Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

   Šaja grāmatā visai daudz stāstīts par hobitiem, un, izbūries tai cauri, lasītājs, iespējams, šo to uzzinās par viņu iedabu, taču par vēsturi gan laikam tikai druskas. Sīkākas ziņas atrodamas ari izvilkumā no Rietrobežu Sarkanās grāmatas, kas jau nācis klajā ar nosaukumu "Hobits". Tur pārstāstītas Sarkanās grāmatas pirmās nodaļas, ko sarakstījis pats Bilbo — pirmais hobits, kurš kļuva slavens ari ārpus savas dzimtenes robežām. Bilbo savu stāstu nodēvēja "Turp un atpakaļ", jo tur vēstīts, kā viņš mēroja ceļu uz austrumiem un atgriezās mājās, — tieši šīs dēkas dēļ visi hobiti pēcāk izrādījās ierauti liktenīgajos notikumos, par kuriem te stāstīsim.
   Taču, jādomā, netrūks tādu, kas par šo nomaļus mītošo, tomēr ievērības cienīgo tautiņu vēlētos uzzināt ko vairāk, turklāt diez vai visiem "Hobits" būs akurāt pie rokas. Tādiem lasītājiem te piedāvājam ieskatu svarīgākajās hobitogrāfijas sadaļās un īsu pirmās dēkas atstāstu.
   Hobiti ir vienkārša, tomēr ļoti sena tauta, un vecos laikos skaitā bijusi daudz lielāka nekā tagad, jo viņi iecienījuši mieru, klusumu un kārtīgi apstrādātu zemi — vislabāk viņiem tika uzturēties jauki iekoptā apkaimē, kur netrūka nedz lauku, nedz mežu, nedz pļavu. Pariktes, sarežģītākas par kalēja plēšām, ūdensdzirnām vai stellēm, viņiem vēl šodien nedz šķiet izprotamas, nedz iet pie sirds, lai gan hobiti ir prasmīgi amatnieki. Pat vecos laikos viņi no "lamzakiem", kā iesaukuši mūs, allaž kautrējās, bet tagad no mums vairās tīri ar riebumu, un arvien grūtāk sastopami. Dzirde un redze hobitiem ir smalka, un, lai arī visai tukli un uz skriešanu paslinki, kustas veikli un izmanīgi. Jau izsenis viņi iepratušies aši un klusi nobēdzināties, kolīdz pamana brienam pretim lamzaku, ar ko sastapties pagalam negribas, un šo māku viņi izkopuši tik lieliski, ka cilvēkam tā rādās gluži vai burvestība. Tomēr īstenībā ar burvestībām hobitiem savu mūžu nav bijis nekādu darīšanu, un tik lieliski slēpties viņi iemanījušies tikai tāpēc, ka izkopuši meistarību, pie kādas izmēros lielāki un lempīgāki radījumi nevarētu tikt pat gribēdami, jo tur vajadzīga gan noteikta iedzimtība, gan vingrināšanās, gan cieša draudzība ar zemi.
   Jo viņi ir mazītiņi, vēl sīkāki par rūķiem — proti, pat ja augumā varbūt daudz iepakaļ nepaliek, tomēr nav ne tik drukni, ne plecīgi. Mēdz būt dažādi hobiti — pēc mūsu mēriem divas līdz četras pēdas gari. Tagad gan reti kurš izstiepjas līdz trim, bet runā, ka viņi esot sarukuši un sendienās bijuši garāki. Ja ticam Sarkanajai grāmatai, Izengrīma Otrā dēls Bandobrass Tuks (Buļ- ļabauris) bijis četrarpus pēdu garš un varējis jāt uz zirga. Hobitu hronikas atrodamas ziņas tikai par diviem senlaiku varoņiem, kas ar viņu varējuši mēroties, un tieši par viņiem arī tiks vēstīts šajā grāmatā.
   Kas attiecas uz Dalienas hobitiem, kuru dēkām veltīts šis stāsts, miera un pārticības laikos viņi vadīja dienas vienos priekos. Ģērbās koši — kopš sākta gala viņiem visvairāk pie sirds iet dzeltenie un zaļie toņi —, bet kurpes kājās āva reti, jo pēdapak- šas viņiem apaugušas ar cietu ādu un uz kājām aug biezi, sprogaini mati, līdzīgi tiem, kādi spurojas uz galvas un parasti ir rūsgani. Līdz ar to kurpnieka amats allaž palika novārtā; toties hobitiem bija gari, veikli pirksti, ko viņi lika lietā, lai pagatavotu citas noderīgas un brīnumjaukas mantas. No vaiga viņi nebija nekādi skaistuļi, drīzāk staroja labsirdībā — platām sejām, mirdzošām acīm, sārtiem vaigiem, mute allaž gatava smiet un ēst, un dzert. Un smējās viņi tā, ka tik turies, ēda un dzēra tāpat — kad vien radās izdevība un no visas sirds, plēsa jokus un pielika māgu sešreiz dienā (ja bija ko galdā likt). Pēc dabas būdami viesmīlīgi, viņi bieži rīkoja svinības un cits citu apdāvināja — dāvinātāji neskopojās, un saņēmēji priecājās kā bērni.
   Pilnīgi skaidrs, ka par spīti laika gaitā atsalušajām attiecībām hobiti mums ir rada, turklāt nesalīdzināmi ciešāki nekā elfi vai pat rūķi. Hobiti izsenis runājuši cilvēku mēlēs, lai arī pārgrozītās savā vīzē, un cilvēkiem visai līdzinājušies arī gaumes un ieražu ziņā. Bet to, kādi ir mūsu raduraksti, izpētīt vairs nav iespējams. Hobiti cēlušies vēl aizlaikos, un ziņas par tiem jau sen kā nogrimušas aizmirstībā. Šo zudībā aizgājušo laiku rakstus vēl glabā tikai elfi, un viņiem, kā likums, reti kad rūpējis kas vairāk par pašu vēsturi, kur cilvēki teju nemaz neparādās un hobiti vispār nav pieminēti. Tomēr nav šaubu, ka Viduszemē hobiti savā nodabā mituši daudzus gadus, iekams pārējie viņus pamanīja. Galu galā, pasaulē visādām dīvainām radībām nav ne gala, ne skaita, tā ka par šiem mazajiem ļautiņiem neviens ij zinis nelikās. Taču Bilbo un viņa mantinieka Frodo laikos hobiti piepeši gribot negribot kļuva gan svarīgi, gan plaši pazīstami un sacēla pamatīgu jezgu Viedajo un Dižajo sapulcēs.
   Tie laiki, Viduszemes Trešais laikmets, jau sen kā pagājis, un zemes virsū viss mainījies līdz nepazīšanai, bet jādomā, ka ho- bitu apdzīvotā apkaime Vecās pasaules ziemeļrietumos, Jūras austrumkrastā, toreiz bija tāda pati kā šobaltdien. Par sentēvu dzimteni Bilbo laikabiedriem vairs nekas nebija zināms. Zinību alkas (izņemot aizraušanos ar ciltskokiem) hobitiem ne tuvu nebija pirmajā vietā, tomēr senākajās dzimtās joprojām gadījās pa kādam jokainim, kurš burās pa hobitu grāmatām un pat ievāca ziņas par senatni un tālām zemēm no elfiem, rūķiem un cilvēkiem. Pirmie pašu hronikās iemūžinātie notikumi bija datējami jau ar laiku pēc hobitu apmešanās Dalienā, un pat vissenākās teiksmas nesniedzās tālāk par Lielajiem klejojumiem. Tomēr hobitu teiksmas, vārdu krājuma īpatnības un ieražas liecina, ka sensenos laikos viņi līdzīgi citām tautām pārceļojuši uz rietumiem. Aizlaiku teiksmās var pamanīt norādes, ka savulaik hobiti apdzīvojuši Anduīnas augšteces līdzenumus starp Dižo Zaļmežu un Miglas kalniem. Kālab viņi devušies garajā un bīstamajā ceļā pāri kalniem uz Eriadoru, šodien vairs nav noskaidrojams. Pašu hobitu rakstos par iemeslu minēts tas, ka apkaimē saradies pārlieku daudz cilvēku un pāri mežam nogūlusi ēna, tā ka tas ietinies tumsā un pārdēvēts par Drūmmežu.
   Jau pirms gājiena pāri kalniem hobiti bija nošķīrušies trijās savrupās pasugās — pinkupekās, platperos un smalkstos. Pinku- pekas bija tumsnējāki, pasīkāki, bez bārdas un allaž basām kājām, rokas un kājas viņiem bija veiklas un stipras, un vislabāk viņiem patika uzturēties kalnos un pauguru nogāzēs. Platperi bija dūšīgāki un smagnējāki, ar druknākām rokām un kājām, viņi labprātāk dzīvojās pa līdzenumiem un upju krastiem. Smalksti no vaiga bija baltāki, gaišākiem matiem, augumā garāki un slaikāki, koku un mežu mīļotāji.
   Pinkupekās vecos laikos biedrojās ar rūķiem un ilgi mita kalnu pakājēs. Viņi pirmie sāka virzīties uz rietumiem un ieklīda Eriadorā līdz pat Vējlauzim, kamēr pārējie vēl vienā mierā sēdēja Tukšainē. Pinkupekās bija raksturīgākais un izplatītākais hobitu paveids, arī skaitā viņu bija visvairāk. Viņiem asinīs visdziļāk bija iezīdusies tieksme neskraidelēt apkārt, bet dzīvot uz vietas, un viņi visilgāk kopa senču paražu mitekļus ierīkot aliņās un pazemes ejās.
   Platperi ilgi dzīvoja Lielās Anduīnas krastos un tur sarada ar cilvēkiem. Uz rietumiem viņi devās vēlāk nekā pinkupekās, gar Krāčupi uz dienvidiem, daudzi tā arī apmetās uz dzīvi starp Tar- badu un Krēslaines līdzenumiem, iekams virzījās atkal tālāk uz ziemeļiem.
   Smalkstu bija vismazāk, viņi piederēja pie ziemeļnieku atzara, ciešāk nekā pārējie tautieši draudzējās ar elfiem, izveicīgāki bija valodās un dziesmās, nevis amatnieku darbos un izse- nis labprātāk nodarbojās ar medībām, nevis apstrādāja zemi. Smalksti šķērsoja kalnus ziemeļos no Rivendellas un lejā nokāpa gar Palsenes krastiem. Eriadorā viņi drīz vien sajaucās ar pārējiem hobitiem, kas tur bija nonākuši jau agrāk, tomēr, būdami uzņēmīgāki un apsēsti ar dēkaiņu garu, viņi nereti tika izraudzīti par pinkupeku un platperu klanu vežiem jeb vadoņiem. Vēl Bilbo laikos smalkstu asinis sevi lika manīt daudzās ievērojamās dzimtās, pie kādām piederēja arī Tuki un Bricavas vēži.
   Eriadoras rietumos, starp Miglas un Lūnas kalniem, hobiti sastapa gan cilvēkus, gan elfus. Patiesi, tur joprojām vēl mita dandani, cilvēku ķēniņi, kas bija atburājuši pāri jūrai no Aiz- rietiem, taču viņu skaits strauji gāja mazumā, un dandanu Ziemeļvalsts juka un bruka teju acu priekšā. Jaunatnācējiem vietas pietika, neviens viņiem pāri nedarīja, un drīz vien hobiti tur apmetās uz palikšanu. Senākās apmetnes Bilbo laikā jau lielākoties bija pagaisušas gan no zemes virsas, gan no hobitu atmiņas, taču viena no varenākajām joprojām pastāvēja, lai ari sarukusi — Virpilī un tās pievārtē, Četsilā, savas četrdesmit jūdzes uz austrumiem no Dalienas.
   Nav šaubu, ka tieši tolaik hobiti izkopa paši savas rakstu zīmes un sāka rakstīt pēc dandanu modes, tie savukārt jau izse- nis šo mākslu bija iemācījušies no elfiem. Un ap to pašu laiku viņi acīmredzot ļāva nogrimt aizmirstībā visām mēlēm, kādās bija runājuši iepriekš, un iepratās kopvalodā, tā dēvētajā ves- tronā, kas kopīga visiem, sākot ar Arnoras un Gondoras ķēniņiem un beidzot ar tiem, kas apdzīvoja Jūras piekrasti no Belfa- lasas līdz pat Lūnas kalniem. Tomēr daļu vārdu hobiti saglabāja, tostarp mēnešu un dienu nosaukumus un krietnu senlaiku personvārdu krājumu.
   Ap to pašu laiku leģendu un teiksmu vietā hobiti sāka rakstīt vēsturi un skaitīt gadus. Jo, raugi, Trešā laikmeta tūkstoš seši simti pirmajā gadā smalkstu brāļi Marčo un Blanko, izgājuši no Virpils, ar Fornostas [2] dižvaldoņa atļauju varena hobitu pulka priekšgalā šķērsoja brūno Baranduīnas straumi. Pārgājuši pāri Akmens spraišļu tiltam, kas bija uzbūvēts Ziemeļvalsts ziedu laikos, viņi iekārtojās uz dzīvi viņā krastā, no upes līdz pat Tāl- lejām. No hobitiem tika prasīts tikai viens — raudzīties, lai Lielais tilts un ari citi tilti un ceļi tiktu uzturēti kārtībā, sniegt palīdzību valdoņa ziņnešiem un atzīt viņa virsvaru.
   Tā aizsākas Dalienas ēra, jo gads, kurā tika šķērsota Bran- daviņa (tā hobiti pārgrozīja upes vārdu), kļuva par Dalienas pirmo gadu un visu vēlāko notikumu atskaites punktu [3] . Rietumu hobiti tūliņ iemīļoja savu jauno zemi un dzīvojās tur, vairs nekustēdami ne no vietas, tā ka drīz vien atkal pagaisa no cilvēku un elfu vēstures. Kamēr vēl tronī sēdēja valdonis, viņi skaitījās tā vasaļi, taču īstenībā klausīja paši saviem vežiem un ārpasaules padarīšanās degunu nebāza. Uz pēdējo kauju par For- nostu hobiti cīņā pret Angmāras burvju pavēlnieku valdonim palīgā aizsūtīja pulciņu strēlnieku — vismaz tā viņi paši stāstīja, lai gan cilvēku hronikās par to nav ne vārda. Bet šis karš Ziemeļvalsts vēsturei pielika punktu. Tad hobiti pārņēma zemi savā valdīšanā un no savu vadoņu vidus izvēlēja dižvedi, kam piešķīra zudībā gājušā valdoņa pilnvaras. Savu tūkstoti gadu hobiti dzīvoja vienā mierā, karus gandrīz nepieredzēdami, un pēc Melnā mēra (D. ē. 37. g.) plauka, zēla un vairojās līdz pat Negantajai ziemai un bada laikiem, kas uzbruka tūliņ pēc tam. Bads aizslaucīja daudzus tūkstošus dzīvību, taču laikā, par ko vēstī mūsu stāsts, Salkuma dienas (1158-1 160) jau bija sensena pagātne un hobiti atkal bija pieraduši dzīvot pārticībā. Zeme Dalienā bija auglīga un dāsna, un, lai gan pamesta novārtā jau sen pirms hobitu ierašanās, tomēr reiz kārtīgi kopta — valdonim te netrūka ne plašu saimniecību, ne druvu, ne vīna dārzu, ne mežu.
   Hobitu zemes stiepās četrdesmit līgas no Tāllejām līdz Bran- daviņas tiltam un piecdesmit — no ziemeļu dūksnājiem līdz dienvidu purvājiem. Jauno mājvietu hobiti nosauca par Dalienu, nodeva to sava dižveža pārzjņā, iedibināja savus likumus un šajā jaukajā pasaules nostūrītī iekārtoja dzīvi paši pēc sava prāta, aizvien mazāk raizēdamies par-.tumsas darbiem, kas lika sevi manīt tur, laukā, līdz beidzot hobiti aprada ar domu, ka miers un pārpilnība valda visā Viduszemē un pēc tiesas un taisnības pienākas visiem prātīgiem ļautiņiem. To mazumiņu, kas hobitiem bija zināms par Sargiem un tiem, kuru pūliņi Dalienā nodrošināja ilgos miera laikus, viņi aizmirsa vai izmeta no galvas. īstenībā, dzīvodami svešā aizgādībā, viņi to vairs it nemaz neatcerējās.
   Savu mūžu hobiti nav bijuši uz karošanu, un arī paši viņi ne reizes nebija plēsušies. Vecos laikos, skaidra lieta, viņiem nereti vajadzēja mesties cīņā, lai izdzīvotu bargajā un nežēlīgajā pasaulē, taču Bilbo laikos tā jau bija ļoti sena pagātne. Pēdējā kauja, kas norisinājās pirms šajā stāstā tēlotajiem notikumiem un patiesi bija vienīgā, kas jebkad izcīnīta Dalienas robežās, jau bija pagaisusi no hobitu atmiņas — tā bija Zālaines kauja, kad Dalienas ēras 1147. gadā Bandobrass Tuks satrieca orku iebrucējus. Pat laika apstākļi bija kļuvuši mīlīgāki, un vilki, kas kādreiz bargās, sniegotās ziemās mēdza atsirot no ziemeļiem, tagad tika pieminēti vienīgi sentēvu pasakās. Šādi tādi ieroči Dalienā gan vēl bija saglabajušies, lielākoties vien kā trofejas, kas greznojās virs pavarda vai pie sienām, krietna tiesa grēdojās ari Izrakas pilsētas muzejā. Tas tika dēvēts par Krāmuļmāju, jo visas mantas, kam hobiti acumirkli neatrada nekādu izmantojumu, bet ko akurāt projām mest negribēja, viņi sauca par krāmuliem. Arī hobitu mitekļos krāmuļi krātin krājās, un liela tiesa dāvanu, kas ceļoja no rokas rokā, tāpat bija ieskaitāmas šai pašā šķirā.
   Tomēr par spīti ilgajai dzīvei mierā un pārticībā šī tautiņa bija brīnumainā kārtā saglabājusi sīkstu garu. Ja reiz nonāca tik tālu, iebiedēt vai piebeigt hobitu bija grūti, un ap smalkām mantiņām viņi neapnikuši mīlinājās varbūt tieši tāpēc, ka vajadzības gadījumā bez tām vartja tīri labi iztikt, turklāt ar negantām likstām, naidniekiem vai aukām spēja tikt galā tik brangi, ka dažam labam, kurš hobitus īsti labi nepazina un redzēja tik vien kā viņu apaļos vēderiņus un tuklos vaigeļus, no brīnumiem vai mute palika vaļā. Nebūdami kauslīgi un prieka pēc nevienu nost nebendedami, hobiti tomēr, briesmās nonākuši, turējās braši un ar ieročiem, ja vajadzēja, joprojām prata rīkoties gods godam. Pateicoties asajai redzei un drošai rokai, viņi bija izveicīgi strēlnieki. Turklāt ar labām sekmēm lika lietā ne tikai loku un bultas vien. Ja reiz hobits pieliecās, lai paceltu no zemes akmeni, bija pēdējais brīdis lasīties lapās — to zināja kurš katrs kustonis, kas paslepus bija ielavījies Dalienas dārziņos.
   Iesākumā visi hobiti esot dzīvojuši zemē raktās aliņās — vismaz tā vēstīja nostāsti. Tieši tādus mitekļus viņi joprojām atzina par pašiem omulīgākajiem, taču ar laiku, gribi negribi, vajadzēja pierast pie citādiem mājokļiem. īstenībā Bilbo laikos pie sentēvu ieražas Dalienā turējās tikai paši bagātākie un paši trūcīgākie hobiti. Nabagi mitinājās pavisam prastos midzeņos, patiesi īstās alās, kur labākajā gadījumā bija ierīkots viens lodziņš, bet dažkārt logu nebija nemaz, kurpretim bagātnieki pēc senlaiku vienkāršo zemnīcu parauga izbūvēja greznum greznus pazemes mājokļus. Bet vietu, kas būtu piemērotas šo plašo un sazaroto tuneļu (tā dēvēto smialu) ierīkošanai, nebija nemaz tik daudz, tā ka līdzenumos un zemienēs mītošie hobiti ar laiku sāka būvēt mājokļus virs zemes. Galu galā pat paugurainos apvidos un vecajos miestos, teiksim, Hobitonā vai Migainēs, vai arī Dalienas lielākajā pilsētā Izrakā, Baltajās piekalnltēs, tagad slējās vesels lērums koka, mUra un akmens ēku. Sevišķi tādas bija iecienījuši melderi, kalēji, virvju vijēji, ratnieki un citi amatnieki, kas jau tolaik, kad hobiti vēl mita alās, bija iepratušies būvēt šķūņus un darbnīcas.
   Runā, ka paradumu celt lauku mājas un kūtiņas esot aizsākuši hobiti no Purvājiem Brandaviņas lejtecē. Tai pusē, Rltājos, hobiti bijuši visai paprāvi un smagnēji un slapjā laikā kājās āvuši rūķu zābakus. Bet nevienam nebija noslēpums, ka viņu dzīslās ritēja krietna tiesa platperu asiņu — par to skaidri liecināja pūkas, kas lielai daļai turieniešu klāja zodu. Ne pinkupe- kām, ne smalkstiem no bārdas nebija ne miņas. Tā nu vairākums hobitu no Purvājiem un Bricavas tur, austrumkrastā, kurp viņi pārcēlās vēlāk, galu galā no dienvidiem ieplūda Dalienā, tomēr joprojām bija saglabājuši visādus ērmotus vārdus un savādus nosaukumus, kādi cituviet Dalienā nemaz nebija pazīstami.
   Iespējams, ka būvniecības mākslu, tāpat kā daudzus citus arodus, hobiti pārņēmuši no dandaniem. Taču tiklab var būt, ka to viņi iemācījušies no pašiem elfiem, kas aizlaikos skoloja zinībās cilvēkus. Jo diželfi tolaik Viduszemi vēl nebija pametuši un mita gan rietumpusē, Sirmostu apkaimē, gan arī cituviet Dalienā. Viņpus rietumu dūkņām, Torņu kalnu virsotnēs, kopš neatminamiem laikiem slējās trīs elfu torņi. Mēnesnīcā tie mirdzēja pa lielu gabalu. Augstākais stāvēja visattālāk — sav- patis zaļa paugura mugurā. Vakarāju hobiti mēļoja, ka tas, kurš uzrāpjas šajā tornī, varot saredzēt Jūru, bet, cik zināms, neviens hobits ne reizes nebija ņēmies pārbaudīt, vai tā ir tiesa. Nudien, reti kurš hobits bija Jūru redzējis, vēl mazāk bija tādu, kas bUtu Jūrā braukuši, un teju neviens nebija atgriezies mājās, lai par to pastāstītu citiem. Vairākums hobitu pat uz upēm un laivelēm raudzījās ar dziļām aizdomām, un tādu, kas prata peldēt, bija pavisam maz. Tā nu, vadīdami savas dienas Dalienā, ar elfiem hobiti tikās aizvien retāk, un galu galā sāka no viņiem bīties un raudzīties greizi uz visiem, kas ielaidās ar elfiem kādās darīšanās; un Jūras vārdu hobitiem bija bail pat pieminēt — tas bija tāpat kā piesaukt nāvi —, un uz rietumkalnu pusi viņi ij neskatījās.
   Var jau būt, ka mājas celt hobiti iemācījās no elfiem vai cilvēkiem, taču būvniecības mākslu viņi lika lietā pa savai vīzei.
   Nekādus torņus viņi nemeistaroja. Hobitu mājas parasti bija garas, zemas un omulīgas. Senākās celtnes tik tiešām līdzinājās tādiem kā virszemes smialiem — apjumtas ar sienu, salmiem vai apbērtas ar kūdras kārtu; pat sienas bija ieapaļas. Tomēr tādas mājas Dalienas hobiti cēla tikai iesākumā — laikam ritot, viss mainījās, jo amatnieki iepratās gudrībā, šādus tādus paņēmienus iemācījušies no rūķiem, bet šo to atklājuši paši saviem spēkiem. Saglabājušās bija tikai nedaudzas vienīgi hobitu buvmākslai raksturīgas pazīmes — pati galvenā bija paraža logus un pat durvis darināt apaļas.
   Dalienas hobitu mājas un alas parasti bija plašas un ļaužu pilnas. (Abi vecpuiši Bilbo un Frodo Tuntaki tik tiešām bija izņēmums gan šajā, gan arī daudzējādā citā ziņā — piemēram, abi arīdzan biedrojās ar elfiem.) Dažkārt, kā tas bija ar Dižsmialu Tukiem vai Brandmuižas Bricbrandakiem, vienas dzimtas locekļi vairākas paaudzes mierā un saticībā (nosacītā) dzīvoja kopā vienā un tajā pašā sentēvu mājoklī, kur stiepās neskaitāmas ejas. Lai nu ko, bet savus radurakstus hobiti turēja lielā godā un pēc dabas bija ļoti ģimeniski. Viņi zīmēja garum garus un sazarotus ciltskokus ar neskaitāmām atvasēm. Ja gribi ielaisties darīšanās ar hobitiem, no svara ielāgot, kurš te kuram ir cik tuvs radagabals un tieši no kuras puses. Mūsu grāmata gan būs par mazu, lai te būtu iespējams ietilpināt ciltskoku, kas aptvertu pat svarīgāko dzimtu svarīgākos pārstāvjus tanī laikā, par ko vēstī šis stāsts. Rietrobežu Sarkanās grāmatas beigās ievietotie ciltskoki vien veido atsevišķu grāmatu, un visiem, izņemot hobitus, tie liktos neciešami garlaicīgi.' Tiem hobitiem, kas bija kārtības mīļotāji, šādas lietas gan gāja pie sirds — viņiem patika grāmatas, kur bija sarakstīts tas, kas jau sen zināms, turklāt izlikts skaidri un gaiši, kā uz delnas.

2
Par pīpes zāli

3
Par Dalienas ierīcību

Par to, kā tika atrasts Gredzens

Par Dalienas arhīvu

Pirmā Grāmata

Pirmā nodala
Sengaidītais mielasts

   Kad Tuntmales Bilbo Tuntaks paziņoja, ka drīz vien ar plašu vērienu atzīmēšot savu simt vienpadsmito dzimšanas dienu, visā Hobitonā sacēlās milzu kņada un rosība.
   Bilbo bija briesmīgi bagāts un liels savādnieks — nu jau sešdesmit gadus, kopš viņa ievērojamās pazušanas un negaidītās atgriešanās, visi dalienieši par viņu kulstīja mēles. Bagātības, ko Bilbo pārveda mājās no ceļojuma, nupat jau bija kļuvušas par vietējo leģendu, un ikviens par spīti vecajo runām ticēja, ka Tuntmales paugurs ir krustu šķērsu izalots un viss tur stāvgrūdām piestūķēts ar dārgumiem. Un ja ar to vien vēl nepietika, vai maz bija iespējams nebrīnīties par to, cik viņš savos gados zaļoksnējs un sprigans? Laiks tik ritēja savu gaitu, bet uz Tuntaka kungu, šķiet, nekādu lielo iespaidu neatstāja. Deviņdesmit gados viņš izskatījās teju kā piecdesmitgadnieks. Kad Bilbo apritēja deviņdesmit deviņi, visi sāka runāt, ka viņš esot "labi saglabājies", lai gan īsti vietā te būtu teiciens "ne drusciņas nav mainījies". Dažs labs grozīja galvu un spriedelēja, ka teitan gan šauts pār strīpu: kur te taisnība, vai zinies — mūžīga (kā gan citādi?) jaunība un vēl neizsīkstoša (kā runā) bagātība!
   — No gaisa tādas lietas nekrīt, — viņi mēļoja. — Riktīgi tas nav, un šitais slikti beigsies.
   Bet tiktāl viss gāja labi, un, tā kā Tuntaka kungs ar savu naudiņu neskopojās, maz bija tādu, kas nebūtu ar mieru piedot viņam gan visas dīvainības, gan neparasto veiksmi. Viņš laiku pa laikam tikās ar radiņiem (izņemot, skaidra lieta, Meškovičus- Tuntakus), un trūcīgākajās un mazāk ievērojamās hobitu dzimtās bija pulka uzticīgu apbrīnotāju un cienītāju. Tomēr tuvu draugu viņam nebija līdz pat laikam, kad paaugās radu mazbērni.
   Pats vecākais no tiem bija jaunais Frodo Tuntaks — Bilbo mīlulis. Deviņdesmit deviņu gadu vecumā Bilbo viņu iecēla par savu mantinieku un noteica, ka Frodo jāpārceļas dzīvot uz Tunt- mali, — līdz ar to viņš pīšļos un putekļos satrieca pēdējās Meš- koviču-Tuntaku cerības. Liktenim labpatika, lai Bilbo un Frodo bUtu dzimuši vienā un tajā pašā dienā — 22. septembri. "Frodo, puis, nāc nu labāk dzīvot pie manis," Bilbo kādudien sacīja, "un tad mēs dzimšanas dienas varēsim vienā mierā svinēt abi divi kopā." Tolaik Frodo vēl bija spraunulis, proti, tajā trakulīgajā divdesmit gadu vecumā, kurš hobita bērnu dienas šķir no pilngadības, kas iestājas, spraunulim pārkāpjot trīsdesmit trīs gadu slieksni.
   Aizritēja vēl divpadsmit gadi. Tuntaki Tuntmalē vienpadsmit reižu bija rīkojuši itin saviesīgas kopus dzimšandienas ballītes, taču nule kļuva skaidrs, ka šajā rudeni gaidāms kaut kas ļoti sevišķs. Bilbo grasījās svinēt simt vienpadsmito dzimšanas dienu — 1 11 bija visai īpašs skaitlis, turklāt hobitam ļoti cienījams vecums (tikai slavenais Vecais Tuks bija novilcis līdz simt trīsdesmit), savukārt Frodo gatavojās kļūt trīsdesmit trīs gadus vecs — ari 33 bija ļoti nozīmīgs skaitlis, "pilngadība".
   Hobitonā un Upmalā mēli ņēmās kulstīt liels un mazs, runas par gaidāmo sarīkojumu aizvilnija pāri visai Dalienai. Visi atkal kāri apsprieda teju tikai Bilbo Tuntaka kungu un viņa pagātnes gaitas, un večuki piepeši attapās, ka radies milzu pieprasījums pēc viņu jaunības dienu atmiņām.
   Visvērīgāk gan visi uzklausīja veco Hemu Ekušeku, plašāk pazīstamu kā Tētiņu. Tētiņš mūždien uzstājās "Nostūrītī", nelielā krodziņā Upmalas ceļa malā, un viņa vārdiem bija zināms svars, jo četrdesmit gadus no vietas Tētiņa ziņā bija Tuntmales dārzs un par dārznieka palīgu viņš turpat bija strādājis arī agrāk, vēl pie vecā Kašeļa. Tagad, kad Tētiņš pats jau sāka matīt vecumu un stīvumu kaulos, smagāko darbu nasta gūlās uz viņa pastarīša Sema Ekušeka pleciem. Gan tēvs, gan dēls it cieši un labi satika ar Bilbo un Frodo. Dzīvoja viņi turpat, tai pašā kalnā, Maztuntu ceļa trešajā numurā, drusku lejāk par Tuntmali.
   — Bilbo kungs ir godavīrs un viens dikti uzvedīgs hobits — to es allažiņ esmu teicis, — Tētiņš visiem lika pie sirds. Un tā nu bija tīra patiesība, jo Bilbo pret viņu vienmēr izturējās ļoti pieklājīgi, uzrunāja par "kriemo Hema kungu" un pastāvīgi vērsās pie viņa pēc padoma dārzāju audzēšanas lietās — "sakņu", sevišķi tupeņu, jautājumos Tētiņu par lielāko ekspertu atzina visi vietējie iedzīvotāji (ieskaitot pašu Tētiņu).
   — Bet kā ar to Frodo, ko šis pieņēmis? — ieprasījās vecais Upmalas Ķērnis. — Tuntaks šis tā kā būtu, tak runā, ka vairāk esot no Bricbrandakiem. Kāda joda pēc Hobitonas Tuntakam vajadzēja sievu iet lūkoties uz Bricavu, kur visi tādi kā gaisā parauti?
   — Kā t' šie nebūs gaisā parauti, — iestarpināja vecais Div- peka (Tētiņa kaimiņš), — ja dzīvo Brandaviņai nepareizā krastā un akaliņ teju vai pašā Senmežā. Ja var ticēt kaut vai pusei no tā, ko ļaudis runā, tas ir viens riktīgs tumsonīgs čūkslis.
   —Tiesa gan, Divpeku papiņ! — Tētiņš piebalsoja. — Es gan neteiktu, ka Bricavas Bricbrandaki dzīvo tīri pašā Senmežā, tomēr, pēc visa spriežot, tā šlaka nudien ir ērmota. Viņi takš pa lielo upi māžojas ar laivām, un tas nemaz nav pēc dabas likumiem. Tak lai nu kā, ja runājam par Frodo jaunkungu, patīkamāku hobitu jaunekli jūs nebūsit redzējuši. Dikti līdzīgs Bilbo kungam un vēl vairāk, nekā rādās pa gabalu. Galu galā, viņa tēvs bij no Tuntakiem. Drogo Tuntaka kungs bij krietns un godājams hobits, tur nu nav ko iebilst, bet tad šis jēma un noslīkoja.
   — Noslīkoja? — klausītāji cits caur citu iesaucās. Protama lieta, gan šīs, gan vēl nelāgākas baumas viņiem ausīs bija nākušas jau pirms tam, bet hobitiem briesmoti patīk stāsti par ģimenes vēsturi, tāpēc viņi ko tādu bija gatavi klausīties neapnikuši.
   — Nu ja, tā runā, — Tētiņš klāstīja. — Redz, Drogo kungs noprecēja Bricbrandaku Prīmulas jaunkundzi, to nabadzīti. Viņa mūsu Bilbo kungam bij pirmās pakāpes māsīca no mātes puses (māte šai bij jaunākā no Vecā Tuka meitām), savukārt Drogo kungs bij viņam otrās pakāpes brālēns. Tā nu Frodo jaunkungs sanāk šim gan otrās, gan trešās pakāpes radagabals, skaties, no kuras puses gribi, kā sacīt jāsaka, ja tik spējat izsekot līdzi, ko saku. Un Drogo kungs ciemojās Brandmuižā pie sievastēva, vecā Gorbadoka kunga, kā pēc kāzām bij darījis ne reizi vien (šim patika palutināt māgu, un vecais Gorbadoks allažiņ klāja bagātīgu galdu), un tad viņš aizdevās uz Brandaviņu palaivot, abi ar sievu noslīkoja, un nabaga Frodo jaunkungs vēl bij gluži bērns, šitā gan.
   — Es ir dzirdējis, ka šie uz Ūdens gājuši pēc vakariņām, mēnesim spīdot, — ieteicās vecais Ķērnis, — un laiva nogājusi dibenā tāpēc, ka Drogo bijis pārmēru smags.
   — Bet man stāstīja, ka šī viņu iegrūdusi un tad šis aizrāvis šamējo līdzi, — iesaucās Smiltaks, Hobitonas melderis.
   — Un tu, Smiltak, tik klausies visu ko, muti atplētis, — aizrādīja Tētiņš, kas melderi diez ko necieta. — Melsīs te, vai zinies: iegrūdusi, aizrāvis. Ar laivām šitā ir — iezvelsies ūdenī viens un divi, pat ja sēdēsi iekšā kā tupenis un ij nepadīdīsies. Lai nu kā, mūsu Frodo jaunkungs palika bāreņos un galīgi uz sēkļa, kā sacīt jāsaka, un kauc kā uzauga Brandmuižā, kur riņķi apkārt tie Bricbrandaku ērmi. Riktlgs midzenis, ne ko pielikt, ne atjemt. Vecā Gorbadoka kunga maizē tak tur nekad ar' nav bijis mazāk par diviem simtiem radagabalu. Nudien, Bilbo kungs savu mūžu nav izrīkojies svētīgāk kā toreiz, kad pajēma to puisi pie sevis, lai dzīvo pie lāga ļautiņiem. Bet, man domāt, Meškovičiem-Tun- takiem tas gan bij viens netīkams, jaunums. Šie tak cerēja pievākt Tuntmali jau toreiziņ, kad Bilbo kungs aizdevās projām un jau skaitījās, ka galu atradis. Un tad šis jem un pārrodas, un izliek šos laukā, un tik dzīvo, un dzīvo, un vecāks nepaliek ne par matu, lai viņam veselība. Un tad vēl, eku še, mantinieciņš klāt ar visiem papīriem, kā nākas. Nē, tagadiņ Meškovičiem- Tuntakiem Tuntmalē vairs nav ko domāt ne kāju spert — tā es, mazākais, ceru no tīras sirds.
   —Es dzirdēju valodas, ka tur esot nobāzts pamatīgs žūksnis, — ierunājās kāds svešinieks, kas darīšanās bija atbraucis no Vaka- rāju Izrakas. — Viss kalna gals esot pilis ar alām, kas piegrūstas ar lādēm, kur iekšā zelts un sudrabs, un dārgmeņi, tā man stāstīja.
   — Tad tev stāstījuši vairāk nekā stāstāms man, — Tētiņš atteica. — Par dārgmeņiem man it nekas nav zināms. Bilbo kungs ar naudu neskopojas, un tās viņam, jādomā, netrūkst, bet par tām alām nezinu it nekā. Es savām acīm redzēju, kā Bilbo kungs pārradās mājās — pirms sešdesmit gadiem tā lieta bij, un es bij tāds puiškans. Necik sen biju atnācis mācekļos pie vecā Kašeļa (šis bij mana tēva brālēns), un viņš mani pajēma uz Tuntmali palīgā pieskatīt, lai salašņas un sveša labuma tīkotāji nelien dārzā, kamēr ūtrupe nav galā. Un pašā karstumā Bilbo kungs piepeši nāk augšā kalnā ar poniju, bet zirgelim mugurā tādas pamatīgas nešļavas un divas trīs lādes. Skaidra lieta — lielais vairums tur bij dārgumi, ko viņš sadabūjis svešzemēs, kur, runā, zelts tīri ar liekšķeri grābjams, bet alu alas ar šito vis nepiebāzīsi. Tak mans puika Sems šito gan zinās labāk. Viņš pa Tuntmali šaudās kā atspole. Šis man, eku še, tīri traks uz pasakām par veciem laikiem un ar Bilbo kunga stāstiem piezīdies pilns kā depis. Bilbo kungs man viņu ielauzījis grāmatā — gribēdams visu to labāko, jemiet vērā, un es tik ceru, ka pie ļauna gala tas nenovedīs. "Elfi un pūķi!" es šim teic. "Mums ar tevi labāk der nojemties ar kāpostiem un tupeņiem. Nemaisies iekšā smalku ļaužu padarīšanās, citādi iekulsies tādā purvā, ka vairs nezināsi ne rīta, ne vakara," es šim teic. Un šito pašu es varētu teikt citiem ar', — viņš piebilda, pablenzdams uz svešinieku un melderi.
   Tomēr Tētiņš varēja teikt ko teikdams, pārējie tikai atmeta ar roku. Gados jaunāku hobitu prātos nostāsti par Bilbo bagātību jau bija gluži kā akmenī iekalti.
   — Jā, bet tam, ko viņš pārstiepa, droši kas pierausts klāt, — melderis nepiekāpās, balsī izteikdams to, kas pārējiem bija uz mēles. — Viņš tak to vien dara, kā vazājas apkārt. Un paskat uz tiem ārpusniekiem, kas tur apgrozās: pa nakti tur piestaigā rūķi, un tad vēl tas vecais klaidonis — triku meistars Gendalfs — un tādā garā. Tu, Tētiņ, runā, ko gribi, bet Tuntmale ir ērmota vieta, un tie, kas tur dzīvo, ir vēl jo ērmotāki.
   — Nē tas esi tu, Smiltaka kungs, kurš runā, ko grib, sevišķi par lietām, par ko jēdz ne vairāk kā par laivošanu, — Tētiņš atcirta, raudzīdamies uz melderi vēl neiecietīgāk kā parasti. — Ja tu šito sauc par ērmiem, šaipusē tādu varētu būt tā pavairāk. Te nav tālu jāmeklē pēc tādiem, kas draugam neuzsauks ne krūziņu alus, kaut paši dzīvo ar zeltu izoderētās alās. Bet Tuntmalē šitādu vis nav. Mans Sems teic, ka uz mielastu tiks ielūgti visi, un, ielāgojiet, būšot dāvanas — ari, redz, visiem, šo pašu mēnesi, šitā gan.
   * * *
   Runa bija par septembri, un rudens bija tāds, ka jaukāku laiciņu domādams neizdomāsi. Pēc dienām divām paklīda baumas (visai ticami, tās palaida viszinis Sems), ka gaidāma uguņošana, turklāt tāda, kādas Dalienā nav bijis teju simt gadus, proti, kopš paša Vecā Tuka nāves.
   Dienas ritēja cita pēc citas, un noliktais mielasts nāca arvien tuvāk. Kādā novakarē Hobitonā ieripoja savāds vezums, piekrauts ar tikpat savādiem saiņiem, un uzlīgoja augšā kalnā, uz Tuntmali. Ratiem rlbinoties garām, šur un tur pavērās ar laternām apgaismotās ārdurvis, un laukā pabāzās iztrūcināti hobitu gimlši. Vezumā, vilkdami divainu dziesmu, sēdēja svešatnieki — rūķi ar garām bārdām un zemu pār acīm uzvilktām kapucēm. Kādi trīs četri tā ari palika Tuntmalē. Otrās seplembra nedēļas nogalē, gaišā dienas laikā, Hobitonā no Brandaviņas tilta puses caur Upmalu iebrauca rati. Tajos sēdēja viens vienīgs večuks. Galvā viņam bija gara, smaila, zila cepure, mugurā — pelēks apmetnis teju līdz zemei, bet ap kaklu — sudrabota šalle. Vēl viņam bija gara, balta bārda un pinkainas uzacis, kas kušķiem vien spurojās zem cepures malas. Sīkie hobitēni joza ratiem nopakaļ cauri visai Hobitonai un vēl augšā kalnā. Viņi nemaldīgi noprata, ka vezumā jābūt raķetēm. Pie Bilbo parādes durvīm večuks ķērās pie izkraušanas darbiem un cēla no ratiem laukā prāvus dažāda lieluma un izskata raķešu saišķus — uz katras greznojās liels, sarkans G un elfu rūna r .
   Tā, skaidra lieta, bija Gendalfa zīme, un vecais vīrs bija burvis Gendalfs, kurš Dalienā bija lielākoties slavens ar to, ka izmanīgi laida gaisā visādas raķetes, dUmus un uguņus. Viņa īstais darbs bija daudz grUtāks un bīstamāks, bet par to dalieniešiem nebija ne jausmas. Viņu acīs večuks bija tikai viens no gaidāmā mielasta "jaukumiem". Tāpēc jau hobitu mazuļiem tā svila papēži. "Gendalfs brauc, rati čīkst!" viņi brēkāja, un vecais vīrs smaidīja vien. Bērneļi burvi acumirklī pazina, lai gan Hobitonā viņš mēdza iegriezties tikai retumis un ilgi šeit neuzkavējās, un izslavēto uguņošanu savām acīm bija redzējuši vienīgi paši vecākie dalienieši — nostāsti par to jau bija kļuvuši par sirmu pagātnes leģendu.
   Kad večuks ar Bilbo un rūķu palīdzību bija ticis galā ar izkraušanu, Bilbo bērneļiem izdāļāja drusku sīknaudas, tomēr skatītājiem par dziļu vilšanos nenoblīkšķēja neviena pati petardīte, neviena vienīga plaukšķene.
   — Teciet nu! — Gendalfs noteica. — Kad pienāks laiks, tās mantas būs pārpārēm.
   Tad viņš līdz ar Bilbo devās iekšā, un durvis aizkrita ciet. Hobitēni vēl labu laiciņu cerīgi un velti blenza uz durvīm, iekams vilkās projām, savā nodabā prātodami, ka mielasta diena laikam tā ari nekad nepienāks.
   Bilbo un Gendalfs sēdēja mazā Tuntmales istabiņā pie vaļā loga, no kura pavērās skats uz vakariem un dārzu. Vēlīnā pēcpusdiena bija gaismas pielieta un mierpilna. Sarkanā un zeltā mirdzēja ziedi: lauvmutītes un saulpuķes, un kreses, kas stīgoja augšup pa kūdras sienām un ziņkāri raudzījās iekšā pa apaļajiem logiem.
   — Dārzs gan tev rādās dzīvīgs! — Gendalfs atzina.
   — Tā ir, — Bilbo atsaucās. — Man tas nudien iet pie sirds, tāpat kā vecā, labā Daliena, tomēr es domāju, ka derētu no šitā drusku atpūsties.
   —Tātad savu ieceri neesi metis pie malas?
   — Neesmu gan. Izlēmu jau kur tas laiks, un pārdomāt nav manā dabā.
   — Labs ir. Tad nav ko dzesēt muti. Dari, kā esi nospriedis — tikai visu līdz galam, un ceru, ka tas būs uz labu. Gan tev, gan mums visiem.
   — Ari es tā ceru. Lai nu kā, ceturtdien es izpriecāšos uz pilnu klapi un izspēlēšu savu jociņu.
   —Nezinu gan, vai būs kāds, kuram nāks smiekli. — Gendalfs nogrozīja galvu.
   — Tad jau redzēsim, — Bilbo atteica.
   Nākamajā dienā kalnup uzlīgoja vēl citi pajūgi, tad vēl un vēl. Viens otrs, droši, gremžas, ka pašu ļaudīm darbiņš noskausts, taču tai pašā nedēļā no Tuntmales sāka plūst pasūtījumi — turp plašā klāstā bija piegādājama visvisāda ēdmaņa, kā arī dažnedažādas ierastākas mantas un ari greznumpreces, kādas nu Hobitonā, Upmalā vai vispār tuvīnā apkaimē bija sadabūjamas. Hobitonu pārņēma priecīgs satraukums, visi kalendārā ņēmās vilkt ķeksīšus un vai acis izskatīja, raudzīdamies pēc pastnieka cerībā, ka tas pēdīgi atnesis ielūgumus.
   Necik ilgi, sāka plūst ari ielūgumi, turklāt tik plašā straumē, ka aizsprūdlja Hobitonas pasta kantori, pilnībā apraka ari
   Upmalas pasta nodaļu un darba nācās iesaistīt brīvprātīgos. Tie garās rindās tecēja augšā kalnā, nesdami simtiem laipnos vārdos tā vai šitā ietērptu atbilžu par tēmu "Pateicos, noteikti ieradīšos".
   Pie Tuntmales vārtiem parādījās plāksnīte: Lūdzu ienākt tikai mielasta lietā. Tomēr pat tie, kas bija ieradušies "mielasta lietā" no visas tiesas vai par tādiem tikai izlikās, ielaisti tika visai reti. Bilbo nebija vaļas — viņš rakstīja ielūgumus, sarakstā atzīmēja tos, kas bija atsūtījuši atbildes, vēl viņš saiņoja dāvanas un veica šādus tādus personiskus sagatavošanās darbus. Kopš Gen- dalfa ierašanās viņš no mājas laukā nespēra ne soli.
   Kādurlt hobiti pamodušies atklāja, ka prāvais placis uz dienvidiem no Bilbo parādes durvīm noklāts ar tauvām un mietiem — tur acīmredzot bija paredzēts uzsliet teltis un paviljonus. No ceļa puses nogāzē tika izcirsta īpaša ieeja un aprīkota ar platiem pakāpieniem un augstiem, baltiem vārtiem. Trīs Maztuntu saimes, kuru īpašumi robežojās ar klajumu, nu dīdljās gluži kā uz adatām un vispār jau skauda kā traki. Vecais Ekušeku Tētiņš pēdīgi mitējās pat izlikties, ka rušinās pa savu dārziņu.
   Augšup sāka slieties teltis. Viens paviljons bija īpaši liels — tik apjomīgs, ka tajā pietika vietas pat klajumā augošajam kokam, kas tagad, stalti izslējies, dižojās garā galda galā. Zari tika nokarināti ar laternām. Vēl jo daudzsološāk (pēc hobitu domām) izskatījās milzīga lauka virtuve, kas tika ierīkota laukuma ziemeļstūrī. Palīgos rūķiem un citiem Tuntmalē izmitinātiem ērmotiem ļautiņiem tika savervēti pavāri un virējas no visiem plašas apkaimes krodziņiem un ēstuvēm. Nu visi satraukumā vai pušu plīsa.
   Tad debesīs savilkās mākoņi. Bija jau trešdiena, mielasta priekšvakars. Uzvēdīja bažas. Bet drīz uzausa divdesmit otrā septembra rīts. Spoži iemirdzējās saule, mākoņi izklīda, tika atritināti karogi, un līksmība gāja vaļā.
   Bilbo Tuntaks sarīkojumu bija nodēvējis par mielastu, taču īstenībā te bija vesels lēvenis visvisādu izpriecu vienkopus. Ielūgti bija teju visi tuvīnās apkaimes iedzīvotāji. Viens otrs izrādījās sazin kā piemirsts, taču šā vai tā ari viņi ieradās! Viesu vidū netrūka arī tādu, kas dzīvoja citos Dalienas novados, un dažs labs vispār bija ārzemnieks. Lūgtos (un nelūgtos) viesus Bilbo sagaidīja pats — pie jaunajiem baltajiem vārtiem. Visi kā viens dabūja dāvanas — bija ari tādi, kas pa sētas pusi izgāja laukā un svinīgi spērās iekšā pa jaunam lāgam. Hobiti dzimšanas dienās mēdz apdāvināt visus citus. Parasti gan dāvanas nav ne tik dārgas, ne bagātīgas, kādas tās bija šai reizē, tomēr pati kārtība nav peļama. Istenibā Hobitonā un Upmalā nebija ne dienas, kad kādam nebūtu šūpuļsvētku, tā ka šai apkaimē ikvienam hobitam bija visai lielas izredzes ik nedēļu saņemt, mazākais, vienu dāvanu. Un to viņi darīja neapnikuši.
   Šoreiz dāvanas bija neparasti jaukas. Hobitu bērņuki par tām tik ļoti sapriecājās, ka uz brītiņu pat piemirsa pašu mielastu. Tur bija mantiņas, kādas viņi iepriekš nekad nebija redzējuši — visas smukas un viena otra nepārprotami brīnumaina. Daudzas patiesi bija pasUtinātas veselu gadu iepriekš un braukušas tālu ceļu no paša Kalna un Klaidavas — īsts rūķu rokudarbs.
   Kad apsveicināšanās bija galā un visi viesi laimīgi tikuši iekšā pa vārtiem, sākās dziesmas, dejas, muzicēšana, rotaļas un, protams, ēšana un dzeršana. Galdi tika svinīgi klāti trim maltītēm — otrajām brokastīm, tējai un pusdienām (jeb vakariņām). Taču otrās brokastis un tējas iebaudīšana izcēlās vienīgi ar to, ka visi viesi tad mierīgi sēdēja un ēda kopā. Pārējā laikā viņi ēda un dzēra kur nu kurais — bez mitas, no vienpadsmitiem līdz pat pusseptiņiem, kad sākās uguņošana.
   Uguņošanu rīkoja Gendalfs — viņš raķetes bija ne vien atvedis, bet pats arī izgudrojis un izgatavojis; un nu burvis citu pakaļ citam laida debesīs visvisādus brīnumus un šāva raķetes. Plašā klāstā bija sagādātas ari petardes, plaukšķenes, čalenes, lāpas, rūķu sveces, elfu strūklakas, goblinriekļi un pērkondārdi. Tur atlika tikai skatīties un brīriīties. Ar gadiem Gendalfa prasme bija augusi augumā.
   Vienas raķetes gaisā aizšāvās kā bars dzirksteļojošu putnu ar medus saldām balsīm. Citas debesīs uzbūrās kā zaļojoši koki ar tumsnēju dūmu stumbriem: vienā pavasara acumirklī izplauka lapas, un mirdzošie zari pār aizgrābtībā ieslīgušo hobitu galvām nobirdināja ugunīgus ziedus, kas, izplatīdami maigu smaržu, izgaisa, tā arī nepaguvuši nolaisties uz skatītāju augšup pavērstajām sejām. Kokos spīguļodamas aizvijās taurenīšu vērpetes, krāsaini uguns stabi uzšāvās galvu reibinošā augstumā, lai tur pārvērstos par ērgļiem, burukuģiem vai gulbju kāsi, sacēlās sarkans negaiss, nolija dzeltens lietus, debesīs ar joni un līdz ar neuzvarama karaspēka auriem izauga sudrabainu šķēpu mežs, kas tūliņ gāzās lejup upē, šņākdams kā simt saniknotas čūskas reizē. Un īpašai Bilbo sumināšanai bija aiztaupīts vēl viens, pats pēdējais pārsteigums, kas hobitus pilnīgi apstulbināja — kā jau Gendalfs bija iecerējis. Nodzisa visas laternas. Augšup cēlās milzīgs dūmu mākonis. Tas vilnīja un vērpās, līdz piepeši izskatījās pēc tālīna kalna, kura virsotne iegailējās un izvirda zaļi sarkanas uguns mēles. Un tad no turienes izlidoja sarkan- zeltains pūķis — lai arī tāds pasīks, toties izskatījās šausmīgi īsts: no rīkles viņam šāvās liesmas, acis gailēja kā pekles ugunis. Rēkdams tas trīs reizes pāršāvās turpat pāri hobitu galvām. Visi nevilšus pieliecās, daudzi nozvēlās garšļaukus. Aizbrāzies gluži kā ātrvilciens, pūķis apmeta gaisā kūleni un ar apdullinošu blīkšķi virs Upmalas uzsprāga.
   — Tas nozīmē, ka laiks doties vakariņās! — Bilbo pavēstīja. Šaušalas un apmulsums acumirklī pagaisa kā nebijis, un gar zemi guļošie hobiti mudīgi lēca kājās. Visus gaidīja lieliskas dzīres — ar "visiem" te gan domāti tie, kas nebija lūgti uz īpašo ģimenes vakariņu mielastu lielajā paviljonā, kur koks. Tur bija paredzētas vietas divpadsmit dučiem viesu (šo skaitli hobiti mēdza apzīmēt arī kā "blāķi", taču cilvēkus blāķos skaitīt nebija pieņemts), un tie bija izraudzīti no visām ģimenēm, ar ko Bilbo un Frodo bija rados, turklāt vēl pāris īpašiem draugiem, kas radu pulkā neietilpa (piemēram, Gendaifam). Te netrūka arī daudzu gados jaunu hobitu, kas bija ieradušies ar vecāku atļauju, jo hobiti saviem bērniem neliedz doties pie miera tā pavēlāk, sevišķi reizē, kad bērni pie viena dabū ari par brīvu piestūķēt vēderu. Kad mājās aug hobits, ēdamā vajag briesmīgi daudz.
   Plaši pārstāvēti bija Tuntaki un Mudraki, tāpat arī Tuki, Bricbrandaki, dažnedažādi Rīmaki (Bilbo Tuntaka vecmāmuļas radi) un Tuklāki (radi no viņa Tuku vectētuka puses), viena daļa bija no Tupaliem, Bunčiem, Jozāniem, Āpšaliem, Čāpstaliem, Pūteļiem un Dižpekām. Dažs labs no tiem ar Bilbo nudien bija gauži attālos rados, un viens otrs Hobitonā vispār kāju spēra teju pirmoreiz mūžā, jo dzīvoja pagalam tālos Dalienas nostūros. Nebija aizmirsti arī Meškoviči-Tuntaki — Odo un viņa sieva Lobēlija. Abi Bilbo diez ko neieredzēja un uz Frodo vispār raudzījās kā uz pēdīgo noziedznieku, tomēr ar zelta tinti rakstītais ielūgums bija tik krāšņs, ka to noraidīt viņiem pietrūka spēka.
   Turklāt brālēns Bilbo jau kopš sendienām īpaši aizrāvās ar pavārmākslas smalkumiem, un viņa sarūpētā ēdmaņa bija izdaudzināta malu malās.
   Visi simt četrdesmit četri viesi cerēja uz brīnumjauku mielastu, tomēr drusku tā kā baiļojās no namatēva pēcmaltītes runas (kur nu bez tās). Bilbo bija nelāga indeve ieslīgt pļāpās, ko viņš pats dēvēja par "dzeju", un reizumis, iebaudījis vienu divas glāzītes, viņš mēdza bez gala un malas pārstāstīt muļķīgās dēkas, ko bija piedzīvojis savā noslēpumainajā ceļojumā. Vilties viesiem nenācās — cienasts nudien bija ļoti jauks, turklāt īstenībā baudījums bija paliekošs — ēdmaņa bija sātīga un visvisāda, tās bija pārpārēm un pietika ilgam laikam. Turpmākajās nedēļās pārtiku iegādājās tikai retais, taču neviens nesūkstījās, jo teju visus plašas apkaimes krājumus, kas glabājās klētīs, pagrabos un noliktavās, Bilbo jau bija iztukšojis.
   Kad mielasts bija galā (vairāk vai mazāk), pienāca kārta runai. Lielākā daļa viesu nu jau bija nonākuši tai omulīgajā noskaņojumā, ko hobiti dēvēja par "pažobelīšu piebāzīšanu", un jutās visai iecietīgi noskaņoti. Kas tur ko baiļoties, ja pa reizei vari iestrēbt kādu gardu malciņu un paknibināt sirdij tuvu naš- ķīti. Nule viņi bija gatavi klausīties vienalga ko un uzgavilēt ikreiz, kad runātājs ievelk elpu.
   — Mīļie tautieši, — Bilbo iesāka, pieceldamies kājās.
   — Kuš! Klausieties! Klausieties! — viesi ņēmās klaigāt cits caur citu un tad — visi kopā, itin kā neparko negribēdami klausīt pašu skandinātajam rīkojumam. Pagājies nostāk, Bilbo pakāpās uz krēsla, kas stāvēja zem izgaismotā koka. Laternas apspīdēja viņa starojošo seju, spīguļot spīguļoja izrakstītās zīda vestes zelta pogas. Tā nu viņš tur stāvēja visu acu priekšā — vienu roku vicinādams pa gaisu, otru ieslēpis bikšu kabatā.
   — Mani mīļie Tuntaki un Mudraki, — viņš sāka no jauna, — un dārgie Tuki, un Bricbrandaki, un Rimaki, un Tuklāki, un Tupali, un Pūteļi, un Čāpstali, Jozāni, Bunči, Āpšali un Dižpekas.
   — Dižpeki! — paviljona viņā galā iebrēcās kāds pavecāks hobits. Skaidrs, ka viņš pats bija Dižpeka, turklāt tādu vārdu bija pelnījis kā neviens cits, jo pēdas viņam bija dikti prāvas un īpaši vilnainas, un abas uzceltas uz galda.
   — Dižpekas, — Bilbo atkārtoja. — Un tāpat mani krietnie Meškoviči-Tuntaki — arī jūs man beidzot ir tas prieks sveikt šeit, Tuntmalē. Šodien ir mana simt vienpadsmitā dzimšanas diena — man šodien aprit simt vienpadsmit gadu!
   — Urā! Urā! Urā! Sveiks lai dzīvo! — visi ņēmās saukt un dimdināja pa galdiem. Bilbo uzstāšanās bija spoža. Tāda hobitiem gāja pie sirds — īsa un skaidra.
   — Ceru, ka jūs visi šeit jūtaties tikpat labi kā es pats.
   Apdullinošas gaviles. Kliedzieni — "jā!" (un "nē!"). Taures un ragi, dūdas un stabules, un sazin kas vēl. Kā jau teikts, te bija vesels lēvenis jauno hobitu. Viņi bija palaiduši gaisā simtiem melodisko plaukšķeņu. Vairākumam virsū greznojās zime KLAIDAVA, kas reti kuram hobitam šķita kas vairāk par vienkāršu burtu čupiņu, tomēr visi bija vienisprātis, ka plaukšķenes ir brinum labas. Katrai iekšā bija kāds instrumentiņš — sīciņš, taču nevainojami nostrādāts un skanēja tā, ka ne aizklausīties. Tuku un Bricbrandaku jaunuļu bariņš savā stūrī pat nosprieda, ka tēvocis Bilbo ar runu ir galā (nudien — viss, kas vajadzīgs, taču bija jau pateikts), un, uz ātru roku savākuši orķestri, rāva vaļā jautru danča meldiņu. Jaunais Everards Tuks un Melilote Bricbrandaka jaunkundze uztrausās uz galda un, zvārgulīšus šķindinādami, ņēmās lēkt "drikudraku" — piemīlīgu, taču visai trakulīgu danci.
   Taču Bilbo vēl nebija galā. Izķēris kādam hobitēnam no rokas ragu, viņš trīsreiz skaņi notaurējās. Kņada drusku pierima.
   — Ilgi es jūs neaizkavēšu, — viņš nokliedzās.
   Publika no jauna uzgavilēja.
   — Esmu jūs visus te saaicinājis ar zināmu nolūku.
   Sazin kas Bilbo balsī lika noprast, ka gaidāms kas svarīgs. Iestājās teju pilnīgs klusums. Kādi divi Tuki ņēmās ausīties.
   — Vai, pareizāk sakot, nolūki ir veseli trīs. Visupirms gribēju pateikt, ka jūs visi man esat ļoti mīļi un tik lieliskā un brīnumjaukā sabiedrībā es būtu gatavs dzīvot un dzīvot kaut vēl simt vienpadsmit gadu.
   Gaviļu un aplausu vētra.
   — Pusi no jums es pazīstu uz pusi sliktāk, nekā būtu vēlējies, un, mazākais, pusi no puses — ne uz pusi tik labi, kā esat to pelnījuši.
   Tas nu nāca visai negaidīti un rādījās par smagu. Šur tur atskanēja plaukšķieni, taču vairākums klausītāju klusībā lauzīja galvu, pūlēdamies dzirdēto sagremot un sajēgt, vai galā maz iznāk kas patīkams.
   — Otrs — gribēju nosvinēt savu dzimšanas dienu.
   Atkal gaviles.
   — Nē, ne tā — MŪSĒJO. Jo šodien, protama lieta, dzimšanas diena ir ari manam radubērnam un mantiniekam Frodo. Šodien viņš kļūst pilngadīgs un top par manu pilntiesīgu mantinieku.
   Vecajie pašķidri paplikšķināja, savukārt no jauniešu gala atskanēja skaņi bļāvieni: — Frodo! Frodo! Lai dzīvo vecais Frodo!
   Meškoviči-Tuntaki nozibināja acis un ņēmās gudrot, ko diez nozīmē "pilntiesīgs mantinieks".
   — Par abiem kopā mums aprit simt četrdesmit četri gadi. Ievērojams skaitlis, un arī jūsu te saaicināts tikpat daudz — viens, ja atļausit tā izteikties, blāķis.
   Klusums. Taisni jāsmejas. Liela daļa viesu, jo īpaši Meškoviči- Tuntaki, uzmeta lūpu, acumirklī sajuzdamies tā, it kā ielūgumu būtu saņēmuši tikai tādēļ, lai skaitlis iznāktu gana apaļš, — sak, gluži kā preces paciņā. — Nu vai zinies, blāķis! Šito nepieklājību!
   — Turklāt tieši šajā dienā, ja drīkstu atsaukties uz sendienām, es jāšus uz mucas pāri Garezeram iepeldēju Esgarotā, lai gan dzimšanas diena man tobrīd bija pilnīgi izkritusi no prāta. Tolaik man bija nieka piecdesmit viens gads, un tad jau jubilejas nešķiet tik svarīgas. Svinības gan tika sarīkotas tādas, ka vai elpa aizrāvās, bet man jau tāpat deguns bija galīgi ciet, tā ka knapi spēju izteikt: "Do zirdz badeidzoz." Tagad varu to atkārtot to pašu, kā pieklājas, — no sirds pateicos jums visiem par to, ka pagodinājāt mani ar ierašanos šajās pieticīgajās svinībās.
   Stūrgalvīgs klusums. Nu jau visi baidījās, ka bez kādas dziesmas vai peršas sveikā cauri tikt neizdosies, un sāka garlaikoties. Kāda joda pēc viņš nevarētu rimties un ļaut, lai viesi uzdzer jubilāram augstas laimes? Taču Bilbo nesāka ne dziesmas dziedāt, ne vārsmas skaitīt. Kādu brītiņu viņš cieta klusu.
   —Un nu trešais un pats pēdējais, — viņš pēdīgi ierunājās. — Es vēlos ko paziņot. — Pēdējo vārdu viņš izteica tik piepeši un skaļi, ka izslējās visi, kam vien bija atlicis tik daudz spēka. — Ar dziļu nožēlu paziņoju: kaut arī, kā jau sacīju, es jūsu vidū labprāt nodzīvotu vēl simt vienpadsmit gadu, visam savureiz pienāk gals. Es aizeju. Aizeju TŪLIŅ. PALIECIET SVEIKI!
   Viņš nokāpa no krēsla un izgaisa. Noplaiksnīja apžilbinoša gaisma, un sanākušie aizmiedza acis. Kad viņi acis atkal atvēra, Bilbo nekur nebija manāms. Simt četrdesmit četri apstulbuši hobiti atkrita krēslos tīri mēmi. Vecais Odo Dižumpeka nocēla kājas no galda un ņēmās mīņāties. Labu laiku valdīja kapa klusums, un tad, vairākas reizes dziļi ievilkuši elpu krUtīs, Tun- taki, Mudraki, Tuki, Bricbrandaki, Rīmaki, Tuklāki, Tupali, Bunči, Jozāni, Apšali, Čāpstali, Pūteļi un Dižumpekas visi kā viens piepeši atguva valodu.
   Viņi daudzmaz vienojās, ka joks bijis ļoti nelāgs, un, lai kaut cik remdētu aizvainojumu un mazinātu pārbīli, metās vēl drusku iekost. — Galīgi traks. Vienādiņ šito esmu teicis, — skanēja no visām pusēm. Pat Tuki (ar nedaudziem izņēmumiem) sprieda, ka Bilbo izrīkojies muļķīgi. Tobrīd vairākums ne drusciņas nešaubījās, ka Bilbo pazušana tulkojama vien kā vieglprātīgs izlēciens.
   Taču vecais Rorijs Bricbrandaks par to tik drošs vis nebija. Viņa prātu nebija spējusi aptumšot ne gadu nasta, ne smagā maltīte, un sirmais kungs savai vedeklai Esmeraldai sacīja, lūk, ko: — Tur, mīļā, būs kāds āķis! Man rādās, ka tas dullais Tuntaks atkal būs norāvies no ķedes. Vecais muļķis. Jā, bet kas par to? Galdu tak līdzi nav paņēmis. — Un viņš braši pakliedza, lai Frodo vēlreiziņ palaiž apkārt vīna krūku.
   Frodo vienīgais no klātesošajiem nebilda ne vārdiņa. Kādu bridi viņš klusēdams sēdēja līdzās Bilbo tukšajam krēslam un visas piezīmes un jautājumus itin kā laida gar ausīm. Viņam gan joks likās varen labs, lai arī bija zināms jau iepriekš. Klausīdamies apstulbušo hobitu sašutuma pilnajā tērgāšanā, Frodo valdījās, cik spēka, lai neļautu vaļu smiekliem. Taču ar visu to viņš dziļi sirdī juta sakustamies skumjas, jo piepeši atskārta, cik ļoti vecajam hobitam pieķēries. Viesi ēda, dzēra un apsprieda to, cik Bilbo Tuntaks ērmots bijis senlaikos un vēl tagadiņ, bet Meškoviči-Tuntaki, dusmās vai pušu plīsdami, jau bija devušies mājās. Frodo te vairs negribēja palikt. Licis vēl papildināt uz galda vīna krājumus, viņš piecēlās, klusēdams iztukšoja savu glāzi uz Bilbo veselību un izslīdēja laukā no telts.
   Bet Bilbo Tuntaks, runu teikdams, kabatā grozīja pirkstos zelta gredzenu — to pašu burvju mantiņu, ko tik ilgus gadus bija turējis noslēpuma. Nokāpis no krēsla, viņš uzslidināja gredzenu pirkstā, un neviens hobits viņu Hobitonā vairs netika redzējis.
   Bilbo nadzīgi aizsoļoja līdz savai alai un kādu brītiņu stāvēja, klausīdamies kņadā, kas skanēja paviljonā, un līksmībā, kas sita augstu vilni visās klajuma malās. Tad viņš devās iekšā. Novilcis goda kārtu, viņš izrakstīto zīda vesti salocīja, ietina zīdpapīrā un noglabāja. Viņš mudīgi apvilka savalkātas, apskran- dušas drānas un ap vidu apjoza padilušu ādas siksnu. Pie tās viņš piekāra nospeķotā ādas makstī iebāztu īsu zobenu. Atslēdzis atvilktni, no kuras vēdīja naftalīna smaka, viņš izvilka vecu apmetni un kapuci. Tā, aiz atslēgas, parasti tiek glabātas īpaši vērtīgas mantas, taču šīs drānas bija tik nolāpītas un no- skrandušas, ka bija grūti pat noprast, kādā krāsā tās kādreiz bijušas — varbūt tumši zaļā. Drānas hobitam bija krietni par lielu. Bilbo iegāja savā kabinetā un no apkaltas kastes izvilka vecās lupatās ievīstītu saini, adas vākos iesietu manuskriptu un arīdzan prāvu, pamatīgi pietUcītu aploksni. Grāmatu un saini viņš turpat ielika smagi piekrautā ceļa paunā — pašā virsū, jo pauna bija teju pilna līdz pat augšai. Aploksnē viņš ieslidināja zelta gredzenu līdz ar smalko važiņu, tad visu aizzīmogoja un uz aploksnes uzrakstīja Frodo vārdu. Vispirms viņš aploksni nolika uz kamīna dzegas, taču tad to piepeši atkal paķēra un iestūķēja kabatā. Tieši tobrīd atvērās durvis, un žigliem soļiem istabā ienāca Gendalfs.
   — Sveiks! — Bilbo sacīja. — Es jau domāju, ka tu varētu uzrasties.
   — Man prieks, ka esi redzams, — burvis atteica, atsēzdamies krēslā. — Gribēju tevi noķert, lai uz atvadām pārmītu kādu vārdu. Liekas, ka viss iet kā pa sviestu un tieši tā, kā esi paredzējis, ko?
   —Jā gan, — Bilbo atsaucās. — Par tiem uguņiem gan nobrīnījos — pats vai izlēcu no biksēm, kur nu vēl citi. Neliels pārsteigums no tavas puses, ko?
   —Jā gan. Gredzena noslēpumu tu esi izgudrēm glabājis visus šos gadus, un man šķita, ka taviem viesiem derētu kas cits, ar ko izskaidrot namatēva pēkšņo pazušanu.
   — Ka derētu sapostīt manu jociņu, vai ne? Ak tu, vecais okšķeri, — Bilbo iesmējās. — Bet tu jau, protams, atkal būsi par visiem tas gudrākais.
   — Būšu gan — ja man ir kas zināms. Taču man te kaut kas neliek mieru. Nupat jau tālāk vairs nav kur iet. Savu jociņu tu izspēlēji, pārbiedēji vai aizvainoji teju visus radus, un nu visai Dalienai kādas deviņas vai, visticamāk, trejdeviņas dienas būs par ko mēli trīt. Vai tev vēl kas padomā?
   — Jā gan. Sirds saka priekšā, ka man vajadzīga atpūta — ilga un gara, es taču tev jau teicu. Varbūt uz visiem laikiem — diez vai es te vairs atgriezīšos. īstenībā es to nemaz negribu un esmu nokārtojis visu, kas šajā sakarā nepieciešams. Es, Gendalf, esmu jau vecs. Zinu, ka tā īsti neizskatās, bet visās kaulu smadzenēs sāk īdēt nogurums. "Labi saglabājies", ko neteiksi, — Bilbo nicīgi nosprauslājās. — Redzi, es jūtos sadilis tāds plānum plāniņš, tāds kā izsmērēts, kā sviesta kārtiņa, kad maizes rieciens daudz par lielu. Nav tas kaut kā lāgā. Vajag kaut ko mainīt vai es nezinu — ko.
   Gendalfs viņam uzmeta ziņkāru un vērīgu mirkli. — Nē, lāgā tas laikam nav, — viņš domīgi piekrita. — Jā, laikam gan labākais te būs novest līdz galam to, ko esi iecerējis.
   — Un es jau tik un tā esmu visu cieši nospriedis. Es vēlreiz gribu redzēt kalnus, Gendalf, kalnus, un tad uziet vietiņu, kur varu atpūsties. Mierā un klusumā, kur apkārt nerosās vesels lēvenis uzbāzīgu radagabalu un pie zvana nerindojas tie sasodītie ciemiņi. Varbūt tur es varētu pabeigt savu grāmatu. Man jau ir prātā pats pēdējais teikums — jauks, nudien: "Un tā viņš laimīgi dzīvoja līdz pat mūža galam."
   Gendalfs iesmējās. — Kaut nu tā būtu. Bet, lai kā arī grāmata beigsies, kas tad to lasīs?
   — Gan jau, pēc gadiem. Frodo ir palasījies šo to no tā, kas nu pagaidām uzrakstīts. Tu taču pieskatīsi Frodo, ko?
   — Pieskatīšu. Un ar abām acīm, kad vien akurāt nebūs jāskatās uz citu pusi.
   — Viņš, protams, nāktu man līdzi, ja vien es aicinātu. īstenībā viņš jau pats piedāvājās — nupat, pirms mielasta. Taču dziļi sirdī viņš pats to nemaz negrib. Pagaidām. Es gribu vēlreiz redzēt brīvu vēju appūstas zemes, iekams gulstos kapā. Un kalnus. Bet viņš vēl aizvien ir iemīlējies Dalienā, kur plājas meži un tīrumi un urdz sīkas upītes. Viņam te vajadzētu justies omulīgi. Skaidrs, ka viņam te paliks itin viss, izņemot pāris sīkumu. Ceru, ka viņš būs laimīgs, kad iepratlsies dzīvot uz savu roku. Tagad viņš būs pats sev kungs un saimnieks.
   — Itin viss? — ieprasījās Gendalfs. — Arī gredzens? Tā taču tu biji nospriedis, atminies?
   — A, nūjā, laikam tā bija gan, — Bilbo sastomījās.
   — Kur tas ir?
   — Aploksnē, ja nu reiz tev noteikti jāzina, — Bilbo neiecietīgi izgrūda. — Re, tur, uz kamīna. Nē, pagaidi! Rau, te — man kabatā! — Hobits saminstinājās. — Nē, vai nav joki, ko? — viņš nobubināja sev zem deguna. — Lai gan… kāpēc ne — galu galā? Kāpēc tas tur arī nevarētu palikt?
   Gendalfs no jauna ļoti stingri uzlūkoja Bilbo, un nu viņa acīs iegaismojās savāds spīdums. — Bilbo, — viņš klusi teica, — es tavā vietā to atstātu tepat. Negribi?
   — Gribu… un negribu. Labs ir, ja reiz lieta nonākusi tik tālu, es tev teikšu tā — man itin nemaz negribas no tā šķirties. Un vispār es nesaprotu, kālab tas būtu vajadzīgs. Ko tu mani tēr- pini? — Bilbo balsī piepeši ieskanējās dīvaini toņi. Tā vērtās spalga, aizdomu pilna un ērcīga. — Ko tu mani mūždien tirdī par to gredzenu? Kamdēļ tu mani netirdi par citām mantām, ko es toreiz pārvedu mājās?
   — Tiesa, bet netirdīt es nevaru, — Gendalfs atsacīja. — Es gribēju dzirdēt patiesību. Tas bija no svara. Burvju gredzeni ir… jā, nu tie ir burvju gredzeni, uz katra soļa tādi nemētājas un ir visai savādi. Teiksim, es par tavu gredzenu ieinteresējos kā burvis un interesējos vēl aizvien. Ja reiz tu atkal grasies doties klejojumos, man gribētos, lai zinu, kur tas atrodas. Un vēl: manuprāt, pie tevis tas ir glabājies gana ilgi. Ja vien nojausma mani neviļ, Bilbo, tev tas vairs nebūs vajadzīgs.
   Bilbo piesarka, un acis viņam iezibsnljās dusmas. Hobita laipnais vaigs savilkās ciets un skarbs. — Par ko tad ne? — Bilbo atcirta. — Un vispār — kas tev daļas, kā es izrīkojos ar savu mantu? Tas ir manējais. Es to atradu. Tas pats pie manis atnāca.
   — Kā tad, kā tad, — Gendalfs atsaucās. — Tikai nevajag tā piktoties.
   —Pats vien mani ērcini, — Bilbo aizrādīja. — Saku tak — tas pieder man. Manējais. Mans dārgumiņš. Jā, mans dārgumiņš.
   Burvis joprojām lūkojās dziļi nopietni un vērīgi, tikai uz īsu acumirkli viņa bezdibenīgās acis nodevīgi uzdzirkstīja, liecinādamas, ka Gendalfs ir iztrūcies un no tiesas noraizējies. — Tu neesi pirmais, kas to šādi dēvē, — viņš noteica.
   — Bet tagadiņ to daru es. Un kas par to? Kas par to, ka Gollums toreiz to sauca tāpat? Tagad tas ir manējais, nevis viņējais. Un es to nevienam neatdošu, dzirdi?
   Gendalfs piecēlās. Tagad viņš runāja bargi. — Tad tu būsi nelga, Bilbo, — viņš noskaldīja. — Ar katru vārdu, ko tu laid pār lūpām, es to noprotu aizvien skaidrāk un skaidrāk. Gredzens jau tevi sagrābis pārāk cieši. Laid to projām! Un tad ari tu pats varēsi doties, kur deguns rāda, — brīvs kā putns gaisā.
   — Darišu kā gribēšu — to es noteikšu pats, — Bilbo ietiepīgi atcirta.
   — Nu, nu, manu krietno hobit! — Gendalfs novilka. — Tu esi nodzīvojis tik ilgu mūžu, visus šos gadus mēs esam bijuši draugi, un tu man šo to esi parādā. Klausi. Turi doto vārdu — liec to nost!
   — Nu vai zini — ja gribi manu gredzenu pievākt pats, runā skaidru valodu! — Bilbo iebļāvās. — Taču tu to vis nedabūsi. Es no sava dārgumiņa nešķiršos, un punkts. — Hobita pirksti sakļāvās ap zobentiņa spalu.
   Gendalfa acis ieplaiksnijās uguns. — Arī mans pacietības mērs drīz būs pilns, — viņš aizrādīja. — Šito vairs nesaki, citādi es nespēšu novaldīties. Un tad tu dabūsi Gendalfu Pelēko visā godībā. — Burvis paspēra hobitam soli tuvāk, it kā draudīgi izaugdams augumā un ar savu ēnu piepildīdams visu istabu.
   Bilbo, smagi vilkdams elpu, atkāpās līdz pat sienai, krampjaini iegrābies bikšu kabatā. Labu laiku abi tā stāvēja viens otram iepretim, un gaiss istabā saspringti džinkstēja. Gendalfs nenovērsdamies cieši raudzījās hobitam acis. Bilbo pirksti palēnām atslāba, un viņš saka trīsēt pie visām miesām.
   —Nesaprotu, kas tev lēcies, Gendalf, — viņš izmocīja. — Nemūžam tevi šitādu neesmu redzējis. Kas ir? Tas tak pieder man, vai tad ne? Es to atradu, un, ja nebūtu paturējis, Gollums mani būtu nomušījis. Lai viņš saka, ko grib, es neesmu nekāds zaglis.
   —To es neesmu nekad teicis, — Gendalfs atbildēja. — Un ari pats neesmu nekāds burlaks. Gribu tev palīdzēt, nevis ko atņemt ar varu. Kaut tu man uzticētos, kā allaž esi darījis. — Burvis novērsās, un ēna pārskrēja. Viņš itin kā saruka, no jauna pārvērs- damies par gadu nastas, rūpju un raižu saliektu sirmgalvi.
   Bilbo pārvilka delnu pār acīm. — Piedod, — viņš noteica.
   —Es kaut kā… nezinu. Lai gan, no vienas puses, nebūtu slikti, ja vairs nevajadzetu ar to krāmeties. Pēdējā laikā ne par ko citu nespēju ij domāt. Dažkārt man rādās, ka tas uz mani glūn kā tāda acs. Un, zini, mani nemitīgi māc kāre uzvilkt to pirkstā un izčibēt. Arī palūkoties, vai šis nav kur pazudis, vilkt laukā un pārliecināties, ka tas ir tepat, pie manis. Raudzīju šo nobāzt aiz atslēgas, tak izrādījās, ka man nav un nav miera, ja tas neguļ man kabatā. Nezinu — kamdēļ tā. Un nu pats nekādi nevaru saprast, ko iesākt.
   — Tad paļaujies uz mani, — Gendalfs sacīja. — Te viss ir gau- žam skaidrs. Dodies projām un gredzenu atstāj tepat. Atsakies no tā. Lai tas paliek pie Frodo, un es to puisi pieskatīšu.
   Kādu brītiņu Bilbo stāvēja kā sasalis, nekādi nespēdams izšķirties. Pēdīgi viņš nopūtās. — Labs ir, — viņš izmocīja. — Lai tā būtu. — Tad viņš paraustīja plecus un itin kā vainīgi pasmaidīja.
   — Galu galā, tamdēļ jau es tās svinības rīkoju — lai izdāļātu kaudzēm dāvanu un ar visu to būtu drusku vieglāk šķirties arī no gredzena. Nekāds vieglums gan tur galā neiznāca, bet būtu žēl, ja visas pūles izrādītos veltas. Jociņš arī būtu izbojāts.
   — Es teiktu, ka tad no visas tās kņadas nebūtu galīgi nekādas jēgas, — Gendalfs piekrita.
   — Tātad nolemts, — Bilbo turpināja. — Lai nu tas tiek Frodo līdz ar visu pārējo. — Viņš dziļi ievilka elpu. — Un nu man nudien jāpošas projām, kamēr neuzrodas vēl kāds. Ardievas es visiem jau pateicu, un vēlreiz atvadīties — to es neizturēšu. — Paķēris ceļa paunu, viņš devās uz durvīm.
   — Gredzens tev kabatā guļ kā gulējis, — burvis atgādināja.
   —Jānudien! — Bilbo attapās. — Un tāpatiņ mans testaments un vēl citi papīri. Paņem nu labāk pie sevis un nodod pēc piederības. Tā būs drošāk.
   — Nē, gredzenu man labāk gan nedod, — Gendalfs sacīja. — Noliec to uz kamīna dzegas. Tur tas būs drošībā, līdz atnāks Frodo. Es viņu pagaidīšu.
   Bilbo izrāva no kabatas aploksni, taču, tikko hobits grasījās to nolikt blakus pulkstenim, viņa roka parāvās atpakaļ, un paciņa noplakšķēja uz grīdas. Iekams Bilbo to paguva pacelt, burvis veicīgi pieliecās un, satvēris aploksni, nolika to vieta. Uz mirkli hobits saviebās nevaidamās dusmās. Taču tūliņ viņa vaibsti noskaidrojās, un sejā atausa atvieglots smaids.
   —Tad nu tā, — Bilbo paziņoja. — Nu varu laisties!
   Abi izgāja priekšnamā. Bilbo no redelīšu plaukta izvilka savu mīļāko ceļa spieķi un nosvilpās. No istabām laukā pabāzās trīs rūķi, kas tur noņēmās ar savām darīšanām.
   — Vai viss gatavs? — Bilbo noprasīja. — Sasaiņots? Vārdi virsū ir?
   — Ir, ir, — rūķi apstiprināja.
   — Nu, tad aiziet! — Hobits izgāja uz lieveņa.
   Nakts bija jauka un skaidra, melnajās debesīs punktojās zvaigznes. Bilbo pacēla galvu un ievilka krūtīs naksnīgo gaisu. — Šito prieku! Cik jauki atkal doties ceļā — kopā ar rūķiem! Gadu gadiem esmu pēc tā ilgojies, nudien! Ardievu! — viņš sacīja savām vecajām mājām, palocījies pret durvīm. — Paliec sveiks, Gendalf!
   — Paliec sveiks, Bilbo. Pagaidām. Esi piesardzīgs. Gadu tev nav maz, tā ka ari gudrības varbūt būs gana.
   — Piesardzīgs? Kas tur pavisam! Par mani neraizējies! Laimīgāks es savu mūžu neesmu juties, un tas jau kaut ko nozīmē. Bet tas bridis nu ir klāt. Kājas teju pašas cilājas, — viņš piebilda un tad klusītiņām, itin kā pats savā nodabā, tumsā iedziedājās:
   — Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš,
   Kas tek un vijas, un plājas
   Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ,
   Un vedina cilāties kājas.
   Ja iesi bez mitas, tu redzēsi drīz,
   Ka celiņš pie lielceļa beidzas
   Un priekšā jau krustceles trīsdesmit trīs…
   Kurp došos? Nezinu. Steidzos.
   Brītiņu paklusējis, viņš, ne vārda nebildis, pagrieza muguru gaismām un kņadai, kas vilnīja no klajuma un telšu puses, un devās projām — izmeta loku caur dārzu un tad laidās lejā pa nogāzes taciņu. Trīs ceļabiedri viņam sekoja. Kalna pakājē, kur dzīvžogs auga zemāks, hobits pārlēca tam un aizbrida uz tumsā slīgstošo ganību pusi — te viņš bija, te viņš zuda gluži kā čaboņa, ar kādu vieglā vējiņā sašūpojas smilgas.
   Gendalfs palika stāvam un krietnu laiku vērās naktī viņam nopakaļ. — Paliec sveiks, mans krietnais Bilbo, lidz tiksimies atkal, — viņš beidzot klusi noteica un devās atpakaļ istabā.
   Frodo uzradās drīz; vien un ieraudzīja burvi sēžam tumsā, dziļi iegrimušu domās. — Projām? — viņš iejautājās.
   —Jā, — Gendalfs atsaucās. — Beidzot tomēr projām.
   — Kaut nu… tas ir, līdz pašam vakaram es vēl cerēju, ka viss izrādīsies tikai joks, — Frodo sacīja. — Tomēr dziļi sirdī zināju, ka viņš no tiesas grib aiziet. Viņš allaž mēdza plēst jokus par nopietnām lietām. Kaut es būtu atsteidzies drusku agrāk — būtu varējis vismaz izvadīt viņu ceļā.
   — Manuprāt, viņš galu galā jutās tīri priecīgs, ka izdevās aizšmaukt pavisam klusītiņām, — Gendalfs atteica. — Nemokies nu. Tagadiņ ar viņu viss būs kā nākas. Tev viņš atstāja paciņu. Rau, tur.
   Frodo paņēma no kamīna dzegas aploksni, uzmeta tai paviršu skatienu, tomēr vaļā nevēra.
   — Cik noprotu, tur iekšā ir testaments un vēl citi dokumenti, — burvis sacīja. — Tagad tu esi Tuntmales saimnieks. Un vēl, man domāt, tur jābūt ari zelta gredzenam.
   — Gredzens? — izsaucās Frodo. — Viņš to atstājis man? Diez kamdēļ? Bet gan jau noderēs.
   —Varbūt noderēs, bet varbūt ari ne, — Gendalfs novilka. — Es tavā vietā ar to neplātītos. Lai nu kā, noglabā to labi un nevienam par to nestāsti! Un tagadiņ es došos pie miera.
   Piepeši kļuvis par Tuntmales saimnieku, Frodo gribot negribot bija spiests uzņemties nepatīkamo pienākumu izvadīt viesus. Baumas par ērmīgajiem notikumiem tagad jau bija izplatījušās visā mielasta klajumā, taču Frodo tikai atkārtoja vienu un to pašu: "Rīt no rīta viss, bez šaubām, noskaidrosies." Ap pusnakti sāka ierasties rati, kam vajadzēja aizvest mājās īpaši godājamus viesus. Pajūgi garā virtenē rībināja projām, aizvizinādami līdz ūkai pieēdinātus, tomēr gaužam saērcinātus hobitus. Tad, kā sarunāts, ieradās dārznieki un ķerrās aizgādāja projām tos, kas sazin kā izrādījās palikuši iepakaļ.
   Gausi aizvilkās nakts. Uzlēca saule. Hobiti no gultām iztrausās daudz vēlāk. Diena jau bija teju pusē, kad ļaudis (kā norīkots) sāka pulcēties Tuntmalē, lai novāktu teltis, galdus un krēslus, karotes, nažus, pudeles un šķīvjus, laternas un puķupo- dus, drupatas un plaukšķeņu paplrišus, viesu aizmirstās somas, cimdus un nēzdogus, un visu, kas vēl nebija apēsts (nekā daudz tur nebija). Tad ieradās vēl citi (neviena neaicināti): Tuntaki un Mudraki, Bunči un Tuki, un vēl vesels lēvenis viesu, kas dzīvoja vai bija apmetušies turpat netālu. Dienvidū, kad spēkus un ēstgribu no jauna bija atguvuši pat tie, kas iepriekšējā vakarā bija pamanījušies pārēsties, pie Tuntmales jau ņudzēja pamatigs pūlis — neaicināts, tomēr nevarētu teikt, ka negaidits.
   Frodo smaidīdams stāvēja uz lieveņa, taču izskatījās visai sanīcis un nobažījies. Jaunais namatēvs laipni apsveicinājās ar visiem sanākušajiem, bet nekā daudz vairāk viņam nebija ko teikt. Tincini kā tincinādams, atbilde bija tikai viena: "Bilbo Tuntaka kungs ir devies projām un, cik man zināms, uz visiem laikiem." Vienu daļu viesu Frodo aicināja iekšā pēc "ciemaku- kuļiem", ko Bilbo viņiem esot atstājis.
   Priekšnamā grēdojās visvisādas pakas, paciņas un pat pasīkākas mēbeles. Pie katras bija piesieta zīmīte. Viena tiesa bija apmēram šādas.
   Pie lietussarga: "ADELARDAM TUKAM - lai viņam būtu PAŠAM SAVS. Ar cieņu — Bilbo." Adelards bija ievilcis nāsis sazin cik tādus pašus — tiesa, bez zīmītēm.
   Prāvs papīrgrozs: "DORAl TUNTAKAI - atmiņai par ILGO UN GARO saraksti. No sirds — Bilbo." Dora bija Drogo māsa, turklāt vecāka no dāmām, ar ko Bilbo un Frodo bija rados. Viņai tagad bija jau deviņdesmit deviņi gadi, un vairāk nekā pusgadsimtu no vietas vecā kundze bija ar dāsnu roku šķiedusies ar vēstulēs iemūžinātiem derīgiem padomiem.
   Zelta spalvaskāts un tintes pudelīte: "M1L0 TUPALAM — cerībā, ka noderēs. B. T." Milo bija neiedomājami slinks atbilžu rakstītājs.
   Apaļš, izliekts spogulītis: "ANDŽELIKAS vajadzībām — no tēvoča Bilbo." Andželika bija Tuntaku spraunulīte, kas pārmēru uzkrītoši lepojas ar savu labi veidoto gīmīti.
   Grāmatplauktiņš (tukšs): "HUGO JOZANA kolekcijai no piegādātājā." Hugo mēdza ar plašu vērienu aizņemties grāmatas, un īpašnieks tās bieži vien tā arī nekad vairs neieraudzīja.
   Kastīte ar sudraba karotēm: "LOBĒLIJAI MEŠKOVIČAI-TUNTAKAI — kā DAVANA." Pēc Bilbo domām, toreiz, kamēr viņš ceļoja riņķi apkārt, Lobēlija no mājas bija aizvazājusi krietnu tiesu karošu. Pati Lobēlija it labi zināja, ka tiek turēta aizdomās. Ieradusies — drusku vēlāk par citiem —, viņa mājienu acumirkli saprata, taču nav zināms, vai ņēma to galvā, jo tas, ko viņa patiešām paņēma, bija karotes.
   Tā bija tikai niecīga daļa no visām sarūpētajām dāvanām. Bilbo ilgajā mūžā viņa māja bija varen pieaugusi ar visādām mantām. Hobitu alām tas bija visai raksturīgi — lielākoties tāpēc jau bija iesakņojies paradums dzimšanas dienā tik dāsni svaidīties ar dāvanām. Skaidrs, ka dzimšanas dienas dāvanas ne vienmēr bija jaunas — gadījās, ka tas vai cits krāmulis, par kuru jau sen visiem bija izbiris no prāta, kur tāds maz der, apceļoja vai visu novadu, taču Bilbo parasti mēdza dāvināt jaunas mantas, turklāt tās, ko pats bija saņēmis, rūpīgi glabāja. Tagad viņa vecajā miteklī bija izbrīvējies maķenīt vairāk vietas.
   Itin visām atvadu dāvaniņām klāt bija Bilbo pašrocīgi rakstītas zīmītes — dažas ar zemtekstu, citas ar kādu jociņu. Taču viens gan — lielākā daļa mantu nonāca tur, kur bija vajadzīgas un gaidītas. Mazturīgākie hobiti, sevišķi Maztuntu iedzīvotāji, nevarēja vien nopriecāties. Vecais Ekušeku Tētiņš dabūja divus maisus tupeņu, jaunu lāpstu, vilnas vesti un pudeli smēres, ko ierīvēt čīkstošajās locītavās. Savukārt vecais Rorijs Bricbrandaks kā pateicību par tik daudzkārt4 izrādīto viesmīlību saņēma divpadsmit pudeļu "Sprigaiņa" — sarkana, stipra Dienvidāju vīna, kas nule bija labi nostāvējies, jo noglabāts vēl Bilbo tēva laikos. Rorijs uz karstām pēdām aizmirsa visas Bilbo ēverģēlības un jau pēc pirmās pudeles ņēmās daudzināt, ka Bilbo Tuntaks esot tāds virs, ka — cepuri nost.
   Ari Frodo nebija atstāts tukšā. Turklāt viņam taču palika visa lielā manta un ari grāmatas, gleznas un vel mēbeļu vairāk nekā saprašanas. Un jā —.no naudas vai dārgakmeņiem dāvanās nebija ne miņas, nevienam netika ij ne sīknaudas gabaliņš, ij ne stikla pērlīte.
   Frodo topēcpusdien klājās visai smagi. Kā meža ugunsgrēks izplatījās baumas, ka Tuntmales manta tiek dāļāta uz visām pusēm, un, necik ilgi, turp bariem vien saskrēja dīkdieņi, ko laukā dabūt nebija nemaz tik viegli. Zīmītes sadriskājās, noklīda, un izcēlās plūkšanās. Vieni turpat priekšnamā ņēmās ar dāvanām mīties un slēgt visādus darījumus, citi raudzīja ievilkt nāsīs sīkākas mantas, kas viņiem nemaz nebija paredzētas, vai pievākt vēl kaut ko, kas izskatījās nevienam nevajadzīgs vai atstāts bez uzraudzības. Piebraucamais ceļš bija stāvgrūdām pilns ar ķerrām un rokas rateļiem.
   Pašā mutulī ieradās Meškoviči-Tuntaki. Frodo bija aizgājis drusku atvilkt elpu un savā vietā atstājis Meriju Bricbrandaku, lai tas visu pieskata. Kad Odo pagēroši noprasīja, kur Frodo, Merijs pieklājīgi palocījās un atbildēja: — Viņš jūtas saguris. Atpūšas.
   — Tu gribi teikt, nolīdis slēpnī, — Lobēlija palaboja. — Lai nu kā, mēs gribam viņu redzēt, un tā ari notiks. Ej un pasaki.
   Merijs abus uz visai ilgu laiku atstāja kavējamies priekšnamā, kur viņi izmantoja iespēju uzmeklēt savas karotes. Atvadu dāvana viņu omu nebūt neuzlaboja. Pēdīgi abi tika ielaisti kabinetā. Frodo sēdēja pie papīriem nokrauta galda. Viņš nudien izskatījās saguris — vismaz viesmīlībā nestaroja it nemaz. Ieraudzījis Meškovičus-Tuntakus, viņš piecēlās, neizņēmis roku no kabatas, tomēr runāja visai pieklājīgi.
   Meškoviči-Tuntaki bija kaujas gatavībā. Sākās ar to, ka viņi piedāvāja Frodo līgumcenas (draudzības vārdā) par dažnedažādām vērtīgām un ar zīmītēm neapgrūtinātām mantām. Kad Frodo atbildēja, ka izdāļātas tiek vien tās lietas, ko atdāvināt velējies pats Bilbo, viņi norādīja, ka tas viss esot ļoti aizdomīgi.
   —Man ir skaidrs tikai viens, — Odo paziņoja, — lai nu kurš, bet tu par visu šito sūdzēties vis neiesi. Rādi šurp testamentu! Es pieprasu!
   Odo būtu bijis Bilbo mantinieks, ja Frodo viņam nebūtu aizlicis kāju priekšā. Rūpīgi izlasījis testamentu, viņš nicīgi nosprauslājās. Dokuments nelaimīgā kārtā bija sarakstīts ļoti skaidri un pareizi (pēc visiem hobitu likumiem, kur cita starpā tika pieprasīts, lai testamentu ar sarkanu tinti parakstītu septiņi liecinieki).
   — Akaliņ muļķos, — Odo pavēstīja sievai. — Pēc tam kad esam gaidījuši sešdesmit gadus. Karotes, ko? Draņķis! — Uzsitis knipi Frodo zem deguna, viņš lamzāja uz durvīm. Taču no
   Lobēlijas tik viegli vis vaļā tikt nevarēja. Kad Frodo pēc kāda brīža iznāca no kabineta, lai paraudzītos, kas notiek, viņš atklāja, ka Lobēlija turpat vien klimst, okšķerēdamās pa visiem kaktiem un stūriem un izklaudzinādama grīdas dēļus. Atsvabinājis radinieci no vairākiem nelieliem (taču vērtīgiem) priekšmetiem, kas sazin kā bija iekrituši viņas lietussarga krokās, Frodo viešņu ar stingru roku izvadīja laukā. Lobēlijas ģīmis liecināja, ka viņa par varītēm pūlas sagudrot kādu iznīcinošu piezīmi, ko uz atvadām iesviest namatēvam sejā, taču, apcirtusies uz lieveņa, spēja vien pateikt: — Gan tu vēl nožēlosi, sīkaļa tāds! Ko ta pats neņēmi kājas pār pleciem? Šiten tev vietas nav. Kas tu par Tuntaku! Tu… tu tak esi viens riktīgs Bricbrandaks!
   —Vai dzirdēji, Merij? Vēl ari nolamāja, — Frodo sacīja, aizvērdams viņai deguna priekšā durvis.
   — Tad nē jau — tas taču bija kompliments, — atsaucās Merijs Bricbrandaks. — Pareizāk sakot, nekaunīgi glaimi.
   Tad viņi izmeta apli pa māju, izlikdami laukā trīs hobitēnus (divus Mudrakus un vienu Bunci), kas kala caurumus pagraba sienā. Frodo tiklab dabūja izplūkties ar jauno Sančo Dižpeku (vecā Odo Dižpekas mazdēlu), kurš zem lielā pieliekamā grīdas bija izkašājis pamatīgu bedri, jo, izklaudzinādams dēļus, tur it kā bija saklausījis tukšumu. Nostāsti par Bilbo zeltu dāsni baroja gan ziņkāri, gan cerības — kurš gan nezināja, ka zelts (ja ne gluži neģēlīgā, tad droši apšaubāmā ceļā dabūts) pieder tam, kurš to atrod, ja vien rakšanu kāds akurāt neiztraucē.
   Pievārējis Sančo un izgrūdis viņu laukā pa durvīm, Frodo bezspēkā saļima turpat priekšnamā uz krēsla. — Merij, klapējam to bodīti ciet, — viņš izdvesa. — Aizslēdz durvis un šodien nevienam vairs vaļā never — lai nāk kaut ar tarānu. — Tad viņš devās ar novēlošanos iebaudīt tasi tējas.
   Tikko apsēdies pie galda, viņš izdzirdēja kādu klusi pieklauvējam pie parādes durvīm. — Droši vien atkal Lobēlija, — viņš nosprieda. — Laikam beidzot izprātojusi kaut ko īsti nejauku un ieradusies man to pavēstīt. Lai nu pagaida.
   Viņš ķērās pie tējas. Klauvēšana atkārtojās, nu jau krietni uzstājīgāka, bet Frodo strēba vien tālāk. Pēkšņi pie loga parādījās burvja galva.
   — Ja tu, Frodo, nelaidīsi mani iekšā, es ietriekšu durvis tavā migā tā, ka tās izsprāgs lauka pašā kalna galā, — viņš aizrādīja.
   — Mīļo Gendalf! Acumirkli! — Frodo iesaucās, uz karstām pēdām brāzdamies pie durvīm. — Nāc iekšā! Nāc! Es domāju, ka tur Lobēlija dauzās.
   — Tad es tev piedodu. Es gan viņu pirms brīža redzēju — divjūgā brauca uz Upmalas pusi ar tādu ģīmi, ka skābumķērne no skaudības mestos zaļa.
   —Es jau arī viņas dēļ ģīmī paliku tīri zaļš. Goda vārds, teju uzvilku Bilbo gredzenu. Briesmīgi sagribējās pazust no acīm.
   — To gan nedari! — Gendalfs atsēzdamies iesaucās. — Klausi mani, Frodo, ar to gredzenu neblēņojies! Patiesību sakot, gandrīz tamdēļ vien atnācu uz atvadām pārmīt kādu vārdu.
   —Kas tad ir?
   —Ko tu par to zini?
   —Tikai to, ko Bilbo teicis. Viņš man stāstīja — kā to atradis un kā licis lietā. Tas ir, toreiz, kad bija projām.
   —Diez kurš stāsts tad tas bija? — Gendalfs apvaicājās.
   —A, nu nejau tas, ko viņš stāstīja rūķiem un ierakstīja savā grāmatā, — Frodo teica. — Viņš man izstāstīja taisnību — drīz pēc tam, kad pārcēlos uz dzīvi šeit. .Tu neesot licies mierā, kamēr piespiedis viņu atzīties, un Bilbo teica, ka tad jau arī labāk, lai es visu zinātu. "Lai starp mums nebūtu nekādu noslēpumu, Frodo," viņš teica, "tikai tu nu gan turi muti aiz atslēgas. Un tagadiņ tas taču tik un tā pieder man."
   —Tu re, ko, — Gendalfs nobrīnījās. — Nu, un ko tu par visu to saki?
   — Ja tu domā to mānīšanos par "dāvaniņu", es teiktu, ka patiesais stāsts izklausās krietni ticamāks, un es nesaprotu, kamdēļ Bilbo vispār ievajadzējās to sagrozīt. Tādas lietas nepavisam nav Bilbo dabā, un man tas likās visai dīvaini.
   — Man tāpat. Taču ar tiem, kas pie šādiem dārgumiem tikuši un apietas kā ar savu mantu, mēdz notikt vēl dīvainākas lietas. Tāpēc uzmanies un rīkojies ar to ļoti piesardzīgi. Iespējams, tas spēj ne tikai padarīt tevi neredzamu, kad vien tev tas iešaujas prātā, bet arī vēl ko citu.
   — Nesaprotu, — Frodo apjuka.
   —Es arī ne, — burvis atzinās. — Vienkārši man tas neliek un neliek mieru, jo sevišķi kopš vakarvakara. Nevajag raizēties.
   Tikai klausi manam padomam — lietā to liec pēc iespējas retāk, bet labāk vispār neaiztiec. Un nekāda ziņā neizmanto tā, lai rastos iemesls kādām runām vai aizdomām. Saku vēlreiz — noglabā to labi un nevienam par to nestāsti!
   — Šito noslēpumainību! No kā tu bīsties?
   — Pats īsti nezinu, tālab vairs neko neteikšu. Varbūt zināšu tev ko pastāstīt, kad atgriezīšos. Tūliņ dodos cejā, tā ka pagaidām — ardievu.
   Gendalfs piecēlās.
   — Tūliņ? — Frodo izsaucās. — Es cerēju, ka tu uzkavēsies vismaz nedēļu. Lēsu, ka tu man būsi atspaids.
   — Es jau labprāt, taču šis tas ir mainījies. Var gadīties, ka projām būšu ilgi, bet atgriezīšos un apraudzīšu tevi, kolīdz spēšu. Gatavojies mani sagaidīt! Ieradīšos klusiņām. Dalienā es vairs atklātībā neko daudz nerādīšos. Izskatās, ka nekāds iemīļotais varonis es te neesmu. Klīst runas, ka es viešot nekārtības un ceļot jezgu. Dažs labs pat apgalvo, ka es esot Bilbo novedis no ceļa. Ja ne sastrādājis vēl nelāgākas lietas. Ja gribi zināt, mēs ar tevi esam sazvērējušies piesavināties viņa mantu.
   — Dažs labs? — Frodo novaidējās. — Tu domā Odo un Lobēliju. Cik derdzīgi! Es ar lielāko prieku atdotu viņiem ij Tuntmali, ij visu pārējo, lai tikai Bilbo atkal būtu mājās vai arī es varētu doties viņam līdzi. Daliena man ir pieaugusi pie sirds. Taču nule es nez kāpēc sāku ilgoties, kaut pats būtu ņēmis kājas pār pleciem. Vai es viņu maz atkal satikšu?
   —Arī es par to domāju, — Gendalfs atsaucās. — Un vēl par daudz ko citu. Bet nu- — uz' redzēšanos! Esi piesardzīgs. Un modrs — es varu ierasties pašā negaidītākajā brīdī! Paliec sveiks!
   Frodo pavadīja viņu līdz durvīm. Uz atvadām pamājis ar roku, burvis brīnum žiglā solī devās projām, bet Frodo nosprieda, ka vecais vīrs izskatās neparasti sadudzis, itin kā viņa kamiešus spiestu nepanesama nasta. Pār zemi laidās vakars, un apmetnī tērptais stāvs drīz vien pagaisa mijkrēslī. Aizritēja ilgs laiks, iekams Frodo viņu ieraudzīja no jauna.

Otra nodaļa
Pagatnes ena

   Runas nerimās ne pēc deviņām, ne pēc trejdeviņām dienām. Bilbo Tuntaka kunga otro pazušanu Hobitonā un visa Daliena apsprieda vēl vairāk nekā gadu un atminējās nez cik ilgi. Hobitēni par to klausījās, vakaros satupuši pie kamīna, un Dullais Tuntaks, reiz ar blīkšķi un uguņiem izčibējis un tad atkal uzradies ar zelta un dārgakmeņu maisu, tapa par pasaku varoni un dzīvoja ilgi pēc tam, kad patiesie notikumi visiem no atmiņas jau bija pagaisuši.
   Taču iesākumā tauta mēļoja, ka Bilbo, kas jau tāpat allaž bijis drusku ķerts, pēdīgi esot galīgi nojūdzies un aiznesies zilajās tālēs. Maz kurš šaubījās, ka viņš iegāzies kādā dīķī vai upē un atradis bēdīgu, tomēr nevarētu teikt, ka priekšlaicīgu galu. Lielākais vaininieks te droši bija Gendalfs.
   — Būtu jel tas nolāpītais burvis atstājies kaut no jaunā Frodo — varbūt šis norimtos, pieņemtos prātā un galā iznāktu tīri lādzīgs hobits, — vietējie sodījās. Un, pēc visa spriežot, burvis no Frodo tiešām bija atstājies, un Frodo patiesi tā kā norimās, taču to, ka viņš būtu jaušami pieņēmies prātā, manīt gan nevarēja. Gluži otrādi — viņš teju uz karstām pēdām sāka ērmoties tikpat traki kā Bilbo. Viņš atteicās sērot un nākamajā gadā sarīkoja svinības par godu Bilbo simt divpadsmitajai dzimumdienai, mielastu nodēvēdams par Smagsvara dzīrēm. Tomēr tas nu bija teikts par skaļu, jo ielūgti bija tikai divdesmit viesi un galdam kājas, kā hobiti mēdza teikt, ar maizīti nolīkušas nebija.
   Viens otrs likās sašutis, taču Frodo nelikās mierā un Bilbo dzimšanas dienas svinības turpināja rīkot ik mīļu gadu, kamēr beidzot visi ar to aprada. Frodo apgalvoja, ka, viņaprāt, Bilbo nemaz neesot pagalam. Kad hobiti apvaicājās, kur tad šis esot, jaunais Tuntmales saimnieks tikai paraustīja plecus.
   Frodo dzīvoja viens tāpat kā Bilbo, tomēr viņam bija visai daudz draugu, sevišķi starp gados jauniem hobitiem (lielākoties Vectuka pēcnācējiem), kas no bērna kājas bija jūsmojuši par Bilbo un dzīvojušies pa Tuntmali kā pa savām mājām. Divi tādi bija Folko Mudraks un Fredegars Buncis, taču visciešāk Frodo draudzējās ar Peregrīnu Tuku (iedēvētu par Pīnu) un Meriju Bric- brandaku (viņa īstais vārds bija Meriadoks, taču to maz kurš atminējās). Frodo kopā ar viņiem bija krustu šķērsu izmalis visu Dalienu, bet biežāk gan klaiņāja viens, turklāt dažs labs ar veselo saprātu apveltīts hobits nevarēja vien nobrīnīties, dzirdot, ka viņš redzēts sazin kur klimstam pa kalniem un mežiem zvaigžņotā naktī. Merijs un Pins domāja, ka Frodo šad un tad medz tikties ar elfiem —, jo Bilbo darījis tāpat.
   Ar laiku tapa manāms, ka arī Frodo "saglabājas" itin labi — no skata viņš kā bija, tā palika tikko pilngadībā iekāpis padrukns, sparīgs hobits. — Dažam labam veiksme smaida, tīri visus zobus rādīdama, — ļautiņi runāja, taču pa īstam brīnīties sāka vien tad, kad Frodo jau bija sasniedzis teju brieduma gadus, proti, tuvojās piecdesmit gadu slieksnim.
   Pats Frodo, pārcietis pirmo mulsumu, ar laiku atskārta, ka būt pašam sev par noteicēju, turklāt vēl saimniekot Tuntmalē kā Tuntaka kungam ir visnotaļ patīkami. Kādus gadus viņš dzīvoja mierīgi un laimīgi un par nākotni daudz galvu nelauzīja. Taču kādā prāta aizkaktiņā pamazām augumā auga nožēla, ka viņš nebija devies līdzi Bilbo. Reizumis, it sevišķi rudeņos, Frodo sevi pieķēra domājam par tālām, svešām zemēm un — nudien savādi — gara acīm klejojam kalnos, ko pat sapņos nebija redzējis. Gadījās, ka viņš pats sev teica: — Varbūt es kādudien ņemšu un braukšu pāri upei. — Un tūliņ pats sev atbildēja: — Vēl ne.
   Tā nu tas gāja, līdz durvju priekšā jau bija Frodo piecdesmita dzimšanas diena. Šis skaitlis viņam nez kāpēc šķita nozīmīgs (vai draudīgs) — vismaz Bilbo tieši šai vecumā bija piepeši meties liktenīgajā dēkā. Frodo sirdī iegūla nemiers, iestaigātās takas viņu vairs nevilināja. Viņš pētīja kartes, pūlēdamies iedomāties, kas ir tur, kur iezīmētie lauki beidzas — Dalienas kartes viņpus robežas lielākoties baloja balti plankumi. Apkārt staigādams, viņš aizklīda aizvien tālāk un tālāk, aizvien biežāk klejojumos devās viens, un Merijs līdz ar pārējiem draugiem viņu bažīgi vēroja. It bieži Frodo bija manāms runājamies klīstam līdzi dīvainiem ceļiniekiem, kādu ap to laiku Dalienā bija parādījies neparasti daudz.
   Klīda baumas, ka ārpasaulē notiekot ērmīgas lietas. Gendalfs jau vairākus gadus nebija ne rādījies, ne sūtījis kādu vēsti, un Frodo kāri ieklausījās visās ziņās, kas vien nonāca viņam ausis. Elfi, kas Dalienā ieklīda pagalam reti, tagad vakaros bija redzēti cauri mežiem dodamies uz rietumiem. Atpakaļ viņi nenāca. Elfi devās projām no Viduszemes, un šejieniešu liktenis viņiem vairs nerūpēja. Tomēr apkārt klīda ari neparasti daudz rūķu. Cauri Dalienai uz Sirmostām veda senais Rītvakaru ceļš, un to, dodamies uz savām raktuvēm Zilkalnos, rūķi bija staigājuši kur tas laiks. Tieši no viņiem hobiti, ja vien gribēja, dabūja dzirdēt par to, kas notika tālās zemēs, taču rūķi parasti bija mazrunīgi, un arī hobiti ar jautājumiem nešķiedās. Bet tagad Frodo it bieži sastapa pavisam dīvainus tālzemju rūķus, kas devās uz vakariem meklēt patvērumu. Viņi izskatījās notramdīti, un viens otrs čukstus pieminēja Naidnieku un Mordoras zemi.
   Šo vārdu hobiti pazina vien no leģendām, kas vēstīja par nelāgam sendienām, un tas kā ēna milža kaut kur pašā atmiņas kaktiņā, tomēr sirdī viesa šausmas un nemieru. Tā vien šķita, ka Baltā padome ļaunos spēkus no Drūmmeža būs padzinuši tālab vien, lai tie ar jaunu sparu celtos Mordoras senajos cietokšņos. Klīda runas, ka Tumsas tornis esot uzcelts no jauna. No turienes verdot melnā vara, un tālu projām rītos un dienvidos esot uzliesmojuši kari un biezējot bailes. Kalnos atkal vairojoties orki. Visur ložņājot troļļi — ne vairs tik stulbi kā senāk, bet viltīgi un bruņojušies ar bīstamiem ieročiem. Un, spriežot pēc pusbalsī neskaidri izteiktiem mājieniem, tie vēl nebūt nebija tie briesmīgākie kustoņi, taču briesmīgākajiem nebija pat vārda.
   Skaidrs, ka parastiem hobitiem ausis nonāca tikai maza daļa no visiem šiem savādajiem stāstiem. Tomēr galu galā pat paši kurlākie mājās tupētāji dabūja šo to dzirdēt, un tie, kam darbos iznāca aizklīst līdz robežām, šo to dabūja ari redzēt. Saruna, kas kādā pavasara vakarā, Frodo dzīves piecdesmitajā gadā, norisinājās Upmalas "Zaļajā pūķi", liecināja, ka baumas, lai ari vairākums hobitu par tām joprojām tikai smīkņāja, bija ielauzušās pašā Dalienas omulīgajā sirdi.
   Vienā stūri pie kamīna sēdēja Sems Ekušeks, viņam iepretim — Teds Smiltaks, meldera dēls, un abu sarunā klausījās krodziņā sanākušie vietējie hobiti.
   —Jānudien, ko tik visu tagad nedabū dzirdēt, — sacīja Sems.
   —Ej nu, — Teds izmeta. — Kas ausis spicē, tas jau dabū gan, tikai es labāk klausos vecās pasakās un blēņu stāstos.
   — Par to es nešaubos, — Sems atcirta, — un, es teikšu, tur dažkārt patiesības ir vairāk, nekā tu iedomā. Gluži no pirksta tak izzīsti tie nav. Ņemsim, rau, tos pašus pūķus.
   — Lielais paldies, neņemsim vis, — Teds atteica. — Puiškana gados šito atklausījos, bet nu tiem ticēt nav vairs iekāriena. Upmalā ir tik viens vienīgs pūķis, un tas ir, re, "Zaļais", — viņš paziņoja, izraisīdams veselu smieklu vētru.
   — Labi, labi, — Sems turpināja, izsmējies kopā ar visiem, — bet kā ar tiem kokuļaudīm, ar tiem, teiksim, milžiem? Tak runā, ka viens tāds, lielāks par koku, nesen esot redzēts ziemeļu purvājos.
   —Kas runā?
   — Piemēram, mans brālēns Hals. Viņš Pārkalnē strādā pie Mudraka kunga un mēdz iet jaktēt uz Ziemeļājiem. Vienu tādu viņš redzēja pats ar savām acīm.
   — Droši, ka sakās redzējis. Tas tavs Hals mūžam stāsta, ka visu ko redzējis, bet varbūt viņš redz to, kā nemaz nav?
   — Bet tas bijis tik prāvs kā goba un staigājis — vienā soli veseli septiņi, ka nav ko redzēt.
   —Tad nebija ar ko redzēt. Droši, ka tā bija goba, kas goba. Gobu ar redzēja.
   — Bet šitā staigāja, kad es tev saku, un tur gobas nemaz neaug.
   —Tad kā nākas, ka Hals tur tādu redzējis? — Teds atsaucās. Krodziņā atskanēja aplausi un smiekli, klausītāji acīmredzot nosprieda, ka Teds Semu iebāzis maisā.
   — Tik un tā, — Sems nelikās mierā, — tu taču neteiksi, ka mūsu krietnais Hals ir vienīgais, kurš redzējis cauri Dalienai klīstam visādus savādniekus. Es uzsveru — klīstam cauri. Un vēl vairāk ir to, ko robežām vispār nelaiž pāri. Robežniekiem savu mUžu nav bijis tik daudz darba. Un esmu dzirdējis, ka elfi iet projām uz vakariem. Runā, ka šie dodoties uz ostām — tur, aiz Baltajiem torņiem. — Sems novēcināja roku, pats īsti nesaprazdams, uz kuru pusi. Nedz viņš, nedz arī neviens no klātesošajiem nezināja, cik tālu ir līdz jūrai, kas plājās kaut kur aiz Dalienas rietumu robežas, aiz baltajiem torņiem. Tomēr seni ticējumi vēstīja, ka tur atrodas Sirmostas, no kurām projām uz neatgriešanos dodas elfu kuģi.
   — Viņi burā un burā, un jūrā brauc, un dodas uz vakariem, bet mēs paliekam vieni un tepat, — Sems dziedoši novilka, skumīgi un svinīgi nošūpodams galvu. Bet Teds iesmējās.
   — Jā, jā, tieši to pašu jau stāsta arī vecas pasakas. Un, manuprāt, ne man, ne tev no tām ne silts, ne auksts. Lai tak burā! Bet es esmu gatavs apēst savu cepuri, ja tu pats būsi to visu redzējis. Dalienā nav neviena, kurš ko tadu būtu skatījis pats savām acīm.
   — Nezinu gan, — Sems domīgi novilka. Reiz mežā viņš itin kā bija manījis vienu elfu un cerēja, ka pienāks diena, kad izdosies sastapt vēl citus. No visām leģendām, ko Sems bija dzirdējis bērnu dienās, visdziļāk sirdī viņam bija iegūluši hobitu pa pusei aizmirstie un saraustītie nostāsti par elfiem. — Ir gan, un pat tepat, mūsu apkaimē, viens otrs tāds, kurš elfus pazīst un zina ar viņiem aprunāties, — viņš sacīja. — Piemēram, Tuntaka kungs, mans saimnieks. Viņš man stāstīja, ka elfi burā projām, un par elfiem viņš šo to gan zina. Un vecais Bilbo kungs zināja vēl vairāk — ko visu mēs abi neizrunājām, kad biju pavisam mazs knēvelis.
   — Tie jau abi ķerti, — Teds atsaucās. — Vecais Bilbo galīgi, un nu ari Frodo jūdzas nost. Tad nu gan īstie, kuros klausīties! Tāpēc jau tev galva no pekstiņiem vai pušu sprāgst. Labs ir, draugi, es nu laižos. Uz veselībām! — Un, izdzēris kausu sausu, viņš, plātīdamies un kājas šļūkādams, devās laukā.
   Sems palika sēžam kluss un nerunīgs. Viņam bija par ko padomāt. Vispirms bija milzum daudz darāmā Tuntmales dārzā, un nākamā diena, ja laiciņš pagadīsies labs, rādījās visai smaga. Zāle auga kā traka. Taču Sems prātoja nejau par dārza darbiem vien. Pēc krietna brīža viņš nopūtās, piecēlās un izgāja laukā.
   Bija aprīļa sākums, un debesis patlaban skaidrojās pec pamatīgas lietus gāzes. Saule jau nogājusi, un dzedrā, bālganā novakara gaisma klusiņām un palēnām dzisa, izšķīzdama mijkrēslī. Virs galvas iedegās pirmās zvaigznes, un Sems, pie sevis domīgi svilpodams, devās mājup — cauri Hobitonai un augšā kalnā.
   Tieši ap to pašu laiku pēc ilgas prombūtnes uzradās Gendalfs. Pēc mielasta viņš nerādījās trīs gadus. Tad viņš Frodo uz īsu brītiņu apciemoja un, hobitu vērīgi nopētījis, atkal devās ceļā. Pēc tam kādu gadu vai divus burvis Tuntmalē iegriezās visai bieži, tumsiņā piepeši uzrazdamies un vēl pirms ausmas tikpat piepeši atkal nozuzdams. Par savām darīšanām un dēkām viņš garās runās neielaidās un galvenokārt interesējās vien par sīkumiem, teiksim, kā Frodo ar veselību un kā hobits vada savas dienas.
   Tad burvis nez kur pazuda. Nupat bija aizritējuši vairāk nekā deviņi gadi, kopš viņš nebija nedz rādījies, nedz devis kadu ziņu, un Frodo jau sāka domāt, ka Gendalfs vairs neatgriezīsies un par hobitiem vairs negrib likties ne zinis. Taču tovakar, kad Sems mijkrēslī devās mājup, pie kabineta loga atskanēja pazīstamais klauvējiens.
   Frodo pārsteigts un dziļi iepriecināts apsveicinājās ar veco draugu. Abi viens otru pamatīgi nopētīja.
   —Pavei! — Gendalfs noteica. — Tu izskaties tāds pats kā allaž, Frodo!
   — Tu tāpat, — Frodo atsaucās, tomēr klusībā nosprieda, ka Gendalfs izskatās novecojis un raižu sagrauzts. Viņš ņēmās burvi tincināt par to, kā klājas un kas notiek plašajā pasaulē, un drīz vien abi bija ieslīguši garās runās un pie miera nedevās vēl ilgi.
   Nākamajā rītā viņi brokastoja vēlu, un paēduši nosēdās kabinetā pie vaļā loga. Kamīnā sprakstēja uguns, bet ari saule jau varen sildīja, un vējš bija iegriezies no dienvidiem. Laukā vēdīja svaigums, laukos un koku pirkstu galos jau trīsēja pavasara zaļums.
   Gendalfs atminējās pavasari pirms teju astoņdesmit gadiem, kad Bilbo bez nēzdoga bija aizdrāzies projām no Tuntmales. Burvja mati tagad bija baltāki, bārda un uzacu kumšķi daudz kuplāki, seju dziļāk izvagojušas rūpes un gudrība, tomēr viņa aeis mirdzēja tikpat spoži, un pīpes dUmu gredzenus viņš gaisā pūta tikpat kāri un dedzīgi kā senāk.
   Tagad viņš pīpi kūpināja klusēdams, jo Frodo sēdēja rāms, dziļi iegrimis domās. Pat rīta saule nespēja kliedēt drūmo priekšnojautu, ka Gendalfs atnesis nelāgas ziņas. Pēdigi hobits ierunājās.
   — Vakarnakt, Gendalf, tu man sāki stāstīt ko dīvainu par manu gredzenu. Bet nepabeidzi, sacīdams, ka labāk par tādām lietām runāt dienas gaismā. Varbūt tagad ir īstais brīdis? Tu teici, ka gredzens esot bīstamāks, daudz bīstamāks, nekā es domājot. Kādā ziņā?
   — Daudzējādā, — burvis atsaucās. — Tas ir tik spēcīgs, ka iesākumā es to pat neuzdrīkstējos iedomāties. Tik spēcīgs, ka ar laiku spej savā varā pārņemt jebkuru mirstīgo, kurš to piesavinājies. Tas pats piesavinās savu saimnieku. Sensenos laikos Eregionā tika izkalti daudzi elfu gredzeni — burvju gredzeni, kā jūs tos dēvējat. Un tie, protams, bija dažādi — citi spēcīgāki, citi vājāki. Ne tik spēcīgie tapa, meistariem vien iemēģinot roku, iekams amata prasme bija izkopta visā pilnībā, un elfu kalējiem tie bija tikai grezni nieciņi, tomēr, manuprat, mirstīgajiem tik un tā bīstami. Taču dižgredzeni — varas gredzeni — ved taisnā ceļā pie bojāejas. Frodo, ja mirstīgais tiek pie Dižgredzena, viņš iemanto nemirstību, taču vairs ne aug, ne ari iemanto kādu citu dzīvi, tikai nīkst, līdz pēdīgi ik brīdis pārvēršas neizturamā garlaicībā un gurdumā. Un, ja mirstīgais, gribēdams kļūt neredzams, gredzenu pirkstā velk bieži, viņš dilst un gaist, līdz beidzot no tiesas paliek neredzams un klimst mijkrēslī melno spēku kalpībā, jo tieši tie valda pār gredzeniem. Jā, agrāk vai vēlāk… vēlāk, ja gredzena saimnieks ir stiprs vai iesākumā gribējis tikai labu, tomēr ar laiku izčākst gan spēks, gan visi labie nodomi. Tātad agrāk vai vēlāk tumsa viņu aprīs.
   — Šausmīgi, — Frodo teica. Abi ilgi sēdēja klusēdami. Dārzā Sems Ekušeks švīkstināja izkapti.
   — Cik sen tu to jau zini? — Frodo pēdīgi iejautājās. — Un ko zināja Bilbo?
   — Varu galvot, ka viņš zināja tikai to, ko pats tev pastāstīja, — Gendalfs atbildēja. — Viņš nekādā ziņā nebūtu uzkrāvis tev, viņaprāt, bīstamu nastu, kaut ari es solījos tevi pieskatīt. Bilbo acīs gredzens bija neparasti skaists un dažkārt ļoti noderīgs, un visu, kas šķita neesam īsti lāgā vai pagalam ērmots, viņš piedēvēja pats sev. Viņš man teica, ka pēdējā laikā nespējis ne par ko citu ij domāt un nemitīgi par gredzenu raizējies, tomēr nesaprata, ka tur pie vainas pats gredzens. Lai gan vienā ziņā viņam bija taisnība — gredzenu patiesi vajadzēja pieskatīt, jo vienubrīd tas šķita smagāks, citreiz atkal vieglāks, dīvainā kārtā izpletās platāks vai atkal sarāvās un, tikko cieši uzvilkts pirkstā, tūliņ itin viegli varēja no tā noslīdēt.
   — Jā, pēdējā vēstulē viņš mani par to brīdināja, — Frodo ieteicās, — tāpēc es to glabāju, uzvērtu važiņā.
   — Ļoti prātīgi, — Gendalfs viņu uzslavēja. — Taču, ja runājam par ilgo mūžu, Bilbo ij prātā neienāca, kas tur par lietu. Viņš uzskatīja, ka tur visi nopelni piekrīt pašam, un jutās varen lepns. Taču uzmācās nemiers. Plānum plāniņš un izsmērēts — viņš man žēlojās. Droša zīme, ka gredzens bija ceļā uz uzvaru.
   — Cik sen tu to jau zini? — Frodo vēlreiz vaicāja.
   — Zinu? — Gendalfs pārjautāja. — Es, Frodo, zinu daudz ko tādu, ko zina vien gudrajie. Taču ja tu vaicā par to, kas man zināms par šo gredzenu, es teiktu, ka vēl joprojām nezinu. Vēl kaut kas jāpārbauda. Tomēr mans minējums, es domāju, ir nekļūdīgs. Kad tad man tas īsti pirmoreiz iešāvās prātā, — burvis aizdomājās. — Pag, Bilbo gredzenu atrada togad, kad Baltā padome iztrieca tumsas spēkus no Drūmmeža, tieši pirms Piecu karapulku kaujas. Toreiz man ap sirdi sametās tā nelāgi, lai gan es pats vēl īsti nesapratu, kalab baiļojos. Laiku pa laikam es nokāvos ar domām, kā diez Gollums ticis pie Dižgredzena, jo nekas cits tas nevarēja būt — vismaz par to es nešaubījos jau no sākta gala. Tad noklausījos Bilbo ērmoto stāstu par to, kā viņš gredzenu "vinnējis", un nekādi nespēju tam noticēt. Kad pēdīgi izvilku no viņa patiesību, es acumirklī nopratu, ka Bilbo lūkojis nostiprināt savas tiesības uz gredzenu. Teju tāpat kā Gollums, kad klāstīja par "dzirnšandienas dāvaniņu". Abi melu stāsti bija tik līdzīgi, ka man nebija un nebija miera. Acīmredzot gredzenam piemīt samaitājoša vara, kas uz karstām pēdām iedarbojas uz tā valkātāju. Tas nu bija pirmais nepārprotamais brīdinājums, ka še kaut kas nav lāgā. Cik reižu netiku Bilbo piekodinājis, ka tādiem gredzeniem labāk nevajag ij klāt skaities, taču viņš tikai viebās un ātri vien kļuva ērcīgs. Neko vairāk es tur darīt nespēju. Nevarēju gredzenu viņam atsavināt, neizraisīdams vēl daudz lielāku postu, un tā rīkoties man tik un tā nebija ne mazāko tiesību. Varēju vien paturēt Bilbo acīs un nogaidīt. Iespējams, es būtu varējis apspriesties ar Sarumanu Balto, tomēr allaž kaut kas mani atturēja.
   — Kas viņš ir? — Frodo ieprasījās. — Man par tādu nav gadījies dzirdēt.
   — Tā varētu būt, — Gendalfs atteica. — Viņš par hobitiem nav licies ne zinis un neliekas joprojām. Sarumans ir dižākais no Gudrajiem — mana ordeņa vedis un Padomes galva. Viņa vie- dība ir neizmērojama, taču līdz ar gudrību augumā augusi arī lepnība, un viņš necieš uzbāzību. Par elfu gredzeniem — gan dižajiem, gan sīkajiem — viņš ir zinātājs. Sarumans tos pētījis kopš sendienām, raudzīdams atklāt zudībā aizgājušos elfu lčalēju amata noslēpumus, bet tad, kad Gredzenu lieta uzpeldēja Padomē, viņš izpauda vien to, kam visas manas bažas vajadzēja kā ar slotu aizslaucīt. Tā nu tās palika gruzdam, taču miera sirdī man nebija. Es joprojām turēju acis vaļā un nogaidīju. Un ar Bilbo, kā rādījās, viss bija kārtībā. Ritēja gadi. Jānudien, ritēja un ritēja, bet Bilbo palika, kāds bijis. Vecāks itin. kā nepalika ne par matu. Man no jauna sametās nelāgi ap sirdi, bet es pats sev atgādināju, sak, galu galā, mātes rados viņam visi sadzīvojuši līdz sirmam vecumam, tā ka vēl ir laiks — nogaidi! Un es gaidīju. Līdz pat vakaram, kad Bilbo devas projām. Tad viņš man sarunāja tādas lietas un izrīkojās tā, ka es sabijos no tiesas — lai Sarumans teiktu ko teikdams, tur nekas vairs nebūtu līdzams. Beidzot es skaidri sapratu, ka te darbojas kas nelāgs un mērdējošs. Un lielāko daļu turpmāko gadu es aizvadīju, noskaidrojot patiesību.
   — Bet kaitējums taču nebija nelabojams, ko? — Frodo izbailēs ievaicājās. — Ar laiku viņš taču atjēgsies, vai ne? Tas ir, nomierināsies?
   — Viņam jau tūliņ kļuva vieglāk, — Gendalfs atsaucās. — Taču šaisaulē ir tikai viens spēks, kam par Gredzeniem un to spējām ir zināms pilnīgi viss, un, ciktāl vani spriest, šaisaulē nav neviena, kam pilnīgi viss būtu zināms par hobitiem. Gudrajo vidū esmu vienīgais, kas noņēmies ar hobitu teiksmām — visai miglaina pētniecības nozare, taču pārsteigumu tur netrūkst. Viņi spēj būt mīksti un pakļāvīgi kā māls, tomēr dažbrīd izrādās sīksti kā veca koka sakne. Manuprāt, iespējams, ka viens otrs hobits Gredzenu varai spēj pretoties daudz ilgāk, nekā vairākums gudrajo maz spēj iedomāties. Es teiktu, ka par Bilbo mēs varam nebažīties. Protams, Gredzenu viņš glabāja daudzus gadus, turklāt mēdza izmantot, tā ka varētu būt, ka tā vara tik drīz vis nepagaisīs — piemēram, diez vai tik drīz pienāks bridis, kad viņam to varēs droši rādīt. Citādi nekas — viņš varētu nodzīvot visai laimīgi vēl gadiem ilgi, ja reiz ir pārcietis šķiršanos no Gredzena. Jo beigu beigās viņš no tā šķīrās labprātīgi, kas ir visai svarīgi. Nē, kopš lāga Bilbo no Gredzena atteicās, man par viņu galva vairs nesāp. Tagad es jūtos atbildīgs par tevi. Kopš Bilbo devās projām, nav bijis nevienas dienas, kad es neraizētos par tevi un visiem šiem apburošajiem, dumjajiem, bezpalīdzīgajiem hobitiem. Pasaule taptu smagi iedragāta, ja tumsas spēki pārmāktu Dalienu, ja jūsu dzīvespriecīgie, vientiesīgie Bunči, Pūteļi, Mudraki, Jozāni un visi citi, par jokainajiem Tuntakiem nemaz nerunājot, taptu paverdzināti.
   Frodo nodrebinājās. — Bet kālab gan tam tā vajadzētu notikt? — viņš iejautājās. — Un kam viņiem tādi vergi?
   —Ja gribi dzirdēt patiesību, — Gendalfs atteica, — līdz šim — es uzsveru "līdz šim" — es turējos pie ieskata, ka Tumsas pavēlniekam par tādu hobitu esamību nav ne jausmas. Par to jums vajadzētu justies pateicīgiem. Taču tagad es par jūsu drošību vairs nedodu ne pliku grasi. Ne jau jūs viņam esat vajadzīgi — Tumsas pavēlniekam netrūkst daudz noderīgāku pakalpiņu —, taču tagad viņš jūs tik drīz vis neaizmirsīs. Un redzēt hobitus kā nožēlojamus vergus viņam patiktu daudz labāk, nekā redzēt jūs laimīgus un brīvus. Te ir tāda lieta kā ļaunprātība un atriebība.
   — Atriebība? — Frodo izbrīnījās. — Par ko? Es joprojām nesaprotu, kāds tam sakars ar Bilbo un mani, un mūsu gredzenu.
   — Visciešākais, kādu vien var iedomāties, — Gendalfs teica. — Patiesās briesmas tu vēl neapzinies, bet pagaidi vien. Vēl izgājušo reizi, kad te biju, es pats visu īsti nesapratu, taču nu beidzot pienācis laiks runāt. Iedod man uz bridi gredzenu.
   Frodo izņēma gredzenu no ūzu kabatas, kur tas gulēja, uzvērts pie bikšu siksnas pieāķētā važiņā. Atbrīvojis gredzenu no važiņas, viņš vilcinādamies pasniedza to burvim. Gredzens
   piepeši šķita kļuvis ļoti smags, it kā vai nu pats, vai ari Frodo diez ko negribētu, lai Gendalfs tam pieskaras.
   Gendalfs pacēla gredzenu pret gaismu. Tas izskatījās izliets no tira zelta un vizēja vienlaidus gabalā. - Vai vari saskatīt kādas zīmes? - viņš ieprasījās.
   — Nē, — Frodo atsaucās. — Itin nekādas. Spožs un gluds, pat nevienas skrambiņas, arī no nodiluma ne vēsts.
   —Tad skaties!
   Frodo par pārsteigumu un izbīli burvis gredzenu pēkšņi iesvieda kamīnā — tieši gailējošajās oglēs. Apslāpēti iekliedzies, Frodo paķēra knaibles, taču Gendalfs viņu atturēja.
   — Pagaidi! — burvis pavēlēja, zem kuplajām uzacīm bargi nozibinādams acis.
   Gredzenam, liekas, nekas nenotika. Pēc laiciņa Gendalfs piecēlās, aizdarīja loga aizvirtņus un aizvilka tam priekšā aizkaru. Istaba ieslīga tumsā un klusuma, tikai laukā, dārzā, kaut kur, nu jau tuvāk, klabēja Sema dzirkles. Kādu brīdi burvis stāvēja, vērdamies liesmās, tad pieliecās, ar knaiblēm gredzenu izvilka no kamīna un satvēra plaukstā. Frodo noelsās.
   —Tas ir pavisam auksts, — Gendalfs sacīja. — Ņem!
   Frodo pastiepa pretim trīsošu, roku. Gredzens likās biezāks
   un smagāks kā jebkad.
   —Turi! — Gendalfs lika. — Un kārtīgi aplūko!
   — Fs neprotu lasīt uguns rakstus, — Frodo ierunājās trīcoša balsī.
   Darīdams, kā vēlēts, Frodo ieraudzīja, ka abas gredzena puses klāj tīklots raksts — vēl sīkāk nebūtu spējusi rakstīt pat smalkākā rakstāmspalva. Uguns iegrebtais raksts izskatījās pēc vijīgā rokrakstā izzīmētiem burtiem, kas izstaroja žilbinošu gaismu, tomēr šķita tālīni un aizmigloti, it kā gaisma lauztos no bezgal- tālām dzīlēm.

   —Jā, — Gendalfs atsaucās, - bet es gan protu. Tie ir senlaiku elfu burti, taču valoda ir cita — Mordoras mēle, ko es šeit negribu balsī piesaukt. Taču kopus mēlē te vēstīts apmēram, lūk, kas:
   Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens, kurš pārējos maļ,
   Gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važas kaļ.
   — Tās ir tikai divas rindiņas no elfu aprindās sen zināmām vārsmām, — burvis turpināja.
   — Lai treji gredzeni elfu ķēniņiem apakš
   zvaigžņotā klaida,
   Lai septiņi — ruku valdniekiem, kas zemzemes
   kambaros mīt,
   Lai deviņi — virszemes ļaudīm, ko nāve
   pēcgalā gaida,
   Un viens — tam, kurš valda pār tumsu un
   tronī sēd izraidīts
   Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst,
   melnas no naida.
   Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens,
   kurš pārējos maļ,
   Gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važās kaļ
   Mordoras mijkrēšļa murdā, kur ēnas klīst, melnas no naida.
   Viņš apklusa un tad lēnām un dobji ierunājās: — Tas ir Pavēlnieka gredzens — tas, kurš valda pār pārējiem. Tas ir gredzens, ko viņš neatminamos laikos pazaudējis vājuma brīdi. Viņš pēc tā neizsakāmi alkst… taču nedrīkst dabūt!
   Frodo sēdēja kā sasalis, nespēdams izteikt ne vārda. Piepeši viņš manīja izstiepjamies stindzinošu baiļu roku, itin kā kaut kur austrumos būtu savilcies glūnīgs, melns mākonis, kas tiektos viņu aprīt. — Tiešām tas gredzens? — viņš izstomija. — Kā, sasodīts, tas nokļuvis pie manis?
   — Ak, — Gendalfs teica. — Milzum garš stāsts. Viss sākās Melnajos laikos, ko tagadiņ atminas vien paši mācītākie ļaudis.
   Ja man vajadzētu tev stāstīt visu pēc kārtas, mēs te sēdētu, līdz kamēr pavasari nomainītu ziema. Bet vakarnakt es tev pieminēju Sauronu Lielo — Tumsas pavēlnieku. Baumas, kas tev nākušas ausis, ir patiesas — viņš tik tiešām ir no jauna cēlies, aizgājis no Drūmmeža un atgriezies savā senajā cietoksnī, Mordoras Tumsas torni. Šo vārdu pat jums, hobitiem, vajadzētu būt dzirdējušiem, esmu manījis to drūmi pavīdam jūsu veclaiku nostāstos. Ar tumsu allaž ir tā — satriekta un kādu laiku atelsusies, tā iemanto citu izskatu un pieņemas spēkā no jauna.
   —Kālab gan tam vajadzēja notikt tieši tagad! — Frodo teica.
   — Ari es to negribu piedzīvot, — Gendalfs sacīja, — un to negrib neviens, kam izgadās dzīvot tādos laikos. Taču ne jau viņi to nosaka. Mūsu varā ir noteikt tikai to, ko iesākt ar mums atvēlēto laiku. Un mūsu laiks, Frodo, jau top aizvien nelāgāks. Naidnieks strauji pieņemas spēkā. Visus nodomus līdz galam viņš, manuprāt, vēl ne tuvu nav izperinājis, bet perina nepagu- ris. Viegli mums neklāsies. Un klātos vēl jo smagāk, ja nebūtu pagadījusies šī baisā iespēja. Naidniekam joprojām trūkst paša galvenā, kas darītu viņu visspēcīgu un gana gudru, lai satriektu visu pretestību, aizslaucītu pēdējos šķēršļus un atkal iegrūstu visu zemi tumsā. Viņam trūķst Lielvaras gredzena. Trijus gredzenus, pašus gaišākos, elfu ķēniņi no viņa noslēpa, tā ka tos viņa pieskāriens nav aptraipījis. Septiņi glabājās pie rūķu valdniekiem, taču trijus no tiem viņš jau ir atguvis, bet pārējos iznicinājuši pūķi. Deviņi nonāca pie lepniem un diženiem mirstīgajiem, un tos viņam izdevās apmāt un pakļaut. Šie gredzeni jau sensenis krita Lielvaras gredzena verdzībā, un to mirstīgie valkātāji kļuva par Gredzenrēgiem, Lielās ēnas ēnām, Tumsas pavēlnieka baismīgākajiem kalpiem. Ļoti sen. Kur tas laiks, kā Deviņi nav manīti zemes virsū. Tomēr — kas zina? Ja tumsa no jauna pieņemsies spēkā, ari viņi var atkal uzklist. Bet pag! Par tādām šaušalām neder runāt pat Dalienas rita saulē. Tātad tā nu reiz ir: deviņus viņš jau ir savācis, septiņus ari — visus, kas nav gājuši bojā. Trīs ir un paliek neaizsniedzami. Taču tie viņam vairs nerūp. Tagad viņam vajadzīgs tikai pats galvenais, jo šo gredzenu viņš kalis ar savām rokām, tas pieder viņam, viņš tajā ielicis krietnu daļu zudušā spēka, un tas viņam ļautu pakļaut visus pārējos. Ja Tumsas pavēlnieks panāks savu, viņš atkal valdīs pār visiem gredzeniem, lai kur tie atrastos — ari pār tiem trim, kas glabājas pie elfiem, — un viss, kas ar to palīdzību paveikts, tiks nolīdzināts līdz ar zemi, un viņš kļūs varenāks kā vēl jebkad. Un te piepeši atklājas kas neparedzēts, Frodo. Viņš paļaujas uz to, ka Lielvaras gredzens ir pagalam, ka elfi to iznīcinājuši, kā tam arī vajadzēja notikt. Taču tagad viņš zina, ka gredzens nav pagalam, ka tas ir atrasts. Tāpēc viņš to meklē un meklē nepaguris, un par to vien domā. Ar gredzenu saistās viņa lielākās cerības un mūsu briesmīgākās izbailes.
   —Kamdēļ, nu kamdēļ tas netika iznīcināts? — Frodo izsaucās. — Un kā gan nācās, ka Naidnieks to pazaudēja, ja reiz bija tik stiprs un gredzenu glabāja kā aci pierē? — Viņš sagrāba gredzenu kā spīlēs, itin kā jau redzētu pēc tā snaikstāmies melnus pirkstus.
   — To viņam atņēma, — Gendalfs paskaidroja. — Tolaik elfu pretestības spēks bija daudz lielāks, turklāt arī visi cilvēki vēl nebija atsvešinājušies no viņiem. Aizrietu ļaudis nāca viņiem palīgos. Šīs senvēstures lappuses der paturēt atmiņā, jo bez dziļām bēdām un biezējošas tumsas tur netrūkst arī apskaužamas varonības un dižu darbu, kas nebūt nepagaisa bez pēdām. Kādudien es varbūt tev izstāstīšu visu no sākuma līdz galam, bet varbūt tu to dabūsi dzirdēt no kāda cita, kurš šo stāstu zina daudz labāk. Bet pagaidām, ņemot vērā, ka galvenokārt tev jāapjauš, kā gredzens nokļuvis pie tevis, ko arī nemaz nav iespējams izstāstīt divos vārdos, teikšu tev tikai, lūk, ko. Sauronu gāza elfu ķēniņš Gilgelads un Aizrietu Elendils. Abi cīņā gan gāja bojā, taču Elendila dēls Isildurs nocirta Sauronam pirkstu līdz ar visu gredzenu, ko gribēja paņemt sev. Tā nu Saurons bija uzveikts, viņš izlaida garu, un«tas ilgus gadus klīda un slapstījās, iekams DrUmmežā no jauna ievērpās apveidā. Bet gredzens pazuda. Tas iekrita lielajā Anduīnas upē un pagaisa bez pēdām. Jo, kad Isildurs gar upes krastu devās projām uz ziemeļiem, netālu no Skalbjupļavām viņam no slēpņa piepeši uzbruka kalnu orki un apkāva teju visus Isildura vīrus. Pats viņš ielēca ūdenī, bet, kamēr peldēja, gredzens noslīdēja viņam no pirksta, tad orki viņu pamanīja un piebeidza ar bultām.
   Gendalfs brīdi klusēja. — Un tur, Skalbjupļavu melnajos atvaros, — viņš atsāka, — gredzens pazuda no ļaužu miņas un Viduszemes leģendām, un pat tas zināms tikai pāris viedajiem — pat gudrajo padome nespēja izdibināt neko vairāk. Taču es, man šķiet, pēdīgi varu pastāstīt, kas notika tālāk.
   — Ilgi pēc tam, bet tik un ta ļoti sen, — burvis turpināja, — lielās Andulnas krastos, pie Tukšaines robežām, dzīvoja izveicīgi, klusi mazlautiņi. Man tā vien šķiet, ka viņi bija rada hobitiem — iespējams, no platperu puses, jo upi mīlēja, labprāt peldējās un no niedrēm darināja mazas laiviņas. Viņu vidū bija kāda godājama dzimta, par citām turīgāka un skaitā lielāka, un to pārvaldīja vecmāmuļa, sentēvu paražu zinātāja un cienītāja. Zinātkārākais un savdabīgākais šajā dzimtā bija jauneklis, vārdā Smeagols. Viņam allaž gribējās zināt, no kurienes un kā viss cēlies: viņš nira dziļākajos atvaros, izraustīja koku un stādu saknes, raka ejas ar zāli apaugušos pakalnos, līdz atradinājās raudzīties uz kalnu virsotnēm, koku lapotni vai plaukstošajiem ziediem, jo allaž staigāja, galvu nodūris. Smeagolam bija draugs Deagols — visai līdzīgs pēc dabas, vērīgāks gan, taču ne tuvu tik nadzīgs un stiprs. Reiz abi iekāpa laivā un devās lejup pa straumi uz Skalbjupļavām, kur zēla lekni īrisi un ziedēja niedres. Tur Smeagols izkāpa malā un ņēmās okšķerēties pa krastu, savukārt Deagols palika tupam laiviņā, lai pamakšķerētu. Piepeši piekodās paprāva zivs, un Deagols, iekams apjēdza, kas lēcies, attapās ierauts pašā dzelmē. Taču upes dibenā viņš domājās ieraudzījis kaut ko paspīdam, tāpēc palaida makšķerkātu vaļā. Cīnīdamies ar elpas trūkumu, viņš sagrāba spīguli rokā. Spļaudīdamies viņš iznira virspusē ar ūdenszālēm matos un dūņām pilnu sauju un peldēja uz krastu. Un raugi! Kad dūņas bija aizskalotas, saujā viņam dusēja skaists gredzentiņš, kas saulē mirdzēja un vizuļoja tā, ka sirds tīri kusa. Bet Smeagols bija visu redzējis, aiz koka noslēpies, un, kamēr Deagols priecājās par atradumu, Smeagols viņam klusi pienāca klāt no mugurpuses.
   "Dodi to mumsim, mīļo Deagol," Smeagols sacīja draugam pār plecu.
   "Kā tā?" Deagols brinījās.
   "Jo man ir dzimšandieniņa, mīļais, un es to grib," Smeagols teica.
   "Kas man par daļu?" Deagols izmeta. "Es tev dāvanu jau iedevu, turklāt lielāku, nekā varu atļauties. Šito es pats atradu un pats ari paturēšu."
   "Ak tad šitā, mīļais," Smeagols novilka, aizžņaudza Deago- lam rīkli un nosmacēja viņu, jo zelts bija tik spīdīgs un skaists. Tad viņš uzvilka gredzenu pirksta. Neviens tā ari neuzzināja, kur palicis Deagols, jo viņš tika nobeigts tālu projām no mājām un līķis bija izmanīgi noslēpts. Bet Smeagols atgriezās viens un atklāja, ka radinieki viņu neredz, kad gredzentiņš uzvilkts pirkstā. Tas viņu ļoti iepriecināja, un viņš rūpīgi glabāja savu noslēpumu, likdams to lietā, lai izdibinātu visu ko, kas nebija domāts svešām acīm un ausīm, un to, ko izdibinājis, viņš izmantoja nelietīgi un ļaunprātīgi. Neviena nejaucība viņam nepaslīdēja garām neievērota. Gredzens viņu bija apveltījis ar kāroto varu. Nav nekāds brīnums, ka ar laiku radi uz viņu sāka lūkoties greizi un vairīties (kad Smeagols bija saskatāms). Radi viņu dunkāja, un Smeagols tiem koda kājās. Tad viņš pasāka palaist nagus un klenderēt apkārt, zem deguna sazin ko murminādams un gurguļodams. Tāpēc pārējie iesauca viņu par Gollumu, lādēja vienā gabalā un dzina projām, tā ka pēdīgi vecmāmuļa mīļā miera labad izraidīja viņu no dzimtas un izlika no savas alas. Tā nu viņš aizklīda viens pats, iesākumā drusku pašņaukājās par to, cik pasaule nežēlīga, bet tad devās augšup pa straumi, līdz nonāca pie strauta, kas gāzās lejā no kalniem, un nogriezās uz iztekas pusi. Ar neredzamiem pirkstiem viņš atvaros ķēra zivis un aprija tāpat jēlas. Kādudien bija dikti karsts laiks, un, noliecies pār atvaru, viņš samanīja pakausī spiežamies dedzinošu svelmi, bet no ūdens atstarotie žilbinošie stari sāpīgi grauzās asarojošajās ačelēs. Uz bridi viņš aizdomājās, jo sauli bija pavisam piemirsis. Tā bija pēdējā reize, kad viņš pacēla acis augšup — lai pakratītu pret sauli dūri. Bet, galvu atkal nolaidis lejāk, viņš ieraudzīja Miglas kalnu virsotnes, no kurienes putodams strūkloja strauts. Un piepeši viņš ieprātojās: "Kālna vēderā būs vēsīgi un tumsīgi. Saule tur nevarēs uz mani glūnēt. Šo kalnu pamati būs visu pamatu pamati, tur droši vien aprakti lieli noslēpumi, ko vēl neviens nav atklājis kopš laika gala." Un tā, sagaidījis nakti, viņš rāpās augšup, uzgāja alu, no kuras brāzās melnie ūdeņi, un tur iegrauzās kalna dzīlēs kā tārps, pagaisdams no miņas un zemes virsas. Gredzens pagaisa tumsā līdz ar viņu, un pat tā darinātājs, manīdams spēkus atkal augam, par to itin neko nevarēja uzzināt.
   — Gollums? — Frodo iesaucās. — Gollums? Tu gribi teikt, ka tas ir tas pats kustonis, ar ko sastapās Bilbo? Cik derdzīgi!
   —Manuprāt, tas ir skumjš stāsts, — burvis atbildēja, — un tas pats būtu varējis notikt ari ar kādu citu, pat ar dažu labu hobitu, ar ko man nācies pazlties.
   — Es neparko neticēšu, ka Gollumam ir kāds sakars ar hobitiem, lai cik attāls, — Frodo dedzīgi ierunājās. — Riebjas pat iedomāties!
   —Taču tā nu reiz ir, — Gendalfs atteica. — Par hobitu izcelsmi man katrā ziņā ir zināms vairāk nekā pašiem hobitiem. Un uz radniecību norāda pat tas, ko stāstīja Bilbo. Tas, kā abi sprieda un ko atminējas, izskatās aizdomīgi līdzīgi. Abi neparasti labi sapratās — daudz labāk, nekā hobits saprastos ar, teiksim, rūķi, orku vai pat elfu. Padomā kaut vai par mīklām, kas zināmas izrādījās abiem.
   —Jā, — Frodo piekrita. — Lai gan ar mīklu minēšanu noņemas ari citi, ne hobiti vien, un tās mēdz būt visai līdzīgas. Un hobiti nekrāpjas. Gollums bija gatavs blēdīties vienā laidā. Viņš tikai gaidīja, lai nabaga Bilbo zaudē modrību. Un, es teiktu, tas bija īsti viņa nelietīgajā dabā — uzsākt spēlīti, kur uzvara solīja vieglu ēsmu, savukārt zaudējums nedraudēja itin ne ar ko.
   — Baidos, ka tev taisnība, — Gendalfs atzina. — Tikai, manuprāt, te slēpjas kāds āķis, ko tu vēl īsti neaptver. Pat Gollums nebija izkurtējis caur un cauri. Jāatzīst, ka viņš izrādījās sīkstāks, nekā pat gudrais spētu iedomāties, proti, itin kā hobits. Mazā aizprāta nostūrītis vēl aizvien piederēja viņam pašam, un caur to aklajā tumsā iespīdējās gaismas stariņš — iz sensenas pagātnes. Manuprāt, viņam bija tīri patīkami no jauna ieklausīties laipnā balsī, kas uzjundīja atmiņas par vēju, kokiem, saules gaismas izraibinātu pļavu un visu ko tādu. Taču viņa ļaunuma sagrauzto daļu tas galu galā, protams, tikai vēl jo vairāk saēr- cina, ja vien to neizdodas kā nebūt nomākt. Ja vien to nevarētu kā nebūt dziedēt, — Gendalfs nopūtās. — Diemžēl te cerības mazas. Tomēr nevarētu teikt, ka nekādas. Kaut arī gredzens pie viņa bijis tik ilgi, ka viņš pat īsti neatminas, vai kādreiz maz bijis citādi. Jo tas laiks, kad viņš to pirkstā vilka bieži, ir sena pagātne — aklā tumsā tas necik bieži nebija vajadzīgs. Visādā ziņā "izgaisis" viņš nav — joprojām kalsns, taču stiegrains un stiprs. Bet doma par gredzenu viņu, protams, kremt dienu un nakti, un mokas kļuvušas teju neciešamas. Visi kalnu "lielie noslēpumi" izrādījās tukša, melna tumsa, kur nebija nekā ne ko atklāt, ne ko darīt, — tikai paklusām ar negantībām tikt pie ēdmaņas un kavēties rūgtās atmiņās. Nožēlojama dzīve. Viņš nīda tumsu un gaismu nīda vēl jo vairāk — viņš nīda itin visu, un vairāk par visu nīda gredzenu.
   — Kā? — Frodo nesaprata. — Gredzens taču bija viņa dārgumiņš un vienīgais, kas viņam vispār rūpēja! Bet, ja reiz viņš gredzenu ienīda, kālab tad neatsvabinājās no tā? Kālab nedevās projām un neatstāja to, lai pūst?
   — Pēc visa, ko esi dzirdējis, Frodo, tev to jau pienāktos saprast, — Gendalfs norādīja. — Viņš to ienīda un mīlēja, tāpat kā nīda un mīlēja pats sevi. Atsvabināties no tā viņš nespēja. Te viņa griba vairs nenoteica itin neko. Lielvaras gredzens, Frodo, pats par sevi rūpējas. Var gadīties, ka tas nodevīgi noslīd no pirksta, taču valkātājs gredzenu nekad nepametīs. Valkātājs var labi ja parotaļāties ar domu, ka varētu to atdot kādam citam, un ari tas var notikt tikai agrīnā stadijā, kad gredzens vēl nav nostiprinājies pa īstam. Taču, cik man zināms, Bilbo līdz šim ir bijis vienīgais, kurš šai ziņā spējis ne tikai parotaļāties vien, un viņš no gredzena patiesi šķīrās. Lai gan arī es te viņam palīdzēju, cik spēka. Un, lai vai kā, likteņa varā viņš gredzenu nemūžam nebūtu pametis — nebūtu vienkārši sazin kur nosviedis. Ne jau Gollums te ko noteica, Frodo, bet pats gredzens. Gredzens šķīrās no viņa.
   —Kā tad tā? Tieši īstajā brīdī, lai iepazītos ar Bilbo? — Frodo pasminēja. — Vai tad kāds orks te nebūtu derējis labāk?
   —Te nav nekā smieklīga. — Gendalfs nogrozīja galvu. — Vismaz tev jau nu noteikti. Tiktāl, tas gredzena dzīves stāstā ir pats dīvainākais paversiens — Bilbo ierodas īstajā brīdī, pastiepj roku melnā tumsā, un, rau, šeku tas guļ. Te, Frodo, bija iejaukti vai- raki spēki. Gredzens tiecās atgriezties pie sava saimnieka. Tas bija noslīdējis no Isildura pirksta un viņu nodevis, tad, izmantodams izdevību, tas notvēra nabaga Deagolu, kas tika nobendēts, pēc tam savažoja Gollumu un viņu saēda gluži melnu. Nekā citādi šis pārmēru sīkais un ļaunīgais kustonis vairs nebija izmantojams — palikdams pie viņa, gredzens nemūžam nevarēja cerēt tikt laukā no pazemes ezera. Tāpēc tad, kad saimnieks atkal bija cēlies un no Drūmmeža raidīja savu melno aicinājumu, gredzens Gollumu pameta. Un, kā atklājās, tikai tālab, lai to uzietu kāds, par ko neviens nevarēja ij iedomāties — Dalienas
   Bilbo! Turklāt te darbojās vēl kas, ko noteikt nebija pat gredzena darinātāja varā. Nezinu, vai iespējams pateikt vēl skaidrāk: vajadzēja notikt tā, ka gredzenu atrod Bilbo, nevis gredzena saimnieks. Tātad vajadzēja notikt arī tā, ka tas nonāktu pie tevis. Un iespējams, ka te gail zināma cerība.
   — Nekas te negail, — Frodo atteica. — Lai gan nezinu, vai saprotu, ko tu īsti gribi teikt. Bet kā tu izdibināji visu par gredzenu un par Gollumu? Tu to droši zini vai joprojām vērp visādus minējumus?
   Gendalfs paraudzījās uz Frodo, un viņa acis iezibējās. — Es zinu daudz un daudz ko esmu izdibinājis, — viņš atbildēja. — Bet tev es atskaitīties nedomāju. Stāsts par Elendilu, Isilduru un Lielvaras gredzenu ir zināms visiem gudrajiem. Par to, ka tavs gredzens ir Lielvaras gredzens, liecina uguns raksts, par citiem pierādījumiem nemaz nerunājot.
   — Un kad tu to atklāji? — Frodo viņu pārtrauca.
   — Tikko. Šai pašā istabā, protams, — skarbi atteica burvis. — Taču neko citu es negaidīju. Pēc gara, grUta ceļa un ilgiem meklējumiem es atgriezos, lai veiktu pēdējo pārbaudi. Tas ir galīgais pierādījums, un nu šaubām vairs nav vietas. Izprātot, kada loma bijusi Gollumam, un ievietot to vēstures kopainā nebija nemaz tik viegli. Atzīšos, iesākumā es te nokāvos ar minējumiem, taču tagad es vairs neminu. Es zinu. Es ar viņu tikos.
   —Tu tikies ar Gollumu? — Frodo pārsteigts izsaucās.
   —Jā gan. Pats par sevi saprotams, ka to vajadzēja izdarīt, ja vien bija kaut mazākā iespēja. Centos to īstenot kur tas laiks, un pēdīgi izdevās.
   — Kas notika pēc tam, kad Bilbo no viņa aizbēga? To tu zini?
   — Ne visai skaidri. Es tev izstāstīju to, ko Gollums pats bija ar mieru stāstīt, lai gan, protams, ne jau tādā gaismā, kādā to izklāstīju es. Gollums ir melis, un katru vārdu, ko viņš laiž pār lūpām, pirkstos nākas apgrozīt reizes trīs. Piemēram, viņš ietiepīgi dēvēja gredzenu par savu "dzimšandienas dāvaniņu" un no sacītā neatkāpās ne soli. Gvelza, ka esot to dabūjis no vecmāmuļas, kam tādu skaistu nieciņu bijis vesels lērums. Taisni jāsmejas. Es nešaubos, ka Smeagola vecmāmuļa bijusi valdonīga un cienījama dāma, tomēr grūti iedomāties vēl ko muļķīgāku par stāstu, ka viņa glabājusi lērumiem elfu gredzenu, turklāt, ja runājam par to, ka viņa tos dāļājusi uz visām pusēm, tur jau vai mēlei jānokalst. Taču melos slēpās graudiņš patiesības. Doma par Deagola noslepkavošanu nelika Smeagolam mieru, un viņš, tumsā krimzdams asakas, atkal un atkal atkārtoja "dārgumiņam" pašsagudrotu attaisnojumu, līdz pats tam gandrīz noticēja. Todien viņam patiesi bija dzimšanas diena. Deagolam vajadzēja gredzentiņu atdāvināt. Tas bija uzradies tieši tā, lai taptu par dāvaniņu. Gredzens patiesi bija viņa dzimšandienas dāvaniņa. Un tā tālāk un tā joprojām. Mans pacietības mērs bija teju pilns, taču patiesība bija ļoti no svara, un galu galā man nācās likt lietā bardzību. Iebaidīju viņu ar uguni un pamazām, palēnām izvilku dienas gaismā to, kā viss notika īstenībā, lai gan pa starpām neiztikām ne bez puņķošanās, ne zobu rādīšanas. Viņš, redz, esot pārprasts un galīgais nabadziņš. Bet, pēdīgi izstāstījis, kā beidzās miklu minēšana un Bilbo aizlaidās lapās, viņš kļuva gluži vai mēms, tā ka neko vairāk par neskaidriem mājieniem man no viņa izvilināt neizdevās. Viņā jautās melnas šaušalas, salīdzinājumā ar kurām mani uguns draudi nebija nekas. Viņš murmināja, ka savu mantu dabūšot atpakaļ. Gan visi matišot, kas notiek, kad viņu dunkā, iedzen pazemē un tad vēl aptīra. Tagad Gollumam esot labi draugi — labi un dikti stipri. Tie viņam nākšot talkā. Tuntaks par šito samaksāšot. To vien viņš daudzināja. Bilbo viņš nīda ar melnu naidu un nolādēja viņa vārdu. Un vēl kas — viņš zināja, no kurienes Bilbo nācis.
   — Bet kā tad viņš to dabūjis zināt? — vaicāja Frodo.
   —Redzi, Bilbo viņam muļķīgā kārtā stādījās priekšā, un, pēc tam kad Gollums izlīda virszemē, laupītāja mītnes zemi noskaidrot vairs nebija nemaz tik grūti. Nu jā — viņš izlīda laukā. Neremdināmās ilgas pēc gredzena izrādījās spēcīgākas par bailēm no orkiem un pat no ienīstās gaismas. Pēc gada vai diviem viņš devās projām no kalniem. Raugi, pēc gredzena Gollums gan alktin alka, taču tas viņu vairs negrauza, tāpēc dzīslās pamazām atgriezās dzīvība. Viņš jutās pagalam sagrabējis, šausmīgi vecs, tomēr jau izlēmīgāks, un samanīja pavisam pasaulīgu izsalkumu. No gaismas — no saules un mēness — viņš joprojām baidījās un tos abus ienīda, un nīdīs, manuprāt, līdz mūža galam, taču viltībā ar viņu grūti mēroties. Viņš attapās, ka no dienas un mēness gaismas var noslēpties, un ceļu ātri un klusi mēroja aklā tumsā, kas viņa saltajām, bālajām ačelēm nebija nekāds šķērslis. Par baribu viņam noderēja sīki, bailīgi, nepiesardzīgi kustonīši. Svaiga ēdmaņa un spirgtais gaiss iesvēla viņā spēkus un jaunu dūšu. Tā nu viņš atrada ceļu uz Drūm- mežu — kurp gan citur.
   —Tātad tur tu viņu sameklēji? — Frodo vaicāja.
   — Tur es viņu manīju, — Gendalfs sacīja. — Taču pirms tam viņš jau bija izklejojies ilgi un tālu, sekodams Bilbo pa pēdām. Kaut ko jēdzīgu no viņa izdabūt bija grūti, jo runādams viņš nemitīgi lādējās un draudēja. "Kas šim kabatos?" viņš ņerkstēja. "Šis neteiks vis, nē, dārgumiņ. Šmauklis. Nav godīgi šitā prasīt. Šis pirmais šmaucās, jā gan. Šis pārkāpa likumiņus. Mums vajadzēja šo nožmiegt, jā, dārgumiņ. Un to mēs ar' darīs, dārgumiņ!" Un tādā garā. Diez vai tu gribēsi ko tādu klausīties. Bet man tas bija jāpacieš dienām ilgi. Taču gluži zemē nosviests mans laiks vis nebija — no saraustītajām lamām es beidzot nopratu, ka viņš pēdīgi aizkātojis līdz Esgarotai un spiegodams ošņājies pat Klaidavas ielās. Skaidrs, ka ziņas par dižajiem notikumiem bija apskrējušas vai visu Tukšaini, daudziem bija ausīs nācis gan Bilbo, gan viņa dzimtā novada vārds. Kad devāmies mājup, uz rietumiem, darījām to gluži atklāti. Golluma dzirdīgās ausis ātri vien varēja saklausīt visu, kas vajadzīgs.
   — Tad kālab viņš ncdzinās Bilbo pakal? — Frodo jautāja. — Kālab viņš nedevās uz Dalienu?
   — Nu re, — Gendalfs atsaucās. — Tur jau ir tā lieta. Manuprāt, tieši to Gollums arī grasījās darīt. Viņš devās ceļā un kātoja atpakaļ uz rietumiem, līdz pat Anduīnai. Taču tad nogriezās sāņus. Viens man ir skaidrs — tālais ceļš viņu nebiedēja. Nē, no takas viņu novirzīja kas cits — vismaz tā domā mani draugi, kas palīdzēja man viņu dabūt rokā. Pirmie viņu izsekoja meža elfi, un tas nebija grūti, jo viņa atstātās pēdas vēl bija gluži svaigas. Tās veda cauri Drūmmežam turp un tad atkal atpakaļ, taču pašu Gollumu notvert viņiem neizdevās. Viss mežs bija pieskandēts ar briesmu stāstiem, līdz nāvei pārbiedēti bija pat zvēri un putni. Meža ļaudis runāja, ka uzradies šausmonis — rēgs asinssūcējs. Tas rāpjoties kokos, meklēdams putnu ligzdas, lavoties dobumos pie zvēru mazuļiem, lienot iekšā pa logiem un izzogot bērnus no šūpuļa. Bet Drūmmeža rietummalā pēdas atkal nogriezās uz citu pusi. Tās veda uz dienvidiem, laukā no meža elfu valstības, un tad pagaisa. Un šeit es pieļāvu milzīgu kļūdu. Jā, Frodo, un tas nebūt nebija mans pirmais misēklis, lai gan bīstos, ka varētu izrādīties pats jaunākais. Es likos mierā. Ļāvu, lai viņš iet, jo tobrīd man bija lērums citu lietu apdomājamas, turklāt es joprojām paļāvos uz Sarumana viedību. Nu jā, tas bija pirms daudziem gadiem. Un par to esmu dabūjis samaksāt ar daudzām baigām un briesmīgām dienām. Pēdas jau sen bija atdzisušas, kad sadzinu tās no jauna — pēc tam kad Bilbo no šejienes bija devies projām. Un visi meklējumi būtu bijuši velti, ja talkā nebūtu nācis mans draugs Aragorns — šobrīd pasaulē nav neviena, kurš būtu vēl pieredzējušāks ceļinieks un prasmīgāks mednieks. Kopīgiem spēkiem mēs Golluma meklējumos izstaigājām visu Tukšaini, ne uz ko necerēdami un meklēto tā arī neuziedami. Tomēr pēdīgi, kad es vajāšanai jau biju metis mieru un pievērsies citām lietām, Gollums piepeši atradās. Mans draugs, atgriezies no bīstamas dēkas, atveda nožēlojamo kustoni sev līdzi. Kur viņš bijis un ko darījis, Gollums neizpauda. Tikai pinkšķēja, saukāja mūs par varmākām, gurguļoja, un, kad nelikāmies mierā, smilkstēja un rāvās čokurā, berzēdams garās ķetnas un laizīdams pirkstus, it kā tie būtu klāti ar sāpīgām vātīm, it kā viņš atminētos kādas baismīgas mokas. Tikai es domāju, ka te viss ir skaidrs — viņš palēnām, slapstīdamies, soli pa solim, jūdzi pēc jūdzes, bija virzījies aizvien tālāk uz dienvidiem, līdz pēdīgi nonācis Mordoras zemē.
   Istabā iestājās spiedīgs klusums. Frodo dzirdēja dobji pukstam pats savu sirdi.. Arī laukā nebija saklausāma ne skaņa. Neklabēja pat Sema dzirkles.
   — Jā, Mordorā, — Gendalfs atkārtoja. — Nelaime tāda, ka Mordora neatvairāmi pievelk visus, kas pagrimuši vai samaitāti, un Tumsas pavēlnieks liek lietā visu spēku, lai sapulcētu tos pie sevis. Arī Naidnieka gredzens acīmredzot bija atstājis neizdzēšamu nospiedumu, tā ka Gollums aicinājumam nespēja pretoties. Turklāt visi tolaik cits citam čukstus klāstīja par tumsu, kas atkal biezējot dienvidos un ar melnu naidu nīstot rietumus. Lūk, kur Gollums varēja meklēt jaunus draudziņus, kas palīdzētu viņam īstenot kāroto atriebību! Nabaga nelga! Tur viņš patiesi varēja uzzināt daudz jauna, tikai lielākoties briesmu lietas. Un gar Mordoras robežām nevar okšķerēties un slapstīties bezgalīgi — agrāk vai vēlāk tu tiec notverts un aizvests. Uz nopratināšanu. Baidos, ka tieši tā ar! notika. Kad Aragorns Gollumu atrada, tas nabags jau Mordorā bija nonīcis ilgi un kātoja no turienes projām. Ej nu sazini, kā viņš bija ticis vaļā — varbūt kļUmes vai nolaidības dēļ. Bet tagad tas vairs nav no svara. Jo pats nelabo- jamākais ļaunums jau bija nodarīts. Tā nu tas ir — no viņa Naidnieks dabūja zināt, ka galvenais gredzens ir atradies. Viņš zina, kur krita Isildurs. Viņš zina, ka Gollums uzgāja viņa gredzenu. Viņš zina, ka tas ir Lielvaras gredzens, jo tikai tas dāvā ilgu mūžu. Viņš zina, ka tas nav kāds no trim, jo neviens no elfu gredzeniem nav pazudis un tajos nav ļaunuma. Viņš zina, ka tas nav neviens no septiņiem vai deviņiem, jo no šā pulka visi, kas nav gājuši zudībā, jau ir savākti vienkopus. Viņš zina, kas tas ir par gredzenu. Un beidzot, jādomā, viņš ir uzzinājis ari par hobitiem un Dalienu. Manuprāt, Dalienu viņš tagad meklē, ja vien nav jau atklājis, kur tā atrodas. Lai cik tas izklausītos nelāgi, Frodo, bīstos, ka viņam ausis nācis ari vārds Tuntaks.
   — Bet tas taču ir šausmīgi! — Frodo iekliedzās. — Vēl daudz ļaunāk par visu, kas bija noprotams no taviem mājieniem un brīdinājumiem! Gendalf, mans krietnais draugs, ko lai es iesāku? Jo nu es no tiesas esmu pārbijies kā diegs. Ko lai es iesāku? Ai, nu kālab gan Bilbo nenodūra to zemisko-kustoni, kad izgadījās tāda iespēja! Žēluma gals, nudien!
   — Tu domā, ka vajadzēja? Tieši žēlums jau apvaldīja viņa roku. Žēlums un līdzcietība: nenonāvē bez vajadzības. Un par to viņš tika dāsni atalgots, Frodo. Neaizmirsti, ka ļaunums viņu skāra tik viegli un galu galā pat palaida vaļā tieši tāpēc, ka gredzena glabātāja pienākumu viņš sāka pildīt tieši tā. Ar žēlumu sirdi.
   — Atvaino, — Frodo nomurmināja. — Bet man ir bail. Un Golluma man žēl nav ne drusciņas.
   —Tu neesi viņu redzējis, — Gendalfs iebilda.
   —Un negribu ari, — Frodo teica. — Nesaprotu. Tu tiešām gribi teikt, ka pēc visām sastrādātajām šausmu lietām viņš ar tavu un elfu gādīgu roku ir palicis dzīvs? Tagad taču viņš noteikti nav neko labāks par orku — pats īstākais ienaidnieks. Viņš ir pelnījis nāvi.
   — Pelnījis! Jādomā gan. Nāvi pelnījuši ir daudzi no tiem, kas dzīvo šaisaulē. Un daži no dzīvajiem mirst nepelnīti. Vai viņiem tu spēj dāvāt dzīvību? Tad padomā, iekams svaidies ar nāves spriedumiem. Jo to, kā visam lemts beigties, nespēj paredzēt pat gudrajie. Es neloloju lielas cerības, ka Gollums kapā aizies atlabis un šķīstījies, tomēr tā var gadīties. Un viņš ir nesaraujami saistīts ar gredzena likteni. Sirds man saka priekšā, ka viņam, iekams viss būs galā, vēl ir veicams kāds svarīgs uzdevums, lai gan nezinu, vai tas būs uz labu vai ļaunu. Un tad, kad šis brīdis būs klāt, Bilbo žēlums var izrādīties liktenīgs ļoti daudziem, jo sevišķi tev pašam. Lai nu kā, mēs viņu nenogalējām — Gollums ir gauži vecs un nožēlojams. Meža elfi tur viņu ieslodzījumā, taču aprūpē ar laipnību, kas viņu viedajām sirdīm ir tuva un pazīstama.
   —Tik un tā, — Frodo teica. — Labi, Gollumu Bilbo nonāvēt nevarēja, bet kālab viņš paturēja gredzenu? Kaut viņš to nemūžam nebūtu atradis! Kaut es to nebūtu dabūjis! Kāpēc tu ļāvi, lai tas paliek pie manis? Kāpēc neliki aizsviest projām vai… vai iznīcināt?
   — Ļāvis? Licis? — burvis novilka. — Paklau, vai tev visu laiku ausis bija aizkritušas? Vai tu maz domā, ko runā? Mest projām? Nedrīkst. Šādi gredzeni allaž tā vai citādi atrodas. Pie nelieša nonācis, gredzens spētu nodarīt briesmīgu postu. Ļaunākais, ka tas varētu krist Naidnieka rokās. Un tā notiktu — neizbēgami, jo šis ir Lielvaras gredzens un Tumsas pavēlnieks liek lietā visus spēkus, lai to uzmeklētu un aizvilktu pie sevis. Protams, mīļais Frodo, tev draud lielas briesmas, un es par to nemitīgi raizējos. Taču likmes te ir tik augstas, ka es izšķiros riskēt, lai gan pat tad, kad es pats no Dalienas biju tālu projām, šeit visu ar manu ziņu ik dienas vēroja modras acis. Tā kā tu neesi gredzenu vilcis pirkstā, tas diez vai ir paguvis tev nodarit kādu būtisku kaitējumu, un, ja nu tomēr, tas nevarētu būt paliekošs. Turklāt ielāgo, ka pirms deviņiem gadiem, kad tikāmies pēdējoreiz, man teju nekas vēl nebija droši zināms.
   —Bet iznicināt? Pats teici, ka to vajadzēja izdarīt jau kur tas laiks! — Frodo no jauna izsaucās. — Ja tu būtu mani kaut ar vārdiņu brīdinājis vai sūtījis kādu ziņu, es to bUtu nokārtojis.
   —Ak tā? Diez kā? Esi mēģinājis?
   — Nē. Bet varētu taču sadauzīt ar veseri vai izkausēt.
   — Pamēģini! — Gendalfs ierosināja. — Ķeries klāt!
   Frodo atkal izvilka gredzenu no kabatas un uzmeta tam skatu. Tagad zelts vizēja gluds un spodrs, virsmā nebija samanāmas ne zīmes, ne raksti. Dārgais metāls izskatījās neparasti spožs un tīrs, un Frodo nevilšus nopriecājās, cik gredzens skaisti spīguļo un cik brinum apaļš gulst saujā. Apbrīnojama un vienlaikus dārga mantiņa. Izvilcis viņš gredzenu bija tāpēc, ka grasījās to iesviest pašā kamīna speltē, taču nule atskārta, ka to spētu izdarīt vien ar milzu piepūli. Vilcinādamies pasvārstījis gredzenu rokā, viņš piespieda sevi domāt par visu, ko bija izpaudis Gendalfs, tad, sasprindzinājis visu gribasspēku, pakustināja roku, lai aizsviestu gredzenu projām, taču tūliņ attapās, ka iebāzis to atpakaļ kabatā.
   Gendalfs drūmi pasmīnēja. — Redzi? Arī tu vairs nespēj to nedz vienā mierā aizmest, nedz nodarīt tam kādu postu. Un "likt" es tev varu vien ar spēku, kas tevi pašu sadragātu kā skaliņu. Bet gredzenu ar spēku sadragāt nevar. Pat smagākais kalēja veseris to nespētu ij ieskrambāt. To iznīcināt nav ne tavos, ne manos spēkos. Protams, tavā kamīnā neizkustu pat parastais zelts. Gredzens jau tur bija, palika neskarts un pat nesasila ne drusciņas. Taču ari visā Dalienā tu neatradīsi tādu smēdi, kur gredzens taptu kaut vai drusku citāds. Tam nenieka nespēj kaitēt pat rūķu veseri un kausējamās krāsnis. Runā, ka varas gredzeni izkūstot pūķiem vēderā, bet zemes virsū vairs nav neviena pūķa, kam sākotnējā svelme nebūtu gājusi mazumā, turklāt neviens pūķis, pat ne Ankalogons Melnais, šim gredzenam, Lielvaras gredzenam, tik un tā neko nespētu padarīt, jo to izkalis pats Sau- rons. Izeja te ir tikai viena — uzmeklēt Likteņplaisas un iesviest gredzenu Uguns kalna Orodruina verdošajās dzīlēs… ja tu patiesi vēlies to iznīcināt, lai Naidnieks tam nemūžam vairs netiktu klāt.
   — Es patiesi gribu to iznīcināt! — Frodo izmisis iekliedzās.
   — Tas ir… lai tas tiktu iznīcināts. Es neesmu no tiem, kas var laisties bīstamās dēkās. Kaut es to gredzenu nebūtu ij acīs redzējis! Kāpēc tas nonācis pie manis? Kāpēc es?
   — Uz šādiem jautājumiem atbildes nav, — Gendalfs atteica.
   —Par vienu gan tu vari bUt drošs — izraudzīts tu neesi tālab, ka būtu apveltīts ar tikumiem, kādu citiem trūkst. Spēka un gudrības dēļ jau nu noteikti ne. Taču izraudzīts tu esi, tālab tev nāksies likt kopā ij visus spēkus, ij sirdi, ij attapību.
   — Bet tā visa man ir tik ļoti maz! Paklau, tu esi tik gudrs un stiprs. Paņem gredzenu pats!
   — Ne! — Gendalfs izsaucās, pielēkdams kājās. — Gredzens manu varu darītu pārāk lielu un briesmīgu. Un mani gredzens spētu pakļaut un nomērdēt tik spēcīgi, ka baigāku tumsas vergu pasaule vēl nebūtu redzējusi. — Viņa acis meta zibeņus, un seja iegaismojās, itin kā iekšējas speltes apspīdēta. — Nekārdini mani! Jo es negribu kļūt par Tumsas pavēlnieka līdzinieku. Tomēr gredzens var uztaustīt ceļu uz manu sirdi — caur žēlumu, ko es jutu pret vājiem un nespēcīgiem, un alkām iemantot spēku, kas ļautu man darīt labu. Nekārdini! Es neiedrošinos to ņemt — pat ne tādēļ, lai paglabātu, jo nezinu, vai spēšu novaldīties, to neizmantojis. Alkas kļūt par gredzena glabātāju būs daudz stiprākas par mani pašu. Man tas ir pārāk nepieciešams. Man tas draud ar milzu briesmām.
   Piegājis pie loga, burvis atrāva vaļā aizkaru un atgrūda aizvirtņus. Istabu no jauna pielēja saule. Pa taciņu svilpodams garām aizsoļoja Sems.
   —Tad nu tā, — Gendalfs uzrunāja Frodo. — Izlem pats. Bet es tev apsolu palīdzēt. — Viņš uzlika roku Frodo uz pleca. — Palīdzēšu tev nest šo nastu, kamēr vien tā būs tavējā. Bet vilcināties mēs nedrīkstam. Naidnieks nesnauž.
   Iestājās ilgs klusums. Gendalfs atkal atsēdās un, domās iegrimis, aizkūpināja pīpi. Tā vien šķita, ka burvis ieslīdzis snaudā, taču īstenībā viņš no pievērto plrfkstu apakšas cieši vēroja Frodo. Hobits stingi raudzījās kamīna sārtajās oglēs, līdz uguns aizpildīja visas viņa domas un uzmācās sajūta, ka acu priekšā gail mutuļojošu liesmu pilnas kalna plaisas bezdibenīgās dzīles. Viņš prātoja par leģendārajām Likteņplaisām un šausminošo Uguns kalnu.
   —Kā tad paliek? — Gendalfs beidzot ievaicājās. — Par ko tu domā? Vai izlēmi, ko tagad darīt?
   — Nē! — Frodo novilka, izraudamies no tumsas skavām un pārsteigts attapies, ka istabā ir pavisam gaišs un turpat laukā zeļ saules pieliets dārzs. — Vai drīzāk — jā. Ja esmu tevi pareizi sapratis, man gredzens jāpatur un jāpasargā. Vismaz pagaidām, lai ko tas man spētu nodarīt.
   — Lai ko tas spētu nodarīt, ar ļauniem darbiem tam viegli neies, ja reiz tu to apņemies glabāt ar šādu nolūku.
   — Lai nu tā būtu, — Frodo atsaucās. - Tikai kaut nu tu gredzenam pēc iespējas drīzāk atrastu kādu piemērotāku glabātāju! Bet tikmēr rādās, ka, palikdams šepat, es pakļauju briesmām visus, kas dzīvo man līdzās. Es nevaru paturēt gredzenu un palikt mājās. Man jāiet projām no Tuntmales, no Dalienas, jāatstāj viss un jādodas projām. — Hobits nopūtās. — Ja vien tas būtu manos spēkos, es gribētu pasargāt Dalienu… lai arī reizēm esmu no sirds šķendējies, ka šejienieši ir tik dumji un garlaicīgi, un ieprātojies, ka viņiem lieti derētu kāda nebūt zemestrīce vai pūķu iebrukums. Taču tagad es tā vis nedomāju. Nez kāpēc šķiet, ka tik ilgi, kamēr aiz muguras būs drošā un omulīgā Daliena, man, apkārt klīstot, ap sirdi būs vieglāk — zināšu, ka ir vietiņa, kur atkāpties un atgriezties, pat ja atgriezties nebūs lemts. Ko tur liegties, es reižu reizēm esmu prātojis doties kur projām, taču visu laiku to iztēlojos kā tādu izpriecu braucienu, kā dēkas, kādās devās Bilbo vai vēl jo aizraujošākas, bet ar laimīgām beigām. Tagad… tagad viss izskatās pēc trimdas, pēc bēguļošanas no vienām briesmām pretim nākamām, kas velkas tev līdzi. Un tā vien rādās, ka man jāiet vienam, ja reiz tas jādara, lai novērstu nelaimi no Dalienas. Tikai es jūtos tik niecīgs, palaists pasaulē kā vējritenis un… nu, izmisis. Bet Naidnieks ir tik stiprs un baismīgs.
   Gendalfam Frodo gan to neteica, bet runādams viņš sajuta krūtīs iesveļamies kaismīgu vēlmi doties Bilbo pēdās — mīt to pašu taku un varbūt pat viņu uzmeklēt. Sirdī iedegās tādas ilgas, ka tās pārmāca sabiezējušās bailes, un Frodo bija gatavs uz līdzenas vietas mesties laukā pa durvīm un jozt projām pa ceļu — tāpat, kailu galvu, kā savulaik, jau sen, kādurīt pasaulē bija aizskrējis Bilbo.
   — Mīļais Frodo! — Gendalfs izsaucās. — Vai es neteicu, ka par hobitiem tu vari brīnīdamies nenobrīnīties? Visu, kas par viņiem uzzināms, tu vari izdibināt mēneša laikā, tomēr vēl pēc simt gadiem viņi liks tev no pārsteiguma vai pušu plīst. Es ij necerēju sagaidīt šādu atbildi — pat no tevis ne. Bet Bilbo nav kļūdījies, izraudzīdamies sev mantinieku, lai gan diez vai viņam bija prātā, cik ļoti tas izrādīsies no svara. Bīstos, ka tev taisnība. Dalienā gredzenu ilgi vairs noslēpt nevarēs, un tevis paša un pārējo labā būs prātīgāk, ja tu dosies projām, šepat pamezdams ari Tuntaka vārdu. Ārpus Dalienas vai Tukšainē tā dēvēties nav droši. Tūliņ došu tev jaunu vārdu — ceļā dodies kā Pakalna kungs. Tikai diez vai tev jāiet gluži vienam. Vai tad nav neviena, kam tu vari uzticēties un kas būtu gatavs doties tev Līdzi… un ko tu būtu gatavs sūtīt nezināmās briesmās? Bet ceļabiedrus izrau- gies rūpīgi! Un domā, ko runā, — pat ar tuvākajiem draugiem! Naidniekam visur ir acis un ausis.
   Pēkšņi viņš aprāvās un saausljās. Frodo attapās, ka istabā un laukā valda kapa klusums. Gendalfs aizzagās līdz logam, tad ar joni uzmetās uz palodzes, izgrūda laukā garu roku un grāba ciet. Atskanēja brēciens, un logā parādījās izplātīta auss, līdzi vilkdama Sema Ekušeka sprogaino galvu.
   — Tā, tā, kaut man bārda nokalstu! — Gendalfs norūca. — Sems Ekušeks, ko? Kas tad tev te darāms?
   —Debestiņ, Gendalfa kungs! — Sems izsaucās. — Itin nekas! Es tik cirpu zālīti šepatās, apakš loga, ja tik sekojat līdzi, ko saku. — Viņš paķēra dzirkles un pakratīja tās kā lietišķu pierādījumu.
   —Diez ko ne, — Gendalfs drūmi atsaucās. — Tavas dzirklītes pārstāja klabēt jau pirms laba laiciņa. Cik tad ilgi jau noklausies?
   —Noklausos? Atvainošanu, kungs, nesapratu. Tuntmalē okšķeru nav, varat man ticēt.
   —Neērmojies! Ko tu īsti dzirdēji un kālab klausījies? — Gendalfa acis draudīgi uzliesmoja, un uzacis saslējās kā saru birstes.
   —Frodo kungs, lūdzami! — Sems iebrēcās trīcošā balsi. — Apvaldiet viņu! Neļaujiet. viņam mani pārburt par kaut kādu draņķlbu! Mans vecais tētuks dikti sakreņķēsies. Neba es no ļauna prāta, goda vārds, saimniek!
   — Būs jau labi, — Frodo sacīja, tikko spēdams valdīt smieklus, lai gan ari pats jutās iztrūcinājies un visai apjucis. — Viņš un ari es zinām, ka ļaunus nodomus tu neperini. Tikai saņemies un atbildi, ko tev prasa!
   — Nu ko, kungs, — Sems atsaucās, joprojām drusku drebēdams. — Vienu daļu es īsti labi nesapratu — par kaut kādu naidnieku un gredzeniem, un Bilbo kungu, un pūķiem, un Uguns kalnu, un… un par elfiem, kungs. Klausījos tamdēļ, ka nevarēju novaldīties — ja noprotat, kā tas savureiz gadās. Žēlīgā debess, kungs, tādi stāsti man briesmoti iet pie sirds. Un es tiem ar' gaužām ticu, lai tas Teds saka ko sacīdams. Padomā tik, kungs, elfi! Man tik dikti, dikti gribētos viņus redzēt. Vai jūs, saimniek, mani nevarētu paķert līdzi, kad ņemsiet kājas pār pleciem?
   Gendalfs piepeši iesmējās. — Nāc nu iekšā! — viņš nosaucās, pasniedzās laukā, saķēra pārsteigto Semu, līdz ar dzirklēm, zāles cērpamajām šķērītēm un visu labu iecēla viņu taisni iekšā pa logu un nostatīja uz grīdas. — Gribi redzēt elfus, ko? — burvis norūca, jaunekli nopētīdams cieši un vērīgi, tomēr acu kaktiņos savilcis smieklu krunciņas. — Tātad dzirdēji, ka Frodo kungs dodas projām?
   — Dzirdēju gan, kungs. Un tālab, rau, aizrijos, ko, man domāt, sadzirdējāt jūs. Es cietu klusu un valdījos, kungs, bet tur nu nekas nebija līdzams — tas man bij kā zibens spēriens.
   — Neko darīt, Sem, — Frodo skumji atsaucās. Pēkšņi viņš aptvēra, ka aizbēgt no Dalienas nevarēs, viens un divi paceļot cepuri un pasakot sveikas ierastajām Tuntmales ērtībām, — nāksies rēķināties, ka atvadas būs daudz sāpīgākas. — Būs vien jāiet. Bet… — viņš Semu stingri uzlūkoja, — ja tev no tiesas par mani sirds sāp, turi muti ciet — aiz atslēgas, Sem. Skaidrs? Citādi, ja izdvesīsi kaut vārdiņu par to, ko te dzirdēji, es ceru, ka Gendalfs pārvērtīs tevi par kraupainu krupi, bet dārzu pielaidīs pilnu ar zalkteņiem.
   Sems saļima ceļos, trīcēdams pie visām miesām. — Celies augšā, Sem! — Gendalfs viņam uzsauca. — Man te prātā kas labāks. Tad tev gan mute būs ciet, gan par spiegošanu dabūsi pienācīgu algu. lesi Frodo kungam līdzi!
   — Es, kungs? — Sems sajūsmā iebrēcās, palēkdamies stāvus gaisā kā suns, kam piesolīta pastaiga. — Es iešu un redzēšu elfus un visu ko! Lai dzīvo! — viņš uzgavilēja un tad izplūda asarās.

