Lai treji gredzeni elfu ķēniniem apakš zvaigžņotā klaida,
   Lai septiņi - rūķu valdniekiem, kas zemzemes kambaros mīt,
   Lai deviņi - virszemes ļaudīm, ko nāve pēcgalā gaida,
   Un viens - tam, kurš valda pār tumsu un tronī sēd izraidīts
   Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.
   Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens, kurš pārējos maļ,
   Gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važās kaļ
   Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.

   Ši ir "Gredzenu pavēlnieka" treša daļa.
   Pirmā daļa "Gredzena braliba" stāstija par (o, kā Gendalfs Pelēkais atklaja, ka hobita Frodo īpašuma nonakušais gredzens patiesībā ir Lielvaras gredzens, kam paklausa visi Varas gredzeni. "gredzena braliba" vesti ja, ka Frodo un viņa ceļabiedri, baigo Mordoras Melno jātnieku vajati, devas begļu gaitas projām no mierpilnās hobitu Dalienas, līdz pēdīgi visi, izgājuši cauri nāves briesmām, ar Hriadoras Pēddziņa Aragorna palīdzību nonaca Elronda nama Rivendella.
   Tur lika sasaukta Elronda liela Sanaksme, kas nosprieda, ka jāmēģina Gredzenu iznicināt, un Frodo lika iecēlis par Gredzena glabaTaju. lika izraudzili Gredzena brālībās locekļi, kas viņam palīdzēm veiki uzdevumu aiziei. ja izdosies, līdz Uguns kalnam Mordora, Naidnieka paša zeme, jo vienīgi tur bija iespējams Gredzenu atkal izkausēt. Brālība apvienojas Aragorns un Gondoras valdnieka dels Borotnits, kas parslaveja cilvēkus; no elfiem - Drummeža elfu ķēniņa dels I.egolass; no niķiem — Vientuļā kalna Gloina dels Gimlins: no hobiiient Irodo ar savu kalpu Seniiusu un diviem gados jauniem radiniekiem Mcnadoku un Pcregrmu; un vel Gendall's I'elekais.
   Pulks paslepšus aizceļoja laki projām no Rivcridellas, kas zie meļos, līdz, nesekinigi izmēģinājušies ziemas laika šķērsot Karadrasa kalna pāreju, viņi. Gendalla vesti, uzmeklēja apslēptus vantis un iekļuva plašajās Motijas raktuves, raudzīdami atrasi ceļu cauri kalnu dzīlēm, lur Gcndalls. izcīnīdams kauju ar briesmīgu apakšzemes garu. iegāzās tumsas bezdibeni. Bet Aragorns, kas, ka likām atklājas, bija noslēpumainais Rieizemes senķeniņu mantinieks, veda Pulku lalāk, projām no Morijas Austrumvartiem, cauri elfu valstībai l.oriē n.ii un lejup pa dižo Auduinas upi, līdz viņi nonāca pie Raurosa udenski itiiiua. likmei jau bija noskaidrojies, ka viņu gailas vero spiegi un pa podam dzenas kustonis Gollums, kas reiz Gredzenu bija piesavinājies un pēc tā joprojām alka.
   Tagad katrā ziņā vajadzēja izlemt, kā rīkoties: doties uz austru­miem, uz Mordoru, iet līdzi Boromiram uz Gondoras galvaspilsētu Minastirītu, lai gondoriešiem palīdzētu gaidāmajā karā, vai arī pa- šķirties. Kolīdz kļuva skaidrs, ka Gredzena glabātājs izlēmis turpināt bezcerīgo ceļu uz Naidnieka zemi, Boromirs raudzīja sagrābt Gre­dzenu ar varu. Pirmā daļa noslēdzās ar stāstu par to, kā Boromirs krita par upuri Gredzena valdzinājumam, kā Frodo un viņa kalps Semiuss aizbēga un izčibēja un kā atlikušie Brālības locekļi izklīda kur kurais, jo viņiem piepeši uzbruka orku kareivji, no kuriem vieni kalpoja Mordoras Tumsas pavēlniekam un otri — nodevīgajam Izen- gardas Sarumanam. Gredzena glabātaja ceļš nupat jau šķita lemts neizbēgamai neveiksmei.
   Otrā daļa (trešā un ceturtā grāmata) "Divi torņi" vēstīja par Pulka gaitām pēc Gredzena brālības iziršanas. Trešajā grāmatā stāstīts par Boromira nožēlu un bojāeju, par viņa pēdējo gaitu laiva, kas tika at­dota Raurosa ūdenskritumam, par to, kā orku karotāji sagūstīja Me- riadoku un Peregrīnu un abus pāri Rohānas austrumu līdzenumiem stiepa uz Izengardu, un kā Aragorns, Legolass un Gimlins viņiem dzinās pa pēdām.
   Tad uzradās Rohānas jātnieki. Kavalēristu pulks maršala F.omera vadībā ielenca un satrieca orkus Fangorna meža pievārtē, bet hobiti aizbēga mežā un tur sastapa entu Kokubārzdu, Fangorna noslēpu­maino saimnieku. Kopā ar viņu hobiti pieredzēja, kā kokuļaudis iesvēlās negantās dusmas un saposās gājienā uz Izengardu.
   Tikmēr Aragorns ar biedriem sastapa Ēomcru, kas pēc kaujas devas mājup. No viņa dabūjuši zirgus, ceļinieki jāja talak, uz mežu. Tur, velti meklēdami hobitus, viņi no jauna satika Gcndalfu, kas bija atgriezies no mirušajiem nu jau kā Baltais jātnieks, tomēr aizvien vel maskējies pelēkās drānās. Visi kopa pari Rohānai jaja uz mustan- grimu ķēniņa Teodena kambariem, kur Gendalfs izdziedināja sirmo ķēniņu un atsvabināja viņu no Teodēna ļaunā padomnieka un Saru- mana slepenā sabiedrotā Cērmēles pesteļiem. Tad visi līdz ar ķēniņu un viņa karapulku devās karā pret Izengardas spēkiem un izmisīgā cīņā palīdzēja gūt uzvaru Ragburgas kauja. Pēc tam Gendalfs savējos aizveda uz Izengardu un tur viņi atklāja, ka vareno cietoksni koku­ļaudis sagravuši drupās, bet Sarumans un Cērmēle kā gūstekņi tup nesatricināmajā Ortankas torni.
   Sarunās durvju priekšā Sarumans liedzās jelko nožēlot, un
   Gendalfs viņam atņēma amata tiesības un salauza Sarurnana zizli, atstādams burvi modro entu uzraudzībā. No torņa loga Cērmēle svieda Gendalfam ar akmeni, tomēr viņam misējās, un akmeni pacēla Peregrīns. Akmens izrādījās viens no četriem pēdējiem palantiricm, Nūmenoras Redzakmeņiem. Vēlāk, naktī, Peregrīns ļāvās akmens vi­linājumam — nočiepa to, ielūkojās tā dzīlēs un tapa Sauronam sare­dzams. Grāmata noslēdzās ar to, ka pāri Rohānas klajumiem atlaidās nazguls — Gredzenrēgs spārnota zirga mugurā, neizbēgama kara vēstnesis. Gendalfs atdeva palantiru Aragornam un, paņēmis līdzi Peregrīnu, aizjāja uz Minastirītu.
   Ceturtā grāmata pievērsās Frodo un Semiusam, kas nu maldījās pa drūmajiem Emonmuīlu kalniem. Te stāstīts, kā viņi tika no kal­niem leja un abus panāca Smeagols-Gollums, kā Frodo Gollumu pielabināja un teju noslāpēja viņā ļaunīgumu, tā ka Gollums pāri Miroņu purvājiem un sagandētām zemēm aizveda hobitus līdz Mo- rannoniem — Melnajiem vārtiem Mordoras ziemeļos.
   Pa tiem iziet nebija iespējams, un Frodo paklausīja Golluma padomam meklēt viņam zināmu "slepenu ieeju", projām dienvidos. Tumsas kalnos, Mordoras rietummūrī. Turpceļā viņus pārtvēra gon- doriešu izlukvienība Boromira brāļa Faramira vadībā. Faramirs izdi­bināja, kāds viņiem uzdevums veicams, tomēr apvaldīja kārdinā­jumu, kuram Boromirs bija ļāvies, un ceļiniekus atlaida, lai iet, kur ceļam gals, — uz Siritungolu, Zirnekļa pāreju —, taču brīdināja, ka tur draud nāves briesmas, par kuram Gollums nebija izpaudis gluži visu, ko zināja. Kolīdz viņi nonāca pie Krustcelēm un devās uz baigo pil­sētu Minasmorgulu, no Mordoras izvirda necaurredzama tumsība, kas pārklāja visu zemi. Saurons sūtīja kau jā savu pirmo karapūli, kam priekšgalā jāja Gredzenrēgu melnais ķēniņš, — Gredzena karš bija sācies.
   Gollums vedināja hobitus uz slepenu taciņu, kas Minasmorgulai meta līkumu, un, iedami pa tumsu vien, viņi beidzot nonāca lidz Siritung'olai. Tur Gollums atkal iesvēlās ļaunuma un raudzīja hobitus nodevīgi iegrūst pārejas baismīgās sargātājas Šilobas ķetnās. Plānu izjauca varonīgais Semiuss, kas no Golluma atkavās un ievainoja Sīlobu.
   Otrās daļas noslēgumā Semiusam jāpieņem izšķirošais lēmums. Frodo, Šīlobas sadzelts, tā vien šķiet, guļ miris; misija lemta neizbē­gamai neveiksmei, vai arī Semiusam saimnieks jāpamet. Galu galā viņš paņem Gredzenu un bezcerīgo ceļu mēģina turpināt viens. Taču brīdī, kad viņš jau grasās spert kāju Mordoras zemē, no Minasmor- guļas kalnup sāk nākt orki, un vel citi — lejup no Siritungolas cie­tokšņa, kas sargā pašu pāreju. Gredzena paslēpts, Semiuss no orku rejām noprot, ka Frodo nav vis pagalam — tikai sazāļots. Viņš ar novēlošanos metas orkiem pakaļ, bet tie aiznes Frodo miesas projām pa eju, kas ved uz cietokšņa pagalma vārtiem. Semiuss saļimst nesa­maņā, kad vārti noklaudzēdami aizcērtas viņam degungalā.
   Šī daļa, trešā un pēdējā, vēstīs par Gendalfa un Saurona spēko­šanos līdz satriecošam galam un lielās tumsības krišanai. Vispirms atgriezīsimies rietumos, kur gaidāma kauja.

   Pins patvēries zem Gendalfa apmetņa pabāza lauka galvu. ieprātojās,diez, pamodies vai joprojām guļ, aizvien vel kavēdamies zibošaja sapni, kurā viņš tinas jau kur tas laiks, kopš sakas liela jašana. Tumsa ievīstīta pasaule brāzās garam, un vējš skaļi dziedāja ausis. Saskatāmas bija likaī ripojošas zvaigznes un pret padebesi milzu ēnas tālu projām pa labi, kur atkapas dienvidu kalni. Kaudamies ar miegu, viņš raudzīja aplēst, eik ilgi jau jāts uti cik ceļam celienu bijis, bet atmiņa bija apmiglota un neskaidra.
   Vispirms viņi jāja baismīgi atri ne reizi neapstādamies, tad rītausma viņš ieraudzīja bali zeltainu vizmu, un viņi nonaca pie klusuma slīgstošas pilsētas un liela, tukša nama kalna gala. Un, tikko viņi tur patveras, pāri atkal parlaidās spārnotā ena, ta ka visi ļaudis bailes sarāvās. Bet Gendalfs viņam teica laipnīgus vārdus, un viņš nolikās kaklā pagulēt pārguris, tomēr caura miegā, neskaidri nomanīdams, ka cilvēki uak un iet, sarunajas un Gcndalls saka, kas daratns. Tad atkal la jāšana — pa nakti vien. Nu jau otra, ne, treša nakts pec las. kad viņš ielūkojas akmeni, lln, atminējies, cik las bija baisi, viņš atmodas pavisam un nodrebi najas, un vēja auros ieskanejas draudīgas balsis.
   Debesis iedegas blāzma — ka dzeltena liesma viņpus melna krāvumā. Pins ierāvās dziļak, uz bridi sabijies, iepratodamies, diez uz kādu baigu zemi Gendalfs viņu nes. Viņš izberzeja acis un tad ieraudzīja, ka tur nu jau teju pilns meness ceļas pāri aus­trumu tumsībai. Tātad līdz ritam vel bija lalu, un tumsa vel ceļojamas ilgas stundas. Sakustējies viņš ierunājās.
   Kur mes esam, Gendalf? viņš apvaicajās.
   Gondoras valstībā, — burvis atteica. — Garam joprojām slīd Anoriēna.
   Kādu bridi atkal valdīja klusums. Tad: — Kas tas? — Pins piepeši iekliedzās, iekampdamies Gendalfa apmetni. — Skaties! Uguns, sarkana uguns! Vai te dzīvo pūķi? Re, kur vēl viens!
   Atbildes vietā Gendalfs skaļi uzsauca zirgam: — Aiziet, Zi­beni! Mums jāsteidzas. Laika vairs nav daudz. Skat! Gondoras bākas iedegtas — pailgā sauciens. Iesvēlics karš. Re, Amondinā uguns, un Eilenahs liesmo, un tur cita aiz citas uz rietumiem: Nardols, Erelass, Minrimmons, Kalenhads un Halifīriens uz Ro- hanas robežām.
   Bet Zibens palēnināja gaitu, pārgāja uz soļiem, tad paslēja galvu un nozviedzas. Un no tumsas atskanēja atbilde — tur zviedza zirgi, tad iedipējās pakavi un ka lidojoši rēgi mēnesnīcā ga­rām pašāvās trīs jātnieki, pagaisdami rietumpusē. Zibens, sa­kopojis spēkus, metas uz priekšu, un nakts viņam plūda pāri kā vēja auri.
   Pins atkal apmiegojās un laida gar ausim lielākoties visu, ko Gendalfs klastija par gondoriešu ieražām, par to, kā pilsētas kungs licis no abāin pusēm visgarām robežām uz augstakajām kalnu grēdas virsotnēm uzbuvēt bākas un tur izvietojis sargpos­teņus, kur viņa vēstneši, sūtīti uz Rohānas ziemeļiem vai dien­vidu Belfalasu, allaž varēja dabūt atpūtinātus zirgus. — Ilgs laiks aizritējis, kopš ziemeļu bākas tikušas iedegtas pēdējoreiz, — viņš teica, — un Gondoras sendienās tās bija liekas, jo viņiem bija Septiņi akmeņi. — Pīns nemierīgi saknosījās.
   —  Laidies vien atkal miegā un nebaiļojies! — Gendalfs sacīja. — Jo tev jādodas nevis uz Mordoru — kā Frodo, bet uz Minasti- rīlu, un drošāku vietu šais dienās vairs nekur nesameklēsi. Ja Gondora kritīs vai Gredzens mums zudis, Dalienā glābiņa nebūs.
   —   Ir nu gan mierinātājs, — Pīns noteica, tomēr snaudiens uzmācās. Pēdējais, ko viņš apjauta, iekams ieslīga dziļā miegā, bija augstas, baltas, vizošas smailes, kas pavīdēja virs mākoņiem kā peldošas salas, atstarodamas rietošā mēness gaismu. Prātā iešāvās Frodo — diez kur viņš, vai jau Mordorā, bet varbūt pagalam, un viņš nezināja, ka Frodo tālu, tālu tobrid lūkojas uz to pašu menesi, kas, rītausmai tuvojoties, laidās lejup, aiz Gon­doras.
   Pinu pamodināja balsis. Tā bēguļojot un auļojot naktī, bija aizritējusi vēl viena diena. Bija mijkrēslis: atkal ausa salts rīts.
   un apkārt viss tinās nemīlīga, pelēkā miglā. Zibens stāvēja, sa­svīdis un kūpēdams, taču kaklu lepni paslējis un noguris nelik­damies it nemaz. Viņu bija apstājis pulks liela auguma viru garos apmetņos, un aiz tiem migla vīdēja akmens mūris. Šķita pusgrauts, bet vēl nakts melnumā jau skanēja steidzīga darba kņada: klaudzēja veseri, klinkstēja ķelles, čīkstēja rati. Dūmakā vietumis nespodri gailēja lapas un liesmas. Gendalfs runāja ar cilvēkiem, kas aizšķērsoja ceļu, un klausīdamies Pins apjauta, ka apspriests tiek viņš pats.
   —  Jā gan, tevi, Milrandir, mēs pazīstam, — teica viru vado­nis, — tu zini Septiņvārtu paroles un vari tikt cauri. Taču tavu biedru mēs nepazīstam. Kas viņš tāds? Kuķis no ziemeļkalniem? Šobrīd mūsu zemē svešinieki nav vēlami, ja nu vien vareni un bruņoti, uz kuru uzticību un palīdzīgu roku varam paļauties.
   —  Es par viņu galvošu Denetora troņa priekšā, — Gendalfs atsacīja. — Un, par varonību runājot, neskati vīru no cepures! Viņš pieredzējis vairāk kauju un briesmu nekā tu, Ingold, kaut augumā esi divkārt lielāks, un nu viņš nāk no triecienuzbru­kuma Izengardai, par ko nesam vēsti, un ir pārmēru noguris, citādi es viņu modinātu. Vārdā viņam Peregrins — gaužām dros­mīgs cilvēks.
   — Cilvēks? — Ingolds šaubīdamies novilka, un pārējie iesmējās.
   —  Cilvēks! — Pīns iesaucās, tagad pa īstam aizsvilies. — Cil­vēks! Nekādā ziņā! Es esmu hobits, un no drosminieka mani tik­pat maz kā no cilvēka, ja nu vien reizumis, kad citādi nevar. Neļaujies, lai Gendalfs tevi apved ap stūri!
   —  Tā runātu reti kurš dižs varonis, — Ingolds sacīja. — Bet kas ir hobits?
   —  Sīkaliņš, — Gendalfs atbildēja. — Nē, nejau tas izslavē­tais, — viņš piebilda, manījis izbrīnu vīriem sejā. — Ne tas pats, bet no tās pašas cilts.
   —  Jā, un tas, kurš viņam bija ceļabiedros, — Pins piebalsoja. — Un jūsu pilsētas Boromirs bija kopā ar mums, un viņš mani izglaba ziemeļu sniegajos, un pēcgalā viņš tika nokauts, aizstā­vēdams mani pret daudziem naidniekiem.
   —  Mierā! — Gendalfs viņu apsauca. — Šī skumjā ziņa pirināk pavēstāma tēvam.
   —  To jau nopratām, — Ingolds teica, — jo pēdējā laika te savā­das zīmes bijušas. Taču nu — aši iekša! Jo Minastiritas kungs katra ziņā gribēs dzirdēt par dēlu ko jaunu — lai vesti atnesis cilvēks vai…
   —  Hobits, — Pīns sacīja. — Jūsu kungam es neko daudz vis pakalpot nezināšu, taču darīšu, ko spēšu, drosminieku Boromiru pieminēdams.
   —  Palieciet sveiki! — Ingolds novēlēja, un vīri pašķīrās, do­dami ceļu Zibenim, un zirgs iesoļoja mūri izcirstos šauros vārtos. — Lai tavs padoms Denetoram viņa nestunda un mums visiem labs, Mitrandir! — Ingolds nosaucās. — Taču stāsta, ka tu esot ieradis nest bēdu un briesmu vēstis.
   —   Jo nāku reti — vien tad, kad mani palīgos vajag, — Gen­dalfs atteica. — Un, par padomu runājot, tev es sacītu, ka esat novēlojušies, Pelennoras mūri labodami. Tagad pret vētru, kas jau virsū brāžas, jūs vislabāk noturēsieties, likdami lietā dūšu, — tikai tādu cerību jums došu. Jo ne jau ļaunas ziņas vien nesu. Bet lieciet ķelles pie malas un triniet zobenus!
   —   Darbs būs galā pret vakaru, — Ingolds sacīja. — Šis aiz­sargsienas gabals pēdējais uzmūrējams: te uzbrukums vismazāk gaidāms, jo uz šo pusi mums draugi — rohāņi. Vai par viņiem jelko zini? Ka lēs — aicinājumam viņi atsauksies?
   —   Jā, nāks. Taču viņi daudzas kaujas izcīnījuši jums aiz muguras. Drošs gals vairs nav ne šim, ne kuram katram citam ceļam. Esiet modri! Nejau Gendalfa Kapukraukļa dēļ jūs butu pieredzējuši no Anoriēnas šurp nākam naidnieku karapūli, nevis Rohānas jātniekus. Un to, kazi, vēl pieredzēsit. Palieciet sveiki un neguliet!
   Gendalfs nu izjāja klajumā otrpus Rammasekoram. Tā gon- dorieši dēvēja ārmuri, ko ar lielām pulem bija uzcēluši pec tam, kad viņu Naidnieka tumsības varā krita Itīlija. Desmit vai vairāk ligu garš tas stiepās no kalnu pakājes un atkal atpakaļ, savas skavās ietverdams Pelennoras plašumus — pilsētas skaistās un auglīgās lēzenās nogāzes un terases, kas laidās dziļi lejup līdz Anduīnai. Pilsētas Lielos vārtus, kas vērās uz ziemeļaustrumiem, no ārsienas šķīra četras līgas, tur no draudīgā mūra pavēras skats uz. upmalas līdzenumiem un mūrējums bija augsts un stiprs, jo šeit pa sienām apjoztu uzbērumu, cauri apsargātiem vārtiem un garām kaujas torņiem iekšā veda ceļš no Osg'iliatas brasliem un tiltiem. Šaurākajā vieta — dienvidaustrumos mūri no pilsētas šķīra mazliet vairāk nekā līga. Tur Anduina, Dien- viditīlijā apmetuši slaidu loku ap Emonarnenu kalniem, strauji pacirtās uz vakariem un armuris slejās pašā upes krasta; lejāk bija Harlondas steķi un piestātnes laivām un kuģiem, kas nāca augšā pa straumi no dienvidu vasaļzemēm.
   Pilsētas zemes bija krāšņas, labi iekoptas, ar daudziem dārziem, tur bija saimniecības ar kaltēm un klētīm, aitu un govju kūtīm un aplokiem, un liels pulks strautiņu, kas cauri zālienam no kalniem urdza lejup, uz Anduīnu. Tomēr ganu un lopkopju te nebija daudz, un gondorieši lielākoties mita septiņos pilsētas lokos vai pierobežas kalnu ielejās, Losarnahā, vai tālāk dienvidos, skaistajā Lebeninā ar tās piecām straujupēm. Tur, starp kalniem un jūru, dzīvoja skarbi ļaudis. Viņi gan skaitījās gondorieši, tomēr jaukteņi, un viena daļa bija drukni un melnīgsnēji — to priekšteči nāca no aizmirstībā nogrimušas tautas, kas jau Meln- dienās, pirms ķēniņu ierašanās, mita kalnu pavēnī. Bet tālāk, varenajā vasaļzemē Belfalasā, savā Dolamrotas pilī jūras krastā mita ķēniņdēls Imraīls, un viņš bija smalku asiņu, un viņa ļaudis tāpat — liela auguma un lepni, ar acīm, pelēkām kā jūra.
   Tā, Gendalfam jājot labu laiciņu, debesīs uzausa diena, un Pins, nopurinājis miegu, paveras visapkārt. Pa kreisi gulās mig­las jura, austrumos sabiezēdama necaurredzama tumsībā, bet pa labi pret debesīm galvas slēja vareni kalni, sastājušies grēdā, kas, stiepdamās no vakariem, piepeši beidzās ar stāvu krauju, it kā apkaimes rašanās laikos Dižupe būtu izcirtusies cauri milzu kra- vumam, izgrauzdama plašu ieleju, kur nākamībā butu vieta kau­jam un strīdiņiem. Un tur, kur Ērednimraīsu baltie kalni beidzās, viņš ieraudzīja, kā Gendalfs tika solījis, melno Mindolluīna kalna blāķi ar tā dziļo aizu tumši violetajām ēnām un augsto pieri, kas bālēja austošās dienas gaismā. Tam klēpī dusēja Apsargātā pilsēta ar septiņiem akmens mūriem — tik stipriem un seniem, it kā tos nevis cilvēki bUtu cēluši, bet milži pašā kalna klintī izcirluši.
   Pīnam tā apbrīnā veroties, draudīgi pelēkie mūri vērtās balti un rītausmā maķenīt pietvīka, un pēkšņi pāri austrumu tumsībai pacēlās saule, triekdama uz pilsētu staru kuli. Tad Pinam izspruka kliedziens, jo pret debesim iemirdzējās Ekteliona tornis, kas sle­jās uz visaugstākā mūra,, vizēdams ka ar pērlēm un sudrabu ro­tāts dzelksnis — stalts, skaists un samērīgs, un ta smaile zibsnīja kā no kristāla izcirsta, un tur no robotajiem mūriem izkārās un rīta vējā ieplīvojās balli karogi, un tālu, tālu dzidri aizskanēja it kā sudraba taures.
   Tā nu Gendalfs un Pins saullēktā piejāja pie gondoriešu Lie­lajiem vārtiem, un dzelzs vērtnes viņu priekša pašķīrās.
   —  Mitrandirs! Mitrandirs! — ļaudis sauca. — Nu mēs zinām, ka vētra patiesi jau tuvu!
   —  Tūliņ būs klāt, — Gendalfs apliecināja. — Atlidoju tai uz spārniem. Laidiet mani iekšā! Man jātiek pie jusu kunga Dene- tora, kamēr viņš vēl pavaldonis. Lai karu lemts notikt, Gondorai, kādu jūs to pazīstat, pienācis gals. Laidiet iekšā!
   Padzirdējuši viņa pavēlošo balsi, viri atkāpās un burvi vairs noklaušināja, kaut arī izbrīnā raudzījās uz hobitu, kas viņam sēdēja priekšā seglos, un uz zirgu, kas abus nesa. Jo pilsētnieki zirgus gandrīz neizmantoja un ielās tadi lopiņi bija reti redzami, ja nu vien tie, kuriem mugurā sēdēja kunga vēstneši. Un viņi teica: — Tas taču droši viens no Rohānas ķēniņa varenajiem ru- makiem! Kazi, rohāņi drīz bus klāt mums palīgos. — Bet Zibens lepni aizsoļoja projām pa garo, līkumoto ceļu.
   Jo Minastirīta bija būvēta septiņos klintī izcirstos līmeņos, un ikkatru apjoza mūris, un ik mūrī bija vārti. Taču tie nebija ierīkoti cits virs cita: pilsētas mūra Lielie vārti bija aploces aus­trumpusē, nākamie — gabalu uz dienvidiem, trešie — gabalu uz ziemeļiem, un tā tālāk, zigzagiem uz augšu, tā ka bruģētais ceļš, kas veda uz. citadeli, vijās turpu šurpu pa kalna sāniem. Un ikreiz, nonācis virs Lielajiem vārtiem, tas veda cauri velvētai ejai, izurbdamies cauri milzīgam akmens stabam, kura izcilnais blāķis sašķēla uz pusēm visus pilsētas lokus, izņemot apakšējo. Jo pa daļai kalna pirmatnējā veidola deļ un pa daļai, pateicoties senļaužu dižajai prasmei un pūliņiem, šaipus Lielajiem vārtiem plašā pagalma dziļumā augšup slējās augsts akmens bastions ar asu šķautni, kas kā kuģa ķīlis vērās uz austrumiem. Tas stiepās līdz pat augstākajam lokam, kur vainagojās ar robotu nocieti­nājuma mūri, tā ka citadeles iemītnieki, tur nostājušies, gluži kā jūrnieki no kalnam līdzīga kuģa varēja nolūkoties lejup uz Lie­lajiem vārtiem no septiņsimt pēdu augstuma. Arī citadeles vārti vērās uz austrumiem, bet bija izcirsti vienlaidus klintī, tāpēc uz septītajiem vārtiem ceļš veda kalnup taisns, garš, ar gaismekļiem izlikts.Tā pēdīgi varēja nokļūt Virspagalmā un pie strūklakas Baltā torņa pakājē — tornis stalts un samērīgs slējās piecdesmit asu augstumā, ja mēra no pamatiem līdz pašai smailei, kur tūk­stoš pēdu virs līdzenuma plīvoja pavaldoņu karogs.
   Citadele tiešam bija stipra — ja iekša bija palicis kāds, kurš jaudāja ieroci noturēt rokā, ienaidnieku karapulks te iebrukt vis nevarēja. Cita lieta, ja naidnieks pielavitos no mugurpuses, uzrā­pies pa Mindolluina pakāji un lā ticis līdz šaurajai pārkarei, kas Sardzes kalnu savienoja ar kalna blāķi. Bet pārkare, kas stiepās līdz piektajam mūrim, bija apjozta ar nocietinātiem mūriem līdz pašai kraujai, kas slējās lās rietumgalā, un tur, starp kalnu un torni, stāvēja kapličas un velvēti zārki, kuros dusēja uz mūžiem apklusušie ķēniņi un kungi.
   Pins ar augošu izbrīnu vērās uz vareno akmens pilsētu — neko tik milzīgu un lielisku viņš pat sapņos nebija redzējis. Tā bija lielāka un stiprāka par Izengardu, turklāt daudz skaistāka. Tomēr īstenībā Minastirīta ar katru gadu tuvojās savam norie­tam — jau tagad te bija vien puse no iedzīvotājiem, ko pilsēta it viegli būtu varējusi izmitināt. Ik iela viņi pajāja garām kā­dam varenam namam vai pilij, kam durvis vai vārlu arkās bija iegrebtas skaistas, svešādas, senatnīgas rakstu zīmes: Pīns no­prata, ka tur iegriezti kādreizējo iemītnieku — augstmaņu un dzimtu vārdi. Tomēr tagad ēkas grima klusumā, pa plašajām, ar plātnēm izliktajām grīdām nodipēja soļi, zālēs neskanēja balsis, neviens nepavērās ne pa durvīm, ne tukšajiem logiem.
   Pēdīgi viņi iznira no pakrēslas pie septītajiem vārtiem, un siltā saulīte, kas lēja gaismu upes viņā krastā, kur Frodo soļoja pa Itīlijas laucem, te apspīdēja gludenās sienas un kolonnas, un varenu arku ar stūrakmeni, izgrebtu majestātiskas, ar kroni rotā­tas galvas veidolā. Gendalfs Izkapa no segliem, jo zirgam ieiet citadelē bija liegts, un Zibens, uzklausījis saimnieka laipno pie­runāšanu, ļāvās aizvesties.
   Vārtu sargi bija tērpušies melnā, un viņiem bija svešādas bruņcepures: ar augstu seksti, sejai cieši piegulošiem vaigu aiz­sargiem, virs tiem — balti jūras putnu spārni, bet pašas cepures dzirkstīja sudraba liesmās, jo tik tiešām bija kaltas no milrila, karā salaupīta senlaiku slavas dienās. Uz melnajiem apmetņiem vī­dēja baltā izšūdināts koks, ar ziediem kā nosnidzis, un virs tā — sudraba kronis un daudzstaru zvaigznes. Tas bija Iilendila man­tinieku ieterps, un visā Gondorā to valkāja tikai citadeles sargi pie Strūklakas pagalma, kur Baltais koks reiz bija audzis.
   Šķita, ka ziņa par viņu ierašanos bija skrējusi pa priekšu — sargi abus ielaida tūliņ, nebilduši ne vārda un neko nevaicājuši. Gendalfs ātrā soli devās pāri pagalmam, izliktam ar baltām plāt­nēm. Tur rīta saule nuligi rotājās strūklaka, ko apjoza koši zaļš zāliens, bet pašā vidū pāri akmens tvertnei lika nokaltis koks, un lejup rasojošās lāses pa tā nedzīvajiem un aplūzušajiem zariem skumīgi ritēja atpakaļ dzidrajā ūdeni.
   Pins pašķieleja turp, steigdamies nopakaļ Gendalfam. Viņš nosprieda, ka skats ir sērīgs, un nobrīnījās, kālab, diez, to nokal­tušo koku atstājuši te, kur viss cits labi sakopts.
   Septiņas zvaigznes un septiņi akmeņi sauc mūs, un koks sudrabbalts.
   Prātā atausa vārdi, ko Gendalfs tika murminājis. Tad viņš attapās nonācis pie lielās zāles durvīm mirdzošā torņa pakājē, burvim nopakaļ pagāja garām staltajiem, klusējošajiem durvju sargiem un iesoļoja akmens nama vēsajā, atbalšu pilnajā pus­tumsā.
   Abi devas talak pa garu un tukšu, plātnēm izliktu gaiteni, un pa ceļam Gendalfs paklusam uzrunāja Pinu: — Domā, ko runā, Peregrīna jaunkungs! Nav īstais brīdis, lai kulstītu mēli pēc hobitu modes. Tcodēns ir laipnīgs sirmgalvis. Denetoram cits kalums — viņš ir lepns un izsmalcināts, ar daudz senāku cilts­koku un daudz varenāks, kaut arī par ķēniņu nav dēvējams. Taču runās viņš lielākoties ar tevi un pamatīgi iztaujās, ja reiz tu vari ko pastāstīt par viņa dēlu Boromiru. Viņš Boromiru gaužām mīlēja — varbūt par daudz — un jo karstāk tāpēc, ka abi bija atšķirīgi. Bet, šo mīlestību par aizsegu izmantodams, viņš to, ko uzzināt grib, cerēs vieglāk izdibināt no tevis, nevis no manis. Nestāsti vairāk nekā vajag, un par Frodo ceļu nebilsti ne vārda. Gan es to nokārtošu, kad pienāks laiks. Un tāpat, ja vien vari, nestāsti neko par Aragornu.
   —   Kāpēc ne? Kas Nerimšam vainas? — Pīns nočukstēja.
   —  Viņš taču grasījās doties šurp, vai ne ta? Un šā vai tā viņš drīz būs klāt.
   —  Varbūt, varbūt, — Gendalfs atteica. — Tomēr ja viņš iera­dīsies, visticamāk gan lā, kā neviens — pat Denetors — neie­domājas. Ta būtu labāk. Mazākais, mums nevajadzetu būt par vēstnešiem, ko viņš sūtījis pa priekšu.
   Gendalfs apstājās pie augstām nospodrināta metāla durvīm.
   —  Saproti, Pina jaunkungs, šobrīd nav vaļas tev klāstīt Gondoras vēsturi, taču, kazi, labāk būtu, ja tu ko nebūt no tas butu apgu­vis, kamēr vēl laiskojies pa Dalienu, putnu ligzdas meklēdams un spēlītes spēlēdams. Dari, kā lieku! Diez vai ir prātīgi varenam kungam atnest ziņu, ka mantinieks miris, un tūliņ pārlieku pa­laist muti, klāstot, ka uzradies kāds, kurš, ja ieradīsies, pieprasīs ķēniņa troni. Vai ar to gana?
   —  Ķēniņa troni? — Pins izbrīnījās.
   —  Jā, — Gendalfs sacīja. — Ja visu laiku esi staigājis ar ausīm ciet un aizmidzis, mosties nu! — Viņš pieklauvēja pie durvīm.
   Durvis atvērās, taču nebija saskatāms neviens, kas tās būtu atvēris. Pins ieskatījās lielajā zālē. Gaisma krita no abpus telpai dziļās nišās ierīkotiem logiem — aiz augstu kolonnu rindām, kas balstīja griestus. Vienlaidus melna marmora stabus vainagoja vareni kapiteļi, rotāti ar akmenī kaltiem zvēriem un lapam, un augstu virs galvas pustumsā nespodrā zeltā vizēja plaša velve, izklāta ar daudzkrāsainām akmens mežģīnēm. Svinīgajā zāle nebija ne miņas no aizkariem vai leģendārajiem zirnekļu tīmek­ļiem, nebija nekā, kas no auduma vai koka, taču starp pīlāriem stāvēja saltā akmenī izkaltu memu tēlu pulks.
   Pīns acumirkli atminējās Argonatas aptēstās klintis un iesvē- lās bijībā, vērdamies uz sen mirušo ķēniņu aleju. Viņā galā uz daudzpakāpju paaugstinājuma zem marmora baldahīna, izkalta ar seksti rotātas ķiveres veidola, bija novietots tronis, aiz tā sienā bija iegrebts ziedošs koks, izlikts ar dārgakmeņiem. Bet tronis bija tukšs. Paaugstinājuma pakāje uz. apakšējā, plati izvirzītā pakāpiena stāvēja akmens kfesls, melns un bez kādiem rotāju­miem, un taja sēdēja vecs vīrs, skatienu piekalis saviem ceļgaliem. Kokā viņam bija balts scepteris ar zelta uzgali. Uz ienacejiem viņš skatu nepacēla. Tie abi svinīgi nomēroja garo ceļu, viņam tuvodamies, līdz apstājās trīs soļus no sirmgalvja kājsoliņa. Tad Gendalfs ierunājās.
   —  Esi sveicināts, Minastirītas kungs un pavaldoni Denetor, Ekteliona dēls! Esmu nācis kā padomnieks un vēstnesis šajā mel­najā nestunda.
   Tad vecais virs paslēja galvu. Pīns ieraudzīja viņa skarbos vaibstus ar lepnajiem vaigu kauliem, it kā ziloņkaulā grebtus, un garo, kumpo degunu starp tumšajām, dziļi gulošajām acīm, un prātā viņam atausa ne tik daudz Boromirs, ka Aragorns.
   — Nestunda nudien ir melna, — sirmgalvis sacīja, — un tādos brīžos tu esi paradis ierasties, Mitrandir. Bet, kaut arī visas zīmes rāda, ka Gondoras liktenīgā stunda luvu, šī tumsība man tagad mazāk melna kā tā, kas man pašam uzbrukusi. Dzirdēju, tu esot atvedis pie manis kādu, kurš redzējis manu dēlu mirstam. Vai šo pašu?
   —  Šo pašu, — Gendalfs apliecināja. — Vienu no abiem. Olrs ir pie Rohānas Teodēna un varbūt še ieradīsies pēcāk. Abi, raugi, ir sikaliņi, tomēr nejau šis pareģojuma minēts.
   — Tomēr sīkaliņš, — Denetors drūmi novilka, — un šis vārds man no tiesas nav mīļš, kopš tas nolādētais pants sāka jaukt mums galvu un aizvīla manu dēlu neprāta ceļā un nāvē. Manu Boromiru! Tagad mums tevis vajag. Faramiram vajadzēja jāt viņa vietā.
   —  Viņš būtu jājis, — Gendalfs sacīja. — Taču savās sirdssāpēs neiesvelies netaisnās dusmās! Boromirs pieteicās doties ceļā un nebūtu pieļāvis, ka to uzņemas cits. Viņš bija valdonīgs vīrs un paradis panakt visu, ko uzdomājis. Es ar viņu kopā mēroju tālu ceļu un viņa dabu iepratos izdibināt. Tomēr tu pieminēji viņu kā mirušu. Vai esi saņēmis ziņu, iekams mēs bijām klāt?
   —  Esmu saņēmis šo, — Denetors atteica un, nolicis scepteri, pacēla no klēpja to, uz ko tika vēries. Katrā rokā viņam bija puse no vidu pušu pārcirsta dižraga — ar sudrabu apkalta savvaļas buļļa raga.
   —  Tas pats rags, no ka Boromirs nemūžam nešķirās! — Pins iesaucās.
   —  No tiesas tā, — Denetors sacīja. — Un savlaik to glabāju es, un tāpat ikkurš vecākais dēls mūsu namā, jau kopš senseniem zudībā aizgājušiem laikiem, kad ķēniņus vēl nebija piemeklējis nespēks un Vorondils, Mardila tēvs, Rūnas tālajās pļavās medīja Aravas govis. Dzirdēju to tālīni nopūšamies pār ziemeļu robe­žām pirms trīspadsmit dienām, un upe to man atnesa jau gaba­los; nebūs vairs tam skanēt. — Viņš apklusa, un iestājās smags klusums. Piepeši Denetors pieversa satumsušo skatu Pinam. — Kas tev par to sakams, slkaliņ?
   — Trīspadsmit, trīspadsmit dienas, — Pins saminstinājās. — Ja, manuprāt, ta varētu but. Jā, es stāvēju līdzās, kad viņš ragā pūta. Taču paligi nenāca. Tikai orki saskrēja vel lielākā barā.
   —  Tātad, — Denetors teica, vērīgi pētīdams Pīna seju, — tu tur biji? Pastāsti ko vairāk! Kāpēc palīgu nebija? Un kā nākas, ka tu izglābies, tomēr viņš ne, tik varens vīrs būdams un pret nieka orkiem cirzdamies?
   Pīns pietvīka un piemirsa visas bailes. — Vislielāko spēka­vīru var nokaut viena pati bulta, — viņš sacīja, — un Boromiru bija caururbušas sazin cik. Pēdējoreiz viņu redzēju, noslīgušu pie koka un velkam no sāniem laukā melnspalvotu šautru. Tad man melns sagriezās gar acīm un tiku sagrābts par gūstekni. Vairs es viņu neredzēju un neko vairāk nezinu. Bet es turu godā viņa piemiņu, jo drosmes viņam netrūka. Viņš gāja bojā, mūs glāb­dams — manu ciltsbrāli Meriadoku un mani pašu, kad mums mežā no slēpņa uzklupa Tumsas pavēlnieka kareivji; un, kaut viņš krita un izrādījās zaudētājos, mana pateicība talab nav mazāka.
   Tad Pīns ieskatījās vecajam vīram tieši acīs, jo krūtis jopro­jām svešādi kņudinājās pašlepnums, nievīgā, aizdomu pilnā un saltā toņa aizskarts. — Bez šaubam, tik varens cilvēku valdnieks necerēs, ka tāds hobits, sīkaliņš no ziemeļu Dalienas, varētu vi­ņam jelkā noderēt, taču kā nu jaudāšu, esmu gatavs tev kalpot, paradu atmaksādams. — Atsviedis sāņus pelekā apmetņa stēr­beli, Pīns izrāva savu zobentiņu un noguldīja to Denetoram pie kājām.
   Sirmgalvja sejā atausa tikko jaušams smaids — kā saltas sau­les atspīdums ziemas novakarā; bet viņš nolieca galvu un pastiepa roku, raga atlūzas nolikdams malā. — Dod šurp to ieroci! — viņš teica.
   Pīns, pacēlis zobenu, pasniedza to ar spalu pa priekšu. — No kurienes tāds cēlies? — Denetors vaicāja. — Tam uzgulusi daudzu, daudzu gadu nasta. Vai tikai asmeni sensenos laikos nebūs kaluši mūsu pašu ziemeļu ciltsbrāļi?
   — Tas nācis no kapukalniem, kas pie manas zemes robežām, — Pins sacīja. — Taču tur tagad tikai nešķīsteņi mitinās, un no laba prata es neko vairāk par liem stāstīt vis negribētu.
   —  Redzu, ka esi iepinies savādos stāstos, — Denetors bilda, — un lieku reizi top skaidrs, ka neder skatīt vīru… vai sīkaliņu no cepures. Es pieņemu tavu piedāvājumu. Jo ar vārdiem tu zemē neesi iedzenams un valoda tev kā godavīram, kaut pie mums, dienvidos, varētu šķist neierasta. Un mums tai dienā, kas nāk, būs vajadzīgi visi goda ļaudis, lai lieli vai mazi. Tagad dod man zvērestu!
   —  Saņem zobenu pie spala, — Gendalfs ierunājās, — un at­kārto visu, ko valdnieks teiks, ja reiz esi cieši nospriedis.
   —  Esmu, — Pins atteica.
   Vecais virs noguldīja zobenu klēpi, Pins satvēra spalu un lēni atkārtoja Denetora vārdus:
   —  Te es stāvu un zvēru but Gondorai, tās valdniekam un pavaldonim uzticīgs kalps, runāt un ciest klusu, rīkoties un uz­turēt spēkā, nākt un iet nestundā un pārticība, miera un kara laikā, dzīvs vai miris, no šā brīža un turpmāk, līdz mans vald­nieks mani atsvabina, nāve mani paņem vai pasaulei pienāk gals. To saku es, sīkaliņu Dalienas Peregrīns, Paladina dels.
   —  Un es, Denetors, Ekteliona dēls, Gondoras valdnieks, diž- ķēniņu pavaldonis, to dzirdu un paturēšu vērā, nedz piemirsīšu atalgot par to, kas dots: par uzticību — mīlestība, par drosmi — gods, par zveresta laušanu — atmaksa. — Tad Pīns savu zobenu saņēma atpakaļ un iebāza to makstī.
   —  Un tagad, — Denetors bilda, — klausies manu pirmo pa­vēli: runā un neciet klusu! Izstāsti man visu no sākta gala un pieraugi, ka atsauc prātā visu, ko spēj, par Boromiru, manu dēlu. Sēsties nu un sāc! — Runādams viņš ieskandinaja mazu sudraba gongu, kas stāvēja līdzās kajsoliņam, un tūliņ priekša iznāca kalpotāji. Tad Pīns noprata, ka tie bija stāvējuši nišās abpus durvīm, Gendalfa un viņa paša nemaz nepamanīti.
   —  Atnesiet viesiem vīnu, paēdienu un sēdekļus, — Denetors norīkoja, — un pieraugiet, lai vienu stundu neviens mūs netraucē.
   —  Vairāk laika atlicināt nevaru, jo vēl daudz citu darīšanu, kas nav atliekamas, — viņš sacīja Gendalfam. — Varētu šķist — daudz svarīgākas, tomēr man pašam ne tik steidzamas. Tomēr, kazi, varēsim vēl aprunāties dienas nogalē.
   —  Un, cerams, tā drīzāk, — Gendalfs atsaucās. — Jo es ne­esmu jājis šurp no Izengardas vēja ātrumā simt un piecdesmit ligas tikai tālab, lai atvestu pie tevis vienu kareiviti, lai cik smalki audzinātu. Vai tev nekas par to, ka Teodens izcīnījis varenu kauju, ka Izengarda gāzta un esmu salauzis Sarumana zizli?
   —  Tas man noteikti no svara. Taču par šiem darbiem jau gana esmu dabūjis zināt caur paša padomu, par spīti austrumu ļaunigumam. — Viņš pavērsa pret Gendalfu tumšo skatu, un nu Pins ieraudzīja, cik abi sirmgalvji līdzīgi, un samanīja sasprin­gumu gaisā, it ka tur starp tiem abiem nostieptos nokaitusi stīga, ikkuru bridi gatava uzliesmot.
   Denetors nudien diženam burvim līdzinājās daudz vairāk nekā Gendalfs — vairāk pec ķēniņa, skaistāks un varenāks, un vecāks. Tomēr ne acis, bet kāda cita maņa Pinam ļāva nojaust, ka Gendalfam vara lielāka un viedība dziļāka un viņam piemīt majestātiskums, kas aizplīvurots. Turklāt Gendalfs bija no abiem vecakais — daudz vecāks. "Par cik vecāks?" viņš ieprātojās un tūliņ iedomājas — cik savādi, ka tas vēl nekad nebija iešāvies prātā. Kokubārzda burvjus pieminēja, bet pat tad Pīns netika iedomājies par Gendalfu ka vienu no viņiem. Kas bija Gendalfs? Cik tālos laikos un kur viņš bija ienācis šajā pasaulē, un kad to atstās? Tad domu pavediens pārtrūka, un Pins ieraudzīja, ka Denetors un Gendalfs aizvien vel veras viens otram acīs, it kā domas lasīdami. Taču Denetors novērsās pirmais.
   —  Ja, — viņš ierunājās, — runā, ka Akmeņi gājuši zudībā, tomēr Gondoras valdniekiem acis labākas nekā vienkāršiem ļaudīm, un pie viņiem satek daudzas vēstis. Bet nu sēstieties!
   Vīri ienesa krēslu un zemu soliņu, viens atnesa paplati ar sudraba blašķi un kausiem, un baltiem cepumiem. Pins apsēdas, tomēr nespēja novērst skatu no vecā valdnieka. No tiesas… vai ari vien norēgojās, ka, Akmeņus pieminēdams, viņš, acīm pie­peši iespulgojoties, pameta zibsni uz Pīnu?
   —  Tagad stāsti, kas tev stāstāms, mans vasali, — Denetors bilda pa pusei laipnīgi, pa pusei ar izsmieklu. — Jo vārdi, ko runa tāds, ko mans dels par ciešu draugu turējis, tiks no tiesas sveikti.
   Pīns uz laiku laikiem atcerējās šo stundu troņa zālē, Gon­doras valdnieka caururbjošo skatienu un nemitīgos durstīgos, trāpīgos jautājumus, turklāt turpat līdzās visu laiku sēdēja Gen­dalfs — vērodams, ausldamieS un (Pīns nomanīja) valdīdams au­gošas dusmas un nepacietību. Kad stunda bija gala un Denetors velreiz ieskandināja gongu, Pins jutās pagalam nokausēts. "Nevar but vēl ne pāri deviņiem," viņš iedomājās. "Nu es varētu notiesāt trīs brokastis pēc kārtas."
   —  Aizvediet pavēlnieku Mitrandiru uz mītni, kas viņam sa­gatavota, — Denetors norīkoja, — un viņa ceļabiedrs lai pagai­dām apmetas turpat, ja grib. Taču lai top zināms, ka viņš nu zverejies man par vasali un lai top pazīstams kā Peregrins, Pala- dīna dēls, un apgUst mazāk svarīgas paroles. Aizlaidiet vēsti ka­ravadoņiem — lai nāk pie manis šurp, cik drīz vien var, kolīdz iezvanīta trešā stunda. Un tev, mans pavelniek Mitrandir, arī būs nakt šurp, kā un kad vien vēlies. Nevienam nebūs tev kavēkļus likt, pie manis nākdamam, ja vien nenāc manās īsajās miega stundās. Lai pārskrien tavas dusmas uz vecu viru par viņa ģe­ķību, un tad atgriezies man par mierinājumu!
   —  Ģeķību? — Gendalfs pārjautāja. — Nekā, manu valdniek, no prāta tu būsi izdzīvojis vien tad, kad būsi beigts un pagalam. Tu pat savas bēdas proti likt lietā par vairogu. Domā, es nesa­protu, kālab tu veselu stundu pratināji to, kurš zina vismazāk, kamēr es sēdēju turpat blakus?
   —  Ja saproti, samierinies, — Denetors cirta pretim. — Tikai lepnība kritis ģeķis noniecinātu palīdzīgu roku un padomu, kad tāds vajadzīgs, taču tādas veltes lu dali pēc paša ieskatiem. Bet Gondoras valdniekam nebūs tapt pataisītam par ieroci svešās rokās, lai kāds nolūks, lai kāda tam vērtē. Un viņam šai pasaulē, kāda tā nu patlaban, nav cildenāka nolūka par Gondoras lab­klājību, un Gondora, mans kungs, ir manā, nevis kāda cita vara, ja vien ķēniņš neatgriežas.
   —  Ja vien ķēniņš neatgriežas? — Gendalfs pārvaicāja. — Nu ko, mans kungs un pavaldoni, tāds ir tavs uzdevums — saglabāt ķēniņvalsti par spīti tam, ka tā var notikt, ko gan patlaban tikai retais cer pieredzēt. Šādu uzdevumu pildīdams, tu saņemsi jeb­kādu atbalstu, ko tev labpatiks lūgt. Bet teikšu tikai vienu: manā varā nav nevienas ķēniņvalsts, ne Gondoras, ne kādas citas — lielas vai mazas. Taču man šai pasaulē, kada tā nu patlaban, rūp viss, kam jelkāda vērtē un kam briesmas' draud. Un, kaut arī Gondorai būtu lemts bojā iet, es savu uzdevumu būšu kaut pa daļai veicis, ja vien jelkas pēc šīs tumsības nākamībā zels vai augļus briedēs, vai ziedes. Jo es arī esmu pavaldonis. Nezi­nāji? — Un, to teikdams, viņš apcirtās un soļoja uz zāles durvīm, bet Pīns skriešiem metās līdzi.
   Iedams Gendalfs Pinam neveltīja ne skatienu, ne vārdu. Pavadonis aizveda abus līdz zāles durvīm un tad pāri Strūklakas pagalmam līdz augstu mura eku apjoztai ejai. Pēc pāris liku­miem viņi nonāca pie mājas, kas piekļāvās citadeles ziemeļ- mūrim, netālu no pārejas, kas savienoja pilsētu ar kalnu. Iekšā, otrajā stāvā, kttrp veda platas, koka grieztas kāpnes, viņš abiem ierādīja skaistu istabu — gaišu un svaiga gaisa pilnu, ar nespodri zeltainiem, neizrakstītiem, labi nostrādātiem aizkariem. Iekār­tota tā bija pieticīgi — tikai neliels galdiņš, divi krēsli un sols, tomēr abpus sienās bija ar aizkariem aizvelkamas nišas, kurās novietotas mīksti saklātas gultas ar ūdens traukiem un bļodu, kur nomazgāties. Tris augsti, šauri logi vērās uz ziemeļiem, kur likumu meta Anduina, kas, joprojām slēpdamās aiz miglas vā­liem, plūda uz Emonmuīliem un tālīno Raurosu. Pinam nācās uzrāpties uz sola, lai palūkotos pāri platajai akmens palodzei.
   —   Vai tu uz. mani piktojies, Gendalf? — viņš apvaicajās, kolīdz pavadonis bija izgājis no istabas un aizvēris durvis. — Es centos, ka vien spēdams.
   —  Centies gan! — Gendalfs atteica, piepeši iesmiedamies, tad pienāca Pinam klāt un nostājās līdzās, apņemdams ar roku ho- bita plecus, un pavērās laukā pa logu. Pins, drusku izbrīnījies, pameta skatu uz viņa seju, kas nu bija pavisam tuvu, jo smiek­liņš izklausījās bezrūpīgs un priecīgs. Tomēr pirmajā acumirkli burvja sejā bija saskatāmas vien raižu un skumju iegrauztas rie­vas, taču, ieskatījies vērīgāk, viņš samanija, ka zem tam vīd ne­valdāms prieks — dzirkstoša jautrība, kas, vaļā palaista, spētu sasmīdināt veselu ķēniņvalsti.
   — Tu nudien centies, cik spēdams, — burvis atkārtoja, — un es ceru, ka tik drīz tu vairs neattapsies, iedzīts stūrī starp tādiem diviem briesmīgiem večiem. Tomēr Gondoras valdnieks no tevis izdibināja vairāk, neka tu varbūt iedomājies. Pin. Tev neizdevās noslēpt to, ka nejau Boromirs izveda Pulku no Morijas un ka jūsu vidu bija kāds diži godājams virs, kas mēroja ceļu uz Minastiritu, un ka viņam bija slavens zobens. Cilvēki cieši doma par Gondoras sendienu stāstiem, un Denetors, kopš Boromirs aizdevās projām, ir daudz prātojis par tam vārsmām un vārdiem "Isildura lāsts". Viņš nelīdzinās sava gadagājuma vīriem. Pin, un, lai kāda viņam cilme, sagadījies, ka Denetora dzīslās it kā rit teju tīras Aizrieta ļaužu asinis, tāpat ari-viņa otVajam dēlam — Faramiram, tomēr ne Boromiram, ko viņš mīlēja karstak. Denetors ir tālredzīgs. Viņš, ja vien iegribas, spej nomanīt, kas tev prātā, pat ja esi kur tālu pro­jām. Piekrāpt viņu grūti, un bīstami pat mēģināt. Ielāgo to! Jo nu esi zvērējies viņam par kalpu. Nezinu, kas tev darījās prātā — vai sirdi —, kad izlēmi tā rīkoties. Bet rīkojies tu labi. Es ceļā nestājos, jo nesavtīgu rīcību neder iegrožot ar saltiem prata apsvēru­miem. Tas viņam sakustinaja sirdi un (ja drīkst piebilst) ari sasmī­dināja. Un, mazākais, tu tagad pa Minastiritu vari staigāt, kur ienāk prāta — kad nav rīkojumi jāpilda. Jo, no otras puses, tu esi viņam pakļauts, un to viņš paturēs prātā. Ta ka tomēr piesargies!
   Burvis apklusa un nopūtās. — Nu, nav ko daudz prātot par to, ko rīts varbūt nesīs! Viens ir skaidrs — rīts noteikti bUs ļaunāks par šodienu, un tā ies vēl ilgi. Un tur es neko vairs nevaru lidzēt. Spēle ir sākusies, un Figūras jau kustas. Vienu no tām man ļoti kārojas uziet — Faramiru, kas nu ir Denetora man­tinieks. Diez vai viņš ir pilsēta, bet man nav bijis laika ievākt ziņas. Man jāiet, Pin. Jāiet uz valdnieka sanāksmi un jāizdibina, ko nu jaudāšu. Taču gājiens nu Naidniekam, un viņš radis, ko var. Un bandiniekiem, visticamāk, klāsies vienlīdz smagi, Pere- g'rīn, Paladina dēls, Gondoras kareivi. Trin zobenu!
   Gendalfs devās uz durvīm, bet uz sliekšņa pagriezās atpakaļ. — Man nav vaļas. Pin, — viņš teica. — Izdari ko manā labā: kad iesi laukā, — vel pirms liecies atpūsties, ja neesi par daudz noku­sis, — ej uzmeklē Zibeni, paskaties, kur viņš un kā. Šie ļaudis pret lopiņiem ir laipnīgi, jo labi un gudri, bet no zirgiem gan neko lāga nesaprot.
   To pateicis, Gendalfs aizgāja, un tūliņ citadeles torni dzidri un mīlīgi iešķindējās zvans. Trīsreiz tas noskanēja ka sudrabs un mitējās — trešā stunda kopš saules lekta.
   Pēc brīža Pīns devās uz durvīm, nokapa pa kāpnēm un no­skatīja ielu. Saule tagad spīdēja silta un spoža, torņi un augstās ēkas meta garas, asi iezīmētas ēnas uz vakariem. Augstu zilgmē slejas Mindolluīna kalna baltā bruņcepure un sniega metelis. Bruņoti vīri staigāja šurpu turpu pa pilsētaš ielām, it ka nozva­nītajā stundā dotos cits citu nomainīt posteņos.
   —  Dalienā mēs teiktu — deviņi klāt, — Pīns balsī pats sev atgādināja. — īstais laiks jaukām brokastiņām pie vaļā loga pa­vasara saulīte. Kā man ietu pie sirds brokastis! Vai te neviens tādu neēd? Varbūt jau garām? Un kad viņi ēd pusdienas? Un kur?
   Tobrīd viņš pamanīja no citadeles centra puses šurp pa šauro ielu nākam kādu viru melnbaltās drānās. Pins, kam bija sameties vientulīgi ap dūšu, nolēma garāmgājēju uzrunāt, taču tas izrādījās lieki. Virs devās tieši viņam klāt.
   —  Vai tu butu sīkaliņš Peregrīns? — viņš noprasīja. — Man sacīts, ka tu esot zvērējies kalpot valdniekam un pilsētai. Esi sveicināts! — Virs pastiepa roku, un Pīns to saņēma.
   —  Man vārdā Beregonds, Baranora dels. Šorīt man brivsolis, ta nu esmu sūtīts tev iemācīt paroles un pastāstīt daudz no tā, ko tu, nav šaubu, vēlēsies zināt. Un es no savas puses arīdzan mācīšos no tevis. Jo sīkaliņš šai zemē nekad nav matīts, baumas gan dzirdētas, tomēr stāstos, kas mums zināmi, par viņiem teju nekas nav sacīts. Vēl vairāk — tu esot Mitrandiram draugs. Vai labi viņu pazīsti?
   —   Nu, — Pīns atteica, — viņš man zināms visu manu īso mūžu, ka sacīt jāsaka, un pēdēja laikā esam kopa garu ceļu mē­rojuši. Bet tajā gramatā daudz lasama, un neņemos galvot, ka bulu tur redzējis vairāk par vienu divām lappusēm. Tomēr, kazi, labāk viņš pazīstams vien retajam. Manuprāt, mūsu pulka vie­nīgi Aragorns viņu pazina pa īstam.
   —  Aragorns? — Beregonds pārvaicāja. — Kas viņš tāds?
   —  Ai, — Pīns sastomījās, — viens vīrs, kam ar mums bija pa ceļam. Tagad viņš, man šķiet, Rohānā.
   —  Klausos, ka esi Rohānā bijis. Arīdzan par to zemi man tev daudz vaicajams, jo visas cerības, cik nu atlicis, mums uz turie­niešiem. Bet esmu piemirsis, kas man uzdots — pirmām kārtām atbildēt uz visu, ko tev labpatiktu vaicāt. Ko tu gribētu zināt, Peregrīna jaunkungs?
   —   Nu ko, — Pins atteica, — ja atļauts bilst, patlaban man prātā ir viens visnotaļ urdīgs jautājums… nu, kā ar brokastīm un tā? Proti, kādas te maltītes, saproties, un kur ēdamzāle, ja tāda maz ir? Un krodziņi? Skatījos, kad šurp jājām, bet neredzeju nevienu pašu, kaut kāre pēc malciņa alus mani svilināt svilina jau kopš brīža, kad ieradāmies pie tik zinošiem un labi audzi­nātiem ļaudīm.
   Beregonds viņu nopietni uzlūkoja. — Redzams, ka esi rUdīts kareivis, — viņš sacīja. — Stāsta, ka tie, kas raduši karag'ajienos iet, mūžam ar cerībām lūko, kad ko iebaudīt vai padzerties da­būs, tomēr es pats neesmu nekāds ceļinieks. Tātad šodien vēl neko neesi baudījis?
   —  Nu, pieklājīgi izsakoties, esmu gan, jā, — Pīns teica. — Bet tikai kausu vīna un paris baltu cepumiņu — ar jUsu valdnieka laipnu atvēlēšanu, taču par to viņš mani tērpināja stundu no vietas, un tāds darbs nokausē pēc nabaga.
   Beregonds pasmējās. — Pie galda arī īkstītis uz lieliem dar­biem nasks — tā pie mums medz teikt. Bet salkumu tātad esi remdējis tikpat pieticīgi ka jebkurš te, citadele, turklāt ar lielāku godu. Te ir cietoksnis un sardzes tornis, un kara laiks. Mēs ceļa­mies pirms saullēkta, šo to iekožam vēl mijkrēsli un vēl agrumā dodamies uz posteņiem. Taču neizsamisti! — Viņš atkal iesmējās, ieraudzījis izbīli Pīnam sejā. — Tiem, kam strādāt nācies smagi, ļauts maķenīt iestiprināties vel vienā rītišķī. Tad — palaunadzis dienvidū vai tad, kad maiņa galā, bet uz vakara maltīti un līksmību, kāda te maz iespējama, ļaudis sapulcējas ap saulrieta stundu. Nāc! Izmetīsim mazu līkumu un tad sameklēsim ko uz karā zoba, iekārtosimies uz cietokšņa mūra, ēdīsim, dzersim un lūkosimies, cik rīts jauks.
   —   Mirklīti! — Pīns pietvīkdams iesaucās. — Būdams alkata vai badmira, ar tavu laipnu atļaušanu, pavisam piemirsu. Bet Gendalfs — Mitrandirs, kā jūs te sakāt, — mani lūdza apraudzīt viņa zirgu Zibeni, Rohānas dižcilti rurnaku un ķēniņa acuraugu, kā man stāstīts, ko viņš tomēr Mitrandiram devis kā atalgojumu par labiem darbiem. Manuprāt, jaunais saimnieks to lopiņu mīl karstak nekā lielu daļu cilvēku, un, ja viņa labā griba šai pilsēta tiek kaut cik vērtē lurēta, jums Zibeni nāksies aprUpet gods godam — vēl laipnāk un vēlīgāk neka šādu hobitu, ja tas maz iespējams.
   —  Hobitu? — Beregonds parjautāja.
   —  Tā mes paši sevi dēvējam, — Pīns atbildēja.
   —  Man prieks, ka tagad to zinu, — Beregonds sacīja, — jo nu varu teikt, ka svešāda izruna iznesīgu valodu nemaita, un hobi- tiem valoda iznesīga. Bet nac! Tev nāksies mani sapazīstināt ar to krietno zirgu. Man lopiņi patīk, un te, akmens mūros, mēs tādus redzam reti, jo musļaudis nākuši no kalnu ielejām, bet vel pirms tam — no Itīlijas. Taču nebīsties! Ilgi neciemosimies, tikai apraudzīsim kā pieklājas — un tad uz pieliekamajiem kambariem.
   Pīns pārliecinājās, ka Zibens iekārtots un aprūpēts ka nakas. Sestajā lokā, aiz citadeles mūriem, bija ierīkoti vairāki ērti staļļi paris ātriem zirgiem — turpat līdzās mitinājās valdnieka ziņneši, kas allaž bija gatavi doties ceļā pēc Denetora vai viņa karava­doņu neatliekama rīkojuma. Taču patlaban visi zirgi un jātnieki bija projām.
   Kad Pīns iegaja stalli, Zibens klusu nozviedzas un pagrieza galvu. — Labs rīts! — Pīns sveicināja. — Gendalfs nāks, kolīdz varēs. Viņam darba pilnas rokas, bet tev sveicieni, un es nāku paraudzīt, vai juties labi un, cerams, putinies pēc tik smagiem pūliņiem.
   Zibens noskurināja galvu un piecirta kaju, tomēr lava, lai Be­regonds viegli pieskaras viņa purnam un noglāsta varenos sānus.
   —  Rādās, ka viņš nevar ne sagaidīt, kad tiks izskrieties, nevis nule kā atgriezies no grūta ceļa, — Beregonds bilda. — Tik spēcīgs un lepns! Kur viņa zirglietas? Droši, ka bagātīgas un krāšņas.
   —  Viņam nekas nav gana bagātīgs un krāšņs, — Pīns atteica. — Ne seglus, ne iemauktus viņš necietīs. Ja bus ar mieru tevi nest — nesīs; ja nebūs — nelīdzēs ne pavada, ne groži, ne pataga, ne pletne. Paliec sveiks, Zibeni! Pacieties. Drīz kauja.
   Zibens pasleja galvu un nozviedzas tā, ka stallis nolīgojās un tiem abiem bija ausis jāaizspiež. Tad viņi devās projām, pār­liecinājušies, ka sile pilna.
   —  Un nu mēs paši pie savas siles, — Beregonds uzsauca, ve­dinādams Pinu atpakaļ uz citadeli un tad uz durvīm lielā torņa ziemeļmūrī. Iegājuši viņi pa garām, dzestram kāpnēm nokāpa plašā, ar gaismekļiem izliktā ejā. Sienās vidēja lūkas, un viena bija vaļā.
   —  Te manam sardzes pulkam noliktava un pieliekamais kam­baris, — Beregonds pavēstīja. — Sveicināts, Targon! — viņš sauca lūkā. — Vēl agrs, bet mums ir jauniņais, ko valdnieks paņēmis dienestā. Ilgi un tālu jājis, jostu cieši sajozis, šorīt grūti pūlējies un nu grib ēst. Iedod mums, kas tev dodams!
   Viņi dabūja maizi, sviestu, sieru un ābolus — pēdējos no pērngada krājumiem, sažuvušus, taču nebojātus un saldus; un vel ādas blašķi ar svaigi brūvētu alu, koka šķīvjus un kausus. Visu sakrāvuši pītā grozā, viņi izkāpa atpakaļ saulitē, un Bere­gonds aizveda Pīnu līdz vietai, kur cietokšņa mura garā izbīdī- juma austrumgalā sienā bija ierīkota šaujamluka ar akmens solu. Tur sēdēdami, viņi varēja nolūkoties plašajā pasaulē, kam pāri klājās rīts.
   Abi ēda un dzēra, runādamies te par Gondoru, tas kārtību un ieražām, te par Dalienu un svešzemēm, ko Pinam bija gadī­jies redzēt. Un jo vairāk viņi runājās, jo Beregonds brīnīties brī­nījās, ar augošu pārsteigumu vērdamies uz hobitu, kas brīžiem, uz sola sēdēdams, kūļāja īsās kājeles, bet brīžiem, uz pirkst­galiem pastiepies, vērās lejup pāri lūkas malai.
   —  Neslepšu, Peregrīna jaunkungs, — Beregonds ieteicās, — ka mūsu acīs tu šķieties esam teju kā viens no musu berniem, puiš- kans, kam deviņas desmit vasaras, un tomēr tev iznācis piedzī­vot tadas šaušalas un tādus brīnumus, ko redzējis retais no musu sirmgalvjiem. Es iedomājos, ka mūsu valdniekam vien dīkas iegri­bas deļ sakārojies tikt pie dižciltīga pāža, kādi, runā, senlaikos ķēniņiem bijuši. Bet nu redzu, ka tā vis nav, tāpēc tev nāksies piedot manu glupibu.
   — Piedots, — Pins atsacīja. — Kaut ari nemaz tik ļoti tev nav misējies. Pēc mūsu pašu ļaužu mēra es esmu vien tāds jaunulis, un "pilnos gados", kā mēs Dalienā sakām, būšu tikai pēc četriem gadiem. Taču par mani neraizējies. Nac — paskaties un pastāsti, kas te redzams!
   Saule jau cēlās, un migla pār līdzenumu bija izklīdusi. Pēdē­jās šķieznas, pacēlušās gaisā, peldēja projām tepat virs galvas baltos mākoņu mutuļos, savilkušos stindzinošā austreni, kas ta­gad plandīja un raustīja citadeles baltos karogus. Tālu ielejas dzīlē, līgas piecas projām un ciktāl sniedza skats, nu peleka vi­zuļoja Dižupe, plūzdama no ziemeļrietumiem un mezdama va­renu līkumu uz dienvidrietumiem, līdz pagaisa trīsošā dūmakā tālē, kur aiz piecdesmit ligām viļņoja jūra.
   Pinam visa Pelennora bija kā uz delnas — tālumā ainavu izraibināja lauku sētas, mūra žogi, šķūņi un kūtis, taču nekur nebija ne miņas no govīm vai citiem lopiņiem. Zaļos laukus iz­vagoja ceļi un celiņi, un tur notika rosiga kustība — pajūgi rin­dām vien virzījās uz Lielajiem vārtiem, citi savukārt brauca āra. Brīžiem uzradās pa jātniekam — nolēkuši no zirga, tie iesteidzās pilsētā. Bet no vārtiem dzīvākā satiksme lielākoties bija projām pa lielo ceļu, kas, pacirties uz dienvidiem, meta vēl krasāku lī­kumu nekā upe un, stiepdamies gar kalnu pakāji, drīz vien pa­gaisa skatam. Ceļš bija plats un gludi izlikts, gar austrummalu tam stiepās plata, zālaina josla jātniekiem, bet viņpus tās — mū­ris. Pa zālienu jātnieki dzina zirgus aulekšos, cits uz pilsētu, cits projām, bet visu ceļu, tā vien šķita, bija aizsprūdījuši lieli, segti vezumnieku rati, kustēdamies uz dienvidiem. Taču drīz vien Pins nomanīja, ka īstenībā tur valda nevainojama kārtība — rati brauca trijās joslas: ātrākajā vezumus vilka zirgi, otra, lēnākā, lielos, skaistos, daudzkrāsainos segtos ratos bija iejūgti vērši, savukārt gar ceļa rietummalu neskaitāmus mazus rateļus ar pūlēm vilka cilvēki.
   — Tas ceļš ved uz Tumladenas un Losarnahas ielejām un kalnu ciematiem, un tad uz Lebeninu, — Beregonds skaidroja. — Un pajūgi ir pēdējie no tiem, kuros uz drošāku vietu nogādājami mūsu sirmgalvji, bērni un sievietes, kurām jābrauc līdzi. Vēl līdz pusdienlaikam tiem visiem jāizbrauc pa vārtiem un ceļam jābūt brīvam līgas garumā — tāda bija pavēle. Skumji, bet neko darīt. — Viņš nopūtās. — Kazi, retais no tiem, kas izklīduši, atkal reiz tik­sies ar savējiem. Pilsētā bērnu allaž bijis daudz par maz, bet nu nav neviena — tikai daži puikas, kas neparko negrib braukt pro­jām un var uziet, kā te noderēt: man pašam dēls viens no tādiem.
   Viņi kādu bridi klusēja. Pins bažīgi vērās uz austrumiem, it kā no turienes pari klajumam kuru katru mirkli varētu šurp gāzties orku tūkstoši. — Kas tas tāds? — viņš ievaicājās, norādī­dams uz Anduīnas vareno līkumu. — Vēl viena pilsēta? Vai kas?
   —   Pilsēta reiz bija, — Beregonds atteica. — Gondoras gal­vaspilsēta, kam šis bija vien cietoksnis. Jo tur, Anduīnas abos krastos, drupās guļ Osgiliata, ko mūsu ienaidnieki sagrāba un nodedzināja sensenos laikos. Tomēr Denetora jaunības dienās mēs to atkarojām — ne jau, lai tur uz dzīvi apmestos, bet kā robežposteni, un lai atjaunotu tiltu, pa kuru musu karaspēkam celties pāri. Un tad no Minasmorgulas nāca Negantie jātnieki.
   —  Melnie jātnieki? — Pīns iesaucās, ieplezdams acis, un tajās atkal satumsa reiz piedzīvotās bailes.
   —  Jā, viņi bija melni, — Beregonds apstiprināja, — un no­protu, ka tev par viņiem kas zināms, kaut stāstīdams tu neminēji ne vārda.
   —   Man ir gan zināms, — Pins klusi atteica, — taču es viņus nepieminešu, kad esam tik tuvu, tik tuvu. — Balss viņam apslāpa, un Pīns pavērās pāri upei, kur, tā vien likās, bija saskatama tikai nepārredzama, draudīga tumsība. Varbūt pie apvaršņa gredojās kalni, kuru robotās smailes tinās teju divdesmit ligu biezā dū­makas pēlī, varbūt tur'bija tik'ai mākoņu blīva, aiz kuras biezēja vēl melnāka tumsa. Taču, ta skatoties, Pinam šķita, ka tumsība ceļas un aug augumā, pavisam lēnam, lenitiņām tiekdamās iegrauzties saules gaismā.
   —  Tik tuvu Mordorai? — Beregonds apspiesti pārjautāja. — Jā, tur nu tā ir. Vārdā mes to piesaucam reti, bet mūžam jau esam mituši šepat, kur tā saredzama. Reizumis tā radās vārāka un tālīnākā, reizumis — tuvāka un melnāka. Patlaban tā pieņemas spēkā un biezē, tālab spēkā pieņemas arī mūsu bailes un bažas. Un Negantie jātnieki — vēl ne gads nav apkārt, kopš viņi atka­roja pāreju, un tika nomaitāti daudzi no mūsu labakajiem vī­riem. Boromirs bija tas, kurš pēdīgi patrieca ienaidnieku no mūsu krasta, un mūsu rokās joprojām ir Osgiliatas šaipuse. Pagaidām.
   Taču nu gaidāma jauna asinspirts. Kazi, smagāka tai karā, kas tuvojas.
   —   Kad? — Pīns jautāja. — Vai jums ir kāda nojausma? Jo šonakt es redzēju bākas un ziņnešus, un Gendalfs teica — ta esot zīme, ka sācies karš. Viņš rādījās briesmīgi steidzīgs. Bet nu izskatās, ka steiga atkal pierimusi.
   —   Tikai tālab, ka nu viss sagatavots, — Beregonds sacīja. — Ieraujam gaisu plaušās, pirms mesties dzelmē, ne vairāk.
   —  Bet kāpēc šonakt bākas iededzāt?
   —   Kad ielenkuma loks noslēdzies, pēc palīgiem saukt jau daudz par vēlu, — Beregonds atbildēja. — Taču nezinu, kas vald­niekam un karavadoņiem padomā. Pie viņiem vēstis satek pa daudziem ceļiem. Un valdnieks Denetors nav tāds kā citi — viņš tālu redz. Runā, ka viņš naktis viens pats sēž savā torņa kam­barī, domā vienādi un otrādi, spēj nolasīt šo to no tā, kas nāka­mībā un dažkārt pat prot ieskatīties Naidniekam prātā, ar viņu spekodamies. Tālab tā nu ir, ka viņš ir vecs tapis, pirms laika sanīcis. Bet lai nu kā, mans pavelnieks Faramirs ir devies upei pāri kādā bīstama gaitā, un, kazi, viņš ziņu devis. Taču ja gribi zināt, ko es domāju par to, kālab bakas aizdegtas, — vakarvakarā atskrtja vēstis no Lebeninas. Anduīnas ietekai tuvojas varena flotile, ko savākuši dienvidnieki, Umbaras korsari. Viņi jau sen vairs nebīstas Gondoras varenības, metušies ar Naidnieku uz vienu roku un nu triecas uzbrukumā, viņam palīgos. Tāda uz­brukuma dēļ mums nāksies iztikt bez krietnas tiesas palīgu, ko cerējām sagaidīt no Lebeninas un Belfalasas, kur ļaudis sīksti un skaitā to daudz. Tālab vēl jo ciešāk domājam uz ziemeļiem, uz Rohānu, un jo lielāks mums prieks par uzvaras vēsti, ko atnesat. Tomēr… — viņš apravas un piecēlies aplaida skatu apkārt, noska­tīdams ziemeļpusi, rītus un dienvidus, — tam, kas Izengardā lēcies, mūs vajag darīt uzmanīgus, jo skaidrs, ka esam iepīti plašos tīklos, kur viss smalki izplānots. Nu vairs nav runas par plūkšanos pie brasliem, sirojumiem no Itīlijas un Anoriēnas, slēpņiem un laupīšanu. Runa ir par lielu, ilgi perinātu karu, un mēs tajā esam vien spēļu kauliņš, lai ko liktu teikt lepnība. Ziņas nāk, ka rosība ir tālajos rītos, aiz lekšjuras, tāpat ziemeļos, kur Drūmmežs un viņā pusē, arī dienvidos, kur Harada. Un nu visām valstībām jātop pārbaudītam, vai tas stāvēs vai kritis — Tumsība. Tomēr, Peregrīna jaunkungs, mums ir tas gods: mūžam par mums Tumsas pavēlnieka ienaida sūrākā tiesa nākusi, jo šis ienaids strāvo no laika dzīlēm un pāri jūras dzelmei. Te veseris belzīsies vissmagāk. Tamdēļ Mitrandirs šurp triecās tādā steigā. Jo — ja kritīsim mēs, kuram būs noturēties? Un vai tu, Peregrina jaunkungs, saredzi jelkādu cerību, ka mums būs noturēties?
   Pīns neatbildēja. Viņš raudzījās uz varenajiem mūriem, tor­ņiem un brašajiem karogiem, pavērās uz sauli augstu debesīs, tad uz rītos biezējošo tumsu un iedomājās par to, cik Tumsībai garas rokas — par orkiem mežos un kalnos, par Izengardas node­vību, par ļaunās acs izlūkiem putniem un Melnajiem jātniekiem pat uz Dalienas ceļiem, un par spārnotajām šausmām — naz- guliem. Pins nodrebēja, un cerība it kā sāka gaist. Tieši tobrīd saules gaisma uz mirkli ņirbīgi noraustījās, it kā tai priekšā būtu aizšāvies melns spārns. Tik tikko saklausāms augstu padebešos it ka noskanēja kliedziens — vārs, bet sirdi plosošs, nežēlīgs un salts. Pīns nobālējis piespiedās pie sienas.
   —  Kas tas bija? — ieprasījās Beregonds. — Vai tu arī ko no­manīji?
   —  Jā, — Pins nomurmināja. — Tā ir mūsu sakāves zīme un nolemtības ēna, Negantais gaisa jātnieks.
   —  Jā gan, nolemtības ēna, — Beregonds piekrita. — Bīstos, ka Minastirītai būs krist. Nāk nakts. Man asinis dzīslās kā sastin­dzinātas.
   Labu laiku abi sēdēja nokārtām galvam un klusēdami. Tad Pīns piepeši pacēla galvu — saule joprojām spīdēja, un karogi plīvoja vējā. Viņš sapurinājās. — Ir pāri, — viņš noteica. — Nē, man dūša vēl nav papēžos. Gendalfs krita, bet atgriezās, un nu ir ar mums. Kazi, noturēsimies — kaut uz vienas kājas, vai vis­maz uz ceļiem, bet nostāvēsim.
   —  Pareizi teikts! — iesaucas Beregonds, pietrūkdamies kājās un soļodams šurpu turpu. — Nekā nebija — kaut visam ar laiku beigās jāiznīkst, Gondorai vēl nebūs iet bojā. Kaut ari neap­turams naidnieks ieņems mūrus, tiem līķu kalnu priekšā sakrau­dams. Ir vēl citi cietokšņi un slepenas ejas, pa kurām kalnos aizbēgt. Cerībām un atmiņām joprojām būs dzīvot kādā nomaļā ieleja, kur zāle vēl zaļos.
   —   Tik un ta — kaut viss drīzāk būtu gala, lai uz labu vai ļaunu, — Pins bilda. — Es neesmu nekāds karotājs, un par kau­šanos man ij domāt netīk, bet gaidīt, kad sāksies tāda, kas neizbēgama, — par to nav nekā ļaunaka. Jau tagad diena rādās tik gara! Man būtu līksmāk ap dušu, ja nevajadzētu tā stāvēt un skatīties, nekustinot ne pirkstu, pirmajiem triecienu nesākot. Manuprāt, Rohānā ij ne zobens nebutu pakustināts, nebūtu Gendalfa.
   —  A, nu tu iegrūdi pirkstu brūcē, kas daudziem sāpīga! — Beregonds atteica. — Bet viss var grozīties, kad Faramirs pār­radīsies. Viņam dūša droša — drošāka nekā vairums ieskata. Redz, šais laikos grūti noticēt, ka tāds karavadonis kā viņš, kas gudrs un mācīts garamantu un dziesmu ruļļos, ari kaujas laukā ciets rieksts un ar ātru atmanu. Bet tāds nu Faramirs ir. Ne gluži tik pargalvīgs un dedzīgs ka Boromirs, taču ne par mata tiesu mazāk izlēmīgs. Tomēr — ko viņš jaudā? Nevaram taču iet uzbrukumā… brukt tur tās valstības kalnos. Tālu netiksim, cir­sties varam tikai tad, kad naidnieks pienāk pa grābienam. Tad gan mums roka smaga! — Viņš ieblieza pa zobena spalu.
   Pīns viņu noskatīja — Beregonds stāvēja liels, lepns un cēls, gluži kā visi, kas šajā zemē redzēti, un acis vīram iemirdzējās, par kauju iedomājoties. "Ak vai! Man pašam gan roka kā spal­viņa," viņš nodomāja, taču neko neteica. "Kā Gendalfs sacīja — bandinieks? Var jau but, tikai uz nepareizā šaha galdiņa."
   Tā viņi runājās, līdz saule uzkāpa zenītā, piepeši tika iezva­nīts pusdienlaiks, un citadelē sacēlās rosība, jo visi, izņemot sar­gus, devās uz maltīti.
   —  Vai nāksi man līdzi? — Beregonds noprasīja. — Šodien vari ar manējiem kopā turēties. Nezinu, kurā pulkā tapsi ieskaitīts — varbūt valdnieks tevi pats paturēs blakus. Taču esi laipni aici- nats. Un labi būs, ja sastapsies ar ļaudīm, cik daudziem vien vari, kamēr vēl vaļa.
   —   Iešu ar prieku, — Pīns atbildēja. — Taisnību sakot, man vientulīgi ap sirdi. Labākais draugs man palika Rohānā, un nav man neviena, ne ar ko parunāties, ne ar ko pajokot. Varbūt es patiesi varētu iestaties tavā pulkā? Vai tu tam esi par vadoni? Ja tā, varbūt vari mani uzņemt vai aizlikt par mani kādu vārdiņu?
   —  Nekā nebija, — Beregonds nosmējās, — par vadoni es ne­esmu. Nav man nedz vietas, nedz pakāpes, nedz dižciltības, esmu tikai parasts kareivis citadeles Trešaja pulkā. Tomēr, Peregrina jaunkungs, ja esi pat Gondoras cietokšņa sardzes nieka ierind­nieks, pilsētā tiec turēts vērtē, un mūsu pusē tādi viri ir goda.
   — Tad man uz to nav ko ceret, — Pīns noteica. — Aizved mani līdz mūsu istabai, un, ja Gendalfa tur nebūs, iešu, kur tev labpatīk — kā jūsu viesis.
   Gendalfa istabā nebija, un ari ziņu viņš nebija atstājis, tāpēc Pīns devas Beregondam līdzi un tika iepazīstināts ar Trešā pulka vīriem. Likās, ka Beregonds tādēļ iemantoja tikpat lielu cieņu kā viņa viesis, jo Pīns tika uzņemts ļoti vēlīgi. Citadelē tikām jau bija karsti mēļots par Mitrandira ceļabiedru un viņa ciešo savie­nību ar valdnieku, un baumoja, ka no ziemeļiem ieradies sīka- liņu ķēniņdēls, lai Gondorai piedāvātu savienību un piectūkstoš zobeniem bruņotu kareivju. Un viens otrs klāstīja, ka Rohānas jātniekiem, kad tie būs klāt, katram aiz muguras sēdēšot sīkaliņu kareivis — maziņš, toties bezbailīgs.
   Kaut arī Pīnam, par nožēlu, šo cerīgo leģendu nācās atspē­kot, no jauniemantotās slavas atkratīties nekādi neizdevās — kā gan citādi, ļaudis sprieda, tikai tāds var būt Boromiram draugs un valdnieka Denetora godāts vīrs; un viņi tencināja Pīnu par apraudzīšanu, no viņa lūpām kāri ķēra ik vārdu un stāstu par svešam zemēm un cēla priekšā ēdamo un alu, cik tik viņam līda vēderā. No tiesas, rupe bija tikai viena — paturēt prātā Gendalfa padomu "piesargāties" un neļaut mēlei brīvu vaļu, kā bija para­duši hobiti, draugu pulkā tērzēdami.
   Beidzot Beregonds cēlās kājās. — Pagaidām atvadīsimies! — viņš teica. — Tagad man darbs līdz saulrietam, tāpat kā, man domāt, te vēl citiem. Bet ja tev ap sirdi vientulīgi, kā saki, var­būt gribēsi kādu ar priecīgāku prātu, lai parāda tev pilsētu. Mans dēls tevi ar prieku pavadīs. Krietns puisis, ja drīkstu bilst. Ja lab­patīk, nokāp līdz apakšlokam un apvaicājies pēc Vecās viesmā- jas Selerdainrātā, Lukturmeistaru iela. Tur lu viņu uziesi līdz ar visiem puišiem, kas pilsētā palikuši. Pie Lielajiem vārtiem, iekams tie ciet, varētu būt šis tas, ko vērts redzet.
   Viņš aizgāja, un, necik ilgi, projām devās ari pārējie. Diena joprojām bija jauka, kaut biezēja dūmaka. Laukā bija vien marts, un, lai arī tik tālu dienvidos, laiks bija karsts. Pīnam mācās virsu snaudiens, tomēr istabā atgriezties nebija nekāda prieka, un viņš nosprieda kāpt lejā un aplūkot pilsētu. Dažus pietaupītus gardumus viņš aiznesa Zibenim, kas tos žēlīgi pieņēma, kaut ari zirgam, šķita, netrūka nenieka. Tad Pins pa līčloču ielām devās lejup.
   Ļaudis uz viņu uzkritoši noskatījās. Acīs viņi nopietni un pieklājīgi sveicināja pēc goruloriešu ieražas — galvas noliekdami un rokas pie krutim piespiezdami, bet aiz muguras viņš dzirdēja saucienus: tie, kas lauka izgājuši, sauca istabā palicējus nākt pavērties uz sīkaliņu ķēniņdēlu, Mitrandira ceļabiedru. Daudzi lietoja nevis kopvalodu, bet citu meli, taču Pīns aši vien noma­nīja vismaz to, ko nozīmē Ernil i Pheriannath, un noprata, ka tituls pilsēta jau ieviesies.
   Mērodams ceļu cauri daudzām velvēm, pa skaistām ielām un bruģētām ietvēm, viņš pēdīgi nokāpa pašā lejā, visplašākajā lokā un apvaicājies uzgāja l.ukturmeistaru ielu — platu ceļu, kas stiepās uz Lielajiem vārtiem. Tur viņš atrada Veco viesmāju — prāvu, visu vēju rūdītu pelēku mūra namu ar diviem līdz ielas malai izbūvētiem spārniem, starp kuriem zaļoja šaura pļaviņas strēmele, kam galā slējās daudzlogu fasāde, visā garumā rotāta ar lieveņa kolonādi un kāpnēm, kas stiepās augšup no zāliena. Starp kolonnām draiskojās puišeļi — bērnus Pīns Minastirītā re­dzēja pirmoreiz un apstājās', lai viņos nolūkotos. Tobrīd viens no zeniem Pinu pamanīja, iesaukdamies metās pāri zālienam un iznaca uz ielas, vēl citi atskrēja līdzi. Te nu viņš bija, Pinam iepretim nostājies un noskatīdams svešinieku no galvas līdz kājām.
   —  Sveiciens! — puika ierunājās. — No kurienes tu tāds? Pil­sētā esi svešu ļaužu.
   —  Biju gan, — Pīns atteica, — taču runā, ka nu es esot ticis par Gondoras vīru.
   —  Liecies nu mierā! — puika attrauca. — Tad jau visi mēs te butu par vīriem turami. Bet cik tev gadu, un kā tev vārda? Man ir jau desmit, un augumā drīz būšu piecas pēdas garš. Es par tevi esmu lielāks. Tomēr mans tēvs ir sardzes virs, augumā no pašiem prāvākajiem. Kas ir tavs tēvs?
   —  Uz kuru jautajumu lai atbildu vispirms? — Pīns atjautāja. — Mans tēvs saimnieko zemes pie Baltavota, kas netālu no Dalienas Miglainēm. Man tUliņ apritēs divdesmit deviņi, tā ka šai ziņā es tevi situ pušu, kaut augumā man tikai četras pēdas un lielāks jau laikam gan vairs neaugšu, ja nu vien platumā.
   —  Divdesmit deviņi! — puika noteica un nosvilpās. — Paklau, tu taču esi diezgan vecs! Vienos gados ar manu tēvoci Iorlasu.
   Tik un lā, — viņš cerīgi piebilda, — deram, ka varēšu tevi apgāzt vēkšpēdus vai nolikt uz lāpstiņām.
   —   Varbūt varēsi ar', ja es ļaušos, — Pins iesmiedamies at­bildēja. — Un varbūt es to pašu varētu nostrādāt ar tevi: mūsu zemītē ir zināmi šādi tādi paņēmieni. Un tur, atļaušos izpaust, es tieku uzskatīts par neparasti prāvu un stipru viru, un vēkšpēdus apgāzt nevienam sevi neesmu ļāvis. Tālab, ja lieta nonāktu līdz darbiem un nekas cits nebūtu līdzams, es, kazi, tevi nomušitu. Nāksi vecāks, iemācīsies, ka viru nedrīkst skatīt no cepures. Es tavās acis it lēti esmu noturams par svešinieku mlkstmiesi un vieglu lomu, tomēr brīdinu: tāds es neesmu vis, es esmu sīka­liņš — rūdīts, bezbailīgs un bīstams! — Pīns savilka tik drūmu ģīmi, ka puika soli atkāpās, tomēr acumirkli spērās atpakaļ ar savilktam dūrēm un kaujas sparā degošām acīm.
   —  Nē taču! — Pīns iesmējās atkal. — Netici arī tam, ko katrs svešinieks par sevi melš! Es neesmu nekāds kauslis. Bet lai kā, uzbrucējs butu pieklājīgāks, ja stādītos priekša.
   Puika lepni saslējās. — Es esmu Bergils, sardzes kareivja Beregonda dēls, — viņš sacīja.
   —  Tā jau man likās, — Pīns teica, — jo tu līdzinies tēvam. Es viņu pazīstu, un viņš mani sūtīja tevi uzmeklēt.
   —  Tad kālab tā neteici tūliņ? — Bergils iesaucās, un piepeši viņam sejā iezagās izbailes. — Tikai nesaki, ka viņš pārdomājis un sūtīs mani projām kopā ar meitiešiem! Lai gan nē — pēdējie pajūgi jau aizlaisti.
   —  Viņa vēsts par šo labāka, ja arī laba nav, — Pīns atteica. — Viņš saka — ja nu tas tev patīk labāk neka gāzt mani vēkšpē­dus, varbūt maķenīt paradīsi man pilsētu un kliedēsi manu vien­tulību. Par atalgojumu es varu tev ko pastāstīt par svešām zemēm.
   Bergils sasita plaukstas un atvieglots iesmējās. — Labi gan! — viņš nosaucās. — Tad aiziet! Jau g'rasījāmies iet uz Lielajiem vār­tiem — paskatīties. Iesim tūliņ!
   —  Kas tur?
   —  Līdz saulrietam ārinieku karavadoņiem jāierodas pa Dien- vidceļu. Nāc līdzi — redzēsi.
   Bergils izrādījās labs biedrs — labākais no visiem, ar ko Pinam bija nācies dzīvoties kopš šķiršanās no Merija, un drīz vien viņi smējās un plēsa jokus, līkumodami pa ielām, nelik­damies ne zinis par ļaužu skatieniem. Necik ilgi, viņi attapās pūlī, kas virzījās uz Lielajiem vārtiem. Tur Pīns Bergila acīs jaušami cēlās, jo, kolīdz hobits nosauca savu vārdu un izrunaja paroli, sargs salutēdams deva ceļu, turklāt lava līdzi iet arī viņa ceļabiedram.
   —   Labi gan! — Bergils iesaucās. — Mēs, puikas, bez pieau­gušajiem vairs pa vārtiem lauka iet nedrīkstam. Tagad redzēsim visu kā nakas.
   Viņpus vārtiem pūlis bija apstājis visu ceļmalu un ar plāt­nēm izlikto laukumu, kur saplūda visi ceļi, kas veda uz Minasti- rītu. Visi raudzījās uz dienvidiem, un drīz sacēlas murdoņa: — Re, kur putekļi! Nāk!
   Pins un Bergils aizspraucās līdz pirmajām rindām un gai­dīja. Tālumā ieskanējās ragi, un līdzīgi vēja pūsmai, kas pieņe­mas spēkā, šurp atvilnīja gaviles. Tad skaļi iesaucas taure un visi apkārt ņēmās klaigāt.
   —  Forlongs! Forlongs! — Pins saklausīja. — Ko viņi saka? — viņš noprasīja.
   —  Forlongs ieradies, — Bergils paskaidroja. — Vecais Forlongs Resnais, Losarnahas valdnieks. Tur dzīvo mans vecaistēvs. Urā! Re, kur viņš ir. Vecais labais Forlongs!
   Visiem pa priekšu nāca liels, drukns zirgs, un tam mugurā sēdēja iespaidīgs vīrs platiem pleciem, tomēr gados vecs un sirmu bārdu, bet bruņās tērpies no galvas līdz kājām, ar melnu bruņcepuri un garu, smagu šķēpu roka. Viņam nopakaļ soļoja noputējusi kājnieku ierinda — smagi bruņoti, ar lieliem kaujas cirvjiem, drūmām sejām, auguma mazāki un melnīgsnējāki nekā vīri, ko Pins tiktāl bija manījis Gondorā.
   —  Forlongs! — ļaudis sauca. — Skaidra sirds, īstens draugs! Forlongs! — Bet, kad Losarnahas pulks bija garām, pūlis iemur- dējās: — Tik maz! Divi simti, ne vairāk, ko? Cerējām uz desmit­kārt lielāku skaitu. Laikam jaunās vēsts deļ par melno flotili. Knapi desmito daļu no sava spēka atvēlējuši. Tomēr katrs nieks no svara.
   Tā pulki nāca un tika ar gavilēm sveikti, un pa vārtiem iesoļoja pilsētā ārinieku kareivji, nestunda nākuši aizstāvēt Gon- doru, bet atkal pārlieku maza skaitā, atkal mazak, nekā bija cerēts un vajadzīgs. Ringlo ielejas viri, turienes valdnieka dēla Dervorina vadīti kājnieki: trīs simti. No Morthondas iztekas, lielā Melnsaknes līdzenuma, staltais Duinīrs ar dēliem Duilinu un Derufinu un piecsimt strēlniekiem. No Anfalasas, tālīnās Gar- krastes, garā virknē visvisādi — mednieki, lopkopji un ciemat- nieki, bruņojušies ar ko pagadās, izņemot paša valdnieka Golas- gila saimes vīrus. No Lamedonas saujiņa spīvu kalniešu bez priekšvadoņa. Etiras zvejnieki, kāds simts vai drusku pāri, kas nu pa kuģiem salasīts. Zaļkalnu īrluins Skaistais no Pinnat- geliniem ar trīssimt smalki ģērbtiem vīriem zaļās drānās. Un pēdējais un lepnākais — Imrails, Dolamrotas ķēniņdēls, vald­nieka asinsradinieks, ar zeltītiem karogiem, kam virsū viņa ģerbonis — burinieks un sudraba gulbis —, un bruņinieku pulku jāšus uz bagātīgi apseglotiem pelēkiem zirgiem, bet aiz tiem sep­tiņsimt bruņotu kājnieku, visi stalti kā kungi, pelēkām acīm, tumšiem matiem un ar dziesmu uz lūpām.
   Un viss — kopskaitā nepilni trīs tūkstoši. Vairāk nekas nebija gaidāms. Nācēju saucieni un soļu dipoņa aiz vārtiem pagaisa un noklusa. Skatītāji labu laiku stavēja mēmi. Gaisā verpas putekļi, jo vējš bija pierimis un vakara gaiss smags un spiedīgs. Tuvojās brīdis, kad vārti slēdzami, saule sarkana jau bija nolaidusies aiz Mindolluīna. Pār pilsētu nolaidās krēsla.
   Pins pacēla galvu, un viņam likās, ka debesis vērtušās pelnu pelēkas, it kā virs galvas būtu savilcies milzīgs putekļu un dūmu mākonis, kam gaisma (ik tikko jauda izspiesties cauri. Bet vaka­ros rietošā saule visu vālu iekrāsoja ugunssarkanu, un Mindol- luīns nu slējās melns pret gruzdoņu, ar kvēlošām oglēm izraibi­nātu. — Tā skaista diena nosvilst dusmu ugunīs! — viņš noteica, pavisam piemirsis par zēnu, kas stāvēja līdzās.
   —  Nosvils ar', ja nebūsim atpakaļ, kad nozvanīs saulrietu, — Bergils atsaucās. — Ejam! Jau taurē, ka vārtus slēdz ciet.
   Roku rokā abi spruka atpakaļ pilsētā — paši pēdējie, viņiem aiz muguras vārti tika aizslēgti; un, tikuši līdz Lukturmeistaru ielai, viņi dzirdēja svinīgi iešķindamies torņu zvanus. Iegais- mojās logi, no namiem un kazarmām pie cietokšņa mura šurp atvilnīja dziesma.
   —  Pagaidām paliec sveiks, — Bergils teica. — Aiznes tēvam no manis sveicienus un patencini, ka viņš atsūtījis tādu biedru.
   Lūdzams, nāc drīz atkal. Tagad man gandrīz gribas, kaut kara nebūtu, jo tad mēs varētu jautri padzīvoties. Aizceļotu uz Losar- nabu, uz mana vectēva namu, tur pavasarī labi — meži un lauki vienās puķēs. Bet, kazi, mums abiem vēl iznāks turp aizdoties. Mūsu valdnieku nemūžam nepievārēsi, un manam tēvam dūša ka miets. Paliec sveiks un nāc atkal!
   Viņi šķīrās, un Pīns steidzās atpakaļ uz citadeli. Ceļš izlikās garš, sametās karsti, arī ēst gaužām sagribējās, un ar joni uzkrita melna nakts. Debesīs nebija ne zvaigznītes. Pulka vakariņas Pīns nokavēja, taču Beregonds viņu laipni sagaidīja un nosēdās bla­kus, lai dabūtu zināt, kā klajas dēlam. Paēdis Pīns vēl brīdi pa­sēdēja un tad atvadījās, jo ap sirdi sametas ērmoti drūmi, un nu gaužām gribējās satikt Gendalfu.
   —  Ceļu mācēsi atrast? — Beregonds apvaicājās, kad abi bija nonākuši citadeles ziemeļpusē, kur pirmiņ bija sēdējuši. — Laukā melna nakts, vēl jo melnāka tālab, ka ir rīkojums pilsētā aptum­šot visus lukturus un lai uz ielas vispār neviena paša. Un varu pavēstīt tev vēl citas ziņas — rīt agrumā tiksi saukts pie vald­nieka Denetora. Bīstos, ka Trešajam pulkam tevi neredzēt. Tomēr cerēsim, ka vēl tiksimies. Paliec sveiks un lai tev mierīga dusa!
   Istaba slīga tumsā, tikai uz galda dega maza laterniņa. Gen­dalfa nebija. Sirds Pīnam kļuva vel jo smagāka. Uzkāpis uz sola, viņš mēģināja kaut ko saskatīt aiz loga, taču tas bija tāpat kā blenzt darvas bedrē. Norāpies lejā, viņš aizvēra aizvirtņus un ielīda gultā. Kādu brīdi viņš gulēja un ausijās, vai Gendalfs nenāk, tad iekrita nemierīgā miegā.
   Naktī viņu pamodināja gaisma — Gendalfs bija pārnācis, un cauri baldahīna aizkariem bija redzams, kā viņš soļo šurpu turpu pa istabu. Uz galda stāvēja degošas sveces un pergamenta tīs­tokļi. Burvis nopūzdamies nomurmināja: — Kad tas Faramirs atgriezīsies?
   —   Sveiks! — Pīns uzbilda, pabāzdams galvu gar aizkara malu. — Hs jau domāju, ka mani esi pavisam aizmirsis. Priecājos, ka esi atpakaļ. Diena bija tik gara.
   —  Toties nakts būs par īsu, — Gendalfs atteica. — Atnācu te, jo man vajag drusku miera, vienatnē. Tu labāk guli — gultā, kamēr var. Saullēktā atkal vedīšu tevi pie valdnieka Denetora. Ne, kad sauks, nevis kad saule leks. Tumsība ir klāt. Rītausmas nebūs.

