   —   Jūs saucāt mani?
   Viņš nedroši piecēlās un nebija paguvis paspert ne trīs soļus, kad tika izslēgta vilkme.
   Manuprāt, cilvēks nekad nespēs īsti pierast pie bezsvara stāvokļa. Kuņģī jums pa- mazītiņām sāk kņudēt, bet iekšējās auss loka kanāli kā traki pretojas šādam stāvoklim. Viss ķermenis saspringst līdz pēdējai iespējai: vēl mazliet, un jūs sāksiet raustīties krampjos. Jūs apjūkat. Jūs zināt, ka krītat, bet nezināt, uz kuru pusi. Gribot negribot jūs gaidāt strauju un piepešu triecienu (jūs taču krītat), bet nekāda trieciena nav un jūs jūtaties muļķīgi. Mati jums ir sapinko- jušies, un, kaut ari esat padevies panikai, tai pašā laikā jūs esat idiotiski jautrs un pilnīgi apmierināts. Šo stāvokli sauc par Velsbaha eiforiju. Psiholoģisks termins. Bezsvara stāvokļa izraisīta nervu izlādēšanās.
   Bet es stāstīju par Slopsu.
   Kad Ziperleins izslēdza vilkmi, Slopss vienkārši sāka peldēt. Viņš tikai divas reizes skāra ar kājām grīdu, tad atmeta rokas aiz muguras: droši vien viņam šķita, ka viņš krīt atpakaļ. Bet, kad viņš mēģināja ar pleciem apturēt šo kustību, viņa galva nosvērās uz leju, bet kājas pasviedās gaisā. Viņš iztaisīja palēninātu saltomortāle un kūleņotu tālāk, ja nebūtu aizķēris ar kājām griestu siju. Tā viņš karājās gaisā ar galvu uz leju un gaidīja, ka asinis saplūdīs galvā. Bet tas nenotika. Pēkšņi Slopsam sāka likties, ka viss ap viņu ir augša, bet apakšas nekādas nav. Viņš no visa spēka sāka tiekties pie šķērssienas, pie griestu sijas, pie durvīm, bet nejaudāja tikt līdz tām. Tad samierinājās un tikai drebēja, bet mēs pa to laiku bijām atguvušies no spējās pārejas bezsvara stāvoklī— mums šīs sajūtas taču bija pazīstamas — un varējām pēc sirds patikas baudīt savas izdomas augļus.
   —   Es teicu — nāc šurp! — uzkliedza Grivss.
   Slopss kulstīja kājām gaisu un spārdījās. Tomēr viņš netika uz priekšu, bet palika bezspēcīgi karājamies tai pašā vietā ar galvu uz leju. Mēs zviedzām kā zirgi. Viņš pakustināja lūpas, bet spēja nomurmināt tikai: «M-m-m-m!»
   Es domāju, ka pārplīsīšu no smiekliem.
   —    Neesi iedomīgs! — viņam uzsauca jauniņā Lundkvista, kas atbildēja par remontiem. — Kāp zemē un noskūpsti mūs visus.
   —    Lūdzu .. . lūdzu … — čukstēja Slopss.
   —   Lai saka «ļoti lūdzu», — ierosināja Betija Ordveja.
   Mēs līksmi iesmējāmies.
   —    Varbūt viņš mūs ne visai mīl? — es novilku. — Nāc lejā pie mums, Slopsij!
   —    Pacienā mūs ar atkritumiem! — kāds teica, un visi atkal iesmējās.
   Turēdamies pie mēbelēm, kajītē ienāca Ziperleins.
   —    Skat ko, — viņš sacīja savā apnicīgajā, klīrīgajā balsī. — Cilvēks var lidot!
   —    Un galva viņam mākoņos, — iestarpināja kapteinis.
   Visi atkal iesmējās, ne tāpēc, ka būtu asprātīgi, bet tāpēc, ka to bija teicis kapteinis.
   —    Lūdzu, laidiet mani zemē, — sāka lūgties Slopss. — Nolaidiet mani kāds!
   —    Maniem ļaudīm jāstāv stingri uz kājām, Slops! — sacīja Grivss. — Es tevi ar labu, laipni lūdzu pievienoties mums.
   Ziperleins iesmējās.
   —    E, vai viņš jums vajadzīgs? — Pārceldams spalvainās rokas, viņš devās no durvīm pie dzeramā ūdens rezervuāra, no pusdienu galda pie apgaismes svirslēdža un tagad varēja aizsniegt Slopsa kāju. — Grivss tevi sauc! — viņš teica un pagrūda kāju.
   Slopss iztaisīja vēl vienu saltomortāle.
   —    O-o-o! O-o-o! — viņš sāka gaudot, nemitēdamies griezties.
   Tā viņš drāzās cauri visai kopkajītei no viena gala līdz otram un nonāca pie Grivsa. Bet Grivss, abām rokām pieķēries pie trapa un saliecis kājas ceļos, jau gaidīja. Tiklīdz Slopss bija klāt, viņš abām kājām atspērās nabadziņam pret muguru un spēra viņu uz kapteiņa pusi. Tagad Slopss vairs negriezās. Rigss izrieza plecu un atdzina Slopsu pie manis, bet es atsviedu viņu atpakaļ Griv- sam. Tas gribēja viņu grūst, bet netrāpīja, un Slopss ar brīkšķi ietriecās šķērssienā. Svars ir tāda lieta, no kuras var tikt vaļā, bet no masas nevar tikt vaļā. Visas pusotr- simt mārciņas bija viņā, bet ātrums — liels. Slopss tā arī palika pie šķērssienas, stenēdams aiz sāpēm.
   —    Zip, — sacīja kapteinis, — ieslēdz gravitācijas plātnes. Šī komēdija var vilkties veselu dienu.
   —    Ir, — atbildēja mehāniķis un sāka virzīties uz durvīm.
   Es turējos tuvāk Lornai: pirmkārt, es zināju, ka viņa pieķersies pie kaut kā stingra, otrkārt, man vienkārši patika būt viņas tuvumā.
   —    As, — viņa man jautāja, — kas to izdomāja?
   —    Uzmini!
   —    As, — viņa toreiz teica, — zini ko? Tu esi nelietis.
   —    Lēnāk pa tiltu! — Es pavīpsnāju. — Tev vajadzēja redzēt, ko izstrādāja ar mani, kad es biju iesācējs!
   Lorna pagriezās pret mani, un viņas acīs bija tāda izteiksme, kādu agrāk es biju redzējis tikai divas reizes. Abos gadījumos mēs bijām viens otram sveši.
   —    Iznāk, ka katru dienu tu uzzini kaut ko jaunu. Pat par labi pazīstamiem cilvēkiem, — Lorna piezīmēja.
   —    Nu, ko, — es atbildēju, — tas ir jauki. Lidojuma laikā var, cik tīk, jūsmot par zvaigznēm vai skatīties televīzijas filmas. Bet reizēm gribas dzīvē kaut nelielu dažādību. Mums visiem sirsnīgi jāpateicas Slopsam. Viņš ir ļoti amizants cilvēks.
   Viņa teica vēl kaut ko, bet vārdus nomāca dārdoši smiekli. Ziperleins tija ieslēdzis mākslīgo gravitāciju, un Slops*i nogāzās uz grīdas. Viņš locījās sāpēs un vienlaicīgi glāstīja ar roku grīdu kā mīļu būtni. Slopss patiešām juta pret to maigumu, kā katrs, kas ticis vaļā no bezsvara stāvokļa.
   Oh, tovakar gan mēs uzjautrinājāmies! Es to nekad neaizmirsīšu.
   Lidojot mēs bieži spriedām par sava ceļojuma mērķi. Tagad, kad mūsu rīcībā ir simtiem miljonu tādu pašu kristālu kā tie, kas atrodami uz Venēras, jums grūti saprast, cik augstu tos vērtēja pirms sešdesmit gadiem. Otrā Venēras ekspedīcija ieguva tikai divus, un tie paši izmēģinājumu laikā izjuka. Pirmais kristāls ar nodomu tika pārvērsts pulverī. Kristālu ķīmiski izanalizēja, un no tā pagatavoja šķīdumu, kurā gribēja izaudzēt jaunus kristālus. Tai laikā neviens nezināja, ka Venēras kristāli neaug. Otru kristālu sāka pārbaudīt ar augstfrekvences rezonansi. Kāds mazlietiņ pārcentās ar to pašu augstfrekvenci, un kristāls eksplodēja. Sprādziena rezultāti rādīja, ka mums pavērusies iespēja pārvadīt bez vadiem enerģiju, tik lētu enerģiju, ka patērētājs saņemtu to praktiski par velti. Vispār, kopš mēs bijām izstrādājuši vara atomu kodolu skaldīšanas tehnoloģiju, mums jau bija daudz enerģijas. Bet pārvade bez vadiem ir ļoti sarežģīta. Sīks stariņš no spēkstacijas jānotēmē uz uztvērēju un jānotur, bet tas ir sevišķi grūti, ja uztvērējs atrodas automašīnā vai helikopterā. Venēras kristāli deva tādu iespēju. Atbildot uz tiem pievadīto augstfrekvences jaudu, tie vibrēja un pārvērta šo jaudu starojumā, ko pārraidīja virzāms stars. Ja bija daudz tādu kristālu, varēja atteikties no miljoniem kilometru gariem vara vadiem un pārvērst šo varu par degvielu, lai nodrošinātu Zemi ar enerģiju simtiem gadu uz priekšu. Neaizmirstiet, ka cilvēce četrsimt gadu bija vilkusi elektrības līnijas un varš bija uzkrājies milzīgos daudzumos.
   Tātad Zemei, kas cieta degvielu badu, šie kristāli bija nepieciešami kā gaiss. Ja neņēma vērā ar ceļojumu uz Venēru saistītās grūtības, vienīgais šķērslis, kas mūs sagaidīja, bija bulduri.
   Pirmā Venēras ekspedīcija bija atklājusi, ka eksistē bulduri, un ar godu laidusies lapās no planētas. Otrā ekspedīcija bija konstatējusi, ka bulduriem pieder kristālu krājumi, un, dabūjusi tikai divus gabalus, mukusi prom. Mūsu uzdevums bija pārvest mājās pēc iespējas vairāk kristālu, lai kā bulduri tam pretotos. Kaut arī mums līdzi deva milzumu pamācību, lietas būtība bija tāda: «Aprunājieties ar bulduriem un dabū- jiet kristālus. Ja bulduri neielaižas darījumā, tieciet pie kristāliem vienalga ar kādiem līdzekļiem.»
   —    Kaut tikai mēs dabūtu tos ar labu! — bieži teica Lorna. — Cilvēki ir gana postījuši un slepkavojuši.
   Es viņai atbildēju:
   —    Vai nav vienalga, kā? Tie taču nav cilvēki.
   —    Bet tās ir saprātīgas būtnes.
   —    Mežoņi, — es nosprauslājos. — Un vispār briesmoņi. Pataupi savas simpātijas tādiem jaukiem, maigiem un pēc glāstiem izsalkušiem cilvēciskiem radījumiem kā es.
   Viņa iesita man pa rokām un devās atpakaļ pie savām skaitļošanas mašīnām.
   Reiz Slopss apjautājās man, kas tie bulduri tādi esot. Vai tie esot īsti cilvēki?
   —   Tikai līdzīgi cilvēkiem, — es īsi atteicu.
   Nez kādēļ, sarunājoties ar viņu, es vienmēr jutos neērti. Toties mani ļoti uzjautrināja viņa jocīgās izdarības.
   —    Viņi staigā uz divām kājām, — es paskaidroju. — Viņu roku īkšķi nostatīti pretim pārējiem pirkstiem. Nēsā rotas lietas. Kristāli viņiem šim nolūkam vien ir vajadzīgi. Viņi ieelpo nevis skābekli, bet amonjaku.
   Dievs to zina, kāda viņiem vielu maiņa! Vai tad tev, Slops, sagribējies pavandīties pa viņu atkritumiem?
   — Es tāpat vien pajautāju, *— lēnīgi atbildēja Slopss.
   Viņa vaigu apstaroja rāms smaids. Viņš pagāja nost. Atceros, kā es smējos, iedomājoties viņa sadursmi ar diviem trim bulduriem, ar visbaismīgākajām būtnēm, kādas vien vēsturei pazīstamas. Kad otrā ekspedīcija nolaidās uz Venēras, visa apkalpe, izņemot divus cilvēkus, jau ieraugot buldurus, pameta saiņus un lika ļekas vaļā. Divi drosminieki turējās, kamēr bulduri sāka kliegt. Psihologus ļoti ieinteresēja šī skaņa. Normāla cilvēka auss to nespēj izturēt. Vienam no kosmonautiem kļuva nelabi, un viņš metās prom. Nekā apkaunojoša tur nebija. Otrs izrādījās atgriezts no kuģa un stāvēja baiļu paralizēts, bet bulduri auroja un spiedza un tā velēja ar zvīņainajām dūrēm pa zemi, ka apkārt viss trīcēja vien. Lai atbaidītu satracinātos briesmoņus, kosmonauts izšāva gaisā.
   Grūti pateikt, kas uz tiem iedarbojās. Viņš atcerējās tikai vienu — nu gāja va[ā kā īstā trako mājā. Sākās tik apdullinoša rēkoņa un kaukoņa, ka kosmonauts šausmās sastinga un zaudēja samaņu. Kad viņš atguvās, bulduri bija pazuduši. Viņam blakus gulēja divi kristāli. Viņš paķēra tos un, neko savā priekšā neredzēdams, pa galvu pa kaklu joza uz kuģi. Pasaules labākie psihoterapeiti astoņus mēnešus ārstēja viņu, bet stāsta, ka gluži normāls viņš neesot vēl tagad, kaut ari nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Kādus fantastiskus izstarojumus bulduri izmanto, lai psihiski iedarbotos uz ienaidnieku, to mēs nezinām, bet, kad iztēlojas Slopsa cīniņu ar viņiem, iznāk vienreizējs skats!
   Kad kuģī ir kāds jokdaris, dežūras aizrit ātri un apkalpei nav garlaicīgi.
   Nemūžam neaizmirsīšu to vakaru, kad Grivss uzlika Slopsam uz sviestmaizes karoti matu pomādes, vislipīgākās lietas pasaulē. Slopss koda, un viņa augšzobi pielipa pie apakšzobiem. Viņš sāka skraidīt, žēlabaini vaidēdams. Nespēdams dabūt sviestmaizi ārā no mutes, Slopss bezjēdzīgi mētāja pa gaisu rokas. Ļaudis gandrīz vai zaudēja prātu. Pati pomāde ir pilnīgi nekaitīga. Tā ir ķīmiski inerta un viegli padodas vājiem beta stariem, kas sagrauj molekulāro saikni. Mēs apstarojām viņu pēc tam, kad bijām tiku tikām izsmējušies. 2ēl, ka jūs neredzējāt to skatu!
   Iegājuši Venēras atmosfērā, mēs galīgi aizmirsām Slopsu. Es noregulēju Lornas infrasarkanos televīzijas ekrānus. Attēli uz tiem ir daudz skaidrāki nekā tie, kurus amonjaka miglā deva radiolokators, un Lorna ļoti veikli veda mūs. Ielikuši autopilotā fotouzņēmumu karti un savienojuši to ar televizora ekrānu, mēs atradām kosmiskā kuģa «Uz zvaigznēm» nolaišanās vietu.
   Lorna uzslēja kuģa priekšgalu gaisā un uzticēja vadību žiroskopiem. Mēs sākām laisties lejup ar asti pa priekšu, sēzdamies uz liesmu staba, kas saruka aizvien īsāks. Lornas acis vēroja eholotu — tas rādīja grunts blīvumu zem kuģa. Ļaujiet tikai tādam kosmosa sienāzim nogāzties uz sāniem, un viss pagalam! Tais laikos vēl nebija izgudrota antigra- vitācijas vilkme. Viss bija ļoti primitīvi. Bet mūsdienu jaunatnei sveša mūsu kaisme un mūsu sapņi!
   Par Venēru nav nekā liela ko stāstīt. Toreiz tā bija tikpat nemīlīga un nekam nederīga kā šodien. Ja neskaita to, ka uz tās kaut kur atradās kristāli, pēc kuriem mēs bijām atlidojuši. Iluminatoros nekas nebija redzams — migla vien. Turpretim radiolokatori un infrasarkanie stari palīdzēja mums saskatīt paugurainu apvidu, klintis, vāju, zilganu augu valsti. Šur tur slējās pa gigantiskam kokam. Vajadzēja pacietīgi sēdēt divpadsmit stundas, lai augsne zem mums atdzistu un beigtos ķīmiskās reakcijas saistītā un brīvā slāpekļa, slāpekļskābes, slā- pekļskābā amonjaka, ozona un ūdeņa maisījumā, ko mēs bijām sakustinājuši nolaižoties. Lielākā daļa komandas gulēja. Bet Slopss, liekas, nebija pat iesnaudies. Viņš klīda no infrastaru aparāta pie radiolokatora, skatīdamies te no labās un kreisās puses, te no augšas un apakšas. Viņš ilgu laiku tupēja pie miglas aizsvīdinātajiem iluminatoriem, sasprindzināti ielūkodamies karsto reaģējošo gāzu virpulī, lai kaut pa brīdim ieraudzītu drūmo un ērmīgo ainavu. Slopss vēlāk arī pamodināja mūs.
   —    Bulduri! — viņš satraukts sauca. — Nāciet paskatīties! Kapteini Rigs! Kapteini Rigs!
   Viņš bija uztraukts kā desmitgadīgs puišelis, un, jāatzīstas, viņa uztraukums pielipa arī mums. Mēs saklupām ap ekrāniem.
   Divsimt metru no kuģa starp klintīm un zilajiem krūmiem parādījās kaut kādas figūras. Lai arī bijām pamatīgi gatavojušies, mēs tikai iekliedzāmies izbrīnā un novērsā- mies. Bulduri bija lielāki par cilvēkiem, daudz lielāki. Nezin kāpēc es to nebiju gaidījis. Bet citādi. . . Man iespiedās atmiņā dzeltenie ilkņi, ļaunās sarkanās acis un pe- lēkzaļās zvīņas. Es redzu visu to kā tagad, un man negribas aprakstīt buldurus sīkāk.
   —    Dodiet skaņu! — sacīja kapteinis.
   Es iegāju radiokabīnē un ieslēdzu pastiprinātāju. Tad es ieslēdzu ārējo mikrofonu. Kuģi piepildīja planētas fona trokšņi, kas atgādināja vēja dūkoņu un svilpoņu; tas mūs pārsteidza, jo migla izskatījās nekustīga. Šim troksnim pievienojās vēl kāds no tālienes nākošs mainīgs troksnis, tāda kā putnu čiepstēšana vai čivināšana. To visu nomāca dīvainas skaņas — bulduru pretīgā murmulēšana, kuras dēļ viņi tā bija iesaukti. Tā bija mežonīga, sēcoša, neapvaldīta rēkšana, kas nosedza visu pārējo skaņu gammu un atšķīrās no pērtiķu tarkšķēšanas ar to, ka šķita saprātīga.
   — Uz elektronu paneli! — pavēlēja kapteinis. — Sagatavot apģērbu un uzkabi! Stūrmanim nenolaist acu no ekrāniem! Četrus brīvprātīgos šurp!
   Es, jāsaka, nebūt negribu pārmest Kosmiskā dienesta darbiniekiem drosmes trūkumu. Gribētos uzrakstīt, ka visi, kas atradās kuģī, sasita papēžus un noskaldīja: «Jūsu rīcībā, ser!» No otras puses, stāstot jums, kā kuģa «Uz zvaigznēm» ļaudis, nobijušies no bulduru izskata, bēga, es, liekas, paskaidroju, ka tādos apstākļos šai rīcībā nebija nekā apkaunojoša. Rigss uzaicināja pieteikties četrus brīvprātīgos. Atsaucās divi — PuT-či, kas patiešām nebaidījās no paša velna, — viņš nebūt nedižojās, — un Honija Lundkvista, kurai, manuprāt, gribējās ar kaut ko izcelties, lai ari viņa jau bija izcēlusies — ar to, ka bija reti neglīta. Kas attiecas uz mani, tad man, par laimi, bija pavēlēts dežurēt pie radiotelefona, tā ka cits nekas neatlika. Bet kas attiecas uz citiem, kuri neatsaucās, es viņus nevainoju. Pat Slopsu ne, kaut arī aizvien vēl domāju, ka derētu izlaist viņu pret diviem trim izsalkušiem bulduriem, — tāpat, joka pēc.
   Rigss neko neteica. Viņš izģērbās un ielīda skafandrā. Purči un Honija arī. Pārējie palīdzēja viņiem uzstīvēt mugurā cieši pieguļošos tērpus un piestiprināt caurspīdī
   gās bumbveida ķiveres. Viņi pārbaudīja gaisa piegādes un sakaru sistēmu. Tad piegāja pie gaisa slūžu iekšdurvīm. Es atvēru tās.
   —    Mēs nodibināsim sakarus, — teica Rigss, un viņa sejā nesakustējās ne musku- lītis. Šķita, ka balss nāk no skaļruņa, nevis no viņa paša. Tas skanēja svešādi un satraucoši. — Vispirms mēs pamēģināsim ar labu. Tāpēc ejam bez ieročiem. Katram gadījumam es gan paņēmu līdzi mazu pistoli. Viens no jums nāks man blakus, otrs — nopakaļ. Mēs paliksim pie paša kuģa. Nekādā ziņā nedrīkst pieļaut, ka mūs atgriež. Pārbaudīt sakarus!
   —    Ir pārbaudīt! — noķērcās Purči.
   —    Ir pārbaudīt! — nočukstēja Honija Lundkvista.
   Kapteinis iegāja slūžās, abi pavadoņi sekoja. Es aizcirtu slūžu iekšdurvis un ar tālvadības iekārtas palīdzību atvēru ārdurvis. Visi kuģī palikušie steidzās pie ekrāniem.
   Bulduri — viņu bija divdesmit vai trīsdesmit — neatgāja tālu no krūmiem. Mēs nevarējām redzēt ne kapteini, ne abus brīvprātīgos, bet bulduri viņus, bez šaubām, bija pamanījuši. Viss bars metās uz priekšu, un es zvēru, ka manas vecās acis savu mūžu nebija redzējušas briesmīgāku skatu. Pa radiotelefonu es izdzirdēju Purči «Ai!» un Honijas «Vai!». Kapteinis nedrošā balsī noteica: «Bez panikas!» Es izdzirdēju aiz muguras dobju būkšķi. Betija Ordveja bija paģībusi. Nelikos par viņu ne zinis un pievērsos ekrānam.
   Kā pēc komandas lielākā daļa bulduru apstājās uz lēzenas nogāzes starp mums un krūmiem. Trīs tuvojās mums, viens — pa priekšu, divi — aiz viņa. Pārējie sacēla tādu troksni, ka pat milzīgie koki sāka manāmi locīties. Tai pašā mirklī kapteinis pavirzījās uz priekšu tiktāl, ka mēs viņu ieraudzījām. Honija un Purči turējās kapteinim aiz muguras. Viņi apstājās. Apstājās arī trīs bulduri. Lai cik tas neticami, troksnis uz paugura stāvošajā pūlī divkāršojās. Tur nu es neko nevarēju darīt un tikai noklusināju āra trokšņus. Es nespēju tos paciest. Lorna pateicās man. Slopss noslaucīja seju ar mutautiņu, joprojām skatīdamies uz ekrānu, lai neko nepalaistu garām.
   Pienāca sasprindzināts bridis — nebūtu pareizi saukt to par klusumu. Apdullinošā buldurēšana nerimās, taču neviens nekustējās. Bet pēc tam viss gāja ātri.
   Kapteinis pacēla abas rokas, acīmredzot uzskatīdams to par miera zīmi. Bet, kā varēja spriest pēc bulduru tālākās rīcības, viņi to bija uzņēmuši kā nāvīgu apvainojumu. Visi trīs palēcās un metās uz priekšu. Viņi tuvojās milzu lēcieniem rēkdami un kaukdami, bet pārējie drāzās līdzi lejā pa nogāzi. Kaut arī troksnis bija ellišķīgs, es dzirdēju, kā iekliedzās Honija Lundkvista. Mūsu kosmonautu trijotne izskatījās diezgan nožēlojama, kad tai virsū vēlās rēcošo gigantu vilnis. Viens
   no brīvprātīgajiem, zaudējis samaņu, pakrita. Veltīgi Rigss kliedza bulduriem: «Stāt, šaušu!» Viņš pacēla staru pistoli. Otrs brīvprātīgais uzvēla sev plecos pirmā ļengano ķermeni un sāka ātri atkāpties uz kuģi. Rigss notēmēja, izšāva un skrēja prom, atpakaļ neskatīdamies, tā arī nezinādams, ir trāpījis vai nav.
   Slopss — jā, tas bija viņš! — pielēca pie slūžu vadības svirām un piespieda degunu pie iluminatora, lai pārliecinātos, ka visi trīs ir jau kuģī, un aizcirta ārdurvis. Viņš ieslēdza gaisa sūkni, lai izspiestu no slūžām amonjaku, tad atkal aizšmauca pie ekrāniem.
   Bulduri apstāja to, kuru bija sašāvis Rigss. Troksnis bija velnišķīgs. Es iegāju radioka- bīnē un vēl pavājināju skaņu, un tomēr troksnis lauzās cauri kuģa metāla apšuvumam.
   Atvērās slūžu iekšdurvis, un ienāca kapteinis. Viņš bija ļoti bāls. Aiz viņa parādījās brīvprātīgie — smagi elsojošā Honija Lundkvista un Purči, ko viņa nesa uz pleciem.
   —    Viņš zaudēja samaņu, — bez jebkādas vajadzības noteica Honija un iesvieda Purči mums rokās.
   Mēs ievēlām viņu kaktā un vairs neno- vērsāmies no ekrāniem.
   —    Lai nu kā, bet vienu no viņiem es nokniebu, — nopurpināja Rigss.
   —    Nē, kaptein, — tūlīt iebilda Slopss.
   Un tiešām: bulduris, kas bija nekustīgi
   gulējis, jau sedeja, kaukdams un šūpodams no vienas puses uz otru savu vareno ilkņoto galvu.
   —    Ko, vai tad stars tiem neko nevar padarīt? — brīnījās Rigss.
   —    Ne jau tur tā vaina, — kategoriski paziņoja Slopss. — Kapteinis trāpījis tieši kristālā, kas karājas buldurim kaklā.
   Kapteinis Rigss nopūtās.
   —    Šoreiz mums droši vien neizdosies piekļūt tuvāk kristāliem, — viņš drūmi pareģoja.— Mani neviens nebrīdināja, ka var gadīties kaut kas tamlīdzīgs. Kāpēc mūsu vietā nesūtīia kara kuģi?
   —    Lai apkautu Venēras iedzīvotāius un pievāktu viņu rotas? — Lorna bija sašutusi. — Tālu gan esam tikuši pēdējā gadu tūkstotī!
   —    Nu, nevar taču tā skatīties uz to, — es iesāku, bet Rigss pārtrauca mani:
   —    Tev taisnība, tev taisnība, Lorna! Ja mēs nevienosimies ar viņiem, būs vaiadzīgi gadi. lai uzzinātu, kā tiek taisīti kristāli vai arī kur tie atrodami. Bet mums nav laika. Mūsu rīcībā ir labi ja četras dienas.
   Redziet, pirms sešdesmit gadiem kuģim degvielas pietika līdz ar nagiem. Tās krājumus aprēķināja pēc visīsākā attāluma starp planētām. Atstāt Venēru un dzīties pakaļ Zemei, kad tās attālinājās viena no otras, biia vienkārši neiespējami. Bet taaad, kad enerģijās ir cik uziet, tā ir visparastākā lieta.
   Mēs izvilkām Purči no apģērba un palīdzējām viņam atgūt samaņu. Visi bija gatavi apzvērēt, ka Purči cietis no kāda mums nepazīstama ieroča. Mēs zinājām, ka nobiedēt viņu nav nemaz tik viegli. Viņš laikam patiešām nebija spējis izturēt tādu troksni — tā bija tīri individuāla īpašība. Bet tobrīd mēs bijām gatavi pierakstīt bulduriem sazini ko.
   Kuģis nodrebēja.
   —    Viņi uzbrūk! — iekliedzās Grivss.
   Tas nebija tiesa, kaut arī visu nogāzi tagad klāja baismīgi milzīgi, zvīņaini cilvēkveida neradījumi. Viņi kaut ko apdullinoši buldurēja. Daudzi pietupās un bungāja zemi ar veseriem līdzīgām dūrēm.
   —    To viņi dara, lai satracinātu sevi, — sprieda Ziperleins. — Kaptein, lasīsimies prom no šejienes! Mēs tādam pasākumam, var teikt, neesam pietiekami bruņoti.
   Rigss kļuva domīgs.
   —    Vēl drusku pagaidīsim, — viņš beidzot sacīja. — Startējot es gribētu būt pārliecināts, ka esmu darījis visu iespējamo. Kaut mums neatliktu nekas cits kā sēdēt uz vietas.
   Es par to šaubījos un pēc citu sejām nopratu, ka arī viņi šaubās. Bat neviens neko neteica. Kuģis drebēja. Mēs gājām pusdienās.
   Apmēram trīspadsmit stundas pirms aizlidošanas es sadrūvējies vēroju uz ekrāna bulduru baru, kad piepeši manīju — kāds stāv aiz muguras. Tas bija Slopss. Pēdējās trīs dienas neviens nebija licies zinis par viņu: visi jutās pārāk nomākti un nokaitināti, lai nāktu prātā joki.
   —    Paskaties uz viņiem, — es norūcu un pametu ar roku uz ekrāna pusi. — Es nezinu, vai tie ir tie paši vai arī viņi mainās, lai balagāns neapklustu. Jābūt venērietim, lai atšķirtu viņus citu no cita. Man viņi visi izskatās vienādi.
   Slopss paraudzījās uz mani tā, it kā es viņam nupat būtu atklājis, kur glabājas valsts briljanti, un, ne vārda nebildis, atgāja nost. Tad sāka izģērbties. Neviens no mums nepievērsa viņam uzmanību. Ja kāds arī būtu ievēroiis, ko Slopss dara, tad nodomātu, ka viņš grib iet dušā. Iekāms kāds no mums saprata, kas notiek, Slopss bija uzvilcis rezerves skafandru un sāka piekārtot ķiveri.
   —    Ei, Slops! Uz kurieni tu?
   Viņš kaut ko atbildēja, bet es nesadzirdēju. Es ieslēdzu radiotelefonu. Slopss atkārtoja to, ko bija teicis iepriekš, divus vārdus: «Eju ārā.» Iekāpis slūžās, viņš aizvēra aiz sevis durvis.
   Rigss noskaities iznāca no radiokabīnes.
   —     Kurp tas ēzeļgalva aizvilkās? — Viņš piegāja pie slūžām, bet virs durvīm dega sarkanā spuldzīte, rādot, ka slūžu kamera ir vajā un ka Slopss ir jau ārā. — Galīgi jucis! — iesaucās Rigss un paķēra no plauktiņa manu mikrofonu. — Slops! — viņš no- dārdināja.
   Es ātri nospiedu pogas. Kļuva dzirdama
   Slopsa balss, daudz rāmāka un skaidrāka nekā jebkad agrāk.
   —    Jā, kaptein?
   —    Nāc atpakaļ!
   —    Es mēģināšu dabūt kristālus.
   —           Tu laikam gribi dabūt galu. Nāc atpakaļ — tā ir pavēle!
   —           Piedodiet, kaptein, — lakoniski atteica Slopss. Mēs ar Rigsu izbrīnījušies blenzām viens otrā, bet saniknotais kapteinis ar putām uz lūpām nebija paguvis bilst ne vārda, ka Slopss mierīgi turpināja: — Man ir kāda doma, un es vienīgais spēju to pārbaudīt.
   —    Tevi nogalinās! kliedza Rigss.
   —           Tas nozīmēs, ka man nav bijusi taisnība, — vienā mierā atbildēja Slopss. — Bet tagad, ja jums nav iebildumu, es atvienošos. Man ir jāpadomā.
   Rigss ievilka plaušās gaisu, bet tad pamanīja, ka uz paneļa uzmirgo un nodziest indikators: radiosakari ar Slopsu bija pārtrūkuši. Kapteinis izgrūda lāstu.
   Visi pieplaka pie ekrāniem, uz kuriem bija redzams Slopss, kas attālinājās no kuģa.
   —           Viņš vienīgais to spējot! — es nospur- cos. — Ko, velns parāvis, viņš spēj?
   —    Izturēties cilvēciski, — piezīmēja Lorna.
   Es nesapratu, ko viņa ar to grib teikt.
   Viņa bija bāla un nenovērsās no ekrāna.
   Ieraudzījuši Slopsu, bulduri sāka rosīties
   kā traki. Viss bars gāzās uz priekšu, viņi
   gandrīz spiedās cits citam virsū, cenzdamies, drīzāk nokļūt pie Slopsa.
   Trīs vai četri visnaskākie pieskrēja viņam klāt gaudodami un zobus klabinādami. Šķita, ka viņi grib patīksmināties par cilvēka bezspēcību. Viņi skraidīja tam apkārt, lēkāja un purpināja, palaikam pietupdamies un dauzīdami ar dūrēm pa zemi. Piepeši viens no bulduriem sagrāba Slopsu, pacēla augstu virs galvas un drāzās ar viņu augšup pa nogāzi. Pūlis pašķīrās, tad sakļāvās aiz viņiem, un viss zvīņoto ņudzeklis nozuda zilajos krūmos.
   —    Jauns pašnāvības paņēmiens, — nočukstēja Purči. Honija Lundkvista sāka šņukstēt.
   —    Tā nav pašnāvība, — sacīja Lorna. — Tā ir slepkavība. Un slepkavas esat jūs!
   —    Kas? — es pārjautāju. — Varbūt es?
   Viņa aizsvilās:
   —    Jā, tu. Tu un jūs visi kopā. Nabadziņš nevienam nedarīja pāri. Jūs rīkojāties kā pēdējie nelieši. Jūs ņirgājāties par cilvēku, lai gan viņš nebija devis ne mazāko iemeslu, vienkārši tāpēc, ka viņš bija smieklīgs. Bet tagad viņš pierādīja, ka ir vīrietis. īsts vīrietis, kas atdevis dzīvību darbam, ar kuru jūs sevi apkaunojāt.
   —    Ja viņš izkāpa tādēļ, lai tiktu nogalināts, — paziņoja Betija Ordveja ar viņai raksturīgo dzelžaino loģiku, — tā ir nevis slepkavība, bet pašnāvība. Turpretim, ja
   viņš to darīja tādē], lai iegūtu kristālus, tad es nespēju saprast, kas viņam īsti padomā.
   —    Es neredzēju, ka tu būtu centusies viņam palīdzēt, — uzrunādama Lornu, zobgalīgi piebilda Honija.
   Lorna neielaidās strīdiņā.
   —    Es līdz šim neesmu viņu pazinusi, — Lorna sakaunējusies noteica un aizgāja.
   —    Mums vajadzēja sekot viņam, — ierunājās Grivss. Pārējie izlikās nedzirdam šos vārdus.
   —    Lai kā viss beigtos, mēs startēsim vienpadsmitos astoņpadsmit, — sacīja Rigss un iegāja stūrmaņa kabīnē.
   Bet mēs dīki stāvējām un vairījāmies skatīties cits citam acīs. Daudzi domāja: «Varbūt mēs tiešām esam apgājušies ar viņu slikti, taču neko sevišķi ļaunu mēs viņam, velns parāvis, neesam nodarījuši!»
   Mūs visus, šķiet, vienlaicīgi pārsteidza, ka pēc trīs dienu ilgas buldurēšanas un vā- lēšanas pa zemi apkārt iestājies nāves klusums. Katrs mēģināja sākt sarunu un, pateicis pāris vārdu, aprāvās. Mēs laikam sākām apjēgt, ko gribēja teikt Lorna.
   Purči saudzīgi formulēja mūsu kopīgo domu:
   —    Viņš negribēja atgriezties kuģī. Viņš negribēja atgriezties uz Zemi. Viņš nekur nebija savējais, tāpēc ka neviens neiedomājās uzņemt viņu savā vidū. Nav nekāds brīnums, ka viņam tas viss bija līdz kaklam!
   Turpmākajās desmit stundās nezin vai tika izrunāti piecdesmit vārdi, protams, ja neskaita dienesta sarunas.
   Apmēram pusotras stundas pirms starta mēs izdzirdējām, ka bulduri nāk atpakaļ. Cita pēc citas parādījās viņu galvas.
   —    Atkal sagribējies rīt! — kāds teica.
   Es ieslēdzu ekrānus. Krūmi čumēja un mudžēia no bulduriem; kuģim tuvojās nepārredzams pūlis.
   —    Kaptein! — es saucu. — Vai mums nevajadzētu laisties prom? Apsvilināsim viņu zvīņas.
   —    Pievaldi muti, stulbeni! — nošņāca Lorna. Viņa runāja pusbalsī, bet es esmu pārliecināts, ka to dzirdēja visā kuģī. — Viņi nes Slopsu atpakaļ!
   Viņai bija taisnība! Nudien biia taisnība! Apķēris ar kājām skrejošā buldura kaklu, kļuvis mazliet zils — viņam iau gāja uz beigām skābeklis — un tomēr plati smaidīdams, Slopss simtiem zvīņainu briesmoņu pavadībā piejāja pie kuģa. Bulduris, kas palēkdamies biia atnesis Slopsu, notupās uz ceļiem, un Slopss, kuram visi locekļi bija kļuvuši stīvi, nokāpa zemē. Viņš pamāja ar roku, un ap pussimt bulduru pietupušies sāka vālēt ar dūrēm pa zemi. Slopss gurdi devās uz kuģi, un četri buldivi sekoja viņam, nesdami uz galvas katrs pa milzīgam aizsainim.
   —   Vai lūka ir vaļā? — kāds attapās pajautāt. Es pārbaudīju: jā, lūka bija vaļā.

   No tās nāca dobjas skaņas, it kā kristu kaut kas smags. Tūlīt sākās arī ausis plosošā buldurēšana. Tad sarkanā spuldzīte nodzisa un iedūcās gaisa sūknis. Beidzot durvis atdarījās. Cits citu grūstīdami, mēs ņēmāmies atbrīvot Slopsu no ķiveres un skafandra.
   — Es gribu ēst, — viņš teica, — un esmu šausmīgi noguris. Droši vien palikšu uz mūžu kurls.
   Mēs viņu noberzējām, ievīstījām segās un pabarojām ar karstu zupu. Kamēr mēs rosījāmies ap Slopsu, viņš aizmiga. Bija laiks startēt. Mēs piesējām Slopsu pie nārām, nostiprinājām viņa četrus aizsaiņus, vairākkārt uzzibinājām ugunis, lai atbaidītu buldurus, un traucāmies pretim zvaigznēm.
   Izrādījās, ka aizsaiņos ir astoņi simti deviņdesmit divi lieliski kristāli. Atceļā mēs tā centāmies atmaksāt Slopsam par visām viņa mocībām, ka kļuvām greizsirdīgi cits uz citu. Bei Slopss vairs nebija «gandrīz». Viņš neapšaubāmi bija «gluži īsts». Balsī — tvirtums, gaitā — vingrums.
   Viņš strādāja ar iegūtajiem kristāliem kā apsēsts. Sākumā viņš tikai atkārtoja, ka pilnīgi nepieciešams iemācīties tos sintezēt. Pamazām nāca gaismā, kā viņš guvis tādus panākumus. Jo tālāk kristālu komplicētā režģa pētījumos viņš tika, jo vairāk jaunumu mums pavēstīja. Tādējādi ap to laiku, kad sasniedzām Mēnesi, mēs jau zinājām, kas noticis.
   •— Jums ir nepareizs priekšstats par bulduriem! — sacīja Slopss. — Cilvēkiem ir viens šausmīgs trūkums: viņi baidās no visa, ko nesaprot. Tas ir diezgan dabiski. Bet kādēļ, sastapuši neparastu dzīvu būtni, viņi, tās izskata pārsteigti, iedomājas, ka šī būtne noteikti uzbruks?
   Iedomājieties, ka jūs esat mazs dzīvnieciņš, teiksim, burunduks. Jūs esat paslēpies zem galda, uzlasāt cepumu drupačas un darāt, kā saka, savu darāmo. Istabā sēž pieci vai seši cilvēki, un viens no viņiem gari stāsta par fermeri un klejojoša tirgotāja meitiņu. Beidzot viņš nonācis līdz sālij, un visi smej. Bet ko godājamais burunduks? Viņš zina tikai to, ka pie galda sēdošie dzīvnieki skaļi jo skaļi rēc. Un pamirst no bailēm.
   Gluži tas pats notiek starp cilvēkiem un bulduriem- Tikai cilvēki šai gadījumā dažādības pēc izpilda burunduka lomu.
   Kāds nenocietās:
   —   Vai tu gribi teikt, ka šīs pusķirzakas, puspērtiķi smējās par mums?
   —    Paklausieties, — sacīja Jaunais Slopss. — Cik viegli mēs iedegamies sašutumā! Jā, es gribēju teikt tieši to, ko pateicu. Cilvēki ir vissmieklīgākie radījumi, kādus jebkad redzējuši bulduri. Kad es izgāju pie viņiem, tie aiznesa mani uz savu ciemu, saaicināja kaimiņus no visas apkārtnes un sarīkoja balli. Lai ko es darīju, viss viņus smīdināja.
   Pamāju ar foku — viņi smejas pilnā kaklā. Apsēžos zemē — viņi locās smieklos. Ieskrie- nos un palēcos — viņi gar zemi.
   Piepeši viņš atlika darbu sāņus un sirsnīgi noprasīja:
   — Jums sāpīgi to dzirdēt? Nedrīkst smieties par cilvēkiem? Viņiem jābūt ar cieņu un spēku apveltītiem Visuma valdniekiem? Nav piedodams, ka par cilvēku smejas, ja nu vienīgi tad, kad viņš pats to vēlas? Tādā gadījumā atļaujiet man jums kaut ko teikt. Bulduri pamodināja manī to, ko līdz šim nebija spējis pamodināt neviens cilvēks, — apziņu, ka esmu cilvēces sastāvdaļa. To, ko izjutāt jūs, kad bulduri pirmo reizi smiedamies skrēja jums virsū, es esmu izjutis visu mūžu. Un tas vairs nenotiks.' Vismaz ar mani ne. Man jāsaka paldies bulduriem, jo nu es zinu, ka jūs visi esat pašpārliecināti pūšļi un ne mazāk smieklīgi par mani.
   Bulduri ir pieticīgi un pateicīgi radījumi. Viņi priecājās par notiekošo, apbēra mani ar dāvanām. Kad liku viņiem saprast, ka man patīk kristāli, viņi aizskrēja un atnesa man vairāk, nekā es jaudāju panest. Arī es esmu viņiem pateicību parādā. Un es gādāšu, lai turpmāk šos kristālus varētu ražot uz Zemes, pie tam tik lēti, lai vairs nevajadzētu sūtīt pēc tiem ekspedīciju uz Venēru. Vai tiešām jūs neredzat, cik tas svarīgi?
   Ja cilvēks vēlreiz saskarsies ar būtnēm, kas smiesies, jau paskatoties vien uz cilvēku, viņš tās visas iznīcinās.
   Bet, ja tā labi padomā, varbūt Slopsu nemaz nepasludinās par «gadsimta visizcilāko personību». Viņš, iespējams, negribēs, ka visi uzzina par bulduriem. Bez tam viņš ir cūka — viņš apprecēja manu meiteni.