Treša nodala
Trijatā — tātad pulciņā

   Projām ejiet klusiņām un ejiet drīz, — Gendalfs norādīja.
   Bija aizritējušas jau divas trīs nedēļas, bet Frodo vēl aizvien nebija pat sācis posties ceļam.
   — Zinu. Tikai grūti izdarīties reizē gan vienādi, gan otrādi, — viņš iebilda. — Ja pazudlšu ne čiku, ne grabu, tāpat kā Bilbo, visa Daliena ņemsies kulstīt mēli — to vien gaidi.
   —Skaidrs, ka izčibēt nedrīkst! — Gendalfs piekrita. — Tas nu it nekur neder! Es teicu "driz", nevis "uz karstām pēdām". Ja vari izdomāt, kā aizlavlties no Dalienas tā, lai par to nemēļotu liels un mazs, ir vērts maķenīt aizkavēties. Tikai aizkavēšanās nedrīkst ieilgt.
   — Varbūt rudeni? Pēc mūsu dzimšanas dienas? — Frodo aizdomājās. — Līdz tam es varbūt pagūšu nokārtot visu, kas kārtojams.
   Taisnību sakot, tagad, kad viss bija nonācis tik tālu, viņam itin nemaz negribējās doties projām. Tuntmale viņam ar katru dienu arvien ciešāk pieauga pie sirds, un viņš gribēja līdz mielēm izgaršot savu pēdējo Dalienas vasaru. Frodo lēsa, ka rudeni, kā katru gadu ap šo laiku, vismaz kādā sirds kaktiņā atkal uzjundīs ceļa jūtis. Pie sevis viņš bija nospriedis, ka ceļā dosies savā piecdesmitajā dzimšanas dienā, kas vienlaikus bija arī Bilbo simt divdesmit astotā jubileja. Sazin kāpēc tā likās īstā diena tam, lai viņš atvadītos no Tuntmales un dotos Bilbo pēdās. Par Bilbo viņš prātoja nepaguris — vienīgi tā bija mazliet vieglāk samierināties ar domu par šķiršanos no mājām. Domas par gredzenu un to, kurp tas galu galā var aizvedināt, Frodo cītīgi atgainīja. To visu Gcndalfam viņš nestāstīja. Cik daudz burvis noprata pats — to nu nekad nevarēja zināt.
   Gendalfs pavērās uz hobitu un pasmaidīja. — Lai notiek, — viņš sacīja. — Derēs. Taču ilgāk gan vairs nekavējies. Es sāku nopietni bažīties. Līdz tam esi piesardzīgs un nevienam ne ar pušplēstu vārdiņu neizpaud, kurp grasies doties! Un pieraugi, lai Sems Ekušeks neizpļāpājas. Citādi es viņu nudien pārvērtīšu par krupi.
   — Par to, kurp es grasos doties, — Frodo norādīja, — būtu grūti izpļāpāties, jo to es pats vēl īsti nezinu.
   — Ko nu muļķojies! — Gendalfs viņu apsauca. — Vai tad es tev lieku pazust bez vēsts? Tomēr tu ej prom no Dalienas, un to neviens nedrīkst zināt, iekams neesi lielā gabalā. Turklāt, kad dosies ceļā, tu taču iesi uz kādu pusi — vai nu uz ziemeļiem, vai dienvidiem, vai austrumiem, vai rietumiem — un tieši uz kuru, to nedrīkst izpaust nekādā gadījumā.
   — Esmu tā nokavies ar domām par promiešanu un atvadām, ka par to, uz kuru pusi doties, neesmu vēl pat ieprātojies, — Frodo novilka. — Jo kurp lai es eju? Pēc kā lai vados? Ko man meklēt? Bilbo devās meklēt dārgumus — turp un tad atpakaļ, bet man jāiet, lai no dārguma tiktu vaļā, un tā vietā, cik saprotu, es neko neiegūšu.
   — Tikai ar saprašanu tev te ir, kā ir, - Gendalfs aizrādīja. — Man gan tāpat. Iespējams, tev nāksies meklēt Likteņaizu, bet var gadīties, ka to uzņemsies kāds cits. Nezinu. Visādā ziņā tik tālam ceļam tu vēl neesi gatavs.
   — Tiešām neesmu! — Frodo atsaucās. — Bet tikmēr — kurp lai es eju?
   — Ar galvu pa priekšu briesmās, tikai palēnām un pa maliņu, — burvis atbildēja. — Ja gribi klausīt manam padomam, dodies uz Rivendellu. Turpceļam nevajadzētu būt pārāk bīstamam, lai gan ceļi vairs nav tik droši kā senāk, un ap rudeni būs vēl jo ļaunāk.
   — Uz Rivendellu! — Frodo noteica. — Labs ir — iešu uz austrumiem, uz Rivendellas pusi. Sems dabūs apraudzīt elfus — viņš nu gan priecāsies! — To viņš izmeta viegli un bezrūpīgi, taču sirdī pēkšņi iesmeldzās dedzīgas alkas savām acīm ieraudzīt Flronda Puselfa mītni un dziļi krūtīs ievilkt smaržīgo gaisu, kas vēdīja dziļajā ielejā, kur tik daudzi elfi joprojām mierā vadīja savas dienas.
   * * *
   Kādā vasaras novakarā "Nostūriti" un "Zaļo pūķi" satricināja traki jaunumi. Milži un citi robežpārkāpēji visiem acumirkli izbira no prāta — tagad bija kas svarīgaks apspriežams: Frodo kungs pārdodot Tuntmali, ui, īstenībā esot jau pārdevis! Un kam? Meškovičiem-Tuntakiem!
   — Bet par pamatīgu žūksni, — citi tērgāja.
   — Droši, ka nokaulēja, — vēl citi sprieda. — Citādi nevar būt, ja reiz uz kārts likts Lobēlijas kundzes muķis. — (Odo pirms pāris gadiem jau bija aizgājis kapā, nodzīvojis simt divus gadus un tā ari nepieredzējis senlolotā sapņa Istenošanos.)
   Cena vēl būtu sīkums — daudz karstāki strīdiņi sākās par to, kālab Frodo kungs vispār sadomājis iztirgot savu skaisto alu. Viens otrs turējās pie ieskata, ko baroja ari paša Tuntaka kunga mājieni, proti, naudiņas sākot aptrūkties, tālab Frodo no Hobi- tonas braukšot projām un par ieņemto grasi pieticīgi dzīvošot Bricavā, starp Bricbrandaku radagabaliem. — Viena alga - kur, kauč tikai tālāk no Meškovičiem-Tuntakiem, — dažs labs piebilda. Tomēr nostāsti par Tunt males Tuntaku pasakainajām bagātībām bija laiduši tik dziļas saknes, ka reti kurš jaudāja tos apšaubīt, tā ka daudz vieglāk šķita te meklēt kādu citu dibinātu vai nedibinātu iemeslu, piemēram, kādu neģēlīgu un pagaidām neatklātu sazvērestību, ko savērpis Gendalfs. Burvis gan ļaudīs nerādījās un dienas gaismā vispār ne kāju laukā nespēra, taču kurš gan nezināja, ka viņš "ieperinājies Tuntmalē"! Kamdēļ viņam ievajadzējies, lai Frodo izvācas, īsti skaidrs vis nebija, tomēr acīm redzamo noliegt nebija iespējams — Tuntaka kungs laidās atpakaļ uz Bricavu.
   —Jā gan, pārvākšos vēl šoruden, — Frodo apstiprināja. — Merijs Bricbrandaks man tur patlaban piemeklē kādu jauku, mazu aliņu vai varbūt namiņu.
   Starp citu, ar Merija palīdzīgu roku viņš jau bija piemeklējis un iegādājies nelielu namiņu Kvikdangā, miestiņā viņpus Bricavas. Visiem, izņemot Semu, viņš klāstīja, ka grasās pārcelties turp uz visiem laikiem. Tāda doma Frodo iešāvās prātā pēc tam, kad viņš bija izlēmis doties uz austrumpusi, jo Bricava atradās Dalienas austrumu pierobežā un tur viņš bija aizvadījis bērnību, tālab šāda atgriešanās izskatījās, mazākais, ticama.
   * * *
   Gendalfs nodzīvoja Dalienā vairāk nekā divus mēnešus. Tad kādā jūnija nogales vakarā, neilgi pēc tam, kad Frodo pēdīgi bija nospriedis, ko un kā darīs, burvis negaidīti paziņoja, ka no rīta atkal došoties projām. — Ceru, ne uz ilgu laiku, — viņš teica. — Došos pāri dienvidu robežām ievākt kādas ziņas — ja izdosies. Par daudz ilgi esmu nosēdējis, rokas klēpi salicis.
   Gendalfs to izteica it kā starp citu, tomēr Frodo radās iespaids, ka burvi nomāc kādas smagas raizes. — Vai kas lēcies? — viņš apvaicājās.
   — īsti ne, tikai saņēmu visai satraucošas un mīklainas vēstis. Kolīdz nospriedīšu, ka ilgāk vilcināties tu vairs nedriksti un jālaižas projām uz karstām pēdām, tūliņ atgriezīšos vai vismaz atsūtīšu kādu ziņu. Tikmēr turies pie tā, ko esi iecerējis, tikai esi piesardzīgāks kā vēl jebkad — sevišķi ar gredzenu. Nebūs par lieku, ja atgādināšu tev vēlreiz — nevelc to pirkstā!
   Rītausmā burvis devās ceļā. — Atgriezīšos kuru katru dienu, — viņš solīja. — Ja ne citādi, uz atvadu svinībām būšu klāt kā nagla. Galu galā, nenāks par ļaunu, ja būšu tev ceļabiedros.
   Iesākumā Frodo ne pa jokam satraucās un nokāvās ar domām par to, kas Gendalfam varētu but nācis ausis, bet tad bažas pārgāja, turklāt laiciņš bija tik jauks, ka visas raizes izbira no prāta. Tik lieliska vasara Dalienā sen nebija pieredzēta, un arī rudens izgadījās reti ražens: āboli ābelēm zarus lieca vai līdz zemei, šūnās medus tecēja pāri malām, un vārpas padevušās garas, graudiem piebriedušas kā vāles.
   Rudens bija jau krietni pusē, kad Frodo no jauna sāka raizēties par Gendalfu. Aizritēja septembris, taču no burvja joprojām nebija ne ziņas, ne miņas. Tuvojās dzimšanas diena un izvākšanās, bet Gendalfs vēl aizvien bija kā akā iekritis. Tunt- malē sākās rosība. Tur ievācās Frodo draugi, ieradušies palīgos: Fredegars Buncis un Folko Mudraks, un, skaidra lieta, arī paši tuvākie ļautiņi — Tuku Pīns un Bricbrandaku Merijs. Kopīgiem spēkiem viņi apgrieza visu alu vai ar kājām gaisā.
   Divdesmitajā septembri uz Bricavu pāri Brandaviņas tiltam aizlīgoja divi slēgti pajūgi ar mēbelēm un mantām, no kurām Frodo nebija gribējis šķirties. Nākamajā dienā Frodo jau sēdēja kā uz adatām un nemitīgi raudzījās, vai Gendalfs jau nesoļo kalnup pa taku. Ceturtdienas, proti, Frodo dzimšanas dienas, rīts atausa tikpat saulains un skaidrs kā togad, kad Bilbo rīkoja lielo mielastu. Gendalfa joprojām nebija. Vakarā Frodo rīkoja atvadu svinības — pavisam nelielas, tikai pašam un četriem palīgiem, taču viņš nekur nevarēja rast mieru, un uz svētkiem prāts it nemaz nenesās. Sirdi smagi nospieda doma, ka priekšā stāv šķiršanās no draugiem. Viņš nekādi nespēja izgudrot, kā viņiem to pavēstīt.
   Savukārt četri hobitu jaunekļi bija visai lustīgā omā, un par spīti Gendalfa prombūtnei svinības drīz vien sita augstu vilni. Ēdamistabā bija palicis vien galds un daži krēsli, bet cienasts bija lielisks, un vīns varen labs — Frodo vīna pagraba saturs Meš- kovičiem-Tuntakiem vis netika.
   — Lai kāds liktenis art piemeklētu tās mantiņas, kas nonāks manu sirdsmīļo radinieku nagos, vismaz šitam te es esmu pagādājis krietnas mājas, — Frodo nosaucās un izdzēra glāzi tukšu. Tā bija pēdējā "Sprigaiņa" pilīte.
   Izdziedājušies pēc sirds patikas un pārrunājuši visu, ko kādreiz kopīgi sastrādājuši, visi vispirms uzdzēra uz Bilbo veselī- bām, bet tad augstas laimes abiem ar Frodo — saskaņā ar Frodo iedibināto paražu. Tad viņi izgāja laukā drusku ieelpot svaigu gaisu un uzmest aci zvaigznēm, bet pēc tam devās pie miera. Frodo svinības bija galā, bet Gendalfa kā nebija, tā nebija.
   No rīta visi čakli ķērās pie darba, kraudami pēdējos ratos pāri palikušās mantas. Merijs pajūgu ņēma savā pārziņā un laidās projām kopā ar Ķiļķenu (tas ir, Fredegaru Bunci). — Kādam tak jāierodas vispirms un jāiesilda māja, — Merijs norādīja. — Labs ir, pagaidam — tiksimies parit, ja pa ceļam kur nenolūzlsit.
   Folko pēc otrajām brokastīm aizgāja mājās, bet Pīns vēl palika. Frodo dīdījās un kreņķējās, velti gaidīdams, ka tūliņ atskanēs Gendalfa soļi. Viņš izlēma pakavēties līdz tumsiņai. Pēc tam, ja nu Gendalfam būs spiedīga vajadzība, lai viņš dodas uz Kvikdangu — varbūt galā pat nonāk pirmais. Jo Frodo turp grasījās iet kājām. Gan sava prieka pēc, gan tālab, ka gribējās pēdējo reizi uzmest skatu Dalienai, gan vēl citu iemeslu dēļ viņš bija iecerējis aizkātot no llobitonas līdz Brašavas pārceltuvei, sak, viegla pastaiga par ļaunu nenāks.
   — Un pie viena drusku nostiprināšu muskuļus, — viņš noteica, pustukšajā priekšnamā pagrozīdamies pie apputējuša spoguļa. Frodo gaužām sen nebija devies nevienā kārtīgā pārgājienā, un atspulgs, viņaprāt, rādījās tāds visai aptucis.
   Pēc otrajam brokastīm Frodo piedzīvoja nepatīkamu pārsteigumu — uzradās Meškoviči-Tuntaki: Lobēlija ar savu dzel- tenmataino dēlēnu Lodo. — Beidzot mūsējā! — Lobēlija izdvesa, sperdama kaju pār slieksni. Tas nu nebija ne pieklājīgi, ne īsti godīgi, jo Tuntmales īpašniekiem vajadzēja nomainīties pusnaktī. Tomēr Lobēlijai bija rodams zināms attaisnojums — galu galā, uz Tuntmali viņa bija spiesta gaidīt septiņdesmit septiņus gadus ilgāk, nekā bija cerējusi, un tagad pati bija jau simtgadīga večiņa. Lai nu kā, ieradās viņa tālab, lai pieraudzitu, vai netiek aizvazāts nekas, par ko jau samaksāts. Un viņa gribēja atslēgas. No Lobēlijas atkratīties bija grūti, jo viņa bija atnesusi līdzi visu mantu sarakstu un gribēja to izņemt cauri, sak, sazin vai viss vietā. Pēdīgi viņa tomēr devās projām, līdzi paķērusi Lodo, rezerves atslēgu un saņēmusi solījumu, ka otra atslēga tiks atstāta Maztuntos, pie Ekušekiem. Lobēlija saknieba lūpas, klaji izrādīdama, ka, viņasprāt, tādi Ekušeki var pa tumsu izlaupīt visu alu galīgi tukšu. Tēju Frodo viņai nepiedāvāja.
   Pats viņš padzēra tēju virtuvē, kopā ar Pīnu un Semu. Visiem bija izstāstīts, ka ari Sems dosies uz Bricavu "Frodo kungam par puisi un viņa dobītēm par dārznieku" — ar Tētiņa svētību, lai gan vecais F.kušeks drusku baiļojās, kas būs, kad Lobēlija iekor- telēsies viņam nāburgos.
   — Tuntmales pēdējā maltīte! — Frodo pavēstīja, atbīdīdams krēslu no galda. Tasītes viņi atstāja, lai Lobēlija mazgā. Pīns un Sems aizsēja savus trīs maišeļus un sakrāva tos uz lieveņa. Pīns devās pēdējoreiz izmest apli pa dārzu. Sems sazin kur izčibēja.
   Rietēja saule. Tuntmale stāvēja skumīga, drūma un tukša. Frodo apstaigāja ierastās un pazīstamās istabas un noraudzījās, kā uz sienām izdziest rieta atspīdumi un no kaktiem izlien melnas ēnas. Istabas pamazām ietinās krēslā. Viņš izgaja laukā, aizstaigāja līdz vārtiem takas galā un tad šķērsām pāri pļaviņai uz Kalna ceļu, tomēr vel cerēdams ieraudzīt no mijkrēšļa iznirstam Gendalfu.
   Debesis bija skaidras, spoži mirdzēja zvaigznes. — Bus jauka naksniņa, — Frodo balsī teica. — Iesākumam nav slikti. Kājas teju pašas cilājas. Cik ilgi var te kvernēt! Laidīšos, un lai tad Gendalfs dzenas man pakaļ.
   Viņš pagriezās un sastinga, jo turpat netālu, aiz Maztuntu ceļa stūra, sadzirdēja balsis. Viens no runātājiem nepārprotami bija vecais Tētiņš, otra balss bija sveša un nez kāpēc šķita nepatīkama. Ko teica tas otrais, Frodo nevarēja saprast, taču viņš dzirdēja, ko atbildēja Tētiņš, kas likās visai iztrūcinājies. Večuks galīgi nebija savā ādā.
   — Nē, Tuntaka kungs ir projām. Šito pašu rītu kā aizbrauca, un mans Sems, eku še, līdzi. Visas mantas ar' prom, kā likts. Ja, ja, es tak saku — visu izpārdeva un prom ir. Kā tā? Kas ta man tur ko degunu bāzt vai jumsim tāpat? Uz kurieni? Tur nu gan nekā slēpjama nav. Aizcēlās, rau, uz Brašavu vai kur tur, prom pagalam. Ja, ja — taisnā ceļā. Es pats tik tālu ij kāju neesu spēris — Bricavā šie tādi kā gaisā parauti. Ne-e, nekādu ziņu nodot nevaru. Arlabunakt!
   Soļi aizdipēja lejup pa nogāzi. Frodo pie sevis nobrīnījās, diez kālab dziļi sirdī jūtas atvieglots par to, ka tie nesāka dipēt kalnup. "Laikam man līdz nāvei apnikuši visi tie izprašņatāji un okšķeri, sak, ko es visu daru un kāpēc," viņš nodomāja. "Padomā, nevar un nevar likties mierā!" Viņš tā kā grasījās iet un pavaicāt Tētiņam, kas prašņatājs bijis, taču pārdomāja (kas zina, varbūt velti) un, pielicis soli, kātoja atpakaļ uz Tuntmali.
   Pins čurnēja uz lieveņa, aptupies uz sava maisa. Sems nekur nebija manāms. Frodo paspēra soli pāri slieksnim, tieši tumsā. — Sem! — viņš nosaucās. — Sem! Laiks!
   — Nāku, saimniek! — kaut kur no istabām atskanēja balss, un tai nopakaļ drīz vien parādījās ari pats Sems, lūpas slaucīdams. Viņš pagrabā bija teicis atvadu vārdus alus mucai.
   — Visi uz klāja, Sem? — Frodo apjautājās.
   — Jā, saimniek. Tagad esmu maķenīt uzpildljies — kādam brīsniņam pietiks.
   Aizvēris un aizslēdzis apaļās durvis, Frodo pasniedza atslēgu Semam. — Aizstiep šito uz savu māju, Sem! Aulekšiem! Tad nāc pa taisno uz ceļu. Satiksimies, cik drīz vien vari, pie vārtiņiem pļavas viņā pusē. Cauri miestam šovakar neiesim. Tur acu un ausu par daudz.
   Sems aizdrāzās kā plēsts.
   — Nu ko, pēdīgi sāksim kustēties! — Frodo noteica. Viņi uzmeta plecos maišeļus, paņēma ceļa spieķus un devās projām gar Tuntmales rietumsienu. — Paliec sveika! — Frodo sacīja, pavērdamies uz tumšajiem, tukšajiem logiem. Novēcinājis roku, viņš novērsās un pa dārza celiņu steigšus metās pakaļ Peregrīnam (tieši turp, kurp bija devies Bilbo, tikai Frodo to nezināja). Viņi pārlēca pāri dzīvžogam vieta, kur zari bija tādi pazemāki, un aizbrida uz tumsā slīgstošo ganību pusi — te viņi bija, te viņi zuda gluži kā čaboņa, ar kādu vieglā vējiņā sašūpojas smilgas.
   Kalna rietumpuses pakājē viņi nonāca pie vārtiņiem, aiz kuriem sākās taciņa. Tur abi apstājās un sakārtoja ceļamaisu plecu siksnas. Tūliņ parādījās ari Sems, sperdamies šurp kā divi deviņi un galīgi aizelsies. Smagi piekrautais maiss viņam šūpojās turpat pie čupra, un galvā viņš bija uzstīvējis augstu, bezveidīgu filca turzu, ko pats devēja par cepuri. Puskrēslā viņš nebija atšķirams no rūķa.
   —Tu te man laikam esi sabāzis akmeņus, — Frodo novilka.
   — Nabaga gliemeži. Un visi pārējie, kas uz muguras staipa līdzi visu māju.
   — Ja smagi, dodiet kaut ko man, saimniek. Mans maišelis vēl ir viegls kā spalviņa, — Sems braši un nepārliecinoši atsaucās.
   —Liecies nu mierā, Sem! — Pīns viņu apsauca. — Viņam tas nāks tikai par labu. Tur nav nekā, ko viņš pats nebūtu licis iekravāt. Paskat, kā pēdējā laikā aptucis — pats drusku svarā nokritīsies, tad ari paliks vieglāk.
   — Apžēlojieties tak par nabaga hobitu večuku! — Frodo iesmējās. — Kad es jums saku — līdz Bricavai vēl nebūsim nonākuši, kad es jau būšu slaiks kā niedre. Bet ko es te gvelžu? Sem, man rādās, ka tu esi pagrābis lielāku nastu, nekā tev pienākas. Nu, pagaidi, gan pa ceļam pārkravāsimies. — Viņš paķēra spieķi.
   — Labs ir, naksnīgas pastaigas mums visiem iet pie sirds, tā ka ņemsim kājas pār pleciem, lai līdz nakšņošanai varam nokātot vismaz vairākas jūdzes.
   Lai nemestu lieku līkumu, viņi pa taciņu devās uz rietumiem, bet pēc gabaliņa nogriezās pa kreisi un klusām brida pāri laukiem. Hobiti cits aiz cita soļoja gar dzīvžogiem un kupicām, un tumsa visapkārt sabiezēja arvien dziļāka. Tumšajos apmetņos viņi bija gluži neredzami, it kā visi būtu apvilkuši burvju gredzenus. Visi trīs, galu galā, bija hobiti, turklāt centās nesacelt troksni, tālab viņu soļus diez vai spētu saklausīt pat hobita dzirdīgās ausis. Pat lauku un meža kustoņiem gājēji palika teju nemanīti.
   Pēc laiciņa viņi pa dēļu laipiņu pārgāja pāri Brandaviņai. Te, rietumos no Hobitonas, upe melni līkumoja pavisam šauriņa, un tās krastos, zemu nolīkuši, auga alkšņi, zarus mērkdami ūdenī. Pagājuši jūdzi vai divas uz dienvidiem, hobiti mudīgi pārmetās pāri lielceļam, kas veda no Brandaviņas tilta, līdz ar to šķērsodami Tukavas robežu, un tad tālāk virzījās uz dienvidaustrumiem, uz Zaļkalnu pusi. Pakapušies pirmajā paugurā, viņi pavērās atpakaļ, kur upes slaidajā ielokā iztālēm mirdzinājās Hobitonas laternas. Drīz gaismiņas pazuda aiz pakalna kores, taču parādījās Upmalas gaišie logi, kas atspīdēja miestiņa pelēkajā dīķi. Kad tālu aiz muguras palika pēdējās mājas gaismiņas un arī tās sāka pagaist aiz koku puduriem, Frodo pagriezās atpakaļ un uz atvadām novēcināja roku.
   — Diez vai maz kādreiz vēl iznāks redzēt mūsu ieleju, — viņš klusiņām noteica.
   Nosoļojuši stundas trīs, viņi apstājās, lai atvilktu elpu. Nakts bija skaidra, dzedra un zvaigžņota, taču no strautiem un palejas pļavām augšup snaikstījās dūmakainas miglas vērpetes. Kailie bērzi, vieglā pūsmiņā šūpodamies virs galvas, blāvās debesis bija aizauduši ar melnu zaru tīmekli. Iebaudījuši pieticīgu (hobitu izpratnē) maltīti, viņi'turpināja ceļu. Drīz viņi uzgāja šauru celiņu, kas vijās te kalnā augšā, te lejā un tumsā vīdēja pelēcīgs, — tas veda uz Mežvidiem, Izteku un Brašavas pārceltuvi. Atzarodamies no Uplejas lielceļa, tas pa Zaļkalniem līkumoja projām uz Biezokņu, Ritāju mežonīgāko nostūri.
   Pēc brītiņa celiņš ieveda dziļā gravā, kur abās pusēs nokaltušās lapas čaukstināja augsti, blīvi saauguši koki. Tumsa biezēja tik melna, ka vai acī dur. Visas uz noklausīšanos kārās ausis atstājuši tālu aiz muguras, gājēji iesākumā mundri pļāpāja un visi kopā paklusām uzvilka kādu meldiju, bet tad pieklusa, un Pīns no pārjējiem sāka atpalikt. Pēdīgi, kad celiņš priekšā draudēja ar joni mesties stāvā kalnā, viņš apstājās un nožāvājās.
   — Acis llmējas ciet, — viņš paziņoja. — Vel drusku, un es nogāzīšos tepat uz ceļa. Jūs ko — gulēsiet tāpat iedami? Tūliņ jau pusnakts būs klāt.
   — Vai tad tev naksnīgas pastaigas nepatīk? — Frodo atsaucās. — Bet labs ir, nav nekādas steigas. Merijs mūs gaidīs ierodamies parīt, tātad mums ir vēl dienas divas. Palūkosim, kur varam nolikties, un iesim pie miera.
   —Rietenis pūš, — ieteicās Sems. — Ja apiesim te no otras puses, varēsim kur ierušināties kalnam azotē, saimniek. Man tā kā prātā, ka tur arī nokaltušu egļu papilnam — būs malciņa. — Sems bija krustu šķērsu izstaigājis Hobitonas apkārtni jūdzes divdesmit uz katru pusi, bet tālāk gan ne kāju nebija spēris.
   Pārrāpušies pāri kalna mugurai, viņi uzgāja egļu audzi. Pagājuši nostāk no ceļa, hobiti ienira sveķu smaržas pilnajā tumsā un tur salasīja sausus zarus un čiekurus, lai iekurtu uguni. Drīz vien apakš lielas egles sprakšķēja omulīga liesma, un visi kādu brītiņu patupēja, sasēduši lokā ap uguni, līdz sāka migt ciet. Tad, ierušinājušies iedobītēs starp egles saknēm, viņi ietinās apmetņos un segās un iegrima saldā snaudā. Par stāvēšanu sardzē neviens neparūpējās — pat Frodo sprieda, ka no briesmām vēl nav ko bīties, jo viņi joprojām bija tepat, pašā Dalienas sirdī. Kad uguns izdzisa, gulētājus apraudzīt ieradās viens otrs meža kustonis. Kāds lapsu tēviņš, tecēdams pa mežu savās darīšanās, uz brītiņu apstājās un ievilka gaisu nāsīs.
   — Mīlīt, hobiti! — tas nobrīnījās. — Tad nu gan! Runā, protams, ka šaipusē notiekot dīvainas lietas, bet to, ka hobits nakti pārlaistu zem klajas debess, pie koka saknēm nolicies, savu mūžu neesmu dzirdējis. Un vēl veseli trīs! Ne, te droši kas slēpjas. — Lapsu papum bija pilnīga taisnība, taču neko vairāk izdibināt viņam nebija lemts.
   Rīts atausa pelēks un drēgns. Frodo pamodās pirmais un atklāja, ka egles sakne mugurā teju caurumu izgrauzusi, bet sprands vispār stīvs kā dēlis. — Še tev nu bija patīkamā pastaiga! Kāda joda pēc es nebraucu pajūga? — viņš šķendējās, kā allaž darīja pārgājiena ieskaņā. — Un manos jaukajos pēļos tagad vārtīsies Meškoviči- Tuntaki! Rau, kam derētu gultā sabāzt šitādās saknes. — Viņš izstaipījās. — Augšā, guļavas! — viņš nosaucās. — Rīts kā konfekte!
   — Atradis konfekti, — Pīns noburkšķēja, pašķielēdams no segas apakšas. — Sem! Tā ka lai pusdesmitos brokastis būtu galdā! Odens vannai jau karsts?
   Sems pietrūkās kājās, nesaprazdams ne rīta, ne vakara. — Nē, saimniek, nav gan, saimniek, — viņš juceklīgi nomurmināja.
   Frodo norāva Pīnam segu, kārtīgi viņu izvalstīja un tad pagājās līdz mežmalai. Austrumos no biezi sagUlušajiem miglas vāliem pamazām augšup cēlās sārta saule. Zeltsārtajā rudenī iemērktās koku lapotnes it kā pašas par sevi peldēja virmojošos, pelēkbaltos viļņos. Nedaudz lejāk pa kreisi celiņš strauji nobruka dziļā ielejā un tur pazuda miglā.
   Kad viņš atgriezās nometnes vietā, Sems ar Pīnu jau bija sakūruši kārtīgu uguni. — Ūdeni! — Pīns auroja. — Kur ūdens?
   — Doma — man kabatās? — Frodo atvaicāja.
   — Vai tad tu negāji meklēt ūdeni? — Pīns purpināja, meklēdams rokā brokastu tiesu. — Tad aizteci vismaz tagadiņ.
   —Nu, tad nāc līdzi, — Frodo aicināja, — un paķer arī blašķes, cik ir.
   Kalna pakājē urdza strautiņš. Viņi piepildīja blašķes un tējas katliņu parocīgā vietā, kur urdziņa pārgalvīgi gāzās pāri lielam, pelēkam akmenim. Ūdens bija auksts kā ledus — mazgādami seju un rokas, abi sprauslāja un elsa vien.
   Kad viņi bija tikuši galā ar brokastīm un no jauna uzvēluši plecos ceļa paunas, pulkstenis jau rādīja vienpadsmito stundu, un diena solījās būt skaidra un karsta. Viņi nokāpa palejā, pārgāja pāri strautam vietā, kur tas panira zem ceļa, pēc tam pārrāpās pāri nākamajam pakalnam, vēlreiz kalnā un lejā, un tad apmetņi, segas, ūdens, ēdmaņa un pārējās mantas jau bija kļuvušas nepanesami smagas.
   Izskatījās, ka iešana prasīs daudz sviedru un spēka. Tomēr pēc vairākām jūdzēm ceļš pārstāja locīties augšā lejā — kaitinoši cilpodams šurpu turpu, tas uzvijās augstā kraujā un tad sagatavojās mesties lejā pēdējo reizi. Priekšā pavērās ar savrupām birzītēm izraibināta zemiene, kas tālumā ieslēpās brūnganā, biezi saaugušu koku stumbru rotā. Te nu bija Biezokņa, bet viņpus tās — Brandaviņa. Taka zem kājām uz priekšu stiepās taisna kā stīga. t
   — Ne gala neredz, — Pīns noteica. — Iet un iet, un iet. Es tā vis nevaru, man drusku jāatpūšas. īstais bridis iekost. Nosēdies ceļmalā, viņš paraudzījās uz austrumiem, kur vidēja mežs. Aiz tā tecēja Brandaviņa un beidzās Daliena, kur viņš bija pavadījis visu savu mUžu. Sems stāvēja turpat līdzās, apaļās acis ieplētis kā pogas, jo skatījās turp, kur nekad vēl nebija ne kāju spēris.
   — Vai elfi dzīvo šajos mežos? — viņš ieprasījās.
   — Cik man zināms, ne, — Pīns atteica. Frodo cieta klusu. Arī viņš vērās tālē, kur izgaisa ceļš, itin kā redzētu to pirmoreiz. Piepeši viņš ierunājas — balsi, tomēr itin kā pie sevis, pavisam lēnām:
   — Kur namdurvis veras, tur aizsākas ceļš.
   Kas tek un vijas, un plājas
   Prom tālē, kur vēji mākoņus veļ,
   Un vedina cilāties kājas.
   Ja iesi bez mitas, tu redzēsi drīz,
   Ka celiņš pie lielceļa beidzas
   Un priekšā jau krustceles trīsdesmit trīs…
   Kurp došos? Nezinu. Steidzos.
   — Gluži kā iz vecā Bilbo pūra, — Pīns norādīja. — Vai ari pats esi šito sapantojis viņa garā? Nevarētu teikt, ka skan uzmundrinoši.
   — Nezinu, — Frodo atsaucās. — Iesāku, un tālāk viss izriti- nājās it kā pats no sevis. Bet varbūt tas-man stāv prātā kopš seniem laikiem. Lai gan patiesi izklausās pēc Bilbo, sevišķi pēc tā, ko viņš vārsmoja pēdējos gados, pirms devās pasaulē. Viņš bieži mēdza teikt, ka esot tikai viens ceļš un tas tekot kā varena upe — sākas pie katrām namdurvīm, un ik taciņa ir tās pieteka. "Ielāgo, Frodo," viņš man sacīja ne reizi vien, "ka iet laukā pa durvīm ir bīstami. Tu izej uz lielceļa, un, ja nesavaldi kājas, ej nu sazini, kurp tas tevi var aiznest. Padomā — šī pati taciņa iet cauri DrUmmežam, un, ja ļausi kājām vaļu, tu nonāksi pie paša Vientuļā kalna vai pat vēl tālāk, vēl baigākos kaktos." Tā viņš runāja, stāvēdams pie Tuntmales namdurvīm, sevišķi kad bija atgriezies no ilgas pastaigas.
   — Lai nu kā, mani tavs Ceļš stundiņu vai divas neaiznesīs itin nekur, — Pins attrauca, izpidamies no paunas siksnām. Pārējie sekoja viņa paraugam, atslēja maišeļus pret ceļmalas ežu un izstiepa kājas ceļa putekļos. Kārtīgi atpūtušies, viņi krietni pielocīja māgu, un tad atkal kārtīgi atpūtās.
   Pēcpusdienas saule jau palēnām slīdēja uz vakariem, kad viņi beidzot laidās lejup ielejā. Tiktāl viņi nebija sastapuši nevienu dzīvu dvēseli. Ceļš bija visai nomaļš, pajūgiem grūti izbraucams, un uz Biezokņu tāpat maz kurš mēdza doties. Tā nu viņi kātoja kādu stundu, bet tad Sems apstājās, itin kā kaut ko sadzirdējis. Tagad apkaime bija līdzenāka, un ceļš, tikko rimies cilpot, taisni stiepās pāri zālainiem laukiem, skraji apaugušiem ar augstiem kokiem, kas vēstīja, ka nav vairs tālu līdz mežam.
   — Paklau, mums pakaļ pa ceļu klidzina ponijs vai zirgs, — Sems ieteicās.
   Visi pameta skatu atpakaļ, bet turpat netālu bija līkums, un necik tālu redzēt nevarēja.
   —Varbūt Gendalfs, — ieminējās Frodo, taču tūliņ viņam uzmācās sajūta, ka tā nav tiesa, un nepārvarami sagribējās no jātnieka noslēpties.
   — Iespējams, ka tas nekas, — viņš itin kā vainīgi noteica, — bet es labprātāk gribētu ne ar vienu nesatikties. Man nudien līdz kaklam tas, ka visi okšķerē, ko es daru un kāpēc. Un, ja tas ir Gendalfs, — viņš piebilda, — pārsteigsim viņu, lai zina, ka nav ko tūļāties. Pamuksim nu malā!
   Pīns un Sems mudīgi aizspruka pa kreisi un nometās nelielā iedobē turpat netālu no ceļa. Tur viņi pieplaka pie zemes. Frodo brītiņu vilcinājās — ar vēlmi nobēdzināties viņā cīnījās vai nu ziņkāre, vai arī sazin kas cits. Pakavu klaboņa tuvojās. Pēdējā brīdī viņš iespruka zāles cerā, kas auga aiz ceļa malā nolīkuša koka. Tad viņš piepacēla galvu un piesardzīgi pavērās pāri resnajai koka saknei.
   Ceļa līkumā parādījās melns zirgs — nevis zirgelis hobitu poniju lielumā, bet īstais, lielais. Tam mugurā, kupri uzmetis, sēdēja liela auguma vīrs, ietinies platā, melnā apmetnī ar kapuci, tā ka no tā apakšas vīdēja vienīgi kāpšļos ieautie zābaki. Seja slēpās kapuces ēnā un nebija saskatāma.
   Nonācis pie koka, aiz kura slēpās Frodo, zirgs apstājās. Arī stāvs seglos sastinga un pielieca galvu, it kā ausīdamies. No kapuces dzīlēm atskanēja.svelpjoša šņākoņa, it kā jātnieks vilktu gaisu nāsīs, raudzīdams saost tikko jaušamu smārdu. Viņa galva pagriezās pa labi, tad pa ķreisi.
   Pēkšņi Frodo līdz nāvei pārbijās, ka jātnieks viņu ieraudzīs, un prātā pazibēja doma par gredzenu. Viņš tik tikko iedrīkstējās elpot, tomēr tik ļoti alka gredzenu izvilkt no kabatas, ka lēnām, lēnītiņām stiepa roku turp. Atlika vien ieslidināt pirkstu gredzenā, un briesmas būs garām. Gendalfa padoms likās pagalam muļķīgs. Bilbo taču bija vilcis gredzenu pirkstā. — Un es vel aizvien esmu tepat, Dalienā, — viņš klusībā nosprieda, aizskardams važiņu, kurā bija uzvērts gredzens. Tieši tobrīd jātnieks saslējās un sapurināja pavadu. Zirgs izkustējās no vietas un devās uz priekšu — vispirms soļos, bet tad jau aizvien straujākā riksī.
   Aizrāpies līdz ceļa malai, Frodo noskatījās jātniekam pakaļ, kamēr tas pagaisa tālumā. Skaidri saskatīt nevarēja, tomēr šķita, ka, īsi pirms zirgs pagaisa dūmakā, tas nogriezās pa labi un nozuda mežā.
   — Ērmīgi, nudien, un briesmīgi ari, — Frodo nomurmināja zem deguna, dodamies pie biedriem. Pīns ar Semu bija gulējuši, galvu nepacēluši, tā ka neko nebija redzējuši, tāpēc Frodo viņiem izstāstīja gan par jātnieku, gan to, cik tas dīvaini izturējies.
   — Pats nezinu — kāpēc, bet es skaidri zināju, ka viņš lūkojas vai ošņājas pēc manis, un tāpat es skaidri māniju, ka negribu, lai viņš mani atrod. Nemūžam neko tādu Dalienā neesmu ne matījis, ne piedzīvojis.
   — Bet kas gan lamzakam par mums daļas? — Pīns brīnijās. — Un kas viņam še meklējams?
   — Cilvēki jau te šad un tad ir manīti,— Frodo atteica. — Dien- vidājos, cik zinu, ar lamzakiem nākoties noņemties visai bieži. Taču par šitādiem jātniekiem gan dzirdu pirmoreiz. Fj nu sazini, no kurienes viņš uzklidis.
   —Atvainošanu, saimniek, — pēkšņi ierunājās Sems, — es zinu, no kurienes. Sitenais melnais jātnieks te atjājis no Hobitonas, ja vien tādu nav vairāk. Un es zinu, kurpu viņš dodas.
   —Ko? — Frodo viņu pārsteigts uzlūkoja. — Kamdēļ tad neko neteici?
   — Man tas vien tikko atausa prātā, saimniek. Bija, rau, šitā: kad vakarnakt aizgādāju atslēgu uz mūsu aliņu, tētuks man saka: "Fku še, Sems!" viņš man saka. "Un es tak domāju, ka jūs ar Frodo kungu jau rita pusē esat aizlaidušies. Nupatās te bij viens ērms — pado' viņam Tuntmales Tuntaka kungu, un es šo aizsutināju prom uz Brašavu. Riktīgs bendesmaiss, vai zinies. Saku — Tuntaka kungs aizdevies uz veco māju un uz palikšanu, bet šis tiri kā spoks — jem un šņāc man ģīmi. Tīri vai man pie-
   <3> 110 «3>
   baidīja ko." Prasu Tētiņam — kas tad tas bij par ērmu? "Kas to lai zina," šis atsaka, "bet no hobitiem riktlgi ne. Garš un melis, lien klāt un snaikstās. Vai tik nebij kāds svešzemju lamzaks. Runāja ar' tājokaini." Es, saimniek, nevarēja tur stāvēt un klausīties, muti atplētis, jūs tak mani gaidījāt, un galvā ar' ne visai ņēmu. Tētiņš paliek vecs, acis šim vairs lāgā nerāda, un tanī laikā, kad tas spoks trausās kalnā un uzgāja šo vēdināmies ielas galā, laukā bij jau teju tumsa. Saimniek, kaut nu mēs ar Tētiņu nebūtu nodarījuši kādu skādi!
   — Tētiņš jau nekādā ziņā ne, — Frodo atteica. — Taisnību sakot, es pats dzirdēju viņu runājamies ar svešinieku, kas vaicāja pēc manis, un teju devos skaidroties, kas tas tāds bijis. Slikti, ka tā nedarīju, un slikti, ka agrāk man to neizstāstīji. Es ceļā būtu bijis piesardzīgāks.
   — Bet varbūt jātniekam ar Tētiņa svešinieku nav nekāda sakara? - Plns aizrādīja. — No Hobitonas mēs aizgājām ne čiku, ne grabu — kā viņš būtu varējis mūs izsekot?
   — Bet abi ošņājās, saimniek, — Sems iesaucās. — Un Tētiņš teica, ka šis bijis melns kā katla dibens.
   —Vajadzēja sagaidīt Gendalfu, — Frodo nomurmināja. — Lai gan varbūt tā būtu vēl jo ļaunāk.
   —Pag, tad tu noproti, kas tas par jātnieku? — noprasīja Pīns, padzirdējis Frodo pēdējos vārdus.
   — Nezinu, un minēt negribu, — Frodo atbildēja.
   — Labs ir, brālēn Frodo! Paturi pagaidām to pie sevis, ja reiz gribi izlikties par tik briesmīgi noslēpumainu. Bet tikmēr — ko iesāksim? Man prāts t:ā kā ruesas uz vakariņām, bet laikam gan labāk būs kustēt uz priekšu. Zosāda metas no jūsu stāstiem par šņācošiem jātniekiem, kas ošņājas ar neredzamiem deguniem.
   —Jā, labāk ņemsim kājas pār pleciem, — Frodo pievienojās, — tikai pa ceļu gan neiesim — ja nu jātnieks atgriežas vai vēl kāds jāj viņam pa pēdām? Pieliksim soli — līdz Bricavai vēl pamatīgs gabals.
   Koku ēnas zālē jau stiepās garas un šauriņas, un viņi turpināja ceļu. Tagad viņi kātoja akmens sviediena attālumā no ceļa un, cik spēdami, turējās aizsegā. Tā viņi tika uz priekšu krietni gausāk, jo zāle bija gara un ceraina, zeme — vienos ciņos, un koki pamazām auga aizvien blīvākos puduros.
   Saule aiz muguras sārtojās turpat pie pakalnu kores, un bija jau novakars, bet viņi vēl nebija aizgājuši līdz ceļa taisnā gabala galam. Tālāk taka aizvijās pa kreisi un pāri Jeilas palejām laidās projām uz Izteku, savukārt pa labi atzarojās celiņš, kas cauri sirmozolu mežam aizlikumoja uz Mežvidiem. — Griezīsimies turp, — Frodo izlēma.
   Netālu no sazarojuma viņi uzgāja milzīgu, dobu koku. Tajā vēl turējās dzīvība — sen sakritušie varenie zari lūzuma vietās bija izdzinuši sīkas, lapotas atvasītes. Bet no stumbra bija atlikusi miza vien, un, apgājuši tam apkārt, hobiti atrada plaisu, pa kuru itin labi varēja iekļūt milzīgajā dobumā. Viņi ierāpās iekšā un iekārtojās uz mīkstās trūdošu lapu un praulu segas. Tur viņi drusku atpūtās, iekoda, apslāpēti runājās un laiku pa laikam uzmanīgi ieklausījās klusumā.
   Kad viņi atkal izlavījās uz ceļa, laukā jau valdīja mijkrēslis. Zaros šalkoja rietenis. Lapas sačukstējās. Drīz vien celiņš palēnām, toties apņēmīgi ietinās krēslā. Priekšā, virs koku galotnēm, tumstošajā austrumu pamalē iedegās zvaigzne. Hobiti gāja plecu pie pleca un vienā solī, lai butu drošāks prāts. Pēc laiciņa, kad zvaigznes iemirdzējās lielākā pulkā un gaišākas, bailes un bažas atstājās, un viņi pārstāja ausīties, vai kur neklab pakavi. Cits pakaļ citam viņi uzņēma klusu dziesmiņu — tā nu hobiti . mēdza darīt, soļodami pa laukiem un lejām, sevišķi kad laukā tumsa vakars un mājas vairs nebija tālu. Parasti dziedamais bija "vakariņu gabaliņš" vai "miega gabaliņš", taču šie hobiti dungoja "ceļa gabaliņu" (lai gan, skaidra lieta, arī bez vakariņu un gulētiešanas pieminēšanas te nekādi nevarēja iztikt). Meldija bija veca kā pati pasaule, bet Bilbo Tuntaks tai bija piemeklējis jaunus vārdus un visu iemācījis Frodo, kad abi, pļāpādami par aizraujošam dēkām, reiz klejoja pa Uplejas takām:
   Vēl ogles kvēlo pavardā, Vēl pēlis silts stāv istabā, Bet kājas pašas trauktin trauc, Kur tepat blakus sauktin sauc Dažs akmens pelēks, koku pāris, Ko skats neviens vēl nav(a) skāris. Te smilga, skara, zars un zieds — Ko kavējies? Ko kavējies?
   Te debess, ezers, klints un olis — Jel pieliec soli! Pieliec soli!
   Bet varbūt tepat blakus gaida Kāds slepens ceļš, kas mazliet baida, Un, šodien aizsteiguši garam, Mēs citurit to mērot varam. Tad klidīsim, kur ceļi tāli, Kur Mēness, Saule, mākoņvāli! Te ābols, rieksts un dadzis ass — Lai paliek tas! Lai paliek tas! Te smilts un akmens, atvars tumšs — Ardievu jums! Ardievu jums!
   No mājām projām pasaulē, Kur jaunas takas jāmeklē, Kur tumsa biezē, snaikstās nakts, Bet zvaigznes droši stāv uz vakts. Tad atkal prātā mīļās mājas — Turp nes mūs mazās, gurdās kājas. Te krēsla, migla drēgni lās — Lai izčib tās! Lai pagaist tās! Vēl malciņš viras, rika siera — Un tad pie tniera! Tad pie miera!
   Dziesma bija galā. — Un nu pie miera! Nu pie miera! — Pīns novlteroja. . .
   — Kuš! — Frodo viņu apsauca. — Vai tik atkal neklab pakavi? Viņi apstājās, sastinga kā koku ēnas un ieklausījās nakti.
   Krietnu tiesu aiz muguras uz takas patiesi dimdēja pakavi, taču vējš skaņu šurp nesa rimtu un dzidru. Mudigi un klusi kā peles hobiti pabēga nostāk no ceļa un iespruka ozolu mel/īajā paēnā.
   — Tālu neskriesim! — Frodo nočukstēja. — Tā, lai esam nost no acim, bet es gan gribu redzēt, vai tas nav vēl kāds Melnais jātnieks.
   — Labs ir! — Pins atsaucās. — Tikai neaizmirsti, ka viņam ir garš deguns!
   Pakavi klaudzēja aizvien tuvāk. Hobiti iemuka koku paēnas tumsā — labāku slēptuvi meklēt vairs nebija laika. Sems un Pīnsnobēdzinājās aiz liela celma, bet Frodo palīda drusku atpakaļ, tuvāk ceļam. Tas balsnīja tumsā kā caur mežu nostiepta dziestošas gaismas stiga. Dūmakainajās debesīs mirdzinājās brangas zvaigznes, bet mēness nebija.
   Pakavu klaboņa apklusa. Frodo vērās tumsā, vai visas acis izskatīdams, un redzēja, kā pāri gaišākai laucitei starp diviem koku stumbriem aizslīd kaut kas melns. Tad tas sastinga. Izskatījās pēc tumšas zirga ēnas, ko pie pavadas ved melns stāvs. Melnais apstājās vietā, kur viņi bija nogriezušies no ceļa, un salīgojās uz vienu, tad uz otru pusi. Frodo atkal itin kā sadzirdēja svelpjošo šņākoņu. Ēna saguma, pieliecās tuvāk zemei un sāka līst uz viņa pusi.
   Frodo atkal nepārvarami sagribējās ieslidināt pirkstu gredzenā, un šoreiz krietni vien spēcīgāk nekā pirmīt. Tik ļoti, ka, iekams viņš aptvēra, ko dara, roka jau gramstījās pa kabatu. Bet tieši tobrīd ieskanējās itin kā dzirkstošu smieklu caurausta dziedāšana. Zvaigžņotajā gaisā iešķindējās dzidras balsis. Melnais izslējās un līda atpakaļ, uzmetās zirgam mugurā, pāršāvās pāri ceļam taisni iekšā tumsā. Frodo uzelpoja.
   — ELfi! — Sems aizsmacis iečukstējās. — Saimniek, elfi!
   Ja Frodo ar Pinu viņu nebūtu nogrābuši pie stērbeles, Sems būtu izbrāzies no pameža un kā nesamanīgs meties turp, kur skanēja balsis.
   — Jā gan, elfi, — Frodo noteica. — Biezokņa viņus var šad un tad sastapt. Dalienā viņi nedzīvo, taču pavasaros un rudeņos mēdz ieklīst no savām zemēm — tur, pāri projām aiz Torņu kalniem. Un man par to ir neizsakāms prieks, nudien! Jūs jau neredzējāt, bet Melnais jātnieks apstājas tepatiņ un jau līda uz mūsu pusi, kad piepeši atskanēja dziesma. Kolīdz šis to sadzirdēja, tā metās projām.
   —Bet elfi? — Sems nerimās, savā aizrautībā šādus tādus melnos jātniekus jau izmetis no galvas. — Iesim? Iesim pie viņiem?
   Dziesma skanēja aizvien tuvāk. Tagad pāri visām pacēlās kada dzidra balss. Tā dziedāja tīrā, skaidrā elfu mēlē, ko Frodo prata tikai mazdrusciņ, bet abi pārējie vispār nemaz. Tomēr tās skanējums līdz ar meldiju itin kā pats savērpās vārdos, kuru nozīmi hobiti noprata tikai pa pusei. L.Uk, ko dzirdēja Frodo:
   Sniegbaltā! Sniegbaltā! Skaidrā un šķīstā! Aizrietu, aizjūru ķēniņieni Klīstošā vadzvaigzne — vienīgā, īstā, Tu lapotni vizošā tīmeklī sien!
   Giltoniel! Ai, Elberet! Spirgta tev dvaša, tu baltgaismā ved! Sniegbaltā! Sniegbaltā! Dziedam tev slavu Svešzemē — nav(a) mums māju te savu.
   Lai slavētas zvaigznes, ko Melndienās spēja Tavi mirdzošie pirksti uzmargot klusi! Kur aukas putekļus grīstēs sēja, Stīdz sidraba ziedi, ko tu izaudusi.
   Ai, Elberet! Giltoniel!
   Mēs glabājam sirdī un atmiņā vēl
   To gaismu, ko vadzvaigzne izlējusi
   Pār Aizrietiem — tur, uz dzimtenes pusi.
   Dziesma bija galā. — Tie ir diželfi! Viņi piesauc Elberetas vārdu! — Frodo pārsteigts nomurmināja. — Šī brīnumcilts Dalienā teju nekad nav ieklīdusi. Pat visā Viduszemē, Dižjūras austrum- krastā, viņu vairs necik nav atlicis. Nudien savādi!
   Hobiti nosēdās ceļmalas ēnā. Necik ilgi, uz ceļa, kas veda dziļāk palejā, iznira elfi. Viņi virzījās nesteidzīgi, un hobiti redzēja zvaigžņu gaismu rotājamies viņu matos un acīs. Nekādu gaismekļu elfiem nebija, tomermācēju kājas tinās gaišā migliņā, kādā, mēnesim paceļoties aiz kalna kores, iemirdzas visa debesu pamale. Nu viņi soļoja klusēdami, tikai pats pēdējais elfs, pagājis hobitiem garam, pagrieza galvu un iesmējās.
   — Esi sveicināts, Frodo! — viņš izsaucās. — Vēlas tavas gaitas. Vai varbūt esi nomaldījies? — Tad viņš uzsauca pārējiem, visi apstājās un sapulcējās visapkārt.
   —Nudien brīnumi! — elfi cits caur citu runāja. — Trīs hobiti mežā — nakts laikā! Kopš Bilbo aiziešanas nekas tāds nav pieredzēts. Kā tas nākas?
   — Tas, brīnumļaudis, nākas tā, — Frodo atbildēja, — ka mums ar jums laikam ir pa ceļam. Man patīk pastaigāties zvaigžņu gaismā. Tomēr es labprāt ietu jums ceļabiedros.
   — Bet mums ceļabiedru nevajag, turklāt hobiti ir tik garlaicīgi, — elfi smējās. — Un kā tu zini, ka mums ir pa ceļam? Tu taču nezini, kurp mēs dodamies!
   — Un kā jūs zināt manu vārdu? — Frodo nepalika parādā.
   — Mēs zinām daudz, — elfi teica. — Esam tevi redzējuši kopā ar Bilbo, kaut ari paši tavam skatam palikām neredzami.
   — Kas jūs esat, un kas ir jūsu valdnieks? — Frodo vaicāja.
   — Es esmu Gildors, — atbildēja vadonis, kas pirmais bija viņu sveicinājis. — Gildors Inglorions no Finroda nama. Mēs esam trimdinieki, teju visi mūsu ciltsbrāļi šo zemi ir pametuši jau izse- nis, un ari mēs te vadām savas pēdējās dienas, iekams dosimies atpakaļ pāri Dižjurai. Tomēr daži no mūsu cilts joprojām mierā un laimē mīt Rivendellā. Un nu, Frodo, stāsti, kas tev padomā? Jo mēs redzam tev pāri gulstam baiļu ēnu.
   —Ai, viedā cilts! — Pins kaismīgi iejaucās vidū. — Pastāstiet mums par Melnajiem jātniekiem!
   —Par Melnajiem jātniekiem? — elfi klusām atkārtoja. — Kālab tu vaicā par Melnajiem jātniekiem?
   — Jo divi tādi mums šodien dzinās pakaļ. Vai arī viens, bet tad iznāk, ka divas reizes, — Pins paskaidroja. — Tikko aizlaidās, kolīdz padzirdēja jūs tuvojamies.
   Elfi labu brīdi neko neatbildēja, tikai klusiņām apspriedās savā mēlē. Pēdīgi Gildors pievērsās hobitiem. — Par to mēs še nerunāsim, — viņš sacīja. — Būs labāk, ja nāksit mums līdzi. Parasti tā vis nav pieņemts, bet šoreiz ļausim jums nākt mums ceļabiedros, un, ja vēlaties, šo nakti varēsit pārlaist ar mums.
   —Ai, brīnumcilts! Uz tādu laimi es ij necerēju, — Pins noel- sās. Sems nespēja izteikt ne vārda.
   — No sirds pateicos, Gildor Inglorion. — Frodo palocījās. — Elen sila /'menti' omentielvo — zvaigzne uzlēkusi mūsu tikšanās stundā, — viņš piebilda diželfu mēlē.
   —Piesargieties, draugi! — Gildors smiedamies izsaucās. — Neizpaudiet noslēpumus! Starp mums ir senvalodu zinātājs. Bilbo ir bijis labs skolotājs. Esi sveicināts, elfu draugs! - viņš sacīja, godbijīgi paklanījies. — Tagad nāc un pievienojies mums kopā ar savējiem! Labāk nāciet vidu, lai nenoklistat no ceļa. Saņemieties, jo ceļš priekšā tāls.
   — Kā tā? Kurp tad jūs dodaties? — Frodo vaicāja.
   — Vēl šonakt mēs gribam tikt līdz mežainajiem pakalniem viņpus Mežvidiem. Gabaliņš visai krietns, toties tad atputlsities, un rīt būs īsāks ceļš mērojams.
   Tā nu viņi klusēdami devās ceļā, slīdēdami gluži kā mald- ugunis vai ēnas, jo ari elfi (vēl labāk par hobitiem) prot pārvietoties pilnīgi bez skaņas. Pīns drīz vien samiegojās, reizi vai divas paklupa, bet ikreiz turpat līdzās atradās kāds slaiks elfs, kas viņu satvēra un neļāva iekrist ar degunu ceļa putekļos. Sems soļoja blakus Frodo — kā sapnī, un viņa sejiņā sastingusi vidēja pa pusei baiļu, pa pusei aizgrābta prieka pilna izteiksme.
   Mežs abpus ceļam kļuva biezāks, koki — jaunāki un brangāki, un, takai pa pakalnu krokām laižoties lejāk, nogāzēs saradās lazdu audzes. Pēdīgi elfi nogriezās no ceļa vietā, kur brikšņos pa labi aizvijās grūti pamanāma stiga, kas pa mežainām nogāzēm uzveda viņus atpakaļ pakalna mugurā. Nu viņi bija upes dziļākās palejas augstākajā vietā. Piepeši biezokņa tumsa atkāpās. Priekšā dusēja plaša nora, nakli balsnidama pelēka. No trim pusēm tai apkārt bija mežs, bet austrumos vīdēja stāva krauja, tā ka lejāk augošo melno koku galotnes šūpojās tepat pie kāju pirkstiem. Tālāk paleja zvaigžņu gaismā gulēja līdzena un dūmakā tīta. Mežvidu ciematā turpat netālu mirdzinājās pāris gaismiņu.
   Elfi sasēdās zālē un klusi sarunājās, hobitus tīri vai pavisam piemirsuši. Tie visi trīs ievīstljās apmetņos un segās. Uzmācās snaudiens. Laiks ritēja, un gaismiņas ciematā izdzisa. Pīns iemiga, noguldījis galvu uz zālaina ciņa.
   Austrumpusē augstu vidējā Remmirats — Zvaigžņu murds, un no miglas augšup lēni cēlās sārtais Borgils, gailēdams kā ugunīgs dārgakmens. Tad uzpūta viegla vēsmiņa, kas pārplēsa miglas segu kā šķidrautu, un virs apvāršņa pacēlās Debesu bruņinieks Menelvagors, apjozis savu mirdzošo jostu. Elfi uzsāka dziesmu. Piepeši zem kokiem ieplaiksnījās sārts ugunskurs.
   — Šurp! — elfi uzsauca hobitiem. — Nāciet nu! Laiks runām un priekiem!
   Pīns pietrūkās sēdus, izberzēja acis un nodrebinājās.
   — Izsalkušos viesus goda zālē gaida pavards un maltite, — aicināja elfs, nostājies turpat priekša.
   Noras dienvidu galā pavērās joms. Tur zaļā grīda ietiecās mežā un veidoja tādu kā zāli, ko sedza koku zaru jumts. Abās pusēs kā kolonnas slējās vareni stumbri. Pašā vidū sprēgāja sārts, un pie koku kolonnām ar zeltaini sudrabainu liesmu rimti dega lāpas. Elfi bija sasēduši apli ap uguni — tāpat zālē vai uz sazāģētiem kritušo koku stumbru ripuļiem. Daži iznēsāja krūzes un dzērienus, citi — ar ēdieniem nokrautus šķīvjus un paplātes.
   — Maltīte būs pieticīga, — viņi hobitiem klāstīja, — jo galdu klājam zem klajas debess, tālu no mūsu goda zālēm. Ja kādreiz viesosieties pie mums, mēs jūs uzņemsim, kā piedien.
   —Man gan ari tāpat izskatās pēc vareniem godiem, — Frodo atvēcinājās.
   Pins vēlāk ar grūtībām atminējās, ko tika ēdis un dzēris, jo viņa prātu un maņas gaužām aizgrāba gaisma, ko izstaroja elfu sejas, un balsis — tik daudzskanlgas un skaistas, ka viņš jutās gluži kā sapni. Tomēr viņš atminējās, ka bija maize, kas mutē kusa kā smalkmaizes gabaliņš pēc ilgi ciesta salkuma, un augļi — saldi kā meža ogas un daudz gardaki par dārzos izlolotajiem, bet krūzē, ko viņš izdzēra sausu līdz pēdējai pilītei, vizēja smaržīga dzira — skaidra kā kalnu avota ūdens un zeltaina kā vasaras pēcpusdiena.
   Sems visu, ko juta un domāja, tā ari nekad nespēja nedz vārdos ietērpt, nedz kaut cik skaidri iztēloties, kaut gan tieši šo nakti viņš atmiņā glabāja kā vienu no sava mūža nozīmīgākajiem piedzīvojumiem. Pats veiksmīgākais-mēģinājums bija, rau, šāds: "Jānudien, saimniek, ja es prastu izaudzēt šitādus ābolus, es no tiesas varētu saukties par dārznieku. Tak sirdī man iespiedās tā dziedāšana, ja saprotat, ko gribu sacīt."
   Frodo sēdēja, mielojās un kavējās patīkamās sarunās, taču lielākoties klausījās, ko runā citi. Būdams maķenīt iepraties elfu valodā, viņš ausljās, cik speķa. Ik pa laiciņam viņš uzrunāja elfus, kas iznēsāja edienus un dzērienus, un tencināja viņus dzimtajā melē. Elfi smaidīdami atteica: "Paskat, kur īsts hobitu dārgakmens!"
   Tad Pins aizmiga. Elfi viņu pacēla un aiznesa uz lapeni mežmalā, kur mīkstajās zāļu cisās Pins saldi un cieši nogulēja līdz pat rītam. Sems atteicās pamest saimnieku. Kad Pins bija devies pie miera, viņš, sarāvies kamoliņā, notupās Frodo pie kājām. Tad galva viņam sāka klanīties, un acis aizdarījās. Frodo vēl ilgi palika augšā un runājās ar Gildoru.
   Ko visu viņi neizrunāja — gan par seniem laikiem, gan ne tik seniem, un Frodo ziņkāri izvaicāja Gildoru par to, kas noticis plašajā pasaulē aiz Dalienas robežām. Ziņas bija lielākoties bēdīgas un draudīgas — ka biezē tumsa, ka cilvēki karo un elfi bēg. Visbeidzot Frodo pajautāja to, kas viņa sirdi nomāca vissmagāk:
   — Saki man, Gildor, vai esi redzējis Bilbo, kopš viņš mūs pameta?
   Gildors pasmaidīja. — Jā, — viņš apstiprināja. — Divreiz. Viņš šepat mums teica ardievas. Taču es viņu redzēju vēlreiz — tālu no šejienes. — Neko vairāk elfs nebilda, un Frodo apklusa.
   — Tu, Frodo, esi vārdos skops un par savām raizēm man ne ko vaicā, ne stāsti, — Gildors sacīja. — Taču šo to es jau zinu, un šis tas ir izlasāms arī tavos vaibstos un domās. Tu ej projām no Dalienas, tomēr īsti nezini, vai atradīsi, ko meklē, vai paveiksi, ko esi iecerējis, vai maz atgriezīsies. Tiesa?
   — Tiesa gan, — Frodo atbildēja, — tikai es domāju, ka mans ceļš ir noslēpums, kas zināms vien Gendalfam un, rau, krietnajam Semam. — Viņš pavērās lejup uz Semu, kas klusītiņām iekrācās.
   — Caur mums Naidnieks noslēpumu neizdibinās, — sacīja Gildors.
   — Naidnieks? — Frodo pārsteigts izsaucās. — Tātad tev jau ir zināms, kālab es eju projām no Dalienas?
   — Man nav zināms, kālab Naidnieks tevi vajā, — Gildors noteica, — bet, lai cik tas man šķistu dīvaini, to viņš laikam dara gan. Un brīdinu, ka briesmas tev tagad ir gan priekšā, gan aiz muguras, gan pa labi un pa kreisi.
   — Tu runā par Jātniekiem? Es jau baidījos, ka tie ir Naidnieka kalpi. Kas īsti ir tie Melnie jātnieki?
   — Vai tad Gendalfs tev neko nav stāstījis?
   — Par tādiem šausmoņiem neko.
   — Tad diez vai man vajadzētu stāstīt ko vairāk — bailes var izrādīties kavēklis. Jo man rādās, ka ceļā tu esi devies pēdēja brīdī, ja vien viss jau nav nokavēts. Tagad tev jāsteidzas, cik spēka, un tu nedrīksti nedz apstaties, nedz griezties atpakaļ, jo Dalienā drošības vairs nav.
   — Kamdēļ tu runā tik neskaidri un draudīgi? Tā es sabīšos vēl vairāk! — Frodo izsaucās. — Es, protama lieta, zināju, ka priekšā gaida briesmas, taču ne jau tepat, mūsu pašu Dalienā.
   Vai tad hobits vairs nevarēs netraucēts pastaigāties pats pa savu zemi?
   — Daliena nepieder hobitiem vien, — Gildors aizrādīja. — Pirms jums te mita citi, un vēl citi mitīs tad, kad hobitu vairs nebūs. Jūs dzīvojat plašajā pasaulē, un, norobežojieties no tās, cik uziet, taču tā no jums norobežoties vis neies.
   — Zinu… un tomēr Daliena allaž ir bijusi tik droša, tuva un pazīstama. Ko lai es tagad iesāku? Gribēju aiziet no Dalienas slepšus un doties uz Rivendellu, bet nu man jau vajātāji ir uz pēdām, kad neesmu vēl ticis ne līdz Bricavai.
   — Es teiktu, rīkojies vien, kā esi iecerējis, — Gildors ieteica. — Diez vai ceļš būs tik smags, lai salauztu tavu dūšu. Bet, ja vēlies skaidrāku valodu, pavaicā Gendalfarn. Es nezinu, kālab tu bēdz, tāpēc nezinu ari to, ko pret tevi liks lietā uzbrucēji. Tas būtu jāzina Gendalfarn. Tu taču ar viņu tiksies, iekams pametīsi Dalienu?
   — Ceru. Bet ir vēl kas, par ko man raizīgs prāts. Gaidīju Gendalfu — ilgi un velti. Viņam vajadzēja ierasties Hobitonā, vēlākais, pirms divām dienām, taču viņš tā ari neparādījās. Un nu es prātoju, kas varētu būt lēcies. Gaidīt viņu vai negaidīt?
   Gildors kādu brīdi klusēja. — Sliktas ziņas, — viņš pēdīgi ierunājās. — Gendalfs nemēdz novēloties. Tomēr, kā paruna vēsta, "burvja darīšanās degunu nebāz — pazaudēsi visu galvu". Tā ka izlem pats — iet vai gaidīt.
   — Paruna vēsta arī ko citu, — Frodo atteica, — "pirms elfam ko prasi, padomā — viņš reizē teiks gan "nē", gan "jā"".
   — Ak tā? — Gildors iesmējās. — Elfi ar padomiem svaidās reti, jo padoms ir bīstama velte, pat ja gudrais to dod gudrajam, — visi ceļi var novest postā. Bet ko iesākt tev? Visu par sevi tu man neizstāstīji, tālab kā lai es zinātu izšķirties labāk par tevi? Bet, ja padomu tu tomēr pieprasi, es tev to došu draudzības vārdā. Manuprāt, tev jāiet tūliņ, bez kavēšanas, un, ja Gendalfs tomēr neparādās, pirms tev jādodas tālāk, klausi, ko saku, — neej viens. Ņem līdzi uzticamus draugus, kas paši grib doties tev līdzi. Tagad tev jāsaka paldies, jo labprāt es šo padomu nedodu. Elfiem ir pašiem savas rūpes un bēdas, tā ka ne par hobitiem, ne citām šispasaules radībām viņi daudz galvu nelauza. Mūsu ceļi krustojas reti — tīši vai netīši. Šoreiz varbūt vairāk tīši, lai gan nolūks man nav skaidrs un es bīstos pateikt par daudz.
   — Es tev no sirds pateicos, — Frodo sacīja, — tomēr kaut tu man bUtu skaidri un gaiši izstāstījis, kas tie par Melnajiem jātniekiem! Ja klausīšu tavam padomam, es Gendalfu, iespējams, vēl ilgi neredzēšu, un man derētu zināt, kas mani vajā.
   — Vai nepietiek ar to, ka viņi ir Naidnieka kalpi? — Gildors atteica. — Bēdz! Neruna ar viņiem ne vārda! Viņi ir nāves pilni. Vairāk neprasi! Bet sirds man saka priekša, ka tad, kad viss būs galā, tu, Frodo, Drogo dēls, par viņiem zināsi vairāk nekā Gildors Inglorions. Lai Elbereta tev stāv klāt!
   — Bet kur lai es smeļos dūšu? — Frodo izsaucās. — Tieši tā man ir vajadzīga par visu vairāk.
   — Duša dažkārt ir atrodama tur, kur neviens to ij nedomā uziet, — Gildors atteica. — Ceri uz to labāko! Bet nu liecies uz auss! No rīta mēs jau būsim projām, taču aizlaidīsim ziņu pāri laukiem un mežiem. Ceļa ļaudis uzzinās, ka esi devies savās gaitās, un tie, kam labais spēks, stāvēs par tevi sardzē. Es dodu tev vārdu "Elfu draugs", un lai zvaigznes lej gaismu pār tava ceļa galu! Svešinieki reti atrod ceļu uz mūsu sirdīm, un jauki dzirdēt senmēles vārdus plūstam no citu pasaules staiguļu lūpām.
   Kolīdz Gildors bija izteicis pēdējos vārdus, Frodo samanīja neatvairāmi uzmācamies miega mākoni. — Es iešu pie miera, — viņš nomurmināja, un elfs aizveda viņu uz lapeni, kur Frodo nokrita cisās kā akmens un acumirklī iegrima dziļā, ciešā miegā.

Ceturta nodaļa
Pa īsāko ceļu pie sēriem

   rīta Frodo pamodās možs un sprigans. Viņš gulēja lapenē, kuras sienas veidoja līdz zemei nolikuši koka zari. Paparžu un zāles cisas bija kuplas, mīkstas un neparasti smaržīgas. Cauri trīsuļojošajām, aizvien vēl zaļajām lapām spiedās saules stari. Frodo pielēca kājās un izgāja laukā.
   Sems sēdēja mežmalas zālē. Pīns stāvēja un vērās debesīs, pētīdams, kads laiks gaidāms. No elfiem nebija ne miņas.
   — Viņi mums atstājuši augļus un dziru, un maizi, — Pīns viņam teica. — Nāc nu brokastīs. Maize garšo teju tikpat lieliski kā vakarnakt. Būtu aprijis visu, bet Sems-neļāva.
   Frodo nosēdās līdzās Semam un ķērās pie maltītes.
   —Kas šodien paredzēts? — Pīns apvaicājās.
   —Steigsim uz Bricavu tā, lai papēži kūp, — Frodo atteica un pievērsās brokastīm.
   — Domā, Jātnieki vēl uzradīsies? — Pīns bezbēdīgi prasīja. Izskatījās, ka tagad, rīta saulītē, viņš būtu gatavs tikties kaut ar veselu Jātnieku karapulku.
   — Tā varētu būt, — Frodo apstiprināja, un viņa skatiens piepeši apmācās. — Taču es ceru, ka vismaz pāri upei tiksim tā, ka viņi mūs nemanīs.
   —Vai no Gildora par viņiem kaut ko izdibināji?
   —Neko daudz — tikai mājienus un mīklas, — Frodo izvairīgi atbildēja.
   — Par ošņāšanos prasīji?
   — Par to mēs nerunājām, — Frodo atteica, piestūķējis pilnu muti.
   No
   — Bet derēja gan. Es skaidri zinu, ka tas ir varen svarīgi.
   — Ja tā, es nešaubos, ka Gildors būtu liedzies jelko paskaidrot, — Frodo dzedri noteica. — Un tagad uz brītiņu liec man svētu mieru! Man nav ne mazākās vēlēšanās atbildēt uz nebeidzamiem jautājumiem, kamēr ēdu. Gribu drusku apdomāties!
   — Debestiņ! — Pīns nobrīnījās. — Pie brokastu galda? — Un viņš pagājās tālāk uz mežmalas pusi.
   Taču skaistais (mānīgi skaistais — pēc Frodo domām) rīts nebija no viņa galvas aizgainījis bailes no vajātājiem, un hobits prātā pārlika visu, ko bija izpaudis Gildors. Tad domu pavediens pārtrūka — Pīns, līksmi gavilēdams, aizspriņgoja pa noru kā plēsts.
   — Nē, to nu es nespēšu! — Frodo nomurmināja zem deguna. — Viena lieta ir ņemt draugus līdzi pārgājienā pa Dalienu, līdz vēderā vilki sāk gaudot un kājas gurst, un tad ejam mājās, kur pieēdamies līdz ūkai un liekamies uz auss. Bet trimdinieku ceļš, kad vilki vēderā gaudot var bez gala un kājas neklausa, tak cerības uz atelpu nav, — tas ir pavisam kas cits. Pat ja viņi paši gribētu doties līdzi. Šī nasta jānes man vienam. Diezin vai pat Semu vajadzētu ņemt līdzi. — Frodo uzmeta skatu Semam Eku- šckam un manīja, ka tas viņu cieši vēro.
   — Kā būs, Sem? — viņš uzsauca. — Fs no Dalienas eju projām, cik drīz vien iespējams. Taisnību sakot, esmu nospriedis Kvikdangā ij ne dienu neuzkavēties… Ja vien tas ko līdzēs.
   — Labs ir, saimniek!
   — Un tu ko — aizvien vēl gribi nākt man līdzi?
   — Gribu gan.
   — Tas būs dikti bīstami, Sem. Jau tagadiņ ir. Visticamāk, mēs tā ari neatgriezīsirnies.
   —Ja reiz jūs, saimniek, neatgriezīsities, es ar' ne — tas nu ir kā likts, — Sems atsaucās. — "Tikai neatstāj viņu," šie man teic. "Atstāt?" es saku. "Ij ne (lomiņas! Vilkšos līdzi kā valgā piesiets — lai šis rāpjas vai uz pašu mēnesi. Un, ja ceļā stāsies kāds no šite- najiem Melnajiem jātniekiem, šiem būs% darīšana ar Semu Fku- šeku," es saku. Bet viņi tik smej.
   — Kas tie par "viņiem"? Par ko tu te runā?
   — Par elfiem, saimniek. Mes te vakarnakt pārmijām kādus vārdus, un, rādās, šie zina, ka jūs ejat projām, tālab es ar' neredzēju lielu jēgu tiepties pretim. Brīnumaina cilts tie elli, saimniek! Brīnumaina!
   — Tā ir, — Frodo piekrita. — Vai tagadiņ, kad esi apskatījies tuvāk, viņi tev vēl aizvien patīk?
   — Viņi, kā sacīt jāsaka, itin kā stāv pāri manai patikšanai un nepatikšanai, — Sems lēnīgi atbildēja. — Tā vien rādās, ka es par viņiem varu domāt, kas vien ienāk prātā, tikai tas galīgi nav no svara. Un viņi ir pavisam citādi, nekā biju iedomājies — rau, tik veci un jauni, tik līksmi un skumīgi.
   Frodo pavērās uz Semu visai iztrūcinājies, itin kā cerētu ieraudzīt, ka tikpat savādi kaut kas pārvērties arī viņa izskatā. Runātājs itin kā nebūt nebija vecais Sems Fkušeks, ko Frodo domājas labi pazīstam. Taču iepretim sēdēja tas pats vecais, labais Sems, tikai viņa seja bija neparasti domīga.
   — Vai tad tagad, kad jau piepildījusies tava vēlēšanās viņus redzēt, tu aizvien vēl gribi doties projām no Dalienas? — Frodo ievaicājās.
   — Jā, saimniek. Nezinu, kā to izteikt, bet pēc vakarnakts es jūtos tāds pārgrozījies. Itin kā raudzītos uz priekšu — kaut kā tā. Es apjaušu, ka mūs gaida tais ceļš, taisni tumsā iekšā, bet zinu ar' to, ka nevaru griezt ilksis atpakaļ. Tagadiņ vairs nav tā, ka es karotu redzēt elfus vai pūķus, vai kalnus — pats riktīgi nezinu, kas tur par joku. Tikai, iekams viss ir galā, man ir šis tas padarāms, un tas darbiņš stāv tur, priekšā, nevis Dalienā. Un man tas jānoved līdz galam, saimniek, ja noprotat, ko gribu teikt.
   — Galīgi nenoprotu. Noprotu vien to, ka Gendalfs man ir piemeklējis krietnu ceļabiedru. Lai iet! Iesim kopā.
   Ar pāri palikušo brokastu tiesu Frodo tika galā klusēdams. Tad viņš piecēlās, pavērās pāri norai un pasauca Pīnu.
   —Varam iet? — viņš noprasīja, kad Pīns piejoza klāt. — Nedrīkstam kavēties ne mirkli. Jau tā aizgulējāmies, bet priekšā vēl tāls ceļš.
   — Ja kas, aizgulējies tu, — Pīns aizrādīja. — Es biju augšā jau kur tas laiks, un tagad mēs tikai gaidām, kamēr tu pēdīgi būsi pielocījis māgu un izdomājies krustu šķērsu.
   —Esmu ticis galā gan ar vienu, gan otru. Un tagadiņ kātošu uz Brašavas pārceltuvi, ko nagi nes. Atpakaļ uz vakarējo ceļu neiešu. Iešu taisni pāri laukiem un mežiem.
   — Lidosi pa gaisu, vai? — Pins izbrīnījās. — Šeitan kājām nekur netiksi.
   — Tik un tā gabals iznāks īsāks, — Frodo atteica. — Pār-
   <f> 1 24 «3>
   celtuvc ir austrumos no Mežvidiem, bet cietzemes ceļš aiziet projām pa kreisi — redzi, kur tas aizlokās uz ziemeļiem? Tas met līkumu ap Purvāju ziemeļgalu, lai iztrāpitu uz Iztekas tilta lielceļa. Bet tas mūs aizved labu gabalu sāņus. Ceļš iznāktu pusi uz pusi īsāks, ja mēs tagad ietu uzreiz uz pārceltuvi.
   — Līkais ceļš taisnam smejas, — Pīns iebilda. — Paskaties, kur kāju sper! Jau tepat iešana nebUs nekāda sviestmaize, un kur nu vēl Purvājos, kur pilns ar akačiem un ko tik visu ne. To apvidu es labi zinu. Un, ja tu šitā domā izbēgt no Melnajiem jātniekiem, mežā vai laukā ar šiem tikties diez vai bUs jaukāk nekā uz ceļa.
   — Mežā un laukā vieglāk pazust, — Frodo atteica. — Un, ja kāds domā, ka tu ej pa ceļu, ir zināma cerība, ka tevi meklēs tieši tur, nevis kur citur.
   —Nu, labi, — Pīns padevās. — Ložņāšu tev pakaļ pa akačiem un grāvjiem. Bet tā jau var ari kaklu nolauzt! Es cerēju, ka pirmЈ saulrieta dabūšu iemest aci Iztekas "Zelta asarītī". Tur ir labākais alus visos Ritājos — vismaz kādreiz bija. Sen nav iznācis pārliecināties.
   —Tas nu izšķir visu! — Frodo noteica. — Līkais ceļš taisnam gan smejas, bet vēl skaļāk smejas traktierlši. Kaut zemē iegrimsim, bet "Zelta asarītim" tevi ne tuvumā nelaidīsim. Līdz tumsai mums jātiek līdz Brašavai, lai tur lust vai plīst. Ko teiksi, Sem?
   — Es, Frodo kungs, iešu ar jums, — Sems novilka (par spīti nelāgām priekšnojautām un dziļai nožēlai, ka labākajam Rltāju alum lemts iet gar degunu).
   — Tad jau, ja reiz jāsāk brist cauri dūkņām un dzelkšņu brikšņiem… Ko vēl gaidām? — Pīns noteica.
   Saule jau karsēja teju tikpat stipri kā iepriekšējā dienā, taču rietumu pamalē biezēja mākoņi. Rādījās, ka varētu savilkties lietus. Noķepurojušies lejup pa stāvo, zālaino krauju, hobiti ienira blīvā mežaudzē. Ceļš bija nosprausts tā, lai, Mežvidus atstājuši kreisajā pusē, viņi aizbristu cauri mežam, kas puduriem vien klaja pauguru austrumu nogāzi, un viņā pusē nonāktu līdzenumā. Tur, pāri klajiem laukiem, varēja šaut taisni uz pārceltuvi — vajadzēja vien tikt pāri dažiem grāvjiem un žogiem. Frodo lēsa, ka pavisam iznāks nokātot astoņpadsmit jūdzes.
   Drīz viņš atskārta, ka pamežs ir biezāks un blīvāks, nekā rādījās pa gabalu. Nevienas taciņas brikšņos nebija, un uz priekšu viņi virzījās visai gausi. Nocīnījušies līdz nogāzes pakājei, viņi uzgāja strautu — tas mutuļoja lejup, kalnā izgrauzis dziļu gultni, ko icjoza stāvi, mālaini, ar kazenājiem noauguši krasti. Kod vai pirkstos — ja hobiti gribēja tureties pie nospraustā ceļa, strautam vajadzēja tikt pāri. Taču pāri pārlēkt tam nebija iespējams, un visādi citādi viņi otrā krastā nonāktu izmirkuši, saskrambāju- šies un dubļos sabridušies. Hobiti apstājās un parlika, ko iesākt. — Pirmais pārbaudījums! — drūmi smīnēdams, noteica Pīns.
   Sems Ekušeks pašķielēja atpakaļ. Starp koku stumbriem vēl vīdēja augstā, zālainā krauja.
   — Skatieties! — Viņš saķēra Frodo pie rokas. Visi atskatījās, un pašā kraujas malā ieraudzīja pret debesīm tumsnējam zirga stāvu. Tam līdzās līkņāja melns stāvs.
   Visas domas par griešanos atpakaļ tūliņ izčibēja ka nebijušas. Frodo uzņēmās vadību un mudīgi iespruka ķerainajos krastmalas brikšņos. — Nu re! — viņš pačukstēja Pīnam. — Mēs abi, izrādās, spriedām pareizi! Taisnais ceļš jau tagad aizmeties greizi, taču pamukām pēdējā brīdī. Tev, Sem, labas ausis — paklausies, vai nedzirdi ko tuvojamies.
   Hobiti sastinga un ieklausījās, elpu aizturējuši, bet vajātājus nedzirdēja.
   —Diezin vai šis piedabūs zirgu rāpties tur lejā, - Sems ieteicās, — bet man rādās, viņš zina, ka esam aizspērušies šurpu. Labāk gan ņemsim kājas pār pleciem.
   Ņem vai neņem, tik viegli vis nevedās. Hobiti bija apkrāvušies ar paunām, un ne krūmi, ne kazenāji viņus cauri negribēja laist. Stāvā krauja aizturēja vēju, un gaiss lejā bija sasmacis un sutīgs. Pēdīgi izlauzušies klajākā vietā, visi bija sakarsuši, piekusuši, saskrambājušies no vienas vietas, turklāt neviens vairs īsti nesaprata, kurp jāiet. Krasti kļuva zemāki, līdz nolaidās līdz ūdens virsmai, un straume līkumoja projām uz Purvājiem un Brandaviņu.
   — Paklau, tā taču ir Iztekaine! — Pīns attapās. — Ja gribam tikt atpakaļ uz pareizā ceļa, mums tūliņ jāšauj pāri un jāgriež pa labi.
   Hobiti pārbrida upīti un steigšus pārmetās pāri meldrainam klajumam, kur neauga neviens pats kociņš. Viņā pusē atkal sākās meža josla: augsti ozoli, bet pa starpām ari kāda goba vai osis. Zeme zem kājām bija samērā līdzena, un pamežs skrājš, toties lielie koki auga tik blīvi, ka aizsedza skatu. Spēji uzpūta vējš, saceldams gaisā sausu lapu vērpetes, un no pelēkajām debesīm sāka krist retas lietus lāses. Tad vējš pierima, un lietus pieņēmās spēkā. Klupdami pār ciņiem un brizdami cauri pērno lapu kaudzēm, hobiti soļoja, cik naski vien spēdami, bet apkārt pakšķēja un strūkloja lietus. Viņi gāja klusēdami, reižu reizēm atskatīdamies un vērīgi raudzīdamies pa labi un pa kreisi.
   Pēc pusstundas Pīns ierunājās: — Kaut tikai mēs nebūtu par daudz aizklīduši uz dienvidiem un nebrienam mežam cauri gareniski! Šitā josla nav diez ko plata — es teiktu, labi ja jūdze iznāk. Tā kā jau vajadzētu būt cauri.
   —Cilpas mest tagad nav jēgas, — Frodo atteica. — I.abāk nebūs. Iesim vien uz priekšu. Klajumā man vēl kaul kā negribas līst.
   Tā nu viņi nosoļoja savas pāris jūdzes. Tad no mākoņu skrandām izlīda saule, un lietus drusku mitējās. Nu jau bija pāri pusdienlaikam, un tukšie vēderi lika sevi manīt. Viņi apmetās zem gobas. Tās lapas gan bija jau krietni padzeltējušas, tomēr zaros vēl turējās stingri, laukumiņš koka pakājē bija gluži sauss un omulīgs. Tikuši līdz ēšanai, hobiti atklāja, ka elfi viņu blašķes iepildījuši kādu skaidru, gaiši zeltainu dziru — tā smaržoja pēc ziedu medus un brīnišķīgi spirdzināja. Necik ilgi, visi trīs smējās un radīja garu degunu gan lietum, gan Melnajiem jātniekiem. Atlikušais ceļš nevienu vairs nebaidīja.
   Frodo atslējās pret stumbru, un aizvēra acis. Sems un Pīns nosēdās turpat blakus, iedungojās un drīz vien klusītiņām uzņēma dziesmu:
   — Johohoho, šurp pudeli, brāl,
   Kur slīcināt bēdas! Tur dzīvēs sāls!
   Lai viesulis auro un mēness gļūn bāls
    Lai ceļš zem kājām vēl mērojams tais,
   Es zvilnu zem sirmkoka cepures
   Un veros, kurp vēji mākoņus ijies.
   — Johohoho! — viņi iedziedājās skaļāļ un piepeši apklusa. Frodo pielēca kājās. No tāles vējš atnesa stieptas gaudas — itin kā kauktu kāds ļaunuma saēsts vientuļš kustonis. Tās skanēja te skaļākas, te klusākas, līdz izdzisa — spalgas un griezīgas. Un, kamēr viņi klausījās, it kā uz līdzenas vietas pārakmeņojušies, tām atbildēja citas — vārākas, tālīnākas, taču tikpat stindzinošas. Tad iestājās klusums — tikai vējš šalkoja lapās.
   — Un kas tad tas tāds? — Pīns pēdīgi ierunājās, pulēdamies izklausīties bezbēdīgs, tomēr balss viņam viegli trīsēja. — Ja putniņš, Dalienā tāds vēl nav dzirdēts.
   — Tas nebija ne putns, ne zvērs, — Frodo sacīja. — Tas bija sauciens vai zīme — es saklausīju vārdus, tikai nespēju tos saprast. Viens gan ir skaidrs — hobiti tā gaudot neprot.
   Dziļākos pārspriedumos viņi neieslīga. Visiem trim prātā stāvēja Jātnieki, tomēr neviens viņus nepiesauca. Tagad negribējās nedz palikt uz vietas, nedz kustēties, tomēr, lai nokļūtu pie pārceltuves, agrāk vai vēlāk vajadzēja tikt pāri plašam klajumam, un labāk agrāk — dienas gaismā. Viens un divi viņi uzmeta plecos ceļa maisus un devās tālāk.
   Necik ilgi, mežs negaidot beidzās. Priekšā plājās plaša, zālaina nora. Tagad viņi atskārta, ka patiesi par daudz aizklīduši uz dienvidiem. Tālu priekšā, Brandaviņas otrā krastā, slējās lēzenais Brašavas paugurs, taču nu novirzījies stipri vien pa kreisi. Piesardzīgi izlīduši no mežmalas aizsega, hobiti, cik nadzīgi vien spēdami, metās pāri klajumam.
   Iesākumā, nonākuši tik klajā vietā, visi jutās pagalam neomulīgi. Jo tālu aiz muguras joprojām vidēja augstiene, kur viņi bija brokastojuši. Frodo pat tā kā domāja, ka uz kraujas malas, kas melnojās pret debesīm, ieraudzīs vīdam sīciņu jātnieku zirga mugurā, tomēr tur nekā nebija. Saule, izlauzusies cauri pārplīsušajai mākoņu segai un slīdēdama lejup uz kraujas pusi, atkal staroja spoža un silta. Bailes atkāpās, lai gan īsti savā ādā neviens no trim nejutās. Tomēr apvidus pamazām tapa aizvien piemīlīgāks un ne vairs tik mežonīgs. Drīz vien parādījās iekopti tīrumi un pļavas, dzīvžogi, vārtiņi un novadgrāvji. Apkārt viss bija klusu un mierīgi, kā jau kurā katrā Dalienas nostūrītī. Ar katru soli hobitu dūša vairojās. Palēnām tuvojās Brandaviņas mīlīgie ieloki, un Melnie jātnieki nu šķita vien nešķīsteņi iz meža biezokņiem, kas jau vīdēja tālu aiz muguras.
   Nogājuši gar milzīgu runkuļu lauku, viņi atdūrās pret prāviem vārtiem. Viņpus tiem sākās pazema, kārtīgi apcirpta dzīvžoga ieskauts grambains celiņš, kas veda uz tālīnu birztalu. Pīns apstājās.
   — Sitos tīrumus un vārtus es pazīstu! — viņš paziņoja. — Tie ir Pupustrēķi — vecā Māgana zeme. Re, kur kokos viņa māja!
   — It kā ar to vēl nebūtu gana! — Frodo noburkšķēja, rādīdams tādu ģīmi, it kā Pīns būtu pavēstījis, ka taciņa ved taisnā ceļā uz pūķa midzeni.
   —Kas tad vecajam Māganam vainas? — Pins nobrīnījās. — Viņš ir draugos ar visiem Bricbrandakiem. Nu jā, klaidoņiem viņš ir tīrā sodība, un suņi arī viņam īsti rīkļurāvēj i, tak te līdz robežai nav necik tālu, tālab šejieniešiem nākas turēt acis vaļā.
   — Zinu, — Frodo atsaucās. — Tikai… — viņš samulsis iesmējās, — man bail ij no viņa paša, ij no tiem suņiem. Gadu gadiem esmu metis te līkumu. Kad biju tāds Brandmuižas knauķis, viņš mani vairākas reizes pieķēra, kad līdu te pasēņot. Pašā pēdējā reizē viņš man sadeva pa biksēm, saķēra pie krāgas un aizvilka mani parādīt suņiem: "Ielāgojiet labi, puikas," viņš šiem teica. "Nākamreiz, kad šitais puņķutapa te kāju spers, drīkstat viņu nograuzt līdz kauliem. Un nu pieraugiet, lai no viņa te ne smakas nepaliek!" Tie nezvēri joza man pakaļ līdz pat pārceltuvei. Šito pārbīli es nemūžam neaizmirsīšu, lai gan jāatzīst, ka savu darbu viņi zināja labi — tā pa īstam kur ieķert ij nedomāja.
   Pins nosmējās. — Tad jau pēdējais laiks visu salikt pa vietām. Sevišķi ja taisies atgriezties Bricavā. Vecais Māgans nudien ir varen krietns zellis, kamēr vien tu nesadomā čiept viņa sēnes. Iesim tik iekšā pa ceļu — kā kārtīgi ļaudis, kam nekā ļauna nav padomā. Kad satiksim viņu, runāšu es. Viņš ir Merija draugs, un kādreiz es te kopā ar viņu pamatīgi izciemojos.
   Viņi soļoja pa taku, līdz birztalas koku starpā pavīdēja ar meldriem apjumta dzīvojamā māja un saimniecības ēkas. Magani, Iztekas Plančpekas un lielais vairums purvājiešu dzīvoja mājās, un šīs te bija kārtīgi mūrētas, turklāt visapkārt ēkām stiepās augsta ķieģeļu siena. Ceļš veda pie koka vārtiem.
   Kolīdz viņi tiem tuvojās, atskanēja briesmīga rūkšana un rejas, un pāri visam — skanīga balss: — Ilkni! Ķeri! Turi! Paliek nu mierā, puikas!
   Frodo ar Semu bailēs tīri sasala ragā, bet Pīns paspēra vēl pāris soļu. Vārti atdarījās, uz ceļa, nikni riedami, izlēca trīs milzīgi suņi un metās ceļiniekiem klāt. Par Pīnu viņi nelikās ne zinis, bet Sems pieplaka pie mūra — divi suņi, paskatā īsti vilki, viņu aizdomīgi apošņāja, ierūkdamies ikreiz, kad nabags raudzīja pakustināt kaut pirkstu. Lielākais un nešpetnākais ne soli neatkāpās no Frodo un draudīgi rūca, atņirdzis zobus un spalvu uz čupra sacēlis gaisā.
   Tūliņ vārtos parādījās drukns hobits, ģīmī apaļš un sārts. — Sveiki, labdien! Un kas jūs, lūgtum, tādi būtu, un ko tādu vajag? — viņš noprasīja.
   — Labdien, Māgana kungs! — Pins viņu sveicināja.
   Namatēvs viņu rūpīgi nopētīja. — Vai tik tas nav Pīna jaunkungs, ko? Ui, tas ir — Peregrins Tuka kungs! — viņš izsaucās, un nīgrajā sejā atplauka smaids. — Sen gan nav redzēts. Labi gan, ka jūs pazīstu. Nupatās jau nospriedu, ka laidīšu tik suņus virsū visiem pēc kārtas. Šodien te iet vaļā ērmotas lietas. Visādi jo- kaiņi jau te šad un tad mēdz uzklīst — Brandaviņa, rau, tepatiņ blakus, — viņš teica, nogrozīdams galvu. — Bet šitādu ērmu manas acis vēl nebij skatījušas. Nākamreiz, ja man būs teikšana, šis ar veselu ādu prom vis netiks.
   — Kas par ērmu? — Pīns ievaicājās.
   — Nesatikāt, ko? Šis nupatās aizdevās uz lielceļa pusi. Jo- kains, nudien, un prašņāja ar'jokaini. Bet varbūt speras nu iekšā, lai varam pārmīt kādu vārdiņu tā omulīgāk. Man mučelē ir labs alutiņš, ja jums, Tuka kungs, un jūsu draugiem uz to nestos prāts.
   Bija skaidri noprotams, ka Māgans pastāstīs ko vairāk — kad un kā vien viņam labpatiks, tālab visi ielūgumu pieņēma. — Un kā ar suņiem? — Frodo bažīgi ievaicājās.
   Māgans iesmējās. — Šie jums klāt neķersies, ja vien nevēlēšu. Ķeri! Turi! Šurpum! Blakus! — viņš nosaucās. — Pie kājas. Ilkni!
   Frodo un Semam par atvieglojumu suņi atkāpās.
   Pins namatēvu ar abiem iepazīstināja. — Frodo Tuntaka kungs, — viņš pavēstīja. — Laikam viņu neatminaties, bet Frodo kādreiz dzīvoja Brandmuižā. — Padzirdējis Tuntaka vārdu, Māgans satrūkās un uzmeta Frodo vērīgu skatienu. Vienubrīd Frodo nobijās, ka Pupustrēķu saimniekam prātā ataususi sēņu čiepšana un tūliņ suņi viņu patrieks, ka nebūs ko redzēt. Taču Māgans paņēma viņu zem rokas.
   — Lai nu viens padomā! Nu, vai nav joki, ko? — viņš izsaucās. — Ak tad Tuntaka kungs! Nāk nu iekšā! Jāparunājas.
   Viņi iegāja virtuvē un nosēdās pie branga kamīna. Māgana kundze atnesa prāvu kruku alus un salēja to četrās lielās krūzēs. Dzira bija labi norūgusi, un Pins nosprieda, ka no likteņa viņš saņēmis vairāk nekā pietiekamu atlīdzību par to, ka nebija dabūjis ielūkoties "Zelta asaritī". Sems savu tiesu nobaudīja ar aizdomām. Viņš no dabas neuzticējās citnovadniekiem un ari netaisījās uz karstām pēdām dibināt sirsnīgu draudzību ar tādiem, kas, kaut gan sen, tomēr sadevuši pa biksēm viņa saimniekam.
   Bridi apspriedis laika apstākļus un ražu (kas nebija sliktāka kā kuru katru gadu), Māgans nolika krūzi pie malas un nopētīja visus ciemiņus pec kārtas.
   —Tagadiņ tā, Peregrīna kungs, — no kurienes tad jūs ir nākuši un diez kurpum dodaties? Pie manis ciemā? Jo, ja reiz tā, kā nakas, ka es jūs ienākam ij matīt nematīju?
   — Nē, nē, — Pins ņēmās skaidrot. — Taisnību sakot, kā arī pats, droši, esat nopratis, mēs ienācām no otras puses — pāri jūsu laukiem. Tikai tas gadljas gluži nejauši. Apmaldījāmies mežā, tur, pie Mežvidiem, un raudzijām nākt uz pārceltuvi pa taisnako ceļu.
   — Ja bij kāda steiga, ātrāk būtu gājis pa līko, — Māgans norādīja. — Tak ne par to man rūpe. Es jums, Peregrīna kungs, dodu brīvu vaļu staigāt pa maniem laukiem, kad vien jums labpatīk. Un jums, Tuntaka kungs, tāpatiņ, lai gan sēnes, jādomā, jums joprojām iet pie dūšas, ko? — viņš iesmējās. — Ja, ja, šitais vārds man vēl stāv prātā. Tīri acu priekšā vēl tie laiki, kad nešpetnāku resgali par jauno Frodo Tuntaku Bricavā ij ne ar uguni nevarēja sameklēt. Tak ne jau par sēnēm es te domāju. Redz, Tuntaka vārds man patrāpījās ausīs mazu bridi pirms tam, kad uzradāties. Ko tad tas jokainais ērms man prasīja — kā jūs domā?
   Visi satraukti gaidīja turpinājumu. — Nu re, — Māgans nesteidzīgi atsaka, izgaršodams ik vārdu, — šis lielā, mellā zirgā iejāj pa vārtiem — nez kā tie bij vaļā palikuši — un taisni pie pašām durīm. Pats ar viscaur melis, apmetnis plecos, kapuce uz acīm, itin kā šis negribētu ļaudis rādīties. "Kas tad šitādam Dalienā meklējams?" es pie sevis nospriedu. Lamzaki pāri robežai te atlien vien retumis, un par šitādiem melliem es galīgi neesu dzirdējis. "Laba diena!" es šim teic, laukā izgājis. "Šitenā taka nekurpum neiet, un, lai kur ar' iet jūsējā, jūs ašāk tiks uz priekšu, ja ies atpakaļ uz lielā ceļa." No skata viņš man galīgi nepatika, un Ķēris, kad izlēca laukā, ievilka tik gaisu nāsis un tūliņ ievaukšķējās kā dzelts, ierāva asti kājstarpi un aizlikās kaukdams. Bet mellais tik sēž kā miets. "Es nāku no tālienes," šis tā gausi un stīvi saka, rādīdams atpakaļ uz vakariem, pāri maniem laukiem, ja atļausit. "Vai tu ir redzējis Tuntaku?" šis prasa tādā ērmotā balsī un liecas man klāt. Ģīmi neredz, kapuce tīri līdz zodam, un man pār muguru noiet šermuļi. Un prātā man tik — kas šim ko bāzties iekšā manā zemē? "Taisās tik, ka tiek!" es teic. "Site nekādu Tuntaku nav. Tādi dzīvo galīgi uz citu pusi. Laižas tik labāk atpakaļ uz vakariem, kur Hobitonā, tik šoreiz gan, lug- tum, pa ceļu." "Tuntaks no turienes ir prom," šis sēc, "un nāk šurp. Viņš ir tepat netālu. Gribu viņu atrast. Vai pateiksi, ja manīsi? Atvedīšu zeltu." "Nekā tu nevedlsi," es atsaku. "Taisies tik prom, no kurienes nācis, un divtik ātri. Citādi tūliņ pasvilpšu suņus." Šis tā kā nošņācās. Nez — smējās, vai. Tad iegrūž zirgam piešus sānos, un šis man taisni virsū — tik tikko atsprāgu pie malas. Saucu suņus, tak šis apcirtās, pa vārtiem laukā un pa taku prom kā zibens. Nu, ko jūs par šito domā?
   Frodo labu brīdi sēdēja, vērdamies kamīna liesmās, domādams vien par to, kā lai, sasodīts, tiek līdz pārceltuvei. — Es nezinu, ko lai te domā, — viņš pēdīgi noteica.
   —Tad es jums pateikšu, ko te domāt, — Māgans sacīja. — Nekad ar'jums nevaidzēja pīties artiem hobitoniešiem, Frodo kungs. Tur visi ir tādi kā gaisā parauti. — Sems krēslā nemierīgi sagrozījās un caur pieri paglūnēja uz namatēvu. — Bet jūs jau allaž ir bijis nemiera gars. Kad padzirdēju, ka jūs ir aizgājis no Bricbran- dakiem un pārmeties pie tā vecā Bilbo kunga, es uzreiziņ teicu, ka labi nebūs. Klausa nu, ko saku — tas viss ceļas no tiem Bilbo kunga ērmotajiem darbiem. Runā, ka pie naudas šis ticis nelāgā ceļā un svešās zemēs. Varbūt viens otrs tagadiņ grib dabūt zināt, kas lēcies ar to zeltu un dārgakmeņiem, ko šis, kā dzirdēju, noracis Hobitonkalnā?
   Frodo cieta klusu — Māgana minējumi patiesi nebija tālu no patiesības.
   — Tā ka, Frodo kungs, — Māgans turpināja, — man prieks, ka jūs pēdīgi ir nācis pie prāta un pārceļas atpakaļ uz Bricavu. Teikšu, lūk, ko: paliek nu tepat! Un nepinas ar svešzemju ērmiem. Šeitan jums ir draugi. Ja kāds no tiem mellajiem uzku- ļas atkal, gan es šiem rādīšu. Teikšu, ka jūs ir pagalam vai ka aizgājis no Dalienas pavisam prom — ko tik jūs grib. Un tālu no patiesības vis nebūs, jo, es domā, šiem visdrīzāk vajag veco Bilbo kungu.
   — Varbūt jums taisnība, — Frodo atteica, izvairīdamies lūkoties Māganam acīs un vērdamies ugunī.
   Māgans viņu domīgi nopētīja. — Ahā, es redzu, ka jums pašam sava galva pillā. Skaidrs kā diena, ka jūs un tas mellais vienā nestundā te uzkūlāties nepavisam ne nejauši. Un varbūt pat mans stāsts jums nemazām ar' nebija nekādi zili brīnumi. Es negribu, lai jūs man izliek kā uz delnas visu, ko grib paturēt pie sevis, tak es redzu, ka jūs ir iekūlies kādā ķezā. Varbūt jūs prāto, ka nenāksies viegli līdz pārceltuvei tikt tā, lai neviens nenoķer?
   — Prātoju gan, — Frodo atzinās. — Bet kaut kā ir jātiek, un te sēdēdami un prātodami mēs uz priekšu netiksim. Tamdēļ es domāju, ka mums jādodas ceļā. Sirsnīgs paldies par laipnību un viesmīlību! Es, Māgana kungs, vairāk nekā trīsdesmit gadus esmu aizvadījis bailēs no jums un jūsu suņiem — smejieties, ja tīk. Žēl gan — esmu palaidis garām lielisku draudzību. Un tagad es skumstu, ka projām jādodas tik drīz. Taču varbūt kādreiz atgriezīšos… ja iznāks.
   — Un būs mīļi gaidīts, — Māgans apgalvoja. — Tik man te kas iešāvās prātā. Tūliņ rietēs saule, un mēs ēdīsim vakariņas, jo gulēt mēs te pa lielākai daļai liekamies līdz ar sauli. Mēs tik priecātos, ja jūs un Peregrīna kungs, un visi, visi varētu vēl pakavēties un ar mumsim kopā. drusku iekost!
   — Mēs jau ari! — Frodo sacīja. — Jikai bīstos, ka nedrīkstam kavēties. Jau tagad pa gaismu līdz pārceltuvei netiksim.
   — Pag! Ko es gribēju teikt — kad būsim ielikuši māgā vakariņas, es izvilkšu laukā mazo kulbu un līdz pārceltuvei jūs aizvizināšu. Aiztaupīsit lieku staigāšanu un varbūt ar' vel kādas citas klapatas.
   Nu Frodo pieņēma viņa uzaicinājumu ar pateicību un Pīnam ar Semu par atvieglojumu. Saule jau bija pazudusi aiz rietumu pakalniem, un dienas gaisma dzisa. Visiem pievienojās Māgana divi dēli un trīs meitas, un tika uzklāts bagātīgs vakariņu galds. Virtuvi apgaismoja sveces, kamīnā uzplaiksnīja uguns. Māgana kundze naski skraidelēja iekšā un ārā. Ieradās vēl daži saimes hobiti. Necik ilgi, ap galdu sēdēja četrpadsmit ēdāji. Alus plūda straumēm, un galda vidū citu sātīgu lauku labumu vidu parādījās šķīvis, smagi piekrauts ar saceptām sēnēm un šķiņķi. Suņi, nogulušies pie kamīna, krimta speķādiņas un skramšķināja kaulus.
   Kad visi bija krietni pieēdusies, Māgans iededza lukturi un kopa ar dēliem aizgāja sagatavot ratus. Kad ciemiņi izgāja lauka, pagalmā jau bija tumšs. Visi trīs sasvieda ratos ceļa maisus un ierāpās paši. Māgans nosēdās uz bukas un uzšāva ar pātagu abiem brangajiem ponijiem. Viņa sieva stāvēja gaismas pielietajās durvīs.
   — Piesargies tik pats, Magan! — viņa nosauca. — Nestrīdies ar svešiem un tūliņ brauc atpakaļ!
   — Braukšu, braukšu! — Māgans atsaucās un laida laukā pa vārtiem. Gaisā nebija manāma ne vēja pūsmiņa, vakars bija mierīgs, kluss un dzestrs. Rati ripoja bez aizdegtiem lukturiem un pavisam lēnam. Pēc jūdzes vai divām taka aizvedā pie dziļam novadgrāvim pārmesta tiltiņa un tad pa stāvo uzbēruma nogāzi rāvās augšup līdz lielceļam.
   Māgans nokāpa no bukas un kārtīgi noskatīja ceļu uz abām pusēm — uz ziemeļiem un dienvidiem —, taču tumsā neko lāgā nevarēja saredzēt, un vakara klusumā nebija dzirdama ne skaņa. Virs grāvjiem cēlās miglas šķieznas, tūliņ laiski un kāri aizlīz- damas uz tīrumu pusi.
   — Migla ies uz biezo pusi, — Māgans noteica, — bet lukturi es iedegšu tik tad, kad griezīšu uz mājām. Šovakar uz ceļa visu varēs dzirdēt pa lielu gabalu.
   No. Māgana mājas līdz pārceltuvei bija savas piecas jūdzes. Hobiti ietinās apmetņos, modri ausīdamies, vai bez riteņu čīkstoņas un nesteidzīgās poniju pakavu klaboņas nakts klusumā neielauzīsies vēl kāda skaņa. Frodo šķita, ka rati uz priekšu kust vēl Ienāk nekā gliemezis. Pīns turpat blakus kāvās ar miegu, bet Sems modri vērās uz priekšu, kur migla sabiezēja arvien baltaka.
   Beidzot viņi nonāca pie pārceltuves iebraucamā ceļa — par to liecināja divi augsti, balti ceļa stabi, kas negaidīti iznira turpat pa labi. Māgans pievilka grožus, un rati čīkstēdami apstājās. Tikko visi sāka trausties laukā, pēkšņi atskanēja troksnis, no kura viņi tik ļoti bijās — tālāk uz ceļa ieklaudzējās pakavi. Arvien tuvāk.
   Māgans nolēca no bukas, saķēra ponijus pie iemauktiem un raudzīja kaut ko saskatīt bālganajā tumsā. Klip-klap, klip-klap. Jātnieks tuvojās. Stingajā, pievilgušajā gaisā pakavi šķita klaudzam neparasti skaļi.
   — I.abāk gan nobēdzinieties, Frodo kungs, — Sems satraukti ieteicās. — Rāpieties ratu pakaļā un palicniet zem segām, bet mēs to jātnieku aizsūtīsim projām ar likumu! — Viņš izkāpa no ratiem un aizgāja pie Magana. Lai tiktu pie Frodo kunga, Melnajiem jātniekiem vispirms būtu jātiek pāri viņa liķim.
   Klip-klap, klip-klap. Jātnieks jau bija teju klāt.
   —Ei! — Māgans iekliedzās. Klaudzoņa apklusa. Turpat priekša, miglā, neskaidri vīdēja apmetni tērpts stāvs.
   — Ei, tu! — Magans turpināja, pasviedis grožus Semam un paspēris pāris soļu uz priekšu. — Ne no vietas! Ko vajag? Kur- pum brauc?
   — Marr vajag Tuntaka kungu. Vai esat viņu redzējis? — atskanēja apslāpēta balss — bet ta bija Merija Bricbrandaka balss. Apmetņa stērbele noslīdēja no luktura, un tā gaisma krita tieši uz Māgana pārsteigtā ģīmja.
   — Merija kungs! — viņš izsaucās.
   — Nūja! Ko gan jūs domājāt? — Merijs noteica, pajādamies tuvāk. Tagad, kad jātnieks vairs nebija miglas aizsegā un ari bailes bija noplakušas, viņš piepeši šķita ievērojami sarucis — hobits, galu galā. Merijs sēdēja mugurā ponijam un, lai paglābtos no drēgnās miglas, līdz ausim bija ievīstījies šallē.
   Frodo izlēca no ratiem, lai apsveicinātos. — Nu tad beidzot! — Merijs atviegloti nopūtās. — Es jau sāku prātot, ka šodien nemaz nebūsit un jāšauj atpakaļ uz vakariņām. Tad sāka celties migla, un es pārcēlos pāri, lai pajātos līdz Iztekai un paskatītos, vai neesat iegāzušies kādā grāvī. Bet no kuras puses jus, nolāpīts, nākat? Kur jUs viņus atradāt, Māgana kungs? Savā pīļu dīķī?
   — Nē, pieķēru ložņājam pa maniem laukiem, — Māgans atbildēja, — un teju uzlaidu virsū suņus, tak, man domāt, gan jau šie jums visu izliks skaidri un gaiši. Un nu atvainošanu, Merija kungs, Frodo kungs un visi, visi, bet es gan labāk griezīšu ilksis uz tnaju pusi. Māgana kundze kreņķēsies — rau, jau tumšs, ka vai acī dur.
   Uzdabujis ratus uz lielceļa, viņš pagrieza ponijus uz māju pusi. — Tad nu lai jums laba naksniņa, — viņš nosauca. — Šitā dieniņa izgadijās ērmota, šaubu nav. Tak viss labs, kas labi beidzas, lai gan šito varbūt labāk daudzināsim, kad būsim tikuši pie savām namdurvīm. Neliegšos — es priecāšos, kad būšu atkal galā. — Aizdedzis ratu lukturus, viņš uzrāpās uz bukas, un no sēdekļa apakšas piepeši izcēla prāvu grozu. — Teju izkrita no prāta, — viņš teica. — Šiteno līdzi ielika Māgana kundze. Tuntaka kungam — ar pašiem sirsnīgākiem sveicieniem. — Pasniedzies lejup un atdevis grozu drošās rokās, viņš paskubināja ponijus un laida projām, daudzu paldiesu un arlabvakaru pavadīts.
   Palicēji noskatījās pakaļ lukturu gaismas vainadziņiem, kas, miglā balsnīdami, lempīgi aizlīgoja tumsā. Pēkšņi Frodo iesmējās — no aizvākotā groza, ko viņš turēja rokās, augšup virmoja ceptu sēņu smarža.

Piektā nodala
Atmaskotā sazvērestība

   UN nu taisīsimies, ka paši tiekam mājās, — Merijs teica. — Es noprotu, ka gadījies kas dīvains, bet parunāsim, kad būsim pie vietas.
   Viņi iegriezās pārceltuves ceļā, kas bija taisns, līdzens un gar malām izlikts ar prāviem, nobalsinātiem akmeņiem. Pēc pār- simt soļiem viņi nonāca upes krastā, kur bija izbūvēta plaša dēļu piestātne. Pie tās noenkurots stāvēja liels prāmis. Baltie pāļi udensmalā atspīdēja divu augstu stabu galos piekārtu lukturu gaismā. Aiz tiem migla, kas cēlās no zemienēm, jau vēlās pāri dzīvžogiem, taču ūdens vidēja spoži melns, tikai pie paša krasta meldros itin kā tvaiks stīdzēja daža laba smalka vērpetlte. Otrā krastā migla rādījās šķidrāka.
   Merijs uzveda poniju uz prāmja, pārējie viņam sekoja. Tad Merijs ar garu kārti atgrūdās no krasja. Brandaviņa, izplājusies plata, ūdeņus vēla pavisam nesteidzīgi. Otrā pusē krasts bija stāvs, un no piestātnes augšup vijās līkumots, lukturiem izgaismots celiņš. Tālāk slējās Bricukalns, cauri retām miglas šķiez- nām spīdinādams daudzus apaļus, dzeltensārtus logus. Tā bija Brandmuiža — Bricbrandaku mūžsenā mājvieta.
   Sensenos laikos Vecbriču ciltstēvs Gorhendads Vecbricis (Vecbriči bija viena no vecākajām dzimtām Purvājos, bet varbūt pat visā Dalienā) tika pārcēlies pāri upei, kas sākotnēji bija Dalienas austrumu robeža. Viņš izbūvēja (un izraka) Brand- muižu, pārsaucās par Bricbrandaku un pārņēma savā valdīšanā apvidu, kas drīzāk gan bija neliela, neatkarīga valstiņa. Bric- brandaka dzimta auga un vairojās un turpināja augt arī tad, kad viņš pats jau bija aizgājis kapā, līdz Brandmuiža jau bija izpletušies pa visu kalna apakšu un iedzīvojusies trīs lielās parādes durvīs, neskaitāmās sētas durvīs un aptuveni simt logos. Tad Bricbrandaki un viņu daudzie pēcnācēji sāka rakties un vēlāk ari būvēties kalnam visriņķī. Tā radās Bricava — blīvi apdzīvota strēmele starp Brandaviņu un Senmežu, tāda kā dalieniešu kolonija. Tās galvenais miests bija Brašava, saspiedusies pudurī krastos un nogāzēs aiz Brandmuižas.
   Purvājieši ar bricavniekiem bija draugos, un tā dēvēto muižkungu (Bricbrandaku dzimtas galvu) joprojām godāja visi, kas mita no Iztekas līdz pat Lankām. Tomēr vecie dalienieši bricav- niekus pa lielakai daļai uzskatīja par savādniekiem — par tādiem kā pa pusei svešzemniekiem. Lai gan jāatzīmē, ka šejienieši diez ko vis neatšķīrās no pārējo četru novadu iedzīvotājiem. Vienīgais — bricavniekiem patika laivot, un viens otrs no viņiem pat prata peldēt.
   Iesākumā Bricava no austrumpuses bija pavisam neaizsargāta, bet pēcāk vietējie tur aizstādija priekša dzīvžogu — tā dēvēto Zaļmūri. To paveica vēl Bricbrandaku vecvectevu tēvi, tā ka nu žogs bija saaudzis un sakuplojis augsts un biezs, jo tika kārtīgi kopts. Vairāk neka divdesmit jūdžu garais Zaļmuris sākās pie Brandaviņas tilta un tad slaidā lokā aizstiepās projām no upes līdz pat Robežgalam (kur, līču loču izskrējusies pa mežu, Bran- daviņā ietecēja Klūdziņa). Taču nekāds nepārvaramais robežval- nis Zaļmuris vis nebija. Daudzviet tas teju piekļāvās pašam Senmežam. Tumsai iestājoties, bricavnieki mēdza aizlēgt durvis, un arī tā dalienieši parasti vis nerīkojās.
   Prāmis lēni slīdēja pāri upei. Bricavas krasts pamazām tuvojās. Vienīgi Sems savu mūžu nebija šķērsojis upi. Klausoties, kā garām burbuļodama leni plūst straume, viņam uzmācās pagalam savāda jutoņa — tur, aiz muguras, miglā palika visa iepriekšēja dzīve, bet priekšā, tumsā, gaidīja noslēpumainas dēkas. Sems paieskāja pakausi, un vienubrīd sirdi iesvēlās ilgas, kaut Frodo kungs būtu palicis mierīgi dzīvojam Tuntmalē.
   Četri hobiti izkāpa krastā. Merijs pietauvoja prāmi, un Pins jau veda poniju pa celiņu augšup, kad Sems (viņš paraudzījās atpakaļ, itin kā vēl gribēdams pasacīt ardievas Dalienai) apslāpēti iečukstējās:
   — Paverieties atpakaļ, Frodo kungs! Vai jūs tur ko redzat?
   Viņā krastā, neskaidrās lukturu gaismas apspīdēts, uz piestātnes dēļiem vidēja stāvs — izskatījās pēc piemirstas, melnas paunas. Bet, kad hobiti ieskatījās ciešāk, pauna it kā sakustējās un sašūpojās turpu šurpu, zemi pārmeklēdama. Tad tā aizlīda vai salikusi aizvilkās tumsā, projām no lukturu apspīdētās laucītes.
   — Mīļo pasaulit, kas tas tāds? — Merijs izsaucās.
   — Sekotājs, — Frodo atteica. — Bet neprašņā! Fjam! Tūliņ!
   Viņi steigšus uzkāpa stāvajā krasta, vēlreiz atskatījās, bet
   otrs krasts tinās miglā, un nekas vairs nebija saskatāms.
   — Labi gan, ka jūs rietumkrasta neturat laivas, — Frodo atviegloti nopūtās. — Vai zirgs te var tikt pāri?
   —Tad jājāj divdesmit jūdzes uz ziemeļiem, uz Brandaviņas tiltu. Vai jāpeld, — Merijs atsaucās. — Lai gan neesmu dzirdējis, ka Brandaviņai kāds zirgs butu pāri pārpeldējis. Bet kalab zirgs?
   — Vēlāk izstāstīšu. Tiksim zem jumta, tad arī parunāsim.
   — Labi, labi! Ceļu jūs ar Pinu zināt, es tikai aizjāšu pa priekšu — pateikšu Ķiļķenam, ka nākat. Sarūpēsim vakariņas un visu ko.
   — Mēs gan jau pavakariņojām pie Māgana, — Frodo sacīja, — bet lai iet vēlvienreiz.
   —Tukšā jau nepaliksi! Dod šurp to grozu! — Merijs uzsauca, uzlēca ponijam mugurā un aizrikšoja tumsā.
   No Brandaviņas līdz Frodo jaunajam mājoklim Kvikdangā bija krietns gabaliņš. Bricukalnu un Brandmuižu atstājuši pa kreisi, hobiti izgāja cauri Brašavas nomalei un izsoļoja uz Bricavas galvenā ceļa, kas no tilta stiepās uz dienvidiem. Nokātojuši pusjūdzi uz ziemeļiem, viņi nogriezās pa labi un pa lauku ceļu, kas vijās pāri pauguriem, nogāja vēl pāris jūdžu.
   Beidzot viņi nonāca pie bieza dzīvžoga, kurā vidēja šauri vārtiņi. Namiņš tumsā nebija saskatāms — tas stāvēja labu gabalu atstatu no celiņa plaša zāliena vidū. Zālienu apjoza dzīvžogs un iekšpus tā vēl pazemu koku rinda. Frodo namiņu bija izraudzījies tālab, ka tas atradās pavisam nomaļus — nevienas citas mājas līdzās nebija. Tur visi varēja iet un nākt, neviena nepamanīti. Bricbrandaki to pirms laba laika bija uzbūvējuši kā namiņu, kur apmesties viesiem vai ģimenes locekļiem, kas vēlētos atpūsties no pārapdzīvotās Brandmuižas kņadas. Tā bija senlaicīga lauku mājiņa, celta iespējami līdzīga hobitu aliņai — gara, zema, vienā stāvā, ar kūdras jumtu, apaļiem logiem un lielām, apaļām namdurvīm.
   Pa zaļo taciņu iedami, hobiti nemanīja ne gaismiņas — logi bija tumši un cieši aizslēģoti. Frodo pieklauvēja pie durvīm, un tās atvēra Bunču Ķiļķens. Atspīdēja omulīga gaisma. Visi klusiņām iespruka iekšā un mudīgi aizslēdza durvis, viņi nonāca plašā priekšnamā ar abās pusēs ierīkotām durvīm. Gaitenis veda uz pašu mājas viduci.
   — Nu, kā? — gaitenī iznācis, apvaicājas Merijs. — Darījām, ko varējām, lai visu šito pataisītu daudzmaz mājīgu. Mēs ar Ķiļķenu ar pēdējo vezumu atkūlāmies tik vakar vakarā!
   Frodo palūkojās visapkārt. Nudien gluži kā mājās. Liela tiesa pašu mīļāko mantu, pareizāk sakot, Bilbo mantu (tās, jaunajā vietā rēgodamās, sāpīgi iedzēla sirdī, atgādinādamas par saimnieku) bija saliktas teju tāpat kā Tuntmalē. Mājiņa bija jauka, omulīga un viesmīlīga, un Frodo pieķēra sevi prātojam, cik jauki būtu, ja viņš nudien te būtu pārcēlies uz dzīvi, lai atlikušos gadus aizvadītu mierā un klusumā. Šķita tik netaisnīgi, ka viņš draugus ievilcis visā šajā ķezā, un Frodo no jauna aizdomājās, diez kā lai viņiem pavēsta, ka tūliņ atkal jādodas projām, īstenībā — uz karstām pēdām. Taču to vajadzēja nokārtot vēl šajā pašā vakarā, iekams visi dosies pie miera.
   —Tik mīlīgi! — viņš izmocīja. — It kā es vispār nebūtu pārvācies.
   Ceļinieki pakāra apmetņus un paunas sakrāva kaudzē uz grīdas. Merijs aizveda viņus uz gaiteņa viņu galu un atgrūda durvis. Gaitenī noplaiksnījās uguns atspidumi, un pa durvīm laukā izvēlās tvaika mutuļi.
   — Pirtiņa! — Pīns iegavilējās. — Lai svētīts Meriadoks!
   —Kurš pirmais? — Frodo ieminējās. — Vecākais vai mudīgākais? Jūs, Peregrīna jaunkungs, šā vai tā būsit pēdējais.
   — Šito labāk ļaujiet nokārtot man! — Merijs iejaucās vidū. — Mēs taču dzīvi Kvikdangā nevaram sākt ar grūstīšanos pie pirtiņas sliekšņa! Tur, iekšā, ir trīs baļļas un vēl kubuls, pilns ar verdošu ūdentiņu. Un vēl dvieļi, paklājiņi un ziepes. Gāzieties nu iekšā — nemuļļājieties!
   Merijs un Ķiļķens iegāja virtuvē gaiteņa otrā pusē, lai vēl šo to sapostu vēlīno vakariņu galdam. No pirtiņas vēlās apslāpēta dziedāšana, plunkšķi un šļaksti. Piepeši pāri visam ieskanējās Pīna balss — viņš varen skaļi vilka vienu no Bilbo iecienītākajām pirts dziesmiņām:
   — Lai skan! Lai slavēta pirtiņa,
   Pēc dienas darbiem kas spirdzina!
   Tam, kurš nedziedās līdzi, būs brāziens: Lai slavēts verdošais gāziens!
   Lai skan! Lietus mīlīgi pakšķina,
   Un strauts lejup mutuļo ņipri,
   Bet vairāk par visu mūs vilina
   Pirts slota un gars, uzmests stipri.
   Lai skan! Strauta saltumā priecējies, Kad slāpēs tev rīkle kalst sausa,
   Bet jaukāk, kad pirts sutā miecējies Pie dzirkstoša miestiņa kausa.
   Lai strūklaka skan, kad tā burbuļo Baltās putās pret ņīākoņu grēdām! Tak saldāki ūdentiņš gurguļo,
   Kad karsts līst ūz gurušām pēdām.
   Atskanēja varens plunkšķis, tam sekoja "ui!" no Frodo mutes. Viss liecināja, ka baltās putās pret mākoņu grēdām uzburbuļo- jusi lielākā tiesa Ūdens iz Pina baļļas.
   Merijs piegāja pie durvīm. — Ko teiksit par vakariņām un kausu alus izkaltušajās riklītēs? — viņš nosaucās. Durvīs, matus dvielī susinādams, parādījās Frodo.
   —Te suta tik bieza, ķa slaucīties jāiet virtuvē, — viņš teica.
   — Ūja! — Merijs noteica, ielūkojies iekšā. Akmens grīda pludot pludoja. — Nedabūsi ne kripatas, Peregrīn, iekams nebūsi te visu uzslaucījis, — viņš paziņoja. — Un veicīgāk, mēs tevi gaidīt vis neiesim.
   Viņi vakariņoja virtuvē pie kamīna. — Sēnes tak būsit jau atēdušies, — Fredegars nedroši ieteicās.
   — Nebūsim vis! — Pīns izsaucās.
   —Tās ir manējās! — Frodo norādīja. — Māgana kundze, visu saimnieču saimniece, tās piešķīra man! Savaldiet savas alkatīgās ķetnas — es pats jums uzlikšu.
   Hobiti uz sēnēm ir gluži vai traki — vēl vairāk nekā lamzaki. Tieši ar to bija daļēji izskaidrojami gan Frodo jaunības dienu garie pārgājieni uz izslavētajiem Purvāju klāniem, gan Māgana nevaldāmais īpašnieka niknums. Šoreiz sēņu bija pārpārēm — pat pēc hobitu ieskatiem. Netrūka arī visvisādas citādas ēdmaņas, un beigu beigas pat Bunču Ķiļķens izdvesa gandarilu nopūtu. Pieēdušies līdz ūkai, visi sabīdīja krēslus puslokā ap kamīnu.
   —   Noridāsimies vēlāk, — Merijs teica. — Tagadiņ stāstiet laukā! Ciktāl varu spriest, jums nācās šo to piedzīvot. Tīri vai jākož pirkstos, ka manis tur nebija. Lieciet nu laukā visu līdz pēdējam! Un pirmām kārtām — kas bija lēcies vecajam Māga- nam? Kālab viņš uz mani tā bļāva? Es pat nospriedu, ka viņam dūša saskrējusi papēžos, tak diez vai tas ir iespējams.
   — Mums visiem bija dūša papēžos, — pēc brītiņa ierunājās Pīns, jo Frodo cieta klusu un tikai vērās kamīna liesmās. — Un arī tu būtu pārbijies kā diegs, ja divas dienas tev pakaļ būtu dzinušies Melnie jātnieki.
   — Un kas tie tādi?
   — Tādi melni. Jāj melnos zirgos, — Pīns paskaidroja. — Ja reiz Frodo cieš klusu, es tev izstāstīšu visu no paša sākuma. — Un viņš sīki un smalki izklāstīja visu, ko viņi bija pieredzējuši ceļā no pašas Hobitonas. Sems ik pa brīdim sparīgi klanīja galvu un apstiprinoši ņurdēja. Frodo neizdvesa ne skaņas.
   — Es ne mirkli nešaubītos, ka jūs mani āzējat, — Merijs sacīja,
   —           ja pats savām acīm nebūtu redzējis to melno kunkuli uz piestātnes… Un ja nebūtu dzirdējis Māganu šitā aurojam. Ko tas nozīmē, Frodo?
   — Brālēns Frodo tik žmiedzas un nerunā ne vārda, — Pīns pavēstīja. — Bet nu vienreiz pietiek — lai klāj vaļā. Pagaidām mums ir tikai Māgana minējums, ka viss stāv kādā sakarā ar Bilbo dārgumiem.
   — Tas bija tikai minējums, — Frodo steigšus iestarpināja.
   — Māgans neko nezina.
   — Vecais Māgans nav no muļķu mājām, — Merijs norādīja. — Prātā viņam daudz vairāk nekā mēles galā. Esmu dzirdējis, ka viņš reiz esot klīdis pa Senmežu, un ļaudis runā, ka viņš zinot visādus ērmus. Bet, Frodo, vienu tak tu mums varētu pateikt — ir uz to pusi vai nav, kā tu domā?
   — Es domāju, — Frodo gausi atbildēja, — ka uz to pusi varbūt ari ir. Bilbo dēkas ir saistītas ar to, ka Jātnieki meklē vai, varbūt būtu pareizāk teikt, dzen pēdas viņam vai man. Un, ja gribat zināt, es arīdzan bīstos, ka tie nav nekādi joki un ka es neesmu drošībā nedz šeitan, nedz arī kur citur plašajā pasaulē. — Viņš noskatīja logus un sienas, itin kā bītos, ka tās piepeši izgaisīs. Pārējie uz viņu vērās klusēdami un pārmija zīmīgus skatienus.
   — Tūliņ būs, — Pīns pačukstēja Merijām. Tas pamāja.
   —Nu, tad tā! — Frodo pēdīgi noteica, izslējies krēslā, itin kā piepeši būtu par kaul ko izšķiries. — Nevaru vairs vilkt garumā. Man jums visiem kas jāsaka. Tikai isti nezinu, kā iesākt.
   — Manuprāt, es varētu tev palīdzēt, — Merijs klusiņām atsaucās. — Ļauj man.
   — Kā tā? — Frodo viņu bažīgi uzlūkoja.
   — Rau, šitā, mans vecais, labais draugs: tu esi nelaimīgs, jo nezini, kā atvadīties. Skaidrs, ka tu jau no sākta gala grasījies iet projām no Dalienas. Bet briesmas uzklupa ātrāk, nekā tu biji domājis, un nu tu gribi mukt tālāk tūliņ. Un tomēr negribi. Mēs tev jūtam līdzi.
   Frodo pavēra muti. Tad atkal aizvēra. Viņš izskatījās tik ap- stulbis, ka pārējiem sanāca smiekli.
   — Vecais lāga Frodo! — Pīns izsaucās. — Vai tu patiesi domāji, ka esi mūs aptinis ap pirkstu? Tu tak ne tuvu neesi tik piesardzīgs un gudrs! Es lēšu, ka par šito promiešanu un atvadīšanos tu lauzi galvu jau kopš aprīļa. Un tik murmina, vai zinies: "Diez vai maz kādreiz vēl iznāks redzēt musu ieleju," un tamlīdzīgi. Un izliekas, ka nauda iet uz beigām, un visumīļo Tuntmali iztirgo šitiem Meškovičiem-Tuntakiem! Un nemitīgi pasle- pen apspriežas ar Gendalfu.
   — Debestiņ! — Frodo novaidējās. — Es nudien domāju, ka esmu sazin cik piesardzīgs un gudrs. Ak tu tētīt, diez ko Gendalfs teiktu! Vai tad tas patiesi bija zināms visai Dalienai?
   — Nē taču! — Merijs atvēcinājās. — Par to nekreņķējies! Gan jau viss pēc laiciņa nāks gaismā, bet pagaidām, cik apjaušu, tavs noslēpums ir zināms tikai mūsu sazvērnieku pulciņam. Galu galā, neaizmirsti, ka mēs tevi labi pazīstam — un bieži esam kopā! Tev taču ģīmī viss izlasāms kā grāmatā. Arī Bilbo es labi pazinu. Taisnību sakot, kopš viņš devās projām, es tevi nemitīgi vēroju. Man tā vien likās, ka agrāk vai vēlāk tu dosies viņa pēdās. Es jau domāju, ka tas notiks drīzāk, un pēdējā laikā mēs nudien sākām bažīties. Baidījāmies, ka tu ņemsi kājas pār pleciem un aizlaidīsies ne čiku, ne grabu, tāpat kā viņš. Kopš paša pavasara turam acis vaļā un no savas puses esam visu krietni pārdomājuši. Ij nedomā no mums tik viegli atkauties!
   — Bet man jāiet, — Frodo ieteicās. — Mīļie draugi, tur nekas nav līdzams. Kaut vai raudi, bet atrunāt mani ij nemēģiniet. Ja reiz tik daudz esat nopratuši, esiet nu tik labi un palīdziet — nekavējiet mani!
   —Tu nesaproti! — iesaucās Pīns. — Ej, kur tev jāiet, bet mēs kātosim pakaļ. Mēs ar Meriju iesim kopā ar tevi. Sems ir brašulis un tevis dēļ lēktu vai pūķim rīklē, ja vien nesapītos pats savās biksēs, bet tik bīstamā ceļā tev ar vienu ceļabiedru būs par maz.
   — Mani visumīļie, dārgie hobiti! — aizkustināts līdz sirds dziļumiem, sacīja Frodo. — Tā nevar. Ari to es izlēmu jau kur tas laiks. Jus sakāt — ceļš ir bīstams, bet par to, cik bīstams, jums nav ne jausmas. Tā vis nebūs nekāda dzīšanās pēc dārgumiem, nekada pastaigāšanās turp un atkal atpakaļ. Man jābēg pa kaklu, pa galvu — no vienām nāves briesmām atkal citās.
   — Mums ir gan jausma, — Merijs noskaldīja. — Tieši tālab mēs izlēmām doties tev līdzi. Mēs zinām, ka ar gredzenu nav nekādi joki, taču darīsim, ko spēsim, lai palīdzētu tev turēties pretim Naidniekam.
   — Ar gredzenu! — Frodo izsaucās, nu jau pagalam apjucis.
   — Jā, ar gredzenu, — Merijs apstiprināja. — Mīļais hobitu večuk, vai tad tu patiesi domā, ka draugi tev uz ausīm krituši un apkārt staigā akli kā kurmji? Par gredzenu es zinu jau gadiem ilgi — īstenībā zināju vēl tad, kad Bilbo vēl dzīvojās pa mājām, bet viņš, kā rādījās, gribēja to turēt noslēpumā, tālab arī es izlikos par nezinīti, līdz kamēr noslēdzām sazvērestību. Bilbo es, protams, pazinu sliktāk, nekā pazīstu tevi, jo biju vēl spraunulis un viņš arīdzan bija piesardzīgāks, taču ne gana piesardzīgs. Gribi zināt, kad man zvīņas nokrita no acīm?
   — Stāsti! — Frodo izdvesa.
   — Te, kā tu droši vien nojaut, viņu iegāza Meškoviči-Tun- taki. Vienudien, kādu gadu pirms atvadu mielasta, es savā nodabā eju pa ceļu un pamanu priekšā kātojam Bilbo. Piepeši pie apvāršņa parādās Meškoviči. Bilbo tā ka saminstinās un pēkšņi — čuš! — izčibēja kā nebijis. Man mati uz galvas tīri saslējās stāvus — tik tikko attapos nobedzināties, kā nu mācēdams. Izspraucos cauri dzīvžogam un gāju uz priekšu pa tīruma ežu. Kad Meškoviči aizsteberēja garām, palūrēju uz ceļu, un manu acu priekšā Bilbo — žviks! — parādījās no zila gaisa. Samanīju pamirdzam zeltu, kad viņš kaut ko iebāza bikšu kabatā. Pēc tam turēju acis vaļā. Labi, labi, atzīstos — paspiegoju. Bet saproti pats — es no ziņkāres vai pušu plīšu, turklāt biju tikai tāds knēvelis. Manuprāt, ja neskaita tevi un mani, neviens cits visā Dalienā nav dabūjis iemest aci večuka slepenajā grāmatā.
   —Tu esi lasījis viņa grāmatu? — Frodo iekliedzās. — Žēlīgā debess! Vai tad patiesi nekas nav noslēpjams?
   — Tā pavisam droši laikam ne, — Merijs atsaucās. — Bet es tur ieskatījos tikai uz mirkli, tā ka neko daudz nesapratu. Bilbo gramatu sargāja kā aci pierē. Diez kur tā palikusi? Derētu ieskatīties tā kārtīgāk. Vai tā ir pie tevis, Frodo?
   — Nē. Tuntmalē tās nebija. Laikam paķēris līdzi.
   —Nūjā. Kā jau es teicu, — Merijs turpināja, — es izlikos par nezinīti līdz pat šāgada pavasarim, kad viss iegrozījās pagalam nopietni. Tad mēs noslēdzām sazvērestību un, tā kā paši arī neesam nekādi vējagrābšļi un Ij,eta bija visnotaļ svarīga, rīkojāmies ar stingru roku. Tu mums esi visai ciets rieksts, un par Gendalfu te vispār nav vērts runāt. Bet, >ja vēlies iepazīties ar mūsu galveno ziņu pienesēju, varu tev viņu uzrādīt.
   — Kur viņš ir? — Frodo iztrūcies aplaida skatu visriņķī, itin kā domādams ieraudzīt no kāda skapja izkāpjam baigu, maskotu stāvu.
   —Panāc priekšā, Sem! — Merijs nosaucās, un Sems piecēlās kājās, nosarcis līdz ausu galiņiem. — Luk, mUsu izlūks! Un, tici man, ziņas viņš mums piegādāja kaudzēm vien, pirms pēdīgi tika pieķerts. Tad gan, es teikšu, palika tīri mēms — esot zvērējies ciest klusu.
   — Sem! — Frodo izsaucās. Vēl vairāk izbrīnīties viņš vairs nespēja un nekādi nespēja arī izlemt, ko darīt — dusmoties, smieties, atviegloti nopūsties vai sajusties kā pēdīgajam nelgām.
   — Jā, saimniek! — Sems ierunājās. — Atvainošanu, saimniek! Bet es tik gribēju visu to labāko, Frodo kungs, un Gendalfa kungam ar'. Jūs tak neteiksit, ka viņam sēnalas galvā, un, kad jūs ņēmāties daudzināt "iešu viens", šis teica — "nē, ņem lidzi kādu, kam uzticies".
   — Tomēr izskatas, ka uzticēties es nevienam nevaru, — Frodo norādīja.
   Sems izskatījās pēc īstas nelaimes čupiņas.
   —Tas atkarīgs no tā, ko tu ceri sagaidīt, — Merijs norādīja.
   — Vari paļauties, ka mēs iesim tev līdzi caur uguni un ūdeni. Līdz galam. Un vari paļauties, ka glabāsim tavus noslēpumus vēl ciešāk nekā tu pats. Bet nedomā, ka mēs ļausim tev caur uguni un ūdeni doties vienam vai aiziet paklusām. Frodo, mēs esam tavi draugi. Un šā vai tā: mēs zinām teju visu, ko tev stāstījis Gendalfs, mēs visai daudz zinām par gredzenu. Fsam pārbijušies kā diegi, tomēr iesim tev līdzi. Vai arī lidīsim pakaļ paklusām — kā dzinējsuņi.
   — Un, saimniek, — iestarpināja Sems, — vai tad elfu padomu tīri metīsit zemē? Gildors tak teica, lai ņemat līdzi tos, kas paši kāro doties līdzi, — to tak jūs nenoliegsit!
   —To es nenoliegšu vis, — Frodo novilka, uzlūkodams Semu, kam sejā bija atplaucis plats smaids. — To es nenoliegšu, tikai nemūžam vairs nepaļaušos uz to, ka esi aizmidzis, — krāc, cik uziet. Turpmāk vispirms kārtīgi ievilkšu tev pa ribām. Nē, jūs nu gan esat viens zvērinātu blēžu bars! — Viņš noskatīja visus pārējos. — Bet labi vien ir! — Frodo iesmējās un noplātīja rokas.
   — Padodos. Klausīšu Gildora padomam. Ja briesmas nebiezētu tik melnas, es nudien no priekiem lēktu vai gaisā. Taču pat tagad jūtos laimīgs — laimīgāks sen neesmu juties. Es tik ļoti baidījos no šā vakara.
   — Nu, re! Sarunāts! Trīskārt urā kapteinim Frodo un viņa komandai! — visi nokliedzās un gavilēdami ņēmās spriņgot viņam apkart. Merijs un Pīns uzsāka dziesmu, ko, jādomā, jau iepriekš bija gatavojuši tieši šai reizei.
   Tas bija tas pats meldiņš, ko, Bilbo dodoties ceļā, reiz bija dziedājuši rūķi, taču pārlikts drusku citādā vīzē:
   — Ardievu! — tu sauc un ceļā trauc, Kur lietus un viesulis pēdas jauc:
   Kad rītausma plaiksnīsies pamalē, Tev jābūt jau dziļmežam viņpusč.
   Tur Rivendellu, kur elfi vēl mīt,
   Kur skrajmeža norās migla krīt, —
   Ij neceri, draugs, ka ceļš var tur beigties. Kurp tālāk? Es nezinu. Vajag steigties.
   No vilka tu bēdz uz lāča pusi,
   Zem klajas debess tu dumbrājā dusi,
   Bet gan darbiņš galā būs padarīts,
   Tavs uzdevums veikts, viss būs piepildīts.
   Bet nu dodies ceļā, pirms saule aust!
   Laiks negaida! Ienaidnieks negrasās snaust!
   — Labi jau, labi! — Frodo teica. — Taču tad mums vēl ir darba pilnas rokas — tepat, zem jumta, vēl šovakar.
   — Pag, tas tak bija tikai tāds pantiņš! — Pins satrūkās. — Tu patiesi domā doties projām vel pirms ausmas?
   — Nezinu, — Frodo atteica. — Es bīstos no Melnajiem jātniekiem un skaidri zinu, ka nav prātīgi kur ilgāk uzkavēties. Sevišķi te, kur kā zināms, man arī vajadzēja nonākt. Arī Gildors piekodināja nevilcināties. Tikai man tik ļoti gribētos satikties ar Gen- dalfu. Pat Gildor iztrūkās — pats redzēju —, kad padzirdēja, ka Gendalfs nav parādījies. īstenībā te viss atkarīgs no diviem apstākļiem: cik drīz Jātnieki spēs nokļūt līdz Brašavai, un cik ātri mēs spēsim saposties ceļarh. Tur būs visai liela noņemšanās.
   — Uz otro jautājumu es varu atbildēt, — Merijs atsaucās.
   — Mums pietiks ar stundu. Teju viss ir sagatavots. Otrpus laukam stalli gaida seši poniji, ēdamais un mantas jau maisos, vēl tikai derētu iepaunot šo to no drēbēm un aši apēdamām lietām.
   — Rādās, ka sazvērestība saplānota godam, — Frodo atzina.
   — Bet kā ar Melnajiem jātniekiem? Varbūt varam dieniņu nogaidīt? Ja nu Gendalfs tomēr uzrodas?
   —Te no svara tas, ko. Jātnieki, tavuprāt, darīs, kad padzirdēs, ka esi te, — Merijs atbildēja. — Viņi, protams, varētu jau būt klāt, tikai, iespējams, aizķērušies pie Ziemeļvārtiem, šaipus tiltam, kur Zaļmūris nolaižas līdz pat upes krastam. Tur vārtu sargi nevienu nakts laikā iekša nelaidīs, lai gan var jau arī ielauzties ar spēku.
   Es lešu, ka pat dienas gaismā viņiem tur cauri tikt bUs grUti, ja vien šie nepraslsies pa taisno pie muižkunga, jo no paskata tie Jātnieki ir baigi, un sargi visādā ziņā sabīsies. Tomēr Bricava, protama lieta, nav nekāds neieņemamais cietoksnis. Un iespējams, ka rīta gaismā cauri tiks pat Jātnieks, kas prasīs pēc Tuntaka kunga. Kurš gan nezina, ka tu esi atgriezies, lai apmestos Kvikdangā!
   Brīdi Frodo sēdēja, domās iegrimis. — Darīsim tā, — viņš pēdīgi ierunājās. — Projām dosimies mazā gaismiņā. Tikai ne pa ceļu — tad jau labāk tupēt šepat. Ja iesim cauri Ziemeļvārtiem, visi tūliņ zinās, ka no Bricavas esmu aizgājis, bet tā varbūt paies vēl dienas divas trīs, iekams viss nāks gaismā. Turklāt tiltu un austrumceļu katrā ziņā novēro — pierobeža, galu galā, un tad nav no svara, vai Jātnieki Bricavā maz ietikuši. Kas to lai zina, cik viņu ir, bet, mazākais, divi. Varbūt vēl kāds. Atliek tikai viens — iet projām, kurp acis rāda, lai neviens ij nenojauš, uz kuru pusi.
   — Bet tas jau nozīmē tikai to, ka jābrien Senmežā! — Frede- gars pārbijās. — Vai tu maz domā, ko runā? Tas ir bezmaz tikpat bīstami kā Melnie jātnieki!
   — Nav tik traki, — Merijs mierinoši ieteicās. — Izklausās gan pārdroši, bet es teiktu, ka Frodo ir taisnība. Citādi mums pēdas nojaukt neizdosies. Ja veiksies, aizmuksim labu gabalu.
   — Senmežā? Veiksies? — Fredcgars atmeta ar roku. — Tur nevienam neveicas. Jūs tak nomaldīsities viens un divi. Neviens tur ne kāju nesper.
   —Sper gan! — Merijs iebilda. — Bricbrandaki sper — kad uznāk kāre. Mums tur ir pašiem sava ieeja. Ari Frodo sen, sen tur ir ielūkojies. Bet es vairākkārt — parasti gan, skaidra lieta, dienas laikā, kad koki snauž un lielu brēku neceļ.
   — Jā, jā, dariet, kā zināt, — Fredegars izmeta. — Es gan no Senmežā bīstos vairāk par visu pasaulē — ļaudis tak stāsta tīros murgus! Bet uz mani jau nav ko klausīties, jo es līdzi neiešu. Tomēr man prieks, ka būs kāds, kurš paliks iepakaļ, lai pastāstītu Gendalfarn, kas un kā, kad viņš uzradisies, un man tā vien rādās, ka uz viņu ilgi nebūs jāgaida.
   Kaut gan Bunču Ķiļķens Frodo mīlēja kā brāli, viņš itin nemaz nekāroja nedz iet projām no Dalienas, nedz redzēt, kas atrodas aiz tās robežām. Viņš bija no Rītāju puses, pareizāk sakot, no Tiltaines Tuklubrasla, taču nc reizi mūžā nebija pat pār kātojis pāri Brandaviņas tiltam. Sazvērnieki bija izplānojuši, ka Ķiļķens paliks tepat, ziņkārīgajiem stāstīs visādus pekstiņus un pēc iespējas ilgāk izliksies, ka Tuntaka kungs joprojām dzīvojas pa Kvikdangu. Viņš pat bija apgādājies ar šādām tādām Frodo vecajām drānām, lai labāk iejustos lomā. Nevienam ij prātā neienāca, cik tas var izrādīties bīstami.
   —Lieliski! — Frodo atzina, visu uzzinājis. — Vismaz varēsim atstāt Gendalfarn kādu ziņu. Es gan nezinu, vai Jātnieki maz prot lasīt, tomēr rakstīt man negribētos — ja nu viņi te ielaužas un visu pārmeklē? Bet, ja reiz Ķiļķens piesakās par brīvprātīgo un es varu būt drošs, ka Gendalfs dabūs zināt, kurp esam aizgājuši, tur vairs nav ko runāt. Rit taisnā ceļā dosimies iekšā Senmežā.
   —Nu re, — Pīns ieteicās. — Tikai es gan labāk lienu Senmežā nekā Ķiļķena ādā. Padomā — tupēt te un gaidīt Melnos jātniekus!
   —Pagaidi vien pats, kad būsi pašā biezoknī, — Fredegars atsaucās. — Vēl ne diena nebūs pagājusi, kad tu jau karsti vēlēsies būt manā vietā.
   — Kas nu tur ko strīdēties, — Merijs sacīja. — Mums vēl jānoridājas un jāpabeidz kravāties, iekams liekamies uz auss. Es
   jūs vēl tumsiņā pamodināšu.
   Pēdīgi ielicies gultā, Frodo nekādi nevarēja iemigt. Kajas smeldza. Viņš nopriecājās, ka rīt varēs sēdēt zirdziņam mugurā. Beidzot viņš iekrita nemierīgā snaudā un sapnī itin kā raudzījās pa logu — dziļi, dziļi lejā plājās melns, necaurejams mežs. Starp koku saknēm lodāja un ošņājās kaut kadi mūdži, un nebija šaubu, ka tie viņu agrāk vai vēlāk saodīs.
   Tad atskanēja tālīns troksnis. Iesākumā šķita, ka, šalkdams koku lapās, šurp brāžas varens viesulis, bet tad Frodo noprata, ka tālumā dārd jūra — nomodā viņš ko tādu ne reizes nebija dzirdējis, lai gan sapņos jūru redzēja visai bieži. Piepeši viņš stāvēja klajā laukā. Koki bija pagaisuši bez pēdām. Zem kājām tumsnēja virsājs, un gaisā jautās sāļa smarža. Palūkojies augšup, viņš ieraudzīja augstas kraujas malā vientulīgi slejamies slaiku, baltu torni. Uzmācās nepārvarama kāre rāpties tornī un palūkoties uz juru. Frodo saka cīnīties augšup pa stāvo nogāzi, lai tiktu pie torņa, bet tad debesīs nozibsnīja apžilbinoša gaisma, un nograndēja pērkons.

