Bitīte Maja
   un viņas piedzīvojumi
   ZELTA SĒRIJA
   RAKSTU KRĀJUMS JAUNATNEI LONGĪNA AUSĒJA REDAKCIJĀ
   V. Bonselss
   Bitīte Maja
   un viņas piedzīvojumi
   No 560. vācu izdevuma tulkojusi L. A.
   Grāmatu apgādes „Rīts" izdevums Rīgā, 1926
   Ilustrējis J. Saukums
   V. Bonzelss
   Bitīte Maja
   un viņas piedzīvojumi
   RĪGA ,.AVOTS" 1993
   A. Vakša fotoreprodukcijas
   I. Lapiņa mākslinieciskais noformējums

   TO vecāko un cienīgāko biti, kas piepalīdzēja Majai, kad tā ieraudzīja savu dzīves rītu un izkūņojās no savas šūniņas, sauca par Kasandru, un to turēja lielā godā viss strops. Tās bija liela uztraukuma pilnas dienas, jo bišu tautā bija radies saviļņojums, kuru nespēja apslāpēt pat ķēniņiene. Kamēr piedzīvojumiem bagātā Kasandra susināja lielās, spulgās acis mazajai Majai, par kuras piedzīvojumiem gribu stāstīt, un mēģināja sa­kārtot tās liegos spārniņus, lielais bišu strops, nemiera pilns, tumši sanēja. Mazajai Majai tas likās ļoti karsts, un viņa to pateica savai pavadonei.
   Kasandra pārlaida norūpējušos skatu visapkārt, bet tūlīt vis neatbildēja mazajai. Viņa brīnījās, ka bērns jau tik agri varēja būt ar ko neapmierināts, bet patiesība jau tā bija: spiešanās un karstums bija gandrīz nepanesams. Maja redzēja, ka bites cieši cita aiz citas steidzās viņai garām, pie kam spiešanās un steiga bija tik liela, ka dažkārt viena bite rāpās otrai pāri un citas atkal, it kā kamolā satinušās, vēlās garām.
   Vienreiz ķēniņiene bija bijusi viņas tuvumā. Kasandru un Maju drusku atspieda sānis, bet tām bija palīdzīgs trans, jauns, patīkams bišu jaun­skungs ar labi koptu ārieni. Viņš palocījās Majai un vieglā uztraukumā savus spīdošos krūšu matus noglaudīja ar priekškājām, ar kurām bites rīkojas kā ar rokām.
   „Nupat piedzīvosim nelaimi," sacīja viņš Kasandrai. „Revolucionāru pūlis grib atstāt pilsētu. Viņi jau iecēluši jaunu ķēniņieni."
   Kasandra nepiegrieza viņam gandrīz nekādu vērību. Viņa pat ne­pateicās par izpalīdzību, un Maja skaidri juta, ka vecā dāma bija sevišķi nelaipna pret jauno kungu. Jautāt arī viņa īsti neuzdrošinājās, jo iespaidi
   nāca cits pēc cita par daudz ātri un draudēja viņu nomākt. Uztraukums pārgāja arī uz viņu, un tā iesāka smalki un skaļi sīkt.
   „Kas tev nāk prātā," teica Kasandra. „Vai tad trokšņa vēl nav diez­gan?"
   Maja tūdaļ apklusa un jautajoši veras savā vecakaja draudzene.
   „Nāc šurp," sacīja tā Majai, ..pamēģināsim te drusku atgūties."
   Saņēmusi Maju aiz tās spožā spārniņa, kas bija vēl gluži mīksts, jauns un brīnišķīgi caurspīdīgs, Kasandra bīdīja to kādā klusākā kaktiņā aiz dažiem šūniņu apcirknīšiem, kuri jau bija piepildīti ar saldo medutiņu.
   Maja apstājās un turējās pie viena no šiem apcirknīšiem.
   „Cik te patīkami smaržo," sacīja viņa Kasandrai.
   Vecā palika atkal nervoza.
   „Tev jāmācās gaidīt," atbildēja tā. „Mīļais bērns, šopavasar es esmu uzaudzinājusi un izvadījusi jau vairākus simtus jaunu bitīšu, bet neviena nav vēl gadījusies tik pārgudra kā tu. Liekas, tu esi izņēmums."
   Maja nosarka, iegrūda sīkos pirkstiņus mutē un bailīgi jautāja:
   „Kas tas ir — izņēmums?"
   „0, tas ir kaut kas pavisam nepieklājīgs," iesaucās Kasandra, kas gan domāja par pirkstu bāšanu mutē, bet nebija ievērojusi Majas jautājumu. „Tagad iegaumē visu, ko teikšu, jo varu tev ziedot vēl tikai mazu laiciņu; atkal jauni bišu bērni ir izkūņojušies, un mana vienīgā palīdze šinī stāvā Turka jau bez visa tā ir ārkārtīgi pārpūlējusies un pēdējā laikā žēlojas par galvas žvinkstēšanu. Sēdies te."
   Maja paklausīja un lielajām brūnajām acīm lūkojās savā skolotājā.
   Kasandra nopūtās un iesāka: „Pirmais likums, kas jāievēro jaunai bitei, — savās domās un savos darbos būt līdzīgai citām un domāt tikai par vispārējo labklājību. Tas mūsu valsts iekārtā, kuru kopš seniem laikiem esam atzinušas par pareizu un kura arī dzīvē izrādījusies par labāko, der kā vienīgais pamats valsts labklājībai. Rītdien tu uzsāksi lidot. Kāda vecā­ka biedrene tevi pavadīs. Sākumā tu drīksti laisties tikai nelielus gabalus; labi jāievēro visi priekšmeti, kas gadās ceļā, lai katrreiz zinātu ceļu atpakaļ. Tava pavadone tev ierādīs tās daudzās puķes un ziedus, kuriem ir labākais medus, un tas tev ir jāzina no galvas, tur nu nekā nevar darīt. Pirmo rindiņu tu vari tūlīt iegaumēt: virši un liepu ziedi! Atkārto."
   „To es nevaru," teica mazā Maja, „tas ir pārlieku grūti. Gan nu vēlāk es redzēšu."
   Vecajai Kasandrai acis vien iepletās, un tā kratīja galvu.
   „Tev izies greizi, to es jau redzu," nopūtās Kasandra.
   „Vai tad vēlāk man visu dienu būs medus jāvāc?" jautāja mazā Maja.
   Kasandrai izlauzās dziļa nopūta, un viņas nopietnais un skumjais skats uz acumirkli apstājās pie Majas. Likās, it kā tā atcerētos savu pašas dzīvi,
   kura arī pagājusi vienā darbā un pūliņos no sākta gala līdz pat beigām. Un 4 tad pavisam citādā balsī, Maju mīļi uzlūkodama, tā iesāka:
   „Maja, mana mazā, tu mācīsies pazīt saules spožumu, varenus zaļus kokus un puķu pilnas ziedošas pļavas, sidrabotus ezerus un mirdzošus strautus, dzidro zilo debesi un varbūt pēdīgi arī cilvēku, kas ir tas aug­stākais un pilnīgākais visā dabā. Un šinī krāšņumā tu priecāsies, darīdama savu darbu. Tas viss. lūk, stāv tev priekšā, nu tu vari būt laimīga, manu sirsniņ."
   „Labi," teica mazā Maja,, to jau es gribu."
   Kasandra smaidīja labsirdībā. Neapzinādamās, kā tas īsti nācis, viņa ' t bija Maju sevišķi iemīļojusi, kā laikam gan nevienu citu no jaunajām ^ bitītēm. Un tad nu arī gadījās, ka mazā Maja savas dzīves pirmajā dienā dabūja vairāk dzirdēt nekā citas bites. Tā deva Majai dažādus atsevišķus padomus, biedināja no bišu tautai varbūtējām briesmām. Stāstīja daudz un ilgi par cilvēku un dēstīja viņas sirdī mīlestību uz to, kā ari stipru ilgošanos viņu kādreiz iepazīt.
   „Esi laipna un pakalpīga visiem kukainīšiem, kurus sastopi," beidzot tā vēl sacīja, „tā tu no tiem vairāk mācīsies, nekā es tev pa veselu dienu varu izstāstīt, tikai sargies no sirseņiem un lapsenēm. Sirseņi ir mūsu stiprākie un ļaunākie ienaidnieki, un lapsenes ir nelietīga "laupītāju cilts bez tēvijas un ticības. Mēs esam stiprākas un varenākas par viņām, bet tās zog un maitā mūs nost, kur vien var. Savu dzeloni vari lietot pret visiem insektiem, lai gūtu sev cienību, kā arī aizsargāšanās nolūkā; bet, ja iedzelsi siltasiņu dzīvniekam vai ari cilvēkam, tad tev jāmirst, jo tavs dzelonis salūst un pa­liek viņu ādā. Šos radījumus dzel tikai vislielākās nepieciešamības gadījumā un dari to tad varonīgi, nebaidīdamās no nāves, jo mūs, bites, cienī un godā taisni mūsu varonības un gudrības dēļ. Un nu dzīvo sveika, mazā Maja, vēlu, lai tev dzīvē smaida laime; paliec uzticīga savai tautai un ķēniņienei."
   Mazā Maja palocīja galviņu, apkampa un noskūpstīja savu veco skolo- ļ tāju. Klusa prieka un uztraukuma pārņemta, tā gāja gulēt; grūti viņai nācās 0< iemigt aiz lielas nepacietības ar visu iepazīties, jo priekšā stāvošā diena (i sevī slēpa lielo, plašo pasauli, sauli, debesi un puķes.
   Bišu pilsētā pa to laiku bija iestājies miers. Liela daļa jauno bišu bija . atstājušas stropu, lai nodibinātu jaunu valsti. Ilgi bija dzirdams lielais pūlis laukā X trokšņojam. Ne aiz pārgalvības vai ļaunprātības pret ķēniņieni tas tā bija noticis, 1 Jtbet, bišu tautai lielā mērā pieaugot, pilsētā nebija vairs vietas visiem iedzīvotājiem, kā arī nebija iespējams iekrāt medu tādā vairumā, lai visiem būtu
   ziemas iztikšana, jo liela daļa vasarā sakrātā medus bija jāatdod cilvēkiem. Tie bija veci valsts līgumi; par to atkal no savas puses cilvēks gādāja par bišu pilsētas labklājību, mieru un drošību un ziemas aukstumā deva patvērumu.
   Nākamā rītā tuvu pie pašas gultiņas Maja izdzirda kādu iesaucamies:
   „Saulīte uzlēkusi!"
   Tūdaļ Maja bija kājās un piebiedrojās kādai medus vācējai.
   „Labi," tā laipni teica, „tu vari laisties man līdzi."
   Pie vārtiem sargi tās apturēja. Tur bija liela spiešanās. Kāds vārtsargs pateica Majai viņas tautas paroli, bez kā nevienu biti neielaida pilsētā.
   „To ievēro," viņš teica, „un saņem laimes novēlējumus, dodoties pir­moreiz ceļā."
   Iznākušai pa vārtiem, Majai apžilba acis no pretī plūstošās gaismas pārpilnības. Zeltoti zaļš mirdzums, silts un starojošs, lija bagātīgi pār zemi, un aiz lielas sajūsmas Maja nezināja, ko iesākt un ko teikt. '
   „Patiešām lieliski," tā runāja uz savu pavadoni. „Vai var laisties tanī spožumā iekšā?"
   „Tikai droši uz priekšu," atteica otrā.
   Maja pacēla galviņu, savēcināja jaunos spārniņus un piepeši juta, ka laipiņa, uz kuras viņa sēdēja, sāka it kā grimt arvien zemāk. Un tanī pašā laikā viņai likās, it kā attālinādamās zeme paliktu arvien tālāk iepakaļ, bet priekšā redzamie zaļie kupoli steigtos tai pretī.
   Acis tai mirdzēja, sirds gavilēja.
   „Es lidoju!" sauca viņa. „Tā var būt tikai lidošana, ko es pašlaik daru. Bet patiesi, tas ir kas sevišķs!"
   „Jā, tu lido," sacīja medus vācēja, kura tikai ar pūlēm varēja turēt līdzi Majai. „Tās ir liepas, mūsu pilsliepas, uz kurām mēs laižamies; pēc viņām tu vari ielāgot mūsu stropa atrašanās vietu. Bet tu lido tiešām par ātru, Maja."
   „Par ātru nemaz nevar lidot," atbildēja Maja. „Ai, kā smaržo saules gaisma."
   „Nē," runāja medus vācēja aizkususi, „tie jau ziedi smaržo. Bet nu lido lēnāk, citādi man jāpaliek iepakaļ, un tā tu arī nespēj iegaumēt apkārtni; nevarēsi atrast ceļu uz mājām."
   Bet mazā Maja neklausījās. Viņa bija apreibusi no liela prieka, saules un laimes dzīvot. Viņai likās, ka tā kā bulta dodas caur zaļganu gaismas jūru pretī arvien lielākai varenībai. Viņa dzirdēja it kā raibo puķīšu aicin­ājumu; klusās gaismas pilnās tāles to vilināja, un zilās debesis svētīja viņas gaviļu pilno jaunības lidojumu. „Tik jauki kā tagad nekad vairs nevar būt," viņa domāja, „es nevaru griezties atpakaļ, ne par ko citu es vairs nespēju domāt kā vienīgi par sauli."
   Maja uz tulpes zieda
   Tur lejā mainījās dažādas ainavas; lēni un plaši slīdēja mierīgā un saulainā zeme. „Saulei ir jābūt no tīra zelta," nodomāja mazā bitīte.
   Atlaidusies līdz kādam lielam dārzam, kas, iegrimis ķiršu, ērkšķu un ceriņu ziedu mākoņos, likās, atdusējās, mazā Maja, pagalam nogurusi, beidzot apstājās. Viņa krišus iekrita sarkanu tulpju dobē un pieķērās pie lielā zieda; tā lapiņai pieglaudušies, viņa dziļi atņēma elpu un laimīga skatījās pāri gaišajām ziedlapiņām dzidri zilajās debesīs.
   „Cik daudzreiz jaukakj ir plašā pasaule par tumšo bišu pilsētu! Negri­bu nekad vairs tanī atgriezties, lai nestu medu vai taisītu vaskus. Tik tiešām, to es nekad nedarīšu. Man tīkas redzēt ziedošo pasauli un ar to iepazīties, neesmu taču kā citas bites. Sirds man ilgojas pēc prieka un pārsteigumiem un dažādiem brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Es nebaidos ne no kādām briesmām: man taču netrūkst ne spēka, ne drosmes, ne arī asā dzeloņa!"
   Aiz pārgalvības tā jautri iesmējās un iebaudīja brangu malku medussu- las, kuru tai sniedza tulpes zieds.
   „Lieliski," nodomāja viņa, „dzīvot patiešām ir skaisti."
   Būtu mazā Maja zinājusi, cik daudz briesmu un klizmu tai stāv priekšā, viņa, bez šaubām, būtu apdomājusies. Bet nekas tamlīdzīgs tai nenāca prātā un viņa palika pie savas apņemšanās. Nogurums to drīz vien pārvarēja, un Maja iemiga. Kad viņa pamodās, saule bija norietējusi un krēsla sedza zemi. Savādi tai tomēr bija ap sirdi, kad tā lēnītēm atstāja tul­pes ziedu, kas, naktij tuvojoties, vērās ciet. Veca koka augstajā galotnē zem kādas liepas lapas tā atrada sev pajumti un iemigdama pašpaļāvīgi domāja: „Nedrīkst tūliņ sākumā zaudēt dūšu. Saulīte lēks atkal, tas ir neapšaubāmi, Kasandra to teica, bet acumirklī tas svarīgākais — ciets un mierīgs miegs."

   KAD mazā Maja uzmodās, bija jau gaišs. Lielās, zaļās lapas apakšā viņai bija vēsi, un pirmās kustības tai padevās lēnas un neveiklas. Turēdamās pie lapas dzīsliņas, tā tikmēr vēeināja un drebināja savus spārniņus, kamēr tie kļuva tīri no mazākā puteklīša un tikpat vijīgi un lokani kā agrāk. Tad viņa noglauda savus gaišos matiņus un izberzēja lielās, spodrās acis. Uzmanīgi pavirzījās uz priekšu līdz lapas maliņai un sāka apskatīties. Rīta saules staru krāšņums un spožums viņu pavisam apžilbināja. Pāri tai mirdzēja lapas kā zaļgans zelts, bet pati viņa vēl atradās vēsā paēnā.
   „Ak tu skaistā pasaule," domāja Maja.
   Tikai pamazām viņa sāka atcerēties visus vakardienas piedzīvojumus, gan briesmīgus, gan patīkamus. Bet tā palika pie sava lēmuma uz stropu vairs neatgriezties. Domājot par Kasandru, sirds Majai, protams, sāka pukstēt stiprāk, bet, ka Kasandra viņu kādreiz varētu atrast, nebija do­mājams. Nē, tas nu viņai nepavisam nebija nekāds prieks — mūžīgi lidot ārā un iekšā, nest medu vai taisīt vaskus. Viņai gribējās justies brīvai un laimīgai un baudīt dzīvi pēc patikas; lai tad ari nāktu kas nākdams, viņa pacietīs visu. Tik vieglprātīgi Maja varēja, protams, domāt tikai tāpēc, ka tai nebija vēl ne jēgas no visa tā, kas viņu sagaidīja.
   Neapģistas nepacietības pilna tā sāka vērot kādu saikanīgu spīdumu tālumā. Arī izsalkums lika sevi manīt. Jautri un priecīgi dūcot, tā spēji pacēlās no savas paslēptuves un devās gaišajā, mirgojošā gaisā un siltajā saules mirdzumā. Taisnā virzienā tā laidās uz spilgto puķaino plankumu, kas, kā Majai likās, māja viņai pretim. Kad Maja bija nonākusi tā tuvumā, viņu apņēma tik salds smaržas vilnis, ka tā, gluži apreibusi, tikai ar pūlēm sasniedza lielo sarkano puķi. Maja uzmetās uz ārējās izliektās ziedlapiņas
   un palika cieši pie tās turamies. Šinī mirklī no iešūpotā zieda izslīdēja mirdzoša sudraba lode gandrīz pašas Majas lielumā. Laistīdamās visās varavīksnes krāsās un gluži caurspīdīga, tā ritēja viņai pretim. Maja briesmīgi izbijās, lai gan šīs vēsās sudrabotās lodes krāšņums bija iepriecinošs. Caurspīdīgā lode aizvēlās garām, pārvēlās pāri lapiņas malai un, ieripodama saules staros, nokrita zemē.
   Pār Majas lūpām izlauzās izbaiļu kliedziens, kad tā redzēja skaisto lodi saplīstam mazās, sīkās pērlītēs. Bet par to zālīte tūdaļ svaigi un dzīvi iemirdzējās, un drebošās pilītes, kā dimanti laistīdamās, ritēja pa zāļu stiebriņiem. Nu Maja saprata, ka lode bija liels rasas piliens, kas mitrajā naktī bija salasījies zieda biķerītī. Pagriezusies pret zieda iekšieni, tā ieraudzīja tur sēžam vaguli; tam bija brūni spārni un melns krūšu vairogs. Vagulis bija drusku mazāks par Maju; viņš mierīgi sēdēja savā vietā un raudzījās kaut gan nopietni, bet pietiekami draudzīgi Majā.
   Maja laipni sveicināja.
   „Vai tā lode jums piederēja?" jautāja Maja.
   Nedabūjusi atbildes, viņa vēl piebilda:
   „Man ļoti nepatīkami, ka nogrūdu to zemē."
   „Jūs runājat par rasas pilienu?" jautāja vagulis smīnēdams. „Esiet bez rūpēm; es tikko padzēros, bet mana sieva ūdeni nekad nedzer, viņai nieres nav kārtībā. Bet ko jūs te īsti gribat?"
   „Kas ir šī skaistā puķe?" neievērodama vaguļa jautājumu, prasīja Maja. „Vai jūs nebūtu tik laipns un man nepateiktu, kā šo puķi sauc?"
   Atcerēdamās Kasandras padomus, Maja uzvedās, cik spēdama pieklājīgi.
   Vagulis pagrozīja savu spīdošo galvu muguras vairogā. To varēja izdarīt viegli un patīkami, jo galva pavisam labi tur iederēja un slīdēja bez trokšņa šurp un turp.
   „Redzams, ka jūs viena no jaunajām," sacīja vagulis un smējās par Majas nezināšanu, kas gan nebija sevišķi pieklājīgi. Vispār viņā bija kaut kas, kas Majai likās prasts; bites bija smalkākas, un tās prata arī labāk uz­vesties. Labsirdības tomēr vagulim netrūka; manīdams, ka Maja viegli no­sarkst, tas palika piekāpīgāks pret viņas zināšanu trūkumu.
   „Nu tad ziniet, ka tā ir roze; mēs viņu apdzīvojam jau kopš četrām dienām un varam teikt, ka mūsu kopšanā tā ir brangi attīstījusies. Drīkstu lūgt jūs ienākt?"
   Maja vilcinājās, bet tad pārvarēja savu bailību Un pagāja pāris soļu uz priekšu. Vagulis pašķīra gaišo lapiņu pie malas, un tie reizē iegāja šaurās, krēslainās telpās, kuru gaišsarkanās sienas saldi smaržoja.
   „Te pie jums ir patiešām skaisti," sacīja Maja, sajūsmināta visā nopietnībā. „Un kas tā par burvīgu smaržu!"
   Vagulim bija patīkami, ka Maja atrada tā dzīvokli skaistu.
   „Ir jau jāprot izvēlēties sev dzīvesvietu," sacīja vagulis, labsirdīgi vīpsnādams. „Ne par velti veca paruna saka, ka pēc dzīvesvietas var spriest par paša iemītnieka vērtību. Vai nevēlaties drusku medus?"
   „Jā," paspruka Majai neviļus, „tas man sevišķi garšotu."
   Vagulis palocījās un pazuda aiz vienas no daudzajām sienām. Mazā Maja laimīga vērās visapkārt. Viņa pieglaudās ar vaidziņu un rociņām pie maigiem sarkaniem priekškariem, elpoja dziļi jauko smaržu un juta prie­ku, ka drīkst uzturēties tik skaistā mājoklī. „Dzīvot patiešām ir liels baudījums," domāja viņa, „un vai tad šo mājokli maz ir iespējams salīdzināt ar mūsu saspiesto un pārpildīto daudzstāvu mītni, kādā mums ir jādzīvo un jāstrādā. Šis klusums vien jau ir ko vērts."
   Te viņa izdzirda, ka aiz sienas vagulis skaļi baras. Tas rūca uztraukts un saniknots un, laikam kādu saķēris, to ne visai maigi pagrūda. Bet te Maja arī izdzirda kādu sīku baiļu pilnu balstiņu un tad sāka saprast vārdus:
   „Protams, kad es esmu viena, tad jūs uzdrīkstaties man nākt tuvumā. Bet tikai pagaidiet, kā jums tad ies, kad atsteigsies mani biedri. Jūs esat rupjš tēviņš. Labi, es eju. Bet jūs nekad neaizmirsīsit, ka es jūs nosaucu par rupju tēviņu."
   Maja ļoti iztrūkās no svešās dusmīgās un asās balss. Bija arī dzirdams, ka steidzīgi kāds metas projām.
   Vagulis atgriezās ar piciņu medus un errīgs pasvieda to Majai.
   „Tas ir tīrais skandāls," viņš sacīja, „nekur tev nav miera no šiem salašņām."
   No liela izsalkuma Majai pat aizmirsās pateikt paldies, steigšus tā ēda pilnām mutēm, kamēr vagulis slaucīja no pieres sviedrus un palaida vaļīgāk sava ģērba augšējo gredzenu, lai būtu vieglāk elpot.
   „Kas tad tur bija?" jautāja Maja pilnu muti.
   „Norijict papriekšu savu kumosu," teica vagulis, „citādi nevar saprast, ko jūs sakāt."
   Maja paklausīja, bet uzbudinātais mājastēvs nedeva viņai laika nākošam jautājumam. Sirdīdamies tas runāja:
   „Tā bija skudra. Viņas laikam domā, ka taisni viņām krāts un taupīts ik uz soļa. Bez ziņas un atļaujas lauzties svešos pieliekamajos! Es nevaru mierīgi to panest. Ja nebūtu zināms, ka šiem dzīvniekiem piemīt tādas slik­tas paražas, es neapdomādamies nosauktu tos par zagļiem." Pēkšņi tas pa­lika domīgs un griezās pie Majas:
   „Atvainojiet, es piemirsu stādīties jums priekšā — mani sauc par Pepu, un es esmu no rožu vaguļu saimes."
   „Mans vārds ir Maja," nedroši sacīja mazā bitīte, „ļoti patīkama
   Peps un skudra
   iepazīšanās." Tad tā pamatīgi apskatīja Pepu. Viņš vairākkārt palocījās un izplēta savus taustekļus kā divus brūnus vēdeklīšus. Majai tas ļoti patika.
   „Jums ir brīnišķi skaisti taustekļi," viņa sacīja, „var teikt — burvīgi!"
   „Tā ir gan," sacīja Peps glaimots. „Vai jums netiklos paskatīties ari no muguras?"
   „Ja tikai to drīkstētu lūgt," teica tā.
   Vagulis pagrieza savus sakļautos taustekļus tā, ka uz tiem varēja krist saules stari.
   „Lieliski, vai ne?" iejautājās vagulis.
   „Kaut ko tamlīdzīgu es nebūtu turējusi par iespējamu," sacīja Maja. „Manas pašas taustekļi nevienam nekrīt acīs."
   ,,.Tā, jā," teica Peps, „katram sava tiesa. Bet par to jums ir, bez šaubām, skaistas acis, un jūsu zelta tērps vien jau ir daudz ko vērts."
   Mazā Maja staroja aiz lielas laimes. Līdz šim neviens vēl nebija teicis, ka tai kaut kas ir skaists. Aiz dzīvesprieka tā kļuva pārgalvīga un ātri paņēma vēl drusciņu medus.
   „Tā ir ļoti laba marka," teica viņa.
   „Lūdzu, ņemiet," sacīja Peps, gan drusku izbrīnījies par Majas lielo apetīti, „tas ir pirmās ražas rožu medus. Tikai jāuzmanās, ka nesamaitā kuņģi. Ja jums varbūt slāptu, tad te, lūdzu, ir vel drusku rasas."
   „Ļoti pateicos," sacīja Maja. „Tagad gan es gribētu lidot, ja jums nekas nav pretim."
   Vagulis sāka smieties.
   „Lidot un atkal lidot, bet tas jau jums, bitēm, ir asinīs. Nesaprotu, kā tas mūžīgais nemiers neapnīk. Pavisam cita lieta sēdēt mierīgi uz vietas; vai jūs tā nedomājat?"
   „Ai, es lidoju ar tādu prieku," sacīja mazā Maja.
   Vagulis pakalpīgi pavēra sarkano priekškaru.
   „Es jūs pavadīšu un parādīšu, no kuras lapiņas viegli var pacelties spārnos."
   „Pateicos," atbildēja Maja, „es paceļos spārnos no kaut kuras vietas."
   „Tur jums ir savas priekšrocības," sacīja Peps, „man iet pagrūtāk ar apakšējo spārnu izplešanu."
   Atsveicinoties Peps spieda Majai roku un pavēra pēdējo priekškaru.
   „Ak Dievs, zilas debesis," gavilēja Maja, „palieciet sveiki!"
   „Uz redzēšanos," noteica Peps un palika brītiņu sēžot uz visaugstākās vietiņas, lai varētu noskatīties, kā mazā Maja laidās ātri taisnā līnijā uz augšu pret debesīm zelta saules staru apspīdētā tīrā rīta gaismā.
   Vagulis paslepus nopūtās un; domās nogrimis, devās atpakaļ uz vēso rožu zieda iekšieni. Viņam metās silti, kaut gan bija vēl agrs.
   Peps sāka klusu pie sevis dungot rīta dziesmu, kas sarkanajā rožu lapu gaismā un siltajā saules mirdzumā skanēja tā:
   Viss zaļumos un zeltā tērpts un saules stariem cauri vērpts. Zied rozes; kamēr ziedošs lauks, tik ilgi ari man rīts jauks.
   Kur dzimtene, to nezinu, kas viņa man, to neminu; tik vienu vien nu gribu es, lai rožu gaisma prieku nes.
   Gar pasauli man daļas maz, ja tikai laimi dod kaut kas; kad rozes vīst un ziedi birst, tad ari manas dienas irst.
   Un tur ārā pār ziedošo zemi mirdzēdama lēnam cēlās pavasara diena.