CILVĒKS UN TEHNIKA

A. AZiMOVS
VISAS PASAULES RAIZES

   Visvairāk darba un pūļu uz Zemes prasīja Multivaks — gigantiskā skaitļošanas mašīna, kas piecdesmit gadu laikā bija tā izaugūsi un sazarojusies, ka piepildīja visu Vašingtonu līdz pat pilsētas nomalēm un tās apakšstacijas atradis ikvienā pasaules pilsētā.
   Vesela armija civilo kalpotāju nepārtraukti ievadīja tajā informāciju, tikpat liels personāls apstrādāja un interpretēja tās dotās atbildes. Gigantiskās mašīnas iekšienē patrulēja inženieru korpuss, bet raktuves un fabrikas pielika visas pūles, lai Multivaka rezerves daļu noliktavas allaž būtu pienācīgi apgādātas, allaž nevainojamā kārtībā, allaž apmierinātu visas vajadzības.
   Multivaks vadīja Zemes ekonomiku un palīdzēja Zemes zinātnei. Bet vissvarīgākā tā funkcija bija kalpot par informācijas centru, kurā apkopoti visi zināmie fakti par ikvienu atsevišķu Zemes iedzīvotāju.
   Katru dienu viens no Multivaka daudzajiem pienākumiem bija izanalizēt četrus miljardus faktu kopu par atsevišķiem cilvēkiem un izdarīt ekstrapolāciju nākamajai dienai. Ikviena regulācijas nodaļa uz Zemes saņēma datus, kas ietilpa tās jurisdikcijas sfērā, un visi dati kopīga ziņojuma veidā nonāca Centrālajā Regulācijas Padomē Vašingtonā.
   Bernards Gullimens strādāja par Centrālās Regulācijas Padomes priekšsēdētāju ceturto nedēļu (priekšsēdētāju ievēlēja uz vienu gadu) un bija jau pieradis saņemt rīta ziņojumu, nenobīstoties no tā apmēriem. Kā parasti, viņa priekšā gulēja collas sešas biezs papīru žūksnis. Viņš jau zināja, ka nav nepieciešams izlasīt visu ziņojumu. (Tas nemaz nebūtu cilvēka spēkos.) Taču bija interesanti to pāršķirstīt.
   Tur bija parastais paredzamo noziegumu saraksts: dažāda veida krāpšanas, zādzības, sabiedriskās kārtības traucējumi, slepkavības bez iepriekšēja nodoma, dedzināšanas.
   Gullimens pārlaida acis lapām, meklēdams vienu īpašu virsrakstu, un mazliet satrūkās, to tiešām ieraudzījis. Viņš uztraucās vēl vairāk, redzēdams zem tā divus ierakstus. Nevis vienu, bet divus. Divas pirmās kategorijas slepkavības! Kopš viņš ieņēma priekšsēdētāja posteni, līdz šim vēl nekad nebija gadījies, ka vienā dienā būtu paredzami divi šādi noziegumi.
   Viņš ieslēdza divpusējo iekšējo sakaru aparātu un gaidīja, kad uz ekrāna parādīsies koordinatora gludi noskūtā seja.
   —    Alij, — Gullimens sacīja, — šārīta ziņojumā ir divas pirmās kategorijas slepkavības. Vai būtu radusies kāda neparasta problēma?
   —    Nē, ser. — Koordinatora patumšā seja ar melnajām, vērīgajām acīm šķita satraukta. — Abos gadījumos īstenošanas iespējamība ir ļoti zema.
   —    To es zinu, — Gullimens sacīja. — Es ievēroju, ka ne vienā, ne otrā gadījumā iespējamības procents nav augstāks par piecpadsmit. Un tomēr — Multivaka reputācija nedrīkst ciest. Viņš faktiski ir iznīdējis noziedzību, un sabiedrība par to spriež galvenokārt pēc atskaitēm par pirmās kategorijas slepkavībām, jo tas ir vissmagākais noziegums.
   Alijs Otmens palocīja galvu.
   —    Jā, ser! Es to gluži labi saprotu.
   —    Ceru, jūs saprotat arī to, — Gullimens turpināia, — ka es nevēlos pieļaut savā darbības laikā nevienu pašu šādu gadījumu. Ja neizdotos novērst kādu citu noziegumu, es izturētos iecietīgi. Bet, ja tiešām notiks pirmās kategorijas slepkavība, es jums ādu novilkšu pār acīm! Sapratāt?
   —    Jā, ser. Šo divu potenciālo slepkavību pilnīgas analīzes jau ir attiecīgajās apgabala instancēs. Potenciālie noziedznieki un upuri tiek novēroti. Es vēlreiz aprēķināju šo noziegumu iespējamību, un tā jau ir pazeminājusies.
   — toti labi, — Gullimens noteica un izslēdza aparātu.
   Viņš atgriezās pie ziņojuma ar neomulīgu sajūtu, ka varbūt ir izturējies pārāk augstprātīgi. Bet galu galā — attiecībās ar pastāvīgo civilā dienesta personālu stingrība bija nepieciešama, lai šie ierēdņi neiedomātos, ka viņi vada visu, ieskaitot pašu priekšsēdētāju. Jo sevišķi šis Otmens, kas bija strādājis ar Multivaku jau tolaik, kad abi vēl bija krietni jaunāki, un izturējās gandrīz tā, it kā mašīna būtu viņa īpašums. Tas varēja taisni traku padarīt.
   Gullimenam šis noziedzības jautājums bija ļoti svarīgs — tas varēja izšķiroši ietekmēt visu viņa karjeru. Līdz šim vēl nebija bijis neviena tāda priekšsēdētāja, kura darbības laikā kaut kur pasaulē kaut kad nebūtu notikusi kāda slepkavība. Agrākā priekšsēdētāja kontā, atstājot šo posteni, bija veselas astoņas slepkavības, par trim vairāk (jā, vairāk) nekā tā priekštecim.
   Gullimens bija cieši apņēmies nepieļaut nevienu. Viņš gribēja būt pirmais priekšsēdētājs kura laikā nekur uz Zemes nebūs notikusi neviena slepkavība. Šis fakts noskaņos sabiedrisko domu viņam labvēlīgi, un rezultātā . . .
   Gullimens pavirši pārskatīja pārējo ziņojuma daļu. Aptuveni novērtēja, ka paredzami vismaz divi tūkstoši, sievu piekaušanas gadījumu. Protams, tos visus novērst nebūs iespējams. Varbūt trīsdesmit procentu no tiem tiešām notiks. Taču šīs parādības biežums samazinājās, un faktisko piekaušanas gadījumu skaits samazinājās vēl straujāk.
   Sievu piekaušanu Multivaks bija pievie- noiis paredzamo noziegumu sarakstam tikai pirms kādiem pieciem gadiem, un vidusmēra vīrs vēl nebiia pieradis pie domas, ka vina nolūks iekaustīt sievu var būt zināms jau iepriekš. Šai pārliecībai mazpamazām iesakņojoties sabiedrībā, sievietes sākumā saņems mazāk zilumu un galu galā šī parādība izzudīs pavisam.
   Gullimens ievēroja, ka sarakstā ir arī daži vīru piekaušanas gadījumi.
   Aliis Otmens, izslēdzis vizifonu, vēl brīdi raudzījās uz ekrānu, no kura tikko bija nozudusi Gullimpna plikpaurainā galva ar ma- sīvo apakšžokli. Tad viņš pievērsās savam asistentam Reifam Līmijam:
   —    Ko mēs darīsim?
   —     Neiautājiet man! Viņš uztraucas par pāris nožēloiamām slepkavībām!
   —    Tas ir briesmīgs risks — mēģināt to nokārtot pašiem uz savu roku. Taču, ja mēs pateiksim, Gullimens kļūs traks aiz dusmām. Šie vēlētie politiķi vienmēr domā par savu ādu, tā ka viņš noteikti maisīsies mums pa kā1- ām un padarīs stāvokli vēl ļaunāku.
   Līmi is pamāia ar galvu un iekoda biezo apakšlūpu zobos.
   —    Bet ko tad, ja mēs nošausim greizi?
   Jūs zināt, tas būs kaut kas līdzīgs pasaules bojā ejai.
   —    Ja mēs nošausim greizi, tad būs gluži vienalga, kas ar mums notiks. Mēs būsim tikai vispārējās katastrofas daļiņa.
   Tad Otmens jau možāk turpināja:
   —    Velns parāvis, iespējamības procents ir tikai 12,3. Jebkurā citā gadījumā, izņemot varbūt vienīgi slepkavību, mēs ļautu iespējamībai mazliet pieaugt, iekams vispār sāktu rīkoties. Var vēl notikt spontāna uzlabošanās.
   —    Manuprāt, ar to nevar rēķināties, — Līmijs sausi iebilda.
   —    Es arī nedomāju to darīt, es tikai konstatēju faktu. Tomēr, pastāvot tik zemai iespējamībai, es ierosinu pagaidām ierobežoties tikai ar novērošanu. Šādu noziegumu nevar izdarīt viens cilvēks, ir jābūt līdzzinātājiem.
   —    Multivaks tos nenosauca.
   —    Es zinu. Un tomēr … — Otmens apklusa.
   Tā nu viņi sēdēja un sīki apsprieda šo vienu noziegumu, kura nebija Gullimenam iesniegtajā sarakstā; noziegumu, kas bija daudz briesmīgāks par pirmās kategorijas slepkavību; noziegumu, kādu visā Multivaka pastāvēšanas laikā nekad nebija mēģināts izdarīt. Un gudroja, ko iesākt.
   Bens Mennerss uzskatīja sevi par vislaimīgāko sešpadsmitgadnieku visā Baltimorā.
   To varbūt varēja apšaubīt. Taču viņš noteikti bija viens no vislaimīgākajiem un viens no vissatrauktākajiem.
   Viņš bija to nedaudzo vidū, kas tika ielaisti stadiona galerijās astoņpadsmit gadus sasniegušo jauniešu zvēresta ceremonijas laikā. Viņa vecākais brālis gatavojās dot zvērestu, tādēļ vecāki bija pieprasījuši ieejas biļetes un atļāvuši to darīt arī Benam. Bet, kad Multivaks izdarīja svētku viesu atlasi, biļeti dabūja t.4 3Ši Bens.
   Pēc diviem gadiem Benam pašam vajadzēja dot pilngadības zvērestu, bet redzēt, kā to tagad darīs lielais brālis Maikls, bija gandrīz tikpat brīnišķīgi.
   Vecāki Benu kā jau ģimenes pārstāvi bija apģērbuši (vai vismaz uzraudzījuši šo procedūru) ar vislielāko rūpību un izvadījuši ceļā ar neskaitāmiem padomiem un norādījumiem Maiklam, kas jau vairākas dienas uzturējās ārpus mājas, lai izietu iepriekšējās fiziskās un neiroloģiskās pārbaudes.
   Stadions atradās pilsētas nomalē. Benam, kas gandrīz vai plīsa aiz pašapziņas, tika ierādīta viņa vieta. Lejā laukumā rindu rindām stāvēja simti un atkal simti astoņpadsmit gadu vecu jauniešu (zēni pa labi, meitenes pa kreisi), visi no Baltimoras otrā rajona. Līdzīgas ceremonijas gada dažādos laikos rīkoja visās pasaules malās, bet šī notika Baltimorā, šī bija vissvarīgākā. Tur lejā kaut kur bija Maikls, Bena miesīgais brālis.
   Bsns vairākkārt vērīgi pārlaida acis neskaitāmajām galvām, cerēdams, ka varbūt pamanīs savu brāli. Tas viņam, protams, neizdevās. Tad uz paaugstinājuma jauniešu rindu priekšā iznāca kāds vīrs. Nu Bens vairs neblenza apkārt, bet sāka klausīties.
   — Esiet sveicināti, zvēresta devēji un viesi! — vīrs sacīja. — Es esmu Rendolfs T. Hočs, Baltimoras svinību atbildīgais vadītājs šogad. Zvēresta devēji ir mani jau vairākkārt sastapuši fizisko un neiroloģisko pārbaužu norises laikā. Uzdevuma lielākā daļa ir paveikta, bet vissvarīgākais moments vēl stāv priekšā. Pašam zvēresta devējam, viņa personībai, jāstājas Multivaka uzskaitē.
   Katru gadu tas tuvāk jāpaskaidro pilngadību sasniegušajiem jaunajiem pilsoņiem. Līdz šim, — runātājs pagriezās pret priekšā stāvošajiem jauniešiem un vairs neskatījās uz galerijām, — jūs vēl nebijāt pilngadīgi, Multivaka acīs jūs vēl nebijāt individuālas personības, izņemot atsevišķus gadījumus, kad kāds jaunietis par tādu tika atzīts pēc vecāku vai valdības speciāla ierosinājuma.
   Līdz šim vienmēr, kad pienāca laiks iesniegt gadskārtējo informāciju, nepieciešamos datus par jums deva jūsu vecāki. Tagad ir pienācis laiks jums pašiem uzņemties šo pienākumu. Tas ir liels gods, liela atbildība. Jūsu vecāki ir mums pastāstījuši, kur jūs esat mācījušies, kādas slimības pārcietuši, kādi ir jūsu ieradumi un daudz ko citu. Bet tagad jums jāatklāj mums vēl daudz kas vairāk — jūsu visslēptākās domas, jūsu visslepenākie darbi.
   Pirmoreiz to izdarīt ir grūti, pat mulsinoši, taču tas ir jādara. Kad tas būs izdarīts, Multivaks zinās pilnīgi visu par katru no jums. Viņš sapratīs jūsu rjcību un reakcijas. Viņš pat diezgan precīzi spēs paredzēt jūsu rīcību un reakcijas nākotnē. Tādējādi Multivaks varēs jūs aizsargāt. Ja jums draudēs briesmas, Multivaks to zinās. Ja kāds gribēs nodarīt jums ļaunu, Multivaks to zinās. Ja jums būs kāds ļauns nodoms, Multivaks to zinās un laikus jūs atturēs, tā ka nebūs nepieciešams jūs sodīt. Ar šīm zināšanām par jums visiem Multivaks spēs palīdzēt Zemei pilnveidot savu ekonomiku un likumus vispārības labā. Ja jums būs kāda personiska problēma, jūs varēsit iet ar to pie Multivaka, un, zinādams visu par jums visiem, viņš spēs jums palīdzēt.
   Tagad jums būs jāizpilda daudzi formulāri. Padomājiet rūpīgi un atbildiet uz visiem jautājumiem, cik precīzi vien varat. Neizvairieties atbildēt aiz kautrības vai piesardzības. Izņemot Multivaku, neviens nekad neuzzinās jūsu atbildes. Vienīgi tādā gadījumā, ja būs nepieciešams ar tām iepazīties, lai jūs aizsargātu, šīs atbildes kļūs zināmas valdības pilnvarotām personām.
   Jums var ienākt prātā vienā vai otrā vietā mazliet sagrozīt patiesību. Nedariet to! Tik un tā mēs to uzzināsim. Visas jūsu atbildes kopumā izveidos noteiktu psiholoģisku modeli. Ja dažas atbildes būs nepatiesas, tās neiederēsies modelī un Multivaks tās atklās. Ja visas jūsu atbildes būs nepatiesas, radīsies izkropļots modelis, un Multivaks to tūlīt konstatēs. Tā ka jums katrā ziņā jāsaka patiesība.
   Beidzot tomēr viss bija galā: formulāru izpildīšana, tai sekojošās ceremonijas un runas. Vakarā Bens, paslējies uz pirkstgaliem, beidzot ieraudzīja Maiklu, vēl arvien ģērbušos tai pašā tērpā, kurā viņš bija piedalījies «pilngadīgo parādē». Brāļi gavilēdami sasveicinājās.
   Viņi kopīgi paēda vieglas vakariņas un ar ekspresi devās mājup, priecīgi un moži pārrunādami lielās dienas iespaidus.
   Tā nu viņi nepavisam nebija sagatavoti notikumiem, kas tos sagaidīja mājās. Tas bija briesmīgs trieciens abiem, kad pie pasu mājas parādes durvīm viņus apturēja jauns, formā ģērbies cilvēks ar vēsi vienaldzīgu seju un tikai pēc dokumentu pārbaudes atļāva ieiet un kad viņi dzīvojamā istabā ieraudzīja bezcerīgi sēžam savus izmisušos un nelaimes nomāktos vecākus.
   Džozefs Mennerss, kas šķita novecojis vienas dienas laikā, pievērsa savas samulsušās, dziļi iekritušās acis dēliem (vienam no viņiem uz rokas vēl bija jaunais pilngadības svētku tērps) un sacīja:
   — Šķiet, ka es atrodos mājas arestā.
   Bernards Gullimens nespēja un arī nemaz necentās izlasīt visu ziņojumu. Viņš izlasīja tikai kopsavilkumu, un tas tiešām bija ļoti iepriecinošs.
   Acīmredzot bija izaugusi vesela cilvēku paaudze, kas jau pieradusi pie fakta, ka Multivaks spēj paredzēt visas lielākos noziegumus. Cilvēki zināja, ka regulācijas nodaļu aģenti ieradīsies notikuma vietā, pirms vēl noziegums būs noticis. Bija arī pilnīgi skaidrs, ka izdarītam noziegumam nenovēršami sekos sods. Pamazām cilvēki bija pārliecinājušies, ka nekādā veidā nav iespējams apmānīt Multivaku.
   Un dabiski — rezultāts bija tāds, ka pat nolūks izdarīt noziegumu kļuva par retumu. Tā kā nebija vairs šādu nolūku un Multivaka kapacitāte palielinājās, paredzamo noziegumu sarakstam, ko tas deva katru rītu, varēja pievienot sīkākus pārkāpumus, un arī to skaits tagad samazinājās.
   Gullimens jau bija devis pavēli (protams, pašam Mulfivakam) izdarīt Multivaka kapacitātes analīzi, lai pievērstu tā uzmanību iespējamo saslimšanas gadījumu paredzēšanas problēmai. Varbūt drīz vien ārsti jau laikus tiks informēti par pacientiem, kam nākamā gada laikā varētu draudēt saslimšana ar diabētu, tuberkulozi vai ļaundabīgo audzēju.
   Mazliet profilakses un . . .
   Ziņojums patiešām bija labvēlīgs!
   Pēc tam Gullimens saņēma dežūrziņojumu par šai dienā iespējamiem noziegumiem, un tajā vairs nebija nevienas pirmās kategorijas slepkavības.
   Viņš ļoti labā omā izsauca pie vizifona Aliju Otmenu.
   — Otmen, kāds ir vidējais noziegumu skaits pagājušās nedelas sarakstos salīdzinājumā ar pirmo nedēju, kad es tikko sāku strādāt par priekšsēdētāju?
   Izrādījās, ka noziegumu skaits samazinājies par astoņiem procentiem, un Gullimens patiešām jutās laimīgs. Tas, protams, nebija viņa nopelns, taču vēlētāji jau to nezinās. Viņš pateicās liktenim, ka kļuvis par priekšsēdētāju īstajā laikā, kad Multivaka darbība bija sasniegusi kulmināciju, kad arī cilvēku veselību varēs nodot tā visaptverošajā un aizsargājošajā pārziņā.
   Gullimenam tas nodrošinās spožu karjeru.
   Otmens paraustīja plecus.
   —    Jā, viņš tiešām jūtas laimīgs!
   —     Kad mēs sagrausim viņa ilūziju? — Lī- mijs jautāja. — Kopš Mennerss tiek novērots, iespējamība ir paaugstinājusies, un pēc mājas aresta uzlikšanas tā ir vēl pieaugusi.
   —    It kā es to nezinātu! — Otmens īdzīgi izmeta. — Bet es nezinu, kāpēc.
   —     lespēiams, ka viņam ir līdzzinātāji, kā jūs teicāt. Un, ja Mennerss iekritis, pārējiem tūlīt pat jāsāk rīkoties, citādi viņi būs pagalam.
   —           Tieši otrādi. Ja viens ir mums rokā, pārējie drošības dēļ pasteigsies izklīst un nozust. Starp citu, kāpēc Multivaks nenosauca līdzzinātājus?
   —           Nu, kā tad būs, vai ziņosim Gullime- nam?
   —           Nē, vēl ne. Iespējamība pagaidām ir tikai 17,3 procenti. Lai tā kļūst mazliet iespaidīgāka.
   Elizabete Mennersa sacīja jaunākajam dēlam:
   —    Ej uz savu istabu, Ben!
   —           Bet ko tas viss nozīmē, māmiņ? — Bens aizlūzušā balsī jautāja, satriekts par brīnišķīgās dienas dīvaino nobeigumu.
   —    Es tevi lūdzu!
   Viņš negribīgi atstāja dzīvojamo istabu, izgāja kāpņu telpā, trokšņaini uzkāpa augšā un atkal klusām nolavīīās lejā.
   Maikls Mennerss, vecākais dēls, jaunizceptais pilngadīgais un ģimenes cerība, tādā pašā balsī un tonī kā brālis jautāja:
   —    Ko tas viss nozīmē?
   Džo Mennerss viņam atbildēja:
   —           Dievs mans liecinieks, dēls, es nezinu! Es neesmu neko izdarījis.
   —           Nu, protams, tu neesi neko izdarījis. — Maikls izbrīnījies palūkojās uz savu pasīko, lēnīgo tēvu. — Viņi šeit ir tāpēc, ka tu domā kaut ko izdarīt.
   —    Nē, nedomāju.
   Misis Mennersa dusmīgi iejaucās:
   —    Kas gan viņam var būt padomā tāds, ka būtu vērts.. . sacelt šādu trauksmi? — Viņa ar plašu žestu norādīja uz apsardzes ķēdi, kas ielenca māju. — Atceros, kad es biju maza meitene, viena mana drauga tēvs strādāja bankā, un reiz viņu izsauca un pateica, lai neaiztiek naudu. Viņš paklausīja. Runa bija par piecdesmit tūkstoš dolāriem. Viņš nemaz vēl nebija tos paņēmis. Viņš tikai domāja to darīt. Tajos laikos šīs lietas neturēja tādā slepenībā kā tagad, un tas nāca zināms. Tāpēc es zinu, kā tas notiek.
   —    Un es domāju tā, — viņa turpināja, lēnām berzēdama tuklās rokas, — toreiz runa bija par piecdesmit tūkstošiem dolāru — veseliem piecdesmit tūkstošiem! Ua tomēr viņu tikai izsauca, vienkārši piezvanīja pa telefonu. Ko gan tādu varētu būt nodomājis tavs tēvs, ja tagad ierodas ducis vīru un ielenc māju?
   Gandrīz ar asarām acīs Džo Mennerss iesaucās:
   —    Es neesmu domājis izdarīt noziegumu, pat ne vismazāko! Es zvēru!
   Maikls, savas tikko apstiprinātās pilngadības apziņas un gudrības pārpilns, sacīja:
   —    Tēt, varbūt tas ir kaut kas zemapziņā. Teiksim, tu par kaut ko turi ļaunu prātu uz savu šefu.
   —   Un tāpēc es gribētu viņu nogalināt? Nu nē!
   —    Vai tev nesaka, tēt, kas tas ir?
   Atkal iejaucās māte:
   —           Nē, viņi negrib sacīt. Mēs jau prasījām. Es teicu, ka viņi sakompromitē mūs sabiedrības acīs jau ar to vien, ka te atrodas. Viņiem vismaz vajadzētu mums pateikt, kas par lietu, tad mēs varētu to atspēkot, paskaidrot.
   —    Un viņi nesaka?
   —    Nē, nesaka.
   Maikls stāvēja, kājas izplētis un rokas dziļi kabatās iebāzis.
   —           Lai nu kā, māmiņ, Multivaks nekļūdās, — viņš noraizējies sacīja.
   Tēvs bezspēcīgi uzsita ar dūri pa dīvāna atzveltni.
   —           Ticiet man, es neesmu nodomājis izdarīt noziegumu!
   Durvis bez pieklauvēšanas atvērās, un noteiktā, pašapzinīgā gaitā ienāca formā ģērbies vīrietis. Viņa sejā bija ledaini oficiāla izteiksme.
   —           Vai jūs esat Džozefs Mennerss? — viņš jautāja.
   Džo Mennerss piecēlās.
   —    Jā. Ko jūs vēlaties no manis?
   —           Džozef Menners, pēc valdības pavēles es jūs arestēju. — Viņš aši parādīja savu Regulācijas nodaļas virsnieka apliecību. — Esmu spiests lūgt jūs nākt man līdzi.
   —           Uz kāda pamata? Ko es esmu nodarījis?
   —    Man nav tiesību jums to teikt.
   —    Bst mani nevar arestēt tikai par nodomu izdarīt noziegumu, pat ja man tāds būtu. Lai mani arestētu, man tiešām jābūt kaut ko izdarījušam. Citādi jūs nevarat mani arestēt. Tas ir nelikumīgi.
   Virsnieku šī loģika neietekmēja.
   —    Jums būs jānāk man līdzi.
   Misis Mennersa griezīgi iekliedzās un, histēriski raudādama, noslīga uz dīvāna. Džozefs Mennerss neuzdrošinājās pārkāpt visu mūžu iepotēto kodeksu un aktīvi pretoties varas pārstāvim, taču nekustējās ne no vietas, tā ka Regulācijas nodaļas virsnieks bija spiests pielietot spēku, lai dabūtu viņu uz priekšu.
   —    Bet pasakiet taču man, ko tas nozīmē! — atrazdamies jau uz sliekšņa, Mennerss kliedza. — Vismaz pasakiet' Ja es zinātu … Vai tā ir slepkavība? Vai mani tur aizdomās par slepkavības nolūku?
   Durvis aiz vina aizvērās, un Maikls Mennerss, nobālis un pēkšņi nemaz vairs nejuzdamies pieaudzis, mulsi noraudzījās vispirms uz durvīm, tad uz savu raudošo māti.
   Bens Mennerss, kas atradās aiz durvīm un piepeši jutās pilnīgi pieaudzis, cieši saknieba lūpas un domāja, ka viņš noteikti zina, kas jādara.
   Ja Multivaks atņēma, Multivaks varēja arī atdot. Nupat šodien Bans bija noskatījies ceremoniju. Viņš bija dzirdējis šo vīru, Rendolfu Hoču, runājam par Multivaku un
   visu, ko tas spēj izdarīt. Tas varēja vadīt valdību, un tas varēja būt arī pavisam laipns un palīdzēt kādam vienkāršam cilvēkam, kas nāca pie tā pēc padoma.
   Ikviens varēja lūgt Multivakam palīdzību, tātad arī Bens. Ne māte, ne Maikls patlaban nebija spējīgi viņu atturēt, un viņam bija vēl palicis mazliet naudas no tās, ko vecāki no rīta iedeva sakarā ar lielajiem svētkiem. Kad vēlāk atklāsies, ka viņš ir aizgājis, mājinieki, protams, uztrauksies, bet ko gan tur varēja darīt! Pašreiz viņam vispirmām kārtām bija jādomā par tēvu.
   Bens izskrēja laukā pa sētas durvīm. Pie tām stāvošais virsnieks uzmeta acis viņa dokumentiem un atļāva iet.
   Harolds Kvimbijs bija Multivaka Baltimo- ras apakšstacijas sūdzību nodaļas vadītājs. Viņš uzskatīja sevi par vissvarīgākās civilā dienesta nozares darbinieku. Savā ziņā viņam laikam bija taisnība, un, dzirdot Kvim- biju spriežam par šo tematu, bija grūti nepiekrist viņa viedoklim.
   Pirmkārt, kā teiktu Kvimbijs, Multivaks faktiski bija atņēmis cilvēkiem personiskās dzīves noslēgtību. Pēdējos piecdesmit gados cilvēce bija spiesta atzīt, ka tās domas un dziņas vairs nav noslēpums, ka pat sirds dziļumos no Multivaka nav iespējams neko noslēpt. Un par to cilvēcei vajadzēja kaut ko dot pretī.
   Protams, tā bija ieguvusi labklājību, mieru un drošību, taču šie ieguvumi šķita pārāk abstrakti. Katram vīrietim un sievietei vajadzēja kaut ko tieši sev kā gratifikāciju par savas personiskās dzīves pakļaušanu Multivakam, un katrs to arī dabūja. Ikvienam bija sasniedzama kāda no Multivaka apakšstacijām ar attiecīgu iekārtu, kur viņš bez jebkādas kontroles vai kavēkļiem varēja iesniegt savas problēmas un jautājumus un dažu minūšu laikā saņemt atbildes.
   Multivakā bija vairāk nekā kvadrilions individuālu kanālu, un jebkurā brīdī piecus miljonus no tiem varēja ieslēgt šajā personisko jautājumu un atbilžu programmā. Atbildes ne vienmēr bija kategoriskas, taču tās bija visnoderīgākās, un katrs jautātājs zināja, ka Multivaka dotā atbilde ir visnoderīgākā, un uzticējās tai. Tas bija galvenais.
   Un nu tagad kāds norūpējies gadu sešpadsmit vecs zēns lēnām virzījās uz priekšu gaidošo vīriešu un sieviešu rindā (katra cil- ' vēka sejā savā veidā atspoguļojās cerība kopā ar bailēm vai raizēm vai pat ciešanām, un cerība allaž guva virsroku, kad cilvēks gāja Multivakam arvien tuvāk un tuvāk).
   Pat nepaskatīdamies Kvimbijs paņēma pasniegto izpildīto formulāru un sacīja:
   —    Piektā B kabīne.
   —     Kā es varēšu uzdot jautājumu, ser? — Bens jautāja.
   Mazliet pārsteigts, Kvimbijs pacēla acis. Pusaudži pirms pilngadības parasti neizmantoja Multivaka pakalpojumus.
   —    Vai tu nekad agrāk neesi to darījis, dēliņ? — viņš laipni vaicāja.
   —    Nē, ser.
   Kvimbijs parādīja zēnam modeli uz sava galda.
   —    Tu lietosi šo. Vai redzi, kā tas darbojas? Gluži kā rakstāmmašīna. Nemēģini kaut ko rakstīt ar roku! Lieto mašīnu! Tagad ej piektajā B kabīnē un, ja tev vajadzīga palīdzība, nospied sarkano pogu, tad kāds atnāks. Pa šo e; u, dēliņ, pa labi!
   Viņš nolūkojās, kā zēns aiziet pa eju un nozūd skatienam, un pasmaidīja. Neviens nekad netika raidīts projām no Multivaka. Protams, allaž atradās zināms procents tādu, kas niekojās: uzdava intīmus jautājumus par saviem kaimiņiem vai piedauzīgus jautājumus par slavenām parsonām, studenti dažreiz mēģināja uzzināt savu profesoru vājības vai gribēja būt asprātīgi, iedzenot Multivaku strupceļā ar Rasela paradoksu, un tā tālāk.
   Multivaks pats tika galā ar visu. Viņam palīdzības nevajadzēja.
   Pie tam ikviens jautājums un atb'lde nonāca kartotēkā un papildināja faktu krājuma par katru indivīdu. Pat vismuļķīgākais un visnekaunīgākais jautājums, tā kā tas atspoguļoja jautātāja personību, palīdzēja
   cilvēcei, jo palīdzēja Multivakam labāk iepazīt cilvēci.
   Kvimbijs pievērsās nākamajam apmeklētājam — vājai, kaulainai pusmūža sievietei ar noraizējušos skatienu.
   Alijs Otmens nervozi soļoja pa savu kabinetu, izmisīgi būkšķinādams pa paklāju.
   —    Iespējamība arvien vēl palielinās. Tagad tā ir 22,4 procenti. Sasodīts! Mēs esam arestējuši Džozefu Mennersu, un tomēr tā turpina pieaugt.
   Viņš bija pilnīgi nosvīdis.
   Līmijs atrāvās no vizifona.
   —    Līdz šim vēl nav atzinies. Psihiskā zondēšana neuzrāda nekādas nozieguma pazīmes. Varbūt viņš runā patiesību.
   —    Vai tad Multivaks būtu sajucis? — Otmens sacīja.
   Atskanēja otra vizifona signāls. Otmens ātri ieslēdza aparātu, būdams priecīgs, ka var neturpināt šo sarunu. Uz ekrāna parādījās Regulācijas nodaļas virsnieka seja.
   —     Vai ir kādi ļauni norādījumi, sor. at- - tiecībā uz Mennersu ģimeni? — virsnieks jautāja. — Vai ģimenes locekļiem ir atļauts brīvi iet un nākt, tāpat kā liciz sim<
   —    Ko jūs ar to gribat teikt — tāpat kā līdz šim?
   —    Pirmajā instrukcijā bija norādījums uzlikt mājas arestu Džozefam Mennersam. Par pārējiem ģimenes locekļiem, ser, nekas nebija teikts.
   —           Nu, tad attieciniet to ari uz pārējiem ģimenes locekļiem, kamēr saņemsit citu rīkojumu.
   —           Redziet, kas par lietu, ser. Māte un vecākais dēls pieprasa ziņas par jaunāko dēlu. Zēns ir izgājis no mājām, māte un brālis domā, ka viņš arestēts, un grib doties uz galveno štābu, lai to noskaidrotu.
   Otmens sarauca pieri un gandrīz čukstus jautāja:
   —    Jaunākais dēls? Cik viņam gadu?
   —    Sešpadsmit, ser! — virsnieks atbildēja.
   —          Sešpadsmit, un viņš ir aizgājis. Vai jūs zināt, uz kurieni?
   —           Viņam tika atļauts iziet, ser! Mums nebija pavēles viņu aizturēt.
   —    Palieciet pie aparāta! Neaizejiet!
   Otmens uz bridi izslēdza līniju, ar abām
   rokām ieķērās savos ogļu melnajos matos un nokliedzās:
   —    Muļķis! Muļķis! Muļķis!
   Līmijs satrūkās.
   —    Kas noticis, velns lai parauj!
   —           Šim Mennersam ir sešpadsmit gadu vecs dēls, — Otmens ar pūlēm izteica. — Sešpadsmit gadu vecumā cilvēks vēl nav pieaudzis un nav reģistrēts Multivakā kā patstāvīga personība, bet tikai kā tēva personības daļa. — Viņš dusmīgi paraudzījās Līmijā. — Vai tas nav visiem zināms, ka jauneklis līdz astoņpadsmit gadiem nesniedz Multivakam par sevi ziņas pats, ka to viņa vietā dara tēvs? Vai es to nezinu? Vai jūs to nezināt?
   —    Jūs gribat teikt, ka Multivaks nedomāja Džo Mennersu? — Līmijs jauf āja.
   —    Multivaks domāja viņa jaunāko dēlu, un šis zellis tagad ir projām. Ap māju trīs ķēdes sargu, bet viņš mierīgi iziet ārā un dodas izpildīt savu mums zināmo nodomu.
   Viņš piesteidzās pie vizifona, pie kura vēl vienmēr gaidīja Regulācijas nodaļas virsnieks. Ar īso pārtraukuma brīdi Otme- nam bija pieticis, lai saņemtu sevi rokās un atgūtu mierīgu un apvaldītu sejas izteiksmi. (Nedrīkstēja tacu Ja uties dusmu uzliesmojumam virsnieka acu priekšā, kaut arī tas būtu vislabākais līdzeklis, kā izlādēties.)
   —    Noskaidrojiet, kur atrodas šis jaunākais dēls, kas ir pazudis. — Otmens teica virsniekam. — Ja nepieciešams, izmantojiet visus jūsu rīcībā esosos cilvēkus. Ja nepieciešams, mobilizējiet katru noderīgu cilvēku rajonā. Es došu attiecīgas pavēles. Jums šis zēns jāatrod par katru cenu!
   —    Klausos, ser!
   Izslēdzis vizifonu, Otmens sacīja:
   —    Līmij, aprēķiniet vēlreiz iespējamības procentu.
   Pēc piecām minūtēm Līmijs ziņoja:
   —    Tas ir pazeminājies līdz 19,6. Tas ir pazeminājies.
   Otmens dziļi ievilka elpu.
   —    Beidzot mēs esam uz pareizā ceļa!
   Bens Mennerss sēdēja piektajā B kabīnē un lēnām uz taustiņiem izsita tekstu: «Mani sauc Bendžamins Mennerss, numurs MB- 71833412. Mans tēvs Džozefs Mennerss ir arestēts, bet mēs nezinām, kāds noziegums viņam bijis padomā. Vai mums ir iespējams viņam palīdzēt?»
   Viņš sēdēja un gaidīja. Savā sešpadsmit gadu vecumā viņš jau zināja, ka šie vārdi viesuļa ātrumā tiek iesviesti vissarežģītākajā kibernētiskajā iekārtā, kādu cilvēks jebkad izgudrojis, ka miljoniem faktu saplūdīs un koordinēsies vienā veselā un no šā veselā Multivaks tad secinās labāko atbildi.
   Aparāts noklikšķēja un izsvieda kartīti. Uz tās bija atbilde — gara atbilde. Bens sāka lasīt:
   «Dodieties tūlīt ar ekspresi uz Vašingtonu. Izkāpiet Konektikutas avēnijas pieturā. Uzmeklējiet speciālu apsargātu ieeju ar uzrakstu «Multivaks». Paskaidrojiet sargam, ka esat speciālkurjers pie Dr. Trambulla, un viņš jūs ielaidīs. Jūs atrādīsities koridorā. Ejiet pa to uz priekšu, kamēr ieraudzīsit nelielas durvis ar uzrakstu «Iekštelpas». Ieejiet pa tām un cilvēkam, kas tur būs, pasakiet: «Ziņojums doktoram Trambullam.» Jūs palaidīs garām. Ejiet tālāk . . .»
   Visa atbilde sastāvēja no šādiem norādījumiem. Bens nevarēja saprast, kāds tiem sakars ar viņa jautājumu, taču viņš pilnīgi uzticējās Multivakam. Zēns skriešus metās prom taisnā ceļā uz Vašingtonas ekspresi.
   Regulācijas nodaļas aģenti sadzina Bena pēdas līdz Multivaka Baltimoras apakšstacijai apmēram stundu pēc viņa aiziešanas no turienes. Harolds Kvimbijs gandrīz vai apstulba aiz pārsteiguma, ka nonācis tik daudzu svarīgu personu uzmanības centrā viena sešpadsmit gadu veca zēna dēl.
   —    Jā, te bija viens zēns, — viņš sacīja, — bet es nezinu, uz kurieni viņš devās, kad bija saņēmis atbildi. Man nebija ne jausmas, ka viņš tiek meklēts. Mēs šeit pieņemam visus. Jā, es varu jums dot jautājuma un atbildes norakstu.
   Ieskatījušies tekstā, aģenti to tūlīt pat noraidīja pa televīziju uz Centrālo Regulācijas Padomi.
   Otmens to izlasīja, pārgrieza acis un paģība. Pēc brīža, atguvis samaņu, viņš vārgā' balsī sacīja Līmijam:
   —    Dariet visu, lai to zēnu notvertu! Un izgatavojiet man vieau Multivaka atbildes kopiju. Nu vairs nav citas izejas. Man jāiet pie Gullimena.
   Bernards Gullimens nekad nebija redzējis Aliju Otmenu tik uztrauktu, un tagad, sastopot koordinatora drudžaino skatienu, viņš juta pār muguru pārskrienam saltas trīsas.
   —    Ko jūs ar to gribat sacīt, OLmen? — viņš stostījās. — Ko tas nozīmē — ļaunāk par slepkavību?
   —    Daudz ļaunāk par parastu slepkavību.
   Guilimena seja bija krita bāla.
   —            Vdi tas būtu atentāts pret kādu augstu valsts darbinieku? (Gulhmenam iešāvās prātā, ka vitjš pats ir . . .)
   Otmens pamāja.
   —           Runa ir nevis par kādu valsts darbinieku, bet gan par pašu galveno.
   —           Par ģenerālsekretāru? — Gullimens, šausmu pārņemts, nočukstēja.
   —           Pat vēl ļaunāk. Daudz ļaunāk. Pastāv nolūks iznicināt Multivaku!
   —    KO'!
   —           Pirmoreiz savas darbības laikā Multivaks ir paziņojis, ka viņam pašam draud briesmas.
   —           Kādēļ es tūlīt pat netiku par to informēts?
   Olmens izlocījās, pateikdams daļēju patiesību:
   —           Sis gadījums bija tik ārkārtējs, gandrīz neticams, ser, ka mēs uzskatījām par nepieciešamu vispirms sīki izpētīt situāciju, iekāms uzdrošinājāmies par to ziņot oficiāli.
   —           Multivaks, protams, ir izglābts, vai ne? Izglābts, jā?
   —           Ļaundarības iespējamība ir noslīdējusi zem četriem procentiem. Es gaidu .pēdējo ziņojumu.
   — Zņojums doktoram Trambullam! — Bans Mennerss sacīja cilvēkam, kurš, sēdēdams uz augsta ķebļa, sasprindzināti
   darbojās ar milzīgu agregātu, kas atgādināja daudzkārt palielinātu stratosfēras kuģa vadības pulti.
   —    Jā, Džim! — tas sacīja. — Ej vien!
   Bens ielūkojās savā instrukcijā un steidzās
   tālāk. Tagad viņam bija jāsameklē neliela kontrolsvira un momentā, kad noteiktā indikatorā iedegsies sarkana gaisma, jānospiež uz leju.
   Viņš izdzirdēja aiz muguras kādu uztrauktu balsi, tad vēl otru, un piepeši divi vīri satvēra viņu aiz elkoņiem. Bens juta, ka viņa kājas atraujas no grīdas.
   —    Nāc līdzi, puis! — viens no vīriem teica.
   Saņemot ziņu par zēna aizturēšanu, Alija Otmena seja sevišķi neatplauka, turpretim Gullimens ar milzīgu atvieglojumu sacīja:
   —    Ja zēns mums ir rokā, tad Multivakam vairs nekas nedraud.
   —    Pagaidām.
   Gullimens ar trīcošu roku noglāstīja pieri.
   —    Šī man bija briesmīga pusstunda. Vai jūs varat iedomāties, ko nozīmētu Multivaka sabojāšana kaut uz īsu laiku? Neizbēgama valdības krīze, ekonomikas sabrukums . . . Tas būtu drausmīgāks posts nekā… — Viņš spēji izslēja galvu. — Ko jūs gribējāt sacīt ar šo «pagaidām»?
   —    Šim zēnam, Benam Mennersam, nebija nekāda ļauna nolūka. Viņš un viņa ģimene jāatbrīvo, un šiem cilvēkiem jāsaņem kom- pensacija par nepamatoto arestēšanu. Zēnš vienīgi izpildīja Multivaka doto instrukciju, gribēdams palīdzēt savam,tēvam, un to viņš ir izdarījis. Džozefs Mennerss tagad ir brīvs.
   —    Jūs -gribat teikt, ka Multivaks pats pavēlēja zēnam nospiest sviru un līdz ar to sadedzināt tik daudz ķēžu, ka to atjaunošanai vajadzētu veselu mēnesi? Jūs gribat teikt, ka Multivaks bija ar mieru iznīcināt sevi viena cilvēka dēļ?
   —    Stāvoklis ir daudz ļaunāks, ser! Multivaks ne tikai deva šādu norādījumu: viņš apzinīgi izvēlējās Mennersu ģimeni, tādēļ ka Bens Mennerss izskatās ļoti līdzīgs vienam no doktora Trambulla izsūtāmajiem zēniem un varēja nekavēts ieiet Multivakā.
   —    Ko tas nozīmē — izvēlējās šo ģimeni?
   —    Saprotiet, zēns nebūtu gājis lūgt padomu Multivakam, ja viņa tēvs nebūtu arestēts. Viņa tēvs nebūtu arestēts, ja Multivaks nebūtu ziņojis, ka šim cilvēkam ir nolūks iznīcināt Multivaku. Paša Multivaka rīcība deva sākumu notikumu virknei, kas gandrīz noveda pie viņa iznīcināšanas.
   —    Bet tā taču ir bezjēdzība, — Gullimens kā lūgdamies sacīja. Viņš jutās mazs un nevarīgs un patiešām bija spiests pazemīgi lūgties šo Otmenu, kas gandrīz visu savu mūžu bija nostrādājis ar Multivaku, lai tas viņu nomierinātu.
   Otmens to nedarīja.
   —          Cik es zinu, šis ir Multivaka pirmais mēģinājums šādā virzienā. — vīns sacīja. — Savā zinā tas ir gudri izplānots. Viņš izvēlējās vispiemērotāko ģimeni. Apzinīgi nenosauca ziņojumā tēvu un dēlu atsevišķi, lai mūs maldinātu. Un tomēr šai spēlē Multivaks ir vēl amatieris. Viņš nespēja pārkāpt instrukcijas, kas lika tam ziņot par sevis paša iznīcināšanas iespējamības pieaugšanu līdz ar katru soli, ko mēs spērām pa nepareizu ceļu. Viņš nevarēja nereģistrēt savu atbildi šim jauneklim. Vairāk iepraktizējoties, viņš droši vien iemācīsies mūs apmānīt. Iemācīsies noslēpt vienus faktus, izvairīsies ziņot par citiem. Sākot ar šo brīdi, katrā Multivaka norādījumā var slēpties viņa paša iznīcināšanas dīgli. Mēs nekad nevaresim būt droši. Un, lai cik uzmanīgi mes būtu, Multivakam reiz izdosies panākt savu. Es domāju, mister Guliimen, ka jūs būsit pēdējais šās organizācijas priekšsēdētājs.
   Gullimens nikni uzsita ar dūri pa galdu.
   —    Bet kāpēc, kāpēc, kāpēc? Nolādēts, kāpēc? Kas Multivakam noticis? Vai viņu nevar noregulēt?
   —    Nedomāju vis, — mēmā izmisumā noteica Otmens. — Es nekad agrāk neesmu par to domājis. Līdz šim man nebija vajadzības to darīt, bet tagad, kad es par to domāju, man šķiet, ka mēs esam nonākuši ceja galā, tādēj ka Multivaks ir pārāk labs. Multivaks ir kļuvis ārkārtīgi sarežģīts, tā reakcijas nav vairs mašīnas, bet gan dzīvas būtnes reakcijas.
   —    Jūs esat prātu zaudējis! Un, ja arī — kas tad par to?
   —    Vairāk nekā piecdesmit gadu mēs visas cilvēces raizes esam uzkrāvuši Multivakam, šai dzīvajai būtnei. Mēs esam prasījuši, lai viņš rūpējas par mums, par visiem kopā un katru atsevišķi. Mēs esam prasījuši, lai viņš uzņem sevī visus mūsu noslēpumus, uzsūc sevī mūsu ļaunumu un aizsargā mūs pret to. Katrs no mums griežas pie Multivaka ar savām raizēm, pievienodams savu daļiņu viņa nastai. Tagad mēs gudrojam Multivakam vēl uzkraut arī cilvēces slimību nastu.
   Mirkli klusējis, Otmens vienā elpas vilcienā izgrūda:
   —    Mister Gullimen, Multivaks uz saviem pleciem nes visas pasaules raizes, un viņš ir noguri_s.
   —    Ārprāts! Bula laika trakums! — Gullimens nomurmināja.
   —    Atļaujiet man jums kaut ko parādīt. Atļaujiet man to pārbaudīt. Vai es drīkstu pieslēgties Multivakam šeit no jūsu kabineta?
   —    Kādā nolūkā?
   —   Lai uzdotu Multivakam jautājumu, kādu vēl neviens tam nav uzdevis.
   —    Vai tas nenodarīs viņam ko sliktu? — Gullimens satrūcies jautāja.
   —   Nē. Bet viņš mums pateiks to, ko mēs gribam zināt.
   Priekšsēdētājs, mazliet pavilcinājies, sacīja:
   — Dariet to!
   Otmens sāka rīkoties ar aparātu uz Gullimena galda. Viņa pirksti veikli izsita jautājumu; «Multivak, ko tu pats visvairāk vēlies?»
   Brīdis starp jautājumu un atbildi vilkās nepanesami ilgi, bet Otmens un Gullimens gaidīja, elpu aizturējuši.
   Aparāts noklikšķēja, un no tā izkrita kartīte. Maza kartīte. Uz tās precīziem burtiem bija atbilde:
   «Es vēlos mirt.»

DŽ. KIPEKSS
PIEKTDIENIS

   ļzlūkkuģim laižoties lejup, pa pusei noliekušies popētajos šūpuļkrēslos, Beilijs un Kromms vēroja aparatūras skalas; līdz Krodosa Septītā sarkanīgi brūnā plato klinšainajai virsmai bija atlikušas tikai dažas pēdas. Stingiem vaibstiem viņi saspringti vēroja un gaidīja, zinādami, ka vēl joprojām draud nāve, ja kuģis nosēstos neveiksmīgi. Jau tā bija pārciests ne mazums izbaiļu!
   Pēkšņi viņi sajuta grūdienu, un četras spuldzītes uz paneļa iezibējās citās krāsās; pāris mēnešu vecākais Beilijs nervozi pārlaida slaidos pirkstus slēdžu rindai un ar atvieglojuma nopūtu ieslīga sēdeklī. Uz viņa kaisnās sejas spīguļoja sviedru lāses.
   Druknais Kromms, nebūt netaisīdamies izrādīt savas sajūtas, pagrieza galvu un veltīja ceļabiedram greizu smīnu.
   —   To nu mēs esam paveikuši.
   Beilijs nesmaidīja.
   —   Ar lielām pūlēm. Nu, kad es nokļūšu atpakaļ uz «Opija», kāds par to samaksās. Dārgi samaksās!
   Kromms grozījās savā sēdeklī un, meklēdams cigaretes, rakņājās pa kabatām. Kad Beilijs noraidīja piedāvājumu, viņš nesatricināmā mierā aizsmēķēja.
   —    Tu domā, ka tam visam par iemeslu ir tikai degvielas trūkums?
   —    Kas gan cits? — Beilijs nikni pavērās viņā. — Mums izdodas nolaisties tikai ar ceturto manevru, pie tam atmuguriski, un, lai nosēstos, man jāķeras pie rezervēm. Bez tam rezervē gandrīz nekas vairs nav atlicis! Ir tāds inženieris Ramiress — viņš nu gan dabūs trūkties, tikko mēs atgriezīsimies! — Viņš piecēlās un ar tādu pašu stingu sejas izteiksmi paspēra soli līdz borta lūkai.
   —    Liekas jauka pasaulīte, — viņš sacīja.
   —    Zeme pirms piecdesmit miljoniem gadu. — Beilijs pagriezās pret Krommu, kurš zvilnēja, kūpinādams cigareti. — Nāc, Kurt, nodibini sakarus un paziņo viņiem, kas ar mums noticis.
   Kromms izvēlās no šūpuļkrēsla un apsēdās radioaparatūras priekšā. Viņš ieslēdza aparātu, un no nelielā skaļruņa kompaktās ierīces pašā virspusē atskanēja atmosfēras traucējumu sprakšķi.
   Kompakts šeit bija viss, izņemot varbūt vienīgi pašu Krommu. Šis divvietīgais kuģis bija viens no četriem, kas tika palaisti no lielā «Openheimera» un pašlaik pētīja Kro- dosa sistēmu.
   \
   Beilijs gaidīja, nervozi bungādams ar pirk
   stiem. Kromms saprata, ka šis negadījums sāpīgi skāris Bedīja speciālista pašlepnumu.
   —           Vēl joprojām nekā, — Beilijs muimi- nāja. — Kādēļ tā?
   —    Nesaprotu, — atteica Kromms.
   —    Vai izsaukuma signāls nokļūst ēterā?
   —                Klausies, — Kromms nospieda nelielu ' taustiņu. Kļuva dzirdams izsaukuma signāls,
   kurš atkārto|ās atkal un atkal.
   —    Vai tikai tas nokļūst ēterā?
   Kromms pacietīgi nopūtās.
   —           Labi, es ar savu melodisko balsi personiski viņus izsaukšu. — Viņš atkabināja mikrofonu un tuvināja to mutei.
   —           X-2 izsauc «Openheimeru», X-2 izsauc «Openheimeru» . . . Pieci trīs septiņi, seši divi viens, četri septiņi astoņi … Uz Krodosa Septītā, nolaidos uz Krodosa Septītā … — Viņš vēlreiz atkārtoja to pašu, tad ieklausījās. Vienīgā atbilde bija atmosfēras sprakšķi. Kromma apaļā seja pauda nopietnību. Viņš pārraidīja izsaukumu vēlreiz un atkal nogaidīja.
   —           Nekā, — teica Bailijs, vērdamies mazajā skaļrunī, kas joprojām raidīja zvaigžņu valodu. — Vai aparatūra kārtībā?
   —           Jā, — Kromms pastrupi atteica. —: Neviens mehāniķis tai nav pieskāries. Par to atbildu es. Gribi, lai es to izjaucu?
   Beilijs atkal raudzījās pa lūku.
   —           Paēdīsim, — viņš ierosināja, — un tad es tev palīdzēšu.
   Pēc trim stundām viņiem kļuva skaidrs, ka radio ir pilnīgā kārtībā. Kromms atstāja aparātu un pievienojās Beilijam, kurš pētīja gaisa un mitruma analīžu rezultātus.
   —    Precīzi atbilst almanaham, — Beilijs sacīja. — Maksimālā līdzība ar Zemi. Šefam vajadzētu būt apmierinātam.
   —    Vai viņam vispār būs izdevība to uzzināt? — Kromms atjautāja. —- Neviens nezina, ka mēs esam šeit. Pēc nedēļas mēs būsim spiesti gādāt sev pārtiku tajā zaļajā, patīkamajā ielejā tur apakšā. Kādreiz uzskatīja, ka esmu ieinteresēts Krodosa Septītā iepriekšējā izpētē; tagad es esmu tikai cilvēks, kurš vēlas zināt, kā turpmāk pārtiks. Padod man almanahu.
   Beilijs pasniedza viņam biezo sējumu, un Kromms to pāršķirstīja.
   —    Redzēsim, — viņš murmināja, — vai es spēju atcerēties kaut pusi no šīm zīmēm .. .
   —    Za]ā zvaigznīte, — Beilijs atgādināja, •— nozīmē, ka informācija iegūta pirms piecsimt gadiem.
   Kromms cieši pavērās viņā.
   —    Pilnīgi pareizi. Ari toreiz cilvēki devās tālos ceļojumos, vai ne? — Viņš turpināja pētīt almanahu, šķirstot uz priekšu un atpakaļ un kaut ko meklējot zīmju sarakstā.
   —    Divdesmit piecu stundu diennakts … niecīgs ass slīpums.. . divi mēneši. . — Kiomms novilka ar resno īkšķi līdz divkāršās simbolu rindas galam.
   —    Četri T burti. Pasvītrots. — Pēkšņi viņa seja pārvērtās. — Volless kaut ko stāstīja par … — Viņš uzmeklēja simbola nozīmes izskaidrojumu, tad nolaida grāmatu un neizteiksmīgi palūkojās uz Beiliju.
   •— Kas noticis? — tas jautāja.
   —    Tas ir jonosfēras blīvums, — Kromms dobji sacīja.
   —    Nu, un tad?
   —    Blīvums ļoti liels, un tieši tas mums traucē nodibināt sakarus ar «Opiju». Šīs planētas jonosfēra ir tik blīva, ka radiosignāli — vismaz no mūsu aparāta — netiek tai cauri.
   —    Tādā gadījumā mēs esam uz sēkļa, — secināja Beilijs.
   Patīkamā apkārtne nespēja iepriecināt neveiksmīgos kosmonautus. Silta, dzeltena saule lēja starus pār brūno klinti; abās pusēs kalna mugurai zaļoja Zemes florai ļoti līdzīga augu valsts; bija dzirdama upju čalošana, un lēzenākās nogāzes pakājē pletās neliels ezeriņš ar plašu, smilšainu pludmali.
   Viņi devās gar krastu uz turieni, kur upīte pa kanālu burbuļodama ietecēja ezerā. Abiem mugurā bija viegli darba tērpi un pie sāniem pistoles. Beilijs runāia ļoti maz, un Kromms domāja", ka tas tādēļ, ka viņš šajā klizmā par vainīgo uzskata savu biedru, lai gan — ko viņš būtu varējis darīt, ja arī būtu lasījis šo piezīmi par blīvo jonosfēru agrāk? Ierīkot spēcīgāku raidītāju? Tas bulu neiespejami — lādi kā viņu kuģis jau tā bija bāztin piebāzti.
   Kromms apsēdās uz brūnās klints radzes un vēroja upītes plūdumu. Tad viņš paskatījās uz lietošanai nederīgo kuģi.
   —    Gandnz kā mājās, — viņš noteica.
   Beilijs nopūtās.
   —      Vai tu joprojām domā, kā atmaksāt, kad atgriezīsimies?
   —    Jā.
   —    Ja vien tu atgriezīsies.
   —     Viņi taču mūs meklēs, — Beilijs pārliecināti noteica.
   —      Protams, tikai nav zināms, kad. Var gadīties, ka šī ir pēdējā no piecām planētām, uz kuras viņi nolaidīsies.
   —    Oh!
   —      Varēja tomēr būt vēl sliktāk Mēs varējām nokļūt mūžīgā ledus valstībā, varēja gadīties, ka mums jāstaigā skafandros. — Viņš drūmi palūkojās uz nelielu ķirzaku ar dīvainām lāpstveida kājām; dzīvnieka acs, kas atgādināja dārgakmeni, viņu mulsināja. — Nu, sāksim ar ūdens paraugu?-
   Beilijs pamāja. Kromms iesmēla blašķē nedaudz ūdens. Viņi izstaigāja pludmali visā garumā. Kad tā sāka attālināties no klinšainā plato, kosmonauti šķērsoja retu krūmāju.
   Beilijs apstājās pie kādas citas upītes.
   —     Lūk, — viņš klusi teica, — paskaties uz šīm malām lejup gar nogāzi.
   Kromms saprata, ko biedrs ar šiem vārdiem domājis.
   —    Almanahā teikts, ka šeit nav cilvēkveida būtņu.
   —    Kas tādā gadījumā izveidojis šo kanālu tik taisnu?
   —    Tiešām savādi. — Kromms atrāva pistoles maksti un devās augšup gar upīti, kur ūdens kanāla straujajā kritumā griezās un mutuļoja. Beilijs sekoja. Kromms ieteicās:
   —    Straume ir loti ātra. Varbūt tas tomēr ir dabas veidojums. — Viņš palūkojās augšup uz klinšaino nogāzi. — Netālu no virsotnes ir gandrīz vai ūdenskritums. Kāpsim augšā. Bet varbūt tu labāk gribi nogaidīt, lai redzētu, kādi radījumi nāk uz šejieni dzert?
   —    Kāpsim, — Beilijs piekrita.
   Viņi sāka rāpties augšup pa nogāzi. Brūnās klintis veidoja neskaitāmus pakāpienus. Viņi turējās cieši gar straujo upīti, bet nekas neliecināja, ka kanāls būtu cilvēku vai cilvēkveida būtņu veidots. Kromms, rāpdamies augšup, purpināja: — Pat tad, ja almanahs nesniedz precīzas ziņas, tomēr laikam taisnība, ka šeit nav cilvēkveida būtņu. Ei, kas tas?
   «Tas» bija šaura, no apakšas neredzama dzega, kas stiepās gar nogāzi. Tā parādījās skatienam un noderēja par taku, pa kuru ērti varēja iet.
   Beilijs palīdzēja Krommam tikt augšā un sacīja:
   —    Nekusties. Palūkojies tikai uz šo dzegu. Redzi ieskrambājumus un zīmes klintī?
   -— Jā! — izdvesa Kromms. — Tas ir bijis kaut kas liels. — Viņš izvilka pistoli. — Liekas, ka šajā apkārtnē uzturas kaut kādi milzu dzīvnieki. — Viņš grasījās spert soli uz priekšu, bet Beilijs viņu atturēja.
   —    Pagaidi. Ievēro, kādā kārtībā zīmes seko cita citai. Garš ieskrāpējums, īsāks apmēram jardu priekšā un divas pēdas pa kreisi no pirmā. Tad viss atkārtojas, gandrīz bez izmaiņām. — Viņš klusi pagājās uz priekšu, uz turieni, kur dzegā sākās pagrieziens.
   Kromms turējās cieši aiz viņa.
   —    Nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt, — viņš murmināja. — Tas ir dzīvnieks, bet kas … — viņš no muguras uzgrūdās Beili- jam.
   —    Lai kas tas būtu par dzīvnieku, šeit ir tā midzenis, — Beilijs noteica dobjā balsī.
   Alas ieeja bija apmēram astoņas pēdas plata un sešas pēdas augsta. Pēc formas tā atgādināja ovālu. Abi kosmonauti stāvēja viens otram līdzās un vēroja.
   Beilija balsī bija dzirdams triumfs:
   —   Vai tu vari nosaukt dzīvnieku, kurš tā nopūlas izveidot sava midzeņa ieeju līdzīgi šai? Kurš atstāj darba rīku pēdas, kas no šejienes skaidri saredzamas?
   Kromms saknieba lūpas un papurināja galvu. Tad viņš iegrūda Beilijam dunku un teica:
   —    Ej, es tev sekošu.
   Bez mazākā troksnīša viņi rāpās pa nogāzi uz alas ieeju. Laikazoba sagrauztajā klintī pie ieejas varēja redzēt darba rīku pēdas; iekšpusē bija tumšs.
   Kromms paņēma atlūzušu klin+ s p^h^iu un iemeta alā; abi turēja pistoles gatavībā. Bija dzirdams vājš šķembas kritiena iroK- snis, tad viss apklusa.
   Beilijs aizdedzināja lāpu. Kromms darīja to pašu. Beilijs enerģis'ki pacēla galvu, un viņi devās iekšā, saskaņodami soļus un leni šūpodami lāpas.
   Tai pašā brīdī viss kļuva redzams. Alā atradās neliels tērauda galds un gulta ar skrandainām gultas veļas atliekām. Pārējās mēbeles abi vīri tikpat kā nemanīja: viņu uzmanība bija pievērsta galdam, pār kuru pārkritis gulēja cilvēka skelets.
   Piegājuši tuvāk, viņi nopētīja mirstīgās atliekas. Bez šaubām, tas bija cilvēka skelets, pie tam krietni ilgi gulējis, jo kauli bija balti un tīri.
   —    Kas viņš bijis? — čukstēja Kromms. Viņš apgaismoja ar lāpu sienas. Šaudīgajā gaismā varēja saredzēt atsevišķas tērauda mēbeles, dokumentu kartotēku un kaut ko, kas varētu būt bijis skafandrs.
   —    Nav nekāds patīkamais skats, — viņš noteica.
   —          Kādreiz mums visiem būs jāmirst, — sacīja Beilijs. — Bet kas tad tas? — viņš paņēma kaut ko līdzīgu grāmatai, kas gulēja uz kastītes, rūpīgi nopūta putekļus un izlasīja tikko saredzamo uzrakstu:
   «Pērkoņdārda» dienasgrāmata.
   2827. gada janvāris—decembris.
   —    Kurš gads?
   —           Divi tūkstoši astoņi simti divdesmit septītais — gandrīz pirms trīssimt gadiem.
   Kromms pienāca tuvāk.
   —    Atver to, — viņš saviļņots teica.
   Beilijs atvēra vāku ar vislielāko piesardzību, bet veltīgi: papīra zem tā vairs nebija, tas bija pārvērties putekļos, kas čaukstot bira zemē viņam pie kājām.
   Kromms sāka lādēties.
   —           Zūd jebkura cerība uzzināt kaut ko par «Pērkoņdārdu».
   —           Vai arī — kas viņš bijis, kādēļ viņi nolaidušies, kāda bijusi krava .. . Vārdu sakot, mums atliek tikai viens — virzīties uz priekšu pašu spēkiem, — Beilijs grasījās aizvērt grāmatu, kad Kromms iesaucās: -
   —    Pagaidi, uz vāka kaut kas rakstīts!
   Viņi pagājās tuvāk alas izejai. Burti bija
   pa pusei izdzisuši, bet vēl salasāmi. Beilijs murmināja:
   —          «… nevaru vairs ilgāk dzīvot. Ja nebūtu Piektdiena, es jau sen būtu sajucis prātā . . . Vērtīgā krava pagalam . . .»< Vai vari salasīt parakstu?
   —           Izskatās kā «kapteinis Dž. Holends», — teica Kromms.
   —    Trīssimt gadu… — čukstēja Bailijs,
   —    Turpināsim izlūkošanu?
   —           Nē, iesim atpakaļ un pamēģināsim nodibināt sakarus.
   —           Cik labi būtu bijis, — Kromms drūmi sacīja, — ja kuģis būtu nedaudz lielāks, — tad mums bateriju vietā radio barošanai būtu ģenerators.
   —           Atliek mēģināt vēl un vēl, — atteica Beilijs. Viņš pavērās uz klinšaino nogāzi. — Vai mēģināsim tikt atpakaļ pa to pašu ceļu?
   —    Iesim gar krastu, — ieteica Kromms.
   Viņi nokāpa lejā, izgāja cauri krūmājam,
   pāri otrai upītei uz pludmali. Smiltis bija tikpat spilgtā krāsā kā klints, augi — sulīgi zaļi, debesis — zilas ar purpura nokrāsu. Kromms to visu konstatēja, it kā kombinēdams brīnišķīgā gleznā, kura tomēr nespēja izraisīt viņā ne mazāko entuziasmu. Viņš ierunājās:
   —           Interesanti, cik ilgi šis kapteinis Holends dzīvojis.
   —           Ja viņš varējis šeit dzīvot, tad arī mēs varam. Tagad man par šo vietu jau ir labāks iespaids.
   Kromms šļūca pa smiltīm.
   —           Labi, ka tā — mēs būsim spiesti palikt šeit ilgi. Rīt jāmeklē otrs skelets.
   —    Kāds otrs?
   —    Piektdiena.
   —           Tas varbūt bijis suns. Un ja tas — vienalga, suns vai cilvēks — miris pirms Holenda, tad viņš to būs apbadījis.
   —           Tā gan, — Kromms iesāka, pēkšņi ap- stāiās un, ārkārtīgi pārsteigts, lūkoiās smiltīs. Tad viņš nometās ceļos, lai izpētītu zīmes. B°iliis darīia to pašu.
   —    Cilvēka kāias nospiedums!
   Apmēram piecpadsmit sekundes viņi stingi
   vērās viens otrā'
   ■— Tu tā domā? — Kromms vaicāja.
   —   Kaut kas loti līdzīgs.
   —          Ļoti dziļi papēžu iespiedumi. Interesanti. kādēl?
   —          Iemesls, ir tas pats, kā dēļ te ir tikai divi nospiedumi. Viņš ir lēcis no klints uz klinti. Tieši šai vietā kUn+is atrodas tālu cita no citas, tādēļ viņš bijis spiests nolēkt smiltīs.
   Kromms domīgi pārlaida skatienu apkārtnei. Viņa roka visu laiku atradās uz pistoles.
   —          Šī cilvēkveida būtne taču var iedomāties mūs apciemot, vai ne?
   —           Protalns. — B-nliis piecēlās, notīrra no an^ērba smiltis un piegāja pie tuvākās klints.
   —          Lūk. šeit ir vēl pāris ieskrambā'"umu, līdzīgi tiem, kurus mēs atradām klintī pie alas.
   Kromms pienāca paskatīties.
   —    Oh! — viņš neviļus iesaucās. — Labi, ka mēs to nesastapām tur augšā! Nu ko, iesim atpakaļ un pamēģināsim radio?
   Otrā rītā viņi brokastoja taupīgi. Kromms, likās, ar drūmu prieku, uzskaitīja:
   —    Pārtikas pietiks vēl sešām dienām, ūdens šeit ir uz goda. Baterijas darbosies ne ilgāk par divām nedēļām, pat tad, ja lietosim tās tikai divas stundas dienā. Alā ir skelets, kuru vajag apbedīt, un dievs vien zina, cik daudz cilvekveida būtņu novēro katru mūsu soli. Vai nav jauka situācija?
   Beilijs nodzēsa cigareti.
   —    Iesim? — Viņš piecēlās, piegāja pie grīdas lūkas un nometās ceļos, cenšoties ar kāju sataustīt kāpnes. — Es tagad ienīstu šo kuģi. Kādreiz man likās, ka izlūkkuģi ir lieliski, bet tagad es vairs tā nedomāju. Es kļūstu pesimistiski noskaņots, un man zūd cerības, jo gandrīz katru, pat sīkāko remontu tajos var veikt tikai speciālists. Uzmanies, neiesper man pa galvu!
   Arā, rīta saules spilgtaiā gaismā, viņi devās atkal uz pludmali, degdami nepacietībā redzēt nospiedumu, kā arī ziņkārībā, vai nebūs redzams vēl kas vairāk. Tomēr viss, ko viņi atrada, bija tās pašas zīmes, kas iepriekšējā dienā. Vējš bija padarījis nospieduma kon'ūras mazliet neasākas. Abi vīri atkal šķērsoja krūmāju, otru upi un rāpās augšup uz dzegu.
   —    Man liekas, •— murmināja Beilijs, viņiem virzoties pa dzegu uz priekšu, — ka Holends droši vien izmantojis vēl citas alas. Mēs taču netikām tālāk par alu, kurā atradās vina kauli. Kad būsim tikuši galā ar šo, es domāju, mēģināsim atrast noliktavas vai ko tamlīdzīgu. Iespējams, ka mēs atrodam kaut ko noderīgu.
   Vīri atradās pie alas ieejas. Kromms jau taisījās iedegt lāpu, te pēkšņi apstājās un sagrāba Beilija piedurkni.
   —    Kas tad nu?
   Kromma balss bija tikko dzirdama, kad viņš izvilka pistoli.
   —    Tur iekšā kaut kas kustējās!
   Beilijs pielēca pie ieejas vienas malas, Kromms pieplaka pie otras. Iekšā kāds it kā skrāpējās. Kromms mehāniski atvilka pistoles drošinātāju. Beilijs to jau bija izdarījis. Skaņa atkārtojās vēlreiz — kaut kas līdzīgs metāla čirkstoņai. Viņi sastinga, sažņauguši rokās pistoles.
   Tad kāda balss teica tikai vienu vienīgu vārdu:
   —    Kungs.
   Tā bija mierīga, neizteiksmīga, bezjūtīga balss. Kromms lūkojās uz Beiliju, aiz pārsteiguma pavēris muti.
   —    Vai tu dzirdēji? . . .
   —    Kungs, — balss atkārtoja, šoreiz skaidrāk. Alas dziļumā sakustējās kāds stāvs. Beilija un Kromma lāpu gaisma pāršķēla tumsu, atsedzot mirdzošu cilvēkveida figūru.
   —    Kungs.
   Beilijs stāvēja ieejā, pavērsis lāpu tieši pret robotu.
   —     Nāc šurpu, — viņš sacīja, skaidri izrunādams vārdus.
   Robots panācās tuvāk un apstājās. Tas bija piecas pēdas un sešas collas garš, labi izveidots, ar mazu olveida galvu, kas it kā liecināja, ka satur diezgan labi attīstītas smadzenes. Kromms izlasīja datus uz plāksnītes:
   U-E robots. Birmingema, Anglija. v Sērija 43123. U/D.
   —    Ko nozīmē U/D?
   Robots pats atbildēja savā neizteiksmīgajā, monotonajā balsī:
   —    Es esmu universālas darbības robots. Piektdienis.
   —    Piektdienis?
   —    Man ir savs vārds, tāpat kā cilvēkiem.
   —     Pastāsti, kā tu nokļuvi -šeit, — teica Beilijs.
   —      «Pērkoņdārds», — iesāka Piektdienis, — bija viens no pirmajiem lielajiem starpzvaigžņu preču kuģiem. Mums sabojājās dzinēji, un mēs novirzījāmies tālu no kursa. Tad dzinējos vēl kaut kas notika, un mēs bijām spiesti mēģināt nolaisties šeit. Mēs nosēdāmies augstajos bronzas krāsas kalnos.. Kapteinis Holends vienīgais palika dzīvs.
   —     Vai tu strādāji uz kuģa? — Kromms vaicāja, bet tūlīt saprata, ka uzstādījis muļķīgu jautājumu.
   —    Nē. Kuģa krava sastāvēja no robotiem … — pēkšņi balss aizķērās. — Es esmu vājš. Drīz man būs beigas, tāpat kā kapteinim.
   —    Un tas notika pirms trīssimt gadiem! — Beilijs jautājoši noteica.
   —    Jā, — atteica Piektdienis. — Gadiem. Pēc cilvēku laika mērogiem. Ilgs laiks, kungs.
   —    Trīssimt gadus, — čukstēja bijības pārņemtais Kromms, — viņš klaiņojis šeit, ievērodams uzvedības normas, ko tam ieaudzinājuši viņa radītāji. Trīssimt gadus!
   —    Kā tu izturēji tik ilgi? — interesējās Beilijs.
   —   Nāciet, — robots atbildēja un aizveda viņus pa dzegu uz citu, daudz lielāku alu, kura aiz dabiskā akmens balsta iesniedzās klints sienā. Robots paspēra dažus soļus alā, tad apstājās.
   —    Lūk.
   Vājajā gaismā varēja saskatīt visdažādākās kastes un kārbas, bet galvenokārt viņu uzmanību saistīja milzīgs daudzums izjauktu robotu karkasu.
   ■— Lūk, kā es izturēju, — noteica Piektdienis. — Krava, kā jau minēju, sastāvēja galvenokārt no universālas darbības robotiem, kas paši sevi uztur kārtībā. Es tos izmantoju eksistencei pat vēl pēc kapteiņa nāves. Bet nu vairs nav jaunu rezerves daļu. Drīz man būs beigas. Ar ko varu pakalpot?
   —    Paskatīsimies, — teica Kromms. Viņš pagājās dziļāk alā, apgaismodams ceļu ar
   lāpu. — Te ir dažas pārtikas kastes! Tas būtu lieliski!
   Beilijs pienāca klāt.
   —    Pēc trīssimt gadiem?
   —    Ko var zināt! Kas tas?
   Beilijs izlasīja uzrakstu uz kastes:
   Staru radio, A7.
   Neierobežots diapazons.
   Viņi palūkojās viens otrā un saprata, ka abi domā vienu un lo pašu.
   —           Pieņemsim, ka tas darbojas, — sacīja Beilijs, — bet kur lai ņem enerģiju?
   —          Kas tas tāds? — Kromms norādīja ar lāpu.
   Spriežot pēc etiķetēm uz kāda duča rūpīgi aizlakotu, gaismas necaurlaidīgu plastmasas pudeļu, tās ietilpa «Skābes bateriju enerģijas ražošanas komplektā».
   —    Skābes bateriju? — jautāja Beilijs.
   Kromms saspringti domāja. — Jā, tā ir.
   Ķīmiska reakcija kā elektroenerģijas avots. To viņi mēdza izmantot. Ja skābe nav zaudējusi savas īpašības, to vēl varēs izlietot. Piektdieni, nāc šurpu!
   Robots paklausīja. Kromms izvēlējās kastes un pudeles, kuras domāja izmantot, un, no pāris iesaiņojuma kastēm improvizējis solu, ar Beilija palīdzību izklāja uz tā veco, viņu laikmetam nepierasti lielo izmēru komplektu.
   Kromms strādāja ar entuziasmu, bet pēk-' šņi, saķēris galvu, ievaidējās.
   —    Kas noticis?
   —    Ak es muļķis! To visu taču nepieciešams aiznest uz plato, tuvāk pie kuģa.
   —    Kādēļ?
   —    Tādēļ, ka tur atrodas mūsu vienīgā antena. Un, ja Piektdienis skābju pudeles un kastes aiznestu uz turieni, tas prasītu daudz mazāk laika nekā antenas atvienošana un at- gādāšana šurp. Piektdieni, vai tu vari pacelt un aiznest šīs kastes — nu, teiksim, astoņsimt soļus?
   —   Es esmu vājš, bet paklausīšu.
   Kromms pameta savādu skatienu uz robotu.
   —    Žēl vecā puikas, — viņš sacīja.
   —    Tā ir mašīna, — atgādināja Beilijs.
   —    Bet tas ir pēdējais, kas mūs saista ar kapteini Holendu. Liekas, ka vajadzēs nākt vēlreiz. Sāksim.
   Kromms brīnījās par savām izjūtām, vērojot Piektdieni streipuļojam uz kuģa silueta pusi ar kastēm un kārbām, kurās atradās viņiem tik nepieciešamā aparatūra. Viņam reti bija gadījies saskarties ar robotiem, un šī cilvēkveida, mašīna, kas ar pūlēm virzījās uz priekšu ar savām nastām, atstāja uz viņu dīvainu iespaidu. Kad Kromms uzrunāja Piektdieni un tas atbildēja savā neizteiksmīgajā balsī, likās, ka tam pat kļuvis sliktāk. Trīssimt gadus šī mašīna bija eksistējusi, trīssimt gadus — it kā tieši gaidot viņus.
   Vēlu pēcpusdienā komplekts bija samontēts, un, saslēgto ķēdi pārbaudot, baterijas
   klusiņām sīca. Caur kuģa lūku stiepās tievs kabelis, kas savienoja aparātu ar antena.
   —    Vai tu esi gatavs mēģināt? — jautāja Beilijs.
   Kromms uzlika austiņas.
   —    Gandrīz. — Viņš uzlūkoja spoži mirguļojošo rādītāju. — Šim aparātam ir divreiz lielāka jauda nekā kuģa radio, vajadzētu izdoties. Tas lielā mērā, protams, atkarīgs no tā, kur patlaban atrodas «Opijs», un bez tam man nav nekāda priekšstata par to, kā pārraidi ietekmēs šī saule. — Viņš nospieda slēdzi, un iemirdzējās maza, dzeltena spuldzīte. Kromms apmierināti uzelpoja. Pēc tam palūkojās apkārt.
   —    Kur aizgāja Piektdienis?
   Robots nekur nebija manāms.
   —   Nezinu, — atteica Beilijs.
   —    Viņš kļuva arvien vājāks, — sacīja Kromms.
   —    Tā ir mašīna, — Beilijs noteica.
   —    Jā, — domīgi nomurmināja Kromms, — tikai… — Pagriezis skaitļu ripu, viņš pieliecās pie mikrofona, noraidīja izsaukuma signālu un turpināja:
   —    Izlūkkuģis divi izsauc «Openheimeru». Pie aparāta Kromms. Atrodamies uz Krodosa Septītā, Krodosa Septītā. — Viņš atkārtoja to visu vairākas reizes, tad pārtrauca un ieklausījās. Nekas nebija dzirdams — no nelielā skaļruņa atskanēja tikai atmosfēras sprakšķi.
   Kromms un Beilijs vērās viens otrā.
   —    Nu? — jautāja Beilijs.
   —           Vēl ir agrs, — atbildēja Kromms. Viņš noņēma austiņas un sniedza tās Beilijam:
   —           Tagad raidi tu, es iekāpšu kuģī, paņemšu magnetofonu un uzstādīšu to šeit.
   Kad viņš pēc piecām minūtēm atgriezās ar magnetofonu, Beilijs tikko bija beidzis raidīt. Kromms ierunāja raidījumu lentē un nospieda atskaņotāja taustiņu, pēc tam abi sēdēja, smēķēja un pūlējās izlikties bezrūpīgi, it kā nepavisam sasprindzināti negaidītu, vai skaļrunī neatskanēs cilvēka balss.
   —          Trīssimt gadu, — čukstēja Kromms. — Gandrīz neticami.
   Skaļrunī kaut kas iesprakšķējās.
   —          Hallo, Kromm .. . hallo, Kromm. «Open- heimers» izsauc Krommu . . .
   Abi vienā balsī iekliedzās un pieplaka pie raidītāja. Kromms atvienoja magnetofonu un nodibināja tiešus sakarus. Kādas trīs sekundes viss bija klusu.
   —    Hallo, kas raida?
   Atsaucās «Openheimera» operators.
   —    Šeit M'Bala. Kas noticis?
   Kromms sāka paskaidrot, bet Beilijs viņu pārtrauca un turpināja pats, izsakot savas domas par. lielā kuģa inženieriem visai aizskarošā tonī.
   —    Un jūs neesat ievainoti?
   —    Ne skrambiņas, — atbildēja Kiomms.
   —           Pēc divpadsmit stundām pēc Zemes laika izsūtīsim jums trešo izlūkkuģi, tam sekos remontkomanda. Ieslēdziet uztvērējus apmēram pēc desmit stundām pēc Zemes laika. Roger [1]
   —           Roger, beidzu, — sacīja Kromms. Atviegloti nopūzdamies, viņš atlaidās sēdekli un norāva austiņas. — Esmu velnišķīgi noguris, — viņš turpināja.
   —    Es tāpat, — atteica Beilijs.
   —           Bet laimīgs, un to es gribu kādam paziņot. Tik tiešām! — viņš iesaucās, pieceldamies sēdus. — Es uzmeklēšu Piektdieni un pateikšu viņam. Bez viņa mēs to visu nebūtu atraduši.
   Beilijs pasmīnēja.
   —   Labs ir, to mēs izdarīsim.
   Viņi vēlreiz sasniedza dzegu un sāka iet pa to. Pie alas ovālās ieejas gulēja robots. Signāluguntiņa tā priekšā bija nodzisusi.
   Kromms noliecās.
   —           Piektdieni! — viņš čukstēja. Šoreiz Beilijs viņam neatgādināja, ka tā ir tikai mašīna. Kromms nospieda aktivizēšanas taustiņu vienreiz, otrreiz; nekas nemainījās.
   —    Nekā iepriecinoša, — teica Beilijs.
   Kromms stāvēja domās nogrimis. Kādu
   laiku viņš domāja par skeletu alā, tad palūkojās lejup uz robotu.
   —           Zudusi pēdējā saite, — viņš sacīja. Tad, neteicis vairāk ne vārda, viņš sāka doties lejup pa nogāzi. Beilijs gāja nopakaļ. Kad viņi bija sasnieguši zeltaino pludmali un varēja iet blakus, Kromms apstājās.

