par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

   par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu
   Bulgakova daiļrade tik cieši savijusies ar viņa paša likteni, tik pārpilna paša iespaidiem un pārdzīvoju­miem, ka autĢra biogrāfija kļūst par labāko komen­tāru viņa prozai.
   Rakstnieka bērnība un jaunība aizrit klusā, dārzos iegrimušā vecās Kijevas nostūrī — stāvajā Andreja no­gāzē pie Podolas. Šeit, tās pašas mājas otrajā stāvā, kur vēlāk autors liek apmesties saviem varoņiem Turbi­niem, dzīvo Kijevas garīgās akadēmijas profesora Afa- nasija Ivanoviča Bulgakova lielā, saskanīgā ģimene. Mihails, dzimis 1891. gada 3. maijā, ir vecākais dēls. Tēvs, dziļi godprātīgs un krietns cilvēks, un māte, maiga, inteliģenta sieviete, cenšas bērnos ieaudzināt mīles­tību uz māju, tuviniekiem, ģimenes pavardu. Četru māsu un trīs brāļu bērnība aizrit laimīga un bezrūpīga.
   Kad pienāk laiks, vecāki aizved zēnu uz Kijevas Pirmo ģimnāziju, kas atradās milzīgā, dzeltenīgā ēkā, un sākas Mihaila Bulgakova skolas gadi.
   Šai laikā viņš kļūst par kaismīgu, aizrautīgu lasītāju. Bulgakovs iepazīst Gogdli, kuru nebeidz dievināt visu mūžu, un vienlaikus ar zēnisku aizgrābtību seko Fe- nimora Kupera varoņu romantiskajiem piedzīvojumiem. Kļūdams vecāks, viņš sāk atzinīgi vērtēt arī Ščedrina žultaino satīru. Ģimnāzijas pēdējās klasēs Bulgakovs pats mēģina rakstīt satīriskus dzejoļus un humores­kas — tas ir agrīns aizsākums vēlākajām literāta gai­tām.
   Skolas gados Bulgakovam ir vēl kāda aizraušanās — teātris. Reizi nedēļā ģimnāzisti saņem atļauju apmeklēt teātri. Bulgakovs izmanto katru iespēju un turklāt sle­pus pamanās noskatīties izrādes arī citās dienās — bez atļaujas. Kas gan zina, cik laimīgu stundu viņš aizvar dījis Solovcova drāmas teātra galerijā!
   Un tomēr Bulgakovs, gluži negaidot, pretēji savām humanitārajām slieksmēm un interesēm pēc ģimnāzi­jas beigšanas kļūst par medicīnas studentu. Grūti pa­teikt, kas viņu pamudina iestāties medicīnas fakultātē. Bulgakovs pats to it kā jokodams izskaidro tā, ka ār­sta darbs viņam licies «lielisks» un mikroskops, kura objektīvā jauneklis ielūkojies, pārsteidzis viņu ar sa­viem noslēpumiem. Lai nu kā, taču universitātē Bulga­kovs mācās nopietni un pacietīgi, un to viņam nekad nav vajadzējis nožēlot. Zināšanas cilvēka anatomijā, psiholoģijā un fizioloģijā vēlāk ir nepārvērtējams ie­guvums rakstnieka darbā. Un pusotra gada ilgā prakse zemstes slimnīcā Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā tūliņ pēc universitātes beigšanas ir visai nozīmīga epi­zode rakstnieka mūžā. Ja nebūtu šīs mediķa prakses, nebūtu arī lieliskās grāmatas — «Jauna ārsta piezīmes». Tomēr tas vēl nav viss. Darbs sādžā sniedz rakstniekam bagātīgu iespaidu klāstu, kas tikai daļēji atspoguļoti vē­lākajā daiļradē, bet spēcīgi ietekmē visu viņa pasaules uztveri. Nesenējais inteliģentais jauneklis no profesora ģimenes nokļūst vienkāršo ļaužu prozaiskajā ikdienā; viņš ne vien iemācās pazīt un dziedināt dažādas kaites, bet sāk arī dziļāk izprast cilvēku attiecības, tempera­mentus, raksturus.
   Dzīves skola, kurā Bulgakovs smeļas zināšanas jaunī­bas gados, ir jo bagātāka un bargāka tādēļ, ka viņa uzskati nobriest kara un revolūcijas apstākļos Kad plo­sās pilsoņu karš, Bulgakovs atrodas Kijevā, kur atgrie­žas no laukiem 1918. gada sākumā un kļūst par lieci­nieku vācu okupācijai, hetmaņa Skoropadska varas nodibināšanai un krišanai, īsajam Petļuras bandu valdī­šanas laikam un pilsētas pilnīgai atbrīvošanai ar Sarka­nās Armijas spēkiem. Vairākkārt pāriedama no rokas rokā,, Kijeva kļūst par arēnu asiņainiem notikumiem.