Sestā nodala
Senmežs

   Frodo uztrūkās no miega. Istabā joprojām valdīja tumsa.
   Merijs stāvēja, vienā rokā turēdams sveci un ar otru bungodams pa durvīm.
   — Labi, labi? Kas lēcies? — Frodo izstomīja, aizvien vēl īsti neattapies.
   — Kā — kas lēcies? — Merijs sauca. — Laiks celties! Pulkstenis puspieci, un migla laukā bieza kā zupa. Kusties nu! Sems jau bUs sarūpējis brokastis. Pat Pīns ir jau augšā. Es eju seglot ponijus un sakraut paunas mugurā tam, kas bUs nastu nesejs. Uzbungā to slaistu Ķiļķenu — lai vismaz mus izvada ceļā!
   Drīz pēc sešiem pieci hobiti bija gatavi ceļam. Bunču Ķiļķens joprojām saldi žāvājās. Visi klusiņām izzagās laukā. Merijs gāja pa priekšu, vezdams apkrauto poniju, un nogriezās uz sētas puses taciņas, kas aizvijās pāri tīrumiem. Koku lapas mikli spīdēja, zaros trīsēja smagas lāses, zāle mirka saltā rasā. Apkārt viss grima mierā un klusumā, visi tālīnie trokšņi bija dzirdami neparasti skaidri, itin kā tepat blakus, — kaut kur kladzinaja vistas, aizcirtās kādas durvis.
   SķUnī mīņājās poniji — pamazi, drukni, tieši hobitu gaumē: lēnīgi, taču izturīgi. Visi sakapa seglos un ienira miglā, kas itin kā negribīgi pavērās turpat deguna galā, lai tūliņ aiz muguras atkal cieši aizdarītos. Lēnām un ne vārda nerunādami, viņi nojāja kādu stundu, līdz priekšā negaidīti iznira Zaļmūris — augsts un sidrabainiem zirnekļu timekļiem klāts.
   — Kā jUs tiksiet tam cauri? — ieprasījās Fredegars.
   — Es parādīšu, — Merijs atsaucās. Pie paša ZaļmUra viņš nogriezās pa kreisi, un drīz viņi nonāca pie vietas, kur dzīvžogs meta ieloku līdzi kraujas malai. Kādu gabaliņu atstatu zemē bija izrakta nolaidena, ar ķieģeļiem izlikta eja. Mūra sienas pamazām slējās augstākas, līdz turpat virs galvas saslēdzās velvē, un eja pārvērtās par tuneli, kas panira zem Zaļmūra un veda uz nogāzi dzīvžoga viņā pusē.
   Bunču Ķiļķens pievilka pavadu. — Paliec nu sveiks, Frodo! — viņš teica. - Žel gan, ka sadomājāt sperties mežā. Fs tik ceru, ka vismaz līdz vakaram neiekulsities ķezā. Bet lai jums veicas — gan šodien, gan rīt, gan ari turpmāk!
   — Tā bUs liela laime, ja priekšā būs tik vien to bēdu, cik Senmežā, — Frodo atsaucās. — Saki Gendalfarn, lai viņš steidz pa austrumceļu — drīz tur atkal iznāksim un tad nesīsimies projām, atpakaļ neskatīdamies.
   — Paliec sveiks! — visi atvadījās, aizklidzināja lejup pa tuneli, un drīz vien Fredegars vairs viņus nespēja saskatīt.
   Eja bija tumša un drēgna. Viņā galā vidēja pamatīgi, restoti dzelzs vārti. Merijs nfikāpa no ponija un tos atslēdza. Kad visi bija tikuši laukā, viņš vārtus aizgrūda ciet. Tie šķindēdami aizkrita. Draudīgi noklikšķēja slēdzene.
   —Nu tā, — Merijs sacīja. — Tagad Daliena paliek aiz muguras, mūsu tur vairs nav, un, rau, degungalā Senmežs.
   —Vai tas, ko par to stāsta, ir tiesa? — Pīns ieprasījās.
   — Vai es zinu, kas tev sastāstīts? — Merijs atteica. — Ja tu domā briesmu stāstus, ar ko Ķiļķenu bērniba sabarojušas auklītes, — par gobliniem, vilkiem un tā tālāk —, es teiktu, ka ne. Vismaz es jau nu tādiem neticu. Bet Senmežs patiesi ir ērmots. Tur viss, kā lai saka, ir daudz, daudz dzīvāks, daudz modrāks un saprātīgāks, nekā Dalienā pierasts. Un kokiem nepatīk, ka te nāk sveši. Tad viņi glūn. Parasti, kamēr saule pie debesim, neko vairāk viņi nedara. Nu jā, šad un tad kāds īgņa var tev uzmest zaru vai žagaru uz galvas, pagrūst priekšā sakni vai apmest staipekni ap rīkli. Bet nakti, runā, ejot trakāk. Es te pēc saulrieta esmu bijis tikai reizi vai divas, un arī tad tepat, kur Zaļmūris blakus. Manuprāt, koki sačukstējās, savā valodā sazinādamies un perinādami visādus plānus. Laukā nebija ne vēja pūsmiņas, bet zari kustējās un locījās. Runā, ka koki varot pat staigāt apkārt — sanāk svešiniekam visriņķi un sastājas tik ciešā lokā, ka nekur sprukt. īstenībā reiz viņi esot brukuši virsū Zaļmūrim — pielīduši cieši klāt un kārstījušies pāri. Bet tad sanākuši hobiti, simtiem koku nocirtuši, mežā sakūruši lielu uguni un garu strēķi žoga austrumpusē nosvilinājuši līdz ar zemi. Koki gan atkāpušies, bet iesvēlušies spīvā naidā. Tepat netālu no mežmalas ir liels, pliks klajums — tur bijis tas sārts.
   —Un no kā vēl te jābīstas? No kokiem vien? — Pīns vaicāja.
   —Meža biezoknī un viņā malā šis tas dīvains it kā mitinās, — Merijs sacīja, — vismaz tā runā, lai gan es pats neko tādu neesmu matījis. Bet takas kāds iestaigā. Kā ieej mežā, skaties — takas, tikai tās mēdz sazin kā pārvērsties un aizmesties uz pavisam citu pusi. Redz, tepat pie tuneļa ir — vismaz jau labu laiku ir bijusi — visai plata taka, kas ved uz Izdegu un tad vairāk vai mazāk uz to pusi, kur mums vajag, uz austrumiem un drusku uz ziemeļiem. To es tagadiņ mēģināšu uzmeklēt.
   Tuneļa vārtus atstājuši aiz muguras, hobiti pārjaja pāri plašai ieplakai. Viņā pusē sākās tikko manāma taciņa, kas veda augšup uz mežu, ko no ZaļmUra šķīra vairāk nekā simt soļu, taču, ievijusies starp koku stumbriem, taciņa pazuda kā nebijusi. Aiz muguras starp blīvi saaugušajiem kokiem vēl vīdēja tumšais dzīvžoga mūris. Priekšā slejās vien neskaitāmi stumbri — taisni, līki, grīstē savērpušies, nogulušies teju gar zemi, drukni, slaiki, gludeni, punaini, mezglaini un visi kā viens ar zaļām vai pelēcīgām sūnām un glumiem, pinkainiem izaugumiem klāti.
   Merijs bija vienīgais, kas rādija daudzmaz priecīgu ģīmi.
   — Labāk jāj pa priekšu un meklē taku, — Frodo viņu paskubināja. — Pieraugi, lai cits citu nepazaudējam, un paturi prātā, kurā pusē paliek Zaļmūris.
   Viņi devās dziļāk mežā. Poniji soļoja uz priekšu, uzmanīgi kāpaļādami pāri ķerainajām, mudžekļainajām saknēm. Nekāda pameža nebija. Ceļš pamazām veda augšup, un ar katru soli koki itin kā palika aizvien augstāki, melnāki un raženāki. Apkārt valdīja kapa klusums, tikai retumis no stingajām lapām nopilēja kāda lāse. Zari nedz sačukstējās, nedz kustējās, taču hobitiem uzmācās neomulīga sajūta, ka viņus kāds vēro — ar nepatiku, tad ļaunvēlīgi, tad jau ar neslēptu naidu. Aizdomas pārauga pārliecībā, līdz viņi sāka mest bažīgus skalus gan uz augšu, gan atpakaļ, itin kā bītos no piepeša uzbrukuma.
   No takas joprojām nebija ne miņas, un koki nemitīgi aizšķērsoja ceļu. Pīns piepeši samanīja, ka viņa pacietības mērs ir pilns, un negaidīti iebrēcās visā galvā: — Aāāā! Es nekā ļauna nedarīšu! Tikai lūdzu laidiet mani cauri!
   Pārējie iztrūkušies apstājās, bet brēciens acumirklī noslāpa, it kā tam virsū būtu uzmesta smaga seģene. Nebija ne atbalss, ne kādas atbildes, tikai mežs šķita sablīvējies vēl ciešāks un modrāks.
   —Es tavā vietā vis neaurotu, — Merijs aizrādīja. — No tā būs vairak ļaunuma nekā labuma.
   Frodo sāka nokauties ar domām, ka cauri viņi droši vien netiks un nevajadzēja pārējos vilkt līdzi šajā riebeklīgajā mežā. Merijs grozīja galvu kā strazds. Tā vien šķita, ka viņš jau tagad nesaprot, uz kuru pusi doties. Pīnam tas nepaslīdēja garām neieverots. — Paldies tev, apmaldījāmies vienā rāvienā, — viņš noteica. Bet tieši tobrīd Merijs atviegloti noelsās un norādīja uz priekšu.
   — Nu re, — viņš pavēstīja. — Tie koki nudien vazājas apkārt. Rau, kur priekšā Izdega (visnjaz es tā ceru), bet no takas nav ne smakas!
   Ar katru soli apkārt kļuva aizvien gaišāks. Piepeši koki atkāpās, un acu priekšā pavērās liels, apaļš klajums. Un tu brīnums — debesis virs galvas mirdzēja skaidras un zilas. Meža krēslā klizdami, viņi nebija manījuši ne rītu ataustam, ne miglu paceļamies. Saule vēl nebija gana augstu, lai iespīdētu klajumā, tomēr jau rotājās koku galotnes. Lapotne Izdegas malās bija zaļāka un blīvāka, tā ka klajums šķita apjozts ar teju necaurredzamu mūri. Izdegā neauga neviens kociņš, to klāja vien asa zale un lekni sazēlusi augu sega, izraibināta ar pāraugušiem, aplūzušiem suņuburkšķu un zirgskābeņu stublājiem, mīkstajos pelnos vairumā bija sasējušās usnes, nātres un dadži. Lai arī vieta bija visai nemīlīga, pēc Senmežā mijkrēšļa tā šķita kā brīnumjauks, spirdzinošs dārzs.
   Atguvuši dūšu, hobiti cerīgi vērās gaismas pielietajās debesis. Izdegas viņā pusē koku sienā vīdēja plaisa, un tur sākās plata, iestaigāta taka. Tā ietiecās mežā, stiepdamās taisni, gluži kā pa stigu, lai gan vietumis koki bija sabīdījušies ciešāk un to nolikušie zari pāri takai meta melnas ēnas. Tā nu viņi devās projām pa taku, aizvien vēl drusku pret kalnu, taču jau daudz veicīgāk un ar līksmāku prātu, jo nu rādījās, ka mežs ir atmaidzis un galu galā tomēr izlaidis svešiniekus cauri.
   Taču drīz gaiss sabiezēja sutigs un smags. Koki no jauna sāka spiesties ciešā blīvā un aizsedza skatu. Tagad naids no meža strāvoja tik spēcīgs, ka teju nebija izturams. Klusums bija tik spiedīgs, ka noslāpēja pat troksni, ar kādu poniju pakavi čabēja pa pērnajam lapām, šad un tad atsizdamies pret kādu zem kājām pagrūstu koka sakni. Lai iedūšinātu ceļabiedrus, Frodo lūkoja uzsākt dziesmu, bet par lūpām izlauzās vien tāda mur- muļošana:
   — Jūs, mērodami ceļu krēslas valstībā, Neizsamistiet — meža dziļā tumsībā
   Jūs esat viesi! Viņā pusē, raugi.
   Jums spirgtais vējš un saule atkal draugi. Tur saule atkal riet un aust, un smej,
   Tur diena dziest un dzimst, tur gaisma dej,
   Jo mežam allaž ir gan gals, gan mala…
   "Mala" noslāpa klusumā. Gaiss bija tik spiedīgs, ka mēle mutē vairs nebija ne pakustināma. Turpat aiz muguras no veca, nolikuša koka nolūz.a liels zars un brakšķēdams nogāzās uz takas. Priekšā koki sablīvējās kā mūris.
   — Viņiem neiet pie sirds ne tā gala, ne malas piesolīšana, — Merijs ieteicās. — Es tavā vietā tagadiņ vis nedziedātu. Pag, tiksim laukā, tad smuki nostāsimies un uzrausim kaut ko mundri visi koritī.
   Viņš runāja pavisam bezbēdīgi, un, ja ari par ko raizējās, nelika to manīt. Neviens neatbildēja. Visi jutās pagalam nomākti. Frodo sirdi krūtis juta gulstam smagu kā akmeni, un ar katru nākamo soli viņš aizvien dziļāk nožēloja, ka tik neapdomīgi metis kokiem izaicinājumu. Tikko viņš nosprieda, ka visas cerības jāmet pie malas un jādodas pa to pašu ceļu atpakaļ (ja vien tas maz bija iespējams), kad viss mainījās. Taka, uzveduši kalnā, tagad tecēja gluži līdzena. Melnie koki atkāpās, un skats pavērās labu gabalu uz priekšu, kur taka stiepās teju taisna kā stīga. Tur, lai ari patālu, vīdēja ar zāli noaudzis pakalns. Uz tā neauga neviens kociņš un paugurs meža vidū slejas itin kā kails pakausis. Likās, ka taka skrien taisni turp.
   Nu hobiti no jauna paskubināja ponijus, ļaudamies cerībai kaut uz brīdi izrauties no meža puskrēslas. Nolaidusies palejā, taka atkal vedināja pret kalnu, līdz pēdīgi viņi nonāca stāvā paugura pakājē. Tikusi klajumā, taciņa pazuda zālē. Mežs, apstājis kalna pliko galvvidu no visām pusēm, slējās un spurojās kā bieza matu kodaļa, līdzeni apaļeniski apcirpta gluži kā ar dzirklēm.
   Hobiti vedināja ponijus loku lokiem augšup, kamēr nonāca pašā kalna galā. Tur viņi apstājās un pavērās visapkārt. Saule spīdēja un laistījās, bet visu klāja zilgana dūmaka, tā ka skats necik tālu nesniedzās. Tepat migla bija teju pavisam izgaisusi, lai gan vietumis vēl blāķos gulēja meža ieplakās, bet dienvidos, kur mežam cauri vijās dziļa plaisa, tā joprojām cēlās pret debesīm gluži ka tvaiks vai baltu dūmu vērpetes.
   — Re, kur Klūdziņa, — Merijs turp pastiepa roku. Tā iztek no Kāpukalniem, vijas uz dienvidrietumiem cauri pašam Senmežā biezoknim un pie Robežgala ieplūst Brandaviņā. Tikai tur nu gan neiesim! Runā, ka Klūdziņas krasti esot paši spokainākie visā mežā — tieši tur jau koki sasmeļoties visas tās dīvainības.
   Pārējie noskatījās turp, kurp norādīja Merija pirksts, bet redzēja vien pār slapjo, dziļo ieplaku gulstam un virmojam miglu. Tālāk uz dienvidiem nekas nebija skaidri saredzams.
   Kalna galā saule tīri vai cepināja. Nule jau bija ap vienpadsmitiem, taču rudenīgā .dūmaka vēl aizvien turējās gaisa, aizklādama skatu. Rietumos nebija samanāma ne Zaļmūra strīpa, ne Brandaviņas ieleja viņpus tās. Ziemeļos, kurp viņi raidīja cerīgākos skatus, nevīdēja nekas, kas kaut iztālēm atgādinātu iecerēto galamērķi — austrumceļu. Viņi itin kā tupēja uz saliņas, kas peldēja bezgalīgā koku jūrā, un apvārsnis tinās miglā.
   Dienvidaustrumos kalna sāni bija tik stāvi, ka likās — tie tapat turpina laisties lejup vēl zem koku segas gluži kā īstai salai, kas, patiesi būdama kalns, virs ūdens izslējusi tikai pašu virsotni. Hobiti apsēdās zālē un ieturēdamies vērās pāri bezgalīgajam mežam. Kad saule pakāpās augstāk, lai tūliņ atkal sāktu slīdēt lejup, tālu austrumos atklājās zaļpelēko Kāpukalnu aprises. Ap sirdi tūliņ sametās gaišāk, jo tur, kur bija Kāpukalni, Senmežs beidzās. Lai gan turp doties neviens no laba prāta ij nedomāja — hobiti tos dēvēja par Kapukalniem un par tiem glabāja vēl baisākus nostāstus nekā par pašu Senmežu.
   Galu galā viņi sadūšojās atkal doties ceļā. Pirmīt itin kā pazudusī taka no jauna uzradās ziemeļpusē, taču pēc brītiņa viņi manīja, ka tā pamazām un uzstājīgi griežas pa labi. Drīz tā strauji laidās lejup, un hobitiem radās aizdomas, ka taciņa viņus vedina aizvien tuvāk Klūdziņai, proti, nepavisam ne turp, kuqi viņi vēlējās nokļūt. Likuši visus prātus kopā, viņi nosprieda ļaut, lai maldinošā taka skrien savu ceļu, un griezties uz ziemeļiem, jo, kaut arī no kalna virsotnes nesaskatāms, austrumceļš atradās kaut kur tur, turklāt, pēc visa spriežot, ne visai tālu. Un ziemeļos, takai kreisajā pusē, arī zeme zem kājām bija sausāka un mežs skrajāks, jo tur, kalna nogāzēs, koku audze bija retāka un ozolu, ošu un citu savādu un nepazīstamu biezokņa lapkoku vietā vidēja priedes un egles.
   Iesākumā izskatījās, ka lēmums bijis pareizs. Uz priekšu viņi tika visai veicīgi, lai gan ikreiz, kad klajākā vietā radās izdevība uzmest aci saulei, atklājās, ka sazin kā izdevies aizklīst par daudz uz austrumiem. Taču ar laiku koki atkal sāka sablīvēties, turklāt tieši tur, kur pa gabalu izskatījās retāki un ne tik ķerai- ni. Priekša negaidīti parādījās dziļas, tādas kā milzu ratu riteņu izdangātas gravas, nepārejami, līdz malām pieplūduši grāvji un pārpurvojušās, itin kā izsenis novārtā pamestas un ar kazenājiem aizaugušas takas. Tās, kā likums, aizšķērsoja ceļu, un šķēršļiem ikreiz vajadzēja ķepuroties pāri, kas ar ponijiem nevedās nemaz tik viegli. Un ikreiz, norāpušies iedobes dibenā, viņi secināja, ka jābrien pa krūmu biežņu un necaurejamu pamežu, kas pa kreisi tīri ķērās visur, kur patapa, un nelaida cauri, bet, kolīdz tu sper soli pa labi, uzreiz sokas vieglāk, turklāt allaž nācās nokātot labu gabalu, iekams gadījās vieta, kur bija iespējams iztikt laukā otrā pusē. Un ikreiz, tur izbridusi, viņi atklāja, ka mežs savilcies vēl blīvāks un melnāks. Griezties pa kreisi un atrast ceļu augšup pa nogāzi bija visgrūtāk, un tā nu viņi pamazām novirzījās aizvien vairāk pa labi un zemāk ieleja.
   Pēc stundas vai divām hobiti vairs galīgi nesajēdza, uz kuru pusi jāiet, lai gan tīri labi saprata, ka uz ziemeļiem vairs nevirzās jau kurtas laiks. Viņi tika vedināti arvien tālāk un tālāk — proti, uz dienvidaustrumiem, taisni iekšā pašā Senmežā biezoknī, nevis laukā no tā.
   Jau krietnā pēcpusdienā hobiti iekūlās neredzēti platā un dziļa gravā. Tās sienas bija tik stāvas un pārkarenas, ka laukā izrāpties vairs nebija ko domāt ne viņā pusē, ne atpakaļ. Nevarēja taču ponijus ar visām paunām pamest gravas dibenā! Atlika vien brist uz priekšu — aizvien uz leju. Zeme zem kājām kļuva aizvien mīkstāka, vietumis parādījās dūkstis, krastos pavīdēja pa avotam, un drīz hobiti attapās, ka brien pa strautiņu, kas urdza un burbuļoja pa grīšļiem noaugušu gultni. Tad gravas dibens strauji laidās uz leju, un, strautam pārgalvīgi šaujoties lejup pa nogāzi, straume pieņēmās spēkā. Nu viņi gāja itin kā pa trūcīgi apgaismotu novadgrāvi, ko augstu virs galvas sedza koku zaru jumols.
   Tā viņi brida labu gabalu, līdz mijkrēslis negaidīti atkāpās. Priekšā kā caur plašu jomu pretim strāvoja saules gaisma. Aiztikuši turp, hobiti attapās, ka gājuši pa augstā kraujā, teju akmens klintī izgrauztu aizu. Tās pakājē pletās zālēm un niedrēm pieaudzis klajums, bet tālāk vidēja aizas otra siena — gandrīz tikpat stāva. Rudenīgā pēcpusdienas saule aizas klēpi bija piesildījusi omulīgu un miegainu. Pašā vidiņā tumšbrūnos līkločos laiski vēlās upe, kuras krastos kuploja veci vītoli, kas liecās tai pāri, vietumis bija sakrituši straume un piebirdinājuši ūdeņus ar izbalojušu lapu grēdām. Gaisā trīsēja necaurredzams lapkritis, ieskaudams kokus dzeltenā 'ņirbā, jo virs upes šalca liegs, silts vējiņš, kas čabināja niedres un čīkstināja vītolu zarus.
   — Ahā, beidzot es noprotu, kur esam nonākuši! — Merijs ieteicās. — Esam aizklīduši teju pavisam uz otru pusi. Tā ir Klūdziņa! Iešu paskatīšos.
   Izjājis saules gaismā, viņš ienira garajā zālē. Pēc brītiņa atkal parādījies, viņš pavēstīja, ka starp klints pakāji un upes krastu pamats esot visai stingrs un dažviet līdz pašai ūdensmalai stiepjoties kūdrainas noejas. — Turklāt, — viņš turpināja, — gar upes krastu vijas tāda kā taciņa. Ja jāsim pa to uz kreiso pusi, mums vajadzētu iztikt laukā meža austrumpusē.
   —Nu vai zini! — izsaucās Pīns. — Tikai ja taka piepeši neizbeigsies vai neievedīs mūs galīgā purvā. Kurš tad to taku tur ieminis, kā tu domā? Un kamdēļ? Lieku galvu ķilā, ka ne jau tādēļ, lai mums izdarītu kādu pakalpojumu. Nē, es vairs itin nemaz neuzticos ne šitam mežam, ne tam, kas te mitinās. Man rādās, tie briesmu stāsti pareizi vien ir. Un vai tev maz ir kāda nojausma, cik tālu uz austrumiem mums jānokāto?
   — Nē, — Merijs piekrita, — nav gan. Man nav ne jausmas, kurā vietā īsti esam, un es arī nezinu, kas te būtu varējis staigāt tik bieži, lai iemītu taku. Taču cilu ceļu es nedz redzu, nedz varu iedomāties.
   Tur nu nekas nebija iebilstams, un hobiti ar Meriju priekšgalā devās uz viņa uzietās takas pusi. Niedres un grīšļi bija sazēluši tik lekni un gari, ka daudzviet līgojās augstu pāri galvai, taču taciņa, reiz uzmeklēta, vijās ērta un labi saskatāma, itin kā izraudzīdamās parocīgāko ceļu starp dūkstīm un muklājiem. Šad un tad to aizšķērsoja citi meža strautiņi, kas pa klinti iegrauztām grambām ietecēja Klūdziņā, bet tur allaž atradās kāds rūpīgu roku pari pārmests koka stumbrs vai kritalu saišķis.
   Metās karsti. Apkārt, lizdami ausis, sica un dīca mušu un knišļu spieti, uti pēcpusdienas saule cepināja muguru. Pēdīgi hobiti nonāca pavēnī, kur pāri takai lika resni, pelēki zari. Spēki izsīka ar katru soli. No zemes ilin kā vilkās lipīgs, salds gurdums, kas zagās augšup pa stilbiem, visapkārt viss šķita ķepiga miega piezīdies.
   Frodo galva sāka klanīties. Tupat priekšā Pins saļima uz ceļiem. Frodo apstājās. — Nē, tā neies, — viņš dzirdēja Meriju sakām. — Ja neatpūtīsimies, uz priekšu netiksim. Drusku nosnau- dīsimies. Zem vītoliem būs vēsāk. Mazāk mušu!
   Tas nez kāpēc izklausījās aizdomīgi. — Sapurinieties! — Frodo iesaucās. — Snaust vēl nedrīkst! Vispirms jātiek lauka no meža!
   Taču pārējiem jau bija vienalga. Sems turpat līdzās žāvājās līdz ausim un, vairs neko neapjēgdams, blisināja acis.
   Nu ari Frodo samanīja uzmācamies nepārvaramu miegu. Acis aizmig'lojās. Piepeši nekur vairs nebija dzirdama ne skaņa. Pat mušas vairs nesīca. Tikai kaut kur zaros, tik tikko saklausāma, trīsuļoja it kā pusčukstus dziedāta dziesma. Par varitēm pacēlis smagos plakstus, Frodo ieraudzija turpat virs galvas šūpojamies sirmu, lielu vītolu. Tas nudien bija īsts milzenis — varenie zari pletās uz visām pusēm kā daudzpirkstāinas, slaikas rokas, bet mezglainajā stumbrā vidēja iztrunējušas plaisas, kas, zariem Ilgojoties, klusi čīkstēja. Pret gaišajām debesīm kā sajukušas virpuļoja krītošās lapas, Frodo acu priekšā viss sagriezās, viņš turpat saļima un izstiepās zālē.
   Merijs un Pins pavilkās pāris soļus uz priekšu un atslējās pret vītola stumbru. Koks salīgojās, iečīkstējās, un turpat hobitiem aiz muguras stumbrā pavērās platas, kāras plaisas. Hobiti pavērās augšup, kur pret mākoņiem trīsuļoja un, itin kā liegi dziedādamas, šalca pelēkdzeltenās lapas. Acis viņiem aizdarljās, un dziesmā ieskanējās vārdi, tādi veldzējoši, kaut kas par ūdeni un miegu. Ļaudamies burvībai, abi turpat, lielā pelēkā vītola pakājē, iekrita dziļā un salda miegā.
   Frodo labu brīdi kāvās ar miegu, negribēdams padoties, tad uzcīnījās kājās. Uzmācās nepārvarama vēlme tikt pie ūdens. — Pagaidi mani tepat, Sem, — viņš izmocīja. — Drusku apmērcēšu kājas.
   Itin kā pa sapņiem viņš apsteberēja apkārt vītolam, uz krasta pusi, kur straumē kā izslāpušas cērmes snaikstījās vītola garās, ķerainās saknes. Uz vienas no tām uzsēdies jāteniski, viņš iemērca sakarsušās pēdas vēsajā, rāvainaja ūdenī, un tūliņ cieši aizmiga, ar muguru atslējies pret vītola stumbru.
   Sems sēdēja, ieskāja pakausi un žāvājās, teju žokli izmežģīdams. Viņš bija noraizējies. Saule jau slīdēja pret vakariem, un šitāda apmiegošanas, viņaprāt,'bija visai aizdomīga. — Saule un siltumiņš vien te diez vai varētu būt pie vainas, — viņš nomurmināja zem deguna. — Ar to lielo koku kaut kas nav lagā. Paskat, gudrinieks, žūžo, ka ne aizklausīties! Nu nē, lika pagaidīt!
   Ar pūlēm pietrausies kājās, viņš devās apraudzīt ponijus. Divi bija aizklīduši labu gabalu projām pa taku, un, tos notvēris un atvedis atpakaļ pie pārējiem, viņš piepeši kaut ko sadzirdēja. Vispirms kaut kas smags ieplunkšķinājās ūdenī, un tūliņ kaut kas klusiņām noklakšķēja, itin kā tepat blakus būtu aizkritušas durvis un aizcirsta bulta.
   Viņš brāzās uz upmalu. Frodo peldēja ūdeni turpat pie krasta, gara sakne itin kā vilka vai grūda viņu dzelmē, bet Frodo pat nedomāja spirināties pretim. Sagrābis saimnieku aiz čupra, Sems izrāva viņu no saknes apskāvieniem un elsdams, pūzdams izvilka viņu krastā. Frodo tūliņ atžilba un izklepoja no plaušām Ūdeni.
   —Zini ko, Sem? — viņš beidzot ierunājās. — Tas nelieša koks mani iegrūda1 . Kad es tev saku! Tā sakne apmetās man apkārt un ievilka mani ūdeni!
   — Droši, ka aizsapņojāties, Frodo kungs, — Sems atsaucās. — Diezin vai der tupēt šitādās vietās, kad miegs par varītēm mācas virsū.
   —Kur pārējie? — Frodo ievaicājās. — Ka tik ari viņiem nerādās nelāgi sapņi.
   Kad viņi apgāja vītolam apkārt, Sems aptvēra, ko pirmiņ dzirdējis noklakšķam. No Pīna nebija ne miņas. Plaisa, pie kuras viņš bija nolicies, stāvēja sakļāvusies gluži kā aizlīmēta. Merijs gulēja kā sprostā — otra plaisa bija sagrābusi viņu ap vidu, kājas rēgojās ārpusē, bet rumpja augšgals bija iežmiegts kā spīlēs.
   Frodo un Sems kopīgiem spēkiem sāka dunkāt stumbru vietā, kas bija aprijusi Pinu. Tad viņi izmisīgi raudzīja atplēst vaļā plaisu, kas žņaudza nabaga Meriju. Viss velti.
   — Šito nelaimi! — Frodo iekliedzās kā nesamanlgs. — Nu kālab mums te vajadzēja līst? Kaut mēs būtu palikuši turpat Kvikdangā! — Viņš no visa spēka iespēra pa koku, pamatigi sasizdams kāju. Pa vītola stumbru augšup aizskrēja tikko jaušamas trīsas, lapas iešalcās un iečukstējās, tikai tagad itin kā pie sevis noirgodamās.
   — Cirvi, Frodo kungs, mēs laikam nebūsim iegādājušies paķert līdzi? — Sems ieprasījās.
   —Ir gan tāds maziņš, ko zarus ugunskuram pakapāt, — Frodo atteica, — tikai kur nu te ar tādu…
   —Pag, pag! — Sems piepeši attapās. — Uguns gan te derētu!
   — Varam pamēģināt, — Frodo piekrita, lielas cerības gan nelolodams. — Ja vien kopā ar koku neizcepinām ari Pinu.
   — Nekas, varbūt izdosies apsvilināt šim mizu vai drusku ietramdit, — Sems kaismīgi iesaucās. — Ja nelaidis vaļā, es šo kaut ar zobiem nograuzīšu. — Aizskrējis pie ponijiem, viņš drīz vien atgriezās ar divām krama šķiltavām un cirvīti.
   Viņi aši saplūca sausu zāli, savāca izkaltušas lapas, mizas gabalus, salauza žagariņus un sacirta zarus, tad visu sakrāva stumbram otrā pusē, pēc iespējas tālāk no gūstekņiem. Kolīdz
   Sems uzšķīla uguni, izkaltusi zāle aizdegās, un gaisā uzšāvās liesmas un dūmi. Iesprakšķējās žagari. Liesmu mēlītes nolaizīja vecā koka kraupaino, sasprēgājušo mizu, izsvilinādamas melnas vātis. Vītols nodrebēja no saknēm hdz pat galotnei. Lapas iešņācās itin kā sāpēs vai niknumā. Merijs griezīgi iebrēcās, un kaūt kur dziļi stumbrā apslāpēti iekliedzās arī Pīns.
   — Dzēsiet nost! Dzēsiet nost! — Merijs bļāva. — Citādi, šis saka, pārkniebšot mani uz pusēm!
   — Kas? Ko? — Frodo kliedza, joņodams apkārt kokam.
   — Dzēs tak nost, esi tik labs! — Merijs lūdzās.
   Vītola zari spēji savicinājās. Sacēlās vējš, kas, ieķēries apkārtējo koku zaros, itin kā aizbrāzās uz visām pusēm. Uzmācās sajūta, ka hobiti pašā mierpilnās ielejas vidū iesvieduši akmeni, pāri visam Senmežam likdami aizšalkot dusmu un naida viļņiem. Sems izspārdīja sārtu un nobradāja dzirksteles. Bet Frodo, pats īsti neapjauzdams, kālab tā rīkojas un uz ko maz cer, aizmetās projām pa taku, visā galvā kliegdams: — Palīgā! Palīgā! Glābiet! — Viņš pats savu spalgo kliedzienu tik tikko varēja sadzirdēt, jo to, tikko laistu pār lūpām, noslāpēja vītola saceltais vējš un lapu murdoņa. Uzmācās neglābjams izmisums un apjukums. Frodo vairs nezināja, ko iesākt.
   Pēkšņi viņš apstājās. Tā vien šķita, ka kaut kur atskan atbilde. Tikai tālu aizmugure, kur taka skrēja projām uz pašām Senmežā dzīlēm. Apcirties uz papēža, viņš ieklausījās, un — nudien! Tur kāds dziedāja — līksmi, dobji, bezrūpīgi un no visas sirds, taču pagalam nesakarīgi:
   —Ramtai, ramtai! Rīdi rādi! Vītoli un oši!
   Tumbumbumbum, springu, springu! Trallā, oši droši!
   Bombadillums Tumtumtoms dej, tumbumbumbum, koši!
   Frodo un Sems stāvēja kā sasaluši, pa pusei cerēdami uz glābiņu, pa pusei gaidīdami atkal jaunas briesmas. Tad nesakarīgā murmulēšana (tāda tā nutlien izklausījās) piepeši pārauga skanīgā dziesmā:
   — Ramtai, ramtai, dimdari, čakārnīši, damdari!
   Vēja pilni zaru-zari! Dzeņu puikas, namdari!
   Aiz kalniņa lejiņā, sidrabiņu mētādama,
   Pie lodziņa sēdēdama, zelta matus sukādama.
   Gaida daiļā upesmeita, mana karaliene —
   Liepu lapa, apiņstiga, rasas ķēniņiene.
   Vecais Toms tūliņ būs klāt ar udensrožu nastu —
   Dzirdi mani dziedam jau? Deju jau pa krastu!
   Ramtai, ramtai, dimdari, čakārniši, trallallā!
   Aijā, manu Zeltodziņ! Springu, spriņģu, umpapā!
    Vecais vītol sirmā galva, nost no takas trausies!
   Saule mērcē meža galus, nav man vaļas, klausies!
   Bombadilu Toms steidz pārnest ūdensrožu nastu.
   Ramtai, ramtai, umpapā! Deju jau pa krastu!
   Viņi klausījās kā apburti. Vējš noklusa. Lapas atkal rāmi karājās nekustīgajos zaros. Dziesma atsākās no jauna, un tad virs niedrēm taciņas likumā palēkdamās un diedama piepeši iznira veca, nospeķota gardibene ar pašā augšā iespraustu zilu, plīvojošu spalvu. Cepure palēcās vēlreiz, un zem tās parādijās cilvēks. Vismaz pēc tāda tas izskatījās. Visādā ziņā par daudz liels un smags, lai būtu hobits, lamzakam gan drusku par siku, tomēr troksni sacēla gluži kā šie, — sita pret zemi prāvos, dzeltenos zābakos ieautās druknās kājas un cauri zālei lauzās tīri vai kā govs pie dzirdināmās siles. Mugurā viņam bija zils apmetnis, vaigi un zods noauguši ar kuplu, rūsganu bārdu, acis staroja zilas un spožas, seja — plata un sārta kā gatavs ābols, tikai savilkusies simt smieklu krunciņās. Rokās viņš turēja lielu lēpju lapu, uz kuras gluži kā uz paplātes grēdojās kaudzīte baltu ūdensrožu.
   — Palīgā! — Frodo un Sems iesaucās vienā balsi un metās viņam klāt, rokas vicinādami.
   —Kušu, kušu! Rāmi, lēnām! — vecais virs iesaucās, brīdinoši pacēlis roku, un abi hobiti apstājās kā zemē iemieti. — Nu re, šitā, knēvelīši, kurp tad jūs tā skrejat, abi tiri vai bez elpas? Kas tad jumsim lēcies? Vai jūs zināt, kas es esmu? Bombadilu Toms. Stāstiet laukā, kas par ķezu! Tomam jāsteidz mājup. Nesaņurciet ūdensrozes!
   — Manus draugus saķēris vītols! — Frodo aizelsies izdvesa.
   — Merija jaunkungs iekniebts plaisā! — Sems sauca lidzi.
   — Ko jūs sakāt! — Toms Bombadils salēcās. — Vai patiesi? Sirmais vitolvecis? Nu, ja tik vien tur tās bēdas, varu nākt jums talkā. Tūliņ viņam uzdziedāšu, vecam čakārnītim. Ja vēl strādās negantības, sasals tīri ragā. Uzdziedāšu — notrūks saknes, piedziedāšu vētru. Ak tu, vītol, sirmā galva!
   Uzmanīgi noguldījis ūdensrozes zālē, viņš steidzās pie koka. No plaisas vairs rēgojās tikai Merija kāju pirksti — pārējais bija ievilkts vītolam vēderā. Toms pieliecās pie paša stumbra un klusiņām iedziedājās. Vārdus sadzirdēt nevarēja, bet Merijs sarosījās un sāka spārdīties. Toms palēca malā un, nolauzis žagaru, iecirta ar to vītolam pa sāniem. — Vītol, vecā, sirmā galva, vai reiz atlaidīsies? — viņš iesaucās. — Kas tev prātā, niķubunte? Kamdēļ nesnaud mierā? Staipi saknes dziļi zemē, kur tek gardas sulas, sadzeries līdz zaru galiem, bet pēc tam — pie miera! Klausi Bombadilu Tomu! — Tad viņš saķēra Merija kājas un rāva gūstekni laukā no plaisas, kas piepeši vērās vaļā.
   Ar varenu krakšķi vaļā atsprāga arī otra plaisa, un no tās ar joni izlidoja Pins, itin kā dabūjis spērienu pa pēcpusi. Un tūliņ abas plaisas atkal ar blīkšķi aizcirtās. Vītols notrīsēja no saknēm līdz pat galotnei, un iestājās pilnīgs klusums.
   — Paldies! — hobiti cits caur citu tencināja.
   Toms Bombadils sāka smieties kā kutināts. — Tagad šitā, knēvelīši! — viņš aprimies sacīja un pieliecās, lai varētu ielūkoties viņiem sejā. — Nāksiet manim līdzi! Pacienāšu jūs ar kreimu, baltmaizi un sviestu, klātu būs vēl šūnu medus. Zeltodziņa gaida. Izrunāsim visu vēlāk, kad būs māgas pilnas. Tagad kājas ņemiet plecos, iesim naigi, naigi! — To teicis, viņš paķēra savas ūdensrozes un, aicinoši pamājis, palēkdamies aizdancoja pa taku uz austrumiem, atkal uzņēmis savu skaļo un nesaprotamo dziesmu.
   No pārsteiguma un atvieglojuma gluži mēmi, hobiti metas viņam nopakaļ, cik naski vien jaudādami. Taču tik un tā netika lidzi. Pēc brīža viņi jau izrādījās bezcerīgi atpalikuši, Toms vairs nebija saskatāms, un ari viņa dziesma skanēja aizvien tālīnāka un vārāka. Bet tad piepeši atkal ar joni pieņēmās spēkā, un hobiti sadzirdēja:
   *
   — Springu, springu, knēveliši, Klūdziņai gar malu!
   Toms nu steigsies, aizdegs sveces, lai redz ceļam galu.
   Laukā krēsla biezē? Nieki! Soļojiet tik braši
   Turp, kur melnā tumsā vidēs durvis vaļā plaši
   Un no dzeltenzelta rūtim silta gaisma plūdis!
   Prom no ceļa, alkšņi melnie! Vītols neiegrudīs
   Jūs vairs postā! Saknītes un pazarītes, raugi,
   Tomam klausa. Ramtai, ramtai! Mēs jūs gaidām, draugi!
   Tas ari bija viss. Teju tUliņ saule aiz muguras nogrima aiz koku galiem. Atmiņā nevilšus atausa Brandaviņa, kad tās viļņos rotājas vakara saules slīpie stari, un Brašavas logi, kad tie cits pēc cita iemirdzas mijkrēsli. Pār taku milzu ēnas meta melni, draudīgi koki un zari. Virs upes sāka celties un vērpties balta migla, kas, taustīdamās pāri koku saknēm, līda augšup krastā. Pat no zemes turpat zem kājām augšup virmoja biezējoši garaiņi un tūliņ sakusa ar mijkrēsli, kas biezēja arvien tumšāks.
   Taka vairs teju nebija saskatāma, un kaulos smeldza nogurums. Kājas šķita vai ar svinu pielietas. Tepat blakus krUmos un niedrājā kaut kas aizdomīgi iečabējās, un, pacēluši skatu pret pelēcīgajām debesim, hobiti manīja no upes otra krasta un mežmalas cauri mijkrēslim pretim glūnam melnus červeļainus, mezglainus viepļus. Aizvien ciešāk uzmācās sajūta, ka tā nevar būt īstenība, ka viņi soļo pa murgainu sapni, no kura atmosties nav cerību.
   Kad kājas jau teju atsacījās klausīt, hobiti pamanīja, ka celiņš pamazām ved kalnā. Klūdziņa iemurdējās un iešalcās. Tumsā balti paspīdēja putas — tur čaloja Udenskritumiņš. Tad mežs piepeši beidzās, un ari migla atkāpās. Senmežs palika aiz muguras, un priekšā pavērās plaša nora. Upe, kas še bija pavisam sīka un žigla, līksmi tecēja pretim, burbuļus mētādama un sijādama gaismu, ko meta zvaigznes, kas jau mirdzinājās melnajās debesis.
   Zāle zem kājām bija mīksta un īsiņa, it kā nesen pļauta. Senmežā mala šķita gludi apcirpta un ieskāva noru gluži kā dzīvžogs. Tagad taka priekšā vīdēja plata un labi saskatāma, gar malām izlikta ar akmeņiem. Tā uzvijās zālainā pakalnā, kas trūcīgajā zvaigžņu gaismā balsnīja pavisam pelēks, un uzkāpuši pakalna galā, hobiti tālāk, nākamajā nogāzē, ieraudzīja mirdzi- nāmies gaišus namiņa logus. Taciņa noskrēja ieleja un tad atkal mīksta un gluda steidzās kalnup, uz gaismiņu pusi. Pēkšņi atvērās durvis, un tumsu pāršķēla plats zeltainas gaismas stars. Te nu bija Toma Bombadila māja — aiz kalniņa lejiņā. Aiz tās slējās kaila klints krauja, bet vēl tālāk austrumu pamalē tum- snēja Kapukalni.
   Visi sasparojās — gan hobiti, gan poniji. Puse gurduma un baiļu jau bija kā ar slotu aizslaucītas. — Ramtai, ramtai! Trallallā! — pretim plūda dziesma.
   — Springu, springu, knēveltši! Ramtai, trallallā!
   Hobiti ar kumeliņiem! Nāciet istabā!
   Nu mēs krietni ciemosimies! Uzdziedāsim koši!
   Un tad, iešķindēdamās kā sidraba zvārgulītis, iedziedājās otra tikpat dzidra un skanīga balss — jaunavīga un mūžsena kā pats pavasaris, kā skaidrs strauts, kas no rīta saules apspīdētas kalna galotnes pārgalvīgi brāžas lejup vēl nakts tumsas pielietajā ielejā:
   — Dziedāsim un diesim mēs! Nāciet iekšā droši!
   Lai skan dziesma saulei, miglai, mākoņgrēdām augstām.
   Zvaigznēm, debess jumam plašam, mēness bālām plaukstām,
   Zaļam koka pumpuram un rasas lāsēm smilgās,
   Vejiem kalnu galotnēs un mežiem tālēs zilgās.
   Niedrēm, ūdensrozēm baltām, viršiem, strautiem, silam,
   Upes meitai Zeltodziņai, vecam Bombadilam!
   Un līdz ar dziesmas pēdējiem vārdiem hobiti, zeltainas gaismas apmirdzēti, nonāca pie Toma Bombadila mājas sliekšņa.
   *

Septītā nodaļa
Toma Bombadila namā

   Pārkāpuši pāri platajam akmens slieksnim, četri hobiti apstājās kā zemē iemieti un samiedza acis. Viņi stāvēja iegarenā, pazemā istabā, ko apgaismoja pie griestu sijām piekārti lukturi, bet uz tumša, pulēta koka galda spoži dega vesels lēvenis garu, dzeltenu sveču.
   Istabas viņā galā krēslā sēdēja sieviete. Viņas garie, zeltainie mati viļņos slīga lejup pār pleciem, tērps bija zaļš — meldru jauno dzinumu liegajā zaļganumā —, bet josta no zelta, izkalta kā Irisu ziedu virtene un izrotāta ar gaišzilām neaizmirstulīšu actiņām. Visapkārt uz grīdas zaļos un brūnos māla traukos peldēja ūdensrozes, tā ka daiļava itin kā sēdēja ezera tronī.
   — Nāciet iekšā, mīļie ciemiņi! — viņa ierunājās, un hobiti tūliņ noprata, ka tā ir tā pati dzidrā balss, ko viņi pirmiņ bija dzirdējuši dziedam. Visi bikli paspēra pāris soļus dziļāk un ņēmās zemu klanīties, juzdamies visai pārsteigti un apjukuši — tā droši vien justos ikviens, kurš, pieklaudzinājis pie būdiņas durvīm, lai palūgtu malciņu Ūdens, uz sliekšņa ieraudzītu daiļu elfu princesi smaržīgu puķu tērpā. Taču, iekams hobiti spēja bilst kaut vārdu, viņa pietrūkās kājās, viegla kā pūka pārlēca pāri ūdensrožu traukiem un smiedamās traucās viņiem klāt, bet maigi zaļais tērps, viņai skrienot, klusi šalca kā vējš upes krasta ziedu pļavās.
   — Nāciet vien, mīļie! — viņa aicināja, saņemdama Frodo roku. — Smejiet un līksmojiet! Es esmu Zeltodziņa, upesmeita.
   Tad, viegliem soļiem aiztecējusi līdz slieksnim, viņa aizvēra durvis, nostājās pret tām ar muguru un izpleta baltās rokas. — Lai nakts paliek lauka! — viņa teica. — Jo jums laikam vēl aizvien bail no miglas un koku ēnām, un dziļūdens, un visa, kas nav piejaucējams. Nebīstieties nenieka! Jo šovakar jūs esat zem Toma Bombadila jumta.
   Hobiti raudzījās uz Zeltodziņu, pārsteiguma ieplētuši acis, bet viņa smaidīdama noskatīja viesus visus pēc kārtas.
   — Daiļā kundze! — Frodo pēdīgi ierunājās, samanīdams sirdi iepukstamies neizprotamā priekā. Tieši tādā pašā pusnemaņā viņš reiz bija stāvējis, aizklausījies elfu balsīs, taču tagad burvība bija pavisam citāda — aizgrābtība nebija tik pārpasaulīgi sāpīga, toties daudz dziļāka un tuvāka vienkārša mirstīgā sirdij, brīnumaina, tomēr nepavisam ne svešatnīga. — Daiļo saimnieci — viņš atkārtoja. — Nu es saprotu to prieku, kas strāvo no dziesmām, ko dzirdējām.
   Brinumdaiļā ūdensmeita, upes karaliene —
   Liepu lapa, apiņstiga, rasas ķēniņiene!
   Tev pavasaris, vasara un atkal ziedons palo!
   Tev vējiņš šūpo ziedu zvanus, krācēs smiekli čalo!
   Te nu viņš pēkšņi pieklusa un sastomījās, pats pagalam izbrīnījies par vārdiem, kas plūda pār lūpām. Bet Zeltodziņa tikai smējās.
   — Laipni lūdzu! — viņa sacīja. — Man nebija ne jausmas, ka dalienieši ir tik daiļrunīgi. Bet redzu, ka esi draugos ar elfiem — tev acis staro un balsī šķind zvārgulīši. Nevaru vien nopriecāties, ka esam satikušies! Tagad sēdieties un gaidiet namatēvu! Viņš
   drīz būs klāt, kolīdz būs aprūpējis jūsu nokausētos lopiņus.
   Hobiti ar labpatiku atkrita zemos krēslos ar meldru pinuma sēdekļiem, bet Zeltodziņa rosījās pie galda, un viesi no viņas ne acu nenovērsa, jo slaikā stāva līganās kustības viņu sirdi pildīja ar klusu prieku. Kaut kur laukā skanēja dziesma. Ik pa brīdim starp visiem "ramtai, ramtai" un "rīdi, rādi", un "dirndaru, dam- daru" hobiti samanīja atkārtojamies vārdus:
   — Līksms prāts un jautra oma — tāds ir vecais Bombadils!
   Zābaki tam zeltā spižo, kamzolītis koši zils.
   — Daiļo saimnieci — Frodo pēc laiciņa ierunājās. — Saki, ja vien mans vaicājums nav pagalam muļķīgs, kas īsti ir Toms Bombadils?
   — Viņš ir tāds, — Zeltodziņa smaidot atsaucās, uz brīdi rimusi rosīties.
   Frodo neizpratnē ieplēta acis.
   — Tāds arī ir, kāds jums acu priekšā, — viņa paskaidroja. — Mežu, Ūdeņu un kalnu saimnieks.
   —Tātad viņam pieder visa šī savadā zeme?
   — Nē, kur nu! — Zeltodziņas smaids izdzisa. — Tā nu gan būtu smaga nasta, — viņa klusiņām teica, itin kā sarunātos pati ar sevi. — Koki, zāle, puķes un viss pārējais, kas no zemes aug vai zemē dzīvo, pieder tikai paši sev. Bet Toms Bombadils ir saimnieks. Itin neviens nevar turēt līdzi vecajam Tomam, kad tas, diena vai nakts, brien pa mežu, upēm un ezeriem vai rāpjas kalnu galotnēs. Viņam ne no kā nav bail. Toms Bombadils ir saimnieks.
   Atvērās durvis, un tur nu viņš bija. Cepures viņam galvā vairs nebija, un kuplajos, rūsganajos matos rotājās rudenīgu lapu vainags. Ar platu smaidu uz lūpām viņš devās pie Zeltodziņas un saņēma viņas roku.
   — Rau, kur daiļā upesmeita, mana karaliene! — viņš teica, pamezdams ar galvu hobitiem. — Rau, kur mana Zeltodziņa, visa zaļā sidrabā, puķu jostu apjozusies! Vai ir viss jau galdā likts? Redzu kreimu, redzu medu, sviestu, maizi, pienu, sieru, lauka zāles, meža ogas. Vai būs gana vēderam?. Vai jau postas vakariņas?
   — Ir, ir, — Zeltodziņa atsaucās, — bet viesi gan vēl laikam nebūs saposušies.
   Toms sasita rokas un iesaucās: — Ak tu, Tomiņ, caurā galva! Knēvelīši nokusuši, purvus, mežus bradādami! Nāciet, mīlīši, nu šurpu, Toms jūs drusku atveldzēs! Noskalosiet puteklīšus, nomazgāsiet gurdumu. Lieciet malā dubļu drānas, izsukājiet ērkuļus!
   Toms pavēra durvis, un hobiti devās viņam nopakaļ pa īsu gaitenīti, tad ap stūri. Tur bija zema istabiņa ar slīpiem griestiem (pēc visa spriežot, mājas ziemeļgalā izbūvēta jumtistabiņa). Gludās akmens sienas teju no vienas vietas klāja zaļi paklājiņi un dzelteni aizkariņi, un plātnēm izliktā grīda bija noklāta ar tikko plūktiem zaļiem meldriem. Gar vienu sienu uz grīdas bija sapostas četras mīkstas, ar baltām segām pārklātas guļvietas. Pie pretējās stāvēja gars sols, nokrauts ar lielām māla mutes bļodām, un turpat blakus brūnas krūkas, līdz malām pilnas ar ūdeni — cita ar aukstu, cita ar gluži verdošu. Un pie katras gultiņas gaidīja mīkstu, zaļu čībiņu pāris.
   Necik ilgi, hobiti jau nomazgājušies un spirgti sēdēja pie galda — pa divi katrā pusē, bet Zeltodziņa un saimnieks iekārtojās katrs savā galda galā. Maltīte bija ilga un jautra. Lai arī izbadējušies hobiti eda katrs par sešiem, visa pietika pārpārēm. Kausos, kā rādījās, bija iepildīts skaidrs Ūdens, taču tas ielīksmoja sirdi gluži kā vīns un atraisīja mēli. Drīz vien ciemiņi attapās, ka dzied vienā dziedāšanā, itin kā dziedāšana vestos vieglāk un pašsaprotamāk nekā runāšana.
   Pēdīgi Toms un Zeltodziņa piecēlās un mudīgi nokopa galdu. Viesiem viņi lika sēdēt mierā, un hobiti tika satupināti ērtākos krēslos ar kāju soliņiem, uz kuriem atpūtināt nogurušās pēdas. Turpat priekšā plašā kamīnā kurējās uguns, izplatīdama saldu smaržu, itin kā kurtuvē butu salikta ābeles malka. Kad viss bija noridāts, Toms nodzēsa visus gaismekļus, atstādams degam tikai vienu lukturi un vēl pāris sveču kamīna ieritī. Tad ar sveci rokā viņiem klāt pienāca Zeltodziņa un katram novēlēja labu nakti un saldu dusu.
   — Tagad guliet mierīgi, — viņa teica, — līdz ritam! No nakts trokšņiem nebīstieties! Jo še pa logiem un durvīm iekšā tiek vien mēnesnīca, zvaigžņu gaisma un kalnu vējš. Labu nakti! — Un šalkodama, vizēdama viņa izgāja no istabas. Viņas soļi aizskanēja kā nogāzes strautiņš, kad tas nakts klusumā urdz pāri vēsiem akmeņiem.
   Toms kādu laiku sēdēja klusēdams, bet hobiti visi kā viens raudzīja saņemt dūšu, lai pavaicātu vismaz daļu no tā, ko dedzīgi bija vēlējušies izdibināt vēl pie vakariņu galda. Uzmācās miegs. Beidzot Frodo ierunājās:
   —Vai tu, saimniek, dzirdēji, kad saucu, vai arī nejauši pagadījies klātu?
   Toms sakustējās, itin kā uzmodināts no jauka sapņa. — Ko? Vai dzirdēju, ka sauci? Nedzirdēju it neko — dziedāju tak visā galvā. Patrapījos netīšām, lai gan ko tu vari zināt… Nebiju tā iecerējis, tomēr jūs jau gaidīju. Padzirdējām tādas runas, zinājām, ka nākat šurp. Nopratām, ka būsit lejā tikuši pie Klūdziņas — ej, kur gribi, tikai turpu aiztek visas taciņas. Vecais vītols, sirmā galva, piedzied itin visus klāt, kur nu maziem knēvelīšiem izsprukt sveikā akurāt! Jā, bet Tomam tur bij darbiņš — tādu nedrīkst malā mest. — Viņš noklanīja galvu, it ka atkal būtu samiegojies, tomēr runāja vien tālāk, tikai tagad jau klusi dziedādams:
   — Man tur bija darbiņš darāms — ūdensrozes sagādāt, Zaļi baltos ūdens ziedus Zeltodziņai uzdāvāt,
   Paglābt tos no ziemas baltas, sniegotas un garas.
   Aiznest upesmeitas namā, kur nav salam varas.
   Katru mīļu atvasaru kajas mani nes
   Turp, kur meža ezers šūpo viļņu šūpoles.
   Tur tie pirmie vaļā veras, tur tie zied vēl salā,
   Upesmeitu es tur radu sēžam ūdens malā, —
   Daiļo Sidrabzeltodziņu pinam meldru kroni…
   Sen tas bij, bet sirds mums abiem salēcās ar joni!
   Viņš pavēra acis, un tās piepeši iemirdzējās dzidri zilas.
   — Tā jums izgadījās laime, mīļie knēveltši,
   Jo tik drīz vairs nedošos uz mežezeru tīši — Varbūt tikai pavasara atkal speršu kāju
   Turp, kur garām iznāk iet gar Vītolveča māju. Tagad tikai ziemas galā mēs ar Zeltodziņu Diesim lejup skaloties ar palu ūdentiņu.
   Viņš no jauna apklusa, taču Frodo nespeja novaldīties, ne- pavaicājis vēl kaut ko, par ko ziņkārē vai degtin dega.
   — Saimniek, — viņš palūdza, — pastāsti par Vītolveci. Kas viņš tāds ir? Man nekad nav nācies par ko tādu dzirdēt.
   —Nē, nevajag! — Merijs un Pins iesaucās vienā balsi, piepeši salēkušies kā dzelti. — Tikai ne tagad! Labak no rīta!
   —Tiesa gan! — Toms piebalsoja. — Nu laiks pie miera. Labāk sargāt ausis tad, kad melnas ēnas klīst pār zemi. Nogaidīsim rīta gaismu. Liecieties nu mikstās cisās, nebīstieties nakts un tumsas! Nebaidieties Vītoliņa — viņš man vecs un sirms, un auša! — Un, izdzēsis lukturi, viņš paņēma katrā roka pa svecei un izvadīja viesus laukā no istabas.
   Cisas un spilveni patiesi bija mīksti kā dūnas, un segas bija no baltas, siltas vilnas. Tik tikko ielikušies mīkstajās gultās un pārvilkuši pari vieglās segenītes, hobiti ieslīga saldā miegā.
   Dziļā naktī Frodo sapnī redzēja tumsu. Tad uzausa jauna mēness sirpis. Tā vārā gaisma apspīdēja melnu klinti, kurā mel- nojās plaša velve — itin kā vārti. Frodo itin kā pacēlās gaisā, un no augšas redzēja, ka lokveida klints siena ir kalnu grēda, kas ieskauj līdzenumu, bet līdzenumam pašā vidu slējās smaila akmens celtne, tāds kā tornis, tomēr nevis tīši bUvēts, bet itin kā pats no zemes izaudzis. Pašā torņa galā stāvēja cilvēks. Austošais mēness vienubrīd itin kā apstājās viņam virs galvas, un mēnesnīcā ievizējās vēja pluinītas sirmu matu šķieznas. No torņa pakājes augšup cēlās baigas klaigas un vilku gaudas. Piepeši mēnesi uz brīdi aizklāja ēna — it kā milzu spārni. Cilvēks pacēla rokas, un no viņa zižļa debesīs aizzibsnija gaismas strēle. Lejup šāvās varens ērglis un aiznesa cilvēku padebešos. Balsis lejā iekaucās, un vilki nokņadzināja zobus. Iešalcās spēcīga vēja brāzma, līdzi atnesdama pakavu klaboņu — aulekšiem, aulekšiem arvien tuvāk, kaut kur no austrumiem. — Melnie jātnieki! — Frodo atskārta, uztrūkdamies no miega. Ausīs joprojām dimdēja pakavi. Frodo ieprātojās, vai viņam maz kādreiz pietiks dūšas atkal spert kāju ārpus šim drošajām akmens sienām. Viņš gulēja kā sastindzis, ieklausīdamies tumsā, taču nebija dzirdams itin nekas, un pēc laiciņa viņš pagriezās uz otriem sāniem un atkal iegrima miegā vai citā sapnī, ko pamodies vairs neatminējās.
   Blakus klusi šņakuļoja Pīns, bet tad, sazin ko nosapņojis, sakustējās, nogrozījās un ievaidējās. Tad viņš pamodās vai arī nosapņoja, ka pamodās, un tumsā sadzirdēja to pašu skaņu, kas bija iztrūcinājusi viņu no miega: tipu tapu, čiks, itin kā vējā krakšķētu zari, ar žagaru pirkstiem grābādamies un skrāpēdamies gar sienām un logu. Skripu, skrapu, čiks. Tā vien likās, ka māju apstājuši vītoli, un piepeši uzmācās briesmīga doma, ka viņš guļ nevis mājā, bet vītolam vēderā un atkal dzird koka baigo, izsmejošo čīkstošo balsi. Pīns pietrūkās sēdus, sataustīja mīkstos spilvenus un atvieglots nolikās garšļaukus. Ausīs ieskanējās mierinošie vārdi: — Nebaidieties nenieka! Guliet mierīgi līdz rītam! No nakts trokšņiem nebīstieties! — Un viņš atkal iemiga.
   Merija rāmajos sapņos šalkoja un burzguļoja ūdens — tas strāvoja lejup, lējās un gāzās, līdz visapkārt mājai pletās melns, bezgalīgs ezers. Ūdens guldzēja turpat aiz sienas un lēnītiņām, taču neapturami cēlas arvien augstāk un augstāk. — Noslīkšu! — viņam prātā pazibēja doma. — Tas uzies kādu plaisu, ieplūdis iekšā, un es noslīkšu. — Viņš sāka grimt mīkstās, glumās dūņās, pietrūkās un samanīja kāju atduramies pret auksto akmens grīdu. Tad, atjēdzies, kur atrodas, viņš no jauna apgūlās. Itin kā ausīs skanēja vai atmiņā atausa vārdi: — Še pa logiem un durvīm iekšā tiek vien mēnesnīca, zvaigžņu gaisma un kalnu vējš. — Aizkaru sakustināja liega vēja pūsmiņa. Merijs uzelpoja un atkal ieslīga miegā.
   Sems no rīta neko neatminējās, jo cauru nakti gulēja kā bluķis, ja vien bluķi guļ tikpat saldi.
   Rīta gaismā visi četri reizē pamodās. Toms rosījās pa istabiņu, svilpodams kā strazds, un, padzirdējis hobitus sakustamies, sasita plaukstas un iesaucās: — Ramtai, ramtai, mīlulīši! — Viņš atrāva vaļā dzeltenos aizkarus, un atklājās, ka aiz tiem abās gala sienās ierīkoti logi — viens raudzījās uz rītiem, otrs uz vakariem.
   Visi četri pielēca kājās mundri un labi atpūtušies. Frodo aizjoza pie austrumpuses loga. Aiz tā, kā izrādījās, bija sidrabainas rasas pielijis dārziņš. Viņš tā kā domāja tur ieraudzīt melnu, pakavu nospiedumu izraibinātu zemi, taču turpat pie palodzes slējās kāršu pupu biežņa, bet aiz tās pret rīta debesīm vidēja pelēka kalna virsotne. Rīts bija blāvs — austrumos aiz gariem, sārti apmalotiem mākoņiem, kas pamalē staipījās kā saslapušas vilnas šķieznas, zeltojās rītausma. Debesis solīja lietu, taču gaisma teju acu priekšā pieņēmās spēkā, un zaļajās, pie- mirkušajās lapās koši iemirdzējās sarkanie pupu ziedi.
   Pīns pa rietumlogu vērās miglas jūrā. Senmežs nebija redzams. Tā vien šķita, ka tur dziļ.i lejā grēdojas līgans mākoņu kalns. Milzīgajā pelēkajā blāķī bija iegrauzusies tāda kā grava vai plaisa, virs kuras migla bija sapluinīta verpetēs un kumšķos, — tur līkumoja Klūdziņa. Pa kreisi no kalna lejā skrēja strauts, pagaisdams baltajos vālos, turpat aiz loga dobēs ziedēja puķes, aiz tām vijās apcirpts dzīvžogs, bet vēl tālāk plājās sidrabainas rasas pielijuši pļava. No vītoliem nebija ne miņas.
   — Labu ritu, mīļie draugi! — skaļi sauca Toms, atgrūzdams austrumlogu plaši vaļā. Tūliņ iekšā iebrāzās spirgta dvesma, līdzi nesdama lietus smaržu. — Saule, spriežu, šodien lejup raudzīsies ar pusactiņu. Izspriņgojos kalnu ārēs jau no paša agra rīta, izostļju vēja dvašu, palūkoju miklo zāli, mākoņus un padebešus. Izdziedājos te zem loga — modināju Zeltodziņu, taču maziem knēvelīšiem derēja vēl drusku miega. Nakti, tumsā sa- tramditi, lai vien gaida krietnu gaismu! Ramtai, ramtai, rīdi, rādi! Tagad miegu dzeniet projām! Dzeniet projām tumsas trokšņus! Ramtai, ramtai, springu, springu! Augšā, augšā, knēvellši! Nāksit žigli — atradīsit kambarīti brokastiņu. Tūļas dabūs tikai zāli, žagarus un lietutiņu!
   Lieki piebilst — ne jau tāpēc, ka Toma vārdus būtu ņēmuši nopietni — hobiti pie brokastīm bija klāt kā naglas un nosēdēja ilgi un pamatīgi, līdz noēda gandrīz visu, kas bija galdā likts. Toms un Zeltodziņa tikmēr noņēmās paši ar saviem darbiem. Toms rosījās pa namiņu, dārdinādamies pa virtuvi un dimdinādams augšā lejā pa kāpnēm, viņa dziesma skanēja drīz tepat, drīz pagalmā. Pa istabas rietumlogu pavērās skats uz kūpošas miglas pilno ieleju, un tas stāvēja plaši vaļā. No niedru jumta lejup lāsoja miklums. Pirms vēl hobiti bija tikuši galā ar brokastīm, mākoņi savilkās pelēkā vienlaidus padebesi, un iešalcās rāms lietutiņš, Senmežam aizklādams priekšā necaurredzamu šķidrautu.
   Kamēr viņi vērās laukā pa logu, virs galvas ieskanējās Zelt- odziņas liegā, skaidrā dziesma, itin kā plūdinādama lietu lejup no mākoņiem. Vārdi gandrīz nebija saklausāmi, taču hobiti nešaubīgi noprata, ka tā ir lietus dziesma, mīlīga kā vasaras gāzmas, kas lejas pār izkaltušiem pakalniem, un tā stāstīja par upi, kas aizsākas no avotiņa augstu kalnos un mēro tālu ceļu uz jUru. Hobiti klausījās kā apburti, un Frodo dziļi sirdi priecājās, pateikdamies liktenim par lietu, kas ļāva novilcināt promiešanas bridi. Doma par tālāko ceļu smagi nospieda viņa prātus jau kopš paša rīta, taču tagad viņš sprieda, ka šodien tālāk doties vēl neiznāks.
   No rietumiem iegriezās padebešu vējš, sagruzdams blāķos vēl smagākus lietus mākoņus, kas izvirda savu nastu pār Kāpu- kalnu kailajām virsotnēm. Lietus gāza kā ar spaiņiem, visapkārt viss pludot pludoja. Nostājies pie vaļā durvīm, Frodo noraudzījās, kā baltā, kaļķainā taciņa pārvērtās pienainā upītē, kas burzguļodama brāzās lejup pa piekalniti. Ap namiņa stūri diedams un rokas vicinādams, it kā lietus aizkaru savā ceļā pašķirdams, parādījās Toms Bombadils, un nudien — pāri slieksnim viņš istaba ielēca gluži sauss, tikai zābakus sabridis. Tos viņš noāva un nolika pie kamīna, tad nosēdās pašā lielākajā krēslā un saaicināja hobitus pulciņā.
   — Zeltodziņai šodien lielā mazgāšana, skalošana, — viņš paskaidroja, — katru gadu ap šo laiku viņai rudens tīrīšana. Hobitiem būs ceļš par slapju — lai nu atpūtina kājas, kamēr var! Bet mēs te, mājās, sarīkosim stāstu dienu, parunāsim, pamēļosim. Klau, es zinu stāstu vienu…
   Un viņš izstāstīja hobitiem ne vienu vien brīnumainu stāstu — dažbrīd itin kā dudinādams pats sev bārdā, bet tad piepeši uzšķildams spoži zilu skatu no kuplo uzacu apakšas. Itin bieži viņa stāsts pārauga dziesmā — tad Toms pielēca no krēsla un ņēmās diet pa istabu. Viņš stāstīja par bitēm un ziediem, par koku gaitām, par Senmežā brīnumainajiem iemītniekiem, par visādām briesmām un jaukumiem, par visu, kas draudzīgs un baigs, cietsirdīgs un vēlīgs, par kazenāju audzēs dziļi apraktiem noslēpumiem.
   Un klausīdamies hobiti sāka izprast, kā dzīvo Senmežs, un sevi ieraudzīja gluži kā nelūgtus ciemiņus, kas ielīduši svešā mājā. Stāstos tā vai citādi, bet ik pa brīdim parādījās Vītolvecis, un nu Frodo par viņu dabūja zināt gana .daudz, lai klusībā tencinātu likteni, jo teiksmas nebija no tām jaukākajām. Toma vārdos koki atklājās līdz pašiem serdes dziļumiem, viņš stāstīja, ko koki domā un jūt, un to domas nereti bija pagalam tumšas un svešādas, pilnas naida pret tiem, kas klīst pa zemes virsu, kur ienāk prātā, grauzdami, kozdami, lauzdami, cirzdami un dedzinādami, — pret postītājiem un varmākām. Senmežs savu vārdu bija godam pelnījis, jo patiesi bija ļoti vecs, saglabājies vēl no plašajiem pirmlaiku mežiem. Un te vēl aizvien mita koku vectēvu tēvi, novecodami tikpat gausi kā kalni un akmeņi un kavēdamies atmiņās par laikiem, kad kokiem piederēja pasaule. Gadu simti un tūkstoši viņos bija iesvēluši lepnumu un neizsmeļamu gudrību, un arī ļaunumu. Bet pats bīstamākais bija Dižvītols — serde viņam bija satrupējusi, taču spēks ar gadiem bija tikai vairojies, un Vītols bija viltīgs, un vēju pavēlnieks, un viņa dziesma un domas caurstrāvoja visu mežu Klūdziņas abos krastos. Vītola sirmais, izslāpušais gars iezīdās dziļi zemē, aiztaustīdamies visapkārt kā smalks sakņu tīmeklis, un pa neredzamiem zaru pirkstiem aizvilkās uz visam pusēm pa gaisu, līdz dižveča vara krita teju viss Senmežs no Zaļmūra līdz pat Kāpu- kalniem.
   Tad Toma stāsts piepeši izmetās no meža laukā un palēkdamies aizdevās augšup pa strautiņa ūdeņiem, pāri mutuļojošām krācēm, oļiem, pusdrupušām klintim, kur liesā zālītē zied sīkas puķītes, un pa miklām, drēgnām aizām pēdīgi aizklīda līdz Kapukalniem. Viņi klausījās par Lielajiem kapukalniem, ar zāli noaugušajiem kurgāniem, par akmens krāvumu kroņiem kalnu virsotnēs un pakajes dziļajām ielejām. Tur blēdamas bariem klīda aitas. Tur slējās zaļi apsūnojuši mūri un citi — balti kā sniegs. Tur augstu kalnos vidēja cietokšņi. Tur cīnījās sikvalstiņu ķēniņi, un Saule, vēl pašā jaunības plaukumā, meta ugunīgi sarkanus atspīdumus uz viņu tikko kaltajiem, alkatības pilnajiem vara zobeniem. Tur bija uzvara un sakāve, torņi sabruka, cietokšņi nodega līdz krāsmatām, un debesīs pacēlās liesmu mēles. Uz mirušo ķēniņu un ķēniņieņu katafalkiem stāvgrūdām grēdojās zelts, un tiem virsū tika sarakti kurgāni, un aizdarijās akmens durvis, un visu augdama pārklājā zāle. Kādu laiku tur ganīdamās vēl klīda aitas, bet drīz vien kalnos atkal vairs nebija nevienas dzīvas dvēseles. No tāliniem ēnu laukiem atlīda tumsa, un kauli kurgānos sakustējās. Kapukalnu nešķīsteņi klida pa ielejām, gredzenus aukstajos pirkstos klinkstinādami un vējā žvadzinādami zelta ķedes. Akmens bluķu krāvumi mēnesnīcā ņirdza pretim kā puslūzuši zobi.
   Hobiti notrīsēja. Pat Dalienā klīda runas par Kāpukalnu rēgiem tur, viņpus Senmežā. Taču šādos stāstos neviens hobits no laba prāta vis neklausījās, pat ne omulīgi tupēdams pie kamīna teju vai otrā pasaules malā. Visi četri piepeši atminējās to, ko šis priekpilnais nams bija licis piemirst — Toms Bombadils dzīvoja tur, kur šie baisie kalni bija teju ar roku sasniedzami. Viņi aizdomājās un sāka neveikli didities, cits uz citu šķielēdami.
   Atkal uztaustījuši stāsta pārtrūkušo pavedienu, hobiti atklāja, ka Toms nu ieklīdis pavisam savādos laukos, ko viņi nedz atminējās, nedz spēja iztēloties, — par laikiem, kad pasaule bijusi plašāka un jūras apskalojušas visu rietumkrastu, un Toma dziesma devās aizvien senākā un senākā, zvaigžņu apmirdzētā pagātne, kad pa zemi staigājuši vien elfu senči. Tad viņš piepeši apklusa un nokāra galvu, itin kā būtu ieslīdzis miegā. Hobiti sēdēja klusi un nekustēdamies, gluži kā burvības varā, un tā vien šķita, ka Toma vārdi ir aizgainijuši vēju, izsusinājuši mākoņus, diena apstājusies, no rītiem un vakariem šurp atplājusies tumsa un debesis zvīļot zviļo baltu zvaigžņu gaismā.
   Cik riti un vakari aizritējuši, Frodo nezināja teikt. Nebija ne izsalkuma, ne noguruma, tikai nebeidzams pārsteigums. Logos raudzījās zvaigznes, un visapkārt gūlās debešķīgs miers. Beidzot viņš ierunājās, izraudamies no burvības varas un no klusuma piepeši sabijies.
   — Kas tu esi, saimniek? — viņš vaicāja.
   — Ko tu saki? — Toms izslējās, mijkrēsli nomirdzinādams acis. — Vai tad nezini vēl, kā man vārdā? Ko lai dara, citas atbildes man nava. Saki labāk, kas tu esi — vienpati un bezvārdlti? Bet tu jauns, es — vecs kā zeme. Vecāka nekā vairs nava. Ielāgojiet, knēveliši, Toms te bija tad, kad nebija vēl ij ne upes, ij ne koku, Toms vēl atmin pašu pirmo lietus lāsi, ozolzīli. Toms bij tas, kurš iestaigāja takas te jau tajos laikos, kad te nebij diž- ļautiņu, kad vēl nebij knēvelīšu. Viņš te bij pirms ķēniņiem un Kapukalnu miroņvlriem. Jūras bij vēl vecos krastos, kad te elfi garām nāca tālu prom uz aizvakariem. Toms vēl atmin melnās naktis, kad tik spoži dega zvaigznes, kad vēl tumsā nebij baiļu, kad vēl nebij šurpu nācis tālais, svešais Tumsas valdnieks.
   Likās, gar rūti aizzib ēna, un hobiti iztrūkušies pameta skatu uz loga pusi, bet, pagriezušies atpakaļ, uz sliekšņa ieraudzīja gaismas lokā stāvam Zeltodziņu. Viņa turēja sveci, ar delnu sargadama liesmiņu no caurvēja, un uguntiņa spīdēja plaukstai cauri kā saules gaisma cauri baltam gliemežvākam.
   — Lietus mitējies, — viņa pavēstīja, — un lejup pa nogāzi zvaigžņu gaismā skrej jauni ūdeņi. Tagad smiesim un būsim līksmi!
   — Ari krietni mielosimies! — iesaucās Toms. — Gari stāsti kaltē rīkli. Un tik ilga klausīšanās cauru dienu līdz pat naktij vardēm vēderā liek kurkstēt! — Un, to teikdams, viņš pielēca kājās, piespriņgoja pie kamīna, paķēra no dzegas sveci, aizdedzināja to pie Zeltodziņas gaismekllša un apdancoja apkārt galdam. Piepeši viņš izlēca laukā pa durvīm un nez kur pazuda.
   Necik ilgi, viņš atgriezās ar lielu, smagi piekrautu paplāti. Toms un Zeltodziņa ņēmās klāt galdu, bet hobiti sēdēja, ļaudamies apbrīnai un smiekliem — tik daiļi un līgani kustējās Zeltodziņa, un tik ērmīgi un pārgalvīgi rosījās Toms! Tomēr sazin kā abi, steigdamies te istabā iekšā, te atkal laukā un gādādami vakariņu tiesu, šķita dejojam vienu un to pašu deju, viens otram nebūdami par kavēkli, un galvu reibinošā ātrumā gan ēdmaņa, gan trauki, gan gaismekļi — viss jau bija vietā. Galds mirdzēt mirdzēja svecēs — baltās un dzeltenās. Toms pamāja viesiem. — Vakariņas galdā! — aicināja Zeltodziņa, un hobiti nule pamanīja, ka viņa pārģērbusies sudrabainā tērpā ar baltu jostu, bet kājās apāvusi zvīņotas, zivtiņām līdzīgas kurpes. Bet Toma drānas tagad bija koši zilas kā lietus nomazgātas neaizmirstulītes, tikai zeķes kājās zaļas.
   Vakariņas bija vēl lieliskākas nekā viņudien. Toma apvārdoti, hobiti būtu labprāt sēdējuši neēduši vēl diez cik ilgi, taču nu, kad galds priekšā no labumiem vai lūza, uzmācās sajūta, it kā veselu nedēļu mutē nebūtu bijis ne miltumiņa. Labu laiciņu viņi nedz dziedāja, nedz ar vārdiem šķiedās un darīja, kas darāms. Taču tad, kad māga atkal bija patīkami piebāzlta, ari gars sajutās pacilāts, un viņu balsis ieskanējās smieklu un līksmes pilnas.
   Kad visi bija paēduši, Zeltodziņa nodziedāja dziesmu, tad vēl un vēl. Dziesmas dzirkstošas aizsākās kalnos un tad līgani laidās lejup, mierpilnās ielejās, un klusumā hobiti gara acīm redzēja ezerus un jūras, plašākas par visām, ko jelkad spēja iedomāties, un, ielūkojušies tīļmšajos ūdeņos, ieraudzīja no dzīlēm pretim veramies debesis, izliktas ar zvaigžņu dārgakmeņiem. Tad Zeltodziņa atkal novēlēja visiem labu nakti un atstāja viņus sēžam pie kamīna. Bet Toms nu šķita pavisam mundrs un nemitējās viesus izprašņāt.
   Pēc visa spriežot, viņam jau daudz kas bija zināms gan par ciemiņiem, gan viņu dzimtām un tāpat ari par Dalienas vēsturi un likteni kopš tik seniem laikiem, ko paši hobiti vairs īsti neatminējās. Par to nu nebija ko brīnīties, taču Toms ari neslēpa, ka jaunākas ziņas dzirdējis lielākoties no Māgana, ko viņš šķita vērtējam neparasti augstu. — Māgans ir saimnieks, kam zeme zem kājām, riekšās māls, gudrība kaulos un acis uz pasauli vaļā kā pogas, — Toms sacīja. Tāpat bija noprotams, ka Toms ticies ar elfiem, un radās iespaids, ka viņš no Gildora sazin kā varētu būt padzirdējis par Frodo bēgšanu.
   Toms nudien zināja tik daudz un viesus izvaicāja tik izmanīgi, ka Frodo vienubrīd atskārta, ka viņam par Bilbo un paša cerībām un bailēm izpaudis daudz vairāk nekā pašam Gendalfarn. Padzirdējis par Jātniekiem, Toms nošūpoja galvu, un acis viņam iezibsnījās.
   — Rādi šurp to dārgo mantu! — viņš piepeši ieteicās, pārtraucis Frodo pusvārdā, un tas pašam par pārsteigumu izvilka no kabatas važiņu, nokabināja no tās gredzenu un, ne mirkli nevilcinājies, pasniedza Tomam.
   Lielajā, saules un vēju nobrūninātajā delnā gulēdams, gredzens vienubrīd izskatījās pampstam arvien lielāks. Tad Toms smiedamies paskatījās tam cauri. Paši nesaprazdami, smieties līdzi vai baidīties, hobiti uz mirkli ieraudzīja viņa spoži zilo aci zelta ietvarā. Tad Toms uzvilka gredzenu uz mazā pirkstiņa gala un pacēla to, lai aplūkotu sveces gaismā. Pirmajā mirklī hobitiem tas nešķita nekas neparasts, bet tad visi reizē noelsās. Toms sēdēja, kur bijis, un pat negrasījās izčibēt!
   Joprojām smiedamies, Toms uzsvieda gredzenu gaisā — tas aizvirpuļoja kā vilciņš, nozibsnīja un pazuda. Frodo iekliedzās — Toms pieliecās un ar smaidu uz lupām atdeva gredzenu saimniekam.
   Frodo to cieši un visai aizdomīgi nopētīja (tieši tā dara cilvēks, kurš aizdevis kādu greznumlietiņu triku meistaram), taču gredzens, pēc skata un svara spriežot, bija tas pats vecais — tas tāpat kā allaž plaukstā gūlās savādi smags. Taču kaut kas viņu mudināja pārliecināties līdz galam. Varbūt drusciņ grauza tas, cik bezbēdīgi un viegli Toms apgājās ar mantu, ko pat Gendalfs uzskatīja par tik ļoti bīstamu un nozīmīgu. Nogaidījis, lai saruna iesveļas no jauna, viņš brīdī, kamēr Toms plēsa vaļā kādu muļķīgu stāstu par apšu ērmotajiem paradumiem, uzslidināja gredzenu pirkstā.
   Merijs pagrieza galvu, lai viņam pasviestu kādu piezīmi, un iztrūcies iebrēcās. Frodo jutās apmierināts (zināmā mērā) — gredzens bija īstais, jo Merijs apjucis blenza uz krēslu, sēdētāju, pēc visa spriežot, tajā neredzēdams. Piecēlies viņš klusiņām paspēra pāris zaglīgu soļu uz durvju pusi.
   — Ūja, ūja, Frodo, brāl! — izsaucās Toms, vērdamies uz
   Frodo ar bezdibenlgajām, mirdzošajām acim. — Nāc nu šurpu, kurpu skrej? Domā, Bombadilu Tomam acu gaisma pazudusi? Velc tik nost to zelta riņķi! Tīrāka un godigāka tava roka bešā būs. Met nu pekstiņus pie malas, nāc man blakus apsēdies! Vēl mums drusku jāpamēļo, jānospriež, kas rītā būs. Toms jums stāstīs labo ceļu, lai tas knēvelīšu kājas projām purvā neieved.
   Frodo par varītēm iesmējās, novilka gredzenu un nosēdās atpakaļ vietā. Toms izstāstīja, ka, viņaprāt, rītā spīdēšot saule, rīts būšot jauks un ceļš rādoties cerīgs. Taču būtu vēlams doties agri, agri, jo šaipusē laiks esot tāds, ka pat Toms neko droši nevarot galvot — dažkārt tas mainoties tik spēji, ka viņš nepa- gūstot ne kamzoli pārvilkt. — Laika zīmēs, es jums saku, Toms nav prātvēders nekāds, — viņš teica, — tur neviens, kam divas kājas, neko dižu nezinās.
   Toms hobitiem ieteica no viņa namiņa doties teju tieši uz ziemeļiem, pāri Kāpukalnu lēzenākajām rietumu nogāzēm — tā viņi līdz vakaram spētu aizkātot līdz Austrumceļam, kurgāniem metot līkumu. Galvenais, viņš sacīja, nevajag bīties, bet paturēt prātā, kas darāms.
   — Turieties pie zaļas zāles, vairieties no vecakmeņiem, saltiem rēgiem un to migām, ja vien neesat no tādiem, kam ir dūša tīri dzelzs. — To viņš piekodināja atkal un atkal, un, ja reiz tomēr gadltos kādam kurgānam pieklīst par tuvu, ieteica turēties uz vakariem. Tad Toms hobitiem iemācīja dziesmiņu, ar ko saukt pēc palīdzības, ja rastos tāda vajadzība:
   — Tom Bombadil! Tom Bombadil! — Sauc kalns un mežs, un ezers zils, Sauc saule, mēness, saucam mēs — Mums nelaime! Kas palīdzēs?
   Kad visi reizē pantiņu bija nodziedājuši saviem spēkiem, loms smiedamies uzsita katram uz pleca, paņēma sveces un aizvadīja hobitus uz guļamistabu.

Astotā nodala
Migla pār Kapukalniem

   Tonakt neviens nekādus trokšņus nedzirdēja. Tikai — ej nu sazini, sapni vai nomodā — Frodo manīja nez kur lejamies liegu dziesmu, kas atausa kā blāva gaisma viņpus pelēkajam lietus priekškaram, pieņēmās spēkā, blīvo plīvuru vērta sidrabainā stiklā, līdz tas pēdīgi pašķirās, skatam atklādams plašu, zaļojošu klaidu, kam pāri cēlās rīta saule.
   Sapnis pārtapa nomodā, un Frodo pamodās. Toms turpat svilpoja un vlteroja kā putnu pilns koks, un saule jau lēja slīpas staru svēdras pāri kalna nogāzei un iekšā pa vaļā logu. Laukā viss zaļoja maigi zeltainā gaismā.
   Paēduši brokastis — atkal vieni paši —, hobiti saposās teikt ardievas ar tik smagu sirdi, kāda vien varēja būt tik jaukā rītā, kas vēsi dzirkstīja zem skaidrās, gluži kā tīri nomazgātās rudenīgi bālganās debess zilgmes. No ziemeļrietumiem dvesmoja spirgts vējiņš. Rāmajiem zirdziņiem prāts teju nesās uz draiskulībām — tie ošņāja gaisu un nemierīgi miņājās. Toms, iznācis uz sliekšņa, novēcināja cepuri un uzdancoja, aicinādams hobi- tus sēsties seglos un doties ceļā iespējami naskāk.
   Aizjājuši pa taciņu, kas aizvijās projām no namiņa sētsdur- vlm, hobiti uzņēma ceļu kalnup uz grēdas ziemeļgalu. Kolīdz visi nokāpa no ponijiem, lai lopiņiem būtu vieglāk tikt pēdējā stāvajā piekalnītē, Frodo piepeši apstājās.
   — Zeltodziņa! — viņš izsaucās. — Daiļā sidrabzaļgērbtā saimniece! No viņas mēs tā ari neatvadījāmies! Kopš vakarvakara tā ari neesam redzējušies!
   Viņš bija tik sarūgtināts, ka pat grasījās doties atpakaļ, taču tobrīd lejup urdzēdams noskrēja skanīgs sauciens. Tur jau viņa stāvēja — pašā kalna korē — un māja ar roku. Mati viņai plīvoja vējā, saulē zvīļodami un vizēdami. Zeltodziņa dejā piesita kāju, un tur, kur tā skāra zemi, iemirdzējās gaisma gluži kā saules atspīdums rasā.
   Hobiti steigšus pievārēja atlikušo kāpienu, aizelsušies piesteidzās viņai klāt un paklanījās, taču Zeltodziņa novēcināja roku, vēlēdama viņiem palūkoties atpakaļ. Un visi, nostājušies kalna korē, pavērās turp, pāri rīta saules pielietajai ielejai. Tagad skats bija skaidrs un tāls, nepavisam ne tāds, aizplīvurots un miglains, kāds viņudien bija pavēries no Senmežā paugura, kas tagadiņ maigi iezaļgans slējās iz tumšā Senmežā rietumu pamalē. Taipusē vīdēja ar meža kažoku klātas krokas — zaļgan- dzeltenas, saules gaismā mezdamas rūsganus atspīdumus, bet tālāk tikko saredzama plājās Brandaviņas ieleja. Dienvidos, aiz Klūdziņas llčločiem, tālu projām, zemienē, kā stikls saulē vizuļoja upes ieloks — tur Brandaviņa aizplūda savu gaitu, hobitiem nezināmu. Ziemeļos līdz apvārsnim plājās lēzeni pelēkzaļi pauguri un lejas, līdz pagaisa neskaidri ēnainā tālumā. Austrumos, tīdamies pelēcīgā zilgmē un vien neskaidri nojaušami, pret rīta debesim slējās zobainie Kapukalni, kas, atmiņu un teiksmu apvīti, glabāja stāstus par tālīniem un augstiem kalniem.
   Hobiti dziļi plaušās ievilka spirgto gaisu un pārliecību, ka ar pāris izlēmīgiem soļiem spētu nokļūt, kur vien sirds kāro. Likās tīrā mazdūšība tagad klumburēt apkārt pāri pusbrukušajiem Kāpukalniem uz ceļa pusi, kad varētu tikpat draiski kā Toms lēkšot pāri stāvajām nogāzēm taisni uz pašiem kalniem.
   Zeltodziņas balss viņus atsauca īstenībā. — Tagad steidzieties, labie ļaudis! — viņa sacīja. — Un nenoklīstiet no ceļa! Uz ziemeļiem, lai vējš pūš kreisajā vaigā un lai naski ir jūsu soļi! Steidzieties, kamēr saulīte pie debesim! — Un viņa uzrunāja Frodo: — Paliec sveiks, elfu draugs, man prieks, ka tikāmies!
   Bet Frodo nerada atbildes vārdus. Viņš zemu paklanījās, uzkāpa savam ponijam mugurā un nopakaļ draugiem lēnām jāja lejup pa nogāzi otrpus kalnam. Gan Toma Bombadila nams, gan ieleja, gan Senmežs pagaisa no skata. Zaļajā, no vēja pasargātajā ieplakā gaiss sila teju acu priekšā, un nāsīs aizvien spēcīgāka iesitās reibinoša trūdzemes smarža. Notikuši pašā lejā, hobiti pavērās atpakaļ. Zeltodziņa stāvēja kalna korē, viņas stāvs pret debesīm vīdēja sīciņš un slaiks kā saules apmirdzēts ziediņš. Viņa vēl aizvien noraudzījās hobitiem nopakaļ, kā svētīdama pacēlusi rokas, tad dzidri iegavilējās, pamāja, pagriezās un pazuda viņpus kraujas.
   Līču loču izjājuši cauri ielejai, hobiti apmeta līkumu stāvam, zaļam pakalnam un nonāca vēl zemākā un plašākā ielejā, pēc tam pāri nākamai kalnu mugurai, atkal lejā pa garu, lēzenu nogāzi, vēlreiz augšā nākamajā grēdā un pēc tam atkal lejup. Nekur nebija manāmi ne koki, ne ūdens, te atsperīgā kūdras pamatā auga vien zāle un valdīja pilnīgs klusums, tikai vējiņš brīžiem pāršalca pār akmeņainajām virsotnēm, un retumis iekliedzās kāds nepazīstams putns. Saule kāpa aizvien augstāk, un tveice pieņēmās spēkā. Ikreiz, kad hobiti bija uzrāpušies kalnam mugurā, vējš šķita tapis aizvien slābanāks. Pavērušies uz rietumiem, viņi redzēja, ka tālīnais Senmežs itin kā kūp, raidīdams gaisā izgarojumus no nule pielijušajām lapām, saknēm un zāles. Tagad pamale tinās necaurredzamā dūmakā, virs kuras debesjums gūlās kā zila, piekarsusi, smaga cepure.
   Ap pusdienlaiku hobiti nonāca virsotnē, kas bija plata un plakana kā šķīvis ar zaļu, zālainu malu. Viduci valdīja bezvējš, un debesis rādījās vai ar roku sasniedzamas. Pajājuši tālāk, viņi pavērās uz ziemeļiem. Oma tūliņ uzlabojās, jo viss liecināja, ka viņi notikuši tālāk, nekā bija cerējuši. Skaidrs, ka pareizi novērtēt attālumu nebija iespējams, tomēr tā vien šķita, ka Kāpukalni tūliņ būs pieveikti. Priekšā plājās līkumota, gara ieleja, kas veda uz ziemeļiem, un tās galā kā vārtu stabi slējās divi stāvi kalni. Aiz tiem kalnu vairs nebija. Pamalē neskaidri vidēja tumša, gara svītra. — Koki, — Merijs teica, — ceļmalas koki. Uz austrumiem no tilta ceļš ir apstādīts no vienas vietas. Runā, tas esot izdarīts vēl senos laikos.
   — Lieliski! — atsaucās Frodo. — Ja pēcpusdienā kātosim tikpat dūšīgi kā rīta cēlienā, līdz saulrietam Kāpukalni būs aiz muguras, bet tur gan jau sameklēsim, kur nakti parlaist. — Taču, to teikdams, viņš pavērās uz austrumiem, kur kalni slējās augstāki un stāvāki, un to virsotnes vainagoja zaļi kurgāni, bet vietumis ari akmens bluķi, kas blenza pret debesīm kā zaļās smaganās iedēstīti pusdrupuši zobi.
   Skats nebija no patīkamajiem, tālab hobiti mudīgi novērsās un nojāja lejup tukšajā ieplakā. Ari tur pašā vidū slējās augsts, saules apspīdēts akmens bluķis, kas šajā stundā ēnu nemaz nemeta. Tas bija bezveidīgs, tomēr šķita zīmīgs — kā robežstabs, kā rādītājpirksts, bet drīzāk gan kā draudīgs brīdinājums. Taču hobitiem kurkstēja vēders, saule joprojām bija pašā zenītā, tālab viņi atsēdās atpūsties, muguras atbalstījuši pret bluķi. Akmens bija salts, itin kā saule to nemaz nespētu sasildīt, bet patlaban tas šķita visai patīkami. Izkravājuši ēdmaņu, hobiti svaigā gaisā ieturēja tik jauku maltīti, kādu katrs būtu vēlējies, jo ēdamais nāca no nama "aiz kalniņa lejiņā". Toms bija parūpējies par visu. Poniji, atsvabināti no nastas, aizklīda paganīties savā vaļā.
   Jādami hobiti bija piekusuši, tad pieēdušies līdz Ūkai, atsēdušies piesaulītē, kur zeme smaržoja tik jauki, izstiepuši kājas, verušies debess zilgmē, kas pletās turpat deguna galā, — varbūt ar to pietiks, lai izskaidrotu, kā viss lēcās. Lai nu kā, visi apjukuši uztrūkās no pēcpusdienas nomiedža, kas iepriekš itin nemaz nebija paredzēts. Akmens bluķis bija auksts un meta garu, pelēcīgu ēnu, kas stiepās tālu uz austrumiem. Bāla, ūdeņaini dzeltenīga saule cauri dūmakai vīdēja zemu pie ieplakas apmales. Viņpus tās ziemeļos, dienvidos un austrumos viss tinās biezā, drēgnā, baltā miglā. Visapkārt valdīja smags un stindzinošs klusums. Poniji ar zemu nokārtām galvām bija saspiedušies bariņā.
   Hobiti satraukušies pielēca kājās un aizskrēja pie rietumpuses kores. Tad atklājās, ka viņi atrodas uz vientuļas saliņas, kas slējās laukā no miglas. Pat rietošā saule viņu acu priekšā pretīgi slīka baltajā jūrā, un austrumos biezēja pelēcīgs, auksts mijkrēslis. Miglas vāli vēlās un cēlās arvien augstāk, līdz saslēdzās pāri galvai kā jumols, un nu viņi izrādījās iesprostoti istabā, kuras sienas bija celtas no miglas, bet pašā vidū slējās kolonna — akmens stabs.
   Hobiti noprata, ka iekļuvuši slazdā, tomēr dušu vēl nezaudēja. Viņi atminējās cerīgo ceļa svītru un zināja, kurā pusē tā meklējama. Visādā ziņā ieplaka ar akmens bluķi tagad šķita tik nejauka, ka palikt turpat viņiem nenāca ne prātā. Cik vien naski spēdami, viņi lika pie darba nosalušos pirkstus, lai sakravātos ceļam.
   Tā nu viens pakaļ otram viņi drīz vien devās lejup pa kalna lēzeno ziemeļu nogāzi, ienirdami miglas jūrā. Jo zemāk, jo migla tapa saltāka un miklāka, mati piemirka un pilošām lēkšķēm nokārās uz pieres. Pašā lejā bija tik auksti, ka viņi apstājās, lai sadabūtu apmetņus, un ari tie, necik ilgi, norasoja pavisam pelēki. Atkal sakāpuši zirdziņos, viņi soli pa solim virzījās tālāk, taustīdamies te kalnā, te lejā. Pašuprāt, viņi devās uz to pusi, kur pusdienlaikā bija ziemeļpusē redzējuši vārtiem līdzīgo izeju no garās ielejas. Derēja vien tikt tur cauri un tālāk doties daudzmaz taisni, tad jau galu galā uz ceļa vajadzēja tikt šā vai tā. Kas būs tālāk, par to viņi galvu nelauzīja, tikai sirds dziļumos cerēja, ka viņpus Kāpukalniem miglas varbūt nebūs.
   Uz priekšu hobiti virzījās pagalam gausi. Lai cits citu nepazaudētu un neaizklīstu kur kurais, viņi gāja viens aiz otra. Frodo priekšgalā, aiz viņa Sems, tad Pīns un visbeidzot Merijs. Ielejai sazin kāpēc nebija ne gala, ne malas. Piepeši Frodo pamanīja cerīgu zīmi. Priekšā abās pusēs miglā sāka biezēt melnums, un Viņš nosprieda, ka pēdīgi tuvojas izeja — Kapukalnu ziemeļvārti. Atlika tikt laukā, un tad varēs uzelpot.
   —Aidāl Man pakaļ! — Frodo nokliedzās pār plecu un paskubināja poniju, taču visas cerības tūliņ izkūpēja, vietā atstādamas apjukumu un bailes, jo melnumi gan iznira no miglas, taču saruka mazāki, un piepeši viņš ieraudzīja priekšā draudīgi slejamies divus milzīgus akmens stabus, nolīkušus vienu otram pretim kā pusbrukušu vārtu stabus. Tādus viņš neatcerējās redzejis, kad rīta pusē raudzījās lejup no kalna virsotnes. Nepaguvis ne attapties, viņš izjāja stabiem pa vidu, un acumirklī apkārt viss satumsa. Zirdziņš sacēlās pakaļkājās, nosprauslājās, un Frodo izkrita no segliem. Pavēries atpakaļ, viņš atskārta, ka palicis viens, aizmugurē neviena nebija.
   — Sem! — viņš iesaucās. — Pīn! Merij! Šurp! Neatpalieciet!
   Atbildes nebija. Uzmācās bailes, un viņš metās atpakaļ, laukā
   pa akmens vārtiem, neprātīgi kliegdams: — Sem! Sem! Merij! Pīn!
   Ponijs aizaulekšoja miglā un pazuda kā nebijis. Kādu gabaliņu tālāk itin kā atskanēja sauciens: — Ei! Frodo! U-U!
   Tas nāca no austrumiem, no kreisās puses. Sasprindzinājis redzi, Frodo mijkrēslī pulējās ko saskatīt, metās turp un noprata, ka dodas kalnup.
   Cīnīdamies augšup, viņš nemitējās saukt un kliedza aizvien izmisīgāk, taču atbildes labu laiciņu nebija, bet tad tā atskanēja neskaidra un tālīna, kaut kur no augšas. — Frodo! U-ū! — miglā sauca vārās balsis, tad vairākas reizes itin kā: "Palīgā! Palīgā!", un pēdējais "palīgā" vilkās garš un žēlīgs, līdz aprāvās kā pušu pārcirsts. Frodo rāpās turp, cik aši vien jaudāja, bet dienas gaisma tikām bija izdzisusi, apkārt savilkās nakts tumsa, un nupat vairs nebija iespējams noteikt, kas kur īsti atrodas. Tikai ceļš visu laiku veda kalnup un kalnup.
   Tad kāpiens beidzās, un Frodo noprata, ka pēdīgi nonācis kalna galā. Frodo bija pārguris, sviedriem noplūdis, tomēr miesu kratīja drebuļi. Visapkārt bija piķa melna tumsa.
   — Kur jūs esat? — viņš žēli iekliedzās.
   Klusums. Frodo ieklausījās. Piepeši viņš atskārta, ka metas ļoti salti. Te, augšā, pūta stindzinoši auksts vējš. Laiks mainījās. Migla peldēja garām, sarauta šķieznās un gubās. Elpa vēlās no mutes baltos mutuļos, un tumsa mazliet atkāpās. Pavēries augšup, viņš pārsteigts ieraudzīja starp vēja dzītu mākoņu un miglas blāķiem paspīdam blāvas zvaigznes. Vējš iesvilpojās zālē.
   Pēkšņi Frodo itin kā padzirdēja apslāpētu kliedzienu un metās turp, un skriedams manīja miglu pašķiramies un atklājamies zvaigžņotas debesis. Pametis skatu visapkārt, viņš noprata, ka skrien uz austrumiem un atrodas uz ieapaļas kalna virsotnes, kurā acīmredzot bija uzrāpies no ziemeļu puses. No austrumiem vilka dzeldīgs vējš. Pa labi pret rietumpuses zvaigžņoto pamali tumsnēja melns blāķis. Tas bija liels kurgāns.
   — Kur jūs esat? — viņš vēlreiz iekliedzās pa pusei jiiknumā, pa pusei bailēs.
   —Šepat! — itin kā no pazemes atskanēja dobja, ledaina balss. — Es tevi gaidu!
   — Ne! — Frodo izstomīja, tomēr projām nebēga. Kājas ietrīcējās kā receklis, un un viņš saļima turpat zemē. Nekas nenotika, valdīja pilnīgs klusums. Frodo trīsēdams pavērās augšup un ieraudzīja pret zvaigznēm melnojamies garu stāvu. Tas liecās tuvāk. Itin kā no bezgalīgas tāles raudzīdamies, viņā iezīdās divi ledusauksti, blāvi spīdoši redzokļi. Tad viņu sagrāba kaut kas stiprāks un saltāks par dzelzi. Ledainais pieskāriens sastindzināja visu miesu, un vairāk viņš neko neatminējās.
   Atžilbis viņš labu bridi atmiņā nespēja atsaukt neko vairāk par nāves bailēm. Tad atskārta, ka ir sagūstīts, bezcerīgi iesprostots — kapā. Kapukalnu rēgs bija viņam ticis klāt un, spriežot pēc pusčukstus klāstītajiem nostāstiem, uzlicis savu baiso lāstu. Neiedrošinādamies pakustēties, Frodo gulēja kā gulējis — uz auksta akmens plātnes, visā garumā uz muguras, ar krusteniski uz krūtīm saliktām rokām.
   Taču, lai ari šaušalas bija tik lielas, it kā nebūtu šķiramas no melnās tumsas, kas skalojās visapkārt teju sataustāma, Frodo gulēdams nespēja atvairīt domas par Bilbo Tuntaku un viņa stāstiem, par abu kopīgajiem klejojumiem pa Dalienas takām un runām par ceļiem un dēkām. Paša tuklākā un biklākā hobita sirdī dziļi (tiesa, dažkārt ļoti, ļoti dziļi) gail drosmes dzirkstelīte, ko liesmās uzpūst var vien nāves briesmas. Frodo nebija ne īpaši tukls, ne bikls, un, lai arī pats to nezināja, Bilbo (un Gendalfs) viņu uzskatīja par lieliskāko hobitu visā Dalienā. Viņš sprieda, ka ceļojumam ir pienācis gals, turklāt visai baigs, taču šī doma dzīslās iesvēla spēku. Muskuļi saspringa itin kā pirms izšķiroša lēciena, un Frodo vairs nebija slābans, bezpalīdzīgs upuris.
   Tā nu gulēdams, domādams un dūšodamies viņš pamanīja, ka tumsa palēnām sāk izklīst un apkārt viss iegaismojas zaļganā gaismā. Iesākumā tik un tā nebija noprotams, kas tā par vietu, jo gaisma itin kā nāca no viņa paša, no akmens klona un vēl nesniedzās ne līdz griestiem, ne sienām. Pagriezis galvu, viņš ledainajā mirgā turpat līdzās guļam ieraudzīja Semu, Pīnu un Meriju. Visi bāli kā miroņi gulēja uz muguras, ietērpti baltā. Visapkārt bija salikti dārgumi, varbūt zeltā kalti, taču šajā gaismā rādījās salti un skatu nepriecēja. Galvā viņiem bija vainagi, ap vidu apjoztas zelta ķēdes, pirksti pilni gredzeniem. Pie sāniem hobitiem dusēja zobeni, pie kājām — vairogi. Bet visiem trim pāri bija pārlikts viens garš, kails zobens — tieši pie rīkles.
   Piepeši ieskanējās dziesma kā salta murdoņa, kas te cēlās, te krita. Balss nāca it kā no tālienes un izklausījās bezgala drūma, brīžiem uzšaudamās gaisā kā spalgs sauciens, brīžiem pārvērzdamās zemzemes vaidos. Bezveidīgā, pārpasaulīgu skumju un šausmu pilnā skaņu straume reizumis ievērpās vārdos — bargos, nepielūdzamos, saltos, nežēlīgos un nožēlojamos. Nakts zākāja rītu, kas tai bija laupīts, un aukstums lādēja siltumu, pēc kā slāpdams alka. Frodo bija sasalis ragā. Tad dziesma tapa skaid- raka, un, sirdij šausmās notrīsot, viņš saklausīja, ka vārdi mainījušies:
   — Lai ledus auksti top kauli un miesa,
   Lai iznīkst un izput dzīvības tiesa,
   Lai nāves miegs stindzina visus jūs,
   Līdz laika galam jums gulēt te būs!
   Kad tumsas vējš zvaigznes nodzēsīs visas.
   Vēl gulēsiet stingi te, akmens cisās
   Un zelta skavās, līdz Pavēlnieks nāks
   Un visu, kas miris, vienkopus vāks.
   Aiz muguras kaut kas iečīkstējās un ieskrapstējās. Frodo pacēlās uz elkoņa, lai paraudzītos, kas tur ir, un tagad bālajā gaismā ieraudzīja, ka viņi guļ tadā kā gaitenī, kas turpat aiz muguras meta asu līkumu. Ap stūri grābādamās stiepās gara, izdēdējusi roka, snaikstīdama pirkstus aizvien tuvāk Semam, kas gulēja pašā maliņā, un visiem trim pāri pārliktā zobena spalam.
   Pirmajā brīdī Frodo nodomāja, ka nudien noburts par akmeni, bet tad uzmācās neprātīga vēlme izglābties. Varbūt uzvilkt gredzenu, aizlavīties mironim garām un kā nebūt aizmukt? Prātā pazibēja skats, kā viņš brīvs kā putns gaisā skrien pa pļavu, skumdams par Merija, Sema un Pina likteni, toties pats neskarts un glābts. Gendalfs saprastu, ka citas izejas nav bijis.
   Bet dūša nu jau bija par daudz liela — viņš nespēja tik viegli pamest draugus nelaimē. Frodo sagramstīja kabatā gredzenu, tad saminstinājās un pārvarēja pats sevi, bet roka tikmēr līda aizvien tuvāk un tuvāk. Piepeši Frodo izšķīrās — paķēra īsu zobenu, kas bija noguldīts turpat līdzās, pārliecās pāri draugiem un, saņēmis visus spēkus, cirta mironīgajai rokai pa plaukstas locītavu. Plauksta nokrita uz grīdas, un zobena asmens līdz pašam spalam sašķīda smalkās drumslās. Atskanēja spalgs kliedziens, un gaisma nodzisa. Tumsā kāds nikni ieņurdējās.
   Frodo uzkrita virsū Merijām — tam seja bija auksta kā ledus. Tūliņ atmiņā atausa nams aiz kalniņa lejiņā un Toma dziesma — viss, kas ar visu miglu no prāta nez kā bija izkritis. Viņš atcerējās dziesmiņu, ko Toms bija iemācījis. Izmisis viņš nedroši iesāka: — Tom Bombadil! — un šis vārds balsi itin kā ielēja spēku, tā ieskanējās varena un dārdoša, pret tumšā kambara sienām atbalsodamās gluži kā pret bungām vai taures misiņu.
   — Tom Bombadil! Tom Bombadil! —
   Sauc kalns un mežs, un ezers zils,
    Sauc saule, mēness, saucam mēs —
   Mums nelaime! Kas palīdzēs?
   Iestājās kapa klusums. Frodo dzirdēja krūtis dunam pats savu sirdi. Pēc brītiņa, kas šķita vai vesela mūžība, pavisam skaidri atskanēja atbilde, tikai no tālienes, itin kā lauztos cauri velēnām vai bieziem mūriem:
   — Līksms prāts un jautra oma — tāds ir vecais Bombadils!
   Zābaki tam zeltā spīžo, kamzolītis koši zils.
   Toms ir saimnieks — viņam līdzi nevar turēt it neviens,
   Viņa dziesmām spēka vārdi, viņš kā zibens apkārt skrien!
   Kaut kas nobllkšķēja un nodārdēja, it kā gāztos un veltos akmeņi, un pēkšņi paspīdēja gaisma — īsta gaisma, parasta dienas gaisma. Frodo kājgalī šaurā kambara galā pavērās tādas kā zemas durvis, un tajās pret sārti austošu saules ripu vidēja Toma galva (ar visu cepuri un spalvu). Gaisma krita uz grīdas un pārējo trīs hobitu sejām. Tie kustēties gan nesakustējās, taču vaigi viņiem vairs nebija tik šķeblgi zaļganpelēki. Tagad izskatījās, ka viņi tikai guļ ļoti dziļā miegā.
   Saliecies deviņos līkumos un noņēmis cepuri, Toms iespraucās tumšajā kambarī un skaņi iedziedājās:
   — Pazūdiet jūs, miroņrēgi! Saules gaismā izčākstiet! Izputiet kā auksta migla, aizlieniet kā vēji Gaudodami kailās klintīs prom aiz tāliem kalniem! Nerādiet te vairs ne acu! Lai guļ kapi tukši! Klimstiet melnā aizmirstībā, čurniet melnā tumsā Nāves saltā priekškambarī, kamēr laiks nav galā!
   Līdz ar šiem vārdiem atskanēja sirdi plosošs vaids, un griesti kambara dziļākajā galā dārdēdami iebruka. Tad pret debesim pacēlās garš, trīsošs kliedziens un izdzisa nezināmās tālēs. Iestājās klusums.
   — Nāc nu, Frodo, draudziņ, šurpu, — Toms aicināja, — iesim laukā, svaigā zālē! Palīdzi man aizstiept turpu ari šitos bēdubrāļus!
   Par abiem viņi iznesa laukā Meriju, Pinu un Semu. Pēdējoreiz līzdams laukā no kapa, Frodo pameta skatu atpakaļ, un viņam norēgojās, ka nocirstā roka, pa pusei apbērta ar zemi un akmeņiem, noraustās kā ievainots zirneklis. Toms vēlreiz iespraucās iekšā un tur ņēmās būkšķināties un bradāties. Lauka viņš izlīda ar varenu dārgumu nastu — tur bija zelts, sudrabs, kapars un bronza, krelles, važas un ar dārgakmeņiem izliktas rotas. Uzrāpies kurgāna galā, viņš visu izlika saulītē.
   Tur nu viņš stāvēja ar cepuri rokā un vēju matos un noskatījās lejup uz trim hobitiem, kas bija uz muguras noguldīti zālītē kurgāna rietumpusē. Pacēlis labo roku, viņš pavēlošā balsi skaļi un skaidri teica:
   — Tagad, mīļie, mostieties!
   Dzirdiet Toma vārdus!
   Lai rit dzīslās asinis!
   Akmens kapa dārdus
   Miroņrēgi neaizmirsīs — gaismai durvis vaļā,
   Naktī dzīti tumsas kalpi, kusā dzīve zaļā!
   Un Frodo par milzu prieku hobiti sakustējās, izstaipīja rokas, izberzēja acis un pieLēca kājās. Viņi raudzījās apkārt visai apjukuši — vispirms uz Frodo, tad uz Tomu, kas stāvēja kurgāna galā izslējies kā ozols, un pēdīgi noskatīja paši sevi — baltos līķautos, ar zelta vainagiem galvā, jostām ap vidu un izrotāti šitā un tā.
   —Mīļo tētīt, kas tad tas? — Merijs iesāka, manīdams zelta vainadziņu nošļūkam šķībi greizi. Tad aprāvās, viņa seja satumsa, un viņš aizvēra acis. — Ak tā, es atminos! — viņš sacīja. — Naktī ar joni uznāca Karndumas vīri, un mēs tikām maitāti. Vai! Šķēps tieši sirdī! — Viņš saķēra krūtis. — Nē! Nē! — Merijs atvēra acis. — Ko es te runāju? Laikam sapņoju. Kur tu paliki, Frodo?
   — Laikam nomaldījos, — Frodo atsaucās, — bet es negribu par to runāt. Labāk padomāsim, ko darīsim! Mums jādodas tālāk!
   — Šitada paskatā, saimniek? — Sems aizrādīja. — Kur tad manas drānas? — Nosviedis zālē kroni, jostu un gredzenus, viņš bezpalīdzīgi raudzījās visapkārt, it kā cerētu apmetni, kamzoli, bikšturus un pārējos hobitu apģērba piederumus ieraudzīt mētājamies tepat kaut kur zālītē.
   — Drānas, mīļie knēvelīši, aizgajušas zudībā, — paziņoja Toms, norāpies no paugura un smiedamies saulītē diedams viņiem riņķī apkārt. Tā vien šķita, ka itin nekas ļauns nav lēcies, un patiesi — kolīdz hobiti paskatījās uz Tomu un viņa priekā mirdzošajām acīm, visas bailes un šaušalas bija kā ar slotu aizslaucītas.
   — Kā tā? — Pīns apvaicājās tāds kā apstulbis, tomēr nespēdams valdīt smieklus. — Kālab?
   Bet Toms tikai nošupoja galvu un atteica: — Tikko paši iztikuši esat laukā, siltumā. Tas, kurš izglābies no nāves, daudz par drānām nebēdā. Līksmojieties, knēvelīši, laidiet sauli sirsniņā! Sviediet projām saltās skrandas! Izskraidieties plikiņi saulītē un zaļā zālē! Pag, kur jūsu zirdziņi?
   Toms svilpdams un aicinoši saukdams aizspriņģoja lejup pa nogāzi. Frodo noraudzījās, kā viņš aizdej projām uz dienvidiem pa zālaino ieleju, joprojām bez mitas svilpdams un klaigādams:
   — Springu, springu! Šurpu, šurpu! Kur nu esat aizbriduši?
   Kalnā, lejā, turu, tālu zirdziņi mums aizklīduši!
   Spicausi un prātdeguni, švikstastiti Mika!
   Kur tu esi, baltkājiti, brangā tauku pika?
   Tā viņš dziedāja, jozdams, ko kājas nesa, mezdams gaisā cepuri un ķerdams atkal rokā, līdz pagaisa aiz kalna kores, taču vējš, tagad iegriezies no ziemeļiem, vēl labu laiku nesa šurp līksmos springu, spriņģul
   Nupat saulīte atkal sildīja varen karsti. Hobiti, klausīdami Toma ieteikumam, kārtīgi izskraidījās pa zāli, bet tad izlaidās garšļaukus piesaulītē ar tādu pašu labpatiku, kādu būtu jutis ikviens, kurš no pašas ziemas spelgoņas piepeši būtu ieburts smaržīgā, mīlīgā vasarā vai, ilgi vārdzis slimības gultā, kādurīt pamostos spirgts un vesels un aptvertu, ka priekšā atkal cerību pilna diena.
   Kad atgriezās Toms, hobiti bija atguvuši speķus (un ēstgribu). Vispirms aiz kalna kores parādījās cepure, un pēc brītiņa atklājās, ka Tomam nopakaļ kārtīgā rindiņā tek seši poniji — pieci viņējie un vēl viens. Pēdējais acīmredzot bija "brangā tauku pika" Mika — lielāks, spēcīgāks, tuklāks (un vecāks) par pārējiem. Merijs, būdams zirdziņu īpašnieks, tos nekādi nebija nokrustījis, taču poniji labprāt pieņēma Toma dotos vārdus un atsaucās uz tiem līdz mūža galam. Senmežā saimnieks pa vienam pasauca zirdziņus, un tie, panākušies tuvāk, nostājās rindiņā. Tad Toms pamāja hobitiem.
   — Seku, jūsu mazlopiņi! — viņš sacīja. — Viņiem sajēgas ir vairāk nekā sīkiem knēvelīšiem — deguntiņi smalkāki. Viņi samanīja briesmas, kurās līdāt itin akli, metās projām paglābt ādu. Nav ko bārties, nav ko rāties, neņemiet to viņiem ļaunā — zirdziņi ir lādzīgi, tomēr miroņrēgu lāsti viņiem pārāk briesmīgi. Rau, še visi atkal klātu ir ar savām nastiņām!
   Sameklējuši maisos līdzpaņemtās drānas, Merijs, Sems un Pīns saģērbās un drīz vien sāka svīst, pūst un elst, jo, gribi negribi, nācās vien vilkt mugurā siltākus apģērba gabalus, kas bija domāti vēsākam laikam.
   — No kurienes uzradās tas vecais lopiņš Mika? — Frodo ievaicājās.
   — Manējais, — Toms atteica. — Mans vecais draudziņš, lai gan jāju reti. Tā nu viņš uz brīvām kājām klīst pa kalnu nogāzēm. JUsu zirdziņi pie manis jau ar Miku sapazinās, naktī viņu samanīja, saoda un steidzās turpu. Mika bUs šos sagaidījis, pieskatījis, mierinājis un ar saviqm viediem vārdiem visas bailes aizgainījis. Bet nu, Mika, vecais draugs, Toms tev rāpsies mugurā. Springu, springu, rīdi rādi! Viņš jums dosies līdzi, kamēr iztiksiet uz ceļa, tālab labāk jāšus. Kā lai pārmij šādu tādu vārdiņu ar hobitiem, ja tie seglos sēž un traucas tālēs trakiem aulekšiem, bet tu pats uz savām kājām nesies klunkurklun- kuriem?
   To izdzirduši, hobiti no sirds nopriecājās un Tomu tencināt tencināja, bet viņš tikai smējās un teica, ka knēvelīši, pēc visa spriežot, apmaldītos pat sētsdurvju priekšā, tālab viņam nebūšot miera, iekams viesi nebūs sveiki un veseli tikuši pāri Senmežā valstības robežām. — Man ir darba gana, — viņš klāstīja, — jāgādā par to un šito, dziesmas jādzied, jāpapļāpā, šurpu turpu jāpa- spriņgo, jāpierauga, lai te norit viss, kā klājas. Nav man vaļas allaž jozt un knēvelīšus pestīt laukā svabadus no kapukalniem, vltolplaisu žmiegu žmaugiem. Tomam jāgādā par māju, Zeltodziņa viņu gaida.
   Saule vēl bija visai zemu — varēja būt ap deviņiem vai desmitiem no rīta, un hobiti samanīja vēderus kurkstam. Pēdējoreiz viņi bija iestiprinājušies pie akmens bluķa — un tas bija iepriekšējās dienas pusdienlaikā. Tagad viņi pilnām mutēm nokopa visu, kas bija atlicis no līdzdotās ēdmaņas, proti, neapēsto vakariņu tiesu un to, ko atnesa Toms. Maltīte gan nebija nekāda bagātīgā (pēc hobitu mērauklas un ņemot vērā apstākļus), taču dūšu piesēja vareni. Kamēr hobiti ieturējās, Toms uzrāpās kurgānā pārlūkot dārgumus. Lielāko daļu viņš sakrāva kaudzē, kas zālē vizuļot vizuļoja, un novēlēja, lai tā guļ "gaidīdama putnus, zvērus, elfus, ļaudis garām ejam labu sirdi", jo, līdzko dārgumi būšot izklīdināti un aizgādāti uz malu malām, arī kurgāna lāsts būšot lauzts, un neviens miroņrēgs tur vairs ne acu nerādīšot. Pats viņš no grēdas izraudzījās saktu, rotātu ar ziliem akmeņiem, kas zalgoja toņos un pustoņos kā linu ziedi vai taurenīša spārni. Itin kā atmiņās iegrimis, Toms to ilgi pētīja, galvu grozīdams, līdz pēdīgi noteica:
   — Nieciņš skaists, ko parotāties Tomam būs un Zeltodziņai! Daiļa bija tā no vaiga, kam tā senim senos laikos spoži mirdzēja uz pleca. Nu būs rota Zeltodziņai, saimnieci mēs pieminēsim!
   Katram hobitam viņš izraudzījās pa duncim — tie bija gari, izkalti kā vilku vāles lapa un asi, smalki darināti, ar sarkanzeltainu čūskveida rakstu tēraudā. Asmens nomirdzinājās, kad Toms to izvilka no melnās, vieglās, no nepazīstama metāla kaltās maksts, kas bija izrotāta ar ugunssarkaniem akmeņiem. Vai nu makstis nebija nekādas parastās, vai arī pie vainas bija kurgāna lāsts, bet asmeņus laika zobs it kā nemaz nebija skāris — nebija manāms ne sīkākais rūsas plankumiņš, un saulē tie spīdēja asi un spoži.
   —Vecnaži būs tieši reizē hobitiem par zobentiņiem, — Toms sacīja. — Tādus deres paņemt līdzi tiem, kas dodas tālu prom no Dalienas uz ritu pusi, dienvidiem un melnās briesmās. — Tad viņš izstāstīja, ka dunčus sensenos laikos esot izkaluši Aizrietu ļaudis — tic bijuši Tumsas pavēlnieka naidnieki, taču Angmāras zeme viņus kādunakt apkāvis ļaunais Karndumas ķēniņš.
   — Tagad viņus atminas vairs reti kurš, — Toms nomurmināja, — bet vēl viens otrs apkārt klīst. Tie seniem kungiem dēlu dēli, turas savrup, taču sargā modri, modri tos, kam pašiem sargu nava.
   To nu hobiti īsti nesaprata, taču acu priekšā uzbūrās milzīgs laika bezdibenis gluži kā plaša, ēnu pilna ieleja, kam pāri soļo liela auguma drUmi, ar spožiem zobeniem bruņojušies vīri, bet pašam pēdējam pierē mirdz zvaigzne. Tad vīzija pagaisa, un apkārt atkal bija saules pielietais rīts. Bija laiks kustēties. Hobiti savikša mantas, piebāza maisus un uzkrāva tos mugurā ponijiem. Jaunos ieročus viņi piekāra pie ādas jostas zem kamzoļiem, atskārzdami, ka tie tur tagad kuļāsies smagi un neparocīgi, turklāt viņiem trūka pārliecības, ka dunči izrādīsies jelkā noderīgi. Nevienam vēl ne prātā nebija ienācis, ka ceļā varētu iznākt ari kauties uz dzīvību vai nāvi.
   Beidzot viņi devās ceļā. Lejup pa nogāzi viņi zirdziņus noveda vešus, tad sakāpa seglos un rikšoja projām pa ieleju. Atskatījušies viņi redzēja kalna galā slejamies seno kapukalnu, no tā uz visām pusēm kā dzeltena liesma strāvoja saules gaisma. Tad viņi nogriezās sāņus, un pakalns nozuda aiz nogāzes.
   Frodo raudzījās apkārt, vai visas acis izskatīdams, taču no akmens bluķu vārtiem nebija ne miņas. Drīz vien viņi caur ielejas ziemeļgala aizu izjāja plšā līdzenumā. Ceļu visi mēroja jautrā omā. Toms Bombadils, Mikam mugurā sēdēdams, turējās līdzi un brīžiem pat aizaulekšoja uz priekšu — apaļīgais zirdziņš bija daudz žiglāks, nekā no tāda maz sagaidāms. Toms teju nemitīgi skandēja dziesmas, taču lielākoties neko no tām nevarēja saprast, lai gan varbūt tā bija pavisam svešāda valoda, kas hobitiem nebija pazīstama, — senatnīga, kur vārdi pauda vien priekpilnu izbrīnu un jūsmu.
   Tā nu viņi jāja un jāja, un drīz atskārta, ka līdz ceļam ir daudz tālāk, nekā viņi iedomājušies. Pat ja viņudien nebūtu uzkritusi migla, pēc ilgā pēcpusdienas nomiedža viņi līdz tumsai galā nebūtu tikuši. Tumšā svītra, kas vīdēja pamalē, nebija vis ceļmalas koki, bet krūmājs, kas auga gar dziļu grāvi, kam otrā malā slējās augsts mūris. Toms stāstīja, ka tur sensenos laikos bijusi ķēniņvalsts robeža. To pieminējis, viņš sadrūma, itin kā atcerējies ko skumju, un neko sikāk vairs neklāstīja.
   Nokāpuši grāvja dibenā, visi otra malā izrāpās laukā, uzgāja vietu, kur mūrim bija izbrucis gabals, un tad Toms pagriezās tieši uz ziemeļiem, jo pa ceļam viņi bija nogriezušies par daudz uz rietumiem. Priekšā plājās itin līdzens klajums, un visi pielika soli, taču saule jau bija noslīdējusi zemu pie apvāršņa, kad tālumā pēdīgi parādījās varenu koku rinda un hobiti atskārta, ka beidzot, pēc tik daudzām neparedzētām dēkām, būs tikuši atpakaļ uz ceļa. Paskubinājuši ponijus aulekšos, viņi aši pieveica atlikušo gabalu un tad apstājās koku ēnā, kas nu jau bija melnēja, izstiepusies gara. Ceļš bija turpat palejā un, ietinies vakara mijkrēslī, stiepās, cik tālu vien sniedza skats, šajā posmā teju tieši no dienvidrietumiem un ziemeļaustrumiem un pa labi strauji laidās lejup plašā zemienē. Izdangāts un grambains tas atsauca atmiņā viņdienas lietavas — visur vīdēja peļķes un ar ūdeni pilnas bedres.
   Nojājuši lejā no piekalnītes, visi rūpīgi nopētīja ceļu pa labi, tad pa kreisi. Nevienas dzīvas dvēseles.
   — Nu re, beidzot esam klāt! — Frodo iesaucās. — Es teiktu, ka mans isakais ceļš cauri Senmežam mums nebūs maksājis vairāk par dienām divām! Bet varbūt tieši labi, ka aizkavējāmies, — būsim nojaukuši pēdas.
   Pārējie uzmeta viņam iztrūcinātus skatus. Piepeši atkal uzmācās bailes no Melnajiem jātniekiem. Spēruši kāju Senmežā, viņi lielākoties bija raizējušies vien par to, lai sveiki un veseli tiktu laukā līdz ceļam, un tikai tagad, kad tas gulēja tepat zem kājām, atmiņā no jauna atausa draudošās briesmas, kas, visticamāk, uzglūnēja tieši te, uz ceļa. Hobiti bažīgi pašķielēja atpakaļ, uz saulrieta pusi, taču ceļš gulēja rūsgans un tuksnesīgs.
   — Vai tu domā, — Pīns sastomījās, — ka mums vēl šovakar kāds dzīsies pakaļ?
   — Nē jau, nē, ne šovakar, — atsaucās Toms Bombadils, — un vēl ritu, rādās, ne. Taču diez vai knēvelīšiem der uz mani paļauties — oža Tomu te var vilt. Viņš par tālām ritu zemēm zina maz un neko lāga. Toms nav saimnieks melniem vīriem, kas šurp jāj no Tumsas zemes.
   Tik un tā hobiti dedzīgi vēlējās, kaut Toms viņiem jātu biedros. Kurš gan cits vēl varētu zināt, kā tikt galā ar Melnajiem jātniekiem? Lēs kā lēsdams, drīz ceļš viņus aizvedis uz pavisam svešām zemēm, par ko Dalienā vēstīja vien pagalam miglainas un sensenas leģendas, un, vērdamies biezējošajā mijkrēslī, hobiti karsti sailgojās pēc mājām. Juzdamies pagalam vientuļi un pazuduši, viņi stāvēja, ne vārda nebilzdami, raudzīdami novilcināt šķiršanās brīdi, un tikai pēc brītiņa aptvēra, ka Toms saka atvadu vārdus, ieteikdams hobitiem ar drošu dūšu jāt līdz pat tumsiņai, pa ceļam nekur neapstājoties.
   — Klausiet Tomam Bombadilam, kamēr diena vēl nav galā (pēcāk klausīt nāksies tam, ko ieteiks jūsu pašu sirds un prāts): četras jūdzes prom pa ceļu ieraudzīsiet prāvu miestu — Virpili zem Virumkalna. Durvis tur uz vakariem. Uzmeklējiet traktieriti "Spraunais ponijs" — saimnieko tur Kviesmīlis no Purenltēm, goda virs, kad es jums saku. Tur jūs varat pārlaist nakti, bet no paša agra rīta Ieciet atkal braši seglos. Drošu dūšu jājiet tālāk, tikai esiet gaužām modri! Ja būs sirdī prieks un līksme, ari lik- tens pretim smies!
   Hobiti lūgšus lūdzās, lai Toms viņus pavada vismaz līdz traktierim, kur visi varētu uz atvadām iztukšot kādu kausu, bet viņš tikai smējās un lūgumu noraidīja, sacīdams:
   — Šeitan beidzas Toma zeme, kur viņš mit ar gudru ziņu.
   Tomam jāgādā par māju, Senmežu, Zeltodziņu!
   Tad viņš apcirtās, pasvieda gaisā cepuri, uzlēca Mikam mugurā, uzjāja augšup pa nogāzi un dziedādams pagaisa krēslā.
   Pakāpušies piekalnītē, hobiti ilgi nolūkojās viņam pakaļ.
   — Gaužām žēl gan, ka jāteic ardievas Bombadilu saimniekpapam, — Sems nopūtās. — Stiķu pilns kā maiss, bet pirkstu mutē viņam vis neiebāzīsi. Man rādās, ka otru tādu mēs ij ar uguni nesameklēsim — nedz tik lādzīgu, nedz ar' tik ērmotu. Lai gan neliegšos — tanī "Spraunajā ponijā", ko viņš pieminēja, es lab- prātiņ ielūkotos. Kaut nu šitenais bUtu tāds kā mUsmāju "Zaļais pūķis"! Kas Virpili par ļautiņiem?
   — Hobiti, — Merijs atsaucās, — un lamzaki arīdzan. Man domāt, tur varētu būt visai mājīgi. "Ponijs" ir labs krodziņš, skaties no kuras puses gribi. Mūsējie turp reizi pa reizei nobrauc.
   — Lai nu tas būtu vai visu krogu krogs, — Frodo ieteicās, — bet tik un tā laukā no Dalienas. Tā ka ne uz kādu omulīgo iz- dzīvošanos neceriet! Esiet tik labi un ielāgojiet — visi kā viens —, ka Tuntaka vārdu NEDRĪKST IJ PIEMINĒT. Ja nu kas, mans vārds ir Pakalna kungs.
   Tad hobiti sakāpa seglos un klusēdami aizjāja mijkrēsli. Tumsa biezēja ātri, viņi lēnām noklidzināja ielejā, tad atkal kalnup un beidzot ieraudzīja tālumā mirdzināmies gaismiņas.
   Kā melns blāķis, kas aizklāja zvaigznes, aizšķērsodams ceļu, priekšā izslējās Virumkalns, bet pie tā rietumu sāna bija piespiedies paliels miests. Tā nu hobiti steidzās turp, ilgodamies pēc siltas pajumtes un durvīm, ko aizcirst naktij deguna priekšā.

Devītā nodala
"Spraunais ponijs"

   Virpils bija Virgales lielākais miests, bet Virgale, neliels apdzīvots apgabals, gluži kā saliņa tupēja plašu, neskartu klajumu un mežu ielokā. Otrpus kalnam bija vēl Stutnīte, drusku uz austrumiem dziļā ielejā — Apukša, bet Četsila malā — Senpils. Visapkārt Virumkalnam un miestiņiem nieka pāris jūdžu platumā stiepās tīrumu un kopta meža josliņa.
   Virpilieši bija tumšiem matiem, plecīgi un padrukni, augumā tādi paīsāki, toties līksmi un neatkarīgi — paši sev kungi un noteicēji, taču ar hobitiem, rūķiem, elfiem un citiem šīspa- saules iemītniekiem viņi bija ciešākos draugos, nekā lamzakiem bijis (un ir) ierasts. Virpils leģendas vēstīja, ka te viņi mituši no sākta gala un cēlušies no cilvēkiem, kas pirmie spēruši kāju Viduszemes rietumos. Maz kurš palika dzīvajos pēc Sendienu jukām, taču tad, kad ķēniņi atkal atkugoja pāri Dižjūrai, virpilieši tepat vien bija kur bijuši un ir joprojām, kad senlaiku ķēniņu piemiņai jau zāle cauri izaugusi.
   Laikā, par ko vēsta mūsu stāsts, tik tālu rietumos un vispār savu simt līgu attālumā no Dalienas citu cilvēku nemaz nebija. Vienīgi meža biezokņos viņpus Virpils bija sastopami noslēpumaini klejotāji. Virpilieši viņus dēvēja par Pēddziņiem un par to, no kurienes tādi uzradušies, nezināja nenieka. Pēddziņi bija augumā lielāki un tumsnējāki, un klīda valodas, ka viņiem esot neparasti asa redze un dzirde un ka viņi saprotot, ko runā zvēri un putni. Tā nu viņi klīda, kur ienāk prātā — projām uz dienvidiem un austrumiem, līdz pat Miglas kalniem, tikai tagad jau pavisam niecīgā skaitā un sastopami aizvien retāk. Uzradušies viņi klāstīja, kas noticis tāltālās zemēs, un stāstīja sen aizmirstas, savādas teikas, kurās virpilieši klausījās, muti atplētuši, tomēr necik cieši ar Pēddziņiem nedraudzējās.
   Virgalē dzīvoja arī daudzas hobitu dzimtas, un šejienieši, pēc pašu ieskatiem, bija dibinājuši pasaulē senākās hobitu apmetnes, proti, iekārtojušies te jau kur tas laiks, iekams viņu tautieši vēl bija šķērsojuši Brandaviņu un apguvuši Dalienas zemes. Visvairāk hobitu bija Stutnītē, taču viena daļa dzīvoja arī pašā Virpilī, sevišķi augstāk kalnā, virs cilvēku namiem. Dižļautiņi un mazļautiņi (tā nu viņi dēvējās) sadzīvoja labi, svešās darīšanās degunu nebāza, ar savām tika galā, kā nu kurš bija radis, bet kā vieni, tā otri sevi ar pilnām tiesībām uzskatīja par īsteniem vir- piliešiem. Diez vai kur citur pasaulē vēl varētu atrast tik īpatnēju (tomēr lielisku) kārtību.
   Ne Virpils dižļautiņi, ne mazļautiņi paši apkārt diez ko daudz neceļoja un raudzījās, lai pašu četros miestos viss rit, kā nākas. Šad un tad Virpils hobiti aizklīda līdz Bricavai vai Rītajiem, tomēr Dalienas hobiti šurp ceļu mēroja pagalam reti, lai gan no Brandaviņas tilta līdz šejienei bija ne vairāk kā vienas dienas brauciens. Gadījās, ka uz dienu vai divām traktierī uzradās kāds bricavnieks vai ar dēkaiņa garu sists Tuks, taču arī tas lēcās aizvien retāk un retāk. Virpiliešus un citus aizrobežu iemītniekus dalienieši dēvēja par ārpusniekiem un par tādiem daudz zinis nelikās, jo uzskatīja par truliem un neaptēstiem. Jādomā, tanīs dienās pasaules rietumos mita daudz vairāk hobitu, nekā dalienieši maz bija iedomājušies. Nav ko liegties, viens otrs patiesi bija blandoņa, kas izkašāja alu, kur pagadās, un lasījās lapās, kolīdz griesti sāka birt uz galvas. Bet tie hobiti, kas dzīvoja Virgalē, bija krietni un pārtikuši, un nebūt ne daudz neaptēstāki par attālajiem Iekšzemes radagabaliem. No šejienes hobitu atmiņas vēl nebija pagaisis laiks, kad Daliena ar Virpili vēl sadzīvoja kā cimds ar roku. Vismaz Bricbrandaku dzīslās pavisam noteikti ritēja krietna tiesa virpiliešu asins.
   * * *
   Virpils miestā bija savs simts lamzaku māju. Tās pa lielākai tiesai bija celtas piekalnē, ar logiem uz rietumiem. Tur kalnam apkārt pusloku meta dziļš grāvis, viņā krastā vēl apaudzēts ar blīvu dzīvžogu. Ceļš veda grāvim pāri, taču otrpus tiltam dzīvžogā vīdēja vareni vārti. Otri tādi paši vārti slējās Virpils dienvidgalā, kur ceļš atkal skrēja tālāk. Līdz ar tumsiņu vārti tika aizslēgti, bet turpat iekšpusē bija mazs namiņš, kur sēdēja vārtsargs.
   Vietā, kur ceļš nogriezās pa labi, lai apmestu līkumu ap kalna pakāji, kluknēja paprāvs krogs, uzcelts vēl tajos laikos, kad satiksme bija nesalīdzināmi rosīgāka. Jo Virpils atradās senās krustcelēs: turpat miesta rietumgalā, viņpus grāvim, aus- trumceļš krustojās ar otru senu lielceļu, ko kādreiz bija iecienījuši gan cilvēki, gan visādi citi ceļinieki. Rītājieši joprojām mēdza teikt: "Ko tādu ij Virpilī nepadzirdēsi", jo tajos laikos, kad arī Dalienas hobiti turp ceļu mēroja biežāk, traktierī vienkopus satecēja ziņas no ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem. Bet ziemeļzemes jau kur tas laiks bija tukšas un pamestas, un uz zie- meļceļa maz kurš kāju spēra — tas bija aizaudzis ar zāli, un virpilieši seno lielceļu bija pārdēvējuši par Zaļteku.
   Taču Virpils traktieris stāvēja kā stāvējis, un traktiernieks aizvien vēl bija varens un godājams vīrs. Zem viņa jumta vienkopus sanāca lieli un mazi dīkdieņi, pļāputašas un uz jaunumiem kāri nemiera gari no visiem četriem miestiem, viņš izmitināja Pēddziņus un citus apkārtklejotājus, un tos ceļavīrus (pa lielākai tiesai rūķus), kas joprojām staigāja šurpu turpu pa austrumceļu, projām uz kalniem un atkal atpakaļ.
   Kad hobiti beidzot nonāca līdz Zaļtekas krustojumam un tuvojās miestam, laukā jau valdīja tumsa, un debesīs mirdzēja baltas zvaigznes. Rietumvārti bija ciet, bet vārtsarga namiņā sēdēja kāds vīrs, kas pielēca kājās, paķēra lukturi un pārsteigts noskatīja atnācējus.
   — Ko vajag? No kurienes nākuši? — viņš skarbi noprasīja.
   — Ejam uz traktieri, — Frodo atbildēja. — Dodamies uz austrumiem un gribam še pārlaist nakti.
   — Paskat, ko! Hobiti! Veseli četri! Turklāt, spriežot pēc runas, dalienieši, — vārtsargs nobubināja itin kā pie sevis, bridi viņus drūmi nopētīja, tad nesteidzīgi atslēdza vārtus un ielaida hobitus iekšā.
   — Ne jau kuru katru dienu gadās sastapt Dalienas hobitus jādelējam pa ceļu nakts melnumā, — viņš turpināja, kad hobiti piestāja pie namiņa durvīm. — Atvainošanu, bet vai es nevarētu dabūt zināt, kas jums meklējams austrumos no Virpils? Kā jūs godāt, ja drīkstu vaicāt?
   — Kā mūs sauc un kas mums meklējams — tā ir mūsu pašu darīšana. Diez vai šī ir īstā vieta, kur tas apspriežams, — atteica Frodo, kam diez ko nepatika ne vārtsarga ģīmis, ne valoda.
   — Skaidrs, ka jūsu darīšana, tur es neko nesaku, — vīrs piekrita, — tikai ari man ir savas darīšanas, teiksim, pēc tam kad laukā jau tumsa, ceļiniekiem šo to pavaicāt.
   — Mēs esam hobiti no Bricavas. Sadomājām paceļot un apmesties jūsu traktieri, — Merijs pasteidzās paskaidrot. — Es pats esmu Bricbrandaka kungs. Ar to būs gana? Dzirdēju, ka virpilieši pret ceļiniekiem esot laipni. Padomā, ko visu neizrunā!
   — Labi jau, labi, — vārtsargs pieglaudīgi atsaucās. — Neņemiet nu ļaunā. Tikai skatieties — var gadīties, ka vecais vārtu Harijs nebūs vienīgais, kurš ņemsies jūs izprašņāt. Te visādi dīvaiņi apgrozās. Aiztiksiet līdz "Ponijam", tad redzēsiet, ka tur tikai mātes un tēva vēl trūkst.
   Vārtsargs novēlēja labu nakti, un hobiti vairs nebilda ne vārda, bet luktura gaismā Frodo pamanīja, ka virs joprojām viņus cieši vēro. Pēdigi vārti aiz muguras noklaudzēdami aiz- darijās — labi, ka ciet. Hobiti jāja tālāk. Frodo prātoja, kālab virs izturējās tik aizdomīgi. Varbūt kāds bija apvaicājies, vai nav manīts ierodamies pulciņš hobitu? Gendalfs? Burvis varētu būt jau priekšā — galu galā, viņi bija krietni maldījušies pa Senmežu un Kapukalniem. Tomēr vārtsarga skatienā un balsi bija kaut kas tāds, kas Frodo lika justies neomulīgi.
   Virs labu bridi noraudzījās hobitiem pakaļ un tad iegāja atpakaļ namiņā. Kolīdz viņš pagrieza vārtiem muguru, tiem pāri
   žigli pārmetās melns stāvs un pazuda miestiņa ielas puskrēslā.
   * * *
   Iela veda augšup pa lēzenu nogāzi. Nesteidzīgi pajājuši garām pāris graustiem, hobiti nonāca pie traktiera. Nami šķita milzīgi un svešādi. Sems vērās augšup uz traktiera ēku — trīs stāvi, logu tik, ka ne saskaitīt! Dūša tiri vai sašļuka papēžos. Kur tas laiks viņš bija iztēlojies, kā agrāk vai vēlāk ceļā sastapsies ar milžiem, kas lielāki par kokiem, un ar vēl baigākiem radījumiem, taču tagad, pēc tik smagas un nogurdinošas dienas, kad piepeši visriņķī tie cilvēki ar savām milzu mājām, — nē, tas nudien vairs nebija izturams. Gara acīm viņš redzēja traktiera pagalma tumsā slēpjamies apseglotus melnus zirgus un pa tumšajiem augšstāva logiem laukā glūnam Melnos jātniekus.
   — Vai tad mēs gulēsim pa nakti te, saimniek, ko? — viņš iebrēcās. — Ja reiz šaipusē mitinās hobiti, iesim tak pameklēt kādu, kas mūs ielaistu pārnakšņot! Tomēr drusku ierastāk.
   — Kas tad traktierim vainas? — Frodo nobrīnījās. — Toms Bombadils vēlēja nākt šurp. Manuprāt, iekšā atradīsies arī kas ierastāks.
   Pat pa gabalu pazinējs varēja pateikt, ka traktieris ir labs un omulīgs. Ēka stāvēja pašā ceļmalā, abus spārnus izstiepusi atpakaļ un it kā ierakuši nogāzē, tā ka sētas puses trešā stāva logi tik tikko rēgojās virs zemes. Uz pagalmu starp abiem spārniem veda plaša velve, bet pa kreisi ejā bija izcirstas lielas durvis ar pāris platiem lieveņa pakāpieniem. Durvis bija vaļā, un no tām plūda gaisma. Pie velves loka karājās lukturis, bet zem tā — prāva izkārtne: pakaļkājās saslējies dūšīgs, balts ponijs. Virs durvīm balts uzraksts vēstīja: "KVIESMlĻA PURĒNA Spraunais ponijs". Apakšstāva logos caur biezajiem aizkariem daudzviet spiedās gaisma.
   Kamēr viņi neizlēmīgi mīņājās puskrēslā, iekšā kāds uzņēma līksmu dziesmu, un drīz vien pievienojās vai vesels koris — priecīgi un pilnā rīklē. Brītiņu paklausījušies, hobiti saņēma dūšu un nokāpa no zirdziņiem. Dziesma izskanēja, un tūliņ sacēlās smieklu un aplausu vētra. Ieveduši ponijus pagalma un atstājuši tur stāvam, hobiti kāpa augšup pa lieveņa pakāpieniem. Frodo, iedams visiem pa priekšu, teju saskrējās ar mazu, tuklu, plikpaurainu un sārtvaidzīgu vīriņu. Apsējies baltu skoteli, tas brāzās pa vienām durvīm laukā un otrās iekšā, stiepdams ar pilniem kausiem nokrautu paplāti.
   —Vai mēs…? — Frodo iesāka.
   —Acumirkliti, esiet tik laipni! — vīriņš pakliedza pār plecu, pagaisdams murdošu balsu jūklī un dūmu mutuļos. Un patiesi — hobiti nepaguva ne aci pamirkšķināt, kad viņš jau bija atpakaļ, slaucīdams skotelē rokas.
   — Labs vakars, mazļautiņu kungs! — vīriņš palocījās. — Ko vēlēsities?
   — Gultas četriem un stallī vietu pieciem ponijiem, ja iespējams. Vai jūs būtu Purēna kungs?
   — Tieši tā! Kviesmīlis vārdā. Kviesmīlis Purēns — jūsu rīcībā! Dalienieši, ko? — viņš apvaicājās un tūliņ iebelza ar plaukstu pa pieri, it kā pūlēdamies nez ko atcerēties. — Hobiti! — viņš iesaucās. — Tā, tā, ko tad man vajadzēja… Vai drīkstu apvaicāties, kā jūs sauc?
   — Tuka kungs un Bricbrandaka kungs, — Frodo pavēstīja. — Un, rau, Sems Ekušeks. Es pats esmu Pakalna kungs.
   — Ak, tu posts! — Purēna kungs uzsita knipi. — Atkal izskrēja no prāta! Bet gan es atminēšos, kad būs drusku laika apdomāties. Zināt, tīri kājas pie zemes metas, bet paraudzīšu, ko varu jūsu labā darīt. Dalienieši tik kuplā pulkā pie mums katru dienu vis neiegriežas, un man sāpētu sirds, ja jūs še netiktu laipni uzņemti. Tikai šovakar te viss jau tik piebāzts, kā sen nav bijis, tīri stāvgrūdām. Laime nenāk brēkdama, kā mēs te Virpili sakām.
   — Ei! Nob! — viņš nosaucās. — Kur tu esi, pinkuķepa? Kur slaisties? Nob!
   — Nāku, saimniek! Nāku! — Pa kādām durvīm izlēca žirgts hobits, kas, ieraudzījis ceļiniekus, sastinga uz vietas un ieplēta acis.
   — Kur Bobs? — namatēvs noprasīja. — Nezini? Tad sadabū viņu rokā! Un ātrāk nekā citām reizēm! Man nav ne sešu kāju pie pēcpuses, ne sešu acu pierē! Saki Bobam, ka pagalmā gaida pieci poniji. Lai izbrīvē kādu stūrīti.
   Nobs nosmīkņāja, piemiedza ar aci un aiznesās kā divi deviņi.
   —Tā, tā, ko tad es gribēju teikt? — Purēna kungs piesita pie pieres. — Pauri caurumu cik uziet, kā sacīt jāsaka, viss birst laukā. Darba šovakar tāds lērums, ka galva iet uz riņķi. Vakarnakt no dienvidiem pa Zaļteku atspērās viens bariņš — jau tas vien ir pagalam dīvaini. Tad nule ieradās rūķi pa ceļam uz rietumiem. Un tagadiņ vēl jūs. Nebūtu jūs hobiti, vietiņa diez vai atrastos. Bet ziemeļspārnā mums ir pāris istabiņu, sensenos laikos ar gudru ziņu izbūvētas īsti hobitiem. Apakšstāvā, kā jums reiz patīk, ar apaļiem lodziņiem un visu ko, kas piederas pie lietas. Tur jums vajadzētu justies gluži omulīgi. Vakariņas tak gribēsiet? Kā tikko, tā uzreiz! Tagad, rau, šurpu!
   Aizvadījis hobitus projām pa gaiteni, traktiernieks atvēra durvis. — Palūk, silta, jauka istabiņa! — viņš pavēstīja. — Derēs, ko? Tagadiņ atvainojiet. Darba pilnas rokas. Nav laika pamēļot. Jājož. Skrienu tīri bez atmaņas, bet švakāks kā nepalieku, tā nepalieku. Vēlāk iemetīšu pie jums aci. Ja kas vajadzīgs, pašķindiniet zvaniņu, Nobs būs klāt kā likts. Ja nebūs, zvaniet bez mitas un aurojiet.
   Beidzot viņš bija prom, hobitus atstājis gluži aizelsušos. Traktiernieks, lai arī nokaudamies ar neapdarāmiem darbiem, runāja vienā nebeidzamā laidā, tā ka bija jābrīnās, pa kuru laiku viņš ievelk elpu. Istabiņa bija maza un mājīga. Kamīnā kurējās gaiša uguns, un pie tā piebīdīti zemi un ērti krēsli. Apaļais galds jau bija pārklāts ar spodri baltu galdautu, un pašā vidū bija prāvs zvans ar rokturi. Taču, iekams vēl kādam bija iešāvies prātā ķerties pie zvanīšanas, Nobs jau bija klāt, stiepdams sveces un ar šķīvjiem nokrautu paplāti.
   — Vai kungi gribēs ko dzeramu? — viņš pakalpīgi apvaicājās. — Un atļausit parādīt guļamistabas, kamēr vīkšam vakariņas?
   Kad Purēna kungs un Nobs atgriezās, hobiti jau bija nomazgājušies un veldzējās pie patīkami ietilpīgiem alus kausiem. Vienā acumirklī galds bija klāts. Netrūka ne karstas viras, ne aukstās gaļas, ne melleņu pīrāga, ne svaigi ceptas maizes klaipiņu, ne sviesta kluču, ne labi nobrieduša siera rituļa pusītes. Paēdiens bija vienkāršs un sātīgs, tikpat labs kā Dalienā un gana ierasts, lai izgaisinātu Sema nelāgo priekšnojautu pēdējās paliekas (lielāko tiesu darba te jau bija veicis lieliskais alutiņš).
   Namatēvs kādu bridi parosījās un tad gatavojās atkal doties savās gaitās. — Kad būsit paēduši, varbūt gribēsiet pievienoties viesu pulkam? — viņš sacīja, stāvēdams jau durvīs. — Lai gan diez vai — droši vien dosieties pie miera. Tomēr, ja nu prāts nesas uz saviesīgu pasēdēšanu, esat laipni aicināti. Arpusniekus — tas ir, atvainošanu, dalieniešus — mēs te neredzam bieži un labprāt paklausītos, kas pie jums no jauna, varbūt jūs mums ko pastāstītu vai nodziedātu — kas nu sirdij tuvāks. Bet kā jums labpatīk! Ja kas vajadzīgs, šķindiniet zvaniņu!
   Iebaudījuši vakariņas (bez ceturkšņa stundu no vietas, nesteigdamies un lieki mēles nekulstīdami), hobiti sajuta atgriežamies spēkus kaulos un dūšu vairojamies, tā ka Frodo, Pīns un Sems nosprieda klausīt traktiernieka ieteikumam. Merijs paziņoja, ka tur būšot pārāk liela burzma. — Pasēdēšu savā nodabā tepat pie kamīna un vēlāk varbūt iziešu laukā ieelpot drusku svaiga gaisa. Domājiet, ko runājat, un neaizmirstiet, ka mēs bēgam paklusām. Daliena, rau, vēl nav necik tālu — tā vien skaties, iekritīsim!
   — Labs ir! — Pīns atsaucās. — Skaties tik pats, ka neaizmal- dies sazin kur, un ielāgo, ka zem jumta ir drošāk nekā zem klajas debess!
   Viesi bija sapulcējušies traktiera zālē. Kad Frodo acis aprada ar puskrēslu, izrādījās, ka pulks ir liels un raibs. Telpu apgaismoja teju vienīgi kamīna uguns, jo trīs lukturi, kas karājās pie griestu sijām, bija nespodri un dUmu mākuļos tik tikko saredzami. Pie kamīna stāvēja Kviesmīlis Purēns, pļāpādams ar diviem rūķiem un pāris dīvaina paskata vīriem. Uz soliem sēdēja visvisādi: Virpils dižļautiņi, bariņš vietējo hobitu (tie mēļoja, galvas sabāzuši kopā), vēl pāris rUķu, bet pustumsā un kaktos neskaidri kustējās vēl citi stāvi.
   Kolīdz dalienieši spēra kāju pāri zāles slieksnim, virgalicši vienā balsī uzgavilēja. Svešinieki, sevišķi tie, kas bija šurp ieradušies pa Zaļteku, ienācējiem tūliņ pievērsa ziņkārus skatus. Namatēvs ņēmās sapazīstināt dalieniešus ar vietējiem un ar šo uzdevumu tika galā tik zibenīgi, ka nemaz nebija viegli attapl, kurš tad īsti kā dēvējas. Virpils dižļautiņu vārdi šķita visai botāniski (un dalieniešu ausīm gaužām ērmoti), teiksim, Pupumiza, Sausserdis, Pekuvirsis, Abolkoks, DadžpUka vai Paparde (par Purēnu nemaz nerunājot). Līdzīgi saucās ari dažs labs hobits. Piemēram, kuplā skaitā bija pārstāvēti Vērmeli. Tomēr pa lielākai tiesai hobitiem bija ierastāki vārdi — Krastelis, Apšals, Migu- tūļa, Smilšugrābslis vai Rakainis, kādi nebija sveši arī Dalienā. Pa to vidu gadījās arī vairāki Stutnītes Pakalni, un, nespēdami iedomāties, ka hobiti ar vienu un to pašu uzvārdu varētu nebūt tā vai citādi rados, viņi spieda Frodo pie krūts kā sensenis pazudušu un nu atkal atrastu radagabalu.
   Virpils hobiti, jāatzīst, bija sirsnīgi un nadzīgi uz iztaujāšanu, un Frodo drīz vien atskārta, ka nāksies vien tā vai citādi paskaidrot, ar ko viņš īsti nodarbojas. Tā nu viņš izpauda, ka interesējoties par vēsturi un ģeogrāfiju (to padzirduši, visi saprotoši klanīja galvas, lai gan Virpils izloksnē šie vārdi tika lietoti visai reti) — gribot rakstīt grāmatu (visi pamira mēmā izbrīnā), tā ka tagad viņš ar draugiem vācot ziņas par hobitiem, kas dzīvo ārpus Dalienas, sevišķi austrumpuses zemēs.
   Tad visi sāka klaigāt cits caur citu. Ja Frodo nudien būtu gribējis rakstīt grāmatu un ausu viņam būtu nevis divas, bet vismaz ducis, viņš pāris minūtēs būtu uzzinājis tik daudz, ka vairākas nodaļas būtu gatavas vienā rāvienā. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, vietējie viņam noskaitīja veselu sarakstu, kurš sākās ar "rau, tur to veco Kviesmīli", pie kā vērsties pēc sīkākām ziņām. Tomēr pēc laiciņa, tā kā Frodo neizrādīja nekādu vēlēšanos ķerties pie grāmatas rakstīšanas visu acu priekša, hobiti atkal atgriezās pie izprašņāšanas, sak, kā tad pie jums tur, Dalienā? Frodo atbildēja strupi un izvairīgi un drīz viens pats sēdēja kaktiņā, noklausīdamies, ko ļaudis runā, un vērīgi raudzīdamies visapkārt.
   Cilvēki un rūķi pa lielākai daļai apsprieda to, kas noticis tālās zemēs, un klāstīja jaunumus, kas jau bija kļuvuši tuvi un pazīstami. Dienvidos kaut kas brieda, un rādījās, ka cilvēki, kas šurp bija nākuši pa Zaļteku, bija devušies ceļā, lai uzmeklētu kādu vietu, kur dzīvot mierā. Virpilieši viņiem juta līdzi, tomēr, pēc visa spriežot, svešiniekus lielā barā ielaist savā mazajā zemes pleķītī diez ko negribēja. Viens no ceļiniekiem, nejauka paskata šķielacis, pravietoja, ka, necik ilgi, uz ziemeļiem dzīšoties arvien vairāk un vairāk ļaužu. — Ja neatvēlēsit vietu, viņi to atradīs paši. Viņiem ir tādas pašas tiesības dzīvot kā visiem citiem, — dienvidnieks skaļi paziņoja. Vietējie neomulīgi sagrozījās. . ,
   Hobiti par to daudz zinis nelikās — šobrīd rādījās, ka lauzīt galvu par to nav vērts. Lamzaki tak neies bāzties hobitu aliņās! Viņiem daudz vairāk rūpēja Sems ar Pīnu, kas iejutušies žirgti tērgāja par to, kā klājas Dalienā. Visi vai plīsa no smiekliem, kad Pīns nostāstīja, kā iebrukuši Izrakas mēra alas griesti un pats mers Licis Spricis, resnākais hobits visos Vakarājos, dabūjis uz galvas veselu kaļķu kravu un laukā izrāpies kā miltos izvārtīta klimpa. Bet viens otrs jautājums Frodo lika pasvīst. Kāds virpilietis, kas šķitās vairākas reizes bijis Dalienā, par katru cenu gribēja zināt, kur Pakalni īsti dzīvo un ar ko rados.
   Piepeši Frodo pamanīja, ka hobitu tērgāšanā vērīgi ieklausās arī kāds aizdomīgs vīrs ar vēja aprautu seju, kas sēdēja pašā sienmalē, ierāvies ēnā. Uz galda viņam priekšā stāvēja liels alus kauss, un vīrs kūpināja pīpi ar garu, izliektu, ērmoti grebtu kātu, izstiepis zem galda kājas, ieautas garos, mīkstos ādas stulmeņos, kas izskatījās varen smalki, taču pamatīgi novalkāti un tagad bija no vienas vietas ar dubļiem nošķiesti. Viņš bija cieši ietinies smagā, tumšzaļā, traipiem izraibinātā apmetnī, un, lai arī istabā bija karsti un smacīgi, galvā viņam bija kapuce, zemu novilkta pār acīm, tomēr tās spīdēt spīdēja un nenovērsdamās pētīja hobitus.
   — Kas tas tāds? — Frodo noprasīja, kad radās izdevība čukstus apvaicāties Purēna kungam. — Ar viņu, man liekas, mēs ne- iepazināmies.
   — Tas tur? — namatēvs atčukstēja, pašķielējis uz vīra pusi, galvu nepagriezdams. — īsti nezinu. Viņš ir no tiem klaiņotajiem — mēs šos saucam par Pēddziņiem. Teju ne vārdu nelaiž pār lūpām, bet, kad sadomā, var izklāstīt brīnumu lietas. Izčib uz mēnesi, nerādās veselu gadu, un tad — šeku reku kā no gaisa atkal klāt. Pērnpavasar rādījās itin bieži, bet pēdīgā laikā atkal bija nez kur pazudis. Kā viņam īsti vārdā, kas to lai zina, bet pie mums viņu dēvē par Nerimšu. Soļo kā divi deviņi uz tiem garajiem kātiem, tikai nevienam nesaka, kas viņam kur steigties. Bet rītiem un vakariem jau likumi nav rakstīti, kā mēs Virpili sakām, ar to domādami Pēddziņus un, atvainošanu, dalieniešus. Paklau, savādi, ka ieprasījāties… — Taču tobrīd Purēna kungs aizbrāzās ieliet alutiņu izslāpušam viesim kausā, un viņa pēdējie vārdi palika miglā tīti.
   Tagad Frodo pamanīja, ka Nerimša petl viņu, it kā būtu dzirdējis vai nopratis, par ko bijusi runa. Tad viņš novēcināja roku un pamāja ar galvu, aicinādams Frodo pienākt tuvāk un nosēsties līdzās. Kad Frodo paklausīja, Nerimša atsvieda atpakaļ kapuci, atklādams pinkainu, melnu, sirmuma cauraustu matu ērkuli un bālu, skarbu seju, kurā dega divas modras, zaļas acis.
   — Mani sauc par Nerimšu, — viņš dobji pavēstīja. — Nudien priecājos iepazīties… Pakalna kungs, ja vecais Purēns pareizi sadzirdējis tavu vārdu.
   — Pilnīgi pareizi, — Frodo dzedri atteica. Sarunu biedra vērīgais skatiens tīri vai svilināja.
   — Nu ko. Pakalna kungs, — Nerimša sacīja, — tavā vietā es pieraudzītu, lai draugi pievalda mēli. Alutiņš, kamīna uguns un nejauši sarunu biedri — tas viss ir jauki, tikai… redz, te nav nekāda Daliena. Te apgrozās visādi ļaudis. Ak tā - lai nu kurš to teiktu, vai ne? — Viņš skāņi pasmīnēja, pareizi iztulkojis Frodo skatienu. — Un pēdējā laikā Virpilij cauri iet aizvien dīvaināki un dīvaināki ceļavīri, — viņš turpināja, pētīdams Frodo seju.
   Frodo izturēja viņa skatienu, tomēr nebilda ne vārda, un Nerimša neko nelikās manām. Tagad viņa uzmanību piepeši bija pievērsis Pīns. Frodo ar šausmām atskārta, ka nebēdnīgais Tuku jaunulis, kam galvā bija sakāpuši resnā Izrakas mēra likstu pārstāsta panākumi, nule pa savai modei klāj vaļā visu, kas notika Bilbo atvadu mielastā. Pīns jau bija ticis līdz Bilbo atvadu runas vidum un nenovēršami tuvojās brīdim, kad namatēvs, skaties un brīnies, izčibēja kā nebijis.
   Dusmas, nudien. Vairākums vietējo hobitu par to, protama lieta, neceltu ne ausu — sak, vai tu re, ko tik visu neizstrādā tie gaisā parautie aizupieši! Bet viens otrs (teiksim, vecais Purēns) šo to sajēdza un, jādomā, jau labi sen bija dzirdējis baumas par Bilbo pazušanu. Tādiem tūliņ prātā uzpeldēs Tuntaka vārds, sevišķi ja Virpilī kāds par tādu jau bija apvaicājies.
   Frodo nemierīgi saknosījās, drudžaini prātodams, ko iesākt. Pīns, gozēdamies klausītāju dedzīgās uzmanības saulītē, šķita pavisam aizmirsis draudošās briesmas. Tā vien skaties, tūliņ klās vaļā par gredzenu, un tad nekas vairs nebūs glābjams!
   — Dari kaut ko! Mudīgi! — Nerimša iečukstējās.
   Pielēcis kājās, Frodo uzrāpās uz galda un sāka runu. Pīns tūliņ zaudēja piekrišanu — daļa viņa klausītāju pievērsās Frodo, smējās un sita plaukstas, nosprieduši, ka Pakalna kungs pēdīgi iesilis, kā nākas.
   Bet Frodo piepeši sajutās kā galīgs muļķis un attapās, ka gramstās pa kabatu (tā nu viņš bija paradis, kad uzstājās publikas priekšā). Pirksti paši uztaustīja važiņā uzvērto gredzenu, un pēkšņi uzmācās nepārvarama vēlme uzslidināt to pirksta, izgaist un tā izķepuroties no pagalam nepatīkamās situācijas. Tomēr sazin kālab šķita, ka šo domu kāds itin kā saka priekšā — kāds vai kaut kas tepat blakus. Cieši apņēmies neļauties kārdinājumam, Frodo sažņaudza gredzenu saujā, lai to itin kā savaldītu, noturētu kabatā, novērstu tā iecerētos posta darbus. Lai nu kā, iedvesmas nebija itin nekādas. Nobēris, dalieniešu vārdiem sakot, dažus piemērotus vārdus ("Mēs visi esam dziļi pateicīgi par laipno uzņemšanu, un es uzdrošinos cerēt, ka mans neilgais apciemojums palīdzēs atjaunot draudzības saites, kas savulaik tik cieši vienoja Dalienu un Virpili."), viņš saminstinājās un no- kremšķinājās.
   Tagad uz viņu skatījās visi, kas vien atradās traktiera zālē. — Dziesmu! — iesaucās kāds hobits. — Dziesmu! Dziesmu! — pārējie piebalsoja. — Lūdzami, kaut ko tādu nedzirdētu!
   Frodo apjuka, un, jau pavisam vairs nezinādams, kur likties, izmisis uzsāka joku dziesmiņu, kas savulaik Bilbo bija itin labi gājusi pie sirds (nudien, Bilbo ar to pat lepojās, jo vārdus bija sacerējis pats). Dziesma bija par krodziņu un, jādomā, tieši tālab pirmā iešāvās prātā. Rau, kā tā skanēja visā pilnībā. Šodien gan maz kurš vairs atminas vairāk par pāris rindiņām.
   Reiz bij viens krodziņš, krodziņš labs,
   Par ko jums tūliņ stāstīts taps:
   Tur brūvēja pats krodzinieks tik gardu alutiņu,
   Ka vienvakar pats Mēnessvirs, tu re, ar gudru ziņu
   Turp devās tukšot kausu.
   Bet stajļpuisim bij runcis labs,
   Par ko jums tūliņ stāstīts taps:
   Tas, ķepas grābis lociņu, tik čīgāj' pijolīti
   Te tā, te šitā, ņau un murr, līdz visu dvēselīti
   Bij izdziedājis sausu.
   Bet krodzniekam bij suņuks labs,
   Par ko jums tūliņ stāstīts taps:
   Tas dienas vadīja, bez mitas traki jokodamies,
   Un krogus viesi pušu plīsa, smējās aizrīdamies,
   Līdz palika bez elpas.
   Vēl krodziņā bij raibaļa,
   Ar līkiem ragiem kronēta:
   Tā, padzirdusi pijolīti, mēdza satrakoties
   Un mesties neprātīgā dancī, kājām stampājoties,
   Tik lopam trūka telpas.
   Un visi trauki sudrabā Tur laistījās un spožumā!
   Ik svētdienu tur galdā likti godu rīki tika,
   Ko čaklas rokas spodrināja — krodzinieks tā lika,
   Kā sestdienvakariņš.
   Un Mēnessvīrs tai vakarā
   Met mēriņu pēc mēriņa.
   Līdz iečīgājas pijolīte, danci uzsāk bļodas,
   Un raibaliņa līdzi lec — kur ir, tur klātu rodas —,
   Un spriņģo kucentiņš.
   Vēl Mēnessvīrs dzer kausu Ar gardo dziru sausu,
   Tad — blākš! — viņš nozveļas zem galda, grūti nopūzdamies, Un, cieši saldi aizmidzis, pa reizei iekrākdamies, Tur guļ līdz ritam klusi.
   Tad staļļpuisis teic runcim tā: "Tur Mēness zirdziņš pagalmā Jau sidrablaužņus nograuzis un dīžājas pie slitas. Bet saimnieks, dūšu uztaisījis, saldi šņāc bez mitas, Rau — nakts būs pagājusi!"
   Un runcis paķer lociņu, Lai uzčīgatu gabalu,
   Kurš citkārt būtu rāvis kājās īstus miroņus, Bet krodznieks viesi purina, kas bērna miegā dus: "Klau, ir jau pāri trim!" .
   Tad visi kopā elsdami Stumj viesi kalnā stumdami,
   Kur tuvāk Meness balais vaigs, un aizgrūž vīru mājās, Skrien līdzi sidrabkumeliņš, bet govs ar' cilā kājas Un lec līdz Mēnesim.
   Bet runcis čīgā murrādams,
   Un suņuks spriņģo smilkstēdams,
   Līdz citus viesus uzbunga, kas laižas jautrā dejā
   Un apgriež krogu kājām gaisā, tā ka griesti lejā.
   Un visi lec kā traki.
   Bet pēkšņi stīgas pārtrūkst pušu —
   Strinkš! Redzam runci sapīkušu,
   Bet kucentiņš par tādu joku smej, vai pušu plīsdams,
   Un pa to burzmu šķīvīts prasts čukst godu dakšai svīzdams:
   "Vai mani mīli — saki?"
   Kad Mēness ielien mākoņos Un Saule ceļas austrumos. Tā berzē karstās uguns acis, nesaprot neko — Tur, lejā, staro gaiša diena, putni vītero, Bet ļaudis spilvenos!
   Sacēlās varena aplausu vētra. Frodo bija labs dziedātājs, un dziesma visiem gāja pie sirds. — Kur vecais Kviesis? — atskanēja saucieni. — Viņam šitais jādzird! Lai Bobs iemāca savam kaķim spēlēt pijoli, tad mēs varēsim dancot! — Tūliņ vajadzēja piepildīt kausus, un traktiera viesi ņēmās klaigāt: — Lai iet vēlreiz, ko? Lūgtum, lūgtum! Vēl!
   Frodo bija spiests iedzert vēl kausiņu alus un dziedāt dziesmu vēlreiz. Tagad daudzi vilka līdzi, jo meldija bija labi pazīstama un vārdus nebija grūti ielāgot. Nu bija Frodo kārta justies pašapmierinātam. Viņš lēkāja pa galdu un, nonācis līdz "govs ar' cilā kājas un lec līdz Mēnesim", taisīja varenu lēcienu — drusku par daudz varenu, jo ar blīkšķi piezemējās uz kausiem nokrautas paplātes, paslīdēja, kopā ar plīstošajiem traukiem noripoja no galda un — žviks! Visi, sagatavojušies uz kārtīgu smējienu, tā ari sastinga ar vaļā muti gluži kā nolēmēti, jo no Frodo piepeši vairs nebija ne vēsts. Viņš bija izčibējis, itin kā izkritis cauri traktiera grīdai, neatstādams ij ne caurumiņu peles alas lielumā!
   Vietējie hobiti pārsteigumā ieplēta acis, pielēca kājās un ņēmās saukt Kviesmīli. Visi parāvās sāņus no Pina un Sema, kas piepeši attapās kaktā pavisam vieni, un glūnēja uz viņiem pa gabalu — ar aizdomām un neuzticību. Bija skaidri noprotams, ka daudzu acīs abi tagad bija apkārtceļojoša burvja pavadoņi, turklāt ej nu sazini, kas tādam pa spēkam un padomā! Bet viens melnīgsnējs virgalietis vērās šurp tik viszinīgi un itin kā izsmejoši, ka abiem hobitiem ap sirdi sametās pavisam neomulīgi. Vīrs tūliņ izmetās laukā pa durvīm, un viņam pakaļ arī šķielacis dienvidnieks — tie abi visu vakaru sazin par ko bija čukstus apspriedušies. Abiem nopakaļ aizsteidzās arī vārtu sargs Harijs.
   Frodo jutās kā pēdīgais stulbenis. Nezinādams, ko iesaki, viņš četrrāpus pa pagaldēm aizlīda uz tumšo kaktu, kur nekustīgi sēdēja Nerimša — viņa sejā nebija pakustējies ne vaibsts. Atslējies pret sienu, Frodo novilka gredzenu. Viņš nudien nesaprata, kā tas varēja gadīties pirkstā. Izskaidrojums varēja but tikai viens — laikam taču dziedādams viņš bija gramstījies pa kabatu, un gredzens uzslīdēja pirkstā, kad krizdams viņš roku ar joni rāva laukā. Vienubrīd prātā pazibēja doma, ka to būs pastrādājis gredzens pats, varbūt kārodams parādīties, klausīdams pirmītējai mēmajai pavēlei. Tie trīs, kas bija izgājuši laukā… Tie viņam nepavisam nepatika.
   —Nu? — Nerimša ierunājās, viņu ieraudzījis. — Kamdēļ tu tā darīji? Tas, ko tavi draugi būtu varējuši izpļāpāt, salīdzinājumā ar šito nebūtu itin nekas! Ar kāju taisni cilpā! Jebšu, pareizāk sakot, ar pirkstu, vai ne?
   — Nesaprotu, — Frodo satraukts un aizskarts atcirta.
   — Saproti gan, turklāt ļoti labi, — Nerimša atteica, — bet labāk nogaidīsim, līdz kņada norimstas. Bet tad gan, ja atļausit, Tuntaka kungs, es gribētu ar jums aprunāties zem četrām acīm.
   — Par ko? — Frodo noprasīja, itin kā nebūtu pamanījis, ka tik negaidīti nosaukts īstajā vārdā.
   —Par šo to svarīgu — mums abiem svarīgu, — Nerimša atbildēja, raudzīdamies Frodo tieši acīs. — Varbūt dabūsi dzirdēt ko noderīgu.
   — Labs ir, — Frodo piekrita, cenzdamies izlikties bezrūpīgs. — Vēlāk aprunāsimies.
   Tikmēr pie kamīna gāja vaļā ķīviņš. Tikko zālē bija teciņiem ieskrējis Purēna kungs, un nu viņš mēģināja uzklausīt vairākas vienlaikus izklāstītas un pretrunīgas liecības par to, kas tikko lēcies.
   — Es tak to redzēju pats savām acīm, Purēna kungs! — kāds hobits sita pie krūts. — Vai, pareizāk sakot, neredzēju itin neko, ja saprotat, ko ar to gribu teikt. Viņš ņēma un izkūpēja zilā gaisā, kā sacīt jāsaka.
   — Ejiet nu, Vērmeļa kungs! — namatēvs rādījās visai apjucis.
   — Kad es jums saku! — Vērmelis neatlaidās. — No visas tiesas!
   — Te būs kāds misēklis, — Purēns nogrozīja galvu. — Lai Pakalna kungs spētu tā ņemt un izkūpēt zilā gaisā? Lai gan tas te patiesi ir piepīpēts galīgi zils, es jums teikšu.
   — Ak šitā? Un kur tad viņš ir, ko? — hobiti izsaucās cits caur citu.
   —Kā lai es to zinu? Viņam ir tiesības staigāt, kur ienāk prātā, lai tik no rīta neaizmirst norēķināties — citādi nekas. Areče, kur Tuka kungs — tepat vien ir, nekur nav izčibējis.
   — Es tik zinu, ko redzēju, un es skaidri redzēju, ko neredzēju, — tiepās Vērmelis.
   — Bet es saku, ka te būs kāds misēklis, — Purēns atkārtoja, paceldams no grīdas paplāti un vākdams kopā lauskas.
   — Protams, misēklis! — iesaucās Frodo. — Kur tad es varu izčibēt? Tepat vien esmu! Tikai pārmiju pāris vārdu ar Nerimšu, rau, tur, kaktā.
   Viņš panācās uz priekšu, kamīna gaismā, bet visi tūliņ atsprāga atpakaļ, teju trīcēdami, drebēdami. Neviens nenoticēja, ka Frodo pēc kritiena būtu, zem galdiem lodādams, zibenīgi aizrāpies līdz sienmalei. Virpils hobiti un dižļaudis cits pēc cita steigšus devās mājās, juzdami, ka šim vakaram piedzīvojumu bijis gana. Dažs labs šķielēja uz Frodo ar neslēptām aizdomām, citi projām metās sačukstēdamies. Palicēji — rūķi un divi trīs svešinieki — piecēlās un novēlēja labu nakti namatēvam, taču no Frodo un viņa draugiem neatsveicinājās..Driz vien traktiera zālē bija palicis vien Nerimša, kas tā arī sēdēja sienmalē, neviena nemanīts.
   Purēna kungs gan neko daudz nesadrūvējās. Viņš pareizi lēsa, ka viesi vēl ilgi plūdīs šurp kā uzmedoti, kamēr šāvakara noslēpums būs izšķetināts sīki un smalki. — Kādu putru tad jūs, Pakalna kungs, man te ievārījāt, ko? — viņš noprasīja. — Lēkājat šurpu turpu, viesi pārbijušies kā diegi, trauki lupatās.
   — Man nudien žēl, ka sagādāju jums tādas neērtības, — Frodo atvainojās. — Tas gadījās gluži nejauši, ticiet man. Nelaimīga sagadīšanās.
   — Labi jau, labi, Pakalna kungs! — Tikai ja nu vēlreiziņ sadomājat mest kūleņus, burties vai ko nu tur, labāk ļaudis pirms tam brīdiniet — un mani arī, lūgtum! Mēs te, zināt, drusku greizi skatāmies uz tādiem jokiem — uz šitādām baigām padarīšanām, ja saprotat, ko es ar to domāju. Vienā rāvienā pie tādām nevar pieradināties.
   — Neko tādu es vairs nedarīšu, Purēna kungs, to es varu solīt. Bet nu laikam došos pie miera. Projām brauksim agri. Vai pieraudzīsit, lai mūsu poniji ir gatavi astoņos?
   — Sarunāts! Tikai, pirms aizbraucat, Pakalna kungs, es labprāt ar jums aprunātos zem četrām acīm. Tikko atminējos, kas man jums sakāms. Tikai kaut nu jūs neņemtu ļaunā. Vēl tikai tikšu galā ar pāris darbiņiem un tad pie jums ieiešu, ja atļausit.
   —Lai notiek! — Frodo atsaucās, bet sirdī iezagās bailes. Diez cik reižu vēl nāksies runāties zem četrām acīm, iekams viņš tiks gultā, un ko tādu vēl nāksies uzzināt? Vai visi šie ļaudis bija sazvērējušies? Pat vecā Purēna tuklais ģīmis piepeši sāka rādīties aizdomīgs — ja nu ari traktiernieks perina neģēlīgus nodomus?