   —           Domāju, ka Hoienda mirstīgās atliekas apbedīsim rīt?
   —    Cerams, — Beilijs atbildēja.
   —           Vai tu domā, — nedroši jautāja Kromms, — ka būtu šausmīgi muļķīgi, ja mēs to pašu izdarītu ar Piektdieni?
   Beilijs domīgi pavērās viņā.
   —    Nē, — viņš noteica, — droši vien ne. Pludmalē Kromms vēlreiz apstājās, šoreiz,
   lai palūkotos uz diviem gandrīz cilvēka pēdu nospiedumiem, ko pa pusei jau bija aizputinājusi neliela smilšu kāpa.

S, BARRS
KELLAHENS UN RIPEĻI

   Akr ja es to būtu zinājusi! — Amanta sacīja. — Ja kāds būtu mani brīdinājis, ja mana māte
   būtu bijusi tik saprātīga un bildusi kaut vārdu . ..
   — Ko tu ar to gribi teikt? — Kellahens, juzdamies neomulīgi, jautāja.
   —   To, ka tad es būtu rīkojusies gudrāk un nebūtu apprecējusi dulnu izgudrotāju! — Amanta atcirta, paceldama apgāzto papīr- kurvi un savākdama tā izkaisīto saturu. — Kāda izskatās šī istaba! Kāda galu galā izskatās visa mūsu māja! Kāpēc viņus nevar turēt laboratorijā, kur tie piederas, — to es gribētu zināt! Pasaki man, lūdzams! — Viņa dusmīgi nozibsnīja ar melnajām acīm.
   —   Es neesmu izgudrotājs, — Kellahens sacīja, pieiedams pie grāmatplaukta, kur mazs trīsriteņu mehānisms pašlaik pūlējās izdabūt laukā no apakšējā nodalījuma kādu sējumu. Viņš pagrieza to ar «seju» pret istabu. — Es esmu zinātnieks kibernētiķis. Izgudrotāji.. .
   —    Vienalga, kas tu butu, tu esi pilnīgi traks!
   Amanta nikni paskatījās uz mazo riteņoto priekšmetu: tas bija apmēram skrituļkurpes lielumā un pašreiz šķita pārdomājam, ko darīt tālāk. Tas grozīja savus fotoelektriskos teleredzokļus uz visām pusēm, vēcinādams posmainās rokas ar tverekļiem galos. Tad, acīmredzot izlēmis, aizripoja pāri istabai pie elektrības kontakta grīdlīstē un pieslēdzās tam, lai uzlādētu savas baterijas. Amanta pikti apsviedās apkārt, jo pa durvīm, klusi klikšķēdams,, ieripoja otrs tāds pats mehānisms. Tas apstājās līdzās pirmajam, pacietīgi pagaidīja, lai tas beidz uzlādēties un atbrīvo kontaktu, un tad ieņēma tā vietu. Pirmais devās uz durvīm un, pagriezdamies pa labi, nozuda gaitenī.
   —    Nē, tur tu man netiksi! — Amanta iesaucās un metās tam pakaļ. — Manā istabā tu netiksi!
   Kellahens sekoja sievai un ieraudzīja viņu kareivīgā pozā nostājušos priekšā savas darbistabas durvīm aci pret aci ar mazo mašīnu, kas šķita sarūgtināta par traucējumu.
   —    Pietiek jau ar to, — viņa sacīja, — ka tie iezogas garderobē un paslēpj manas kurpes. Dievs mans liecinieks, es necietīšu, ka kāds no šiem ripeļiem lien manā istabā! To es nepieļaušu!
   Likās, ripelis, kaut arī tam nebija skaņu uztveršanas ierīces, saprot. Veikli apgriezies, tas klikšķēdams aizripoja pa gaiteni uz laboratorijas pusi.
   Kellahenu prāvajā vienstāva mājā, kas atradās neliela ciemata malā Ņujorkas štata ziemeļos, bija viena neaizskarama telpa — Amantas darbistaba, kur viņa rakstīja savus stāstus. Šajos stāstos — galvenokārt par bērniem — nebija ne kripatiņas sentimentālisma, tiem drīzāk piemita mazliet zobgalīga nokrāsa, un varbūt tieši tāpēc tie jauno lasītāju vidū bija kļuvuši visai populāri.
   Kad ripelis bija nozudis laboratorijā, Amanta cieši palūkojās vīram acīs. Šis skatiens spēja neganti mulsināt, jo Amantas tēvs bija īrs, bet māte — Francijas čigāniete. Ar sievas īrisko pusi Kellahens tika galā gluži labi, turpretim viņas čigāniskais temperaments tam dažkārt sagādāja galvassāpes.
   —    Kellahen, — Amanta sacīja, — mums reizi par visām reizēm jāizrunājas. Kad tu sāki nodarboties ar šo . . . ar šo savu projektu, mēs vienojāmies, ka rakstīšana notiks manā darbistabā un izgudrošana laboratorijā — tu būsi kungs savās četrās sienās, es savējās. Bet kas notiek tagad? Tu atļauj šiem ripeļiem brīvi klaiņot pa visu māju! Vai atceries, ko viens no tiem izdarīja ar manām zeķēm? Tas maziņais, kam bija četri riteņi?
   —    Tā vairs nav, — Kellahens sacīja. — Viņš iztaisīja sev īssavienojumu un sadedzināja visas ķēdes. Vai tad tu nevari guļamistabas durvis turēt aizslēgtas?
   —    Tie ielien virtuvē, — viņa turpināja, — un taisa vaļā cepeškrāsns durtiņas. Bet ja man tobrīd cepas suflē? Kas tur var iznākt, ja pastāvīgi virina durtiņas! Cepeškrāsns nav aizslēdzama, un es negribu virtuves durvis turēt ciet. Kā es varu uzraudzīt cepeti, ja, strādājot savā istabā, nejūtu tā smaržu?
   —    Kāpēc tu nelieto krāsns automātisko regulatoru?
   —    Automāti neder ēdienu gatavošanai — tiem nav šai lietā vajadzīgās jušanas. Tev vienkārši jātur šie savi palaidņi ieslodzīti laboratorijā, miri rom [2] vai arī kā citādi stingri jāierobežo. Lai viņi skraida pa dārzu — diena ir jauka un silta.
   —    Iepriekšējo reizi, kad viņi bija dārzā, — Kellahens sacīja, — viens izgāja uz šosejas un pakļuva zem mašīnas. Un vispār es nemaz neesmu domājis viņus ierobežot, tiem jādod pilnīga rīcības brīvība. Es gribu, lai uz viņu grafitogela [3] ķēdēm iedarbojas viss, kas . . .
   —    Ceru, ka tu to nabaga sabraukto ripeli apbedīji, kā pienākas, — Amanta sacīja.
   — -Nē, es to vispār neapbedīju, — Kellahens atbildēja. — Viņi taču nav dzīvas būtnes, Amanta, kā tu to nesaproti! Viņi ir mašīnas ar elastīgu atmiņas iekārtu un vadības sistēmu ar atgriezenisko saiti. Un viņi ir ļoti zinātkāri.
   —    Ha! —Amanta pavīpsnāja. —Es teiktu, ka viņi ir ziņkārīgi nekauņas!
   —    Nepavisam ne! Tā nav vienkārša ziņkārība. Sākumā viņi darbojas uz labu laimi un pamazām uzkrāj pieredzi. Grafitogelā izveidojušies asociatīvie sakari, kas izrādās visveiksmīgākie, saglabājas, it kā iespiežas atmiņā un citreiz līdzīgā gadījumā tiek reproducēti. Mana darba galvenais mērķis ir aiziet tālāk par parastu, ar noteiktu informācijas summu programmētu mašīnu un ļaut tiem, pašiem eksperimentējot, iegūt zināšanas un mācīties no kļūdām. Tā sakot, dabiskās izlases ceļā.
   —    Izklausās pēc Darvina teorijas — pie velna atpalicējus! Vai tā nav? — Amanta jautāja.
   Šai brīdī no virtuves puses atskanēja klaudzināšana, viņa bargi paskatījās uz vīru, un abi devās pārbaudīt, kas tur notiek. Līdzās atkritumu spainim viņi ieraudzīja ripeli, kas, darbodamies ar pedāli,, bezmērķīgi virināja vāku vaļā un ciet. Tā acis kustējās līdzi vākam un viena roka cilājās tai pašā ritmā.
   —     Kas vēl nebūs! — Amanta iesaucās un noliecās, lai pārtrauktu šo darbošanos.
   —    Nē, nē, neaiztiec: viņš mēģina uztvert sakarību starp pedāļa un vāka kustību. Viņš mitēsies, kad apjēgs, ka tā nav iespējams spaini pastumt uz priekšu vai aizdabūt projām.
   —    Un tikai to šis nabaga knauķis jēdz darīt?
   —    Jā, to un arī laikus uzlādēt sevi. Kaut kādus darbības impulsus man vajadzēja viņiem dot. Un ari dažus aizliegumus. Piemēram, viņiem ir karstuma detektors, lai tie neaizdedzinātu māju. Tādēļ viņi nepaliek krāsns tuvumā, kad ir atvēruši durtiņas. Būtībā tie ir pavisam primitīvi robotiņi, Amanta!
   Būtībā primitīvais robotiņš mitējās klaudzināt vāku un tagad pats sparīgi spiedās virsū atkritumu spainim, taču tas bija pārāk smags, lai mazais ripelis spētu izkustināt to no vietas. Vēlreiz veltīgi pamēģinājis, viņš atmeta šo darbošanos, aizklikšķināja uz kaktu un palika tur mierīgi stāvam.
   —    Manuprāt, tu esi galīgi ķerts, — Amanta sacīja. — Man daudz labāk patiktu, ja tu būtu palicis pie skaitļošanas mašīnām. Tās vismaz neskraida apkārt un mūžīgi nemaisās pa kājām.
   —    Tieši tas ir galvenais, — Kellahens sacīja, apsēdies uz virtuves galda malas un būdams gatavs nolasīt veselu lekciju. — Skaitļošanas mašīna ar savu lielo kārbu tup uz vietas un nekad neiegūst pieredzi, kas būtu aktīvas darbošanās rezultāts! Tajā tiek ievadits milzum daudz informācijas, taču tas ir pavisam kas cits. Šīs lielās skaitļošanas mašīnas nepārvietojas un nerīkojas patstāvīgi — ja tās to darītu un tām būtu kāds mērķis, kā, piemēram, šiem ripeļiem sevis uzlādēšana, tad tās nevis tikai skaitļotu, bet gan domātu. Domāšana sākas tad, kad uz apkārtējās vides iedarbību reaģē ar aktīvu darbību.
   —   Ak, cik skaista, gudra, skanīga frāze! — Amanta iesaucās. — Tev tik tiešām vajadzētu sākt nodarboties ar rakstniecību!
   —   Labi, man jāķeras pie darba! — Kellahens atbildēja un piecēlās.
   —   Vispirms notīries! — Amanta sacīja. — Tur sēžot, viss tavs lielais … tu esi novārtījies ar miltiem.
   Iegājis laboratorijā, Kellahens ieraudzīja divus ripeļus, kas grūstīja viens otru. Tā bija jauna veida darbība, un viņš ar interesi vēroja šo sadursmi. Pēc brītiņa viens padevās, atbrīvodams otram ceļu. Kellahens nosprieda, ka tā bijusi tikai nejaušība, jo nebija jūtams sāncensības moments, kas liecinātu, ka viņu gandrīz amorfajās «smadzenēs» radusies paliekoša, dzīvotspējīga en- gramma. Protams, dzīvnieku smadzenēs, kurās ir jau gatava vesela sistēma neironu, sinapsu un savienotājšķiedru, atkārtota darbība noved pie noderīgu stereotipu izveidošanās, bet ripeļu nediferencētajā pusvadošā grafitogela masā šis process vairāk atgādināja polarizētu daļiņu grupēšanos magnētiskajā laukā.
   «Galvenais, ko es gribu izmēģināt,» viņš pašā sākumā bija teicis Amantai, «ir dot mazai skaitļošanas mašīnai mērķi… un piedevām rokas un kājas, nu, vismaz ritenī- šus.»
   «Tu esi jucis!» Amanta bija atteikusi.
   Viņš atkal ķērās pie darba — mēģināja iztaisīt vienam ripelim elektroencefalogrammu. To izdarīt pēdējā laikā bija ārkārtīgi grūti, jo mazie mehānismi arvien sīvāk pretojās, kad tos gribēja noturēt miera stāvoklī, it kā tas viņus apvainotu. Ja kāds uz brīdi pats palika mierā, elektroencefalogrāfs rādīja vienīgi pamata alfa pulsāciju — tā tipisko rezonansi, bet, tiklīdz ripeli ierobežoja ar varu, tas, kā Amanta teiktu, sāka «dulloties».
   Visa diena pagāja gandrīz veltīgi. Pulksten piecos Kellahens piegāja pie elektrības slēgdēļa un izslēdza apakšējo līniju, kam bija pievienoti visi zemie, ripeļiem aizsniedzamie kontakti. Pārējos, ko lietoja stāvlampām, varēja izmantot tikai ar īpašas kontaktdakšas palīdzību, pie tam tie bija pieslēgti citai līnijai. Šāds iekārtojums kļuva nepieciešams, kad ripeļi bija sasnieguši savu pašreizējo aktivitātes pakāpi, citādi naktī mājā nebūtu iespējams ne aci aizvērt. Tagad, iztērējuši savu enerģijas krājumu un nevarēdami to atjaunot, ripeļi pārstāja darboties un palika mierā līdz rītam, kad Kellahens tos atkal uzlādēja.
   Ēdot pusdienas, viņš sacīja sievai:
   — Zini, Amanta, es baidos, ka viņi nesāk apjēgt sakarību starp mani un elektrības izslēgšanu. No rītiem, kad es tos uzlādēju, viņi vēl nav uztveres spējīgi un nevar novērtēt šo manu rīcību. Tā tiem rodas vienpusīgs uzskats par mani. Jācer, ka tas nenovedīs pie agresīvu stereotipu izveidošanās.
   —    Nu, piesargies gan, ka viņi tevi nerio- zūmē! — Amanta sacīja.
   Kellahens mirkli klusēja, lāgā nesapratis pēdējo vārdu. Viņš ne visai orientējās Amantas pusčigāniskajā žargonā un nosprieda, ka tas laikam nozīmē «saindēt».
   —   Pēcpusdienā man piezvanīja Ander- vuds, — viņš sacīja. — Tu tobrīd biji savā istabā. Tas gan ir viens aprobežots tips . . .
   —    Tiesa, — Amanta piekrita. — Kas tad viņam bija ar tevi runājams?
   —    Atgādināja, ka rītvakar notiks simpozijs. Tā kā esmu tur galvenais runātājs, tad nebūtu jau nu vis aizmirsis. Es nolasīšu ziņojumu par saviem eksperimentiem. Pēc tam viņš murkšķēja kaut ko par dendrīta šķiedrām — viņš ir viens no tiem pārgudrajiem skeptiķiem. Šķiet, viņš nesaprot, ka grafīts . . .
   —    Ejam! — Amanta viņu pārtrauca. — Citādi nokavēsim televīzijas filmu.
   —   Kas ir šovakar? Ceru, ka ne mežonīgie rietumi: šie kovboji un indiāņi man jau līdz kaklam.
   —    Nē, austrumi — policisti un ļaundari.
   Kellahens sekoja sievai uz dzīvojamo istabu, bet bija tā aizņemts ar domām par gaidāmo simpoziju, ka neievēroja mazo figūriņu, kas aizslīdēja gar stūri gaiteņa otrā galā. Tā kā šajā laikā visiem ripeļiem vaja
   dzēja būt jau iztērējušiem savu enerģiju, viņa sirdsmieram nāca tikai par labu, ka viņš to nepamanīja.
   Kad Kellahens nākamajā rītā pamodās, viņš redzēja, ka sieva ir jau apģērbusies un noraizējusies stāv pie guļamistabas durvīm, it kā kaut kas būtu noticis.
   —    Jocīgi gan, — viņa sacīja, saraukdama uzacis. — Durvis ir aizslēgtas … un no ārpuses . . .
   Kellahens piecēlās, piegāja pie durvīm un nospieda rokturi, taču durvis neatvērās.
   —    Mans dievs, ko tas nozīmē! — viņš iesaucās.
   —    Es tevi brīdināju. Tagad viņi ņem un mūs ieslēdz!
   —    Bet viņi taču nevar aizsniegt atslēgu! — Kellahens devās pie loga. — Pie tam es izslēdzu apakšējo līniju . ..
   Viņš izkāpa pa logu, ienāca pa parādes durvīm un izlaida Amantu no guļamistabas. Mājā viss bija klusu. Tad piepeši viņiem garām uz dzīvojamās istabas pusi klikšķēdams aizripoja viens ripelis.
   —    Tu esi aizmirsis izslēgt līniju, Kella- hen!
   —    Nekādā ziņā! Nolādēts! Nāc, pārliecinies pati!
   Viņi iegāja laboratorijā, un Kellahens atvēra slēgdēļa kastes durtiņas.
   —    Redzi: es teicu, ka līnija ir izslēgta!
   Un viņi nekādā ziņā nevarēja aizsniegt guļamistabas durvju atslēgu.
   —    Tu domā? —- Amanta ironiski jautāja. — Lūdzu, paskaties!
   Viņš pagriezās un ieraudzīja grāmatu kaudzi, kas bija sakrauta kāpnīšu veidā no grīdas līdz laboratorijas galdam.
   —    Nu, pie velna … — Viņš sastinga aiz izbrīna.
   —    Bet, Kellahen, dārgais, kā viņi ar saviem riteņiem varēja uzrāpties pa šiem pakāpieniem?
   —   Porainās gumijas riepas, — viņš izklaidīgi noteica. — Bet viņu enerģijas krājumam taču vajadzēja izbeigties jau vakar vakarā . . . Ahā, vai redzi! — Viņš norādīja uz sienu aiz galda. Tur atradās kontakts, kas bija pievienots augšējai līnijai, nevis tai, ko pa nakti izslēdza. Blakus tam bija apgāzts mēģeņu statīvs.
   —    Nolādēts, kaut ko tādu savā mūžā neesmu piedzīvojis! Bet guļamistabas durvis … Tur taču nebija sakrautas grāmatas!
   —    Varbūt viņi tās aizvākuši atpakaļ, — Amanta minēja.
   Iegājuši dzīvojamā istabā, viņi ieraudzīja, ka grāmatas izkaisītas pa grīdu un ap tām darbojas viens ripelis, pūlēdamies sakraut citu virs citas. Pēc brītiņa tas pamanīja Kel- lahena kāju, pagriezās un steigšus izripoja gaitenī.
   —    Viņš baidās no tevis, Kellahen, —
   Amanta sacīja. — (Jn pēc tādas bļaustīšanas nav arī nekāds brīnums!
   —    Es nemaz nebļaustījos! Pie tam viņš vispār nespēj dzirdēt.
   Amanta papurināja melnos matus.
   —    Man tomēr šķiet, ka tu viņu apvainoji.
   —    Nepļāpā blēņas! Sagadīšanās, nekas vairāk! Ripelis darbojas un mācās no kļūdām.
   —    Man šķiet, ka viņš rīkojas gluži saprātīgi.
   Kellahens saģerbas un izstaigaja visu māju, savākdams inertos ripeļus, — tikai tam vienam bija izdevies sevi uzlādēt, — un visus pēc kārtas uz dažām minūtēm pieslēdza pie kontakta virs laboratorijas galda. Tad viņš palaida tos brīvībā uz visu dienu un ieslēdza apakšējo līniju. Tikai pēc tam viņš apķērās, ka netika ievērojis, kurš no ripe- ļiem bija parādījis tādu atjautību, pareizāk sakot, kuram bija tā laimējies. Lai varētu tos atšķirt, katram virspusē bija pieskrūvēta plāksnīte ar numuru. Kellahens iegāja pie Amantas un pajautāja, vai viņa nav to ievērojusi.
   —    Trīspadsmitais, protams! — viņa sacīja. — Kurš gan cits? Tas taču ir visviltīgākais.
   —    Smieklīgi! — Kellahens izmeta un atgriezās laboratorijā. Viņš aiznesa grāmatas atpakaļ uz dzīvojamo istabu un pēc tam pāris stundas nostrādāja, pievienodams apakšējai līnijai visus kontaktus, ko līdz
   šim bija uzskatījis par ripeļiem nepieejamiem, lai vakaros pie viena varētu izslēgt arī tos. Tad viņš iedomājās, ka slēgdēla kastei varbūt vajadzētu pielikt atslēgu, taču atmeta ar roku, cerēdams, ka ripe|i nespēs apjēgt šās ierīces nozīmību. Izgājis ballē, viņš sastapa kaimiņos dzīvojošās atraitnes vienpadsmit gadu veco dēlu Pīteru Braunu, kas patlaban nāca iekšā pa parādes durvīm. Puisēna acīs dzirkstīja ziņkāre, un Kellahens viņu steigšus ieveda dzīvojamā istabā, tālāk no laboratorijas. Pirms pāris dienām pie viņiem bija iegriezusies Pītera māte atraitne Džesika Brauna un ieraudzījusi vienu ripeļi. Acīmredzot viņa bija par to pastāstījusi.
   —    Paklausieties, mister Kellahen! Māte saka, ka jums esot lokomotīves modelis, kas skraidot apkārt bez … — Zēns nepabeidza teikumu, ieraudzījis, ka istabā ieiipo divi ripeļi un kā sacenzdamies drāžas pie tuvākā kontakta. — Oho! Paskat, paskat! Divi gabali! Ko viņi dara?
   Ripeļi cīkstījās par tiesībām uzlādēties, un Pīters nometās četrrāpus, lai varētu tos labāk aplūkot. Acis nenovērsdams, zēns aizrautīgi skatījās, kā veiksmīgākais steigšus pieslēdzas kontaktam un uzlādējas. Kad tas bija kārtībā un grasījās doties projām pāri paklājam, Pīters aizlika priekšā roku, bet ripelis apmeta līkumu un aši izripoja laukā pa vaļējām terases durvīm.
   —    Nolādēts! — Kellahens norūca un metās pakaļ.
   —    Tas taču ir gluži kā dzīvs! — Pīters sajūsmināts iesaucās un izskrēja Kellahenam līdzi uz terases. — Vai jūs redzējāt, cik veikli viņš izvairījās? Kā viņš varēja redzēt manu roku, mister Kellahen?
   —   Fotoelektriskā attēlu uztveršanas iekārta. Viņi nav dzīvi, Pīter, taču savā ziņā tos var uzskatīt par . . . Žēlīgais dievs! . . .
   Ripelis bija šķērsojis zālāju un nonācis uz cementētā laukumiņa pie viņu nelielā peldbaseina. Kellahens teciņus metās turp, taču bija jau par vēlu — ne mirkli nevilcinādamies, ripelis devās uz priekšu un ar klusu šļakstu ievēlās ūdenī. Kad viņi pieskrēja klāt, tas nekustīgi gulēja zilām flīzēm izklātajā baseina dibenā.
   —    Uhū! Tas ir noslīcis!
   —   Nē, ir tikai noticis īssavienojums. Kad viņš izžūs, viss būs atkal kārtībā.
   —    Vai jūs viņu nevilksit ārā? Vai jūs gribat, lai es to izdaru, mister Kellahen? — Pīters jau vilka nost savu sporta krekliņu.
   —    Labi, — Kellahens sacīja. 5ajā mirklī terases durvīs parādījās Amanta.
   —    Tu esi izsitis korķus! — viņa sauca. — Mana rakstāmmašīna nestrādā!
   —    Nekā tamlīdzīga, — Kellahens samulsis nomurmināja un devās atpakaļ uz māju. Ejot iekšā, viņš dzirdēja, ka Pīters ielec baseinā. Palūkojies slēgdēļa kastē, viņš redzēja, ka viens no aizmugures sekcijas drošinātājiem ir pagalam — telpā oda pēc karstas eļļas. Viņš sāka meklēt un drīz vien atrada nelaimes cēloni: kaktā aiz kastēm tupēja viens ripelis, — ar dīvainu atvieglojuma sajūtu Kellahens konstatēja, ka tas nav Trīspadsmitais, — un no tā nāca dūmi. Acīmredzot tas bija atradis dažas tievas nagliņas, aizbāzis aiz kapsulas, kas nosedza kontaktu, un, pilnam spriegumam izejot cauri tverek- ļiem, grafitogelā bija noticis īssavienojums.
   Kellahens pacēla ripeļi un tūlīt nosvieda zemē: tas vēl bija karsts. Tātad nu bija palikuši septiņi. Pirmie — ar numerāciju no viens līdz seši — bija bijuši eksperimentāli un sen jau izjaukti. Visi tagadējie modeļi bija uzbūvēti tā, ka sprieguma pavājināšanās baterijās deva tiem impulsu nekavējoties sameklēt kontaktu un uzlādēties. Kellahens ar nolūku bija izvēlējies mazas baterijas, lai ripeļi būtu spiesti bieži atkārtot šo darbību. Tas bija kaut kas līdzīgs barības meklēšanai, un viņš cerēja, ka tādējādi notiks sava veida dabiskā izlase — ne pašu ripeļu vidū, bet gan starp engrammām, no kurām saglabāsies visvajadzīgākās un noderīgākās.
   Engrammas savukārt radās pēc noturīgām izmaiņām, ko ripeļa «smadzeņu garozā» bija izraisījusi viņa iepriekšējā darbošanās, un kopumā veidoja savdabīgu atmiņas formu. Sastopoties ar apkārtējās vides izvirzītiem uzdevumiem, ripelis mācīsies, un uzdevumi, kā atzinis R. V. Gerards attiecībā uz dzīvām būtnēm, liek attīstīties smadzenēm, kas spējīgās tos atrisināt.
   Kellahena pārdomas tztraucēja Pīters, ienākdams laboratorijā vienās peldbiksītēs un slapjš no galvas līdz kājām. Viņš pasniedza ripeļi — arī pilnīgi izmirkušu.
   —    Vai jūs domājat, ka viss būs labi, mister Kellahen? — viņš jautāja.
   —    Noteikti. Liels paldies, Pīter! — Kellahens sacīja. — Bet tagad labāk ej mājā un pārģērbies sausās drēbēs!
   Kellahens nolika ripeļi uz galda. Amanta pienāca pie durvīm un pavēstīja, ka strāva atkal esot. Viņš nolēma pats uzņemties vainu par izdegušo drošinātāju.
   Pēc tam kad Pīters bija aizsūtīts uz māju pārģērbties, izglābtais ripelis sāka izdarīt nenoteiktas, impulsīvas kustības — tas nozīmēja, ka viņa servoķēdes palēnām izžūst, — un Kellahens nolika to uz grīdas. Abi ar Amantu viņi sekoja ripelim uz dzīvojamo istabu, kur tas atkal mēģināja tikt laukā pa terases durvīm, kas tagad bija aizvērtas.
   —    Izdarīsim mazu eksperimentu, — Kellahens sacīja, paņēma ripeļi un uzlika uz ēdamgalda. Tas. aizripoja līdz galda malai un apstājās, pievērsis teleredzokļus tukšumam. — Paskat tikai! No vienas reizes iemācījies . . . Tas ir interesanti!
   —    Atkal Trīspadsmitais! — Amanta iesaucās. — Kad es tev saku, Kellahen, tas ir visgudrākais!
   Šoreiz Kellahenam gribējās viņai piekrist.
   —    Cikos sākas tavs simpozijs? — Amanta jautāja.
   —    Vispirms būs kopīgas pusdienas, kas sāksies septiņos. Pļāpāšana pēc tam droši vien ilgs līdz pusnaktij, tā ka es pārnakšņošu viesnīcā. Atgriezīšos rīt ap dienas vidu. Tikai neaizmirsti vakarā izslēgt apakšējo līniju, Amanta!
   —    Neaizmirsīšu. Bet tagad ej sakravāties, ja domā apmesties viesnīcā. Ceļā paies kādas četras stundas, tā ka tev vajadzētu izbraukt ap diviem.
   —    Pareizi. Trīspadsmito es ņemšu līdzi demonstrēšanai.
   —    Labi, tikai neļauj viņam darīt palaidnības.
   Kellahenam bija speciāls konteiners ripeļu pārvadāšanai; tas deva zināmu kustību brīvību, lai ripeļi nejustos ierobežoti un nesāktu «dulldties». Taču, kad vajadzēja doties ceļā, viņš nekur nevarēja atrast Trīspadsmito.
   —    Varbūt aizlīdis aiz grāmatām dzīvojamā istabā? — Amanta ieteicās, kad viņi visur bija veltīgi izmeklējušies.
   —    Tā sprauga ir par šauru, — Kellahens sacīja. — Sasodīti nelāgi, bet es nevaru ilgāk kavēties. Ņemšu tā vietā Devīto. Eh! Es taču gribēju kolēģiem nodemonstrēt, kā Trīspadsmitais izvairās no galda malas!
   —    Varbūt viņš ir pateicis arī Devītajam, lai piesargās.
   —    Dieva dēļ, Amanta, ko tu runā! Viņi taču nevar sazināties!
   —   Nu labi, labi, es neizlaidīšu Trīspadsmito no prāta. Varbūt viņš paziņos, kur atrodas.
   Kellahens pamāja un devās meklēt Devīto. Visapķērīgākā ripeļa pazušana bija kaut kas nepiedzīvots — līdz šim neviens no tiem nekad nebija mēģinājis paslēpties. Viņam iešāvās prātā, ka Trīspadsmitais varbūt atkal ticis ārā, taču visas durvis un logi bija ciet. Gaužām dīvaini!
   Pirms prombraukšanas Kellahens teica sievai:
   —    Es tavā vietā izslēgtu apakšējo līniju jau agrāk. Varbūt pat tūlīt — citādi tev visu pēcpusdienu būs viņi jāuzrauga. Ja tu to izdarīsi tagad, tad ap četriem viņu baterijas būs tukšas un tu varēsi mierīgi atpūsties.
   —   Labi, es tā darīšu, — viņa atbildēja un šķiroties noskūpstīja vīru.
   Kellahens devās uz garāžu, lai izbrauktu ārā divvietīgo sporta mašīnu, ko viņi lietoja tālākiem braucieniem, bet nevarēja iedarbināt motoru. Nebija vairs laika pārbaudīt akumulatoru un vadus, tādēļ viņš paņēma «džipu». Pēc desmit minūtēm "Kellahens šo starpgadījumu bija jau aizmirsis.
   Simpozijs sākās un ritēja veiksmīgi: Kel- lahena ziņojumu par viņa eksperimentiem visi klausījās ar aizrautīgu interesi, izņemot vienīgi Andervudu, kas nemitīgi pārtrauca runātāju. Šķita, ka viņš vispār nav spējīgs aptvert Kellahena izvirzīto koncepciju par šāda veida smadzenēm, kas, reaģējot uz kairinājumiem, pašas mācās, varētu teikt, pašas sevi rada, un izturējās tā, it kā Kellahens noklusētu kaut ko ļoti svarīgu. Tieši šo brīdi Kellahens bija gaidījis, Viņš pamāja apkalpotājam, kas tūlīt ienesa zālē konteineru ar ripeļi un ļoti piesardzīgi nolika uz grīdas: klusā grabināšanās iekšpusē viņam acīmredzot šķita aizdomīga, bet, tā kā šeit atradās vesela grupa zinātnieku, tad viņš bija gatavs uz visu. Kellahens pateicās apkalpotājam, izņēma Devīto ripeļi un uzlika uz galda.
   —    Šeit, džentlmeņi, ir viens no tiem, — viņš sacīja. — Šis gan nav mans visattīstītākais eksemplārs, taču . ..
   —    Kādēļ tad jūs neatvedāt to? — Ander- vuds iejaucās.
   —    Es gribēju, bet. . . bet. . . nevarēju to atrast.
   — Nevarējāt atrast?
   —    Redziet… kā lai saka … tas bija paslēpies.
   Andervuds pavīpsnāja.
   —    Un šis droši vien nebūs spējīgs pierādīt jūsu visai oriģinālos apgalvojumus, — viņš ironiski sacīja. — Paslēpies!
   —    Būs jau labi, Andervud! — ierunājās kāds cits simpozijā dalībnieks. — Paskatīsimies, ko šis prot darīt.
   Viņš izstiepa roku. Devītais ar saviem te- leredzokļiem to aplūkoja, tad atkāpās, aši aizripoja līdz galda pretējai malai — un spēji apstājās.
   —    Skaties tik, kas par velnu! — zinātnieks sajūsmināts iesaucās.
   Arī Kellahens bija pārsteigts — izskatījās gandrīz tā, ka Amantai bijusi taisnība.
   —    Es domāju, — Andervuds nerimās, — ka nevienam, kas redzējis doktora Monk- tona fotoelektrisko «kaķi», kurš medī lumi- niscējošu «peli», šis mehānisms neliksies ne jaunums, ne pārsteigums.
   —    Jā, bet galda mala taču nav apgaismota, — kāds iebilda.
   —    Kad es biju zēns, — Andervuds augstprātīgi turpināja, — man bija mehāniska rotaļlieta, kas nekad nekrita nost no galda. Tai apakšā bija taustekļi, un, kad rotaļlieta nonāca pie malas, tie nolaidās uz leju un lika mehānismam apgriezties.
   —    Šim nav nekādu taustekļu, — Kellahens paskaidroja. — Tā smadzenēs ir izveidojies priekšstats par tukšu telpu. Es jums parādīšu.
   Viņš nolika Devīto uz grīdas un palūdza kolēģus nostāties tam visapkārt ciešā lokā, tikai vienā vietā atstājot šauru eju.
   Devītais pārlaida redzokļus kāju sienai un acīmredzot nosprieda, ka tās ir pārāk cieši kopa, lai varētu tikt cauri. Tad, pamanījis spraugu, devās uz to, bet iepriekš apmeta mazu līkumu un atraisīja vienu no Ander- vuda kurpju saitēm. Zinātnieki sāka smieties.
   —   Ļoti asprātīgi! — viens no viņiem piezīmēja.
   Neizskatījās, ka Andervuds būtu tādās pašās domās.
   —    Neko sevišķu tas neizdarīja, — viņš sacīja, sasiedams kurpi. — Vienīgi uztvēra gaismas zonu un devās tajā virzienā. Visparastākais fototropisms. — Kurpju saites viņš nepieminēja.
   —    Labi, ja jūs tā domājat, pamēģināsim kaut ko citu, — Kellahens teica un pagriezās,- lai atkal paņemtu ripeļi. Tas patlaban lēnām ripoja gar grīdlīsti, un Kellahens saprata, ka baterijās pazeminājies spriegums un tas meklē kontaktu. Viņš paskaidroja to pārējiem, un visi noraudzījās, kā ripelis atrod vienu kontaktu un mēģina izvilkt tur iesprausto vadu, taču kontaktdakša bija iesprūdusi. Brīdi neveiksmīgi pacīnījies, ripelis atgriezās pie galda, zem kura bija nokritis nazis. Acīmredzot viņš to bija ievērojis un atcerējās, jo tagad tūlīt devās atpakaļ pie kontakta un, izlietodams nazi kā sviru, izdabūja kontaktdakšu laukā. Tad viņš pats pieslēdzās kontaktam un mierīgi uzlādējās. Tas atstāja iespaidu pat uz An- dervudu, bet Kellahens jutās mazliet neomulīgi . . .
   Viņš bija noguris ka suns, kad atgriežas viesnīcā, un pamodās tikai nākamajā dienā ap pusdienas laiku. Viņš mēģināja piezvanīt Amantai, lai pateiktu, ka pārbrauks vēlu, bet neviens nenāca pie telefona. Kur gan viņa
   būtu aizgājusi? Amantai taču vajadzēja būt mājās, jo ap šo laiku tā gaidīja viņu atgriežamies.
   Kellahens brauca mājup ar vislielāko ātrumu un paveica ceļu gandrīz trīs stundās. Atstājis mašīnu mājas priekšā, viņš piegāja pie durvīm, bet tās bija aizslēgtas. Viņš skaļi uzsauca un nospieda zvana pogu, taču neviens nerādījās. Tad kaut kur mājā tik tikko sadzirdami atskanēja Amantas balss. Lai tiktu iekšā, Kellahenam neatlika nekas cits kā izspiest loga rūti. Tagad viņš jau skaidrāk saklausīja mājas dziļumā Amantas balsi. Viņš skriešus devās pa gaiteni uz laboratoriju, Arī tā bija aizslēgta, un tieši no turienes atskanēja Amantas saucieni, tikai dī- / vaini apslāpēti. Ar spēcīgu rāvienu viņš atlauza atslēgu un, verot durvis, apgāza veselu kaudzi grāmatu. Tagad sievas balss skanēja viņam virs galvas:
   —    Izpestī mani no šejienes, Kellahen!
   —    Apžēliņ, kur tu esi?
   —    Esmu ieslodzīta bēniņos!
   —    Mums taču nav bēniņu, Amanta!
   —    Nu, vienalga, es esmu te augšā!
   Tad viņš apķērās, ka starp griestiem un jumtu bija tukša telpa ar ventilācijas tornī- šiem abos galos un tajā varēja iekļūt pa lūku laboratorijas griestos tieši virs darba galda. Tagad viņš ievēroja, ka uz tā novietota kaste un uz kastes — krēsls. Griestu lūkai bija vienpusīgs atsperes slēdzis —
   acīmredzot tādēļ Amanta nevarēja tikt laukā no turienes.
   —    Tūlīt, tūlīt! — Kellahens iesaucās un uzkāpa uz galda. Viņš jau grasījās rausties uz krēsla, kad pamanīja, ka viena krēsla kāja ir pāri kastes malai. Nostādījis krēslu taisni, viņš uzrāpās augšā un atslēdza lūku. Amanta bija novārtījusies ar putekļiem un zirnekļu tīkliem. Viņas acis nikni dzalkstīja.
   —    Dievs kungs! — viņa izsaucās. — Pagaidi tikai, lai es dabūju rokā to Trīspadsmito! Es viņam sprandu aplauzīšu! Pa skrūvītei izārdīšu!
   —    Nomierinies, Amanta, un pastāsti man, kas noticis. Kāda velna pēc tu līdi tur augšā?
   —    Mani ievilināja lamatās! — viņa dusmīgi sacīja. — Aiz savas labās sirds es gribēju palīdzēt tam tavam nekrietnajam, viltīgajam bandu bērnam, un -1as mani piemuļķoja. Viņš ir kļuvis par īstu barvedi, tici man!
   —    Paklau, stāsti visu pēc kārtas! — Kellahens sacīja. — Vai tu izslēdzi apakšējos kontaktus agri, kā mēs norunājām?
   —    Saproti, man, atklāti sakot, negribējās to darīt. Viņiem tik ļoti patīk darboties, un man likās, ka tā būs pārestība — likt viņiem iet pie miera jau pulksten četros.
   —    Bet vai tu vispār izslēdzi barošanas līniju?
   —          Vai tu ļausi man atvilkt elpu vai neļausi? Es tur augšā jau nezcik ilgi kliedzu vienā kliegšanā, bet neviens mani nesadzirdēja. Braunu laikam nav mājās. Redzi, tā. Es līniju izslēdzu, bet viņi ir tikuši klāt elektrībai kaut kur citur. Viss sākās ar to, ka viņi atrada mazo zāģīti: Trīspadsmitais ar to izzāģēja grīdā caurumu, un viņi tur apakšā zem mājas gāja apkārt kā nelabie no viena gala uz otru! — Amanta norādīja uz robainu caurumu grīdā pie durvīm. — Trīspadsmitais iztaisījis tādus visās istabās, un arī durvis tiem vairs nav šķērslis. Pie tam viņi tagad prot citādā veidā tikt uz augšu — aizāķē stieples gabalu un uzvelkas pa to. Tāpēc jau ari es nokļuvu sprostā.
   —    Man šķiet, tu teici, ka tevi tur ievilināja?
   —    Tā jau arī bija. Trīspadsmitais kaut kā bija uzlīdis tur augšā, dzirdu — grabinās un rībinās. Nācu paskatīties, kas noticis, un domāju, ka viņš varbūt kaut kur aizķēries vai iespriedies. Uzliku uz galda kasti, tai virsū krēslu un ar žēlsirdīgiem nolūkiem uzrāpos augšā. Bet Trīspadsmitais kā plēsts aizmetas man garām, nolec uz krēsla, un — blaukš! — es esmu ieslodzīta!
   —    Tava laime, ka nevarēji viņam, sekot, — Kellahens sacīja. — Krēsla viena kāja bija pāri kastes malai, un tu būtu nogāzusies visā garumā tur uz grīdas. — Viņš pameta ar roku un tikai tagad ieraudzīja saplēstas pudeles dibenu ar asajām šķautnēm uz augšu tieši tajā vietā, kur būtu nokritusi Amanta, ja uzkāptu uz nestabilā krēsla.
   —    Tu teici, ka Trīspadsmitais nolēca uz krēsla? — viņš jautāja.
   Amanta pamaja, neticīgi raudzīdamas uz saplēsto pudeli.
   —     Ripelis sver vairāk nekā septiņas mārciņas. Ja krēsls būtu stāvējis tā, kā es to atradu ienākdams, tad Trīspadsmitais noteikti būtu to apgāzis. Nē, viņš pēc tam to tīšām ir tā novietojis. -
   Viņi abi klusēja. Kellahens papurināja galvu — tas viss šķita tīrais absurds. Viņa eksperiments bija pārlieku veiksmīgs. Ri- peļu domāšanas attīstības ātrums būtu darījis godu pat cilvēka smadzenēm. Patlaban neviens no tiem nekur nebija redzams.
   —    Kur gan viņi visi nozuduši? — Kellahens jautāja.
   —    Viņi visi ir zem mājas un apspriežas, ko darīt tālāk.
   —    Zini ko, Amanta?
   —    Nezinu nekā, — viņa atteica. — Man galvā ir absolūts tukšums.
   —    Tur viņi uzlādējas! Viņi ir atraduši kabeli zem grīdas un kaut kādā veidā tam pieslēdzas, un tagad tos nevarēs nobremzēt citādi kā vienīgi izslēdzot spriegumu kabelī.
   —    Kā tad mēs iztiksim bez gaismas?
   —    Ja es to izdarīšu tūlīt, viņi pēc pāris stundām kļūs inerti. Līdz vakaram mums gaisma nebūs vajadzīga
   —           Es iestiprināšos ar kādu olu un vis
   kiju, — Amanta sacīja. — Jūtos gaužām nelāgi. Kā viņi varēja atrast to kabeli, Kellahen?
   —    Elektromagnētiskās indukcijas ceļā … Atkal jaunums!
   Viņš paskatījās apkārt un ievēroja, ka no laboratorijas nozudušas dažādas lietas: pla- kanknaibles, stiepļu grieznes, elektrības auklas ritulis, kā arī zāģītis un svārpsts. Atskanēja kluss troksnis, un grīdas caurumā parādījās ripeļa teleredzokļi. Ieraudzījis Kel- lahenu, tas atkal nozuda, un viņi dzirdēja to atsitamies pret mājas cementa pamatu. Kellahens piegāja pie slēgdēļa kastes un parāva galveno svirslēdzi. Amanta aizgāja uz virtuvi, bet drīz vien jau no dārza sauca Kella- henu.
   —    Paskaties, kas te notiek! — viņa teica vīram, kad tas iznāca ārā.
   Tur bija svaigas zemes kaudzīte un tai blakus neliels murkšķa alai līdzīgs caurums, taču šie zvēriņi nekad agrāk dārzā nebija manīti.
   —    Viņi ir iemācījušies rakt, — Amanta sacīja. — īsti velna bērni!
   —    Vai tu saprotj, ko tas nozīmē? Tagad viņi varēs piekļūt energokompānijas galvenajam kabelim pie ceļa. Elektrības pārvad- līnija tagad iet nevis pa stabiem, bet gan pa zemi, un tam, ka es izslēdzu spriegumu mūsu kabelī, nav nekādas nozīmes. Tagad notiks skriešanās ar laiku: ja viņi netiks līdz turienei divās stundās, tad viņu baterijas iztukšosies. Pretējā gadījumā… — Kellahens paskatījās pulkstenī. — Desmit minūtes uz pieciem . . . Septiņos mēs to zināsim.
   —    Manuprāt, tev tagad vajadzētu ielīst zem mājas, — Amanta sacīja, — un reizi par visām reizēm tikt ar viņiem galā. Tur var nokļūt pa mazajām durvīm no garderobes. Bet vispirms pasaki man: kāpēc tu vakar brauci ar «džipu»?
   —    Otrai mašīnai akumulators nav kārtībā. Labi, ka tu man atgādināji. Iešu pārbaudīt . ..
   Viņš iegāja garāžā, bet no akumulatora pārbaudīšanas nekas neiznāca, jo tā mašīnā vispār nebija. Kellahens atgriezās dārzā un pastāstīja Amantai jauno vēsti.
   —    Viņi, protams, to ir pavilkuši zem mājas! Acīmredzot viņi izgudrojuši paņēmienu, kā iztikt bez saviem transformatoriem, un uzlādējas tieši no akumulatora — tā vol- tāža ir tieši piemērota viņu baterijām. Tagad es tam darīšu galu!
   Kellahens paņēma kabatas laterniņu un devās uz garderobi, no kurienes varēja iekļūt zem mājas. Taču durvis nebija atveramas. Viņš paņēma skrūvgriezi un atskrūvēja viras. Durvis bija aizbarikadētas ar visādām grabažām. Zemajā telpā zem grīdas viņš atrada mašīnas akumulatoru un dažus pazudušos rīkus, bet no ripeļiem tur vairs nebija ne miņas. Vienā vietā no mājas pamatiem, izskrubinot cementē jumu, bija izlauzts izdedžu bloks, un līdzās šim caurumam rēgo
   jās zemes čupiņa. Kamēr Kellahens tur stāvēja un skatījās, no cauruma izlidoja jauna smilšu šalts, gandrīz ietriekdamās viņam sejā. Uz mirkli parādījās ripeļa redzokļi, tad tas apsviedās un aši nozuda tunelī.
   — Viņi ir izrakuši pamatīgu tuneli, — Kellahens sacīja. Viņš iznāca no garderobes ar automašīnas akumulatoru un zāģi rokās. — Palikuši bez šiem rīkiem, viņi, jādomā,- liks mūs šonakt mierā. Nedomāju, ka tie būtu jau tikuši līdz galvenajam kabelim. Viņi barojās no akumulatora, bet tagad es tos savaldīšu.
   Kellahens aizgāja uz garāžu un atgriezās ar trīsdesmit mārciņu smagu kaļķakmens plāksni, kas bija paredzēta dārza celiņa segumam, un uzlika to virs grīdas cauruma dzīvojamā istabā. Plāksne bija pārāk smaga, lai ripeļi to paceltu, un tādā pašā veidā viņš nosedza pārējos caurumus.
   Nākamais rīts bija apmācies un tveicīgs. Iegājusi virtuvē gatavot brokastis, Amanta konstatēja, ka nedarbojas ne ledusskapis, ne grauzdējamais aparāts.
   —    Mums nav elektrības! — viņa paziņoja Kellahenam, kad tas ienāca virtuvē.
   —    Skaidrs! — viņš sacīja. — Ripeļi ir pārgriezuši mūsu pievadkabeli un tagad var dabūt enerģiju, cik tik vēlas! Jāpiezvana energokompānijai…
   Viņš iegāja piezvanīt, un kompānija apsolīja nekavējoties izsūtīt montieri. Kellahens vēlreiz palīda zem mājasr bet tur nebija manāms neviens ripelis. «Tie vēl atrodas savā tunelī,» Kellahens nodomāja. «Interesanti zināt, cik ātri viņi tiek uz priekšu …»
   Pēc brokastīm atnāca Pīters.
   —    Hello! — viņš jautri sveicināja. — Mūsmājā nav elektrības! Es pārbaudīju korķus, bet tie ir kārtībā.
   —    Jūsu mājā arī?
   —    Jā. Māte izsauca montieri, bet tas vēl nav ieradies. Ziniet, mister Kellahen, viena no jūsu mazajām mašīnām bija ārā pie ceļa! Ieraudzījusi mani, tā paslēpās murkšķa alā. Gluži jauna ala, pavisam svaigs rakums, un otra tāda pati ir zālājā pie mūsu mājas. Es nemaz nezināju, mister Kellahen, ka šai apkārtnē dzīvo murkšķi.
   —    Es arī nezināju.
   Kellahens dzirdēja, ka hallē iznāk Amanta un, veltīgi pamēģinājusi uzgriezt gaismu, skaļi nopukojas. Pēc mirkļa viņa parādījās mājas durvīs gluži ērcīga.
   —    Ko viņi teica, kad tas montieris būs? — viņa jautāja. — Mēs esam galīgi tintē! O! — Viņa ieraudzīja Pīteru. — Serišan, Pīter, miri pel![4] Klausi man, miri čevi, jo tesalo[5] pie savas di! [6] — uztraukuma brīžos amanta arvien mēdza runā iestarpināt čigānu vārdus. Pīteram tas ļoti patika, kaut gan viņš tikai aptuveni nojauta to nozīmi. — Ripeļi droši vien vēl arvien tup savā tunelī un apspriežas …
   —    Es tev desmitreiz esmu teicis, ka viņi nevar sarunāties, Amanta! — Kellahens sacīja.
   —    Tunelis? Kāds tunelis? — Pīters bija gauži ieinteresēts.
   —    Tik un tā tu tur nevarētu ielīst. To izraka šie mazie radījumi. Skrien vien mājās!
   —    Montieris ir klāt, — sacīja Kellahens.- — Tu, Pīter, tagad lasies projām!
   Zēns negribīgi- pagriezās un devās pāri zālājam. Aiz vārtiem viņš apstājās, lai parunātos ar montieri, kas izkāpa no dienesta mašīnas.
   Pēc kāda laika, veltīgi nopūlējies atrast bojājumu, montieris sacīja Kellahenam:
   —     Būs jāizsauc remontbrigāde, lai atrok kabeli. Blakus mājā ir tā pati nelaime — acīmredzot bojāti pievadkabeļi. Galvenajā kabelī vaina nevar būt, tad viss rajons būtu palicis bez elektrības. Netieku gudrs … Paklausieties! — viņš aizdomīgi paskatījās Kellahenā. — Puika stāsta, jums esot tāda mašīna, kas rokoties zemē. Varbūt tā ir vainīga šai ķezā? — Viņš sataisīja bargu ģīmi, likdams saprast, ka ar kompānijas īpašumu
   nedrīkst jokoties. — Tagad man jābrauc. Jūs rīkojieties uzmanīgāk ar to savu mašīnu! Vēlāk ieradīsies brigāde un atraks kabeli. Pārsimt pēdu garā joslā te nav nevienas kontrollūkas.
   Nosodoši papurinājis galvu, montieris aizgāja. Pēc dažām sekundēm viņa mašīna ierūcās un aizjoņoja pa ceļu.
   Kellahens atgriezās laboratorijā un mēģināja strādāt. Nekur nemanīja darbojamies ripeļus, un šis klusums šķita vēstījam ļaunu, mulsināja vēl vairāk nekā viņu rosīgā klātbūtne. Tālumā nodunēja pērkons, bet negaiss neuznāca. Pēcpusdienā pie vārtiem piebrauca mašīna, un remontbrigādes vīri sāka uzlauzt asfaltu.
   Pēc kāda laika Kellahens izgāja ārā un redzēja, ka viņi izrakuši garu tranšeju, atsegdami galveno kabeli. Otra grupa to pašu darīja pie Braunu mājas.
   —    Pamēģiniet tagad ieslēgt elektrību, mister! — sacīja priekšstrādnieks. — Mēs atradām bojājumu. Netālu no galvenā kabeļa bija noticis īssavienojums — vadi taisni kā žurku sagrauzti. — Viņš nosodoši paraudzījās Kellahenā. — Džounss teica, ka jums esot kaut kāda rokamā mašīna — kanalizācijas cauruļu tīrīšanai, vai? Jums gan vajadzēja zināt, ka nedrīkst rakņāties zem ietvēm!
   —   Nekā tamlīdzīga! Viņš ir pārpratis. Kaimiņu zēns viņam stāstīja …
   —    Hei, Villis! — Viens no brigādes vīriem domīgi raudzījās uz portatīvo volt- metru. — Vēl arvien spriegums nav normāls. Kaut kur tuvumā jābūt vēl kādam bojājumam. Pie kaimiņiem tās nav, tur jau izlaboja.
   —    Te visur ir žurku alas, — otrs strādnieks sacīja.
   —    Tās nav žurku alas, — pirmais iebilda, — pārāk lielas.
   Kellahens atstāja viņus prātojam un atgriezās mājā, lai pārbaudītu, vai elektrība deg. Spuldzes iekvēlojās nespodri sarkanīgas — acīmredzot tuvumā bija liela strāvas noplūde.
   —    Vai ledusskapis darbosies, Kellahen? — Amanta jautāja.
   —    Šaubos gan.
   —     Zini ko, brauksim prom un kādu nedēļu pavadīsim Ņujorkā. Atpūtīsimies paši un ļausim atpūsties ripeļiem. Varbūt viņi nāks pie prāta . . .
   —    Es nevaru tagad braukt prom, Amanta, un atstāt viņus savā vaļā, lai zog elektrību, kad un cik vien grib!
   Pie pusdienu galda viņi vēl pastrīdējās par šo jautājumu, un pēc tam Kellahens ieslēdza savu portatīvo radiouztvērēju, jo pazeminātā sprieguma dēļ televizors nedarbojās. Viņi noklausījās pēdējās ziņas, ko laiku pa laikam pārtrauca tālās zibeņošanas sprakšķi. No vietējām ziņām viņi uzzināja,
   ka ciemā notikusi nenozīmīga, bet mīklaina zādzība.
   Lielajā metālpreču veikalā uz Galvenās ielas bija nozudusi virkne dažādu izstrādājumu, bet veikala īpašnieks, kas tur atgriezies pēc pusdienām, paziņojis, ka ielaušanās s neesot notikusi un atslēga esot vesela. Veikala durvju vienīgā slēdzene glabājās pie viņa. Vietējā policija bija pilnīgā nesaprašanā, un diktors šo atgadījumu uztvēra vairāk no jocīgās puses. Kellahens paskatījās uz Amantu — arī viņai tas laikam šķita ļoti jocīgi.
   —    Tev jāatzīst, ka viņi ir šausmīgi enerģiski, — Amanta sacīja.
   —    Bet to nevar būt izdarījuši ripeļi! Galvenā iela ir trīs vai četrus kvartālus no šejienes!
   Vienīgā lampa, ko viņi bija atstājuši degam, lai zinātu, vai ir strāva, nomirkšķinā- jās un iekvēlojās pilnā spožumā.
   —    Lai slavēts dievs, beidzot salabojuši! — Amanta sacīja. — Iešu ieslēgt ledusskapi.
   Viņa piecēlās un devās uz durvīm.
   —    Trīspadsmitais! — viņa iekliedzās. — Aizskrēja kā nelabais! Laboratorijā . . .
   Kellahens metās uz laboratoriju, brīnīdamies, kā Trīspadsmitajam izdevies pacelt smago plāksni, bet ieradās tur par vēlu. Trīspadsmitais jau bija paguvis nozust. Viņš bija iekļuvis mājā, izzāģējot grīdā jaunu caurumu, — acīmredzot ripeļi bija sadabūjuši citu zāģi.
   Kellahens atgriezās dzīvojamā istabā, un viņi abi ar Amantu sāka skatīties televizoru.
   Dažas nākamās dienas Kellahens nemanīja nevienu ripeļi un pilnīgi atmeta domu dabūt tos ciet, atrokot tuneli, jo bija jau par vēlu, pareizāk sakot, ripeļi bija aizrakušies par tālu, lai to varētu izdarīt. Zem mājas blakus tuneļa ieejai viņš pievilināšanai ierīkoja viegli sasniedzamu kontaktu un savienoja to ar signalizācijas sistēmu, kas iedarbinātu zvanu guļamistabā, ja kontakts tiktu lietots. Virs tuneļa viņš uzstādīja lamatas — aizkrītošu metāla režģi, kas nogrieztu atpakaļceļu, ja kāds ripelis izlīstu laukā. Visu nakti viņš veltīgi gaidīja trauksmes zvanu un nākamajā rītā nogāja lejā, lai pārbaudītu lamatas. Režģis virs ieejas bija nekustīgi nostiprināts un signalizācijas sistēma atvienota.
   —     Esmu pavisam noraizējies, — viņš sacīja Amantai. — Šie velnēni kļūst pārāk veikli un izmanīgi. Ja policija to uzodīs, mani var saukt pie atbildības par zādzību metālpreču veikalā un elektrības kabeļa sabojāšanu.
   —     Vai tu nevari no viņiem atteikties, Kellahen? Viņi taču nav miesīgi bērni. Ievieto avīzē paziņojumu: v ripeļi atstājuši manu ligzdu, un es par tiem neatbildu.
   —         Ar to nekas nebūs līdzēts. Tas būtu tikpat kā atstāt savu mašīnu kalna galā: bremzes kļūst vaļīgas, tā noripo lejā un kādu nosit.
   —    Viņi taču ir par vājiem, lai nodarītu ļaunu cilvēkam.
   —    Katrs par sevi jā, bet ne visi kopā. Un ja nu pēkšņi viņu smadzeņu kārbās rodas ideja mūs nogalināt?
   Tajā dienā pa radio ziņoja, ka atkal notikusi zādzība — paņemti sīki metālapstrādes rīki, taču par lielu pārsteigumu policijai kase palikusi neaizskarta. Zem preču izstādes telpas atklāts tunelis, taču pārāk mazs, lai pa to būtu varējis ielīst cilvēks. Neviens nekā nevarēja saprast.
   —    Tagad es nožēloju, ka esmu izgatavojis šos nolādētos radījumus! — Kellahens sacīja Amantai.
   —   Droši vien arī Frankenšteins domāja tāpat, — viņa piebilda.
   Tonakt Kellahens mocījās ar nelabiem sapņiem un pamodās īsi pirms rītausmas, pilnīgi nosvīdis. Viņš nez kāpēc nespēja pakustēties un, tā kā nevarēja pasniegties un uzgriezt gaismu, tad nevarēja arī redzēt, kas viņu tur ciet. Viņš pasauca Amantu.
   —    Es esmu tepat, — sieva atbildēja. — Esmu ievīstīta kā kūniņa, palīdzi man!
   Aiz loga jau svīda gaisma, bet Kellahens vēl arvien staipījās un locījās, nevarēdams atbrīvoties. Gluži kā Gulivers Liliputu zemē viņš bija garu garām auklām piesaistīts pie gultas un smagi elpoja aiz piepūles, kad beidzot tika brīvs un pārgrieza Amantas saites. Atmiņā neskaidri atausa kāds cauri murgiem dzirdēts troksnis, un viņš steidzās tieši uz laboratoriju. Tur izskatījās kā kaujas laukā: bija aizvākts itin viss ripeļu izgatavošanai nepieciešamais, ieskaitot visu Kellahena grafitogela krājumu.
   Pēcpusdienā radio ziņoja, ka tukšā apbūves gabalā redzēts mazs «mehānisks objekts», kas nesis uzgriežņu atslēgu, un kāds veikls zēns to panācis un notvēris. Neviens nevarēja pateikt, kas tas tāds ir. Drīz pēc sagūstīšanas mīklainais mehānisms pārstājis darboties un ataicināts automehāniķis, lai to izjauktu un izpētītu. Mehāniķis neko nav sapratis no tā iekšējās uzbūves, vienīgi servomotori un fotoelektriskā attēlu uztveršanas iekārta viņam bijusi pazīstama. Tagad tas nodots atrasto mantu birojā.
   Kellahens brīdi svārstījās, vai nevajadzētu pieteikties, ka šis mehānisms pieder viņam, taču ļoti negribējās to darīt. Ja viņš pats neliksies ne zinis, iespējams, ka nevienam tas neienāks prātā, vienīgi par Pīteru nevarēja galvot.
   Pīters ieradās tūlīt pēc šā ziņojuma.
   —    Hello, mister Kellahen! — viņš satraukti sauca. — Pa radio stāsta, ka ciemā atrasta viena no jūsu mašīnām! Tā atrodas policijas iecirknī. Vai jūs neiesit tai pakaļ?
   —    Iešu, PīLer, — Kellahens sacīja.
   Policijas iecirknī viņu jau gaidīja, jo, ap-
   apķēries, kas par lietu, tur bija pasteidzies ierasties elektromontieris Džounss un mazliet sagrozītā veidā pastāstījis, ko uzzinājis no Pītera. Par laimi Kellahenam, neviens nenāca uz domām, ka tam varētu būt kāds sakars ar notikušajām zādzībām. Džounss vēl izteica dažas piezīmes par īssavienojumiem elektrības kabeļos, bet policiju tas neinteresēja. Acīmredzot ripeļi tagad dabūja enerģiju, neradot manāmu sprieguma pazemināšanos. Tad Kellahens ievēroja, ka inertajam ripelim uz policijas seržanta galda nav numura plāksnītes. Viņš noliecās, lai aplūkotu to tuvāk, un juta matus saceļamies stāvus — nebija arī caurumiņu piestiprināšanas skrūvēm.
   Šis ripelis nebija viņa izgatavots …
   Kellahens nomurmināja pateicības vārdus, atstāja piecu dolāru banknoti kā balvu jaunajam atradējam un brauca mājās, kaudamies ar nemierīgām domām. Hallē viņu sagaidīja Amanta.
   —   Tas bija Trīspadsmitais, varu derēt! — viņa sacīja.
   Kellahens papurināja galvu un paskaidroja. Viņi abi iegāja laboratorijā. Kellahens izjauca mazo mehānismu un konstatēja, ka tas ir gandrīz identisks tiem, ko viņš pats bija izgatavojis. Amanta raudzījās vīrā ar plati ieplestām acīm.
   —   Tu domā, ka viņi ir to iztaisījuši, Kellahen?
   —    Es . . . es nezinu . . .
   —    Pēdējais laiks laisties prom uz Ņujorku!
   — Mēs nedrīkstam to darīt. Stāvoklis ir ļoti nopietns, Amanta! — viņš sacīja. — Man būs jāpaziņo . .. jābrīdina cilvēki, jo dievs vien zina, ko viņi darīs tālāk.
   Kellahens pastiepa roku, lai rūpīgākai apskatei ieslēgtu augšējo apgaismojumu, un nokrita gar zemi kā nopļauts.
   Atguvis samaņu, viņš ieraudzīja pār sevi noliekušos Amantu ar nobālušu seju. Viņa labo roku durstīja kā tūkstošiem adatiņu un pirksti bija nejauki apdedzināti.
   —    Kas tas bija, Kellahen, dārgais?
   —    Spriežot pēc sajūtas, ap sešsimt voltu. — Viņš pacēla acis un ieraudzīja šķērsām pāri griestiem jaunu vadu, kas bija pievienots augšējā apgaismojuma slēdzim. — Tas izskatās pēc kara pieteikuma.
   Atskanēja soļi un Pītera balss:
   —    Hei! Kas noticis?
   —    Es nejauši paklupu, Pīter, — Kellahens sacīja un piecēlās.
   —    Ak tā .. . Ziniet, es gribēju jums pastāstīt, ka atradu vēl divas tikko izraktas alas — viena ir norā aiz mūsu mājas, bet otra turpat tālāk mežā. Vai jūs bijāt uz policiju pēc savas mazās mašīnas, mister Kellahen?
   —    Jā, — Kellahens atbildēja, piepeši ieinteresējies par Pītera jaunajām ziņām. — Paldies, ka tu man to pateici. Bet tagad gan, draudziņ, skrien vien projām, man jāstrādā!
   Viņš bija nolēmis aiziet apskatīt šīs alas un negribēja, ka Pīters vilktos līdzi un maisītos pa kājām vai pat vēl ļaunāk — nokļūtu briesmās. Pietika jau ar to, ka vajadzēs pierunāt Amantu palikt mājās.
   —    Labi, es jau tikai gribēju jums pateikt, — Pīters sacīja un lēnām izgāja. Kellahens pa logu noraudzījās, kā zēns šķērso pagalmu, tad pievērsās Amantai un nepārliecinoši vienaldzīgā tonī iesāka:
   —    Man laikam būs jāaizstaigā turp un jāapskata šīs jaunās ejas . ..
   —    Darīsim to abil — viņa nelokāmi atbildēja.
   Kellahens sāka protestēt, bet tad atmeta ar roku.
   —    Nu labi, tikai tu visu laiku turies man blakus!
   —    Es noteikti būšu tev blakus, jo mēs brauksim ar «džipu», — viņa sacīja.
   —    Kāda velna pēc?
   —    Tur ir vecs ceļš, kas sākas norā aiz Džesikas Braunas mājas. «Džipam» tas ir pietiekami plats, pie tam mežā pilns ar kazenājiem — es negribu sadīrāt savas zeķes.
   Kellahens palūkojās pulkstenī.
   —    Ir jau pavēls, — viņš sacīja, — un taisās uz lietu. Atliksim labāk uz rītu! Vai tev nav jāsāk gatavot pusdienas?
   —    Pusdienas ir jau cepeškrāsnī, — Amanta atbildēja. — Brauksim vien tūlīt: es gribu redzēt, vai viņiem mežā nav vēl citas ejas. Varu derēt, ka taisni tur viņi ierīkojuši savu fabriku!
   Kellahens paraustīja plecus. Tas viss izklausījās pēc pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem ripeļiem, vienīgi tagad to varēja būt jau krietni vairāk nekā septiņi.
   Viņi pabrauca mazliet atpakaļ pa sānceļu un nogriezās uz nelīdzenas, bet puslīdz izbraucamas takas, kas aizlocījās starp kokiem. Pēc kāda brīža, aprēķinājuši, ka ir nonākuši iepretim savai mājai, viņi apstājās un izkāpa no mašīnas. Gandrīz tūlīt viņi ieraudzīja svaigu zemes kaudzīti līdzās desmit collu platai alai un dziļāk mežā vēl otru tādu pašu.
   —    Bet ko tas nozīmē? — Amanta iesaucās, rādīdama ar roku uz priekšu, un Kellahens ieraudzīja vēl vienu zemes kaudzi. Tā nebija kurmja rakuma lielumā kā citas, bet tik prāva, ka droši vien piepildītu nelielu smago mašīnu. Piegājuši klāt, viņi atrada apmēram sešas pēdas platu eju ar nelīdzenām malām. Kellahens noliecās un ielūkojās alā — tā bija izrakta neliela paugura nogāzē un slīpi aizsliecās lejup tumsā. Visapkārt alai zemē vāļājās kāds ducis ripeļu — daži bez numuru plāksnītēm, bet visi saspiesti plakani.
   —    Velna milti! — Kellahens nošķendējās. — Kāds ir aizsteidzies mums priekšā! Kas gan . ..
   —    Nabaga mazie, samīcītie radījumi! — Amanta nogaudās.
   Kellahens paskatījās apkārt. Vienā vietā mežā iezīmējās plata noliektu zaru un izlauzītu atvašu josla, kas aizveda projām starp kokiem.
   —    Kāds iebraucis te ar pussmago mašīnu un atracis viņu paslēptuvi, — viņš sacīja. — Velns parāvis, kas gan tas varētu būt bijis?
   —    Kāpēc tu katrā ziņā domā, ka tā ir alas ieeja, Kellahen? Manuprāt, drīzāk izskatās, ka viņi te ir izrakušies laukā!
   Kellahens vēlreiz apskatīja sasviestās zemes kaudzi un secināja, ka viņai taisnība . . .
   Amanta piebikstīja vīram ar elkoni.
   —    Lai nu kas tas būtu, tas tikko ir iznācis laukā, — viņa sacīja. — Es nupat redzēju iztaisnojamies noliektu zaru, rau, tur! — Amanta norādīja uz izlauzīto stigu, un viņi sāka iet pa to. Kellahens pamanīja tārpu, kas centās ielīst atpakaļ nupat uzvērstajā zemē. Viņam atkal ienāca prātā Amantas izteiktā piezīme par Frankenšteinu. Nogalinājis savu radītāju, briesmonis rada citu briesmoni, kas savukārt nogalina to . . .
   —    Man tas nepavisam nepatīk, Kellahen! — Amanta sacīja.
   —    Man ari ne.
   —    Es runāju par virzienu, kādā iet šī stiga. Tā ved uz mūsu māju … — Viņa atkal pastiepa roku. — Kā tev šķiet, Kellahen, ja viņi būtu gājuši kopā lielā barā, vai aiz tiem paliktu tāda stiga kā šī?
   —          Nedomāju vis. Un viņi būtu nākuši
   laukā no sava tuneļa pa vienam, neizrokot tādu lielu caurumu. Tu, Amanta, sēsties «džipā» un brauc uz mājām! Es paiešos pa stigu, lai redzētu, kurp tā aizved.
   —           Es iešu tev līdzi, — viņa sacīja. — Lai put manas zeķes!
   Kad viņi iznāca mežmalā iepretim savai mājai, stiga izbeidzās. Klajās noras sausajā zemē nebija palikušas nekādas pēdas. Sāka krēslot, un norietošo sauli aizklāja briestoši negaisa padebeši. Tālumā pie viņu mājas pavīdēja mazs, kustīgs priekšmets un nozuda.
   —           Vai tu to redzēji? — Amanta jautāja. — Viņi visi nav nogalināti!
   —           Es to zinu. Tikai diviem nogal.. . tas ir, sabojātajiem bija numura plāksnītes… Bet uz kurieni tas būtu devies?
   —           Vai, mans sautējums! Man taču tam jāpielej vīns!
   —           Lai nu paliek sautējums! Kur gan tas būtu paslēpies?
   —          Aizlīda aiz garāžas, tiklīdz ieraudzīja mūs.
   —           Es runāju par … to lielo, kas sadauzījis ripeļus.
   —          Tas droši vien notika nejauši, aiz neveiklības.
   —    Es labprāt gribētu tam ticēt!
   —           Mēs atstājām «džipu» mežā, bet izskatās, ka būs pērkons un lietus.
   —    Velns lai parauj «džipu»! Nāc!
   Viņi šķērsoja noru un tuvojās mājai no sētas puses. Viss bija klusu un mierīgi. Viņi iegāja virtuvē, Amanta izņēma sautējumu no cepeškrāsns un pielēja tam glāzi burgundieša.
   —    Es gan nedomāju, ka tas lielais lempis būtu nācis šurp, — viņa sacīja, ielikdama sautējumu atpakaļ krāsnī. — Kas viņam te ko meklēt? Šī taču nav viņa māja.
   Kellahens stāvēja sētas durvīs un raudzījās ārā.
   —    Amanta! Panāc šurp! Tev bija taisnība, ka viņi prot sazināties!
   Amanta piebiedrojās viņam un redzēja, ka četri ripeļi, kas, sarindojušies cits aiz cita, virzījās uz priekšu, piepeši apstājas un piektais paralēli rindai lēni noripo tiem garām. Pēc brīža četru ripeļu kolona devās tālāk savu ceļu, bet piektais nozuda kādā ejā.
   —    Es neredzēju, ka viņi būtu žestikulējuši vai kā citādi devuši kādu zīmi, — Amanta sacīja.
   —    Viņi sazinās indukcijas ceļā, — Kellahens paskaidroja.
   Norībēja pērkona grāviens.
   —   Ej iekšā un aiztaisi logus! — viņa sacīja. — Es paņemšu savu piezīmju grāmatiņu. E:jmu to atstājusi uz lieveņa.
   —    Labāk gan tu .. . — Kellahens iesāka, bet Amanta jau bija projām. Viņš devās pa gaiteni uz dzīvojamo istabu un, pamanījis tur vāju, zilganu atblāzmu, apstājās pie sliekšņa. Televizors bija ieslēgts, žalūzijas nolaistas. Kellahenam iešāvās prātā, ka var
   būt atnācis Pīters, lai noskatītos pārraidi, un viņš skaļi uzsauca. Atbildes nebija. Stāvēdams durvīs, viņš pārlaida acis telpai, bet tur viss šķita kā parasti. Intuitīvas piesardzības mudināts, viņš gribēja vispirms uzgriezt gaismu un . jau pastiepa roku, kad piepeši kaut kas pie sienas slēdža piesaistīja viņa uzmanību. Kellahens ielūkojās vērīgāk, ne- pieskardamies slēdzim.
   Pie sienas ar izolācijas lentes gabalu bija piestiprināts elektrības vads, kas aizstiepās pa grīdu uz televizora aizmuguri. Tieši priekšā slēdzim rēgojās divi kaili stiepļu gali. Kellahens atcerējās, ka televizora transformators dod piecpadsmit tūkstoš voltu spriegumu, un parāvās nostāk. Nesenais triks ar laboratorijas augšējā apgaismojuma slēdzi bija atkārtots uzlabotā variantā.
   Hallē atskanēja telefona zvans, un Kellahens piesteidzās pie aparāta. Runāja Džesika Brauna.
   —    Vai jūs neesat redzējuši Pīteru? — viņa jautāja.
   —    Nē, neesmu gan.
   —    Nu, ja jūs viņu redzat, lūdzu, pasakiet, lai tūlīt nāk mājās! Taisās uz lietu.
   Kellahens nolika klausuli un nobrīnījās, kur gan Amanta. tik ilgi kavējas ar savu piezīmju grāmatiņu. Viņš paskatījās pa atvērtajām parādes durvīm un, ieraudzījis sievu nākam pāri zālājam ar dažām vēstulēm rokā, atcerējās, ka no rīta viņi bija
   aizmirsuši izņemt pastu 110 kastītes. Amanta laimīgi smaidīja un, ieraudzījusi durvīs vīru, māja ar atplēstu vēstuli.
   — Hei! — viņa sauca. — Esmu pārdevusi savu grāmatu izdevējam … — Un tad piepeši viņa pazuda, burtiski iegrima zemē kopā ar iebrūkošām zālāja velēnām, un tajā vietā palika rēgojamies dziļa bedre. Kellahens metās uz priekšu, bet kaut kas tievs un auksts aptinās viņam ap kaklu, un viņš tika ievilkts atpakaļ mājā. Tad viņš sajuta smagu sitienu pa galvu un zaudēja samaņu.
   Kellahena pirmā emocija, atgūstot samaņu, bija dusmas pašam uz sevi. Viņš gulēja uz grīdas mazajā priekšistabā, kur atradās garderobe, caur kuru varēja nokļūt zem mājas. Garderobe bija vaļā, tāpat arī pārējās istabas durvis. Vienas no tām veda uz galveno halli, otras — uz laboratoriju. Pa tām varēja redzēt darba galda stūri un aiz tā — slēgdēļa kasti pie sienas. Nepārtraukti dārdēja pērkons, un gaisā bija jūtama piedegušā sautējuma smaka.
   Kellahens pierausās kājās, brīnīdamies, ka nesāp galva, un tagad saprata, ka laikam pats to nodauzījis pret ārdurvju stenderi un tas, kas viņu ievilka atpakaļ mājā, nav sitis. Ja Kellahena minējumi par šo «lielo» bija pareizi, tad tas droši vien viņu te pametis, noturēdams par beigtu vai domādams, ka viņa akumulators iztukšojies.