   AK cik žēl, ka piemirsu Pepam pajautāt par cilvēkiem, domāja mazā Maja aizlidodama. Tāds piedzīvojis virs kā Peps zinātu par viņiem ko pastāstīt. Bet varbūt man pašai palaimējas šodien satikt kādu cilvēku. Spara un prieka pilna tā ļāva gaišajam skatam slīdēt pār plašo un raibo zemi, tērptu vasaras krāšņumā.
   Viņai nacas lidot par lielu skaistu dārzu, kas mirdzēja tūkstoš dažādās krāsās. Daudzie kukaiņi, kurus tā satika, viņu sveicināja, vēlēdami izdevīgu ceļa vēju un labu ražu. Bet katrreiz, kad tā satika kādu biti, sirds viņai kļuva nemierīga, jo savā bezdarbībā tā tomēr jutās drusku vainīga un nebūtu patīkami sastapties ar pazīstamiem. Bet drīz vien tā manīja, ka bites nepiegriež tai ne mazākās vērības.
   Te viņa piepeši pamanīja, ka zilās debesis atrodas zemu apakšā, bezgalīgā dziļumā. Savās izbailēs tā domāja, ka būs par augstu uzlidojusi un tur apmaldījusies, bet tad viņa redzēja šinīs apakšzemes debesis krastos augošos kokus metam savu ēnu, un viņa saprata, ka tas ir liels ūdens krājums, mierīgs un zils klusajā rīta stundā.
   Priecīga tā nolaidās līdz pašai ūdens virsai, kurā viņa varēja tik skaidri redzēt gan to, kā tā lido, gan ari to, ka viņas gaišie spārni laistījās kā tīrs vizošs stikls. Maja noskatījās, ka kājiņas itin pareizi pieguļ ķermenim, kā jau Kasandra bija stāstījusi, redzēja arī savu skaisto zelta tērpu.
   „Patiešām, tas ir baudījums — lidot pār tādu ūdens spoguli," jūsmoja Maja. Viņa varēja redzēt lielas un mazas zivis, kas vai nu ātri peldēja pa skaidro ūdensplūsmu, vai bija palikušas pavisam nekustīgas it kā karājo­ties tanī. Maja sargājās nākt viņām par tuvu, jo bija zināms, ka bitēm draud briesmas no zivīm.
   Kad viņa sasniedza ezera pretējo krastu, neatvairāmi to valdzināja sil­tais niedrājs un ūdensrozes, kuru milzu lapas kā zaļi šķīvji rotāja ūdens- virsu. Maja izraudzījās vispaslēptāko lapu, pār kuru saulē šūpojās garie baltie niedru stiebri un kura pali atradās gandrīz paēnā. Tikai pāris saules plankumu plaiksnījās uz tās kā zelta naudas gabali.
   „Jauki, pavisam jauki," nosacīja Maja un sāka spodrināties. Ar abām rokām viņa saķēra galvu, to pavilkdama mazliet uz priekšu, it kā gribētu to noraut. Rīkojās tā tomēr s.tudzīgi, jo viņai jau tikai bija jānotīra putekļi. Tad ar pakaļkājām tā pārvilka pār spārniem, kas pie tam ieliecās uz iekšu, bet skaisti nospodrināti ātri nogūlās pa vecam.
   Drīz pie viņas atlaidās tēraudzilgans dundurs, nosēdās uz viņas lapas un izbrīnījies to uzlūkoja:
   „Ko jūs te gribat uz manas lapas?"
   Maja izbijās.
   „Būs taču gan laikam brīv atpūsties pāra acumirkļus," viņa sacīja un atcerējās, ko Kasandra tai bija stāstījusi, ka bites visā kukaiņu pasaulē stāvot augstā cieņā. Tagad nu viņa gribēja reiz izmēģināt, vai tā var iedvest pret sevi respektu. Tomēr sirds Majai sita ātrāk, bet viņas atbilde bija ļoti skaļa un noteikta.
   Dundurs manāmi satrūkās, redzēdams, ka Maja neļaus dot sev kādus priekšrakstus. īgni dūkdams, tas nometās uz niedres stiebra, kas bija pārliecies pār lapu, uz kuras sēdēja Maja, un, saules apspīdēts, iesāka runāt daudz pieklājīgāki
   „Jums nu gan derētu labāk ko strādāt, kā daždien bitei pienākas, bet, ja nu jums vajadzīga atpūta… lai iet. Es pagaidīšu šeit."
   „Lapu taču te ir pietiekoši daudz," teica Maja.
   „Visas iznomātas," atbildēja dundurs. „Šajos laikos var priecāties, ja izdodas kaut nelielu zemes stūrīti saukt par savu. Ja manu priekšteci priekš divām dienām nebūtu noķērusi varde, tad man pat šodien vēl nebūtu lāga pajumtes. Tā mētāties vienu nakti še, otru citur nav visai patīkama lieta. Visur, lūk, nav tik laba valsts iekārta kā pie jums. Bet, lai ir atļauts stādīties priekšā, mans vārds ir Ansis Kristaps."
   Maja klusēja un ar šausmām domāja par to, cik briesmīgi krist vardei nagos.
   „Vai šajos ūdeņos daudz varžu?" jautāja Maja un nosēdās lapai pašā vidū, lai viņu nevarētu ieraudzīt no ūdens.
   Dundurs smējās.
   „Nepūlicties," viņš ironizēja, „varde jūs redz arī no apakšas, ja spīd saule, jo tad var redzēt lapai cauri. Varde redz gluži skaidri, ka jūs sēžat uz manas lapas."
   Maja, pārņemta no iedomām, ka tepat pie pašas lapas sēž varbūt liela varde un nenolaiž no viņas savas rijīgās acis, gribēja ātri aizlidot, bet
   pēkšņi notika kaut kas pavisam briesmīgs, uz ko Maja nebūt nebija sagatavo­jusies. Pirmajā brīdī Maja pat nevarēja saprast, kas te īsti notiek; viņa dzirdēja pār sevi tikai asu švīkstoņu, kas izklausījās kā vēja brāziens pa sakaltušām lapām; noskanēja dziedošs svilpiens, spalgs, draudošs medību sauciens, un smalka, viegla ēna pārlaidās pār lapu. Un tad Maja ieraudzīja, un tai gandrīz aiz bailēm apstājās sirds: viņa pazina lielo, spīdīgo spāri, kas bija saķērusi na­baga Ansi Kristapu un turēja to savās lielajās, asajās ķetnās; nabadziņš brēca izmisumā, ko varēdams. Spāre nolaidās ar savu laupījumu uz niedres, kas mazliet noliecās no uzkrautā smaguma, tā ka Maja redzēja abus šūpojamies virs galvas un tanī pašā laikā viņu atspulgu skaidrajā ūdenī. Anša Kristapa kliedzieni viņai plosīja sirdi. Nekā nedomādama, Maja skaļi sauca:
   „Laidiet tūliņ vaļā dunduru, jūs, lai jūs būtu kas būdams! Jums nav ne mazākās tiesības iemaisīties tik patvaļīgi citu paražās."
   Spāre palaida dunduru no nagiem, bet rūpīgi to turēja ciet ar rokām un pagrieza galvu uz Majas pusi. Lielās, nopietnās acis un nežēlīgie kožamie daikti iedvesa Majai bailes, bet spārnu un ķermeņa vizuļošana viņu sajūsmināja, jo tie mirdzēja kā ūdens, stikls un dārgakmeņi. Bet spāres milzu apmēri Maju sabaidīja; viņa nevarēja vairs atdabūt dūšu un sāka stipri drebēt.
   Spāre sacīja itin laipni:
   „Bērns, kas jums kaiš?"
   „Atlaidiet viņu," sauca Maja, un asaras saskrēja viņai acīs, „tas ir Ansis Kristaps…"
   Spāre smīnēja.
   „Kāpēc tā, mazā?" vaicāja viņa un taisīja ziņkārīgu seju, kur tanī pašā laikā atspoguļojās arī liela pieļāvība.
   Maja stostījās neziņā. „Ai, viņš taču ir jauks, glīts kungs un, cik es zinu, nav darījis jums nekā ļauna."
   Spāre domīgi skatījās Ansī Kristapā.
   „Jā, viņš ir mazs, mīļš puisis," viņa maigi atbildēja un nokoda viņam galvu. Majai likās, ka viņa zaudēs samaņu — tik smagi viņu satrieca šis no­tikums. Tā ilgi nevarēja izrunāt ne vārda, un ar šaušalām tai bija jāklausās krakšķēšanā un skraukšķēšanā, kas cēlās, spāres zobiem iznīcinot Anša Kristapa tēraudzilo ķermeni viņai virs galvas.
   „Ko nu izliekaties," teica spāre ar pilnu muti un košļāja tālāk, „jūsu jūtelībai mazs iespaids uz mani. Vai tad jūs rīkojaties labāk? Acīmredzot jūs vēl esat jauna un neesat labi ieskatījusies savās pašas mājās: kad vasarā sākas jums stropā tranu slaktiņš, tad apkārtējā pasaule uztraucas ne mazāk un, domāju, ar lielākām tiesībām."
   Maja jautāja: „Vai jūs tur augšā jau beidzāt?" Viņa nevarēja vēl saņemties paskatīties turp.
   „Ir atlikusi vēl viena kāja," teica spāre.
   „Aprijiet jel, lūdzu, to drīzāk, tad es jums došu atbildi," iesaucās Maja, kas labi zināja, kāpēc vasarā stropā nokauj tranus, un dusmojās par spāres muļķību. „Bet to es jums saku, neiedrošinieties man nākt kaut soli tuvāk, ne acumirkli es neapdomāšos laist darbā savu dzeloni."
   Mazā Maja bija tiešām ļoti sadusmojusies. Pirmo reizi viņa pieminēja savu dzeloni un pirmo reizi priecājās par šo ieroci.
   Spāre ļauni uzlūkoja Maju. Beigusi savu maltīti, viņa tagad sēdēja drūmi saknupusi un lūrēja uz Maju, pie tam izskatījās kā plēsoņa, kas gatava mesties savam laupījumam virsū. Bet mazā Maja palika mierīgā. Viņa nevarēja pati lāgā saprast, no kurienes tai cēlās drosme, baiļu tā vairs nejuta.
   Viņa ļāva atskanēt smalkam skaļam dūcienam, kādu tā reiz bija dzirdējusi stropā no sardzes, lapsenei tuvojoties skrejcaurumam. Spāre teica draudoši un lēni:
   „Spāres dzīvo ar bitēm labā saticībā."
   „Un tas ir prātīgi darīts," ātri piebilda Maja.
   „Vai jūs tikai nedomājat, ka man bailes no jums? Man — no jums?" jautāja spāre. Ar vienu grūdienu tā atstāja stiebru, kas ātri ieņēma savu veco stāvokli, un ar mirdzošo spārnu švirkstošiem vēdieniem nožvīgoja gar pašu ūdens virsu.
   Bija skaisti redzēt, kā tā atspoguļojās ezerā: likās, ka ir divas spāres un ka tās abas kustina savus glāžainos spārnus ātri un neapjaušami, un varēja domāt, it kā ap to plūst gaišs sidraba mirdzums. Tas izskatījās tik skaisti, ka mazā Maja aizmirsa visas savas žēlas par nabaga Ansi Kristapu, kā arī visas briesmas. Viņa sasita rokas un sajūsmā izsaucās:
   „Cik skaisti! Cik debešķīgi!"
   „Jūs to domājat par mani?" pavisam izbrīnījusies vaicāja spāre, bet tad ātri piebilda: „Jā, mani ir ko redzēt, tas tiesa. Būtu jūs zinājusi, kādā sajūsmā par mani bija cilvēki, kad tie vakar mani ieraudzīja pie strauta, kur arī viņi bija apmetušies."
   „Cilvēki?" jautāja Maja. „Kā, jūs esat redzējusi cilvēkus?"
   „Protams," atteica spāre, „bet, bez šaubām, jūs visnotaļ interesēs, kā mani sauc; mans vārds ir Šnuka no tīklspārnaino saimes, tuvāk, no spāru saimes."
   „Pastāstiet jel ko par cilvēkiem," lūdza Maja, kad spāre bija pateikusi savu vārdu.
   Spāre ari likās būt samierinājusies, jo nosēdās Majai līdzās uz lapas, kc mazā bite arī ļāva, jo zināja, ka Šnuka sargāsies nākt tai par tuvu.
   „Vai cilvēkiem ir dzelonis?" jautāja Maja.
   „Ak Dievs, ko tad viņi ar to iesāktu," stāstīja Šnuka. „Nē, viņiem ir daudz ļaunāki ieroči, un tie ir ļoti bīstami. Nav tāda, kam nebūtu bailes no viņiem. Sevišķi ļauni ir tie mazie, kuriem skaidri var atšķirt abas kājas, sauc par zēniem."
   „Vai tie jūs vajā?" jautāja Maja lielā uzbudinājumā, gandrīz bez elpas.
   „Jā, vai jums tas neliekas saprotams?" vaicāja Šnuka, pārlaizdama acis pār saviem spārniem. „Reti man ir gadījies sastapt cilvēku, kas nebūtu mani mēģinājis satvert."
   „Bet kāpēc gan?" jautāja bailīgi Maja.
   „Mēs, redz, esam ļoti pievilcīgas," runāja Šnuka, ar kautrīgu smaidu raudzīdamās slīpi sev priekšā, „cita iemesla es nezinu. Ir bijuši gadījumi, kad mūsu ģimenes ļaudis, kas ļāvušies saķerties, ir pieredzējuši briesmīgākās mokas un pēdīgi pašu nāvi."
   „Tie ir likuši apēsti?"
   „Nē, nē," teica Šnuka mierinoši, „ne gluži tā. Cik zināms, cilvēki barībai spāres nelieto. Bet cilvēkos dažkārt piemājo kā mūžīga mīkla — slepkavošanas tumšās tieksmes. Tas var rādīties jums neticami, bet patiešām ir zināmi gadījumi, kad cilvēki — zēni — noķertām spārēm izrāvuši spārnus un kājas vienīgi savas izpriecas labad. Jūs šaubāties?"
   „Protams, ka šaubos," sašutusi teica Maja.
   Šnuka paraustīja savus vizuļojošos plecus, un viņas seja izskatījās veca no lielas atziņu bagātības.
   „Ak, kaut jel drīkstētu reiz būt atklāta," teica tā nobālusi un bēdīga, „man bija brālis ar labākām izredzēm nākotnē, bet drusciņ vieglprātīgs un, par nožēlošanu, ļoti ziņkārīgs. Viņš nāca rokās zēnam, kas tam nemanot uzmeta garā kātā piestiprinātu tīklu. Sakiet pati — kam nāktu kas līdzīgs prātā?"
   „Nē," atbildēja mazā Maja, „par kaut ko līdzīgu es neesmu nekad domājusi."
   Šnuka to uzlūkoja.
   „Tad tam apsēja ap krūtīm spārnu starpā melnu virvi, lai spārnos pacel­ties tam būtu iespējams, bet pavisam aizlidot nebija nekādas iespējamības. Katrreiz, kad mans nabaga brālis domājās atguvis brīvību, tam bija jāredz, ka minētā virve visnežēlīgākā veidā to rauj atpakaļ zēna varā."
   Maja tikai galvu vien kratīja.
   „Nedrīkstu to sev stādīties priekšā," viņa bēdīgi čukstēja.
   „Ja dienā nedomāju, tad droši, ka naktī sapņošu par to," turpināja Šnuka. „Par daudz visa kā sanāca tanī reizē kopā. Beidzot mans brālis no­mira." Šnuka dziļi nopūtās.
   „No kā viņš mira?" jautāja Maja patiesā līdzjūtībā. Šnuka tūliņ nevarēja atbildēt; lielas asaras sāka birt un lēni ritēt pār vaigiem.
   „Viņu iebāza kabatā," šņukstēja viņa, „to neviens nevar izturēt."
   „Kas tas ir?" jautāja bailīgi Maja, lāga nejaudādama uzreiz tik daudz jauna un ļauna saprast un visā iedziļināties.
   „Kabata," skaidroja Šnuka, „ir kā pieliekamais kambaris, kas atrodas
   cilvēkam ārējā ādā. Bet, ko jūs domājat, kas vēl cits tur bija atrodams? Ak, cik briesmīgā sabiedrībā vajadzēja pavadīt manam brālim beidzamos mūža mirkļus. Tas jums nekad nevar nākt prātā."
   „Nē," teica Maja drebošā balsī. „Man tas ne… varbūt medus?"
   „Nē, nē," atteica Šnuka ļoti svarīgi un bēdīgi. „Medu jūs reti kad atradīsit cilvēku kabatās. Es jums teikšu, kas tur bija: tur bija varde, kaba­tas zobens un dzeltens kālis. Nu?"
   „Šausmīgi," čukstēja Maja, „kas tas ir — kabatas zobens?"
   „Cilvēkam tas ir zināmā mērā mākslīgs dzelonis. Tā kā daba viņam šo ieroci nav devusi, tad tas viņu atdarina. Varde, paldies Dievam, taisījās jau izlaist garu. Tā bija bez vienas acs, ar pārlauztu kāju un izmežģītu žokli. Bet, kolīdz kabatā parādījās mans brālis, varde ar savu greizo muti iešņācās:
   „Kolīdz es izveseļošos, tā tūlīt bez kavēšanās jūs aprišu." Pie tam viņa šķielēja ar savu atlikušo aci uz nelaimīgo klātpienācēju. Šim skatam cietuma krēslā vajag būt bijušam pavisam briesmīgam. Mans brālis zaudējis samaņu, kad drīz pēc visa tā no negaidīta satricinājuma tas ticis piespiests pret vardi, tā ka viņa spārni pielipuši pie mirējas aukstās, mitrās miesas. Ak, kur lai ceļas vārdi šo šaumu pareizai attēlošanai."
   „Kā jūs visu to zināt?"
   „Vēlāk zēns aizsvieda manu brāli un vardi projām, kad viņam sāka gribēties ēst un viņš meklēja kāli, lai to apēstu. Es atradu viņus abus zālē guļam, jo manu uzmanību pievilka mana brāļa saucieni pēc palīga. Bet es paspēju vairs tikai uzklausīties sava brāļa stāstu un aizspiest tam acis. Viņš apķērās ar roku man ap kaklu un, atvadoties uz visiem laikiem, noskūpstīja. Tad viņš mira bez bailēm un vaimanām kā mazs varonis. Kad beidzamo reizi nodrebēja viņa sa­
   lauztie spārni, es to apklāju ar ozola lapām un uzmeklēju uzziedējušu lauka neļķi, lai tās zilais zieds novīstu par godu manam brālim uz viņa kapa kopiņas. „Ar Dievu, dusi saldi, mazo brālīt!" es atvadījos un aizlidoju klusajā vakarā pretī abām sarkanajām saulēm, jo saule bija redzama divkārši — pie vakara debess un ezerā. Tik skumjas un svinīgas sajūtas laikam gan nevienam nav bijis. Vai jūs ari esat ko bēdīgu piedzīvojusi? Tad stāstiet to man labāk citu reizi."
   „Nē," teica Maja, „līdz šim laikam es patiesībā esmu vienmēr priecīga bijusi."
   „Tad jūs varat pateikties Dievam," noteica Šnuka mazliet vīlusies.
   Maja apjautājās, kas noticis ar vardi.
   „Ak tā," sacīja Šnuka, „tā droši vien saņēma nāvi, kādu bija pelnījusi. Kā viņa varēja izrādīt tik daudz cietsirdības un baidīt mirēju. Viņa gan mēģināja toreiz aizbēgt, bet, tā kā viņai viena kāja un arī viena acs nedar­bojās, tad viņa nemitīgi lēkāja uz riņķi. Tas bija ļoti komisks skats. „Tā jūs drīz vien atradis svētelis," es tai uzsaucu pirms aizlidošanas."
   „Nabaga varde," skuma mazā Maja.
   „Bet lūdzu," runāja spāre ne bez sašutuma. „Jūs ejat par tālu. Vardi žēlot nozīmē apgriezt savus pašas spārnus. Jūs, redzams, esat viena neapzinīga persona."
   „Tas jau viss var būt," atteica Maja, „bet man ir ļoti sāpīgi redzēt otru ciešam."
   „Ko nu," mierināja Šnuka, „tur vainīga jūsu jaunība, bet gan jau mācīsities, tikai nezaudējiet dūšu, draudziņ. Bet tagad man laiks doties saulītē. Šeit ir pamatīgi vēss. Sveiki!"
   Klusi nostrinkšķēja; iezibējās tūkstoš gaišas krāsas, vieglas, piemīlīgas, līdzīgas ūdens strūkliņu un caurspīdīgu dārgakmeņu vizmojumam.
   Šnuka aizlidoja caur zaļajiem stiebriem līdz ūdensvirsai, un Maja dzirdēja to dziedam rīta saulē. Viņa klausījās dziesmā, kurai piemita kaut kas no tautas dziesmu grūtsirdīgā salduma un kura noskaņoja mazās Majas sirdi priecīgi un tanī pašā reizē arī bēdīgi.
   Jauki klusā upe smej,
   kad no rīta saule dej,
   viņas virsu paijā;
   tur, kur niedres zaļo, šalc,
   tur, kur atmirdz dzeltens, balts, —
   viļņi rozi aijā.
   ^ Gaiss ir silts un smaržas pilns,
   spārnus silda staru viln's, sirdi prieks — tik valdies!
   Bet ak, dzīve — mirklis vien, vasara tik ātri skrien; kaut par mirkli — paldies!
   „Dzirdi, tur skan spāres dziesma," uzsauca balts taurenītis savai draudzenei. Šūpodamies tie aizlidoja pavisam cieši Majai garām jaukās dienas dzidrā zilumā. Tad arī mazā Maja pacēlās spārnos, klusi sanot, atvadījās no sidrabotā ezera un aizlidoja atpakaļ laukos.

   OTRĀ rītā uzmozdamās zilā pulkstenīša ziediņā, mazā Maja izdzirda gaisā vieglu, klusu troksni; viņa juta, ka puķe iekustas, it kā kāds tai dotu apslēptus grūdienus. Pa atvērto ziedu spiedās zāles un zemes smarža; bija ļoti vēss.
   Maja nedroši paņēma no puķes dzelteniem trauciņiem drusciņu ziedputeksnīšu, uz rūpīgāko pataisīja rīta tualeti un tad tuvojās soli pa solim apdomīgi noliektā zieda ārējai maliņai. Nu viņa redzēja, ka līst. Lija smalks, vēss lietutiņš, klusi čabēdams un klādams visu ar miljoniem gaišu sudrabotu pērļu. Tās krita gan uz lapām un puķēm, gan ritēja zālē pa šaurajām zāļu stiebru taciņām, atspirdzinot brūno zemi.
   Lielā izbrīnā un dziļā neziņā Maja vēroja šo pasaules pārmaiņu; tas bija pirmais lietus, ko viņa redzēja savā īsajā mūža. Lai gan lietiņš viņai patika itin labi un pat ielīksmoja, taču arī rūpes mazliet uzmācās, atceroties Kasandras brīdinājumu — nekad lietū nelidot. Viņa saprata, ka grūti nāktos spārnus cilāt, ja uz tiem kristu lietus lāses, bija ari auksts, un tā ļoti sajuta mierīgā, visu ielīksmojošā un iepriecinošā zeltītā saules spožuma trūkumu.
   Vajadzēja būt pašam rīta agrumam, jo apakšā zālē tikko sākās dzīve. Zilais pulkstenītis bija viņai labs patvērums, un tā varēja lieliski novērot kustību lejā. Tā viņa aizmirsa uz brīdi savas bēdas un ilgas pēc dzimtenes, kas sāka mosties viņas sirdī. Bija interesanti tā no augšas, no drošas paslēptuves novērot zāles iemītnieku nodarbošanos un dzīvesveidu. Tomēr arvien biežāk viņas domas sāka atgriezties uz atstāto dzimteni, tās stipro apsardzību un nesaraujamo kopību. Tur nu viņas visas tagad kopīgi mīt, priecājas par atpūtas dienu, pa druskai pastrādā pie vienas otras šūniņas vai arī baro mazos cirmeņus. Vispār lietainās dienās bišu stropā bija mierīga un mājīga noskaņa. Šad tad izlidoja kāds izlūks noskaidrot,
   kāds laiks un no kuras puses pūš vējš. Ķēniņiene pati apstaigāja valsti, ie­dama no stāva stāvā, pārbaudīja visu, uzteica vai smādēja, izdēja šur tur pa oliņai un visus aplaimoja ar savu ķēnišķīgo klātbūtni. Kāds prieks uztvert viņas skatu vai dzirdēt laipnu vārdu. Gadījās arī, ka jaunām bitēm par viņu pirmajiem panākumiem tā noglaudīja galviņu un apjautājās par viņu piedzīvojumiem.
   Ai, kādu laimi nesa apziņa piederēt pie tiem, ko visi ciena, un baudīt kopas stipro apsardzību. Šeit savā vientuļajā un neapsargātajā vietiņā viņa jutās apdraudēta un pie tam vēl sala. Un ja nu lietus turpinās ilgi? Ko tad lai viņa iesāk un kur lai ņem barību? Pulkstenīti medus droši vien nav atrodams un ziedputekšņu arī nebūs ilgam laikam. Tai nācās tagad pirmo reizi izjust, cik nepieciešama lieta ceļinieka dzīvē un vispār klaidonim ir saules gaisma. „Bez saules spīduma nebūtu neviena vieglprātīgā," domāja Maja.
   Atceroties saulīti, viņu tūliņ pārņēma prieks un iekšējs lepnums, ka tai bijusi drosme uzsākt dzīvi uz savu roku. Ko gan visu viņa savā īsajā ceļojuma laikā nav redzējusi un piedzīvojusi! Citas bites visu savu mūžu nekā tamlīdzīga neredz. Piedzīvojumi ir augstākā dzīves manta, un to dēļ var nest upurus. Lejā zālē gāja garām ceļotāju skudru bars. Dziedādamas tās soļoja caur vēso meža zāli un likās kur steidzamies. Viņu sparīgā rīta dziesma atskanēja marša taktī un padarīja mazās Majas sirdi gluži domīgu un skumīgu:
   Mūsu dzīve skrietin skrien, ātri beidzas tā. Kas grib dzīvē laupīt vien, par to nebēdā.
   Tās bija ārkārtīgi labi apbruņotas, izskatījās nebēdīgas un spējīgas ie­dvest bailes. Zem lēpju lapām izskanēja skudru dziesma. Bet tur nu viņas ar savu dziedāšanu, rādījās, bija izdarījušas ko sevišķu, jo kāds sāka runāt rupjā, aizsmakušā balsī, ar enerģisku roku purinādams uz visām pusēm jaunās pieneņu lapas. Maja ieraudzīja lielu zilu vaguli spraucamies uz priekšu; tā izskatījās pēc tumšas spīdīgas metāla puslodes, kas brīžam vizēja zilganzaļa, brīžam pavisam tumša. Tas bija divas vai trīs reizes lielāks par Maju. Cietās bruņas rādījās nesadragājami stipras, un tā rup­jajā balsī bija kaut kas taisni atbaidošs. Kā likās, zaldātu dziesma to bija iztraucējusi — un nu tas bija sliktā garastāvoklī. Viņa mati bija izspūruši, un viņš berzēja miegu no zilajām viltīgajām ačelēm.
   „Es nāku," viņš kliedza, „un ar to pietiek, lai visi grieztu man ceļu."
   „Paldies Dievam, es nestāvu tam ceļā," domāja Maja, juzdamās
   drošībā savā augstajā paslēptuvē. Un tomēr sirds tai sāka nemierīgi dauzīties, un viņa atvilkās soli dziļāk zieda iekšienē.
   Smagi līgodamies, vagulis kustējās pa mitro zāli uz priekšu. Nevar teikt, ka tas būtu elegants. Viņš apstājās taisni zem Majas zieda pie kādas novīlušas lapas, pabīdīja to sānis un tad mazliet atkāpās. Nu Maja ieraudzīja kādas alas ieeju.
   „Kas viss tanī pasaulē nav atrodams," domāja Maja pilna ziņkārības, „līdz šim man nebija nejēgas no visa tā. Nemaz diezgan ilgi nevar pasaulē būt dzīvojis, lai izzinātu visu, kas viņā ir iespējams." Viņa izturējās pavisam rāmi. Lietutiņš klusi līņāja.
   Tad Maja izdzirda vaguli griežamies pie alas iemītniekiem:
   „Ja jūs gribat nākt ar mani uz medībām, tad laiks domāt par celšanos. Ir jau gaiša diena." Tā kā viņš bija uzcēlies agrāk, tad tas jutās tik pārāks par visiem, ka grūti nācās būt laipnam. Pagāja laiciņš, iekams tas saņēma atbildi. Maja dzirdēja sīku čirkstošu balsi, kas skanēja no alas:
   „Dicva dēļ, taisiet tur augšā ciet, lietus taču līst iekšā." Vagulis paklausīja, gaidīdams nolieca galvu mazlietiņ sānis un šķielēja caur spraugu.
   „Pasteidzieties, ja drīkstu to lūgt," teica viņš saīdzis. Majai nū gribējās par vari redzēt, kas no alas līdīs ārā. Viņa pati panāca par daudz uz priekšu, un liela lietus lāse tai uzpilēja uz pleciem. Maja stipri izbijās un sāka sausināties. Lejā pacēlās novītusi lapa, no kurienes lēnām izlīda brūns kukainis, kas Majai šķita visaugstākā mērā neparasts. Tam bija lempīgs ķermenis un neredzēti resna galva ar mazām stāvām ūsiņām. Kājiņas bija ļoti tieviņas un lēni kustējās, un sejā bija rakstītas rūpes. Ku­kainis bija lauku circenīte.
   „Labrīt, mana Ifij," teica vagulis un aiz pieklājības izstiepās gluži ga­rens. „Kā jūs gulējāt?" Un pie tam vēl piebilda: „Mans dārgumiņ!"
   Ifija saņēma tā roku mazliet vienaldzīgi.
   „Kurt, tas neiet," viņa sacīja, „es nevaru iet līdzi. Ļaudis jau tā daudz ko melš."
   Vaguls izbijās ne pa jokam.
   „Es lāgā nesaprotu," stostījās tas, „vai tad mūsu jaunajai laimei būtu jāsašķīst tādas nieka lietas dēļ? Apdomājiet taču, Ifij, kāda jums daļa gar ļaudīm? Jums ir pašai sava ala, kurā, varat nolīst, kad tikai vēlaties, un, ielīdusi tanī labi dziļi, jūs nedzirdēsit nekā."
   Ifija skumji pasmaidīja.
   „Kurt, tur jūs nekā nesaprotat. Tanī lietā man pašai savi uzskati. Bez tam vēl kas: manu nezināšanu jūs esat izlietojis ne visai smalkjūtīgi. Jūs stāstījāt esam rožu vagulis, bet vakar gliemezis man pateica, ka jūs esot mēslu vabole. Tā ir milzīga starpība. Gliemezis arī jūs novērojis pie tādas
   nodarbošanās, kuru es šeit nemaz negribu tuvāk aprādīt; jūs nu sapratīsit, ka man no jums jāatraujas."
   Atjēdzies no savām bailēm, Kurts sāka erroties.
   „Nē, es to nesaprotu," sirdījās viņš, „es gribu, lai mani mīl manis paša dēļ un nevis manas nodarbošanās labad. Kā jūs varat spriest par kādu vīru pēc viņa uzturēšanās vietas!"
   „Ja tie nebūtu taisni mēsli, tad es ar galu galā varētu skatīties uz to lietu caur pirkstiem," runāja Ifija atturīgi. „Un jums ari tas jāņem vērā, ka jaunai atraitnei, kuras vīru priekš trim dienām apēdusi pele, ir jāievēro vis­stingrākā apdomība. Tātad dzīvojiet sveiks!"
   Un Ifija vienā rāvienā pazuda savā alā, it kā to būtu aizpūtis vēja grūdiens. Maja nebija to turējusi par iespējamu, ka kāds tik ātri varētu no­zust alā. Ifija nu bija prom, un vagulis stulbu seju nekustīgi raudzījās tumšajā caurumā, un pie visa tā izskatījās tik dumjš, ka Majai bija jāsmej.
   Pēdīgi viņš atjēdzās; apbēdināts un dusmīgs viņš iesāka purināt savu ieapaļo galvu, tā taustekļi nokarājās uz leju kā divi salijuši vēdekļi.
   ,.Raksturu un nosvērtu dzīvesveidu mūsu laikos vairs neciena," viņš nopūtās. „Ifija ir bez sirds; man nācās grūti pašam sev to atzīties, bet tā tas ir. Un, ja nu viņai arī tiešām nenesas sirds būt par manu draudzeni, tad viņai uz to vajadzētu būt prātam."
   Maja redzēja, ka asaras sakāpa tam acīs, un viņas sirds pildījās ar līdzjūtību.
   Piepeši Kurts sāka kustēties. Viņš izslaucīja asaras no acīm un uzmanīgi aizgāja aiz zemes čupiņas, kuru laikam viņa draudzene bija izšķipelējusi no sava dzīvokļa, un Maja ieraudzīja lienam mazu iesarkanu slieku caur zāli. Tās pārvietošanās veids bija ļoti savāds: te viņa iztaisījās gara un tieva, tad atkal īsa un resna, un viņas ķermeņa sarkanais tievgalis sastāvēja vienīgi no mīkstiem riņķiem, kuri bez trokšņa taustīdamies bīdījās uz priekšu. Maja ļoti satrūkās, kad Kurts paspēra soli uz priekšu, pēkšņi saķēra tārpu un pārkoda to divās daļās. Nesteigdamies Kurts sāka ēst tārpa vienu pusi un likās maz bēdājam par to, ka izmisumā locījās abas tārpa puses — viena uz zemes, otra — viņa rokās. Tas bija pavisam mazs tārpiņš.
   „Mazliet pacietības!"teica Kurts. „Drīz būs galā."
   Bet košļājot viņa domas laikam atkal atgriezās pie Ifijas, kuru tas bija pazaudējis uz visiem laikiem, un lielas asaras ritēja pār viņa vaigiem.
   Mazajai Majai savā paslēptuvē bija viņa sirsnīgi žēl. „Pasaulē taču ir tik daudz bēdu," viņa domāja. Tad viņa ieraudzīja, ka tā tārpa daļa, kuru Kurts bija nolicis savās bēdās pie malas, steidzas veicīgi prom.
   „Nē, tas ir numurs," viņa iesaucās — un aiz bailēm tas iznāca tik stipri, ka Kurts izbrīnījies sāka skatīties apkārt.
   „Dodiet ceļu!" viņš iesaucās.
   „Bet es jau jums nemaz neesmu ceļā," atbildēja Maja.
   „Kur tad jūs esat?" jautāja viņš. „Kaut kur taču jums jābūt."
   „Šeit augšā," sauca Maja, „virs jums puķē."
   „To es gribu redzēt," teica Kurts, „bet es neesmu sienāzis, es nevaru tik tālu uz augšu pagriezties, lai jūs redzētu. Kāpēc tad jūs kliedzāt?"
   „Tārpa viena puse bēg projām," sauca Maja.
   „Jā, jā," teica Kurts un raudzījās pakal tārpiņa pusei, „šie tārpi ir ļoti kustīgi. Bet man nav vairs apetītes." Ar šiem vārdiem viņš aizsvieda atlikušo tārpa daļu, kuru tas tikko turēja savās rokās, un šī pārpalikusī daļa sāka attālināties pavisam uz citu pusi.
   Maja galīgi apjuka, bet Kurtam likās labi pazīstama šāda tārpa īpašība.
   ..Nedomājiet, ka es vienmēr ēdu tārpus," teica viņš, „bet rozes jau visur nav atrodamas."
   „Pasakiet tak mazākais tai mazai pusītei, kur viņas otra daļa aizskrējusi," teica Maja ļoti uzbudināta.
   Kurts nopietni pakratīja galvu. „Ko liktenis izšķīris, to nebūs vairs sav­ienot," viņš noteica. „Kas jūs esat?"
   „Esmu Maja no bišu lautas."
   „Tas man patīk," sacīja Kurts, „man nav nekādu iebildumu pret bitēm. Bet kāpēc jūs te sēžat bez darba? Bites taču nemēdz tā darīt. Vai jau ilgi, kamēr jūs te sēžat?"
   „Es te gulēju pa nakti."
   „Tā," noteica Kurts domīgi. „Jums laikam gan ir dziļš un veselīgs miegs. Jūs taču tikko kā pamodāties?"
   Maja tam piekrita, jo tā manīja, ka Kurtam nebūtu paticis, ja kāds būtu noklausījies viņa sarunā ar Ifiju. Un vēlreiz Kurtu apbēdināt Majai ne­tikās. Tas skraidīja šurp un turp un lauzījās paskatīties uz augšu.
   „Pagaidiet," viņš teica, „ja es drusciņ paceļos pie tā zāļu stiebra, tad varēšu jūs ieraudzīt, un jūs varēsit man ieskatīties acīs. Bez šaubām, to jūs labprāt darīsit."
   „Protams," atbildēja Maja, „tas būtu ļoti patīkami."
   Kurts atrada piemērotu stiebru, un, tā kā zieds noliecās mazliet sānis, tad Maja varēja viņu redzēt, kad tas pacēlās uz priekškājiņām un raudzījās uz augšu. Viņa atrada, ka Kurtam patīkama un mīļa seja: visai jauns viņš vairs neizskatījās, un tam bija patukli vaigi. Tagad tas noliecās, tā ka puķe sāka mazliet šūpoties, un stādījās priekšā:
   „Kurts — no rožu vaguļu saimes."
   Mazajai Majai bija sevī jāsmejas, jo viņa par daudz labi zināja, ka Kurts piederēja pie mēslu vabolēm. Bet, tā kā Maja negribēja viņu apbēdināt, tad nekā par to neteica.
   „Vai jūs par lietu nekā nebēdājat?" Maja jautāja.
   „Nē, pavisam ne; esmu pie tā pieradis, dzīvodams rožu starpā, jo tur jau līst visvairāk."
   Maja domāja, ka viņš mazliet jāsoda par nekaunīgajiem meliem, jo viņš taču ir pavisam lielīgs zellis.
   „Kurt," viņa teica ar tikko manāmu smaidu, „kas tas tāds par caurumu tur zemē zem lapas?"
   Kurts satrūkās.
   „Caurums?" viņš jautāja. „Vai jūs runājat par kādu caurumu? Cauru­mu ļoti daudz; tas būs viens tāds caurums, tāds pats vien. Jūs nemaz neva­rat iedomāties, cik daudz zemē caurumu."
   Bet aiz iekšēja apmulsuma, kurā tas bija nokļuvis, notika kaut kas pa­visam briesmīgs. Gribēdams izrādīt, ka nav uzbudināts, Kurts pazaudēja līdzsvaru. Maja izdzirda viņa izmisušo kliedzienu un drīz pēc tam redzēja to guļam uz muguras; ar rokām un kājām tas nožēlojami tvarstīja gaisu, bet bez panākumiem.
   „Nu man beigas," viņš kliedza. „Esmu tādā stāvoklī, ka vairs nevaru uzcelties. Man jāmirst. Nevienam nav bijis nožēlojamāka likteņa."
   Viņš vaimanāja tik skaļi, ka nemaz nedzirdēja Majas mierinājuma. Pie tam viņš mēģināja ar savām kājām pieķerties zemei, bet katrreiz, kad tas domāja esam pieķēries, picciņas, aiz kurām tas ar grūtībām bija aizķēries, atdalījās no zemes, un viņš krita atpakaļ uz savas augstās apaļās muguras. Tas bija tiešām ārkārtīgi bēdīgs skats un mazā Maja nopietni baiļojās par Kurtu, vēl to vairāk tāpēc, ka seja tam bija bāla un viņa kliedzieni plosīja tiešām tai sirdi.
   „Šo stāvokli es nespēšu paciest," viņš kliedza, „vismaz neskatāties uz mani. Nemokiet mirēju ar saviem uzbāzīgiem skatiem. Ak, kaut es spētu aizsniegties vismaz līdz kādai zālītei vai puķes kātiņam. Kas tad var turēties pie gaisa? To nevar neviens."
   Majai sirds drebēja aiz lielas līdzcietības.
   „Uzgaidiet," viņa sauca, „gribu mēģināt jūs uzcelt, un, ja es saņemšos, tad tam jāizdodas. Bet, Kurt, mīļo Kurt, nebrēciet tā, uzklausiet mani: ja es noliekšu mazu zālīti un tās galiņu pasniegšu jums, vai ar to tad būtu jums līdzēts?"
   Kurts tikai vaimanāja un nesaprata nekā, būdams no nāves bailēm kā bez prāta. Neraugoties uz līņāšanu, Maja izlaidās no savas paslēptuves, uzmeklēja šauru zaļu zāles stiebru Kurta tuvumā un pieķērās tievajam galam. Viņa uzgavilēja no prieka, kad zāle zem viņas smaguma noliecās taisni pār Kurtu.
   „Ķerieties klāt," sauca Maja.
   Kurts juta pieskārāmies kaut ko sejai un mudīgi tvēra pēc tā vispirms
   3t
   ar vienu roku, tad abām un beidzot ar kājiņām, kurām bija varen asi nagi — katrai pa divi. Lēnām viņš vilkās pa zālīti uz priekšu, līdz kamēr, sa­sniedzis sakni, kur stiebrs bija izturīgāks, varēja uzceltie;
   „Ak Dievs," atviegloti uzelpodams, viņš teica, „tas bija gaužām briesmīgi. Bez manas aukstasinības es droši vien būtu kritis jūsu pļāpībai par upuri."
   „Vai jūtaties jau labāk?" jautāja mazā Maja.
   „Paldies, paldies, kad pāries reibums, tad izstāstīšu jums visu sīki."
   Bet Maja tā arī nedabūja atbildi uz savu jautājumu, jo caur zāli laidās dzeguzes kalpiņš, kas bija izgājis kukaiņu medībās. Mazā bite piespiedās cieši pie zemes un izturējās pavisam klusu, kamēr putns bija garām. Kad viņa vēlāk raudzījās pēc Kurta, tas bija jau devies tālāk ceļā; tad arī viņa sataisījās un laidās prom, jo lietus bija pārgājis un diena bija gaiša un silta.