   Kad Gendalfs jau bija projām un Zibens pakavu dipoņa pa- gaisusi naktī, Merijs atgriezās pie Aragorna. Līdzi viņam bija tikai viegla nastiņa, jo ceļamaiss bija pačibējis Atspirgā, un nu Merijām pūrā bija tikai pāris noderīgu mantu, salasītu Izen- gardas drupās. Hasufels jau stāvēja apseglots. Legolass un Gim- lins ar savu zirgu gaidīja turpat līdzās.
   —   Tātad mūsējo atlikuši četri, — Aragorns teica. — Tālāk jāsim kopā. Taču ne vieni paši — tā jau es domāju. Ķēniņš nu apņēmies doties ceļā uz karstam pēdām. Spārnotā ēna pārskrēja, tālab viņš grib atgriezties kalnos nakts aizsegā.
   —  Un tad kurp? — ievaicājās Legolass.
   —  To vēl nezinu teikt, — Aragorns atbildēja. — Ķēniņš dosies uz Edorasu, kur pēc četrām naktīm norīkojis sapulcēties kara­spēkam. Un tur viņš, manuprāt, dabūs dzirdēt par karu, un Rohānas jātnieki auļos projām uz Minastirītu. Es pats un tie, kas dosies man līdzi…
   —   Es piesakos! — Legolass iesaucās. — LIn Gimlins līdz ar viņu! — piebalsoja rūķis.
   —  Jā,— Aragorns turpināja, — es pats par savām gaitām neko skaidri nezinu. Arī man jādodas uz Minastirītu, taču vel nesa­protu, kā. Tuvojas tā stunda, kas ilgi gaidīta.
   —  Neatstājiet mani iepakaļ! — ierunājās Merijs. — Pagaidām neesmu bijis necik noderīgs, bet negribu, lai mani noliek pie ma­las kā mantu maisu, ko savāc, kad viss galā. Jātnieki ar mani tagad diez vai gribēs noņemties. Tomēr, protama lieta, ķēniņš no tiesas sacīja, ka man, kad viņš savā namā atgriezīsies, vajadzēšot sēdēt turpat blakus un izstāstīt par Dalienu itin visu.
   —  Jā, — Aragorns atsaucas, — un, manuprāt, tev, Merij, ar viņu viens ceļš. Taču neceri galā sagaidīt dzīres un līksmību.
   Bīstos, ka nc tik drīz Teodēns ar vieglu sirdi atkal sēdīsies Medu- seldas troni. Šajā sūrajā pavasarī iznīks daudzas cerības.
   Drīz visi bija gatavi ceļam: divdesmit četri zirgi, Gimlins aiz muguras Legolasam, Merijs Aragornam priekšā. Tad visi jau traucas kā vējš melnajā nakti. Kad pirms neilga brīža bija šķēr­soti Izenas brasli, viņus panāca kāds aizmugures jātnieks.
   —  Valdniek, — viņš uzrunāja ķēniņu, — mums nopakaļ dze­nas jātnieki. Kad jājām brasliem pāri, man likās, ka saklausu ko tādu. Nu esam droši. Dzenas arvien tuvāk, triec zirgus aulekšos.
   Teodēns tūliņ lika visiem apstāties. Rohāņi apgriezās un paķēra šķēpus. Aragorns nokāpa no zirga un nocēla Meriju zemē, izvilka zobenu un nostājās ķēniņa zirgam pie sāniem. Homērs un viņa ieroču nesējs aizjāja pie aizmugures vīriem. Merijs vairāk neka jebkad sajutās esam lieks mantu maišelis un iepratojās, diez ko iesākt, ja no tiesas izcelsies kauja. Ja nu ķēniņa nelielais pulks tiek ielenkts un sakauts, bet viņam izdo­tos pa tumsu pamukt — viens pats Rohānas savvaļā, nesajēg­dams, kur atrodas, kad uz visam pusēm jūdzēm tali plašumi? "Tas nekur neder!" viņš nosprieda, izvilka zobenu un sajozās ciešāk.
   Rietošais mēness bija aizslēpies aiz liela, ligana mākoņa, bet piepeši iznira klajumā. Tad visi sadzirdēja, pakavu dipoņu un tieši tobrīd ieraudzīja no braslu puses ātri tuvojamies melnus apveidus. Mēnesnīca pamirdzēja šķēpu uzgaļi. Vajātāju skaitu nebija iespējams noteikt, bet likās, ka viņu vismaz tikpat daudz, cik ķēniņa vīru.
   Kad svešie bija piejājuši soļu piecdesmit attālumā, Homērs skaļi iesaucās: — Stāt! Stat! Kas Rohānā jāj?
   Vajātāji ar joni apturēja rumakus. Iestājās klusums, un tad mēnesnīcā tapa redzams, ka viens jātnieks nokāpj no zirga un lēnam nāk tuvāk. Balta vizēja viņa paceltā plauksta, ar delnu pret rohāņiem, miera zīme, tomēr ķēniņa viri ciešāk sagrāba ieročus. Desmit soļu attalumā virs apstājās. Viņš slējās ka liela, melna ēna. Tad viņš skanīgi ierunājās.
   —  Rohānā? Tu saki — Rohānā? Vārds man dara prieku. To zemi mēs steidzamies uzmeklet, tālu ceļu mērodami.
   —  Ksat uzmeklējuši, — Homērs teica. — Iejājāt, kolīdz šķēr­sojāt tur tos braslus. Tomēr te ir ķēniņa Teodena valstība. Te neviens nejādelē bez viņa alvēles. Kas esat? Un kas jums par steigu?
   —   Esmu dunacians Halbarads, ziemeļu Pēddzinis, — vīrs iesaucās. — Mes meklējam tādu Aragornu, Aratorna dēlu, un dzirdēts, ka viņš Rohānā.
   —   Un esat ari viņu uzmeklējuši! — atsaucās Aragorns. Pa­sniedzis grožus Merijām, viņš skriešiem metās pienācēju apskaul.
   —  Halbarad! No visiem priekiem uz tadu cerēju vismazāk!
   Merijām paspruka atvieglota nopūta. Viņš bija iedomājies, ka Sarumans būs izspēlējis vēl pēdējo triku, sarīkodams uzbru­kumu ķēniņam, kad ļaužu tam tik maz, taču nu rādījās, ka atdot dzīvību, Teodēnu aizstāvot, nebūs nepieciešams, vismaz ne pa- gaidam. Merijs iebāza zobenu makstī.
   —   Ir labi, — Aragorns pavēstīja, pagriezies pret ķēniņu.
   —  Viņi ir manu ļaužu, no tālas zemes, kur es mājoju. Bet kālab viņi šurp jājuši un cik viņu skaita, lai Halbarads mums pastāsta.
   —   Līdzi man trīsdesmit, — Halbarads klāstīja. — Vairāk mū­sējo steigā nejaudajām sapulcēt, bet līdzi mums atjājuši brāļi Elladans un Elroīrs, kārodami karā iet. Jājām, cik ātri vien spē­jam, kolīdz saņēmām tavu aicinājumu.
   —   Bet es jums aicinājumu neesmu sūtījis, — Aragorns brī­nījās, — ja vien domās. Pārjums es bieži iedomāju un šonakt tik karsti kā teju nekad, tomēr ziņu laidis neesmu. Bet paga! To varam atlikt uz velaku laiku. Esat mūs uzmeklējuši, kad mums pašiem steiga un briesmas. Tagad jājiet mums līdzi, ja ķēniņš atvēlēs.
   Teodēns to no tiesas priecājās dzirdēt. — Tas gan labi! — viņš teica. — Ja tavējie, godātais Aragorn, kaut cik tev pašam līdzi­nās, trīsdesmit tādi bruņinieki būs spēks, kur zobenu skaits nav no svara.
   Tad jātnieki atkal devās tālāk, Aragorns kadu brīdi jāja kopa ar dandaniem, un, kad bija pārrunāts, kas ziemeļos un dienvidos no jauna, Elroīrs viņam teica:
   —   Man tev jānodod vests no tēva: "Laiks negaida. Ja tev steiga, atminies Miroņtakas."
   —   Man allaž šķitis, ka laiks skrien par ātru, lai es pagūtu istenot, ko vēlos, — Aragorns atbildēja. — Bet steigai patiesi jābūt varenai, lai es to ceļu ietu.
   — To drīz vien redzēsim, — Elroīrs teica. — Taču vairs par to nerunāsim, kamēr mums ceļš zem kājām!
   Un Aragorns uzrunāja Halbaradu: — Kas tev tur līdzi, brāl? — Jo viņš redzēja, ka līdzi viņam nevis šķēps, bet kaut kas tikpat garš, it ka karogkāts, tomēr cieši ievīstīts melna drānā un ar sik­snām nosiets.
   —  Tā ir velte, ko tev vedu no Rivendellas pavēlnieces, — Halbarads paskaidroja. — To viņa darināja paslepen un ilgi. Bet arī viņa tev sūta vēsti: "Laiks nu skrien vēja spārniem. Vai nu cerība naks vai zudis bez miņas. Tālab sūtu tev, ko tev esmu da­rinājusi. Paliec sveiks, Elfu Akmeni!"
   Un Aragorns teica: — Tagad es zinu, kas tev līdzi iedots. Paglabā to vel kādu laiku! — Aizgriezies viņš paveras uz ziemeļ­pusi, kur staroja spožas zvaigznes, tad apklusa un vairs nebilda ne vārda visu ceļu, ko viņi tonakt nomēroja.
   Nakts jau sliecās pret ritu un rītos debesis vērtās palsenas, kad viņi pēdīgi izjāja no Dziļlejas un tuvojās Ragburgai. Tur vi­ņiem vajadzēja apstāties, lai mazliet atpūstos un apspriestos.
   Merijs nogulēja līdz brīdim, kad Legolass un Gimlins viņu pamodinā ja. — Saule jau augstu, — Legolass teica. — Visi citi jau augšā un pošas. Nac nu, slimesta jaunkungs, apskaties, kur esi, kamēr var!
   —  Pirms trim naktīm te notika kauja, — Gimlins piebalsoja, — un mēs ar Legolasu saspēlējām vienu spēli — es dabuju virs­roku, viņu pārsizdams par vienu nieka orku. Nāc paskaties, kā bija! Un te ir alas, Merij, brīnumainas alas! Aiziesim paskatīties, Legolas, ko teiksi?
   —  Nekā nebija! Nav vaļas, — elfs atteica. — Nevajag sasteigt — tā brīnumu sapostīsi! Es tev devu vārdu, ka turp kopā ar tevi atgriezīšos, ja atkal reiz iestāsies miera un brlvestlbas laiki. Bet nu tuvojas pusdienlaiks, tai stundā mums maltīte, un tad, dzir­dēju, mēs dodamies talak.
   Merijs paslējies nožāvājās. Artām pāris miega stundiņām ne tuvu nebija gana, kaulos smeldza nogurums, un viņš bija visai nomāktā omā. Merijs ilgojas pec Pina un pats sajutās vien par nastu, kamēr visi citi kala plānus, kā pasteidzināt sazin ko — par to viņam nemaz īsti nebija sajēgas. — Kur Aragorns? — viņš ap­vaicājās.
   —  Ragburgas troņa kambari, — Legolass atteica. — Man rā­dās, ne atpūtinājies, ne gulējis. Aizgāja turp pirms vairākām stundām, teica — vajagot apdomāties, un līdzi devās tikai tas viņa tautietis — Halbarads, bet Aragornu kremt kādas nelāgas šaubas vai raizes.
   —   Ērmoti ļaudis — tie, kas uzradās, — ierunājās Gimlins.
   —  Stiprinieki, dižmanīgi — Rohānas jātnieki viņiem blakus teju kā puišeļi. Un no skata viņi bargi, vaibsti kā vēja un sala ārdīta klints, kā Aragornam, un mēmuļi.
   —   Bet tadi paši ka Aragorns ari tādā ziņā, ka godbijigi, ja sadoma vārdu pār lupām laist, — Legolass piebilda. — Un ievero- jat tos brāļus — Elladanu un Elroiru? Ģērbs viņiem ne tik drūms kā tiem citiem, abi iznesīgi un smalki kā elfu augstmaņi, un kāds tur brīnums? Tie taču Rivendellas Elrondam dēli.
   —   Kamdēļ viņi šurp jājuši? Vai ir kas dzirdēts? — Merijs pajautāja. Saģērbies viņš uzmeta plecos pelēko apmetni, visi trīs izgāja laukā un devās uz Ragburgas sagrauto vārtu pusi.
   —  Tu pats dzirdēji — klausīja aicinājumam, — Gimlins sacīja.
   —   Runā, ka Rivendellā pienākusi vēsts: "Aragornam ciltsbrāļu vajag. Lai dandani jāj uz Rohānu!" Bet no kurienes vēsts nākusi, par to viņiem tagad šaubas. Es teiktu — Gendalfs tādu būs aiz­laidis.
   —  Nekā, Galadriēla, — Legolass noteica. — Viņa taču ar Gen­dalfa muti pavēstīja, ka Pelēkais pulks jāj no ziemeļiem.
   —  Jā, tā būs gan, — Gimlins piekrita. — Meža ķēniņiene! Viņa prot sirdi ieskatīties un vēlmes nolasīt. Paklau, kālab mes, Legolas, domās savējos nesaucām?
   Legolass, pie vārtiem nostājies, pievērsa mirdzošo skatu zie­meļaustrumiem, un viņa skaistajā seja iegūla nemiers. — Diez vai kads nāktu, — viņš atbildēja. — Karā viņiem nav ko jāt — karš jau mācas viņu pašu zemei virsū.
   Laiciņu visi trīs pastaigājās, pārrunādami te vienu, te citu izšķirīgu kaujas brīdi, nogāja līdz sapostītajiem vārtiem, tad, nomērojuši ceļu gar kritušo kapukalniem ceļmalas zālē, nonāca uz Helma dambja un pavērās Dziļlejā. Tur jau melns, augsts un akmeņiem apkrauts slejas Miroņkalns, kam visapkārt labi saska­tāmas vīdēja runnornu atstatās pēdas — izdangata zeme un no­bradāta zāle. Dandanieši un liels skaits Ragburgas garnizona vīru strādāja pie dambja, laukā uz sapostītajiem mūriem, tomēr valdīja savāds klusums — pagurusi plājās ieleja pēc varenas vēt­ras. Drīz viņi griezās atpakaļ un devās uz piesdienlaika maltīti Ragburgas zālē.
   Ķēniņš jau bija priekšā, un drīz pēc tam, kad viņi iegāja zāle, valdnieks, piesaucis Meriju klāt, lika viņam sagatavot sēdekli turpat līdzās. — Nav jau tā, ka man gribētos, — Teodens bilda. — Te nepavisam nav tā, kā pie manis, skaistajā Edorasā. Un tavs draugs ir projām, kad ari viņam še pienāktos būt. Tomēr bīstos, ka ne tik drīz mēs ar tevi sēdīsimies pie Meduseldas ķeniņkam- bara galda — kad turp nokļūsim, man dzīrēm nebūs vaļas. Taču lai nu paliek! Ēd, dzer un aprunāsimies, kamēr varam. Un tad tev bus man jāt līdzi.
   —   Vai drīkstēšu? — Merijs iesaucās pārsteigts un ieprie­cināts. — Tas butu lieliski! — Savu mužu viņš nebija juties patei­cīgāks par laipniem vārdiem. — Bīstos, ka es tikai visiem būšu pa kājām, — viņš sastomījās, — bet, zini, man gribētos darīt visu, kas manos spēkos.
   —   Par to man nav šaubu, — ķēniņš sacīja. — Esmu licis tev sagatavot krietnu kalnu poniju. Viņš tevi nesīs tikpat naski kā jelkurš zirgs, lai kāds mums ceļš. Jo uz Edorasu es jāšu nevis pāri klajam laukam, bet pa kalnu taķam, gar Svētkalnu, kur mani gaida ķēniņmeita Eovina. Tu, ja gribi, būsi man par ieroču ne­sēju. Ēomer, vai te ir ieroču kambaris, kur manam ieroču nesē­jam bruņas piemeklēt?
   —  Kaujas mantības, valdniek, te nav necik daudz, — Ēomers atbildēja. — Kazi, izdosies viņa galvai piemeklēt kadu pavieglāku bruņcepuri, bet ne tik mazu bruņu, ne zobena mums nebūs.
   —  Zobens man ir, — Merijs pavēstīja, pietrūkdamies kājās un izratidams spožo asmentiņu no melnās zobenmaksts. Piepeši iesvēlies mīlestībā uz sirmo viru, viņš nolaidās uz ceļgala, sa­ņēma valdnieka roku un to noskūpstīja. — Atvēli man guldīt Dalienas Meriadoka zobenu tev klēpi, ķēniņ Teodēn! — viņš iesaucās. — Ņem mani savā kalpībā, ja vēlies!
   —    Ņemšu ar prieku, — ķēniņš sacīja un, uzlicis slaikās, savecējušās plaukstas uz hobita rūsganās matu kodaļas, deva viņam savu svētību. — Celies nu, Meriadok, Rohānas Meduseldas nama ieroču nesēj! — viņš teica. — Ņem savu zobenu, un lai tas tev kalpo uz labu!
   —  Tu būsi man ka tēvs, — Merijs sacīja.
   —  Kādu laiciņu, — Teodēns piebilda.
   Tad viņi iebaudīja maltīti un tikām sarunājās, līdz Homērs ieteicās: — Tuvojas stunda, kad mums jādodas ceļa, valdniek. Vai likšu vīriem ragus pūst? Pag, kur Aragorns? Viņa vieta tukša — edis nav.
   —  Posīsimies, lai esam gatavi jātnieki, — Teodēns sacīja, — bet godātajam Aragornam lai top aizlaista vēsts, ka nolikta stunda ir tuvu.
   Ķēniņš ar apsargiem un Meriju pie sāniem nokāpa lejā un, izgājuši pa Ragburgas vārtiem, aiztika līdz pļavai, kur jātnieki pulcējās. Daudzi jau sēdēja zirgiem mugurā. Pulks rādījās liels — ķēniņš Ragburgā atstāja pavisam maz vīru, lai visi līdz pēdējam, kas var, jāj uz kara sapulci Edorasā. īstenībā tūkstotis ar šķēpiem bruņotu vīru turp bija devušies vēl naktī, taču kopā ar ķēniņu ceļam gatavojās vēl pieci simti, lielākoties sajājuši no Rietum- foldes līdzenumiem un lejam.
   Mazliet nostāk bija sasēduši pēddziņi — klusi, kārtīgās ierindas, bruņojušies ar šķēpiem, stopiem un zobeniem. Visi bija terpušies tumšpelēkos apmetņos, taču tagad viņiem bija kapuces galvā, pāri bruņcepurēm pārvilktas. Pēddziņu zirgi bija spēcīgi un iznesīgi, taču pinkaini, un viens stāvēja bez jātnieka — no ziemeļiem līdzi atvests pašam Aragornam, varda tam bija Rohi- rins. Zirglietas nebija neviena dargakmens, ne drusciņas zelta, ne­kāda skaistuma, un arī zirgu saimniekiem trūka jelkādu zīmotņu vai pazīšanas zīmju, tikai ik apmetnis uz kreisā pleca bija sa­sprausts ar sudraba piespraudi, izkaltu kā daudzstaru zvaigzne.
   Ķēniņš uzkāpa mugurā savam zirgam Baltkrēpim, Merijs turpat blakus — savam ponijam: tam bija Strupis vārdā. Tobrīd pa vārtiem izsoļoja Homērs un līdz ar viņu Aragorns un Hal­barads, nesdams garo, melnajā drānā ievīstīto kārti, un divi liela auguma viri — ne īsti jauni, ne veci. Tie abi, Elronda dēli, no skata bi ja tik līdzīgi, ka reti kurš viņus jaudāja atšķirt: tumšiem matiem, pelēkām acīm un elfu daiļajiem vaibstiem, abi spožās bruņās, kam pāri sudrappelēks apmetnis. Viņiem nopakaļ nāca Legolass un Gimlins. Bet Merija skats bija piekalts vienīgi Ara­gornam — tik ļoti viņu pārsteidza tas, kā draugs pārvērties: it kā vienā naktī pār to galvu būtu nākuši neskaitāmi gadi. No sejas viņš bija drūms, gluži pelēks un saguris.
   —  Man prāts nav mierīgs, valdniek, — Aragorns ierunājās, nostājies līdzās ķēniņa zirgam. — Esmu dabūjis dzirdēt savādas vēstis un saredzu jaunas un tālīnas briesmas. Ilgi nokāvos ar.
   domam un nu bīstos, ka man ejams cits ceļš. Saki man, Teoden, ja tagad jāsi uz Svētkalnu, pēc cik ilga laika tiksi galā?
   —  Nupat kopš pusdienlaika pilna stunda, — atbildēja Homērs.
   —    Līdz trešās dienas vakaram mums vajadzētu līdz cietokšņa kalnam tikt. Tā būs pirmā nakts pec pilna mēness, un sapulce, ko ķēniņš nolicis, tiks turēta nākamajā dienā. Ātrāk neiznāks, ja gribam Rohanas speķus sapulcēt.
   Aragorns bridi klusēja. — Trīs dienas, — viņš nomurmināja,
   —  un Rohānas karaspēks tad tikai sāks pulcēties. Bet noprotu, ka pasteidzināt te neko nevaram. — Viņš paslēja zodu, it kā būtu par ko izšķīries — no skata vairs ne tik noraizējies. — Tad, vald­niek, ar tavu atvēli man vēlreiz jāapdomājas un ar maniem ļaudīm jāapspriežas. Mums nāksies jāt pašiem savu ceļu, vairs nebedzinoties. Man nu slapstīšanās aiz muguras. Jāšu uz rītiem pa isako ceļu — pa Miroņtakam.
   —  Pa Miroņtakam! — Teodēns atkārtoja un nodrebēja. — Kam­dēļ tu par tām runā? — Ēomers pagriezās pret Aragornu, viņu uzlūkodams, un Merijām šķita, ka visi jātnieki, kas to padzirdēja, vērtās bāli no vaiga. — Ja tādas takas patiesi maz ir, — teica Teodēns, — vārti uz tām Svētkalnā, taču dzīvajiem tur ceļa nav.
   —  Ak vai, mans draugs Aragorn! — sacīja Ēoiners. — Tiku cerējis, ka kopa kara jāsim, bet nu tu mekle Miroņtakas, un tad musu ceļi šķiras, un maz ticams, ka jelkad šaisaulē redzēsimies.
   —  Tomēr tieši turp es jāšu, — Aragorns atbildēja. — Bet tev, Ēomer, es teikšu, ka var gadīties — kaujas laukā mēs no jauna redzēsimies gan, pat ja starp mums nostātos vai visi Mordoras karapuļi.
   —  Tu rīkosies pēc paša gribas, mans godātais Aragorn, — sacīja Teodēns. — Kazi, tev lemts iet savadus ceļus, kur citi ne­iedrošinās kāju spert. Šķiršanas mani skumdina, un mans spēks talab iet mazuma, taču nu man priekšā ceļš uz kalniem un vil­cināties vairs nedrīkstu. Paliec sveiks!
   —  Paliec sveiks arī tu, valdniek, — Aragorns atsaucās. — Jāj pretim dižai slavai! Paliec sveiks, Merij! Atstāju tevi labās rokās — uz tik labam ij necerēju, kad dzināmies orkiem nopakaļ uz Fan- gornu. Legolass un Gimlins, cerams, tomēr sekos man, bet tevi mes neaizmirsīsim.
   —  Uz redzēšanos! — Merijs noteica. Neko vairāk piebilst viņš neattapa. Viņš jutās tik gaužām niecīgs, un visi tic drūmie vārdi bija tik mulsinoši un nomācoši. Karstāk nekā jelkad viņš sailgo- jās pēc Pina, kam prāts allaž bija priccigs, lai tur vai kas. Rohāņi jau bi ja gatavi jājēji, zirgi nepacietīgi mīņājās, Merijām gribējās, kaut beidzot viņi izkustētos no vietas, lai viss ir cauri.
   Teodēns kaut ko bilda Eomeram, tas pacēla roku un skaļi nosaucās, un jātnieki tūliņ paskubināja zirgus. Pārjājuši pāri dambim un nojājuši Dziļlejā, viņi krasi pacirtās pret rītiem, kādu jūdzi mērodami gar kalnu pakāji, līdz taka, uz dienvidiem aizlī- kumodama, ieslēpās kalnos un pagaisa no skata. Aragorns, pie dambja piejājis, noskatījās ķēniņa viriem pakaļ Dziļlejā. Tad viņš pagriezās pret Halbaradu.
   — Tur aizjāj trīs, kas man mīļi, un pats mazākais visvairāk, — viņš teica. — Tas nezina, kas viņu priekšā gaida, tomēr arī zinā­dams atpakaļ vis negrieztos.
   —  Mazļautiņi tie dalienieši, bet viņiem liela vērtē, — Halba­rads piekrita. — Par to, cik ilgi un sūri esam pūlējušies, viņu ro­bežas droši sargādami, viņiem gan sajēga maza, tomēr kurnēt vis neiešu.
   —   Un nu mūsu likteņi kopā savijušies, — Aragorns sacīja. — Taču — ak vai! — te mums jāšķiras. Tā, man kas drusku jāieēd, un tad arī mums jāsteidz projām. Legolas! Gimlin! Nāciet, man ar jums jāaprunājas, kamēr iestiprināšos.
   Visi kopā atgriezās cietoksni, tomēr Aragorns pie zāles galda labu laiku sēdēja klusēdams, kamēr citi gaidīja viņu ierunāja­mies. — Nu taču! — Legolass pēdīgi bilda. — Runa un tiec pie miera, nokrati melnas domas! Kas tad tāds lēcies kopš brīža, kad miglainā rītā šai drūmajā vietā atgriezāmies?
   —  Cīniņš — es teiktu, bargāks par Ragburgas kauju, — Ara­gorns atteica. — Es, mani draugi, ieskatījos Ortankas akmenī.
   —  Tu ieskatījies tajā nolādētajā burvekļu akmenī? — izsaucās Gimlins ar baiļpilnu un apstulbušu ģīmi. — Izpaudi jelko… viņam? Pat Gendalfs no tadas tikšanas baiļojās.
   —  Tu piemirsti, ar ko runā, — Aragorns cieti noteica, acis nozibinādams. — Ko tad tādu man, tavuprāt, vajadzēja izpaust? Vai es jau Edorasas durvju priekšā neatklāju, kas esmu? Nekā nebija, Gimlin, — viņš turpināja jau mierīgāk, bargumā savilkta­jiem vaibstiem atslābstot, un nu viņš izskatījās kā bez miega un sāpes ciezdams smagā darbā daudzas naktis pavadījis. — Nē, mani draugi, es esmu Akmens likumigais saimnieks, un man to lieta likt ir tiesības un arī speķa gana — vismaz tā es lēsu. Par tiesībām šaubu nav. Arī spēka pietika — tik tikko.
   Viņš dziļi uzelpoja. — Cīniņš bija smags, un gurdums tik drīz vis neatkāpsies. Nelaidu pār lūpām ne vārda un galu galā pie- dabūju Akmeni klausīt manai gribai. Ar to pašu vien viņš diezin vai samierināsies. Un viņš mani nomanīja. Jā gan, Gimlina jaunkungs, viņš mani redzēja, taču citādu, nekā jūs mani redzat patlaban. Ja tas viņam izrādīsies ka nebūt palīdzīgi, esmu sa­strādājis posta darbus. Tomēr man tā vis neliekas. Dabūt zināt, ka esmu dzīvajos un staigaju pa zemes virsu, — tāda vēsts, es jaušu, viņam ietriecās tieši sirdī, jo līdz šim viņš to nezinaja. Ortankas skats cauri Teodēna bruņām izspiesties nejaudāja, bet Saurons nav aizmirsis Isilduru un Glendila zobenu. Tagad, tai pašā stundā, kam viņš dižus nodomus kalis, atklājas Isildura mantinieks un viņa zobens, jo es viņam parādīju no jauna iz­kalto asmeni. Vēl viņš nav tik varens, ka stāvētu bailēm pāri — nekā nebija, viņu vēl šaubas kremt.
   —  Tomēr vara viņam liela, — Gimlins norādīja, — un tagad viņš triecienu pasteidzinās.
   —   Steigā roka mēdz paslīdēt, — Aragorns atteica. — Mums jāmācas Naidniekam virsū — gana gaidīts, kad viņš sadomās kustēties. Redziet, draugi, kad Akmeni biju pakļāvis, es dabūju daudz ko zināt. Redzeju, ka Gondorai no dienvidiem tuvojas no­pietnas un neparedzētas briesmas, kuru dēļ Minastirītas aiz­stāvju skaits jaušami saruks. Ja neviens tās ar steigu nenovērsīs, vēl desmit dienas nebūs apkārt, kad pilsēta, ēs lēšu, bus pagalam.
   —  Tātad pagalam ar' būs, — Gimlins sacīja. — Jo kur ņemt palīgus, ko turp sūtīt, un ka lai tie laikus tiek galā?
   —  Palīgu, ko sūtīt, man nav, tāpēc atliek doties turp pašam, — Aragorns atbildēja. — Bet kalniem pāri ir tikai viens ceļš, pa kuru tikšu līdz piekrastei, iekams viss būs zaudēts. Miroņtakas.
   —   Miroņtakas! — Gimlins iesaucās. — Izklausās nelāgi, un, spriežot pec tā, ko redzēju, rohāņiem ari ne īpaši pie sirds. Vai dzīvajie var to ceļu iet, savu galu neatrazdami? Un pat ja tur tik­siet cauri, ko tāda saujiņa jaudās iesākt pret Mordoras uzbru­cējiem?
   —  Neviens to ceļu nav gājis, kopš rohāņi te apmetušies, — Aragorns teica, — jo viņiem tas ciet. Taču šajā nestunda Isildura mantinieks tur kāju spert drīkst, ja iedrošinās. Klausieties! I.ūk, kādu vēsti man atnesuši Elronda dēli no Rivendellas, no sava vieda un mācītā tēva: "Lai Aragorns atminas reģa vārdus un Miroņtakas."
   —  Uri kas tie par rega vārdiem? — Legolass vaicāja.
   —  Tos sacījis Malbets reģis Fornostas pēdējā ķēniņa Arve- duja laikos, — Aragorns skaidroja:
   — Tur zemei pāri gara ēna gulstas, kas tumsas spārnus pleš uz vakariem.
   Dreb cietoksnis, jau liktenīga stunda ir ķēniņkapiem tuvu. Mostas miroņi, top aicināti vārda lauzēji: kur Ereka un akmens, tiem būs atkal stāt un gaidīt ragu kalnos iedziedamies.
   Kas ragu skandēs? Kam būs aicināt, no krēshbas lai ceļas aizmirstie?
   Tas mantinieks būs tam, kam vārds bij dots.
   No ziemeļiem viņš nāks, un tumšā nestundā viņš vārtus vērs, aiz kuriem Miroņtakas.
   — Takas nelāgas, nav šaubu, un kas tur, nav zināms, — Gim­lins sacīja. — Taču tas vārsmas man izklausās vēl jo miglainākas.
   —   Ja gribi izprast, kas un kā, nāc man līdzi, — Aragorns atteica, — jo tieši turp man tagad būs iet. Taču neeju no laba prāta — nekas cits man neatliek. Tālab, ja nāksit man līdzi, gribu, lai to darāt pēc brīvas gribas, jo ceļš būs gan smags, gan gaužām bailpilns, un var būt vēl ļaunāk.
   —  Es iešu tev līdzi pat pa Miroņtakām, lai kurp tās aizve­dis, — Gimlins atbildēja.
   —  Es ari iešu, — Legolass piebalsoja, — jo man no miroņiem baiļu nav. . «
   — Atliek cerēt, ka aizmirstie nebūs aizmirsuši kauties, — Gim­lins piebilda, — jo citādi man nav skaidrs, kamdēļ šos tramdīt.
   —   To mēs dabūsim zināt, ja līdz Erekai maz tiksim, — Ara­gorns sacīja. — Bet vārds, ko viņi lauzuši, bija zvērests cīnīties pret Sauronu, tamdēļ viņiem jācīnās, lai to pildītu. Erekā jopro­jām stāv melns akmens, ko, runā, no Numenoras atnesis un tur nolicis lsildurs — kalna galā. Un pie tā akmens kalnu ķēniņi zvērējuši viņam uzticību, kad Gondora vēl bija jauna ķēniņ- valsts. Kad Saurons atgriezās un atkal pieņēmās speķa, lsildurs aicināja kalniešus zvērestu pildīt, taču viņi liedzās, jo Meln- dienas bija Sauronu pieluguši. Tad lsildurs teica viņu ķēniņam: "Tev bus but pēdējam ķēniņam. Un ja Rieti pār Melno kungu ņems virsroku, es tevi un tavējos šādi nolādu: nemūžam miera nerast, iekams zvērests netaps piepildīts. Jo šim karam gala ne­būs vēl neskaitāmus gadus, un jūs tapsit vēlreiz aicināti, pirms tas būs pienācis." Un viņi bēga no Isildura dusmām un neiedro­šinājās iet Saurona pusē cīnīties, un viņi nobēdzinājās kalnu slēpņos, un ar citiem ļaudīm nebiedrojās, un pamazām izmira, nepieejamos kalnos dzīvodami. Ta nu Erekas kalnu un vietas, kur viņi reiz mituši, apvij bezmiega miroņu šausmas. Taču man turp jāiet, jo starp dzīvajiem man palīgu nav.
   Aragorns piecēlās. — Aiziet! — viņš nokliedzās un izrāva zo­benu, un tas nozibsnīja mijkrēšļa pielietajā cietokšņa zālē. — Uz Erekas akmeni! Uz Miroņtakam! Lai nāk līdzi, kas grib!
   Legolass un Gimlins neko neatbildēja, tikai piecēlušies de­vas Aragornam līdzi laukā no zāles. Zālienā nekustīgi un mēmi gaidīja pēddziņi ar kapucēm galvā. Legolass un Gimlins uzkāpa zirga. Aragorns uzlēca Rohirinam mugurā. Halbarads pielika pie lūpām varenu ragu, pūtiena atbalss aizvēlās Helma dzīlē, un viņi devās ceļā, dzīdami zirgus aulekšos lejup Dziļlejā tā, ka zeme ierībējās, tos, kas palika, uz dambja un cietokšņa mūriem sastā­juši, atstādami apbrīnā noskatāmies pakaļ.
   Tā, kamēr Teodēns gausi mēroja ceļu pa kalnu takām, Pe­lēkais pulks brāzās pāri klajumam, un jau nākamās dienas pēc­pusdienā bija Edorasā, kur apstājās tikai uz īsu brīdi, tad jāja augšup pa nogāzi un līdz ar tumsu nonāca Svētkalnā.
   Ķēniņmeita Eovina viņus sveica un par pēddziņu ierašanos priecājās — tādus spēkavīrus, kādi bija dandani un skaistie Elronda dēli, viņa savu mūžu nebija redzējusi, tomēr visilgāk viņas skats kavējās pie Aragorna. Kad visi kopā ar ķēniņmeitu sasēdās pie vakariņam, sākās sarunas, un viņa dabūja zināt visu, kas noticis, kopš Teodēns aizjajis, par ko līdz šim bija atskrējušas tikai gaužām skopas vēstis. Un, kad Eovina padzirdēja par kauju Helma dzīlē, par vareno slaktiņu, kura krituši tik daudzi ienaid­nieki, un par Teodēna un viņa bruņinieku sirojumu, acis viņai mirdzēt iemirdzējās.
   Pēdīgi viņa bilda: — Godātie, būsit taču noguruši, un tagad jums jāiet pie miera — cisas jums savīkšam, cik nu mīkstas uz ātru roku sapošamas. Taču rit pagādāsim jums ko labāku.
   Taču Aragorns atteica: — Nē, ķēniņmeit, mūsu dēļ neraizē­jies! Būs gana, ja atvēlēsi mums te nakti pārlaist un no rīta brokastu iebaudīt. Jo mans darbs nav ne uz bridi atliekams, un ceļā mums jādodas ar gaismiņu.
   Eovina, viņam uzsmaidījusi, sacīja: — Tad, godātais, esi laipni darījis, ka tik daudzas jūdzes garu līkumu meti, lai atnestu vēstis Eovinai un parunātos ar viņu, trimdinieci.
   —  Tādu ceļu neviens neteiktu par velti mērotu, — Aragorns teica, — tomēr, ķēniņmeit, es nebūtu varējis tādu līkumu mest, ja uz Svētkalnu neietu ceļš, kurš man visādā ziņā mērojams.
   Eovina atbildēja tā, it kā dzirdētais viņai neietu pie sirds: — Tad, godātais, esi nomaldījies, jo nav tāda ceļa, kas no Svēt- kalna ietu uz rītiem vai dienvidiem, tālab tev nāksies griezties atpakaļ pa to pašu ceļu, katlu šurp mēroji.
   —  Neka, ķēniņmeit, — viņš sacīja, — nomaldījies vis neesmu — es šo zemi esmu izstaigājis jau tad, kad tu vēl nebiji dzimusi, pēc kam tā daiļāka kļuva. Tāds ceļš ir gan, un tieši turp es došos. Rītdien man būs jāt pa Miroņtakām.
   Eovina viņu uzlūkoja gluži satriekta, vaigs viņai nobālēja, un labu laiku viņa nebilda ne vārda — ari pārējie sēdēja mēmi un klusi. — Bet, Aragorn, — ķēniņmeita pēdīgi ierunājās, — vai tad tev darbs savu galu meklēt? Jo, to ceļu mērodams, tu neko citu vis nerāsi. Tur neviens dzīvajos cauri nelaidīs.
   —  Varbūt piecietis, ka es jāju cauri, — Aragorns teica. — Ma­zākais, mēģināšu. Cita ceļa man nav.
   —  Bet tas ir neprāts, — viņa iebilda. — Palūk, kādi te diženi drosminieki — tādi tev jāved kaujā, kur vīni trūkst, nevis tum­sība. I.ūdzu tevi — paliec un jāj cīņā kopā ar manu brāli, tad visiem mums ap sirdi' būs gaišāk un cerīg'āk.
   —  Nav vis neprāts, ķēniņmeit, — Aragorns atsacīja, — jo man tas ceļš nolikts. Bet tie, kas man līdzi nāk, tā rīkojas pēc brīvas gribas, un ja kāds no viņiem sadomās palikt un jāt cīņa kopā ar rohāņiem, lai tā notiek. Taču es došos uz Miroņtakam — ja vaja­dzēs, viens pats.
   Ar to saruna apsīka, un viņi ēda klusēdami, tomēr Ēovinas skats atkal un atkal kavējās pie Aragorna, un pārējie noprata, ka viņa nokaujas ar smagam domām. Beidzot visi cēlās kājās, atva­dījās no ķēniņmeitas, patencināja viņu par rūpēm un devās pie miera.
   Taču, kolīdz Aragorns bija nonācis pie telts, kurā bija iemi­tināts kopā ar Legolasu un Gimlinu, un tie abi ielīda iekšā.
   piesteidzās ķēniņmeita Eovina, viņu saukdama. Pagriezies viņš ieraudzīja viņu tumsā vizmojam — baltā ģērbtu, bet degošām acīm.
   — Aragorn, — viņa bilda, — kamdēļ tu gribi iet to nāves ceļu?
   —  Jo citādi nevaru, — viņš atteica. — Tikai tā es varu cerēt paveikt, kas man paveicams karā pret Sauronu. Nav tā, Eovin, ka es tīšuprāt izraudzītos bīstamus ceļus. Ja es dotos, kurp mani sirds velk, es tagad tālu ziemeļos klīstu pa skaisto Rivendellas ieleju.
   Kādu brīdi viņa klusēja, it ka prātodama, ko tas varētu nozīmēt. Tad viņa piepeši uzlika plaukstu viņam uz rokas. — Tu esi stingrs un izlēmīgs pavēlnieks, — viņa bilda, — un tā viri iemanto slavu. — Eovina apklusa. — Godatais, — viņa ierunājās,
   —  ja reiz cita ceļa tev nav, ļauj man jāt ar tavējiem kopā. Jo esmu apnikusi, nīkdama kalnos, es vēlos stāties briesmām pre­tim un cīnīties.
   —   Tev pienākums gādāt par taviem ļaudim, — Aragorns atbildēja.
   —  To vien dzirdu — kāds man pienākums, — viņa iesaucās.
   —  Taču kas es esmu Horla namā — vairognese vai aukle? Gana ilgi esmu gādājusi par tiem, kas uz kājām nevar nostāvēt. Ja nu tagad, kā rādās, pēdīgi nostājušies, vai nedrīkstu dzīvot, kā pašai tik?
   —  Retajam to ļauts darīt godam, — viņš atsacīja. — Bet tu, ķēniņmeit — vai neuzņēmies šiem ļaudīm but par valdnieci, līdz ķēniņš atgriezīsies? Nebūtu tev pienākums uzticēts, un tavā vietā nosēstos kāds karavadonis — viņš taču nevarētu projām aizjāt, par savu uzdevumu ne zinis nelikdamies, apnicis vai ne.
   —  Vai tad man mūžam bus pienākumi kaklā? — Eovina ar rūgtumu noteica. — Vai man mūžam būs palikt iepakaļ, kad jāt­nieki projām dodas, gādāt par māju, kamēr viņi slavu iemanto, un post ēdmaņu un cisas, kad viņi mājās pārrodas?
   —   Drīz var pienākt diena, kad nepārradīsies neviens. Tad vajadzēs tādu drosminieku, kam slava nav no svara, jo neviens nepieminēs, kas ko paveicis, jusu majas līdz pēdējam aizstāvē­dams. Tomēr tāds veikums nebūs mazāk varonīgs tikai tālab, ka to neviens neslavinās.
   Un viņa atbildēja: — Viss, ko saki, nozīme tikai vienu — tu esi sieviete, un tava daļa ir rūpe par māju. Bet, kad viri kauja ar godu krituši, tev atvēlēts ar māju kopā sadegt, jo vīriem tādas vairs nevajadzēs. Taču es piederu pie Eorla nama — neesmu nekāda kalpone. Protu jāt un ar zobenu apieties un nebīstos nedz sāpju, nedz nāves.
   —   No kā tad tu bīsties, ķeniņmeit? — Aragorns pajautāja.
   —   No sprosta, — viņa atbildēja. — No tā, ka tupēšu aiz rež­ģiem, kamēr pieradums un gadi ar tiem liks samierināties un cerētie dižie darbi pagaisis ij no miņas, ij sirdi lolotiem sapņiem.
   —  Tomēr tu man devi padomu neiet to ceļu, ko esmu izvē­lējies, jo tas briesmu pilns.
   —   Kas nekait otram padomu dot, — viņa atteica. — Tomēr es jau nevēlu tev no briesmām bēgt — vēlu jāt kaujā, kur tavs zobens pie slavas un uzvaras tiktu. Es neciestu, ka jelkas dižens un lielisks lieki zudībā ietu.
   —  Es tāpat, — Aragorns sacīja. — Tālab teikšu tev, ķēniņmeit, paliec, kur esi! Jo tev dienvidos nav ko meklēt.
   —   Nav ari tiem, kas tev līdzi iet. Viņi iet tikai tālab, ka no tevis neparko negrib šķirties — jo tu viņiem mīļš. — Tad viņa apcirtās un pagaisa tumsā.
   Kad debesis svīda ausma, bet saule vēl ritos nebija pacē­lusies pāri augstajām kalnu korēm, Aragorns posās ceļā. Līdz- jājēji jau sēdēja seglos, un arī viņš grasījās lēkt zirgam mugura, kad ķēniņmeita Eovina ieradās teikt viņiem ardievas. Viņa bija jātnieka ģērbā, zobenu apjozusies. Rokā viņai bija kauss — to viņa pielika pie lūpām un nodzēra malciņu, vēlēdama viņiem vieglu soli, — tad pasniedza kausu Aragornam, un viņš iemalko­jis teica: — Paliec sveika, ķēniņmeita Eovina! Lai labas dienas tavam namam, tev pašai un visiem jūsu ļaudīm! Brālim saki — kaut viņpus tumsības mēs atkal reiz tiktos!
   Tad Legolass un Gimlins, kas bija turpat līdzās, manīja viņai acīs saskrienam asaras, un, ķēniņmeitu, citkārt tik nelokāmu un lepnu, tādu redzēt bi ja vel jo skumjāk. Bet viņa teica: — Aragorn, vai tu tomēr jasi?
   —  Jāšu gan, — viņš atbildēja.
   —  Tad liegsi man jāt kopa ar tavu pulku, kā lūdzu?
   —   Liegšu, ķēniņmeit, — viņš atbildēja. — Jo nevaru to ļaut bez ķēniņa un tava brāļa atvēlēs, un viņi atgriezīsies tikai rit. Un man pašam nu ik stunda, pat minūte no svara. Paliec sveika!
   Tad viņa noslīga ceļos, teikdama: — Es tevi lugšus lūdzu!
   —  Nē, ķēniņmeit, — Aragorns nepiekāpās un, saņēmis Ēovinu pie rokas, piecēla viņu kājās. Tad, noskūpstījis ķēniņmeitai roku, viņš uzlēca zirgam mugurā un aizjāja neatskatīdamies, un tikai tie, kas viņu labi pazina un Aragornam bija tuvi draugi, manīja, cik grūti tas viņam nācās.
   Eovina palika stāvam kā akmenī cirsta, rokas gar sāniem nolaidusi un dūrēs sažņaugusi, un noskatījās jātniekiem pakaļ, līdz tie pagaisa Apsēstā kalna Dvimorberga melnajā paēnā — tur bija meklējami Miroņvarti. Kad viņi pazuda no skata, viņa pagriezās un klupdama krizdama, gluži kā neredzīga, devās at­pakaļ uz saviem kambariem. Taču neviens no viņas ļaudīm šīm atvadām nebija par liecinieku, jo visi bija bailēs nobēdzinājušies un laukā nerādījās līdz pat saullēktam, kad pārgalvīgie svešat- nieki jau bija projām.
   Un viens otrs runāja: — Tie no elfiem. Lai iet, no kurienes nākuši, kur tumsība, un atpakaļ nerādās. Laiki jau tāpat gana nelāgi.
   Kamēr viņi jāja, gaišāks nepalika, jo saule vēl nebi ja pakā­pusies virs Apsēstā kalna melnajām radzēm, kas slejās turpat priekšā. Kolīdz viņi izjāja cauri-senaknieņu alejai, ar joni uzmā­cās bailes, un tad jau klat bija Dimholta. Tur, melnu koku paēnā, kur pat Legolasam pec brīža ap dūšu sametās neomulīgi, viņi kalna pakājē uzgāja sākamies šauru ieplaku, un tieši ceļā tur slējās liels, augsts akmens bluķis — kā likteņa pirksts.
   —  Man asinis dzīslās stingst, — noteica Gimlins, bet parejie klusēja, un par lūpām laistie vārdi kā nožņaugti noslāpa viņam turpat pie kājām, pievilgušajā skuju klājienā. Zirgi liedzās iet garām draudīgajam akmenim, un jātniekiem vajadzēja kāpt lauka no segliem un tālāk lopiņus vest pie pavadas. Tā viņi pē­dīgi iegāja pašā gravas dziļumā — priekšā slējās kaila klints siena, kur kā nakts tumsas pielieta rīkle pletās Melnie vārti. Augsta arka bija visgarām norakstīta ar pustumsā neizlasāmām zīmēm un grebumiem, un 110 tās kā pelēks tvaiks pretim virmoja šausmas.
   Pulks apstājās, un nebija starp viņiem tāda, kam sirds neie- tnsējās, — tikai elfu Legolass palika nesatricināms, jo viņš nepa­zina bailes no cilvēku rēgiem.
   —    Vārti gaužām nelāgi, — ierunājas Halbarads, — un aiz tiem mani gaida nāve. Tomēr man netrūks dūšas iet tur cauri, tikai zirgs gan liegsies.
   — Bet iekšā mums jāiet, tātad arī zirgiem vajadzēs līdzi nākt, — Aragorns teica. — Ja maz tiksim tai tumsībai cauri, tālāk bus mērojamas vēl daudzas ligas, un ik stunda, ko pazaudēsim, tuvinās Sauronu uzvarai. Aiz manis!
   Aragorns spēra soli uz priekšu, un šai stunda viņa griba bija tik stipra, ka visi dandani un art viņu zirgi devās vadonim nopa­kaļ. Un patiesi — pēddziņu zirgi savus jātniekus mīlēja tik karsti, ka bija gatavi pat pārvarēt izbailes no vārtiem, ja vien saimnieki mierīgi soļoja blakus. Tikai Ārods, Rohānas zirgs, liedzas iekšā doties un stāvēja, baiļu sviedriem klāts un trīcēdams tik neganti, ka žel bija skatīties. Tad Legolass, uzlicis lopiņam plaukstu uz acīm, kaut ko nodziedāja, vārdi klusi aizvilntja pustumsā, un pēdīgi zirgs ļāvās, lai Legolass viņu ieved pa vārtiem. Un nu tur stāvēja tikai rūķis Gimlins, visiem pārējiem palicis iepakaļ.
   Trīcošiem ceļgaliem viņš rājās pats uz sevi: — Kaut kas nedzirdēts! — viņš pukojās. — Elfs lien pazemē, bet rūķim trūkst dūšas! — To teikdams, viņš metās uz priekšu. Taču, slieksnim pāri kāpdams, viņš samanīja kājās svina smagumu, un tūliņ acis tapa sistas ar aklumu — pat Gimlinam, Gloina dēlam, kas bez baiļu bija izstaigājis sazin cik pazemes alu.
   Aragorns no Svetkalna bija paķēris līdzi lapas un nu gāja pa priekšu, vienu aizdedzis un augstu turēdams. Otra tāda bija Elladanam, kas soļoja pēdējais, un Gimlins klupdams krizdams lūkoja viņu panākt. Saskatīt viņš nevarēja neko — tikai lāpu blāvo liesmu, bet, kolīdz pulks apstājās, visapkārt it ka iečuk­stējās balsis, murdēdama vārdus savu mūžu nedzirdētā melē.
   Neviens virsū nebruka, art neliedza uz priekšu iet, tomēr ar katru soli rūķim sametās arvien bailigak — visvairāk tapec, ka viņš apjauta: atpakaļceļa nav, aiz muguras visas ejas bija aiz- sprūdījis neredzams karapulks, tumsa nopakaļ spiezdamies.
   Tā viņi gāja sazin cik ilgi, līdz Gimlins ieraudzīja to, ko līdz mūža galam vairs negribeja ne atminēties. Eja, ciktāl varēja nomanīt, bija plata, taču nu pulks piepeši iznāca tādā plašumā, kur no sienām vairs nebija ne miņas. Tagad bailes rūķim bija uzgūlušas tik smagas, ka viņš tik tikko jaudāja kājas pakustināt. Pa kreisi tumsā Aragorna lāpas gaismā kaut kas iezibsnļjās. Aragorns apstājās un pagājās uz to pusi, lai noskaidrotu, kas tur ir.
   —  Vai viņam bail nav nemaz? — rūķis nomurmināja. — Kurā katrā citā alā Gimlins, Gloina dēls, būtu pirmais, kas joztu, kur zelts paspīd. Tikai ne te! Lai paliek!
   Tomēr viņš virzījās tuvāk un ieraudzīja Aragornu ceļos no­metušos, bet blakus Elladans turēja abas lapas. Uz alas grīdas gulēja spēkavīra ģindenis. Kauli bija bruņās tērpti, un visa viņa mantība gulēja turpat neskarta, jo gaiss te bija sauss kā putekļi. Važu krekls viņam bi ja apzeltīts, josta no lira zelta, ar granātiem izlikta, un vienā zeltā mirdzēja ari bruņcepure miroņgalvā, kas gulēja, uz. mutes nokritusi. Karavīrs bija pakritis pie alas diben- sienas, kas nu atklājās skatam, un turpat sienā vidēja cieši no­slēgtas akmens durvis: kaulu pirksti aizvien vel bija iekampušies plaisas. Blakus mētājās izrobots un salauzts zobens, it kā vīrs pirms nāves ar pēdējiem spēkiem vel biitu izmisīgi raudzījis akmenim cauri izcirsties.
   Aragorns viņam ne pirkstu nepiedūra, tikai, bridi klusēdams noskatījies, piecēlās kājās un nopūtās. — Se simbelmlnes nezie­dēs nemūžam, — viņš nomurmināja. — Deviņi un vēl septiņi kapukalni jau ar zāli apauguši, un visus šos garos gadus viņš nogulējis pie durvīm, ko nejaudāja vaļā dabūt. Kurp ved tās durvis? Kālab viņš gribēja tur iekšā tikt? To nevienam nemūžam nebūs uzzināt!
   —  Jo man ir cits darbs darāms! — viņš nokliedzās, pagriez­damies atpakaļ un uzrunādams čukstošo tumsu. — Glabājiet sa­vus dārgumus un noslēpumus, Lāstu dienās sadzīvotus! Lūdzam tikai vienu — nelieciet mums kavēkļus! Laidiet mūs cauri un nāciet līdzi! Klausieties, ko saku: pulcējieties pie Erekas akmens!
   Atbildes nebija, ja vien par tādu nebija uzskatams kapa klu­sums, vel baigaks par pirmītējo čukstoņu, un tad pari aizbrāzās salta dvesma — lāpugunis noraustījās, apdzisa un vairs nebija iededzamas. Kas notika pec tam un cik stundu aizritēja, Gimlins noprata tikai ka pa miglu. Pārējie dzinās uz priekšu, bet viņš klunkurēja pats pēdējais, un uz papēžiem mina biezējošas šaus­mas, draudēdamas viņu aprit; un nopakaļ vēlās dunoņa, it kā tur dipētu neskaitāmi regaini soļi. Gimlins steberēja aizgūtnēm, līdz paklupis rāpās tālāk uz visām četrām kā lopiņš un samanīja, ka spēki zud: atlika vien vai nu ar steigu uzmeklēt kādu izeju un glā­biņu, vai ari neprātā mesties pretim vajātājiem — šausmu tumsībā.
   Piepeši ausīs iesitās ūdens čala — skaidra un dzidra, kā ak­mens melnā murgā iekrizdama. Paspīdēja gaisma, kas pieņēmās spēkā, un — palūk! — pulks izgāja cauri vel vienai augstai un platai vārtu velvei, kam blakus urdza strautiņš; viņā puse bija ceļš, kas laidās lejā pa stāvu nogāzi: abpus ceļam slejas kailas klintis, starp kuru asajām radzēm augstu virs galvas vīdēja de­besjums. Aiza bija tik dziļa un šauriņa, ka debesis tumsa melnas, ar sīkām zvaigznītēm izliktas. Tomēr, kaut arī tobrīd, ka Gimlins pēcāk noskaidroja, līdz saulrietam bija jāgaida vēl divas stundas un diena bija tā pali, kuras rīta viņi bija bija izjājuši no Svēt- kalna, viņš bija gatavs zvērēt, ka tumst vakars un pagājis vis­maz gads, vai arī viņi nonākuši pavisam citā pasaulē.
   Visi atkal sakāpa seglos, un Gimlins atgriezās pie Legolasa. Zirgi soļoja cits aiz cita, tuvojas vakars, un savilkās tumšzila krēsla, tomēr šausmas neatkāpās. Legolass, pār plecu uzrunādams Gimlinu, pavērās atpakaļ, un rūķis acu priekšā ieraudzīja elfa mirdzošo skatu iezibsnījamies. Viņiem aiz muguras jāja Ella- dans, noslēgdams pulka ierindu, tomēr viņš nebūt nebija pēdē­jais no tiem, kam tas pats ceļš bija ejams.
   —  Miroņi nāk līdzi, — Legolass noteica. — Redzu tādus kā karavīrus, zirgus un palsus karogus, gluži kā mākoņu šķieznas, un šķēpus kā dzelkšņu krūmāju miglainā nakti. Miroņi nāk līdzi.
   —  Jā, Miroņi jāj nopakaļ. Ir saukti, — Elladans sacīja.
   Beidzot pulks izkļuva no aizas tik piepeši, it ka būtu izniruši no klints plaisas. Priekšā pletās varena augstkalnu ieleja, un strauts, kurš skrēja līdzās, tur metās lejā pa neskaitāmām kāpem, salti skanēdams.
   —   Vai te maz vēl Viduszeme? — Gimlins ieprasījās, un Ella­dans atbildēja: — Aiz muguras, tur augša, esam atstājuši Mort- hondas izteku — tā ir gara, salta upe un galu galā ietek tai jūrā, kas apskalo Dolamrotas mūrus. Kālab tai šāds vārds dots, tu, jādomā, nevaicāsi: cilvēki Mortbondu sauc par Melnsakni.
   Morthondas ieleja meta varenu ieloku, kas dienvidos atdū­rās pret stāvām kalnu klintīm. Lēzenās nogāzes bija ar zaļi no­augušas, bet šai stundā viss rādījās pelēks, jo saules pie debesīm vairs nebija — tālu lejā cilvēku mitekļos mirdzinājās gaismiņas. Ieleja bija auglīga, un te mita daudz ļaužu.
   Tad, pat galvu nepagriezis, Aragorns nokliedzās lik skaļi, lai visi dzird: — Draugi, nogurumu aizmirstiet! Tagad jājiet — jājiet! Mums jātiek līdz Erekas akmenim, iekams diena galā, un ceļš vel priekšā garš. — Tā viņi neatskatīdamies trieca zirgus pa kalnu pļavām, līdz nonāca pie tiltiņa, pārsviesta pār manāmi piebrie­dušo straumi, un otra pusē uzgāja ceļu, kas veda zemāk ieleja.
   Ciematnieki, viņiem tuvojoties, mājās nodzēsa gaismekļus un aizslēdza durvis, bet tie, kas bija lauka palikuši, šausmās klie­dza un neprātā ņēma kājas pār pleciem, mukdami ka vajātas stirnas. Un kliedzieni tumstošajā nakti vēstīja vienu un to pašu: — Miroņu ķēniņš! Miroņu ķēniņš nak virsū!
   Tālu lejā šķindēja zvani, ļaudis, Aragornu ieraudzījuši, bēga, kur patapdami, bet Pelēkais pulks steidzās, zirgus triekdami tā, it ka kam pakaļ dzītos, līdz lopiņiem jau kājas atsacījās klausīt. Tā, kad vēl pusnakts nebija klāt un tumsa biezēja tik melna ka pirmiņ kalnu alās, viņi pēdīgi nonāca pie Erekas akmens.
   Miroņu šausmas pār šo kalnu un tukšaini visapkart bija g'ulušas ilgi. Jo kalna galā stāvēja melns akmens — apaļš ka mil­zīgs globuss, cilvēka augumā, kaut arī pa pusei zemē iegrimis. No skata tas šķita ne no šīs pasaules nācis, it ka no debesīm no­kritis, ka viens otrs ari domāja, taču (ie, kas joprojām atminējās rietļaužu teikas, zināja teikt, ka akmens atnests no Nūmenoras drupām un šeit Isildura nolikts. Neviens no ielejas ļaudīm ne­iedrošinājās tam tuvumā rādīties un ari mājas ceļa tikai pa gabalu, jo klīda runas, ka te rēgiem pulcēšanās vieta, kur viņi šausmu laikos sanāk, akmeni apstāj un čukstus sarunājas.
   Pie šā akmens pulks nonāca melnā tumsā un apstājās. Tad Elroīrs pasniedza Aragornam sudraba ragu, un viņš tajā iepūta, un tiem, kas blakus bija, izlikās, ka tūliņ par atbildi iedziedas citi ragi, it kā skaņa atbalsotos talinas, dziļās alās. Citādi valdīja mēms klusums, tomēr visi nomanīja, ka visapkārt kalnam, kur pulks stāvēja, bija sanācis varens karaspēks, un no kalniem lejup kā rēgaina elpa novilnīja salta vēja pūsma. Bet Aragorns nokāpa rio zirga un, nostājies pie akmens, ar sparu iesaucās:
   —  Vārda lauzēji, kālab esat nākuši?
   Un no nakts tumsas atskanēja atbilde, it kā no tālienes nāk­dama:
   —  Lai doto vārdu turētu un tiktu pie miera.
   Tad Aragorns teica: — Tā stunda pēdigi ir situsi. Es došos uz Pelargiru, kas pie Anduīnas, un jums bus nākt man l īdzi. Un, kad visa šī zeme būs no Saurona kalpiem šķīstīta, es uzskatīšu vārdu par piepildītu, jūs būsit mieru iemantojuši un aiziesit mūžībā. Jo es esmu Elesārs, Isildura Gondoras mantinieks.
   To teikdams, viņš lika Halbaradam attīt lielo karogu, ko dandani bija līdzi veduši, un — raugi! — tas bija melns, un, ja ari tur bija kas virsu šūdināts, viss slēpās tumsā. Iestājās klusums, un visu garo nakti vairs neatskanēja ne čukstiens, ne nopūta. Pulks apmetās līdzās akmenim, bet ar miegu bija, kā bija, jo virsu mācās bailes no miroņiem, kas bija sastājuši visapkārt.
   Bet, kad atausa salts un pelēks rits, Aragorns strauji pielēca kājas un veda pulku ceļā — tādu steigu un spēku izsīkumu vēl nebija pieredzējis neviens no viņiem, izņemot Aragornu pašu, un uz priekšu viņus dzina tikai Aragorna griba. Ko tādu nebūtu varējis izturēt neviens cits no mirstīgajiem ļaudīm — tikai zie­meļu dandani un līdz. ar viņiem rūķis Gimlins un elfu Legolass.
   Šķērsojuši Tarlangas pāreju, viņi iejāja Lamedonā, un reg'u karapulks, bailes sēdams, mina viņiem uz papēžiem, līdz visi nonāca Kalembelā, kas pie Sirilas, un saule asinssarkana norie­tēja aiz Pinnatgeliniem tālu rietumos, viņiem aiz muguras. Pil­sētiņa un Sirilas brasli bija ka izmiruši, jo liela daļa vīru bija aizgājuši kara, bet visi palicēji, padzirduši baumas, ka tuvojas Miroņu ķēniņš, aizmukuši kalnos. Taču nākamajā diena rīts vairs neatausa, jo Pelēkais pulks iejāja Mordoras vētras tumsībā, no mirstīga acu skala pagaisdami, bet miroņi devas viņiem līdzi.

   Tagad visi ceļi, saplūzdami vienkopus, skrēja uz rītiem, pre­tim karam un uzbrūkošajai tumsībai. Un brīdī, kad Pīns stā­vēja pie Gondoras Lielajiem vārtiem un noskatījās, kā pilsētā iejāj Dolamrotas ķēniņdēls ar visiem karogiem, Rohānas ķēniņš pa kalnu nogāzes takām tuvojās Svētkalnam.
   Diena sliecās pret vakaru. Pēdējos saules staros jātnieki meta garas, asi iezīmētas ēnas, kas slīdēja viņiem pa priekšu. Murdo- šajos egļu mežos, kas klāja stāvās nogāzes, jau bija savilkusies tumsa. Ķēniņš jāja gausi — aiz muguras bija gara diena. Taka, apmetusies ap milzīgu, kailu klintsbluķi, ienira klusi šalcošu koku paēnā. Viņi jāja aizvien uz leju, izkārtojušies līčloču virtenē. Pē­dīgi notikuši aizas dibenā, viņi attapās, ka palejā jau savilcies vakars. Saules pie debesīm vairs nebija. Pār ūdenskritumiem gū­lās krēsla.
   Augu dienu tālu lejā vidēja mutuļojoša straume, kam izteka bija meklējama aiz muguras atstātajā kalnu pārejā: upe bija iz­grauzusi šauru gultni starp priežu klātajām klintīm, un nu, izlau­zušies no akmens sprosta, tā iztecēja ielejā, kur plašāks. Jātnieki turējās straumei gar krastu, un piepeši skatam atklājās Tirpuleja, vakara gaisā ūdens šalkoņas piepildīta. Tur pāri akmeņiem puto­dama brāzās baltā Sniegava, aprijusi sīkāko upiti un steigdamās lejup uz Edorasu, zaļajiem pakalniem un līdzenumiem. Projām pa labi ielejas galā slējās varenais Starkorns, kam apjomīgais stāvs tinās mākoņos, bet kalna robotā smaile, mūžam sniegiem klāta, vizēja augstu pāri pasaulei: pret rītiem — zilpelēka, pret vakariem — saulrietā sarkana notraipījusies.
   Merijs brīnīdamies vērās uz šo savādo zemi, par kuru garaja ceļā bija daudz teiksmu saklausījies. Debesu te nemaz nebija — viņa skatam atklājas tikai krēslas pielietas aizas, kam cauri atkal un atkal vidēja tikai kraujas un nogāzes, aiz katra klinšu krāvuma atkal nākamais vai miglā titi, draudīgi bezdibeņi. Brītiņu viņš sedeja, pa pusei sapņos iegrimis, klausīdamies ūdens čalā, tum­sas pielieto koku šalkoņā, klinšu krakšķēšana un neaptveramajā, nogaidošajā klusumā, ko nekādas skaņas nespēja nomākt. Meri­jām kalni patika — pareizak, viņam allaž bija paticis tos iedomā­ties, klausoties stāstus par tālam zemēm, kur tādi pieminēti. Taču tagad prātam neaptveramais Viduszemes svars viņu spieda vai pie zemes — uzmācās karstas ilgas no tā milzuma noslēpties, nobēgt klusā istabiņā, pie pavarda.
   Viņš bija gaužām nokausēts — jāja viņi gan lēnām, tomēr atpūtušies netika gandrīz nemaz. Teju trīs nogurdinošas dienas viņš stundām ilgi bez mitas bija seglos kratījies pa pārejām, ga­rām ielejam un pāri neskaitāmiem strautiem. Dažviet, kur ceļš bija platāks, viņš jāja blakus ķēniņam, nemanīdams, ka daudzi jātnieki smaida, abus līdzās redzēdami: hobits ar mazo, pinkaino, peleko poniju un Rohānas ķēniņš ar viņa vareno, balto zirgu. Tad viņš ar Teodēnu runājās, stāstīdams par savām mājām un dalieniešu ieražām un pats klausījās teiksmās par mustangrimu zemi un sendienu varenajiem. Tomēr lielākoties, sevišķi pēdējā dienā, Merijs savā nodabā jāja ķēniņam nopakaļ, nebilzdams ne varda un lūkodams saprast rohāņu gauso, daiļskanīgo runu, kas bija saklausāma aiz muguras. Tā bija valoda, kurā šķitās esam papilnam pazīstamu vardu, tikai izrunātu krāšņāk un svarīgāk nekā Dalienā, taču vārdus nekādi neizdevās salikt kopā. Reizu­mis kāds jātnieks rohāņu skanīgajā balsī uzsāka uzmundrinošu dziesmu, un Merijs samanīja'sirdi krūtis salecamies, kaut ari vi­ņam nebija ne jausmas, kas dziesma teikts.
   Tik un tā ap dūšu bija vientulīgi, un tagad, pret vakaru, tik ļoti ka nekad. Viņš iedomājās Pinu — diez kur tas aizkūlies šajā ērmotajā pasaulē? Un kas būs ar Aragornu, Legolasu un Gim- linu? Tad ka ledusauksts dūriens sirdi iedzēla doma par Frodo un Semu. — Viņus pavisam esmu aizmirsis! — Merijs pats sevi no- kaunināja. — Tomēr tie abi svarīgāki par mums, parejiem. Un nācu taču, lai viņiem palīgos butu, bet kur nu viņi ir? Bus vai simtiem jūdžu projām, ja maz vēl dzīvajos. — Viņš nodrebēja.
   —  Pēdīgi Tirpuleja! — Ēomers bilda. — Musu ceļš jau teju galā. — Visi apstajas. Aizas galā sākās krauja, kur taka stāvi lai­dās lejup. Priekšā kā caur šauru loga spraugu pazibēja skats uz mijkrēslī tītu plašu ieleju. Upes krastā mirdzinājās viena vienīga gaismiņa.
   —  Šis ceļš, kazi, galā, — Teodēns sacīja, — taču man vēl tālāks priekšā. Viņunakt bija pilnmēness, un no rīta jāšu uz Edorasu, uz rohāņu pulcēšanos.
   —  Ja tu uzklausītu manu padomu, — Ēomers klusītēm teica, — pecak tu atgrieztos še, līdz karš galā — zaudēts vai uzvarēts.
   Teodēns pasmaidīja. — Nekā nebija, mans dēls, jo tā es tevi dēvēšu, nelej nu man Cērmēles medu ausīs! — Saslejies seglos, viņš paveras atpakaļ, uz garo jātnieku virteni, kuras gals pagaisa pustumsā. — Gari gadi radas aizritējuši, kamēr šīs dienas uz vakariem mēroju, taču uz spieķa es balstīties vairs neiešu. Ja karš būs zaudēts, ko man līdzēs kalnos bēdzināties? Un ja gala būs uzvara, kas tur par bedu, pat ja kritīšu kau jā, pēdējos spēkus atdodams? Tomēr tas var pagaidīt. Šonakt gulēšu Svētkalna cietoksnī. Mazākais, viens mierīgs vakars mums vēl ir lemts. Jāsim nu!
   Mijkrēslim biezējot, viņi nojaja ieleja. Te Sniegava tecēja gar kalnu sienu, kas slējās ielejas rietumos,- un taka drīz atdūrās pret braslu, kur upe, skaļi burzguļodama, pari akmeņiem brāzās pavisam sekla. Pie brasla bija izlikta sardze. Ķēniņam tuvojoties, pulks vīru izlēca no klinšu paēnas, un jātnieku pazinuši, prieka iesaucās: — Ķēniņš Teodēns! Ķēniņš Teodēns! Rohanas ķēniņš pārradies!
   Tad viens gari iepūta ragā. Pāri ielejai aizvēlās atbalss. Par atbildi iedūcās citi ragi, un upes otrā krastā iemirdzējās ugunis.
   Piepeši augstu virs galvas, it kā no dobas alas nākdams, ieskanējās varens tauru koris, daudzas balsis sabalsojās viena un satricināja gaisu tā, ka klinšu sienas norībēja.
   Tā Rohānas ķēniņš no vakariem ar uzvaru atgriezās Svēt­kalna, kas Balto kalnu piekaje. Priekšā jau bija sapulcējies viss viņa atlikušais karaspēks — saņēmuši vesti par ķēniņa iera­šanos, karavadoņi jāja viņam pretim uz braslu, lai nodotu vēstis no Gendalfa. Visiem priekšgalā bija Dunhers, Tirpulejas virs- vadonis.
   —   Valdniek, pirms trim dienām rītausmā no vakariem uz Edorasu kā vējš atjoņoja Zibens, — viņš stāstīja, — un Gendalfs atnesa vēsti par tavu uzvaru, kas mums sildīja sirdi. Taču viņš arīdzan pavēstīja, ko tu biji vēlējis teikt — lai jātnieki sapulcējas drīzāk. Un tad pāri nāca Spārnotā ēna.
   —  Spārnotā ēna? — Teodēns pārjautāja. — Arī mēs to redzē­jām, tikai nakts melnumā, iekams Gendalfs devās projām.
   —  Kazi, tā, valdniek, — Dunhers piekrita. — Tomēr tā pati vai cita, no skata līdzīga, tumsība gaisos kā briesmots putns, vēl šont pārlaidās Edorasai pāri, un visi tur šausmās drebēja. Jo ta gāzās lejup uz Meduseldu, un, teju līdz jumta korei tikusi, iz­grūda brēcienu, no kam mums sirds stājās pukstēt. Tad Gendalfs mums deva padomu nepulcēties klajā laukā, bet tikties ar tevi šepat, ielejā, kur kalni apkārt. Un viņš vēlēja mums ugunis vairs nedegt un nekurt, ja vien citādi nevar. Tā arī darījām. Gendal- fam runa bija barga. Paļaujamies, ka tu arīdzan būtu to pašu vēlējis. Tie pesteļi Tirpulejā vairs nav manīti.
   —  Ir labi, — Teodēns teica. — Tagad jāšu uz cietoksni un tur, iekams došos pie miera, tikšos ar karavadoņiem. Lai visi nāk pie manis, cik drīz vien var!
   Tālāk ceļš veda uz rītiem, taisni pāri ielejai, kas tur bija ne vairāk kā pusjūdzi plata. Zeme bija līdzena, visapkārt, vakara tumsā gluži pelēkas, kuploja pļavas, bet priekšā, ielejas viņā galā, Merijs redzēja nelīdzenu klints blāķi, reiz Starkorna daļu, ko neatminamos laikos upe bija atšķēlusi.
   Visas klajākas vietas bija ļaužu pilnas. Viena daļa spiedās ceļmalā, no vakariem ieradušos ķēniņu un jātniekus sveikdami ar līksmām gavilēm, bet aiz viņiem garas rindās virknējās teltis un slieteņi, piesieti zirgi, slējās ieroču grēdas un šķēpu kaudzes, spurainas kā nesen sastādītu krūmu biežņa. Patlaban viss vare­nais pulks tinās krēslā, tomēr par spīti saltajam nakts vējam, kas vilka no kalniem, nekur nebija manāms ne gaismeklis, ne iekurts sārts. Šurpu turpu soļoja siltos apmetņos ievīstījušies sargkareivji.
   Merijs prātoja — nez, cik te jātnieku pavisam sanakuši. Bie­zējošajā tumsā skaitu noteikt nebija iespējams, bet karaspēks izskatījās varen liels — lēšams daudzos tūkstošos. Kamēr viņš raudzīdamies staipīja kaklu, ķēniņa pulks pajāja zem pārkares ielejas austrumpusē, taka piepeši cēlās kalnup, un Merijām no brīnumiem pavērās rnute. Tādu ceļu, kāds nu bija zem kājām, viņš nemūžam vel nebija redzējis — neskaitāmos gados radītu cilvēka roku darbu, kas nebija nekādā dziesmā apdziedams. Tas vijas kalnup, mezdams lokus kā čūska, izcirsts kailā klintī. Kā stāvas kāpnes tas līkločos šāvās augšup. Zirgi tur uzkāpt varēja, ari pajūgi bija palēnām vilkšus uzvelkami, bet ienaidniekam, ja ceļu sargāja aizstavji, te cauri likt nebija ko cerēt, ja nu tāds gluži no gaisa virsū nekrita. Ik ceļa pagriezienā slējās lieli ak­mens bluķi, izcirsti cilvēka veidolā, — milzīgi, lempīgiem locek­ļiem tie tupēja sēdus uz sakrustotām kājām, druknās rokas sali­kuši par apaļajiem vēderiem. Dažiem gadu gaitā kādreizējie vaibsti bija pavisam sadiluši, palikuši vien melni redzokļu cau­rumi, kas joprojām sērīgi vērās uz garāmgājējiem. Jātnieki uz tēliem tik tikko pameta skatu. Tos šeit dēvēja par vadatāliem un neko daudz neņema vērā: kādreizējo varu tie bija zaudējuši, bīties no tiem neviens vairs nebijās, taču Merijs akmeņus uzlū­koja ar apbrīnu un teju tādu ka žēlumu, jo mijkrēsli tie slejās pavisam skumīgi.
   Pēc kāda laika atskatījies, viņš ieraudzīja ieleju jau vairākus simtus pedu lejāk, bet tālumā, pustumsā, aizvien vēl kustēja jāt­nieku līčloču virtene: rohāņi brida'pāri braslam un gar ceļmalu soļoja turp, kur viņiem bija iekārtotā nometnes vieta. Uz cietok­sni kalnā kāpa tikai ķēniņš ar saviem sargkareivjiem.
   Pēdīgi ķēniņa pulks nonāca kraujas malā, un ceļš kalnup, dziļi iecirties klintī, pēc īsa cēliena augšup izgāja plašā līdze­numā. To šeit dēvēja par Firienfeldu — zaļa, ar zāli un viršiem klata kalnu pļava, kas zēla augstu virs Sniegavas līkločiem dziļ- lejā, iegūlusi klēpi varenajam kalnu krāvumam: dienvidos Star- korns, bet ziemeļos — zāgzobja Irenzāga blāķis, no kurienes jāt­niekiem pretim vērās drūmi melnā Apsēstā kalna Dvimorberga siena, sliedamas augšup iz tumšām priedēm apaugušajām stāva­jām nogāzēm. Sašķeldami augstieni uz pusēm, tur divās rindās bija sastājuši bezveidīgi akmens bluķi — tālākie, mijkrēsli saruk- dami mazumā, ieslēpās kokos. Kas iedrošinājās to ceļu iet, drīz nonāca melnajā Dimholtā Dvimorberga pakājē, līdz baigajam akmens stabam un aizliegto vārtu bezdibenīgajai tumsībai.
   Tāds bija melnais Svētkalns, sen aizmirstu ļaužu roku darbs. Kā viņiem vārdā, neviens vairs nezināja, tas nebija pieminēts nedz dziesmā, nedz. teiksmā. Kālab viņi te visu ta cēluši — kā pilsētu, slepenu svētnīcu vai ķēniņu kapenes —, Rohānā neviens ne­zināja teikt. Celtnieki bija strādājuši Melndienās, kad neviens burinieks vēl nebija piestājis rietumkrastos, kad no dandanu Gondoras vēl nebija ne miņas, un nu viņi bija pagaisuši, iepakaļ atstājuši vien vecos vadatālus, kas joprojām tupēja ceļa līkumos.
   Merijs vērās uz akmens bluķiem: tie bija laika zoba sa­grauzti, samelnējuši, cits sašķiebies, cits nogāzies garšļaukus, cits iešķēlies vai pārlūzis — gluži kā divkārša savecējušu, kāru zobu rinda. Diez kas tie tādi, viņš ieprātojās un cereja, ka ķēniņš tur, tumsā, nedosies. Tad viņš ieraudzīja abpus akmeņu ceļam pul­ciņos saceltas teltis un slieteņus, taču no kokiem pa gabalu — it kā raujoties nostāk, uz klints kraujas pusi. Varen daudz telšu bija pa labi, kur Firienfelda plašāka, pa kreisi nometne bija mazāka un pašā vidū tai slējās augsta telts. No turienes palaban viņiem pretim steidzās kāds jātnieks, un ķēniņa pulks nogriezās no ceļa.
   Tuvāk ticis, Merijs atskārta, ka jātnieks ir sieviete — mijkrēslī vizēja viņas garie mati, sapīti pīnēs, tomēr galvā bruņcepure, līdz vidum viņa bija satērpusies kā kareivis un zobenu apjozusies.
   —  Esi sveicināts, Rohanas valdniek! — viņa sauca. — Tava atgriešanās man priecē sirdi.
   —  Un tev, Ēovin, — Teodēns atsaucās, — vai tev labi klājies?
   —   Ir labi, — viņa atteica, tomēr Merijām šķita, ka balss jau­navu nodod, — gandrīz likās, ka viņa raudājusi, ja vien tas butu domājams no tāda, kurš tik bargs no vaiga. — Ir labi. Ļaudīm nenācās viegli, piepeši no mājām izrautiem, ceļa doties. Dažs ne­skopojās ar skarbiem vārdiem, jo ilgs laiks aizritējis, kopš pēdē­joreiz karš mūs no zaļiem laukiem aiztriecis, taču neko ļaunu neviens nav pastrādājis. Tag'dd visur kārtība, tu redzi. Un nakts­guļai vieta jums gatava — saņēmu par jums sīkas ziņas un zināju, kurā stunda būsit klāt.
   —  Tātad Aragorns ieradās gan, — Ēomers noteica. — Vai vēl tepat?
   —  Nē, viņa vairs nav, — Ēovina atbildēja aizgriezdamās un pavērdamās uz kalniem, kas melnēja dienvidaustrumos.
   —  Kurp viņš devās? — Ēomers noprasīja.
   —  Es nezinu, — viņa atteica. — Uzradas līdz ar tumsu un va­karrīt aizjāja, iekams vēl saule bija kalngaliem pāri pacēlusies. Viņa vairs nav.
   —  Tu skumsti, meit, — Teodēns sacīja. — Kas lēcies? Saki, vai viņš nebilda ko par to ceļu? — Viņš noradīja uz tumstošo akmeņu rindu, kas stiepās projām uz Dvimorbcrgu. — Par Miroņtakam?
   —  Jā, valdniek, — Eovina teica. — Un nu viņš ir tumsībā, no kuras vēl neviens nav atgriezies. Nejaudāju viņu atrunāt. Viņa vairs nav.
   —  Tad mūsu ceļi ir šķīrušies, — Ēomers bilda. — Viņš nu pa­galam. Nāksies jāl bez viņa, un cerība mums iet mazumā.
   Viņi lēnām jāja tālāk pa zemo virsāju un kalnu pļavu, vairs nerunādami ne vārda, līdz nonāca pie ķēniņa telts. Tur Merijs ieraudzīja, ka viss jau saposts un arī viņš pats nebija piemirsts. Līdzas ķēniņa miteklim bija uzslieta maza, Merijām ciomāta telts, un tur nu viņš nosēdas, kamēr citi staigaja šurpu turpu, pie ķēniņa iedami un ar viņu apspriezdamies. Savilkās nakts, un tikai puslīdz samanāmie kalni vakaros ieterpas zvaigžņu rotā, bet rītos biezēja vienlaidus melnums. Akmeņu rindas palēnām ieslēpās tumsā, tomēr aiz tām vēl melnāks par nakts melnumu tumsa milzīgais Dvimorberga blāķis.
   —   Miroņtakas, — Merijs nomurmināja zem deguna. — Mi­roņtakas? Ko tad tas nozīmē? Nu visi mani pametuši. Visi aiz- devušies kādu likteni piepildīt: Gendalfs ar Pinu uz karu rītos, Sems ar Frodo uz Mordoru, un Nerimša ar Legolasu un Gitnlinu uz Miroņtakām. Bet laikam, necik ilgi, pienāks arī man kārta. Diez ko viņi visi te spriež, un kas ķēniņam padomā? Jo nu man jāiet līdzi, lai kurp viņš dosies.
   Ar drūmajām domām nokāvies, viņš piepeši attapas, ka vē­ders tukšs kā izslaucīts, un cēlas kājās, lai palukotu, vai šajā ērmotajā nometnē nav atrodams vēl kāds, kam gribas est. Taču tieši tobrīd noskanēja taure un kāds vīrs nāca saukt viņu, ķēniņa ieroču nesēju, valdnieku pie galda apkalpot.
   Lielajā teltī aiz izšūtiem aizkariem bija ierīkots savrups, ar zvērādām izklāts nodalījums, un lur pie* neliela galdiņa sēdēja Teodēns ar Eomeru un Ēovinu un Tirpulejas valdnieks Dunhers. Merijs, nostājies līdzās ķēniņa solam, pieraudzīja, lai viņam ne­trūkst ne ēdamā, ne dzeramā, līdz sirmgalvis, no dziļām pārdo­mām pamodies, hobitu uzlūkoja un pasmaidīja.
   —   Paga, Meriadoka jaunkungs! — viņš bilda. — Tev nebūs kājās stāvēt. Tev būs sēdēt man līdzās, kamēr esam te, kur mana zeme, un man sirdi ar stāstiem darīt vieglāku.
   Ķēniņam pie kreisās rokas tika izbrīvēta vieta, kur hobitam apsēsties, tomēr uz stāstīšanu viņu neviens nevedināja. Runas bija pavisam skopas, visi lielākoties eda un dzēra klusēdami, līdz beidzot Merijs, saņēmis dūšu, ievaicājās par to, kas viņu gaužām nomocīja:
   —  Divreiz, valdniek, esmu dzirdējis pieminam Miroņtakas, — viņš teica. — Kas tās tādas? Kurp Nerimša, tas ir, godājamais Aragorns, kurp viņš devies?
   Ķēniņš nopūtās, bet neviens nebilda ne vārda, līdz pēdīgi ierunājās Ēomers. — Mēs nezinām, un sirds mums smaga, — viņš sacīja. — Taču Miroņtakas… Tu pats pa tām esi pirmos soļus spēris. Nē, nedomāju ļaunu piesaukt! Tas ceļš, pa kuru šurp kalnā kāpām, ved uz vārtiem, kas tur, Dimholtā. Tak kas tiem viņpusē — cilvēkam nav zināms.
   —   Cilvēkam nav zināms, — Teodēns piebalsoja, — tomēr šis tas vēstīts senā teiksmā, ko nu retais piesauc. Ja vecās pasakās taisnī­ba, ko Ēorla namā tevs dēlam tālāk nodevis, aiz vārtiem Dvi­morberga pakāje ir slepena eja, kas ved kalna dzīlēm cauri — kurp, tas nogrimis aizmirstībā. Neviens nekad nav iedrīkstējies ejas noslē­pumus izdibināt, kopš Baldors, Brego dēls, pa vārtiem iegāja, pēc kam starp dzīvajiem vairs netika redzēts. Pārgalvīgi viņš solījās, tukšodams ragu dzīrēs, ko Brego bija savīkšis par godu nule uzcelta­jai Mcduseldai, un tā ari neiesēdās tronī, kam bija mantinieks. Ļaudis stāsta, ka to eju sargā Melndienās mirušie, kas necieš, ja dzī- vajie viņu slepenajās zālēs kāju sper, tomēr dažkārt gadās, ka viņi paši izslīd pa vārtiem kā ēnas' un lien lejup pa akmeņu ceļu. Tad Tiq)ulejas ļaudis cieši aizslēģo durvis, aizklāj logus un dreb bailēs. Taču laukā miroņi nāk reti — vien kad diži nemieri un nāve draud.
   —   Tomēr Tirpulejā runā, — klusu ierunājās Ēovina, — ka pavisam nesen, kad mēness nav bijis pie debesīm, liels, savādi ietērpts karapulks aiztriecies garām. No kurienes tāds nācis — neviens nezina, bet esot uzgājis pa akmeņu ceļu un pagaisis kalnā, itin kā tur būtu sanākšana norunāta.
   —  Tad kalab Aragorns devies turp? — Merijs jautāja. — Vai nezināt neko, kas tam butu par skaidrojumu?
   —  Ja vien viņš nav tev ka draugam bildis ko tādu, ko neti­kām dzirdējuši, — Ēomers sacīja, — nu starp dzīvajiem nav neviena, kam viņa mērķis zināms.
   —  Viņš man rādījās varen mainījies, kopš pirmoreiz ķēniņa nama tikāmies, — Ēovitia turpināja. — Drūmāks, novecojis. Kā nāvei parādā, es nospriedu, un tāds, ko nāve sauc.
   —  Kazi, tika saukts, — Teodēns noteica, — un sirds man saka — viņu man vairs neredzēt. Tomēr viņa dzīslās rit ķēniņa asins, un liktenis viņam dižs. Un lai tev tas par mierinājumu, meit, jo, rādās, tev vajag'a remdēt tās bēdas, ko tu ciet par šo viesi. Stasta, ka tolaik, kad ēorlingi no ziemeļiem augšup pa Sniegavu atnā­kuši, nestundā meklēdami vietas, kur patverties, Brego un viņa dels Baldors uzkāpuši pa kalna kapnem un nostājušies pie vār­tiem. Uz sliekšņa sēdējis sirmgalvis, neskaitāmu gadu nastas sa­liekts, reiz stalts un dižmanīgs, taču nu sarepējis kā laika zoba sagrauzts akmens. Tie abi veci patiesi par akmeni noturējuši, jo viņš tupējis nekustēdamies un nebildis ne varda, iekams viņi ne- satīkoja garām un pa vārtiem iekšā tikt. Tad balss no viņa nā­kusi kā no zemzemes un, abiem par brīnumu, runājusi rietļaužu mēlē: tas ceļš ir ciet. Abi apstājušies, sirmgalvi uzlūkojuši un redzējuši, ka tas vēl dzīvs, tomēr uz viņiem ij neskatījies. Tas ceļš ir ciet, balss atkal teikusi. To mirušie taisījuši un miroņi sargās, līdz tas laiks būs klāt. Tas ceļš ir ciet. — Un kad tas laiks būs klāt? — Baldors vaicājis. Tak atbildi nav dabūjis. Jo tobrīd vecais nomiris un nokritis uz mutes,-un neko citu par tiem, kas senlaikos kalnos mituši, mūsļaudis nav dabūjuši dzirdēt. Tomēr, kazi, pēdīgi tas noliktais laiks ir klāt un Aragorns tur tiks cauri.
   —   Tak kā lai cilvēks dabū zināt, vai laiks klāt vai ne, ja nemēģina pa vārtiem iekšā kāju spert? — noteica Homērs. — Hs to ceļu neietu, pat ja visi Mordoras karapuļi man pretim sastā­tos, es būtu viens kā pirksts un citur glābiņa nebūtu. Ak vai, kamdēļ tik smagā nestundā tādam dižvīram prāts tik nelāgi iegrozījies? Vai nešķīsteņu trūkst visapkart, ka jālien tādus mek­lēt zem zemes? Karš tepat zobu galā.
   Viņš apklusa, jo tobrīd laukā sacēlās troksnis: kāds balsī piesauca Teodēnu, sakliedzās sargi.
   Sardzes priekšnieks parāva vaļā aizkarus. — Še ir kāds virs, valdniek, — viņš pavēstīja, — Gondoras ziņnesis. Grib tūliņ stā­ties tava vaiga priekšā.
   —  Lai nak! — Teodēns atvēlēja.
   Ienaca liela auguma vīrs, un Merijs apspieda kliedzienu: pirmajā bridi viņam norēgojās, ka Boromirs atdzīvojies un at­griezies. Tad viņš atjēdzās, ka alojies: ienācējs bija svešinieks, kaut Boromiram tik līdzīgs kā brālis — stalts, pelēkām acīm un lepns. Ģērbies viņš bija ka jātnieks — l umšzaļš apmetnis par smal­kām važu bruņām, un bruņcepurei pašā priekšā bija iegrebta sudraba zvaigznīte. Rokā viņš turēja vienu pašu šautru, meln- spalvotu un ar tērauda atkarpēm, bet uzgalis bija nokrāsots sarkans.
   Noslīdzis uz ceļgala, virs pasniedza šautru Teodēnam. — Esi sveicināts, rohāņu valdniek, Gondoras draugs! — viņš teica. — Esmu Hirgons, Denetora ziņnesis, atvedu tev kara zirni. Gon- dorai barga nestunda. Rohāņi mums bieži nākuši talkā, bet nu valdnieks Denetors lūdz palīgā visus jūsu spēkus, cik driz vien var, citādi Gondora pēdīgi kritīs.
   —  Sarkanbulta! — Teodēns iesaucās, šautru satverdams tā, it kā būtu saņēmis sengaidītu aicinājumu, kas, pēdīgi pienācis, liek bailēs notrīsēt. Roka viņam drebēja. — Manos laikos sarkanbulta Rohānā nav ne reizi redzēta! Vai patiesi tik ļauni? Un kā vald­nieks Denetors domā — cik man to spēku, un cik driz jaudāsim palīgā tikt?
   —  Tas, valdniek, tev pašam labāk zināms, — Hirgons atbil­dēja. — Bet, necik ilgi, var lēkties, ka Minastirīta top aplenkta, un, ja vien nav jūsu speķos pārraut daudzkart stiprāku naidnieka loku, valdnieks Denetors lūdz teikt, ka, viņaprāt, labāk, ja rohāņu spēkavīri būs viņa mūriem iekšpusē, nevis kur laukā.
   —  Taču viņam zināms, ka mes esam ļaudis, kuri labprātāk karo jāšus un klaja laukā, ka tiklab dzīvojam izklaidus un jāt­nieki tik drīz vis nav Vienkopus sapulcējami. Vai nebUs tiesa, Hirgon, ka Minastirītas valdniekam zināms vairāk, nekā viņš liek vēstīt? Jo mums pašiem jau karš — kazi, manīji —, un nav tā, ka mēs tam nepavisam nebūtu gatavi. Gendalfs Pelēkais bijis musu vidū, un patlaban mēs pošamies ar kauju uz rītiem.
   —  Ko valdnieks Denetors par to visu zina vai nojauš, es ne­zinu teikt, — Hirgons atbildēja. — Taču mes patiesi esam gaužās sprukās. Mans valdnieks tev nesūla nekādu rīkojumu, vien lūdz pieminēt seno draudzību un sendotos solījumus un pašu labā darit visu, ko var. Pie mums atskrējušas vēstis, ka daudzi ritu ķēniņi aizjājuši Mordorai kalpot. No ziemeļiem līdz pat Dagor- ladas laukam plosās kaujas un dun karš. Dienvidos sakustēju­šies haradrimi, bailes uzgūlušas visai mūsu piekrastei, tālab no turienes palīgus sagaidīt cerības mazas. Pasteidzies! Jo muslaika liktenis izšķirsies pie Minastirītas mūriem, un, ja vilnis netaps tur apturēts, tas gāzīsies pāri visām skaistajām Rohānas pļavam, un tad glābiņā nebūs pat še, kalnu cietoksnī.
   —   Nelāgas ziņas, — Teodēns sacīja, — tomēr pa daļai jau nojaustas. Saki Denetoram, ka Rohānā, pat pati domādama drošībā esam, viņam dotos palīgā. Taču esam cietuši smagus zaudējumus kaujās ar nodevēju Sarurnanu, un mums vēl jāno­stiprina pašu robežas ziemeļos un rītos - ja reiz Denetoram tā­das vēstis. Un, ja Tumsas pavēlnieks nu tiktai varenībā pieņē­mies, viņš it viegli var mūs ieraut kaujā, iekams vēl būsim līdz Minastirītai likuši, tik un ta ar lielu speķu triekdamies upei pāri, viņpus Ķēniņvārtiem. Tak liksim apdomu pie malas. Mes nāk­sim. Kara sapulce nolikta uz ritu. Kolīdz visi būs sanākuši, dosimies ceļā. Es būtu varējis desmittukstoš šķēpiem bruņotu vīru sūtīt līdzenumam pāri jūsu naidniekiem par biedu. Nu, bīs­tos, bus mazāk, jo savus cietokšņus bez sargiem neatstāšu. Tomēr ne mazāk par sešiem tūkstošiem būs tādu, kam jāšu priekšgalā. Jo saki Denetoram, ka šajā stunda pats Rohānas valdnieks dosies uz Gondoras zemi, kauču atpakaļ neaizjās. Taču ceļš ir garš, un gan cilvēkam, gan lopiņam jātiek galā gana stip­riem, lai vēl spēks cīnīties. No rītdienas skaitot, vēl nedēļa nebūs apkārt, kad dzirdēsiet Ēorla dēlus ar kaujas saucienu nākam no ziemeļiem.
   —  Nedēļa! — Hirgons iesaucās. — Ja reiz citādi nevar, lai būlu. Taču pēc septiņām dienām, tā vien raugi, uziesit tikai sagrautus mūrus, ja kāds negaidīts palīgs neradīsies. Tomēr, mazākais, iztramdīsit orkus un melnišķus, kas dzīros Baltajā torni.
   —  Mazākais, to, — Teodēns noteica. — Taču es pats nule kā no kaujas un gara ceļa un tagad iešu pie miera. Nogaidi rīlu šepat. Tad pavērsies uz Rohānas kara sapulci un jāsi projām, acis papriecējis un pēc atpūtināšanās žiglāks. Rīts gudrāks par va­karu, un pa nakti prāts mēdz grozīties.
   To teicis, ķēniņš piecēlās, un līdz ar viņu visi pārējie. — Nu visi ejiet pie miera, — viņš sacīja, — un guliet saldi. Un tevis, Meriadoka jaunkungs, man šovakar vairs nevajadzēs. Taču esi gatavs - saukšu, kolīdz saule būs uzlēkusi.
   —  Būšu gatavs, — Merijs atsaucās, — pat ja liksi man jāt līdzi uz Miroņtakām.
   —   Nepiesauc ļaunu! — ķēniņš brīdināja. — Jo tādā vārda, kazi, ne viens vien ceļš dēvējams. Taču neteicu, ka likšu tev lai kādā ceļā līdzi jāt. Labu nakti!
   —   Nepalikšu iepakaļ, lai taptu pasaukts, kad visi būs pār- radušies! — Merijs burkšķēja. — Nepalikšu — neparko. — Un, to daudzinādams atkal un atkal, viņš savā teltī pēdīgi aizmiga.
   No miega viņu uzpurināja kāds vīrs. — Mosties, mosties, holbitla jaunkungs! — viņš sauca, un pēc laba brīža Merijs, atjē­dzies no saldajiem sapņiem, iztrūcies uzrāvās sēdus. Viņaprāt, joprojām bija dziļa nakts.
   —  Kas lēcies? — viņš prasīja.
   —  Ķēniņš tevi sauc.
   —  Bet saule taču vēl nav uzlēkusi, — Merijs iebilda.
   —  Nav gan, un šodien neuzlēks, holbitla jaunkungs. Tā vien radās — nekad vairs, kad tāds padebesis virsū. Tak laiks gan ne­stāv uz vietas, kauču saule pagalam. Pasteidzies!
   Raudams mugurā drānas, Merijs pavērās lauka. Pasaule tiriās mijkrēsli. Visu klāja itin kā rūsgana migla, un visapkārt viss vidēja inelnpelēks, nekas nemeta ēnu, valdija stings klusums. Ne no kādiem mākoņiem nebija ne miņas, ja nu vien tālu rietu­mos, kur visaptverošās tumsības palaga driskainā mala šļūca ar­vien tuvāk pamalei, laizdama cauri maķenīt gaismas. Virs galvas milža smags, drūms vienlaidu blāķis, un gaisma drīzāk dzisa, nevis pieņēmās spēkā.
   Laukā bija sastājis liels pulks ļaužu, visi vērās augšup, pūlis murdēja, visi no vaiga bija pelēki un saskumuši, dažs sabijies. Sašļucis viņš devās pie ķēniņa. Tur jau bija Gondoras jātnieks Hirgons, bet viņam blakus nu stāvēja vēl viens, Hirgonam li- dzlgs un tādā pašā ietērpā, tikai augumā mazaks un druknāks. Merijām ienākot, tas uzrunāja ķēniņu.
   —  No Mordoras nāk, valdniek, — viņš teica. — Sāka mākties virsu vakar ap saulrietu. Redzeju ceļamies no kalniem, kas tavas valstības Austrumfoldē, tad aizvelkamies debesim pāri, un augu nakti, kamēr jāju, tas vilkās nopakaļ, zvaigznes aprīdams. Nu tas milzu padebesis pārklājies pāri visam zemēm no šenes līdz pat Tumsas kalniem un tumst arvien melnāks. Karš jau sācies.
   Labu laiku ķēniņš sēdēja klusēdams. Beidzot viņš ierunājās.
   —  Tātad nu pēdigi esam sagaidījuši, — viņš sacīja, — to mūslaiku lielo kauju, kurā daudz kam būs bojā iet. Taču, mazākais, nav vairs ko slapstīties. Jāsim pa īsāko ceļu, pa klaju lauku, un triek­simies, cik spēka. Sapulce jāsāk tūliņ, nevienu, kas kavējas, vairs negaidīsim. Vai jums Minastirītā krājumi krietni? Jo nu mums jājāj liela steigā, apkrauties nedrīkstam — ņemsim līdzi tik vien edmaņas un ūdens, lai tiekam līdz kaujai.
   —  Krājumi mums lieli un sen sataupīti, — Hirgons atbildēja.
   —  Nastas atstājiet, jājiet, cik atri vien jaudājat!
   —  Tad norīko saucējus, Ēomer, - Teodēns teica. — Lai jāt­nieki kārtojas ceļam!
   Eomers izgāja no telts, tūliņ cietoksnī iedziedājās taures, no palejas atsaucas pulks citu, taču ne vairs tik dzidri un braši, ka Merijām bija šķitis vēl vakarvakarā. Spiedīgajā gaisā skaņu koris izklausījās apslāpēts un griezīgs, draudīgi ķērcošs.
   Ķēniņš uzlūkoja Meriju. — Es iešu karā, Meriadoka jaun­kungs, — viņš sacīja. — Pēc brītiņa došos ceļa. Atsvabinu tevi no kalpības, tomēr paturu tevi par draugu. Tev būs palikt šepat, un, ja velies, kalposi ķēniņmeitai Ēovinai, kas valdīs pār ļaudīm manā vietā.
   —  Bet… bet, valdniek, — Merijs stomījās,- — tev pieder mans zobens. Es, ķēniņ Teoden, negribu no tevis tā šķirties. Un visi mani draugi aizdevušies kaujā — kauna lieta, ja man jāpaliek iepakaļ.
   —  Bet mēs jāsim — zirgi mums lieli un ātri, — Teodēns teica,
   —  un, lai cik tev duša branga, ar tādiem lopiņiem tu jāt nevari.
   —   Tad piesieniet mani vienam tādam uz muguras, vai ļauj kaut pie kāpšļa turēties, - Merijs lūdzās. — Kājām skriet bŪs tālu, bet, ja nevaru jāt, kaut skriešus skriešu, lai vai kājas notrūkst un galā tieku pēc sazin cik nedēļām.
   Teodēns pasmaidīja. — Tad jau drīzāk es ņemtu tevi Baltkrēpim mugurā, — viņš sacīja. — Taču, mazākais, aizjāsi ar mani kopā līdz Edorasai un pavērsies uz Meduseldu, jo nu man ceļš turp. Tiktāl Strupis tevi aiznesīs — pa īstam auļot saksim vien tad, kad būsim tikuši līdzenuma.
   Tad piecēlās Eovina. — Nac nu, Meriadok! - viņa pasauca.
   —  Parādīšu, ko esmu tev pagādājusi. - Abi kopā devās laukā.
   —  Aragorns man lūdza tikai to vienu, — Ēovina sacīja, kamēr abi līkumoja starp teltīm, — lai sapošu tevi kaujai. Darīju, ko varēju. Jo sirds man saka — tev tādas mantības vel vajadzēs, iekams viss būs galā.
   Viņa aizveda Meriju līdz slietenim vietā, kur bija nometne ķēniņa sardzes vīriem, un tur ieroču glabātājs iznesa laukā mazu bruņcepuri, apaļu vairogu un vēl šo to.
   — Bruņu, kas tev būtu pēc mēra, mums nav, — Ēovina teica,
   —   arīdzan nav vaļas tādu važu kreklu izkalt, taču te tev būs stipras ādas kamzolis, josta un duncis. Zobens tev jau pašam.
   Merijs paklanījās, un ķēniņmeita viņam parādīja vairogu — līdzīgs bija Gimlinam ticis, un uz tā greznojās ģerbonis — balts zirgs. — Ņem to visu, — viņa vēlēja, — un nes uz labu! Paliec sveiks, Meriadoka jaunkungs! Tomēr, kazi, mēs ar tevi atkal reiz tiksimies.
   Tā nu tumstošajā mijkrēslī Rohanas ķēniņš posās ceļā, lai vestu savus jātniekus uz rītiem. Ap sirdi visiem bija smagi, un tumsība daudziem lika baiļoties. Bet rohāņi bija sīksti, savam ķēniņam uzticami ļaudis, un maz kurš šņukstēja vai kurnēja pat cietokšņa nometne, kur bija izmitināti Edorasas bēgļi — sie­vietes, bērni un sirmgalvji. Likteņa vaigs bija bargs, taču visi tajā raudzījās klusuciezdami.
   Divas stundas aizritēja atri, un tad ķēniņš jau sēdēja baltajā zirga, kas pustumsā vizēt vizēja. Teodēns izskatijas lepns un stalts, kaut mati zem augstās bruņcepures pār pleciem stīgoja sniega balti, un daudzi uz viņu vērās ar apbrīnu un saņēma dūšu, redzedami valdnieku tik drošu un bezbailīgu.
   Plašajos klajumos krāčainās upes krastos pulkos bija iz­kārtojušies teju piecdesmit un pieci simti līdz zobiem bruņotu jātnieku un daudzi simti vēl citu viru viegli apkrautos zirgos. Iedziedājās taure. Ķēniņš pacēla roku, un Rohānas karaspēks klusi sakustējās. Priekšgalā jāja divpadsmit ķēniņa nama viri, dižākie no jātniekiem. Aiz viņiem — pats ķēniņš ar Eomeru pie labās rokas. No Ēovinas valdnieks bija atvadījies jau augša, cietoksni, un atmineties to bija skumji, bet nu viņš domāja tikai par ceļu, kas priekšā. Ķēniņam nopakaļ jāja Merijs, Strupim mu­gura, un Gondoras ziņneši, un aiz viņiem vēl divpadsmit ķēniņa nama viri. Viņi jāja gar ciešam gaidošu jātnieku rindām — sejas tiem bija bargas un stingas. Bet teju pašā rindas galā viens pacēla skatu pretim, vērīgi uzlūkodams hobitu. Jauniņš, Merijs nodomāja, ar viņu saskatīdamies. Augumā par tiem citiem sī­kāks un kalsnāks. Samanījis dzidri pelēkās acis iemirdzamies, Merijs notrīsēja, jo piepeši viņš apjauta, ka jauneklim nav nekādu izredžu, ka tas dodas drošā nāvē.
   Viņi devās tālāk pa pelēko ceļu gar Sniegavu, kas brāzās akmeņiem pāri; cauri Zemtirpu un Augšteku ciematiem, kur melnajos durvju jomos vīdēja saskumušas sievietes, neskanēja nedz ragi, nedz cītaras, nedz vīru balsis, un tā sākās lielais gā­jiens uz rītiem, par ko Rohānas dziesmās tika vēstīts vēl daudzās garās paaudzēs.
   No Tirpulejas, kur tumsība, reiz pelēkā rītā savu cilti un pulku ved Tengela dels uz. Edorasu, kur Rohānas valdniekiem sentēvu kambari, miglas autos tīti, ar zelta spārēm, kas mijkrēslī palsas.
   Viņš atvadas māj brīvtautai savai,
   pavardam, tronim un kambariem plašiem, kur mielojies tika, pirms gaisma dzisa.
   Ceļš viņam zem kājām — bailes uz papēžiem, likteņvaigs priekšā. Nedz dotais vārds, nedz vasaļa zvērests nav ķēniņam laužams.
   Piecas dienas un naktis tālu uz rītiem
   Jāj Teodēns, līdzi jāj eorlingi
   caur Foldi un klaniem, un Firienu
   ar seštūkstoš šķēpiem uz Saulgādi,
   uz Mindolluīnu, kur Mundburga varena,
   jūras ķēniņu dienvidu pilsēta naidnieku ielokā, liesmotā gredzena.
   Liktenis apstāties liedz un atpakaļ griezties.
   Un tumsība aprij zirgus un jātniekus;
   pakavi aizdip un klusumā noslāpst: tā dziesmās ir teikts.
   Edorasa ķēniņš patiesi nonāca, kad tumsa savilkās arvien melnāka, kaut ari tobrīd bija vien pusdienlaiks. Tur viņš uz brīdi apstājās un savam karaspēkam piepulcēja vel savus trīs dučus jātnieku, kuri uz sapulci bija ieradušies novēloti. Iebaudījis mal­tīti, Teodēns atkal posās ceļā un laipni atvadijas no sava ieroču neseja. Taču Merijs vēlreiz lugšus lūdzās, lai ķēniņš viņu ņem līdzi.
   — Tādiem rumakiem kā Strupis ceļš nebūs pa spēkam — es jau teicu, — Teodēns atgādināja. — Un tādā kaujā, kādu mēs domājam izcīnīt Gondoras laukos, ko tu iesāksi, Meriadoka jaunkungs, kauču tev zobens pie sāniem un dūša brangāka par augumu?
   —  Kas to lai zina? — Merijs atteica. — Taču kālab, valdniek, tu mani pie zobena zvērināji, ja ne tālab, lai es tev blakus stā­vētu? Un negribu, lai par mani dziesmās dzied vien to, ka es mūžam iepakaļ palicis!
   —  Es tevi solījos pasargāt, — Teodēns iebilda, — un pieņēmu tevi, lai tu klausītu, ko es saku. Nevienam no saviem jātniekiem es tevi par nastu uzkraut nevaru. Būtu kauja manu vārtu priekšā, kazi, tavs veikumu dziesminieki apdziedātu, taču līdz Mund- burgai, kur valdnieks Denetors, mērojamas simt un divas līgas. Vairs es vārdus netērēšu.
   Merijs paklanījies vilkās projām pavisam sadudzis un blenz­dams uz jātnieku rindām. Pulki jau gatavojās doties ceļā — vīri sajoza ciešāk seglu jostas, piekārtoja seglus, glāstīja zirgus, dažs nemierīgi raudzījās uz melno, zemo padebesi. Nemanīts no mu­gurpuses kads pienāca klāt un pusbalsī ierunājās hobitam pie auss.
   —  Nepiekāpīgais ceļu allaž uzies — tā pie mums mēdz teikt, - viņš čukstēja, — pats zinu, ka tiesa vien ir. — Atskatījies Merijs ieraudzīja jauniņo jātnieku, ko bija ievērojis no rīta. — Tu gribi tikt līdzi Rohānas valdniekam — pec acīm redzu.
   —  Gribu gan, — Merijs atzinās.
   —  Tad tev būs jāt kopā ar mani, — jātnieks teica. — Sēdēsi man priekšā, zem apmetņa nobēdzinājies, kamēr netiksim labā gabalā un tumsa nesavilksies vēl jo melnāka. Tik labu gribu ne­der noniecināt. Nerunā vairs ne ar vienu — nāc!
   —  No tiesas paldies! — Merijs tencināja. - Pateicos, godatais, kaut nezinu, kā tev vārdā.
   —  Nezini? — jātnieks klusu atvaicāja. — Tad sauc mani par Dernhelmu.
   Tā notika, ka brīdī, kad ķēniņš devās ceļā, Dernhelrnam priekšā seglos sēdēja hobits Meriadoks un lielais, pelēkais ru- maks Brāzma lieko nastu ij nemanīja, jo Dernhelms bija miesās daudz vieglāks par vairumu viru, kaut ari izmanigs un sīksti veidots.
   Viņi jāja arvien dziļāk tumsībā. Vietā, kur Sniegava ieplūda Entavā, divpadsmit jūdzes no Edorasas, viņi vitolu audzē pār­laida nakti. Un tad atkal tālāk — cauri Foldei, cauri Robežklā- niem, kur pa labi, Gondoras pierobežā, Halifiriena paēnā, tumsa kalnu nogāzes, apaugušas ar vareniem ozolmežiem, bet pa kreisi pamalē smaga migla gūlās pār Enlavas grīvas barotiem pur­viem. Pa ceļam viņus panāca baumas par karu ziemeļos.Vientuļi jātnieki, triekdami zirgus neprātīgos auļos, atgādāja vēstis par ienaidniekiem, kas mācas virsū ritu robežām, par orku karapū- ļiem, kas izbradā Rohānas zemi.
   — Jājiet! Jājiet! — kliedza Ēomers. — Nu par vēlu griezties sāņus. Lai Entavas dumbrāji mūs sargā no sāniem. Nu mums jāsteidz. Jājiet!
   Un tā ķēniņš Teodēns atstāja savu zemi, jūdzes skrēja zem pakaviem cita pec citas, garām aizslīdēja bāku kalni: Kalenhads, Minrimmons, Erelass, Nardols. Bet bākugunis bija nodzēstas. Zeme gulēja pelēka un klusa, tumsība visapkārt pieņēmās spēkā, un cerība ik sirdi dzistin dzisa.