   Kad prāts kļuva skaidrāks, Kellahens atcerējās Amantu un devās uz durvīm, bet tūlīt pat arī izdzirdēja viņu izmisīgi saucam:
   — Kellahen! Kellahen!
   Ieraugot sievu, viņš sastinga aiz šausmām. Amanta gulēja zemē halles otrā malā ar seju pret grīdu un uz muguras sasietām rokām. Arī kājas ap potītēm bija sasietas ar elektrības auklu. Un starp viņu un Amantu atradās tas, ko ripeļi bija izgatavojuši pēc sava ģīmja un līdzības, tikai ar dažiem uz- "laboj umiem.
   Tam bija nevis divas, bet četras rokas ar tverekļiem, un Kellahens redzēja, ka šim nepavisam nedraud enerģijas izsīkšana, jo no sienas kontakta līdz tā korpusam stiepās aukla, kas bija uztīta uz sānu platēm piestiprinātas spoles, lai nesamudžinātos. Tagad, kad Kellahens īstenībā ieraudzīja šo briesmoni, viņu visvairāk satrieca tā apmēri — tas bija vismaz sešas pēdas augsts … Mugurpusē tam bija vēl papildu teleredzok- lis, kas pamanīja Kellahenu, tiklīdz viņš parādījās durvīs. Milzīgais ripelis aši pagriezās un virzījās šurpu. Kellahens redzēja, ka tas tur izstieptā rokā resna izolēta kabeļa kailo galu, bet kabelis aizlokās cauri durvīm uz dzīvojamo istabu, acīmredzot līdz televizoram un tā piecpadsmit tūkstoš voltu spriegumam. Viens kabeļa gala pieskāriens nozīmētu nāvi.
   Kellahens atrāvās mazajā istabā, no kuras varēja tikt laboratorijā un no turienes pa gaiteni atpakaļ hallē — pie Amantas. Bet, vēl neticis līdz laboratorijas durvīm, viņš redzēja, ka milzenis jau uzminējis viņa nolūku. Stāvoklis bija visai nopietns: šis robots prata domāt ne sliktāk par viņu pašu. Tagad tas atkal nāca virsū Kellahenam, bet, kad viņš atkāpās, lai izvairītos no kabeļa gala, pagriezās atpakaļ, acīmredzot saprazdams, ka tad, ja Kellahens pirmais piesteigsies pie Amantas un viņu atbrīvos, tie abi varēs aizbēgt pa parādes durvīm. Atgriezies hallē, Kellahens redzēja, ka briesmonis atkal nostājies starp viņu un Amantu. Ja vien viņš paspētu ieskriet laboratorijā pie slēgdēļa, tad varētu paraut slēdzi un tādējādi pārtraukt strāvas pievadi televizoram.
   Kellahens atmuguriski pārkāpa pāri mazās istabas slieksnim un metās skriešus, taču veltīgi: milzenis atkal jau bija viņam priekšā. Šķita, ka nav nekādas izejas. Ja viņš mēģinātu glābt Amantu, briesmonis nogalinātu kā vienu, tā otru. Cerēt to nokausēt būtu muļķīgi: ripelim bija neizsmeļams barošanās avots, turpretim viņš galu galā pagurtu. Bēgt, lai glābtu sevi, nozīmētu drošu nāvi Amantai.
   Kellahenam ienāca prātā telefons, bet tas atradās aiz lielā ripeļa un viņa nāves kabeļa. Kliegt arī nebija nozīmes — vienā laidā dārdēja pērkona grāvieni, tā ka neviens viņu tik un tā nesadzirdētu, ja ari gadītos tuvumā.
   Bet kas gan kavēja milzeni tūlīt nogalināt
   Amantu? Vai tas saprata, ka tad Kellahenu nekas vairs neatturētu un viņš aizbēgtu, ka viņš vēl. atrodas šeit tikai nāves apdraudētās sievas dēļ! Tas šķita neticami, bet vienīgi tā varēja izskaidrot milzeņa rīcību. Tas sprieda tikpat loģiski kā cilvēks!
   Amantai bija izdevies apgriezties uz muguras, un tagad viņa, uzslējusies pussēdus, bāla kā krīts vēroja milzeni.
   —    Bēdz prom pa sētas_ durvīm, Kellahen! — viņa kliedza. — Ātrāk, citādi viņš tevi nobendēs!
   Pavisam tuvu apdullinoši spalgi nodārdēja pērkons, un lietus šļākoņa pieņēmās. Uz mirkli zilganā gaisma no televizora apdzisa, un Kellahens sevī lūdzās, kaut zibens iespertu vados, bet tūlīt pats saprata, ka veltīgi uz to cerēt, — tagad taču visur bija pazemes kabeļi.
   —    Guli mierīgi, Amanta! — viņš uzsauca sievai. — Es kaut ko izdomāšu!
   —    Pacenties gan, miri rom! Es iegāzos alā, un, pirms paguvu atjēgties, mazie bija mani sasējuši, pēc tam šis lielais pa mājas apakšu atvilka mani uz šejieni. Kas tas ir, ko viņš tur rokā?
   —    Tas ir … — Kellahens iesāka un aprāvās. Kādēļ gan nobiedēt viņu vēl vairāk?
   Lielais ripelis atkal sāka lēnām virzīties uz viņa pusi. Kellahens atkāpās pa mazās istabas durvīm, it kā grasītos doties uz laboratoriju, bet tūliņ apgriezās un nāca atpakaļ. Taču ripeli neizdevās apmānīt — tas nesteidzās vis pretī uz laboratoriju, bet joprojām apsargāja Amantu. Kellahens vēlreiz atkāpās mazajā istabā un šoreiz tiešām metās uz laboratoriju . . . bet tur pie slēgdēla kastes ripelis jau bija priekšā. To nevarēja piemuļķot ar tik elementāru paņēmienu kā divkāršs maldinājums. Kellahens juta, ka te varbūt palīdzētu kaut kas no šaha spēles teorijas, ja vien viņš spētu atcerēties. Taču droši vien ari milzenis to zināja vai acumirklī pats to izstrādātu. Vai tad nav arī tāds paņēmiens kā trīskāršs maldinājums?
   Kellahens apgriezās, aizskrēja atpakaļ uz halli un tūlīt metās atkal uz laboratoriju. Ripelis nebija pat pakustējies. Kellahens bija izmisumā — vienalga, ko viņš darītu, šis briesmonis spēja visu uzminēt. Un kas tad galu galā bija trīskāršs maldinājums, ja ne tas pats vienkāršais maldinājums, tikai nosaukts citādi? Tas viss atgādināja spēli «pāris-nepāris», tikai ar superracionālu partneri.
   Kellahens jau sāka nogurt, un kādā prāta stūrītī neviļus pavīdēja doma: kur gan patlaban atrodas mazie ripeļi? Tagad tie šķita pavisam nekaitīgi radījumi… un tomēr viņi bija izgatavojuši šo racionāli domājošo briesmoni. Ja būtu iespējams to kaut kā ierobežot, kaut īsu brīdi noturēt uz vietas — tad viņš varētu piekļūt Amantai vai slēgdē- lim, un ar to pietiktu. Bet vienīgi guļamistabas durvis bija aizslēdzamas, pārējās durvis nekādi nebija iespējams nostiprināt vai aizbarikādēt. Mazajā istabā pie garderobes nebija nekādu mēbeļu, tikai viens viegls krēsls, un, tiklīdz viņš mēģinās piekļūt kādam smagākam priekšmetam hallē, briesmonis noteikti tūlīt uzminēs viņa manevru.
   Varbūt virtuvē varētu kaut ko sadabūt.. . nē, tam nebija nozīmes — lielo ripeli neizdosies aizvilināt projām no slēgdēļa un Amantas. Bet ja nu viņš mēģinātu aizkļūt līdz dzīvojamās istabas durvīm? Ieiet tajā nedrīkstēja, jo tad briesmonis nogrieztu atpakaļceļu un viņu nogalinātu, iekāms viņš pagūtu izbēgt pa logu, bet varbūt izdotos noraut kabeli no televizora. Bija vērts to mēģināt, bet tad Kellahens iedomājās, ka patiesībā nav ko baidīties no iekļūšanas lamatās, jo, ja viņš nevis skries uz logu, bet vienkārši pasteigsies izslēgt televizoru, ripelis neko vairs nevarēs izdarīt. Bet kā gan lai zina, vai televizora slēdzis vēl darbojas?
   Tas tomēr bija pārāk liels risks, labāk jau tad mēģināt izraut kabeli. Ja arī tas neizdosies, viņš vismaz nenonāks bezizejas stāvoklī. Situācija būs tāda pati kā sākumā.
   šobrīd milzenis nebija redzams, jo atradās kaut kur gaitenī pusceļā starp Amantu un laboratorijas slēgdēli, un Kellahens uz pirkstgaliem iezagās hallē. Ripelis nevarēja dzirdēt, taču droši vien spēja uztvert grīdas vibrāciju. Pēc dažām sekundēm gaiteņa galā parādījās teleredzoklis. Lai apsargātu abus objektus, ripelim visu laiku bija modri jāuzrauga pieejas tiem. Patlaban Kellahens atradās tuvāk dzīvojamās istabas durvīm nekā milzenis, bet vai šī starpība bija pietiekama? Viņš tomēr nolēma mēģināt.
   Nospriedis, ka maldinošs gājiens dos iespēju iegūt mazliet laika, Kellahens aši iemetās mazajā istabā un tūlīt atgriezās hallē. Teleredzoklis bija nozudis, un viņš skrēja pie kabeļa. Viņš nebija vēl paguvis to aizsniegt, kad aiz stūra parādījās ripelis. Kellahens sagrāba kabeli un, kāpdamies atpakaļ, rāva no visa spēka, taču tas turējās stingri — milzenis bija to īpaši nostiprinājis. Kellahens izlaida kabeli no rokām, un viņi atkal bija turpat, kur sākumā.
   Arā šalca un burzguļoja lietus straumes, laiku pa laikam žilbinoši uzliesmoja zibens un spalgi nograndīja pērkons. Amanta stingi raudzījās vienā punktā, un Kellahens saprata, ka pirmoreiz mūžā viņa ir patiešām nobijusies. Pēc vīra rīcības Amanta droši vien bija nopratusi, ka tieši kabelis tam neļauj viņai tuvoties. Kā lai atrod izeju no šīs baismīgās šaha partijas? Tad viņam ienāca prātā kāda ideja. Bet kā iegūt laiku tās realizēšanai, ja pretī stājas nelokāma loģika un absolūti racionāls prāts?
   Absolūti racionāls? Varbūt tieši tas bija šā milzeņa Ahileja papēdis — kaut ko pilnīgi neracionālu tas nebūs spējīgs analizēt! Kellahens vēlreiz apsvēra savu plānu. Ja kaut mazliet laimējas, tas varēja izdoties. Un viņš sāka intensīvi domāt, kāda rīcība šajā gadījumā būtu vispareizākā: tā nedrīkstēja būt ari pārāk neracionāla, jo tad milzenis to uzskatītu par muļķību un vispār neievērotu. No virtuves sāka plūst sadegušā sautējuma kodīgā smaka, un Kellahens prātoja, kā lai izdomā kaut ko pietiekami muļķīgu, kas dotu vajadzīgo efektu. Lai realizētu savu plānu, viņam bija nemanītam jāiziet cauri virtuvei. Ko darīt? Viņa uzmanību piesaistīja garderobes vaļējās durvis un tās dziļumā mazās durtiņas, kas veda zem mājas. Viņš saprata, ka ir atradis pareizo gājienu.
   Viņš aizvilināja milzeni projām, grasīdamies iziet hallē, pats steigšus iemetās mazajā istabā, klusiņām aizvēra mazās iekšējās durtiņas, tad spēcīgi aizcirta garderobes durvis, lai ripelis noteikti sajustu vibrāciju, izdrāzās gaitenī un cauri virtuvei, pa ceļam paķerdams smagu gaļas griežamo nazi, izskrēja dārzā.
   Viņš briesmīgi riskēja un nedrīkstēja ne mirkli uzkavēties, lai redzētu, vai viltība izdevusies. Aprēķins bija tāds, ka ripelis nevarēs saprast, kāpēc garderobes durvis ir ciet. Tas, protams, nospriedīs, ka Kellahens būtu galīgs muļķis, ja mēģinātu paslēpties šaurajā telpā, kur to daudz vieglāk notvert, un tomēr, kamēr viņš to izdomās, paies kāds brīdis.
   Ārpusē blakus virtuves durvīm gar sienu stiepās zemesvads no zibeņnovedēja, kas bija piestiprināts televīzijas antenas galā, un ar vienu naža vēzienu Kellahens to pārcirta. Steigšus viņš atgriezās mājā un redzēja, ka milzenis nav pūlējies atvērt garderobes durvis, bet tiešām ir bridi vilcinājies, lai apsvērtu šās absurdās rīcības nozīmi. Un tagad viņi atkal bija tādā pašā neizšķirtā stāvoklī kā sākumā.
   Un tomēr bija starpība — cerība, maza varbūtība, ka zibens iespers antenā. Tā bija noticis arī iepriekš, bet tad zemesvads pasargāja māju no zibens postošā spēka. Antena bija augsta, un pilnīgi iespējams, ka tas notiks atkal. Kellahens neatcerējās piedzīvojis tādu negaisu, un tagad viņam vismaz bija ko gaidīt. Varbūt… Katrreiz, kad virs Ņujorkas plosās pērkona negaiss, augstajā «Empire State Building» vairākkārt iesper zibens — ne acīm saskatāmā veidā, bet gan kā milzīgs potenciāla vilnis, kas liek salēkties attiecīgu aparātu rādītājiem.
   «Nē,» viņš domāja, «es tomēr esmu muļķis. Šķiet, nebija vērts riskēt. Es te gaidīšu un gaidīšu, negaiss pāries, mani spēki būs galā … un tā tas beigsies ..,» Tad viņš izdzirdēja hallē dīvainu, dziedošu skaņu un pazina sievas balsi.
   Piegājis pie mazās istabas durvīm, Kellahens ieraudzīja Amantu sēžam ar augšup pavērstu seju — viņas acis bija aizvērtas un vaibstos jautās iekšēja koncentrēšanās. Viņa kaut ko skaitīja čigānu valodā, un Kellahenam likās, ka tā ir lūgšana … kaut gan viņš domāja, ka čigāni nemēdz lūgt dievu. Bija kļuvis jau pavisam tumšs, un Kellahena
   ceļi trīcēja aiz noguruma. Un tad tas notika.
   Atskanēja brīdinoša šņākoņa, spalgs sprak- šķis, nozibēja uguns blīva, un visu māju satricināja briesmīgs grāviens — acīmredzot tas bija tiešs trāpījums viņu televīzijas antenā. Pārdegot aparātam, zilā gaisma dzīvojamā istabā nodzisa, daļa sprieguma izlauzās cauri kabeļa izolācijai, un ap milzīgo ripeli sprakšķēdamas lēkāja dzirksteles. Tas apstājās, palaida vaļā kabeli, un no savienojumu vietām sāka nākt dūmi.
   Tagad no dzīvojamās istabas atplūda sārta blāzma, jo tur kaut kas bija sācis degt, bet Kellahens vispirms piesteidzās pie Amantas un atbrīvoja viņu no elektrības auklas žņaugiem. Milzenis bija pilnīgi inerts. Atstājis Amantu berzējam savas notirpušās potītes un roku locītavas, Kellahens aizskrēja uz virtuvi, paķēra spaini ar ūdeni un metās uz dzīvojamo istabu.
   Liesmas laizīja tikai televizora koka kasti, un, atvienojis aparātu, Kellahens viegli apdzēsa uguni.
   Pēc maza brītiņa viņi ar Amantu virtuvē iedzēra pa glāzei viskija. Sadegušais sautējums bija izsviests ārā un logi atvērti, lai izvēdinātu telpu. Viņi abi jutās mazliet apreibuši.
   — Man nebija nekā vairāk kā tikai cerība, — Kellahens sacīja. — Bet zibens nav vienmēr vienādi spēcīgs. Dažreiz tas ir tikai neliels elektriskais lādiņš, un vairums cilvēku to pat neievēro, ja negadās tam tieši ce]ā. Zibens iesper samērā bieži, it īpaši tad, ja līdzenā vietā paceļas kāds vadītājs, kā, piemēram, mūsu antena. Bet mēs saņēmām pilnu devu, pareizāk sakot, to dabūja šis milzenis, un es nedomāju, ka viņš vēl būtu salabojams. Šķiet, — viņš, mazliet samulsis, turpināja, — mēs abi lūdzāmies vienu un to pašu, pēc tam kad es biju pārcirtis zemes- vadu . . .
   —    Jā, — Amanta sacīja. — Es uzminēju, kas tev padomā. Bet es nelūdzu dievu, Kellahen, dārgais!
   —    Ko tad tu tur skaitīji?
   Viņa šķelmīgi palūkojās vīrā, tad paraustīja plecus un pasmaidīja.
   —    Ak tu par to. Tie bija buramie vārdi. Tos man iemācīja māte. Ar tiem var piesaukt zibeni, lai nosper tavu ienaidnieku . . . Bet tagad diezgan pļāpāts! — Viņa naski piecēlās. — Paies vesela mūžība, kamēr es atkal dabūšu cepeškrāsni tīru. Un tev, Kellahen, vajadzētu aizvākt to lielo zelli no halles.
   Viņš domīgi raudzījās sievā. Tad papurināja galvu.
   —    Paklausies, tas man kaut ko atgādināja: kur gan ir mazie ripeļi? Es nevienu neesmu manījis. Daži taču bija palikuši, kad mēs . ..
   —    O, viņi visi ir tur lejā savā alā zem zālāja. Un arī Pīters ir tur …
   —    Ak dievs! — Kellahens iesaucās un devās uz durvīm. — Man jāiet palīgā …
   —    Nomierinies, Kellahen! — Amanta sacīja. — Viņi atstāja visu melno darbu lielajam. Viņi sēž lokā apkārt un skatās.
   —    Ko skatās, apžēlojies?
   —     Skatās, kā Pīters un Trīspadsmitais spēlē šahu. Kad mani tur sasēja un izvilka laukā — tas notika tik ātri, ka es nepaguvu ne iekliegties, — Pīters bija tā nogrimis spēlē, ka pat galvu nepagrieza. Un nav nekāds brīnums: Trīspadsmitais, varu derēt, viņu sakaus!