   TĀ nu bija reiz diena! Pašā rīta agrumā bija uzkritusi rasa, tad aiz meža izcēlās saule un meta slīpi savus starus zaļajā zāles biezokni, kas viss sāka mirdzēt un vizuļot; tas bija tik lielisks skats, ka no sajūsmas un aizgrābtības grūti bija ko teikt vai ko darīt.
   Mazā Maja, rītā uzmozdamās, jau dzirdēja tikai gaviles visapkārt. Tās skandināja gan koku augstajās galotnēs putni, kas bija tik bīstami, nerau­goties uz viņu jauko dziedāšanu, gan garām skrejošie kukaiņi, vai arī tās nāca no vabolēm, tauriņiem un lielām un mazām mušām, kas dzīvoja pa krūmājiem un zālēm.
   Koka caurumā mazā Maja iekārtojās ļoti ērti. Tanī varēja justies droši un bija arī tīkami sauss. Un, tā kā cauru dienu pār ieeju spīdēja saule, tad arī siltums turējās līdz pat vēlai naktij. Kādreiz agrā rīta stundā gan viņa dzirdēja pie sava koka stumbra dzeni kaļam, tad bija jālūko, kā tikt ātrāk projām. Jo tādam mazam kukainītim, kas slēpjas koka mizā, dzirdēt dzeni kaļam nozīmē to pašu, kā kad mēs dzirdētu naktī raujam vaļā slēģus un kādu laužamies iekšā. Nakti tomēr viņa varēja justies droša, tad neviens nemeklēja pēc tās viņas paslēptuvē.
   Kādā klusā, vēsā blakus šķirbiņā viņa ierīkoja sev mazu medus nolikta­vu, lai ari lietus dienām būtu gādāts par barību; ieeju savā meža pilī tā drusku aizmūrēja ar vaskiem, atstādama to tikai tik lielu, cik vajadzīgs ērtai lodāšanai.
   Savā dzīvespriekā tā skaļi uzgavilēja, dodamās laukā saulītē raudzīt, ko šī jaunā skaistā diena tai glabā.
   Laizdamās taisnā līnijā pa zelta gaismas jūru uz priekšu, tā izskatījās kā mazs vēja nests lidojošs punktiņš.
   „Šodien sastapšu cilvēku," ierunājās viņa, „šādās dienās droši vien arī viņi grib papriecāties jaukajā dabā." Satikt tādu insektu vairumu viņai vēl
   nekad nebija gadījies; tie visi rosīgā steigā, smiedamies un sanēdami pildīja gaisu ar gavilēm, tā ka gribot negribot bija viņiem jāpiebiedrojas.
   Mazā Maja beidzot nolaidās kādā zāļu biezoknī, daudzo puķu un stādu vidū, kas tanī auga. Tie garākie viņu starpā bija pelašķu ziedu pušķi, kā arī magones, kam viņu liesmainais sārtums piešķīra lielu pievilkšanas spēku. Iebaudījusi no ozoliņiem drusciņ medus, Maja jau gatavojās aizli­dot, kad tā piepeši ieraudzīja uz zāles stiebra, kas liecās līdz viņas puķei, ko dīvainu sēžam. Pirmajā acumirklī tā ļoti izbijās, jo viņa nevarēja iedom­āties, ka pasaulē būtu sastopams tamlīdzīgs zaļš, izkaltis ķēms, bet tad viņa tādā mērā ieinteresējās, ka palika kā pienaglota sēžot un brīnoties par garkājaino svešinieku. Viņu uzskatot, varēja domāt, ka tam ir ragi, bet tā bija tikai viņa dīvainā, uz āru izspiestā piere, kas tam piešķīra tādu savādu izskatu. Viņam bija divas bezgala garas ūsas, tievas, kā adatā veramas, un viņš izskatījās ļoti slaiks ar savām sīkajām priekškājiņām un plānajiem neuzkrītošajiem spārniņiem, ar kuriem, pēc Majas domām, gan maz ko varēja iesākt. Bet kas likās tas dīvainākais — tās bija viņa lielās, augstās pakaļkājas, kas kā divas milzīgas kleinas ķekatas slējās augstu pār viņu pašu. Viņš bija caur un cauri zaļš, un tā viltīgās acis rādījās mazliet nekaunīgas un tanī pašā laikā izbrīnījušās, tomēr varēja teikt, ka tās nebija ļaunas, bet gan drīzāk labsirdīgas.
   „Nu, jaunkundz," griezās tas pie Majas, kā redzams, errodamies par tās izbrīnu, „sienāzi jūs laikam vēl neesat redzējusi? Vai varbūt jūs dējat olas?"
   „Kas jums nāk prātā," dusmojās Maja. „Kā lai es nāktu uz tādām domām? Bet, ja man tas arī būtu iespējams, es to nekad nedarītu. Kā lai es tik vieglprātīgi jauktos ķēniņienes svētos pienākumos?"
   Sienāzis drusku sakņupa un iztaisīja tik neaprakstāmi komisku seju, ka Majai bija jāsmej pat savā sašutumā.
   „Jaunkundz," viņš sauca, bet tad viņam pašam bija jāsmej un viņš tikai noteica: „Nē, bet šitā! Esat gan jūs!"
   Šāda savāda svešinieka uzvešanās Maju uzbudināja. „Kāpēc jūs smeja­ties?" jautāja viņa ne sevišķi laipni. „Tā taču nebūs jūsu nopietnība, lai es dētu olas un pie tam vēl te zālītē?"
   Te kaut kas iekrakšķējās, sienāzis iesaucās: „Hopla!" — un prom tas bija.
   Maja gandrīz vai apstulba. Gandrīz vai neprātīgā pārdrošībā, kā likās Majai, nelietojot nemaz spārnus, tas uzsviedās gaisā, veidodams milzīgu loku. Bet, lūk, viņš bija atkal te. Saskatīt, no kurienes tas nāk, viņa nevarēja, bet pašlaik tas sēdēja viņai blakus uz ozoliņu lapas.
   Viņš apskatīja Maju no visām pusēm, no priekšas un mugurpuses, un
   tad teica vīzdegunīgi: „01as dēt jūs nekādā ziņā nevarat, neesat tā radīta. Jums trūkst dējamā dzeloņa."
   „Kas," sacīja Maja, „nav dējamā dzeloņa?" Tā apsedzās ar spārniem un pagriezās tā, ka svešinieks varētu redzēt tikai viņas seju.
   „Jā, protams. Tikai nenokrītiet no sava paaugstinājuma, jaunkundz. Jūs esat lapsene, vai ne?"
   Neko nejēdzīgāku Maja vairs nevarēja piedzīvot visā pasaulē.
   „Tas par traku!" viņa iesaucās.
   „Hopla!" atbildēja sienāzis un prom bija atkal.
   „Tāda persona var tevi pataisīt gluži nervozu," domāja Maja un no­sprieda laisties projām. Cik tālu sniedzās viņas atmiņas, tad līdzīgs apvai­nojums vēl nebija piedzīvots. Tikt samainītai ar lapseni, ar šo burlaku, zagļu un klaidoņu tautu, nozīmēja vislielāko kaunu. Tur bija par ko uz­traukties.
   Bet sienāzis piepeši bija atkal te.
   „Jaunkundz," viņš sauca, lēni griezdamies, pie kam viņa garās pakaļkājas izskatījās pēc pulksteņa rādītājiem, kad pulkstenis ir piecas minūtes pirms pusseptiņiem. ,,.Taunkundz, atvainojiet, ka saruna pa reizei jāpārtrauc. Bet, kad pēkšņi man tā uznāk, tad man jālec, un jālec vai visai pasaulei apkārt, lai tas būtu uz kurieni būdams. Jums tādas lietas svešas?"
   Līdz pašām ausīm tas sašķieba muti, tādējādi uzsmaidīdams Majai. Viņa vairs citādi nevarēja, bija jāsmej.
   „Vai ne!" sauca sienāzis un pamudinādams māja.
   „Kas jūs tāds esat?" jautāja Maja. „Jūs esat briesmīgs nemiera gars."
   „Bct mani taču pazīst visur," sacīja zaļais un atņirdza atkal savus zobus — lik pamatīgi, kā to Maja ne pie viena nebija redzējusi. Viņa ne uz brītiņu nelika gudra, ko sienāzis runāja nopietni, ko pa jokam.
   „Esmu šeit svešiniece," viņa laipni teica, „citādi gan jūs pazītu, bet lugtu gan ievērot, ka esmu piederīga pie bišu saimes, bet nepavisam nees­mu lapsene."
   „Ak Dievs," noteica sienāzis, „tas taču ir viens un tas pats."
   No uztraukuma Maja tikko varēja parunāt.
   „Jūs esat neizglītots," viņa pēdīgi izdvesa. «Apskatiet taču reiz kādu lapseni pamatīgi."
   „Kamdēļ lai es to gan darītu?" atteica zaļais. „Kur tas galu galā noves­tu, ja ņemtos ievērot kādas tikai iedomās pastāvošas starpības? Arī jūs li­dojat gaisos, dzeļat katram, kas nāk tuvumā, un nevarat lēkāt. Tāpat tas ir ;ir lapsenēm. Kur tad nu ir tā starpība? Hopla!" Un projām tas bija.
   „Bet tagad gan lidošu," domāja Maja.
   Te tas bija atkal klāt.
   „Jaunkundz," viņš sauca, „rītdien notiek sacīkstes augstlēkšanā. Vai
   nevēlaties brīvkarti, lai varētu tās noskatīties? Manai vecenei vēl divas atlikušas, par labu vārdu tā būs ar mieru vienu dot. Es ceru uzstādīt ļaunu rekordu."
   „Neinteresējos par tādu lēkāšanu," noteica Maja ne bez īgnuma. „Kas var lidot, tam ir augstākas intereses."
   Sienāzis atņirdza atkal zobus tā, ka to pat, likās, varēja dzirdēt.
   „Nepārvērtējiet sevi, jaunkundz. Pasaulē lielākā daļa dzīvnieku lidot var, bet lēkt — tikai maza daļiņa. Trūkst jums lāga pārskata par apkārtējās pasaules interesēm. Augsts elegants lēciens atrod piekrišanu pat pie cilvēkiem. Neilgi atpakaļ es redzēju pat mācītāju gandrīz veselu metru augstu uzlecam — viņš vēlējās izpatikt kādai pāri ceļam lienošai čūskai. Viņa nicināšana pret visu, kas nelec, bija tik dziļa, ka viņš aizmeta pa roku galam pat savu pīpi, bez kā neiztiek neviens mācītājs. Vai jūs spējat ap­tvert tādu godkārību? Es pats esmu pazinis sienāžus, un tie bija no mūsu ģimenes, kas lēca trīssimt reižu tik augstu, cik viņi paši lieli. Jā, tagad gan jūs brīnāties un nesakāt ne vārda, un savā sirdī rūgti nožēlojat nupat iz­teiktās aplamības, vai ko jūs vēl varētu apgalvot. Trīssimt reižu tik augstu, cik pats liels! Kur jūs atradīsit tādas spējas? Pat zilonis, lielākais dzīvnieks pasaulē, nav spējīgs taisīt tādu lēcienu. Nu? Tagad jūs klusējat. Vai es ne­teicu, ka jums būs jāklusē!"
   „Kad tad lai es runāju, kur jūs ne mirkli nestāvat klusu?" iesaucās Maja.
   „Nu tad runājiet," laipni teica sienāzis, un tad tas izsaucās: „Hopla!" — un bija projām.
   Pat savā īgnumā Maja nevarēja nesmiet. Šāda sastapšanās bija pirmā viņas mūžā. Par sienāža ākstīšanos Maja nevarēja beigt brīnīties, bet ievērojamas tomēr bija tā lielās zināšanas un dzīves izpratne. Lai arī par lēkšanu viņa nedomāja tikpat labi kā viņš, tad tomēr par visu to jauno, ko viņa tik īsā sarunā dabūja dzirdēt, bija ko pabrīnīties. Ja uz šo zaļo Majai būtu kaut mazākā paļāvība, tad labprāt būtu viņu par šo un to iztaujājusi. „Paticšām, visvairāk piedzīvojumu ir tādiem, kas vismazāk zina, ko ar tiem iesākt," nodomāja Maja.
   Vai cilvēku valodu arī tas saprata, ja viņš minēja to vārdu? To viņa jautātu, ja tas vēl kādreiz atgrieztos, kā ari izzinātu viņa domas par mēģinājumu tuvoties un uzmeklēt cilvēku tā dzīvoklī.
   „Jaunkundz," kāds blakām sauca, un zāles stiebrs ielīgojās.
   „Mans Dievs," teica Maja, „no kurienes jūs vienmēr tā ierodaties?"
   „No apkārtnes," sacīja sienāzis.
   „Bet es jūs lūdzu," iesaucās Maja, „jūs taču nelēksiet pasaulē tā uz labu laimi, nezinādams un nepazīdams vietas, kurp jūs varētu nokļūt?"
   „Protams," sacīja zaļais. „Kā tad savādāk? Vai jūs varbūt spējat
   ieskatīties nākotnē? To neviens nevar. Vienīgi zaļā varde to var, bet viņa nevienam nesaka, kā to dara."
   „Ko visu jūs nezināt," iesaucās mazā Maja, „taisni brīnišķi. Vai cilvēku valodu arī jūs saprotat?"
   „Tas ir jautājums, jaunkundz, uz kuru grūti atbildēt, jo nav vēl tieši pierādīts, vai cilvēkam maz ir valoda. Tie dažkārt izgrūž skaņas, kas savas neciešamās nedaiļskanības dēļ pat nav ne ar ko salīdzināmas. Redzams, ka tie tomēr tādā kārtā saprotas. Atzīmējama ir viņas sirsnīgā tieksme pēc ciešamām skaņām. Novēroju reiz divus zēnus, kas, paņēmuši zāli pirkstos, pūta tur ar muti un tā izdabūja šņirkstošu skaņu, ko varbūt varētu līdzināt lauku circeņa cirpslēšanai. Tomēr netika jau ne tuvu. Bet tomēr tie dara, ko var. Vai jūs vēlētos vēl ko zināt? Zinu vēl šo to."
   Un viņš atkal ņirdzīgi smaidīja; nu varēja to pilnīgi dzirdēt.
   Kad nākošā reizē tas atkal negaidot aizlēca, Maja par velti izgaidījās to atgriežamies. Tā izmeklējās visapkārt gan zālē, gan puķēs, bet viņu atrast neizdevās.

   ŠĪS jaukās vasaras dienas tveicē mazā Maja jutās stipri nogurusi; ne­steigdamās viņa lidoja gar spilgti apgaismotiem dārza krūmājiem, līdz kamēr milzīga kastaņkoka lielās lapās tā atrada vēsu patvērumu. Zem šī koka uz nomīdītas zāles stāvēja galdi un soli. Kā redzams, te zem koka la­potnes atradās vasarnieku saimniecība. Tuvumā spīdēja zemnieku mājas sarkanais dakstiņu jumts; no skursteņa cēlās iezilgani dūmi.
   Nu mazā Maja domāja katrā ziņā satikt cilvēku; vai tad viņa jau nebija iespiedusies tieši tā varas iecirkni? Šis koks, bez šaubām, bija viņa īpašums, un savādie koka rīki tur apakšā ēnā piederēja cilvēku stropam.
   Te atskanēja sīkšana un blakus viņai uz lapas nolaidās muša. Tā lēkāja kādu brītiņu pa zaļajiem lapas audiem, apstādamās ik pēc maza sprīža, tā ka pat nevarēja saredzēt, kā kustas tās kājiņas, un varēja gandrīz nodomāt, ka uztraukta viņa ātri slīd šurp un turp. Tad viņa laidās no vienas lielās pirkstainās lapas daļas uz otru, bet tik ātri un negaidot, ka katrs būtu dom­ājis — tā lēkā, nevis lido. Bet tā tikai izskatījās. Skaidra lieta, ka viņai bija no svara izzināt, uz kuras lapas daļas būtu vispatīkamāk. Dažbrīd pavisam negaidot viņa iesviedās gaisā un pie tam dūca tik sparīgi, it kā būtu noticis kas nedzirdēts, vai ka tā iekustinātu lielāko pasaules notikumu. Bet tad atkal nolaidās zemē un turpināja savu gabalaino tekāšanu, it kā nekas nebūtu noticis. Tad atkal uzreiz tā palika pavisam klusu — kā sastingusi.
   Maja noraudzījās, ko muša darīja saulē. Beidzot Maja tuvojās tai un laipni teica:
   „Labdien! Esiet sveicināta šeit uz manas lapas. Ja nemaldos, jūs esat muša."
   „Kas gan cits," atteica mazā. „Mani sauc Puka, esmu ļoti nevaļīga. Vai jūs gribat mani dzīt prom?"
   „Nē, nē, ļoti priecājos, ka varu ar jums iepazīties," atbildēja Maja.
   „To es gribu ticēt," īsi atteica Puka un mēģināja noraut sev galvu.
   „Dieva dēļ," iesaucās Maja, „taupiet taču sevi!"
   „Tā tam jābūt, tur jūs nekā nesaprotat," atbildēja mierīgi Puka un nobraucīja ar kājām spārnus, tā ka tie noliecās ap ķermeni.
   „Starp citu, man jāsaka, ka esmu istabas muša," piebilda viņa ne bez lepnuma. „Šeit es atrodos tikai vasaras atpūtā."
   „Cik interesanti!" iesaucās priecīgi Maja. „Tad jūs droši vien pazīstat cilvēku?"
   „To es pazīstu kā savu bikšu kabatu," atteica Puka nievājoši. „Es taču katru dienu sēžu uz viņa. Jā, vai tad jūs to nezināt? Jūs, bites, taču citādi esat diezgan gudras — vai mazākais sevi par tādām turat."
   „Mani sauc — Maja," mazliet nedroši teica Maja. Neizprotami tai rādījās, kur citi insekti ņēma lielo pašapziņu, drosmi un tik bieži pat bezkaunību.
   „Ir jau labi," atņurdēja Puka, „saucaties nu, kā gribat, muļķe jūs esat tā vai tā."
   Puka sēdēja kā lielgabals, no kura patlaban taisās šaut: galva un krūtis traucās uz priekšu, bet ķermeņa apakšējais gals skārās pie lapas. Tad piepeši viņa sakņupa un izskatījās, it kā tai trūktu kāju.
   „Uzmanīgam jābūt," tā teica, „tas ir no svara."
   Majai sirdī kūsāja dusmas par šo Pūkas izteikto apvainojumu. Lāgā ne­apzinādamās, kas īsti to dzen, viņa zibens ātrumā pieskioja Pūkai klāt, sa­grāba aiz apkakles un turēja ciet.
   „Es jūs mācīšu būt pieklājīgai pret biti!" uzkliedza tā.
   Puka sacēla briesmīgu brēku.
   „Nedzelict," tā kliedza, „tas ir vienīgais, ko jūs spējat, bet tas gaužām skādē. Lūdzu, atvelciet pēc iespējas tālāk savu lejasgalu, tanī jau ir tas dzelonis. Un laidiet mani, ja tas jums ir iespējams, gribu darīt visu, ko vēlaties. Vai tad jūs jokus nesaprotat? To jau katrs zina, ka bites no visiem insektiem ir tās ievērojamākās, varenākās un arī skaita ziņā pārākās. Tikai nekaujiet nost, ja drīkstu lūgt, jo, kad tas izdarīts, tad vairs nav par labu griežams. Ak, mans humors nav nevienam saprotams."
   „Labi," sacīja Maja ne bez nicināšanas, „es ļaušu jums dzīvot, bet tad jums jāstāsta viss, ko zināt par cilvēku."
   „Labi," teica Puka, „to jau es gribēju tā kā tā darīt, bet tagad laidiet vaļā."
   Maja atlaida to. Pēc visa notikušā Maju pārņēma vienaldzība; uzticība un cienība pret mušu bija zudusi. „Tādu salašņu piedzīvojumiem trūkst vērtības nopietnu ļaužu acīs; man būs jāredz pašai, kas tas cilvēks tāds ir."
   Bet pēc pamatīgās pārmācības mazā Puka kļuva daudz ciešamāka. Sākumā tā rūkdama un bārdamās kārtoja savas ūsiņas, spārnus un mazos matiņus, kas sedz tās melno ķermeni. Nekārtība bija liela, jo Maja bija
   ņēmusi stingri. Pēdīgi Puka sāka izstiept un ievilkt savu snuķīti, ko Maja vēl nekad nebija redzējusi.
   „Samaitāts! Snuķītis galīgi samaitāts," tā sāpīgi iesaucās, „tas viss jūsu straujo darbu sekas. Skatieties pati, apakšā sūceklītis izskatās pēc ieliekta bleķa šķīvja!"
   „Jums ir sūceklis?" jautāja Maja.
   „Ak Dievs, nu protams! Ko tad jūs gribat zināt par cilvēkiem? Ar snuķīti gan kā nekā iztiksim. Ēs domāju, ka būtu vislabāk pastāstīt ko no manas dzīves. Tā kā esmu uzaugusi cilvēku starpā, tad zināšu stāstīt visu, ko vēlaties."
   „Vai jūs uzaugāt cilvēku starpā?"
   „Kā tad. Cilvēku istabas kaktā mana māte izdēja oliņu, no kuras es izšķīlos, uz viņu logu priekškariem es mācījos staigāt un pirmo reizi no Šillera līdz Gētem izmēģināju savu spārnu izturību."
   Maja jautāja, kas tie tādi — Šillers un Gēte. Ļaudama manīt savu pārākumu, Puka sāka skaidrot. Tie esot cilvēku statujas, kas, kā redzams, kļuvuši ar kaut ko ievērojami. Viņi stāvot apakšā uz spoguļa — viens pa labi, otrs pa kreisi, un neviens tos neievērojot.
   Tagad Majai gribējās zināt, kas tas tāds spogulis un kāpēc abas statu­jas stāvot tam apakšā.
   „Spogulī, kad pa to rāpo, redz savu vēderu," paskaidroja Puka. „Tas ir ļoti amizanti. Kad cilvēks nostājas spoguļa priekšā, tas ķeras matos vai plūc bārdu. Būdams viens, tas smaida, bet, ja vēl kāds atrodas istabā, tad taisa nopietnu ģīmi. Kāpēc — to es neesmu varējusi izdibināt, bet liekas, ka tā būtu cilvēku nevajadzīga rotaļa. Es pati sava mūža pirmajās dienās ļoti cietu no spoguļa, jo arvien ieskrēju tanī un, protams, uz to stiprāko mani katrreiz atsvieda."
   Mazajai Pūkai nācās pagrūti atbildēt uz mazās Majas tālākajiem jaut­ājumiem, zīmējoties uz spoguli.
   „Rcdzat," pēdīgi viņa sacīja, „droši vien jums būs nācies lidot pār kādu gludu ūdenslīmeni? Spogulis ir tam līdzīgs, tikai atrodas stāvus un ir ciets."
   Mazā muša kļuva daudz laipnāka, kad tā manīja, ar kādu uzmanību Maja klausās viņas nostāstos. Un, ja ari ne visam, ko muša stāstīja, Maja varēja ticēt, tad tomēr tā nožēloja, ka bija turējusi mušu tik nevērtīgu. „Dažs labs īstenībā ir daudz gudrāks, nekā sākumā mēs to domājam," nāca tā pie slēdziena.
   Puka stāstīja tālāk:
   „Pagāja ilgs laiks, līdz es iemācījos saprast cilvēku valodu. Grūti tas nākas, kamēr vēl neesi iedraudzējies ar to. Tagad es saprotu. Nav tur arī nekas daudz ko mācīties, jo tie atkārto ik dienas gandrīz vienu un to pašu."
   „Tā gan es nedomāju," sacīja Maja. „Cilvēkiem taču ir daudz dažādu interešu, tāda domu bagātība, un viņi dara tik lielus darbus. No Kasandras dzirdēju, ka tie ceļ pilsētas, kas tik lielas, ka mēs nespētu tām vienā dienā aplidot apkārt, torņus, kas augstuma ziņā līdzinoties mūsu ķēniņienes kāzu lidojumam, mājas, kas peldot pa ūdeni vai skrejot pa divām šaurām sudraba taciņām ātrāk par putnu."
   „Pag!" enerģiski iesaucās Puka. „Kas vispār ir tā Kasandra? Kas viņa tāda ir, ja drīkstu vaicāt? Nu?"
   „Ak tā," sacīja Maja, „tā bija mana audzinātāja."
   „Audzinātāja," atkārtoja nievājoši Puka, „taču laikam arī bite. Kas cits ' gan varētu tā pārvērtēt cilvēku. Šai Kasandras jaunkundzei, vai kā viņu tur sauc, nav sajēgas par vēsturi. Visām cilvēku ierīcēm nav priekš mums ne­kādas vērtības. Kas tad var tik nepraktiski skatīties uz pasauli kā jūs? Ja neiziesiet no tā, ka pasaulē valda mušas kā visizplatītākie un galvenākie radījumi, jūs pasauli pareizi neizpratīsiet."
   Puka paskraidīja uztraukta šurp turp pa lapu un, saķērusi galvu, rāva to tik sparīgi, ka tas Majai radīja rūpes. Bet mazā bite nu arī jau manīja, ka nekādas gudrības tā nedabūs no mušas dzirdēt.
   „Vai zināt, kā jūs vislabāk varētu pārliecināties par manu vārdu pareizību?" jautāja Puka un berzēja rokas, it kā gribētu tās mezglā sasiet. ..Saskaitiet kādā istabā cilvēkus un mušas. Rezultāts būs negaidīti pārsteidzošs."
   „Varbūt jums taisnība," sacīja Maja, „bet tas jau ir pavisam kas cits."
   „Vai tik jūs dažkārt neturat mani par šī gada mušu?" strauji ievaicājās Puka.
   „To nezinu," atbildēja Maja.
   „Es pārziemoju," lepni pavēstīja Puka. „Mani piedzīvojumi sniedzas ledus laikmetā. Un cauri tam tie turpinās līdz šai baltai dienai. Tamdēļ arī atrodos šeit atpūtā."
   „Dūša jums liela," nodomāja Maja.
   „0, jā," izsaucās Puka un izmeta gaisā mazu riņķi. „Mušas ir drošsirdīgākie radījumi pasaulē. It visur jūs redzēsit, ka mēs bēgam tikai tādā gadījumā, kad tas ir tas izdevīgākais, bet mēs tūliņ atkal atgriežamies. Vai jums kādreiz jau ir nācies sēdēt uz cilvēka?"
   „Nē," atbildēja Maja, „tas mani neinteresē."
   „Tamdēļ ka jūs to vēl neesat izmēģinājusi, mana mīļā! Būtu jūs kādreiz novērojusi mūsu jautro rotaļu tur mājās ar cilvēku, jūs plīstu no skaudības. Gribu jums tomēr pastāstīt. Manā istabā dzīvo pavecs cilvēks, kas kopj sava deguna krāsu, lietodams kādu dzērienu, kas glabājas kaktā skapī.
   Maja un Puka
   Dzēriens smaržo apreibinoši saldi; jau iedams to ņemt, cilvēks smaida, un tā acis top šauras. Tad viņš paņem glāzīti un dzerdams skalās griestos, vai es jau tur esmu. Es tam pamāju, un viņš pārvelk roku pierei, degunam un mutei, tā norādīdams vietu, kur man pēc tam uzmesties. Tad viņš mirkšķina acīm un atpleš muti, cik vien plaši varēdams, un aizvelk logam priekškarus, lai pēcpusdienas saule mūs netraucētu. Beidzot viņš noliekas atpūtas vietā uz tā saucamā dīvāna, un jau pēc īsa brīža atskan dobjas krācošas skaņas, kuras tam droši vien izliekas jaukas. Par to mēs parunāsimies citu reizi; tā ir cilvēka snaušanas dziesma. Ar to tad man ir dota zīme tuvoties. Vispirms es iebaudu no glāzes savu daļu, ko tas man atstājis. Tādai lāsītei ir ārkārtīgi dzīvinošs spēks, es cilvēku saprotu. Tad es lidoju turp un novietojos gulētājam uz pie­res. Piere atrodas vidū starp degunu un matiem, un to lieto domāšanai. To var redzēt no garajām krunkām, kas kā vagas stiepjas no labās puses uz kreiso un kas domājot ir jākustina, ja grib, lai iznāktu kas krietns. Arī cilvēka īgnums tur atspoguļojas. Bet tad vagas velkas no augšas uz leju un virs deguna izveidojas grumbaina kumpa.
   Tiklīdz es apsēstos un sāku pa vagām šurp turp skraidelēt, cilvēks sāk grābstīt gaisu. Viņš domā, ka atrodos kur gaisā, jo, tā kā es sēžu uz domāšanas krunkām, tad tas nespēj vajadzīgā ātrumā i/prast, kur īsti es atrodos. Beidzot tas izprot, ņurd un tver pēc manis. Nu, vai zināt, Majas jaunkundz, vai kā jūs tur sauc, to nu vajag iepriekš pat -!zēt. Es redzu roku tuvojamies, bet gaidu līdz beidzamam, tad izdaru ātru un izveicīgu li­dojumu sānis, apsēstos un noskatos, kā cilvēks taustās, gribēdams zināt, vai atrodos vēl turpat. Tā tas turpinās bieži vien veselu pusstundu; jums nevar būt ne jausmas par cilvēka neatlaidību. Beidzot tas salecas un ļauj atskanēt dažādiem vārdiem, kas apliecina tā nepateicību. Bet ko jūs gribat? Cēla sirds netīko atmaksas. Es tad sēžu jau augšā griestos, un man ir jānoklausās tā nepateicība."
   „Nevaru teikt, ka viss tas man sevišķi patiktu," izteica Maja savas domas. „Vai tas viss nav pavisam nederīgs?"
   „Vai tad nu lai es taisu medusšūnu viņam uz deguna?" iesaucās Puka. „Nav gan jums nekāda humora, mana mīļā. Ko tad jūs derīgu darāt?"
   Mazā Maja pavisam sasarka. Bet drīz atkal saņēmās, lai neliktu Pūkai manīt sava apjukuma.
   „Nāks laiks, un es izdarīšu kaut ko lielu un skaistu, labu un derīgu," tā ātri norunāja, „bet vispirms gribu redzēt, kas notiek pasaulē. Dziļi sirdī man ir tā sajūta, ka visam tam jānāk!"
   Un, izteikusi šos vārdus, Maja sajuta verdošus cerības un sajūsmas uzplūdus savā dvēselē, bet Puka likās neko nenoprotam, kas tas bija Majai par lielu iekšķīgu saviļņojumu. Viņa tikai turpināja savu nemierīgo skraidelēšanu šurp un turp un pēdīgi ieteicās:
   „Vai jums nav drusku medus, mana labiņā?"
   „Cik žēl," atbildēja Maja, „bet man nav nemaz; labprāt būtu jums de­vusi, kur jūs man tik patīkami pakavējāt laiku. Vai drīkstētu ko jautāt?"
   „Šaujiet tik vaļā, es atbildu katrreiz," sacīja Puka.
   „No jums gribētu dabūt zināt, kā nokļūt cilvēku mitekļos."
   „Tur jāielido," gudri noteica Puka.
   „Bet kā to var izdarīt, lai nenokļūtu briesmās?"
   „Gaidiet, kamēr būs atvērts kāds logs, tikai ievērojiet izeju. Ja nevarētu to atrast, tad vislabāk laidieties pret gaismu. Logu katrā mājā jūs atradīsiet diezgan, jums tikai jāuzmana, kur saule met savu atspulgu. Vai jūs taisāties projām?"
   „Jā," atbildēja Maja, sniegdama Pūkai roku. „Dzīvojict vesela un atpūtieties labi. Man vēl šis tas ir darāms." Un, klusu sanot, kas nekad ne­skan īsti bezbēdīgi, mazā Maja izplēta savus spīdošos spārnus, dodamās saulītē uz puķainām pļavām klusināt izsalkumu.
   Puka noskatījās tai iepakaļ, nopietni apsvēra, kas vēl būtu sakāms, un tad domīgi teica:
   „Nu, jā, jā, tātad tomēr! Kāpēc gan ne?"