Desmitā nodala
Nerimša

   Frodo, Pins un Sems kātoja atpakaļ uz savu istabiņu. Tur valdīja tumsa. No Merija nebija ne miņas, un ogles kamīnā jau bija teju izplēnējušas pelnos. Tikai tad, kad uguntiņa bija uzpūsta no jauna un kamīnā iesviesti pāris žagaru saišķi, hobiti pamanīja, ka viņiem līdzi atnācis un krēslā pie durvīm apsēdies Nerimša!
   — Sveiki, labdien! — iesaucās Pīns. — Kas tad tu tāds? Ko vajag?
   — Mani sauc par Nerimšu, — tas atteica. — Jūsu draugam tas varbūt izbiris no prāta, bet viņš solījās ar mani aprunāties zem četrām acīm.
   — Tu, ja pareizi atminos, sacīji, ka varētu pavēstīt ko noderīgu, — Frodo sacīja. — Kas tad tev sakāms?
   —Šis un tas, — Nerimša atbildēja. — Tikai neba par pliku velti.
   — Kā tā? — Frodo skarbi noprasīja.
   — Nevajag satraukties! Es lieku priekšā luk, ko — pastāstīšu, kas man zināms, un došu labu padomu, tikai par to gribu zināmu atalgojumu.
   — Kādu tad? — Frodo vaicāja, samanīdams mostamies nelāgas aizdomas, ka sapinies ar izspiedēju, un klusībā nozūdīda- mies, ka naudas līdzi tikai tāds mazumiņš. Blēdim ar to nekādā ziņā nebūs gana, un ko iesākt tālāk, ja kabatas būs tukšas kā izslaucītas?
   — Tev būs pa kabatai. — Nerimša drūmi pasmīnēja, itin kā noprazdams Frodo domas. — Gribu, lai ņemat mani ceļabiedros — iešu līdzi, kamēr vien man labpatiks.
   — Ak tā gan! — Frodo pārsteigts atsaucās, taču tomēr nemiers palika, kur bijis. — Pat ja man butu vajadzīgs vēl kāds ceļabiedrs, kā gan varu kam tādam piekrist, ja neko lāgā nezinu nedz par tevi pašu, nedz par to, kāds tavs amats?
   — Lieliski! — Nerimša atzinīgi iesaucās, pārmetis kāju pār kāju un ērtāk atlaizdamies krēslā. — Rādās, tavs prātiņš beidzot atnācis mājās, un tas ir uz labu. Līdz šim tu esi bijis īsts gaisa- grābslis. Lieliski! Izstāstīšu, kas man stāstāms, un tad spried pats. Varbūt, kad visu būsi noklausījies, tu manu piedāvājumu pieņemsi ar prieku.
   —Tad runā! — Frodo noteica. — Kas tev zināms?
   —Vairāk nekā vajadzīgs. Pārāk daudz dažādu nelāgu lietu, — Nerimša drūmi atsacīja. — Bet kas attiecas uz tevi… — Viņš pietrūkās kājās, paspēra pāris soļu līdz durvīm, atrāva tās vaļā un palūkojās gaitenī, tad durvis klusiņām aizvēra un nosēdās vietā. — Man ir labas ausis, — viņš turpināja, pieklusinādams balsi. — Neredzams kļūt es gan neprotu, toties esmu nomedījis neskaitāmus kustoņus — pašus mežonīgākos un biklākos. Un protu noslēpties no nevēlamām acīm. Lūk, šo pašu vakaru es sēdēju aiz dzīvžoga Virpils rietumceļa malā, kad garām no Kāpukalnu puses jāja četri hobiti. Diez vai tagad der atkārtot visu, ko viņi teica vecajam Bombadilam vai cits citam, bet viens gan man iekrita prātā. "Esiet tik labi un ielāgojiet," viens no viņiem teica, "ka Tuntaka vārdu nedrīkst ij pieminēt. Ja nu kas, mans vārds ir Pakalna kungs." Ieziņkārojos tik ļoti, ka devos viņiem nopakaļ. Kolīdz hobiti bijā iejājuši Virpilī, pārmetos vārtiem pāri. Var jau būt, ka >viltus Pakalna kungam nekā ļauna nav padomā, bet ja tā, es viņam ar draugiem ieteiktu būt piesardzīgākiem.
   — Kas tad virpiliešiem daļas par to, kā es saucos? — Frodo pikti izgrūda. — Un es gribētu zināt ari to, kas tur daļas tev. Var jau būt, ka Nerimšas kungs spiego un noklausās, viscēlāko nodomu vadīts, bet ja tā, es viņam ieteiktu izskaidrot, kas un kā.
   — Krietna atbilde! — Nerimša iesmējās. — Bet izskaidrojums ir pavisam vienkāršs — es jau labu laiku meklēju hobitu, vārdā Frodo Tuntaks. Gribēju viņu atrast, cik drīz vien iespējams. Zināju, ka viņš no Dalienas ved projām, nu, kādu noslēpumu, kas man un maniem draugiem ir ļoti no svara. Tikai nevajag pārprast! — viņš iesaucās, jo Frodo pietrūkās kājās un ari Sems izlēca istabas vidū, nikni bolīdams acis. — Uz mani te jūs varat paļauties vairāk nekā paši uz sevi. Un šis noslēpums ir glabājams cieši un vērīgi! — Nerimša paliecās uz priekšu un noskatīja visus pēc kārtas. — Sargieties no katras ēnas! — viņš nočukstēja. — Melnie jātnieki Virpilī jau ir manīti. Runā, ka pirmdien viens atjājis šurp pa Zaļteku un maķenīt vēlāk vēl cits — viens no ziemeļiem, otrs no dienvidiem.
   Visi sēdēja klusēdami. Pēdīgi Frodo uzrunāja Pinu un Semu: — Tas taču bija skaidri noprotams. Atminieties, kā vārtsargs mūs tērpināja? Un gan jau ari traktiernieks ir ko dzirdējis. Kālab viņš gribēja, lai par varītēm ejam uz zāli? Un kāda joda pēc mēs klausījām? Tik dumji — vajadzēja palikt tepat un sēdēt klusiem kā pelēm.
   — Tā gan, — Nerimša piekrita. — Būtu zinājis, nebūtu ļāvis jums turp doties, bet traktiernieks jau nebūtu ne mani pie jums laidis, ne arī ziņu nesis.
   —Tu domā, ka viņš… — Frodo ieteicās.
   — Nē, ne jau tas. Vecais Purēns ir krietns vīrs. Tikai viņš greizi skatās uz šitādiem ērmotiem klaidoņiem.
   Frodo uzmeta viņam mulsu skatienu.
   — Es taču izskatos pēc blēža, vai ne?.— Nerimša pasmīkņāja, un acis viņam iedegās dīvains mirdzums. — Bet gan jau ar laiku sapazlsimies labāk. Un tad, es ceru, tu izstāstīsi, kas īsti notika, kad tu tur dziedādams lēkāji pa galdu. Jo ši mazā delverība…
   — Tas gadījās pilnīgi nejauši! — Frodo nenovaldījās.
   — Nu, nu, — Nerimša novilka. — Ak tad nejauši! Tad pavisam nejauši tu esi nonācis lielās briesmās.
   — Kur nu vēl lielākās, — Frodo nopūtās. — Es jau zināju, ka Jātnieki dzenas man pakaļ, tikai rādās, ka būsim izsprukuši un viņiem nācies doties projām tukšā.
   — Neceri! — Nerimša noskaldīja. — Viņi atgriezīsies. Ar papildspēkiem. Šie nebija vienīgie. Es zinu, cik viņu ir. Es šos Jātniekus pazīstu. — Viņš apklusa un raudzījās salti un bargi. — Un arī pašā Virpilī netrūkst tādu, kam nevar uzticēties, — viņš turpināja. — Teiksim, Paparžu Bils. Viņam Virgalē ir slikta slava, un viņa namā piestaigā nelāgi ļaudis. Droši vien manījāt viņu pa to baru — tāds tumsnējs, okšķerlgs, čukstējās ar vienu no dienvidniekiem, un abi tūliņ pēc tava "nejaušā" izlēciena izlavljās laukā. Starp dienvidniekiem mēdz gadīties viens otrs, kas perina nelāgus nodomus, un par Papardi es teikšu tā — viņš itin visu ir gatavs pārdot, vai ari citu iegrūdis nelaimē tāpat vien, lai pašam prieks.
   — Ko tad viņš tādu var pārdot? Un kā viņam var noderēt mans "izlēciens"? — Frodo apvaicājās, joprojām izlikdamies, ka nesaprot Nerimšas mājienus.
   —Kā — ko? Pastāstiņu par to, ko tu te nostrādāji, — Nerimša atteica. — Viens otrs par to maksātu baltu naudu. Pēc tam diez vai kāds vēl pūlēsies noskaidrot, kā tev īsti vārdā. Un, manuprāt, viss nāks gaisma vēl šonakt. Vai būs gana? Tagad dari, kā gribi, — vari ņemt mani ceļabiedros, vari neņemt. Teikšu vien vēl to, ka apkaimi no Dalienas līdz pat Miglas kalniem es pazīstu kā savus piecus pirkstus, jo esmu to izstaigājis krustām šķērsām jau kur tie gadi. Esmu vecāks, nekā izskatos. Varu lieti noderēt. Pēc šodienas uz ceļa jūs nedrīkstēsit rādīties, jo Jātnieki to paturēs acis dienu un nakti. No Virpils varbūt izklūsiet un, kamēr saule pie debesīm, kādu gabaliņu nomērosiet, taču tālu vis netiksiet. Viņi uzbruks kā viesulis kādā tumšā nostūrī, un glābiņa nebūs. Vai gribat tikt viņiem nagos? Ar Jātniekiem nav nekādi joki.
   Hobiti sabijās, jo Nerimšas acis piepeši satumsa itin kā sāpēs un pirksti sažņaudza krēsla paroceņus. Istaba grima stingā klusumā, kamīnā noplaka liesmas. Kādu bridi Nerimša sēdēja, vērdamies tukšumā, itin kā iegrimis atmiņās vai ieklausīdamies tālīnos nakts trokšņos.
   —Nu tā! — viņš pēdīgi izsaucās, pārvilkdams delnu pār pieri. — Iespējams, es jūsu vajātājus pazīstu labāk nekā jūs paši. Jums no viņiem bail, taču derētu bīties vēl vairāk, jo jūs vēl ne tuvu nezināt visu. Rit jums jābēg — jāpazūd bez miņas, ja vien tas maz var izdoties. Nerimša jus var aizvest projām pa aizaugušiem sānceliņiem. Ņemsiet viņu biedros?
   Iestājās smags klusums. Frodo nebilda ne vārda un klusībā nokāvās ar šaubām un bailēm. Sems sarauca pieri un uzlūkoja saimnieku, tad neizturēja:
   —Ar jūsu atvēlēšanu, Frodo kungs, es teiktu — nē! Šitenais Nerimša te mums liek bīties un sargāties, un tur es tik varu māt ar galvu, sak, jānudien! Tik sāksim vispirms ar viņu pašu. Paskat, pats no Tukšaines, bet par turieniešiem nekad ar' nekas labs nav dzirdēts. Kaut ko šis, skaidra lieta, zina gan, pat vēl vairāk, nekā man patiktos, bet kālabad gan mums būtu jākāto šim pakaļ uz kādu tumšu nostūri, kur, kā šis pats saka, glābiņa nekāda nebūšot?
   Pīns samulsis saknosījās. Nerimša, nepagodinājis Semu ar atbildi, modri vēroja Frodo. Tas uz mirkli ieskatījās viņam acīs un tūliņ novērsās. — Nē, — viņš gausi novilka, — es tā vis nedomāju. Es domāju… domāju, ka tu nemaz neesi tāds, kādam tev labpatīk izskatīties. Iesākumā tava valoda bija virpilieša valoda, bet tad tā vērtās pavisam citāda. Man rādās, Semam taisnība — kālab tu mūs vienā vārdā brīdini, lai piesargājamies no katras ēnas, bet tūliņ otrā prasi, lai uzticamies tev? Kālab slap- stījies? Kas tu tāds esi? Ko tu īsti zini par manu… manu ceļu, un kas tev to stāstījis?
   — Redzu, ka manu padomu jau esat likuši aiz auss. — Nerimša drūmi nosmaidīja. — Tikai piesardzība ir viena lieta, bet neizlēmība — pavisam kas cits. Tagad, ja paļausieties paši uz saviem spēkiem, Rivendellu jums neredzēt. Nāksies vien uzticēties man, jo cita ceļa jums nav. Izlemiet. Ja domājat, ka tas ko līdzēs, vaicājiet, un es atbildēšu. Tikai kā gan jūs spēsiet noticēt tam, ko teikšu, ja neticat man jau tagad? Bet lai notiek…
   Tieši tobrīd pie durvīm kāds pieklauvēja. Ienāca Purēna kungs ar svecēm, un viņam aiz muguras mīņājās Nobs ar karsta ūdens spaiņiem. Nerimša pabīdījās dziļāk ēnā.
   —Atnācu novēlēt labu nakti, — namatēvs sacīja, nolikdams sveces uz galda. — Nob! Aiznes ūdeni uz guļamistabiņām! — Tad viņš aizvēra durvis.
   — Nu tad tā, — viņš saminstinājās, izskatīdamies visai uztraucies. — Ja esmu ko savārijis, atvainošanu, nudien. Bet kreņķu tāpat pilna galva — jūs tak redzat, un nekam neatliek vaļas. Bet šonedēļ te iet, kā sacīt jāsaka, kā pa pekles katlu, galvā putra, un es tik ceru, ka viss vēl nav nokavēts. Redzat, man bija vēlēts gaidīt Dalienas hobitus, sevišķi vienu, vārdā Tuntaks.
   — Un kāds tad man ar to sakars? — Frodo atsvieda.
   — Ak tā, jā, jā, — namatēvs izgudrēm pamāja. — Pie manis viss kā kapā, tikai runa bija tāda, ka šis Tuntaks varot uzrasties kā Pakalns, un, spriežot pēc tā, kā viņš man tika aprakstīts, rik- tīgi vien būs.
   — Ejiet nu! Un kāds tad viņš būtu? — Frodo vientiesīgi ieprasījās.
   —"Mazs, drukns vīrelis ar sārtiem vaigiem", — Purēna kungs svinīgi noskaitīja. Pins iespurdzās, bet Sems rādījās no tiesas sašutis. — "Šitais gan tev neko daudz nelīdzēs, Kviesit, jo tādi jau ir visi hobiti," viņš man saka, — Purēna kungs turpināja, pašķielēdams uz Pinu, — "bet šis ir tāds pagarāks un pasmukāks, ar bedrīti uz zoda — tāds lustīgs, ar spožām ačelēm." Atvainošanu, tā nu viņš teica — pats tak nesagudroju!
   — Viņš? Kāds viņš? — Frodo dedzigi iesaucās.
   — Ak, tu manu dieniņ! Gendalfs taču! Runā, ka šis esot burvis, bet, lai nu bUtu kā būdams, mēs abi esam draugos. Tikai tagadiņ gan nezinu, ko šis teiks, ko neteiks, kad atkal uzradisies. Nebūs nekāds brīnums, ja saburs man visu alu galīgi skābu vai pataisīs mani par koka bluķi. Viņam ātra daba. Bet ko nu vairs — izlietu ūdeni nesasmelsi.
   — Ko tad jūs tādu esat sastrādājis? — Klausīdamies Purēna kunga nebeidzamajās žēlabās, Frodo jau sāka zaudēt pacietību.
   — Pag, pie kā es paliku? — Traktiernieks apklusa un pāris reižu iebelza sev pa pieri. — Ak tā — pie vecā Gendalfa! Pirms trim mēnešiem viņš iesperas pie manis kambari — ne klauvēja, nekā. "Kviesit," šis saka, "no paša rīta es dodos projām. Vai izdarīsi ko mana labā?" Saku: "Kāda runa!" "Man galīgi nav vaļas, jāskrien pa kaklu, pa galvu," tā šis, "bet gribu aizgādāt uz Dalienu vienu vēstuliti. Vai tev ir kāds uzticams ziņnesis?" "Gan sameklēšu," saku, "rit vai parit." "Labāk gan rit," šis piekodina un iegrūž man vēstuli.. Rau, viss uzrakstīts skaidri un gaiši, — Purēna kungs pavēstīja, izvilkdams no kabatas vēstuli un lēnam, cienīgi nolasīdams adresi (visā apkaimē viņš bija izslavēts kā izglītots virs). - FRODO TUNTAKA KUNGAM TUNTMALĒ, HOBITONĀ, DALIENA.
   — Man vēstule no Gendalfa? — Frodo iekliedzās.
   — Ahā! — Purēna kungs nopriecājās. — Tad jūs tomēr esat tas Tuntaks?
   —Esmu, esmu, — Frodo atsaucās, — tā ka tūliņ dodiet to vēstuli šurp un sakiet, kālab to nenosūtījāt? Jādomā, tālab jau nācāt šurp, tikai kas tur bija tik ilgi ko runāt riņķi apkārt?
   Nabaga Purēna kungs vainīgi nokāra galvu. — Tiesa jau ir, un lūgtum atvainojiet. Un es trīcēdams, drebēdams gaidu, ko Gendalfs teiks, ja manis dēļ būs iznākusi kāda nelaime. Bet neba es no ļauna prāta. Vispirms kārtīgi noglabāju drošā vietā. Tad ne tai nākamajā, ne aiznākamajā dienā nevarēju atrast nevienu, kas gribētu doties uz Dalienu, no traktiera ļaudīm nevienu projām nevarēju laist, pēc tam gadījās viens kreņķis, tad vēl, līdz man tā vēstule pavisam izkrita no prāta. Man darba pilnas rokas. Darīšu, ko varēšu, lai visu vērstu uz labu, tā ka sakiet, ja vien varu kā līdzēt. Un bez tās vēstules nosolījos Gendalfarn vēl ko. "Kviesit," viņš man saka, "tas mans draugs no Dalienas drīz vien var nākt uz šo pusi. Viņš un vēl viens. Un dēvēsies viņš par Pakalnu. Ielāgo labi! Tikai neko neprašņā. Un, ja es nebūšu kopā ar viņu, nebūs labi — varbūt viņam būs vajadzīga kāda palīdzīga roka. Dari viņa labā, ko vari, un būšu tev pateicīgs līdz mūža galam," viņš saka. Un šeku jūs esat, un labi, rau, nav.
   —Tas ir — kā? — Frodo ievaicājās.
   — Es par tiem melnajiem, — traktiernieks pieklusināja balsi. — Šie meklē Tuntaku, un, ja viņiem prātā kas labs, lai es par hobitu palieku. Nupat pirmdien tas bija, visi suņi ņēmās smilkstēt, un zosis brēkāja kā sajukušas. Baigi — tā es šito saucu. Nobs, rau, atjož un saka — divi melni viri pie durvīm prašņājot pēc hobita, vārdā Tuntaks. Šim visi mati bija stāvus gaisā. Pateicu melnajiem, lai iet, no kurienes nākuši, un aizcirtu durvis, bet pēcāk man nāca ausīs, ka šie esot tā prašņādami nogājuši līdz pat Senpilij. Un tas Pēddzinis, Nerimša, tas ar' prašņāja to pašu. Rāvās pie jums iekšā — nebijāt vēl ne miltumiņa baudījuši, ne elpu atvilkuši, tīri kā sadedzis.
   —Kā sadedzis, jānudien, — Nerimša piepeši ierunājās, iznākdams gaismā. — Un, ja tu, Kviesmīli, nebūtu stājies viņam ceļā, mums visiem butu aiztaupīta liela nelaime.
   Traktiernieks salēcās kā dzelts. — Tu! — viņš iebrēcās. — Ko tu mūžam šitā baidi cilvēkus? Kas tev te meklējams?
   —Viņš te ir ar manu ziņu, — Frodo pavēstīja. — Atnāca piedāvāt palīdzību.
   — Nu, gan jau jūs zināsit labāk, — Purēna kungs aizdomīgi pašķielēja uz Nerimšu, — tikai jūsu vietā es ar Pēddziņiem vis nepītos.
   — Ar ko tad tu pītos, ko? — Nerimša noprasīja. — Ar resniem traktierniekiem, kas pat savu vārdu spēj paturēt prātā tikai tāpēc, ka to katru mīļu brīdi izbrēc kāds, kam alus kausā aptrU- cies? "Ponijā" viņi nevar palikt mūžīgi un ari mājup doties nevar. Viņiem priekšā stāv garš ceļš. Varbūt tu viņiem iesi līdzi un palīdzēsi atgaiņāties no tiem melnajiem?
   —Es? Prom no Virpils? Ne par kādu naudu! — Purēna kungs pārbijās. — Bet kamdēļ gan jums te kādu brīdi nenogaidīt, Pakalna kungs? Kas vispār notiek? Ko tiem melnajiem vajag, un no kurienes tādi uzradušies, ja atļausit vaicāt?
   — Diemžēl visu no sākuma līdz galam es jums nevarēšu izskaidrot, — Frodo atteica. — Esmu noguris un noraizējies, un stāsts ir garš. Bet, ja no tiesas gribat man palīdzēt, nevaru jUs nebrīdināt, ka arī jums pašam draud briesmas, kamēr atrodos zem jūsu jumta. Tie Melnie jātnieki — īsti nezinu, bet man šķiet… baidos, ka viņi nāk no…
   — No Mordoras, — Nerimša klusi sacīja. — No Mordoras, Kviesmīli, ja tu zini, ko tas nozīmē.
   — Mīļo stundiņ! — Purēna kungs nobālēja balts kā palags. Šo vārdu viņš laikam zināja gan. — Ļaunāku ziņu Virpilī savu mūžu neatminos dzirdējis.
   —Tā nu ir, — Frodo atsaucās. — Vai vēl aizvien gribat nākt mums talkā?
   — Gribu gan, — Purēna kungs apņēmīgi noteica. — Vairāk nekā jebkad. Lai gan nezinu, ko tādi kā es spēj iesākt pret… pret… — viņš saminstinājās.
   — Pret austrumu Tumsu, — Nerimša dobji izrunāja. — Neko daudz, Kviesmīli, bet.no svara ir katra palīdzīga roka. Tu vari šonakt dot pajumti Pakalna kungam un aizmirst viņa īsto vārdu līdz brīdim, kad viņš jau būs tālu projām.
   — To es varu, — Purēns piekrita. — Tikai bīstos, ka arī bez manis viņi dabūs zināt, kas un kā. Žēl gan, ka Tuntaka kungs šovakar te uzrīkoja tādu traci, tur nu nav ko teikt. Par Bilbo kunga pazušanu virpilieši jau sen trin mēles. Pat Nobs, rau, lai arī kokpauris, tomēr jau šo to ir nopratis, un Virpilī viņš ne tuvu nav no tiem apķērīgākajiem.
   — Tad atliek vien cerēt, ka Jātnieki nepagūs atgriezties, — Frodo nopūtās.
   — Cerēsim gan, — Purēns atsaucās. — Bet lai šie būtu spoki vai kas, "Ponijā" iekšā viņi tik viegli vis netiks. Līdz ritam būs miers. Nobs būs mēms kā zivs. Kamēr vien es pats turēšos kājās, neviens melnais man garām netiks. Mēs šonakt stāvēsim uz vakts, bet jūs mēģiniet izgulēties.
   — Bet ar gaismiņu celiet mūs augšā, — Frodo viņam piekodināja. — Ceļā mums jādodas, cik drīz vien iespējams. Brokastis, lūdzu, pusseptiņos.
   — Tieši tā! Es norīkošu, — traktiernieks apsolīja. — Saldu dusu, Tuntaka kungs — ui, tas ir, Pakalna kungs! Labu nakti… apžēliņ! Kur tad Bricbrandaka kungs?
   — Nav ne jausmas, — Frodo atbildēja, piepeši satraucies. Meriju visi bija piemirsuši, kaut gan jau bija gaužām vēls. — Vai tikai nav izgājis laukā? Solījās ieelpot svaigu gaisu.
   — Nē, jūs tak patiesi nedrīkst izlaist no acīm — itin kā būtu devušies izpriecu braucienā! — Purēns kungs nopūtās. — Iešu aizšaut durvīm priekšā aizbīdņus un pieraudzīšu, lai jūsu draugs, kad atgriezīsies, tiek iekšā. Nē, labāk aizsūtīšu Nobu, lai viņu uzmeklē. Visiem labu nakti! — Un, vēl pēdējo reizi pametis šaubīgu mirkli uz Nerimšas pusi un nogrozījis galvu, viņš beidzot izspruka laukā pa durvīm. Soļi aizdipēja projām pa gaiteni.
   * *
   — Tad nu tā, — ierunājās Nerimša. — Vēstuli nemaz nelasīsi? Frodo pamatīgi nopētīja zīmogu, iekams to pārlauza. Gendalfa zīmogu viņš labi pazina. Lapas iekšpuse bija aprakstīta burvja drošajā, tomēr smalkajā rokrakstā.
   "SPRAUNAIS PONIJS VIRPILI Vasaras saulgrieži, Dalienas 1418. gadā.
   Mīļais Frodo!
   Man ausīs nākušas sliktas ziņas. Jādodas projām uz karstām pēdām. Arī Tev derētu aizceļot no Tuntmales, lai, vēlakais, jūlija beigās Dalienā no Tevis vairs nebūtu ne miņas. Atgriezīšos, cik drīz vien varēšu, un, ja būsi jau projām, steigšos Tev pa pēdām. Ja dodies caur Virpili, atstāj man tur ziņu. Traktierniekam (Purēnam) vari uzticēties. Ceļā varbūt sastapsi manu draugu — kalsnēju, tumsnēju liela auguma vīru, ko viens otrs dēvē par Nerimšu. Viņš zina, kas un kā, un palīdzēs. Ej uz Rivendellu. Tur, jācer, tiksimies. Ja nu neparādos, lūdz padomu Elrondam.
   Nav vaļas. Visu labu!
   Tavs Gendalfs.
   P. S. Nevelc to nekādā ziņā! Nakts laikā apkārt nestaigā!
   P. P. S. Pārliecinies, vai tas ir īstais Nerimša. Aizdomīgu vīru uz ceļiem netrūkst. Viņa īstais vārds ir Aragorns.
   Ne viss ir zelts, kas spoži spīd un laistās, Ne visi klaidoņi, kas mājas neatrod; Dižkoka spēku meklē saknēs skaistās, Kas zemes dzīlēs ziemu pārlaist prot. No pelniem celsies gaiša, karsta liesma, No tumsas gaiša, karsta gaisma līs. No jauna kalta, skanēs zobendziesma, Un ķēniņš atkal kroni atradis.
   P. P. P. S. Paļaujos, ka Purēns šo te nosūtīs nekavējoties. Krietns vīrs, bet galva piekrauta kā pieliekamais ar grabažām — tas, kas vajadzīgs, allaž izrādās pašā apakšā. Ja aizmirsīs, izcepināšu vinu uz lēnas uguns.
   G
    Lai nu veicas!
   Frodo izlasīja vēstuli pats, tad pasniedza Pīnam un Semam. — Vecais Purēns nudien ievārījis īstu putru! — viņš noteica. — Nu gan cepsies. Ja es būtu saņēmis šo te laikus, mēs jau sen būtu drošībā, Rivendellā. Bet kas gan lēcies Gendalfarn? Viņš raksta tā, it kā grasītos doties sazin kur caur uguni un ūdeni.
   — Caur uguni un ūdeni viņš staigā jau daudzus gadus, — piezīmēja Nerimša.
   Frodo pagriezās un viņu domīgi uzlūkoja, prātodams par Gendalfa otro piezīmi. — Kamdēļ tu uzreiz neteici, ka esi Gendalfa draugs? — viņš ievaicājās. — Būtu tikuši skaidrībā viens un divi.
   — Tu domā? Vai tad jūs man būtu ticējuši? Par vēstuli man nebija ne jausmas. Ja gribēju, lai pieņemat manu palīdzību, man vajadzēja panākt, lai uzticaties man bez kādiem pierādījumiem. Turklāt es tik un tā pagaidām negrasījos par sevi neko stāstīt. Vispirms gribēju papētīt jūs, lai tiktu skaidrībā. Naidnieks man ir izlicis slazdus ne reizi vien. Kad beidzot izlēmu, biju gatavs atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem. Lai gan neliegšos, — viņš savādi nosmaidlja, — cerēju, ka daudz mani netērpināsiet. Kad tu tā gadiem ilgi bēguļo, reizumis nogursti no tām mūžīgajām aizdomām un neuzticēšanās un sailgojies pēc draudzības. Bet ar tādu izskatu kā man uz to laikam grūti cerēt.
   — Tiesa gan — vismaz pirmajā brīdī noteikti, — atviegloti iesmējās Pīns, kas nupat bija izlasījis līdz galam Gendalfa vēstuli. — Bet neskati vīru no cepures, kā mēs Dalienā sakām, un diez vai mēs paši izskatītos labāk, ja dienām ilgi ložņātu pa dzīvžogiem un lodātu pa grāvjiem.
   — Ja gribat līdzināties Nerimšam, pa Tukšaini vajadzēs klimst daudz ilgāk nekā vien pāris dienas, nedēļas vai pat gadus, — viņš atsaucās. — Jūs tik ilgi nemaz nenodzīvotu, ja vien neesat taisīti no stingrākas mīklas, nekā izskatāties pa gabalu.
   Pins pieklusa, bet Sems gan nebija iebiedējams un joprojām uz Nerimšu blenza ar lielām aizdomām. — Bet kā lai mēs zinām, vai tu esi tas riktigais Nerimša, ko? — vijiš noprasīja. — Par Gen- dalfu tu ij neieminējies, iekams vēstule nenāca gaismā. Pēc manas saprašanas, tu tiklab varētu smalki izlikties, lai tik piedabūtu, ka ņemam tevi līdzi. Varbūt to īsto Nerimšu tu jau esi nomušījis un ieģērbies viņa drānās? Nu, ko tu uz šito teiksi, ko?
   — Teikšu, ka esi brašs zellis, — Nerimša sacīja. — Tikai bīstos, ka tev, Sem Ekušek, man būs tikai viena atbilde. Ja es būtu nogalējis īsto Nerimšu, es spētu nogalēt ari jūs. Un to es būtu varējis izdarīt uzreiz, muti lieki nedzesēdams. Ja man būtu vajadzīgs gredzens, es to varētu dabūt kaut tūliņ!
   Nerimša piecēlās un piepeši itin kā izauga. Viņa acis iedegās kā lākturi — vērīgas un pavēlnieciskas. Atmetis apmetņa stērbeli, viņš uzlika roku uz zobena spala, kas rēgojās laukā no maksts viņam pie sāniem. Hobiti neiedrošinājās ne pirkstu pakustināt. Sems, muti atplētis, sēdēja gluži apstulbis.
   — Taču, par laimi, es esmu istais Nerimša, — viņš noteica, noskatīdams hobitus, un skarbajā sejā piepeši atspīdēja gaišs smaids. — Es esmu Aragorns, Aratorna dēls, un jūsu labā esmu gatavs atdot dzīvību.
   Labu brīdi visi cieta klusu. Pēdīgi Frodo nedroši ierunājās:
   — Es jau zināju, ka esi draugs, pirms vēl biju izlasījis vēstuli. Vismaz no sirds cerēju, ka esi. Šovakar tu man vairākas reizes iedvesi pamatīgas bailes, tomēr no Naidnieka kalpiem es baidījos pavisam citādi… man šķiet. Manuprāt, ja tu būtu viens no viņa spiegiem, tu butu… kā lai saka… no skata godīgāks un sirdī nekrietnāks, ja saproti, ko es ar to gribu teikt.
   — Nu ja, — Nerimša iesmējās. — Bet es izskatos pēc nekriet- ncļa ar godīgu sirdi, vai tā? "Ne viss ir zelts, kas spoži spīd un laistās, ne visi klaidoņi, kas mājas neatrod."
   — Tad tās vārsmas ir par tevi? — Frodo atskārta. — Un es nevarēju saprast, kas tur par lietu. Bet kā tu zināji, ka Gendalfs tās uzrakstījis, ja viņa vēstuli neesi lasījis?
   — Es nezināju, — Nerimša atteica. — Bet esmu Aragorns, un šis dzejolis ir par mani. — Viņš izvilka no maksts zobenu, un visi ieraudzīja, ka tas patiesi ir nolauzts kādu sprīdi lejāk zem spala.
   — Ar tādu neko daudz nevar iesākt, vai ne, Sem? — Nerimša sacīja. — Bet drīz tas tiks izkalts no jauna.
   Sems klusēja.
   — Tad nu tā, — Nerimša turpināja, — ar Sema atļauju uzskatīsim šo lietu par nokārtotu. Nerimša jums rādīs ceļu. Rīt gaidāms smags cēliens. Pat ja no Virpils mums izdosies izkļūt sveikā, diez vai varam cerēt aiziet nemanīti. Taču es raudzīšu nojaukt pēdas, cik drīz vien iespējams. Virgalē es zinu vienu otru slepenu taciņu. Kolīdz tiksim vaļā no vajātājiem, dosimies taisni uz Vējlauzi.
   — Kas tas par Vējlauzi? — Sems ieprasījās.
   — Kalns ziemeļos no ceļa. Aptuveni pusceļā no šejienes līdz Rivendellai. No turienes var talu redzēt, tā ka varēsim apskatīties, kas un kā. Ja Gendalfs mums seko, arī viņš dosies taisni turp. Viņpus Vējlauža ceļš būs grūtāks, tā ka nāksies izraudzīties no visiem ļaunumiem to mazāko.
   — Kad tu pēdējoreiz redzēji Gendalfu? — Frodo iejautājās.
   — Vai zini, kur viņš ir, ko dara?
   Nerimša sadrUma. — Nezinu. Pavasarī abi kopā nācām šurp no austrumiem. Pēdējos gados, kad viņam bija citur lietas kārtojamas, es bieži vien apstaigāju Dalienas robežas. Neapsargātas viņš tās atstāja reti. Pēdējoreiz tikāmies pirmajā maijā pie Sarnas brasla Brandaviņas lejtecē. Viņš teica, ka tev nekas nekaišot un tu došoties ceļā uz Rivendellu septembra pēdējā nedēļā. Zināju, ka viņš tevi pieskatīs, tālab devos pats savās gaitās. Un to nu man darīt nevajadzēja, jo tad viņš laikam padzirdēja kādas sliktas ziņas, manis līdzās nebija, un nevarēju viņam palīdzēt. Tā nu esmu par Gendalfu no tiesas noraizējies, ko man nav nācies darīt ne reizi, kopš viņu pazīstu. Parasti, ja viņš neuzrodas pats, vismaz atsūta kādu ziņu. Jau labs laiks aizritējis, kopš atgriezos, un tūliņ man nāca ausīs nelāgas lietas. Tuvu un tālu klīda runas, ka Gendalfs pazudis, toties uzradušies jātnieki. Tā man stāstīja Gildora elfi un vēlāk ari to, ka jūs četratā esot devušies ceļā, taču neviens nebija jūs manījis aizejam no Bricavas. Tad nenolaidu ne acu no austrumceļa.
   — Tu domā, ka tam ir kāds sakars ar Melnajiem jātniekiem? Tas ir, tam, ka Gendalfs pazudis? — Frodo bažīgi ievaicājās.
   — Es nevaru iedomāties, ka vēl kāds, izņemot pašu naidnieku, varētu stāties viņam ceļā, — Nerimša atteica. — Bet viss vēl nav pagalam! Gendalfs ir varenāks, nekā jūs, dalienieši, iedomājaties, pazīdami vien viņa trikus un spēļmantiņas. Taču tas darbs, kas tagad veicams mums, būs viņa grūtākais uzdevums.
   Pins nožāvājās. — Piedošanu, — viņš atvainojās, — bet esmu līdz nāvei noguris. Lai tur kādas briesmas vai ķezas, man jātiek gultā, citādi aizmigšu tepat, uz līdzenas vietas. Kur tas dumiķis Merijs? Vai tiešām vēl būs jābrien laukā viņu meklēt rokā? Nē, tas nu būtu pēdējais piliens.
   Tobrīd kaut kur aizcirtās durvis, un gaitenī atskanēja steidzīga soļu dipoņa. Istabiņā iespruka Merijs, bet viņam nopakaļ — Nobs. Mudīgi aizvēris durvis, Merijs atspiedās pret tām ar muguru. Viņš bija galīgi bez elpas. Pārējie skatījās, bailēs ieplētuši acis, līdz viņš pēc laba brīža izdvesa: — Es viņus redzēju, Frodo! Es viņus redzēju! Melnos jātniekus!
   — Melnos jātniekus? — Frodo iekliedzās. — Kur?
   — Tepat. Miestā. Kādu stundu nosēdēju istabā. No jums nebija ne miņas, un es izgāju laukā izlocīt kājas. Atgriezos un pagāju nostāk no lukturiem, lai tumsiņā paraudzītos zvaigznēs.
   Piepeši man pār muguru pārskrēja salti šermuļi, un es sajutu, ka aizvien tuvāk lien kaut kas baigs. Otrpus ceļam, kur beidzās lukturu gaismas loks, tumsā čurnēja kaut kāds melnums. Kā paskatījos, tas aizlīda tālāk. Pavisam bez skaņas. Zirga gan nebija.
   — Uz kuru pusi aizlīda? — negaidīti un skarbi ierunājās Nerimša.
   Merijs satrūkās, tikai tagad ievērojis, ka istabiņā ir kāds svešinieks.
   — Runā vien, — Frodo viņam teica. — Tas ir Gendalfa draugs. Paskaidrošu vēlāk.
   — Itin kā projām gar ceļu uz austrumiem, — Merijs stāstīja tālāk. — Mēģināju sekot. Šis, skaidra lieta, acumirkli nozuda kā nebijis, bet es vēl drošības dēļ nogriezos ap stūri un aizgāju līdz pašai pēdējai ceļmalas mājai.
   Nerimšas skatienā pazibēja apbrīna. — Dūša tev ir kā miets, — viņš atzina, — tikai tas nu gan nebija prātīgi.
   — Pats nezinu. — Merijs nogrozīja galvu. — Ne nu tur kāds varonis, ne aunapiere. Es tur neko nevarēju darīt. Kaut kas itin kā vilka. Lai nu kā, eju, un te dzirdu žogmalē balsis. Viens tā kā bubina, otrs čukst vai šņāc. Nesadzirdēju nevienu pašu vārdu. Tuvāk nezagos, jo sāku trīcēt kā apses lapa. Tad uzmācās saltas šausmas, apcirtos, grasījos mesties mājās pa galvu, pa kaklu, bet kaut kas pielīda man klāt no mugurpuses, un es… es nogāzos gar zemi.
   —Es viņu atradu, — iestarpināja Nobs. — Purēna kungs mani izsūtīja laukā ar lukturi. Nogāju līdz Rietumvārtiem un tad atpakaļ līdz Dienvidvārtiem. Turpatiņ pie Paparžu Bila mājeles skatos — uz ceļa itin kā kaut kas.čurn. Zvērēt neiešu, bet man tā vien rādījās, ka divi vīri tur pār kaut ko tā kā līkņā, slien uz augšu. Iebļāvos, bet, kad biju ticis līdz tai vietai, no šiem vairs nebija ne miņas, tikai ceļmalā guļ Bricbrandaka kungs. Itin kā aizmidzis. "Man rādījās, ka esmu iekritis gluži kā dziļā akā," šis man saka, kad es viņu uzpurināju. Galīgi jocīgs un tūliņ, kā šo uzcēlu, viņš metās šurp kā tāds trusis. 1
   — Bīstos, ka tā ari bija, — Merijs piebalsoja, — lai gan es pats īsti neatminos, ko tādu teicu. Sapņoju kaut ko baigu, bet neatceros, ko īsti. Sabirzu bezmaz putekļos. Ej nu sazini, kas tas tāds bija.
   —Es gan zinu, — Nerimša ieteicās. — Melnā dvaša. Jātnieki, pēc visa spriežot, zirgus atstājuši ārpusē un paklusām ielīduši pa Dienvidvārtiem. Tagad viņiem jau viss ir zināms, ja reiz viņi apciemojuši Paparžu Bilu, un arī dienvidnieks, man rādās, bija spiegs. Vēl šonakt, iekams vēl būsim tikuši projām no Virpils, kaut kas ies vaļā — to vien gaidi.
   — Kas tad var notikt? — Merijs iesaucās. — Viņi iebruks traktieri?
   — Nē, diezin vai, — Nerimša novilka. — Visi vēl nav klāt. Un tā viņi rīkoties nemēdz. Viņu vara vairojas tumsā un nomaļās vietās — namā, kur daudz gaismas un ļaužu, viņi iekšā nebruks. Vēl jau nav jāķeras pie salmiņa, vēl priekšā mērojamas garas jūdzes pa Eriadoras plašumiem. Taču viņu spēks ir bailēs, un viens otrs virpilietis jau ir kritis viņu nagos. Jātnieki var likt pastrādāt savus posta darbus tiem nelaimīgajiem — Papardēm, dažiem iebraucējiem, varbūt ari vārtsargam. Pirmdien viņi šo to nošņāca Harijam pie Rietumvārtiem. Pats redzēju. Viņš palika stāvam bāls kā līķis un drebēja no galvas līdz kājām.
   —Tātad apkārt ir vieni vienīgi ienaidnieki, — Frodo nopūtās. — Ko iesāksim?
   — Palieciet tepat, uz guļamistabiņām neejiet! Viņi noteikti jau ir izdibinājuši, kur gulēsiet. Hobitu istabiņām logi ir uz ziemeļiem un turpat pie zemes. Paliksim tepat visi kopā, nosprostosim logu un durvis. Tikai vispirms mēs ar Nobu atgādāsim šurp jūsu mantas.
   Kad Nerimša pazuda aiz durvīm, Frodo Merijām steigšus izstāstīja visu, kas bija noticis pēc vakariņām. Merijs vēl lasīja un pārdomāja Gendalfa vēstuli, kad Nerimša un Nobs atgriezās.
   — Nu tad tā, kungi, — Nobs pavēstīja, — sabužināju jums tur tā un šitā segas un katrā gultā ieguldīju pa dīvāna rullītim. Un vienam galu aptinu ar tadu brūnu, plušķainu tepiķlti — izdevās ļoti labi, tieši kā jūsu galva, Tun… Pakalna kungs, — viņš pasmīnēja.
   Pīns nosmīkņāja. — Tad jau kā dzīvs. Bet kas notiks, kad viņi sapratīs, ka piešmaukti?
   — Tad jau redzēsim, — Nerimša noteica. — Cerēsim, ka līdz ritam noturēsimies.
   — Visiem labu nakti, — Nobs nosaucās un devās stāvēt sardzē pie ārdurvīm.
   Maisus un pārējās mantas viņi sakrāva kaudzē uz grīdas, durvīm priekšā aizgrūda atzveltnes krēslu un aizvēra logu. Pabāzis degunu laukā, Frodo samanīja, ka nakts debesis joprojām ir skaidras. Turpat virs Virumkalna kores spoži mirdzinājās Sirpis. Tad viņš logu aizvēra, aizšāva ciet smagos slēgu aizbīdņus un cieši aizvilka aizkarus. Nerimša sabikstīja kamīnā ogles un nodeguļus un nopūta visas sveces.
   Hobiti, paklājuši sedziņas, sagūlās uz grīdas ar kājām pret kamīnu, bet Nerimša iekārtojās pie durvīm piebīdītajā krēslā. Visi vēl mazliet parunājās, jo Merijs gribēja zināt, kas un kā.
   — Lec līdz Mēnesim! — viņš pie sevis nosmējās, vīstīdamies segā. — Ļoti smieklīgi, Frodo! Bet žēl gan, ka es to neredzēju pats savām acīm. Virpils labļauži tak šito apspriedīs vēl savus simt gadus.
   — Lai nu tā būtu, — atsaucās Nerimša. Tad visi apklusa, un hobiti cits pēc cita ieslīga miegā.
   " Tā hobiti dēvē Lielos Greizos Ratus jeb Lielo Lāci.

Vienpadsmitā nodaļa
Duncis tumsā

   Kamēr Virpils traktierī visi pamazām posās uz dusu, pāri Brieavai nogūlās melna nakts tumsa, tikai mežainajās ieplakās un gar upes krastu staipījās palsas miglas lēkšķes. Kvikdangas namiņš grima stingā klusumā. Bunču Ķiļķens piesardzīgi pavēra durvis un pabāza laukā degunu. Jau kopš paša rīta ap dūšu sazin kāpēc bija tā pabailīgi, un pret vakaru kļuva pavisam nelāgi, tā ka bail bija pat gultā līst — nekustīgais nakts gaiss šķita draudīgi biezējam arvien melnāks un smagāks. Piepūlējis acis, viņš aklajā tumsā zem kokiem itin kā samanīja nokustamies melnu ēnu, paši no sevis atvērās vārtiņi un tūliņ klusi aizvērās. Uzvilnīja saltas šausmas. Viņš atsprāga atpakaļ un brītiņu stāvēja priekšnamā, trīcēdams pie visām miesām, tad aizcirta un aizslēdza durvis.
   Tumsa biezēja vēl melnāka. Uz ceļa klusu un itin kā zaglīgi nodipēja pakavi. Pie vārtiņiem soļi apstājās, un pagalmā ieslīdēja trīs melni, ēnām līdzīgi stāvi — viens nostājās pie ārdurvīm, abi pārējie katrs pie sava pakša. Tur viņi sastinga kā akmens tēli, bet nakts vilkās neizturami lēnām. Namiņš un koki stāvēja stingi un mēmi, itin kā aizturējuši elpu.
   Koku zaros iešalcās viegls vējiņš, un kaut kur tālumā iedziedājās gailis. Saltā pirmsausmas stunda bija garām. Stāvs pie durvīm sakustējās. Pie debesīm nebija ne mēness, ne zvaigžņu, bet piķa melnajā tumsā salti nozibsnīja zobena asmens, it kā gaismu izstarotu pats no sevis. Atskanēja kluss, tomēr smags rībiens — durvis salīgojās eņģēs.
   — Mordoras vārdā — atveriet! — pavēlēja griezīga, draudīga balss.
   Pēc otrā trieciena atslēga padevās, un durvis izgāzās no stenderēm. Melnās ēnas ievilkās iekšā.
   Tieši tobrīd tuvīnajā birztalā ieskanējās taure, pāršķeldama nakts tumsu kā kalna galā uzliesmojis sārts.
   TRAUKSME! BRIESMAS! LIESMAS! TRAUKSME!
   Bunču Ķiļķens vis nesēdēja, rokas klēpi salicis. Ieraudzījis dārzā snaikstāmies melnās ēnas, viņš skaidri zināja, ka jābēg, ko nagi nes, citādi gals klāt. Un tā ari viņš darīja — prom pa sētas durvīm, cauri dārzam, pāri laukiem un tirumiem. Noskrējis vairāk nekā jUdzi līdz kaimiņmājai, viņš saļima uz sliekšņa. — Nē, nē, nē! — viņš kliedza. — Ne jau es! Pie manis tā nav! — Labu bridi neviens nevarēja saprast, ko viņš tur murmulē, bet pēdīgi to iztulkoja tā, ka Bricavā, pēc visa spriežot, iebrukuši kādi naidnieki no Senmežā. Un tur nu vairs nedrīkstēja vilcināties ne mirkli.
   BRIESMAS! LIESMAS!
   Bricbrandaki pūta Lielo trauksmi, kas pēdējoreiz bija skanējusi pirms simt gadiem, kad Bargajā ziemā pāri aizsalušajai Brandaviņai Bricavā iesiroja ziemeļu vilki.
   TRAUKSME! TRAUKSME!
   Taures atsaucās malu malās. Sacēlās rosība. Melnie stāvi izšāvās no namiņa. Viens steigā pameta uz sliekšņa hobitu apmetni. Uz ceļa ieklabējās pakavi — rikšiem, aulekšiem, tad aizdimdeja tumsā. Kvikdanga trīsēja tauru skaņās, malu malās skanēja klaigas un dipēja steidzīgi soļi. Bet Melnie jātnieki kā vējš drāzās uz Ziemeļvartiem. Lai knēveļi pūš ko pūzdami! Gan Saurons ar viņiem tiks galā vēlāk. Pagaidām bija veicami svarīgāki darbi — tagad bija skaidrs, ka šeit gredzena nav. Sabradājuši pie vārtiem noliktos sargus, viņi pazuda no Dalienas kā nebijuši.
   Nakts vidū Frodo uztrūkās no dziļa miega, itin kā kaut ko sadzirdējis vai samanījis. Nerimša savā krēslā bija nomodā — viņa acis atspīdēja kamīna liesmas, kas plaiksnīja gaišas un karstas, — bet viņš sēdēja stings un nekustigs.
   Drīz Frodo atkal iemiga, taču gulēja nemierīgi — sapnī gaudoja vējš un klabēja pakavi. Viesulis kauca ap māju, to raustīdams un purinādams, kaut kur tālumā trauksmaini ieskanējās taure. Viņš atvēra acis un dzirdēja traktiera pagalmā mundri dziedam gaili. Nerimša jau bija atvilcis aizkarus un atgrūdis vaļā slēģus. Laukā blāvoja palsa rītausma, pa vaļā logu istabā ieskrēja dzestra pūsma.
   Kad Nerimša visus bija pamodinājis, viņi aizgāja uzmest aci guļamistabiņām un tūliņ no sirds nopriecājās, ka bija klausījuši viņa padomam. Logi stāvēja atlauzti vaļā, slēģi šūpojās virās, aizkari plandījās vējā, visas gultas bija izvandītas, dīvāna veltnīši uzšķērsti mētājās uz grīdas, brūnais paklājiņš — sagraizīts skrandās.
   Nerimša tūliņ devās meklēt rokā traktiernieku. Nabaga Purēna kungs atskrēja galīgi samiegojies un pārbijies. Cauru nakti viņš ne aci nebija aizvēris (tā viņš zvērēja), bet itin neko neesot dzirdējis.
   — Savu mūžu te nekas tāds nav noticis! — viņš vaimanāja, šausmās saslējis rokas pret griestiem. — Padomā tik — viesi vairs nevar mierīgi gulēt paši savās gultās, tik labi dīvāna rullīši vienās lupatās! Kur mēs šitā nonāksim?
   — Gaidi ne to vien, — Nerimša drūmi noteicā. — Bet pagaidām vēl varēsi padzīvot mierā, kolīdz būsi no mums ticis vaļā. Projām mēs dosimies uz karstām pēdām. Brokastis lai paliek. Iekodīsim kaut ko uz ātru roku un kravāsimies tūliņ pat.
   Purēna kungs aizjoza norīkot, lai poniji tiek apsegloti un izvesti no staļļa, un sarūpēt kaut ko "iekožamu". Taču necik ilgi, un viņš atgriezās, rokas plātīdams. Poniji bija izčibējuši! Staļļa durvis naktī bijušas atlauztas vaļā, un no zirdziņiem nebija ne vēsts — pazuduši bija ne vien Merija poniji, bet ari pārējie lopiņi, visi kā viens.
   Frodo pagalam izsamisa. Nevarēja taču soļot līdz Rivendel- lai kājām, kad ienaidnieki pakaļ dzenas jāšus! Tikpat labi viņi varēja cerēt tikt līdz mēnesim. Nerimša labu laiciņu sēdēja klusēdams un noskatīja hobitus, itin kā aplēsdams, cik viņiem kaulos spēka un dūšas.
   — Poniji tik un tā mums nepalīdzētu aizbēgt no jātniekiem, — viņš pēdīgi novilka, it kā būtu uzminējis, kas Frodo prātā. — Pa tām takām, kur es jūs gribu vest, jāšus uz priekšu daudz ātrāk netiksim. Es pats tik un tā iešu kājām. Nelaime viena — kas nesīs mantas un ēdamo? Līdz Rivendellai mēs krājumus diez vai varēsim papildināt, tā ka tik vien būs, cik varēsim paņemt līdzi. Un derētu paņemt tā pavairāk, jo var iznākt aizkavēties vai iet ar līkumu, krietni vien novirzoties no taisnākā ceļa. Cik smagu nastu esat gatavi stiept?
   — Stiepsim, kādu vajadzēs, — Pīns sašļucis atsaucās, mēģinādams izlikties brašāks, nekā izskatījās (un jutās).
   — Es varu stiept par diviem, — Sems pieteicās, izaicinādams likteni.
   — Purēna kungs, vai te patiesi neko nevar līdzēt? — Frodo ieprasījās. — Vai miestā nevar dabūt pāris poniju? Vismaz vienu, lai ir kas mantas nes. Aizņemties droši vien nevarēsim, bet varbūt varam nopirkt? — viņš nedroši piebilda, apsvērdams, vai var maz to atļauties.
   — Nezinu gan. — Traktiernieks bēdīgi nogrozīja galvu. — Mums Virpilī pavisam ir tikai divi trīs iejādīti poniji, un tie visi stāvēja manā stallī. Citādu lopiņu, braucamzirgu un poniju, vilcēju un tā tālāk, te gandrīz nav, un pārdot jau nu tos neviens nepārdos. Bet darīšu, ko varēšu. Sabukņīšu Bobu, lai izmet apli un paprašņā.
   — Nu ja, — Nerimša negribīgi piekrita, — lai nu tā būtu. Vismaz vienu poniju laikam gan derētu sadabūt. Tikai tad jāmet pie malas visas cerības tikt projām no paša rīta un aiziet ne čiku, ne grabu! Tad jau mēs tikpat labi varētu iet projām, tauri pūzdami. Jādomā, tieši tā jau viņi ari bija iecerējuši.
   — Lai nu kā, mierinājumam mums ir arī viena laba drusciņa, — Merijs piezīmēja, — un, es ceru, būs ne viena drusciņa vien — kamēr gaidām, varam, kā nākas, pabrokastot, turklāt pie
   galda sēdēdami! Padodiet tik man to Nobu šurp!
   * * *
   Galu galā viņi aizkavējās vairāk nekā par trim stundām. Bobs atgriezās ar vēsti, ka apkaimē nedz no laba prāta, nedz par naudu no zirga vai ponija nešķiršoties neviens, izņemot Paparžu Bilu, kam viens lopiņš varbūt būtu pārdodams. — īsts kraķis, kauli un āda, — Bobs paziņoja, — bet šis par to grib noplēst trīskāršu maksu — redz tak, ka jūs esat sprukās. Kurš tad Papardi nepazīst?
   — Paparžu Bils? — Frodo saausījās. — Vai tik tur nebūs kāds āķis? Ja nu tas lopiņš uzšauj asti gaisā un aizdrāžas atpakaļ ar visām mūsu mantām, vai palīdz sadzīt mums pēdas, vai vēl sazin ko?
   — Var jau būt, — Nerimša atsaucās, — tikai diez vai kāds lopiņš, reiz ticis no viņa projām, no laba prāta skries atpakaļ. Es teiktu, ka Papardes kungs te tikai saodis naudas smaku — tā sakot, cer izplēst vēl kādu labumu no visas šīs padarīšanas. Visvairāk jābīstas, ka zirdziņš, visticamāk, kuru katru brīdi atstieps kājas. Bet ko citu iesāksim? Cik tad viņš grib?
   Paparžu Bils prasīja divpadsmit sudraba grašus, un tas nudien bija trīsreiz vairāk, nekā šajā apkaimē tika solīts par zirgu. Ponijs izrādījās pagalam izkāmējis un nonīcis, taču acumirklī krist gar zemi tomēr negrasījās. Purēna kungs par to samaksāja no savas kabatas un Merijām kā atlīdzību par pazudušajiem lopiņiem iešķieba vēl astoņpadsmit grašus. Kviesmīlis bija goda vīrs un pēc Virpils mērogiem arī gana pārticis, tomēr trīsdesmit sudraba graši viņa makā iecirta pamatīgu robu, turklāt vēl jo grūtāk bija samierināties ar to, ka maksāt nācās bezgodim Paparžu Bilam.
   Lai nu kā, galu galā Purēns izrādījās vinnētājos. Pēcāk atklājās, ka pa īstam nozagts bija tikai viens zirgs. Pārējie bija aiz- tramdīti vai paši bailēs aizaulekšojuši, kur nu kurais, un drīz vien atradās dažādos Virgales nostūros. Merija poniji bija aizjoņojuši vienā barā un (likdami lietā labos degunus) taisnā ceļā devušies uz Kāpukalniem meklēt Miku. Tā nu viņi kādu laiciņu dzīvoja pie Toma Bombadila, tā sakot, cepuri kuldami, bet tad Toms padzirdēja, kas Virpili lēcies, un aizsūtīja zirdziņus atpakaļ Purēna kungam, kas tādējādi vienā rāvienā tika pie pieciem skaistiem lopiņiem. Virpilī zirdziņiem darba netrūka, bet Bobs viņus godam aprūpēja, tā ka galu galā poniji izrādījās izvilkuši laimīgu lozi, jo grūtais un bīstamais ceļojums viņiem aizgāja gar degunu. Toties arī Rivendellu viņi neredzēja.
   Bet pagaidām Purēna kungs zināja vien to, ka naudiņa, smejies vai raudi, pagalam. Un tās nebūt nebija vienīgās raizes. Kolīdz pārējie viesi pamodušies dabūja zināt par nakts iebrukumu, sacēlās īsta jezga. Dienvidnieki bija palikuši bez vairākiem zirgiem un bruka traktierniekam virsū vai ar putām uz lūpām, līdz atklājās, ka pazudis arī viens no viņu pašu vidus — Paparžu Bila draudziņš šķielacis. Aizdomas tūliņ krita uz viņu.
   — Ja reiz jūs pinaties ar zirgu zagļiem un vedat tādus zem mana jumta, — Purēns saskaitās, — maksājiet par postu paši no savas kabatas! Ko bļaujat uz mani? Ejiet prasiet Papardēm, kur jūsu smukais draudziņš!
   Bet tad noskaidrojās, ka šķielaci neviens nemaz neesot pazinis, un neviens nespēja atminēties, kurā bridi tāds vispār uzradies.
   Pabrokastojuši hobiti pārkravāja mantas un salika vienkopus līdzi ņemamo ēdmaņu turpmākam ceļam, kas tagad rādījās daudz garāks nekā vēl vakar. Kad viņi beidzot izkustējās no vietas, pulkstenis jau rādija gandrīz desmit. Tikmēr Virpils jau zumēja kā skudru pūznis. Ar Frodo izgaišanu, Melnajiem jātniekiem, staļļa aplaupīšanu un vēl jo vairāk ar ziņu, ka noslēpumainajiem hobitiem pievienojies Pēddzinis Nerimša, virpilieši pēdīgi jutās atlīdzināti par daudzajiem vienmuļajiem gadiem, kad miestā nebija noticis pilnīgi nekas. Lai redzētu, kā ceļinieki dodas projām, uz ceļa bija sapulcējušies teju visi Virpils un Stutnltes iedzīvotāji, liela daļa bija ieradušies pat no Apukšas un Senpils. Traktiera viesi bija sastājušies durvis un izkārušies laukā pa logiem.
   Nerimša bija pārdomājis un nospriedis iet projām pa lielceļu. Tūliņ griezties šķērsām pāri laukiem nebija nekādas jēgas, iznāktu tikai vēl jo ļaunāk — puse virgaliešu katrā ziņā mestos nopakaļ, lai paskatītos, kurp šie iedami, un pieraudzitu, lai viņi nesodīti neielien svešā zemes gabalā.
   Viņi atvadījās no Noba, Boba un Purēna kunga, pēdējo sirsnīgi tencinādami. — Ceru, ka reiz, priecīgākos laikos, mēs atkal tiksimies, — Frodo teica. — Man tik ļoti gribētos pie jums padzīvoties kādu laiciņu pēc sirds patikas.
   Un tā viņi devās ceļā ar raizīgu prātu un saplakušu dūšu, visa pūļa acu priekšā. Gadījās ari viens otrs naidīgs skats un nejauka piezīme. Bet Nerimša, pēc visa spriežot, Virgalē bija pazīstams kā virs, ar ko joki mazi, un tie, kam viņš uzmeta skatu, tūliņ saknieba lūpas un pamuka citiem aiz muguras. Nerimša kopā ar Frodo soļoja priekšgalā, viņiem nopakaļ kātoja Merijs un Pins, un gājienu noslēdza Sems, vezdams poniju, kas bija apkrauts pamatīgi, taču lopiņu žēlojot, bet zirdziņš jau izskatījās manāmi spriganāks, itin kā priekšā nojauzdams labākas dienas. Sems domīgi gremoja ābolu — Nobs un Bobs viņam uz atvadām ar tiem bija piebāzuši pilnas ķešas. — Abolltis vieglām kājām, plplte — omulīgai pasēdēšanai, — viņš burkšķēja, — tikai tā vien gaidi, nebūs drīz ij ne tā, ij ne šitā.
   Hobiti soļoja, nelikdamies ne zinis par ziņkārē degošajām acīm, kas blenza laukā pa visām durvīm un lūrēja pāri žogiem un mūriem. Bet turpat pie Dienvidvārtiem aiz bieza dzīvžoga Frodo ieraudzīja nolaistu māju — tālāk nevienas vairs nebija. Vienā logā pazibēja dzeltenīgs gimis ar viltīgām, iešķībām acīm, taču tūliņ pazuda kā nebijis. "Tad re, kur dienvidnieks slēpjas!" viņš atskārta. "Nudien tāds kā goblins."
   Pāri dzīvžogam nekautrīgi blenza otrs vīrs, kam acīs zem biezajām, kopā saaugušajām uzacīm melni spīguļoja izsmiekls, bet mute bija saviebta nievājošā smīnā. Viņš kūpināja īsu, melnu pīpīti. Kad gājiens bija nonācis vīram iepretim, viņš izņēma to no mutes un nospļāvās.
   — Labs rīts, garstilbi! — viņš uzsauca. — Kur tad tik agri? Pēdīgi būsi atradis kādus drauģeļus?
   Nerimša pamāja, bet neko neatbildēja.
   — Labs rīts, knēveļi! — vīrs uzsauca pārējiem. — Zināt maz, ar ko esat sapinušies? Tas tak Nerimša Dulburis! Lai gan, cik man nācis ausīs, šim esot vēl citi vārdi, ne tuvu ne tik smuki. Nu tik nakti turiet acis vaļā! Un tu, Semukiņ, skaties man — tā ka nedari pāri manam kraķltim! TpU! — Viņš velreiz nospļāvās.
   Sems apcirtās. — Bet tu, Paparde, aizvāc savu šņukuru tā patālāk man no acīm, citādi dabūsi smilkstēt. — Pusgrauztais ābols piepeši aizšāvās kā zibens un sašķīda Bilam pret degunu. Paparde mudīgi pieliecās, bet par vēlu, un aiz žoga atskanēja lamas. — Tik labs ābolītis aizgāja tīri postā, — Sems žēli nopūtās un devās tālāk.
   Beidzot miests palika aiz muguras. Bērni un dīkdieņi, kas vēl labu gabalu vilkās astē, pamazām sagura, atpalika un griezās atpakaļ. Vēl pāris jUdžu viņi nosoļoja pa ceļu. Apmetis loku ap
   Virumkalnu, tas aizvijās pa kreisi, lai atkal pagrieztos tieši uz austrumiem, un tad strauji laidās lejup mežainā ielejā. Pa kreisi, kalna lēzenākajā dienvidaustrumu nogāzē, vidēja Stutnltes namiņi un hobitu alas, ceļam ziemeļpusē no dziļas ieplakas augšup stīdzēja dUmi, rādīdami, kur meklējama Apukša, bet Senpils nebija saskatāma — tā palika aiz muguras, apslēpta kokos.
   Nokātojuši labu gabalu un atstājuši Virumkalnu tieši aiz muguras slejamies augstu un rūsganu, viņi uzgāja šauru sānce- liņu, kas veda uz ziemeļiem. — Tur ari nobedzināsimies, — sacīja Nerimša.
   —Tikai, lūgtum, ne pa "taisnāko ceļu", — Pins bažīgi ieteicās. — Kad pēdējoreiz laidām pa taisno cauri mežam, gandrīz galvu pazaudējām.
   — Jā, bet tad jums nebija manis pie rokas, — Nerimša iesmējās. — Man visi ceļi ved, kur vajag, — gan taisnie, gan līkie. — Viņš vērīgi nopētīja lielceļu. Tas baloja tukšs un kluss, un visi steigšus brida lejup pa nokalnīti, uz mežainās ielejas pusi.
   Hobiti apkaimi pazina visai vāji, bet, ciktāl nu bija noprotams, Nerimša domāja vispirms soļot itin kā uz Senpils pusi, bet tad apiet to no austrumpuses un pāri mežiem un laukiem, cik vien taisnā līnijā iespējams, virzīties tieši uz Vējlauzi. Tā, ja viss izietu godam, gabals iznāktu īsāks nekā pa lielceļu, jo tas tālāk meta brangu likumu uz dienvidiem, apkārt Knišļurāvas dūkņai. Bet, grozi kā gribi, līdz ar to viņiem pašiem vajadzēja brist Knišļurāvas dūkņai cauri, un, kad Nerimša bija izstāstījis, kas tur sagaidāms, hobiti galīgi sašļuka.
   Taču pagaidām ceļš bija, tīri patikams. Ja ne iepriekšējās nakts piedzīvojumi, iešana nudien būtu bijusi tik jauka kā vēl nekad. Saule spīdēja spoža un mīlīgi silta. Mežā lapas joprojām turējās kokos, laistīdamās sarkanzeltainas, un visapkārt rimti strāvoja svaigas smaržas. Nerimšas vadībā hobiti droši soļoja pa krustu šķērsu sazarotām takām un taciņām, lai gan vieni paši katrā ziņā būtu apmaldījušies uz līdzenas vietas, jo viņš tīšuprāt līkumoja un meta cilpas, lai nojauktu pēdas.
   — Lieku galvu ķīlā, ka Paparžu Bils būs nolūrējis, kurā vietā nogriezāmies no lielceļa, — viņš sacīja, — lai gan pats diez vai līdis pakaļ. Apkaimi viņš pazīst tīri labi, bet sajēdz, ka ar mani mēroties nevar. Tikai bīstos, ka viņš mūs nodos tiem citiem. Un tie nav tālu. Lai nospriež, ka ejam uz Senpili, tad būs labi.
   Varbūt pie vainas bija Nerimšas izmaņa, varbūt kas cits, bet pa visu dienu viņi ceļā nemanīja nevienu dzīvu dvēseli nedz uz divām kājām [ja neskaita putniņus), nedz uz četrām (gadījās gan viena lapsiņa un pāris vāveru). No rīta viņi uzņēma gaitu taisni uz austrumiem. Mežā vēl aizvien valdīja miers un klusums. Trešajā dienā viņi iznāca Četsila malā. Nogriezušies no lielceļa, viņi nemitīgi un pamazām bija gājuši lejup pa nogāzi un nu attapās nonākuši plašā klajumā, kur iešana bija daudz grūtāka. Virgales robeža bija palikusi tālu aiz muguras, nekādu ceļu, ne taciņu te vairs nebija, un tuvojās Knišļurāvas dūkņa.
   Zeme zem kājām kļuva aizvien valgāka, vietumis pavisam staigna, šur tur pavīdēja mazi ezeriņi un aizstiepās niedru un meldru audzes, kur bariem čivināja sīki putniņi. Tagad vajadzēja iet uzmanīgi, lai nesaslapētu kājas un nenoklīstu no pareizā ceļa. Sākumā vedās itin labi, bet ar laiku iešana palika arvien gausāka un bīstamāka. Purvs bija mānīgs un nodevīgs, un pat Pēddzinim nebija viegli atrast ceļu cauri allaž mainīgajiem dūk- snājiem. Visapkārt sāka spietot mušas, un gaisā veseliem mākoņiem ņudzēja sīki knišļi, kas līda aiz piedurknēm un bikšu starām un pinās matos.
   — Mani tak noēdīs dzīvu! — Pīns sūkstījās. — Atraduši Knišļu- rāvu! Te jau knišļu pulka vairāk nekā rāvas!
   — Diez ko šie rij, kad netiek klāt nevienam hobitam? — prātoja Sems, kaklu kasīdams.
   Šai nomaļajā un atbaidošajā nostūrī viņi aizvadīja drūmu, nejauku dienu. Nakti visi pārlaida slapjumā un aukstumā, kukaiņi dzēla, kur patapa, un neļāva ne acu aizvērt. Niedrēs un grīšļos čumēja un mudžēja kaut kādi mošķi — pēc čirkstoņas spriežot, kādi neganti circeņu radinieki. Tādu tur bija tūkstošiem, un tie bez mitas trokšņoja augu nakti — rrrīkli pušššu, rrrīkli pušššu —, līdz hobiti bija gatavi lēkt vai uz ecēšām.
   Nākamā, ceturtā, diena nebija neko labāka, un arī nakts — tikpat nepatīkama. Rīkļurāvēju (kā Sems šos bija iedēvējis) gan it kā vairs nebija, taču knišļi dzēla kā dzēluši.
   Kad Frodo tonakt nolikās gulēt, pārguris līdz pēdējam, bet iemigt teju necerēdams, debesīs ritu pusē viņš pamanīja tādu kā tālīnu atspīdumu — tur kaut kas iezibsnījās, nodzisa, tad zibsnīja atkal. Saullēkts tas nevarēja būt, līdz tam vēl bija jāgaida vairākas stundas.
   — Kas tā par gaismu? — viņš apjautājās Nerimšam, redzēdams, ka tas piecēlies kājās un ari veras naksnīgajās debesis.
   —Nezinu, — Nerimša novilka. — Pārāk tālu, lai ko varētu noprast. Izskatās pēc zibens, kas šaujas augšup no kalna virsotnes.
   Frodo apgūlās, bet baltie zibeņi plaiksnīja vēl ilgi, izgaismodami Nerimšas lielo, plecīgo stāvu — viņš stāvēja vērīgs un kluss. Pēdīgi Frodo iegrima nemierīgā snaudā.
   Piektajā dienā, necik ilgi, dūksnājs un meldrāji beidzās, un priekšā pavērās lēzena nogāze. Austrumpusē pie apvāršņa vīdēja kalnu grēda. Pats augstākais slējās tā kā savrup no pārējiem, gabaliņu pa labi, ar nošķeltai cukurgalvai līdzīgu virsotni.
   —Rau, kur Vējlauzis, — Nerimša pavēstīja. — Vecais ceļš, ko atstājām tālu pa labi, stiepjas tam garām pa dienvidpusi, turpat netālu. Ja iesim taisni, kalnā būsim rit ap pusdienlaiku. Es teiktu, ka derētu pasteigties.
   — Kas ir? — Frodo iejautājās.
   — Redzi, kas to lai zina, ko tur uziesim. Ceļš tepat blakus.
   — Bet Gendalfs? Viņš taču varētu mūs tur gaidīt, vai ne?
   — Jā, tikai lielas cerības es neloloju. Pat ja viņš nāk uz šo pusi, iespējams, Virpili nemaz nebūs iegriezies un par mums neko nezina. Un, ja vien mums nelaimēsies kalna galā ierasties reizē, mēs nesatiksimies, jo ne viņš, ne mēs nedrīkstam tur ilgi rēgoties. Ja Jātniekiem neizdosies mūs samedīt pa krūmiem, pa mežiem, viņi, visticamāk, dosies taisnā ceļā uz Vējlauzi. No turienes var tālu redzēt. Te netrūkst ari putnu un zvēru, kas, kalnā sēdēdami, mUs jau tagad redz kā uz delnas. Starp putniem ir tādi, kam nevar uzticēties, un ir jau ari citi spiegi, vēl jo ļaunāki.
   Hobiti bažīgi nopētīja tālīnos kalnus. Sems, atgāzis galvu, pavērās blāvajās debesis, domādams tur ieraudzīt lidināmies vanagus vai ērgļus, kas, spārnus izpletuši, urbtos lejup ar skadrām acīm. — Lielais paldies, tagadiņ man riktīgi šermuļi skrien pār kauliem! — viņš noburkšķēja.
   — Un ko lai mēs iesākam? — Frodo vaicāja.
   — Es teiktu, — Nerimša lēni iesāka, it kā pats par to nebūtu Īsti drošs, — es teiktu, ka labākais būtu tūliņ pat iespējami taisnākā ceļā iet tieši uz austrumiem, proti, uz grēdu, nevis uz Vējlauzi. Tur es zinu taciņu, kas vijas gar pašu kalnu pakāji. Tā mūs aizvedis uz Vējlauzi no ziemeļu puses un kalnu aizsega. Tad jau redzēsim, ko tur ieraudzisim.
   Augu dienu viņi soļoja, cik sparigi vien spēdami, līdz sāka krēslot dzestra novakare. Zeme zem kājām tagad bija sausāka un tuksnesīgāka, bet aiz muguras virs dūkņas cēlās drēgna migla. Viens otrs skumīgs putniņš vēl svilpoja un žēli puta, līdz sarkanā saule iegrima mākoņos, bet tad iestājās mēms klusums. Hobitiem atmiņā nevilšus atausa vakara saule, kas mēdza mest atspīdu- mus Tuntmales omuligajos logos tur, tālu projām.
   Pēc kāda laika viņi nonāca pie strautiņa, kas līkumoja lejup no kalniem, lai izčākstētu purva dūkstis, un, kamēr vēl tumsa nebija sabiezējusi pavisam melna, gāja urdziņai gar krastu. Kad ceļš vairs nebija saskatāms, viņi apstājās un nolikās uz naktsguļu zem pāris panikušiem alkšņiem turpat, strautiņa malā. Tagad priekšā pret krēslainajām debesim melnojās kailās kalnu kores. Tonakt viņi pēc kārtas sēdēja sardzē, bet Nerimša vispār laikam neaizvēra ne acu. Pie debesim spīdēja jauna mēness sirpis, pār naksnīgo zemi liedams saltu, blāvi pelēku gaismu.
   Nākamajā rītā viņi devās tālāk tūliņ pēc saullēkta. Gaiss bija ledaini auksts, debesis — skaidras un dzidri zilas. Hobiti jutās spirgti un atpūtušies, it kā cauru nakti būtu nogulējuši ciešā miegā. Viņi jau bija apraduši ar to, ka nākas iet un iet, bet ar ēšanu ir, kā ir — visādā ziņā Dalienā visiem bUtu bijis skaidrs, ka tik skopi barotam hobitam vajadzētu stuti, lai kājās noturētos. Bet Pins paziņoja, ka Frodo esot palicis divreiz resnāks.
   — Nu gan joki, — Frodo atsaucās, savilkdams jostu ciešāk. — Pēc visa spriežot, labums man gājis mazumā. Kaut tikai tā sadilšana nevilktos mūžīgi, citādi beigsies ar to, ka es pārvērtīšos par rēgu.
   —Nerunā tā! — Nerimša viņu apsauca, it kā no tiesas sabijies.
   Kalni tuvojās. Viņi uzrāpās viļņotā korē, kas vietām slējās vai tūkstoš pedu augstumā, šur un tur to pāršķēla aizas vai plaisas, caur kuram pavērās skats uz klajumu otrpus kalniem. Pašā augšā vidēja tādas kā ar zāli apaugušu vaļņu un aizsarg- grāvju atliekas, bet aizās — senu mUru drupas. Līdz vakaram viņi bija nonākuši līdz rietumpuses nogāzei un tur pārlaida nakti. Tā bija piektā oktobra nakts, no Virpils viņi bija izgājuši pirms sešām dienām.
   No rīta viņi uzgāja labi iemītu taciņu — pēdējoreiz pa tādu viņi bija soļojuši Četsilā. Taka aizvijās pa labi, uz dienvidiem, un izgudrēm līkumoja, itin kā lūkodama nemitīgi turēties aizsegā, lai gājēji nebūtu saskatāmi nedz no kalnu virsotnēm, nedz no klajuma puses. Celiņš spruka lejup kurā katrā iedobē, pamuka apakš kraujām, un tur, kur, gribi negribi, nācās šķērsot līdzenākas un atklātākas vietas, tam abās pusēs grēdojās laukakmeņi vai tēsti bluķi, kas gājējus paslēpa no skata kā īsts žogs.
   — Diez kas šito taku ierīkojis? Un kālab? — Merijs ieprātojās, kad viņi soļoja pa vienu tādu aleju, kur akmeņi slējās sevišķi prāvi un itin kā gādīgu roku sakrauti ciešā blāķī. — Visai spocīgi — tīri vai kā Kapukalnos. Vai Vējlauzī ir kāds kurgāns?
   —   Nē, nav neviena nedz Vējlauzi, nedz kur citur šajos kalnos, — Nerimša atteica. — Aizrietu ļaudis te nedzīvoja, lai gan beigās kādu brīdi še bija nocietinājušies, karodami pret ļaunajiem spēkiem, kas mācās virsū no Angmāras. Taka savienoja cietokšņus, kas bija izbūvēti visā aizsargmūra garumā. Taču vēl daudz, daudz senāk, Ziemeļu ķēniņvalsts pašos pirmsākumos, viņi Vējlauzī uzcēla sargtorni, ko nodēvēja par Amonsūlu. Pēcāk tas tika nodedzināts un sagrauts, tā ka palikuši vien paši pamati, kas rotā kalna virsotni kā drupu kronis. Taču sendienās tornis slējās augsts un stalts. Stāsta, ka tieši tur Pēdējās līgas laikos reiz stāvējis Elendils, gaidīdams no rietu puses ierodamies Gilgeladu.
   Hobiti pārsteigti ieplēta aci§. Pēc visa spriežot, Nerimša labi pazina ne vien laukus un mežus, bet arī sendienu vēsturi. — Kas tas par Gilgeladu? — Merijs iejautājās, taču Nerimša neatbildēja, itin kā dziļās domās aizmaldījies. Piepeši kāds klusītiņām ierunājās:
   — Gilgelads, elfu karaļdēls, Bij valdnieks dižs un brivs, un cēls Pats pēdējais tur, vakaros, Vēl dziļos, senos aizlaikos.
   Bij viņa zobens asi kalts, Bij drošā rokā vairogs balts,
   Bij sidrabbruņcepure spoža, Kā mēnesnīca spulgojoša.
   Bet ilgi jau, kopš karalis Prom aizjājis un pazudis Tur, Mordorā, kur ēnas mīt, — Tur viņa zvaigzne tumsā krīt.
   Visi izbrīnā pacirta gaivu uz Scma pusi, jo runātājs izrādījās viņš.
   — Un tālāk? — Merijs noprasīja.
   — Tālāk vairs nezinu, — Sems pietvīcis izstomlja. — Siteno iemācījos no Bilbo kunga, kad biju vēl tāds knauķits. Viņš man visu ko tādu stāstīja, zinādams, ka es uz elfu padarīšanām esmu kārs. Bilbo kungs tak ierādīja man burtus. Vecais, labais Bilbo kungs — tas tak bija viens varens grāmatnieks! Un rakstīja vārsmas, lai. Šiteno pašu, rau, sarakstīja.
   —Pats gan viņš šo te nav sacerējis, — Nerimša ieteicās. — Tas nāk no sensenas dziesmas, ko sauc "Gilgelada bojāeja", tikai tā sarakstīta senā mēlē. Bilbo to droši vien pārtulkojis. Kas to būtu domājis!
   — Tur bija vēl, — Sems pavēstīja, — par Mordoru. To es nemācījos, jo dikti jau nu bailīgi. Vai ta man prātā varēja ienākt, ka pašam uz to pusi iznāks kātot?
   —Ko? Uz Mordoru? — Pīns iebļāvās. — Vai nu tik traki būs!
   — Klusāk! Šo vārdu labāk nevajag pieminēt, — Nerimša viņus apsauca.
   Bija jau teju pusdienlaiks, kad viņi tuvojās takas dienvidgalam. Priekšā bālgandzeltenās oktobra saules skadrajā gaismā parādījās zaļpelēks uzbērums, kas gluži kā tilts stiepās augšup pa kalna ziemeļpuses nogāzi. Ceļinieki izlēma kāpt līdz virsotnei tūliņ, kamēr vēl saule bija pie debesim. Tagad, iznākuši no aizsega, viņi bija redzami kā uz delnas, tā ka atlika vien cerēt, ka ne ienaidnieki, ne spiegi tuvumā acumirkli netrāpīsies. Augšā, kalnā, nebija manāma ne mazākā kustība. Ja arī Gendalfs bija kaut kur tepat, viņš nedeva nekādu zīmi.
   Vējlauža rietumu nogāzē viņi uzgāja no skata paslēptu, ar zāli pieaugušu iedobi. Atstājuši tur Semu un Pīnu ar poniju un mantām, pārējie trīs devās tālāk. Pēc pusstundu ilga grūta kāpiena Nerimša bija ticis līdz kalna galam, Frodo un Merijs rāpās viņam nopakaļ ar pēdējiem spēkiem un galīgi bez elpas. Krauja bija pavisam stāva un akmeņaina.
   Virsotnē rēgojās Nerimšas pieminētie sargtorņa pamati, kas tagad bija vien ar zāli apaugušu mūra drupu loks. Bet vidū slējās no akmens atlūzām sakrauta piramīda, vietumis tāda kā nokvēpusi. Zeme visapkārt bija nodegusi melna, un drupu ielokā zāle bija apsvilusi un sačokurojusies, it kā kalna virsotni būtu pār- slaucījušas liesmu mēles. Taču nekur nebija manāma neviena dzīva dvēsele.
   Pakāpušies uz mūra drupām, viņi noskatīja plašo klaidu. Zeme lejā plājās pa lielākai daļai tukša un neauglīga, tikai dienvidos vīdēja meža puduri, aiz kuriem šur un tur paspīdēja ūdens. Dienvidpusē tepat pie kājām no rietumiem, kalnā lejā vīdamies, kā čūska aizlocījās vecais ceļš, līdz austrumos pazuda aiz melnas kraujas. Tas baloja pavisam tukšs. Austrumpusē, kur ceļš pagaisa no skata, vīdēja kalni, pakājē tumsnēdami rūsgani, tad sagrūzdamies augstākās, pelēcīgās grēdās, bet vēl tālāk mirdzi- nādami sniegbaltas smailes, kas caurdūra padebesi.
   — Te nu mēs esam! — Merijs izsaucās. — Un neteiksim, ka izskatās jauki un viesmīlīgi! Ne ūdentiņa, ne kur paslēpties. Un no Gendalfa ne smakas. Ja viņš maz te bijis, aiznesies kā divi deviņi. Ne gaidījis, nekā, bet te gan viņam grūti ko pārmest.
   —Ej nu sazini, — Nerimša ieteicās, domīgi raudzīdamies visapkārt. — Pat ja Virpilī viņš būtu nonācis dienas divas pēc mums, še būtu ticis pirmais. Ja .vajadzība spiež, viņš jāšus nesas vēja ātrumā. — Piepeši viņš pieliecās un nopētīja akmeni, kas stāvēja nolikts pašā piramīdas smailē. Šķemba bija plakanāka par citām un baltāka, it kā uguns to nebūtu skārusi. Pacēlis akmeni, Nerimša to rūpīgi apskatīja no visām pusēm. — Tas nesen cilāts, — viņš secināja. — Paskatieties, kas te!
   Akmens apakšpusē vīdēja skrāpējumi: III. — Tā kā svītra, punkts un vēl trīs svītras, — Frodo šaubīdamies minēja.
   — Tā pa kreisi, ar diviem keksīšiem, varētu būt Grūna, — Nerimša pavēstīja. — Iespējams, to ieskrāpējis Gendalfs, lai gan droši zināt nevar. Skrāpējumi ir smalki un pavisam noteikti gluži svaigi. Bet var būt, ka zīmes vēsta ko citu un ar mums tām nav nekāda sakara. Pēddziņi izmanto rūnas, un viņi te šad tad atklīst.
   — Bet, ja ziņu atstājis Gendalfs, kas tur varētu būt? — Merijs iejautājās.
   — Es teiktu, te rakstīts G3, proti, ka Gendalfs te bijis trešajā oktobri, tātad pirms trim dienām. Un vēl — viņš steidzies, un briesmas uzglūnējušas, tāpēc ari ziņa ir tik īsa un neskaidra — viņam nav bijis vaļas, vai ari viņš baidījies, ka vēsti var pārtvert ienaidnieks. Ja tā, mums der turēt acis vaļā.
   — Kaut mēs skaidri zinātu, ka zīmi, lai ko tā vēsta, patiešām atstājis viņš, — Frodo nopūtās. — Tad mēs zinātu, ka viņš ir ceļā, kaut kur tepat. Uzreiz prāts būtu mierīgāks.
   — Var jau būt, ka tā arī ir, — Nerimša atsaucās. — Es pats spriežu, ka viņš te patiešām bijis un bijis briesmās. Te šaudījusies uguns, un nupat es atminējos to gaismu, kas plaiksnīja austrumos pirms trim naktīm. Man tā vien šķiet, ka viņš te atvairījis uzbrukumu, tikai kas to lai zina, ar ko viss beidzies. Te viņa vairs nav, un nu mums jāpaļaujas vien pašiem uz sevi — jāiet uz Rivendellu, lai tur lūst vai plīst.
   — Cik tad tas tālu? — Merijs gurdi pārlaida skatienu apvārsnim. No Vējlauža virsotnes raugoties, apkaime viņam izskatījās pagalam mežonīga, bez gala un malas.
   — Dienas gājumā no Virpils uz austrumiem ir traktierītis "Kakts", — Nerimša atteica, — un tālāk, cik zinu, ceļu jūdzēs neviens nav mērījis. Vieni saka, esot traki tālu, citi — nemaz tik briesmīgi tālu neesot. Šis ir tāds dīvains ceļš, un katrs no sirds priecājas, kad ticis, kur cerējis, lai cik ilgi soļojis. Bet es zinu, cik ilgi turp jāiet man, ja laiks labs un negadās kādas ķibeles: divpadsmit dienas no šejienes līdz Bruīnas braslam, kur ceļš iet pāri Krāčupei, kas iztek no Rivendellas. Tā ka tagad mums priekšā ir vismaz divu nedēļu ilgs gājiens, jo iet pa pašu ceļu mēs diez vai drīkstam.
   — Divas nedēļas! — Frodo novilka. — Tikmēr var atgadīties sazin kas.
   — Var gan, — Nerimša piekrita.
   Kādu bridi viņi klusēdami stāvēja kalna galā, turpat pie dienvidpuses kraujas. Vieta bija gaužām vientulīga, un Frodo pirmoreiz tā īsti aptvēra, ka ir tekulis un bēgulis, kam ik uz soļa uzglūn nāves briesmas. Uzmācās izmisīga vēlme, kaut liktenis būtu lēmis citādi, kaut nebūtu aizrāvis viņu projām no mierpilnās, sirdij tik mīļās Dalienas. Viņš vērās lejup uz naidīgo lielceļu, kas stiepās projām uz vakariem, kur bija meklējamas mājas. Piepeši viņš tur samanīja kustamies divus melnus punktiņus — tie lēni slīdēja uz rietumiem. Ieskatījies ciešāk, viņš ieraudzīja vēl trijus tādus pašus — tie slīdēja uz austrumiem, pretim tiem diviem. Frodo iekliedzās un saķēra Nerimšas roku kā spīlēs.
   — Redzi? — Viņš norādīja lejup.
   Nerimša zibens ātrumā nokrita pie zemes, drupu aizsegā, un norāva Frodo līdzi. Arī Merijs tūliņ nometās garšļaukus abiem blakus.
   — Kas ir? — viņš iečūkstējās.
   — Nezinu, bet bīstos, ka ļaunāk vairs nevar būt, — Nerimša atteica.
   Viņi piesardzīgi pielīda tuvāk pusgruvušajiem pamatiem un pašķielēja pa spraugu. Dienas gaisma vairs nebija tik spilgta, jo debesīs, kas vēl no rīta bija tik dzidri zilas, no austrumiem vilkās mākoņi, aizsegdami pusdienlaika sauli. Visi redzēja melnos punktiņus, taču ne Frodo, ne Merijs nespēja noprast, kas tie tādi. Un tomēr sazin kāpēc bija skaidrs, ka tepat lejā, kalna pakājē, pulcējas Melnie jātnieki.
   — Tā gan, — noteica Nerimša, kam acis bija skadrākas. — Naidnieks klāt!
   Viņi steigšus aizlīda nostāk no kraujas un mudīgi kāpa lejup pa kalna ziemeļpusi, lai uzmeklētu pārējos.
   Sems un Pins nebija vis sēdējuši dīkā, bet tikām bija izpētījuši ieplacinu un tuvinās nogāzes. Turpat netālu viņi klintīs uzgāja dzidru avotiņu, bet tam līdzās — pēdu nospiedumus, vēl gluži svaigus. Pašā ieplaciņā, izrādījās, nesen bija kurta uguns, un viss liecināja, ka tur kāds nometies atpūsties. Kalna pusē ieplakas malā stāvēja daži lejup noripojuši klintsbluķi, un aiz tiem Sems atrada kārtīgi sakrautu malkas grēdiņu.
   — Vai tik še Gendalfs nav grozījies? — viņš sacīja Pinam. — Man tā vien rādās, ka tas, kurš šiteno sakrāvis, grasījies uz drīzu atpakaļ nākšanu.
   Nerimša par viņu atklājumiem dzīvi ieinteresējās. — Kaut nu es būtu drusku nogaidījis un pats nopētījis leju, — viņš no- sUkstījās un aizmetās pie avotiņa uzmest aci pēdu nospiedumiem.
   — Es jau domāju, ka nebūs labi, — viņš atgriezies pavēstīja. — Zeme mīksta, Sems un Pīns tur visu izbradājuši, un saprast vairs neko nevar. Te nesen bijuši Pēddziņi. Malku noglabājuši viņi. Bet ir arī svaigākas pēdas, un tās atstājis kāds cits. Viens te pirms dienas vai divām gājis apkaltos zābakos. Vismaz viens. Droši pateikt nevaru, tomēr visticamāk to zābakoto kāju bijis diezgan daudz. — Viņš apklusa un drudžaini apsvēra, kas un kā.
   Hobitiem pretī atausa Jātnieki — apmetņos un ar smagiem zābakiem kājās. Ja reiz Jātnieki ieplaciņā jau bija iegriezušies, nebija ko kavēties — jo drīzāk Nerimša viņus aizvestu kur patālāk, jo labāk. Tagad, jau zinādams, ka Jātnieki ir tepat uz ceļa, Sems glūnēja uz ieplacinu kā uz ļaunāko ienaidnieku.
   —Vai mums nederētu mudīgi zust kokos, Nerimšas kungs? — viņš nepacietīgi ieprasījās. — Vakars nāk virsū, un man šitais caurums nudien netik — tīri vai zosāda metas.
   — Jā, mums tūliņ jāizlemj, ko iesākt, — Nerimša attapās un pameta skatu debesis, lai apskatītos, cik augstu saule un kāds laiks. — Tā, Sem, — viņš beidzot sacīja. — Ari man te nemaz nepatīk, taču diez vai līdz tumsai ko jēdzīgāku sameklēsim. Te vismaz pagaidām esam nostāk no acīm, turklāt, kolīdz kustēsimies, spiegi un ložņas varēs mūs labāk saskatīt. Prātīgākais tagad būtu griezties atpakaļ uz ziemeļiem un iet pa šo grēdas pusi, kur apkaime apmēram tāda pati kā šeit. Uz ceļa rādīties ir bīstami, tomēr nāksies kā nebūt tikt pāri, jo tālāk uz dienvidiem tur ir briksnājs, kur mēs varētu nobēdzināties. Ceļa ziemeļpusē viņpus kalniem zeme ir līdzena kā galds un pavisam klaja.
   — Vai tie Jātnieki redz? — Merijs ieprasījās. — Šķiet, ka parasti viņi vairāk tā kā ošņājas vien, ja tā to varētu saukt. Vismaz pa gaismu. Bet kad tu viņus pamanīji tur, lejā, tu liki mums gulties gar zemi, un nu tu runā par to, ka viņi mūs pamanīšot, ja kustēsimies.
   — Kalna galā man būtu derējis vairāk piesargāties, — Nerimša atbildēja. — Es par daudz dedzīgi meklēju Gendalfa pēdas, taču nevajadzēja mums visiem trim kāpt augšā un stāvēt tur tik ilgi. Jo melnajiem zirgiem ir labas acis, turklāt Jātniekiem ir spiegi gan starp cilvēkiem, gan kustoņiem — Virpili redzējāt. Paši viņi neredz pasauli tādā gaismā kā mēs, taču mēs viņu prātā metam ēnu, ko izdzēst spēj vien saule, kad tā augstu pie debesim, un tumsā viņi spēj samanīt visu ko tādu, kas mums paliek slēpts. Tieši tad no viņiem jāsargās visvairāk. Un gan dienā, gan naktī viņi spēj saost dzīvas, karstas asinis, pēc kā alkst un ko nīst par visu vairāk. Un vēl ir citas maņas, mums netveramas. Mēs jūtam viņus tuvojamies — vēl nebijām viņus pamanījuši, kad ieradāmies šeit, bet ap sirdi jau metās tā nelāgi. Un arī mūs viņi samana, tikai vēl jo stiprāk. Un, — viņš piebilda jau pavisam čukstus, — viņus pievelk gredzens.
   — Tad patiesi nav nekāda glābiņa? — Frodo izsaucās, pārbijies raudzīdamies visapkārt. — Kolīdz speršu soli, viņi mani ieraudzīs un noķers! Ja palikšu uz vietas, šie tik un ta pievilksies klāt!
   Nerimša uzlika viņam roku uz pleca. — Cerība tomēr ir, — viņš sacīja. — Tu neesi viens. Padomā kaut vai par malkas grēdiņu. Kur patverties vai aizsargāties pret uzbrucēju te grūti, taču uguns derēs abējādi. Saurons prot uguni likt lietā, lai nodarītu postu, tāpat kā ar ļaunu nolūku prot likt lietā itin visu, bet Jātniekiem gan uguns nepatīk, un viņi bīstas no tiem, kam uguns klausa. Ar uguni mēs te esam draugos.
   —Var jau būt, — noburkšķēja Sems. — Tikai, man domāt, tikpat labi mēs varētu pilnā rīklē nobļauties, sak, reku, šite, laipni lūgtum!
   * * *
   Pašā zemākajā un slēptākajā ieplaciņas iedobē viņi iekūra sārtu un pagatavoja maltīti. Sāka krēslot, un metās auksti. Hobiti piepeši atskārta, ka pamatīgi izbadējušies un mutē ne miltumiņa nav bijis kopš brokastlaika, tomēr, piesardzības vadīti, savīkša gaužām skopas vakariņas. Visapkārt plājās tuksnesīgs klajums, kur mita vien putni un zvēri, bet uz dzīvi nebija vēlējusies apmesties neviena cilts, neviena tauta. Šad un tad te uzradās Pēddziņi, tomēr viņu nebija daudz, un visi tūliņ atkal devās tālāk. Citi te staigāja reti un pa lielākai daļai bija šādi tādi — teiksim, no Miglas kalnu ziemeļu ielejām reizumis atklīda troļļi. Un ceļinieki bija sastopami vien uz ceļa — lielākoties rUķi, kas steidzās kārtot paši savas lietas, ar svešiem nepinās un garās runās neielaidās.
   —Nesaprotu, kā izvilksim, — Frodo ieteicās, raudzīdamies uz pārtikas krājumiem. — Nupat jau pāris dienas taupām taupīdami, arī tagad, rau, vakariņu tiesa pavisam knapa, bet tik un tā esam noēduši par daudz, ja reiz priekšā vēl divas nedēļas. Varbūt vēl vairāk.
   —Sadabūsim kaut ko pa ceļam, — Nerimša atsaucās. — Ogas, saknītes, zālītes. Ja vajadzība spiež, varu ko nomedīt. Kamēr ziema nav klāt, no bada kājas neatstiepsiet, nebīstieties. Tikai vākt un medīt — tur vajag laiku un spēku, bet mums jāsteidzas. Tā ka savelciet jostas ciešāk, un cerēsim uz bagātīgu mielastu Elronda namā!
   Krēslai biezējot, aukstums pieņēmās spēkā. Pašķielējuši pāri ieplakas malai, hobiti tagad redzēja vien drūmi pelēku klaidu, kas strauji tumsa aizvien melnāks. Debesis virs galvas atkal skaidrojās, un cita pēc citas nesteidzīgi iemirdzinājās zvaigznes. Visi satupās ap ugunskuru, satinušies drēbju kārtās un segās, tikai Nerimša, apvilcies apmetni vien, nosēdās savrup un domīgi pakšķināja pīpi.
   Kad satumsa nakts un uguns iesprakšķējās gaiša un karsta, viņš sāka stāstīt teikas, lai atgainītu bailes, kas hobitiem māktin mācās virsū. Nerimša zināja neskaitāmus senlaiku stāstus un leģendas par elfiem un cilvēkiem, par Sendienās pieredzētiem labiem un sliktiem laikiem. "Diez cik viņam gadu?" hobiti ieprā- tojās. "Un kā viņš to visu dabūjis zināt?"
   — Pastāsti par Gilgeladu, — Merijs pēkšņi palūdza, kad Nerimša tikko bija beidzis stāstu par elfu ķēniņvalstlm. — Vai tu zini ko vairāk par to seno teiku?
   —Zinu gan, — Nerimša atteica. — Un arī Frodo zina, jo tam ir ciešs sakars ar mums.
   Merijs un Pīns uzmeta skatu Frodo, bet tas raudzījās liesmās.
   — Es zinu vien to mazumiņu, ko man izstāstīja Gendalfs, — Frodo gausi ierunājās. — Gilgelads bija pēdējais dižais Vidus- zemes elfu ķēniņš. Gilgelads viņu mēlē ir Vadzvaigzne. Kopā ar elfu draugu Elendilu viņš devās uz…
   — Nē! — Nerimša viņu apsauca. — Diez vai šo stāstu der stāstīt šeit un tagad, kad Naidnieka kalpi tepat blakus. Ja laimīgi tiksim līdz Elronda namam, gan dzirdēsit to no sākuma līdz galam.
   — Tad izstāsti mums ko citu no senlaikiem, — Sems lūdzās. — Par elfu ziedu laikiem. Man tā kārojas par viņiem dzirdēt ko vēl — tumsa riņķī tik melna, vai virsū spiežas.
   — Pastāstīšu jums par Tinuviēlu, — Nerimša piesolīja. — īsumā, jo teiksma ir gara, beigas tai pazudušas, un vienīgi Elronds to šodien vēl atminas tādu, kāda tā bija zināma senos aizlaikos. Teiksma skaista, lai ari skumja kā jau visas Viduszemes leģendas, tomēr domāju, ka sasildīs jums sirdi. — Viņš brīdi klusēja un tad nevis ierunājās, bet klusi iedziedājās:
   — Kur smilgas žūžo vakarvējā rēnā Un suņuburkšķu slaikie pirksti Viz mežvidlejas valgā, zaļā ēnā, Tur zvaigžņu gaisma mirgodama krit, Un naktī burvju dūdu skaņas dzirkstī, Un tur, zem mūžvecajiem kokiem, dejā lēnā Tu laidies starodama, elfu princesit, Tinuviēla, zvaigžņu meitenit.
   No tālīniem un saltiem Miglas kalniem Reiz staltais Berens turpu aizklīda Gar Elfu upes stāviem, kraujiem krastiem Un, biežņā tālu aizmaldījies, drūmu prātu Viņš suņuburkšķu lapas pašķīra, Bet tur redz slaiku stāvu, zelta ziediem Visgarām glezni, grezni izrotātu, It kā no zvaigžņu sidrabzibas darinātu.
   Kā apburts Berens vērās elfu dejā, Un viņa gurdās miesās pēkšņi lija Jauns spars un prieks. Viņš metās mežvidlejā, Bet mēnesstaru stigas abas stiprās rokas Vien cieši satvēra, jo tikai tie tur bija, Bet elfu princesīte rēnā vakarvējā Bij aizbēgusi, atstādama vienu to, kas Nu beidzot iepazina mīlestības mokas.
   Viņš, ieklausījies meža balsīs, sadzirdēja Vēl princesites liego, vieglo soļu šalku, Un dziļi zemes dzīlēs dūdas klusu lēja Vēl elfu dziesmu burvīgo, bet visam pāri Jau salna dvesa ziemas smaržu smalku. Un lapu sarkanzeltu pilnām riekšām sēja
   Jau rudens pirksti ledaini un kāri, Un mežvidlejā vīta pļavas ziedi vāri.
   Kā princesīti uzmeklēt, viņš nezināja, Bet ilgi klīda pakalnos un lejās, Ko iemigušo koku sapņu sagša klāja Un ziemas padebesis smags un pelēkbalts. Un reizēm princesīte it kā tālē smējās Un atkal dejoja, un matos rotaļājās Tai sniegbalts mēness, ledus vizmā kalts. Bet sidrabmirga bija tikai malds.
   Tad, ziemai atkāpjoties, viņa bija klāt Ar paliem, pērkonlietu, cīruļiem un dzilnām Un ņēmās sniegpulksteņu zvanus šķindināt, Lai mostas pumpuri un pildās bišu skrejas, Bet pļavas piekaisīja ziediem saujām pilnām. Un Berens vēlējās tik vienu — līdzās stāt, Lai būtu tur, kur princesīte smejas Un zaļās lejās dejo zvaigžņu dejas.
   Un atkal viņa bēga vairīdamās, Bet šoreiz Berens straujš kā vanags laidās Un sauca viņu vārda. Apstādamās Tinuviēla ieklausījās balsī skanīgajā. Uz vietas pamirusi liktenīgās gaidās, Un, mirstīgajam acīs pavērdamās, Redz — dzīves alku tumsā svešādajā Deg gaiša, silta liesma sirdī šajā.
   Un Berens ielūkojās viņas acīs dzilgās. Bet tur, zem matiem, zvaigznēm piebirušiem, Bij bezdibenigs atvars, tvīcis ilgās Tik nemirstīgas, mūžsenās un jaunās, Ka pati elfu cilts. Caur zariem pielijušiem Rēns vējiņš atkal iežūžojās smilgās. Un starodama smējās princesīte Tinuviēla, zvaigžņu meitenīte.
   Tad ilgus gadus šķirtus ceļus klīda abi: Viens veda kalnu grēdās augstās, klinšu kraujās, Kur cirsti salti kambari, kur akmens stabi, Bet otrs elfu meža zaļā tumsā vijās. Un vidū dziļas jūras vēla viļņus saujās. Bet lēmis liktens tā, lai teiksma beidzas labi, Jo abi vēlreiz redzējās — sen, sen tas bija, Un, dzīves alku pilna, elfu dziesma lija.
   Nerimša nopūtās un labu bridi sēdēja klusēdams. — Tas nav īsti stāsts, — viņš pēdīgi ierunājās, — bet dziesma. Elfi šādas teiksmas dēvē par ann-tennat. Kopus mēlē tās pārlikt grūti, iznāk vien tāda vāra atbalss. Teiksma vēsta par to, kā Baraīra dēls Berens satika Ludiēnu Tinuviēlu. Berens bija mirstīgais, Ludi- ēna — Tingola meita, bet Tingols bija Viduszemes elfu ķēniņš tajos tālajos laikos, kad pasaule vēl bija jaunības plaukumā. Un zemes virsū nav bijis daiļākas jaunavas. Viņa staroja kā zvaigznes pār ziemeļzemes miglas vāliem, un skaidras gaismas apmirdzēts bija viņas vaigs. Tolaik ziemeļos, Angbandā, mita Lielais naidnieks, kam Mordoras Saurons bija vien tāds pakalpiņš, un Rietu elfi, atgriezušies Viduszemē, uzsāka ar viņu karu, lai atgūtu Silmarillus, ko Naidnieks bija ar viltu piesavinājies. Cilvēku pirmtēvi devās elfiem palīgā. Taču Naidnieks guva virsroku, un Barairs krita, un Berens, par mata tiesu izglābies no nāves, pāri Šausmu kalniem aizklīda līdz Tingola ķēniņvalstij Neldoretas mežā. Tur, apburtās upes Esgalduīnas krastos, viņš dejām un dziedam ieraudzīja Ludiēnu un «deva viņai vārdu — Tinuviēla, kas senlaiku mēlē nozīmē "lakstīgala". Viņiem bija lemtas neskaitāmas likstas, un daudzus gadus abi bija šķirti. Tinuviēla izglāba Berenu no Saurona cietuma pagrabiem, abi kopā viņi izgāja cauri nāves briesmām, pat gāza no troņa Lielo naidnieku un no viņa dzelzs kroņa izlauza vienu no trim Silmarilliem, kas mirdzēja spožāk par visiem pasaules dārgakmeņiem. To viņi aizgādāja Tingolam, lai elfu ķēniņš atvēlētu Ludiēnai kļūt par Berena līgavu. Tomēr galu galā Berenu nogalēja vilks, kas viņam uzklupa no Angbandas vārtiem, un jauneklis nomira Tinuviēlas rokās. Taču viņa izvēlējās atteikties no nemirstības, lai ietu nāvē kopā ar mīļoto, un dziesmas vēsta, ka viņpus tāljūrām abi no jauna esot satikušies, kādu laiku roku rokā klīduši pa zaļiem mežiem, līdz beidzot aizklīduši aiz pasaules robežām. Tā nu Ludiēna Tinuviēla vienīgā no visas elfu cilts patiesi devās nāvē, atstādama šo pasauli, un elfi zaudēja to, kuru mīlēja par visu vairāk. Bet caur viņu cilvēku dzīslās ieplūda senlaiku elfu ķēniņu asinis. Ludiēnas pēcnācēji vēl tagad dzīvo zemes virsū, un pravietojums vēsta, ka viņas asinis neiznīks nemūžam. Riven- dellas Elronds ir no viņas cilts. Jo Berens un Ludiēna dzemdi- nāja Dioru, Tingola mantinieku, bet tas — Elvīni Gaišo, ko par sievu apņēma Ēarendils, kas no miglas palagos tītās pasaules aizburāja debesu jūrās ar Silmarillu kroni kā mirdzošu zvaigzni pierē. Bet ar Ēarendilu aizsākās Nūmenoras ķēniņu dinastija, proti, Aizrietu cilts.
   Klausīdamies Nerimšas stāstā, hobiti vērās viņa sejā, kas ugunskura sarkanīgajā gaismā šķita kaistam savādā degsmē. Acis viņam spoži mirdzēja, balss dunēja krāšņa un lepna. Virs galvas pletās zvaigžņotais debesjums. Pēkšņi Vējlauža kronētā galva iegaismojās gaišā atblāzmā. Pāri kalna korei lēni cēlās augoša mēness sirpis, un zvaigznes debesīs nobālēja.
   Stāsts bija galā. Hobiti sagrozījās un izstaipīja kaulus. — Re! — Merijs iesaucās. — Mēness aust. Laikam jau vēls.
   Pārējie pavērās augšup. Un tūliņ kalna galā mēnesnīcā pamanīja tumsnējam ko sīciņu un melnu, kas tikpat labi varēja būt vien mēness izgaismots akmens vai klints radze.
   Sems un Merijs piecēlās un pagājās nostāk no uguns. Frodo un Pīns palika sēžam, kur bijuši. Neviens nebilda ne vārda. Nerimša vērīgi pētīja mēness apstaroto kalna kori. Apkārt viss it kā slīga mierpilnā klusumā, bet tagad, kad Nerimšas balss bija mitējusies skanēt, Frodo manīja sirdi iezogamies stindzinošas šausmas. Viņš pievirzījās tuvāk ugunskuram. Tobrīd aizelsies atjoza Sems.
   — Nez kas ir, kas nav, — viņš čukstēja, — bet piepeši pārbijos kā diegs. No iedobes laukā es nerāptos ne par kādu naudu. Manīju kaut ko lienam augšup pa nogāzi.
   — Redzēji? — Frodo noprasīja, pielēcis kājās.
   — Nē, saimniek. Redzēt neko neredzēju, bet negribēju ar' — metos prom pa galvu, pa kaklu.
   — Es redzēju, — pieteicās Merijs. — Vismaz man tā likās. Rietumpusē, kur mēnesnīca krīt, kur kalnu ēna beidzas, divi trīs melnumi tā kā lien šurp.
   — Stājieties ciešā lokā, ar muguru pret uguni! — Nerimša nosaucās. — Paņemiet tādus garākus un sausākus mietus!
   Tā viņi gaidīja, elpu aizturējuši, ausīdamies un klausīdamies, ar muguru pret uguni, modri raudzīdamies nakts tumsā. Nekā. Ne skaņas, ne kustības. Frodo nemierīgi sakustējās, juzdams, ka stingais klusums tūliņ vairs nebūs izturams, neciešami gribējās iekliegties pilnā rīklē.
   — Kuš! — iečukstējās Nerimša. — Kas tas? — tai pašā mirklī noelsās Pīns.
   Klajuma pusē iedobītes malā viņi drīzāk samanīja nekā saredzēja ceļamies piķa melnu blīvu. Piepūlējuši acis, viņi noprata, ka tumsa aug augumā, un vēl pēc brīža vairs nebija nekādu šaubu — tur slējās trīs vai četri stāvi un vērās lejup. Tie bija tik melni, ka nakts tumsā vīdēja kā izcirsti, akli caurumi. Atskanēja tāda kā šņākoņa, uzvēdīja mērdējoša elpa, un līdz kaulu smadzenēm aizskrēja ledains aukstums. Tad stāvi sakustējās.
   Pīns un Merijs nāves šausmās nokrita pie zemes. Sems pie- rāvās tuvāk Frodo. Ari Frodo nebija izbijies mazāk par pārējiem, taču šausmas nebija nekas salīdzinājumā ar piepešo, nevaldāmo vēlmi uzvilkt pirksta gredzenu. Ne par ko citu viņš pat domāt vairs nespēja. Kurgāns no atmiņas nebija pagaisis, viņš labi atminējās arī Gendalfa vārdus, bet kaut kas to noslāpēja un pārmāca, par varītēm likdams visus brīdinājumus izmest no galvas, un viņš nepārvarami ilgojās paklausīt. Nejau tālab, ka tā cerētu izglābties — galvā vispār nebija nevienas domas par to, cik tas prātīgi vai neprātīgi. Viss bija pavisam vienkārši — vajadzēja tikai sataustīt gredzenu un uzvilkt to pirkstā. Mēle mutē gulēja stinga un pamirusi. Sems nenolaida no viņa ne acu, it kā noprazdams, ka saimnieks iekūlies kādā pamatīgā ķezā, bet Frodo nejaudāja ne galvu pakustināt, tikai aizvēra acis, izcīnīdams izmisīgu cīņu, taču spēki drīz vien izsīka, un pēdīgi viņš lēnām uztaustīja važiņu un ieslidināja gredzenā kreisās rokas rādītājpirkstu.
   Visapkārt viss it kā palika, kāds bijis, tikpat krēslains un melns, tikai stāvi piepeši bija kļuvuši šausminoši skaidri. Tagad viņš redzēja cauri melnajiem apmetņiem. Stāvu pavisam bija pieci — divi slējās iedobes malā, trīs pārējie slīdēja aizvien tuvāk. Bālajās sejās dega skadri, nežēlīgi redzokļi, zem apmetņiem plandījās gari, pelēki tērpi, sirmos matus sedza sudraba bruņuce- purcs, kaulainajos pirkstos mirdzēja tērauda zobeni. Viņi šāvās šurp, iezīdušies Frodo ar saltajām, caururbjošajām acīm. Izmisis viņš izrāva pats savu zobenu, un tas šķita iezibsnījamies sarkans kā ugunskura pagale. Divi apstājās. Trešais bija pats lielākais — viņa mati bija gari un mirdzoši, un bruņucepuri rotāja kronis. Vienā rokā viņam bija garš zobens, otrā — duncis, un gan duncis, gan roka, kas to turēja, zalgoja nespodrā, bālganā gaismā. Stāvs metās uz priekšu.
   Bet Frodo nokrita garšļaukus un, pats nezinādams, kālab un kā tas nācies, visā galvā kliegdams: — Ai, Elberet! Giltoniel! — cirta ar zobenu uzbrucējam kājā. Nakti caururba griezīgs kauciens, un kreisajā plecā Frodo sajuta iedzeļamies tādu kā saindētu ledus bultu. Jau zaudēdams samaņu, viņš cauri virmojošajam miglas aizkaram samanīja no tumsas iznirstam Nerimšu, kam katrā rokā liesmoja pa dzirksteļojošai pagalei. Ar pēdējiem spēkiem Frodo izlaida no pirkstiem zobenu, noslidināja no pirksta gredzenu un cieši sažņaudza to labajā rokā.

Divpadsmita nodaļa
Uz braslu

   Kad Frodo atģidās, viņa pirksti vēl aizvien krampjaini žņaudza gredzenu. Cieši līdzās sprakšķēja ugunskurs, tagad sviezdams pret debesim augstas, gaišas liesmas. Blakus likņāja visi trīs hobiti.
   — Kas bija? Kur bālais ķēniņš? — Frodo satrūkās.
   Draugi, izdzirduši viņu runājam, tā sapriecājās, ka labu bridi
   nespēja neko atbildēt, un, patiesibu sakot, ari nesaprata, ko viņš prasa. Galu galā, pēc ilgas tērpināšanas, Frodo nojēdza, ka pārējie bija redzējuši vien virsū mācamies melnus tumsas kunkuļus. Sems vienubrīd bija ar šausmām aptvēris, ka saimnieks pazudis, tobrīd garām aizšāvusies melna ēna, un viņš nogāzies gar zemi. Esot dzirdējis Frodo kliedzam, bet balss nākusi it kā no tālienes vai pazemes, un ari vārdi bijuši pavisam svešādi. Vairāk neviens ari neko nebija redzējis, un tikai pēc laiciņa Frodo esot atradies guļam tīri beigts un pagalam, ar seju zālē, zobenam virsū. Nerimša bija licis viņu pacelt un aiznest pie uguns, bet pats sazin kur izčibējis. Nu jau pirms krietna brīža.
   Kolīdz Sems jau atkal bija gatavs ļaut vaļu nelāgām aizdomām, Nerimša atgriezās, iznirdams no tumsas kā rēgs. Hobiti salēcās, Sems izrāva zobenu un aizstājās saimniekam priekšā, bet Nerimša steigšus notupās Frodo līdzās.
   —Es neesmu nekāds Melnais jātnieks, Sem, — viņš mierinoši teica, — un ar viņiem nebiedrojos. Raudzīju izlūkot, kas viņiem tagad padomā, bet nekā. Nevaru iedomāties, kāpēc viņi atkāpās un kālab neuzbrūk no jauna. Taču viss liecina, ka nekur tuvumā viņu vairs nav.
   Noklausījies Frodo stāstu, viņš pagalam sadrūma, nogrozīja galvu un smagi nopūtās. Tad viņš lika, lai Pins un Merijs uzkarsē tik daudz ūdens, cik vien savos mazajos katliņos jaudāja saliet, un kārtīgi izmazgā brūci. — Kuriet uguni labi karstu un turiet Frodo siltumā! — viņš piekodināja, tad piecēlās un pagāja maliņā, pasaucis Semu līdzi. — Tagad vismaz šis tas tā kā noskaidrojies, — viņš klusiņām sacīja. — Naidnieku te, rādās, tikai pieci. Kālab nav sanākuši visi, nezinu, taču, jādomā, ar pretestību nebija rēķinājušies. Pagaidām atkāpušies. Tikai, bīstos, ne uz ilgu laiku. Ja mums neizdosies kā nebūt izbēgt, viņi citunakt atkal būs klāt — vienkārši nogaida, jo domā, ka zīle, proti, gredzens jau tikpat kā rokā. Baidos, Sem, viņi paļaujas uz to, ka tavs saimnieks guvis nāvīgu ievainojumu, kas agrāk vai vēlāk padarīs viņu par Naidnieka padevīgu kalpu. Bet to mēs vēl redzēsim!
   Semam kaklā sakāpa asaru kamols. — Saņemies nu! — Nerimša uzsauca. — Tagad paļaujies uz mani. Tavs Frodo ir taisīts no cietāka koka, nekā izskatās pa gabalu, lai gan Gendalfs jau lika noprast, ka tā tas varētu būt. Pagalam viņš nav, un es teiktu, ka brūces ļaunajai varai viņš pretim noturēsies ilgāk, nekā ienaidnieki lēš. Darīšu, ko varēšu, lai viņam līdzētu. Kamēr būšu projām, sargājiet viņu kā aci pierē! - Un viņš aizsteidzās, atkal ienirdams nakts tumsā.
   Frodo snauduļoja, lai gan sāpes plecā pamazām pieņēmās spēkā un no brūces lejup pa visu roku un kreiso sānu aizvien zemāk līda stindzinošs aukstums. Pieskatīdami uguni un mazgādami brūci, draugi nenolaida no viņa acis. Tā vien šķita, ka nakts nekad nebeigsies. Kad Nerimša pēdīgi atgriezās, rītos jau ausa blāzma, ieplaku pieliedama ar pelēcīgu gaismu.
   — Paskat! — viņš iesaucās un pacēla no zemes melnu apmetni, kas, tumsas apslēpts, bija nogulējis tur cauru nakti. Kādu sprīdi no apakšmalas tajā vidēja plīsums. — To cirtis Frodo zobens, — viņš noteica. — Tikai bistos, ka neko vairāk tas nodarījis nav — iedūries miroņu ķēniņa miesā, kur katrs asmens iznīkst kā nebijis. Elberetas vārds — tas gan viņam varēja likt trūkties. Bet Frodo toties trāpījās šis te! — Vēlreiz pieliecies, Nerimša pacēla no zemes garu, smailu dunci. Tas izstaroja vāru, aukstu gaismu.
   Pie smailes asmeni vidēja ierobijums, un pats gals bija nolūzis, bet, dienas gaismai pieņemoties spēkā, asmens turpat acu priekša sāka gaist, lidz izkūpēja kā dūmi un Nerimšam rokā palika vien spals. — Ak, tu posts! — viņš iesaucās. — Lāstu duncis! Tādas brūces šodien vairs maz kurš prot dziedināt. Bet darīšu, ko spēšu.
   Nosēdies zemē un dunča spalu noguldījis sev uz ceļiem, viņš to apvārdoja, svešādā mēlē nodziedādams lēnu dziesmu. Tad nolika spalu malā, pagriezās pret Frodo un klusiņām norunāja dažus vārdus, ko pārējie īsti nesaprata. Pie sāniem viņam bija piejozts maisiņš, un no tā viņš izvilka kaut kādas iegarenas, slaikas lapas.
   — Nācās iet tālu, — viņš pavēstija. — Kailās klintis šai zālītei augt nepatik, bet ceļa dienvidpusē, briksnājā, pa tumsu uzgāju — pēc smaržas. — Nerimša paberza lapu pirkstos, un tā tūliņ izplatīja saldu, sivu smaržu. — Labi gan, ka atradu, — tā ir veselības zālīte, ko uz Viduszemi savulaik atveda Aizrietu ļaudis. Viņi to dēvēja par karaļpuķi, bet nu tā reti sastopama, turklāt vien tur, kur Aizrietu ļaudis senlaikos mituši vai apmetušies. Tālāk uz ziemeļiem par to neviens nav dzirdējis, ja neskaita Pēddziņus. Zālīte nudien nenovērtējama, taču nezinu, ko tā iespēs… Brūce pagalam nelāga.
   Iesviedis lapas verdošajā ūdeni, viņš ar novārījumu izmazgāja ievainojumu Frodo plecā. Gaisā uzvirmoja spirdzinoša, svaiga smarža, un trīs veselie hobiti tUliņ sajuta sirdi ielīstam gaišu mieru un prātu noskaidrojamies. Zālīte šo to acīmredzot iespēja arī pret nejauko ievainojumu, jo sāpes un ari stindzinošais aukstums sānā atlaidās,'tomēr roka palika tikpat nedzīva kā bijusi un nemaz neklausīja. Frodo nevarēja vien mitēties sevi šaustīt par to, ka bijis tāds muļķis un jēradvēsele, jo tagad noprata, ka, uzvilkdams gredzenu, bija rīkojies nevis pēc sava prāta, bet klausījis ienaidnieku pavēlei. Un ko nu? Kroplis līdz mUža galam? Kā lai tiek tālāk? Pat kājās pieslieties nebija spēka.
   Pārējie sprieda par to pašu. Visi bija vienisprātis, ka no Vējlauža jātiek projām, cik tik ātri var. — Tagad man tā vien šķiet, — Nerimša teica, — ka ienaidnieks te grozījies jau labu laiku. Gendalfs te varbūt ari bijis, bet noteikti bijis spiests doties projām un vairs neatgriezīsies. Lai nu kā, pēc vakarnakts uzbrukuma tumsu mēs te gaidīt nedrīkstam, un, lai kuq> mēs ietu, briesmas tomēr būs mazākas.
   Kolīdz atausa diena, viņi uz ātru roku pabrokastoja un saposās ceļam. Frodo nebija nekāds gājējs, tāpēc lielāko tiesu mantu pārējie sadalīja četrās neslavās, bet Frodo uzvēla mugurā ponijam. Pēdējās pāris dienās nabaga lopiņš brīnumainā kārtā šķita varen atkopies — jau tāds kā miesās brangāks un spēkā pieņēmies, turklāt nepārprotami pieķēries jaunajiem saimniekiem, sevišķi Semam. Dzīve Paparžu Bila maizē laikam nudien bija neapskaužama, ja reiz tik smags un bīstams pārgājiens zirdziņam rādījās tīrie svētki.
   Viņi izlēma doties uz dienvidiem, tātad, gribi negribi, pāri lielceļam, taču tā visātrāk varēja nonākt krūmāju un koku aizsegā. Turklāt bija jāpadomā par kurināmo, jo Nerimša apgalvoja, ka Frodo vajadzīgs siltums, sevišķi naktī, un uguns ari nozīmēja aizsardzību pārējiem. Turklāt tā viņš bija iecerējis saīsināt gājienu uz lielceļa līkuma rēķina, jo austrumos no Vējlauža ceļš aizvijās lielu gabalu projām uz ziemeļiem.
   Viņi virzījās lēnām un piesardzīgi, apkārt kalna dienvidrietumu nogāzēm, līdz nonāca pie lielceļa. No Jātniekiem nebija ne miņas. Bet, kamēr viņi steigšus metās ceļam pāri, tālumā ieskanējās stiepts, stindzinošs sauciens un tikpat stindzinošs atbildes kliedziens. Trīcēdami pie visām miesām, viņi šāvās uz biežņas pusi. Priekšā, dienvidrietumos, pletās nolaidens, mežonīgs klajums, vietumis noaudzis ar krūmiem un nīkulīgiem kokiem, bet vietumis gluži kails un akmeņains. Zāle bija liesa, sačerve- lējusies un pelēka, lapas audzēs — nodzeltējušas un pusbirušas. Vieta bija visai drūma, un viņi vilkās uz priekšu, nokaudamies ar nelāgām domām un nerunīgi. Frodo ar smagu sirdi noraudzījās, kā biedri soļo līdzās, galvas nokāruši, zem smagajām nastām salikuši deviņos līkumos. Pat Nerimša izskatījās pārguris un nomākts.
   Jau pirmajā dienā pret vakaru sāpes plecā atkal pieņēmās spēkā, bet Frodo valdījās un ilgi nevienam neko neteica. Tā viņi soļoja četras dienas, bet apkārt viss palika, kāds bijis, tikai aiz muguras Vējlauzis pamazām ruka aizvien sīkāks, bet tālīnie kalni priekšā bija paaugušies mazdrusciņ lielāki. Taču, ja neskaita Vējlauža pakājē dzirdētos tālīnos kaucienus, itin nekas neliecināja, ka ienaidnieki būtu pamanījuši viņu bēgšanu vai mēģinātu dzīties pakaļ. Visvairāk viņi baiļojās no tumsas un pa pāriem stāvēja sardzē, kuru katru brīdi gaidīdami, ka no tumšpelēkās krēslas, mākoņiem aizklātā mēness apspīdēti, iznirs melnie stāvi. Bet no tiem nebija ne vēsts, un ari dzirdams nebija nekas, izņemot vēju, kas čaukstinājās sakaltušajās lapās un čabinājās pa zāli. Ne reizes neuzmācās ari saltās bailes, kas pie Vējlauža bija vēstījušas par gaidāmo uzbrukumu, tomēr cerēt, ka Jātnieki būtu nozaudējuši pēdas, viņi neiedrošinājās. Visdrīzāk bija jābaidās, ka viņi tikai nogaida un uz kādas šauras taciņas uzbruks no slēpņa.
   Piektās dienas pievakarē viņi bija nonākuši plašās, lēzenās ielejas bļodas otrā malā. Tagad Nerimša nogriezās atkal uz ziemeļaustrumiem, un sestajā dienā viņi pa garu nogāzi uzkāpa pazemā pakalnā. Tālu lejā vīdēja mežiem noaugusi kalnu grēda, kam apkārt vijās lielceļa stīga, bet pa labi bālganajā saules gaismā vizuļoja pelēcīga upe. Pie apvāršņa, kur pa pusei miglā tinās klinšaina ieleja, spīguļoja vēl viena upe.
   — Te laikam, gribi negribi, nāksies vien atkal griezties uz ceļa pusi, — Nerimša pavēstīja. — Esam nonākuši pie Palsenes, ko elfi sauc par Mideitēlu. Tā iztek no Etenmūras slīkšņām, kur mājo troļļi, ziemeļos no Rivendellas, un tālāk dienvidos ietek Krāčupē, ko lejtecē mēdz dēvēt par Pelēci. Jūrā tā ietek kā varena dižupe. Un pāri tai var pārtikt vai nu pašā augštecē, Etenmūrā, vai pa Pēdējo tiltu, kam pāri ved lielceļš. Citādi nekā.
   —Un kas tā otrā par upi? — Merijs norādīja uz apvāršņa pusi.
   —Krāčupe, Rivendellas Bruīna, — Nerimša paskaidroja. — No tilta lielceļš gar kalniem ved tālu projām, tieši uz Bruīnas braslu. Bet kā mēs tur tiksim pāri, vēl nezinu. Domāsim pēc tam! Mums nudien laimēsies, ja Pēdējais tilts vēl nebūs aizšķērsots.
   Nākamajā dienā agri no rīta viņi nonāca pie lielceļa. Sems un Nerimša pagājās uz priekšu, bet nekur nemanīja ne kājniekus, ne jātniekus. Še, kalnu pakājē, nesen pāri bija gājis lietus. Nerimša lēsa, ka lijis pirms dienām divām, turklāt pamatīgi, tā ka visas pēdas bija aizskalotas. Svaigus pakavu nospiedumus viņš nekur neuzgāja.
   Viņi soļoja, cik naigi vien spēdami, un pēc pāris jūdzēm priekšā paīsas un kraujas nogāzes pakājē ieraudzīja Pēdējo tiltu.
   Sametās baisi — tā vien skaties, tūliņ tur izsliesies melnie stāvi, tomēr nekā. Nerimša lika hobitiem nobēdzināties ceļmalas krūmos, kamēr pats aizgāja izlūkos.
   Necik ilgi, viņš skriešus metās atpakaļ. — No naidnieka ne miņas, — viņš pavēstīja, — un es nudien nezinu, ko tas varētu nozīmēt. Toties uzgāju kaut ko ļoti dīvainu.
   Nerimša pastiepa roku un parādija gaišzaļu dārgakmeni. — Tas gulēja tilta vidū, iemīts dubļos, — viņš sacīja. — Berils — elfu akmens. Tīšuprāt nolikts vai nejauši nokritis, kas to lai zina, taču sirds man uzreiz palika drusku vieglāka. Es to tulkoju kā zīmi, ka tiltam pāri varam iet droši, bet tālāk gan pa ceļu mums kātot
   nevajadzētu, iekams nedabūjam kādu skaidrāku norādījumu.
   * * *
   Bez liekas kavēšanās viņi turpināja ceļu un netraucēti pārgāja pāri tiltam. Apkārt valdīja miers un klusums, tikai ūdens plunkšķinājās pret tilta trim lielajiem akmens spraišļiem. Jūdzi tālāk ceļam kreisajā pusē sākās šaura aiza, kas, iegrauzusies stāvajās klinšu kraujās, stiepās projām uz ziemeļiem. Nerimša nogriezās turp, un drīz viņi ienira skrajā nomelnējušu koku audzē, kas klāja drūmo kalnu pakājes.
   Hobiti priecājās, ka nedzīvais klajums un bīstamais lielceļš palicis aiz muguras, tomēr ari še apkaime nebija nekāda jaukā un viesmīlīgā. Jo tālāk, jo kalni auga augumā. Vietumis smailēs un korēs draudīgi rēgojās pusgruvuši senlaicīgi mūri un torņu drupas. Frodo, nebūdams kājniekos, pētīja apkārtni un kavējās pārdomās. Viņš atminējās, ko par savu ceļojumu bija stāstījis Bilbo — par baisajiem kalnu torņiem ziemeļos no lielceļa, kur Troļļu mežs, kur sākās īstās dēkas. Tā vien šķita, ka tas kaut kur tepat vien bijis, un Frodo ieprātojās, ka varbūt iznāks doties garām tai pašai vietai.
   — Kas šajā zemē mājo? — viņš iejatftājās. — Kas cēlis tos torņus? Troļļi?
   — Nē taču! — Nerimša nogrozīja galvu. — Troļļi nav nekādi celtnieki. Un te nedzīvo neviens. Sensenos laikos še mita cilvēki, bet nav vairs neviena. Leģendas vēsta, ka viņi pārgājuši ļauno spēku pusē, jo te pāri nākusi Angmāras tumsa. Bet visi viņi krita kara, kas noveda pie Ziemeļu ķēniņvalsts bojāejas. Taču tas notika tik sen, ka pat kalni visu jau aizmirsuši, lai gan pār zemi joprojām gulstas ēna.
   — Kā tad nākas, ka tu pats zini šito un to, ja reiz visi pazuduši, iznīkuši un pat kalni visu aizmirsuši? Putni un zvēri tak tādas pasakas nestāsta! — Pins nobrīnījās.
   — Elendila mantinieki sendienas mēdz turēt prātā, — Nerimša atteica, — un Rivendellā glabājas vēl tik daudz nostāstu, ka manā galvā tiem vietas ne tuvu nepietiktu.
   —Tu turp bieži aizstaigā? — Frodo apjautājās.
   — Jā gan. Es tur reiz mitu un aizvien atgriežos, kad rodas izdeviba. Sirds mani turp vilktin velk, tikai man nav lemts sēdēt mierā — pat ne Elronda gaišajā namā.
   Klintis saspiedās arvien augstākā un ciešākā blīvā. Aiz mu-. guras palika lielceļš, kas skrēja tieši uz Bruinu, bet nu vairs nebija saredzams ne ceļš, ne upe. Ceļinieki nonāca garā, šaurā, dziļā ielejā, kas sliga puskrēslā un klusumā. Ar ķerainām, mūžvecām saknēm sīksti ieķērušies klinšu spraugās, visapkārt slējās koki, augstāk nogāzēs vidēja priedulājs.
   Hobiti jutās pagalam nokausēti. Iešana vedās gausi, jo takas nebija, nācās rāpties pāri kritalām un akmeņiem. Lai aiztaupītu Frodo lieku piepūli, viņi raudzija vairāk iet pa leju, turklāt nekas cits jau neatlika — laukā no kraujās aizas tik viegli nemaz nevarēja tikt. Tā viņi gāja divas dienas, līdz mainījās laiks. Sacēlās spēcīgs rietenis, no tāljūrām atpūta mākoņus un, apnicīgi smīlādams, ņēmās liet slapjumu pār kalnu tumšajām cepurēm. Kad sāka krēslot, visi bija izmirkuši līdz pēdējai vīlītei un nakti pārlaida nomākti un nosaluši, jo neizdevās sameklēt iekuru. Nākamajā dienā kalni sagrūdās vēl augstāki un kraujāki, un, gribi negribi, nācās nogriezties no ceļa, projām uz ziemeļiem. Nerimša sāka raizēties — nupat jau ritēja desmitā diena, kopš viņi bija atstājuši Vējlauzi aiz muguras, un pārtikas krājumi sāka izsīkt. Lietus nerimās.
   Nakšņot viņi iekārtojās uz akmens laukumiņa pie stāvas klints sienas. Tur bija sekla ala, lai gan drīzāk vien tāds iedobums. Frodo māca nemiers. Aukstumā un drēgnumā sāpes plecā vērtās gluži neciešamas, un stindzinošais saltums, taustīdamies pa miesu, neļāva ne acu aizdarīt. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, baiļodamies un ieklausīdamies zaglīgajos nakts trokšņos — vējš svilpoja klinšu spraugās, lāsoja ūdens, nokrakšķēja un dārdēdams lejup noripoja kāds vaļīgs akmens. Frodo skaidri manīja, ka aizvien tuvāk lavās melni stāvi, lai aizžņaugtu viņam rīkli, bet, pietrūcies sēdus, redzēja vien Nerimšas sakumpušo muguru — viņš kā allaž sēdēja sardzē un kūpināja pīpi. No jauna atkritis garšļaukus, Frodo ieslīga murgainā miegā. Sapnī viņš pastaigājās pa mauriņu savā Dalienas dārziņā, taču apkārt viss šķita miglains un tinās tādā kā dūmakā, vienīgi garie, glūnīgie stāvi, kas slējās turpat, dzīvžoga viņā pusē — tie gan bija piķa melni un skaidri līdz nelabumam.
   No rīta pamodies, viņš atklāja, ka lietus mitējies. Debesīs joprojām skrēja smagi, pelēki mākoņi, bet blāķi vietumis bija pārplīsuši pušu, un spraugās vīdēja bālgana zilgme. Vējš atkal mainījās. Ceļā doties viņi nesteidzās. Tūliņ pēc aukstajām un vairāk nekā pieticīgajām brokastīm Nerimša viens pats aizgāja, hobitiem piekodinādams palikt klints aizsegā, iekams viņš atgriežas. Viņš teicās pakāpties kur augstāk kalnā un, ja vien tas iespējams, apraudzīt apkārtni.
   Pārnācis viņš neko labu nepavēstīja. — Esam aizklīduši par daudz uz ziemeļiem, — viņš teica. — Derētu kā nebūt griezties atpakaļ, uz dienvidu pusi. Ja iesim kā gājuši, aizklidlsim līdz Etenlejām, bet no turienes līdz Rivendellai vēl milzu gabals uz dienvidiem. Un tā ir troļļu zeme, kur es gandrīz neesmu kāju spēris. Var jau būt, ka tiksim cauri un Rivendellā varam nonākt no ziemeļpuses, bet tas ies ilgi, jo ceļu es nezinu, un arī ēdamais, palūk, tūliņ būs cauri. Tā ka atliek vien virzīties uz Bruīnas braslu, lai tur lūst vai plīst.
   Todien līdz pat vakaram viņi kārpījās augšup klintis un trausās pāri akmens bluķiem. Pēdīgi viņi starp diviem kalniem atrada aizu un, izgājuši tai cauri, nonāca ielejā, kas stiepās uz dienvidrietumiem, proti, uz īsto pusi, bet, krēslai iestājoties, ceļu atkal aizšķērsoja augsta, stāva krauja, kas pret vakara debesīm slēja melnas, smailas radzes gluži kā trula zāģa zobus. Viens no diviem: vai nu vajadzēja griezties atpakaļ, vai rāpties klintij pāri.
   Viņi nosprieda rāpties, taču tas nebūt nenācās viegli. Necik ilgi, Frodo nācās nokāpt no zirdziņa un cīnīties uz priekšu kājām. Un pat tad vajadzēja sūri, grūti nopūlēties, lai uzdabutu poniju kalnā, un ari viņi paši, apkrāvušies ar mantām, tik tikko virzījās uz priekšu. Kad visi, pārguruši līdz nāvei, beidzot sasniedza virsotni, debesis jau tumsnēja pavisam melnas. Viņi atradās šaurā pārejā starp divām augstākajām smailēm, bet priekšā klintis atkal laidās uz leju stāvā kraujā. Frodo nokrita gar zemi un palika guļam, kratīdamies nevaldāmos drebuļos. Kreiso roku viņš vairs nejuta, bet plecu un sānus žņaudza itin kā ledainas spīles. Kokus un klintis visapkārt viņš redzēja it kā caur krēslainu šķidrautu.
   — Tālāk iet nevaram, — Merijs paklusām sacīja Nerimšam. — Rau, Frodo pārmocījies. Es par viņu no tiesas raizējos. Ko iesāksim? Kā tu domā, ja vispār tiksim līdz Rivendellai, vai tur viņu kāds spēs izdziedēt?
   — Redzēsim, — Nerimša atteica. — Pagaidām es neko vairāk nezinu līdzēt, un tieši tās brūces dēļ jau es jūs tā trencu. Bet šonakt tālāk iet nevaram — tur tev taisnība.
   —Kas saimniekam kaiš? — Sems lūdzoši ierunājās. — Dūriens bija pavisam sīkaliņš, un brūce jau aizvilkusies. Uz kamieša tikai tāda auksta, balta rētiņa.
   —Frodo skāris Naidnieka duncis, — Nerimša paskaidroja. — Un te pie vainas kāda inde vai ļauna burvestība, ar ko galā tikt nav manos spēkos. Tikai nezaudē dūšu, Sem!
   Nakts uz augstās kraujas bija auksta, lai arī viņi sakūra mazu uguntiņu, ierāvušies seklā bedrē zem sirmas priedes čer- veļainajām saknēm — izskatījās, ka tur kāds savulaik bija mēģinājis lauzt akmeņus. Visi saspiedās pulciņā. Pārejā vilka ledains vējš, un lejā locīdamies vaidēja un čīkstēja koki. Frodo gulēja kā pusnemaņā, jauzdams virs galvas plandāmies neskaitāmus melnus spārnus un skaidri zinādams, ka spārnotie vajātāji, viņam dzīdami pēdas, izošņā katru sīkāko klinšu spraudziņu.
   Rīts atausa skaidrs un spirgts, gaiss svaigi dzirkstīja, un debesis, lietus nomazgātas, mirdzēja blāvi zilas. Prāts tUliņ kļuva priecīgāks, tomēr visi ilgojās pēc saules, kas ielietu dzīvību sastingušajos locekļos. Kolīdz bija gana gaišs, Nerimša, paņēmis līdzi Meriju, aizgāja paskatīties, kas no kalna gala redzams austrumpusē. Saule jau bija uzlēkusi un spīdēja spoža, kad viņš atgriezās ar labām vēstīm. Nupat viņi virzījās daudzmaz uz pareizo pusi. Atlika norāpties lejā pa kraujas tālāko nogāzi, un tad kalniem vajadzēja palikt pa kreisi. Nedaudz tālāk priekšā Nerimša bija pamanījis paspīdam Krāčupi, tātad kaut kur turpat vajadzēja būt arī brasla ceļam, kurš, kā viņš labi zināja, stiepās šaipus upei gar krastu, lai arī no šejienes nebija saskatāms.
   — Mums jātiek atkal atpakaļ uz ceļa, — viņš ieteica. — Te, pa pauguriem, mēs kaklu nolauzīsim. Lai cik tas bīstami, līdz braslam mēs nekā citādi netiksim.
   Šo to iekoduši, viņi devās ceļā un prātīgi laidās lejup pa klints dienvidpusi, bet tas izrādījās daudz vieglāk nekā cerēts, jo šaipusē nogāze bija krietni vien lēzenāka, tā ka Frodo atkal varēja sēdēt ponijam mugurā. Paparžu Bila vecais lopiņš bija iemanījies brīnum labi uziet labākās vietas, kur soli spert, tādējādi aiztaupīdams jātniekam lieku kratišanos. Visiem oma uzlabojās vēl vairāk. Pat Frodo rīta gaismā drusku tā kā atlaba, vienīgi ik pa brīdim priekšā aizbruka tāda kā migla, un viņš vienā laidā vilka ar roku pār acīm.
   Pīns soļoja pārējiem gabaliņu pa priekšu. Piepeši viņš apcirtās un iesaucās: — Te ir taka!
   Pienākuši tuvāk, visi redzēja — nudien! Tur patiešām bija iemīta taciņa, kas, līču loču izvijusies no palejas meža, stiepās augšup, uz kalna virsotni, kas palika aiz muguras. Vietumis tā bija grūti saskatāma, aizaugusi ar zāli, aizsprostota ar akmeņu nogruvumiem vai kritušiem koku stumbriem, bet tā vien šķita, ka savulaik iestaigāta kārtīgi. To bija ierīkojušas stipras rokas un ieminušas smagas kājas. Šur un tur bija nocirsti vai nogāzti pamatīgi, veci koki, sašķelti vai pagrūsti malā milzīgi akmens bluķi.
   Labu gabalu viņi nomēroja pa taciņu, jo tur lejup kāpt bija daudz vieglāk, tomēr nezaudēja modrību un, iegājuši meža pustumsā, sāka virzīties gaužām piesardzīgi. Taka kļuva līdzenāka un platāka. Iznirusi no egļu audzes, tā naigi laidās lejup pa nogāzi, līdz meta strauju likumu pa kreisi, apkārt kalna klints kamiesim. Nonākuši pie klints, viņi pavērās aiz līkuma. Taka veda pāri līdzenam laukumiņam apakš kokiem apaugušas klints pārkares. Tur akmens sienā vīdēja pusviru durvis, kas nošķiebušās karājās vienā eņģē.
   Pie durvīm viņi apstājās. Aiz tām vīdēja tāda kā ala vai pagrabs, bet, pēc visa spriežot, tukšs. Nerimša, Sems un Merijs kopīgiem spēkiem atgrUda durvis maķenīt plašāk vaļā, un Nerimša ar Meriju iespraucās iekšā. Necik tālu gan viņi netika, jo grīdu biezā slāni klāja izkaltuši kauli, bet nekā cita, ko redzēt, tur nebija — tikai pāris milzīgu, tukšu bļodu un podu lauskas.
   — Tā tak troļļu miga, ne tur ko pielikt, ne atņemt! — Pins iesaucās. — Mudīgi ārā, jūs, abi divi, un taisāmies, ka tiekam. Tagad, kad esam noskaidrojuši, kas to taku iestaigājis, labāk gan laisties kokos un jo ātrāk, jo labāk.
   — Kur nu skriesi pa kaklu, pa galvu? — Nerimša mierigi noprasīja, iznācis laukā. — Troļļu miga te ir gan, tikai izskatās, ka šeit jau labu laiku neviens nav kāju spēris. Es teiktu, ka te nav no kā bīties. Bet turēsim acis vaļā, tad jau redzēsim.
   No durvju priekšas taciņa veda atkal tālāk pa labi un, vēlreiz pārskrējusi pāri līdzenajam placītim, ienira biezi noaugušā palejā. Pins, negribēdams Nerimšas acīs izrādīties tāds trīcbiksis, kopā ar Meriju aizskrēja pa priekšu. Sems un Nerimša devās nopakaļ, blakus soļodami, bet zirdziņš ar Frodo mugurā klidzināja abiem pa vidu, jo taka še bija gana plata, lai pa to varētu iet četri pieci hobiti, sastājušies plecu pie pleca. Bet, necik ilgi, Pīns joza atpakaļ, un viņam uz pēdām — Merijs. Abi bija pārbijušies kā diegi.
   —Troļļi! Ir! — Pīns knapi dvesa. — Tur, lejā, norā, tepat! Gar stumbriem pašķielējām — milzonīgi!
   —Iesim nu, paskatīsimies,,— Nerimša noteica, paķēris pagarāku mietu. Frodo nebilda ne vārda, bet Sems rādījās nobijies.
   Saule tagad spīdēja augstu pie debesīm, sviezdama zeltainus staru kūļus cauri puskailajiem koku zariem un piebārstīdama klajumu ar ņirbošiem gaismas ielāpiem. Mežmalā visi apstājās kā iemieti un, elpu aizturējuši, uzmanīgi pabāza degunu gar kokiem. Un tur nu viņi bija. Tris milzīgi troļļi — viens tāds kā saliecies ragā, abi pārējie izslējušies un uz to trešo blenzdami.
   Nerimša drošiem soļiem devās troļļiem klāt. — Slienies nu augšā, akmens bluķi! — viņš iesaucās un blieza ar mietu tam trešajam pa kūkumu. Miets pārlūza uz pusēm.
   Un nekas. Hobiti noelsās, un tad pat Frodo iesmējās. — Nu gan! — viņš ierunājās. — Paši savu ģimenes vēsturi aizmirsuši! Šitie trīs laikam taču būs tie paši, ko Gendalfs pieķēra strīdamies, kā pareizi cepami trīspadsmit rūķi un viens hobits.
   — Man nebija ne jausmas, ka esam atklīduši te! — Pīns nobrīnījās. Viņš šo stāstu zināja no galvas. Gan no Bilbo, gan Frodo mutes viņš to bija dzirdējis ne reizi vien, taču, taisnību sakot, līdz galam noticējis tā arī nebija. Pat tagad viņš uz akmens troļļiem raudzījās ar dziļām aizdomām, itin kā gaidīdams, ka piepeši, kā pēc burvja mājiena, šie varētu ņemt un atdzīvoties.
   — Aizmirsuši jūs esat ne vien paši savu ģimenes vēsturi, bet arī visu, ko jebkad esat zinājuši par troļļiem, — aizrādīja Nerimša. — Apkārt gaiša diena, saule, rau, pie debesīm, bet jūs man te cenšaties iebarot blēņu stāstus par troļļiem, kas tup norā, mūs gaidīdami! Vismaz to jau nu gan varējāt pamanīt, ka vienam aiz auss veca putnu ligzda. Tas nu gan būtu skats, ja īsts trollis klīstu apkārt, šitā izrotājies!
   Visi iesmējās kā kutināti. Frodo manīja dzīvību atgriežamies kaulos — atmiņas par Bilbo pirmo veiksmīgo dēku veldzēja sirdi, un sildīja arī saule, turklāt tik patīkami, ka migla acu priekšā mazliet tā kā izklīda. Noriņā viņi drusku atvilka elpu un pusdienas iebaudīja, sēdēdami troļļa milzīgo peku pavēni.
   — Varbūt kāds kaut ko uzdziedās, karrļēr saule vēl augstu? — ieteicās Merijs, kad maltīte bija galā. — Jau kuro dienu, kā neesam dzirdējuši nevienu dziesmu vai nostāstu.
   — Tikai Vējlauzī, — Frodo piekrita. Pārējie viņu bažīgi uzlūkoja. — Par mani neraizējieties! — viņš uzsauca. — Es jau jutos daudz labāk, tikai dziedāt gan diez vai varēšu. Varbūt Sems varētu parakāties atmiņā — ja nu ko tādu uzrok?
   — Jā, Sem! — Merijs sacīja. — Galva tev piestūķēta sazin ar ko, tu tikai muti nez kāpēc turi ciet.
   — Tur es gan neko nezināšu teikt, — Sems atsaucās. — Bet pag… Varbūt kas tāds geldēs? Nekādas riktigās vārsmas tās nav, jūs jau saprotat, — tik tādi blēņu panti. Bet šitenie bluķi man tos kaut kā uzbūra prātā. — Viņš piecēlās, aizlika rokas aiz muguras kā tāds skolas puika, un uzņēma dziesmu. Meldija bija veca un visiem pazīstama.
   — Tup kalna trollis rūkdams.
   Pliku kaulu krimzdams, sūkdams —
   Kur tas laiks, kā tur ne miņas
   Nav no gaļas kripatiņas!
   Krakš un skrimš, un krauks, un skrikš!
   Sen jau midzeni ne miņas
   Nav no gaļas kripatiņas.
   Pēkšņi sprukstiņš zābakots
   Atjož sīks kā piņģerots:
   "Kas tev tur? Vai sakne? Prauls?
   Mīlīt! Papus stilba kauls!
   Krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
   Kur tas laiks, kā mūsu papus
   Beigts un aprakts. Postām kapus?"
   "Puika," trollis atteic skarbs,
   "Zini pats, ka tāds man darbs.
   Stīvs kā pagale bij papus,
   Kad es apraudziju kapus."
   Krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
   "Kāja šim bij gluži lieka,
   Nelaiķim no tās maz prieka."
   "Bendesmaiss!" sauc sprukstiņš skaļi.
   "Šitāds frukts un dzīvo zaļi!
   Sava papus mantību
   Izvazāt tev neļaušu!
   Krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
   Ja viņš nospriež kātot kurp?
   Dod man kaulu tūliņ šurp!"
   Trollis smīn: "Tad tev par sodu
   Ari parādīšu godu —
   Nagiem tūliņ ļaušu vaļu,
   Iebaudīšu svaigu gaļu!
   Krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
   Kaulus krimst man apnicis,
   Māgā sen viss izkaltis."
   Trollis novēcina ķepu,
   Sprukstiņš aizlec ļipu ļepu.
   Apmet krietnu loku klusi,
   Trollim sper pa dibenpusi —
    blikš un blākš, un bums, bladāc! —
   Cerēdams, ka mācību Trollis gūs par zādzību.
   Taču troļļiem viss, pat snuķi,
   Cieti tā kā klinšu bluķi —
   Sper kā sperdams, akmenscietu
    Priekšā atradīsi vietu.
   Blīkš un blākš, un ai, un vai!
   Vecais trollis noirgājas.
   Sprukstiņš lec uz vienas kājas.
   Kunkstēdams ar klibu kāju
   Sprukstiņš steberē uz māju,
   Trollis paliek zvaigādams,
   Veco stilbu sūkādams —
   krakš un skrimš, un kraukš, un skrikš!
   Kvern vēl tagad — tup un snauž,
   Pamostas un kaulu grauž.
   — Jā, jā, lai tas mums kalpo par brīdinājumu! — smējās Merijs. — Labi gan, Nerimša, ka tev pietika prāta bliezt šim nevis ar roku, bet ar mietu!
   — Sem, kur tu šito samācījies? — Pins brīnījās. — Savu mūžu tādu gabalu neesmu dzirdējis.
   Sems kaut ko nobubināja zem deguna.
   —Nekur nav samācījies — pats izdomājis, lieku galvu ķīlā, — noteica Frodo. — Kopš zināma laika es par Semu vairs nebrīnos. Vispirms viņš izrādījās sazvērnieks, tagad — jokdaris. Galā vēl iznāks burvis! Vai dižs karavīrs!
   —Ui, to nu gan ne, — Sems steigšus attrauca. — Negribu būt ne viens, ne otrs.
   Pēcpusdienā viņi devās zemāk mežainajā ielejā. Viss liecināja, ka taka ir tā pati, pa kuru pirms daudziem gadiem rūķu pulciņa pavadībā reiz tika soļojuši Gendalfs un Bilbo. Nogājuši pāris jūdzes, viņi attapās uz augsta uzbēruma. Lejā stiepās lielceļš, Palsenes šauro ieleju atstājis tālu aizmugurē un nu cieši gar pauguru pakāji cauri mežiem un virsājiem aizllkumodams uz austrumiem, uz braslu un kalniem. Turpat, uzbēruma nogāzē, Nerimša zālē pamanīja akmeni. Tajā, lai ari laika gaitā padzi- sušas, joprojām vidēja itin kā uz ātru roku iecirstas ruku rūnas un slepenas zīmes.
   —Ahā! — Merijs iesaucās. — Tas būs akmens, zem kura bija ierakts troļļu zelts! Diez cik vēl atlicis no Bilbo tiesas…? Ko, Frodo?
   Frodo vērās uz akmeni un no sirds ilgojās, kaut Bilbo mājās būtu pārvedis kādus mazāk bīstamus dārgumus — tādus, no kuriem būtu daudz, daudz vieglāk šķirties. — Necik, — viņš atteica. — Bilbo izdāļāja visu līdz pēdējai kripatai. Teica — tā vien liekoties, ka manta sveša. Galu galā, no laupītājiem nākusi.
   Pār lielceļu plājās agrīnas novakares garās ēnas, un tas gulēja kluss un tukšs. Cita ceļa nebija — viņi norāpās lejā pa uzbērumu un metās pa kreisi, cik naski vien jaudādami. Drīz vien vakara saule, strauji grimdama lejup, aizslēpās pauguram aiz muguras. No kalniem, kas vīdēja tālu priekšā, lejup vilka dzestrs vējš.
   Kolīdz viņi sāka raudzīties, kur lai nosprūk nost no ceļa, lai pārlaistu nakti, kaut kur aizmugurē ieklabējās pakavi, un hobiti satrūkās ne pa jokam, izbailēs 'atskatījās, bet neko gan neredzēja, jo lielceļš tur likumoja kalnā lejā. Visi nekavējoties metās nostāk no izdangātā ceļa, kur kalnup veda ar viršiem un melle- nājiem noaugusi nogāze, līdz nobēdzinājās lazdu puduri. Uzmanīgi izbāzuši degunu no brikšņiem, viņi lejā, pēdas trīsdesmit zemāk, dziestošajā dienas gaismā redzēja balsnījam lielceļu. Pakavi klabēja aizvien tuvāk, naski un viegli — klip, klap, klap. Tad vāri, itin kā skaņu projām nestu vēja pūsma, līdz ar klidzi- nāšanu iešķindējās dzidri zvārgulīši.
   — Pēc Melnā jātnieka zirga vis neizklausās, — Frodo ausī- damies noteica. Pārējie hobiti cerīgi piebalsoja, sak, nudien, tomēr piesardzību krūmos vis nemeta. Tik ilgi kāvušies ar bailēm no vajātājiem, viņi nopakaļ jajam varēja iedomāties vien tādus, kam nelāgi nodomi perināmi. Bet Nerimša pastiepās uz priekšu, piespiedis roku pie auss, un priekā staroja.
   Metās krēsla, un vējiņš čabināja krūmu lapas. Zvārgulīši šķindēja arvien tuvāk un skanīgāk, pakavu klip, klap, klap tuvojās straujā riksi. Piepeši ceļa līkumā ar joni izšāvās balts zirgs, pelēkajā mijkrēslī mirdzēdams kā tikko uzsnidzis sniegs. Iemaukti meta spožus zibšņus, it kā būtu izrotāti ar īstām zvaigznēm. Jātnieka apmetnis plandījās iepakaļ, kapuce bija atsviesta uz muguras, zeltainie mati vilnīja vējā. Frodo tā vien šķita, ka jātnieka stāvs itin kā caur gaisīgu šķidrautu izstaro baltu gaismu.
   Nerimša izlēca no slēptuves un saukdams brāzās lejup, kur lielceļš, taču jātnieks jau bija zirgu apturējis un vērās turp, kur viņi bija nobēdzinājušies brikšņos. Ieraudzījis Nerimšu, viņš nolēca no zirga un skrēja pretim saukdams: — Ai na vedui Dandan! Mae govannen! — Valoda un dzidru zvārgulīšu pilnā balss izkliedēja visas aizdomas — jātnieks bija no elfu cilts. Tik labskanīgi un dziedoši nerunāja neviens cits visā plašajā pasaulē. Tomēr saucienā bija manāma nevaļa un bailes, un hobiti dzirdēja jātnieku ar Nerimšu runājam steidzīgi un uzstājīgi.
   Pēc brītiņa Nerimša hobitiem pamāja, un tie, izlīduši no krūmāja, steidzās lejup, uz lielceļu. — Tas ir Glorfindels, no Elronda nama, — Nerimša pavēstīja.
   — Esi sveicināts, un labi, ka beidzot esam satikušies! — elfs uzrunāja Frodo. — Esmu sūtīts no Rivendellas tevi uzmeklēt. Baidījāmies, ka uz lielceļa tev var uzglūnēt briesmas.
   — Tātad Gendalfs tomēr ticis līdz Rivendellai? — Frodo līksmi iesaucās.
   — Nē. Kad devos ceļā, viņa tur vēl nebija, bet nu jau aizritējušas deviņas dienas, — Glorfindels atbildēja. — Elronds saņēma nelāgas vēstis. Manas cilts ļaudis, ieceļojuši jūsu zemē, aiz Baranduīnas [6] , bija uzzinājuši, ka šis tas nogājis greizi, un uz karstām pēdām sūtījuši ziņu. Deviņi atkal klīstot pa zemes virsu, tu esot aizklīdis pasaulē ar smagu nastu un bez palīga, jo Gendalfs nav atgriezies. Pat Rivendellā nav daudz tādu, kas spēj aci pret aci mēroties ar Deviņiem, bet Elronds tos visus tūliņ aizsūtīja gan uz ziemeļiem, gan uz rietumiem un ari uz austrumiem. Domājām, ka tu, bēgdams no vajātājiem, būsi aizklīdis kur sāņus un nomaldījies. Manā ziņā tika nodots lielceļš, atjāju līdz Midei- tēlai un tur naktī pirms dienām septiņām atstāju zīmi. Uz tilta bija trīs Saurona kalpi, taču atkāpās, un es aiztriecu viņus projām uz rietumiem. Uzdūros arī diviem citiem, bet viņi aizauļoja uz dienvidiem. Tad to vien darīju, kā meklēju jūsu pēdas. Pirms divām dienām uzgāju, ka esat tikuši pāri tiltam, un šodien atradu vietu, kur nokāpāt no kalniem. Bet pag! Pļāpām nav vaļas. Ja reiz esat šeit, mums nāksies vien steigties tālāk pa lielceļu, lai cik tas bīstami. Vajātāju mums veseli pieci, un, uztaustījuši jūsu pēdas uz ceļa, viņi dzīsies pakaļ. Un kas to lai zina, kur pārējie četri! Baidos, ka braslam pāri varam arī netikt.
   Kamēr Glorfindels runāja, krēsla sabiezēja aizvien dziļāka. Frodo juta, ka spēka kaulos vairs nav ne drusciņas. Kolīdz saule sāka laisties uz rietu, acu priekšā pamazām aizvilkās tumšs aizkars, un nu draugu sejas aizklāja melns tumsas palags. Iedzalk- stījās sāpe, uzmācās saltums. Sagrīļojies viņš pieķērās Semam pie rokas.
   — Mans saimnieks ir slims un savainots, — Sems ērcīgi izgrūda. — Pa nakti viņš jāt nevar — ne elpu atvilcis, nekā.
   Glorfindels satvēra ļimstošo Frodo, pacēla rokās un noraizējies ieskatījās viņam sejā. Elfa seja apmācās.
   Nerimša īsi izstāstīja par uzbrukumu pie Vējlauža un nāvējošo dunci. Sadabūjis noglabāto spalu, viņš pasniedza to elfam. Glorfindels notrīsēja, to satverdams, tomēr vērīgi aplūkoja.
   —Te iegravētas ļaunas zīmes, — viņš noteica, — lai gan jūsu acis tās varbūt nespēj saskatīt. Glabā to labi, Aragorn, līdz būsim Elronda namā! Tikai uzmanies un klāt tam labāk neskaries! Diemžēl šādas brūces izdziedēt man pašam nav pa spēkam. Darīšu, ko spēšu, bet tik un tā lieku jums pie sirds — steigsimies tūliņ pat bez kādas atpūtas.
   Viņš iztaustīja rētiņu Frodo plecā un sadrūma vēl jo vairāk, it kā būtu izdibinājis ko nelāgu. Bet Frodo sajuta stindzinošo saltumu sānā un rokā atlaižamies, no pleca lejup, rokā, līdz pat pirkstu galiem ielija vārs siltums, un ari sāpes mazinājās. Tumšpelēkais mijkrēslis visapkārt tapa maķenīt gaišāks, it kā debess piepeši būtu noskaidrojusies. Draugu sejas tagad bija saskatāmas drusciņ skaidrāk, sirdī iegaismojās cerība un dzīslās ielija spēks.
   — Jāsi uz mana zirga, — Glorfindels teica. — Kāpšļus piesprādzēšu augstāk, tikai seglos turies cieši. Bet nebīsties — mans zirgs nenosviedis nevienu, ko esmu licis viņam nest. Viņa solis ir viegls un lidzens, un, ja draudēs briesmas, viņš šausies kā zibens, tā ka pat naidnieka melnie rumaki viņam lidzi netiks.
   — Nekur viņš nešausies! — Frodo izsaucās. — Es nekāpšu viņam mugurā, nesdamies uz Rivendellu vai vēl sazin kur, atstādams draugus briesmās!
   Glorfindels pasmaidīja. — Diez vai viņiem kas draudēs, ja tevis nebūs līdzās! Manuprāt, vajātāji metīsies pakaļ tev un par mums neliksies ne zinis. Mēs, Frodo, esam briesmās tikai tevis un tavas nastas dēļ.
   Tur nu Frodo nebija ko iebilst, un viņš, ļāvies pierunāties, uzkāpa baltajam zirgam mugurā. Ponijam mugurā savukārt tika sakrauta liela daļa paunu, tā ka pārējiem iešana tagad vedās vieglāk un kādu laiku tik naski, ka prieks, taču hobitiem grūti nācās tikt Ildzi žiglajam, nenogurdināmajam elfam. Glorfindels veda viņus uz priekšu aklā tumsā un neapstājās ari tad, kad sākās nakts. Debesis bija aizvilkušās ar mākoņu segu. Nebija ne zvaigžņu, ne mēness. Tikai tad, kad iegaismojās blāva rītausma, elfs atvēlēja viņiem apstāties. Pins, Merijs un Sems streipuļoja pusaizmiguši, un pat Nerimša, spriežot pēc sagumušajiem pleciem, rādījās saguris. Frodo zvārojās seglos, iegrimis murgainā miegā.
   Pasteberējuši mazu gabaliņu nostāk no ceļa, viņi nogāzās garšļaukus virsājā un acumirkli aizmiga kā nosisti. Gulējuši, šķiet, vien īsu acumirkli, viņi attapās, ka Glorfindels, kas tikmēr stāvēja sardzē, visus jau atkal rauj kājās. Saule debesis jau spīdēja diezgan augstu, nakts migla un mākoņi bija izklīduši.
   — Nodzerieties šo te! — elfs skubināja, visiem pa kārtai ieliedams drusciņu dziras no ādas blašķes. Dzēriens bija skaidrs kā avota Ūdens un itin kā pavisam bez garšas, ne silts, ne auksts, bet malks dzīslās ielēja spēku un dzīvesprieku. Uzēdām pagrau- zušies saziedējušu maizīti un žāvētus augļus (nekā cita vairs nebija atlicis), hobiti jutās paēduši sātigāk nekā pēc kārtīgām Dalienas brokastīm.
   Atpūta ilga nepilnas piecas stundas, un viņi turpināja ceļu. Glorfindels vedināja steigties, ko kājas nes, pa visu dienu tikai divreiz ļaudams uz brīsniņu apstāties. Tā nu līdz tumsai viņi bija nokātojuši teju divdesmit jūdzes un nonākuši pie likuma, kur lielceļš aizlocījās pa labi un laidās palejā, taisnā ceļā uz Bruīnu. Tiktāl no vajātājiem nebija ne miņas, tomēr Glorfindels, kolīdz hobiti atpalika, sastinga un ieklausījās, un viņa sejā arvien jau- šamāk ēnojās raizes. Reizi vai divas viņš kaut ko bilda Nerim- šam elfu mēlē.
   Bet pavadoņi varēja raizēties, cik tik, hobiti tik un tā vairs nespēja paspert ne soli. Viņi nespēkā grīļojās, domādami vien par savām smeldzošajām kājām. Frodo sāpes bija pieņēmušās spēkā divkārt griezīgākas, un pat dienas gaismā viņš visu apkārt redzēja ēnojamies spokaini pelēcīgu. Tumsas iestāšanos viņš gaidīja teju ar ilgošanos, jo tad pasaule it kā nešķita tik palsa un tukša.
   Kad agri nākamajā rītā gājiens atsākās, hobiti joprojām kāvās ar nogurumu. Līdz braslam vēl bija mērojamas daudzas jūdzes, un viņi klunkurēja uz priekšu, cik jaudas.
   — Vislielākās briesmas mums draud pie upes, — Glorfindels teica, — jo sirds man saka priekšā, ka vajātāji tagad brāžas kā vējš, un citi, iespējams, jau gaida mūs ierodamies.
   Lielceļš aizvien vēl veda lejā pa nogāzi, un ceļmalas vietumis bija noaugušas ar zāli — tur hobiti centās paieties, lai atpūtinātu nogurušās pēdas. Vēlā pēcpusdienā viņi nonāca vietā, kur ceļš piepeši ienira augstu priežu paēnā, bet tad — dziļā aizā ar stāvām, miklām, sarkanīgām klints sienām, kas dobji atbalsoja viņu steidzīgo soļu troksni, tā ka likās — nopakaļ dip neskaitāmas citas kājas. Pēkšņi itin kā caur gaismas vārtiem lielceļš iznira no tumšās ejas un tad, nolaidies lejup pa stāvu nogāzi, kādu jūdzi skrēja pa līdzenumu, līdz atdūrās pie Rivendellas brasla. Upes viņā krastā vīdēja kraujš, rūsgans, ar līčloču taku apjozts krasts, bet tālāk slējās kalni, ar neskaitāmām smailēm caurdūruši dziestošās vakara debesis.
   Aizā aiz muguras joprojām dunēja itin kā soļu atbalss, bet tai klāt jaucās dīvaina šalkoņa — it kā caur priežu zariem lauztos vējš, piepeši pieņēmies spēkā. Glorfindels pacirta galvu atpakaļ, bridi ieklausījās un tad metās projām pa ceļu, skaļi iesaukdamies:
   —Auļo! Bēdz! Naidnieks uz pēdām!
   Baltais zirgs brāzās uz priekšu. Hobiti šāvās lejā pa nogāzi, Glorfindels un Nerimša — viņiem nopakaļ. Līdz braslam vēl bija pusjūdze, kad piepeši atskanēja pakavu klaboņa. No kokiem apaugušajiem aizas vārtiem izauļoja Melnais jātnieks. Pievilcis grožus, viņš apstājās un sastinga, tad salīgojās seglos. Tūliņ parādījās otrs, tad vēl viens, tad vēl divi.
   —Jāj projām! Atrak! — Glorfindels pakliedza uz Frodo pusi.
   Bet viņš vilcinājās paklausīt, jo visu miesu piepeši pārņēma
   savāds gurdums. Pievilcis pavadu, viņš pieturēja zirgu, likdams tam iet soļos, tad pagriezās un palūkojās atpakaļ. Jātnieki piekalnītē savos varenajos rumakos vidēja kā draudīgi un skaidri akmens tēli, toties meži un lauki visapkārt tinās kā miglā. Pēkšņi viņš apjauta, ka dzird pavēli nekustēties ne no vietas. Tūliņ uzvilnīja bailes un naids. Roka atlaida pavadu un sagrāba zobena spalu. Asmens nozibsnlja sarkans.
   — Jāj! Jāj projām! — kliedza Glorfindels, un tad skaļi un skaidri nosaucās elfu mēlē: — Noro lim, noro lim, Asfaloth
   Baltais zirgs acumirklī sasparojās un zibens ātrumā traucās uz brasla pusi. Tieši tobrīd pa kraujo nogāzi aulekšos metās lejā ari melnie rumaki, un Jātnieki izgrūda to pašu šausminošo kaucienu, kādu Frodo bija dzirdējis toreiz Rītāju mežos. Tūliņ atskanēja atbilde, un Frodo un pārējiem par baltām šausmām no kokiem un klintīm, kas slējās kreisajā pusē, izšāvās vēl četri Jātnieki. Divi aulekšiem nesās uz Frodo pusi, abi pārējie — uz braslu, lai nogrieztu viņam ceļu. Viņi brāzās kā viesulis, ar katru brīdi tuvāk, augdami aizvien lielāki un melnāki.
   Frodo pavērās atpakaļ — draugi vairs nebija saskatāmi. Pieci Jātnieki, kas dzinās pakaļ, sāka atpalikt — pat viņu varenie rumaki nespēja mēroties ar Glorfindela balto elfu zirgu. Viņš pameta skatu uz priekšu, un cerība nodzisa kā sveces liesmiņa vējā. Nebija ko domāt tikt līdz braslam pirms tiem, kas bija sēdējuši slēpnī gaidīdami. Tagad Frodo viņus redzēja pavisam skaidri — izskatījās, ka apmetņus un kapuces melnie kur nosvieduši, jo nu bija tērpušies vien baltās un pelēkās drānās. Bālajos pirkstos vīdēja kaili zobeni, galvās — bruņucepures. Saltie redzokļi liesmoja, un viņi aicināja un sauca aizkapa balsis.
   Frodo pārņēma neaprakstāmas bailes. Par zobenu viņš aizmirsa pat domāt. Pār lūpām nenāca ne skaņa. Cieši aizmiedzis acis, viņš izmisīgi ieķērās zirgam krēpēs. Ausīs svilpoja vējš, iemauktu zvārgulīši šķindēja neprātīgi un griezīgi. Ledusauksta nāves dvaša caururba krūtis kā šķēps, kad elfu zirgs, gluži kā pacēlies spārnos, ar uzvarošu lēcienu aizšāvās tuvākajam Jātniekam gar degunu kā sniegbalta liesma.
   Noplunkšķēja ūdens, baltās putās uzšļakstīdamies Frodo līdz potītēm. Uzbangoja viļņi, un tad zirga pakavi jau ieklabējās uz akmeņiem izliktās takas. Augšā pa krauju. Brasls palika aiz muguras.
   Taču vajātāji neatpalika. Krasta korē zirgs apstājās, pagriezās atpakaļ un nikni nozviedzās. Viņā krastā pašā ūdensmalā bija jau visi Deviņi, un Frodo dūša sašļuka papēžos — tik baigas bija viņu augšup pavērstās sejas. Tūliņ viņi tiks pāri vienā rāvienā, tikpat viegli kā viņš pats — kālab gan ne? Un, kolīdz tiks pāri, kas būs? Viņam nebija ne jausmas, uz kuru pusi meklējama Rivendella un cik līdz tai tālu. Turklāt pavēle nekustēties ne no vietas ar katru mirkli kļuva aizvien uzstājīgāka. No jauna uzbrāzās svelošais naida vilnis, taču vairs nebija spēka turēties pretim.
   Piepeši pirmais Melnais jātnieks iecirta zirgam piešus sānos. Tas spēra soli ūdeni un saslējās pakaļkājās. Saņēmis pēdējos spēkus, Frodo izslējās seglos un savicināja zobenu.
   — Atpakaļ griezieties! — viņš iekliedzās. — Atstājieties! Atpakaļ jājiet uz Mordoras zemi! — Kliedziens izskanēja vārs un plk- stīgs. Jātnieki apstājās, taču Frodo balsī ne tuvu nebija tās varas, kas strāvoja no Bombadila dziesmām. Jātnieki izgrūda čērkstošus, stindzinošus smieklus. — Nāc! Nāc! — viņi sauca. — Mēs tevi ņemsim līdzi! Uz Mordoru!
   — Atstājieties… — Frodo nočukstēja.
   — Gredzenu! Gredzenu! — viņi sēca aizkapa balsīs, un Jātnieku vadonis tūliņ paskubināja zirgu, pārējie astoņi sekoja viņam uz papēžiem.
   —Zvēru pie Elberetas un gaišās Ludiēnas, — Frodo izmocīja, pasliedams gaisā zobenu, — ka ne gredzenu, ne mani pašu jums neredzēt!
   Un tad vadonis, jau upes vidū, kāpšļos draudīgi saslējās stāvus un pacēla roku. Frodo sastinga kā nolēmēts. Viņš juta mēli pielīpam pie aukslējām, sirds sāka sisties kā negudra. Zobens pārlūza uz pusēm un izslīdēja no trīsošajiem pirkstiem. Elfu zirgs uzcirtās pakaļkājās un nosprauslājās. Pirmais no melnajiem ru- makiem jau teju spēra kāju uz cietas zemes.
   Bet vienā acumirklī sacēlās apdullinoša dārdoņa, ar kādu milzu krāces veļ un rauj līdzi klintis. Kā caur miglu Frodo redzēja ūdeņus pie kājām ceļamies un lejup pa straumi traucam putojošu viļņu karapulku. Ar baltu liesmu nozibsnīja itin kā bruņucepuru astru rotas, un, jau pa pusei nemaņā, Frodo viļņos redzēja auļojam baltus zirgus ar putu krēpēm, bet tiem mugurā stalti sēžam baltus jātniekus. Trīs Melnie jātnieki, kas vēl aizvien bija upes vidū, saniknotajās krācēs pazuda kā nebijuši. Iepakaļ palikušie iztrūkušies atkāpās.
   Pēdējais, ko Frodo dzirdēja, pirms pavisam zaudēja samaņu, bija stindzinošās gaudas, un aiz Jātniekiem, kas apjukuši mīņājās viņā krastā, itin kā izslējās balti mirdzošs stāvs, bet tam aiz muguras — sīkāki, neskaidrāki, vēcinādami liesmu mēles, kas sarkanas gailēja cauri pelēkajai tumsai, bet tā mācās virsū, aprīdama visu pasauli.
   Melnie zirgi satrakojušies šausmās metās putojošajās krācēs, Jātniekus aiznesdami līdzi. Griezīgos kaucienus noslāpēja dārdošie viļņi, aizslaucīdami melnos kā nieka salmiņus. Frodo manīja, ka krīt, apdullinošā dārdoņa un sajukums it kā pieņēmās spēkā, aizraudami viņu līdzi kopā ar naidniekiem. Viņš vairs neredzēja un nedzirdēja neko.