H. KATNERS
STRUPCEĻĀ

   Tors bija pirmais robots, kas nezaudēja prātu. Starp citu, būtu bijis labāk, ja viņš būtu sekojis savu priekšteču paraugam.
   Visgrūtākais, protams, ir radīt pietiekami sarežģītu domājošu mašīnu, kas tajā pašā laikā nebūtu pārāk komplicēta. Robots Bol- ders IV atbilda šīm prasībām, taču nepagāja ne trīs mēneši, kad viņš sāka izturēties ļoti dīvaini: uz jautājumiem atbildēja nesakarīgi un gandrīz visu laiku truli raudzījās vienā punktā. Kad viņš patiešām kļuva bīstams apkārtējiem, kompānija nolēma atbrīvoties no viņa. Tā kā robotu, kas izgatavots no duraloja, nevar iznīcināt, Bolderu IV apbedīja cementā. Cementa masa vēl nebija sacietējusi, kad tajā vajadzēja iemest arī Marsu II.
   Roboti darbojās, tas tiesa, bet tikai zināmu laiku. Pēc tam viņu smadzenēs kaut kas sabojājās, un tie izgāja no ierindas. Kompānija pat nevarēja izmantot viņu detaļas, jo sacietējušais plastmasu sakausējums nepadevās pat autogēna liesmai. Un tā nu tagad jau divdesmit astoņi prātu zaudējuši roboti atdusējās cementa bedrēs, kas kompānijas galvenajam inženierim Harnahenam atgādināja Redingas cietumu.
   —   Un neviens viņu kapu nezina! — Har- nahens patētiski iesaucās, izstiepies savā kabinetā uz dīvāna un laizdams gaisā dūmu gredzenus.
   Harnahens bija gara auguma cilvēks ar nogurušām acīm un mūžīgi sarauktu pieri. Nebija viegli dzīvot šajā laikmetā, kad gigantiskie tresti, tiekdamies pēc ekonomiskās kundzības, ik brīdi bija gatavi pārkost cits citam rīkli. Trestu cīņa zināmā mērā atgādināja feodālo laiku niknos ķīviņus. Ja kāda kompānija cieta sakāvi, uzvarētāja to pievienoja sev, un — «ak vai zaudētājiem!».
   Vandams, avāriju dienesta inženieris, sēdēdams uz galda malas, kodīja nagus. Viņš izskatījās pēc rūķīša — maziņš, ar tumšu ādu un gudru, krunkainu seju, tikpat bezkaislīgu kā robotam Toram, kas nekustīgi stāvēja pie sienas.
   ' — Kā tu jūties? — Vandāms jautāja, pa- raudzīdamies uz robotu. — Vai tavas smadzenes vēl nav sabojājušās?
   —   Smadzenes man ir pilnīgā kārtībā, — Tors atbildēja. — Esmu gatavs atrisināt jebkuru uzdevumu.
   Harnahens apsviedās uz vēdera.
   —    Okei! Tad atrisini šādu: Laksingemas kompānija atņēmusi mums doktoru Sedleru
   līdz ar viņa formulu dzelzs aizstājēja elastības robežu palielināšanai. Šis nelietis strādāja mums, kamēr te viņam maksāja vairāk. Tiklīdz šie mūs pārsolīja, viņš pārbēga uz Laksingemu.
   Tors pamāja.
   —    Vai viņam šeit bija līgums?
   —    Četrpadsmit-x-septiņi. Parastais metalurgu līgums. Praktiski nelaužams.
   —    Tiesa nostāsies mūsu pusē. Taču Lak- singemas ķirurgi, plastisko operāciju speciālisti, pasteigsies pārveidot Sedlera ārieni un pirkstu nospiedumus. Prāva ilgs . . . divus gadus. Pa to laiku Laksingema izspiedīs no Sedlera formulas visu iespējamo.
   Vandams savilka briesmīgu grimasi.
   —    Atrisini šo uzdevumu, Tor!
   Viņš asi paskatījās uz Harnahenu. Viņi abi zināja, kas tagad notiks. Ne velti viņi visas cerības lika uz Toru.
   —    Vajadzēs pielietot spēku, — Tors sacīja. — Jums nepieciešama formula. Robots nav atbildīgs likuma priekšā — tā ir bijis līdz šim. Es došos uz Laksingemu.
   Harnahens nepaguva caur zobiem novilkt ne visai apmierinātu «okei», kad no Tora vairs nebija ne miņas. Galvenais inženieris sarauca pieri.
   —    Jā, es zinu, — teica Vandams. — Viņš vienkārši tur ieies un pievāks formulu. Un mūs atkal sauks pie atbildības par to, ka izgatavojam mašīnas, kuras nav iespējams vadīt.
   —    Vai rupjš spēks ir labākais loģiskais atrisinājums?
   —    Acīmredzot visvienkāršākais. Toram nav vajadzības izstrādāt sarežģītas legālas metodes. Viņš ir neiznīcināms. Viņš vienkārši ieies Laksiņgemā un paņems formulu. Ja tiesa nospriedīs, ka Tors ir bīstams, mēs viņu apraksim cementā un izgatavosim citus robotus. Viņam, kā zināt, nav sava «es». Viņam tas ir vienalga.
   —    Mēs bijām gaidījuši vairāk, — Harnahens norūca. — Domājošai mašīnai jābūt spējīgai darīt daudz ko.
   —    Tors spēj darīt daudz ko. Kamēr nav sajucis, tāpat kā citi. Viņš ir atrisinājis katru problēmu, ko esam tam devuši. Tors tika galā pat ar sabiedrisko tendenču diagrammu, kas nevienam citam nebija pa spēkam.
   Harnahens pamāja.
   —    Jā, viņš pateica, ka tiks ievēlēts Snou- menijs, un tas izglāba kompāniju no lielām nepatikšanām. Viņš prot gluži labi domāt. Varu derēt, ka nav tāda uzdevuma, ko viņš nespētu atrisināt. Un tomēr viņam pietrūkst radošas izdomas.
   —    Ja būs izdevība … — Vandams pēkšņi aprāvās un mainīja sarunas tematu. — Lai nu kā, mums ir robotu izgatavošanas monopols. Un tas kaut ko nozīmē. Būtu laiks dot. rīkojumu izgatavot vairākus Tora tipa robotus.
   —          Vēl mazliet jānogaida. Jāredz, vai Tors nesajuks prātā. Viņš ir sarežģītākais no visiem, ko līdz šim esam izgatavojuši.
   Vizifonā uz galda pēkšņi atskanēja nikni bļāvieni:
   —    Harnahen! Draņķīgais, bezdievīgais slepkavniek! Tu . ..
   —    Es to fiksēju, Bleik! — galvenais inženieris iesaucās, uzsliedamies kājās. — Pēc stundas pret jums tiks ierosināta apsūdzība par noķengāšanu.
   —    Sūdzies, cik patīk, nolādētais! — rēca Bleiks no Laksingemas kompānijas. — Es aiziešu pats un ielauzīšu tavu nokārušos gorillas žokli! Dievs mans liecinieks, es tevi sadedzināšu un nospļaušos tavos pelnos!
   —    Tagad viņš draud mani nogalināt, — Harnahens skaļi sacīja Vandamam. — Par laimi es to visu ierakstu lentē.
   Bleika tumšsarkanā seja uz ekrāna piepūtās un kļuva neskaidra, taču tūlīt pat tās vietā parādījās cits portrets — Laksingemas policijas priekšnieka Jeila gludi skūtā, laipnīgā fizionomija. Jeils izskatījās noraizējies.
   —    Paklausieties, mister Harnahen, — viņš nopietni sacīja, — tas nu nekur neder. Vai mēs nevarētu parunāt prātīgi? Galu galā es esmu likuma sargs . ..
   —    Ha! — Vandams iesmējās sotto voce[7].
   —    … un nevaru pieļaut atklātu vardarbību. Varbūt jūsu robots ir zaudējis prātu? — viņš ar cerību piebilda.
   —    Robots? — Harnahens, aci nepamirkšķinājis, jautāja. — Nesaprotu. Kāds robots?
   Jeils nopūtās.
   —    Tors. Protams, Tors. Kurš gan cits? Kā redzu, jūs par to nekā nezināt, — Jeils atļāvās to pateikt ar diezgan neslēptu sarkasmu. — Nupat šeit Laksingemā bijis jūsu Tors un izstrādājis velnišķīgu numuru.
   —    Nevar būt!
   —    Fakts! Viņš burtiski ielauzies ēkā. Sargi mēģinājuši viņu aizturēt, bet viņš tos notriecis zemē un tikai gājis uz priekšu. Tad viņam uzšļākta liesmu strūkla, taču arī tas nav līdzējis. Darbā laisti visi aizsardzības ieroči, kas ir Laksingemas kompānijas arsenālā, bet šis jūsu velnišķīgais robots tikai soļojis tālāk. Viņš sagrābis Bleiku aiz rīkles un piespiedis atslēgt laboratorijas durvis. Tur viņš vienam no tehniķiem atņēmis formulu.
   —    Esmu ļoti pārsteigts, — Harnahens, izlikdamies šokēts, sacīja. — Starp citu, kas tas bijis par tehniķi? Vai viņa vārds nav Sedlers?
   —    Es nezinu … vienu acumirkli! Jā, Sedlers.
   —    Bet Sedlers taču ir mūsu darbinieks, — inženieris paskaidroja. — Viņu ar mums saista nelaužams līgums. Visas viņa izstrādātās formulas pieder mums.
   Jeils noslaucīja sviedrus no sejas.
   —    Mister Harnahen, es jūs lūdzu!"— viņš izmisis sacīja.. — Iedomājieties sevi manā vietā! Mans pienākums ir kaut ko darīt šai lietā. Jūs nedrīkstat Jaut vienam no saviem robotiem pielietot rupju spēku kā šajā gadījumā. Tas ir pārāk … pārāk …
   —    Izaicinoši? — Harnahens pateica priekšā. — Redziet, kā jau teicu, man par to nekas nav zināms. Es pārbaudīšu un tad vēlreiz sazināšos ar jums. Starp citu, es iesniegšu sūdzību pret Bleiku. Par lamāšanos un slepkavības draudiem.
   —    Ak mans dievs! — Jeils iesaucās un izslēdza vizifonu.
   Vandams un Harnahens priecīgi saskatījās.
   —    Jauki, jauki! — rūķim līdzīgais Vandams noklukstēja. — Viņi nekā nevar iesākt. Bleiks nemēģinās ietekmēt'mūs ar bombardēšanu — kā mums, tā viņiem ir pārāk labi pretgaisa aizsardzības ieroči, tā ka lieta ies caur tiesu. Tiesāsimies! — Viņš greizi pasmīnēja.
   Harnahens atkal izstiepās uz dīvāna.
   —    Tas bija ļoti gudri darīts, ka mēs koncentrējām visus spēkus šo robotu izgatavošanai. Pēc desmit gadiem mūsu kompānijai piederēs visa pasaule. Un arī citas pasaules. Mēs varēsim sūtīt kosmosā kuģus, ko pilotēs roboti.
   Durvis atvērās, un ienāca Tors. Viņa ārienē nebija manāmas nekādas grūtā pārbaudījuma pēdas. Robots nolika uz galda šauru metāla plāksnīti.
   —    Te ir Sedlera formula.
   —    Vai tu esi ievainots?
   — Mani nevar ievainot.
   Tors piegāja pie kartotēkas, izņēma kādu aploksni un atkal nozuda. Harnahens piecēlās, lai aplūkotu metāla plāksnīti.
   —     Jā, te tā ir. — Viņš iebāza plāksnīti transportiera atverē. — Dažreiz viss nokārtojas gaužām viegli. Liekas, šodien diezgan strādāts. Bet paklausieties, ko Tors tagad grib darīt?
   Vandams jautājoši paraudzījās uz viņu.
   —     Ko viņš meklēja kartotēkā? Kas viņam padomā? — Harnahens paskatījās rādītājā. — Materiāli par elektroniku. Nesaprotu, kam tie viņam vajadzīgi. Varbūt viņš pats uz savu roku grib kaut ko konstruēt.
   —     Iespējams, — Vandams sacīja. — Iesim paskatīsimies!
   Viņi nobrauca ar liftu robota darbnīcā pagraba stāvā, taču telpa bija tukša. Harnahens ieslēdza vizifonu.
   — Pārbaude. Kur ir Tors?
   —     Vienu mirkli, ser… Septītajā lietuvē. Vai savienot jūs ar vadītāju?
   — Jā. Aiver? Ko dara Tors?
   Aivers paberzēja apaļo pauri.
   —     Velns viņu zina! Iedrāzās te, paķēra elastības robežu tabulu un atkal aizskrēja. Mazdrusciņ pagaidiet! Šķiet, viņš atkal ir šeit.
   —     Es gribu ar viņu parunāt, — Harnahens sacīja.

   —     Tūlīt… — Aivera raupjā seja nozuda un pēc mirkļa atkal parādījās. — Nenoķēru.
   Viņš tikai pagrābis gabalu sintoplata un ir jau prom.
   —    Hm-m-m… — Vandams norūca.
   —   Vai jūs domājat. . .
   —     Ka viņš sajucis prātā, tāpat kā citi? — Harnahens saviebās. — Tie tā nerīkojās. Taču — viss ir iespējams.
   Tieši tajā brīdī darbnīcā ienāca Tors, savās plastmasas rokās nesdams veselu lēveni daždažādu detaļu un materiālu. Nepievērsdams uzmanību abiem cilvēkiem, viņš nokrāva visu uz galda un sāka ātri un rūpīgi kaut ko montēt.
   —    Viņš nav jucis, — Harnahens sacīja.
   —   Spuldzīte deg.
   Tora pierē bija sarkana signālspuldzīte, kas iedegās, kad robots risināja kādu problēmu. Tas bija jaunievedums, kas palīdzēja kontrolēt robotu garīgo līdzsvaru. Ja spuldzīte degtu ar pārtraukumiem, būtu pamats uztraukties — vajadzētu sagatavot jaunu cementa bedri, kur apglabāt prātā jukušo robotu.
   —    Tor! — Vandams asi uzsauca.
   Robots neatbildēja.
   —    Tai jābūt sarežģītai problēmai, — Harnahens sarauca pieri. — Interesanti, kas gan tas varētu būt?
   —    Mani vairāk interesē, kas viņu uz to pamudinājis, — sacīja Vandams. — Acīmredzot kāds nesens notikums. Varbūt viņš grib uzlabot dzelzs aizstājēja ražošanas tehnoloģiju?
   —    Iespējams. Hm-m-m . ..
   Labu brīdi viņi vēroja darbā aizņemto robotu, bet nekādā skaidrībā netika. Beidzot abi inženieri atgriezās Harnahena kabinetā, iedzēra pa glāzītei un turpināja prātot, ko gan Tors varētu būt izgudrojis. Vandams palika pie sava, ka tas būšot kāds uzlabojums dzelzs aizstājēja ražošanā. Harnahens tam nepiekrita, taču pats neko labāku izdomāt nevarēja.
   Viņi vēl joprojām noņēmās ar minējumiem, kad pa vizifonu paziņoja, ka pagraba stāvā noticis sprādziens.
   —    Atomenerģija! — Harnahens izdvesa, vienā rāvienā pietrūkdamies no dīvāna. Viņš metās uz liftu, Vandams steigšus sekoja. Pagraba stāvā grupiņa cilvēku bija sapulcējušies pie Tora darbnīcas durvīm.
   Harnahens izspraucās cauri un, pārkāpis pāri slieksnim, nokļuva cementa putekļu mākonī. Kad tas izklīda, viņš ieraudzīja pie savām kājām Tora sašķaidītās atliekas. Bija pilnīgi skaidrs, ka robots vairs nav izlabojams.
   —    Jocīgi gan! — Harnahens murmināja. — Sprādziens nebija sevišķi spēcīgs. Taču, ja tas iznīcināja Toru, tam vajadzēja sagraut visu rūpnīcu vai vismaz pagraba stāvu. Duralojs ir pa pusei izkusis.
   Vandams neko neatbildēja. Pacēlis acis,. Harnahens redzēja, ka avāriju dienesta inženieris cieši raugās, putekļu mākonī, kur
   dažu pēdu atstatumā no viņiem gaisā karājās kāds dīvains priekšmets.
   Tas neapšaubāmi bija kaut kāds aparāts. Harnahens pazina dažas detaļas, ko Tors bija ienesis savā darbnīcā. Bet kopskats bija diezgan mulsinošs. Nebija saprotams, kādam nolūkam šī ierīce izmantojama. Tā izskatījās līdzīga rotaļlietai, ko kāds neparasts bērns samontējis no mazajiem konstruktoriem domātā detaļu komplekta.
   Apmēram divas pēdas garā un pēdu platā cilindriskas formas korpusā bija iemontēta lēca, dažādas kustīgas detaļas un spirāliska spole. Aparāts dūca.
   Tas bija viss.
   —    Sasodīts! — Harnahens sacīja. — Kas gan tas varētu būt?
   Vandams piesardzīgi pakāpās atpakaļ un steidzīgi izkliedza strupas pavēles. Sienas paneļi sabīdījās kopā, un pie avāriju dienesta inženiera piesteidzās zilā formā ģērbies cilvēks.
   —    Telpa ir nobloķēta, šef!
   —    Labi, — Vandams sacīja. — Pielietojiet šiem puišiem hipnozes procedūru. — Viņš norādīja uz klātesošo strādnieku bariņu. Tie sāka nemierīgi mīņāties.
   —    Mēs gribētu zināt, kāpēc, ser! — kāds iesaucās.
   Vandams pavīpsnāja.
   —    Tāpēc, ka tā vajag. Jūs redzējāt, kas palicis pāri no Tora. Ja kļūs zināms, ka viens no mūsu neiznīcināmajiem robotiem ir iznīcināts, pārējās kompānijas neturēs rokas klēpī. Vai atceraties, kas notika ar mūsu vecā parauga robotiem? Tos ļaunprātīgi bojāja, un tieši tāpēc mēs izgudrojām duraloja robotu. Tas ir vienīgais praktiski derīgais tips. Mēs tikai izdzēsīsim no jūsu atmiņas faktu, ka Tors ir izkusis. Tad ne Laksingemas kompānija, ne pārējās nevarēs uzzināt to pat tādā gadījumā, ja jums pielietos skopolamīnu.
   Nomierinājušies strādnieki cits pēc cita izgāja laukā. Harnahens vēl arvien neizpratnē raudzījās uz aparātu.
   —    Tam nav neviena slēdža, — viņš sacīja. — Interesanti, kas to iedarbina?
   —    Varbūt doma, — Vandams ieteicās. — Bet esiet piesardzīgs! Mēs nedrīkstam to iedarbināt, iekāms nezinām, kam tas domāts.
   —    Jums taisnība, — Harnahens piekrita, un viņa seja piepeši pārvērtās. — Tikai tagad es sāku apjaust kopsakarību. Tors taču tika uzskatīts par neiznīcināmu.
   —    Nekas nav absolūti neiznīcināms.
   —    Zinu. Bet duralojs . . . hm-m-m . . . Pa- raugieties uz šo lēcu. Vai tās uzdevums nevarētu būt fokusēt kādus spēcīgus starus, kas sagrautu sakausējuma atomstruktūru? Taču nē. Tas, kas palicis pāri no Tora, vēl arvien ir duralojs. Tātad tas nevar būt. Un tomēr … Sargieties! — Harnahens strauji pasitās sānis, izvairīdamies no aparāta, kas lēnām sāka rotēt gaisā.
   Vandams atsprāga pie durvīm.
   —   Jūs to iedarbinājāt! Taisāmies, ka tiekam laukā no šejienes!
   Taču bija jau par vēlu. Aparāts aizdrāzās pāri viņa galvai, noraudams sirmo matu 'šķipsnu, un atsitās pret pagraba stāva metāla starpsienu. Harnahens un Vandams "stāvēja robota darbnīcas durvīs un noraudzījās, kā dīvainā ierīce lēnām izgrauž sev ceļu cauri masīvajam metāla slānim.
   Pēc mirkļa tās vairs nebija.
   Harnahens atskatījās uz vizifona ekrānu. Sprādziena spēks bija to saplēsis. Viņš nodrebēja un sacīja:
   —   Sekosim šim daiktam. Bet… kā jums šķiet… — viņš aprāvās.
   Vandams vērīgi paskatījās uz galveno inženieri.
   —    Ko jūs gribējāt teikt?
   —   Neko. Es tikai minu. Bet. . . man ienāca prātā doma par mehānisko mutāciju.
   —    Jūs esat jucis gluži tāpat kā robots, — Vandams noteikti sacīja. — Mehāniskā mutācija? Blēņas!
   —   Un tomēr padomājiet. Kad dzīvība sasniedz zināmu attīstības pakāpi, notiek mutācija. Tas ir bioloģijas likums. Varbūt Tors radīja par sevi sarežģītāku robotu un … un …
   —    Šī konstrukcija, — Vandams sacīja, norādīdams uz caurumu sienā, — lai kas tā būtu, nav robots. Tā ir mašīna. Un nedomājoša mašīna. Bet tai ir spēks, milzīgs spēks. Mūsu uzdevums ir noskaidrot, kā šis spēks izmantojams. — Viņš brīdi vilcinājās. — Vai mēs nevarētu iegūt kādu informāciju no Tora smadzenēm?
   Harnahens pakratīja galvu.
   —    Neiespējami. Viņa smadzenes ir izdegušas. Es to konstatēju.
   —    Un roboti piezīmes neatstāj. Nu, bet jābūt taču kaut kādai iespējai noskaidrot, ko šis aparāts dara.
   —    Tas izdedzina caurumus metālā — to mēs jau zinām, — Harnahens sacīja.
   —    Un apstādina pulksteņus, — Vandams piemetināja, paskatījies uz savu rokas hronometru. — Lai izprastu šo robota izgudrojumu, mums jāmēģina sevi iedomāties viņa vietā.
   Harnahens nikni paskatījās uz Vandamu un steigšus izgāja pa durvīm metāla starpsienā. Otrā pusē no aparāta vairs nebija ne miņas. Caurums griestos norādīja, kur tas palicis.
   Viņi uzbrauca vestibilā, un tur televizors tos informēja, ka aparāts atrodas kādā mehāniskajā cehā un nekā nedara. Kad Harnahens un Vandams ieradās tur, tas arvien vēl nekustīgi karājās gaisā. Pie precīzās rindās novietotajām piecdesmit virpām stāvēja strādnieki un izbrīnījušies blenza uz nepazīstamo aparātu.
   Pienāca ceha vadītājs.
   —    Kas tas ir? — viņš jautāja. — Kāds no laksingemiešu jokiem? Varbūt bumba?
   —    Ko tas šeit izdarīja?
   —    Neko lielu. Tikai virpas nestrādā.
   Vandams paņēma garu kārti ar metāla uzgali un tuvojās aparātam. Tas lēnām atvirzījās. Inženieris iedzina to kaktā un pabikstīja ar kārti — nekādu rezultātu. Dūcošā skaņa neizmainījās.
   —    Pamēģiniet tagad iedarbināt virpas! — Harnahens ierosināja.
   Virpas vēl arvien nedarbojās. Bet aparāts, it kā sajuzdams jaunas iekarojamas pasaules, aizslīdēja pie durvīm, izurbās tām cauri un nozuda.
   Tagad tas atradās ārpus milzīgās ēkas. Stāvēdami uz balkonveida izbūves pie ma- sīvās celtnes sienas, Harnahens un Vandams noraudzījās, kā tas, līgani šūpodamies, paceļas debesīs. Kaut kur tālu augšā tas nozuda skatienam, un tai pašā mirklī lejup šķindēdamas nobira pleksistikla drumslas — viņi tikko paguva izvairīties no tām.
   —    Augšā! — Harnahens īsi iesaucās. — Baidos, ka tas ielauzies pie Tvilla!
   Komentāri te bija lieki. Džozefs Tvills bija viens no kompānijas līdzīpašniekiem, dievam līdzīga būtne, kas mitinājās augšējo torņu izretinātajā atmosfērā.
   Uztrauktie sargi ielaida viņus Tvilla apartamentos. Nojauta Harnahenu nebija vīlusi — bija noticis visļaunākais. Noslēpumainais aparāts tagad dūca uz šefa rakstāmgalda. Pats Tvills, sašļucis aiz bailēm, čurnēja savā krēslā un blenza uz to. Ik pēc trim minūtēm
   viņš krampjaini noraustījās, nobālēja, un tad atkal lēnām atguvās.
   Vandams izrāva revolveri.
   —    Sadabūjiet man autogēnu! — viņš nokliedza un tuvojās aparātam. Tas paslīdēja uz Tvilla pusi, un avāriju dienesta inženieris, aši pagriezies, izšāva. Viņš netrāpīja. Aparāts mazliet pacēlās gaisā, uz brīdi apstājās, tad izurbās cauri galda virsmai, atvilktnēm, paklājam, grīdai un nozuda. Dūkoņa attālinājās.
   Tvills noslaucīja nosvīdušo seju.
   —    Kas tas bija? — viņš tikko dzirdami jautāja. — Laksingemiešu triks? Es domāju .. .
   Vandams skatījās uz Harnahenu, kas stostīdamies sniedza šefam paskaidrojumus.
   —    Tagad mēs to tomēr iznīcināsim, — viņš nobeidza. — Autogēns to viegli izkausēs, tas nav no duraloja.
   Tvills bija jau daļēji atguvis savu cienīgo stāju.
   ■—• Pagaidiet! — viņš aizturēja Harnahenu, kas grasījās doties uz durvīm. — Neiznīciniet to bez sevišķas nepieciešamības. Tas nozīmētu uzspridzināt dimantu raktuves. Tā var izrādīties ļoti vērtīga lietiņa, kaut vai kā ierocis.
   —    Vai tas jums nodarīja ko ļaunu? — Vandams jautāja.
   —    Nē, neko sevišķu. Tikai sirds man brīžiem pēkšņi sarāvās un apstājās, bet tad atkal sāka ritmiski pukstēt.
   —    Uz mani tas tā neiedarbojās, — Harnahens sacīja.
   —    Patiešām? Nu labi, ja jums tas jāiznīcina, iznīciniet. Taču nedariet to, iekāms tas nav absolūti nepieciešams. Tors bija gudrs robots. Ja mēs varētu noskaidrot, kam šis aparāts domāts …
   Izgājuši no Tvilla kabineta, Vandams un Harnahens saskatījās. Šefam, protams, bija taisnība. Šis aparāts varēja būt ārkārtīgi vērtīgs, ja vien būtu iespējams uzzināt, kā tas izmantojams. Pēc izskata neko nevarēja pateikt. Tas bija izkausējis metālu, bet to spēja izdarīt ari lodlampa un termīts. Tā neredzamie izstarojumi bija ietekmējuši Tvilla sirds darbību. Taču šis fakts neko neizskaidroja. Robots nevarēja būt konstruējis šo aparātu tikai tāpēc, lai sagādātu Tvillam nepatīkamus brīžus.
   Viņi neprata to vadīt, bet tas nenozīmēja, ka tas vispār nebūtu vadāms. Taču vienīgi Tors bija zinājis, kādam nolūkam viņš tādā steigā uzbūvējis šo aparātu.
   —    Mēs varam izsekot aparāta izraisītās parādības un, tās summējot, izdarīt attiecīgu secinājumu, — Harnahens sacīja. — Tas būtu viens ceļš, kā noskaidrot tā izmantošanas iespējas.
   Vandams darbojās ap vestibila teleiekārtu.
   —    Vienu acumirkli! Es gribu noskaidrot… — Viņš kaut ko asi pateica mikrofonā un, satriekts līdz sirds dziļumiem, novaidējās.
   Rūpnīca bija apstājušies visi pulksteņi, Visi precīzie mērinstrumenti bija sabojājušies. Seismogrāfs rādīja, ka notiek spēcīga zemestrīce. Barometrs vēstīja, ka trako taifūns. Spriežot pēc atomskaldītāja darbības, visa matērija bija gandrīz neiespējami inerta.
   —    Tas ir Planka neiespējamības faktors, — Harnahens nikni sacīja, ķerdamies kā slīcējs pie salmiņa. — Tas apgāž iespējamības likumus…
   —    Nezaudējiet galvu! — Vandams ieteica. — Drīz jūs sāksit skaitīt savus pirkstus. Mums ir darīšana ar objektīvu, loģisku zinātni. Ja mēs atradīsim pareizo atslēgu, viss būs skaidrs kā diena.
   —    Bet mēs taču nezinām robota prāta spēju robežas. Varbūt viņš ir radījis kaut ko tādu, kas mums vispār nav aptverams.
   —    Šķiet, tā nu nebūs vis, — Vandams lietišķi sacīja. — Līdz šim, raugoties no mūsdienu zinātnes viedokļa, aparāts nav izdarījis neko neiespējamu.
   Televizors histēriski ieķērcās. Pētniecības nodaļā B-14 visi cilvēki bija pārvērtušies par skeletiem un pēc tam pavisam izgaisuši. Tas, protams, bija aparāta darbs.
   —    Rentgenstari, — Vandams, mazliet aizsmacis, sacīja. — Vienalga, es tomēr sameklēšu autogēnu. Tad es jutīšos drošāk.
   Kad viņi bija sadabūjuši šo ierīci, televizors pavēstīja, ka nozudušie cilvēki atkal atrodas savās vietās un notikušais uz tiem
   nav atstājis nekādu ļaunu iespaidu. Pa to laiku aparāts bija apciemojis kadru daļu, līdz histērijai pārbiedējis sekretāri, izdzēsis luminiscējošās spuldzes un novedis milzīgu seifu bezsvara stāvoklī, tā ka tas karājās pie griestiem starp sašķaidītas plastmasas dris- kām.
   —    Tagad tas anulē gravitāciju, — Harnahens sarūgtināts sacīja. — Pamēģināsim savilkt visu kopā. Līdz šim mēs esam uzzinājuši, ka aparāts anulē gravitāciju, padara cilvēkus neredzamus, izslēdz elektrisko strāvu un izraisa Tvillam sirds lēkmi. Tātad —- tam ir izteikti nihilistiska tendence.
   —    Nav šaubu, ka kļūst arvien ļaunāk, — Vandams piekrita. — Bet, lai mēs varētu šo nolādēto mašīnu iznīcināt, tā vispirms jādabū rokā.
   Iedams uz liftu, viņš vēl apstājās pie tuvākā televizora. Vēstis nebija iepriecinošas. Aparāts bija iekļuvis pārtikas noliktavā un saraudzējis visu pienu.
   —   Man patiktos uzlaist to Laksingemas kompānijai, — Harnahens sacīja. — Tur tas visu apgrieztu ar kājām gaisā. Mīļais dievs, kā tas cenšas kaitēt mums! Kaut mēs zinātu, kā tas vadāms!
   —    Telepātiski, — Vandams jau otrreiz izteica šādu domu. — Bet mēs nedrīkstam to mēģināt. Spriežot pēc tā, ko šī mašīna ir jau izdarījusi, tā var saskaldīt neitronos visu apgabalu, ja mēs… ha, ha! .. . iedomātos to vadīt!
   —   Varbūt tikai robots spēj to vadīt, — Harnahens ieteicās, uzsita skaļu knipi, un viņa seja sāka starot. — Pag, pag! Man ir ideja — Tors II!
   —    Ko?
   —    Otrs robots, kas uzbūvēts pēc Tora parauga. Tas ir jau gatavs — pilnīgi pabeigts, apgādāts ar garīgo bagāžu veselas bibliotēkas apmēros. Vēl tikai jāuzpilda enerģija. Jā, tas ir pareizais ceļš. Mēs nevaram izdomāt, kāds ir šā aparāta uzdevums, bet otrs tāds pats robots kā Tors to spēs. Tas ir pilnīgi loģiski, vai ne?
   —    Pārāk loģiski, — Vandams vilcinādamies sacīja. — Bet ja nu Tors II lieto šo aparātu pret mums? Tā var būt ierīce robotu pārvēršanai par augstāko valdošo sugu.
   —    Tagad jūs runājat kā jucis, — Harnahens sacīja un smīnēdams aizgriezās, lai pa vizifonu nodotu rīkojumus. Pēc piecpadsmit minūtēm Toram II vajadzēja būt pilnīgā darba kārtībā, spējīgam domāt un atrisināt jebkuru uzdevumu.
   Šis stundas ceturksnis tomēr bija nepatīkami nervozs laika sprīdis. It kā ļauna gara iedvesmots, aparāts centās iekļūt ikvienā gigantiskā uzņēmuma nodaļā. Krietnu porciju zelta stieņu tas pārvērta par visparastāko svinu, kam nebija gandrīz nekādas vērtības. Akurāti, pa strēmelei vien tas noplēsa apģērbu kādam ievērojamam klientam augšējā tornī. Tas atkal iedarbināja visus pulksteņus, tikai tagad tie gāja pretējā virzienā. Tas vēlreiz ieradās pie nelaimīgā Tvilla un izraisīja viņam jaunu sirds lēkmi, turklāt no šā brīža šefs sāka izstarot dīvainu, iesārtu spožumu, kas galīgi izzuda tikai mēnesi pēc tam.
   Tas bija dēmons, ļauns gars, burvestība. Šīs piecpadsmit minūtes kompānijas korpusos valdīja lielāks uztraukums nekā toreiz, kad virs torņiem bija parādījušies Laksingemas bumbvedēji. Sakarus pa tālajām televīzijas līnijām traucēja mežonīga rūkoņa. Tvills lādēdamies griezīgā balsī izkliedza paskaidrojumus saviem kompanjoniem Ņujorkā un Čikāgā. Tehniķi un avāriju dienesta personāls hallēs saskrējās cits ar citu. Debesīs lidinājās helikopters, gatavs nogāzt aparātu, ja tas mēģinātu aizbēgt. Ne viens vien kompānijas darbinieks lūdza dievu, lai tas notiktu jo ātrāk.
   Noslēpumainais un neaprēķināmais aparāts jautri riņķoja pa korpusiem, bendēdams cilvēkiem nervus, bet patiesībā nenodarīdams nekādu lielu ļaunumu, vienīgi izraisīdams galīgu jucekli visā kompānijas iekšējā organizācijā. Harnahens grauza nagus, gaidīdams Toru II. Tad viņš kopā ar robotu steigšus iekāpa liftā, lai piebiedrotos Vandamam, kas ar savu autogēnu atradās kādā zemākā stāvā, kur pēdējo reizi bija redzēts aparāts.
   Vandams vērīgi paskatījās robota sejā.
   —    Vai viņš ir par visu informēts un gatavs rīkoties?
   —    Jā, — Harnahens pamāja. — Tor II, tu taču zini, ko mēs gribam, vai ne?
   —    Jā, — robots atbildēja. — Bet, neredzot aparātu, es nevaru jums pateikt, kāds ir tā uzdevums.
   —    Pareizi, — Vandams noņurdēja, kad viņam garām spiegdama aizmetās kāda blondīne. — Tas droši vien ir šajā nodaļā.
   Viņš pirmais devās turp. Nodaļa', kā jau varēja sagaidīt, bija tukša. Telpas vidū, klusi dūkdams, gaisā karājās aparāts. Tors II pagāja garām Harnahenam un apstājās, intensīvi vērodams noslēpumaino mašīnu.
   —    Vai tas ir kaut kas dzīvs? — Harnahens klusi jautāja.
   —    Nē.
   —    Kāds ir tā uzdevums?
   —    Pagaidiet! Atrisināt problēmu … jā, tas ir radīts, lai atrisinātu problēmu. Bet es nezinu, vai tas veiks savu uzdevumu. Ir tikai viena iespēja, kā to pārbaudīt.
   Tors II pagāja uz priekšu. Aparāts strauji pagriezās, tā ka lēca pievērsās robotam. Nojauta brīdināja Harnahenu. Viņš dzirdēja, ka dūkoņa kļūst stiprāka, un tai pašā acumirklī metās klāt Vandamam. Viņi abi nogāzās zemē aiz rakstāmgalda. Vandama portatīvais autogēns smagi atsitās pret sienu un sāpīgi uzkrita Harnahenam uz kājām.
   Viņš to gandrīz nejuta, jo tūlīt notika kaut kas daudz-svarīgāks. No aparāta lēcas izšāvās spožs, iesārts stars un apgaismoja Toru II. Tai pašā mirklī dūkoņa pārvērtās griezīgā, nervus plosošā kaucienā, kas nevilkās ilgi. Tam sekoja satricinošs sprādziens, kas abus cilvēkus padarīja aklus un kurlus un uzgāza viņiem virsū galdu.
   Harnahens mokoši klepoja un kaut ko murmināja. Pašam par brīnumu, viņš vēl bija dzīvs. Uzrausies kājās, viņš redzēja, ka Vandams streipuļo uz priekšu, paceļ autogēnu un pavērš liesmas strūklu pret aparātu, kas nemaz nemēģina izvairīties. Tas nokaita uguns sarkans un tad sāka kust. Uz grīdas pilēja vara un citu metālu lāses. Ar dobju skaņu aparāts, pareizāk sakot, tā atliekas sabruka nekaitīgā un nejūtīgā lūžņu kaudzītē.
   Vandams izslēdza autogēnu. Dobjā dūkoņa bija apklususi.
   —    Bīstama spēlīte! — viņš sacīja, dusmīgi palūkodamies uz Harnahena pusi. — Es paguvu iejaukties pēdējā brīdī. Vai jūs esat ievainots?
   —    Pēdējā brīdī! — Harnahens pastiepa pirkstu. — Paskatieties!
   Vandams palūkojās norādītajā virzienā. Toru II bija piemeklējis Tora I liktenis. Pa pusei izkusis, viņš gulēja pie durvīm — salauzta mašīna, nekas vairāk.
   Harnahens ar roku noslaucīja notraipīto vaigu un atspiedās pret rakstāmgaldu. Viņa seja lēnām savilkās ņirdzīgā grimasē. Vandams izbrīnā vēroja viņu.
   —    Kāda velna pēc …
   Harnahens sāka gandrīz histēriski smieties.
   —    Tas … tas darbojās! — viņš ar pūlēm izteica. — Kāds . . . kāds trieciens kompānijai! Aparāts parādīja, ko spēj!
   Vandams sagrāba inženieri aiz pleciem un sapurināja. Harnahens nomierinājās, taču lūpas vēl arvien viebās greizā smaidā.
   —    Okei! — viņš beidzot sacīja. — Es . . . es nevarēju nezviegt. Tas ir tik jocīgi!
   —    Kas tad? — Vandams jautāja. — Ja jūs šajā notikumā saskatāt kaut ko smieklīgu . . .
   Harnahens ievilka elpu.
   —    Paklausieties, tas … tas ir strupceļš. Vai jūs vēl arvien nesaprotat, kam šis aparāts bija domāts?
   —    Kaut kādi nāves stari?
   —    Jūs neievērojāt, ko teica Tors II — ka* ir tikai viena iepēja pārbaudīt, vai aparāts var izdarīt to, kam tas paredzēts.
   —    Nu? Kas tad tas būtu?
   Harnahens klusi iesmējās.
   —    Ņemiet palīgā loģiku! Vai atceraties mūsu pirmos robotus? Tos visus sabojāja, tādēļ mēs izgatavojām šķietami neiznīcināmus robotus no duraloja. Un roboti tika izgatavoti, lai atrisinātu problēmas — tāda bija viņu eksistences jēga. Sākumā viss gāja labi un gludi, bet tad šie roboti cits pēc cita sajuka prātā.
   —    To es zinu, — Vandams nepacietīgi ieteicās. — Kāds tam sakars ar šo aparātu?
   —    Viņi kļuva ārprātīgi tādēļ, — Harnahens turpināja, — ka sastapās ar problēmu, ko nespēja atrisināt. Elementāra psiholoģija. Tors I sastapās ar to pašu problēmu, bet viņš to atrisināja.
   Vandama sejas izteiksme liecināja, ka viņš pamazām sāk saprast.
   —    Neiznīcināmības problēma, jā?
   —    Nu kā tad! Agrāk vai vēlāk visus dura- loja robotus sāka nodarbināt šī viņiem acīmredzamā problēma: kā varētu iznīcināt viņus pašus. Mēs viņus bijām izgatavojuši tādus — spējīgus vairāk vai mazāk patstāvīgi domāt. Tas bija vienīgais ceļš, kā padarīt viņus par pietiekami domājošām mašīnām. Tie roboti, kas tagad aprakti cementa bedrēs, sastapās ar sevis iznīcināšanas problēmu, nespēja to atrisināt un kļuva ārprātīgi. Tors I bija gudrāks. Viņš atrada atbildi. Bet bija tikai viena iespēja, kā to pārbaudīt — pašam ar sevi!
   —    Bet… Tors II. ..
   —    Gluži tas pats. Viņš zināja, ka aparāts iznīcinājis Toru I, bet nezināja, vai tas iznīcinās viņu. Roboti spriež nelokāmi loģiski. Viņiem nav pašsaglabāšanās instinkta. Tors II vienkārši izmēģināja aparātu, lai redzētu, vai tas atrisinās viņa problēmu. — Harnahens norija siekalas. — Un tas atrisināja.
   —    Ko mēs teiksim Tvillam? — Vandams neskanīgi jautāja.
   —   Ko mēs viņam varam teikt? Patiesību — ka esam nonākuši strupceļā. Vienīgie noderīgie roboti, ko mēs varam izgatavot, ir domājošās mašīnas no duraloja, un tās pašas sevi iznīcinās, tiklīdz sāks domāt par to, vai tiesām ir neiznīcināmas. Ikviens no šiem robotiem nenovēršami tieksies pēc beidzamā pārbaudījuma — pašiznīcināšanās. Ja mēs ierobežosim viņu domāšanas spējas, viņi nekur nederēs. Ja mēs viņus neizgata- vosim no duraloja, Laksingemas vai kāda cita kompānija tos sabojās. Roboti, protams, ir brīnišķīgs izgudrojums, taču tiem piemīt pašnāvnieciskas tieksmes. Es ļoti baidos, Vandam, bet būs jāsaka Tvillam, ka kompānija ir nonākusi strupceļā.
   Avāriju dienesta inženieris smagi nopūtās.
   —    Tātad tas bija šās ierīces īstenais uzdevums, ko? LTn viss pārējais — tikai nevadāmas mašīnas patvaļīgas darbības rezultāts?
   —    Jā gan.
   Harnahens devās uz durvīm garām pusiz- kusušajām robota atliekām. Viņš skumīgi paraudzījās uz iznīcināto radījumu un nopūtās.
   —    Varbūt kādreiz mēs atradīsim izeju. Bet pašlaik, šķiet, mēs tik tiešām esam strupceļā. Mums nevajadzēja viņu nosaukt par Toru, — Harnahens piebilda, iziedams vestibilā. — Manuprāt, Ahilejs viņam būtu bijis piemērotāks vārds.