   SASTAPŠANĀS ar mušu Puku nebija varējusi sevišķi iepriecināt mazo Maju. Viņa nespēja iedomāties, ka tas viss, ko Puka stāstīja par cilvēku, varētu būt taisnība vai arī ka mušas attiecības pret to būtu pareizi attēlotas. Pavisam citās domās bija Maja par cilvēku. Cēlu un skaistu viņa to tēloja, un pretīgi Majai bija iedomāties to zemu un smieklīgu. Tikai tā nevarēja saņemties uzdrošināties, lai dotos uz viņa mitekli. Kā lai zina, vai tas būs viņam patīkami, bet būt kādam par nastu — nē, tas nedrīkst notikt. Tā vēlreiz labi pārdomāja, ko Kasandra bija mācījusi. „Cilvēki ir labi un gudri," tie bija viņas vārdi. „Tie ir ļoti stipri un vareni, bet savu spēku tie neizlieto citiem par postu, bet itin visur, lai tie nonāktu kur nonākdami, rodas kārtība un labklājība. Viņi ir bišu draugi, tamdēļ mēs uzticamies viņu apsardzībai un dalāmies medū. Ziemai tie mums atstāj to pietiekošā daudzumā un gādā, lai sals un daudzie ienaidnieki, kuru mums ir pulka dzīvnieku starpā, mūs netraucētu un neiznīcinātu. Maz ir pasaulē tādu brīvu dzīvnieku, kas stājušies tādās draudzības un brīvprātīgas kalpības attiecībās ar cilvēku. Tu arvien dzirdēsi insektu starpā balsis, kas pauž ļaunu par cilvēkiem. Neklausies viņās. Kad kāda apmāta bišu tauta dodas kādreiz mežā mēģināt nodibināt labklājību bez cilvēka palīdzības, tā aiziet drīz bojā. Par daudz ir tādu radījumu, kas vēlas mūsu medu, un bieži at­gadās, ka vesela valsts ar visām tās celtnēm un iedzīvotājiem top nejēdzīgi iznīcināta tikai tāpēc, ka kāds neprātīgs dzīvnieks ir gribējis apmierināt savu meduskāri." Tā toreiz stāstīja Kasandra, un, kamēr Maja nebija pārliecinājusies par pretējo, tā gribēja paļauties uz šo vārdu patiesību.
   Bija pienākusi pēcpusdiena, un saule stāvēja aiz kāda liela sakņu dārza augļu kokiem, kurā Maja patlaban lidoja. Koki jau bija sen noziedējuši, bet mazā Maja vēl labi atcerējās tos visus redzējusi neskaitāmo ziedu spožajā gleznumā, kuri gaišāki par gaismu, apžilbinoši balti un liegi bija
   tiekušies pretī debess zilgmei. Saldā smarža un dzidrais zalgojums bija devis tai laimību, ko tā nekad vairs negribētu aizmirst.
   Savā gaitā tā tagad pārdomāja, ka tam visam atkal jānāk, un viņas sirds atvērās lielam priekam par plašās pasaules jaukumu, kur arī viņai bija vietiņa.
   Dārza galā mirdzēja kā zvaigznītes jasmīna baltie ziedu pušķīši ar savām maigajām dzeltenajām sejiņām vidū, kuras apstaroja sniegbalts gaišums. Vēsmiņa nesa viņai pretim smaržu. Un vai nebija arī liepu, kas šinī gadalaikā stāvēja pilnos ziedos? Un aplaimota Maja domāja par lie­lajām nopietnajām liepām, kuru galotnēs visilgāk kavējās vakara saules sarkanā kvēle.
   Bitīte patlaban laidās caur krūklenājiem, kuros jau bija aizmetušās zaļas ogas, bet bija arī vēl ziedi. Kad tā gribēja doties augstāk, lai nokļūtu pie jasmīna, kaut kas neparasts nogūlās tai uz pieres un tikpat ātri apklāja spārnus, tā ka tie kļuva it kā atņemti un bez spēka; pašai Majai šīs savādās parādības retajā brīnumā bija tāda sajūta, it kā tā būtu piepeši apturēta savā lidojumā, kristu, sabruktu bezspēkā; likās, ka kāda slepena laumas vara tur neredzamā gūstā viņas taustekļus, kājas un spārnus. Tomēr viņa nekrita. Kaut gan Maja vairs nevarēja kustināt spārnu, tā tomēr šūpojās, jo to turēja kaut kas apbrīnojami mīksts un maigs un pirkļāvīgs, to pacel­dams un nolaizdams, un šūpoja viņu šurp un turp, it kā lēna vēsma spēlētos ar nobirušu lapu.
   Majai uzmācās nemiera sajūta, bet īstas bailes tā vēl nejuta, jo nemanīja ne sāpju, ne arī kāda nelabuma. Tikai viss likās tāds savāds, pa­visam savāds, un aiz tā slēpās kas ļauns. Viņa taču gribēja palūkot tikt tālāk. Ja tā labi papūlēsies, tas droši vien tai izdosies.
   Piepeši Maja ieraudzīja šķērsām pār krūtīm bezgalīgi smalku pavedie­nu; baiļu karstumā tā ātri ķēra pavedienu, bet tas palika karājamies pie viņas rokas, pielipa cieši klāt un neļāvās vairs atraisīties. Bet tur stiepās otrs sidraba pavediens pār tās pleciem, pārvilkās pār spārniem, tos sasaistīdams, tā ka Maja vairs nevarēja viņus pacelt. Un, lūk, tur un vēl tur, visur gaisā un tāpat ap viņas ķermeni, vērpās šie gaišie lipīgie pavedieni.
   Mazā Maja spēji iekliedzās no šausmām, jo nu viņa saprata, kas noticis un kur tā atrodas. Viņa bija nokļuvusi zirnekļa tīklā.
   Viņas raudas un vaimanas skaļi un baigi atskanēja klusajā apkārtnē, kurā valdīja vasara: saule lēja savu gaismu uz zeltaini dzeltenajām lapām, kukaiņi lidoja šurp un turp, un pa gaisiem šaudījās putni.
   Kāds mazs zilgans taurenītis ar kaparkrāsas punktiem uz spārniņiem laidās garām Majai.
   „Ak, nabadzīte," tas izsaucās, dzirdot Maju vaimanājam un redzot to zirnekļa tīklā izmisumā ķepurojamies. „Kaut nāve jums nebūtu pārāk rūgta, jūs mīļā. Es nespēju līdzēt. Arī mani gaida tas pats, varbūt pat šo nakti. Bet pagaidām man vēl ir jauki. Palieciet sveika un, dziļajā nāves miegā aizmigdama, neaizmirstiet saulīti."
   Un viņš šūpojās tālāk ziedu un saules aplaimots savā dzīves aizrautībā.
   Mazā Maja pārplūda asarām un likās zaudējusi galvu. Kur spēdama, tā grūda ar saviem saistītiem spārniem un kājiņām, kliedza un dūca no visa spēka, sauca palīgā, pati nezinādama, no kurienes to gaidīt. Un sapinās ar­vien vairāk tīklā. Jā, tagad nāca prātā Kasandras brīdinājums: „Sargies no zirnekļa tīkla, viņa varā mums jācieš visnežēlīgākā nāve. Viņš ir bez sirds un viltīgi nodevīgs, tas nelaiž nevienu vairs vaļā."
   Izmisusi nāves bailēs tā saņēma pēdējos spēkus; viņa mēģināja izrau­ties, un likās, it kā trūktu kāda no garajām stiprajām virvēm, kurās bija pakārts tīkls, bet tad tūdaļ arī bija nojaušama zirnekļa tīkla drausmīgā īpašība, proti, jo vairāk tanī kustējās, jo dziļāk sapinās.
   Spēku galīgā izsīkumā Maja norima uz brītiņu un zem lielās krūklenāja lapas gluži tuvu ieraudzīja sēžam zirnekli. Majas šausmas bija neapraks­tāmas, kad tā ieraudzīja lielo briesmoni nopietnu un klusu tupot zem lapas un gatavu lēcienam. Ļauni zvērojošām acīm zirneklis lūkojās mazajā Majā ar ļaunprātīgu pacietību un stindzinošu aukstasinību.
   Maja skaļi iekliedzās. Nekad vēl, kā viņai pašai likās, tā nebija tik satricinoši kliegusi. Pati nāve nevarēja būt atbaidošāka par šo brūno spal­vaino briesmoni ar tā zvērīgo muti un stāvajām kājām, uz kurām lempīgais ķermenis turējās kā stellēs. Likās, tūlīt tas metīsies virsū, un Majas pēdējā stundiņa būs situsi.
   Te Maju pārņēma briesmīgas, nekad vēl līdz šim nepazītas dusmas. Ar savu skaudro, dusmīgo cīņas saucienu, ko pazīst un no kā baidās visi dzīvnieki, tā aizmirsa visas bailes un sirdssāpes un domāja vienīgi par to, kā likt par savu dzīvību dārgāk samaksāt.
   „Savu viltību jūs samaksāsiet ar dzīvību," kliedza viņa zirneklim acīs. „Nāciet tikai mani nonāvēt, un jūs redzēsiet, ko spēj bite."
   Zirneklis nepakustējās. Bija tiešām ārkārtīgi baigi, un nav šaubu, ka pat lielākiem kustoņiem būtu bailes, ne vien mazajai Majai.
   Dusmas deva viņai spēku, un izmisusi tā mēģināja izdarīt pēdējo grūdienu. Knaks! Viņai virs galvas pārtrūka viens pavediens, kas vienā pusē saturēja tīklu. Tas droši vien bija domāts mazākiem kukainīšiem — odiem un mušām, bet ne bitēm. Nu Maja satinās vēl vairāk.
   Vienā iestiepienā zirneklis pieslīdēja tuvāk Majai pa vienu vienīgu pa­vedienu, pie kura tas kā labs vingrotājs pieķērās kustīgām kājām, tā ka ķermenis nokarājās uz leju.
   „Kas dod jums tiesības izpostīt man tīklu?" ķērca tas Majai virsū. „Ko jūs te gribat? Vai pasaule nav pietiekoši plaša, kamdēļ jūs traucējat mierīgu vientuli?"
   To mazā Maja nebija sagaidījusi. Patiešām nē.
   „Tas notika aiz pārskatīšanās," tā iesaucās, drebēdama aiz lielas lai­mes un cerībām. Lai arī cik neglīts bija zirneklis, bet tam nebija ļauna no­doma. „Par nožēlošanu, es neievēroju jūsu tīklu un tanī sapinos. Ak, lūdzu, piedodiet!"
   Zirneklis pienāca mazliet tuvāk.
   ,,.Iūs esat maza nerātne," sacīja zirneklis, pārmaiņus atlaizdams gan vienu, gan otru kāju. Pavediens līgojās. Bija ko brīnīties, ka tik smalks pa­vediens noturēja lielu zirnekli.
   „Ak, līdziet man atbrīvoties," lūdza Maja, „cik spēdama, būšu atzinīga."
   „Tamdēļ jau arī es nācu," sacīja zirneklis un savādi smīnēja. Bet pat smaidot tas izskatījās viltīgs un ļauns. „Jūs ar savu ķepurošanos galīgi iz­postāt man tīklu. Palieciet uz bridi mierā, tad es jūs atsvabināšu."
   „Paldics, paldies," izsaucās Maja.
   Zirneklis nu atradās viņai gluži tuvu. Viņš gribēja īsti pārliecināties, cik stipri Maja jau sapinusies.
   „Kas tad ir ar dzeloni?" tas jautāja.
   Nē, cik ļauns un nejēdzīgs tas izskatījās! Majai pārskrēja šermuļi pār kauliem no iedomām vien, ka zirneklis varētu tai pieskarties. Bet cik vien iespēdama laipni tā sacīja:
   „Neuztraucieties mana dzeloņa dēļ. Es viņu ievilkšu, un tad tas nav ne­vienam bīstams."
   „Tā tik vēl trūktu," sacīja zirneklis. „Tātad uzmanību! Mierā! Patiešām skāde par manu tīklu."
   Mazā Maja nekustējās. Te uzreiz tā juta, ka tā kā virpulī sāk griezties riņķī, tā ka viņai pat galva sāka reibt. Acis aizvērās un kļuva nelabi. Bet kas tad tas?! Lielās izbailēs tā iepleta acis. Viscaur tā bija aptīta ar gluži svaigu lipīgu pavedienu; zirneklis to bija turējis pie sevis, citādi tas nevarēja būt.
   „Dievs, esi man žēlīgs," mazā Maja noteica drebošā balsī itin klusu. Vairāk tā nekā neteica. Nu bija gals klāt. Tagad viņa saprata zirnekļa viltību. Patlaban tik tā bija sagūstīta un par izbēgšanu nebija ko domāt. Viņa nevarēja pakustināt ne spārniņa, ne cita kāda locekļa.
   Sašutums un dusmas izgaisa, dziļas skumjas ielija viņas sirdī. „Es ne­zināju," domāja viņa, „ka pasaulē tik daudz ļaunuma un nejēdzības. Man priekšā stāv dziļā nāves nakts. Paliec sveika, spožā saule, esiet sveikas mīļās biedrenes, ak, kāpēc es jūs atstāju. Ar Dievu visi! Man jāmirst."
   Zirneklis uzmanīgi sēdēja iesānis. Tas arvien vēl baidījās no mazās Majas dzeloņa.
   „Nu, kā jūs jūtaties, mana mazā?" jautāja tas ar izsmieklu.
   Maja bija par lepnu atbildēt šim viltniekam. Tikai pēc kāda brītiņa, nevarēdama vairs panest savu skumju, tā teica:
   „Nobeidziet, lūdzu, mani tūlīt."
   „Ko nu," teica zirneklis un sametināja sarautos pavedienus. „Vai jūs gribat, lai es būtu tāds pats muļķis kā jūs? Jāmirst jums tā kā tā, jāļauj tikai pietiekoši ilgi pakarāties, un jūsu asinis var izsūkt ari tad, kad vairs nevarēsit iedzelt. Skāde, ka jūs pati vairs neredzat, ko esat izdarījusi ar manu skaisto tiklu. Tad jūs mazākais sajustu savu nāvi kā taisnīgu sodu."
   Tad zibens ātrumā tas nolaidās līdz zemei, apmeta jaunvērptā pavedie­na galu aiz maza akmens un tad cieši pievilka.
   Pēc tam tas uznāca atkal augšā, satvēra stingro virvi, pie kuras karājās ievīstītā Maja, un vilka to ar visu gūstekni projām.
   „Tagad jūs nonākat paēnā, mana mīļā," tas sacīja, „ka saule jūs neizžāvē. Tur augšā jūs man arī atbaidat citus ļautiņus, kas neprot uzmanīties. Arī dzegužu kalpiņiem kādreiz ienāk prātā sapostīt manu tīklu. Zināt, ka jums ir darīšana ar krusta zirnekli; kas jūs tāda esat, varat arī noklusēt, tauks kumoss nojums iznāks tā kā tā."
   Tur nu karājās mazā Maja krūklenāja tumšajā pakrēslī gandrīz pie ļ pašas zemes bezspēcīgi padota zirnekļa nežēlīgai cietsirdībai, kurš taisījās viņu nomērdēt badā. Karādamās ar galviņu uz leju, tā drīz vien manīja, ka ilgi šāds stāvoklis nav izciešams. Viņa klusi vaimanāja, un tās saucieni pēc palīga kļuva arvien nespēcīgāki. Un kas gan viņai arī varētu līdzēt? Savējie mājās nezināja neko par viņas nelaimi un nevarēja steigties to atpestīt.
   Te piepeši viņa izdzirda lejā zālē kādu īgni ņurdam, un Maja varēja sa-, prast:
   „Es nāku, un ar to pietiek, lai visi man dotu ceļu!"
   Majas bailēs tvīkstošā sirds sāka sist kā ar āmuru, jo jau no balss viņa pazina mēslu vaboli Kurtu, kura sarunā ar lauku circeni Ifiju viņa bija kādreiz noklausījusies un kuram tā kādreiz bija līdzējusi izkļūt no kļūmīga stāvokļa.
   „Kurt," kliedza tā, cik jaudāja, „mīļais Kurt!"
   «Grieziet ceļu!" kliedza zilais Kurts, jo patiešām tas bija viņš.
   „Neesmu jau jums ceļā, Kurt," sauca Maja, „es jau karājos pār jums, zirneklis mani sagūstīja."
   „Bet kas jūs tāda esat?" jautāja Kurts. „Mani pazīst visi, tas nu jums būs jāatzīst."
   „Es esmu bitīte Maja. Lūdzu, lūdzu, palīdziet man!"
   „Maja? Maja? Aha, tagad es atceros. Priekš pāris nedēļām jās iepazin-
   āties ar mani. Bet bēdīgā stāvoklī gan jūs atrodaties, tas man ir jāsaka, un mana palīdzība, protams, vajadzīga. Tā kā man pašreiz laika diezgan, tad savu palīdzīgo roku jums neatraušu."
   „Kurtiņ mīļais! Vai jūs varat saraut šos pavedienus?"
   „Šos pavedienus? Vai jūs gribat mani apvainot?" Kurts uzsita uz rokas muskuļiem. „Skatietics šurp, mazā, tas ir stiprs kā tērauds! Kādu, kas varētu spēkā ar mani mēroties, tik ātri neatradīsit. Ne lādas vien lietas es ņemos uz sevi kā saraustīt zirnekļa tīklu. Gan jūs piedzīvosiet brīnumus."
   Kurts uzrāpās uz lapas, satvēra pavedienu, pie kura karājās Maja, un, atlaizdamies no lapas, palika pie tā karājoties. Pavediens pārtrūka, un viņi abi nokrita zemē.
   „Tas bija sākums," teica Kurts. „Bet jūs jau drebat, Maja, ak, nabadzīte, cik jūs bāla. Kas tad tā nu baidīsies no nāves? Nāvei vajag skatīties mierīgi acīs, tā, kā es to mēdzu darīt. Tā, tagad es jūs attīņāšu."
   Mazā Maja nespēja pat vārda izrunāt; prieka asaras tai ritēja pār vai­giem. Viņa būs atkal brīva, atkal lidos saulītē, kur vien gribēdama, tā atkal dzīvos.
   Te Maja ieraudzīja zirnekli nākam pa krūklenāja lapu zemē.
   „Kurt," iekliedzās Maja, „zirneklis nāk!"
   Kurts nelikās traucēties, viņš tikai pasmējās pie sevis. Viņš taču bija viens sevišķi stiprs vagulis.
   „Zirneklis vēl apdomāsies," mierīgi viņš sacīja.
   Bet tad ar jau atskanēja pār viņiem ļaunā ķērkstošā balss:
   „Laupītāji! Palīgā! Mani aplaupa. Kas jums, resnais nelieti, par daļu gar manu laupījumu?"
   „Neuztraucieties, cienījamais kungs," sacīja Kurts. „Es gan vēl drīkstēšu ar savu draudzeni sarunāties. Ja jūs vēl teiksiet man kādu nepatīkamu vārdu, tad saraušu visu jūsu tīklu. Nu? Ko tā piepeši ap­klusāt?"
   „Ko lai atbildu, esmu tagad galīgi izpostīts," atbildēja zirneklis.
   „Tas nepieder pie lietas," noteica Kurts. „Bet tagad taisieties, ka pazūdat!"
   Uzmetis ļaunu un dzēlīgu skatu Kurtam, zirneklis sāka raudzīties uz augšu savā tīklā un likās ko apsveram. Tad lēni apgriezās un sāka pie sevis klusu un bailīgi rāties. Tur nu nelīdzēja nekas — varēja kost vai durt, bet Kurta bruņām tas cauri neietu.
   Smagi žēlodamies par pasaules netaisnību, tas katram gadījumam paslēpās zem sakaltušas lapas, no kurienes varēja labi pārredzēt visu tīklu.
   Pa to laiku Kurts bija atbrīvojis Maju. Audus tas bija sarāvis, spārnus- un kājiņas atraisījis, to atlikušo viņa varēja izdarīt pati. Priecīga un laimīgai
   tā spodrinājās, kaut ari lēnītēm, jo no bailēm tā bija stipri sagurusi un visu laiku vēl drebēja.
   „Bijušais jāaizmirst," runāja Kurts, „tad drebuļi mitēsies. Pamēģiniet, vai varat lidot."
   Maja pacēlās, klusu dūkdama, gāja labi, un par lielu prieku tā redzēja, ka neviens loceklis nebija dragāts. Lēni tā uzlidoja līdz jasmīnu krūmiem, kāri iebaudīja smaržīgo medussulu, kas tur atradās lielā vairumā, un tad atgriezās pie Kurta, kas, n kāpis no krūklenāja, nu sēdēja zālē.
   „Pateicos jums no visas sirds," sacīja Maja, dziļi aizkustināta no atgūtās brīvības laimes.
   „Ir jau par ko pateikties," sacīja Kurts, „bct es jau esmu vienmēr tāds. Tagad nu lidojiet tik tālāk. Es jums gribētu ieteikt šodien labi agri likties uz auss. Vai jums māja tālu?"
   „Nē," atbildēja Maja, „būs pāris minūtes, es dzīvoju skābaržu mežā. Dzīvojiet laimīgs, Kurt, es jūs nekad neaizmirsīšu. Visu savu mūžu es jūs neaizmirsīšu."

   GŪSTĀ pavadītais laiks ierosināja Maju uz dažām pārdomām. Viņa apņēmās būt uzmanīgāka un turpmāk neielaisties tik ātri nekādās darīšanās. Lai gan Kasandra jau bija stāstījusi, kādas lielākas briesmas var draudēt bitēm, tomēr pasaule bija par plašu un iespējamības tik dažādas, ka atlika arī vēl daudz ko pārdomāt. Sevišķi vakaros, kad pār zemi nolaidās krēsla, mazajai bitei nācās daudz ko apsvērt, bet, tiklīdz otrā rītā atspīdēja saulīte, puse bēdu aizmirsās un savā tieksmē pēc piedzīvojumiem Maja no jauna metās dzīves raibajā mudžeklī.
   Vienudien bitīte aveņu krūmā sastapa kādu savādu kukaini. Tas bija stūrains un neredzēti plakans, ar skaistu zīmējumu uz muguras vairoga, par kuru nevarēja īsti pateikt, vai tie bija spārni vai kas cits. Savādais ma­zais nejaucēns, aveņu smaržas apņemts, sēdēja pavisam klusu paēnā uz kādas lapas ar pusaizvērtām acīm un likās nogrimis domās.
   Majai iegribējās uzzināt, kas tas tāds par kukaini. Viņa pielaidās pa­visam tuvu, nosēdās uz kaimiņos augošās lapas un sveicināja. Svešiniece neatbildēja.
   „Jūs?" ieteicās Maja un pagrūda svešinieces lapu, tā ka tā salīgojās. Tad plakanais kukainis lēnām atvēra vienu aci, uzlūkoja ar to Maju un teica:
   „Viena bite. Nūjā, bišu jau ir daudz." Un tad viņš atkal aizvēra savu aci.
   „Cik savādi," domāja Maja, tomēr viņa nolēma ar noslēpumaino svešinieci kļūt skaidrībā. Taisni tagad svešiniece bija kļuvusi Majai stipri interesanta, tāpat kā mēs bieži interesējamies par cilvēkiem, kas par mums nekā pat zināt negrib. Maja gribēja pamēģināt piekļūt svešiniecei ar medus drusku. „Man tā ir liela bagātība," viņa sacīja, „vai drīkstētu varbūt jums arī piedāvāt?"
   Svešiniece pavēra vienu aci un nolūkojās brīdi domīgi Majā. „Ko gan
   viņa šoreiz teiks," domāja Maja. Bet atbilde nenāca, tikai acs atkal aizvērās; svešiniece palika atkal mierīgi sēžot, cieši piekļāvusies lapai, tā ka nevarēja redzēt pat viņas kāju, un varēja gandrīz domāt, ka kāds to būtu tik stipri piespiedis ar īkšķi pie lapas, ka viņa izskatījās gluži izplāta uz tās.
   Nu Maja nojauta, ka svešiniece negrib neko par viņu zināt, bet nevie­nam netīk nenieka nesasniegušam kļūt nepieklājīgi atraidītam. Tā būtu blamāža, un no tās ikkatrs izvairās.
   „Lai jūs būtu kas būdama," iesaucās Maja, „bet iegaumējiet, ka kukaiņu pasaulē mēdz atņemt sveicinājumu, un sevišķi tad, ja tas nāk no bites."
   Bet viss palika klusu, nekas nekustējās. Svešiniece neatvēra vairs pat savu aci.
   „Tas kukainis ir slims," domāja Maja. „Cik nepatīkami slimot tādā jaukā dienā, tāpēc viņš ar sēž paēnā." Maja nolaidās uz svešinieces lapas un nosēdās viņai līdzās.
   „Mana mīļā, kas jums kaiš?" laipni jautāja Maja.
   Te nu nepazīstamais kukainis sāka virzīties projām pavisam savādā kārtā, it kā to bīdītu neredzama roka. „Viņam nav kāju," domāja Maja, „tāpēc viņam tik slikts garastāvoklis." Kukainis apstājās pie lapas kātiņa, atstādams aiz sevis — ak tavu brīnumu — mazu brūnu pilīti.
   „Cik oriģināli," domāja bite, bet tad pēkšņi gaisā izplatījās varen ne­jauka smaka, kas nāca no šīs brūnās piles. Bitīte gandrīz vai apdulla, tik asa un pretīga bija šī smaka. Cik ātri vien spēdama, Maja pacēlās spārnos un uzlaidās uz aveņu odziņas, aizturēja degunu un nopurinājās aiz liela uz­budinājuma un riebuma.
   „Jā, kamdēļ tad jūs ielaižaties ar blakti," teica kāds virs viņas galvas un smējās pie tam.
   „Nesmejieties," iesaucās Maja.
   Viņa pavērās sev apkārt. Virs viņas, uz tievas aveņu krūma atvasītes šūpodamies, sēdēja balts tauriņš. Savus lielos baltos spārnus viņš te izple­ta, te sakļāva bez mazākā trokšņa, saules aplaimots. Spārniem bija melni stūrīši, arī pašā vidū bija melni punktiņi — uz katra spārna pa vienam, pa­visam četri. Maja bija jau redzējusi daudz tauriņu, bet nebija vēl iepazinu­sies ne ar vienu. Aizrāvusies no viņa daiļuma, Maja aizmirsa savu īgnumu.
   „Ai," viņa sacīja, „varbūt jūs smejaties ne bez iemesla. Vai tā bija blakts?"
   Tauriņš piekrizdams pamāja. „Tik tiešām, tā bija blakts," runāja viņš, vēl arvien smaidīdams, „un ar viņām neielaižas nekādās darīšanās. Jūs esat vēl ļoti jauniņa?"
   „Nu, gluži tā gan nevarētu teikt," teica Maja. „Bet šādu kukaini gan vēl nebiju sastapusi. Kas nu tā uzvedas."
   Tauriņam bija atkal jāsmej.
   „Blaktis mīl būt savrup," sacīja viņš, „un, tā kā tās vispār nav iemīļotas, tad viņas mēģina šādā kārtā vērst uz sevi uzmanību. Citādi viņas laikam drīz aizmirstu. Bet šā paliek arī prātā. Katrā ziņā viņas to grib."
   „Cik skaisti jūsu spārni," teica Maja, „tik viegli un balti. Vai drīkstu jums stādīties priekšā? Mani sauc par Maju, un es esmu no bišu tautas."
   Tauriņš salika abus spārnus gaisā stāvus kopā, tā ka varēja domāt, ka viņam ir tikai viens spārns, mazliet palocījās un teica pavisam īsi:
   „Fricis."
   Tad tā viņu sauca. Maja nevarēja vien noskatīties viņa spārnos.
   „Palidojiet," viņa lūdza.
   „Vai lai es laižos projām?"
   „Ak nē," atbildēja Maja, „es tikai gribēju redzēt, kā lidojot kustas jūsu baltie spārni, — bet to jau es varēšu redzēt arī vēlāk. Kur jūs dzīvojat?"
   „Man nav noteiktas dzīvesvietas," sacīja Fricis, „jo ar to saistās daudz neērtību. Kopš esmu tauriņš, dzīve ir patiešām skaista. Agrāk, kad vēl biju kāpurs, augu dienu nevarēju tikt nost no kāpostu lapām; tur varēja tikai ēst un ķildoties."
   „Kā tas saprotams?" vaicāja izbrīnījusies Maja.
   „Agrāk es biju kāpurs," atbildēja Fricis.
   „Pilnīgi neiespējama lieta," izsaucās Maja.
   ..Klausieties," teica Fricis un pagrieza abus spārnus pret Maju, „to taču zina katrs, pat cilvēks to zina."
   Mazā Maja samulsa galīgi. Vai tiešām pasaulē bija iespējams kaut kas tamlīdzīgs?
   „Tad jums jāizsakās skaidrāk," viņa sacīja, Friča vārdus apšaubīdama, „bez tuvākas paskaidrošanas gan es tam neticēšu. To jūs nevarat no manis prasīt."
   Tauriņš nosēdās blakus bitītei uz lokana zariņa, un rīta vējš viņus abus lēni šūpoja. Tauriņš stāstīja Majai, kā tas vienudien, būdams par kāpuru, sācis iekūņoties, kamēr vairāk nekas nebijis manāms kā vienīgi brūna kūniņa. „Un pēc nedaudzām nedēļām," stāstīja viņš tālāk, „es pamodos no sava dziļā miega un atbrīvojos no sava apklāja. Es jums, Maja, to nekad nespēšu attēlot, kā var būt ap sirdi, kad pēc tādiem laikiem atkal piepeši ierauga sauli. Man likās, ka es saplūstu ar siltu zeltstaru jūru, un savu dzīvi es tik ļoti iemīļoju, ka dabūju no tam pat sirds klapēšanu."
   „To es saprotu," sacīja Maja, „man gāja tāpat, kad pirmo reizi izlaidos no mūsu drūmās pilsētas gaišajā ziedu mirdzumā." Un mazā bitīte palika
   Maja un tauriņš
   uz bridi klusa, jo tai nāca prātā viņas pirmais lidojums. Bet tad viņai vēl gribējās zināt, kā mazajā kūniņā varējuši izaugt tauriņa lielie spārni.
   Fricis viņai to izskaidroja:
   „Spārni sakārtoti tik liegi kā ziedlapiņas pumpurā. Kad kļūst gaišs un silts, puķīte plaukst, viņa citādi nevar, un tās lapiņas riešas. Tāpat bija man ar spārniņiem. Kad saule spīd, tad neviens nevar tai pretoties."
   „Jā, patiešām," sacīja Maja, „tā tas ir."
   Domīga viņa apskatīja balto tauriņu, kā tas tur sēdēja pret zilo debesi zeltītā rīta gaismā.
   „Par mums mēdz teikt, ka mēs esot vieglprātīgi," runāja Fricis, „patiesībā mēs esam tikai laimīgi. Jūs neticēsit, cik nopietnās domās esmu par dzīvi."
   „Ko tad jūs būtu izdomājis?"
   „Domāju par nākamību," atteica tauriņš, „viņa ir tik interesanta. Bet nu gan gribu lidot tur projām uz pļavām, kur kalnu nokares ir pulkstenīšiem un pelašķiem pilnas; tur viss ir vienos ziedos; ziniet, man gribas būt tur."
   Maja to saprata; viņi atvadījās un aizlaidās katrs uz savu pusi; baltais tauriņš bez mazākā troksnīša šūpodamies, it kā maigas vēsmiņas nests; mazā Maja ar savu rūpju pilno sanošo dziesmu, ko dzirdam skaistās dienās pār puķēm atskanam un kas pastāvīgi nāk prātā, kad domājam par vasaru.