   Pinu pamodināja Gendalfs. Kambari dega sveces, jo caur logu
   spiedās tikai blāvs mijkrēslis. Gaiss bija spiedīgs itin kā pirms pērkona.
   —  Kas tagad par stundu? — Pins žāvādamies apvaicājās.
   —  Jau otrā garām, — Gendalfs atteica. — Laiks celties un sa­kopties. Pilsētas valdnieks tevi sauc — ieprasties jaunajos pienā­kumos.
   —  Un brokastis dos?
   —   Nē! Tās esmu pats pagādājis — līdz pusdienlaikam neko citu nedabūsi. Ēdmaņa tagad tiek dalita pēc rikojuma.
   I'ins nigri pavērās uz mazo klaipiņu un, viņaprat, gaužām niecīgo sviesta pikucīti, noliktu lidzās krūzei zilgana piena. — Kālab tu mani šurp atvedi? — viņš novilka.
   —  Pats labi zini, — Gendalfs atsaucās. — Lai paglābtu tevi no nedarbiem, un, ja tev šeit nepatik, atminies, ka pats vien nelaimē ieskrēji. — Pīns vairs nebilda pe vārda.
   Necik ilgi, viņš kopā ar Gendalfu atkal mēroja ceļu pa salto gaiteni uz Torņa zāles durvīm. Tur palsā pustumsā sēdēja Dene­tors — kā vecs, pacietīgs zirneklis, Pīns ieprātojās. Likās, ka vald­nieks kopš vakardienas nebija izkustējies no vietas. Denetors ar mājienu vēlēja Gendalfam apsēsties, bet par Pinu pagaidām neli­kās ne zinis. Tad sirmgalvis viņu uzlūkoja.
   —   Tā, Peregrīna jaunkungs, ceru, ka vakardienu aizvadīji izgudrēm un pec patikas. Kaut bīstos, ka galds šajā pilsētā gan skopāks, nekā tu vēlētos.
   Pinam uzmācās neomulīga sajuta, ka teju viss, ko viņš teicis vai darījis, pilsētas valdniekam jau zināms un Denetors nomana pat krietnu tiesu no ta, kas viņam prātā. Atbildi viņš palika parādā.
   —  Ko darīsi manā dienestā?
   —  Es spriedu, godatais, ka pats noteiksi, kas man darāms.
   —  Noteikšu ar', kad izdibināšu, kam deri, — Denetors atteica.
   —   Bet, kazi, izdibināšu jo drīzāk, ja paturēšu tevi blakus. Mans kambarkalps izlūdzies atvēli doties uz ārpulku, talab tev kādu laiku vajadzēs būt viņa vietā. Būsi man par kalpotāju, ziņnesi un sarunbiedru, kad nebūs kara un padomes lietas kārtojamas. Dziedāt proti?
   —  Jā, — Pins sacīja. — Mani ļaudis saka — gana labi. Taču mums, valdniek, nav dziesmu, kuras iederētos plašās zālēs un bargā nestundā. Mēs reti apdziedam ko briesmīgāku par vēju vai lietu. Un pa lielakai daļai mums dziesmas smīdināšanai domā­tas — vai par mielošanos, protama lieta.
   —  Un kālab lai tādas dziesmas neiederētos manās zālēs vai tādos laikos kā šie? Kālab lai mēs, ilgi tumsības pievārtē mituši, neklausītos atskaņās no zemes, ko tumsība nav skārusi? Varbūt samanīsim, ka modri neesam bijuši veltīgi, kaut ari pateicība būtu izpalikusi.
   Pinam sašļuka dūša. Doma, ka nāksies Gondoras valdniekam celt priekšā Dalienas dziesmas, viņam nepavisam nelikās vilinoša. Tās pašas jautrākās, ko viņš zināja vislabāk, jau nu negribējās dziedat nekādā ziņā — tās šādai reizei bija, nu, par daudz prastas. Tomēr pagaidam skaidrošanās tika aiztaupīta. Denetors acumirkli dziedāt nelika, bet pievērsās Gendalfam, viņu iztaujādams par rohāņiem, viņu nodomiem, un kādā amata Ēomers, kam Teodens tēvocis. Pins nejaudāja vien nobrīnīties, cik daudz valdniekam zināms par tik tālu tautu, kaut ari, viņš sprieda, pats Denetors jau ilgus gadus diez vai kur līdz svešām zemēm bija jājis.
   Pēdīgi Denetors pamāja Pinam, lai tas iet kādu laiku atkal savā vaļā. — Aizej līdz citadeles ieroču kambariem, — viņš lika,
   —   un sadabū sev Torņa livreju un bruņojumu. Būs pagādāts. Vakar norīkoju. Saposies un nāc atpakaļ!
   Izrādījās, ka valdniekam taisnība, un drīz vien Pīns bija ieģērbies svešādās, viscaur melni sudrabotās drānās. Viņš tika pie pamaza važu krekla, kam gredzentiņi bija it ka no tērauda kalti, tomēr piķa melnumā, un augstas bruņcepures, abpus rotā­tas ar kraukļa spārniem un vēl ar sudraba zvaigzni paša priekšā. Važu kreklam pāri bija velkams īss apmetnis — melns, bet uz krūtežas ar sudrabā izšudinātu Baltkoku. Vecās dranas tika salo­cītas un noglabātas, taču viņš drīkstēja paturēt pelēko Loriēnas apmetni, ja vien to nevilka, dienesta pienākumus pildot. Tagad Pīns, butu to pats zinājis, izskatījās pēc pavisam īsta Ernil i Phe- riannath, sīkaliņu ķēniņdēla, kā gondorieši viņu bija iesaukuši, tomēr viņš jutās pagalam neomulīgi. Arī tumsība kļuva aizvien nomācošāka.
   Tumšs un miglains bija augu dienu. No bezsaules lēkta lidz. vakaram spiedīgā krēsla tikai sabiezēja vēl jo dziļāka, un visi pilsētā bija pagalam nomākti. Augstu virs galvas milzīgs pade­besis, kara vēja nests, no Melnzemes gausi vilkās uz vakariem, gaismu aprīdams, bet lejā gaiss bija nekustīgs un smacīgs, it kā visa Anduīnas ieleja dzīvotu postoša negaisa gaidās.
   Ap vienpadsmito stundu, beidzot uz kādu laiku no dienesta pienākumiem atbrīvots, Pīns izgāja laukā un devās meklēt ko ēdamu un dzeramu, lai remdētu smago sirdi un grūlo dienestu darītu kaut cik vieglāk panesamu. Edamkambarī viņš atkal sa­stapa Bcregondu — tas nule bija atgriezies no posteņa Sardzes torņos, no kuriem bija pārlūkojama Pelennora un lielais ceļš. Abi kopa aizstaigāja līdz mūrim, jo Pins istabā jutās kā cietum­nieks un pat varenajā citadelē — kā sprostā iebāzts. Viņi atkal nosēdās turpat, kur viņdien tika ieturējušies un runājušies, — pie šaujamlūkas, kas vērās uz rītiem.
   Bija saulrieta stunda, taču milzīgais padebesis tagad bija aizvilcies lidz pašai rietumu pamalei, un, tikai pēdējā brīdi, pirms saule iegrima jūrā un satumsa*nakts, zemu pie apvāršņa uz atva­dām iegailējās nespodra blāzma, ko ari Frodo redzēja Krustcelēs noglāstām kritušā ķēniņa galvu. Bet lidz Pelennoras laukiem, kas slēpās Mindolluīna enā, rieta blāzma netika — tie gulēja rūs­gani un drūmi.
   Pinam likās, ka jau gadi aizritējuši, kopš viņš te sēdējis pir­moreiz — kādos pusaizmirstos laikos, kad viņš vēl bija hobits, bezrūpīgs ceļinieks, sazin cik briesmām izgājis cauri gluži ne­skarts. Tagad viņš bija tikai nieka kareivītis pilsētā, kurai drau­dēja jaudīgs uzbrukums; saposies lepni, bet drūmi — kā visi cietokšņa sargi.
   Citkārt un citviet Pīns varbūt par jauno kārtu būtu visnotaļ priecīgs, taču šobrīd bija skaidrs, ka ne no kādas izrādes ar pārģērbšanos te nav ne smakas, viss ir bezgala nopietni: viņš ir par kalpu bargam kungam, kuram draud nāves briesmas. Važu krekls bija smags, bruņcepure vilka galvu pie zemes. Apmetni Pins bija nosviedis uz sola. Novērsis gurdo skatu no leja tum­stošajiem laukiem, viņš nožāvājās un tad nopūtās.
   —  Diena tev bijusi grūta? — Beregonds bilda.
   —  Jā, — Pins atsaucās, — gaužam grūta: pagalam piekusu, dīkā gaidīdams un valdniekam par sulaini būdams. Sazin cik garas stundas dīdījos pie saimnieka kambara durvīm, kamēr viņš izrunājās ar Gendalfu, to ķēniņdēlu un citiem svarīgiem ļau­tiņiem. Un es, Beregonda kungs, neesmu radis citus pie galda apkalpot, kad pašam vēders rūc. Hobitam tas sūri nākas. Tu, droši, domāsi, ka man derētu to godu bijāt, kas man parādīts, bet kam man tas gods? Nudien, pat kumoss spriežas rīklē, kad tāds miglas blāķis virs galvas. Gaiss, paskat, viscaur sabiezējis un sabrūnējis! Vai jums te bieži tāds melnums, kad vējš no rītiem?
   —  Nav vis, — Beregonds atteica, — tāda laika šaipasaulē nav. To viņš savā jaunībā izperinājis — būs Ugunskalna dūmus šurp atvēlis, lai visiem aptumšo sirdi un skaidro prātu. Un tā arī notiek, no tiesas. Kaut pavelnieks Faramirs atgrieztos! Viņš vis neizbītos. Taču tagad — kazi, vai maz parradisies no tas tum­sības, kas viņpus upei?
   —  Jā, — Pīns piebalsoja. — Gendalfs arī raizējas. Manuprāt, viņš bija vīlies, kad Faramiru te, priekšā, neatrada. Un kur, diez, pats licies? Vel pirms pusdienlaika maltītes no valdnieka pa­domes aizgāja un arīdzan, manuprat, ne visai labā omā. Varbūt gaida sliktas ziņas.
   Piepeši, kamēr abi tā runājas, viņiem vardi sasala uz lupām — abi sastinga par akmeņiem, kam vien dzirde palikusi. Pins sara- vās kņūpus čokurā, ausis ar plaukstām aizspiedis, bet Beregonds, kas, Faramiru pieminēdams, tika paraudzījies lauka pa luku, palika stāvam kā stabs, izbīli ieplētis acis. Pins pazina šerminošo kaucienu, kas nule bija atskanējis: tadu pašu viņš jau sen tika dzirdējis Dalienas Purvājos, tikai tagad tas bija pieņemies speķa, tapis vēl jo naidpilnāks un caururba sirdi ka saindēts iesms, dzīslās ieliedams neglābjamu izmisumu.
   Beidzot Beregonds ar pūlēm pakustināja lūpas: — Klāt ir! — viņš teica. — Saņem dušu un paveries! Tur, lejā, ir tie nešķīsteņi.
   Pins negribīgi uzrāpās uz sola un paskatījās pāri mūra malai. Pelennora lejā tinās krēslā, pagaisdama tumsā, kur tikko saskatāma vidēja Dižupes straume. Bet tai pāri ka negaidīti uz­brukušas nakts plēksnes šaudījās pieci putniem līdzīgi veidoli — baisi kā maitasputni, tomēr vel par ērgļiem lielāki, nežēlīgi kā nāve. Te tie palaidās tuvāk, no mūriem teju ar šautru sasniedzami, te attālinājas.
   —  Melnie jātnieki! — Pins nomurmināja. — Melnie gaisa jāt­nieki! Bet skaties, Beregond! — viņš iesaucās. — Viņi taču kaut ko meklē! Skat, riņķo un laižas lejup, visu laiku, redzi, tur tēmē­dami! l ur kaut kas kust, redzi? Mazi, melni. Jā, cilvēki zirgos: četri vai pieci. Ou! Nejaudāju vairs izturēt. Gendalf! Gendalf, glāb!
   Atkal cēlās un krita spalgais kauciens, un viņš spruka nos­tāk no mura, elsdams kā ievainots zvērs. Vāri un itin kā gaužām tālu leja iedziedājās taure, saklausama cauri šerminošajam klie­dzienam: skaņa atvilnija no palejas, apraudamās ar augstu, ilgu noti.
   —   Faramirs! Pavēlnieks Faramirs! Tas ir viņa sauciens! — Beregonds iekiedzās. — Drošsirdis! Bet kā lai viņš tiek līdz vār­tiem — ja nu tiem draņķa pekles vanagiem vēl citi ieroči padomā? Nē, skat! Viņi turas. Lidz vārtiem tiks. Nē, zirgi sak trakot. Re! Vīri no segliem izmesti, bet skrien kajam. Nekā, viens vēl seglos, bet pie savejiem triecas. Tas būs Faramirs — viņam klausa ij lopiņi, ij cilvēki. Aā! Viens nešķistenis viņam virsū gažas. Palīgā! Palīgā! Vai neviens neies pie viņa lauka? Faramir!
   Nokliedzies Beregonds metas projām un aizskrēja tumsā. Nokaunējies, ka ļāvies izbilim, kamēr sargkareivis Beregonds pirmām kārtām domāja par pavēlnieku, kas viņam mīļš, Pins pieslejas kājās un pašķielēja leja. Tobrīd viņš pamanīja no ziemeļiem šurp šaujamies sudrabbaltu zibsni, it kā krēslas klāta­jos laukos būtu sadomājusi nokrist zvaigznīte. Zibsnis triecas tik ātri ka bulta un jo tuvāk, jo auga augumā, panākdams četrus vīrus, kas bēga uz pilsētas vārtiem. Pinam noregojās, ka zibsnis izstaro nespodru vizmu, melno tumsu pašķirdams, un, kad tas bija ticis vel tuvāk, viņam ausis itin kā iesitās dimdoša balss, gluži kā mūra velvēs atbalsodamās.
   —  Gendalfs! — Pīns iekliedzās. — Gendalfs! Viņš allaž ir klāt, kad ļaunāk vairs nevar iet. Auļo! Jāj, Baltais jātniek! Gendalfs! Gendalfs! — viņš kliedza ka zaudējis sajēgu — kā skatītājs varenās sacīkstēs, skubinādams skrējēju, kurš skubinātāju ne­maz nevar sakļausit.
   Bet nu jātnieku pamanīja arī melnās, uzbrūkošās ēnas. Viena, lokus mezdama, gāzās viņam virsū, taču Pins redzēja jātnieku paceļam roku, no kuras augšup pašāvās baltas gaismas kūlis. Nazguls, izgrūdis žēlu kaucienu, pacirtās sāņus, arī pārējie četri saminstinājās, tad, lokiem atkāpdamies stāvus augšup, aizlaidās uz rītiem, pagaisdami smagajā mākoņu blāķi, un Pelennorā tur, lejā, acumirklī it kā kļuva maķenīt gaišāks.
   Pīns skatījās, vai visas acis izskatīdams, un redzēja pirmītējo jātnieku ar Balto sastopamies un apstājamies, lai pagaidītu pārē­jos pienākam. Tagad turp steidzās arī tie, kas no pilsētas bija viņiem pretim izjājuši, un drīz viss pulks pazuda no skata ārmūru paēna — skaidrs, ka devās uz vārtiem. Noprazdams, ka tie visi tūliņ ies uz torni, pie pavaldoņa, viņš steidzās uz citadeles ieeju. Turp jau plūda ļaužu straume — visi, kas bija sacensību un iz­glābšanos redzējuši no pilsētas mūriem.
   Necik ilgi, no lejāko loku ielām augšup cēlās kņada, skanēja gaviles un vārdā tika daudzināts gan Faramirs, gan Mitrandirs. Pīns ieraudzīja lapas un divus jātniekus vadām zirgus gausā soli, bet uz papēžiem viņiem mina ļaužu pūlis. Viens bija balts, tomēr vizma viņam visapkārt bija pagaisusi un vaigs mijkrēslī gluži bāls, il kā pirmītējā guns būtu izdegusi vai aptumšota; bet otrs — melns, galvu nokāris. Abi nokāpa nO zirgiem un, ļāvuši, lai zirgupuiši Zibeni un to otro aizved uz staļļiem, piegāja pie vārtu sargiem: Gendalfs soļoja apņēmīgi, pelēkajam apmetnim aiz muguras plīvojot, joprojām kvēlei acīs gruzdot, bet tas otrais, viscaur zaļā tērpies, vilka kājas, mazliet grīļodamies, it kā būtu pārguris vai ievainots.
   Kad abi bija tikuši zem vārtu arkas, kur lukturis meta gaismas loku, Pīns izspraucās priekšā, un, kad viņš ieraudzīja Faramira bālo vaigu, hobitam aizrāvās elpa. Tā varēja izskatīties cilvēks, kam nācies ciest neizsakāmas izbailes vai mokas, tomēr viņš tās pārvarējis un nu aprimis. Lepns un nopietns viņš stāvēja, ar sargu runādams, un Pins, tā noraudzīdamies, nu atskārta, cik Faramirs gaužām līdzīgs savam brālim Boromiram, kurš Pinam, kas ap­brīnoja spēkavīra ķēnišķīgo, tomēr laipnīgo stāju, bija iepaticies jau no sākta gala. Tomēr Faratnirs viņa sirdi piepeši pamodināja kaut ko savādu, vēl ne reizi nepazītu. Te nu viņš bija — tikpat dižciltīgs un cēls, kāds reizumis atklājās Aragorns, varbūt ne tik ļoti dižciltīgs, toties saprotamāks un tuvāks: cilvēku ķēniņdēls, pasaulē nācis ne tik senos laikos, toties ar senļaužu cilts viedības uri skumju atblāzmu sirdi. Nu Pins saprata, kalab Beregonds viņu ar mīlestību piesauca. Faramirs bija vadonis, kam visi pakaļ dotos neatskatīdamies, ari Pīns pats — vienalga kurp, kaut tumsā, kur tie melnie spārni.
   —  Faramir! — viņš sauca citiem līdzi. — Faramir! — Un Fara­mirs, pilsētnieku balsu jūklī saklausī jis vienu svešādu, atskatījās, pavērās uz viņu lejup un izbrīnījās.
   —  Kur tu tāds gadījies? — viņš ievaicājās. — Sīkaliņš — Torņa livrejā! Kur…?
   Taču tobrīd Gendalfs nostājās viņam līdzās un ierunājās: — Viņš atnācis man līdzi no sīkaliņu zemes, — viņš teica. — Man Ildzi. Bet nekavēsimies. Vēl daudz kas runājams un darāms, un tu esi noguris. Viņš nāks kopā ar mums. Kā gan citādi — ja vien jaunie pienākumi viņam no galvas neizbirst vēl drīzāk nekā man, tūliņ viņš valdniekam būs vajadzīgs. Aiziet, Pīn, nāc līdzi!
   Pēdīgi viņi nonāca paša Gondoras valdnieka kambari. Tur ap ogļu pavardu tika salikti trīs ērli krēsli, atnests vīns, un tur Pins, neviena īsti neievērots, nostājās aiz Denetora krēsla, pats savu nogurumu teju piemirsis — tik dedzigi viņš kampa ik vārdu, kas tika laists pār lūpām. Iebaudījis balto maizi un vīna malku, Faramirs atsēdās pazemā krēslā tēvam pie kreisās rokas. Mazliet attālāk, valdniekam pie otras rokas, grieztā koka krēslā iekār­tojās Gendalfs, kas iesākumā itin kā snauda vien. Jo vispirms runaja Faramirs, klāstīdams tfkai par ceļu, kurā bija sūtīts pirms desmit dienām; viņš bija atvedis vēstis par to, kas Itīlijā, kurp virzās Naidnieks un viņa sabiedrotie, izstāstīja par kauju uz ceļa, kur tika satriekti Haradas vīri ar visu vareno kopu: kā jau kurš katrs karakungs medz savam kungam atskaitīties par to, kas jau daudzkārt dzirdēts, par nieka sadursmēm uz robežas, kuras, vēl nesen par svarīgām uzlūkotas, nu šķita bezjēdzīgas un sīkas.
   Tad piepeši Faramirs pavērās uz Pinu. — Taču nu nak kas savāds, — viņš teica. — Jo šis nav pirmais sīkaliņš, ko esmu re­dzējis soļojam pa dienvidzemēm, no ziemeļu teiksmām izkāpušu.
   Gendalfs, to padzirdis, tūliņ saslējās un sagrāba krēsla paro- ceņus, tomēr cieta klusu, tikai nozibināja acis uz Pina pusi tā, ka tas, jau gatavs iebļauties, tūliņ aizcirta muti. Denetors, viņus abus noskatījis, nolieca galvu it kā par zīmi, ka jau daudz ko nomanījis, iekams vel kas ticis bilsts. Palēnām, kamēr abi pārējie sēdēja klusi un nekustīgi, Faramirs izstāstīja, kas bija stāstāms, pa lielakai daļai raudzīdamies uz Gendalfu, tomēr reizumis viņa skats aizklīda pie Pina, it kā tas līdzētu labāk atsaukt prata atmiņas par tiem citiem, kas bija sastapti.
   Faramirs klāstīja, kā saticis Frodo ar kalpotāju un kas tika piedzīvots Hennetannūnā, un Pins pamanīja, ka Gendalfam rokas dreb, sažņaugušas griezto koku. Nupat tas likās baltas un gau­žām savecejušas, un, uz burvja rokām raudzīdamies, Pins piepeši samanīja spēju izbaiļu šalti — bija skaidrs, ka Gendalfs, pats Gendalfs nav isti savā ādā, pat pārbijies! Gaiss istabā bija spie­dīgs un nekustīgs. Beidzot, kad Faramirs bija izstāstījis, kā no ceļiniekiem šķiries un ka viņi apņēmušies doties uz Siritungolu, balss viņam aiztrūka — karavīrs nogrozīja galvu un nopūtas. Gendalfs pieleca kajas.
   —  Uz Siritungolu? Uz Morgulleju? — viņš noprasīja. — Kad, Faramir, kad? Kad jūs šķiraties? Cik ilgi viņiem bija ejams lidz tai posta lejai?
   —  Šķīrāmies tai rītā pirms divām dienam, — Faramirs teica. — No turienes līdz Morgulduīnai piecpadsmit līgu, ja gājuši būs tieši uz dienvidiem, un tad lidz posta tornim vēl piecas ligas uz rītiem. Drīzākais, gala viņi butu jaudājuši tikt šodien un, kazi, galā vēl nav. No tiesas zinu, par ko tu baiļojies. Bet tumsība nav viņu dēļ uzkritusi. Tā uzmācās jau vakar vakarā, pa nakti visu Itīliju aprldama. Skaidri zinu, ka Naidnieks mums uzbrukumu perina jau sen, un tā stunda bija nolikta jau tad, kad ceļiniekiem vēl es biju par sargu.
   Gendalfs ar soļiem mēroja istabu. — Tai rīta pirms divām dienam, teju trīs dienas ceļā! Cik tālu līdz tai vietai, kur šķī­rāties?
   —   Putnam lidojamas līgas divdesmit piecas, — Faramirs atbildēja. — Taču vēl drīzāk ierasties es nebūtu varējis pat gribē­dams. Vakarnakti pārlaidu Kairandrosā, Dižupes garaja sala uz ziemeļiem, kur mums postenis, bet šai krastā mums zirgi. Tum­sība savilkas, un es nopratu, ka jāsteidz, tālab džinos šurp ar trim citiem — vairak zirgu nebija. Pārējos aizsūtīju uz dienvi­diem, lai piepulcējas tiem, kas sarga Osgiliatas braslus. Nebūšu taču ko ļaunu sastrādājis? — Viņš uzlukoja tevu.
   —  Ļaunu? — Denetors iekliedzās, acis piepeši nozibinādams.
   —  Ko prasi? Tie vīri bija tev par apakšniekiem. Vai uz katra soļa man prasīsi, ko teikšu? Mana vaiga priekšā tu zemojies, taču kad tu pēdējoreiz savu prātu esi grozījis, manam padomam klausī­dams? Rau, runāji gludi, kā allaž, bet es… domā, neredzēju, kā tu no Mitrandira ne acu nenolaidi, sak, vai pareizi teikts, vai nav kas par lieku izpausts? Viņš jau kur tas laiks levi savā pusē pārvilcis. Mans dēls, tavs tēvs ir vecs, tomēr prātu vēl nav izkūkojis. Redzu un dzirdu kā senāk, un nu man zināms teju viss, ko raudzīji vien ar pusvārdu pieminēt vai noriji nepateicis. Zinu, kā daudzas miklas atminamas. Vai, manu Boromir, vai!
   —  Ja esmu darījis ko tādu, kas tev, tevs, aizdod dusmas, es vēlos, kaut būtu varējis tev padomu lugt, iekams tik smaga iz šķiršanās man uzgula par nastu, — Faramirs klusu atbildēja.
   —   Vai tālab tu būtu izspriedis citādi? — Denetors atteica.
   —  Tu, es lēšu, būtu rīkojies tieši tāpat. Es tevi pazīstu caurcau­rēm. Mūžam esi kārojis izlikties par tadu augstsirdīgu kungu, par tādu senlaiku ķēniņu — žēlīgu un smalku. īstai augstdzimtībai, kas mierīgi un droši troni sēž., tas, kazi, arī piedienētu. Taču smagā nestundā tāds žēlīgums var nāvē iegrūst.
   —  Lai tā būtu, — Faramirs noteica.
   — Lai tā butu? — Denetors iekliedzās. — Taču nejau tevi vienu pašu, godātais Faramir: nāvē esi iegrūdis arīdzan savu tevu un visu savu tautu, ko tagad, kad Boromira vairs nav, tev pienākums sargāt.
   — Tātad tu vēlies, — Faramirs vaicāja, — lai es būlu viņa vietā?
   — Jā gan, tieši to es vēlos, — Denetors atcirta. — Jo Boromirs bija man uzticams, nevis kādam burvim par mācekli. Viņš vis nebūtu tevu piemirsis un nenoniecinātu to, ko pats liktenis saujā iespiedis. Viņš man būtu pārvedis varenu velti.
   Uz brīdi Faramirs zaudēja apvaldu. — Es lūgšu tevi, mans tēvs, atminēties, kālab es, nevis viņš Itilija gadījās. Vismaz vienu- reiz tavs padoms tapa uzklausīts — nemaz ne tik sen. Minasti- rītas valdnieks bija tas, kurš Boromiru sūtīja ceļā.
   —  Nepilini nu indi tai kausā, ko pats sev esmu pielējis, — Denetors noteica. — Vai neesmu to lāsi pa lāsei izgaršojis ilgās, garās naktis, paredzēdams, ka mieles bus jo rūgtākas? Un nu es to redzu. Kaut viss būtu citādi! Kaut tas man būtu ticis!
   —  Paliec nu miera! — ierunājās Gendalfs. — Tev Boromirs to neparko nebūtu atgādājis. Viņš ir miris — kritis kā vīrs, lai nu dus mierā! Tomēr nemāni nu pats sevi. Būtu viņš pastiepis pēc tās mantas roku, paņemtu to pats sev par postu un pazušanu. Viņš to būtu paturējis pats, un tu nepazītu pats savu dēlu, kad viņš mājās parrastos.
   Denetora vaigs nocietinājās. — Ar Boromiru tev vis tik viegli nevedās, ko? Viņš liedzās dancot pēc tavas stabules, — viņš klusu sacīja. — Taču es biju viņam tēvs un saku — viņš būtu man to atgādājis. Tu, Mitrandir, kazi, esi gudrs, tomēr, nebūtu mīkstčau­lis, būtu gudrāks. Ir tāds padoms rodams, ko nedz burvji izperi­nājuši, nedz nelgas, kas bez apdoma rīkojas. Man te zināšana lielāka un dziļāka, nekā tu domā.
   —  Kāda tad ir ta tava zināšana? — Gendalfs apvaicājās.
   —  Gana liela, lai es nomanītu, ka no divējiem misēkļiem jā­vairās. Likt to mantu lietā ir bīstami. Taču šādā stundā iegrūst to rokās nesamanīgam sīkaliņam un sūtīt pie paša Naidnieka, kā tu un, rau, šis mans dēls esat izrīkojušies, — tas ir neprāts.
   —  Un kā būtu izrīkojies valdnieks Denetors?
   —   Ne vienādi un ne otrādi. Taču viens ir skaidrs — nekas viņu nepārliecinātu sūtīt to mantu tik šaubīgā gaitā, kur uz iz­došanos vien ģeķis var cerēt, kad mums neglabjama bojāeja draud, kolīdz Naidnieks tiks pie tā, ko reiz zaudējis. Nekā nebija: tā jānoglabā, jānobēdzina — jānobēdzina pašās tumšākajās dzī­lēs. Neaiztikta, es saku, ja vien viss vēl nav pagalam un citādi nevar, taču tur, kur viņš klāt netiek, ja vien neizcīna tādu uz­varu, ka viss, kas pēcāk būs, mums viena alga, jo vairs nebūsim dzīvajos.
   — Tu, godātais valdniek, kā allaž doma par Gondoru vien, — Gendalfs aizrādīja. — Bet ir vēl arī citi ļaudis un citas dzīves, kam but un notikt. Un man pašam — man žēl pat viņa vergu.
   —   Un kur tic citi meklēs atspaidu, ja Gondora kritīs? — Denetors vaicāja pretim. — Būtu tā manta pie manis, citadeles dziļmūru velvēs, mums nenāktos vis bailēs drebēt, tumsībā tupe- damiem, bīstoties paša ļaunākā, un padoms mums būtu skaidrs. Ja tu nepaļaujies, ka spēju tādu pārbaudi izturēt, tu mani vel nepazīsti.
   —  Tomēr nepaļaujos, — Gendalfs atteica. — Būtu paļāvies, varēju atsūtīt to mantu šurp, tavā glabāšanā, aiztaupīdams daudz raižu gan sev, gan vēl citiem. Un nu, kad klausos tavos vārdos, mana paļāvība vē*l iet mazumā — uz tevi es paļaujos ne vairāk kā uz Boromiru. Nē, pagaidi dusmoties! Šai ziņā es nepa­ļaujos pat pats uz sevi — liedzos to mantu ņemt, kaut man tā kā velte lika piedāvāta. Tu esi stiprs, Denetor, un tev joprojām pašam par sevi liela vara, tomēr, bulu tu pie tās mantas ticis, tā tevi būtu pazudinājusi. Kaut Mindolluina dzīlēs ierakta, tā, tum­sībai uzmācoties, sadedzinātu tavu pratu pa kripatai vien, un lidz ar tumsību jau nāks vel kas ļaunāks — drīz bus klāt.
   Uz bridi Denetora acis no jauna iegailējās, Gendalfu uzlūko­jot, un Pīns atkal nomanīja abus mēmi spēkojamies, tikai tagad šķita, ka abu skati saduras kā asmeņi, cīniņā zibsnīdami. Pins notrīsēja, gaidīdams baigu cirtienu, bet piepeši Denetors aprima un vienaldzīgi paraustīja plecus.
   —   Butu es! Būtu tu! — viņš noteica. — Tukši vārdi un minē­jumi. Tā aizgājusi tumsībā, un vien laiks rādīs, kāds tai liktenis. Un kāds mums. Ilgi nebūs jāgaida. Kamēr kaut cik vēl atlicis, lai nu visi, kas ar Naidnieku cīnās kā mācēdami, būtu uz vienu roku, un cerēsim, kamēr var, un pēc tam — lai pietiek dūšas brī­viem iet bojā. — Viņš paskatījās uz Faramiru. — Ko teiksi par Osgiliatas pulku?
   —  Stiprs nav, — Faramirs atbildēja. — Aizsūtīju turp Itīlijas pulku, lai spēka vairak, jau teicu.
   —  Ar to, lēšu, būs par maz, — Denetors sacīja. — Tur naks pirmais trieciens. Viņiem vajadzēs sīkstu vadoni.
   —  Gan tur, gan daudzviet citur, — Faramirs atsaucās un no­pūtās. — Ak vai, manu brāl, arī man tu biji mīļš! — Viņš piecēlās. — Vai dosi man atvēli iet, tēvs? — Tobrīd viņš sagrīļojies atbal- stijas pret Denetora krēslu.
   —  Redzu, ka esi bez speķa, — valdnieks bilda. — Esi ilgi un tālu jājis, un kad virs galvas, man stāstīts, ļaunīga tumsība.
   —  To nepieminēsim! — Faramirs noteica.
   —  Nepieminēsim, — Denetors piekrita. — Nu ej un atpūties, kamēr var. Rit vairs neiznāks.
   Visi 11u atvadijas no pilsētas valdnieka un devās pie miera, kamēr vēl bija tāda iespēja. Kad Gendalfs kopā ar Pīnu, kas nesa aizdegtu lapiņu, mēroja ceļu uz istabu, laukā tumsa melna bez- zvaigžņu nakts. Abi nepārmija ne varda, kamēr nebija iegājuši savā kambarī un aizvēruši durvis. Tad Pīns satvēra Gendalfa roku.
   —  Saki, — viņš bilda, — vai ir kāda cerība? Es domāju — Frodo, vismaz pa lielākai daļai tieši viņam.
   Gendalfs uzlika plaukstu Pīnam uz galvas. — Izredzes jau no sākta gala nebija nekādas spožas, — viņš atbildēja. — Uz izdo­šanos, ka man viens otrs nupat atgādināja, te vien ģeķis var cerēt. Un, kad padzirdēju par Siritungolu… — Balss burvim aiz­trūka, un Gendalfs aizsoļoja lidz logam, it kā viņa skats spētu izurbties cauri nakts tumsai, kas bicztja rītos. — Siritungola! — viņš nomurmināja. — Diez kamdēļ turp? — Gendalfs atskatījās.
   —  Nupat, Pin, kad to vārdu padzirdēju, man sirds teju stājās puk­stēt. Tomēr es no tiesas domāju, ka Faramira atnestā vēsts ļauj ceret uz labu. Jo mūsu Naidnieks, kā rādās, tiešām pēdīgi sācis karu, uzbrukumā triekdamies tad, kad Frodo vēl bijis uz brīvām kājām. Tā nu tagad viņš vel daudzas dienas neatņemies lūkosies tieši šurp, neattapdamies pavērties, kas notiek paša zemē. Tomēr, Pin, es pa gabalu jaušu, ka viņam steiga un bail. Pirmo soli viņš spēris par daudz drīz. Kaut kas viņu uz to paskubinājis.
   Burvis brīdi stāvēja, ieslīdzis pārdomās. — Varbūt, — viņš nomurmināja, — varbūt te, puis, tava muļķība būs mums nākusi talkā. Pagudrosim: nupat būs piecas dienas apkārt, kopš viņam nāca zināms, ka esam gāzuši Sarumanu un paņēmuši Akmeni. Taču kas no ta? Mēs nebulu varējuši to jelkā likt lietā, ari ne ta, lai viņam par to nebūtu ne jausmas. Ā! Vai tik ne… Aragoms? Viņa stunda tuvojas. Un, lai kads no skata, viņš, Pin, ir stiprs un nesalaužams: drosmīgs, apņēmīgs, spēj pats uz savu pratu paļau­ties un, kad vajag, iedrošinās spert bīstamus soļus. Tā arī būs. Viņš būs Akmeni licis lieta un atklājies Naidniekam, izaicinājumu mez­dams, — tieši tālab. Ej nu sazini. Nu ko, pie atbildes mēs tiksim, kad Rohānas jātnieki būs klāt, ja vien neieradīsies pārvēlu. Mums priekšā ļaunas dienas. Tagad — gulēt, kamēr varam!
   —  Bet… — Pīns iebilda.
   —  Ko — bet? — Gendalfs viņu pārtrauca. — Šovakar lai tāds "bet" būtu pēdējais!
   —  Gollums, — Pins sacīja. — Nu kā viņi varēja ar šo sapīties, kur nu vēl līdzi iet? Un es skaidri nopratu, ka Faramiram tā vieta, kurp viņš vedinājis, likās tikpat nelāga, cik tev pašam. Kas tur par āķi?
   —  Uz to es tev patlaban nezinu atbildēt, — Gendalfs atteica.
   —  Tomēr sirds man jau lika manīt, ka Frodo ar Gollurnu vēl tik­sies, iekams viss bus galā. Uz labu vai ļaunu. Taču Siritungolu es šovakar negribu pieminēt. Nodevība — no nodevības es bīs­tos; kaut tam nabaga kustonim nebutu nodevības padoma. Bet tā tam laikam jābūt. Atminēsimies, ka dažkārt nodevējs pats sev bedri izrok un ij negribēdams pastrādā ko labu. Tā mēdz notikt. Arlabunakti!
   Nākamās dienas rīts atausa rūsgani pelēks un krēslains, un pilsētnieki, Faramira atgriešanās dēļ mazliet uzmundrinājušies, atkal pagalam sanīka. Spārnotās ēnas todien netika manītas, tomēr ik pa brīdim augstu virs galvas noskanēja tālīns kauciens, kas daudziem, kas to sadzirdēja, lika sastingt šausmās, bet maz­dūšīgākie pārbīlī izplūda asarās.
   Bet Faramirs jau atkal bija devies projām. — Nav viņam atpūtas ne mirkli, — dažs kurnēja, — Valdnieks dēlu pagalam nodzinis, un nu lam divkārt smagi — pašam savs darbs darāms un vēl par to, kurš nepārnāks. — Un visi neatņēmušies lūkojās uz ziemeļiem, prašņādami: — Kur tie Rohānas jātnieki?
   Taisnību sakot, no laba prāta Faramirs nekur nebūtu jājis. Taču pēdējais vārds padomē piederēja pilsētas valdnieka un tas todien nebija omā un iebildumus necieta. Padome tika saaici­nāta jau agrā rītā. Tur visi karakungi nosprieda, ka dienvidos paredzamās sadursmes dēļ gondoriešiem speķi par vājiem, lai dotos jelkādā uzbrukumā, vismaz kamēr vēl nav uzradušies gai­dītie Rohānas jātnieki. Tikmēr jānocietina mūri un jānogaida.
   —  Tomēr, — Denetors bilda, — mēs nedrīkstam ar vieglu roku pamest āra nocietinājumus, rammus, kas tik smaga darbā celti. Un nedrīkst Naidnieku par baltu velti laist upei pāri. Lai ar jaudu triektos pilsētai virsū, citur viņš pāri tikt nevares — uz ziemeļiem no Kairandrosas un arīdzan kur dienvidos, uz Lebeninas pusi, upe pārāk plata, tur vajag daudz laivu. Ar visu sparu viņš nāks, kur Osgiliata, kā senāk, iekams Boromirs tur ceļu nogrieza.
   —  Tolaik viņš vien mēģinājās, — Faramirs iebilda. — Šodien, kazi, viņš, pāri celdamies, zaudēs desmitkārt vairāk, nekā mums būs kritušo, tomēr izrādīsies 'uzvarētājos. Jo viņš var ar vieglu roku zaudēt veselu karapūli, kur mēs nedrīkstam pulku atdot. Un, ja viņš tiek pāri, kā būs atkāpties tiem, ko būsim atstājuši tik tālu projām, klajā laukā?
   —  Un ka ar Kairandrosu? — vaicāja Dolamrotas ķēniņdēls. — Ja reiz Osgiliata aizstāvji, ari tur jānocietinās. Nepiemirsīsim tos draudus, kas pa kreisi. Rohaņi — ej nu sazini, atjās vai ne- atjās. Bet Faramirs bilda, ka liels pulks iet uz Melnajiem vārtiem. Laukā, kazi, nāks ne viens vien un upei pāri bruks, kur pa- tapdami.
   —  Neko darīt, kara likmes augstas, — Denetors atteica. — Kai- randrosa nav tukša atstāta, un tik talu nevienu turp palīgos sūtīt vairs nevaram. Taču braslus un Pelennoru es bez cīņas neatdošu — ja vien še atradīsies kaut viens vadonis, kam nav zudusi duša pildīt sava valdnieka gribu.
   Visi klusēja. Bet pēdīgi Faramirs sacija: — Nav tā, ka es gribētu tavai gribai pretim stāties, godatais tevs. Boromirs tev zudis, tālab iešu un darīšu, ko spēšu, — viņa vietā. Ja tāda ir tava pavēle.
   —  Tāda tā ir, — Denetors teica.
   —  Tad paliec sveiks! — Faramirs sacija. — Bet, ja neatgriežos vairs, paturi mani labākā piemiņā!
   — To nospriedīšu, kad redzēšu, kā tu atgriezīsies, — Denetors atteica.
   Gendalfs bija pēdējais, kas runāja ar Faramiru, iekams tas aizjāja uz rītiem. — Neskrien nāve pa kaklu, pa galvu vai tikai tālab, ka tev rūgtums sirdī, — burvis viņam piekodināja. — Tevis te vajadzēs ne tikai kara lietās vien. Tēvs tevi mii, Faramir, un to neaizmirsti. Paliec sveiks!
   Tā nu pavēlnieks Faramirs atkal bija devies projām, aizvedis līdzi visus, kas jāja no laba prāta un nebija Minastirīta tik gau­žām vajadzīgi. Dažs, uz mūra nostājies, vērās krēslībā uz sagrau­tās Osgiliatas pusi un pratoja, diez kas tur un kā, jo saskatāms nebija it nekas. Un citi, kā aizvien, raudzījās uz ziemeļpusi un lēsa, cik līgu mērojamas Rohānas Teodēnain. — Vai viņš nāks? Vai atminēsies seno vienošanos? — viņi prātoja.
   — Jā, naks gan, — Gendalfs sacīja, — pat ja ieradīsies par vēlu. Taču apdomājiet: Sarkanbultu viņš dabūja labi ja pirms divām dienām, un līdz Edorasai jūdzēm tālu!
   Jau atkal bija nakts, kad atskrēja vēsts. No brasliem pa kaklu, pa galvu atjāja vīrs ar ziņu, ka no Minasmorgulas izvirdis kara­spēks, kas nāk uz Osgiliatu, un pa ceļam tam piebiedrojušies vēl haradrimi, visi skarbi un liela auguma, kas lielā barā atnākuši no dienvidiem. — Un dabūjām zināt, — teica vēstnesis, — ka viņiem priekšgalā atkal Melnais vadonis, kas bailes sēj pa priekšu — jau atvilnijušas upei pari.
   Ar šo nelāgo ziņu noslēdzas trešā diena, ko Pins pavadīja Minastirītā. Gulēt likās retais, jo nupat cerības, ka Faramirs spēs noturēt braslus kaut cik ilgi, bija gandrīz pagaisušas.
   Nākamajā dienā, kaut tumsa bija sabiezējusi tik dziļa, ka melnāka tapt vairs nevarēja, sirdi tā nospieda vēl smagāk, tur­klāt uzmācās neciešamas šausmas. Necik ilgi, atskrēja jauna posta ziņa. Naidnieks bija ieņēmis Anduīnas braslus. Faramirs atkāpās uz Pelennoras mūru pusi, uz vārtu nocietinājumiem, vākdams savējos vienkopus, taču pretinieka pārspēks bija des­mitkārt lielāks.
   —  Ja viņš maz tiks līdz Pelennorai, ienaidnieki mis turpat uz papēžiem, — ziņnesis vēstīja. — Par pāri tikšanu viņi dabūja samaksāt dārgi, tomēr ne tik dārgi kā cerējām. Visu bija labi iz­domājuši. Nu atklājas, ka Osgiliatas austrumpusē viņi jau sen plostus un laivas liela vairumā paslepšus gādājuši. Gāzās upei pāri kā spiets. Taču deļ Melnā vadoņa nejaudājām noturēties. Maz kurš nesaļimst un galvu nezaudē, par viņa tuvošanos kaut padzirdis. Pat paša ļaudis no viņa bīstas — kad tas liek, viņi paši gatavi sev galu padarīt.
   —  Tad manis tur vajag vairāk nekā te, — Gendalfs noteica un tūdaļ aizjāja, un vizēdams drīz pagaisa tumsā. Pins viens augu bezmiega nakti nostāvēja uz mūra, raudzīdamies uz rītiem.
   Tikko melnajā tumsā kā par izsmieklu bija iešķindējušies rīta zvani, viņš tālē, kur slējās Pelennoras mūri, pamanīja uzlies­mojam ugunis. Iekliedzās sargi, un visi, kas pilsētā, tvēra pēc ieročiem, l.iesmas noplaiksnījās atkal un atkal, un cauri spiedī­gajai tumsai šurp gausi atvelās dobja rīboņa.
   —  Mūris ieņemts! — viri klaigāja. — lzgrāvuši robus! Nāk!
   —  Kur Faramirs? — Beregonds pārbijies sauca. — Nesakiet, ka kritis!
   Pirmais ziņu atnesa Gendalfs. Kopa ar saujiņu jātnieku viņš ieradās vēl rīta pusē — pavadīdami pajugu rindu. Ratos gulēja ievainotie — visi, ko bija izdevies izvest no vārtu nocietināju­miem. Burvis nekavējoties devās pie Denetora. Pilsētas valdnieks ar Pinu pie sāniem sēdēja Baltajā torni, kambarī virs troņa zāles, un ar satumsušu skatu urbās krēslainajos logos, kas vērās uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem, it kā gribēdams saraut gabalos tumsību, kurā viņu ievīstījusi likteņa roka. Visciešāk viņš raudzijās uz ziemeļiem, brīžiem saspringti ausīdamies, it kā sazin kādas senlaiku zintis viņam ļautu sadzirdēt pakavus dipam talu līdzenumā.
   —  Faramirs atpakaļ? — viņš noprasīja.
   —  Nē, — Gendalfs teica. — Bet bija dzīvs, kad viņu pēdējo­reiz redzēju. Tomēr viņš apņēmies palikt kopā ar priekšpulku, lai piesegtu tos, kas atkāpjas pāri Pelennorai. Kazi, ar savējiem no­turēsies gana ilgi, tomēr diez vai. Ienaidnieks pārlieku stiprs. Jo atnācis tas, no kā es baiļojos.
   —  Taču ne… Tumsas pavēlnieks? — Pins iekliedzās, šausmās piemirsis, kas viņam pieklājas, kas ne.
   Denetors rOgti iesmējās. — Nē, pagaidām ne. Pina jaunkungs! Tas nenāks — ja nu vien tad, kad viņam būs galīgā uzvara par mani svinama. Viņam citi par rīkiem. Tā, sikaliņa jaunkungs, dara visi varenie, ja viņiem prāta gana. Kālab gan citādi es tu­pētu te, savā torni, un gudrotu, un vērotu, un gaidītu, pat savus dēlus netaupīdams? Jo zobens man vel klausa.
   Piecēlies viņš atsvieda vaļā garo, melno apmetni, un raugi! Apakšā bija bruņas un josta, pie kuras, iebāzts melni sudrabotā maksti, karājās garš zobens ar smagu rokturi. — Tāds esmu stai­gājis un nu jau daudzus gadus ari naktis gulējis, — viņš teica, — lai vecums miesu neatmiekšķē un nepadara kuslu.
   —  Tomēr šajā pašā brīdi Baradūras valdnieka negantākais karakungs jau saimnieko pie taviem ārmūriem, — Gendalfs sa­cīja. — Senlaiku Angmāras valdnieks, zintnieks, Gredzenrēgs, nazgulu pavēlnieks, šausmu šķēps Saurona roka, izmisuma ēna.
   —  Tātad, Mitrandir, tevis cienīgs pretinieks, — Denetors at­teica. — Man pašam jau sen zināms, kurš priekšgalā Tumsas torņa karapūļiem. Vai esi atgriezies, lai to vien pavēstītu? Neva­rētu taču būt, ka esi atkapies, ka esi pievarēts?
   Pins nodrebēja bailēs, ka Gendalfs iesvelsies piepešās dus­mās, taču baiļojās velti. — Tā varētu gan but, — burvis klusu sacīja. — Taču tas brīdis, kad mums būs visi speķi jāliek lietā, vēl nav klāt. Un, ja taisnība, kas sendienās nolikts, viņam nebūs krist no karavīra rokas — Viedajiem noslēpums, kāds liktenis viņam lemts. Lai būtu, kā būdams, Izmisuma vadonis pagaidām tuvāk dzīties nesteidzas. Viņš drīzāk liek lietā to gudrību, ko tu nule pieminēji, — pats turas aizmugurē un savus vergus kā apmatus triec pa priekšu. Jā, un es atgriezos drīzāk tālab, lai pasargatu ievainotos, kas vēl dziedināmi, jo rammi izgrauti veseliem ga­baliem, morgulu karapuļi drīz spiedīsies iekšā visās malās. Un galvenokārt ierados, lai pavēstītu šo: drīz klajumā iesvelsies kauja. Vajag sapost pulku, lai iet uzbrucējiem pretim. Lai būtu jātnieki. Uz to varam kaut cik cerēt, jo naidniekiem trūkst tikai viena — zirgu viņiem teju nemaz.
   —  Mums tāpat. Tagad rohāņiem ierasties īstais brīdis, — Dene­tors noteica.
   —  Drīzāk pirmie ieradīsies vēl citi, — Gendalfs iebilda. — Jau klāt pirmie bēgļi no Kairandrosas. Sala kritusi. Vēl viens kara­spēks nāk no Melnajiem vārtiem — pāri līdzenumam no ziemeļ­austrumiem.
   —  Dzirdēts, ka tev, Mitrandir, tīkot nākt ar ļaunām vēstīm, — Denetors sacīja, — taču man tas viss jau zināms. Zināju jau vakar­nakt. Par to pulku — to jau tiku iedomājies. Kāpsim lejā.
   Laiks ritēja. Vērotāji no mūriem pēdīgi ieraudzīja savus ārpulku kaujiniekus atkāpjamies. Pirmie parādījās izklaidus ba­riņos, paguruši un daudzi arī ievainoti, viens otrs skrēja neatska­tīdamies, it kā vajatāji pakaļ dzītos. Rītos tālumā plaiksnījās ugunis, un tagad šķita, ka vietumis tas virzās tuvāk, klajumam pāri. Dega mājas un šķūņi. Tad arvien tuvāk ar skubu saka plūst neskaitāmas sarkanu uguntiņu tērces, tumsā līkumodamas un sapluzdamas vienkopus tur, kur no pilsētas vārtiem uz Osgiliatu stiepās lielais ceļš.
   —  Naidnieks, — mūrus pārskanēja murdoņa. — Valnis paga­lam. Gāžas pa robiem iekšā! Un ar lāpām, lai. Kur mūsējie?
   Spriežot pēc tā, cik stundu aizritējis, tuvojās vakars, un gaisma nu bija tik skopa, ka paši asredzīgakie, citadelē stāvēdami, lejā, klajumā, jaudaja saskatīt tikai ugunsgrēkus, kuru skaits arvien vairojās, un liesmiņu tērces, kas stiepās arvien garākas un plūda arvien straujak. Beidzot, nepilnu jūdzi no pilsētas, no tumsas iznira kārtīgāks pulks — tie naca soļiem, ne skriešus, tomēr spiedās vienkopus.
   Vērotājiem aizrāvās elpa. — Tur bus Faramirs, — viņi čuk­stēja. — Viņam klausa ij cilvēks, ij lopiņš. Gan izdosies.
   Tos, kas atkāpās, tagad no pilsētas šķīra nieka ceturtdaļ- jūdze. No tumsas aulekšiem parādījās bariņš jātnieku — pēdējais priekšpulks. Viņi atkal apcirtās, mezdamies pretim uzbrūkoša­jām uguns tērcēm. Tad piepeši sacēlās negantu kliedzienu vētra. Ar joni uzbruka ienaidnieka jātnieki. Liesmu tercītes pārtapa bangojošās upēs — nebeidzamās rindās tur nāca orki ar lāpām un mežonīgi dienvidnieki ar sarkaniem karogiem, piesmakušiem saucieniem uz lūpām, bēgļiem gāzdamies arvien tuvāk. Un ar stindzinošu kaucienu no melnajām debesīm lejup gāzās spārno­tās ēnas — nazguli, krizdami stāvus lejup, pēc upura lūkodami.
   Gondoras ierindas pajuka. Bēgļi lauzās, kurp patapdami, šaudījās šurpu turpu kā nesamanigi, nosviezdami ieročus, bai­lēs kliegdami, krizdami pie zemes.
   Tad citadelē iedziedājās taure — Denetors pēdīgi deva pavēli saviem kaujiniekiem. Sapulcējušies tumsa pie vārtiem un ārpusē pie augstajiem mūriem, viņi tika gaidījuši zīmi — visi jātnieki, kas pilsētā atlikuši. Nu viņi brāzās uz priekšu, sakārtojās, pasku­bināja zirgus aulekšos un ar varenu saucienu metās uzbrukumā. No mūriem pret debesīm aizvilnija atbildes sauciens — jo pir­majās rindās kauja aiztriecās Dolamrotas bruņinieki ar savu ķēniņdēlu un augstu paceltu zilo gulbja karogu.
   — Amrots par Gondoru! — palicēji sauca. — Amrots Farami- ram palīgā!
   Kā pērkons no skaidrām debesīm viņi uzkrita ienaidniekam abpus bēgļu pulkam, taču viens jātnieks bija ātrāks par visiem pārējiem — kā vēja brāzma pļava: viņš sēdēja Zibenim mugurā — vizošs, apsegu atkal nometis, no paceltās rokas gaismu šķildams.
   Nazguli griezīgi iekaucās un pašāvās sāņus, jo viņu vadonis vēl nebija nācis cīnīties ar pretinieka bākuguni. Morgulu kara- pūlis, kas, laupījumam bez apvalda pakaļ mezdamies, uzbrukumu negaidīja, tagad pajuka un pašķīda kā dzirksteles vējā. Arpulki gavilēdami pagriezās atpakaļ un triecās virsU vajātājiem. Med­nieki pārtapa medījumā. Atkāpšanās pārvērtās par uzbrukuma triecienu. Zemi klāja notriektie orki un cilvēki, smirdīgas kupeja nosviestās lāpas, dumu mutuļos sprakšķēdamas. Jātnieki triecās uz priekšu.
   Bet Denetors viņiem liedza jāt tālu. Ienaidnieks bija apturēts un vienubrīd pat padzīts atpakaļ, tomēr 110 rītiem šurp gāzās ne­pārskatāms karapulis. Atkal iedziedājās taure, vēlēdama atkāp­ties. Gondoras jātnieki apstājās. Viņu aizsegā ārpulki pārkārtojās un rimtā solī nāca atpakaļ. Tikuši līdz vārtiem, viņi lepni ieso­ļoja pilsētā, un pilsētnieki, karotājus suminādami, viņos norau­dzījās ar lepnumu, tomēr ar sāpošu sirdi. Jo kaujinieku rindas bija tapušas tik retas, ka žēl skatīties. Faramirs bija zaudējis trešo daļu no savējiem. Un kur bija viņš pats?
   Viņš pārradās pats pēdējais. Iesoļoja viņa viri. Atgriezās Dolamrotas bruņinieku kavalērija — visiem nopakaļ karognesējs un ķēniņdēls. Un tas, priekšā seglos nogulditas, uz rokām turēja sava ciltsbrāļa, Denetora dēla Faramira miesas, uzietas kaujas laukā.
   —   Faramir! Faramir! — ļaudis sauca ielās raudādami. Bet viņš cieta klusu, un pa ličloču ceļu tika uzvests augšā, uz cita­deli, pie tēva. Kad nazguli, vairidamies no Baltā jātnieka, laidās mukt, lejup bija šāvusics nāvējošā šautra, trāpīdama Faramiram, kas tobrīd cirtās pret Haradas virsvadoni, lai tam nogrieztu ceļu, un Minastiritas valdnieka dēls tika nokritis pie zemes. Tikai Dolamrotas bruņinieku uzbrukums viņu bija glābis no sarkana­jiem dienvidnieku zobeniem, kas miesas būtu sacirtuši gabalos.
   Ķēniņdēls Imralls uznesa Faramiru Baltajā torni un uznesis teica: — Tavs dēls atgriezies, valdniek, dižus darbus paveicis. — Un viņš izstāstīja, ko bija redzējis. Bet Denetors piecēlies uzlū­koja dēla vaigu un nebilda ne varda. Tad viņš lika kambari sapost gultu, Faramiru tur noguldīt un visiem iet projām. Bet viņš pats uzkāpa slepenajā kambari paša torņa smailē, un dau­dzi, kas tobrīd turp tika pavērušies, redzeja torņa šaurajos logos blāvu, šaudīgu gaismu spidināmies — pēc kada laika ta uzšķīlās spoža un tūliņ apdzisa. Un, kad Denetors atkal nokāpa leja, viņš aizgaja pie Faramira un nosēdās viņam līdzās klusuciezdams, bet valdnieka vaigs bija gluži pelēks — vairāk pēc miroņa nekā viņa dēla.
   Tā nu pēdīgi pilsēta bija aplenkta — ieslēgta ienaidnieka lokā. Rammi bija izgrauti, un visa Pelennora atstāta Naidnieka ziņa. Pēdējie par to, kas notiek viņpus mūriem, zināja teikt tie, kas atbēga pa ziemeļceļu, iekams vārti tika noslēgti, — dzīvajos palikušie sargi no posteņa, kurš bija izlikts vieta, kur uz pilsētu veda ceļš 110 Anoriēnas un Rohānas. Bēgļiem par vadoni bija Ingolds — tas pats virs, kurš tika pilsētā ielaidis Gendalfu un Pinu pirms piecām dienām, kad vēl saule spīdēja pie debesim un ausa cerīga diena.
   —  Par rohāņiem nekas nav dzirdams, — viņš vēstīja. — Rohānā tagad nenāks. Un pat ja nāks, mums tas nelīdzēs. Tas otrs kara­pulks, par ko mums ziņas, klāt būs pirmais — nākot upei pāri, pa Androsas ceļu. Varen stiprs — Acs orki un pulkiem cilvēki, ka ne saskaitīt, tādi, kas savu mūžu nav redzēti. Augumā nav lieli, bet plecos plati un bargi, ar bārdu noauguši kā rūķi, ar brangiem cirvjiem. Lēšam, būs no kādas mežoņu zemes, kas tālu rītos. Šie apsēduši ziemeļccļu, daudzi jau iegājuši Anoriēnā. Rohāņus nav ko gaidīt.
   Vārti bija noslēgti. Augu nakti sargi uz mūriem klausījās, kā ienaidnieks rosās lejā — tie dedzināja ražu un kokus un cirta ga­balos katru, kas gadījās ceļā, dzīvs vai miris. Cik viņu jau upei pāri pārcēlušies, pa tumsu nebija nojaušams, bet kad klajumam pāri kā zagšus atausa rīts — pareizāk sakot, tā bāla atblāzma —, kļuva redzams, ka pat nakts izbailēm acis nav bijušas par daudz lielas. Zeme, ko mina ienaidnieka pulki, ar tiem bija noklāta melna no vienas vietas — ciktāl sniedzās mijkrēslī piepūlēts skats, visapkārt ielenktajai pilsētai kā puduros sastājušas indīgas suņu sēnes rēgojās neskaitāmas melnas vai tumšsarkanas teltis.
   Orki rakās naski kā skudras — plašā lokā viņi raka dziļus ierakumu grāvjus, no pilsētas mūriem tieši tik tālu, lai būtu iz­šautai bultai neaizsniedzami. Kolīdz ierakumi bija gatavi, tie pie­pildījās ar liesmām: kā tā tika iedegta vai sakurta — ar zinātāja roku vai caur pesteļiem, nebija saskatāms. Darbs kūsāja augu dienu, kamēr Minastirītas ļaudis bezspēkā noskatījās. Un, kolīdz kārtējais grāvis bija gatavs, pielīgoja smagi piekrauti pajūgi, un ierakumu aizsega atkal jauni ienaidnieku pulki ar skubu slēja milzīgas mašīnas, ar ko akmeņus mest. Uz pilsētas mūriem ne­bija nevienas tādas, ar ko varētu aizšaut tik tālu un kas būtu gana izturīga.
   Iesākumā pilsētas aizstāvji smējās un no tādām pariktēm neko daudz nebijās. Jo lielais pilsētas mūris bija varen augsts un brīnum biezs, uzcelts vēl tad, kad Nūmenoras varenība un amata prasme trimdā nebija gājusi zudībā, un ārsiena tam bija tāda pati kā Ortankas tornim — stipra, melna un gludena, neiedragā- jama nedz ar tēraudu, nedz uguni un satriecama vien ar spēku, kurš liktu zemei pavērties zem kājām.
   — Nekā nebūs, — viņi teica, — kauču Bezvārdis pats nāktu, iekšā viņš netiks, kamēr vien būsim pie dzīvības. — Bet citi iebilda: — Kamēr būsim pie dzīvības? Cik tad ilgi vēl? Viņam rokā iero­cis, kurš kopš pasaules pirmsākumiem licis krist daudziem cie­tokšņiem. Bads. Ceļi ciet. Rohāņi nenāks.
   Taču apšaudīt mūri neviens ij nemēģināja. Ne jau kāds lau- pitajs vai orku vadonis bija izplānojis uzbrukumu Mordoras pa­vēlnieka varenakajam pretiniekam. Par vadoni te bija spēks un ļaunprātība. Kolīdz lielās katapultas bija gatavas, sacēlās bļaus­tīšanās, iešņirkstējās virves, iečīkstējās vinčas, un lādiņi aizšāvās brlnum augstu — pārlidoja pari mūra nocietinājumiem un no­brikšķēdami krita pilsētas apakšlokā, turklāt liela daļa, lejup gāz­damies, sazin kādas noslēpumainas rokas vadīti aizsvilās gaišās liesmās.
   Necik ilgi, pilsēta izcēlās bīstami ugunsgrēki, un visi, kas jaudāja, metās dzēst liesmas, kas uzplaiksnīja vai ik uz soļa. Tad līdztekus prāvākajiem šāviņiem kā krusa nobira vēl citi — ne tik postoši, taču daudz baigāki. Tie nokrita pievārtes ielās nelieli un apaļi, ugunis neaizsvildamies. Bet, kad pilsētnieki metās lūko­ties, kas tie tādi, viņi nespēja valdīt nedz kliedzienus, nedz asaras. Jo ienaidnieks pār mūriem svieda galvas, nocirstas gondorie- šiem, kritušiem cīņās pie Osgiliatas, pie rammiem un Pelennorā. Bija žēl skatīties — dažas bija pagalam sadragātas un sakrop­ļotas, citas ar nežēlīgu roku nocirstas, tomēr daudzas pēc vaib­stiem bija pazīstamas; un likās, ka viņi miruši mokās, un visās bija iededzināta pretīgā zime — Bezplakstu Acs. Tomēr, lai cik tās bija apgānītas un pazemotas, ik pa laikam gadījās, ka atmiņā dzīvs atausa cilvēks, kurš reiz bijis lepns karavirs vai vagu aris, vai šurp no zaļajām kalnu ielejām jājis svētkus svinēt.
   Pilsētnieki velti kratīja dūres, draudēdami nežēlīgajiem pre­tiniekiem, kas čumēja un mudžēja viņpus mūrim. Lāsti tiem bija kā pilei ūdens, jo rietļaužu meli viņi nesaprata — paši karkāja kā zvēri un maitasputni. Bet driz vien Minastiritā tikai retajam bija atlicis gana daudz dūšas, lai Mordoras karapūļiem stātos pretim vai mestos ciņā. Jo Tumsas torņa pavēlniekam bija vēl kāds ierocis, par badu niknāks, — šausmas un izmisums.
   Atkal uzkrita nazguli, un lidz ar Tumsas pavēlnieku, kas nu savus spēkus vairoja un sakopoja uzbrukumam, jo negantakas un baigākas bija ari viņu balsis, izkaukdamas saimnieka gribu un jaunību. Viņi nerimus riņķoja pār pilsētu kā maitasputni, kas cer uz maltīti, gaidot neizbēgamai nāvei nolemta upura galu. Lidz nazguliem nesniedzās ne skats, ne bulta, un tomēr viņi bija samanāmi, un mērdējošā kaukoņa piegandēja visu pilsētu. Ar kaucieniem nebija iespējams aprast — ik nākamais kļuva aizvien neizturamāks. Galu galā, kolīdz neredzamās šausmas laidās pāri, pat paši sīkstākie krita garšļaukus vai palika stāvam kā nolēmēti, izlaizdami ieročus no stingajām rokām, domas aptumšojās, karš vairs nebija ne prātā — tikai nobēdzināties, sarauties čokurā un par nāvi domāt.
   Visu to melno dienu Faramirs gulēja cisās Baltā torņa kam­barī, nevaldāmi kratīdamies drudzī. Dažs teica — mirējs, un drīz par mirēju viņu daudzināja gan tie, kas uz mūriem, gan tie, kas pilsētā. Un tēvs sēdēja viņam līdzās, nerunādams ne varda, tikai nolūkodamies, un par pilsētas aizstāvību vairs nelikās ne zinis.
   Tadu nestundu Pins vel nekad nebija piedzīvojis — vieglāk bija pat urukhaju nagos. Viņam vajadzēja valdniekam būt par aprūpētāju, un tāds viņš arī bija, it kā gluži neredzams stāvē­dams pie tumšā kambara durvīm, pūlēdamies apvaldīt pats savas bailes, cik spēdams. Un, ta veroties, viņam šķita, ka Denetors no­veco turpat acu priekšā, it kā valdniekam kas būtu laupījis nesa­laužamo gribasspēku un visu bardzību. Varbūt pie vainas bija skumjas, varbūt nožēla. Pār reiz tik skarbo seju plūda asaras — to redzēt bija smagāk nekā pirmītējās dusmas.
   —  Neraudi, valdniek, — viņš izstomīja. — Varbūt viņš vēl at­labs. Vai Gendalfam esi prasījis?
   —  Ar burvjiem mani nemierini! — Denetors atteica. — Visas cerības uz ģeķa laimi nu vējā. Naidnieks dabūjis, ko gribējis, un viņa spēks aug augumā. Viņš saredz visu, kas mums prālā, un viss, ko pasākam, mums pašiem par postu. Aizgrūdu dēlu lieka, bīstamā gaitā, nedz patencinājis, nedz svētību devis, un te nu viņš guļ ar indi dzīslās. Nē, nē, lai ko nesīs karš, ari manai asinij gals, pat pavaldoņu dzimta pagalam. Sīkiem ļautiņiem nu būs valdīt pār pēdējiem, kas palikuši no cilvēku ķēniņu cilts un slap- stīsics kalnos, kamēr taps izmedīti līdz pēdējam.
   Otrpus durvīm atskanēja saucieni pec pilsētas valdnieka. — Nē, lejā nekāpšu, — Denetors sacīja. — Man jāpaliek pie dēla. Kazi, vēl bildīs kādu vārdu, iekams izlaidīs garu. Un gals ir tuvu. Lai stājas priekšgalā, kas grib, kaut vai Pelēkais Ģeķis, kauču viņa cerības izputējušas. Es palikšu šepat.
   Ta Gendalfs uzņemas vadīt Gondoras galvaspilsētas aizstāv­jus. Kur vien viņš spēra kāju, viri iedūšojās un spārnotās ēnas pagaisa no miņas. Nenogurdināms viņš soļoja no citadeles lidz vārtiem, visgaram apstaigāja mūri, un burvim Ildzi gāja Dolam­rotas ķēniņdēls, mirdzošās bruņās terpies. Jo viņš un Dolamrotas bruņinieki joprojām turējās kā dižmaņi, kuru dzīslas ritēja tīras numenoru asinis. Visi, kas viņus redzēja, sačukstējās: — Būs tiesa, kas vecās teiksmās teikts: viņiem dzīslās elfu asinis, jo Nimrodeles ļaudis tur senlaikos mituši. — Un tad kāds tumsībā iedziedājās, noskandēdarns pa vārsmai no balādes par Nimrodeli vai citas dziesmas, kas Anduīnas ielejā bija sacerēta no atmiņas sen pagaisušos laikos.
   Tomēr, kolīdz Gendalfs ar ķēniņdēlu Imrailu bija aizgājuši garām, domas no jauna iegrima tumsībā, sirds stinga, gondo- riešu pašpaļāvība sabira pīšļos. Un tā pilsēta, aizvadījusi ilgo, baiļpilno dienu, ieslīga bezcerības un tumsības pārņemtā nakti. Ugunsgrēki pilsētas apakšlokā trakoja bez apvalda, ārmūra aiz­stāvjiem daudzviet nogriezuši atkāpšanās ceļu. Taču tur postenī bija palikuši tikai nedaudzi — vairākums jau bija pamukuši mek­lēt glābiņu aiz otrajiem vārtiem.
   Tālu aizmugurē pār Anduīnu jau bija pārmesti uz ātru roku darināti tilti, un augu dienu tur pāri nāca klāt arvien jauni spēki un bruņojums. Nakts vidū pēdīgi sākās uzbrukums. Priekšpulki metas kaujā, izlaipodami pāri uguns ierakumiem pa izgudrēm atstātam ejām. Viņi gāja, par kritušajiem un ievainotajiem nebēdādami, ciešā pulka saspiedušies, tieši pretim bultām, kas šāvās no mūra. Taču aizstāvju, kas uzbrucējiem jaudātu nodarīt kaut cik lielu postu, nu bija atlicis pavisam maz, kaut ari pre­tinieki, uguns apgaismoti, bija lielisks mērķis reiz izslavētajiem Gondoras strēlniekiem. Samanījis, ka pilsētnieku pašpaļāvība jau iedragāta, neredzamais karakungs sakopoja visus spēkus. Tumsā pamazām stūmās uz priekšu Osgiliata uzslietie lielie ap­lenkuma torņi.
   Balta torņa kambari atkal ieradās vēstneši, un Pins viņus ielaida, jo tiem bija kas steidzams ziņojams. Denetors, ar skatu kavēdamies pie Faramira sejas, negribīgi pagriezās un klusēdams uzlūkoja ienācējus.
   — Pilsētas apakšloks liesmas, valdniek, — tie vēstīja. — Ko vēlēsi darīt? Tu joprojām esi noteicējs un pavaldonis. Ne visi ir gatavi Mitrandiram kļausit. Vīri bēg no mūriem un atstaj tos pusgrautus.
   —   Kamdēļ? Kamdēļ tie nelgas bēg? — Denetors atvaicāja. — Labāk liesmās iet bojā drīzāk — ko gaidīt? Jo sadegsim tik un tā. Dodieties atpakaļ uz savu sārtu! Un es? Es došos uz savējo. Uz savu uguns kapu! Denetoram un Faramiram nebūs tapt kape­nēs guldītiem. Nekādu kapeņu! Nebūs ilga, nāves miega miesām, kas ar zālēm svaidītas. Mēs pārvērtīsimies pelnos kā pagānu ķēniņi, iekams jel viens kuģis šurp no rietiem bija atburājis. Rieti pagalam. Ejiet atpakaļ — uguni!
   Ziņneši apcirtās un bēga, ne paklanījušies, ne ko atbildējuši.
   Denetors piecēlās un izlaida no pirkstiem drudzī kaistošo Faramira roku. — Viņš jau deg, jau deg, — valdnieks skumji no­murmināja. — Viņa gara mājoklis sabirzis pīšļos. — Tad, klusu panācies uz Pina pusi, viņš pavērās lejup, uz hobitu.
   —  Paliec sveiks! — viņš teica. — Paliec sveiks, Peregrin, Pala- dina dēls! Kalpojis tu esi isu brīdi, un nu tavs kalpības laiks drīz bus galā. Es atsvabinu tevi no tā mazumiņa, kas tev pienākums. Tagad ej un mirsti, kā pašam labpatīk. Un līdzās tiem, kam vēlies, kauču tas būtu draugs, kura ģeķība tevi nāvē iegrūdusi. Pasauc manus kalpus un ej! Paliec sveiks!
   —   Es vis neatvadīšos, valdniek; — Pins atteica, noslīgdams ceļos. LIn tad, piepeši samanīdams sevi atmozdamies hobitu, viņš piecēlās un ieskatījās sirmgalvim tieši acīs. — Es iešu artavu atvēli, — viņš sacīja, — jo man nudien gaužām gribas redzēties ar Gendalfu. Bet viņš nav nekāds ģeķis, un par miršanu es ij nedomāšu, kamēr viņam pašam nebūs dzīvot apnicis. Taču no vārda, ko esmu tev devis, un no sava pienākuma es negribu atsacīties, kamēr esi dzīvajos. Un, ja iznāks tā, ka viņi citadelē spers kāju, es ceru būt te, stāvēt tev līdzās un varbūt godam atpelnīt tos ieročus, ko tu man esi devis.
   —  Dari, kā zini, sikaliņa jaunkungs, — Denetors noteica. — Taču mana dzīve ir pagalam. Pasauc kalpus! — Viņš atkal pievērsās Faramiram.
   Pins, valdnieku atstājis, pasauca kalpus, un tie nāca — seši stipri un no vaiga skaisti saimes vīri. Tomēr, aicinājumu padzir­dējuši, viņi notrīsēja. Taču Denetors viņiem klusu velēja Fara­miru silti sasegt un pacelt ar visu gultu. Kalpi darīja, ka likts, un nesa gultu laukā no kambara. Soļus viņi lika uzmanīgi, lai dru­dža mocītais slimnieks, cik nu iespējams, neko nemanītu; Dene­tors, tagad uz spieķa atspiedies, gāja nopakaļ, un visiem astē vilkās Pīns.
   No Baltā torņa viņi itin ka beru gājienā izsoļoja tumsā — blīvā padebeša pavēderi tagad bija nošķiedusi tumšsarkana uguns­grēku atblāzma. Klusu viņi pārgāja pāri pagalmam un pēc Denetora pavēles apstājās līdzās Nokaltušajam kokam.
   Dziļi lejā pilsētā bija saklausāms kaujas troksnis, citādi viss bija klusu, varēja dzirdēt lāses no nedzīvajiem zariem skumīgi krītam melnajā Ūdenī. Tad viņi devās uz citadeles vārtiem, kur gājienam pakaļ pārsteigti un sabijušies noskatījās sargi. Pagrie­zušies uz vakariem, viņi pēc laba laika nonāca līdz patālām durvīm sestā loka mūrī: tās dēvēja par Fenhollenu, jo durvis mūžam bija ciet, atvērtas tika vien bērēs, un pa tām drīkstēja ieiet tikai pilsētas valdnieks un tie, kas nāves apzīmogoti vai ka­peņu aprūpētāji. Viņpus durvīm sākās eja, kas loku lokiem veda lejup līdz šauram laukumiņam Mindolluīna kraujas paēnā — tur dusēja mirušie ķēniņi un viņu pavaldoņi.
   Ceļmalas mājiņā sedeja kapeņu sargs, kas ar baiļpilnu skatu panācās pretim ar lukturi rokā. Pēc valdnieka pavēlēs viņš atslē­dza durvis, un tās nedzirdami atvērās. Viņi iegāja iekšā, paņē­muši līdzi sarga lukturi. Nolaidenais ceļš bija tumšs — šaudīgā luktura gaisma krita uz. augstiem, senlaicīgiem mūriem un ko­lonnu rindām. Rimto soļu troksnis atbalsojās tukšumā, un tā viņi gāja arvien uz leju, līdz nonāca Klusajā ielā, Dīnenratā, ar tās palsajiem kupoliem, tukšajām zālēm un sen mirušu cilvēku tēliem; un, iegājuši paValdoņu kapenēs, viņi nolika savu nešļavu zemē.
   Tur Pīns, nelabprāt apkārt vērdamies, ieraudzīja, ka nonācis plašā, velvētā kambarī, kur maza lukturīša gaismā uz tumsā tīta­jām sienām kustējās milzu ēnas. Neskaidri nojaušami, tur rindās virknējās marmorā cirsti galdi, un uz katra galda kāds gulēja, rokas sakrustojis, ar akmeni pagalvī. Bet viens galds turpat lī­dzas stāvēja plats un tukšs. Kad Denetors deva zīmi, kalpi nogul­dīja tur līdzas Faramiru un viņa tevu, pārklāja abus ar apsegu un nostājās, galvas noliekuši, kā sērotāji pie mirēja gultas. Tad Denetors klusu ierunājās.
   — Še mēs gaidīsim, — viņš teica. — Taču zāļotājus šurp nesū­tiet. Sanesiet sausu malku, sakraujiet mums apkārt, arī apakšā.
   un aplejiet ar eļļu. Kad likšu, piegrūdīsiet lāpu. Dariet, ka likts, un ar mani vairs nerunājiet! Palieciet sveiki!
   —  Ar tavu atvēli, valdniek! — Pins noteica, apcirtās un šaus­mās metās bēgt no aizkapa mājokļa. "Nabaga Faramirs!" viņš domāja. "Jāsamekle Gendalfs. Nabaga Faramirs! Tā vien radas, ka zāļu viņam vairāk vajag, nevis apraudāšanas. Dieniņ manu, kur lai meklē to Gendalfu? Laikam taču pašā speltē, un viņam taču nebūs ne brītiņa, ko tērēt mirējam un tadam, kas jucis."
   Ticis lidz durvīm, viņš uzrunāja kalpu, kurš tur bija atstāts par sargu. — Tavs kungs pats nezina, ko runā, — viņš teica.
   —  Neskrieniet pa kaklu, pa galvu! Nenesiet tur iekšā uguni, ka­mēr Faramirs dzīvs. Bez Gendalfa neko nepasāciet!
   —  Kurš tad ir Minastintā noteicējs? — tas atvaicāja. — Vald­nieks Denetors vai Pelēkais Ceļinieks?
   — Tā vien rādās, ka Pelēkais Ceļinieks, vai arī neviens, — Pīns noteica un joza augšup pa llčloču eju, ko kājas nesa, — garām pārsteigtajam durvju sargam, pa durvīm lauka un projām, līdz viņš nonāca pie citadeles vārtiem. Sargs viņu sveicinaja, un Pins pazina Beregonda balsi.
   —  Kurpu skrien, Peregrīna jaunkungs? — viņš sauca.
   —  Jāuzmeklē Mitrandirs, — Pīns atbildēja.
   —  Valdniekam darbi steidzami,- un man tur nepiedien būt par kavēkli, — Beregonds bilda, — taču pasaki aši, ja vari: kas lēcies? Kur mans valdnieks? Tikai nupat posteni stājos, bet dzir­dēju, ka viņš aizgājis uz Slēgto durvju pusi un Faramiru viņam nesuši pa priekšu.
   —  Jā, — Pīns apstiprināja, — uz Kluso ielu.
   Beregonds nolieca galvu, lai slēptu asaras. — Klida runas, ka viņš mirst, — viņš nopūtās, — un nu viņš ir pagalam.
   —  Nē, — Pīns teica, — vēl ne. Un vēl viņu, manuprāt, no nā­ves var glābt. Taču pilsētas valdnieks, Beregond, ir kritis, iekams vēl viņa pilsēta ieņemta. Viņš ir pavisam sašļucis un bīstams. — Pīns steigšus izstāstīja, cik savādi Denetors runājis un izrīkojies.
   —  Man tūliņ jāsadabū rokā Gendalfs.
   —  Tad nāksies skriet lejā, kur kauja.
   —  Zinu. Valdnieks mani atlaidis. Bet, Beregond, ja vien vari, dari kaut ko, lai nekas šausmīgs nenotiek!
   — Valdnieks tiem, kas melnā un sudrabā ģērbti, neļauj atstāt posteni, lai vai kas, vienīgi, ja viņš pats 1ā norīkojis.
   —   Ja, tad tev nāksies izšķirties: pildīt rīkojumu vai glābt
   Faramiram dzīvību, — Pins atteica. — Un, par rīkojumiem ru­nājot, manuprāt, jums te darīšana ar jukušo, nevis ar valdnieku. Man jāskrien. Atgriezīšos, ja varēšu.
   Viņš vicoja aizvien uz leju, uz pilsētas arloku. Pretim bēga ugunsgrēkos apsviluši pilsētnieki, dažs, viņa ģērbu ieraudzījis, atskatījās un kaut ko sauca, bet Pins nelikās dzirdis. Pēdīgi viņš tika cauri Otrajiem vārtiem — aiz tiem mūrus laizīja milzu lies­mas. Tomēr valdīja savāds klusums. Nebija ne kaujas saucienu, ne ieroču šķindas. Tad piepeši nāca šaušalīgs kauciens un rī­biens, aizvēlas dobja atbalss. Par varītēm cīnīdamies ar baiļu vilni un šausmām, kas lika vai kājām ļimt kopā, Pīns apstebe- rēja ap stūri, aiz kura pavērās skats uz laukumu pie pilsētas vārtiem. Viņš sastinga. Gendalfu viņš bija atradis, taču tūliņ atsprāga atpakaļ un ierāvās ēnā.
   Sācies pusnakti, uzbrukums nebija rimies. Rībēja bungas. No ziemeļiem un dienvidiem mūriem virsū mācās pulks pec pulka. Šaudīgi sarkanajā gaismā kā staigajošas mājas līgojās vareni lopi, Ilaradas mūmaki, kas, starp liesmām laipodami, vilka milzu torņus un katapultas. Un ienaidnieku vadonim ne sevišķi rūpēja tas, ko viņa spēki pasāk un cik daudzi iet bojā — galvenais, lai top skaidrs, cik stipra ir aizsardzība, un gondorieši dabūtu no- kauties driz te, drīz tur. Smagāko triecienu viņš vērsa pret vār­tiem. Lai cik tie bija stipri, no dzelzs un tērauda kalti, ar neiedra- gājamiem akmens torņiem un nocietinājumiem bruņoti, tomēr tieši tur bija meklējama augstā, neieņemamā mūra vājākā vieta.
   Bungas ierībējās skaļāk. "Gaisā uzšāvās liesmas. Pāri laukam stūmās lielās mašīnas, un starp tām — milzīgs tarāns: resnās ķēdēs iekārts, tur šūpojās varens dižkoka stumbrs simt pēdu ga­rumā. Tads jau laikus bija darināts Mordoras tumšajās smēdēs, un baļķa baigais melna tērauda uzgalis bija izliets ka plēsonīga vilka galva, ar posta zintīm apvārdota. Vārdā tam bija Gronds, par piemiņu senlaiku Zemzemes Veserim. Tarānu vilka lielie lopi, visapkārt spiedās orki, bet nopakaļ slāja kalnu troļļi, kas baļķi jaudāja iekustināt.
   Taču aizsardzība pie vārtiem joprojām turējās stipra — tieši tur nepaguruši cīnījās gan Dolamrotas bruņinieki, gan Gondo­ras sīksiākie viri. Kā krusa bira akmeņi un bultas, aplenkuma torņi gāzās vai piepeši uzliesmoja kā lāpas. Un abpus vārtiem visgarām mūrim grēdojās atlūzas un kritušo liķi, tomēr, itin kā neprāta dzīti, virsū triecās arvien jauni pretinieka pulki.
   Gronds vilkās tuvāk. Ugunij te nebija kur pieķerties, laiku pa laikam gan kāds no lielajiem vilcējlopiem satrakojās un sabra­dāja kādus orkus no tiem neskaitāmajiem, kas tarānam bija par sargiem, taču sabradātie tika pavilkti nost no ceļa, un viņu vietā stājās atkal citi.
   Gronds vilkās tuvāk. Bungas rībēja ka nesamanlgas. Aiz līķu grēdām parādījās baigs stāvs: jātnieks — garš, ar kapuci galvā, melnā apmetnī. Lēnam, zirgam minot kritušo miesas, viņš jaja tuvāk, par šautram vairs nelikdamies ne zinis. Apturējis zirgu, viņš paslēja garu, blāvu zobenu. Un, kolīdz tas notika, it visus — gan pilsētas aizstāvjus, gan pretiniekus — pārņēma neizsakāmas bailes, rokas visiem nošļuka gar sāniem, neiedziedājās ne loks. Uz brīdi viss apklusa.
   Iedimdējās un ierībējās bungas. Milzīgas ķetnas ar joni grūda Grondu uz priekšu. Piegrūda pie vārtiem. Iešūpoja. Pāri pilsētai aizvēlās dobjš rībiens, it ka padebešos būtu nograndējis pērkons. Taču dzelzs vārti un tērauda stabi triecienu izturēja.
   Tad Melnais karakung's, piepacēlies kāpšļos, baigi iekliedzās, kādā sen aizmirstā mēlē skaitīdams spēka un šausmu vārdus, kas satriec gan sirdi, gan akmeni.
   Trīsreiz viņš nokliedzas. Trīsreiz norībēja lielais tarāns. Un pēc trešā trieciena Gondoras vārti piepeši padevās. It kā negan­tas burvestības satriekti, tie sašķīda šķēpeles: nošķilas žilbinoša gaisma, un vārti, gabalos sarauti, sabira zemē.
   Nazgulu pavēlnieks iejāja pilsētā. Pret liesmām viņš slējās milzīgs un melns kā nepārvarams izmisums. Nazgulu pavēlnieks iejāja pilsētā — cauri velvei, kur vēl neviens ienaidnieks nebija spēris kāju, un visi, viņu uzlūkojuši, bēga, kur patapdarni.
   Visi, izņemot vienu. Vārtu laukumā kluss un rimts gaidīja Gendalfs, sēdēdams Zibenim mugurā: no visiem zirgiem, kas nebija Mordoras paverdzināti, viņš viens neļāvās šausmām un stāvēja nekustīgs un nesatricināms kā Dīnenrātas akmens tels.
   — Te tu ienākt nevari, — Gendalfs ierunājās, un milzīgā ēna apstājās. — Ej atpakaļ uz bezdibeni, kas tevi gaida! Griezies at­pakaļ! Iznīksti nebūtībā, kas gaida tevi un tavu kungu. Ej!
   Melnais jātnieks atsvieda kapuci, un raugi! — galvā viņam bija ķēniņa kronis, tomēr pati galva bija neredzama. Viņpus tukšumam starp kroni un melnajiem, platajiem pleciem sarkanas plaiksnījās ierakumu liesmas. Pār neredzamajam lūpām izlauzās stindzinoši smiekli.
   — Vecais ģeķi! — nazguls teica. — Vecais ģeķi! Mana stunda ir silusi. Vai tu nejēdz navi pazīt, kad tā stāv tavā priekšā? Tagad mirsti un lādies, cik uziet! — Un, to teikdams, viņš augslu pasleja zobenu, un pār asmeni tam nošķīda uguns.
   Gendalfs pat nepakustējās. Un tieši tobrīd talu, kāda pilsētas sētpagalmā, iedziedājās gailis. Putns nokliedzās skaņi un dzidri, nelikdamies zinis ne par burvekļiem, ne karu, tikai sveikdams ritu, kas ausa pamalē augstu pāri nāves tumsībai.
   Un itin kā par atbildi talē ieskanējās vēl kas. Ragi, ragi, ragi. Vāra atbalss atsitas no Mindolluina melnajām kraujām. Aizgūt­nēm skanēja ziemeļnieku varenie ragi. Rohāņi beidzot bija klāt.

   Merijs bija nolicies garšļaukus un ievlstljies segā; apkārt bija tik tumšs, ka vai acī dur, nakts gaiss bija nekustīgs un spiedīgs, tomēr tumsā neredzami klusi šalkoja koki. Viņš pa- slēja galvu. Jā, atkal — mežiem apaugušajos pakalnos un kalnu nogāzēs it kā neskaidri iedimdinājās bungas. Vienubrīd rimušās, tās tūliņ no jauna ieskanējās citviet, te tuvāk, te attālāk. Ej nu sazini, vai ari sargi dzirdēja.
   Neviens sargs nebija saskatāms, taču Merijs zināja, ka rohāņi pulcējas turpat visapkārt. Tumsu caurstrāvoja zirgu dvaka, tie turpat kustējās un mīņājās, ik pa- laikam klusu nobūkšķinādami pakavus pret skujām klāto zemi. Karapulks bija apmeties priežu mežā pie Eilenaha bākas — augsta kalna, kurš slējās laukā no garajām Druadānas meža strēlēm, kas stiepās līdztekus Aus­trumu Anoriēnas lielceļam.
   Kaut arī Merijs bija pārguris, miegs no viņa bēgtin bega. Nu jau viņi bija jājuši četras dienas no vietas, un tumsība, sabiezē­dama arvien melnāka, pamazām arvien smagāku darīja ari sirdi. Neviļus uzmācās domas — sak, kālab vajadzēja dzīties Ildzi, ja reiz pats valdnieks bija vēlējis palikt? Tāpat viņš prātoja, vai vecais ķēniņš maz nojauš, ka viņš neklausījis, varbūt dusmojas. Varbūt ne. Starp Dernhelmu un Elfhelmu, viņu ēoreda maršalu, it kā bija noslēgta kāda vienošanās: gan vadonis, gan visi pa- rejie Meriju it ka nemaz nemanīja un nelikās dzirdis, kad viņš vēra muti vaļā. It kā hobits būtu viens no saiņiem, kas Dern- helmam pie segliem. Arī no paša Dernhelma nebija nekādas jēgas — tas vispār ne ar vienu nerunāja. Merijs jutās niecīgs, lieks un vientuļš. Laiki tagad bija nemierīgi, karaspēkam uz­glūnēja briesmas. Līdz Minastirītas ārmūriem atlika jāt vien nepilnu dienu. Uz priekšu bija izsūtīti izlūki. Dažs neatgriezās. Pārējie atsteigušies vēstīja, ka ceļš priekšā jau ienaidnieka ieņemts. Tur, trīs jūdzes uz rietumiem no Amondlna, bija apmeties ienaid­nieka karapulis, viena daļa jau virzījās tālāk gar ceļu — līdz tiem nupat bija labi ja trīs līgas. Ceļmalas kalnos un mežos siroja orki. Ķēniņš un Ēomers nakts aizsegā sarīkoja apspriedi.
   Merijām gribējās ar kādu aprunāties, un prātā atausa Pins. Taču nekādu mierinājumu tas nesagādāja. Nabaga Pins — iespun­dēts akmens mūros, viens un sabijies. Merijām sakārojās būt staltam jātniekam — kā Ēomers —, iepūst ragā vai kur tur un auļot Pinam palīgā. Viņš pieslējās sēdus, ieklausīdamies bungās, kas iedimdējās atkal, nu jau pavisam tuvu. Tumsā ieskanējās apslāpētas balsis, starp kokiem tuvodamies pazibēja pa pusei aizklāti lukturi. Rohāņi turpat blakus ņēmās rosīties, pa tumsu taustīdamies.
   Līdzās izslējās garš stāvs, pār Meriju paklupa un nošķendē- jās, sodīdamies par koku saknēm. Pēc balss Merijs pazina mar­šalu Elfhelmu.
   —  Es, godātais, neesmu nekāda sakne, — viņš bilda, — arī sai­nis ne — tikai hobits, kas vienos zilumos. Mazākais, vērs visu par labu, pateikdams, kas te briest!
   —   Kauču nu paliktu, kā ir, tai vella tumsībā, — Elfhelms atsaucas. — Tak pagaidām valdnieks liek mums sataisīties gata­vībā: kuru katru brīdi var nākt pavēle cirsties uz priekšu.
   —  Tātad ienaidnieks tomēr tuvojas? — Merijs bažigi nopra­sīja. — Vai viņi tur bungo? Es jau sāku domāt, ka man rēgojas vien, jo neviens cits neliekas ne dzirdis.
   —   Nē, nē, — Elfhelms shcija, — ienaidnieks ir uz ceļa, nevis kalnos. Tur sazinādamies bungo mežaini, mežu savvaļnieki. Runā, šie arvien vel Druadānā mītot. Dzīvo tur kopš senlaikiem — skaitā viņu maz, paši slapstīgi, mežonīgi un tramīgi kā kustoņi. Tie nav kārotāji nedz pret Gondoru, nedz Rohāņu, tak nu sa­traukušies, jo tumsība un orki uzmākušies. Tā vien rādās — bīs­tas, kauču Melndienas atkal nebruktu virsū. Paldies, ka mums virsū netriecas, jo stāsta, viņi šauj indīgas šautras un mežā tik izmanīgi, ka mums ar šiem mēroties nav ko domāt. Tomēr viņi Teodēnam solījušies nākt talkā. Nule viens no vadoņiem tiek pie ķēniņa vests. Re, kur uguņi. Tik daudz padzirdēju, vairāk neko. Un tagad man pašam jāsteidz pavēlnieka rīkojumu pildīt. Vīkšies nu ceļā, saiņa jaunkungs! — Viņš pagaisa tumsā.
   Runas par mežoņiem un saindētām šautrām Merijām ne­pavisam negāja pie dušas — jau tāpat sirdi smagi nospieda ne­ciešamas bailes. Tāda gaidīšana bija neizturama. Karsti gribējās zināt, kas bus. Piecēlies viņš piesardzīgi devās nopakaļ pēdējam gaismeklītim, kas driz pazuda mežā.
   Laucitē zem augsta koka bija uzslieta neliela telts ķēniņam. Virs tās zarā karājās prāvs lukturis, mezdams lejup nespodras gaismas kūli. Gaismas lokā sēdēja Teodēns un Ēomers, bet abiem priekšā bija pietupis savads, cilvēkam lidzīgs stāvs, červeļains kā laika zoba sagrauzts akmens, ar pamatīgu apakšžokli, ko gluži kā izkaltuši sūnas kumšķi klāja pašķidra bārda. Viņam bija īsas kajas, toties spēcīgi dilbi, pats drukns, kā samūnts, un pavisam pliks — tikai zāles brunči ap vidu. Merijām uzmācās sajuta, ka tads jau reiz kur redzēts, un piepeši atmiņā atausa Svetkalna vadatali. Šķita, ka viens no senteliem atdzīvojies acu priekša, vai arī tas bija tiešs pēctecis tiem, ko no miņas pagaisušie akmeņ­kaļi pirms neskaitāmiem gadiem bija izmantojuši par paraugu.
   Kamēr Merijs zagās tuvāk, valdīja klusums, tad savvaļnieks ierunājās, laikam atbildēdams uz kādu jautājumu. Runāja viņš dobja rīkles balsī, tomēr, Merijām par izbrīnu, kopmēlē, kaut ari aprauti, šad un tad iestarpinādams pa svešādam vārdam.
   —  Ne, zirgļaužu tēvs, — viņš teica, — mēs nekaujamies. Mums tikai medības. Mežos galējam gorgunus, nīstos orkļaudis. Arī tev uz gorguniem naids. Palīgā iesim, kā mācēsim. Mežļaudis tālu dzird un tālu redz, zin visas takas. Mežļaudis te sen dzīvo, vēl akmensmājas nebija, vēl staltļaudis nebija no ūdens izkāpuši.
   —  Taču mums vajag palīgu kaujā, — bilda Ēomers. — Kā tu un tavi ļaudis mums lidzēs?
   —  Vēstis nesīsim, — savvaļnieks atbildēja. — No kalniem re­dzam. Uzrāpjamies, kur augsts kalns, un lejā veramies. Akmens pilsēta ciet. Laukā uguns, nu ari iekšā. Gribai turpu? Tad driz. Taču gorguni uri tie, kas tālu nākuši, — viņš ar mezglaino roku pameta uz rītiem, — satupuši uz zirgu ceļa. Daudz, daudz, vairāk par zirgļaudīm.
   —  Kā tu zini? — Ēomers prasīja.
   Veca vīra plakanajā sejā un tumšajās acis nebija nolasāms itin nekas, tomēr balsi viņam iezagās nepatika un nīgrums. — Mež­ļaudis ir savvaļnieki, brīvļaudis, taču nav zīdāmi bērni, — viņš atteica. — Es esmu dižs vadonis, Ghān-buri-Ghāns. Man daudz kas saskaitāms — zvaigznes pie debesīm, lapas kokos, cilvēki tumsā. Jums ducis duču, ņemts desmit un vēl piecas reizes. Viņiem vai­rāk. Kaušanās liela, un kuram būs virsroka? Un vēl vairāk ir to, kas staigā ap akmensmajas mūriem.
   —  Ak vai! Viņam nudien ass skats! — Teodēns sacīja. — Un mūsu izlūki saka — viņi ceļam pāri grāvjus pārrakuši, stabus saslējuši. Piepeši uzklupdami, nesatrieksim.
   —  Tomēr steiga mums liela, — Ēomers norādīja. — Mund- burga liesmās!
   —   Ļauj Ghān-buri-Ghānam izteikt, kas sakāms! — savvaļ­nieks teica. — Viņam zināms ne viens vien ceļš. Viņš aizvedīs jūs pa ceļu, kurš bez bedrēm, kur gorguni nestaigā — tikai mežļaudis un zvēri. Kad akmensmājas ļaudīm spēks bija lielāks, viņi iecirta daudzas takas. Šķērda kalnus kā mednieks šķere nomedītam zvēra miesu. Mežļaudis domā — viņi akmeni eda. Ar lieliem ratiem brauca cauri Druadānai uz Rimmonu. Vairs nebrauc. Viņi ceļu aizmirsuši, mežļaudis — ne. Kalnam pāri un viņā pusē tas apakš zāles un kokiem, aiz Rimmona, uz Dīnu un tad ar līkumu turp, kur zirgļaudīm ceļam gals. Mežļaudis jums to ceļu parādīs. Tad nokausiet gorgunus un ar spožu dzelzi aiztrieksiet ļauno tumsību, un mežļaudis varēs iet atpakaļ gulēt, kur mežs.
   Ēomers un Teodēns pārmija dažus vārdus paši savā mēlē. Pēdīgi Teodens uzlūkoja savvaļnieku. — Klausīsim, ko saki, — viņš sacīja. — Pat ja pretinieka karapuli tā atstājam aiz muguras, kas par to? Ja Akmens pilsēta kritis, ari mums atpakaļceļa ne­būs. Ja tiks glābta, orku pulks paliks viens. Tava uzticība, Ghan- buri-Ghān, taps bagātīgi atal'gota, un Rohānai būsi draugs uz mūžu.
   —  Miroņi nav draugi tiem, kas dzīvajos, un veltes tiem ne­dod, — savvaļnieks atteica. — Taču, ja pēc tumsības vēl būsit dzī­vajos, lieciet mežļaudīm mežā mieru un vairs nemedījiet viņus ka zvērus. Ghāns-buri-Ghāns jūs slazdā neiegrūdīs. Viņš pats ies līdzi zirgļaužu tēvam — ja ievedis neceļos, nokaujiet.
   —  Lai notiek! — Teodens piekrita.
   —   Cik ilgi mērojams likums, lai tiekam ienaidniekam garām un atpakaļ uz ceļa? — Ēomers vaicāja. — Mums nāksies iet soļos, ja tu būsi par ceļa rādītāju, un ceļš, nav šaubu, šaurs.
   —   Mežļaudis kājām skrien ātri, — Ghāns atteica. — Tur, Akmensratu ielejā, — viņš pavēcināja uz dienvidiem, — ceļš četru zirgu platumā, taču sākumā un viņā galā gan šaurs. Mežavīrs, no šejienes saullēktā izgājis, līdz Dīnam tiktu pusdienlaikā.
   —  Tad pirmajiem pulkiem vajadzēs, mazākais, stundas sep­tiņas, — Ēomers aplēsa, — taču pavisam jārēķinās ar kādām desmit. Var gadīties neparedzēti kavēkļi, un, ja karaspēks būs tā virkne izstiepies, nejaudāsim tik drīz izkārtoties, lai no kalniem mestos uzbrukumā. Kāda tagad stunda?
   —  Kas to lai zina? — Teodēns sacīja. — Nu cauri vien nakts.
   —  Tumšs cauri vien, tas tiesa, — Ghāns atsaucās, — taču ne nakts. Sauli pie debesim mēs samanām pat neredzamu. Jau ceļas pār ritu kalniem. Debesu laukos aust diena.
   — Tad mums jādodas ceļā, cik drīz vien var, — Ēomers teica. — Ar visu to šodien Gondorai palīgos netiksim.
   Metis klausīšanos pie malas, Merijs paslepšus aizmanījās posties ceļam, lai būtu gatavs, kad atskanēs signāls. Līdz kaujai vairs nebija ilgi jāgaida. Merijs sprieda, ka diez vai daudzi paliks dzīvajos. Bet tad viņš iedomājās Pīnu, liesmojošo Minastirītu, un paša bailes apvaldīja.
   Todien viss vedās labi, no ienaidniekiem, kas slēpni kur gaidītu, nebija ne miņas. Savvaļnieki bija izsūtījuši pa priekšu pulku izmanīgu mednieku, lai pār gājienu kalnos nedabūtu zināt neviens orks, neviens okšķeris. Jo tuvāk aplenktajai pilsētai, jo mijkrēslis biezēja melnāks, un jātnieki garās rindās virzījās kā tumšas kājnieku un zirgu ēnas. Ik pulkam par pavadoni bija viens no savvaļas mežļaudīm, vecais Ghāns soļoja līdzās ķēni­ņam. Sākumā karaspēks virzījās gausāk, nekā cerēts, jo pagāja zināms laiks, kamēr jātnieki, kājām iedami un zirgus pavadā vezdami, tika pāri kalniem viņpus apmetnes vietas, kur vaja­dzēja lauzties cauri biezam mežam, un uzgāja ceļu lejup, aiz­augušajā Akrnensratu ielejā. Jau bija vēla pēcpusdiena, kad priekšpulki tika līdz vienlaidus pelēkam briksnājam, kurš pletās aiz Amondlna austrumu nogāzes un slēpa spraugu kalnu grēdā, kas no Nardola līdz Dīnam stiepās no rītiem uz vakariem. Cauri aizai senlaikos bija vedis pamestais ratu ceļš, kas savienojās ar Minastirltas Anorienas lielceļu, bet nu jau daudzas cilvēku pa­audzes te par saimniekiem bija koki: ceļš bija pagaisis, izbrucis un aprakts zem neskaitāmos gados sakritušu lapu klājienā. To­mēr briksnājs jātniekiem sagādāja vēl pēdējo aizsegu, kur bija cerības patverties, iekams mesties atklātā cīņā, jo priekšā stiepās ceļš un Anduīnas līdzenums, bet dienvidaustrumos slējās kailas un klinšainas nogāzes — tur grumbainie kalni pulcējās un grūdās vienkopus akmens cietokšņu grēdā, Mindolluīna milzu blāķi.
   Priekšpulkam tika dota pavele apstāties, un, kamēr pārējie virkne iznāca no Akmensralu ielejas, zem pelēkajiem kokiem tika ierīkota apmetnes vieta. Ķēniņš sasauca apspriedi. Ēomers izsūtīja izlukus noskaidrot, kas priekšā, bet vecais Ghāns nogro­zīja galvu.
   —  Ko tur zirgļaudis sūtīt? — viņš teica. — Mežļaudis jau re­dzējuši visu, kas tādā dvakoņā noredzams. Drīz būs klāt un ar mani runās.
   Ieradās karakungi, un tad no briksnāja piesardzīgi izlavījās citi vadatālu lidzinieki — visi tieši tādi paši kā vecais Ghāns, tā ka Merijs tikko jaudāja samanīt kādu atšķirību. Atnācēji apru­nājās ar Ghānu, riklē gurguļodami.
   Ghāns pagriezās pret ķēniņu. — Mežļaudīm daudz sakāma, — viņš pavēstīja. — Virspirms, piesargies! Vēl daudzi nometušies viņpus Dīnam, stundas gājumā, — viņš pameta ar roku uz vaka­riem, kur slējās melnā bāka. — Taču no šejienes līdz akmens- ļaužu jaunajiem mūriem neviens nav matīts. Tur kust, ka biezs. Mūru vairs nav: gorguni nogrāvuši ar zemes pērkonu un meln- dzelzs vālēm. Piesargāties aizmirsuši, apkārt neskatās. Domā, ka viņiem draugi visus ceļus uzmana! — To teikdams, vecais Ghāns savādi nogurguļojās, it kā smieklu palaizdams.
   —  Labas vēstis! — iesaucās Ēomers. — Ij tādā tumsībā cerība no jauna pamirdz. Ko Naidnieks izperina, mums nereti iegrozās par labu — viņam par spīti. Posta tumsība pati mums bijusi par aizsegu. Un nu, kārodami Gondoru sagraut, lai akmeni uz ak­mens neatstātu, viņa orki nogrāvuši šķērsli, no kā bijos visvai­rāk. Mums būtu nācies ilgi cīnīties, lai ārmūrim pāri tiktu. Nu varam brāzties cauri, ja tik tālu tiksim.
   —  Atkal gribu tevi tencināt, mežu Ghān-buri-Ghān, — Teo­dēns teica. — Lai tev labi klājas par to, ka vēstis nesi un par pavadoni mums biji!
   —  Nokauj gorgunus! Nokauj orkļaudis! Citi vārdi mežļaudīm nebūs tīkami, — Ghāns atsacīja. — Aiztriec dvakoņu un tumsību ar spožo dzelzi!
   —  Esam tālu jājuši, par to vien domādami, — ķēniņš piekrita, — un iesim uzbrukuma. Taču ko panāksim — to tikai rīts rādīs.
   Ghāns-buri-Ghāns nometas tupus un par atvadu zirni pie­skārās pie zemes ar červeļaino pieri. Tad, kājās piecēlies, viņš jau grasījās doties projām, bet piepeši paslēja galvu kā iztrūcināts meža zvērs, gaisā savādu smaku nomanījis. Acis viņam iemir­dzējās.
   —  Vējš mainās! — Ghāns iesaucās, un it kā vienā netveramā acumirklī viņš lidz ar pārējiem mežļaudīm pagaisa tumsā, un nevienam Rohānas jātniekam vairs nebija lemts viņus kaut reizi ieraudzīt. Driz pēc tam tālu rītos no jauna neskaidri iedimdējās bungas, tomēr nevienam visā karapulkā sirdi neiezagās ne ma­zākās bailes, ka mežļaudis, kaut no skata tik svešādi un nepie­mīlīgi, būtu varējuši izrādīties nodevēji.
   —   Tālāk iztiksim bez pavadoņiem, — Elfhelms teica, — jo mums pašiem pulkā ir tādi, kas miera dienās uz Mundburgu jājuši. Es pats no tādiem. Kur iztiksim uz ceļa, tas griezīsies uz dienvidiem, un tad lidz pilsētas ārmūrim vēl mērojamas septiņas ligas. Ceļmalas tur teju visgarām ar zāli noaugušas. Tur Gon­doras ziņneši cerēja visātrāk jāt. Kazi, ari mēs to gabalu nomēro­sim ātri un bez lieka trokšņa.
   —   Tad, ja reiz mums priekšā neganta kauja un vajadzēs sakopot visus speķus, es iesaku tagad atpūsties un ceļā doties lidz ar nakti, — Ēomers piebilda, — un aplēst, lai pilsētā iejājam līdz ar rīta gaismu, lai cik tā skopa, — kad valdnieks dos zīmi.
   Ķēniņš piekrita, un karakungi aizgāja. Bet Elfhelms driz vien atgriežas. — Izlūki, valdniek, aiz pelēkā meža nav redzejuši ne­nieka, par ko būtu ziņojams, — viņš stāstīja; — tikai divus vīrus: abus nokautus līdz ar zirgiem.
   —  Nu? — Ēomers ieteicās. — Kas no tā?
   —   Lūk, kas, pavēlniek: abi bija Gondoras vēstneši. Viens, kazi, Hirgons. Vismaz roka viņam sažņaugta Sarkanbulta, taču galvas trūkst — nocirsta. Un vēl kas: zīmes rāda, ka abi krituši, bēgdami uz vakariem. Es noprotu ta: atgriezdamies viņi uzgājuši ienaidnieku jau uz ārmūra vai tam virsu brukām, un tas bus bijis pirms divām naktīm, ja viņi, kā raduši, nodzītos zirgus pret jau­niem nomainījuši. Līdz pilsētai viņi nav jaudajuši tikuši un grie­zušies atpakaļ.
   —  Ak vai, — Teodēns nopūtās. — Tātad Denetors nav dabūjis zināt, ka nākam, un necer mūs sagaidīt.
   —  Kad viss mata galā, gaidīt vairs nevar, tomēr labak velak, nekā nekad, — Ēomers bilda. — Un kauču nu šoreiz senā paruna izrādītos patiesāka neka jebkas, ko cilvēks jelkad pār lūpām laidis.
   Pienaca nakts. Gar ceļmalu nedzirdami auļoja Rohānas ka­raspēks. Lielceļš, apmeties ap Mindolluina pakāji, aizliecās uz dienvidiem. Tālu projām un teju tieši priekšā zem tumsas pie­lietajam debesīm gailēja sarkana blāzma, pret ko varenā kalna sāni iezīmējās melni un skaidri. Rohaņi tuvojās Pelennoras ram- matn, bet diena vel nebija uzaususi.
   Ķēniņš jā ja priekšpulka vidū, pils apsardzes ielenkumā. Nā­kamais bija Elfhelma ēoreds, un Merijs nomanīja, ka Dernhelms tagad pa tumsu pamazām stumjas arvien uz priekšu, līdz viņa zirgs auļoja turpat aiz muguras ķēniņa apsargiem. Jātnieki ap­stājās, Merijs saklausīja priekšā klusas balsis. Bija atgriezušies izlūki, iedrošinājušies aizjāt teju lidz pašam ārmUrim. Viņi devās pie ķēniņa.
   — Tur viss vienās liesmās, valdniek, — viens teica. — Pilsētai uguns visapkārt, un lauks naidnieku pilns. Taču visi spēki, rādās, piedzīti pie mUriem. Cik nu varējām noprast, pie ārmūra nav at­stājuši teju nevienu, un tie paši ņemas, apkart neskatīdamies, tikai grauj un posta.
   —  Vai atminies, valdniek, ko savvaļnieks bilda? — ierunājās otrs. — Es mierlaikos dzīvoju Zemlejā, vārdā man Vldfara, un ari man vējš zina ko stāstīt. Tas jau mainījies — no dienvidiem iegriezies, jūras gaisu nes līdzi, kauču tikko jaušamu. Rīts nesīs ko jaunu. Dvakoņai pāri ausis diena, kad iesi mūrim pari.
   —  Ja tu, Vīdfara, runa no tiesas, lai tev vēl gadu gadi svētībā vadami! — Teodēns sacīja. Pagriezies pret saviem pils vīriem, kas pulcējās turpat visapkārt, viņš iesaucas tik skaņi un skaidri, ka valdnieka vārdus sadzirdēja ari daudzi no pirmā ēoreda jātniekiem:
   —   Ta stunda ir situsi, Rohānas jātnieki, Eorla dēli! Priekšā jums naidnieks un uguns, un jūsu mājas tālu. Tomēr, kauču kau­jaties svešā laukā, slavu, ko še iemantosit, jums neviens nemūžam neatņems. Esat solījušies — tagad turiet vārdu, kas dots valdnie­kam, zemei un sadraudzībai!
   Vīri piesita šķēpus pie vairogiem.
   —  Eomer, dēls! Tev bUs vest pirmo eoredu, — Teodens turpi­nāja, — un lai tas seko ķēniņa karogam, pa vidu. Ellhelm, tu savu pulku griez pa labi, kolīdz būsim viņpus mūrim tikuši. Un Grim- bolds savtjo lai griež pa kreisi. Lai pārējie pulki iet pakaļ tiem trim, kas priekšā, kā iznāk. Triecieties virsu visur, kur ienaidnieks biezākā pulka. Neko citu neizprātosim, jo nav zināms, kas un kā tur, klajā lauka. Nu — uz priekšu un no tumsības nebīstieties!
   Priekšpulks aizauļoja, cik ātri vien bija iespējams, jo tumsa aizvien bija piķa melna, lai ko Vldfara tika solījis. Merijs sēdēja Dernhelmam aiz muguras, ar kreiso roku turēdamies, cik spēka, ar labo raudzīdams izraut zobenu no maksts. Rūgti kā mieles viņam prātā atausa ķēniņa vārdi: ko tu iesāksi tāda kaujā, Meriadok? " Tikai to vienu," viņš pie sevis noteica, "bušu jāt­niekam par nastu un no sirds cerēšu, ka noturēšos seglos un zirgi auļodami mani nesabradas līdz nāvei!"
   I.tdz pusgrautajiem ārmuriem bija atlikusi ne vairāk kā viena liga. Necik ilgi, tā bija garām — pēc Merija domām, par daudz drīz. Saceļas neganti kliedzieni, pašķindeja ieroči, taču ne uz ilgu laiku. Orku, kas tur postija mUrus, nebija daudz, tie paši iz­rādījās pagalam pārsteigti, un aši vien tika nokauti vai patriekti. Pie sagrautajiem ramma ziemeļvārtiem ķēniņš atkal apstājās. Pirmais eoreds nostājās viņam cieši aiz muguras un visapkārt. Dernhelms turējās ķēniņam tuvumā, kaut Elfhelma pulks bija aizvirzījies tālāk pa labi. Grimbolda vīri, no pārejiem nošķī­rušies, pajāja tālāk uz rītiem lidz vietai, kur mūrī bija izgrauts liels robs.
   Merijs pabāza degunu Dernhelmam gar sāniem. Tālu priekšā, savas desmit vai vairāk jūdzes projām, rēkdamas trakoja lies­mas, bet līdzenumā plaiksnijas vēl daudzi uguns pusloki, lidz tuvākajam bija vien nepilna līga. Tumsā neko daudz vairāk ne­bija iespējams saskatīt, tāpat nebija samanāma jel mazākā cerība uz rīta gaismu, arī vēja nebija nemaz, lai no kuras puses iegrozīta.
   Rohānas karaspēks klusītēm iejāja Gondoras pilsētas laukos gluži kā paisuma vilnis, kas lēnām, toties nevaidami gažas cauri spraugām aizsprostā, ko būvētāji domājuši drošu esam. Bet Melnā karakunga domas un griba bija pilnība sakusušas ar bojā­ejai nolemto pilsētu, un pie viņa vēl nebija atskrējušas vēstis, ka izperinātajā plānā gadījies kāds misēklis.
   Pēc laiciņa ķēniņš savējos pagrieza mazliet uz rītiem, lai no­nāktu starp aplenkuma ugunīm un ārpilsētas laukiem. Tur viņi tika, joprojām neviena nemanīti, un Teodens aizvien vēl nedeva zīmi. Pēdīgi viņš atkal apstājās. Pilsēta bija jau tuvāk. Gaisā jau­tās sviluma smaka, valdīja aizkapa tumsība. Zirgi kļuva nemie­rīgi. Bet ķēniņš sēdēja Baltkrēpim mugurā, kā sastindzis vēr­damies Minastirītas pirmsnāves mokās, it ka piepeši būtu ļāvies bailēm vai šausmām. Viņš izskatījās sarāvies, gadu nastas sa­liekts. Merijs pats samanīja sirdij uzgulstamies neciešamas šaus­mas un neziņu. Sirds teju stājās pukstēt. Pat laiks šķita sasting­stam neizlēmīgās šaubās. Viņi bija nākuši pārvēlu! Labāk nekad, nekā par vēlu! Tā vien skaties, Teodēns notrīsēs, nolieks sirmo galvu, pagriezīsies un aizmanīsies, lai nobēdzinātos kalnos.
   Tad pēkšņi Merijs samanīja pārmaiņu — nepārprotami. Sejā pūta vējiņš! Paspīdēja gaišums. Tālu, tālu projām dienvidos pie pamales tikko nojaušami pelēki vēlās, virmoja un cēlās mākoņu vāli — viņpus tiem ausa rīts.
   Bet tieši tobrīd nošķīda uguns, it kā no pilsētas zemzemes pamatiem noplaiksnīdamies būtu izšķīlies zibens. Vienu žilbi­nošu acumirkli Minastirīta iezīmējās melni balta, ar pašu aug­stāko torni kā mirdzošu adatu, un tad, kolīdz pār pilsētu atkal sakļāvās tumsa, pār laukiem pārvēlas apdullinošs, dobjš rībiens.
   To padzirdējis, sagumušais ķēniņš piepeši izslējās. Viņš atkal bija stalts un lepns, un, seglos piepacēlies, viņš skaļi nosaucās — skaņaku balsi no mirstīga lupām vēl nebija dzirdējis neviens, kas to saklausīja:
   — Celieties, celieties, Rohānas jātnieki. Kauja būs neganta: uguns un zobens, Šķēpi lai triecas, vairogi šķeļas, Asins lai sarkanu rītausmu kraso!
   Cīņā, cīņā, cīņa! Uz Gondoru!
   Tad viņš izķēra no sava karognesēja Gutlāfa rokām lielu ragu un iepūta tajā ar tādu joni, ka rags sašķīda gabalos. Un tūliņ iedziedājās visi ragi, kas vien rohāņiem līdzi bija, un Rohanas kaujas ragi šajā stundā līdzenumu satricināja kā vētra un kalnos aizdārdēja kā pērkons.
   Cīņā, ciņa, cīņā! Uz Gondoru!
   Piepeši ķēniņš paskubināja Baltkrepi, un tas metās uz priekšu. Nopakaļ, bezcerīgi atpalikdams, plīvoja karogs ar balto zirgu zaļajā pļavā. Līdzi brāzās pils bruņinieki, taču ķēniņš aizvien bija pirmais. Tur jāja Ēomers, bruņeepures baltajai zirgastei ar joni vilnījot, un pirmā ēoreda jātnieki gāzās kā putojoša banga, pret krastu triekdamās, bet Teodens nebija panākams. Kaut no skata kuslam, varbūt tēvu cīņas kaisme viņam dzīslās bija no jauna iesvelusies, un ķēniņš, Baltkrēpim mugurā sēdēdams, bija itin kā atdzimis senlaiku dievs no dienām, kad pasaules jaunības dienās valāru kaujā dimdēja lielais Oromē. Uzmirdzēja viņa zelta vairogs, un — rau! Tas ievizējās kā saule, un zem rumaka balta­jām kājām zāle uzliesmoja zaļa. Jo ausa rīts, klāt bija rīts un juras vējš, un tumsība sakustējās, un Mordoras karapuļi iegau­dojās, un viņus parņema šausmas, un viņi bēga, un gāja boja zem dusmibas pakaviem. Un tad Rohānas karaspēks uzņēma dziesmu, un cirzdamies viņi dziedāja, jo visus bija pārņēmis ciņas prieks, un dziesma — vienlīdz skaista un baiga — aizska­nēja līdz pat pilsētai.

   Tomēr uzbrukumu Gondorai nevadīja nedz kāds orku vadonis, nedz laupītājs. Tumsība izklīda par daudz driz — drīzāk, nekā saimnieks bija nolicis, veiksme viņu uz bridi bija pievīlusi un pasaule sadumpojusies, uzvara slīdēja laukā no pirkstiem, kas jau bija pasniegušies, lai to sagrābtu cieši un stingri. Tomēr ro­kas viņam bija garas. Viņš joprojām bija noteicējs — gaužām varens. Ķēniņam — Gredzenrēgam, nazgulu vadonim — ieroču netrūka. No vārtiem atkāpies, viņš pagaisa.
   Ticis līdz ceļam, kas no vārtiem veda uz Anduinu, Rohānas ķēniņš Teodēns uzlūkoja pilsētu, līdz kam nu bija ne vairāk kā jūdze mērojama. Viņš pievaldīja zirgu, lūkodamies pēc jauniem ienaidniekiem, un bruņinieki sajāja ķēniņam apkārt — pulkā bija ari Dernhelms. Elfhelma viri jau bija priekša, kur aplenkuma katapultas, cirta, bendeja, dzina pretinieku uguns bedrēs. Teju visa Pelennoras ziemeļdaļa jau bija ieņemta, nometnes liesmoja, orki muka uz upes pusi ka vajāti zvēri, bet rohaņi tikai neap­turami virzījās uz priekšu. Taču aplenkuma loks vēl nebija pār­rauts, un pilsētas vārti ne tuvu nebija atkaroti. Tur drūzmējās pretinieki, un līdzenuma otrā pusē čumeja un mudžēja pulki, kas vēl nemaz nebija cīņā metušies. Uz dienvidiem no ceļa bija sa­stājis viss haradrimu karaspēks — jāt nieki tur pulcējās ap vadoņa karogu. Bet vadonis, šurp pavēries, austošajā gaisma pamanīja ķēniņa karogu, no kaujas biežņas atrāvušos, nieka saujiņas viru apstātu. Haradrimu virsvadonis iesvēlās niknās dusmās, noklie­dzās, un asinssarkanais karogs ar melno čūsku līdz ar lielu pulku dienvidnieku ar joni brāzās virsu zaļajam, kur baltais zirgs; un dienvidnieku līkie zobeni, no makstim izrauti, nomirdzinājās kā zvaigznes.
   Teodēns, viņu ieraudzījis, ij nedomāja palikt uz vietas, uz­brukumu gaidīdams, — paskubinājis Baltkrēpi, viņš šāvās dien­vidniekam pretim. Viņi satriecās, ieročiem ar varenu troksni nošķindot. Taču ziemeļnieku dusmu baltkvēle karstgalvjus ap­svilināja, ar garajiem šķēpiem viņi cīnījās izmanigāk un niknāk. Pretinieku gan bija skaitā vairāk, tomēr rohaņi cirtās cauri dien­vidnieku biežņai ka zibens, kas mežā kokus gāž. Teodēns, Ten- gela dels, ienaidnieka puli izdzina taisnu, platu stigu, un ķēniņa šķēps notrīsēja, nogāzdams no zirga haradrimu vadoni. Gaisā pašāvās Teodēna zobens, viņš iecirta zirgam piešus sānos, metas turp, kur plīvoja ienaidnieka karogs, pārcirta karogkatu, sacirta karognesēju, un melnā čūska saļima. Tad visi, kas no haradrimu pulka bija dzīvajos palikuši, grieza zirgus apkārt un metas bēgt, kur patapdami.
   Bet palūk! Pašā uzvaras prieka brīdī ķēniņa zelta vairogs piepeši aptumšojās. Rītausma, nule atmirdzējusi, apmācās. Uz­krita melna tumsa. Zirgi sāka dižaties un neprātīgi zviegt. Viri, no segliem izvēlušies, nokrita pie zemes un rāvās čokurā.
   — Pie manis! Pie manis! — Teodēns iesaucās. — Celieties, Ēorla dēli! No tumsības nebīstieties! — Bet Baltkrēpis, šausmās sajēgu zaudējis, sacēlās pakaļkājās, ar pakaviem gaisu kārpīdams, un bailēs zviegdams nogāzās uz sāniem — zirgu bija caururbusi melna šautra. Jātnieku viņš krizdams piespieda pie zemes.
   Milzīgā ēna krita kā padebesis. Un rau! Tas bija spārnots neradījums — ja putns, tik liels nebija redzēts, turklāt gluži kails, bez nevienas spalviņas; platie spārni slarp nagainajiem pirk­stiem pletās kā ādains zirnekļa tīmeklis, un kustonis izplatīja derdzīgu smirdoņu. Varbūt tas nāca no kādas senākas pasaules, un viņa līdzinieki, savu laiku pārdzīvojuši, joprojām nez kur mita mēness apspīdētās, ledū kaltās nomaļu kalnu korēs, savās atbai­došajās ligzdas izperejuši mazuļus, ļauniem speķiem noderīgus. Un Tumsas pavēlnieks, vienu pievacis, mieloja mošķi ar sasma­kušu gaļu, līdz tas izauga lielāks par visiem citiem lidoņiem, un piešķīra to savam kalpam par rumaku. Tas krita aizvien zemāk un zemāk, tad, salocīdams pirkstainos spārnus, izgrūda ķērcienu un notupas uz Baltkrēpja miesām, nagus zirgam sānos iecirzdams un pieliekdams garo, kailo kaklu.
   Neradījumam mugurā kāds sēdēja — melnā mantijā ievis- tījies, milzīgs un draudīgs. Galvā viņam bija tērauda kronis, bet starp kroni un melno stāvu vīdēja tukšums, kurā bija samanāmi tikai mironigi redzokļi gailējam: nazgulu pavēlnieks. Iekams tum­sība sāka iet mazumā, viņš bija savu rumaku ataicinājis un gaisos atgriezies, un nu nāca atkal, iznīcību nesdams, cerību vērsdams izmisumā un uzvaru — sakāvē. Rokā viņam bija melna vāle.
   Bet Teodēns nebija pavisam atstāts likteņa varā. Dažs no viņa pils vīriem gulēja turpat nokauts, pārējos satrakotie zirgi bija aizrāvuši kur kuro. Tomēr viens vēl bija tepat: jaunais Dern- helms, kura uzticība bija par bailēm stiprāka, un viņš raudāja, jo ķēniņu bija mīlējis kā tēvu. Merijs, viņam aiz muguras sēdē­dams, triecienā bija palicis neskarts; tad uzkrita ēna, un Brāzna, šausmu pārņemts, abus jātniekus izsvieda no segliem un kā ne- samanīgs aizauļoja klajuma. Merijs rāpoja uz. visām četrām kā apdullis kustonis — šausmas bija tik nepārvaramas, ka gar acīm griezās melns un dūša metas šķerma.
   —   Ķēniņa ieroču nesēj! Ķēniņa ieroču nesēj! — dziļi sirdi sauca kāda balss. — Tev jāpaliek viņam līdzās! Pats teici — būsi man kā tēvs. — Bet sadūšoties nekādi neizdevās, visu miesu kra­tīja nevaldāmi drebuļi. Nebija drosmes ne plakstus pavērt, kur nu vēl skatu pacelt.
   Tad cauri visam melnumam itin kā atskanēja Dernhelma balss, tomēr tagad ta skanēja savādi, atsaukdama atmiņā kādu citu, jau dzirdētu.
   —  Taisies, ka pazūdi, māņu pesteli, maitu pavēlnieki Liec mirušiem mieru!
   Par atbildi atskanēja stindzinoša balss: — Nestājies starp nazgulu un viņa laupījumu! Citādi viņš tevi nenobendēs, kad tava stunda sitīs. Aiznesīs tevi uz gaudu kambariem, kur tumsība melnākā par melnu, kur miesa tev tiks no kauliem nodīrāta pa kumosam vien un izmocīto prāliņu pliku un nabagu svilinās Bez- plakstu acs.
   Nošķindeja zobens, no maksts izvilkts. — Dari, ko gribi, taču es neļaušos, kamēr vien jaudāšu.
   —  Neļausies? Man? Tu nelga. Starp mirstīgiem vīriem nav neviena, kas varētu man ceļā stāties.
   Tad Merijs, šajā nestundā jau saklausījies diezin ko, padzir­dēja kaut ko pavisam dīvainu. Likās, ka Dernhelms iesmejas — smiekli nošķindēja dzidri kā tērauds. — Taču es neesmu mirstīgs vīrs! Acu priekšā lev sieviete. Ēovina es esmu, Ēomunda meita! Tu esi nostājies starp mani un manu valdnieku, manu asini. Tai­sies, ka pazudi, ja tev nāve tomēr reiz lemta! Vai tu dzīvs vai miroņu nešķīstenis, es tevi sadragāšu, kolīdz viņam kaut pirkstu piedursi.
   Spārnotais neradijums viņai uzķērca, bet Gredzenrēgs neko neatbildēja un klusēja, it kā piepešu šaubu pārņemts. Merijs tik ļoli izbrīnījās, ka pārsteigums uz bridi uzveica bailes. Viņš pa­vēra plakstus — melns gar acīm vairs negriezās. Pāris soļu tālāk tupēja milzīgais nezvērs, tīdamies tumsas blīvā, bet virs tās kā izmisuma ēna slējās nazgulu pavēlnieks. Mazliet pa kreisi, tiem abiem iepretim, stāvēja it kā labi pazīstamais Dernhelms. Bet bruņcepure tagad bija nokritusi un pār pleciem kā vizuļojošs zelts atrisuši sliga gaiši mati. Acis, pelēkas kā jura, vērās nazgulam pretim skarbas un negantas, tomēr pār vaigiem ritēja asaras. Vienā rokā zobens, otra — pasliets vairogs, lai noslēptos no ienaidnieka baigā skatiena.
   Tiešām Ēovina — un arī Dernhelms. Jo Merijām ši seja prātā pazibēja tāda, kādu viņš to bija redzējis, kad rohāņu karaspēks izjāja no Svētkalna: it kā tas cilvēks skrietu neizbēgamā nāvē. Krūtis viņam iesmeldzās žēlums un dziļa apbrīna, un pēkšņi no jauna iekūsājās ari grūti atmodināmais hobita gars. Viņš savilka dūri. Viņa nedrīkst mirt — tik skaista, tik pārdroša! Vismaz ne viena pati — bez palīga, bez nekā.
   Ienaidnieks šurp neskatījās, tomēr Merijs tik un ta tikko iedro­šinājās pakustēties, baiļodamies no mērdējošā skatiena. Lēnām, lēnltiņām viņš parāpās sāņus, taču Melnais karakungs, neizlē­mīgā ļaunīgumā vērdamies uz sievieti, kas viņam bija stājusies ceļā, par hobitu nelikās zinis vairāk ka par kādu zemes tārpu.
   Piepeši milzīgais nezvērs savicinaja spārnus, izplatīdams negantu smirdoņu. Palēcics tas pacēlās gaisā un brēkdams krita virsū Ēovinai, ar knābi un nagiem kampdams.
   Viņa tomēr palika stāvam, kur bijusi, — rohāņu jaunava, ķēniņu atvase, slaika, skaista, bet biedējoša gluži kā tērauda as­mens. Viņa cirta — strauji, izmanīgi un trāpīgi. Nezvēra pastiep­tais kakls pāršķēlās, un nocirsta galva nobūkšķēja pret zemi kā akmens. Viņa palēca atpakaļ, vairīdamās no milzīga rumpja, kas, platos spārnus izpletis, smagi gāzās lejup, un, kolīdz tas novēlās, tumsība izklīda. Ēovinu apņēma gaisma, un mati viņai saullēktā ievizējās.
   No kritušā blāķa izslējās garš, draudīgs un milzīgs Melnais jātnieks. Izgrūdis naidpilnu kliedzienu, kas iešļācās ausīs kā inde, viņš zvēla ar vāli. Ēovinas vairogs sašķīda smalkās druskās, rokai kauls bija pušu, viņa pati saļima uz ceļiem. Nazguls uzkrita viņai ka padebesis, acis viņam iegailējās — vāle paslējās, lai gāz­tos lejup nāvējošā triecienā.
   Bet pēkšņi arī viņš paklupa un saguma, mokpilnās sāpes iegaudojies, un roka viņam paslīdēja — vāle iedzinās zemē. No mugurpuses viņu bija trāpījis Merija zobens, izcirzdamies cauri melnajai mantijai lejāk par bruņkreklu — pāršķeldams paceles dzīslu.
   — Ēovin! Ēovin! — Merijs iekliedzās. Tad, nedroši kājās pie- slejusies, viņa ar pēdējiem spēkiem trieca zobenu tukšumā starp kroni un mantiju, kas sedza turpat priekšā sagumušos plecus. Zobens sašķīda mirdzošās šķēpeles. Kronis aizvēlās šķindēdams. Ēovina saļima uz kritušā ienaidnieka miesām. Bet — raugi! Man­tija un bruņas bija tukšas. Tās gulēja, saplosītas un sakritušas bezveidīgā kaudzē, un pret debesīm vējš aiznesa trīsošu klie­dzienu, kas dzisdams pārvērtās spalgās gaudās, — balss bez mie­sas un spēka. Tad ta aiztrūka un tais laikos vairs nekad netika dzirdēta.
   Un hobits Meriadoks stāvēja starp līķiem, blisinādamies kā ūpis dienas gaismā, jo asaras viņam aizmigloja skatu; un miglai cauri viņš vērās uz Ēovinas daiļo galvu — ķēniņmeita gulēja un nekustējās; un viņš vērās uz ķēniņu, kas bija kritis, kolīdz uz­varu izcīnījis. Jo Baltkrēpis nāVes mokās bija no jātnieka nostāk pavēlies, tomēr viņu pazudinājis.
   Merijs pieliecies saņēma ķēniņa roku, lai to noskūpstītu, un — tu re! Teodēns pavēra plakstus, un viņa skats bija gaišs, un viņš klusu ierunājās, kaut viegli tas nenācās.
   — Paliec sveiks, holbitla jaunkungs, — viņš teica. — Manas miesas ir satriektas. Es iešu pie tēviem. Un nu pat tik dižā pulkā man nebūs par ko kaunēties. Es sacirtu melno čūsku. Melns rīts, prieka diena un zelta saullēkts!
   Merijs nespeja izrunāt ne varda, tikai no jauna izplūda asarās. — Piedod man, valdniek, — viņš pēdīgi izspieda, — ka tavai pa­vēlei nepaklausīju, tomēr tavā labā jaudāju paveikt tik vien, kā uz šķiršanos asaras liet.
   Sirmais ķēniņš pasmaidīja. — Nēbēdā! Piedots. Drošu dūšu nav ko nonievāt. Dzīvo nu laimē un mierā, un, kad reiz vaļas brīdī tev iznāks apsēsties pīpīti pakūpināt, iedomā par rnani! Jo nu man vairs neiznāks ar tevi Meduseldā vakarēt, kā solījos, par zālītēm stāstos klausīties. — Ķēniņš aizvēra acis, un Merijs no­metās viņam līdzās. Tad viņš atkal ierunājas. — Kur Ēomers? Jo acis man tumst, un es gribētu viņu vēl redzēt, iekams aizeju. Vi­ņam bus pēc manis būt par ķēniņu. Un gribu Ēovinai aizlaist vēsti. Viņa, viņa neparko negribeja mani projām laist, un nu man vairs neredzēt to, kas man vēl karstak mīļa nekā meita.
   —  Valdniek, valdniek, — Merijs saminstinājās, — viņa ir… — Bet tobrīd sacēlās varena junda, visapkart iedziedājās ragi un taures. Merijs pacēla galvu: karš ar visu, kas pasaulē, viņam bija pavisam izkritis no prāta, un kopš brīža, kad ķēniņš aizjāja nāvei pretim, šķita aizritējušas jau daudzas stundas, kaut īstenībā viss bija noticis tikai nupat. Taču nu atklājās, ka, necik ilgi, tepat klajumā atkal iesvelsies varena kauja.
   No Anduīnas pa ceļu šurp steidzās jauni ienaidnieka spēki, no mūriem vilkās morgulu pulki, no dienvidpuses nāca Haradas kājnieki ar jātnieku priekšpulku, bet aiz tiem līgojas milzīgās mūmaku muguras, ar kaujas torņiem apkrautas. Taču gabalu uz ziemeļiem vilnīja Ēomera bruņcepures baltā sekste — viņš jāja priekšgalā varenam rohāņu karaspēkam, no jauna vienkopus sa­vāktam un pulkos izkārtotam; un no Mināstirītas šurp naca visi, kas jaudāja zobenu rokā noturēt, un gondoriešiem pa priekšu triecās bruņinieki ar Dolamrotas karogu, sudraba gulbi, likdami pretiniekam no vārtiem atkapties.
   Uz brīdi Merijām prātā iešķīlās doma — kur Gendalfs? "Vai viņa te nav? Vai viņš nebūtu varējis ķēniņu un Ēovinu glābt?" Bet tad ar skubu piejāja Ēomers, un viņam līdzi — visi ķēniņpils bruņinieki, kas bija dzīvajos palikuši un zirgus savaldījuši. Viņi izbrīnā vērās uz nogalētā nezvēra miesām, un rumaki liedzās tām tuvāk jel kāju spert. Bet Ēomers izlēca no segliem, un viņa sejā iegūla sāpes un izbailes, kolīdz viņš pie ķēniņa pienāca, un viņš stāvēja klusuciezdams.
   Viens no bruņiniekiem pacēla ķēniņa karogu, izņēmis to no rokas nokautajam karognesējam Gutlāfam. Teodēns lēnam pavēra plakstus. Ieraudzījis karogu, viņš deva zīmi, ka tas atdodams Ēomeram.
   —   Esi sveicināts, Rohānas ķēniņ! — viņš bilda. — Nu jāj pretim uzvarai! Nodod manus atvadu sveicienus Ēovinai! — Un ta viņš nomira, nedabūjis zināt, ka Eovina guļ turpat līdzās. Un tie, kas bija apkārt sastājuši, raudādami sauca: — Ķēniņ Teodēn! Ķēniņ Teodēn!
   liet Ēomers viņiem teica:
   — Sērojiet ar apvaldu! Dižs bijis, kurš kritis, Ar godu nāvē gājis. Kapukalnā gulditu, Būs sievu as'rām slacīt. Mēs — karā gājēji!
   Tomēr, ta runādams, viņš pats nespēja asaras valdīt. — Lai pils bruņinieki paliek tepat, — viņš vēlēja, — un viņa miesas ar godu aiznes no kaujas lauka, lai tās netop sabradātas! Jā, un arī tos pārējos pils vīrus, kas te guļ. — Un viņš noskatīja nokautos, katru vārdā piesaukdams. Tad piepeši viņš pamanīja turpat gu­ļam arī savu māsu Ēovinu un viņu pazina. Uz bridi viņš pārak- meņojās kā karavīrs, kuram kaujas sauciens bijis uz lupām, kad sirdi bulta caururbusi; vaigs viņam nobālēja kā mironim un krūtīs iesvēlas tik stindzinošs niknums, ka mēle atsacījās kļausit. Viņš domājās samanījis likteņa roku.
   — Ēovin, Ēovin! — viņš beidzot iesaucās. — Ēovin, ka tu še gadījies? Kas tas par neprātu, kas par pesteļiem? Nāve, nāve, nāve! Nāve aizrauj mūs visus!
   Tad, nedz ar kādu apspriedies, nedz sagaidījis piejājam Mi- nastirītas vīrus, viņš uzlēca zirgā, aiztrieca to auļos lidz kara­spēka priekšgalam, iepūta ragā un skaļi izkliedza pavēli dzīties uzbrukumā. Pāri klajumam aizvilnīja viņa skaņais sauciens: — Nāve! Auļiem, auļiem uz poslu un pasaules galu!
   Karaspēks sakustējās. Taču rohaņiem uz lupām vairs nebija dziesmas. — Nāve! — visi vienā balsī sauca skaļi un baigi, un, paskubinājuši zirgus, viņi aizdimdinaja garām kritušajam ķēni­ņam un gluži kā paisuma vilnis ar rīboņu aizg'āzās uz dienvidiem.
   Bet hobits Meriadoks staveja, ka stāvējis, asaru pilnās acis blisinādams, neviens viņu neuzrunāja, neviens viņu it kā pat ne­manīja. Notrausis asaras, viņš pieliecās, lai paceltu Ēovinas doto zaļo vairogu, un uzsvieda to mugurā. Tad viņš ņēmās lūkoties pēc zobena, kam pirmiņ bija ļāvis kur izkrist, jo pēc dūriena roka tūliņ bija atņēmusies, tā ka tagad kustināmā bija tikai kreisā. Un — raugi! Tur jau tas gulēja, bet asmens kupeja ka ugunskura pelnos iesviests nokaltis zars, un, kamēr Merijs tā noskatījās, tas palēnām kustin kusa, līdz izčibēja bez miņas.
   Tāds gals piemeklēja Kapukalnu zobenu, rietļaužu darinātu. Būtu zinājis, diži gan butu priecājies tas, kurš zobenu bija ilgi un rūpīgi kalis Ziemeļu ķēniņvalsti, kad dandani bija jauni un viņu niknākais naidnieks bija baigā Angmāras valstība, kur burvis bija par ķēniņu. Neviens cits asmens, ja nu vien daudz varenā­kas rokas vadīts, nebūtu spējis te cirst tik ļaunu brūci, ieurbties aizkapa miesā, salauzt burvju zintis, kas neredzamās dzīslas danja neievainojamas.
   Palikušie rohāņi pacēla ķēniņa miesas un no šķēpu kātiem un apmetņiem uz ātru roku pagatavoja nestuves, lai kritušo aizgādātu lidz pilsētai; citi saudzīgi pacēla Ēovinu un nesa no­pakaļ. Bet pils karavīrus no lauka aiznest vēl nevarēja, jo krituši bija septiņi bruņinieki, arī viņu vadonis Dēorvins. Ta nu nokau­tie tika panesti tālāk no pretiniekiem un pieveiktā nezvēra, un viņiem visgarām tika saslieti šķēpi. Un pēcāk, kad viss bija galā, rohāņi te atgriezās, sakūra sārtu un sadedzināja nezvēra maitu, bet Baltkrepim izraka kapu, kam virsu uzlika akmeni ar uzrak­stu, iegrebtu gan gondoriešu, gan rohāņu mēlē:
   Kalpojis godam, jebšu jātnieku poUtā dzinis Baltkrēpis straujais, kas zirgvalžu zemi minis.
   Kupla un lekna zaļoja zāle uz Baltkrēpja kapukalna, toties vieta, kur ugunij tika atdots nezvērs, uz laiku laikiem palika melna un kaila.
   Merijs skumīgi vilkās līdzi nesējiem, par kauju vairs nelik­damies ne zinis. Viņš bija pārguris un sāpju pilns, miesu kratīja itin kā karsoņa drebuļi. No juras atpeldēja smagi lietus mākoņi, un tā vien likās, ka visa pasaule apraud Teodēnu un Ēovinu, ar pelēkām asaru gāzmām apdzēsdama pilsētā liesmojošos uguns­grēkus. Cauri lietus seģenei viņš beidzot ieraudzīja tuvojamies gondoriešu priekšpulku. Imraīls, Dolamrotas ķēniņdēls, klat pie­jājis, pievilka pavadu.
   —  Kāda nasta jums nesama, Rohānas viri? — viņš uzsauca.
   —  Ķēniņš Teodēns, — tie atbildēja. — Viņš pagalam. Taču nu kaujā jāj ķēniņš Ēomers — tas, kuram baltā bruņeepures sekste vtjā plīvo.
   Ķēniņdēls nokāpa no zirga un nometās pie nestuvēm ceļos, godinadams ķēniņu un viņa vareno kauju; un viņš raudāja. Bet piecēlies viņš uzlūkoja Ēovinu un izbrīnījās. — Tā taču sieviete! — viņš bilda. — Vai tad, kad mums nestunda, kara jāj pat rohāņu sievas?
   —   Nē! Tikai viena, — skanēja atbilde. — Tā ir ķēniņmeita Ēovina, Ēomeram māsa, un to, ka viņa līdzi atjājusi, dabūjām zināt vien nupat un pagalam skumstam.
   Tad Imrails, redzēdams, cik viņa no vaiga daiļa, kaut ari bāla un salta, pieliecās, lai pavērtos ciešāk, un pieskārās ķēniņmeitas rokai. — Rohāņi! — viņš iekliedzās. — Vai jūsu pulkā nav dzied­nieku? Viņa ir savainota — kazi, nāvīgi, tomēr es spriežu, ka vēl dzīva. — Viņš piegrūda spoži nospodrināto apakšdelma bruņ- sargu pie Ēovinas aukstajam lūpām, un — tu re! Uz tā nosēdās tikko samanama migliņa.
   —  Nu ar skubu! — viņš mudināja, tūliņ vienu no savējiem norīkodams ar steigu jāt atpakaļ uz pilsētu, palīgus sameklēt. Bet pats, kritušajiem zemu paklanījies, novēlēja visiem ardievas, uzlēca zirga un aizjaja kauja.
   Cīņas Pelennoras klajumos iesvēlās arvien negantākas, tālu aizskanēja ieroču šķinda un kārotāju klaigas, zviedza zirgi. Dzie- daja ragi, ķērca taures, bauroja mumaki, trenkti kara speltē. Pie Minastirītas dienvidmūriem Gondoras kājnieki kāvās ar morgulu pulkiem, kas skaitā arvien vairojās. Bet jātnieki devās uz rītiem, Ēomeram talkā: pilsētas atslēgu glabātājs Ilūrins Garais, Losar­nahas valdnieks un Zaļkalnu Irluins, un skaistais ķēniņdēls Imraīls, savu bruņinieku apstāts.
   Rohāņiem palīgā viņi ieradās īstajā brīdī, jo veiksme bija Ēomeram pagriezusi muguru un, dusmām ļaudamies, viņš pats sev bija izdarījis lāča pakalpojumu. Ar joni gāzdamies varen spīvā uzbrukumā, viņi bija satriekuši visus ienaidnieka priekš­pulkus, un jātnieki bija iedzinuši platus ķīļus cauri dienvidnieku biežņai, izbaidīdami tos, kas zirgos, un sabradādami tos, kas kājniekos. Bet pret mūmakiem zirgi iet liedzas — kapas atpakaļ un laidās apkart ar likumu, un briesmīgie milzu lopi nebija uzveicami, staveja kā aizsargtorņi, un haradrimi spiedās barā tiem visapkārt. Un, ja iesākumā, kad rohāņi traucās uzbrukumā, haradrimu vien bija skaita trīskārt vairāk, drīz klājās jo tālāk, jo ļaunāk, jo pāri klajumam no Osgiliatas šurp plūda arvien jauni spēki. Tie bija sapulcēti ieņemt Minastirītu un izlaupīt Gondoru un gaidīja, kad virsvadonis dos zīmi. Melnais karakungs nu bija pagalam, taču morgulu virsnieks Gotmogs karapūli samusinaja uz kaušanos — tur bija austrumnieki ar cirvjiem, Kandas varjagi, asinssarkanie dienvidnieki un no tālās Haradas tādi melni, pa pusei troļļi ar spožiem acu baltumiem un sarkanām mēlēm. Vieni nu metās vajāt rohāņus, citi griezās uz vakariem, pretim gondoriešiem, lai neļautu tiem virzīties uz priekšu un apvieno­ties ar Rohānas pulkiem.
   Tieši tad, kad viss sāka iegrozīties Gondorai par ļaunu un viņu cerības sāka bālēt, pilsētā atkal sacēlās vaimanas — rīts jau bija pusē, vējš pieņēmās spēkā, lietus mākoņi aizvilkās uz zie­meļiem, un atmirdzēja saule. Spožajā gaismā sargi uz mUra tālē ieraudzīja jaunu šausmu ainu, un viņu pēdējā cerība pagaisa kā nebijusi.
   Jo Anduīna, pie Harlondas metusi likumu, plūda tā, ka no pilsētas mūriem bija labi pārskatāma vairāku ligu garumā, un asredzīgākie varēja laikus pamanīt buriniekus tuvojamies. Un, turp pavērusies, pilsētnieki iekliedzās šausmās, jo pret vizošo straumi tur piķa melna vīdēja vēja dzīta flotile: galeras un jau­dīgi daudzairu kuģi ar melnām, vējā piepūstam burām.
   — Umbaras pirāti! — visi sauca. — Umbaras pirāti! Verieties! Umbaras pirāti brauc! Tatad Belfalasa ieņemta un Etira, un Lebenina pagalam! Pirāti uzbruk! Liktenis mums galu lēmis!
   Un dažs uz savu galvu, jo Minastirītā neatradās neviena, kurš pār visiem uzņemtos vadību, ņēmās šķindināt zvanus, trauksmi izsludinādams, bet citi pūta taures par atkāpšanās zīmi. — Atpa­kaļ uz mūriem, — viņi auroja. — Atpakaļ uz mūriem! Kāpieties atpakaļ uz Minastirītu, iekams pārspēks klāt! — Taču tas pats vējš, kas šurp dzina kuģus, aizpūta projām ari pilsētnieku klaigas.
   Rohāņiem tādas trauksmes vēstis bija gluži liekas. Melnās buras viņi paši varēja gluži labi saredzet. Jo Ēomeru no Har­londas tobrīd šķīra ne vairāk kā jūdze, lielu ienaidnieka pulku rohāņi, sīvi kaudamies, bija atspieduši gandrīz lidz ostai, taču vēl citi gāzās virsu no mugurpuses, nogriezdami ceļu Imraīlam, lai tas netiktu Ēomeram palīgā. Paskatījies uz upi, Ēomers juta cerību krūtīs izčākstam, un viņš nolādēja vēju, ko pirmiņ bija par svētīgu uzlūkojis. Bet Mordoras karapūļiem dūša tūliņ vai­rojās, un ar jaunu sparu un niknumu viņi aurodami metās uzbrukumā.
   Ēomers nu bija iesvēlies bardzībā, un prāts viņam bija no­skaidrojies. Viņš vēlēja pust ragus, lai visi, kas jaudā, sapulcējas ap Rohānas karogu, jo prāta viņam bija doma no vairogiem sasliet aizsargsienu un stāvēt kājniekos, un turēties līdz pēdējam vīram, un Pelennoras laukos veikt darbus, kas dziesmās apdzie­dami, kaut ari visos rietumos vairs nepaliktu neviena, kas piemi­nētu Rohānas pēdējo ķēniņu. Tā nu viņš uzjāja ar zāli apaugušā paugurā un iesprauda zemē savu karogu, un Baltzirgs, ko vējš ieplandīja, itin kā atdzīvojās.
   No šaubām, no tumsības saullēktā izjāju Ar dziesmu uz lupām, ar zobenu kailu. Nu jāšu, kur cerībai gals un man pašam, Kur niknums un posts, kur riets asinis mirkst.
   To viņš noskandeja, tomēr smējās, šos vārdus teikdams. Jo viņā no jauna bija iesvēlies cīņas gars, un viņš joprojām bija sveiks un vesels, un jauns, un ķēniņš: spivu ļaužu valdnieks. Un — tu re! Par izmisumu smiedams, viņš atkal pavērās uz mel­najiem kuģiem un pasleja zobenu, tiem piedraudēdams.
   Un tad viņš sastinga izbrīnā, un krūtis viņam iešalcās nevai­dams prieks — jaunais ķēniņš pasvieda pret sauli zobenu un, to atkal noķēris, iedziedājās. Un visi pavērās, kurp viņš bija rau­dzījies, un — raugi! Pašam pirmajam kuģim mastā bija uzvilkts liels karogs, un, kad tās pagriezās, lai iebrauktu Harlondas ostā, vējš karogu izplāja labi saskatāmu. Tur ziedēja Baltkoks — Gon­doras zīme, taču visapkārt tam mirdzēja septiņas zvaigznes, bet virs galotnes — ķēniņa kronis: Elendila ģerbonis, ko neviens valdnieks jau neskaitāmus gadus nebija par savu saucis. Un zvaigznes saulē liesmoja, jo tās ar dārgiem akmeņiem bija izšū­dinājusi Elronda meita Arvena, un kronis rīta gaismā meta zibe­ņus, jo bija mitrilā un zeltā izausts.
   Tā Aragorns, Aratorna dēls, Isildura mantinieks Elesārs, at­griezās no Miroņtakām, juras vēja nests uz Gondoras ķeniņval- sti, un rohāņi līksmoja, aizgūtnēm smiedami un spožos zobenus vicinādami; un Minastirīta priecājās un brīnījās līdzi — tur dzie­dāja taures un šķindēja zvani. Bet Mordoras karapūļi pagalam apjuka, viņi sprieda, ka te kāda pesteļošanās bijusi — kā citādi, ja reiz uz viņu pašu kuģiem čum un mudž ienaidnieki; un viņus pārņēma nāves bailes, jo bija skaidrs, ka liktenis nu vērsies pret viņiem pašiem un gals tuvu.
   Arvien tālāk uz austrumiem dzinās Dolamrotas bruņinieki, triekdami pa priekšu ienaidniekus: pustroļļus un varjagus, un orkus, kas nīda saules gaismu. Arvien tālāk uz dienvidiem dzi­nās Ēomers, un, viņu ieraudzījuši, bēga visi, kas gadījās ceļā, un iekļuva sprukās. Jo Harlondas piestātne no kuģiem uz steķiem jau lēca atbraucēji, gāzdamies uz ziemeļiem kā neapturams viesulis. Tur bija Legolass un Gimlins, gatavs cirvi vēzēt, un Hal­barads, karogu nesdams, un Elladans ar Elroīru, abi ar zvaig­žņotam pierēm, un skarbie stiprinieki dandani, ziemeļu Pēddziņi, kas šurp bija atveduši drosmīgos Lebeninas, Lamedonas un Gondoras dienvidu vasaļzemju virus. Bet visiem priekšgalā bija Aragorns ar Rietuguni Andurilu kā no jauna uzpūstu liesmu — Narsilu, kas, no jauna izkalts, cirta tikpat nikni un droši kā sen­dienās, un bruņcepurei pierē viņam mirdzēja Elendila zvaigzne.
   Tā Ēomers un Aragorns pēdīgi atkal satikas kaujas speltē, un abi, uz zobena atbalstījušies, viens otru uzlukoja ar prieku.
   —  Tā nu mēs redzamies, kaut mūs šķīruši vai visi Mordoras karapūļi, — Aragorns ierunājās. — Vai es tā Ragburgā nesacīju?
   —  Sacīji gan, — Ēomers atsaucās, — taču cerība reizumis viļ, un tad nezināju, ka esi pareģis. Tomēr lai divkārt svētīti necerēti palīgi, un savu mūžu draugi nav tik gaužām priecājušies, ka sa­tikušies. — Un viņi sarokojās. — Turklāt no tiesas pašā īstākajā brīdī, — Ēomers piebilda. — Vēl mazliet, un tu būtu novelojies, mans draugs. Daudz esam cietuši, un smagas bēdas mūs piemek­lējušas.
   —  Tad atriebsim, iekams par to runāsim! — Aragorns atteica, un viņi abi kopā devās kaujā.
   Cīnīties tomēr vajadzēja spīvi un vēl ilgi, jo dienvidnieki bija dūšīgi un skarbi, un, strupceļā iedzīti, kāvās līdz pēdējam; un austrumnieki bija kaujās rūdīli spēkavīri, kas nebija raduši lugt žēlastību. Tā nu te pie kāda šķūņa vai kuts krāsmatām, te uz paugura vai pakalna, te pie mūra vai klajā lauka viņi, saspie­dušies vienkopus, alkāvās līdz pašam vakaram.
   Tad saule pēdīgi nolaidās aiz Mindolluīna un debesīs iesvēla varenu ugunsgrēku, kas pakalnus un kalnus nošķieda itin kā ar asinīm; sarkana blāzmoja arī Anduīna un rietā kvēloja Pelen­noras pļavas. Un šajā stundā lielā Pelennoras kauja bija izcīnīta lidz galam, un šaipus rammiem vairs nebija neviena ienaidnieka, kas būtu palicis dzīvajos. Visi bija pagalam, ja neskaita tos, kas bija aizbēguši drošā nāvē vai apslīkuši Anduīnas sarkani puto­jošajā straumē. No vakariem Morgulā un Mordorā pārradās tikai nedaudzi, bet līdz haradrimu zemei aizklīda vien valodas — bau­mas par Gondoras briesmīgajām dusmām.
   Aragorns, Ēomers un Imrails, uz Minastirītas vārtiem jā­dami, bija tiktāl pārguruši, ka vairs nejaudāja nedz priecāties, nedz skumt. Visi trīs bija palikuši neskarti — paldies veiksmei, izmaņai un ieroču spēkam, turklāt maz kurš, viņiem saniknotiem ceļā gadījies, iedūšojās neklausīt vai pat skatu pretim pacelt. Toties daudzi citi bija kaujas laukā savainoti, sakropļoti vai palikuši guļam. Cirvis bija trāpījis Forlongu, kad tas kājniekos viens pats kāvās, un Morthondas Duilinu ar brāli bija sabra­dājuši mūmaki, kad tie abi vedinaja savus strēlniekus nezvēriem acis izšaut. Skaistajam Irluīnatn vairs nebija lemts ieraudzīt Pinnatgelinus, Grimboldam — Grimsti, un skarbajam Pēddzinim Halbaradam — ziemeļu zemes. Kritušo bija daudz — zināmi un nezināmi, karakungi un ierindas kareivji; jo kauja bija liela; un nav tādas dziesmas, kur tā butu godam iemūžināta. Lūk, ko jau daudz vēlāk dziesmā par Mundburgas kapukalniem vēstījis kāds Rohānas teicējs:
   — Tālu kalnos ragi iedziedājās aizgūtnēm, dienvidos jau karsta šķilās zobenliesma. Rumaki uz Akmeņzemi ceļā traucas neganti kā ritavējš. Karš iesvelas jo nikns. Teodēns tur krita, ķēniņš Tengeldēls, virspavēlnieks jātniekiem un karapulkam, neatgriezās viņš vairs ziemeļos, kur Meduseldas zelta kēniņkambari un leknas zaļo pļavas, llardings, Gūtlafs, Dunhers, Deorvtns un
   brašais Grimbolds, Hercfara, Herubrands un Ilorns, un Fastreds cīnījās un kauja krita tala, sveša zemē:
   Mundburgā, kur kapukalni, zemes klēpī
   viņi dus ar brāļiem gondoriešiem, plecs pie pleca.
   Neatgriežas kalnos, kas pie lielās juras,
   skaistais Irluīns, nedz Forlongs — Losarnahas
   pļavās ziedošās, nedz staltie strēlniekbrāļi
   Derujins un Duilins — tur, pie Morthondas,
   kas veļ tumšos ūdeņus gar drēgnām klintīm.
   Nāve todien Felennora nopļāva
   daudzus, kam bij kārta augsta, kam bij zema.
   Mūžīgi zem velēnām būs mierā dusēt
   Tiem, kur Gondora, kur lielā Anduīna
   as'ru pelēkā un sudrabotā upe.
   Toreiz Anduīna plūda asinssārta:
   asiņainas putas saulriets iekrāsoja,
   asiņaini dega baku kalni vakarblāzma,
   asins sviedru rasu svida Pelennoras rammi.