P. ANDERSONS
CILVĒKS, KAS ATNĀCA PAR AGRU

   Jār patiesi, cilvēks līdz mūža novakarei ir dzirdējis bez sava gala dīvainu lietu, un viņu tik lēti vairs nevar pārsteigt. Stāsta, ka Miklagārdā karalim troņa priekšā guļot tīra zelta nezvērs, kas slienas uz pakaļkājām un rēc. Man to teica Eilivs Eiriksons, kas tur bijis par sardzes vīru, un šim puisim, kad viņš nav apdzēries, var ticēt. Viņš redzējis arīdzan grieķu uguni, kas deg uz ūdens.
   Tālab, mācītāj, esmu gatavs ticēt tam, ko tu stāsti par Taisnīgo Kristu. Pats esmu bijis Anglijā un Francijā un redzējis, cik pārtikuši tur dzīvo ļaudis. Tam vajag būt bezgala varenam dievam, kas spēj apsargāt tik daudzas karaļvalstis … Un vai tu nesacīji, ka ikviens, kas tiek uzņemts tavā ticībā, dabūs baltas drānas? Es tādas gan gribētu. Mūsu nolādēti drēgnajā Islandes gaisā tās, protams, apbūbēs, bet neliels ziedojums mājas gariem … Kā tu teici — nekādu ziedojumu? Nu pavei tiki Ja vajadzētu, es atteiktos pat no zirga gaļas, jo mani zobi vairs nav tādi kā jaunās dienās, bet katrs saprātīgs vīrs taču zina, cik daudz raižu sagādā mājas gari, ja tie nav pabaroti.
   . . . Nu, iztukšosim vēl pa kausam un aprunāsimies. Kā tev garšo alus? Zini, tas ir mans brūvējums. Šos kausus es dabūju Anglijā pirms daudziem gadiem. Tolaik es biju vēl jauns . . . laiks nestāv uz vietas, nestāv. Pēc tam es atgriezos atpakaļ, mantoju no tēva šo sētu un kopš tā laika neesmu to vairs atstājis. Jauneklim nav nemaz slikti braukāt līdzi vikingiem, bet, kad kļūsti vecāks, tad tikai atskārsti, kur slēpjas īstā bagātība: tā ir tepat — zemē un lopos.
   Piemet vēl kurināmo, Jalti. Kļūst vēsi. Dažkārt man liekas, ka ziemas tagad ir aukstākas nekā manos zēna gados. Torbrands no Lašu ielejas saka to pašu. Viņš domā, ka dievi ir sadusmojušies, tālab ka tik daudzi novērsušies no viņiem. Tev, mācītāj, nenāksies viegli dabūt Torbrandu savā pusē. Viņš ir stūrgalvis. Es toties esmu atklāts un vismaz mīļu prātu uzklausu otru.
   . . . Redzi, vienā lietā tu esi alojies. Pasaules gals nav gaidāms pēc divi gadiem. To es skaidri zinu.
   Ja tu gribi dzirdēt, kā es to dabūju zināt, man jāsaka, ka tas ir gaužām garš stāsts un savā ziņā baisīgs. Ir labi, ka esmu vecs un jau atdusēšos zemes klēpī, pirms sāksies lielā rītdiena. Tas būs savāds laiks, pirms sala milži sāks savas gaitas … ak, jā, es gribēju teikt, pirms erceņģelis pūtīs savu kaujas tauri. [8] es klausos tavā sprediķošanā tālab, ka zinu: Taisnīgais Kristus uzveiks Toru**. Zinu, ka Islandē drīz jo drīz valdīs kristīgā ticība, un labāk ir nostāties līdzās tiem, kas uzvarējuši.
   Nē, es neesmu redzējis nekādas parādības. Tas viss notika pirms pieciem gadiem, un gan mana saime, gan kaimiņi var apzvērēt, ka tas tā bija. Tikpat kā neviens neticēja tam, ko stāstīja svešzemnieks, taču es gan ticēju, kaut vai tālab vien, ka melkulis, manuprāt, nevar nodarīt tik daudz ļaunuma. Es mīlēju savu meitu, mācītāj, un, kad viss bija galā, es viņai salūkoju labu precinieku. Viņa to neatraidīja, taču tagadīt ar vīru dzīvo savā sētā, kas atrodas uz zemesraga, un man ne reizes nav laidusi nekādu ziņu. Kā stāst^, viņas vīrs esot nemierā ar to, ka viņa ir nerunīga un sadrūmusi, un pavadot naktis kopā ar kādu īru draugaļu. Viņš nav vainojams, taču tas mani skumdina.
   Tā, esmu gana iedzēris un tagadīt varu pastāstīt visu, kā īsti bija, un man ne silts, ne auksts, vai tu tam tici vai ne. Ei meičas! . . . Piepildiet vēl kausus, jo, pirms būšu beidzis savu stāstāmo, man būs galīgi izkaltusi rīkle.
   Tas notika pirms pieciem gadiem pašā vasaras sākumā. Tolaik kopā ar mani un manu sievu Ragnhildu dzīvoja tikai divi mūsu bērni, kuriem vēl nebija pašiem savas ģimenes: jaunākais dēls Helgi, kam skaitīja septiņpadsmito ziemu, un meita Torgunna, kurai bija astoņpadsmit. Tā kā meitene bija daiļā, viņai jau bija nākuši precinieki. Taču viņa visiem atteica, un es jau nu neesmu tas, kas spiedīs ar varēm savu meitu iziet pie vīra. Helgi, jāsaka, no laika gala bijis ņiprs un darbā izveicīgs zēns, bet liels trakulis. Šobrīd viņš kalpo Norvēģijas karaļa Olava karadraudzē. Neskaitot bērnus, mūsu saimē bija vēl desmit ļaužu: divi īru vergi, divas kalpones, kas palīdzēja sievai tikt galā ar mājas soli, un pusducis algādžu. Tā nav nekāda mazā saimniecība!
   Tu vēl neesi redzējis, kāds ir viss mans īpašums. Aptuveni divas jūdzes uz vakariem atrodas līcis, bet piecas jūdzes uz dienvidiem, Reikjavikā, ir citu ļaužu sētas. Uz Garā Jekulla pusi lauki iet kalnup, tālab mana zeme ir pauguraina, taču tā man dod labu sienu, bet piekrastē vētra bieži jo bieži atdzen malā kokus. Esmu tur uzcēlis būdu, kur tos salikt, un arīdzan šķūni laivai.
   Iepriekšējā naktī bija plosījies viesulis, tālab citurīt es ar Helgi devos palūkoties, vai malā nav izskaloti koki. Tev, norvēģim, nav ne jausmas, cik vērtīga manta mums, islandiešiem, ir koks,, jo te aug tikai panīkuši krūmāji un visi būvkoki mums jāved šurp no svešām zemēm. Agrākus laikus vīri bieži vien aiz atriebības likuši liesmām aprīt savus naidniekus un to mājokļus, bet mēs tādu darbu ieskatām par vislielāko negantību, lai gan reizumis to padzird vēl šobrīd.
   Tā kā es dzīvoju ar saviem kaimiņiem mierā un saticībā, mēs paņēmām maz ieroču: es nesu cirvi, Helgi — zobenu, un abiem algādžiem, kas nāca mums līdzi, bija šķēpi. Pēc trakā negaisa diena bija skaidra un saule spoži mirdzināja savus starus pār garo, slapjo zāli. Es nolūkojos uz savām leknajām pļavām, govīm ar spīdīgajām mugurām un labi paēdušajām aitām, uz dūmu strūklu, kas pacēlās no jumta cauruma, un domāju, ka man dzīvē tīri labi veicies. Kad manu sētu aizsedza kalna mugura un mēs tuvojāmies krastam, Helgi mati sāka plīvot vieglajā vējā, kas pūta no vakariem. Savādi, cik skaidri man prātā palicis viss todien notikušais, šī diena kaut kā iespiedās atmiņā ciešāk nekā pārējās.
   Mēs aizgājām līdz krastam. Jūra stipri bangoja, un līdz pat pašai pasaules malai bija redzami baltpelēki viļņi. Dažas kaijas, ko bijām aizbaidījuši projām no kādas krastā izskalotas mencas, ķērkdamas laidelējās pāri mūsu galvām. Es ieraudzīju, ka vētra izmetusi malā ne mazums koku, pat veselu aptēstu baļķi. . . Droši vien vētrā bija aizgājis bojā kāds kuģis ar baļķu kravu. Tas bija noderīgs atradums, bet, būdams piesardzīgs, es apņēmos vēlāk nest ziedu dievam,'lai va
   rētu būt drošs, ka koku īpašnieka gars man neatnesīs nelaimi.
   Mēs tobrīd vilkām baļķi uz nojumi, kad Helgi pēkšņi iekliedzās. Skatīdamies turp, kur viņš rādīja, es skrēju pēc sava cirvja. Tolaik mums nebija naidnieku, kas tīkotu atriebties, bet apkārt aizvien klīst visādi vazaņķi.
   Tas cilvēks gan izskatījās pavisam nekaitīgs. Kad viņš klunkurēja pa mitrajām smiltīm mums tuvāk, es nudien domāju, ka viņam nav nekādu ieroču, un nevarēju apjēgt, kas īsti noticis. Tas bija ērmoti ģērbies liela auguma vīrs: viņam bija svārki, bikses un apavi kā visiem citiem, taču tie bija neparasta griezuma un bikšu galus viņš bija nevis sasējis ar siksniņām, bet apjozis ar tādu kā ādas gabalu, kas sniedzās turpat vai līdz ceļgaliem. Savu mūžu nebiju vēl redzējis arīdzan tādu bruņu cepuri: tā bija gandrīz četrstūraina un mugurpusē nosedza kaklu, toties degunu neaizsargāja; noturēties galvā tai palīdzēja ādas sloksnīte. Un vari man neticēt, bet bruņu cepure, kaut nebija no metāla, bija darināta no viena gabala!
   Kad svešais jau bija ticis mums tuvāk, viņš sāka grīļīgi skriet, plātījās un kaut ko klaigāja. Tādā mēlē nebiju dzirdējis runājam nevienu, un esmu taču dzirdējis ne mazumu svešu mēļu; viņa runa izklausījās pēc suņa rejām. Es ievēroju, ka svešzemnieks ir gludi noskuvies un viņa tumšie mati ir īsi apcirpti, un nodomāju, ka viņš varētu būt franču ļaužu. Viņš bija jauns, daiļu vaigu, zilām acīm un pareiziem vaibstiem. Pēc viņa ādas krāsas varēja spriest, ka viņš daudz laika pavadījis telpās, tomēr bija stalti noaudzis.
   —    Vai viņš nav no bojā gājušā kuģa? — vaicāja Helgi.
   —    Viņa drānas nav nedz slapjas, nedz notraipītas, — es atteicu, — un viņš nav ilgi klejojis apkārt, jo zods nemaz nav apaudzis ar bārdu. Taču nav arīdzan dzirdēts, ka te kaut kur tuvumā sērstu kāds svešzemnieks.
   Mēs nolaidām ieročus, svešzemnieks pienāca mums klāt un, smagi elsdams, apstājās. Es ieskatījos, ka viņa svārki un krekls nav aizsieti ciet ar auklām, bet aizdarīti ar kaulam līdzīgiem -ripulīšiem un šūdināti no stingra auduma. Ap kaklu viņš bija apsējies kādu šauru drānas gabalu, kas bija iebāzts svārkos. Visas drānas bija brūnganā krāsā. Viņa apaviem līdzīgus es agrāk netiku redzējis, tie bija varen labi uztaisīti. Viņa svārkus šur tur izraiboja misiņa gabaliņi, un uz abām piedurknēm bija trīs īsas svītriņas; ap roku bija melns apsējs ar baltiem burtiem, un tādi paši burti bija arī uz bruņu cepures. Tās bija nevis rūnu zimes, bet romiešu burti MP [9] . ap vidu viņam bija plata josta, kas turēja pie gurniem maksti ar kādu nelielu, vālei līdzīgu metāla lietiņu, un īsta vāle.
   —    Viņš, kā rādās, ir burvi3, — nomurmināja algādzis Sigurds. — Kam gan citādi viņam visas šis zīmes?
   —    Varbūt tikai rotājumam vai ari lai pasargātu no Jaunas acs, — es lūkoju viņu nomierināt. Tad es pievērsos svešzemniekam:
   —    Es esmu Ospaks Ulvsons no Paugurai- nes. Kādu ļaužu tu esi?
   Viņa krūtis strauji cilājās un acīs vīdēja satraukums. Viņš laikam bija skrējis garu ceļa gabalu. Tad viņš ievaidējās, noslīga zemē un aizsedza seju rokām.
   —    Ja viņš ir sasirdzis, labākais būtu aizvest viņu uz mājām, — teica Helgi.
   Helgi acis mirdzēja — mēs taču te redzam tik maz svešu seju.
   —    Nē … nē … —- Svešzemnieks palūkojās uz mums. — Ļaujiet man brīdi atpūsties . ..
   Norvēģu mēlē viņš runāja diezgan veikli, lai gan vārdus izteica tik neskaidri, ka nebija viegli tos izprast, un viņa runā bija daudz svešzemju vārdu, kurus es nezinu.
   —    Vai mūsu krastā piestājuši vikingi? —- šķēpu pacēlis, jautāja otrs algādzis, vārdā Grims.
   —    Kad tad vikingi ir braukuši uz Islandi? — es nosprauslājos. — Viņi taču dodas pretējā virzienā.
   Svešzemnieks purināja galvu, it kā būtu to sasitis. Tad viņš nedroši pietrausās kājās.
   —    Kas noticis? — viņš vaicāja. — Kas noticis ar pilsētu?
   —    Ar kādu pilsētu? — es pamatoti jautāju.
   —    Ar Reikjaviku. — Viņš smagi nopūtās. — Kur tā ir?
   —    Piecas jūdzes uz dienvidiem, tieši tur, no kurienes tu atnāci — ja vien tu nedomā pašu fjordu, — es sacīju.
   —    Nē! Tur bija tikai kails krasts, dažas nožēlojamas būdas un …
   —   Jalmāram Platdegunim dzirdot, gan nesauc tā viņa sētu, — es brīdināju.
   —    Bet tur taču bija pilsēta! — viņš kliedza, un viņa acis mežonīgi gailēja. — Es šķērsoju ielu, plosījās vētra, un atskanēja grāviens bet pēc tam es atrados piekrastē un pilsēt bija pazudusi!
   —    Viņo ir prātā jucis, — teica Sigurds, soli atkāpdamies. — Uzmanies … ja viņam pie mutes parādīsies putas, tad skaidrs, ka viņš sāks trakot.
   —    Kas jūs tādi esat? — svešzemnieks nomurmināja. — Ko jūs darāt šādos apģērbos? Un kāpēc jums ir šķēpi?
   —    Neliekas, ka viņš būtu negudrs, — sacīja Helgi, — viņš ir tikai izbijies un apjucis. Viņam būs atgadījies kaut kas nelāgs.
   —    Es nestāvēšu līdzās tādam, pār kuru gu] lāsts, — iespiedzās Sigurds un deva kājām ziņu.
   —    Atpakaļ! — es iebļāvos. — Nekusti no vietas, citādi es pāršķelšu tavu utaino pauri!
   Šie vārdi Sigurdu apstādināja, jo viņam nebija neviena radinieka, kas atriebtos par viņu, taču tuvāk nepienāca. Pa to starpu svešzemnieks bija tiktāl nomierinājies, ka vismaz varēja rāmu garu parunāt.
   —     Vai tā bija ūdeņraža bumba? — viņš taujāja. — Vai sācies karš?
   Viņš bieži atkārtoja vārdus ūdeņraža bumba, tā ka es tos vēl tagadīt atminos, kaut gan neesmu drošs, ko tas īsti nozīmē. Liekas, tā būs kaut kāda grieķu uguns. Par to karu jāsaka, ka es neizpratu, kurējo viņš domājis, un tā ari pateicu.
   —     Pagājušajā naktī te trakoja bargs negaiss, — es piebildu. — Un tu saki, ka tur tavā pusē arī bijis negants laiks. Var jau būt, ka tevi ķēris Tora āmurs un atsviedis šurpu.
   —   Bet kas šī par vietu? — viņš jautāja.
   Pēc tam kad pirmais izbīlis bija pāri,
   viņa balss skanēja skaidrāk.
   —     Es jau tev teicu. Šeit ir Pauguraine, kas atrodas Islandē.
   —     Bet tur taču es biju! — viņš nomurmināja. — Reikjavikā … kas noticis? Vai ūdeņraža bumba sagrāva visu, kamēr es biju nemaņā?
   —    Nekas nav sagrauts, — es iebildu.
   —     Var jau būt, ka viņš domā pagājušā mēneša ugunsgrēku Olavsvikā, — ieteicās Helgi.
   —     Nē, nē! — Viņš paslēpa seju rokās, bet pēc brīža pavērsa skatienu pret mums un sacīja: — Paklausieties. Es esmu seržants
   Džeralds Robertss no Savienoto Valstu armijas bāzes Islandē. Es biju Reikjavikā, un tur mani ķēra zibens vai ari kaut kas cits. Pēkšņi es atrados jūras krastā, izbijos un skrēju. Tas ir viss. Vai jūs man tagad nepateiktu, kā nokļūt atpakaļ bāzē?
   Es gandrīz vārdu pa vārdam atstāstu tev, mācītāj, ko viņš teica. Saprotams, ne pusi no sacītā mēs neapjēdzām un likām viņam visu atkārtot ne vienu reizi vien, kā arīdzan izskaidrot svešos vārdus. Un pat tad vēl mums bija skaidrs tikai tas, ka viņš nāk no kādas zemes, ko sauc par Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras, kā viņš teica, esot uz vakariem no Grenlandes, un ka viņš un vēl daži citi ieradušies Islandē, lai palīdzētu mūsu ļaudīm turēties pretī naidniekiem. Es to neieskatīju par meliem — drīzāk gan likās, ka viņš vienkārši alojas vai ir šādas iedomas pārņemts. Grims bija gatavs vai nosist viņu par to, ka viņš turējis mūs par tādiem muļķiem, kas noticēs šai muldēšanai, bet es matīju, ka svešzemnieks tik tiešām teicis to, ko domājis.
   Lūkodams visu sacīto mums izskaidrot, viņš kļuva mierīgāks.
   — Paklausieties, — viņš teica tik prātīgi, it kā nemaz nebūtu uzbudis, — mēģināsim nokļūt pie patiesības pa citu ceļu. Vai nav bijis kara, par kuru jūs būtu dzirdējuši? Nekas tāds, kas … nu, paklausieties. Mani tautieši vispirms ieradās Islandē, lai aizsargātu to pret vāciešiem, tagad tā jāaizsargā pret krieviem, bet tad bija vācieši. Kad tas bija?
   Helgi pakratīja galvu.
   —    Es skaidri zinu, ka tas nekad nav noticis, — viņš teica. — Kas tie krievi tādi ir?
   Pēcāk viņš dabūja zināt, ka svešzemnieks runājis par gardarikiem.
   —    Ja nu tikai vecie burvji… — sacīja Helgi.
   —    Viņš būs domājis īru mūkus, — es paskaidroju. — Daži šepat dzīvoja, bet, kad ienāca norvēģi, viņus padzina. Tas bija … hm … pirms vairāk nekā simt gadiem. Vai tava tauta kādreiz palīdzēja šiem mūkiem?
   —    Neesmu par tiem pat dzirdējis! — viņš, elpai savādi raustoties, iesaucās. — Jūs… vai jūs, islandieši, neieradāties te no Norvēģijas?
   —    Jā, pirms kādiem simt gadiem, — es, nezaudēdams pacietību, atbildēju. — Pēc tam kad karalis Haralds Gaišmatis atņēma norvēģiem visu zemi un …
   —    Pirms simt gadiem! — viņš nočukstēja, un es pamanīju, kā bālums pārņem viņa vaigu. — Kurš gads tad ir pašreiz?
   Mēs atplestām mutēm raudzījāmies viņā.
   —    Otrais gads pēc lielā lašu loma, — es pūlējos kaut kādi ieskaidrot viņam.
   —    Kurš gads pēc Kristus, es prasīju? — viņš it kā aizžņaugtā balsī lūgtin lūdza atbildi.
   —          Ak tu esi kristīgais? Hm, lūkošu atminēties … Reiz es. Anglijā runāju ar kādu bīskapu, kuru mēs turējām gūstā, lai saņemtu izpirkšanas maksu, un viņš teica … pagaidi, kā īsti tur bija. .. Liekas, viņš teica, ka šis Kristus dzīvojis pirms tūkstoš gadiem, bet var jau būt, ka to gadu bija mazāk.
   — Tūkstoš …
   Svešzemnieks papurināja galvu, un kaut kas viņā apdzisa, tā ka viņš stiklainām acīm vērās uz priekšu .. . jā, man ir gadījies redzēt stiklu, es taču tev sacīju, ka esmu daudz braukājis pa svešām zemēm … Tā nu viņš stāvēja, un, kad mēs vedām viņu uz mūsu sētu, viņš nāca līdzi kā mazs bērns.
   Tu pats redzi, mācītāj, ka mana sieva Ragnhilda pat vecumā vēl ir tīri glītu vaigu, un Torgunna ir atsitusies mātē. Viņa bija . . . nē, viņa vēl tagadīt ir gara un slaida, kupliem jo kupliem zeltainiem matiem. Tā kā tolaik viņa nebija vēl izgājusi pie vīra, mati tai bija brīvi izlaisti pāri pleciem. Viņai bija lielas, zilas acis, smalka, iegarena seja un stipri sārtas lūpas. Turklāt viņa bija jautras dabas un labu sirdi, tālab visi puiši bija viņā iemīlējušies. Svēri Snorasons pat aizgāja vikingos, kad Torgunna tam bija atteikusi, un tika nogalēts. Taču neviens pats neatjauta, ka viņa nav laimīga.
   Atstājuši Sigurdu un Grimu vācam kopā krastā izskalotos kokus, mēs vsdām Dže- raidu Semsonu mājup — uz manu vaicājumu viņš atbildēja, ka viņa tēvu saucot par Semu. Dažs labs aiz bailēm no burvestības gan neuzņemtu kristīgo savā mājā, taču es šādiem māņiem neticu, un Helgi, saprotams, bija galīgi traks pēc kaut kā jauna. Pa laukiem mūsu viesis klumburoja, it kā būtu zaudējis acu gaismu, bet, kad iegājām pagalmā, viņš tā kā atdzīvojās. Viņš acīm apskrēja visas ēkas, kas apjoza pagalmu, — skatiens no staļļiem un šķūņiem pārlēca uz dūmotavu, alus darītavu, namiņu, kur vārīja ēdienu, pirti, svētvietu un tad pārsviedās uz dzīvojamo istabu. Uz sliekšņa stāvēja Torgunna.
   Viņu skatieni uz brīdi sastapās, un es manīju, ka Torgunna pietvīkst, bet tobrīd es par to daudz neko nedomāju. Ejot pāri pagalmam un pasperot sānis suņus, mūsu soļi skaļi dunēja uz kaļķakmens slānekļa. Abi mani vergi pārstāja mēzt staļļus un brīnīdamies bolīja acis, līdz es piedabūju viņus atpakaļ pie darba, teikdams, ka laiskoni allaž ir patīkami ziedot dievam. Upurēšana ir labs paradums, kāda jums, kristīgajiem, nav; es pats gan arīdzan ne reizes neesmu nesis dieviem cilvēka upuri, bet tu i iedomāt nevari, cik daudz dod jau tas vien, ka es to varētu darīt.
   Mēs iegājām namā, es nosaucu savai saimei Džeralda vārdu un pastāstīju, kā mēs viņu atradām. Ragnhilda tūdaļ izrīkoja kalpones — lika tām uzšķilt uguni un atnest alu, bet es pa to laiku aizvedu Džeraldu līdz goda krēslam un apsēdos viņam līdzās. Torgunna mums atnesa piepildītus dzeramos ragus.
   Nomēģinājis brūvējumu, Džeralds saviebās. Man tas tīri vai ķērās pie dūšas, jo mans alus ir vienādi daudzināts par labu, un es noprasīju, vai dzērienam kas vainas. Viņš spalgi iesmējās un atteica, ka vainas neesot nekādas, tikai viņš esot pieradis pie alus, kas puto un nav skāņš.
   —    Un kur tad tādu darina? — es sapīcis vaicāju.
   —   Visur. Arī Islandē … nē . .. — Viņš stingi raudzījās uz priekšu. — Sacīsim… Vinlandē.
   —    Kur tāda Vinlandē ir? — es jautāju.
   —    Uz rietumiem, no kurienes es atnācu. Es domāju, ka jums ir zināms… Paga, paga … — Viņš pakratīja galvu. — Varbūt es tikšu skaidrībā . . . Vai jūs esat dzirdējuši par kādu vīru, vārdā Leivs Eiriksons [10] ?
   —    Nē, — es atteicu.
   Krietni vēlāk man ienāca prātā, ka tieši šie vārdi ir liecība par viņa stāsta patiesīgumu, jo vikingu Leivu Eiriksonu tagadīt zina visi; nu es arīdzan vairāk ticu stāstiem par zemi, ko redzējis Bjarni Herjulv- sons [11] .
   —    Varbūt esat dzirdējuši par viņa tēvu — Eiriku Sarkano? — Džeraids jautāja.
   —    Jā, gan, — es teicu, — ja vien tu runā par norvēģi, kas atbrauca šurp tālab, ka savā zemē bija nokāvis cilvēku, aiz tā paša iemesla atstāja pēc tam Islandi un tagadīt kopā ar citiem apmeties uz dzīvi Gren- landē.
   —    Tātad ir… laiks īsi pirms Leiva jūras brauciena, — viņš nomurmināja. — Desmitā gadsimta pēdējie gadi.
   —    Paklau, — uzstāja Helgi, — mēs esam pacietīgi klausījušies tevī, bet šobrīd nav īstais laiks mīklu minēšanai. Tās mēs pataupām svētku reizēm un dzīrēm. Pasaki mums skaidri un gaiši, no kurienes tu esi un kā tu nonāci šeit?
   Džeraids drebēdams aizklāja seju rokām.
   —    Liec taču cilvēku mierā, Helgi, — sacīja Torgunna. — Vai tad tu neredzi, ka viņu māc bēdas?
   Viņš pacēla galvu un paraudzījās Tor- gunnā kā izpērts suns, kad to kāds paglaudījis. Istabā bija nokrēsla: pa logiem gan vēl ieplūda dienas gaisma, tālab sveces nebija aizdegtas, bet labi redzēt vairs nevarēja.
   Tomēr es nomanīju, ka abiem vaigos iesitas sārtums.
   Dziļi ievilcis elpu, Džeraids sāka taustīties pa savu apģērbu, kas bija šūdināts ar pulka kabatām. Viņš izvilka nelielu pergamenta kastīti, paņēma no kastītes tādu kā mazu baltu nūjiņu un ielika to mutē. Tad izņēma otru kastīti un no tās — koka nūjiņu, pa- skrapstināja to gar kastīti, un nūjiņa uzliesmoja. Ar uguni viņš aizdedza mutē ielikto nūjiņu un kāri iesūca dūmus.
   Mēs visi lūkojāmies viņā ieplestām acīm.
   —    Vai tā ir kāda kristīgo paraža? — vaicāja Helgi.
   —   Nē … tā nu tas gluži nav. — Viņa muti sašķobīja greizs smaids, kas pauda vilšanos. — Es biju domājis, ka jūs būsiet vairāk izbrīnījušies, pat izbijušies.
   —    Kaut ko tādu redzam gan pirmo reizi, — es piekritu, — bet mēs, islandieši, esam prātīgi ļaudis. Šādas uguns nūjiņas būtu noderīgas. Vai tu atbrauci tirgoties ar tām?
   —    Diez vai. — Viņš smagi nopūtās. Likās, ka dūmi, ko viņš ieelpo, kā par brīnumu dara tam labu, kaut gan no dūmiem mūsu mājā viņam bija uznācis klepus un acīs saskrējušas asaras. — Patiesība ir tāda … nē, jūs tam neticēsiet. Es pats gandrīz nespēju tam ticēt.
   Mēs gaidījām. Torgunna stāvēja mazuliet paliekusies uz priekšu, muti pavērusi.
   —    Tā zibens bulta … — Džeraids gurdi pameta ar galvu. — Negaisa laikā es atrados ārā, un kaut kā izgadījās, ka zibens mani ķēra tā, kā tas notiek tikai reizi no simttūkstoš reizēm. Trieciens mani atsvieda pagātnē.
   Tie bija viņa vārdi, mācītāj. Es netiku gudrs no tiem un tā arīdzan viņam pateicu.
   —    Jā, patiešām grūti to saprast, — viņš bija vienis prātis ar mani. — Lai dievs dod, ka es pašlaik tikai sapņoju. Bet, ja tas ir sapnis, man jāpaciešas, līdz es atmodīšos… tā, lūk. Esmu dzimis tūkstoš deviņsimt trīsdesmit otrajā gadā pēc Kristus dzimšanas, zemē, kura atrodas uz rietumiem no jūsējās un kuru jūs vēl neesat atklājuši. Divdesmit trešajā dzīves gadā es kopā ar daļu no savas valsts armijas nonācu Islandē. Mani ķēra zibens, un šobrīd… šobrīd, kad vēl nav pagājuši ne tūkstoš gadi kopš Kristus dzimšanas, es tomēr esmu šeit — gandrīz tūkstoš gadu pirms savas dzimšanas esmu ieradies šeit!
   Mēs sēdējām kā valodu zaudējuši. Ar Tora āmuru pārmetu sev zīmi un ievilku krietnu malku no dzeramā raga. Vienai no kalponēm paspruka raudas, un Ragnhilda, kaut arī čukstus, tik spīvi apsauca viņu, ka pat es sadzirdēju:
   —    Nepinkšķi! Nabaga zēns ir muļķa prātā. Viņš nekā ļauna nedarīs.
   Es domāju tāpat kā Ragnhilda, lai gan par viņas pēdējo izteikumu nebiju vis tik drošs. Ar traka cilvēka muti var runāt dievi, un uz dieviem ne ikreiz var paļauties.
   Varēja arīdzan gadīties, ka viņš sāk trakot, un tikpat labi varēja būt, ka viņu vajā kāds smags lāsts, kas spētu ķert arīdzan mūs.
   Viņš sēdēja, stingi raudzīdamies uz priekšu, un es, kaudamies ar domām, noķēru dažas blusas un nospiedu tās. Džeraids, to pamanījis, bailīgi prasīja, vai mums esot pulka blusu.
   —    Kā tad, ka pulka, — atsaucās Torgunna. — Vai tad tev nav nevienas?
   —    Nē. — Viņš greizi nosmīknēja. — Vēl nav.
   —    Vai, — viņa nespēja apvaldīt nopūtu, — tu neesi vesels.
   Viņa bija saprātīga meitene. Es nopratu, ko viņa domā, un arīdzan Ragnhildai un Helgi tas bija skaidrs. Kas tur ko neizprast: reiz jau cilvēks ir tik smagi slims, ka viņam nav blusu, tad nav brīnums, ka viņš nesakarīgi runā. Vēl bija jābaiļojas par to, vai tikai sērga neķers arīdzan mūs, taču man likās, ka tā mums nekaitēs; viņam visa nelaime bija galvā, var jau būt, ka tā nāca no dabūtā trieciena. Un, tā kā šī liga atgadījās nevis vairs debesīs, bet gan zemes virsū, tad nav divu domu, ka tā ir tāda, ar kuru var tikt galā.
   Aiz tā iemesla, ka esmu godi — tas ir, vecākais, kas nes dieviem, ziedojumus, mans pienākums ir neliegt svešiniekam pajumti. Turklāt, ja viņš iespētu sadabūt labi pulka šo mazo uguns nūjiņu, iznāktu ienesīga tirgošanās. Tālab es teicu, ka Džeral- dam jādodas pie miera. Viņš gan spurojās pretī, bet mēs viņu aizvilkām uz gultu, kur viņš, noguruma mākts, drīz jo drīz aizmiga. Torgunna apņēmās viņu pieskatīt.
   Nākamajā dienā es nolēmu upurēt zirgu — gan tālab, ka bijām atraduši krietnu tiesu koku, gan tālab, lai novērstu no mums lāstu, kas varbūt vajā Džeraldu. Lopiņš, kuru es izraudzījos, bija vecs un nekam nederīgs, turklāt mēs sen nebijām mielojušies ar svaigu galu. Džeraids augu dienu bija sadrūvējies klīdis apkārt pa sētu, bet, atnācis vakariņās, es atradu viņu un savu meitu smejamies.
   —    Kā rādās, tu sāc atlabt, — es teicu.
   —    Jā gan. Varēja būt… vēl ļaunāk.
   Kad algādži uzslēja skrāģu galdu un kalpones ienesa ēdamo, Džeraids apsēdās man līdzās un sacīja:
   —    Mani vienmēr ir pievilcis vikingu laikmets, un es šo to pieprotu.
   —    Nu ko, — es atteicu, — ja tev nav savu māju, paliec kādu laiku pie mums.
   —    Es varu strādāt, — viņš dedzīgi iesaucās. — Es atpelnīšu savu iztiku.
   Tad es sapratu, ka viņš patiesi ir no tālienes, jo kurš dižvīrs gan ņemsies strādāt uz svešas zemes? Taču viņš iznesās kā augstas kārtas piederīgais, un varēja skaidri redzēt, ka viņš visu mūžu radis labi paēst. Es piedevu to, ka viņš netika pasniedzist
   nevienu dāvanu: galu galā viņa kuģis taču bija nogrimis.
   —           Var jau būt, ka tev izdodas tikt atpakaļ uz savām Savienotajām Valstīm, — ierunājās Helgi. — Mēs varētu salūkot kādu kuģi. Es mīļu prātu brauktu apskatīt šo karaļvalsti.
   —    Nē, — Džeraids sadrūmis noteica.
   —    Šādas valsts nav. Vēl nav.
   —           Tātad tu vēl aizvien gribi uztiept, ka esi atnācis no rītdienas? — norūca Sigurds. —- Traka iedoma. Padod labāk man cūkgaļu.
   —           Jā, gribu, — Džeraids atsacīja. Nu viņš bija pavisam mierīgs. — Un es varu to pierādīt.
   —           Netieku gudrs, kā tas nāk, ka tu runā mūsu mēlē, ja reiz esi atbraucis no tālām malām, — es iebildu.
   Es gan nemēdzu teikt otram tieši acīs, ka viņš ir melis, ja nu tikai tad, kad mēs abi bez naida palielāmies, taču …
   —           Manā zemē un manā laikmetā runā citādi nekā agrāk, — viņš atbildēja, — bet izrādās, ka Islandē valoda kopš seniem laikiem mainījusies pavisam maz, un es to iemācījos, kad atbraucu uz šejieni.
   —    Kaut ari tu esi kristīgais, — es teicu,
   —   tev vajadzēs būt mierā ar to, ka mēs šovakar upurēsim savam dievam.
   —    Man nav nekas pretī, — viņš attrauca.
   —     Baidos, ka nekad neesmu bijis sevišķi labs kristietis. Man gribētos redzēt šādu upurēšanu. Kā tā notiek?
   Es viņam pastāstīju, kā es dieva tēla priekšā ar āmura sitienu nobeigšu zirgu, tad pārgriezīšu tam rīkli un ar vītola zariem izslacināšu asinis. Pēc tam mēs beigto lopu sadalīsim gabalos un mielosimies. Viņš tūdaļ steigšus iesaucās:
   —   Te es varēšu pierādīt, kas es esmu. Man ir ierocis, kas nogalinās zirgu ar … ar zibeni.
   —    Kas tas tāds par ieroci? — es gribēju zināt.
   Mēs visi sastājāmies viņam apkārt, kad viņš izvilka no maksts un parādīja mums līku dzelzs vālīti. Lielu uzticību šis līks manī neviesa: kaut gan to bija kaldinājis brīnum izveicīgs kalējs, tam nebija asmens un tas izskatījās labs diezgan, tikai lai ar to iesistu cilvēkam.
   —    Labi, pamēģināsim, — es sacīju.
   Viņš parādīja mums visu, kas vēl bija viņa kabatās. Tur bija daži reti apaļi un smalkum smalki izkalti naudas gabali, neliela atslēga, ar svinu pildīta nūjiņa rakstīšanai un plakans maks ar veselu lērumu zīmēm izraibotu papīru. Kad viņš nopietnu vaigu stāstīja, ka daži no šiem papīriem esot nauda, pat Torgunna nevarēja valdīt smieklus. Vislabākā manta bija nazis, kura asmens ielocījās spalā. Redzēdams manu sa- jūsmību par nazi, viņš man to dāvināja. Par šādu izrīcību cilvēku, kas nule izglābies no grimstoša kuģa, var tikai uzteikt. Es viņam savukārt solīju dot apģērbu un labu cirvi, kā arīdzan pajumti, cik ilgi vien viņš gribēs.
   Nē, šī naža man vairs nav. Tu vēl dzirdēsi, kāpēc nav. 2ēl gan, tas bija labs nazis, kaut diezgan maziņš.
   —    Kas tu biji, pirms kara bulta vēl nebija ķērusi tavu zemi? — prašņāja Helgi. — Tirgonis?
   —    Nē, — Džeraids atteica. — Es biju … inženieris… tas ir, es vēl tikai mācījos šo amatu. Inženieris ir cilvēks, kas ceļ mājas, tiltus, taisa ceļus un darba rīkus… tas ir pārāks par vienkāršu amatnieku. Tāpēc es domāj u, ka manas zinašanas te varētu but ļoti noderīgas. — Viņa acīs es atkal pamanīju drudža kvēli. — Dodiet man laiku, un es kļūšu par karali!
   —     Islandē nav karaļa, — es noņurdēju. — Mūsu tēvu tēvi atbrauca uz šejieni, lai tiktu vaļā no karaļiem. Mēs te pulcējamies kopā tingos [12] , kur izšķiram sūdzības un izdodam likumus, bet gandarījums par aizskārumu katram jārod pašam saviem spēkiem.
   —    Bet ja nu vainīgais nedomā pakļauties? — Džeraids vaicāja.
   —    Tad vēl paliek asinsatriebība, — atsaucās Helgi un, acīm mirdzot, ņēmās stāstīt par slepkavībām, kas nesen notikušas.
   Džeraids izskatījās tīri sašļucis un cilāja revolveri. Tā viņš dēvēja savu ugunsspļā- vēju vālīti.
   —    Tavas drānas ir krāšņas, — maigā balsī ierunājās Torgunna. — Tavējiem droši vien pieder pulka zemes.
   —    Nē, — viņš attrauca, — mūsu … mūsu karalis dod šādu apģērbu katram karavīram. Manai ģimenei nav nemaz zemes, un mēs dzīvojam ēkā, kur mājo vēl daudzas citas ģimenes.
   Es gan nedižojos ar savu bagātību, taču man šķita, ka viņš nav darījis krietni, dalīdamies ar mani goda krēslā, itin kā būtu kāds dižvīrs, kaut gan viņam nepiederēja ne pēda zemes. Torgunna mazināja manu niknumu, sacīdama:
   —    Gan tu vēlāk iemantosi savu sētu.
   Kad bija satumsis, mēs gājām uz svētvietu. Algādži jau bija sakūruši tās priekšā ugunskuru, un, tiklīdz es atdarīju durvis, izlikās, ka no koka grieztais Odins [13] izlec mums pretī. Džeraids pačukstēja manai meitai, ka tas esot nemākulīgs kokgriezums, un, tā kā to bija darinājis mans tēvs, es saniknojos uz Džeraldu vēl stiprāk. Dažiem ļaudīm nav nekādas saprašanas par mākslu.
   Tomēr es atvēlēju viņam palīdzēt man aizvest zirgu pie akmens altāra. Paņēmis trauku asinīm, es teicu, ka nu viņš, ja grib, var nobeigt kustoni. Viņš izvilka savu
   ievolveri, pielika tā galu aiz zirga auss un cieši saspieda ieroci. Atskanēja blīkšķis, lopiņš noraustījās un pakrita. Galvā tam bija izrauts caurums, un smadzenes bija aizgājušas postā. Tavu prastu ieroci! Es matīju asu un sīvu smaku, kāda ir vulkāna tuvumā. Mēs visi salēcāmies, viena no sievietēm iespiedzās, un Džeraids izskatījās varen lepns. Atguvies es pabeidzu upurēšanu, kā tas ierasts. Džeraldam nebija pa prātam, ka viņu apslacina ar asinīm, saprotams, tālab, ka viņš bija kristīgais. Un kā no zirga gaļas zupas, tā no gaļas viņš paņēma tikai mazu nieciņu.
   Pēc tam Helgi viņu izprašņāja par revolveri, un viņš teica, ka ar to varot atņemt cilvēkam dzīvību loka šāviena attālumā, taču tur neesot nekādas burvestības, vienīgi liktas lietā dažas izmaņas, kādas mums vēl esot svešas. Tā kā biju jau dzirdējis stāstām par grieķu uguni, es viņam ticēju. Revolveris varēja būt noderīgs cīniņā, kā man to vēlāk tik tiešām nācās pieredzēt, taču nelikās, ka no tā būtu liels labums: ko gan nemaksā dzelzs un cik mēnešu nepaiet, līdz izkaļ vienu ieroci!
   Vairāk mani satrauca pats Džeraids.
   Nākamajā rītā es dzirdēju, kā viņš Tor- gunnai klāsta visvisādas muļķības par savu dzimto vietu: par' mājām kalnu augstumā un par ratiem, kas iet uz priekšu bez zirgiem vai lido pa gaisu. Viņš stāstīja, ka pilsētā, kur viņš dzīvojis un ko sauc par Ņu- jorviku vai kaut kā uz to pusi, esot tūkstošreiz pa astoņiem vai deviņiem tūkstošiem ļaužu. Man, tāpat kā visiem, ir prieks par veiklu izdomu, bet tas nu bija pārlieku traki, tālab es tīri sirdīgi liku viņam nākt līdzi un palīdzēt man sadabūt rokā no bara noklīdušos lopus.
   Pēc tam kad augu dienu bijām izkāpelē- jušies pa pakalniem, man bija pavisam skaidrs, ka Džeraids tik tikko spēj atšķirt govs galvu no astes gala. Vienu lāgu mēs bezmaz jau notvērām noklīdušos lopus, bet viņš, bez jēgas skriedams, aizšķērsoja tiem ceļu, un tie metās uz otru pusi, tā ka visu vajadzēja sākt no gala. Par vari pūlēdamies apslāpēt dusmas, lai nezaudētu laipnīgu balsi, es viņam noprasīju, vai viņš prot slaukt govis, cirpt aitas un apieties ar izkapti un spriguli. Viņš atteica, ka šos darbus nepie- protot, jo nekad neesot dzīvojis lauku sētā.
   —    2ēl, — es piebildu, — Islandē gan visi tos pieprot, atskaitot vazaņķus.
   Izdzirdis šos vārdus, viņš pietvīka.
   —    Es protu daudz ko citu, — viņš atsacīja. — Dodiet man darba rīkus, un es jums parādīšu labi pagatavotus metāla kalumus.
   Mani tas iepriecēja, jo, taisnību sakot, neviens no mūsu saimes nebija īsti izveicīgs kalējs.
   —          Tas ir godājams amats, — es teicu, — un tu būsi mums liels palīgs. Man ir salūzis zobens, vajadzētu iztaisnot vairākus salieku- šos šķēpa uzgaļus, un nemaz nebūtu par ļaunu apkalt visus zirgus.
   Viņa atzīšanās, ka pielikt zirgam pakavu viņš neprot, tobrīd manu prieku necik nemazināja.
   Runādamies mēs bijām atgriezušies mājās, un Torgunna apskaitusies metās man pretī.
   —   Vai tā kāds izturas pret viesi, tēv! — viņa izsaucās. — Liksi viņu pie darba kā tādu algādzi!
   Džeraids smaidīja.
   —    Darbs man sagādās prieku, —- viņš sacīja. — Man nepieciešams … kaut kas tāds, kas mani atkal uzmundrinātu. Turklāt es gribu kaut mazliet atlīdzināt jums par laipnību.
   To dzirdot, man sirds kļuva tīri mīksta, un es teicu, ka tā nav mūsu vaina, ka viņiem Savienotajās Valstīs ir pavisam savādākas ieražas. Citurīt viņš varēs sākt darbu smēdē, un es viņa pūliņus atalgošu, taču ieskatīšu viņu par sev līdzīgu, jo amatnieki tiek turēti godā. To padzirduši, pārējie kalpi viņā nolūkojās ar klaju niknumu.
   Tovakar viņš mums brangi pakavēja laiku ar stāstiem par savu dzimto vietu; alga viena, vai tie bija patiesīgi vai ne, mums patika tajos klausīties. Tomēr īsta smalkuma viņam trūka: viņš nespēja sacerēt pat ne divi dzejas rindas! Kā rādās, tajās Savienotajās Valstīs mīt neaptēsti un tumši ļautiņi. Viņš stāstīja, ka karaspēkā viņa uzdevums esot bijis raudzīties, lai pulkos valda kārtība. Helgi teica, ka kaut ko tādu gan viņš vēl neesot dzirdējis un ka Džeraldam vajagot būt varen drosmīgam, reiz viņš nebīstas sadusmot tik daudz vīru, bet Džeraids paskaidroja, ka ļaudis viņam paklausījuši aiz bailēm no karaļa. Kad viņš vēl piebilda, ka Savienotajās Valstīs jaunekļiem jānokalpo karaspēkā divi gadi un ka vīrus var aizsaukt karā pat ražas novākšanas laikā, es teicu, ka viņam palaimējies, reiz viņš ticis projām no tādas zemes, kur valda tik varens un nežēlīgs karalis.
   —    Nē, — viņš domīgi noteica, — mēs esam brīvi ļaudis un varam runāt, ko vien gribam.
   —    Toties darīt, ko gribat, jūs, kā rādās, vis nevarat, — attrauca Helgi.
   —    Jā, — Džeraids sacīja, — mēs nedrīkstam nogalināt cilvēku tāpēc vien, ka viņš mūs apvainojis.
   —    Pat tad ne, ja viņš nokāvis tavu radinieku? — pārjautāja Helgi.
   —    Arī tad ne. Karalis… atriebjas par mums visiem.
   —    Tavi izdomājumi ir bez vainas, — es nosmējos, — bet šite tu esi samuldējis greizi. Kā gan karalis var izsekot pa pēdām visiem slepkavniekiem, kur nu vēl atriebties tiem? Patiesi, tad jau viņam nebūtu laika pat iedzemdināt sev mantinieku!
   Smiekli, kas tūdaļ atskanēja, vairs neļāva Džeraldam bilst ne vārda.
   Nākamajā dienā Džeraids devās uz smēdi, un līdz ar viņu gāja vergs, kam vajadzēja pūst plēšas. Todien biju aizjājis uz Reikja- viku, lai vienotos ar Jalmāru Platdeguni par dažu aitu pirkšanu, un tur arīdzan pārlaidu nakti. Es no savas puses uzaicināju viņu pasērst dieniņu pie manis, un tā nu mēs atlēk- šojām uz manu sētu kopā ar viņu un viņa dēlu Ketillu, divdesmit gadu vecu rudmatainu īdzīgas dabas puisieti, kuru Torgunna reiz bija atraidījusi.
   Džeraldu es atradu sadrūmušu sēžam istabā uz sola. Mugurā viņam bija manis dotais apģērbs, jo viņējais bija viss vienos pelnos un ēzes dzirkstīm izdedzinātos caurumos. Ko gan viņš, nejēga, bija gaidījis? Viņš klusā balsī runājās ar manu meitu.
   —   Nu, — iedams iekšā, es jautāju, — kā labi gāja?
   Mans kalps Grims iespurcās.
   —    Divus šķēpu uzgaļus viņš izniekoja, bet ugunsgrēku mēs patapām apdzēst, citādi viņš būtu nodedzinājis visu smēdi.
   —    Kā tad tā? — es iekliedzos. — Tu taču teici, ka esot kalējs.
   Džeraids pietrūkās kājās un izaicinoši paraudzījās manī.
   —          Mājās man bija citādi darba rīki, daudz labāki, — viņš attrauca. — Jūs te darāt visu savādāk.
   Kā rādījās, viņš bija uzpūtis pārlieku stipru uguni. Viņa āmurs bija trāpījis it visur, tikai ne tur, kur vajadzēja, un tērauda rūdījumu viņš bija izbojājis tālab, ka viņam nebija ne jausmas, kad tas jāatlaidina. Kalēja amats, saprotams, jāmācās gadiem ilgi, bet viņam vajadzēja skaidri pateikt, ka viņš nav pat ne māceklis.
   —    Nu, — es viņam uzbrēcu, — ko tad tu darīsi, lai nopelnītu sev iztiku?
   Mani saērcināja tas, ka Jalmārs un Ketills, kuriem es tik daudz tiku stāstījis par svešzemnieku, redzēja, cik dumji viss iznācis.
   —    Odins vien to zina, — atsaucās Grims.
   —    Es kopā ar viņu aizjāju pēc tavām kazām un savu mūžu nudie neesmu redzējis zirgam mugurā lielāku lempiķi. Es viņam prasīju, vai viņš māk vērpt vai aust, un viņš teicās neprotam.
   —    Šādas lietas nevaicā vīram! — aiz- svilās Torgunna. — Viņam tevi vajadzētu nosist par to!
   —    Vajadzētu gan, — nosmējās Grims.
   —    Bet ļauj man izstāstīt, kas notika tālāk. Es domāju, ka mēs arīdzan sataisīsim tiltu pāri grāvim. Kas to deva! Viņš knapi jēdz rīkoties ar zāģi, taču ar cērti bezmaz atcirta sev kāju.
   —    Mēs nelietojam šādus darba rīkus, kad es jums sakul
   Džeraids sažņaudza dūres un, kā rādījās, bija gatavs vai apraudāties.
   Pamādams ar roku, uzaicināju savus viesus piesēst.
   —          Vepri nokaut un nožāvēt tu, kā liekas, arīdzan neproti, — es teicu.
   —    Nē, — viņš tikko sadzirdami izdvesa.
   —    Nu tad saki… ko tu proti?
   —          Es… — viņš nevarēja izdabūt pār lūpām ne vārda.
   —          Tu biji karavīrs, — Torgunna viņam atgādināja.
   —           Jā, tas es biju! — viņš, vaigam gaišo- joties, atsaucās.
   —           Islandē no tā maz labuma, ja tu citu neko nepieproti, — es norūcu, — bet var jau būt, ka tev palaimējas nokļūt pāri jūrām uz austrumzemēm un tur kāds valdnieks pieņem tevi savā apsardzē.
   Es pats gan par to nebiju drošs, jo karaļa sargam tak jābūt ar stāju, kas dara godu valdniekam, taču man nebija dūšas viņam to sacīt.
   Ketillam Jalmarsonam acīm redzami nebija pa prātam tas, ka Torgunna stāv cieši līdzās Džeraldam un vēl aizliek par viņu labu vārdu.
   Nievīgi smīkņādams, viņš teica:.
   —    Es pat īsti neticu, ka tu proti kauties.
   —          Kauties mani apmācīja labi, — Džeraids drūmi iebilda.
   —           Gribi nākt ar mani lauzties? — jautāja Ketills.
   — Labprāt! — Džeraids noskaldīja.
   Mācītāj, kas tas cilvēks īsti ir, ja tā padomā? Gadu nastai pieaugot, man aizvien mazāk un mazāk liekas, ka dzīvē visi ir vai nu labi, vai ļauni, melni vai balti, kā tas pēc taviem vārdiem iznāk; mēs visi esam tādā pelēcīgā krāsā. Šis nekam nederīgais puisis, šis lēnīgais lempis, kurš necēla atbildei cirvi pat tad, kad viņam prasīja, vai viņš prot sieviešu darbus, izgāja ar Ketillu Jalmarsonu pagalmā un nolika to gar zemi trīs reizes pēc kārtas. Viņš kaut kā izmanīgi sagrāba Ketillu aiz drēbēm, kad tas metās viņam virsū . .. Kad Ketills jau bija gatavs pretinieku dusmās vai nosist, es liku cīkstēšanos izbeigt, uzteicu abus un piepildīju dzeramos ragus ar alu. Taču Ketills augu vakaru nīgri nosēdēja uz sola, perinādams savā prātā ko ļaunu.
   Džeraids stāstīja, ka varot izkaldināt savam revolverim līdzīgu ieroci. Tam esot jābūt lielākam —viņš to sauca par lielgabalu — un tas iespējot nogremdēt kuģus un izklīdināt karapulkus. Viņam tikai vajagot palīgā kalējus un arīdzan dažādas vielas. Koka ogle3 bija viegli dabūjamas, sēru laikam varētu atrast vulkānu apkaimē, bet kas tas salpetris tāds ir?
   Neuzticēdamies vairs tik lēti kā pirmējā reizē, es sīki jo sīki izprašņāju, kā viņš tādu rīku taisīs. Vai viņam ir skaidrs, kā īsti sajaucams pulveris? Viņš atzinās, ka to gan nezinot. Cik lielam jābūt šādam revolverim?
   Kad viņš man pateica, ka tam jābūt ne mazākam par cilvēka augumu, es iesmējos un noprasīju, kā tik varen liels gabals ir lejams vai urbjams, pat ja mēs sadabūtu kopā tik pulka dzelzs. Arīdzan tas viņam nebija skaidrs.
   —    Jums nav darba rīku, ar kuriem uztaisīt darba rīkus, lai izgatavotu darba rīkus, — viņš teica. Es tā i neapjēdzu, ko viņš ar to grib sacīt. — Palīdzi man, dievs, viens es nespēju izlauzties cauri tūkstoš gadiem vēstures.
   Viņš paņēma pēdējo no savām dūmu nūjiņām un pielika tai uguni. Helgi jau agrāk bija mēģinājis ievilkt kādu dūmu un dabūjis no tā laist pār mēli, taču viņš vēl aizvien bija draugos ar Džeraldu. Tad mans dēls lika priekšā nākamajā rītā paņemt laivu un aizbraukt uz Ledus fjordu, kur es gribēju savākt dažus nenomaksātus parādus. Jalmārs un Ketills izteica vēlēšanos doties līdzi šajā braucienā, un Torgunna lūdzās tik gauži, ka es atvēlēju braukt arīdzan viņai.
   —    Nebūs labi, — murmināja Sigurds. — Visi taču zina, ka troļļi necieš sievišķi uz kuģa. Tas nes nelaimi.
   —    Kā tad tavs tēvs atveda sievietes uz šo salu? — es pasmīnēju.
   Kaut jel es būtu viņu uzklausījis! Viņš gan nebija nekāds gudrinieks, taču nereti zināja, ko runā.
   Tolaik man piederēja puse no kuģa, kas brauca uz Norvēģiju iemainīt vilnu pret baļķiem. Tirdzniecība ienesa labu peļņu, līdz juku laikā, kad Olavs Trigvasons gāzajarlu [14] hokonu, kuģis sastapās ar vikingiem. Tādi vīri kā zagļi un slepkavnieki ir gatavi uz visu, lai sagādātu iztiku. Tos draņķa laupītājus, kas uzklūp godīgiem tirgoņiem, vajadzētu tik vilkt pie kāķa. Ja tiem būtu kaut cik vīra dūšas un goda jūtu, viņi brauktu uz Triju, kur zagļu ir kā biezs.
   Neko darīt, kuģis bija projām svešās malās, taču mums vēl palika trīs laivas, un nu mēs paņēmām vienu no tām. Braucējos bez manis, Torgunnas un Helgi bija vēl Jalmārs ar Ketillu, Grims un Džeraids. Es pamanīju, kā svešzemnieks saraujas no aukstā ūdens, kad mēs iestūmām laivu jūrā, un vēlāk nomauc apavus un zeķes, lai apžūst kājas. Citkārt viņš acis vien bija ieplētis, padzirdot, ka mums ir pirts — vai tad viņš turēja mūs par mežoņiem? — taču viņš vēl aizvien bija izvēlīgs kā sievietes un ātri vien pārsēdās tā, lai būtu patālāk no mūsu kājām.
   Tā kā bija labs ceļavējš, mēs pacēlām mastu un buru. Džeraids lūkoja palīdzēt, taču, kā rādās, nejaudāja atšķirt vienu auklu no otras un samudžināja tās. Grims pikti rūca uz viņu, bet Ketills nejauki smējās. Taču drīz jo drīz mēs jau atradāmies ceļā, un
   Džeraids atsēdās man līdzās pie stūres air*, kas bija manā ziņā.
   Liekas, viņš ilgi bija visu pārlicis, līdz uzdrīkstējās bikli sapīt:
   —    Manā zemē ir . . . būs takelāža un stūre. Tie ir labāki nekā šis rīks. Ar tiem var krustām šķērsām izbraukāt jūru ari pret vēju.
   —    Pavei, mūsu izveicīgais kuģinieks nu būs mūsu padomnieks! — ņirgājās Ketills.
   —    Klusē! — Torgunna viņu asi apsauca. _ — Lai Džeraids runā.
   Viņš zagšus tai uzmeta pateicīgu skatienu, un man arīdzan nebija nekas pretī paklausīties.
   —    To viegli izdarīt, — viņš teica. — Es pats esmu braucis tādas laivās un labi tās pārzinu. Vispirms, burai nav jābūt kvadrātveida un nav jānokarājas no rājas, bet gan trijstūrainai, pie kam trešais stūris jāpiesien pie rājas, kas savienota ar mastu un var brīvi grozīties. Un vēl viena lieta: jūsu stūres airis atrodas nepareizā vietā — stūrei, ko vada ar grozīkli, jābūt pašā vidū laivas pakaļgalā.
   Iededzies sajūsmā, viņš ar rādītāja pirkstu uzvilka šādas laivas apveidu uz Torgunnas apmetņa.
   —    Ar tādām burām, stūri un dziļu ķīli, kuram jāsniedzas zem ūdens aptuveni cilvēka auguma dziļumā, ja laiva ir tik liela kā jūsējā, kuģis var doties pretī vējam.
   Starp mastu un kuģa priekšgalu var uzvilkt otru buru.
   Jā, mācītāj, jāatzīst, ka šī doma nebija peļama, un, ja nebaidītos no neveiksmes — it viss, kam vien kāds sakars ar viņu, taču bija lemts neveiksmei — es pat šobrīd varētu to likt lietā. Tomēr šādam kuģim ir skaidri nomanāmas vainas, uz kurām es viņam prātīgi aizrādīju.
   —    Pati pirmā un lielākā vaina, — es teicu,
   —    ir tā, ka stūre un dziļais ķīlis nekādi neļaus izvilkt kuģi krastā vai braukt pa seklu upi. Var jau būt, ka tur, no kurienes tu atbrauci, ir pulka ostu, bet šeit kuģim jāpiestāj malā, kur vien pagadās, un, sākoties uzbrukumam, tas steigšus jānolaiž ūdenī. Otrām kārtām, šo tavējo mastu ir grūti nolaist, kad vējš nostājas un jāķeras pie airiem. Trešām kārtām, no trijstūrainas buras nav nekāda labuma, kad nakts jāpārlaiž uz jūras un no buras jāiztaisa nojume.
   —    Kuģis varētu stāvēt reidā, un jūs varētu irties uz krastu mazā laiviņā, — viņš sacīja.
   —    Lai būtu kur patverties, uz klāja var arī ierīkot kajītes.
   —    Kajītes traucēs airēt, — es iebildu, —ja vien kuģis nav nesamanīgi plats vai arīdzan ja airētāji nesēž zem klāja kā galeru vergi Miklagārdā. Un brīvi vīri jau nu nebūs mierā airēt tādā ūķī.
   —    Vai tad airi ir noteikti vajadzīgi? — viņš jautāja tīri kā mazais bērns.
   Laivu pāršalca smiekli. Pat kaijas, kas laidelējās gar labējo bortu, kura pusē redzēja melnējām krastu, spalgi izkliedza savu izsmieklu.
   —    Vai tad tur, no kurienes tu atnāci, ir arīdzan paklausīgi vēji? — Jalmārs nosprauslājās. — Un ko lai apsāk tad, ja kuģis nokļūst bezvējā … varbūt pat dienām ilgi un ēdamais iet uz beigām…
   —    Var uzbūvēt tik lielu kuģi, kas spēj uzņemt pārtiku vairākām nedēļām, — atteica Džeraids.
   —   Ja tu esi tik bagāts kā karalis, tad jau var, — ieteicās Helgi. — Taču šādam karaliskam kuģim, kas bezpalīdzīgi stāv rāmā jūrā, mestos virsū ikviens no vikingiem, kuri siro apkārt no šejienes līdz Jomsborgai. Un, ja gadās nokļūt lamatās, kamēr kuģis atstāts jūrā un tu malā salūko apmetni, kur tad tu radīsi patvērumu un kā aizsargāsies?
   Džeraids sašļuka.
   Torgunna viņu vēlīgi uzbilda:
   —   Dažiem ļaudīm nav dūšas izmēģināt ko jaunu. Man liekas, tā ir varen laba doma.
   Viņš gurdi tai uzsmaidīja un sadūšojies ņēmās stāstīt par to, kā atrast ziemeļus pat mākoņainā laikā, — viņš sacīja, ka esot akmeņi, kas, pakarināti auklā, allaž rādot, uz kuru pusi atrodas ziemeļi. Es viņam laipnīgi teicu, ka man gaužām patiktu, ja viņš spētu man sameklēt šādu akmeni, vai arīdzan, ja nu viņam būtu zināms, kur tādu var sadabūt, es palūgtu kādu tirgoni man atvest vienu gabalu. To viņš nezināja un apklusa. Ketills
   pavēra muti, bet Torgunna uzmeta viņam tik niknu skatienu, ka viņš atkal to aizvēra; taču viņa acis runāja pietiekami skaidru valodu un izteica, ka viņš ieskata Džeraldu par tīro meli.
   Pēc kāda laika vējš grozījās, tālab mēs nolaidām mastu un ķērāmies pie airiem. Džeraids, lai gan aplam neveikls, bija spēcīgs un izpalīdzīgs, taču izrādījās, ka viņa rokas ir tik mīkstulīgas, ka drīz jo drīz bija vienās asinīs. Es liku priekšā, lai viņš atvelk elpu, bet viņš ietiepīgi airēja tālāk.
   Vērodams, kā viņš, duļļiem žēli čīkstot, šūpojas uz priekšu un atpakaļ un kā airi, kur vien viņš tos satver, kļūst sarkani un mikli no viņa asinīm, es dažnedažādi izdomājos par viņu. Visu, kas vīra cilvēkam jāprot, viņš bija izdarījis greizi — tā man tobrīd likās, jo nezināju, ko nesīs nākotne, — un man nebija pa prātam, ka Torgunnas skatiens šad un tad aizmaldās līdz viņam un paliek tur kavējamies. Manai meitai tāds vīrs nederēja: viņš bija bez zemes, bez mantas un galīgi bezpalīdzīgs. Tomēr man viņš patika. Alga viena, vai viņa stāsts bija patiesīgs vai tikai vājprāta murgi —; es jutu, ka melot viņš nemelo, un tik tiešām, viņš bija atkļuvis pie mums kaut kā ērmoti. Es pamanīju uz viņa smakra skrambas, ko tur bija atstājis mans bārdas nazis; viņš tika teicis, ka neesot radis pie šāda rīka un labāk audzēšot bārdu. Viņš bija pūlējies sviedriem vaigā. Diezin, kā klātos man, ja es viens pats būtu nonācis tajā burvju zemē, par kuru viņš allaž sapņoja, un starp mani un manām mājām būtu mūžam nepārkāpjama plaisa.
   Var jau būt, ka šī pati nelaime bija aizkustinājusi Torgunnas sirdi. Sievietes ir grūti izprotami radījumi, mācītāj, un tu, kas ar viņām nepiņķējies, laikam pazīsti viņas tikpat labi kā es, kaut gan esmu gulējis ar kādu pussimtu sešās dažādās zemēs. Man rādās, viņas pašas sevi nēizprot. Dzimšana, dzīvība un nāve — tie ir lieli noslēpumi, kurus neviens nemūžam neizdibinās, un tomēr sieviete stāv tiem tuvāk nekā vīrietis.
   … Vējš, kas pūta mums pretī, pieņēmās spēkā, zemo tumši pelēko mākoņu klātā jūra izskatījās tērauda pelēka un kļuva nemierīga, un mēs tikpat kā netikām no vietas. Saulei rietot, vairs nejaudājām irties uz priekšu, tālab mums vajadzēja piestāt mazā neapdzīvotā līcī un kaut kā uzrīkot krastā sev apmetni.
   Mēs bijām paņēmuši līdzi malku un iekuru. Džeraids, aiz paguruma tik tikko turēdamies uz kājām, nāca talkā — viņa mazās nūjiņas aizdedza uguni daudz ātrāk nekā krams un šķiļamais akmens. Torgunna tūdaļ ķērās pie vakariņu taisīšanas. Laiva mūs nepasargāja no gaudīgi smilkstošā vēja; Torgunnas apmetnis plivinājās kā spārni, un viņas mati mežonīgi plandījās līdzi liesmām. Tas bija gaišo nakšu laiks, kad tumšā debesu zilgme ir blāva, jūra izskatās kā sagrumbota metāla plāksne un zeme, kā liekas, ir izaugusi no

   sapņu miglas. Mēs, vīri, ietinušies savos apmetņos, sildījām sastingušās rokas pie uguns un daudz neko nerunājām.
   Es manīju, ka visiem lieti derētu kāds uzmundrinājums, un liku izsist tapu sava labākā un stiprākā alus mucai. To darīt mani skubināja kāda no ļaunajām likteņa dievēm, taču nevienam neaiziet secen tas, kas viņam nolemts. Kad saodām, kā smaržo uz iesma čurkstošais gurna gabals, mūsu vēderi likās esam vēl jo tukšāki un alus ātri vien sakāpa mums galvās. Atceros, es tiku skandējis Ragnāra Pinkainā nāves dziesmu tikai tālab, ka man gribējās to skandēt.
   Torgunna pienāca pie mums un nostājās līdzās Džeraldam, kas pārguris bija atkritis zemē. Es redzēju, cik liegi viņas pirksti noglauž tā matus, un arīdzan Ketills Jalmar- sons to ievēroja.
   —    Vai tavā zemē dziesmas neskandē? — viņa jautāja.
   —    Mūsu dziesmas ir citādas, — viņš atteica, lūkodamies viņas acīs, un viņi nenovērsa skatienu viens no otra. — Mēs vairāk gan dziedam, nevis runājam dziedošā balsī. Kaut šeit būtu mana ģitāra — tas ir arfai līdzīgs instruments. „
   —    Rekur īru bards! [15] — iesaucās Jalmārs Platdegunis.
   Taisni ērmoti, cik skaidri man turas prātā, kā Džeralds smaidīja un ko viņš teica savā mēlē, kaut gan es nesapratu šos vārdus: «Only on me mither's side, begorra.» [16] droši vien tie bija kādi burvju vārdi.
   —    Uzdziedi mums, — lūdza Torgunna.
   —    Man jāpadomā, — teica Džeralds. — Lai jūs saprastu manu dziesmu, tā jāizsaka norvēģu vārdiem.
   Pēc brīža viņš, vējainās nakts notumsā cieši vērdamies Torgunnā, sāka dziedāt. Man patika viņa dziesma.
   Viņi teica, ka iešot tu prom, Man šai ielejā trūks tava smaida. Saulei līdz ar tevi lemts zust, Tumšas dienas mani nu gaida …
   Pārējo esmu piemirsis, atgādāju tik to, ka tālāk dziesma nebija gluži pieklājīga.
   Kad viņš bija beidzis dziedāt, Jalmārs un Grims piecēlās palūkoties, vai gaļa nav jau gatava. Savas meitas acīs es ieraudzīju pavi- zam asaras.
   —    Tā bija brīnum jauka dziesma, — viņa sacīja.
   Ketills sēdēja kā mietu norijis. Liesmas meta viņam sejā nemierīgu, niknu spīdumu. Viņa balss skanēja skarbi:
   —      Jā, nu mēs zinām, ko šis puisietis māk: tupēt un trallināt meitenēm saldas dziesmiņas. Paturi vien viņu šādai vajadzībai, Ospak.
   Torgunna nobālēja, un Helgi spēji tvēra pēc zobena. Es pamanīju, kā satumst Dže- ralda vaigs. Viņa balss bija piesmakusi:
   —    Nerunā tā! Ņem savus vārdus atpakaļ!
   Ketills pielēca kājās.
   ■— Ne, — viņš teica, — es neprasīšu piedošanas no laiskoņa, kas sēž uz kakla krietnam zemniekam.
   Viņš bija vai traks aiz dusmām, taču viņam bija tik daudz prāta, lai apvainojumu, kas skāra manu ģimeni, noveltu uz Džeraldu vien. Citādi viņam un viņa tēvam būtu darīšana ar mums četriem. Džeralds arīdzan pietrūkās kājās un, dūres sažņaudzis, teica:
   —    Panāc malā un nokārtosim šo lietu.
   —    Ar prieku!
   Ketills pagriezās un, paķēris no laivas savu vairogu, pagājās dažus soļus tālāk gar krastu. Džeralds viņam sekoja. Torgunna palika stāvam ar izbiedētu seju, tad pacēla viņa cirvi un metās Džeraldam pa pēdām.
   —    Vai tu iesi bez ieroča? — viņa kliedza.
   Džeralds apjucis apstājās.
   —     Man tas nav vajadzīgs, — viņš nomurmināja. — Dūres .. .
   Ketills, būdams liels savā garā, izvilka zobenu.
   —      Skaidrs, tu esi radis kauties, kā kaujas vergi tavā zemē, — viņš sacīja. — Tālab, ja tu lūgsies man piedošanu, es ieskatīšu šo lietu par izbeigtu.
   Džeralds stāvēja sašļucis. Viņš raudzījās uz Torgunnu tā, it kā būtu akls, it kā prasīdams viņai, ko nu lai dara. Viņa sniedza tam cirvi.
   —    Tātad tu gribi, lai es viņu nonāvēju? — viņš izdvesa.
   —   Jā, — viņa atbildēja.
   Tad es atskārtu, ka viņa to mīl, jo vai gan citādi ^viņai rūpētu, lai viņš neliek sevi kaunā.
   Helgi atnesa viņam bruņu cepuri. Viņš to uzmauca galvā, paņēma cirvi un gāja tālāk.
   •— Cik nelāgi, — Jalmārs man sacīja.
   —    Vai tu stāvi svešzemnieka pusē, Ospak?
   —    Nē, — es atteicu. — Ne viņš ir man rada, ne arīdzan mūs vieno zvēresta brālība. Gar šo ķildu man nav daļas.
   —    Tas ir jauki, — nopriecājās Jalmārs.
   —    Es nepavisam negribētu krustot zobenus ar tevi, mans draugs. Tu no laika gala esi bijis man labs kaimiņš.
   Mēs plecu pie pleca gājām uz priekšu un ar mietiem nospraudām cīņas vietu. Torgunna lūdza mani patapināt Džeraldam zobenu, lai viņš arīdzan varētu likt lietā vairogu, bet puisis tā savādi palūkojās manī un teica, ka labāk gan paturēšot cirvi. Viņš un Ketills nostājās viens otram pretī, un cīniņš sākās.
   Tā nebija parasta divcīņa, kur ir savi likumi un stingri noteikta cirtienu kārtība, kur uzvaru gūst tas, kurš pirmais savaino pretinieku līdz asinīm. Šie divi kāvās uz dzīvību un nāvi. Ketills brāzās uz priekšu tā, ka zobens nošvīkstēja vien gaisā. Džeralds, nemākulīgi turēdams cirvi, atlēca atpakaļ. Cirvis nobūkšķēja pret Ketilla vairogu. Jauneklis atņirdza zobus smieklā un iecirta zobenu Džeralda kājās. Es redzēju asinis krāsojam sadriskātās bikses.
   Tā bija slepkavība no sākta gala. Džeralds, kā rādījās, savu mūžu nebija turējis rokās cirvi. Vienu lāgu viņš cirta ar to pat plakaniski. Ja Ketilla zobens nebūtu notrulis pret viņa bruņu cepuri un viņš nebūtu žigli pie- lēcis kājās, viņš būtu tūdaļ beigts. Drīz viņš, ievainots no vienas vietas, sāka grīļoties.
   — StājietiesI —• Torgunna skaļi iekliedzās un traucās uz priekšu. Helgi sagrāba viņu aiz rokām un atrāva atpakaļ, bet viņa pūlējās tikt vaļā un spārdījās, tā ka Grimam vajadzēja iet talkā. Sava dēla vaigā es pamanīju bēdas, bet algādža ģīmī ļaunas ņirgas.
   Džeralds pagriezās, lai palūkotos atpakaļ. Ketilla asmens krita lejup un iecirtās sāncenša kreisajā rokā. Cirvis nokrita zemē. Ketills, atviezis zobus, grasījās viņu nobeigt. Tad Džeralds izvilka savu revolveri. Pavīdēja zibsnis, un atskanēja suņa rejām līdzīgs troksnis. Ketills nogāzās, brīsniņu raustījās, tad sastinga. Viņa apakšējais žoklis un pakausis N bija sašķaidīts.
   Iestājās ilgs klusums; bija dzirdamas tikai vēja gaudas un jūras šņākoņa.
   Tad priekšā izgāja Jalmārs; viņa vaigs bija žēlabu izķēmots, bet turēties viņš turējās stingri. Viņš nometās ceļos un aizspieda dēlam acis, — tā bija zīme, ka tiesības atriebt pieder viņam.
   Rausdamies kājās, viņš sacīja:
   —    Tas bija ļauns darbs, Par to tevi izsludinās ārpus likuma.
   —    Tā nebija burvestība, — dobjā balsī attrauca Džeralds. — Tas bija kā . . . kā šaujamais loks. Man nebija citas izejas. Es taču gribēju cīnīties tikai ar dūrēm.
   Es nostājos starp viņiem un teicu, ka šī lieta jāizspriež tingam, bet ka Jalmārs, kā es ceru, būs mierā pieņemt izpirkuma maksu par Ketillu.
   —    Bet es viņu nonāvēju, lai glābtu savu dzīvību! — iebilda Džeralds.
   —    Izpirkuma nauda tomēr ir jādod, ja tik Ketilla dzimta to pieņems, — es viņam skaidroju. — Man liekas, ka ieroča dēļ maksa būs divreiz lielāka, bet tas jāizlemj tingam.
   Jalmāram vēl palika pulka dēlu, un Džeralds tak nepiederēja pie viņam naidīgas ģimenes, tālab es domāju, ka Jalmārs neatraidīs izpirkuma maksu. Taču viņš, skarbi iesmējies, noprasīja, kā gan cilvēks, kam nav nekādas bagātības, tiks pie sudraba.
   Torgunna saltā mierā pienāca klāt un pateica, ka mēs samaksāsim izpirkuma naudu. Es jau pavēru muti, bet, ielūkojies viņas acīs, piekrizdams pamāju ar galvu.
   —    Jā, mēs samaksāsim, — es sacīju,— lai uzturētu mieru.
   —    Tad tu arīdzan gribi iepīties šajā ķildā? — vaicāja Jalmārs.
   —    Nē, — es atteicu. — Šis cilvēks man nav rada. Bet kas par to, ja es vēlos viņam dāvināt naudu, lai viņš to liek lietā pēc sava prāta?
   Jalmārs smaidīja. Ap vina acīm bija skumju ēnas, bet viņš raudzījās manī tikpat laipnīgi kā citkārt.
   —    Drīz vien. šis puisietis var kļūt par tavu znotu, — viņš sacīja. — Pēc visām zīmēm spriežot, tā notiksies, Ospak. Tad viņš būs tavas dzimtas piederīgais. Pat palīdzēdams viņam šobrīd, tu nostāsies viņa pusē.
   —    Un tad? -— Helgi pavisam klusu iejautājās.
   —    Un tad, lai gan es turu cieņā tavu draudzību, man ir dēli, kas ņems ļaunā sava brāļa nāvi. Viņi alks atriebties Džeraldam Semso- nam kaut vai tikai tālab, lai nezaudētu savu vārdu labo skaņu, un tā mūsu abu mājas sanāks naidā un viena slepkavība būs par ieganstu otrai. Senāk tādas lietas notikušas bieži. — Jalmārs nopūtās. — Es gribu dzīvot mierā ar tevi, Ospak, bet, ja tu nostājies šā slepkavnieka pusē, būs savādāk.
   Es brīdi pārliku visu, iedomājos Helgi guļam zemē ar pāršķeltu pakausi, citās sētās savus pārējos dēlus, kas tiks ievilkti cīniņā kāda puiša dēļ, kuru viņi ne reizes nav redzējuši, iedomājos, ka ikreiz, ejot uz piekrasti pēc malā izskalotajiem kokiem, mums būs jāvelk bruņu krekls un ka, dodamies pie miera, nevarēsim nemūžam būt droši, vai tikai, rītā celdamies, neredzēsim savu māju šķēpnešu aplenktu.
   —          Jā, — es teicu, — tev taisnība, Jal- mār. Es ņemu atpakaļ savu piesolījumu. Tieciet galā ar šo lietu vieni paši.
   Tad mēs paspiedām viens otram roku.
   Torgunna iekliegdamās metās pie Dže- ralda. Viņš to cieši pieglauda sev klāt.
   —    Ko tas nozīmē? — viņš lēni vaicāja.
   —    Nevaru tevi ilgāk turēt pie sevis, — es atteicu, — bet var jau gadīties, ka tev kāds no zemes nomniekiem neliedz pajumti. Jalmārs ir vīrs, kas liek vērā likumus, un nedarīs tev nekā ļauna, iekāms tings nebūs tevi pasludinājis ārpus likuma. Tas nenotiks agrāk par vasaras vidu. Varbūt tev palaimējas līdz tam laikam aizbraukt projām no Islandes.
   —    Tādam nekam nederīgam cilvēkam kā es? — viņš rūgti atvaicāja.
   Torgunna izrāvās no viņa rokām un sa- nikno.a izsaucās, ka es esot bailulis, zvēresta lauzējs un kas vēl tik viss ne. Es ļāvu izteikt, kas tai bija uz sirds, tad uzliku viņai rokas uz pleciem un sacīju:
   —    Tas ir mūsu nama dēļ. Mūsu nama un asiņu dēļ, kuras ir svētas. Vīri mirst, un sievietes lej asaras, bet, kamēr vien dzīvo mūsu dzimta, mūsu vārdi tiks glabāti atmiņā. Vai tu drīksti prasīt, lai desmitiem vīru atdod dzīvības tavu iegribu dēļ?
   Viņa ilgi stāvēja, nebilzdama ne vārda, un es vēl šobrīd nezinu, kāda būtu bijusi viņas atbilde. Tad ierunājās Džeralds.
   —    Jā, — viņš teica, — tev droši vien ir taisnība, Ospak . . . taisnība, spriežot pēc tava laikmeta likumiem, bet tas nav mans laikmets.
   Viņš paspieda roku man, tad Helgi un ar lūpām piedūrās pie Torgunnas vaiga. Pēc tam viņš pagriezās un aizsoļoja nakts tumsā.
   Vēlāk es dzirdēju, ka viņš atradis mājvietu pie Torvalda Hallsona, Kupra kalnāja nomnieka, un neesot savam saimniekam stāstījis par notikušo. Viņš droši vien loloja cerības, ka viņu neievēros, līdz viņam kaut kā izdosies sarunāt braucienu ' kuģī uz austrumzemēm. Taču valodas nestāv uz vietas. Man palikusi prātā viņa lielīšanās, ka Savienotajās Valstīs esot ietaises, lai ļaudis vienā zemes malā varētu runāties ar ļaudīm otrā malā. Viņš laikam gan nievīgi noraudzījās uz mums, redzēdams, kā mēs te dzīvojam savās vientuļajās sētās, un nepavisam nenoskārta, cik žigli skrien apkārt valodas. Torvalda dēls Hrolvs nogājis pie Brenda uz Roņādas Zābakiem par kaut ko aprunāties un, skaidrs kā diena, pastāstījis arīdzan par svešzemnieku, tā ka pēc necik ilga laika ļaudis visā salas vakarpusē jau bija dzirdējuši šo stāstu.
   Ja Džeralds būtu zinājis, ka viņam jāpasaka par cilvēka nobeigšanu pirmajā sētā, kur viņš rod pajumti, viņš būtu bijis drošībā vismaz līdz tam laikam, kad sanāk kopā tings, jo Jalmārs un viņa dēli ir prātīgi vīri, kas nenogalēs cilvēku, kurš vēl atrodas likuma aizsardzībā. Bet, tā kā viņš šo lietu bija slēpis, tad ar to pašu reizi viņš kļuva par slepkavnieku un likums viņu vairs neaizsargāja. Jalmārs ar saviem radiniekiem aizjāja uz Kupra kalnāju un izvilka Džeraldu laukā no mājas. Ar revolveri izbrīvējis sev ceļu, viņš aizbēga kalnos. Naidnieki, kuru vidū bija vairāki ievainoti un viens mirušais, ko arīdzan pienācās atriebt, sekoja viņam pa pēdām. Nez, vai Džeralds domāja, ka viņa savādais ierocis laupīs mums drosmi. Viņš droši vien nezināja, ka ikviens beidz savas gaitas tad, kad pienācis viņa laiks, ne agrāk un ne vēlāk, tālab nav jēgas baidīties no nāves. -
   Galu galā, kad viņu notvēruši, viņa ierocis klusējis. Tad viņš paķēris kritušā zobenu un aizstāvējies tik drosmīgi, ka Ulvs-Jalmarsons vēl šobaltdien iet klibiski. Pat viņa naidnieki nenoliedz, ka viņš cīnījies labi. Tie tur, Savienotajās Valstīs, ir dīvaini ļaudis, taču vīra dūšas viņiem netrūkst.
   Kad viņš bija npbeigts, viņa miesas atgādāja šurp. Aiz bailēm no spokiem — viņš varbūt bija bijis burvis — mirušo sadedzināja un visu, kas tam bija piederējis, ielika ugunī līdz ar viņu. Tā es zaudēju nazi, ko viņš rtian tika dāvājis. Viņa kapkalns stāv tīrelī uz ziemeļiem no šejienes, un ļaudis iet šai vietai ar līkumu, kaut gan viņa spoks nav klīdis apkārt. Šobrīd, kad jau atgadījušies tik daudz citu notikumu, viņš mazpama- zām sāk gaist no ļaužu miņas.
   Tas nu, mācītāj, ir viss, un es to izklāstīju tā, kā redzēju un dzirdēju. Daudzi jo daudzi domā, ka Džeralds Semsons bijis prātā jucis, bet es cieši ticu, ka viņš tik tiešām bija atnācis no cita laikmeta un viņa nelaime bija tā, ka neviens neiespēj nobriedināt tīrumu, pirms nav pienācis ražas novākšanas laiks. Taču es ielūkojos nākotnē, kāda tā būs pēc tūkstoš gadiem, kad ļaudis laidīsies pa gaisu un brauks ratos, ko nevilks zirgi, un nopostīs veselas pilsētas ar vienu vienīgu triecienu. Es domāju par to, kāda tad būs Islande, un par jaunajiem puišiem no Savienotajām Valstīm, kuri te atbrauks, lai palīdzētu mūs aizsargāt, tajā gadā, kad pasaules gals jau būs tuvu. Var gadīties, ka daži no tiem, klaiņodami pa viršu laukiem, ieraudzīs šo kap- kalnu un nobrīnīsies, kāds senlaiku karavīrs gan tur guldīts zemē, un var pat notikties, ka tie vēlēsies, kaut būtu dzīvojuši vecvecos laikos, kad dzīvoja viņš un kad ļaudis bija brīvi.