Otrā grāmata

Pirmā nodaļa
Daudzas tikšanās

   Frodo pamodās un saprata, ka guļ gultā. Iesākumā viņš nosprieda, ka aizgulējies un sapņojis garu, nelāgu sapni, kas vēl aizvien kavējās kaut kur aizprāta stūrītī. Vai varbūt viņu ķērusi kāda kaite? Bet griesti izskatījās svešādi — pavisam taisni, ar tumšām, krāšņiem grebumiem rotātām sijām. Viņš vēl maķenīt pagulēja, vērodams saules zaķīšus, kas rotājās uz sienas, un ieklausīdamies ūdenskrituma čalās.
   — Kur es esmu, un cik pulkstenis? — viņš pēdīgi uzrunāja griestus.
   — Elronda namā. Un tagad ir desmit no rīta, — atskanēja atbilde. — Un šodien, ja nu vēlies zināt, ir divdesmit ceturtā oktobra rīts.
   — Gendalf! — Frodo pielēca sēdus. Tur nu vecais burvis sēdēja — krēslā pie vaļā loga.
   — Jā, jā, — Gendalfs atsaučās, — te nu es esmu. Un tu arī, lai gan par to nudien jābrīnās, ja iedomājam visas tās dumjības, ko tu pa ceļam pamanījies sastrādāt.
   Frodo atslīga spilvenos. Viņš jutās par daudz omulīgi un jauki, lai uzsāktu ķīviņu, turklāt nespēja iedomāties nevienu kaut cik jēdzīgu iebildumu. Tagad, kad viņš bija kārtīgi atmodies, atmiņā pamazām atausa visi pārdzīvojumi: nelaimīgais "taisnais ceļš" cauri Senmežam, "ķeza" "Spraunajā ponijā" un vēl ieplaka Vējlauža pakājē, kur viņš, nelga, savā neprātā bija uzvilcis pirkstā gredzenu. Kamēr Frodo to visu pārdomāja un velti pūlējās atminēties, kā isti nonācis līdz Rivendellai, valdīja dziļš klusums, ko reizumis pārtrauca vien klusi pakšķi — Gendalfs, pīpi kūpinādams, pūta laukā pa logu baltus dUmu gredzenus.
   — Kur Sems? — Frodo beidzot ievaicājās. — Un pārējie? Vai maz dzīvi un veseli?
   —Sveiki un veseli visi kā viens, — Gendalfs atsaucās. — Sems no tevis neatkāpās ne soli. Pirms pusstundiņas aiztriecu viņu drusku atpūsties.
   — Kas īsti notika tur, pie brasla? — Frodo noprasīja. — Viss kaut kā rādījās kā caur biezu miglu. Vēl tagad tāda kā migliņa acu priekšā.
   — Kā gan citādi? Tu tak jau sāki gaist, — Gendalfs atteica.
   — Savainojums pēdīgi sāka ņemt virsroku. Vēl pāris stundu, un tev neviens vairs nespētu līdzēt. Bet tev ir spēks kaulos, manu dārgo hobiti Padomā, šito dušu tur, Kapukalnos! Par mata tiesu — tur nu patiesi viss varēja neglābjami noiet greizi. Kaut nu tu nebūtu piekāpies tur, pie Vējlauža…
   — Tad tu visu jau zini? — Frodo izsaucās. — Par kapenēm es pārējiem nemaz netiku stāstījis. Iesākumā bija par daudz baisi, bet pēcāk bija citas, svarīgākas lietas apspriežamas. Kā tu dabūji zināt?
   —Tu, Frodo, miegā runāji, — Gendalfs klusiņām paskaidroja,
   — man nenācās grūti noprast, kas tev prātā un atmiņā noglabāts. Taču neraizējies! To, ko es nupat teicu par dumjībām, es nedomāju no tiesas. Tu esi rīkojies slavējami — un tavi draugi tāpat. Lai tiktu tik tālu, cauri tādām briesmām un vēl ar visu gredzenu — tas nudien ir īsts varoņdarbs.
   —Bez Nerimšas mēs to nemūžam nebūtu paveikuši, — Frodo noteica. — Bet mums tevi vajadzēja kā ēst. Bez tevis es galīgi nesapratu, ko darīt, ko ne.
   — Es aizkavējos, — Gendalfs sacīja, — un aizkavēšanās teju izrādījās liktenīga. Tomēr nezinu… Var izrādīties, ka viss tikai iegrozījies uz labu.
   — Vai tiešām neizstāstīsi?
   — Visam savs laiks! Elronds vēlēja, lai šodien tu nepļāpātu un lieki neuztrauktos.
   — Bet pļāpādams vismaz nenokaušos ar domām, un domāšana ir tikpat nogurdinoša, — Frodo iebilda. — Nupat esmu pavisam atmodies un atminos tik daudz, bet saprašanas maz. Kur tu tā aizkavējies? Vismaz to izstāsti!
   —Drīz tu dabūsi dzirdēt visu, ko gribi zināt, — Gendalfs viņu mierinaja. — Kolīdz atgūsi spēkus, tiks sasaukta Padome. Pagaidām teikšu vien to, ka tiku turēts gūstā.
   — Tu? — Frodo izsaucās.
   — Jā gan, es, Gendalfs Pelēkais, — burvis svinīgi pavēstīja. — Zemes virsū ir visādas varas — gan labie, gan ļaunie spēki. Es nebūt neesmu pats varenākais. Ar dažu labu vēl nemaz nav iznācis mēroties. Bet mans laiks tuvojas. Morgulu valdnieks un viņa Melnie jātnieki māktin mācas virsū. Būs karš!
   —Tātad par Jātniekiem tu jau zināji, iekams es vēl ar viņiem biju sastapies?
   — Zināju. Es taču tev par viņiem pat ieminējos, jo Melnie jātnieki ir tie paši Gredzenrēgi, deviņi Gredzenu pavēlnieka kalpi. Tomēr man nebija ne jausmas, ka viņi atkal sākuši klīst pa pasauli, citādi es būtu tevi rāvis prom no mājām uz līdzenas vietas. Par viņiem es padzirdēju tikai pēc tam, kad jūnijā no tevis šķiros, bet par to vēlāk. Pagaidām esam drošībā — pateicoties Aragornam.
   — Jā, — Frodo atsaucās, — Nerimša mums nudien bija īsts glābiņš. Lai gan iesākumā man no viņa bija bail. Sems, man rādās, uz viņu visu laiku glūnēja iešķībi un atsila vien tad, kad satikām Glorfindelu.
   Gendalfs nosmaidīja. — Par Semu zinu. Nu viņš vairs iešķībi neglūn.
   — Tas labi, — Frodo noteica. — Jo man Nerimša ir no tiesas iepaticies. Nē, iepaticies gluži nevar teikt. Pieaudzis pie sirds, lai arī ir ērmots un reizumis skarbs. Taisnību sakot, viņš man bieži atgādina tevi. Man nebija ne jausmas, ka mēdz būt ari tādi lamzaki. Domāju, ka, nu, viņi ir tikai lieli un pastulbi: labsirdīgi un dumji — kā Purēns, vai stulbi un nekrietni.— kā Paparžu Bils. Bet Dalienā jau cilvēkus necik neredz, ja nu vienīgi pa kādam virgalietim.
   — Pat par viņiem tu neko daudz nezini, ja reiz ņemies apgalvot, ka vecais Kviesmīlis ir dumjš, — Gendalfs aizrādīja. — Viņš savā ziņā ir daudz prātīgāks par dažu labu. Tiesa, viņš domā gausāk un mazāk, kamēr runā veikli un daudz, tomēr dažkārt redz ķieģeļu mūrim cauri (kā Virpili mēdz teikt). Bet tādu kā Aragorns, Aratorna dēls, Viduszemē vairs daudz nav atlicis. Aizjūras ķēniņu cilts jau teju iznīkusi. Var gadīties, ka Gredzena karš būs viņu pēdējā kauja.
   — Tu no tiesas gribi teikt, ka Nerimša cēlies no senķēniņiem? — Frodo ieplēta acis. — Es domāju, viņi pazuduši no zemes virsas jau kur tas laiks. Es domāju, viņš ir parasts Pēddzinis.
   — Parasts Pēddzinis! — Gendalfs noplātīja rokas. — Mīļo draudziņ, bet tādi jau tie Pēddziņi ir — pēdējie, kas ziemeļos atlikuši no dižcilts, no Aizrietu ļaudīm! Viņi jau ne reizi vien ir nākuši man talkā, un arī tagad es bez viņiem galā vis netikšu, jo nu mēs esam Rivendellā, bet gredzens vēl ne tuvu nav nogādāts, kur pieklājas.
   — Tā laikam ir, — Frodo piekrita. — Bet tiktāl es domāju vien par to, lai tiktu še, un no sirds ceru, ka tālāk to nevajadzēs nest. Tik jauki tā atpūsties mierā un klusumā. No mājām projām es esmu jau veselu mēnesi, piedzīvojumu man bijis pārpārēm un vairāk nudien nekārojas.
   Viņš apklusa un aizvēra acis, bet pēc laiciņa ierunājās: — Es te prātoju un lēšu, bet divdesmit ceturtais oktobris nekādi nesanāk. Vajadzētu būt divdesmit pirmajam. Pie brasla mēs tā kā bijām divdesmitajā.
   —Gana pļāpāts, prātots un lēsts, — Gendalfs noskaldīja. — Kā tagad jūtas sāns un plecs?
   — Nezinu, — Frodo atsaucās. — It kā neko nejūt, kas laikam ir labi, bet… — viņš nostenējās, — roku drusciņ varu pakustināt. Jā, tā kā atdzīvojusies. Un sasilusi, — viņš piebilda, ar otru roku kreiso pačamdījis.
   — Labi! — Gendalfs nopriecājās. — Iet uz labo pusi. Drīz atkal būsi uz kājām. Elronds tevi dziedināja nepaguris — dienām ilgi, kopš tiki nogādāts šurp.
   — Dienām ilgi? — Frodo apjuka.
   — Pareizāk sakot, četras naktis un trīs dienas. Elfi tevi no brasla pārveda divdesmitā oktobra naktī, un tur jau tev tas skaits ari sajuka. Mēs no pārbīļa vai prātu zaudējām, un Sems pie tevis tupēja kā pielīmēts vai diena, vai nakts, tik vien pa brītiņam aizmetās izstāstīt pārējiem, kā tev klājas. Elronds ir dižs dziednieks, bet Naidnieka ieroči ir nāvējoši. Taisnību sakot, es lielas cerības vis neloloju, jo man bija aizdomas, ka aizdzijušajā brūcē palicis asmeņa gabaliņš. To uzgājām tikai pagājušonakt, kad Elrondam pēdigi izdevās drumslu izvilkt — tā jau bija aizlīduši dziļi, dziļi un rāpās arvien tuvāk sirdij.
   Frodo notrīsēja, atminēdamies ierobljumu baigajā dunča asmenī, kas bija izgaisis Nerimšas acu priekšā.
   — Nav ko bīties! — Gendalfs izsaucās. — Nu tā ir projām. Izgaisa kā nebijusi. Un viens ir skaidrs — hobiti tik viegli vis neizgaist. Man ir nācies redzēt spēcīgus dižļautiņu karotājus, ko šāda drumsla būtu pievārējusi viens un divi, bet tu tai turējies pretim septiņpadsmit dienas.
   — Bet ko tā man varēja nodarīt? — Frodo jautāja. — Ko Jātnieki gribēja panākt?
   — Viņi gribēja iedurt tev sirdi Morgulu dunci — tā asmens paliek brūcē. Ja tā ari būtu noticis, tu pārvērstos par vienu no viņiem, tikai būtu daudz vājāks un klausītu ikvienai viņu pavēlei. Tu bUtu Tumsas pavēlniekam verdziski paklausīgs rēgs, un viņš tevi pakļautu briesmīgām mocībām, ja tu mēģinātu gredzenu paturēt, tikai diez vai iedomājamas vēl lielākas mocības par tām, ko tu pārdzīvotu, redzēdams, ka viņš gredzenu tev atņem un uzvelk pats savā pirkstā.
   — Mīļo stundiņ, cik labi, ka es nenojautu tādas briesmas! — Frodo izstostīja. — Skaidrs, ka man bija šausmīgi bail, bet, ja es būtu šito zinājis, es tak neiedrošinātos ne pirkstu pakustināt! Tīrais brīnums, ka izglābos!
   — Jā gan, vai nu veiksme, vai liktenis tev nācis talkā, — Gendalfs piekrita, — taču arī duša te bija no svara. Jo sirds tev palika neskarta — asmens caururba vien plecu, un tieši tāpēc tu spēji tik ilgi turēties pretim. Un tomēr, kā sacīt jāsaka, par mata tiesu. Vislielākās briesmas draudēja tad, kad tev gredzens bija pirkstā, jo tad tu pats nonāc pa pusei rēgu pasaulē, kur Jātniekiem vara pār tevi daudz lielāka. Tu redzi viņus, un viņi redz tevi.
   — Zinu, — Frodo vārgi atsaucās. — Bail pat atminēties! Bet kāpēc mēs visi varējām saredzēt viņu zirgus?
   — Tie, raugi, ir pavisam parasti zirgi, un ari viņu melnie apmetņi ir šūdināti no parastas drānas. Tos viņi apmet apkārt savām bezmiesām, kad dodas pie dzīvajiem.
   —Tad kālab tie melnie zirgi pacieš tādus jātniekus? Visi citi dzivnieki šausmās trako, kolīdz viņi tuvojas, — pat Glorfindela elfu zirgs! Suņi gaudo, zosis šņāc un brēc kā nesamanīgas.
   — Šie zirgi ir uzauguši un iejāditi Mordorā, Tumsas pavēlnieka staļļos. Nejau viss tur ir bezmiesigs! Viņam pakalpiņos ir orki un troļļi, vārgi un vilkači, un bijuši un ir aridzan daudzi cilvēki, karotāji un ķēniņi, kas staigā šepat, saules gaismā, tomēr klausa viņa rikojumiem. Un tādu ar katru dienu klust aizvien vairāk un vairāk.
   — Bet Rivendella un elfi? Vai Rivendella ir drošībā?
   — Pagaidām jā, iekams viss pārējais vēl nav kritis. Elfi no Tumsas pavēlnieka bīstas, un var gadīties, ka izšķirsies bēgt, taču nemūžam vairs viņu neuzklausīs un nemūžam nepiekritīs kļūt par viņa kalpiem. Un še, Rivendellā, joprojām mīt dažs labs no viņa varenākajiem pretiniekiem — elfu viedajie, eldaru valdnieki no tālākajām aizjūras zemēm. Viņi no Gredzenrēgiem nebīstas, jo tie, kas reiz mituši Svētlaimīgajā zemē, vienlaikus dzīvo abās pasaulēs, un viņiem dota vara gan pār to, kas redzams, gan pār to, kas neredzams.
   — Man rādījās, ka redzu balti mirdzošu stāvu, kas nebūt nebija tik miglains kā viss pārējais. Tad tas bija Glorfindels?
   — Jā, uz bridi tu viņu redzēji tajā pasaulē — vienu no varenajiem pirmdzimtajiem. Viņš pieder pie elfu ķēniņu cilts. Rivendella ir gana spēcīga, lai kādu laiku varētu turēties pretim Mordoras varai, un ari citur atrodamas līdzīgas saliņas. Zināma vara, lai ari gluži citāda, slēpjas ari Dalienā. Taču, necik ilgi, tās nudien nebūs nekas vairāk kā tumsas ielenktas saliņas, ja viss uz priekšu ritēs, kā iecerēts. Tumsas pavēlnieks liek lietā visus spēkus. Bet, lai nu kā, — viņš iesaucās, piepeši pietrūcies kājās un pasliedams augšup zodu, tā ka bārda saspurojās gaisā kā asu stiepļu mudžeklis, — dūšu nezaudēsim. Drīz tu būsi uz kājām, ja nebūsi nopļāpājies līdz nāvei. Tagad tu esi Rivendellā, un pagaidām ne par ko neraizējies.
   — Dūšas, ko zaudēt, man nemaz nav atlicis, — Frodo nosūrojās, — taču patlaban man patiesi sirds mierīga. Tikai pasaki, kā jūtas mani draugi, izstāsti, kas īsti notika tur, pie brasla, ko es tev jau prasu un prasu, tikai velti. Tad es tev pagaidām likšu mieru. Un pēc tam laikam vēl drusku nosnaudīšos, tikai pastāsti visu, kā nākas, citādi ne acu neaizvēršu.
   Piebīdījis krēslu pie gultas, Gendalfs viņu vērīgi nopētīja. Vaigos hobitam atkal bija atgriezies sārtums, skatiens — možs un skaidrs, acis — plati vaļā. Frodo lūpās rotājās smaids, un no savārguma nebija ne miņas. Tomēr burvis manīja tikko jaušamas pārmaiņas — tādu kā caurspīdīgumu, jo īpaši kreisajā rokā, kas gulēja uz seģenes.
   — Lai gan tas jau bija sagaidāms, — Gendalfs nomurmināja bārdā. — Vēl ne pusceļš nav noiets, un kāds viņš nonāks galā — to pat Elronds nespēj paredzēt. Jācer, ka ne ļaunuma saēsts. Visticamāk, kā stikla trauks, skaidras gaismas pilns un saredzams vien tiem, kam tādas acis dotas.
   —Izskaties lieliski, — viņš pavēstīja jau skaļāk. — Labs ir, lai iet viens īss stāstiņš bez Elronda atvēlēs. Tikai iegaumē — Īsiņš! Pēc tam gan būs jāliekas uz auss. Tad, rau, kā viss notika, cik man zināms. Kolīdz tu meties bēgt, Jātnieki taisnā ceļā brāzās tev pakaļ. Uz zirgu acīm viņiem vairs paļauties nevajadzēja — tu viņiem biji saredzams, jo pa pusei jau atradies rēgu pasaulē. Un ari gredzens viņus nemaldīgi vadīja. Tavējie palēca nostāk, nost no ceļa, citādi tiktu sabradāti. Viņi labi zināja, ka glābt tevi var vien baltais zirgs, cits neviens. Jātnieki bija pārāk ātri un skaitā pārāk daudz. Kājām skrienot, pat Glorfindels ar Aragornu vienotiem spēkiem nevarēja cerēt sekmīgi stāties ceļā visiem Deviņiem. Kolīdz Gredzenrēgi aizšāvās garām, tavējie pietrūkās kājās un joza nopakaļ. Cieši līdzās braslam lielceļa malā ir ieplacina, apaugusi ar nīkulīgiem kociņiem. Tur viņi uz ātru roku sakūra uguni, jo Glorfindels zināja, ka sacelsies bangas, ja Jātnieki mēģinās brist pāri, un tad viņam nāksies tikt galā ar tiem, kas būs palikuši krastā. Kolīdz uzputojās viļņi, viņš kopā ar Aragornu un hobitiem metās uz upes krastu ar liesmojošām pagalēm rokās. Iesprostoti starp Ūdeni un uguni un ieraudzījuši savā pasaulē elfu ķēniņu, viņi pagalam apjuka, bet zirgi satrakojās. Trīs Jātniekus aizslaucīja pirmās bangas, bet pārējos krācēs ierāva zirgi.
   — Un Melnie jātnieki gāja bojā? — Frodo izsaucās.
   —Nē, — Gendalfs teica. — Zirgi gan visdrīzāk jā, un bez tiem viņi ir kusli un nevarīgi, taču pašus Gredzenrēgus tik viegli vis iznīcināt nevar. Tomēr šobrīd no viņiem vairs nav ko bīties. Kad bangas noplaka, tavi draugi pārbrida braslam pāri un otrā krastā atrada tevi guļam ar seju zālē, bet zem vēdera — uz pusēm pārlūzis zobens. Līdzās stāvēja zirgs, tevi sargādams. Tu biji bāls kā līķis un gluži auksts, un viņi nobijās, ka esi pagalam vai pat ļaunāk. Tad nu viņi tevi palēnām stiepa uz Rivendellu un pusceļā sastapa Elronda elfus.
   — Bet kas sacēla viļņus? — Frodo ieprasījās.
   — Tas notika pēc Elronda pavēles, — Gendalfs skaidroja. — Viņam ir vara pār šīs ielejas upi, un, ja vajag aizsprostot braslu, tā saceļas zvērojošās dusmās. Kolīdz Gredzcnrēgu vadonis spēra soli ūdenī, Bruina uzbangojās. Atļaušos piebilst, ka arī es tur pieliku savu roku — varbūt nepamanīji, bet viens otrs vilnis sacēlās itin kā balts zirgs, kam mugurā sēdēja mirdzoši balts jātnieks, un piesviedu ari lēveni palielāku akmeņu un klints- bluķu. Vienubrīd gan sabijos, ka mūsu dusmas bijušas pārāk negantas un bangas pie viena aizslaucīs ari visus jūs. No Miglas kalniem sniegūdeņi nāk lejā ar milzu joni.
   —Jā, nu es atminos, — Frodo novilka. — Tā apdullinošā dārdoņa. Man likās, ka nupat noslīkšu, visi manējie, visi Jātnieki — nepaliks nekā. Bet nu esam drošībā!
   Gendalfs pašķielēja uz viņa pusi, taču Frodo gulēja ar acīm ciet. — Jā, pagaidām esat gan. Drīz sāksies dzīres un svinības par godu uzvarai pie brasla, un tur jūs visi būsiet goda viesi.
   — Lieliski! — Frodo atsaucās. — Tik brīnumaini, ka Elronds un Glorfindels, un tik dižciltīgi ļaudis, par Nerimšu nemaz nerunājot, uzņemas tādas rūpes un izrāda man tik lielu laipnību.
   — Jā gan, bet tam ir dibināti iemesli, — Gendalfs pasmaidīdams atteica. — Pirmkārt, tas notiek manis dēļ. Otrs iemesls ir gredzens — tu taču esi gredzena valkātājs. Un vēl — tu esi Bilbo mantinieks, bet Bilbo ir gredzena atradējs.
   — Labais Bilbo! — Frodo miegaini nomurmināja. — Diez kur viņš ir tagad? Kaut viņš būtu še un dabūtu zināt visu, kas noticis! Smietos kā kutināts. Govs ar' cilā kājas un lec līdz Mēnesim! Un nabaga vecais trollis! — Tad viņš iemiga.
   Tā nu Frodo bija laimīgi nonācis-Pēdējā Gaišajā Mājoklī austrumos no jūras. Šis, kā Bilbo tika vēstijis vēl pirms daudziem gadiem, bija "nams, kur tik labi kā nekur vari iebaudīt maltīti, nosnausties, stāstīt teiksmas vai dziesmas dziedāt, vai vienkārši tāpat sēdēt un domāt par šo un par to, vai ari pēc sirds patikas darīt no visa pa drusciņai". Pakavējies zem šā jumta, ikviens tūliņ atsvabinājās gan no gurduma, gan bailēm un skumjām.
   Pret vakaru Frodo atkal pamodās un juta, ka pūties un gulējis gana, toties derētu, kā nākas, iestiprināties, bet pēcāk varbūt ari drusku uzdziedāt un stāstos paklausīties. Izrāpies no gultas, viņš atklāja, ka roka ir teju tikpat vesela un paklausīga kā senāk. Turpat līdzās gulēja tīra, zaļa drēbju kārta, kas viņam derēja kā uzlieta. Pavēries spoguli, Frodo drusku iztrūkās, jo tur pretim raudzījās neparasti kārns hobits, kas pārsteidzoši līdzinājās tam Bilbo jaunajam radagabalam, kurš kādreiz kopā ar vectēvoci mēdza klaiņot pa Dalienas laukiem un ceļiem. Tomēr acis pretim vērās neparasti dziļdomīgas.
   — Nūja, kopš pēdīgās reizes, kad tev bija izdevība pablenzt laukā no spoguļa, šo to esi pieredzējis, — Frodo teica savam līdziniekam. — Bet nu steigsim priecāties! — Izstaipījies viņš uzsvilpoja jautru dziesmiņu.
   Tieši tobrīd pie durvīm kāds pieklauvēja, un istabā iemetās Sems. Pieskrējis pie Frodo, viņš neveikli un bikli saņēma saimnieka kreiso roku, to vieglītiņām noglāstīja, tad pietvīka un steigšus novērsās.
   — Sveiks, Sem! — Frodo viņam teica.
   — Silta! — Sems atsaucās. — Nu, rokā jums atkal siltumiņš, Frodo kungs! Visas tās garās naktis šī tak bija tīri kā viens ledus gabals. Bet tagadiņ lai skan taures un bungas! — viņš iesaucās, apcirtās un, acīm mirdzot, uzdancoja. — Sitos priekus, saimniek, redzēt, ka esat uz kājām un atkaliņ pats savā ādā! Gendalfs mani sūtīja, lai paskatos, vai esat gatavs kāpt lejā, un es tak domāju, ka viņš mani āzē!
   — Esmu, esmu gatavs, — Frodo apstiprināja. — Iesim nu palūkot, kur pārējie!
   — Es parādīšu, saimniek, — Sems pieteicās. — Šitā nu gan ir viena milzu māja un ērmota ar'! Kur tik kāju sper, visur atkaliņ izrādās kas neredzēts, un nekad nevar zināt, ko uziesi aiz stūra. Un elfi, saimniek! Visur, kur vien acis pagriez! Citi kā ķēniņi — briesmoti un brīnišķīgi, bet citi — draiskulīgi kā bērni. Un tā mūzika un dziesmas! Lai gan pa visu šito laiku man meldijās klausīties nedz vaļas bija, nedz ar' prāts uz to nesās. Bet šo to es te jau esmu izlūkojis.
   —Zinu, Sem, kālab tev nebija vaļas, — Frodo sacīja, saņēmis viņa roku. — Bet šovakar nu gan līksmojies un izpriecājies pēc sirds patikas! Ejam, rādi, kas te aiz kura stūra!
   Sems izvadīja viņu caur vairākiem gaiteņiem, šur tur lejup pa kāpnēm, līdz abi nonāca dārzā, kas zaļoja augstā, stāvā upes krastā. Tur, nama austrumu lievenī, viņi uzgāja sēžam visu pulciņu. Dziļajā ielejā jau gūlās novakares krēsla, bet tālo kalnu galotnes vēl gaismojās rietošās saules staros. Gaiss virmoja silts. Šalca ūdenskritums, un visapkārt liegas smaržas lēja koki un ziedi, it kā Elronda dārzos vasara vēl joprojām būtu pilnā plaukumā.
   — Urā! — pielēkdams kājās, izsaucās Pīns. — Šekur mūsu mīļā labdzimtība! Dodiet ceļu Frodo — Gredzena pavēlniekam!
   — Klusāk! — viņu apsauca Gendalfs, ieslēpies ēnā lieveņa dziļumā. — Ļaunumam še ceļš aizšķērsots, tomēr vārdā to piesaukt vis nevajag. Gredzena pavēlnieks ir nevis Frodo, bet Mordoras Tumsas torņa saimnieks, un viņa vara plājas pār visu pasauli! Mēs tupam cietoksnī. Visapkārt gulst tumsa.
   — Gendalfs visu laiku ķērc kā kapu krauklis, — Pīns paziņoja. — Iedomājas, ka mani vajag turēt grožos. Bet es šeitan kaut kā nespēju nedz pieri raukt, nedz bēdāties. Sirds tik nesas uz dziedāšanu, ja vien es zinātu, ko īsti uzdziedāt.
   —Man jau pašam arī dziedāt vien gribas, — Frodo nosmējās. — Lai gan vispirms tā kā derētu iestiprināties!
   — Uz to nebūs ilgi jāgaida, — Pīns atsaucās. — Tu jau murns esi viltnieks — mūžam šitā: kā maltīte galdā, tā tu no gultas laukā kā plēsts.
   — Kur nu maltīte! īstas dzīres! — Merijs aizrādīja. — Kolīdz Gendalfs pavēstīja, ka esi atlabis, visi metās posties, cept un vārīt. — Pusvārdā viņu pārtrauca aicinoša un daudzbalsīga zvanu šķinda.
   Flronda nama zāle bija ļaužu pilna. Pa lielākai daļai tur visi bija elfi, lai gan dažs labs viesis nepārprotami bija nācis no tālienes. Pats Elronds, kā ieradis, sēdēja gara galda galā lielā, uz paaugstinājuma novietotā krēslā, bet viņam līdzās pie vienas rokas — Glorfindels, pie otras — Gendalfs.
   Frodo uz visiem trijiem vērās dziļā apbrīnā, jo Elrondu, kas apdziedāts tik daudzās teiksmās, savām acīm redzēja pirmoreiz, savukārt Glorfindels un pat Gendalfs, ko viņš it kā tik labi pazina, gluži vai izstaroja valdniecisku varu un pašcieņu.
   Gendalfs augumā bija sīkāks par abiem pārējiem, taču burvja sniegbaltie mati, kuplā sudrabainā bārda un platie pleci vērta viņu līdzīgu viedam, senlaiku leģendās apdziedātam ķēniņam. Rievu izvagotajā sejā tumšās acis zem sirmajiem uzacu kumšķiem gailēja kā ogles, kas kuru katru mirkli draud uzliesmot gaišas un karstas.
   Glorfindelam, slaikam un staltam, mati zvīļoja kā zelts, viņa apskaidrotais, daiļais un jauneklīgais vaigs bija bezbailīgs un priekpilns, acis mirdzēja spožas un vērīgas, balss skanēja dziedoša un glāsmaina, pieri apstaroja gudrība, un roka viņam bija droša un stingra.
   Pār Elronda vaibstiem gadiem nebija varas — viņa seja bija vienlīdz mūžveca un jauna, lai gan tajā jautās bezgaldaudzas atmiņas, gan priekpilnas, gan skumjas. Viņa mati tumsnēja kā mijkrēslis, un tos rotāja sidraba vainags. Acis vērās pelēkas kā skaidrs novakars, un to dzīlēs mirdzēja itin kā zvaigžņu gaisma. Viņš šķita cēls un godājams kā gadu nastas saliekts ķēniņš, tomēr vienlaikus arī tik spirgts un možs kā rūdīts karotājs pašā speķu plaukumā — tāds bija Rivendellas valdnieks, vienlīdz varens gan elfu, gan cilvēku vidū.
   Vidū pie galda, kur sienas klāja gobelēni, zem baldahīna stāvēja krēsls, un tajā sēdēja brinumdaiļa jaunava, kas it visā tik ļoti šķita Elrondam līdziniece, ka Frodo noprata — viņa pieder pie ķēniņu cilts. It kā jauna, tomēr ne gluži. Tumšajās bizēs no sirmuma nebija ne miņas, baltās rokas un skaidrie vaibsti staroja samtaini gludi, mirdzošajās acīs, tumšpelēkās kā nakts debesis, zvīļoja zvaigžņu gaisma, taču viņa sēdēja kā ķēniņiene, un viņas skatienā jautās dziļa viediba un izpratne, kāda nāk ar gadiem. Viņas matus sedza sudrabainu mežģīņu aube, izlikta sīkiem, dārgiem, spoži baltiem akmentiņiem, bet mīkstajam, pelēkajam tērpam nebija cita rotājuma kā vien sudrabā izausta lapu virtene.
   Tā nu Frodo savām acīm skatīja to, ko bija redzējuši vien nedaudzi mirstīgie. Tā bija Arvena, Elronda meita, kas bija izslavēta kā zemes virsū no jauna atgriezusies Ludiēna, un viņa tika dēvēta par Undomiēlu, jo savai ciltij bija Vakarzvaigzne. Ilgi viņa bija kavējusies mātes mītnes zemē, Loriēnā viņpus kalniem, un tikai nesen atgriezusies Rivendellā, tēva namā. Bet viņas brāļi Elladans un Elroīrs.itin bieži aizklīda līdzi Pēddziņiem tālos klejojumos uz ziemeļiem, nespēdami aizmirst mātes mocības orku midzeņos.
   Tādu daili iemiesotu Frodo nemūžam nebija nedz redzējis, nedz spējis iztēloties, turklāt pašam par milzu pārsteigumu un apmulsumu atskārta, ka viņam vieta paredzēta pie Elronda galda, visu šo diženo un pārpasaulīgi skaisto ļaužu pulkā. Krēsls gan bija īpaši pielāgots, un uz sēdekļa bija sakrauti vēl vairāki spilveni, tomēr viņš jutās tik sīciņš un niecīgs, še gaužām neiederīgs, bet neomulīgā jūtoņa drīz vien izgaisa. Pie galda valdīja prieks un līksmība, un te netrūka nekā, ar ko apklusināt rūcošo vēderu. Aizritēja labs laiciņš, iekams viņš atkal pavērās visapkārt un noskaidroja, kam īsti nosēdināts blakus.
   Vispirms Frodo lūkoja saskatīt, kur palikuši draugi. Sems, izrādās, bija lugšus lūdzies, lai viņam ļauj pie galda apkalpot saimnieku, taču dabūja zināt, ka šoreiz pats būs goda viesis. Tur nu viņš sēdēja kopā ar Pinu un Meriju, netālu no paaugstinājuma, sāngalda galā. Nerimša gan nekur nebija manāms.
   Frodo pie labās rokas sēdēja svarīga izskata rūķis, saposies krāšņās goda drānās. Bārda viņam bija ļoti kupla, sasukāta divās garās šķieznās, un tik spoži balta, ka teju saplūda ar sniegbalto krutežu. Ap vidu rūķim bija apjozta sudraba siksna, bet kaklā karājās ar dimantiem rotāta sudraba važa. Stājies mieloties, Frodo viņu uzlūkoja.
   — Esi sveicināts un mīļi gaidīts! — Rūķis pagriezās viņam iepretim, tad piepeši izslējās stāvus un paklanījās. — Gloins. Gatavs pakalpot, — viņš stādījās priekšā un paklanījās vēl jo zemāk.
   — Frodo Tuntaks. Gatavs pakalpot tev un visiem tavējiem, — Frodo pieklājīgi atsaucās, pārsteigts pietrūkdamies kājās un izgrūstīdams spilvenus. — Vai es nekļūdos? Tu patiesi esi tas pats Gloins, viens no Torina Ozolvairoga divpadsmit ceļabiedriem?
   — Jānudien, — rūķis apstiprināja, sakārtodams spilvenus un palīdzēdams Frodo iekārtoties atpakaļ sēdekli. — Un nevaicāšu pretim, jo esmu jau dzirdējis, ka tu esi mūsu slavenā drauga Bilbo radagabals un viņa paša ieceltais mantinieks. Ļauj, lai apsveicu ar atlabšanu.
   — Sirsnīgs paldies, — Frodo pateicās.
   — Man nācis ausīs, ka tev nācies piedzīvot šo to dikti dīvainu, — Gloins turpināja. — Nevaru vien nobrīnīties, kas veselus četrus hobitus mudinājis doties tik garā ceļā. Kopš Bilbo laikiem ne par ko tādu neesmu dzirdējis. Bet varbūt tur nav ko degunu bāzt, ja reiz pat Elronds un Gendalfs par to ij runāt negrib.
   — Manuprāt, par to patiesi runāt nevajadzētu — vismaz pagaidām, — Frodo pieklājīgi atteica, noprazdams, ka pat Elronda namā par Gredzenu diez vai der mēli kulstīt, turklāt šobrīd par to nepavisam negribējās domāt. — Taču arī es degtin degu ziņkārē par to, — viņš piebilda, — kas tik ietekmīgu rūķi dzinis šurp tālajā ceļā no paša Vientuļā kalna.
   Gloins viņam uzmeta vērīgu skatu. — Ja reiz neesi par to dzirdējis, ari to laikam pagaidām apspriest nevajadzētu. Drīz vien, man domāt, Elronda kungs mūs visus saaicinās pulkā, un tad daudz kas noskaidrosies. Bet vai murns trūkst citu lietu,ko stāstīt? Tā nu viņi runājās, līdz maltīte bija galā, bet Frodo gan vairāk klausījās, nekā pats muti virināja, jo visi Dalienas jaunumi, ja neskaita Gredzenu, šķita tik sīki, tāli un nenozīmīgi, kad Gloins vēstīja par to, kas noticis Tukšaines ziemeļos. Frodo uzzināja, ka Grimbeorns Vecais, Beorna dēls, tagad ir stipras tautas valdnieks un viņa zemēs, kas plešas no Miglas kalniem līdz pat Drūmmežam, ne orki, ne vilki neiedrošinās ne kāju spert.
   — Nudien, — Gloins klāstīja, — ja nebūtu Beorna ļaužu, ceļš no Klaidavas līdz Rivendellai jau sen būtu ciet. Viņiem drosmes netrūkst, un tikai tālab varam cerēt droši tikt pāri kalniem un Seklubraslam. Bet plēš par to deviņas ādas, — viņš nogrozīja galvu, — un uz rūķiem, tāpat kā vecais Beorns, arī joprojām skatās drusku greizi. Taču uz viņiem var paļauties, un mūslaikos tas vien ir daudz. Bet teju nekur citur mums starp cilvēkiem nav tik labu draugu kā Klaidavā. Barda pavalstnieki — tie nu ir krietni ļaudis. Viņiem par valdnieku ir Barda Strēlnieka mazdēls, Barda dēla Beina dēls Brands. Viņš ir dižs ķēniņš, kas nu valda pār zemēm, kas no Esgarotas tālu plešas uz dienvidiem un austrumiem.
   — Un kā klājas jūsu pašu ļaudīm? — Frodo apvaicājās.
   — Tad nāktos gari stāstīt — gan labi, gan slikti, — Gloins nopūtās. — Vairāk tomēr labi — pagaidām mums liktenis bijis vēlīgs, lai gan tumsu esam matījuši ari mēs. Ja patiesi vēlies dzirdēt, kas un kā, es labprāt izstāstīšu, bet runāšana te būs gara, tā ka saki, kolīdz vairs nav spēka klausīties! Ne velti mēdz teikt, ka rūķis mēli trin, tērgādams par savu tecīlu.
   Un Gloins iegrima bezgalgarā stāstā par to, kas tikām noticis rūķu ķēniņvalstl. Viņš nevarēja vien nopriecāties, ka atradis tik pateicīgu un pieklājīgu klausītāju, jo Frodo itin nemaz nešķita garlaikojamies un necentās sarunu novirzīt sāņus, lai gan, jāatzīst, hobits visai drīz manāmi apjuka, nespēdams paturēt prātā tādu lēveni jaunu, nedzirdētu vārdu un vietu nosaukumu. Tomēr viņš priecājās dzirdēt, ka Dains aizvien vēl sēž Kalna ķēniņvalsts troni, tagad gan jau krietni gados (nupat iekāpis mūža divsimt piecdesmit pirmajā gadā), taču cienījams, godājams un pasakaini bagāts. No desmit ceļabiedriem, kas bija palikuši dzīvajos pēc Piecu karapulku kaujas, septiņi vēl aizvien bija sveiki un veseli: Dvalins, Gloins, Dorijs, Norijs, Bifurs,
   Bofurs un Bomburs, kas tagad bija kļuvis tik resns, ka saviem speķiem nespēja aiztikt pat no guļamlāvas līdz galdam, tā ka turp viņu ikreiz dabūja stiept seši rūķu jaunuļi.
   — Un kas notika ar Balinu, Oriju un Oinu? — Frodo vēlējās zināt.
   Gloins sadrūma. — Nav zināms, — viņš nopūtās. — Teikšu vien, ka lielākoties tieši Balina dēļ es nolēmu mērot ceļu uz Rivendellu, lai šejieniešiem lūgtu kādu padomu. Bet šovakar par bēdu lietām nerunāsim!
   Un rūķis uzņēma stāstu par savas tautas gaitām un darbiem — par to, ko viņi paveikuši Klaidavā un Kalna ķēniņvalstī. — Esam krietni pastrādājuši, — viņš pavēstīja, — tomēr kausēšanas, liešanas un kalšanas darbos ar tēviem mēroties nevaram, bet viņu amata noslēpumi pa lielākai daļai gājuši zudībā. Bruņas kaļam labas, arī zobeni iznāk asi, bet tādus bruņukreklus un asmeņus, kādus mUsējie gatavoja pirms pūķa uzbrukuma, izkalt vairs neprotam. Raktuvju darbos un būvniecībā — jā, tur gan esam spēruši varenu soli uz priekšu. Tev, Frodo, vajadzētu redzēt Klai- davu — kādi tur ūdensceļi, kādas strūklakas un baseini! Bruģēti ceļi — visvisādās krāsās! Un zāles, un zemzemes ielas ar velvēm un arkām, kas pāri galvai liecas kā koki, un terases, un torņi Kalna nogāzēs! Tad tu redzētu, ka neesam vis sēdējuši, rokas klēpi salikuši.
   —Ja vien varēšu, noteikti visu aplūkošu, — Frodo nosolījās. — Bilbo nu gan brinitos, redzēdams, par ko pārvērtusies Smoga postaža!
   Gloins pasmaidīja. — Tev Bilbo bija dikti pieaudzis pie sirds, ko?
   — Bija gan, — Frodo piekrita. — Es daudz labprātāk vēl kaut reiziti satiktu viņu, kaut ari tālab paliktu neredzējis visus pasaules torņus un pilis.
   Visbeidzot dzīres bija galā. Elronds un Arvena piecēlās, bet viesi viņiem sekoja noliktajā kārtībā. Durvis atvērās, visi izgāja cauri plašam gaitenim, vēl pa vairākām durvīm tālāk, līdz nonāca citā zālē, kur galdu gan nebija, toties plašā kamīnā, kam abās pusēs slējās grezni pīlāri, sprikstļja gaiša uguns.
   Frodo pamanīja līdzās soļojam Gendalfu. — Tā ir Uguns zāle, — burvis pavēstīja. — Še dabūsiet dzirdēt daudzas dziesmas un teiksmas, ja vien spēsiet tik ilgi palikt nomodā. Bet parasti, ja vien namā nav kādi svētki vai svinības, te viss ir tukšs un kluss, tā ka šeit mēdz uzkavēties tie, kas vēlas mieru vai gremdēties domās. Kamīns te kuras augu gadu, bet citu gaismekļu nav gandrīz nekādu.
   Kolīdz Elronds ienāca zālē un devās pie viņam sagatavotā sēdekļa, elfu muzikanti sāka spēlēt liegu melodiju. Telpa pamazām pildījās, un Frodo ar labpatiku noraudzījās tik daudzajās daiļajās sejās; tajās plaiksnīja kamīna zeltainās uguns atspī- dumi, rotādamies ari elfu gaišajos matos. Pēkšņi viņš turpat pie kamīna mutes pamanīja melnējām sīku stāvu, kas kluknēja uz soliņa, ar muguru atslējies pret pīlāru. Tam pie kājām, tieši uz grīdas, stāvēja kausiņš un pusēsta maizes doniņa. Pirmajā mirkli Frodo nosprieda, ka sēdētājs ir slims (ja Rivendellā vispār kas tāds bija iespējams) un nav jaudājis ierasties dzīrēs. Galva viņam itin kā snaudā bija zemu nosligusi uz krūtīm, un seju aizklāja apmetņa kroka.
   Paspēris pāris soļu, Elronds nostājās sikaliņam līdzās. — Mosties nu, kundziņ! — viņš smaidīdams uzsauca un pamāja ar roku Frodo, aicinādams viņu panākties tuvāk. — Nu ir klāt tas bridis, ko tu, Frodo, tik ļoti esi gaidījis, — viņš teica. — Te nu būs tavs sen zudušais draugs.
   Sēdētājs paslēja galvu un noraustīja uz leju apmetni.
   — Bilbo! — Frodo iekliedzās piepešā atskārtā un metās viņam klāt.
   — Sveiks, Frodo, puis! — Bilbo atsaucās. — Ak tad pēdīgi esi še! Es cerēju, ka tiksi.galā. Nu, nu! Tad visa šī dzirošana, kā dzirdēju, esot sarikota tev par godu? Vismaz izpriecājies no sirds?
   — Un kālab tevis tur nebija? — Frodo sauca. — Un kālab es tevi satieku tikai tagad?
   —Tālab, ka gulēji kā nosists. Es gan tevi apraudzlju. Katru mīļu dienu tupēju pie tavas gultas Semam blakus. Bet dzīres? Man tādas būšanas vairs diez ko nerūp. Un man ir citi darbi darāmi.
   — Kādi tad?
   — Sēžu, prātoju. Teju vienā laidā, un parasti tam labāku vietu par šo atrast grūti. Mosties? Nu gan! — viņš pablenza uz Elrondu ar baltu aci, un tur, cik nu Frodo varēja spriest, no miega nebija ne miņas. — Mosties! Es, Elronda kungs, nemaz nebiju iemidzis. Ja gribat zināt, jūs tur nodzīrojāties par daudz steidzīgi un mani iztraucējāt — dziesmu sacerēju vien tikko līdz pusei. Vienubrīd aizķēros pie dažām rindiņām un sāku tās prātā cilāt un grozīt, bet nu jau laikam tā ari vairs neizprātošu. Nupat jau te ies vaļā tāda dziedāšana, ka pēdīgā domiņa no prāta būs kā ar slotu aizslaucīta. Nāksies saukt palīgā manu draugu Dandanu. Kur tad šis ir?
   Elronds smējās. — Uzmeklēsim, — viņš apsolīja. — Tad abi varēsit nolīst kādā kaktiņā un darbiņu paveikt, kā nākas, bet mēs noklausīsimies un novērtēsim, iekams līksmība vēl būs galā. — Ziņneši uz karstām pēdām tika aizsūtīti uzmeklēt Bilbo draugu, lai gan nevienam nebija ne jausmas, kur viņš pazudis un kālab netika ieradies pie dzīru galda.
   Tikmēr Bilbo un Frodo nosēdās līdzās, klāt piesteidzās ari Sems un iekārtojās turpat netālu. Abi klusītiņām sarunājās, svētkus un mūziku visapkārt it kā nemaz nemanīdami. Bilbo nebija daudz ko stāstīt. Devies projām no Hobitonas, viņš aizklīdis pasaulē uz labu laimi — pa ceļu, pāri klajiem laukiem, kur nu deguns rādija, taču tas visu laiku sazin kā bija nemaldīgi rādījis uz Rivendellas pusi.
   — Nonācu šeit bez īpašiem piedzīvojumiem, — viņš klāstīja, - tad drusku atpūtos un kopā ar rūķiem aizlaidos uz Klaidavu — pēdējoreiz paceļot. Vairs jau nekur nekātošu. Vecais Balins, rau, pagalam. Tad atgriezos še, un te nu es esmu. Noņēmos ar šo un to, papildināju savu grāmatu. Un, protams, esmu sacerējis pāris jaunu dziesmu. Elfi tās reizumis paskandē, bet, man rādās, vien tādēļ, lai sagādātu man prieku, jo Rivendellai tās tomēr nav gana labas. Un es klausos. Un prātoju. Laiks te itin kā nemaz nerit uz priekšu — ir un viss. Sevišķa vieta, nudien. Te satek visvisādas ziņas — no aizkalniem, no tālajiem dienvidiem, bet no Dalienas gan vien tādas nieka drusciņas. Par Gredzenu, skaidra lieta, esmu dzirdējis. Gendalfs jau te laiku pa laikam uzrodas. Man gan šis neko daudz nav stāstījis, un pēdējos pāris gados no viņa neko nevar ne ar knaiblēm izvilkt. Dandans — tas gan man šo to izpauda. Vai nav joki, ka mans gredzentiņš sacēlis šitādu traci? Un žēl, ka Gendalfs visu neizdibināja ātrāk. Es taču to mantiņu būtu atgādājis šurp jau sen un vienā mierā! Pāris reižu es te iedomājos, ka varbūt derētu aiztecēt uz Hobitonu tam pakaļ, bet vecums nav brālis, un viņi jau mani nemaz nelaistu, nu, Gendalfs ar Elrondu. Šie iedomājušies, ka Naidnieks pēc manis lūkoties lūkojas, sak, pamanījis mani klimstam pa klaju lauku, samīcīšot ka plāceni. Un Gendalfs saka: "Gredzens, Bilbo, ir aizgājis savu ceļu. Gan tev, gan visiem citiem būs labāk, ja tu vairs nerādīsies tam ne tuvumā." Vai nav ērmoti šitā runāt? īsti Gendalfa garā. Bet viņš solījās tevi pieskatīt, tālab es ļāvu, lai viss rit savu gaitu. Bet nevaru vien nopriecāties, ka redzu tevi sveiku un veselu. — Viņš apklusa un uzmeta Frodo bažīgu mirkli. — Tev tas ir līdzi? — viņš iečukstējās. — Nevaru, vai zini, nociesties… Tagad, kad tik daudz par to esmu dzirdējis… Man ļoti gribētos tam drusciņ uzmest skatu.
   — Jā, tepat ir, — Frodo atteica, juzdams, ka sirdi iezogas savāda pretestība. — Izskatās tieši tāds pats kā senāk.
   — Nu tad esi tik labs un parādi — tikai uz vienu mirklīti.
   Ģērbdamies Frodo bija atklājis, ka ap kaklu apmestā važiņa,
   kurā Gredzens bija uzvērts, nomainīta ar citu — smalku, bet izturīgu. Tagad viņš to lēnām izvilka laukā. Bilbo pastiepa roku, bet Frodo Gredzenu mudīgi parāva atpakaļ. Satraukts un pārsteigts viņš attapās, ka raugās nebūt ne uz Bilbo — starp abiem bija nogulusies itin kā tumša ēna, un cauri tai vidēja čokurā sarāvies, krunkains vecis ar alkatīgi spīdošām ačelēm, pretim snaikstldams kaulainus, kārus pirkstus. Uzmācās nevaldāma vēlme viņam iebelzt.
   Mūzika un dziesmas piepeši it kā noslāpa, iestājās smags klusums. Bilbo viņu strauji uzlūkoja un pārvilka delnu pār acīm. — Nu cs saprotu, — viņš notejca. — Liec to projām! Piedod… Piedod, ka uzvēlu tev šo nastu, man no tiesas žēl. Vai dēkām patiesi nav gala? Laikam gan ne. Stāstu allaž nākas turpināt kādam citam. Laikam tur nekas nav līdzams. Varbūt man derētu mest mieru rakstīšanai un grāmatu pabeigt nemaz nav vērts? Bet tagad par to galvu nelauzīsim — parunāsim par īstiem jaunumiem! Stāsti nu, kas no jauna tur, Dalienā, — visu, visu!
   * * *
   Frodo noslēpa Gredzenu, un ēna pagaisa, nolīdusi tālā atmiņas kaktiņā. Visapkārt bija tikai Rivendellas gaismas un skaņas.
   Bilbo atplauka un smējās laimīgs kā bērns. Frodo klāja vaļā visu, ko zināja (Sems gan piepalīdzēja un šo to ik pa reizei pielaboja), un viņš kāri klausījās itin visās, pat pašās sīkākajās ziņās no Dalienas, vienalga, vai stāsts bija par nocirstu kociņu vai par Hobitonas berneļu blēņu darbiem. Aizrāvušies ar visu četru apgabalu svaigāko ziņu iztirzāšanu, viņi nepamanīja klāt pienakam kādu viru tumšzaļās drānās. Tā viņš tur labu bridi stāvēja un smaidīdams noraudzījās uz sarunā iegrimušajiem hobitiem.
   Piepeši Bilbo pacēla galvu un iesaucās: — Are, Dandans! Tad nu beidzot esi klāt!
   —Nerimša! — Frodo izbrīnījās. — Tev nu gan ir daudz vārdu!
   — Nerimša? Tādu gan es vēl nebiju dzirdējis. — Bilbo ieplēta acis. — Kāpēc tu viņu šitā apsaukā?
   — Tā mani dēvē Virpili, — Nerimša smējās, — un ar tādu vārdu es viņam tiku stādīts priekšā.
   — Un kāpēc tu viņu sauc par Dandanu?
   — Tāpēc, ka viņš ir no dandaniem, — Bilbo paskaidroja. — Tā nu viņu mēdz dēvēt šeit. Man gan likās, ka tik daudz tu no elfu mēles saproti — viņi par dandaniem sauc Aizrietu ļaudis, nūme- norus. Bet lai nu valodas stundas pagaida! — Viņš pievērsās Nerimšam: — Kur tad tu, draugs, biji pazudis? Kālab nebiji dzīrēs? Ķēniņmeita Arvena gan tur bija.
   Nerimša viņu nopietni uzlūkoja. — Zinu. Bet nejau vienmēr ir gana laika līksmībai un priekiem. Elladans un Elroīrs atgriezušies no Tukšaines neskartajiem nostūriem ar ziņām, ko vēlējos nekavējoties dzirdēt.
   — Labi, labi, mīļais, — Bilbo atsvieda, — bet tagad, kad nu esi viņus uzklausījis, vai tev atrastos kāds brītiņš ari man? Tev jānāk man talkā, un šito nedrīkst atlikt. Elronds noteica, ka manai dziesmai jābūt gatavai vēl šovakar, bet es tur netieku ne no vietas. Nomuksim nu kādā stūrītī un savedlsim to kārtībā!
   Nerimša pasmaidīja. — Ejam! Paklausīsimies, ko esi savār- smojis.
   Kādu bridi Frodo sēdēja viens pats, jo Sems bija iesnaudies. Ap sirdi viņam sametās vientulīgi un skumīgi, kaut ari visapkārt ļaužu bija ka biezs. Bet tuvākie elfi bija apklusuši, klausīdamies balsis un mūzikas skaņās, un ne par ko citu nelikās ne zinis. Ari Frodo ieklausījās.
   Iesākumā viņš tikai ļāvās elfu melodijām un vārdu pludu mam, kas tūliņ savaldzināja ikvienu, kas gana vērīgi ieklausījās, lai ari neko Īsti nesaprazdams. Vārdi pamazām savērpās itin kā taustāmi, acu priekšā uzburdami tālas zemes un mirdzošas ainavas, kādas Frodo pat sapņos nebija radījušās, un kamīna uguns apgaismotā zāle izkusa zeltainā miglā, kas gūlās pāri putās sakultām jūrām — tās nopūzdamās skalojās tur, kur šai pasaulei bija gals un mala. Tad burviba pārauga Īstā sapni, un pāri plūda bezgalīga zelta un sudraba straume — prātam neaptveramas bagātības brāzās un gāzās pāri, līdz vairs nebija vietas, un Frodo grimtin grima mirdzošajā smagumā, līdz ieslīga miega valstības dzīlēs.
   Tur viņš ilgi klīda sapnī, ko caurstrāvoja mūzika, kas skanēja un lija kā strauts, līdz piepeši pārtapa dziesmas vārdos. Izklausījās pēc Bilbo balss — itin kā viņš skandētu vārsmas. Iesākumā plūzdama vāra un neskaidra, dziesma pamazām pieņēmās spēkā un dzidrumā.
   — Sen Earendils dzīvoja Arvernienas silā, Kad dižu kuģi uzcirta No priedēm Nimbredilā: Tam buras vienā sidrabā, Tam lākturi no zelta, Tam gaita gulbja cēlumā Un gunis mastos celtas. , i Viņš senķeniņu dižbruņās Un važu kreklā dārgā Tad ģērbās. Rūnām izrakstīts Bij vairogs, lai tas sargā. Un loks bij grebts no pūka nagiem, Bet bultas — melnā kokā, Bij bruņcepure sidrabragiem, Un zobens drošā rokā, Un vara bultu maks mirdz spožs, Un plīvo ērgļa spalvas; Pie krūtīm zaļi spulgojošs Tam smaragds — krāšņa balva.
   Un, jūrā izbraucis, viņš projām Uz ziemeļpusi stūrē, Līdz apmāts pāri aizburā Šaisaules malai, jūrās, Kur mirstīgajiem ceļa nav, Kur aukstums, tumsa klusa, Kur viss sen salts un miris jau, Kur salda nāves dusa. Tā F.arendils ilgi klīda Pa pasauli, kur nav nekā, Un velti meklēja skats krastu Vai gaismekliti tuvumā. Un pāri pūta naida vēji, Kas kuģi viļņos putainos Ar joni dzina tālāk spēji — Arvienu dziļāk austrumos.
   Tur Elvīne to uzmeklēja, Kā putns laizdamās Un starodama melnā vējā Kā zvaigzne akas dziļumā. Un Silmarillu, viņas dotu, Pie bruņcepures sidrabspožās Earendils kā zvaigžņu rotu Tad pielika un roku drošu Viņš stūri pagrieza. Un nāca No citpasaules, aizviņjūras, No Tarmenelas vētra — šņāca Tā neganta un brīva burās. Vējš kuģi sagrāba un rāva Ar spēku pāri ūdeņiem, Kas paguruši beidzot ļāva Tam slīdēt prom uz vakariem.
   Caur nakti mūžīgo viņš brāzās Pār melniem viļņiem krācošiem, Kas kopš sendienām smagi gāzās Pār kalniem, dzīlēs apraktiem, Lidz ierauga viņš pērļu krastu
   Pie apvāršņa, kur tumsai mala —
   Ar liegu dziesmu neparastu
   Tur jūra uzbur putu čalu;
   Tur zeltā mirdzošs slienas cels.
   Dižs kalns. Tur tumsa krīt,
   Tur Valinora spīd, bet vēl
   Daudz tālāk Eldamara vīd.
   Un, izniris no tumsas skavām,
   Earendils sveiks nonāca
   Līdz elfu zaļām kalnu pļavām,
   Kur gaisā gaisma dzirkstīja
   Bezgala svaiga, spirdzinoša;
   Kur Ilmarīnam viņpusē
   Tumst Spulgezers, bet krastā drošas
   Mirdz Tīrionas ugunis.
   Tur Earendils veldzējās
   No grūtām gaitām elfu dziesmās,
   Tur zelta liru skaņas lējās
   Un viedas seno laiku teiksmas.
   Un apvilkās viņš elfu kārtu
   Tik sniegbalto, un septiņus
   Tad lākturīšus elfi vārtos
   Tam iededza, jo viesis kluss
    Bij kuģojis caur Kalasīru,
   Caur saltu, tālu aizsauli.
   Bet elfu troni cēlā, tīrā
   Sēž mūžība un ķēniņi.
   Un cilvēku un elfu cilts
   Tad runāja, un dzirdēja
   To jūra, debess, akmens, smilts
   Un brīnījās. Un klusēja.
   Un elfi jaunu kuģi lēja
   No mitrila un kristāla,
   Tam augstu sudrabmastu slēja.
    Bet buru mastā nebija,
   Un arī airu kuģim trūka —
    Vien Silmarills kā lākturis
   Mirdz pašā priekšā cirstā lūkā,
   Un mastā gaišās ugunīs
    Deg karogs balts,
   ko Elbereta Tur aizdedza.
   Un viesim tika
   Vēl spārnu pāris — ķēniņiene
   Tā mūžam klejot viņam lika.
   Pār pļavām, kas tur smaržās zēla.
   Kur sidrabojās strūklakas,
   Earendilu spārni cēla,
   Pār kalniem, kas tur grēdojās,
   Aizvienu prom no aizviņsaules,
   Aizvienu vēl uz māju pusi,
   Aizvienu augstāk turp, kur debess
   Tumst, zvaigznēm piebirusi, klusi;
   Aizvienu tālāk, līdz pret ritu
   Viņš iedegās pie apvāršņa
   Kā tāla liesma, nepazīta
   Še ziemeļos, kur puskrēsla.
   Tā Viduszemei pāri laidās
   Earendils un dzirdēja,
    Kā lejā ļaudis raud un zūdās,
   Jo pasaulei bij nestunda.
   Bet viņam, kamēr mēness stīgo,
   Bij jātiek garām Auseklim,
   Kur lidz ar zvaigznēm nemirstīgām
   Viņš klīst vēl šodien. Debesīm
   Viņš sargs un lāpnesis — tur modri
   Viņš gaišu guni nakti dedz, Un
   Aiz rietos tad numenori
    Sveic skaidro zvaigzni, kad to redz.
   Dziedāšana mitējās. Frodo atvēra acis un ieraudzīja Bilbo sēžam uz soliņa — visapkārt lokā bija sastājušies elfi, kas smējās un plaukšķināja rokas.
   — Tagad derētu noklausīties vēlreiz, — kāds no viņiem ieteicās. Bilbo piecēlās un paklanījās. — Jūtos glaimots, Lindir, bet diez vai man pietiks spēka.
   — Tev? Nu gan! — elfi smiedamies izsaucās cits caur citu. — Kurš gan nezina, ka savas vārsmas tu esi gatavs skandēt ne- paguris! Bet pēc vienas vienīgas reizes mēs diez vai spēsim atbildēt uz tavu jautājumu.
   — Ko? — Bilbo ieplēta acis. — Vai patiesi nevarat noteikt, kuri panti bija manējie un kur piepalīdzējis Dandans?
   — Abi esat mirstīgie, tā ka atšķirību nav viegli uztaustīt, — Lindirs aizrādīja.
   — Muļķības! — Bilbo nošņāca. — Ja reiz tu nespēj atšķirt cilvēku no hobita, gudrības tev mazāk, nekā biju iedomājies. Kā var zirņus ar āboliem bērt vienā maisā?!
   —Var jau būt. Skaidrs, ka viena aita otru redz pavisam citādu, — Lindirs smējās. — Un to pašu var teikt arī par ganiem. Bet mēs ar mirstīgo tautu pētniecību nenoņemamies. Mums ir citi darbi darāmi.
   — Es ar tevi strīdēties neiešu, — Bilbo padevās. — Man pēc visas šitās dziedāšanas un spēlēšanas miegs nāk. Ja nu kārojas, sēdiet vien un lauziet galvu, cik uziet.
   Viņš panācās tuvāk Frodo. — Tā, tas nu ir galā, — viņš paklusām teica. — Veicās labāk, nekā cerēju. Atkārtot visu no sākuma viņi nemaz tik bieži nav lūguši. Un tu? Uzminēji?
   — Labāk ij nemēģināšu, — Frodo smaidīdams sacīja.
   — Un pareizi darīsi. Taisnību sakot, visi panti bija manējie. Aragorns tikai uzstāja, lai iepinu kādu zaļakmeni. Itin kā tas būtu ļoti no svara. Ej nu sazini — kālab. Viens gan bija skaidrs — viņaprāt, esmu sists ar lepnību. Ja, viņš saka, man ir gana liela dūša, lai Elronda namā vārsmotu par Earendilu, lai es to darot uz savu galvu. Un laikam tiesa vien bija.
   — Nezinu gan, — Frodo novilka. — Man likās, ka dziesma te kaut kā iederas, lai gan nemācēšu izskaidrot — kāpēc. Sākumā biju pa pusei iesnaudies, un dziesma itin kā iztinās no sapņa, kas man grozījās pa galvu. Vārdos es tā pa īstam ieklausījos tikai uz beigām.
   — Tā patiesi ir — te grūti noturēt acis vaļā, kamēr neesi pa īstam apradis, — Bilbo piekrita. — Man rādās, hobits nemaz nevar iedzīvoties tāda kārē pēc mūzikas, dziesmām un teiksmām. ElFi tak to visu tīri riekšām ēd kā negaušas un priecājas vēl vairāk nekā par īstu maltīti. Tik drīz vēl vis nerimsies. Varbūt nomuksim kādā klusākā kaktiņā un pamēļosim? Ko teiksi?
   —Vai tad drīkst? — Frodo ievaicājās.
   —Skaidra lieta. Svētki jau nav nekāds darbs. Kad gribi — nāc, kad gribi — ej, ja vien nesacel jezgu.
   Abi klusiņām pakāpās dziļāk sienmales ēnā un lavījās uz durvju pusi. Sems palika saldi snaužam, miegā smaidīdams. Frodo no sirds vēlējās pakavēties Bilbo sabiedrībā, tomēr pie Uguns zāles durvīm viņam krūtis drusciņ tā kā iedzēla nožēla. Kolīdz viņš spēra kāju uz sliekšņa, iedziedājās skaidra, glās- maina balss:
   — A Elbereth Gilthoniel, silivren penna miriel o menel aglar cienath! Na-chaered palan-diriel o galadhremmin ennorath, Fanuilos, le linnathon nef aear, si nef aearon!
   Frodo apstājās un atskatījās. Elronds sēdēja savā krēslā, un kamīna uguns atspīdumi rotājās uz viņa sejas kā vasaras saule koku zaros. Līdzās sēdēja ķēniņmeita Arvena. Un, tu brīnums, ķēniņmeitai blakus stāvēja Aragorns, tumšzaļo apmetni atsviedis vaļā. Zem tā vidēja itin kā elfu bruņukrekls ar mirdzošu zvaigzni uz krūtīm. Abi sarunājās, bet piepeši Frodo šķita, ka Arvena paveras šurp, un viņas starojošais skatiens iedzēla hobitam tieši sirdi.
   Viņš stāvēja kā apburts, kamēr liegās elfu dziesmas vārdi krita un skanēja gluži kā skaidri, mirdzoši dārgakmeņi. — Dziesma Elberetai, — Bilbo sacīja. — Šovakar viņi to un vēl daudzas citas Svētlaimīgo valstības dziesmas skandinās nerimuši. Iesim nu!
   Un viņš aizveda Frodo uz savu mazo istabu, kur pa logu pavērās skats uz dienvidiem, kur zaļoja dārzi, bet tālāk pletās Bruīnas ieleja. Tā nu viņi tur sēdēja labu laiciņu, vērdamies spožajās zvaigznēs, kas staroja pār mežainajām nogāzēm, un klusiņām sarunājās. Tālās Dalienas sīkos jaunumiņus viņi vairs neapsprieda, arī par tumsu un briesmām visapkārt neminēja ne vārda, bet runājās par daili, ko bija redzējuši plašajā pasaulē: par elfiem, zvaigznēm, kokiem un maigas, rudenīgas gaismas pielietiem mežiem.
   Pēdīgi atskanēja klauvējiens. — Atvainošanu, — Sems pabāza galvu durvju šķirbā, — gribēju vien apvaicāties, vai jumsim ko nevajag.
   — Pats atvaino, Sem Ekušek, — Bilbo atsaucās. — Vai tik negribi likt manīt, ka tavam saimniekam jādodas pie miera?
   —Areče, dzirdēju, ka rīt agri būšot sazin kāda apspriede, un viņš tak tik šodien uzslējās kājās.
   — Tiesa gan, Sem, — Bilbo iesmējās. — Teci vien un saki Gendalfarn, ka viņš jau ir gultā. Labu nakti, Frodo! Dieniņ manu, es tā priecājos tevi atkal reiz satikt! Tā Īsti labi izrunāties, es teikšu, var vien ar hobitiem. Palieku pavisam vecs, un kas to lai zina, vai maz pieredzēšu tās nodaļas, ko mūsu stāstā lemts ierakstīt tev. Labu nakti! Es gan vēl laikam izmetīšu kādu līkumu pa dārziem un pavēršos Elberetas zvaigznēs. Dusi nu saldi!

Otra nodala
Elronda sanāksme

   Nākamajā rītā Frodo pamodās agri, labi izgulējies un spirgts, un nosprieda izmest loku pa terasēm, no kurienes pavērās skats uz dziļi lejā mutuļojošo Brulnu. Virs tālīnajiem kalniem cēlās nespodra, remdena saules ripa, ar stariem šķērēdama sudrabaino dūmaku, nodzeltējušajās lapās mirdzinājās rasas lāses, un ik sīkākais krūmiņš tīstījās vizuļojošos zirnekļu timekļos. Sems soļoja blakus, nerunādams ne vārda, tikai vilka nāsīs gaisu un ik pa brīdim aizgrābts uzlūkoja dižos kalnus austrumos. Augstajās smailēs baltoja sniegs.
   Aiz taciņas likuma viņi uzgāja Gendalfu un Bilbo — tie abi sēdēja uz akmenī cirsta soliņa, dziļi iegrimuši sarunā. — Sveiki, labrīt! — Bilbo uzsauca. — Vai esi gatavs lielajai apspriedei, Frodo?
   — Esmu gatavs uz visu, — Frodo atteica. — Lai gan visvairāk man šodien gribētos izlocīt kājas un izpētīt ieleju — aizkātot, rau, turp, kur tas priežu sils. — Viņš norādīja uz Rivendellas ziemeļpuses nogāzēm.
   — Varbūt vēlāk, — teica Gendalfs. — Bet pagaidām neko nevar zināt. Šodien vēl tik daudz kas runājams un lemjams.
   Pēkšņi un dzidri iešķindējās zvans. — Tas aicina uz Elronda sanāksmi! — izsaucās Gendalfs. — Steigsimies nu! Tur jābūt gan tev, gan Bilbo.
   Frodo un Bilbo pa līkumoto taciņu nadzīgi metās nopakaļ burvim, kas devās iekšā namā, bet visiem nopakaļ neaicināts un tobrīd visu piemirsts cilpoja Sems.
   Gendalfs aizveda hobitus līdz lievenim, kur viņvakar Frodo bija uzgājis savus draugus. Tagad visu ieleju apmirdzēja rudens rīta saules gaisma. Krāčainajā upē, putās kuldamies, mutuļoja un guldzēja ūdens. Viteroja putni, un pār zemi gūlās dziļš miers. Bīstamais ceļojums un runas par tumsu, kas pasaulē pieņemas spēkā, Frodo šobrīd šķita vien atmiņas par kādu murgainu sapni, taču sejas, kas viņam gaidoši vērās pretim, bija pagalam nopietnas.
   Tur bija Elronds, un viņam līdzās klusēdami sēdēja arī Glorfindels un Gloins, bet stūri savrup bija iekārtojies Nerimša, atkal apvilcies vecās Pēddziņa drānas. Nosēdinājis Frodo sev blakus, Elronds uzrunāja visus sanākušos:
   — Lūk, draugi, tas nu ir hobits Frodo, Drogo dēls. Neradīsim daudz tādu, kas būtu gājuši cauri tik lielām briesmām vai pildījuši vēl svarīgāku pienākumu.
   Tad, pa kārtai uz katru norādīdams, viņš nosauca vārdā tos, ko Frodo vēl nepazina. Gloinam pie labās rokas sēdēja kāds gados jaunāks rūķis, viņa dēls Gimlins. Elfu pulkā bez Glorfin- dela bija vēl citi Elronda nama padomnieki — pats galvenais bija Frestors, bet viņam lidzās sēdēja Galdors, kas Sirdana Burdara uzdevumā še bija ieradies no Sirmostām. Starp viņiem bija vēl kāds savāds elfs — ziņnesis, vārdā Legolass, Ziemeļu Drūmmeža elfu ķēniņa Tranduīla dēls. Un mazliet nostāk no pārējiem sēdēja liela auguma vīrs ar skaistu, cildenu seju, tumšiem matiem un pelēkām acīm, kas zibsnīja lepnas un bargas.
   Vīram mugurā bija apmetnis un kājās — zābaki, it kā viņš nule būtu izkāpis no segliem, un patiesi — drānas gan bija krāšņas, un apmetnis apšūts ar kažokādām, tomēr nošķiests ar ceļa dubļiem. Ap kaklu viņam bija rota ar baltu akmeni, mati cirto- jās lidz pleciem, un pie joslas viņš nēsāja lielu, ar sudrabu apkaltu ragu, kas tagad gulēja, nolikts klēpī. Viņš, manāmi pārsteigts, lūkojās uz Bilbo un Frodo.
   — Un šis, — Elronds uzrunāja Gendalfu, — ir Boromirs no dienvidiem. Ieradās līdz ar ausmu — padomu taujāt. Aicināju
   viņu šurp, jo te viņš uz saviem jautājumiem radis atbildes.
   * * *
   Visu, kas Sanāksmē tika runāts un spriests, še nav vajadzības pārstāstīt. Daudz tika klāstīts par to, kas noticis ārpasaulē, sevišķi dienvidos, un plašajās zemēs austrumos, viņpus kalniem. Frodo par to jau šo to bija dzirdējis, tomēr no Gloina stāsta uzzināja daudz jauna un rūķa vārdos ieklausījās ļoti vērīgi. Izrādījās, ka pašu roku sastrādātajā greznībā Vientuļā kalna rūķi nepavisam nemit ar mierīgu un vieglu sirdi.
   — Nu jau kur tie gadi, kopš mūsējie sāka manīt, ka nav īsti lāgā, — Gloins stāstīja. Iesākumā nesapratām, kas un kā. Sākās čukstus runas, sak, esam iespundējušies šaurībā un plašākā pasaulē varētu uziet arī lielāku pārticību un greznību. Viens otrs pieminēja Moriju, mūsu tēvu diženo būvi, kas mūsu mēlē pazīstama kā Kazadūma, un paziņoja, ka nu pēdīgi esam gana stipri un skaitā daudz, lai atgrieztos turp.
   Gloins nopūtās. — Ai, Morija, Morija! Ziemeļzemes brīnums! Tur mēs ierakāmies pārāk dziļi un pamodinājām bezvārda šausmas. Kopš Durīna bērni no turienes aizbēga, aizritējis ilgs laiks, un plašās zāles stāv tukšas un klusas. Bet nu mēs atkal tās piesaucām ar ilgošanos, tomēr ari baiļodamies, jo neskaitāmās paaudzēs pār Kazadūmas slieksni nav iedrošinājies kāju spert neviens rūķis, vien Trors, un viņš pazuda bez miņas. Tā nu Ba- lins pēdīgi čukstus ņēma par pilnu un izlēma doties turp. Dains gan atvēli deva nelabprāt, bet Balins, paņēmis lidzi Oriju, Oinu un vēl krietnu pulku, aizgāja projām uz dienvidiem. Tas bija pirms gadiem trīsdesmit. Kādu laiku saņēmām vēstis, un tās rādījās labas: Balins ziņoja, ka viņi esot ietikuši Morijā un tur uzsākuši varenus darbus. Pēc tam iestājās klusums, un par to, kas lēcies, mēs tā ari neuzzinājām. Tad, pirms kāda gada, pie Daina ieradās ziņnesis, tikai ne jau no Morijas. No Mordoras. Atauļoja melnā nakti un lika, lai Dains iznākot pie vārtiem. Saka — pavēlnieks Saurons Lielais vēloties noslēgt draudzību. Par to atdošot gredzenus — tos senos. Un nerimis prašņāja par hobitiem — kas tie tādi, kur dzīvo. "Jo Sauronam ir zināms," šis saka, "vienu tādu tu reiz esot pazinis." Samanījis ko nelāgu, Dains acumirklī neko neatbildēja. Un tad ziņnesis ierunājās klusāk, itin kā raudzīdams balsi darit mīlīgāku: "Par nieka ķīlu, kas apliecinātu tavu draudzību, Saurons prasa, lai tu uzmeklē šo zagli," tieši tā viņš teica, "un ar labu vai ļaunu dabū gredzentiņu, nevērtīgu grabuli, ko viņš reiz piesavinājās. Saurons prasa tiro sīkumu, kas apliecinātu tavu labo gribu. Ja to izdarisi, saņemsi atpakaļ trīs rūķu senķēniņu gredzenus, un Morijas valstība būs tava līdz laika galam. Ja izdibināsi ko par zagli, teiksim, vai viņš vēl dzīvs un kur atrodams, tiksi bagātīgi atalgots, un Pavēlnieks būs tev draugs uz mūžu. Ja atteiksies, neko labu gan negaidi. Atsakies?" Nu jau ziņnesis šņāca kā čūska, tā ka visiem, kas to dzirdēja, šermuļi nobira pār muguru, bet Dains atteica: "Neteikšu nejā, ne nē. Man jāapdomā gan tavi vārdi, gan tas, kas aiz tiem slēpjas." "Domā. Apdomā labi," tā melnais, "tikai laika tev nav daudz." "Domāšanai es tērēju pats savu laiku," Dains izmet. "Tikai pagaidām," ziņnesis atsaka un aizjāj tumsā. Kopš tās nakts mūsu vadoņiem sirds palika pavisam smaga. Pat ja ziņneša balss nebūtu skanējusi tik baigi, tik un tā būtu skaidrs, ka viņa vārdos slēpjas gan draudi, gan viltus, jo mums jau bija zināms, ka vara, kas pārņēmusi Mordoru, nav nekur pagaisusi, un kopš senlaikiem tā allaž bija izrādījusies nodevīga. Vēl divas reizes ziņnesis atgriezās un abas reizes aizjāja, atbildi nesaņēmis. Trešā un pēdējā reize, tā viņš pieteica, būšot drīz — gads vēl nebūšot galā. Un tā nu Dains pēdīgi mani sūtīja pie Bilbo ar brīdinājumu, ka viņu meklē Naidnieks, un, ja iznāk, lai izdibinu, kālab viņš iekārojis šo gredzenu, šo nevērtīgo grabuli. Tāpat mums itin vajadzīgs Elronda padoms. Jo tumsa biezē un mācas virsū. Noskaidrojās, ka ziņneši bijuši arī pie ķēniņa Branda Klaidavā un viņš ir sabijies. Kaut nu nesadomātu ar Naidnieku brāļoties! Pie Klaidavas austrumu robežām jau velkas karapulki. Ja nedosim jāvārdu, Naidnieks var savējos sūtīt pret ķēniņu Brandu un pret Dainu tāpat.
   — Tu esi labi darījis, ka nāci šurp, — sacīja Elronds. — Tas, ko šodien te dzirdēsi, palīdzēs tev izprast Naidnieka nolūkus. Darīt jūs še neko nespējat, varat vien turēties pretim, cerēdami uz labu vai ļaunu. Taču jūs neesat vieni. Gan tu sapratīsi, ka jūsu bēda ir vien daļa no visas rietumpasaules nelaimes. Gredzens! Ko lai mēs iesākam ar to Gredzenu, ar šo nevērtīgo grabuli, ar šo nieciņu, ko Saurons iekārojis untuma pēc? Tas ir liktenis, kas mums piepildāms. Tieši tālab jūs visi esat saaicināti manā namā. Es saku "saaicināti", lai gan nevienu neesmu aicinājis ierasties še no tik tālām, svešām zemēm. Esat sanākuši vienkopus un satikušies vienā stundā, un pirmajā mirklī šķiet, ka tā vien sagadījies. Tomēr tā vis nav. Labāk der paļauties uz to, ka viss ir tā iekārtots, lai tieši mums, kas te sēžam, un nevienam citam nāktos rast izeju no nelaimes, kas piemeklējusi mūsu pasauli.
   Tālab celsim gaismā to, kas līdz šai dienai bijis zināms vien nedaudziem. Un pirmām kārtām, lai visi izprastu, kas tā īsti par nelaimi, stāstīšu par Gredzenu — no paša sākuma līdz šai baltai dienai. Sākšu es, bet pabeigs droši vien vēl citi.
   Un visi klausījās, kamēr Elronds dzidri un dziedoši vēstīja par Sauronu, par Varas gredzeniem un to, kā tie tika izkalti sensenos laikos, pasaules Otrajā laikmetā. Dažam labam stāsts pa daļai jau bija zināms, tomēr pilnībā to nebija dzirdējis neviens, un daudziem sejā iezagās bailes un apbrīna, kad Elronds runāja par Eregionas elfu kalējiem, viņu draudzību ar Morijas iemītniekiem un neremdināmajām zinību alkām, kas Sauronam ļāva viņus ievilināt tīklos. Jo tolaik viņš vēl nebija cēlies kā Naidnieks un pretspēks, tāpēc elfi pieņēma viņa piedāvāto palīdzību un vareni iepratās amatā, bet Saurons tikmēr izdibināja visus viņu noslēpumus un Uguns kalnā nodevīgi un paslepen izkala Lielvaras gredzenu, kam būtu pakļauti visi pārējie. Taču Selebrimbors atminēja viņa nodomu un noslēpa trijus paša kaltos Gredzenus, tad uzliesmoja karš, zeme palika guļam izpostīta un tukša, un Morijas vārti aizdarījās.
   Un stāsts vērpās tālāk, cauri gadu gadiem, sekodams Gredzenam pa pēdām, taču šeit to visu neizklāstīsim, jo tas jau minēts cituviet, ari paša Elronda grāmatās. Un stāsts ir garš, pilns ar diženiem un baisiem notikumiem, un Elronds gan runāja īsi, tomēr tikmēr saule uzkāpa debesīs, un rīts jau bija galā, kad viņš pēdīgi apklusa.
   Stāsts vēstīja par Nūmenoru, tās slavas laikiem un norietu, par to, kā cilvēku ķēniņi no jūras dzīlēm uz vētras spārniem atgriezās Viduszemē. Tad Elendils Augstais un viņa varenie dēli Isildurs un Anarions kļuva par dižiem valdniekiem, Arnorā nodibināja Ziemeļvalsti, bet Gondorā, augšpus Anduīnas ietekas, — Dienvidvalsti. Bet viņiem uzbruka Mordoras Saurons, un nūme- nori noslēdza cilvēku Pēdējo līgu ar elfiem, un Amorā sapulcējās Gilgelada un Elendila spēki.
   Te Elronds uz brītiņu apklusa un nopūtās. — Es labi atminos viņu krāšņos karogus, — viņš teica. — Tie man atsauca prātā Sendienu slavu un Belerianda pulkus, kur vienkopus bija saaicināti tik daudzi diži ķēniņdēli un karavadoņi. Tomēr laikam gan spēka, gan diženlbas bija par maz, jo pēc tam, kad Tango rodrima krita, elfi nosprieda, ka ļaunumam pienācis gals uz visiem laikiem, taču rūgti maldījās.
   — Atminies? — Frodo pārsteigumā izteica skaļi, ko domāja.
   — Bet man likās, — viņš samulsa, pamanījis Elronda skatienu,
   — man tā kā prātā, ka Gilgelads gāja boja sensenos laikos.
   — Tiesa. — Elronds drūmi pamāja. — Bet es atminos vēl jo dziļāku senatni. Mans tēvs bija Earendils, dzimis Gondolīnā, pirms tā krita. Un māte — Elvlne, Diora meita, Doriatas Ludiēnas mazmeita. Esmu pieredzējis trīs Rietumu laikmetus un daudzas sakāves, un daudzas veltīgas uzvaras. Es biju Gilgelada vēstnesis un viņa karakalps. Cīnījos Dagorladas kaujā pie Mordoras Melnajiem vārtiem, kur mēs guvām virsroku, jo Gilgelada šķēpam un Elendila zobenam, Aiglosam un Narsilam, neviens nespēja pretim turēties. Es kāvos pēdējās cīņās Orodruīna nogāzēs, kur mira Gilgelads un krita Elendils, un Narsils pārlūza uz pusēm, tomēr Saurons tika gāzts, Isildurs ar Narsila atlūzu nocirta viņam pirkstu ar visu Gredzenu un paņēma to pats.
   Te iejaucās svešinieks Boromirs. — Tad redz, kā! — viņš iesaucās. — Dienvidos, ja kāds to maz zinājis, jau sen aizmirsis! Man ir nācies dzirdēt par Naidnieka Lielvaras gredzenu, bet pie mums stāsta, ka tas pagaisis no zemes virsas vēl viņa pirmajā valdīšanas laikā. Tātad to pievāca Isildurs? Nu, tu brīnums!
   — Diemžēl jā, — Elronds apstiprināja. — Gredzenu paņēma Isildurs un rīkojās pagalam nepareizi. Viņam vajadzēja to iesviest turpat, Orodruīna liesmās, no kurām Gredzens bija nācis. Taču teju neviens nemanīja, ko viņš izdarīja. Pēdējā cīņā viņš tēvam stāvēja blakus pavisam viens, un līdzās Gilgeladam — tikai mēs ar Sirdanu. Bet Isildurs tik un tā nebūtu mūs uzklausījis. "Šo es paturēšu par piemiņu no tēva un brāļa," viņš paziņoja un, mums padomu ij neprasīdams, apņēmās Gredzenu glabāt. Taču drīz vien Gredzens viņu nodeva un aizrāva nāvē, kā vēstīts leģenda par Ziemeļu Isildura bojāeju. Lai gan nāve varbūt še bija īsta likteņa dāvana — varēja būt daudz ļaunāk. Šī vēsts nonāca vien līdz Ziemeļiem un tikai nedaudziem ausis. Nav nekāds brīnums, Boromir, ka tu neko tādu neesi dzirdējis. No Skalbjupļavām, kur Isildurs gāja bojā, pēc ilgiem klejojumiem pāri kalniem atpakaļ atgriezās tikai trīs vīri. Viens bija Isildura ieroču nesējs Otars. Viņš līdzi nesa Elendila zobena atlūzas un tās nogādāja Valan- dilām, Isildura mantiniekam, kas bija vēl gluži zēns un atvests šurp, uz Rivendellu. Bet Narsils bija pārlūzis, tā gaisma — izdzisusi un no jauna vēl nav iedegta. Vai Pēdējās līgas uzvara bija veltīga? Ne gluži, tomēr mērķis tā arī palika neīstenots. Saurons tika savaldīts, taču ne sakauts. Viņa Gredzens nozuda, taču netika iznicināts. Tumsas tornis tika nopostīts, taču tā pamati palika neskarti, jo bija uzslieti ar Gredzena spēku, tā ka nebūs sagraujami, kamēr vien pastāvēs pats Gredzens. Šajā karā krita daudzi elfi un daudzi diženi cilvēki, un daudzi no viņiem man bija draugi. Anarions zaudēja dzīvību, Isildurs ari, vairs nebija ne Gilgelada, ne Elendila. Nekad vairs nebūs ari tādas savienības starp elfiem un cilvēkiem, jo cilvēki skaitā vairojas, Pirmdzimtie — iet mazumā un abas ciltis arvien atsvešinās. Un kopš tiem laikiem arvien bēdīgāk klājas arī nūmenoriem — tagad viņi vairs ne tuvu nedzīvo tik ilgu mūžu kā senāk. Ziemeļos pēc kara un slaktiņa Skalbjupļavās Aizrietu ļaužu skaits saruka, un viņu dižā pilsēta Anuminasa Vakarblāzmas ezera krastā sakrita drupās. Valandila pēcteči pārcēlās uz dzīvi Fornostā, augstu Ziemeļ- kalnos, un tagad tā ir pavisam nomaļa vieta. Cilvēki to dēvē par Miroņdambi un vairās tur kāju spert. Jo arnorieši ir iznīkuši, naidnieki viņus izkāvuši, ķēniņvalsts aizgājusi bojā, un palikuši vien ar zaļu zāli noauguši kapukalni. Bet Gondoras valsts dienvidos noturējās vēl ilgi, un kādu laiku pat pieņēmās spēkā un varenībā, itin kā līdzinādamās Nūmenorai tās ziedu laikos. Gondorieši ceļa augstus torņus un stiprus cietokšņus, izbūvēja plašas ostas, un spārniem rotātais ķēniņa kronis viesa bijību tuvu un tālu. Gondoras galvaspilsēta bija Osgiliata, Zvaigžņu Citadele, kas slējās Anduīnas krastos. Un austrumos, Tumsas kalnā, viņi uzcēla Minasitīlu, Mēnesslēkta torni, bet rietumos, Balto kalnu pakājē, Minasanoru, Saulrieta torni. Ķēniņa pils pagalmā auga balts koks, izaudzis no sēklas, ko Isildurs bija atvedis līdzi no aizjūras, bet sēkla nāca no Eresejas, kur tādas bija nonākušas no Vistālajiem Aizrietiem dienās, kad pasaule bija vēl jaunības plaukumā. Taču gadi ritēja, un Anariona dēla Meneldila cilts iznīka, koks nokalta, un nūmenoru asinis sajaucās ar tām, kas ritēja vienkāršāku ļaužu dzīslās. Tad Mordoras mūru sargātāju modrība atslāba, un tumsas kalpi aizlavījās atpakaļ uz Gorgorotu. Un vēl pēc kāda laika tumsas spēki metās uzbrukumā, ieņēma Minasitīlu, iemitinājās tur un pārvērta torni par šausmu perēkli, pārdēvējuši to par Minasmorgulu, Pesteļu torni. Tad Minasanora tika nosaukta par Minastintu, Sardzes torni, un starp abiem pretspēkiem iesvēlās sīvs karš, bet Osgili- ata, kas atradās torņiem pa vidu, tika nopostīta, līdz gruvešos tur klaiņoja vien rēgi. Kopš tā laika nomainījušās daudzas paaudzes, bet Minastiritas valdnieki vēl aizvien cīnās, atvairīdami ienaidniekus un liegdami tiem nostiprināties Anduīnas krastos no Argonatas līdz pat ietekai. Un še tā stāsta daļa, kas manā ziņā, tuvojas noslēgumam. Jo Isildura laikos Lielvaras gredzens pagaisa bez pēdām un trīs elfu Gredzeni tapa atsvabināti. Tikai šodien tiem no jauna draud briesmas, jo Vienīgais gredzens mums par lielām skumjām ir atkal atradies. Kā tas notika, lai stāsta citi, jo tur es vairs neesmu liecinieks.
   Elronds apklusa, taču tūliņ kājās piecēlās Boromirs, izslējies lepns un stalts. — Atvēli, vareno Elrond, — viņš lūdza, — vispirms pavēstīt ko vairāk par Gondoru, jo es nāku no Gondoras zemes. Un visiem der zināt, kāda ir mūsu daļa. Jo tikai nedaudzi, es lēšu, še zina par mūsu gaitām, tālab nenojauš, cik liela nelaime gaidāma, ja ilgāk noturēties vairs nejaudāsim. Nav tiesa, ka nūmenoru asins Gondoras zemē izsīkusi un tur zudībā gājis senču lepnums un godaprāts. Vien mūsu kaujas spars apvalda austrumu mežonīgās ciltis un aizšķērso ceļu Morgulas šausmām. Tikai tāpēc zemēs, kam priekšā stāvam droši un nesatricināmi, tautas vēl dzīvo mierīgas un brīvas — mēs esam Rietumu robežmūris. Padomājiet, kas būs, ja Naidniekam izdosies tikt pāri Anduīnai! Un šī stunda var pienākt drīz. Bezvārda Naidnieks atkal ir cēlies. Orodruīns, ko mēs dēvējam par Likteņ- kalnu, atkal vemj dūmus. Tumsas zemes speķi aug augumā un māktin mācas virsū. Kolīdz Naidnieks atgriezās, tikām izdzīti no mūsu zemes Itīlijas upes austrumkrastā, lai gan palikām tur nocietinājušies un cieši bruņoti. Bet šo pašu gadu, jūnijā, no Mordoras negaidīti uzbruka karapūlis, un bijām spiesti atkāpties. Bijām krietnā mazākumā, jo Mordora ir noslēgusi savienību ar austrumniekiem un nežēlīgo Haradrimu, bet atkāpāmies nejau tamdēļ, ka pretinieku bija skaitā vairāk. Viņi lika lietā kādu neredzētu varu. Daži sakās redzējuši to kā mēnesnīcas apspīdētu melnu jātnieku zirgam mugurā. Kolīdz viņš parādijas, ienaidniekus pārņēma neprāts, bet mūsējie, pat paši drosmīgākie, iesvēlās nāves bailēs, tā ka ij zirgi, ij viri metās bēgt pa galvu, pa kaklu. Mājup atgriezās vien austrumpulka nožēlojamas paliekas, atkāpdamies sagrāvuši pēdējo tiltu, kas vēl slējās Osgiliatas drupās. Es biju kopā ar tiem, kas stāvēja sardzē pie tilta, iekams tas sabruka mums aiz muguras. Pāri pārpeldējām četri: es ar brāli un vēl divi. Tak cīnāmies joprojām, lai noturētu Andulnas rietumkrastu, un tie, ko sargājam, dzied mums slavu, ja maz zina, kas mēs tādi, tikai slavas daudz nevajag — labāk derētu palīdzīga roka. Tagad, ja sauksim, palīgā atjās varbūt vien Rohānas viri. Šajā nestunda esmu mērojis garu un bīstamu ceļu uz Elronda namu. Simt un vēl desmit dienas esmu ceļojis šurp pavisam viens. Tikai neesmu nācis sabiedrotos meklēt. Runā, ka Elronda vara neslēpjas ieroču spēkā, bet gudrībā. Esmu nācis taujāt pēc padoma un miglas vārdu atminējuma. Jo nakti pirms piepešā uzbrukuma mans brālis, nemierīgā miegā svaidīdamies, redzēja sapni, bet pēc tam tieši tādu pašu vēl ne reizi vien, un tas parādījās arī man. Redzēju, kā austrumos debesis satumst un tur velkas negaiss, bet rietumos pamale iegaismojas, un no turienes dzirdēju atskanam balsi — tālīnu, bet skaidru:
   "Ej, meklē zobenu, kas lauzts: Tas Imladrisā dus. Tur gaišu, viedu prātu daudz, Kas gainīs pesteļus. Drīz liktenīgā stunda sitīs — Tev parādīsies viņš, Un Isildura lāsts tad kritis, Jo celsies sikaliņš."
   Vārdus mēs diez ko lāga nesapratām, un gājām pēc padoma pie tēva, Denetora, Minastiritas valdnieka, kas labi zina Gondoras teiksmas. Viņš spēja vien teikt, ka senlaikos elfi par Imladrisu dēvējuši ieleju tālu ziemeļos, kur mīt Elronds Puselfs, dižākais no visiem teiksmu zinātājiem. Tālab brālis, redzēdams, ka Gondoras liktenis karājas mata galā, bija gatavs sapņa balsij kļausit un mesties meklēt Imladrisu, taču es, zinādams, ka ceļš ir garš, nezināms un briesmu pilns, apņēmos veikt to pats. Tēvs atvēli deva nelabprāt, un tā nu es ilgi klīdu pa sen aizmirstiem ceļiem, Elronda namu meklēdams, jo daudzi par to gan ir dzirdējuši, tomēr maz kurš zina, kur tas atrodams.
   — Un nu, kad esi nonācis Elronda namā, beidzot par daudz ko tiksi skaidrībā, — sacīja Aragorns, piecēlies kājās un nosviezdams uz galda savu zobenu, kam asmens bija pārlūzis uz pusēm.
   —Te būs zobens, kas lauzts!
   —Un kas tu tāds? Kas tev daļas par Minastirītu? — Boromirs noprasīja, pārsteigts nolūkodams Pēddziņa kalsnos vaibstus un noplukušo apmetni.
   —Tas ir Aratorna dēls Aragorns, — Elronds pavēstīja, — cēlies no Minasitilas Isildura, Elendila dēla, — ziemeļu dandanu virs- vadonis, tikai viņu atlicis pavisam maz.
   —Tad tas pienākas tev, nevis man! — Frodo attapies iekliedzās, pielēkdams kājās, itin kā domātu, ka no Gredzena nāksies uz karstām pēdām šķirties.
   — Tas nepienākas nevienam no mums, — Aragorns atteica,
   — bet liktenis lēmis, lai tu to kādu laiciņu paturi.
   — Frodo, velc Gredzenu laukā! — Gendalfs svinīgi norīkoja.
   — Ir laiks. Pacel to tā augstāk, tad Boromirs atminēs ari mīklas atlikušo daļu.
   Sacēlās murdoņa, un visi pievērsās Frodo, kas piepeši sakaunējās un sabijās — neparko negribējās Gredzenu vilkt laukā, šķeblga likās pat doma, ka nāksies tam pieskarties. Uzmācās nevaldāmas ilgas būt kaut kur tālu, tālu projām. Viņš pacēla Gredzenu trīcošā rokā un redzēja to iespīdamies un nozibsnījam.
   — Raugiet, Isildura Lāsts! — Elronds noteica.
   Boromirs uz zeltlietiņu vērās ar savādi degošām acīm. — Sīkaliņš! — viņš nomurmināja. — Tātad Minastiritai liktenīgā stunda jau ir situsi? Bet kālab tad mums vēl jāmeklē parlūzušais zobens?
   — Par Minastiritas liktenīgo stundu nebija ne vārda, — Aragorns paskaidroja. Bet liktenis un diži darbi patiesi ir piepildāmi. Jo zobens, kas lauzts, ir Elendila zobens, kas pārlūza zem viņa svara, kad viņš krita kaujas laukā. Elendila pēcteči to glabāja kā acuraugu, lai ari pārējo mantojumu aizlaiduši zudībā, jo izsenis zināms, ka Narsilam lemts tikt izkaltam no jauna, kad atradīsies Gredzens, Isildura Lāsts. Tagad, kad esi redzējis meklēto zobenu, ko teiksi? Vai vēlies, lai Elendila asins atgriežas Gondoras zemē?
   — Esmu šurp sūtīts nevis labumu meklēt, bet vien pēc miklas atminējuma, — Boromirs lepni atbildēja. — Tomēr Gondoras liktenis karājas mata galā, un Elendila zobens tādā brīdī būtu vairāk, nekā mēs domājām sagaidīt… Ja vien kas tāds patiesi var atgriezties no senlaiku tumsības, — viņš piebilda, uzlūkodams Aragornu, un sejā viņam iegūla šaubu ēna.
   Frodo samanīja, ka Bilbo līdzās saknosās. Pēc visa spriežot, viņš drauga vietā jutās aizskarts. Ar joni pielēcis kājās, Bilbo nesavaldīgi nosaucās:
   — Ne viss ir zelts, kas spoži spīd un laistās, Ne visi klaidoņi, kas mājas neatrod; Dižkoka speķu meklē saknēs skaistās, Kas dziļi zemē ziemu pārlaist prot. No pelniem celsies gaiša, karsta liesma, No tumsas gaiša, karsta gaisma līs, No jauna kalta, skanēs zobendziesma, Un ķēniņš atkal kroni atradīs.
   Var jau būt, ka vārsmas nav no tām labākajām, bet toties kā naglai uz galvas, ja reiz ar Elronda vārdu vien tev nav gana. Tu tak tamdēļ esi kātojis šurp simt desmit dienas, varbūt tomēr der ieklausīties! — Un viņš apsēdās vietā, nicīgi nosprauslājies.
   — To es sacerēju pats, — viņš pačukstēja Frodo. — Danda- nam, jau krietni sen, kad viņš man izpauda, kas un kā. Gandrīz vai gribas, kaut manas dēkas vēl nebūtu galā un es varētu doties viņam līdzi, kad tā stunda sitis.
   Aragorns uzsmaidīja Bilbo, bet tad atkal pievērsās Boro- miram. — Es no savas puses tavas šaubas itin labi saprotu, — viņš teica. — Diez vai es līdzinos majestātiskajiem Elendila un Isildura tēliem, kas, akmeni cirsti, rotā Denetora pils zāles. Esmu vien Isildura mantinieks, ne Isildurs pats. Man aiz muguras ir smags un ilgs mūžs, un esmu nostaigājis tik garu ceļu, ka Ilgas, kas mūs šķir no Gondoras, te būs vien nieka sprīdis. Esmu šķērsojis neskaitāmus kalnus un neskaitāmas upes, izstaigājis neskaitāmus klajumus, aizklīzdams pat līdz tālajām Rūnas un
   Haradas zemēm, kur zvaigznes lejup lūkojas pavisam svešādas. Bet manas mājas, lai kādas tās būtu, ir ziemeļos. Jo tieši tur Valandila pēcteči dzīvojuši daudzās paaudzēs, dēlam arvien stājoties tēva vietā. Veiksme mums pagriezusi muguru, skaitā esam gājuši mazumā, bet zobenam allaž atradās jauns saimnieks. Un nu, Boromir, es galā teikšu vien to, ka mēs, Tukšaines Pēddziņi, esam vientuļi mednieki, taču nepaguruši medijam Naidnieka kalpus, jo viņi klīst it visur, ne tikai Mordorā vien. Ja Gondora, Boromir, bijusi neieņemams cietoksnis, mūsu daļa bijusi citāda. Pasaulē ir daudz tāda ļaunuma, pret ko jūsu stiprie mūri un spožie zobeni neko neiespēj. Par zemēm, kas plešas aiz jūsu robežām, jūs neko daudz vis nezināt. Tu saki — tautas tur dzīvo mierīgas un brīvas? Ja nebūtu mūsu, ziemeļos neviens neko tādu ij nepazītu. It viss jau būtu izkurtējis bailēs. Bet ļaunums, izlīdis no neapdzīvotiem pakalniem vai tumšiem biezokņiem, bēg, mūs pamanījis. Vai būtu drošība jel uz viena ceļa, jelkur nostāk no pilsētām un miestiem, vai vienkāršie ļaudis jelkur varētu naktīs mierīgi gulēt, ja dandani nebūtu nomodā vai būtu aizgājuši kapā visi kā viens? Taču pateicību esam sagaidījuši vēl niecīgāku nekā jūs. Ceļinieki uz mums lūkojas greizi, un laucinieki apvelta ar nicīgām iesaukām. Kādam tusnltim, kurš dzīvo vien dienas gājumā no naidniekiem, kas asinīm liek dzīslās stingt un viņa miestu noslaucītu no zemes virsas, ja dandani kaut uz mirkli pievērtu acis, esmu Nerimša. Tomēr tā tam laikam jābūt. Kamēr vienkāršie ļaudis dzīvo bez raizēm un bailēm, lai dzīvo, un mums jārūpējas, lai tā arī paliek. Tādu mēs saredzam savu pienākumu un pildīsim to līdz galam, kamēr vien zāle augs. Tikai pasaulē viss atkal pārgrozījies. Nāk jauni laiki. Isildura Lāsts ir atradies. Briest karš. Zobenam jātiek izkaltam no jauna. Es došos uz Minastiritu.
   — Tu saki — Isildura Lāsts atradies? — Boromirs nerimās. — Es redzēju spožu gredzentiņu sīkaliņam rokā, bet, ja ticam teiksmām, Isildurs gāja bojā jau pašā mūsu laikmeta rītausmā. Kā gan Viedajie zina, ka tas ir Īstais gredzens? Un kā tas nonācis še, kopā ar tik neparastu vēstnesi?
   —To tu uzzināsi, — Elronds apsolīja.
   —Tikai lūgtum, saimniek, ne tūliņ! — iesaucās Bilbo. — Saule jau, palūk, pusdienlaikā, un man katrā ziņā vajag drusku iestiprināties.
   — Tavu vārdu es neminēju, — Elronds pasmaidīja. — Bet grasījos gan. Nāc nu priekšā! Pastāsti, kas tev stāstāms. Ja vēl neesi paspējis visu pārlikt vārsmās, stāsti vien tāpat. Jo drīzāk tiksi galā, jo labāk — tad arī tiksi pie kā spēcinoša.
   — Labs ir, — Bilbo piekāpās. — Lai notiek, kā vēlies. Tikai tagad es klāšu laukā visu, kā nudien bija, un, ja kāds no manas mutes jau dzirdējis ko citu, — viņš pašķielēja uz Gloinu, — lai nu piever uz to acis un atvaino. Savulaik vēlējos vien visu pagriezt tā, lai es būtu gredzenam saimnieks pēc tiesas un taisnības, nevis šāds tads garnadzis, par kādu viens otrs grib mani iztēlot. Taču varbūt es šodien visu izprotu drusku labāk. Lai nu kā… Lūk, kā viss notika.
   Viens otrs Bilbo stāstu dzirdēja pirmoreiz un klausījās ar muti vaļā, kamēr hobitu večuks, klausītāju uzmanības saulītē gozēdamies, tiri ar labpatiku plāja vaļā, kā sastapies ar Gollumu, sīki un smalki atstāstīdams pat itin visas miklas. Būtu izstāstījis ari par atvadu mielastu un aiziešanu no Dalienas, bet Elronds pacēla roku.
   — Tu, draugs, runāji vareni, tikai nu jau būs gana. Šobrīd pietiek ar to, ka zinām, kā Gredzens nokļuvis pie Frodo, tava mantinieka. Lai nu runā viņš pats!
   Un tad, nebūt ne tik labprāt kā Bilbo, Frodo izstāstīja visu, kas bija noticis kopš dienas, kad Gredzens bija nonācis pie viņa. Ik solis ceļā no Hobitonas līdz Bruīnas braslam tika rUpigi izzināts un pārspriests. Tāpat noskaidrots viss, ko viņš spēja atminēties par Melnajiem jātniekiem. Pēdīgi viņš apsēdās vietā.
   — Nav slikti, — Bilbo viņam pačukstēja. — Ja tie citi nemitīgi nejauktos vidu, iznāktu pavisam labs stāsts. Raudzīju šo to pierakstīt, tomēr kādreiz mums abiem derētu visam vēlreiz iziet cauri, citādi rakstos šito ielikt nevarēšu. Tur tak vielas sazin cik nodaļām, un vēl jau esi vien še!
   —Nūjā, stāsts izskatās pagarš, — Frodo atsaucās. — Bet galu es tam vēl neredzu. Es vēl daudz ko gribētu uzzināt, sevišķi par Gendalfu.
   To dzirdēja Sirmostu Galdors, kas sēdēja turpat līdzās. — Sīka- liņam taisnība! — viņš izsaucās un uzrunāja Elrondu: — Vieda- jicm varbūt ir dibināts pamats ticēt, ka sīkaliņa atradums patiesi ir ilgi meklētais Lielvaras gredzens, lai gan tiem, kam zināms mazāk, tas rādās visai apšaubāmi. Bet vai mēs nevarētu dzirdēt kādus pierādījumus? Un gribu vaicāt vēl ko. Vai Sarumanam te nekas nav bilstams? Viņš ir Gredzenu teiksmu zinātājs, tomēr še viņa nez kāpēc nav. Kādu padomu viņš dod, ja zina visu, ko esam dzirdējuši mēs?
   — Tavi vaicājumi, Galdor, ir sasieti vienkopus, — Elronds atsaucās. — Esmu par tiem domājis, un atbildi tu dzirdēsi. Tikai tā ir Gendalfa ziņā, un nu es visbeidzot gribu dot vārdu viņam, jo pēdējais vārds ir goda lieta un viņš visā šajā lietā ir bijis pats svarīgākais virs.
   — Viens otrs, Galdor, — Gendalfs ierunājās, — pieņemtu, ka pietiek ar Gloina un Frodo stāstu, lai pārliecinātos, ka sikaliņa atrasto gredzenu Naidnieks tur īpaši lielā vērtē. Un kas no tā? Deviņi ir pie Nazguliem. Septiņi atņemti vai iznicināti. — To dzirdēdams, Gloins rteomūlīgi sarosījās, tomēr nebilda ne vārda. — Kur pārējie Trīs, mēs zinām. Tad kurš ir tas viens, pēc kā Naidnieks tik ļoti alkst? Kopš Gredzens pagaisa upes dzelmē un atkal atradās kalna dzīlēs, tik tiešām aizritēja ļoti ilgs laiks. Bet tukšums Viedajo prātā pēdīgi ir aizpildīts. Tikai tas nolika par daudz gausi. Jo Naidnieks mums jau min uz papēžiem un ir daudz tuvāk, nekā es jelkad spēju iedomāties. Tomēr viss liecina, ka ari viņš visu atskārta tikai šogad, šovasar. Daži no jums atminēsies, ka pirms daudziem gadiem es iedrošinājos kāpt pār Nekromanta slieksni Dolguldurā, kur paslepen izdibināju viņa nodomus un atklāju, ka mūsu bailēm ir dibināts pamats — viņš izrādijās neviens cits kā Saurons, mūsu mūžsenais Naidnieks, kas pēdīgi atkal iemiesojies un pieņēmies spēkā. Viens otrs ari atminēsies, ka Sarumans toreiz mūs pierunāja nesākt atklātu uzbrukumu, tā ka ilgus gadus mēs palikām vien nomaļus vērotāji. Tomēr pēdīgi, kad tumsa jau sabiezēja pavisam melna, Sarumans piekāpās, Viedajie lika lietā spēku un izdzina ļaunos spēkus no Drūmmeža, un tajā pašā gadā atradās Gredzens. Dīvaina sagadīšanās, ja tā maz bija sagadīšanās. Taču viss bija nokavēts, kā Elronds jau paredzēja. Saurons jau no mums nenolaida ne acu un uzbrukumam bija gatavs, pārvaldīdams Mordovu no Minasmorgulas, kur mitinājās viņa Deviņi kalpi. Tad viņš atkāpās, bet tikai izlikās, drīz vien ieradās Tumsas torni un lika sevi manīt. Viedajie sanāca apspriesties, un tā bija pēdējā reize, jo nu mēs skaidri zinājām, ka viņš meklē Gredzenu — tik cītīgi kā vēl nekad. Baidījāmies, vai viņam nav zināms kaut kas, par ko mēs vēl dzīvojam neziņā. Bet Sarumans remdēja mūsu bažas un atkal apgalvoja to pašu, ko iepriekš: no Lielvaras gredzena Viduszemē vairs nav ne miņas. "Ļaunākajā gadījumā," viņš teica, "Naidnieks zina, ka pie mums tā nav un tas joprojām nav atradies. Bet viņš spriež, ka tas, kas aizgājis zudībā, var atrasties. Nebīstieties nenieka! Lai viņš ļaujas mānīgām cerībām! Vai es neesmu godprātīgi to visu pētījis? Gredzens iekrita Dižās Andulnas dzelmē, kamēr Saurons klejoja ēnu valstībā, un upe to aiznesusi līdz jūrai. Un tur tas gulēs līdz laika galam."
   Gendalfs apklusa, vērdamies uz Miglas kalnu smailēm austrumos, kas savās dzīlēs tik ilgi bija slēpušas draudus visai pasaulei. Burvis nopūtās. — Te nu es pieļāvu kļūdu, — viņš turpināja. — Sarumana Viedā vārdi mani ieaijāja, lai gan patiesību izdibināt es būtu varējis drīzāk, un tad briesmas tagad būtu mazākas.
   —Kļūdījāmies mēs visi, — Elronds piebilda. — Un, ja tu būtu zaudējis modrību, tumsa jau šobrīd varbūt būtu guvusi virsroku. Bet stāsti vien tālāk!
   — Vispirms mana sirds ierunājās pretim veselajam saprātam, — Gendalfs turpināja. — Man nelika mieru doma, kā diez Gredzens nokļuvis pie Golluma un cik ilgi tas pie viņa sabijis. Tālab uzmeklēju šo un vēlēju nenolaist no viņa ne acu, lēsdams, ka, necik ilgi, viņš līdīs laukā no tumsas, lai uzmeklētu savu dārgumiņu. Tā arī notika, bet tad viņš izspruka un vairs nebija atrodams. Un tad es, ak vai, ļāvu, lai viss rit savu gaitu, pakāpos malā un nogaidīju, kā bijām rīkojušies nepiedodami bieži. Netrūka citu raižu, un aizritēja krietns laiks, iekams manas gruzdošās bažas pārauga nopietnās bailēs. No kurienes īsti cēlies hobita gredzentiņš? Un, ja baiļojos pamatoti, ko ar to iesākt? Tur nu man vajadzēja tikt skaidrībā. Tomēr nevienam neko neizpaudu, jo labi zinu, pie kā var novest pusčukstus izsprucis vārds. Garajos gados, kopš karojam ar Tumsas torni, lielākais naidnieks mums allaž bijusi nodevība. Tātad tas bija pirms septiņpadsmit gadiem. Drīz vien izdibināju, ka pie Dalienas robežām pulcējas spiegi — pat zvēri un putni. Manas bažas auga augumā. Aicināju palīgā dandanus, viņi divkāršoja sardzes spēkus, un es izpaudu visu Aragornam, Isildura mantiniekam.
   — Un es, — bilda Aragorns, — ieteicu sadzīt pēdas Gollumam, lai gan bija krietni par vēlu. Bet man rādījās, ka Isildura mantiniekam der papūlēties, lai labotu kļūmi, ko Isildurs pieļāvis, tālab es devos līdzi Gendalfarn. Meklējām gan ilgi, tomēr veltīgi.
   Tad Gendalfs izstāstīja, kā viņi izstaigājuši visu Tukšaini līdz pat Tumsas kalniem un Mordoras robežām. — Tur mēs padzirdējām šādas tādas baumas un nopratām, ka viņš ilgi mitinājies kalnu aizās, tomēr pašu tā arī neatradām, un pēdīgi es zaudēju visas cerības. Un tad, kritis izmisumā, es iedomājos veikt pārbaudi, pēc kuras Gollumu meklēt rokā būtu lieki. Pats Gredzens varētu pateikt, vai ir īstais. Man atmiņā atausa vārdi, ko Sanāksmē teica Sarumans. Tolaik tie man paslīdēja garām pa pusei neievēroti, bet nu man prātā skanēja skaidri un gaiši. "Deviņiem, Septiņiem un Trim," viņš teica, "ir katram savs noteikts dārgakmens. Lielvaras gredzenam tāda nav, tas ir gludens, pavisam vienkāršs, it kā bez vērtēs, tomēr kalējs to ir iezīmējis, un zīmes prasmīgs lasītājs vēl varētu gan samanīt, gan izlasīt." Kas tās par zīmēm — to viņš neizpauda. Bet kurš gan to varētu zināt? Pats kalējs. Bet kā ar Sarumanu? Jā, viņš ir vieds teiksmu zinātājs, bet zināšanas allaž kur smeļamas! Kurš vēl bez Saurona Gredzenu turējis rokā, iekams tas aizgāja zudībā? Tikai Isildurs. Tā prātodams, es atsāku meklējumus un drīz nonācu Gondorā. Senāk manas kārtas ļaudis tur tika uzņemti laipni un vēlīgi, bet Sarumans tika godāts vairāk par visiem. Viņš ķēniņ- pilī mēdza ciemoties bieži un ilgi. Mani gan Denetors sagaidīja atturīgāk nekā senāk, tomēr, lai arī kurnēdams, atvēlēja man parakāties pa saviem slepenajiem tīstokļiem un grāmatām. "Ja tu patiesi, kā apgalvo, meklē vien liecības par sendienām un Gondoras pirmsākumiem, lasi, cik uziet!" viņš teica. "Jo pagātni es saredzu daudz skaidrāk nekā to, kas mūs sagaida rit, un tieši rītdiena man dara raizes. Tikai skaties — ja vien neesi prasmīgāks zintnieks par Sarumanu, kas še lasīdams nosēdējis sazin cik ilgi, tu neuziesi itin neko, kas man, Gondoras teiksmu zinātājam, jau nebūtu ausis nācis." Tā runāja Denetors. Tomēr viņa rakstu krātuvē dusēja daudz tādu liecību, ko izlasīt nevar vis kurš katrs, pat ne teiksmu zinātāji, jo tās bija iemūžinātas mēlēs, kas tagad teju visiem svešas. Un, Boromir, ņem vērā, ka Minastirltā dus tīstoklis, ko atstājis pats Isildurs, un tajā, man rādās, kopš pavaldonibas laiku sākuma esam ieskatījušies vien mēs ar Sarumanu. Jo pēc kaujas Mordorā Isildurs nebūt nedevās taisnā ceļā uz Gondoru, kā vēsta teiksmas.
   — Ziemeļnieku teiksmas tā varbūt patiesi vēsta, — atsaucās Boromirs. — Bet Gondorā visi zina, ka viņš vispirms aizjāja uz Minasanoru un tur mita labu laiku, apmācīdams brāļadēlu Menel- dilu, un tikai tad devās pārvaldīt Dienvidvalsti. Tieši tad viņš pils pagalmā ierušināja pēdējo Baltkoka sēklu, brāli pieminēdams.
   — Un tieši tad viņš sarakstīja to tīstokli, — Gendalfs piebalsoja. — Tikai, pēc visa spriežot, Gondorā to neviens vairs neatminas. Jo tīstokli ir runa par Gredzenu. Isildurs tur raksta, lūk, ko: "Lai Lielvaras gredzens aiziet Ziemeļvalsts ziņā, bet liecības par to lai paliek Gondorā, kur arīdzan mīt Elendila mantinieki, — tad atmiņas par diždarbiem neaizies zudībā. " Un pec tam Isildurs stāsta, kā uzgājis Gredzenu, un apraksta to. "Kad paņemu to pirkstos, tas bija karsts kā ogle un apsvilināja man roku tā, ka sāpes, man rādās, jutīšu vēl līdz kapa malai. Tomēr tagad, kad rakstu, tas ir atdzisis un škietas sarāvies mazāks, lai gan daile un apveids palikuši, kādi bijuši. Arī zīmju raksts, kas iesākumā dega koši sarkans, nu pagaisis un tik tikko samanāms. Tie ir Eregionas elfu burti, jo Mordorā tik smalku zīmju nav, tak mēle man nav pazīstama. Lēšu, ka tai jābūt Tumsas zemes valodai, jo tā škietas raupja un noslēpumaina. Kas tur pausts, es nezinu, bet še būs noraksts, lai vēstījums nepazūd bez pēdām. Jādomā, Gredzenam trūkst uguns, kas nāca no Saurona delnas, jo tā bija melna un dega vienās liesmās, kad Gilgelads krita, un speltē, kas to lai zina, zelts rakstu atkal dzemdinās. Tik es pats tam nekādu postu nodarīt neiedrošinos, jo Gredzens ir vienīga daile, ko Saurons radījis, un man dārgs, kaut ari pie tā esmu ticis caur dziļām sāpēm." Kolidz to izlasīju, mani meklējumi bija galā. Jo uzraksts patiesi bija Mordoras un Tumsas torņa kalpu mēlē — tur Isildurs nekļūdījās. Un kas tur teikts — skaidrs. Jo dienā, kad Saurons Lielvaras gredzenu pirmoreiz uzvilka pirkstā, Triju elfu gredzenu kalējs Selebrimbors jau visu bija nopratis, noklausījās viņa vārdus, un tā Saurona ļaunie nodomi nāca gaismā. Es nekavējoties devos projām no Denetora pils, bet ceļā uz ziemeļiem saņēmu ziņas no Lorienas — Aragorns esot sadzinis Gollumam pēdas. Tamdēļ es vispirms steidzos pie viņa, lai dzirdētu, kas noticis. Kādās briesmās viņš bija meties uz savu galvu, es neiedrošinos pat minēt.
   — Kas tur ko vārdus šķiest, — Aragorns izgrūda. — Ja reiz tu sadomā klimst gar Melnajiem Vārtiem vai bradāties pa Morgulklānu nāves puķēm, ar briesmām nākas rēķināties, ko citu? Ari es jau biju zaudtjis visas cerības un griezos uz māju pusi. Un tad man uzsmaidīja veiksme — uzgāju meklēto: ezera krasta dūņās vīdēja tikko manāmi pēdu nospiedumi. Šoreiz tie bija pavisam svaigi, un gājējs, pēc visa spriežot, steidzās nevis uz Mordoru, bet pavisam uz otru pusi, ko kājas nes. Izsekoju pēdām līdzi līdz pat Miroņu purvājiem, un tur viņu, Gollumu, beidzot notvēru slapstāmies pa dūksti un lūram akačos. Viss vienās zaļas gļotās. Iemīlēt viņš mani laikam nekad neiemīlēs — sakoda, tāpēc ari es necik vēlīgs vis nebiju. Viss, ko no viņa dabūju, bija vien zobu pēdas. Nevienam nenovēlu tādu ceļu, kādu mēroju mājup: dienu un nakti nenolaidu no viņa ne acu un dzinu tik pa priekšu uz Drūmmeža pusi, uzlicis šim apaušus un muti ar sprūdu aizbāzis — kaut cik pielabināt viņu varēju, vien piesolīdams ko ēdamu. Pēdīgi tikām galā, un tur es viņu atdevu elfiem — tā nu mēs bijām vienojušies. Un es no tiesas priecājos, ka tiku no viņa vaļā, jo šis smirdēja kā nelabais. No sirds ceru, ka nekad viņu vairs neredzēšu, bet Gendalfs, kad ieradās, runājas ar viņu bez sava gala.
   — Jā, bez sava gala un lidz1 spēku izsīkumam, — Gendalfs apstiprināja. — Bet nevarētu teikt, ka velti. Pirmām kārtām, viņa stāsts par pazaudēto dārgumiņu sakrita ar to, ko Bilbo vaļsirdīgi izpauda vien tagad, bet par to nekas, jo, kā viss notika īstenībā, es jau biju nopratis. Taču uzzināju arī to, ka Gollums Gredzenu dabūjis Anduīnā pie Skalbjupļavām un tas pie viņa bijis ļoti ilgi. Šie radījumi tik ilgi dzīvot nemēdz. Gredzens viņam bija dāvājis nesamērīgi ilgu mūžu, bet to spēj tikai Varas gredzeni. Un, ja ar to vien nav gana, Galdor, pieminēšu vēl parbaudi, par ko ieteicos pirmiņ. Uz gredzena, kas jums stāv tepat acu priekšā tik gluds un bez kādiem rotājumiem, joprojām ir izlasāmas Isildura minētās zīmes, ja vien kādam ir gana stipra griba, lai zelta nieciņu uz laiku iesviestu ugunī. To esmu darījis, un esmu redzējis uzrakstu:
   "Ash nazg durbatuluk, ash nazg gimbatul, ash nazg thraka- tuluk agh burzum-ishi krimpatul."
   Burvja balss draudīgi pārvērtās — ieskanējās ļaunlga, pavēloša un cieta kā akmens. Pusdienas saule aptumšojās, un pār lieveni pārlaidās melna ēna. Visi notrīsēja, un elfiem ausis pacir- tās stāvus gaisā.
   — Imladrisā vēl neviens nav iedrošinājies laist pār lūpām vārdus šai mēlē, Gendalf Pelēkais, — Elronds ierunājās, kad ēna pārskrēja un visi no jauna uzelpoja.
   — Un cerēsim, ka otrreiz to nepieredzēsim, — Gendalfs atsaucās. — Tomēr atvainoties neiešu, gaišo Elrond. Jo drīz šī mēle būs dzirdama visos Rietumzemes nostūros, tālab pietiek šaubīties — paļausimies, ka šis nieciņš patiesi ir tas, kuru Vie- dajie pasludinājuši par Naidnieka acuraugu, kas caurcaurēm piezīdies ar viņa ļauno varu un senlaikos viņam devis spēku. Melndienās skanēja vārdi, ko dzirdēdami Eregionas kalēji zināja, ka nodoti:
   "Gredzens, kurš pārējos vieno, gredzens, kurš pārējos maļ, gredzens, kurš pārējos saista un tumsas važās kaļ."
   — Ziniet, draugi, ari to, ka Gollums man izpauda vēl ko. Katrs vārds no viņa bija kā ar knaiblēm izvelkams, un stāsts, ko no viņa izvilināju, bija pagalam juceklīgs, tomēr pārprast nebija iespējams — viņš bija devies uz Mordoru un tur tērpināts, kamēr izstāstījis it visu, ko zināja. Tā nu Naidnieks jau zina, ka Lielvaras gredzens ir atradies un ilgi glabājies Dalienā, un, tā kā viņa kalpi tam dzina pēdas teju līdz Rivendellas pils slieksnim, drīz viņš skaidri un gaiši zinās ari to, ka Gredzens ir še. Varbūt zina jau tagad.
   Visi sēdēja klusēdami. Pēdīgi ierunājās Boromirs. — Jūs sakāt, tas Gollums ir sīks kustonitis? Sīks, bet diži negants? Kas ar viņu notika? Kādu likteni viņam lēmāt?
   — Ieslodzījām. Vairāk neko, — atbildēja Aragorns. — Tāpat jau gana izcietis. Nav šaubu, ka Saurons viņu spīdzinājis, un sirdi viņam čurn melnas šausmas. Tomēr man atkal jāteic — es no sirds priecājos, ka viņu droši sargā modrie Drūmmeža elfi. Viņa ļaunprātība ir neizmērojama un dod viņam tādu spēku, ko no tik kuslas un nomocītas radības grūti sagaidīt. Uz brīvām kājām būdams, viņš vēl varētu nodarīt daudz posta. Turklāt es lieku galvu ķīlā, ka no Mordoras viņam ļāvuši aiziet ar nodomu — un nekāds labais tas nevar būt.
   — Ak vai! — izsaucās Legolass, un elfa gaišos vaibstus apēnoja dziļas raizes. — Nu laiks pavēstīt ziņu, ar kādu tiku sūtīts šurp. Priecīga tā nav, taču tikai nule atskārtu, cik nelāga tā būs jūsu ausim. Smeagols, kas tagad tiek dēvēts par Gollumu, ir izbēdzis.
   —Izbēdzis? — Aragorns iekliedzās. — Tā nudien ir ļauna ziņa. Bīstos, ka to mēs vēl rūgti nožēlosim. Kā gan Tranduīla elfiem varēja gadities tāds misēklis?
   — Modrības viņiem netrūka, — Legolass atbildēja, — tikai labsirdības acīmredzot bija par daudz. Un viss liecina, ka cietumniekam bija palīgi, tāpēc jābīstas, ka par mūsu gaitām ir zināms vairāk, nekā mēs vēlētos. Klausīdami Gendalfa rīkojumam, mēs šo kustoni sargājām dienu un nakti, un viegli tas nenācās. Bet Gendalfs mums ieteica nezaudēt cerību, ka viņš vēl var laboties, un sirds mums liedza turēt viņu iesprostotu pazemes cietumā, kur senās melnās domas atkal atgrieztos.
   — Pret mani jūs tik vēlīgi vis nebijāt, — atminēdamies savu ieslodzījumu elfu ķēniņpils tumšajā pagrabā, Gloins nozibināja acis.
   — Nu, nu! — Gendalfs viņu apsauca. — Lūdzams nejaucies vidū, krietno Gloin! Tas bija nelaimīgs pārpratums, kas sen jau noskaidrojies. Ja tagad sāksim celt gaismā visus pāridarījumus, kas elfiem un rūķiem lieguši rast saprašanos, Sanāksmei varam pielikt punktu.
   Gloins piecēlās un paklanījās. Tad Legolass atsāka stāstu: — Jaukā laikā mēdzām izvest Gollumu pastaigā pa mežu. Kādā vietā tur savrup no citiem aug varens koks, kur viņam patika rāpties. Bieži vien ļāvām viņam uzlīst pašā galotnē, kur sejā pūš brīvi vēji, bet koka pakājē allaž atstājām sardzi. Kādudien viņš atteicās rāpties lejā, un sargi pakaļ nekāpa, jo viņš bija iepraties iekampties zaros ar rokām un kājām, tā ka lejā dabūt ij nedomā. Tā nu viņi nosēdēja zem koka līdz vēlai naktij. Mēness pie debesim nebija, zvaigžņu arī ne, un tieši tajā vasaras nakti mums piepeši uzbruka orki. Pēdīgi piespiedām viņus atkāpties — uzbrucēju gan bija daudz, visi neganti, taču atklīduši pāri kalniem un mežā kauties nebija raduši. Kad ciņa bija galā, atklājām, ka Gollums pazudis, daļa sargu apkauti, pārējie aizvesti līdzi. Tad atskārtam, ka uzbrukums sarīkots, lai gūsteknis varētu aizbēgt, turklāt viss liecināja, ka viņš par to zināja jau iepriekš. Kā tas paveikts, mums nebija ne jausmas, taču Gollumam viltības netrūkst, un Naidnieka spiegiem nav skaita. Tumsas spēki, ko pūķa nāves gadā no meža izdzinām, tagad atgriezušies, un Drūmmežs atkal ir kļuvis par ļaunuma perēkli, kur mūsu valstība palikusi vienīgā gaismas saliņa. Lūkojām Gollumu notvert, taču veltīgi. Viņa pēdām zemi visapkārt bija izbradājuši orki, un tās veda aizvien dziļāk biezokni, uz dienvidiem. Tālāk sekot nespējām un neiedrošinājāmies, jo tur jau ar roku sasniedzama Dolguldura, un tā joprojām ir ļoti nelāga vieta.
   — Tā. Tātad Gollums izsprucis, — Gendalfs drūmi novilka. — Un mums nav vaļas meklēt viņu rokā. Viņš acīmredzot darīs, kas darāms. Tomēr iespējams, ka uzdevumu, kas viņam veicams, vēl īsti nezina ne viņš pats, ne Sarumans. Un nu atbildēšu uz Galdora pārējiem jautājumiem. Ko Sarumans? Kādu padomu viņš še dod? Te man jārunā gari, jo šo stāstu līdz šim dzirdējis vien Elronds, turklāt viņam to klāstīju pavisam īsi. Taču tam ir ciešs sakars ar to, kas mums še lemjams. Pagaidām tā ir Gredzena teiksmas pēdējā nodaļa.
   — Jūnija nogalē biju Dalienā, bet sirds man bija smaga un raižpilna. Aizjāju līdz sīkās zemītes dienvidu robežām, jo mani māca nelāga priekšnojauta — īsti neko neapjautu, bet zināju, ka briesmas tuvojas. Tur saņēmu ziņu par karu un sakāvi Gondorā, un, kolīdz padzirdēju par Tumsu, sirdi man itin kā sagrāba salta roka. Tomēr acumirkli par briesmām nekas neliecināja, vien no dienvidiem bija atklīduši pāris bēgļi, un man šķita, ka viņi no- kaujas ar tādām bailēm, ko neiedrošinās pat pieminēt. Tad devos uz austrumiem un ziemeļiem, izpētīdams Zaļteku, un netālu no Virpils ceļmalā ieraudzīju sēžam kādu vīru. Zirgs ganījās turpat blakus. Sēdētājs bija Radagasts Brūnais, kas savulaik mita Ros- gobelā, Drūmmeža pievārtē. Mēs ar viņu esam vienas kārtas, bet nebijām tikušies daudzus gadus.
   "Gendalf!" viņš iesaucās. "Tieši tevi es meklēju. Bet šai malā esmu svešinieks. Zināju vien to, ka esi atrodams pavisam nomaļā kaktā, ko dēvē lempīgā vārdā — Daliena, vai."
   "Pareizi vien būs," es atteicu. "Tikai tā vis nerunā, šejieniešiem dzirdot. Te Daliena jau ar roku sasniedzama. Un ko tadu gribēji? Izskatās, ka lieta steidzama. Tu nekad neesi bijis nasks uz ceļošanu, ja nu tikai lielas vajadzības spiests."
   "Man ir veicams neatliekams uzdevums," Radagasts pavēstīja. "Nelāgas ziņas." Un viņš pavērās visapkārt, it kā bīdamies ieraudzīt ceļmalas krūmus snaikstām ausis. "Nazguli," viņš iečukstējās. "Deviņi atkal klīst apkārt. Slepus pārcēlušies Anduīnai pāri un dodas uz rietumiem. Pieņēmuši melnā tērptu jātnieku izskatu."
   Es tūliņ sapratu, no kā biju baidījies, pats to vēl neapjauz- dams.
   "Naidnieks, pēc visa spriežot, luko Īstenot kādu svarigu nodomu," Radagasts turpināja, "tikai nudien nezinu, kas viņam meklejams tik tāla un nomaļā vietā."
   "Kā tā?" es acumirklī nesapratu.
   "Man stāstīja, ka Jātnieki visur prašņājot par vietu, vārdā Daliena."
   "Daliena," es atkārtoju, un sirds man sažņaudzās. Jo Deviņiem, kad tie miroņu ķēniņa virsvadībā sanākuši vienkopus, pretim bīstas stāties pat Viedajie. Senlaikos miroņu ķēniņš bija dižs valdnieks un zintnieks, un nu viņš it visur vieš nāves šausmas. "Kas tev to stāstīja? Kurš sūtīja ceļā?" es vaicāju.
   "Sarumans Baltais," tā Radagasts. "Lika teikt, ka nākšot talkā, ja vēlies. Tikai lai pēc palīdzības tu vēršoties acumirklī, citādi būšot par vēlu."
   Un viņa vārdi man sirdī iededza cerību. Jo Sarumans Baltais mūsu kārtā ir pats dižākais. Arī1 Radagasts, protams, ir krietns burvis, maiņveidis un pēdu zīmju lasītājs, augu un dzīvnieku pazinējs — sevišķi labi draugi viņam ir putni. Bet Sarumans kopš senlaikiem pētījis Naidnieka mākas, un nereti mums palīdzējis laikus uzminēt viņa nodomus. Pateicoties Sarumanam, mēs spējām Naidnieku patriekt no Dolgulduras. Iespējams, viņš bija uzgājis kaut ko, kas ļautu aizšķērsot ceļu Deviņiem.
   "Es došos pie Sarumana," tā es teicu.
   "Tad dodies tūdaļ," Radagasts mudināja, "jo esmu daudz laika izšķiedis, tevi meklēdams, bet dienas skrien vēja ātrumā. Sarumans man lika atrast tevi līdz vasaras saulgriežiem, un tie jau, paskat, garām. Pat ja dosies ceļā uz karstām pēdām, diez vai pagūsi tikt galā, iekams Deviņi uzies vietu, ko meklējuši. Es pals tūliņ griezīšos uz māju pusi." Un, to teikdams, viņš uzlēca zirgam mugurā un grasījās jāt projām.
   "Pagaidi brītiņu!" es uzsaucu. "Mums vajadzēs tavu palīdzību — še no svara būs katra palīdzīga roka. Sūti ziņu visiem zvēriem un putniem, kas tev draugi. Saki, lai ir modri un nes vēstis Sarumanam un Gendalfarn. Uz Ortanku!"
   "Tiks darīts," viņš atteica un aizaulekšoja tā, it kā Deviņi jau būtu viņam uz papēžiem.
   — Uz līdzenas vietas es viņam sekot nevarēju. Todien jau biju nojājis krietnu gabalu, abi ar zirgu bijām noguruši, un man vajadzēja apdomāties. Nakti pārlaidu Virpilī un nospriedu, ka Dalienā atgriezties nav laika. Lielāku kļūdu savu mūžu neesmu pieļāvis! Lai nu kā, uzrakstīju vēstuli Frodo, paļaudamies, ka mans draugs traktiernieks to nogādās pēc piederības. Rītausmā devos ceļā un pēdīgi nonācu Sarumana mītnē. Viņš dzīvo Izengardā, tālu dienvidos, Miglas kalnu viņā galā, netālu no Rohānas aizas. Un Boromirs zinās, ka tur ir plaša ieleja, kurai vienā pusē ir Miglas kalni, bet otrā — Ērednimralsu ziemeļu grēda, kas gondoriešiem pazīstama kā Baltie kalni. Izengarda ir kailu klinšu loks, kas ieleju apjož kā cietokšņa mūris, bet pašā ielejas vidū slejas akmens tornis — Ortanka. To cēlis nevis pats Sarumans, bet sensenos laikos uzbūvējuši nūmenori, un tornis ir ļoti augsts un noslēpumu pilns, tomēr nepavisam neizskatās pēc cilvēka roku darinājuma. Nokļūt tur var vien tas, kurš tiek cauri Izengardas klinšu sienai, un tajā ir vieni vienīgi vārti. Tā nu vēlā vakara stundā es nonācu pie vārtiem, kas klinti vīdēja kā izcirsta velve un bija modri apsargāti. Bet sargi, mani ieraudzījuši, nemaz nebrīnījās un pavēstīja, ka Sarumans mani jau gaidot. Iejāju velvē, vārti man aiz muguras klusu aizdarijās, un piepeši man uzmācās bailes, lai gan kālab tā — nezināju teikt. Aizjāju līdz Ortankai, uzkāpu pa lieveņa kāpnēm, un tur jau stāvēja Sarumans. Viņš mani aizveda uz savu kambari. Pirkstā viņam pamanīju mirdzam gredzenu.
   "Tātad esi klāt, Gendalf," viņš nopietni ierunājās, bet acis viņam uzdzirksteļoja balta gaisma, it kā dziļi sirdi sprikstltu ledaini smiekli.
   "Esmu gan," es atsaucos. "Man vajadzīga tava palīdzība, Saruman Baltais." Taču šāda uzruna viņu saniknoja.
   "Ak tā, Gendalf Pelēkais?" viņš nievigi novilka. "Palīdzība, ko? Reti gan nākas dzirdēt, ka pēc palīdzības sauc Gendalfs Pelēkais, kas pats ir tik viltīgs un gudrs, bez mitas klīst riņķi apkārt un bāž degunu visur, kur vajag un nevajag."
   Vēros uz viņu un nevarēju vien nobrīnīties. "Ja vien neesmu vests maldināšanā," es teicu, "patlaban risinās kas tāds, kur mums visiem der spēkus likt kopā."
   "Tā varētu būt," Sarumans atsaka, "tikai atskārtis tu to esi ar pamatīgu novēlošanos. Diez cik ilgi tu no manis, Sanāksmes virsvadoņa, esi slēpis to, kas tik neizmērojami nozīmīgs? Kas tevi izdzinis no slēpņa, kur Dalienā tupēji okšķerēdams?"
   "Deviņi atkal izlīduši saules gaismā," es atbildēju. "Pārcēlušies pāri Anduinai. Tā man vēstīja Radagasts."
   "Radagasts Brūnais?" Sarumans iesmējās, nu jau pavisam nicīgi. "Radagasts Putnumilis? Radagasts Prastais! Radagasts Nelga! Lomai, ko es viņam biju paredzējis, noderēja it labi. Jo tu esi še, un tieši to es gribēju panākt. Un še tu ari paliksi, Gendalf Pelēkais, un atpūtīsies no saviem klejojumiem. Jo es esmu Sarumans Viedais, Sarumans Gredzenkalis, Daudzkrāsu Sarumans!"
   Tad, ieskatījies vērīgāk, es ieraudzīju, ka viņa mantija, kas pirmajā mirkli šķita balta, tāda nemaz nebija — tajā bija ieaustas visas varavīksnes krāsas un, burvim kustoties, saplūda vienā ņirbā, apmānot acis.
   "Baltā man patika labāk," es sacīju.
   "Baltā?" viņš izsaucās. "Tā der iesācējam. Balta drāna ir krāsojama. Balta lapa ir aprakstāma, un balta gaisma — sašķeļama varavīksnē."
   "Tikai tad tā vairs nav balta," es aizrādīju. "Un tas, kurš visu sašķaida drumslās, lai noskaidrotu būtību, ir nomaldījies no gudrības takas."
   "Tikai nevajag ar mani runāt tā, it kā es bUtu viens no tiem nejēgām, ar ko tev labpatīk biedroties," Sarumans atcirta. "Neesmu tevi saucis šurp, lai uzklausītu pamācības! Gribēju dot tev iespēju izvēlēties." Viņš izslējās visā augumā un sāka svinigi deklamēt, it kā celtu man priekšā jau sensenis iestudētu runu: "Sendienas ir nogrimušas pagājībā. Vidusdienas rit uz galu. Sākas jaunas dienas. Elfu laiks ir beidzies, tagad pienācis mūsu laiks — pasaule ir nonākusi cilvēku pārziņā. Bet mums vajadzīga vara, lai mēs varētu visu noteikt pēc savas gribas, lai iedibinātu kārtību, ko vien Viedajie sptj saredzēt labu esam. Un klausies, Gendalf, mans vecais draugs un pailgs!" viņš ierunājās klusāk, pasperdams soli tuvāk. "Es saku — mēs, jo tā ari bUs, ja tu man piebiedrosies. Spēkā pieņemas jauna vara. Bijušie sabiedrotie un ierastie paņēmieni pret to nenieka nelidzēs. Uz elfiem vai nūme- noriem, kas nāvei parādā, vairs nav ko cerēt. Tātad tev atliek tikai viena iespēja. Mums atliek tikai viena iespēja. Mums ar šo varu jānoslēdz savieniba. Tas, Gendalf, būs gudri darits. Tad mums ir cerība. Jaunās varas uzvara ir neizbēgama, un tās atbalstītājus sagaida bagātīgs atalgojums. Varai pieņemoties spēkā, aizvien varenāki taps arī tās uzticamie sabiedrotie, un Viedajie, tādi kā mēs ar tevi, ja bruņosies ar pacietību, pēdigi spēs tikt pie stūres un visu iegrozīt pēc sava prāta. Nogaidīsim, savus nodomus neatklāsim, par posta darbiem, ko šai ceļa posmā neizbēgami pieredzēsim, nepriecāsimies, bet nepaguruši tieksimies uz pašu svarīgāko: zināšanām, varu un kārtību, ko tik ilgi veltīgi esam raudzījuši iedibināt, jo mūsu vājie un laiskie sabiedrotie še mums drīzāk bijuši kavēklis, nevis palīgi. Mērķi mainīt nav nekādas vajadzības, un tas patiesi paliks, kāds bijis, — mainīsim vien līdzekļus."
   "Saruman," es teicu, "tādas runas man ir nācies jau dzirdēt, tikai allaž no Mordoras sūtņiem, kas tiecas apvārdot vientiešus. Man ne prātā nenāca, ka tu būtu licis man mērot tik garu ceļu, lai raudzītu iestāstīt ko tādu."
   Viņš iesāņus pašķielēja uz mani un bridi apdomājās. "Redzu, ka gudri apsvērumi ceļu uz tavu prātu neatrod. Pagaidām vēl ne. Bet ja nu es teiktu vēl skaidrāk?" Panācies vēl tuvāk, viņš uzlika savu slaiko roku man uz pleca. "Un kālab ne, Gendalf?" viņš iečukstējās. "Kālab gan ne? Lielvaras gredzens! Ja to iemantosim, vara piederēs mums. Taisnību sakot, šurp es tevi atvilināju tieši tādēļ. Jo man netrūkst uzticamu ziņotāju, un viss liecina, ka tu zini, kur tā mantiņa atrodama. Tā taču ir, vai ne? Kālab gan Deviņi prašņā par Dalienu? Kas tev tur meklējams?" Un, lai kā Sarumans valdījās, acīs viņam pazibēja alkatība.
   "Saruman," es sacīju un atkāpos nostāk, "divos pirkstos Gredzenu nekādi neuzvilksi, un to tu labi zini, tālab nepūlies, skandinādams mēs! Taču tu to nedabūsi, un es tev itin neko neizpaudīšu, jo tagad zinu, kas tev padomā. Jā, tu biji Sanāksmes virsvadonis, taču tagad masku esi nosviedis. Tātad izvēIeties man atliek vien starp to, kam pakļauties — Sauronam vai tev. Es izvēlos nepakļauties nevienam no jums. Vai tev ir vēl kas, ko piedāvāt?"
   Viņš acumirkli atsala un uzmeta man draudīgu skatu. "Nu jā," viņš teica, "nemaz necerēju, ka tev pietiks prāta kaut vai tam, lai glābtu savu ādu. Taču es tev devu iespēju nākt man palīgā no laba prāta — tā tu būtu sev aiztaupījis krietnu tiesu nepatikšanu un ciešanu. To tu neizmantoji, tā ka trešais, ko tev piedāvāju, ir palikt šepat lidz galam."
   "Lidz galam?"
   "Kamēr neizpaudīsi, kur atrodams Lielvaras gredzens. Gan es izdomāšu, kā tevi piedabūt uz runāšanu. Vai ari, kamēr atradīšu to pats, bez tavas palīdzības, un Valdniekam radīsies kāds vaļas bridis, lai pievērstos otršķirīgiem jautājumiem, teiksim, lai izprātotu, ko Gendalfs Pelēkais pelnījis par nepaklausību un nekaunību."
   "Iespējams, tur būs ko galvu lauzīt," es piebildu. Sarumans pasmējās, jo, tā runādams, es vien kūlu tukšus salmus, un to viņš labi saprata.
   — Sarumana kalpi mani uzveda pašā Ortankas torņa galā — tur stāvēdams, Sarumans mēdza lūkoties zvaigznēs. Lejup veda tikai šauras kāpnes ar daudziem tūkstošiem pakapienu, un ieleja vidēja tālu lejā, galvu reibinošās dzīlēs. Bet tur, kur senāk zaļoja pļavas un birztalas, tagad melnēja bedres un kūpēja smēdes. Izengardā bija iemitinājušies vilki un orki, jo Sarumans uz savu roku pulcēja karaspēku, kas ne ar ko nepalika iepakaļ Saurona pulkiem, taču vēl nebija pārgājis Naidnieka kalpībā. Virs raktuvēm un ēzēm plājās melni dūmi, ietidami mutuļos Ortankas mUrus. Stāvēju viens uz smirdīgu dUmu ieskautas saliņas, un uz glābiņu nebija ko cerēt. Ritēja dienas. Aukstums spiedās lidz kaulu smadzenēm, un šaurajā laukumiņā varēju paspert vien pāris soļu šurp un turp, prātodams, kas būs, kad Jātnieki atklīdis līdz ziemeļiem. Par to, ka viņi patiesi parādījušies, es biju drošs pat par spīti Sarumana vārdiem, kas itin labi varēja bUt skaidri meli. Vēl ceļā uz Izengardu man ausīs nāca ziņas, kas nebija pārprotamas. Nemitīgi baiļojos par draugiem Dalienā, tomēr cerību nezaudēju. Cerēju, ka Frodo, saņēmis vēstuli, būs nekavējoties devies ceļā un sasniegs Rivendellu, iekams vajātāji tiks viņam uz pēdām. Bet, kā izrādījās, veltas bija gan manas bailes, gan cerības, jo visas cerības es liku uz kādu Virpils resniti, bet baiļojos no Saurona viltības. Un resnltim, kas tirgojas ar alu, ir daudz citu svarīgāku lietu kārtojams, savukārt Saurons nebūt nav tik viltīgs, kā izrunāts, — tā jau ir, ka bailēm lielas acis. Taču Izengardas sienās, kur biju iesprostots pavisam viens, es nekādi nespēju iedomāties, ka mednieki, kas visiem allaž likuši šausmās bēgt vai bez ierunām padoties, tālajā Dalienā varētu nošaut greizi.
   — Es tevi redzēju! — izsaucās Frodo. — Tu soļoji šurpu turpu. Mēnesnīca vizēja tev matos.
   Gendalfs pārsteigts apklusa un uzmeta viņam neizpratnes pilnu skatienu. - Tikai sapnī, — Frodo paskaidroja. — Piepeši atminējos. Biju piemirsis. Es to redzēju labi sen, kad jau biju ceļa.
   —   Tad sapnis bija novēlots, — Gendalfs nopUtās, — kā redzēsit. Biju kritis par upuri ļaunai varai. Un tie, kas mani pazīst, sapratis, ka tādos slazdos esmu iekļuvis reti un samierināties ar to man grūti. Gendalfs Pelēkais kā tāda muša notverts nodevīga zirnekļa tīklā! Tomēr pat izmanīgākajiem zirnekļiem kāds pavediens allaž paliek pienācīgi nenostiprināts. Iesākumā baidījos — kā Sarumans, protams, bija paredzējis — ka ļaunumam par upuri kritis ari Radagasts, taču pārdomājis atzinu, ka ne viņa balsi, ne skatā nekas aizdomīgs nebija manāms. Ja man būtu radušās kaut mazākās aizdomas, es uz Izengardu neparko nebūtu devies vai ari būtu daudz piesardzīgāks. Sarumans, to labi saprazdams, vēstnesim neko nebija izpaudis un viņu vedis maldināšanā. Turklāt godprātīgo Radagastu neviens nebūtu spējis piedabūt uz nodevibu. Viņš mani meklēja no tiesas, tāpēc ari spēja pierunāt. Un tā bija Sarumana ieceres vārīgākā vieta. Jo Radagastam nebija ne mazākā iemesla nepildīt manu lūgumu — viņš jāja taisnā ceļā uz Drūmmežu, un tur viņam draugu netrūka. Kalnu ērgļi lido tālu un saredz visu. Viņi redzēja, kā pulcējas vilki un orki, kurp dodas Deviņi jātnieki, viņi padzirdēja, ka izbēdzis Gollums. Un, lai nogādātu vēstis Ortankā, viņi sūtīja pie manis ziņnesi. Tā nu vasaras nogalē, kādā pilnmēness nakti, ātrākais no dižērgļiem, Gvaihirs Vējkāvis, nolaidās Ortankas smailē un tur atrada mani. Iekams Sarumans ko nomanīja, es palūdzu ērglim, lai tas aiznes mani tā patālāk. Izengarda jau vidēja pie apvāršņa, kad vilki un orki uzsāka pakaļdzīšanos.
   "Cik tālu vari mani aiznest?" es vaicāju Gvaihiram.
   "Daudzas ligas," viņš atteica, "bet lidz zemes malai gan gluži ne. Esmu sūtīts ziņas, nevis nastas nest."
   "Tad man jādabū rumaks," es teicu, "turklāt straujš kā vējš, jo vēl nekad man zeme nav tā degusi zem kājām."
   "Aiznesišu tevi uz Edorasu, kur troni sēž Rohānas valdnieks," ērglis piedāvāja. "Tas nav necik tālu." Un, to dzirdēdams, es nopriecājos, jo Edorasā dzīvo Rohānas mustangrimi, rohāņu valdnieki, un viņu pļavās auļo tādi zirgi, par kuriem lieliskākus plašajos klaidos starp Miglas kalniem un Baltajiem kalniem ar uguni nesameklēsi.
   "Kā tu domā — vai rohāņi nav pārgājuši Naidnieka pusē?" es jautāju Gvaihiram, jo Sarumana nodevība bija krietni satricinājusi manu paļāvību.
   "Viņi maksā meslus — dod Sauronam zirgus," ērglis atteica. "Ik gadu sūta uz Mordoru veselu ganāmpulku — vismaz sakās to darām. Bet jūgā vēl nav krituši. Tikai, ja kritis Sarumans, kā tu saki, ari viņu stunda sitis itin driz."
   — Rītausmā ērglis mani nosēdināja uz Rohānas zemes, bet nu jau mans stāsts izvēršas par daudz garš. Kas notika tālāk, stāstīšu īsi. Rohānā atklāju, ka ļaunie spēki tur jau krietni pastrādājuši. Sarumans turieniešus bija paguvis apvārdot, un mani valdnieks negribēja uzklausīt. Viņš man atvēlēja izraudzīties zirgu, bet lika, lai tūliņ jāju projām. Izraudzījos rumaku pēc sava prāta, tikai ķēniņam mana izvēle gauži nepatika. Paņēmu vislabāko ērzeli — tādu manas acis vēl nav skatījušas.
   — Tad tam nudien jābūt varenam lopiņam, — piebilda Aragorns. — Un tas, ka Saurons ievāc tādus meslus, manu sirdi sāpina vairāk nekā vēstis, kas izklausās vēl jo draudīgākas. Kad pēdējoreiz biju šai zemē, tur tā negāja.
   — Varu apzvērēt, ka tā tur neiet arī tagad, — izsaucās Boromirs. — Tie ir meli, ko izplata Naidnieks. Es pazīstu rohā- ņus — viņi ir uzticami un drošprātīgi Gondoras sabiedrotie, kas aizvien vēl apdzīvo zemes, ko atvēlējām viņiem jau vectēvu laikos.
   — Nomaļās zemes pārmākusi Mordoras ēna, — noteica Aragorns. — Tā kritusi ari pār Sarumanu. Rohāna ir turpat blakus. Kas zina, ko tu tur ieraudzīsi, kad atgriezīsies…
   — Lai ko, — Boromirs nepiekāpās, — tikai zinu, ka viņi labprātāk šķirtos no dzivibas nekā atdotu zirgus. Viņiem zirgi ir kā pašu bērni. Un tam ir dibināts iemesls, jo mustangrimu zirgi nāk no ziemeļu līdzenumiem, un tumsa tiktāl nesniedzas, un šie ru- maki, tāpat kā viņu saimnieki, ir cēlušies no senas un brīvas cilts.
   — Tik tiešām tā! — Gendalfs apstiprināja. — Un starp viņiem viens šķiet tāds, kādi pa zemes virsu auļoja dienās, kad pasaule vēl bija jaunibas plaukumā. Deviņu Nazgulu zirgi ar viņu nevar ne mēroties — nenogurdināms un straujš kā vējš. Mustangrīmi viņu iesaukuši par Zibeni — dienas gaismā viņa spalva viz sudrabpelēka, bet nakti saplūst ar tumsu. Viegls ir viņa solis! Vēl ne reizi nevienam nebija izdevies uzkāpt viņam mugurā, bet es zirgu pielabināju, un viņš mani vēja ātrumā aiznesa līdz Dalie- nai, kad Frodo bija ticis tikai līdz Kapukalniem, lai gan ceļā mēs abi devāmies reizē — es no Rohānas, viņš — no Hobitonas. Bet, jo tālāk jāju uz ziemeļiem, jo manas bažas auga augumā. Visur bija manīti Jātnieki, un allaž man priekša. Nopratu, ka viņi nošķīrušies — vieni palikuši pie austrumu robežām, netālu no Zaļtekas, bet pārējie iejājuši Dalienā no dienvidu puses. Aizau- ļoju līdz Hobitonai un atklāju, ka Frodo tur vairs nav. Aprunājos ar veco Ekušeku. Mute viņam kā klabeklis, bet ko noderīgu izdabūt grūti — to vien darija, kā sūrojās par Tuntmales jaunajiem saimniekiem.
   "Man no visādām pārmainlšanam allažiņ šķērma dūša," šis šķendējas, "kur nu vēl no tādām, kas pašam uz galvas, nemaz nerunājot par šitādām, kas uz ļaunu!" To vien daudzināja.
   "Tā gan nesaki," es viņam teicu, "un kaut nu tu neko tādu no tiesas nepieredzētu." Tomēr pēdīgi no visa izlobīju, ka Frodo aizgājis pirms nepilnas nedēļas un tajā pašā vakarā ap Tuntmali grozījies melns jātnieks. Jāju projām, pārbijies lidz pēdējam. Bricavā ieradies, atradu tur visu ar kājām gaisā, miests zumēja kā izvandīts skudru pūznis. Apraudzīju Čirkstubļaurus — tur viss uzlauzts un tukšs, bet uz sliekšņa gulēja Frodo apmetnis. Tur nu man zuda visas cerības, un es devos tālāk, negaidīdams ne mirkli — un velti, jo varēju taču paklaušināt riņķī apkārt un būtu uzzinājis šo to iepriecinošu. Bet gribēju sadzīt pēdas Jātniekiem. Tas nenācās viegli, jo viņi nejāja pulkā, un es nezināju, kurp dzīties. Bet tad nopratu, ka viens vai divi tā kā devušies uz Virpili, tad nu nogriezos turp, jo man bija pāris vārdi bilstami turienes traktierniekam. "Purens, ko domājies," es pie sevis sodījos. "Ja Frodo tik ilgi kavējies viņa vainas dēļ, samīcīšu šo sviestā — treknā un dzeltenā, bet tad to veco nelgu izkausēšu uz lēnas uguns." Uz to viņš bija jau gatavs, un, kad ieraudzīja manu ģīmi, nogāzās garšļaukus un teju iztecēja taukos uz līdzenas vietas.
   — Ko tu viņam nodarīji? — Frodo pārbijies iekliedzās. — Viņš pret mums nudien izturējās ļoti laipni un darīja visu, ko spēja.
   Gendalfs iesmējās. — Nebīsties nenieka! Kost nekodu un arī uzrēju tikai drusciņ. Kolīdz viņš rimās drebelēties, es par to, ko dabūju zināt, tā sapriecājos, ka apkampu veco zēnu un pamatīgi saspiedu. Kā viss noticis, man tobrīd nebija ne jausmas, bet izdibināju vien to, ka iepriekšējo nakti esi pārlaidis Virpilī un rīta pusē aizgājis tālāk kopā ar Nerimšu. "Ar Nerimšu!" es iekliedzos, no prieka nezinādams, kur likties.
   "Jā gan, godātais, diemžēl gan," Purēns vainīgi novilka, mani pārpratis. "Piezīdās šiem kā ērce, es ne ar koku nevarēju atgainīt, lai kā centos. Tā nu šie ar viņu sapinās. Bet paši, kamēr še bija, izdarījās pagalam ērmoti — tādi stūrgalvji, zinies."
   "Ak, tu dumiķi! Ģeķi tāds! Trīskārt krietnais, dargais Kviesmīli!" es izsaucos. "Neko priecīgāku es jau mēnešiem ilgi neesmu dzirdējis! Par šito es esmu gatavs maksāt vai veselu zelta gabalu! Lai tavs alus mucās guļ brīnum gards septiņus gadus no vietas! Šonakt es beidzot varēšu mierīgi gulēt — jau piemirsies, kā tas īsti ir."
   — Tā nu es pārlaidu nakti traktierī, brīnīdamies, diez kur palikuši Jātnieki, jo, pēc visa spriežot, Virpilī bija manīti tikai divi. Bet nakti uzzinājām ko vairāk. Kādi pieci bija atbrāzušies no rietumiem, izgāzuši vārtus un izšāvušies caur Virpili kā kaucošs viesulis, tā ka virpilieši joprojām trīc pie visām miesām un kuru katru brīdi gaida pienākam pasaules galu. Piecēlos mazā gaismiņā un džinos viņiem nopakaļ. īsti nezinu, bet man šķiet, ka noprotu, kā viss notika. Jātnieku virsvadonis nobēdzinājās slēpni dienvidos no Virpils, kamēr divi izjāja cauri miestam, bet četri izošņāja Dalienu. Virpilī un Čirkstubļauros cietuši neveiksmi, sirotāji atgriezās pie vadoņa, lai pavēstītu, kas un kā, un lielceļš kādu bridi palika bez apsardzes, ja neskaita spiegus. Tad vadonis vieniem lika doties taisni pāri klajam laukam uz austrumiem, bet pats ar atlikušajiem auļoja projām pa lielceļu, niknumā zvērodams. Es kā vējš nesos uz Vējlauzi un galā nonācu otrās dienas saulrietā. Jātnieki bija jau priekšā un atkāpās, jo manīja manas dusmas augam augumā un neiedrošinājās mani izaicināt, kamēr saule pie debesim. Bet nakts tumsā viņi sakopoja spēkus un ielenca mani ciešā lokā kalna galā, AmonsUla drupu gredzenā. Viegli man negāja — tādas liesmas un zibeņus Vējlauzis laikam nebija pieredzējis kopš Sendienu kariem. Saullēktā izlauzos no aplenkuma un laidos uz ziemeļiem. Neko vairāk es darīt nespēju. Tevi atrast, Frodo, klajā laukā nebija ko cerēt, un tikai mazprātiņš to ņemtos darīt, kad uz papēžiem min visi Deviņi. Atlika paļauties uz Aragornu. Bet gribēju vismaz daļu no jātniekiem aizvilināt sāņus, turklāt tā, lai Rivendellā es nokļūtu pirmais un pagūtu izsūtīt palīgspēkus. Četri Jātnieki patiesi metās man pa pēdām, tomēr pēc laiciņa griezās atpakaļ, lai, cik noprotu, auļotu uz braslu. Savs labums tur bija, jo jums uzbruka vien pieci, ne visi deviņi. Pēdīgi nonācu še, nomērojis garu un grūtu ceļu augšup gar Dārdavu, cauri Etenmūras slīkšņām un tad lejup, uz dienvidiem. Noklidu teju četrpadsmit dienas, jo troļļu midzeņu klintīs zirgs rāpties nevar, tāpēc Zibens aizauļoja savā vaļā. Aizsūtīju viņu atpakaļ pie saimnieka, taču tostarp tikām cieši sadraudzējušies, un vajadzības gadījumā viņš būs klāt, kolīdz saukšu. Un notika tā, ka Rivendellā es ierados tikai trīs dienas pirms Gredzena un par briesmām, kas draud tā glabātājam, še visi jau zināja, un tas nudien bija labi. Un te nu mans stāsts beidzas. Lai Elronds un pārējie atvaino, kas tas izdevās tik garš. Tikai vēl nemūžam nav gadījies tā, ka Gendalfs būtu lauzis doto vārdu un nebūtu kur ieradies, kā solījis. Manuprāt, Gredzena glabātājam bija jādzird, kā tas nācās. Lūk, tāds nu ir stāsts visā pilnībā. Te nu esam mēs visi, un še — Gredzens. Tikai mērķim tuvāk vēl neesam tikuši ne par soli. Ko mums būs ar Gredzenu iesākt?
   Iestājās klusums. Pēdīgi ierunājās Elronds. — Es skumstu, zinādams, kas noticis ar Sarumanu, jo mēs viņam uzticējāmies un viņš labi zina visus mūsu nodomus. Pārāk vērīgi pētīt Naidnieka mākas ir bīstami, un te nav no svara, cik
   nolūks ir labs vai ļauns. Bet atkritējus un nodevējus diemžēl jau esam redzējuši. Es šodien vairāk brīnījos par to, ko mums pavēstīja Frodo. Ar hobitiem tikties man mūžā iznācis maz — pazīstu vien, rau, Bilbo. Un nu man jāsāk domāt, ka starp hobitiem viņš tāds nebūt nav vienīgais. Kopš pēdējās reizes, kad spēru kāju uz rietumceļiem, pasaule mainījusies līdz nepazīšanai.
   — Kapukalnu rēgus mēs pazīstam, lai kādā vārdā dēvētus, — viņš turpināja, — un ari par Senmežu stāstīts daudz — tas, kas šodien no tā atlicis, reiz bija vien ziemeļu biezokņa šaura mežmalas josliņa. Vēl necik sen vāvere, lēkdama no zara zarā, no tagadējās Dalienas varēja aizskriet līdz Krēslainei, kas no Izen- gardas rietumos. Tur es sendienās izceļojos un pieredzēju daudz ko baigu un savādu. Bet Bombadilu biju piemirsis, ja vien šis patiesi ir tas pats, kurš tolaik spriņģoja pa mežiem un kalniem un jau tad bija vecāks par visu. Tajos laikos viņš dēvējās citādi. Mēs viņu saucām par Jārvainu Benadaru, visuveco beztēva dēlu. Bet citi viņu dēvējuši vēl daudzos citos vārdos: rūķi — par Fornu, ziemeļnieki — par Oraldu, citi vēl kā citādi. Savādnieks gan, bet varbūt būtu derējis viņu ataicināt šurp, uz Sanāksmi…
   —Viņš nenāktu, — Gendalfs noteica.
   — Varbūt tomēr varam sūtīt viņam kādu ziņu un lūgt pailgā? — ieminējās Erestors. — Izskatās, ka viņam ir vara pat pār Gredzenu.
   —Nē, tā es vis neteiktu. — Gendalfs papurināja bārdu. — Pareizāk būtu sacīt, ka Gredzenam nav varas pār viņu. Viņš ir pats sev kungs un saimnieks, bet nespēj Gredzenu nedz pārvērst, nedz lauzt tā varu pār citiem. l)n nu viņš ir nobēdzinājies savā mazajā valstībā, paša noliktajās robežās, kas citiem gan paliek nemanāmas, un varbūt gaida, kad pienāks labāki laiki. Pats viņš ārpus savām robežām ne kāju nespers.
   — Bet iekšpus tām? — Erestors nerimās. — Tur viņam klausa it viss. Vai viņš nevarētu paņemt Gredzenu pie sevis un paglabāt? Tur tas nespētu nodarīt nekādu postu.
   — Nē, — Gendalfs teica. — No laba prāta viņš to nedarīs. Var jau būt, ka piekritis, ja visas pasaules brīvie ļaudis lūgšus lūgsies, tikai kam tas vajadzīgs — to viņš nesapratīs. Un, Gredzenu paņēmis, viņš to drīz vien piemirsis vai, visticamāk, aizsviedis kaut kur. Tādas mantas viņam prātā nestāv. Uz tādu sargu paļauties būtu tirais neprāts, un ar to pietiek.
   — Un tik un tā, — piebalsoja Glorfindels, — ja aizsūtīsim Gredzenu pie viņa, liktenīgo stundu labākajā gadījumā vienīgi novilcināsim. Senmežs ir tālu. Tagad mēs, spiegu nemanīti un savu nodomu neatklādami, turp nekādi netiksim. Un pat ja tiktu, Gredzenu pavēlnieks agrāk vai vēlāk slēptuvi uzies un vērsis pret Senmežu visus savus spēkus. Vai Bombadils viens noturētos? Manuprāt, ne. Tad, kad būs kritis itin viss, kritis ari Bombadils — pats pēdējais, kā savulaik bija pats pirmais, un tad nāks nakts.
   — Man par Jarvainu zināms maz — tik vien kā vārdu esmu dzirdējis, — pievienojās Galdors, — bet es teiktu, ka Glorfindels spriež pareizi. Vara, kas būtu liekama pretim Naidniekam, neslēpjas viņā, ja vien tā patiesi nenāk no zemes dzīlēm. Un tomēr — mēs labi zinām, ka Saurons spēj mocīt un nobendēt pat kalnus. Pretspēks, ja tāds maz rodams, ir meklējams šeit, Imlad- risā, vai pie Sirdana Sirmostās, vai Loriēnā. Tikai — vai spēks tur ir? Vai mums pietiks spēka, lai noturētos pret Naidnieku, lai noturētos līdz galam, kad Saurona varā būs kritis itin viss?
   —Man tāda spēka nav, — atzina Elronds. — Un pārējiem ari ne.
   — Tātad, ja reiz nevaram nosargāt Gredzenu ar spēku, — gausi noteica Glorfindels, — atliek vien divas iespējas: aizsūtīt to projām, pāri jūrai, vai arī iznicināt.
   — Bet Gendalfs mums ir izpaudis, ka Gredzens nav iznīcināms ne ar kādiem paņēmieniem, kas mums še pieejami, — Elronds sacīja. — Un aizjūras elfi Gredzenu nepieņems: lai kā ari būtu, tas pieder Viduszemei, un mums, ja reiz še mitām, ar to jātiek galā pašiem.
   — Labi, — Glorfindels piekrita, — tad iesviedīsim to jūras dzīlēs, lai Sarumana meli vēršas patiesībā. Jo tagad ir skaidrs, ka jau pēdējā Sanāksmē viņa sirds bija aptumšojusies. Viņš jau zināja, ka Gredzens nav gājis zudībā, taču gribēja, lai mēs tā domājam, jo pats bija to iekārojis. Tomēr melos bieži vien slēpjas graudiņš patiesības — jūras dzīlēs tas būtu drošībā.
   — Nejau mūžīgi mūžos, — Gendalfs iebilda. — Jūras dzīles nav tukšas un neapdzīvotas, ari zemes virsa mēdz pārvērsties tā, ka jūras atkāpjas vai aizplūst cituviet. Un mums še jādomā ne par īsu laika sprīdi, ne par paris cilvēku paaudzēm, ne par vienu nieka laikmetu. Mums jāmēģina tikt galā ar šiem draudiem reizi par visām reizēm, pat ja to nespēsim.
   — Turklāt mēs neatradīsim drošu ceļu uz jūru, — Galdors piebilda. — Jau atgriezties pie Jārvaina būtu pagalam bīstami, bet doties uz jūras krastu? Tagad to nevar ne iedomāties. Sirds man saka priekšā, ka Saurons, uzzinājis, kas noticis, lēsīs, ka iesim uz rietumiem. Un uzzinās viņš drīz. Tiesa, Deviņi palikuši bez zirgiem, bet pagaidiet vien, un viņi atradis jaunus, vēl straujākus rumakus. Atliek satriekt novājināto Gondoru, un Naidnieks gar piekrasti netraucēts dosies uzvaras gājienā uz ziemeļiem, un, kad kritis Baltie torņi un Sirmostas, elfi no Viduszemes garajām ēnām vairs neizbēgs.
   —Tik drīz vēl tas nenotiks, — iebilda Boromirs. — Tu saki — Gondorā ir novājināta? Tomēr tā stāv kā klints un stāvēs līdz galam stipra un nesatricināma.
   — Bet pret Deviņiem, kad tie nāks, Gondorā nenoturēsies. Ar modrību vien būs par maz, — Galdors aizrādīja. — Un Naidnieks var uziet citus ceļus, ko gondorieši neapsargā.
   — Tad mums atliek vien divas iespējas, — sacīja Erestors. — Glorfindels jau teica: noslēpt Gredzenu tā, lai neviens to neatrod nemūžam, vai arī to iznicināt. Taču mūsu spēkos nav nedz viens, nedz otrs. Kurš gan varētu šo miklu atminēt mūsu vietā?
   — Še tādu nav, — Elronds nopietni pavēstīja. — Katrā ziņā še nav neviena, kurš spētu paredzēt, kas notiks, ja izšķirsimies iet to vai citu ceļu. Bet, manuprāt, es tagad skaidri noprotu, kurš ceļš mums ejams. Uz rietumiem? Tas butu pats vieglākais. Tamdēļ turp iet nevajadzētu. Naidnieks raudzīsies tieši tur. Elfi allaž bēguši uz vakariem. Tā nu mums atliek iet grUtāko ceļu — to, par kuru Naidnieks nav iedomājies. Tikai tur slēpjas cerība, ja tāda maz rodama. Mums jādodas taisnā ceļā briesmās — uz Mordoru. Gredzenam jāpazūd Likteņaizas liesmās.
   Atkal iestājās klusums. Frodo sēdēja gaišajā elfu namā, vērās uz saules pielieto ieleju, ko piestrāvoja dzidra ūdens čalas, bet sirdi viņam stindzināja melna nāves tumsa. Boromirs sakustējās, un Frodo palūkojās uz viņa pusi. Gondorietis grozīja pirkstos ar sudrabu apkalto ragu un rauca pieri. Pēc laiciņa viņš ierunājās:
   — Man tas nav saprotams. Sarumans ir nodevējs, bet visu gudrību tak tālab nebūs vējā izkaisījis! Kālab jūs runājat vien par nobēdzināšanu un iznīcināšanu? Vai mums nederētu apdomāt, ka Lielvaras gredzens kritis mums rokās tieši tālab, lai noderētu stundā, kad izšķiras mūsu liktenis? Ja Gredzenu iemantos brīvo tautu valdnieki, Naidnieka sakāve būs neizbēgama. Es lēšu, ka tieši no tā viņš bīstas visvairāk. Gondoras vīriem drosmes netrūkst, un viņi nemūžam nepadosies, taču var krist. Drosmīgajam vispirms vajadzīgs spēks, tad — ieroči. Lieciet lietā Gredzenu, ja tam patiesi piemīt tāda vara, par kādu stāstāt! Ņemiet to un soļojiet taisnā ceļā uz uzvaru!
   — Ak vai! To mēs nevaram, — Elronds paskaidroja. — Mēs Lielvaras gredzenu nevaram likt lietā. Tas mums ir skaidrs kā diena. Gredzens pieder Sauronam — viņš to izkalis pats savām rokām un caurcaurēm piesūcinājis ar ļaunumu. Gredzenam, Boromir, piemīt tik liela vara, ka to nespēj savaldīt neviens, izņemot vien tos, kam pašiem sava spēka netrūkst. Taču tādiem draud vēl lielākas briesmas. Jau alkas Gredzenu iemantot sirdi sagrauž melnu. Atminies Sarumanu! Ja kāds no Viedajiem liks lietā Gredzenu, lai gāztu Mordoras valdnieku uz savu roku, viņš pats nosēdīsies Saurona troni un taps par nākamo Tumsas pavēlnieku. Arī tāpēc Gredzenu vajag iznīcināt — kamēr vien tas pastāvēs, apdraudēti būs pat Viedajie. Jo nekas un neviens nav ļauns no sākta gala. Pat Saurons tāds nebija. Ari es pats bīstos uzņemties Gredzena nobēdzināšanu. Es neņemos Gredzenu savaldit.
   — Es tāpat, — piebilda Gendalfs.
   Boromirs abus nomērīja ar šaubu pilnu skatienu, tomēr nolieca galvu. — Lai nu tā būtu, — viņš teica. — Tad mums Gondorā atliek paļauties uz tiem ieročiem, ko paši esam izkaluši. Un vismaz tik ilgi, kamēr Viedajie Gredzenu sargās, malā tos neliksim. Var jau būt, ka Lūzušais Zobens apturēs Naidnieka uzbrukumu, ja būs nonācis rokā, kas mantojusi ne vien zobenu, bet arī spēku, kas strāvoja Aizrietu ķēniņu dzīslās.
   — Kas zina… — atsaucās Aragorns. — Kādudien mēs to noskaidrosim.
   — Kaut nu tā diena nebūtu ilgi jāgaida, — Boromirs turpināja. — Palīdzību es nelūdzu, tomēr tā mums ir vajadzīga. Sirds mums bUtu vieglāka, ja mēs zinātu, ka necīnāmies vieni un arī citi darījuši visu, kas viņu spēkos.
   — Tad dodies pie savējiem ar vieglāku sirdi, — Elronds mierinoši teica. — Jo Viduszemē ir rodamas vēl citas varas un val- stibas, kas jums nezināmas un jūsu acīm slēptas. Dižā Andulna apskalo daudzus krastus, iekams nonāk līdz Argonatai un Gon doras vārtiem.
   — Tomēr visiem būtu labāk, — ierunājās rūķis Gloins, — ja spēki tiktu apvienoti un cits citu balstītu. Varbūt varam likt lieta citus Gredzenus, kas mazāk nodevīgi? Mūsējie Septiņi ir aizgājuši zudībā, ja vien Balinam neizdevās atrast Trora gredzenu, pašu pēdējo, kas nozuda Morijā līdz ar pašu Troru. Labi, nav ko liegties — tagad varu izpaust, ka Balins turp devās arī tālab, ka cerēja Gredzenu uziet.
   — Morijā Balins Gredzenu neatradis, — iejaucās Gendalfs. — Trors to atdeva savam dēlam Trainam, bet Torins to no tēva nesagaidīja. Trainam tas tika atņemts Dolgulduras pazemes pagrabos. Es ierados par vēlu.
   — Ak, manu vai! — izsaucās Gloins. — Kad reiz sitis atmaksas stunda? Taču atliek vēl trīs elfu Gredzeni. Kur tie? Runā, ka esot stipri. Vai elfu ķēniņi savus Gredzenus vēl glabā? Tomēr ari tos senlaikos kaldinājis pats Tumsas pavēlnieks. Vai tie stāv dikā? Rau, še sēž elfu ķēniņi. Ko teiksit?
   Elfi cieta klusu. Beidzot ierunājās Elronds: — Vai nedzirdēji manu stāstu, Gloin? Saurons Trijus gredzenus nav kaldinājis un tiem ne reizi nav pat pieskāries. Bet runāt par tiem nav ļauts. Uz jūsu šaubām un neticību varu atbildēt vien to, ka dīkā tie nestāv. Taču šie Gredzeni netika kaldināti tamdēļ, lai kalpotu par ieročiem, — tiem nav varas kaujas laukā. Elfu Gredzenu kalēji nealka nedz pēc varas, nedz kundzības vai apslēptiem dārgumiem, viņi tiecās pēc izpratnes, amata prasmes un dziedināšanas mākslas, lai saglabātu visu, kas šķists. Še Viduszemes elfiem ari sekmējies, lai arī nav gājis viegli. Taču tad, kad Saurons atgūs Lielvaras gredzenu, viss, ko paveikuši Triju gredzenu glabātāji, izvērtīsies viņiem par postu, un Tumsas pavēlniekam atklāsies viss, kas lasāms viņu domās un sirdī. Tieši tāda ir Naidnieka iecere, tāpēc būtu labāk, ja Triju gredzenu nemaz nebūtu bijis.
   — Bet, kas notiks, ja Lielvaras gredzens ies bojā, kā jūs te iesakāt? — Gloins noprasīja.
   — Droši nav zināms, — Elronds skumji atteica. — Vieni lolo cerību, ka Trīs gredzeni, kam Saurons nav pat pieskāries, taps svabadi un to glabātāji spēs dziedēt brūces, ko viņš pasaulei cirtis. Bet varbūt līdz ar Lielvaras gredzenu spēku zaudēs arī visi trīs elfu Gredzeni, un daudz kas brīnišķs aizies zudībā un nogrims aizmirstībā. Manuprāt, notiks tieši tā.
   — Un tomēr elfi še labprāt sniegs palīdzīgu roku, — piebilda Glorfindels, — jo tā iespējams darīt galu Saurona varai un nekad vairs nebūs jābaiļojas no viņa kundzības.
   —Tātad atkal esam nonākuši pie tā, ka Gredzens jāiznīcina, — ierunājas Erestors, — tomēr tālāk neesam tikuši. Vai tad mums ir kāds spēks, kas ļautu nokļūt līdz Likteņaizai, kuras liesmās Gredzens dzimis? Turp var doties vien tas, kurš kritis visdziļākajā izmisumā. Vai muļķis, es teiktu… — lai man piedod visgudrais Elronds.
   — Izmisušais vai muļķis? — izsaucās Gendalfs. — Izmisumā te neviens nav kritis, jo visas cerības pie malas met vien tas, kurš gaida neizbegamu sakāvi. Še tādu nav. Gudrais atzīs, ka jādara, kas darāms, ja reiz cita ceļa nav, lai gan tie, kas paļaujas uz mānīgām cerībām, viņu varbūt uzlūkos par muļķi. Tad labāk apjozīsim savus gurnus ar muļķību Naidnieka acu priekšā! Jo gudrības viņam netrūkst, un savā neizmērojamajā ļaunumā viņš visu ir apsvēris sīki un smalki. Tikai svaru kausos viņš zina likt vien varaskāri un tieši pēc tās izvērtē ari visus citus. Viņš nespēs aptvert, ka varētu atrasties kāds-, kam alkas pēc varas ir svešas, un ka mēs, Gredzenu iemantojuši, meklēsim ceļu, kā to iznīcināt. Un, ja iesim šo ceļu, bUsim viņu apmulsinājuši.
   — Vismaz uz kādu laiku, — piebilda Elronds. — Tāds ceļš ir ejams, bet tas būs ļoti grūts. Tur mēs ar spēku un gudrību vien necik tālu netiksim. Varbūt turp sūtāms kāds, kam spēka nav daudz, toties cerība cieta un stipra kā akmens. Pasaules ratu nereti griež sīkas rociņas, jo tās dara, kas darāms, kamēr varenie raugās uz pavisam citu pusi.
   * * *
   — Labi jau, labi, godājamais Elrond! — piepeši ierunājās Bilbo. — Gana pļāpāts! Tāpat skaidrs, kurp tu tēmē. Dumjais hobits Bilbo šito putru ievārīja, tad pats arī izstrēbs, lai tur vai kas. Es tavā namā esmu iekārtojies silti un omulīgi, grāmatu, rau, esmu pierakstījis teju pilnu. Ja gribi zināt, nupat jau būs gatava
   pati pēdējā nodaļa. Beigas jau esmu izprātojis: "Un tā viņš laimīgi dzīvoja līdz pat mūža galam." Beigas labas, un kas par to, ka dzirdētas sazin cik reižu? Tagad gan še nāksies ko pārgrozīt, jo izskatās, ka notiks pavisam citādi, bet vēl jau tik un tā būs dažas nodaļas pierakstāmas klāt, ja vien palikšu dzīvs, lai to paveiktu. Žēl gan! Kad tad man jādodas ceļā?
   Boromirs pārsteigts uzlukoja veco hobitu, bet smiekli viņam uz lūpām sasala, kad viņš ieraudzīja, ka visi pārējie uz Bilbo veras ar dziļu cieņu. Smaidīja vien Gloins, taču tikai tāpēc, ka atmiņā viņam atausa senās dēkas.
   —Taisnība, mans krietnais Bilbo, — sacīja Gendalfs. — Ja tu būtu šo putru ievārījis, tev patiesi pašam ari derētu to izstrēbt. Bet nu jau tu pats labi zināsi, ka diez vai atradīsies kāds, kurš no tiesas varētu uzdoties par vienīgo vārītāju, un pat varoņi lielās lietās allaž izrādās vien sīki gariņi. Redzu, ka esi ar mani vienisprātis! Lai gan tavi vārdi nāca no sirds, un mēs nešaubāmies, ka zem tiem slēpās priekšlikums, kas pelna visdziļāko cieņu. Taču tev, Bilbo, tas nav pa spēkam. Gredzenu tu vairs nevari ņemt atpakaļ. Tam tagad ir cits glabātājs. Ja vēl gribi dzirdēt manu padomu, es teikšu, ka to, kas tev bija darāms, tu esi padarījis un turpmāk še vari būt vien hronists. Pabeidz grāmatu, un beigas lai paliek, kādas iecerētas! Nezaudē cerību, ka tās piepildīsies. Tikai sagatavojies rakstīt turpinājumu, kad ceļinieki pārradīsies mājās.
   Bilbo iesmējās. — Nemūžam no tevis neesmu dzirdējis padomu, kas man būtu pa prātam, — viņš atteica. — Bet tie visi bijuši labi, tālab, kazi, varbūt ari šis nav zemē metams. Un tiesa — diez vai spēka un veiksmes, cik nu rņan iemērīts, vēl pietiks, lai es tiktu galā ar Gredzenu. Tam spēki ir auguši augumā, man — gājuši mazumā. Tikai saki — ko tu īsti domāji, teikdams — ceļinieki?
   — Tos, kas nogādās Gredzenu, kur vajag.
   — Nūja! Un kas tie tādi būtu? Man rādās, tas jānospriež še, un cita nekā, ko spriest, te nav. Elfi ir gatavi runāt dienām ilgi kaut neēduši, rūķiem arī nekas, ja māga tukša kā izslaucīta, bet es esmu vien vecs hobits, kas palicis bez pusdienām. Vai nebūtu laiks piesaukt kādus vārdus? Jebšu to spriedīsim, kad būsim iestiprinājušies?
   Atbildes nebija. Iešķindējās zvans, vēstīdams pusdienlaiku. Visi joprojām cieta klusu. Frodo pašķielēja uz pārējiem, bet pretim neviens neraudzījās. Visi sēdēja, acis nodūruši, itin kā dziļi iegrimuši domās. Sirdī viņam iesvēlās saltas šausmas, it kā viņš gaidītu, ka teju, teju tiks pasludināts kaut kas liktenigs, ko viņš nojautis jau sen, taču cītīgi lolojis mānīgu cerību, ka paredzējums nepiepildīsies. Viņu sagrāba neciešamas ilgas atpūsties mierā un klusumā un palikt Rivendellā kopā ar Bilbo. Pēdīgi viņš saņēma visus spēkus un ierunājās, pārsteigts klausīdamies pats savā sīkajā balstiņā, kas, šķiet, pauda kādu pavisam svešu gribu.
   — Es Gredzenu aiznesīšu. Tikai nezinu, kā.
   Elronds pacēla galvu un viņu uzlūkoja, un Frodo sajuta viņa visgudro skatienu ielūkojamies dziļi sirdī. — Ja visu, ko esmu dzirdējis, esmu iztulkojis pareizi, — Elronds sacīja, — šis uzdevums, Frodo, ir veicams tieši tev, un, ja ceļu neatradīsi tu, to neatradīs neviens. Ir situsi Dalienas stunda — no klusajiem, mierpilnajiem laukiem un tīrumiem slkaliņiem būs celties un satricināt Dižajo torņus un sapulces. Kurš no Viedajiem to būtu spējis paredzēt? Vai kālab viņi, Viedajie būdami, savā lepnībā iedomājās to izdibināt, iekams stunda vēl bija situsi? Taču tu uzņemies smagu nastu. Tik smagu, ka neatradīsies neviens, kurš būtu gatavs to uzvelt otra pleciem. Es to nedarīšu. Bet, ja apņemies to nest no brīvas gribas, es teikšu, ka tavs lēmums ir pareizs, un, pat ja vienkopus sapulcētos visi senatnes elfu draugi — Hadors, Hūrins un Tūrins, un pats Berens —, tu būtu pelnījis vietu viņiem līdzās.
   — Bet vienu pašu jūs tak viņu nesūtīsiet, kungs! — iebrēcās Sems, vairs nespēdams novaldīties un izlēkdams plāna vidū no kakta, kur visu laiku bija klusiņām tupējis uz grīdas.
   — Nē taču! — Elronds viņu smaidīdams uzlūkoja. — Tu jau noteikti iesi līdzi. Kur nu jūs abus izšķirsi, kad tu ielavies pat slepenā sanāksmē, kur neesi aicināts.
   Sems iespruka atpakaļ kaktā sarkans kā biete un pie sevis noburkšķēja: — Tad nu gan, Frodo kungs, esam iekūlušies riktīgi ķīseli! — Un viņš satriekts nogrozīja galvu.