   NETĀLU no tā iedobuma, kuru mazā Maja izvēlējās savam vasaras miteklim, tās pašas priedes mizā dzīvoja ķirmis Fridolīns ar savu ģimeni. Tas bija darbīgs un nopietns vīrs, kas ar lielu rūpību gādāja par savas ģimenes pieaugšanu un šinī nozarē jau bija sasniedzis labas sekmes. Ar lepnumu tas varēja uzskaitīt kādus piecdesmit rosīgus dēlus ar labām izredzēm nākotnē. Katrs no tiem urba koka
   mizā savu līkloču kanālu un jutās tur ļoti labi.
   „Mana sieva to tā ir iekārtojusi, ka viens otram tie nestāv nekad ceļā," stāstīja Fridolīns Majai. „Mani dēli cits citu nepazīst, jo to dzīves ceļi ne­krustojas."
   Maja pazina Fridolīnu jau sen. Zināja ari, ka cilvēki nemīl ne viņu, ne viņa saimi, bet personīgi tā neredzēja iemesla vairīties no viņa, jo Fridolīns pats un viņa ieskati bija patīkami. Rītos, kad mežs vēl snauda un saulīte nebija uzlēkusi, viņa bieži dzirdēja klusus piesitienus un urbšanu, it kā kas klusu tecētu vai arī koks miegā elpotu. Vēlāk viņa atrada smalkus brūnus putekļus, izbīdītus no alas.
   Kādu rītu tas agri atnāca pie viņas, kā viņš to bieži vien mēdza darīt, un apjautājās, kā tā labi gulējusi.
   „Vai šodien jūs nelidojat?" vaicāja viņš.
   „Nē," atbildēja Maja, „ir par daudz vējains."
   Un tā ari patiesībā bija. Mežs brāzmoja, nikni un neganti vēja roka kūla tā zarus, tā ka lapiņas no tiem, likās, nupat, nupat aizlidos. Ar katru vēja grūdienu atplaiksnījās drusku gaišāks, un bija iespaids, it kā koki pa­liktu manāmi kailāki. Priedē, kurā mita Fridolīns un Maja, asi gaudodams, svilpa vējš, kas izklausījās tā, it kā koks būtu uztraukts un dusmīgs.
   Fridolīns nopūtās. ,.Strādāju visu nakti," tas stāstīja, „kas tad cits at­liek? Jālūko taču tikt uz priekšu. Ar šo priedi neesmu visai apmierināts, vajadzēja apcelt kādu egli." Viņš slaucīja pieri un pasmaidīja.
   „Kā labi iet jūsu bērniem?" draudzīgi vaicāja Maja.
   Fridolīns pateicās. „Tā lieta kļūst arvien nepārredzamāka," runāja tas vilcinādamies, „bct es dzīvoju cerībās, ka viņiem visiem iet labi."
   Aplūkojot šo mazo brūno vīru ar tā krūšu bruņām, kuras izskatījās kā pārāk liela galva, un tā īsajiem, mazliet apcirptajiem spārniem, Majai likās, ka tas varētu atstāt gandrīz komisku iespaidu, lai gan viņa zināja, ka tas ir bīstams kukainītis un pat lielajiem kokiem var atnest lielu ļaunumu. Ja viņi lielos pulkos uzkristu kādam kokam, tad īsā laikā tā zaļās skujas ir pagalam, tam jāsakalst un jāmirst, un nav tam līdzekļu, ar ko aizsargāties pret šiem mazajiem laupītājiem, kas viņam saposta mizu, aiz kuras sulai jāsūcas uz augšu, uz galotni. Stāstīja, ka pat veseli meži krituši viņu lautai par upuri. Domīga raudzījās Maja stāstītājā, un tā pārdzīvoja nopietnu brīdi, iedomājoties, cik nozīmīgs un varens var kļūt šis mazais dzīvnieciņš.
   Fridolīns nopūtās un norūpējies sacīja: „Ak, dzīve jau būtu skaista, ja tikai nebūtu dzeņu."
   „Jā, jā," piekrita Maja, „tas taisnība, dzenis aprij visu, ko tik dabū rokā."
   „Ar to vēl nav diezgan," piebilda Fridolīns, „ja tam kristu par upuri vieglprātīgi radījumi, kuri klaiņo mizas ārpusē, tad es būtu ar mieru teikt: nu labi, grib taču arī dzenis dzīvot. Bet pēc manām domām ir netaisni, ka šis putns vajā dažu labu pat aiz mizas, visslepenākos kaktiņos, dziļi mūsu ejās." _
   „Ne," teica Maja, „to dzenis nevar, jo ir par lielu, cik es zinu."
   Savilcis uzacis, Fridolīns uzlūkoja Maju un pāris reizes nopietni pamā­ja ar galvu.
   Redzams, tas viņam patika, ka viņš zināja ko labāk.
   „Par lielu?" jautāja tas. „Nav jau runa par viņa lielumu. Nē, mana mīļā, tas nav lielums, kas mums dara rūpes, bet gan mēle."
   Maja lūkojās izbrīnā, un tagad tā dabūja zināt no Fridolīna, ka dzenim ir gara tieva mēle, apaļa kā tārps, asu galu un lipīga. „Viņš var izstiept mēli desmitreiz tik garu kā es," stāstīja ķirmgrauzis, roku vēcinādams. „Domāt, nu tā galā, bet te viņa pastiepjas vēl. Bez sirdsapziņas, kāds viņš ir, tas bīda mēli visās mizas šķirbās un plaisās un domā pie tam: varbūt tur ir kāds iekšā. Pat mūsu kanālos, Dieva vārds, iespiežas šī mēle, un kas vien tai pie­duras, pielīp klāt un tiek izvilkts ārā."
   „Ncesmu mazdūšīga, tik tiešām nē," sacīja Maja, „bet šī lieta manī rada lielas bažas."
   „Ak, kas tad nu jums nekait ar jūsu dzeloni," teica Fridolīns ne bez
   skaudības. „Ikvicns iepriekš apdomāsies, kamēr ļaus sev iedzelt mēlē, pra­siet, kam jūs gribat. Bet ko lai saka tādi kā mēs? Mana māsīca jau to izbaudīja. Mēs pašlaik strīdējāmies par manu sievu, es visu itin labi atmi­nos; mana māsīca ciemojās pie mums un vēl lāgā nepazina mūsu dzīvokļa iedalījumu. Te uz reizi dzirdam dzeni kašājam un klabinām; tas gan bija vicns*no mazajiem. Tas droši vien bija sācis medības no mūsu mājas, jo ci­tādi to dzird jau iepriekš un var pie laika paslēpties. Bet te nu es dzirdu savu nabaga māsīcu tumsā saucam: „FridolIn, es llpu!" Bija vēl sadzirda­ma izmisusi spārdīšanās, tad viss apklusa, un dzenis kala jau blakām. Ar manu māsīcu tā lieta jau bija darīta, viņa bija aprīta. Tās vārds bija Agate."
   „Palūkojict, kā man sirds dauzās," klusu sacīja Maja. „Nebūtu jūs visu tik ātri stāstījis. Kas viss ar nenotiek šinī pasaulē!" Un mazā Maja domāja par saviem piedzīvojumiem, kas tai jau bija, un par tiem, kas varbūt vēl stāvēja priekšā.
   Fridolīns piepeši sāka smieties.
   Maja pārsteigta viņu uzlūkoja.
   „Uzmaniet," sauca tas, „tagad rāpjas kokā tas īstais, tas ir gan viens, es jums saku. Redzēsit pati."
   Maja sekoja Fridolīna skatienam un ieraudzīja savādu dzīvnieku lēni rāpjamies kokā. Nekad Maja nebūtu varējusi iedomāties, ka ir arī tādi dzīvnieki. Bet lielākas par izbrīnu bija viņas bailes, un tā steidzīgi jautāja Fridolīnam, vai nebūtu jāpaslēpjas.
   „Ne domāt," atbildēja ķirmgrauzis, „palieciet mierīgi sēžam un apsvei- ciet it laipni šo kungu. Viņš ir augsti mācīts, un tam patiešām ir lielas zināšanas, pie tam tas ir labsirdīgs un godprātīgs, un, kā jau visi ļaudis ar šādām īpašībām, drusku komisks. Paskatiet, ko viņš dara!"
   „Viņš laikam ko pārdomā," teica Maja, nevarēdama beigt brīnīties.
   „Viņš cīnās ar vēju," teica Fridolīns un smējās, „kad tikai kājas tam nesapītos."
   „Vai tad tic garie pavedieni patiešām ir viņa kājas?" platām acīm jau­tāja Maja. „Līdz.Igu neesmu vēl nekad redzējusi."
   Pa tam svešinieks bija pienācis tuvāk, un Maja varēja to apskatīt pamatīgāk. īstenībā izskatījās, it kā tas nāktu pa gaisu, jo mazais ieapaļais ķermenis turējās augstu uz nejēdzīgi garajām kājām, kas kā tievas kustīgas stakles labi atstatu no ķermeņa meklēja uz visām pusēm pieturas. Uzmanīgi taustīdamies, tas soļoja uz priekšu, kā brūns kamolītis šūpodamies uz augšu un uz leju. Kājas bija tik garas un tievas, ka katra atsevišķi nebūtu spējīga noturēt ķermeni, nepieciešamas viņas bija visas; un, tā kā vidū tās bija kleinas, viņas sniedzās tam lielu gabalu pāri.
   Maja sasita rokas.
   „Tas ir kas neredzēts!" viņa iesaucās. „Bet vai jūs ticētu tam, ka tik tie­vas kājas, smalkas kā mati, varētu būt tā lokāmas un noderīgas, ka tās arī zinātu, kas viņām darāms? Tas ir brīnišķīgi, Fridolīn."
   „Ak ko," noteica ķirmgrauzis, „ja ir par ko smieties, pasmejies, un ar to tā lieta cauri."
   „To es nelabprāt daru," atbildēja Maja, „daudzreiz tiek smiets par to, ko, kā vēlāk izrādās, mēs vienkārši neesam sapratuši."
   Svešinieks bija klāt. Turēdamies uz savām augstajām kājām, tas raudzījās lejup caur visiem saviem asajiem trijstūriem uz Maju un teica: „Labrīt! īsts viesulis, mani kungi, visstiprākais caurvējš, vai ne? Jeb… ko? Vai jūs varbūt būtu citādās domās?" Tas turējās, cik jaudāja.
   Fridolīns paslepus smējās, bet mazā Maja pieklājīgi atbildēja, ka tās esot arī viņas domas un tamdēļ arī šodien nelidojot. Tad viņa stādījās priekšā. Svešinieks šķielēja caur savu ceļgalu apakšu uz Maju.
   „Maja no bišu tautas," atkārtoja tas, „no sirds priecājos, esmu daudz par jums, bitēm, dzirdējis. Man jāatzīstas, ka katrreiz, stādoties priekšā, jūtos neveikli, jo mūsu plašo ģimeni pazīst pēc dažādiem vārdiem. Mūs sauc gan par audējiem, gan par drēbniekiem, gan par kurpniekiem. Katrā ziņā es piederu zirnekļu šķirai, un mani sauc Hanibals."
   Zirnekļa vārdam ir slikta slava mazāko insektu starpā, tāpēc Maja nespēja galīgi apslēpt bailes, atceroties savu gūstu pie zirnekļa; Hanibals tikai nekā no tām nemanīja. Maja domāja — ja vajadzēs, aizlidošu, lai tad noskatās; spārnu tam nav un tīkls atrodas kur citur.
   „Esmu norūpējies, ļoti norūpējies," runāja Hanibals, „ar jūsu atļauju, gribu iet mazliet tuvāk, tur aiz tā lielā zara es būtu pasargāts."
   „Lūdzu, lūdzu," teica Maja un atbrīvoja ceļu.
   Fridolīns atvadījās, bet mazā Maja vēlējās ko tuvāk zināt par Hanibalu. „Kādu to dzīvnieku arī nav uz pasaules," domāja viņa, „arvien vēl atrod kādu jaunu."
   Vējš bija mazliet stājies, un saule spīdēja caur koku zariem. Krūmos iedziedājās jau sarkankrūtītis un pildīja mežu ar laimes sajūtu. Maja varēja redzēt putniņu sēžam uz zara un to, kā viņa kakliņš dziedot trīc un kā tas savu galviņu griež pret gaismu.
   „Kaut es varētu dziedāt kā sarkankrūtītis," sacīja mazā Maja, „es nosēstos uz kādas puķes un dziedātu no rīta līdz vakaram."
   „Tad gan iznāktu kas labs," piebilda Hanibals, „jums ar jūsu dūkšanu."
   „Putns izskatās tik laimīgs:," jūsmoja Maja.
   „Jūs mīlat fantazēt," teica audējs. „Ja visi dzīvnieki gribētu ko citu, nekā tie var, tad pasaule drīz vien stāvētu ar galvu uz leju. Iedomājieties, ja, piemēram, sarkankrūtītis vēlētos par varēm dzeloni, kaza lidot un medu nest. Tad nāktu galu galā.vēl varde un prasītu tādas kājas kā man."
   Majai bija jāsmejas.
   „Nē, tā es nedomāju," sacīja tā, „bet skaistai gan vajag būt sajūtai, ka spēj aplaimot visu radību, kā to var putniņš ar savu dziesmiņu. Bet kas tad tas? Kungs, jums jau vienas kājas par daudz. Jums ir septiņas kājas."
   Hanibals sarauca pieri un dusmīgi raudzījās savā priekšā.
   „Tātad esat gan laimīgi beidzot to pamanījusi," ne visai labā omā viņš sacīja. „Nav vis tā, ka man kāju būtu par daudz, bet taisni vienas trūkst."
   „Jums būtu pavisam astoņas kājas?" brīnījās Maja.
   „Ar jūsu atļauju," sacīja Hanibals, „mums, zirnekļiem, ir astoņas kājas. Mums viņas ir vajadzīgas un… vispār tā ir cienīgāks izskats. Viena man bija jāzaudē; liels pametums, bet, ko lai dara, jāizlīdzas kā mācēdamam."
   „Tai vajag būt briesmīgi nepatīkamai lietai — pazaudēt kāju," līdzjūtīgi piebilda Maja.
   Hanibals, atspiedis smakru rokās, sakrustoja tā savas kājas, ka grūti nācās tās izskaitīt.
   JPastāstīšu jums, kā tas notika," teica viņš. „Protams, cilvēks arī tur vainīgs, kā daždien katrā nelaimē. Mūsējie ir ļoti uzmanīgi, bet cilvēki ne­uzmanās un grābj tikai ciet, it kā mēs būtu koka gabals. Vai lai stāstu jums, kā šis bēdīgais notikums norisinājās?"
   „Lūdzu," sacīja Maja, nosēzdamās ērtāk, „tas būtu ļoti interesanti. Droši vien jūs esat bezgala daudz pieredzējis."
   „Pareizi," uzsāka Hanibals, „tad klausieties. Mūsu ģinti uzlūko par nakts dzīvniekiem, to jūs jau zināsit. Toreiz es dzīvoju kādā zaļā dārza mājā, kura bija apaugusi no ārpuses ar efejām un kurai tur bija pa sasistai rūtij, tā ka varēja ērti iekļūt un izkļūt. Kad satumsa, caur dārzu nāca cilvēks un nesa vienā rokā savu mākslīgo sauli, kuru tas sauc par lampu, otrā pudeli un padusē papīru, bez tam viņam kabatā bija vēl otra maza pudelīte. Visu to viņš nolika uz galda un sāka pārdomāt, jo cilvēks gribēja savus ieskatus uzrakstīt. Papīru jūs būsit atradusi vai nu mežā, vai dārzā. Melnās zīmes uz papīra ir cilvēku izdomājums."
   „Pasakaini," teica Maja, juzdamās laimīga, ka var tik daudz jauna dzirdēt.
   Hanibals stāstīja tālāk: „Šim mērķim tam vajadzīgas abas pudeles. Ma­zajā tas mērcē kādu koka spieķīti, bet no lielās tas dzer. Jo vairāk viņš dzer, jo labāk tam veicas. Viņš, protams, raksta par mums itin visu, ko zina, un dara to ļoti cītīgi, bet liels tur nekas neiznāk, jo līdz šim cilvēks zina visai maz par mums — insektiem. Par mūsu dvēseles dzīvi tas nezina gandrīz nekā, un mūsu sirdij ar tās baiļošanos tas nepiegriež ne mazākās vērības. Gan dzirdēsit."
   „Vai jūs esat sliktās domās par cilvēku?" jautāja Maja.
   „Tomēr, tomēr," runāja audējs un raudzījās slīpi zemē, „ar septiņām kājām gribot negribot jūties sarūgtināts."
   „Ak, tā tā lieta," noteica Maja.
   „Reiz vakarā," turpināja Hanibals, „kā jau parasts, es logu kaktos medīju, un cilvēks sēdēja, nolicis priekšā abas savas pudeles, un mēģināja ko neko uzrakstīt. Varēju erroties jau par to, ka liels bars mazo mušiņu un odu, no kuru samedīšanas atkarājas mana eksistence, bija sasēdies uz cilvēka mākslīgās saules un kā muļķi, kādi viņi visi ir, šie neizglītotie, bez saprašanas raudzījās tanī."
   „Na," ieteicās Maja, „es arī galu galā labprāt gribētu kādreiz redzēt kaut ko tamlīdzīgu."
   „Rcdzēt — manis dēļ. Skatīties var ar saprātu, bet nevis tā. Palūkojieties reiz tanīs muļķībās, ko šie salašņas dara ap lampu. Ka viņi desmitiem reižu skrien ar galvu pret to, ir nieks, dažs to dara tik ilgi, kamēr viņu spārni sadeg. Pie tam tie nepārtraukti raugās gaismā."
   „Nabaga radījumi," teica Maja, „ viņi, jādomā, galīgi apjūk."
   „Būtu labāk palikuši logu iedobumos vai arī zem lapām sēžot," runāja Hanibals, „tur viņi var būt droši no lampas, un tur es varu viņus noķert. Šinī nelaimīgā naktī ieraudzīju no sava loga iedobuma lampai blakus dažus mirstošus odus. Vērodams, ka cilvēks neko lielu par to neiztaisa, nolēmu paņemt tos sev. Vai tad var būt vēl kas saprotamāks?"
   „Nē," sacīja Maja.
   „Un tomēr tā bija mana nelaime. Klusi un uzmanīgi es rāpos pa galda kāju uz augšu, kamēr varēju visu saskatīt pār malu. Cilvēks šķita man šausmīgi liels, un es novēroju, kā viņš īsti darbojas. Lēnītēm, vienu kāju aiz otras likdams, tuvojos lampai. Kamēr man pudele bija priekšā, gāja labi, bet, tikko tā mani vairs neaizsedza, cilvēks mani ieraudzīja un saķēra. Tas paņēma mani aiz vienas kājas, pacēla gaisā līdz pat savām acīm un teica: „Palūk, kāds!" Un pie tam atņirdza zobus, šis rupjais radījums, it kā te būtu runa par kādu izpriecu."
   Hanibals nopūtās, un mazā Maja klusēja. Pēdīgi viņa jautāja iekarsusi:
   „Vai tad cilvēkam ir tik lielas acis?"
   „Tagad domājiet, lūdzu, par mani un manu stāvokli," Hanibals uz­traukts iesaucās. „Pamēģiniet iejusties manā garastāvoklī. Kam būtu paticis karāties vienā kājā acu priekšā, kas reizes divdesmit lielākas par tavu ķermeni? Katrs zobs, kas spīdēja cilvēkam mutē, bija divreiz lielāks par mani. Nu, ko jūs teiksit?"
   „Šausmīgi, patiesi šausmīgi," noteica Maja.
   „Tad, paldies Dievam, attrūka mana kāja. To visu nevar nemaz iedom­āties, kas varētu notikt, ja kāja nebūtu notrūkusi. Es nokritu un skrēju, cik ātri mani manas atlikušās kājas spēja nest, un paslēpos aiz pudeles, kuras
   aizsardzībā es izteicu briesmīgākos draudus cilvēkam. Tamdēļ tas arī vairs nedzinās man pakaļ. Redzēju, ka viņš manu kāju uzlika uz balta papīra un gaidīja, ka tā skries projām, bet bez manis paša jau tā lieta neiet."
   „Vai kāja vēl kustējās?" iejautājās Maja izbīlī.
   „Jā," teica Hanibals, „to dara mūsu kājas vienmēr, kad tās izrauj. Mana kāja arī skrēja, bet, tā kā manis tur trūka, tad viņa nezināja, kurp skriet. Tā viņa kustējās uz vietas bez kāda plāna, un cilvēks tikai noskatījās, saķēra saVu degunu un smējās cietsirdīgi, kāds viņš patiesībā ir, par manas kājas pienākuma apziņu."
   ..Neiespējami," teica mazā Maja galīgi sabaidīta. „Nostkāja nevar kustēties."
   ,.Kastasir — nostkāja?" jautāja Hanibals.
   Maja viņu uzlūkoja.
   „Tā ir kāja, kas atņemta nost," paskaidroja viņa, „pie mums mājās tā saka."
   „Labāk atradināties lielajā dzīvē un izglītoto ļaužu priekšā no saviem bērnistabas izteicieniem," stingri noteica Hanibals. „Saka norauta kāja. Bet katrā ziņā tā ir patiesība, ka mūsu kājas vēl ilgi kustas pēc tam, kad tās ir izrautas."
   „Nē, tam gan es neticēšu bez pierādījuma."
   „Vai domājat, ka jūsu dēļ es iešu sev kāju raut ārā?" dusmīgi jautāja Hanibals. „Redzu, ka ar jums nevar draudzēties. Līdzīgu lietu neviens vēl nav iedrošinājies man teikt, vai dzirdat?"
   Maja drusku apjuka; tai bija neizprotami, kāpēc audējs piktojas un kur slēpjas viņas vaina. Nav nemaz tik viegli saieties ar svešiem ļaudīm, do­māja viņa, tiem ir sava domu gaita, un tie bieži neaptver, ka nekas ļauns nav domāts. Maja noskuma un norūpējusies skatījās lielajā zirneklī ar tā garajām kājām un bēdīgo sejas izteiksmi.
   „Patiesībā vajadzētu pamēģināt jūs apēst," teica piepeši audējs, kas Majas labsirdību, kā redzams, turēja par nespēka zīmi. Bet te ar mazo Maju notika kas necerēts; sērīgums piepeši izgaisa, un baiļu vietā radās mierīga drosme. Viņa mazliet pacēlās, ļaudama atskanēt smalkam skaļam dūcienam, un, pati to neapzinādamās, sacīja, acīm spīdot, mazliet pacel­dama savus skaistos caurspīdīgos spārnus:
   „Es esmu bite, mans kungs."
   „Pardon," izteica Hanibals, apgriezās un neatvadījies sāka skriet pa koka stumbru tik ātri lejup, cik vien tas bija iespējams ar septiņām kājām.
   Majai bija jāsmejas gribot negribot. Lejā Hanibals sāka skaļi bārties.
   „Jums ir nelāgs raksturs," tas kliedza uzbudināts, „ar savu dzeloni jūs uzstājaties pret tiem, kam ar bargiem likteņa sitieniem ir ņemta iespēja
   kustēties, kā tas būtu parasts. Bet sitīs arī jūsu stunda, un, nokļuvusi spīlēs, jūs iedomāsit mani, kā arī visu nožēlosit."
   Un viņš pazuda zem māllēpju lapām. Mazā bite ne visu teikto saprata; tai likās, ka vējš būtu galīgi norimis, un diena rādījās būt skaista. Augstu debess zilgmē peldēja balti mākoņi, tie izskatījās klusi un laimīgi, kā Debe­su tēva labās domas. Mazo Maju pārņēma karstas nepārvaramas ilgas pēc meža pļavu mierīgajiem krēslas dziļumiem un pēc ezera saulainajiem kras­tiem, tur sen jau vajadzēja mutuļot dzīvei. Viņa redzēja slaikās zāles lok­āmies un meža ielokā šaurajos grāvjos augam garos īrisus. No viņu zie­diem varēja pārredzēt noslēpumaino naktsmelno skuju mežu ar tā vēso un drūmo dvesmu. Viņa zināja, ka tā tumši dziļajā klusumā, kuru saules gais­ma pārvērta iesarkanā puskrēslā, atradās pasaku dzimtene.
   Nu viņa jau lidoja. Pat domās viņa nepaspēja aptvert, ka tā jau lido. Meža noras un puķēm nosētās kraujas viņu bija aicinājušas. „Tu, mīļais Dieviņ," domāja viņa, „cik skaisti, cik skaisti ir dzīvot."