L. HARDINOS MEKLĒJOT

   Pie rakstāmgalda sēdēja Rajona inspektors, garš, kalsns vīrs ar neizteiksmīgu seju, kas bija stingri apvilkta ar ādu. Lūpas viņam kustējās. ar mehānisma noteiktību.
   —    Ko tad jūs gribat, mister Džonston?
   Viņam pretī platā galda otrā pusē, nervozi žņaudzīdams rokas, sēdēja mazs, bāls, neizskatīgs cilvēciņš. Tā acīs vīdēja satraukums, kustībās jautās nemiers.
   —    Kaut ko īstu, — viņš sacīja. — Kaut ko tādu, ko nebūtu taisījis cilvēks. Kaut ko tādu, kas nebūtu sintētisks. Tas ir viss. Un ne jau tāpēc, lai ņemtu līdzi. Nē, tikai lai apskatītu. Gribu pārliecināties, ka tas pastāv. Kur es varētu atrast kaut ko tamlīdzīgu?
   Bija redzams, ka Inspektors ir neziņā. Tādu lūgumu viņam gadījās uzklausīt pirmo reizi.
   —    Kaut ko . .. Īstu?
   Viņa lūpas izrunāja šo vārdu tā, it kā tas viņa vārdu krājumā būtu jaunums.
   —    Uz ko pamatojas šis jūsu lūgums, mister Džonston?
   Mazā cilvēciņa cerības sagrīļojās. Kā lai šo neizskaidrojamo vēlēšanos, kas bija pāraugusi par uzmācīgu iedomu, izskaidro pretī sēdošajam drūmajam indivīdam saprotamā valodā?
   Logs Inspektoram aiz muguras bija vaļā. Misters Džonstons redzēja pilsētu, kas pletās viņa priekšā kā milzu bruņurupuča vairogs. Viņš gurdi paskatījās uz pilsētas tērauda un plastmasas celtnēm, kas aizsedza apvārsni, un nodrebēja.
   — Lai raugos kur raudzīdamies, viss cilvēka roku darināts, — viņš nedroši sāka. — Pilsēta, kurā mēs dzīvojam, gaiss, ko mēs elpojam, apģērbs, ko valkājam, un pat ēdiens, ko mēs lietojam, — viss ir mūsu apbrīnojamās tehnikas produkcija. Visur es redzu cilvēka nepārspējamās meistarības pēdas, bet kur lai atrodu viņa sirdi? Un kā es varu atrast pats savu sirdi, ja šajā ļaunajā, nežēlīgajā pasaulē kā atbildi savām jūtām es sastopu tikai atbaidošas ēkas un cilvēkus, kuru sejās nav ne jausmas no smaida? Kaut kur taču ir jābūt kādai niecīgai vietiņai, kas vēl nav nonākusi cilvēces progresa nepiepildāmajā kuņģī?
   Viņš smagi nopūtās un atslīga krēslā. — Vienmēr taču nav bijis tā kā tagad. Pat es to zinu. Acīmredzot esmu dzimis vecās pasaules norieta un jaunās pasaules tapšanas sākuma posmā. Es atceros kokus, pu
   ķes un putnu dziesmas. Man gar kājām plūstošas platas upes. Mākoņus, lietus gāzes un saltus vējus. Šodien es jautāju sev: kas ir putns? Kas ir mākonis? Vai tiešām tiem Vairs nav vietas pasaulē, ko mēs esam radījuši? Vai tie ir aizgājuši uz neatgriešanos? Vai uz planētas sarīkotajās dzīrēs mūsu mašīnas aprijušas visu, neatstājot neko citu kā vien kailu, metālā ieskautu un izplatījumā bezmērķīgi klīstošu kodolu bez ziemām un vasarām, kas iezīmētu tā gaitu?
   Saviļņojums, kas uz bridi bija nosārtojis mazā cilvēciņa vaigus, palēnām rimās. Viņš truli raudzījās pa logu redzamajā šaušalīgajā ainavā.
   Inspektors klusēja. Viņa caururbjošās acis vērtējoši vēroja Džonstonu, bet kā bārdas nazis asais prāts naski apstrādāja nupat saņemto informāciju un jau gatavoja rūpīgi pārdomātu atbildi.
   —    Bet jūs vēl neesat man pateicis, kādēļ jūtat vajadzību pēc kaut kā īsta.
   —    Kādēļ?
   To misters Džonstons nudien nezināja.
   —    Tas man nepieciešams, un tas ir viss ! — viņš atbildēja, un šajā izsaucienā ieskanējās izmisuma nots. — Man vajadzīgs kaut kas tāds, ko es varētu aptaustīt pats savām rokām, lai pārliecinātos, ka tas ir īsts, ka to taisījis nevis cilvēks, bet. ..
   —    Bet kas tad, mister Džonston?
   Mazais cilvēciņš ielūkojās Inspektoram tieši acīs. Viņam izlikās, ka salti vienaldzīgajā skatienā pavīd tāds kā cinisms.
   —    Kas … kas .. . nu, teiksim … Es … es patiešām nezinu. Tikai.. . tikai lai to nebūtu taisījis cilvēks. Jūs nesaprotat? Kaut kas īsts.
   Inspektors atļāvās pavīpsnāt.
   —    Bet mister Džonston, jums droši vien ir skaidrs . . .
   Tieši šajā brīdī viņa pratinātāja seja pēkšņi pārakmeņojās. Ledainās acis sastinga pavisam un šķita ieurbjamies kādā punktā misteram Džonstonam aiz muguras. No apslēptas vietas kaut kur starp Inspektora lāpstiņām pret griestiem laiski vijās tieva, izlocīta dūmu strūkliņa.
   1 — Lūdzu . . . atvainot, — viņš murmināja. — Baidos, ka … nelabvēlīga … pārslodze būs . .. būs … — Uz galda gulēja divās bezspēcīgās dūrēs savilkti pirksti. — Esmu pārpūlējies . . . jūs saprotat. Pārmērīgs … sasprindzinājums. Es … ja jūs būtu … tik laipns … un ieietu . .. divpadsmitajā istabā … tad jūs apkalpos … Es … es … lūdzu piedot, ka … ka . . . ka aizkavēju … Es .. .
   Viņš apklusa. Mute palika pusvirus. Acu dzīlēs uzliesmoja un apdzisa dzirksteles. Dūmu strūkliņa uz mirkli kļuva resnāka, tad izgaisa.
   Džonstons vēl kādu brīdī skatījās uz ne
   kustīgo figūru. Viņa seja pauda dziļu bezcerīgumu. Tad viņš piecēlās, nopūtās un izgāja no istabas.
   «Kas gan šajā pasaulē notiek?» viņš domāja. «Mašīnas ir līdzīgas cilvēkiem, bet cilvēki — mašīnām. Ar katru dienu aizvien grūtāk atšķirt tos citu no cita.»
   Viņš ar liftu nobrauca lejā un izsteidzās uz ielas. Nebija nekādas jēgas iet uz divpadsmito istabu un zaudēt laiku vēl vienā neauglīgā sarunā ar kādu citu skaitļošanas centra cilvēkveida atzarojumu. Bez tam viņš sāka apjaust, ka jēdziens «kaut kas īsts» neietilpst pilsētas kibernētisko mašīnu programmā.
   «Un ne jau mašīnām vien tas ir svešs,» viņš nodomāja, vērojot klusi garām ejošos cilvēkus. Šī neizteiksmīgā, vienaldzīgā izturēšanās vairāk piederētos mašīnām nekā būtnēm ar miesu un asinīm. Cilvēku neslēptajā neizpratnē, kad tos izjautāja par kādu problēmu, kas saviļņoja Džonstonu, slēpās kaut kas atbaidošs, tādēļ arī viņš bija lūdzis palīdzību Rajona Inspektoram.
   Atklājis, ka viņa sarunu biedrs ir robots, viņš jutās satriekts. Pašreizējos apstākļos gan citu neko arī nevarēja gaidīt, jo tikpat kā visi administratīvie pienākumi tagad bija uzticēti plaši izplatītajām kibernētiskajām apvienībām. Robotika bija pilnveidojusies tiktāl, ka Džonstons nemaz nejustos pār
   steigts, uzzinot, ka lielā daļa pilsētas iedzīvotāju, lai cik veikli tie maskējās, īstenībā ir roboti.
   Viņš sāka iet, kur deguns rāda. No augšas, no kailajām debesīm pa spraugām starp pilsētas sienām akmens sprostā ielauzās bālgana saules gaisma, tik tikko spēdama aizsniegt trotuāru. Džonstonam reiba galva, skatoties uz tērauda klintīm, kas slējās visapkārt, un brīnoties, cik bezbailīgi tās rāpjas debesīs. Neiedomājami mākslīgie masīvi, kas stūrgalvīgi soļo pretī bezgalībai.
   Vai tiešām viņa pilsētai nebija ne gala, ne malas?
   Viņš izmantoja visus virszemes un apakšzemes transporta līdzekļus cerībā atrast robežu, aiz kuras baismās aizas, ko dēvēja par ielām, atdotu vietu brīvākai telpai un kur viņš varētu ļauties saules staru glāstiem.
   Viņš varēja braukt jūdžu jūdzēm, uz kuru pusi vien tīk, bet pilsēta kā nemainījās, tā nemainījās, un Džonstonam šķita, ka viņš visu laiku atgriežas ceļojuma sākuma punktā.
   Tā sākās Džonstona murgi. Viņam rādījās pasaule, kas ieslēgta vienas vienīgas pilsētas čaulā un plešas no austrumiem līdz rietumiem, no pola līdz polam, pārklājot veco Zemi ar cilvēka radītām neiedragājamām bruņām.
   Bet ja nu tas ir dievu mantojums?
   Viņš negribēja ticēt. Viņš nespēja ticēt, ka pagātne ir pazudusi bez miņas. Kaut kam vēl jābūt. Tikai tas ir jāatrod.
   Varbūt tas dotu spēku ielūkoties viņa bālās rītdienas vaigā.
   Vai tiešām viņš būtu apstaigājis visas ielas? Kādi satiksmes līdzekļi vēl ir? Lid- auto, lifti?
   Lifti!
   Nu kā tad! Pastāv taču ne viena dimensija vien. Viņš bija meklējis ap sevi, bet nebija ne reizi palūkojies ne uz augšu, ne uz leju.
   Satraukuma pārņemts, viņš devās -taisnā ceļā uz vienu no vislielākajām valdības ēkām.
   Viņam tuvojoties, lifta durvis klusi atvērās.
   —           Uz kurieni? — vienaldzīgi noprasīja kāda balss.
   —    Uz leju, — atteica misters Džonstons.
   —    Cik tālu?
   —    Līdz galam.
   Mašīna iedūcās. Durvis aizvērās. Džonstons traucās zemes dzīlēs.
   Lifta gaita kļuva neticami strauja. Džonstons zināja, ka virs viņa krājas desmitiem kilometru pilsētas, un tomēr nejuta ātrumu. Lifts slīdēja pa šahtu, kur nebija vairs pievilkšanas spēka. Džonstons jutās viegls kā gaiss kabīnē.
   Beidzot lifts apstājās. Durvis atvērās, un Džonstons izkāpa.
   Un viņš bija vīlies. Viņa priekšā aizstiepās garš, tukšs gaitenis. Parādījas formas tērpa ģērbies stāvs.
   —    Jūsu vārds, ser? — tas jautāja.
   —           Džonstons. Harijs Džonstons. Es . .. es tikai gribēju paskatīties.
   —           Redzu, redzu. Tādā gadījumā es būšu jūsu gids. Cerams, jums būs interesanti apskatīt, kas atrodas dziļi zem pilsētas.
   Džonstons neattaisnoja viņa cerības. Viņš ilgi sekoja savam nerunīgajam gidam, bet vilšanās nemazinājās. Pla'o ielu un virszemes celtņu vietā bija šauri gaiteņi un spoži paneļi, un tomēr tā bija un palika pilsēta, pat te. Viņš bija lolojis biklu cerību, ka varbūt pašas pasaules dziļumos izdosies atrast akmeni, zemi un smiltis to sākotnējā stāvoklī. Bet kas to deva! Ej kur iedams, visur cilvēka industriālā ģēnija darba augļi. Bet aiz sienām enerģijas pārpilnībā dunēja varenas mašīnas, nodrošinādamas eksistenci kilometru kilometriem platai un augstai pilsētai tur, no kurienes viņš bija ieradies.
   Satriekts viņš pagriezās pret gidu.
   —    Es labāk došos atpakaļ.
   —    Jauki, ser.
   Piepeši Džonstonam kaut kas ienāca prātā.
   —    Cik dziļi mēs atrodamies?
   —    Divdesmit septiņas jūdzes dziļi.
   Viņš pie sevis atkārtoja šo skaitli.
   —    Un dziļāk vairs nav nekā?
   —           Ja jūs gribat zināt, vai zem mums vēl ir pilsēta, — nē, ser, tur pilsētas vairs nav.
   Misters Džonstons apstājās un ar papēdi paklaudzināja pa grīdu.
   —    Bet kas tad tur ir?
   —    Vairākas jūdzes biezs izolācijas materiāls.
   —    Un zem tā?
   —    Elle, ser.
   —    Elle?
   —    Novecojis termins, kas apzīmē planētas iekšējo kodolu. Tas ir viss. Vairāk nekā tur nav.
   Misters Džonstons lūkojās grīdā, mēģinādams iztēloties izkusušā planētas kodola stihisko niknumu. Un pasmaidīja. Tikko manāmi.
   Tas jau bija kaut kas: tātad cilvēkam nav pieticis prāta vai varenības, lai uzveiktu pasaules kodola stihisko niknumu.
   Gids pavadīja viņu līdz liftam un pagaidīja, kamēr aizveras durvis. Pārliecinājies, ka lifts aiziet uz augšu, viņš šķērsoja gaiteni un iespraucās šaurā nišā, kas bija izcirsta sienā. Tikko gida pleci skāra kādu metāla sloksnīti, cauri vina krūškurvim izšāvās jonu plūsma un izslēdza viņu.
   Gida acis kļuva stiklainas, un viņa trulais skatiens ieurbās mēmajā tumsā.
   Kad Džonstons bija nonācis zemes virspusē, viņam vispirms iešāvās prātā doma noīrēt lidauto un grozīties virs pilsētas tik ilgi, kamēr būs atrasts tas, ko viņš meklē. Varbūt no tik augsta novērošanas punkta izdosies ieraudzīt, kur beidzas pilsēta un kas ir aiz tās. Bet ja nu pilsēta ir bezgalīga? Tas nozīmētu, ka kaut kas īsts pastāv tikai nomaļās, apslēptās vietiņās, bet, lidojot tik ātri, šīs vietiņas varētu paslīdēt garām nepamanītas. Viņam nebija ne jausmas, ko īsti viņš meklē un ko varētu atrast. Tas varēja būt gan grandiozs kā robotas kalnu grēdas, gan trausls kā vientuļš ziediņš, kas uzplaucis starp pilsētas debesskrāpju blāķiem.
   Viņš labāk ies kājām. Izmēros pilsētu soļiem. Aizstaigās līdz milzīgās teritoiijas robežai un vēl tālāk. Laika viņam bija atliku- likām, kāda tam nozīme, vai meklējumi prasīs mēnešus vai gadus? Viņam to vajadzēja atrast! Šīs nepārvaramās vēlēšanās priekšā laiks zaudēja nozīmi.
   Savus meklējumus viņš sāka jau otrā rītā.
   Viņš gāja tukšām rokām. Nebija vērts apgrūtināt sevi ar vēl kaut ko, ja neskaita apģērbu, kas bija viņam mugurā. Gan pilsēta gādās par viņu. Šim nolūkam jau tā^ radīta.-
   Viņš devās ceļā, kad agrīna rītausma rotaļājās ar gandrīz neredzamajiem mūriem un uz tukšajiem trotuāriem vēl lija neona uguņu spokainā gaisma. Akmens sprosti nolūkojās, kā viņš paiet garām, tad īdzīgi vērās mūžam tukšajās debesīs.
   Ap roku apliktais kompass palīdzēja viņam ieturēt virzienu uz ziemeļiem. Viņam nebija ne mazakās vēlēšanas līkumot pa pilsētu. Viņa acis kvēloja piedzīvojumu alkās.
   Ap dienas vidu Džonstona entuziasms bija saplacis. Viņam sāpēja kājas un galva bija dīvaini viegla. Viņš apsēdās trotuāra malā un nelikās ne zinis par pilsētas neprātīgo kņadu visapkārt. Pāri galvai, klusi šņākdami, pa savām gaisa līnijām drāzās lidauto. Reti kāds cilvēks un robots izmantoja trotuāru: vairums nevis gāja pa kādreiz pārpildītajām ielām, bet deva priekšroku ātrajiem un tīrajiem pazemes transporta līdzekļiem.
   Pēc kāda laika viņš piecēlās un devās tālāk. Gaitā vairs nebija možuma, un tomēr viņš raudzījās uz priekšu gatavs vēl vairākas dienas cīnīties ar nogurdinošā gājiena grūtībām. Pa to laiku, viņš cerēja, kājas būs apradušas ar neikdienišķo pastaigu.
   Līdz vakaram viņš bija veicis apmēram deviņas jūdzes. Pilsēta nemainījās. Drūmie mūri no saviem augstumiem raudzījās uz viņa nožēlojamo stāvu tikpat vienaldzīgi.
   Viņš atkal bija viens uz tukšās ielas. Zemes cilvēki ar bālajām sejām bija salīduši savās alās.
   Viņam ar skubu vajadzēja darīt to pašu. Visu ķermeni kveldēja neciešamas sāpes. Vairāk par visu viņam šajā brīdī vajadzēja atpūtas.
   Viņš atrada viesnīcu un paņēma istabu.
   Otrā rītā viņš ar atjaunotiem spēkiem turpināja ceļu.
   Tā aizritēja dienas. Piecas dienas. Viņam jau bija sajucis, cik jūdžu nosoļots pret ziemeļiem, bet milzīgās pilsētas smacējošā atmosfēra nemainījās un nemainījās. Bija apstaigāts simtiem ielu un šķērsielu, bet visur vinu sagaidīja tās pašas bezkrāsainās neskaitāmi daudzo namu sienas. Likās, ka šim cietumam nebūs gala.
   Viņš sāka apturēt un izjautāt garāmgājējus.
   —          Atvainojiet, ludzu, vai jus esat kādreiz redzējuši kaut ko Īstu?
   Tukšas, pusskumīgas, pusjautras acis nolūkojās viņā ar izbrīnu. Dažs pārjautāja:
   —    Ko redzējuši?
   Un misters Džonstons satraukts ņēmās skaidrot:
   —           Es domāju, ka jūs varbūt zināt pilsētā tādu vietu, kur atrodams kaut kas īsts, nevis .. . nu, saprotiet, nevis taisīts. Koki, puķes un tamlīdzīgas lietas.
   Daudzkārt vienīgā atbilde bija neticīgs jautājums:
   —           Kā jūs teicāt? Kaut kas īsts? Blēņas, draugs. Labāk aizejiet pie sava psihiatra . ..
   Un viņi steidzās prom.
   Citi pat nepapūlējās atbildēt, vienkārši nošūpoja galvu un gāja savu ceļu.
   «Nekas neiznāks,» viņš nodomāja. «Ja jau cilvēkiem zudis priekšstats par to, kas ir īsts, kā lai es atrodu meklēto?»
   Tāpēc viņš vairāk nevienam nejautāja, bet turpināja ceļu uz ziemeļiem, bezmērķīgi un bezcerīgi virzīdamies pretī kaut kam, ko viņš pats nezināja.
   Tovakar, kad sāka krēslot, viņš neapstājās. Viņš dusmojās uz nakti un tās nesto nogurumu. Gribējās izmantot katru stundu pēc iespējas pilnīgāk: viņš taču cerēja, ka ik solis kaut nedaudz tuvina ilgotajam mērķim.
   Taču viņa vārgais ķermenis bija pārmocīts. Visa apkārtne pēkšņi sagriezās virpulī, un viņš izstiepa rokas uz priekšu, lai noturētos vertikāli.
   Veltīgi. Zaudējis samaņu, viņš saļima uz trotuāra. Nakts uzņēma viņu savā kapā, un neona spuldžu gaisma glāstoši slīdēja pār pakritušo.
   Pēc neilga laika netālu no viņa nolaidās lidauto. Atvērās durvis, un izkāpa divi vīri. Vini iecēla Džonstonu savā braucamajā.
   Sajuzdams pieskārienus, viņš puslīdz atguvās. Viņu vēroja ziņkāras, gudras acis.
   —    Kā jūs sauc?
   Jautājums tika izteikts aši un pieklājīgi.
   —    Džonstons, — viņš atbildēja. — Harijs Džonstons.
   —    Vai jūs esat šā rajona iedzīvotājs vai ienācējs?
   Viņš brīdi pārlika.
   —    Drīzāk gan ienācējs. Patiesību sakot, ceļotājs. Redziet, es meklēju kaut ko īstu.
   Vīri ne aci nepamirkšķināja.
   —    Un vai jums tālu jāiet?
   —    Cik tālu vien iespējams. Bet tas ir tik … lēni… Tik lēni.. .
   Viņam priekšā stāvošais cilvēks sarauca pieri.
   —    Tātad jūs . . . gājāt?
   Misters Džonstons palocīja galvu. Tagad viņš bija pilnīgi atguvies.
   —    Tādā gadījumā iesaku jums noīrēt lidauto. 10789. kvartālā ir aģentūra. Varat doties turp jau rīt no rīta. Pagaidām mēs aizvedīsim jūs uz slimnīcu. Ceru, ka tur jums būs patīkamāk pavadīt nakti nekā ielas vidū.
   Otrā rītā viņš paklausīja padomam un noīrēja lidauto. «Kādēļ nepamēģināt?» viņš prātoja. Bez tam neauglīgais sešu dienu gājiens bija atņēmis viņam pēdējos spēkus. Vecās labās debesis vismaz solīja pavērt skatu uz visu lejā notiekošo.
   Bet viņš 'baidījās no atklājumiem, ko varētu nest šis lidojums. Varbūt tieši tādēļ viņš tik ilgi bija to atlicis.
   Kad lidauto cēlās gaisā, viņa bažas apstiprinājās. Viņš lūkojās lejup uz neskaitāmajiem skrejošajiem namiem un sajuta, ka sirdī ieurbjas vilšanās bulta. Pilsētai, likās, tiešām nav gala. Tā pletās uz visām pusēm un ar nelīdzenajiem, šķautnainajiem mūru vaļņiem atdūrās pret apvārsni.
   Lidauto maksimālais augstums bija tikai pāris tūkstošu metru. Džonstonam neatlika nekas cits kā pāri milzīgās nelaipnās pilsētas mantijai grūtsirdīgi turpināt lidojumu uz ziemeļiem.
   Stundas ritēja kā sviedru lāses uz viņa pieres, un piepeši viņš — tavu brīnumu! — ieraudzīja, ka namu jumti kļuvuši zemāki. Lielais briesmonis pamazām laida zemāk savu apsegu. Milzīgie kvartāli sarāvās pavisam sīciņi. Viņš joprojām lūkojās lejup, un drīz vien nami vairs ne joņo ja virsū viņa mazajam lidaparātam un kā samierinājušies rāmi snauda, piekļāvušies cieši pie zemes.
   Lidauto drāzās pāri neticami sarukušajai pilsētai. Aizmugurē palika centrālais kodols, kas cēla barjeru saules stariem.
   Viņš jutās tā, it kā būtu ticis pāri milzum lielai kalnu grēdai un tagad, mazliet apmulsis, kāptu lejup pa lēzenu nogāzi. Bezjēdzīgo namu un ceļu sablīvējumu bija nomainījušas platas, tikpat kā tukšas stikla un tērauda alejas. Jūsmīgi lūkodamies lejup, Džonstons ieslēdza maksimālo ātrumu. Pirmo reizi šai laikā viņš pamanīja kaut kādas izmaiņas parasti vienmuļajā pilsētas ainavā. Iedomājoties, kas viņu sagaida tālāk, sirds sāka pukstēt straujāk.
   Prieks izrādījās pāragrs. Pēc stundas apvāršņa malā izslējās ķēmīgu, masīvu celtņu apveidi, un drīz viņa acu priekšā iznira cita pilsēta. Vienā mirklī pacilāto noskaņojumu nomāca parastā grūtsirdība. Un kā caur miglu — bet varbūt tas bija tikai viņa iztēlē? — Džonstons tālumā ieraudzīja trešās pilsētas spokaino siluetu. Bet aiz tās ceturto, piekto, un tā bez gala. Kā baismi augoņi pilsētas plēsa metāla apvalku, kas ietvēra planētu.
   Izgrūdis: «Maksimālais augstums», viņš piespieda kādu pogu uz vadības pults.
   Vēl mirklis, un lidauto sāka celties debesīs.
   Piecpadsmit tūkstošu pēdu augstumā Džonstons skatījās uz apakšā izplāto pasauli un nikni lādēja mazo rijīgo divkāji, kas to visu radījis. Tagad viņš aptvēra, ka tai tiešām nav gala. Nepārtrauktā virknē gigantiskās pilsētas sasaistīja miegainas priekšpilsētas, kas bija noklātas starp tām kā raibas galdsegas. Un ne mazākās plaisiņas šajās briesmīgajās bruņās Ne ezeru, ne upju, ne koku, ne putnu. Pat neviena mākoņa pie skaidrajām debesīm.
   Viņš ļāva lidauto slīdēt pa spirāli pretī jumtiem un iegāja allaž mēreni karstas vasaras atmosfērā, kur katra gaisa strāva bija iepriekš aplēsta, kur mākoņu neaizplīvurots saulriets, kad tā spožums kļuva pārāk žilbinošs, automātiski aizklaja logus ar gaismas filtriem.
   Te pēkšņi kāda vieta tālāk uz rietumiem sāka viņam izlikties savādāka nekā citas. Pie apvāršņa uzplaiksnīja krāsa, kas pamodināja viņā atmiņas.
   Lidauto laidās aizvien zemāk un zemāk, bet Džonstons lauzīja galvu, ko gan varētu nozīmēt savādā krāsa. Tajā bija kaut kas neparasts.
   Kas?
   Nu kā tad, tā taču bija zaļā krāsa. Bet ne jau tā zaļā krāsa, pie kuras viņš bija pieradis. Ne tā blāvā, nepatīkamā krāsa, kas kropļoja pilsētas. Nē, daudz smalkāka. It kā tā būtu sajaukta no daudzām dažādām, bet līdzīgām krāsām. Jā, tādā krāsā bija koki un dārzi, kur katram augam piemita sava atšķirīgā kopkrāsas nianse un kur …
   Viņš spēji pagrieza lidauto un, palielinājis ātrumu, traucās uz rietumiem. Diāzās pāri nekustīgajam tērauda okeānam. Pamazām, gandrīz vai nemanāmi pasakainā zaļuma plankums uzziedēja un piepildīja visu redzes lauku, līdz beidzot Džonstona acīm pavērās neticami grandiozs skats.
   Negaidot viņš ieraudzīja Lielo Parku. Uzbrūkošās zaļās pasaules pārsteigts, viņš atsprāga atpakaļ un nepacietīgi nospieda pogu.
   Miniatūrais lidaparāts pa spirāli tuvojās zemei un nolaidās košajā mauriņā tieši Lielā Parka vidū.
   Misteis Džonstons nekustīgi sēdēja lidauto un, te aizvērdams, te atvērdams acis, centās sev iestāstīt, ka tas nav sapnis, ka tāda vieta šajā pasaulē tomēr pastāv. •
   Parks. Milzu parks. Bet viņš bija domājis, ka cilvēki aizmirsuši…. Vai cilvēks var aizmirst tādu skaistumu?
   Viņš izrāpās no lidauto un brītiņu pastāvēja, juzdams vieglu reiboni. Nolaidis acis, Džonstons pārsteigts ievēroja, ka viņa kājas iegrimušas mīkstā, zaļā zālē. Visapkārt valdīja tāds neticams miers un klusums, ka viņš sāka šaubīties, vai notiekošais ir īstenība.
   Attālāk bija redzami zaļi pakalni. Vietumis skatu aizsedza koki. Šajā plašumā apdvesa mūžības elpa un aizmirsās pilsētu pekle.
   Te patiešām nebija ne vēsts no pilsētām. Parks atradās tik dziļā ieplakā, ka no šejienes neredzēja pat visaugstākos debesskrāpjus. Džonstons varbūt bija vienīgais saimnieks šajā nošķirtajā pasaulē.
   Par tādu laimi viņš nebija ne domājis.
   Paradīze! Ja nu ne gluži paradīze, tad vismaz kaut kas viņa sapnim pavisam tuvs. Kāda cilvēka dabas dīvainība gan izolējusi šo oāzi nb pārējās pasaules? Laikam viņš pārsteidzies, nosodīdams savus līdzcilvēkus.
   Bet"kādēļ Inspektors ne ar vārdu neieminējās, ka ir tāda vieta?
   Apmulsums izgaisa, kad viņš atcerējās savu nepacietību. Ja viņš būtu devies uz divpadsmito istabu, kurp tika sūtīts, no turienes viņu, bez šaubām, savukārt būtu sūtījuši uz parku un tādējādi atkristu vairāku dienu nogurdinošā kājošana. Starp citu, nevarēja noliegt faktu, ka pārdzīvotās likstas tikai vairo prieku. Viņš nekad nespētu baudīt tādu piepildījuma svētlaimi, ja šajā idi- liskajā nostūrītī būtu ieradies no pilsētas vienā mierā.
   Viņš atstāja lidauto un lēnām brida pa zāli uz grantētu celiņu, kas vijās starp kokiem. Viņš soļoja pa celiņu, kamēr lidaparāts nozuda aiz neliela paugura un pārtrūka pēdējā saite ar pilsētu. Viņš bija viens Ēdenes dārzā.
   Laiku pa laikam viņš novirzījās no celiņa, lai tuvāk aplūkotu dažādu sugu kokus un krūmus, kas auga stingri noteiktā atstatumā cits no cita. Katram bija klāt vai nu pie stumbra, vai pie zemē iedzīta mietiņa piestip rināts dēlītis ar nosaukumu. Uzrakstus viņš nesaprata. Vairums nosaukumu jau sen bija izzuduši no modernās leksikas. Tomēr viņš smaidīja un māja ar galvu, it kā saprastu, kas rakstīts uz dēlīša, un devās pie nākamā koka.
   Šķita, ka celiņš starp kokiem ved bezgalībā. Pēc kāda laika Džonstons noguris apsēdās dīvainajā zālē. Rietošā saule raidīja slīpas staru strēles. No zemes cēlās brīnumainas smaržas. Spējas vēlēšanās pārņemts, viņš izstiepās zālē un ar vienu roku aizsedza acis, lai pasargātu tās no saules.
   Viņš tīksmi ļāvās svētlaimes viļņiem. Sapīkums bija kā ar roku atņemts, un viņš aizmirsa aiz muguras atstāto pasauli. Ar pilnu krūti viņš ieelpoja un ar nožēlu izelpoja smaržu piesātināto gaisu. Ne mazākās līdzības ar piesmakušo pilsētas gaisu.
   Viņš pagriezās uz sāniem un sāka pētīt zāli. Viņš apskatīja tievos stiebriņus tā, it kā gribētu izdibināt kādu dziļu noslēpumu.
   Zālē valdīja rosība. Kā apburts viņš vēroja garu skudru kolonu laužamies cauri miniatūriem džungļiem un apbrīnoja to pacietību.
   Gaisā kļuva dzirdama svešāda skaņa. Viņš palūkojās augšup un ieraudzīja savādu radījumu, kas vēzēja spārnus un cauri nokrēslai ielaidās tuvējā kokā.
   Putns!
   Tas vēlreiz spalgi iebrēcās un apklusa.
   Džonstons satraukts piecēlās sēdus. Šajā parkā mājo dzīvas būtnes! Kādi atklājumi vēl sagaidāmi?
   Drīz kļūs pavisam tumšs. Laika vairs nebija daudz.
   Viņš uzrausās kājās un žigli uzkāpa tuvākajā pakalnā. Lejā bija redzama neliela ieplaka, bet tālāk — atkal pakalns. Tādu ieleju viņam vēl nekad nebija gadījies redzēt.
   Spriežot pēc platās ūdens plēves, kas to klāja, tam vajadzēja būt ezeram. Uz rāmā ūdens spoguļa sēdēja vairāki jocīgi radījumi un laiski snaikstīja garos kaklus, tīksminādamies par savu atspulgu ūdenī.
   Gribēdams ātrāk tikt lejā no pakalna, pēdējos metrus Džonstons noskrēja klupdams krizdams. Bet viņš slējās kājās smiedamies, jo skaudri izjuta, ka dzīvo. Tad viņš nonāca ezermalā un, acis iepletis, skatījās uz apbrīnojamajiem radījumiem, kas beidzot pievērsa uzmanību ari viņam.
   Viņš skatījās ilgi, bet, kad uz dienas nobālošā vaiga kā vasaras raibumi parādījās zvaigznes, viņš atgūlās zālē pie paša ūdens un jūsmoja par savu parku, kas zvaigžņu burvīgajā mirdzumā pārvērtās līdz nepazīšanai.
   Tad viņš iemiga. Gaiss bija glāsmaini silts, un viņam nenāca ne prātā no kaut kā baidīties. Viņa pēdējā apzinātā doma bija, ka atklājumiem bagātais ceļojums vēl tikai sācies.
   Viņš atmodās tik zaļā rītā, kādu savu mūžu nebija redzējis. Viņš iegremdēja seju ezera vēsajā ūdenī un tad atvadījās no laiskajiem gulbjiem. Viņu aicināja nākamais pakalns.
   Šķīries no ezera, viņš uzkāpa nākamajā pakalnā. Skats, kas pavērās viņam pie kājām, bija pārsteidzošs. Pazīstamās, visu uzvarošās zaļās krāsas vietā acis žilbināja
   krāsu ņirboņa. Viņa priekšā viļņojās nepārredzama spilgtu un dzidru krāsu jūra, un pat pie apvāršņa neprātīgi liesmoja puķes.
   Krāsu uzbrukums bija tik spēcīgs, ka Džonstonam apreiba galva. Tālāk pa celiņu viņš gāja kā sapnī. Ik uz soļa viņu sveica garas skaisti izplānotu dārzu rindas. Viņš iedomājās, ka varbūt tiešām guļ un redz sapni. Nevar būt, ka pasaulei ir tiesības uz tādu skaistuma bagātību! Nē, rozes tomēr bija īstas — viņš pieskārās tām. Rožu aromāts spētu apskurbināt kuru katru Inspektoru un izkliedēt katru sapni. Tad nāca krāšņas orhidejas, neiedomājami krāšņas šim mērenajam klimatam. Vēl un vēl puķes. Bez sava gala. Jūdzēm gari eksotisko puķu lauki. īsts skatienam neaptverams puķu mežs.
   «Bet kas to visu aprūpē?» viņš prātoja. «Kas kopj zālājus, kokus un laukus?»
   Mēģinādams atminēt šo mīklu, viņš bija nonācis pie sarga mājiņas,
   Apstājies Džonstons aplūkoja īpatnējo būvi klajuma pretējā malā. Tā bija pavisam maza ēciņa, acīmredzot taisīta no tā paša materiāla kā apkārtējo koku stumbri. «Koks vai kaut kas tamlīdzīgs;» viņš nosprieda, būdams lepns, ka atmiņa tomēr nav viņu vīlusi. Agrāk viņš nekad nevienu koka būvi nebija redzējis. Šķita- neticami, ka pilsētu pasaulē vēl saglabājies kaut kas no koka.
   Tas viņu ārkārtīgi pārsteidza. Viņš būtu varējis iedomāties veselu armiju robotu, kas maršē šurp un turp pa bezgalīgajām puķu dobēm un kopi ziedošās rozes. Taču viņana nekad nebulu ienācis prātā, ka Lielais Parks uzticēts sīkam večukam, kas vientulīgi sēž vienkārši no koka uzcirstā pazemā mājelē.
   Viņš nedroši pieklauvēja.
   —     Iekšā, — atsaucās pacietīga, gurda balss.
   Misters Džonstons atvēra durvis. Istabu apgaismoja tikai saules stari, kas krita caur neaizklātajiem logiem. Mēbeles bija vecmodīgas un arī no koka.
   Večuks sēdēja tālākajā kaktā pie loga. Viņš pamāja Džonstonam ar galvu, ar zīmi uzaicināja aizvērt durvis un apsēsties.
   —     Jūs esat atnācis apskatīt manu parku, — večuks teica balsī, ko varēja saukt par kokainu. Vārdos izskanēja apstiprinājums, nevis jautājums.
   —     Jā gan, — atbildēja Džonstons. — Es… es nespēju ne iedomāties, ka ir tāda vieta… Es domāju, ka tas viss … pieder pagātnei. Ka visu aprijušas pilsētas.
   —      Nē, neba viss pieder pagātnei, — lēnīgi sacīja večuks. Džonstons nodomāja, ka pirmo reizi redz tik vecu cilvēku. Veca kā sakārnis. It kā viņš būtu sēdējis te gadu simteņiem. — Kaut kas vēl ir palicis. Piemēra pēc, tādi parki kā šis. Bet retais nāk uz šejieni.
   —     Kāpēc?
   Džonstons nespēja apjēgt, kā cilvēki var palikt pilsētās, kad tāds skaistums rodams turpat viņu durvju priekšā. Tieši to viņš večukam arī pateica.
   Sargs skumīgi papurināja sirmo galvu.
   —     Jūs, mister Džonston, kā redzu, nesaprotat vienu, — ka lielākā dala cilvēku aizmirsuši, kas ir skaistums. Bet pārējie … pārējie nevēlas apgrūtināt sevi.
   Tas izklausījās pārliecinoši. Un galvenais bija nevis tas, ka zināmu daudzumu cilvēku aizstājušas mašīnas, kas kustas, izskatās un darbojas gandrīz tāpat kā cilvēki, bet gan tas, ka atlikušie cilvēki izturas kā mašīnas. Viņu individualitāti bija aprijusi nožēlojamā, mehanizētā apkārtējā pasaule, un tagad viņus gandrīz vai nebija iespējams atšķirt no robotiem. Neauglīgā vide bija iežņaugusi viņu domas trafaretos. Lūk, kāpēc bija tik grūti konstatēt, kur beidzas cilvēks un kur sākas mašīna.
   —    Jūs esat mans pirmais apmeklētājs pēc daudziem gadiem, — sacīja sirmgalvis. Viņa balss bija vecišķa kā viņa laiks.
   Džonstons nepamanīja īso pauzi aiz vārda «pēc». Viņa smadzenēs drūzmējās milzums neatbildētu jautājumu.
   —     Vai tiešām jūs viens pats uzraugāt to visu?
   —     Kur nu, jaunais cilvēk, kur nu … To dara. . . roboti. — Šo vārdu viņš izrunāja ar nepārprotamu nepatiku. — Mašīnas kopj dārzus un puķu dobes. Es esmu par vecu un varu tikai sēdēt un gaidīt.
   —     Bet es neredzēju.nevienu …
   —    Skaidrs, ka neredzējāt. Savu darbu tās padara naktī. Mašīnām nav vajadzīga dienas gaisma. Līdz ar to netiek bojāts skats, kad ierodas apmeklētāji. Tiesa, pēdējā laikā tam vairs nav sevišķas nozīmes.
   Džonstons pateicās veselajam saprātam, kas bija diktējis šādu lēmumu jau pirms tik daudz gadiem. Viņš nodrebēja, iedomājoties, ka pa viņa parku ripo mašīnas. Kopš šīs dienas tas bija viņa parks — viņa un vecā vīra parks.
   —     Vai jūs dzīvojat te pilnīgā vientulībā?
   Večuks paraustīja plecus.
   —     Kur tad citur? Man nav vajadzīgas pilsētas. Es pilsētām arī neesmu vajadzīgs. Te es varu būt vienatnē ar dabu. Mani ēdina un aprūpē … mašīnas. Baidos, vai tas nav neizbēgams ļaunums. Man pietiek visa kā. Vairāk neko es nevēlos.
   Te redzētais un dzirdētais aizvien vairāk atgādināja Džonstonam paradīzi.
   —     Es labprāt paliktu te, pie jums, — viņš saviļņots nočukstēja.
   Večuks sarauca pieri.
   —     Diez vai tas būs iespējams. Pilsēta . . .
   —     Pie velna pilsētu! Kāda tai daļa, kas ar mani notiek? Vai nav vienalga, kur aizrit cilvēka mūžs, — te vai tur?
   —     Nav vis vienalga, gluži otrādi. Neaizmirstiet, mister Džonston, ka jūs esat daļa no vienādojuma. No milzīga vienādojuma, kas palīdz municipalitātes kiberiem uzturēt pasaules procesu vienmērīgu. Jūs esat posms izvērstā, sarežģītā automatizācijas sistēmā, kur katru soli iepriekš nosaka un izskaitļo, ņemot vērā miljardiem citu soļu. Jūsu aiziešana ienesīs aprēķinos nejaušības faktoru, un tas var kaitēt sekmīgai pilsētas un gala rezultātā visas pasaules vadībai. Nē, baidos, ka jūs nevarēsiet palikt te. Bet jūs varat bieži atbraukt uz šejieni.
   — Bet ja nu es lūgtu atļauju? — Džonstons neatlaidās. — Viņi taču nenoraidītu, vai ne? Vai.tad viņiem galu galā nav vienalga?
   Večuks bridi klusēja, tad teica:
   —     Manuprāt, viņi apspriedīs jūsu lūgumu. Bet nav šaubu, ka bez izmeklēšanas neiztiks.
   Abi iegrima domās. Džonstons paskatījās pa logu un ieklausījās, kā dārza klusumā čivina putni.
   —     Kā tas viss sācies? — viņš skaļi domāja.
   Večuks pacēla galvu.
   —     Kas sācies, mister Džonston?
   —     Pilsētas. Pasaule. Viss. Kad mēs sākām iznīcināt savu planētu?
   —     Neviens to nezina, manu zēn. Varbūt tas sākās tad, kad dievi atstāja zemi un pārcēlās uz zvaigznēm. Un aizcirta vārtus, lai mēs nevarētu sekot. Un pameta mūs uz
   mūžīgiem laikiem. Mums bija tikai viena pasaule. Kas cits mums atlika?
   —            Bet kad tas viss beigsies? — jautāja misters Džonstons.
   —     Beigsies? Vai tas jau nav beidzies?
   Viņi saskatījās, bet neviens nevārēja atbildēt uz šo jautājumu.
   —            Kā jūs domājat, vai viņi kādreiz atgriezīsies? — jautāja Džonstons.
   —     Kas?
   —     Dievi.
   —            Kas to lai zina! Pēc visa spriežot, viņi jau aizmirsuši mūs.
   Aizmirsuši mūs.
   Tāpat kā mēs vienā jaukā dienā aizmirsīsim viņus.
   Kad kaut kas pazūd atmiņas labirintos, lūk, tad ir gals.
   Viņš vēl ilgi iztaujāja sargu par šo parku. Cik tālu tas stiepjas, kas vēl atrodams tajā, un, kad večuks stāstīja viņam par meža zvēriem, upēm un zivīm, visas Džonstona domas nomāca nepacietība. Saruna ar veco vīru atkal dzina viņu izmisumā. Viņš ilgojās tikt ārā, brīvē.
   — Nu es iešu, — viņš beidzot sacīja un piecēlās no sagrabējušā krēsla, kas par brīnumu nebija sabrucis zem viņa smaguma. — Līdz vakaram man vēl tik daudz jāapskata.
   —     Saprotama lieta. Pienāciet vēl kādreiz. Man reti rodas izdevība patērzēt.
   Viņi piegāja pie durvīm, un večuks atvēra tās, nododams viņu atkal dabas skavās.
   Diena jau dzisa. Tātad viņi bija runājuši vairākas stundas. Bet varbūt diena tagad tikai šķita gaužām īsa? Viņš atcerējās, ka agrāk dienas bija daudz garākas. Bet tas bija sen, sen. Tāpat kā visu, cilvēks arī dienu nebija atstājis nemainītu.
   «Izņemot to,» viņš nodomāja. «Visu šo skaistumu ap mani. Cilvēkam pietika veselā saprāta, lai atstātu to neskartu.»
   Pie durvīm auga kupls rožu krūms. Sarkani ziedi alkaini tiecās pēc saules. Piepešas vēlēšanās skubināts, viņš izstiepa roku, lai noplūktu vienu rozi, pieliktu pie sirds un paņemtu līdzi.
   —    Nedrīkst! — klusumu pāršķēla sarga uzkliedziens.
   Džonstona roka sastinga dažas collas no neaizsargātajām ziedlapiņām. Viņš atskatījās uz sīko večuku.
   — Neaiztieciet puķes!
   Džonstonu pārņēma nevaldāmas dusmas. Gana viņš klausījis pavēlēm. Te tām nav vietas!
   Viņš izaicinoši satvēra no ērkšķiem brīvo kātiņu un ātri izrāva rozi no krūma. Viņš turēja to augstu paceltu, lai sargs redzētu, un demonstratīvi ievilka nāsīs maigo smaržu.
   Roze viņa rokā tūlīt novīta un nokāra galvu. Nedzīvās lapas sačokurojās un drīzāk līdzinājās tādām kā zirnekļa tīkla atliekām.
   Džonstons blenza tukšajā rokā. Tad paskatījās uz sargu. Ciešanu izteiksme vecā vīra sejā bija visšausmīgākais, ko Viņš jebkad bija redzējis.
   Drebēdams viņš nokrita ceļos pie krūma un cieši sagrāba to pie pašām saknēm. Krāšņais krūms iznāca no zemes viegli jo viegli. Un kamēr tas vīta, pārvērzdamies par trauslu tīmekli, Džonstons redzēja tikko samanāmus tausteklīšus ierauj amies atpakaļ melnajā augsnē.
   Skaidrībai neizdevās uzreiz pieveikt saprāta pretestību. Bet tad Džonstonam kļuva skaidrs, ka skaistās rozes nav nekas cits kā māns, sarežģīts pakaļdarinājums. Atdalītas no radītājas vides, tās pārvēršas niecīgā plēvītē, ko var sažņaugt vienā dūrē.
   Un ja tādas ir rozes, tad tāds ir viss dārzs. Koki, zālāji, putni — viss. Kāds muļķis viņš bijis, noticēdams, ka tāda vieta tiešām saglabājusies! Tas bija mākslīgi radīts piemineklis, nekas vairāk. Lielisks makets no visdažādākajām puķēm un kokiem, kas nekad nevarētu augt un attīstīties tādos apstākļos.
   Viņš bija piekrāpts.
   Dziļi krūtīs radies vaids izlauzās pār lūpām sāpju kliedzienā. — Jūs riebīgais meli! Un es gandrīz

   noticēju… Esiet nolādēts! Es gribēju tikai vienu — patiesību. Jūs varējāt man to dot. Jūs vienīgais. Bet jums labāk patika melot, melot…
   Viņa acis iepletās, tad samiedzās un pārvērtās par zvērojošām spraudziņām. Pirksti savilkās dūrēs.
   —    Un kādēļ? Man vajadzēja saprast, vajadzēja nojaust. Jūs taču esat robots. Tāda pati nīstama mašīna kā visas pārējās. Vai tā nav? Vai tā nav?
   Izmisušais večuks mēģināja vērst visu par labu.
   —    Es… Es teicu, lai jūs neplūcat rozi, — viņš stomījās. — Es negribēju, ka jūs to … atklātu.
   —    Ka es atklātu patiesību! — Džonstons iekliedzās un iezvēla vecajam pa seju. Sargs sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Džonstons piegāja viņam klāt un, ļaudams vaļu dūrēm, kliedza:
   —    Mašīna! Nīstamā mašīna!
   Večuks pakrita. Džonstons iespēra viņam pa galvu un spārdīja seju tik ilgi, kamēr no sašķaidītās protoplazmas sāka nākt ārā sintētiskās šķiedras pavedieni. Tad viņš apsviedās un metās skriešus prom no mājeles, pāri laūkumam, dziļāk un dziļāk garajās puķu» alejās.
   Elsodams viņš sāka lauzt krūmus izmisīgā cerībā atrast beidzot kaut ko īstu. Bet visas puķes viņa rokās novīta. Katrs dzinums, ko viņš nolauza no jaunajiem kokiem, viņa rokās saira pīšļos. Viņš izkliedza lāstus un sāka tuvcīņu ar stieplēm, kas iesniedzās zemē. Viņš rāva tās laukā un raudzījās, kā līdzīgi čūskām tās locās viņam uz delnas. Raudzījās uz savām negantajā steigā saskrambātajām un nobrāztajām rokām. Uz asinīm, kas sāka tecēt no brūcēm.
   Un iesmējās.
   Tālumā nograndīja pērkons. Džonstons atmeta galvu un ieraudzīja riņķojam helikopteru. Tajā sēdēja divi cilvēki un vienaldzīgi aplūkoja viņu. Tie paši, kas bija pievākuši viņu pilsētā.
   Pilsētas policisti. Tie, kas bija viņu novērojuši, izsekojuši, ļāvuši viņa iedomai iet savu ceļu.
   Tagad viņi bija atlidojuši, lai vestu atpakaļ. Atpakaļ pilsētas šausmīgajos žņaugos, kuru radītājs bija cilvēks, kas visu pasauli iebāzis divdesmit septiņas jūdzes biezā tērauda trako kreklā.
   Atpakaļ uz pilsētu, kur nav nekā īsta un kur roboti saskaras ar cilvēkiem un cilvēki ar mašīnām tik cieši, ka nav vairs iespējams atšķirt citu no cita.
   — Vai tiešām jūs nesaprotat? — viņš tiem kliedza. — Varbūt es esmu pēdējais dzīvais cilvēks!
   Viņi skatījās kā skatījušies. Lidauto laidās lejā.
   Džonstons vēroja, kā tas tuvojas. Tupēdams uz ceļiem starp puķēm, ko viņš bija noturējis par īstām un kas bija izrādījušās tikpat mākslīgas kā pasaule, no kuras viņš bija aizbēdzis, Džonstons nolieca galvu un apskatīja spilgtos asins traipus uz savām rokām.
   Tās bija īstas. Viņa paša asinis. Asinis, kas tek viņa dzīslās. Vienīgais, ar ko viņš atšķiras no mašīnām. Vienīgā cilvēka pazīme, ko viņi tomēr nav pratuši nokopēt.
   Un viņš izlēma. Viņš vairs neatgriezīsies pilsētā. Labāk mirt, nekā smakt šā pretīgā cietuma žņaugos.
   Viņš izrāva no zemes krūmu, pakampa stiepļu taustekļus un sāka nesaudzīgi plosīt roku virs locītavas, līdz beidzot no artērijas izšļācās bieza, sārta strūkla.
   Atlikušos metrus lidauto nolidoja sazvē- lies uz sāniem. Atvērās durvis, un abi atbraucēji izkāpa. Viņi uzmanīgi tuvojās Džon- stonam. Viens no viņiem turēja rokā garu, šauru rīku.
   Džonstons nepievērsa tam uzmanību. Viņš juta vājumu un reiboni. Viņš -pacēla asiņojošo roku.
   — Vai redzat to, nolādētās mašīnas? Es spēju izdarīt to, ko jūs nespējat. Es spēju nomirt. Nomirt!
   Viņi nebilda ne vārda, stāvēja mazliet atstatu un skatījās uz Džonstonu. Viņš brīnījās par to pacietību un intereses trūkumu un nodomāja, ka diez vai viņi vispār izprot nāves būtību.
   Tikai tad, kad asinis bija beigušas plūst un zeme uzsūkusi pēdējo dārgā šķidruma lāsi, viņš aptvēra, kādēļ tie bija izturējušies tik pacietīgi. Viņš izslēja roku, - gribēdams, lai asinis atkal sāk tecēt, bet no saplosītās locītavas nenoritēja ne lāse. Viņa vēnas bija tukšas, jau saplakušas.
   Un tomēr viņš vēl dzīvoja. Galvaskausā vēl vibrēja apziņa. Tai vairs nebija vajadzīga ārējā čaula, kas bija noderējusi tikai viņa un viņa līdzcilvēku maldināšanai. Te varēja redzēt evolūcijas gala rezultātu. Saprātu, kas pastāvēja neatkarīgi no sava sintētiskā ķermeņa.
   Visu asaru nepietiktu, lai paustu Džon- stona bēdas. Šķita, ka viņa vārgais ķermenis sajūk daļās. Viņš sakņupa uz nodevīgās zemes un, paslēpis seju neīstajā zālē, apraudāja visu īsto, kas bija zudis.
   Tā viņš ari nemānijā tuvojamies policistus, nejuta tievo jonu šautriņu, kas ieurbās viņa krūtīs un izdzēsa nožēlojamo dzīvību.