Treša nodala
Gredzena ceļš uz dienvidiem

   Todien hobiti sarīkoja paši savu apspriedi, sapulcējušies Bilbo kambarītī. Padzirduši, ka Sems ielavījies Sanāksmē un izraudzīts Frodo par ceļabiedru, Merijs un Pīns ļāva vaļu sašutumam.
   — Šito netaisnību! — brēca Pins. — Tā vietā, lai izspertu šo laukā pa durvim un iekaltu važās, Elronds viņu par tādu šmauk- šanos ņem un apbalvo!
   — Apbalvo? — Frodo ieplēta acis. — Bargāku sodu es nevaru ij iedomāties. Vai tu maz domā, ko runā? Ir nu gan balva, kad mums piespriests doties turp, no kurienes atgriezties nav ko cerēt! Vēl vakardien es klusibā priecājos, ka viss, kas darāms, jau izdarits un varēšu še atpūsties ilgi, ilgi, varbūt pat lidz mūža galam.
   — Nav nekāds brīnums, — Merijs atsaucās, — un kaut nu tā būtu. Mēs jau apskaužam nevis "tevi, bet Semu. Ja reiz jāiet tev, kurš katrs no mums, iepakaļ atstāts, jutīsies tīri kā nosodīts, pat Rivendellā tupēdams. Mēs kopā esam nomērojuši garu ceļu un pieredzējuši gana grūtas dienas. Gribam iet līdzi.
   — Tieši to jau es saku, — Pins piebalsoja. — Mums, hobitiem, jāturas kopā, un tā mēs ari darisim. Es jau nu iešu, ja vien šie mani nesaslēgs važās. Vismaz vienu, kam prātiņš mājās, tak vajag paķert lidzi!
   — Tad jau būs jāiztiek bez tevis, Peregrin Tuk! — aizrādīja Gendalfs, ielūkojies pa zemo lodziņu. — Taču nekreņķējieties nu velti. Nekas vēl nav nolemts.
   — Nav nolemts? — Pins izsaucās. — Ar ko tad jūs tur noņēmāties? Tupējāt ieslēgušies stundām ilgi!
   — Runājām, — Bilbo paskaidroja. — Teju katrs pavēstīja ko tādu, ka pārējiem no brīnumiem vai acis sprāga no pieres laukā. Pat vecajam Gendalfarn. Es teiktu, Legolasa ziņa par Gollumu šim nudien iesprūda rīklē, lai gan norija viņš to itin veikli.
   — Nav tiesa, — Gendalfs iebilda. — Tev šis tas paslīdējis garām. To es dabūju dzirdēt vēl no Gvaihira. Ja gribi zināt, tā pa Īstam, kā tu saki, acis visiem sprāga no pieres laukā vien tad, kad runājāt jus ar Frodo, un es biju vienīgais, kurš to visu jau zināja.
   — Tik un tā, — Bilbo nerimās, — ja neskaita to, ka izrau- dzljāties nabaga Frodo un Semu, citu neko neizlemāt. Es visu laiku baiļojos, ka tā beigsies, ja vien man nebūs nekādas teikšanas. Ja vēlaties zināt: Elronds sūtīs veselu pulciņu, tikai grib sagaidīt izlūkus atgriežamies. Vai šie jau projām, Gendalf!'
   — Projām gan, — burvis apstiprināja. — Viena daļa. Rit ceļā dosies pārejie. Elronda elfi sazināsies ar Pēddziņiem un varbūt ari ar Tranduīla elfiem Drūmmežā. Un Aragorns aizgāja kopā ar Elronda dēliem. Iekams kaut pirkstiņu pakustināsim, jāpārmeklē plaša apkārtne. Tālab nenokar degunu, Frodo! Varbūt tu še uzkavēsies vēl krietni ilgi.
   —Kā tad! — Sems noburkšķēja. — Ziema, paskat, degungalā.
   — Tur nekas nav līdzams, — Bilbo aizrādīja. — Drusku te, Frodo, puis, pats esi pie vainas — ko tupēji, manu dzimšanas dienu gaidīdams? Nosvinēji gan pagalam ērmoti, un tas man neparko neiziet no prāta. Tad nu gan īstā dieniņa, kad ielaist Meškovičus-Tuntakus Tuntmalē! Bet tā nu ir — līdz pavasarim te sēdēt vairs nevarat, taču izlūki gan jāsagaida.
   Kad ziema sāk ar sala zobiem Kost akmeņus ar milzu robiem, Kad kaili koki, melni dīki, Ir drošāk nebāzt laukā snīpi!
   Tikai bīstos, ka tieši tas jums lemts.
   — Tā gan, — piebalsoja Gendalfs. — Jo ceļā nevarēsim doties, iekams nebūsim noskaidrojuši, kur palikuši Jātnieki.
   —Vai tad viņi nav apsllkuši? — Merijs ieplēta acis.
   — Gredzenrēgus šādi nobendēt nav iespējams, — Gendalfs atteica. — Viņus baro Pavēlnieka spēks, tā ka gals viņiem pienāks tikai tad, kad kritis pats Saurons. Varam vien ceret, ka viņi zaudējuši gan zirgus, gan apmetņus un uz laiciņu padarīti mazāk bīstami, taču tas noteikti jānoskaidro. Tikmēr, Frodo, pacenties raizes izmest no galvas. Nezinu, vai līdzēs, ja tev paklusām izpaudīšu, lūk, ko. Pirmiņ dzirdēju kādu sakām, ka līdzi būtu paķerams kāds, kam prātiņš mājās. Tur nu nav ko iebilst. Radās, ka man būs vien jāiet jums līdzi.
   To izdzirdis, Frodo tā nopriecājās, ka Gendalfs piecēlās no palodzes, kur bija sēdējis, noņēma cepuri un palocījās. — Teicu tikai — rādās, ka būs jāiet. Vēl jau viss var iegrozīties citādi. Šajā lietā vēl Elrondam būs savs vārds sakāms, un tavam draugam Nerimšam tāpat. Ai, ai, nupat atminējos, ka gribēju apraudzīt Elrondu. Nu iešu.
   — Kā tu domā, cik ilgi vēl varēšu še uzkavēties? — Frodo uzrunāja Bilbo, kad Gendalfs bija aizsteidzies.
   — Nezinu gan. Es dienas Rivendellā neskaitu, — Bilbo attrauca. — Tomēr lēšu, ka tev vēl laika gana. Varēsim krietni izrunāties. Varbūt palīdzēsi man pabeigt grāmatu? Derētu sākt ari nākamo. Vai esi jau izdomājis kādu nobeigumu?
   — Jā, vairākus. Un visi kā viens ir pagalam drūmi un nejauki, — Frodo atteica.
   — Nē, tas nu nekur neder! — Bilbo atvēcinājās. — Grāmatām jābeidzas labi. Kā būtu, teiksim, ar šo te: "Un tā viņi atgriezušies vairs nekad nešķirās un laimigi dzīvoja līdz mūža galam."
   — Derēs, ja vien tik tālu tiksim, — Frodo atzina.
   — Ak šitā? — iesaucās Sems. — Un diez kur tad šie tā dzīvos? Man jau tas ne reizi vien iešāvies prātā.
   Kādu laiciņu hobiti vēl mēļoja, apspriezdami to, kas piedzīvots un vēl gaidāms, bet Rivendella bija zeme, kur, necik ilgi, visas bailes un raizes no prāta pagaisa kā nebijušas. Nākamība, lai solīdama ko labu vai ļaunu, aizmirstībā nenogrima, tomēr zaudēja jebkādu varu pār tagadni. Veselība vairojās, cerība pieņēmās spēkā, un hobiti priecājās par katru jaunu dienu, izbaudīdami ik maltīti un ļaudamies sarunu un dziesmu burvībai.
   Dienas ritēja cita pēc citas, ik rīts atausa spožs un jauks, un ik vakars pār ieleju nolaidās vēss un skaidrs. Bet rudens strauji dzisa, un zeltainā gaisma nobālēja sudrabpelēka, un kailie zari nobirdināja pēdējās lapas. Sacēlās salts austrenis, no Miglas kalniem pūzdams drēgnu dvašu prom uz vakariem. Mēness nakts debesis apvēlās apaļš kā siera ritulis, izdzēsdams sīkākās zvaigznītes. Bet dienvidu pamalē viena zvaigzne spīguļoja asins- sarkana. Mēnesim dilstot, tā iedegās aizvien spožāka un raudzījās Frodo logā no melnās debess dzīlēm, liesmodama kā modra, caururbjoša acs, kas glūnēja pāri koku galiem ielejas viņā galā.
   Elronda namā hobiti bija nodzīvojuši teju divus mēnešus, novembris bija cauri, līdzi aizraudams pēdējās rudens driskas, un laukā jau valdīja decembris, kad cits pēc cita sāka pārrasties izlūki. Vieni bija devušies uz ziemeļiem, uz Dārdavas izteku Etenmūras slīkšņās, otri — uz rietumiem, kur ar Aragorna un Pēddziņu palīdzību bija pārmeklējuši Pelēces lejteci līdz pat Tarbadai, kur pie izpostītas pilsētas drupām upei pāri gāja vecais ziemeļu lielceļš. Vēl citi bija izpētījuši apkārtni austrumu un dienvidu pusē: daži no viņiem bija aiztikuši līdz Drūmmežam viņpus Miglas kalniem, citi kalnus šķērsojuši pa pāreju pie Puķupes iztekas, izstaigājuši Tukšaini, Skalbjupļavas un nonākuši līdz pat Radagasta mītnei Rosgobelā. Radagastu viņi tur neatrada, un atpakaļceļā izlūki bija devušies pāri kalnu pārejai, kas bija pazīstama kā Dūņutērces krāces. Elronda dēli Elladans un Elroīrs atgriezās paši pēdējie, nomērojuši garu ceļu lejup gar Sudrabdzīslas krastiem, kur uzgājuši savādu zemi, taču, ko tur redzējuši, izpauda vien Elrondam.
   Neviens no izlūkiem Jātniekus vai citus Naidnieka kalpus nebija nedz manījis, nedz par tādiem ko dzirdējis. Neko jaunu nebija pavēstījuši pat Miglas kalnu ērgļi. Ari no Golluma nebija ne miņas, taču savvaļas vilki aizvien vēl pulcējās baros, sirodami augšup pa Andulnas krastiem. Trīs noslīkušie melnie zirgi atradās uzreiz — tie peldēja turpat pie brasla. Lejāk pa straumi, krāču lejasgalā, meklētāji uzgāja vēl piecus un garu, melnu, sadriskātu apmetni. Citu pēdu nebija, un Jātnieki nekur nebija likuši par sevi manīt. Viss liecināja, ka ziemeļos viņu vairs nav.
   — Vismaz astoņi no Deviņiem dabūjuši trūkties, — Gendalfs secināja. — Te gan neder strēbt karstu, tomēr, es teiktu, nu varam puslīdz cerēt, ka Gredzenrēgi izklīdināti un bijuši spiesti doties atpakaļ pie Mordoras pavēlnieka ar tukšām rokām un bez apveida. Ja tā, uz medību takas viņi tik drīz vis neizies. Naidniekam gan netrūkst ari citu kalpu, taču tiem nāksies mērot visu garo ceļu līdz Rivendellas robežām, lai sadzītu mums pēdas. Un tas nebūs viegli, ja būsim gana piesardzīgi. Tikai ilgāk kavēties gan vairs nedrīkstam.
   Elronds sapulcināja hobitus. Viņš nopietni uzlūkoja Frodo. — Ir laiks, — viņš pavēstīja. — Ja Gredzens jānogādā Mordorā, tas jādara drīz. Bet tie, kas turp dosies, nedrīkst paļauties uz to, ka talkā nāks ieroči vai spēks. Viņiem jādodas turp, kur valda Naidnieks, un tur palīgu nebūs. Vai joprojām turies pie dotā vārda, Frodo? Vai esi gatavs būt Gredzena glabātājs?
   —Esmu gan, — Frodo atbildēja. — Iešu un ņemšu līdzi Semu.
   — Tad neko daudz tev palīdzēt nevaru. Pat ar padomu ne. No tava ceļa es saredzu vien mazu gabaliņu un nezinu, kā tava gaita beigsies. Tumsa ir atlīdusi jau līdz Miglas kalnu pakājei, aizvilkusies pat lidz Pelēces krastiem un aizsedz man skatu. Ceļā tu sastapsi daudz ienaidnieku — dažus pazīsi uzreiz, bet citi izliksies par draugiem. Un var gadīties, ka sastapsi draugus, kad vismazāk to cerēsi. Kolīdz varēšu, izsūtīšu vēstis visiem, ko pazīstu plašajā pasaulē, taču briesmas visapkārt tagad savilkušās tik melnas, ka daža laba vēsts var galā nenonākt vai ari novēloties tā, ka tu pats jau būsi gabalā. Un izraudzīšos tev ceļabiedrus, kas dosies tev līdzi, kamēr vien pašiem un liktenim labpatiks. Skaitam jābūt mazam, jo tavas izredzes būs lielākas, ja virzīsieties ātrāk un klusāk. Pat'ja man būtu vesels pulks elfu, ietērpti Sendienu bruņās, tas maz ko līdzētu — vien izraisītu Mordoras valdnieka dusmas.
   — Gredzena pulkā būsiet deviņi, — Elronds turpināja. — Deviņi kājnieki pret Deviņiem jātniekiem, ļaunuma kalpiem. Kopā ar tevi un tavu uzticamo kalpu ies Gendalfs, jo šis būs viņa dižākais darbs un, var gadīties, pats pēdējais. Visi citi pārstāvēs pasaules brīvās tautas: elfus, rūķus un cilvēkus. Lai elfu cilts sūtnis ir Legolass, rūķu sūtnis — Gimlins, Gloina dēls. Viņi tevi pavadīs vismaz līdz Miglas kalnu pārejai un varbūt vēl tālāk. No cilvēkiem lidzi ies Aragorns, Aratorna dēls, jo viņam ar Isildura gredzenu ciešs sakars.
   — Nerimša! — Frodo sajūsmināts izsaucās.
   — Jā, — Aragorns pasmaidīja. — Es atkal lūdzu, lai tu ņem mani līdzi, Frodo.
   — Es pats būtu tevi lūgšus lūdzies, — Frodo apgalvoja, — tikai domāju, ka tu dosies Ildzi Boromiram uz Minastiritu.
   — Tā ari ir. Un, iekams dodos kaujā, še no jauna tiks izkalts Lūzušais Zobens, taču daudzi simti jūdžu mums abiem iznāks pa ceļam, tāpēc pulkā būs arī Boromirs. Viņš ir drošsirdīgs vīrs.
   —Tad atliek sameklēt vēl divus. — Elronds sarauca pieri. — Es apdomāšos. Man ir padomā viens otrs no elfiem, kas še būtu īsti vietā.
   — Pag, bet mēs? — Pīns satriekts izsaucās. — Mēs negribam palikt iepakaļ! Mēs gribam doties līdzi Frodo!
   — Vien tāpēc, ka nespējat nedz aptvert, nedz iedomāties, kas jūs sagaida, — atteica Elronds.
   — Arī Frodo par to nav ne jausmas, — ierunājās Gendalfs, negaidīti nostājies Pīna pusē. — Un arī mēs, pārējie, to zinām pagalam neskaidri. Tiesa, ja šie hobiti apjaustu visas briesmas, viņi neiedrošinātos iet. Tomēr tik un tā vēlētos turp doties — mazākais, vēlētos, kaut būtu spējuši sadūšoties, un no kauna nezinātu, kur likties, un justos pagalam nelaimīgi. Manuprāt, Elrond, še būtu labāk paļauties uz viņu draudzību, nevis uz dižu gudrību. Pat ja tu viņu vietā izraudzīsies kādu elfu ķēniņdēlu, teiksim, Glorfindelu, viņš, lai cik varens, Tumsas torni neieņems un ari ceļu uz Likteņaizu nenobrugēs.
   —Taviem vārdiem ir svars, — Elronds noteica, — tomēr mani māc šaubas. Daliena, cik noprotu, šobrīd ir apdraudēta, un šos divus biju domājis sūtīt mājup ar ziņu — lai rīkojas, kā tur ierasts, kad tauta brīdināma par briesmām. Bet, lai vai kā, jaunāko no abiem, Peregrinu Tuku, nedrīkst laist nekādā ziņā. Sirds man liedz viņu sūtīt uz Mordoru.
   — Tad, visugodātais Elrond, jums te nāksies ietupināt mani aiz atslēgas vai sūtīt mājās, maisā iebāztu, — Pins paziņoja. — Citādi tik un tā aizmukšu viņiem līdzi.
   —Labi, lai būtu. Ej, — Elronds piekāpās un smagi nopūtās. — Tātad nu ir visi Deviņi. Pēc septiņām dienām jums jādodas ceļā.
   Elfu kalēji no jauna izkala Elendila zobenu un asmeni tam iegravēja septiņas zvaigznes, kam vienā pusē greznojās mēness sirpis, otrā — saule, bet visapkārt — rūnu raksti, jo Aratorna dēls Aragorns devās karā pret Mordoras pulkiem. Atdzimušais zobens spoži laistījās, saules gaismā atspīdēdams sarkans, bet mēnesnīcā zaigodams ar aukstu liesmu, un asmens tērauds bija stiprs un ass. Un Aragorns tam deva jaunu vārdu — Andurils, Vakarliesma.
   Aragorns un Gendalfs gatavojās ceļam, apspriezdami gaidāmās briesmas un pētīdami kartes un rakstus, kas glabājās Elronda namā. Reizumis Frodo viņiem piebiedrojās, taču labprāt atvēlēja tiem abiem par visu parūpēties un, cik spēja, pavadīja laiku kopā ar Bilbo.
   Atlikušajās dienās hobiti ik vakaru sapulcējās Uguns zālē un tur līdz ar daudzām citām teiksmām no sākuma līdz galam noklausījās arī stāstu par Berenu un Ludiēnu un to, kā viņi iemantoja Dižakmeni. Bet pa dienu, kamēr Merijs un Pīns skraidelēja riņķī apkārt, Frodo un Sems sēdēja Bilbo mazajā kambarītī, klausīdamies, kā Bilbo balsi lasa nodaļas no paša grāmatas (tā gan joprojām šķita visai tālu no pilnības) vai deklamē šo to no pašsacerētām vārsmām, bet reizumis palīdzēdami viņam pierakstīt Frodo dēkas.
   Pēdējās dienas rītā Frodo un Bilbo sēdēja divi vien, un vecais hobits piepeši no pagultes izvilka koka lādi. Pacēlis vāku, viņš ņēmās tur sazin ko meklēt.
   — Re, kur tavs zobens, — viņš pavēstīja. — Salūza, atminies? Paņēmu paglabāt, bet piemirsu palūgt, lai kalēji saved kārtībā. Un nu jau par vēlu. Tad nu es iedomājos, ka varbūt noderēs šis te. Ko teiksi?
   Viņš izcēla no lādes īsu zobenu, kas bija iebāzts saplaisājušas ādas maksti, tad izvilka to no maksts, un nospodrinātais asmens piepeši iezaigojās salts un spožs. — Tas ir Dzelonis, — Bilbo sacīja un ar zināmu piepūli iecirta zobenu koka sijā. — Ņem, ja gribi. Man, es lēšu, tas vairs nebūs vajadzīgs.
   Frodo ar pateicību pieņēma dāvanu.
   — Un vel šito! — Bilbo izcēla no lādes mazu, toties neparasti smagu paciņu. No kārtu kārtām satītām lupatām viņš izvīstīja nelielu bruņukreklu, kaltu no neskaitāmiem, sīkiem gredzentiņiem, savītiem tik blīvi kā linaudekls, saltiem kā ledus un cietākiem kā tērauds. Bruņukrekls vizēja sudrabains kā mēnesnīca un bija izlikts ar sīkiem, dārgiem akmentiņiem, bet visam klāt vēl bija pērļu josta, rotāta ar kalnu kristāliem.
   — Skaista mantiņa, vai ne? — Bilbo tīksminājās, paceldams bruņukreklu pret gaismu. — Un noderīga. To man reiz iedāvāja Torins. Iekams devos projām, atdabūju to no Izrakas un iesaiņoju līdzi ņemšanai. Paņēmu visu, kas man atsauca atmiņā ceļojumu turp un atpakaļ, tikai Gredzenu atstāju. Taču bruņukreklu es vairs mugurā nevilkšu — ko es še ar to iesākšu? Vien reizumis izvelku un aci uzmetu. Kad apvilksi, redzēsi, ka svaru ij nemanīsi.
   — Nudien nezinu, pēc kā gan es izskatīšos? — Frodo samulsa.
   — Mani vārdi! — Bilbo nopriecājās. — Tieši tā es toreiz teicu pats. Bet par izskatīšanos neraizējies. Pavelc zem virsdrānām. Nu taču! Tas būs mūsu noslēpums. Nevienam nesaki! Bet man sirds būs mierīgāka, ja zināšu, ka tev tas mugurā. Es gribētu zināt, vai te tāds Melnā jātnieka dunčelis maz tiks cauri… — viņš čukstus piebilda.
   — Labs ir, ņemšu, — Frodo piekāpās. Bilbo uzvilka to viņam mugurā un pie mirdzošās jostas piekāra Dzeloni, tad Frodo visam pāri pārvilka vecās lietus un vēja balinātās bikses, kreklu un kamzoli.
   — Parasts hobits, ne ko pielikt, ne atņemt, — Bilbo atzina, viņu noskatījis. — Bet nu vīram zem cepures jau daudz vairāk, nekā viens otrs var iedomāties. Lai nu tev veicas! — Un viņš aizgriezās, vērdamies laukā pa logu un raudzīdams ko padungot.
   — Nudien nezinu, Bilbo, kā lai tev pateicos — gan par šo te, gan par visu, ko manā labā esi darījis, — Frodo sacīja.
   — Pat nemēģini! — Vecais hobits novērsās no loga un uzblieza viņam pa muguru. — Au! — viņš iebrēcās. — Ciets kā akmens! — Un, bridi paklusējis, piebilda: — Tu taču zini, ka hobitiem jāturas kopā. Sevišķi Tuntakiem. Un, ja katrā ziņā gribi man pateikties, izdari manā labā, lūk, ko: sargā sevi, cik nu iznāk, un atgriezies izstāstīsi man visu, visu, ari visas senās dziesmas un teiksmas, ko ceļā dzirdēsi. Es tevi gaidīšu un centīšos, cik spēdams, lai grāmata būtu gatava, kad tu pārradīsies. Ja tik ilgi novilkšu, man gribētos sarakstīt arī turpinājumu. — Tad viņam aiztrūka balss, un vecais hobits no jauna pagriezās pret logu, zem deguna dungodams:
   — Es sēžu pie pavarda, prātodams Par visu, ko redzējis esmu:
   Par palejām zaļām un kamenēm, Par ziedošas vasaras dvesmu,
   Par zeltainām lapām un timekļiem, Kas rudeņos vizinās vējā, Par miglu, kas virmo pār ezeriem, Kad rītausma dvašo man sejā.
   Es sēžu pie pavarda, gudrodams Par lausku, kas pakšus cērt pušu. Kā butu, ja ziedonis atnākdams Mani redzētu pazudušu?
   Jo pasaulē milzums vēl visa kā, Ko redzēt un dzirdēt, un mīlēt: Ik birztalā, pļavā un ielejā, Ik pakalnā, avota dzīlē.
   Es sēžu pie pavarda, domādams Par tiem, kas sen aizgājuši, Un tiem, kas vēl nāks, prātā pārlikdams, Ko viņi būs redzējuši!
   Tā sēžu un kavējos atmiņās Par sendienām tālām. Bet klausos, Vai nedip jau soļi uz lieveņa, — Un gaidu, un ceru, un ausos.
   Bija drēgna un pelēka decembra nogales diena. Koku kailajos zaros svilpoja austrenis, kulstīdams priedulājus kalnu nogāzēs. Zemu virs galvas debesis skrēja melni, driskās sapluiniti mākoņi. DrUmi krēslojās agrs novakars, un Pulks bija gatavs doties ceļā. Viņi tīšuprāt nogaidīja līdz mijkrēslim, jo, kamēr Rivendella tepat, Elronds vēlēja, cik nu iespējams, ceļot nakts aizsegā.
   — Sargieties no Saurona spiegiem, — viņš piekodināja. — Esmu drošs, ka viņš jau zina, kas piemeklējis Jātniekus, un iesvēlies dusmās. Necik ilgi, viņa spiegi ziemeļzemēs čumēs un mudžēs — gan divkājaini, gan četrkājaini, gan spārnoti. Tāpēc paturiet acis ari debesjumu.
   Ieroču viņiem līdzi necik daudz nebija, jo še vajadzēja paļauties nevis uz bruņotu spēku, bet uz to, ka ceļiniekiem izdosies paliki nepamanītiem. Aragornam bija vien Andurils, cita nekā, un viņš bija ieģērbies izbalējušā, rūsgani zaļā apmetni, kā jau Pēddzinis. Boromiram bija garš zobens, līdzīgs Andurilam, tomēr ne tik dižciltīgs, tad vēl vairogs un kaujas rags.
   — Kalnu ielejās tas skan vareni un dzidri, — viņš stāstīja, — un tad lai visi Gondoras naidnieki laikus meklē glābiņu! — Pielicis ragu pie lūpām, viņš notaurējās tik skani, ka atbalsis dārdēdamas aizvilnlja klintis un Rivendellā visi palēcās vai stāvus gaisā.
   — Tagad gan valdies un ragu pūst nesteidzies, Boromir, — Elronds viņu apsauca. — Pagaidi, līdz atkal spersi kāju uz savas zemes un ari tad trīskārt apdomā.
   — Varbūt, — Boromirs atteica. — Bet es to allaž ieskandinu, kad dodos ceļā, un, lai ari šoreiz mums lemts soļot tumsas aizsegā, es neesmu nekāds zaglis, kam paklusām jāslapstās.
   Rūķis Gimlins vienīgais bija uzreiz ietērpies īsā tērauda gredzentiņu bruņukreklā, jo rūķi ir raduši staipīt smagas nastas, un aiz jostas viņš bija aizbāzis platu cirvi. Legolasam bija loks, bultu pilns maks un pie sāniem garš, spoži balts duncis. Hobitu jaunuļi bija bruņojušies ar Kapukalnu zobeniem, bet Frodo paņēma tikai Dzeloni, bruņukreklu, klausīdams Bilbo padomam, pavilcis zem krekla. Gendalfarn bija zizlis, taču pie sāniem vēl arī elfu zobens Glamdrings — tas ne ar ko nepalika iepakaļ Orkristam, kas tagad dusēja Vientuļa kalna dzīlēs, Torinam uz krūtīm.
   Elronds visiem bija iedevis siltas drānas, kamzoļi un apmetņi bija izoderēti ar kažokādu. Pārtikas krājumus, vēl kādus apģērba gabalus, segas un citas ceļā vajadzīgas mantas viņi uzkrāva mugurā ponijam — tam pašam Virpili sadabūtajam nabaga lopiņam.
   Dzīvodamies pa Rivendellu, zirdziņš bija brinum pārvērties — spalva spīdēja un laistījās, un lopiņš dižājās un spriņgoja, itin kā no jauna piedzimis. Sems nepaguris pūlējās, lidz visiem iestāstīja, ka Bils (tā Sems bija zirdziņu iesaucis) katrā ziņā ņemams līdzi, citādi nonīkšot.
   — Tam lopiņam tak valodas vien vēl trūkst, — viņš pavēstīja, — un pagaidiet tik drusku, gan riktīgi sāks runāt, kad es jums saku. Ij ne Pina jaunkungs tik skaidri un gaiši nejaudātu izteikt, kā tas zirdziņš uz mani pavērās, sak, ja tu, Sem, neņemsi mani līdzi, steberēšu nopakaļ, lai tur vai kas. — Tā nu Bils tika ierakstīts Pulkā par nastu nesēju un izrādījās vienīgais, kurš ceļā bija gatavs doties tīri ar prieku.
   Atvadu vārdi un laba ceļa vēlējumi jau bija izskanējuši lielajā zālē pie kamīna, un nu pārējie gaidīja vien Gendalfu, kas vēl kavējās namā. Durvis bija plaši vaļā, uz lieveņa plaiksnījās uguns atspīdumi, gaiši un silti mirdzēja logi. Bilbo, ievistljies apmetni, klusēdams stāvēja līdzās Frodo. Aragorns sēdēja uz lieveņa pakāpieniem, galvu zemu noliecis — vienīgi Elronds pa īstam zināja, ko viņam nozīmē šī stunda. Pārējie pustumsā vidēja vien kā pelēki stāvi.
   Sems stāvēja blakus ponijam un, ar mēli ķeksēdams no zobu starpām atvadu mielasta paliekas, apcerīgi vērās lejup, drūmajā mijkrēsli, kur, veldamās pāri krācēm, dārdēja upe. Visas piedzīvojumu alkas nupat bija galīgi izsīkušas.
   — Tev, puis, — viņš uzrunāja Bilu, — nu gan nederēja ar mums sapīties. Būtu palicis vien šepatiņās, kur laba siena pilna sile, līdz jaunai zālītei. — Bils uz to novēcināja asti un neko neatbildēja.
   Iegrozījis ērtāk maišeli uz pleca, Sems bažīgi pārlika prātā, ko tur sabāzis, — sak, vai nav kas piemirsies: lielākais dārgums — kastrolītis, tad kārbiņa sāls, ko viņš allaž nēsāja līdz un arvien uzpildīja, kad radās izdevība; krietns krājums pīpes zāles (bet skaidrs, ka derēja vairāk); krama šķiltavas un posa, vilnas zeķes, veļas kārta un visādas sīkas Frodo mantas, par ko saimnieks pats nebija iegādājies, bet Sems gan paķēris līdzi, lai brīdi, kad ko tādu ievajadzēsies, varētu to uzvaroši celt gaismā. Visu prātā pārcilājis, viņš piepeši attapās: — Aukla! Nav ij ne striķa galiņa! Padomā, un vēl vakar vakarā tu pats sev liki pie sirds, sak, Sem, derētu tak kāda aukliņa! Ja nepaķersi līdzi, katrā ziņā ievajadzēsies! Nu, ka ievajadzēsies. Kur šo vairs tagadiņ ķersi?
   Tobrīd uz lieveņa kopā ar Gendalfu iznāca Elronds un saaicināja visus pulciņā. — Gribu uz atvadām teikt vēl ko, — Rivendellas valdnieks klusu ierunājās. — Gredzena glabātājs dodas ceļā uz Uguns kalnu. Viņš viens atbild par Gredzena likteni: Glabātājs nedrīkst to nedz aizsviest, nedz atdot kādam no Naidnieka kalpiem, nedz pieļaut, lai tam pieskaras kāds cits, izņemot Pulka biedrus vai Sanāksmes locekļus, un arī vien tad, kad citas izejas nav. Pārējie Glabātājam dodas līdzi no brīva prāta, lai sniegtu atbalstu. Viņi drīkst iet līdzi, griezties atpakaļ vai izraudzīties citu ceļu — kā nu iznāks. Jo tālāk iesit, jo grūtāks būs atkāpšanās ceļš, tomēr jūs nesaista nedz zvērests, nedz solījums doties turp, kurp jāiet par varītēm. Jo savu dūšu jūs vēl nezināt un nespējat paredzēt, ko ceļā pieredzēsit.
   — Kad ceļš ietinas tumsā, ardievas saka vien mazdūšīgais, — iestarpināja Gimlins.
   — Var jau būt, — Elronds atsaucās, — taču neliksim solīties tam, kurš tumsu vēl nav redzējis.
   —Tomēr zvēresta vārdi var ieliet spēku trīsošā sirdī, — Gimlins nepiekāpās.
   — Vai ari to salauzt, — Elronds piebilda. — Neraudzīsimies pārāk tālu nākotnē! Bet nu ejiet — ar drošu dūšu! Palieciet sveiki, un lai jums Ildzi iet elfu, cilvēku un visu brīvo tautu svētība! Lai zvaigznes staro jums sejā!
   — Laimīgi… Laimīgu ceļu! — iesaucās Bilbo, nosalis tā, ka zobi klabēt klabēja. — Dienasgrāmatu rakstīt tev, Frodo, puis, laikam nebUs vaļas, bet pieraugi, lai pārradies vari man visu izstāstīt sīki un smalki! Un nekavējies! Paliec sveiks!
   Elronda elfi māja viņiem ardievas, sastājušies krēslas pielietajā pils pagalmā, un klusi novēlēja laimīgu ceļu. Neskanēja nedz smiekli, nedz dziesmas. Pēdīgi ceļinieki izkustējās no vietas un pagaisa mijkrēslī.
   Pārsoļojuši pāri Bruīnas tiltam, viņi pa līkumotām, garām un stāvām takām nesteidzīgi virzījās uz Rivendellas ielejas malu, līdz nonāca klajā augstienē, kur virsājā šalkoja vējš. Tad, uz atvadām pametuši skatu atpakaļ, kur dziļi lejā mirdzinājās Pēdējais Gaišais Mājoklis, viņi devās tālāk uz priekšu, aklā tumsā.
   Pie Bruīnas brasla viņi nogriezās no lielceļa un pa šaurām taciņām, kas veda te kalnā, te lejā, devās uz dienvidiem, gar Miglas kalnu rietumpusi, lai mērotu ceļu, kas prasīja daudzas dienas. Apvidus še bija daudz skarbāks, un zemes virsa nelīdzenāka kā otrpus grēdai, kur pletās zaļā Anduinas ieleja, tā ka iešana vedas gausi, toties nobēdzināties bija vieglāk. Šai pamestajā un tukšajā apkaimē Saurona spiegi gandrīz nebija manīti, un arī taciņas bija labi zināmas vien Rivendellas elfiem.
   Gendalfs soļoja priekšgalā, un viņam līdzās — Aragorns, kas ceļu še zināja pat ar aizsietām acīm. Pārējie virknē kātoja nopakaļ, un gājienu noslēdza Legolass, kas naktī redzēja tikpat labi kā dienā. Ceļa sākums bija nogurdinošs un vienmuļš, un Frodo no tā neko daudz neatcerējās, ja neskaita vēju. Sazin cik dienas pēc kārtas saule slēpās mākoņos, un no Miglas kalniem pūta spēcīgs, stindzinošs austrenis, kas vilka cauri līdz ādai tā, ka nelidzēja nekāda tuntuļošanās. Visi gan bija saģērbušies kārtu kārtam, tomēr sasildīties nekādi nespēja ne soļodami, ne uz vietas čurnēdami. Gulēt nācās dienas gaismā, kad visi nobēdzi- nājās kādā ieplakā vai dzeloņainu krūmu pudurī, kādi še auga ik uz soļa. Vēlā pēcpusdienā tas, kurš stāvēja sardzē, visus modināja uz vakariņām — to pamatīgāko maltīti, kas parasti bija auksta un ne visai iepriecinoša, jo uguni sakurt viņi iedrošinājās reti. Pret vakaru pārgājiens turpinājās — allaž vairāk vai mazāk uz dienvidiem, ja izdevās atrast ceļu.
   Iesākumā hobitiem tā vien likās, ka viņi velkas uz priekšu kā gliemeži, tālāk netikdami ne par soli, lai arī soļoja līdz galīgam spēku izsīkumam. Apkārtne kāda bija, tāda palika. Tomēr kalni pamazām tuvojās. Dienvidos no Rivendellas tie slējās vēl augstāki, un krāvums aizlocījās uz rietumiem, bet galvenās grēdas pakājē vīdēja it kā vienkopus sagrūsti pakalni, izaloti ar dziļām, mutuļojošu strautu pieplūdinātām aizām. Taciņas še uziet bija grūti, un tās vijās līču loču, nereti aizvezdamas vien pie stāvas kraujas, kam pāri gāzās varens ūdenskritums, vai dziļā palejā, neizbrienamā dūksnājā.
   Aizritēja divas nedēļas, un tad laiks mainījās. Vējš piepeši pierima, bet pēc tam iegriezās no ziemeļu puses. Skrejošie mākoņi cēlās augstāk un izklīda, parādījās bāli spoža saule. Pēc kārtējā nogurdinošā nakts pārgājiena atausa salts, skaidrs rīts. Ceļinieki bija uzrāpušies pazemā korē, apaugušā ar mūžveciem akmeņozoliem, kuru pelēkzaļie zari paši izskatījās kā klinti cirsti. Austošās saules staros tumšzaļās lapas vizēt vizēja un ogas gailēja sarkanas kā ogles.
   Tālu dienvidos Frodo redzēja dūmakā tinamies varenus kalnus, kas nule šķita neglābjami aizšķērsojam ceļu. Pa kreisi no grēdas slējās trīs smailes — augstākā un tuvākā stiepās debesis kā ilknis, un tās virsotni sedza sniegs. Kailo ziemeļpuses krauju vēl pa lielākai daļai klāja ēna, bet vietās, kur to apspīdēja saule, klintis gaismojās iesarkanas.
   Gendalfs nostājās Frodo līdzās un, pielicis plaukstu virs acīm, ieteicās: — Esam pieveikuši krietnu gabalu. Te sākas zeme, ko cilvēki dēvē par Akmini. Labākos laikos te netrūka elfu, un tad tā saucās Eregiona. Ja lēšam pēc putna lidojuma, esam nomērojuši četrdesmit piecas ligas, lai gan kājām esam nostaigājuši daudz garāku ceļu. Še apvidus vairs nebūs tik mežonīgs, un ari laiks mums būs labvēlīgāks, tomēr varbūt tāpēc vēl jo vairāk jābīstas no briesmām.
   — Lai nu briesmas, kur briesmas, bet labi, ka beidzot varam redzēt sauli austam, — Frodo atsaucās, atsviezdams kapuci un pasliedams seju pretim rīta saules stariem.
   — Bet tagad priekšā kalni, — ierunājās Pins. — Vai tik pa nakti nebūsim aizklīduši uz austrumiem?
   — Nē taču, — Gendalfs skaidroja. — Vienkārši dienas gaismā var tālāk redzēt. Rau, viņpus tām smailēm grēda aizlokās uz dienvidrietumiem. Elronda namā karšu vesels lērums, bet jūs jau laikam tajās ne reizi neieskatījāties, ko?
   — Drusku iemetu gan aci, — Pins taisnojās, — tikai it neko neatceros. Frodo šitādās lietās ir labāka galva.
   — Man nekādas kartes nav vajadzīgas, — noteica Gimlins, kopā ar Legolasu nostājies viņiem blakus un vērdamies tālē. Rūķa dziļajās acis mirdzēja savāda gaisma. — Tā ir zeme, kur strādājuši mūsu sentēvi, un šie kalni daudzviet iegravēti metālā, iecirsti akmenī, iemūžināti dziesmās un teiksmās. Tos aizvien vēl redzam sapņos — rau, Barazs, Ziraks un Šathurs. Tikai vienreiz pa gabalu esmu tos redzējis savām acīm, bet labi zinu gan pašus kalnus, gan to vārdus, jo tur, dzīlēs, dus rUķu cilts izbūvētā Kazadūma, kopus mēlē pazīstama kā Melnais Bezdibenis, bet elfiem — kā Morija. Aiz tās tūliņ slejas Barazinbars jeb Sar- kanrags, bargais Karadrass, kā to dēvē elfi; tālāk — Sudrabzobs un Mākoņmilzis: Baltais Selebdils un Pelēkais Fanuidols, ko mēs saucam par Zirakzigilu un Bundušathuru. Tur Miglas kalnus šķeļ pušu dziļa, tumša ieleja, ko nespējam aizmirst — Azanulbizāra, Dūņutērces leja, ko elfi dēvē par Nanduhirionu.
   — Uz Dūņutērces leju ved mūsu ceļš, — Gendalfs bilda. — Ja otrpus Karadrasam šķērsosim pāreju, ko sauc par Sarkanraga vārtiem, pa Dūņutērces krācēm nokāpsim rūķu lejā. Tur dus Spulgezers, un tā ledusaukstie avoti baro Sudrabdzislu.
   — Melni ir Keledzarama ūdeņi, un salti — Kibilnalas avoti, — Gimlins iesaucās. — Sirds man krūtis salecas, kad iedomājos, ka drīz tos redzēšu.
   — Kaut nu tu to pieredzētu, mans krietnais rūķi! — Gendalfs novēlēja. — Tomēr ielejā vismaz mēs, pārējie, ilgi uzkavēties nevarēsim. Mums gar Sudrabdzīslas krastiem jāiet tālāk, kur tumst nezināmi meži, tad līdz Andulnai, un tad…
   Burvis apklusa.
   — Nu, un kurp tad? — Merijs nenocietās.
   — Turp, kur ceļam beigas — galu galā, — Gendalfs atteica. — Tik tālu nākotnē neraudzisimies. Pagaidām priecāsimies, ka esam sveiki un veseli veikuši ceļa pirmo posmu. Manuprāt, mums tagad derētu, kā nākas, atpūsties un tālāk doties tikai rītvakar. Akmines gaiss ir tālu izslavēts. Tur, kur reiz mituši elfi, zeme ļaunumam turas pretim ilgi un spīvi.
   — Tas tiesa, — apstiprināja Legolass. — Lai gan šejienes elfus pat mēs, meža cilts, uzskatījām' par savādniekiem, un tagad viņus vairs neatminas ne koki, ne zāle. Dzirdu vien akmeņus žēlojamies: dziļi viņi mūs dēstījuši, skaistus viņi mūs darinājuši, līdz debesīm viņi mūs krāvuši, bet nu aizgājuši uz neatgriešanos. Viņi patiesi aizgājuši uz neatgriešanos. Jau neatminamos laikos aizceļojuši uz Sirmostām.
   Torit dziļā, ar kupliem akmeņozoliem apaugušā ieplaciņā viņi sakūra uguni un pirmoreiz kopš pārgājiena sākuma ieturēja itin līksmas brokastis, kas gan tikpat labi varēja būt ari vakariņas. Pēc tam viņi nesteidzās likties uz auss, jo cerēja kārtīgi nosnausties pa tumsu un tālāk doties vien nākamās dienas pievakarē. Tikai Aragorns bija nerunīgs un raizīgs. Mazliet vēlāk viņš piecēlās, viens pats aizklīda līdz kalna korei un tur nostājās koka paēnā, vērdamies uz dienvidiem, tad uz rietumiem un itin kā ausīdamies. Tad viņš panācās atpakaļ, līdz ieplaciņas malai, un vērās lejup uz pārējiem, kas smējās un mēļoja, pulciņā sasēduši.
   — Kas ir, Nerimša? — Merijs viņam uzsauca. — Ko meklē? Pēc austreņa ilgojies?
   — Kur nu! — viņš atteica. — Bet kaut kā man še nudien pietrūkst. Akmines zemē esmu bijis daudzkārt un visādos gadalaikos. Divkājainu iemītnieku te vairs nav, taču ne zvēru, ne putnu nekad nav trūcis — sevišķi pēdējo. Bet tagad še kapa klusums — vien jūs ceļat jezgu. Tīri ausis plīst pušu. Jūdzēm tālu visapkārt nav dzirdama ne skaņa, jūs te tērgājat, bet katrs vārds atbalsojas itin kā tukšumā. Nesaprotu.
   Gendalfs vērīgi piepacēla galvu. — Un kā tu domā — kālab tā? — viņš noprasīja. — Varbūt visi tikai pieklusuši, šeit, kur teju neviens ne kāju nesper, ieraudzījuši veselus četrus hobitus un vēl mūs, pārējos?
   —Kaut nu tā būtu, — Aragorns nogrozīja galvu. — Tikai man ir sajūta, ka mūs novēro, un samanu bailes, un nekad agrāk ko tādu še neesmu manījis.
   — Tad mums vajag turēt acis vaļā, — Gendalfs teica. — Kad līdzās Pēddzinis, viņa padomā der ieklausīties, jo īpaši, ja Pēddzinis ir Aragorns. Neklaigāsim vairs, atpūtīsimies klusiņām un noliksim sardzi.
   Todien pirmajam kārta stāvēt sardzē bija Semam, bet Aragorns viņam piebiedrojās. Pārējie iemiga. Tūliņ klusums kļuva tik stings, ka arī Sems to sajuta spiežamies ausīs. Skaidri sadzirdams bija katrs gulētāju elpas vilciens. Kad ponijs nošvīkstināja asti vai pamīņājās, troksnis šķita teju apdullinošs. Sems bijās pat pakustēties, jo dzirdēja krakšķam pats savas locītavas. Apkārt valdīja nāves klusums, kam pāri plājās dzidri zils debesjums. Saule kāpa augstāk. Pie dienvidu pamales debesīs parādījās tumšs plankums, kas auga aizvien lielāks un slīdēja uz ziemeļpusi kā vēja nests dūmu mākonītis.
   — Kas tas, Nerimša? Pēc mākoņa neizskatās, — Sems iečukstējās. Aragorns neatbildēja, tikai vērīgi pētīja debesis, taču, necik ilgi, Sems pats atskārta, kas tur lidinās. Milzīgs bars putnu, laizdamies vēja ātrumā, brāzās lokiem vien, it kā pārlūkodami visu apkaimi, tur ko meklēdami, un aizvien tuvojās.
   — Meties pie zemes un nekusties! — Aragorns nošņācās, paraudams Semu akmeņozola ēnā, jo no lielā bara piepeši nošķīrās mazāks un, nolaidies pavisam zemu, šāvās taisni uz viņu pusi. Sems nosprieda, ka putni izskatās pēc vārnām, tikai neparasti lielām. Kad tie pārlaidās pāri, saspiedušies barā kā dūre, tā ka uz zemes meta melnu vienlaidus ēnu, atskanēja vientuļš aizsmacis ķērciens. Tikai tad, kad putni, aizlaidušies projām uz ziemeļrietumiem, bija pagaisuši tālē un debesis no jauna noskaidrojās, Aragorns paslēja galvu. Pielēcis kājās, viņš metās modināt Gendalfu.
   — Melnu vārnu bari laidelējas pār apkaimi starp Miglas kalniem un Pelēci, — viņš teica. — Un viens no tiem nupat pārlaidās arī pār Akmini. Tās nav šejienietes — krebas mīt Fangornā un Krēslainē. Nezinu, kas tām še meklējams — varbūt dienvidos kas lēcies, un tālab šis bēg, bet visdrīzāk gan spiego, kas te un kā. Augstāk debesis manīju laidelējamies vanagus. Manuprāt, mums jāsteidzas tālāk vēl šovakar. Akmines gaiss vairs nav nekāds labais — te nav droši.
   — Tad acīmredzot novēroti tiek arī Sarkanraga vārti, — Gendalfs nošūpoja bārdu. — Kā lai tiekam tur pāri nemanīti, man nav ne jausmas. Bet nāks laiks, nāks padoms. Tu saki, kad sa- tumsis, mums derētu kustēties? Laikam tev taisnība.
   — Labi vismaz, ka mūsu guntiņa gandrīz nedūmoja un, kad krebas laidās pāri, bija teju izplēnējusi, — Aragorns piebilda. — Sārts tūliņ jāapdzēš — uguni kurt vairs nedrīkstam.
   — Še tev reize! Nu, vai nav sodība? — Pins šķendējās, kad, vēlā pēcpusdienā pamodies, dabūja zināt jaunumus — vairs nekādas uguns, un nakti atkal jāņem kājas pār pleciem. — Un viss viena vārnu bara dēļ? Un es tā gaidīju vakaru — ka iestiprināsimies, kā nākas, ko siltu ieliesim māgā…
   — Gaidīt tev neviens neliedz, — Gendalfs aizrādīja. — Tev, es lēšu, priekšā vēl daudz necerētu mielastu. Es jau pats gribētu vienā mierā izkūpināt pipi, kad kājas siltumā. Bet, lai nu kā, viens mierinājums mums ir — jo tālāk uz dienvidiem, jo siltāk.
   — Ka tik nemetas par karstu, — Sems noņurdēja uz Frodo pusi. — Lai gan man jau tā kā sāk gribēties, kaut šitenais Uguns kalns un ceļam gals, tā sakot, būtu saredzams. Man tak likās, ka, rau, šis pats Sarkanrags vai kā tur bija, ir riktlgais, ko meklējam, bet tad Gimlins ņēmās skaitīt savu runājamo. Tie rūķu vārdi, vai zinies, — mēli var izmežģīt! — No kartēm Sems nejēdza galīgi neko, un attālumi, kas mērojami pa svešajām zemēm, bija tik milzīgi, ka viņam pavisam sajauca prātu.
   Visu dienu viņi palika slēptuvē. Melnie putni pāri pāršāvās vēl dažu labu reizi, bet, saulei sārtojoties uz rietu, pagaisa dienvidu pamalē. Mazā tumsiņā Pulks devās ceļā, tagad uz dienvidaustrumiem, kur jau aiz apvāršņa aizslīdējušās saules pēdējos staros tālē iesārtens krāsojās Karadrass. Debesim satumstot, cita pēc citas iedegās baltas zvaigznes.
   Aragorna vadībā viņi driz uzgāja taciņu. Frodo nosprieda, ka reiz te acīmredzot bijis plats un kārtīgi izbūvēts ceļš, kas vedis no Akmines lidz kalnu pārejai. Virs grēdas pacēlās apaļš, apvēlies mēness, kas meta baltu gaismu, tikai akmeņu un klints- bluķu ēnas rēgojās piķa melnas. Liela daļa akmeņu šķita tēsti vai apdarināti, lai gan tagad gulēja šajā drūmajā, pamestajā zemē, drupās sakrituši un saplaisājuši.
   Bija pati saltākā pirmsausmas stunda, mēness jau spidēja zemu pie apvāršņa. Frodo pavērās debesīs. Piepeši viņš ieraudzīja vai samanīja augstu virs galvas pāri zvaigžņotajam debesjumam pārslīdam ēnu — zvaigznes it kā uz brītiņu nodzisa, bet tūliņ atkal iemirdzējās. Viņš nodrebinājās.
   — Redzēji? Kaut kas itin kā pārlaidās pāri, — Frodo pačukstēja Gendalfarn, kas gaja viņam soli pa priekšu.
   — Nē, bet sajutu gan, lai kas tas bija, — burvis atteica. — Varbūt nekas, vien mākoņa skrandiņa.
   — Mākoņi tik ātri neskrien, — nomurmināja Aragorns. — Un no vēja ne miņas.
   * * *
   Tonakt nekas vairs negadījās. Rits atausa vēl gaišāks par iepriekšējo, bet gaiss bija salts, un atkal pūta austrenis. Viņi virzījās uz priekšu vēl divas naktis. Ceļš pamazām locījās kalnup, un iešana vedās vēl jo gausāk, jo kalni grēdojās aizvien augstāki, taču ari tuvāki. Trešajā rītā priekšā izslējās Karadrass — varens, ar sniegotu, itin kā sudrabā iemērktu virsotni un kailiem, klinšainiem sāniem, kas vīdēja sarkanbrūni, gluži kā ar asins traipiem izraibināti.
   Debesis aizvilkās ar mākoņu segu, kam cauri spidēja vārga, bāla saules ripa. Vējš iegriezās no ziemeļaustrumiem. Gendalfs ievilka nāsis gaisu un pavērās atpakaļ.
   — Ziema mums dzenas pakaļ, — viņš paklusām teica Aragor- nam. — Kalni ziemeļos jau daudz baltāki, nogāzes apsnigušas. Šonakt kāpsim augšā uz Sarkanraga vārtiem. Tur nebUs kur sprukt. Varbūt sardze nolikta, varbūt kāda nelaime uzglūnēs, taču vislielākais ienaidnieks var izrādīties nelāgs laiks. Kāds tev tagad liekas paša izraudzītais ceļš, Aragorn?
   Frodo dzirdēja burvja vārdus un noprata, ka Gendalfs un Aragorns turpina kādu jau agrāk uzsāktu strīdu. Viņš saausljās.
   — Lai kurp mēs dotos, labi nebūs, to tu, Gendalf, pats labi zini, — Aragorns atbildēja. — Ar katru soli briesmu aizvien vairāk — gan tādu, ko paredzēt varam, gan pavisam nezināmu. Bet jāiet ir, un jo drīzāk tiksim kalniem pāri, jo labāk. Tālāk uz dienvidiem pāreju nav līdz pat Rohānas aizai. Tu pats stāstīji, kas noticis ar Sarumanu, tā ka tur rādīties nav droši. Kas to lai zina, kurā pusē šobrīd nostājušies mustangrimi?
   — To patiesi nevar zināt! — Gendalfs piekrita. — Bet ir vēl kāds ceļš, kas neved Karadrasam pāri. Tas tumšais un slepenais, par ko runājām.
   — Bet par to nevar būt na runas! Pagaidām ne. Lūdzams, pārējiem nebilsti ne vārda, iekams nenoskaidrosies, ka cita ceļa nav!
   — Taču tas jānospriež, pirms dodamies tālāk, — Gendalfs iebilda.
   — Tad visu pamatīgi pārliksim un apsvērsim, kamēr pārējie atpūtīsies un nosnaudīsies, — Aragorns ierosināja.
   Vēlā pēcpusdienā, kamēr pārējie brokastoja, Gendalfs un Aragorns pagāja maliņā un nopētīja Karadrasu. Tagad kalna sāni vīdēja tumši un drūmi, bet virsotne tinās pelēkos mākoņos. Frodo abus vēroja, prātodams, ko abi nolems. Kad viņi piepulcējās pārējiem, Gendalfs visus uzrunāja. Frodo uzzināja, ka par spīti nelāgajam laikam izlemts doties uz pāreju, un jutās atvieglots. Kāds bija tas otrais ceļš — tumšais un slepenais —, viņam nebija ne jausmas, taču Aragorns, par to padzirdis, šķita nopietni iztrūcinājies, un Frodo priecājās, ka šī doma noraidīta.
   — Zīmes, ko esam manījuši pēdējā laikā, — Gendalfs sacija,
   — liecina, ka Sarkanraga vārti, iespējams, tiek novēroti. Tāpat man raizes dara ziema, kas dzenas mums pa pēdām. Var uznākt sniegs. Mums jāsteidzas, cik spēka. Un pat tad ar divām naktīm diez vai pietiks — pāreja ir augstu. Tumsa šovakar uzkritīs agri. Mums jādodas ceļā, kolīdz būsit gatavi.
   — Ja drīkstu, došu mazu padomu, — ierunājās Boromirs.
   — Esmu dzimis Balto kalnu pakājē, un augstkalnu pārgājieni man nav sveši. Labākajā gadījumā pamatīgi nosalsim, iekams otrā pusē tiksim lejā. Diez vai spēsim priecāties, ka esam palikuši nepamanīti, ja gulēsim nosaluši beigti. Še vēl aug daži kociņi un krūmi, tāpēc mums katram derētu paņemt līdzi malkas saišķīti — tik lielu, cik nu kurš var panest.
   — Un Bils varētu paķert tādu pamatīgāku, vai ne, puis? — Sems uzsauca zirdziņam. Tas viņu sērīgi uzlūkoja.
   — Labi, — Gendalfs piekrita. — Tikai uguni kurt nedrīkstam. Ja nu vienīgi, kad nāve būs zobu galā…
   Pulks no jauna devās ceļā. Iesākumā iešana vedās itin naski, bet tad kāpiens kļuva aizvien stāvāks un grūtāks. Taciņa, kas līkumodama rāpās kalnā, vietumis teju nebija saskatāma vai pazuda zem akmeņu nogruvuma. Nakts zem blīvās mākoņu segas savilkās melna kā darva. Klintīs svilpoja stindzinošs vējš. Ap pusnakti viņi bija uzrāpušies kalnā labu gabalu. Šaurā taciņa tagad aizlocījās pa kreisi, gar kailu, stāvu klints sienu, virs kuras, saplūdis ar tumsu, drūmi slējās Karadrasa stāvs. Pa labi melnēja bezdibenis — tur piepeši sākās dziļa aiza.
   Ar pūlēm uzrāpušies pa stāvu nogāzi, viņi pašā augšā uz brīdi apstājās atvilkt elpu. Frodo samanīja kaut ko mīksti iesita- mies sejā un, izstiepis roku, uz piedurknes ieraudzīja gulstamies baltas sniegpārslas.
   Viņi devās tālāk. Bet, necik ilgi, sniegs pieņēmās spēkā, aizklādams skatu un sizdamies acīs. Gendalfu un Aragornu, kas
   salikuši cīnījās vien soli vai divus priekšā, Frodo teju nemaz vairs nespēja saskatīt.
   — Sitais man itin nemaz nepatīk, — aizmugurē burkšķēja Sems. — Jaukā rītā sniedziņam nav ne vainas, bet, kamēr šis gāžas lejā, es labāk guļu, apakš sedziņas saritinājies. Kaut šis būtu aizgāzies prom uz Hobitonu! Tad nu gan būtu prieki! — Kārtīgu sniegu Dalienā bija redzējuši vien Ziemcļāju kalnieši — citiem sniedziņš allaž bija priecīgs pārsteigums un iegansts līksmībai. Dzīvajos vairs nebija neviena hobita (izņemot Bilbo), kurš būtu pieredzējis 1311. gada bargo ziemu, kad pāri aizsalušajai Brandaviņai Dalienā iesiroja ziemeļu vilki.
   Gendalfs apstājās. Uz kapuces un pleciem viņam bija sasni- gusi bieza sniega kārta, brist nācās jau līdz potītēm.
   — No tā jau es baidījos, — viņš drūmi novilka. — Ko nu teiksi, Aragorn?
   — Es arī baidījos, — viņš atsaucās, — tomēr ir vēl šis tas, no kā es bīstos vairāk. Zināju, ka var uznākt putenis, lai gan tik tālu dienvidos tāds sniegs ir retums, ja nu vien augstu kalnos. Bet mēs vēl neesam necik augstu — visai pazemu, kur takas ir vaļā visu cauru gadu.
   — Vai tik še nebūs Naidnieka pirksts, — ieteicās Boromirs. — Manā zemē runā, ka viņš spēj sacelt vētru Tumsas kalnos, kas apjož Mordoru. Viņam netrūkst nedz savāda spēka, nedz sabiedroto.
   — Naidniekam rokas nudien ir izstiepušās garum garas, — bilda Gimlins, — ja viņš spēj atraut šurp sniegu no pašiem ziemeļiem — padomā, te taču būs savi trīs simti ligu!
   — Kur nu vēl garākas, — Gendalfs noteica.
   Kamēr viņi stāvēja uz vietas, vējš pierima, un arī sniegs sāka krist retākam pārslām, lidz gandrīz mitējās. Ceļinieki devās uz priekšu, taču nebija pievārējuši vēl ne astotdaljūdzi, kad putenis atgriezās ar jaunu spēku. Vējš gaudot gaudoja, un putenis pārvērtās īstā sniega vētrā. Drīz uz priekšu vairs netika pat Boromirs. Hobiti, saliekušies deviņos likumos, ar pūlēm brida nopakaļ tiem, kas augumā lielāki, taču bija skaidrs, ka necik tālu netiks, ja putenis nerimsies. Frodo kājas bija kā ar svinu pielietas. Pins vilkās astē. Pat Gimlins, neraugoties uz izslavēto rūķu izturību, uz priekšu cīnījās kurnēdams.
   Piepeši visi reizē apstājās kā zemē iemieti, itin kā būtu sarunājuši. Tumsā visapkārt atskanēja savādi trokšņi. Var jau būt, ka tur tikai kauca un svilpoja vējš, lauzdamies caur klinšu spraugām, bet izklausījās pēc griezīgiem kliedzieniem un mežonīgiem smiekliem. No kalna lejup sāka ripot akmeņi, svelpdami aizšaudamies garām par mata tiesu un sašķīzdami pret taku zem kājām. Ik pa brīdim atskanēja draudīga dārdoņa un no tumsā slīgstošās virsotnes novēlās kāds milzīgs klintsbluķis.
   —Tālāk šodien netiksim, — sacīja Boromirs. — Kam dūša, lai sauc to par vēju, bet es teikšu, ka tās ir aizkapa balsis un akmeņiem vēlēts velties mums virsū.
   — Es gan teikšu, ka tas tiešām ir vējš, — iebilda Aragorns, — bet ari tavi vārdi ir patiesi. Pasaulē netrūkst ļaunu un naidīgu spēku, kas tādus, kuri staigā uz divām kājām, ieredz visai maz, tomēr ar Sauronu nebiedrojas un rīkojas, kā pašiem labpatīk. Viens otrs šai pasaulē mitis jau tad, kad no Saurona vēl nebija ne miņas.
   —Karadrass tika godāts par Bargo kalnu, un tam bija nelāga slava jau izsenis, kad šai malā par Sauronu vēl neviens nebija pat dzirdējis, — ieteicās Gimlins.
   — Viena alga, pret ko cīnāmies, ja uzbrukumu tik un tā nespējam atvairīt, — aizrādīja Gendalfs.
   —Bet ko iesāksim? — žēli iesaucās Pins, trīcēdams pie visām miesām un balstīdamies pret Meriju un Frodo.
   — Vai nu paliksim, kur esam, vai griezīsimies atpakaļ, — Gendalfs atbildēja. — Uz priekšu cīnīties nav vērts. Ja pareizi atminos, mazu gabaliņu augstāk taka pa garu, lēzenu nogāzi noskrien no klints un tad iet pa platu, seklu gravu. Tur no sniega nebūs kur patverties. No akmeņiem ari ne.
   — Un, kamēr vētra trako, ari atpakaļ griezties nav vērts, — pievienojās Aragorns. — Pa ceļam tik un tā nebija nekā, kas varētu noderēt par pajumti, — vien šī te klints siena.
   — Tad ta pajumte! — Sems šķendējās. — Tad jau mājai būtu gana ar vienu pašu sienu — ij jumta nekāda nevajadzētu…
   Visi sanāca pulciņā un, cik cieši vien spēdami, piespiedās pie klints. Tā bija pavērsta pret dienvidiem, un sienā turpat virs galvas stiepās tāds kā iegarens puns, tā ka viņi cerēja kaut mazliet paglābties no ziemeļvēja un krītošajiem akmeņiem. Bet splvas brāzmas tik un tā dzēla drīz vienos, drīz otros sānos, un sniegs no aizvien smagākajiem mākoņiem gāzās lejup blāķiem vien.
   Viņi saspiedās kopā, ar muguru atslējušies pret klinti. Ponijs Bils pacietīgi, tomēr drūmi stāvēja priekšā hobitiem, viņiem drusku kalpodams par aizsegu, bet driz vien zirdziņš sniegā bija iestidzis jau līdz ceļgaliem, un putenis negrasijās pierimt. Ja hobiti še būtu vieni paši, viņi, necik ilgi, zem sniega kārtas jau būtu pilnīgi pazuduši.
   Frodo neatvairāmi uzmācās miegs, un viņš juta, ka ieslīgst siltā, pūkainā sapnī. Kāju pirkstus jauki sildīja uguns, kas sprēgāja kamīnā, un dziļi aizprāta kaktiņā viņš dzirdēja ierunājamies Bilbo: "Nu, kas tad tā par dienasgrāmatu! Divpadsmitais janvāris: sniega vētra. Bija gan vērts atgriezties, lai pavēstītu ko tādu!"
   "Jā, Bilbo, bet es gribēju atpūsties un pasnaust," Frodo par varītēm izvēla pār lūpām, bet tad viņu kāds sapurināja, un jaukais sapnis pagaisa. Boromirs bija viņu izcēlis no sniega kupenas.
   — Gendalf, sīkaliņiem būs gals klāt, — Boromirs norūpējies teica. — Nav jēgas še sēdēt un gaidīt, kamēr bUsim ieputināti līdz ar galvu. Mums kaut kas jādara, citādi aiziesim bojā.
   — Iedod viņiem šo te, — Gendalfs sacīja, parakājies savā maišelī un izvilcis ādas blašķi. — Katram tikai pa malciņam — visiem. Dzira ir nenovērtējama — miruvors, Imladrisas sirdszāles. Elronds man to iedeva uz atvadām. Palaid apkārt!
   Kolīdz Frodo norija malku siltās un smaržīgās dziras, sirdī ieplūda spēks, un uzmācīgais miegs pazuda kā nebijis. Ari pārējie uzreiz tapa mundrāki, atgriezās ij cerība, ij drosme. Bet sniegs sniga kā snidzis un virpuļoja visapkārt vēl blīvāks nekā pirmiņ. Arī viesulis pieņēmās spēkā.
   — Varbūt iekursim uguni? — Boromirs negaidīti ievaicājās. — Nupat jau patiesi nāve zobu galā, Gendalf. Kad pazudīsim zem sniega, neviens mūs vairs neredzēs, bet diez vai tas mums ko līdzēs.
   — Ja vari, iekur, — Gendalfs piekrita. — Ja kādam ir modras acis, kas redz cauri tādam putenim, tās mūs redz ari tāpat — ar uguni vai bez.
   Tomēr, lai arī, klausīdami Boromira padomam, viņi bija līdzi paņēmuši gan malku, gan iekurus, savilgušos zarus tādā aukā neizdevās aizdedzināt nedz elfam, nedz arī — tu, brīnums! — rūķim. Pēdīgi pats Gendalfs negribīgi nāca talkā. Pacēlis žagaru saišķi, viņš to kādu brīdi paturēja izstieptā rokā un tad, pavēloši izteicis: — Naur an edraith ammcn! — saišķim pašā vidū iebakstīja ar zižļa galu. No žagariem tūliņ izšāvās zili zaļa liesma, un malciņa čūkstēdama aizdegās, izspļaudama garaiņu vērpetītes.
   —Ja kāds tomēr vēro, vismaz pats sevi nu esmu atmaskojis, — burvis gremzās. — To, ka Gendalfs ir še, tagad sapratīs ikviens, kam acis pierē, no Rivendellas līdz pat Anduīnas lejtecei.
   Bet pārējiem vairs nerūpēja ne spiegi, ne ienaidnieki. Uguntiņa tūliņ ielīksmoja prātu. Žagari dega sprakšķēdami, un, lai arī visapkārt šņāca putenis un sniegs zem kājām kusdams pārvērtās šķīdonī, visi ar labpatiku sildīja rokas pie sārta liesmiņas. Tā nu viņi stāvēja ciešā lokā ap dejojošo uguntiņu, kas meta sarkanus atspīdumus uz pārgurušajām un raižpilnajām sejām, bet aiz muguras kā mūris melnēja nakts.
   Tomēr malka izdega ātri, un sniegputenis joprojām nerimās.
   Uguns noplaka, liesmas aprija pēdējo žagaru nastiņu.
   — Aukstums pieņemas spēkā, — Aragorns ierunājās. — Drīz ausīs rīts.
   — Ja gaisma tādam mākoņu blāķim maz tiks cauri, — Gimlins piezīmēja.
   Boromirs paspēra soli tālāk no uguns un vērīgi ieskatījās tumsā. — Sniegs pierimst, — viņš pavēstīja. — Un arī auka rādās pieklususi.
   Frodo gurdi vērās uz sniegpārslām, kas izdejoja no tumsas, lai dziestošā sārta gaismā uz brīdi uzmirdzētu spoži baltas, tomēr, viņaprāt, to mazāk kā nekļuva, tā nekļuva. Tad piepeši, kad atkal jau sāka mākties virsū snaudiens, viņš atskārta, ka vējš patiesi pieklusis un pārslas, lai arī lielākas un smagākas, krīt daudz retākas. Palēnām ausa blāva gaisma. Pēdīgi sniegputenis mitējās pavisam.
   Gaismai pieņemoties spēkā, pasaule skatam atklājās svešāda, klusuma pārņemta un pārklāta ar biezu, baltu seģeni. Lejāk vīdēja baltas kupenas, uzkalniņi un bezveidīgi bezdibeņi, no naktī izbristās takas vairs nebija ne vēsts, bet kalna virsotne slēpās pelēkos mākoņos, kas draudēja izvirst pār ceļinieku galvām jaunus sniega blāķus.
   Gimlins pavērās augšup un nogrozīja galvu. — Karadrass mums nav piedevis. Ja iesim tālāk, viņš atkal sacels sniega vētru. Jo drīzāk griezīsimies atpakaļ, jo labāk.
   Par to visi bija vienisprātis, taču atpakaļceļš solījās būt grūts, bet varbūt pat neiespējams. Tikai pāris soļu no ugunskura vietas sniegs gulēja tik biezā kārtā, ka hobitiem sniedzās pāri galvai, un vietumis pie klints sienas bija sadzīts varenās kupenās.
   — Ja Gendalfs ietu pa priekšu ar zizli, viņš jums varētu izkausēt taciņu, — Legolass ieteicās. Viņam vētra nekādas raizes nebija sagādājusi — elfs vienīgais no visiem bija saglabājis priecīgu prātu.
   —Un elfi varētu atlidot pāri kalniem un novilkt sauli zemāk, lai mūs izpestītu, — Gendalfs atcirta. — Zizlis man vajadzīgs citiem darbiem. Es nevaru dedzināt sniegu.
   — Nu ko, — sacīja Boromirs. — Pie mums mēdz teikt — kam nav galvā, tam ir kājās. Ceļš būs jāmeklē stiprākajam. Visu gan apsedzis sniegs, bet šurp mēs kāpām, palūk, gar to klintsbluķi. Tieši tur sniegs sāka gāzties ar joni. Ja aiztiksim tik tālu, pēcāk varbūt ies vieglāk. Es lēšu, te nebūs vairāk par astotdaļjūdzi.
   —Tad izbridīsim ceļu — mēs ar tevi! — ierosināja Aragorns.
   Aragorns viņu pulkā bija augumā pats lielākais, bet Boromirs, lai ari ne tik garš, toties plecīgāks un druknāks. Viņš brida pirmais, Aragorns sekoja pa pēdām. Uz priekšu viņi tika pagalam lēnām, un ik solis prasīja milzu piepūli. Vietumis sniegs viņiem sniedzās lidz krūtīm, un pa gabalu šķita, ka Boromirs nevis brien, bet peld vai, vēzēdams varenās plaukstas, noņemas ar rakšanas darbiem.
   Legolass abus vēroja, un uz lūpām viņam rotājās smaids. Tad viņš uzrunāja pārējos: — Jūs sakāt — ceļu lai meklē stiprākais? Bet es saku — lai arājs ar, ūdrs peld, bet, kad jādēj pa zāli un lapām — un ari sniegu! —, sauciet elfu!
   To teikdams, viņš izveicīgi metās uz priekšu, un Frodo, kaut izsenis zināja, taču pirmoreiz tā pa īstam pamanīja, ka elfam kājās ir nevis zābaki, bet, kā jau ierasts, vieglas kurpītes, kas sniegā atstāja vien tikko manāmus pēdu nospiedumus.
   — Paliec nu sveiks! — viņš uzsauca Gendalfarn. — Iešu uzmeklēt sauli! — Un, itin kā skriedams pa liedaga smilti, viņš aizbrāzās, viens un divi panāca abus spēkavīrus, pamāja viņiem ar roku, pašāvās garām un drīz pagaisa aiz klintsbluķa.
   Palikušie gaidīja, saspiedušies pulciņā un raudzīdamies, kā Boromirs un Aragorns pamazām sarūk par maziem, melniem plankumiņiem, kas kustējās baltajā klaidā. Beidzot ari tie pazuda aiz klints. Laiks vilkās neizturami lēnām. Mākoņi noslīga zemāk, un lejup novirpuļoja viena otra sniegpārsla.
   Aizritēja kāda stunda, kas likās kā vesela mūžība, līdz pēdīgi atgriezās Legolass. Tūliņ pie klintsbluķa tālē iznira ari Boromirs un Aragorns, cīnīdamies augšup pa nogāzi.
   — Tad nu tā, — Legolass sauca, pieskrējis pulciņam klāt. — Sauli rokā nesadabūju. Saulīte pastaigājas dienvidu zilajās ārēs, un par šitā Sarkanraga pauguriņa sniegotajām dusmām viņai galva nesāp. Toties atnesu cerības stariņu tiem, kam lemts brist kājām. Tūliņ aiz pagrieziena saputināta milzu kupena, kas mūsu spēkavīrus teju apraka. Abi pagalam izsamisa, bet tad es atgriezies pavēstīju, ka kupena nav neko biezāka par mūri. Un viņā pusē sniegs piepeši iet mazumā, tā ka vēl mazliet lejāk vien drusku pakaisits tā, lai hobitam būtu kur vēsināt kāju pirkstus.
   —Ahā, es tak teicu, — Gimlins noņurdēja. — Tas nebija nekāds parastais putenis. Karadrasa negantības. Viņš neieredz ij elfus, ij rūķus un kupenu saputinājis, lai nogrieztu mums ceļu atpakaļ.
   — Par laimi, tavam Karadrasam izkrita no prāta, ka līdzi jums ir ari cilvēki, — sacīja Boromirs, nule piebridis klāt. — Un, atļaušos teikt, īsti drosminieki, lai gan labāk te būtu derējuši kaut vārgāki vīri, toties bruņojušies ar pāris lāpstām. Lai nu kā, izbridām taku cauri kupenai, par ko še priecīgi droši vien bUs visi, kam nav tik vieglu kāju kā elfiem.
   — Bet kā lai mēs tiekam lejā, līdz tai kupenai, kam esat izlauzušies cauri? — ieprasījās Pins, vārdos izteikdams to, par ko klusībā galvu lauzīja visi hobiti.
   — Nezaudē cerību! — Boromirs atsaucās. — Esmu gan nokausēts, tomēr spēks kaulos vēl ir, un Aragornam tāpat. Mēs mazļautiņus aiznesīsim. Pārējie lai brien nopakaļ. Nāc nu, Peregrīna jaunkungs! Sāksim ar tevi.
   Viņš pacēla hobitu uz rokām. — Sēdies kukaragās! Rokas man pašam būs vajadzīgas, — Boromirs norīkoja un devās lejup pa nogāzi. Aragorns ar Meriju sekoja. Pīns pārsteigts raudzījās uz eju, ko vīri bija izrakuši ar kailām rokām, un apbrīnoja viņu spēku. Pat tagad, soļodams ar nastu mugurā, Boromirs paplašināja taku, sviezdams sniegu sāņus, lai tiem, kas brien nopakaļ, iešana vestos vieglāk.
   Beidzot viņi nonāca pie lielās kupenas, kas bija aizgrūsta šķērsām pāri takai kā vienlaidus mūris, kura augšmala, nosmailināta asa kā nazis, slējās tik augstu, ka būtu vajadzīgi trīs cits citam uz pleciem sastājušies Boromiri, lai varētu tai paskatīties pāri. Bet pašā vidū bija izlauzta eja ar puslokā izliektu grīdu kā tiltam. Otrpus kupenai Boromirs un Aragoms Pīnu un Meriju nolaida zemē, un tur viņi kopā ar Legolasu gaidīja ierodamies pārējos.
   Pēc brīža Boromirs atstiepa Semu. Aiz viņa pa šauro, bet nu jau labi iestaigāto taciņu nāca Gendalfs, vezdams Bilu, kam mugurā uz mantu maisiem bija uztupināts Gimlins. Gājienu noslēdza Aragorns, kas nesa Frodo. Visi izgāja cauri kupenai, bet, kolīdz Frodo kājas pieskārās zemei, ar apdullinošu dārdoņu no virsotnes lejup gāzās akmeņu un puskusuša sniega blāķis. Visiem uz bridi tumšs sametās gar acīm, viņi piespiedās pie klints un, kad gaiss no jauna bija tīrs, ieraudzīja, ka eja aiz muguras aizbrukusi.
   — Gana! Rimsties! — Gimlins iekliedzās. — Iesim projām tik naski, cik vien ļausi! — Un patiesi — lidz ar to kalna ļaunprātība šķita izsīkusi, it kā Karadrass būtu gandarīts, ka iebrucēji atvairīti un atgriezties vairs neiedrošināsies. Sniega mākoņi pamazām sāka izklīst, un rita gaisma pieņēmās spēkā.
   Legolasam izrādījās taisnība — lejāk sniega sega pamazām tapa aizvien plānāka, lidz pat hobiti varēja tikt uz priekšu paši saviem spēkiem. Necik ilgi, visi atkal nonāca laukumiņā stāvās nogāzes korē, kur iepriekšējā vakarā bija manījuši krītam pirmās sniegpārslas.
   Rīts jau bija pusē. Stāvēdami kalna galā, viņi pavērās lejup, atpakaļ uz rietumiem. Tālu projām, klintis un aizās, kas bija izvagojušas Sarkanraga pakāji, slēpās ieleja, no kurienes viņi bija devušies ceļā uz kalnu pāreju.
   Frodo kājas smelgtin smeldza. Viņš bija nosalis līdz kaulam un izbadējies, un, iedomājies par ilgo, grūto kāpienu lejup, sajuta galvā sagriežamies reiboni. Acu priekšā sāka dejot melni punktiņi. Viņš izberzēja acis, bet punktiņi peldēja kā peldējuši. Tie riņķoja dziļi lejā, tomēr gana augstu virs zemes.
   —Atkal tie putni! — Aragorns norādīja lejup.
   — Nu vairs nekas nav līdzams, — Gendalfs noteica. — Lai tie labi vai ļauni, vai pavisam nekaitīgi, mums tik un tā tūliņ jākāpj lejā. Vēl vienu nakti nedrīkstam gaidīt pat šeit, kur Karadrasam ceļgali.
   Kad viņi pagrieza muguru Sarkanraga vārtiem un ņēmās gurdi klunkurēt lejup pa nogāzi, no virsotnes lejup noskrēja ledusauksta vēja brāzma. Karadrass bija guvis virsroku.

Ceturta nodala
Ceļojums tumsā

   Tikai vakarā, kad pelēcīgā dienas gaisma sāka dzist teju acu priekšā, ceļinieki apstājās, lai atvilktu elpu. Visi bija pagalam pārguruši. Kalni pamazām ietinās tumstošajā mijkrēslī, un pūta auksts vējš. Gendalfs katram atvēlēja vēl pa malciņam Rivendellas miruvora. Kad visi bija drusciņ iestiprinājušies, burvis sasauca apspriedi.
   —Skaidrs, ka šonakt tālāk iet nevaram, — viņš sacīja. — Mēģinājums ieņemt Sarkanraga vārtus mūs visus nokausējis, un nu der atpūsties.
   — Un kurp tad? — ievaicājās Frodo.
   — Ceļš vēl nav galā, un uzdevums nav izpildīts, — Gendalfs atteica. — Mums jāvirzās uz priekšu vai ari jāgriežas atpakaļ uz Rivendellu — citas izejas nav.
   Izdzirdis pieminam Rivendellas vārdu, Pīns jaušami atplauka, arī Merijām un Semam acis cerīgi iemirdzējās. Bet Aragornam un Boromiram sejā nebija lasāms itin nekas. Frodo šķita iztrūcies.
   —Man tik ļoti gribētos atkal būt tur, — viņš ierunājās, — bet kauns būtu griezties atpakaļ — ja vien cita ceļa patiesi nav un esam jau cietuši neglābjamu sakāvi.
   — Tev, Frodo, taisnība, — Gendalfs atsaucās. — Griezties atpakaļ nozīmētu atzīt, ka esam cietuši sakāvi, un tad atliek vien gaidīt citu, vēl jo smagāku. Ja iesim atpakaļ, Gredzenam būs jāpaliek Rivendellā — vēlreiz doties ceļā nevarēsim. Tad Rivendella agrāk vai vēlāk tiks aplenkta un pēc īsas un grūtas cīņas kritīs. Gredzenrēgi ir briesmīgi pretinieki, bet viņu šausminošais spēks pagaidām ir vien vārga atblāzma no tā, ko nazguli iemantos, kad Lielvaras gredzens no jauna rotās viņu pavēlnieka roku.
   — Tad mums jāturpina ceļš — ja vien tāds maz rodams, — Frodo nopūtās. Sems sašļuka.
   — Viens ir, ko varam mēģināt, — Gendalfs ierunājās. — Es par to iedomājos jau pašā sākumā, kolīdz sāku prātot, kurp derētu doties. Tikai šis ceļš nav nekāds patīkamais, un jums es par to vēl neesmu stāstījis. Aragorns bija ar rokām un kājām pretim, iekams nebijām vismaz pamēģinājuši tikt kalniem pāri.
   — Ja reiz Sarkanraga vārti bija tas labākais ceļš, šim nudien jābūt nelāgam, — ieteicās Merijs. — Bet labāk gan pastāsti, kas un kā, lai esam gatavi uz pašu ļaunāko.
   — Es runāju par ceļu, kurš ved lejup, Morijas raktuvēs, — Gendalfs pavēstīja. Vienīgi Gimlins paslēja galvu, un acis viņam iegailējās. Pārējie, izdzirduši Morijas vārdu, notrīsēja šausmās. Pat hobitu leģendās tas atbalsojās, tīts neskaidrās bailēs.
   — Var jau būt, ka Morijā mēs iekļūsim, bet vai ir kaut mazākā cerība tikt tai cauri? — Aragorns drūmi ieprasījās.
   — Šis vārds ir ļauna zīme, — piebilda Boromirs. — Un, manuprāt, turp doties nav nekādas vajadzības. Ja netiekam kalniem pāri, iesim uz dienvidiem, līdz Rohānas aizai, kur mīt gondoriešiem draudzīgi ļaudis. Pa to ceļu es devos uz Rivendellu. Vai iesim vēl tālāk, kur, pārcēlušies pāri Izenai, nonāksim Langštrandā un Lebeninā, un Gondoru sasniegsim no otras puses, no jūras krasta.
   — Kopš tu, Boromir, mēroji ceļu uz ziemeļiem, daudz kas mainījies, — Gendalfs atteica. — Vai nedzirdēji, ko es stāstīju par Sarumanu? Ar viņu man pašam vēl rēķini kārtojami, iekams viss būs galā. Bet Gredzenu Izengardai nedrīkst laist pat tuvu, ja vien no tā iespējams kā nebūt izvairīties. Kamēr mūsu vidū ir Gredzena glabātājs, ceļš caur Rohānas aizu mums ir slēgts. Bet apkārtceļš… Mums nav tik daudz laika. Tas var prasīt veselu gadu, un mums nāksies iet cauri daudzām zemēm, kas neapdzīvotas un neviesmīlīgas. Turklāt bīstamas. Turp modri raudzīsies gan Sarumans, gan Naidnieks. Kad tu, Boromir, mēroji ceļu uz ziemeļiem, Naidnieka acis biji tikai vientuļš, pasaulē aizklīdis dienvidnieks — gluži mazsvarīgs, jo tobrīd viņam galvenais bija sadzīt pēdas Gredzenam. Bet nu tu atgriezies kopā ar Gredzena glabātāju, tā ka esi pakļauts briesmām, kamēr vien ej kopā ar Pulku. Un briesmas augs augumā ar katru līgu, ko nosoļosim uz dienvidiem zem klajām debesim. Bīstos, ka pēc tam, kad neslēpdamies centāmies tikt kalniem pāri, mūsu stāvoklis ir kļuvis pavisam neapskaužams. Nupat neredzu nekādu izeju, ja vien mums uz laiciņu neizdodas nozust no acīm un noslēpt pēdas. Tālab es iesaku doties kalniem cauri, nevis tiem pāri vai apkārt. Katrā ziņā Naidnieks vismazāk domās, ka dosimies tieši turp.
   — Kas to lai zina, ko viņš domā, — Boromirs iebilda. — Varbūt viņš novēro visus ceļus — gan tos, kas vairāk ticami, gan tos, kas mazāk. Un tad mēs, iegājuši Morijā, nokļūsim tieši slazdā — tad jau labāk uzreiz klauvēties pie Tumsas torņa vārtiem. Morijas vārds ir tumsas piezīdies.
   —Ja tu Moriju pielīdzini Saurona cietoksnim, neko daudz vis nezini, — Gendalfs atteica. — Tikai man vienam no jums visiem ir nācies būt Tumsas pavēlnieka pazemes pagrabos, un ari tad vien viņa senākajā un ne tik varenajā mītnē — Dolguldurā. Tie, kas reiz iegājuši pa BaradUras vārtiem, atpakaļ neatgriežas. Taču es nevestu jūs uz Moriju, ja necerētu, ka viņā pusē izkļūsim laukā. Tiesa, ja tur ir orki, mēs varam aiziet bojā. Bet krietna tiesa Miglas kalnu orku pulku ir izgaiņāti vai iznicināti Piecu karapulku kaujā. Ērgļi vēsta, ka orki no tālām zemēm atkal pulcējas vienkopus, tomēr ir zināma cerība, ka Morija joprojām ir svabada. Turklāt ir vēl kāda ceriba — varbūt tur ir rūķi, un kādā dziļā, sentēvu izbūvētā pazemes zālē mēs atradīsim Balinu, Fundina dēlu. Lai nu kā, dažkārt ejams ceļš, kurš ejams, jo cita nav!
   — Es iešu tev līdzi, Gendalf! — iesaucās Gimlins. — Iešu un aplūkošu Durina zāles, lai kas tur mūs sagaida — ja vien spēsi uzmeklēt aizslēģotās durvis.
   — Labi teikts, Gimlin! — Gendalfs viņu uzslavēja. — Paldies par atbalstu! Slepenās durvis mēs meklēsim kopīgiem spēkiem. Un tiksim cauri. Rūķu valstības drupās rūķi apmulsināt būs daudz grūtāk nekā elfu, cilvēku vai hobitu. Tomēr es pats Morijā jau esmu bijis. Tur es ilgi meklēju Trainu, Trora dēlu, kad viņš pazuda. Izgāju cauri un viņā pusē nonācu sveiks un vesels.
   — Ari man reiz nācās iet cauri Dūņutērces vārtiem, — Aragorns klusu ierunājās. — Un ari es atkal ieraudzīju saules gaismu, taču, ko tikmēr pieredzēju, negribu atminēties. Otrreiz es Morijā vairs negribu ne kāju spert.
   — Un es negribu pat vienreiz, — Pīns piebalsoja.
   — Es tāpat, — nomurmināja Sems.
   — Protams! — burvis iesaucās. — Kurš gan to gribētu! Tikai tagad vaicāšu, kurš nāks līdzi, ja es rādīšu ceļu?
   — Es! — Gimlins dedzīgi pieteicās.
   — Es ari, — Aragorns nomākts piebalsoja. — Tu nāci līdzi, kad es jūs ievedu sniega vētrā, kas mūs visus teju pazudināja, un nepārmeti itin neko. Tagad es iešu, kur vedīsi tu, ja vien tavu prātu negrozīs pat tas, ko tūliņ teikšu: tagad es raizējos nevis par Gredzenu vai mums, pārējiem, bet par tevi, Gendalf. Un es tev saku — piesargies, ja spersi kāju pār Morijas slieksni!
   — Es neiešu, — noskaldīja Boromirs, — ja vien neizrādīsies, ka tā palieku vientulis. Ko teiks Legolass un mazļautiņi? Mums taču jāuzklausa, ko saka Gredzena glabātājs!
   — Es negribu līst Morijā, — atsaucās Legolass.
   Hobiti cieta klusu. Sems uzlūkoja Frodo. Pēdīgi Frodo ierunājās: — Es turp iet negribu, bet negribu arī noraidīt Gendalfa ieteikumu. Rīts gudrāks par vakaru. Lūdzu jūs — balsosim, kad būsim nosnaudušies. Gendalfarn vairāk piekritēju būs rīta gaismā nekā tagad, kad apkārt salta tumsa. Klau, kā vējš gaudo!
   Pēc šiem vārdiem visi apklusa un iegrima pārdomās. Klintis un koku zaros šņāca vējš, un nakts bezdibenlgo tukšumu pieskandināja kaucieni un gaudas.
   Piepeši Aragorns pielēca kājās. — Vējš gaudo? — viņš iesaucās. — Kauc vilka balsī! No kalnu rietumpuses atklīduši vārgi!
   — Tad gaidīsim līdz rītam? — Gendalfs pārvaicāja. — Man tomēr taisnība. Medības jau iet vaļā! Pat ja rīta gaismā vēl būsim pie dzīvības, kurš būs gatavs doties uz dienvidiem tumsas aizsegā, kad pa pēdām dzenas mežonīgi vilki?
   — Cik tālu lidz Morijai? — Boromirs jautāja.
   — Durvis bija Karadrasam dienvidrietumos — jūdzes piecpadsmit, ko putnam lidot. Un kādas divdesmit, ko vilkam skriet, — burvis drūmi piebilda.
   — Tad dosimies ceļā mazā gaismiņā, ja vien spēsim, — Boromirs teica. — Vilks uz papēžiem ir sliktāks par orku, kas vēl tik prātā.
   — Tiesa! — piebalsoja Aragorns, iemēģinādams, vai zobens no maksts izraujams gana aši. — Tikai tur, kur vilks gaudo, ari orks nav tālu.
   —Kaut es būtu klausījis Elronda padomam, — Pīns paklusām sūkstījās Semam. — No manis tikpat nav nekādas jēgas. Bandobrasa Buļjabaura dūšas manās dzīslās drusku par maz — no šitiem kaucieniem tīri asinis stingst. Nemūžam man ap sirdi nav bijis tik baigi.
   — Man jau, Pina jaunkungs, ar' dūša galīgi papēžos, — Sems atzinās. — Bet vēl jau neesam nokosti, un šepatiņās blakus, rau, viens otrs brašulis. Lai kur vecais Gendalfs galā lēš nonākt, vilka māga tā vis nebūs — tur nu es lieku galvu ķīlā.
   Lai noturētos līdz ritam, viņi uzrāpās paugurā, kura piekājē bija patvērušies. Tā bija apaugusi ar veciem, samezglotiem kokiem, ko apjoza pusdrupušu laukakmeņu krāvums. Pašā viduci viņi sakūra uguni, jo, pat tumsā klusiņām nobēdzinājušies, nevarēja cerēt, ka sirojošie vilku bari nesaodīs atstātās pēdas.
   Visi sasēdās ap ugunskuru, un tie, kas nestāvēja sardzē, ieslīga nemierīgā snaudā. Nabaga ponijs Bils, bailēs nosvīdis, trīcēja pie visām miesām. Tagad vilki gaudoja jau visriņķī — te tuvāk, te attālāk. Piķa melnajā tumsā lejāk spīguļoja glUnigi redzokļi, dažs labs acu pāris gailēja turpat pie akmeņu grēdas. Vienā spraugā vidēja stings, melns, milzīgs vilka stāvs ar divām degošām acīm. Piepeši vilks izgrūda stindzinošu kaucienu, itin kā būtu barvedis, kas vedina savējos uzbrukumā.
   Gendalfs piecēlās un paspēra soli uz vilka pusi, paslējis gaisā zizli. — Klausies, Saurona suns! — viņš skaļi iesaucās. — Tas ir Gendalfs, kas runā. Bēdz, ja tev noplukuši āda dārga! Ja spersi kaut soli iekšpus akmeņu loka, nosvilināšu tevi no astes lidz purna galam!
   Vilks nosprauslājās un ar milzu lēcienu metās burvim virsU. Tūliņ kaut kas skanīgi nostrinkšķēja — Legolasa loka stiegra. Atskanēja apdullinošs kauciens, un vilka rumpis smagi atsitās pret zemi. Zvēra rīkli bija caururbusi elfa bulta. Redzokļi, kas gailēja visapkārt tumsā, piepeši nodzisa. Gendalfs un Aragorns devās uzbrukumā, taču vilki vairs nekur nebija manāmi — visi bija aizbēguši kur kurais. Nakts tumsā iestājās klusums, vējš gan vēl šalca, taču kaucieni bija noklusuši.
   Tuvojās rīts, pie rietumu pamales caur skrejošām mākoņu driskām te iespīdējās, te atkal pazuda dilstoša mēness sirpis. Pēkšņi Frodo uztrūkās no snaudas. Visapkārt ar joni sacēlās negantu un zvērīgu kaucienu vētra. Vārgi, klusītiņām savākušies vienkopus un ielenkuši pakalnu no visām pusēm, zibenīgi metās uzbrukumā.
   — Piemetiet malku! — Gendalfs uzsauca hobitiem. — Velciet laukā zobenus un sastājieties ar mugurām kopā!
   Uzliesmoja sausie žagari, un ugunskura gaismā Frodo redzēja, kā cits pēc cita akmeņiem pāri lec pelēki stāvi — vēl un vēl, teju bez skaita. Vienam milzenim Aragorns ar zobenu pāršķēla rīkli, Boromirs ar varenu atvēzienu citam nocirta galvu. Aiz viņiem, iepletis spēcīgās, druknās kājas, kā zemē iemiets stāvēja Gimlins, vēcinādams kaujas cirvi. Legolasa loka stiegra dziedāt dziedāja.
   Gendalfs šaudīgajā ugunskura gaismā piepeši itin kā izauga augumā — viņš izslējās kā akmeni izcirsts senlaiku ķēniņa tēls. Uz bridi viņa ēna kā padebesis nokrita pār ugunskuru — burvis paķēra liesmojošu zaru un devās pretim vilkiem. Tie kāpās atpakaļ. Gendalfs pacēla zaru augstu gaisā un savēcināja, līdz tas iedegās ar žilbinoši spožu liesmu gluži kā zibens, un tad kā pērkons nograndēja burvja balss: — Naur an edraith ammen! Naur dan i ngaurhoth! — Atskanēja varena rūkoņa un krakšķis, un koks, kas slējās burvim virs galvas, pārklājās ar žilbinoši spožām uguns lapām un ziediem. Uguns pārlēca no zara uz zaru, lidz viss paugurs ietinās liesmu jūrā. Zobeni un dunči meta ugunīgus zibšņus. Legolasa pēdējā bulta lidodama aizdegās un liesmodama ieurbās sirdi kādam vilku barvedim. Uzbrucēji metās bēgt.
   Uguns pamazām noplaka, līdz lejup lidinājās vien pelni un dzirksteles. Pārogļojušies stumbri tinās melnos, kodigos dūmos, kas zem agrīnas ausmas izbalotajām debesim mutuļiem vien vēlās lejup no paugura virsotnes. Pretinieks bija sakauts un atgriezties negrasijās.
   — Vai es neteicu, Pina jaunkungs? — Sems noteica, iebāzdams zobenu makstī. — Vilkiem šis nebūs vis pa zobam. Man tiri mute palika vaļā — šitā nostrādāts, ko! Teju man matus no galvas nosvilināja!
   Kad atausa rīts, no vilkiem vairs nebija ne miņas, ari beigtos viņi izmeklējās velti. Par nakts kauju liecināja tikai pārogļo- jušies koki un Legolasa bultas, izmētātas turpat zemē. Visas bija veselas, tikai no vienas bija atlicis vien uzgalis.
   — No tā jau es baiļojos, — sacīja Gendalfs. — Tie nebija nekādi parastie vilki, kas siro, ēsmu meklēdami. Aši ko iekodīsim un taisāmies, ka tiekam!
   Todien laiks atkal mainījās, it kā klausīdams neredzamai varai, kam sniegs, kolīdz iebrucēji bija atvairīti, vairs nebija vajadzīgs, taču nu derēja skaidra gaisma, kas ikvienu apkārtklis- tošu ceļinieku ļautu saskatīt jau iztālēm. Naktī vējš bija iegriezies ziemeļos, tad ziemeļrietumos un nu pavisam pierima. Mākoņi aizpeldēja uz dienvidiem, un skatam atklājās dzidri zila un augsta debess velve. Kad viņi sastājās pakalna korē, gatavi doties tālāk, kalnu smailes iemirdzējās blāvi dzeltenos saules staros.
   — Pie durvīm mums jātiek līdz saulrietam, — Gendalfs noteica, — citādi, bīstos, varam turp netikt nekad. Tālu jau nav, tikai varbūt iznāks iet lokiem, jo Aragorns še ceļu nezinās — viņš te reti ieklīdis, bet es pats Morijas rietummalā esmu bijis tikai vienreiz, turklāt sen.
   — Rau, kur tā dus, — burvis norādīja uz dienvidaustrumiem, kur kalnu sāni stāvus gāzās tumšā bezdibeni. Tālumā neskaidri vidēja kailu klinšu josla, kam vidū kā pelēks mūris viena slējās augstāka par citām. — Kad kāpām lejā no pārejas, es vedu jūs uz dienvidiem, nevis turp, no kurienes nācām, kā dažs labs droši vien ievēroja. To es darīju ar nodomu, jo nu mums ceļš būs par dažām jūdzēm īsāks, un mums jāsteidzas. Iesim nu!
   — Nezinu, uz ko lai ceru, — Boromirs drūmi novilka. — Uz to, ka Gendalfs uzies, ko meklē, vai ka, notikuši lidz klintij, atklāsim, ka vārti ir ciet uz mūžīgiem laikiem. Viss būs vienlīdz nelāgi, un, manuprāt, mēs visdrīzāk izrādīsimies iesprostoti starp vilkiem un klinti. Labi, ved!
   Gimlins nu soļoja visiem pa priekšu līdzās Gendalfarn, nespēdams vien sagaidīt, kad ieraudzīs Moriju. Viņu vadībā Pulks devās atpakaļ uz kalnu pakāji. No rietumpuses uz Moriju veda viens vienīgs senlaikos iestaigāts ceļš gar strautu, vārdā Sira- nons, kura izteka bija meklējama klintīs netālu no meklētajām durvīm. Bet vai nu Gendalfs kur noklīda sāņus, vai ari apkaime pēdējā laikā bija pārvērtusies, jo tur, kur burvis domāja strautu uziet, tā nebija, un meklēto viņi uzgāja tikai tad, kad bija velti nomērojuši vēl pāris jūdzes uz dienvidiem.
   Tuvojās pusdienlaiks, bet viņi joprojām klīda pa akmeņaino līdzenumu, rāpdamies pāri iesarkanajām klintīm. Ūdens nekur nebija ne manāms, ne dzirdams. Apkārt viss bija izkaltis un sauss. Uzmācās drūmas domas. Tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles, pat ne putniņa debesīs, bet nevienam negribējās pat domāt, kas būs naktī, ja neizdosies tikt projām no šīs pamestās vietas.
   Piepeši Gimlins, kas steidzās visiem pa priekšu, apstājās un pavēcināja roku. Rūķis stāvēja uz paugura un norādīja pa labi. Piesteigušies viņam klāt, pārējie palejā ieraudzīja iegrauztu dziļu, šauru gultni. Tā bija tukša un klusa — tikai pašā dibenā starp rūsganajiem, ar iesarkaniem traipiem klātajiem akmeņiem stīdzēja sīka tērcīte. Toties gar šo krastu stiepās taka, kas, lai arī sen pamesta un vietumis aizgruvusi, aizlocījās starp pusdrupu- šiem mūriem un sena lielceļa brugakmeņiem.
   — Ahā! Beidzot! — Gendalfs izsaucās. — Še savulaik tecēja Siranons jebšu Vārtnieciņš. Tikai diez kur palicis ūdens? Kādreiz plūda ar joni un čalot čaloja. Nāciet nu! Pieliksim soli — mēs kavējamies!
   Visiem bija noberztas kājas un spēki galīgi izsīkuši, tomēr vēl daudzas jūdzes viņi paklausīgi steberēja pa līkumoto, nelīdzeno taku. Saule sāka laisties lejup uz rietumiem. Drusku atvilkuši elpu un uz ātru roku iestiprinājušies, viņi soļoja tālāk. Priekšā bargi izslējās kalni, taču taka skrēja pa dziļu gravu, tā ka saskatāmas bija vien pašas augstākās kores un smailes, kas vīdēja tālu austrumos.
   Pēdīgi viņi nonāca pie pagrieziena, kur taka, kas pirms tam, iespiedusies starp stāvu krauju un strauta krastu, veda uz dienvidiem, strauji pacirtās uz austrumiem. Aiz pagrieziena slējās pazema klints, savas piecas asis augsta, ar apdrupušu un zobainu smaili. Tai pāri no platas, it kā kādreiz spēcīgas straumes izgrauztas plaisas lāsoja ūdens.
   — Nudien, viss tā pārvērties! — Gendalfs nobrīnījās. - Taču vieta ir īstā. Tas nu ir viss, kas atlicis no Krāces. Ja pareizi atminos, klinti tai līdzās bija izcirsti pakāpieni, bet lielais ceļš aizvijās pa kreisi līdz pat virsotnei, kur līdzenāks. Senāk aiz Krāces līdz pat
   Morijas sienām stiepās lēzena ieplaka, un Siranons tecēja tai cauri, bet ceļš skrēja tam gar krastu. Iesim, palūkosim, kas tur tagad!
   Pakāpienus viņi atrada it viegli, Gimlins pa tiem uzskrcja augšā viens un divi, Gendalfs un Frodo sekoja viņam pa pēdām. Nonākuši pašā augšā, viņi atklāja, ka tālāk tikt nav iespējams, pie viena ari noskaidrojās, kālab izsusējis Vārtnieciņš. Rietošā saule aiz muguras kaisīja zeltu vēsajās vakara debesis, bet priekšā pletās melns, stings ezers. Tā drūmajā spoguli neatspīdēja nedz debesis, nedz saulriets. Siranons bija aizsprostots un pārplūdinājis visu ieplaku. Otrpus draudīgajai dzelmei slējās stāvas klintis, dziestošajā gaismā skarbas un mironlgi bālas — nepielūdzamas un nepārejamas. Klints sienā nebija manāmi ne vārti, ne durvis, ne plaisa, ne spraudziņa.
   — Lūk, Morijas sienas. — Gendalfs norādīja uz ezera viņu krastu. — Un tur sensenos laikos bija vārti, Elfu Duravas, kurp no Akmines veda ceļš, pa kuru nācām šurp. Tikai nu ceļš ir ciet. Diez vai mūsu vidū atradīsies kāds, kurš būtu ar mieru peldēt pāri šai melnajai dzelmei, kad nakts degungalā. Necik viesmīlīgi šie ūdeņi neizskatās.
   — Jāiet pa ziemeļpusi, — ierosināja Gimlins. — Vispirms mums katrā ziņā jāuzkāpj augšā pa lielo ceļu un jāapskatās, kurp tas mūs aizvedis. Pat ja ieplaka nebūtu pārplūdināta, poniju ar mantām mēs te pa kāpnēm augšā nedabūtu.
   —Lai nu kā, raktuvēs mēs nabaga lopiņu tik un tā nevaram ņemt līdzi, — Gendalfs aizrādīja. — Kalnu dzīlēs ceļš ir tumšs un nelāgs, un ejas tur vietumis tik šauras un stāvas, ka labi ja mēs paši tur tiksim cauri. • *
   — Nabaga, nabaga Bils! — Frodo izsaucās. — Par to es nebiju iedomājies. Un nabaga Sems! Diez ko viņš teiks?
   — Man no tiesas žēl, — Gendalfs nopūtās. — Vecais Bils mums ir bijis krietns ceļabiedrs, un sirds man vai lūst, kad iedomājos, ka nu viņš jāraida projām. Ja būtu noticis pēc mana prāta, es nebūtu līdzi ņēmis tik daudz mantu un lopiņus ari ne, vismazāk jau šo te, kas Semam tik mīļš. Es jau no sākta gala baidījos, ka iznāks doties šurp.
   Diena sliecās pret vakaru, un augstu debesīs virs saulrieta iekrāsotās pamales iemirdzējās pirmās zvaigznes, un viņi visi.
   cik naski vien spēdami, uzrāpās augšā pa nogāzi un nonāca ezera krastā. Platākajā vietā līdz viņam krastam bija sava ceturt- daļjūdze vai mazliet vairāk. Cik tālu ezers stiepās uz dienvidiem, dziestošajā dienas gaismā nebija saredzams, bet ziemeļu krasts no vietas, kur viņi stāvēja, vidēja nieka pusjudzi tālāk, turklāt gar ūdens malu un stāvajām klints sienām bija samanāma šaura akmens maliņa. Tā nu viņi steidzās turp, jo līdz vietai viņā krastā, uz ko bija norādījis Gendalfs, bija mērojama jūdze vai divas, turklāt vēl vajadzēja uzmeklēt durvis.
   Nonākuši lidz ezera ziemeļstūrim, viņi atklāja, ka ceļu aizšķērso līcītis. Šaurs, pilns ar zaļu sastāvējušos ūdeni, tas kā gļotains tausteklis bija izmests lidz pat stāvajām klintīm. Gimlins brida vien uz priekšu, iekams kāds viņu paguva aizkavēt, un atklāja, ka pie pašas klints ūdens ir vien lidz ceļiem. Pārējie cits pēc cita brida viņam pakaļ, piesardzīgi taustīdamies, jo zem ūdenszālēm klātās virsmas slēpās glumi, gļotaini akmeņi un pamats zem kājām bija pagalam nedrošs. Frodo riebumā notrīsēja, samanīdams kājas iegrimstam melnajā, piesmirdušajā ūdeni.
   Kolīdz Sems, Bilu vezdams pie iemauktiem, izbrida liča otrā krastā, dzelmē kaut kas klusi noguldzēja un nošļakstēja, it kā ūdens rāmo virsmu būtu sakustinājusi kāda zivs. Visi aši apcirtās un dziestošajā vakara gaismā ieraudzīja melni apmalotus viļņu gredzenus, kas vēlās uz visām pusēm no vietas tālu ezerā. Tur vēl kaut kas uzburbuļoja, tad iestājās klusums. Mijkrēslis sabiezēja, un pēdējos saules starus aizklāja mākoņi.
   Nu Gendalfs vēl pielika soli, un pārējie, cik jaudas, steidzās nopakaļ. Tālāk gar ezera krastu un klintīm stiepās šaurā, akmeņainā maliņa, vietumis ne vairāk kā jardus divpadsmit plata, aizgruvusi ar klintsbluķiem un akmeņiem, tomēr viņi virzījās uz priekšu, turēdamies, cik iespējams, tuvāk pie klints un tālāk no ūdens. Nomērojuši jūdzi uz dienvidiem, viņi nonāca pie akmeņ- ozoliem apaugušas klints. Ūdenī pie krasta trunēja sakrituši stumbri un zari — itin kā paliekas no kādas audzes vai dzīvžoga, kurš reiz audzis gar ceļu, ko nu sedza ūdens. Bet pašā klints pakājē zaļoja divi spēcīgi milzeņi — tik lielus akmeņozolus Frodo savu mūžu nebija ne redzējis, ne spējis iedomāties. Koku varenās saknes stiepās no klints lidz pat ūdenim. No Krāces ezera augstajā krastā tie diženo klinšu pakājē bija izskatījušies kā niecīgi krūmiņi, taču nu slējās augstu virs galvas satumsuši.
   stingi un klusi, mezdami garas, melnas vakara ēnas un slieda- mies kā vareni pīlāri pašā ceļa galā.
   —Tad nu beidzot! — Gendalfs izsaucās. — Še beidzas Akmi- nes elfu ceļš. Akmeņozols bija šejienes iemītnieku koks, un šos abus viņi iedēstīja par zīmi, ka te beidzas viņu valstība, jo Rie- tumduravas bija ierīkotas galvenokārt tādēļ, lai še varētu noritēt tirdzniecība ar Morijas rūķiem. Tās bija laimīgas dienas, kad dažādas ciltis vēl satika cieši un labi — pat elfi un rūķi!
   — Draudzībai gals pienāca ne jau rūķu vainas dēļ, — aizrādīja Gimlins.
   — Par to, ka tur būtu vainojami elfi, man gan nav nācies dzirdēt, — iebilda Legolass.
   — Man ir nācies dzirdēt gan vienu, gan otru, — noteica Gendalfs, — un tiesu es tagad nespriedīšu. Bet vismaz jūs abus, Legolas un Gimlin, es lūgšu būt draugos un nākt man talkā. Man esat vajadzīgi jūs abi. Durvis ir aizslēģotas un noslēptas, un jo drīzāk tās atradīsim, jo labāk. Nakts jau teju klāt!
   Pagriezies pret pārējiem, burvis norīkoja: — Kamēr meklēju, esiet tik labi un sagatavojieties doties raktuvēs! Jo še mums diemžēl nāksies atvadīties no mūsu krietnā nastu nesēja. Visu, ko ņēmām līdzi, lai pasargātos no sala un sniega, varat atstāt šepat — tur, iekšā, tādas mantas būs liekas un nebūs vajadzīgas ari tad, kad, kā ceru, tiksim laukā viņā pusē un dosimies tālāk uz dienvidiem. Toties mums katram jāpaņem daļa no ponija nastas — sevišķi pārtika un maisi ar ūdeni.
   — Bet, Gendalfa kungs! Jūs tak nepametisit nabaga Bilu vienu tādā baigā vietā! — Sems satriekts pikti iebrēcās. — Šitais neies cauri, un punkts! Kad viņš kātojis mums līdzi tik tālu un ko visu vēl ne!
   — Man ļoti žēl, Sem, — burvis mierinoši atsaucās. — Bet diez vai tad, kad atvērsim durvis, tu piedabūsi savu Bilu kaut kāju spert pār slieksni, viņpus kuram biezē bezgalīgā Morijas tumsa. Tev nāksies izvēlēties starp Bilu un savu saimnieku.
   — Ja es teikšu, viņš Frodo kungam līdīs pakaļ kaut pūķa midzeni, — Sems nepiekāpās. — Šite, kur slapstās tie vilku bari, lopiņu pamest vienu! Iegrūst teju drošā nāvē!
   — Es gan ceru, ka tik ļauni nebūs, — Gendalfs teica, tad uzlika roku ponijam uz pieres un klusiņām ierunājās: — Lai mani vārdi tevi sargā un vada. Tu esi gudrs lopiņš un Rivendella daudz iemācījies. Dodies uz to pusi, kur netrūkst zāles, tad drīz nonāksi Elronda namā vai tur, kur nu pats vēlies nonākt. Neraizējies! — burvis uzsauca Semam. — Viņam no vilkiem aizbēgt un mājās nokļūt ir tikpat lielas izredzes, kā mums pašiem.
   Sems, sakniebis lūpas, stāvēja blakus zirdziņam un neko neatbildēja. Bils, itin kā labi sapratis, kas notiek, pieglaudās viņam tuvāk un iebāza purnu ausī. Sems izplūda asarās un ķērās pie siksnām, atsprādzēdams nastas un sviezdams tās turpat zemē. Pārējie šķiroja mantas, nevajadzīgās kraudami kaudzē un vajadzīgās sadalīdami nešļavās.
   Tikuši galā, viņi paraudzījās, kā sokas Gendalfarn. Burvis, pēc visa spriežot, nedarīja neko, tikai stāvēja starp abiem ak- meņozoliem, cieši un vērīgi pētīdams kailo klinti, itin kā cerētu tur ar skatienu izurbt caurumu. Gimlins mīņājās turpat, ar cirvi izklaudzinādams akmeņus. Legolass bija pieplacis pie klints, it kā klausītos.
   —Mēs nu tā kā būtu gatavi, — Merijs pieteicās. — Un kur tad durvis? Nav ne miņas.
   — Kad rUķu durvis ir ciet, tās nedrīkst būt saskatāmas, — Gimlins paskaidroja. — Tās kļūst neredzamas, un pat tie, kas durvis meistarojuši, nespēj tās nedz atrast, nedz atvērt, ja noslēpums gājis zudībā.
   — Bet šīs durvis netika darinātas kā noslēpums, kas zināms vien rūķiem, — piepeši sakustējies, ierunājās Gendalfs un uzmeta abiem skatienu. — Ja vien viss nav neglābjami pārvērties, acis, kas zina, kurp lūkoties, zīmes var saskatīt.
   Viņš piegāja pie pašas sienas. Tieši starp abu koku ēnām tur vidēja līdzens laukumiņš, un burvis tam pārvilka pāri plaukstu, bārdā kaut ko murminādams. Tad viņš atkāpās.
   — Redzat? — viņš ievaicājās. — Tagad redzat?
   Pelēko klinti tagad apspīdēja mēnesnīca, taču viss cits pirmajā mirklī šķita palicis, kāds bijis. Tad vietā, kam pāri bija slīdējusi burvja plauksta, palēnām izaudās smalkas līnijas, kas akmeni izvagoja kā sudraba dzīsliņas. Iesākumā tās izskatījās vien pēc zirnekļa tikla pavedieniem, jo bija tik smalkas, ka iemirdzējās tikai tur, kur atstaroja mēnessgaismu, taču pamazām tapa platākas un skaidrākas, līdz izveidojās par zīmju rakstu.
   Pašā augšā, ciktāl sniedzās Gendalfa roka, stiepās puslokā izvīti elfu burti. Lejāk, kur līnijas vietumis bija izplūdušas vai
   izdzisušas, vīdēja lakta un veseris, ko vainagoja kronis ar septiņām zvaigznēm. Vēl zemāk - divi koki, izrotāti ar mēness sirpjiem, bet visskaidrāk pašā vidū spīdēja daudzstaru zvaigzne.