   Kad melnā ēna no pilsētas vārtiem aizvilkās, Gendalfs pa­lika nekustīgi sēžam seglos. Bet Pīns pielēca kājās, it kā no pleciem viņam būtu novēlusies nepanesami smaga nasta; viņš stāvēja, ragos klausīdamies, un tā vien šķita, ka sirds no prieka tūliņ pārsprāgs. Kopš tās dienas ikreiz, kad vien kur tālē iedzie­dājās rags, viņam tūliņ acīs saskrēja asaras. Bet piepeši prātā atausa tas, kālab viņš bija šurp skrējis, un Pīns metās uz priekšu. Tobrīd Gendalfs sakustējās, kaut ko bilda Zibenim un grasījās jāt pa vārtiem laukā.
   —  Gendalf! Gendalf! — Pins iekliedzās, un Zibens apstājās.
   —  Kas tev te darāms? — Gendalfs noprasīja. — Vai Minasti- ritā nav noteikts, ka neviens, kas melnā un sudrabā, bez valdnieka ziņas nedrikst no citadeles laukā ne soli spert?
   —  Viņš zina, — Pīns ņēmās skaidrot. — Viņš mani aizraidīja projām. Bet man bail. Tur, augšā, var lēkties kas briesmīgs. Manuprāt, valdnieks ir sajucis. Man bail, ka viņš padarīs galu ij pats sev, ij Faramiram. Vai nevari ko pasākt?
   Gendalfs pameta skatu uz izgāztajiem vārtiem — viņā pusē jau pieņēmās spēkā kaujas troksnis. Burvis sažņaudza duri. — Man jādodas turp, — viņš teica. — Melnais jātnieks plosās, un viņš vēl raudzīs mūs satriekt. Man nav vaļas.
   —  Bet Faramirs? — Pīns izsaucās. — Viņš nav pagalam un taps sadedzināts dzīvs, ja neviens nestāsies ceļa.
   —  Sadedzināts dzīvs? — Gendalfs pārvaicāja. — Kas tad nu? Stāsti — aši!
   —  Denetors jau kapenes, — Pins klāstīja, — un viņš lika turp aiznest ari Faramiru, un, saka, mes visi sadegšot, un viņš vis ne­iešot tik ilgi gaidīt, lika sakraut bēru sārtu, lai šo sadedzinot un pie viena Faramiru ar'. Un aizsūtīja pec malkas un eļļas. līs pa­teicu Beregondam, bet tas diez vai sadūšosies atstāt posteni — viņam tagad sardze. Un tik un tā — vai viņš maz varētu ko iesāki? — Vienā rāvienā izkratījis sirdi, Pīns pastiepa trīcošu roku un pieķērās Gendalfam pie ceļgala. — Vai tu nevari Fara­miru glābt?
   —  Varbūt varu, — Gendalfs teica, — taču tad, bīstos, mirs cili. Laikam man jāiet, ja reiz neviens cits viņam palīdzēt nevar. Bet beigsies tas nelāgi un bēdīgi. Naidnieka vara ietiecas pat vis­stiprākā cietokšņa sirdī — jo nu tas ir viņa pirksts.
   Kolīdz izlēmis, burvis rīkojās nevilcinādamies: paķēris Pinu un ietupinājis viņu sev priekšā seglos, viņš lika Zibenim griezties apkārt. Pakaviem klaudzot, zirgs pa Minastiritas ielām nesa vi­ņus kalnup, bet aiz muguras arvien skaļāks sacēlās cīņas trok­snis. Visās malās vīri, nokratījuši izmisumu un šausmas, tvēra ieročus un cits citam sauca: — Rohānā klatl Karakungi izkliedza pavēles, pulki kārtojās kaujai, daudzi jau soļoja lejup, uz vārtiem.
   Ceļā gadījās ķēniņdēls Imraīls, un tas uzsauca: — Kurpu tu, Mitrandir? Rohāņi kaujas Gondoras laukos! Mums jāsavāc visi speķi, cik vien ir.
   —   Vajadzēs visus lidz pēdējam vīram, un arī ar to būs par maz, — Gendalfs atsacīja. — Steidzies, cik jaudas. Es nākšu, ko­līdz varēšu. Bet man jātiek pie valdnieka Denetora — neatlie­kama lieta. Kamēr valdnieka nav, uzņemies vadību!
   Viņi jāja tālāk un, kolīdz tuvojās citadelei, samanīja sejā pūšam vējiņu un tālu, tālu, pašā dienvidu pamalē pamirdzam rītausmu. Tomēr tas bija vājš mierinājums — priekša gaidīja ne­zināma nelaime, bija bail ierasties par vēlu.
   —  Tumsība sāk izklīst, — Gendalfs ieminējās, — taču pār pil­sētu tā joprojām gulst smaga un melna.
   Sarga pie citadeles vārtiem nebija. — Tad Beregonds tomēr bus gājis, — Pins ieteicās jau cerīgāk. Viņi steigšus nogriezās pa ceļu, kurš veda uz Slēgtajam durvīm. Tās stāvēja plaši vaļā, vārtu sargs gulēja uz sliekšņa. Viņš bija bez dzīvības — ari atslēgu nebija.
   —  Naidnieka darbs! — Gendalfs noteica. — Tādas lietas viņam iet pie sirds: draugs karo pret draugu, cilvēks tiktai apjucis, ka nesaprot, kas viņam pienākums. — Izlēcis no segliem, viņš lika Zibenim doties uz stalli. — Redzi, draugs, — viņš teica, — mums ar tevi jau sen va jadzēja but tur, laukā, bet man vel šis tas kār­tojams. Tomēr, kad saukšu, nāc driz!
   Iegājuši pa durvīm, viņi kapa lejup pa stāvajām vītņu kāp­nēm. Gaisma pieņēmās spēkā, un augstās kolonnas un akmens tēli lēnām slīdēja garām kā pelēki rēgi.
   Piepeši klusumā ielauzās klaigas un augšup pacēlās zobenu šķinda: kas tāds šai svētvietā nebija dzirdēts kopš Minastiritas pirmsākumiem. Pēdīgi viņi nonāca līdz Dinenrātai un steidzās uz Pavaldoņu mājvietu, kuras kupols mijkrēsli vidēja varens un augsts.
   —  Stāviet! Stāt! — Gendalfs iekliedzās, mezdamies pie ēkas akmens kāpnēm. — Pārtrauciet to neprātu!
   Jo tur bija Denetora kalpi ar zobeniem un lāpām, bet uz sliekšņa, uz kāpņu augšējā pakāpiena, pils sardzes melni sud­rabotajā ietērpā stāvēja Beregonds, viens pret visiem durvis sargādams. Divi no viņa zobena jau bija krituši, aptraipīdami svetvietu ar savām asinīm, bet citi viņu zakāja, saukādami par noziedznieku un kunga nodevēju.
   Klat skriedami, Gendalfs un Pīns saklausīja no mirušo māj­vietas kliedzam Denetoru: — Ar steigu! Ar steigu! Dariet, kā lieku! Nokaujiet to atkritēju! Vai man pašam būs jānāk? — Tūliņ durvis, ko Beregonds spieda ciet ar kreiso roku, tika ar spēku atgrūstas vaļā, un tajās staveja Minastiritas valdnieks — stalts un pārskaities, acis viņam tīri vai liesmoja, un rokā valdniekam bija zobens.
   Bet Gendalfs uzlēca augšā pa kāpnēm, un visi atsprāga at­pakaļ, acis aizklādami, jo viņš nāca ka naktī piepeši atmirdzējusi gaisma — balts, žilbinošs un pagalam saniknots. Burvis pacirta gaisā roku, un Denetora zobens pats no sevis pasviedās uz augšu, izrāvās viņam no pirkstiem un nokrita labu gabalu aiz muguras, kapenēs uz grīdas. Denetors, Gendalfu ieraudzījis, pa- kāpas atpakaļ, itin kā būtu pārsteigts.
   —  Kas tad nu, godātais? — burvis noprasīja. — Mirušo māj­vietas nav dzīvajiem domātas. Un kālab vīri cits citu galē nost te, svētvieta, kad asinis jau ta pārpārēm līst pie pilsētas vārtiem? Varbūt Naidnieks jau ticis līdz pašai Dinenrātai?
   —  Kopš kura laika Gondoras valdniekam vajag tev atskaiti dot? — Denetors atcirta. — Vai man nav ļauts pašam savus kal­pus izrīkot?
   —  Ļauts ir gan, - Gendalfs teica. — Taču citiem ir ļauts tavu gribu apstrīdēt, kad tā grūž neprātā un postā. Kur ir tavs dels — Faramirs?
   —  Viņš guļ tur, — Denetors teica, norādīdams sev aiz mu­guras. — Deg, jau deg. Viņam miesās jau uguns iekurta. Taču drīz visiem būs degt. Vakari sakauti. Visam būs lielā sārtā degt, un visam bus gals klāt. Pelni! Pelnus un dūmus vējš aiznesis!
   Gendalfs, nomanīdams neprātu, kas valdnieku pārņēmis, iz­bijās, vai viņš jau nav ko ļaunu pastrādājis, un metās uz priekšu, viņam nopakaļ — Beregonds un Pins, bet Denetors kāpas atpa­kaļ līdz pašam kapeņu galdam. Izrādījās, ka Faramirs joprojām guļ, karsoņa mocīts, uz galda noguldīts. Zem galda un augstā grēdā visapkārt bija sakrauta malka, viscaur piesūcinātā ar eļļu, — eļļa mirka pat Faramira drānas un apsegi, taču uguni sār­tam pagaidām neviens nebija piegrūdis. Tad Gendalfs ļāva vaļu spēkam, kas viņa slēpās, kaut pelēkā mantija spēka gaismu ap­slāpēja. Uzlēcis uz sakrautā sārta un pacēlis vājinieku tik viegli kā nieka salmiņu, viņš ar visu nastu nolēca uz grīdas un devās uz durvīm. Bet tobrīd Faramirs ievaidējās un pa sapņiem pie­sauca tēvu.
   Denetors salēcās, it kā no miega iztrūcies, acis viņam ap­dzisa, viņš ieraudajas un bilda: — Neatņem man dēlu! Viņš mani sauc.
   —  Sauc gan, — Gendalfs teica, — taču tevi viņam vēl nevar laist klāt. Jo viņam jārauga izrauties nāvei no nagiem, un, kazi, var neizdoties. Bet tev pienākas iet cīņā par savu pilsētu, kur tevi, var lekties, nāve gaida. Un sirds dziļumos tu to zini.
   —  Viņš vairs necelsies, — Denetors sacīja. — Cīņa ir veltīga. Kamdēļ velēties, lai viss ievelkas garumā? Kamdēļ mēs nevaram iet nāve plecu pie pleca?
   —  Tev, Gondoras pavaldoni, nav dotas tiesības noteikt savu mirstamo stundu, — Gendalfs atbildēja. — Un tā, savā lepnībā un izmisumā nogalēdami ij sevi, ij visus savējos, lai nāvi darītu vieglāk panesamu, izrīkojas vien paganu ķēniņi, kuri tumšo spēku kalpībā. — Viņš devās lauka pa durvīm, iznesdams Fara­miru no aizkapa mājokļa, un noguldīja viņu uz tām pašām nes­tuvēm, uz kurām viņš bi ja šurpu atnests un kas joprojām staveja uz lieveņa. Denetors sekoja un stāvēja trīsēdams, ar ilgošanos vērdamies dēlam sejā. Neviens nebilda ne vārda un nekustējās, noraudzidamies valdnieka mokās, un Gendalfs uz brīdi atmaiga.
   —  Nāc! — viņš teica. — Mūs gaida. Tu vēl daudz vari iespēt.
   Piepeši Denetors iesmējās. Viņš atkal izslējās lepns un stalts, veicīgi aizsoļoja līdz kapeņu galdam un paķēra spilvenu, kas viņam bija nolikts par pagalvi. Uz durvīm nākdams, viņš atsvieda apsegu, kas tam bija par pārvalku, un — raugi! Rokās viņš turēja palantiru. To viņš pacēla augstu, un visi redzēja lodi pašu no sevis iekvēlojamies, tā ka valdnieka kalsnie vaibsti iegaismojās ugunssarkani un likās kā cietā akmenī cirsti, ar asi iezīmētām, melnām ēnām, majestātiski, lepni un baigi. Acis viņam iegailējās.
   —   Lepnība un izmisums? — viņš iekliedzās. — Vai tu no tiesas doma, ka Baltais tornis bijis ar aklumu sists? Neka, esmu redzējis vairāk nekā tev zināms. Pelēkais Ģeķi. Jo tu ceri vien talab, ka esi tumsoņa. Tad skrien, spēkojies ar nāvi! Kaujies, cik uziet! Velti. Nieka zemes strēmeli atkarosiet kaujas laukā — uz nieka dienu. Taču svinēt uzvaru par to speķu, kas nule cēlies, ij nedomājiet. Pret šo pilsētu tikai viens rokas pirksts paslējies. Rītos viss kust. Un vel šai pašā brīdī cerības tevi viļ un pa Anduīnu uz augšu nāk flotile ar melnām burām. Vakari sakauti. Laiks aiziet visiem, kas negrib par vergiem būt.
   — Tāds padoms Naidniekam droši ļaus virsroku ņemt, — Gen­dalfs aizradija.
   —  Ceri vien, ceri! — Denetors smējās. — Vai nu es tevi, Mit- randir, nepazīstu? Tu ceri manā vietā būt par valdnieku, nostā- lies līdzās visiem troņiem, lai tie kur — ziemeļos, dienvidos vai vakaros. Esmu nomanījis, kas tev prātā un padomā. Vai es ne­zinu, ka liki, rau, šim sikaliņam klusu ciest? Ka atvedi, lai viņš būtu par spiegu manos kambaros? Un tomēr es izvilināju nojums visu — kas gājāt, kurp gājāt. Tā! Domāji ar vienu roku mani uz brīdi pataisīt par vairogu, ko pret Mordoru pagriezt, ar otru — ietupināt manā vietā to ziemeļu Pēddzini. Taču dzirdi, Gendalf Milrandir, ka es tev par aklu kalpu neļaušos. Es esmu Anariona dzimtas pavaldonis. Es nezemošos, palikdams zaļknabim par prātu izkūkojušu kambarkungu. Pat ja viņš man pieradis, ka ir tas, par ko uzdodas, cēlies viņš vien no Isildura. Tadam es ne- klanīšos — pēdējam no skrandaiņu dzimtas, kur jau sen ne sma­kas ne no augstdzimtības, ne godības.
   — Tad ko lu pats gribētu, — Gendalfs ievaicājās, — ja varētu notikt pec tava prāta?
   —  Es gribētu, lai ir tā, kā bijis manos laikos, — Denetors at­teica, — un laikos, kad par valdniekiem bija mani sentēvi: lai es mierā valdītu pār Minastirītu un troni pēcāk nodotu dēlam, kurš butu pats sev kungs, nevis burvim māceklis. Taču ja to man lik­tenis liedz, man nevajaga neko: nedz zemāku dzivi, nedz dalītu mīlestību, nedz šaubīgu godu.
   —  Es gan neteiktu, ka pavaldonis, kurš paļāvīgi pildījis, kas viņam nolikts, būtu mazāk mīlams vai godājams, — Gendalfs bilda. — Mazakais, nevajag laupīt dēlam iespeju pašam par to izšķirties, kamēr nav zināms, vai viņam nāve lemta.
   To dzirdot, Denetoram acis atkal iegailējās, un, iespiedis Ak­meni padusē, viņš izvilka nazi un platiem soļiem devās uz nes­tuvju pusi. Bet Beregonds izlēca priekšā un aizšķērsoja ceļu.
   — Tā gan! — Denetors iekliedzās. — Tu jau esi man nolau­pījis pusi dēla mīlestības. Nu tu ka garnadzis snaiksties ari pēc maniem bruņiniekiem, lai tie man pecgala dēlu pavisam atņem. Taču, mazakais, te tu manu gribu vis neapstrīdēsi — pašam no­teikt savu galu.
   —  Šurp! — viņš pakliedza kalpiem. — Pie manis, kas vēl nav par atkritējiem tapuši! — Divi uzskrēja pa kāpnēm, pavēlei klausī­dami. Denetors manīgi izkampa lāpu vienam no rokas un iespruka atpakaļ kapenēs. Iekams Gendalfs paguva ko iesākt, viņš piegrūda lāpu sakrautajam sārtam — malka tūliņ sprakšķēdama uzliesmoja.
   Denetors uzlēca uz galda, nostājās, liesmu un dUmu apņemts, tad pacēla pavaldoņa zizli, kas gulēja viņam pie kajam, un pret celi pārlauza uz pusēm. Iesviedis atlūzas Ugunī, viņš paklanī­jies apgūlās, palantiru ar abam rokām piespiedis pie krūtīm. Un stasta, ka kopš tā laika ikviens, kas šaja Redzakmenī ielūkojās un nebija gana stiprs, lai akmeni piespiestu rādīt ko citu, redzēja tur vien divas vecas, savītušas, liesmu apņemtas rokas.
   Gendalfs sāpēs un šausmās novērsās un aizvēra durvis. Labu bridi viņš staveja uz sliekšņa, domās iegrimis un nebilzdams ne vārda, bet visi, kas laukā, dzirdēja iekšā kāri rūcam liesmas. Tad Denetors izgrūda baigu kliedzienu un apklusa uz visiem laikiem, un nevienam mirstīgajam viņu vairs nebija lemts redzet.
   — Tā aiziet Denetors, Ekteliona dēls, — Gendalfs noteica. Tad viņš uzlūkoja Beregondu un valdnieka kalpus, kas tur stāvēja, šausmās sastinguši. — Un ta aiziet Gondora, kādu to esat pazi­nuši, — tās dienas ir galā: vai uz labu, vai ļaunu. Te pastrādāti posta darbi, bet nu visu naidošanos metiet pie malas, jo ļaunu te perinājis Naidnieks — tā viņa griba. Bijāt iepinusies svešas rokas austos tiklos un pienākuma vārdā tikāt cits pret citu sarīdīti. Bet iedomājiet, jūs, valdnieka kalpi: nebūtu Beregonds tapis par nodevēju, caur jūsu aklu paklausīšanu ari Baltā torņa virspavēl­nieks Faramirs būlu dzīvs sadedzināts. Nesiet nu prom no šīs ne­laimes vietas biedrus, kas krituši. Un mēs nesīsim Faramiru, Gondoras pavaldoni, turp, kur viņš var mierā gulēt vai mirt, ja tāds būs viņam liktenis.
   Gendalfs un Beregonds, pacēluši nestuves, devās uz dzied­nīcu, un Pins vilkās viņiem nopakaļ, galvu nokāris. Bet valdnieka kalpi palika stāvam kā nolēmēti, nespēdami atraut skatu no pavaldoņu kapenēm. Gendalfs bija ticis līdz Dinenrātas viņam galam, kad kaut kas skaļi nobrakšķēja. Atskatījušies visi trīs ierau­dzīja kapeņu kupolā paveramies plaisas, pa tām izvirda dūmi. Tūliņ, akmeņiem ar rīboņu krītot un veļoties, kupols iebruka uguns speltē, tomēr liesmas neapdzisa, bet joprojām lēkāja un šaudījās starp gruvešiem. Tikai tad pārbijušies kalpi deva kājām vaļu un muka nopakaļ Gendalfam.
   Pēc laiciņa viņi atkal nonāca pie Pavaldoņa durvīm, un Beregonds uzmeta želu skatu vārtsargam. — Tas man mūžam būs rūgtā piemiņā, — viņš ierunājās, — taču steiga man bija aptum­šojusi prātu, un viņš negribēja ne klausīties, vien nāca ar zobenu virsū. Paņēmis atslēgu, pirmiņ nokautajam no rokas izrautu, viņš durvis aizvēra un aizslēdza. — Nu tā pienākas valdniekam Fara­miram, — viņš teica.
   — Kamēr valdnieka nav,' visu nosaka Dolamrotas ķēniņ­dēls, — Gendalfs atsacīja, — bet ari viņa nav klāt — vajadzēs ko tādu uzņemties pašam. Klausi, ko saku: paglabā šo atslēgu un sargā to labi lidz brīdim, kad pilsētā alkal būs ieviesta kārtība.
   Beidzot viņi izgaja pilsētas augšlokos un rīta gaismā mēroja ceļu uz dziednīcu. Tā bija izvietota vairākās skaistās ēkas, kas savrup no pilsētas namiem izbūvētas smagi slimajiem, bet tagad pielāgotās, lai būtu kur aprūpēt tos, kuri kaujās savainoti, un mirējus. Dziednīca atradās netālu no citadeles vārtiem, sestajā loka, pie dienvidmūra, visapkārt pletās dārzs un ar kokiem ap­stādīts zāliens — nekur citur Minastirīta neka tāda nebija. Turpat mitinājās tās nedaudzās sievietes, kurām bija ļauts palikt pilsētā, jo viņas bija prasmīgas dziednieces vai dziedniekiem palīdzes.
   Bet, kolīdz Gendalfs un pārejie ar nestuvēm bija tikuši lidz dziednīcas galvenajam durvīm, dziļi lejā, klajumā pie Minastiritas vārtiem, kāds izgrūda baisu kliedzienu — tas cēlās pret debesim, pārtapdams spalgās, griezīgas gaudās un noslāpa, vēja aiznests. Kliedziens bija tik šerminošs, ka visi uz bridi pārakmeņojās, bet, kolīdz tas noklusa, ikvienā sirdī piepeši iesvelas cerība — tik gaiša, kāda nebija manīta, kopš bija uzklīduši austrumu tumsība, un acumirklī it kā dienas gaisma atmirdzēja spožāka un cauri mā­koņiem izlauzās saule.
   Taču Gendalfam vaigs bija drūms un saskumis, un, licis Beregondam ar Pinu ienest Faramiru dziednīcā, viņš pagājās lidz tuvīnajam mūrim, nostājās tur, saullēktā, ka baltā marmorā cirsts stāvs, tālē vērdamies. Un ar tām acīm, kas viņam bija do­tas, burvis saredzeja visu, kas tostarp bija noticis; un, kad Ēomers, pēc kaujas no sava karapulka izjājis, nostājās līdzās tiem, kas gulēja krituši, viņš nopūtās, atkal ciešāk ievīstījās apmetni un devas projām. Beregonds un Pins, iznākuši no dziednīcas, uzgaja burvi stāvam turpat pie sliekšņa, domas iegrimušu.
   Abi viņu uzlūkoja, bet Gendalfs labu laiciņu nebilda ne vārda. Pēdīgi viņš ierunājās. — Draugi, — viņš teica, — un visi ļaudis, kas pilsētā un Rietu zemēs! Dziļas bēdas mus piemek- lejušas, un diži slavas darbi pastradāti. Ko mums būs darīt — asa­ras liet vai priecāties? Ienaidnieku virsvadonis ir satriekts, uz ko pat neiedrošinājāmies cerēt, un dzirdējāt viņa pēdējā izmisuma atbalsi. Taču viņš daudzus līdzi paņēmis, kas rūgti apraudami. Un to es būtu varējis novērst, nebūtu Denetoru neprāts pārņē­mis. Tik garas jau snaikstās Naidniekam rokas! Ak vai! Tikai tagad es apjaušu, ka viņa griba iespiedusies pašā Minastiritas sirdī. Pavaldoņi gan sprieda, ka tas noslēpums viņiem vien zi­nāms, tomēr es jau sen nojautu, ka še, Baltajā tornī, glabājas viens no septiņiem Redzakmeņiem. Reiz Denetors, vieds būdams un saprazdams, cik pašam speķa maz, nemūžam nebūtu iedo­mājies to liki lietā, lai Sauronam izaicinājumu mestu. Bet ar gadiem viedība gāja mazumā, un bīstos, ka, samanījis briesmas, kas Gondorai uzmācās arvien jaušamakas, viņš Akmeni ielūko­jas un krita krāpniekam par upuri, un, man rādās, kopš Boromirs aizjāja ceļā, tā notika arvien biežāk. Viņš bija par daudz varens, lai būtu pakļaujams Tumsas spēku gribai, tomēr redzēja vien to, ko viņam redzēt bija ļauts. Ko viņš dabūja zināt, tas, nav šaubu, nereti lieti noderēja, tomēr Mordoras nesatriecamā varenība, ko viņam bija ļauts skatīt, sirdi saindēja ar tādu izmisumu, ka pēdīgi aptumšojās prāts.
   —  Nu es saprotu, kas man pirmiņ tik savādi likās! — ieteicās Pīns un atminēdamies nodrebēja. — Valdnieks uz bridi atstaja kambari, kur Faramirs gulēja, un tikai tad, kad viņš atgriezās, man pirmoreiz iešāvās prātā, sak, kā pārvērties — novecojis un sabrucis.
   —  Tieši tajā stundā, kad Faramirs tika torni nogādāts, mēs daudzi redzējām augškambarī ērmotu gaismu, — Beregonds pie­balsoja. — Taču tāda tur aridzan agrāk manīta, un pilsētā jau sen klīst baumas, ka reizēm valdnieks ar savu Naidnieku domās spekojoties.
   —   Ak vai! Tad esmu spriedis pareizi, — Gendalfs noteica. — Tā Saurona griba iespiedusies Minastirltā, un tā es še tiku aizkavēts. Un še man joprojām vēl jāpaliek, jo tūliņ saradisies vēl citas rūpes, ne Faramirs vien. Nu man jādodas lejā sagaidīt tos, kas šurpceļā. Kaujas laukā redzēju ko tadu, ka man sirds vai lust, un, to vien gaidi, nāks vēl kas ļaunāks. Pin, nāc līdzi! Bet tev, Beregond, der atgriezties citadelē un izstāstīt sardzes priekš­niekam, kas lēcies. Bīstos, ka viņš, pienākumam klausīdams, tevi sarga godā vairs neatstās, bet saki viņam, ja drīkstu padomu dot, lai sūta tevi uz dziednīcu, Faramiram par sargu un kalpu, lai esi līdzās, kad viņš atmodīsies — ja tā jelkad notiks. Jo, nebijis tevis, viņu uguns būtu aprijusi. Ej nu! Es drīz atgriezīšos.
   To teicis, viņš pagriezās un kopā ar Pinu devās lejup, uz pil­sētas apakšlokiem. Un, kamēr" viņi tā steidzās, vtjš atpūta sma­gus, pelēkus mākoņus, sāka līt, ugunsgrēki čukstēdami apdzisa, un pilsēta ietinās necaurredzamos dūmos.

   Acis Merijām joprojām bija asaru pilnas un ari pārgurums aizmigloja skatu, kad viņi tuvojās Minastiritas sagrauta­jiem vārtiem. Par postažu un slaktiņu visapkārt viņš gandrīz nelikās zinis. Plaiksnīja liesmu mēles, virmoja dūmi, un gaisu pildīja derdzīga smirdoņa, jo daudzas kara mašīnas bija aizde­dzinātas vai iegāztas uguns grāvjos, turpat gruzdēja arī daudzi kritušie, un ik uz soļa gulēja dienvidnieku milzu lopu līķi — ap­sviluši, ar katapultas sviestiem akmeņiem nogāzti vai ar Mort- hondas bezbailīgo strēlnieku raidītajām bultām acīs. Spēcīgais lietus uz brīdi bija mitējies, debesīs paspīdēja saule, tomēr pilsē­tas apakšloki tinās biezos, smirdīgos dūmu vālos.
   Jau kūsāja darbs — tika izbrīvēts ceļš cauri kaujas atstāta­jiem gruvešiem un drazām, un pa vārtiem jau pretim nāca pul­ciņš ļaužu ar nestuvēm. Ēovina tika saudzīgi noguldīta mīkstos spilvenos, bet ķēniņa miesas tika apklātas ar greznu, zeltā šū­dinātu apsegu. Tiem, kas apkārt sastāja, līdzi bija lāpas, un lies­mas, saules gaismā blāvas un nespodras, raustījās vējā.
   Tā Teodēns un Ēovina ieradās Gondoras galvaspilsētā, un visi, viņus ieraudzījuši, noņēma cepuri un paklanījās; nesēji, izbridusi cauri izdegušā loka pelniem un dūmiem, devās tālāk — pa akmens plātnēm izliktajām ielām arvien kalnup. Merijām kāpiens likās bezgala ilgs — kā veltīgs ceļš, mērojams kādā nīstā murgā, kas vilkās un vilkās, lai allaž beigtos ar ko tādu, līdz kam atmiņa nesniedzās.
   Raustīgās lāpu gaismas priekšā pamazām pa vienai apdzisa, viss ietinās tumsā, un Merijs, kājas vilkdams, iedomājās: "Būs eja, kam galā kaps, un tur mēs paliksim uz mūžiem." Bet sapņo- jumā piepeši ielauzās dzīvelīga balss.
   —  Nu re, Merij! Labi gan, ka tevi atradu!
   Viņš pacēla skatu, un migla acu priekšā drusku tā kā izklīda. Pins! Abi stāvēja aci pret aci šaurā ieliņā, taču cilādi tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Merijs izberzēja acis.
   —   Kur ķēniņš? — viņš ievaicājās. — Un Ēovina? — Tad Meri­jām aizmetās kaja, viņš noslīga uz kāda sliekšņa un atkal izplūda asarās.
   —   Aiznesti augšā, uz citadeli, — Pīns atbildēja. — Vai tikai nebūsi iedams iemidzis un kur greizi nogriezies. Kolidz atklājām, ka esi noklīdis, Gendalfs mani sūtīja tevi meklēt. Merij, nabaga veco zēn! Nevaru ne izteikt, kā priecājos tevi atkal redzēt! Bet tu taču esi gluži bez spēka, tālab ar runām tev virsū nemākšos. Tikai pasaki — esi vesels? Vai savainots?
   —  Vesels, — Merijs atteica. — Jā, laikam gan. Bet man labā roka atņēmusies, Pin, — atņēmās, kad viņu sadūru. Un zobens nosvila — pavisam, kā pagalīte.
   Pinam sejā iezagās bažas. — Paklau, labāk nāc man lidzi, cik aši vien vari, — viņš skubināja. — Kaut es jaudātu tevi pastiept! Tu jau vairs uz kājām neturies. Kālab viņi tevi nekrāva uz nestu­vēm? Bet ļaunā neņem! Pilsētā, Merij, tik daudz briesmu lēcies — kāds tur brīnums, ka gadās piemirst vienu nabaga hobitu, kas no kaujas lauka nāk.
   —  Dažkārt tīri laime, ka paliec neieverots, — Merijs piebilda. — Nupat man ij virsū neiedomājās paskatīties tas… Nē, nē, to es nevaru izteikt. Palīdzi, Pīn! Gar acīm atkal sagriežas melns, un roka man tik salta.
   —  Atspiedies pret mani, Merij, puis! — Pins aicināja. — Ejam nu! Soli soli. Nav tālu."
   —  Tu mani ved glabāt? — Merijs iejautājās.
   —  Nē taču! — Pīns atteica, pūlēdamies izlikties līksms, tomēr sirdi viņam žņaudza izbailes un žēlums. — Nē, iesim uz dziednīcu.
   Nogriezušies no ielas, kuru no vienas puses ieskāva augsti nami, no otras — ceturtā loka ārmūris, viņi aiztika lidz galvena­jam ceļam, kas veda kalnup, uz citadeli. Abi cīnijās uz priekšu pa solītim vien — Merijs grīļojās un sazin ko murmināja kā pa miegam.
   "Nemūžam viņu neaizstiepšu," Pīns nodomāja. "Vai tiešām neviens palīgs neradīsies? Atstāt viņu te nevar." Tieši tobrīd viņam par pārsteigumu aiz muguras atskanēja steidzīgi soļi — garām skrēja kāds puika, un Pīns viņu pazina: Bergils, Bere- gonda dēls.
   —  Bergil, sveiks! — viņš uzsauca. — Tu kurp? Prieks tevi at­kal redzēt — joprojām dzīvs, ko?
   —  Es esmu dziedniekiem par ziņnesi, — Bergils paskaidroja. — Man jāskrien.
   —  Tad skrien! — Pins sacīja. — Bet tiem tur, augšā, pasaki, ka man te ir vājinieks — hobits, perians, ņem vērā, — no kaujas lauka nāk. Saviem spēkiem viņš diez vai tik talu aizsteberes. Ja Mitrandirs ir tur, viņš par vēsti nopriecāsies. — Bergils aizdieba.
   "Labāk pagaidīšu tepat," Pins nosprieda. Ta nu viņš, Meriju saudzīgi pieturēdams, ļāva viņam saļimt uz ielas, kur saulīte, un tad nosēdās līdzās, Merija galvu noguldīdams klēpi. Prātīgi iz­taustījis drauga miesas, lūkodams, vai tas nav kur savainots, viņš saņēma Merija rokas savējās. Labā bija auksta kā ledus.
   Necik ilgi, ieradās pats Gendalfs, abus meklēdams. Noliecies pār Meriju, burvis noglāstīja viņam pieri, tad hobitu uzmanīgi pacēla. — Viņš ir pelnījis, lai šajā pilsētā tiktu godā celts, — Gen­dalfs teica. — Manu paļāvību viņš papilnam attaisnojis — nebūtu Elronds mani klausījis, jūs abi būtu Rivendellā palikuši, un tad šī diena butu daudz, daudz melnāka. — Viņš nopūtās. — Un nu man vēl viens aprūpējamais uz rokām, bet tur lejā, kaujā, viss aizvien vēl karajas mata galā.
   Tā Faramirs, Ēovina un Meriadoks pēdīgi bija iekārtoti dzied­nīcas gultās, un aprūpe tur bija laba. Pedejā laikā sentevu zinā­šanas un izmaņa gan bija gājušas mazumā, tomēr Gondoras dziedniecība joprojām bija plaši izslavēta — turienieši labi prata dziedēt brūces un citas vainas un prasmīgi tika galā ar visām kaitēm, kas mēdza piemeklet mirstīgos juras austrumkrastā. Dziedināms nebija vienīgi vecums. Pret to zāles nebija uzietas, un, taisnību sakot, gondoriešiem tagad mūžs nebija neko daudz ilgāks kā citiem ļaudīm, un maz bija to, kas, nodzīvojuši daudzi­nātos piecus dučus gadu, vēl bija dzīvesprieka un spēka pilni — tādi bija atrodami vienīgi dzimtas, kur asinis tīrākas. Taču, par spīti visām zintīm un izmaņai, dziedniekiem pēdējā laikā vedās arvien grūtāk — daudzus bija ķērusi jauna, nedziedināma sērga, iedēvēta par "melno ēnu", jo tā nāca no nazguliem. Sasirgušie palēnam iekrita arvien dziļākā, stingā miegā, atdzisa Iedusauk- sti un nomira. Un vājinieku kopēji sprieda, ka ari sikaliņu un Rohānas ķēniņmeitu ši sērga smagi skārusi. Tiesa, vēl pirms pus­dienlaika abi reizumis ko runāja, miegā murminādami, un kopēji vērigi ieklausijas, cerēdami izdibināt, kas viņiem vainas. Bet, necik ilgi, vājinieki atkal ieslīga nemaņas tumsā, un, kad saule sāka laisties uz rieta pusi, abiem vaigs vērtās pelnu pelēks. Tik­mēr Faramirs kaisa karsoni, kas nekādi negribēja atkāpties.
   Gendalfs visus trīs nepaguris apstaigāja, pagalam norūpē­jies, un kopēji viņam atstāstīja visu, ko bija izdevies saklausīt. Un diena ritēja, bet laukā dārdēja lielā kauja, cerība te iesvēlās, te no jauna dzisa, ik pa brīdim atklīda savādas vēstis, bet Gen­dalfs joprojām vilcinājās un projām nedevās, lidz pēdīgi debesis pielija ar asinssarkano saulrieta blāzmu, un gaisma, pa logiem spiezdamās, skāra vājinieku pelekās sejas. Kas turpat līdzās stā­vēja, redzēja viņiem vaigus sārtumu iekvēlojamies, it kā miesās spirgtums atgrieztos, tomēr tas bija vien māns.
   Tad večiņa Joreta, pati vecākā no visām dziednīcas sievām, uzlūkoja Faramira skaisto vaigu un ieraudājās, jo visi Faramiru mīlēja. Un viņa teica: — Ak vai! Vai viņam patiesi jāmirst? Kauču Gondorā butu ķēniņš, kādi, stāsta, te senlaikos bijuši! Jo vecos rakstos teikts: ķēniņa roka — dziednieka roka. Pēc tā liku­mīgais ķēniņš aizvien pazīts.
   Un Gendalfs, kas stāvēja turpat blakus, iesaucās: — Lai tavi vārdi paliek ilgā piemiņā, Joreta! Jo tie ļauj cerēt uz labu. Var­būt ķēniņš patiesi Gondorā atgriežas — vai neesi dzirdējusi tās savādās vēstis, kas pa pilsētu klīst?
   — Man darba pilnas rokās, nav bijis vaļas klausities, ko ku­rais kliedz un brēc, — viņa atteica. — Es tik ceru, ka tie rīkļurā­vēji netiks lidz dziednīcai vājiniekus tramdīt.
   Gendalfs tūliņ izsteidzās laukā, rieta blāzma debesis jau bā­lēja, gruzdošie kalni dzisa, un pāri zemei palēnām nolaidās pelnu pelēka novakare.
   Saule rietēja, kad Aragorns, Ēomers un Imralls tuvojās pil­sētai savu pulka vadoņu un bruņinieku pavadībā. Pie pašiem vārtiem Aragorns bilda: — Skat, kādu sārtu saule rietēdama sakūrusi! Tā ir zīme, ka daudz kam pienācis gals un iznīcība un pasaules liktenis pārgrozījies. Bet šī pilsēta un valsts ilgus gadus bijusi pavaldoņu gādībā, un bīstos, ka šaubas un strīdiņi var cel­ties, ja nelūgts tur kāju speršu; taču tā nedrīkst notikt, iekams karš nav galā. Iekšā iešu un atklāšos tikai tad, kad bUs nopro­tams, kuram virsroka — mums vai Mordorai. Lai vīri manejiem uzslien teltis te, laukā, un te es gaidīšu, lidz pilsētas valdnieks mani aicinās.
   Bet Ēomers sacīja: — Tu taču jau esi pacēlis ķēniņu karogu un atklājies ar Elendila nama ģerboni. Vai tad cietīsi, ka tapsi apšaubīts?
   —  Nē, — Aragorns atteica. — Bet es domāju, ka īstais brīdis vēl nav klāt, un man padomā cīkstēties tikai ar Naidnieku un viņa pakalpiņiem.
   Un ķēniņdēls Imraīls sacīja: — Viedi tavi vārdi, godātais, ja esi ar mieru šai lietā uzklausīt padomu no tāda, kurš ar vald­nieku Denetoru rados. Viņš ir nelokāms un lepns, tomēr vecs, un, kopš dels aizgājis bojā, viņš tapis gaužam ērmīgs. Tomēr man netik, ka tu paliec kā ubags aiz durvīm.
   —  Nejau ubags, — Aragorns teica. — Teiksim, Pēddziņu va­donis, nedz pie pilsētām, nedz akmens namiem radis. — Un viņš lika satit savu karogu, noņēma Ziemeļvalsts Zvaigzni un atdeva to Elronda dēliem — lai paglabā.
   Tā, atstājuši Aragornu turpat, ķēniņdēls Imraīls un Rohanas Ēomers iejāja pilsētā un, izspraukušies cauri satrauktajam sagai- ditaju pūlim, uzjāja līdz citadelei, tad devās uz torņa zāli, pa- valdoni meklēdami. Taču tronis stāvēja tukšs, un tā priekšā zem grezna baldahīna gulēja Rohānas ķēniņš Teodēns: tam apkārt dega divpadsmit lāpas un sardzē stāvēja divpadsmit bruņi­nieki — gan rohāņi, gan gondorieši. Baldahīna aizkari bija zaļbalti šūdināti, ķēniņš līdz krūtīm bija apklats ar zelta apsegu, uz tā gulēja kails zobens, bet pie kajam viņam bija nolikts vai­rogs. Lapu gaisma ķēniņa sniegbaltajos matos rotājās kā saules stari strūklaka, bet vaigs viņam bija skaists un jauneklīgs, taču tajā bija iegūlis tads miers, ko jaunība nepazīst, un šķita, ka mi­rušais vien miegā ieslldzis.
   Kad viņi labu laiku bija stāvējuši pie ķēniņa klusēdami, Imraīls iejautājās: — Kur pavaldonis? Un kur Mitrandirs?
   Viens no sargiem atbildēja: — Gondoras pavaldoni meklējiet dziednīcā.
   Bet Ēomers prasīja: — Kur ķēniņmeita Eovina, mana māsa? Viņai piedien goda vieta ķēniņam līdzās, nekur citur! Kurp viņa aizgādāta?
   Un Imraīls sacīja: — Bet ķēniņmeita Eovina vēl bija dzīva­jos, kad tika šurpu nesta. Vai tad nezināji?
   Ēomeram sirdī tūliņ atausa jau zudusī cerība, toties no jauna iesvēlās ari bažas un bailes, un viņš, vairs ne vārda nebilzdams, apcirtās un platiem soļiem devas laukā no zāles, un ķēniņdēls viņam sekoja. Tikmēr jau bija satumsis vakars, debesis bija zvaigznēm piebirušas. Un turpat jau kājām nāca ari Gendalfs, līdzi vezdams vienu pelēkā apmetnī; tā nu viņi satikās pie dzied­nīcas durvīm. Ar Gendalfu apsveicinājušies, viņi prasīja: - Mēs meklējam pavaldoni — runā, viņš te esot meklējams. Vai viņš kā savainots? Un ķēniņmeita Ēovina — kur viņa?
   Un Gendalfs atbildēja: — Viņa guļ tepat — mirusi nav, taču nāvei tuvu. Bet valdnieku Faramiru savainojusi saindēta šautra — vai nebūsit dzirdējuši? Un viņš tagad pavaldonis, jo Denetors no mums šķiries un viņa asins pelnos pārvērtusies. — Un, padzirduši burvja stāstu, viņi noskuma un brīnīties brīnījās.
   Bet Imraīls teica: — Tad uzvaras priekam rūgtas mieles, un tā dārgi nākusies, ja reiz vienā dienā ij Gondorā, ij Rohānā vald­niekus zaudējušas. Ēomers valda pār rohāņiem. Kuram nu būs valdīt par Minastirītu? Vai neder sūtīt pēc Aragorna?
   Un ierunājās tas, kas apmetni: — Viņš ir klāt. — Kolīdz viņš paspēra soli un nostājās durvu luktura gaismas lokā, tie abi ieraudzīja, ka tur stāv Aragorns, bruņām pari uzvilcis pelēko Loriēnas apmetni un par valdnieka zīmi līdzi paņēmis vien Galadriēlas zaļakmeni. — Nācu, jo Gendalfs lūgtin ludz, — viņš teica. — Taču pagaidām esmu vien Arnoras dandanu vadonis, un pār Minastirītu, līdz Faramirs modīsies, lai valda Dolamrotas valdnieks. Tomēr mans padoms būtu šāds: lai dienās, kas gaida- mas, un lietās, kas mums ar Naidnieku kārtojamas, pār visiem mums Gendalfs būtu noteicējs. — Un pārējie ar viņu bija vienis­prātis.
   Tad Gendalfs teica: — Nestāvēsim pie durvīm, jo laiks ne­gaida. Iesim nu iekšā! Jo vājiniekiem, kas dziednīcā, cerēt atlicis tikai uz vienu — ka Aragorns nāks. Tā runaja Joreta, Gondoras zintniece: ķēniņa roka — dziednieka roka, pēc tā būs likumīgo keniņu pazīt.
   Aragorns gāja pirmais, pārējie sekoja. Un pie durvim stā­vēja divi sargi citadeles ieģērbā: viens augumā garš, bet otrs tīrais knēvelis, kas, viņus ieraudzījis, pārsteigumā un priekā skaļi iekliedzās.
   —  Nerimša! Vareni gan! Zini ko, es jau nopratu, ka tu ar tiem melnajiem kuģiem brauc. Bet te visi tikai — pirāti, pirāti! — un manī ij neklausījās. Kā tu to dabūji gatavu?
   Aragorns iesmējies saņēma hobita roku. — Labi gan, ka tieka­mies! — viņš teica. — Taču ceļa stāsti lai pagaida — tagad nav vaļas.
   Bet Imraīls apvaicājās Eomera m: — Vai tad ta piedien ķēniņu uzrunāt? Bet, kazi, tronī viņš sēdēs ar citu vārdu?
   Un Aragorns, to padzirdis, atskatījās un sacīja: — Droši ar citu, jo senajā diželfu mēlē esmu dēvējams par Elesāru, Elfu Ak­meni, — un Enviņjatāru, Atjaunotāju. — Viņš pacēla pretim pie krūtīm piesprausto zaļakmeni, lai Imraīls redz. — Bet Nerimšas vārdā būs dēvēties manai dzimtai, ja tada reiz būs. Dižmēlē tas ausīs negriezīsies — es būšu Telkontārs, un tādi būs visi, kas manu asini mantos.
   Pēc tam viņi iegāja dziednīcā un, mērodami ceļu uz istabām, kur gulēja vājinieki, noklausījās Gendalfa stāstu par Ēovinas un Meriadoka varoņdarbiem. — Jo garas stundas esmu nostāvējis viņiem līdzās, — viņš teica, — un abi pa sapņiem krietnu tiesu izpauda, iekams iekrita mironīgajā tumsībā. Tāpat man dots daudz ko saredzēt pa gabalu.
   Vispirms Aragorns devās pie Faramira, tad pie ķēniņmeitas Ēovinas un visbeidzot pie Merija. Ielūkojies vājiniekiem vaigā un paraudzījis sirdspukstus, viņš nopūtās. — Te man nāksies likt lietā visus spēkus un izmaņu, kas man dota, — viņš sacīja. — Kaut še būtu Elronds — viņš no mūsējiem pats vecākais un varenākais.
   Un Ēomers bilda, redzēdams, ka viņš gan bedu nomākts, gan pārguris: — Pirmāk tev visādā ziņā der atpūsties un kaut kumosu iebaudīt.
   Bet Aragorns atteica: — Nē, šie trīs — un Faramirs visdrī­zāk — jau kapa malā. Te nedrīkst zaudēt ne mirkli.
   Pasaucis Joretu, viņš vaicāja: — Vai dziednīcai ir zālītes krā­jumā?
   —   Ir, godātais, — viņa atbildēja, — taču krājums, domāju, skops — vajadzība tagad augusi auguma. Viens gan — nezinu, kur citas ņemsim, jo šais briesmu laikos viss juku jukām, vēl tie uguņi un liesmas, puiku, ko par plūcējiem aizsūtīt, teju neviena, un ceļi ari ciet. Dieniņ manu, nemaz vairs neatminu, kad pēdē­joreiz no kāds Losarnahas ar zālītēm tirgū bijis! Lai kā, še, dzied­nīcā, darām, ko varam, iztikdami ar to, kas ir, — gan, godātais, pats redzēsi.
   —  Tad ari spriedīšu, — Aragorns sacīja. — Patlaban mums trūkst vēl kā cita — nav laika pļāpām. Vai jums ir ātela?
   —  To nu gan nezinu, godātais, — viņa atteica, — mazākais, tas vārds man svešs, lešu apvaicāties zāļzinim, viņš zina visus tos vecvārdus.
   —  To sauc arī par karalpuki, — Aragorns piebilda, — varbūt še tā zināma ar tādu vārdu, jo pēdējā laikā laukos ļaudis to šādi iedēvējuši.
   —  Ak to! — Joreta atplauka. — Dieniņ manu, būtu tu, godā­tais, uzreiz to vārdu saucis, es tev pateiktu. Nē, tās gan mums nav it nemaz. Kālab gan — savu mūžu neesmu dzirdējusi, ka no tās kāds dižs labums! Cikkārt netiku māsām bildusi, kad mežā to uzgājām: karaļpuķe, saku, kas par dīvainu vārdu, diez kālab tā šādi iedēvēta, jo, būtu es no karaļiem, tik necilas puķes vis savā dārzā nestādītu. Tomēr saberzta tā saldi smaržo, tā? Nē, ne "saldi" — pareizāk, kazi, "spirdzinoši".
   —   Skaidrs, ka spirdzinoši, — Aragorns piekrita. — Un nu, kundzīt, ja tev valdnieks Faramirs mīļš, kustini kājas tikpat aši kā mēli un sadabū man karalpuki, ja pilsētā jelkur kaut viena lapiņa atrodama.
   —  Un ja nebūs, — Gendalfs teica, — jāšu uz Losarnahu, Joretu aiz muguras uztupinājis, lai aizved mani uz to mežu, pie masām gan ne. Lai Zibens viņai parāda, ko nozīmē "pasteigties".
   Kolīdz Joreta bija projām, Aragorns lika pārējām kopējām uzkarsēt ūdeni. Tad, saņēmis Faramira roku, viņš uzlika plauk­stu vājiniekam uz pieres. Tā mirka sviedros, bet Faramirs nedz sakustējās, nedz likās ko manījis un dvašu vilka ar pūlēm.
   —  Viņam nāve jau zobu galā, — Aragorns noteica, uzlūko­dams Gendalfu. — Taču pie vainas nav brūce. Re — aizvilkusies. Būtu viņam trāpījusi šautra, kas nazgula raidīta, kā pirmiņ spriedi, izdzisis būtu vēl tonakt. Te būs kas cits — es teiktu, kāda dien­vidnieku bulta. Kurš to izrāva? Vai ir paglabāta?
   —  Es izrāvu, — pieteicās Imraīls, — un asinis apturēju. Taču bultu gan nepaglabāju, jo mums bija daudz darāmā. Cik man prātā, šautra bija itin kā visas, kas dienvidniekiem. Tomēr nodo­māju, sak, vai nebUs kur augstāk no tumsības spēkiem nākusi, — ar to tas karsonis un vājums būtu skaidrojams, ja reiz vāts nedz tik dziļa, nedz nāvīga? Kā citādi?
   —   Pārgurums, zūdīšanās teva dēļ, ievainojums un visam pāri — melnā dvaša, — Aragorns teica. — Viņš grūti salaužams — Melna ēna taču mācās virsu, jau pirms viņš aizjāja uz kauju pie ārmūriem. Pamazām vien viņam būs tumsība pielavījusies — jau tad, kad viņš kāvās, nocietinājumus aizstāvēdams. Kaut es butu še drīzāk ticis!
   Tobrīd ienaca zāļzinis. — Tu, godātais, vaicāji pēc karaj- pukes, kā to laucinieki dēvē, — viņš sacīja, — jeb atēlas, dižcilšu mēlē, jeb, kā to sauktu tie, kam drusku zināma valinoru mele…
   —  Es pats no tādiem, — Aragorns viņu pārtrauca, — un man viena alga, asea aranion vai karaļpuke, ja vien tāda tev ir.
   —  Lūdzu piedošanu, godātais! — vīrs turpināja. — Redzu, ka esi zintnieks, nevis parasts karakungs. Taču diemžēl dziednīcās mēs tadu mantu neglabājam — te vien smagi vājinieki, kas grūti glābjami. Jo spēka tai nav, ciktāl mums zināms, vien, kazi, sa­smakušu gaisu ta saldāku dara vai- aizgainī smagas domas. Ja vien, protama lieta, neņem vērā, kas sendienās savārsmots un ko sievas — palūk, kā mūsu krietnā Joreta — daudzina bez īstas sajēgas:
   Kad melna dvaša uzvēdī, kad nāves tumsu samani, kad glābt ko jau par vēlu — šurp atēlu, šurp atēlu! No pašas ķēniņrokas lai pagaist nāves mokas!
   lāču, bīstos, tas bus vien tāds penteris, kas vecām sievām aizķēries prātā. Ko tas nozīmē — spried pats, ja tur maz ir ko spriest. Lai kā, veci ļaudis vēl aizvien no tās zālītes brūvē uz­lējumu, kad galva apsāpas.
   —  Tad, ķēniņa vārdā, ej un sadabū kādu sirmgalvi, kas no zālītēm jēdz mazāk, kam gudrības iemērīts vairāk un kas to zāli mājās glabā! — Gendalfs neizturēja.
   Aragorns nometās ceļos Faramiram lidzās un uzlika viņam plaukstu uz pieres. Un pārējie nomanīja, ka iesveļas sīva spēko­šanās. Aragorna vaigs no pārgurumā metās gluži pelēks, un ik pa brīdim viņš piesauca Faramiru vārdā, taču aizvien vārāk, it kā pats kur attālinātos, aizklīdis tālu tumšā ielejā, saukdams vārdā kādu, kurš nomaldījies un pazudis.
   Pedigi istaba aizelsies iemetas Bergils ar drāniņu, kurā bija ievīstītas sešas lapiņas. — Te, lUgtum, būs karaļpuke, — viņš iz­dvesa, — taču diemžēl ne gluži svaiga. Būs ievākta pirms nedē­ļām divām, ja ne vēl senāk. Jācer, ka derēs, ko? — Pametis skatu uz Faramiru, viņš izplūda asarās.
   Bet Aragorns pasmaidīja. — Derēs, — viņš teica. — Ļaunākais nu jau pāri. Paliec un rimsties bēdāties! — Divas lapas viņš saņēma plaukstās un uzpūta tām dvašu, tad saberza, un tūliņ istabā iz­platījās dzīvinoši svaiga smarža, gaiss itin kā atmodās — trīsošs un skanīgs, dzirkstoša prieka pilns. Aragorns iesvieda lapas nule atnestā verdoša ūdens kausā, un visiem ap sirdi tūliņ kļuva vieglāk. Jo smarža itin kā atsauca atmiņā rasotu rītu saules pār­pilnā zemē, iepretim kam vien bala ēna ir pat pasaule, kāda tā priecē sirdi krāšņajā pavasara ziedonī. Bet Aragorns piecēlās kājās spirgts, gluži ka no jauna piedzimis, kausu piebīdīja tuvāk Faramira lūpām, un acīs viņam sila smaids.
   —  Vai tu re! Kas to būtu domājis? — Joreta noteica kopējai, kas stavēja viņai līdzās. — To zālīti būšu velti nievājusi. Man uzreiz nāk prātā Imlotmelujas rozes, kad biju vēl tāda meiča, — kuram katram ķēniņam paša labuma.
   Piepeši Faramirs sakustējās un pavēra plakstus — viņš uzlu- koja Aragortiu, kas bija klat pieliecies, vaigā viņam atplauka atskārta un mīlestība, un viņš vāri ierunājās: — Valdniek, tu mani sauci. Es nāku. Ko ķēniņš pavēlēs?
   —  Nāc laukā no tumsības un mosties! — Aragorns teica. — Esi zaudējis spēkus. Tagad atpūties, iestiprinies, un lai tu butu uz kājām, kad atgriezīšos!
   —   Būšu, valdniek, — Faramirs atsaucās. — Jo kurš gan ies vārtīties cisās, kad ķēniņš atgriezies?
   —  Tad pagaidām paliec sveiks! — Aragorns sacīja. — Mani gaida vel citi. — Un viņš izgāja no istabas, viņam līdzi ari Gen­dalfs un Imraīls, bet Beregonds ar dēlu palika iepakaļ, nejaudā­dami prieku valdīt. Steigdamies Gendalfam līdzi un durvis ciet vērdams, Pīns izdzirdēja Joretu izsaucamies:
   —  Ķēniņš! Vai dzirdējāt? Ko es teicu? Dziednieka roka — tā es teicu. — Un driz runas par to, ka ķēniņš no tiesas atgriezies, ka viņš ir tepat un izkarojies ķeries pie dziedināšanas, paklida ne tikai dziednīcā — šī vēsts sacēla kājās visu pilsētu.
   Bet Aragorns, Ēovinu apraudzījis, teica: — Viņu trāpījis smags trieciens, un viņa grūti savainota. Roka ir pušu, taču vaina pras­mīgi apkopta un ar laiku sadzīs, ja vien viņai būs gana speķa dzīvību vilkt. Sagandēta tā roka, kurā vairogs bijis, taču lielākais posts nodarīts tai, kura zobenu turējusi. Tajā vairs dzīvības nav ne piles, kaut kauli veseli. Ak vai! Jo pretim viņa stājusies tam, kuram ij miesas, ij gara spēka daudzkārt vairāk. Un tam, kurš ar ieroci tādu domā nobendēt, jābūt cietākam par tēraudu, lai no bailēm vien nenomirtu. Ļauns liktenis viņai šādu ceļu lēmis. Jo viņa ir daiļa jaunava — daiļākā no visām, kam dzīslās rit ķēniņu asins. Un tomēr nezinu, ko te sacīt. Pirmoreiz uzlūkojis, noma­nīju, ka viņa ir nelaimīga, un man šķita, ka redzu baltu ziedu — slaiku un lepnu kā lilija, taču zināju, ka tas stingrs un ciets — kā tie, ko elfu kalēji tēraudā kaļ. Bet varbūt pie vainas bija sals, kas pārvērtis zieda sulu ledū, un tāds nu tas stāvēja — saldeni rūgts, aizvien vēl skaists, ko acis pamielot; tomēr jau nāves elpas skarts, lemts drīzam galam? Jo sirgst viņu jau sen, vai ne tā, Ēomer?
   —  Brīnos, ka tā prasi, valdniek, — tas atbildēja. — Tevi es še par vainīgu neturu, neviens cits aridzan ne, tomēr ka Eovinai, manai māsai, jelkāds sals būtu uzkritis, ij nemanīju, pirms viņa nebija tevi pirmoreiz uzlūkojusi. Ar bažām un raizēm mēs abi nokāvāmies tais laikos, kad Cērmēle bija par rīkotāju uzmeties, ķēniņu apmājis, un viņa gādāja par ķēniņu — jo dienas, jo gaužāk baiļodamās. Taču ne jau tālab viņa izšķiras tādu ceļu iet!
   —  Mans draugs, — ierunājās Gendalfs, — tev bija zirgi, kara lietas un klaji lauki, bet viņai, par jaunavu piedzimušai, dūšas un drosmes nebija ne druskas mazāk kā tev. Tomēr viņas tiesa bija gādāt par sirmgalvi, ko viņa mīlēja kā tēvu, un noraudzīties, kā tas pārvēršas par nožēlojamu, prātu izkūkojušu veci, un pašas liktenis viņai šķita vēl pazemojošāks par to spieķi, uz kura Teo­dēns balstījās. Vai tu doma, ka Cērmēle indi ausīs lēja Teodenam vien? Prātu esi izkūkojis? Eorla nams!? Tas tak nav nekas cits, kā ar salmiem pārjumts šķūnis, kur burlaki pietempjas, smir­doņā satupuši, bet viņu sīkie izdzimteņi suņiem pa vidu uz klona vārtās! Vai neesi to jau kur dzirdējis? Tā runāja Sarumans, Cērmēles skolotājs. Kaut gan nešaubos, ka paša mājās Cērmēle to pašu ietērpa apdomīgākos vārdos. Godātais valdniek, nebūtu masas mīlestība un nelokāmā pienākuma apziņa Ēovinai lupas slēgusi, tu, kazi, būtu dabūjis dzirdēt ne to vien. Bet kas zina, ko viņa izrunāja tumsā, viena vadīdama garās, grūtās naktis, kad visa dzīve šķita pārvēršamies šaurā sprostā un pašas kambaris — lamatās, kur iedzīta savvaļas radiba!
   Ēomers klusēdams pavērās uz masu, it kā prātā no jauna pārcilādams kopīgi pavadītās dienas. Bet Aragorns teica: — Es arī manīju to pašu, ko tu, Ēomer. No visām likstām, ko liktens mums lēmis, grūti atrast tādu, kas vīram sirdī lietu tik rūgtas sāpes un nožēlu kā mīlestība, ko tev gatava dāvāt tik daiļa un drosmīga jaunava un kam jāpaliek bez atbildes. Skumjas un žē­lums no manis nav atstājušies, kopš, aizjādams uz Miroņtakām, atstāju viņu Svētkalna, izmisuma plosītu; un, lai kādas briesmas mani tur gaidīja, nekas nevarēja meroties ar to, cik gaužām baiļojos par viņas likteni. Un tomēr, Ēomer, klausi, ko saku: tevi viņa mīl daudz patiesāk nekā mani, jo tevi viņa mīl pazīdama, kamēr manī — vien atblāzmu un iedomu, cerību uz slavu un dižiem darbiem un zemes, kas no Rohānas pļavām tālu. Varbūt man pietiks spēka dziedināt Ēovinas miesu un viņu pašu atsaukt atpakaļ no tumsas ielejas. Bet kāda viņa modīsies — lai ceretu, aizmirstu vai izsamistu, to nezinu. Un ja te gaida vien izmisums, viņa mirs, jo es še neko nespēju līdzēt — varbūt kas cits. Ak vai! Jo slavas darbi, ko viņa veikusi, ir dižākās ķēniņienes cienīgi.
   To teicis, Aragorns pieliecies ielūkojās Ēovinai sejā, un tā nudien bija balta kā lilija, salta kā ledus un stinga kā akmenī cirsta. Bet viņš noskūpstīja jaunavu uz pieres un klusu pasauca:
   — Mosties, Ēovin, Eomunda meita! Jo tavs ienaidnieks ir iz­putējis!
   Viņa nesakustējās, tikai uzelpoja dziļāk — krūtis iesāka cilā­ties zem baltā linu apsega. Aragorns atkal saberza divas atēlas lapas, iesvieda tās karstajā ūdenī un ar to apslacīja Ēovinai pieri un labo roku, kas gulēja virs apsega salta un nejūtīga.
   Tad, vai nu tamdēļ, ka Aragornam patiesi bija dots kāds senaizmirsts Aizrietu spēks, vai arī iedarbojās vārdi, ko viņš lika par ķēniņmeitu bildis, bet brīdī, kad istabā iesmaržojas saldā zālīte, pārējie samanīja pa logu ielaužamies spirgtu dvesmu: bez kādas smaržas — tikai svaigs, dzidrs un jaunības pārpilns vējš, ko it kā neviens vēl ne reizes nebija ievilcis krūtīs; tāds, nule piedzimis, varēja nākt no sniegiem klātām kalnu virsotnēm zem zvaigžņu jumola, bet varbūt no tāltāliem sudrabotiem, juras putu apšļākticm liedagiem.
   —  Mosties, Ēovin, Rohānas ķēniņmeita! — Aragorns nerimās, saņēma viņas labo roku savējā un sajuta tur dzīvības siltumu atgriežamies. — Mosties! Ēna ir projām, un visa tumsība nomaz­gāta balta! — Tad viņš ielika viņas roku Ēomeram saujā un pakapās soli nostāk. — Sauc! — viņš lika un pats klusu izgaja no istabas.
   —   Ēovin, Ēovin! — Ēomers sauca caur asarām. Bet viņa pavēra acis un ierunājās: — Ēomer! Tavu prieku! Man teica — tu esot nobendēts. Nē, nē — to dzirdēju ļaunajā sapnī. Cik ilgi es jau sapņos klīstu?
   —  Ilgi ne, rnāsiņ, — Ēomers atbildēja. — Taču par to vairs ne­domā!
   —  Savādi — man nepavisam nav speķa, — viņa sacīja. — Ma- zuliet jāatpūšas. Saki - kur Rohānas ķēniņš? Ak vai! Nestāsti, ka tas bija vien sapnis, jo zinu, ka nebija vis. Viņš ir miris, kā pats paredzēja.
   — Jā, miris, - Ēomers noteica, — taču viņš man vēlēja nodot atvadu sveicienus Ēovinai, kas viņam vēl karstāk mīļa par meitu. Nu viņš, godam saposts, guļ Gondoras citadelē.
   —  To bēdu! — viņa izsaucās. — Un tomēr — ir labi: vai uz ko lādu maz varēju cerēt tais posta dienās, kad Eorla nams likās visu godu pazaudējis un kritis vēl zemāk par jekuru lopu aizgaldu? Un kur ķēniņa ieroču nesējs — las sīkaliņš? Ēomer, tev viņš jāieceļ mustangrīmu bruņinieku kārtā, jo viņš ir drosminieks!
   —  Viņš guļ tepat, dziednīcā, tūliņ iešu apraudzīt, — ierunājās Gendalfs. — Lai Ēomers vēl paliek šepat. Taču nedz karu, nedz bēdas nepieminiet — vispirms jātiek uz kājām. To prieku, to prieku, kad redzu, ka tik drosmīga jaunava modusies spirgtumam un cerībai!
   —  Spirgtumam? — Ēovina atsaucās. — Lai nu būtu. Mazā­kais, kamēr man atradīsies kāds zirgs, kuram jātnieks kritis, un kamēr ciņa nav galā. Taču par to cerību… Nezinu.
   Gendalfs un Pīns, līdz Merijām aizgājuši, priekšā atrada Ara- gornu pie viņa gultas stāvam. — Merij, nabaga veco zēn! — Pīns iesaucās un skriešus metas pie gultas, jo rādījās pavisam ļauni, draugs no vaiga bija gluži pelēks, it kā sazin cik garus gadus smagi bēdājies; un piepeši Pinu sagrāba bailes, ka Merijām būs jāmirst.
   —  Nebaiļojies, — Aragorns ierunājās. — Atnācu laikus, atsaucu viņu atpakaļ. Nu viņš pagalam nokausēts, sāpju sagrauzts un cietis tāpat kā ķēniņmeita Ēovina, jo aridzan iedrošinājies pret nāvekli roku pacelt. Tomēr 1ā vaina dziedināma — gars viņam stiprs un mundrs. Bēdas gan paliks atmiņā, taču sirdi neaptum­šos — bus par krietnu mācibu.
   Uzlicis plaukstu Merijām uz pieres un ar pirkstiem saudzīgi izbraucis cauri rūsganajāhi matu sprogām, viņš pieskārās hobita plakstiem un pasauca viņu vārdā. Un, kolīdz istabu piestrāvoja atelas smarža, uzvēdīdama atmiņas par augļu dārziem un saules apspīdētiem, bišu piezurnētiem virsājiem, Merijs piepeši atmodās un tūliņ teica:
   —  Ēst gribas. Kāda tagad stunda?
   —  Vakariņu laiks jau garām, — Pīns atsaucās, — bet gan jau tev ko nebūt sagrabināšu, ja šie atvēlēs.
   —  Skaidrs, ka atvēlēs, — Gendalfs teica. — Šis Rohānas jāt­nieks var dabūt, ko vien sirds kāro no visa, kas Minastirītā atro­dams, jo te viņa vārds ir augsta godā.
   —   Labi! — Merijs nopriecājās. — Tad es vispirms gribētu vakariņu tiesu un pēc tam — pipīti. — Taču tūliņ vaigs viņam apmācās. — Nē, pīpi ne. Dūmu laikam vairs nemūžam nevilkšu.
   —  Kālab tad tā? — Pins apvaicājās.
   —  Nu, — Merijs atbildēja, vārdus gausi vilkdams, — viņš ir miris. Nupat viss atkal prātā atausa. Viņš teica — žēl, ka tā arī nav iznācis ar mani par zālītēm pamēļot. Un nomira teju tūliņ pēc tam. Diez vai varēšu jelkad pīpi kūpināt, neiedomādamies par viņu un par to dienu. Pin, kad viņš Izengardā atjāja — tik uzvedīgs un laipns.
   — Tad kūpini vien, lai viņu piemini! — Aragorns ieteica. — Jo sirds viņam bija maiga, un viņš bija dižs ķēniņš, kas tur doto vārdu, un viņš izrāvās no tumsības, savu pēdējo ritu gaišu sagai­dīdams. Tu gan viņam kalpoji īsu brīdi, tomēr to der līdz mūža galam ar prieku un lepnumu pieminēt.
   Merijs pasmaidīja. — Nu labi, — viņš sacīja, - ja Nerimša pa­gādās, ko nu vajag, es uzvilkšu dūmu un pieminēšu. Man maišelī bija Sarumana tabaciņa aiztaupīta, bet kur tas ar to kaušanos licies, ej nu sazini.
   —   Meriadoka jaunkungs, — Aragorns bilda, — ja tu iedomā­jies, ka pari kalniem un Gondoras zemei es ar uguni un zobenu esmu lauzies tālab, lai pienestu zālītes nolaidīgam karakalpam, kurš savas mantas izsvaida uz visām pusēm, tu rūgti maldies. Ja reiz tavs maišelis nav atradies, liec pasaukt dziednīcas zāļzini. Un tu dabūsi dzirdēt, ka, ciktāl viņam zināms, tai zālītei, ko gribi, nekada spēka nav, taču prasti ļaudis to sauc par aizrictu puķi, bet smalkāki — par galenu, un vel jo citādi tā dēvējas mē­lēs, ko tikai retais zina, un tad viņš noskaitīs pāris pusaizmirstas rindiņas, ko pats nemaz nesaprot, lai visbeidzot ar nožēlu pavēs­tītu, ka dziednīcā nekas tamlīdzīgs nav atrodams, un aizies, at- stādams tevi iegrimušu pārdomās par valodu vēsturi. Un to pašu atliek darīt ari man. Jo, rau, šāda gultā es neesmu gultjis, kopš izjāju no Svētkalna, un ari mute man nav bijis ne miltumiņa, kopš tumsība uzkrita.
   Merijs saķēra viņa roku un to noskūpstīja. — Lūdzams, lū­dzams piedod! — viņš iesaucās. — Ej tūliņ! Kopš tonakt Virpilī tev uzkūlāmies, esi ar mums dabūjis nokauties. Taču tā nu musu pusē ierasts — reizumis melšam diezin ko, bet kas pa īstam prātā, paliek nepateikts. Bail izpļāpāties. Nu, un kad jokiem nav vietas, īstie vārdi nenāk prātā ne sitami.
   —  To es labi zinu, citādi ar tevi tā vis nerunātu, — Aragorns atteica. — Lai Daliena mūžam zeļ un plaukst! — Un, noskūpstījis Meriju, viņš devās projām, Gendalfs — līdzi.
   Pīns palika pie Merija. — Vai otrs tāds jelkad vēl bijis? — viņš ierunājās. — Nu jā, Gendalfs, skaidra lieta. Vai tikai abi nebūs rados? Tu, aunapiere, maišelis tev stāv pie gultas — kad satikāmies, bija tev mugurā. Aragorns redzēja, ka tas tepat, — ka citādi? Un lai kā — man pašam jau ari tabaciņa aiztaupīta. Aiziet! Gauslapa — pašā labumā. Piebāz pīpi, kamēr es aizjozīšu ko ēdamu sadabūt. Un tad drusku pavaļosimies — tā vienkārši. Dieniņ manu! Mēs, Tuki un Bricbrandaki, neesam raduši ilgi dzīvoties pa tādiem augstumiem.
   —  Jā, — Merijs piekrita. — Es neesmu. Katrā ziņā — vēl ne. Bet, mazākais, Pin, nu mēs viņus redzam un godājam. Laikam labāk, ja sāc ar to, ka iemīli, ko tev piedien mīlēt: kaut kur taču jāsāk un saknes jāielaiž, un Dalienā zeme trekna — ir kur iet dziļumā. Tomēr ir vēl kas dziļāks un augstāks, citādi it neviens zemniekpaps nevarētu savu dārzu aprūpēt vienā, pašaprāt, mierā, kaut viņam ne par ko tādu, kazi, nav ne jausmas. Man prieks, ka esmu ko tādu dabūjis zināt — vienu drusciņu. Taču nesaprotu.
   ko es te tagad gvelžu. Kur tā pīpeszāle? Un izvelc no maišeļa manu pīpīti, ja maz vesela!
   Aragorns un Gendalfs devās pie dziednīcas pārziņa, lai pa­teiktu, ka Faramiram un Ēovinai der palikt šepat un abi vel dau­dzas dienas rūpīgi kopjami.
   —  Ķēniņmeita Eovina drīz sagribēs celties un doties projām, taču to viņai nedrīkst ļaut, — Aragorns viņam piekodināja. — Da­riet, ko varat, lai viņu aizkavētu šepat, mazākais, desmit dienas.
   —   Un Faramirs, — Gendalfs piebalsoja, — droši vien drīz dabūs zināt, ka tēvs miris. Taču par Denetora neprātu un visu, kas lecies, gan neder stāstīt, iekams viņš nav atspirdzis un ar visu citu ticis galā. Pieraugi, lai Beregonds vai tas perians, kurš lieciniekos bijis, viņam pagaidām par to nebilst ne vārda!
   —  Un tas otrs perians, Meriadoks, kas man aprūpējams, — ko ar to? — pārzinis prasīja.
   —  Viņš, visticamāk, rīt jau būs tiktāl atlabis, ka jaudās izkāpt no gultas — izlocīt kājas, — Aragorns sacīja. — Ja grib, lai pastaigā kopā ar draugiem.
   — Apbrīnojama cilts, — pārzinis noteica, galvu noklanidams. — Redzams, pēc dabas gaužām sīksti.
   Pie dziednīcas durvīm jau bija sanācis pūlis, kārodams re­dzēt Aragornu, un visi metās viņu pavadīt; un, kad Aragorns pēdīgi bija pavakariņojis, sāka nākt pilsētnieki, kam piederīgie vai draugi bija uz nāves sliekšņa, kaujā cietuši vai "melnajai ēnai" krituši par upuri, un visi lūgšus lūdzās, lai viņš iet par dziedinātāju. Aragorns piecēlies izgāja laukā, lika pasaukt El- ronda dēlus, un visi trīs sūri grūti nopūlējās līdz vēlai naktij. Un pilsētu pāršalca vēsts: — Ķēniņš no tiesas ir atkal nācis. — Un Aragornu viņi sauca par Elfu Akmeni, jo viņam pie krūtīm mir­dzēja zaļais akmens, un notika tā, ka viņi savu ķēniņu bija iedē­vējuši tai pašā vārdā, kāds viņam, pasaulē nākot, bija pareģots.
   Un īsi pirms rītausmas, kad pēdējie spēki bija izsīkuši, viņš, apmetni ievīstījies, paslepšus izlavijās no pilsētas savā teltī nosnausties. Bet no rīta Baltajā tornī ieplīvojās Dolamrotas ka­rogs — zilā jūra kuģis, balts kā gulbis, — un pilsētnieki, galvas atgāzuši, vērās turp un brīnījās, un prātoja, vai ķēniņa atgrie­šanās patiesi bijusi vien sapnis.

   Nākamaja dienā pēc kaujas rīts atausa saulains, debesis pel­dēja gaisīgi mākonīši un vējš bija iegriezies vakaros. Lego­lass un Gimlins jau agri bija kājās un lūdza atvēli doties uz pil­sētu, jo gaužām gribēja redzēties ar Meriju un Pinu.
   — Labi gan, ka tie abi vēl dzīvajos, — Gimlins teica, — jo Rohānai pāri dzīties nebija viegli, un man negribētos piedzīvot, ka tikām velti mocījušies.
   Elfs un rūķis plecu pie pleca iegaja Minastirītā, un visi, kam viņi soļoja garam, par tādu pārīti nevareja vien nobrīnīties, jo Legolass, no vaiga tik daiļš, ka cilvēku mēlē to pat izteikt nebija iespējams, rīta saulē spēra soļus, liegi un skanīgi dziedādams kā­du elfu dziesmu, kamēr Gimlins lamzāja blakus, bārdu glaudī­dams un apkārt raudzīdamies.
   — Mūrējums te vietām krietns, — viņš atzina, sienas noskatī­dams, — bet vietām atkal ne, un ielas jau nu gan varēja labāk izplānot. Kad Aragorns tiks pie teikšanas, es viņam teikšu, lai ņem palīgā Kalna akmeņkaļus, — pataisīsim to pilsētu tadu, lai ir ar ko lepoties.
   — Dārzu viņiem par maz, — Legolass piebilda no savas puses. — Namiem nav dzīvības, un te nav gandrīz nekā, kas aug un priecājas. Ja Aragorns tiks pie teikšanas, Meža tauta atsūtīs šurp putnus, kas dzied, un kokus, kas mūžam zaļo.
   Pēdīgi viņi nonāca pie ķēniņdēla Imralla, un Legolass, viņu uzlukojis, zemu paklanījās, jo samanīja, ka dzīslās tam plūst elfu asinis. — Esi sveicināts, valdniek! — viņš teica. — Ilgs laiks aiz­ritējis, kopš Nimrodeles tauta atstājusi Lorienas mežus, tomēr redzams — ne visi no Amrotas ostas pāri ūdeņiem uz rietiem aizburājuši.
   —  Tā vēsta manas zemes teiksmas, — ķēniņdēls atbildēja,
   —  tomēr jau neskaitāmus gadus mūsu pusē neviens no gaišļau- dīm nav manīts. Un man brīnums, ka redzu vienu no viņiem še, kur posts un karš. Ko tu še meklē?
   — Esmu viens no deviņiem, kas no Imladrisas devās ceļā kopā ar Mitrandiru, — Legolass sacīja, — un mēs ar šo rūķi, kas man draugs, ieradāmies lidz ar valdnieka Aragorna karaspēku. Bet nu gribam draugus apraudzīt — Meriadoku un Peregrinu, kas, runā, patlaban tavā gādībā.
   —  Tos abus uziesit dziednicā, un es jūs turp aizvedīšu, — Imraīls piedāvājās.
   —  Būs gana, valdniek, ja aizsūtīsi mums kādu pavadoņos, — Legolass teica. — Jo Aragorns tev vēsti sūta. Pilsētā viņš pagai­dām negrib rādīties. Tomēr vajag, lai karakungi tūliņ sanāktu apspriesties, un viņš ludz, lai jūs ar Eomcru nokāpjat lejā uz viņa telti, cik drīz vien var. Mitrandirs jau ir tur.
   —  Mēs nāksim, — Imraīls atbildēja, un viņi šķirās, pārmijuši laipnus atvadu vārdus.
   —  Godājams valdnieks un varens karakungs, — Legolass at­zina. — Ja reiz. Gondorā vēl šais rieta laikos joprojām tādi vīri atrodami, spoža gan bijusi tas slava ziedu laikos!
   —  Un krietnākie muri senāk slieti, kad pilsēta celta, tas nu skaidrs, — Gimlins piebilda. — Kur cilvēks ķeras klāt, mūžam tā: vai nu pavasara salna pie vainas, vai vasarā atkal siseņi, bet so­lītā ka nav, tā nav.
   —  Toties sēklu viņi- parasti pamanās iesēt, — Legolass sacīja.
   —  Un ta guļ putekļos un dubļos, līdz kādudien uzdīgst necerēta un negaidīta. Cilvēku darbi, Gimlin, mūs abus vēl pārdzīvos.
   —  Tomēr laikam gan beigsies tikai ar to, ka tie dižie sapņi būs palikuši sapņi vien, — rūķis novilka.
   —  Uz to elfiem atbildes nav, — Legolass noteica.
   Tobrīd parādījās ķēniņdēla sūtītais pavadonis, kas abus aiz­veda uz dziednīcu; tur, dārzā, viņi uzgāja meklētos draugus, un tikšanās bija brāzmaina un priecīga. Kādu laiciņu viņi pastai­gājās un sarunājās, baudīdami neilgu miera un vaļas brīdi zem rīta debesim, augstu pilsētas vtja appūstajos lokos. Kad Merijs piekusa, visi aizgāja un nosēdās pie dziednīcas zāliena uz mūra, un raudzījās, kā talu dienvidos saulē vizuļo Anduīna, tuvāk pa­malei, kurp nesniedzās pat Legolasa skats, aizplūzdama plašā līdzenumā un pagaisdama zaļganā dūmakā, kur Lebenina un Dienviditīlija.
   Visi runājās, bet Legolass apklusis pavērās pret sauli, un tālumā ieraudzīja virs upes laidelējamies baltus jūras putnus.
   —   Paskat! — viņš iesaucās. — Kaijas! Tik tālu no jūras. Tāds brīnums — man sirdī trīsas, kad to redzu. Savu mūžu nebiju šos putnus sastapis, bet Pelargirā padzirdēju viņus debesīs klaigā­jam, kad jājām uz kuģu kauju. Sastingu, Viduszemes karu pavi­sam piemirsis, jo kaiju klaigas man vēstīja par juru. Jūra! Ak vai! To es vēl neesmu savām acīm skatījis. Bet visai manai ciltij dziļi sirdī smeldz ilgošanās pēc jūras, un to atmodinat bīstami. Ak vai, tās kaijas! Nu man vairs nebūs miera nedz zem dižskā­barža, nedz gobas.
   —  Tā nerunā! — Gimlins aizrādīja. — Viduszemē vēl sazin cik, ko redzēt, un te vēl diži darbi veicami. Ja visi gaišļaudis aiz­trieksies uz jūras ostām, kādu pasauli viņi atstās tiem, kam tepat būs jāpaliek?
   —  Pelēku un drumu! — Merijs piebalsoja. — Tu, Legolas, os­tam nedrīksti ne tuvu rādīties. Allaž atradīsies kādi ļautiņi, lieli vai mazi, vai pat kāds vieds rūķis — kā Gimlins —, kas bez tevis būs kā bez rokam. Mazākais, es tā ceru. Kaut sazin kāpēc man liekas, ka pats ļaunākais kara vēl tikai priekšā. Ka man gribētos, kaut viss būtu galā — un kaut gals būtu labs!
   —  Beidz zūdīties! — Pīns viņu apsauca. — Saulīte spīd, un te nu mēs esam — kopa, vismaz uz dienu vai divām. Es gribu pa­klausīties, ka jums katram gājis. Gimlin! Jus ar Legolasu šorīt vai desmit reižu esat piesaukuši to dīvaino ceļu, ko ar Nerimšu kopa mērojuši, bet man it neko neesat stāstījuši.
   —  Te saulīte varbūt arī spīd, — Gimlins teica, — bet tālab jau melnumu, kas par to ceļu prātā palicis, man ij kustināt negribas. Būtu zinājis, kas tur priekšā gaida, uz Miroņtakām neietu ne sitams, lai tur draudzība vai kas.
   —  Uz Miroņtakām? — Pīns pārjautāja. — Es dzirdēju, ka Ara­gorns to vārdu piesauca, — vēl prātoju, ko, diez, tas nozīmē. Esi tik labs, pastāsti!
   —  Stāstīšu, bet ne no laba prāta, — Gimlins sacija. — Jo tai ceļā es kritu kaunā: Gloina dēls Gimlins, kas sevi tika uzlūkojis par sīkslāku nekā jelkurš cilvēks un zemzemē dūšīgāku par jelkuru elfu! Bet izrādījās, ka neesmu ne sīksts, ne dūšīgs, un to ceļu nogāju, tikai Aragorna gribas vilkts.
   —  Un vēl tāpēc, ka viņu mīli, — Legolass piebilda. — Jo visi, kas Aragornu iepazīst, viņu ari iemīl, kā nu katrs prazdams, — pat salta rohāņu jaunava. Mēs devāmies ceļā agri no rīta tai dienā, kad tu, Merij, Svētkalnā ieradies, un turienieši bija tiktāl pārbijušies, ka neviens neiznāca mūs pavadīt — tikai ķēniņmeita Eovina, kas nu kā vājiniece guļ tepat dziednīcā. Šķiršanās bija smaga — noraudzljos ar sāpošu sirdi.
   —  Ak vai! Es atminos tikai to, ka man dūša bija papēžos, — Gimlins noteica. — Nē, nē! Es par to ceļu negribu runāt.
   Viņš apklusa, bet Pīns un Merijs tā uzplijās, ka Legolass pē­dīgi padevās: — Izstāstīšu tik daudz, lai paliekat mierā; jo pār mani šausmām varas nebija un ari no cilvēku ēnām es nebijos — man tās rādījās bez spēka un tik vārīgas.
   īsi viņš izstastija par apsēsto ceļu kalnu dzīlēs, par Erekas saietu pie Melnā akmens un kā viņi jājuši tālāk — auļiem, bez apstājas, deviņdesmit un vēl trīs ligas līdz Pelargirai Anduīnas krastā. — Četras dienas un naktis un vēl piekto mēs jājām, — Legolass klastīja, — un — raugi! Par spīti Mordoras tumsibai man krūtīs iesvēlās cerība, jo tumsā Rēgu karaspēks itin kā pieņēmās spēkā un no skata rādījās arvien baigāks. Cits jāšus, cits kājām, tomēr visi kustējās vienlīdz ātri, brīnum naigi. Un visi mēmi un klusi, tikai redzokļi gail. Lamedonas augstienē viņi mūs panāca, saspiedās visapkārt un, nebūtu Aragorns noliedzis, būtu aizbrā- zušies garām. Padzirduši pavēli, atkāpās. "Viņam klausa pat cil­vēku rēgi," es nodomāju. "Varbūt tie tomēr jelkā noderēs!" Pirmā diena vēl bija gaiša, otrajā rīts vairs neatausa, bet mēs jājām un jājām, šķērsojām Kirilu, Ringlo un trešajā dienā nonācām pie l.inhiras, kas pie Gilrainas grīvas. Un iur pie brasliem lame- donieši atkāvās no negantajiem Umbaras un Haradas vīriem, kas bija atkugojuši augšup pa upi. Bet, kolīdz mēs uzkritām, bēgt metās ij aizstāvji, ij uzbrucēji, vienā balsī kliegdami, ka Miroņu ķēniņš nāk. Vienīgi Lamedonas valdniekam Angboram pietika dūšas palikt uz vietas, un Aragorns lika, lai viņš sapulcina sa­vējos un nāk Ildzi, ja nav bail, — Pelēkajam pulkam nopakaļ. "Pelargira jūs būsit vajadzīgi Isildura mantiniekam," viņš teica. Tā nu pārcēlāmies pāri Gilraīnai, Mordoras sabiedrotos triek­dami pa priekšu, un tur mazuliet atvilkām elpu. Bet, necik ilgi,
   Aragorns cēlās saukdams: "Klausieties! Uzbrukums Minastirītai jau sācies! Bīstos, kritīs, ja laikus netiksim palīgos." Tā nu mēs lēcām seglos, iekams rīts vēl bija klāt, un triecām zirgus vai putās, lai drīzāk tiktu pari Lebeninas līdzenumam.
   Legolass apklusa un nopūtās, un, uz dienvidiem atkal pavēr­damies, klusu iedziedājās:
   — Sudrabā kaltas, tur Sēlosa un Cruja plūst
   Zaļajas āres, kur Lebenina!
   Lekna un kupla zeļ zāle. Piejūras dvašā
   Līganas balti i lijas.
   Mullas un alfirinas zeltzvanus šūpo
   Zaļajās ārēs, kur Lebenina,
   Piejūras dvašā!
   —   Zaļas tas āres manas tautas dziesmās, bet toreiz tas tinas tumsā, pelēks plašums zem melnām debesīm, ciktāl sniedzās skats. Un tam plašumam pāri, nobradādami zāli un ziedus, mēs trencām ienaidnieku dienu un nakti, līdz pēdējam, tad beidzot nonācām pie Dižupes. Tur man sirds lika manīt, ka esam jūrai tuvu — tumsā ūdeņi plājās plaši, un krastos klaigāja neskaitāmi jūras putni. Ak, tās kaiju žēlās klaigas! Jau Meža ķēniņiene man vēlēja piesargāties! Un nu man tās neparko neiziet no prāta.
   —  Man gan no tām bija ne silts, ne auksts, — ieteicās Gim­lins, — jo tad pēdīgi bijām līdz īstai kaujai tikuši. Tur, Pelargirā, bija noenkurojusies spēcīgākā Umbaras flolile — pieci desmiti lielo kuģu un vēl sīkāki, ka ne saskaitīt. Krietna tiesa no tiem, ko triecām pa priekšu, ostās bija tikuši pirms mums, bailes līdzi sēdami, un dažs labs kuģis, jau enkuru pacēlis, raudzīja glābties, laizdamies pa Dižupi lejup vai pari, uz otru krastu, bet daudzi no tiem sīkākajiem uzliesmoja kā lāpas. Bet haradrimi, kam nu vairs nebija kur sprukt, griezās apkārt un, kā jau strupceļā iedzīti, bija gatavi kauties uz dzīvību vai nāvi, un, mūs ieraudzījuši, viņi smējās vien, jo pašu aizvien vēl skaitā bija varen daudz. Taču Aragorns apstājies ar joni nokliedzās: "Nāciet nu! Es saucu jūs, kas pie Melnā akmens solījušies!" Un Pelēkais karapulks, pirmiņ iepakaļ palicis, gāzās uz priekšu kā palss paisuma vilnis, visu ceļā noslaucīdams. Dzirdēju apslāpētus saucienus, itin kā pa miglu iedziedājās ragi, iemurdejās neskaitāmas tālīnas balsis — ausīs itin kā atbalsojas kauja, kas sen, sen, vēl Melndienās izcīnīta. Paspīdēja blāvi zobeni, bet nezinu, vai ar tiem kas vairs būtu bijis sacērtams, jo pārpārēm bija gana ar to vienu ieroci — nāves bailēm. Tām it neviens nejaudāja pretim turēties.
   —   Visiem kuģiem, kas krastā, viņi bruka pāri, — rūķis tur­pināja, — un tad pāri ūdeņiem aizgāzās uz tiem, kuri noenkuro­jušies, un visi kuģinieki, šausmas sajēgu pazaudējuši, lēca pāri bortam, tikai vergi ne, jo tie bija važās saslēgti. Bet mēs bez baiļu triecāmies uz priekšu, bēgošos ienaidniekus gainīdami ka lapas vējā, līdz tikām līdz pašam krastam. Tur Aragorns uz katru no lielajiem kuģiem, cik nu to bija atlicis, aizsūtīja pa dan- danam, un tie, nomierinājuši vaņģiniekus, lika viņiem bailes mest pie malas un doties, kurp acis rāda, — uz brīvām kājām, l ai tumšajā dienā vēl nebija ne vakars klāt, kad no ienaidnieka, kas mums varētu jelkā pretim stāties, vairs nebija ne miņas: visi bija apslīkuši vai aizmukuši uz dienvidiem, cerēdami līdz savai zemei kājām aizkulties. Es vēl nospriedu — vai nav ērmoti un brīnu­maini, ka Mordorai aizliek kāju priekša tadi šausmu un tumsības rēgi? Pašas ieroči tai pretim vērsās!
   —   Nudien savādi, — Legolass piebalsoja. — Tai stundā Ara­gornu redzēdams, es nodomāju: būtu viņš paņēmis Gredzenu sev, cik varens un baigs valdnieks iznāktu — ar visu to cieto gribu! Ne velti Mordora no viņa bīstas. Taču gars viņam tik cēls, ka Sauro- nam ko tādu apjaust velti cerēt, jo Aragorna dzīslās plūst Ludiē- nas asins! Tā nemūžam neiznīks, kaut gadiem pietrūktu skaita.
   —  Rūķiem tāda pareģošana nav pa spēkam, — Gimlins sacīja. Bet Aragorns todien patiesi bija diži stiprs. Padomā — sagrāba visu to melno flotili, par savu izraudzījas pašu lielāko kuģi un uzkāpa uz klāja. Tad viņš lika pūst visas taurēs, kas ienaidnie­kam bija atņemtas, un Pelēkais karapulks atkāpās uz krastu. Tur nu viņi stāvēja, tikko saskatāmi, tikai redzokļos sarkanas atspī­dēja degošo kuģu liesmas. Un Aragorns miroņiem skaļi uzsauca: "Uzklausiet nu, ko saka Isildura mantinieks! Solījums ir piepil­dīts. Ejiet atpakaļ un ieleju atstājiet mierā lidz laika galam! Dodieties arī paši pie miera!" To dzirdēdams, Miroņu ķēniņš, kas stāvēja karaspēkam priekšgala, pārlauza savu šķēpu uz pusēm un gabalus nosvieda zemē. Tad, zemu paklanījies, viņš aizgrie­zās, un viss pelēkais pulks vienā rāvienā pagaisa ka piepeša vēja aizpūsta migla, it kā man būtu vien sapni rādījies.
   —   Mēs tonakt gulējām, — viņš stāstīja tālāk, — bet tikmēr kūsāja darbs. Jo starp atsvabinātajiem vaņģiniekiem un vergiem bija daudz gondoriešu, kas sirojumos sagūstīti, un drīz sapul­cējās lērums vīru no Lebeninas un Etīras, ieradās arī Lamedonas Angbors ar visiem saviem jātniekiem, cik nu bija jaudājis savākt vienkopus. Tagad, kad bailes no miroņiem bija pārskrējušas, viņi nāca mums palīgos, taujādami pēc Isildura mantinieka, jo bau­mas, kur tas vārds tika piesaukts, bija aizsprikstījušas kā uguns naktī. Un nu stāsts jau teju gala. Jo pa nakti daudzi kuģi tika sataisīti gatavi un salaboti, un rītā flotile devās ceļā. Rādās, sazin cik sen tas bija, taču vien aizvakardien — sestajā dienā, kopš no Svētkalna izjājām. Bet Aragorns aizvien raizējās, ka nepagūsim. "Lidz Harlondas piestātnēm no Pelargiras četrdesmit un vēl divas līgas," viņš teica. "Tomēr Harlondā mums jātiek rīt, citādi viss velti." Brīvļaudis nu likās airos, un vīri strādāja, ka prieks, tomēr uz priekšu gāja gausi, jo iramies pret straumi — dienvidos tā gan lēna, tomēr arī ceļavēja palīgos nebija nekāda. Ap sirdi man jau metās pagalam smagi, ka pie ostām būsim velti cirtušies, bet Legolass piepeši iesmējās. "Nenokar nu bārdu, Durīna dēls!" viņš man saka. "Jo ir sacits — mēdz cerība atspīdēt, kad rādās jau apdzisusi." Bet ko tādu cerīgu viņš nomanīja pa gabalu, to vis neteica. Kad uzkrita nakts, tumsa sabiezēja vēl jo dziļāka, un sirds krūtīs mums nepacietība vai svila, jo tālu zie­meļu pamalē ieraudzījām sarkanu blāzmu, un Aragorns teica: "Minastirita deg." Taču pusnakti no tiesas atspīdēja cerība. Tie no Etīras, kas jūrā gājēji, iesāka uz dienvidiem vērties un prātot, ka laiks var grozīties - spirgts jūras vējš nākšot. Vel dziļā naktī mastos piepūtās uzvilktās buras, un ausma kuģi jau šķēla viļņus, baltas putas uzkuldami. Un tā — paši zināt — trešajā stundā pēc rītausmas bijām klat ar vēju un sauli un, kaujai posdamies, atri­tinājām lielo karogu. Dižena bija tā diena un stunda, lai kam vēl lemts nākt.
   —   Lai kam lemts pēcāk notikt, diži darbi tālab nebālēs, — ierunājas Legolass. — Miroņtaku ceļu varoņi mērojuši, un viņu slava mirdzēs spoža lidz laika galam, pat ja Gondorā vairs nebūs neviena, kam to apdziedāt.
   —  Un tā visnotaļ var gadīties, — Gimlins piebilda. — Jo gan Aragorns, gan Gendalfs — abi no vaiga pagalam drūmi. Diez ko viņi spriež tur lejā, kur teltis? Man pašam, tāpat kā Merijām, gauži gribētos, kaut karš jau būtu galā — un mums būtu virs­roka. Tomēr, lai kas vēl darāms, es jau nu ceru malā nepalikt — gribu, lai Vientuļa kalna tautai ir, ar ko lepoties.
   <3> 1 68 "34»
   —  Es tāpat — Liela meža tautai par godu, — Legolass piebal­soja, — un tālab, ka Baltkoka valdnieks man miļš.
   Tad visi apklusa, taču vēl labu bridi palika sēžam, katrs no- kaudamies ar savam domām, bet tikmēr dziļi lejā ritēja kara- kungu apspriede.
   Atvadījies no Legolasa un Gimlina, ķēniņdēls Imraīls tūliņ lika saukt Ēomeru; abi kopā nokāpa lidz pilsētas vārtiem un aiz- gaja lidz Aragorna teltīm, kas bija uzslietas klajā laukā — netālu no vietas, kur krita ķēniņš Teodēns. Un tur viņi turēja apspriedi kopa ar Gendalfu, Aragornu un Elronda dēliem.
   —   Mani kungi, — Gendalfs teica, — klausieties, ko Gondoras pavaldonis bilda, pirms aizgāja nāvē: nieka zemes strēmeli atka­rosiet Pelennoras laukā — uz nieka dienu. Taču svinēt uzvaru pār to spēku, kas nule celies, ij nedomājiet. Negribu jūs izmisumā dzit, kā viņš to darīja, bet vedinu apdomāt, cik šajos vārdos pa­tiesības. Redzakmeņi nemelo — ko tadu panākt nav pat Bara- duras valdnieka spēkos. Varbūt viņš jauda noteikt, ko par viņējo vajaks prāts saredzēs, vai panākt, ka redzetais top maldīgi iztul­kots, tomēr šaubu nav: kad Denetors redzēja Mordorā pret viņu milzu karaspēku sanākušu, kas joprojām arvien lielāks pulcējas, acis viņu nevīla — tā arī ir. Mums tik tikko pietika spēka atvairīt pirmo lielo uzbrukumu. Nākamais būs jo stiprāks. Tātad šajā kara mums nav uz ko cerēt — Denetors to nomanīja. Ar ieročiem uzvaru neizcinisiet — nedz sēdēdami šepat un arvien jaunus aplenkumus parciezdami, nedz iedami pretuzbrukumā upei pāri, pret pārspēku. Lai ko nospriedīsit, viss būs uz ļaunu, bet saprāta balss saka — labak nocietināties, kur esat, un gaidīt uzbrukumu, jo tā laiku, kas jums atvēlēts, mazliet pavilksiet garumā.
   —  Tad gribi, lai mēs nobēdzināmies Minastirītā vai Dolam- rotā, vai Svētkalna un tupam tur ka bērni uz smilšu pilīm, kad paisums nāk virsu? — noprasīja Imraīls.
   —   Vai tas būtu kas nedzirdēts? — Gendalfs vaicāja. — Vai tieši tā neesat rīkojušies Denetora laikā? Taču nē! Es teicu — tā saka saprāta balss. Neteicu, ka der tajā ieklausīties. Teicu — ar ieročiem uzvaru neizcinisiet. Uz uzvaru es joprojām ceru — taču uz tādu, kas nav ar ieročiem izcīnāma. Jo, lai ko kurš prāto un perina, visam pa vidu jaucas Lielvaras gredzens — Baradūras pamatakmens un Saurona cerība.
   —   Un, ja reiz to pieminam, mani kungi, nu jūs visi zināt gana daudz, lai apjaustu, kādā stāvokli esam mes un kādā — Saurons. Jā viņš pie Gredzena tiek, jūsu drosme ir veltīga — viņa uzvara būs ātra un neatgriezeniska: tik neatgriezeniska, ka līdz pat pasaules galam nav paredzams kāds pretspēks ceļamies. Ja Gredzens iet bojā, viņš kritis — un kritis tik zemu, ka nav cerību atkal reiz celties. Jo viņš zaudēs pašu stiprāko spēku, kāds viņam kopš iesākuma bijis, un pīšļos sabruks it viss, kas caur Gredzena spēku tapis vai aizsākts, un viņš pats paliks mūžam gaudenis, pārtapdams vien par ļaunigu garu, kas pats sevi tumsībā kremt, tomēr nespēj nedz pieņemties spēkā, nedz veidolā ietērpties.
   —   Var cits ļaunums celties — pats Saurons, galu galā, ir tikai kalps un sūtnis, — burvis turpināja. — Tomēr ne jau mums lem- jams pasaules liktenis — mums tikai jādara, ko spējam, tais laikos, kas mums dzīvojami: jāravē ļaunuma nezāle tīrumos, ko pazīstam, lai tiem, kas dzīvos pēcāk, būtu tīra zeme arama. Vai būs raža vai neraža — to mums nav lemts noteikt. Ari Sauronam tas viss zināms, un Saurons zina, ka dārgā manta, ko viņš reiz pazaudējis, nu atkal uzieta, tomēr viņš vēl nezina, kur tā ir, — mazākais, tā mēs ceram. Un tālab viņš tagad smagi mokas neziņā. Ja mes būtu Gredzenu uzgājuši, starp mums, jādomā, ir kads, kurš gana spēcīgs, lai to pakļautu. Arī to viņš zina. Vai cs pareizi spriežu, Aragorn, ka tu viņam esi atklājies Ortankas akmeni?
   —  Tā bija — pirms izjāju no Ragburgas, — Aragorns apstip­rināja. — Spriedu, ka tam ir īstais brīdis un akmens tikai tālab vien man rokās kritis. Tobrīd bija desmit dienas pagājušas, kopš Gredzena glabātājs no Raurosa devas uz rītiem, un es nolēmu, ka Saurona skatu der novērst no paša zemes. Kopš Tumsas pa­vēlnieks savā tornī atgriezies, teju neviens viņam nav acīs lēcis. Tomēr, būtu es zinājis, cik drīz viņš par atbildi trieksies uzbru­kumā, varbūt man būtu pietrūcis dūšas atklāties. Tik tikko pa­guvu jums palīgos atsteigties.
   —  Jā, kā tad tas nākas? — ievaicājās Ēomers. — Viss velti, tu saki, ja viņš tiek pie Gredzena. Kālab viņš triecas mums uzbru­kuma — ari tas taču velti, ja Gredzens pie mums!
   —  Par to viņš vēl nav drošs, — Gendalfs sacīja, — un Saurons nav pie tādas varenības ticis, viena mierā nogaidīdams, līdz ienaid­nieks nocietinās kā nakas; tā mēs paši esam rīkojušies. Tāpat mēs nebūtu jaudājuši vienā dienā ieprasties, kā visu Gredzena spēku likt lietā. Taisnību sakot, lietā likt to var tikai viens saimnieks, ne daudzi, un viņš meklēs, kur plūkšanās, kur stiprakais no musu vidus raudzīs uzmesties par kungu, pārējos nogrūzdams pie ma­las. Tad Gredzens Sauronam var palīdzēt, ja uzbrukumā viņš trieksies negaidīti. Viņš vēro. Daudz viņš saredz un sadzird. Naz­guli joprojām klīst pa pasauli. Šorīt saule vēl nebija uzlēkusi, kad viņi te pāri pārlaidās, kaut visus nespēks un miegs bija nomācis un jelko nomanīja vien retais. Viņš pēta zīmes: zobens, kurš reiz pirkstu ar visu Gredzenu nocirtis, ir izkalts no jauna; veiksme iegriežas mums par labu un pirmais uzbrukums negaidīti beidzas ar sakāvi; varenākais karakungs pagalam.
   — Ar šaubām viņš nokausics arvien niknāk — nokaujas vēl šo pašu bridi, — burvis runāja tālāk. — Aci viņš tagad šurp pagriezis, nemanīdams teju neko, kas cituviet kust. Mums jā­gādā, lai tā paliek. Citas cerības nav. Tātad — lūk, kāds mans padoms. Gredzena mums nav. Lai tā gudrība vai nepiedodama ģeķība, bet tas ir aizsūtīts ceļā, lai taptu iznīcināts, iekams paši caur to tiekam iznīcināti. Tā kā esam bešā, mums nav speķa, ko raidīt pretim Naidnieka spēkam. Tomēr, lai ko tas maksā, mums jāpanāk, lai Saurons neiedomājas palūkoties turp, kur viņam uz­glūn īstenās briesmas. Ar ieročiem mēs uzvaru izcīnīt nevaram, bet, tikai ieročus likdami lietā, varam dot Gredzena glabātājam to vienīgo iespēju, lai cik maz ticamu. Mums vajag turpināt to ceļu, ko Aragorns sācis iet. Lai Saurons pošas pēdējam triecie­nam! Vajag panākt, lai viņš raida uzbrukumā visus spēkus, ko slepeni pietaupījis, lai iztukšo savu zemi. Mums tūliņ jāiet viņam pretim. Lai paliekam par ēsmu, kaut viņa žokļi sacērtas un mēs ejam bojā! Cerības un alkatības dzīts, viņš esmu ierīs, jo tādu ne- samanīgu steigu l ulkoš kā zīmi, caur ko atklajas Gredzena jaunā saimnieka iedomība, un viņš teiks: "Ā! Viņš kaklu izstiepis par daudz drīz un par daudz garu. Lai tik nāk — taisnā ceļā uz slazdu, no kura lauka vairs netiks. Tur es viņu saberzīšu putekļos, un tas, ko viņš sava nekaunība piesavinājies, atkal būs mans — līdz laika galam." Mums ar vaļā acīm jāsoļo tieši slazdā — ar drošu dūšu, tomēr cerību mums teju nekādu. Jo, mani kungi, visnotaļ var gadīties, ka mēs visi līdz pēdējam iesim bojā kādā negantā kaujā tālu no mājām un, pat ja Baradūra kritīs, to jauno laiku, kas nāks pēc tam, vairs nepieredzēsim. Taču tāds, manuprāt, mums pienākums. IJn labāk tā, nekā mirt tik un ta — un katrā ziņa mirsim, ja paliksim tepat tupam, — apzinoties, ka pēc mums nekāda jauna laikmeta nebūs.
   Visi labu brīdi klusēja. Pēdīgi ierunājās Aragorns: — līs iešu to ceļu, ko esmu sācis iet. Mēs stāvam bezdibeņa malā, kur ce­rība grūti šķirama 110 izmisuma. Ja sāc svārstīties, krīti. Lai ne­viens nedomā noraidīt Gendalfa padomu — viņš ilgi un grūti pūlējies, pret Sauronu cīkstēdamies, un pēdīgi tuvojas tā stunda, kad spēkiem jātop pārbaudītiem. Nebūtu Gendalfa, Saurons jau sen būtu svinējis uzvaru. Tomēr šobrīd es negribu noteikt, ka kuram rīkoties. Lai katrs izšķiras pats!
   Tad Elroīrs teica: — No ziemeļiem mēs tikai tālab esam nā­kuši, un Elronds, mūsu tēvs, mums to pašu padomu deva. Mēs atpakaļ negriezīsimies.
   —  Man, — ieminējās Ēomers, — par tik smalkām lietām sa­prašana maza, bet tādas man nemaz nevajag. Zinu vienu, un ar to ir gana: mans draugs Aragorns man un manai tautai grūtā brīdī nāca palīgos — arīdzan es iešu palīgos, kad vien viņš sauks. Es iešu.
   —  Man, — sacīja Imraīls, — valdnieks Aragorns ir vasaļkungs — vai viņš to grib vai ne. Viņa griba man ir pavēle. Arīdzan es iešu. Tomēr pagaidām, kamēr pildu, kas pildāms Gondoras pavaldo- nim, man pirmām kārtām jādomā par Gondoras tautu. Saprāta balsi gluži apklusināt neder. Vajag paredzēt visas iespējas — ij tās, kas uz labu, ij tās, kas uz ļaunu. Var gadīties, ka svinēsim uzvaru, un, kamēr uz to varam cerēt, Gondorai jātop aizsargā­tai. Negribētos, lai, ar uzvaru atgriezdamies, mēs uzietu Minas­tiritas vietā gruvešus un visu zemi izpostītu. Rohāņi taču stāsta, ka no ziemeļiem šurp virzās jauns karapūlis.
   —  Tiesa gan, — Gendalfs atsaucās. — Es nesaku, ka pilsēta būtu jāatstāj tukša un pamesta. Karaspēkam, kas ies uz rītiem, nemaz nevajag būt tik lielam, lai 110 visas tiesas iekluptu Mor- dorā, — pietiks ar tādu, pret ko būtu kauja uzsākama. Un ceļā tam jādodas driz. Tālab es prasu karakungiem — kādus spēkus varam sapulcēt un izvadīt ceļā ne vēlāk kā pēc divām dienam? Un tiem jābūt sīkstiem vīriem, kuri ietu no laba prāta, zinādami, cik ceļš ir bīstams.
   —   Visi pārguruši, daudziem brūces dziedējamas — citam vieglākas, citam smagākas, — Ēomers sacīja, — un mums daudz zirgu gājuši zudībā — sirds vai pušu lūst. Ja ceļā jājāj drīz, ne­varu cerēt sapulcēt ij ne divus tūkstošus, kad vēl tikpat daudz būtu atstājami, lai pilsētu sargā.
   —  Varam rēķināties ne tikai ar tiem, kas kaujas laukā cirtās, —
   Aragorns aizradija. — Tagad, kad krasti tīri, jauni spēki nak no dienvidu vasaļzemēm. Pirms divām dienām no Pelargiras izsū­tīju četrus tukstošus kājnieku — nāk caur Losarnahu. Priekšgalā viņiem bezbailis Angbors. Ja izejam pēc divām dienam, viņi būs jau teju klāt, kad dosimies ceļā. Un vēl daudziem vēlēju kaut laivās irties man nopakaļ — uz augšu pa Dižupi, un jūras vējš pieturas, tā ka ari tic drīz būs klāt. Vairāki kuģi jau Harlondā pietauvojušies. Es spriežu, ka ceļam varēsim sapost tūkstošus septiņus — jātniekus un kājniekus — un ar visu to pilsētai paliks vairāk aizstāvju neka pirms uzbrukuma.
   —  Vārti pagalam, — Imraīls atgādināja, — un kurš tos tagad zinās uzmuret un eņģēs ielikt?
   —  Zinātāji atradīsies Daina ķēniņvalstl, Ereborā, — Aragorns teica, — un, ja vien mūsu ceribas neizrādīsies veltīgas, es reiz aizsūtīšu turp Gimlinu, Gloina dēlu, lai ķēniņš atvēl mums Kalna akmeņkaļus. Taču aizstāvji par vārtiem labāki — pret mūsu Naid­nieku nevieni vārti nebūs gana stipri, ja tiem neviena nebūs par sargu.
   Tā nu kara apspriede noslēdzās ar to, ka sanākušie vienojās aiznākamajā dienā no rīta doties ceļā ar septiņiem tūkstošiem viru, ja tik daudz būs sameklējami, tapat tika nolemts, ka lielākā daļa būs kājniekos, jo ceļš veda cauri nezināmam, bīstamam apvidum. Aragorns apņēmās savākt tūkstošus divus no tiem, kas viņam bija piepulcējušies dienvidos, Imraīls — trīsarpus tuksto­šus, un Ēomers — piecus simtus no rohāņiem, kas zirgus gan bija pazaudējuši, taču paši gatavi* karotāji un ar Ēomeru priekšgalā kaujā dotos jāšus; un otram piecsimt viru lielam jātnieku pul­kam līdzi jātu Elronda deli ar dandaniem un Dolamrotas bruņi­niekiem: pavisam seši tūkstoši kājnieku un tūkstotis zirgos. Bet galvenajiem rohāņu spēkiem — jātniekiem, kas joprojām bija spējīgi cīnīties, kopa tūkstošiem trim, — tika uzticēts Elfhelma vadībā nosargāt rietumceļu no ienaidniekiem, kas pulcējās Ano- riēnā. Un tūliņ tika izsūtīti strauji izlūki, lai ievāc ziņas ziemeļos, tāpat rītos no Osgiliatas un uz Minasmorgulas pusi.
   Kad visi spēki bija aplēsti un sākas pārrunas, tieši uz kuru pusi doties un kurus ceļus izraudzīties, Imraīls piepeši skaļi iesmējās.
   —  No tiesas, — viņš izsaucās, — krietnāku joku neuziesi visā Gondoras vēsturē! Mēs, septiņi tūkstoši, karaspēkam tikko nieka priekšpulks, kāds tas bija Gondoras ziedu laikos, kalniem bruk- sim virsū un Melnās zemes necaursitamajiem vārtiem! Tāpat bērns vīram, kurš bruņās līdz zobiem, varētu piedraudēt ar loku un vītola viciņu! Ja Tumsas pavēlniekam zināms tik daudz, kā tu saki, Mitrandir, vai nebūs ta, ka viņš drīzāk pasmaidīs, ne bīsies un ar mazo pirkstiņu mūs nospiedīs kā mušu, kura raug, kur iecirst dzeloni?
   —  Ne, viņš lūkos mušu iedzīt sprostā un dzeloni izraut, — Gendalfs atteica. — Un mūsu pulkā ir tadi, kur katrs vai tūkstoš līdz zobiem bruņotu vīru vērts. Ne, viņš nesmaidīs vis.
   —  Mēs arī ne, — Aragorns sacīja. — Joks — tu saki? Tad par daudz bēdīgs, lai kādu sasmīdinātu. Ne, tas ir pēdējais solis briesmu pilnā ceļā, un līdz ar to spēle būs galā ij vienai, ij otrai pusei. — Izvilcis Andurilu, viņš pacēla mirdzošo zobenu pret sauli. — Tev nebūs vairs makstī dusēt, iekams pēdējā kauja nebūs izcīnīta, — viņš noteica.