   TĀ dienām un nedēļām dzīvoja savā jaunībā mazā Maja insektu starpā. Gan trūka viņai tās klejošanā šinī jaukajā vasaras laikā kā bēdās, tā priekos agrās bērnības draudzeņu un dažbrīd viņai uzmācās sāpīgas ilgas pēc dzimtenes, pēc savas atstātās tautas ķēniņvalsts. Ari tādi brīži nebija sveši, kad uznāca vēlēšanās pēc kārtīga darba, derīgas nodarbošanās un pēc piedienīgas sabiedrības. Tomēr savos pamatos nemierīga daba bija šai mazajai Majai, un nezin vai uz ilgāku laiku tā justos labi bišu sabiedrībā. Visu dzīvnieku, kā arī cilvēku starpā atgadās, ka atsevišķi raksturi nav liekami vispārējos rāmjos, un jābūt ļoti uzmanīgam un rūpīgi jāpārbauda, iekams kādu noso­da. Ne katrreiz tā ir kūtrība vai iedomība, bet gan jo bieži aiz šādas tiek­smes slēpjas ilgas pēc kā cēlāka un labāka, nekā to spēj sniegt vienmuļīgā ikdiena, un jaunie nebēdņi ļoti bieži izvēršas par piedzīvojumu bagātiem un gudriem vīriem vai arī par saprātīgām un labām sievām. Un mazajai Majai patiesībā bija skaidra un mīksta sirds, un tās attiecības pret plašo jauno pasauli, kurā viņai bija ausis dzīves rīts, noteica neviltota griba visu izzināt un lielais prieks par pasaules godību. Bet vienam būt ir grūti pat skaistāko piedzīvojumu laimē, un, jo vairāk mazajai Majai radās piedzīvojumu, jo vairāk tā sajuta ilgas pēc sabiedrības un mīlestības. Viņa nebija vairs gluži jauna bite,bet gan skaists, pilnīgs bišu eksemplārs ar ve­seliem, spīdīgiem spārniem, asu un bīstamu dzeloni, iejūtas spēju dzīves briesmās un priekos. Savu piedzīvojumu un zināšanu krājumu tā vēlējās iz­lietot pareizā kārtā. Varbūt tā ari būtu kādā dienā atgriezusies stropā, būtu kritusi ķēniņienei pie kājām un izlūgusies piedošanu, lai viņai atkal piešķirtu agrāko stāvokli, bet karsta vēlēšanās iepazīties ar cilvēku viņu no tā atturēja. Tik daudz pretrunīga viņa bija dzirdējusi par cilvēku, tā ka tai
   viss bija sajucis, un viņa ne par matu nebija kļuvusi gudrāka; un tomēr tai bija nojauta, ka visa radītā starpā nav varenākas, gudrākas un raženākas būtnes kā cilvēks.
   No gaisa augstumiem, no liela attāluma savās maldu gaitās tā pa reizei gan bija cilvēkus redzējusi — melnus, baltus un sarkanus, gan ari vairāk krāsās un raibi tērptus, lielus un mazus. Bet ne reizes tā nebija iedrošinājusies tiem tuvoties. Reiz tā ieraudzīja pie strauta ko sarkanu spīdam, un, tā kā viņa to noturēja par puķu dobi, tā laidās turp. Bet tur viņa atrada zeltmatainu cilvēku ar sārtu seju. Savā sarkanā tērpā tas gulēja upmalā puķēs, un, neskatoties uz šausmīgiem apmēriem, tas rādījās tik labs un mīlīgs, ka sajūsmas asaras saskrēja Majai acīs un tā, aizmirsdama visu apkārtni, galīgi nogrima cilvēka aplūkošanā. Sliktais, ko tā kādreiz bija dzirdējusi par cilvēku, šķita neiespējams, un ļauns melu virums rādījās būt viss stāstītais par šīm mīlīgām būtnēm, kāda tur viena tagad gulēja šalcošo bērzu paēnā.
   Vēlāk pienāca ods un Maju sveicināja.
   „Mans Dievs," izsaucās Maja, pietvīkusi no uztraukuma un prieka, „redzat tur to cilvēku, cik skaists, cik labs. Vai jūs nesajūsmināties?"
   Ods brīnīdamies uzlūkoja papriekšu Maju un tad tikai pagriezās pret tās apbrīnošanas priekšmetu.
   „Jā," sacīja tas, „ir labs, protams, es viņu tikko paurbu. Redziet, mans ķermenis spīd sarkans no viņa asinīm."
   Maja ķēra ar roku pie sirds, tik ļoti viņa izbijās par oda pārdrošību.
   „Vai viņam jāmirst?" jautāja tā. „Kur jūs viņu ievainojāt? Kur jums ceļas vajadzīgā drosme un tik zemiskas iedomas? Jūs jau esat plēsīgs kā zvērs!"
   Ods smējās; varēja redzēt, ka tas dzen jokus. Savā smalkajā balstiņā tasi atbildēja:
   „Šis te ir taču pavisam mazs cilvēks. Šinī lielumā to sauc par meiteni, kamēr kāju stilbi apsegti līdz pusei ar nepieguļošām krāsainām bruņām. Es tām, protams, varu izdurt cauri, bet ādu parasti nevaru aizsniegt. Par cilvēkiem jūs esat pasakainā neziņā, vai tad jūs domājat, ka cilvēki ir labi? Es nekad neesmu atradis kādu, kas labprātīgi būtu devis kaut mazāko asins pilienu."
   „Par cilvēku es vēl nekā daudz nezinu," noteica Maja nedroši.
   „Bet jūs taču satiekaties ar cilvēkiem vairāk par visiem insektiem un arī vistuvāk ar tiem ielaižaties, tas ir zināms."
   „Mūsu ķēniņvalsti es atstāju," bailīgi atzinās Maja. „Man tur nepatika, es gribēju redzēt pasauli."
   „Vai tu redzi, kāda," teica ods un pienāca soli tuvāk. „Kā jūs esat ap­mierināta ar savu klejošanu? Es varu teikt, ka man ļoti patīk redzēt jūs
   lādu patstāvīgu. No savas puses gan nekad nevarētu apņemties kalpot cilvēkiem."
   „Cilvēki kalpo ari mums," teica Maja, kura nevarēja panest, ka viņas lautu zākā.
   „Var jau būt," noteica ods, „pie kādas tautas jūs piederat?"
   „Esmu cēlusies no pilsparka bišu tautas. Tur patlaban valda ķēniņiene Helena VIII."
   „Tā, tā," noteica ods un palocījās, „apskaužama cilts, pret to jājūt cienība. Neilgi atpakaļ jums bija revolūcija, vai ne? Dzirdēju no tā spieta izlūka, kam bija izdevies izsisties cauri. Vai tā būtu taisnība?"
   „Jā," atbildēja lepni Maja. Viņa sajuta gandarījumu un prieku, ka tās luvinicki baudīja tādu ievērību un bija tik plaši pazīstami. Dziļi sirdī pa­modās atkal ilgas pēc savas tautas; viņa vēlējās pastrādāt ko lielisku un labu savas ķēniņienes un valsts interesēs. Tā viņa aizmirsa izvaicāt par cilvēku. Varbūt arī tamdēļ viņa nejautāja neko tālāk, ka no oda necerēja dzirdēt nekā laba. Mazais ods tai likās nekautrīgs un pārgudrs, un tādi ļaudis zina runāt par otru tikai sliktu.
   Ods drīzumā arī aizlaidās.
   „Icbaudīšu vēl vienu malku," tas bija teicis. „Vēlāk ar saviem biedriem dejošu vakara saulē, lai rītā būtu labs laiks."
   Maja metās projām, jo tā nevarēja noskatīties, ka ods gulošam bērnam darīja ļaunu. Viņa brīnījās, ka ods pie tam palika dzīvs. Kasandra bija tei­kusi: „Ja tu cilvēku dzelsi, tad tev jāmirst."
   Visu to Maja atcerējās vēl gluži skaidri, bet, tā kā viņas vēlēšanās iepazīt cilvēku pēc iespējas tuvāk nebija vēl piepildījusies, tā nolēma
   rīkoties drošāk un nebaidīties nekādu grūtību, lai tikai sasniegtu mērķi.
   * * *
   Brīnišķīgā kārtā piepildījās Majas vēlēšanās un pat vēl daudz skaistāk, nekā viņa to bija sagaidījusi. Kādā siltā vasaras vakarā mazā Maja nogāja agrāk nekā parasts pie miera. Nakts vidū tā piepeši uzmodās, kas nekad vēl nebija atgadījies. Viņas izbrīnīšanās bija neaprakstāma, kad, atvērusi acis, tā ieraudzīja savas mazās guļamtelpas iegrimušas klusā zilganā gaismā. Gaisma plūda caur ieeju, kas mirgoja kā caur sidrabotu aizkaru. Sākumā bitīte drīkstēja tik tikko kustēties, bet viņa nebaidījās, jo līdz ar šo gaismu nolaidās pie viņas rets, patīkams miers. Gaisā bija dzirdamas skaņas, klusas un harmoniskas, vēl nekad nedzirdētas. Aizgrābta no šīs ne­parastās stundas mirdzuma, tā nedroši tuvojās savas alas izejai un skatījās laukā. Viņai likās, ka pasaule būtu brīnišķīgā kārtā apburta. Tīrais sidrabs likās zalgojam un dzirkstām, tūkstošiem jo spožu pērļu vizuļoja maigi zālē,
   kas tālumā izskatījās it kā pārklāta ar smalku šķidrautu; bērzu stumbri un to dusošās lapas bija sidrabotas. Tuvā apkārtne, kā arī sapņojošā tāle tinās maigi zilā gaismā.
   „Tā ir nakts, tā var būt tikai nakts," čukstēja mazā Maja un salika rokas kā lūgšanā.
   Pie augstās debess velves, mazliet aizsegta skābarža zara lapām, stāvēja apaļa gaiša sidraba ripa, no kuras lija uz zemi tāda gaisma, kas visu pasauli padarīja skaistu. Tikai tagad Maja ievēroja, ka apkārt mēnesim pie debesīm deg neskaitāms daudzums gaišu, aukstu uguntiņu, kas bija skaist­ākas par visu līdz šim redzēto spožumu. Viņa nezināja, ko darīt aiz lielas laimes, ka var pieredzēt un piedzīvot nakti, mēnesi un zvaigznes ar visiem viņu jaukiem brīnumiem. Viņa bija tikai dzirdējusi par to visu un nekac nebija lāgā tam ticējusi.
   Atkal tā dzirdēja tuvumā pavisam stipru un tālu skanošu savādu nakts dziesmu, no kuras arī laikam viņa bija pamodusies. Kā skaidrs sidrabs skanēja vibrējoša cirpstēšana, un gribējās ticēt, ka to nes līdzi se\ mēnessgaisma, slīdēdama lejup. Maja lūkojās apkārt, meklēdama cēloni Bet noslēpumainā gaismas un ēnu rotaļā bija ļoti grūti ko skaidri atšķirt Viss bija ietīts kā noslēpumā un tomēr tik patiess un teiksmaini skaists.
   Mazā Maja vairs nevarēja ilgāk izturēt savā paslēptuvē, tai bija jādoda šinī jaunajā pasaules krāšņumā. Gan mīļais Dievs mani pasargās, domāji Maja, es jau negribu neko ļaunu darīt.
   Patlaban tā gribēja sākt lidot, lai nonāktu zilajā gaismā uz pļavas, u; kuras spīdēja pilns mēness, bet te piepeši viņa ieraudzīja gluži tuvu u; skābaržkoka lapas nākam mazu spārnotu dzīvnieku, kādu tā vēl nekad ne bija redzējusi. Pienācis tas pagriezās pret mēnesi, pacēla mazliet vienu n< saviem šaurajiem spārniem un tad sāka vilkt savu kājiņu ātros, ātroi paņēmienos uz augšu un uz leju gar spārna malu. Izskatījās, it kā tai spēlētu uz paslēptas vijoles, un tiešām no tam cēlās tā cirpstošā sidrabi skaņa, kas piepildīja visu mēness nakti.
   „Burvīgi," čukstēja Maja, „nē, tas ir debešķīgi."
   Viņa ātri aizlidoja turp. Vasaras nakts bija silta un rāma, tā ka maz Maja nemaz nejuta, ka būtu vēsāks nekā dienā. Bet, tikko tā bija nosēdusies svešiniekam līdzās, tas pēkšņi apstājās spēlēt, tā ka klusumi Majai izlikās uz reizi sevišķi dziļš. Bija taisni baigi. Caur tumšajām lapānļ slīdēja baltā vēsā mēnessgaisma.
   „Labnakt," ļoti laipni teica mazā Maja, jo tā domāja, ka arī nakta jāsveicina tāpat, kā to dara dienā, un ātri piebilda: «Lūdzu, neņemiet ļaunā, ka traucēju, bet jūsu spēlēšana ir tik pievilcīga, ka, to dzirdot, griboļ negribot jāseko skaņām."
   Svešinieks platām acīm uzlūkoja Maju.
   „Kas tad jus esat par rāpuli," viņš beidzot jautāja, „tādu neesmu vel redzējis."
   „Neesmu nekāds rāpulis," nopietni sacīja Maja, „esmu Maja, piederīga pie bišu tautas."
   „Ak, no bišu tautas, tā, tā…" teica svešinieks. „Jūs dzīvojat tikai pa dienu? No eža esmu par jums dzirdējis. Viņš man stāstīja, ka pa vakariem tas apēdot mirušās bites, kuras izmetot no jūsu stropa."
   „Jā," sacīja Maja klusi un baigi, „tā ir taisnība, Kasandra man stāstīja to, ka ezis nākot krēslā šņakstinādams un uzmeklējot mirušos. Sargi stāstījuši. Bet vai tad jūs draudzējaties ar ezi? Tas taču ir taisni viens nezvērs."
   „Es to neatrodu," atbildēja svešinieks. „Mēs — nakts circeņi — stāvam [ ar to gluži labās attiecībās. Protams, tas mēģina pastāvīgi mūs saķert, bet tas viņam neizdodas. Mēs viņu bieži ķircinām, rotaļājamies ar to un saucam to par krusttēvu. Jādzīvo katram, vai ne? Un, kamēr nedzīvo no manis, tikmēr tas man vienaldzīgs."
   Maja papurināja galviņu, viņa bija citādākās domās, bet negribējās svešinieku apvainot ar pretrunu. Tāpēc viņa sacīja laipni:
   „Tātad jūs esat lauku circenis?"
   „Jā, nakts circenis. Bet neuzkavējiet mani ilgāk, man ir jārotaļājas. Ir pašlaik pilns mēness, un nakts ir burvīga."
   „Taisiet nu mazu izņēmumu un pastāstiet man kaut ko par nakti," lūdza Maja.
   „Vasaras nakts ir tas skaistākais pasaulē," atbildēja circenis, „tā spēj dot laimību. Ko jūs nespējat saklausīt manā mūzikā, to nevarēšu arī jums ļ izskaidrot. Kāpēc tad ar viss jāzina? Mēs — nabaga radījumi — varam zināt tikai mazu daļiņu no esošā, bet izjust varam visu pasaules godību."
   Un tas uzsāka savu gavilējošo sidrabskanīgo mūziku; tā skanēja skaļi un vareni, ja to dzirdēja tik tuvu, kā Maja tagad sēdēja. Un mazā bite sēdēja gluži klusa zilajā vasaras naktī, klausījās un domāja par dzīvi dziļas domas.
   Bet tad viņai līdzās viss apklusa. Klusu nostrinkšķēja — un mēness gaismā circenis aizlidoja.
   „Nakts padara tik sērīgu," domāja mazā Maja.
   Nu viņa vēlējās lejup uz puķaino pļavu. Strauta malā augošās lilijas spoguļojās tekošajā ūdens plūsmā, kurai līdzi trauca mēnessgaisma. Tas hija lielisks skats. Ūdens burbuļoja un vizēja, un noliekušās lilijas šķita at­dusamies. „No liela prieka tās ir iemigušas," domāja mazā Maja. Viņa uz­laidās uz kāda zieda baltās lapas, kur taisni krita mēnessgaisma, un nespēja atraut skatienu no dzīvā ūdens strautā, kas, savas dzirkstis
   bārstīdams, te iegailējās, te nodzisa. Pretējā krastā mirgoja palsie bērzi, un likās, ka tajos pakārtas zvaigznes.
   „Kurp gan tek viss šis ūdens?" domāja viņa. „Circenim taisnība: visai: maz mēs zinām no pasaules."
   Tad pavisam tuvu kādā lilijas ziedā viņa izdzirda smalku dziedošu balsi, tīru kā sidraba zvaniņu un starp pasaulīgām skaņām nedzirdētu; sirds sāka stipri dauzīties un elpa aizrāvās.
   Kas nu notiks, domāja viņa, ko gan atkal es ieraudzīšu.
   Lilija lēni šūpojās, un Maja ievēroja uz iekšu ieliekušos lapas maliņu un tur pavisam mazu sniegbaltu cilvēka roku, kas tur turējās ar saviem sīkajiem pirkstiņiem. Tad parādījās gaišmataina galviņa un gaismas cau­rausts liegs ķermenis baltā tērpā. Tas bija gluži mazs cilvēks, kas pacēlās no lilijas.
   Majas izbailes un sajūsma nav attēlojama. Viņa sēdēja it kā sastingusi] un nespēja novērst acu no lieliskā skata.
   Sīkā cilvēcīgā būtne sasniedza zieda malu, pacēla rociņas pretī mēnessgaismai un, laimīgi smaidīdama, raudzījās šīs zemes gaišajā naktī. Tad caurspīdīgais ķermenītis klusu notrīcēja un pie pleciem piepeši izvei­dojās divi gaiši spārni, gaišāki par mēnessgaismu un baltāki par sniegu^ Viņi pacēlās pāri galvai un sniedzās līdz kājām. Nekad, nekad sЈvā mūžā mazā Maja nebija redzējusi kaut ko līdzīgu. Un mazais, spožais cilvēciņš, stāvēdams tā ar pret debesīm paceltām rociņām, sāka dziedāt, un Maja dzirdēja dziesmu, kas skanēja klusajā naktī:
   Gaisma — mana dzimtene,
   Debess gaišā — līksmība;
   Beidzas nāvē, dzīvība,
   Mana dvēsele gan ne.
   Dvēsele ir elpojums,
   Ko viss skaistais man ir devis,
   Tāpat Dieva vaigs no sevis,
   Kā viss viņa radījums.
   Mazā Maja sāka stipri šņukstēt, pati skaidri nenojauzdama, kas to tā skumdina un tanī pašā reizē aplaimo.
   Nu mazā būtne pagriezās pret viņu.
   „Kas tur raud?" jautāja tā savā skaidrā balsī.
   „Ak, tā jau esmu es," stostījās Maja. «Piedodiet, ka es traucēju."
   „Kāpēc tu raudi?"
   „Pati to nezinu," atbildēja Maja, „varbūt tāpēc, ka jūs esat tik skaistsJ
   Puķu elfs
   Ak, sakiet man, kas jūs tāds esat, ja nav par daudz prasīts. Jūs esat droši vien eņģelis."
   „0, nē," sacīja mazā būtne un kļuva nopietna, „es esmu tikai puķu elfs. Bet tu droši vari saukt mani par tu. Ko tad tu, mazā bite, nakti te dari pļavā?"
   Elfs pielidoja pie Majas, nosēdās uz lilijas izliektās lapas, kas lēni šūpojās, un laipni raudzījās mazajā bitē. Un visu laiku, kamēr Maja viņam stāstīja par visu, ko tā zināja un gribēja zināt un ko tā darījusi, lielās tumšās elfa acis zem zeltainiem matiem, kas pa reizei iemirdzējās arī kā sidrabs, nenovērsās no Majas.
   Kad Maja ar savu stāstu bija galā, puķu elfs noglaudīja tās galviņu, viņu mīļi un sirsnīgi uzlūkodams, tā ka mazajai Majai no laimes bija jāno­dur acis, un tad viņš sāka stāstīt:
   „Mēs, elfi, dzīvojam septiņas naktis, bet mums ir jāpaliek tanī pašā ziedā, kurā mēs esam piedzimuši. Ja to ziedu mēs atstājam, tad līdz ar rīta blāzmu mums jāmirst."
   No lielām izbailēm Maja ieplēta acis.
   „Ej jo ātri uz savu puķi atpakaļ!" sauca viņa.
   Elfs bēdīgi kratīja galvu.
   „Tagad ir par vēlu," viņš sacīja, „bet klausies tālāk. Lielākā daļa elfu tomēr atstāj savas puķes, jo ar to saistās liela laime. Kas, savu ziedu at­stādams, mirst agrā nāvē, iegūst lielu spēku. Tas tad spēj pirmajam radījumam, ko tas sastop, izpildīt lielāko vēlēšanos. Ja elfam ir patiesa vēlēšanās, atstājot puķi, citus aplaimot, tad viņam tūlīt izaug arī spārni."
   „Cik skaisti," teica Maja, „tādā gadījumā arī es atstātu puķi. Tam vajag būt lieliski — spēt izpildīt otra vēlēšanos."
   Mazajai Majai nemaz nenāca prātā, ka arī viņa bija pirmā, ko elfs savā lidojumā sastapis.
   „Bet vai tad tev jāmirst?" jautāja Maja.
   Elfs palocīja galvu, bet šoreiz tas nebija bēdīgs.
   „Mēs vēl redzēsim rīta blāzmu," tas teica, „bet, kad uzkritīs rasa, tad mēs būsim jau tanīs smalkos plīvuros, kas klājas tur pār pļavas zālēm. Vai tu neesi diezgan bieži redzējusi, ka šie plīvuri ir itin kā pati gaisma? Tie ir elfi, to spārni un apģērbi. Un ar austošo gaismu mēs pārvēršamies rasas pilienā. Stādi mūs dzer un uzņem ziedot un augot, līdz kamēr mēs atkal pēc laikiem ceļamies no viņu ziedu biķerīšiem kā elfi."
   „Tad tu esi jau cits elfs bijis agrāk?" jautāja Maja, elpu aizturēdama.
   Elfs uzlūkoja Maju savām nopietnajām acīm:
   „Jā, bet to es esmu jau aizmirsis. Savā puķu miegā mēs visu aizmir­stam."
   „Tavs liktenis ir patīkams," iesaucās mazā Maja.
   „Tāds ir visu zemes bērnu liktenis," sacīja elfs, „ja to ņem visā visumā, kaut arī tās ne vienmēr ir puķes, kur viņi uzmostas no nāves miega. Bet par to mēs šodien nerunāsim."
   „Ak, es esmu laimīga," izsaucās Maja.
   „Tātad tev nav nekādu vēlēšanos?" jautāja elfs. „Vai tad tu nezini, ka esi pirmais dzīvais radījums, ko sastopu, un ka man jāizpilda tava sirsnīgākā vēlēšanās?"
   „Es?" izsaucās Maja. „Bet es jau esmu tikai bite. Nē, tas par daudz liels prieks, neesmu pelnījusi, ka pret mani izturas tik mīļi."
   „Nopelnīt labo un skaisto neviens nevar," sacīja elfs, „tas nāk mums kā saules stars."
   Majas sirds sita nevaldāmi. Ai, jau kopš ilga laika tai ir kāda karsta vēlēšanās, viņa tikai nebija uzdrīkstējusies to izteikt. Elfs to laikam nojau­ta, jo viņš smaidīja tā, ka viņa priekšā nebija iespējams ko noklusēt.
   „Nu?" jautāja elfs un atbīdīja no pieres zeltainās cirtas.
   „Es gribētu iepazīt cilvēkus, kad tie ir visskaistākie," karsti iesaucās mazā bite, baidīdamās dabūt atbildi, ka tik lielu vēlēšanos nevar izpildīt.
   Bet elfs cēlās nopietns un mierīgs, un viņa acīs atmirdzēja paļāvība; viņš satvēra mazās Majas drebošo roku un teica:
   „Nāc, lidosim abi, tava vēlēšanās piepildīsies."

   TĀ pāri ziedošām puķēm uzsāka puķu elfs un mazā Maja savu vasaras nakts ceļojumu. Kad tie lidoja pār strautu, ūdenī zibēja elfa baltais attēls, kas it kā zvaigzne ceļoja tiem līdzi.
   Cik liela laime bija uzticēties šim daiļajam radījumam! Ar lielāko prie­ku viņa būtu uzstādījusi veselu virkni svarīgu jautājumu, bet neuzdrošinājās. „Gan jau elfs pats izdarīs visu itin labi," viņa domāja ar paļāvību.
   Tā kopā laižoties cauri kādai papeļu alejai, pār viņiem gaisā kas nošvirkstēja un tumšs tauriņš, liels un stiprs kā putns, aizkrustoja tiem ceļu. Puķu elfs tam uzsauca: "^tjzgaidi vienu acumirkli, es tevi lūdzu!"
   Majai bija jābrīnās, cik labprātīgi tumšais tauriņš paklausīja saucie­nam. Viņi apsēdās uz augstās papeles zara. Blakus tiem čabēja drebošas lapas un tālu bija saredzama klusā, apgaismotā nakts ainava.
   Tauriņš sēdēja Majai taisni pretim mēnessgaismā. Lēni un mierīgi viņš vēcināja spārniem, it kā gribēdams kādu atvēsināt. Maja ievēroja, ka šķērsām pāri spārniem gulstas lieliskas spilgti zilas strīpas. Viņa melnā galva izskatījās apvilkta kā ar tumšu samtu, un seja ar melno kvēlojošo acu pāri varēja modināt domas, ka tas uzlicis savādu noslēpumainu masku. Cik brīnišķīgi bija nakts dzīvnieki. Maja nodrebinājās; tā šķita sapņojam savas dzīves dīvaināko sapni.
   „Jūs esat loti skaists," sacīja tā svešajam, „bet patiesi…" Viņa izjuta brīža svinīgumu.
   „Kas tas tev līdzi?" jautāja naktstauriņš elfam.
   „Tā ir bite," atbildēja elfs. „Satiku to, izlidodams no zieda."
   Varēja redzēt, ka tauriņam bija zināms, kas ar visu to saistās, jo Maju
   tas uzlūkoja mazliet skaudīgām acīm un nopietns un domīgs palocīja galvu.
   „Jūs, laimīgā," tas sacīja tad klusu.
   „Vai tad jūs būtu varbūt bēdīgs?" sirsnīgi jautāja Maja.
   Tauriņš papurināja galvu.
   „Nē, bēdīgs jau gan ne," teica tas draudzīgi, pateicībā uzlūkodams Maju. Skatiens bija tik mīļš, ka Maja būtu uz vietas gatava noslēgt ar tauriņu draudzību. Bet priekš tā viņš bija par lielu.
   Tad puķu elfs jautāja tauriņam, vai sikspārnis jau būtu devies pie miera.
   „Jā, jau sen," atbildēja tauriņš. „To tu gan vaicā, baidīdamies par savu ceļa biedreni?"
   Elfs piekrizdams pamāja. Maja ļoti labprāt būtu vēlējusies zināt, kas ir sikspārnis, bet elfs steidzās. Salda nemiera dzīts, tas atsvieda zeltītos matus no pieres. „Nakts ir īsa," sacīja tas, „nāc, Maja, mums jāpa­steidzas!"
   „Es tevi panestu kādu gabaliņu," ieminējās naktstauriņš.
   „Citu reizi!" pateicās elfs.
   „Tās vairs nekad nebūs," domāja mazā Maja, „jo ar rīta blāzmu puķu elfam jāmirst."
   Naktstauriņš vēl brīdi sēdēja, noskatīdamies, kā tie tur abi aizlido, līdz elfa apģērba spīdums, kļūdams arvien vājāks, pēdīgi izzuda zilās tāles at­varos. Tad lēnām tas pagrozījās uz savas lapas un, pagriezis galvu sānis, sāka aplūkot savus lielos tumšos spārnus ar viņu platajām zilajām strīpām. Viņš pie tam kļuva ļoti domīgs:
   „Tik bieži man ir nācies dzirdēt, ka es esot nejauki pelēks un ka mans uzvalks nemaz neesot salīdzināms ar dienas tauriņu lepno ģērbu. Mazā Maja redzēja tikai to, kas manī ir skaists." Un tad tas sāka domāt, vai viņš tomēr neesot bēdīgs, Maja taču bija par to jautājusi. „Nē," viņš sacīja, „bēdīgs es vairs neesmu, tā ir skaidra lieta."
   Maja ar puķu elfu jau lidinājās caur kāda dārza biezajiem puduriem. Tas bija tiešām krāšņums, šī blāvā mēnessgaisma, ko nespēj izteikt neviena zemes bērna mute. Vēsās rasas un snaudošo puķu apburoši saldā dvesma spēja visu pārvērst neizsakāmā dabas dāvanā. Akāciju sarkanzilie ķekari dzirkstīja no liela svaiguma, un rožu krūms atgādināja mazas ziedošas de­besis, pilnas sarkanu lampiņu. Skumji bālās jasmīnu zieduzvaigznītes šķieda savu smaržu tādā pārpilnībā, it kā gribēdamas vēl šinī pašā acumirklī izdāvināt itin visu, kas tām piederēja. Maja, galīgi samulsusi, spieda roku elfam, kura apskaidrotās acis staroja laimē.
   „Kas to būtu domājis," sacīja mazā Maja, „nē, patiešām, kas to būtu turējis par iespējamu." Bet te viņa ieraudzīja kaut ko, kas to skumdināja līdz sirds dziļumiem.
   „Redzi, tur nokrita viena zvaigznīte," tā izsaucās. „Nu tā maldās apkārt un nevar vairs atrast savu vietu pie debesjuma."
   „Tas ir jāņtārpiņš," nopietni paskaidroja elfs.
   Neraugoties uz savu izbrīnu, Maja tagad pirmo reizi noskārta, kāpēc elfs viņai likās tik mīļš. Viņš nesmējās nekad par tās nezināšanu, bet gan palīdzēja viņas domu trūkumos, kad tā pati nevarēja tikt galā.
   „Tie ir savādi dzīvnieciņi," turpināja elfs. „Savu gaismu tie nes visur līdz siltajās naktīs, tādējādi atdzīvinādami tumsu zem krūmāju lapu ceku­liem, kur mēnessgaisma neiespiežas, un tā viegli atrod cits citu. Vēlāk, kad mēs nāksim pie cilvēkiem, tev jāiepazīstas ar vienu no tiem."
   Maja vēlējās zināt, kāpēc tā.
   „To tūliņ redzēsi," atteica puķu elfs.
   Viņi bija jau nonākuši pie kādas lapenes, kura visgarām bija noaugusi ar jasmīniem. Viņi nolaidās tuvu zemei netālu no lapenes, kurā bija dzir­damas klusas balsis. Puķu elfs pamāja kādam jāņtārpiņam. „Esi tik labs," elfs lūdza mazo, „un rādi man drusku gaismas, mums te jātiek cauri tumšajām lapām, lai nokļūtu jfenīnu lapenes iekšienē."
   „Bet tu jau gaismo labāk par mani," teica jāņtārpiņš.
   „Es arī to pašu saku," teica mazā Maja, gribēdama apslēpt savu uz­traukumu.
   „Man jāietinas kādā lapā," sacīja elfs, „citādi mani ieraudzīs cilvēki un izbīsies. Mēs, elfi, rādāmies cilvēkiem tikai sapņos."
   „Tā ir cita lieta," teica jāņtārpiņš. „Vari rīkoties ar mani pēc patikas. Darīšu, kas stāvēs manos spēkos. Bet vai tas lielais kustonis, kas tev ir līdzi, nedarīs man ko ļaunu?"
   Elfs papurināja galvu, un jāņtārpiņš tūlīt arī tam noticēja.
   Tagad puķu elfs rūpīgi ietinās lapā, tā ka viņa baltais tērps nenāca re­dzams. Tad viņš noplūca vienu pulkstenīti, ko tas atrada zālē, un kā bruņu cepuri to uzlika uz saviem vizmojošiem matiem. Redzama bija tikai baltā sejiņa, bet tā bija tik maza, ka grūti nāktos to saskatīt. Nu viņš palūdza jāņtārpiņu sēsties tam uz pleciem un ar spārnu no vienas puses drusku aiz­segt lampiņu, lai gaisma nespiestu acīs. Tad paņēma Majas roku un sacīja: „Tagad nāc. Vislabāk būs tepat pakāpties uz augšu." Mazā Maja, domās kavēdamās pie elfa nostāstiem, jautāja tam, kad tie kāpa pa stīgām uz augšu:
   „Vai cilvēki gulēdami sapņo?"
   „Ne tikai gulēdami, bet dažreiz tie sapņo, arī būdami nomodā," elfs stāstīja. „Tad tie sēž sevī nogrimuši, galvu mazliet noliekuši, un viņu acis meklēdamas raugās tālumā, it kā tās gribētu ieskatīties pašās debesīs. Viņu sapņi ir visnotaļ skaistāki par dzīvi, un tāpēc mēs viņiem arī rādāmies tikai sapņos."
   Bet te elfs pielika sīko pirkstiņu pie lupām, nolieca mazu ziedošu jasmīna zariņu pie malas un pabīdīja Maju drusciņ uz priekšu.
   „Skaties lejup," viņš klusi teica, „tur tu ieraudzīsi, ko vēlējies."
   Maja ieraudzīja mēnessēnā divus cilvēkus sēžam uz sola. Tie bija jau­nava un jauneklis. Jaunekļa roka bija apkampusi jaunavu un turēja to it kā sargādama; jaunava bija noliekusi savu galvu pie tā kamieša. Viņi sēdēja klusēdami un platām acīm lūkojās naktī. Varētu domāt, ka viņi ir iemiguši, tik klusu bija visapkārt; tikai tālu laukos dzirdēja circeni un pa lapām lēni staigāja mēnesnīca.
   Maja ar sajūsmu skatījās meitenes sejā. Lai gan tā viņai izlikās bāla un skumīga, taču tanī bija redzams lielas laimes atspīdums, ko izstaroja it kā apslēpta gaisma. Zeltaini mati, tādi paši kā elfam, gandrīz aizklāja lielās acis, un tajos dusēja vasaras nakts debesu blāzma. No viņas sārtajām
   pusatvērtajām lūpām izlauzās grūtsirdīga un tanī pašā laikā laimes pilna nopūta, it kā viņa būtu gatava upurēt visu, kas tai ir, tā vīra laimei, kas viņai sēdēja blakus. Viņa pagriezās pret viņu un, novilkdama viņa galvu pie sevis, iečukstēja tam ko ausī, kas uz tā sejas uzbūra brīnišķīgu smaidu; Majai likās neticami, ka zemes bērns tā varētu smaidīt. No viņa acīm izsta­roja tāda laime un tāds spēks, it kā visa lielā zeme piederētu tam vienam un pasaulē vairs nebūtu ne ciešanu, ne sāpju.
   Maja nejuta vajadzību zināt, ko tas atbildēja meitenei. Majas sirds drebēja, it kā cilvēku laime būtu arī viņas daļa.
   „To jaukāko, ko manas acis varētu skatīt, esmu redzējusi," noteica viņa. „Tagad es zinu, ka cilvēki visskaistākie ir tad, kad tie cits citu mīl."
   Maja pat nezināja, cik ilgi viņa bija tā klusu aiz lapām ķēdējusi. Kad tā apgriezās, jāņtārpiņa gaisma bija nodzisusi, un elfa arī vairs tur nebija.
   Pa lapenes izeju pāri laukiem pie horizonta jau bija saredzama sarkana gaismas svītra.

   SAULE spīdēja jau augstu pār kokiem, kad Maja otrā rītā pamodās savā meža pilī. No sākuma tai likās, ka pēdējās nakts piedzīvojumi ir tikai skaisti sapņi, bet tad tā tomēr atcerējās, ka vēsā rīta krēslā viņa bija atgriezusies mājās un nu bija jau gandrīz pusdienas stunda. Nē, tā ir bijusi īstenība, nakti viņa ir pavadījusi kopā ar elfu un mēnessgaismā redzējusi cilvēkus, kas sēdēja apkampušies jasmīnu lapenē.
   Arā saules tveicē kaisa lapas, pūta silts vējiņš, un Maja dzirdēja insek­tu daždažādās balsis. Ak, ko gan zināja visi tie, un ko zināja viņa! Maja tā lepojās ar saviem piedzīvojumiem, ka nespēja diezgan ātri, kā būtu gribējusi, izkļūt laukā; likās, ka tai no acīm vien visi nolasīs lielo notikumu.
   Bet ārpasaulē viss gāja parasto gaitu. Nekas nebija grozījies, un itin nekas neatgādināja zilo nakti. Kukainīši nāca, sveicināja un steidzās tālāk, un pļavā virs raibajām puķu galviņām, kur mirgoja sakaitētais gaiss, valdīja dzīva kustība. Majai piepeši kļuva ļoti sērīgi ap sirdi. Viņa sajuta, ka nav neviena paša uz pasaules, ar ko varētu dalīties kā priekos, tā bēdās. Pie ci­tiem steigties tā arī neuzdrošinājās. „Es gribu laisties uz mežu, tas ir no­pietns un pilns svinīguma un vislabāk piemērots manam garastāvoklim."
   Tam, kas ātrumā vienaldzīgi staigā iemītos ceļus, paliks mūžam sveši tumšā meža brīnumi un lielie noslēpumi. Lai tos redzētu, vajadzīgs izlocīt zaru zarus vai arī ļaut skatienam brīvi slīdēt caur krūklenājiem, augsto zāli vai pār biezo sūnu. Zem augu ēnainām lapām, zemes alās un koku dobu­mos, satrupējušu celmu satrūdējušā mizā un izlocīto sakņu cilpās, kas kā čūskas aizlokās pa zemes virsu, tur visur dienu un nakti norisinās rosīga un daudzveidīga dzīve ar saviem priekiem un briesmām, cīniņiem, ciešanām un arī izpriecām.
   Mazā Maja zināja no visa tā vēl ļoti maz, kad tā lidoja zem zaļo lapu
   jumta starp brūnajiem koku stumbriem. Zem sevis zālē tā vieda šauru taku, kas kā noteikts ceļš veda no biezokņa ārā. Dažbrīd viņai likās, ka saule pazūd aiz mākoņiem, tik zemas kļuva ēnas zem augstajiem lapu kroņiem un biezajiem krūmājiem; tad tā atkal lidoja zaļi zeltītā spožumā uz priekšu pār platlapaino papardīšu mazajiem biezokņiem un ziedošiem krūklenājiem.
   Mežs pēdīgi atvēra savus apjumtos pīlāru vārtus, un Maja ieraudzīja bagātīgā saules zeltā plašu rudzu lauku. Starp vārpām spīdēja rudzupuķes un magones. Mazā bite nometās kāda tīruma malā augošā bērza zaros un lūkojās sajūsmināta šinī zelta jūrā, kas šīs mierīgās dienas klusumā atradās tās priekšā. Lauks rādījās nepārredzami plašs ar saviem vārpu viļņiem, ko, mīlīgi pūzdams, sacēla bailīgais vasaras vējiņš, kas negribēja nekur traucēt skaistās pasaules mieru.
   Zem bērza zariem pār rudziem laidelējās mazi brūni taurenīši un gāja rotaļā „No zieda uz ziedu". Jaunu tauriņu starpā tā ir ļoti iemīļota rotāto. Katrs tauriņš nosēžas uz savas puķes, bet tauriņiem par vienu jābūt vairāk, nekā tuvumā ir puķu. Šis pārpalikušais tad ir vidū par saucēju. Un, kad atskan viņa sauciens, visiem jāceļas un jāmaina vietas. Kas novēlojas un neatrod vairs brīvas puķes, tam jāiet-vidū par saucēju. Tas bija ļoti interEsanti.
   Labu laiciņu Maja noskatījās ar lielu patikšanu. „Tādu rotaļu varētu iemācīt arī mazajām bitītēm stropā," domāja viņa. „Mēs to sauktu „Nd šūniņas uz šūniņu". Bet nez vai Kasandra to pieļautu."
   Atceroties savu dzimteni, mazo Maju pārņēma piepešas skumjas] Tikko tā gribēja nodoties dziļākām pārdomām, te kāds blakus viņai iesāka:
   „Labs rīts. Jūs esat bestija, kā man liekas."
   Mazā Maja ļoti iztrūkās un ātri pagriezās pret runātāju.
   „Nē, nebūt ne!" teica Maja.
   Blakus viņai sēdēja puslode ar septiņiem melniem punktiem uz mugu­ras. Zem šī skaisti spīdošā sarkanbrūnā kupola bija redzama sīciņa melna galviņa spodrām ačelēm, un tālāk Maja saskatīja arī tievas kājiņas, kas smalkas kā diedziņi lūrējās no kupola apakšas un nesa to, cik labi spēdamas. Maju bija uzrunājis šis resnītis. Neskatoties uz savādo ārieni, tas Majai sevišķi patika, jo viņā bija kaut kas piemīlīgs.
   „Kas jūs tāds esat?" jautāja Maja. „Es pati esmu Maja no bišu tautas." !
   „Vai jūs gribat mani apvainot?" jautāja mazais. „To darīt trūktu iemes­la, to iegaumējiet."
   „Man tas nav nācis ne prātā," sacīja Maja izbrīnījusies, „es patiešām nepazīstu jūs."
   „Pateikt tā var katrs," teica resnītis. „Bet nākšu jūsu atmiņai palīgā. Lūdzu, skaitiet."
   Un mazais sāka lēnām griezties riņķī. „Vai man jāskaita jūsu punkti?" „Jā, laipni lūdzu," teica vaguliņš. „Tur ir septiņi punkti," teica Maja.
   „Nu?" jautāja vaguliņš. „Tātad jūs arvien vēl nezināt? Tad es jums pasacīšu. Esmu pēc profesijas dzejnieks, septiņpunktu ģimenei piederīgs, un mans vārds — Aloizs. Cilvēki mani sauc arī par mārīti. Bet tā ir viņu ilarīšana. Bet to jau jūs zināsit katrā ziņā."
   Maja neuzdrošinājās sacīt nē, jo baidījās to sāpināt.
   „0," iesaucās Aloizs, „es pārtieku no saules gaismas, dienas miera un cilvēku mīlestības."
   „Bet vai tad jūs nekā neēdat?" pārsteigta jautāja Maja.
   „Kā ne, lapu utis. Jūs ne?"
   „Nē," teica Maja, „tas taču ir…"
   „Kā tas ir? Kā?"
   „Tas nav pieņemts," sacīja nedroši Maja.
   „Protams!" izsaucās Aloizs un pūlējās pacelt vienu plecu uz augšu, kas viņam tomēr neizdevās cietā svārka dēļ. „Jūs kā jau mietpilsone darāt tikai lo, kas pieņemts. Mēs, dzejnieki, tā netiktu tālu. Vai jums ir laiks?"
   „Jā, protams," sacīja Maja.
   „Tad nolasīšu jums priekšā vienu dzeju. Sēdiet mierīgi un aizveriet acis, lai apkārtne jūs netraucē. Dzeju sauc „Cilvēka pirksts". Personīgs piedzīvojums un mans sacerējums. Vai jūs klausāties?"
   „Jā," teica Maja, „uzmanīšu katru vārdu."
   Cilvēka pirksts
   Man tu kādreiz pieskāries, kad es dzīvē laimīgs biju. Apaļš tu un izstiepies. Augšā gludu pamanīju bruņu segu, ieraudzīju, ka tā gan var kustēties; apakšā tu cieši siets.
   „Nu?" jautāja pēc brītiņa Aloizs. Acīs tam bija asaras un balss drebēja.
   „Cilvēka pirksts mani ļoti aizgrāba," runāja Maja, juzdamās neveikli. Patiesībā viņa zināja daudz skaistākas dziesmas.
   „Ko jūs teiksit par formu?" jautāja Aloizs, sērīgi smaidīdams. Viņš bija aizkustināts no lielā iespaida, kādu pats uz sevi bija atstājis.
   „Apaļš un izstiepies," teica Maja, „jūs pats jau tā esat dzejojis."
   „Es jau runāju par dzejas formu, par tās māksliniecisko formu."
   „Ak tā," steidzīgi piebilda Maja, „to es atrodu par ļoti labu."
   „Vai ne?" iesaucās Aloizs. „Jūs gribat teikt, ka šī dzeja pieskaitāma labākām, kādas vien jūs pazīstat, un ka jāmeklē tālu, lai atrastu ko līdzīguJ Māksla nedrīkst stāvēt uz vietas. Dzejnieku lielākā daļa aizmirst to. Un kur tad apmēri, vai ne?"
   „Protams," runāja Maja, „es ticu…"
   „Jūsu nešaubīgā ticība manam talantam, kā jums labpatikās nupat iz-ļ teikties, man liek taisni nosarkt. Lai jums lielais paldies. Bet nu man jāiet, māksliniekam piedien vientulība. Palieciet sveika!"
   „Ardievu," teica Maja, kas pat lāgā nezināja, ko šis mazais īsti bija gribējis. „Viņš pats jau gan to zinās," nodomāja viņa. „Liels gan tas nav, bet varbūt vēl augs." Viņa skatījās, cik cītīgi tas rāpjas pa zariņu augšāJ Sīkās kājiņas bija tikko sakatāmas, varēja pat nodomāt, ka tas bīdās uz ma-ļ zlem rullīšiem.
   Tad Majas acis vērās atkal uz zeltaino rudzu lauku, pār kuru lidinājās, tauriņi. Tas patika Majai daudz labāk nekā Aloiza Septiņpunkta ražojums*