   Durīna ģerboņi! — noelsās Gimlins.
   Un diželfu Koks! — iesaucās Legolass.
   Un Feanora nama zvaigzne, — piebilda Gendalfs. — Tas ir itildīna raksts, kas salasāms vien zvaigžņu un mēness gaismā un parādās tikai tad, kad tam pieskaras tas, kurš izrunā Viduszemē jau sensenis aizmirstus vārdus. Es pats tādus jau sen neesmu dzirdējis, tā ka nācās krietni padomāt, iekams izdevās tos atsaukt atmiņā.
   — Kas tur rakstīts? — iejautājās Frodo, velti pūlēdamies salasīt puslokā izvītos vārdus. — Elfu burtus es it kā pazīstu, taču šos nesaprotu.
   — Šis uzraksts ir valodā, kādā Viduszemes Rietu elfi runāja Sendienās, — Gendalfs paskaidroja. — Tikai mums tie neko svarīgu nepasaka. Tur rakstīts: "Morijas valdnieka Durina durvis. Saki vārdu, draugs, un nāc iekšā." Un zemāk, kur burti sīkāki un smalkāki, teikts: "Es, Narvins, durvis darināju. Akmines Selebrimbors ievilka rakstu zīmes."
   — Ko nozīmē — saki vārdu, draugs, un nāc iekšā? — vaicāja Merijs.
   —Tur viss skaidrs, — Gimlins atteica. — Ja esi draugs, pasaki īstos vārdus, durvis atvērsies, un varēsi tikt iekšā.
   —Jā, — Gendalfs novilka. — Durvis droši vien aizslēģotas ar vārdiem. Daži rūķu vārti atdarās vien noteiktā laikā vai noteiktiem ļaudīm. Dažiem ir slēdzenes un atslēgas, kas noder, kad visi laiki un vārdi jau izdibināti. Šim durvīm atslēgas nav. Durina laikos tās nebija slepenas. Parasti tās stāvēja plaši vaļā, un šepat sēdēja vārtsargi. Bet tad, kad durvis bija ciet, jebkurš vārdu zinātājs varēja tos izrunāt un tikt iekšā. Vismaz tā stāsta raksti — vai tiesa, Gimlin?
   —Tiesa gan, — rūķis atsaucās. — Tikai tur nav teikts, kas tas bijis par vārdu. Gan Narvins, gan viņa amata prasme, gan viņa cilts — viss pagaisis bez pēdām.
   — Bet vai tad tu, Gendalf, to vārdu nezini? — pārsteigts ievaicājās Boromirs.
   — Nē! — burvis atteica.
   Pārējie iztrūkušies saskatījās, tikai Aragorns, kas Gendalfu pazina gana labi, neteica ne vārda un pat nepakustējās.
   — Tad kamdēļ atvilki mūs uz šo nolāpīto vietu? — Boromirs iekliedzās, notrīsēdams atskatīdamies uz melno dzelmi. — Tu taču teici, ka reiz caur raktuvēm jau esot gājis. Tad kā gan nākas, ka tu nezini, kā tur iekļūt?
   — Atbildēšu uz tavu pirmo jautājumu, Boromir, — burvis ierunājās. — Jā, tas vārds man nav zināms — pagaidām. Bet gan redzēsim. Ilgi nebūs jāgaida. Un, — viņa acis zem kuplajām uzacu sukām iedzalkstījās, — par maniem darbiem tu drikstēsi spriest vien tad, kad tie izrādīsies veltīgi. Ja runājam par tavu otro jautājumu — vai tu apšaubi manus vārdus? Vai pats vairs neko nespēj aptvert? Es Morijā iekļuvu no otras puses — nākdams no austrumiem. Ja gribi zināt, šis durvis veras uz ārpusi. No iekšpuses tās itin viegli varētu atgrūst ari tu pats. No ārpuses tās izkustināt nespēj nekas, izņemot burvju vārda spēku. Uzlauzt durvis nav iespējams.
   — Bet ko tad tu iesāksi? — bikli ieprasījās Pīns, blenzdams uz burvja spurainajiem uzacu kumšķiem.
   — Likšu tev, Peregrīn Tuk, sisties pret durvīm ar pauri, — Gendalfs atcirta. — Un, ja ari tad tās nepadosies un man kāds ļaus drusku atpūsties no dumjiem jautājumiem, meklēšu vārdus. Savulaik es zināju visus burvju vārdus visās elfu, cilvēku un orku mēlēs, kas jebkad izmantoti šādam nolūkam. Vēl tagad acumirkli varu noskaitīt vismaz desmit reiz divdesmit. Taču es lēšu, ka tik ilgi vis nopūlēties nevajadzēs un man nenāksies likt Gimlinam piesaukt slepeno rūķu mēli, ko neviens cits nedrīkst zināt. Vārdiem jābūt elfu valodā, tāpat kā uzrakstam virs durvīm; tas nu liekas pilnīgi skaidrs.
   Viņš atkal piegāja klintij cieši klāt un ar zižļa galu viegli pieskārās sudraba zvaigznei, kas vidēja pašā vidū, zem laktas un vesera.
   — Annon edhellen, edrp hi ammen!
   Fcnnas nogothrim, lasto beth lammen! —
   viņš pavēloši izrunāja. Sudrabainās līnijas uz bridi aptumšojās, bet pelēkā klints pat nenotrisēja.
   Burvis šos pašus vārdus atkārtoja vēl un vēl, mainidams gan pašus vārdus, gan to secību. Tad viņš citu pēc citas izmēģināja vēl vairākas burvestības, reizēm vārdus izrunādams ātrāk un skaļāk, reizēm klusāk un lēnāk. Tad viņš ņēmās saukt atsevišķus elfu vārdus. Nekā. Klints ieslīga tumsā, iedegās neskaitāmas zvaigznes, sacēlās salts vējš, un durvis stāvēja kā stāvējušas.
   Gendalfs no jauna paspēra soli tuvāk klintij un, rokas paslējis gaisā, ierunājās pavēlnieciskā, augošu dusmu pilnā balsī. — Edro, edro — viņš sauca un trieca pret klinti zizli. — Veries vaļā! — viņš kliedza, to pašu atkārtodams visās valodās, kas jebkad skanējušas Viduszemes rietumos. Tad viņš nosvieda zizli zemē un apsēdās, nebilzdams ne vārda.
   Tieši tobrīd uzpūta spēja vēja brāzma, līdzi atnesdama tālīnas vilku gaudas. Ponijs Bils bailēs iztrūkās, un Sems piesteidzās viņam klāt, zirdziņam ausī čukstēdams mierinošus vārdus.
   —Skaties, lai neaizmūk! — Boromirs uzsauca. — Izskatās, ka viņš mums vēl būs vajadzīgs, ja vilki neuznāks. Riebīgā peļķe! Neieredzu! — Pieliecies viņš paķēra palielāku akmeni un atvēzējies iesvieda to tālu ezerā.
   Klusu noplunkšķējis, akmens pazuda, taču tUliņ atskanēja guldziens un burbuļošana. No vietas, kur akmens bija nogrimis, uz visām pusēm aizskrēja viļņu gredzeni, un tie palēnām virzījās uz klints pusi.
   — Kamdēļ tu tā darīji, Boromir? — Frodo pārmetoši ievaicājās. — Arī man šī vieta riebjas, un man ir bail. Nezinu, no kā — nejau no vilkiem, nejau no tumsas, kas viņpus durvīm, bet no kaut kā cita. No ezera. Liec tam mieru!
   — Kaut mēs varētu tikt no šejienes projām! — Merijs iesaucās.
   —Ko tas Gendalfs tūļājas? — piebalsoja Pins.
   Gendalfs par viņiem nelikās ne zinis, tikai sēdēja, galvu nokāris, it kā būtu ieslīdzis vai nu dziļā izmisumā, vai pamatīgās pārdomās. No jauna ieskanējās sērīgās vilku gaudas. Viļņu gredzeni slīdēja aizvien tuvāk — viens otrs jau sitās pret krastu.
   Piepeši visi iztrūkās, jo burvis ar joni pielēca kājās. Smiedamies! — Rokā ir! — viņš kliedza. — Protams, protams! Vienkārši lidz nejēdzībai! Tādas ir visas mīklas, kolidz atminētas.
   Pacēlis zizli, viņš nostājās pie klints un skaidri izrunāja: — Mellon'.
   Zvaigzne spoži iespīdējās un nodzisa. Tad pilnīgā klusumā tur, kur iepriekš nebija manāma ne šikākā plaisiņa, iezīmējās varenu durvju aprises. Lēnām tās vidū pāršķēlās pušu un sāka stumties uz āru, līdz abas vērtnes atsitās pret klinti. Iekšā vidēja stāvi pakāpieni, kas veda uz augšu, taču saskatāmi bija vien paši apakšējie — pārējie slīga necaurredzamā tumsā. Visi stāvēja, pārsteigumā sastinguši.
   — Es tomēr kļūdījos, — ierunājās Gendalfs. — Un Gimlins ari.
   Tikai Merijs uzreiz uztaustīja pareizo ceļu. īstais vārds skaidri un gaiši bija izlasāms virs durvīm! Tulkojums īstenībā skan: "Saki vārdu "draugs" un nāc iekšā." Atlika vien izrunāt vārdu "draugs" elfu mēlē, un durvis vērās vaļā. Pavisam vienkārši. Par daudz vienkārši tik mācītam rakstu zinātājam, kas mīt laikos, kad cits uz citu raugās kā uz ļaunāko ienaidnieku. Tie laiki bija daudz labāki. Bet nu iesim!
   Paspēris soli pāri slieksnim, burvis uzlika kāju uz apakšējā pakāpiena. Bet šajā mirklī notikumi sāka risināties zibenīgā ātrumā. Frodo kaut kas saķēra pie potītes, un viņš iekliegdamies pakrita. Ponijs Bils izgrūda nevaldāmu, baiļpilnu zviedzienu, uzšāva asti stāvus gaisā un aizaulekšoja projām gar ezera krastu, pagaisdams tumsā. Sems aizlēca viņam nopakaļ, bet tad, padzirdējis Frodo iekliedzamies, tūliņ metās atpakaļ raudādams un lādēdamies. Pārējie apcirtās un ieraudzīja melno ūdeni mutuļojam tā, it kā no ezera dienvidgala šurp peldētu čūsku kamols.
   No dzelmes krastā bija izrāpies garš, līkumots, pilošs tausteklis, kas izstaroja bāli iezaļganu gaismu. Galā tam locījās pirksti, kas, sagrābuši Frodo aiz kājas, vilka viņu aizvien tuvāk ūdensmalai. Sems, nometies ceļos, kapāja taustekli ar nazi.
   Pirksti atlaidās, un Sems ņēmās vilkt Frodo tālāk no ezera, saukdams palīgā. No dzelmes iznira vēl divdesmit citas rokas. Melnais ūdens vārīties vārījās, izvirzdams draudīgu smirdoņu.
   — Visi uz vārtiem! Augšā pa kāpnēm! Mudīgi! — Gendalfs nokliedzās, palēcis atpakaļ. Visi, izņemot Semu, stāvēja krastā, nāves šausmās kā sasaluši, un burvis izrāva viņus no sastinguma, biedrus stumdams un grūzdams uz durvju pusi.
   Bija pats pēdējais bridis. Sems un Frodo tik tikko bija paguvuši uzrāpties līdz trešajam pakāpienam, un Gendalfs vēl bija tikai uz paša pirmā, kad taustekļi aizlocījās pāri krastmalai, apčamdīdami klinti un durvju jomu. Viens, zvaigžņu gaismā mikli spīguļodams, pārlīda pāri slieksnim. Gendalfs pagriezās atpakaļ un mirkli vilcinājās. Ja burvis raudzīja iedomāties, ar kādu vārdu durvis būtu aizdarāmas no iekšpuses, viņš pūles varēja aiztaupīt. Pirkstaino čūsku mudžeklis iegrābās durvju vērtnēs un ar neaprakstāmu spēku grūda tās ciet. Durvis aizcirtās, kalna dzīlēs nogranda atbalss, un iestājās piķa melna tumsa. Caur smago klintsbluķi apslāpēti spiedās brūkošu akmeņu dārdoņa.
   Sems, sagrābis Frodo pie rokas, sabruka uz pakāpieniem, blenzdams necaurredzamajā tumsā. — Nabaga, nabaga Bils! — viņš aizžņaugtā balsi izrunāja. — Nabaga vecais lopiņš! Vilki un čūskas! Ar čūskām viņa mērs bija pilns. Man bij jāizšķiras, Frodo kungs. Man bij jānāk ar jums.
   Viņi dzirdēja, kā Gendalfs nokāpj līdz kāpņu lejasgalam un triec pret durvīm zizli. Klints notrīsēja, un kāpnes salīgojās, bet durvis neatvērās.
   —Nu tā, — burvis noteica. — Atpakaļceļa vairs nav, un izeja ir tikai viena — kalnam viņā pusē. Ja spriežu pēc tā, ko dzirdēju, bīstos, ka durvīm priekšā ir aizgrūsti klintsbluķi un arī abi ozoli, izrauti ar visām saknēm. Žēluma gals, nudien, jo koki bija skaisti un še stāvējuši tik ilgi.
   —Es jau manīju, ka uzglūn kas nelāgs, kolīdz iebridu ūdenī, — ierunājās Frodo. — Kas tas bija? Vai — kas tie tādi?
   —Nezinu, — Gendalfs atzinās, — bet visas rokas klausīja vienam pavēlniekam. Jādomā, kaut kas izlīdis vai izdzīts no melnajiem ūdeņiem, kas skalojas pašās kalnu dzīlēs. Pasaules bezdibeņos mīt tādas radības, kas par orkiem gan daudz senākas, gan baigākas. — Burvim iešāvās prātā, ka, lai kas arī bija ezera iemītnieks, pašu pirmo tas sagrāba Gredzena glabātāju, tomēr šo domu viņš nosprieda paturēt pie sevis.
   Boromirs kaut ko murmināja zem deguna, taču viņa balss, atsizdamās pret akmens sienām, atbalsojās kā visiem dzirdami, lai ari apslāpēti čuksti: — Pasaules bezdibeņos! Un turpu mums tagad jāiet, un es teicu, ka nevajag. Kurš mums tagad parādīs ceļu še, kur nāves tumsa?
   — Es, — Gendalfs atsaucās. — Un Gimlins kopā ar mani. Nāciet pakaļ zizlim!
   Pakāpies augstāk, visiem garām, burvis pacēla zizli, un tā gals tūliņ iedegās, izstarodams vāru gaismu. Platās kāpnes bija veselas un laika zoba neskartas. Noskaitījuši divsimt lēzenus pakāpienus, viņi kāpņu augšgalā uzgāja velvētu eju ar līdzenu grīdu. Gaitenis stiepās tālāk, pagaisdams tumsā.
   — Apsēdīsimies tepat, atpūtīsimies un mazliet iestiprināsimies, kamēr neesam uzgājuši ēdamzāli! — Frodo ierosināja. Šausmas, ko viņā bija iesvēlusi baisā roka, pamazām atlaidās, un nupat uzmācās neciešams izsalkums.
   Ierosinājumu visi uzņēma ar lielu atsaucību, un tā nu viņi iekārtojās uz kāpņu augšējiem pakāpieniem, pustumsā vīdēdami kā pelēki stāvi. Pēc maltītes Gendalfs visiem lika iestrēbt vēl trešo malciņu Rivendellas miruvora.
   — Ilgam laikam vairs nepietiks, — viņš nosūkstljās, — bet, manuprāt, pēc visa, ko pārdzīvojām pie vārtiem, bez tā nekādi nevar. Un, ja vien mums neuzsmaidīs brīnumaina veiksme, blašķe, gribi negribi, būs tukša kā izslaucīta, kad izkļūsim laukā! Ari ūdeni dzeriet ar mēru! Raktuvēs netrūkst nedz strautu, nedz aku, taču to ūdeni dzert nedrīkst. Var gadīties, ka maisus un blašķes no jauna varēsim piepildit tikai Dūņutērces lejā.
   — Un kad mēs tur būsim? — Frodo apvaicājās.
   — Nezinu teikt, — burvis paraustīja plecus. — Var iznākt visādi. Bet, es lēšu, ceļš būs veicams trijos četros paņēmienos, ja veiksies labi, neiekulsimies nekādās ķezās un nenomaldīsimies. No Rietumdurvlm līdz Austrumvārtiem taisnā līnijā nav mazāk par četrdesmit jūdzēm, un iespējams, ka tik taisni iziet nemaz nevarēsim.
   Pēc pavisam Īsas atelpas viņi devās tālāk. Visi no sirds vēlējās šo ceļa gabalu nomērot, cik ātri vien iespējams, un, neraugoties uz nogurumu, labprāt bija gatavi soļot vēl vairākas stundas. Gendalfs atkal gāja priekšgalā. Kreisajā rokā viņš turēja spīdošo zizli, kura vārajā gaismiņā tik tikko redzēja, kur soli spert, labajā turēja zobenu Glamdringu. Burvim nopakaļ kātoja Gimlins — rūķis nemitīgi grozīja galvu, un viņa acis mijkrēsli zibsnīt zibsnīja. Aiz rūķa soļoja Frodo, stingri sagrābis savu īso zobenu — Dzeloni. Ne Dzelonim, ne Glamdringam asmens nespīdēja, un tas bija zināms mierinājums, jo abus zobenus bija kaluši Sendienu elfi, tā ka tie mēdza salti iegailēties, kolīdz tuvumā parādījās kāds orks. Frodo nopakaļ gāja Sems, tad — Legolass, aiz viņa — abi hobitu jaunuļi un Boromirs. Gājienu noslēdza Aragorns, aklajā tumsā soļodams drūms un nerunīgs.
   Eja meta likumus, pēc pāris pagriezieniem labu gabalu laidās lejup, tad atkal kļuva līmeniska. Gaiss pamazām tapa aizvien siltāks un miklāks, bet nepavisam ne sasmacis, un reizumis sejā iepūta pa svaigākai strāvai, kas plūda no sienās ieslēptām atverēm. Tādu bija daudz. Burvja zižļa blāvā gaisma no tumsas uz bridi izrāva kāpnes, velves un neskaitāmus citus tuneļus un ejas, kas veda te augšup, te gandrīz stāvus lejup vai vidēja sienās kā melni caurumi. Visus iegaumēt nebija ne mazāko cerību.
   Gimlins Gendalfarn nekāds lielais atspaids nebija, ja nu vienīgi ar to, ka izrādīja drošu dūšu. Vismaz rūķi atšķirībā no pārējiem piķa melnā tumsa itin nemaz nebiedēja. Burvis it bieži vērsās pie viņa pēc padoma, kolīdz sāka šaubīties, kurp doties tālāk, tomēr gala vārdu allaž teica pats. Morijas raktuves bija tik plašas un sazarotas, ka Gloina dēls Gimlins, lai ari pats būdams kalnu cilts rūķis, to nemaz nespēja aptvert. Ari Gendalfarn no krietni padzisušajām atmiņām par senseno ceļojumu tagad liela labuma nebija, taču pat par spīti tumsai un neskaitāmajiem likumiem un pagriezieniem burvis skaidri zināja, kur grib nonākt, un, kamēr vien priekšā bija ceļš, kas varēja vest uz mērķi, viņš padoties negrasljās.
   — Nebīstieties! — ierunājās Aragorns, kad viņi, nekustēdamies ne no vietas, bija nostāvējuši ilgāk nekā parasti. Gendalfs un Gimlins čukstus apspriedās, bet pārējie, saspiedušies pulciņā un manāmi norūpējušies, mīņājās abiem aiz muguras. — Nav ko bīties! Man kopā ar viņu nācies ceļot daudz un ilgi, lai gan pa tādu tumsu klīstam pirmoreiz, un Rivendellā stāsta, ka viņš paveicis vēl daudz dižākus darbus, nekā esmu redzējis pats savām acīm. Viņš jau nu nenomaldīsies, ja vien ceļš patiesi ir sameklējams. Lai kā baiļojāmies, viņš mūs te ieveda, taču izvedīs arī laukā par katru cenu. Melnā nakti viņš mājupceļu atradis nekļūdīgi — tur viņam deguns vēl labāks nekā ķēniņienes Beru- tiēlas kaķiem.
   Tāds ceļabiedrs Pulkam bija tīrais atradums. Nevienam nebija nekā, kas ļautu pagatavot lāpas, jo drudžainajā steigā daudzas ceļā nepieciešamas mantas tā ari bija palikušas guļam ezera krastā. Bet bez gaismekļiem viņi drīz vien būtu iekūlušies nelaimē. Vispirms galvassāpes būtu sagādājusi nepieciešamība teju ik uz soļa izvēlēties vienu eju no daudzām, bet ļaunākais, ka gaiteņos, kuru sienās atbalsojās viņu soļu dipoņa, driz te, drīz tur vidēja bedres, lamatas un dziļas akas. Sienas un grīdu izvagoja plaisas un bezdibenīgas aizas, kas reizumis dārdēdamas pavērās turpat zem kājām. Lielākā bija vairāk nekā septiņas pēdas plata, un Pins ilgi stāvēja dūšodamies, iekams saņēmās, lai lēktu pāri draudīgajam bezdibenim. Dziļi lejā krāca un mutuļoja ūdens, it kā tur grieztos kāds milzīgs dzirnavu rats.
   — Aukla! — Sems nomurmināja. — Es tak teicu, ka vajadzēs, ja nebūs!
   Bīstamo šķēršļu kļuva aizvien vairāk, tāpēc iešana vedās pagalam gausi. Viņi klimta un klimta aizvien dziļāk un dziļāk kalna dzīlēs, un ceļam neredzēja galu. Visi bija pārguruši līdz pēdējam, tomēr doma, ka derētu kur apstāties un atpūsties, nebūt nešķita vilinoša. Pēc laimīgās izglābšanās, maltītes un sirdszāļu malciņa Frodo uz kādu brīdi bija juties gluži omulīgi, taču tagad no jauna uzmācās nelāga priekšnojauta, kas pamazām pārauga šausmās. Miroņu ķēniņa dunča atstātā brūce Rivendellā gan bija sadziedēta, bet nejaukais ievainojums nebija palicis bez sekām. Maņas bija kļuvušas asākas, tā ka tagad viņš spēja samanīt to, kas parasti nav acīm saredzams. Visai drīz Frodo atklāja, ka tumsā redz labāk nekā pārējie ceļabiedri — varbūt vienīgi ne tik labi kā Gendalfs. Turklāt ap kaklu apmestā važiņā vēl karājās Gredzens, kas spiedās pret krūtīm un reizumis pielija ar neizprotamu smagumu. Frodo skaidri manīja, ka ļaunums uzglūn priekšā un dzenas pa pēdām, tomēr nebilda ne vārda — tikai sagrāba ciešāk zobena spalu un mēmā nolemtībā klunkurēja uz priekšu.
   Arī tie, kas soļoja viņam aiz muguras, vārdus lieki netērēja — labi ja steigšus ko cits citam pačukstēja. Klusumā bija saklausāms tikai soļu troksnis: Gimlina rūķu zābaku apslāpētā klaudzoņa, Boromira smagais solis, Legolasa vieglo kurpju švīkstoņa, hobitu mīksto pēdu tikko sadzirdamā dipoņa, bet aiz muguras gausi dunēja Aragorna sparīgie, platie soļi. Kad visi uz brīdi sastinga un ieklausījās, tad nedzirdēja neko, ja nu vienīgi lāgiem kur nopakšķēja ūdens lāse vai iedziedājās kāda urdziņa. Taču Frodo dzirdēja vai varbūt tikai iedomājās dzirdam vēl ko — kaut kur klusi plakšķēja mīkstas, basas pēdas. Troksnis allaž bija pārāk tālīns un vārs, lai būtu nepārprotams, tomēr tagad tas vairs neatstājās un neapklusa, kamēr vien Pulks virzījās uz priekšu. Un atbalss tā nebija, jo ikreiz, kad viņi sastinga, lai saspringti ieklausītos klusumā, zaglīgās pēdas vēl pāris reižu noplakšķēja, iekams rimās.
   Raktuvēs viņi bija iegājuši jau tumsiņā. Tikai dažas reizes uz brīdi apstājušies, viņi soļoja jau vairākas stundas, un tad Gen- dalfu piemeklēja pirmais nopietnais pārbaudījums. Priekšā vidēja augsta, plaša velve, un eja tālāk sazarojās trijos gaiteņos: visi veda aptuveni vienā virzienā, uz austrumiem, taču tas, kurš bija pa kreisi, laidās lejup, eja pa labi stiepās augšup, bet vidējais gaitenis tālāk skrēja līmeniski, tomēr bija pavisam šaurs.
   — Tādu vietu es galīgi neatminos! — Gendalfs atzinās, neizlēmīgi nostājies zem velves. Viņš pacēla zizli, cerēdams uziet kādu zīmi vai uzrakstu, kas izvēli darītu vieglāku, taču nekādas norādes neatrada. — Esmu pārāk nokausēts, lai izšķirtos, — burvis pakratīja bārdu. — Un, jādomā, arī jums spēka nav atlicis ij ne tik daudz. Labāk paliksim šepat un atpūtīsimies lidz ritam, cik nu atlicis. Jūs tak zināt, ko es ar to domāju! Še gaišāks nekļūs, bet laukā mēness laižas uz rietumiem un pusnakts jau garām.
   — Nabaga Bils, — Sems nopūtās. — Diez kur šis tagadiņ? Kaut nu vilki jau nebūtu nograuzuši…
   Pa kreisi no lielās velves viņi uzgāja akmens durvis. Tās stāvēja pusvirus, taču pagrūstas tūliņ atvērās pavisam viegli. Aiz tām atradās plašs, klinti izcirsts kambaris.
   — Rāmi! Lēnām! — Gendalfs brīdinoši iesaucās, kad Merijs un Pins, nopriecājušies par izredzēm nosnausties kur nostāk no ejas, kas vaļā visiem vējiem, ar joni metās uz priekšu. — Prātīgi! Jūs nezināt, kas tur iekšā. Es iešu pirmais.
   Burvis piesardzīgi spēra soli pāri slieksnim, un pārējie cits pēc cita devās viņam nopakaļ. — Are! — Gendalfs pavērsa zizli pret gridu. Pašā plāna vidū melnēja liels, apaļš caurums — gluži kā aka. Tam apkārt mētājās sarūsējušas važas, pa pusei pārkārušās pār bedres malu, un akmens šķembas.
   — BUtu iekrituši un vēl tagad lidotu, prātodami, kad diez tiksit līdz dibenam, — Aragorns aizrādija abiem hobitiem. — Ja reiz mums ir kāds, kurš rāda ceļu, laidiet viņu pa priekšu!
   — Šis te izskatās pēc krustcelēs iekārtota sardzes kambara, — sacīja Gimlins. — Bedre, pēc visa spriežot, savulaik bijusi aka, pārsegta ar akmens vāku. Bet vāks sadragāts, un mums der tumsā turēt abas acis vaļā.
   Savādi, bet Pinu aka vilktin vilka klāt. Kamēr pārējie atritināja segas un ierīkoja guļvietas kambara sienmalē, pēc iespējas tālāk no draudīgās bedres, viņš pielavījās pie akas malas un ieskatījās melnajā bezdibeni. Sejā tūliņ iepūta salta dvesma, kas cēlās no necaurredzamajā tumsā slīgstošajām dzīlēm. Klausīdams piepešai iegribai, viņš mudīgi sagramstīja akmens šķembu un ļāva tai krist lejup. Pīns skaitīja savus sirdspukstus, un tika visai tālu, iekams dziļi lejā akmens iekrita kādā ar ūdeni pilnā dobumā un atskanēja — plunkš! - tālu, tālu, tomēr troksni pastiprināja vairākkārtēja atbalss tukšās šahtas sienās.
   — Kas tas? — Gendalfs iesaucās. PIns atzinās, kas tas ir viņa roku darbs, un burvis atviegloti uzelpoja, tomēr iesvēlās dusmās — Pīns redzēja viņa acis metam zibeņus. — Nu, vai nav viens Tuku mazprātiņš? — Gendalfs bārās. — Mums te nav nekāds hobitu izpriecu ceļojums! Nākamreiz meties iekšā pats, tad vismaz pārējos atsvabināsi no liekām raizēm. Tagad apklustiet!
   Vairākas minūtes aizritēja pilnīgā klusumā, bet tad no akas dzīlēm atskanēja klusi klauvējieni: tuku-tuk, tuku-tuk. Sitieni apklusa, taču, kolīdz atbalss izdzisa, atsākās no jauna: tuku-tuk, tuku-tuk, tuk-tuk, tuk. Izklausījās pēc signāliem, bet pēc brītiņa klauvējieni noklusa, un vairs nekas nebija dzirdams.
   —Veseris, — Gimlins noteica. — Nekas cits tas nevar būt, vai ari nenieka nejēdzu.
   — Jā, — Gendalfs atsaucās. — Un man tas pagalam nepatīk. Var jau būt, ka ar Peregrīna aušību tam nav nekāda sakara, bet, visticamāk, esam pamodinājuši kaut ko tādu, ko labāk neaiztikt. Lūdzami, vairs neko tādu nedariet! Cerēsim, ka tagad varēsim drusku atpūsties netraucēti. Tu, Pin, sardzē stāvēsi pirmais — lai tev būtu mācība, — viņš noņurdēja, ievīstīdamies segā.
   Nelaimīgais Pīns piķa melnajā tumsā sakņupa pie durvīm, taču nemitīgi grozīja galvu, bīdamies, ka no akas izlīdīs kāds baigs neradījums. Viņš ieprātojās, ka caurumam derētu kaut ko pārklāt pāri — vismaz segu, taču neiedrošinājās nedz pakustēties, nedz akai tuvoties, lai gan Gendalfs, šķiet, bija cieši iemidzis.
   Taču Gendalfs bija nomodā, kaut ari gulēja stings un kluss. Viņš bija iegrimis dziļās pārdomās, raudzīdams atsaukt atmiņa visu, ko bija pieredzējis, kad raktuvēm ceļoja cauri pirmoreiz, un drudžaini prātoja, kurp doties tālāk, jo maldīga izvēle tagad visus varēja novest postā. Pēc stundas viņš piecēlās un piebikstīja Pinam pie pleca.
   — Liecies nu stūrī un nosnaudies, puis, — viņš labsirdīgi noteica. — Būsi tak samiegojies. Man vienalga miega nav nevienā acī, tāpēc tikpat labi varu ari pastāvēt sardzē.
   —Zinu, kas man vainas, — burvis noburkšķēja, nosēzdamies pie durvīm. — Pīpes dūma trūkst! Neesmu to nosmēķējis kopš tā rīta pirms sniega vētras.
   Pēdējais, ko Pins redzēja, iekams plaksti viņam aizkrita kā aizlīmēti, bija vecā burvja tumšais, sakņupušais stāvs un pīpes oglīte, kas gailēja viņa mezglainajos pirkstos. Uz brīdi tā iesvēlās spožāka, izraudama no tumsas viņa krunkaino, smailo degunu, tad gaisā uzvirmoja dūmu mutulis.
   Visus uzmodināja Gendalfs. Burvis tā ari viens pats bija nosēdējis sardzē stundas sešas no vietas, pārējiem ļaudams atpūsties. — Un, kamēr sēdēju, izspriedu, kas darāms, — viņš pavēstīja. — Vidusceļš man kaut kā. neiet pie sirds, kreisajam nav laba smaka — tur, lejā, gaiss sastāvējies un tvanlgs, ticiet man. Iesim pa labi. Būtu laiks kāpt uz augšu.
   Astoņas stundas, tikai divreiz uz brītiņu apstājušies, viņi klimta uz priekšu, nekādās briesmās neiekūlušies, neko nedzirdēdami un neko neredzēdami — tikai burvja zizlis, ceļu rādīdams, kā malduguns blāvi mirgoja tumsā. Gaitenis ieslīpi veda aizvien augstāk. Cik nu varēja spriest, tas vijās plašos likumos, un, kalnup celdamās, eja pamazām kļuva arvien platāka un augstāka. Tagad vairs nebija manāmas ne sānejas, ne krustceles, arī pamats zem kājām bija stingrs un līdzens, bez bedrēm un plaisām. Gaitenis acīmredzot savulaik bija svarīgs satiksmes ceļš, un te iešana vedās daudz naskāk nekā iepriekšējā vakarā.
   Tā, ja lēšam taisnā līnijā, viņi todien pavirzījās jūdzes piecpadsmit tālāk uz austrumiem, lai gan īstenībā droši vien nosoļoja visas divdesmit vai vēl vairāk. Kolīdz sākās kāpiens augšup, Frodo tūliņ kļuva maķenīt mundrāks, tomēr sirdi vēl aizvien nospieda smagums, un vēl aizvien viņš cauri švīkstoņai un dipo- ņai, ko iedami sacēla biedri, tālu aizmugurē lāgiem dzirdēja vai tikai iedomājās dzirdam piesardzīgus, plakšķošus soļus, un tā nebija nekāda atbalss.
   Viņi gāja neapstādamies, kamēr vien hobiti spēja cilāt kājas, un nupat jau sāka prātot, kur lai nobēdzinās nosnausties, kad sienas abās pusēs piepeši izgaisa. Turpat aiz muguras kā vārti vīdēja augsta, plaša velve, un priekšā melnēja tukšums. Mugurā pUta silta gaisa strāva, bet sejā dvesa saltums. Viņi apstājās un aizdomu pilni saspiedās bariņā.
   Gendalfs gan šķita iepriecināts. — Ceļu izraudzījos pareizi, — viņš palielījās. — Beidzot esam nonākuši līdz kalna apdzīvotajai daļai, tā ka, manuprāt, austrumu nogāze vairs nav tālu. Tikai esam uzkāpuši pārāk augstu — krietnu gabalu virs Dūņutērces vārtiem, ja nemaldos. Gaiss liecina, ka te ir kāda plaša zāle. Visam par spīti pamēģināšu iedegt kārtīgāku gaismiņu.
   Burvis pacēla zizli virs galvas, un tūliņ kā zibens nošķīda apžilbinoši balta uguns. Dejodamas uzbūrās milzu ēnas, un uz vienu īsu acumirkli augstu virs galvas no tumsas iznira plaši griesti, ko balstīja daudzas apjomīgas, akmenī cirstas kolonnas. Acu priekšā pavērās milzīga, tukša zāle, kuras melnās, spo- guļgludās, nospodrinātās sienas iemirdzējās neskaitāmos atspī- dumos. Viņā pusē, austrumos, tieši iepretim vīdēja tumša durvju arka, un vēl divas, tādas pašas, melnoja arī zālei abos sānos. Tad gaisma nodzisa.
   — Pietiek izaicināt likteni — vismaz pagaidām, — Gendalfs noteica. — Savulaik kalna sānos bija izcirsti vareni logi un lūkas, lai apgaismotu raktuvju augšjomus. Es lēšu, ka esam nonākuši tieši tur, tikai laukā atkal satumsusi nakts, tā ka spriest par to varēsim tikai no rīta. Ja nekļūdos, varbūt jau rīt no rīta redzēsim dienas gaismu. Bet pagaidām labāk tālāk neiesim. Atpūtīsimies, kā nu mācēdami. Tiktāl mums sekmējies labi, un lielākais tumšā ceļa gabals jau aiz muguras. Taču vēl jātiek laukā, un līdz vārtiem, kas mūs izlaidīs plašajā pasaulē, vēl tālu.
   Nakti viņi pārlaida lielajā zālē, cieši saspiedušies kopā un ierāvušies kaktiņā, lai paglābtos no saltā caurvēja, kas dtišlgi vilka no austrumpuses durvju puses. Apkārt viss slīga be/.di benīgā, bezgalīgā tumsā, un doma par tuksnesīgajām, pamestajām milzu zālēm un neaptverami plaši sazarotajām kāpnēm un gaiteņiem viņiem lika justies sīkiem un niecīgiem. Pašas neprātīgākās ainas, ko hobitu prātā bija uzbūruši visi nostāsti un baumas, nobālēja salīdzinājumā ar Morijas patiesajām šausmām un neaprakstāmo krāšņumu.
   — Man rādās, ka senāk te gan laikam rūķu bijis, ka ne saskaitīt, — ierunājās Sems, — un visi ņēmušies kā truši savus piecus simtus gadu, kamēr šito sarakuši un sacēluši. Padomā tik — grauzušies tīri pa akmeņiem! Kālab šie tā? Tādās melnās alās tak nebūs gribējuši vadīt savas dienas, ko?
   — Tās nav nekādas alas, — Gimlins atsaucās. — Tā ir rūķu diženā valstība un pilsēta. Un sendienās te vis tumsa nevaldīja — viss mirdzēja un laistījās krāšņās ugunis, kā vēsta mūsu dziesmas.
   Piecēlies kājās, rūķis tumsā izslējās un iesāka dobji un dziedoši skaitit vārsmas, kas atbalsodamās aizdunēja lidz pat zāles augstajiem griestiem:
   — Vēl pasaule bij tikko kalta, Vēl mēnesnīca spodri balta Par ziediem klātām klintīm lija, Bez vārdiem upes, kalni bija, Kad nāca Durīns, nosaukdams It visu, vārdus zinādams. Un uzgāja viņš Spulgezeru, Bet tur no dzelmes pretim veras Kāds ķēniņš, bet virs galvas tam Redz zvaigžņu kroni mirgojam.
   Vēl zeme skaista bij, un stalti Bij augstie kalni, tikko kalti, Kad Nargotrondas valdnieki Še dzīvoja un gondoli, Kas pāri jūrai kuģojuši. Tie laiki sen jau pagājuši.
   Tad Durīns krāšņā pilī mita, Kur vienai zālei līdzās cita, Kur laistās zeltā, sudrabā
   It viss, un katrā istabā Tur spēka rūnām durvis klātas. Bet plašās zāles izrotātas Ar spulgojošiem lukturiem No dārgiem kalnu kristāliem.
   Tur smēdes kūp, un veseri Tur skan, un strādā gravieri Un kalnrači, un namdari, Tur izkalti top asmeņi, Viz berili un opāli Un pērles, dārgi metāli, Gulst grēdās sprādzes, bruņkrekli Un kaujas cirvji, zobeni.
   Un dzīve sita augstu vilni, Bij kalni skaņu dziesmu pilni, Jo muzikanti, dziesminieki Bij Kazadūmas pavalstnieki.
   Nu zeme veca, satumsusi, Un ēze sen jau izdzisusi, Vairs neskan veseris un kalts. Stāv rūku tronis tukšs un salts, Un nogrimusi tumsībā Ir Kazadūma, Morija. Bet Spulgezers,« kas stings un kluss, Vēl zvaigžņu kroni sargā: dus Tas melnā dzīlē gaidīdams — Nāks Durīns, vārdus zinādams.
   —Vareni! — Sems iesaucās. — Derētu šito iemācīties. Un nogrimusi tumsība ir Kazadūma, Morija! Bet, kolīdz tu sāc prātot par visiem tiem lukturiem, tumsa spiežas virsū vēl jo smagāka. Vai še vēl joprojām mētājas dārgu akmeņu un zelta kaudzes?
   Gimlins cieta klusu. Dziesma bija galā, un vairāk viņam nekas nebija sakāms.
   —Dārgumu kaudzes? — ierunājās Gendalfs. — Nē. Orki Mo riju izlaupījuši tukšu, augšzālēs vairs nekā nav palicis. Un, kopš rūķi aizbēguši, neviens neiedrošinās līst pēc dārgumiem ejās, kas stiepjas dziļi lejā. Tās savā varā pārņēmis ūdens… vai šausmu tumsa.
   — Tad kamdēļ rūķi grib te atgriezties? — Sems nesaprata.
   — Pēc mitrila, — Gendalfs paskaidroja. — Morijas lielākā bagātība slēpās ne jau zeltā vai dārgos akmeņos — rūķu paijās; ne jau dzelzi — viņu uzticamajā kalponē. Tiesa, tos viņi te atrada, taču tikai tālab vien te rakties nebija nekādas vajadzības — visu, ko sirds kāro, rūķi varēja dabūt tirgodamies. Jo visā plašajā pasaulē vienīgi šeit uzejams Morijas sudrabs jeb tirsudrabs, kā tas dažkārt tiek dēvēts, bet elfu mēlē — mitrils. Kā to dēvē paši rūķi, viņi nevienam neizpauž. Mitrils ir desmitkārt vērtīgāks par zeltu un tagad jau pavisam nenovērtējams, jo virszemē vairs nekā daudz nav palicis, bet bezdibeņos līst tam pakaļ neiedrošinās pat orki. Dzīslas stiepjas uz ziemeļiem, uz Karadrasa pusi, tikai dziļi lejā, melnā tumsā. Rūķi gan par to runāt nemēdz, bet mitrils, darījis viņus bagātus un varenus, visu cilti tomēr iegrūda postā, jo, tīrsudrabu meklēdami, viņi rakās par daudz alkatigi, par daudz dziļi, hdz pamodināja Durina lāstu un bija spiesti bēgt. Teju visu, kas bija izcelts virszemē, pievāca orki un, meslus maksādami, atdeva Sauronam, kam mitrils ļoti iet pie sirds.
   — Mitrils, mitrils! — burvis izsaucās. — Pēc tā kāroja visi kā viens. Kaļams tik viegli kā varš, nospodrināms tik spožs kā spogulis! Un rūķi no tā prata pagatavot metālu, kas bija brīnum viegls, tomēr cietāks par rūdītu tēraudu. Pēc skata tas līdzinājās parastam sudrabam, taču, laikam ritot, spožumu nezaudēja un nesūbēja. Pie elfiem tas bija lielā cieņā, un lietā tika likts visvisādi, tostarp arī kā itildins jeb mēnesszvaigžņu raksts, ko redzējāt uz Morijas vārtiem. Atminos, Bilbo no Torina dabūja mitrila važu kreklu. Diez kur tas palika? Laikam stāv un put Izrakas Krāmuļmājā.
   — Ko? — Gimlins satrūkās. — Morijas sudraba bruņukreklu? Tā taču ir karaliska dāvana!
   — Jā gan, — Gendalfs piekrita. — Es gan viņam to netiku teicis, taču par to večuks būtu varējis nopirkt visu Dalienu un vēl laba tiesa paliktu pāri.
   Frodo cieta klusu, tikai pagrūda roku zem krekla un pieskārās metāla gredzentiņiem. No domas, ka viņš staigā apkārt, zem kamzoļa apvilcies ko tādu, par ko varētu nopirkt visu
   Dalienu, tīri galva sagriezās. Ej nu sazini, vai Bilbo to maz apjauta. Tomēr Frodo skaidri noprata, ka Bilbo apjauta gan. Dāvana patiesi bija karaliska. Un domās viņš bija jau tālu projām no tumšajām raktuvēm — Rivendellā, pie Bilbo, un Tuntmalē — kā tur bija tariīs dienās, kad Bilbo vēl nekur nebija aizceļojis. Sirdī iesvēlās neciešamas ilgas — tik ļoti gribējās atkal nokļūt tur un lai viss būtu kā senāk: viņš pļautu mauriņu, pastaigātos dārzā starp puķu dobēm un dzīvotu laimīgā neziņā — par Moriju, par mitrilu… un arī par Gredzenu.
   * * *
   Iestājās dziļš klusums. Pārējie cits pēc cita iesnaudās. Frodo sēdēja sardzē. Un tad piepeši uzvēdīja ledains baiļu vilnis, it kā bezdibenīgās dzīles caur neredzamām durvīm būtu izvirdušas stindzinošu elpu. Plaukstas un piere pārklājās ar saltiem sviedriem. Frodo ieklausījās. Neizturami gausi aizvilkās divas stundas, viņš sasprindzis ausījās, neiedrošinādamies ne pakustēties, taču nedzirdēja pilnīgi neko, pat ne iedomāto soļu atbalsi.
   Frodo sardzes laiks jau tuvojās beigām, kad labu gabalu tālāk, kur, pēc visa spriežot, atradās rietumdurvju arka, viņš melnajā tumsā itin kā ieraudzīja paspīdam divus bālganus punktiņus — gluži kā gailējošas acis. Frodo satrūkās. Galva viņam noklanījās. "Laikam tomēr būšu iesnaudies, sardzē sēdēdams," viņš nosprieda. "Būs norēgojies." Piecēlies kājās, viņš izberzēja acis un tā arī nostāvēja, līdz viņu nomainīja Legolass.
   Apgūlies viņš iemiga teju acumirklī, tomēr sapnis itin kā turpinājās: kaut kur atskanēja čuksti, un abi bālganie punktiņi lēnām, taču neatvairāmi tuvojās. Frodo pamodās — pārējie turpat blakus klusiņām sarunājās, un sejā krita pelēcīga gaisma. Augstu virs austrumdurvju arkas, zem pašiem griestiem, vīdēja lūka, kas lejup meta blāvu staru, un arī ziemeļdurvis zāles viņā pusē balsnīja pelēcīgas.
   Frodo pietrūkās sēdus. — Labrīt! — Gendalfs teica. — Jo beidzot atkal uzausis rīts. Nu re, man bija taisnība. Esam Morijas austrumpuses augšjomos. Līdz vakaram mums vajadzētu uziet Lielos vārtus un ieraudzīt Spulgezera ūdeņus vizam Dūņutērces lejā.
   — Priecāšos, — ierunājās Gimlins. — Moriju nu esmu redzējis, un tā ir diža, taču tapusi tumša un baiga, un no maniem ļaudīm te nav ne miņas. Varbūt Balins še nemaz netika nonācis?
   Tūliņ pēc brokastīm Gendalfs visus atkal mudināja doties ceļā. — Tiesa, esam noguruši, bet labāk gan atpūtīsimies tad, kad būsim tikuši laukā, — viņš sacīja. — Diez vai starp mums ir kāds, kurš gribētu Morijā pavadīt vēl vienu nakti.
   — Tādu patiesi nav! — apliecināja Boromirs. — Kurp iesim? Pa austrumdurvlm?
   — Varbūt, — burvis atsaucās. — Tikai es vēl īsti nezinu, kur tieši esam. Ja nemaldos, kaut kur virs Lielajiem vārtiem un sāņus uz ziemeļiem. Taisnu ceļu atrast nebUs viegli. Varbūt patiešām būs jāiet caur austrumu arku, bet, iekams izlemjam, derētu izpētīt apkārtni. Paiesimies uz ziemeļiem, kur gaisma spīd! Varbūt atradīsim kādu logu, tikai bīstos, ka visdrīzāk tur būs tikai dziļas lūkas.
   Burvja vadībā visi devās uz ziemeļpuses arku. Aiz tās stiepās plašs gaitenis. Ar katru soli dienas gaisma kļuva aizvien spēcīgāka — tā nāca no kādām durvīm ejas labajā pusē. Durvju joms bija augsts un stūrains, pašas akmens durvis joprojām karājās eņģēs un stāvēja pusvirus. Iekšā bija liela četrstūraina telpa, blāvas rītausmas pielieta, taču acīm, kas tik ilgi bija skatījušas vien tumsu, gaisma šķita žilbinoši spoža, tā ka visi, spēruši soli pār slieksni, uz bridi samiedza plakstus.
   Grīdu un visu, kas uz tās gulēja, klāja bieza putekļu kārta, un ienākušie paklupa pār sazin kādām drazām, pirmajā mirklī nemaz neatskārzdami, kas tās tādas. Kambari apgaismoja augstu austrumsienā ieslīpi izcirsta lūka, un tālu projām, lūkas viņā galā, vīdēja niecīgs zilas debess četrstūritis. Gaismas stars krita uz galda, kas stāvēja telpas vidū — tas bija iegarens vienlaidus bluķis, aptuveni divas pēdas augsts, pārsegts ar baltu akmens plāksni.
   —Tāds kā zārks, — Frodo nomurmināja un, paklausīdams neizskaidrojamai priekšnojautai, pieliecās plāksnei tuvāk. Tūliņ piesteidzās Gendalfs. Uz plāksnes vidēja dziļi iegravētas rūnas:

   — Tās ir Daerona rūnas, kas Morijā pazīstamas kopš senseniem laikiem, — burvis teica. — Izlasāmas gan cilvēku, gan rūķu mēlēs:
   BALINS, FUNDINA DĒLS, MORIJAS VALDNIEKS.
   — Tātad viņš ir pagalam, — bilda Frodo. — Tā jau man likās. Gimlins novilka kapuci pār seju.

Piektā nodala
Kazadumas tilts

   Viņi klusēdami stāvēja pie Balina kapa. Frodo domāja par Bilbo un viņa ciešo draudzību ar rūķi, un par to, kā Balins pirms daudziem gadiem bija ieradies Dalienā. Še, putekļiem klātajā klints kambari, viņam šķita, ka tas noticis pirms tūkstoš gadiem un kaut kur pasaules viņā malā.
   Pēdīgi viņi sakustējās un paraudzījās visapkārt, meklējot kādu zīmi, kas vēstītu, kāds liktenis piemeklējis Balinu un viņa pulku. Kambara viņā pusē, zem lūkas, vīdēja otras, mazākas durvis. Tagad viņi redzēja, ka pie abām durvīm grīda ir nosēta ar kauliem, salauztiem zobeniem un kaujas cirvju asmeņiem, pārsistiem vairogiem un bruņucepurēm. Daži zobeni bija līki — orku jatagani ar nomelnējušiem asmeņiem.
   Klints sienās bija izcirstas daudzas nišas, un tur stāvēja ar dzelzi apkaltas koka lādes. Visas bija atlauztas vaļā un izlaupītas, tomēr līdzās vienam sašķaidītam vākam gulēja saplosīta grāmata — sacirsta, sadurstīta, apsvilusi un tā notraipīta ar samelnējušām, sakaltušām asinīm, ka teju nekas vairs nebija salasāms. Gendalfs to uzmanīgi pacēla un saudzīgi noguldīja uz kapa plāksnes, bet lapas viņa pirkstos drupa, draudēdamas sabirt pīšļos. Labu laiku burvis grāmatu pētīja klusēdams. Kamēr viņš dedzīgi šķirstīja lapas, Frodo un Gimlins, stāvēdami lidzās, redzēja, ka tās aprakstītas raibas un ar dažādām zīmēm — tur vīdēja gan Morijas, gan Klaidavas rūnas, bet vietumis arī elfu burti.
   Pēdīgi Gendalfs pacēla galvu. — Izskatās pēc Balina ļaužu hronikas, — viņš teica. — Manuprāt, ieraksti sākas ar dienu, kad viņi pirms trīsdesmit gadiem ieradās Dūņutērces lejā: tālāk lappuses numurētas saskaņā ar to, cik gadu pagājis, kopš viņi še atnākuši. Uz pirmās lappuses rakstīts: 1/3, tātad vismaz divu iepriekšējo trūkst. Klausieties:
   "Padzinām orkus no lielvārtiem un iztriecām no sardzes…" — nākamais vārds laikam iztriepies vai nosvilis, bet es pieņemu, ka tur jābūt "kambara" — "daudzus nogalējām spožā…" — laikam — "saulē ielejā. Floinu nonāvēja bulta. Viņš nogalēja barvedi." Tad traips, un pēc tam: "Floinu zem velēnām Spulgezera krastā." Tālāk viena vai divas rindas nav salasāmas. Tad: "Esam ieņēmuši Ziemelmalas divdesmit pirmo zāli un tur apmetušies. Tur…" — nezinu, kas tur. Pieminēta "lūka". Tad: "Balins ar padomniekiem iekārtojies Mazarbulu kambari."
   — Tas ir Laika grāmatu kambaris, — Gimlins ieteicās. — Manuprāt, šis pats.
   —Tā. Tālāk liels gabals atkal nav salasāms, — Gendalfs turpināja. — Redzu tikai "zelts", "Durina cirvis", un te vēl kaut kas par "bruņucepuri". Tad: "Balins nu ir Morijas valdnieks." Ar to laikam beidzas nodaļa. Dažas zvaigznītes, un rakstīts jau ar citu roku: "Uzgājām tirsudrabu." Mazliet tālāk "labi nostrādāts" un tad, pag… rokā ir! — "mitrils" un divas pēdējās rindiņas: "Oinu meklēt Trešā dziļu joma ieroču kambarus", tad kaut kas par došanos uz rietumiem, traips un "uz Akmines vārtiem".
   Gendalfs apklusa un pāris lapas nolika sāņus. — Te tādā pašā garā, rakstīts lielā steigā un'ttju nekas nav salasāms. Bet tik vājā gaismā grūti ko spriest. Tālāk lappuses acīmredzot pazudušas, jo parādās jau cipars "pieci", proti, piektais gads Morijā. Paskatīsimies! Nē, sašķērētas un pārāk notraipītas, neko nevaru salasīt. Saules gaismā būtu daudz vieglāk. Pag! Te kaut kas ir — drošs, plašs rokraksts un elfu burti.
   —Tā būs bijusi Orija roka, — ieteicās Gimlins, pavēries burvim pār plecu. — Viņš bija prasmīgs un veikls rakstītājs un nereti lietoja elfu zīmes.
   — Bīstos, ka viņa godīgajai rokai nācies iemūžināt nelāgas ziņas, — Gendalfs nopūtās. — Pirmais skaidrais vārds ir "bēdas", bet atlikusī rindiņa sapostīta un beidzas ar "kar" — jā, laikam bUs "vakar". Tātad: "Vakar, desmitajā novembri, Dūņutērces lejā krita Morijas valdnieks Balins. Ķēniņš viens nokāpa lidz Spulg- ezeram… viņu nošāva orks, noslēpies aiz klintsbluķa… orku nogalējām, bet vesels bars… no Sudrabdzīslas augšteces puses…" Pārējais sapostīts tā, ka teju nekas nav noprotams, tikai kaut kas tā kā "nosprostojām vārtus", tad "varēsim noturēties ilgi, ja" un laikam "baismīgs" un "ciest". Nabaga Balins! Valdnieka tronī nosēdēja vien nepilnus piecus gadus. Diez kas notika pēc tam? Bet lauzīt galvu par atlikušajām lappusēm mums vairs nav vaļas. Vēl tikai pašu pēdējo…
   — Sirds vai lūst, — burvis nošūpoja bārdu. — Bīstos, ka viņi krituši nežēlīgā cīņā. Klausieties! "Netiekam laukā. Netiekam laukā. Viņi ieņēmuši tiltu un otro zāli. Tur krita Frārs, Lonijs un Nālins. " Tālāk četras rindas sapostītas tā, ka varu saburtot vien "aizgāja jau pirms piecām dienām". Beigās: "Ezers uzplūdis līdz pat Rietumvārtu sienai. Dzīļu Sargs sagrāba Oinu. Netiekam laukā. Gals tuvojas…", un tad: "…bungas iz dzīlēm" — diez ko tas nozīmē? Pēdējā rinda ar trīcošu roku un elfu rakstā: "Vīni nāk…" Viss. — Gendalfs apklusa un iegrima dziļās pārdomās.
   Pārējie stāvēja, šausmās sastinguši. — "Netiekam laukā", — nomurmināja Gimlins. — Labi gan, ka tad, kad nācām, ūdens bija mazliet nokrities un Dzīļu Sargs gulēja ezera dienvidgala.
   Gendalfs pacēla galvu un noskatīja kambari. — Izskatās, ka viņi līdz pēdējam kāvušies pie abām durvīm, tikai palikuši bija vien nedaudzi. Lūk, kā beidzās mēģinājums atgūt Moriju! Drosmīgs, bet neprātīgs. Tā stunda vēl nav situsi. Bet nu, gribi negribi, nāksies teikt ardievas Balinam, Fundina dēlam. Lai viņš dus mierā sentēvu zālēs. Grāmatu, Mazarbulu hroniku, paņemsim līdzi un vēlāk izpētīsim sīkāk. Gimlin, ņem un paglabā — aizved to Dainam, ja iznāks. Viņš to gribēs redzēt, lai gan ķēniņam sirds bēdās lūzīs vai pušu. Iesim nu! Laiks negaida.
   —Un kurp? — ievaicājās Boromirs.
   — Atpakaļ uz zāli, — Gendalfs atteica. — Bet šurp nebūsim nākuši velti. Tagad es zinu, kur atrodamies. Šis te, kā Gimlins apgalvo, laikam tiešām ir Mazarbulu kambaris, tātad telpa, kur nakšņojām, ir divdesmit pirmā Ziemeļmalas zāle. Tāpēc mums jādodas projām pa austrumdurvīm, jāturas tieši uz dienvidiem un jātiek zemāk. Divdesmit pirmajai zālei vajadzētu būt Septītajā stāvā, tātad vārti ir sešus stāvus lejāk. Tagad mudīgi! Atpakaļ uz zāli!
   Tieši tobrid ieskanējās dobja, dunoša rīboņa, kas itin kā nāca no pašām zemes dzīlēm. Akmens grīda zem kājām notrīsēja. Visi kā sadeguši metās uz durvīm. Budumm, budumm, no- granda atkal, it kā milzu dūres plašo, dobo Moriju būtu pārvērtušas par baisām bungām. Tūliņ zālē atbalsodamies ieķērcās kaujas rags, tam atbildēja citi. Te tuvāk, te tālāk ieskanējās piesmakušas klaigas, iedipējās steidzīgi soļi.
   — Viņi nāk! — iesaucās Legolass.
   — Mēs netiekam laukā, — noteica Gimlins.
   —Lamatas! — iekliedzās Gendalfs. — Kālab es kavējos? Un nu mēs esam sprostā — tāpat kā Balina vīri. Tikai toreiz še nebija manis. Gan redzēsim…
   Budumm, budumm, bungas nodunēja tā, ka sienas salīgojās.
   — Aizcērtiet un noķīlējiet durvis! — iesaucās Aragorns. — Un mantu maisus, kamēr varat, zemē nemetiet — varbūt vēl izlaužamies.
   — Nē! — Gendalfs iebilda. — Iespundēties nedrīkstam! Aus- trumdurvis lai paliek vaļā. Ja varēsim, iesim pa to pusi.
   Atkal griezīgi noskanēja rags un ķērcošas klaigas. Soļi dipēja jau gaiteni. Iešķindējās un nožvadzēja zobeni — visi izvilka ieročus. Glamdrings blāvi spīdēja, Dzelonim mirdzēja tikai asmeņa maliņa. Boromirs ar plecu atspiedās pret rietumdurvlm.
   — Pagaidi! Vēl never ciet! — Gendalfs viņam uzsauca, pielēca Boromiram klāt un izslējās visā augumā.
   —Kurš iedrošinās traucēt Morijas valdnieka Balina mieru? — burvis skaļi noprasīja.
   Par atbildi kā lavīna nogranda piesmakušu smieklu vētra, bet tai pāri pacēlās dobja balss, Izkliegdama pavēles. Budumm, budumm, budumm, dunēja bungas pazemes dzīlēs.
   Gendalfs zibenīgi nostājās pie šaurās durvju spraugas un iegrūda tur zizli. Nošķīda apžilbinoša uguns, kas spoži apgaismoja gan visu kambari, gan gaiteni. Burvis aši pabāza galvu laukā, tad palēca atpakaļ. Gaitenī iekaucās bultas un svilpdamas aizšāvās garām.
   — Orki, — Gendalfs ziņoja. — Un daudz. Un pa to vidu īsti milzeņi un neģēļi — Mordoras melnie uruki. Pagaidām vēl vilcinās, bet tur ir vēl kas. Kalnu trollis — vismaz viens, bet varbūt vairāki. Tur mēs neizlauzīsimies.
   — Un neizlauzīsimies ari pa austrumpusi — atliek vien pagaidīt, lai šie atnāk pie otrām durvīm, — piebilda Boromirs.
   — Te vēl neko nedzird, — ieteicās Aragorns, kas ieklausīdamies stāvēja pie austrumdurvlm. — Te gaiteņa galā ir kāpnes — uz leju. Izskatās, ka uz zāli atpakaļ tās neved. Taču mukt sazin kur, kad vajātāji uz papēžiem, ari nebūs prātīgi. Nosprostot durvis nevaram. Atslēgas nav, slēdzene salauzta, un durvis veras uz iekšpusi. Vispirms mēģināsim ienaidnieku aizkavēt. Gan viņi vēl pieminēs Mazarbulu kambari! Smilkstēdami pieminēs! — viņš drūmi nosolījās, pārvilkdams pirkstu pār Andurila asmeni.
   Gaiteni dunēja smagi soļi. Boromirs, atspiedies pret durvīm, tās aizgrūda ciet un apakšā kā ķīļus iedzina zobenu atlūzas un koka šķēpeles. Visi atkāpās pie kambara austrumsienas. Taču bēgt vēl nekur nevarēja. Atskanēja truls blīkšķis, durvis eņģēs salīgojās un lēnām sāka vērties vaļā kopā ar visiem ķīļiem. Spraugā iebāzās milzīga, tumšpelēka, ar zaļganām zvīņām klāta ķetna, tad plecs, tad ari plakana bezpirkstu pēda. Ārpusē valdīja nāves klusums.
   Boromirs metās uz priekšu un no visa spēka cirta pa ķetnu ar zobenu, bet tas iedziedājās, atlēca sāņus un izšļuka viņam no trīcošās rokas. Asmeni rēgojās izlūzis robs.
   Piepeši Frodo pārsteigts samanīja krūtīs uzvilnījam svelošu niknumu. — Par Dalienu! — viņš iekliedzās un, pielēcis Boro- miram līdzās, iecirta Dzeloni šausmonim kājā. Atskanēja sāpju pilns brēciens, un kāja pazuda, teju izraudama Dzeloni Frodo no rokas. No asmeņa kūpēdamas lāsoja melnas asinis. Boromirs atspiedās pret durvīm un atkal aizgrūda tās ciet.
   —Lai dzīvo Daliena! — Aragorns iesaucās. — Hobits dzeļ kā lapsene! Tev nu gan ir labs zobens, Frodo, Drogo dēls!
   Pret durvīm kaut kas bliezās, tad sitās, tad triecās — vāles un veseri. Tās nokrakšķēja, salīgojās, pamazām sāka padoties un tad ar joni atsprāga vaļā. Spindzēdamas iešāvās bultas, taču visas triecās pret ziemeļsienu un nokrita uz grīdas, nenodarījušas nekādu postu. Ieķērcās kaujas rags, iedunējās soļi, un kambari cits pakaļ citam ielēca orki.
   Skaitīt viņus nevienam nebija vaļas. Kautiņš bija sīvs, un tādu pretestību orki nebija gaidījuši. Legolass diviem cauršāva rīkli. Vienam, kurš uzlēca uz Balina kapeņu vāka, Gimlins nocirta kājas. Boromirs un Aragorns nogalēja veselu pulku. Kad uz grīdas jau gulēja trīspadsmit orku līķi, dzīvi palikušie smilkstēdami metās bēgt. Gredzena pulkā ievainoto nebija, vienīgi Sems bija dabūjis skrambu galvā — tik tikko bija paguvis pieliekties, taču arī pats ar drošu Kapukalnu zobena cirtienu piebeidzis vienu orku. Sema brūnajās acīs dzalkstīja tik neganta uguns, ka Teds Smiltaks, ko tādu ieraudzījis, tūliņ bēgtu maliņā.
   — Tagad aši! — Gendalfs iesaucās. — Steigsimies, iekams trollis nav atgriezies!
   Bet Pīns un Merijs vēl nebija tikuši līdz kāpnēm, kad kambarī ielēca milzīgs orku barvedis — teju cilvēka augumā, no galvas līdz kājām ieģērbies melnās bruņās, bet viņam aiz muguras durvīs drūzmējās vēl vesels bars. Barveža plato, plakano ģīmi klāja kārpas, acis viņam gailēja kā ogles, no mutes laukā karājās sarkana mēle, bet rokā draudīgi šūpojās garš šķēps. Ar milzīgo vairogu viņš kā nieka salmiņu atvairīja Boromira zobenu un piespieda viņu atkāpties, līdz nogrūda uz grīdas. Veikli kā čūska izvairījies no Aragorna cirtiena, viņš iebruka pašā Pulka vidū un grūda garo šķēpu tieši Frodo krūtīs, trāpīdams sirds pusē un pienaglodams viņu pie sienas. Sems ieaurodamies cirta pa šķēpu ar zobenu — kāts pāršķēlās uz pusēm. Orks nosvieda atlūzu un izrāva aiz jostas aizbāzto jataganu, bet tobrīd pret viņa bruņu- cepuri ar briesmīgu spēku triecās Andurils. Nošķīda ugunis, un bruņucepure pāršķēlās. Orks ar pārcirstu galvu nogāzās uz grīdas. Pārējie, kolīdz Boromirs un Aragorns apcirtās, ko kājas nes kaukdami laidās projām.
   Budumm, budumm, dziļi pazemē atkal norībēja milzu bungas tā, ka atbalss nogranda malu rtialās.
   — Atri! — iekliedzās Gendalfs. — Citas izdevības vairs nebūs. Skriešus!
   Aragorns metās klāt Frodo, kas saļimis gulēja sienmalē, paķēra viņu uz rokām un steidzās uz kāpnēm, Meriju un Pinu grūzdams pa priekšu. Pārējie sekoja, tikai Gimlinu Legolasam vajadzēja raut projām ar raušanu, jo rūķis par spīti briesmām vēl gribēja mirkli ar noliektu galvu pastāvēt pie Balina kapa. Boromirs ar pūlēm aizvilka ciet austrumdurvis — viras padevās čīkstēdamas un šņirkstēdamas. Abās stenderēs bija iestiprināti lieli dzelzs gredzeni, taču aizbīdņa nebija.
   —Man nekas nekaiš, — Frodo izdvesa. — Iešu pats. Laid lejā!
   Aragorns pārsteigumā teju izmeta viņu no rokām. — Es domāju — tu esi pagalam! — viņš iesaucās.
   — Lika pagaidīt! — Gendalfs nomurmināja. — Bet brīnīsimies vēlāk. Visi — mudīgi lejā pa kāpnēm! Pašā apakšā mani brīdi pagaidiet, bet, ja nenāku, — steidzieties tālāk! Cik ātri vien varat un tikai tā, lai visu laiku pa labi un uz leju.
   — Kā lai atstājam tevi pie durvīm pavisam vienu? — Aragorns iesaucās.
   — Klausi! — Gendalfs atcirta. — Zobens te vairs nelīdzēs. Prom!
   * * *
   Gaiteni neapgaismoja neviena lūka, un tur bija tik tumšs, ka vai acī dur. Viņi taustīdamies noklunkurēja lejā pa garām, garām kāpnēm, tad atskatījās, bet neredzēja neko, izņemot vāru vizmu, ko kaut kur augstu un tālu aiz muguras izstaroja Gendalfa zizlis. Pēc visa spriežot, burvis stāvēja sardzē pie aizvērtajām durvīm. Frodo smagi vilka elpu un balstījās pret Semu, kas viņu turēja ar abām rokām. Sastājušies bariņā, visi cieši raudzījās tumsā uz to pusi, kur vajadzēja būt kāpņu augšgalam. Frodo itin kā saklausīja Gendalfa balsi — burvis murmināja vārdus, kas, atsizdamies pret nolaidenajiem griestiem, vēlās lejup gluži kā nopūtas. Saprast gan neko nevarēja. Klints sienas trīcēja un drebēja. Vēl aizvien ik pa brīdim ierībējās bungas — bu- dumm, budumm.
   Piepeši kāpņu augšgalā uzšķīlās žilbinoši baltas gaismas stabs. Atskanēja apslāpēta dārdoņa un smags blīkšķis. Bungas ierībējās mežonīgā niknumā — budummdumm, budummdumm, tad apklusa. Gendalfs gāzās lejā pa kāpnēm un pašā apakšā nogāzās garšļaukus.
   — Tā! Tas nu būtu galā! — burvis noelsās, pietrausdamies kājās. — Neko vairāk es tur darīt nevarēju. Bet pretinieks gadījās līdzvērtīgs, un izglābos par mata tiesu. Tikai te stāvēt nedrīkstam! Kādu brīdi nāksies iztikt bez gaismas — esmu pārāk nokausēts. Uz priekšu! Aši! Gimlin, kur tu esi? Nāc pie manis, iesim priekšgalā! Jūs visi, pieraugiet, lai neatpaliekat!
   Viņi taustījās uz priekšu, prātodami, kas īsti lēcies. Budumm, budumm — atkal iedārdējās bungas, tagad rībieni izklausījās apslāpētāki un tālīnāki, tomēr sekoja. Nekas cits par pakaļdzīšanos neliecināja — nebija dzirdami ne soļi, ne balsis. Gendalfs it nekur nenogriezās ne pa labi, ne pa kreisi — acīmredzot gaitenis veda tieši turp, kurp vajadzīgs. Lāgiem tas kādu gabalu — pa pakāpieniem piecdesmit vai mazliet vairāk — nolaidās lejāk. Tobrīd no kāpnēm bija jābīstas visvairāk, jo tumsā tās nebija saredzamas — tikai pamats zem kājām piepeši pazuda. Gendalfs taustījās uz priekšu, kā neredzīgais ar spieķi izklau- dzinādams grīdu ar zizli.
   Aizritēja aptuveni stunda. Viņi bija notaustljušies kādu jūdzi vai varbūt maķenīt vairāk un nokāpuši pa daudzām kāpnēm. No vajātājiem joprojām nebija ne miņas. Iegailējās niecīga cerība, ka izdosies izglābties. Septīto kāpņu pakājē Gendalfs apstājās.
   — Nu jau metas karsti! — viņš izdvesa. — Manuprāt, esam nokāpuši apakšstāvā, kur vārti. Tagad jāskatās, kur varam nogriezties pa kreisi, uz austrumiem. Ceru, ka tālu nav. Man vairs galīgi nav spēka. Lai vai visi pasaules orki dzenas pakaļ, bet man drusku jāatpūšas.
   Gimlins paņēma burvi zem rokas un palīdzēja viņam nosēsties uz pakāpiena. — Kas īsti bija tur, pie durvīm? — viņš jautāja. — Vai tu spēkojies ar to bungotāju?
   — Nav ne jausmas, — Gendalfs atbildēja. — Zinu vien to, ka ne ar ko tādu man vēl nav iznācis sastapties. Mēģināju uzlikt durvīm nesalaužamo burvestību — it nekas cits nenāca prātā. Tādas es zinu veselu lērumu, 'tikai te vajadzīgs laiks, lai visu izdarītu pareizi. Un ari tad gana liels spēks tomēr tiek cauri. Stāvēdams dzirdēju tur, iekšā, klaigājam orkus, domāju, ka viņi kuru katru bridi metīsies dragāt durvis. Ko šie klaigāja, nedzirdēju, bet it kā runāja pašu atbaidošajā mēlē. Sapratu tikai ghash — "uguns". Tad kaut kas ienāca kambari — es to samanīju, otrpus durvīm stāvēdams, un orki tūliņ noklusa, it kā paši pārbijušies. Tas sagrāba dzelzs gredzenu un tad samanīja mani un manu burvestību. Nudien nezinu, kas tas bija, tikai tādu spēku vēl neesmu redzējis. Prettrieciens bija apdullinošs. Es to gandrīz neizturēju. Uz bridi es zaudēju varu pār durvīm, un tās sāka vērties vaļā! Nekas cits neatlika — man bija jāizrunā Pavēle. Tas nu izrādījās par daudz, durvis sašķīda gabalos. Priekšā vīdēja tāds kā melns mākonis, cauri nelaizdams ne gaismas stariņu, un es atmuguriski novēlos lejā pa kāpnēm. Sienas iebruka un, man rādās, ari kambara griesti nebūs palikuši veseli. Balins tagad guļ, aprakts zem drupām, un kopā ar viņu tur, manuprāt, guļ vēl kaut kas. Varbūt. Bet vismaz vajātajiem tas ceļš nu ir slēgts. Uh! Nemūžam vēl neesmu juties tik vārgs, bet nu jau sāk pāriet. Un kas ar tevi, Frodo? Droši vien nav istais brīdis, bet nudien — kad tu ierunājies, man sirds no prieka teju izlēca no krūtīm. Es jau domāju, ka Aragornam uz rokām guļ dūšīgs, taču pavisam beigts hobits.
   —Kas ar mani? — Frodo atsaucās. — Esmu pie dzīvības un, rādās, arī vienā gabalā. Sāp gan, bet var ciest.
   — Nu, vai zini! — ierunājās Aragorns. — Tad es teikšu, ka hobiti acīmredzot ir taisīti no tādas miklas, kādu man vēl nemūžam nav nācies redzēt. Būtu zinājis, es Virpils traktierī bUtu runājis pavisam citu valodu! Tas orka šķēps taču būtu izgājis cauri pat mežakuilim!
   —Jā, bet man, atļaušos ar prieku piebilst, tas cauri vis neizgāja, — Frodo atteica. — Lai gan, tiesa, ribas šķiet itin kā miltos samaltas. — Vairāk viņš nebilda ne vārda. Lidz ar katru elpas vilcienu krūtis iedzēla trula sāpe.
   —Izspļauts Bilbo, — Gendalfs atzina. — Jau kur tas laiks, kā atskārtu, ka viņš ir daudz cietāks rieksts, nekā izskatās.
   Kas zina, Frodo ieprātojās, ko burvis ar to īsti gribēja teikt.
   Viņi atkal devās tālāk. Necik ilgi, Gimlins ierunājās. Rūķa acis bija radušas pie tumsas. — Manuprāt, priekša spīd gaismiņa. Tikai dienas gaisma tā nav. Tāda sarkana. Kas tas varētu būt?
   — Ghash — Gendalfs nomurmināja. — Varbūt tas ir tas, par ko brēkāja orki? Varbūt apakšstāvos plosās uguns? Lai nu kā, mums jādodas turp.
   Drīz vairs nebija ne mazāko šaubu — uguni redzēja visi. Tā plaiksnījās un meta atspidumus uz sienām gaiteņa viņā galā. Tagad ceļš bija labi saskatāms — priekšā grīda strauji laidās uz leju, un gaiteņa galā vīdēja pazema velve, caur ko spiedās sarkanīgā gaisma. Metās karsti.
   Nonākuši pie velves, visi apstājās, paklausīdami Gendalfa mājienam. Burvis izlīda cauri velvei, un viņa seja iegaismojās spoži sarkana. Tad viņš steidzīgi iemuka atpakaļ.
   —Tur atkal ir kāda viltība, — burvis pavēstīja. — Skaidrs, ka par godu mums. Bet nu es zinu, kur atrodamies. Esam nokāpuši Pirmajā dzīlē — vienu stāvu zemāk par vārtiem. Tā ir Vecmorijas Otrā zāle, un vārti tepat vien ir — pa kreisi, uz austrumiem, ne vairāk par ceturtdaļjūdzi. Tiltam pāri, augšā pa platām kāpnēm, tad pa lielo gaiteni, cauri Pirmajai zālei — un vārti klāt! Bet nu paskatieties!
   Visi piesardzīgi pavērās laukā. Tur bija vēl viena doba zāle — daudz augstāka un plašāka par to, kur viņi bija nakšņojuši. Austrumsiena bija teju ar roku sasniedzama, bet tālīnais rietumu gals nebija pat saskatāms, jo slīga tumsā. Zāles vidū slējās divkārša kolonnu rinda. Tās bija izcirstas kā milzu koku stumbri, kas balstīja griestus ar vareniem, smalki savītiem akmens zariem. Kolonnas bija spoži melnas un gludas, bet to sānos plaiksnījās ugunssarkani atspīdumi. Grīdā, turpat pie divām tuvākajām milzu kolonnām, stiepās plata plaisa, kas izvirda žilbinoši sarkanu gaismu. Lāgiem no turienes izlēca liesmu mēles, aplaizīdamas plaisas malas un aplocīdamās ap kolonnu pamatiem. Svelmainajā gaisā vērpās melnas dūmu grīstes.
   —Ja mēs no augšjomiem būtu nākuši šurp pa galveno ceļu, te būtu iekrituši lamatās, — Gendalfs teica. — Nu jācer, ka uguns mūs paglābs no vajātājiem. Ejam! Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli.
   Tobrīd aiz muguras atkal iedimdējās bungas — budumm, budumm, budumm Zāles rietumgala tumsā atskanēja klaigas un noķērcās kaujas ragi. Budumm, budumm — likās, ka kolonnas salīgojas, un liesmas nemierīgi uzmutuļoja.
   —Tagad mums jāskrien, ko kājas nes! — Gendalfs piekodināja. — Ja laukā spīd saule, varbūt vēl tomēr izglābsimies. Man pakaļ!
   Burvis metās pa kreisi un pa zāles gludo grīdu šāvās uz aus- trumsienas pusi. Attālums bija lielāks, nekā izskatījās pa gabalu. Aiz muguras iedipējās steidzīgi soļi. Atskanēja griezīgi brēcieni — vajātāji bija viņus pamanījuši. Iešķindējās un iežvadzējās tērauds. Pāri Frodo galvai aizsvilpa bulta.
   Boromirs iesmējās. — To nu viņi negaidīja vis! Uguns ir viņiem ceļā! Uzradāmies nepareizajā pusē.
   — Skaties uz priekšu! — Gendalfs viņam uzsauca. — Vēl jātiek tiltam pāri. Tas ir šaurs un bīstams.
   Piepeši Frodo priekšā ieraudzīja melnu bezdibeni. Netālu no austrumsienas zāles grīda piepeši itin kā iebruka un pazuda tumsā — ej nu sazini, cik tur dziļš. Uz durvīm veda tikai šaurs, pēdas piecdesmit garš akmens tilts bez kādām margām vai apmalēm, slaidā puslokā pārsviests bezdibenim pāri. Tiltu Morijas rūķi savulaik bija uzbūvējuši, lai aizsargātos pret ienaidniekiem, kam izdotos ieņemt Pirmo zāli un ieejas gaiteņus. Gan svešie, gan savējie te pāri varēja tikt tikai pa vienam. Nonācis līdz tiltam, Gendalfs apstājās un pagaidīja, līdz pārējie sapulcējas bariņā.
   — Gimlin, ej pirmais! — burvis uzsauca. — Tad Pins un Merijs. Pāri, tad laukā pa durvīm un augšā pa kāpnēm!
   Nošvīkstēja bultas. Viena atsitās Frodo pret muguru un atlēca sāņus. Otra ieurbās Gendalfa cepurē un palika tur šūpojamies kā melna spalva. Frodo atskatījās. Ugunīgās plaisas viņā pusē skraidelēja melni stāvi. Orku tur bija vai simtiem, un visi vicināja šķēpus un līkos zobenus, kas uguns gaismā spīguļoja asinssarkani. Budumm, budumm, bungas dārdēja aizvien skaļāk. Budumm, budumm
   Legolass pagriezās un pacēla loku, lai gan tas bija pārāk mazs, lai aizraidītu bultu tik tālu. Viņš uzvilka stiegru, bet roka vairs neklausīja, un bulta skanēdama nokrita uz grīdas. Elfs izgrūda baiļpilnu kliedzienu. Plaisas malā parādījās divi kalnu troļļi, stiepdami milzīgas akmens plāksnes, un tās pārsvieda ugunij pāri kā laipas. Bet elfu pārbiedēja ne jau troļļi. Vajātāju pūlis ar joni pašķīrās, orki itin kā šausmās pamuka malā. Kaut kas tuvojās. Saskatāms tas nebija — šurp vēlās tāds kā tumšs, mutuļojošs mākonis, kam vidū melnoja neskaidrs stāvs — it kā cilvēks, tomēr daudz lielāks, un tam pa priekšu skrēja nevaldāms spēks un šausmas.
   Mākonis pievēlās pie plaisas, un uguns noslāpdama tūliņ ievilkās dzīlēs. Tad tas ar joni pārlēca plaisai pāri. Liesmas priecīgi ierūcās un uzšāvās augstu gaisā, apvīdamās mākonim apkārt, un pret griestiem uzmutuļoja piķa melni dūmu vāli. Mākoņa plandošās krēpes aizdegās un pārvērtās liesmu jūrā. Melnajam stāvam labajā rokā vīdēja tāds kā zobens, kas līdzinājās ugunīgai mēlei, bet kreisajā — šķelta pātaga, kuras neskaitāmās vicas locījās kā čūskas.
   —Ak vai! — Legolass ievaimanājās. — Balrogs! Tas ir Balrogs!
   Gimlins skatījās, acis ieplētis. — Durlna lāsts! — viņš iekliedzās, izlaida cirvi no rokām un paslēpa seju plaukstās.
   — Ak tā, — Gendalfs nomurmināja. — Balrogs. Nu es saprotu. — Viņš sagrīļojās un smagi atbalstījās uz zižļa. — Cik nelāgi! Un man jau tagad trūkst spēka.
   Melnais, uguns ieskautais stāvs strauji tuvojās. Orki ieaurojās un metās pāri troļļu uzmeistarotajām laipām. Tad Boromirs pielika pie lūpām savu ragu — tas skani iedziedājās, un pāri plašajai zālei aizdārdēja vesels atbalšu koris. Orki uz bridi apjuka, un ugunīgais mākonis apstājās. Tad atbalsis noslāpa tik pēkšņi kā liesmas, kad tās izdzēš barga vēja brāzma, un ienaidnieks atkal sakustējās.
   —Atri! Tiltam pāri! — Gendalfs iekliedzās, sakopodams spēkus. — Bēdziet! Balrogam neviens nojums nevar pretim stāties. Man viņš jāaizkavē. Bēdziet!
   Aragorns un Boromirs tomēr nepaklausīja pavēlei un šaurā akmens tilta viņā galā apstājās kā iemieti. Ari pārējie, tikuši līdz durvīm, pagriezās atpakaļ, nespēdami atstāt Gendalfu vienu, aci pret aci ar ienaidnieku.
   Balrogs pievēlās pie bezdibeņa. Gendalfs stāvēja pašā tilta vidū, ar kreiso roku atbalstījies uz zižļa, bet labajā viņam salti spīguļoja Glamdrings. Pretinieks no jauna apstājās, un tumsa viņam abās pusēs izvērpās un izstiepās kā divi milzu spārni. Balrogs pacēla pātagu, un vicas nošvīkstēja sprakšķēdamas. No nāsīm viņam izšāvās liesmas. Bet Gendalfs stāvēja mierīgs un nesatricināms.
   — Pāri tu netiksi, — viņš teica. Orki sastinga, un iestājās kapa klusums. — Es esmu Slepenās Uguns kalps, Anoras liesmas glabātājs. Tu netiksi pāri. Tev, Udunas liesmai, dzīļu uguns nepalīdzēs. Atgriezies mūžīgajā tumsā! Pāri tu netiksi.
   Balrogs neatbildēja. Liesmu mēles, kas tinās viņam visapkārt, itin kā noplaka, taču tumšais stāvs sabiezēja vēl melnāks. Viņš vilcinādamies spēra soli uz tilta un piepeši draudīgi izauga augumā tik milzīgs, ka melno spārnu gali nošvīkstēja gar zāles sienām. Bet tumsā joprojām spīguļoja Gendalfa sudrabainais stāvs — tik sīciņš, neaizsargāts un vientuļš, sirms un salicis, gluži kā nokaltis koks, kas gaida liktenīgo vētras brāzmu.
   No melnā mākoņa iznira ugunssarkans zobens.
   Glamdrings tūliņ uzšķīlās spoži balts.
   Apdullinoši nošķindeja tērauds, un gaisā uzšāvās balts uguns stabs. Balrogs atsprāga atpakaļ, un viņa zobens sadega, pārvērties liesmojošās šķēpelēs. Burvis sagrīļojās, paspēra soli atpakaļ, taču tūliņ atkal stingri nostājās uz kājām.
   —Pāri tu netiksi! — viņš atkārtoja.
   Ar milzu lēcienu Balrogs metās uzbrukumā. Pātagas vicas šņākdamas locījās.
   — Viens viņš nenoturēsies! — Aragorns iekliedzās un brāzās atpakaļ, uz tiltu. — Elendil — viņš skaņi nosaucās. — Esmu kopā ar tevi, Gendalf!
   — Par Gondoru! — nosaucās Boromirs un metās Aragornam nopakaļ.
   Tieši tobrīd Gendalfs pacēla zizli, bargi iekliedzās un trieca to pret tiltu. Zizlis pārlūza uz pusēm un skanēdams nokrita uz akmens plātnēm. Gaisā uzšāvās žilbinoši balta uguns siena. Tilts nobrakšķēja. Vietā, kur stāvēja Balrogs, pavērās draudīga plaisa, un akmens bluķi viņam zem kājām dārdēdami ievēlās bezdibenī, bet pārējie palika, kur bijuši, un tilts nu trīsēja virs melnā tukšuma kā gara, šaura klints mēle.
   Baismīgi ieaurodamies, Balrogs gāzās lejā, un viņa melnais stāvs pazuda bezdibenī, sakusdams ar tumsu. Taču krizdams viņš nošvīkstināja pātagu, un tās vicas cieši apvijās Gendalfam ap ceļgaliem, ar milzu spēku raudamas viņu līdzi. Burvis sagrīļojās, nogāzās no kājām un, velti raudzīdams kur pieķerties, pārslīdēja pāri tilta malai. — Bēdziet taču, mazprātiņi! — viņš vēl nokliedzās un tad iegāzās bezdibenī.
   Uguns nodzisa, un visu apņēma akla tumsa. Viņi stāvēja, šausmās pārakmeņojušies, un blenza melnajā tukšumā, kas bija aprijis Gendalfu. Pēdīgi Aragorns un Boromirs atjēgušies metās atpakaļ uz durvīm, un, kolīdz viņi spēra kāju uz cieta pamata, tilts aiz muguras dārdēdams sabruka.
   — Nestāviet tā! Tagad es jūs vedīšu! Jāiet! — iekliedzās Aragorns. — Vai nedzirdējāt, ko viņš teica? Visi man pakaļ!
   Apdulluši viņi uzkūņojās augšā pa platām kāpnēm, kas sākās tūliņ aiz durvīm. Aragorns gāja pirmais, Boromirs — pēdējais.
   Kāpnes veda uz plašu gaiteni, viņi skriešus metās pa to projām. Frodo dzirdēja Semu līdzās nevaldāmi šņukstam un tad arī pats atskārta, ka vaigi noplūduši asarām. Budumm, budumm, aiz muguras iedimdējās bungas, aizvien lēnāk un sērigāk — budumml
   Visi steidzās, ko kājas nes. Priekšā atspīdēja gaisma — griestos vidēja platas lūkas. Viņi vēl pielika soli un nonāca zālē, kurā caur austrumsienā izcirstiem augstiem logiem iespīdēja balta dienas gaisma. Izšāvušies telpai cauri, viņi caur milzīgu, pa pusei sagrautu durvju jomu izskrēja tieši pie Lielajiem vārtiem, kuru velve gaismojās žilbinoši spoža.
   Abpus vārtiem sargu mājiņās, ierāvušies pustumsā, kluknēja orki, bet paši vārti bija sadragāti un izlauzti. Aragorns notrieca pie zemes orku barvedi, kurš raudzīja aizšķērsot ceļu, un sargi, bīdamies pretinieka dusmu, tūliņ pamuka malā. Gredzena pulks aizsteidzās orkiem garām, par viņiem nelikdamies ne zinis. Izgājuši pa vārtiem, viņi skriešus metās lejup pa platiem un augstiem laika zoba sagrauztiem pakāpieniem, šķērsodami Morijas slieksni.
   Te nu viņi bija par spīti tam, ka jau bija zaudējuši visas cerības atkal reiz ieraudzīt virs galvas plešamies klajas debesis un sejā sajust svaiga vēja pūsmu.
   Apstājās viņi tikai tad, kad no Morijas sienām vairs nebija sasniedzami ar trāpīgi izšautu bultu. Priekšā pletās Dūņutērces leja, pa lielākai daļai Miglas kalnu aizēnota, taču tālāk austrumos zeme atvizēja saules gaismā. Kopš pusdienlaika bija aizritējusi labi ja stunda. Pie debesim spīdēja saule, un augstu zilgmē peldēja balti mākoņi.
   Visi atskatījās. Vārtu velve kalnu ēnā ņirdza kā melna, bezzobaina mute. No zemes dzīlēm vēlās tālīna, gausa, apslāpēta dunoņa — budumm. Debesis cēlās vāra, melna dūmu grīste. Tas ari viss — ieleja bija tukša un klusa. Budumm. Piepeši kā klints pār viņiem nogāzās viss zaudējuma smagums, un asaras vairs nebija valdāmas — cits raudāja stāvus un klusu ciezdams, cits elsodams nokrita pie zemes. Budumm, budumm. Bungas apklusa.

Sestā nodala Lotloriēna

   Bīstos, ka te mēs ilgi uzkavēties nedrīkstam, — Aragorns ierunājās. Pavēries atpakaļ uz kalniem, viņš izslēja gaisā zobenu. — Paliec sveiks, Gendalf! — viņš iesaucās. — Vai es tev neteicu — piesargies, ja spersi kāju pār Morijas slieksni1 Un nelāgais paredzējums piepildījās. Uz ko lai mēs tagad paļaujamies?
   Viņš pagriezās pret biedriem. — Nāksies vien paļauties pašiem uz sevi. Varbūt mums vēl izdosies atriebties. Saņemsim dūšu un norīsim asaras! Iesim nu! Ceļš mums priekšā garš, un darāmā daudz.
   Visi piecēlās un pavērās visapkārt. Ziemeļos ieleja ietiecās dziļi izgrauztā, ēnainā aizā, kam abās pusēs slējās Morijas kalni, debesīs iegrūduši trīs mirdzošas, sniegotas smailes — Selebdilu, Panuidolu un Karadrasu. Aizā kā baltas mežģīnes, cits aiz cita putodami, rotājās neskaitāmi ūdenskritumi, un kalnu pakājē gaisā virmoja ūdens putekļu mākonis.
   — Dūņutērces krāces, — Aragorns pavēstīja, norādīdams uz ūdenskritumiem. — Līdzās tām vijas klintīs dziļi izgrauzta taka, un tur mēs būtu nokāpuši lejā, ja liktenis mums būtu bijis labvēlīgs.
   — Kāds tur liktenis! Karadrass! — aizrādīja Gimlins. — Paskat — stāv un smiedams gozējas saulītē! — Rūķis pakratīja dūri pret pašu tālāko sniegoto virsotni un novērsās.
   Austrumos kalnu grēda piepeši beidzās kā ar cirvi nocirsta, un tālāk pletās nebeidzams klajums, pie apvāršņa pagaisdams zilganā dūmakā. Dienvidos Miglas kalni stiepās, cik tālu vien sniedza skats. Vēl aizvien stāvēdami visai augstu ielejas rietumpuses nogāzē, viņi nepilnu jūdzi tālāk un mazliet lejāk redzēja vizam ezeru. Tas bija iegarens un ieapaļš, ziemeļos kā milzu šķēpa uzgalis ieurbās Dūņutērces aizā, bet dienvidgalā, līdz kuram kalnu ēna nesniedzās, sildījās saules staros. Tomēr ūdens tumsa zili melns kā skaidra novakara debesis, kad veries tajās no luktura gaismas pielietas istabas. Ezera virsma spīdēja gluda un nekustīga, un tā krasti, apauguši ar mīkstu zāli, līgani nolaidās līdz pat rāmajam spogulim.
   — Te nu dus Spulgezers, dziļais Keledzarams! — Gimlins skumji iesaucās. — Atminos, kā viņš man novēlēja to ieraudzīt savām acīm. Un brīdināja, ka jūs še ilgi uzkavēties nevarēšot. Tagad es klejošu ilgi un tālu, iekams sirds atkal spēs priecāties. Tagad es esmu tas, kam jāsteidzas tālāk, bet viņam jāpaliek tepat.
   Viņi kāpa lejup pa vārtu ceļu, kas nu bija ciņiem klāts un izpostīts un lāgiem pārvērtās par tikko manāmu taciņu, kas liču loču vijās starp virsājā un klintenēs ieaugušiem saplaisājušiem akmeņiem. Tomēr joprojām bija manāms, ka senos laikos te stiepies plats, plātnēm izlikts ceļš, kas no palejas vedis lokiem augšup uz rūķu Moriju. Vietumis ceļmalā gulēja apdrupuši akmens tēli un vidēja zālaini pakalni, apstādīti ar slaikiem bērziem vai eglēm, kas šalkoja vējā. Taka pacirtās uz austrumiem, pietecēdama cieši līdzās Spulgezera zaļajam krastam, un aiz likuma netālu no ceļmalas parādījās vientuļa, aplūzuši kolonna.
   — Tas taču Durina akmens! — Gimlins iekliedzās. — Kā lai es aizeju garām, ielejas dižākajam brīnumam pat aci neuzmetis?
   — Tikai mudīgi, — Aragorns piekāpās, pašķielējis atpakaļ, uz vārtiem. — Saule rietēs agri. Orki, es lēšu, gluži pēc saulrieta vēl laukā nerādīsies, bet līdz nakts tumsai mums jau jābūt labā gabalā.
   — Frodo, nāc līdzi! — rūķis aizgrābts iesaucās, mezdamies uz ezera pusi. — Tu nedrīksti doties tālāk, Keledzaramu neredzējis! — Un viņš kā divi deviņi aizjoza projām pa lēzeno, zaļo nogāzi. Frodo devās rūķim nopakaļ ar sāpošām ribām un tikko vilkdams kājas, taču tumšzilais, rāmais spogulis viņu neatvairāmi vilināja. Sems klunkurēja līdzi.
   Nonācis pie akmens staba, Gimlins apstājās un pavērās augšup. Kolonna bija saplaisājusi un laika zoba sagrauzta, un smalki iegravētās rūnas, kas to klāja no vienas vietas, vairs nebija salasāmas. — Tā uzslieta vietā, kur Durlns pirmoreiz ielūkojās Spulgezerā, — rūķis godbijīgi pavēstīja. — Lai iet! Ieskatīsimies ari mēs!
   Viņi pārliecās pār tumšajiem ūdeņiem. Pirmajā brīdi itin nekas nebija saskatāms. Tad melnajā zilgmē palēnām atainojās kalni ar itin kā baltu liesmu ieskautām smailēm, bet zem tiem, pašā dzelmē, atvizēja debesjums. Tur kā mirdzoši dargakmeņi spulgoja zvaigznes, lai gan pie debesīm tur, augšā, spoži spīdēja saule. No viņu pašu atspulgiem nebija ne vēsts.
   — Ai, Keledzaram, skaistais un brīnišķais! — Gimlins iesaucās. — Lūk, kur, Durlnu gaidīdams, dus zvaigžņu kronis! Paliec sveiks! — Viņš zemu paklanījās, novērsās un steidzās atpakaļ, augšup pa zālaino krasta nogāzi.
   —Ko redzēji? — Pīns pajautāja Semam, bet tas, dziļi iegrimis domās, neko neatbildēja.
   Pagriezusies uz dienvidiem, taka strauji laidās lejā no kalna, dziļāk ielejā. Nedaudz lejāk par Spulgezeru viņi uzgāja bezdibe- nlgu aku, kur ūdens dzirkstīja skaidrs kā kristāls un, burbuļodams pāri akmens grodiem, pa dziļi iegrauztu klints gultni urdzēdams un vizēdams aiztecēja tālāk.
   — No šī avota iztek Sudrabdzlsla, — Gimlins paskaidroja. — Ūdeni nedzeriet! Tas ir salts kā ledus.
   — Mazliet tālāk tā pārvēršas par strauju upīti, ko baro neskaitāmi kalnu strauti, — Aragorns sacīja. — Tagad lielu gabalu soļosim tai gar krastu. Jo iesim to ceļu, ko tika iecerējis Gendalfs, un vispirms raudzīsim nokļūt, rau, līdz tiem mežiem. Tur Sudrabdzlsla ieplūst Anduīnā.
   Visi paraudzījās viņa norādītajā virzienā — palēkdamies noskrējis lejup pa nogāzi, strauts aizlocījās tālumā, līdz pazuda zeltainā biezoknī.
   — Tie ir Lotloriēnas meži! — iesaucās Legolass. — Nekur citur Viduszemē mūsu ciltij nav skaistākas mītnes! Tādus kokus jūs nekur citur vairs neatradīsit. Rudeni tie lapas nevis nomet, bet pārvērš zeltā. Lapas nobirst tikai līdz ar ziedoni, kad atkal izplaukst jaunas un zaļas, un tad zari piesnieg ar dzeltenu ziedu kupenām, un meža grīdu klāj zelts, un virs galvas plešas zelta jumols, un vidū slejas sudraba pīlāri, jo stumbri kokiem ir gludi un sudrabpelēki. Tā dziesmas vēsta pie mums, Drūmmežā. Ai, kā man gribētos reiz būt zem Lotloriēnas augstajiem griestiem! Un pavasari!
   — Līdz pavasarim vis negaidīsim, — noteica Aragorns. — Bet turp vēl tāls ceļš mērojams. Pasteigsimies!
   Kādu brīdi Frodo un Sems pārējiem turējās līdzi, bet Aragorns spēra pārmēru platus soļus, un viņi sāka atpalikt. Kopš rītausmas viņi neko nebija ēduši, orka zobena cirstā brūce Semam dega kā ugunīs, un galvā griezās viegls reibonis. Lai ari spīdēja saule, pēc Morijas siltās tumsības vējš šķita stindzinoši salts. Uzmācās drebuļi. Frodo ik soli spēra, sāpēs sakodis zobus, un viņam trūka elpas.
   Pēdīgi Legolass atskatījās un, ieraudzījis abus klunkurējam tālu aizmugurē, piebikstīja Aragornam. Viņi apstājās, un Aragorns skriešus metās pie abiem hobitiem, pasaukdams līdzi arī Boromiru.
   — Piedod, Frodo! — viņš noraizējies sauca. — Šodien tik daudz kas lēcies, un steiga ir tik liela, ka pavisam piemirsu — tu taču esi savainots, un Sems tāpat. Kālab neko neteici? It neko neesam darījuši, lai tev nāktu talkā, bet vajadzēja — kaut vai visi Morijas orki mums dzītos pakaļ. Nāc šurp! Vēl mazliet. Tūliņ būs vietiņa, kur tu varēsi drusciņ atpūsties. Tur paskatīšos, kā varu līdzēt. Boromir, nāc nu! Aiznesīsim viņus!
   Nedaudz tālāk krāčainajā Sudrabdzīslā no rietumpuses urdzēdams ietecēja strautiņš. Pieņēmusies spēkā, upīte pārgalvīgi metās pāri apsūnojušu akmeņu' krāvumam, lejā aizburbuļodama tālāk, sakūlusies putās. Apkārt auga nīkulīgas, salikušas egles, bet stāvos krastus klāja ķērpji un mellenāji. Vienubrīd upīte čalodama plūda pāri līdzenam laukumiņam, piebārstītam ar vizošiem oļiem. Tur viņi nokāpa atvilkt elpu. Ritēja jau ceturtā pēcpusdienas stunda, bet no vārtiem viņi nebija tikuši tālāk par pāris jūdzēm. Saule jau slīdēja uz rietu pusi.
   Kamēr Gimlins un abi hobitu jaunuļi meklēja malku, kūra uguni un smēla ūdeni, Aragorns aprūpēja Semu un Frodo. Sema brūce nebija neko dziļa, taču izskatījās nelāgi, un Aragorns to aplūkoja, krietni nobažījies, tomēr pēc brīža atplauka.
   — Tev, Sem, ir veicies! — viņš paziņoja. — Maz kurš, nogalē- dams savu pirmo orku, ticis cauri tik viegli. Brūce nav saindēta, bet orku zobeni parasti cērt tieši tādas. Tūliņ aprūpēšu, un sadzīs aši vien. Gimlins uzvārīs ūdeni, tad izmazgā vainu, kā nākas.
   Atsējis pie jostas piekārto maisiņu, Aragorns izvilka no tā sačervelējušās lapas. — Sakaltušas nav tik labas kā svaigas, — viņš paskaidroja, — bet tās ir karaļpuķes lapas, ko es saplūcu pie Vējlauža. Vienu saberz, ieber verdošā ūdenī un tīri izmazgā pušumu, tad pārsiešu. Tagad kārta tev, Frodo!
   — Man nekas nekaiš, — Frodo izvairīgi atteica, neļaudams Aragornam pieskarties drānām. — Man tikai vajag drusku iestiprināties un atpūtināt kājas.
   — Nē! — Aragorns nepiekāpās. — Jāredz, vai patiesi ribas nav miltos samaltas. Es vēl aizvien nevaru ne nobrīnīties, ka esi dzīvs. — Viņš piesardzīgi novilka Frodo kamzoli un noskretušo kreklu, pārsteigumā sastinga, bet tad iesmējās. Sudraba bruņu- krekla gredzentiņi ņirbēja kā saulē vizuļojoši vilnīši. Uzmanīgi novilcis dārgo mantu, viņš pacēla to pret gaismu: akmeņi iemirdzējās kā zvaigznes, un gredzentiņi klusu ietinkšķējās kā lietus lāses, kad tas atsitas pret ezera spoguli.
   — Skatieties, draugi! — Aragorns uzsauca. — Tāda hobita ādiņa piedien īstam elfu princim! Ja Viduszemes mednieki būtu zinājuši, ka hobitiem tādas nobāztas mantu kambaros, viņi uz Dalienu plūstu straumēm vien!
   — Un šaudami savas bultas aplauztu visas kā vienu, — aizgrābts raudzīdamies uz bruņukreklu, piebilda Gimlins. — Tas taču ir mitrils! Mitrils! Tik skaistu važu kreklu es savu mūžu neesmu redzējis. Un dzirdējis par tādu ari neesmu. Vai tiešām tas pats, par kuru stāstīja Gendalfs? Tad viņš to novērtējis par zemu. Bet lieliskāku dāvanu grūti pat iedomāties!
   — Un es lāgiem prātoju, sak, ko jūs ar Bilbo darāt, iespun- dējušies tajā šaurajā istabiņā, — ieteicās Merijs. — Lai nu vecajam hobitam vieglas dienas! Nu es viņu mīlu vēl jo karstāk. Kaut nu mums vēl būtu izdevība viņu no sirds tencināt!
   Frodo krūtis un visu labo sānu klāja zili melns asinsizplūdums. Bruņukrekls bija izoderēts ar plānu, izturīgu ādas kreklu, bet tieši iepretim sirdij mitrila gredzentiņi bija kreklam izcir- tušies cauri un iespiedušies miesā. Ari kreiso sānu, ar ko Frodo bija triecies pret sienu, klāja sāpīgs nobrāzums. Kamēr pārējie posās tālākam ceļam, Aragorns apmazgāja Frodo vainas ar karaļpuķes novārījumu. Ieplaka piepildījās ar lapu sīvi saldo smaržu, un visi, ieelpojuši viruma tvaikus, tUliņ jutās spirgtāki un spēcīgāki. Necik ilgi, un Frodo manīja, ka sāpes atlaižas, un ari elpot kļuva vieglāk, lai gan aizritēja vēl daudzas dienas, iekams pazuda stīvums kaulos un vairs nevajadzēja salēkties ikreiz, kad kaut kas netīšām piedūrās savainotajām vietām. Tur Aragorns viņam zem bruņukrekla pabāza mīkstu, vairākkārt salocītu drāniņu.
   — Brīnum viegls, nudien, — viņš nogrozīja galvu, vēlreiz pacilājis bruņukreklu. — Velc tik mugurā, ja vari ciest. Kad zinu, ka tas tevi sargā, man uzreiz prāts mierīgāks. Labāk nevelc to nost ne dienu, ne nakti, ja vien liktenis tevi nenogādās tur, kur kādu bridi vari justies drošībā. Un, kamēr tavs uzdevums nav galā, drošībā varēsi justies pagalam reti.
   Visi bija paēduši un atkal gatavi doties tālāk. Viņi nodzēsa uguni un izbradāja ugunskura vietu, raudzīdami noslēpt pēdas, tad izlīda no ieplaciņas un atkal izgāja uz takas, bet nebija vēl tikuši necik tālu, kad saule jau noslēpās aiz rietumu kalnu virsotnēm un paši kalni sāka vīstīties tumšpelēkās ēnās. Zeme zem kājām ietinās mijkrēslī, un virs ieplakām kūpēja migla. Tālu austrumos pāri klajumam un mežam gaismojās blāva vakarblāzma. Sems un Frodo nu bija atguvuši spēkus un kātoja it ņipri, tā ka Pulks Aragorna vadībā soļoja vēl teju trīs stundas no vietas, tikai vienreiz uz bridi apstājušies.
   Satumsa dziļa, melna nakts. Zvaigžņu pie debesim gan netrūka, taču mēness, vēl pavisam plāniņš, uzaust nesteidzās. Gimlins un Frodo gāja paši pēdējie, soļus likdami piesardzīgi un klusu, nerunādami ne vārda un bez apstājas ausīdamies, vai uz ceļa aiz muguras neatskanēs kāds troksnis. Aizritēja labs laiciņš, līdz Gimlins ierunājās:
   —Tikai vējš šalko, cita nekā. Es nekādus goblinus nedzirdu, un ausis man nav no koka taisītas. Varbūt orkiem būs gana ar to, ka izdzinuši mUs no Morijas. Un varbūt neko vairāk šiem nemaz nevajadzēja, un par mums… par Gredzenu… šie neko vairāk nemaz nezina. Lai gan, ja barvedis atriebjams, orki nereti metas vajāt ienaidniekus līgām tālu pa klajiem laukiem.
   Frodo cieta klusu. Viņš aplūkoja Dzeloni — tas nespīdēja it nemaz. Tomēr kaut ko viņš dzirdēja, bet varbūt tā tikai likās.
   Kolīdz sāka krēslot un ceļš ietinās tumsā, viņš atkal itin kā saklausīja zaglīgos soļus. Jā, ari tagad! Frodo mudīgi atskatījās. Tur, tumsā, it kā spīguļoja divi bālgani punktiņi, bet, tikko viņš ieskatijās ciešāk, punktiņi aizslīdēja sāņus un pazuda.
   — Kas ir? — rūķis satraukti ieprasījās.
   —Nezinu, — Frodo nomurmināja. — Man likās, ka dzirdu soļus, un it kā redzēju divus baltus punktiņus — kā acis. Un tā nav pirmā reize — Morijā bija tāpat.
   Gimlins apstājās un piespieda ausi pie zemes. — Nedzirdu neko, tikai zāles un akmeņu nakts runas, — viņš atzinās. — Ejam! Steigsimies nu! Pārējie jau gabalā.
   Sejā pūta dzestrs nakts vējš. Priekšā izauga milzīga, pelēka ēna, un tur vējā šalca un čabēja nebeidzama lapu jūra.
   —Lotloriēna! — Legolass iesaucās. — I.otloriēna! Esam atnākuši līdz Zeltmeža plašajiem kambariem! Cik žēl, ka laukā ziema!
   Koki tumsā slējās brinum augsti, pārliekušies pāri ceļam un strautam, kas piepeši urdzēdams iznira vareno zaru paēnā. Zvaigžņu skopajā gaismā stumbri vidēja blāvi pelēki, un trīsošās lapas vizēja kā nenospodrināts zelts.
   — Lotloriēna! — atkārtoja Aragorns. — Sirds man silst, kad atkal dzirdu vēju šalkojam tavos zaros! No šejienes līdz Morijas vārtiem tikai mazliet vairāk par piecām līgām, bet tālāk iet nevaram. Cerēsim, ka šonakt mūs no vajātājiem pasargās elfu meža spēks.
   — Ja vien tagad, kad pasauli pārmākusi Mordoras tumsa, elfi šo vietu nav jau pametuši, — Gimlins drtimi piebilda.
   — Ilgs laiks aizritējis, kopš manas cilts ļaudis nav bijuši še, no kurienes sensenos laikos aizklīduši, — ierunājās Legolass, — bet esam dzirdējuši, ka Loriēnā elfi vēl mīt, jo šai vietā slēpjas kāds varens spēks, kas ļaunumam turas pretim. Tomēr Lotlo- riēnas elfus teju neviens nav redzējis, un varbūt tagad viņi mīt pašās meža dzīlēs, no ziemeļmalas turēdamies pa gabalu.
   — Jānudien, pašās meža dzīlēs, — Aragorns atkārtoja un nopūtās, itin kā kavēdamies sen aizmirstās atmiņās. — Šonakt mums nāksies par sevi parūpēties pašiem. Paiesimies vēl mazliet, kamēr koki būs visapkārt, tad nogriezlsimies no ceļa un sameklēsim vietu, kur pārnakšņot.
   Viņš paspēra soli uz priekšu, bet Boromirs vilcinājās un nekustējās ne no vietas. - Vai cita ceļa nav? — viņš iejautājās.
   —Tu gribētu kādu labāku? — Aragorns atvaicāja.
   — Gribētu gan — pavisam vienkāršu, kaut ar zobeniem aiz- sprūditu, — Boromirs atteica. — Līdz šim Pulks gājis pagalam savādus ceļus, un ne pie kā laba tie nav noveduši. Pret manu gribu mēs nokāpām Morijas tumsība un zaudējām biedru. Un nu tu mūs vedini Zeltmežā. Bet mēs Gondorā par šo bīstamo vietu esam gana dzirdējuši — runā, ka no tiem, kas tur ieklīduši, atgriežas retais, bet no tiem, kas pārnākuši, neviens nav atgriezies neskarts.
   — Nesaki "neskarts", drīzāk — "tāds, kāds iepriekš bijis", tad ar tavu muti drīzāk runātu patiesība, — sacīja Aragorns. — Un teiksmu zinātāji un skaidrotāji Gondorā būs gājuši mazumā, ja reiz I.otloriēna tapusi ienaidniece pilsētai, kas senāk bija tālu izslavēta kā viedu ļaužu mājvieta. Domā, kā tev labpatīk, tikai mums cita ceļa nav — tu taču negribēsi uz savu roku nedz doties atpakaļ uz Morijas vārtiem, nedz rāpties nepārejamās klintīs, nedz peldus laisties pāri Andulnai.
   — Labi, ved! — Boromirs piekāpās. — Tikai ceļš ir bīstams.
   — Patiesi bīstams, — Aragorns piekrita. — Skaists un bīstams, tikai bīstams vienīgi ļaunajiem spēkiem un tiem, kas apkārt staigā ar ļaunuma iemaitātu sirdi. Ejam!
   Iegājuši vēl jūdzi dziļāk mežā, viņi nonāca pie cita strauta, kas no rietumpuses skrēja lejup pa kalnu mežainajām nogāzēm. Gabaliņu tālāk pa labi tumsā čaloja ūdenskritums. Strauta tumšie, krāčainie ūdeņi aizšķērsoja ceļu un, sagriezušies atvarainās vērpetēs, starp koku saknēm ieplūda Sudrabdzīslā.
   — Nimrodele! — iesaucās Legolass. — Šo upīti meža elfi senatnē apdziedājuši neskaitāmās dziesmās, un mēs ziemeļos vēl tagad neesam tās aizmirsuši, pieminēdami gan dardedzes ūdenskritumos, gan zelta ziedus, ko Nimrodele nesa līdzi, balta putodama. Tagad tā satumsusi, un Nimrodeles tilts guļ, sakritis drupās. Noskalošu kājas — runā, ka ūdens gurdumu atņemot kā ar roku. — Elfs nolēca lejā no stāvās krasta kraujas un iebrida upītē.
   — Nāciet visi! — viņš uzsauca. — Nav necik dziļš! Te var tikt pāri brišus. Viņā krastā iekārtosimies uz naktsguļu — varbūt ūdens čalas mūs ieaijās miegā un aizgainīs bēdas.
   Pārējie cits pakaļ citam norāpās lejā un devās Legolasam nopakaļ. Iebridis upītē, Frodo uz brītiņu apstājās un ļāva, lai ūdentiņš apskalo viņa nogurušās pēdas. Ūdens bija salts, taču tā pieskāriens šķita svaigs un tīrs. Viņš pagājās dziļāk, līdz ceļiem, un brizdams juta, kā viss ceļa gurdums aizplūst upītei līdzi uz neatgriešanos.
   Tikuši otrā krastā, visi apsēdās, atvilka elpu un paēda pieticīgas vakariņas. Tikmēr Legolass viņiem stāstīja teiksmas par Lotloriēnu, ko DrUmmeža elfi joprojām glabāja gaišā piemiņā, un par saules un zvaigžņu gaismas pielietajām Anduīnas krasta pļavām pasaules rītausmā.
   Pēdīgi iestājās klusums, tikai koku paēnā tumsā liegi čaloja ūdenskritums. Piepeši Frodo cauri ūdens čalām saklausīja itin kā dziedošu balsi.
   — Dzirdat? Tā ir Nimrodeles balss, - Legolass iečukstējās. — Es jums nodziedāšu dziesmu par jaunavu Nimrodeli, kas sendienās mita upītes krastā un bija nosaukta tādā pašā vārdā. Meža elfu mēlē tā skan brīnišķi, bet nu Rivendellā to pazīst arī vestronā. Klausieties nu! — Viņš iedziedājās klusu klusītiņām, tā ka dziesma teju saplūda ar lapu šalkoņu:
   — Loriēnā sendienās Jaunava reiz bija Kurpēs sudrabpelēkās Ar zelta ziedu viju.
   Zvaigžņu vainags rotāja Viņas galvu cēlo, Saule matos sijāja Rieta zeltu vēlo.
   Vizoša un brīnumskaista, Lepna, brīva, stalta, Kā no vēja pūsmas austa, Liega, sniega balta.
   Kristāldzidrās Nimrodeles Krastos viņa mita —
   Atvaros kā sudrablāses Dziesmu zvani krita.
   Tagad upes krasti kraujie Tukši stāv un klusi, Skumji ūdeņi dzied straujie Viņa aizklīdusi
   Balto kalnu ledus gālēs. Bet aiz kalniem jūra. Sirmostās tur, zilās tālēs, Elfu kuģa bura
   Gaidot plandās ziemeļvējā. Nakti vētra ceļas, Viļņi laižas trakā dejā, Milzu bangas veļas,
   Kuģi raudamas ar joni Tālu prom no krasta. Ataust rīts, un kalnu kroni Neredz vairs no masta.
   Amrots stāvēja uz klāja Izmisis, bet jūra Pierimusi purināja
   Saplosīto buru. , *
   Loriēnas ķēniņdēls. Zelta ziedu koku Princis bezbailīgs un cēls, Nolād liktens roku
   Un kā loka šauta bulta Jūras dzelmē saltā Metas — viļņu melnā gulta, Putu pēlī baltā.
   Turp, kur Balto kalnu vēji Dus aiz debess malas,
   <s> 425 ~3>
   Viņš kā gulbis aizpeldēja Cēls uz putu salas.
   Tikai viļņi neizlaida Krastā drosminieku — Nimrodele velti gaida Savu kuģinieku.
   Legolasa balss aiztrūka, un dziesma noklusa. — Tālāk nezinu, — elfs nočukstēja. — Dziesmai ir vēl turpinājums, bet tas man piemirsies. Teiksma ir gara un skumja, jo vēsta par ļauno likteni, kas piemeklēja Ziedošo Loriēnu jeb Lotloriēnu, kad ruki kalnos pamodināja Dzīļu Šausmas.
   —Taču nejau rūķi tās radījuši, — ieteicās Gimlins.
   — To es nemaz neapgalvoju, bet ļaunas dienas sākās, — Legolass skumji atsaucās. — Tad liela daļa Nimrodeles cilts elfu pameta savas mājas un devās projām, viņa pati aizklīda tālu uz dienvidiem un nomaldījās Balto kalnu pārejās, un neatrada Am- rota kuģi, kas viņu gaidīja jūras krastā. Bet pavasaros, kad vējš šalko tikko izplaukušajās lapās, pie ūdenskritumiem, kam viņas vārds, aizvien vēl var saklausīt balsi. Un, kad vējš iegriežas no dienvidiem, no jUras puses ieskanas Amrota aicinājums, jo Nimrodele ieplūst Sudrabdzlslā, ko elfi dēvē par Selebrantu, tā — Anduīnā, bet Anduīna — Belfalasas līcī, kur pietauvoti līgojās Loriēnas elfu burinieki. Taču nedz Nimrodeli, nedz Amrotu neviens vairs netika redzējis.
   —Stāsta, ka viņa mitusi koku zaros līdzās ūdenskritumiem, — elfs turpināja, — jo Loriēnas elfi bija raduši mājokļus būvēt augstu kokos — varbūt viņi tā dara vēl tagad. Tālab viņi bija iedēvēti par galadrimiem jeb koku cilti. Dziļi mežā koki ir neiedomājami milzīgi. Pirms tumsas atnākšanas meža elfi nemēdza nedz rakties zemē, nedz būvēt akmens cietokšņus.
   —Un varbūt vēl tagad kokos sēdēt ir drošāk nekā te, apakšā, — Gimlins piebilda, vispirms pašķielēdams pāri upītei, kur ceļš veda uz Dūņutērces leju, un tad — uz melno zaru biezokni, kas slējās augstu virs galvas.
   — Prātīgi teikts, Gimlin, — Aragorns rūķi uzslavēja. — Māju uzbūvēt gan nevarēsim, taču šonakt rīkosimies kā galadrimi — raudzīsim patverties koku zaros. Ja vien izdosies. Te, ceļmalā, mēs tik un tā esam nosēdējuši nepiedodami ilgi.
   Nogriezušies uz rietumiem, viņi gar Nimrodeles krastu devās dziļāk meža tumsā, nostāk no ceļa un Sudrabdzlslas. Netālu no Nimrodeles ūdenskritumiem koki bija saspiedušies biezi saaugušā puduri, un daži lika pāri ūdenim. Sudrabpelēkie stumbri bija varen resni, un koku galotnes pagaisa necaurredzamā tumsā.
   — Pakāpšos, — pieteicās Legolass. — Koku zaros es jūtos kā mājās, lai gan šie man ir sveši — par tādiem esmu vien dziesmās dzirdējis. Tie ir mellorni, kas zied zelta ziediem, taču man nemūžam nav iznācis kādā no tiem rāpties. Tūliņ paraudzīšu, kā tie aug un plešas.
   — Lai kā šos dēvē, — nopurpināja Pīns, — koki nudien ir brīnumaini, ja vien tur, augšā, var gulēt ne tikai putni vien. Es jau nu nekādi neaizmigšu, uz laktas notupināts!
   —Tad ierocies zemē, — Legolass atsaucās. — Tādam kā tu tas varbūt būs vairāk pa prātam. Tikai, ja gribi noslēpties no orkiem, iesaku rakties labi ātri un dziļi. — Elfs viegli palēcās un pieķērās pie zara, kas auga augstu virs galvas. Bet tūliņ no tumšās lapotnes atskanēja pavēloša balss: — Darol
   Legolass no pārsteiguma un pārbīļa nokrita zemē un žigli piespiedās pie pelēkā stumbra.
   — Nekustieties! — viņš pačukstēja pārējiem. — Un klusu!
   Lapotne ietrīsējās klusos smieklos, un tad atskanēja cita
   balss, kas nepārprotami ierunājās elfu mēlē. Frodo ausim vārdi izklausījās nesaprotami, jo tā bija izloksne, kādā runāja meža elfi, kas mita austrumos no Miglas kalniem, un rietumnieki tādu nepazina. Legolass atgāza galvu un atbildēja tai pašā mēlē. [7]
   — Kas tie tādi? Ko saka? — ieprasījās Merijs.
   — Elfi, — atsaucās Sems. — Vai tad nedzirdat?
   — Elfi — jā, — Legolass apstiprināja. — Un stāsta — jūs elšot tik skaļi, ka bulta jūs atrastu pat aklā tumsā. — Sems mudīgi aizšāva mutei priekšā plaukstu. — Un vēl saka, lai jūs nebīstoties. Viņi mūs pamanījuši jau pirms laba laiciņa. Nimrodeles otrā krastā izdzirduši manu balsi, atskārtusi, ka esmu ciltsbrālis no ziemeļiem, un tālab nav lieguši mums upītei brist pāri. Un tad noklausījušies manu dziesmu. Tagad viņi liek kāpt man augšā un paņemt līdzi Frodo, jo tā vien šķiet, ka par viņu un mūsu ceļu jau ir ko dzirdējuši. Pārējie lai pagaidot lejā un pastāvot sardzē, līdz viņi izlemšot, ko iesākt.
   * * *
   No lapotnes lejup noslīdēja sudrabpelēkas un mirdzošas virvju kāpnes, kas šķita itin kā no zirnekļu tīkliem vītas, tomēr izrādījās tik izturīgas, ka spēja noturēt pat vairāku cilvēku svaru. Legolass uzskrēja augšā viens un divi, Frodo rāpās pakaļ tusnīdams, un, apslāpēti šņākuļodams, viņam sekoja Sems. Mello- rniem zari no stumbra auga teju taisnā leņķi, bet tad šāvās uz augšu, sazarodamies aizvien plašāk un plašāk, un tur, pašā biežņā, iestiprināta stāvēja koka dēļu grīda vai plātnis, kā tajos laikos mēdza teikt. Elfi tādu dēvēja par talānu. Pašā vidū tam bija apaļa lūka, pa kuru lejup laidās virvju kāpnes.
   Pēdīgi uzrāpies uz plātņa,. Frodo ieraudzīja Legolasu sēžam kopā ar trim citiem elfiem. Tie bija tērpušies tumšpelēkās drānās un, kamēr nekustējās, nebija atšķirami no koku zariem. Visi piecēlās, un viens no elfiem izvilka no azotes mazu lākturiti, kas raidīja šauru sudrabainas gaismas stariņu. Viņš pacēla lākturiti augstāk un pārslidināja gaismas stariņu pār seju Frodo, tad ari Semam. Pēc tam viņš gaismeklīti atkal noslēpa un sveicināja viesus savā izloksnē. Frodo pīdamies atbildēja.
   — Esi sveicināts! — elfs ierunājās vēlreiz, tagad jau kopus mēlē un daudz lēnāk. — Mums reti iznāk runāt svešās mēlēs, jo tagad mītam dziļi meža biezokni un no citiem vairāmies. Esam atsvešinājušies pat no ziemeļu ciltsbrāļiem. Tomēr viens otrs no mums vēl aizvien dodas izlūkot, kas notiek plašajā pasaulē un ko dara ienaidnieks, un tie citas valodas nav aizmirsuši. Esmu viens no viņiem. Mans vārds ir Haldirs. Tie, rau, ir mani brāļi — Rūmils un Orofins, un viņiem jūsu mēle ir pasvešāka. Taču esam dzirdējuši, ka nāc šurpu, jo Elronda izlūki, atgriezdamies mājup gar Dūņutērces krācēm, devās Loriēnai garām. Par… hobitiem, sīkaliņiem, gan neko neesam dzirdējuši ļoti sen — nezinājām pat to, ka viņi Viduszemē mīt vēl aizvien. No skata jūs esat itin labdabīgi! Un, ja reiz pavadoņos jums mūsu cilts elfs, labprāt klausīsim Elronda lūgumam un uzņemsim jūs kā draugus, lai gan svešiniekus savā zemē ielaist nemēdzam. Tikai šo nakti gan jums nāksies pārlaist šepat. Cik jūsu pavisam?
   —Astoņi, — Legolass atbildēja. — Es pats, četri hobiti un divi cilvēki, no kuriem viens, Aragorns, ir elfu draugs no Aizrietu cilts.
   —Par Aratorna dēlu Aragornu mēs Loriēnā esam dzirdējuši, — Ilaldirs pamāja, — un ķēniņiene viņu labi ieredz. Tiktāl viss būtu labi. Bet tu nosauci vien septiņus.
   — Astotais ir rūķis, — Legolass piesardzīgi ieteicās.
   — Rūķis? — Haldirs izsaucās. — Nelāgi. Ar rūķiem mums kopš Tumsas laikiem nekas nav runājams. Viņi mūsu zemē nedrīkst ne kāju spert. Es nevaru viņu ielaist.
   — Bet viņš nāk no Vientuļā kalna un ir viens no Daina uzticamākajiem padomniekiem, Elronda draugiem, — Frodo iejaucās vidū. — Pats Elronds viņu izraudzījās mums biedros, un Gimlins ir bijis drosmīgs un ne reizi nav mūs pievīlis.
   Elfi paklusām apspriedās un iztaujāja Legolasu meža elfu mēlē. — Labi, — Haldirs pēdīgi teica. — Lai notiek pēc tava prāta. Ja Aragorns un Legolass apsolās viņu pieskatīt un uzņemties atbildību, lai būtu. Tikai caur Lotloriēnu viņam būs jāiet aizsietām acīm. Taču gana ķīvēties. Jūsējie tur, lejā, vairs ilgāk uzkavēties nedrīkst. Mēs apsargājam upes, kopš pirms daudzām dienām pamanījām no dienvidiem gar kalniem uz Moriju virzāmies lielu orku karapulku. Mežmalās gaudodami siro vilki. Ja jūs patiesi nākat no Morijas, briesmas ir tuvu. Līdz ar rītausmu jums jāsteidzas tālāk. Četri hobiti lai rāpjas augšā, pie mums, no viņiem mums baiļu nav! Blakus kokā ir vēl viens talāns — tur var patverties pārējie. Tu, Legolas, par viņiem atbildēsi. Ja kaut kas noiet greizi, sauc! Un no tā rūķa nenolaid ne acu!
   Legolass metās lejā pa kāpnēm, lai izstāstītu pārējiem, ko teicis Haldirs, un, necik ilgi, uz plātņa tusnīdami uzlīda Merijs un Pīns. Abi bija gluži aizelsušies un pamatīgi nobijušies.
   — Še! — Merijs izdvesa. — Uzstiepām ari segas. Knapi uzrāpāmies. Pārējās mantas Nerimša apslēpa lapu kaudzē.
   — Varējāt nepūlēties, — sacija Haldirs. — Ziemā gan galotnēs ir dzestri, kaut šonakt vējš pūš no dienvidiem, bet mums ir ar ko jūs pacienāt, lai aizgainītu no kauliem nakts saltumu, un netrūkst ari ādu un apmetņu.
   Uzaicinājumu iebaudīt vēl vienas (un nesalīdzināmi sātīgākas) vakariņas hobiti pieņēma ar prieku. Paēduši viņi cieši ietinās ne vien elfu piedāvātajās zvērādās, bet vēl ari paši savās segās un raudzīja aizmigt. Tomēr, neraugoties uz to, ka visi bija līdz nāvei pārguruši, tas it viegli izdevās vienigi Semam. Hobiti nav raduši nekur rāpties un gulēt augšstāvos — īstenībā tādu viņiem nemaz nemēdz but. Viņu izpratnē tāds plātnis par guļamistabu galīgi nederēja. Tam nebija ne sienu, ne apmaļu, tikai vienā galā stāvēja viegls pītenis, grozāms pec vajadzības — atkarībā no vēja virziena.
   Pins vēl labu laiciņu gremzās: — Ja es uz šitās putnu baro- tavas patiesi iemigšu, noripošu lejā kā akmens.
   — Kad es aizmiegu, — aizrādīja Sems, — mani neviens ar' ncpamodinās, kaut es no debesim zemē noveltos. Un jo drīzāk vien otrs aiztaisīs muti, jo drīzāk man acis aizkritīs, ja tik saprotat, ko es ar to gribu teikt.
   Frodo kādu laiku gulēja nomodā, raudzīdamies zvaigznēs, kas spīguļoja caur trīsuļojošajiem lapu griestiem. Viņš vēl vērās debesis, kad Sems blakus jau klusu iekrācās. Tumsā vīdēja divi pelēki stāvi — abi elfi sēdēja nekustēdamies, salikuši rokas uz ceļgaliem, un čukstus sarunājās. Trešais bija nokāpis zemākajos zaros — sardzē. Pēdigi, zaru šalkoņas un Nimrodeles ūdenskritumu čalas ieaijāts, Frodo iemiga, prātā pārcilādams visu, ko bija uzzinājis no Legolasa dziesmas.
   Tad viņš uztrūkās. Pārējie hobiti gulēja saldā miegā. Elfi bija pazuduši. Cauri lapotnei vidēja bāls mēness sirpis. Vējš bija pieklusis. Kaut kur lejā ieskanējās piesmakuši smiekli un žva- dzoņa, nodimdēja neskaitāmi soļi. Troksnis pamazām attālinājās un izgaisa dienvidpusē, bet varbūt dziļāk mežā.
   Piepeši lūkā pabāzās galva. Frodo iztrūcies uzrāvās sēdus, bet tad atskārta, ka šurp raugās elfs, ieslēpies pelēkā kapucē.
   — Kas? — Frodo iečukstējās.
   — Irčil — elfs atčukstēja un nosvieda uz plātņa dēļiem saritinātās virvju kāpnes.
   — Orki? — Frodo sabijās. — Kas viņiem padomā? — Bet elfs jau bija projām.
   Iestājās klusums. Pat lapas vairs nekustējās, un arī ūdenskritums čaloja itin kā čukstus. Frodo sēdēja, satinies ādās un segās, taču piepeši samanīja drebuļus noskrienam pār muguru. Viņš priecājās, ka gadījies patvērums, kur orki netiek klāt, tomēr arī kokos nejutās drošībā — ja nu vienīgi nostāk no acīm. Klīda runas, ka orkiem oža kā suņiem un ari kokos viņi rāpjoties. Frodo izvilka Dzeloni — tas paspīdēja iezilgans un tūliņ apdzisa. Tomēr nelāgā priekšnojauta neatkāpās — gluži otrādi. Piecēlies viņš klusiņām aizzagās līdz lūkai un pavērās lejup, gatavs zvērēt, ka tūliņ izdzirdēs kādu lavāmies augšup.
   Elfu? Nē. Meža ļaudis kustējās viegli kā ēnas. Tad viņš sadzirdēja tikko saklausāmu šņākoņu, it kā ošņāšanos, un samanīja kaut ko rāpjamies augšup pa pilnīgi gludo stumbru. Aizturējis elpu, Frodo saspringti raudzījās tumsā.
   Tas līda lēnām un piesardzīgi, klusu šņākuļodams, it kā katrs elpas vilciens izlauztos caur sakostiem zobiem. Un tad pavisam tuvu Frodo ieraudzīja divas bālgani spīdošas acis. Tās sastinga un nemirkšķinādamas blenza augšup, tad piepeši pametās sāņus. Aiz stumbra aizšāvās kāda ēna un pazuda bez miņas.
   Tūliņ pa zariem šurp atskrēja Haldirs. — Te, pa koku, ložņāja kaut kas tāds, ko vēl nemūžam neesmu redzējis, — viņš pavēstīja. — Orks ne. Aizmuka, kolīdz pieskāros stumbram. Brinum tramīgs un pa kokiem rāpjas tā, ka tik turies, citādi hobits, kas hobits. Nešāvu — baidījos sacelt troksni, jo kauju uzsākt nevaram. Nupat garām paskrēja liels orku karapulks. Pārbrida pāri Nimrodelei — lai nolādētas viņu nešķīstās ķetnas! — un aiznesās tālāk gar upi, pa veco ceļu. Izskatījās, ka uzoduši pēdas, un labu laiku mīņājās apkārt vietai, kur sēdējāt. Mēs trīs pret veselu simtu neko nebūtu iespējuši, tāpēc paskrējām dziļāk mežā un aizmal- dinājām viņus tālāk, saukdami jūsu balsīs. Orofins aizsteidzās brīdināt mūsējos. No Loriēnas neviens orks vairs laukā neizkļūs. Un nākamnakt meža ziemeļmalas slēpņos elfu jau būs daudz. Bet jums līdz ar gaismu jādodas tālāk uz dienvidiem — ar steigu!
   Blāvi iegaismojās austrumu pamale. Dienas gaisma pieņēmās spēkā, spiezdamās cauri mellornu zeltainajām lapām un atsaukdama hobitiem atmiņā rēna vasaras rīta sauli. Starp līganajiem zariem paspīdēja bālgana zilgme. Dienvidpusē lapotne pašķīrās, un tur, tālāk, Frodo kā uz delnas redzēja gulstam Sudrabdzislas ieleju, itin kā pārsegtu ar ņirbošu, tumšzeltainu seģeni.
   Rīts vēl bija pavisam agrs un dzestrs, kad Gredzena pulks devās tālāk kopā ar Haldiru un viņa brāli Rūmilu. — Paliec sveika, mīļā Nimrodele! — iesaucās Legolass, un Frodo atskatījies ieraudzīja starp apsūnojušiem klintsbluķiem pavizam baltas putas. — Paliec sveika! — arī viņš noteica, ieprātodamies, ka vēl nekad nav dzirdējis Ūdeni skrējām un runājam tik brīnumskaisti, kad ik skaņa liegi ielīst kopus čalā, kas plūst kā nebeidzama, mūžam mainīga dziesma.
   Pa taku, kas veda gar Sudrabdzislas rietumkrastu, viņi vēl nogāja labu gabalu tālāk uz dienvidiem. Zemē vīdēja orku pēdu nospiedumi. Bet drīz Haldirs nogriezās mežā un apstājās vietā, kur upes krasts slēpās koku ēnā.
   — Tur, otrā pusē, ir viens no manējiem, — viņš teica. — Droši, ka nevarat ieraudzīt. — Viņš dobji nosvilpās kā putns, un no jaunu koku pudurīša iznāca pelēkā apmetnī tērpies elfs, bet galva viņam bija kaila un mati rīta saulē mirdzēja kā ar zeltu piebārstīti. Haldirs straumei pāri izveicīgi pārsvieda pelēku auklu, elfs saķēra tās galu un apsēja ap krastmalas koku.
   — Te Selebranta jau vareni pieņēmusies spēkā — redzat? — Haldirs paskaidroja. — Plūst strauja un dziļa, un ūdens auksts kā ledus. Tik tālu ziemeļos mēs brišus brienam, vien ja citādi nevar. Laiki ir nedroši, un tiltus celt nedrīkstam. Bet pāri tiekam, rau, kā! Nāciet pakaļ! — Un, savu auklas galu apmetis ap koku šai krastā, viņš viegls kā pieneņpūka pārskrēja tai pāri un atkal atpakaļ, it kā skrietu pa bruģētu lielceļu.
   — Es tā pratīšu, — sacīja Legolass, — bet pārējie diez vai. Vai viņiem būs jāpeld?
   — Nē, nē, — Haldirs atsaucās. — Mums ir vēl divas auklas. Vienu nostiprināsim plecu augstumā, otru tā, lai sīkaliņiem ir kur pieturēties, tad visi svešie varēs prātīgi pārrāpties pāri.
   Kad nedrošais tilts bija gatavs, ceļinieki pa to pārgāja upei pāri — dažs lēnāk un piesardzīgāk, cits drošāk. No visiem hobitiem pats veiklākais izrādījās Pīns, kurš pārsoļoja pāri itin nadzīgi, pieturēdamies tikai ar vienu roku, tomēr pat viņš ar skatienu stingi ieurbās pretējā krastā un vairījās raudzīties zem kājām. Sems šļūca soli pa solim, krampjaini iegrābies auklās un pelēcīgajos mutuļos blenzdams ar tādām šausmām, it kā apakšā melnētu bezdibenlga aiza.
   Sveiks un vesels ticis pāri, viņš izgrūda atvieglotu noputu. — Mūžu dzīvo, mUžu mācies, kā mēdza teikt mans tētiņš. Lai gan ar to šis domāja rakāšanos pa dobēm, nevis spriņģošanu pa koku zariem vai rāpaļašanos pa zirnekļu tikliem. Šitādu joku nemūžam nav izstrādājis pat mans tēvocis Anduks!
   Pēdīgi, kad visi viesi bija laimīgi tikuši Sudrabdzīslas aus- trumkrastā, elfi atsēja auklas un divas satina kamolā. Rūmils, kas bija palicis viņā pusē, trešo aizvilka pie sevis, rituli uzmeta plecā, pamāja un devās atpakaļ uz sardzes posteni pie Nimrodeles.
   — Tagad tā, draugi, — Haldirs ierunājās. — Nu jūs esat Loriēnas Neidā jeb Ķīli, jo šī zeme kā šķēpa uzgalis iespiesta starp Sudrabdzlslu un Dižo Anduinu. Nevienam nav ļauts izspiegot Neidas noslēpumus. Un pat tos, kam še ļauts kaut kāju spert, es varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Nu, kā vienojāmies, es aizsiešu acis rūķim Gimlinam. Pārējie kādu gabalu drīkstēs mērot tāpat, iekams nenonāksim tuvāk mūsu mājokļiem Egla- dilā, pie Satekas.
   Gimlinam tas nebija pa prātam. — Vienošanos jūs būsit noslēguši bez manas ziņas, — viņš izgrūda. — Es neiešu aizsietām acīm kā tāds ubags vai gūsteknis! Un es neesmu nekāds spiegs. Mana cilts nekad nav biedrojusies ar Naidnieku. Un ari elfiem mēs neko ļaunu neesam nodarījuši. Es esmu tāds pats nodevējs kā Legolass vai… ņem no Pulka, kuru gribi.
   —Par tavu godaprātu es nešaubos, — Haldirs atteica. — Taču tāds ir likums. Es to neesmu rakstījis, tāpēc nevaru ari lauzt. Jau tagad nezinu, kas būs par to, ka esmu tev ļāvis spert kāju Sele- brantas austrumkrastā.
   Gimlins ietiepās. Iepletis kājas, viņš nostājās nesatricināms kā klints un uzlika roku uz kaujas cirvja kāta. — Tālāk iešu ar acīm vaļā vai neiešu nemaz, — viņš lepni paziņoja. — Došos atpakaļ, uz savu zemi, kur visi zina, ko vērts mans vārds, un zinās vēl tad, kad būšu aizgājis bojā, viens klīzdams pa mežonīgiem klajumiem.
   — Atpakaļ doties tu nevari, — Haldirs noskaldīja. — Ja reiz esi atnācis tik tālu, tev jāstājas ķēniņa un ķēniņienes vaiga priekšā. Viņi spriedis, ko ar tevi iesākt — paturēt gUstā vai laist vaļā. Upēm pāri tu vairs netiksi, un mums aiz muguras nu ir slepeni sargposteņi, kas tevi garām nelaidis. Gulēsi beigts un pagalam, iekams strēlniekus pat pamanisi.
   Gimlins izrāva aiz jostas aizbāzto cirvi. Haldirs un viņa elfi zibenīgi paķēra lokus. — Kaut piķis rāvis tos rūķus un viņu cietos paurus! — iesaucās Legolass.
   — Paklau, — ierunājās Aragorns. — Ja es vēl aizvien esmu Pulka vadonis, jums jādara tas, ko lieku. Rūķim vienam nebūs viegli paciest tādu pārestību. Acis aizsiesim mēs visi, pat Legolass. Tā būs labāk, lai gan iešana vedīsies lēnām un visi nogar- laikosies līdz nāvei.
   Gimlins piepeši iesmējās. — Tas nu gan būs jauks skats! Visi strīpā kā neredzīgi ubagi, acim ciet, un Haldirs pa priekšu kā redzīgais suns! Bet es esmu ar mieru, ja vien acis jūs aizsienat tikai Legolasam.
   —Es esmu elfs, un še mit mani ciltsbrāļi! — Nu arī Legolass iesvēlās dusmās.
   — Tagad būtu vietā saukt — kaut piķis rāvis tos elfus un viņu cietos paurus! — aizrādīja Aragorns. — Bet acis aizsiesim visi. Haldir, dod šurp apsējus!
   — Nedomājiet vest pa bedrēm un ciņiem — es pieprasīšu pilnu atlīdzību par katru zilumu un sasistu kājas pirkstu, — Gimlins burkšķēja, kamēr elfi viņam sēja ciet acis.
   — Gan būs labi, — Haldirs mierinoši atsaucās. — Ceļš būs līdzens, un takas — taisnas.
   — Vai nav nelāgi laiki? — Legolass nopūtās. — Še visi ir viena Naidnieka ienaidnieki, tomēr man caur saules pielietu zelta mežu jāsoļo aizsietām acīm!
   — Kur nu vēl nelāgāki, — Haldirs piekrita. — Tumsas pavēlniekam nekas nepadodas tik labi kā sēt naidu starp tiem, kas joprojām nav viņa priekšā krituši ceļos. Tomēr tagad, kad pasaulē aiz Lotloriēnas robežām varbūt vien Rivendellā vēl atrodami tādi, kam varam uzticēties un sniegt draudzīgu roku, mēs nevaram atļauties pakļaut savu zemi briesmām. Mēs dzīvojam tumsas ieskautā saliņā, un mūsu rokas tagad daudz biežāk strinkšķina loka stiegru, nevis liras stigas.
   — Ilgi un droši mūs sargāja upes, — viņš turpināja, — bet nu tie laiki ir pagājuši, jo tumsa aizlīduši tālāk uz ziemeļiem. Šur tur ieskanas runas, ka jādodas projām, taču tā vien šķiet, ka ir jau par vēlu. Kalni rietumos jau ir ļaunuma pārmākti, austrumos zeme gulst tukša un pamesta — tur siro Saurona neradljumi. Klīst valodas, ka Rohānas dienvidu ceļš vairs nav drošs un Anduinas ieteku apsargājot Naidnieka spēki. Pat ja mēs tiktu līdz jūras krastam, kur mēs tur patvertos? Stāsta, ka diželfu ostas vēl esot atrodamas, bet tās meklējamas tālu ziemeļos un rietumos, aiz sikaliņu zemēm. Taču kur tāda ir — to varbūt zina vien ķēniņš un ķēniņiene, bet man par to nav ne jausmas.
   — Mūs taču tagad esi saticis! Ko neprasi? — iesaucās Merijs. — Jā, rietumos no Dalienas, kur hobiti dzīvo, ir elfu ostas!
   — Hobiti ir laimīga tauta, ja reiz mīt tur, kur jūra šalc! — sacīja Haldirs. — Kur tas laiks, kā neviens no manas cilts nav redzējis viļņu klaidu, tikai dziesmās to pieminam. Vai pastāstīsi, kamēr iesim?
   — To es nevarēšu, — Merijs atzinās. — Neesmu redzējis. Visu mūžu esmu mājās nosēdējis, tikai savu zemi izstaigājis. Un, būtu zinājis, kas darās ārpusē, neparko nebūtu degunu bāzis laukā.
   — Pat ne tādēļ, lai redzētu skaisto Lotloriēnu? — Haldirs neticīgi novilka. — Plašā pasaule patiesi ir briesmu piezidusies, un tumsas tur netrūkst, tomēr vietumis ari daile palikusi neskarta, un, lai ari mīlestība visur tagad pilna bēdu, tālab tā varbūt tapusi vēl jo stiprāka. Pie mums viens otrs skandina, ka tumsa atkāpšoties un atkal iestāšoties miers. Tomēr es neticu, ka pasaule atkal var vērsties tāda k"ā Sendienās, — tad jau saulei vajadzētu piedzimt no jauna! Bīstos, ka elfi labi ja var cerēt uz pamieru, lai tikmēr netraucēti aizkļūtu līdz jūrai un aizceļotu uz visiem laikiem. Un kāds liktenis tad piemeklēs Lotloriēnu, kas man tik miļa? Es nespēju ne iedomāties, kā dzīvošu tur, kur nebūs neviena mellorna! Bet ja jūras viņā krastā mellorni tomēr aug, kamdēļ neviens par to neko nav dzirdējis?
   Tikmēr viņi viens pakaļ otram Haldira vadībā soli pa solim virzījās dziļāk mežā. Pārējie elfi soļoja nopakaļ. Zeme zem kājām bija līdzena un mīksta, un pēc brītiņa visi, kam acis bija aizsietas, piesardzību meta pie malas un sāka spert drošākus soļus, nebīdamies ne klupt, ne sasisties. Tagad, kad acis bija aklas, Frodo samanīja dzirdi un ožu topam asākas. Degunā sitās koku un nobradātas zāles smarža. Lapas virs galvas šalkoja, cita caur citu runādamas, pa labi urdzēja upe, debesis viteroja putni. Vienubrīd seju un rokas silti apņēma saules stari — acīmredzot viņi devās pāri kādai laucītei.
   Kopš brīža, kad Frodo spēra kāju Sudrabdzīslas otrā krastā, viņu bija pārņēmusi savāda jutoņa, kas jo tālāk, jo kļuva aizvien spēcīgāka. Tā vien šķita, ka viņš pārgājis pāri kādam laika tiltam, nokļūdams nostūri, kur joprojām valdīja Sendienas, un nu nonācis pasaulē, kuras nemaz vairs nav. Rivendellā kā ēnas klīda senas, dārgas atmiņas, bet Loriēnā viss senais un dārgais vēl aizvien bija dzīvs. Ļaunumu šejienieši bija redzējuši un dzirdējuši, bēdas — pieredzējuši, elfi no ārpasaules baiļojās un tai neuzticējās, gar mežmalām gaudodami klīda vilki, bet Loriēna stāvēja mirdzoša un gaiša, un tumsai pār to nebija varas.
   Viņi gāja augu dienu, lidz samanīja pār zemi nolaižamies vakara dzestrumu un sadzirdēja lapās iečukstamies nakts vējus. Tad viņi apstājās un pārlaida nakti uz kailas zemes, lieki nebaiļodamies, jo elfi apsējus noņemt neļāva un bez acu gaismas neviens nekādos kokos uzrāpties nevarēja. No rīta visi bez steigas devās tālāk. Ap pusdienlaiku Haldirs vēlēja visiem apstāties. Frodo sazin kāpēc bija pārliecināts, ka pie debesim spīd spoža saule. Piepeši visapkārt ieskanējās vesels elfu balsu koris.
   Pavisam nedzirdami klāt bija piesoļojis elfu karapulks, kas steidzās sargāt ziemeļu robežas pret uzbrukumu no Morijas, un viņi pavēstija jaunumus, ko Haldirs izstāstīja viesiem. Orku bars bija izklidināts, un teju visi — nogalēti. Palikušie bija aizbēguši uz rietumiem, un elfi tiem dzinās pakaļ. Bija redzēts ari kāds savāds neradījums, kas jozis, kūkumu uzmetis un rokas teju vilkdams pa zemi, gluži kā zvērēns, tomēr īsti ne. No gūstītājiem tas izsprucis, un šāvuši viņi neesot, jo nezinājuši, vai zvērēns labs vai ļauns, un tā nu šis aizmucis gar Sudrabdzīslu uz dienvidiem.
   — Un vēl, — sacija Haldirs, — saņēmu vēsti no galadrimu ķēniņa un ķēniņienes. Jūs visi drīkstat iet neaizsaitētām acīm. Pat rūķis Gimlins. Tā vien šķiet, ka ķēniņiene pārjums zina un katru no jums pazīst. Varbūt atskrējusi kāda ziņa no Rivendellas.
   Gimlinam viņš apsēju noraisīja pašam pirmajam. — Piedod! — Elfs zemu paklanījās. — Uzlūko mūs tagad kā draugs! Skaties un līksmo, jo vēl nevienam rūķim kopš Durīna laikiem nav bijis ļauts savām acīm redzēt Loriēnas Neidas kokus!
   Kad apsējs nokrita arī no Frodo acīm, viņš pavērās augšup un apbrīnā sastinga. Viņi stāvēja klajumā. Pa kreisi vīdēja pakalns, ko klāja tik svaigi zaļa zāle, kāda tā bijusi vien Sendienās ziedoņa laikā. Tā virsotni divkāršā lokā apjoza koku vainags: ārmalā augošajiem stumbri bija sniegbalti un zari kaili, taču stāvi — brīnumdaiļi, bet iekšmalā greznojās diženi mellorni ar zelta lapu pilniem zariem. Pašā vidū slējās milzīgs koks, kam zaros mirdzēja žilbinoši balts talāns. Zālē kokiem zem kājām un visapkārt pakalnam spīdēja sīkas zelta ziedu zvaigznītes. Starp tām uz gariem, slaidiem kātiem šūpojās citi ziedi, kas dūnu mīkstajās velēnās zaigoja kā rasas lāses, — balti ar gaišāk zaļām lapām. Pāri visam pletās dzidri zils debesjums, un pēcpusdienas saule lēja siltu gaismu pār pakalnu un kokiem, kas meta garas, sulīgi zaļas ēnas.
   — Raugiet nu! Tas ir Serīnamrots, — svinīgi pavēstīja Haldirs. — Jo še ir senās valstības sirds — Amrota pakalns, kur viņš mita, kad pasaule vēl bija jauna un staroja laimē. Še cauru ziemu zaļo zāle un plaukst ziedi — zeltainās elanoras un baltās nifredilas. Tagad mazliet atpūtīsimies, un mijkrēslī būsim jau galadrimu pilsētā.
   Pārējie tūliņ nometās smaržīgajā zālē, bet Frodo vēl stāvēja kā sastindzis — aizgrābts un pavisam aizmirsies. Viņš jutās itin kā pa plašu logu iekāpis sen pagaisušā pasaulē. To piestrāvoja gaisma, kam viņš nespēja rast vārdu. Acu priekšā vīdēja apveidi, taču tie bija tik skaidri un tīri, it kā būtu radīti nupat, kolīdz apsējs bija nokritis no acīm, tomēr vienlaikus šķita bezgala seni un mūžīgi. Visas krāsas bija labi zināmas un pazīstamas — zelts un balts, zils un zaļš, tomēr krāšņojās neparasti svaigas un sulīgas, it kā pirmoreiz būtu ieraudzītas pa īstam un viņš tikai nule būtu piemeklējis tām vārdus — pavisam jaunus un brīnišķīgus. Šeit valdīja tāda ziema, kas nevienam neļāva sērot vai ilgoties pēc ziedoņa un vasaras. Kurp vien paveries, zemes augļos it nekur nebija ne miņas no vītuma, nīkulības vai kroplības. Nebija nekā, kas Loriēnas valstību aptraipītu vai mestu uz to kaut mazāko ēnu.
   Tad Frodo pamanīja, ka līdzās nostājies Sems, apjucis grozīdams galvu un berzēdams acis, itin kā neticēdams, ka ko tādu iespējams redzēt nomodā. — Saule tak spīd tā, ka tik turies, — Sems nomurmināja. — Man bija prātā, ka elfi dzīvojas pa nakti, kad zvaigznes un mēness pie debesīm, bet tagadiņ redzu ko tādu, kas elfiem piedien vairāk par visu. Man tā vien rādās, ka esmu ieticis tādā kā dziesmā, ja tik noprotat, ko ar to domāju.
   Haldirs uzlūkoja abus hobitus, it kā būtu Sema vārdus ne vien sapratis, bet ari nolasījis domas, kas aiz tiem slēpās. Elfs pasmaidīja. — Jūs samanāt galadrimu ķēniņienes varu. Vai gribat — uzvēdīšu jūs Serinamrotā?
   Elfs viegliem soļiem devās augšup pa zālaino nogāzi, un abi hobiti kātoja nopakaļ. Frodo skaidri apjauta, ka kustina kājas un velk gaisu plaušās, visapkārt īstas, dzīvības sulu pilnas lapas un ziedi līgojās tai pašā svaigajā vējā, kas pūta viņam sejā, taču sirds nepārprotami vēstīja, ka te valda mūžība un šī pasaule nekad neizbalos, nekad nemainīsies, nekad nenogrims aizmirstībā. Ari tad, kad ceļš būs aizvedis tālāk un viņa še vairs nebūs, Dalienas Frodo līdz laika galam aizvien vēl klīdis starp elanorām un nifredilām, pa gaišās Lotloriēnas zālainajām pļavām.
   Viņi iegāja balto koku lokā. Tūliņ Serlnamrotu noglāstīja dienvidvējš, iežūžodamies koku zaros. Frodo stāvēja stings un kluss, klausīdamies, kā tālu projām pret neatminamos laikos nogrimušiem liedagiem dun bezgalīgas jūras un tām pāri klaigā jūras putni, kādu zemes virsū sen vairs nav.
   Haldirs jau kāpa augšup, uz talānu. Grasīdamies rāpties elfam nopakaļ, Frodo ar plaukstu atbalstījās pret stumbru līdzās virvju kāpnēm un iztrūkās, pirmoreiz mūžā tik skaidri apjauzdams pieskārienu koka mizai, zem kuras kūsāt kūsāja dzīvība. Pieskāriens pildīja sirdi ar brīnumainu prieku, un tas nebija ne namdara, ne malkas cirtēja prieks, bet tāds, ko raisa koks, augdams un krāšņs zaļodams.
   Kad Frodo beidzot nostājās uz talāna dēļu grīdas, Haldirs paņēma viņu pie rokas un pagrieza ar seju pret dienvidiem. — Vispirms paveries turp, — elfs teica.
   Labu gabalu tālāk vīdēja ar vareniem kokiem apaudzis pakalns vai drīzāk — zaļu torņu pilna pilsēta. Tieši no turienes itin kā plūda spēks un gaisma, kas ietina burvībā visu apkaimi. Sirdi sagrāba nevaldāmas ilgas — viņš vēlējās celties spārnos kā putns, lai turp aizlaistos. Tad Frodo pameta skatu uz austrumiem, kur Loriēnas zeltainā seģene līgani laidās lejup līdz Dižupes — Anduinas — palsi vizošajiem lokiem. Viņpus upes gaisma gāja mazumā, un Frodo noprata, ka tur atkal sākas tā pati vecā, labi pazīstamā pasaule. Anduīnas viņā krastā zeme pletās plakana un tukša, bezveidīga un dūmakaina, bet tālu projām, pie paša apvāršņa, atkal slējās augšup — kā melns un drūms mūris. Saule, kas spīdēja pār Lotloriēnu, nespēja kliedēt tumsu, kas smaga un nesatricināma gūlās pār tālīnajiem kalniem.
   —Tur stāv dienvidu Drūmmeža cietoksnis, — ierunājās Haldirs. — Tumša egļu meža vidū, kur koki cits pret citu iesvēlušies naidā un zari tiem satrūdējuši un nokaltuši, slejas klints, bet uz tās — Dolguldura, kur Naidnieks slēpdamies mita. Nu bīstamies, ka ļaunā vara tur atkal ieperinājusies, turklāt septiņkārt spēcīgāka. Pār Dolgulduru ik pa laikam nogulst melns padebesis. No šejienes abas pretvaras redzamas kā uz delnas, un nu tās, viena ar otru cīkstēdamās, neatslābst ne uz mirkli, bet gaisma, pat ielauzusies pašā tumsas sirdī, pretinieces noslēpumu vēl nav atklājusi. Pagaidām. — Elfs novērsās un viegli laidās lejup pa kāpnēm. Frodo un Sems rāpās nopakaļ.
   Pakalna pakājē Frodo ieraudzīja Aragornu stāvam nekustīgu un klusu kā koku, bet pirkstos viņam bija sīks, zeltains elanoras ziediņš un acīs staroja silta gaisma. Viņš šķita iegrimis kādās gaišās atmiņās, un Frodo, uz viņu vērdamies, noprata, ka draugs šeit reiz jau bijis un tagad apkārt lūkojas cauri atmiņu šķidrautam. No ilgajiem un raižpilnajiem klejojumu gadiem Aragorna sejā vairs nebija ne vēsts — piepeši viņa vietā stāvēja itin kā baltās drānās tērpies jauns un stalts ķēniņdēls, kas elfu mēlē uzrunāja kādu, ko redzēja vien savā prātā: — Ariven vanimelda, namariel Tad viņš ievilka elpu, attapās un, pamanījis Frodo, pasmaidīja.
   — Te ir Viduszemes elfu valstības sirds, — viņš sacīja, — un šai vietai uz laiku laikiem pieder arī manējā, lai kāds arī gals būs ceļiem, kas ejami mums abiem — tev un man. Nāc nu! — Un, paņēmis Frodo pie rokas, Aragorns pagrieza muguru Serīnam- rotam, ko šajā dzīvē ieraudzīt viņam vairs nebija lemts.