   Pēc divām dienām viss rietumnieku karaspēks bija sapulcē­jies Pelennorā. Orku un austrumnieku spēki bija no Anoriē- nas cirtušies atpakaļ, bet, rohāņu vajāti un izkliedēti, padevās un bez liekas pretošanās aizbēga uz Kairandrosu; tā nu šie draudi bija novērsti, un, pateicoties dienvidu papildspēkiem, Minastirī- tai aizstāvju bija tik daudz, cik nu iespējams. Izlūki ziņoja, ka uz rītiem ceļi no ienaidnieka tukši līdz pat Krituša ķēniņa krust­celēm. Nu viss bija gatavs pēdējam triecienam.
   Legolass un Gimlins bija atkal norīkoti kopā — Aragorna un Gendalfa jātnieku pulka, kas ceļā devās karaspēkam priekšgala: turpat arī dandani un Elronda dēli. Bet Merijs, pašam par bēdām, līdzi vis nejāja.
   — Tu vēl neesi tiktāl atspirdzis, lai tādā ceļā dotos, — Ara­gorns sacīja. — Taču nebēdā! Pat ja vairāk neko šaja karā ne­iespēsi, jau esi dižā godā ticis. Par dalieniešiem Peregrīns dosies cīņā, un neskaud, ka viņš briesmās iet, jo, ciktāl liktenis lēmis, viņš gan krietni turējies, tomēr tev vēl līdziniekos nav ticis. To­mēr, taisnību sakot, visiem briesmas tagad draud vienlīdz lielas. Var lēkties, ka bēdīgu galu rāsim, iekams vēl tiksim līdz Mordo­ras vārtiem, tomēr arī jūsu spēki tik pārbaudīti līdz pēdējam, kad melnais vilnis gāzīsies pari — vai te, vai kur citur. Paliec sveiks!
   Un tā Merijs nu stāvēja, pagalam sašļucis, un noskatījās, ka karaspēks pošas ceļam. Tupat līdzās bija Bergils, arī nomākts, jo viņa tēvs bija norīkots Minastiritas kājniekiem par vadoni: no sardzes pulka viņš bija izraidīts, kamēr pārkāpums nebija iztiesāts. Tai pašā pulkā bija norīkots arī Pīns — kā Gondoras karakalps. Merijs redzēja viņu turpat netālu - sīciņš, bet braši izslējies viņš vidēja starp staltajiem gondoriešiem.
   Pēdīgi iedziedājās taure, un karaspēks sakustējās. Vads pēc vada, pulks pēc pulka aizgriezās uz rītiem. Un vēl ilgi pēc tam, kad viņi uz lielceļa bija pagaisuši no skata, Merijs palika stāvam turpat, kur bijis. Rita saulē vēl pēdējoreiz nozibsnija šķēpi un bruņcepures, mirdzums apdzisa, bet viņš joprojām stāvēja, galvu nokāris un ar smagu sirdi, juzdamies draugu pamests un viens. It viss, kas sirdij dārgs, bija pagaisis tumsībā, kas klāja austrumu pamali, un cerība, ka jelkuru no aizgājušajiem izdosies reiz atkal sastapt, bija teju pavisam apdzisusi.
   Itin kā bezcerības atmodināta, no jauna iesmeldzās sāpe rokā, un viņš sajutās gaudens un vecs, un saules gaisma rādījās pavi­sam blāva. Tad Merijs attapas, samanījis Bergila pieskārienu.
   — Nāc nu, periana jaunkungs! — puika teica. — Redzu, ka tevi joprojām moka sāpes. Līdzēšu tev tikt atpakaļ pie dziedniekiem. Taču baiļoties nevajag! Gan viņi pārnāks. Minastiritas vīrus neviens nepieveiks. Un nu viņiem ir valdnieks Elfu Akmens un arīdzan sardzes pulka Beregonds.
   Vēl pirms pusdienlaika karaspēks jau bija Osgiliata. Tur ro- sijās visi strādnieki un amatnieki, cik nu bija atrodami. Vieni laboja prāmjus un peldu tiltus, ko ienaidnieki bija sabūvējuši un bēgdami pa daļai sapostījuši, citi vāca kara mantību un trofejas, vēl citi Anduīnas austrurnkrastā uz ātru roku būvēja nocietinā­jumus.
   Priekšpulki, tikuši cauri Vecgondoras drupām un pāri Diž- upei, izgāja uz gara, taisna ceļa, kas senajos labajos laikos stie­pās no skaistā Saules torņa lidz augstajam Mēness tornim — tagad lāstu ielejas Minasmorgulam. Piecas jūdzes viņpus Osgiliatas viņi apstājās, nomērojuši pirmās dienas celienu.
   Bet jātnieki devās tālāk un vēl tovakar nonāca līdz Krust­celēm, kur dižkoku loks, un tur viss bija klusu. No ienaidniekiem nebija ne miņas, nedz ari no klaigam vai saucieniem, neviens šķēps, nedz bulta netika raidīta no klintīm vai krūmāja, tomēr, uz priekšu virzīdamies, viņi manīja apkaimi topam arvien mod­rāku un vērīgāku. Ausījās ik koks, ik akmens, ik zāles stiebrs un lapa. Tumsība nu bija izkliedēta, un tālu vakaros pār Anduīnas ieleju gaismojās saulriets, tumšzilajās debesīs baltas bālēja kalnu virsotnes, bet pār Efelduatiem biezēja ēna un mijkrēslis.
   Aragorns izsūtīja taurētājus uz visiem četriem ceļiem, kas sastapās koku lokā, tie nopūta varenu fanfaru, un saucēji skaļi nokliedzas: — Gondoras karakungi atgriezušies un ņem atpakaļ visu šo zemi, kas viņiem pieder! — Atbaidošā orka galva, kas ak­mens tēlam bija uz pleciem uzstatīta, tika nogāzta un sadragāta, un senķēniņa galva atkal lika pacelta un vietā likta ar visu balti zeltaino ziedu kroni; un viri ķērās pie darba, lai nomazgātu un noskrāpēlu visas nešķīstības, ko orki bija uz akmens uzskripājuši.
   Tagad apspriedē dažs ieteica vispirms uzbrukt Minasmor- gulam un, ja izdotos cietoksni ieņemt, to nolīdzināt līdz ar zemi. — Un, kazi, — bilda Imraīls, — pa to ceļu, kas tālāk uz pāreju ved, Tumsas pavēlniekam uzbrukt būs vieglāk, nekā lauzties cauri ziemeļvārtiem.
   Taču Gendalfs tūliņ kaismīgi iebilda, ka ieleju apsēduši ļauni spēki, kas dzīvajos iedzlšot neprātā un šausmās, tāpat piesauca arī Faramira atnestās vēstis. Ja Gredzena glabātājs tiešām bija turp devies, bija darāms viss, lai Mordoras skats uz to pusi ne­sāktu vērsties. Tālab nākamajā dienā, kad ieradās pārējie, Krust­celēs tika nolikts spēcīgs sargpostenis — vismaz kāda aizsar­dzība, ja Mordora sadomātu šurp sūtīt karaspēku no Morgulu pārejas puses vai papildspēkus no dienvidiem. Par sargiem pa lielākai daļai tika izraudzīti strelnieki, kuri labi pazina Itllijas takas un varētu nobēdzināties slēpņos mežos un nogāzēs netālu no ceļu satekas. Bet Gendalfs un Aragorns ar priekšpulku aizjāja līdz vietai, kur sākās Morgulleja, lai palūkotos uz ļaunuma ap­sēsto pilsētu.
   Tur viss bija tumšs un bez dzīvības, jo orki un citi sīkākie Mordoras nešķīsteņi, kas Minasmorgulā mitinājās, bija apkauti, bet nazguli — pasaulē aizklīduši. Tomēr gaiss pār ieleju biezēja smags, pilns baiļu un naidīguma. Sagrāvuši baigo tiltu un pie­laiduši sarkanu uguni šķeblgajām pļavām, viņi devās projām.
   Nākamajā dienā — trešajā, kopš karaspēks bija no Minas­tiritas izgājis, — viņi gar ceļu sāka virzīties uz ziemeļiem. No Krustcelēm līdz Morannoniem bija mērojamas jūdzes simt, un par to, kas lurpceļā varēja gadīties, nevienam nebija ne jausmas. Slēpties viņi neslēpās, tomēr virzījās piesardzīgi: uz priekšu tika izsūtīti izlūki zirgos, tāpat citi, kas kājniekos, uz abām pusēm — sevišķi uz rītiem, jo tur plājās biezs, tumsas pieliets krūmājs un nelīdzens, šķautņainiem klinšu bluķiem piebārstīts apvidus, aiz kura arvien augstākas slējās Efelduatu garās, drūmās nogāzes. Debesis pār pasauli joprojām bija skaidras, pieturējās rietenis, tomēr nekas nespēja aizgainīt krēslību un asaraino miglu, kas gūlās pār Tumsas kalniem, bet viņpus tiem gaisā vēl lāgiem uz- vērpās vareni dūmu mākoņi, ko vējš aizrāva padebešos.
   Ik pa laikam Gendalfs lika pūst taures un saucējiem saukt:
   —  Gondoras karakungi nāk! Lai visi no šīs zemes projām iet vai padodas! — Bet Imraīls teica: — Nevajag sacīt — Gondoras kara­kungi. Sakiet — ķēniņš Elesārs. Jo tā ir tiesa, kauču viņš vēl nav tronī sēdies, un Naidnieks ciešāk aizdomāsies, ja saucēji viņa vārdu minēs. — Un no tā brīža saucēji trīsreiz dienā izsludināja ķēniņa Elesāra nākšanu. Tomēr atbildes nebija nekādās.
   Uz priekšu viņi virzījās it kā gluži mierīgi un netraucēti, taču ikkatram — tiklab kara kungam, kā kalpam — ap sirdi bija gaužām smagi, un ar katru jūdzi, kas tika tālāk uz ziemeļiem no­mērota, nelāgās priekšnojautas auga augumā. Otrā diena kopš Krustcelēm jau sliecās pret vakaru, kad beidzot ceļā gadījās jelkāds pretinieks. Spēcīgs orku un austrumnieku pulks raudzīja karagājiena galvgalim uzbrukt no slēpņa — tai pašā vietā, kur Faramirs bija nogriezis ceļu Haradas vīriem: ceļš tur veda cauri dziļai aizai, iešķeltai austrumkalnu atzarā. Bet rietumnieku ka­ravadoņus laikus brīdināja izlūki — pieredzējušie Mablunga viri no Hennetannūna —, tā ka slēpnī sagūlušie paši tika iedzīti slazdā. Jātnieki, apmetuši plašu loku uz vakariem, pretiniekam uzbruka no sāniem un aizmugures, ienaidnieki tika sakauti un aiztriekti uz rītiem, kalnos.
   Taču uzvara rietumniekus necik neielīksmoja. — Māņu gā­jiens, nekas cits, — Aragorns sacīja, — un, domāju, tas galvenokārt iecerēts, lai mūs uzvedinātu uz kļūmīgām domām, ka Naidnieka spēki vāji, nevis lai mums jelkādu postu nodarītu — pagaidām.
   —  Un tovakar uzradās un vairs neatkāpas nazguli, karaspēkam sekodami cieši uz. papēžiem. Turējās viņi joprojām tik augstu, ka vienīgi Legolasam bija saskatāmi, taču lika sevi manīt — krēsliba itin kā sabiezēja melnāka un saules gaisma aptumšojās; Gredzen- rēgi gan pretiniekiem virsū nekrita un cieta klusu, gaudas aiz­taupīdami, tomēr uzdzina bailes, kas nekādi nebija atvairamas.
   Tā nu vilkās laiks, un bezcerīgais ceļš turpinājās. Ceturtajā dienā kopš Krustcelem un sestajā kopš iziešanas no Minastiritas viņi pēdīgi sasniedza dzīvās zemes malu un nonāca pamestības pilnajā postažā pie Siritgorgoras pārejas vārtiem — skatam vērās purvāji un tuksnesis, kas uz ziemeļrietumiem stiepās lidz pat Emonmuiliem. Apvidus bija tik nedzīvs un uzdzina tādas šaus­mas, ka viens otrs pavisam zaudēja dūšu un vairs nejaudāja piespiesties tālāk uz ziemeļpusi nedz soli spert, nedz zirgu pa­skubināt.
   Aragorns uz viņiem noraudzījās drizāk ar žēlumu, nevis dusmām, jo tie visi bija gados jauni, nākuši no Rohānas, no tā­līnās Rietumfoldes, arī Losarnahas zemkopji, un viņiem Mordora kopš bērna kājas bija ļaunuma apdvests vārds, tomēr tāda kā neīsta vieta, vien nostāsts, kuram nebija nekāda sakara ar viņu vienkāršo dzīvi, un nu viņi itin kā bija nonākuši baigā sapnī, kurš pārvērties īstenībā, nesaprazdami, nedz kas šis par karu, nedz to, kālab liktenis te viņus atvedinājis.
   — Ejiet! — Aragorns uzsauca. — Taču godu, ja spējat, nezau­dējiet un nemetieties skriešus! Un ir kāds darbs, kuru varat rau­dzīt veikt, ta pavisam kauna nekrizdami. Turieties uz dienvid­rietumiem, lidz nonāksit Kairandrosā: ja sala, kā spriežu, vēl ienaidnieka rokās, atkarojiet to, ja varat, un turieties lidz pēdē­jam, Gondoru un Rohāņu aizstāvēdami!
   Tad dažs labs, par tādu žēlastību apkaunējies, bailes pārva­rēja un devās tālāk, bet citi iesvēlās jaunā cerībā, padzirduši, ka ir kads viru cienīgs darbs, kas viņiem būtu pa spēkam, un grie­zās atpakaļ. Un, tā kā jau pie Krustcelēm bija daudzi par sargiem atstati, pret Melnajiem vārtiem un Mordoras varenību rietum­nieku karavadoņi veda karaspēku, kurā sākotnējo sešu tūkstošu vīru vairs nebija.
   Tagad viņi virzījās palēnām, kuru kairu bridi gaidīdami prettriecienu, saspiedušies ciešā pulkā, jo nu vairs nebija prāta darbs nošķirt no pārējiem nedz izlūkus, nedz sīkākas vienības. Piecu dienu gājumā no Morgullejas viņi pēdējoreiz iekārtojās uz naktsguļu, visapkārt sakraudami sārtus no sausiem koka gaba­liem un viršiem, cik nu kas bija savācams. Nakts aizritēja bez miega, visapkārt staigāja un lodāja tumsā pa pusei nomanāmi kustoņi, kauca vilki. Vējš bija pierimis, gaiss šķita stings un nekustīgs. Nekas daudz nebija saskatāms — debesis gan bija skaidras un mēness brieda jau ceturto nakti, tomēr no zemes cēlās dūmi un izgarojumi un balto sirpi aizklāja Mordoras migla.
   Metās auksti. Ritam ataustot, atkal sāka vilkt vējiņš, taču tagad no ziemeļiem, un driz tas pieņēmās spēkā. No nakts stai­gātājiem vairs nebija ne miņas, apkaime šķita tukša un pamesta. Ziemeļpusē starp piesmirdušām bedrēm slējās pirmais augstais izdedžu, akmens šķembu un apsvilušu klints atlūzu kalns, Mor­doras izrakņātāju atrits; bet dienvidos, nu jau pavisam tuvu, vi­dēja varenā Siritgorgoras siena, un tai pašā vidu — Melnie vārti ar abiem augstajiem un melnajiem Zobu torņiem. Gājiena pēdēja cēlienā karaspēks bija nogriezies no vecā ceļa, kas tālāk meta līkumu uz rītiem, un, no bīstamajiem kalniem izvairījies, Melna­jiem vārtiem tuvojās no ziemeļrietumiem — tieši tāpat, kā pirms tam Frodo.
   Abas Melno vārtu lielās dzelzs vertnes zem drūmās velves bija ciet. Nocietinātajā vārtu ejā neviens nebija manams. Valdīja klusums, tomēr vērīgs un nogaidošs. Neprātīgais gājiens nu bija galā, un viņi stāvēja vientulīgi un pamesti, drebinādamies palsajā rītausmā, vērdamies uz torņiem un mūriem, ko ar pašu spēkiem ieņemt nebija ko cerēt, pat ja līdzi būtu milzum jaudīgas mašīnas un Naidniekam būtu vien tik karavīru, lai vārtus un mūrus nosargātu. Tomēr bija labi zināms, ka kalnos un klintīs visriņķī Morannoniem čumēja un mudžēja nobedzinājušies ienaidnieki, ari ēnas pielietajā aizā viņpus vārtiem ļauno spēku pulki bija izrakuši neskaitāmas ejas un tuneļus. Un, tā stāvēdami, viņi re­dzēja nazgulus savācamies vienkopus virs Zobu torņiem kā mai- tasputnus un zināja, ka top novēroti. Tomēr Naidnieks vēl nedeva nekādu zīmi.
   Ko citu — atlika iecerēto novest līdz galam. Tā nu Aragorns izkārtoja karaspēku, cik labi vien mācēdams: tas sadalījās uz pusēm, nobēdzinādamies aiz divām apsvilušu akmeņu un izde­džu grēdām, ko orki bija sarausuši, gadiem strādādami. Tagad viņus no Mordoras šķira itin kā plats cietokšņa grāvis — smir­došas zampas un derdzīgi smakojošu akaču izraibināta silkšņa. Kolīdz visi bija nostājušies aizsegā, karakungi jāja uz Melnajiem vārtiem līdz ar varenu jātnieku pulku, karogu, saucējiem un tau­rētajiem. Saucēju virsvadonis bija Gendalfs, turpat arī Aragorns ar Elronda dēliem, Rohānas Homērs, Imraīls, un līdzi jāt tika likts arī Legolasam, Gimlinam un Peregrinam, lai lieciniekos butu visi, kas Mordorai pretinieki.
   Nonākuši sauciena attālumā no Morannoniem, viņi atritināja karogu un iepūta taurēs; saucēji izjāja priekšā un nokliedzās tā lai aizskan lidz nocietinājumiem.
   —   Nāciet laukā! — viņi sauca. — Lai Tumsas zemes pavēl­nieks nāk laukā! Lai saņem, ko pelnījis! Jo netaisns ir karš, ko viņš pret Gondoru sācis, un netaisni viņš tās zemē iebrucis. Tā­lab Gondoras ķēniņš pieprasa, lai viņš izpērk, ko ļaunu darījis, un tad dodas projām uz mūžiem. Lai nāk laukā!
   Iestājās ilgs klusums, nedz no mūra, nedz vārtiem neviens neatsaucās, par atbildi nenāca ne skaņa. Bet Saurons visu jau bija izplānojis: viņš bija iecerējis ar šim nieka pelēm cietsirdīgi paspēlēties, iekams tām galu lemt. Tā nu tieši tobrīd, kad kara­kungi jau grasījās griezties atpakaļ, klusumā piepeši kalnos ar joni pērkondimdoši ierībējās bungas un ieķērcās ragi, tā ka visiem teju ausis pārplīsa. Un tūliņ, skaļi nošķindēdami, Melnie vārti atsprāga plaši vaļā un pa tiem laukā izjāja Tumsas torņa sūtņi.
   Priekšgalā jāja viens liela auguma nešķīstenis — melnā zirgā, ja tas maz bija zirgs, jo lops bija partneru milzīgs un baigs, ar tādu kā atbaidošu masku purna vieta, no skata drīzāk ģindenis, nevis kustonis ar miesu un asinīm, redzokļu dobuļi un nāsis iz- virda liesmas. Jātnieks bija viscaur melnā tērpies, piķa melna bija ari viņa smagā bruņcepure, tomēr tas bija nevis Gredzenrēgs, bet mirstīgais. Viņš bija Baradūras cietokšņa karakungs, kura vārds nav nevienā teiksmā iemūžināts, jo ari pašam tas bija no prata izkritis, un viņš mēdza teikt: — Caur mani Saurons runā. — Taču klīda nostāsti, ka viņš esot atkritējs, nācis no cilts, kas dēvēta par melnajiem nūmenoriem, 'jo Viduszemē viņi esot apmetušies Saurona valdīšanas laikos un Sauronu pielūguši, tumšo zinību savaldzināti. Tumsas torņa dienestā viņš bija iestājies tā pirma­jos varas laikos un, paša izmaņai pateicoties, pavēlnieka acis cēlies, tapis par varenu zintnieku, kas nomanīja daudz no tā, kas Sauronam prātā, un nežēlībā pārspēja jelkuru orku.
   Tieši viņš nu pa vārtiem laukā izjāja, līdzi paņēmis vien sau­jiņu melnu karakalpu un vienu pašu karogu — melnu, bet ar ugunssarkani degošu Ļauno aci. Apstājies pāris soļu no rietum­nieku karakungiem, viņš tos noskatīja no galvas lidz kājām un iesmejas.
   —  Vai starp jums, kas te nākuši, maz ir kāds, kuram tiesības ar mani runāt? — viņš noprasīja. — Vai maz kādam pietiks prata sajēgt, ko saku? Tu jau tāds nebūsi, — viņš izsmējīgi bilda Ara­gornam. — Lai par ķēniņu uzdotos, nepietiks nedz ar elfu stikla šķembu, nedz ar šādu salašņu varzu. Tādu asti savāks kurš katrs kalnu razbainieks!
   Aragorns palika atbildi parādā, tikai ieskatījās tam otrajam cieši acīs, un labu brīdi abi tā spēkojas, bet, necik ilgi, kaut Ara­gorns nedz sakustējās, nedz pēc ieroča sniedzās, melnais notrīcē­jis parāvās atpakaļ, it ka viņam kāds būtu ar zobenu piedraudējis. — Es esmu vēstnesis un sūtnis, man uzbrukt nedrīkst! — viņš iekliedzās.
   —  Kur šādi likumi godā, — ierunājās Gendalfs, — parasti arī sūtņi vairās nekaunīgi but. Taču tev nekas nedraud. No mums tev nav ko bīties, kamēr par sūtni esi. Tomēr, ja vien tavs saim­nieks nepieņemsies prātā, tu lidz ar visiem viņa pakalpiņiem nonāksi lielās briesmās.
   —  Ak tā? — sūtnis atteica. — Tātad par runātāju še esi tu, sir­mais kraķi? Lāgiem esam dabujuši dzirdēt gan par tevi, gan taviem ceļiem — kā tu, droši pa gabalu turēdamies, sazvērestības un negantības perini. Bet šoreiz, Gendalfa kungs, būsi degunu pabāzis pārāk talu — gan redzēsi, kas gaida to, kurš savus nel­gas tīklus sadomā aust Sauronam Lielajam zem kājām. Man vēlēts tev šo to parādīt — tieši tev, ja tu iedrošinātos te kāju spert. — Viņš deva zīmi vienam no savējiem, un tas panāca uz priekšu — ar melnā drānā ievīstītu saini.
   Sūtnis drānu attina un, visiem par pārsteigumu un izbīli, pacēla augšup Sema īso zobentiņu, tad pelēku apmetni ar elfu piespraudi un visbeidzot Frodo mitrila važu kreklu, kas bija ho- bitam mugura bijis, pavilkts zem noskrandušajām ceļa drēbēm. Tiem, kas to redzēja, melns nogriezās gar acīm, uz brīdi visa pasaule itin kā sastinga mēmā klusumā, sirdis stājās pukstēt un izdzisa pēdējā cerība. Pīns, stāvējis ķēniņdēlam Imrailam aiz muguras, metās uz priekšu ar sāpju kliedzienu uz lupām.
   —  Ciet klusu! — Gendalfs bargi nobrīdināja, gruzdams viņu atpakaļ, bet sūtnis skaļi iesmējās.
   —  Ak tad vēl vienu tādu velnēnu esi līdzi atvācis? — viņš iesaucās. — Ko tu no tādiem ceri, ej nu sazini, bet sūtīt viņus Mordora par spiegiem — to bija grūti sagaidīt pat no tada ģeķa kā tu. Tomēr lai viņam paldies, jo nu vismaz ir skaidrs, ka šim plundurim tās mantas pazīstamas, un nu tu velti liegsies, ka neko par tām nezini.
   —   Liegties es ij nedomāju, — Gendalfs atteica. — No tiesas man tās zināmas, zinu arī, no kurienes tādas nākušās, un, lai kādas tavas nievas, tev, Saurona smirdmutei, par to nav ne jaus­mas. Tikai — kālab esi tās šurpu stiepis?
   —  Rūķu bruņas, elfu apmetnis, pagrimušo rietļaužu zobens un spiegs no žurkulenu zemes Dalienas — nesāc nu! Mums viss labi zināms — rau, sazvērestības pierādījums! Var jau būt, ka par to, kuram šī mantība piederējusi, tu asaras nelieši, varbūt sūri apraudāsi — ja nu viņš tev dārgs bijis? Ja tā, žigli nāc pie prāta, cik nu tev tada atlicis! Jo Saurons spiegus necieš, un kāds tam plundurim liktenis — tas nu atkarīgs no tā, kā tu izlemsi rīkoties.
   Atbildes nebija, bet sūtnis redzēja, ka bailēs visi no vaiga vēršas pelēki un acis viņiem iezogas šausmas, un viņš atkal iesmējās, jo nosprieda, ka ir vinnētājos. — Labi gan, labi, — viņš turpināja. — Redzu, ka viņš tev dārgs. Vai arī negribi, lai ceļš, kurā viņš sūtīts, paliek nenoiets? Jau ir palicis. Un tagad viņš garus gadus pamazām vadīs mokās, tik ilgas un lēnās, cik vien Lielais tornis jaudās izgudrot, un vaļā viņš netiks nemūžam, ja nu vien, kad būs pārgrozījies un salauzts un pie tevis jaudās aiztikt, lai redzi, ko esi pastrādājis. Tā notiks, vari man ticēt, ja vien nepieņemsi mana pavēlnieka nosacījumus.
   —   Nosacījumi ir šādi, — sūtnis teica un pasmaidīja, pre­tiniekus citu pēc cita noskatīdams. — Lai Gondoras salašņas un visi sabiedrotie, ko esat maldos iegrūduši, tūliņ atkāpjas viņpus Anduīnas, pirmāk zvērējuši nemūžam vairs Sauronam Lielajam ar ieročiem neuzbrukt nedz atklāti, nedz paslepšus. Visām ze­mēm Anduīnas austrumkrastā būs uz mūžiem piederēt Sauro­nam vien. Anduīnas. rietumkrasts lidz pat Miglas kalniem un Rohānas aizai būs Mordorai meslu maksatāji, turieniešiem nebūs ļauts ieročus glabāt, taču viņi drīkstēs paši savu tautu parvaldlt. Tomēr viņiem bus jāiet palīgā no jauna uzcelt Izengardu, ko paši nejēgā nopostījuši, un tā piederēs Sauronam, un tur dzīvos viņa karakungs — ne jau Sarumans, bet cits, kurš pelna lielāku uz­ticību.
   Sūtņa acis bija nolasāms, ka šis karakungs būs viņš pats, ka viņam padomā pakļaut visas atlikušās rietumzemes, ka viņš būs tirāns, kam visi, kas še, būs par vergiem.
   Bet Gendalfs teica: — Daudz prasīts par viena paša pakal­piņa izdošanu — par to tavs saimnieks grib pretim dabūt, kas sazin cik karos izkarojams! Vai tiešam kauja pie Minastiritas viņam likusi zaudēt visas cerības uz uzvaru kara laukā un ķerties pie pazemojošas kaulēšanas? Un, ja nu mēs gūstekni patiesi turētu tik augstā vērtē, kā gan varam būt droši, ka Saurons, nodevības lielmeistars būdams, norunu pildīs? Kur gūsteknis? Ved viņu šurp — paradi, tad domāsim par prasībām.
   Tad Gendalfs, kas sūtni vēroja tik cieši kā divkaujā nāvīgu ienaidnieku, uz īsu acumirkli itin kā nomanīja viņu apjūkam, tomēr tūliņ melnais atkal iesmējās.
   —  Nekauņa! Nedomā apvārdot to, caur kuru Saurons runā! — viņš nokliedzās. — Gribat drošus apsolījumus? Saurons tādus ne­dod. Gribat žēlastību sagaidīt? Tad vispirms dariet, kas noteikts. Tādi ir viņa nosacījumi, neko darīt. Pieņemat?
   —  Ņemam šo! — Gendalfs negaidot iesaucās. Viņš atsvieda apmetni, un tumsībā kā zobens nošķīda baltas gaismas strēle. Burvis pacēla roku, un negantais sūtnis atsprāga atpakaļ, bet Gendalfs pasniedzies sagrāba važu kreklu, apmetni un zobenu. — To mēs ņemam par piemiņu no drauga, — viņš iesaucās. — Bet nosacījumus — tos noraidām visus kā vienu. Taisies, ka tiec, jo tavas sūtņa gaitas ir galā un tu pats jau kapa malā. Mēs neesam šurp nākuši vārdus šķiest, lai vienotos ar Sauronu, kas nevis uzticību, bet lāstus pelnījis, un vēl jo vairāk, lai kaulētos ar tādu, kas viņam vergs. Pazūdi!
   Mordoras sūtnim vairs smiekli nebija ne prātā. Vaigu viņam izķēmoja izbrīns un dusmas — nu viņš līdzinājās mežonīgam zvēram, kuru, upurim klat lavoties, purnā ķēris pletnes cirtiens. Viņš pārskaitās, mutes kaktiņos uzputoja slienas, no aizžņaugtās rīkles izlauzās nesakarīga, dusmu pilna gārdzoņa. Bet, uzlūkojis karavīru negantās sejas, viņš izbijās tā, ka tūliņ piemirsa dus­moties. Izgrūdis baiļpilnu brēcienu, viņš apcirtās, uzlēca zirgā un lidz ar visiem savējiem kā nesamanīgs muka atpakaļ uz Siritg'orgoru. Taču tikām viņa karakalpi iepūta ragos, dodami sen gaidītu zīmi, un viņi vēl nebija tikuši līdz vārtiem, kad Saurons jau aizcirta lamatas.
   Ierībējās bungas, gaisā uzšāvās liesmas. Varenās Melno vārtu vērtnes atkal atsitas plati vaļā. No turienes kā ūdens no atvērtām slūžām ar joni gāzās milzīgs karaspēks.
   Karakungi uzlēca zirgos un jāja atpakaļ, bet Mordoras kara- pulis izsmējīgi ieaurojās. Gaisā uzvilnīja putekļu mākonis — sakustējās austrumnieku karaspēks, kas bija gaidījis signālu f.redliluju paēnā aiz tālākā vārtu torņa. No kalniem abpus Mo- rannoniem izvirda neskaitāmi orki. Rietumnieki nu bija slazda, un, necik ilgi, visapkārt pelēkajiem pauguriem, kur viņi bija sastājušies, vilnīja desmitkārt un vēl vairāk nekā desmilkārt lie­lākā pārspēkā jūra. Saurons piedāvāto ēsmu bija iekampis tērauda žokļos.
   Lai izplānotu, kā tagad rikoties, Aragornam gandrīz vairs nebija laika. Viņš stāvēja uz viena kalna kopā ar Gendalfu un zvaigžņotā koka karogu, kas plīvoja skaists un nolemts iznīcī­bai. Uz otra turpat netālu plandījās Rohānas un Dolamrotas ka­rogi — baltzirgs un sudrabgulbis. Un ik kalnu apjoza aizsargloks, uz visām pusēm izslējis šķēpu un zobenu dzelkšņus. Bet pašā priekšā, uz Mordoras vārtu pusi, no kurienes bija gaidāms nik­nākais trieciens, pa kreisi dandanu ielenkumā stāvēja Elronda dēli, pa labi — ķēniņdēls Imraīls ar skaistajiem, staltajiem Do­lamrotas bruņiniekiem un labākajiem Sardzes torņa vīriem.
   Iesvilpās vējš, iedziedājās taures, iestrinkšķejās bultas, bet saule, kas nu cēlās pret dienvidiem, pazuda Mordoras izgarojumos un blāva rēgojās cauri draudīgajai dūmakai tālīna, netīri sarkana, it kā diena jau sliektos pret vakaru vai vispār tuvotos dienas gais­mai gals. Un no biezējošā mijkrēšļa iznira nazguli, salti izkauk­dami nāves vārdus, un tad visa cerība pagaisa kā nebijusi.
   Padzirdējis, ka Gendalfs noraida jelkādus noteikumus un nolemj Frodo mocībām cietoksnī, Pins tika šausmās saļimis, bet tad viņš atkal sasparojās un ntt līdzās Beregondam stāvēja gon­doriešu pirmajās rindās kopā ar Imraīla vīriem. Viņš sprieda, ka labāk drīzāk iet bojā, lai sūrajam dzīvesstāstam pienāk gals, — ja reiz tik un tā viss pagalam.
   — Kaul Merijs būtu še, — Pins sadzirdēja pats sevi murmi­nām, un, kamēr acu priekšā arvien tuvāk gāzās ienaidnieka pūļi, prātā cita pēc citas atausa atmiņas. — Ai, ai, nu es vismaz kaut cik labāk saprotu, kā ap sirdi bija nabaga Denetoram. Mēs ar Meriju butu varējuši mirt abi kopā — ja reiz mums jāmirst tik un tā, kālab ne? Nu, te viņa nav, tad nu jācer, ka viņam gals bus vieglāks. Bet man pagaidam atliek daril, ko nu spēju.
   Izrāvis zobenu, viņš uzmeta skatu tā sarkanzeltainajiem vī­tajiem rakstiem, un smalkas nūmenoru zīmes asmenī iegailējās gaišās ugunīs. "Kalts taču tieši šādai reizei," viņš iedomājās. "Kaut es būtu nodūris to draņķa sūtni, tad teju būtu pielīdzinā­jies vecajam, labajam Merijām. Vismaz sakapāšu kādus no tiem izdzimteņiem, pirms atradīšu galu. Tikai kā gribētos vēl kaut reizi redzēt spožu sauli un zaļu zālīti!"
   Kolīdz viņš par to iedomājās, virsū triecās pirmais uzbru­kuma vilnis. Orki, acumirklī netikdami pāri slīkšņai kalnu pie- kajē, apstājās un uz ielenktajiem raidīja bultu krusu. Bet viņu rindām cauri, kā zvēri baurodami, lieliem soļiem spērās vesels pulks Gorgorotas kalnu Iroļļu. Augumā viņi bija par cilvēkiem prāvāki, plecos platāki, mugurā tikai cieši pieguļošas zvīņotas bruņas — varbūt tās auga uz miesas kā āda —, bet līdzi viņiem bija milzīgi, melni, apaļi vairogi un dzīslainajās ķetnās — smagi veseri. Bez lieka apdoma viņi lēca akačos un aurodami brida pāri. Gondoriešu ierindai viņi uzklupa ka viesulis, dragādami bruņcepures, galvas, rokas un vairogus, itin kā kaltu nokaitētu dzelzs gabalu uz kalēja laktas. Beregonds Pīnam blakus tika ap­dullināts un nogāzts no kājām, milzīgs troļļu vadonis, viņu no­triecis, pieliecās, nagaino ķetnu pastiepdams, jo šie negantnieki bija ieraduši pieveiktajiem pārkost rīkli.
   Pīns pacirta zobenu uz augšu, un rietļaužu izrakstītais as­mens, pāršķēlis biezo ādu, dziļi ieduras trollim pavēderē — gul­dzēdamas izšļācās melnas asinis. Paspēris grīļīgu soli uz priekšu, trollis gāzās kā brūkoša klints, aprakdams visus, kas gadījās apakšā. Pinu apņēma tumsība un smirdoņa, uzbruka neizturamas sāpes, tad nāca melna nemaņa.
   "Te nu ir tas gals, ko es paredzēju," prātā vēl uzplaiksnīja pēdējā doma un izgaisa itin kā smieklos — bija teju vai prieks, ka pēdīgi drīkst novelt no pleciem visas raizes un bailes. Un, jau lidz pašai nemaņas robežai aizslīdējis, viņš sadzirdēja balsis, kas itin kā nāca no kadas sen aizmirstas pasaules tur, augšā.
   — Ērgļi nak! Ērgļi nāk!
   Uz brīdi Pinam galvā kas sarosījās. "Bilbo!" viņš nosprieda. "Pag, nē! Tas bija stāstā, ko viņš sen, sen stāstīja. Tagad stāsts ir cits — manējais, un tas nu ir galā. Palieciet sveiki!" Tūliņ visas domas pazuda tālē, un acis viņam kļuva neredzīgas.

   Sems, sāpēs viebdamies, pietrausās kājās. Pirmajā mirkli viņš
   nesaprata, kur atrodas, bet tūliņ prātā atausa visas bēdas un izmisums. Viņš bija piķa melnajā tumsā pie orku cietokšņa apakš­zemes vārtiem, un misiņa durvis bija ciet. Jādomā, triekdamies pret vērtnēm, viņš bija apdauzījies lidz nemaņai, taču — cik ilgi tur bija nogulējis, kas to lai zina. Pirmīt viņš kaisa kā ugunīs, iesvēlies bezpalīdzīgās dusmās, bet tagad trīcēja pie visām mie­sām, nosalis līdz kaulam. Piezadzies pie vārtiem, viņš piespieda tiem ausi.
   Viņā pusē tālīnas un vārās skanēja orku balsis, bet drīz tās noklusa vai attālinājās, un iestājās klusums. Galva sapeja, acu priekša lēkāja spokainas gaismiņas, bet viņš piespieda sevi sa­ņemties un apsvērt, kas un kā. Viens bija skaidrs — pa šiem vār­tiem tikt orku cietoksni nebija ko ceret, ej nu sazini, pēc cik die­nām tie atkal atvērsies, bet gaidīt nebija laika — ik mirklis bija bezgala dārgs. Par to, kas darāms, viņš vairs nešaubījās: vaja­dzēja glābt saimnieku vai iet bojā, tomēr mēģināt.
   — Tā bojā aiziešana ir ticamāka un būtu arīdzan pulka vieg­lākā, — viņš sev drūmi lika pie sirds, iebāzdams Dzeloni makstī un pagriezdams misiņa durvīm muguru. Pa tumsu taustīdamies, viņš palēnām klumburēja pa eju atpakaļ, neiedrošinādamies iedegt elfu gaismekliti, un iedams lūkoja salikt vienkopus visu, ko viņi ar Frodo bija piedzīvojuši, kopš aizgāja no Krustcelēm. Kas tagad bija par stundu, Semam nebija ne jausmas. Kaut kur pa vidu starp vienu dienu un nākamo — tā viņš sprieda, bet arī dienām bija pazudis skaits. Te bija tumsas zeme, kur pasaules dienas nogrimušas aizmirstībā un aizmirstībā nogrima arī visi, kas te soli spēra.
   — Diez, vai par mums kāds maz iedomā, — viņš noteica, — un kas viņiem un kā tur, projām? — Sems uz labu laimi pameta ar roku uz priekšu, bet īstenībā novecinajās uz dienvidiem, jo de­vās uz Sīlobas midzeņa pusi, nevis uz vakariem. Tur, vakaros, pasaule tuvojās pusdienlaiks un bija marta mēneša četrpadsmitā diena pēc Dalienas kalendāra: Aragorns tobrīd vadīja melno flotili no Pelargiras augšup pa Anduīnu, Merijs rohāņu pulkā jāja pāri Akmensratu ielejai, bet Minastirītā pieņēmās spēkā lies­mas un Pins noraudzījās, kā Denetoram skatu aptumšo neprāts. Tomēr, par spīti visām raizēm un bailēm, draugi ik pa brīdim iedomājās par Frodo un Semu. Tie abi nebija aizmirsti. Taču nu viņi bija tik tālu, ka neko līdzēt neviens nevarēja, un domā, cik cieši gribi, Semiusam, Ilemduka dēlam, 110 tā šobrīd nebija ne­kādā labuma — viņš bija viens ka pirksts.
   Pēdīgi viņš nonāca lidz orku ejas akmens durvīm — nedz. kādu krampi, nedz aizbīdni uziet atkal neizdevās, tālab viņš vēl­reiz pārlida plātnei pāri, klusu nolaidas uz alas klona un zagās uz Sīlobas tuneļa mutes pusi — tur saltajā caurvējā joprojām šūpanas kustējās blīvā tīmekļa pluskas. Pēc piesmirdušās tumsī­bas vējš likās dzelchgi auksts, tomēr gaiss, plaušās ievilkts, uz­mundrināja. Sems piesardzīgi lavījās laukā.
   Valdīja draudīgs klusums. Gaismas nebija vairak kā lietainas dienas pievakares mijkrēslī. Turpat virs galvas biezēja Mordoras izgarojumu vāli, virmodami vilkdamies uz rietiem, — milzīgs, smags dumu padebesis, kam pavēdere atkal vakarblāzma gailēja netīri sarkana.
   Sems pavērās uz orku torni, un piepeši tur logu spraugās kā ugunssarkanas ačeles iedegās gaismiņas. Ja nu kāds signāls? Ar joni atgriezās bailes no orkiem, ar visām tām dusmām un izmi­sumu uz laiku piemirsušas. Ciktāl bija noprotams, tagad Semam atlika tikai viens — iet un raudzīt atrast baigā cietokšņa galvenos vārtus, bet kājas vai ļima un miesu kratīja drebuļi. Ar varu no­vērsies no torņa un aizas akmens ragiem un puslēmētās kājas piedabūjis uz klausīšanu, viņš lēnītiņām, ausīdamies, cik spēka un vērīgi blenzdams ceļmalas klinšu paēnas piķa melnajā tumsā, soli pa solim virzījās atpakaļ, garām tai vietai, kur Frodo bija pakritis un gaisā aizvien vēl vēdīja Sīlobas derdzīgā dvinga, tad tālāk un talak, līdz viņš atkal nonāca aizā, kur tika Gredzenu uzvilcis un redzējis garām aizrikšojam Sagrata pulku.
   Tur viņš apstājās un apsēdās. Uz brīdi viņš nejaudāja pie­spiest sevi spert ne soli tālāk. Uzmācās sajūta, ka, ticis viņpus pārejai un spēris kāju Mordorā, viņš griezties atpakaļ vairs ne­varēs. Nemūžam neatgriezīsies. Pats īsti neapjauzdams, kamdēļ, Sems atkal izvilka un uzvilka Gredzenu. Tūliņ viņš samanīja, cik tas smags, juta speķu ieplūstam dzīslās, toties vēl nepieredzēti spēcīgu un uzstājīgu apjauta ari Mordoras aci, kas raudzījās meklēdama, ļauniga, lūkodama caururbt tumsību, ko pati bija sev par aizsegu uzbūrusi, taču tieši ta nu liedza darīt galu gan nemieram, gan šaubām.
   Tāpat kā iepriekš, saasinājās dzirde, tomēr acu priekšā viss rādījās izplūdis un neskaidrs. Ceļmalas klintis tinās itin ka miglā, tālē kur satriekta buldurēja Šīloba, bet tepat līdzās asi un skaidri atskanēja kliedzieni un metāliska šķindoņa. Sems pielēca kājās un piespiedās pie ceļmalas klinšu kraujas. Laime, ka tas gredzens, viņš iedomājās, jo tuvojās vēl viens orku pulks. Vismaz pirmajā brīdī tā likās. Tad viņš piepeši atskārta, ka ausis vīlušas: orki klaigāja tornī, kura virsotne nu slējās turpat priekšā, aizas krei­sajā pusē.
   Nokratījis drebuļus, Sems sadūšojās uz iešanu. Bija skaidrs, ka labi nav: kazi, visiem rīkojumiem par spīti, orki satrakojušies un metušies Frodo spīdzināt vai pat ka mežoņi sākuši kapāt viņu gabalos. Viņš ieklausījās, un tūliņ atausa cerības stariņš. Bija teju pilnīgi skaidrs, ka cietoksnī iet vaļā kautiņš — orki plūcas, Šagrats ar Gorbagu laikam pēdīgi bija saķērušies. Cerība bija pagalam vāra, tomēr ar to pietika, lai Semam rastos jauni spēki. Ja nu tomēr? Mīlestība uz Frodo nomāca it visu, kas prātā, un, briesmas piemirsis, Sems balsī iekliedzās: — Es nāku, Frodo kungs!
   Viņš metās pa taku kalnup, tad tālāk. Ceļš tūliņ aizlocījās pa kreisi un laidās uz leju. Sems nu bija Mordorā.
   Viņš novilka Gredzenu — it ka prāta aizkaktiņā sabiezējušo baiļu dēļ, tomēr pie sevis nosprieda, ka tas tikai tamdēļ, lai acu priekšā viss rādītos skaidrāks. — Labak redzēt to ļaunāko, — viņš nomurmināja. — Ko tur pa miglu plundurēt!
   Bet skats acu priekšā atklājās neželigs un skarbs. Turpt zem kājām Efelduatu augstākā grēda klinšu sienu svēra stāvus lejup, tumšā aizā, bet viņā pusē vīdēja otra kore, daudz zemāka, ro­baina un ķeraina kā ilkņiem pilns žoklis, pret iesarkano blāzmu ogļu melna: tie bija drūmie Morgaju kalni, iekšējais aizsargval- nis. Talu, tomēr gandrīz taisni priekšā, aiz sīku guntiņu izraibināta piķa melna tumsības ezera gailēja blāzma, un tur gaisā cēlās milzīgi, virmojoši dūmu stabi, kas pie pamatnes sārtojas iepelēki, bet augstāk, saplūzdami ar smago padebesi, kas nolādētajai ze­mei bija par jumolu, tumsa piķa melnumā.
   Sems veras uz Orodruīnu, Uguns kalnu. Lāgiem spelte dziļi zem pelnu cepures pārkarsa un pa spraugām kalna sānos no bez- dibenīgā krātera ar joni izvirda burbuļojošas izkusušu akmeņu straumes. Daža pa iegrauztu gultni gailēdama aizplūda uz Bara- duru, cita aizlocījās klinšainajā ielejā, līdz atdzisusi sastinga kā izmocītās zemes izvemtas pūķa miesas. Tādā moku stundā Sems ieraudzīja Likteņkalnu un tā blāzmu, kas augsto Efelduatu dēļ 110 vakariem nebija saskatāma, toties nu, skatam atklājusies, dega skarbo klinšu ielokā, kas gailēja kā asinis mērktas.
   Sems baisajā uguns atblāzmā stāvēja gluži pārakmeņojies, jo tagad pa kreisi ieraudzīja arī Siritungolas cietoksni visā tā varenībā. No viņas puses redzētā radze izrādijās tikai pats aug­stākais tornītis. Pret rītiem būve slējās trīs milzu stāvos — apak­šējais balstijas uz kalna dzegas dziļi lejā: ar muguru cietoksnis bija piespiedies pie klints, bet priekšpusē tam cits uz cita gredo- jās stūraini nocietinājumi, jo augstāk, jo mazāki, uz ziemeļaus­trumiem un dienvidaustrumiem pavērsuši prasmīgi liktus kailus mūrus. Būves pakājē, divsimt pedu lejāk, vīdēja šaurs, aizsarg­mūra apjozts pagalms. Šaipusē, dienvidaustrumos, murī bija vārti, aiz kuriem sākas plats ceļš, kura arvalnis stiepās gar pašu bezdibeņa malu un tad, aizlocījies uz dienvidiem, aizvijās tumsā, pretim ceļam, kurš veda uz Morgulu pāreju. Tas tālāk cauri robainai aizai Morgaju grēdā aizstiepās uz Gorgorotas līdzenumu un Baraduru. Šaurais kalnu celiņš, kur Sems tagad stāvēja, pa kāpnēm un stāvu nogāzi strauji laidās lejup, savienodamies ar lielo ceļu turpat pie cietokšņa vārtu draudīgajiem mūriem.
   Ta verdamies, Sems piepeši satriekts aptvēra, ka cietoksnis uzsliets, nejau lai ienaidnieks Mordorā netiktu iekšā, bet tamdēļ, lai neviens no turienes netiktu laukā. Tas patiesi bija sendienas gondoriešu rokām celts kā Itīlijas ritu robežas sargpostenis, uz­būvēts neilgi pēc Pēdējās līgas laikiem, kad rietļaudis izlika sar­dzi uz Saurona ļaunās valstības robežām, kamēr tur vēl slapstījās viņa pakalpiņi. Tomēr notika tapat kā ar Zobu torņiem — Nar- kostu un Karkostu: arī te modrība gāja mazumā, nodevības dēļ cietoksnis krita Gredzenrēgu rokās, un tagad te jau garus gadus valdīja tumsas speķi. Mordorā atgriezies, Saurons to zināja iz- mantot, jo kalpu viņam nebija daudz, toties papilnam bija vergu, kuri ar bailēm savažoti, un joprojām, tāpat kā senlaikos, galve­nokārt vajadzēja pieraudzīt, lai viņi no Mordoras neizmūk. Tomēr, ja nu uzrastos ienaidnieks, kurš savā neapdomībā lūkotu Mor­dorā paslepen ielavīties, cietoksnis tiklab bija vēl pēdējais sarg­postenis, mūžam modrs un gatavs sagaidīt ikvienu, kam izdotos tikt garam Minasmorgulam un Šīlobai.
   Bija skaidrs kā diena, ka aizzagties gar modro redzokļu pil­najiem mūriem un apsargātajiem vārtiem nebija ko cerēt. Un pat ja izdotos, cik tālu tiksi, ja arī ceļam sargu, cik uziet, — orki, kas naktī redzēja gluži kā dienā, viņu drīz vien nomedītu pat mel­najā kalnu paēnā, kur sarkanā blāzma neiesniedzās. Tomēr, lai cik tāds ceļš bija bezcerīgs, Semam tagad priekšā stāvēja kas daudz ļaunāks: vajadzēja nevis vārtiem pasprukt garām un lais­ties lapās, bet tikt tur iekšā — vienam pašam.
   Prātā iešāvās Gredzens, taču tālab vieglāk nepalika — Gre­dzens bija šausmīgs un bīstams. Kolīdz skatam, pamalē gailē­dams, bija atklājies Likteņkalns, nasta tūliņ lika par sevi manīt. Jo tuvāk karstajai speltei, kur Gredzens bija neatminamos laikos darināts un kalts, jo tā spēks auga augumā — Gredzens tapa arvien negantāks un tikai ar milzu gribasspēku valdāms. Kaut arī Gredzens Semam bija nevis pirkstā, bet karājās važiņā ap kaklu, viņš, tā stāvēdams, sajutās pats izaudzis augumā — kā paša milzīgas un bezveidīgas ēnas apņemts, it ka būtu pārvērties par baisu un draudīgu, uz Mordoras mUra sastingušu rēgu. No­jausma teica, ka tagad iespējas ir tikai divas: valdīties un Gre­dzenu nelikt lietā, lai cik tas mokoši, vai arī uzdoties tam par saimnieku, metot izaicinājumu spēkam, kurš tupēja melnajā cie­toksnī viņpus tumsības līdzenumam. Gredzens jau kārdināt kār­dināja, pa kripatai vien krimzdams ij gribu, ij saprātu. Gara acu priekšā uzbUrās neprātīgas ainas — tur Semiuss Stiprinieks, šo­laiku varonis, platiem soļiem kātoja pāri tumsības skartajām zemēm ar liesmojošu zobenu rokā, un, viņa aicinājumam klausī­dami, pulcējās karaspēki, lai soļotu Baradūru gāzt. Tūliņ pēc tam visi padebeši izklīda, atspīdēja spoži balta saulīte un pēc viņa pavēles Gorgorotas līdzenums pārvērtās par dārzu, kur ziedēja puķes, zaļoja koki un brieda augļi. Atlika vien uzvilkt Gredzenu un uzdoties tam par saimnieku — acumirkli notiktu, kā cerēts.
   Izturēt tik smagu pārbaudījumu Semam visvairāk līdzēja mīlestība uz Frodo, tomēr sirds dziļumos viņā joprojām bija dzīva arī dabas dotā hobita maņa: ar prata aizkaktiņu viņš sajēdza, ka tādai nastai ir par sīku — pat ja izrādītos, ka tās brīnumainas iedomas nav uzburtas vienīgi kā mānekļi. Viņa vajadzība un rūpe bija viens nieka dārziņš, ko pašam pēc patikas apsaimnie­kot, nevis tāds milzonis veselas valsts lielumā; viņš gribēja strā­dāt paša rokām, nevis citus par darītājiem izrīkot.
   — Un tik vai tā būs vien pesteļi, lai mani aptītu ap pirkstu, — viņš pats sev lika pie sirds. — Ieraudzīs mani un nogrābs, ka nepagūšu ne iepīkstēties. Ka uzvilkšu Gredzenu te, kur Mordorā, tā vien skaties, tūdaļ ieraudzīs mani kā likts. Nu, teikšu to vien: rādās ne par matu cerīgāk ka pavasarī, kad visu salna nokodusi. Tagadiņ, kad man no tiesas derētu no acīm noslēpties, Gredzenu vilkt nedrīkstu ne sitams! Un, ja tomēr tikšu jelkur tālāk, ar katru soli ies jo grūtāk — dabūšu vilkt kājas kā ar nastu apkrauts lopiņš. Ko lai iesāku?
   īstenībā jau viss bija skaidrs: vajadzēja kāpt lejā, kur vārti, un vairs nevilcināties — ko citu? Paraustījis plecus, it ka gribē­dams nokratīt to ēnu un aizgainīt iedomas, viņš palēnām devās pa taku lejup. Ar katru soli viņš it kā ruka mazumā. Necik tālu neticis, Sems atkal bija gaužām sīciņš un pārbijies hobits. Tagad cietokšņa mūri slējās tieši virs galvas, un bez visas Gredzena piepalīdzēšanas ausīs iesitās klaigas un cīņas troksnis. Tobrīd likās, ka jandāliņš iet vaļa pagalmā turpat aiz ārrnūra.
   Sems bija pusceļā, kad no tumšās vārtu velves, sarkanās blāzmās apspīdēti, izjoza divi orki. Uz augšu viņi neskatijas, abi desoja uz lielo ceļu, taču tūliņ sagrīļojušies sabruka un palika nekustīgi guļam. Bultas lidojam Sems nemanīja, bet noprata, ka orkus laikam notriekuši citi — no cietokšņa sienām vai tumsā slīgstošās vārtu velves. Viņš virzījās uz priekšu, pieplacis pie mura turpat pa kreisi. Pietika pamest skatu augšup, un bija skaidrs, ka pārrāpties sienai pari nav ko cerēt. Mūrējums bija trīsdesmit pēdu augsts, ne plaisiņas, ne izcilnīša, un katra nā­kamā karta apakšējai klajās pāri, mazliet uz āru pabīdīta — kā otrādi apgriezti pakāpieni. Atlika tikai vārti — cita ceļa nebija.
   Sems lavījās tālāk, tikām prātodams, diez cik cietoksni Šag- rata orku un cik daudz vēl to, kas Gorbagam, un par ko šie ķīvē­jas, ja patiesi ķīviņš gaja vaļā. Sagrata pulks pirmiņ bija rādījies skaitā ap četrdesmit, Gorbagam vairāk nekā divtik liels, tomēr Sagrata patruļa noteikti bija tikai maza daļa no visa karapulka. Ko tur daudz — droši, ka plēsās par Frodo un laupījumu. Uz mirk­li Sems apstājās, jo piepeši visu noprata tik skaidri, it kā savām acīm ieraudzījis. Mitrila važu krekls! Nu ja: tas Frodo bija mu­gurā — orki bus uzgājuši. Un spriežot pēc tā, kas Semam bija nācis ausis, Gorbags to mantu bus uzkarojis. Taču Tumsas torņa pavēlēs nupat bija vienīgais, kas sargaja Frodo dzīvību, — ja orki tās sadomātu pārkāpt, viņi Frodo varēja nomaitāt kuru katru brīdi.
   — Ko gaidi, puņķutapa tāds! — Sems pats sev uzsauca. — Uz priekšu! — Izrāvis Dzeloni, viņš metās uz vaļā vārtiem, bet, jau grasīdamies jozt cauri augstajai velvei, atsprāga atpakaļ, ieskrē­jis tādā kā Sīlobas tīmeklī, tikai neredzamā. Acu priekšā nekā tāda nebija, tomēr ceļu aizšķērsoja kaut kas, kam neparko neva­rēja tikt cauri. Paraudzījies visapkārt, viņš vārtu paēnā ierau­dzīja abus Glūņas.
   Tie bija lieli tēli, it kā troņos notupuši, katrs salikts no trim rumpjiem un trim galvām, kas veras pa vārtiem laukā, uz viņu pusi un šķērsām velvei. Galvas abiem bija kā maitasputniem, un katram platajā klēpi dusēja nagainas ķetnas. Glūņas bija izkalti no milzīgiem akmens bluķiem — nekustīgi, tomēr modri, it kā abos mājotu kāds baismīgs ļauns gars, kurš mūžam nomodā. Viņi zināja, kurš ienaidnieks. Nemanīts te nevarēja tikt cauri neviens — nedz redzams, nedz neredzams. Glūņas tādam liedza ienākt — vai laukā tikt- .
   Sadūšojies Sems velreiz metās uz priekšu un atkal atduries pastrcipuļoja atpakaļ, krūtis un galvu sāpīgi sasitis. Tad viņš pa­galam pārdroši, it neko citu iesākt neattapis un klausīdams pie­pešai iedomai, piesardzīgi izvilka no azotes Galadriēlas trauciņu un pastiepa to gaisā. Gaismiņa iesvēlās spoži balta, un tumsa vārlu velvē atkāpās. Baisie Glūņas sēdēja salti un stingi, atklā­jušies skatam visa augumā. Uz brīdi redzokļu melnakmeņi no- zibsnīja tik ļaumgi, ka viņam dūša teju saskrēja papēžos, taču pamazitiņām kļuva manāms, ka Glūņas padodas, šaubu un baiļu pievarēti.
   Viņš lēca garām un tūliņ, pudelīti jau azotē bāzdams, nepa­rasti skaidri atskārta, ka sargi no jauna iesvēlušies modrībā — tikpat labi aiz muguras nošķindēdamas būtu varējušas aizkrist tērauda restes. Un ļaunīgās galvas izgrūda griezīgu kliedzienu, kas atbalsojās pret varenajiem mūriem. Augstu un tālu kā at­saukdamies spalgi nošķindēja zvans.
   —  Cauri ir, — Sems nopukojās. — Nu esmu pie parādes dur­vīm piezvanījis! Labs ir, panāk nu priekšā! — viņš iekliedzās. — Sa­kiet Sagratam, ka elfu spēkavīrs atnācis sērst un elfu zobenu paķēris līdzi, lai!
   Atbildes nebija. Sems spērās uz priekšu. Dzelonis rokā gai­lēja zilās liesmās. Pagalms tinās melnā tumsā, bet zemē stāvgrū­dām vāļājās liki. Turpat zem kājām gulēja divi orku strēlnieki — katram duncis mugurā. Aiz tiem vēl citi: cits pa vienam, it ka sacirsti vai nošauti, citi pa pāriem, joprojām saķērušies — jau beigti, bet aizvien vēl durdami, žņaugdami un kozdami. Klons bija nošķidis ar melnām asinim pavisam glums.
   Viņš manīja divējus ģērbus — pirmējais ar Sarkanaci, otrs ar mēnesi, izķēmotu par atbaidošu mironigu viepli, — taču tuvāk pētīt, kas un kā, nebija ne prātā. Viņpus pagalmam cietokšņa pakajē vidēja lielas durvis, pusvirus vaļā, laukā spiedās sarkana gaisma, uz sliekšņa gulēja liela orka līķis. Pārlēcis mironim pāri, Sems iespruka iekša un tad apjucis pavērās visriņķl.
   No durvīm uz kalna pusi veda plaša," augsta eja. Skopu gaismu meta lāpas, liesmodamas turekļos pie sienām, bet gai­teņa gals pagaisa mijkrēslī. Abās puses vīdēja daudzas durvis un atveres, tomēr citādi viss bija kluss un tukšs, tikai uz grīdas garšļaukus bija izplājušies vēl divi trīs līķi. Pirmīt dzirdējis orku vadoņu runas, Sems tagad noprata tik daudz, ka Frodo, dzīvs vai miris, visdrošāk meklējams kambari, kurš augstu tornī, bet tik­lab varēja aizritēt vai vesela diena, iekams izdotos atrast turp īsto ceļu.
   —  Vai tikai nebUs kur dziļumā, — Sems nomurminaja. — Viss cietoksnis uz kalna pusi iešķiebis. Ek, tik vai tā labak iešu, kur gaismas.
   Viņš devās pa eju uz priekšu, bet nu lēnāk, ik nākamo soli sperdams arvien negribīgāk. Atkal uzmācās šausmas. Valdīja pilnīgs klusums, tikai viņa paša soļi dipēja pret klonu un atbal­sodamies parauga troksnī, kas līdzinājās tam, ar kādu pret akme­ņiem plakšķinās milzu ķetnas. Miroņi, tukšums, miklās, melnās sienas, kas lāpu gaismā izskatījās kā asinīm nošķīdušas, bija bail, ka no jelkurām durvīm vai tumsas piepeši uzbruks nāve, un ar muguras smadzenēm sajūtamais nogaidošais, vērīgais ļau- nīgums tur, pie vārtiem: to visu teju nebija iespējams izturēt. Tad jau labāk ar zobeniem cirsties — nu, ja tīri neklūp virsu milzu barā —, nekā tāda baiga, tērpinoša neziņa. Sems par varītēm piespieda sevi domāt par Frodo — kā saimnieks guļ sasiets, sāpes ciezdams vai miris kaut kur tepat, šai derdzīgajā vietā. Viņš devās tālāk.
   Kad viņš bija ticis jau garām lāpām, teju līdz durvīm ejas viņā galā — pie tiem pašiem pazemes vārtiem, kā bija pareizi iz­spriedis, — kaut kur augstu cietoksnī atskanēja šerminošs, aiz­žņaugts kliedziens. Sems sastinga kā nolēmēts. Iedipējās soļi. Kāds pa kaklu, pa galvu, dipoņai dobji atbalsojoties, joza lejup pa kāpnēm kaut kur virs galvas.
   Roku novaldīt pietrūka ij gribas, ij atjautas. Sataustījusi va- žiņu, tā sagrāba Gredzenu. Tomēr pirksta Sems to neuzvilka — kolīdz viņš piespieda Gredzenu pie krūtīm, lejā notenterēja orks. Izlēcis no tumša cauruma turpat pa labi, viņš skriešiem metās šurp. Abus šķīra nieka seši soļi, kad orks pacēla galvu un Semu pamanīja. Sems sadzirdēja orku aizelšamies un ieraudzīja iegai- lējamies viņa asinīm pieplūdušās acis. Orks izbīlī apstājās kā zemē iemiets. Jo viņa priekšā nebūt nestāvēja sīkaliņš hobits, pārbijies kā diegs un lūkodams novaldīt zobenu trīcošajā rokā, — tur, pret lāpu raustīgo gaismu labi saskatāms, slējās milzīgs, mems, palsā ēnā tīts stāvs: vienā rokā tam bija zobens, kura gaisma vai acis koda laukā, otra piespiesta pie krūtīm, tomēr ne­pārprotami sažņaugusi kādas vārdā neminamas nepārvaramas un liktenīgas briesmas.
   Orks sarāvās čokurā, tad, bailēs baigi iekaucies, apcirtās un muka atpakaļ turp, no kurienes nācis. Savu mūžu neviens suns tā nav iededzies uz pakaļdzīšanos, upura asti ieraudzījis, kā Sems sasparojās, attapis, ka orks — kas to būtu domājis! — laižas lapās. Ar saucienu uz lupām viņš metās bēglim pa pēdām.
   — Jā! Elfu spēkavīrs ir klāt! Sargās! — viņš kliedza. — Nāku! Ei, tu, rādi, ka augšā tikt, citādi ādu novilkšu pār acīm!
   Taču orks bija pats savos medību laukos, veikls un labi barots, kamēr Sems — svešinieks, izbadējies un pārguris, bet kāpnes — augstas, stāvas un stiepās līkločiem. Sems drīz vien aizelsās. Orks pagaisa no skata, un viņa soļi, uz augšu vien dipēdami, skanēja arvien klusāki. Ik pa laikam bēglis ieaurojās tā, ka atbalss aiz­vēlās dunēdama. Bet, necik ilgi, vairs nebija dzirdams nekas.
   Sems klunkurēja tālāk. Nojausma teica, ka ceļš ir īstais, un dūša bija krietni vairojusies. Iebāzis Gredzenu azotē, viņš sajo- zās ciešāk. — Labs ir, — viņš noteica. — Ja tik visiem es pats un Dzelonis par tādu nepatikšanu, viss, kazi, iegrozīsies labāk nekā cerēts. Un tāpat rādās, ka Šagrats un Gorbags ar savējiem jau manā vietā teju visu nostrādājuši. Kā tad — bez tā dergļa, kas pārbijies ka nabags, te, jādomā, neviena paša vairs nav dzīvajos!
   Un tūdaļ viņš ar joni apstājās, kā ar galvu akmens sienā ieskrējis, jo attapās, ko īsti pateicis. Neviena paša nav dzīvajos! Kurš tur pirmiņ tika kliedzis itin kā pirmsnāves mokās? — Frodo, Frodo! Saimniek! — viņš iesaucās, aizrīdamies elsās. — Ko iesākšu, ja esat nomaitāts? Ta, nu es pēdīgi nāku — kāpšu līdz pašai augšai, man jāredz, kas ir, kas nav.
   Kāpt nācās ilgi. Pakāpieni tinās tumsā, tikai šur tur kāpņu līkumā dega pa vientuļai lāpai vai mazliet gaismas iespiedās pa ejām, kuras veda uz cietokšņa augšstāviem. Sems raudzīja skaitīt pakāpienus, taču pēc otrā simta skaits nojuka. Tagad viņš soļus spēra klusītiņām, jo likās, ka priekšā pa gabalu saklausāmas balsis. Dzīvajos laikam bija palicis vēl kāds derglis.
   Piepeši, kad jau likās, ka krūtīs vairs nav palicis ne malciņa gaisa un kājas vairs nelocīsies ne sitamas, kāpnes beidzās. Sems stāvēja pavisam kluss. Balsis nu skanēja skaļas un pavisam tuvu. Viņš piesardzīgi paraudzījās visapkārt. Zem kājām bija cietokšņa trešā, paša augstākā stāva plakanais jumts — laukums ap seš­desmit pēdu platumā, apjozts ar pazemām margām. Kāpnes bei­dzās pašā jumta vidū, virs lūkas bija uzbūvēts neliels kambaris ar velvētiem griestiem un divām zemām durvīm, kas vērās uz rītiem un vakariem. Austrumpusē dziļi lejā tumsā tinās Mordo­ras līdzenums un tālu pamalē liesmoja kalns. Dzīļu uguns bija satrakojusies ar jaunu sparu, un liesmu upes, kaut tik daudz jūdžu projām, gailēja tik spožas, ka cietokšņa virsotne gozējās sarkanajā blāzmā. Uz vakariem skatu aizklāja lielais tornis, kas, pie kalna piespiedies, ar pamatiem balstījās augšpagalmā, aso smaili sliedams augstu pāri kalnu valnim. Vienā loga spraugā spīdēja gaisma. No kāpņu lūkas līdz durvīm nebija ne trīsdesmit pēdu. Tās stāvēja vaļā, taču iekšā bija tumšs, un no tumsas nāca dzirdētās balsis.
   Vispirms Sems ij neklausījās, tikai, izgājis pa austrumpuses durvīm, paveras visapkārt. Tūliņ atklājās, ka te, augšā, ciņa bi­jusi visniknākā. Pagalms bija stāvgrūdām pieslānits ar beigtiem orkiem, nocirstām galvām un sakapātām miesām. Viss bija pie­sūcies ar nāves smaku. Tad kāds nikni ieķērcās, sekoja belziena troksnis un sāpju pilns brēciens, un Sems kā bulta iespruka atpa­kaļ aizsegā. Orks, iekaisis dusmās, pacēla balsi, un Sems to acu­mirkli pazina — skarba, zvēriska, dzedra. Runātājs bija Šagrats. Cietokšņa priekšnieks.
   —   Ak tad neiesi vairs, ko? Kaut tu sapūtu, Snaga, sīkais smerdeli! Tu ko domā — ja esmu maitāts, vari man spļaut virsū? Rūgti maldies. Panāc tik šurp, un es tev izspiedīšu acis — re, kā nupat Radbagam. Paga, puikas palīgos atnāks, tad tu man re­dzēsi. Aizgrūdīšu tevi Šīlobai nagos.
   —   Neatnāks. Un, ja atnāks, tik un tā jau būsi pagalam, — Snaga atņurdēja. — Cikreiz jāsaka — Gorbaga kuiļi līdz vārtiem tika pirmie, neviens no mūsējiem nedabūja izsprukt. Lagdufs un Muzgašs izjoza gan, bet tos abus ar bultām nogāza gar zemi. Saku - pats pa logu redzēju. Un šie bija pēdīgie palikuši.
   —  Tad tev jāiet — ko citu? Man šā vai tā tepat jāpaliek. Un esmu ievainots. Kauču Mellajās bedrēs ieveltos tas Gorbags, dum­pīgais smerdelis! — Šagrata balss aiztrūka neķītrās lamās un lās­tos. — Pašam gan tika vairāk, bet iegrūda man dunci ribās, cūku būšana, iekams nokampu šo pie rīkles. Ej — citādi nograuzīšu! Vajag nonest vēsti uz Lugburzu. Ja ne — abi Mellajās bedrēs bū­sim iekšā, ka švīkst. Jā, tu ar'. Doma — paglābsies, te nīkdams? Nekā.
   —  Tais trepēs vairs kāju nesperšu, — Snaga atrūca, — lai tu priekšniekos vai ka. Nekā nebija! Pec dunča kampt ij nedomā, citādi ielaidīšu tev šautru ķeskās! Un nez vai ilgi būsi priekš­niekos, kad šie dabūs zināt, kas te darījies. Es ta' kāvos, cietok­sni pret tiem Morgulu smerdeļiem aizstāvēdams, bet jūs, abi priekšnieķeļi, nu gan ievārījāt labo putru, par to mantibu plēs­damies.
   —  Muti! — Šagrats noņurdēja. — Es turējos pie tā, kā man no­rīkots. Gorbags pirmais sāka — padoma, to smuko kreklu pievākt!
   —   Un tu turpat — atradies lielais noteicējs! Tik vai tā šim sajēgas izrādījās vairāk. Vai ta' nelika tev pie sirds, ka bīsta­mākais no ložņām arvien vēl uz brīvām kājām, bet tu necēli ne ausu. Un ij tagad izliecies par kurlu. Gorbagam bija taisnība, kad es tev saku. Varens kaujinieks kur tepat klimst, viens no tiem asinskārīgajiem elfiem vai Gondoras tarku smerdeļiem. Nāk uz augšu, kad es saku. Zvanu nedzirdēji? Šis Glūņām ticis garām, un to var tik' tarks. Jau trepēs. Un, kamēr šis tur, es lejā kāpt netaisos. Neparko nekāpšu, kauču tu l)ūtu vai nazguls.
   —   Ak tad tā gan, ko? — Šagrats iebaurojās. — Šitā darīšu, šitā atkal ne? Un, kad tas tur no tiesas būs klāt, tev uzreiz kājas pār pleciem un es lai palieku viens pats? Nekā nebija! Pirmāk es tev vedera sarkanus caurumus iztaisīšu.
   Pa torņa durvīm izlēca pasikaks orks. Viņam nopakaļ dzinās Šagrats — augumā prāvs, kumps un ar garām rokām, kas snie­dzās teju lidz zemei. Viena roka viņam kuļājās bez spēka un likās asiņojam, otrā bija sažņaugts liels, melns vīstoklis. Sems, aiz kāpņu durvīm nobēdzinājies, sarkanīgajā blāzmā paguva sama­nīt orka neganto ģīmi: tam pāri stiepās itin kā nagu iekamptas asiņojošas svēdras, no atieztajiem ilkņiem pilēja slienas, rīkle atņirgta kā zvēram.
   Ciktāl Sems varēja nomanīt, Šagrats Snagu aptrenca apkārt jumta laukumam, līdz pasīkākais orks, mukdams un vairīdamies, gaudodams iespruka atpakaļ tornī un pazuda. Šagrats apstājās. Pa austrumdurvīm Sems redzēja, kā orks stāv pie margām, smagi vilkdams elpu, kreisās ķetnas nagus uzmanīgi izvingrinādams. Vīstokli nolicis uz grīdas, viņš ar labo ķetnu izvilka garu, sar­kanu dunci un uzspļāva uz asmens. Piegājis margām cieši klāt, Šagrats tām pārliecās pāri, blenzdams uz priekšpagalmu, kas vi­dēja dziļi lejā. Divreiz viņš nokliedzās, taču atbildi nesagaidīja.
   Piepeši, kamēr Šagrats tur stāvēja, margām pāri pārliecies un jumta placim pagriezis muguru, Sems pārsteigts ieraudzīja vienu no līķiem sakustamies. Tas ņēmās rāpties. Pastiepis ķetnu, sakampa vīstokli. Grīļodamies pieslējās stāvus. Otrā rokā orkam bija šķēps ar platu uzgali un aplauztu kātu. Viņš atvēzējās cir­tienam, taču tieši tobrīd caur sakostajiem zobiem nevilšus iz­grūda vai nu sāpju, vai naida šņācienu. Šagrats veikli kā čūska pacirtās sāņus, apsviedās un iegrūda dunci ienaidniekam rīklē.
   —  Še tev, Gorbag! — viņš ieaurojās. — Vēl dzīvs, ko? Nu, tad tagad nostrādāšu visu līdz galam. — Uzmeties pakritušajam pre­tiniekam virsū, viņš to iekaisis ņēmās dunkāt, spārdīt, atkal un atkal ar dunci cirzdams un miesas graizīdams. Pēdīgi gandarīts, Šagrats, galvu atgāzis, raidīja pret debesīm baigu un gārdzošu uzvaras rēcienu, tad, nolaizījis dunci, iekampa to zobos un, pa­kampis vīstokli, ar lēcienu metās uz tuvākajām kāpņu durvīm.
   Scmarri nebija laika apdomāties. Viņš būtu varējis izsprukt laukā pa otram durvīm, tomēr tik un tā diez vai paliktu nema­nīts, un ar šo bīstamo orku ilgi paslēpes spēlēt nebija ko cerēt. Viņš izšķīrās par rīcību, kura tobrīd droši vien bija pati jēdzī­gākā, — ar kliedzienu metās Šagratam pretim. Gredzenu Sems pirkstos vairs neturēja, taču tas nekur nebija pazudis — nogieda- mais apslēptais spēks kuram katram Mordoras vergam iedvesa nepārvaramas šaušalas; un rokā Semam bija Dzelonis, kura spozme koda acis kā baigo ell'u zemju nežēlīgās zvaigznes, kas orkiem, ļaunos murgos rādīdamās, lika svīst saltus baiļu svied­rus. Un Šagrats nejaudāja reizē ij kauties, ij dārgo nastu piesar­gāt. Ierūkdamies viņš apstājās, ilkņus atiezdams. Tad atkal, kā orki ieraduši, viņš pasviedās sāņus un, kolīdz Sems metās virsū, smago vīstokli lika lietā gan kā vairogu, gan ieroci: ar sparu iegrūda to pretiniekam glmi. Sems sagrīļojās, un, iekams viņš paguva attapties, Šagrats paspruka garām un aizjoza leja pa kapnem.
   Sems sodīdamies metās pakaļ, tomēr tālu netika. Tūliņ prātā atkal atausa Frodo, un viņš atcerējās, ka otrais orks bija iemucis atpakaļ torni. Nu atkal priekšā bija baiga izšķiršanās, un gudrot nebija laika. Šagrats, to vien gaidi, izsprucis driz varēja atgriez­ties ar papildspēkiem. Bet viņam pakaļ dzīties Sems nevareja — ej nu sazini, ko tas otrais orks tikmēr torni pastrādās! Taču iz­sprukt Šagrats varēja šā vai tā — un ja nu Semu nomaitā? Apsviedies Sems joza uz kāpņu augšgalu. — Laikam jau atkal būs nošauts greizi, — viņš nopūtās. — Tak pirmāk man jātiek tur, augšā, lai notiek, kas notikdams.
   Dziļi lejā Šagrats, nolēkšojis lejā pa pakāpieniem, pārmetās pari pagalmam un ar visu dārgo nastu izmuka laukā pa vārtiem. Būtu Sems redzējis, kas bēglim vistokli, un zinājis, cik skumji un sāpīgi to redzet bus citiem, viņš, kazi, butu lēmis citādi. Bet tobrīd prata bija tikai meklētais — nu jau pavisam tuvu. Piesar­dzīgi piegājis pie torņa durvīm, viņš spēra soli par slieksni. Iekša bija melna tumsa. Bet, necik ilgi, viņš, ar tumsu apradis, kaut kur pa labi samanīja blāvu gaismiņu. Ta nāca no lūkas, aiz kuras sākas vēl vienas kāpnes — tumšas un šauras: gar torņa apaļe- nisko ārsienu tās līkločiem veda augšup. Kaut kur augstu virs galvas tur kūpēdama dē'ga lāpa.
   Sems klusiņām rāpās augšup. Apķepusī lāpa turekli bija iestiprināta virs durvīm pa kreisi — iepretim sienā bija šaurs logs, kas vērās uz vakariem: viens no sarkanajiem redzokļiem, ko viņi ar Frodo bija manījuši no apakšas, no ejas izgājuši. Dur­vīm ar skubu palavījies garām, Sems steigšus kāpa uz trešo stāvu, kuru katru brīdi gaidīdams uzbrukumu un baiļodamies, ka tūliņ no mugurpuses kādi pirksti aizžņaugs rīkli. Nāamais logs veras uz rītiem, un vēl viena lapa dega virs durvīm, aiz kurām veda gaitenis uz torņa vidu. Durvis bija vaļā, un gaitenis tinās tumsā, ko tikai mazliet kliedēja raustīgā lāpas gaisma un sarkanā at­blāzma, kas iespiedās eaur loga spraugu. Taču lur kāpnes bei­dzās — augstāk ceļa vairs nebija. Sems iezagās gaitenī. Abās pusēs bija pazemas durvis — ciet un aizslēgtas. Valdīja pilnīgs klusums.
   — Strupceļš, — Sems nomurmināja, — pēc visas tās kāpšanas! Nevar tak būt, ka tornim jau gals. Bet ko nu?
   Noskrējis stāvu zemāk, viņš paraudzīja durvis tur. Tās vēr­ties neļāvās. Viņš atkal uzjoza augšā — pār seju jau tērcītēm plUda sviedri. Bija skaidrs, ka ik minūte no svara, tomēr tās ne­pielūdzami ritēja cita pēc citas, un iesākt te nevarēja it neko. Nu jau bija vienalga — lai nāk kaut Šagrats, kaut Snaga, kaut jelkurš orks, kas jelkad nācis pasaulē. Tagad prātā bija tikai saimnieks — sirdi svilināt svilināja ilgošanās redzēt viņa vaigu, kaut reizi pieskarties viņa rokai.
   Visbeidzot, zaudējis spēkus un pēdīgi apjauzdams, ka te ne­kas neiznāks, viņš noslīga uz pakāpiena kāpņu posma viduci un ieslēpa galvu rokās. Valdīja klusums — stings un biedējošs. Lapa, kas jau pirmīt tik tikko dega, norīstījusies apdzisa, un tumsa visu pārņēma kā paisuma vilnis. Un tad, velti nomērojis visu to garo bēdu ceļu un ļaudamies kādam nesaprotamam pamudinājumam, kas sakustējās dziļi sirdī, viņš, pašam par pārsteigumu, klusī­tiņām iedziedājās.
   Saltajā, tumsas pilnajā tornī viņa balss ieskanējās vāra un trīsoša — tur dziedāja visu pamests un aizmirsts pārguris hobits, un neviens orks, to dzirdēdams, savu mūžu nenoticētu, ka tik necila dziesma varētu nākt par elfu karotāja lūpām. Viņš vilka bērnišķīgu, Daliena kopš senlaikiem pazīstamu meldiņu, pie­meklēdams pa rindai no Bilbo kunga vārsmām, kas uzpeldēja prātā kā mirklīgas, gaistošas dzimtās zemes ainas. Un dzīslās piepeši ieplūda jauns spars, un balss pieņēmās spēkā, un vien­kāršajā dziesmiņā nelūgti ielavījās viņa paša galvā savirknēju- šies vārdi.
   Rietu zemes saules staros Pavasari ziedi plauks, Tērces skries, svilps putni zaros, Zaļos birzs un mežs, un lauks. Novakarē skaidra, rēnā Osis, ļāvies vieglām šūpām, Elfu zvaigznes vējā lēnā Tvarstīs maigām lapu lūpām. Ceļš mans gala, te es esmu — Nāi'es torņi, piķa melni, Jaušu saltu liktens dvesmu, Cietokšņi un uguns, pelni, Tak virs padebešiem — saule, Zvaigznes, gaisma mūžam brīva: Nepiekāpšos, nepadošos, Nemirs cerība, kas dzīva.
   —   Nāves torņi, piķa melni, — viņš atsāka, bet tad aprāvās. Ausīs it kā iesitās vāra atbalss. Taču nu atkal nekā. Jā, kaut kas bija gan, tomēr ne balss. Tuvojās soļi. Augšstāvā klusu pavērās durvis — eņģes nočīkstēja. Sems pieplaka pie zemes un saausījās. Durvis ar apslāpētu būkšķi aizcirtās, tad atskanēja orka piesma- kusī balss.
   —   Ei, tu! Tu tur, sūdu bambāli! Beidz pīkstēt, citādi sadošu, ka nu tikai. Dzirdi?
   Atbildes nebija.
   —   Labs ir, — Snaga noņurdēja. — Tik vai tā uzkāpšu pas'tī- ties, kas tev padomā.
   Atkal nočīkstēja eņģes, un Sems, palurejis pār augšējā pakā­piena malu, ieraudzīja durvīs pazibam vāru gaismiņu un lauka pabāžamies pustumsā tikko nojaušamu orku. Līdzi viņš vilka tādas kā trepes. Piepeši Semam prātā alausa gaisma — uz augš- kambari veda griestu luka. Snaga, pieslējis kāpnes, tās pārbau­dīja, sak, ka tik negāžas, un uzrāpās kur nekur augšā. Sems dzir­dēja nošņirkstam aizbīdni. Tad ausīs atkal iesitās derdzīgā balss.
   —   Guli un turi muti, citādi dabūsi samaksāt! Šitā gulšņāt laikam gan ilgi vis neiznāks, bet, ja negribi, lai prieki iet vaļā tūliņ, slūžas turi ciet, skaidrs? Še tev, lai paliek prātā! — Un noplīkšķēja itin kā pletne.
   Tūliņ dusmas, kas gailēja Semam sirdī, uzplaiksnīja neval­dāmas liesmas. Pielēcis kājās, viņš skriešus metās uz kāpnēm un uzrāpās augšā veikli kā kaķis. Pabāzis galvu lūkā, viņš ierau­dzīja plašu, apaļu kambari. Pie griestiem karājās sarkans luktu­ris, šaurais, augstais logs vērās uz vakariem pavisam melns. Uz grīdas pie loga kaut kas gulēja, bet tam pāri līkņāja melnais orka stāvs. Pletne pacēlās gaisā otrreiz, taču cirtiens tā ari nesekoja.
   Ar saucienu uz lupām Sems ielēca kambarī. Dzeloni nozibi- nādams. Orks apcirtās, bet, iekams paguva kaut pirkstu pakus­tināt, Sems atšķēla ķetnu, kas bija sakampusi pletni. Sāpēs un bailes iegaudojies, tomēr juzdams, ka atliek cīnīties uz dzīvību vai navi, orks metās pretim, galvu pieliecis. Otrreiz cirzdams, Sems nokļūdījās un, zaudējis līdzsvaru, atkrita atpakaļ, saķer­damies ar orku, kas uzgāzās viņam virsū. Iekams viņš paguva pietrausties kājās, atskanēja bļāviens un apslāpēts bukšķis. Orks ar visu to neprātīgo steigu bija paklupis pār kāpņu augšgalu un ievēlies atvērtajā luka. Sems par viņu vairs nelikās ne zinis. Skriešus viņš metās turp, kur, čokurā sarāvies, uz grīdas čurnēja gulētājs. Tas bija Frodo.
   Frodo bija kails un itin kā nemaņā gulēja netīru skrandu kaudzē: vienu roku viņš bija paslējis, galvu sargādams, sāniem pāri stiepās pletnes atstāta atbaidoša švīka.
   —   Frodo! Mīļais Frodo kungs! — Sems iekliedzās, un asaras viņam teju pilnīgi aizmigloja skatu. — Te es, Sems! Esmu klāt! — Piepacelis saimnieku, viņš piespieda to pie krūtīm. Frodo pavēra acis.
   —  Atkal sapnis, ja? — viņš iemurminājās. — Bet tie citi sapņi bija briesmīgi.
   —   Ne nu sapnis, nekā, saimniek, — Sems atsaucās. — Viss no tiesas. Tas es. Esmu klāt.
   —   Neparko nejaudāju noticēt, — Frodo bilda, krampjaini sa­ķerdams viņu pie rokas. — Nupat vēl orks ar pletni, un tas ņem un pārvēršas par Semu! Tad no tiesas nesapņoju, kad dzirdēju lejā dziesmu un raudzīju atsaukties? Tu biji tas dziedātājs?
   —   Es — kā es te stāvu, Frodo kungs. Teju jau biju izmisumā kritis. Nezināju, kā jūs sameklēt.
   —   Nu tu esi mani uzgājis, Sem, mīļais Sem, — Frodo atteica un atslīga Sema saudzīgajās skavas, plakstus aizdarīdams, — kā bērns, kurš pēdīgi ticis pie miera, kad nakts izbailes atkāpušās, mīlošas balss vai rokas pieskāriena aizgainītas.
   Sems tā būtu varējis sēdēt mūžam, gremdedamies nebeidzamā svētlaimē, tomēr tā vis nedrīkstēja. Saimnieks bija atrasts, taču ar to vēl ne tuvu nebija gana — vajadzēja raudzīt viņu glābt. Viņš uzspieda skūpstu Frodo uz pieres. — Nu, augšā! Mostieties, Frodo kungs! — viņš ierunājās, lūkodams to teikt tikpat nepie­spiesti un mundri kā daždien vasaras rītā, atvilkdams aizkarus Tuntmales mājā.
   Frodo nopūties paslejas sēdus. — Kur mēs esam? Kā tad te tikām? — viņš ievaicājās.
   —    Stāstus, Frodo kungs, stāstīsim, kad kur citur būsim aiz­tikuši, — Sems atteica. — Jūs esat tam tornim pašā galā, ko mēs ar jums no lejas redzējām, kad no pazemes ejas iznācām. Pirms orki jums uzklupa. Cik sen tas bija, to nezinu teikt. Vai tik nebūs jau vairāk par dienu garām.
   —  Tik vien? — Frodo nobrīnījās. — Man rādās — nedēļas. No­teikti man visu izstāstīsi, ja iznāks, labi? Mani kaut kas notrieca, vai ne? Un iekritu tumsībā un ļaunos sapņos, tad pamodos un viss izrādījās vel jo ļaunāk. Visriņķī orki vien. Man rādās, viņi man lēja rīklē kaut kādu briesmīgu, svilinošu dziru. Galva gan noskaidrojās, bet visas maliņas smeldza un spēka nebija ne drusciņas. Izģērba mani līdz ādai, tad divi makani nāca mani pratināt — tērpināja, līdz es jau nospriedu, ka zaudēšu prātu: mācās virsū, ņirgājas, dunčus zibinādami. Tās ķetnas un acis nemūžam neaizmirsīšu.
   —  Ja to vien daudzināsit, no tiesas neaizmirsīsit, Frodo kungs, — Sems aizrādīja. — Un, ja vairs negribat viņus ne acīs redzēt, būs labāk, ja taisīsimies prom, cik ātri vien varam. Paiet varēsit?
   —   Jā, varēšu gan,- — Frotlo apstiprināja, uzmanīgi pieslie- damies kājās. — Man jau nekas nekaiš, Sem. Tikai spēka nav galīgi nemaz, un te sāp. — Viņš piegrūda roku pie skausta, uz kreisa pleca pusi. Frodo izslējās, un Sems viņu ieraudzīja itin kā liesmu apņemtu: kailā āda griestu luktura gaismā gailēja asins- sarkana. Frodo pagājās šurpu turpu.
   —   Nu jau labāk! — viņš bilda jau mazliet mundrāk. — Ne­iedrošinājos pakustēties nedz tad, kad biju viens atstats, nedz kad sargi klāt. Bet tad sākās brēka un kaušanās. Tie abi makani laikam saķīvējas. Par mani un manām mantām. Gulēju, šausmās trīcēdams. Un tad iestājas nāves klusums — vēl jo ļaunāks.
   —   Jā, rādās, ka saķīvējās, — Sems piekrita. — Pavisam te to šmurguļu bija vairāki simti. Semam likušekam, tā sacīt, drusku par biezu. Tak paši vien cits citu apkāva. Laime, tomēr dziesmā visu salikt — tur ilgi ies, tālab pirmāk der kur laukā tikt. Ko nu iesāksim? Pa Tumsas zemi pliks tak nestaigāsit, Frodo kungs!
   —   Viņi visu pievākuši, Sem, — Frodo teica. — Visu, kas man bija klāt. Saproti? Visu — Galvu nokāris, viņš atkal sakņupa uz grīdas, it kā tikai nupat papilnam atskārtis visu postu, un lavās izmisumam. — Viss velti, Sem. Pat ja izkļūsim kur laukā, glābiņa mums nebūs. Uz to var cerēt tikai elli. Prom, prom no Vidus- zemes, talu projām, .jūrai pāri. Ja vien ūdeņi ir gana plaši, lai Tumsība netiktu arī līdz viņam krastam.
   —   Nē, visu ne, Frodo kungs. Viss zudībā nav gājis — vismaz pagaidām. Es to paņēmu — atvainošanu, Frodo kungs. Un droši paglabāju. Nu tas man kaklā — smags gan, pagāns. — Sems sa­taustīja Gredzenu un važiņu. — Tak laikam jums der to atpakaļ ņemt. — Tiktāl ticis, Sems samanīja, ka no Gredzena šķirties nemaz negribas, — kamdēļ saimniekam atkal tādu smagumu uzkraut?
   —   Gredzens pie tevis? — Frodo izdvesa. — Tepat? Sem, tu esi apbrīnojams! — Tad viņa balss piepeši ar joni savādi pārgrozījās.
   —   Dod šurp! — viņš iekliedzās, pielēkams kājās un pastiepdams trīcošu roku. — Tūliņ dod šurp! Tu nevari to paturēt!
   —   Labi jau, labi, Frodo kungs, —Sems visai iztrūcies noteica.
   —  Te bus! — Lēnīgi viņš satvēra Gredzenu un pārvilka važiņu pār galvu. — Bet nu jūs, saimniek, esat Mordoras'zemē — tiksit laukā, redzēsit ij to Uguns kalnu, ij visu ko. Gredzens te palicis tik stiprs, ka bail, ij ne panesams. Ja būs par grutu, kazi, ļausit piepalīdzēt?
   —    Nē, nē! — Frodo atkliedza, izkampdams važiņā iekārto Gredzenu Semam no rokām. — Piepalidzētājs — tu, garnadzis tads! — Smagi vilkdams elpu, viņš blenza pretim, acis izbailēs un naida ieplētis. Tūliņ, Gredzenu dūrē sažņaudzis, viņš sastinga kā zibens ķerts. No acīm itin ka migla nokrita, un Frodo pārvilka ar roku pār smeldzošo pieri. Sāpju un baiļu izmocīts, viņš bija pa pusei apdullis, un derdzīgā aina, nule norēgojusies, šķita tik īs­tena: Sems acu priekšā bija pārvērties par orku, kurš dārgumiņu ķetnas sagrābis, uz to kāri luredams, — sīks, noslienājies pre- teklis ar alkatīgām ačelēm. Bet nu tas bija pāri. Ceļos nometies, turpat priekša tupēja Sems — tik dziļi sāpināts, it kā viņam būtu vai duncis sirdi ietriekts, pār vaigiem aumaļām plūda asaras.
   —  Dieniņ manu, Sem! — Frodo izsaucās. — Ko es te sarunāju? Ko esmu sastrādājis? Piedod! Pēc visa, ko esi darījis… To
   Gredzens — ar to briesmīgo speķu. Kaut neviens to nekad, ne­mūžam nebūtu atradis! Bet par mani, Sem, neraizejies. Man sava nasta jānes lidz galam. Tur nekas nav līdzams. Starp mani un manu likteni tu nostāties nevari.
   —  Ir jau labi, Frodo kungs, — Sems noteica, asaras ar piedur­kni notraukdams. — Es saprotu. Tomēr līdzēt tak varu, ko? Vajag izdabūt jūs laukā. Redz, tūdaļ! Bet pirmak jums vajag ko mugurā velkamu un tā, ari iestiprināties derētu. Ar drānām vēl nekasīja reiz te Mordorā, labāk saģērbties, kā nu te visi staigā, turklāt citādi nekas neiznāks. Nāksies vien jums, Frodo kungs, par orku būt. Un man tāpat. Iesim tak kopā, tāpēc labak, ja būsim līdzi­niekos. Pagaidām apvelciet šito!
   Atāķējis piespraudi, Sems apmeta Frodo ap pleciem savu pelēko apmetni, tad, nocēlis no muguras ceļa maisu, nolika to uz gridas un izvilka no maksts Dzeloni. Zobena asmens gaismojās tikko jaušami. — Vēl ko piemirsu, Frodo kungs, — viņš ieteicās. — Visu pievākuši? Nekā nebija! Atminaties, Dzeloni man aizlie- nējāt un ari ķēniņienes trauciņu? Re, kur abi divi — pie manis. Palienējiet nu vēl uz laiciņu, Frodo kungs! Vajag iet paraudzīt, kas dabūjams. Jūs gan palieciet tepat. Drusku pastaigājiet — ielo­ciet kājas. Ilgi projām nebūšu. Kur tālu aizklīst nav prāta darbs.
   —   Uzmanies gan, Sem! — Frodo piekodināja. — Un pastei­dzies! Ja nu vēl orki kur dzīvajos palikuši un slēpnī ietupuši?
   —   Neko darīt — jāiet ir, — Sems attrauca. Līdz lūkai aizgajis, viņš manīgi metās lejā pa kāpnēm. Necik ilgi, viņa galva atkal pabāzās lūkā. Uz grīdas nošķindeja garš duncis.
   —   Kazi, noderes, — viņš teica. — Orks pagalam — tas, kurš jūs pīckāja. Rādās, ar visu to steigu lauzis sprandu. Tagadiņ, ja va­rat, uzvelciet kāpnes augšā, Frodo kungs, un lejā nelaidiet, iekams nedzirdēsit, ka paroli nosaucu. Nosaukšos — Elberet! Kā elfi saka. To vardu neviens orks pār lūpām nelaidīs.
   Kadu laiku Frodo sedtja trīsēdams, nokaudamies ar uzmā­cīgām, baiļpilnām domam. Tad viņš piecēlās, savilka ciešāk ap pleciem pelēko elfu apmetni un, raudzīdams prātu kā citādi no­darbināt, ņēmās soļot šurpu turpu, savu cietumu izpētīdams un ielūkodamies ik kaktiņā.
   Ar visām bailēm likās, ka aizritējusi vismaz stunda, tomēr īstenībā pavisam drīz Sems leja klusiņām iesaucās: — Elberet!
   Elberet! — Frodo nolaida lūka vieglās kāpnes. Sems tūliņ uzrāpās augšā elsdams, pūzdams, ar prāvu saini uz galvas. Vīstoklis nobūkšķēja uz grīdas.
   —    Mudīgi, Frodo kungs! — viņš skubināja. — Dabūju gan nomeklēties, tak kur te uziesi ko tādu, kas hobitam pēc mēra? Vajadzēs iztikt ar to, kas ir. Bet der pasteigties. Neviens, kas dzī­vajos, ceļā netrāpījās, nemanīju ar' neko, tomēr man tāds nemie­rīgs prāts. Tā vien liekas — kāds virsū skatās. Nezinu, kā tas nākas, bet… Sajūta tāda, it kā viens no tiem negantniekiem, tiem Gaisa jātniekiem, kur tepat lidinās — augšā, kur tumšs, kur šis nav saredzams.
   Sems atsēja saini. Frodo vīstokļa saturu uzlūkoja ar dziļu riebumu, bet, neko darīt, bija vien jāvelk mugurā tas pats, vai arī iet pasaulē plikam. Tur bija garas, spalvainas bikses, darinātas no kādas smirdošas lopādas, un nospeķots plikādas krekls. Viņš apvilka ij vienu, ij otru. Kreklam pāri bija uzvelkamas izturīgas važu bruņas — labi noaugušam orkam paīsas, bet hobitam pār­lieku garas un smagas. Tad Frodo apjoza jostu — pie tās karājās pastrupa maksts ar platu, nosmailinātu zobenu. Sems bija atstie­pis arī vairākas orku bruņcepures. Viena Frodo derēja it labi — melna, ar dzelzs apmali, apstīpota ar ādā ietērptiem dzelzs gre­dzeniem, virs degunsarga knābja vīdēja ar sarkanu uzkleķēta Ļaunā acs.
   —   Morgulu orkiem, kas ar Gorbagu, mantība tāda, ka mums labāk derētu un krietnāk nostrādāta, lai, — Sems bilda, — tak diezin vai ir prāta darbs pa Mordoru klīst viņu ādā, kad šie te, palūk, ko sastrādājuši! Nu re, kāds jūs, Frodo kungs. Tāds pasī­kāks orķelis, ne ko pielikt, ne atņemt — ja drīkstu tā sacīt. Mazā­kais, tāds jūs būtu, ja mēs varētu jums vēl villus ģīmi pielāgot, rokas pastiept garākas un kājas līkas pataisīt. Tās nodevīgās vie­tas piesegsim. — Viņš aplika Frodo ap pleciem platu, melnu ap­metni. — Gatavs! Vairogu dabūsim kur pa ceļam.
   —   Un tu, Sem? — Frodo ievaicājās. — Nepieskaņosies?
   —  Nu, es te izgudroju tā, Frodo kungs, — Sems atteica. — Savu mantību es projām sviest negribu, un visu to iznīdēt, lai pēdas nepaliek, arī nevaram. Un orku bruņas tam, kas man mugurā, es arīdzan nejaudāšu pari uzstīvēt, vai ne ta Atliek tik vien kā piesegties.
   Ceļos nometies, viņš rūpīgi salocīja savu elfu apmetni — cieši satīts, tas aizņēma brtnum maz vietas. Pelēko vīstoklīti viņš ielika maisa, kas stāvēja uz grīdas. Izslējies Sems uzsvieda mai- šeli mugurā, uzbāza galvā orku bruņcepuri un uzmeta plecos otru tādu pašu melnu apmetni. — Tā! — viņš noteica. — Nu esam līdzinieki — teju ka divas Ūdens piles. Un tagadiņ der ņemt kājas par pleciem!
   Nekāds skrējējs no manis neiznāks, Sem, — Frodo ierunājās, greizi pasmaidīdams. — Cerams, esi dabūjis zināt, kur te ceļmalā kāds krodziņš? Nebūsi taču par ēdamo un dzeramo piemirsis, ko!
   —   Apželiņ, galīgi izkrita no prāta! — Sems attapās un pārbīlī nosvilpās. — Trakums, Frodo kungs, bet uzreiz tā sakārojās ij ēst, ij dzert! Tīri nezinu, kad pēdējoreiz mutē bijis kaut miltumiņš vai lūpas apslapētas. Jūs meklēdams, par to ij neiedomājos. Paga! Kad pēdējoreiz mantību pārlūkoju, man bija vēl elfu ceļamaizī- tes un karakunga Faramira līdzdotās ēdmaņas gana daudz, lai es nedēļas divas varētu izvilkt, uz kātiem turēdamies. Blašķē gan — lāsīte, kazi, atlikusi, tak vairāk ne drusciņas. Diviem nekādi nepietiks — grozi, kā gribi. Vai tad orki neko ne ēd, ne dzer? No kā pārtiek — no smakoņas un nāves zālēm?
   —    Ne, Sem, viņi ēd un dzer ar'. Tumsības spēki, kas orkus savairojuši, prot tikai mēdīties un pakaļdarināt, nevis radīt ko jaunu uti īstenu. Manuprāt, tie orkus nemaz nav dzemdinājuši — tikai sagandējuši un sapostījuši, un, kā daždien dzīvām radībām, viņiem jāuztur dzīvība kaulos. Kad nekas labāks nav sadabū­jams, orki dzer sasmakušu ūdeni un rij maitas gaļu, tomēr nejau nāves zāles. Es tiku pabarots — tā ka man vederā ticis vairāk neka tev. Tepat kaut kur jābūt gan edmaņai, gan ūdenim.
   —   Bet meklēt nav vaļas, — Sems piebilda.
   —   Nu, nav jau gluži tik ļauni, kā tev rādās, — Frodo sacīja.
   —  Kamēr biji projām, man te tīri labi vedās. No tiesas — itin viss nav pievākts. Drazu kaudzē uz grīdas uzgāju savu ēdmaņas mai- šeli. Izrakņāts gan, tomēr laikam jau orki, lembas ieraudzījuši un saoduši, būs dabujuši viebties vēl niknāk nekā Gollums. Izsvaidījuši, sabradājuši, liela tiesa drupačās, bet es visu savācu vienkopus. Tā vien skaties, sanāks vēl otrtik, cik tev. Toties Faramira devumu gan pievākuši un arī ūdens blašķi sašķērējuši.
   —   Ek, ko nu tur vairs, — Sems atteica. — Sākumam pietiks. Ar to ūdeni gan skāde. Paklau, Frodo kungs! Taisāmies nu, ka tiekam, citādi ne vesels ezers nelīdzēs!
   —    Pirmāk kaut malciņu nodzeries, Sem, — Frodo uzstāja.
   —    Citādi nekustēšu ne no vietas. Še, uzēd elfu cepumiņu un izdzer savu blašķi sausu! Tāpat jau cerības teju nekādās — ko tur par rītdienu raizēties? Fj nu sazini, vai tāda maz pienāks.
   Beidzot viņi devās ceļā. Abi norāpās lejā, tad Sems pieslie­namās trepes nolika garšļaukus gaiteni, kur, čokurā sarāvies, gulēja kritušā orka līķis. Kāpnes tinās tumsā, bet virs galvas jo­projām gailēja ugunsvemēja kalna sarkanā atblāzma, tagad gan pietumsusi. Piemeklējuši divus vairogus, lai ietērps būtu pilnīgs, viņi devās tālāk.
   Lielās kāpnes rādījās nebeidzamas. Torņa augškambaris, at­stāts tālu iepakaļ, tagad šķita teju kā dzimtās mājas: viņi jutās kaili un neaizsargāti, no mūriem vēdīja šausmas. Var jau būt, ka Siritungolas cietoksnī vairs nebija nevienas dzīvas dvēseles, tomēr ik akmens te aizvien vēl bija baiļu un ļaunuma piesūcināts.
   Pēdīgi klāt bija durvis, kas veda uz priekšpagalmu, un uz sliekšņa abi hobiti apstājās. Pat pa gabalu sajūlams, pretim triecās Glūņu naidpilnais skatiens — abi melnie, mēmie tēli tupē­ja abpus vārtiem, kam cauri spiedās Mordoras ugunīgā blāzma. Ik nākamais solis, ko hobiti spēra pāri pagalmam, laipodami starp derdzīgajiem orku līķiem, prasīja arvien lielāku piepūli. Vēl lidz vārtiem netikuši, viņi bija spiesti apstāties — kolīdz sakus­tējās, lai dotos uz priekšu, miesu caururba neciešamas sāpes un locekļi atsacījās klausīt.
   Frodo tādai cīņai pietrūka spēka. Viņš noslīga zemē. — Tālāk netikšu, Sem, — viņš nomurmināja. — Tūliņ zaudēšu samaņu. Nesaprotu, kas man uznācis.
   —   Es gan saprotu, Frodo kungs! Tagadiņ saņemiet dūšu! Re, kur vārti. Appesteļoti. Bet pirmiņ es tiku cauri un nu iešu laukā. Ļaunāk tak nebūs! Nu — aiziet!
   Sems atkal izvilka Galadriēlas elfu trauciņu. Varbūt, godi­nādama tādu neatlaidību un gribēdama starojošā slavas vainagā ietērpt paļāvigo, brūngano hobita roķeli, kas tik bija paveikusi tik dižus darbus, pudelīte ar joni uzšķīlās tik spoža, ka viss tum­šais pagalms atspīdēja itin ka zibens piežilbināts, tikai gaisma mirdzēja nedzisdama.
   —    Gilthoniel, A Elberethl — Sems iekliedzās, jo, pats neap- jauzdams, katndeļ, pēkšņi iedomājās Daliena sastaptos elfus un to dziesmu, kura toreiz bija aiztriekusi mežā Melno jātnieku.
   —   Aiya elenion ancalima — tūliņ piebalsoja Frodo.
   Glūņu pretestība acumirklī pārtrūka kā stīga, un Frodo ar Semu kā sapīti rāvās uz priekšu. Tad laidās skriešus — cauri vārtu jomam un garām varenajiem tēliem, kas tupēja gailošām acīm. Kaut kas nobrīkšķēja. Arkas stūrakmens triecās pret zemi un sašķīda, teju atšķeldams abiem papēžus, vārtu velve iebruka un sakrita gruvešos. Viņi izglābās par mata tiesu. Nošķindēja zvans, un no vietas, kur zem drupām bija aprakti Glūņas, pret debesīm pacēlās spalgas un šerminošas gaudas. Augstu pade­bešos atskanēja atbildes kauciens. No melnās tumsas lejup kā bulta šāvās spārnota ēna, mākoņu vālus ar stindzinošo klie­dzienu šķeldama kā ar nazi.

   Sems tik tikko attapa iegrūst pudelīti azote. — Skrieniet, Frodo
   kungs! — viņš iekliedzās. — Ne, nejau turpu! Tur aiz vaļņa bezdibenis. Nāciet, kur es!
   Viņi laidās projām pa vārtu ceļu. Pēc soļiem piecdesmit, kad tas krasi pagriezās, mezdams līkumu ap klintī izcirstu, uz āru izvirzītu bastionu, abi izrādījās nonākuši aizsegā, no cietokšņa vairs nesaskatāmi. Uz mirkli hobiti bija drošībā. Pieplakuši pie klints, viņi atelsās, bet tad ķēra pie sirds. Nazguls, piezemējies uz mūra līdzās sagruvušajiem vārtiem, iegaudojās aizkapa balsī. Kliedzieni atbalsojās klintīs.
   Viņi steberēja tālāk, šausmās vai stingdami. Drīz ceļš atkal meta krasu līkumu uz rītiem, aizsegu uz brīdi laupīdams. Steig­damies, cik jaudas, hobiti izbīli atskatījās — lielais, melnais stāvs joprojām čurnēja uz aizsargmūra; tad abi iespruka starp augsta­jiem akmens vaļņiem ejā, kas pa stāvu krauju veda lejup uz Morgulas ceļu. Viņi noklumburēja lidz ceļam — no orkiem vēl aizvien nebija ne miņas, nazgula klaigas bija palikušas bez at­bildes, tomēr bija skaidrs, ka klusums, necik ilgi, beigsies. Kuru katru brīdi vajātājiem vajadzēja būt klāt.
   —  Tā neies, Sem, — Frodo bilda. — īsti orki pa kaklu, pa galvu drāztos atpakaļ uz cietoksni, nevis muktu uz otru pusi. Pirmais ienaidnieks, pretim pagadījies, mūs atkodīs viens un divi. Pa ceļu iet nevaram.
   —  Tak kā citādi? — Sems atsaucās. — Ja nu pa gaisu…
   Pret rītiem Efelduati slēja kailas, stāvas klinšu sienas, kuru pakājē, dziļi bezdibenī, tumsa šaura aiza, kas lielo grēdu šķīra no kalnu iekšloka. Netālu aiz ceļu satekas taka atkal stāvi laidās lejup uz bezdibenim pāri pārmestu akmens tiltu, kam viņā pusč sākās Morgaju klinšainās kraujas un aizas. Frodo un Sems, iz misuma dzīti, ar joni šāvās tiltam pāri, bet, tikko paguvuši tikt viņā galā, padzirdēja trauksmes kliedzienus un kņadu. Tālu aiz­mugurē, tagad augstu kalna korē, slējās Siritungolas cietokšņa blāvi vizošie mūri. Piepeši atkal spalgi nošķindēja zvans, taču šoreiz nerimās un kā sajucis sitās atkal un atkal. Ieķērcās ragi. Un tepat, šai tilta galā, atskanēja atbildes saucieni. Te, dziļi aizā, kur neiespiedās Orodruīna mironīgā blāzma, skats necik tālu nesniedzās, tomēr Frodo un Sems it labi sadzirdēja pret zemi dipam apkaltos zābakos ieautas kājas, bet priekšā uz ceļa iekla- bējās pakavi.
   —   Sem! Aši — lejā! — Frodo iekliedzās. Abi uzrāpās uz tilta pazemajām margām. Par laimi, draudīgais bezdibenis bija pali­cis aiz muguras, Morgaju klintis tai vietā jau bija teju tilta aug­stumā, tomēr tumsas dēļ nebija iespējams noteikt, cik zemu tur pamats zem kājām.
   —  Nu, tad tā, Frodo kungs, — Sems noteica. — Palieciet sveiks!
   Viņš lēca lejā. Frodo — pakaļ. Krizdami viņi dzirdēja tiltam
   pāri aizauļojam zirgus, tad skriešus aizdimdināja orki. Sems gan būtu smējies, butu bijusi duša. Drusku baiļodamies triekties pret tumsā nesaskatāmiem akmeņiem, hobiti, nolidojuši ne vairāk kā pēdas divpadsmit, ar būkšķi un krakšķoņu piezemējās tur, ko te nu nekādi nebija domājuši uziet: ērkšķu krūmājā. Tur nu Sems gulēja kluss ka pele, saudzīgi sūkādams pārplēsto roku.
   Kad pakavu un soļu dipoņa noklusa, viņš sasparojies iečuk­stējās: — Dieniņ manu, Frodo kungs, es tak nezināju, ka Mordorā kas maz aug! Lai gan — būtu zinājis, taisni pēc kā tāda ar' būtu lūkojies. Dzeloņi, rau, duras tā, itin ka būtu vai pēdu gari: visām drānām izgāja cauri, lai, — lidz kaulam. Kaut es butu tās bruņas apvilcies!
   —  Orku bruņas te neko nelīdz, — Frodo atteica. — Pat no ādas kamzoļa nav nekādās jēgas.
   La izķepurotos no brikšņiem, vajadzēja krietni nocinīties. Dzeloņkrūmiem un mežrozēm zari bija stipri kā stieples un ķērās, kur patapdami, ka ne vaļā tikt. Kad viņi pēdīgi izlauzās brīvībā, apmetņi bija saplosīti driskās.
   —   Tagad kāpsim uz leju, Sem, — Frodo čukstus norīkoja. — Aši zemāk, kur paleja, un tad, kolīdz varēsim, griezīsim uz ziemeļpusi.
   Plašajā pasaulē ausa jauna diena, un tālu aiz Mordoras krēs- lības pāri Viduszemes apvārsnim rītos jau lūkojās saule, bet te joprojām valdīja nakts tumsa. Uguns kalns kupeja, liesmas bija noplakušas. Sarkanīgā atblāzma klintīs apdzisa. Austrenis, kas nepaguris bija pūtis kopš pašas Itīlijas, tagad šķita pavisam no- klusis. Palēnām, sūri un grūti viņi cīnījās lejup — aklajā tumsā taustīdamies, klupdami krizdami, kārpīdamies pāri klintsbluķiem un kritalām, lauzdamies cauri mežrožu biezoknim arvien uz leju, līdz pietrūka speķa.
   Beidzot viņi nosēdās līdzās, ar muguru atspiedušies pret klintsbluķi. Abi mirka sviedros. — Lai naktu vai pats Šagrats, man krūziņu ūdens nesdams, — es viņam tagad tikai roku pa­spiestu, — Sems izdvesa.
   —   Tā nerunā! — Frodo viņu apsauca. — No tādiem vārdiem tikai sametas vēl nelāgāk ap dūšu. — Tad viņš atlaidās garšļau­kus — galva reiba, speķa nebija ne drusciņas — un labu bridi ne­bilda ne vārda. Pēdīgi viņš ar mokām pieslējās kājās un pārsteigts atklāja, ka Sems tikmēr aizmidzis. — Mosties, Sem! — viņš uz­sauca. — Celies! Laiks vēl drusku papūlēties.
   Sems pietrausās kājās. — Nu gan! — viņš noteica. — Laikam piemigu. Kur tas laiks, Frodo kungs, kad pēdējoreiz dabuju kā nākas nosnausties — acis pašas aizkrita.
   Tālāk Frodo gāja pirmais, raudzīdams virzīties pēc iespējas uz ziemeļiem, meklēdams taisnāko ceļu starp akmeņiem un klintsbluķiem, kas biezā kārtā klāja lielās aizas dibenu. Taču drīz viņš no jauna apstājās.
   —  Nekas neiznāks, Sem, — viņš teica. — Man par smagu. Nu, tas bruņkrekls. Patlaban nekādi nav panesams. Man pat tas mit- rila krekls likās smags, kad biju piekusis. Šis vēl daudz smagāks*. Un kam tāds vajadzīgs? Ja uzvarēsim, tad ne jau ar zobeniem cirzdamies.
   —   Tomēr kaušanās var iznākt gan, — Sems aizrādīja. — Un, kazi, var trāpīties kāds ar dunci, tāpat bultas lidinās. Ja ne ka citādi, tas Gollums ar" nemaz nav pagalam. Man netik domāt, ka no paslepšus dūriena jums par sargu nebūs itin nekā, vien adas plēksterīte.
   —   Paklau, Sem, mīļo puis, — Frodo neatlaidās. — Esmu pār­guris, nokausēts, ne uz ko vairs neceru. Tomēr man visādā ziņā jāmēģina tikt līdz tam kalnam, kamēr jaudāšu kājas vilkt. Ar Gredzenu vien ir ko nostiepties. Tas papildu slogs mani beidz vai nost. No tā jātiek vaļā. Tikai nedomā, ka esmu nepateicīgs. Tīri bail iedomāties, ka tu dabūji nopūlēties, sirodams pa liku grēdām, lai man to visu sagādātu.
   —   Ko tur daudz runāt, Frodo kungs! Apžēliņ! Es jūs kuka- ragās nestu, būtu man spēks. Metiet vien nost!
   Nolicis malā apmetni, Frodo novilka orku bruņas un aiz­svieda tās pa roku galam. Viņš viegli trīsēja. - Ko man no tiesas vajadzētu — ko nebūt siltu, — viņš sacīja. — Aukstums pieņēmies — vai arī būšu sasaldējies.
   —   Varat dabūt manu apmetni, Frodo kungs, — Sems piedā- vaja. Atsējis savu maisu, viņš izvilka no tā elfu apmetni. — Frodo kungs, — viņš ieteicās, — kā būtu, ja jūs cieši ietītos tais orku skrandās, apjoztos un šo te, pelēko, uzrautu pa virsu? Par orku gan jūs būs grūti noturēt, toties siltāk būs, un, ja drīkstu teikt, no neladzibām ar visu to būsit pasargats drošāk, nekā ar bruņām un vairogiem apkrāvies. To tak ķēniņiene darinājusi.
   Paņēmis un apvilcis apmetni, Frodo aizaķēja piespraudi. — Nu jau labāk! — viņš atzina. — Daudz vieglāk. Nu varu iet. Tikai tā melnā tumsa man jau itin kā sirdi iespiedusies. Kad cietumā gu­lēju, Sem, es raudzīju atsaukt prātā Brandaviņu un Biezokņu, un upi pie Hobitonas dzirnavām. Taču neko nevaru atminēties.
   —   Nu gan, Frodo kungs, tagadiņ jus pats par ūdeni valodas uzsākat! — Sems noteica. — Ja ķēniņiene mūs varētu saredzēt vai sadzirdēt, es viņai sacītu tā: I'Jūsu augstība, dodiet mums vien gaišumu un udentiņu, vairak it neko: ne dārgus akmeņus, ne ko, ludzu atvainošanu, tikai skaidru ūdentiņu un parastu dienas gaismu." Tak lidz Loriēnai talu. — Sems nopūties pameta ar roku uz Erelduatu virsotnēm, kas tumsā teju saplūda ar piķa melna­jām debesim.
   Viņi atkal devās ceļā. Necik tālu nepagajis, Frodo no jauna apstājās. — Melnais jātnieks kur tepat virs galvas, — viņš bilda. — Skaidri nomanu. Labāk kādu bridi paliksim uz vietas.
   Ierāvušies prāva akmens bluķa aizsegā, abi notupās, vēr­damies atpakaļ, uz vakariem, un labu laiku nerunaja ne vārda.
   Tad Frodo atviegloti uzelpoja. — Prom ir, — viņš teica. Viņi cēlās kājās un tūliņ sastinga, izbrīnā muti iepletuši. Pa kreisi, dienvi­dos, pret debesīm, kas vērtās iepelēkas, augsto kalnu virsotnes un kraujas acu priekšā satumsa ogļu melnas. Pamale aiz tām iegaismojās, un mirdzums palēnām kāpa arvien augstāk. Pade­bešos norisinājās kauja. Smagie Mordoras vāli atkāpās, pluinī- dami skrandās saplosītās stērbeles — vējš, nākdams no dzīvajo pasaules, pieņēmās spēkā un izgarojumus ar joni dzina atpakaļ tumsībā, no kurienes tie bija nākuši. Caur drūmā baldahīna bārkstīm Mordorā ielauzās blāva dienas gaismas atblāzma — itin kā rītausma būlu iespīdējusi caur aizķepušu cietuma loga rūti.
   —   Paskat, Frodo kungs! — Sems iesaucās. — Paskat tik! Vējš mainījies. Kaut kas lēcies. Gluži viss šim neiet kā pēc notīm. Rau, kur tumsība, ko šis uzsūtijis, jau driskās sapluinita. Kaut varētu zināt, kas tur!
   Bija piecpadsmita marta rīts, Anduīnas ieleja pāri austrumu tumsībai cēlās saule, un pūta dievidrietenis. Teodēns gulēja Pe­lennoras laukā, nāvi gaidīdams.
   Kamēr Frodo un Sems tā stāvēja un nolūkojās, gaismas loks pacēlās pāri visam Efelduatu krāvumam, un tad viņi pamanīja no vakariem šurp liela ātruma traucamies kaut ko, kas vispirms bija vien melns punktiņš pret mirdzošo joslu virs kalnu virsot­nēm, bet tuvodamies auga augumā, līdz kā bulta iešāvās tum­šajā, smagajā padebesī un pārlidoja pāri, augstu virs galvas. Lidonis stiepti, spalgi nokliedzās — nazgula balsi, tomēr šausmu vilnis nesekoja: kliedzējs vaimanāja izbīlī, uz Tumsas torni nes­dams nelāgu vēsti. Gredzenrēgu vadoni bija piemeklējis nolem­tais gals.
   —   Vai es neteicu? Kaut kas lēcies! — Sems sauca. — Šagrats teica, karš ejot no rokas, tik Gorbags — tas gan tik drošs vis neiz­klausījās. Un, palūk, te ar' šim nebūs misējies. Radās uz labu, Frodo kungs. Vai nu nav cerīgāk ap dūšu?
   —   Nu, necik daudz, Sem. — Frodo nopūtās. — Tas tur, aiz kalniem. Mums nu ceļš uz rītiem, ne vakariem. Un esmu tik gau­žām noguris. Un Gredzens tik smags, Sem. Un man acu priekšā sāk rēgoties itin kā liels uguns rats.
   Sems, nule sasparojies, atkal sašļuka. Uzmetis saimniekam bažīgu skatu, viņš saņēma Frodo pie rokas. — Iesim nu, Frodo kungs! — viņš mudināja. — To vienu, ko gribēju, jau esmu dabū­jis — drusciņu gaišuma. Mums tas gana palīdzīgi, kauču laikam jau bīstami ar'. Raudzīsim vēl tikt maķenīt tālāk, tad noliksimies cieši blakus un atvilksim elpu. Tik tagad ieediet nu kumosiņu, drusciņu elfu ēdmaņas: kazi, spēks vairosies.
   Brālīgi sadalījuši vienu plāniņo lembu un sauso ēdmaņu viļādami pa izkaltušo muti, Frodo un Sems vilkās tālāk. Gaisma, kas tumsu gan bija vērtusi vien par palsenu mijkrēsli, bija saskatāms, ka apkārt stiepjas kalnu apjozta ieleja. Ziemeļpusē tā lēzeni slējās kalnup, pašā ielejas dibenā reiz bija tecējis strauls. Izsusējušās un akmeņainās gultnes viņā krastā vidēja iestaigāta taka, kas ličločiem stiepās gar rietumpuses klinšu pakāji. Būtu zinājuši, hobiti turp būtu varējuši nogriezties jau krietni drīzāk, jo taka atzarojās no Morgulu lielceļa tilta rietumgalā, pa klintī izcirstām kāpēm vezdama lejup ielejā. Pa to patruļnieki un ziņ­neši visdrīzāk varēja nokļūt mazāk svarīgos ziemeļu posteņos un nocietinājumos starp Siritungolu un Izenveres aizu, Karakan- grēnas dzelzs žokļiem.
   Hobitiem te staigāt bija bīstami, tomēr vajadzēja steigties, un Frodo nomanīja, ka lauzties pāri klintsbluķiem un kārpīties pa Morgaju aizām, kur nebija ne ceļa, ne taciņas, pietrūks spēka. Turklāt viņš sprieda, ka vajātāji, kazi, pat neiedomāsies bēgļus aizgājušus uz ziemeļpusi: vispirms noteikti kārtīgi pārmeklēs ceļu uz rītiem, uz līdzenumu, un to, kurš veda atpakaļ, uz vaka­riem. Frodo grasījās no cietokšņa paieties krietnu gabalu uz zie­meļiem un tikai tad raudzīt, ka griezties uz ritiem — uz rītiem, kur bezcerīgajam ceļam gals. Tā nu, pārgājuši pāri akmeņiem pilnajai gultnei, viņi aiztika lidz orku takai un soļoja pa to labu laiku. Pa kreisi virs galvas slējās klinšu pārkares, tā ka no augšas viņi nebija saskatāmi, toties taka bieži mela likumu, un ikreiz, pie līkuma nonākuši, hobiti ciešāk sagrāba zobenus un ik soli spēra ļoti piesardzīgi.
   Gaišāks vairs nekļuva, jo Orodruīns joprojām izvirda dūmu vālus, kas, gaisa strāvu vanditi, cēlās arvien augstāk, līdz aiz­sniedzās līdz vēja neskartiem padebešiem un tur izplajās milzu baldahīnā, kura balsts iznira no tumsības kaut kur aiz apvāršņa. Gurdi vilkušies vairāk neka stundu, viņi padzirdēja kaut ko, kas acumirkli lika apstaties. Neticami, bet tomēr. Urdzēja ūdens. Tur­pat pa kreisi no aizas, kas bija tik šauriņa, ka melnā klints likās gluži kā ar milzu cirvi iešķelta, guldzēdams tecēja strautiņš — varbūt pēdējās pārpalikas no maiga lietutiņa, kas, reiz savilcies virs saules apspīdētām jūrām, pašam par nelaimi pēdīgi nolijis pār Tumsas zemes vaļņiem un tagad, nevienam nevajadzīgs, mē­roja ceļu lejup, lai iesūktos putekļos. Izlauzusies no klints, tērcite aizlocījās pāri takai un, aizlocīdamās uz dienvidiem, urdzēdama pagaisa no skata starp nedzīviem akmeņiem.
   Sems metas uz priekšu. — Ja atkal reiz redzēšu ķēniņieni, pateikšu — ka likts! — viņš sauca. — Gaišumiņš — lūg'tum! Un nu ūdens ar'! — Viņš aprāvās. — Ļaujiet, Frodo kungs, pirmāk man nobaudīt! — viņš teica.
   —   Lai iet, bet vietas pietiks abiem.
   —   Nejau tamdēļ, — Sems sacīja. — Es gribēju teikt, ja nu tur inde vai kāds nelabums, ko tūliņ var manīt, nu, labāk, ja es, nevis jūs, saimniek, ja noprotat, ko gribu teikt.
   —    Noprotu gan. Tikai, manuprat, laimi — vai to svētību — mums der izmēģināt abiem kopā, Sem. Tomēr uzmanies gan — ja nu gaužām salts?
   Ūdens bija auksts, taču ne gluži kā ledus, un tam bija ne­tīkama piegarša — tāda kā rūgtena un eļļaina —, vismaz tā viņi būtu sprieduši Dalienā. Bet te šķita, ka neko labāku nevar pat vēlēties — nebija ne ko baiļoties, ne domāt. Abi padzērās, cik vien sirds kāroja, un Sems piepildīja savu ūdens blašķi. Frodo tūliņ sajūtas labāk, un viņi nogaja vēl vairākas jūdzes, lidz taka kļuva platāka un gar ceļmalām parādījās nelīdzeni vaļņi — zīme, ka priekša atkal kāds orku cietoksnis.
   —    Te griezīsim sāņus, Sem, — Frodo teica. — Un jāgriežas mums uz rītiem. Nopūties viņš pavērās uz drūmajam korēm iele­jas viņā pusē. — Gan man vēl pietiks spēka, lai uzietu, rau, tur kādu caurumu. Un tad vajadzēs mazliet atpūsties.
   Izsusējusi gultne tagad bija palikusi dziļāk palejā. Notrau- sušies turp, hobiti grasījās doties pāri uz viņu krastu un ceļā pārsteigti uzgāja melnus akačus, kuros satecēja tērcītes, šurp atskrējušas no kāda avota tālāk ielejā. Vakaros kalnu apēnotā Mordoras pierobeža bija mirstoša, tomēr ne pavisam mirusi zeme. Te joprojām bija dzīvība, kaut arī kropla un panīkusi, sūri grūti cīnīdamās par savām tiesībām. Morgaju aizās ielejas viņā pusē vidēja pa sīkam, ķerainam kokam, asi un pelēki grīšļu kumšķi cīnījās ar akmeņiem, tiem virsū mācās arī puskaltušas sūnas, un pāri visam staipījās mežonīgi sakuplojuši, snaikstīgi kazenāji. Dažiem zarus klāja gari, durstīgi dzeloņi, citiem — liki ērkšķi, asi ka naži. Skumīgajā vējiņā, joprojām nenobirušas, vel čabēja un grabēja izkaltušās un sačokurojušās pērnās lapas, bet tārpu izgrauztie pumpuri nupat posās sprāgt pušu. Spindzēja un dzēla brūnganas, pelēkas un melnas mušas, līdzīgi orkiem apzī­mogotas ar sarkanam redzoklim līdzīgu plankumu; un pāri dze- loņkrūmu biežņai dancoja un griezās izbadējušos knišļu mākoņi.
   —  Ar orku bruņām te nebūs līdzēts, — Sems noteica, ar ro­kam gainīdamies. — Būtu man orka āda!
   Pēdīgi Frodo tālāk iet vairs nejaudāja. Viņi bija uzrāpušies pa šauru, kāpēm izliktu aizu, tomēr vēl tāls ceļš bija mērojams, lai lidz pēdējai robotajai korei sniegtos kaut skats. — Man jāat­pūšas, Sem, un jāmēģina aizmigt, — Frodo sacīja. Viņš noskatī­ja apkārtni, taču derdzīgajā apkaimē nebija manāms nekas, kas solitu patvērumu kaut zvēram. Beidzot, galigi zaudējuši spēkus, viņi parausās zem mežrožu mudžekļa, kas bija noslīdzis pāri pa­zemas klints malai kā biezs priekškars.
   Tur nosēdušies, viņi iestiprinājās, kā nu mācēdami. Dārgās leinbas taupīdami neballai dienai, viņi notērēja pusi no Sema maisa paglabātā Faramira devuma: riekšu žāvētu augļu un plānu šķēlīti kaltētas gaļas, padzērās ūdeni. Pirmiņ abi bija padzerušies arī no palejas akačiem, taču tagad atkal slāpa, ka vai traks. Mor­doras gaiss bija tik sūrs un dzeldīgs, ka mute acumirklī izkalta. Kolīdz Sems iedomājās par ūdeni, arī viņam sirds, lai cik labticī­ga, krūtīs bažīgi ietrīsējās. Aiz Morgajiem vēl pletās biedējošais Gorgorotas līdzenums, kam vajadzēja tikt pāri.
   —  Tagadiņ jūs, Frodo kungs, liecieties uz auss, — viņš ieru­nājās. — Atkal jau tumsa nak virsū. Man rādās, diena tūliņ bus galā.
   Frodo nopūtās un iemiga, visu nemaz lidz galam nenoklau­sījies. Sems kāvās ar nogurumu. Viņš saņēma Frodo roku un sēdēja klusēdams, lidz satumsa dziļa nakts. Pēdīgi, turēdamies pretim miegam, viņš izlīda no paslēptuves un paveras visapkārt. Visās malās kaut kas čīkstēja, krakšķēja un čaukstēja, tomēr ne­bija saklausāmas ne balsis, ne soļu troksnis. Vakaros nakts debe­sis pāri Efelduatiem joprojām gaismojās palsenas. Virs augstas klinšu smailes spraugā starp mākoņu skrandām pamirdzēja balta zvaigzne. Te, šajā pamestībā, tās skaistums tīri vai iedzēla sirdī, un krūtīs no jauna iesvēlās cerība. Jo gluži kā šķēps, tik spoža un salta prātu caururba doma, ka tumsība, galu galā, ir nieks vien: te tā bija, te zuda, līdz īstenai gaismai, nedz dižai dailei nemūžam nejaudādama aizsniegties. Pirmiņ, cietoksnī dziedādams, viņš bija spītam, ne cerībai ļāvies, drīzāk par sevi vien domādams. Tagad uz bridi no svara nebija ne viņa paša un pat ne saimnieka likte­nis. Ierāpies atpakaļ mežrozēs, nolicies Frodo līdzās un metis pie malas visu baiļošanos, viņš ieslīga dziļā, mierīgā miegā.
   Abi pamodās reizē, rokās sadevušies. Sems gandrīz jutas gana spirgts un gatavs jaunai dienai, bet Frodo tikai smagi pūta. GulCjis viņš bija nemierīgi, sapņos redzējis vien uguni trakojam un arī pamodies nejutās ne par matu labāk. Tomēr miegs bija nācis par labu — spēks kaulos bija vairojies, ari varēšana, Frodo bija gatavs stiept savu nešļavu vel gabaliņu tālāk. Nevienam no abiem nebija ne jausmas, nedz kas tobrīd par stundu, nedz cik ilgi viņi nogulējuši. Apēduši pa kumosiņam un iedzēruši mal­ciņu ūdens, viņi rāpās pa aizu uz augšu, līdz tā beidzās pie šķembām un nedrošiem akmeņiem klātas stāvas nogāzes. Te dzīvība pēdīgi atkāpās — Morgaju virsotnēs nebija ne zāles kum- šķiša, tās slejās kailas, asas, grumbuļainas kā šīferis.
   Krietni nomeklējušies, viņi uzgāja ceļu augšup, un, pēdējās simt pēdas rāpušies, ar nagiem klintīs kampdamies, uztrausās kore. Tur starp divām melnām radzēm bija aiza, un, tai cauri iz­līduši, hobiti attapās stāvam uz Mordoras pēdējā aizsargvaļņa. Lejā, pēdas piecsimt zemāk, sākās vidienes līdzenums, kas tālē pagaisa vienlaidus tumsā. Pasaules vējš tagad pūta no vakariem, un biezie mākoņi, pacelušies augstu gaisā, slīdēja projām uz rī­tiem, tomēr Gorgorotas drūmajos plašumos iespiedās vien vāra, pelēcīga gaisma. Zeme tur tinās dūmos, kas vērpās pari klajākām vietām un sagūla ieplakās, no plaisām plūda izgarojumi.
   Joprojām tālu, ne mazāk kā jūdzes četrdesmit projām, stā­vēja Likteņkalns: pakāje grima pelnu klājienā, milzīgais konuss slējās galvu reibinošā augstumā, kūpošā virsotne tinās mākoņos. Uguns patlaban bija pierimusi, un kalns, laiski dūmodams, čur- nēja draudīgs un bīstams kā miegā iegrimis zvērs. Viņpus Orod- ruīnam ka bargs negaisa mākonis biezēja tumsība, kas klāja Ba- radūru — tā slejās tālu projām, uz garas grēdas, ko Pelnu kalni bija ka pirkstu no ziemeļiem pastiepuši. Tumšie spēki bija iegrimuši dziļās domās, Acs — iekšup pavērsta, šaubīdamās un briesmu vēstis apdomadama: spožs zobens bija tās skatam at­klājies un bargi, majestātiski vaibsti, un tobrīd Acs prātoja teju tikai par to vien, un viss varenais cietoksnis, kur vārti virs vār­tiem un tornis uz torņa, tinās pārdomu pilnā tumsā.
   Frodo un Sems uz nīsto zemi nolūkojās, vienlaikus kauda­mies ar riebumu un apbrīnu. Līdz pat kūpošajam kalnam un tam visapkārt, gan ziemeļos, gan dienvidos, valdīja postaža un iznī­cība, izdedzis un piegānīts tuksnesis. Tīri brīnums, kā šīs zemes valdnieks jaudāja uzturēt un pabarot savus vergus un kareivjus. Tomēr kareivju viņam netrūka. Ciktāl sniedzās skats, Morgaju pakāje un viss klajš uz dienvidiem bija pilns ar nometnēm — daža bija vien telšu puduris, bet citas izkārtotas gluži kā nelielas pilsētas. Viena no pašām prāvākajām bija turpat lejā. Nepilnu jūdzi no klints sienas tā čurnēja kā milzīgs pūznis — bija saska- tamas taisnas, pelēkas, būdām un garām, zemām, noplukušām barakām izliktas ielas. Visriņķī valdīja rosība: dienvidaustrumos no nometnes laukā veda plats ceļš uz Morgullejas lielceļu, un tur kustēt kustēja sīku, melnu stāvu ierindas.
   —   Rādās, ka labi nav, — Sems noteica. — Kaut met plinti krū­mos uz līdzenas vietas — ja neskaita, ka tur, kur tik biezs pulks, bez akām vai ūdens nekā, un kur nu vēl bez ēdmaņas! Turklāt, ja acis mani neviļ, tur cilvēki tekalē, ne orki.
   Ne viņš, ne Frodo nenieka nezinaja par plašajiem vergu ap­strādātajiem laukiem varenās valstības dienvidos, aiz ugunsvē- meja kalna, pie Nurnas melnajiem, skumīgajiem ūdeņiem; nedz arī par platajiem ceļiem, kas stiepās uz rītiem un dienvidiem, uz vasaļzemēm, no kurienes Baradūras kareivji dzina šurp garas pajūgu karavānas ar precēm, laupījumu un jauniem vergiem.Te, ziemeļgalā, pa lielākai daļai bija vien smēdes un raktuves un pulcējās spēki sen gatavotajam karam; šeit Tumsas valdnieks, savus karaspēkus bīdīdams kā kauliņus uz šaha dēļa, sablīvēja tos vienkopus. Pašus pirmos gājienus, speķus izmēģinādams, viņš bija raidījis uz rietiem, dienvidiem un ziemeļiem. Šobrīd priekš­pulki bija atvilkti atpakaļ un klāt nāca arvien jauni speķi, cieši pulcēdamies ap Siritgorgoru un gatavodamies pretttriecienam. Un, ja vienlaikus nodoms bija arī aizšķērsot ceļu ikvienam, kas sa­domātu tuvoties Orodruīnam, tas bija īstenots vienkārši lieliski.
   —   Tā! — Sems turpināja. — Lai kas šiem ēdams un dzerams, mēs pie siles netiksim. Kā tikt lejā, man arī nav ne jausmas. Un, ja patiesi izdotos kā nebūt norāpties, kā tiksim tālāk? Viss lielais klajums ar ienaidniekiem pilns.
   —   Tomēr vajag mēģināt, — Frodo atsaucās. - Spriedu, ka labi nebūs, un tieši tā ari ir. Pāri te tikt ij necerēju. Ari tagad nesaprotu, kā tas iespējams. Tomēr man jācenšas, cik spēka. Pa- gaidam galvenais, ka neļaujamies gūstā saņemties, cik ilgi vien var. Tālab, manuprāt, mums atkal jāpaiet uz ziemeļpusi — paska­tīsimies, kas tur, kur klajums nav tik plašs.
   —   Man rādās, es zinu, kas tur būs, — Sems atteica. — Kur vietas mazāk, orki un cilvēki vien būs cits citam uz galvas sakā­puši. Ka es jums saku, Frodo kungs.
   —   Ticēšu, kad redzēšu, ja vien maz tik tālu tiksim, — Frodo sacīja un aizgriezās.
   Drīz noskaidrojās, ka pa kori un ari kur pazemāk pa Morgaju kalniem uz priekšu tikt nav ko domāt — taku uziet nebija iespē­jams, klintis ik soļa bija dziļu plaisu izvagotas. Galu galā vajadzēja atgriezties pie tās pašas aizas, pa kuru viņi bija augšā tikuši, un meklēt ceļu gar grēdas otru pusi. Bija grūti, jo uz takas, kas stiepās gar kalniem rietumpusē, viņi neiedrošinājās kāju spert. Kādu jūdzi tālāk iedobē klints pakājē čurnēja orku cietok­snis, no kura bīdamies hobiti pirmīt bija no ceļa nogriezušies: ar mūri apjoztas, no akmeņiem sakrautas būdas, aiz tām — melna alas mute. Viss likās kluss un tukšs, tomēr viņi lavījās garām piesargādamies un turēdamies pēc iespejas tuvu dzeloņkrūmu biežņai, kas tur blīvi klaja abus izsusējušās gultnes krastus.
   Tā viņi nogāja divas trīs jūdzes, un orku cietoksnis aiz mu­guras pagaisa no skata, taču, tikko no jauna brīvāk uzelpojuši, hobiti sadzirdēja piesmakušas orku klaigas. Abi mudīgi iespruka rūsgana, panīkuša krūma aizsegā. Balsis tuvojās. Parādījās divi orki. Viens bija brūnganās skrandās un bruņojies ar šaujamloku, no ragiem darinātu. Orks bija no sīkaudžiem, melnu ģīmi, pla­tām, ostigām nāsīm, laikam no pedu dzinējiem. Otrs bija lam­zaks — kaujinieks, kā tie, kas Sagratam pulkā, ar Aci rotājies. Arī tam bija loks uz muguras, bet rokā šķēps ar platu uzgali. Abi, kā ierasts, ķīvējās, un, būdami svešu ļaužu, kārkāja kopus mēlē, kā nu mācēdami.
   Tikko soļus divdesmit no vietas, kur hobiti bija nobedzi- nājušies, sīkākais orks apstājās. — Nekā nebija! — šis noskaldīja. — lešu mājā. — Un pavēcināja ķetnu uz orku cietokšņa pusi. — Cik var akmeņus ostīt — jau deguns nolēmējies. Te smakas nav, ka es saku. Tevis dēļ pēdas pazaudēju. Ka es saku — uz augšu veda, kalnā, ne pa leju.
   —   Atradušies palīgi — puņķutapas! — prāvais orks atcirta. — Ko ar tādu šmurguļainu degunu — tad jau uz acīm paļaušanās lielāka.
   —  Ko tad tādu esi saskatījis? — otrs noņurdēja. — Kā tad! Tu ij nejēdz, ko meklē.
   —   Kas ta' tur pie vainas? — lielais atteica. — Es ne. Tur tie, kas augšā. Vispirms saka — elfu lamzaks spožās bruņās, tad — sauja sikaļu rUķu augumā, tātad bus bars urukhaju dumpinieku, bet, kazi, šie visi sametušies uz vienu roku.
   —   Ē, vai zin! — pēddzinis novilka. — Būs nojūgušies, citu neko. Un, man rādās, viens otrs no tiem izrīkotājiem ar' paliks bez ādas, ja tiesa, kas man nācis ausīs: lielais cietoksnis izkauts pa tīro un tā, un simtiem jūsējo pagalam, un vaņģinieks izspru­cis. Ja jūs šitā kau jaties, nav brīnums, ka no karalauka draņķīgas vēstis vien nāk.
   —   Kurš saka — draņķīgas? — kaujinieks iebrēcās.
   —   Ūū! Vai tad ne?
   —   Tā tik gvelž sasodīti dumpinieki! Dabūsi šķēpu ribās, ja neaizvērsies, dzirdēji?
   —   Labi jau, labi! — pēddzinis piekāpās. — Turēšu muti ciet un prātošu tik tālāk pats sava nodabā. Bet kāds tam visam sa­kars ar to mello ložņu? Ar to bulduri, kurš vienā laidā pleznas vicina?
   —   Nezinu. Kazi, nekāds. Tak deru, ka šis ko nelāgu perina — ko te okšķerel? Kauču viņš izputētu! Taisni ka šis pamuka un aiz­joza, tūliņ pavēle klāt, sak, saņemt dzīvu un uz līdzenas vietas.
   —   Nu, es tik ceru, ka gan jau šo nogrābs un izrādīs, kas te un kā, — pēddzinis norūca. — Izpurgājis tur visu smaku, nospēris to pamesto bruņkreklu un nopēdojis no vienas vietas, tā ka neko saprast.
   —   Tomēr tālab vien paglābās, — lielais piebilda. — Padomā, šāvu virsū, iekams vēl zināju, ka šis meklējams, no piecdesmit soļiem tieši starp lāpstiņām — tīri nostrādāts! A šis aizjož.
   —   Kā tad! Nopūdelēji, — sīkaudzis novilka. — Vispirms aiz­šāvi uz dullo, tad paskriet nejaudāji, un pēc tam lai tik nabaga pēddziņi ar visu tiek galā. Man līdz kaklam, vai zin! — Viņš lai­dās mukt.
   —   Nuka nāc atpakaļ, — kaujinieks noķērcās, — citādi ziņošu!
   —   Kam ta'? Šagratam, mīlulītim, vai? Viņš vairs ilgi priekš­niekos nestaigās.
   —   Nazguli dabūs tavu vārdu un numuru zināt, — lielais teica, balsi lidz pusčukstu šņācienam noslapedams. — Cietoksni tagad viens no šiem par priekšnieku.
   Sīkaudzis apstājās. Viņa balsi jaucās nevaldāmas izbailes un dusmas. — Kauču tu sapūtu, draņķa pielldējs tāds, sūdzmanis atradies! — viņš iegaudojās. — Nejēdz izdarīt, kas pašam darāms, un vēl gribi savējos iegāzt? Joz tik pie tiem saviem brēkuļiem, joz, un kauču šie tev nosaldētu miesu no kauliem! Ja ienaidnieks šos jau nebūs piežmiedzis. Redz, runā, ka pirmo numuru jau piežmieguši, un es ceru, ka tā ar' ir!
   Lielais orks, šķēpu ciešāk sagrābis, metās viņam pakaļ. Bet pēddzinis, aiz akmens bluķa pamucis, paķēra loku — milzenim aci ieurbās bulta, un tas nogāzās, pret zemi noblikšķēdams. Sīk­audzis aizjoza pāri ielejai un pazuda kā nebijis.
   Labu bridi hobiti sēdēja klusēdami. Pēdīgi Sems sakustējās. — Nu, es teiktu — tīri nostrādāts, — viņš ierunājās. — Ja Mordorā visi tādā draudzībā iesveltos, mums raižu ar rāvienu būtu uz pusi mazāk.
   —   Klusāk, Sem, — Frodo iečukstējās. — Ja nu te vēl citi kur lodā? Skaidrs, ka paglābāmies vien par mata tiesu, un uz pēdām mums vairāk vajātāju, nekā domājām. Taču tāds no tiesas ir Mordoras gars, Sem, un tas te dzīvs ik kaktiņā. Orki, savā vaļā atstāti, tādi allaž bijuši — vismaz nostāsti tā vēsta. Bet mums tas daudz neko nelīdz. Mus viņi nīst vēl jo karstāk — visus un ne­rimtīgi. Butu šie divi mūs pamanījuši, uzreiz rimtos ķīvēties, kamēr nebutu mūs piebeiguši.
   Atkal iestājās ilgs klusums. Pirmais atkal ierunājās Sems, tikai šoreiz čukstus. — Vai dzirdējāt, Frodo kungs, par to bul­duri? Es taču teicu, ka Gollums vel dzīvajos, atminaties?
   —   Jā, atminos. Vēl nobrīnījos, kā tev tas zināms, — Frodo atsaucās. — Tā, paga! Manuprāt, mums jāpaliek, kur esam, lidz krietnai tumsiņai. Izstāstīsi man, kā tas var būt, ka tu to zini, un visu, kas noticis, labi? Tikai ar vienu noteikumu — klusiņām.
   —  Centīšos, — Sems piekrita, — kauču, kolīdz par to Smerdeli iedomājos, man asinis uzkūsā ta, ka vai jābļauj.
   Tā nu hobiti tupēja zem ērkšķu krūma, kamēr Mordoras vārā dienas gaisma palēnām apdzisa un satumsa dziļa, nomākusies nakts; Sems, ar pūlēm īstos vārdus piemeklēdams, Frodo pie auss izklāstīja visu par Golluma nodevīgo uzbrukumu, baigo Sīlobu un paša dēkām ar orkiem. Kad stāsts bija galā, Frodo, nebildis ne vārda, saņēma un saspieda Sema roku. Pēc laba laiciņa viņš sakustējās.
   —   Tā, laikam atkal jāiet tālāk, — viņš teica. — Diez cik ilgi vēl lidz brīdim, kad mēs no tiesas tiksim pieķerti un beigsies visa tā slapstīšanās un pūles, kas tik un ta veltas? — Viņš piecēlās. — Ir tumšs, un ķēniņienes gaismekliti izmantot nevaram. Pa­glabā to, Sem. Man to tagad nav kur likt, tad jātur rokā, bet tik aklā tumsā man abas rokas vajadzīgas. Taču Dzeloni gan paturi. Man pašam ir orku zobens, taču diez vai man jelkad vēl nāksies to lietā likt.
   Naktī, kad takas nebija zem kājām, iešana bija grūta un bīs­tama, bet palēnam un klupdami, krizdami abi hobiti soli pa solim gar klinšu ieskautās ielejas austrumpusi virzījās uz ziemeļiem. Pasaulē jau sen bija ataususi gaiša diena, kad pāri kalniem vakaros iegaismojās palss svīdums un viņi ielīda slēpnī pa kārtai nosnausties. Sems, nomoda sēdēdams, nokāvās ar domām par ēdmaņu. Beidzot, kad arī Frodo pamodās, apvaicājās pēc "brokastīm" un posās atkal nākamajam gājiena cēlienam, Sems uzdeva jautājumu, kurš viņu grauztin grauza jau labu laiku.
   —  Atvainošanu, Frodo kungs, — viņš ieteicās, — vai jums ir kāda nojēga, cik tālu vēl ejams?
   —   Nē, Sem, īsti nezinu gan, — Frodo atbildēja. — Rivendellā, iekams ceļā devāmies, redzēju Mordoras karti, kas zīmēta, pirms Naidnieks še bija atgriezies, taču atceros to ka pa miglu. Visskaidrāk atminos, ka ziemeļos ir vieta, kur rietumgrēdai un zicmeļgrēdai tadas atradzes, kas teju saskaras. No cietokšņa tilta, kur bijām, līdz turienei bus, mazākais, līgas divdesmit. Tur varē­tu pāri tikt. No otras puses, ja tiktāl maz nonāksim, no turienes līdz Uguns kalnam bus tālāks ceļš mērojams — varētu būt jūdzes sešdesmit. I.ešu, ka tilts tagad palicis līgas divpadsmit uz dien­vidiem. Pat ja viss vedīsies labi, līdz kalnam nevaru cerēt tikt drīzāk ka pec nedēļas. Man bail, Sem, ka neslava paliks arvien smagāka un jo tuvāk tiksim, jo lēnāk ies.
   Sems nopūtās. — Tā jau man likās, — viņš noteica. — Tas nozīmē, ka dzert nedrīkstam teju nemaz, un arī jostas der sajozt ciešāk, Frodo kungs, vai arī pielikt soli - mazākais, kamēr esam šepat, ieleja. Vēl vienreiz iekodīsim, un ēdmaņa būs cauri — atliks elfu ceļamaizīte vien.
   — Es raudzīšu pielikt soli, Sem, — Frodo nosolījās, dziļi ievilk­dams elpu krūtīs. — Nu, tad aiziet! Vēl reiz — soļos marš!
   Bija vēl mijkrēslis. Viņi gaja un gāja, līdz satumsa nakts. Aizritēja stundas — viņi gurdi vilka kājas, tikai pāris reižu uz brīdi apstādamies. Kolīdz vārs dienas gaismas atspīdums tumsas padebeša pamali iekrāsoja pelēku, viņi atkal nobēdzinājās tumšā iedobē zem klints pārkares.
   Gaisma pamazam pieņēmās spēkā, līdz atausa tik spoža kā vēl nekad. Spēcīgs rietenis kliedēja padebešos sastājušos Mordo­ras dūmus. Necik ilgi, apkaime bija pārlūkojama jau vairāku ju- džu attālumā. Augšup celdamās, silei līdzīgā ieleja starp ārējo grēdu un Morgajiem saruka arvien šaurāka, ta ka iekšvaļņa kore iepretim Efelduatu stāvajām klintīm tagad šķita vien lēzens pie- kājes paugurs, tomēr austrumos, pret Gorgorotu, aizvien vēl slē­jās augsts, kails mūris. Strauta gultne pazuda klints atlūzās — no lielās grēdas te atzarojās augsta radze, stiepdamās pret rītiem kā akmens siena. No ziemeļiem, kur'miglā tinās pelēkā Ēredliluju grēda, tai pretim stiepās otra gara, izlocīta klints radze, un starp abām vīdēja šaura aiza: Karakangrēna jeb fzenvere, kam viņpusē pletās dziļā Udunas ieleja. Tur, aiz Morannoniem, zemes dzīlēs ejās un kambaros glabājas ieroču krājumi, ko Mordoras kalpi bija sarūpējuši savas zemes Melno vārtu aizstāvjiem, un tieši tur Tum­sas valdnieks tagad ar skubu pulcēja spēkus, lai godam sagaidītu rietu karakungu uzbrukumu. Uz abām radzēm bija sabūvēti sarg­posteņi un cietokšņi, dega sargugunis, aizai pāri bija uzbērts ze­mes valnis un izrakts dziļš grāvis, kam pāri veda viens vienīgs tilts.
   Pāris jūdžu uz ziemeļiem, ieloka, kur rietumradze atzarojās no lielās grēdas, slējās sena Durtangas pils, kas tagad bija tikai viens no daudzajiem Udunas ielejas orku sargcietokšņiem. Au- sošajā gaismā skatam atklājās pils ceļš — tas līkločiem vijas lejup, lidz jūdzi vai divas no vietas, kur hobiti bija nobēdzinājušies, pacirtās uz rītiem un, pa klints radzes sānos izcirstu terasi nolai­dies lejā, veda tālāk, lidz pašai Izenverci.
   Hobiticm, turp veroties, doma bija tikai viena — ka viss grū­tais ceļš uz ziemeļiem bijis velts. Klajums pa labi tinas miglā un dūmos, nebija ne miņas nedz no nometnēm, nedz karapūļiem, tomēr visu te modri uzmanīja Karkangrēnas sargposteņi.
   —  Esam strupceļā, Sem, — Frodo bilda. — Ja iesim uz priekšu, nenonāksim nekur citur, kā vien tur tajā orku cietoksnī, bet ceļš turp ir tikai viens — tas pats, kurš no turienes ved lejā, ja vien negriežamies atpakaļ. Uz rietumiem — tais kalnos neuzrāpsimies, uz austrumiem — tur tā stāvā siena, lejā netiksim.
   —  Tad atliek iet to ceļu, Frodo kungs, — ko citu? — Sems at­saucās. — Iesim! Kas būs — būs! Kazi, laimēsies, ja Mordorā kas tāds maz notiek. Ko tur vairs klīst vai griezt ilksis uz otru pusi — tad jau tikpat labi varam arī gūsta padoties. Erimaņa tā kā tā drīz būs cauri. Ņemsim kājas pār pleciem un — spudūkš!
   —   Labi, Sem, — Frodo teica. — Šauj pa priekšu. Ja tu vēl uz ko nebūt ceri. Es vairs ne. Tikai kājas pār pleciem es gan nejau­dāšu ņemt. Joz, es vilkšos nopakaļ.
   —   Pirms atkal sāksit vilkties, vajag nosnausties un iestipri­nāties, Frodo kungs. Ņemiet nu, lai iet labumā!
   Iedevis Frodo padzerties, Sems izsniedza viņam papildu ce- ļamaizes sausiņu un, satinis savu apmetni, pabāza to saimnie­kam pagalvī. Frodo bija par daudz saguris, lai strīdētos pretim, un Sems noklusēja, ka saimnieks bija izdzēris pēdējo ūdens mal­ciņu un noēdis ne vien savējo, bet arī Sema maizes devu. Kolīdz Frodo bija iemidzis, Sems, klāt pieliecies, ieklausījās saimnieka elpā un nopētīja viņa vaibstus. Frodo seja bija rievu izvagota un izkritusics, tomēr miegā viņš likās apmierināts un bez baiļu. — Eku še, saimniek, — Sems klusītēm nomurmināja. — Nu es jūs uz brītiņu atstāšu — kazi, laimēsies. Jādabū ūdens, citādi tālāk vairs netiksim.
   Izlavījies no paslēptuvēs, Sems, akmeņu aizsegā zagdamies un likdams lietā vel vairak nekā hobita izmaņu, tika lidz izkal­tušajai gultnei un pagājās pa to uz augšu, kalnup uz ziemeļiem, līdz nonāca pie kraujas, kur reiz nepārprotami bija meklējama strauta izteka — avotiņš, struklojis no klints. Tagad avots šķita izsusējis un mēms, tomēr, Sems, nezaudējis cerību, pieliecās au- sīdamies un ar prieku saklausīja ūdeni urdzam. Pakāpies pāris soļu augstāk, viņš uzgāja tumšu tērcīti, kas tecēja no kalna un, piepildījusi mazu klints iedoblti, aizlocījās tālāk, pagaisdama starp klintsbluķiem.
   Ūdeni nogaršojis, Sems atzina to par tīri labu esam. Pats kārtīgi padzeries, viņš piepildīja blašķi un jau grasījās doties atpakaļ. Tobrīd starp akmens bluķiem netālu no Frodo slēptu­ves pazibēja melns stāvs vai ēna. Apvaldījis kliedzienu, Sems nolēca no klints un metās skriešus, pa akmeņiem lēkādams. Ma­nītais veikli nozuda no skata, skaidri saskatīt neizdevās, taču Sems pat nedomāja šaubīties — tā vien kārojās aizžņaugt viņam rīkli. Bet, padzirdējis hobitu tuvojamies, tas žigli pamuka. Sems vēl manīja bēgli zibenīgi palūram pār austrumkores malu, tad tas ienira aizsegā un izčibēja kā nebijis.
   —   Ta, veiksme mani nepievīla, — Sems nomurmināja, — tak cik tur trūka, ko? Vai tad ar orku tūkstošiem nav gana — vel tas neģēlīgais smerdelis visriņķī slapstās! Kauču ta bulta viņam butu cauri izskrējusi! — Viņš apsēdās Frodo līdzās un viņu nemodi­nāja, tomēr arī pats neiedrošinājās ne acu aizvērt. Pēdīgi manī­dams, ka plaksti par varītēm līp ciet un miegs tik un tā drīz ņems virsroku, viņš saudzīgi piebikstīja saimniekam.
   —    Frodo kungs, lai cik tas nelāgi, bet man rādās, ka tas Gollums atkaliņ uzkūlies, — viņš teica. — Ja tas nebija viņš, tādu būs jau divi gabali saradušies. Aizgāju ūdeni pameklet, nāku atpakaļ — šis tepat apkārt okšķerē. Spriežu, ka abi reizē vairs migt ciet nedrīkstam, un es, atvainošanu, acis vairs necik ilgi nejau­dāšu vaļā noturēt.
   —   Dieniņ manu, Sem! — Frodo atsaucās. — Liecies garšļau­kus un guli nost — esi pelnījis. Bet es teikšu, labāk Gollums, nekā orki. Labums viens — viņš mūs orkiem nenodos, ja vien pats ne­tiks viņiem nagos.
   —   Toties pats, tā vien skaties, ij par burlaku uzmetīsies, ij nomaitās, — Sems noņurdēja. — Turiet acis vaļā, Frodo kungs! Eku še, blašķe, ar ūdeni pilna. Padzerieties, cik kārojas. Kad cel­simies tālāk kātot, pieliesim vēlreiz pilnu. — To teicis, Sems aiz­miga uz līdzenas vietas.
   Kad viņš pamodās, dienas gaisma atkal jau dzisa. Frodo sē­dēja, ar muguru atspiedies pret klintsbluķi un saldi šņākdams. Ūdens blašķe bija tukša. No Golluma nebija ne miņas.
   Visapkārt atkal biezēja Mordoras tumsība un sargugunis klintīs gailēja neganti košas un sarkanas, kad hobiti devās tālāk, pašā bīstamākajā ceļā. Vispirms viņi aizlavījās līdz avotiņam un tad, piesardzīgi uzrāpušies augstāk, izgāja uz ceļa vietā, kur tas aizlocījās uz rītiem, uz Izenveri, līdz kurai bija mērojamas vēl divdesmit jūdzes. Ceļš nebija nekāds platais, te nebija nedz vaļņu, nedz apmaļu, tikai stāvā krauja, gar kuras malu tas stiepās, pa­mazām slējās arvien augstāka un augstāka. Labu brīdi ausījušies, hobiti neko aizdomīgu nesaklausīja un raitā solī devās uz aus­trumiem.
   Nogājuši jūdzes divpadsmit, viņi apstājās. Turpat netālu aiz muguras bija palicis līkums, ko ceļš meta uz ziemeļpusi, tā ka krietns posms, nupat nomērots, nu bija pagaisis no skata. Tas iz­rādījās liktenīgi. Dažas minūtes atvilkuši elpu, hobiti devās tā­lāk, bet, necik ilgi, mēmajā naktī piepeši atskanēja troksnis, no kura viņi jau sen klusībā bija baidījušies: iedipejās soļi — it kā labu gabalu aiz muguras, bet atskatījušies viņi ieraudzīja no likuma iznirstam lāpu uguntiņas, un līdz tam bija vien nepilna jūdze, un nācēji tuvojās ātri — Frodo nejaudātu aizbēgt, pat pa ceļu skriedams.
   —   Tā jau es domāju, Sem, — Frodo teica. — Paļāvāmies uz veiksmi, un tā mūs pievīlusi. Esam slazdā. — Viņš drudžaini no­skatīja stāvo klints sienu, ko senlaiku celtnieki bija izcirtuši kailā akmenī daudzu asu augstumā, tad skriešus pārmetās ceļam pāri un pavērās tumsas pilnajā bezdibenī. — Nu reiz esam slazdā! — viņš atkartoja, tad noslīga zemē pie klints sienas un nokāra galvu.
   —   Tā rādās gan, — Sems sacīja. — Neko darīt, atliek gaidīt, tad jau redzēsim. — Un, to teicis, viņš nosēdās līdzās Frodo klints paēnā.
   Ilgi gaidīt nenācās. Orki tuvojās gandrīz skriešus. Tie, kas pirmajās rindās, nesa lapas. Uguntiņas, tumsa sarkanas gailēda­mas, acu priekšā auga arvien lielākas. Orki bija no pasīkajiem, no tiem, ko Tumsas paVelniekš ar varu karā trieca un kam prātā bija tikai viens — aiziet, kur jāiet, un izvairīties no pletnes cir­tieniem. Līdzās, gar ierindu šurpu turpu skraidīdami, joņoja divi lieli, neganti uruki, pletnes vicinādami un bļaudami. Garām aiz- dimdināja ierinda pēc ierindas, un nodevīgās lāpas jau bija labu gabalu priekšā. Sems aizturēja elpu. Pulks vēl bija labi ja pusē. Tad piepeši viens no vergu dzinējiem pamanīja abus ceļmalā čurnošos stāvus. Noplīkšķinājis pletni, viņš iebaurojās: — Eu, jūs tur! Nuka, augšā! — Atbildi nesagaidījis, viņš nokliedzās, un viss pulks apstājās.
   —   Eu, jūs, slnnesti! — orks iebrēcās. — Ko muļķi dzenājat? — Paspēris soli tuvāk, viņš caur visu tumsu samanīja, kas hobitiem uz vairogiem. — Aha, dezertieri? — viņš norēja. — Kas jums padomā, ko? Visiem jūsējiem bija Udunā jābūt jau līdz vakar- ritam. Zināt tak. Nuka — augšā un ierindā, citādi dabūs zināt jūsu numurus, kur vajag.
   Hobiti ar pūlēm pietrausās kājās un, kumpi uzmetuši un kli­bodami, kā jau allaž nodzīti kājnieki, šļūca uz gājiena pakaļgalu.
   —  Nekā nebija, uz pakaļgalu ne! — vergu dzinējs iebaurojās. — Trīs rindas uz priekšu. Un tā ka tur arī paliktu, citādi dabūsiet man, kad atnākšu pārbaudīt! — Orks noplīkšķināja garo pletni viņiem par galvu, tad velreiz, tad nobļāvās, un pulks metās uz priekšu naska riksī.
   Jau nabaga Semam ar visu to pārgurumu nenācās viegli, bet Frodo cieta īstas mocības, kas drīz pārvērtās ļaunā murgā. Zobus sakodis, viņš centās ne par ko nedomāt, tikai kustināt kājas. Sasvīdušie orki visriņķī smirdēja tā, ka smaka sita ciet elpu, un krūtis dedzināja slāpes. Viņi skrēja un skrēja, un Frodo ar varu piespieda sevi dvašu vilkt un kājas locīt, tomēr, kamdēļ tādas mokas un kas gaida priekšā, viņš neiedrošinājās ne domāt. Ne­manītam pamukt nebija ne mazako cerību. Ik pa brīdim dzinējs atkal bija klāt un irgajās.
   — Nu, re! — viņš smējās, plīkšķinādams viņiem pa kājām.
   —   Jūs, shmesti tādi, kur pletne, tur ari gribēšana uzrodas, ko? Turas, turas līdzi! Es jums gan to gribēšanu smuki uzpurinātu, tikai jums ādu tik vai tā nosloksnēs, kad nometnē aizkulsities. Noderēs. Vai ta' nezināt, ka laukā karš?
   Pēc vairākām jūdzēm ceļš pēdīgi pa lēzenu nogāzi laidās lejup līdzenumā, bet Frodo vairs nejaudāja kājas pavilkt, un arī gribasspēks draudēja izsīkt. Sagrīļojies viņš paklupa. Sems izmi­sis raudzīja saimniekam līdzēt un viņu atbalstīt, kaut ari pats manīja, ka ilgi vairs orkiem līdzi turēt nespēs. Nu bija skaidrs, ka kuru katru brīdi gals bus klāt: saimnieks zaudēs samaņu vai pakritis, tad viss atklāsies, un visas sūrās pulēs izrādīsies veltas. — Tas lielais vergu dzinējs, tas pagāns, tas gan man tik vai tā redzēs, — viņš klusībā nosolījās.
   Kolīdz viņš jau ķēra pie zobena spala, negaidīti atgadījās kas palīdzīgs. Tagad pulks bija jau klajumā un tuvojās Udunas vār­tiem. Kādu gabalu priekšā, pie vārtiem tilta galā, vienkopus sa­tecēja gan ceļš no rietumiem, gan citi — no dienvidiem un Baradūras. Visi ceļi bija karapūļu pilni, jo rietu karakungi nāca uzbrukumā un Tumsas pavēlnieks trieca savus spēkus uz zieme­ļiem. Tā nu gadījās, ka ceļu satekā, tumsā pie sargugunlm, kas dega uz mūra, vienlaikus nonāca vairāki pulki. Tūliņ sākās varena grūstīšanās un lamāšanās, jo ikkatrs pulks pie vārtiem gribēja tikt pirmais, lai ceļš reiz ir galā. Dzinēji gan auroja un plīkšķi­nāja pletnes, cik spēka, tomēr izcēlās plūkšanās, pazibēja zobeni. Smagi bruņoti Baradūras uruki ielauzās Durtangas orku rindās, viesdami sajukumu.
   Kaut ari no sāpēm un pārguruma apstulbis, Sems acumirklī atžilba un, izmantodams izdevibu, nogāzās uz mutes zemē, saim­nieku noraudams līdzi. Orki, pāri klupdami, gāzās kārkādami un šķendēdamies. Palēnām, uz vēdera stumdamies, hobiti palīda nostāk no burzmas, lidz nemanīti pārmetās pāri ceļa viņai malai. Tur bija augsta apmale, kas karapuļu vadoņiem palīdzēja nepa­zaudēt ceļu tumsā vai miglas laikā, vairākas pēdas augsta.
   Brītiņu viņi gulēja nekustēdamies. Lai uzmeklētu kādu aiz­segu, bija par daudz dziļa tumsa, un ej nu sazini, vai te maz tāds bija atrodams, tomēr Semam likās, ka visādā ziņā jātiek kur pro­jām, patālāk no lielceļa un lāpu gaismām.
   — Iesim nu, Frodo kungs! — viņš iečukstējās. — Vēl drusku parāpsimies, tad varēsit pagulēt.
   Saņēmis pēdējos speķus, Frodo ar izmisīgu piepūli aizrāpās vēl soļus divdesmit tālāk, ievēlās paseklā iedobē, kas piepeši gadījās ceļa, un palika tur guļam kā bez dzīvības.