Dž. KRISTOFERS
SASPRINDZINĀJUMA MAKSIMUMS

   Reportieres seja uz televizora ekrāna bija ļoti jauna, svaiga un sievišķīga.
   —   Un ko jūs darāt vaļas brīžos, direktor Larkin? — viņa moži jautāja.
   —    Dzeru vīnu, kārtoju savas lietas un nodarbojos ar žurnālistiku, — Makss atbildēja.
   Reportieres seja mulsi saviebās.
   —    Ar… ar ko?
   —    Ar žurnālistiku, — Makss noteikti sacīja. Viņš atkārtoja šo vārdu pa zilbēm. — Paskatieties mikrofilmotēkā, ko tas nozīmē.
   Viņš izslēdza kanālu un neviļus sāka domāt par jaunās paaudzes trūkumiem. Kā Televīzijas raidījumu korporācijas reportierei komentētājai šai meitenei taču vajadzēja būt ieguvušai labu humanitāro izglītību pēc revidētās programmas, kur vēsture bija obligāts priekšmets. Viņš domāja par divdesmito gadsimtu, kad tika nopostīti visi Zemes meži, lai radītu avīžpapīra okeānu un ar to pārplūdinātu šo gadsimtu. Visa šī drudžainā darbošanās tagad bija bez pēdām izgaisusi no cilvēku atmiņas. Grāmatas, kaut arī neviens tās vairs nelasīja, vēl bija pazīstamas — gan tikai kā zināšanu un informācijas krātuves, kur atrodami filmēšanai nepieejami vai nenozīmīgi pagātnes fakti. Bet žurnāli vairs neiznāca. Pirms trim gadiem Transporta un sakaru resors pieprasījuma trūkuma dēļ bija slēdzis savu žurnālu — ceļvedi tūristiem, kas apbraukāja Itāliju, izmantojot pēdējo pasaules dzelzceļu Apenīnu pussalā. Tagad bija palicis tikai viens vienīgs žurnāls. Tas saucās «Pētniecība» un tika iespiests Honkongā ar rokas presi. Uz visas biezi apdzīvotās planētas to saņēma tikai kādi divsimt piecdesmit cilvēki, tādi paši savādnieki kā Makss.
   Viņš paņēma rokā pēdējo numuru un atkal nopriecājās par iespiestās lappuses senlaicīgo skaistumu un kārtīgumu. Bija brīnum jauki to lasīt, uztvert domu, kas izteikta loģiski un bez steigas, rindu pēc rindas, nevis nesakarīgi un haotiski pasviesta auditorijai no televīzijas ekrāniem. Raksts par cekuldū- kura mutāciju. Kārtējais turpinājums no Jan Tsuna rūpīgi izstrādātā apcerējuma par Trīs- desmitgadu karu… Un viņa vecā drauga Metjū Laberro raksts par korporācijas «Ato- mics» — pirmās lielās starptautiskās organizācijas — darbības sākuma posmu. Pamanījis, ka ekrāns sienā vēl aizvien zibsnī un trokšņo, Makss izslēdza aparātu, uzlika la- sāmlēcas un ērti ierīkojās krēslā.
   «Korporācijas «Atomics» noorganizēšana uz Pēdējā pasaules karā sagrautās pasaules drupām pati par sevi apstiprināja līdz tam ignorētos Pareto novērojumus par pārvaldīšanas prasmi. Laikā starp Otro pasaules karu un Pēdējo karu vieni no visskaļākajiem un visaktīvākajiem pacifistiskajos un propaci- fistiskajos grupējumos bija lielie atomzināt- nieki. Liktos loģiski, ka tādā gadījumā, ja no kara pelniem kā iēnikss rastos kāda atomenerģijas kontroles organizācija, tās vadītāji nāktu no šo zinātnieku vidus. Taču runu laiks bija pagājis, tagad viss bija atkarīgs no ātras un noteiktas rīcības. Pasaules dažādie sociālie grupējumi, satriekti un zaudējuši katras ilūzijas, raudzījās uz palikušajiem atomenerģijas centriem nogaidoši un ar dalītām jūtām, svārstoties starp dievināšanu un atklātu naidu. Šāds stāvoklis nevarēja pastāvēt ilgi. No malas skatoties, patiešām būtu varējis likties, ka naids un no tā izrietošais barbarisms ir neizbēgami, taču patiesībā mūsu civilizācijas attīstība tikai tad bija sasniegusi savu universālo vispasaules pakāpi. Tieksme pēc kārtības un stabilitātes bija ļoti spēcīga un izraisīja attiecīgu reakciju. «Atomics» sāka pieņemties spēkā un varenībā, taču nevis ar zinātnieku, bet gan tās vadītāju pūlēm. Cilvēki, kam nebija nekādu zinātnisko grādu, toties piemita spēja dziļi izprast cilvēces sarežģīto stāvokli (ļoti bieži
   šī īpašība apvienojas ar vidēju kvalifikāciju zinātnes laukā), gluži automātiski izvirzījās priekšplānā. Tur, kur augsti mācītie zinātnes vīri bija tikai teoretizējuši, viņi rīkojās.
   Kustība pārņēma visu pasauli un izvirzīja savu līderi. Oto van Marks, kas pirms kara bija kalpojis par neievērojamu drošības dienesta virsnieku kādā Filadelfijas uzņēmumā, izvirzīja sev grandiozu mērķi — apvienot atdzimstošās sīkās atomenerģijas organizācijas vispasaules kartelī, kas nebūtu atkarīgs no vājajām nacionālajām valdībām, kuru teritorijās tas darbotos. Divu gadu laikā un ne bez cilvēku upuriem — van Marks nebija sīkumains vīrs, citādi viņš nebūtu ķēries pie šāda uzdevuma — viņš savu panāca. Pirmā vispasaules korporācija «Atomics» bija nodibināta.
   Nav ne mazāko šaubu, ka van Marks to uzskatīja tikai par pirmo soli ce/ā uz vispasaules kundzību, kas četrus vai piecus gadu tūkstošus bija mokoši kārdinājusi visus despotus. Vispirms viņš gādāja par «Atomics» aizsardzību, pēc tam gatavojās uzbrukt. Aizsardzība bija ļoti vienkārša un efektīva. Van Marks uzcēla speciālu korpusu, kas ar automātiski paceļamiem vairogiem bija sadalīts atsevišķos sektoros. Sektoros viņš ievietoja skaldāmo vielu tieši uz kritiskās masas robežas. Bija aprēķināts, ka, paceļot vairogus, notiks sprādziens, kas noslaucīs no pasaules kartes Ziemeļamerikas kontinentu un pārējo zemeslodes daļu padarīs neapdzīvojamu. Sistēmas iedarbināšanas galvenais slēdzis bija van Marka rīcībā. Pasaules liktenis atradās viņa rokās.
   Tas bija aizsardzības ierocis, taču no van Marka atstātajām piezīmēm ir pilnīgi skaidrs, ka viņš to gribēja lietot arī uzbrukumam. Viņš būtu piespiedis vājās atsevišķo zemju valdības nodot varu viņa rokās, piedraudēdams, ka pretējā gadījumā planēta uzsprāgs gaisā. Un tie nebija tukši draudi. Van Markam bija īsta lieluma mānija. Tikai ar vienu apstākli viņš nebija rēķinājies, proti, ar liktenīgu nejaušību. Kādā jaukā jūnija rītā viņš nokrita no kāpnēm, pārlauza mugurkaulu un nomira.
   Van Marka pēctecis Leversons nebija tik godkārīgs. Diezgan labi orientēdamies politikas teorijā, viņš saprata, ka nenovēršami radīsies citas spēcīgas korporācijas, kas pretendēs uz varu. Viņš samierinājās ar šo perspektīvu, uzskatīdams, ka cilvēces drošībai nāks tikai par labu, ja visa vara nebūs koncentrēta vienās rokās. Kādu laiku Leversons vēl saglabāja van Marka slepeno plānu. Bet 1994. gadā, kad korporācijas «United Chemicals». «Lignin Products» un «Agriculture Incorporated» bija konsolidējušās un kļuvušas par pasaules mēroga spēku, viņš nosprieda, ka šādos apstākļos risks ir lielāks nekā izredzes, tādēļ skaldāmās vielas tika dispersētas un plāns, par kura eksistenci zināja tikai neliels skaits ģenerāldirektora tuvāko palīgu, likvidēts. Pasaule bija glābta.»
   Likdams nost žurnālu, Makss pie sevis nobrīnījās, kur gan Metjū izrāvis šos materiālus. Kaut arī vēsture, protams, vairs netika uzskatīta par izdevīgu darbības lauku, viņš pats bija diezgan pamatīgi izpētījis pasaules korporāciju sistēmas izveidošanās laikmetu, taču šie fakti viņam nebija zināmi. Tad viņš atcerējās, ka Metjū Laberro ir korporācijas «Atomics» Pensilvānijas nodaļas direktors. Iespējams, ka viņam ir pieejams kādas privātas sabiedrības arhīvs. Taču tāda Metjū interese pati par sevi šķita dīvaina. Līdz šim Makss bija pārliecināts, ka nevienam no «Pētniecības» abonentiem un lasītājiem, kurus nepavisam nevarēja turēt aizdomās par modernismu, šis jautājums nav tik vienaldzīgs kā tieši Metjū. Šī zinātniskā anekdote par jaunas pasaules iekārtas izveidošanu nekādi nesaskanēja ar viņa neslēpti nicinošo un kritisko attieksmi pret to.
   Makss izvilka no sava papīriem piebāztā rakstāmgalda pēdējo Metjū vēstuli un sāka burtot ķeburaino rokrakstu. Piepeši iedūcās uz pārvietojamās pamatnes novietotais vizi- fons. Makss nospieda pogu uz sava krēsla rokbalsta, un aparāts bez trokšņa pieslīdēja viņam klāt. Ieslēdzis to, viņš uz ekrāna ieraudzīja Hjūvisona apaļo, krunkaino seju.
   —   Hello, Maks! Kā tur pie jums? —: direktors jautāja.
   —    Auksti, — Makss īsi atbildēja. — Septiņi grādi. Droši vien jau pirms ziemsvētkiem uznāks sniegs. Vai tas ir viss?
   Hjūvisons iesmējās.
   —    Pie mums jau snieg. īsts putenis. Taču es gribēju jums kaut ko pajautāt. Vai jūs zināt «Kodeksu»?
   Makss pamāja ar galvu. «Vienošanās kodekss» bija reti lietots vispārīgu noteikumu krājums, kas kalpoja par pamatu dažādu kor porāciju sadarbībai.
   —    Šo to zinu.
   —    Astoņdesmit pirmais pants. Tiesības nopratināt citas korporācijas darbiniekus. Katrā atsevišķā gadījumā atļauju dod attiecīgās nodaļas direktors.
   —    Abpusējas policejiskas tiesības. Zinu.
   —    Mums šis pants nepatīk, — Hjūvisons sacīja. — Nevienam no mums tas nepatīk. Tas vispār ir sasodīti muļķīgs noteikums. Taču «Kodeksā» tāds ir … un to var izmantot tikai tādā gadījumā, ja pastāv reālas briesmas sabiedrībai.
   —    Tas viss ir ļoti interesanti, — Makss pacietīgi sacīja. — Un kas tad būtu?
   —    Kāds vēlas iztaujāt jūs, Maks, — Hjūvisons smalkjūtīgi sacīja. — Es gribēju, lai jūs būtu lietas kursā. Nav nekā tāda, par ko būtu jāuztraucas. Mēs esam tikai devuši atļauju jūs nopratināt. Ja tiktu izvirzīta kāda apsūdzība, tad jābūt klāt mūsu korporācijas oficiālam pārstāvim, un tādā gadījumā izmeklēšana notiktu pa «United Chemicals» kanāliem.
   —    Pateicos! — Makss sausi noteica. — No kuras puses man gaidāmi šie nelūgtie viesi?
   —    No korporācijas «Atomics». Taču uztraukumam nav absolūti nekāda pamata. Mēs uzmanīgi sekosim visam.
   —    Bet kā tad attiecībā uz «reālām briesmām sabiedrībai»? Vai jums tika tuvāk paskaidrots, par ko ir runa?
   Hjūvisons papurināja galvu.
   —   Viņiem tas nav jādara. Un jūs taču zināt, ka «Atomics» vīri prot turēt mēli aiz zobiem.
   —    Vai jūs gribat zināt nopratināšanas iemeslu? Pienāciet tuvāk! — Hjūvisona plikā galva automātiski pieplaka pie ekrāna un tad muļķīgi parāvās atpakaļ. — Es turu mājās žirafi no Venēras, — Makss sacīja. — Bez atļaujas.
   Viņš izslēdza vizifonu, un Hjūvisona saērcinātā seja izdzisa. Makss atkal paņēma Metjū vēstuli un vēlreiz pārlasīja pēdējo teikumu:
   «Starp citu, es nesen atkal pārlasīju Sviftu. Interesants vīrs, Maks. Viņš ir pazinis cilvēkus.»
   Ieradās tikai viens viesis. Viņš bija zaļā policijas formas tērpā, pie kura atloka vizēja «Atomics» nozīmīte liesmiņas veidā. Viņš bija jauns — ne vecāks par divdesmit sešiem septiņiem gadiem, ar gaišiem matiem un biklu sejas izteiksmi, zem kuras slēpās rāma pašapziņa. Kad Makss kopā ar apmeklētāju bija apsēdies uz dīvāna, tas ar nevērīgu atklātību ieslēdza savu kabatas magnetofonu.
   —   Es ceru, ka mums nevajadzēs jūs pārāk apgrūtināt, direktor Larkin, — viņš sacīja.
   —    Man netīk tituli, — Makss sacīja.
   —   Sauciet mani par Larkinu vai, ja vēlaties, vienkārši par Maksu.
   —    Mans vārds ir Menigsteins, — korporācijas «Atomics» pārstāvis sacīja. — Normans Menigsteins. Redziet, kas par lietu. Es neteikšu, ka tas ir nenozīmīgs jautājums. Tā nav. Bet jūs tas skar tikai netieši. Mums vajadzīga informācija par kādu cilvēku, un mēs domājām, ka jūs varēsit to sniegt.
   —    Par Laberro? — Makss jautāja.
   —    Vai jums kaut kas zināms? — Menigsteins, spēji ieinteresēts, jautāja.
   —    It nekas, — Makss pakratīja galvu.
   —    Es pat nemēģinu uzminēt. Bet jau vairākus gadus es sarakstos ar Laberro un nevienu citu «Atomics» darbinieku nepazīstu. — Viņš uz mirkli apklusa. — Esmu pārsteigts, ka jums tas viss vēl nav sīki zināms.
   —    Šai ziņā vispār pastāv maldīgs uzskats, piedēvējot mums vairāk, nekā spējam, — Menigsteins bēdīgi sacīja. — Mūsu darbam tiek asignēti niecīgi līdzekļi. Ja mums būtu pietiekami daudz darbinieku, lai savāktu tādu informāciju, kādu daudzi domā esam mūsu rīcībā, tad es tagad neatrastos šeit. Jā, runa ir par Laberro. Ko jūs varat man pastāstīt?
   —     Kā jau teicu, — Makss sacīja, — mēs gadiem ilgi uzturam sakarus. Tas ir, mēs rakstām viens otram vēstules ar roku, nevis sūtām radiogrammas. Cik noprotu, dažas no tām ir nonākušas jūsu rokās, tātad jūs zināt, par ko mēs rakstām. Mēs abi esam vēstures cienītāji un problēmu … cilvēces problēmu pētnieki.
   —    Kāds iespaids jums radies par Laberro raksturu? — «Atomics» pārstāvis pacietīgi turpināja. Viņa acis ātri, bet vērīgi pārslīdēja telpai. — Mūs interesē psiholoģiskais tips, nevis atsevišķas īpašības.
   —     Psiholoģiskais tips? Varētu teikt, ka viņš ir ideālists. Un, pēc manas izpratnes, ideālists ir cilvēks, kas ir augstās domās pats par sevi un vēlas, lai visa pārējā cilvēce būtu tādā pašā līmenī. Bet, tā kā cilvēki nekad neattaisno jūsu cerības, viņu var uzskatīt par vīlušos ideālistu. — Makss cieši paskatījās uz Menigsteinu. — Es pašreiz runāju par savu vecu draugu. Kā redzat, es izturos pret jūsu profesiju ar vislielāko respektu.
   —    Patiesību sakot, — Menigsteins mierīgi teica, — es pats arī pazīstu Metjū. Mēs esam pazīstami jau vairākus gadus. Tieši tādēļ man uzdeva šo lietu. Neiedomājieties, ka man patīk ar to nodarboties, taču jautājums ir ļoti svarīgs.
   —    Jā. — Makss nospieda signālpogu uz krēsla rokbalsta. — Kā gan tas lai nebūtu svarīgi, ja kāds draud izdarīt atomsprā- dzienu, kas izpostīs visu planētu.
   Menigsteins neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Viņa garais stāvs vēl ērtāk atslīga krēslā.
   —   Jums nevajadzētu censties samulsināt policijas darbiniekus, Maks. Labāk izstāstiet man, kas jums ir zināms.
   —    Redziet, tobrīd, — Makss sacīja, — es mēģināju uzminēt. — Viņš paņēma no galda «Pētniecības» numuru, atšķīra lappusi ar Metjū rakstu un pasniedza Menigsteinam. — Divi un divi ir četri. Tā nav patiesības atklāšana, tā ir tautoloģija.
   Ienāca Džuzepe ar dzērieniem. Zemos, trauslos pokālos dzirkstīja gaiši dzeltens vīns — «Lacrimae Christi di Orvieto» no 1961. gada. Menigsteins ātri, bet ļoti uzmanīgi lasīja Laberro rakstu. Neatraudamies no tā, viņš izklaidīgi paņēma blakus nolikto glāzi un pacēla pie lūpām. Ievilcis nāsīs vīna aromātu, viņš brīdi vilcinājās un smaidīdams paraudzījās uz Maksu.
   —    Esmu dzirdējis, ka jums ir lielisks vīna pagrabs. — Viņš vērtējoši aplūkoja pacelto glāzi. — Dzerot šādu mantu, vajadzētu uzsaukt tostu. Kam gan — varbūt cilvēces nākotnei?
   Makss pacēla savu glāzi.
   —   Lai cik dīvaini, es tomēr tai ticu. Jūs varētu man paskaidrot tikai vienu. Pašu galveno. Vai Metjū var to izdarīt?
   Menigsteins viegli uzsita pa žurnālu un pamāja ar galvu.
   —     Te tas viss ir pateikts, un tie nav tukši nieki. Kā jūs sacījāt, viņš ir . . . vēstures cienītājs. Van Marka oriģinālais ģenerālštābs atradās Filadelfijā. Tieši tur Metiū kļuva par direktoru. Vecā atomreaktora ēka tika izmantota par noliktavu vai kā citādi. Neviens vairs neatcerējās, kādam nolūkam tā uzcelta. Metjū to noskaidroja un centrālās kameras sektorus piepildīja ar urānu-287 tieši uz kritiskās masas robežas. Jau iepriekš viņš salaboja ekranizācijas aparatūru. Tagad vajag tikai piespiest pogu, lai viss uzietu gaisā.
   —    Es brīnos, kā viņš varējis to visu izdarīt, nemodinot nekādas aizdomas, — Makss sacīja.
   Menigsteins gurdi pasmīnēja.
   —    Jā, tas ir kauna traips «Atomics» iekšējai pārvaldei, vai ne? Vecā dziesmiņa — tur neviens ne par ko neliekas zinis. Nevienam neienāca prātā painteresēties, kāpēc tur novieto urānu.
   —    Un vēl kas, — Makss turpināja. — Kāpēc mēs vēl neesam uzspridzināti?
   —    Ir radusies interesanta situācija, — Menigsteins sacīja. — Tādēļ jau eš esmu šeit. Vai mēs to apspriedīsim tepat vai…
   Ar Sevras porcelāna inkrustāciju izrotāts sienas pulkstenis, maigi šķindēdams, nosita septiņas reizes.
   —    Mēs vēl varam nokļūt Filadelfijā līdz septiņiem pēc turienes laika, — Makss sacīja. — Parasti es neizmantoju stratolainerus, bet vienmēr var būt izņēmumi. Pa ceļam jūs man visu izstāstīsit sīkāk.
   Viņi nolaidās Filadelfijas aerodromā divpadsmit minūtes pirms septiņiem. Tur viņus uzņēma helikopters un nogādāja uz «Atomics» štābu pilsētas nomalē. Slīdēdams sāniski, helikopters laidās cauri ziemas krēslai tieši uz mirgojošajām ugunīm ap raksturīgi sašķiebto «Atomics» pilonu. Uz lidceliņa viņus sagaidīja gara auguma cilvēks ar dzedru, vērīgu seju. Tas bija korporācijas «Atomics» ģenerāldirektors Silvestro. Atturīgi pamājis Maksam sveicienu, viņš pievērsās Menig- steinam:
   —    Ceru, ka jums ir nopietns pamats ievest šeit nepiederošu personu?
   Menigsteins, neizrādot pret ģenerāldirektoru nekādu respektu, mierīgi atbildēja:
   —    Ne vairāk, kā es jums ziņoju telesarunā no Neapoles. Šis ir direktors Larkins. Viņš ir Laberro draugs, un dažas viņa idejas varētu būt noderīgas.
   Makss pie sevis nobrīnījās, ka šī drīzumā iespējamā pasaules atomizācija padarījusi jauno cilvēku tik neatkarīgu. Silvestro likās to neievērojam. Kopā ar Maksu un Menig- steinu viņš devās projām no lidceliņa.
   —    Vai ir kaut kas jauns? — Menigsteins jautāja.
   «Atomics» ģenerāldirektors papurināja kalsnējo, iesirmo galvu.
   —    Viņš deva mums nedēlu laika. Tas bija pirms trim dienām. Kāda dīvaina untuma dēļ viņš grib, lai cilvēki zinātu, kas ar tiem notiks. Ikvienam, ko mēs sūtījām uz sarunām, viņš to pieprasa atkal un atkal. Pasaule esot nolemta bojā ejai, un pasaulei jāzinot, ka tā ies bojā.
   —    Vesela nedēļa … — Makss iesāka.
   Silvestro paraudzījās uz viņu.
   —    Kovodrens . .. Viņš uzpumpējis sevi ar kovodrenu. Viņš varētu iztikt vai mēnesi pilnīgi bez miega. Šī iespēja tikt viņam klāt atkrīt.
   —    Vai nekādi nav iespējams viņu apmānīt? Piemēram, pielietot kādu tāliedarbības servomehānismu?
   —   Jūs taču lasījāt to rakstu, Maks, — Menigsteins domīgi sacīja. — Tā sākotnēji bija van Marka ideja, un viņš savā projektā bija visu apsvēris. Visapkārt Laberro galdam ir fotoelementu barjera. Tiklīdz kaut kas šķērsotu šo barjeru, kad tā ir ieslēgta, automātiski notiktu eksplozija. Un tā ir ieslēgta vienmēr. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, izvēloties veidu, kā viņam tuvoties.
   —    Saprotu, — Makss sacīja. Viņi bija nonākuši līdz liftam. — Manuprāt, es varētu tūlīt doties lejā pie Laberro.
   Silvestro palūkojās viņā ar bezcerīgu neticību.

   — Šķiet, tas nepadarīs stāvokli ļaunaku, — viņš sacīja.
   Atomreaktora vadības telpa bija gandrīz tukša, tās vidū atradās tikai liels rakstāmgalds un aiz tā viens krēsls. Tieši pie durvīm, ārpus fotoelementu barjeras loka, bija novietots vēl viens krēsls. Ar atvieglojuma sajūtu Makss konstatēja, ka tas ir plats un ērts.
   Krēslā aiz rakstāmgalda sēdēja Metjū La- berro. Makss ar interesi raudzījās uz viņu. Jau ilgus gadus viņi bija draugi un sarakstījās, taču nekad nebija tikušies, ne arī kādreiz runājuši pa vizifonu, kas gandrīz aizstāja personisku iepazīšanos. Nezin kāpēc Makss bija iedomājies, ka Metjū ir liela auguma, un tagad jutās pārsteigts, ieraugot savā priekšā cilvēku, kas pat salīdzinājumā ar viņa paša trauslo kompleksiju šķita mazs, gandrīz punduris. Laberro seja bija kalsna, asu grumbu izvagota, acis dziļi iedubušas. Kad viņš palūkojās pretī ienākošajam Mak- sam, zem tām iezīmējās pietūkuši asaru maisiņi.
   —    Man jāstādās jums priekšā, Metjū. Makss Larkins, — Makss sacīja.
   Laberro mute saviebās smaidā.
   —    Pēdējās dienās man te lejā ir bijuši īsti gāganu kari, — viņš sacīja. Viņa balss bija klusa, piesardzīgi lēnīga. — Ir nākuši filozofi, garīdznieki un godīgi džentlmeņi, kas atklāti atzīst, ka ir ieinteresēti planētas turpmākajā pastāvēšanā. To viņi lieliski izdomājuši — sadabūt rokā jūs. Jūs taču esat Makss? Kurā gadā krita Ninive?
   —    Sešsimt sestajā.
   —    Jā, neapšaubāmi Makss. Neteikšu, ka priecājos jūs redzēt. Mūsu attiecībām nebija nepieciešama fiziska iepazīšanās. Vai jūs nolēmāt, ka mums vajadzētu satikties, pirms mēs . . . visi. . . pārceļamies uz viņpasauli? Esmu ieintriģēts, Maks.
   —    Nē, — Makss atbildēja. — Es nekad neko nedaru bez savtīgiem nolūkiem. — Viņš brīdi klusēja, raudzīdamies uz Laberro. — Es esmu dziļi vīlies. Man likās, vismaz par vienu mēs bijām vienis prātis — proti, ka iejaukšanās ir neprātīga muļķība.
   —    Ja šī iejaukšanās ir tikai daļēja, tad jā, piekrītu. Bet totāla iejaukšanās, varētu teikt, kosmiska iejaukšanās — tas taču ir pavisam kas cits, vai ne?
   —    Apmēru ziņā, protams, — Makss sacīja. Viņš ērti apsēdās krēslā. — Cik ilgi jūs tam visam gatavojāties, Metjū?
   Laberro paraustīja plecus.
   —    Trīs gadus. Es nejauši uzdūros vecā van Marka papīriem drīz pēc tam, kad tiku pārcelts uz šejieni. Godīgi sakot, sākumā tas mani ieinteresēja tikai tīri teorētiski. Es gribēju pārliecināties, vai viens cilvēks spēj sagatavot degli, kas aizdedzināts varētu iznīcināt visu cilvēci. — Viņš pasmaidīja.
   —   Kad tas bija izdarīts, šķita, ka nav nekāda iemesla to neaizdedzināt.
   —    Es pilnīgi saprotu jūsu sākotnējos motīvus, — Makss iecietīgi sacīja. •— Man pašam būtu bijis grūti atturēties no tik interesantas rotaļas. Taču šī nav tāda rotaļa, ko cilvēks ar veselu saprātu gribētu novest līdz galam.
   —    Tas mani neaizskar, Maks, — Laberro sacīja. — Spēcīgs pašsaglabāšanās instinkts ir nepieciešams priekšnoteikums, lai turpinātos dzīvība. Jebkurš morāles kodekss pasludinās par ārprātīgu katru, kas gribētu izdarīt to, ko esmu nodomājis darīt es. Pasakiet man vienu, Maks! Vai dzīve ir bezjēdzīgs joks, vai arī tai ir mērķis un jēga? Ja tā ir joks, vai tad ir svarīgi, ja tā izbeidzas? Bet, ja tai ir mērķis, vai tad mana rīcība būtībā nav jāuzskata par šā mērķa daļu?
   —    Vidusceļš izslēgts, — Makss piezīmēja.
   —   Es brīnos par jums, Metjū! Bet varbūt dzīves jēga ir tās nemitīgā attīstībā?
   —    Šeiva «dzīves spēks»? Ateista taisnošanās, kāpēc viņš joprojām dzīvo. Es brīnos par jums, Maks!
   —    Jūs nevarat ar to nerēķināties. Un viņa vārds bija Šovs, nevis Šeivs. Bet, šķiet, es saprotu jūsu kompleksu. Droši vien tam nebūs nekādas nozīmes, taču es pateikšu — jūsu nelaime ir pārliekā iedomība.
   —    Mēs visi, kas abonējām «Pētniecību», — Laberro sacīja, — zinājām, ka esam pārāki par mūsdienu pasaules vidusmēra cilvēkiem.
   Taču es līdz pašam pēdējam laikam neapjautu, cik milzīgs ir šis pārākums. Es to neapzinājos līdz tam brīdim, kad biju sagatavojis šo savu mazo degli, bet tad, darot savu kārtējo darbu, man pēkšņi ienāca prātā, cik viegli es varētu pavilkt svītru zem cilvēces sasniegumiem un uzrakstīt lielu sarkanu STAT! Es sāku nopietnāk vērot pasauli. Es skatījos televīziju, ko nekad agrāk nebiju darījis. Paraugiēties!
   Lielu daļu sienas, kas atradās pa kreisi no Laberro un pa labi no Maksa, aizņēma parastais televīzijas ekrāns. Laberro nospieda vienu no daudzajām pogām uz sava rakstāmgalda, un uz ekrāna parādījās attēls. Smuidri noaugušas meičas zīda triko un zeltītās kurpītēs, augstu cilādamas kājas, dejoja džigu čērkstošas, pilnīgi nebaudāmas mūzikas pavadījumā. Kamera, sekodama viņām, intīmi jo intīmi parādīja sievišķīgo ķermeņu jaukumus.
   —    Filadelfija, — Laberro paskaidroja. — Un tagad Holivuda.
   Diktors sacīja: «Sākam mūsu «Kultūras stundu». Jūs dzirdēsit pagātnes dižo mūziku. Vispirms pēc daudzu skatītāju lūguma tiks atskaņots divi gadsimti vecais šedevrs — Geršvina «Zilā rapsodija».»
   Kamera pārslīdēja orķestrim, ilgāk uzkavēdamās pie saldsērīgi čīgājošās stīgu instrumentu grupas.
   —    Londona, — Laberro pavēstīja.
   Neskaidri stāvi skraidīja un slīdēja pa biezas miglas jūru, ko klāja dūmakas jūra. Brīžiem pavīdēja uz soliem sablīvējusies aurojoša cilvēku masa. Komentators aizsmakušā balsī rēja: «Bumba Rīsam-Viljamsam, viņš piespēlē to Džounsam, nē, tas laikam ir Ed- vardss… nē, nē, tomēr Džcunss! Skaista piespēle! Lieliska piespēle! Ak vai, Džounss pazaudēja bumbu, laikam taču pazaudēja. Jā, atkal kautiņš ap bumbu. Brīnišķīga spēle!»
   —    Deli, — Laberro sacīja.
   Asprātības uzdevumi.
   Viņš izslēdza televizoru.
   —    Tas tā — uz labu laimi paklejots pa pasauli, — viņš sacīja Maksam. — Un tā ir divdesmit otrā gadsimta otrā puse. Nu, mēģiniet to aizstāvēt! Es gaidu.
   —    Man nenāk ne prātā to aizstāvēt, — Makss lēnīgi atbildēja. — Bet jūs? Vai jūs esat par to tik sašutis, ka redzat attaisnojumu savam nodomam iznīcināt visu dzīvo uz pasaules?
   —   Attaisnojums, — Laberro atbildēja, — vajadzīgs tikai tam, kas svārstās. Man nav nekādu šaubu. Es varu to izdarīt, un tas, ka es to varu, pats par sevi ir attaisnojums.
   —    Bet bērni? — Makss jautāja. — Un dzīvnieki?
   —   Jūs nepamodināsit manī emocijas. Sentiments ir stulbums. Bērni kļūst par pieaugušiem cilvēkiem. Dzīvnieki pastāvīgi mirst, ciešot lielākas vai mazākas sāpes. It visus sagaida nāve, un vispārēja iznīcība ir tāda pati, vienalga, vai tā iestājas acumirklī vai pakāpeniski vesela gadsimta laikā.
   —     Un jūs pats? — Makss jautāja. — Jūs arī esat gatavs mirt?
   —     Katrs cilvēks, — Laberro lēni sacīja, — katra dzīva radība, kas mirst, paņem sev līdzi veselu pasauli. Bet tā ir subjektīva pasaule. Es paņemšu līdzi objektīvo pasauli, miljoniem miljonu pasauļu. Vai jūs varat man ticēt, ka es patiešām gaidu to brīdi, kad nospiedīšu šo liktenīgo pogu?
   Laberro pirksts tuvojās mazam, zaļam diskam uz vadības pults.
   —     Jā, — Makss sacīja, — es ticu. — Viņš mirkli klusēja. — Jūs gribat, lai pasaule zinātu, kas notiks? Kādēļ — vienkārši aiz sa- disma?
   —• Nē, — Laberro drūmi atbildēja. — Es gribu, lai pasaule tiek brīdināta. Lai kā, tomēr nebūs godīgi, ja cilvēki netiks brīdināti.
   Makss saprotoši pamāja.
   —     Vai šai teleiekārtai, — viņš jautāja, — ir arī vizifona kanāls?
   —     Jā, — Laberro atbildēja. — Un kas tad būtu?
   —     Ieslēdziet divpusējus sakarus ar Silves- tro kabinetu.
   Laberro dīvaini paskatījās uz viņu, tad sacīja:
   —    Ka vēlaties.
   Viņi ieraudzīja Silvestro kabinetu. Pats Silvestro sēdēja krēslā, viņam aiz muguras stāvēja Menigsteins,
   —    Lūdzu? — Silvestro atsaucās.
   —    Oficiāls ziņojums, — Makss sacīja.
   —    Es apstiprinu iepriekšējās ziņas, ka direktors Laberro ir cieši nolēmis realizēt savu nodomu. Jārēķinās ar to, ka eksplozija notiks paredzētajā laikā. Uzskatu, ka nekavējoties jāsāk rīkoties un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku evakuētu uz Marsu un Venēru. Tāpat es uzskatu, ka pasaulei jāpaziņo, kas notiks.
   Silvestro palocīja kalsno, sirmo galvu.
   —    Piekrītu. — Viņš cieši paskatījās uz Laberro. — Vai jūs apstiprināt, ka mūsu rīcībā ir vēl trīs dienas?
   —    Mans nodoms, — Laberro atbildēja,
   —    nav mainījies. Jūsu rīcībā ir trīs dienas.
   —    Jūs neizvirzīsit prasību pēc pasaules diktatūras?
   —   Es neesmu muļķis. Brīdī, kad es atstāšu šo vadības pulti, mans spēks būs zudis. Labāk paziņojiet pasaulei!
   Ekrāns nodzisa. Makss arvien vēl sēdēja atzveltnes krēslā pretī Laberro.
   —    Tagad jūs varētu iet, Maks, — Laberro sacīja. — Jums taču būs arī savas darīšanas kārtojamas.
   —    Darīšanas kārto tad, ja ir paredzams, ka pasaule turpinās pastāvēt, — Makss atbildēja. — Ja mums ir palikušas tikai trīs dienas, tad es neredzu nekādas jēgas pavadīt tās nemierā un steigā. Es tepat jūtos pietiekami labi.
   —    Interesanti… — Laberro ziņkāri sacīja.
   —    Vai cilvēki bariem metīsies šurp? Kā jūs domājat? Vai viņu aklās dusmas paātrinās notikumu gaitu? — Viņš brīdi vilcinājās.
   —    Nevar taču būt, ka Silvestro mani krāptu?…
   Makss nekā neatbildēja, tikai ar acīm norādīja uz ekrānu.
   Laberro pamāja.
   —    Jā, tur būs atbilde.
   Viņš ieslēdza Filadelfiju. Diktors runāja, stāvēdams pret gludu, zilu ekrānu, kas bija paredzēts ārkārtējiem gadījumiem. Mierīgā, nosvērtā tonī viņš paziņoja, kas noticis un kas sagaida pasauli. Var cerēt, ka uz Marsa un Venēras eksplozijas ietekme aprobežosies ar klimatiskiem traucējumiem, tādēļ iespējami daudz cilvēku tiks nogādāts uz šīm planētām ar ātrgaitas kosmiskajiem kuģiem. Evakuēs galvenokārt jaunus, inteliģentus cilvēkus ar labu veselību. Evakuējamos izraudzīsies apgabalu administrācija.
   —    Kā jums šķiet? — Laberro ierunājās.
   —   Tagad droši vien sāksies briesmīga kukuļošana. Un tie, kas netiks projām, sturmēs kosmodromus.
   Diktors turpināja ziņojumu:
   «Lai nodrošinātu cilvēces tālāko eksistenci neparedzētu sarežģījumu gadījumā, proti, ja pēc sprādziena visa Saules sistēma kļūtu pilnīgi neapdzīvojama, grupa abu dzimumu pārstāvju ar jauno starpzvaigžņu kuģi dosies uz Centaura zvaigznāju. Pārējiem neatliek nekas cits kā gaidīt. Baznīcās notiks dievkalpojumi. Komunālo pakalpojumu dienests, protams, darbosies līdz pēdējam brīdim.»
   —    Tas man patīk! — Laberro iesmējās.
   —    Redziet nu, neiznāks gluži tā, kā bijāt domājis, — Makss sacīja. — Daži dzīvos tālāk uz citām planētām. Cilvēks kā bioloģiska suga paliks. Un varbūt pat dosies tālāk uz citām saules sistēmām.
   —    Tam nav nekādas nozīmes, — Laberro vienaldzīgi noteica. — Vismaz viņiem būs jāsāk viss atkal no gala — jāstrādā kā vergiem, lai uzvarētu nelabvēlīgo vidi. Diez vai viņi to spēs. Jūs esat bijis uz Venēras. Kā jums šķiet, kas tur notiks?
   —    Bez dzimtās planētas atbalsta? Manuprāt, trīs pret vienu, ka cilvēki vai nu izmirs, vai deģenerēsies vēl zemāk par mežoņiem.
   —    Gluži manas domas, — Laberro sacīja.
   —    Ja viņi izķepurosies, lai viņiem labi veicas. Bet es neticu, ka viņi to spēs. — Viņš uz brīdi apklusa. — Domājams, Silvestro nelolo cerību, ka es pašā pēdējā brīdī apžēlošos. Es to nedarīšu. Ja televīzija arvien vēl darbojas, es varēšu krietni uzjautrināties, vērojot, kā skudras drudžaini tekalē pa savu pūzni.
   Makss nožāvājās.
   —    Trīs dienas ir ilgs laiks, — viņš sacīja.
   —    Es mazliet nosnaudīšos.
   Viņu pamodināja televīzijas komentatora balss. Laberro lūkojās uz ekrānu. Tur bija redzams Ņūheivenas kosmodroma foajē: gara rinda jaunu vīriešu un sieviešu pacietīgi gaidīja, kad pienāks viņu kārta iekāpt gaidošajos kuģos. Pēc brīža tika parādīts viena kuģa starts — uz saviem dūmu un liesmu spārniem tas pacēlās glābiņu sološajās debesīs. Komentators īsi un lietišķi pastāstīja, kas notiek. Garās rindas lēnītiņām virzījās uz priekšu. Tad kamera pievērsās citu vīriešu un sieviešu pūlim, kas, mierīgi stāvēdami, klusu vēroja, kā izredzētie soli pa solim tuvojas kuģiem.
   Laberro pārslēdza televizoru uz citu staciju. Arī šeit bija ceļojošās kameras programma. Acīmredzot visas stacijas šajā dramatiskajā brīdī bija pārgājušas uz tiešo reportāžu. Te rādīja dievkalpojumu. Skanēja tūkstoš gadu veca mūzika, lēnām risinājās vēl vecākais svinīgais rituāls. Baznīcā esošo cilvēku sejas bija nopietnas un domīgas.
   Trešā stacija, ko Laberro ieslēdza, sniedza pārraidi no Veicmaņa muzeja. Tajā pašlaik bija ļoti daudz cilvēku, kas lēnām apstaigāja eksponātus, atvadīdamies no antīkajiem mākslas darbiem — Atikas vāzēm, Romas mozaīkām, gleznajiem japāņu akvareļiem. Kamera apstājās pie Samotrākes spārnotās uzvaras dievietes, kas bija divreiz aprakta un divreiz atkal atrakta, pēdējo reizi no Parīzes drupām. Tās apdauzītais, graciozais stāvs uzpeldēja priekšplānā, aizņemot visu ekrānu.
   Makss ieslīga snaudā un, laiku pa laikam pamodies, redzēja, ka Laberro vēl arvien raugās uz ekrānu, kur aina pēc ainas atspoguļoja planētas gatavošanos savai bojā ejai. Arvien pieaugošie evakuācijas tempi… ar klusiem un nopietniem dievlūdzējiem pārpildītas baznīcas . . . komunālo pakalpojumu dienesta darbinieki mierīgi veic savus parastos darbus . . . pasaule pēdējo reizi nesteidzīgi parāda cieņu savas pagātnes dārgumiem .. . desmitiem ainu, bet visas samierināšanās un apgarotas mērķtiecības caurstrāvotas.
   Laberro vēroja tās, un Makss snauduļodams vēroja Laberro.
   Viena aina, kas tika parādīta apmēram astoņpadsmit stundas pēc paziņojuma nolasīšanas, bija sevišķi iespaidīga. Kaut kur Kalifornijas dižo sekvoju biezoknī kamera sekoja kādai ģimenei. Tur bija tēvs, māte, gadus septiņus vecs zēns un gadus piecus veca meitenīte. Viņi klaiņāja starp milzīgajiem kokiem gluži kā gigantiskā mežā apmaldījušies pigmeji. Taču šie bija dīvaini izteiksmīgi pigmeji. Mazā meitene uzkāpa uz kādas kailas, izlīdušas koka saknes un palika tur stāvam. Helikopters, kurā atradās kamera, strauji pacēlās augšup, lai parādītu šo ainu vēl efektīgākā rakursā — dziļi lejā zeltmatains bērns līdzās majestātiskajam mežu karalim. Laberro strauji, pat pārāk strauji pārslēdza televizoru uz citu staciju.
   Makss, viņu vērodams, apsvēra izredzes. Šeit sēžot, viņam nebija jādomā ne par ko citu kā vienīgi par Laberro un milzīgo spēku, kas atradās tā rokās. Tagad viņš saprata, ka ir izvēlējies pareizo ceļu un droši vien sasniegs savu mērķi. Taču tajā pašā laikā viņš saprata, ka viss vēl var beigties arī k}ūmīgi. Laberro neizturēs šos skatus trīs dienas. Bet, ja nu viņš nonāk psihiskas krīzes stāvoklī ātrāk, vai tad spējš lepnuma uzliesmojums nepiespiedīs viņu iet to otru ceļu un izdarīt neglābjamo, nospiežot šo mazo, zaļo pogu? Viss bija atkarīgs no Laberro psihes stabilitātes. Tā nebija patīkama doma, ar ko kavēt laiku šajās gaidpilnajās stundās.
   Makss redzēja, ka Laberro sejas izteiksme kļūst arvien sasprindzinātāka, liecinot par iekšēju cīņu. Viņš uzmanīgi vēroja, cenzdamies iepriekš paredzēt brīdi, kad sasprindzinājums sasniegs maksimumu. Tas notika šķietami nenozīmīgā momentā. Otrās dienas vakarā Londonas telecentra kamera klaiņāja pa pilsētas senatnīgajām ieliņām. Tā apstājās kāda koktēlnieka darbnīcas pagalmā. Mākslinieks rūpīgi strādāja, ar apdomīgiem, mērķtiecīgiem cirtieniem atšķeldams no topošā veidojuma skaidu pēc skaidas. Lai pabeigtu šo darbu, bija vajadzīgas nedēļas un mēneši.
   Laberro piecēlās kājās. Viņa labā roku vilcinādamās tuvojās zaļajai pogai. Tad, īsi iekliegdamies, viņš piepeši parāva atpakaļ galveno spēka pārslēdzēju, pastreipuļoja dažus soļus uz priekšu un iekrita Maksa izstieptajās rokās.
   Kad viņi ieradās Silvestro kabinetā, ģenerāldirektors sacīja:
   —    Labi nostrādāts, Larkin!
   Laberro saraustīti murmināja:
   —           Vajag pateikt. Tūlīt pat vajag viņiem pateikt. Lai viņi drīzāk uzzina. Šie brīnišķīgie cilvēki. . . Viņiem jāzina . . .
   Makss būtu palēnām atklājis Laberro patiesību, bet Silvestro strupi pateica:
   —          Savaldieties, Laberro! Nav taču nekā ko teikt.
   —           Ka viss ir kārtībā! — Laberro sacīja. — Jums tas viņiem jāpasaka.
   —           īeslēdziet Filadelfiju! — Silvestro teica Menigsteinam.
   Iespējams, ka tā bija tā pati rēvija. Sieviešu kājas un krūtis izaicinoši ņirbēja pa skatuvi tās pašas kakofonijas pavadījumā. Laberro apstulbis papurināja galvu.
   —    Es nekā nesaprotu.
   —          Tā bija Larkina ideja, — Silvestro pašapmierināti sacīja.
   —          Viņiem nekas netika paziņots, Metjū, — Makss klusi teica. — Un arī nekad netiktu paziņots.
   —    Bet telepārraides … — Laberro murmināja. — Baznīcas . . . muzeji. .. meitenīte mežā … Es nesaprotu.
   Viņš kā apbēdināts suns jautājoši lūkojās te vienā, te otrā.
   —    Tas viss tika inscenēts, — Makss pacietīgi skaidroja. — Jūs bijāt tik ļoti drošs, ka mēs nevaram tikt jums klāt tur pie jūsu galda. Un mēs, protams, arī nevarējām. Bet televīzijas ekrāns atradās ārpus barjeras. Tas bija mūsu rīcībā. Jūs noskatījāties pārraides no vairākām fiktīvām stacijām, ko Telesakaru korporācija ierīkoja speciāli šim nolūkam. Visas šīs ainas tika nospēlētas, Metjū.
   —    Televīzija izdarīja velnišķīgi labu darbu, — Silvestro sacīja. — Un es ilgu laiku neteikšu neviena slikta vārda par Sa- guki teātri.
   —    Bet kāpēc tas bija vajadzīgs? — Laberro saniknots jautāja.
   —     Diemžēl, — Makss sacīja, — mēs nevarējām būt droši, ka cilvēce sagaidīs savu bojā eju ar tādu cieņu, kā to spēja notēlot Saguki aktieri. Ars melior vitae[17]. Un bija ārkārtīgi svarīgi parādīt jums tieši to.
   —    Citiem vārdiem sakot, melot, — Laberro neskanīgi sacīja.
   —    Vai dzeja ir meli? — Makss jautāja. — Mēs tikai likām jums pārvērtēt savu redzes viedokli. Ziniet, jūsu agrākie uzskati bija mazliet neobjektīvi. Cilvēkiem tomēr ir ari savas labās puses, pat priekšniekiem. Viņš, piemēram, nav atriebīgs. Mēs esam parūpējušies par jūsu nākotni, Metjū. Jūs pārcels citā darbā. Tas nebūs viegls, taču es domāju, ka jūs tajā saskatīsit savu pievilcību. Jūs strādāsit «Lignin Products» zinātniskās pētniecības stacijā Kalifornijas sekvoju mežos. Jūsu nākotne tur pieder jums pašam.
   Vēl arvien neticēdams, bet izskatīdamies kā tikko no slikta sapņa pamodies, Laberro kopā ar Silvestro izgāja no kabineta. Menig- steins un Makss noraudzījās viņiem paka].
   —           Vēlreiz gods un slava direktoram L&r- kinam! — Menigsteins sacīja.
   Makss savilka grimasi.
   —     Un veiksmīgajam Menigsteinam tāpat!
   Menigsteins pasmīnēja.
   —           Es esmu pazemināts. Mani pārceļ atpakaļ uz personāla izpētes nodaļu, kur strādāju pirms diviem gadiem.
   —    Turpiniet! — Makss sacīja.
   —           Esmu apvainojis ģenerāldirektoru. Izturējies nekaunīgi. Vai atceraties?
   Makss aši paskatījās uz viņu.
   —           Priekšnieki nav atriebīgi, — viņš sacīja. — Vai tas jūs gauži sarūgtina, Norman?
   —           Es par to pat ļoti priecājos, — Menigsteins atbildēja. — Es aizeju. Es nokratu «Atomics» putekļus no savām kurpēm.
   Makss jautājoši palūkojās viņā.
   — Es dodos līdzi Laberro, — Menigsteins paskaidroja, — lai novērotu, kā aug sekvojas Kalifornijā. Tas ir darbs visam mūžam.
   Viņi apsēdās uz Silvestro greznā rakstāmgalda, aplikusi rokas viens otram ap pleciem, un smējās līdz asarām.

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

STĀSTU KRĀJUMS

A. KLARKS
EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

A. AZIMOVS
ŽĒLSIRDĪGIE MAITASPUTNI

H. HaRISONS
ATBRAUCĒJA CIEŠANAS

T. STĒRDŽENS
ĪPAŠA SPĒJA

CILVĒKS UN TEHNIKA

A. AZiMOVS
VISAS PASAULES RAIZES

DŽ. KIPEKSS
PIEKTDIENIS

S, BARRS
KELLAHENS UN RIPEĻI

H. KATNERS
STRUPCEĻĀ

P. ANDERSONS
CILVĒKS, KAS ATNĀCA PAR AGRU

L. HARDINOS MEKLĒJOT

Dž. KRISTOFERS
SASPRINDZINĀJUMA MAKSIMUMS

ĪSI PAR AUTORIEM

SATURS

EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

STĀSTU KRĀJUMS

A. KLARKSEKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

A. AZIMOVSŽĒLSIRDĪGIE MAITASPUTNI

H. HaRISONSATBRAUCĒJA CIEŠANAS

T. STĒRDŽENSĪPAŠA SPĒJA

CILVĒKS UN TEHNIKA

A. AZiMOVSVISAS PASAULES RAIZES

DŽ. KIPEKSSPIEKTDIENIS

S, BARRSKELLAHENS UN RIPEĻI

H. KATNERSSTRUPCEĻĀ

P. ANDERSONSCILVĒKS, KAS ATNĀCA PAR AGRU

L. HARDINOS MEKLĒJOT

Dž. KRISTOFERSSASPRINDZINĀJUMA MAKSIMUMS

ĪSI PAR AUTORIEM

SATURS

A. KLARKS
EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

A. AZIMOVS
ŽĒLSIRDĪGIE MAITASPUTNI

H. HaRISONS
ATBRAUCĒJA CIEŠANAS

T. STĒRDŽENS
ĪPAŠA SPĒJA

A. AZiMOVS
VISAS PASAULES RAIZES

DŽ. KIPEKSS
PIEKTDIENIS

S, BARRS
KELLAHENS UN RIPEĻI

H. KATNERS
STRUPCEĻĀ

P. ANDERSONS
CILVĒKS, KAS ATNĀCA PAR AGRU

Dž. KRISTOFERS
SASPRINDZINĀJUMA MAKSIMUMS