Septītā nodaļa Galadriēlas spogulis

   Saule jau bija noslīdējusi aiz kalnu galotnēm, un mežā sāka biezēt krēsla, kad viņi devās tālāk. Tagad takas veda cauri biezokņiem, kas jau tinās pustumsā. Pamazām satumsa nakts, un elfi atsedza sudrabainos lākturlšus.
   Piepeši mežs pašķirās, un virs galvas izplājās palss novakara debesjums, izspraudīts ar pāris agrīnām zvaigznēm. Priekšā puslokā stiepās varen plata nora, bet viņpus tās vidēja krēslas pieliets aizsarggrāvis, kam krastos zāle mirdzēja tik koši zaļa, it kā aizvien vēl gozētos aiz apvāršņa jau nogrimušās saules staros. Grāvja viņā pusē bija augsta, zaļa siena un aiz tās pakalns, apaudzis ar tik augstiem mellorniem, kādus hobiti vēl nebija redzējuši. Koku galotnes linās padebess mijkrēslī, bet to stāvi slējās kā dzīvi milzu torņi. Neaptverami plašajā zaru labirintā caur trīsuļojošajām lapām gaismojās neskaitāmas zaļas, zeltainas un sudrabainas uguntiņas. Haldirs pagriezās pret viesiem.
   — Esiet sveicināti Karasgaladonā! — viņš teica. — Te nu ir galadrimu pilsēta, kur mīt ķēniņš Seleborns un Loriēnas ķēniņiene Galadriēla. Bet šeit iekšā netiksim, jo ziemeļpusē vārtu nav. Tagad iesim apkārt līdz dienvidpusei, un ceļš būs garš, jo pilsēta ir liela.
   Gar aizsarggrāvi veda ar baltām akmens plātnēm izlikts ceļš, un pa to viņi devās tālāk, pagriezušies uz rietumiem. Pilsēta pa kreisi slējās kā milzīgs, zaļš mākoņkalns un, tumsai sabiezējot, iegaismojās aizvien spožākās ugunīs, līdz viss pakalns izskatījās gluži kā zvaigznēm piebārstīts. Beidzot viņi nonāca pie balta tilta, kura galā vīdēja pilsētas diženie vārti. Tie bija augsti, stipri un labi apgaismoti, ierīkoti dienvidrietumu pusē, vietā, kur viens zaļā vaļņa gals aizvijās otram garām.
   Haldirs pieklauvēja un ierunājās, vārti bez skaņas atvērās, tomēr sargus Frodo nemanīja. Kolīdz visi bija iegājuši, vārti atkal aizvērās. Tagad viņi stāvēja dziļā ejā un, gabaliņu nosoļojuši, iegāja Koku pilsētā. Apkārt it kā nebija nevienas dzīvas dvēseles, arī soļi nebija dzirdami, taču augstu virs galvas cita caur citu skanēja neskaitāmas balsis. Kā lietutiņš, rasinādamies lapās, no pašas pakalna virsotnes lejup strāvoja dziesma.
   Izstaigājuši daudzas takas un uzkāpuši pa daudzām kāpnēm, viņi ieraudzīja plašu zālienu, kam pašā vidū vizuļoja strūklaka. Visapkārt koku zaros gaiši spīdēja sudraba lukturi, un ūdens strūklas, no sudraba baseina uzsviedušās augstu gaisā, krita atpakaļ. Klajuma dienvidpusē slējās mellorns, pats varenākais no visiem — tā milzīgais stumbrs vizēja kā sudrabpelēks, glās- mains zīds un tiecās augšup teju līdz mākoņiem, iekams izpleta zarus, piesnigušus ar smagām zeltaino lapu kupenām. Pie koka bija pieslietas baltas kāpnes, un uz apakšējā kāpslīša sēdēja trīs elli. Kolīdz viesi tuvojās, visi trīs pielēca kājās — liela auguma, slaidi, tērpušies sudrabainās bruņās un garos, baltos apmetņos.
   — Še mīt Seleborns un Galadriēla, — Haldirs pavēstīja, norādīdams uz mellornu. — Valdnieki vēlas, lai jūs kāptu augšā un stātos viņu vaiga priekšā.
   Viens no sargiem iepūta radziņā, un no augšas tūliņ atskanēja trīs skanīgi atbildes pūtieni. — Es kāpšu pirmais, — sacīja Haldirs. — Tad lai nāk Frodo, un pēc viņa — Legolass. Pārējie lai sarindojas, kā labpatīk. Pie tik gariem kāpieniem laikam nebūsit raduši, bet pa ceļam būs kur atpūsties.
   Frodo rāpās lēnām. Gan pa labi, gan pa kreisi ik pa laikam vīdēja talāni, un dažam labam kāpnes veda cauri. Zeme vairs teju nebija saskatāma, kad viņš nonāca pie talāna, kurš pletās milzīgs kā kuģa klājs. Uz tā stāvēja māja — tik apjomīga, ka būtu derējusi par goda zāli pat cilvēkiem. Haldirs devās iekšā, Frodo — elfam nopakaļ un attapās, nonācis ieapaļā kambari, kam pašā vidū slējās mellorna stumbrs, jau daudz slaidāks te, kur galotne tuvu, tomēr aizvien vēl līdzinādamies visai iespaidīgai kolonnai.
   Liegas gaismas pielietajam kambarim bija sudrabzaļas sienas un zelta griesti. Te sēdēja liels pulks elfu. Pie mellorna stumbra zem dzīvu zaru baldahīna līdzās bija nosēdušies Seleborns un Galadriēla. Abi piecēlās, lai sveiktu viesus, - tā elfi darīja allaž, pat diženākie no varenākajiem. Valdnieki bija slaidi un gari — ķēniņiene augumā it nemaz nepalika ķēniņam iepakaļ —, un abiem sejas bija nopietnas un dailes apstarotas. Viņi bija no galvas līdz kājām tērpušies baltā, ķēniņienei mati mirdzēja tumšzeltaini, bet ķēniņam slīga pār pleciem sudrabaini. Taču laika zobs ne vienu, ne otru itin kā nemaz nebija skāris — varbūt vienīgi dziļi acis vidēja mūžsena vecuma gudrība, jo tās mirdzēja vērīgas un asas kā šķēpa uzgaļi, kas laistās zvaigžņu gaismā, taču vienlaikus tumsa kā bezdibenlgas, atmiņām pārpildītas akas.
   Haldirs pieveda Frodo tuvāk, un ķēniņš sveica viesi Loriēnas elfu valoda. Ķēniņiene Galadriēla nebilda ne vārda, tikai ilgi un pētoši vērās Frodo sejā.
   — Sēsties krēslā man līdzās, Dalienas Frodo! — Seleborns sacīja. — Aprunāsimies, kad visi būs sanākuši.
   Ikkatrs jaunpienākušais viesis tika uzrunāts vārdā un laipni sveikts. — Esi sveicināts, Aragorn, Aratorna dēls! — ķēniņš teica. — Ārpasaulē aizritējuši jau trīsdesmit un vēl astoņi gadi, kopš neesi mūs apciemojis, un redzu, ka šie gadi tev nav bijuši viegli. Taču gals ir tuvu, lai kāds tas būs. Bet šeit vari novelt no pleciem nastu un uz bridi atpūsties.
   — Esi sveicināts, Tranduīla dēls! Reti gan esam še pieredzējuši iegriežamies ziemeļu ciltsbrāļus!
   — Esi sveicināts, Gimlin, Gloina dēls! Ilgs laiks aizritējis, kopš Karasgaladonā spēris kāju kāds no Durina cilts! Bet šodien senseno likumu esam lauzuši. Lai tas kalpo par zīmi tam, ka tumsa reiz izklīdis, pasaule pieredzēs labākas dienas un mūsu tautas viena otrai atkal sniegs draudzīgu roku!
   Gimlins zemu paklanījās.
   Kad visi viesi bija apsēdušies puslokā, ķēniņš viņus vēlreiz noskatīja. — Astoņi, — viņš teica. — Ceļā tika sūtīti deviņi — tā vēstīja ziņneši. Bet varbūt lēmums tika grozīts un par to neko neesam dzirdējuši? Elronds ir tālu, mūs šķir tumsa, un kopš gada sākuma tā biezē arvien melnāka.
   — Nē, lēmums grozīts netika, — pirmoreiz ierunājās ķēniņiene Galadriēla. Viņas balss bija skanīga un melodiska, taču neparasti dobja un dunoša. — Pulkam līdzi devās arī Gendalfs Pelēkais, bet viņš mūsu zemes robežas nav pārkāpis. Tagad stāstiet, kur viņš ir. Man tik ļoti gribējās ar viņu vēlreiz aprunāties! Bet es viņu neredzu. Ar skatu es viņu spēju uzmeklēt vien Loriēnā, jo Gendalfs tinas pelēkā dūmakā, un ne viņa gaitas, ne domas man izdibināt nav lemts.
   — Gendalfu Pelēko aprijusi tumsa, — Aragorns drūmi atbildēja. — Morija viņu liedzās izlaist dienas gaismā.
   To dzirdēdami, elfi visi kā viens izgrūda pārsteiguma un nožēlas pilnus saucienus. — Nelāgas ziņas, — Seleborns skumji noteica. — Pašas nelāgākās no visām, ko man nācies dzirdēt ilgos bēdu pilnos gados. — Viņš uzlūkoja Haldiru. — Kālab es to dzirdu tikai tagad? — ķēniņš vaicāja elfu mēlē.
   —Haldiram mēs neko netikām stāstījuši ne pāršāvām gaitām, ne par to, kurp ved mūsu ceļš, — ierunājās Legolass. — No sākuma bijām pārguruši, un briesmas bija pavisam tuvu, bet tad, klejodami pa Loriēnas skaistajām takām, mēs skumt teju piemirsām.
   — Tomēr skumstam smagi, un mūsu zaudējums ir neizmērojams, — rūgti iesaucās Frodo. — Gendalfs bija mums vadonis, viņš izveda mūs cauri Morijai, un tad, kad visas cerības jau šķita zudušas, viņš izglāba mūs, pats aiziedams bojā.
   — Tagad izstāstiet visu pēc kārtas! — Seleborns lika.
   Aragorns pastāstīja, ko viņi bija pieredzējuši pie Karadrasa
   pārejas un pēc tam, izstāstīja par Balinu un viņa pulka hroniku, par kauju Mazarbulu kambarī, par uguni, par šauro tiltiņu un Dzīļu Šausmām. — Tās šķita iznirušas no pašiem laiku pirmsākumiem — neko tādu savu mūžu nebiju redzējis! — viņš atzinās. — Tumsa roku rokā ar uguni — abas pārvarigi stipras un baigas.
   — Tas bija Morgotas Balrogs, — Legolass piebilda, — briesmīgākais lāsts, kas kritis pār elfu cilti, ja neskaita to, kurš sēž Tumsas tornī.
   — Pats savām acīm es uz tilta redzēju to, kas uz mūžīgiem laikiem iecirsts manas cilts atmiņā un vēl aizvien mūs vajā ļaunākajos murgos — Durina lāstu, — dobji noteica Gimlins, un rūķa acīs satumsa melnas šausmas.
   — Ak vai! — Seleborns izsaucās. — Kopš senseniem laikiem mēs dzīvojam bailēs no šausmām, kas snauž Karadrasa dzīlēs.
   Bet, ja es būtu zinājis, ka rūķi Morijā tās atkal uzrāvuši no miega, es ne tev, ne tiem, kas kopā ar tevi, pāri ziemeļu robežai nebūtu ļāvis ne kāju spert! — Ķēniņš bargi uzlūkoja Gimlinu. — Teju vai jādomā, ka Gendalfs, ja tas maz iespējams, noklīdis no gudrības takas un pārtapis par nelgu, ja reiz ar galvu pa priekšu metās Morijas tīklos!
   — Tas, kurš svaidās ar tādiem spriedumiem, rīkojas pārsteidzīgi, — nopietni ierunājās Galadriēla. — Gendalfs savu mužu neko nav darījis velti. Tie, kas gāja līdzi, viņa nodomus nezināja, un pēc aculiecinieku stāstiem par tiem spriest nevaram. Taču, lai kāds bija vadonis, līdzgājēju vainas tur nav. Nevajag nožēlot viesmīlību, ko esi parādījis rūķim! Ja mūsu cilts būtu padzīta no Lotloriēnas un ilgus gadus klīstu trimdā, vai atrastos kaut viens galadrims, kurš, garām iedams, spētu novaldīties, pat skatu neuzmetis sentēvu miteklim, lai tur tagad būtu vai pūķiem midzenis? Vai Seleborns Viedais pats to spētu? Tumši ir Keledzarama ūdeņi, un salti Kibilnalas avoti, un brīnumskaistas Sendienās bija Kazadūmas kolonnām rotātās zāles, kad akmens tronī tur vēl sēdēja varenie zemzemes valdnieki. — Uzlūkojusi Gimlinu, kas čurnēja sadrūvējies un nobēdājies, viņa pasmaidīja. Un rūķis, izdzirdēdams ieskanamies vārdus sentēvu mēlē, pacēla galvu, ieskatījās ķēniņienei acīs un piepeši sajutās tā, it kā butu ielūkojies tieši sirdī ienaidniekam, bet tur atrastu vien mīlestību un sapratni. Gimlinam sejā iezagās pārsteigums, un tad ari viņš atplauka smaidā.
   Lempīgi pieslējies kājās, viņš paklanījās, kā pie rūķiem ierasts, un izsaucās: — Bet dzīvības pilnās Loriēnas āres ir vēl jo skaistākas, un nekur zemes dzīlēs nav atrodams dārgakmens, pārāks par ķēniņieni Galadriēlu!
   Iestājās klusums. Pēdīgi Seleborns ierunājās: — Es nezināju, ka jūsu nelaimes bijušas tik smagas. Lai Gimlins man piedod — tik skarbus vārdus pār lūpām laidu sirdsēstos. Darīšu, ko spēšu, lai jums palīdzētu — katram pēc vēlēšanās un vajadzības —, bet sevišķi tam no mazļautiņiem, kurš uzņēmies pašu lielāko nastu.
   — Mēs zinām par tavu ceļu, — sacīja Galadriēla, uzlūkodama Frodo. — Bet pagaidām par to vairs ne vārda. Tomēr šurp palīdzību meklēt varbūt neesi nācis velti, un, manuprāt, arī Gendal- fam tas bija prātā. Jo galadrimu ķēniņš ir izslavēts kā pats viedākais no visiem Viduszemes elfiem, un no viņa nāk dāvanas, kādas neatradīsi vairs nekur. Rietumos viņš mīt jau kopš pasaules rītausmas, un ari es viņam lidzās esmu jau neskaitamus gadus, kopš ierados še pāri kalniem, kad krita Nargotronda jeb Gondollna. Un abi, stāvēdami plecu pie pleca, mēs daudzus simtus gadu esam spējuši atvairīt tumsas pretspēku.
   — Es biju tā, kas pirmoreiz saaicināja kopā Balto sanāksmi, — ķēniņiene turpināja. — Un, ja es būtu visu iegrozījusi, kā nākas, tās priekšgalā vajadzēja būt Gendalfarn Pelēkajam — tad, kas zina, liktenis būtu lēmis citādi. Taču visas cerības vēl nav zudušas. Es nedošu tev padomu, izstāstīdama, kā rīkoties un kā nerīkoties. Jo manā varā nav ne darbi, ne nodomi — es nespēju spriest, kurš ceļš ir tas, ko der izvēlēties. Es tikai zinu to, kas bijis un ir, un mazliet arī to, kas būs. Tāpēc teikšu tev tikai vienu: uz mērķi tu iesi pa naža asmeni. Viens solis pa labi vai pa kreisi, un viss pagalam. Taču cerība ir — kamēr vien varēsi paļauties uz Pulku.
   To teikdama, viņa pievērsās pārējiem un visus pēc kārtas cieši un pētoši uzlūkoja, nebilzdama ne vārda. Vienīgi Legolass un Aragorns izturēja viņas skatienu nenovērsušies. Sems tēju acumirklī nosarka kā biete un nodūra acis.
   Pēdīgi Galadriēla atbrīvoja viņus no savu acu važām un pasmaidīja. — Neraizējieties nenieka, — viņa teica. — Šonakt dusēsiet mierā.
   Visi atviegloti uzelpoja un piepeši sajutās pagalam nomocījušies, it kā pārcietuši ilgu un pamatīgu tērpināšanu un pratināšanu, kaut arī vārdos nekas tāds nebija noticis.
   — Tagad ejiet! — sacīja Seleborns. — Bēdas un grūtības jūs visus pagalam novārdzinājušas. Pat ja mums jūsu gaita nebūtu tik svarīga, mēs neparko nelaistu jūs tālāk, iekams nebūsit atspirguši un atguvuši spēkus. Tagad dodieties pie miera, un par to, kas būs tālāk, pagaidām nerunāsim.
   Hobitiem par lielu prieku gulēšana tonakt bija paredzēta lejā, koku pakājē. Elfi viņiem netālu no strūklakas starp kokiem ierīkoja nojumi, kur saklāja mīkstas guļvietas, tad savās dziedošajās balsīs novēlēja saldu dusu un aizskrēja viegliem soļiem. Nojumē sākās runas — par iepriekšējo, koku zaros aizvadīto nakti, par Lotloriēnu, par ķēniņu un ķēniņieni… Skatīties tālāk pagātnē nevienam vēl nebija dūšas.
   — Paklau, Sem! Kas tad tev asinis sadzina vaigos, ko? — ieprasījās Pīns. — Uzreiz acis aizgriezi sāņus, itin kā sirdsapziņa būtu netīra. Vai tikai tu savā nekrietnībā neesi nospriedis nospert vienu no manām segām? Nekā ļaunāka tev padomā taču nevarētu būt!
   — Kas šito būtu varējis iedomāties… — Sems nomurmināja, skaidri likdams manīt, ka prāts viņam itin nemaz nenesas uz jokiem. — Ja gribat zināt, es tak sajutos riktīgi kā bez drānām palicis, un nekā jauka tur nebija. Viņa itin kā ieskatās man pašā vidū un tā kā prasa, sak, kā būtu, ja viņa mani — žviks! — pa gaisiem aizceltu atpakaļ mājās, uz Dalienu, bet man tur maza, omulīga aliņa un… ak, posts! — pašam savs dārziņš!
   — Taisni jāsmejas, — novilka Merijs. — Man bija teju tāpat, tikai… tikai… ai, labi, lai paliek, — viņš neveikli izstomīja.
   Izskatījās, ka tieši tāpat klājies arī pārējiem — katrs bija dziļi sirdī dabūjis izvēlēties starp tumsu un briesmām, kas gaidīja priekšā, un kaut ko, pēc kā sirds ilgoties ilgojās. Slēptākā vēlme skaidri un gaiši stāvēja acu priekšā, gatava piepildīties uz līdzenas vietas — vajadzēja tikai izstāties no Pulka, paiet malā un ļaut, lai cīņu pret Sauronu izcīna pārējie.
   — Un es skaidri nopratu vēl ko — to, ko īsti izvēlēšos, zināšu tikai es pats, — atzinās Gimlins.
   — Manam prātam tas rādās pārmēru savādi, — sacīja Boromirs. — Var jau būt, ka viņa mūs tikai pārbaudīja un mūsu domas lasīja, labu gribēdama, bet man teju gribas teikt, ka tā bija tāda kārdināšana — solīt izpildīt to, kas varbūt nemaz nestāv viņas spēkos. Lieki piebilst — es, protams, atsacījos. Minas- tirītas vīri nemēdz lauzt doto vārdu. — Taču to, ko ķēniņiene bija piesolījusi, Boromirs neizpauda.
   Bet Frodo cieta klusu, lai kā Boromirs viņu tērpināja. — Uz tevi, Gredzena glabātāj, viņa vērās ilgi, — gondorietis nelikās mierā.
   — Tiesa gan, — Frodo atsaucās, — bet tas, kas man tobrīd grozījās pa galvu, tur ari paliks.
   — Nu, skaties! — Boromirs teica. — Es par šo elfu ķēniņieni un viņas labajiem nodomiem galvu vis ķīlā neliktu!
   — Par ķēniņieni Galadriēlu tā nesaki! — Aragorns viņu bargi apsauca. — Tu pats nezini, ko runā. Nedz viņā pašā, nedz visā šai zemē nav ne kripatas ļaunuma — vien tas, ko kāds cits lidzi atnesis. Un tāds lai piesargās! Bet šonakt es beidzot gulēšu bez baiļu — pirmoreiz kopš tās dienas, kad atstājām Rivendellu. Un kaut mans miegs būtu gana ciešs, lai es spētu aizmirst nelaimi, kas mUs piemeklējusi! Gurdums pārņēmis gan miesu, gan sirdi. — Un, nokritis uz savas lāviņas, viņš teju acumirklī cieši aizmiga.
   Arī pārējie drīz aizvēra acis, un viņu saldo miegu netraucēja nedz nakts trokšņi, nedz sapņi. Pamodušies viņi redzēja zālaino noru pielijušu ar spožu dienas gaismu, un strūklakas šļakatas cēlās un krita, vizuļodamas saules staros.
   Lotloriēnā viņi laimīgā aizmirstībā nodzīvoja vairākas dienas — vismaz pašiem tā šķita. Pie debesīm spīdēja saule, un tikai reizumis nošalca viegls lietutiņš, nomazgādams mežu svaigu un tīru. Gaiss bija vēss un liegs kā agrā pavasarī, tomēr visapkārt jautās dziļš un pārdomu pilns ziemas miers. Viņi itin kā tikai ēda, dzēra, gulēja un pastaigājās starp kokiem — un ar to bija gana.
   Ne ķēniņu, ne ķēniņieni viņi vairs netika redzējuši un arī ar elfiem necik daudz nerunājās, jo starp tiem bija maz tādu, kas saprata vestronu un šajā mēlē zināja pateikt kādu vārdu. Haldirs bija atsveicinājies, novēlējis laimīgu ceļu un devies atpakaļ uz ziemeļu robežām, jo tagad, kopš Pulks bija atnesis ziņas par to, kas noticis Morijā, tās tika pastiprināti apsargātas. Legolass lielākoties biedrojās ar galadrimiem un, pirmo nakti pārlaidis nojumē, nākamajā vairs neuzradās, lai gan maltītes viņš ieturēja kopā ar visiem un reizumis atskrēja papļāpāt. Kad elfs devās tālākos pārgājienos, viņš nereti ņēma līdzi Gimlinu, un pārējie par tik dīvainu pārmaiņu nevarēja vien nobrīnīties.
   Tagad runādamies visi it bieži pieminēja Gendalfu, uzvandīdami atmiņas. Kolīdz miesa bija gana atpūtināta un vainas sadzijušas, zaudējuma sāpes ar joni pieņēmās spēkā. Šad un tad viņi dzirdēja elfus dziedam un noprata, ka tie sēro par burvja bojāeju, jo svešādajās, skumīgajās vārsmās piesauca viņu vārdā.
   — Mitrandir! Mitrandir! — elfi dziedāja. — Ai, Pelēkais ceļinieki — Jo tieši tā viņi Gendalfu dēvēja. Bet tad, kad Legolass gadījās tuvumā, dziesmu vārdus viņš atstāstīt atsacījās, apgalvodams, ka nemācēšot un nespēšot, jo skumju nasta vēl esot pārāk smaga — tur varot līdzēt vien asaras, nevis dziesmas.
   Frodo bija pirmais, kurš nepanesamās bēdas pēdīgi ietērpa neveiklos vārdos. Nekāds lielais vārsmotājs un dziesminieks viņš nebija — pat Rivendellā tika klausījies vien. Toties prātā viņam stāvēja krietni apjomīgs krājums svešu sacerējumu. Bet nu, kad Frodo tā sēdēja, verdamies Loriēnas strūklakas dejā un klausīdamies elfu balsīs, viņa domas izaudās par, pašaprāt, pieņemamu dziesmu, tomēr tad, kad viņš raudzīja to celt priekšā Semam, dziesma izklausījās tāda kā iziruši apspurušos pantos un galu galā līdzinājās vien riekšavai savītušu lapu.
   Dalienas mijkrēsli sirma Soļi uz pakalna dip, Pelēkā rītausmā pirmā Tālāk viņš steigties jau grib
   Mežos un kalnos, un lejās, Pasaules plašumos, Tumsā un slepenas ejās, Purvos un čūkslājos,
   Valodas prazdams un zintis, Pazīdams visus, kas mīt Pilīs un alās, un klintīs, Zinādams to, kas būs rīt.
   Kaujinieks, burvis un dziednieks, Salīcis sirmgalvis, Zibens un pērkona valdnieks, Ceļinieks, klaidonis,
   Dusmās — bargs milzis, bet, raugi, Simttūkstoš krunciņas Smejas tam vaigos, kad draugi Senseni sastopas.
   Vecs vīrs ar zizli uz tilta Tumsā un Ugunī.
   Nodzisa baltzvaigzne šķilta Morijas bezdibeni.
   — Nūū, vēl drusku, un jūs sitīsit pušu Bilbo! — Sems atzinīgi novilka.
   — Nē, uz to nu gan es neceru, — Frodo atvēcinājās. — Bet pagaidām tas ir labākais, uz ko esmu spējīgs.
   — Vai zināt, saimniek, ja nu sadomājat vēl ko pielabot, man tik gribētos cerēt, ka bildīsit kādu vārdiņu ari par uguņošanu, — Sems dedzīgi ieteicās. — Kaut ko šitādā vizē:
   Sārtzaļas ugunis taisa Burvis no zilzila gaisa. Mākoņos zeltziedu sieku Uzsviezdams zvaigznēm par prieku.
   Lai gan tas vēl būtu daudz par daudz skopi teikts.
   — Nē, Sem, to es atstāšu tavā ziņā. Vai varbūt Bilbo… Tikai… Par to es vairs negribu runāt. Pat iedomāties nespēju, kā lai viņam izstāstu, kas noticis.
   Kādā novakarē Frodo un Sems izgāja pastaigāties rēnajā mijkrēsli. Abiem atkal bija sameties nemierīgs prāts. Frodo sirdi smagi nospieda doma par drizo promiešanu — sazin kāpēc piepeši bija skaidrs, ka tas brīdis ir pavisam tuvu.
   — Sem, ko tu tagad saki par elfiem? — viņš ievaicājās. — Reiz es tev to jau vaicāju — vai dieniņ, cik tas liekas sen. Bet nu tu ar viņiem esi sapazinies daudz labāk.
   — Jānudien! — Sems atsaucās. — Un nu es teikšu, ka visi elfi vienā maisā nav bāžami. Elfi, skaidra lieta, paliek elfi, tak nav tā, ka visi būtu pār vienu kārti metami. Ņemsim šitos pašus — apkārt neklīst, sēž mājās un drusku vairāk ir tādi kā mēs — viņi šeitan itin kā iederas un, es teikšu, vēl vairāk nekā hobiti Dalienā. Ej nu lauzi galvu, kas kuru te pataisījis pēc sava ģīmja un līdzības — elfi zemi vai zeme elfus, ja tik noprotat, ko gribu teikt. Šeitan ir brinum kluss. Itin kā nekas nemaz nenotiek, un rādās, ka ne pēc kādas notikšanas nevienam galīgi nekārojas. Ja še ir kāda burvestība, tā it visur, kam, tā sakot, pieķeras, ielikta pašā serdē.
   — To var saredzēt un samanīt it visur, — Frodo piekrizdams pamāja.
   — Nūja, — Sems turpināja. — Bet burties neviens it kā nebu- ras. Nav nekādu uguņu, kādus gaisā šāva nabaga Gendalfs. Ķēniņu ar ķēniņieni kopš tā pirmā vakara neesam ne acīs redzējuši. Man tagadiņ tā vien liekas, ka viņa gan varētu kaut ko saburt, ja prāts uz to nestos. Man tā gribētos redzēt kaut kripatiņu no elfu burvestībām!
   — Man gan ne, — Frodo atteica. — Man ir labi tāpat. Un es skumstu nevis pēc Gendalfa ugunīm, bet pēc viņa spurainajām uzacīm un ātrās dabas, un balss.
   — Tā jau ir, — Sems nopūtās. — Vien nedomājiet, ka es vainas meklēju. Man tik allaž briesmīgi kārojies savām acīm redzēt drusciņu tādu burvestību, par kādām stāstīts senās teiksmās, tak par skaistāku zemi man nav nācies ij ne dzirdēt. Še itin kā esi mājās, bet arīdzan itin kā svētkos, ja noprotat, ko saku. Prom kur kātot nepavisam ar' negribas. Tak man aizvien stiprāk sāk likties, ka neviens cits mūsu vietā darbu līdz galam nenovedīs, tā ka jo drīzāk, jo labāk. Tētiņš mēdza teikt, ka siena kaudze visilgāk esot kraujama tam, kurš vēl ij ne dakšas nav paņēmis rokā. Un man rādās, ka pat elfi ar visām savām burvestībām mums še nekādi lielie palīgi vis nebūs. Un vēl man prātā, ka pēc Gendalfa mēs visciešāk sāksim skumt tad, kad Loriēna būs palikusi aiz muguras.
   — Bīstos, ka tā arī būs, Sem, — Frodo atsaucās. — Tomēr es karsti ceru, ka vēl kaut reizi redzēsim elfu ķēniņieni.
   Un tūliņ, it kā sadzirdējusi viņa vārdus, no mellornu paēnas iznira ķēniņiene Galadriēla — slaika, balta un mirdzoša. Viņa klusēdama pamāja, aicinādama, lai hobiti nāk līdzi.
   Nogriezušies sāņus, Galadriēla veda viņus uz Karasgala- donas dienvidu nogāzi, kur aiz biezi saauguša dzīvžoga zaļoja dārzs. Koku tur nebija, un virs galvas plājās debesjums. Rietu pamalē virs meža galotnēm balta dega vakarzvaigzne. Pa garām kāpnēm ķēniņiene nokāpa dziļi palejā, kur, iztecējis no pakalna strūklakas, urdzēja sudraba strautiņš. Tur uz zema akmens pjedestāla, kas bija izcirsts kā zarots koks, stāvēja plata un lēzena sudraba bļoda, bet tai līdzās — sudraba ūdens krūze.
   Pasmēlusi ūdeni no strautiņa, Galadriēla piepildīja bļodu līdz malām, uzpūta ūdenim dvašu, brīdi pagaidīja, lai tas aprim- stas, un tad ierunājās: — Tas ir Galadriēlas spogulis. Atvedu jūs šurp, jo domāju, ka varbūt vēlēsieties tajā ieskatīties.
   Gaisā nebija ne vēja pūsmiņas, paleja tinās tumsā, un elfu ķēniņienes stāvs līdzās slējās stalts un balti vizmojošs.
   — Kālab mums tur jāskatās, un ko mēs tur ieraudzīsim? — Frodo bijīgi vaicāja.
   — Manā varā ir likt Spogulim parādīt gan to, ko vēlos es, gan to, ko grib redzēt tas, kurš tajā ieskatās, — ķēniņiene atbildēja. Bet ari pats Spogulis spēj izlemt, ko atklāt, un tad redzējumi mēdz būt daudz neparastāki un noderīgāki. Ja ļausit tam brīvu vaļu, es nezinu, ko ieraudzīsiet. Jo Spogulis spēj parādīt gan to, kas bijis, gan to, kas ir, gan to, kas varbūt būs. Taču to, vai redzējums nāk no pagātnes, tagadnes vai nākotnes, dažkārt nespēj izšķirt pat viedākie no viedajiem. Vai vēlaties ieskatīties?
   Frodo cieta klusu.
   —Un tu? — Galadriēla uzrunāja Semu. — Jo te nu ir tieši tas, ko tava cilts laikam uzskata par burvestību, lai gan es īsti neaptveru, ko jūs ar to domājat, turklāt ar to pašu vārdu jūs, šķiet, apzīmējat ari Naidnieka ļaunās zintis. Bet šī, ja vēlies, ir Galadriēlas burvestība. Vai tad tu nesacīji, ka gribētu redzēt elfu burvestības?
   — Teicu gan, — Sems atzinās, trīsēdams ziņkārē un bailēs. — Es iemetīšu aci, ja ķēniņienei tā labpatīk.
   — Un man nudien nebūtu nekas pretim redzēt kādu kripatiņu no tā, kas notiek mājās, — Sems nomurmināja uz Frodo pusi. — Tā vien liekas, ka projām esam jau veselu mūžību. Tik gan jau norēgosies vien kādas> zvaigznes vai sazin kas, par ko man nav nekādas jēgas.
   —Gan jau, — ķēniņiene nosmaidlja. — Bet nu nāc un skaties, tad redzēsi. Ūdenim klāt neskaries!
   Sems uzrāpās uz pjedestāla un noliecās pār bļodu. Ūdens tajā izskatījās sablīvējies un melns un rādija vien Sema atspulgu.
   — Eku še! Zvaigznes vien — es tak teicu, — viņš novilka, bet tūliņ noelsās, jo zvaigznes nodzisa, un, itin kā neredzama roka būtu atrāvusi vaļā melnu aizkaru, Spogulis iebalsnljās pelēcīgs un dzidrs. Spīdēja saule, un vējā šalkdami raustījās un šūpojās koku zari, bet, iekams Sems paguva apjēgt, kas tur ir, aina pagaisa, un nu acu priekšā zem lielas, melnas klints bāls kā līķis dziļā miegā gulēja Frodo. Tad viņš ieraudzīja pats sevi skrienam pa pustumsā slīgstošu gaiteni un rāpjamies pa bezgalīgi garām vītņu kāpnēm. Piepeši viņš atskārta, ka izmisīgi pūlas kaut ko atrast, tikai ko — to viņš nezināja. Aina pagaisa gluži kā sapnī, un atgriezās tā, kas bija parādījusies pati pirmā — koki, tikai tagad Sems tos redzēja pa gabalu un nu noprata, kas notiek: koki nevis šūpojās vējā, bet drebēja zem cirvja cirtieniem un gāzās brakšķēdami.
   — Ei! — Sems pārskaities un satriekts iebrēcās. — Te Smil- taku Teds maitā kokus! Šitos nu nekādi nedrīkst cirst — tā ir gatve aiz dzirnavām, kur ceļš iet uz Upmalu! Lai tik es šim tieku klāt — pats būs gar zemi brakšķēdams!
   Un tad Sems pamanīja, ka vecās dzirnavas nozudušas un tur, kur tām vajadzēja stāvēt, slienas liela, pusbuvēta sarkanu ķieģeļu māja. Celtniecība ritēja pilnā sparā. Blakus vīdēja augsts, sarkans dūmenis, izvirzdams melnus dūmus, kas itin kā aizklāja visu Spoguli.
   — Dalienā iet vaļā kas nelāgs, — Sems izsaucās. — Elronds šito jau noprata — ne velti gribēja Merija jaunkungu sūtīt atpakaļ. — Tad viņš atkal sašutis iebrēcās un atlēca nost no Spoguļa. — Vai, vai, ko es te vēl stāvu? Tūliņ jāskrien mājās. Šie tak izrakājuši visus Maztuntus, un nabaga Tētiņš, paskat, klunkurē pa kalnu lejā, pauniņas ķerrā sakrāvis. Man jājož mājās!
   — Viens tu mājās iet nevari, —' bilda ķēniņiene. — Pirms tu ieskatījies Spoguli, tu neparko nebūtu gājis mājās, pamezdams savu saimnieku likteņa varā, lai ari zināji, ka Dalienai draud kāda liksta. Neaizmirsti, ka Spogulis ne vienmēr rāda to, kas jau noticis, un ari tad, kad tas ieskatās nākotnē, paredzējums ne vienmēr piepildās. Dažreiz nepiepildās nekad, ja vien tie, kam tas parādījies, nenogriežas no ceļa, kurš nelaimi ļauj novērst. Spogulis ir bīstams padomdevējs — tas mēdz vest maldināšanā.
   Sems noslīga sēdus un saķēra galvu rokās. — Kaut es nekad ar' še nebūtu attapies! Nu esmu burvestību atēdies visam mūžam — negribu! — viņš pikti izgrūda un apklusa, bet pēc brītiņa ierunājās aizžņaugtā balsī, itin kā cīnīdamies ar kaklā sakāpušu asaru kamolu: — Nē, mājās vicošu pa garo ceļu, kopā ar saimnieku, vai nevicošu nemaz. Tik labāk gan būtu, ja es turpu tomēr tiktu. Ja tas, ko es redzēju, riktīgi būs tiesa, viens otrs man dabūs trūkties!
   — Un tu, Frodo? Vai tagad ieskatīsies? — Galadriēla jautāja. — Tu elfu burvestības redzēt negribēji — tev tāpat esot labi.
   — Dod man padomu. Vai lūkoties? — Frodo atvaicāja.
   — Nē, — ķēniņiene atteica. — Es tev neiesaku nedz lūkoties, nedz nelūkoties. Es padomus nedodu. Var gadīties, ka tu kaut ko uzzināsi — labu vai ļaunu — un tas tev noderēs, bet varbūt ari ne. Ieskatīties tur ir vienlīdz noderīgi un bīstami. Tomēr, manuprāt, Frodo, ja reiz esi apņēmies veikt šo ceļu, drosmes un gudrības tev ir gana, citādi tevis še nebūtu. Dari, kā vēlies!
   —   Es skatīšos, — Frodo izlēma, uzrāpās un pjedestāla un noliecās pār satumsušo ūdeni. Spogulis tūliņ noskaidrojās, un tajā paradijās mijkrēšļa pielieta zeme. Pie apvāršņa pret blāvajām debesīm melni slējās kalni. Viņš itin kā stāvēja uz gara, līkumota, pelēka ceļa. Tālumā uz tā vīdēja sīciņš stāvs, kas, lēnām tuvodamies, pamazām auga lielāks un tapa aizvien skaidrāk saskatāms. Piepeši Frodo atskārta, ka tas izskatās gluži kā Gendalfs, jau pavēra muti, lai viņu pasauktu, bet vārdi tūliņ sastinga uz lūpām, jo pustumsā pavizēja baltums — nācējs bija tērpies nevis pelēkās, bet baltās drānās, un rokā viņam bija balts zizlis. Seja nebija saskatāma, jo to slēpa kapuce, un tad stāvs nogriezās no ceļa un pazuda aiz Spoguļa malas. Frodo nezināja, ko domāt: varbūt Spogulis rādīja Gcndalfu kādā sensenā ceļā, bet varbūt tas nemaz nebija Gendalfs, bet gan Sarumans?
   Atausa cita aina. Uz bridi, taču pavisam spilgti, pazibēja Bilbo, kas nemierīgi soļoja pa savu mazo istabiņu. Galdu klāja izsvaidītu papīru grēda, loga rūtis sitās lietus.
   Tad uz bridi nebija nekā, bet'pēc tam milzu ātrumā gar acīm aizgriezās ainas, ko Frodo noprata nākam no tā notikumu virpuļa, kurā bija ierauts pats. Dūmaka izklīda, un viņš redzēja to, ko savu mūžu nebija redzējis — jūru. Pār to klājās tumsa. Niknā vētrā bangojās putām klāti viļņi. Tad starp mākoņu skrandām paspīdēja saule, rietēdama asinssarkana, un tās staros Frodo ieraudzīja no rietumiem tuvojamies kuģi ar vētras saplosītām burām augstajā mastā. Tad cauri ļaužu pilnai pilsētai plūda varena upe. Pēc tam parādījās balts cietoksnis ar septiņiem torņiem. Tad atkal kuģis ar melnajām burām, tikai tagad bija rīts, saule sijāja zeltu vieglos vilnīšos un apspīdēja kuģa karogu, kur izausts vīdēja balts koks. Uzmutuļoja dumi itin kā no liesmu pārņemta kaujas lauka, saule atkal iegailējās sarkana un ieslēpās pelēkā miglā, bet miglas vālos aizlīgoja sīciņš kuģītis, mirdzinādams lākturu uguntiņas. Kuģītis ienira dUmakā, Frodo nopūtās un grasījās kāpt lejā.
   Bet piepeši Spogulis satumsa piķa melns, acu priekšā atklādams it kā bezdibenīgu alu, un Frodo ielūkojās tukšumā. Kapa melnumā parādījās acs, kas pamazām auga arvien lielāka, līdz aizpildīja teju visu Spoguli. Tā bija tik baisa, ka Frodo stāvēja kā pārakmeņojies, nespēdams nedz kliegt, nedz novērst skatu. Visapkārt acij plaiksnījās liesmu mēles, bet pati tā dega spoži dzeltena kā kaķim, caururbjoša un vērīga, un šaurā zīlītes sprauga melnēja kā bezdibenīga aiza, kā logs, aiz kura vairs nav nekā.
   Tad Acs sagrozījās un sāka šaudīties, un Frodo pavisam skaidri un ar šausmām noprata, ka tā lūkojas arī pēc viņa, tomēr tikpat skaidri zināja arī to, ka Acs viņu neredz — šobrīd vēl ne, pagaidām ne, kamēr vien viņš pats to nevēlēsies. Važiņā iekārtais Gredzens pielija ar svina smagumu, gluži kā pārvērties par milzu dzirnakmeni, un vilka viņu aizvien tuvāk Spogulim, kas piepeši izvirda garaiņu vērpetes, it kā būtu nokaitis karsts. Frodo galva slīga aizvien zemāk.
   —Neskaries klāt ūdenim! — klusu brīdināja ķēniņiene Galadriēla. Acs pazuda, un no sudraba bļodas mirkšķinādamas pretim raudzījās vēsas zvaigznes. Trīcēdams kā apses lapa, Frodo atkāpās un paraudzījās uz ķēniņieni.
   — Es zinu, kas bija pēdējais, ko redzēji, — viņa sacīja, — jo arī man tas stāv acu priekšā. Nebīsties! Taču nedomā, ka Lotloriēnu no Naidnieka sargā vien dziesmas, kas skan koku zaros, — pret viņu neko neiespētu pat elfu slaikās bultas. Zini, Frodo, ka pat tagad, kad stāvu te, ar tevi runādama, es samanu Tumsas pavēlnieku un redzu, kas viņam padomā, — zinu visu, ko viņš par elfiem iedomā. Un arī viņš nepaguris tiecas mani ieraudzīt un ietiekties manās domās. Taču durvis pagaidām ir slēgtas!
   Spītīgi un nepiekāpīgi viņa pacirta baltās rokas pret austrumiem. Tur pamalē mirdzēja Earendils — elfiem tik dārgā Vakarzvaigzne. Tā spīdēja tik spoži, ka elfu ķēniņienes stāvs zālē meta tikko jaušamu ēnu. Zvaigznes staros viņai pirksta iemirdzējās gredzens: sudrabainas gaismas pārklāts nospodrināts zelts un tik spoži balts akmens, ka šķita — no debesīm nolaidusies pati Vakarzvaigzne, lai atdusētos ķēniņienei uz rokas. Frodo bijībā aizrāvās elpa, jo piepeši viņam prātā itin kā atausa gaisma.
   — Jā, — sacīja Galadriēla, zinādama viņa domas. — Par to nav ļauts runāt, un Elronds tā nerīkotos. Bet no Gredzena glabātāja un tā, kurš redzējis Aci, to noslēpt nevar. Loriēna un Galadriēlas pirksts ir vieta, kur meklējams viens no Trim. Tā ir Nenja, Adamanta gredzens, un es esmu Nenjas glabātāja. Viņš vēl nezina, bet nojauš. Vai tagad saproti, kamdēļ liktenis tevi atvedis šurp? Jo, ja tu cietīsi neveiksmi, mēs neizbēgami kritīsim Naidnieka varā. Taču, ja uzdevumu veiksi, mūsu spēks ies mazumā, Lotloriēna apdzisis, un laika bangas to aizslaucls nebūtībā. Mums nāksies doties projām, uz Rietiem, vai sajaukties ar tiem, kas mīt ielejās un kalnu alās, Loriēnu mēs pamazām aizmirsīsim, un arī paši nogrimsim aizmirstībā.
   Frodo nolieca galvu. — Un ko tu pati vēlētos? — viņš pēc laiciņa iejautājās.
   — Lai notiek tas, kam jānotiek, — Galadriēla atsaucās. — Elfu mīlestība pret savu zemi un veikumu ir dziļāka par visdziļāko jūru, sāpes un nožēla būs mūžīgas un neremdināmas, tomēr viņi drīzāk atsacīsies no visa, nekā būs ar mieru krist Saurona jūgā, jo tagad Naidnieku pazīst. Par Lotloriēnas likteni nedomā, jo to izšķirt nav tavos spēkos. Tev tikai darāms tas, kas tev darāms. Tomēr man gribētos — kaut ari par to tagad sapņot velti —, lai Lielvaras gredzens nemūžam nebūtu izkalts vai ari būtu kur pazudis uz laiku laikiem.
   —Tev, ķēniņien, netrūkst nedz gudrības, nedz drosmes, nedz gaišā spēka, — Frodo steidzīgi ierunājās. — Ja teiksi kaut vārdu, es atdošu Lielvaras gredzenu tev. Es tam esmu par daudz niecīgs.
   Galadriēla spēji un skaņi iesmējās. — Var jau būt, ka ķēniņienei Galadriēlai gudrības netrūkst, tomēr nu viņa ir spiesta tev par atbildi teikt to pašu. Nudien, pelnīta un smalka atmaksa par to, ka todien, pašā pirmajā vakarā, nelūgta metos tevi tērpināt! Tavs skats top vērīgs. Neliegšos — dziļi sirdī man deg alkas teikt vārdu un palūgt to, ko tu piedāvā. Daudz gadu aizritējis, kopš klusībā prātoju, ko visu es varētu paveikt, ja Lielvaras gredzens piepeši nonāktu pie manis — un tu re! Atliek vien pastiept roku. Sensenā pagātnē izkaltais ļaunums strādā pats par sevi, iedams dažādas takas, vai Saurons ceļas vai krīt. Ja es būtu Gredzenu viesim atņēmusi ar varu vai iedzīdama viņu bailēs, tas gan varētu ar sevi pelnīti lepoties! Un pēdīgi esmu sagaidījusi. Tu saki, ka došot man Gredzenu no briva prāta! Tad Tumsas pavēlnieka vietā tronī būsi nosēdinājis Pavēlnieci. Un es būšu nevis melna, bet skaista un briesmīga — kā Rīts rokrokā ar Nakti! Skaista kā jūra un saule, un sniegs kalnu galotnēs! Draudīga kā negaiss un zibens! Stiprāka par zemzemes klinti. Visiem līdz pēdējam būs mani mīlēt un izsamist!
   Galadriēla pacēla roku, un no elfu gredzena izšāvās spoža gaisma, kas apstaroja viņu vien — apkārt viss palika tikpat tumšs kā bijis. Viņa it kā izauga augumā un izslējās — tik gara, neiedomājami skaista, bezgala bijājama un cēla. Tad roka noslīga lejup, gaisma apdzisa, piepeši atkal iešķindējās smieklu zvārgulīši, un, tu re! — tur atkal stāvēja slaikā elfu ķēniņiene baltajā tērpā, un viņas balss skanēja klusa un skumja.
   — Esmu izturējusi pārbaudījumu, — viņa sacīja. — Lai spēks iet mazumā. Došos uz Rietiem un joprojām būšu Galadriēla.
   Viņi ilgi stāvēja klusēdami. Pēdīgi ķēniņiene ierunājās: — Iesim nu atpakaļ. No rīta jums jādodas projām, jo nu esam izvēlējušies, un likteņa bangas tuvojas.
   — Pirms ejam, es gribētu pavaicāt vēl ko, — ieminējās Frodo. — To, ko es daudzkārt grasījos pavaicāt Gendalfam vēl Rivendellā. Ja reiz man ļauts būt Lielvaras gredzena glabātājam, kāpēc es nespēju saredzēt pārējos un nezinu, ko domā tie, kas tos glabā?
   — Tu neesi mēģinājis, — ķēniņiene atbildēja. — Kopš zini, kas tas par gredzenu, tu pirkstā to esi uzvilcis tikai trīs reizes. Un mēģināt nevajag! Tas tevi iznīcinās. Vai Gendalfs tev nestāstīja, ka Gredzenu vara ir samērota ar to saimnieku spēkiem? Lai liktu to lietā, tev vēl daudzkārt būtu jāpieņemas spēkā un jānorūda pie varaskāres nepieradinātā griba, lai tu pārējos prastu pakļaut. Un tomēr pat tagad, kad Gredzenu tu tikai glabā un pirkstā to esi uzvilcis vien pāris reižu, tavam skatam ir atklājies acīm nesaredzamais, un redze tev tapusi daudz asāka. Tu manās domās ieskatījies daudz dziļāk, nekā to būtu piepratuši daudzi no tiem, kas izslavēti kā viedajie. Tu redzēji Aci, kas pieder viņam — tam, kurš sagrābis Septiņus un Deviņus. Un vai tad tu neierau- dzīji un nepazini gredzenu man pirkstā? Vai tu redzēji manu gredzenu? — viņa uzrunāja Semu.
   — Nē, ķēniņien, — tas nomurmināja. — Taisnību sakot, es te visu laiku lauzu galvu, sak, ko jūs te spriežat. Manīju tik zvaigznīti paspīdam jums caur pirkstiem. Tak — lūgtum atvainošanu, mute man kā klabeklis — man rādās, ka saimniekam taisnība. Jūs nu gan to riņķlti varējāt ņemt ciet. Gan jūs visu iegrozītu, kā nākas. Gan jūs šiem parādītu, kā rakāties pa Tētiņa mājeli un dzīt večuku laukā! Gan jūs liktu dažam labam nekrietnelim samaksāt par visu, ko šie savārījuši!
   — Liktu gan, — Galadriēla noteica. — Iesākumā. Tikai diemžēl ar to vēl viss ne tuvu nebūtu galā. Vairs par to ne vārda! Ejam!

Astotā nodala
Atvadas no Loriēnas

   Tovakar Pulks atkal tika saaicināts vienkopus Seleborna kambarī, kur ķēniņš un ķēniņiene viņus laipni sveica. Pēdīgi Seleborns ieminējās par promiešanu.
   — Ir pienācis brīdis, — viņš teica, — kad tiem no jums, kas vēlas turpināt sākto ceļu, jānocietina sirds, lai spētu pamest šo zemi. Tie, kuri tālāk doties negrib, var palikt šepat — kādu laiku. Bet miera nebūs nedz tiem, kas dosies tālāk, nedz tiem, kas paliks iepakaļ. Jo nu mūsu liktenis karājas mata galā. Var iznākt tā, ka palikušie še sagaidīs to stundu, kad vai nu pasaules ceļi atkal būs vaļā, vai arī galadrimiem nāksies izcīnīt pēdējo kauju par Loriēnu. Tad viņi vai nu varēs doties mājās, vai arī turp, kur nonāk visi, kas krīt kaujas laukā.
   Iestājās klusums. — Starp viņiem nav neviena, kurš nebūtu apņēmies doties tālāk, — pavēstīja Galadriēla, ieskatījusies acīs visiem pēc kārtas.
   —Man ceļš uz mājām ved uz priekšu, nevis atpakaļ, — sacīja Boromirs.
   — Tas tiesa, — Seleborns piekrita, — bet vai ari viss Pulks dosies tev līdzi uz Minastirītu?
   — To mēs vēl neesam izlēmuši, — ierunājās Aragorns. — Man nav zināms, kurp Gendalfs bija nospriedis doties tālāk, viņpus Lotloriēnas. Manuprāt, viņam pašam par to bija labi ja neskaidra nojausma.
   — Var jau būt, — Seleborns atsaucās, — tikai tālāk ceļš jums, vienalga, būs tas pats, kas Dižupei. Dažs labs no jums lieliski zina, ka no Loriēnas līdz pat Gondorai nav vietas, kur ceļinieki ar mantu maisiem varētu Anduīnai pārcelties pāri bez laivas. Osgiliatas tilti ir sagrauti, un visas piestātnes sagrābuši Naidnieka spēki. Gar kuru krastu iesiet? Ceļš uz Minastiritu ved pa šo pusi, pa kreiso krastu, bet taisnākais ceļš uz Mordoru — pa labo, kur klājas tumsa. Kuru ceļu izvēlēsieties?
   — Ja kāds būtu gatavs uzklausīt mani, — teica Boromirs,
   — es sacītu, ka jāiet pa kreiso krastu un uz Minastiritu. Taču es šeit neesmu tas, kurš to noteiks.
   Pārējie cieta klusu. Aragorns satraukts un noraizējies rauca pieri.
   — Redzu, ka vēl neesat izlēmuši, ko iesākt, — ķēniņš sacīja.
   — Es jūsu vietā izšķirties nevaru, tomēr palīdzēšu kā mācēdams. Starp jums ir viens otrs, kurš pieprot vadīt laivu — Legolass, kura cilts pazīst straujo Mežupi, Gondoras Boromirs un ceļinieks Aragorns.
   — Un viens hobits! — iesaucās Merijs. — Nejau visi mūsējie uz laivām lūr kā uz neiejādītiem zirgiem! Kopš bērna kājas dzīvoju Brandaviņas krastā.
   — Tas labi, — Seleborns teica. — Tad došu jums laivas. Tām jābūt mazām un vieglām, jo zemāk lejtecē netrūkst tādu vietu, kur jums nāksies tās nest pāri nēšus. Nobrauksiet līdz Sarnas krācēm un varbūt tiksiet pat lidz varenajam Raurosam, kur Anduina dārdēdama gāžas lejā, izbrāzdamās no Nenhidoela, un tās nebūt nebūs vienīgās briesmas. Laivās jums ceļš būs mazliet vieglāk veicams, tomēr lidz galam tās jūs tik un tā neaizvedīs — agrāk vai vēlāk jums nāksies kāpt krastā un griezties vai nu uz rietumiem, vai austrumiem. '
   Aragorns nezināja vien, kā Selebornam pateikties par laipno piedāvājumu, jo vairāk tāpēc, ka tagad viņš vismaz vairākas dienas varēja nelauzlt galvu, kādu ceļu mērot un kurp. Ari pārējie jaušami atplauka. Lai kādas briesmas gaidīja priekšā, vai tad nebija labāk pa Anduīnas plato straumi braukt tām pretim laiviņā nekā klimst pa līkumoto krastu? Vienīgi Sems rādīja skābu glmi, jo viņa acis tādas laivas nudien bija vēl sliktākas par neiejādītiem zirgiem — nevaldāmas un caur un cauri ļaunprātīgas, un savas domas viņš negrozīja pat par spīti visām šausmām, ko ceļā bija pieredzējis līdz šim.
   —Viss, kas jums vajadzīgs, tiks sagatavots un rīt pirms pusdienlaika nogādāts ostā, — Seleborns solīja. — No rīta aizsūtīšu elfus, lai palīdz jums saposties ceļam. Tagad lai jums laba nakts un mierīga dusa!
   —Labu nakti, draugi! — novēlēja Galadriēla. — Guliet mierīgi! Par ceļu šovakar nedomājiet un daudz neraizējieties. Varbūt jums katram zem kājām taka jau nolikta, lai arī vēl nesaredzama. Labu nakti!
   Atvadījušies no ķēniņa un ķēniņienes, viņi atgriezās savā nojumē. Legolass nāca kopā ar visiem, jo šī Pulkam bija pēdējā nakts Lotloriēnā un, neraugoties uz Galadriēlas padomu, viņi tomēr gribēja sanākt kopā un apspriesties.
   Labu laiku strīdējušies par to, ka derētu rīkoties, lai pēc iespējas drīzāk un drošāk nogādātu Gredzenu līdz Ugunskalnam, viņi galu galā tā arī nevienojās. Noskaidrojās vien tas, ka lielākā daļa vēlējās vispirms doties uz Minastirītu, lai vismaz uz brīdi paglābtos no Naidnieka tumsas šausmām. Ja būtu atradies kāds, kurš stingri noteiktu, ka jāceļas Anduinai pāri un jāiet taisnā ceļā uz Mordoru, pārējie būtu paklausījuši bez ierunām, taču Frodo nebilda ne vārda, un Aragorns joprojām nespēja izlemt.
   Viņš pats, kamēr vēl Gendalfs bija kopā ar visiem, bija domājis doties līdzi Boromiram, lai liktu lietā zobenu un atvairītu Naidnieka spēkus no Gondoras mūriem. Aragorns gondoriešu sapni bija sapratis ka aicinājumu un vēsti, ka pēdīgi situsi stunda, kad Elendila mantiniekam jādodas izšķirošajā cīņā pret Sauronu. Bet Morijā viņa pleciem bija uzgūlusi Gendalfa nasta. Tagad Aragorns skaidri apjauta, ka nespēs pamest Gredzenu likteņa varā, ja Frodo atsacīsies iet uz Minastirītu. Tomēr ko gan viņš pats vai kāds no pārējiem varētu līdzēt Frodo tur, Mordoras tumsībā? Vien klunkurēt līdzi — vairāk neko.
   — Es došos uz Minastirītu, pat ja man to nāksies darīt vienam, jo tāds ir mans pienākums, — Boromirs pavēstīja un pēc tam labu laiku sēdēja klusēdams, nenolaizdams skatienu no Frodo, itin kā raudzītu noprast, kas sīkaliņam prātā. Tad viņš atkal ierunājās, tikai klusiņām, gluži kā pats ar sevi apspriez- damies: — Ja vēlies vien iznīdēt Gredzenu, ar karaspēku un ieročiem nekas nebūs līdzēts, un Minastirītas vīri tev tur nevar būt atspaids. Taču, ja vēlies satriekt Tumsas pavēlnieka karapulkus, viņa zemēs bez kādiem papildu spēkiem kāju spers tikai nelga, un nelga būs tas, kurš ņems un aizsviedis… — Viņš piepeši aprāvās, it kā tikai nupat izdzirdējis sevi runājam balsi. — Nelga būs tas, kurš aizsviedis tik daudz dzīvību vējā, lūk, — viņš turpināja. — Iespējas ir divas: aizstāvēt cietoksni vai taisnā ceļā doties nāvē. Vismaz tā es to saprotu.
   Boromira skatiens pazibēja svešāds un dīvains, un Frodo viņu vērīgi uzlūkoja. Viņš nešaubījās, ka Boromirs bija gribējis teikt pavisam ko citu. Nelga būs tas, kurš ņems un aizsviedis — ko? Lielvaras gredzenu? Ko tādu Boromirs bija teicis arī Sanāksmē, bet tad šķita samierinājies ar Elronda atbildi. Frodo pameta skatu uz Aragorna pusi, bet tas sēdēja, dziļi iegrimis domās, un Boromira vārdus itin kā nemaz nebija dzirdējis. Apspriede bija beigusies. Merijs un Pīns jau saldi šņākuļoja, un Sems kluknēja klanīdamies. Bija jau krietni pāri pusnaktij.
   No rīta, kolīdz viņi sāka cilāt savus sašļukušos mantu maisus, ar veltēm — pārtiku un ceļa drānām — ieradās elfi, kas zināja runāt kopus mēlē. Pārtikas krājumos nebija teju nekā cita, vien plānum plāni cepumiņi, no ārpuses apcepti gaišbrūni, bet iekšā iedzelteni kā krējums. Vienu paķēris, Gimlins to neticīgi pagrozīja pirkstos: — Grumzdals, — viņš noburkšķēja, noskrubinājis mazu gabaliņu no kraukšķīgās maliņas, bet tad viņam seja acumirkli pārvērtās, un rūķis viens un divi ar gardu muti nolocīja visu cepumu.
   — Gana, gana! — elfi smiedamies izsaucās. — Jau tā tagad varēsi soļot augu dienu!
   — Es domāju, ka tas.ir grumzdaliņš — Klaidavas rūķi tādus sakaltē, kad jāiet kur tālākā ceļā, — Gimlins taisnojās.
   —Tā jau ir, — elfi apstiprināja, — tikai pie mums tādus sauc par ceļamaizi jeb lembām, un tās ir tikpat spēcinošas kā cilvēku ēdiens, un par grumzdaliem jau nu visādā ziņā daudz gardākas.
   — Tur nu nav ko iebilst, — Gimlins piekrita. — Paklau, tās tak ir vēl labākas par Beorna ļaužu meduskūkām! Un lielāku uzslavu grUti pat iedomāties, jo lieliskākus beķerus par beornie- šiem es savu mūžu neesmu redzējis, tikai viņi šajos bargajos laikos ar kūkām vis nesvaidās. Paldies jums par viesmīlību!
   — Lai nu kā, arī jums lembas der pietaupīt, — elfi piekodināja. — Tērējiet tās pa vienai un vien tad, kad citādi nevar. Jo viss, ko dodam jums līdzi, domāts nebaltai dienai. Maize ilgi saglabāsies svaiga, ja vien nelauzīsiet to pušu un turēsiet ietītu, rau, šajās lapās. Apēdis vienu lembu, gājējs — pat tāds Minas- tirītas milzis — nepaguris soļos veselu dienu.
   Tad elfi izsaiņoja un izdalīja drānas. Katrs dabūja no Gala- driēlas austa zīda darinātu un pēc mēra šūtu vieglu un plānu, tomēr siltu apmetni ar kapuci. Bija grūti noteikt drānas krāsu — koku paēnā tā vīdēja itin kā mijkrēšļa pelēkumā, taču, kolīdz tika pakustināta vai mainījās apgaismojums, vērtās rūsgana kā kritušas lapas vai brūna kā papuve naktī, bet zvaigžņu gaismā vizēja melni sudrabaina kā upe. Katrs apmetnis pie apkakles bija sastiprināts ar piespraudi — zaļu, sudraba dzīsliņām cauraustu lapiņu.
   — Vai tie ir burvju apmetņi? — Pīns izbrīnā vaicāja.
   — Es nezinu, ko tu ar to domā, — atbildēja galvenais elfs. — Tic ir skaisti šūdināti, un drāna ir laba, jo austa šajā zemē. Nūjā — tie ir elfu ģērbi, ja tas ir tas, ko tu gribi zināt. Lapas un zari, akmens un ūdens — viss, kas dzīvo Loriēnas mijkrēslī, ir devis tiem savas krāsas, jo visu, ko darinām, mēs darinām, domādami par to, kas mums dārgs. Tomēr apmetņi ir vien drānas gabali, ne bruņas — ne šautru, ne zobenu tie atvairīt nespēj, bet kalpos labi, jo ir gana silti un viegli — ari par karstu tajos nebūs. Turklāt paši manīsiet, ka tie jums palīdzēs noslēpties no nevēlamām acīm gan kalnu klintis, gan mežā. Ķēniņiene nu gan jūs ieredz! Jo šo drānu viņa audusi pati, un tā ir pirmā reize, kad svešiem ļaudīm dāvājam savus ģērbus.
   * * *
   Pabrokastojuši viņi atvadījās no zāliena un strūklakas. Sirds visiem bija smaga, jo vieta bija tik gaiša un laba un te viņi jutās kā mājās, lai ari neparko nebūtu spējuši pateikt, cik dienas un naktis šeit aizritējušas. Kamēr viņi tā stāvēja, vērdamies, kā ūdens putainās strūklas dej saules staros, pāri zālienam šurp viegliem soļiem atskrēja Haldirs. Frodo no sirds nopriecājās, viņu ieraudzījis.
   — Nāku no ziemeļu robežām, — elfs pavēstīja. — Tiku ataicināts, lai pavadītu jūs ceļā. Dūņutērces leja garo un kūp, un kalni ir modušies. Zemes dzīles dārd un dun. Ja kāds no jums būtu nospriedis doties mājup, uz ziemeļiem, tur cauri netiktu. Taču nu jūsu ceļš ved uz dienvidiem.
   Karasgaladonas mellornu gatves bija tukšas, bet augšā, zaros, murdēja un dziedāja vesels balsu koris. Viņi soļoja klusēdami. Pēdīgi Haldirs viņus pa dienvidu nogāzi noveda lejup pie lielajiem vārtiem, visi pa balto tiltu pārgāja pāri aizsarggrāvim, un elfu pilsēta palika aiz muguras. Nogriezušies no plātnēm izliktā ceļa, viņi pa taku iegāja ēnainā mellornu birzī un, līkumodami pa sudrabainas gaismas pielietu pamežu, devās aizvien lejāk un lejāk uz dienvidaustrumiem, uz upes krastu.
   Tā viņi nosoļoja jūdzes desmit, un saule jau rādija teju pusdienlaiku, kad priekšā parādījās augsts, zaļš mūris. Viņpus vārtu velvei mežs piepeši beidzās. Acu priekšā vizēja zāliens, kas bija izspraudīts ar saulē spulgojošām elanoram un kā gara, zaļa mēle stiepās starp divām mirdzošām joslām — pa labi, rietumpusē, sauli sijāja Sudrabdzlsla, bet pa kreisi, austrumos, dziļa un melna varenos ūdeņus vēla Dižupe. Otrpus Andulnai, ciktāl sniedzās skats, līdz apvārsnim plājās mežs, bet upes krasts stiepās akmeņains un kails. Te, kur beidzās Loriēna, vairs nebija neviena vienīga zeltzarota mellorna.
   Sudrabdzīslas krastā kādu gabalu pirms abu straumju satekas bija ierīkota piestātne ar baltiem akmens stabiem un baltu dēļu grīdu. Tur stāvēja pietauvotas mazākas un lielākas laivas — daža, koši krāsota, laistījās sudrabaina, zeltaina vai zaļa, tomēr pa lielākai daļai visas baltas un pelēkas. Gaidīdamas ceļiniekus, viļņos šūpojās trīs mazas, pelēkas laiviņas, un elfi tajās salika visu līdzi ņemamo mantību, katrā iekraudami vēl pa trim rituļiem auklas. Tā izskatījās tieviņa, taču bija varen izturīga, mīksta un zīdaina, vīta no tiem pašiem pelēcīgi laistīgajiem diegiem, no kā bija austi apmetņi.
   — Kas tas? — Sems pačamdīja vienu no rituļiem, kas gulēja krastmalā.
   — Auklas! — no laivas atsaucās kāds elfs. — No mājām projām bez auklas doties nedrīkst! Un labāk, lai tā ir gara, stipra un viegla. Šī tāda ir. Gan noderēs — vajadzību netrūks.
   — Man šito varat nestāstīt! — Sems attrauca. — Izgājšreiz aizsoļojām bešā, un dabūju sūkstīties vienā gabalā. Tik saki — kas tie par diegiem? No auklām es šo to sajēdzu, man tas, tā sakot, asinis.
   — Mēs šos pavedienus dēvējam par hidlaīnu, — elfs atbildēja, — bet nu jau par vēlu apmācīt tevi vērpšanas un aušanas mākslā. Butu zinājuši par tavu kāri, varējām daudz ko parādīt un izstāstīt. Bet nu kod pirkstos un esi mierā ar dāvanu, bet varbūt tu še vēl kādreiz iegriezīsies! Lai labi kalpo!
   — Nāciet! — iesaucās Haldirs. — Viss kārtībā. Kāpiet laivās! Tikai iesākumā esiet uzmanīgi!
   — Vārds vietā! — cits caur citu ieteicās pārējie elfi. — Laiviņas ir vieglas, žiglas un citām nelīdzinās. Tās negrimst, pat līdz lūpai piekrautas, taču neveiklās rokās var kļūt untumainas. Labāk gan pavingrinieties tepat, pie piestātnes, — pāris reižu pakāpa- ļājiet iekšā ārā, aprodiet, iekams laidieties straumē.
   Vienā laivā sasēdās Aragorns, Frodo un Sems, otrā — Boromirs, Pīns un Merijs, bet trešajā — Legolass un Gimlins, kas nu bija cieši sadraudzējušies. Pie rūķa un elfa tika ielādēts arī vairākums mantu. Katrai laiviņai bija paīsi airi, kam lāpstiņas platas un iztēstas kā koka lapas. Tad viņi Aragorna vadībā pamēģināja izmest loku pa Sudrabdzīslu. Upe plūda strauja, un pret straumi airēties bija grūti. Sems tupēja priekšgalā, ar abām rokām iekrampējies laiviņas malās, un ilgpilni vērās atpakaļ uz krastu. Saule viļņos laistījās tik spoža, ka acis sāka sāpēt. Gabaliņu augstāk, aiz zaļās mēles ķīļa — Egladila — Sudrabdzīslas krastā stāvēja mellorni, pašā ūdensmalā nokāpuši un atvaros kaisīdami pa zeltainu lapu riekšai. Visam pāri lējās saules gaisma un klājās klusums, tikai kaut kur tālē gavilēja cīruļi.
   Vēl augstāk Sudrabdzlsla meta strauju loku, un līkumā, cēli līgodams lejup pa straumi, parādījās liels gulbis. Tā baltās krūtis šķēla viļņus, uzkuldamas putas, un lepns slējās gulbja izliektais kakls. Knābis mirdzēja zeltā, acis spulgoja kā dzelteni dārgakmeņi, un piepaceltie spārni vizēja balti kā sniegs. Putnam tuvojoties, arvien skanīgāka šurp plūda dziesma, un piepeši viņi atskārta, ka tas ir kuģis, ko prasmīgās elfu rokas darinājušas gulbja veidolā. To ar melniem airiem vadīja divi baltās drānās tērpti elfi. Klāja vidū sēdēja Seleborns, bet viņam aiz muguras slaika un balta stāvēja Galadriēla. Matos viņai vizuļoja elanoru vainags, bet rokās ķēniņienei bija lira, un viņa dziedāja. Dzidrajā, rēnajā gaisā balss lija skumja un glāsmaina:
   — Es dziedu par lapām, par zeltainām lapām,
   par zeltainām lapām, kas šalc, Es dziedu par koku, kas šūpojas vējā tik
   lepns un sudrabbalts: Kur saule grimst mākoņos, jūrā aiz pamales
   sagriežas baltputu loks, Tur Ilmarins varenais izpletis klintis,
   tur krastā aug Zelta koks. Zem mijkrēša seģenes Eldamarā tas
   zeltgaismā staroja Pie baltajiem mūriem, kur Tiriona,
   kur sentēvu pilsēta, — Tur šūpojās zeltainās plaukstas un čukstējās sudrabā izkaltie zari, Bet austrumu krastā krīt rasa kā asaras lapās ik pavasari. Ai, Loriēna! Nāk pelēka ziema, nāk diena,
   kad zeltgaisma irs Un satumsušajā Sudrabdzīslā un Dižupes
   atvaros birs. Ai, Loriēna! Par ilgu es kavējos še,
   meža zeltainās skavās, Par ilgu es kavējos, vainagus vīdama
   zeltziedu pārpilnās pļavās. Un raugos es tālē, vai nevīd jau buras pie
   pamales satumsušas. Bet velti — nav kuģa, kas aizvestu mani,
   kur Sendienas nogrimušas.
   Kad gulbja laiva piepeldēja līdzās, Aragorns rimās airēties. Ķēniņienes dziesma bija izskanējusi, un viņa uzrunāja ceļiniekus: — Gribam jums teikt vēl pēdējos atvadu vārdus un līdzi dot laba ceļa vēlējumus no Loriēnas zemes.
   — Jūs gan esat bijuši mūsu viesi, — sacīja Seleborns, — bet vēl ne reizi neesat ar mums kopā iebaudījuši maltīti, tālab lūdzam jūs uz atvadu mielastu še, pie straujajiem ūdeņiem, kas aiznesis jūs tālu projām no Loriēnas.
   Gulbis līgani piepeldēja pie piestātnes, un ari trīs Pulka laivas pagriezušās brauca tam nopakaļ. Tur, Egladila galā, zaļā zālē tika sarīkots mielasts, bet Frodo neko lāgā ne ēda, ne dzēra, tikai kā apburts vērās uz ķēniņieni un klausījās viņas balsi. Viņa vairs ne drusciņas nešķita ne bīstama, ne baisa, ne apslēpta spēka pārpilna, taču vienlaikus it kā bija tepat līdzās un tālu projām (kā, sastapušies ar elfiem, allaž mēdza sacīt ari cilvēki vēlākos laikos), itin kā dzīvs, ar miesu un asinīm apveltīts atspulgs, kurā iemūžināta jautās sensena pasaule, ko laika jūras bangas bija aizskalojušas nebūtībā jau pirms neskaitāmiem gadu simteņiem.
   Paēduši viņi vēl bridi pasēdēja zālienā. Tad Seleborns atkal ierunājās par veicamo ceļu un, pacēlis roku, norādīja uz dienvidiem, kur aiz Egladila slējās mežs: — Kad laidlsieties lejup pa straumi, redzēsiet, ka koku audze top aizvien retāka. Tālāk zeme ir tukša un nemīlīga. Tur Anduīnas krasti ir stāvi un klinšaini, un tad, vēl daudzas ligas lejāk, upes vidū būs garš akmens kalns — Tolbrandira jeb jūsu mēlē Kramaklints. Anduina tur sašķeļas, aizbrāzdamās gar salas stāvajām kraujām, un tālāk ar varenu dārdoņu no Raurosa klintīm gāžas lejā Nindalfā jeb Slīksti — plašā zemienē, kur sākas neizbrienams dumbrājs un Anduina sazarojas neskaitāmās attekās. No rietumpuses, kur Fangorna mežs, tikpat daudzās tērcēs skriedama, tur Dižupē ieplūst Entava. Ap to vietu Anduīnas šai krastā sākas Rohāna, bet otrā pusē — drūmie Emonmuīlu kalni. Vējš tur pieturas no austrumiem, jo viņpus kalniem sākas Miroņu purvāji un zeme gulst tukša un klaja lidz pat Siritgorgorai un Mordoras melnajiem vārtiem.
   — Boromiram un tiem, kas kopā ar viņu dosies uz Minastiritu, — ķēniņš turpināja, — es iesaku kāpt krastā augšpus Rau- rosam un pārcelties pāri Entavai tur, kur tā vēl nav pārvērtusies neizbrienamā slīkšņā. Tikai tālu gan neejiet, citādi nomaldisie- ties Fangorna mežā — tā ir savāda un pagaidām mazpazīstama vieta. Bet Boromirs un Aragorns to droši vien jau labi zina.
   — Jā gan, — atsaucās Boromirs. — Minastiritā mēs par Fan- gornu esam dzirdējuši, tikai man tās runas vairāk gan izklausās pēc vecu sievu pasakām un blēņu stāstiem, ar ko mazi bērni baidāmi. Zemes, kas ziemeļos no Rohānas, tagad no mums tik tālu, ka vēstis no turienes atskrien, pa ceļam sagrozījušās par brīnumu brīnumiem. Tur, kur sākas mūsu sentēvu zemes, patiesi stāvot Fangorns, bet nu jau cita citu nomainījušas daudzas paaudzes, kopš neviens gondorietis tur nav ne kāju spēris, tālab nav neviena, kurš zinātu teikt, kas tur ir pasakas un kas — skaidri meli. Pats esmu bijis Rohānā, tikai ne reizi neesmu gājis šķērsām pāri uz ziemeļiem. Kad devos ar vēsti uz Rivendellu, gāju gar Baltajiem kalniem, tad cauri Rohānas aizai, pāri Izenai un Pelēcei un tikai tad griezos uz ziemeļiem. Garš un grūts bija mans ceļš — lēšu, savi četri simti līgu, un noklidu daudzus mēnešus, jo pie Tarbadas, celdamies Pelēcei pāri, pazaudēju zirgu. Tagad, kad tik garu ceļu esmu nogājis arī kopā ar Pulku, es droši zinu, ka atradīšu ceļu cauri Rohānai un, ja citādi nevarēs, arī cauri Fangornam.
   — Tad neko vairs neteikšu, — Seleborns sacīja. — Tikai nevajag noniecināt senās teiksmas, jo nereti gadās, ka vecas sievas patur prātā ko tādu, ko dažkārt arī viedajiem zināt nemaz nav par ļaunu.
   * * *
   Nu piecēlās Galadriēla un, piepildījusi biķeri ar baltu, dzirkstošu medaļu, pasniedza to Selebornam.
   — Laiks tukšot atvadu kausu! — viņa pavēstīja. — Dzer, gala- drimu ķēniņ! Un lai neskumst tava sirds par to, ka pusdienas saule reiz rietēs un aizvien tuvāk nāk vakara krēsla!
   Un ķēniņiene pasniedza biķeri visiem pēc kārtas, vēlēdama to iztukšot un teikdama atvadu'vārdus, taču, kad kauss bija tukšs, kājās celties vēl neļāva. Viņai pašai un Selebornam elfi atnesa krēslus un klusēdami sastājās apkārt. Ķēniņiene brīdi sēdēja, pētoši vērdamās uz viesiem, tad ierunājās: — Esam iztukšojuši atvadu kausu, un starp mums jau nogūlusi tumsa. Bet, iekams dodaties projām, pieņemiet veltes no galadrimu ķēniņa un ķēniņienes, lai Lotloriēna jums paliktu gaišā piemiņā. — Tad viņa uzrunāja visus pēc kārtas.
   — Pulka vadonim Seleborns un Galadriēla dāvā šo te, — viņa sacīja, uzlūkojusi Aragornu, un pasniedza viņam zobena maksti, ko elfi bija šūdinājuši Andurilam, izrotātu ar zeltā un sudraba izaustām ziedu un lapu vītnēm un dārgakmeņiem izliktām ru nām, kas vēstīja, kāds zobenam vārds un izcelšanās.
   —Asmens, kas še glabāsies, nemūžam nenosūbēs un nelūzīs pat uzvarēts, — Galadriēla pavēstīja. — Bet saki, vai ir vēl kas, ko tu gribētu saņemt no manis kā atvadu velti? Jo tumsa, kas mūs šķirs, klāsies melna un necaurredzama, un varbūt vairs tiksimies vien uz tā ceļa, ko iedams neviens vairs mājās nepārnāk.
   Un Aragorns atbildēja: — Ķēniņien, manu sirdi tu redzi kā uz delnas un zini, ka ilgi esi glabājusi vienīgo dārgumu, pēc kā tā tvīkst. Tomēr tas nepieder tev, un man tu to nespētu dot pat gribēdama, un mans ceļš pie tā ved cauri tumsai.
   —Tomēr varbūt es spēšu tavu sirdi darīt vieglāku, — Galadriēla sacīja, — jo man tika vēlēts nodot tavās rokās šo te, ja tu ietu cauri šai zemei. — Tad ķēniņiene pacēla pret sauli sudraba piespraudi, kas gulēja viņai klēpi. Tā bija kalta kā ērglis ar izplestiem spārniem, un putnam uz krūtīm zalgoja liels, dzidri zaļš akmens, kas tūliņ iemirdzējās kā saules stari tikko izplaukušās lapās. — So akmeni es reiz atdevu savai meitai Selebriānai, bet viņa — savējai, un nu tas tiek dots tev par ceribas zīmi. Lai piepildās paredzējums — kopš šis dienas tu tiec dēvēts par Elesāru, Elendila Nama Elfu Akmenil
   Paņēmis akmeni, Aragorns piesprauda to pie krūtim, un hobiti pārsteigumā sastinga, jo vēl nekad nebija redzējuši viņu slejamies tik karaliski staltu — uz bridi šķita, ka visi ilgie un grūtie klejojumu gadi viņam novēlušiēs no pleciem kā klints- bluķis. — Es pateicos par visām veltēm, ko man esi sniegusi, ai, Loriēnas ķēniņien, kas devusi dzivibu Selebriānai un Arvenai Vakarzvaigznei! — viņš izsaucās. — Un nezinu, vai skaistāka uzslava maz iespējama!
   Ķēniņiene nolieca galvu un tad pievērsās Boromiram. Viņš saņēma zelta jostu. Pinam un Merijām tika tādas pašas, tikai no sudraba un ar sprādzi, kas bija izkalta kā zelta zieds. Legolasam viņa uzdāvāja loku, kādus bija iecienījuši galadrimi — garāku un spēcīgāku nekā tie, kādus pazina Drūmmeža elfi, un stiegra bija vīta no elfu matiem. Tam līdzi bija ari maks ar bultām.
   —Tev, mazo dārznieciņ un koku draugs, — Galadriēla uzrunāja Semu, — esmu sagādājusi pavisam niecīgu velti. — Un viņa ielika Semam rokās mazu, pelēku koka lādīti — pavisam vienkāršu un neizrotātu, tikai uz vāciņa vīdēja viena vienīga sudrabaina rūna. — Tā ir Galadriēlas zīme, — ķēniņiene teica, — un lādītē ir sauja zemes no mana dārza kopā ar Galadriēlas spēku.
   kas vēl nav zudis. Ceļā tā tev nepalīdzēs un no briesmām nepasargās, taču, ja paglabasi lādīti līdz brīdim, kad varbūt atkal reiz tiksi mājās, liec to lietā, tad redzēsi. Pat ja izkaisīsi šo zemi tukšā, kailā vietā, Viduszemē nebūs viegli atrast dārzu, kurš ziedēs un nesīs augļus tik dāsni kā tavējais. Tad tu varbūt atminēsies Galadriēlu un kaut drusciņ arī tālo Lotloriēnu, ko esi redzējis vien ziemā. Jo ziedoņa un vasaras mums vairs nebūs, un nu zemes virsū tie dzīvos vien atmiņās.
   Sems pietvīka līdz pat ausu galiem un, nomurminājis kaut ko, ko neviens nesaprata, pakampa lādīti un paklanījās kā nu mācēdams.
   — Un kādu velti elfiem lūgtu rūķis? — Galadriēla uzlūkoja Gimlinu.
   — Nekādu, ķēniņien, — tas atteica. — Visdārgākā velte jau ir pie manis — esmu savām acīm redzējis galadrimu ķēniņieni un savām ausīm dzirdējis viņas laipnos vārdus!
   — Dzirdiet, jūs, elfi! — Galadriēla uzsauca savējiem. — Lai neviens nedomā teikt, ka rūķi ir nepateicīgi alkatas! Tomēr es zinu, Gimlin, Gloina dēls, ka viena velte tev ir padomā. Saki, lūdzams! Citādi paliksi vienīgais, ko būsim palaiduši projām neapdāvinātu.
   — Man neko nevajag, ķēniņien, — Gimlins izstomīja, zemu paklanījies. — Neko, ja nu vienīgi… ja atļausi lūgt, nē, teikt… šķipsniņu tavu matu, kas skaistāki un dārgāki par visu zemes zeltu, gluži tāpat kā, zvaigznēm nolikti līdzās, nobāl visi kalnu dārgakmeņi. Es nelūdzu tev tādu velti. Bet tu man vēlēji minēt to vārdā.
   Elfi izbrīnā sakustējās, atskanēja murdoņa, Seleborns vērās uz Gimlinu gluži pārsteigts, bet ķēniņiene pasmaidīja. — Stāsta, ka rūķi esot meistari tur, kur darbs darāms, nevis mēle lokāma, — viņa sacīja, — taču par Gimlinu tas vis nebūs teikts. Jo vēl neviens man ko tādu lūgt nav iedrošinājies, tomēr vārdus viņš izraudzījās nevainojami. Un kā lai noraidu lūgumu, ko pati esmu likusi izteikt? Tikai saki — ko tu iesāksi ar tādu velti?
   —Es to glabāšu, ķēniņien, — rūķis atbildēja, — pieminēdams vārdus, ko tu sacīji tovakar, kad tikāmies pirmoreiz. Un, ja man būs lemts reiz atgriezties mājās, piekvēpušajās smēdēs, es to iekalšu viscietākajā kalnu kristālā kā sava nama lielāko dārgumu, kas apliecinās rūķu un elfu labo gribu un tiks nodots no paaudzes paaudzē līdz laika galam.
   Atpinuši vienu no garajām bizēm, ķēniņiene nogrieza trīs zelta matus un ielika tos Gimlinam saujā. — Klāt vēl došu vārdus, — viņa sacīja. — Tas nebūs pravietojums, jo šobrīd ko paredzēt velti: vienā svaru kausā gulst tumsa, un otrā — tikai cerība. Bet, ja cerībai būs lemts piepildīties, es tev, Gimlin, Gloina dēls, saku tā — tavās rokās zelts plūdīs aumaļām, tomēr tu netapsi mantas paverdzināts.
   — Un nu tu, Gredzena glabātāji — Galadriēla uzlūkoja Frodo. — Tevi es uzrunāju pēdējo, kaut arī tieši par tevi domāju visciešāk. Tev es gribu dot, lūk, šo. — Viņa pacēla mazu kristāla pudelīti, kas sakustināta tūliņ iespīgojās, ķēniņienes saujā izstarodama baltu gaismu. — Šajā pudelītē kopā ar ūdeni no manas strūklakas ir ielieta Ēarendila gaisma. Jo nakts būs tumšāka, jo spožāka tā staros. Lai tā tev noder par gaismeklīti tur, kur citu gaismas stariņu meklēsi velti! Piemini Galadriēlu un viņas Spoguli!
   Frodo satvēra pudelīti, tā iemirdzējās, un uz bridi viņš atkal ieraudzīja ķēniņieni izslejamies staltu un neaptverami daiļu, tomēr nepavisam ne draudīgu. Viņš paklanījās, bet atbildes vārdus tā arī nerada.
   Ķēniņiene piecēlās, un Seleborns pavadīja viņus atpakaļ uz piestātni. Zāliena zaļā mēle gozējās pusdienas saulē, un viļņi vizuļoja vienā sudrabā. Beidzot viss bija padarīts. Ceļinieki atkal sasēdās laiviņās. Saukdami atvadu vārdus, Loriēnas elfi ar garām sudrabpelēkām kārtīm atgrūda laivas no krasta, kur tās satvēra ņirbošie vilnīši un lēnām aiznesa lejup pa straumi. Prombraucēji sēdēja laiviņās stingi un klusi. Pašā zāliena mēles galā pie ūdens klusēdama stāvēja ķēniņiene Galadriēla. Slīdēdami garām, viņi noraudzījās, kā viņas stāvs palēnām attālinās, un skaidri samanīja, ka tieši tāpat neglābjami aizslīd projām ari Loriēna — kā košs kuģis ar apburtu koku mastiem, aizburādams uz sen aizmirstiem krastiem —, kamēr viņi paši bezpalīdzīgi tup uz vietas, neglābjami stigdami arvien dziļāk pasaulē, kur vairs nav ne krāsu, ne lapu, ne koku.
   Tikmēr Sudrabdzlsla ienesa viņus Dižupes straumē, laiviņas pagriezās un brāzās tai līdzi uz dienvidiem. Drīz ķēniņienes baltais stāvs tālē vīdēja tikko saskatāms. Saulē, kas jau laidās pret vakariem, viņa mirdzēja kā stikls tālīna loga rūtī vai ezera acs, kad stāvi kalna galā un redzi to paspīdam pamalē kā zemes saujā iekritušu kristāliņu. Tad Frodo itin kā redzēja ķēniņieni uz atvadām paceļam rokas, un tūliņ vējš atnesa tālīnu, bet dzidru un skaidru balsi — dziesma skanēja aizjūras elfu sensenajā mēlē, un vārdus viņš nesaprata, skaista bija dziesma, taču sirdī mieru tā neielēja.
   Tomēr elfu vārdi allaž viņam neizdzēšami iespiedās atmiņā itin kā paši par sevi, un pēc daudziem gadiem viņš raudzīja tos pārcelt tādos, kas būtu saprotamāki — dziesma, līdzīgi visām elfu dziesmām, vēstīja par to, kas Viduszemes iemītnieku ausīm izklausījās pavisam tāls un svešāds.
   Ai! Laurie lantar lassi surinen, yeni unotime ve ramar aldaron! Yeni ve linte yuldar avanier mi oromardi lisse-miruvoreva Andune pella. Vārdo tellumar nu luini yassen tintilar i eleni omaryo airetari-lirinen.
   Si man i yulma nin enquantuva?
   An si Tintalle Varda Oiolosseo ve fanyar maryat Elentari ortane, ar ilye tier undulave lumbule; ar sindanoriello caita mornie i falmalinnar irrtbe met, ar hisie untupa Calaciryo miri oiale. Si vanwa na, Romello vanwa, Valimar!
   Namarie! Nai hiruvalye Valimar. Nai elye hiruva. Namarie!
   "Ai! Birst gadi kā zelta lapas, ko vējš plūc no zariem, kam skaita nav! Aiztecējuši gadi kā medalus plašajās Aizrietu zālēs, zem Vardas zilgajām velvēm, kur zvaigznes trīsēt trīs, kad viņa dzied svētsvinīgi kā ķēniņiene. Kurš atkal piepildīs manu kausu? Jo nu mūsu Dzirksts, Zvaigžņu ķēniņiene Varda, Mūžbaltā kalna galā ir pacēlusi rokas kā mākoņus, un visi ceļi ietinušies tumsā, un no krēslas zemes putodamas veļas tumsas bangas, mūs pašķirdamas, un migla uz mūžiem nogūlusi pār Kalasirjas dārgakmeņiem. Tagad zudusi, zudusi Valimara tiem, kas austrumos! Ardievu! Varbūt tu uzmeklēsi Valimaru. Varbūt pat tu to uzmeklēsi. Ardievu!" Varda bija ķēniņiene, ko šajā zemē atklidušie elfi dēvēja par Elberetu.
   Piepeši Anduina meta strauju likumu, krasti abās pusēs saslējās stāvus, un Lotloriēnas gaisma pagaisa. Frodo elfu skaisto zemi otrreiz vairs neieraudzīja.
   Nu bija jādomā par tālāko ceļu. Saule spīdēja sejā, un acis lāgā nerādīja, jo visiem tās bija asaru aizmiglotas. Gimlins raudāja aizgūtnēm.
   — Nu esmu redzējis to, par ko skaistāka nekā vairs nav, — viņš elsodams teica Legolasam. — Turpmāk es par skaistu vairs negodāšu neko — vien viņas velti. — Un, to teikdams, rūķis piespieda roku pie krūtīm. — Vai dieniņ, Legolas, nu kālab man vajadzēja iet līdzi Pulkam? Vai es varēju nojaust, ka briesmas uzglūnēs no pavisam citas puses? Elrondam bija caur un cauri taisnība, kad viņš brīdināja mūs, teikdams, ka to, kas ceļā sagaidāms, neviens no mums nespēj paredzēt. Es baidījos, ka viss beigsies ar mocībām zemzemes kambaros, tomēr bailes pārvarēju. Bet būtu es zinājis, ar kādām briesmām draud gaisma un prieks, nebūtu tak ne soli spēris! Tagad man tā prombraukšana sirdi sadragājusi smalkās šķēpelēs, un ļaunāk nevarētu būt, pat ja Aragorns mums uz līdzenas vietas liktu līst vai Tumsas torni. Ak es, nelaimīgais!
   — Nekā! — atsaucās Legolass. — Nelaimīgi esam mēs visi! Ari tie, kam lemts staigāt pa zemes virsu šajās posta dienās. Jo tā nu tagad iet — sēdi laiviņā, straumes rauts līdzi, vienubrīd ko atrodi un tūliņ atkal pazaudē. Bet tu, Gimlin, Gloina dēls, manās acis esi laimīgs, jo no tā, ko apraudi zudušu esam, esi atsacījies no brīva prāta — varēji nospriest ari citādi. Bet tu nepameti savus biedrus, un viena, lai ari pieticīga, alga tev par to būs — atmiņas par Lotloriēnu tev sirdi būs dzīvas mūžīgi mūžos, ar gadiem ne drusciņas nebālēdamas un nesūbēdamas.
   —Var jau būt, — Gimlins teica, noslaucījis asaras piedurknē. — Un lai tev paldies par tādiem vārdiem. Viss, ko tu saki, ir tiesa, tikai sirds tik un tā brēktin brēc. Ar atmiņām vien to neapklusināsi. Tās ir vien spogulis, lai vai tik skaidrs kā Keledzarama ūdeņi. Vismaz rūķim Gimlinam sirds krūtis ielikta tieši tāda. Ar elfiem varbūt ir citādi — esmu dzirdējis, ka viņiem atmiņas esot tīri kā nomods, nevis sapņojums vien. Rūķi neko tādu nepazīst. Bet lai nu paliek! Pieskati laivu! Palūk, piekrauta līdz lūpai, un Dižupei ir ātra daba. Aukstā ūdeni es savas bēdas slīcināt negribu. — Viņš paķēra airi un izvadīja laiviņu laukā no upes vidus, tuvāk rietumkrastam, kur priekša jau šūpojās Aragorna laiva.
   Tā viņi pa plato, straujo upi laidās aizvien tālāk uz dienvidiem. Krastos rēgojās kaili koki, un, lai kā viņi staipīja kaklus atpakaļ, aizmugurē nevarēja saskatīt vairs ne niecīgāko gaišu- miņu. Vējš pierima, un Anduīna plūda kapa klusa. Nebija dzirdamas pat putnu balsis. Novakara saule pamazām ietinās dūmakā, līdz spulgoja palsajās debesīs kā balta milzu pērle. Tad tā nogrima aiz apvāršņa, upei pāri nogulās krēsla, un samācās melna tumsa. Debesis klāja mākoņu sega. Vēl ilgi viņi slīdēja klusajā naktī, laiviņas raudzīdami vadīt pa rietumkrasta koku paēnu. Miglā ietinušies milzu koki vilkās garām kā rēgi, ar mezglainajām, izslāpušajām saknēm ķerstīdamies atvaros. Nakts bija drūma un auksta. Frodo kluknēja uz soliņa, klausīdamies, kā upe apslāpēti burzguļo un putojas ap koku saknēm un krastā izskalotajiem prauliem, līdz uzmācās miegs, un viņš ieslīga nemierīgā snaudā. •

Devītā nodala
Dižupe

   Frodo pamodās, manīdams pieskārienu pie pleca. Atvēris acis, viņš ieraudzīja Semu un aptvēra, ka guļ Dižupes rietumkrastā, silti ievīstīts segā. Virs galvas zarus pleta augsti, pelēcīgi koki. Viņš bija ciešā miegā nogulējis visu nakti, un nu starp kailajiem zariem debesis jau gaismojās palsas. Gimlins turpat netālu kurināja mazu uguntiņu.
   Saule vēl nebija uzlēkusi, kad viņi devās tālāk. Uz dienvidiem nevienam nekārojās airēties pa kaklu, pa galvu, un visi klusībā priecājās, ka līdz Raurosam un Kramaklintij vēl tālu, vismaz pāris dienu brauciens, un tikai tad nāksies izlemt, ko iesākt tālāk. Pagaidām viņi ļāvās straumei, jo par varītēm mesties briesmās, lai kādas tās gaidāmas, nepavisam negribējās. Aragorns nevienu neskubināja, jo zināja, ka visiem spēki vēl noderēs, taču uzstāja, lai ik ritu viņi ceļā dotos mazā gaismiņā un krastā izceltos vien vēlā nakti, jo dziļi sirdi juta, ka tuvojas pēdējais bridis, un bažījās, ka pa to laiku, kamēr viņi laiskojās pa Loriēnu, Tumsas pavēlnieks diez vai būs sēdējis dīkā.
   Tomēr todien no ienaidniekiem nebija ne miņas, un nākamajā dienā tāpat. Cita aiz citas ritēja vienmuļas, pelēkas stundas. Trešajā brauciena dienā krasti pamazām pārvērtās — koki tapa aizvien retāki, bet tad pavisam pazuda. Pa kreisi, aus- trumkrastā, pacēlās lēzenas nogāzes, tiekdamās pretim debesim. Tur viss bija nobrūnējis un sačervelējies, it kā pāri būtu skrējusi uguns, neatstādama ne zāles stiebriņu — apkaime bija neviesmīlīga un kaila un nepiedāvāja pat ne nolauztu koku vai laukakmeni, pie kā skatam pakavēties. Te sākās Ruszeme, kas plaša un tuksnesīga stiepās starp dienvidu Drūmmežu un Emonmuīlu kalniem. Kas te bija pāri gājis — sērga, karš vai Naidnieka zin- tis, Aragorns nezināja teikt.
   Arī pa labi, rietumkrastā, koku vairs nebija, taču tur zeme bija līdzena un daudzviet ar sulīgu zāli klāta. Šai pusē bija saauguši veseli vilkuvāļu meži — niedres slējās tik augstas, ka no laiviņām, kad tās, izkaltušos stiebrus čabinādamas, slīdēja gar pašu audzes malu, krasts nemaz nebija saredzams. Melnās, izspūrušās vāles vieglajā, rēnajā vējiņā klanījās un pluinījās, klusu un skumīgi šalkdamas. Kad niedres pašķīrās, tālāk uz brīdi pavīdēja pļavu pauguri, aiz tiem pret rietošās saules iekrāsotajām debesīm slējās kalni, bet pie pašas dienvidu pamales vīdēja melna svītriņa — Miglas kalnu grēdas gals.
   Nekur nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai putni, un to gan bija daudz — niedrēs svilpoja un pūta sīki dziedātājputniņi, taču tie acīs nerādījās, bet reizi vai divas debesīs nošvīkstēja gulbju spārni un pāri galvai aizlaidās varens kāsis.
   — Gulbji! — iesaucās Sems. — Un īsti makani!
   — Jā, — Aragorns atsaucās. — Melnie.
   —Cik šī zeme plaša un tukša, un sērīga! — Frodo nobrīnījās. — Un es allaž domāju, ka uz dienvidiem, kur ziemai nav varas, paliek arvien siltāk un priecīgāk.
   — Vēl jau necik tālu uz dienvidiem neesam tikuši, — Aragorns atteica. — Ziema vēl tepat, un līdz jūrai te tālu. Šeitan ziema turas līdz agram pavasarim — varam vēl dabūt sniegu uz galvas. Lejā, Belfalasas līcī, kur Anduīna ietek jūrā, gan ir silti un priecīgi — vismaz būtu, ja ne Naidnieks. Taču pagaidām, es lēšu, esam vien līgas sešdesmit lejāk par Dalienas Dienvidājiem, kas ir, rau tur, simtiem jūdžu projām. Bet še, kur raugāmies uz dienvidrietumu pusi, sākas mustangrlmu, Rohānas zirgu saimnieku, zemes. Drīz nonāksim līdz vietai, kur no Fangorna Andulnā ietek Gaismlte — tā kopš mūžseniem laikiem bijusi Rohānas ziemeļu robeža. Rohāņi izsenis saimnieko apvidū, kas gulst starp Gaismīti un Baltajiem kalniem. Tā ir auglīga un skaista zeme, un tādu pļavu nav citur nekur, bet šajos bargajos laikos viņi upes krastos nedzīvo un parasti turas no tās pa gabalu. Anduīna ir plata, tomēr orku bultas lido tālu, un runā, ka pēdējā laikā viņi esot pat pasākuši peldēt pāri un zagt rohāņu zirgus un kumeļus.
   Sems sabijies noskatīja abus krastus. Pirmīt, kur tie bija mežiem noauguši, viņš galīgi nebija juties savā ādā — tā vien likās, ka tur kāds lūr, aiz zara noslēpies, vai lodā, ko ļaunu perinādams —, bet nu viņš pēc kokiem ilgoties ilgojās. Laiviņās viņi tupēja tik neaizsargāti — tās plašajā kailumā bija saskatāmas pa lielu gabalu, un upe bija naidīgu spēku kaujas lauks.
   Nākamajā un aiznākamajā dienā bailes pamazām pielipa arī pārējiem. Viņi ķērās pie airiem un īrās augu dienu, lai ātrāk tiktu uz priekšu. Krasti slīdēja garām. Anduina izplājās platāka un seklāka, austrumpusē parādijās lēzenas, oļiem klātas sēres, bet straumē — sēkļi, tālab stūrmaņiem nācās uzmanīties. Rūszeme paslējās augstāka, un pāri pakalniem svilpdams vilka salts aus- trenis. Otrā krastā pļavas laidās lejup un pārtapa par kūlas klātām zemienēm, izraibinātām ar dumbrājiem un grīšļu audzēm. Frodo nodrebinājās un atminējās Lotloriēnas zālienus, strūklakas, spožo sauli un liego lietutiņu. Laiviņās neskanēja nedz balsis, nedz smiekli. Visi bija iegrimuši domās.
   Legolass sapņoja par kārtīgu skrējienu pa dižskābaržu meža noru, kad visapkārt smaržo vasaras nakts un pie debesīm mirdz zvaigznes. Gimlins prātā apčamdīja zelta gabalus un apsvēra, vai tas piestāvētu kristālam, kur glabājama ķēniņienes velte. Merijs un Pins vispār tupēja kā uz adatām, jo Boromirs sēdēja, kaut ko zem deguna murminādams, brīžiem kodīdams nagus, it kā nokautos ar sazin kādām šaubām vai nemieru, bet brīžiem metās airēt, teju apdzidams Aragorna laivu. Tādās reizēs Pins, laivas priekšgalā sēdēdams, redzēja, ka viņš ar savādi degošu skatu veras uz Frodo. Sems jau kur tas laiks bija nospriedis, ka laivas varbūt ari nav tik bīstamas, kā viņam iegalvots, taču ne par kādu omulīgu pasēdēšanu te vispār nevarēja būt ne runas. Viņš kluknēja, čokurā sarāvies un gauži nelaimīgs, un varēja vien blenzt uz aukstuma nomērdēto ainavu, kas slīdēja garām, knapi vilkdamās, vai uz drūmi pelēko ūdeni, kas abās laivas pusēs bija viens un tas pats. Pat irties Sems nedabūja, jo Aragorns baidījās uzticēt viņam airi.
   Kad sāka krēsloties ceturtās dienas novakars, Sems čurnēja laivas priekšgalā, pāri Aragorna un Frodo noliektajām galvām truli vērdamies atpakaļ, kur šūpojās abas pārējās laiviņas. Viņš nokāvās ar miegu un nevarēja vien sagaidīt, kad beidzot varēs izkāpt krastā, kur zem kājām cieta zeme. Piepeši viņš satrūkās, kaut ko pamanījis: labu bridi nekustīgi blenza, tad saslējās un izberzēja acis, pavērās vēlreiz, bet vairs neko neredzēja.
   To nakti viņi parlaida uz mazas sērites netālu no rietumkrasta. Sems ietinās segā un nogūlās blakus Frodo. — Vai zināt, saimniek, man pirmiņ kaut kas norēgojās. Stundiņu vai divas pirms tam, kad izcēlāmies malā, — viņš ierunājās. — Tak ej nu sazini — varbūt nenorēgojās ar'. Tīri vai smejies.
   — Nu, nu? — Frodo atsaucās, apjauzdams, ka Sems tik un tā neliksies mierā, iekams nebūs izstāstījis visu līdz galam. — Kopš aizbraucām no Lotloriēnas, man smiekli nav bijuši ne prātā.
   — Nē tak, nav nekāds joks, Frodo kungs. Ērmota padarīšana. Ja tas nebij sapnis, nav lāgā. Un jums der šito zināt. Es, eku še, skatos — baļķēns peld, bet vienā galā šim acis!
   — Par baļķi es neko nesaku, — Frodo sacīja. — Upē tādu lērums. Bet par tām acīm…
   — Kad es jums saku! — Sems apgalvoja. — Tālab jau es, tā sakot, vai palēcos. Redzu — Gimlina laivai nopakaļ pustumsā peld tāds baļķēns. Nu, domāju, kas tur pavisam. Bet tad šis ņem un palēnām brauc arvien tuvāk, un te nu es sāku gudrot, sak, kā tas nākas, ja visus tak viena straume nes? Un tūliņ šim tuvākajā galā, kur tāds puns, iedegas divas ačeles kā baltas pogas. Un teikšu vēl ko — šitais baļķēns nebij nekāds baļķēns, tālab ka vicoja pa ūdeni ar tādām ķepām kā gulbim pleznas, tik prāvākām. Un tad es ar' palēcos un izberzēju acis, grasījos jau bļaut, ja šis vēl bus turpatiņ, kad izpurināšu, tā sakot, miegu no paura. Jo šis jau bij teju pielavījies Gimlinam klāt. Tak vai nu tās pogas bij samanījušas, ka sakustos, vai bij norēgojušās man tik pa miegam — nezinu teikt. Tik, kad pavēros no jauna, tur nekā vairs nebij. Tak ar acu kaktiņu, tā sakot, itin kā nomanīju tādu melnumu aizšļūcam krastu ēnā. Ačeles gan tur nespīdēja. Nospriežu pie sevis, sak, tu, Sem Ekušek, atkal ko būsi sasapņojies, un ne bļauju, neko. Tak nu, kad esmu izgudrojies tā un šitā, varbūt rik- tlgi vien bij. Ko teiksit, Frodo kungs?
   — Es, Sem, teiktu, ka tur bija vien baļķēns, mijkrēslis un vēl miegs pie vainas, — Frodo domīgi atteica, — ja vien tā butu pirmā reize, kad tās acis mums spldinās aiz muguras. Bet tā vis nav. Es tās manīju jau tad, kad vēl nebijām tikuši līdz Loriēnai.
   Un viens, šitādas acis blisinādams, rāpās augšā uz plātni, kur tonakt gulējām. Arī Haldirs viņu redzēja. Un atminies, ko stāstīja elfi, kas bija sūtīti izgainlt orku pulku?
   —Atminos, — Sems novilka. — Un atminos vēl ko citu. Man galīgi nepatīk šito iedomāties, bet tagadiņ, kad visu pārlieku un atminos vēl to, ko stāstīja Bilbo kungs un citi, es, man rādās, it labi varu uzminēt, kā šitam nejaucēnam vārdā. Vai tik nebūs Gollums, ko?
   —Nūja. Es tā spriežu jau labu laiku, — Frodo nopūtās. — Kopš tās nakts, ko pārlaidām uz plātņa. Manuprāt, viņš bija nobēdzi- nājies Morijā un tur mūs arī uzoda. Bet cerēju, ka Loriēnā noslēpsimies un tikmēr viņš pēdas pazaudēs. Tas nabags laikam būs slapstījies pa Sudrabdzīslas biezokņiem, gaidīdams, kad līdīsim laukā.
   —Laikam gan, — Sems piekrita. — Un mums der drusku vairāk piesargāties, citādi kādunakt pamodlsimies, samanīdami, ka šis jau gramstās mums ap rīkli. Ja vispār acis atvērsim. Tak kālab es šito saku — Nerimša un pārējie lai šonakt guļ, kā ierasts. Es pastāvēšu uz vakts. Nosnaudīšos pa dienu — tik un tā tupu kā maišelis.
   — Lai būtu maišelis, — Frodo pasmaidīja, — tikai maišelim vienā galā acis. Labi, pasargā, tikai sargāsim uz pusēm. Pret ritu, ja tiktāl viss būs mierīgi, apsoli mani pamodināt.
   Frodo pamodas melnā tumsā, juzdams, ka Sems viņu purina. — Kauna lieta raut jūs augšā, — Sems čukstēja, — tak pats tā vēlējāt. Tiktāl viss itin klusu, tik pirms laiciņa dzirdēju kaut ko noplunkšķam un nošņākuļojam, tak ko visu upē nedzirdēsi, kad laukā nakts.
   Sems apgūlās, bet Frodo uzrāvās sēdus un, ievīstījies segā, kluknēja, ar miegu kaudamies. Aizritēja sazin cik ilgs laiks, un viss bija mierīgi. Frodo jau sāka cīnīties ar kārdinājumu likties uz auss, kad pie vienas no pietauvotajām laiviņām piepeldēja tikko samanāms melnums. No ūdens izšāvās bālgana roka un pieķērās pie laivas apmales, iedegās divas saltas acis, ieskatījās laiviņā un tad pagriezās pret Frodo, kas sēdēja uz sērltes. Acis vīdēja vien trīs četru soļu atstatumā, un Frodo sadzirdēja klusu šņākoņu. Pietrūcies kājās, viņš izrāva no maksts Dzeloni un stingri vērās acīm pretī. Tās acumirklī apdzisa. Atskanēja šņāciens, plunkšķis, un lejup pa straumi aizšāvās tāds kā melns baļķēns, tūliņ sakusdams ar tumsu. Aragorns miegā sagrozījās, apvēlās uz muguras un pietrūkās sēdus.
   — Kas tur ir? — viņš satraukti iečukstējās, pielēcis kājās un piesteidzies līdzās Frodo. — Miegā kaut ko samanīju. Kālab esi izrāvis zobenu?
   — Gollums, — Frodo atčukstēja. — Vismaz man tā likās.
   — A, tātad par mūsu sīko ķepaini jau zini, — Aragorns noteica. — Viņš mums ļepatoja nopakaļ jau Morijā un neatstājās līdz pat Nimrodelei. Kopš iekāpām laivās, šis iras nopakaļ, uz baļķa braukdams. Nakti reizi vai divas raudzīju viņu notvert, bet šis ir veikls kā lapsa un glums kā zutis. Cerēju, ka tagad, kad braucam pa upi, viņš atpaliks, bet kas to deva — te šis jūtas kā zivs ūdenī. Rīt mums jāmēģina airēties ātrāk. Tagad liecies gulēt, es pastāvēšu sardzē līdz rītam. Kaut es to nekrietneli varētu dabūt rokā — šis varētu lieti noderēt. Bet ja ne, mums jāmēģina panākt, lai šis atpaliek. Viņš ir gauži bīstams — gan pats pa nakts tumsu var mesties pie rīkles, gan uzvedināt ienaidniekus mums uz pēdām.
   Tonakt no Golluma vairs nebija ne miņas. Visi bija modri un turēja acis vaļā, bet turpmāk neviens vairs nekur nemanīja pazibam pat viņa ēnu. Ja viņš joprojām sekoja, acīmredzot darīja to gaužām piesardzīgi un viltīgi. Aragorns tagad lika visiem irties, cik spēka, un krasti garām slīdēja ātrāk, tikai lielākoties nesaskatāmi, jo īrās viņi tumsas aizsegā un gulēja pa gaismu, noslēpušies, kā nu mācēdami. Tā, ceļā neko īpašu nepieredzējuši, viņi brauca arvien tālāk, līdz pienāca septītā diena.
   Laiks joprojām bija apmācies, un pūta austrenis, bet, vakaram satumstot, debesis rietumu pamalē noskaidrojās, un zem pelēkajiem mākoņu blāķiem atspīdēja iedzeltena un bālgani zaļa vizma. Tad tālīnie ezeri iemirdzējās jauna meness gaismā. Sems turp vērās, pieri raukdams.
   Nākamajā dienā apkaime abpus upei strauji pārvērtās. Abi krasti cēlās uz augšu, tagad klinšaini un akmeņaini. Necik ilgi, sākās kalni, un gan vienā, gan otrā pusē kraujie krasti pārklājās ar mežrozīšu un dzeloņplūmju brikšņiem, kazenājiem un vīte- ņiem. Tālāk vīdēja apdrupušas klintis un pelēki, laika zoba sagrauzti akmens stabi, noauguši ar efejām, bet aiz tiem — vēl augstākas kores, klātas ar vēja aplauzītām un izpluinltām eglēm. Tuvojās pelēkie Emonmuīlu kalni, Tukšaines dienvidu robeža.
   Klintis un kraujās trokšņoja putnu bari, kas augu dienu riņķoja augstu palsajās debesis. Kad viņi todien iekārtojās uz gulēšanu, Aragorns raizīgi vērās augšup, prātodams, vai Gollums jau nav pastradājis kādu negantību un palaidis ziņu, kurp viņi dodas un kur atrodami. Vēlāk, kad saule jau rietēja un Pulks atkal posās ceļā, viņš pie dziestošās pamales samanīja melnu plankumiņu — palielu putnu, kas, mezdams lokus, šāvās arvien lejāk un tālāk uz dienvidiem.
   —Legolas, kas tas ir? — Aragorns uzrunāja elfu, norādīdams uz ziemeļiem. — Es teiktu, ka ērglis.
   —Jā, — elfs atsaucās. — Ērglis izlidojis medībās. Diez ko tas nozīmē? No kalniem, kur tie mīt, še tālu.
   — Tālāk dosimies tikai kārtīgā tumsā. Drīzāk ne, — Aragorns nolēma.
   Ceļā viņi bija jau astoto dienu. Apkārt valdīja klusums, drēgnais austrenis bija pierimis pavisam. Plānais mēness sirpitis ātri vien noslīka vakarblāzmā, bet debesis virs galvas bija skaidras, un, lai arī tālu dienvidos blāvi gaismojās mākoņu blāķi, rietumos zvaigznes mirdzēja tīras un spožas.
   — Braucam! — Aragorns sacīja. — Raudzīsim pievārēt vēl kādu gabalu. Šo apkaimi es vairs tik labi nepazīstu, jo no šejienes lidz Sarnas krācēm upi vēl nekad neesmu izbraucis. Bet, ja lēšu pareizi, priekšā vēl daudzas jūdzes. Taču piesargāties der arī tagad, jo te upē netrūkst ne klinšu, ne sēkļu. Turēsim acis vaļā, un par daudz ātri irties nevajag.
   Sems, kas tika izraudzīts par ceļa izlūkotāju, tupēja pirmās laivas priekšgalā un cieši blenza tumsā. Nakts bija melna, taču zvaigznes virs galvas dega neparasti košas, un Anduīnas dzelmi klāja ņirboša vizma. Tuvojās pusnakts, un visi jau labu laiku bija braukuši, vien straumes nesti, airus gandrīz nelikdami lietā, kad Sems brīdinoši iesaucās. Turpat, pāris soļu tālāk, priekšā iznira melni blāķi, ap kuriem krākdami burbuļoja viļņi. Straume šāvās tiem garām pa kreisi, gar austrumkrastu, un, brāzdamies tai līdzi, visi turpat degungalā ieraudzīja nosmailinātas klintis, saspraustas upes vidū kā zobu rindu, kam Anduīna gāzās cauri, sakuldamās putās. Laiviņas sasitās kopā.
   —Aragorn! — iesaucās Boromirs, no trieciena salīgodamies.
   —Tas ir neprāts! Nakts tumsā līst Sarnas krācēs, kur ari pa dienas gaismu neviena laiva nav vesela tikusi cauri!
   — Atpakaļ! Atpakaļ! — Aragorns iekliedzās. — Griezieties apkārt! Grieziet laivas apkārt, ja varat! — Un viņš iegrūda airi straumē, raudzīdams laivu apturēt un pagriezties atpakaļ.
   — Būšu kļūdījies aplēsēs, — viņš nomurmināja uz Frodo pusi.
   — Man nebija ne jausmas, ka esam jau tik tālu. Anduīna plūst ātrāk, nekā biju iedomājies. Sarnas krāces jau klāt.
   Ar mokām novaldījuši laivas, viņi pēdīgi pagrieza tās pret straumi, bet iesākumā, lai ari Irās, cik spēka, uz priekšu netika teju nemaz, turklāt upe laivas spītīgi rāva aizvien tuvāk aus- trumkrastam, kas nakts tumsā vidēja melns un draudīgs.
   — Airējiet reizē! Visi! — Boromirs iekliedzās. — Citādi uzsē- dīsimies uz sēkļa! — Un Frodo dzirdēja nošņirkstam klinti pret laiviņas dibenu.
   Tieši tobrīd iedžinkstējās loku stiegras, pāri galvai nospin- dza bultas, un daža laba ari izrādījās trāpīgu roku šauta. Viena atsitās Frodo starp lāpstiņām, un viņš iekliegdamies paklupa, izlaizdams airi no rokām, taču bruņukreklam bulta cauri netika un nokrita turpat laivas dibenā. Otra caururba Aragorna kapuci, bet trešā trīsēja, ieurbusies otrās laiviņas apmalē, turpat līdzās Merija plaukstai. Sems, ieblenzis tumsā, tā kā samanīja pa garajām oļu sērēm pie austrumkrasta skraidelējam melnus stāvus. Tie bija pavisam tuvu.
   — Irčil — Legolass iekliedzās, nevilšus atminējies dzimto mēli.
   — Orki! — piebalsoja Gimlins.
   — Golluma pirksts, lieku galvu ķīlā, — Sems nosodījās. — Un vietiņa laba, neko teikt. Upe pati grūž mūs šiem ķetnās!
   Visi, pat Sems, sagrāba airus un Irās, cik jaudas, kuru katru bridi gaidīdami melnspalvotas bultas dzēlienu. Šautras spindzēja kā negudras, aizšaudamās pāri galvai vai sakrizdamas turpat straumē, taču trāpīt neviena vairs netrāpīja. Tumšs gan bija, taču orki nakti redzēja labi, un ar zvaigžņu gaismu pilnīgi pietika, lai viņi pretiniekiem varētu sagādāt gana lielas nepatikšanas, bet ceļiniekus no Mordoras strēlnieku ļaunprātības sargāja Loriēnas pelēkie apmetņi un elfu laivu sudrabainie dēļi.
   Laiviņas palēnām cīnījās pret straumi. Tumsā bija grūti noteikt, vai tās maz kustas uz priekšu, taču ūdens virpulis pamazām negribīgi atslāba, un austrumkrasts atkāpās, līdz vairs nebija saskatāms. Pēdīgi laivas atkal bija upes vidu, labu gabalu projām no draudīgajām klintīm, un visi, irdamies, cik speķa, stūmās tuvāk rietumkrastam. Tikuši zem krūmiem noaugušas pārkares, viņi apstājās, lai atelstos.
   Nolicis airi, Legolass paņēma savu Loriēnas loku, izlēca krastā un pagājās pāris soļu tālāk. Uzvilcis stiegru, viņš notēmēja bultu pret tālīno, tumsā slīgstošo austrumkrastu. Bulta aizšāvās dziedādama, un viņā krastā atskanēja piesmakuši brēcieni, bet saredzams gan nekas nebija.
   Frodo raudzījās uz slaiko elfu, kas, mērķi izraudzīdamies, pētoši vērās tumsā. Legolasa galva vidēja pret bezdibenlgajām debesim, to rotāja zvaigžņu staru vainags. Bet no dienvidiem, snaikstldami garus pirkstus, itin kā izlūkodami ceļu, cēlās milzīgi, melni mākoņi. Piepeši uzvilnīja šausmas.
   — Elbercth Gilthoniell — paskatījies augšup, izdvesa Legolass. Tajā pašā mirkli no mākoņu blāķa nošķīrās melnums — kā mākonis, tomēr ne gluži, jo slīdēja daudz ātrāk un aizvien tuvāk, aprīdams ik sīkāko gaismas stariņu. Pēc brīža tas jau izskatījās pēc spārnota neradījuma, kas šķita no piķa melnas tumsas darināts. No otra krasta pāri ūdenim atvēlās rejošas gaviles. Frodo samanīja caur dzīslām izšaujamies stindzinošu saltumu, kas aizlavījās līdz pat sirdij, un plecā, sen aizdzijušajā brūcē, iedzēla itin kā ledaina lāsteka. Viņš nevilšus ierāva galvu plecos, ilgodamies kur noslēpties.
   Piepeši iedziedājās Loriēnas loks. Elfu stiegra bultu aizšāva nakti kā zibens strēli. Frodo pašķielēja uz debesīm. Spārnotais mākonis, nolaidies jau tepat virs galvas, salīgojās un noraustījās. Atskanēja spalgs ķērciens, un melnums, gāzdamies lejup, pazuda upes austrumkrasta tumsā. Debesis atkal noskaidrojās. Tālē tumsu pieskandināja lamas un gaudas, līdz viss noklusa. No austrumiem tonakt pāri upei vairs neatlidoja neviena šautra un ne mazākais troksnītis.
   Aragorns lika visiem pairties vēl augstāk pret straumi. Kādu bridi stūmušies gar krastu, viņi uzgāja nelielu, seklu līcīti, kur pašā ūdensmalā auga pāris nolikušu koku, bet mazliet tālāk slējās stāva klints krauja. Tur viņi nosprieda palikt līdz rītausmai, jo šonakt doties tālāk nebija vērts pat mēģināt. Viņi nakšņoja tāpat, ne naktsmītni ierīkojuši, ne uguni kūruši, un gulēja, saritinājušies laivās, iepriekš tās sagrūduši vienkopus un kārtīgi pietauvojuši.
   — Lai slavēts Galadriēlas loks, un lai slava Legolasa skadra- jai acij un drošajai rokai! — noteica Gimlins, lembu košļādams. — Tas nu gan bija varens šāviens, mans draugs!
   — Tikai kurš pateiks, ko tas ķēra? — Legolass atsaucās.
   — Es ne, — Gimlins sacīja. — Vien nopriecājos, ka tas nedabūja pielīst klāt. Tīri bail sametās. Sazin kālab tūliņ atmiņā atausa Morijas Tumsa — Balrogs, — rūķis čukstus piebilda.
   — Balrogs tas nebija, — ierunājās Frodo, joprojām trīcēdams ledainā saltuma skavās. — No Balroga nenāk tik stindzinoša dvaša. Manuprāt, tas bija… — Viņš apklusa.
   — Nu? Kas? — dedzīgi ieprasījās Boromirs, pārliecies pār savas laivas malu, it kā pūlēdamies ieskatīties Frodo sejā.
   — Manuprāt… Nē, neteikšu, — Frodo izgrūda. — Lai kas tas bija, orki rādījās pagalam vīlušies, kad Legolass viņu notrieca.
   —Tā izklausījās, — Aragorns piekrita. — Tikai kur viņi tagad, cik daudz un ko nu iesāks, mēs nezinām. Šonakt gulēt nedrīkstam! Pagaidām mūs slēpj tumsa. Bet ko nesīs diena — kas to lai zina! Turiet ieročus pa tvērienam!
   Sems sēdēja, bungodams pa zobena spalu, it kā klusībā kaut ko skaitītu uz pirkstiem, un vērās debesīs. — Nu gan joki, — viņš noburkšķēja. — Tukšainē tak mēness tas pats, kas Dalienā, — kā citādi? Tā ka vienādi vai otrādi: vai nu šim kas sagriezies šķērsām, vai man pašam prātiņš aizgājis šķībi greizi. Atminaties, Frodo kungs, kad kokā gulējām? Tad tak mēness auga augumā — līdz pilnam, lēšu, knapi nedēļa bij atlikusi. Un nu mēs nedēļu vizināmies pa upi, kad šis — cibric! — pavisam jauns uzlec debesis plāniņš kā nošķērēts nadziņš, itin kā pie elfiem mēs nemaz ar' nebūtu kavējušies! Tris naktis es atceros riktīgi, un bija tak vēl, tik vesels mēnesis nekādi nesanāk, kaut es izputētu! Tīri jādomā, ka tur dienām nemaz nav skaita.
   —Varbūt tā ari ir, — Frodo atsaucās. — Tur mēs varbūt bijām ietikuši laikā, kas citur sen jau pagājis. Manuprāt, vien tad, kad Sudrabdzlsla mūs iznesa Andulnā, mēs atgriezāmies laikā, kas mirstīgajai pasaulei plūst pāri līdz jūrai. Un, ja tā padomā, Karasgaladonā nekāda mēness pie debesim nemaz nebija — ne veca, ne jauna. Vien nakti spīdēja zvaigznes un dienā — saule.
   Savā laiviņā sakustējās Legolass. — Nekā, — viņš ierunājās. — Laiks nekur nav apturams, tikai vienuviet viss mainās un aug ātrāk, bet cituviet — lēnāk. Elfiem ir tā, ka pasaule mainās acu priekšā gan vienādi, gan otrādi. Milzu ātrumā tā mainās tāpēc, ka viņi paši paliek, kādi bijuši, noraudzldamies, kā viss pārvēršas līdz nepazīšanai, un tālab skumst. Bet lēnām tāpēc, ka paši viņi gadus neskaita. Skrejošie gadalaiki viņiem ir vien sīki vilnīši, bezgala plašā jūrā aizvien vieni un tie paši. Tomēr visam, kas zem saules, lemts reiz iznīkt un rast galu.
   — Bet Loriēnā nenīkst nekas, un ja arī gals tuvojas, tad lēnītiņām, — Frodo iebilda. — Tur visu sargā ķēniņienes spēks. Bezgala gari rit acumirkļi Karasgaladonā, kur Galadriēla mīt ar Elfu gredzenu pirkstā.
   — Aiz Loriēnas robežām to nedrīkst zināt neviens, — brīdinoši iesaucās Aragorns. — Pat es ne. Vairs ne vārda! Bet tā nu ir, Sem — tajā valstībā ar laika rēķiniem viss var noiet greizi. Tur laiks aizskrēja joņiem — gan mums, gan elfiem. Ārpasaulē mēness sadila, pazuda, uzlēca jauns un sadila vēlreiz, kamēr Loriēnā kavējāmies. Un vakar atkal parādījās jauns. Ziema jau teju galā. Nāk pavasaris, un cerību maz.
   Nakts pagāja klusi un mierīgi. Upes otrā krastā vairs nebija dzirdamas ne klaigas, ne saucieni. Strauji mainījās laiks. No dienvidiem bija atpeldējuši lieli, zemi mākoņi, piesūkušies ar jūras valgmi, un gaiss zem tiem sablīvējās silts un spiedīgs. Bezvēja klusumā upe krācēs itin kā mutuļoja daudz skaļāk un tuvāk. Koku zari piesūcās ar valgmi un sāka birdināt smagas ūdens lāses.
   Rītausma pasauli ieraudzīja miglā tītu un noraudājušos. Dienas gaisma atausa palsa un skopa, nebija ne saules, ne ēnu. Pāri Andulnai gulās dūmakas aizkars, un gar viņu krastu vēlās balti miglas vāli, aizsegdami skatu.
   — Migla man riebj, — Sems sacīja, — bet šitai nav ne vainas. Tagadiņ varbūt tiksim prom tā, ka tie nolāpītie goblini ij ne acu nepamirkšķinās.
   — Varbūt, — piekrita Aragorns, — tikai, kamēr migla drusku nepacelsies, mēs paši nevarēsim atrast ceļu. Bet ceļš jāsameklē, citādi Sarnas krācēm garām netiksim un līdz Emonmuīliem tāpat.
   — Nesaprotu, kālab mums jālaužas pāri krācēm un jāairējas vēl tālāk, — Boromirs ieteicās. — Emonmuīli, rau, tepat degungalā, tālab der atstāt tās elfu čaumaliņas tepat un griezties uz rietumiem un dienvidiem, līdz Entavai, tad — pāri, un tur jau mana zeme ar roku sasniedzama.
   — Tiesa gan, — Aragorns atsaucās, — ja mūsu ceļš ved uz Minastirītu. Tikai par to mēs vēl neesam vienojušies. Un var gadīties, ka turp doties ir bīstamāk, nekā varētu domāt. Entavas ieleja ir zema un pārpurvojusies, un kājāmgājējam, kam vēl nasta plecos, migla ir nāvīgs ienaidnieks. Manuprāt, mums jābrauc pa Andulnu, cik tālu vien iespējams. Upe vismaz neaizvedīs neceļos.
   — Bet austrumkrastu apsēdis Naidnieks, — Boromirs iebilda.
   — Un, pat ja tiksiet cauri Argonatas vārtiem un sveiki un veseli nonāksiet līdz Kramaklintij, ko pēc tam? Metlsieties lejā kopā ar ūdenskritumu, un tālāk bridlsiet akačos?
   — Nē! — Aragorns noskaldīja. — Pie Raurosa kāpsim krastā un laivas pa seno ceļu nonesīsim lejā nēšus, bet tad brauksim tālāk. Nezini, Boromir, vai ari negribi atminēties senķēniņu laikos izbūvētās Ziemeļkāpnes un Amonhenu kalna galā? Vismaz man prātā uzkāpt turp, iekams izlemju, ko iesākt tālāk. Varbūt tur ieraudzīsim kādu zīmi, kas norādīs pareizo ceļu.
   Boromirs ilgi raudzīja viņu pierunāt, bet pēdīgi piekāpās, kolīdz atskārta, ka Frodo nepārprotami dosies līdzi Aragornam.
   — Minastirītas viri nemēdz draugus atstāt nelaimē, — viņš noteica, — un es jums vēl lieti noderēšu, ja tomēr tiksit līdz Kramaklintij. Līdz augstajai salai iešu līdzi, bet tālāk — ne soli. Tur griezīšos uz māju pusi — viens, ja izrādīsies, ka neesmu pelnījis ceļabiedrus.
   Migla lēnām cēlās augstāk. Visi vienojās, ka Aragorns un Legolass paiesies pa krastu, kamēr pārējie paliks laiva-.
   Aragorns cerēja uziet kādu taku, pa kuru varētu laivas un mantas aiznest līdz vietai, kur straume atkal top rāmāka.
   — Var jau būt, ka elfu laivas nav nogremdējamas, — viņš teica, — bet tas nenozīmē, ka viņpus krācēm vēl būsim dzīvajos. Līdz šim tas nevienam vēl nav izdevies. Gondorieši še ceļus nebūvēja, jo pat Dienvidvalsts ziedu laikos viņu robežas nesniedzās šaipus Emonmuīliem. Taču rietumkrastā savulaik bija iestaigāta taka, ja vien spēšu to uzmeklēt. Aizaugusi nevarētu būt, jo vēl pirms pāris gadiem, iekams uzklīda Mordoras orki, pa Andulnu no Tukšaines uz Osgiliatu brauca laivinieki.
   — Galā gan ticis vien retais, — norūca Boromirs. — Un orki siro pa austrumkrastu. Tālāk ceļš ar katru jūdzi top arvien bīstamāks, pat ja taku patiesi uziesi.
   — Uz dienvidiem drošu ceļu nav, — Aragorns atteica. — Gaidiet līdz vakaram. Ja neatgriežamies, zināsiet, ka mūs piemeklējusi nelaime. Tad izraugieties jaunu vadoni un dodieties tālāk, kurp nu nospriedīsit.
   Frodo ar smagu sirdi noraudzījās, kā Aragorns un Legolass uzrāpjas stāvajā kraujā un ienirst baltajā miglā, tomēr viņš raizējās velti. Nepagāja ne divas trīs stundas, un vēl ne pusdienlaiks nebija klāt, kad abi izlūki no miglas atkal iznira.
   — Labas ziņas, — Aragorns pavēstīja, nokāpis upmalā. — Taka ir un ved uz piestātni, kas itin labi saglabājusies. Nav tālu — krāces sākas nieka pusjūdzi lejāk un stiepjas kādu jūdzi garas, ne vairāk. Tur straume atkal pierimst, lai gan vien drusku. Visgrūtāk būs uzdabūt laivas un mantas līdz takai. Kur tā ir, mēs zinām, bet no krasta līdz turienei ir ne mazāk par ceturtdaļ- jūdzi, un taka ved gar klints sienu. Ziemeļu piestātni neatradām. Ja tā vēl stāv, droši vien vakarnakt pabraucām garām. Varētu mēģināt paairēties augstāk, bet nezinu, vai miglā ieraudzīsim. Man rādās, labāk būs, ja rāpsimies augšā tepat, kā nu mācēdami.
   —Tas nenāktos viegli, pat ja mēs te visi būtu cilvēki, — ieteicās Boromirs.
   — Kadi nu esam, tādi esam un mēģināsim, — Aragorns sacīja.
   — Skaidrs, ka mēģināsim gan! — iesaucās Gimlins. — Cilvēks, Boromira kungs, lai soļo kā soļodams, tomēr grūtā ceļā paliks iepakaļ rūķim, kam vēl nasta mugurā, divkārt smagāka par pašu!
   Darbs patiešām izrādījās grūts, tomēr galu galā paveicams. Vispirms no laivām vajadzēja izkraut visas mantas un uzstiept stāvajā krastā, kur zeme bija līdzenāka. Tad viņi izvilka no ūdens laivas un uzdabūja tās augšā, kraujas korē. Laiviņas bija daudz vieglākas, nekā iesākumā likās. No kāda elfu zemes koka tās bija darinātas, nezināja teikt pat Legolass, bet koksne bija varen izturīga, tomēr neparasti viegla. Tur, kur pamats zem kājām bija līdzens, savu laivu it viegli divatā varēja panest pat Pīns ar Meriju. Taču, lai aizstieptu laivas līdz takai, bija vajadzīgs divu cilvēku spēks, jo turp nācās kāpt augšup pa nogāzi, kur slējās kaļķakmens klintsbluķi, ik uz soļa uzglunēja ar nezālēm un krūmiem aizaugušas bedres un kraujas, gar drānām ķerstījās kazenāji un vietumis zem kājām šļakstēja dūkstis, ko baroja tērcītes, meklēdamas ceļu uz upi.
   Aragorns un Boromirs pa vienai aizstiepa visas trīs laivas, bet pārējie kārpījās nopakaļ, apkrāvušies ar mantu maisiem. Pēdīgi viss bija uznests līdz takai. Tālāk visi gāja pulkā un iešana vedās vieglāk — ceļu šur un tur aizšķērsoja vien mežrožu dzelk- šņotie zari un uz takas sabiruši akmeņi. Apdrupušajās klintīs aizvien vēl karājās miglas lēveri, un aiz miglas aizkara slēpās arī Anduīna, lejā dārdēdama un putodama pāri Sarnas krācēm. Ceļu līdz dienvidu piestātnei viņi dabūja mērot divreiz, kamēr viss bija laimīgi aizgādāts galā.
   Tur taka, atkal pacirtusies pret krastmalu, lēzeni skrēja lejā pie sekla līcīša, ko itin kā bija izrakuši pati upe, brāzdamās ap pazemu klinti, kas slējās krāču lejasgalā. Tālāk krastā spēji izauga pelēks klints mūris, .un kajniekam tur ceļa vairs nebija.
   īsā pēcpusdiena jau bija galā, un savilkās pelēcīga krēsla. Viņi sēdēja upmalā, klausīdamies miglā ieslēpto krāču mutu- ļošanā un dārdos. Visus māca gurdums un miegs, un prāts bija tikpat nomākts un drūms kā dziestošā diena.
   — Te nu mēs esam, — ierunājās Boromirs, — un še mums nāksies pārlaist vēl vienu nakti. Un, pat ja Aragorns domā Argonatas vārtiem braukt cauri pa tumsu, neatpūtušies mēs to nepaveiksim, jo visi esam pārāk nokausēti — skaidrs, izņemot mūsu sīksto rūķi.
   Gimlins neko neatbildēja, jo sēdēdams bija iesnaudies.
   —Darīsim tā — tagad atpūtīsimies, cik krietni vien varēdami, — Aragorns sacīja. — Rīt, gribi negribi, nāksies braukt pa gaismu. Ja laiks piepeši atkal nemainīsies un mūs nepievils, varam cerēt izsprukt tā, ka no austrumkrasta neviens mūs pat nepamanīs. Bet sardzē šonakt stāvēsim pa pāriem: trīs stundas miega, viena — sardzē.
   Ļaunākais, kas tonakt notika, bija lietutiņš stundu pirms ausmas. Kolīdz atausa rīts, viņi devās ceļā. Migla palēnām sāka izklīst. Laivas visi vadīja, turēdamies pie rietumkrasta, kur, dūmakā tīdamās, aizvien augstāk kā rēgains, nelīdzens mūris slējās klintis, varenās akmens kājas mērkdamas putainajā straumē. Pusdienlaiks vēl nebija klāt, kad mākoņi noslīga vēl zemāk un sākās spēcīgs lietus. Pārseguši laiviņas ar ādas pārvalkiem, lai tās nepielitu pilnas, viņi laidās tālāk, taustīdamies kā neredzīgie, jo skatu pilnīgi aizklāja pelēkais lietus aizkars.
   Taču lietus drīz mitējās. Debesis palēnām kļuva gaišākas, mākoņi piepeši pašķirās un, saplīsuši skrandās, aizlīda uz ziemeļiem, uz Anduīnas augšteci. Migla pazuda kā nebijusi. Acu priekšā atklājās plata aiza, kuras augstajās klints sienās šur tur, plaisās iesakņojies, sīksti turējās dažs nīkulīgs kociņš. Jo tālāk, jo krasti aizvien ciešāk spiedās kopā, un Anduina brāzās aizvien straujāka. Tagad vairs nebija ko cerēt ne apstāties, ne pagriezties atpakaļ, lai priekšā vai bezdibenis. Virs galvas vīdēja bāli zila debesu josliņa, visapkārt melna putoja upe, bet priekšā, aizklādami sauli, kā vienlaidus mūris slējās Emonmullu kalni.
   Tālē Frodo samanīja tuvojamies divas kailas milzu klintis, kas kā nosmailināti stabi vidēja upei abos krastos. Tās stāvēja teju līdzās, un upe brāzās abām pa vidu, raudama laivas līdzi.
   — Rau, kur Argonata — Ķēniņu stabi! — Aragorns iesaucās. — Drīz būsim garām. Turieties cits aiz cita un tik tālu, cik iespējams! Un upes vidū!
   Stabi izslējās augumā, it kā sveicinādami pieceldamies kājās. Frodo nosprieda, ka tie līdzinās pelēkiem milžiem — klusējošiem, tomēr apslēpta spēka pilniem. Un tad viņš ieraudzīja, ka klintis patiesi ir neatminamos laikos mitušu meistaru roku apdarinātas, un, lai ari neskaitāmus gadsimtus saules un vēju ārdītas, vēl aizvien nebija zaudējušas lidzību tēliem, kuros reiz izkaltas. Uz dziļajā straumē guldītiem vareniem bluķiem stāvēja divi milzīgi akmens ķēniņi, pusdrupušās acis un saplaisājušās pieres pavērsuši pret ziemeļiem. Kreisā delna abiem brīdinoši slējās augšup, labajā bija cieši satverts cirvis, bet galvā — laika zoba saārdīta bruņcepure un kronis. Viņi slējās vareni un majestātiski, mēmi sargadami ķēniņvalsti, kas nogrimusi sensenos aizlaikos. Bijībā un bailēs Frodo ierāva galvu plecos un aizmiedza acis, neiedrošinādamies uzlūkot milžus, kas neatvairāmi slīdēja aizvien tuvāk un tuvāk. Pat Boromirs nolieca galvu, kad nevaldāmā straume trauslās laiviņas kā sausas lapas ierāva Nūmenoras sargu milzu ēnas pustumsā, Vārtu melnajā bezdibenī.
   Draudīgās, kailās klintis abās pusēs izslējās līdz padebešiem. Tikko saskatāmā debesu svītriņa vīdēja galvu reibinošā augstumā. Melno ūdeņu dārdoņa daudzkārt atbalsojās aizas sienās, un visapkārt auroja vējš. Sakņupis uz ceļiem, Frodo dzirdēja laivas priekšgalā klusiņām vaimanājam Semu: — Dieniņ manu! Šito šausmu vietu! Lai tik es dzīvs tieku laukā uz cietas zemes — nemūžam vairs ij ne lāmiņā pēdas nemērkšu, kur nu vēl upē!
   — Nebīsties! — aiz muguras atskanēja svešāda balss, un Frodo pagriezies ieraudzīja Nerimšu, tikai pavisam citādu, jo no visos vējos rūdītā Pēddziņa tur vairs nebija ne vēsts. Lepns un stalts sēdēja Aragorns, Aratorna dēls, ar drošu roku vadīdams laivu, apmetņa kapuci atsviedis uz muguras, un viņa tumšie mati plandījās vējā, un acīs viņam dega gaiša guns — ķēniņš no trimdas atgriezās sentēvu zemē.
   — Nebīstieties! — viņš uzsauca. — Tik sen jau esmu ilgojies savām acīm ieraudzīt še slejamies Isildura un Anariona līdziniekus! Pie viņu kājām Klesāram — Elfu Akmenim, Aratorna dēlam no Isildura dēla un Elendila mantinieka Valandila nama — nav jābīstas nenieka!
   Tad Aragorna skats satumsa, un viņš pie sevis ierunājās: — Kaut Gendalfs būtu še! Cik gauži man sirds ilgojas pēc Minasanoras un manas pilsētas mūriem! Bet kurp man doties tagad?
   Vārtu aiza bija gara un tumša, apdullinoši kauca vējš, dārdēja straume, klintīs sitās un dunēja atbalss. Straume meta loku uz rietumiem, tā ka iesākumā priekšā vidēja vien melna tumsa, bet tad Frodo tālē ieraudzīja paspīdam šauru, stāvu svītru, kas tuvodamās auga aizvien platāka un tuvojās milzu ātrumā, tā ka, necik ilgi, laivas ar joni izšāvās žilbinoši spožā dienas gaismā.
   Skaidrajās, plašajās debesis šalkoja vējš un spīdēja pēcpusdienas saule. Klintis iesprostotie ūdeņi izbrāzās garā, ieapaļā ezerā, pelēkbaltajā Nenhidoelā. Tam apkārt slējās stāvi, sirmi kalni. Nogāzes tiem bija kokiem apaugušas, bet virsotnes pavisam kailas, saulē salti zvīļodamas. Pašā dienvidgalā vidēja trīs augstas smailes, vidējā bija pakāpusies tuvāk un no abām pārējām stāvēja atstatu kā Anduīnas brāzmainajās, mirdzošajās skavās iekritusi sala. Vējš šurp nesa tālīnu, apslāpētu dārdoņu, it kā pie pamales tur plosītos negaiss.
   — Verieties! Tolbrandira! — Aragorns iesaucās, norādīdams uz dienvidu smaili. — Pa kreisi slejas Amonlāvs, bet pa labi — Amonhens, Skaņu un Skatu kalni. Senķēniņu laikos tur bija ierīkoti sardzes cietokšņi. Bet uz Tolbrandiras, kā stāsta, kāju nekad neesot spēris nedz cilvēks, nedz zvērs. Lidz tumsai būsim tur klāt. Es jau dzirdu mūžseno Raurosa balsi.
   Visi maķenīt atvilka elpu, ļaudami, lai laivas nes straume, kas plūda ezeram cauri, un, drusku ko ieēduši, ķērās pie airiem, lai ašāk tiktu uz priekšu. Rietumpuses krasta klintis iegrima ēnā, un saule iegailējās apaļa un sarkana. Debesis šur tur iedegās pa nespodrai zvaigznītei. Trīs smailes, mijkrēsli tidamās, satumsa un nomelnēja acu priekšā. Rauross dārdēja arvien skaļāk. Straumei pāri jau klājās nakts, kad viņi pēdīgi aizirās līdz kalnu pakājei.
   Ceļa desmitā diena bija galā. Tukšaines plašumi tagad pletās aiz muguras. Nu vajadzēja izlemt, kurp doties tālāk — uz rietumiem vai austrumiem. Klāt bija ceļa pēdējais posms.

Desmita nodala
Brālības gals

   Aragorns airēja pa klints salas labo pusi. Rietumkrastā, kas slēpās Tolbrandiras ēnā, no udensmalas līdz Amonhena pakājei stiepās lēzena, ar zāli klāta nogāze, kas, sliedamās augstāk, bija kokiem apaugusi, un mežs pletās vēl tālāk uz rietumiem, izlocīdamies līdzi ezera krastam. Lejup urdza strautiņš, ar valgmi barodams upmalas zāli.
   — Te pārlaidīsim nakti, — Aragorns sacīja. — Tā ir Atspirgas pļava — skaista tā kādreiz zaļoja vasarā. Cerēsim, ka ļaunums šeit vēl nav iezīdies.
   Izvilkuši laivas krastmalas zālē, viņi turpat līdzās iekārtojās uz naktsguļu. Cits pēc cita viņi sēdēja sardzē, bet nekādas briesmas nemanīja. Ja Gollums bija pamanījies neatpalikt, acīs viņš nerādījās un nesacēla ne mazāko troksnīti. Tomēr Aragorns gulēja nemierīgi, līdz pēdīgi pret 'rītu pietrūkās no miega un piebiedrojās Frodo, kas tobrīd stāvēja sardzē.
   —Kamdēļ neguli? — Frodo ieprasījās. — Tagad nav tava kārta.
   — Nezinu, — tas atsacīja. — Miegā nomanīju savelkamies tumsu un briesmas. Tev derētu izvilkt zobenu no maksts.
   — Kāpēc? — Frodo iztrūkās. — Kāds lavās klāt?
   — Palūkosimies, ko rādīs Dzelonis, — Aragorns noteica.
   Frodo izvilka elfu zobenu un sabijies ieraudzīja asmens malas neskaidri iespīgojamies. — Orki! — viņš nočukstēja. — Gan labā gabalā, tomēr ne gana tālu.
   — Tā jau man likās, — Aragorns sacīja. — Bet varbūt viņi siro pa upes otru krastu. Dzelonis nespīd necik spoži, un var gadīties, ka vēsta vien par Mordoras spiegiem, kas lodā pa Amonlāva nogāzēm. Amonhenā orki nemūžam vēl nav redzēti. Tomēr kas zina — tumsa sabiezējusi, un Minastirlta vairs nestāv stipra un nesatricināma, sargādama Anduīnas ūdensceļus. Rit mums der acis turēt vaļā.
   Diena atausa, it kā vēstīdama par tālīnu ugunsgrēku. Austrumu pamalē mākoņi vēlās melni kā dūmu vāli. Saule, liesmodama zemu pie apvāršņa, tos iekrāsoja drūmi sarkanus, bet drīz izcēlās mākoņiem cauri un iespulgojās skaidri zilā plašumā. Tolbrandiras smaile iemirdzējās kā zeltā apmērcēta. Frodo raudzījās uz austrumiem, kur slējās augstā sala. Tās kraujie krasti cirtās stāvus laukā no mutuļojošās straumes. Augstu akmens sienās spītīgi turējās koki, augdami teju cits citam uz galvas, bet virs tiem klintis atkal slējās kailas, pelēkas un nepieejamas, līdz pašā virsotnē sagrūdās kopā nosmailinātas un asas. Putni visriņķī meta lokus, bet no citām dzīvām radībām nebija ne miņas.
   Pēc brokastīm Aragorns sasauca Pulka apspriedi. — Pēdīgi tas brīdis ir klāt, — viņš ierunājās. — Bridis, ko tik ilgi esam raudzījuši novilcināt. Kas gan tagad sagaida Pulku, kas ciešā brālība mērojis tik garu ceļu? Ko iesāksim: griezīsimies uz rietumiem un iesim līdzi Boromiram, lai cīnītos Gondorā? Vai dosimies uz austrumiem, ar galvu pa priekšu šausmās un tumsībā? Vai brālību lauzīsim un iesim katrs uz savu pusi? Lai nu kā, tas nolemjams šeit un tagad. Ilgi te kavēties nedrīkstam. Ienaidnieks apsēdis austrumkrastu, un to mēs zinām skaidri, taču bīstos, ka orki jau pārcēlušies Anduīnai pāri.
   Iestājās ilgs un stings klusums.
   Tad Aragorns pēdīgi ierunājās. — Izvēle ir smaga, bet šo nastu, gribi negribi, laikam gan nāksies uzņemties tev, Frodo. Tevi Sanāksme iecēlusi par Gredzena glabātāju. Neviens cits tavu ceļu izvēlēties nevar. Te es tev neesmu nekāds padomdevējs. Es neesmu Gendalfs un, lai arī esmu raudzījis viņu aizstāt, kā nu mācēdams, nezinu, ko viņš būtu iesācis vai uz ko cerējis, ja stāvētu še, kopā ar mums. Visticamāk, viņš tāpat stāvētu, gaidīdams, ko teiksi tu. Tāda nu reiz ir tava daļa.
   Frodo brīdi cieta klusu, tad gausi noteica: — Es zinu, ka vilcināties nedrīkst, bet atbildes man pagaidām nav. Nasta ir smaga. Atvēli man vienu stundu, tad teikšu. Ļauj, lai apdomājos savā nodabā!
   Aragorns viņu līdzjūtīgi uzlūkoja. — Lai notiek, Frodo, Drogo dēls, — viņš teica. — Dodu tev stundu, un mēs apsolāmies tevi netraucēt. Pasēdēsim tepat. Tikai neaizkllsti tālu! Lai varam tevi sasaukt.
   Frodo labu laiku sēdēja, galvu nokāris. Sems, kas vēroja saimnieku, dziļi noraizējies, nogrozīja galvu un zem deguna nomurmināja: — Tas tak skaidrs kā diena, tik Semam Ekušekam tagadiņ nav ko muti plātīt.
   Tobrīd Frodo piecēlās un aizklimta projām, un Sems redzēja, kā visi pārējie apvaldās un novēršas, lai neskatītos pakaļ, vienīgi Boromira acis vērīgi un pētoši urbās Frodo mugurā, līdz viņš pazuda Amonhena pakājes kokos.
   Bezmērķīgi klīzdams pa mežu, Frodo pēc laiciņa atskārta, ka paša kājas viņu nes aizvien augstāk kalnā. Viņš uzbrida uz līkumotas takas, kur senlaikos acīmredzot bija vijies ceļš. Stāvākajās nogāzēs vēl aizvien vidēja tēstas klintsbluķu kāpnes, tagad koku sakņu saārdītas un sadrupinātas. Labu laiku viņš rāpās, kur deguns rāda, līdz nonāca ar zāli apaugušā laukumiņā. Visapkārt tam auga sērmūkšļi, bet pašā vidū vidēja liels, plakans akmens. Laukumiņš, no kura pavērās skats uz austrumiem, tagad gozējās rīta saules staros. Frodo apstājās un paraudzījās pāri upei, kas mutuļoja dziļi lejā. Tur slējās Tolbrandira, un bezdibeni, kas viņu šķira no salas, lokus meta putni. Dārdēja un dobji dunēja Rauross.
   Nosēdies uz akmens, Frodo atspieda zodu plaukstās un vērās uz austrumiem ar neko neredzošu skatu. Prātā pazibēja viss, kas bija noticis kopš dienas, kad Bilbo aizceļoja no Dalienas, un viņš rUpigi pārcilāja un apsvēra ik vārdu, ko bija dzirdējis no Gendalfa. Laiks ritēja, bet skaidrības kā nebija, tā nebija.
   Piepeši viņš satrūkās, mugurā neskaidri nomanīdams iedze- ļamies nedraudzīgu skatienu. Pielēcis kājās, viņš apcirtās, bet pārsteigts ieraudzīja vien Boromiru, kam sejā rotājās laipns smaids.
   — Man, Frodo, par tevi bija raizigs prāts, — viņš ierunājās, panākdamies tuvāk. — Ja Aragornam taisnība un apkārt slapstās orki, nevienam no mums neder apkārt klimst savā nodabā, un tev jau vismazāk. Un ari man sirds smaga. Vai drīkstu palikt tepat un aprunāties, ja reiz esmu tevi uzgājis? Atvieglošu sirdi. Kur balsu daudz, visas runas izvēršas strīdos, kam gala nav. Bet divatā mums varbūt izdosies rast gana gudru risinājumu.
   — Lai tev paldies, — Frodo atsaucās, — taču vārdi, lai kādi, man nepalīdzēs. Jo es jau zinu, kas man darāms, tikai bīstos, Boromir. Bīstos.
   Boromirs stāvēja klusēdams. Rauross dārdēja bez mitas. Sērmūkšļu zaros iešalkojās vējš. Frodo drebēja pie visām miesām.
   Piepeši Boromirs pienāca viņam klāt un nosēdās līdzās. — Vai tu droši zini, ka nemokies velti? — viņš iejautājās. — Kaut es spētu tev palīdzēt! Izvēle ir grūta, un tev vajadzīgs padoms. Vai gribi dzirdēt manējo?
   — Manuprāt, es tavu padomu jau zinu, Boromir, — Frodo atteica. — Un tavs risinājums būtu gudrs, ja vien mana sirds tam kliegtin nekliegtu pretim.
   — Pretim? Kālab? — Boromirs skarbi noprasīja.
   — Es nedrīkstu velti vilcināties. Es nedrīkstu iet ceļu, kurš solās būt vieglāks. Es nedrīkstu mest malā nastu, kas man uzticēta. Es nedrīkstu… labi, lai iet, ja reiz esam sākuši par to runāt, — es nedrīkstu paļauties uz cilvēku spēku un godaprātu.
   — Tomēr šis spēks, lai ari jums pašiem nezinot, jau izsenis droši sargājis tavu sīko, tālo zemīti.
   — Par tavas tautas drosmi es nešaubos. Bet pasaule pārvēršas. Var jau būt, ka Minastirlta stāv kā mūris, tomēr tas nav nesagraujams. Kas būs, ja Minastirlta kritis?
   —Tā kritīs varonīgā cīņā. Taču mums vēl ir cerība no sakāves izbēgt.
   — Kamēr Gredzens vēl zemes virsū, visas cerības ir veltīgas.
   — Jānudien! Gredzens! — izsaucās Boromirs, un acis viņam iezibējās. — Gredzens! Kas gan liktenim padomā, kad tas mums liek mocīties tādās bailēs un šaubās viena sīka nieciņa dēļ? Tāds nieks! Un es tam tik reizi uz īsu mirklīti esmu dabūjis uzmest skatu — toreiz, Elronda namā. Esi tik labs — parādi man to vēlreiz!
   Frodo viņu spēji uzlūkoja. Sirds krūtis sastinga. Boromiram acīs dega svešāda uguns, tomēr sejā vēl aizvien rotājās laipnais smaids. — Labāk to laukā nevilkt, — viņš noteica.
   —Kā vēlies. Man alga viena, — Boromirs atsaucās. — Bet pieminēt to taču drīkst? Jo tu, cik noprotu, nemitīgi nokaujies vien ar domām par to, ko tas var nodarīt, Naidnieka rokās nonācis, — par to, kā tas liekams lietā ļaunā nolūkā, ne labā. Tu saki — pasaule pārvēršoties. Minastirīta kritīšot, ja Gredzens palikšot zemes virsū. Bet kālab gan? Jānudien, tā notiks, ja Gredzens nonāks Naidnieka rokās. Bet ja tas paliks pie mums?
   —Tu taču biji Sanāksmē, — Frodo sacīja. — Mēs to likt lietā nevaram, jo viss, kas paveikts ar Gredzena spēku, vēršas ļaunos darbos.
   Boromirs pielēca kājās un ņēmās nesavaldīgi soļot šurpu turpu. — Tā tu tikai stāsti! — viņš iekliedzās. — Gendalfs, Elronds — viņi visi tevi samācījuši. Un varbūt ar viņiem tā patiesi ari notiktu — visi tie elfi, puselfi un burvji varbūt patiesi iekultos nelaimē. Tikai reizumis man nācies prātot, kas diez tur īsti pie vainas — gudrība vai plika mazdūšība? Bet visi jau nevar būt vienādi. Cilvēkus, kam prāts un sirds vietā, nekas nespēs samaitāt. Mēs Minastirītā esam godam izturējuši gana ilgus un grūtus pārbaudījumus. Mums nav vajadzīga burvju vara — tikai spēks, kas mums palīdzētu aizstāvēties un noturēties, spēks cildena mērķa vārdā. Un raugi! Pašā nebaltākajā dienā mūsu rokās iemirdzas Lielvaras gredzens — kā velte, jā — velte Mordo- ras pretiniekiem. Neprātīgs būs tas, kurš neliks to lietā, kurš Naidnieka spēku nevērsīs pret viņu pašu. Uzvara gaida vien tos, kam sirds cieta un baiļu nav. Ko visu krietns karavīrs nedarītu tādā brīdī! Ko visu nedarītu Aragorns! Un, ja tas atsakās, kālab ne Boromirs? Gredzens mani padarītu par dižu karavadoni. Mor- doras ordas mestos bēgt pa kaklu, pa galvu, un zem mana karoga vienkopus saplūstu neuzvarams karaspēks!
   Boromirs soļoja šurpu turpu, runādams aizvien skaļāk un Frodo it kā pavisam piemirsis. Viņš pacilāti klāstīja par mūriem un ieročiem, par cilvēku karaspēka pulcināšanu, par dižām savienībām un spožām uzvarām, un tad viņš jau bija sagrāvis Mordoru un pats nosēdies tronī kā gādīgs, labs un vieds ķēniņš. Tad Boromirs aprāvās un noplātīja rokas.
   — Un nu viņi mums liek to aizsviest pa roku galam! — viņš izsaucās. — Nē, es nesaku — iznicināt. Tas jau vēl būtu labi, ja vien būtu kaut mazākās izredzes ko tādu paveikt. Taču nav. Doma ir viena — iegrūst sīkaliņu Mordorā, kur šis bridis kā akls, kamēr iesviedis Gredzenu Naidniekam tieši rokās. Kur prāts?!
   —Tu taču pats to labi saproti, draudziņ, — Boromirs sacīja, piepeši pacirzdamies pret Frodo. — Tu saki, ka bīsties. Ja tu runā no tiesas, pat lielākais drosminieks tev it neko še nevarētu pārmest. Bet varbūt tevi runā saprāta balss?
   —Nē, man tikai ir bail, — Frodo atteica. — Vienkārši bail. Bet es priecājos, ka tu atviegloji sirdi, tik plaši izrunādamies. Tagad es visu saprotu daudz labāk.
   — Tātad tu nāksi man līdzi uz Minastiritu? — Boromirs dedzīgi izsaucās. Acis viņam iemirdzējās.
   —Tu esi mani pārpratis, — Frodo atbildēja.
   — Vismaz pagaidām, ko? — Boromirs neatlaidās. — Minastirlta jau teju ar roku sasniedzama, un no turienes līdz Mordorai tikai mazliet tālāk nekā no šejienes. Tik ilgi esam noklīduši pa klajiem laukiem, un, iekams tu dosies tālāk, mums jādabū zināt, kas Naidniekam tagad padomā. Nāc man līdzi, Frodo, — viņš teica. — Tev jāatpūšas un jāsakopo spēki, pirms dosies turp, ja reiz citādi nevar. — Gondorietis draudzīgi uzlika hobitam roku uz pleca, taču Frodo manīja viņa plaukstu trīsam apvaldītā satraukumā. Frodo steigšus atkapās, ar augošām bailēm vērdamies uz cilvēku milzi, kas augumā bija teju divkārt lielāks un arī daudzkārt spēcīgāks.
   — Kālab tu tā? — Boromirs prasīja. — Es esmu goda virs, nevis kāds garnadzis vai plēsoņa. Man vajadzīgs tavs Gredzens, un nu tu to skaidri zini, bet es tev dodu vārdu, ka paturēt to man nav padomā. Ļauj vismaz izmēģināt, vai esmu izspriedis pareizi! Aizdod man to!
   — Nē! Nē! — Frodo iekliedzās. — Man uzticēts to glabāt.
   — Naidnieks mūs satrieks pašu dulburības dēļ! — Boromirs kliedza pretim. — Es no dusmām nezinu, kur likties! Nejēga tāds! Stūrgalvīgais nejēga! No laba prāta skriet nāvē un sapostīt visu, ko esam panākuši! Ja starp mirstīgajiem ir kāds, kam tiesības uz Gredzenu, tie ir nūmenori, nevis sīkaliņi. Pie jums tas nokļuvis netīšām. Tikpat labi būtu varējis nokļūt pie manis. Un tā tam arī jānotiek. Dod to man!
   Frodo klusuciezdams soli pa solim stūmās tālāk, līdz viņu no milža šķīra plakanais akmens. — Nu, nu, draudziņ, — Boromirs ierunājas klusāk un pieglaudīgāk. — Vai tad nebūtu labi tikt no tā vaļā? Vai nebūtu labi atsvabināties no visām bailēm un šaubām? Ja vēlies, vaino mani. Pateiksi, ka es biju stiprāks un atņēmu Gredzenu ar varu. Jo es patiesi esmu par tevi stiprāks, slkaliņ, — viņš piepeši nokliedza un pāršāvās akmenim pāri, mezdamies Frodo virsū. Boromira skaistie un laipnie vaibsti acumirklī pārvērtās — seju izķēmoja nežēlīga apņēmība, acīs liesmoja nevaldāms niknums.
   Veikli izvairījies, Frodo no jauna pamanījās aizsprukt aiz akmens. Atlika viena vienīga iespēja — brīdī, kad Boromirs jau atkal lēca akmenim pāri, viņš drebēdams izrāva važiņu, sataustīja Gredzenu un iegrūda tajā pirkstu. Gondorietis sastinga, mirkli pārsteigts blenza uz vietu, kur Frodo vēl tikko bija stāvējis, un tad kā neprātīgs sāka skraidīt šurpu turpu, pārmeklēdams klintis un koku puduri.
   — Nožēlojamais krāpnieks! — viņš kliedza. — Pagaidi vien, gan tikšu tev klāt! Nu man ir skaidrs, ko tu perini. Gribi aizstiept Gredzenu Sauronam un iztirgot mūs visus! Vien izlūkoji izdevību, lai aizlaistos. Lāsts pār tevi! Kaut visa tava suga sapūtu nāves tumsā! — Paklupis pār akmeni, Boromirs nogāzās garšļaukus un labu bridi gulēja, seju iespiedis zālē, it kā lāsts būtu kritis pār viņu pašu, tad piepeši ieelsojās.
   Piecēlies viņš pārvilka delnu pār acīm, notrausdams asaras. — Ko es tādu sarunāju? — viņš izmisis iekliedzās. — Ko es sadarīju? Frodo! Frodo! — viņš sauca. — Nāc atpakaļ! Prāts man uz bridi aptumšojās, bet nu tas ir pāri. Nāc atpakaļ!
   Atbildes nebija. Frodo viņa saucienus pat nedzirdēja, jo bija jau tālu projām, pa galvu, pa kaklu jozdams pa taku, kas veda uz kalna virsotni. Viņš skrēja, kā no nāves bēgdams, šausmās un žēlumā trīcēdams, un acu priekšā redzēja vien Boromira neprātā izķēmoto seju un ugunīgās acis.
   Necik ilgi, viņš bija nonācis Amonhena virsotnē un tur pēdīgi apstājās, cīnīdamies pēc elpas. Kā caur miglu viņš ieraudzīja priekšā vīdam līdzenu, ar varenām akmens plātnēm izliktu loku, ko ieskāva pusdrupusi cietokšņa siena, bet pašā vidū uz četriem kaltiem stabiem stāvēja sēdeklis. Turp veda akmens kāpnes. Tā nu viņš kāpa augšup un nosēdās senlaiku krēslā, juzdamies kā pagalam apjucis un nomaldījies bērns, kas ierāpies kalnu ķēniņa tronī.
   Iesākumā viņš neko daudz neredzēja. Viss tinas miglā, kur vidēja vien ēnas, jo pirksta bija Gredzens. Tad migla vietumis pašķīrās, un viņš ieraudzīja ainas — sīkas un skaidras, it kā tās būtu tepat degungala, tomēr bezgala tālīnas. Skaņas nebija itin nekādas — vien neparasti skaidri, kustīgi tēli. Pasaule šķita sarāvusies un zaudējusi valodu. Viņš sēdēja Skatu krēslā, nūmenoru Acu kalna Amonhena galā. Austrumos pletās nevienā kartē neiezīmētas zemes, nezināmi līdzenumi un meži, kur reti kurš spēris kāju. Ziemeļos kā čūska locījās Dižupe un kā sīki, apdrupuši zobi vidēja Miglas kalni. Rietumos plājās Rohānas ganības un kā melns piķis slējās Ortanka, Izengardas augstākā virsotne. Dienvidos Dižupe turpat zem kājām pāri Raurosam gāzās putojošā bezdibeni, un virs ūdenskrituma rotājās mirdzoša varavīksne. Un viņš redzēja Etiranduinu, Dižupes vareno ieteku jūrā, kam pāri kā balti putekļi saules staros virpuļoja jūras putnu bari, bet tālāk, viļņus ņirbinādama, no pamales lidz pamalei pletās zaļi sudrabaina jūra.
   Bet it visur jautās karš. Miglas kalni ņudzēja kā skudru- pūžņi — pa neskaitāmām alām tur lodāja orki. Zem Drūmmeža zariem uz dzīvību vai nāvi kāvās elfi, cilvēki un mežonīgi zvēri. Beorna zemes liesmoja, Moriju klāja mākonis, pie Loriēnas robežām gaisā cēlās dūmi.
   Pa Rohānas pļavām auļoja jātnieki, no Izengardas laukā līda vilki. No Haradas ostām jūrā laidas-karakuģi, un no austrumiem plūda nebeidzama ļaužu straume — ar zobeniem, šķēpiem, lokiem, zirgos, kaujas ratos un vezumos. Tumsas pavēlnieka spēki čumēja un mudžēja visās malās. Tad, atkal paveries uz dienvidiem, Frodo ieraudzīja Minastiritu. Tā vidēja tāla, taču skaista — ar baltiem mUriem, vareniem torņiem, kalna klēpi sēdēdama lepna un gaiša, cietokšņa sienās dzalkstīja tērauds, un torņos koši plandījās karogi. Sirds viņam cerīgi salēcās, taču Minas- tiritai iepretim stāvēja vēl viens cietoksnis — lielāks un stiprāks. Frodo skats negribīgi slīdēja tālāk uz austrumiem, pāri Osgiliatas sagrautajiem tiltiem, pakavējās pie Minasmorgula ņirdzošajiem vārtiem, pesteļu apsēstajiem kalniem, un aiz tiem vīdēja Gorgo- rota — Mordoras šausmu leja, kur sauli aizklāja tumsa. Cauri dūmu mutuļiem plaiksnīdamās lauzās liesmas. No Likteņkalna ugunīgās rīkles debesīs cēlās smirdoņa. Un tur Frodo skats apstājās kā piekalts: mūris uz mūra, cietoksnis uz cietokšņa, melna, neuzvarama, dzelzī kalta, ar tērauda vārtiem un nesagraujamiem torņiem tur slējās Saurona BaradUra. Cerība izdzisa.
   Un tad viņš samanīja Aci. Tumsas torni bija redzoklis, kas miegu nepazina. Frodo noprata, ka tas sajūt viņu veramies turp un, to apjauzdams, iesveļas neprātīgās dusmās. Kā meklējošs pirksts Acs skatiens taustīdamies šāvās šurp. Vēl mazliet, un tas pienaglos viņu pie zemes un skaidri zinās, kur viņš meklējams. Tas pieskārās Amonlāva korei, pārslīdēja pāri Tolbrandirai… Frodo nospruka no sēdekļa un sarāvās čokurā, uzraudams pāri galvai pelēko kapuci.
   Viņš dzirdēja sevi kliedzam:- — Nemūžam, nemūžam! — Bet varbūt: — Es jau nāku, nāku! — Kas to lai zina? Bet tad aizprāta kaktiņā pati no sevis kā zibens izšķīlās cita doma — velc nost Gredzenu! Velc nost! Mazprātiņ, velc tak to nost! Nost!
   Abas varas Frodo galvā spēkojās nepagurušas. Uz brīdi tās saskrējās vienlīdz stipras, un viņš sāpēs un mokās izlocījās kā tārps. Tikai piepeši viņš nāca pie sajēgas, aptverdams, ka izvēle ir viņa paša, nevis Balss vai Acs ziņā un nākamajā acumirkli izvēlēties jau būs par vēlu. Viņš izrāva pirkstu no Gredzena un attapās, ka, uz ceļiem noslīdzis, čurn līdzās Skatu krēslam un pie debesīm spoža un gaiša mirdz saule. Ka roka pāri galvai pār- šāvās melna ēna, aiztaustījās Amonhenam garām un pagaisa rietumos. Debesis atkal bija skaidras un zilas, kokos čivināja un dziedāja putni.
   Frodo pieslējās kājās bezgala pārguris, taču apņēmīgs un ar daudz vieglāku sirdi. Viņš balsī uzrunāja pats sevi: — Man jādara, kas darāms. Vismaz viens nu ir skaidrs — Gredzens savus melnos darbus strādā pat tur, kur apkārt draugi, tālab tas jāaizgādā projām, iekams nodara vēl lielāku postu. Iešu viens. Starp draugiem ir tādi, kam es' nevaru uzticēties, un tie, kam uzticēties varu, man ir pārāk dārgi — nabaga Sems un Pīns, un Merijs. Ari Nerimša — sirds viņu rautin rauj uz Minastirītu, un tur viņš būs vajadzīgs — tagad, kad Boromiru ļaunums pievārējis. Iešu viens. Uz karstām pēdām.
   Žigli meties lejā pa taku, Frodo drīz nonāca pie laukumiņa, kur Boromirs pirmīt bija uzklīdis. Tur viņš sastinga un ieklausījās. Lejā, krastmalas kokos, skanēja itin kā klaigas un saucieni.
   — Meklē mani, — viņš nosprieda. — Diez cik daudz laika pagājis? Tā vien liekas, ka projām esmu jau stundām ilgi. — Frodo saminstinājās. — Ko lai iesāk? — viņš nomurmināja. — Nē, jāiet tūliņ, vai arī neaiziešu nekad. Tādas izdevības vairs nebūs. Pagalam negribas aiziet tā — paklusām, ne atvadījies, nekā. Bet gan jau sapratis. Sems noteikti sapratis. Un ko citu es varu iesākt?
   Viņš lēnām izvilka Gredzenu, atkal uzbāza to pirkstā, izgaisa un lavījās lejup pa nogāzi, nesaceldams lielāku troksni kā viegla vēja pūsmiņa.
   Pārējie upmalā nosēdēja ilgi. Iesākumā viņi klusēja un dldījās vien, miera nerazdami, bet tad sasēdās apli un sāka runāties. Ik pa brīdim viņi par varītēm raudzīja sarunu uzsākt par ko citu — par garo ceļu un daudzajām dēkām, izprašņāja Aragornu par Gondoras ķēniņvalsti un tās senatni, un to, kas no senlaiku diženlbas vēl palicis šajā savādajā pierobežas apkaimē, Emon- muīlu kalnos: par akmens ķēniņiem, par Lāva un Hena sargsē- dekļiem, par lielajām kāpnēm, kas bija izbūvētas līdzās Raurosa ūdenskritumam. Taču visiem prātā bija vien Frodo un Gredzens, un saruna atkal un atkal spītīgi atgriezās pie tā, par ko Frodo galu galā izšķirsies un kur viņš tik ilgi kavējas.
   — Manuprāt, viņš apsver, kurš ceļš būtu ejams, — Aragorns ieteicās. — Un tur ir ko padomāt. Pulkam uz austrumiem tagad griezties ir bīstamāk nekā jebkad, jo Gollums mūsu pēdas jau uzodis, un es baidos, ka esam jau nodoti. Bet Minastirlta Uguns kalnam nav tuvāk ne par soli. Tur mēs varētu kādu laiku patverties un noturēties it dūšīgi, bet valdnieks Denetors ar visiem saviem vīriem nevar cerēt paveikt to, ko nespēj pat Elronds — tā viņš pats teica: nedz paglabāt Gredzenu tā, lai neviens par to neko neuzzina, nedz godam noturēties pretim Naidniekam, kad tas nāks Gredzenam pakaļ ar visiem saviem karapūļiem. Ko mēs paši izvēlētos, ja būtu Frodo ādā? Es par sevi nezinu teikt. Te nu patiesi Gendalfa padoms būtu lieti noderējis.
   —Smags un sāpīgs ir mūsu zaudējums, — piekrita Legolass. — Tomēr mums jāsaņem visi spēki un jārauga tikt galā ari bez viņa. Kālab mēs nevarētu izlemt paši un Frodo palīdzēt? Pasauksim viņu un balsosim! Es balsotu par Minastiritu.
   — Es tāpat, — piebalsoja Gimlins. — Tiesa, mēs ceļā tikām sūtīti vien tālab, lai paietos Glabātājam līdzi palīgos, ciktāl paši nospriežam, un uz Likteņkalnu doties neviens no mums nav zvērējis un arī pavēlei klausīt nav spiests. Atvadas no Lotloriē- nas man sirdi salauza gabalos, tomēr te nu es esmu un teikšu tā: ja nu tagad, gribi negribi, nākas izvēlēties, es skaidri zinu vien to, ka iešu Frodo līdzi. Es pats balsotu par Minastirītu, bet, ja Frodo turp iet nenospriedīs, tālāk došos kopā ar viņu.
   — Es arī, — iesaucās Legolass. — Tagad ardievas teiktu vien bezgodis.
   —Ja mēs visi viņu tagad pamestu, tā nudien būtu nodevība, — Aragorns domīgi noteica. — Bet, ja viņš nospriež doties uz austrumiem, visiem kā vienam līdzi iet nemaz nevajag, un es pat sacītu, ka tas nemaz nebūtu prātīgi. Cerību tur astoņiem būs tikpat maz kā trim, diviem vai pat vienam. Ja izvēle būtu manā ziņā, es Frodo līdzi sūtītu trijus: Semu, kas tik un tā ļepatos līdzi, Gimlinu un sevi pašu. Boromirs lai atgriežas Minastiritā, kur viņu gaidīt gaida tēvs un gondorieši, un viņam līdzi lai iet pārējie — vismaz Meriadoks un Peregrlns, ja Legolass sadomā doties pats uz savām mājām.
   — Nu nē! Lika pagaidīt! — iekliedzās Merijs. — Kā lai mēs atstājam Frodo? Mēs ar Pinu esam apņēmušies iet viņam līdzi lai vai kur un tā arī darīsim. Tikai kā tas būs, par to mums nebija ne jausmas. Dalienā un Rivendellā viss rādījās pavisam citādi. Nevar taču laist Frodo uz Mordoru — to pieļautu vien tāds, kam prātiņa nav mājās un sirds vietā akmens! Vajag viņu kaut kā atrunāt!
   — Nekā citādi, — Pīns piebalsoja. — Tikai man rādās, ka tieši par to viņš raizējas, skaidri noprazdams, ka uz austrumiem mēs viņu neparko nelaidīsim. Un teiks, nabags, lai neviens nedomā iet līdzi. Padomā tik: viens kā pirkstiņš — uz Mordoru! — Pīns nodrebinājās. — Tikai tam nabaģa mazprātiņam gan vajadzētu zināt, ka šito viņš var teikt vai neteikt. Viņam vajadzētu zināt, ka mēs tik un tā vilksimies pakaļ, ja visas runas izrādīsies pa tukšo.
   — Atvainošanu, — ierunājās Sems, — tik es te tā skatos, ka jūs manu saimnieku nepazīstat ne kripatiņas. Viņš tak nemokās tālab, ka nezinātu, vai iet uz to vai šito pusi. Kur nu! Nu, un kur der tā Minastirlta? Tas ir, viņam — atvainošanu, Boromira kungs, — viņš steigšus piebilda un pagriezās. Tad visi attapās, ka tur, kur mazliet atstatu no pārējiem visu laiku klusēdams bija sēdējis Boromirs, viņa nemaz nav.
   — Še tev reize! Kur tad šis licies? — Sems bažīgi izsaucās. — Pēdīgā laikā, es teikšu, viņš man rādās tāds ērmots. Bet lai nu kā, kas tad šim? Viņš ies mājās — to vien daudzina, un ko tur pārmest? Bet Frodo kungs labi zina, ka viņam jāiet meklēt tās Likteņaizas, lai tur vai kas. Tik viņam bail. Tagadiņ, kad nav vairs kur sprukt, viņš ir pārbijies pie nabaga. Un tur tā vaina. Drusku viņš, tā sakot, pa ceļam ir paskolojies — mēs jau ar' —, citādi tak viņš pārsviestu to Gredzenu upei pāri un laistos lapās kā plēsts. Tak to soli spert viņam bail. Un par mums ar' viņam sirds sāp un sāpēs ij par tiem, kas neatstāsies, ij par tiem, kas aizies uz citu pusi. Viņš zina, ka atstāties negribēsim. Un mokās atkaliņ. Ja viņš sadūšosies, muks viens pats. Kad es jums saku! Pagaidiet vien, kad šis pārradīsies — dabūsim trūkties. Un sadūšoties sadūšosies — tas tak tikpat droši kā tas, ka vārdā viņam Tuntaks!
   — Manuprāt, tu spried prātīgāk par mums visiem, Sem, — Aragorns noteica. — Bet ko iesāksim, ja tev izrādīsies taisnība?
   — Atrunāsim! Nelaidīsim! — iesaucās Pīns.
   — Diez kā? — Aragorns viņu uzlūkoja. — Viņš ir Glabātājs, un Nastas liktenis gulst uz viņa pleciem. Manuprāt, bīdīt viņu šurp vai turp nav mūsu ziņā. Un es nedomāju, ka mums tas izdotos, pat ja mēs tomēr raudzītu to darīt. Še darbojas daudz varenāki spēki.
   — Lai nu kā, kaut viņš "sadūšotos" drizāk un nāktu atpakaļ, lai viss reiz ir galā, — Pīns nopūtās. — Cik var gaidīt! Vai tad stunda nav jau garām?
   —Jā, ir gan. — Aragorns pielēca kājās. — Jau sen. Saule jau teju pusdienlaika. Jāiet saukt.
   Tieši tobrīd no krastmalas kokiem iznāca Boromirs un klusēdams soļoja šurp — sadrūmis un nobēdājies. Viņš noskatīja visus, it kā pārskaitīdams, vai kāda netrūkst, un tad nosēdās savrup, galvu nokāris.
   — Boromir, kur tu biji? — Aragorns ieprasījās. — Vai Frodo redzēji?
   Boromirs mirkli vilcinājās. — Jā un nē, — viņš gausi atteica. — Jā — uzgāju viņu kalnā un runājos. Mudināju iet uz Minastirītu, nevis uz austrumiem. Sadusmojos, un viņš pazuda. Izgaisa. Savu mūžu neko tādu neesmu redzējis, vien teiksmās dzirdējis. Laikam uzvilka Gredzenu pirkstā. Nevarēju viņu vairs atrast. Domāju, ka varbūt būs atgriezies pie jums.
   — Vai tas ir viss, kas tev sakāms? — Aragorns viņu uzlūkoja bargi un ne visai laipni.
   —Jā, — Boromirs atteica. - Pagaidām vairāk neko neteikšu.
   — Dieniņ manu! — Sems pielēca kājās kā dzelts. — Ko šis runā? Frodo kungs tā nebūtu darijis — viņš skaidri zina, ka to riņķi pirkstā vilkt nedrīkst! Un, ja tomēr, ej nu sazini, kas tagadiņ var lēkties!
   —Gan jau būs tūliņ atkal novilcis, — Merijs ieteicās. — Droši, ka gribēja vien tikt vaļā no nevēlama ciemiņa — kā reiz Bilbo.
   — Bet kur tad viņš palicis? Kur viņš ir? — Pins uztraucies iesaucās. — Nav jau veselu mūžību!
   — Pirms cik ilga laika viņš pazuda, Boromir? — Aragorns noprasīja.
   —Pirms kādas pusstundas, — tas atbildēja. — Vai stundas. Es ilgi klīdu meklēdams. Nezinu! Nezinu! — Boromirs ieslēpa seju plaukstās un sakņupa, it kā viņam būtu uzgāzusies nepanesama bēdu nasta.
   —Vesela stunda? Un no viņa nav ne miņas! — Sems iekliedzās. — Skrienam! Meklējam rokā!
   —Pagaidi! — Aragorns viņu apsauca. — Sadalīsimies pa pāriem un norunāsim… Ei, pagaidiet! Stāviet!
   Velti. Neviens neklausījās. Sems aizbrāzās visiem pa priekšu, Merijs un Pins joza viņam pa pēdām, un hobiti jau bija pazuduši krastmalas kokos, skanīgajās un smalkajās balstiņās klaigādami:
   — Frodo! Frodo! — Ari Legolass un Gimlins skrēja, cik jaudas. Visu Pulku piepeši bija pārņēmusi panika vai neizskaidrojams neprāts.
   —Izklīdīsim un pazaudēsim cits citu, — Aragorns novaidējās.
   —Boromir! Nezinu, cik liela tava vaina, bet tagad palīdzi! Skrien pakaļ tiem abiem hobitu jaunuļiem un uzmani, lai viņi kur neiekuļas, pat ja Frodo nevari atrast, bet, ja atrodi viņu pašu vai vismaz pēdas, tūliņ nāc atpakaļ šurp. Es drīz atgriezīšos.
   Aragorns ar steigu šāvās pakaļ Semam un panāca viņu pie zālainā laukumiņa, kur Sems elsdams pUzdams kārpījās augšā kalnā, nemitīgi saukdams: — Frodo!
   —Nāc, Sem, kopā ar mani! — Aragorns viņam uzsauca. — Pa vienam te klimst nedrīkstam. Es jūtu, ka te nav lāgā. Uzkāpšu līdz Amonhena sēdeklim, varbūt ko ieraudzīšu. Paskat! Tā jau man likās — Frodo te skrējis. Neatpaliec un turi acis vaļā! — Un Aragorns aizsteidzās tālāk.
   Sems joza, cik jaudas, bet Pēddzinim Nerimšam līdzi turēt nevarēja un drīz atpalika. Necik ilgi, viņš Aragornu vairs nevarēja pat saskatīt, apstājās un atelsās. Piepeši viņš piesita sev pie pieres.
   — Vai zinies, Sem Ekušek, — viņš pats sev balsī teica, — ja kājas netur, liec lietā pauri! Tā. Kas tad mums te ir? Boromirs saka taisnību — mānīties nav viņa dabā, tak visu gan izpaudis nebūs. Frodo kungs būs no kaut kā pārbijies un tad — šeku, reku! — pēdīgi sadūšojies. Un nospriedis, ka nu ies. Kurp? Uz austrumiem. Semu tak neatstās. Nē, atstās gan Semu arīdzan. Šito ķezu! Šito trako ķezu!
   Viņš nobrauca ar piedurkni pār acīm, notrausdams asaras. — Rāmi, Ekušek! Domā tak! Upēm pāri viņš pārlaisties nevar un pa ūdenskritumiem lejā arīdzan nelēks. Ne pauniņas, nekā. Tad viņš būs gājis atpakaļ pie laivām. Pie laivām! Atpakaļ, Sem, kur laivas! Tā, lai kājas pie zemes nemetas!
   Viņš apcirtās un kā sadedzis šāvās lejup pa taku, pakrita, pielēca kājās un ar nobrāztiem ceļgaliem joza tālāk, līdz izskrēja Atspirgas malā un ieraudzīja krastā izvilktās laivas. Tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Mežā aiz muguras ieskanējās klaigas, bet par tām viņš nelikās ne zinis, tikai stāvēja, sastindzis kā akmens tēls un vērīgi raudzījās uz krastmalu. Viena laiva stūmās uz upes pusi. Sems iekliedzās un metās pāri pļavai. Laiva ieslīdēja Ūdenī.
   — Es jau nāku, Frodo kungs! Nāku! — Sems iebrēcās un ar lēcienu metās upē, domādams pieķerties pie laivas malas. Drusku pietrūka. Ar bļāvienu un varenu šļakstu viņš garšļaukus iegāzās dziļumā, kur straume brāzās ar joni, un, burbuļus laizdams, nogāja dibenā. Viļņi sakļāvās viņam pāri galvai.
   No tukšās laivas atskanēja sodīšanās. Nokustējās airis, un laiviņa pagriezās. Kolīdz Sems klepodams, spļaudīdamies un rokas, kājas kulstīdams izcīnījās laukā, Frodo saķēra viņu aiz matiem un ieskatījās Sema apaļajās, brūnajās acīs. Tur vīdēja saltas šausmas.
   — Rāpies nu laukā, Sem, puis! — Frodo teica. — Ķeries man pie rokas!
   — Glābiet, Frodo kungs! — Sems elsa. — Noslīkošu. Koku tak neredzu.
   — Tepat, tepat ir. Nespied tik stipri, puis! Vaļā nelaidīšu. Turies stāvus un neķepurojies, citādi apgāzīsi laivu. Nu re, ķeries pie malas! Man airis jāpaņem.
   Pāris reižu atgrūdies, Frodo izvadīja laivu atpakaļ krastā, un Sems izkārpljās malā slapjš kā ūdensžurka. Frodo novilka Gredzenu un atkal izkāpa sausumā.
   —Vai tu neesi viena sasodīta suņanagla, ko? — viņš noteica.
   — Bet, Frodo kungs, kā tad šitā var? — Sems pārmetoši atsaucās, drebēdams no galvas līdz kājām. — Nu, kā tad tā! Šitā mukt projām bez manis, bez nekā! Ja nebūtu nopratis riktigi, kur tad jūs tagadiņ būtu, ko?
   — Vienā mierā brauktu, kur man jābrauc.
   — Vienā mierā? — Sems sašuta. — Viens kā pirkstiņš, bez manis — kas tad palīdzētu, ko? Es tak šito nebūtu izcietis! Man tak gals būtu klāt!
   — Gals tev būs klāt, ja brauksi kopā ar mani, Sem, — Frodo klusu sacīja. — Un to neizcietīšu es.
   — Kas uz priekšu būs, ej nu sazini, tak ja neņemsit mani līdzi, būšu riktigi beigts un pagalam! — Sems solījās.
   — Bet es dodos uz Mordoru.
   —Tas tak skaidrs, Frodo kungs. Kā gan citādi! Un es — Ildzi.
   —Paklau, Sem, — Frodo sacīja, — tu mani aizkavē. Kuru katru bridi atgriezīsies pārējie. Ja būšu vēl tepat, vajadzēs ķīvēties un skaidroties, un projām laisties man vairs nebūs ne dūšas, ne izdevības. Tālab man jābrauc tūliņ.. Citādi nevar.
   — Nu ja! — Sems piekrita. — Tik ne jau viens pats! Vai nu ņemiet mani līdzi, vai abi paliksim, rau, šepat. Iesākumā sacaurumošu laivas — visas trīs.
   Frodo nenovaldījās un iesmējās. Sirdi piepeši ieplūda silts prieks. — Vienu atstāj veselu! — viņš teica. — Tā mums vēl noderēs. Bet kur tu esi sataisījies — bez mantām, bez ēdamā, bez nekā?
   — Tūliņ! Tūliņ visu sadabūšu! — Sems dedzīgi iesaucās. — Viss jau sakravāts. Man jau tā rādijās, ka šodien būs jāņem kājas pār pleciem. — Un viņš kā divi deviņi aizjoza lidz pļavai, izzvejoja savu maišeli no kaudzes, kur Frodo bija salicis no laivas izkrautās mantas, pagrāba vēl vienu segu, pāris saiņus ar ēdamo un vicoja atpakaļ.
   — Tātad viss nogājis šķērsām, — Frodo nopūtās, — lai ari raudzīju tevi paglābt kā spēdams. Tomēr man prieks, Sem. Nevaru ne izteikt, cik liels. Labi, braucam! Mums, es redzu, šķirties nav lemts. Braucam, un lai nu pārējiem izdodas atrast drošus ceļus! Nerimša viņus pieskatīs. Diez vai vēl redzēsimies.
   —To nu nevar zināt, Frodo kungs. Visādi var iznākt, — Sems atteica.
   Tā Frodo un Sems devās tālāk, lai pieveiktu atlikušo ceļu. Frodo atlrās no krasta, un Anduīna laiviņu ar joni aiznesa garām Tolbrandiras draudīgajām klintīm. Varenais ūdenskritums dārdēja aizvien tuvāk. Lai ari Sems piepalīdzēja, kā nu mācēdams, nebija viegli pie salas dienvidgala pārirties šķērsām pāri straumei un aizdabūt laivu līdz austrumkrastam.
   Pēdīgi viņi atkal spēra kāju uz cietas zemes, kur lejup līdz upei laidās Amonlāva dienvidu nogāzes. Tur, krastmalā, uzmeklējuši līdzenāku vietiņu, viņi izvilka laivu pēc iespējas tālāk sausumā un, cik labi vien prazdami, nobēdzināja to aiz liela klintsbluķa. Tad, uzmetuši plecos mantu maisus, abi devās ceļā, meklēdami taku, kas aizvestu viņus pāri sirmajiem Emonmuī- liem un tālāk Tumsas zemē.

Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Džons Ronalds Ruels Tolkiens

Pirmā daļa
Gredzena brālība

Par tekstu

Priekšvārds otrajam izdevumam

Prologs 1

Par hobitiem

2
Par pīpes zāli

3
Par Dalienas ierīcību

Par to, kā tika atrasts Gredzens

Par Dalienas arhīvu

Pirmā Grāmata

Pirmā nodala
Sengaidītais mielasts

Otra nodaļa
Pagatnes ena

Treša nodala
Trijatā — tātad pulciņā

Ceturta nodaļa
Pa īsāko ceļu pie sēriem

Piektā nodala
Atmaskotā sazvērestība

Sestā nodala
Senmežs

Septītā nodaļa
Toma Bombadila namā

Astotā nodala
Migla pār Kapukalniem

Devītā nodala
"Spraunais ponijs"

Desmitā nodala
Nerimša

Vienpadsmitā nodaļa
Duncis tumsā

Divpadsmita nodaļa
Uz braslu

Otrā grāmata

Pirmā nodaļa
Daudzas tikšanās

Otra nodala
Elronda sanāksme

Treša nodala
Gredzena ceļš uz dienvidiem

Ceturta nodala
Ceļojums tumsā

Piektā nodala
Kazadumas tilts

Sestā nodala Lotloriēna

Septītā nodaļa Galadriēlas spogulis

Astotā nodala
Atvadas no Loriēnas

Devītā nodala
Dižupe

Desmita nodala
Brālības gals

Še noslēdzas Gredzena kara vēsturēs pīrmā daļa

Par kartēm

Saturs

Gredzenu pavēlnieks Gredzena brālība

Džons Ronalds Ruels Tolkiens

Pirmā daļa Gredzena brālība

Par tekstu

Priekšvārds otrajam izdevumam

Prologs 1

Par hobitiem

2Par pīpes zāli

3Par Dalienas ierīcību

Par to, kā tika atrasts Gredzens

Par Dalienas arhīvu

Pirmā Grāmata

Pirmā nodalaSengaidītais mielasts

Otra nodaļaPagatnes ena

Treša nodalaTrijatā — tātad pulciņā

Ceturta nodaļaPa īsāko ceļu pie sēriem

Piektā nodalaAtmaskotā sazvērestība

Sestā nodalaSenmežs

Septītā nodaļaToma Bombadila namā

Astotā nodalaMigla pār Kapukalniem

Devītā nodala"Spraunais ponijs"

Desmitā nodalaNerimša

Vienpadsmitā nodaļaDuncis tumsā

Divpadsmita nodaļaUz braslu

Otrā grāmata

Pirmā nodaļaDaudzas tikšanās

Otra nodalaElronda sanāksme

Treša nodalaGredzena ceļš uz dienvidiem

Ceturta nodalaCeļojums tumsā

Piektā nodalaKazadumas tilts

Sestā nodala Lotloriēna

Septītā nodaļa Galadriēlas spogulis

Astotā nodalaAtvadas no Loriēnas

Devītā nodalaDižupe

Desmita nodalaBrālības gals

Še noslēdzas Gredzena kara vēsturēs pīrmā daļa

Par kartēm

Saturs

Pirmā daļa
Gredzena brālība

2
Par pīpes zāli

3
Par Dalienas ierīcību

Pirmā nodala
Sengaidītais mielasts

Otra nodaļa
Pagatnes ena

Treša nodala
Trijatā — tātad pulciņā

Ceturta nodaļa
Pa īsāko ceļu pie sēriem

Piektā nodala
Atmaskotā sazvērestība

Sestā nodala
Senmežs

Septītā nodaļa
Toma Bombadila namā

Astotā nodala
Migla pār Kapukalniem

Devītā nodala
"Spraunais ponijs"

Desmitā nodala
Nerimša

Vienpadsmitā nodaļa
Duncis tumsā

Divpadsmita nodaļa
Uz braslu

Pirmā nodaļa
Daudzas tikšanās

Otra nodala
Elronda sanāksme

Treša nodala
Gredzena ceļš uz dienvidiem

Ceturta nodala
Ceļojums tumsā

Piektā nodala
Kazadumas tilts

Astotā nodala
Atvadas no Loriēnas

Devītā nodala
Dižupe

Desmita nodala
Brālības gals