   Sems pārsvieda saimniekam pāri savu nodriskāto orku ap­metni, virsū vēl to pelēko, kas no Loriēnas, ari pats palīda apakšā, un tūliņ prātā atausa skaistā zeme un elfi, un cerība, ka elfu rokām austajai drānai varbūt ir kāds spēks, kurš par spīti visam palīdzēs noslēpties no acīm šai mežonīgajā izbaiļu val­stībā. Šļūcošie soļi un klaigas pamazām attālinājās — karapuļi iegāja Izenverē. Likās, ka ar visu to jandāliņu, kur visādi pulki jaucās juku jukām, viņus pazūdam neviens nebija manījis — mazākais, pagaidām ne.
   Pats iestrēbis malciņu ūdens/ Sems piespieda Frodo padzer­ties un, kad saimnieks tā kā atgidās, lika viņam noēst veselu dārgas ceļamaizes gabaliņu. Tad, par daudz novārguši, lai vēl sazin kā baiļotos, abi izstiepās garšļaukus. Gulēja viņi nemierīgi, ik pa brīdim mozdamies, jo piesvīdušās drānas saldēja, mugurā grauzās asie akmeņi, un abus kratīja drebuļi. No Melnajiem vār­tiem pāri Siritgorgorai gar zemi šalkdams vilka salts ziemelis.
   No rīta atkal atausa pelēcīga gaisma, jo augstu padebešos joprojām pūta rietenis, taču lejā, Tumsas zemes vaļņu aizsegā, valdīja gandrīz pilnīgs bezvējš, gaiss bija dzeldigi salts, tomēr smacīgs. Sems pabāza degunu pāri iedobes malai. Zeme vispkārt pletās drūma, līdzena kā galds un vienlaidus pelēka. Ceļi turpat līdzas patlaban bija klusi un tukši, bet Sems baidījās trāpīties acīs sargiem uz Izenveres mūriem, kas slējās nieka astotdaļjudzi tālāk. Tālu dienvidaustrumos kā melns milzu stāvs čurnēja Orodruīns. Tas izvirda dūmus — viena daļa, augstāk pacēlušies, aizmutuļoja uz rītiem, taču liela tiesa, sagrūdušies virmojošos vaļos, gar kalna sāniem vēlas lejup, saguldami gar zemi. Pāris jūdžu uz ziemeļaustrumiem kā nīgri, peleki rēgi vidēja Pelnu grēdas piekājes klintis, aiz kurām kā tālini mākoņkalni slējās augstās, migla tītās ziemeļu smailes, teju saplūzdamas ar tumša­jām, smagajām debesim.
   Sems, likdams lietā acumēru, raudzīja noteikt, cik te kas tālu, un izlemt, kurp labāk doties. — Lēs kā gribi, mazāk par piecdesmit jūdzēm nekādi neiznāks, — viņš grūtsirdīgi nomur­mināja, vērdamies uz draudīgo kalnu, — un Frodo kungs tagadiņ tāds, ka dienas gājumam vai nedēļu vajadzēs. — Viņš nogrozīja galvu, visu prātā pārcilādams, un palēnām uzmācās atkal jaunas drūmas aizdomas. Brašais hobits izmisumam nemūžam nebija ilgi ļāvies, un lidz pat šim brīdim viņš reižu reizumis tika ieprā- tojies par mājupceļu. Taču nu pēdīgi nāca sāpīga atskārta: ēdmaņas pietiks labi ja turpceļam, un, kad darbs būs padarīts, viņiem būs gals klāt — vieniem pašiem, bez pajumtes, bez neka, ko vēderā bāzt, baiga tuksneša vidū. Nekāda mājupceļa nebūs.
   "Vai tas būtu tas darbs, kurš man padarāms? Vai to es no­jautu, kad ceļā posos?" Sems prātoja. "Frodo kungam līdzēt līdz pēdējam un tad kopā ar viņu nolikt karoti? Ja jau reiz tā, nekur dēties. Tak man tik karsti gribas atkal reiz redzēt Upmalu, un Rozīti Malli ar brāļiem, tāpat Tētiņu, Marigoldu un tos visus citus ar'! Un man nez kapec radās, ka Gendalfs nemūžam nebūtu sūtījis Frodo kungu tādā ceļā, it nemaz necerēdams, ka viņš jelkā tiks atpakaļ. Kā viņš aizgāja zudībā tai Morijā, viss nogriezās greizi. Kauču viņš nebūtu tur ne kāju spēris! Gendalfs, tā vien skaties, ko nebūt izgudrotu."
   Bet, kolīdz cerība krūtis izdzisa — ej nu sazini, no tiesas vai ne, — dzīslās ieplūda jauni spēki. Griba, tapdama dzelžaina, lika hobita necilajam vaigam n'ocietinaties un versties teju bargam, miesu caurskrēja satraukuma trīsas, it kā viņš pārtaptu akmenī un dzelzī kalts — tāds, pār ko varas nav nedz izmisumam, nedz nogurumam un kurš gatavs mērot neskaitāmas jūdzes pāri kal­niem un lejām.
   Iesvēlies jaunā apņēmībā, Sems vēlreiz nopētīja apkaimi, apdomādams, ko tagad iesākt. Kolīdz kļuva maķenīt gaišāks, viņš pārsteigts atklāja, ka tur, kur pirmīt pa gabalu šķita ple­šamies vienlaidus līdzenums, zeme īstenībā sagrūstīta klumpuču klumpučicm. No tiesas — viss Gorgorotas klajums bija izdangāts no vienas vietas, tur melnēja lielas bedres, it kā staignos dubļos izsistas ar dzelzs radžu krusu vai milzīgiem lingas raidītiem akmeņiem. No lielakajam bedrēm, ko apjoza pusgruvušu klintsbluķu loks, uz visām pusēm stiepās platas plaisas. Tādā apvidu it labi varēja zagties no viena aizsega līdz atkal nākamajam, ne tik modram vērotājam acis netrāpoties, sevišķi ja lavīties pietika spēka un nebija kur steigties. Tādiem, kas izsalkuši un novār­guši, kam vel tāls ceļš mērojams un nāve zobu galā, aina tomēr rādījās visai nelaga.
   Visu apdomājis, Sems norāpās atpakaļ pie saimnieka. Modi­nāt viņu bija lieki. Frodo gulēja uz muguras ar acīm vaļā, vēr­damies nomākušajās debesīs. — Tā, Frodo kungs, — Sems bilda, — es te aplaidu skatu visriņķī un drusku pagudroju. Ceļi tukši, tā ka labāk der taisīties, ka tiekam, kamēr var. Spēka pietiks?
   —   Pietiks, — Frodo atteica. — Jāpietiek.
   Viņi atkal devas tālāk, rāpdamies no vienas iedobes līdz nā­kamajai, ar skubu sprukdami ik aizsegā, kāds nu gadījās ceļā, tomēr visu laiku pa vējam, uz ziemeļgrēdas piekājes klintīm. Labu laiku turpat netālu stiepās arī ceļš — tas, kurš visvairāk uz rītiem, — līdz gar klinšu pakāji aizmetās sāņus, uz melno kalnu muri, kas melnēja tālu priekša. Līdzenā, putekļainā josla bija tukša un klusa, tur nekustēja neviens orks, nedz cilvēks, jo Tum­sas pavēlnieks savus karapuļus bija gandrīz sapulcējis un pat savā nocietinātajā valstībā labprātāk rīkojas nakts aizsegā, bīda­mies no pasaules vējiem, kas bija pret viņu'vērsušies, tumsības priekškaru saārdīdami, un errodamies par vēstīm, ka nekaunīgi spiegi cauri aizsargmūriem ielauzušies.
   Ar mokām nomērojuši pāris jūdžu, hobiti apstajās. Frodo vai ļima. Sems noprata, ka šadi — te rāpus, te līkumā sameties, te šaubīgākās vietās ik soli iztaustot, te klunkurējot pa kaklu, pa galvu — saimnieks necik tālu tikt nejaudās.
   —   Frodo kungs, kamēr gaismiņa, kātošu atkal uz ceļu, — viņš ieteicās. — Paraudzīsim atkal — kazi, veiksies! Pēdīgajā reizē veiksme gan mus teju pievīla, tomēr pavisam jau ne. Mierīgā garā pieveiksim vēl paris jūdžu un tad atvilksim elpu.
   Tāds lēmums bija daudz bīstamāks, nekā Sems varēja iedo­māties, taču Frodo bija pārlieku nostiepies un nomocījies ar smagām domām, lai strīdētos pretim, un pārlieku izsamisis, lai par ko tādu raizētos. Uzrāpušies uz uzbēruma, viņi steberēja uz priekšu pa garo, baigo ceļu, kurš veda uz pašu Tumsas torni. Tomēr veiksme nepievīla — līdz tās dienas vakaram ceļa negadījas nekas, kas elpo vai kust; un, kad uzkrita nakts, viņus ap­slēpa Mordoras tumsība. Visa zeme tagad bija sastingusi itin kā vētras gaidās, jo rietu karakungi bija šķērsojuši Krustceles un pielaiduši uguni Imladmorgulas šķeblgajām pļavām.
   Tā bezcerīgais ceļš turpinājās: Gredzens virzījās uz dienvi­diem, ķēniņu karogi — uz ziemeļiem. Hobitiem ik nākamā diena, ik nākamā jūdze bija par iepriekšējo sūrāka, jo spēki gāja ma­zumā un apvidus vērtās arvien nelāgāks. Dienā ienaidnieks ceļā negadījās ne reizi. Reizumis naktī, iesprukuši kur aizsegā vai ieslīguši trauslā miegā, netālu no ceļa slēpnī ielīduši, viņi dzir­dēja klaigas, neskaitāmu soļu dipoņu vai putās nodzīta zirga pa­kavu klaboņu. Tomēr tas bija nieks — daudz bīstamāks bija spēks, kas arvien nevaldāmāks triecās pretim ar katru nākamo soli: biedējošā un baigā ļaunā vara, kuras pavēlnieks tumsības aizsegā nogaidīdams sēdēja tronī, dziļās domās gremdēdamies un miegu nepazīdams. Tā tuvojās un tuvojās, un tumsība sabie- zeja arvien melnāka kā uzbrūkošas nakts mūris, viņpus kuram pasaulei gals.
   Pēdīgi bija klāt kāda baiga nakts, rietu karakungi tuvojās nāves zemes robežām, bet abi hobiti — melnam izmisumam. Četras dienas bija aizritējušas, kopš viņi bija izsprukuši no orku nagiem, bet tās visas prāta bija saplūdušas nebeidzamā murgā. Visu pēdējo dienu Frodo netika bildis ne vārda, tikai klunkurējis, ragā saliecies, klupdams, krizdams, it kā ceļu zem kājām vairs nejaudātu saskatīt. Sems nojauta, ka no visiem grūtumiem, kas viņiem pārciešami, saimnieks uzņemies to smagāko — arvien nepanesamāko Gredzena slogu, kas ne vien prasīja visus miesas spēkus, bet arī plosīja prātu. "Sems ar bažām manīja, ka Frodo ik pa laikam parauj uz augšu kreiso roku, kā sitienu atvairīdams, un aizklāj pusaklās acis, sargādamies no baigās Acs, kas kāroja tajas ieskatīties. Un reizumis labā roka paslepšus aiztaustījās lidz krūtīm, pirksti sažņaudzās, tad palēnām, gribai pār pesteļiem ņemot virsroku, roka atrāvās un nolaidās gar sāniem.
   Tagad, kad atkal savilkās vakars, Frodo sakņupis sēdēja, galvu noguldījis klēpi, rokas bez spēka nolaidis — pirksti zemes putekļos vāri raustījās. Sems viņu neizlaida no acīm, kamēr vis­apkārt sabiezēja nakts, abus vienu no otra noslēpdama. Ko sacīt, viņš vairs nezināja un iegrima pats savās drūmajās domās. Pats, lai cik pārguris un lai kādu baiļu mākts, viņš vēl manīja dzīslās drusciņu spara. Lembām bija spēks, bez kura viņi jau sen būtu atstiepuši kajas. Sātu tās nedeva, un Semam prātā reižu reizēm uzburās atmiņas par visvisādiem paēdieniem un ilgas pēc pavi­sam parastas maizītes un gaļas. Tomēr elfu ceļamaizes spēks vai­rojās, ja ceļinieks ēda to vien, neatšķaidīdams ar citādu ēdmaņu. Tā stiprināja gribu un vairoja izturību, un gan dzīslas, gan lo­cekļus darīja daudz paklausīgākus nekā jelkuram mirstīgajam. Taču nule alkal priekšā bija izšķiršanās. Tālāk pa ceļu kātot vairs nevarēja, jo tas griezās uz rītiem, kur lielā tumsība, bet Uguns kalns tagad slējās pa labi, teju tieši uz dienvidiem, un viņiem vajadzēja doties turp. Tomēr vispirms tik un tā bija jātiek pāri lielam, kūpošam, nelīdzenam, pelnu klātam laukam.
   — Ūdens, ūdens! - Sems nomurmināja. Viņš bija taupīdams cieties, mēle izkaltušajā mutē cilājās smaga un pietūkuši, bet ar visu to krājumā bija allicis tikai tāds mazumiņš, labi ja pusīte blašķes, un priekšā vēl bija garš ceļš, kazi, dienām mērojams. Viss jau būtu notērēts kur tas laiks, nebūtu viņi sadūšojušies iet pa to orku ceļu. Jo ik pēc krietna gabala lielceļa malā slējās liela tver­tne — kareivjiem, kad tie lielā steigā tika triekti pāri apvidiem, kur ūdens nav atrodams. Vienā tādā Sems bija uzgājis niecīgas pārpa- likas — ūdens gan bija sasmacis un orku piedraņķēts, tomēr diviem tik izslāpušiem ceļiniekiem noderēja it labi. Taču nu jau atkal bija pagājusi vesela diena. Ne uz ko tādu vairs nebija ko ceret.
   Nokāvies ar raizēm, Sems ļāvās gurdumam un iesnaudās, nospriezdams, ka rīts gudrāks par vakaru. Tik un tā šobrīd nekas nebija līdzams. Murgi juku jukām jaucās ar nomodu. Viņš re­dzēja gaismojamies itin kā ņirdzīgus redzokļus un ložņājam melnus stāvus, viņš dzirdēja itin kā meža zvērus brēcam vai kadu mokās baigi kliedzam, bet, kad uztrūkās, apkārt bija tikai tumsa un melns tukšums. Tikai reizi, pielēcis stāvus, drudžaini vērdamies visapkārt un no tiesas, nevis pa sapņiem, viņš tumsā itin kā patiešām manīja paspīdam tādus kā blāvus redzokļus, taču gaismiņas tūliņ nomirkšķinājušās pazuda.
   Neciešamā nakts aizvilkās lēni un negribīgi. Diena, kāda nu atausa, nebija nekāda gaišā, jo te, tuvāk kalniem, allaž bija pus­krēsla, turklāt no Tumsas torņa šurp vilkās paša Saurona austās tumsības šķieznas. Frodo gulēja uz muguras un nekustējās. Sems stāvēja līdzas, vārdi negribēja nākt pār lūpām, bet viņš zināja, ka tagad jāuzmetas par noteicēju — jāpanāk, lai saimnieks saņe- rnas uz iešanu. Pec krietna laika, pieliecies un noglāstījis Frodo pieri, viņš ierunājās saimniekam pie auss.
   —  Saimniek, mostieties! — viņš sacīja. — Laiks atkal kātot uz priekšu.
   It kā padzirdējis zvanu nošķindam, Frodo vienā rāvienā atmodās, pieslējās kājās, palūkojās uz dienvidu pusi, bet, ierau­dzījis Uguns kalnu un tuksnesi, atkal sanika.
   —  Es nejaudāšu, Sem, — viņš teica. — Tik smagi… Tik smagi.
   Vēl muti nepavēris, Sems zināja, ka runāšana būs veltīga un
   tādi vārdi drīzāk nāks par ļaunu, nevis par labu, tomēr, saim­nieku žēlodams, nespēja novaldīties. — Tad ļaujiet, saimniek, es drusku pastiepšu jūsu vietā, — viņš lūdza. — Zināt tak, ka es lab­prāt, ar prieku, kamēr man spēka pietiks.
   Frodo acis neganti iegailējās. — Nost! Neskaries klāt! — viņš iekliedzās. — Tas ir manējais, es saku. Prom! — Roka viņam pašāvās pēc zobena. Bet tūliņ balss pārvērtās. — Nē, nē, Sem, — viņš sērīgi novilka. — Taču saproti mani. Ta ir mana nasta, un neviens cits to nest nevar. Tagad jau ir par vēlu, mīļais Sem. Šajā ceļā tu man vairs nevari līdzēt. Esmu jau teju pilnīgi svešā varā. Atdot es to nekādi nespētu, un, raudzītu tu kā nebūt to paņemt, es paliktu traks.
   Sems pamāja. — Es saprotu, — viņš teica. — Tak es te tā prā­toju, Frodo kungs, kazi, varam iztikt bez šā tā cita? Kālab ne­samo nepadarīt maķenīt vieglāku? Tagadiņ iesim, rau, turp, cik nu taisni jaudāsim. — Viņš norādīja uz Uguns kalnu. — Kālab vazāt līdzi to, kas mums visādā ziņā būs par lieku?
   Frodo atkal pavērās uz kalna pusi. — Jā, — viņš sacīja, — tajā ceļā mums neko daudz vis nevajadzēs. Un tur, kur tam gals, itin neko. — Pacēlis savu orku vairogu, viņš aizsvieda to pa roku galam un Ildzi aizlidināja ari bruņcepuri. Tad, novilcis pelēko apmetni, viņš nojoza smago jostu un ļāva tai nokrist zemē līdz ar maksti iebāzto zobenu. Noskrandušo melno apmetni viņš norava ar raušanu un driskas izmētāja, kur pagadās.
   —  Ta, re, orks es vairs nebūšu, - viņš iesaucās, — un nebūs man vairs ieroča — lai krietna vai nekrietna. Ja kritīšu — kritīšu.
   Sems darīja tāpat — nolika pie malas savu orku mantību, tad izkravāja maišeli. Viss, kas tur salikts, bija pieaudzis pie sirds kaut vai tālab, ka tik ilgi un grūti līdzi stiepts. Vissmagākā bija šķiršanās no kastrolīšiem. Kolīdz Sems iedomājās, ka tie jāsviež projām, viņam acis pieskreja asaru pilnas.
   —   Vai atminaties to trušgaliņu, Frodo kungs? — viņš iepra­sījās. — Un to silto piesauliti, kur sēdējām Faramira zemē tai dienā, kad dabūju redzēt olilauntu?
   —   Nē, diemžēl ne, Sem, — Frodo atteica. — Nē, zinu, ka tā bija, taču prātā atsaukt nespēju. Pagaisusi gan ēdiena garša, gan ūdens pieskāriens, gan vēja balss, neatminos ne kokus, ne zāli, ne ziedus, ne mēnesi, ne zvaigznes. Esmu kails tumsā, Sem, un starp mani un to uguns ratu vairs nav itin nekā. Nu jau pat nomodā man tas acu priekšā un viss cits kā miglā.
   Sems, saimniekam klat piegājis, noskūpstīja viņam roku. — Tad dnzak der tikt no ta vaļa, lai miers, — viņš saraustīti no­teica, labakus vārdus neatrazdams. — Ar runāšanu te nekas ne­būs līdzēts, — viņš nomurmināja zem deguna, vākdams kopa visas mantas, ko bija izlēmis mest projām. Negribējās tas atstat guļam klajā laukā, lai skalās, kam nav slinkums. — Rādās, to orku bruņkreklu Smerdelis pievācis — nu, tad zobenu viņam neredzēt! Jau ar plikām rokātn gatavais slepkavnieks. Un gar maniem kastrolīšiem šis vis negrābstīsies! — To teicis, viņš visu nešļavu aizstiepa lidz vienai no dziļajam plaisām, kas izvagoja zemi ik uz soļa, un iesvieda tur iekšā. Sirdsmīļie kastrolīši iekri­ta melnajā tumsā grabēdami, un Semam ausīs nozvanīja itin kā kapu zvani.
   Atgriezies pie Frodo, viņš no savas elfu auklas nogrieza pa­isu gabalu, lai sainiekam iznāk, ko apjozties, bet pārējo rūpīgi satina un ielika atpakaļ maisa. Līdzi viņš ņēma vel tikai ceļa- maizes paliekas, ūdens blašķi, arī Dzeloni, kas joprojām karājās pie jostas, bet krekla kabatā, pie sirds, Sems bija nobēdzinājis Galadriēlas trauciņu un mazo kastīti, ko ķēniņiene viņam bija devusi.
   Nu viņi pēdīgi pagriezās ar seju pret Uguns kalnu un devās ceļā, slēpšanos metuši pie malas, ar visu bezspēku un gurstošo gribu domādami tikai to vienu — jātiek uz priekšu. Tik drūmajā un krēslainajā dienā pat šaja modrības parpilnajā zeme viņus reti kurš jaudātu pamanīt, ja nu akurāt neuzskrietu virsu. No visiem Tumsas pavelnieka vergiem vienīgi nazguli būtu varējuši kungu brīdināt par bīstamajiem ceļiniekiem, kas, kaut arī bū­dami augumā sīki, apņēmīgi lauzās arvien tuvāk viņa nocieti­nātās valstības sirdij. Bet nazguli ar saviem melnajiem spārniem bija aizsūtīti tālu projām, lai veiktu citu uzdevumu, — tie bija uzrīdīti rietu karakungu spēkiem, un Tumsas pavēlnieks domās turpu raudzījās.
   Todien Semam likās, ka saimnieks radis jaunus spēkus, kas ar niecīgo sloga atvieglošanu vien nebija izskaidrojams. Sākuši iet, viņi nomēroja garākus gabalus, turklāt ātrāk, nekā varēja cerēt. Apvidus bija grūti pārejams un bīstams, tomēr viņi kriet­ni pavirzījās uz priekšu un Uguns kalns acu priekšā auga arvien lielāks. Bet, dienai sliecoties pret vakaru un vārajai gaismai dziestot, Frodo atkal sašļuka un tik tikko kājas vilka, it kā spējās piepūles dēļ būtu izšķiedis pēdējos speķus.
   Kad viņi tovakar iešanai meta mieru, Frodo saļimis noteica:
   —   Man slāpst, Sem, — un vairs nebilda ne vārda. Sems viņam iedeva ūdens malciņu, blašķē atlika vēl pats pēdējais. Pats viņš palika nedzēris, un, kad atkal satumsa Mordoras nakts, domās tā vien ņirbēja ūdens, un ik tērce, ik strauts un strūklaka, ko viņam mūžā bija nācies redzēt plūstam gar zaļiem vītoliem apaugušiem krastiem vai saulē rotājāmies, čalodami un urdzēdami griezās gar viņa neredzīgajām acīm, sagādādami neciešamas mokas. Kāju pirksti itin kā atkal šļurkstedami grima vēsās dūņas — viņš bradāja pa Upmalas dīķi kopā ar Maļļu Žoli, Tomu un Nibu un viņu māšeli Rozīti. — Bet tas tak kur tie gadi, — viņš nopūtās, — un tālu prom. Ja turp maz ir kāds ceļš, tas iet gar to Uguns kalnu.
   Miegs bēgtin bega, un Sems uzsāka strīdiņu pats ar sevi.
   —    Paliec mierā, mums tak gāja labāk nekā cerēts, — viņš braši aizradija. — Mazākais, sākums labs. Lešu, ka pa šodienu būsim jau pusi pieveikuši. Vēl tik viena diena, un cauri būs. — Viņš a prāvās.
   —   Ko nu iztaisies par muļķi, Sem Ekušek? — kāds atbildēja viņa paša balsī. — Vēl vienu dienu viņš šitā nenokātos, ja vispār maz jaudās pakustēt. Un cik ilgi tu pats izķeipsi, visu ūdeni un krietno tiesu ēdmaņas pašam atraudams?
   —   Es vēl varu nokātot krietnu gabalu un nokātošu ar'.
   —   Kurp ta'?
   —   Līdz tam kalnam, skaidra lieta.
   —   Un ko tad, Sem Ekušek, ko tad? Kad būsi turp aizkātojis, ko tādu iesāksi? Pats tak viņš nenieka neiespēs.
   Izbīlī Sems attapās, ka atbildes nav. Šai lietā vispār nebija nekādas skaidras saprašanas. Frodo par to, ko nospriedis darīt, neko daudz nebija stāstījis, un Sems tikai ka pa miglu noskārta, ka Gredzens kaut kā jāiegrūž ugunī. — Likteņplaisās, — viņš nomurmināja, sen dzirdētajam vārdam ataustot atmiņā. — Nu, kazi, saimnieks zina, kur tādas uzejamas… Es ne.
   —  Eku še! — skanēja atbilde. — Tā vien skaties, viss izrādīsies kaķim zem astes. Viņš tak pats teica, ka nav vērts. Kas tu par glupiķi — šito cerēšanu un puliņus! Nebūtu jūs tadi spītnieki, jau kur tas laiks būtu padevušies un nu ij neklepotu. Tak gals jums bus tik vai ta — vai, kazi, vēl ļaunāk. Vēl tagadiņ varat padoties un likties mierā. Augšā vienalga neuzkārpīsities.
   —   Es uzkārpīšos gan, kauču no manis vien kauliņi pāri pa­liktu, — Sems atteica. — Un arīdzan Erodo kungu uzstiepšu, kauču man vai mugura pārlūztu pušu un sirds ar'. Tā ka beidz ēsties!
   Tobrīd zeme zem kājām iedrebējās, un Sems izdzirdēja un ar visu miesu samanīja dobju, apslapētu dunoņu, it ka butu norībējis pazemes dzīlēs ieslodzīts pērkons. Pret mākoņu segu noplaiksnījās sarkana liesma, tad tūliņ apdzisa. Ari Ugunskalns gulēja nemierīgi.
   Vēl pēdējais gājiena cēliens bija mērojams līdz Orodruīnam, un ceļš izrādījās tik neciešami smags, ka Sems ko tādu savu mūžu nebija domājis izturēt. Viņu mocīja sāpes, un mute bija iz­kaltusi tik sausa, ka pat kumoss nebija norijams. Gaišāks ne­kļuva — un ne tikai Uguns kalna dūmu dēļ vien, jo savilkās arī negaiss: dienvidaustrumos melnajos padebešos plaiksnījās zibeņi. Ļaunākais, ka visapkārt virmoja izgarojumi, ik elpas vil­ciens sāpīgi dzēla plaušās, trūka gaisa un uzmācās reibonis, tā ka hobiti steberēja grīļodamies un krita no kājām. Tomēr gri­basspēks vēl nebija salauzts un dzītin dzina viņus uz priekšu.
   Kalns palēnām tuvojās, lidz hobiti, atgāzuši smagas galvas, redzēja tā iespaidīgo stāvu aizklājam vai pus debesi — milzīgu pelnu, izdedžu un puskusušu akmeņu blāķi, no kura izauga stāvs konuss, iesniegdamies mākoņos. Dienas krēsliba vēl nebija sa- tumsusi nakti, kad viņi jau klupdami, krizdami bija aiztikuši lidz pašai kalna pakājei.
   Frodo elsdams nokrita garšļaukus. Sems nosēdās līdzās. Pa­šam par brīnumu viņš, lai arī pārguris, samanīja, ka ap sirdi ir vieglāk, un galva atkal šķita noskaidrojusies. Ķildīgā balss galvā bija pieklususi. Kālab cerību nav, viņš tāpat labi zināja un tādās runās vairs nedomāja klausīties. Viņa apņemšanās bija cieta, un to lauzt varēja likai nāve. Pec miega viņš vairs neilgojās, gulēt nemaz negribējās, tagad bija skaidrs, ka vajag turēt acis vaļā, jo tieši te krustā sagāja visas šausmas un briesmas — rītdienai bija jābūt liktenīgai, tad kļus zināms, vai pēdējā piepūle beigsies ar bojāeju, pēdējo elpas vilcienu.
   Bet rītdienas kā nebija, tā nebija. Nakts vilkās bezgalīga, laiks šķita kā nolēmets, stingas ritēja minūtes, stundās tā ari ne­sakrādamās, viss palika, kāds bijis. Sems jau sāka prātot, ka var­būt sākusies jau nākamā nakts pēc kārtas un dienas vairs vispār nekad nebūs. Pēdīgi viņš sačamdīja Frodo roku. Tā bija salta un tricoša. Saimnieku kratīja drebuļi.
   —   Vajadzēja to segu paķert līdzi, — Sems nomurmināja un, Frodo līdzās nolicies, raudzīja viņu sasildīt, ar rokām apķēris un klāt piespiedies. Tad viņš iekrita miegā, un beidzot atausušais garā ceļa pēdējās dienas krēslainais rīts hobitus ieraudzīja du­sam cieši līdzās. Vakardienas rietenis bija pierimis, tagad vējš vilka no ziemeļiem un pieņēmās spēkā, un pamazām mākoņos tītās saules gaisma iespiedās tumsībā, kur gulēja abi hobiti.
   —    Nu tad — aiziet! Pēdējā triecienā! — Sems noteica, ar pūlēm pietrausdamies kājās. Noliecies pie Frodo, viņš saimnieku saudzīgi modināja. Frodo ievaidējās, ar mokām grīļodamies pie­slejas, bet tūliņ atkal saļima uz ceļiem. Ar grūtībām pacēlis galvu, viņš pavērās uz milzīgā Likteņkalna melnajām kraujam un, nabags, sāka līst uz priekšu uz vēdera.
   Semam, uz viņu raugoties, kaklā iespriedās asaru kamols, bet izkaltušajas, sūrstošajās acis slapjums sariesties nejaudāja. — Teicu, ka nesīšu, kauču man mugura pārlūztu, — viņš nomur­mināja, — un nesīšu ar'!
   —   Paklau, Frodo kungs! — viņš iesaucās. — Jūsējo nastu es stiept nevaru, toties varu pastiept jūs abus kopā. Nu, Ieciet kum­brā! Aiziet, Frodo kungs, mīļais! Sems jūs izvizinās. Tik sakiet, kurpu, un viņš aizstibīs.
   Kad Frodo uzrāpās Semam mugurā, ar rokām vaļīgi apķēries viņam ap kaklu un kājas cieši iespiedis padusēs, Sems grīļoda­mies pieslējās stāvus, bet pašam par brīnumu atskārta, ka nasta ir viegliņa. Viņš tika baiļojies, ka jau saimnieku vien pastiept nebūs spēka, kur nu vēl to nolāpīto Gredzenu, kas vai vilka pie zemes. Tomēr tā vis nebija. Varbūt Frodo bija pagalam izdilis, ilgās mokas ciezdams, dabūjis dunci plecā, vēl tas indes pilnais dzēliens, bēdas, bailes un klejojumi tālu projām no mājām, var­būt Semam pēcgalā sazin kā bija spēki radušies, bet saimnieku pacelt nebija grūlāk kā lēkāt ar kādu hobitu bērneli kukaragās, draiskojoties pa Dalienas zālieniem un pļavām. Dziļi ievilcis elpu krūtis, Sems rāvās uz priekšu.
   Pie kalna viņi bija piegājuši no ziemeļpuses, drusku uz rie­tumiem, tur pelēkās nogāzes, kaut nelīdzenas, tomēr nebija tik stāvas. Frodo cieta klusu, un tā nu Sems cīnījās uz priekšu pēc labākās sirdsapziņas, paļaudamies tikai uz apņemšanos tikt kalnā, cik augstu vien var, iekams spēki bus galā un apņemšanās izsīks. Viņš kāpa un rāpās arvien augstak un augstāk, izraudzīdamies pēc iespējas lēzenāku ceļu, nereti klupdams un pēdīgi līzdams kā gliemezis, kam smaga nasta uz muguras. Kad beidzot griba atsacījās kļausit un kājas vai ļima kopā, viņš apstājas un sau­dzīgi noguldīja saimnieku zemē.
   Frodo pavēra acis un ievilka elpu. Smirdīgie izgarojumi, kas virmoja un mutuļoja ap kalna pakāji, tagad bija palikuši lejāk, un te elpot bija vieglāk. — Paldies, Sem, — viņš pusčukstus no- čērkstēja. — Cik vēl tālu?
   — Nezinu, — Sems atsaucās, — jo nezinu, kurpu mēs ejam.
   Viņš pavērās atpakaļ, tad uz augšu un nobrīnījās, cik augstu ar to joni ticis. Draudīgais un savrupais kalns izskatījās augstaks, nekā bija īstenibā. Tagad Sems atskārta, ka Orodruīns nekādi nevar mēroties ar Efelduatu virsotnēm, kam viņi ar Frodo bija pāri rapušies. Druknā, varenā, nelīdzenā pamatne bija labi ja tristūkstoš pēdu augsta, un vēl uz pusi tik augsts slejas slaikais, ar roboto krāteri vainagotais un platam kaltes skurstenim līdzī­gais konuss. Bet Sems jau bija uzrāpies pamatnei pāri pusei, un Gorgorotas līdzenums vīdēja dziļi lejā, izgarojumos un pustumsā ieslēpies. Pametis skatu uz augšu, viņš droši vien butu ieklie­dzies, ja no pārkaltušās rikles varētu izlauzties kaut skaņa — augstāk kalna starp grumbuļainajiem uzkalniem un akmeņu grēdām skaidri vīdēja taka vai ceļš. Tas taisns stiepās augšup no rietumpuses un tad, kā čūska aplocldamies kalnam apkārt, pa­gaisa no skata konusa pakājes austrumpusē.
   Tepat, virs galvas, ceļš nebija saskatāms, jo tur kalns saslē­jās stāvā kraujā, tomēr Sems nojauta, ka atliek vien piepūlēties un uzkārpīties vēl mazu gabaliņu augstāk, lai taka būtu sasnie­dzama. Krūtīs no jauna iesvēlās cerības stariņš. Vēl viņi varēja kalnā uzrāpties. — Padomā, taisni kā ar gudru ziņu taciņa tur nolikta, — viņš nomurmināja zem deguna. — Nebūtu pagadīju­sies, man vēl vajadzētu atzīt, ka viss tomēr pa tukšo.
   Taka gan tur bija ierīkota nejau Semam par prieku. Pats to nezinādams, viņš vērās uz Saurona ceļu, kas no Baradūras veda uz Sammatnauriem jeb Uguns kambariem. No Tumsas torņa milzīgajiem rietumvārtiem tas pāri dziļai aizai pa platu dzelzs tiltu aizstiepās tālāk līdzenumā, vai veselu līgu mērodams starp diviem kūpošiem bezdibeņiem, un tad pa nolaidenu uzbērumu rāvās augšup pa Uguns kalna austrumpusi. Tālāk, līkumodams visa varenā kalna stāva platumā, no ziemeļu līdz dienvidu sā­nam, ceļš pēdīgi uzvijās augstu konusā — ne gluži līdz pašai dūmojošajai virsotnei, bet līdz melnām durvīm, kas vērās atpa­kaļ uz rītiem, tieši pretim Saurona tumsības apņemtā cietokšņa Acs logam. Kalns, uguni un izkusušus iežus vemdams, ceļu nereti aizgrāva vai nopostīja, tomēr, pateicoties neskaitāmo orku pūliņiem, tas allaž tika no jauna salabots un attīrīts.
   Sems dziļi ievilka elpu. Taka nu būtu, tomēr nebija ne jaus­mas, kā pa tādu stāvumu tiktāl uzrāpties. Vispirms vajadzēja at­pūtināt smeldzošo muguru. Brītiņu viņš pagulēja, atlaidies Frodo līdzās. Abi cieta klusu. Dienas gaisma pamazām pieņēmās spēkā. Piepeši Semu pārņēma neizprotams nemiers — itin kā viņam kāds būtu uzsaucis: — Mudīgi! Mudīgi, citādi būs par vēlu! — Saņēmies viņš pieslējās kājās. Arī Frodo laikam bija mudinā­jumu samanījis un uzcīnījās četrrāpus.
   — Es rāpšos, Sem, '— viņš izdvesa.
   Tā sprīdi pa sprīdim kā sīki, pelēki kukainīši viņi līda pa stāvumu augšup. Nonākuši lidz takai, viņi atklāja, ka tā ir plata, izlikta ar lavas allūzām un pieblietētiem pelniem. Frodo uzrāpās uz ceļa un tad, it kā klausīdams svešai gribai, gausi pagriezās ar skatu pret rītiem. Tālē biezēja Saurona tumsība, bet, vai nu kā­das ārpasaules vēja brāzmas vai paša dzīlēs briestoša nemiera savandīts, melnais padebesis savirmojies uz mirkli pašķīrās, un viņš ieraudzīja Baradūras cietokšņa augstākā torņa baigās smai­les un dzelzs vainagu — tas slējās melns, vēl melnāks un ļau- nīgāks par aizkapa tumsību, kas biezēja visapkārt. Tikai uz īsu brīdi tas atklājās skatam, tad it kā no liela loga kur augstu pade­bešos uz ziemeļpusi aizšķīda sarkans zibsnis, Acs caururbjošais skats, un tumsība atkal virmodama sakļāvās, šausmu ainu no­slēpdama. Acs šurp neraudzijās — tā vērās uz ziemeļiem, kur rietu karakungi bija ieskrējuši slazdā, un turp Tumsas pavēlnieks raidīja savu ļauno spēku, jo posās liktenīgajam triecienam, tomēr Frodo, baismīgo zibsni pamanījis, saļima ka nāvīgi ievainots. Koka sataustīja ap kaklu apmesto važiņu.
   Sems nometās ceļos saimniekam blakus un saklausīja viņa vāro, teju nedzirdamo čukstienu: — Palīdzi man, Sem! Palīdzi, Sem! Savaldi man to roku! Es nejaudaju. — Satvēris Frodo rokas, viņš tās salika ar delnu pret delnu, noskūpstīja un saudzīgi sa­ņēma savējās. Piepeši prātā iešāvās doma: "Viņš mūs pamanījis! Nu ir cauri. Ja nav, bus — kuru katru brīdi. Tā, Sem Ekušek, ta- gadiņ vienreiz par visām reizēm tev gals klāt."
   Viņš atkal uzvēla Frodo sev mugurā, saimnieka rokas pie­spiedis sev pie krūtīm, kājas atstājis kuļājamies, un, kūkumā sa­liecies, steberēja pa ceļu kalnup. Nepavisam negāja tik viegli, kā iesākumā likās. Laime, ka uguns upes, izspļautas no kalna ne­valdāmajos izvirdumos, ko Sems redzēja, Siritungolā stavēdams, galvenokārt bija gāzušās lejup pa dienvidrietumu pusi un ceļu te nebija aizšķērsojušas. Tomēr daudzviet tas bija nogruvis vai bezdibenigu plaisu izvagots. Labu gabalu stiepies uz rītiem, ceļš krasi pacirtās uz vakariem. Līkumā tas bija dziļi iegrauzies stāvā, visu vēju ārdītā lavas klintī, neatminamos laikos izmestā no kalna speltes. Elsdams, pūzdams un zem nastas sagumis, Sems pagriezās ap likumu un tūliņ ar acs kaktiņu pamanīja no klints lejup gažamies tadu kā melnu atlūzu.
   Virsū uzkrita kā akmens, un viņš nogāzās uz mutes, nobrāz­dams plaukstas, kas joprojām stingri turēja saimnieka rokas. Tūliņ viņš atskārta, kas lēcies, jo gulēdams turpat blakus izdzir­dēja naidpilnu balsi.
   — Nelabss ssaimniekss! — atskanēja šņāciens. — Nelabss ssaim- niekss, krapniekss, piekrāpiss Ssmeagolu, gollum. Tur iet nedriksst. Nedrīksst dārgumiņam pāri darīt. Dod ššurp, Ssmeagolam, jā, dod mumssim! Dod ššurp — mumssim!
   Sems izmisigi trūkās stāvus. Viena acumirklī viņš izrāva zo­benu, taču ar to nekas nebija iesākams, jo Gollums un Frodo bija saķērušies neatšķetināmā kamolā. Gollums kampa un plēsa, lū­kodams tikt pie važiņas un Gredzena. Acīmredzot, nepiecieša­mība atvairīt uzbrucēju, kurš dārgo mantu kāroja atņemt ar varu, bija vienīgais, kas vēl varēja iesvelt speķus Frodo pamirušajā miesā un gara. Piepeši sasparojies, viņš atkāvās tik neganti, ka Sems izbrīnījās ne pa jokam un Gollums tāpat. Ar visu to, ej nt sazini, kā būtu iznācis, ja būtu ari Gollums tāds pats kā senā!, tomēr baigie ceļi, ko viņš bija klimtis pavisam vientuļš, ne ēdis, ne dzēris, uz priekšu dzīdamies vien neremdināmu alku un ne­prātīgu baiļu dēļ, bija prasījuši savu. Viņš bija pagalam nolie­sējis, izkāmējis un novārdzis — vieni vienīgi kauli, cieši pārvil­kti ar sadzeltējušu ādu. Acis gailēja mežonīga uguns, taču, lai cik ļaunlgam un negantam, spēki viņam bija gājuši mazumā. Frodo, nogrūdis viņu malā, trīcēdams pieslējās kājās.
   —   Nost, nost! — viņš izdvesa, piespiezdams roku pie krūtīm un cauri ādas kreklam sakampdams Gredzenu. — Nost, tu, rāpuli, taisies man nost no ceļa! Tavs laiks ir cauri. Mani tu tagad ne­vari nedz nodot, nedz nomaitāt.
   Pēkšņi Sems abus sāncenšus itin kā ieraudzīja ar citām acīm — tāpat kā pirmīt, Emonmuīlu dzīlēs. Viens — čokurā sarāvies, iz­dilis tā, ka drīzāk rēgam, ne dzīvai radībai līdzinieks, sabradāts un pieveikts, tomēr vai kūsādams baismīgās alkās un dusmas, un tam iepretim otrs — bargs, nu vairs neiežēlināms, baltā ģērbā tērpts stāvs, pie krUttm piespiedis uguns ratu. Un no uguns rata nāca pavēloša balss.
   —   Pazūdi, lai es tevi vairs neredzētu! Ja vēlreiz man kaut pirkstu piedursi, pats iemetīsies likteņugunī.
   Sakņupušais stāvs atsprāga atpakaļ, noblisinājās acis, pieskrē­jušas šausmu pilnas, tomēr nesātīgā, alkainā liesma redzokļos neapdzisa.
   Tad redzējums pagaisa: Frodo stāvēja, roku pie krūtim pie­spiedis, aprauti elpu vilkdams, bet viņam pie kājām uz ceļiem bija nometies Gollums, plaukstas ar plati izplestajiem pirkstiem zemē izplājis.
   —   Piesargieties! — Sems iekliedzās. — Ka nelec virsū! — Viņš paspēra soli uz priekšu, zobenu vicinādams. — Mudigi, saimniek! — viņš noelsās. — Ejiet! Ejiet taču! Nav ko laiku šķiest. Gan es tikšu ar viņu jēgā. Ejiet!
   Frodo paskatījās tā, it kā Sems atrastos kur tālu, tālu pro­jām. — Jā, jāiet, — viņš noteica. — Paliec sveiks, Sem! Nu pēdīgi viss ir galā. Lai Likteņkalnā notiek, kā liktenis lēmis! Paliec sveiks! — Pagriezies viņš gausi, tomēr ar staltu muguru aizsoļoja pa taku kalnup.
   —   Tā! — Sems izspēra. — Pēdīgi es ar tevi norēķināšos! — Viņš metās uz priekšu ar zobenu roka, ciniņam gatavs. Taču Gol­lums pretim nelēca vis — viņš pieplaka pie zemes un iečinkstējās.
   —    Nevajag galēt nosst, — viņš idēja. — Nevajag durstīt ar sslikto, ļauno dzelzi! Ļauj mumssim padzīvot, jā, vēl drussciņ. Possts, viss pagalam! Mēss pagalam. Un, kad dārgumiņšš iess zudība, mēss mirssim, jā, te, pīššļoss. — Ar garajiem, kaulaina­jiem pirkstiem viņš iekampa saujā ceļa putekļus. — Pīššļos! — viņš nošņaca.
   Roka Semam ietricejās. Viņš vai vārījās dusmās, atminēda­mies visu, ko Gollums sastrādājis. Nogalēt to nodevīgo slepkav- nieku — tas būtu tikai taisnīgs sods, turklāt daudzkārt par mazu, un kā gan citādi varēja droši tikt no viņa vaļā? Taču dziļi sirdī kaut kas liedza pacelt roku pret kustoni, kas gulēja te, putekļos, visu pamests, satriekts, pagalam nožēlojams. Sems pats bija Gre­dzenu glabājis, kaut arī vien uz īsu britiņu, un tagad neskaidri noģida, kādas mokas plosa Golluma sagrabējušās miesas un garu, ko Gredzens bija paverdzinājis un kas nemūžam vairs nevarēja cerēt rast nedz mieru, nedz kādu remdinājumu. Bet vārdu tam, kas urdījās sirdī, Semam nebija.
   —   Ek tu, smerdeli gatavais, kaut tu izputētu! — viņš noteica. — Laidies! Taisies, ka tiec! Neticu nevienam tavam vārdam un klat nelaistu ij ne spēriena attālumā, bet taisies prom. Citādi es nudien tevi sadurstīšu — jā, jā — ar to paššu sslikto, ļauno dzelzi.
   Gollums, paslējies četrrāpus, atsprākleniski kapās atpakaļ, tad apcirtās, un, vairīdamies no Sema spēriena, laidās lejup pa taku. Sems viņu tūliņ izmeta no galvas, jo piepeši atminējās saimnieku. Viņš pameta skatu kalnup — uz takas Frodo vairs nebija. Cik naski vien spēdams, Sems klunkurēja pa ceļu uz priekšu. Būtu atskatījies, redzetu Gollumu, kas, necik tālu neti­cis, atkal griezās atpakaļ un ar neprāta ugunī gailošām acīm manīgi, tomēr piesardzīgi lavījās nopakaļ, slapstīdamies aiz akmeņiem kā ēna.
   Ceļš veda arvien augstāk kalna. Drīz tas atkal meta līkumu un, pēdējoreiz pacirties pret rītiem, pa gropi konusa sānos aiz­veda līdz Uguns kalna melnajām durvim — Sammatnauru dur­vīm. Tālu projām cauri miglai un dūmiem draudiga kvēloja saule, celdamas pret dienvidiem kā blāva, tumšsarkana ripa, bet Mordorā ap Orodruinu bija kā izmirusi — mēma, ēnu klāta, sastingusi baiga trieeiena gaidās.
   Ticis lidz melnajam caurumam, Sems pabāza degunu pāri slieksnim. Iekša bija tumšs un karsts, pretim vēlās dobja rīboņa. — Frodo! Saimniek! — viņš pasauca. Atbildes nebija. Mirkli viņš stāvēja, sirdij sitoties neprātīgās bailēs, tad metās iekšā. Nopakaļ iespruka ari ēna.
   Vispirms acis bija gluži kā aklas. Neko darīt — Sems atkal ķērās pie Galadriēlas gaismekliša, bet tas viņa drebošajā roka bija un palika blāvs un salts, smacējošajā tumsā neatspīdēdams. Te bija pati Saurona valstības sirds — viņa sendienu spēka baro­tās smēdes, par kurām stiprāku Viduszemē nebija, un jelkāda sveša vara še tika nomākta. Sems bailīgi paspēra pāris soļus tumsa, un piepeši nošķīda žilbīgi sarkana uguns, triekdamās pret augstajiem griestiem. Uguns gaismā atklājās gara eja vai tunelis, kas veda kūpošā vulkāna dzīlēs. Taču tikai mazu gabaliņu tālāk alas grīdai un arī sienām šķērsām pāri stiepās plata, sarkani zvērojoša plaisa, kas brīžiem izvirda uguni, brīžiem apslāpusi iegrima tumsā, bet tikām zemes dzīlēs bez mitas rūca, rībēja un dunēja itin kā varenas mašīnas, liktas pie darba.
   Uguns atkal noplaiksnljās, un — rau, tur, pie bezdibeņa ma­las, pie pašas Likteņplaisas, stāvēja Frodo, pret sarkano žilbu piķa melns, sasprindzis, izslejies, tomēr itin kā akmeni pārvērsts.
   —   Saimniek! — Sems iekliedzās.
   Frodo sakustējās un ierunājās — tik skaidri un valdonīgi Sems viņu nudien nemūžam nebija dzirdējis runājam: balss, pārska­nējusi visu Likteņkalna dimdoņu un dunu, atbalsojās pret alas griestiem un sienām.
   —   Esmu atnācis, — viņš teica. — Tomēr nu esmu izlēmis ne­darīt to, kamdēļ esmu šurp nācis. Tā es nerīkošos. Gredzens pieder man! — Un piepeši viņš iegrūda pirkstu Gredzenā un pagaisa no skata. Sems noelsās, bet iekliegties tā arī nepaguva, jo tobrīd notikumi sagriezās nevaldāmā virpulī.
   Kaut kas spēji ietriecas Semam mugurā, nogāza viņu no kājām, krizdams viņš apdauzīja galvu pret alas akmens grīdu, vēl manīja pāri pāršaujamies melnu ēnu, tad palika guļam un uz brīdi iegrima melnā tumsā.
   Un tālu projām, kolīdz Frodo, stavedams Sammatnauros, kur Saurona valstības sirds, tika uzvilcis Gredzenu un to paslu­dinājis par savējo, Baradūras vara sašķobijas, un cietoksnis nodrebēja no pamatiem lidz pat lepnajam, skarbajam vainagam. Tumsas pavēlnieks viņu pēdīgi samanīja, un, ar Acs skatu tum­sību caururbis, līdzenumam pāri pavērās uz durvīm, ko pats bija ierīkojis, un viņu kā zibens ķēra atskārta par paša neizmērojamo ģeķību, un pretinieka viltība viņam pēdīgi atklājās kā uz delnas. Tad viņa dusmas iesvēlās trakojošās liesmās, bet tUliņ samilza bailes kā milzīgs melnu dūmu mākonis, kas ugunij lika aizrīties. Jo nu Tumsas pavēlnieks apjauta nāvīgās briesmas un atskārta, cik varā diedziņā tagad karājas viņa liktenis.
   Visu, ko perinājis, visus baiļu un nodevības tiklus, visas kara viltības un kaujas plānus viņš izraidīja no prāta, un Tumsas val­stībai pārskrēja trīsas, vergi nodrebēja, karapuļi sastinga, kara­vadoņi, pēkšņi bez vadības un gribas palikuši, saminstinājās un izsamisa. .Jo par viņiem vairs neviens nedomāja. Visi tumsas spēki, viņus novārtā pametuši, tagad ar neapturamu joni triecās uz Uguns kalnu. Aicinājumam atsaukdamies, ar stindzinošiem kliedzieniem vēl ātrāk par vēju, spārniem kā viesulim šalcot, pēdējā, izšķirošajā ceļā laidās nazguli, Gredzenrēgi, — uz dien­vidiem, uz Likteņkalnu.
   Sems pieslējās. Galvā griezās reibonis, no pārsistās pieres acis tecēja asinis. Nedroši pasteberējis uz priekšu, viņš ieraudzīja savādu un baismīgu skatu. Bezdibeņa mala Gollums kā ārprātīgs kāvās ar neredzamu pretinieku. Viņš līgojās te uz priekšu, te atpakaļ, brīžiem gandrīz pārvcldamies malai pāri, brīžiem at­sprāgdams atpakaļ, gāzās garšļaukus, atkal lēca kājās, atkal krita, un bez mitas šņāca, vārdus gan aiztaupīdams.
   Dziļu liesmas iesvēlās dusmās, iegailējās sarkanā uguns, un visa ala pieskrēja žilbigas gaismas un svelmes pilna. Piepeši Sems redzēja, ka Gollums piegrūž garās rokas pie mutes, balti nospī­dēja ilkņi un sacirtās ka kozdami. Frodo izgrūda kliedzienu un parādījās, uz ceļiem saļimis pie bezdibeņa malas. Bet Gollums, lēkdams kā pratu zaudējis, paslēja augšup Gredzenu, kurā iesprie- dies joprojām vīdēja pirksts. Riņķis tagad zvēroja tik spožs ka no īstas uguns kalts.
   — Dārgumiņš, dārgumiņš, dārgumiņš! — Gollums gavilēja. — Mans dārgumiņš! Ak lu, manu dārgumiņ! — Un tobrīd, pacēlis skatu, lai pamielotu acis pie dārgās balvas, viņš paspēra neuzma­nīgu soli, klupa un, mirkli grīļojies uz plaisas malas, ar kliedzienu gāzās lejup. No dzilem vel izlauzās pēdējais žēlais "dārgumiņš", un viņš bija pagalam.
   Uguns apdullinoši ierūcās, sacēlās milzu troksnis. Liesmas izlēca no plaisas, griestus laizīdamas. Dunoņa pārvērtās negantā rīboņā, un kalns iedrebējās. Sems, aizjozis pie Frodo, paķēra viņu un stiepa uz durvīm. Un tur, uz Sammatnauru melnā sliekšņa, augslu pāri Mordoras līdzenumiem, skatam atklājās tadi brīnumi un šausmas, ka viņš palika stāvam, it visu aizmirsis, un tikai vērās gluži kā akmenī pārvērsts.
   Acu priekšā pavīdēja itin kā virmojošs padebesis, tam pašā vidū — torņi un nocietinājumi galvu reibinošā augstumā, uztu­pināti uz varena kalna pleciem kā troņa, zem tā — bezdibeņi; plaši pagalmi un pagrabi, bezlogu cietumi kā kailas klintis un milzu vārti, kalti dzelzi un tēraudā. Tad viss pagaisa. Torņi sa­gāzās, kalni sagruva, mūri brukdami sabirza un izšķīda, pret de­besim pacēlās vareni, mutuļojoši dūmu un tvaika stabi, līdz sakrājās milzu vālā, kas gāzās zemei pāri kā nevaldāms vilnis ar bangainu un putojošu kori. Un tad pāri visām tām jūdzēm šurp beidzot atskrēja dimdoņa, kas pārauga apdullinošā rīboņā un dārdoņa, zeme salīgojas, piepacelas un ieplaisāja, un Orodruins sagrīļojās. No iešķeltās virsotnes izvirda uguns. Debesis iedār­dējās pērkons un nošķīda zibeņi. Kā pletnes cirtienu krusa lejup sitas melna lietus gāze. Un no negaisa mutuļa ar kliedzieniem, kas pārskanēja it visu citu, kā liesmojošas bultas lejup šāvās nazguli, padebešus pašķirdami, un, ietikuši sprukās starp uguns kalna gruvešiem un debesīm, sprēgādami sadega un pagaisa.
   —  Ta, nu viss ir galā, Sem Ekušek, — kads bilda turpat līdzās. Un tur stāvēja Frodo — bāls, izvārdzis, tomēr atkal, kāds bijis, un skats viņam bija mierpilns, vairs ne miņas nedz no mokpilnās piepūles, nedz neprāta, nedz bailēm. Slogs nu bija no pleciem novelts. Frodo atkal bija tas pats mīļais saimnieks, kāds toreiz, jaukajos Dalienas laikos.
   —   Saimniek! — Sems iesaucās un nokrita ceļos. Visā tai jan­dāliņā un postažā uz brīdi viņš juta vienīgi prieku — neizsakāmu prieku. Nasta bija projām. Saimnieks bija paglabies — atkal, kāds bijis, brīvs. Un tad viņš pamanīja sakropļoto, asiņojošo roku.
   —   Nabaga roka! — viņš satrūkās. — Un man nav it nekā, nedz ar ko pārsiet, nedz sāpes remdēt. Labāk būtu manējo kaut vai visu atkodis! Tak ko nu vairs — atpakaļ šo vairs neatsauksi, pagalam ir uz visiem laikiem.
   — Jā, — Frodo atsaucās. — Bet vai atminies, ko Gendalfs teica: pat Gollumam varbūt vēl kas paveicams atradīsies? Nebūtu viņa, Sem, es nebūtu jaudājis Gredzenu iznīdēt. Viss ceļš, kaut ari līdz pašam galam, tomēr butu noiets velti. Tāpēc piedosim viņam! Jo uzdevums ir izpildīts, un nu viss ir beidzies. Man prieks, ka tu esi te, pie manis. Te, kur visam gals, Sem.

   Visapkārt uzkalniem plosījās Morrioras karapūļi. Rietum­nieki slīktin slīka uzbrucēju jūrā. Saule zvēroja sarkana, un zem nazgulu spārniem zemi pārklāja melna nāves tumsība. Aragorns stāvēja zem sava karoga mēms un bargs, it kā domās aizklīdis kur dziļi pagātnē vai tālu projām, taču acis viņam spul­goja kā zvaigznes, biezējošajā tumsība arvien gaišākas. Uzkalna galā slējās Gendalfa stāvs — balts, salts, tumsības neskarts. Mor- doras karapūļu viļņi, triekdamies pret aplenktajiem uzkalniem, plīsa un šķida ar bangojošu rēkoņu, kas pacēlās pāri grautiņa troksnim un ieroču šķindai.
   Gendalfs sakustējās, it kā piepeši ko noģidis, un pagriezās, atskatīdamies uz ziemeļiem, kur debesis vidēja palsas un skaidras. Tad viņš pacēla rokas un iesaucas skaļi un skaidri, kau­jas traci pārkliegdams: — Ērgli nāk! — Un atsaucās daudzbalsu koris: — Ērgļi nāk! Ērgļi nāk! — Mordoras karotāji sāka lūkoties apkārt, brīnīdamies, ko; diez, fas varētu nozīmēt.
   Tur nāca Gvaihirs Vējkāvis un viņa brālis Landrovals, paši dižākie no ziemeļu ērgļiem, varenākie no pēctečiem, ko bija at­stājis vecais Torondors, kas ligzdu tika novijis Apkalnu nepie­ejamās virsotnēs laikos, kad Viduszeme vēl bija jauna. Aiz tiem abiem garās, ņirbīgās virtenēs laidās visi viņu ziemeļkalnu vasaļi, un bars, vējam piepalīdzot, tuvojās arvien straujāk. No pade­bešiem viņi negaidīti gāzās stāvus lejup, nazguliem uzklupdami, platajiem spārniem neganti šalcot.
   Bet nazguli apcirtušies laidās bēgt un pagaisa Mordoras tumsībā, jo tobrīd sadzirdēja baigo Tumsas torņa aicinājumu, un Mordoras karapūļiem tūliņ parskreja trīsas, ik sirdi sažņaudza šaubas, smiekli sastinga uz lupām, rokas iedrebējās, locekļi tapa gaudeni. Saļodzījās vara, kas viņiem bija par dzinuli un sirdi lēja naidu un negantu niknumu, tas griba novērsās, un tagad, ieska­tījušies pretiniekiem acīs, viņi lur ieraudzīja nāvīgu gaismu un iesvēlās bailēs.
   Visi rietu karotāji iegavilējās, melnajā tumsībā samanījuši no jauna iegailējamies cerību. No aplenktajiem uzkalniem Gon­doras bruņinieki, Rohānas jātnieki un ziemeļu dandani ciešās rindās, pulks pakaļ pulkam, ar asajiem šķēpiem uz priekšu grūz­damies, (riecās virsu ienaidniekiem, kas stāvēja saminstinājušies. Bet Gendalfs, pacēlis rokas, vēlreiz skaņi iesaucās:
   —   Stāt, rietu vīri! Stāviet un gaidiet! Jo liktenīgā stunda ir klāt.
   Un pēdējie vārdi vēl nebija noklusuši, kad zeme zem kājām sašūpojās. Milzīgā tumsības seģene ar joni rāvās augšup, pade­bešos, ieplaiksnīdamās ugunis, Melno vārtu torņus un kalnus atstādams dziļi lejā. Zeme ievaidējās un iedrebejās. Zobu torņi nolīgojās, sagrīļojās un sagruva, nepieejamais nocietinājumu valnis sakrita drupās, sagāzās Melnie vārti, un tālē vispirms apslāpēti, tad arvien skaļak un galu galā paceldamies līdz pat padebešiem, ieskanējās dobji rībieni un grāvieni, kas, vēl ilgi nenoklusdami un atbalsodamies, vēstīja par bojāeju.
   —   Saurona valstību piemeklējis gals! — Gendalfs teica. — Gre­dzena glabātājs ir paveicis, kas viņam bija paveicams. — Rie­tumnieki pavērās uz dienvidiem, uz Mordoras zemi, un tur, pret mākoņu vāliem piķa melna, arvien augstāk un vai pa visu de­besjumu izaugdama itin kā izslējās milzīga, necaurredzama ēna, kam ap galvu šķīda zibeņi. Pārmēru liela tā cēlās augšu]), stiep­dama šurp milzonigu, draudīgu roku — baigu, tomēr nevarīgu, jo teju aizsniegušos to sagrāba spēcīga vēja brāzma, līdzi aizrau­dama tālu prom, un tad viss noklusa.
   Rietu viri nolieca galvu un, kad atkal pacēla skatu, raugi! — ienaidnieks bēga, un Mordoras karapūļi izklīda uz visām pusēm kā putekļi vēja. Gluži kā skudras, kas nesamanigi un bezmērķīgi aiztekalē sazin kur, lidz pagurušas izlaiž garu, kad nāve piemeklē sabriedušo vadoni, kas pūznī ieperinājusies un par tam visām valdījusi, arī Saurona paverdzinātie orki, troļļi un appesteļotie zvēri bez sajēgas skraidelēja šurpu turpu, citi paši sev galu padarīja, citi metas akačos, citi gaudodami laidās mukt, lai no­bēdzinātos kur nekur alās vai tumšos caurumos, uz glābiņu ij necerēdami. Bet RUnas un Haradas vīri, austrumnieki un dien­vidnieki, saprata, ka viņu karam gals, un redzēja, cik rietu karo­tāji diži vareni un spožas slavas apdvesti. Un tie, kas ļauno spēku kalpība bija nodevušies viskaismigāk un jau sen, un Riet- zemi nīstin nīda, tomēr paši bija lepni un droši, savukārt sapul­cējās vienkopus, lai, izmisuma dzīti, nepadotos līdz pēdējam. Tomēr vairums bēga projām uz rītiem, ko kājas nesa, bet dažs, ieročus nosviedis, metās lūgt žēlastību.
   Gendalfs, karošanu un rīkošanu atstājis Aragorna un pārējo karakungu ziņa, nosaucās, uzkalna galā stāvēdams; un lejup laidās lielais ērglis, Gvaihirs Vējkāvis, piezemēdamies burvim iepretim.
   —    Divreiz tu esi mani nesis, Gvaihir, draugs, — Gendalfs viņu uzrunāja. — Trīs lietas — labas lietas: izlīdzi nu vēl pēdējo­reiz, tikai no laba prāta! Redzesi, ka nebūšu daudz smagāks kā toreiz, kad aiznesi mani no Zirakzigila, kur mana bijusi dzīvība izplēnēja.
   —   Nesīšu, — Gvaihirs atbildēja, — kurp vien gribi, kauču tu butu smags kā akmens.
   —   Tad — aiziet! Tavs brālis lai laižas līdzi un vēl tie no ta­vējiem, kas paši straujākie! Jo mums jātraucas ātrāk parjelkuru vēju, lai galā tiekam vēl drīzāk neka nazguii.
   —   Ziemelis pUš, bet mēs būsim ātrāki, — Gvaihirs atteica. Saķēris Gendalfu un pacelies spārnos, viņš traucās uz dienvi­diem, un nopakaļ laidas arī' Landrovals un Meneldors, jauns un straujš. Viņi laidās pari Udunai un Gorgorotai — lejā val­dīja postaža un lērums, bet priekšā liesmoja Likteņkalns, uguni vemdams.
   —   Man prieks, ka tu esi te, pie manis, — Frodo teica. — Te, kur visam gals, Sem.
   —   Jā, saimniek, esmu tepat, blakus, — Sems atsaucās, Frodo savainoto roku saudzīgi piespiezdams pie krūtīm. — Un jūs esat tepat, pie manis. Un ceļš ir galā. Tak nu, kad tik tālu esam tikuši, plinti mest krūmos vel kaut kā negribas. Tas kaut kā nav man daba, ja noprotat, ko gribu teikt.
   —   Varbūt nav ari, Sem, — Frodo noteica, — taču tā nu šai pasaulē notiek. Cerības viļ. Un pienāk gals. Nu mums atliek vien mazliet pagaidīt. Visapkārt trako postaža, viss jūk un brūk, un glābiņa nav.
   —   Ne, saimniek, vai tad nevaram, mazākais, paieties kur ne­kur tālāk no šiten tās briesmu vietas — Likteņplaisas, vai? Varam tak, ko? Nāciet nu, Frodo kungs, vismaz paiesimies lejāk pa to taku!
   —  Labs ir, Sem. Ja gribi iet, es nākšu līdzi, — Frodo alsaucās, abi piecēlās un lēnītiņām kāpa lejā pa līčloču ceļu, arvien tuvāk Orodruīna trīsošajai pakājei, bet, necik ilgi, no Sammatnauriem ar joni izvirda dumi un garaiņi, kalna cepure pārsprāga, un no plaisas līdz ar pērkondimdošiem dārdiem izvēlās nevaidama uguns upe, gausi līzdama lejup pa kalna austrumsānu.
   Lejupceļš bija ciet. Pēdējās spēka un apņemšanās paliekas gan Frodo, gan Semam strauji gāja mazuma. Hobiti bija tikuši līdz pazemai pelnu grēdai, kas sabirusi kalna pakājē, taču nekur tālāk tikt vairs nebija ko ceret. Uzkalns tagad bija pārvērties par nedrošu saliņu, kam pāri kuru katru brīdi draudēja sagrūt izmo­cītais Orodruins. Zeme visapkārt ik uz soļa iebruka, no bezdibe- nlgajām aizām un dzīlēm ar joni šāvās dūmi un izgarojumi. Aiz muguras krampjos raustījās vulkāns; Kalna sānos pavērās platas plaisas. Pa stāvajām nogāzēm lejup lēnām un arvien tuvāk līda uguns upes, draudēdamas hobitus aprīt. No debesīm bira sveloši pelni.
   Viņi stāvēja, un Sems aizvien turēja saimnieka roku, to glās­tīdams. Viņš nopūtās. — Krietnā pastāsta nu gan esam iekūlu- šies, ko, Frodo kungs! — viņš ierunājās. — Man no sirds kārotos dzirdēt, kā tas izklausīsies! Ka jums rādās, vai kāds teiks: "Klau­sieties nu stāstu par Frodo Deviņpirksti un Likteņgredzenu!"? Un visi kā viens pieklusīs — kā mes, kad Rivendellā klausījāmies par Vienroci Berenu un Dižakmeni. Ak, ka man karotos dzirdēt — un dabūt zināt, kas tai stāstā bus pēcāk, pēc mums!
   Bet, kamēr viņš ta meloja, lai aizgainītu bailes līdz pašam pēdējam mirklim, skats nevilšus aizklīda uz ziemeļiem, no kurie­nes vilka vējš, kur debesis pie pašas pamales vīdēja skaidras, jo spirgtā brāzma, pieņemdamās spēkā stipra kā viesulis, tumsību un savandītos mākoņu vālus dzītin dzina atkāpties.
   Un tā notika, ka Gvaihirs, būdams modrs un asredzīgs, at­laidies līdz ar neganto vēju, viņus saskatīja: savandltajos pa­debešos mezdams pārdrošus lokus, ērglis uz neliela uzkalniņa ieraudzīja roku rokā divus sīkus, melnus, vientulīgus stāvus, ap- kart viss juka un bruka, pavērās bezdibeņi, uguns upes līda ar­vien tuvāk. Un tai pašā bridi, kad Gvaihirs hobitus pamanīja un ar joni šāvās lejup, tie abi saļima — vai nu pagalam izvārguši, vai dūmos un speltē aizslāpuši, vai ari pēdīgi ļāvušies izmisu­mam un liegdamies nāvei acis raudzīties.
   Abi bija pakrituši cieši līdzās, un Gvaihirs laidās arvien ze­māk, un līdz ar viņu arī l.androvals un straujais Meneldors, un it kā sapnī, tā arī palikuši neziņā par likteni, kāds viņus piemek­lējis, abi hobiti tapa pacelti gaisā un aiznesti no tumsības un uguns tālu projām.
   Sems atmodies atskārta, ka guļ tādā kā mīkstā gultā, virs galvas viegli šūpojās resni dižskābarža zari, un nule izplaukuša­jās lapas, sēdama zeltaini zaļu vizmu, rotājās saule. Gaisā vēdīja saldu smaržu jūklis.
   Smaržu viņš atminējās — tā bija Itīlijas dvesma. "Dieniņ manu!" viņš aizdomājās. "Cik tad ilgi būšu nokrācis?" Jo tā vien likās, ka nule ir tā diena, kad viņš piekalnltes saulītē tika iekūris mazo uguntiņu, un pirmajā brīdī it nekas no tā, kas bija noticis pēcāk, prātā neatausa. Izstaipījies viņš dziļi uzelpoja. — Tad nu gan sapnltis! — viņš nomurmināja. — Tīri prieks, ka atmodos! — Pieslējies sēdus, viņš ieraudzīja Frodo turpat līdzās guļam ciešā, mierpilnā miegā — viena rokā pagalvi, otra uz apsega. Tā bija labā roka, un trešā pirksta trūka.
   Ar joni prātā atgriezās itin viss, un Sems iekliedzās kā dzelts: — Ne sapnis, nekā! Tad kur mēs esam?
   Aiz muguras kāds klusu ierunājās: — Itīlijas zemē un ķēniņa aizgādībā, un viņš jūs gaida. — Tūliņ acu priekšā nostājās Gendalfs — viscaur baltā ģērbā, ar bardu, kas, saulei ņirbinoties lapotnē, nu mirdzēja kā nule uzsnidzis sniegs. — Semiusa jaun- kungs, kā ir ap dūšu? — viņš noprasīja.
   Bet Sems atgāzās augšpēdus un tikai blenza, muti pavēris, labu bridi ij apjukuma, ij neizsakāma prieka deļ nejaudādams bilst ne vārdu. Pēdīgi viņš izdvesa: — Gendalf! Domāju tak, ka esi pagalam! Bet pēcāk atkaliņ domāju, ka pats esmu beigts. Vai tad visas tās nedienas bus par nomaldiem vien rādījušās? Kas šeitan īsti lēcies?
   —   Lielā tumsība ir projām, — Gendalfs atteica un iesmējās, un smiekli ieskanējās kā mūzika vai ūdens čalas izkaltušā zemē, un, ta klausīdamies, Sems attapa, ka smieklus, īstenu līksmības balsi, nav dzirdējis jau tik sen, ka dienām bija zudis skaits. Tic iesitās ausis ka it visu jelkad piedzīvoto prieku atbalss. Taču viņš pats izplūda asarās. Tad, gluži kā pavasara vēja aizpūsts silts lietutiņš, kad tūliņ starp mākoņiem paspīd saule, asaru plūdi mitējās, un uzbrāzās smiekli, un smiedamies viņš izlēca no gultas.
   —   Kā man ap dūšu? — viņš iesaucās. — Nu, īsti nezinu, kā pasacīt. Ap dušu man, ap dūšu man… — viņš pasvieda rokas gaisa, — ap dūšu man kā pavasarī, kad ziemai gals un saule spē­lējas lapās, un kad skan visas taures un cītaras, un visas dzies­mas, ko mūžā esmu dzirdējis! — Aprāvies viņš uzlūkoja saim­nieku. — Bet kā Frodo kungam? — viņš ievaicājās. — Vai nav negals, ko? Nabaga roka. Tak es ceru, ka citādi nekas. Viņš dabūjis gaužām nomocīties.
   —   Jā, citādi nekas, — Frodo atsaucās, piesliedamies sēdus un arīdzan iesmiedamies. — Piemigu no jauna, gaidīdams, kad tu, Sem, izkraksies, miegamice tāds. Pamodos jau šorīt agri, un nu jau rādās, ka pusdienlaiks teju klāt.
   —  Pusdienlaiks? — Sems pārvaicāja, prātā aplēsdams. — Kū­rējai dienai?
   —    Jaunā gadā četrpadsmitajai, — Gendalfs atbildēja, — jeb, ja labpatīk, pēc Dalienas kalendara aprīļa mēneša astotajai. [1] bet gondorā jauns gads tagad mūžam sāksies divdesmit piektajā martā, kad Saurons krita un jus tikāt no uguns izrauti un pie ķēniņa nonesti. Viņš jums atlabt līdzējis un tagad gaida, kad nāksit. Ēst un dzert dabūsit pie viņa galda. Kad būsit gatavi, es jūs pie viņa aizvedīšu.
   —   Ķēniņš? — Sems noprasīja. — Kas par ķēniņu? Kas viņš tads?
   —    Gondoras ķēniņš un Rietzemju valdnieks, — Gendalfs teica, — un viņš dabūjis atpakaļ visu savu valstību, kāda tā sen­dienās bijusi. Drīz viņš jās uz kronēšanu, taču grib jūs sagaidīt.
   —   Ko lai velkam mugurā? — Sems apķērās, jo redzēja vien tās pašas vecās, noskrandušās ceļa drānas salocītas noliktas zemē pie abu gultām.
   —   To pašu, kas jums bija mugurā, kad uz Mordoru gājāt, — Gendalfs sacīja. - Zudībā nav laistas pat orku lupatas, kurās tu, Frodo, pa tumsas zemi bridi. Godpilnāk ģērbušies nebūsit nedz zīdā, nedz linu drānās, nedz ar greznām bruņām, nedz dižcilšu zīmēm apkrāvušies. Bet vēlāk varbūt piemeklēšu jums ko citu.
   Tad burvis pastiepa rokas, un viena plauksta gaismojās spoža. — Kas tev tur? — Frodo izsaucās. — Vai patiesi…?
   —   Jā gan, te būs jūsu dārgumi. Abi bija Semam azotē, kad jus izglābām, — ķēniņienes Galadriēlas veltes: tavs trauciņš, Frodo, un tava lādīte, Sem. Priecājieties — viss droši paglabāts.
   Nomazgājušies, saģērbušies un uz ātru roku iestiprinājušies, hobiti devās nopakaļ Gendalfam. Izgājuši no dižskābaržu birzs, kur bija gulējuši, viņi nonāca zaļā, saules apspīdētā zāliena joslā, apstādītā ar staltiem, tumšlapainiem, koši sarkanu ziedu pilniem kokiem. Kaut kur aiz muguras šalca ūdenskritums, un priekšā puķu pilnos krastos urdza strauts, kas zāliena galā iete­cēja mežā, zem zaru velvēm, kam cauri tālumā vīdēja mirdzošs ūdens klajš.
   Nonākuši pie meža, hobiti tur pārsteigti ieraudzīja bruņi­niekus spožās bruņās un liela auguma sargkareivjus sudraboti melnos ģērbos — tie nācējus godbijīgi sveicināja, viņiem pakla­nīdamies. Viens tūliņ iepūta garā taurē, un hobiti devās tālāk pa meža gatvi, kam līdzās čaloja strauts. Necik ilgi, viņi izgāja plašā, zaļā norā — tālāk, tīdamās sudrabainā dūmakā, plūda plata upe, kam vidu kā kalns slējās gara, ar mežu apaugusi sala, bet krastos pietauvoti šūpojās daudzi burinieki. Bet norā, kur viņi tagad stāvēja, bija sapulcēts liels karaspēks ar saulē mir­dzošām ierindām un pulkiem. Hobitiem tuvojoties, gaisā pašā­vās kaili zobeni, saka cilāties šķēpi, iedziedājās ragi un taures, un karakalpi cits caur citu iesaucās — katrs savā mēlē:
   — Lai dzīvo sīkalini! Lai skan diža slava!
   Cuio i Phcriain annan! Aglar'ni Pheriannath!
   Lai skan diža slava tam Frodo un Semiusam!
   Daur a Berhael, Conin en Annun! Eglerio!
   Lai slava!
   F.glerio!
   A laita te, laita te! Andave laituvalmet!
   Lai slava!
   Cormaeolindor, a laita tarienna!
   Lai slava! Lai skan diža slava tiem Gredzena glabalajiem/
   Un tā, vaigiem koši tvīkstot un acīm pārsteigumā spulgojot, Frodo un Sems soļoja uz priekšu, līdz ieraudzīja, ka gavilējošais karaspēks apstājis trīs augstus, no velēnām sakrautus sēdekļus. Aiz tiem pa labi plīvoja zaļi balts karogs ar varenu auļojošu zirgu, pa kreisi — zili sudrabots ar gulbja veidolā izcirstu kuģi, kas vagoja juras viļņus, bet abiem pa vidu, aiz augstākā sēdekļa, vējā plandījās pats lielākais — ogļu melns ar ziedu pārpilnu balt- koku zem mirdzoša kroņa un septiņām vizošām zvaigznēm. Tronī sēdēja bruņās tērpts vīrs, klēpī viņam dusēja liels zobens, taču galva bija kaila. Nācējus sagaidīdams, viņš piecēlās. Un tad hobiti viņu pazina, kaut arī tik svešādu — dižciltīgu, līksmu, majestātisku, cilvēku valdnieku, to pašu tumšmataino pelēkaci.
   Frodo skriešus metās viņam pretim, un Sems viņam joza cieši uz papēžiem. — Nē, nu ir kronis visam! — viņš nenocietās. — Tas tak Nerimša — nebūšu vēl pamodies, vai?
   —  Jā, Sem, Nerimša gan, — Aragorns atsaucās. — Tālus ceļus esam nomērojuši, vai ne, kopš Virpili tikāmies un es tev no skata nelikos labs? Tālus ceļus esam nomērojuši visi, bet jūsējais bijis pats ļaunākais.
   Un, Semu izbrīnīdams un pagalam samulsinādams, viņš ho­bitu priekšā nometās uz ceļgala, tad, Frodo pasniedzis labo roku un Semam — kreiso, viņš abus aizveda lidz tronim, nosēdināja, pagriezās pret saviem kareivjiem un karakungiem, kas stāvēja sarunādamies, un iesaucās tik skaņi, lai karapulkā viņu sadzir­dētu ik vīrs:
   —   Lai skan diža slava!
   Un, kad gaviles bija uzvilnījušas un atkal noklusušas, Semam par vispēdējo gandarījumu un prieku uz priekšu panācās kāds Gondoras dziesminieks, nometās uz ceļgala un piecelies lūdza atvēli dziedāt. Un, raugi, viņš teica:
   —   Klausaities, jūs, dižkungi un bruņinieki, un vīri, kuriem neganta dūša, ķēniņi un ķēniņdēli, un labie Gondoras ļaudis, un Rohānas jātnieki, un jūs, Elronda dēli, un ziemeļu dandani, elfi un rūķi, un Dalienas drošsirži, un visi brīvie Rietzemju ļaudis, klausaities manu dziesmu! Jo dziedāšu jums par Deviņpirksti Frodo un Likteņgredzenu.
   Un Sems, to dzirdēdams, nevaldāmā priekā skaļi iesmejas, pielēca kājās un iesaucās: — To dižo un spožo slavu! Un viss, ko esmu vēlējies, ir piepildīts! — Tad viņš apraudājās.
   Un visi, kas karapulkā, smējās un raudāja līdzi, un līksmībai un asarām pa vidu ieskanējās dziesminieka dzidrā balss kā zelta un sudraba zvārgulītis, un visi pieklusa. Un viņš dziedāja — brī­žam elfu mēlē, brīžam rietu valodā, līdz sirdis krūtīs, liego vārdu aizkustinātas, vai pušu plīsa, un prieks dzēla kā zobens, un do­mas aizklejoja turp, kur sāpes un jūsma saplūst vienkopus un asaras nav nekas cits, kā svētlaimlbas vīns.
   Un pēdīgi, kad saule sāka laisties lejup un koku ēnas — stiep­ties garumā, dziesma bija gala. — Lai skan diža slava! — dzies­minieks sacīja un nometās uz ceļgala. Tad piecēlās Aragorns un līdz ār viņu viss karapulks, un visi devās uz teltīm, lai mielotos un līksmotos līdz pašam vakaram.
   Frodo un Sems tikai aizvesti uz savrupu telti, tur viņi no­ģērba vecas drānas, kas tika godbijīgi salocītas un noliktas pie malas, un dabūja tīru lina kārtu. Atnāca Gendalfs, un Frodo izbrīnījās, ieraudzījis burvim rokās zobenu, elfu apmetni un mitrila važu kreklu, ko orki viņam bija Mordorā atņēmuši. Se- mam Gendalfs bija atnesis zeltītu bruņkreklu un viņa daudz- cietušo elfu apmetni, rūpīgi iztīrītu un aizlāpītu, tad viņš nolika hobitiem priekšā abus zobenus.
   —   Es negribu nekādu zobenu, — Frodo liedzās.
   —  Vismaz šovakar tev tāds piedien, — Gendalfs nepiekāpās.
   Tad Frodo paņēma mazo Sema zobentiņu, kas bija viņam
   blakus Siritungolā noguldīts. — Dzeloni es atdevu tev, Sem, — viņš atgādināja.
   —   Nē, saimniek! To jums devis Bilbo kungs, un tas piederas pie viņa sudrabkrekla — viņš negribētu, lai nu to kāds cits pie­vāktu.
   Frodo ļāvās pierunāties, un Gendalfs, it ka būtu abiem par ieroču nesēju, nometās ceļos, apjoza viņiem zobenus, tad pie­cēlies uzlika hobitiem galvā pa sudraba vainagam. Kad viņi bija saposušies, visi trīs devās uz lielo mielastu, un hobiti nosēdās pie ķēniņa galda kopā ar Gendalfu, Rohānas ķēniņu Ēomeru, ķēniņ­dēlu Imrailu un visiem karakungiem, un turpat bija arī Gimlins un Legolass.
   Bet, kad visi, kājās piecēlušies, bija klusēdami aizvadījuši piemiņas brīdi un tika atnests vīns, ieradās divi ieroču nesēji valdniekus pie galda apkalpot — vismaz pēc tādiem tie izska­tījās: vienam mugurā bija Minastiritas sargkareivju melni sud­rabotais tērps, otrs bija saģērbies zaļi baltās drānās. Sems gan nobrīnījās, kas, diez, tādiem puišeļiem darāms tik lielu vīru kara­pulkā. Kolidz tie abi pienāca tuvāk un bija skaidrāk saskatāmi, viņš piepeši iesaucās:
   —   Oja, paskat' tik, Frodo kungs! Rau, tur! Nē, vai tik nebūs Pīns, ui, es gribēju sacīt — Peregrīns Tuka kungs! Un Merija kungs! Šitā izstiepusies! Dieniņ manu! Es te skatos, tas mūsējais pastāsts ne tuvu nebūs vienīgais!
   —   Ne nu būs, nekā, — Pins atsvieda, pretim pavēries. — un pie stāstīšanas ķersimies ar skubu, kolīdz mielasts būs galā. Tikām varat paraudzīt patērpināt Gendalfu. Šis nu vairs nav tāds mē- mulis kā senāk, kaut gan vairāk tik smej vien, runā mazāk. Pagaidām mums ar Meriju nav vaļas. Mēs esam Minastiritas un Rohānas bruņinieki — ceru, ka būsit pamanījuši.
   Beidzot priekpilna diena bija galā, un, kad saule nosliga aiz apvāršņa un mēness ripa, palēnām iznirusi no Anduīnas miglas seģenes, iemirdzējās trīsošajā lapotnē, Frodo un Sems nosēdās zem šalcošajiem kokiem, gaisā vilnīja skaistās Itīlijas dvesma, un līdz dziļai naktij viņi runājās ar Meriju, Pinu un Gendalfu, un pēc laiciņa pulciņam piebiedrojās arī Legolass un Gimlins. Tur Frodo un Sems dabūja zināt daudz ko no tā, kas bija piemeklējis Pulku pēc tās nebaltās dienas Atspirga pie Raurosa ūdenskri­tuma, kad izira Gredzena brālība, tomēr aizvien vēl bija un bija, ko vaicāt un stāstīt.
   Orki un runājoši koki, un līgām tāls ceļš pa pļavām, auļotaji ar jātniekiem seglos un mirdzošas alas, un balti torņi ar zelta kambariem, un kaujas, un burinieki augstiem mastiem, un kas tikai vēl ne garā virtenē slīdēja Semam gar acīm, līdz viņam galīgi sagriezās galva. Bet, lai kādi tie brīnumi, viņš pašam par pārsteigumu neparko nejaudāja izmest no galvas to Merija un
   Pina vareno paaugšanos, tā ka pat lika tiem abiem samerlties ar Frodo un sevi pašu. Un pakasīja pakausi. — Jūs abi jau labi gados — tas nu nav saprotams! — viņš noteica. — Tak dari, ko gribi: esat par četru pirkstu tiesu lielāki, nekā jums piedienētu būt, vai ar' es esmu par rūķi palicis!
   —   No rūķa tevī gan ne smakas, — Gimlins sacīja. — Bet vai es neteicu? Mirstīgie nevar tempt entu dziras, cik uziet, itin kā parastu miestiņu pastrēbdami.
   —  Entu dziras? — Sems pārvaicāja. — Atkaliņ tie enti. Kas tie tādi — nekādi nesajēdzu. Nu, neko darīt, laikam vēl nedēļas paies, kamēr visu to saliksim vienkopus!
   —   Skaidrs, ka nedēļas, — Pīns piebalsoja. — Un tad Frodo vajadzēs ieslēgties Minastiritas tornī un visu pierakstīt. Citādi viņš pusi aizmirsīs kā likts, un nabaga vecais Bilbo dabūs bries­mīgi sūkstīties.
   Galu galā Gendalfs piecēlās. — Ķēniņa roka — dziednieka roka, mīļie draugi, — viņš teica. — Taču jūs jau bijāt uz paša nāves sliekšņa, kad viņš jūs atsauca atpakaļ, visus spēkus lik­dams lietā un aizsūtīdams jūs saldajā miega aizmirstībā. Miegs gan jums no tiesas bijis ilgs un spirdzinošs, tomēr nu atkal laiks doties pie miera.
   —   Un ne vien Semam un Frodo, — Gimlins piebilda, — bet arī tev, Pin. Tu man esi mīļš — kaut vai tāpēc, ka tevis dēļ esmu dabūjis tā ciest, ka to nemūžam neaizmirsīšu. Tāpat mūžam pie­minēšu, kā uzgāju tevi tai uzkalnā, kur pēdējo kauju izcīnijām. Nebūtu rūķa Gimlina, ar tevi" butu cauri. Bet, mazākais, tagad protu pazīt hobita kāju, kaut pašam hobitam virsū sagāzusies vai vesela līķu grēda. Un, kad novilku malā to milzu rumpi, viens man bija skaidrs — ka esi beigts un pagalam. Biju gatavs derēt uz savu bārdu. Un tikai viena diena garām, kopš esi uzslejies kājās un staigā apkārt. Marš — uz gullu! Un es ar'.
   —   Un es, — ierunājās Legolass, — iešu pastaigāt pa šīs skais­tās zemes mežiem — labāku atpūtu nevar velēties. Dienās, ja mans elfu valdnieks dos atvēli, viena daļa manējo varētu pārcel­ties še, un, kad mēs te būsim, zeme dabūs svētību — uz kādu laiku. Uz labu laiku — uz mēnesi, mužu, simt cilvēku gadiem. Bet te līdzās plūst Anduīna, un Anduīna plūst tālāk — uz juru. Uz jūru!
   Uz jūru, uz jūru, kur baltkaijas kliedz,
   Kur balīputas šķist, sirdij vējš mieru liedz.
   Kur rieti, kur rieti, grimst saule uz dusu.
   Vai, pelēkais burtniek, dzirdi, kā klusu
   Mus aicina tic, kas sen aizbraukuši?
   Ar mežiem mēs sensenis saauguši,
   Nu jādodas projām, jo laiks rit uz galu,
   līs kuģošu vientuļš uz padebess malu.
   Tur bangas pret Pēdējo krastu šķeļas,
   Tur balsis no Zudušās salas ceļas.
   Kur Ereseja, kur elfiem ir mājas,
   Kur lapkritis svešs, kur laiks mirstīgam stājas.
   Un, tā dziedādams, Legolass aizsoļoja lejup pa nogāzi.
   Ari pārejie atvadījušies devās kur kurais, un Frodo ar Semu, aizgājuši līdz savām gultām, likās gulēt. No rīta viņi atkal modās ar cerību un mierpilni un Itīlijā aizvadīja daudzas dienas. Jo Kormallenas lauks, kur karaspēks bija apmeties, atradās netālu no Hennetannuna — upe, kas gāzās tur lejup no klints, šalca, burzguļodama pāri akmeņiem, nakts klusumā labi sadzirdama, un tālāk pa ziedu pilnām pļavām ieplūda Andulnā turpat pie Kairandrosas salas. Hobiti izstaigājās, vēlreiz apskatīdami vietas, kam pirmīt bija gadījies garām iet, un Sems nemitējās cerēt, ka kur nebūt meža mijkrēslī vai noamaļākā norā, kazi, izdosies kaut ar acs kaktiņu pamanīt lielo olifauntu. Un, dabūjis zināt, ka Gondoras aplencējiem to lopiņu bijis prāvā skaitā, taču visi kā viens nomaitāti, viņš saskuma, ka palaidis garām ko tādu.
   — Nu, ko tur vairs, uz pusēm jau laikam pārrauties nevar, — viņš noteica. — Tak tā vien rādās, ka šinī ziņā esmu izrādījies zaudētājos.
   Tikmēr karaspēks posās atpakaļceļam uz Minastirītu. No­vārgušie bija atspirguši, un ievainotie — izdziedēti. Krietnam pulkam vajadzēja smagi pūlēties un cīnīties, līdz tika satriektas pēdējās austrumnieku un dienvidnieku vienības. Un vispēdējie atgriezās tie, kas bija Mordorā iegājuši, lai sagrautu cietokšņus Tumsas zemes ziemeļos.
   Jau tuvojās maija mēnesis, kad rietu karaspēks beidzot atkal izkustējās no vietas, visi sakāpa kuģos un no Kairandrosas lejup pa Anduīnu laidās uz Osgiliatu, tur pavadīja vienu dienu un nākamajā aizgāja līdz zaļajām Pelennoras ārēm, kur skatam no jauna atklājās baltie torņi augstā Mindolluīna pakājē, gondo­riešu galvaspilsēta, pēdējā rietļaužu piemiņa, cauri tumsībai un ugunij izgājusi pretim jaunai dienai.
   Un tur, lauka vidū, viņi uzslēja teltis un gaidīja rītu, jo bija maija dienas priekšvakars, un nākamajā dienā, saulei lecot, ķēniņš grasījās ieiet pa savas pilsētas vārtiem.