   AK, cik priecīgi sākās šī diena un cik baigi un briesmu pilnai tai bija beigties. Pēcpusdienā pie lielās, vecās ūdens mucas bija notikusi savāda iepazīšanās. Maja sēdēja smaržīgajos pliederu ziedos, kas atspoguļojās vecās mucas klusajā melnajā ūdenī. Augstāk krūmājā sarkankrūtītis dziedāja tik jauki un priecīgi, ka Maja nemaz nevarēja samierināties ar to, ka ar putniem nevar draudzēties. Viņi bija par lieliem un apēda tādu kā biti, tā bija tā lieta. Maja bija paslēpusies baltajā ziedā un klausījās; viņa skatījās tā, ka saules staru asās bultas krita taisni acīs, kad tā izdzirda kādu klusu nopūšamies. Apgriezušies tā ieraudzīja vēl līdz šim neredzētu kukai­ni. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka tam ir katrā pusē, mazākais, simts kāju. Tas bija droši trīsreiz lielāks par viņu, bet šaurs, zems un bez spārniem.
   „Ak Kungs!" iesaucās Maja. „Bet tad vajag gan jums varēt skriet."
   Svešais to domīgs uzlūkoja.
   „Es šaubos," tas runāja, „varēja būt labāk. Man ir par daudz kāju. Zi­niet, kamēr viņas visas iekustina, paiet laiks. Bija laiki, kad es to nezināju, tad es bieži vēlējos vēl kādu pāri klāt. Bet kā Dievam pašam tīk. Kas jūs tāda esat?"
   Maja teica savu vārdu.
   Svešais paklanījās un pakustināja dažas kājas.
   „Mani sauc — Hironīms no simtkājaino ģimenes. Mēs esam sena ģints un modinām visur apbrīnošanu. Nav dzīvnieku, kas varētu uzrādīt tādu skaitu kāju. Nezinu, vai kādam ir vairāk par astoņām."
   „Jūs esat pasakaini interesants," sacīja mazā Maja, „un jūsu krāsa ir reti savāda. Vai jums ir ģimene?"
   „Nē, nē! Kāpēc gan to?" jautāja simtkājis. „Pie kā tas novestu? Mēs iznākam no oliņas — un ar to tā lieta izbeidzas. Ja mēs nevarēsim paši stāvēt uz savām kājām, kam tad tas vēl būs iespējams?"
   „Ir jau pareizi," noteica domīgi Maja, „bet vai tuvinieku nav jums ne­kādu?"
   „Nav, mana labā. Es pats uzturu sevi un — šaubos."
   „Par ko tad jūs šaubāties?"
   „Tas man ir tā iedzimts," atbildēja svešais, „mani māc pastāvīgi šaubas."
   Izbrīnījusies Maja to uzlūkoja lielām acīm. Viņa nesaprata, kā viņš to īsti domāja, bet nevēlējās būt uzbāzīga.
   „Es šaubos, ka jūs būtu sev atradusi labu uzturēšanās vietu," teica pēc laiciņa Hironīms. „Vai jūs nezināt, kas atrodas tur tanī vītolā?"
   „Nē."
   „Nu redzat, es jau šaubījos, vai jūs maz to zināt. Tur ir sirseņu pilsēta."
   Aiz bailēm Maja tikko nenovēlās no zieda. Tā palika bāla kā līķauts un trīcēdama jautāja, kur tā pilsēta īsti atrodas.
   „Redzat tur to veco strazdu būri pie vītola stumbra? Būris ir tik nemākulīgi uzvilkts, ka es no sākta gala šaubījos, vai tur kāds strazds līdī iekšā. Ja būrīša durvis nav pret rītiem, tad neviens prātīgs putns nedzīvos tanī. Tā ir lielākā sirseņu pilsēta mūsu zemē. Tas gan būtu jums jāzina, jo cik esmu novērojis, tad šie laupītāji ir bišu ienaidnieki."
   Maja tikko vairs klausījās. Viņa skaidri redzēja cietokšņa mūru zaļumos — un elpa tai aizrāvās.
   „Man jātiek prom," iesaucās viņa, „un cik ātri vien iespējams."
   Bet tanī pašā brīdī aiz viņas atskanēja skaļi ļauni smiekli, un Maju kād sagrāba aiz apkakles tik nežēlīgi, ka likās, tai būs salauzts kakla skriemelis
   Šos smieklus viņa aizmirst nav varējusi visu savu mūžu. Tie skanēja kā pašas pekles izsmiekls, kurā jaucās bruņu drausmīgā žvadzēšana.
   Hironīms palaida vaļā uzreiz visas savas kājas un nokūleņoja caur za­riem atpakaļ ūdensmucā.
   „Šaubos, vai tur ies labi," tas nosauca, bet mazā bite tā vairs nedzirdēja.
   Sākumā pat apgriezties nebija iespējams, tik cieši to turēja. Viņa redzēja tikai roku zelta bruņās, bet tad piepeši pamanīja milzīgu galvu ar šausmīgām knaiblēm. Pirmās domas viņai bija, ka tā ir lapsene, bet tad tikai noprata, ka atrodas sirseņa nagos. Šis dzeltenmelnais tīģerlāsotais nezvērs bija vismaz četrreiz lielāks par viņu.
   Pēdīgi viņa atdabūja tomēr savu balsi un, cik vien stipri varēdama, sāka saukt pēc palīga.
   „Ko nu kliedz, mazā," teica sirsenis nepanesami laipni un ļauni pie tam smīnēdams.
   „Atlaidiet mani," kliedza Maja, „jeb es jums iedzelšu pašā sirdī."
   „Pašā sirdī?" smējās sirsenis. „Tā būtu liela drošsirdība. Bet tam jau vel diezgan laika, mana mazā."
   Negantas dusmas pārņēma Maju. Saņēmusi visus savus spēkus, tā ap­griezās un, skaudrajam kaujas saucienam atskanot, vērsa savu dzeloni tais­ni pret sirseņa krūtīm. Bet te notika brīnums, un Maja sastinga aiz šausmām: dzelonis, bruņās neiedūries, atsprāga saliecies atpakaļ!
   Sirsenim acis zvēroja aiz dusmām.
   „Galva tev būtu jānokož sodam par tādu nekaunību," tas bargi teica, „un to es arī darītu, ja ķēniņienei netiktos labāk svaigas bites nekā beigtas. Tādu treknu kumosu kā tu labs kareivis nodod savai ķēniņienei."
   Un tas pacēlās līdz ar Maju gaisos un laidās taisni uz laupītāju pili.
   „Nē, tas ir par daudz," domāja mazā bite, „to neviens nevar izturēt." un zaudēja samaņu.
   * * *
   Kad tā pēc ilgāka laika atmodās no reiboņa, tveicīgā puskrēslā gaiss bija piesātināts ar asu kodīgu smaku, kas viņai likās nejēdzīgāka par visām smakām. Pamazām tā atjēdzās, un sirds pildījās ar nāvīgām skumjām. (iribējās raudāt, bet asaru nebija.
   „Vēl neesmu apēsta," tā runāja drebošā balsī, „bet notikt tas var katru acumirkli."
   Skaidri bija sadzirdamas balsis cietuma sienām cauri. Viņa nu arī uivēroja, ka pa šauru šķirbiņu iekšā spiedās mazdrusciņ gaismas. Savus mūrus sirseņi netaisa no vaska, kā to dara bites, bet no savādas sausas masas, kas izskatās kā čagans pelēks papīrs. Gaismas svītrā, kas spiedās viņas cietumā, tā sāka palēnām saskatīt savu apkārtni un gandrīz sastinga no bailēm, ieraudzīdama visapkārt līķus. Taisni pie viņas kājām uz mugu­ras gulēja mazs rožu vaguliņš, un tālāk drusku iesānis tā pazina lielās skrejvaboles salauzītos kaulus, un noslepkavoto bišu spārni un bruņas bija i/mētāti visapkārt.
   „Ak, kam man vajadzēja krist tādā nelaimē," kunkstēja mazā Maja. Viņa vairs nedrīkstēja kustēties un, no bailēm trīcēdama un drebēdama, iespiedās šī šausmu kambara vistālākā kaktiņā.
   Cauri sienai kļuva atkal dzirdamas sirseņu balsis, un nāves bailēs Maja pielīda pie mazās šķirbiņas un sāka caur to lūkoties.
   Bija redzama liela zāle, pilna ar sirseņiem. Zāli apgaismoja sagūstītie jāņtārpiņi. Vidū tronī sēdēja ķēniņiene. Kā redzams, tur notika svarīga ap­spriede. Maja saprata katru vārdu.
   Ja vien šie mirdzošie nezvēri nebūtu iedvesuši neizsakāmas šausmas, lad viņa katrā ziņā būtu sajūsmināta par to spēku un krāšņumu. Pirmo reizi tā tagad skaidri saprata, kā izskatās laupītāji. Ar izbrīnu un bailēm tā redzēja greznas zelta bruņas, kas bija izrotātas visgarām lieliskām melnām strīpām, tā ka no viņiem radās iespaids, kāds droši vien rodas bērnam, kad tas ierauga pirmo reizi tīģeri.
   Sargs gāja apkārt gar zāles sienām un vēlēja jāņtārpiņiem spīdēt, cik vien jaudas. Viņš darīja, to klusi draudēdams, lai netraucētu apspriedi, baidīja tos ar garu bozi un pie tam arvien čukstēja:
   „Spīdi, citādi tevi apēdīšu!"
   Tās bija briesmu lietas, kas notika sirseņu pilī.
   Tad Maja dzirdēja sirseņu ķēniņieni sakām:
   „Tātad paliek, kā norunāts: rītrītā vienu stundu pirms saules lēkta sapulcējas karavīri. Jāuzbrūk bišu pilsētai pils parkā. Strops jāizlaupa un jāsaņem pēc iespējas daudz gūstekņu. Kas sagūstīs Helenu VIII, to iecelšu bruņinieku kārtā. Turieties droši un atnesiet mājā labu laupījumu. Ar to es slēdzu sapulci. Dodieties pie miera!"
   Pēc šiem vārdiem viņa piecēlās un ar saviem pavadoņiem atstāja zāli.
   Mazā Maja tikko noturējās skaļi neieraudājusies.
   „Mana lauta," viņa šņukstēja, „mana dzimtene!" Tā aizklāja ar rokām muti, aizturēdama kliedzienu, — tās izmisums bija bezgala liels.
   „Ak, kaut es būtu labāk nomirusi, iekams to visu dzirdēju," viņa kunkstēja. „Neviens nebrīdinās manējos. Tiem uzbruks miegā un tos no­kaus. Ak, mīļais Dieviņ, dari brīnumu, palīdzi man, palīdzi man un manai tautai mūsu bēdās."
   Zālē nodzēsa jāņtārpiņus un tos apēda. Lēnām cietoksnī viss apklusa. Likās, ka par Maju vairs neviens nedomā.
   Lēnītiņām vāja krēsla pildīja viņas cietumu, un likās, it kā no ārienesj atskanētu lauku circeņa nakts dziesma. Nekad nekas Majai nebija izlicies' šausmīgāks par šo cietokšņa cietumu ar viņa miroņu atliekām.

   BET Majas izmisuma vielā drīz stājās cieša apņemšanās. Rādījās, il kā tā atcerētos, ka viņa ir bile. „Še es nu sēžu un žēlojos," viņai pēkšņi iekrita prātā, „it kā man trūktu domu un spēku. Tā es daru savai apdraudētai tau­tai un ķēniņienei negodu. Man tā kā tā jāmirst, tad, mazākais, darīšu to lepni un droši un mēģināšu glābt savējos."
   Viņai it kā aizmirsās viss garais šķiršanās laiks no savējiem un dzimtenes: Maja jutās viņiem tuvāka nekā jebkad, un tā lielā atbildība, kura tai piepeši uzgūlās, jo viņa zināja sirseņu noslēpumu, deva tai lielu apņēmību un drosmi.
   Ja manējiem jātop uzvarētiem un jāmirst, tad lai notiek tas pats arī ar mani, domāja viņa, bet papriekšu es darīšu visu iespējamo, lai tās glābtu.
   „Lai dzīvo mana ķēniņiene!" viņa iesaucās.
   „Klusu tur iekšā!" rupji atskanēja no ārienes.
   U, tā bija briesmīga balss. Tas laikam bija sargs, kas gāja savā gaitā. Skaidra lieta, sen jau bija iestājusies nakts. Kad soļi laukā apklusa, Maja sāka tūlīt palielināt šķirbu, kas veda uz zāli. Viņai izdevās viegli pārkost irdeno sienu, kaut arī pagāja ilgs laiks, kamēr caurums kļuva pietiekami liels. Beidzot viņa varēja izspraukties, ko tā darīja uzmanīgi un ar drebošu sirdi, jo viņa zināja, ka tas maksās dzīvību, ja kāds viņu pamanīs. No cietokšņa nezināmiem dziļumiem atskanēja pamatīga krākšana.
   Zālē valdīja neskaidra zila gaisma, kas plūda caur ieeju. Tā ir mēnessgaisma, sprieda Maja un soļoja uzmanīgi uz to pusi, turēdamās pastāvīgi gar sienām dziļajā ēnā. No zāles veda šaura augsta eja uz vārtiem, no turienes nāca nakts debessgaisma. Maja dziļi nopūtās — viņa redzēja lielā bezgalīgā tālē mirdzam pie debesīm vienu zvaigzni. „Ak brīvība," tā domāja.
   Eja bija pavisam gaiša un klusa; soli pa solim Maja līda uz priekšu; vārti arvien tuvojās. Ja es tagad paceļos spārnos, viņa domāja, tad esmu ārā. Sirds viņai krūtīs sitās, it kā gribētu tās pārplēst.
   Te viņa ieraudzīja sargu, kas stāvēja vārtu ēnā, atspiedies pret vienu stabu.
   Kā pienaglota Maja palika stāvot, visas viņas cerības sabruka. Par garāmtikšanu tur nebija ko domāt. Ko viņai darīt? „Vislabāk būs, ja es atgriezīšos," viņa domāja, bet pie vārtiem stāvošā milzeņa izskats to apturēja. Likās, ka tas, dziļi domās nogrimis, raugās mēness apspīdētā naktī. Smakru tas bija atspiedis rokā un galvu noliecis mazliet sānis. Kā spīdēja viņa zelta bruņas mēness gaismā! Visa viņa izturēšanās aizkustin­āja mazo Maju. „Viņam tik bēdīgs izskats," domāja Maja. „Cik viņš ir skaists, cik cēla tā gaita un cik lepni zvīļo viņa bruņas. Ne dienu, ne nakti viņš tās nenoliek, vienmēr gatavs laupīt, cīnīties, mirt…"
   Mazā Maja pavisam aizmirsa, ka tas viņas ienaidnieks, ko tā redzēja savā priekšā. Ak, cik bieži tas viņai gadījās, ka viņas sirds un viņas prieks par daiļo tai bija licis aizmirst visas briesmas.
   Te pēkšņi no laupītāja bruņu cepures pazibēja zeltaina gaismas svītra; laikam tas pagrieza galvu.
   „Mīļais Dieviņ!" čukstēja mazā Maja. „Nu ir beigas!"
   Tad sargs gluži mierīgi sacīja:
   „Nāc vien tuvāk, mazā."
   „Ko?" iesaucās Maja. „Kā, jūs mani redzējāt?"
   „Jā, bērns, jau sen. Tu izkodi sienā caurumu un pēc tam, smuki turēdamās ēnā, atnāci līdz šejienei. Tad, līdzko mani ieraudzīji, izčibēja visa tava drošsirdība. Vai nebija tā?"
   „Jā," atbildēja Maja, „jums taisnība." Aiz bailēm tā drebēja. Tātad visu laiku viņu bija novērojis sargs. Viņa atcerējās dzirdējusi kādreiz par šo gudro laupītāju aso prātu.
   „Bet ko tu še gribi?" vaicāja labsirdīgi sargs.
   Majai likās vēl tagad, ka viņam būtu nobēdājies izskats; varēja vērot, ka tā prāts ir nodarbināts ar pavisam citām lietām un ka visu šo notikumu tas neņem ne tuvu tik nopietni kā viņa pati.
   „Es vēlētos izkļūt laukā," tā atbildēja. „Arī drosmi neesmu zaudējusi, vienīgi izbijos no jūsu spēka un skaistuma un zelta bruņu spožuma. Bet tagad varu cīnīties ar jums."
   Izbrīnā sargs paliecās drusku uz priekšu, skatījās Majā un smaidīja. Šis smaids nebija ļauns, un mazo Maju pārņēma sveša, vēl līdz šim nepazīta
   sajūta. Viņai likās, it kā ši jaunā kareivja smaidam ir slepena vara pār tās sirdi.
   „Nē, mazā," runāja tas gandrīz sirsnīgi, „cīnīties mēs neiesim. Jūs esat varena tauta, bet mēs esam stiprāki. Atsevišķs sirsenis nekad necīnīsies ar atsevišķu biti. Ja vēlies, tu vari brītiņu uzkavēties šeit un ar mani papļāpāt. Bet ne ilgi, drīz modināšu kareivjus, un tad tev jātiek atpakaļ."
   Savādi, šī kareivja nosvērtā laipnība atbruņoja Maju vieglāk, nekā to būtu spējuši dusmas un naids. Viņu pārņēma kaut kas līdzīgs apbrīnošanai. Lielām skumīgām acīm viņa raudzījās uz savu ienaidnieku, un, tā kā viņai bija jāseko savas sirds mājienam, tā teica:
   „Esmu dzirdējusi vienmēr tikai sliktu par sirseņiem, bet jūs neesat ļauns. Es nevaru ticēt, ka jūs būtu ļauns."
   Kareivis mierīgi uzlūkoja Maju.
   „Visur ir labi un ļauni ļaudis," teica viņš nopietni, „bet mēs esam jūsu ienaidnieki, to neaizmirstiet. Tas būs vienmēr tā."
   „Vai tad ienaidniekam jābūt vienmēr ļaunam?" jautāja Maja. „Kad jūs nule raudzījāties naktī, man bija jāaizmirst, ka jūs esat cietsirdīgs un mans naidnieks. Man rādījās, it kā jūs būtu bēdīgs, un es vienmēr esmu tā domā­jusi, ka radījumi, kas ir bēdīgi, nevar nekad būt ļauni."
   Un, tā kā sargs klusēja, Maja turpināja drošāk:
   „Jums pieder vara. Ja jūs gribat, jūs varat mani nogādāt atkal atpakaļ krātiņā, un man būs jāmirst, bet, ja gribat, varat arī dāvāt man dzīvību."
   Kareivis saslējās. Viņa bruņas mazliet iežvadzējās un roka, kuru tas pacēla, pamirdzēja mēnessgaismā, kas jau dzisdama gulās uz vārtiem. Vai tuvojās jau rīts?
   „Tev taisnība," viņš teica, „šī vara man ir. To uzticēja man mana ķēniņiene un mana tauta. Pavēle skan, ka neviena bite nedrīkst dziva atstāt cietoksni, kurā tā reiz iekļuvusi. Es palikšu uzticīgs savai tautai." Un pēc brītiņa klusuciešanas viņš piebilda klusām, it kā runātu pats ar sevi: „Man ir rūgti piedzīvojumi, cik sāpīga var būt neuzticība, to izbaudīju, kad Šnuka mani atstāja…"
   Mazā Maja stāvēja apmulsusi un nezināja, ko atbildēt. Ak, viņu pašu pildīja tādas pašas jūtas — mīlestība pret savējiem, uzticība savai tautai. Viņa sajuta, ka te nav cita līdzekļa kā vien viltus vai vara; katrs darīja savu pienākumu un tomēr palika viens otram svešs un naidīgs. Bet vai kareivis patlaban nenosauca kādu vārdu? Vai viņš nerunāja par uzticību, ko viņam bija kāds lauzis? Šnuku tā pazina, vai tā nebija tā skaistā spāre, kas dzīvoja ezera krastā pie ūdensrozēm? Viņa trīcēja no uzbudinājuma: varbūt te bija glābiņš, bet viņa vēl nezināja, kādā ceļā to sasniegt.
   Uzmanīgi tā jautāja:
   „Kas ir Šnuka, ja drīkstu jautāt?"
   „Ak, gar to tev nav daļas, mazā," atteica sargs, „tā ir man pazudusi, un es to vairs neatradīšu."
   „Es pazīstu Šnuķu," teica Maja, pūlēdamās rādīties mierīga, „tā pieder pie spāru ģimenes un ir laikam visskaistākā pārējo starpā."
   Maja vēl nebija redzējusi kareivi tādu, kāds tas kļuva pēc šiem vārdiem likās, viņš bija aizmirsis savu apkārtni un pieskrēja ar joni pie Majas.
   „Kā?" viņš iesaucās. „Tu pazīsti Šnuku? Tūlīt tu teiksi, kur viņa ir!"
   „Nē," atteica mazā Maja gluži klusu, bet noteikti. Iekšēji tā karsa aiz prieka.
   „Es tev nokodīšu galvu, ja tu neteiksi!" kliedza sargs. Viņš pienāca pa­visam tuvu.
   „Galvu man nokodīs tā vai tā. Dariet vien jūs to! Es taču nenodošu daiļo spāri, ar kuru man ciešas draudzības saites! Jūs to katrā ziņā gribat sagūstīt."
   Kareivis smagi elsoja. Tā kā laukā metās krēsla, tad Maja pamanīja, ka viņa piere bija bāla un acis baiļu un nemiera pilnas.
   „Mans Dievs," tas teica, „ir jau laiks, man jāmodina kareivji. Nē, nē, mazā bitīt, es negribu Šnukai ļaunu darīt. Es mīlu Šnuku vairāk nekā savu dzīvību. Saki — kur es to varu atkal atrast?"
   „Es arī mīlu savu dzīvību," teica mazā Maja, gudri vilcinādamās.
   „Ja tu man pateiksi spāres Šnukas uzturēšanās vietu," teica sargs, un Maja redzēja, ka runāšana tam sagādā mokas un ka tas viss dreb, „tad es tevi atbrīvošu, un tu varēsi lidot, kurp vien gribēsi."
   „Vai jūs turēsiet vārdu?"
   „Mans laupītāja godavārds," sargs lepni teica.
   Mazā Maja vārēja tikko parunāt. Vai nebija no svara katra minūte, ja viņa gribēja vēl pie laika brīdināt savējos par uzbrukumu? Bet viņas sirds gavilēja.
   „Labi," viņa teica, „es jums ticu. Tad klausieties! Vai jūs zināt vecās liepas pie pils? Aiz tām stiepjas plašas puķu pilnas pļavas un tad beidzot nāk liels ezers. Ezera stūrī dienvidos, kur ietek strauts, krāšņojas saulē baltās ūdensrozes. Tur niedrājā dzīvo Šnuka. Jūs to atradīsit tur katru dienvidu, kad saule stāv augstu pie debesīm."
   Kareivis piespieda abas rokas pie savas bālās pieres. Likās, viņš izcīnīja sevī grūtu cīņu.
   „Tev taisnība," viņš klusu teica un ievaidējās, tā ka nevarēja teikt, vai tas nāca no sāpēm vai no priekiem. „Viņa man stāstīja, ka gribot doties uz baltajām peldošajām puķēm. Tās būs tās pašas, par kurām tu runāji. Tad nu laidies, un lai tev paldies!"
   Un tiešām viņš nogāja sānis no ieejas. Ārā jau svīda gaisma.
   „Laupītājs tur vārdu," viņš teica, bet nezināja, ko Maja bija naktī dzirdējusi cietoksnī, un tāpēc viņš domāja: kāda nozīme vienai mazai bitei, vai nav diezgan citu?
   ,.Palieciet sveiks," teica Maja un aizlidoja, vai elpu zaudēdama no stei­gas un ne ar vārdu nepateikdamās. Tiešām tam vairs neatlika laika.