   Gondoras galvaspilsētā visi tika dzīvojuši neziņā un nepār­varamās izbailēs. Jaukais laiks un gaišā saule tiem, kam cerību bija atlicis pavisam maz un kas ik rītu gaidīja atskrienam nelaimes vēsti, šķita vien ļauns izsmiekls. Valdnieks bija miris un pārvērties pelnos, Rohānas ķēniņa miesas gulēja viņu cita­delē, un jaunais ķēniņš, naktī nācis, atkal bija devies karā pret tik tumšu un baigu varu, ka tādu satriekt nebija ko cerēt nedz ar kādu pretspēku, nedz varoņa dušu. Un ziņu kā nebija, tā nebija. Kopš karaspēks atstaja Morgullcju, nogriezdamies pa zicmeļccļu, kas iestiepās kalnu paēnā, pilsētā nebija atgriezies neviens vēst­nesis, neatklīda pat baumas par to, kas notiek tumsībā tītajos rītos.
   Kad bija aizritējušas divas dienas, kopš karaspēks devās ceļā, ķēniņmeita Ēovina lika kopējām atnest viņas drānas, iebildumos neparko neklausīdamās, un piecēlās no gultas. Saģērbta un ar saitē iekārtu roku viņa devās pie dziednīcas pārziņa.
   —    Godātais, — viņa teica, — mani nomoka nemiers, un ne­jaudāju vairs dīkā gulšņāt.
   —   Kundze, — tas atbildēja, — tu vēl neesi atlabusi, un man tika pieteikts tevi aprūpēt sevišķi cītīgi. Gultā tev bija jāpaliek vēl septiņas dienas — tā man tika vēlēts. Lūdzama, ej nu atpakaļ!
   —   Esmu pietiekami atlabusi, — viņa atsacīja. — Mazākais, miesa man vesela, ja neskaita kreiso roku, un par to nekas. Bet es sasirgšu no jauna, ja man nebūs it nekā darāma. Vai par karu kas zināms? Tās sieviņas man it neko nestāsta.
   —  Ziņu nav, — pārzinis atbildēja, — zināms vien tas, ka pulki aizjājuši uz Morgulleju, un ļaudis runā, ka par priekšvadoni vi­ņiem tas jaunais ziemeļu karakungs. Tas nu gan ir viens varens karakungs un dziednieks arīdzan! Un man nudien liekas savādi, ka dziednieka rokai ari zobens klausa. Šaislaikos Gondorā ko tādu neredzēsi, lai gan senlaikos tā bijis, ja var ticēt vecām pasakām. Taču mēs, dziednieki, nu jau ilgus gadus raugām vien aizlāpīt vainas, kas ar zobenu cirstas. Kauču gana ko noņemties tāpat — pasaulē papilnam ligu un bēdu ij bez kariem, kas tādas tik vairo.
   —   Karu, pārziņa kungs, iesveļ viens, otra nemaz nevajag, — Ēovina atteica. — Un tie, kam zobena nav, no tāda var it lēti krist. Vai tad gribi, lai gondorieši tavas zālītes vien būtu vākuši, kamēr Tumsas pavēlnieks vienkopus vāc karapuļus? Un ne jau allaž miesas dziedināšana uz labu vien. Tāpat ne jau allaž nāve kaujas laukā uz ļaunu, kauču jāmirst būtu rūgtās mokās. Būtu man teikšana, es nestundā izraudzītos to pēdējo.
   Pārzinis viņu uzlūkoja. Stalta viņa stāvēja, bāla un mir­dzošām acīm, un pirksti ķēniņmeitai sažņaudzās dūrē, kad viņa aizgriezusies pavērās laukā pa logu uz rītu pusi. Pārzinis nopū­ties nošūpoja galvu. Pēc brīža Ēovina atkal viņu uzrunāja.
   —   Vai še nav it nekā darāma? — viņa noprasīja. — Kurš te, pilsētā, par noteicēju?
   —  īsti nezinu, - vīrs atbildēja. — Tādas lietas nav manā pār­ziņā. Rohānas jātniekiem ir savs maršals, un gondoriešiem, man stāstīts, par rīkotāju esot karakungs llūrins. Taču Minastiritas likumīgais pavaldonis ir karakungs Faramirs.
   —   Kur viņš atrodams?
   —   Šepat, šai namā, kundze. Viņš bija smagi savainots, bet nu atkal uz atspirgšanu. Tikai nezinu…
   —   Vai aizvedīsi mani pie; viņa? Tad zināsi.
   Faramirs viens pastaigājās dziednīcas dārzā, saule sildīja, un viņš juta dzīvību no jauna ieplūstam dzīslās, tomēr ap sirdi bija smagi, un skats arvien aizklīda mūrim pāri, uz rītu pusi. Pārzinis tuvodamies pasauca viņu vārdā, un Faramirs atskatījies ierau­dzīja Rohānas ķēniņmeitu Ēovinu. Krūtīs iešalca žēlums, jo viņš redzēja, ka jaunava ir savainota un, būdams asredzīgs, nomanī­ja viņas skumjas un nemieru.
   —   Valdniek, — pārzinis bilda, — še ir Rohānas ķēniņmeita Ēovina. Viņa atjājusi kopā ar ķēniņa pulku, tad kaujā gau­žām smagi cietusi un nu ir man par aprūpējamo. Tak nav viņai miera — grib runāt ar pilsētas pavaldoni.
   —     Nepārproti, valdniek, — Ēovina ieteicās. — Neba par gādības trūkumu bēdāju. Tadam, kurš atspirgt kāro, labāku dziednīcu neatrast. Taču es nejaudāju gulšņāt dīkā, laiskodamās, sprostā iespundēta. Es meklēju nāvi kaujas laukā. Tomēr nāve mani neaizrāva, un kauja vel nav gala.
   Faramirs deva zīmi, un pārzinis paklanījies devās projām.
   —   Ko tu gribi no manis, ķēniņmeit? — Faramirs vaicāja. — Arī­dzan pats esmu dziedniekiem par vaņģinieku. — Viņš uzlūkoja Eovinu, un, svešām sāpēm allaž dziļi līdzi juzdams, viņas skumju apdvesto daiļumu samanīja iedzeļam sirdi kā bultu. Un Ēovina, viņam acis ieskatījusies, ieraudzīja tur dziļu maigumu, tomēr, pati starp karaļaudīm augusi, apjauta, ka cīniņā it neviens no Robanas jātniekiem ar šo viru nejaudatu meroties.
   —   Ko tu gribētu? — viņš vaicāja atkal. — Darīšu visu, kas manā varā.
   —   Es gribētu, ka tu norīko, lai pārzinis ļauj man iet, — viņa atbildēja — aizvien vēl lepni, tomēr sirdī kaut kas ietrīsējās, un pirmoreiz tur iezagās šaubas. Iešāvās prātā, ka šis skarba mai­guma pilnais milzis varētu viņu noturēt par tiepšu vien — par bērnu, kuram trūkst apņēmības smagu darbu novest līdz galam.
   —  Pats esmu nodots pārziņa gādībā, — Faramirs sacīja. — Tā­pat vēl neesmu pilsētas pavaldoņa kārtā stājies. Tak, būtu tā no­ticis, man tik un tā vajadzētu uzklausīt pārziņa padomu, nevis apstrīdēt viņa gribu amata lietās bez spiedīgas vajadzības.
   —   Bet es atspirgt nekaroju, — Ēovina iebilda. — Fs gribu karā jāt — kā mans brālis Ēomers vai, vēl labāk, ķēniņš Teodens, jo viņš kritis, razdams ij godu, ij mieru.
   —    Par vēlu, ķēniņmeit, jāt karakungiem līdzi, pat ja tev spēka būtu gana, — Faramirs aizrādīja. — Un vēl var lēkties, ka kaujā kritīsim visi — gribēdami vai ne. Nāvei, pēc kādas tu tīko, varēsi drošāk acīs skatīties, ja pagaidām, kamēr vēl var, darīsi, kā pārzinis saka. Ij tev, i j man ar pacietību jāpārlaiž tas laiks, kas nogaidāms.
   Ēovina cieta klusu, bet Faramirs, ķēniņmeitu uzlūkojis, no­manīja viņu tapušu par nieciņu pieļāvīgāku — kā ledus garozu, kas tikko jaušami atlaidusies, pirmās vārās pavasara elpas skarta. Par vaigu ka spoža lietus lase noritēja acs kaktiņa sariesusies asara. Ķēniņmeitas lepni paceltā galva noslīga maķenīt zemāk. Tad klusītiņām, drīzāk pati sev, nevis Faramiram, viņa bilda:
   —  Bet dziednieki man liks vēl septiņas dienas gulta būt. Un man kambarī nav loga, kurš uz rītiem veras. — Nu gan viņa izklau­sījās pēc mazas, saskumušas meitenītes.
   Faramirs nevilšus pasmaidīja, kaut sirds no žēluma vai lūza. — Tev nav loga, kurš uz rītiem veras? — viņš pārjautāja. — Tāda vaina labojama. Teikšu, lai pārzinis dara, ko var. Ja tu, ķēniņ­meit, paliksi šepat, dziednīcā, un atpūtīsies kā nākas, varēsi pēc patikas staigāt tc, pa dārzu, kad saule, un te ir skats uz rītiem, kurp devušās visas mūsu cerības. Un šepat tu uziesi mani — stai­gāšu gaidīdams un arīdzan uz rītiem vēršos. Manas dienas būs vieglākas, ja tu ar mani pārmīsi pa vārdam vai reizumis ar mani kopa pastaigāsi.
   Ēovina pacēla skatu, pavērās viņam tieši acīs, un bālajos vai­gos saskrēja asinis. — Kā gan, valdniek, es varu tavas dienas darīt vieglākās? — viņa jautāja. — Un ar dzīvajiem runāties es netīkoju.
   —  Vai gribi, lai atbildu bez aplinkiem? — Faramirs noprasīja.
   —   Gribu.
   —  Tad, Rohānas Ēovin, es saku tev, ka esi daiļa. Mūsu kalnu pļavās netrūkst ziedu, kas krāšņi un koši, un jaunavas mums vēl jo skaistākas, tak līdz šai dienai Gondorā neesmu manījis nedz ziedu, nedz jaunavu, kam tada daile — tik dziļi sērīga. Kazi, vēl pāris dienu atlicis, un tumsa aprīs pasauli, un to brīdi es ceru sagaidīt ar stingru garu, tak sirds man būs vieglāka, ja tikām, kamēr vēl saule pie debesim, es varētu ar tevi redzēties. Jo ij tu, ij es esam zem tumsības spārniem bijuši, un viena un tā pati roka mūs no nāves izrāvusi.
   —   Ak vai, valdniek, mani ne! — viņa atsaucās. — Pār mani vēl tumsība gulstas. Mani tu dziednieci nerāsi! Es esmu vairog- nese, un man roka nesaudzīga. Bet lai paldies tev, mazākais, par to, ka man nav kambari vien jāsēž. Ar pilsētas pavaldoņa atvēli es laukā iešu. — Paklanījusies viņa devās atpakaļ, uz dziednīcu. Bet Faramirs vel ilgi viens klimta pa dārzu, taču tagad viņa skats biežāk kavējas pie nama, nevis tiem mūriem, kas ritos.
   Atgriezies savā kambari, Faramirs lika pasaukt pārzini un noklausījās visu, kas tam bija stāstāms par Rohānas ķēniņmeitu.
   —   Kauču nav šaubu, valdniek, — pārzinis piebilda, — krietni vairak tu dabūtu zināt no tā sikaliņa, kas šepat, pie mums, jo viņš jājis ķēniņa pulkā, un klīst runas, ka pēcgalā bijis arīdzan ķēniņmeitai līdzās.
   Tā nu Merijām tika vēlēts ierasties pie Faramira, un visu to dienu abi ilgi runājās, un Faramirs dabūja zināt itin daudz — vēl vairāk, nekā Merijs vārdos izteica; un Rohānas Ēovinas sāpes un nemieru viņš tagad domājās izprotam kaut cik labāk. Kad sāka krēslot jauks vakars, Faramirs un Merijs izgāja dārzā, tomēr viņa laukā neiznaca.
   Bet nākamajā rītā no dziednicas iznācis, Faramirs Ēovinu ieraudzīja stāvam uz mura — viņa bija viscaur baltā ģērbā un vizēja saules staros. Viņš uzsauca, un ķēniņmeita nokāpa lejā, abi pastaigājās pa zālienu, reizumis pasēdēja zem zaļojoša koka, brīžiem klusēja, brīžiem uzņēma valodas. Un tā viņi pasāka va­dīt ik dienu. Pārzinis, pa savu logu vērdamies, no sirds priecājās, jo bija dziednieks un viņa nasta nu bija tapusi vieglāka, un viens bija skaidrs — lai cik smagi šais dienās visiem sirdi nospieda bailes un nelaimes priekšnojautas, šie abi aizbilstamie atkopās un atspirga tīri vai acu priekša.
   Tā pienāca piektā diena, kopš Ēovina bija likusi sevi vest pie Faramira. Abi atkal stāvēja uz pilsētas mūra, tālē vērdamies. Ziņu joprojām nebija, un visus māca grūtsirdība. Arī laiks vairs nebija tik jauks. Uznāca aukstums. Nakti bija sacēlies vējš, kas it sparīgi vilka no ziemeļiem un arvien pieņēmās speķa, Gondoras ares pletās pelēkas un drūmas.
   Faramirs un Ēovina bija silti saģērbušies, ietinušies smagos apmetņos, un ķēniņmeita vēl pāri bija pārvilkusi platu mantiju, tumši zilu kā vasaras nakts, ar sudraba zvaigznēm gar stērbelēm un apkakli. Faramirs to bija licis atnest un aplicis viņai ap ple­ciem, un tagad, kad Ēovina tā stāvēja līdzās, viņš nevareja vien nopriecāties, cik ķēniņmeita daiļa un ceļa. Mantija bija šūdinā­ta Faramira mātei, Amrotas Finduilai, kas bija jauna mirusi; vienīgais, ko viņš atminējās, bija bērna acīm skatīta maiga daile un paša pirmās sirdssāpes, un mātes ģērbs viņam šķita piedie­nam Ēovinas dailei un skumjam.
   Taču viņa, zvaigžņotajā mantijā ietinusies, nodrebēja un pāri pelēkajām ārēm pavērās uz ziemeļiem, tieši pretim saltajam vējam, un tur, pie pamales, debesis vīdēja skarbas un skaidras.
   —   Pēc kā tu lūkojies, Ēovin? — Faramirs iejautājās.
   —   Vai tad tur nav Melnie vārti? — viņa atsaucās. — Un vai no tās puses viņam nav jau šurpu jājams? Jau septiņas dienas, kopš viņš projām.
   —    Septiņas dienas, — Faramirs atkārtoja. — Vien neņem ļauna, ja teikšu — tās man nesušas ij prieku, ij sāpes, kādas nemūžam vel neesmu pazinis. Prieks man ar tevi redzēties, bet sāp tālab, ka bailes un neziņa šais nedienās milztin samilzušas. Ēovin, man neparko negribas, lai šai pasaulei nu pienāk gals, — man ne­gribas tik drīz zaudēt to, ko vien nule esmu atradis.
   —   Zaudēt, ko esi atradis, valdniek? — viņa pārvaicāja, tomēr paraudzījās pretim dziļi nopietna, un skats viņai bija gaišs. — Nezinu, ko šais dienās esi atradis tādu, ko varētu pazaudēt. Bet paga, draugs, par to nerunāsim! Nerunāsim nemaz! Es stāvu kraujas malā, zem kājām man piķa melns bezdibenis, bet to, vai aiz muguras jelkur gaisma, nezinu teikt. Jo atskatīties vēl nejau­dāju. Es gaidu, ko liktenis būs lēmis.
   —  Jā, gaidīsim, ko liktenis būs lēmis, — Faramirs piekrita. Un abi vairs nerunāja ne vārda, tikai stāvēja uz mūra, un vējš itin kā pierima, dienas gaisma apdzisa, saule aptumšojās, Minastirītu un pilsētas laukus pārņēma mēms klusums — nebija saklausāmas nedz vēja šalkas, nedz putnu dziesmas, nedz lapu čaboņa, nedz viņu pašu elpa, sirds stājās pukstēt. Laiks sastinga kā nolēmēts.
   Un, kamēr abi tā stāvēja, viņu rokas gluži kā pašas par sevi satikās, pirksti cieši savijās. Viņi gaidīja, paši neapjauzdami — ko īsti. Tad virs tālīno kalnu virsotnēm izauga itin ka vēl viens milzīgs tumsības kalns, celdamies augšup kā vilnis, sadomājis aprīt visu pasauli, visapkārt tam plaiksnījās zibeņi, un tūliņ ze­mei pārskrēja trīsas, un Minastiritas mūri nodrebēja. No laukiem un arēm pret debesim pacēlās itin kā nopūta, un sirds krūtis atkal iepukstējās.
   —  Man prātā nāk Nūmenora, — Faramirs ierunājās un nobrī­nījās, pats savu balsi izdzirdēdams.
   —   Nūmenora?
   —  Jā, — Faramirs sacīja, — rietļaužu zeme, kas zudībā aizgāja, un tumsības vilnis, kas gāzās zaļām pļavām un pakalniem pāri, virsū mākdamies, ka nekur glābiņu rast. Man tas bieži sapņos rādās.
   —   Tu domā, ka tumsība nāk? — Ēovina vaicāja. — Neizbē­gamā tumsība? — Un piepeši viņa piespiedās Faramiram tuvāk.
   —   Nē, — Faramirs albildēja, ielūkodamies viņai acīs. — Man tikai tā ienāca prātā. Kas nule notiek, es nezinu. Skaidrais prāts man saka — nelaime un posts ir klāt un mūsu dienām teju gals. Tak sirds sauc — neka nebij! Un rokās, kājās man vieglums, un cerība un prieks šalc krūtis tā, ka skaidrais prāts tur it neko nejaudā padarīt. Ēovin, Eovin, Rohānas Balto ķēniņmeit, nule es neparko neticu, ka tumsība jelkad var dabūt virsroku! — Pielie­cies viņš noskūpstīja Eovinu uz pieres.
   Tā viņi staveja uz Minastirītas mūra, sacēlās negants viesu­lis, un viņu matu šķieznas, kraukļa melnas un zeltainas, iepllvo- jas vējā, savijušās juku jukām. Tumsība atkāpās, saule iespīdējās spoža, pasauli ar joni apņēma gaisma, Andulnas Ūdeņi ievizējās sudrabaini, un visos pilsētas namos ieskanējās gaviles, jo ik sirdi bija iesvēlies prieks — kamdēļ, nevienam nebija ne jausmas.
   Un saule tikko bija sākusi laisties uz rietu pusi, kad no rītiem saukdams atlaidās milzīgs ērglis, nesdams necerētu prieka vēsti no rietu karaspēka:
   — Gavilējiet, jus, Anoras cietokšņa ļaudis, Jo Saurona valstībai gals nu uz mūžu Un Tumsības tornis guļ, sakritis drupās!
   Gavilējiet, jūs, Sargtorņa drosminieki, Jo sardzē neesat nīkuši velti: Guļ gruvešos Melnie vārti, Ir Gondoras ķēniņš tiem cauri gājis Un virsroku guvis!
   Dziediet un līksmojiet, rietfaužu bērni, Jo Gondoras ķēniņam atgriezties būs, Un būs viņam palikt še, Gondoras zemē, Līdz nāve jus šķirs!
   Un Kokam, kas kaltis, nu sazaļot būs. Viņš iedēstīs Baltkoku kalnā, Un pilsēta svētīta taps.
   Gavilējiet, jūs, ļaudis!
   Un visās Minastirītas ielās ieskanējās gaviles un dziesmas.
   Pēc tam dienas ritēja, saules pilnas, — pavasaris un vasara, sadevušies rokās, Gondoras āres sarīkoja īstus svētkus. Drīz no Kairandrosas ar skubu atbrāzās jātnieki, atnesdami vēstis par visu, kas paveikts, un pilsēta posās sagaidīt ķēniņu. Merijs tika aizsaukts jāt līdzi pajūgiem, kas veda visādu mantību uz Osgi- liatu, kur, kuģos pārkrauta, tā tika aizgādāta tālāk, uz Kairan- drosu, bet Faramirs līdzi nebrauca, jo tagad, kad bija atspirdzis, ķērās pie valdīšanas un pavaldoņa pienākumiem, kaut arī tie bija pildāmi īsu brīdi — atlika vien sagatavot visu, lai godam sagaidītu to, kuram vajadzēja stāties viņa vietā.
   Arī Ēovina palika pilsētā, kaut arī brālis tika atlaidis vēsti, lūgdams māsu doties uz Kormallenas lauku. Faramirs, to padzir- dis, nobrīnījās, taču abi redzējās reti, jo viņam bija daudz darāmā, bet Ēovina aizvien vēl palika dziednīcā, vienatnē klīda pa dārzu, vaigā viņai no jauna iegūla bālums, un šķita, ka visā pilsētā viņa viena sirgst un skumst. Dziednīcas pārzinis sāka raizēties un gāja runāt ar Faramiru.
   Faramirs ieradās ķēniņmeitu uzmeklēt, abi atkal aizstaigāja līdz pilsētas mūrim, un viņš vaicāja: — Ēovin, kālab tu šc kavē­jies, nevis dodies uz Kormallenu viņpus Kairandrosas, kur valda līksmība un tevi brālis gaida?
   Un viņa atteica: — Vai tad nezini?
   Bet Faramirs uz to sacīja: — Iemesli te var būt divēji — kurš tas īstais, nezinu teikt.
   Un viņa atbildēja: — Uz miklu minēšanu man nenesas prāts. Runā skaidru valodu!
   —   Lai notiek, ja tu, ķēniņmeit, tā vēlies, — viņš atsacīja. — Tu nedodies turpu, jo sauc tevi brālis vien, un, redzēdama Elendila mantinieka Aragorna vaigu, kad viņš nule uzvaru svin, tu ne- jaudāsi līdzi priecāties. Vai arīdzan tu paliec, jo šepat esmu pali­cis es, un tev tomēr gribas ar mani kopā būt. Kazi, ij vienādi, ij otrādi, un tu pati netiec gudrh, ka īsti ir. Eovin, vai neesmu tev mīļš? Vai nebušu?
   —  Kaut es citam mīļa būtu! — viņa teica. — Bet žēlotāja man nevajag.
   —   Tas man zināms, — Faramirs atsaucās. — Tu gribēji vald­niekam Aragornam miļa būt. Jo viņš bija cēls un varens, un tev kārojās diženas slavas, tu tiecies pacelties augstu pāri sīkma- ņiem, kas ņudz pa zemes virsu. Tev gribējās viņu apbrīnot, kā jauns karakalps apbrīno diženu karakungu. Jo tāds viņš no tie­sas ir — dižciltis starp cilvēkiem, lieliskākais no visiem, kas zemi min. Tak viņš tev sacīja — saprotu, man žēl — un vairs neko, un tad tu nospriedi, ka tev nevajag nenieka, ja nu vien kaujā krist ar dižu godu. Paskaties man acīs, Eovin!
   Ēovina pavērās viņam pretim, skatu nenovērsdama, un Faramirs turpināja: — Ēovin, neniecini žēlumu, ko cildena sirds dāvājusi! Tak nejau par žēlotāju es piesakos. Jo tu esi cēla un drosmīga, pati iemantojusi tādu slavu, kam nebūs bālēt nemū­žam, un tik daiļa, ka pat elfu mēlē, jādomā, nebūs gana vārdu, lai to aprakstītu. Un tu man esi mīļa. Iesākuma es biju žēlotājs, jo tu biji tik gaužām skumja. Tak nu es zinu, ka arīdzan bez visām tām skumjām un bailēm, un likstām, būtu tu kauču Gon­doras ķēniņiene, kam netrūkst nenieka, tu man butu mīļa, lai vai kas. Ēovin, vai es tev mīļš neesmu?
   Tad Ēovinas sirds ietrīsējās, vai arī pēdīgi viņu piemekleja atskārta. Un ziema piepeši pārskrēja, un viņu apņēma saules gaisma.
   —   Es stāvu Minasanorā, Saules tornī, — viņa sacīja, — un — raugi! Tumsība ir projām! Fs nebūšu vairs vairognese, nedz mē­rošos pēc dižiem jātniekiem, nedz remdešos vien dziesmas, kur asinis plūst. Bušu dziedniece, un mīlēšu it visu, kas dzīvs un zaļo, un neliedzas augļus nest. — Viņa atkal uzlukoja Faramiru.
   —   Negribu vairs par ķēniņieni būt, — viņa piebilda.
   Faramirs tūliņ līksmi iesmējās. — Labi gan, — viņš noteica,
   —  jo es neesmu nekāds ķēniņš. Tomēr es ņemšu par sievu Rohā­nas Balto ķeniņmeitu, ja tāda bus viņas griba. Un, ja viņa nāks pie manis, brauksim upei pāri un laimīgākos laikos apmetīsimies skaistajā Itīlijā, un tur iekopsim dārzu! Viss prieka sazels un sazaļos, ja Baltā ķēniņmeita turpu nobrauks.
   —   Tad man, gondoriet, vajadzēs savējos atstāt? — Ēovina noprasīja. — Un ja nu tavi lepnie ļaudis par tevi teiks — palūk, kungs, kurš piejaucējis ziemeļu savvaļnieci karameitu? Vai tad no nūmenoru cilts it neviena nebija ņemama?
   —   Lai runā, — Faramirs atteica un, viņu apskāvis, noskūp­stīja — pāri pletās saules piestrāvots debess klajš, un viņam nenieka nerūpēja, ka abi stāvēja uz mūra, daudzu acu priekšā. Un daudzi nudien viņus redzēja un redzēja arī gaismu, kas abus apmirdzēja, kad viņi, no mūra nokāpuši, roku rokā devās uz dziednīcas durvīm.
   Un dziednīcas pārzinim Faramirs sacīja tā: — Še ir Rohānas ķēniņmeita Ēovina, un nu viņa ir atspirgusi.
   Un pārzinis teica: — Tad ļauju viņai iet un veļu labu ceļu, un lai viņu nemūžam vairs nedz vainas, nedz sērgas nepiemeklē. Nododu ķēniņmeitu pilsētas pavaldoņa aprūpē, kamēr viņas brālis nav atgriezies.
   Bet Eovina sacīja: — Tomēr nu, kad man dota atvēle iet, es labprāt paliktu šepat. Jo no visiem namiem šis mani darījis tik laimīgu kā nekad. — Tā viņa palika turpat, līdz atgriezās ķēniņš Ēomers.
   Minastirītā nu viss bija saposts, un ļaudis nāca arvien klāt, jo vēstis bija apskrējušas visu Gondoru no Minrimmona līdz pat Pinnatgeliniem un tālajai jūras piekrastei, un visi, kas jaudāja, ar skubu steidzas uz Minastirītu. Tāpat pilsētā atkal saradās sie­vietes un piemīlīgi bērneļi, atgriezušies mājās ar ziedu klēpjiem, no Dolamrotas ieradās cītaras spēlmaņi, par kuriem prasmīgāku Gondorā nebija nekur, netrūka arī violistu, flautistu un sudraba ragu pūtēju, nedz daiļskanīgu dziedoņu no Lebeninas lejām.
   Beidzot pienāca vakars, kad no mūriem bija saskatāmas Pelennorā uzslietās teltis, un pilsētnieki, rītausmu gaidīdami, augu nakti nosēdēja pie lukturu gaismas. Kolīdz saule skaidrajās debesīs pakāpās pari austrumu kalnu korēm, pār kurām tumsība nu bija izklīdusi, iešķindējās visi torņu zvani, izplajas un vējā ieplandījās visi karogi, un citadeles Baltajā tornī spoži sudra­bains kā saules apmirdzēts sniegs, bez jelkāda ģerboņa vai zīmes, pār Gondoru pedējoreiz ieplīvojās pavaldoņu karogs.
   Rietu karakungi veda savus pulkus uz pilsētu, un sanākušie redzēja viņus nākam ciešās ierindās, saullēktā vizam un mirdzi- namies, un metam sudrabainus zibšņus. Tikuši līdz Minastiritas vārtiem, viņi apstājās astotdaļjūdzi no mūriem. Vārti vēl nebija no jauna izkalti, bet jomu aizšķērsoja bomis, un abpus tam stā­vēja bruņoti vīri sudraboti melnā ģērba ar gariem, kailiem zobe­niem. Priekšā bija iznācis pavaldonis Faramirs, atslēgu glabātājs Hurins un citi Gondoras karakungi, arī Rohānas ķēniņmeita Ēovina ar maršalu Elfhelmu un daudzi rohāņu bruņinieki, un abpus vārtiem lielā pulkā drūzmējās košās drānās saposušies ļaudis ar ziedu virtenēm.
   Tā nu pie Minastiritas mūriem bija izveidojies plašs laukums, ko ciešās rindās apstājuši Gondoras un Rohānas bruņinieki un karakalpi, pilsetnieki un ļaudis, sabraukuši visām valsts malām. Pūļa čalas noklusa — no karaspēka izsoļoja pelēki sudrabotie dandani, bet viņiem priekšgalā nesteidzīgi nāca valdnieks Ara­gorns. Viņš bija melnās bruņās ar sudraba jostu, tām pāri pār­vilcis garu, sniegbaltu apmetni, pie kakla saspraustu ar lielu, zaļu akmeni, kas iztālēm mirdzēt mirdzēja, taču galva bija kaila, ja neskaita šauriņu sudraba stīpu ar zvaigzni pašā priekšā. Lī­dzās soļoja Rohānas Homērs, ķēniņdēls Imraīls un Gendalfs vis­caur baltā ģērbā, un vēl četri knēvelīši, ko ieraudzījuši daudzi nevarēja vien nobrīnīties.
   — Ne-e, māsīciņ, ne nu puišeļi, nekā, — Joreta vēstīja savai Imlotmelujas radiniecei, kas stāvēja turpat blakus. — Tie ir periani no tālās sīkaliņu zemes, kur šie, runā, esot diži slaveni ķēniņdēli. Vai nu nezināšu — man dziednīcā tāds bija aptekā­jams! Pamazi gan, tak kas par dušu! Padomā, masīciņ, šitāds ar savu ieroču nesēju vien iespēries Tumsas zemē, viens pats izkā- vies ar Tumsas pavēlnieku un pielaidis šamējā cietoksnim uguni, vari iedomāties? Mazākais, tā pilsētā runā. Būs tas pats, kurš mūsējam F.lfakmenim pie sāniem. Dzirdēts, šie esot tuvos drau­gos. Bet tas mūsu valdnieks Elfakmens, tas nu gan! Vārdos tāds paskarbs, to ielāgo! Tak zelta sirds, kā mēdz teikt, un viņam dziednieka roka. "Ķēniņa roka — dziednieka roka," es šiem saku, un tā tas viss nāca gaismā. Un Mitrandirs man uz to: "Joreta, lai tavi vārdi paliek ilgā piemiņā!" Un…
   Bet Joreta bija spiesta pārtraukt lauku radiniecei domāto pamācošo stāstu, jo iedziedājās taure un tūliņ iestājās kapa klu­sums. No vārtiem uz priekšu panācās Faramirs ar atslēgu Hū- rinu — vieni paši, ja neskaita četrus vīrus augstās bruņcepurēs un citadeles bruņās, un tie nesa lielu, ar sudrabu apkaltu melna lebetrona šķirstu.
   Faramirs, laukuma vidū ar Aragornu sastapies, nometās viņa priekšā uz ceļgala un teica: — Gondoras pēdējais pavaldonis lūdz atvēli atstāt vietu. — Viņš pastiepa Aragornam baltu zizli, bet tas, zizli paņēmis, sniedza to atpakaļ ar vārdiem: — Tā vieta nav tukša atstājama un būs un paliks tev un taviem mantiniekiem, līdz mana asins būs izsīkusi. Dari, kas tev darāms!
   Tad Faramirs piecēlies iesaucās skaņi un skaidri: — Gon­doras ļaudis, uzklausiet šis zemes pavaldoni! Raugi, tas nācis, kas pēdīgi atkal pieteicis tiesības uz ķēniņa troni! Še ir Aragorns, Aratorna dels, Arnoras dandanu virsvadonis, rietu karaspēka karakungs, Ziemeļzvaigznes glabātājs, viņam pieder Pārkaltais Zobens, viņš ir no kara ar uzvaru nācis, viņam ir dziednieka roka, viņš ir Elfakmens, Elesars, cēlies no Nūmenoras Valandila, kas dēls Isilduram, kas dēls Elendilam. Vai viņam būs ķēniņam būt, pilsētā nākt un tur mājot?
   Un visi karavīri līdz ar ļaužu pūli vienā balsī nokliedzās: — Jāāā!
   Un Joreta ņēmās skaidrot radiniecei: — Tā, māsīciņ, tik tāda ieraža, kas pie mums pilsētā iegājusies, jo pilsētā viņš jau bijis, es tak stāstīju, un viņš man saka… — Atkal, gribi negribi, nācās apklust, jo Faramirs runāja tālāk.
   —  Gondoras ļaudis! Rakstu zinātāji stāsta — sendienās ieraža bijusi, ka ķēniņam kronis saņemams no tēva rokas, iekams tas kapā aizgājis, vai arīdzan, ja tas neiespēts, vienam pašam jāno­iet līdz kapenēm, kur tēvs guldīts, un jāizņem kronis tēvam no rokām. Tak šai reizē nākas citādi rīkoties, un es, būdams paval- donis, šodien no Dinenrātas esmu atgādājis kroni, kas kapenēs guldīts līdz ar pēdējo ķēniņu Earnuru, kurš mūsu sentēviem bijis par valdnieku.
   Nu sargi panācās uz priekšu, un Faramirs, šķirstu atvēris, izcēla dienas gaismā veclaicīgu kroni. No skata tas līdzinājās citadeles sargkareivju augstajām bruņcepurēm, tikai bija smag­nējāks, viscaur balts, un abi sudrabā kaltie, ar pērlēm izliktie spārni likās piedienam jūras putnam, jo tieši tāds rotājās to ķēniņu ģerbonī, kas bija pāri jūrai šurp atburajuši, un kronī spulgoja septiņi dimanti, bet pašā augšā — viens vienīgs, kas tūliņ iesvēlās gaišās liesmās.
   Aragorns, kroni satvēris, pacēla to izstieptās rokās un iesaucās:
   —  Et Earello F.ndorenna utulien. Sinome maruvan ar Hildi- nyar tenn' Ambar-metta!
   Šos pašus vārdus tika izrunājis Elendils, pār jūru še ieradies vējam līdzi: — No Lieljūras esmu Viduszemē nācis. Še es palikšu, še mitīs mani mantinieki, līdz pasaulei pienāks gals!
   Tad, daudziem par pārsteigumu, Aragorns nevis uzlika kroni galvā, bet pasniedza to atkal Faramiram, teikdams: — Daudzi suri pulējušies un varoņdarbus veikuši, un tikai tālab esmu varē­jis mantinieka tiesības īstenot. Tam par zīmi es gribētu, lai Gre­dzena glabātājs man kroni pienes un Mitrandirs to uzliek man galva, ja ir ar mieru, jo viņš bijis visam, kas sasniegts, par dzi­nuli, un šī ir viņa uzvara.
   Frodo, panācies uz priekšu, paņēma kroni no Faramira un aiznesa Gendalfam. Aragorns nometās ceļos, un Gendalfs uzlika Baltkroni viņam galvā ar vārdiem:
   —   Ķēniņa valdīšana ir sākusies, un lai viņa dienām svētība, kamēr vien valāru troņi stāv stipri un nesatricināmi!
   Aragorns piecēlās, un visi tūliņ sastinga mēmi un klusi, jo itin kā pirmoreiz viņu ieraudzīja īstenajā gaismā. Liels un stalts kā sendienu jūras ķēniņi viņš izslējās pāri tiem, kas stāvēja tur­pat līdzās, no sendienām izkāpis un mūžvecs, tomēr pašā vīrestības plaukumā, piere vizēja, viedības apstarota, rokas bija stipras un dziednieciska spēka pilnas, un viņu apņēma gaisma. Un tad Faramirs iesaucās:
   — Verieties, kur ķēniņš!
   Un tūliņ kori iedziedājās taures, visas kā viena, ķēniņš Elesars devās uz priekšu un piegāja pie vārtiem, atslēgu Hūrins atgrūda šķērsbomi, un, cītarām, violām, flautām un gaišām dziesmām skanot, ķēniņš aizsoļoja pa ziedu pilnajām ielām, līdz nonāca pie citadeles, iegāja iekša, citadeles torni uzvijās karogs ar zvaigžņoto Baltkoku, un sākās ķēniņa Elesāra valdīšanas laiks, kas apdziedāts neskaitāmās dziesmās.
   Viņa laikos Minastirita tika izbūvēta neredzēti skaista — tāda tā nebija pat pirmās sendienu slavas plaukumā; visās malās zaļoja koki un urdzēja strūklakas, vārti bija mitrilā un tēraudā kalti, ielas izliktas ar baltu marmoru, un rosīgi strādāja Kalna rūķi, un Meža elfi turp devās ar līksmu prātu, un viss tur at­spirga un tapa vērsts uz labu, un nami bija ļaužu pilni — tur bija viri un sievas, un smējās bērni, neviens logs neraudzījās tukšs un akls, neviens pagalms nestāvēja kluss un pamests, un, kad Trešais laikmets pasaulē beidzās un sākās jaunais, te palika iemūžinātas atmiņas un aizgajušo gadu dižā slava.
   Pirmajās dienās pēc kronēšanas ķēniņš, nosēdies Ķeniņzāles troni, noņēmās ar valsts lietām. Rindām vien nāca sUtņi no daudzām zemem un tautam, no austrumiem un dienvidiem, no Drummeža pievārtes un rietumu Krēslaines. Un ķēniņš piedeva austrumniekiem, kas bija padevušies gūstā, un ļāva viņiem do­ties, kurj) acis rada, tāpat viņš noslēdza mieru ar Ilaradas tau­tām, atlaida Mordoras vergus un ierādīja tiem pašiem savu zemi Nurnas ezera krastos. Un daudzi, kas par drosmi bija uzslavu un atalgojumu pelnijuši, stājas viņa vaiga priekšā, un kā pēdējo sardzes priekšnieks atveda Beregondu, kas gaidīja spriedumu.
   Un ķēniņš teica Beregondam: — Bcregond, caur tavu zobenu svētvietā tika asinis izlietas, kur tas noliegts. Tāpat tu aizgāji no posteņa, nesaņēmis nedz valdnieka, nedz sava priekšnieka atvēli.
   Par to pēc senlaiku likumiem pienākas nāves sods. Tālab man tagad lemjams tavs liktenis. Tu tiec atsvabināts no jelkāda soda jo karā kāvies kā drosminieks, un vēl jo vairāk tālab, ka visu, ka . darīts, esi darījis, valdnieku Faramiru mīlēdams. Tomēr par cita­deles sargkareivi tu būt vairs nevari, tapat tev jāaiziet no Minas­tiritas pilsētas.
   Beregonds no vaiga metās gluži bāls, un, satriekts līdz sirds dzijumiem, viņš nokāra galvu. Bet ķēniņš turpināja:
   —   Tālab lai notiek tā: tu tiec pārcelts uz Baltā torņa pulku, Itilijas valdnieka Faramira apsardzi, būsi pulka karakungs un dzī­vosi Emonarnos godā un mierā, kalpodams tam, kuru no nāves glābdams, it visu liki uz kārts.
   Tad Beregonds nopriecājās, saprazdams, cik ķēniņš žēlsir­dīgs un taisnīgs; ceļos nometies, viņš noskūpstīja valdniekam roku un devās projām ielīksmots un gandarīts. Un Itiliju Ara­gorns atdeva Faramiram pārvaldīšanā, lai tas dzīvo Emonarnu kalnos, no kurienes pavērās skats uz Minastirītu.
   —   Jo Morgullejas Minasitilai, — viņš noleica, — jātop nolī­dzinātai līdz ar zemes virsu. Kazi, ar laiku vieta taps tīra, tomēr dzīvošanas tur nebūs vēl garus gadus.
   Vispēdīgi Aragorns tikās ar Rohānas Ēomeru, abi apskāvās, un Aragorns sacīja: — Starp mums abiem nevar būt ne runas par kādu došanu vai ņemšanu, nedz par kadu atalgojumu, jo esam brāļi. Laime, ka Ēorls tika šurp no ziemeļiem jājis, un nav tautu, kas jelkad būtu slēgušas tik svētīgu savienību, kur neviens ne­vienu nav pievīlis un nemūžam nepievils. Tu, droši, zini, ka Teo- dēnu Cildināto esam guldījuši citadeles kapenēs, kur viņam būs mūžam dusēt starp Gondoras'ķēniņiem, ja tāda būs arīdzan tava griba. Vai, ja vēlies, dosimies uz Rohāņu un aizvedīsim viņu mājās, lai atdusas mierā starp savejiem.
   Un Ēomers atbildēja: — Kopš tas dienas, kad tu man acu priekšā no kalnu pļavas zāles izaugi, tu mīļš man esi un tāds būsi mūžam. Tak nu man der doties atpakaļ, uz manu valsti, kur daudz kas labojams un savedams kartībā. Par Kritušo ķēniņu — kad viss būs saposts, atgriezīsimies, lai aizvestu viņu mājās; pagaidām lai nu paguļ miegā šepat.
   Un Eovina uzrunāja Faramiru: — Tagad man jādodas atpa­kaļ uz savu zemi — uzmetīšu tai alvadu skatu, un brālim smags darbs priekšā, tur vajag palīgu. Bet kad tas, kuru ilgi esmu kā tēvu mīlējusi, būs guldīts pēdējā atdusas vieta, es atgriezīšos.
   Tā dienas ritēja līksmas un priekpilnas, maija astotajā dienā Rohānas jātnieki, saposušies ceļam, aizjāja pa ziemeļceļu, un viņiem līdzi arī Elronda dēli. Ceļmalas no pilsētas vārtiem līdz pat Pelennoras mūriem bija stāvgrūdām apstājuši pavadītāji, aizbraucējus godinādami un dziedādami viņiem slavas dziesmas. Drīz mājup ar līksmu prātu devās arī citi, kas bija no tālienes nākuši, bet pilsētā rosīgi kūsāja darbs, kur ikkatrs bija gatavs roku pielikt: pārbūvēt, atjaunot to, kas sagrauts, aizlāpīt kara cirstās brūces un aizgainīt no atmiņas tumsības paliekas.
   Hobiti aizvien vēl kavējās Minastirītā, turpat bija arī Lego- lass un Gimlins, jo Aragornam neparko negribējās, lai brālība iz­klīst. — Kam tādam, gribi negribi, tik un tā reiz pienāk beigas, — viņš teica, — bet man tomēr gribētos, lai vēl drusku paliekat: darbs, kur esat savu roku pielikuši, taču vēl nav novests līdz galam. Tuvojas diena, ko esmu gaidījis visus tos gadus, kopš esmu vīra kārtā stājies, un, kad tā būs klāt, es gribētu, lai draugi man ir līdzās. — Bet kas tā par dienu, viņš neparko neizpauda.
   Tikmēr Gredzena pulks dzīvoja skaistā namā kopā ar Gen- dalfu un klejoja, kur pašiem labpatika. Un Frodo teica Gendal- fam: — Vai tu zini, kas tā par dienu, ko Aragorns nemitējas piesaukt? Jo mums te netrūkst nenieka, un projām doties man negribas, taču dienas skrien un skrien, Bilbo gaida, un Dalienā man tomēr mājas.
   —   Bilbo? — Gendalfs atvaicāja. — Viņš to pašu dienu gaida un zina, ka tālab kavējies. Un, saki, dienas skrien? Nule tikai maijs, vasara vēl nav pa īstam klāt. Var jau būt, ka viss rādās citāds kļuvis un, liekas, vai vesels laikmets aizritējis, tomēr, ja pavaicāsi kokiem un zālei, tie sacīs, ka vel ne gads nav apkārt, kopš tu ceļā devies.
   —   Pīn! — Frodo uzsauca. — Vai tu man gribēji iestāstīt, ka Gendalfs vairs neesot tāds mēmulis kā senāk? Laikam toreiz būs saguris pēc visiem tiem pūliņiem. Nu jau sak atžirgt.
   Un Gendalfs teica: — Kuram gan nekārojas jau laikus dabūt zināt, kas tiks galdā likts? Bet tiem, kas pūlejušies, mielastu posdami, labpatīk visu turēt noslēpumā, jo pārsteigums cildi­nājumus dara skaļākus. Un Aragorns pats vēl zīmi gaida.
   Kādā jauka dienā Gendalfs izrādījās pazudis bez miņas, un pārējie sāka prātot, diez kas nu būs. Bet Gendalfs jau naktī bija izvedis Aragornu no pilsētas, abi devās līdz Mindollulna kalna dienvidu piekājei un tur uzgāja neatminamos laikos iemītu taku, uz kuras tagad vien retais iedrošinājās kāju spert. Jo tā veda augstu kalnā, uz svētvietu, kurp iet drīkstēja tikai ķēniņi. Ta viņi kāpa augšā pa stāvumu, līdz nonāca klajā laukumiņā turpat pie sniegiem klātajām smailēm, un pavērās lejup, tālu pāri bezdi­benim, kas pletās viņpus Minastiritas. Un, kamēr viņi tur stāvēja, skatam atklājas plašās ares, jo rīts jau bija klāt: dziļi lejā saules staros kā balti zimullši vizēja pilsētas torņi, un viss Anduīnas līdzenums ziedēja un zaļoja kā dārzs, un Tumsas kalni tinās zeltainā dūmakā. Uz vienu pusi skats sniedzās līdz pelēkajiem Emonmuīliem un tur kā tālīna zvaigzne mirgoja Rauross, otrā pusē Anduīna kā izplāta josta aizlocījās līdz Pelargirai un debess pamali apmirdzēja jūras klaja atstarotā gaisma.
   Un Gendalfs teica: — Lūk, tava valstība, kam jātop par jo plašākas valstības sirdi. Trešais laikmets pasaulē ir beidzies un sācies jauns, un tev uzdots tam pamatus likt un saglabāt, kas saglabājams. Jo daudz kas no bojāejas glābts, tomēr daudz kam tagad ari jāaiziet uz neatgriešanos, un ari Triju gredzenu vara nu izsīkusi. Un visas šis zemes, kas tev acu priekšā, un ari tas, kas tālāk, visapkārt, nu būs cilvēku ziņā. Jo pienācis cilvēku val­dīšanas laikmets, un Vecajo ciltij tagad būs iznīkt vai projām doties.
   —   Tas man labi zināms, mīļais draugs, — Aragorns sacīja, — bet tu taču man padomdevējos paliksi?
   —   Ilgi vairs ne, — Gendalfs atbildēja. — Man vieta bija Tre- šaja laikmetā. Es biju Sauronam pretinieks, un mans darbs ir galā. Promceļā man jādodas pavisam drīz. Tagad nastu vajadzēs uz­ņemties tev un tavējiem.
   —   Bet es nedzivošu mūžīgi, — Aragorns iebilda, — jo esmu no mirstīgajiem. Jā, tads, kāds esmu, ar rietļaužu cilts asinīm, kas tīras plUst man dzīslās, es nodzīvošu daudz ilgāku mūžu nekā citi, tomēr tas būs vien īss brītiņš, ne vairāk. Kad tie, kas nule mātei klēpi, bus nākuši pasaule un nodzīvojuši lidz sirmam vecumam, vecs būšu ari es. Un kas valdīs pār Gondoru un tiem, kas Minastirītu uzluko par ķēniņieni, kad manas gribas vairs nebūs? Koks Strūklakas pagalmā aizvien vēl stāv nokaltis un miris. Kad redzēšu zīmi, ka turpmāk visam lemts būt citādi?
   —   Novērs skatu no ziedošās pasaules un paveries turp, kur viss rādās nedzīvs un salts! — Gendalfs bilda.
   Aragorns atskatījās — aiz muguras slējās stāva klints krauja, mazu gabaliņu augstāk jau sniega segas klāta, un, turp parau­dzījies, viņš pamanīja starp akmeņiem notrīsam dzīvību. Pakā­pies tuvāk, viņš atklāja, ka pie pašas sniega cepures malas no zemes izspraucies jauns kociņš, ne vairāk kā trīs pēdu garš. No pumpuriem jau bija izlīdušas jaunās lapas — iegarenas un samē­rīgas, ar tumšu virspusi un sudrabbaltu apakšu —, un slaikajā galotnītē šūpojās viens vienīgs ziedu ķekariņš, spoži balts kā saules apmirdzēts sniegs.
   Aragorns tūliņ iesaucās: — Ye! Utuvinyes! Esmu atradis! Palūk! Visvecā koka atvasīte! bet kā tā še tikusi? Nav vēl ne sep­tiņus gadus veca.
   Un Gendalfs, tuvāk paveries, sacīja: — Kā tad! Būs cēlies no skaistā Nimlota, kas no Galatiliona sēklas, bet tam senčos daudzvārdis Telperions, Visvecais koks. Kas pateiks, kā tas te gadījies noliktā stundā? Bet še ir sena svetvieta — sēkla būs zemē ielikta, kad Gondorā vēl bija ķēniņu laiki un pagalmā Koks vēl stāvēja nenokaltis. Redz, stāsta, ka Kokam augļi gan nobriestot reti, tomēr dzīvība sēklās neiznīkstot garus gadus, un neviens nezina paredzēt, kad tā modīsies. To ielāgo! Jo ikreiz, kad Koks riesis sēklu, tā jāiestāda, lai pēctecība nepārtrūkst. Še, kalnā, tā savā nodaba gulējusi jau tad, kad Elendila cilts ziemeļu tīreļos bēdzinājās. Tomēr Nimlota cilts, ķēniņ līlesār, par tavējo daudz senāka.
   Aragorns saudzīgi satvēra jauno kociņu, un — tu, brīnums! — saknes itin kā bija ieķērušās vien pašā zemes virskārta, un stā­diņš ļāvās izcelties pavisam viegli. Tā nu Aragorns to aiznesa uz citadeli. Nokaltušais koks tika izrakts ar visām saknēm, tomēr dziļi godbijīgi, un ķēniņš to lika nevis sadedzināt, bet noguldīt atdusā Dīnenrātas klusuma. Un pagalmā pie strūklakas Aragorns iedēstīja jauno koku, kas tūliņ varen saņēmās un zeltin zēla — kad jūnija mēnesis bija klāt, visi zari jau bija ziedu pilni.
   — Zīme ir dota, — Aragorns teica, — un tā diena nav aiz kal­niem. — Un viņš izlika uz mūra sargkareivjus.
   Dienu pirms vasaras saulgriežiem Minastiritā ieradas vēst­neši no Amondina, stāstīdami, ka no ziemeļiem šurp jājot elfu pulks, esot jau pavisam tuvu Pelennoras mūrim. Un ķēniņš teica: — Pēdīgi viņi ir klat. Lai visa pilsēta tiek posta svētku rotā!
   Pašā saulgriežu vakarā, kad debesis satumsa zilas ka safīrs, ritos baltas iemirdzējās zvaigznes, bet rietu pamale vēl zeltojās un gaiss bija spirgts un smaržīgs, pa ziemeļceļu pie Minastiritas vārtiem piejāja viesi. Priekšgalā bija Elroīrs un Elladans ar sudrabainu karogu, aiz viņiem jāja Glorfindels, Erestors un visa Rivendellas saime, tad — ķēniņiene Galadriēla un Lotloriēnas valdnieks Seleborns, abi baltos rumakos, ar saviem pavalstnie­kiem pelēkos apmetņos un baltiem dārgakmeņiem rotātiem ma­tiem, un vispēdīgi — viedais Elronds, varenākais no elfiem un cilvekiem, ar Anuminasas scepteri rokā, bet līdzās palsam rikšo­tājam mugurā sēdēja viņa meita Arvena, elfu Vakarzvaigzne.
   Un Frodo, ieraudzījis viņu tuvojamies — ar zvaigznēm ro­tātu pieri, spirgtas dvesmas apņemtu, mijkrēslī vizošu —, jutās aizgrābts līdz sirds dziļumiem un bilda Gendalfam: — Beidzot saprotu, ko gaidījām! Stāstam beigas! Nu ne vien diena būs tā, kas sirdij mīļa, bet skaista būs arī tumsa un svētlaimi dāvās, un visas nakts izbailes būs pagaisušas uz neatgriešanos!
   Ķēniņš sveica savus viesus, tie nokāpa no zirgiem, Elronds, pasniedzis Aragornam scepteri, ielika savas meitas roku ķēni­ņam plaukstā, un visi kopā devās kalnup pa Minastiritas ielām, un debesis piebira zvaigžņu ziedu pilnas. Un Aragorns, ķēniņš Elesārs, vasaras saulgriežu dienā Ķēniņu pilsētā apņēma par sievu Arvenu Undomiēlu, un piepildījās un noslēdzās stāsts par abu ilgajām gaidām un rūpestiem.

   Kad svētku līksmība bija gala, tie, kas Gredzena pulkā, pē­dīgi sāka prātot par atgriešanos mājās. Un Frodo devās pie ķēniņa, kas kopā ar ķēniņieni Arvenu sēdēja pie strūklakas: turpat zēla un ziedēja Koks, un Arvena dziedāja dziesmu par Vaiinoru. Abi, Frodo sveikdami, piecēlās, un Aragorns sacīja:
   —   Zinu, Frodo, ko esi nācis man teikt — tu gribi atgriezties paša mājās. Jā, mīļais draugs, kokam vislabāk tur, kurtam senči kopš senseniem laikiem auguši, bet tu it visās rietu zemēs uz laiku laikiem būsi gaidīts viesis. Un, kaut ari tava tauta dižajo leģendas apdziedāta skopi, turpmāk tavējie taps cildināti skaļāk nekā daža laba plaša zeme, kas nogrimusi aizmirstība.
   —  Tiesa gan, gribu doties atpakaļ uz Daliēnu, — Frodo apstip­rināja. — Taču pirmāk man jātiek Rivendellā. Šeit man nudien nav trūcis itin nekā, ja nu vien… es ilgojos pēc Bilbo — saskumu, viņu Elronda saimes pulkā neieraudzījis.
   —   Vai tev par to brīnums. Gredzena glabātāj? — ierunājās Arvena. — Vai tad nezini, kāda vara bija tai mantai, kas nu iznikusi, un ka nule izčākst viss, kas caur šo varu tapis? Bet tavs ciltsbrālis bijis glabātājos ilgāk nekā tu pats. Pēc jusu mēra viņš tagad sen savu laiku pārdzīvojis un tevi gaidīt gaida, jo no garākiem ceļiem viņam vairs tikai viens pa spēkam.
   —  Tad lugšu atvēli projām doties drīz, — Frodo atsaucās.
   —   Ceļā dosimies pēc septiņām dienām, — Aragorns teica. — Jo jāsim kopā ar tevi līdz pašai Rohānas valstij. Pēc trim dienām bus klāt Ēomers, lai aizvestu Teodēna miesas uz atdusas vietu rohāņu zemē, un mēs jāsim līdzi, kritušajam godu aplieci­nādami. Bet, pirms tu dodies projām, atkārtošu, ko Faramirs tev teicis: tev uz mūžu dotas tiesības Gondoras valstī būt, un taviem ceļabiedriem tapat. Būtu man tadas veltes, ar ko tavi darbi kaut cik atalgojami, tev pienāktos it viss, bet ņem lidzi visu, ko velies, un aizvadīsim tevi ar dižu godu, sapostu kā ķēniņdēlu.
   Bet ķēniņiene Arvena sacīja: — Hs tev došu velti. Jo esmu Elronda meita. Viņš nu dosies uz Ostam, es palikšu, jo esmu iz­vēlējusies iet Ludiēnas ceļu, un gan viņai, gan man izšķiršanās bijusi tiklab salda, kā rūgta. Taču tev būs jādodas projām manā vietā, kad pienāks tas laiks, — ja pats to vēlēsies. Ja cirstās brū­ces nemitējas smelgt un atmiņas par to, kas bijis, vai spiež pie zemes, dodies uz rietiem, un tur visas vainas taps dziedinātas un nespēks pāries. Bet pagaidām ņem šo te — par piemiņu no Elf- akmens un Vakarzvaigznes, ar ko tava dzīve vienkopus savijusies!
   Uz krūtīm viņai kā zvaigzne dusēja balts akmens, iekārts sudraba važiņā, un, rotu novilkusi, ķēniņiene aplika to Frodo ap kaklu. — Kad atmiņas par izbailēm un tumsību taps pārlieku smagas, — viņa teica, — tas palīdzēs.
   Pec trim dienām, kā ķēniņš tika sacījis, pilsētā ieradās Rohā­nas Ēomers un līdz ar viņu — rohāņu godājamāko bruņinieku ēoreds. Rohanis tika laipni sagaidīts, un, kad visi piesēdās pie galda lielajā dzīru zālē Meretrondā, viņš, ieraudzījis daiļās vieš­ņas, pārsteigumā un apbrīnā teju zaudēja valodu. Pirms gulētieša­nas viņš lika ataicināt rūķi Gimlinu un tam noprasīja: — Gimlin, Gloina dēls, vai cirvis tev pie rokas?
   —   Nav vis, valdniek, — Gimlins atbildēja, — bet varu vienā rāvienā sadabūt, ja nu kada vajadzība.
   —   Spried nu pats, Ēomfers teica. — Jo iekarsušiem mums viena runāšana palika pusratā — par Zeltmeža ķeniņieni. Un nu esmu viņu savām acīm skatījis.
   —  Ak tā, valdniek? — Gimlins sasparojās. — Un kas tev tagad sakams?
   —   Neko darīt! — Ēomers sacīja. — Ka viņa butu daiļākā no visām, kas jelkad dzīvojušas, to neteikšu.
   —  Tad būs vien jāiet pakaļ cirvim, — Gimlins norūca.
   —   Tak pirmāk uzklausi, ko teikšu sev par attaisnošanu, — Ēomers turpināja. — Būtu es viņu redzējis citā pulkā, teiktu visu, ko vien vēlies. Tomēr nu es par pašu pirmo saukšu ķēniņieni Arvenu Vakarzvaigzni un pats esmu gatavs mesties kautiņā ar jelkuru, kas raudzīs ko iebilst. Nu, likšu, lai nes man šurp zobenu?
   Taču Gimlins zemu paklanījās. — Nevajag, valdniek, es no savas puses tev piedodu, — viņš teica. — Tu esi par labu vakaram izvēlējies, bet es esmu sirdi ritam atdevis. Un mani kremt nelāga nojauta, ka drīz tas aizies uz neatgriešanos.
   Beidzot pienaca prombraukšanas diena, un liels, grezns pulks vikšas no Minastirītas jāt projām pa ziemeļceļu. Gondoras un Rohānas ķēniņi devās uz kapenēm un Dīnenrātu un uz zelta ka­tafalka iznesa laukā ķēniņu Teodēnu, un kapa klusumā izgāja pilsētai cauri. Katafalku viņi guldīja lielos ratos, kam visapkārt bija sastājuši Rohānas jātnieki un pa priekšu jāja karognesējs ar Teodēna karogu, un Merijs, būdams Teodena ieroču nesejs, jāja ratiem līdzās ar ķēniņa ieročiem.
   Pārējiem no Gredzena pulka zirgi bija piemeklēti, kāds nu kuram piemērots; Frodo un Scmiuss turējās blakus Aragornam, Gendalfam bija Zibens, Pīns jāja kopā ar Gondoras bruņinie­kiem, un Legolass ar Gimlinu, kā ieraduši, — abi Arodam mugurā.
   Līdzi jāja ari ķēniņiene Arvena, Seleborns un Galadriēla ar savējiem, Elronds ar dēliem, Dolamrotas un Itīlijas valdnieki, liels pulks karakungu un bruņinieku. Vēl neviens rohāņu ķēniņš nebija pavadīts ar tādu godu, kā Teodēns, Tengela dēls, kas tagad devas atpakaļ uz dzimto zemi.
   Bez steigas, rimtā solī viņi iejāja Anoriena un, nonākuši Sirmmežā pie Amondīna pakājes, sadzirdēja pakalnos ierībamies bungas, kaut nekur nebija manāma neviena dzīva dvēsele. Tad Aragorns lika pUst taures, un saucēji iesaucās:
   — Klausieties jel! Ķēniņš Elesārs ir nācis! Druadānas mežs tiek atdots Ghān-buri-Ghānam un viņa ciltij valdīšanā uz mUžu mūžiem, un no šas dienas nevienam bez viņu atvēlēs te nebūs kaju spert!
   Bungas ierībējās apdullinoši skaļi, un tad viss noklusa.
   Ceļa sešpadsmitajā dienā, izbraukuši Rohanas zaļās pļavas, rati ar ķēniņa Teodēna miesām ieripoja Edorasā, un tur visi apstājās. Zeltkambaru zāle tika izrotāta ar grezniem gobelēniem, malu malās dega lukturi, un te tika sarīkotas tik krāšņs bēru mie­lasts, kāds šais sienās vēl nebija redzēts. Jo pēc trim dienām viss bija saposts Teodēna apbērēšanai: ķēniņš tika guldīts akmens šķirsta lidz ar ieročiem un citām dārgām mantām, kas viņam bija piederējušas, bet pari tika uzbērts liels kapukalns, ko rohāņi noklāja ar zaļām velēnām un virsū uzstādīja baltās atcerites. Tagad Kapulauka ritu pusē slējās astoņi pauguri.
   Tad ķēniņa sardzes jātnieki, sakāpuši baltos zirgos, jāja kapukalnam apkārt, vienā balsi dziedādami dziesmu parTeodēnu, Tengela delu, ko bija sacerējis ķēniņa dziesminieks Glēovins — vairs viņš nedziesmoja nekad. Rimtais dziedājums aizkustināja sirdi pat tiem, kam šis tautas mele bija sveša, bet rohāņiem, klau­soties dziesmas vārdos, acis iesvēlās gaišas - viņi no jauna tālē sadzirdēja ierībamies ziemeļnieku zirgu pakavus un Ēorlu saucam Selebrantas kaujas laukā, un skanēja leģendas par ķēniņiem, un Helma rags aizg'Utnem dziedāja kalnos, līdz uznāca tumsība, cēlās ķēniņš Teodēns un tumsai cauri ugunī aizjāja, un aizgāja nāvē kā varonis, kad saule, ko neviens vairs necereja ieraudzīt atgrieža­mies, iemirdzējās, pakāpusies pāri Mindoluinam.
   No tumsības un neziņas ar zobenu un dziesmu Viņš gaismas skarās izjāja pret rīta saules liesmu. No cerība no jauna iesvēlās un tūliņ dzisa. Lai paliek nāve, šausmas, nolemtība visa, Lai paliek sūrums, kaila dzīvība — Viņš turpu aizgājis, kur mūžam godība.
   Bet Merijs stāvēja pie zaļā kapukalna raudādams, un, kad dziesma bija galā, viņš atģidies iesaucās:
   — Ķēniņ Teoden, ķēniņ Teodēn! Paliec sveiks! Tu biji man ka tevs — kadu laiciņu. Paliec sveiks!
   Kad apbedīšanas ceremonija bija galā, sievu vaimanas no­klusušas un Teodēns pēdīgi palika viens, kapa gulēdams, visi sapulcējās Zeltkambaru zale, kur bija saposts varens mielasts, un mitējās skuint, jo Teodēns bija nodzīvojis gani mužu un aizgājis vismaz tikpat godpilnā nāvē kā paši dižākie no rohāņu vald­niekiem. IJn, kad pēc rohāņu paražas pienāca laiks tukšot kausu, ķēniņus pieminot, uz priekšu panācās Rohānas ķeniņmeita Ēovina, zeltaina kā saule un balta kā sniegs, un pasniedza Ēomeram pilnu biķeri.
   Pieceļas dziesminieks un teiksmu zinātājs, un viņi pēc kār­tas piesauca visus rohāņu ķēniņus: Ēorlu Jauno, Zeltkambaru cēlāju Brego, bēduļa Baldora brāli Aldoru, Freu, Frēavinu, Goldvinu un Dēoru, un Grēmu, un Ilelmu, kas nobēdzinājās Helma dzīlē, kad rohāņu zemi naidnieki bija pārmākuši, un tie bija deviņi kapukalni rietumpusē, jo Helms netika dēlu atstājis; un tad tika piesaukti kapukalni, kas ritu pusē: Frēalafs, Helma māsasdēls, un Lēofa, un Valda, un Folka, un Folkvins, un Fen- gels, un Tengels, un visbeidzot — Teodēns. Un, kolīdz izskanēja Teodēna vārds, Ēomers izdzēra biķeri tukšu. Tad Ēovina lika apkalpotājiem piepildīt visus kausus, un visi, kas bija zālē sapul­cējušies, piecēlušies uzdzēra jaunajam ķēniņam augstas laimes, saukdami: — L.ai slava Ēomeram, rohāņu ķēniņam!
   Pedigi, kad viesi jau bija krietni pamielojušies, Ēomers pie­cēlies bilda: — Gan esam sanākuši uz ķēniņa Teodēna bēru mielastu, tak, iekams šķiramies, es piesaukšu prieka vēsti — viņš pats nekurnētu, ka tā daru, jo manai māsai Ēovinai allaž bijis kā tēvs. Jel dzirdiet, mani viesi, labie ļaudis no malu malām, kas nule esat šais kambaros tik lielā pulkā, kāda še nemūžam nav bijis! Faramirs, kas Gondorā pavaldonis un Itllijā valdnieks, lūdz atvēli ņemt par sievu Rohānas ķēniņmeitu Ēovinu, un viņa pie šā vira ir gatava iet ar prieku. Tamdēļ lai abi top ar derību saistīti visu acu priekša!
   Faramirs ar Ēovinu iznāca zāles- vidū un sadevās rokās, visi uzdzēra viņiem augstas laimes un priecājās līdzi. — Šādā ceļā, — Ēomers turpināja, — Rohānas un Gondoras draudzība top vēl ar jaunu saiti ciešāka sasieta, un man par to vēl jo līksmāks prāts.
   — Par sīkstuli tevi, Ēomer, nenosauksi, — Aragorns ieteicās. — Šādi tu Gondorai atdod savas zemes skaistāko velti!
   Tad Ēovina, paskatījusies Aragornam tieši acis, sacīja: — No­vēli man prieku, mans lēņu kungs un dziednieki
   Un viņš atsaucās: — Prieku esmu tev vēlējis, kopš manas acis tevi skatīja pirmoreiz. Nu, kad redzu tevi laimīgu, man sirds vairs nesāp.
   Kad dzīres bija galā, prombraucēji atvadījās no ķēniņa Ēomera. Aragorns un viņa bruņinieki kopā ar visiem, kam mājas bija Loriēnā un Rivendellā, posās tālākam ceļam, bet Faramirs un Imraīls palika Edorasā. Turpat palika arī Arvena Vakarzvaig­zne, un viņa atvadījās no saviem brāļiem. Neviens neredzēja, kā viņa pēdējoreiz tikās ar tevu, Elrondu, jo abi uzkapa augstu kalnos, tur ilgi runājās, un sāpīga bija abu šķiršanās pirms ceļa, kas veda uz citu pasauli.
   Pēdīgi, kad viesi bija gatavi projām doties, Ēomers un Eovina pienāca pie Merija. — Paliec nu sveiks, Dalienas Meriadok un Rohānas Holdvin, — viņi teica. — Lai tev labi klājas un jāj drīzi atpakaļ pie mums sērst!
   Un Ēomers sacīja: — Par to, ko tu paveici Mundburgas laukā, sendienu ķēniņi būtu tevi krautin apkrāvuši veltēm, ka rati būtu pilni un vai lūztu, tomēr tu sakies — nekā neņemšot, vien tos ieročus, kas tev doti. Man par to grūta sirds, jo tik dārgas veltes, ko tu pelnījis būtu, man nav, tak māsa lugtin lūdz, lai tu ņem šo nieku par piemiņu no Dernhelma un rohāņu ragiem rītausmā.
   Un Ēovina pasniedza Merijām senlaicīgu ragu — nelielu, taču smalki kaltu tīrā sudrabā un iekārtu zaļā saitē; sudrabā bija iegriezta strauju jātnieku virtene, kas kā čūska apvija ragu no viena gala līdz otram, un turpat bija iegrebtas spēka rūnas.
   — Tas ir mūsu namam piederējis daudzās paaudzēs, — Eovina piebilda. — Ragu rūķi kaluši, un tas nācis no Skatas Gartārpa salaupījuma. Eorls Jaunais to no ziemeļiem līdzi atvedis. Kurš, nelaimē nonācis, to pUš, naidniekam sirdī sēj bailes, draugam — prieku, un draugi, ragu padzirduši, steidz palīgā.
   Merijs paņēma ragu, jo atsacīties nevarēja, un noskūpstīja Ēovinai roku, abi rohāņi hobitu apskāva, un viņi šķīrās, lai reiz tiktos atkal.
   Nu viesi bija gatavi promceļam, visi vēl iedzēra ceļakāju, šķīrās ar labiem vārdiem un draudzības apliecinājumiem un pēc laba laika nonāca lidz Helma dzīlei, kur uzkavējās divas dienas. Legolass, solīto atminēdamies, Gimlinam līdzi aizgāja apraudzīt Spulgalas, un atgriezās kluss un nerunīgs, izteicis vien to, ka tikai Gimlins protot uziet vārdus, kas te sakāmi. — Un nemūžam nav pieredzēts, ka rūķis elfu runās cirstu pušu, — viņš piebilda. — Tālab tagad — aiziet uz Eangornu! Lai esam nolīdzinājušies!
   No Dziļlejas ceļš veda uz Izengardu, kur tikmēr bija enti rosījušies. Viss akmens mūris bija nograuts, gruveši — aizvākti, apkaimē no vienas vietas zaļoja kokiem pilni dārzi, cauri urdza upe, ielejas vidū mirdzēja skaidrūdens ezers, bet pašā vidū tam augsts un nepieejams joprojām slējās Ortankas tornis, melnajai klintij atspīdot ūdens spoguli.
   Ceļinieki kādu bridi pasēdēja vietā, kur Izengardai reiz bija vārti, bet tagad kā sargkareivji stāvēja divi brangi koki un uz Ortankas pusi stiepās ar kuplu ceļmalas zāli noaugusi taka. Tīri brīnums, cik daudz te bija paveikts, tomēr ne tuvu, ne tālu ne­bija manāma neviena dzīva radība. Bet pēdīgi viņi padzirdēja kadu saucam: — Humm, hmm — humrn, hmm, — un tūliņ pa taku platiem soļiem šurp apsveicināties nāca Kokubārzda, bet viņam līdzās — Ātraudzis.
   —   Laipni lūgti Ortankas kokudārzā! — viņš teica. — Zināju, ka nākat, bet man ieleja bija darbs — tur vēl darba daudz. Dzir­dēju gan, ka arī jūs tur, dienvidrītos, neesot sēdējuši, rokas klēpī salikuši, un viss, kas man ausis nācis, izklausās labi, gaužām labi! — Tad Kokubārzda ņēmās uzlielīdams skaitīt, kas paveikts, un tā vien šķita, ka viņam viss zināms līdz pēdējam sīkumam, bet galu galā apklusis viņš pieliecās un ilgi, pētīgi noskatījās uz Gendalfu.
   —   Ūja, paga, paga, — viņš atkal ierunājās. — Tu tomēr izrā­dījies tas stiprākais, un viss tev iznācis, kā cerēts. Kurpu tu tagad? Un kālab esi nācis šurpu?
   —   Apraudzīt, kā tev, draugs, ar darbiem sokas, — Gendalfs atbildēja, — un pateikties, ka lielajos darbos esi bijis par palīgu.
   —   Humm, tā gan, tur nekas nav iebilstams, — Kokubārzda atsaucās, — enti tur visādā ziņā savu pirkstu pielikuši. Un ne vien tai lietā ar, humm, to draņķi, to koku slakteri, kas te mi­tinājās. Jo saklupa te milzu barā tie — burārum — tie ļaunači- mellroči-līkkāji-cietsirži-nagaiņi-bezgauši-asinsrīļas, tie mori- maite-sincahonda, humm, jūs jau gan steidzīgu ļaužu un vārds šiem tik garš ka moku pilni gadi — ta sakot, uzkrita tā orku sērga, sabruka upei pāri, no ziemeļiem tāpat un visriņķl Laure- lindorenanas mežam, kur iekša gan netika, lai paldies turienes Dižajiem! — Ents paklanījās Loriēnas ķēniņam un ķēniņienei.
   —   Un tie paši nekrietneļi jutās pagalam pārsteigti, mums Zemleja uzdūrušies, jo par mums savu mūžu nebija dzirdējuši, kaut neziņā par mums dzīvo arī krietnākas ciltis. Bet pieminēs mūs retais, jo dzīvajos teju neviens neizspruka un lielāko tiesu aizrāva upe. Jums tālab labums iznāca — nebūtu tnēs šiem gadījušies ceļa, pļavu ķēniņš ar zirgiem nebūtu tālu ticis, un, ja tomēr, viņam vairs nebūtu māju, kurp atgriezties.
   —  Tas mums labi zināms, — Aragorns atsaucās, — un uz laiku laikiem tiks piemiņā turēts gan Minastirītā, gan Edorasā.
   —   Uz laiku laikiem? Tāds vārds pat man par garu, — Koku- barzda sacīja. — Tu domā — kamēr jūsu valstības stāvēs, bet tām jāstāv gaužam ilgi, lai entiem tas laiks garš liktos.
   —   Sākas jaunais laikmets, — Gendalfs bilda, — un tagad it lēti var notikt, ka cilvēku valstis pārdzīvos tevi, Fangorn, mans draugs. Bet nu saki, kā ar to darbu, ko tev uzticēju? Ko Saru- mans? Vai Ortanka viņam vēl nav apnikusi? Jo diez vai viņš teiks, ka skatu, kas viņam pa logiem paveras, tu būtu skaistāku darījis.
   Kokubārzda burvim pievērsa ilgu, ciešu skatienu — pēc Merija domām, pat tādu kā viltīgu. — Ā, — ents ierunājās, — es jau spriedu, ka nepiemirsīsi apvaicāties. Ortanka apnikusi? Pagalam apnikusi, bet ne tik daudz pats tornis, vairāk mana runāšana. Humm! Dažu labu garu stāstu viņam izstāstīju, mazākais, ko nu jūs savā mēlē par garu dēvējat.
   —    Tad kālab viņš palika klausīdamies? Vai tu Ortankā tiki? — Gendalfs prašņāja.
   —  Humm, nē, kur nu! Ortankā ne! — Kokubārzda atteica. — Bet viņš pie loga nāca stāvēt, jo citādi nekādi nevareja dabūt zināt, kas notiek, un vēstis, kas atskrēja, viņam gan riebās, tomēr tvēra viņš tās kā alkata, un es manīju, ka dzird viņš it visu. Taču es picraudzīju, lai vēstis Ortankā nonāk, apaugušas ar daudz ko, kas viņam būtu labi pārdomājams. Apnika viņam viss līdz kak­lam. Mūžam bijis vējagrābslis. Tas viņu iedzina postā.
   —   Es, manu krietno Fangorn, — Gendalfs bilda, — tā manu, ka tu gaužām piesardzīgi saki "nāca", "bija", "apnika". Kā ir tagad? Vai viņš pagalam?
   —    Nē, pagalam ne,- cik man zināms, — Kokubārzda teica. — Tikai projām. Jā, nu jau septiņas dienas. Ļāvu, lai iet. Kad viņš laukā izlīda, tikko pazinu, un tas viņa tārpelis — no ģīmja gluži kā rēgs. Vien nesāc, Gendalf, man te daudzināt, ka solījos viņam būt par sargu, jo to es pats zinu. Bet kopš tās dienas viss ir pār­grozījies. Un es sargāju, līdz biju drošs, ka postu viņš vairs ne­nodarīs. Vai nu man tev jāstāsta: par visu vairāk man riebj, ka iespundē to, kas dzīvs, un pat tādus nekrietneļus es neparko negribu sprostā turēt — vien ja citādi nevar. Ja čūslim indeszobi izrauti, lai lien, kurp tik.
   —  Varbūt tev taisnība, — Gendalfs sacīja, — bet man tā vien liekas, ka viens zobs tam čūslim vēl atlicis — tā indes balss, un es nojaušu, ka viņš tevi, pat tevi, Kokubārzdu, apvārdojis, zinādams, kur tev serdē vājā vieta. Nu, ja reiz projām — projām, ko tur vairs! Bet Ortankas tornis nu atkal nododams ķēniņa ziņā, jo ķēniņam pieder. Kaut ari viņam, kazi, tāda nemaz nevajadzēs.
   —   Pienāks laiks, redzēsim, — Aragorns atsaucās. — Taču es atdošu visu šo ieleju entiem, lai rīkojas še pēc sirds patikas, ja vien viņi Ortanku apņemas droši sargāt un pieraudzlt, lai ne­viens bez manas atvēlēs tur ne kāju nesper.
   —  Tornis ir aiz atslēgas, — Kokubārzda vēstija. — l.iku Saru- manam visu aizslēgt un atslēgas atdot man. Tās pie Atraudža glabāšanā.
   Atraudzis noklanījās kā vēja pieliekts koks un pasniedza Ara- gornam divas lielas, melnas, ķerainas atslēgas, uzvērtas tērauda gredzenā. — Vēlreiz paldies, — Aragorns teica, — un nu — palieciet sveiki! Lai jusu mežs atkal zeļ un zaļo miera! Kad ieleja būs pilna, vēl ir vieta svabada uz vakariem no kalniem, kurtu reiz, sensenos laikos, mēdzi staigāt.
   Kokubārzda saskuma. — Meži lai zeļ un zaļo, — viņš atkārto­ja. — Meži varbūt ar' ies plašumā. Entu cilts gan ne. Entulīšu nav.
   —  Toties tagad varat cerlgāk iet un meklēt, — Aragorns neat­laidās. — Nu te, uz rītiem zemes, kas ilgi bijušas ciet.
   Bet Kokubārzda tikai nošūpoja galvu un atbildēja: — Turpu mērojams tāls ceļš. Un tagad tur cijvēku, ka biezs. Ūja, bet pie­mirsu uzvedīgs būt! Vai paliksit še drusku atvilkt elpu? Un, kazi, jūsu pulkā atradīsies kāds, kuram labpatiktu cauri Fangorna mežam iziet, lai ceļš uz mājām taisnaks? — Viņš paskatījās uz Selebornu un Galadriēlu.
   Tomēr visi, izņemot Legolasu, sacīja, ka laiks atvadīties un doties vai nu uz dienvidiem, vai vakariem. — Aiziet, Gimlin! — Legolass uzsauca. — Nu man ir Fangorna atvēle apciemot Entu meža biezokni, kur aug tadi koki, kādus citur Viduszemē neat­radīsi. Tu nāksi man līdzi, vārdu turēdams, un tad abi kopā dosimies mājup, uz Drummežu un tad — tālāk. — Gimlins gan piekrita, tomēr tā vien rādījās, ka ar gariem zobiem.
   —   Še Gredzena brālība beidzot izirst pavisam, — teica Ara­gorns. — Tomēr es ceru, ka, necik ilgi, jūs atgriezīsities manā zeme — ar palīgiem, kā solījāties.
   —   Būsim klāt, ja mūsējie valdnieki dos atvēli, — Gimlins ap­stiprināja. — Labs ir, palieciet sveiki, hobiti! Nu jums droši jātiek pašiem savās majas, lai man nav naktīm no vietas jāsēž vaļā acīm, bīstoties, ka tik jums kas nenotiek. Kad iznāks, aizlaidīsim vēsti, un, kazi, reizumis izgadīsies satikties, tomēr man sirds saka priekšā, ka visi kopā diez vai atkal reiz savāksimies.
   Kokubārzda atsveicinājās no visiem pēc kārtas un nestei­dzīgi, dziļi godbijīgi trīs reizes paklanījās Selebornam un Galad- riēlai. — Tik ilgs, ilgs laiks aizritējis, kopš sastapāmies, ka tevi stumbrs, akmentiņš, a vanimar, vanimalion nostaril — viņš sa­cīja. — Bēda, ka vien šādi pēcgalā redzamies. Jo pasaule pār­grozās — ij ūdenī tas nogiedams, ij zemē, ij gaisā saožams. Diez vai atkal reiz tiksimies.
   Un Seleborns atteica: — Nezinu gan, Visvecajais. — Bet Galad- riēla sacīja: — Viduszemē ne — ari ne tikām, kamēr dienas gaismā no jauna nebūs izcēlušās zemes, kam viļņi pāri pārskrējuši. Tad var gadīties, ka ziedonī tiekamies Tazarīnas vītolpļavās. Paliec sveiks!
   Vispēdīgi no sirmā enta atvadījās Merijs un Pīns, un Koku- barzda, uz tiem abiem noskatīdamies, maķenīt atplauka. — Nu, mani smaidulīši, — viņš ieteicās, — vai pirms ceļa izdzersit ar mani kopā vēl kādu malciņu?
   —   Kāda runa! — hobiti atsaucās, un ents abus paveda sāņus, koka pavēnī, kur skatam atklājās apjomīgs akmens kubuls. Ko­kubārzda piepildīja trīs kausus, un viņi dzēra malkiem vien, vēr­damies enta savādajās acīs, kas raudzījās pretim pari kausa malai. — Prātīgi gan, prātīgi! — viņš bilda, — jo esat jau pastiepu­sies, kopš pēdējoreiz redzējāmies. — Hobiti iesmējušies izstrēba kausus tukšus.
   —   Tā ja, tad nu uz redzēšanos! — Kokubārzda atsveicinājās. — Un nepiemirstiet — ja nu saVā zemē padzirdat ko par entusie- vām, atlaidiet man vēsti! — Ar brangajām rokām novēcinādams atvadas visiem pārējiem, viņš pagaisa starp koku stumbriem.
   Nu jāšana vedās naskāk. Ceļinieki devās uz Rohānas aizas pusi, un Aragorns pēdīgi atsveicinājās — tai pašā vietā, kur Pīns tika ieskatījies Ortankas akmeni. Hobitiem iesmeldzās sirds — Aragorns viņus ne reizi nebija pievīlis un izvadījis cauri neskai­tāmām briesmām.
   —   Kaut mums butu burvju akmens, kurā visus draugus va­rētu saredzēt, — Pīns nosūkstījās, — un aprunāties ar tiem, kas talu projām!
   —   No tādiem atlicis tikai viens, — Aragorns sacīja, — jo to, ko rāda Minastirītas akmens, tu redzēt vis negribēsi. Bet Ortan- kas palantiram jāpaliek pie ķēniņa, lai viņš redz, kas valsti notiek un ko apakšnieki dara. Paturi vērā, Peregrln Tuk, ka esi Gondoras bruņinieks un no dienesta pienākumiem tevi neviens nav atsvabinājis. Pagaidām ej brīvsolī, taču var gadīties, ka saukšu tevi atpakaļ. Un ielāgojiet, mīļie dalienieši, ka manas valsts robežās ir arī tas, kas tālu uz ziemeļiem, un gan jau man vajadzēs kādudien turp doties.
   Tad Aragorns atvadījās no Seleborna un Galadriēlas, un ķē­niņiene viņam sacīja: — Elfakmeni, tumsībai cauri tu esi izgājis, cerēto meklēdams, un nu esi iemantojis visu, pēc kā tev sirds alkusi. Vadi savas dienas krietni!
   Bet Seleborns teica: — Paliec sveiks, ciltsbrāli! Lai tev likte­nis iegrozās citādi nekā manējais, un lai tas, kas tev dārgs, pie tevis paliek līdz laika galam!
   Ar šiem vārdiem viņi šķīrās. Saule jau rietēja, un, pēc laiciņa atskatījušies, visi redzēja Rietzemes ķēniņu sēžam zirgā, bruņi­nieku pulkā, vakara saule lēja pār gondoriešiem sarkanzeltainu vizmu, un Aragorna baltā mantija šķita zvērojam vienās ugunīs. Ķēniņš, satvēris zaļakmeni, pacēla to pret debesīm, un no viņa rokas izšāvās smaragda liesma.
   Drīz sarukušais pulciņš, turēdamies Izenai gar krastu, līdz ar upi pagriezās uz vakarpusi, izjāja cauri aizai plašajā tirelī, tad pagriezās uz ziemeļiem un šķērsoja Krēslaines robežu. Turienieši muka, kur patapdami, un slēpās, jo baidījās no elfiem, kaut tie, taisnību sakot, šai zemē gandriz nekad netika iekliduši; tomēr ceļinieki par vietējiem nelikās ne zinis, jo skaitā viņu aizvien vēl bija daudz un pulkam netrūka nenieka. Tā nu viņi mēroja ceļu lēnā garā, nakšņodami teltīs.
   Sestajā dienā pēc atvadīšanās no ķēniņa viņi jāja cauri mežam, lejup pa Miglas kalnu piekajes nogāzēm — varenā grēda nu slējās pa labi. Saulei rietot, iztikuši klajuma, viņi panāca kādu sirmgalvi, kas steberēja, uz kūjas atspiedies. Vecajam mu­gurā bija pelekas vai reiz baltas bijušas skrandas, un viņam no­pakaļ sagumis un sūkstīdamies vilkās vel otrs tāds pats plukata.
   —   Paskat, Sarumans! — Gendalfs iesaucās. — Kurp tad tu?
   —    Kas tev par to? — tas atteica. — Tu ko — aizvien vel gribi noteikt, kas man darāms? Nav tev gana ar to, ka mani pazu­dināji?
   —   Atbildēt tu pats zināsi, — Gendalfs sacija. — Ne tas pir­mais, ne otrais. Bet lai nu kā, manu puliņu laiks jau tuvu bei­gām. Tagad viss ķēniņa ziņā. Būtu tu Ortankā pagaidījis, būtu viņu sastapis, un tu piedzīvotu, ka viņš ir gan vieds, gan augst­sirdīgs.
   —   Tad vēl jo labāk, ka laikus ņēmu kājas pār pleciem, — Sarumans noteica, — jo man no viņa nekā nevajag. Taisnību sakot, ja nu reiz gribi dzirdēt atbildi uz to, ko pirmiņ prasīji, es meklēju to taisnāko ceļu laukā no viņa zemes.
   —   Tad jau atkal esi neceļus izraudzījies, — Gendalfs piezī­mēja, — un nezinu, ko labu tu galā ceri sagaidīt. Bet kā ar palī­dzību — noraidīsi? Jo to mēs tev piedāvājam.
   —  Man? — Sarumans izmeta. — Nekā, nedoma, lūdzams, man radīt laipnu ģīmi! Man labāk patīk, kad tu viebtin viebies. Un, ja reiz runa par to elfu kundzēni, viņai es it nemaz neuzticos — no sākta gala mani nīduši un izperinājusi visu tik tev par labu. Skaidra lieta, ka šī tīšuprāt tevi pa šo ceļu vedinājusi, lai pa­mielotu acis ap mani, postā iegrūstu. Būtu mani kāds brīdinājis, ka pakaļ dzenaties, es jums tadu prieku butu liedzis.
   —   Saruman, — Gendalfs sacīja, — mums gana citu darbu un rūpju, kas uzskatāmas par svarīgākām nekā vajadzība tevi sadzīt rokā. Drīzāk iedomā, ka tev veiksme uzsmaidījusi — nu tev tiek dota vēl pēdējā iespēja.
   —   Ja no tiesas pati pēdējā, es tikai priecāšos, — Sarumans izspieda caur zobiem, — jo vairs nevajadzēs lieki muti virināt, lai atsacītos. Visas manas cerības nu ir pagalam, taču jūsējo man nevajag. Ja jums tādas maz ir.
   Piepeši acis viņam iegailējās. — Jājiet savu ceļu! — viņš iesaucās. — Neesmu velti garus gadus rakstus pētījis. Paši sevi esat galam nolēmuši — tas jums labi zināms. Un es klimzdams maķenīt remdēšos, prātodams, kā, manu namu sagraudami, esat nopostījuši paši savējo. Nu? Kādā kuģī tad domājat laisties atpa­kaļ, pāri tik lielai jūrai? — viņš indīgi noprasīja. — Peleks būs tas kuģis un rēgu pilns. — Sarumans iesmējās, bet smiekls bija ķērk­stošs un pretīgs.
   —   Slienies kājās, tu, pamuļķi! — viņš uzkliedza otram die­delniekam, kas bija zemē nosēdies, un iebelza tam ar kūju. — Grie­zies apkārt! Ja reiz tiem smalkmaņiem ar mums pa ceļam, mēs iesim ar likumu. Slienies tak, citādi vakariņu tiesai ij ne drupa- čas nedabūsi!
   Otrais pagriezies aizvilkās garām zūdīdamies. — Nabaga vecais Grima! Nabaga vecais Grima! Mūžam visi dunkā, mūžam zākā. Uh, kā ienīstu! Kaut es varētu kur likties!
   —  Tad pamet viņu! — Gendalfs ieteicās.
   Bet Cērmēle, uz Gendalfa pusi tik tikko pametis aizmiglotu, šausmu pilnu skatu, steigšus aizšļūca Sarumanam nopakaļ. Jāt­nieku virtenei garām steberēdarni, abi bēdubrāļi nonāca līdz hobitiem. Sarumans apstājās, viņus noskatidams, bet hobiti rau­dzījās pretim ar žēlumu.
   —   Ak tad arī jūs, kverpļi, esat nākuši par manu nelaimi papriecāties, ko? — viņš ierunājās. — Jums jau nekas par to, kā ubagam ap dūšu? Jums jau ir viss, pēc kā sirds kāro — pilna māga, smalkas drānas, labākā tabaciņa, ko pīpē bāzt. Jā gan, zinu! Zinu, no kurienes tā nākusi. Tukšiniekam iedot, ko pīpi piebāzt, — to jau laikam liegsit?
   —   Es iedotu gan, ja pats nebūtu tukšā, — Frodo atbildēja.
   —  Vari dabūt, kas man pietaupījies, — ieteicās Merijs, — tikai uzgaidi acumirkli! — Noliecies viņš parakņājās pie segliem piesie­tajā maisā un pasniedza Sarumanam ādas tabakmaku. — Ņem, cik nu te ir, — viņš sacīja. — Lai nu iet labumā — to uzgājām Izengardā, pēc tā lēruma.
   —   Manējā, manējā, kā tad! Un dārgi pirkta! — Sarumans iekliedzās, tabakmaku sakampdams. — Tas par zīmi visam, kas man pēc tiesas un taisnības atdodams, — un nieks vien, jo lieku galvu ķīlā, ka salaupījat sazin ko. Tomēr jelkuru drusciņu, ko zaglis dod atpakaļ, ubagam atliek pieņemt ar tencināšanu. Nekas, gan dabūsit, ko pelnījuši, kad, mājās aizkulušies, Dienvidājus uziesit maķenīt citādus, nekā jums labpatiktu. Lai nu jūsmājās vēl garus gadus tabakas trūkums!
   —   Lielais paldies! — Merijs atsaucās. — Ja reiz tā, dod man tabakmaku atpakaļ! Tas no manis paša mantības, tālu ceļu ar mani kopā mērojis. Pārber nu tabaku kādā lupata!
   —   No zagļa zagts nav zagts, — Sarumans atsvieda, uzgrieza Merijām muguru, iespēra Cērmēlem un kātoja projām uz mežu.
   —   Nē, man patīk! — iesaucās Pins. — Mēs būtu tie zagļi? Vai tad no viņa nekas nav piedzenams par to uzglūnēšanu, pāres­tībām un triekšanos orkiem līdzi visai Rohānai cauri?
   —    Tā ja! — Sems piebilda. — Un šis saka — pirkta. Diez kā tas nākas? Un man nemaz negāja pie sirds, kā šis Dienvidājus piesauca. Der posties uz mājām.
   —   Nav divu domu, — Frodo piekrita. — Bet necik drīzāk ne­tiksim — vēl Bilbo vajag apraudzīt. Es vispirms došos uz Riven- dellu, lai notiek, kas notikdams.
   —   Jā, laikam gan tā būs labāk, — piebalsoja Gendalfs. — Bet tas Sarumans — žēluma gals! Bīstos, ka viņš vairs nav pārgro­zāms. Pagalam izkurtējis. Tomēr es tik un tā šaubos, vai Koku­bārzda spriedis pareizi: man tā vien rādās, ka Sarumans vēl it lēti var ko sariebt — tīri ļaunprātības dēļ.
   Nākamajā dienā viņi devās tālāk, iekhzdami Krēslaines ziemeļos — pavisam neapdzīvotā apvidū, kaut apkaimē netrūka ne zaļuma, ne jaukuma. Klāt bija septembris ar saules pilnām, zeltainām dienām un sudrabotām naktīm, un viņi jāja, nenieka nebēdādami, līdz nonāca pie Gulbītes un tur uzmeklēja veco braslu rītos no ūdenskrituma, kur upe piepeši gāzās lejā, līdze­numā. Tālu vakaros dūmaka gūlās pār saliņām izraibinātu slīk­šņu, kam upe līkumoja cauri, steigdamās uz Pelēci, — turienes plašajā niedrājā mitinājās neskaitāmi gulbji.
   Tā viņi nonāca Eregionā, un pēdīgi atausa skaists rīts, pār vizošajiem miglas vāliem sēdams saullēkta mirgu. Ceļinieki, nakti pārlaiduši pazema pakalnā, rītos pamalē saules staros ieraudzīja paspīdam trīs smailes, kas, izdūrušās cauri pūkainajiem māko­ņiem, slējās vai līdz padebešiem: Karadrass, Selebdils un Fanui- dols. Morijas vārti jau bija tuvu.
   Te nu viņi aizvadīja vēl septiņas dienas, jo priekšā, necik ilgi, bija atkal vienas atvadas un to brīdi gribējās novilcināt. Selebornam un Galadriēlai ar savējiem nu bija jāgriežas uz rītiem, jātiek līdz Sarkanraga vārtiem un pa Dūņutērces krācēm jānokāpj ielejā, kur plūda Sudrabdzīsla un viņiem bija mājas. Tiktāl viņi bija līdzi jājuši, mezdami līkumu uz vakariem, jo daudz kas bija izrunājams ar Elrondu un Gendalfu, un še viņi vēl kavējās, ar draugiem sarunas risinādami. It bieži vēl ilgi pēc tam, kad hobiti jau gulēja saldā miegā, viņi sēdēja zvaigžņu gaismā, atminēdamies sen pagājušus laikus, visu, kas šai pasaulē bija prieku sagādājis un vaiga sviedros sarūpēts, vai apsprieda to, kas būs. Nejaušs ceļinieks, garām iedams, diez vai būtu ko manījis vai saklausījis, nospriestu vien, ka redzējis pelēkus, akmenī cir­stus tēlus, kas te, šai neapdzīvotajā apvidū, reiz nolikti par piemiņu kaut kam, ko visi sen aizmirsuši. Jo viņi sēdēja gluži nekustīgi un vārdus pār lūpām nelaida, bet sarunājās domās, un tikai spulgās acis vērās zibsnīdamas, domām šurpu turpu traucoties.
   Taču galu galā viss bija izrunāts, un viņi atvadījās — līdz brīdim, kad Trim gredzeniem būs jādodas projām. Acu priekšā saplūzdami ar akmeņiem un ēnām, pelēkajos apmetņos tērptie Loriēnas elli aizjāja kalnos, un tie, kam priekša bija ceļš uz Rivendellu, noskatījās pakaļ, nosēdušies pakalna galā. Tālē, kur savilkās migla, nošķida zibsnis, un tad nekas vairs nebija sa­redzams. I-'rodo zināja, ka Galadriēla uz atvadām vēl bija pacē­lusi roku ar gredzenu pirkstā.
   Sems noversies nopūtās: — Kaut es varētu atkaliņ Loriēnā tikt!
   Pēdīgi kādā vakarā, nomērojuši ceļu pāri kalnu tīrelim, pa­visam piepeši, kā jau tas ceļiniekam allaž šķiet, priekša uzradās krauja, dziļi zem kājām parādījās Rivendellas ieleja un iemirgo- jās Elronda nama lukturi. Tikuši lejā un pārjājuši pāri tiltam, viņi nonāca pie durvīm, un nams pielija gaismas pilns, un ieska­nējās gaviļu dziesmas, sveicot Elrondu atgriežamies.
   Hobiti uz karstām pēdām, ne ēduši, ne nomazgājušies, pat apmetņus nenovilkuši, steidzās uzmeklēt Bilbo un atrada viņu paša mazajā kambarītī. Istabiņā mētājās papīri, rakstāmspalvas un zīmuļi, bet pats Bilbo sēdēja krēsla pie kamīna, kur sprēgāja sīka, spoža uguntiņa. Viņš izskatījās gaužām savecējis, tomēr mierpilns un miegains.
   Pavēris plakstus, viņš uzlūkoja ienācējus. — Sveiki, sveiki! — viņš bilda. — Ak tad esat atpakaļ? Un rītdien man turklāt vēl dzimšanas diena. Paskat, kādi viltnieki! Vai zināt, ka man jau apritēs veseli simt divdesmit deviņi? Vel tik gads, un, ja viss ies kā smērēts, būšu Veco Tuku panācis. Gribētos jau šo atstāt ar garu degunu, bet gan jau redzesim.
   Nosvinējuši Bilbo šupuļsvētkus, četri hobiti palika Riven- dellā vēl uz. kādam dienam un daudz laika pavadīja kopā ar veco draugu, kas no sava kambarīša vairs izgāja vienīgi maltīti iebau­dīt. Ēdienreizes viņš, kā likums, joprojām ievēroja ļoti punktigi un aizgulējas reti. Pie kamīna sasēduši, hobiti pēc kārtas viņam stāstīja visu, kas nu bija no ceļa un dēkām palicis prātā. Iesā­kumā Bilbo izlikās, ka nez ko pieraksta, bet ik pa brīdim piemiga un uztrūcies tik daudzināja: — Lieliski! Brīnišķīgi! Bet pie kā mēs palikām? — Un stāsts turpinājās no vietas, kur Bilbo klausīda­mies bija sācis svērt tabaku.
   Vienīgais, kas viņu itin kā pa īstam atmodināja un saval­dzināja, bija stāsts par Aragorna kronēšanu un precībām. — Es, protams, tiku uz kāzām lūgts, — viņš paziņoja. — Gana ilgi esmu to dienu gaidījis. Bet sazin kā, kad nu tiktāl tā lieta bija nonā­kusi, izrādījās, ka man te darba, ka ne apdarīt, un ej nu noņēmies ar to krāmēšanos…
   Kad jau otra nedēļa gāja uz beigām, Frodo, pa logu pavēries, ieraudzīja, ka nakti uzkritusi salna un zirnekļu tīmekļi sudrabo- jas balti. Piepeši viņš apjauta, ka jāiet projām un no Bilbo jāat­vadās. Vasara bija aizritējusi tik jauka, ka otru tādu bija grūti atminēties, un laiks joprojām pieturējās rams un skaidrs, taču nu bija klāt jau oktobris, kad kuru katru bridi atkal varēja uznākt lietus un vēji. Un līdz mājām vēl bija mērojams tāls ceļš. Tomēr nejau lietus viņam prātu darīja nemierīgu. Sirdi urdījās sajūta, ka laiks atgriezties mājās — Dalienā. Semam ap dušu bija tieši tāpat. Vēl iepriekšēja vakarā viņš tika sacījis:
   —   Jā, Frodo kungs, esam izstaigājušies sazin kur, kas tik viss nav redzēts, tak labāk kā še, man rādās, nav nekur. Šeitan gluži kā pa drusciņai no visa, ja tik noprotat, ko gribu teikt: ij no Dalienas, ij Zeltmeža, ij Gondoras, ij ķēniņkambariem, ij traktie- rlšiem, ij pļavām, ij kalniem — viss tādā mudžumā. Un tomēr man sazin kālab tāda jutoņa, ka mums, necik ilgi, der posties uz iešanu. Man, taisnibu sakot, par Tētiņu raizīgs prāts.
   —   Tiesa gan, Sem, pa drusciņai no visa, vienīgi jūras gan nav, — Frodo tika atsaucies, un nu viņš pie sevis atkārtoja: — Vienīgi jUras gan nav.
   Todien Frodo aizgāja aprunāties ar Elrondu, un abi vieno­jās, ka ceļā jādodas nākamajā rītā. Hobitiem par neizmērojamu prieku Gendalfs pieteicās viņiem pavadoņos. — Mazākais, līdz Virpilij, — burvis sacīja. — Gribu apraudzīt Purēnu.
   Vakarā visi gāja atsveicināties no Bilbo. — Nu, kas jādara — jādara, — viņš teica. — Žēl. Man jUsu pietrūks. Jauki tā zināt vien, ka tepat kur esat. Bet pēdējā laikā es guļu viena gulēšanā. — Tad viņš iedāvāja Frodo savu mitrila važu kreklu un Dzeloni, aizmirsis, ka vienreiz jau to darījis, un vēl savus mūža laikā sastrādātos rakstu darbus ķeburainā rokrakstā un trīs sējumos, kam uz sar­kanajām muguriņām rotājās uzraksts: B.T. tulkojumi no clju meles.
   Semam Bilbo iedeva tarbiņu, pilnu ar zeltu. — Teju pēdējais no Smoga labumiem, — viņš piebilda. — Kazi, noderēs, ja tev, Sem, prāts nesas uz precībām. — Sems koši pietvīka.
   —   Jums, puisieši, man nav pietaupījies teju nekas, — Bilbo uzrunāja Meriju un Pinu, — ja nu vien labs padoms. — Un, nobārstījis tādus vairumā, viņš īsti dalienieša garā vēl neskopo­damies piebilda: — Pieraugiet, lai galva netiek tik liela, ka cepurē vairs vietas nav! Bet, ja nemitēsities augt augumā, nejaudāsit vien piepirkt nedz cepures, nedz kamzoļus.
   —   Tu taču gribi Veco Tuku atstāt ar garu degunu, — Pins attrauca. — Kālab gan mēs nevarētu piepūst vaigus, lai pārtrum­potu Buļļabauri?
   Bilbo iesmējies no kabatas izvilka divas skaistas pīpītes, abas ar pērļu iemuti un smalkiem sudraba apkalumiem. — Kad uzvilksit dūmu, pieminiet mani! — viņš teica. — Tās man elfi taisījuši, bet es jau vairs pīpi nekUpinu. — Un tūliņ galva viņam pēkšņi noklanījās, uz brītiņu viņš iesnaudās, bet pamodies ieru­nājās: — Tā, kur mēs palikām? A, kā tad — veltes dalījām. Paga, Frodo, kur tad mans gredzens, ko tu līdzi aizstiepi?
   —  To es pazaudēju, mīļais Bilbo; — Frodo sacīja. — Zini, tiku vaļā.
   —   Žel gan! — Bilbo nopūtās. — Butu gribējies tam vēl aci uzmest. Ai, nē! Nu es dumji izrunājos. Tālab jau tu gāji, vai ne tā? Lai tiktu no tās mantas vaļā. Bet viss tā saputrojies — lērums citu stāstu tur iemežgijušies: Aragorns, Baltā sanāksme un Gondorā, un zirgvalži, un dienvidnieki, un olifaunti — tiešām vienu tādu redzēji, Sem? Un alas, un torņi, un zeltkoki, un ej nu sazini, kas vēl. Skaidrs viens — es no savas dēkas mājup esmu mērojis par daudz taisnu ceļu. Vai tad Gendalfs man nevarēja drusku ko parādīt? Bet tad izsole jau būtu kurtas laiks gala, kad es pēdīgi mājās pārrastos, un kreņķu būtu vēl jo vairāk. Tik un tā nu jau par vēlu, un, taisnību sakot, man daudz omulīgāk ap sirdi, kad te sēžu un stāstos klausos. Pie kamīna te tik silti un mājīgi, barošana gaužām laba, un elfi, kad nu tādus sakārojas satikt, ari nav tālu jāmeklē. Vai tad var vēl vairāk ko vēlēties?
   Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš,
   Kas tek un vijas, un plājas
   Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ…
   Lai citiem nu cilājas kājas!
   l.ai sākas jauns stāsts, kur cits dēkainis,
   Bet es — ilgi gājis un ceru
   Uz dusu. Re, ceļmalā traktieris!
   Ir vakars vēls. Durvis jau veru.
   Un, kolīdz Bilbo nomurmināja pēdējos vārdus, galva viņam noslīga uz krūtīm, un vecais hobits iegrima saldā miegā.
   Krēsla istabiņā sabiezēja arvien dziļāka, kamīna uguns iesvē­lās jo spožāka, hobiti noraudzījās uz aizmigušo Bilbo un redzēja, ka tas miegā smaida. Labu brīdi viņi nosēdēja klusēdami, tad Sems, noskatījis kambarīti un pavēries uz ēnām, kas šaudijās uz sienām, pusčukstus ierunājās:
   —   Frodo kungs, man rādās, ka viņš neko diži vis nav rak­stījis, kamēr bijām projām. Mūsējo stāstu viņš tagadiņ neparko neuzrakstīs.
   Bilbo tūliņ pavēra vienu aci, itin kā būtu to dzirdējis, un saslējās. — Redz, miegs par varītēm mācas virsū, — viņš sacīja. — Un, kad man ir laiks rakstu darbiem, man pa īstam patīk vien ar dzeju noņemties. Paklau, Frodo, mīļo puis, vai tu nevarētu te drusku ievest kārtību, iekams dodies projām? Savac nu manas piezīmes, papīrus, dienasgramatu ar' un ved līdzi, ja tev nekas nav iebilstams! Redz, man nav tik daudz laika, lai visu sašķirotu, sakārtotu un tā. Lai Sems nāk talkā, un, ja tur kas lāga iznāks, atvedīsi — es uzmetīšu aci. Sīkumains nebūšu.
   —  Protams! Lai iet! — Frodo piekrita. — Un skaidrs, ka es drīz atkal bušu klat! Ceļš jau vairs nav nekāds bīstamais. Nu mums ir īstens ķēniņš, un viņš, necik ilgi, ceļus sakārtos.
   —  Paldies tev, mīļo puis, — Bilbo noteica. — Man uzreiz prāts daudz, daudz mierīgāks. — Un viņš tūliņ atkal iemiga.
   Nākamajā dienā Gendalfs un hobiti aizgāja atsveicināties no Bilbo uz viņa kambarīti, jo laukā bija salti, un tad atvadījās no Elronda un viņa saimes.
   Frodo jau stāvēja uz sliekšņa, kad Elronds viņam novēlēja labu ceļu, dodams līdzi savu svētību, un tad piebilda:
   — Manuprāt, Frodo, tev diez vai vajadzēs šurp atgriezties — ja vien nenāksi rit, parit. Bet nākamgad ap šo pašu laiku, kad koki, lapkritim posdamies, zeltosies, meklē Bilbo Dalienas me­žos. Es būšu turpat.
   Citi šos vārdus nedzirdēja, un ari Frodo tos nevienam neiz­pauda.

   Pēdīgi hobiti uzņēma ceļu uz māju pusi. Visi vai dega nepacie­tībā atkal ieraudzīt Dalienu, tomēr iesākumā jāja pavisam lēnām, jo Frodo nebija labi ap dūšu. Pie Bruīnas brasla viņš ap­stājās, itin kā negribēdams upei pāri jāt, un pārējie pamanīja, ka krietnu bridi viņš veras apkārt gluži kā neredzīgs. Visu to dienu viņš nebilda ne vārda. Bija sestais oktobris.
   —    Frodo, vai tev kas sāp? — Gendalfs klusiņām apvaicājas, jādams viņam līdzās.
   —  Ko? Jā, — Frodo atbildēja. — Plecs. Rēta smeldz, un domas par tumsību moka vai nost. Apaļš gads apkārt.
   —   Ak vai! Ir brūces, kas nemūžam nav aizdziedējamas, — Gendalfs noteica.
   —   Bīstos, ka manējā laikam būs no tādām, — Frodo sacija. — Pa īstam atgriezties neizdosies. Labi, Dalienā pārradīšos, taču tā vairs nebūs, kāda bijusi, jo es esmu citāds tapis. Esmu sadurts, sadzelts, sakosts un ilgi zem šloga bijis. Kur lai rodu mieru?
   Gendalfs palika atbildi parādā.
   Nākamajā dienā pret vakaru sāpes atlaidās un nemiers pār­gāja, un Frodo atkal bija līksmā omā — tik mundrs, it kā melnā vakardiena viņam pavisam būtu izskrējusi no prāta. Turpmāk viss vedas labi, dienas raiti ritēja cita pakaļ citai, viņi jāja nesteigdamies un it bieži apstājās, kur mežs bija jauks un lapas rudens saulē rotājās sarkanzeltainas. Pēc laba laika klāt bija Vējlauzis — diena jau sliecās pret vakaru, un ceļā gulēja kalna ēna, satumsusi melna. Frodo lūgšus lūdzas, lai visi pieliek soli, uz. kalna pusi ij neskatījās un paēnai cauri izjāja, galvu nokāris un cieši ievīstljies apmetnī. Tonakt laiks mainījās, vējš iegriezās no vakariem valgs un smags un vilka salts, auriem vien, tā ka sadzeltējušās lapas virpuļot virpuļoja kā putni baros. Četsilā zari jau līgojās teju pavisam kaili, un Virumkalnam priekšā plājās blīvs lietus aizkars.
   Tā nu kādā vējainā un lietainā oktobra nogales vakarā pieci ceļinieki, uzjājuši augšup pa nogāzi, nonāca pie Virpils dienvid- vārtiem. Tie bija cieši noslēgti, lietus sitās sejā, tumstošajās de­besis ar joni skrēja smagi, zemi mākoņi, un visiem drusku sa­šļuka duša, jo sagaidīšana ne tuvu neizskatijas tik silta, kā cerēts.
   Viņi izklaigājās līdz apnikumam, un beidzot tomēr parādījās vārtsargs — ar brangu rungu rokā. Atnācējus viņš noskatīja ar baiļpilnām aizdomām, bet tad, pulkā sazīmējis Gendalfu un ho- bitus, lai cik ērmoti saposušos, vārtsargs atplaucis padeva visiem labvakaru.
   —   Nāk tik iekšā! — viņš aicināja, atslēgdams vārtus. — Kas nu te par runāšanu — auksts, slapjš, vējš tīri gāž no kājām. Bet vecais Kviesis jums ar prieku atvēlēs "Ponijā" pajumti — tur ar' dabūsit dzirdēt visu, kas dzirdams.
   —  Un turpat tu vēlāk dabūsi dzirdēt visu, kas mums stāstāms, un vēl vairāk, — Gendalfs nosmējās. — Kā Harijam iet?
   Vārtsargs sadrūma. — Prom, — viņš teica. — Bet labāk paprasi Kviesmilim. Ar labu vakaru!
   —   Tev tāpat! — visi atsaucās, iejaja miestā un tūliņ pama­nīja, ka aiz ceļmalas dzīvžoga uzsliets garš, zems šķūnis, no kura bija iznācis pulciņš ļaužu, uz atbraucējiem nolūkodamies pāri žogam. Pie Paparžu Bila majas dzīvžogs bija apaudzis un necirpts, visi logi — ar dēļiem aiznagloti.
   —  Vai tik nebūsi viņu ar to ābolīti nositis, Sem! — Pīns ieteicās.
   —  Neiedrošinos ceret, Pina jaunkungs, — Sems atsaucās. — To­mēr kārotos gan zināt, kur tagadiņ tas nabaga zirdziņš. Lāgiem vien par šo iedomāju — visriņķī tak tie vilki kauca.
   Pēdīgi klāt bija "Spraunais ponijs" — vismaz te viss no skata radijas ka senāk, ar sarkanajiem aizkariem aizklātajos apakš­stāva logos dega gaisma. Viņi pašķindināja zvanu, pie durvīm pienāca Nobs, pavēra mazu šķirbiņu un izbaza lauka degungalu. Ieraudzījis, kas tur stāv luktura gaismā, viņš izbrīnā iebļāvās:
   —   Purēna kungs! Saimniek! Šie ir atpakaļ!
   —   Ak tā? Nu es šiem rādīšu, — atskanēja Purēna balss, un traktiernieks izbrāzās uz lieveņa ar bozi rokā. Taču, atnācējus ieraudzījis, viņš sastinga kā nolēmēts, un dusmās saviebtais vaigs tūliņ atplauka pārsteigumā un prieka.
   —    Nob, tu tak esi viens pinkuķepu muļķadesa! — viņš izsaucās. — Vai tad nejēdz labus draugus vārdā saukt? Tu ko mani baidi — šitādos laikos? Tā, ta! Un no kurienes ta'jūs? Savu mūžu necerēju jūs vairs ieraudzīt, un kā citādi — aizsperas uz Tukšaini ar to Nerimšu, kad visriņķī tie mellie šiverē. Bet man prieks jūs redzēt — un Gendalfu par visiem vairak. Nāk nu iekšā! Nāk nu! Istabiņas ņemsit tās pašas? Visas dabūjamas. Taisnību sakot, šais laikos teju visas stāv tukšas — ko tur slēpt, tik vai tā paši drīz redzēsit. Es paraudzīšu, kas ar vakariņām, lai pagādā, cik aši vien var, tikai acumirkli man rokas par īsām. Eu, Nob, slīmests tu tāds! Saki Bobam… Ui, piemirsu, ka Bobs projām — pie savējiem nakti pārlaiž. Ta, ved nu viesu ponijus uz stalli, Nob! Droši, ka savējo rumaku tu, Gendalf, līdz steliņgim vedīsi pats! Smuks lopiņš — uzreiz teicu, kolīdz manas acis viņu ska­tīja. Nu, nāk iekšā! Jūtas kā mājās!
   Lai nu kas, bet valodiņa Purēna kungam bija tāda pati kā senāk, un viņš aizvien it kā rosījās aizgūtnēm, teju bez elpas. Tomēr traktieris bija teju tukšs kā izslaucīts, valdīja klusums, zālē klusu murdēja tikko divas trīs balsis. Un, tuvāk apskatoties, kad traktiernieks, aizdedzis divas sveces, viesiem devās rādīt ceļu, viņa sejā atklājās iegūlušas rūpestu rievas.
   Purēns pa gaiteni veda viņus uz viesistabu, kur hobiti pirms vairāk nekā gada bija aizvadījuši to savādo vakaru, un visi gāja nopakaļ ar ērmotu jutoņu, jo .bija skaidrs, ka vecais Kviesmilis, kaut arī rādīdams drošu ģīmi, ir nokavies ar sazin kādām raizēm. Viss bija pārgrozījies. Tomēr neviens nebilda ne vārda — pa­gaidām.
   Pēc vakariņām, kā bija sagaidāms, Purēna kungs ieradās viesistaba, lai apjautātos, kā maltīte gājusi pie sirds. Un gāja ar' — katra ziņa gan miestiņš, gan ēdmaņa "Ponijā" joprojām bija tikpat gardi kā senāk. — Tā, laikam gan būtu pārdroši cerēt, ka šovakar jus vēl aizdosities līdz kopus zālei, — Kviesmilis no­bēra. — Būsit piekusuši, un šovakar tik vai tā necik tautas nesa- naks. Bet ja jūs varētu man veltīt pusi stundiņas, iekams dodaties pie miera, man no sirds patiktu ar jums pārmīt kādu vārdu — tā paklusām, kad mēs paši vien.
   —  Mums jau arī tā patiktu, — Gendalfs atsaucās. — Piekusuši neesam. Tiktāl mēs tā — palēnām. Izmirkām gan, pārsalām un izsalkuši bijām, bet visu to jau tu esi vērsis par labu. Nāc, apsē­dies! Un ja vēl tev atradīsies kāda šķipsniņa tabakas — lai tev laba veselība!
   —  Nu, būtu jūs gribējuši ko citu, man prāts būtu priecīgāks, — Kviesmīlis sacīja. — Tieši tā jau mums trūkst — dabūjam vien tik, cik pašiem izaug, un ar to ne tuvu nav gana. No Dalienas vairs nekas netiek sūtīts. Bet darīšu, ko varēšu.
   Atkal atgriezies, viņš atnesa kušķi nesagrieztas tafbakas, divu dienu tiesu. — Dienvidene, — viņš paziņoja, — labākas mums nav, bet ar īsteno Dienvidāju zāli šitā nevar ne mēroties — cik reižu neesmu teicis, kaut par Virpili, atvainošanu, es lielākoties stāvu un krītu.
   Kviesmīlis tika ietupināts prāvā krēslā pie pavarda, Gendalfs nosēdās viņam iepretim, un hobiti — uz pazemiem soliņiem abiem pa vidu, un visi runājās pusstundu no vietas, izstāstīdami visu, ko Purēna kungam labpatika uzklausīt, un uzklausīdami visu, ko viņam pašam labpatika izpaust. Pa lielākai daļai viss, kas vie­siem bija stāstāms, mājastēvam lika vien brīnīties un mulst, jo nebija ne aptverams, un vienīgais, ko Purēns palaikam laida pār lūpām, bija vārdi: — Nevar būt! —., nereti bilsti vien kā aplie­cinājums tam, ka Kviesmīlis atsacījās ticēt pats savām ausīm. — Ko jus neteiksit, Tuntaka kungs, ui, nē,- Pakalna kungs, ja? Man viss vienā putrā. Nevar būt, Gendalfa kungs! Nemūžam! Kas to būtu domājis — mūsu laikos!
   Taču no savas puses viņam arī bija daudz stāstāma. Labi nav — ne tuvu, viņš klāstīja. Veikala lietas ne tikai negāja uz augšu, bet slaidi šļūca uz leju. — No āriniekiem Virpilī neviens vairs neieklīst, — viņš sacīja. — Un mūsējie tik lielākoties tup mājās, durvis aizslēģojuši. Viss dēļ tiem jaunatnācējiem, tiem salašņām, kas sāka pa Zaļteku šurpum klīst — kazi, atminaties? — bet vēlāk saskrēja tīri pulkiem. Viens otrs — tads bēdubrālis, no nelaimes mucējs, bet pa lielākai daļai visi nekrietneļi, tik uz zagšanu un dullībām. Un šepat, Virpilī, sabrieda ķeza — pa īstam. Padomā, kautiņš izcēlās, un viens otrs tak tika nosists pagalam — galīgi beigts! Ticiet man!
   —  Ticam, ticam, kā nu ne, — Gendalfs atsaucās. — Cik?
   —  Trīs un divi, — Purēns atbildēja, domādams dižļaudis un mazļautiņus. — Nabaga Pekuviršu Mets ar Abolkoku Rolliju, tad mazais Ēršķištoms no Aizkalnes, Krasteļu Villijs no viņmalas un viens no Stutnites Pakalniem — visi krietni puiši, visiem žēl, ka vai raudi. Bet Sausseržu Harijs, kas rietumvārtos allaž tupēja, un tas Paparžu Bils, šie abi sametās ar svešajiem uz vienu roku un devās šiem līdzi, un es domāju, ka šie viņus iekšā ielaida. Nu, tonakt, kad iznāca tā plūkšanās. Pirmāk mēs šiem bijām parā­dījuši durvis — izgrūdām pa vārtiem laukā. Gads jau bija teju galā. Un kaušanās lēcās, kad jaunais gads tik nule bija sācies, tikko vēl bija uzkritis tas lielais sniegs. Un nu šie siro laupīdami. Mitinās kur nekur laukā, bēdzinās Senpils mežos un biezokņos kur nekur ziemeļos. Gluži kā senlaiku briesmu stāstos, vai zin. Uz ceļiem — bailīgi, neviens nekur tālu ij nekust, ļaudis iespun- dejas aiz atslēgas vēl pirms tumsiņas. Gar žogu mums jāizliek sardzes vīri, un pie vārtiem nakts laikā stāv vesels bars.
   —   Nez, mums neviens ne reizi nekrita virsū, — Pīns ieteicās. — Šurp taču jājām lēnā garā, sargus ar' neizlikām. Spriedām, ka visas nelaimes jau aiz muguras.
   —  Ā, kundziņ, nekā nebija, lai cik žēl, — Purēns atsacīja. — Bet nav ko brīnīties, ka šie jums lika mieru. Tādiem, kas ar ieročiem, kam zobeni, bruņccpures, vairogi un tā, šie met likumu. Tad, redz, lika pagaidīt. Un, jāsaka, es ar' drusku iztrūcinājos, jūs ieraudzījis.
   Tad hobiti piepeši aptvēra, ka visi, kas uz viņiem bija no- raudzījušies, muti atplētuši, tika brīnījušies ne jau par varoņu negaidīto pārrašanos, bet visu to ieterpu apjūsmodami. Viņi paši pie kara gerbiem un pulka ierindas bija tiktāl pieraduši, vairs nelikās ne zinis nedz par mirdzošajām bruņām, kas rēgojās zem apmetņiem, nedz Gondoras un Rohānas bruņcepurēm, nedz grez­najiem, ar ģerboņiem rotātajiem vairogiem, kas dzimtajā ap­kaimē jelkurai acij likās pagalam svešādi. Ari Gendalfs tagad bija ieradies diži lielam pelēcim mugurā, viscaur baltā tērpies, pāri pārvilcis krāšņu, sudrabzilu mantiju un ar slaiko zobenu Glamdringu pie sāniem.
   Gendalfs iesmejās. — Labi gan, — viņš sacīja, — ja viņiem bail pat no pieciem tādiem kā mēs, mums ceļā trāpījušies vēl ļaunāki ienaidnieki. Lai nu kā, kamēr esam še, viņi liks jums mieru.
   —   Ilgi vai? — Purēns nopūtās. — Neliegšos, mums patiktos, ja jūs te kādu strēķīti uzkavētos. Mēs, redz, pie tādām ķibelēm neesam raduši, un ļaudis runa, ka Pēddziņi ar' kur nekur aizde- vušies. Nu man rādās, ka neesam gana augstā verte turējuši visu.
   ko šie mūsu labā darījuši. Ja nu būtu tie razbainieki vien! Pērnajā ziemā vilki kauca žogam visriņķī. Un vēl tie mellie meža rēgi, šausmekļi — iedomā vien, un jau asinis stingst dzīslās. Nav un nav miera, ja noprotat, ko gribu teikt.
   —   Laikam gan, — Gendalfs piekrita. — Miera šais laikos nav bijis nekur — visur ļauni. Nūū, degunu augšā, Kviesīt! Tev lielās nelaimes tikai apkārt slapstījušās, un priecājos dzirdēt, ka neesi tur iekritis ar visu galvu. Bet nāk labāki laiki. Kazi, labākus tu ij neesi pieredzējis. Pēddziņi jau atpakaļ. Mes atgriezāmies pa vienu ceļu. Un tronī atkal ir ķēniņš, Kviesīt. Necik ilgi, viņš vērsīs skatu šurp. Tad Zaļteka atkal būs vaļā, viņa ziņneši at­skries uz ziemeļiem, visi nāks un ies, un nešķīsteņi no tukšze- mēm tiks patriekti. Arī tukšzemes ar laiku pārgrozīsies — kur reiz tukšaine bijusi, dzīvos ļaudis un zaļos tīrumi.
   Purēna kungs nošūpoja galvu. — Ja krietnu ceļa ļaužu vairāk, tas neko nekait, — viņš teica, — bet salašņu un razbainieku mums jau gana. Un ārpusnieku mums Virpilī nevajag — kur nekur apkaimē arī ne. Lai liek mums mieru — vairāk neko negribam. Kas tad būs — pilis miests svešu ļaužu, šie te dzīvos un pa Tukšaini maisīsies? Nu nē.
   —   Būs jums miers, Kviesīt, — Gendalfs mierināja. — Starp Izenu un Pelēci vietas gana sazin ci-k valstīm, tāpat tur, piekrastē uz dienvidiem no Brandaviņas, kur no Virpils vari dienām jāt, ne dzīvu dvēseli nesastapis. Un reiz daudz*ļaužu bija ziemeļos, no šejienes simt vai vēl vairāk jūdžu tālāk, kur Zaļtekai gals — Ziemeļkalnēs, pie Vakarblāzmas ezera.
   —  Kur pa Miroņdambi ejams? — Purēns izsaucās, savilkdams vēl neticīgāku ģīmi. — Runā, tur zeme nolādēta. Tur tik razbai­nieki kāju sper.
   —  Un Pēddziņi, — Gendalfs piebilda. — Tu saki — Miroņdam- bis. Tā tas garus gadus dēvēts, tomēr īstais vārds, Kviesīt, tam Fornosterains, Ķēniņu Ziemelis. Un ķēniņš turp kādudien do­sies — tad redzēsi, cik smalki ļaudis te cauri brauks.
   —  Nu, lai būtu. Tas jau izklausās cerīgāk, — Purēns piekāpās. — Un veikala lietām tas, droši, nāks par labu. Kamēr viņš nesa- domas Virpils darīšanās maisīties.
   —   Nemaisīsies, — Gendalfs sacīja. — Virpili viņš pazīst. Tā viņam mīļa.
   —   No tiesas? — Purēns apjuka. — Nu, goda vārds, nezinu, kā tas nākas — sēž tāds tur augstā tronī, greznā pilī, simtiem judžu projām… Un nebrīnīšos, ja vīnu tempj no zelta kausa. Kas viņam tāds "Ponijs", kas alutiņa kauss? Nē, bet alutiņš man gan labs, Gendalf. Tīri brīnums, kur labs, kopš tu pērnruden mucas apvār­doji. Un, kā sacīt jāsaka, tā tāda laime nelaimē.
   —   Ā! — Sems ieteicās. — Šis gan saka — tev alus allaž labu labais.
   —   Šis ta saka?
   —  Nūja! Nerimša. Kas Pēddziņiem par noteicēju. Tu ko — vēl neapjēdz?
   Purēns pēdīgi apjēdza, kas bija apjēdzams, un viņa ģīmis iz­brīnā sastinga. Acis platajā sejā izvelbās lielas un apaļas, mute atvāzās kā laidara vārti, un viņam aizrāvās elpa. — Nerimša! — traktiernieks izsaucās, kolīdz atkal pamanījās ievilkt dvašu krUtīs. — Šim tas kronis ar visu labu un tas zelta kauss? Pasaulit balto, kur mēs šitā nonāksim?
   —   Labākos laikos, — Gendalfs sacīja. — Virpilij noteikti.
   —   Jācer gan. Kā tad! — Purēns atsaucās. — Ja, nemaz neat­minos, kad pēdējoreiz tik jauki iznācis pamēļot. Un neliegšos — šonakt man miegs būs saldāks un sirds vieglāka. Sastāstījāt man lēveni, ko prātā pārcilāt, bet to gudrošanu es gan atlikšu uz rīt- rītu. lešu nu uz gullu, un jūs jau ar', droši, par cisām vien domā­jat. Eu, Nob! — viņš pakliedza, iedams uz durvīm. — Nob! Slaists tu tads!
   —  Nobs! — viņš pie sevis atkārtoja, ieplādams pa pieri. — Tā, kas tas bija…
   —  Nebūsit taču atkal kādu vēstuli aizmirsis, Purēna kungs! — Merijs apjautājās.
   —   Ejiet nu, Bricbrandaka kungs, vai tad to līdz mūža galam pieminēsit? Paga, nu pavisam izskrēja no prāta. Pie kā es paliku? Nobs, staļļi… āre, kā tad! Atminaties Paparžu Bilu, to zirguzagli? Tas ponijs, ko no viņa nopirkāt, nu, šis ir tepat. Pats atskrēja mājās, tā ja. Kur bijis, to jUs gan labāk zināsit. Plušķains kā vecs krancis, ribas kā pakaramais, bet dzīvajos. Nobs šim par vāķētāju.
   —   Ko? Mans Bils? — Sems iekliedzās. — Uh, esmu tomēr laimes krekliņā dzimis, lai Tētiņš runā, ko runādams. Atkaliņ viena vēlēšanās piepildījusies! Kur šis ir? — Un Sems neparko nebija pierunājams iet pie miera, kamēr netika aizjozis līdz staļ­ļiem Bilu apraudzīt.
   Virpilī ceļinieki palika visu nākamo dienu, un tās dienas vakarā Purena kungam vairs nebija iemesla žēloties, ka veikals nedz plaukst, nedz zeļ. Ziņkārība ņēma virsroku pār bailēm, un traktieris bija pieslānīts tā, ka vai pušu plīsa. Būdami gana uzvedīgi, hobiti vakarā aizkātoja līdz traktiera zālei, kur tika pamatīgi izprašņāti. Virpilieši par vāju atmiņu nevarēja sūdzē­ties, tā ka Frodo daudzkārt nācās atbildēt uz jautājumu, vai solītā grāmata esot jau gatava.
   —   Vēl ne, — viņš sacīja. - Nupat dodos mājup, lai savestu kārtība piezīmes. — Viņš apsolījās iztirzāt arī neparastos notiku­mus Virpilī, tā drusku vairodams interesi par sacerējumu, kurš visdrīzāk solījās atspoguļot tālīnās un daudz nenozīmīgākās pa­darīšanas "tur, prom dienvidos".
   Tad kāds no jaunajiem nokliedzās, sak, dziesmu, dziesmu! Taču tUliņ visi ņemas jaunekli kušināt un bargi raukt pieri, un sauciens vairs neatkārtojās. Nevienam acīmredzot it nemaz ne­gribējās traktiera zālē vēlreiz piedzīvot ko spocīgu.
   Kamēr ceļinieki dzīvojās pa Virpili, diena aizritēja mierīga, nakts — klusa, bet nākamajā rītā viņi jau agri bija kājās, jo laiks joprojām bija lietains, līdz Dalienai gribējās tikt vēl pa gaismu un ceļš bija mērojams garš. Visi virpilieši bija iznākuši prom- braucējus pavadīt, jau veselu gadu nebijuši tik līksmā omā, un tie, kas svešiniekus pirmoreiz redzēja pilnā ietērpā, blenza, muti atplētuši: uz Gendalfu ar viņa sniegbalto bārdu - burvis tīri vai izstaroja gaismu, it kā zilā mantija būtu vien mākonītis, kas aizskrējis saulei priekšā, — un četriem hobitiem, kas gluži kā sendienu spēkavīri likās izjājuši no kādas pusaizmirstas leģen­das. Pat tie, kas tika apsmējuši visas tās ķēniņpļāpas, sāka domāt, ka tais pasakas varbūt slēpjas graudiņš patiesības.
   —    Nu, lai jums labi sokas! Laimīgu mājupceļu! — Purēna kungs novēlēja. — Laikam vajadzēja jau laikus jūs brīdināt: arī Dalienā neiet labi — ja taisnība, ko te dzird runājam. Stāsta, tur notiekot ērmotas lietas. Bet man te pašam pilna galva — kas visu jauda atminēt? Taču, piedošanu par tādu pārdrošību, jūs to sa­viem tālajiem ceļiem esat citādi pārnākuši, un tagad no skata rādāties pēc tādiem, kas ar ķibelēm zina tikt galā. Gan jūs aši vien visu noliksit savā vietā. Lai veicas! Un jo biežāk mani te apciemosit, jo priecīgāks man būs prāts.
   Atvadījušies no Purēna, viņi devās ceļā — caur rietumvārtiem aizjāja uz Dalienas pusi. Ponijs Bils tecēja līdzi, atkal apkrauts ar pamatīgu nastu, tomēr, Semam blakus rikšodams, zirdziņš rādījās itin apmierināts.
   —   Diez ko vecais Kviesmilis ar to gribēja sacīt? — Frodo ieteicās.
   —  Man rādās, es nojaušu gan, — Sems drūmi atsaucās. — Spo­guli tak redzēju — koki nogāzti un tā, un mans Tētiņš, večuks, no Maztuntiem patriekts. Dereja drīzāk atpakaļ dzīties.
   —   Un, pēc visa spriežot, Dienvidajos kaut kas nav lāgā, — Merijs piebalsoja. — Pīpeszāles, izrādās, visur trūkst.
   —  Lai kas tur, — Pīns teica, — būs Lodo pirksts, varat būt droši.
   —   Pirksts? Varbūt, bet kas tam par kustinātāju? — Gendalfs ierunājās. — vai Sarumanu jau esat piemirsuši? Viņš uz Dalie­nas pusi sāka vērties jau tad, kad Mordorā pārjums vēl dzīvoja neziņā.
   —  Nu, tu taču mums esi biedros, — Merijs sacīja. — Gan viss driz nostāsies savā vietā.
   —   Pagaidām esmu, jā, — Gendalfs teica, — bet drīz vien ma­nis nebūs. Es Dalienai tikai cauri jāju. Savas lietas jums jāsakārto pašiem — vai tad nebūsit jau iemācījušies? Vai vel neaptverat? Mans laiks ir galā. Man nav vairs nedz it viss jāvērš par labu, nedz jāmāca citiem, kā tas paveicams. Un jums, mīļie draugi, nekāda palīga nevajadzēs. Nu jūs esat pieauguši. Izauguši varen lieli — pašiem dižākajiem līdzinieki, un ne par vienu no jums man vairs nav ko baiļoties. Un es, ja gribat zināt, drīz griezīšos sāņus. Man gara runāšana ar Bombadilu — tādas man vēl nav bijis. Viņš vāc sūnas, bet es tsmu bijis akmens, kam lemts no kalna ripot. Taču akmens nu ripot stājas, un tagad mums abiem būs daudz ko otram pastāstīt.
   Necik ilgi, klāt bija tā vieta, kur hobiti uz rītu ceļa tika atvadījušies no Bombadila. Viņi tā kā cerēja ieraudzīt viņu tur stāvam un garāmbraucējus sveicinām, taču no Toma nebija ne miņas, dienvidos pāri Kapukalniem gulās palsa dūmaka, bet pār tālīno Senmežu — blīva miglas seģene.
   Viņi apstājās, un Frodo ar ilgošanos pavērās uz dienvidiem. — Man no sirds gribētos ar večuku vēlreiz redzēties, — viņš no­teica. — Diez kā viņam klājas?
   —  Tikpat labi kā allaž, par to tu vari būt drošs, — Gendalfs atsaucās. — Dzīvo vienā mierā, un man tā vien rādās, ka tas, ko mēs esam paveikuši un redzējuši, viņam bijis nebijis, ja nu vien — kā pie entieni gājām sērst. Kazi, vēlāk jums atradīsies kāds brīdis — aizjāsiet pie viņa ciemos, apraudzīsiet. Taču, būtu es jūsu vietā, es tagad steigtos mājās pa kaklu, pa galvu, citādi Brandaviņas tilta vārti būs jau ciet.
   —   Tur taču nav nekādu vārtu, — Merijs teica. — Ne jau uz ceļa — pats labi zini! Bricavā — jā, bet es tur tikšu iekšā kurā katrā laikā.
   —   Tu gribi teikt, ka nekādu vārtu tur nebija, — Gendalfs aizrādīja. — Manuprāt, tagad tu tur tādus uziesi. Un pat pie Bricavas vārtiem var gadīties, ka gluži tik lēti, kā iedomājies, tu cauri vis netiksi. Bet gan jau tiksit galā! Palieciet sveiki, mīļie draugi! Uz visiem laikiem ne — vēl ne. Palieciet sveiki!
   Paskubinājis Zibeni, viņš nogriezās no ceļa, varenais zirgs pārlēca pāri zaļu duņu pilnajam ceļmalas grāvim, Gendalfs vēl nosaucās, un projām viņš bija, traukdamies uz Kapukalniem kā ziemeļvējš.
   —   Nu re, atkal esam četri vien — kā toreiz, kad ceļā devā­mies, — Merijs bilda. — Visi pārējie iepakaļ palikuši, cits pēc cita. Itin kā viss būtu bijis vien sapnis, kas palērtām izgaisis.
   —   Man gan ne, — Frodo noteica. — Man drīzāk liekas, ka es atkal ieslīgstu miegā.