   MAZĀ Maja saņēma visus savus spēkus, visu savu gribu un sparu, kas tai bija atlicies; kā lode no mednieku bises stobra tā laidās zibens ātrumā, caur zilgano rita gaisu turp, taisni uz mežu. Bites var lidot ātrāk nekā lielākā daļa citu kukaiņu. Tur vispirms tā bija droša, jo varēja paslēpties, ja sirsenis sāktu nožēlot, ka to atlaidis, un tai dzītos pakaļ.
   No kokiem krita smagi pilieni uz savītušām lapām meža zemē. Bija tik auksts, ka bitei draudēja sastingt spārni. Visā līdzenumā gulēja smalks plīvurs, un rīta blāzma vēl nebija manāma. Apkārt bija viss tik kluss, it kā saule būtu aizmirsusi zemi un visi dzīvie radījumi nogrimuši nāves miegā.
   Tad Maja uzlidoja gaisā, cik vien augsti varēdama. Viens tagad tai bija no svara: jāatrod tik ātri, cik vien to atļāva prāts un spēks, savējo strops, sava tauta, sava apdraudētā dzimtene. Tai bija jābrīdina savējie, lai tie varētu apbruņoties pret uzbrukumu, kuru šinī rītā plānoja izdarīt briesmīgie laupītāji. Bišu tauta bija stipra un spējīga uzņemties cīņu ar pārsvarā esošo pretinieku, ja vien varētu apbruņoties un sagatavoties uz aizstāvēšanos. Bet nekad tas nebija izdarāms, ja tām uzbruka negaidot un tanī laikā, kad tās pašlaik mostas. Ja ķēniņiene un karavīri vēl gulētu, tad būtu briesmīgs slaktiņš un daudz gūstekņu, un sirseņu panākumi nodrošināti. Un nu, pārdomājot par savējo spēku un stiprumu, par viņu gatavību iet nāvē un to uzticību ķēniņienei, Maju pārņēma liels niknums pret ienaidnieku un tanī pašā laikā arī griba nest upurus un viņas apga­rotās mīlestības aplaimojošā drosme.
   Nebija viegli orientēties apkārtnē. Ilgu laiku jau tā nebija apkārtni tā vērojusi, kā citas bites darīja, kam arvien, atgriežoties no tāliem lidoju­miem ar medus nastu, vajadzēja atrast savu stropu.
   Tai likās, ka viņa vēl nekad nebūtu bijusi tik augstu gaisā kā tagad, un tā sāpīgi sajuta vēsumu un tikko spēja izšķirt tur apakšā atsevišķus priekšmetus. „Kas lai man rāda ceļu, nav man nekāda pieturas punkta, un
   tak laikam nevarēšu sniegt savējiem nekādas palīdzības. Ak, nu būtu vis­labākā izdevība visu par labu griezt," nopūtās viņa lielās bailēs, „bet ko tagad lai daru?" Te piepeši it kā slepena dziņa to raidīja noteiktā virzienā. „Kas tas varētu būt, kas mani turp ved un velk, tās laikam gan ilgas pēc dzimtenes". Un viņa padevās šai sajūtai un lidoja cik ātri varēdama taisnā virzienā. Te uzreiz tā skaļi iegavilējās: tālumā taisni pretī krēslā kā pelēki kupoli pacēlās lielo liepu kroņi pils parkā. Nu viņa zināja, kur tā atrodas, un acumirklī tā nolaidās itin tuvu zemei. Tā redzēja pļavās gaišos miglas blāķus paliekam arvien biezākus, un viņai nāca prātā puķu elfi, kas apmie­rināti un laimīgi tur mira savā agrā nāvē. Tas pildīja par jaunu viņas sirdi ar paļāvību, un bailes izzuda. Lai savējie niecina viņu par bēgšanu, lai ķēniņiene soda to, ja tikai kļūst pasargāta viņas tauta no draudošās briesmīgās nelaimes. Bija jau saredzama zilā egle cieši pie garas akmeņu sētas, kas sargāja bišu pilsētu pret vakara, vēju un tad viņa ieraudzīja pazīstamas skrejas spīdam, kā arī dzimtās pilsētas sarkanos, zaļos un zilos vārtus. Sirds viņai pukstēja tik strauji, ka likās pietrūkstam elpas, tomēr viņa izturēja un taisni laidās uz sarkaniem vārtiem; tur veda ceļš uz viņas tautu un ķēniņieni.
   Kad tā nolaidās pie vārtiem uz skrejas laipiņas, divi sargi aizkrustoja tai ceļu u* pašu acumirklī saķēra. Aizelsusies Maja nevarēja sākumā iz- ritnāt pat vārda, un sargi jau gribēja to nomaitāt, jo bitēm ar nāves sodu aizliegts ielauzties svešā pilsētā bez ķēniņienes piekrišanas.
   ,.Atpakaļ," kliedza sargs un pagrūda rupji. „Kas jums nāk prātā? Ja jūs acumirklī negriezīsities atpakaļ, tad jums beigas." Un, pagriezies pret otru sargu, tas teica: „Vai tu būtu piedzīvojis ko līdzīgu — un vēl priekš saules lēkta?"
   Maja ātri pateica savas tautas paroli, pēc kuras visas bites pazīst savējos, un sargi nekavēdamies to palaida vaļā. „Kas tas? Tu būtu mūsējā?" iesaucās sargi. „Un mēs tevi nepazīstam?"
   „Laidiet mani pie ķēniņienes," stenēja mazā Maja, „bct tūlīt — bez kavēšanās, draud lielas briesmas."
   Sargi vēl it kā vilcinājās, visu notiekošo neizprazdami.
   „Ķēniņieni nedrīkst modināt pirms saules lēkta," teica viens no tiem.
   Tad Maja iekliedzās tik stipri un spēcīgi, kā to sargi nebija dzirdējuši ne no vienas bites: „Tad arī ķēniņiene varbūt nekad vairs neuzmodīsies! Nāve seko man uz pēdām." Un pavēloši un dusmīgi tā teica: „Jūs mani nekavējoties vedīsiet pie ķēniņienes!" Nobijušies un dziļi satriektie sargi paklausīja.
   Reizē tie steidzās pa siltām, piemīlīgām ielām un ejām, kuras visas līdz pēdējai Maja tūliņ atcerējās, un, lai gan no uzbudinājuma un steigas tā bija bez spēka, tomēr tās sirds drebēja zem dzimtenes cēlo darbu iespaida.
   „Es esmu mājās," nedroši čukstēja bālās lūpas.
   Pieņemamās telpās Maja saļimtu, ja sargs to neatbalstītu, kamēr otrs steidzās pie ķēniņienes tās dzīvojamās telpās ar neparasto ziņojumu. Nu jau abi sargi saprata, ka notiek kaut kas sevišķs, un ziņnesis skrēja, ko kājas nesa.
   Vecākās vaska gatavotājas bija jau augšā, un šur tur durvīs sāka parādīties ziņkārīgas galviņas; notikuma vēsts izplatījās ātri.
   No ķēniņienes telpām iznāca divi virsnieki. Maja tos pazina tūliņ, bet tie, ne vārda neteikdami, nostājās katrs savā pusē pie durvīm; tūliņ vajadzēja nākt ķēniņienei.
   Tā iznāca divu kalpoņu pavadībā bez galma svītas. Ieraudzījusi Maju, tā pienāca klāt; redzot mazās bites lielo uztraukumu, kā arī tās pašreizējo neapskaužamo stāvokli, nopietnības un stingrības izteiksme ķēniņienes sejā kļuva mīkstāka.
   „Tu nāc ar svarīgu vēsti?" jautāja tā mierīgi. „Kas tu esi?"
   Maja nevarēja parunāt. Ar mokām tā beidzot izdvesa:
   „Sirseņi!"
   Ķēniņiene nobāla, bet nezaudēja apdomību, un tas nomierināja maz­liet arī Maju.
   „Visuvarenā ķēniņien," iesāka Maja, „piedod, ka nepildīju pienāku­mus, ko uzliek tava augstība, gribu vēlāk tev visu izstāstīt un visu nožēlot, kā arī izlūgties par visu piedošanu. Izglābos šonakt kā par brīnumu no sirseņu gūsta un ko tur pēdīgi dzirdēju — šorīt, kamēr vēl krēsla, sirseņi uzbrukšot mūsu valstij un to izlaupīšot!"
   Pēc šiem Majas vārdiem visus klātesošos pārņēma dziļš neaprakstāms izmisums. Abas apkalpotājas, ķēniņienes pavadones, sāka skaļi vaimanāt, un virsnieki, kas stāvēja pie durvīm, arī bāli no bailēm, gribēja jau skriet, lai celtu trauksmi. Adjutants ieteicās:„Ak, Kungs Dievs…" — un apsviedās riņķī, jo viņš gribēja vienā laikā redzēt uz visām pusēm.
   Tas bija tiešām lielisks skats — redzēt, ar kādu mieru un gara stiprumu uzņēma ķēniņiene šo satriecošo vēsti. Mazliet tā saslējās — un viņa guva savā staltā izskatā kaut ko tādu, kas iedvesa visiem bijāšanu un ari neaprobežotu uzticību. No gara pacilātības Maja drebēja; tik dziļi bagātu pārākumu tā nebi­ja vēl ne pie viena novērojusi. Ķēniņiene pamāja virsniekiem un deva tiem īsos vārdos skaidras, saprotamas pavēles. Beidzot Maja vēl dzirdēja: „Dodu jums minūti Ielika manu pavēļu izpildīšanai; mazāko nosebošanu jūs samaks­āsiet ar savu galvu." Abiem virsniekiem tomēr nevajadzēja skubināšanas; viņi drāzās projām ar tādu joni, ka prieks bija redzēt.
   „Ai, mūsu ķēniņien!" ierunājās mazā Maja.
   Ķēniņiene noliecās uz īsu mirkli pie Majas, un tā dabūja vēl redzēt, ka ķēniņienes sejā iemirdzējās uz brīdi maigums un mīlestība.
   „Tev nākas pateicība," sacīja ķēniņiene, „tu izglābi mūs visus, un, lai < arī iepriekš nezin kas būtu nodarīts, tas viss ir izpirkts. Bet nu ej un atpūties, sirsniņ, tu izskaties par daudz vārga, redzi, kā trīc tavas rokas."
   „Es labprāt mirtu par tevi."
   „Par mums nebēdā. Mūsu valsts iedzīvotāju starpā, kas skaitās tūkstošos, nav neviena, kas nebūtu ar mieru bez apdomāšanās atdot par otru savu dzīvību. Tu vari mierīgi gulēt."
   Viņa noliecās un noskūpstīja Maju uz pieres, tad deva zīmi apkalpotājām un pavēlēja rūpēties par Majas atpūtu.
   Galīgi zaudējusi spēkus un gribu, bet dziļi aplaimota savā sirdī, Maja ļāvās aizvesties. Šķita, ka dzīvei nav vairs nekā skaistāka ko sniegt. Kā pa sapņiem tā dzirdēja tālumā skaļos skaudros signālus, kā valsts augstmaņi  pulcējās ķēnišķīgos apartamentos un pēdīgi dobju tālu sadzirdamu dārdoņu, kas tricināja visu stropu.
   „Kareivji! Mūsu kareivji!" blakus viņai čukstēja kalpotāja.
   Beidzamais, ko dzirdēja Maja savā mazā klusā kambarītī, kurā to ievietoja atpūsties, bija gar pašām viņas durvīm maršējošo kareivju soļi. Viņa  vēl dzirdēja skaidro komandu, drošu un paļāvīgu, bet tad jau pus pa  sapņiem, it kā izdzisdama tālē, bija dzirdama vecā kareivju dziesma:
   Saule, zelta saulīte,
   Vairo labklājību;
   Svētī mūsu valdnieci,
   Dod mums vienprātību.
 

   BIŠU pilsētā valdīja ārkārtīgs uztraukums. Pat revolūc­ijas dienas to nebija spējušas tādā mērā saviļņot. Strops dūca. Bitītes līdz pat pēdējai dega svētās dusmās pret saviem nāvīgajiem ienaidniekiem, kā arī karstā gribā raidīt visus spēkus pret tiem. Neradās ne samulsums, ne nekārtība, un apbrīnojamā ātrumā visi pulki jau stāvēja gatavībā; katrs skaidri un gaiši zināja savu pienākumu un arī to, kur tas visvairāk noderētu.
   Un laika ari vairs nebija gaidīt. Kad uz ķēniņienes pavēli iznāca brīvprātīgie, kas kā pirmie devās aizsargāt skrēju, ieradās ari kā punktiņi žvinkstēdami pirmie izsūtītie vēstneši, ziņodami par sirseņu tuvošanos. Baigās gaidās visi klusēja. Ar dziļu nopietnību, bāli savā lepnumā stāvēja cieši pie ieejas pirmie kareivji trijās slēgtās rindās. Runāts vairs netika, apkārt valdīja kapa klusums. Tikai aizmugurē bija dzirdami virsnieku klu­sie komandas saucieni, kas kārtoja rezerves. Likās, ka stropā visi guļ. Vienīgi pie vārtiem klusu un drudžaini strādāja kāds ducis vasku taisītāju, dabūjušas pavēli pašaurināt ieeju. Kā brīnums nedaudzās minūtēs pacēlās divas biezas vaska sienas, ko nevarētu izpostīt pat stiprākais sirsenis bez lielāka laika patēriņa. Pašā iekšienē bija postenis ķēniņienei, no kura tā varēja labi pārredzēt kaujas lauku. Valdnieces adjutants lielā steigā lidoja šurp un turp. Nu jau bija trešais izlūks atpakaļ. Galīgi aizkusis tas nokrita ķēniņienes priekšā.
   „Es esmu beidzamais, kas atgriežas," tas sauca, saņemdams pēdējos spēkus, „citi visi ir beigti."
   „Kur sirseņi?" jautāja ķēniņiene.
   „Pie liepām," viņš izkliedza un tad nāves bailēs sāka murmināt: „Dzirdiet, dzirdiet! Gaiss skan no milzeņu spārnu vēdieniem!"
   Dzirdams tomēr nebija nekas. Tas viņam tikai tā izklausījās, jo viņš at­radās vēl pastāvīgās bailēs, ka tam seko.
   „Cik daudz viņu ir?" jautāja stingri ķēniņiene. „Runā klusāk."
   „Es saskaitīju četrdesmit," čukstēja izlūks, un, kaut gan ķēniņiene iz­bijās par ienaidnieku lielo skaitu, tomēr tā teica droši un stipri:
   „Nevienam no viņiem neredzēt vairs savas dzimtenes."
   Kā ļauns pareģojums ienaidnieka nelaimei skanēja šie vārdi no ķēniņienes lūpām, nostiprinādami kareivjos un virsniekos nesalaužamu drošsirdību. Kad nu klusajā rīta gaisā sākumā klusāk, bet tad arvien stiprāk un stiprāk cēlās asa nelaimi vēstoša šalkoņa, kad ap ieeju satumsa un visiem kļuva skaidri dzirdamas šo kukaiņu valstī visnežēlīgāko laupītāju un slepkavu neskanīgās balsis, tad mazo varonīgo bišu sejas nobālēja, it kā bāls gaismas spīdums pārlidotu rindas. Viņas uzlūkoja cita citu acīm kurās jau bija redzama nāve; pirmie pulki zināja, ka nepaies pat minūte — un tie vairs nebūs pie dzīvības.
   Tad atskanēja no augšienes mierīga un skaidra valdnieces balss:
   „Ļaujiet laupītājiem iebrukt citam pēc cita, kamēr dzirdēsit manu pavēli; tad pirmās rindas lai metas ik pa simtam uz iebrucējiem un pakaļējās rindas aizklāj ieeju. Tādā kārtā mēs sadalīsim ienaidnieka spēkus. Apdomājiet un neaizmirstiet jūs, pirmie, ka no jūsu spēka izturības un drosmes atkarājas visas valsts liktenis. Bet apmierinieties; ie naidnieks krēslā nepamanīs, cik labi esam apbruņojušās, un iebruks neparedzēdams nekā ļauna…"
   Viņa apklusa, jo vārtos parādījās pirmā laupītāja galva. Taustekļi uzmanīgi čamdīja apkārtni, knaibles plātījās — asins varēja stāties ritēt — un lēni vilkās milzīgais tīģerlāsotais ķermenis ar saviem stiprajiem spārniem. Bruņas laistījās gaismā, kas spiedās no āra.
   It kā tirpas izgāja caur bišu rindām, bet nebija dzirdama neviena vienīga skaņa.
   Sirsenis atvilkās drusku atpakaļ, un varēja dzirdēt tā ziņojumu:
   „Strops guļ! Ieeja līdz pusei aizmūrēta, un nav neviena sarga. Nezinu vai tā laba vai slikta zīme."
   „Laba," atskanēja no ārienes, „uz priekšu!"
   Divi milži blakām ielēca iekšā, aiz tiem sekojošie spiedās mirdzoši, strīpaini, bruņoti. Bija baismi tos uzlūkot. Nu jau astoņi laupītāji bija stropā, bet vēl nenāca ķēniņienes pavēle. Varbūt, sastingušai aiz bailēm tai neklausīja vairs balss? Vai tad laupītāji gan neredzēja, ka pa labi un kreisi stāvēja ēnā cieši kopā mirdzošās rindās kareivji, gatavi mirt…
   Tad no augšienes skaļi atskanēja:
   „Mūžīgās tiesas un taisnības, kā arī valdnieces vārdā — aizstāviet valsti!"
   Un troksnis pacēlās gaisā, jo nekad vēl nebija kaujas saucieni tā tricinājuši pilsētas. Rādījās, ka stropam būtu jāsašķīst no šīs satrakotās dūkšanas, un, kur nupat vēl varēja skaidri atšķirt atsevišķus sirseņus, tur tagad ņudzēja un vēlās blāķiem tumši, cieši kamoli. Viens no bišu jauna­jiem virsniekiem bija tikko sagaidījis komandas beigas. Viņš gribēja pir­mais iet uzbrukumā un bija arī pirmais, kas mira. Tas jau labu laiciņu stāvēja sagatavojies lēcienam, trīcēdams kaujas priekā, un, tikko atskanēja pavēles pirmais vārds, tas metās uz priekšu, taisni priekšējā laupītāja nagos, un viņa tievais, bezgala asais dzelonis atrada ceļu starp galvu un krūšu riņķi viņa pretinieka kaklā.
   Viņš vēl redzēja, ka sirsenis, neganti iekliegdamies, saliecās gredzenā, uz mirkli izskatīdamies pēc dzelteni melni mirdzošas bumbas, bet tad laupītāja briesmīgais dzelonis jaunajam virsniekam caur krūšu riņķi ie­urbās taisni sirdī, un mirdams tas redzēja sevi un nāvīgi ievainoto ienaid­nieku savējo mākonī. Pārdrošā kareivja varonīgā nāve ielēja visu sirdīs ne­valdāmu laimes sajūtu būt gataviem doties nāvē — un bišu trieciens kļuva par briesmīgu postu iebrucējiem.
   Bet sirseņi ir veca, kaujās norūdīta laupītāju tauta, un slepkavošana un laupīšana jau no seniem laikiem ir kļuvusi par viņu nežēlīgu amatu. Ja arī pirmais bišu pretuzbrukums radīja uzbrucēju starpā sajukumu, tad tas tomēr nenodarīja tādu zaudējumu, kā tas būtu iepriekš domāts, jo bišu dzeloņi nespēja caururbties šo milzeņu bruņām un sirseņu spēks un apmēri bija pārāki, ko tie labi apzinājās. Viņu stiprais kaujas sauciens, kas rada šausmas visās dzīvās būtnēs, kuras to dzird, pārspēja bišu kara saucienus. Pat cilvēki baidās no šiem sirseņu biedinājuma saucieniem un labāk izvairās nekā ielaižas neapbruņoti cīņā ar tiem.
   Stropā iekļuvušie un aplenktie sirseņi drīz nojēdza, ka par visām lietām tiem jātiek uz priekšu, lai neaizsprostotu ārā palikušajiem savējiem ieeju. Un tad nu vēlās kā cīkstēdamies kamoli uz priekšu pa tumšajām ielām un ejām. Cik pareiza bija bijusi ķēniņienes pavēle, varēja redzēt no tā, ka, kolīdz radās mazliet vieta pie ieejas, tūlīt brāzās pakaļējās kareivju rindas aizsargāt ieeju. Tas bija sen izmēģināts un šausmīgs cīņas paņēmiens, kuru lietoja bites. Tiklīdz kāds sirsenis pie ieejas bija nogur­dināts, arī bites izlikās it kā pagurušas un ļāva laupītājam panākt dziļāk. Bet arvien izdevās tikai šim vienam iekļūt pilsētā, jo, kolīdz spiedās otrais pakaļ, tā ciešas jaunu kareivju daļas metās uz it kā neapsargātiem vārtiem. Un stropā iekļuvušais pretinieks, jau kaujās nogurdināts, redz uz reizi ve­selu rindu spīdošu, vēl kaujā nebijušu bišu kareivju savā priekšā, un pa lielākai daļai tas krīt uz pirmā soļa pret šo pārspēku.
   Kaujas saucieni jaucās ar mirēju nāves vaidiem, ievainoto vaimanām, ārprātīgu sāpju pilnu stenēšanu, nāves baiļu un šķiršanās sāpju pārplūstošu. Sirseņu šausmīgie dzeloni bija strādājuši briesmu darbus bi.šu starpā. Cīnītāji, veldamies blāķos uz priekšu, atstāja bruģētu ceļu no mirušām bitēm aiz sevis. Ieslēgtie sirseņi noprata, ka izeja tiem nogriezta, un nezin vai kādam no tiem vēl ieraudzīt dienas gaismu. Un tā nu viņi cīnījās līdz izmisumam. Bet pamazām tie krita cits pēc cita, jo radās viens apstāklis, kas nāca bitēm par labu: ja arī milzeņu spēks neizsīka tik ātri, tad tomēr izsīka viņu inde un dzeloņu dūrieni nebija vairs nāvīgi. Ievai­notās bites zināja tagad, ka tās atveseļosies, un tas deva viņām uzvaras apziņu, kam pievienojās žēlabas par kritušiem, kāpinādamas dusmu spēku.
   Pamazām kļuva klusāks. Skaļie sirseņu uzmudinājumi stropa ārpusē neatrada vairs atbalsi pie iebrucējiem.
   „Tie visi ir beigti," teica sirseņu vadonis sāpīgās dusmās un sauca cīnītājus prom no vārtiem. Viņu bars bija sašļucis uz pusi. Līdz pat viņiem skanēja sadusmotā bišu stropa dūkoņa.
   „Te vajag būt nodevībai," teica atkal vadonis, „bites bija sagatavojušās."
   Tie salasījās eglē. Palēnām bija kļuvis gaišāks, un rīta blāzma jau zeltīja liepu galotnes. Skanēja putnu klaigas, un nokrita rasa. Bāli un trīcēdami no cīņas niknuma, kareivji stāvēja ap savu vadoni, kas cīnījās ar sevi, vai  klausīt laupīšanas kārei vai prātam. Nē, viņš redzēja, ka tas negāja; visa savējo cilts varēja kļūt iznicināta. Un ar pretīgumu, aizvainotā godkērībā trīcēdams, tas nolēma sūtīt vēstnieku pie bitēm, lai varētu glābt stropā ieslēgtos.
   Viņš izvēlējās gudrāko no saviem virsniekiem, kuru tas pazina, un no­sauca to vārdā.
   Par atbildi visi klusēja. Tas bija stropā ieslēgto starpā.
   Tad vadonis ātri un bailīgi nosauca citu, jo piepeši to pārņēma nāvīgas bailes par savējiem, kuri nebija atgriezušies. Bišu pilsētas trokšņošana bija dzirdama jau no tālienes.
   „Steidzies," viņš sauca un deva miera vēstnesim rokā baltu jasmīna lapiņu, „citādi beidzot vēl atnāks cilvēks, un tad esam pazuduši. Saki viņām, ka mēs aiziesim un uz visiem laikiem liksim mierā viņu stropu, ja tikai izdos gūstekņus."
   Ziņnesis aizsteidzās, pavēcināja vārtu priekšā savu balto lapu un no­metās uz skrejas dēļa.
   Bez kavēšanās ziņoja ķēniņienei, ka ieradies sūt.viis sarunu vešanai, un valdniece nosūtīja pie viņa savu adjutantu. Saņēm usi ziņojumu, ķēniņiene j lika atbildēt:
   „Mēs — bites — izdodam kritušos, ja gribat tos ņemt līdzi. Gūstekņi nav ņemti; kas no jūsējiem bija ielauzušies, visi pagalam. Jūsu solījumam neatgriezties mēs neticam. Nāciet, kad gribēdami, nekad jums neklāsies labāk kā šodien, un, ja vēlaties turpināt kauju, atradīsit mūs visus cīņas gatavībā."
   Sirseņu vadonis nobālēja, izdzirdis šo ziņojumu. Rokas dūrēs sav­ilcis, tas cīnīja grūtu iekšēju cīņu. Daudz labprātāk viņš būtu sekojis savu karavīru gribai, kuri brēca pēc atriebības. Bet viņa saprāts uzvarēja.
   „Mēs nāksim atkal," viņš runāja, zobus sakodis. „Kā tas mums tā varēja notikt? Vai mēs neesam stiprāki un spēcīgāki nekā bišu tauta? Līdz šim man bija izdevies slaveni katrs karagājiens. Kā lai es pēc šīs zaudētās cīņas stājos mūsu ķēniņienes priekšā?" Un, trīcēdams no dusmām, tas pie­bilda: „Kur meklējams iemesls tādam notikumam? Tā var būt tikai nodevība."
   Tad ierunājās vecāks sirsenis, kuru skaitīja par ķēniņienes draugu:
   „Mēs gan esam stiprāki un varenāki, bet bišu tauta ir vienprātīga un uzticīga. Tas ir liels spēks, kuram neviens nevar pretoties. Neviena bite ne­nodos savu tautu, ikviena kalpo vispirms vispārības labā."
   Vadonis lāgā ij neklausījās.
   „Gan nāks mana reize. Kas man daļas gar šo sīkpilsoņu gudrību. Esmu laupītājs un gribu ari kā tāds mirt. Bet cīnīties te būtu neprāts. Ko tas līdzētu, ja iznīcinātu visu bišu stropu, bet neviens no mums neatgrieztos?" Pagriezdamies pret ziņnesi, viņš teica:
   „Pieprasi kritušos. Mēs ejam."
   Par atbildi bija drūma klusēšana. Sūtnis aizlidoja.
   „Mums jārēķinās ar jaunu viltību, kaut gan es neticu, ka sirseņiem ir liela kāre cīnīties," teica bišu ķēniņiene, uzklausīdama ienaidnieka lēmumu.
   Viņa pavēlēja, lai divas kareivju nodaļas sedz ieeju un lai vasku ga­tavotājas un medus nesējas un rezerves daļas aizgādā no pilsētas kritušos.
   Tā ari notika. Pāri līķu kalniem lēni citu pēc cita aizvadīja uz izeju laupītāju līķus un nometa zemē. Drūmi klusēdams, augšā eglē sēdēja sirseņu bars un redzēja krītam zemē citu pēc cita izdzisušos ķermeņus. Tas bija neiz­sakāmu sēru pilns skats, ko apspīdēja uzlecošā saule. Varoņu nāvē kritušie kareivji, skaitā divdesmit viens, sakrita vienā kaudzē zālē zem izglābtās pilsētas. Neviena medus lāsīte un neviens gūsteknis nebija nonācis ienaid­nieka rokās. Sirseņi paķēra savus kritušos un aizlidoja projām, kauja bija beigusies, un bišu tauta bija uzvarējusi.
   Bet kādus upurus bija prasījusi šī uzvara! Visapkārt gulēja līķi, ielās un ejās un krēslainās vietās peru un medus krātuvju priekšā.
   Stropā bija skumjš darbs. Šinī jaukajā vasaras rītā ar tā puķu ziediem un saules spožumu. Līķi bija jāizvāc un ievainotie jāpārsien un jākopj. Bet, iekams pienāca pusdiena, sākās jau parastais darbs stropā. Bites nesvinēja ne uzvaras svētkus, nedz ar ilgi sēroja par kritušiem. Ikviens nesa savu lep­numu un savas sāpes klusu sevī un gāja pie sava pienākuma un darba. Tā ir savāda tauta, šī bišu tauta.

   MAZĀ Maja, izceļoties cīņas troksnim, bija atmodusies no īsā apstul­buma miega. Acumirklī viņa pietrūkās un gribēja mesties laukā, lai piedalītos pilsētas aizstāvēšanā, bet te viņa sajuta, ka spēki tai neklausa un ka viņa nevar sniegt nekādu palīdzību.
   Viena karotāju grupa cīnījās Majas tuvumā. Tur bija jauns stiprs sirse­nis, pēc savām zīmotnēm virsnieks, kā Majai likās, kas gluži viens cīnījās pret lielu bišu pārspēku. Kamols lēnām vēlās tuvāk. Maja ar šausmām redzēja, ka viena bite pēc otras palika atpakaļ mirstam. Bet ari milzis nespēja veikt šķēršļus. Pie viņa kājām, rokām un taustekļiem karājās ka­reivju bars, kas ļāvās drīzāk nokauties nekā atlaist to vaļā. Un pirmie bišu dūrieni jau spiedās viņam caur bruņu riņķiem krūtīs. Maja redzēja to no­bālam un sabrūkam zemē mēmi, bez vaidiem — un, cīnīdamies līdz beidzamam, viņš mira savā laupītāja nāvē. Viņš nelūdza žēlastības, bet arī nelādēja neviena.
   Tikko viņš bija nokritis, kad jau bites steidzās atpakaļ uz ieeju, lai mes­tos par jaunu kaujā. Mazās Majas sirds strauji un karsti pukstēja, redzot to visu. Klusu viņa pielīda mirējam. Savilcies gredzenā, tas gulēja puskrēslā un vēl elpoja. Maja saskaitīja divdesmit dūrienu, bet lielākā daļa no tiem bija priekšpusē, un viņa zeltainās bruņas bija nesadragātas. Redzēdama, ka tas vēl dzīvs, Maja aizsteidzās pēc ūdens un medus, lai mirēju vēl pēdējo reizi iepriecinātu, bet tas kratīja galvu un ar roku atstūma atnesto.
   „Ko es gribu sev dabūt, to es ņemu pats," teica viņš ar lepnumu, „dāva- nu es negribu."
   „Bet es jau tikai domāju, ka jums varbūt slāpst," teica mazā Maja.
   Tad jaunais virsnieks uzsmaidīja Majai un teica savdabīgi nopietni un gandrīz bez skumjām:
   „Man jāmirst."
   Mazā Maja nevarēja neko atbildēt. Viņai likās, it kā tā pirmo reizi
   Mirstošais sirseņu virsnieks un Maja
   saprastu, ko nozīmē mirt. Viņai rādījās, ka tagad, redzot citus mirstot, viņai pašai nāve ir daudz tuvāk nekā tad, kad tā zirnekļa tīklā bija tuvu nāvei.
   „Kaut es varētu vēl ko līdzēt," teica Maja un sāka raudāt. Mirējs viņai nekā vairs neatbildēja. Viņš vēlreiz atvēra acis un vēlreiz ievilka dziļi elpu, un to visu tas darīja pēdējo reizi.
   Pusstundu vēlāk viņu līdz ar citiem cīņas biedriem izsvieda pa pilsētas vārtiem zālē. Bet Maja neaizmirsa, ko tā bija mācījusies no mirēja īsajā atvadīšanās brīdī. Tagad tā uz visiem laikiem zināja, ka arī viņas ienaidnie­ki bija tādi paši radījumi kā viņa, ka tie mīlēja savai nabaga dzīvību tāpat kā viņa un ka tiem bija jāmirst bez palīdzības grūtā nāvē. Majai bija jādomā par puķu elfu, kas tai stāstīja par savu atgriešanos ar katru jaunu dabas atmodu, un viņai ļoti gribējās zināt, vai arī citas dzīvības, kas mirst zemes nāvē, atgriežas gaismā.
   „Man gribas ticēt, ka tā ir," teica tā klusu. Tad nāca sūtnis un sauca pie ķēniņienes.
   Maja, ieiedama ķēniņienes salonā, atrada galmu jau sapulcētu. Kājas viņai trīcēja, un tā tikko iedrošinājās pacelt acis savas pavēlnieces un tik daudzu augstu personu klātbūtnē. Virsnieku starpā, kuri piederēja ķēniņienes štābam, trūka daža laba no visdrošsirdīgākajiem, un zālē valdīja nopietnība un ārkārtējs svinīgums. Bet visu pieres, likās, apvija sevišķs cēlums; likās, ka visus apstaroja uzvaras un jaunās slavas apziņa it kā kāds nezināms gaišums.
   Tad pacēlās ķēniņiene, pati piegāja klāt Majai un to apkampa. Ai, to Maja nebija sagaidījusi, nepavisam ne, un viņas prieks bija tik liels, ka tā raudāja. Visi sakustējās, un laikam nebija neviena, kas nedalītos Majas laimē un nebūtu no sirds pateicīgs viņai par tās noteikto rīcību un ātrās brīdinājuma sniegšanas drosmi.
   Un tad Majai vajadzēja stāstīt. Ikvienam gribējās zināt visu notikušo, kā tā uzzinājusi sirseņu nodomus, kā tai izdevies izkļūt no šī briesmīgā gūsta, no kurienes nevienai bitei vēl nebija laimējies izbēgt.
   Maja stāstīja no sākuma līdz beigām visu svarīgo un ievērojamo, ko tā piedzīvojusi un redzējusi. Viņa stāstīja par Šnuku un tās mirdzošiem spārniem, par sienāzi, par zirnekli, par Puku un par Kurta mīļi laipno izpalīdzību. Kad tā stāstīja par elfiem un cilvēkiem, zālē bija tik kluss, ka varēja dzirdēt cauri sienām, kā vaska nesējas lipināja stropā vasku.
   „Kas to būtu domājis, ka elfi tik mīļi," teica ķēniņiene.
   Un tā smaidīja sāpīgu ilgu pilna, kā smaida tie, kas alkst skaistuma. Un visi klātesošie smaidīja tāpat.
   „Bet kāda bija elfa dziesmiņa?" jautāja ķēniņiene. „Saki mums to vēlreiz, tā tiešām būtu paturama prātā."
   Un mazā Maja teica vēlreiz elfa dziesmiņu:
   Dvēsele ir elpojums,
   ko viss skaistais man ir devis,
   tāpat Dieva vaigs no sevis,
   kā viss viņa radījums.
   Brītiņu bija klusums, tikai kaut kur beidzamās rindās bija dzirdamas apspiestas raudas. Varbūt tur kāds iedomājās savu kritušo draugu.
   Kad mazā Maja turpināja savu stāstu un runāja par sirseņiem, visu acis kļuva platas, klusas un tumšas. Ikviena iedomājās sevi tanī stāvoklī, kādā nesen bija atradusies viena no savējām, un bija jūtami klusi drebuļi un dziļi elpas vilcieni.
   „Šausmīgi," noteica ķēniņiene, „pavisam briesmīgi…"
   Augstmaņi klusu atkārtoja kaut ko līdzīgu.
   „Un tā nu es beidzot esmu atgriezusies," teica Maja, „un gaužām lūdzu piedošanu."
   Ak, tas jau būs katram saprotams, ka neviens mazajai Majai negribēja taisīt pārmetumus par tās bēgšanu.
   Ķēniņiene aplika savu roku ap Majas kaklu un laipni teica:
   „Tu neaizmirsi savu dzimteni un tautu un savā sirdī paliki tām uzticīga. Tā būs arī mums būt uzticīgiem. Uz priekšu tu paliksi manā tuvumā un būsi pabalsts valsts lietu vadīšanā, jo man liekas, ka tavi piedzīvojumi, kā arī viss, ko esi mācījusies, šādā veidā vislabāk visiem noderēs un nāks val­stij par labu."
   Šo ķēniņienes lēmumu visi klātesošie uzņēma ar lielām gavilēm. Un tā arī notika.
   Tā beidzas stāstījums par bitītes Majas piedzīvojumiem. Tika dzirdēts, ka viņas darbība nesot labumu bišu pilsētai, ka Maja tiekot labi ieredzēta un tauta to mīļojot. Laiku pa laikam tā mierīgajos vakaros uzmeklējot kluso kambarīti, kurā arvien vēl dzīvo Kasandra, ēd vecuma medu un kļūst arvien sirmāka, lai kādu stundiņu papļāpātu. Tur Maja stāstot jaunajām bitēm, kas labprāt klausās, notikumus, kurus mēs līdz ar viņu piedzīvojām.

   1.  nodaļa. Majas bēgšana no savas dzimtās pilsētas………………………. 5
   2. nodaļa. Pcpa rožu miteklis ……………………………………………………….. 11
   3. nodaļa. Mežezers un tā iemītnieki…………………………………………….. 17
   4. nodaļa. Ifija un Kurts………………………………………………………………… 25
   5. nodaļa. Sienāzis…………………………………………………………………………. 33
   6. nodaļa. Puka……………………………………………………………………………… 39
   7. nodaļa. Maja zirnekļa gūstā……………………………………………………… 46
   8. nodaļa. Blakts un tauriņš…………………………………………………………… 54
   9. nodaļa. Hanibala cīņa ar cilvēku ……………………………………………… 59
   10. nodaļa. Nakts brīnumi……………………………………………………………… 67
   11. nodaļa. Lidojums ar elfu………………………………………………………….. 76
   12. nodaļa. Aloizs Septiņpunkts…………………………………………………….. 81
   13. nodaļa. Laupītāju pilī………………………………………………………………. 85
   14.nodaļa. Bēgšana………………………………………………………………………. 89
   15. nodaļa. Atkal dzimtenē …………………………………………………………… 95
   16. nodaļa. Bišu un sirseņu kauja …………………………………………………. 99
   17.nodaļa. Ķēniņienes draudzene………………………………………………. 105
   bonzelss v.
   Bitīte Maja un viņas piedzīvojumi. — R.: Avots, 1993. — 109 lpp., il.Vācu - 44