   Kad četri hobiti izmirkuši un pārguruši pēdīgi aizkūlās līdz Brandaviņai un tur ieraudzīja, ka ceļš nosprostots, bija jau tumšs. Abus tilta galus aizšķērsoja augsti nosmailinātu baļķu vārti, un upes otrā krastā rēgojās nesen uzslietas ēkas — divos stāvos, ar neaizklātām un blāvi spīdošām logu spraugām, no skata drūmas un Dalienā gluži neiederīgas.
   Pieklauvējuši pie šāgala vārtiem, viņi pakliedza, vispirms par atbildi bija vien klusums, bet tad — tavu brīnumu! — kāds iepūta taurē, un gaismiņa logos apdzisa. Tumsā atskanēja balss:
   —   Kas tur ir? Taisās, ka tiek! Iekšā netiksit. Lasīt neprotat, vai? No saulrieta līdz saullēktam iekšā tikšanas nav.
   —    Ko ta' te pa tumsu var salasīt?! — Sems atkliedza. — Un, ja Dalienas hobitiem japaliek laukā šitādā naktī, kad lietus gāž aumaļām, noraušu to raksta galu ar raušanu — pag, tūdaļ sa­čamdīšu!
   Tūliņ aizcirtās logs, un no ēkas pa kreisi izbira pulciņš ho­bitu ar lukturiem. Atvēruši "tālākos vārtus, viņi pārnāca pāri tiltam. Ieraudzījuši ceļiniekus, nācēji itin kā sabijās.
   —   Kas tad nu? — Merijs noaurojās, pulkā vienu sazīmējis. — Tu ko, manis nepazīsti, Robežnieku Hob? Derētu gan. Es esmu Merijs Bricbrandaks, un man gribētos zināt, kas te vispār notiek un ko tu te dari, bricavietis būdams. Tu taču kādreiz biji Zaļmūra vārtiem par sargu!
   —   Tētīt balto! Nudien Merija jaunkungs — kā dzīvs! Tik saģērbies kā uz plūkšanos, — vecais Ilobs izsaucās. — Paklau, runāja tak, ka jūs esot pagalam! Izčibējis Senmežā — ar galiem! Lai nu kā, man prieks, ka pēc visa šitā tomēr esat dzīvajos!
   —   Tad pietiek uz mani caur vārtiem blenzt — taisi vaļā! — Merijs teica.
   —   Piedošanu, Merija jaunkungs, bet mums tā norīkots.
   —   Kas tas par norlkotāju?
   —   Priekšnieks — nu, kas Tuntmalē.
   —  Priekšnieks? Priekšnieks? Tu doma — Lodo kungs? — Frodo noprasīja.
   —   Laikam gan, Tuntaka kungs, bet mums tik tagad jāsaka — priekšnieks.
   —   Ak tā gan? — Frodo noteica. — Nu, man vismaz prieks, ka viņš vairs nesaucas par Tuntaku. Tomēr skaidrs, ka man kā rada­gabalam tagad īstais bridis tikt ar viņu galā — ierādīt īsto vietu.
   Hobiti otrpus vārtiem ņēmās viņu kušināt. — Nevajag šitā izrunāties, nebūs labi, — viens brīdināja. — Šim nāks ausīs. Un ja taisīsit tādu ļembastu, uzrausit no miega priekšnieka lamzaku.
   —   Skaidrs, ka uzrausim, un vel tā, ka šis pabrīnīsies vien, — Merijs piesolīja. — Ja ar to saprotams, ka jūsu dārgais priekšnie- ķelis pasācis algot lielceļa razbainiekus, esam pārradušies pašā īstakajā brīdī. — Viņš izlēca no segliem un, lukturu gaismā pa­manījis uzraksta plāksni, norāva to un pārlidināja pāri vārtiem. Hobiti atsprāga atpakaļ — vārtus vērt vaļā neviens ij negrasījās.
   —  Aiziet, Pīn! - Merijs uzsauca. — Ar diviem te pietiks.
   Merijs un Pins sāka rāpties pa vārtiem uz augšu, un hobiti laidās mukt. Kaut kur atkal ieskanējās taure. Lielākajā ēkā pa labi atsprāga durvis, un pret gaismu uz sliekšņa paradijās prāvs, drukns slāvs.
   —  Kas ir? — viņš ierūcās, sperdamies uz priekšu. — Pa vārtiem laužamies? Nuka, smerdeļi, vācas prom, citādi aplauzīšu jums sprandu viens un divi! — Tad viņš apstājās, pamanījis paspīdam zobenus.
   —    Paparžu Bils, ko? — Merijs ierunājās. — Skaitīšu līdz desmit — ja vārti nebūs vaļā, tu rūgti nožēlosi. Neklausīsi — matīsi manu zobenu. Un, kolīdz vārti bus vaļa, speries laukā un atpakaļ rādīties ij nedomā! Tu esi ļaundaris un lielceļa razbai- nieks.
   Paparžu Bils sarāvās, piešļūca pie vārtiem un tos atslēdza.
   —   Dod šurp atslēgu! — Merijs pavēlēja. Bet tas, negantnieks, laidis ar atslēgu viņam taisni pa galvu, izmuka laukā kā plēsts un pazuda tumsā. Kad viņš spruka garām ponijiem, viens zir­dziņš novicināja pakaļkajas, bēgli apveltīdams ar spērienu. Paparžu Bils iebļāvies pagaisa naktī, un neviens par viņu vairs nekad neko netika dzirdējis.
   —   Tīri nostrādāts, Bil, — Sems noteica, ar to domādams zirdziņu.
   —   Te nu bija jūsu lamzaks, — Merijs sacīja. — Priekšnieku apraudzīsim vēlāk. Tikmēr mums vajadzētu, kur nakti pārlaist — izskatās, ka tilta traktieri esat noplēsuši un tai vietā uzslējuši šitās būdas, tad nu izmitiniet mūs, kā mācēdami.
   —  Piedošanu, Merija jaunkungs, — Hobs atteica, — bet mums nav ļauts.
   —   Kas nav ļauts?
   —  Svešus izmitināt, ēst par daudz un tā, — Hobs paskaidroja.
   —   Kas te ir? — Merijs izbrīnījās. — Neraža bijusi vai kas? Vasara tak bija, ka ne nopriecāties, un ražena, lai!
   —   Nūjā, gads nebij' no sliktajiem, — Hobs piekrita. — Izau­dzis mumsim viss koši, tik neviens īsti nezin, kur palicis. Vai tik nebūs pie vainas, redz, tie "vācēji" un "dalītāji" — staigā riņķī, skaita, mērī, ved prom uz klētīm. Naskāki gan uz. vākšanu, uz dalīšanu slinkāki, lielā tiesa pazūd ar galiem.
   —    Rimstieties nu! — Pins nožāvādamies novilka. — Man vairs šovakar nav spēka. Mums maisos ir, ko māgā bāzt. Tik ieradiet, kur nosnausties. Man iznācis nakšņot ij krietni nelā­gākās vietās.
   Hobiti pie vārtiem aizvien vilcinājās — bija noprotams, ka nupat tiek pārkāpts kaut kāds likums, bet ko nu runāsi pretim četriem tik valdonīgiem ceļavīriem, kas visi nobruņojušies lidz zobiem, un tie divi — neredzēti milzeņi, īsti spēkavīri! Frodo norīkoja, lai vārti tiek cieši noslēgti. I.ai kā, sardzi te izlikt tomēr bija prāta darbs — galu galā, razbainieki siroja visapkārt. Tad četri atbraucēji devas uz hobitu sardzes māju un iekārtojās, cik nu ērti varēdami. Istabas tur bija kailām sienām un nemīlīgas, ar mazītiņu kamīnu, kur nekāda krietna uguns nebija iekurama. Augšstāvā rindojas cietas lažiņas, bet pie katras sienas karājās uzraksta dēlis un likumu saraksts. Pīns tos visus norāva ar rau­šanu. Alutiņa nebija, ar ēdmaņu — pavisam skopi, bet, kad ceļi­nieki izkravāja savus maisus un savikša cienastu, pietika visiem, un Pīns pārkāpa likumu numur 4, sakraudams kamīnā lielāko tiesu no nākamajai dienai paredzētās malciņas.
   —  Tā, nu mēs visi varētu uzraut dūmu, bet jūs tikām klājiet vaļā, kas te, Dalienā, notiek! — viņš ierosināja.
   —    Pipeszāles mums tagadiņ nav ne kripatas, — Hobs pavēs­tīja, — jau nu vien kur pie priekšnieka rokaspuišiem. Visi krā­jumi kā ar slotu aizslaucīti. Dzirdēts, ka no Dienvidājiem pa veco ceļu kravas aizlīgojušas pajūgiem vien — Sarnas braslam pāri. Pērngad uz galu — jus jau bij' projām. Tak vēl pirms tam vešana paklusām gāja — pa druskai vien. Tas Lodo…
   —   Piever nu klabatas, Robežnieku Hob! — vairāki citi viņu apsauca. — Nezini, vai, ka šitā izrunāties nav ļauts? Nāks priekš­niekam ausīs, dabūsim pa kaklu visi kā viens.
   —   Ne nu naktu, nekā, nebūtum pa to baru sūdzmaņi novā­kusies, — Hobs iekarsis atcirta.
   —   Labi jau, labi! — Sems metās vidu. — Būs gana ar to pašu. Vairāk neko ij dzirdēt negribu. Sagaida ar koku. Alutiņa nav. Ko pīpi piebāzt? Lika pagaidīt. Tik lēvenis likumu un pašu ļaudis plešas ka orki. Domāju — atelpa būs, tak nu skaidrs, ka priekšā darbs un noņemšanās. Liksimies nu uz auss — domāsim rīt!
   Pēc visa spriežot, jaunajam "priekšniekam" ziņu pienesēju netrūka. No Brandaviņas tilta līdz Tuntmalei bija mērojamas krietnas četrdesmit jūdzes, tomēr kāds turp bija aizmeties pa kaklu, pa galvu. To Frodo ar draugiem atklaja pavisam drīz.
   Kā rīkoties, viņi vel īsti nebija izprātojuši — tika tā kā sprieduši, ka vispirms der visiem kopā aizdoties līdz Kvikdangai un tur mazliet atelsties. Taču tagad, redzēdami, kas te notiek, viņi nolēma taisnā ceļā jāt uz Hobitonu. Tā nu nākamajā dienā viņi rimtā gaitā čunčināja uz priekšu pa lielceļu. Vējš bija pie- rimis, bet debesis — vienlaidus pelēkas. Apkaime izskatijas vis­notaļ skumīga un pamesta, taču, galu galā, bija jau novembris, rudens laiks jau teju cauri. Tomēr dīvaini — ik uz soļa kaut kas svila, dega vai kūpēja. Uz Biezokņas pusi kaut kas dūmoja tā, ka gaisā stāvēja vesels mākonis.
   Ap krēslas laiku, todien nomērojuši kadas divdesmit divas jūdzes, viņi tuvojās Varžumiestam — ciematam, kam lielceļš stiepās cauri. Tur bija iecerēta nakšņošana — Varžumiesta "Peldu baļķis" bija labs traktieris. Taču, piejājuši pie ciemata, viņi at­klaja, ka ceļam priekšā aizlikts aizšķērsis, izgreznots ar lielu dēli, uz kura rakstīts: "Iebraukt aizliegts!", bet tam otrā pusē stāvēja prāvs bars hobicistu ar mietiem rokā un spalvu pie cepures, visi savilkuši gaužām svarīgu ģīmi, tomēr jaušami sabijušies.
   —  Ko tad tas nozīmē? — Frodo noprasīja, gandrīz apsmiedamics.
   —   To pašu, Tuntaka kungs, — atsaucās hobicistu vecākais, kam pie cepures bija divas spalvas. — Jūs tiekat aizturēts par ielaušanos pa vārtiem, likumu noraušanu, uzbrukumu vārtsar­giem, iešanu, kur nav ļauts, naktsguļu Dalienas ēkās bez atvēlēs un sargu piekukuļošanu ar ēdmaņu.
   —   Un par ko vēl? — Frodo pavaicāja.
   —   Man būtu vēl šis tas piebilstams, ja atļausit, — ieteicās Sems. — Par jūsu priekšnieķeļa apsaukāšanu, gribēšanu sadot šim pa pumpaino ģīmi un spriešanu, ka jūs, hobiči, no skata rādāties pēc galīgiem dulburiem.
   —  Nu, nu, kundziņ, pietiks. Priekšnieks noteicis, lai jūs nākat līdzi klusu un mierīgi. Aizgādāsim jūs uz Upmalu un nodosim priekšnieka rokaspuišiem, un, kad viņš jūsu lietu izskatīs, varēsit izteikt, kas nu sakāms. Tik jūsu vietā es to sakamo gan apcirptu, lai Spundalās neiznāk tupēt ilgāk nekā vaj'g.
   Hobicistiem par apjukumu Frodo un tie trīs pārējie sāka nevaldāmi smieties. — Ko nu māžojaties! — Frodo aizrādīja. — Es iešu, kur vien gribēšu un kad man labpatiks. Sagadījies tā, ka nupat dodos uz Tuntmali — zināt, darīšanās. Ja nu katrā ziņā gribat posties līdzi, skatieties paši.
   —  Ļoti labi, Tuntaka kungs, — hobicistu vecākais sacija, pagrūz­dams aizšķērsi sāņus. — Tikai neaizmirstiet, ka esmu jūs aizturējis.
   —   Neaizmirsīšu, — Frodo atsaucās. — Nemūžam. Bet varbūt tomēr piedošu. Tātad — šodien es tālāk vairs nejāšu, tāpēc būšu pateicīgs, ja aizvadīsiet mani uz "Peldu baļķi".
   —   To es nevaru, Tuntaka kungs. Traktieris ir ciet. Miestam viņā galā ir hobicijas iecirknis. Aizvedīšu jūs turpu.
   —   Lai notiek, — Frodo piekrita. — Uz priekšu — rādiet ceļu!
   Sems, hobicistus no galvas lidz kājām nopētījis, pa to baru bija vienu pazinis. — Ē, tas tak Maztupalu Robins! — viņš iesaucās. — Panāc nu šu', man ir kas runājams.
   Pametis biklu skatu uz vecāko, kas rādījās noskaities, tomēr iejaukties neiedrošinājās, hobicists Maztupals, no pulka atpali­cis, pienāca līdzās Semam, bet tas nokāpa no zirdziņa.
   —   Paklau, Robi-ķobi! — Tu tak esi Hobitona dzimis un au­dzis — tev tak derētu sajēgt, ka nevar šitā klupt virsū Frodo kungam un ko visu ne! Un kas te ir — kālab traktieris ciet?
   —     Visi ciet, — Robins noteica. — Priekšnieks alu necieš. Mazākais, ar to viss sākās. Tak nu man rādās, ka priekšnieka rokaspuiši visu pievākuši. Un viņš necieš nekādigu apkart va­zāšanos — ja kāds grib vai vaj'g, jāiet uz hobicijas iecirkni un jāziņo, sak, kas par darīšanu.
   —   Kauna reize, ka esat ļāvušies iepīties šitādās dumibas, — Sems sacīja. — Tu pats tak reiz pa traktieri dzīvojies vairāk nekā pa lauku. Mūždien aci iemeti — ij apgaitā iedams, ij tāpat vien.
   —   Un tā es ar' tagadiņ darītu, Sem, ja (ik varētu. Paklau, nebaries nu! Ko ta' es varu? Tu (ak zini, kā es uz hobičiem aiz­gāju, septiņi gadi atpakaļ, kad nekā šitāda vēl nebij. Tā es varēju riņķi apkārt pastaigāt, sapazīties artiem, kas te dzīvo, dabūt visu ko dzirdēt un paklaušināt, kur tas labākais alutiņš. Tagadiņ tā vis nav.
   —  Tu tak vari mest plinti krūmos, iet no hobičiem prom, ja reiz ar tadu darbu vairs nav nekādas lepošanās, — Sems aizrādīja.
   —   Nav ļauts, — Robins teica.
   —   Vēl viens otrs šitāds nav jauts, — Sems norūca, — un man sanāks dusmas.
   —   Taisnību sakot, man gribētos ko tādu pieredzēt, — Robins sacīja, balsi pieklusinādams. — Ja mēs visi kopā sadusmotos, tur kaut kas varētu iznākt. Tik tie rokaspuiši, Sem, tie rokaspuiši… Šis viņus sūta par okšķeriem, un kur tik kads no mums, maz- ļautiņiem, sasparojas uz kurnēšanu, šie tādu tūliņ aizrauj uz Spundalām. Pašu pirmo aizvilka veco Klimpuci, mēru Lici Sprici, un tad vēl veselu lēveni. Pēdīgā laikā iet pavisam traki. Nu jau gadās, ka šie palaiž rokas.
   —   Tad kālab jūs ļaujaties par izrīkojamiem? — Sems pikti noprasīja. — Kas jums lika uz Varžumiestu iet?
   —   Ta' neviens. Mēs jau turpat vien esam — lielajā hobičmājā. Tagadiņ mes saucamies par Pirmo Ritaju pulku. Pavisam hobiču simtiem, un vaj'g vēl — kā citādi, kad lēvenis to jauno likumu. Vairums saverveti, paši negribēdami, tak ne visi. Pat Dalienā gadās pa kādam, kam patīk bāzt degunu svešās darīšanās un muti palaist ganos. Un ir jau vēl ļaunāk — viens otrs priekš­niekam un šameja rokaspuišiem par sudzmaņiem.
   —   Ak tā? Tad redz, kā jūs par mums uzoduši! Ja?
   —   Tieši tā. Tagadiņ jau mums vairs nav ļauts, tak šie liek lietā veco zibenspastu — skrējēji šiem visur izlikti. Vakarnakt viens atjoza no Baltdangām ar "slepenu ziņu", otrs aiznesās tālāk. Un pēc pusdienas atskrēja ziņa, ka jūs vaj'g aizturēt un vest uz Upmalu, nevis pa taisno uz Spundalām. Laikam tak priekšnieks grib jūs redzēt uz karstām pēdām.
   — Gan tā degsme pierims, kad Frodo kungs šo būs nolicis pie vietas, — Sems noteica.
   Varžumiesta hobicijas iecirknis bija tikpat nemājīgs kā Brandaviņas tilla sargu baraka. Ēkai gari bija tikai viens stāvs, taču tādas pašas šauriņas logu spraugas, bet no neglītiem pelēkiem ķieģeļiem mūrētās sienas slējās šķības un greizas. Istabas bija pievilgušas un drūmas, vakariņu tiesa salikta uz gara, neapklata galda, kurš nedēļām nebija lupatu redzējis. Kāds galds, tāda ari ēdmaņa. Ceļinieki no sirds priecājās, kad tika no iecirkņa laukā. Līdz Upmalai bija mērojamas kādas astoņpadsmit jūdzes, un ceļā viņi devās desmitos no rīta. BUtu varējuši izjāt agrāk, lāču pārlieku jauki bija noraudzīties uz hobicistu vecāko, kuram vai zeme svila zem papēžiem. Vējš bija mainījies un iegriezies no ziemeļiem, auk­stums pieņēmās spēkā, toties no lietus vairs nebija ne miņas.
   Karavāna, kas izvilkās no Varžumiesta, no skata rādījās vis­notaļ smieklīga, kaut arī tie nedaudzie ciematnieki, kas bija iznākuši palūkoties uz "ciet saņemtajiem" ceļiniekiem, it kā šaubījās, vai smieties maz drikst. Kāds ducis hobicistu bija norī­koti "arestantiem" par pavadoņiem, taču Merijs tiem visiem lika soļot pa priekšu, kamēr Frodo ar draugiem jāja nopakaļ. Merijs, Pins un Sems viena mierā plēsa jokus, pļāpāja, uzrāva pa dzies­miņai, bet hobicisti tik klumzāja klumzādami, no skata bargi un bezgala svarīgi. Tomēr Frodo' klusēja un izskatijas visnotaļ sa- skumis un domīgs.
   Pēdējais, ko viņi ceļā sastapa, bija drukns tēvocītis, kurš tobrīd cirpa dzīvžogu. — Sveiki, sveiki! — šis nerrojās. — Kurš tad te kuru saņēmis ciet?
   Divi hobicisti acumirklī nošķīrās no pulka un spērās viņam klāt. — Vecākais! — Merijs uzsauca. — Saki, lai tavējie tūliņ atgrie­žas vietā, citādi es šiem rādīšu, kas un kā!
   Abi hobiti, paklausījuši vecākā uzkliedzienam, nīgri šļūca atpakaļ. — Tagadiņ pieliksim soli! — Merijs noteica, un visi jāt­nieki paskubināja zirdziņus, tā ka hobicistiem nācās stilbot, cik jaudas. Parādījās saule, un ar visu salto vēju kājnieki drīz elsa un puta, sviedriem noplūduši.
   Pie Trejnovadu akmens viņi padevās, nosteberējuši leju četrpadsmit jūdžu un tikai vienreiz atvilkuši elpu dienvidū. Nu jau trešā stunda bija cauri. Hobicisti bija izsalkuši, kājas nober­zuši lidz asinīm un vairs nejaudāja ne kājas pavilkt.
   —   Labi, velcieties, kā nu varat! — Merijs sacīja. — Mēs jāsim tālāk.
   —   Uz redzēšanos, Robi-ķobi! — Sems atsveicinājās. — Gaidīšu tevi, kur senāk durvis bij' "Zaļam pūķim", ja tādu maz atminies. Nemuļļajies, nac drīzi!
   —  Arestanti, pārkāpjat noteikumus! — vecākais sašļucis izgrūda. — Es noņemu no sevis jelkādu atbildību.
   —   Pārkāpsim vēl sazin ko, un tevi par atbildētāju neuzdo- sim, — Pīns nosolījās. — Lai veicas!
   Ceļinieki tik dzinās uz priekšu, un, kad saule sāka laisties lejup, uz Baltajām piekalnītēm, kas vīdēja rietumu pamale, klāt jau bija Upmala plašā dīķa krastā, un tur gaidīja pirmais patiesi sāpīgais trieciens. Te bija Frodo un Semam dzimtene, un viņi abi nule apjauta, ka dārgākas vietas pasaulē nav. No ēkām, kas viņiem bija pazīstamas no bērna kājas, daudzas bija pazudušas bez miņas. Viena otra likās nosvilusi. Piemīlīgais hobitalu apga­bals Dīķa ziemeļkrastā bija tukšs un pamests, un dārziņi, kas senāk koši zēla līdz pat ūdensmalai, tagad bija nezālem aizau­guši. Vēl jo ļaunāk: gar dīķmalu, kur Hobitonas ceļš stiepās teju gar pašu krastu, bija sacelta vesela rinda jauno, derdzīgo baraku. Tur kādreiz zaļoja gatve. No tās vairs nebija ne miņas. Un, izbīlī pavērušies uz ceļu, kurš veda uz Tuntmali, viņi tur tālē ierau­dzīja slejamies augstu, no ķieģeļiem mūrētu skursteni, kas nova­kares debesīs izvirda melnus dūmu vālus.
   Sems galīgi zaudēja apvaldu. — Es šaušos turpu, Frodo kungs! — viņš iekliedzās. — Man vajag redzēt, kas lēcies. Gribu tētiņu uzmeklēt.
   —   Pirmāk, Sem, mums jātiek skaidrībā, kas te par desām, — ieteicās Merijs. — Gan jau tas "priekšnieks" bUs apgādajies ar kādu razbainieku bandu. Labāk palūkosim, vai nevaram dabūt zināt, kas te un kā.
   Bet Upmalā visas mājas un alas bija aizslēģotas, it neviens neiznāca pretim apsveicināties. Tīri brīnums, bet drīz noskaidro­jās, kālab tā. l ikuši līdz "Zaļajam pUķim", Hobitonas pusē pašai pēdējai miesta mājai, kas tagad stāvēja gluži tukša un izsistiem logiem, viņi pie traktiera sienas ieraudzīja slaistāmies pusduci neganta paskata vīru — visi bija tādi greizači un dzeltengīmji.
   —   Taisni rada tam Paparžu Bila drauģelim tur, Virpilī, — Sems bilda.
   —    Taisni rada tiem, uz kuriem es Izengardā esmu atskatī­jies, — nomurmināja Merijs.
   Razbainiekiem bija vāles rokā un pūšamie ragi pie jostas, taču no citiem ieročiem nebija ne miņas. Ceļiniekiem piejājot tuvāk, viņi izgāja ceļa vidū, priekšā aizstādamies, tā ka cauri tikt nebija ko domāt.
   —   Kur ta' nu? — uzsauca pats prāvākais un no skata negan­tākais. — Tālāk kur netiksit. Un kur ta' tic smalkie hobiči?
   —   Tek nopakaļ, — Merijs atteica. — Kājas laikam noberzuši. Nosolījāmies šos tepat pagaidīt.
   —   Še tev, ka tevi divi deviņi, — razbainieks sacīja savējiem. — Es tak teicu Šarkunam, ka uz tiem dundukiem nav nekādās paļaušanās. Butu sūtījis kadu no mūsējiem.
   —    Un kāda tur, lūgtum, būtu bijusi starpība? — Merijs ieprasījās. — Lielceļa laupītājus šajā apvidū redzēt gan neesam raduši, tomēr labi zinām, kā ar tādiem tikt galā.
   —   Ak ta' lielceļa laupītāji, ko? — vīrs atteica. — Šitā muti brūķēsim? Pievaldies nu, citādi paši grožus pievilksim! Jūs, sīka- ļas, paliekat par daudz vīzdegunīgi. Priekšniekam mīksta sirds, tak nedomājiet uz šito paļauties! Nu Šarkuns klat, un ko Šarkuns liks, to šis darīs.
   —   Diez ko tādu? — Frodo klusu ievaicājās.
   —   Šito zemi vaj'g uzpurināt un te kārtību ieviest, — razbai­nieks sacīja, — un Šarkuns tā ar' darīs — ar stingru roku, ja jūs citādi nebūsit ar mieru. Jums te vaj'g lielāku priekšnieku. Un gads vēl nebūs galā, kad jūs tādu dabūsit, ja vēl taisīsit ļem­bastu. Tad jums būs mācība, draņķa sīkaļām.
   —   Ak tā gan. Man prieks, ka nu zinu, kas jums padomā, — Frodo atteica. — Nupat tieši dodos pie Lodo kunga — var gadī­ties, ka arī viņam labpatiks ko tādu dabūt zināt.
   Razbainieks nosmējās. — Lodo? Tam tur viss jau zināms. Vari nekreņķēties. Ko Šarkuns teiks, to šis darīs. Lai tik kāds priekšnieks sadomā ko nebūt spirināties — ieliksim citu vietā.
   Skaidrs? Un ja slkaļas sadomās bāzties, kur nevajag, aizvāksim pie malas — par ļaunprātību. Skaidra bilde?
   —   Jā, bilde skaidra, — Frodo atsaucās. — Pirmkārt, skaidrs, ka jūs te dzīvojat neziņā par to, kas pasaulē lēcies. Kopš jūs no dienvidiem aizklīdāt, notikušas brīnumu lietas. Jūsu laiks nu cauri, un visiem citiem razbainiekiem tāpat. Tumsas tornis sakri­tis drupās, un Gondorai tagad ir ķēniņš. Un Izengarda sagrauta, un jūsu dārgais pavelnieks tagad kā lupatlasis klimst pa plašo pasauli. Ceļa viņu apdzinu. Pa Zaļteku turpmāk jās ķēniņa ziņ­neši, nevis Izengardas rīkļurāvēji.
   Dienvidnieks, viņu noskatījis, pasmīnēja. — Lupatlasis? — viņš nomēdljās. — Ak ta' šitā gan, ko? Gvelz vien, gvelz — krupis tāds, atradies platīzeris! Varētu domāt, ka tālab mēs muksim prom no šamās treknās zemītes, kur esat gana ilgi laiskojušies. Un, — viņš uzsita knipi Frodo degungalā, — še tev par tiem ķēniņa ziņnešiem! Parādi man kauču vienu, tad, kazi, ņemšu pierē!
   To padzirdējis, Pins nenovaldljās. Prātā viņam atausa Kor- mallenas lauks — un te viens greizacains nekrietnelis Gredzena glabātāju zākaja par plātlzeri! Viņš atsvieda apmetni, ar joni izrava zobenu un izjāja priekšā, Gondoras sudraboti melnajam ģērbam ievizoties.
   —    bs esmu ķēniņa ziņnesis, — viņš sacīja. — Tu runā ar ķēniņa draugu un vienu no tiem, kas iemantojis visspožāko slavu it visās Rietu zemēs. Tu esi razbainieks un mūlāps. Meties ceļos — tepat, putekļos, — un ludz piedošanu, citādi dabūsi matīt šo te, kas troļļiem bijis par lāstu!
   Zobena asmens iezibsnījās rietošās saules staros. Ari Merijs un Sems izrāva zobenus un piejāja Pinam blakus, taču Frodo ij nepakustējās. Razbainieki atkāpās. Biedēt Virgales lauciniekus un iedzīt šausmās apdullušus hobitus — to viņi prata. Bezbailīgi hobiti ar spožiem zobeniem un skarbi no vaiga — kas tāds vi­ņiem naca kā liels pārsteigums. Un šie, kas nule bija uzradušies, runāja tā, kā te vēl nebija dzirdēts. Tīri asinis no bailēm stinga dzīslās.
   —    Taisieties, ka tiekat! — Merijs uzsauca. — Ja šajā miestā vēl kaut reizi celsit nekārtības, dabūsit rūgti nožēlot. — Trīs ho­biti paskubināja zirdziņus, un razbainieki apcirtušies laidās bēgt, jozdami projām pa Hobitonas ceļu, bet mukdami pūta ragos.
   —  Nudien esam pārradušies pašā pēdējā bridi, — Merijs noteica.
   —   Vēl drusku, un būtu par vēlu. Varbūt jau ir ar' — vismaz Lodo vairs nav glābjams, — Frodo atsaucās. — Nožēlojams dul- buris, bet man viņa žēl.
   —   Lodo? Glābjams? Ko tu tur runā? — Pīns izbrīnījās. — Es teiktu, viņš vai stāvus zemē iedzenams!
   —  Tu, Pīn, laikam īsti nesaproti, — Frodo teica. — Lodo savu mūžu nav domājis, ka viss tiktāl nonāks. Skaidrs, ka viņš bijis galīgs mūlāps, taču nu iekūlies ķezā, ka nekur sprukt. Razbai- nieki uzmetušies par rīkotājiem — visu tik pievāc, visus aptīra un tramda, izdarās un posta visu nost, kā ienāk prātā, — viņa vārdā. Un nu jau pat tā vārda vairs īsli nevajag. Man tā vien liekas, ka viņš tagad Tuntmalē tup kā cietumnieks — un pārbijies kā diegs. Mums derētu paraudzīt, vai nevaram viņu kā izpestīt.
   —   Še tev, brālīt balto! — Pīns izsaucās. — Visādi esmu izdo­mājies, ar ko mums tas ceļš beigsies, bet ka pašā Dalienā iznāks ar orku jaukteņiem un razbainiekiem kauties, lai Lodo Pumpu- gīmi izpestītu — kas tāds man savu mūžu nav prata nācis!
   —  Kauties? — Frodo pārvaicāja. — Jā, varbūt nāksies ar'. Tikai ielāgojiet — hobitus galēt nedrīkst, pat ne tos, kas pārsviedušies pretinieka pusē. Proti, pārsviedušies pa īstam, nevis razbainieku rīkojumiem klausījuši tikai tālab, ka pārbijušies. Dalienā nemū­žam neviens hobits nav savu ciltsbrāli tīšuprāt galējis nost, un ari turpmāk tam nebūs tā būt. Un vislabāk, ja vispār neviens netiek nogalēts. Valdieties paši un pievaldiet rokas līdz pašam pēdējam brīdim!
   —   Bet ja razbainieku tur lērums, — Merijs iebilda, — kautiņš noteikti neizpaliks. Mīļais Frodo, ar brīnīšanos un bēdāšanos vien tu nedz Lodo izpestīsi, ntdz Dalienu izglābsi!
   —   Nu ja, — piebalsoja Pins. — Otrreiz šos tik lēti vis nepār- biedēsi. Nupat šie neko tādu negaidīja. Dzirdējāt tos ragus? Skaidrs, ka tepat kur vēl citi rīkļurāvēji. Paga, savāksies lielākā barā, tad dūšas netrūks. Mums der palūkot, kur varam nomukt un nakti parlaist. Galu galā, esam četri vien, kaut ar ieročiem.
   —   Man te kas iešāvās prātā, — ieteicās Sems. - Laidīsim pie vecā Maļļu Toma, uz Lejas ielu. Šim allažiņ dūša bijusi kā miets, un turpat vēl puikas ar' — visi man draugos.
   —  Nē! — Merijs atsacīja. — No tādas "nomukšanas" jēga maza. Tā jau te visi paraduši — tieši tas jau razbainiekiem pa prātam. Šie tik gāzīsies virsū ar spēku, iedzīs mūs stūrī un tad aiztrieks ratā vai izsvēpēs. Nekā, mums jārīkojas un tūliņ!
   —   Bet ko iesākt? — Pīns noprasīja.
   —   Sacelt Dalienu kājās! — Merijs iesaucās. — Tūdaļ! Uzraut visus mūsējos no miega! Viss viņiem pieriebies — tas tak re­dzams! Visiem, neskaitot varbūt vienu otru nekrietneli un pariti dulburu, kuri gan karo tikt pie teikšanas, taču galīgi nesajēdz, kas te notiek. Bet Dalienā dzīvošana tik ilgi bijusi klusa un omulīga, ka neviens te vairs neattop, kas būtu darāms. Tomēr iedod tik šiem zevelkociņu — tūliņ būs uguns pakulās. Priekš­nieka rokaspuišiem tas labi zināms. Šie raudzīs mūs nobradāt, cik tik drīz var, lai nejaucam gaisu. Laika mums pavisam maz. Sem, tu, ja gribi, no tiesas aizšauj līdz Maļļiem. Toms te pats gal­venais un dūšīgākais. Aiziet! Bet es iepUtīšu Rohanas raga — lai paklausās, tādu muziķu šie savu mūžu nebūs dzirdējuši!
   Viņi pajāja atpakaļ, līdz miesta vidum. Sems, no pulciņa nošķīries, paskubināja poniju aulekšos un aizbrāzās pa ielu, kas veda uz dienvidiem, pie Maļļiem. Necik tālu neticis, viņš izdzirdēja skaņi iedziedamies ragu — gaiss notrīcēja līdz pašiem padebešiem. Atbalss aizvēlās talu pāri kalniem un lejām, un aicinājums bija tik nepārvarams, ka pat Sems tikko novaldījās, necirties atpakaļ. Zirdziņš saslējās pakaļkājās un nozviedzās.
   —   Uz priekšu, puis! Uz priekšu! — Sems uzsauca. — Drīz šausim atpakaļ!
   Tūliņ Meri js ragā iepūta atkal, nu jau citādi, un pret debesīm dimdēdams pacēlās Bricavas trauksmes sauciens.
   Trauksme! Trauksme! Briesmas, liesmas! Trauksme! Briesmas, liesmas! Trauksme!
   Sems dzirdēja aiz muguras iemurdamies balsis, sacēlās va­rena kņada, cirtās durvis. Priekšā mijkrēslī ieplaiksnījās gais­miņas, rēja suņi, dipēja steidzīgi soļi. Vēl neticis līdz ielas galam, viņš ieraudzīja pretim jožam veco Malli ar trim dēliem: jauno Tomu, Žoli un Niku. Cirvjus paslējuši, viņi Semam aizšķērsoja ceļu.
   —  Ne, ne! Šis nav no razbainiekiem, — atskanēja vecā saim­nieka balss. — Pēc auguma itin ka hobits, tik saģērbies pēc spoka. Eu! — viņš pakliedza. — Kas tu tāds, un kas te par ļembastu?
   —  Te Sems! Ekušeku Sems! Esu atpakaļ!
   Vecais Mallis, pienācis pavisam cieši klāt, viņu vērīgi nopētīja, pustumsā acis piepūlējis. - Padomā, ko! — Pēc balss — riktīgi, un no ģīmja ar' nemaz nav sliktāks, kā šis bij', Sems. Tak uz ielas es būtum aizspēries garām kā likts — kas tev te mugurā? Rādās, esi kur aiz robežām klimtis. Mēs te jau spriedām, ka būsi pagalam.
   —   Ne nu esu, nekā! — Sems atsaucās. — Un Frodo kungs ar' dzīvāks par dzīvu. Viņš tepat — ar draugiem. Un tamdēļ tas ļem­basts. Šie rauj Dalienu kājās. Gribam tos razbainiekus patriekt — ar visu priekšnieku. Gāžamies triecienā.
   —   Labi gan, labi! — vecais Mallis nopriecājās. — Tad nu pēdīgi iet vaļā, ko! Man jau augu gadu rokas tā vien niezēja, tak no mūsējiem palīgu nekādu. Un man bij' jādomā par sievu un Roželi. Tiem razbainiekiem tak it nekas nav par šķērsli. Nu, aiz­iet, puikas! Upmala kājās! Malā jau nu nepaliksim.
   —   Kā ta' būs ar Maļļu kundzi un Rozīti? — Sems ieprasījās.
   —   Nav prāta darbs viņas vienas atstāt.
   —  Nibs palika mājā. Tak, ja gribi, vari aizšaut šim palīgos, — vecais Mallis smīnēdams noteica un tūliņ ar dēliem skriešus aiz­metās uz miestu.
   Sems steidzās uz māju. Plašā pagalma viņā galā uz lieveņa prāvajās, apaļajās durvīs stāvēja Maļļu saimniece un Rozīte, bet abām priekšā — Nibs ar siena dakšām rokā.
   —   Tas es! — Sems iekliedzās, jādams sētvidum pāri. — Eku- šeku Sems! Nemaz nedomā man bakstīt ribās, Nib! Tik vai tā man važu krekls mugurā.
   Nolēcis no zirdziņa, viņš kāpa augšā pa lieveņa kāpnēm. Tie trīs blenza pretim klusēdami. — Labs vakars, Maļļu kundze! — Sems teica. — Sveika, Rozīt!
   —   Sveiks, Sem! — Rozīte atsaucās. — Kur ta' tu biji aizķēries? Klīda runas, ka tu esot pagalam, tak es jau kopš pavasara laika tevi nevaru vien sagaidīt. Nebij' nekāda steiga, ko?
   —   Laikam nebij', — Sems apjucis atteica. — Toties tagadiņ ir gan. Gribam ar razbainiekiem norēķināties, un man jātiek atpa­kaļ, pie Frodo kunga. Tik iedomājos, ka der apraudzīt, kā Maļļu kundzei klājas un tev, Rozīt.
   —    Mums klājas it labi, paldies, — Maļļu saimniece sacīja.
   —  Pareizāk sakot — klātos, nebūtu bijis to garnadžu, to razbainieku.
   —  Tā, taisies nu, ka tiec! — Rozīte skubināja. — Kā ta' tu visu šo laiku Frodo kungu pieskatīji, kad tagadiņ viņu šitā pamet, kolīdz ļipa sāk svilt?
   Tas nu Semam bija par daudz. Te vai nu vajadzēja stāstīt nedēļu no vietas, vai arī ciest klusu. Apcirties uz papēža, viņš ierāpās seglos. Bet, kolīdz viņš iegrūda piešus ponijam sānos, Rozīte noskrēja lejā pa pakāpieniem.
   —   Manuprāt, tev, Sem, nav ne vainas, — viņa nobēra. — Stei­dzies nu! Tik piesargies un, kad būsi ar tiem razbainiekiem ticis galā, tūliņ nāc atpakaļ — taisnā ceļā!
   Miesta jau visi bija kājās. Pa to baru bija sanākuši ne vien jaunuļi, bet arī pāri par simt hobitu spēka gados, paķēruši cir­vjus, smagus veserus, garus dunčus un brangus mietus, vienam otram līdzi bija medību loks. Vēl citi joprojām nāca klāt, atstei- gušies no tuvīnajām lauku sētām.
   Vienkārši tāpat, lai viss noritētu dzīvāk, un vēl jo vairāk talab, ka priekšnieks ko tādu bija uz stingrāko noliedzis, daži vietējie bija sakūruši lielu sārtu, kas, naktij satumstot, iedegās arvien spožāks. Citi pēc Merija rīkojuma ar baļķiem nosprostoja ceļu, kur tas veda Upmalā iekšā. Hobicisti, līdz miestam tikuši, palika kā uz mutes krituši, bet, kolīdz noprata, uz ko viss virzās, teju visi izrāva spalvas no cepurēm un piebiedrojās dumpinie­kiem. Atlikušie aizlavījās.
   Frodo un pārējos Sems atrada sēžam pie ugunskura un runājamies ar veco Maļļu Tomu, bet pārējie upmalieši, apkārt sastājuši, blenza vien, nevarēdami ne nobrīnīties.
   —   Labs ir, un ko ta' nu? — vecais Mallis prasīja.
   —   Nezinu teikt, — Frodo atsacīja, — jo vel jātiek skaidrībā. Cik to razbainieku te ir?
   —    Grūti pateikt, — Mallis atbildēja. — Šie vislaik vazājas riņķī, te nāk, te iet. Tais būceņos, kas uz Hobitonas ceļa, dažkārt salasās ap pieciem desmitiem, tak šie iet sirodami, zog, kur pa- tapdami: "uz vākšanu", kā paši saka. Tomēr tam "priekšniekam" riņķī parasti, mazākais, ducis. Šamejais tup Tuntmalē — parei­zāk, tupēja: laukā nu jau labu laiku nav rādījies. Taisnību sakot, šo neviens nav redzējis jau nedēļu vai pat divas, tak lamzaki jau nevienu nelaiž ij ne klāt.
   —   Bet šie jau ne tikai Hobitonā, vai ne? — iejautajās Pīns.
   —  Kur nu, un par to vēl jo žēlāk, — Mallis atsaucās. — Krietns bars, kā man nācis ausīs, esot lejāk, Gausenē un pie Sarnas brasla, citi slapstoties pa Biezokņu, un pie ceļu satekas šie saslējuši būceņus. Un ta' jau ir vēl tās, tā sakot, Spundalas: Izrakas vecie zemzernes spīķeri, ko šie pataisījuši par cietumu tiem, kas sa­domā muti brūķēt. Tomēr es te tā lēšu, ka pa visu Dalienu šo nebūs vairāk par trim simtiem. Kazi, vēl mazāk. Ja liksim spēkus kopā, varam šos pārmākt.
   —   Ieroči viņiem ir? — Merijs apvaicājās.
   —   Pīckās, dunči un vāles — to vien tiktāl esam matījuši: gana, ko negantības sastrādat, — Mallis atteica. — Tak man gan prata, ka gan jau šiem kas cits atradīsies, ja iznāks kaušanās. Vienam otram ir loks. Viens otrs no mūsējiem dabūjis šautru mugurā.
   —   Redzi nu, Frodo! — Merijs iesaucās. — Es jau zināju, ka iznāks kauties! Šie pirmie asinis izlējuši.
   —  Ta īsti nav, — Mallis iebilda. — Mazākais, ar šaušanu bij' citādi. Tur Tuki bij' pirmie. Redz, jūsu tētukam, Peregrīna jaun­kungs, ar to l.odo savu mūžu nav bijis pa ceļam — no sākta gala. Sak, ja reiz nule vaj'dzīgs kāds priekšnieks, par tādu ieceļams Dalienas likumīgais vedis, nevis kāds iznirelis. Lodo tūdaļ aiz­trieca tos savus lamzakus, lai tie šim ierāda, kas un kā, — tak kur nu! Tukiem labi, šiem ir tās dziļas Zaļkalnu alas, Dižsmiali un kas tik vel ne, kur razbainieki nevar ielīst, un šie netiek ar' tai zemē iekšā! Kā iebāž degunu, Tuki ar šautrām pretim. Par siro- šanu un laupīšanu Tuki trīs gabalus nogāzuši gar zemi. Tad razbainieki iesvelās nejaucibā. Un Tukavu ij neizlaiž no acīm. Neviens vairs netiek ne iekšā, ne ārā.
   —   Malači tie Tuki! — Pīns nokliedzās. — Taču nu viens iekšā tiks gan! Es došos tālāk! Piesakās, kas jas man līdzi uz Migainēm!
   Pīns aizjaja, un viņam līdzi —'pusducis puišu, visi zirgos. — Drīz tiksimies! — viņš nosaucās. — Pa taisno, laukiem pāri, te nieka četrpadsmit jūdžu. Rītausmā atvedīšu Tuku karadraudzi! — Merijs, vērdamies, kā viņi pagaist nakts tumsā, atkal pielika pie lūpām ragu. Hobitu pulks uzgavilēja.
   —   Lai kā, — Frodo viņus uzrunāja, — es negribu, ka asinis līst. Nevajag darīt pāri pat razbainiekiem, ja vien viņi negrasās hobitus tīri galēt nost.
   —   Lai būtu! — Merijs piekrila. — Tikai, manuprat, mūs kuru katru mirkli apciemos Hobitonas banda. Un šie jau nenāks tālab vien, lai saviesīgi aprunātos. Raudzīsim visu nokārtot, kā pie­klājas, tomēr der gatavoties pašam ļaunākajam. Man te šis tas padomā.
   —   Ļoti labi, — Frodo teica. — Norīko, kas un kā!
   Tobrīd pieskrēja hobiti, kas bija aizsūtīti palūkot, kas notiek Hobitonas pusē. — Nāk! — viņi vēstīja. — Kāds ducis vai vairāk. Un divi aiznesās uz vakariem, laukiem pāri.
   —   Rādās, uz ceļu sateku, — Mallis ieteicās, — savējos saukt talkā. Nu, šā vai tā, mērojamas jūdzes piecpadsmit. Akurāt vēl nav ko bīties.
   Merijs aizsteidzas norīkot, kas darāms. Maļļu saimnieks pa­rūpējās, lai iela tiek tukša, un visiem hobitiem lika saiet istabās, laukā atslādams vien kaut cik bruņotus hobitus vira gados. Ilgi nebija jāgaida. Drīz atskanēja klaigas un smagi soļi. Ceļa galā parādījās razbainieku pulks. Baļķu aizšķersi ieraudzījuši, viņi palaida smieklu. Viņiem ne prātā nenāca, ka šai nieka zemītē varētu atrasties kāds, kurš jaudātu stāties ceļā diviem desmitiem tādu brašuļu.
   Hobiti, atgrUduši baļķi, pakāpās malā. — Lielais paldiesiņš, — razbainieki irgojās. — Tagad mūciet mājās, zem segas, iekams esat dabūjuši ar pīcku pa muguru! — un viņi aizsoļoja pa ielu bļaudami: — Ugunis nost! Mudīgi istabā! Laukā degunu nebāzt! Citādi pieci desmiti jūsējo dabūs gadu Spundalās tupēt! Iekšā! Priekšniekam pacietības mērs jau pilns.
   Par to bļaušanu neviens nelikās ne zinis, bet, palaiduši razbainiekus garām, hobiti, sakļāvušies ciešās rindās, klusēdami spiedās viņiem nopakaļ. Nonākuši līdz ugunskuram, lamzaki tur ieraudzīja Maļļu saimnieku pie liesmām sildāmies.
   —   Kas lu tāds? Ko tu iedomājies? — noprasīja razbainieku vadonis.
   Maļļu saimnieks viņu lēnīgi uzlūkoja. — Tieši to es gribēju tev prasīt, — viņš teica. — Tev mājas citur, un tu te esi nelūgts viesis.
   —   Nu, pec tevis jau tik un tā cietums raud, — vadonis uz­brēca. — Laipni lūgtum! Puikas, grābiet šo ciet! Uz Spundalām prom, un sadodiet pa asti, lai protas muti turēt!
   Razbainieki spērās uz priekšu, taču tūliņ aprāvās. Visapkārt sacēlās apdullinoša murdoņa, un piepeši kļuva skaidrs, ka Maļļu saimnieks nav nekāds vientulis. Viņi attapās, ka stāv ielenkumā. Ugunskura gaismas lokā ciešās rindās vīdēja hobiti, no tumsas iznākuši — teju divi simti, un katram rokā bija kāds ierocis.
   Priekšā iznāca Merijs. — Tiekamies nejau pirmo reizi, — viņš uzrunāja vadoni, — un es jums piekodināju te vairs ne acu ne­radīt. Brīdinu vēlreiz: jūs stāvat gaismā, un visapkārt strēlnieki.
   Ja piedursiet kaut pirkstu šim zemniekam vai vel kādam, dabū­siet šautru tieši sirdi. Nolieciet visus ieročus!
   Vadonis aplaida skatu visapkārt. Viņš bija sprostā. Tomēr bail viņam nebija — kur nu, ja aiz muguras ducis savējo! Par hobitiem viņš zināja pārlieku maz, lai apjaustu, cik lielās bries­mās iekūlies. Glupiķis būdams, viņš nosprieda cīnīties. Kas tur pavisam?
   —   Gāžas virsū, puikas! — viņš nobļāvās. — Sadod!
   Sakampis garu dunci kreisajā rokā un bozi labajā, viņš
   triecās pretim hobitu ierindai, raudzīdams izlauzties atpakaļ, uz Hobitonu. Atvēzējies pret Meriju, kas stāvēja ceļā, viņš nogāzās garšļaukus, četru šautru caururbts.
   Pārējiem ar to pašu bija gana. Viņi padevās. Hobiti viņiem atsavināja ieročus, visus sasēja un aizdzina lidz tukšam būce­nim, ko šie paši bija uzslējuši. Tur nu viņi palika tupam ar sa­saistītām rokam un kājām, aiz atslēgas un apsargāti. Beigtais vadonis tika aizvilkts projām un aprakts.
   —   Beigu beigās darbiņš izrādījās tā kā par daudz viegls, ne? — Mallis ieteicās. — Es tak teicu, ka varam šos pārmākt. Tik vaj'dzēja, lai kāds pasauc. Merija jaunkungs, riktigi īstā brīdī bijāt klāt.
   —  Vēl jau darāma daudz, — Merijs sacīja. — Ja tavas aplēses pareizas, pagaidām esam tikuši galā ar labi ja desmito daļu. Bet laukā nakts. Nākamo soli spersim rīta gaismā. Tad paraudzīsim, kā priekšniekam klājas.
   —  Kālab ne tūliņ? — Sems apvaicājās. — Tagadiņ knapi seši. Un man gribas savu tētiņu satikt. Vai nezināt, kā šim klājas, Maļļa kungs? '
   —   Diez ko labi ne, tak neko slikti ar' ne, Sem, — Mallis atbildēja. — Maztunti norakti, un tas šim bij' sāpīgs trieciens. Viņš nu mitinās vienā no tām jaunmājām, ko priekšnieka rokas­puiši saslēja, pirms ko citu darīja, ne vien svilināja un zagdami vazājās; no Upmalas līdz tai vietai nav ne jūdze. Kad nu iznāk, šis atnak pasērst, un ta' nu es pieraugu, lai šim māgā tiek vairāk neka vienotram citam bēdubrālim. Likumi to liedz, skaidra lieta. Es jau labprāt būtum viņu pie sevis savācis, tak nav ļauts.
   —  No sirds tencinu, Maļļu saimniek, un to es mūžam piemi­nēšu, — Sems sacīja. — Lai kā, man gribas viņu apraudzīt. Ja tiesa, kas man nācis ausīs, tas priekšnieks ar Šarkunu vēl līdz rītam var nez ko sastrādāt.
   —    Labs ir, Sem, — Mallis piekrita. — Paņem pāris puišu, jājiet un atgādājiet šo uz manu māju. Uz veco Hobitonu, kas pārupē, nemaz nevaj'dzēs dzīties. Zolis ceļu parādīs.
   Sems aizjāja. Merijs parūpējās, lai ap miestu tiktu izlikti sargposteņi un apsargāts nakts laikā tiktu ari aizprostotais ceļš. Tad viņi ar Frodo devās līdzi Maļļu saimniekam. Ar visu saimi nosēdušies siltajā virtuvē, viņi uzklausīja Maļļus, kas pieklājības pēc apvaicajās, kur un kā, sak, ceļa vedies, tomēr ausis neviens nespicēja, jo visiem krietni vairāk rūpēja, kas iet vaļā tepat, Dalienā.
   —  Viss sākas ar to Pumpugīmi — nu, tā šis mums te iesaukts, — Maļļu saimnieks klastija, — un sākās tūliņ, kolīdz jus, Frodo kungs, projām aizsperaties. Šim, tam Pumpugīmim, galvā bij' tā­das ērmotas domas. Radās, šis visu kāroja sagrābt tik sev vien un visus citus izrīkot. Necik ilgi, iznāca, ka šim jau varas bi j' pārmēru daudz, tak šis grāba un graba arvienu klāt, kauču kur tā nauda nāca, ej nu sazini: no dzirnavām, iesala darītavām, traktieriem un lauku sētām, un plpeszāles lielsaimniecībām. Rādās, šis vēl pirms tam, kad Tuntmalē ieperinājās, bij' Smiltaka dzirnavas pārpircis. Skaidra lieta, ka iesākums visam bij' tie Dienvidāju īpašumi, kas šim no tētuka bij' palikuši, un laikam tak šis vairumā iztirgoja to labāko pīpeszāli — paklusam, gadu vai divus. Un, kad pērngads gāja uz galu, šis visu pasāka laist prom grēdu grēdām, ne pīpeszāli vien. Pašiem visa kā sāka aptrukties, un ziema ar' jau bij' degungalā. Mūsējie sapiktojās, tak šim bij', ko pretim likt. Saradās lamzaki, pa lielākai daļai tādi razbainieki, atkulas pajū­gos bariem vien, vieni veda mantas tālāk uz dienvidiem, citi pa­lika šepat. Tad šie pasāka vilkties vēl lielākā barā. Un, iekams attapāmies, šeku šie jau bij' satupuši, pa visu Dalienu, gāza kokus, rakās, kur patapdami, slēja būceņus un majas, kādas nu pašiem patika. Iesākumā par precēm un to, kas nopostīts, Pumpugimis maksāja atlīdzību, tak drīzi vien šie uzmetas par kungiem un graba ciet visu, kas iepatikās. Tad sacēlās brēka, kauču nekāda liela. Vecais mērs, nu. Licis, spērās uz Tuntmali, lai celtu iebildu­mus, tak tiktāl nemaz netika. Razbainieki šo sagraba un iespundē­ja Izrakas alā — tā šis tur tup. Un no tā brīža, proti, tas bij' knapi pēc Jaungada, mēs dzīvojam bez laika mēra, Pumpugimis sevi pasludinājis par hobicijas priekšnieku, nu, visu priekšnieku priekšnieku, un izrīkojas pēc sirds patikas. Kolīdz kāds iesveļas, kā šie saka, vīzdegunībā, tā aiziet! — taisnā ceļā Licim nāburgos. Tā nu jo tālāk, jo ļaunāk. Pīpot vairs nav ko, tik lamzakiem vien. Alutiņu priekšnieks necieš — to brūķēt ļauts tik viņa rokaspuišiem, visi traktieri aizspundēti. It viss gājis mazumā, izņemot likumus, vienīgā paļaušanās, ka izdosies nobēdzināt jelko no razbainie­kiem, kas siro riņķī, visu lidz pēdējam pievākdami, lai "sadalītu pēc tiesas un taisnības", proti, lai šie dabūtu visu un mēs tik tādas paliekas, kādas jums bij' galdā hobiču iecirknī. Sagremojamas? Draņķiba. Un, kopš Šarkuns uzradies, viss aizgājis galīgā postā.
   —   Kas tas par Šarkunu? — Merijs apvaicājās. — Dzirdēju razbainiekus šo piesaucam.
   —   Rādās, tāds visu razbainieku razbainieks, — Mallis atteica. — Kad ta' tas bij' — ap ražas laiku, septembris gāja uz galu, kad par šo padzirdējam. Redzēts nav, tak mujas pa Tuntmali, un šis nu laikam uzmeties par pašu riktīgāko priekšnieku. Razbainieki tam Šarkunam klausa uz vārda, un šis tik liek kapāt, svilināt un graut, un nu jau viss nonācis līdz nāvēšanai. Neviens jau vairs nedoma, ka tur kas ļauns. Cērt tik kokus, atstāj guļam gar­šļaukus, nosvilina mājas, jaunas jau neceļ. Palūk, Smiltaka dzir­navas. Pumpuģīmis tās nogrāva tūliņ, kolīdz Tuntmalē ieperinā­jās. Saveda baru ļaunīgu lamzaku — šie uzslēja tādas prāvākas, pieslānīja ar zobu ratiem un svešzemju pariktēm. Viens pats Tediņš, tas pamuļķis, nopriecājās vien un tagadiņ nopūlas, zobu ratus berzdams, kur senāk paša tētuks bija melderis un saimnieks, tak nu lamzaki par noteicējiem. Pumpuģīmis kāroja vairāk un ātrāk malt — mazākais, tā šis teica. Šim jau vēl citas tādas pašas maltuves. Tak mhlšanai vajag graudu — un jauna­jām maltuvēm jau nav vairāk rnaļamā kā tām pašām, kas bij'! Un, kopš Šarkuns uzradies, ne nu graudus maļ, ne ko. Rati tik iet uz riņķi blarkšķēdami, kūpēdami un smirdēdami, Hobitonā ij ne naktī nav miera. Un tīšuprāt tik visu piedraņķē, piegandējuši upes lejteci, jau Brandaviņā šmuce iet. Ja šie sadomājuši Dalienu par tuksnesi pataisīt, ilgi nebūs jāgaida. Nezinu, vai tur tā dun- duka Pumpugīmja pirksts. Es teiktu, ka Šarkuns pie vainas.
   —   Ka tad! — piebalsoja jaunais Toms. — Padomā, šie tak savāca Pumpuģīmja veco māmuļu Lobēliju — un Lodo šī bij' mīļa, kauču it visi citi spļaudījās vien. Ilobitonas vietējie esot re­dzējuši: šī tipina pa ielu ar savu noplukušo lietussarģeli. Pretim prāvos ralos brauc kādi tur razbainieki.
   "Kurp ta' jūs tādi?" šī noprasa.
   "Uz Tuntmali," tie atsaka.
   "Ko ta' tur?" šī grib zināt.
   "Šarkunam būceņus sliet," šie atbild.
   "Kas jums ļāvis?" šī vaicā.
   "Šarkuns," razbainieki atsaka. "Tā ka taisies nost no ceļa, veca grabaža!"
   "Es jums gan rādīšu Sarkunu, jūs, nekrietnie garnadži, jūs, razbainieki tādi!" šī noskalda, paķer lietussargeli un gāžas virsū razbainieku barvedim, kas augumā par viņu divtik lielāks. Tā nu šie viņu savāca. Aizstivēja uz Spundalām — šito večiņu! Tur gan tup lēvenis citu, par ko mums daudz vairāk žēl, tak ko tur liegties — tik braši retais turējies.
   Saruna partrūka pusvārdā — iebrāzās Sems ar savu sirmo tētuku, kas no skata vecāks nemaz nebija kļuvis, vien tāds kā pakurlāks.
   —   Labs vakars, Tuntaka kungs! — viņš apsveicinājās. — To prieku, kad atkal redzu jūs mājās sveiku un veselu! Tik mani, atvainošanu, drusku tā kā velk uz kašķi. Nu kamdēļ jūs to Tunt­mali iztirgojāt, ko? No sākta gala teicu, ka nevaj'g. Ar to visas tās nelaimes sākās. Un, kamēr jūs pa svešzemēm dauzījāties, mellus vīrus pa kalniem dzenādami, kā mans Sems te stāsta, kauču kālabad — ej nu sazini —, šite vieni uzrodas, norok visus Maztuntus un noposta man tupeņus!
   —  Man gaužām žēl, Ekušeka kungs, — Frodo sacīja. — bet nu esmu atpakaļ un darīšu, ko varēšu, lai visu vērstu par labu.
   —   Nu, vārds vietā, — večuks atzinīgi noteica. — Frodo Tun­taka kungs allažiņ bijis viens uzvedīgs hobits, to es vienādiņ esu teicis, lai ko, atvainošanu, varētu sacīt par citiem, kas to pašu vārdu valkājuši. Un es ceru, ka mans Sems tāpat bijis uzvedīgs un jums prieku darījis.
   —  Vienu vienīgu prieku, Ekušeka kungs, — Frodo apliecinaja. — Nudien, ja ticēsit, viņš tagad ir viens no slavenākajiem ļau­tiņiem visā pasaulē, un viņa lielie darbi tiek apdziedāti tālu, līdz pat jūrai un viņpus Dižupei. — Sems gan koši pietvīka, tomēr uzmeta Frodo pateicības pilnu skatienu, jo Rozītei acis iemir­dzējās spožas un viņa veltīja Semam gaišu smaidu.
   —    Kam tādam noticēt — tur krietni jāpiepūlas, — večuks sacīja, — kauču viens mans skaidrs — šis sapinies ar šaubīgiem ļautiņiem. Kur ta' šamējam veste likusies? Kas tas ir — apkrāvies ar dzelžiem, kur ta' tas der?
   Nākamajā rītā visa Maļļu saime un ari viesi jau agri bija kājās. Nakts aizritēja klusi un mierīgi, tomēr bija skaidrs, ka ne­patikšanas bija gaidāmas kuru katru bridi. — Rādās, ka Tuntmalē no razbainiekiem vairs nav ne smakas, — Mallis sprieda, — toties tā vien skaties, teju būs klāt tie, kas pie ceļu satekas.
   Pēc rītišķa ieradās ziņnesis no Tukavas — visnotaļ pacilātā omā. — Vedis sacēlis kājās visu novadu, — viņš vēstīja, — un ziņa skrien uz visām pusēm kā ugunsgrēks sausā kūlā. Razbainieki, kas mums bija par sargiem, tagadiņ aizmukuši uz dienvidiem — nu, kas dzīvajos palikuši. Vedis aiztriecās pakaļ, lai aizturētu to lielo baru, kas tur savilcies, bet Peregrīna jaunkungu ar visiem, cik nu atlicināmi, viņš sūtījis šurp.
   Nākamā vēsts nebija tik priecīga. Ap desmitiem atjāja Me­rijs, bijis projām augu nakti. — Nāk liels pulks, līdz mums vēl jūdzes četras, — viņš pavēstija. — Virzās šurp no ceļu satekas, bet pa tam lāgam šiem pieklīduši vēl visādi nomaldījušies razbai­nieki. Kamēr atnāks, būs vai vesels simts, un ceļā šie visam laiž uguni klāt. Draņķi tādi!
   — Ui! Tie nenāk runāties. Žmiegs nost uzreiz, kā tiks klāt, — Maļļu saimnieks bilda. — Ja Tuki neatnāks pirmie, mums labāk der nolīst kur aizsegā un šaut, vārdus lieki netērējot. Iznāks tomēr kautiņš, Frodo kungs, iekams viss bus galā.
   Tuki gan ieradās pirmie.' Necik ilgi, viņi atsoļoja, vesels simts, noTukavas un Zaļkalniem, ar Pīnu priekšgalā. Merijām nu bija gana brašu hobitu, lai stātos pretim razbainiekiem. Izlūki ziņoja, ka pretinieki pulcējas vienkopus. Tie jau noprata, ka lau­cinieki sacēlušies, un acīmredzot lēsa, ka dumpis apspiežams ar stingru roku — Upmalā, kur sacelšanās uzliesmojusi. Bet lai cik bargi apņēmīgiem, vadoņa, kurš kaut ko sajēgtu no kara lietām, viņiem trūka. Uzbrukumā viņi spērās uz labu laimi. Merijs aši vien nosprieda, kas un kā darāms.
   Razbainieki slāja šurp pa ritu lielceļu un neapstādamies no­griezās uz Upmalas ceļa, kas labu gabalu stiepās kalnup, abpus iejozts ar pazemiem, dzīvžoga klātiem vaļņiem. Aiz līkuma, kādu aslotdaļjūdzi no lielceļa, ceļu aizšķērsoja grēda vēkšpēdus apgāztu ratu. Ko nu? Vajadzēja apstāties. Tūliņ viņi pamanīja, ka aiz dzīvžogiem abās pusēs, turpat virs galvas, ciešās rindās sastājuši hobiti. Vēl citi ar skubu izstūma uz ceļa pirmīt ceļmalā noslēptus ratus, nogriezdami razbainiekiem ceļu uz atkāpšanos. Kaut kur augša atskanēja balss.
   —  Tā, nu jus esat iesprukuši slazda, — Meri js pavēstīja. — Jūsu Hobitonas drauģeļiem izgāja tāpat — viens jau citos medību lau­kos, pārējie savaņgoti. Nolieciet ieročus! Tad atkāpieties divdes­mit soļus un apsēdieties. Kurš raudzīs bēgt, tiks nošauts.
   Taču razbainieki nedomaja tik lēti padoties. Viens otrs lū­koja klausīt, bet pārejie tādus tūdaļ veda pie prata. Kāds ducis triecās atpakaļ un bruka virsū ratiem. Seši krita, šautru nogāzti, pārējie izlauzās, nogalēdarni divus hobitus, un izklaidus aizjoza uz Biezokņas pusi. Vēl divi no bēgļiem nogāzās garšļaukus. Merijs sparīgi iepūta ragā, un tālē par atbildi atskanēja citi ragi.
   —  Tālu viņi netiks, — Pīns noteica. — Nu visi mūsu mednieki kājās.
   Uz ceļa iesprostotie lamzaki, skaitā vēl duči četri, joprojām pulējās tikt pāri barikādei un ceļmalas vaļņiem, tā ka hobitiem neatlika nekas cits, kā viņus apšaut.vai nogāzt ar cirvjiem. Taču stiprākie un naskākie izkūlās rietumpusē un neganti pretojās, nule drīzāk kāri uz asinisizliešanu, nevis uz to, lai glābtu savu adu. Vairāki hobiti krita, pārējie iesvēlās šaubās, bet tad atbrāzās Merijs un Pīns, kas pirmiņ bija stāvējuši rītu pusē, un gāzās razbainiekiem virsū. Merijs piebeidza vadoni, greizaci milzeni, no skata tīri kā pāraugušu orku. Tad viņš lika savējiem atkāp­ties, atlikušos lamzaku spēkus iejozdams platā strēlnieku lokā.
   Pēdīgi viss bija galā. Teju septiņi desmiti razbainieku gulēja zemē beigti, kāds ducis bija saņemti par vaņģiniekiem. Deviņ­padsmit hobiti bija krituši, savi trīs desmiti — ievainoti. Nomai­tātie razbainieki tika sakrauti ratos, aizvilkti uz vecajām smilšu bedrēm un tur aprakti — Kaujas bedrēs, kā tās pēcāk tika iedē­vētas. Kritušie hobiti tika guldīti kopus kapā piekalnītē, kur vēlāk tika uzsliets liels akmens un iekopts lekns dārzs. Tā noslē­dzās Dalienas pēdējā, 1419. gada Upmalas kauja, vienīgā pēc 1147. gada kaujas Zaļkalnos, Ziemeļājos. Galu galā, kaut arī kritušo, par laimi, bija pavisam maz, tā izpelnījās atsevišķu nodaļu Sarkanajā grāmatā, un visi, kas tur kāvās, ietika Vārdu rulli, un Dalienas vēsturnieki kala kaldami, to no galvas mācī­damies. Maļļu dzimtas slava un vērā ņemamā augšupeja datē­jama ar šo pašu laiku, taču lai nu kā, Ruļļa augšgalā allaž bijuši karakungu Meriadoka un Peregrlna vardi.
   Ari Frodo piedalījās kaujā, tomēr zobenu no maksts viņš neizvilka un galvenokārt raudzīja pieklusināt hobitu dusmas par to, kas viņiem nodarīts — lai viņi nenogalē pretiniekus, kuri ieročus nosvieduši. Kad kauja bija gala un viss norīkots, Merijs, Pins un Sems viņam piebiedrojas, un visi kopā atgriezās pie Maļļiem. Viņi iebaudīja vēlu launagu, un tad Frodo ar nopūtu bilda: — Nu ko, tagad laikam derētu tikt galā ar to "priekšnieku".
   —   Kā tad! Jo drīzāk, jo labāk, — Merijs atsaucās. — Un ne­domā te iztaisīties par labiņo! Viņa dēļ te tie razbainieki atvā- kušies, viņa dēļ te viss sapostīts!
   Maļļu saimnieks sapulcēja divus dučus dūšīgu hobitu. — Ej nu sazini, vai Tuntmalē patiesi razbainieku nav, — viņš teica. — Mums par to nav ne jausmas. — Tā nu viņi devās ceļā — kājniekos. Priekšgalā soļoja Frodo, Sems, Merijs un Pīns.
   Ap sirdi viņiem bija tik smagi kā vēl nekad. Priekšā slējās augstais dūmenis, un, jo tuvāk vecajam Hobitonas miestam otr­pus upei, jo ciešāk abpus ceļam rindojās jaunuzslietie būceņi un atbaidošākas priekšā izauga dūmojošās dzirnavas — milzīga ķieģeļu būve, samūrīta upes krastā, straumē atridama kūpošus, smirdošus notekūdeņus. Visi koki Upmalas ceļa malā gulēja, nogāzti garšļaukus.
   Pārgājuši pāri tiltam un pavērušies kalnup, viņi palika vai bez elpas. Ar skatu, kas atklājās acīm, nevarēja mēroties pat tas, ko Sems bija Spogulī redzējis. Vecā klēts rietumpusē bija no­plēsta, tai vietā virknējās nodarvotas barakas. No kastaņām vairs nebija ne vēsts. Vaļņi bija izgrauti, dzīvžogi izrauti ar sak­nēm. Izdangāta zālienā stāvgrūdām bija sagrūsti lieli rati. Kur senāk bija Maztunti, tagad vīdēja smilšu un grants bedres. Tunt­malē vispār nebija saskatāma — to aizsedza būceņu puduris.
   —   Nogāzuši! — Sems iekliedzās. — Viesībkoku nošķibljuši! — Viņš pastiepa roku uz to pusi, kur reiz slējās koks, zem kura stā­vēdams, Bilbo bija teicis atvadu runu. Apcirsts un nokaltis tas gulēja garšļaukus. Un, it kā līdz ar to būtu lūzis pēdējais salmiņš, Sems izplūda asarās.
   Taču raudas aprāvās, jo ieskanējās smiekli. Pret dzirnavu pazemo mūri atslējies, tur stāvēja sabozies hobits ar drūmu ģīmi un melnām rokām. — Kas ir, Sem, neiet pie sirds, ko? — viņš ieirdzās. — Tu gan no bērna kājas esi bijis mlkstmiesis. Es jau domāju, ka esi aizburājis ar kādu no tiem kuģiem, par kuriem mēdzi pļurkstēt, sak, tālu, tālu. Ko ta' atkūlies atpakaļ? Mums te, Dalienā, tagadiņ darba pillas rokas.
   —  Redzu, redzu, — Sems atteica. — Mazgāties vaļas nav, toties laika, cik uziet, ko sienas stutēt. Tik redz, Smiltaka jaunkungs, man te, miestā, šadi tādi rēķini kārtojami, tā ka gana jau būs zobus rādīt — ka pašam neiznāk par dārgu!
   Teds Smiltaks pārspļāva mūrim pāri. — Tak ej tu galīgi! — viņš nošķendējās. — Man tu ij pirkstu piedurt nedomā! Es esu ar priekšnieku draugos. Šis gan tevi nogrābs kā likts — pavārsti tik man vēl muti!
   —  Ko tur ar dulburi struleties, Sem! — Frodo iesaucās. — Kaut nu citi hobiti nebutu par šitādiem palikuši! Tad nu gan posts būtu lielāks par visu, ko lamzaki nodarījuši!
   —   Tu, Smiltak, esi neģēlis un bezkauņa, — ierunājās Merijs. — Un nejēdz ar' neko. Mēs tieši dodamies augšā kalnā, lai no­vāktu tavu mīļo priekšnieciņu. Ar lamzakiem jau esam tikuši galā.
   Teds palika kā uz mutes kritis, jo tieši tobrīd ieraudzīja pulku hobitu, kas, klausīdami Merija majienam, uzsoļoja uz tilta. Iespru­cis atpakaļ dzirnavās, viņš aizjoza, skaļi ragā pūzdams.
   —   Pietaupies nu! — Merijs nosmējās. — Man ir kas labāks. — Pacēlis savu sudraba ragu, viņš to pielika piē lūpām, un skaņais pūtiens aizvilnīja līdz pašam kalna galam, to sadzirdēja visi Hobitonas alās, būdās un noplukušajās mājelēs, hobiti izsteidzās laukā un gavilēdami, ar skaļām klaigām devās atnācējiem nopa­kaļ uz Tuntmali.
   Ielas galā bars apstājās, bet Frodo ar draugiem devās tālāk, pēdīgi nonākdami reiz sirdij tik mīļajā vietā. Dārzā stāvgrūdām slējās nojumes un būdas, daža laba rietumpuses logiem tik tuvu, ka gaisma tur galīgi netika iekšā. Ik uz soļa vīdēja atkritumu kaudzes. Durvis no vienas vietas klāja skrambas, zvana ķēde karājās plika un vientulīga, piezvanīt nemaz nebija iespejams. Klauvē, cik gribi, atbildes nebija. Pēdīgi viņi pagrūda durvis, un tās atvērās. Jāiet vien bija iekšā. Gaiss tur bija sasmacis, viss pieganīts un nesakopts. Izskatījās, ka tur labu laiku neviens nav ne kāju spēris.
   —   Kur tad tas nabaga Lodo nolīdis? — Merijs ieprasījās. Visas istabas apstaigājuši, viņi tur neuzgāja nevienu dzīvu dvē­seli, tikai peles un žurkas. — Varbūt teikt, lai pārmeklē tās būdas?
   —  Te jau vēl ļaunāk nekā Mordorā! — bilda Sems. — Daudz ļaunāk, kad tā skatās. Tā sakot, iegraužas prātā, jo te tak mājas, un atmiņā vēl viss, kā te bij' pirms tam.
   —  Jā, no tiesas Mordorā , — Frodo sacīja. — Te Mordorā pa­strādājusi. Sarumans taču no sākta gala Mordoras labā strā­dāja — pat tad, kad domājās pats savā labā pūlamies. Un tāpat ar tiem, ko Sarumans apmājis — ari Lodo.
   Merijs apjucis ar riebumu nopētīja istabu. — Vācamies laukā! — viņš skubināja. — Butu es zinājis, ko tas Sarumans sa­strādājis, es to tabakmaku būtu viņam rīklē iesprūdījis.
   —   Katrā ziņā! Kā citādi! Tomēr to tu vis neizdarīji, un tā nu — laipni lūgtum mājās! — Un tur, durvīs, stāvēja pats Saru­mans, no skata labi noēdies un bezrūpīgs, acīs viņam sprikstīja ļaunīgs prieks un uzjautrinājums.
   Frodo piepeši piemeklēja atskārta. — Šarkuns! — viņš izsaucās.
   Sarumans nosmejas. — Ak tad to vārdu jau esat dzirdējuši, ko? Izengardā, cik zinu, tā biju iedevēts. Laikam tak mīlēdami bija tā mani iesaukuši. Mani gan te ieraudzīt necerējāt, ja?
   —  Es ne, — Frodo atzinās. — Kaut to jau varēja paredzēt. Saru­mans vēl it lēti var ko sariebt — tīri ļaunprātības dēļ. Gendalfs jau brīdināja — kas tāds var notikt.
   —   Skaidrs, ka var, — Sarurnans atteica, — un nav runas par niekiem vien. Ui, ka apsmējos — atradušies hobitu smalkuči, klidzina, vai zina, līdzi tiem dižmaņiem tik drošprātīgi, tik pašapmierināti! Sak, izkūlušie sveikā, tagadiņ springu, springu mājā un klusām, mierīgi padzīvosimies. Sarumanam, redz, māja pagalam, šis lai iet, kur acis rāda, bet mūsējai lai neviens ij pirk­stu nedur klāt. Kur ta'! Gendalfs tak neko tādu ij nepieļaus!
   Sarumans atkal iesmējās. — Gendalfs, ko? Kad moris šim darbu padarījis, lai iet, no kurienes nācis! Bet jums atliek pīties astē, tūļāties, muldēt vienā muldēšanā, jāt ar līkumu, kur tais­nais ceļš priekšā. Tad nu es spriedu, ja reiz šie tādi dunduki, es aizsteigšos pa priekšu, lai šie dabū mācību. Sak, laime nelaimē. Butu man drusku vairāk laika un ļaužu, mācība būtu sūrāka iznākusi. Tomēr pamanījos sastrādāt šo to, ko, ij visu mūžu pū­lēdamies, nejaudāsiet nedz vērst par labu, nedz padarīt par nebi­jušu. Tīri remdēšos, par to domādams un pieminedams, kas man nodarīts.
   —   Zini ko, ja tā tu domā remdēties, — Frodo sacīja, — man tevis žēl. Bīstos, ka tu remdēsies vien atmiņās. Ej projām — tūliņ, un nekad vairs nenāc atpakaļ!
   Sanākušie hobiti, manījuši Sarumanu iznākam no kāda bū­ceņa, bija tūdaļ sadruzmējušies pie Tuntrnales durvīm. Padzir- duši Frodo vārdus, viņi pikti iemurdējās: — Ka tā — projām? Šo vaj'g piebeigt! Šito neģēli un slepkavnieku — nomaitāt tādu!
   Sarumans, uzlūkojis naidīgo pūli, pasmaidīja. — Nomaitāt tādu! — viņš nomēdījās. — Maitājiet, lūgtum, ja iedomājaties, ka jums, mani brašie hobitlši, tas bUs pa spēkam! — Saslējies viņš pievērsa pūlim satumsušu skatu. — Tikai nesapņojiet, ka es, savu mantību pazaudējis, bUtu bez varas palicis! Tas, kurš man kaut pirkstu piedurs, taps mūžam nolādēts. Un ja mana asins Dalienā taps izlieta, zeme te izkaltis un nemūžam vairs neatspirgs.
   Hobiti bailēs atkāpās. Bet Frodo sacīja: — Neticiet viņam! Varas viņam vairs nav, palikusi vien balss, kas jūs iesveļ bailēs un viļ, ja ļaujaties. Tomēr es nepieļaušu, ka viņš tiek nomaitāts. Par atriebi ar atriebi maksāt — ko tas līdz? Brūces tā aizdziedēt nevar. Ej, Saruman, projām — pa pašu taisnāko ceļu!
   —   Cērme! Cērme! — Sarumans pakliedza, un no tuvinās bū­das teju kā suns izlīda Cērmēle. — Mums, Cērmit, atkal ceļš zem kājām! — Sarumans teica. — Šitie smalkmaņi un kundziņi mūs atkal triec projām. Nāku šu!
   Sarumans pagriezās uz iešanu, Cērmēle šļūca pakaļ. Bet promiedams Sarumans gāja Frodo cieši garām, pazibēja dun­cis — novēzējās roka. Asmens, izcirties cauri apmetnim un atdū­ries pret važu kreklu, nolūza. Pusducis hobitu ar Semu priekš­galā ar saucienu metās uz priekšu un piespieda nekrietneli pie zemes. Sems izrāva zobenu.
   —   Sem, nē! — Frodo viņu apsauca. — Nevajag viņam atņemt dzīvību — pat tagad ne. Jo viņš man neko nav nodarījis. Un lai kā, negribu, ka viņš mirst, savā ļaunumā kūsādams. Reiz viņš bijis viens no dižajiem — tik cildens, ka pret tādu neviens no mums ij roku neiedrošinātos pacelt. Nu viņš kritis, dziedināt viņu nav mūsu spēkos, tomēr es viņu saudzētu — cerēdams, ka dziedi­nājums ir rodams.
   Sarumans, kājās pieslējies, blenza uz Frodo ar savādu skatu: izbrīns tur jaucās ar cieņu un naidu. — Tu, sīkaliņ, esi audzis au­gumā, — viņš noteica. — Jā gan, krietni izaudzis. Pieņemies prātā — un iesvēlies nežēlībā. Esi manai atriebei nolaupījis saldmi, tagad man atlicis vien sūrums un apziņa, ka esmu tev parādā, — atradies žēlsirdis! Riebjas! Un tevi es ienīstu! Labi, iešu un tev vairs neuzmākšos. Tikai neceri, ka novēlēšu tev vese­lību un ilgu mūžu. Neredzēt tev ne to vienu, ne to otru. Taču tas nav manā ziņā. Es tik saku, kas būs.
   Sarumans devās projām, hobiti pašķīrās, viņam ceļu dodami, taču ieročus bija sažņauguši tā, ka pirkstu kauliņi metās balti. Cērmēle, mirkli minstinājies, aizvilkas saimniekam nopakaļ.
   —   Cērmēle! — Frodo uzsauca. — Tev nav jāiet līdzi. Cik zinu, man tu neko ļaunu neesi darījis. Vari palikt tepat, atpūtīsies, dabūsi ko ēst, kamēr atspirgsi un varēsi iet pats savu ceļu.
   Cērmēle sastinga un atskatījās, itin kā šaubīdamies. Saru­mans apcirtās. — Neko ļaunu? — viņš iespurdzās. — Kur nu! Pat nakts tumsā viņš no istabas izlavās tik, lai zvaigznēs palūkotos. Bet paga — vai te kāds neprasīja, kur licies nabaga Lodo? Tu tak zini, Cērmīt, ne? Pasaki, lūgtum!
   Cērmēle sagumis iečinkstējās: — Nē, ne!
   —   Tad pateikšu es, — Sarumans pieteicās. — Cērmīte noben­dēja jūsu priekšnieciņu, to nabaga mazo hobitu, jusu jauko saim- nieciņu. Vai ne, Cērmīt? Iegrūda dunci ribas, kamēr šis gulēja. Noraka. Cerams. Kaut gan Cērmīte pēdējā laikā dzīvo vienā badā. Ne, Cērmīte nemaz nav (ik jauks. Labāk atstājiet viņu man.
   Cērmēles apsarkušajās acīs iesvēlās mežonīgs naids. — Tu man liki, lu mani piespiedi! — viņš iešņācās.
   Sarumans iesmējās. — Ko Šarkuns liek, to tu dari, vai ne, Cērmit? Allažiņ! Tad tagad viņš saka — nāc līdzi! — Iespēris Cēr- mēlem tieši pa ģīmi — tas nelaimes putns aizvien kluknēja, čokurā sarāvies, — viņš pagriezās un devas projām. Bet tobrīd kaut kas pārmainījās: Cermele piepeši izslējās, izrāva nez kur nobēdzinātu nazi, ierūkdamies kā suns uzmetās Sarumanam kumbrā, parāva viņam galvu atpakaļ, pārgrieza rīkli un kauk­dams aizjoza projām pa ielu. Iekams Frodo attapās un laida pār lūpām kaut vārdu, nostrinkšķēja trīs hobitu loki, un Cērmēle nogāzās garšļaukus bez dzīvības.
   Visi, kas turpat stāvēja, sabijās: ap Sarumana līķi savilkās palsa migla, kas palēnām pacēlās gaisā kā ugunskura dūmi un izslējās pār kalnu kā bālganā līķautā ietinies stāvs. Vienubrīd tas sagrīļojās, tiekdamies uz vakariem, bet uzpūta salts rietenis, un miglas stabs tam līdzi ar nopūtu aizklīda nebūtībā.
   Frodo nolūkojās uz mirušo ar žēlumu un šausmām, jo viņa acu priekšā piepeši atklājās nāves mūžība: līķis sačokurojās, sa­žuvusi ada nostiepās pār miroņgalvas kauliem. Pacēlis Sarumana netīra apmetņa stērbeli, viņš apsedza līķi un novērsās.
   —   Un ar to viss ir galā, — noteica Sems. — Gals nejauks, un kaut es nebūtu to pieredzējis, tomēr labi vien ir.
   —   Un, cerams, ar to ari karš ir cauri, — Merijs piebilda.
   —   Jā, cerams, — Frodo piebalsoja un nopūtās. — Pals pēdē­jais trieciens. Padomā tik — te, uz paša Tuntmales sliekšņa! Uz ko visu cerēju, kā baiļojos, bcl ko tādu savu mūžu neiedomājos.
   —   F.s gan teikšu, ka karš galā, kad šitā putra būs izstrēbta, — Sems drūmi novilka. — Un tas ies ilgi — darāmā te līdz ūkai.

   Lai izstrēbtu, kas bija savārīts, tiešām vajadzēja krietni no­pūlēties, tomēr viss vedās ātrāk, nekā Sems bija iedomājies. Nākamajā dienā pēc kaujas Frodo aizjāja līdz Izrakai un izlaida cietumniekus no Spundalām. Viens no pirmajiem lika atsvabi­nāts nabaga Fredegars Buncis, kas pēc apaļa ķiļķena vairs neiz­skatījās itin nemaz. Fredegars bija iekritis, kad razbainieki no slēptuvēm Apšurakās, netālu no Radzltes kalniem, tika izsvēpē- juši viņa vadīto dumpinieku bandu.
   — Fredegar, nabaga vecīt, labāk tomēr būtu nācis mums līdzi! — Pīns noteica, kad viņi Bunci nesa laukā nēšus — tas bija tiktāl novārdzis, ka nejaudāja ne nostāvēt.
   Pavēris vienu aci šaurā šķirbiņā, Fredegars ar varonīgu pie­pūli raudzīja savilkt gimi smaidā. — Kas ir šis jaunais milzis ar to skaņo rīkli? — viņš vāri nočukstēja. — Ne tak mazais Pīns! Kāds ta' tev tagad cepurei lielums?
   Turpat bija arī Lobēlija. Nabadzīte no skata bija galīgi sa- vecējusi un izkāmējusi līdz pēdējam, kad beidzot tika izpestīta no tumšā un šaurā būceņa, (omēr uzstāja, ka laukā klunkurēšot pati savām kājām. Kad viņa parādījās uz sliekšņa, Frodo rokas balstīta, tomēr joprojām cieši sagrābusi to pašu lietussargu, sa­cēlās tāda suminājumu, aplausu un gaviļu vētra, ka večiņa saju­tās itin saviļņota un aizbrauca, asaras slaucīdama, jo no bērna kājas bija piedzīvojusi to vien, ka citi viņu labāk redz ejam, nekā nākam. Bet vēsts, ka Lodo nomaitāts, viņu pagalam satrieca, un Tuntmalē atgriezties večiņa vairs neparko negribēja. Maju viņa atkal atdeva Frodo ziņā un pārcēlās uz dzīvi pie saviem radiem, Cieceles Jozāniem.
   Kad nākamajā pavasarī nabadzīte aizgāja kapā — galu galā, viņai jau bija pāri par simt gadiem —, Frodo jutās pārsteigts un gaužām aizkustināts: visu, kas no pašas un Lodo naudas bija pāri palicis, Lobēlija bija norakstījusi viņam — tā bija liekama lietā, lai palīdzētu hobitiem, kas kādas nelaimes dēļ zaudējuši pajumti. Tā senajam ienaidam pienāca gals.
   Vecais Licis Spricis Spundalās bija nosēdējis visilgāk par vi­siem, un, kaut arī tur vienam otram droši vien bija klājies krietni vien ļaunāk, vel labu laiku viņš bija barojams un uzbarojams, lai jaudātu veikt mēra pienākumus. Tā nu Frodo piekrita pastrādāt par Spriča kunga vietnieku līdz brīdim, iekams mērs būs atko­pies. Būdams mēra vietnieks, Frodo paveica tikai to vienu — atkal samazināja gan hobicistu skaitu, gan viņu pienākumu nastu. Izķert vēl pēdējos razbainiekus tika uzticēts Merijām un Pinam, un darbs, necik ilgi, bija godam padarīts. Kolidz dienvidu apga­balus sasniedza vēsts par Upmalas kauju, turienes bandas laidās mukt uz Dalienas robežu, tā ka vedis ar šiem it lēti tika galā. Gads vēl nebija cauri, kad nedaudzie dzīvajos palikušie, kas vēl klimta kur nekur pa mežu, jau bija iedzīti ielenkumā un tie, kuri padevās, — aizvadīti līdz pašai robežai.
   Tikmēr pilnā sparā ritēja atjaunošanas darbi, un Sems rāvās vaiga sviedros. Kad uznāk tāda oma un vajadzība, hobiti prot strādāt kā bitītes. Ikkatrs bija gatavs pielikt savu roku, un tadu bija tūkstošiem — gan hobitu puikas un meitenes ar sīkiem, vā- riem, toties veikliem pirkstiņiem,, gan tēvocīši un krustrnāmiņas cienījamā vecumā un ar lauku darbos sastrādātām, sarepejušam plaukstām. Jau Ziemsvētkos nedz no jaunuzslietajām hobicijas barakām, nedz visa cita, ko bija sabuvējuši "Sarkuna rokas­puiši", vairs ne ķieģelis nebija palicis pāri — tie tika likti lietā, lai vecās alas pataisītu mājīgākas un sausākas. Lielā vairumā atra­dās preču, ēdmaņas un alus krājumi, ko razbainieki bija nobē­dzinājuši šķūņos, klētīs un nomaļās alās, sevišķi Izrakas ejās un vecajās Radzītes grantsbedrēs, tā ka tais Ziemsvētkos svinēšana iznaca krietni priecīgāka, nekā cerēts.
   Hobitonā vispirmām kārtām — vēl pirms tika nojauktas jau­nas dzirnavas — bija izšķīstāms kalns, Tuntmale un atjaunojami Maztunti. Jaunās smiltsbedres priekša tika nolīdzināta un pār­taisīta par plašu, piesaulītes piesildītu dārzu, bet kalnam dien­vidpusē hobiti izraka jaunas alas, un to istabas izoderēja ar ķie­ģeļiem. Tētiņš atkal apmetās uz dzīvi trešajā numura un mūžam daudzināja, nelikdamies ne zinis, vai kads klausījās vai ne:
   — Vienādiņ esu teicis — draņķīgs tads vējš, kas nevienam it nekā laba neatpūš! Un viss labs, kam gals vēl labāks!
   Nelielas domstarpības izcēlās jautājumā par to, ka jauno vietu saukt. Vieni teica — par Kaujasdārziem, tika apsvērti ari Labsmiali, tomēr galu galā, kā jau pie hobitiem, virsroku ņēma praktiski apsvērumi un bijušie Maztunti pārtapa vienkārši par Jauntuntiem. Par Šarkungalu to vietu dēvēja tikai Upmalas asprāši.
   Vissmagākais zaudējums un posts bija nogāztie koki — pēc Šarkuna pavēles tie bija bez apdoma cirsti no vienas vietas, it visur Dalienā. Sems par to skuma tik gauži ka ne par ko citu. Tāda vaina bija ilgus, garus gadus aizdziedējama, un viņš vai raudāja, iedomādamies, ka tikai paša mazmazbērni atkal reiz dabūs skatīt Dalienu tādu, kādai tai piedien būt.
   Piepeši kādudien, nedēļām ilgi rāvies melnās miesās un tālab visu, kas piedzīvots, pavisam piemirsis, Sems atminējās Galadriē- las velti. Sameklējis lādīti, viņš parādīja to citiem "ceļavīriem" (tieši tā visi viņus tagad bija iedēvējuši) un pavaicāja pēc padoma.
   —   Es jau brīnījos, sak, ka tu neliecies ne zinis, — Frodo sacīja. — Ver vaļā!
   Iekšā bija pelēki, mīksti un smalki putekļi, bet pašā vidū gulēja sēkla — tads kā riekstiņš ar sudraba čaulu. — Ko man ar tādu iesākt? — Sems noprasīja.
   —   Pagaidi labi vējainu dienu un pasvied visu gaisā, tad jau redzēs! — Pīns ieteica.
   —  Ko — redzēs? — Sems jautāja.
   —  Paber vienā mazā gabaliņā un paskaties, kas būs, — Merijs deva padomu.
   —   Tak ķēniņiene neparko negribētu, ka es visu saberu sev pašam vien dārziņā, kad tik daudziem posts, — Sems tiepās.
   —   I.iec nu pats visus prātus kopā, Sem, — Frodo sacīja, — un ar velti izrīkojies tā, lai taviem darbiem labums. Un neizšķied visu pa labi, pa kreisi. Tev saujiņa vien, un te, jādomā, ik putek­lītis zelta vērtē.
   Tā nu Sems iedēstīja stādiņus visur, kur reiz bija zaļojuši īpaši skaisti un iemīļoti koki, un katram pie saknītēm ieraka pa dārgajam puteklītim. Šādi nopūlēdamies, viņš apstaigāja visu Dalienu, sevišķi gan piedomādams pie Hobitonas un Upmalas, tomēr ko pārmest te nevienam ij mēle necēlās. Galu galā izrā­dījās, ka daži puteklīši vēl palikuši pāri. Ar tiem viņš nogāja līdz
   Trejnovadu akmenim, kas slejas gandrīz pašā Dalienas viduci, un tur pasvieda puteklīšus gaisā, labas domas domādams. Sud­raba riekstiņu viņš ieraka svētku norā, kur reiz bija audzis Viesībkoks, — uz labu laimi, jo pašam nebija ne jausmas, kas tur galā iznāks. Visu ziemu Sems cietās, cik spēdams, par varītēm pats sevi pierunādams neskriet vienā laidā apraudzīt visu, kas sastādīts, sak, kas tur ir un kas nav.
   Pavasaris pārspēja vispārdrošākās cerības. Sema dēsti ņē­mās augt un kuplot tā, it kā laikam piepeši vairs nebūtu vaļas un viena gadā vajadzētu pagūt visu, kas citkārt izdarāms vese­los divdesmit. Svētku norā no zemes vai sprāgtin izsprāga brī­numskaists, slaiks kociņš ar sudraba mizu un iegarenām lapam, un aprīlī tas uzziedēja zelta ziediem. Janudien, tas bija mellorns un apkaimes lielākais brīnums. Pecak, kad koks vel bija sazēlis krāšņumā, uz to nolūkoties nāca ļaudis no tuvas un tālas apkai­mes, nereti garu ceļu tālab vien mērodami, un kā nu ne? Vie­nīgais mellorns uz rietumiem no Miglas kalniem un austrumos no juras, turklāt no pašiem skaistākajiem visā pasaulē!
   1420. gads Dalienā vispār bija brīnumains. Saule spīdēja silta un spoža, maigi rasināja lietutiņš — viss kā pēc pasūtījuma, ne par daudz, ne par maz, tomēr itin kā bija vēl kas: gaisā vē­dīja svaiga auglības smarža, un ierasto Viduszemes vasaru, kas tepat, zemes virsū, atnāk uz īsu brīdi, lai tūliņ atkal pārskrietu, apdvesa pārpasaulīgs skaistums. Visi bērni, kas togad tika ieņemti vai nāca pasaule — un tādu bija daudz —, bija no vaiga piemī­līgi un miesās spēcīgi, un vairums lepojās ar kupliem, zeltainiem matiem, kas hobitiem lidz tam bija retums. Raža togad padevās tik varena, ka hobitu berneļi zemenēs un putukrējumā vai pel­dējās, bet vēlāk, vasaras vidū, zālītē zem plūmju kokiem sasē­duši, viņi ēda līdz ūkai, kauliņus kraudami kaudzēs kā iekarotāji miroņgalvas, lai tūliņ dotos atkal pie nākamā koka. Un visi bija veseli ka rutki, un visiem bija priecīgs prāts — izņemot tos, kuriem zāle bija pļaujama.
   Dienvidajos vīnogulāji vai lūza, un pīpeszāles lauki sazēla tik kupli, ka tīri brīnums, un labība visur padevās tik ražena, ka rudenī ik klēts bija stāvgrūdām pilna. Ziemeļāju mieži izauga tik lieliski, ka alus pazinēji 1420. gada brūvējumu pieminēja vēl ilgi, to parunās piesaukdami. Nudien, vēl pēc gadiem trīsdesmit kādā traktierī it lēti varēja dzirdēt, kā sirms lauku papus, pēc smagas darba dienas krūziņu iztukšojis, to nobllkšķina pret galdu un noelšas: — Uh! Labs gan — riktīgs četrsimt divdesmitais, ka es saku!
   Vispirms Sems mitinājās pie Maļļiem, kopā ar Frodo, bet, kolīdz Jauntunti bija gatavi, viņš pārcēlās turp, pie Tētiņa. Ar dārza lietām ņemdamies, viņš vadīja ari Tuntmales tīrīšanas un atjaunošanas darbus, tomēr bieži devas kur projām, kokus stādī­dams. Arī marta sākumā Sema nebija mājās, un viņš nezināja, ka Frodo savārdzis. Mēneša trīspadsmitajā dienā Maļļu saim­nieks uzgāja viņu guļam gultā — rokā Frodo bija sagrābis baltu akmeni, kas karājās ap kaklu apmestā važiņā, un šķita iekritis pa pusei nemaņā.
   —    Pagalam, pagalam uz visiem laikiem, — viņš izdvesa. — Un tagad te tikai tumsa un tukšums.
   Bet lēkme pārgāja, un, kad Sems mēneša divdesmit piektajā dienā pārradās, Frodo jau bija atžirdzis un viņam neko tā arī ne­izstāstīja. Tikmēr Tuntmale bija savesta kārtībā, Merijs un Pīns no Kvikdangas atgādāja visas vecās mēbeles un mantas, un drīz vien vecā ala atkal izskatījās teju tāda pati kā senāk.
   Kad viss beidzot bija saposts, Frodo ieprasījās: — Kad tad tu, Sem, pie manis pārvāksies?
   Sems drusku tā kā saminstinājās.
   —   Uzreiz jau nevajag, ja negribas, — Frodo turpināja. — Bet tu taču zini — Tētiņš tepat vien ir, un Klabu atraitne viņu apte­kās, ka prieks.
   —  Nejau tamdēļ, Frodo kungs, — Sems izspieda, nosarkdams kā oga.
   —  Ak tā? Kas tad nu?
   —  Redz, Rozīte, Maļļu Rozīte, — Sems teica. — Rādās, tai na­baga meičai nemaz ar* negāja pie sirds, ka es pa svešām zemēm aizkūlos. Netiku jau ne prasījis ko, nekā, tālab šī ar' nedabūja pasacīt. Un neprasīju, jo man tak tur bij' darāmais. Nu, un ta­gadiņ prasu, un šī saka: "Ta, gadu esi nomuļļājies, ko ta' te vēl gaidīt?" "Nomuļļājies?" saku. "Es vis tā neteiktu." Tomēr labi redzu, kas šai prātā. Tīri vai raujies, tā sakot, uz pusēm.
   —  Skaidrs, — Frodo atsaucās. — Gribi precēties un ari pie ma­nis dzīvot, Tuntmalē? Bet, mīļo Sem, nav taču nekā vienkāršāka!
   Precies, cik drīz vien vari, un brauciet šurp abi ar Rozīti! Lai tev saime, cik kuplu vien gribi, — Tuntmalē visiem pietiks vietas!
   Un tā arī viss tika nokārtots. 1420. gada pavasarī (kas tiklab iegājis vēsturē ar neparasti kuplu skaitu laulību) Sems Ekušeks apņēma par sievu Maļļu Rozīti, un abi pārcēlās uz dzīvi Tunt­malē. Un ja Sems sprieda, ka viņam izgadijusies varen liela laime, Frodo skaidri saprata, ka pašam laimējies vēl vairāk, jo Dalienā ne ar uguni nebija sameklējams otrs hobits, kurš būtu aprūpēts ar tādu mīlestību un gādību. Kad Dalienas atjaunošanas darbi bija izplānoti un viss iegāja sliedēs, viņš sāka dzīvot klusu un mierīgi, daudz rakstīja un kārtoja piezīmes. Vasaras saulgriežu lielajā gadatirgu viņš nolika mēra vietnieka pilnvaras, un vecais labais Licis Spricis vēl septiņus gadus varēja vienā mierā vadīt svētku dzīres.
   Merijs un Pīns vēl labu laiku dzīvoja Kvikdangā, un starp Bricavu un Tuntmali valdīja dzīva satiksme. Abi jaunie ceļavīri dalieniešus žilbināt žilbināja, dziesmas dziedādami, stāstus stās­tīdami, smalkos ģērbos dižodamies un rīkodami lieliskas dzīres. Vietējie viņus iedēvēja par " kundziņiem", arto labu vien domā­dami, jo tīri sirds sila, nolūkojoties, kā tie abi jādelē tik spožās bruņās, ar tik brīnumskaistiem vairogiem, smiedami bez apvalda un svešu, tālu zemju dziesmas vienā laidā dziedādami. Auguma gan viņi bija izauguši un garā arīdzan, tomēr citādi palikuši, kādi bijuši, ja nu vien vēl jo runātīgāki, draiskulīgāki un līksmāki.
   Toties Frodo un Sems atkal staigāja drānās, kādās nu Dalienā bija parasts, tikai īpašās reizēs abi apvilka ganīs, pelēkus, smalki izaustus apmetņus, uz krūtīm aizdarītus ar skaistam piespraudēm, un Frodo kungam kaklā allaž bija važiņā iekārts balts dārgak­mens, ap ko viņš bieži taustījās.
   Nu viss bija labi, un tā vien likās, ka uz priekšu ies arvien labāk un labāk. Sems tā rosījās, priekā vai starodams, ka pat jelkurš hobits viņu būtu apskaudis. Visu gadu viņa omu nespeja aptumšot itin nekas — ja nu vien neskaidras bažas par saimnieku. Frodo pamazām un nemanāmi nošķīrās no Dalienas rosīgās ik­dienas, un Semam sirds sāpēja, noraugoties, ka paša dzimtenē saimniekam tik maz goda. Par to, ko viņš paveicis un piedzīvo­jis, tikai retais ko zināja vai gribēja zināt, visa lielā pielūgsme un cieņa tika Meriadoka jaunkungam, Peregnna jaunkungam un (būtu Sems to zinājis!) viņam pašam. Turklāt rudeni atkal sevi lika manīt vecās vainas.
   Kādā vakarā Sems, iegājis saimnieka darbistabā, ieraudzīja viņu tur pagalam savādā ģīmī. Frodo sēdēja balts kā palags un raudzījās itin kā netveramā tālē.
   —   Kas vainas, Frodo kungs? — Sems ieprasījās.
   —  Esmu savainots, — viņš atteica, — savainots, un brūce ne­mūžam pa īstam neaizdzīs.
   Bet tad viņš piecēlās, vājums it kā bija pāri, un nākamajā diena viss atkal bija kā parasti. Tikai pēcāk Sems iedomājās, ka todien bija sestais oktobris. Pirms apaļiem diviem gadiem ieplakā Vējlauža pakājē bija savilkusies melnā tumsība.
   Laiks ritēja, pienāca 1421. gads. Martā Frodo atkal savārga, bet pūlējās, cik spēka, lai neviens neko nemanītu, jo Semam bija cilu rūpestu gana. Divdesmit piektajā martā pasaulē nāca viņa un Rozītes pirmdzimtais. Sems, datumu pierakstījis, devās pie saim­nieka.
   —  Tā, Frodo kungs, — viņš sacīja, — nu esu tā kā sprukās. Mēs ar Rozi te nospriedām atvasi, ja atļausit, nodēvēt par Frodo, tak nav puika — meitēns! Kauču tik piemīlīgs, ka prieks, — labi, ka vairāk Rozē atsities, ne pēc manis. Tad nu mēs nezinām, ko iesākt.
   —   Nūū, Sem, — Frodo atteica, — kas tad vecām ieražām vai­nas? Lai būtu kāds puķes vārds — kā Rozei. Puse Dalienu mei­tēnu kā puķes staigā — vai tad ko labāku maz var vēlēties?
   —    Laikam tā ir gan, Frodo kungs, — Sems piekrita. — Tālos ceļos esu visādus brīnumskaistus vārdus atklausījies, tak laikam jau, tā sakot, tādai ikdienas mēles locīšanai būs drusku par smalku. Tētiņš, tas saka: " Piemeklē tādu strupāku, tad nevaj'- dzēs strupināt, lai var izsacīt." Tak ja puķe, man par to garumu galva nesāp: galvenais, lai puķe skaista, jo, redz, man domāt, ka meitēns mums traki skaists, un gan jau būs jo tālāk, jo trakāk.
   Frodo apdomājās. — Paklau, Sem, kā būtu ar elanoru, to saules zvaigznīti? Atminies to mazo zeltpuķīti Lotlorienas zaļajā zālē?
   —  Atkaliņ kā naglai uz galvas, Frodo kungs! — Sems noprie­cājās. — Taisni ko tādu man vaj'dzēja.
   Mazajai Elanorai jau bija teju pusgads un lauka bija 1421. gada rudens, kad Frodo kādudien pasauca Semu uz savu darb­istabu.
   —   Ceturtdien Bilbo dzimšanas diena, Sem, — viņš teica. — Un Veco Tuku viņš nu būs pārtrumpojis. Nupat viņam apritēs simt trīsdesmit viens!
   —   Kā likts! — Sems izsaucās. — Sito brīnumu!
   —    Paklau, Sem, — Frodo turpināja. — Aizej aprunājies ar Rozi un noskaidro, vai viņa bez tevis kādu bridi varēs iztikt — lai mēs abi varam iet. Necik tālu tu gan tagad iet nevari un uz ilgu laiku ari ne, tas skaidrs, — viņš grūtsirdīgi piebilda.
   —   Nu, diez ko ne, Frodo kungs.
   —   Skaidrs, ka nevari. Bet nekas. Pavadīsi mani kādu gaba­liņu. Saki Rozei, ka ilgi projām nebūsi — ne ilgāk par divām nedēļām — un katra ziņā pārradīsies sveiks un vesels.
   —   Kauču es varētu jums līdzi iet līdz pašai Rivendellai, Frodo kungs, un Bilbo kungu apraudzīt, — Sems nopūtās. — Un tomēr tā pa īstam man gribas būt vien te. Tīri vai jaraujas uz pusēm.
   —   Nabaga Sem! Bīstos, ka man ap sirdi tieši tāpat, — Frodo noteica. — Taču tev viss pāries. Tev jābūt tādam, kas no viena gabala taisīts, un tāds tu arī būsi.
   Turpmākas divas dienas Frodo kopā ar Semu izskatīja savus papīrus un rakstus un atdeva viņam atslēgas. Starp papīriem bija prāva grāmata gludos sarkanas ādas vākos, iegarenas lappuses tagad gandrīz visas bija pierakstītas pilnas. Sākuma lapas klāja Bilbo smalkais, drebelīgais rokraksts, bet pa lielākai daļai grā­matu pildīja Frodo stingrās rokas vilktie vijīgie burti. Sacerē­jums bija sadalīts nodaļās, taču astoņdesmitā nodaļa nebija pa­beigta — bija atlikušas vēl dažas tukšas lapas. Uz titullapas rotājās lēvenis nosaukumu, ik iepriekšējais pārsvītrots:
   Mana dienasgrāmata. Neparedzētais ceļojums. Turp un at­pakaļ. Un kas bija pēc tam.
   Piecu hobitu dēkas. Stāsts par Lielvaras gredzenu, Bilbo Tuntaka apkopots pēc tā, ko viņš pats redzējis un no draugiem dzirdējis. Ko darījām Gredzena karā.
   Tai vietā ar Bilbo roku vilktās rindiņas beidzās, un Frodo bija pierakstījis klāt:
   GREDZENU PAVĒLNIEKA GALS UN
   ĶĒNIŅA ATGRIEŠANĀS
   (mazļautiņu stāsts, Dalienas Bilbo un Frodo atmiņas, papildinātas ar to, ko viņiem draugi klāstījuši un Viedajie devuši zināt)
   Tiklab gabali no sengrāmatām, ko Bilbo tulkojis Rivendellā.
   —   Padomā, jūs tak, Frodo kungs, teju visu esat pabeidzis! — Sems izsaucās. — Nu gan, jāsaka, esat plēsies vaiga sviedros!
   —   Es, Sem, esmu pielicis punktu, — Frodo sacīja. — Pēdējās lapas pierakstīsi tu.
   Divdesmit pirmajā septembri viņi abi devās ceļā — Frodo sēdēja mugurā ponijam, kas viņu bija atnesis mājup no pašas Minastiritas un nu tika godāts par Nerimšu, bet Semam biedros bija sirdsmiļotais Bils. Zeltojas jauks, skaidrs rīts, un Sems pat neprasīja, kur ceļam gals, — tapat jau bija noprotams. No­griezušies uz Iztekas pusi, viņi pakalniem pari klidzināja uz Biezokņu, grožus palaiduši pavisam vaļīgus. Nakti pārlaiduši Zaļkalnos, viņi divdesmit otrajā septembri pret vakaru laidās lejup pa nogāzi, uz mežmalu. '
   —   Frodo kungs, vai tik šis nav tas pats koks, aiz kura jūs bedzinajaties, kad Melnais jātnieks tai pirmā reizē uzkūlās? — Sems iesaucās, norādīdams pa kreisi. — Nupat rādās, ka tas bij pa sapņiem.
   Krēsloja vakars, un rītos jau iemirdzējās zvaigznes, kad, tikuši garam izkurtējušajam ozolam, viņi pa lazdājos ieaugušo ceļu jāja lejup no kalna. Sems klusēja, atmiņās gremdēdamies. Tad iztrūkās, jo sadzirdēja, ka Frodo zem deguna ko klusiņām dzied — to pašu veco ceļa dziesmu, tikai vārdi bija mazliet pār­grozījušies.
   —   Bet varbūt tepat blakus gaida Kāds slepens ceļš, kas mazliet baida. Gan pienāks diena — turpu iešu
   Un nebīšos, par briesmām smiešu,
   Un vedis mani ceļi tāli,
   Kur Mēness, Saule, makoņvāli!
   Un tālumā uz ccļa, kas no dziļās ielejas stiepās šurp, kalnup, itin kā par atbildi iedziedājās balsu koris:
   —   A Elberet Gilthoniel, silivren penna miriel
   o menel aglar elenath! Gilthoniel, A! Elbereth!
   Mēs glabājam sirdi un atmiņā vēl To gaismu, ko vadzvaigzne izlējusi Pār Aizrietiem — tur, uz dzimtenes pusi.
   Frodo un Sems apstājušies klusām nosēdās ceļmalas krēslā, un tā sēdēja, līdz ieraudzīja gaišo mirgu, kurā tinās tie, kas tuvojās.
   Tur bija Gildors un liels pulks elfu, un, Semam par lielu brī­numu, ar viņiem kopā bija arī F.lronds un Galadriēla. Flrondam mugurā bija pelēka mantija, galva vainags ar zvaigzni pierē, rokā sudraba cītara un pirksta zelta gredzens ar lielu, zilu akmeni — Vilja, no Trejiem pats stiprākais. Bet Galadriēla, sēdēdama baltā kumeļā, mirdzēja balta no galvas līdz kājām, vizēdama kā mā­konis mēnesnīcā, jo pati itin kā izstaroja rāmu gaismu. Viņai pirkstā mirdzēja Nenja — mitrila gredzens ar baltu akmeni, kas zibsnīja kā zvaigzne, ledū kalta. Mazā, pelēkā zirdziņā visiem nopakaļ jāja pats Bilbo, miegā klanīdamies.
   Flronds svinīgi un laipni padeva labvakaru, un Galadriēla viņiem abiem uzsmaidīja. — Nu, Semiusa jaunkungs, — viņa teica. — Dzirdu un redzu, ka manu velti tu esi godam licis lietā. Tagad Dalienas zeme būs tik laimes pilna un mīlēta kā vēl nekad. — Sems zemu palocījās, taču atbildēt neko neattapa. Jau bija pie­mirsies, cik ķēniņiene daiļa.
   Tobrīd Bilbo pamodās un pavēra acis. — Sveiks, Frodo! — viņš ierunājās. - Paklau, šodien esmu Veco Tuku pārtrumpojis! Tā ka tas nu būtu padarīts. Un nu, man rādās, esmu gatavs vēl vienam ceļam. Tu arī nāksi?
   —  Jā, nākšu gan, — Frodo sacija. — Gredzena glabātājiem der turēties kopā.
   —   Kurpu jUs, saimniek? — Sems iekliedzās, pēdīgi atskārtis, kas te notiek.
   —  Uz Ostām, Sem, — Frodo atbildēja.
   —   Un es nedrīkstu lidzi, ja?
   —  Tu ne, Sem. Mazākais, ne pagaidam, un ne tālāk par Ostām. Kaut gan tu jau arī esi bijis Gredzena glabātājos, lai arī īsu brītiņu. Kazi, arī tavs laiks pienāks. Neskumsti nu, Sem! Nevari taču mūžīgi rauties uz pusēm. Tagad būsi vienā gabalā, sveiks un vesels, vēl ilgus gadus. Tev vēl būs daudz prieka un darāmā, un visa kā.
   —   Jā, — Sems ieteicās, un acis viņam sariesās asaras, — es tak cerēju, ka jūs ar' tagadiņ, pēc visa, kas padarīts, pa Dalienu dzīvosities — gadu gadiem.
   —   Es jau arī reiz domāju tāpat. Taču esmu savainots par daudz dziļi, Sem. Es raudzīju Dalienu glābt, un nu ta ir glābta, tikai ne man. Tā jau, Sem, mēdz notikt, kad kas svarīgs tiek likts uz kārts: kādam nākas palikt bešā, zaudētājos, lai citiem viss paliek, kā bijis. Bet tu esi mans mantinieks — visu, kas man bijis un būtu varējis but, es atstāju tev. Un tev ir Roze un Elanora, tad nāks mazais Frodo, Rozīte, un Merijs, un Gundega, un Pīns, un, kazi, būs vēl — tiktāl man skats nesniedzas. Tavas rokas un galvu it visur vajadzēs. Mērs būsi, skaidra lieta, ja vien pats par tādu gribēsi būt, un būsi pats slavenākais dārznieks, kāds Da­lienā bijis, un lasīsi Sarkano grāmatu, un dzīvā piemiņā turēsi laikus, kas pagājuši, lai hobiti neaizmirst Lielās Briesmas un savu zemi mīl vēl jo karstak. Un tā tev darba būs pilnas rokas, un priekā tu vadīsi savas dienas gluži kā kurš katrs, kamēr paveiksi un piepildīsi visu, kas tev Stāstā paveicams. Tā, un tagad aiziet! Jāj līdzi!
   Elronds un Galadriēla paskubināja zirgus, jo Trešais laik­mets nu bija noslēdzies, Gredzenu varas laiks — beidzies, galā bija stāsti un dziesmas, kur par šiem gadiem vēstīts. Projām devās arī daudzi no diželfiem, kas Viduszemē vairs negribēja palikt, un viņu pulka ar gaišu, sērīgu skumju pārpilnu sirdi jāja Sems un Frodo, un Bilbo, un elfi viņus godināja, paši līdzi priecādamies.
   Visu to vakaru un vēl augu nakti viņi jāja taisni cauri Dalienai, tomēr neviens viņus neredzēja, tikai meža zvēri, un te še, te tur kāds vēls ceļinieks manīja zem kokiem ko aizvizam vai atspīdumus un ēnas pārslīdam pār pļavu, mēnesim laižoties uz vakariem. Un, Dalienu atstājuši aiz muguras, gar Balto piekal- nīšu dienvidu pakalniem viņi aizjāja līdz Tāllejām un Torņiem, un tālē tur pletās jūra, un pēdīgi klāt bija Midlonda, Sirmostas pie Lūnas grīvas.
   Pie ostas vārtiem pretim bija iznācis Sirdans Burdaris — augumā īsts milzis, ar garu bārdu, sirms viņš bija un vecs, tikai acis mirdzēja vērīgas un spožas kā zvaigznes. Un, viņus uzlūko­jis, Sirdans Burdaris paklanījās un teica: — Nu viss gatavs.
   Tad viņš aizveda visus uz Ostām — tur šūpojās balts buri­nieks, un uz piestātnes dēļiem līdzās varenam, pelēkam rumakam kāds stāvēja gaidīdams, viscaur balts. Pagriezies viņš nāca tuvāk, un Frodo ieraudzīja, ka Gendalfs savu Trejgredzenu, vareno Narju, vairs neslēpj — akmens viņam pirksta kaisa sarkans kā uguns. Prombraucējiem uzreiz palika priecīgāk ap sirdi, jo nu bija skaidrs, ka arī Gendalfs kuģos līdzi.
   Bet Semam ap dūšu sametās pavisam bēdīgi — jau tā at­vadas solījās būt pagalam grūtas, bet jo smagāk bija tālab, ka viņam vienam pašam vēl bija garais ceļš mājup mērojams. Taču, kamēr viņi tā stavēja, elfi cits pēc cita kāpa uz klāja un kuģi­nieki posās pacelt enkuru, atskanēja pakavu dipoņa un ar skubu piejāja Merijs un Pīns. Un Pīns smējās caur asarām.
   —   Vienreiz jau tu, Frodo, lūkoji paklusām aizšmaukt, un izgāzies kā veca sēta, — viņš aizrādīja. — Šoreiz — nu, teju, teju. Zini, kurš izpļāpājās? Nē, Sems ne — šoreiz pats Gendalfs!
   —  Jā, — Gendalfs atzinās, — jo atpakaļceļā labāk jāt trijatā, ne vienam. Tā, mīļie draugi, še, jūras krastā, mūsu Brālībai šai pasaule pēdīgi pienācis gals. Lai miers ar jums! Neteikšu: asaras nelejiet, jo ne jau visas asaras uz ļaunu vien.
   Frodo, uz atvadām noskūpstījis Meriju, Pinu un vispēdīgi — Semu, uzkāpa uz klāja, mastos uzvijās buras, vējā piepūzdamās, kuģis lēnām aizslīdēja pa garo, pelēko upes grīvu, Galadriēlas gaismeklitis, ko Frodo turēja paceltu, iemirdzējās un nodzisa. Un kuģis, Dižjūras ūdeņos izbraucis, aizslīdēja uz vakariem, līdz pē­dīgi kādā lietainā nakti Frodo gaisā samanīja saldu dvesmu un sadzirdēja pāri ūdeņiem šurp dziesmu līgojam. Un tad gluži tā­pat kā toreiz, sapnī Bombadila namiņā, palsais lietus aizkars itin kā pārvērtās sudraba stiklā, pašķiras, un acu priekša atklājās bal­tas krasta klintis, bet tālāk zaļoja zeme, kam pāri cēlās rīta saule.
   Bet Semam Sirmostās visapkārt arvien melnākā sabiezēja vakara krēsla, un, pelēkajā jūrā vērdamies, viņš redzēja vien ēnu, kas slīdēja pāri ūdeņiem, driz vien pagaisdama vakaru pusē. Tā viņš nostāvēja līdz vēlai naktij, tikai viļņi šalkdami murdēja, skalodamies pret Viduszemes krastiem, un ūdeņu balsis vai sirdi plēsa pušu. Līdzās stāvēja ari Merijs un Pins — klusuciezdami.
   Pēdīgi viņi novērsās un, tā ari ne reizi neatskatījušies, gausi jāja mājup, lidz pašai Dalienai ta ari nebilduši ne vārda, tomēr trijatā garais, pelēkais ceļš bija daudz vieglāk nomērojams.
   Beidzot, tikuši pakalniem pāri, viņi izjāja uz Ritu ceļa, Me­rijs un Pins devās uz Bricavu, un, necik ilgi, jau atkal uzņēma dziesmu, bet Sems griezās uz Upmalu, un nākamā diena jau slie­cās pret vakaru, kad viņš kāpa kalnā uz Tuntmali. Logos tur spīdēja zeltaina gaisma, kamīnā kurējās uguns, galdā kūpēja va­kariņas, un mājinieki viņu jau gaidīja. Roze, ievilkusi Semu istabā, nosēdināja viņu ierastajā krēslā un klēpi tūliņ ietupināja mazo Elanoru.
   Sems dziļi ievilka elpu. — Tad nu esmu atgiezies, — viņš teica.

    īsa priekšvēsture 7
   PIEKTĀ GRĀMATA
   1.  nodaļa. Minastirīta 15
   2.   nodaļa. Pelēkā pulka gājiens 45
   3.  nodaļa. Rohānas kara sapulce 66
   4.   nodaļa. Gondoras aplenkums 83
   5.  nodaļa. Rohāņu ceļš 1 12
   6.  nodaļa. Pelennoras kauja 123
   7.  nodaļa. Denetora bēru sārts 137
   8.  nodaļa. Dziednīca - 146
   9.    nodaļa. Pēdējā apspriede 162 10. nodala. Melnie vārti atveras 175
   SeSTA GRĀMATA
   1.   nodaļu. Siritungolas cietoksnis 189
   2.  nodaļa. Tumsības zemē 212
   3.  nodaļa. Likteņkalns 232
   4.  nodaļa. Kormallenas lauks 251
   5.  nodaļa. Pavaldonis un ķēniņš 264
   6.  nodaļa. Atvadas 282
   7.  nodaļa. Mājupceļš 301
   8. nodaļa. Dalienas dalīšana 311
   9.  nodaļa. Sirmostas 339
   [1] dalienas kalendārā martam (jeb retem) bija trīsdesmit dienu.