   Nevar apgalvot, ka jaunais Bulgakovs būtu labi orientējies grūti atšķetināmajā notikumu jūklī, kuri 1918. gadā risinājās Ukrainā. Būdams liberāli demokrā­tiskā garā audzināts Čehova tipa inteliģents, viņš vai­rāk paļāvās uz iespaidiem un tradīcijām nekā uz noteik­tiem politiskiem uzskatiem. Bulgakovs nicināja vā­ciešu marioneti hetmani, ienīda iznireli Petļuru, ieguva arvien dziļāku pārliecību, ka balto varai neglābjami jākrīt, un spraigā uzmanībā vēroja boļševikus. Pati
   dzīve Bulgakovu, tāpat kā daudzus viņa paaudzes cil­vēkus, noveda pie sadarbības ar Padomju varu, iesais­tīja jaunās kultūras celtniecības darbā.
   «Ārsts ar izcilību», kuram, šķiet, nebija pamata žēlo­ties par savu profesiju, piepeši it kā bez jebkāda ie­mesla pameta privāto mediķa praksi Kijevā, iesēdās vilcienā un cauri kara un bada izmocītajai zemei de­vās diezin kurp, bet ceļā pēkšņi saprata to, ko agrāk bija tikai no jautis: viņa aicinājums ir būt nevis ār­stam, bet gan rakstniekam.
   Pilsēta, kurā Bulgakovs nonāca un kur sākās viņa pastāvīgais literārais darbs, bija Vladikaukāza. Te viņš sāka strādāt mākslas apakšnodaļā — tā sauca turienes organizāciju, kuras uzdevums bija atbalstīt literātus un māksliniekus, rīkot lekcijas, literārus koncertus u. t. t. Bulgakovs bija laikraksta līdzstrādnieks, lasīja lekcijas par Puškinu, Čehovu, sāka rakstīt lugas vietējam te­ātrim. Par saviem pirmajiem spalvas vingrinājumiem drāmas žanrā pats autors vēlāk izteicās gaužām sarkas­tiski.
   1921. gada sākumā mēs Bulgakovu vēl atrodam Vla- dikaukāzā, bet tā paša gada beigās, nepieredzēti snie­gainajā ziemā, viņš ierodas kupenām pieputinātajā, aukstuma un bada vārdzinātajā Maskavā. Vēsts par mātes nāvi, ko Bulgakovs pārdzīvo ļoti smagi, sarauj pēdējo saiti ar bērnības pilsētu Kijevu. Bulgakovs uz visiem laikiem paliek Maskavā, pierod pie tās un iemīl to.
   «Maskavas perioda» sākums Bulgakova dzīvē iezīmē­jas ar viņa darbu Tautas izglītības komisariāta Politis­kās izglītības galvenās pārvaldes Literatūras nodaļā jeb, kā tolaik bija pieņemts saīsināti sacīt, — Litā.
   Maskavas Literatūras nodaļa, kas pastāvēja neilgu laiku, paveica sākumam visai derīgu darbu: tā sniedza konsultācijas iesācējiem, ieteica grāmatas izdošanai, kaut gan tiem gadiem raksturīgā papīra trūkuma dēļ tā visbiežāk palika tikai laba iecere, bez tam nodaļa arī rūpējās par literātiem, kas nebija emigrējuši, bet sai­stījuši savu likteni ar Padomju zemi.
   Kad sakarā ar Tautas izglītības komisariāta finansu grūtībām Literatūras nodaļa tika slēgta un tās līdzstrādnieki izklīda, pēc galīgā aprēķina naudas vietā saņē­muši lielu daudzumu sērkociņu, Bulgakovs pilnīgi node­vās darbam Maskavas «mazajā» presē — neskaitāmos periodiskos izdevumos, gan valsts, gan kooperatīvos, gan arī privātos, kuri pirmajos nepa gados auga kā sē­nes pēc lietus.
   Viņš raksta daudz — bez paguruma un neizvēlīgi, ne- apnicina nekādu atalgojumu un ķeras pie jebkura darba.
   Literāta vārdu Bulgakovs vispirms iegūst, darboda­mies laikrakstā «Nakanuņe» (1922 — 1923). Šis laik­raksts, ko izdeva krievu emigrantu kreisais nogrupē­jums un kas atspoguļoja idejiskā virziena maiņu, uzstājās par sadarbību ar Padomēm, apkaroja baltemi- grantu pretpadomju aģitāciju un būtībā sekmēja dau­dzu kultūras darbinieku atgriešanos Krievijā. Ar pa­domju valdības atbalstu tika nodibināta laikraksta «Nakanuņe» «Maskavas redakcija», kas turpat uz vietas gatavoja materiālus par sarkanās galvaspilsētas dzīvi un divreiz nedēļā ar lidmašīnu nosūtīja tos uz Berlīni Laikraksta literārajā pielikumā šais gados rosīgi darbo­jās jaunie padomju rakstnieki — K. Fedins, Vs. Iva- novs, S. Jeseņins. Šo pielikumu «Ļiteraturnaja nedeļa» rediģēja A. N. Tolstojs, kurš — kā apliecina laikraksta «Nakanuņe» «Maskavas redakcijas» kādreizējais sekre­tārs E. Mindļins — drīz ievērojis Bulgakova spilgto un neparasto talantu un mudinājis biežāk iesaistīt viņu darbā. Tā laikrakstā «Nakanuņe» un pielikumā «Ļite­raturnaja nedeļa» sāka parādīties Bulgakova apraksti un feļetoni.
   Jaunā rakstnieka literārajā biogrāfijā ievērojama vieta ir viņa darbam avīzē «Gudok», kur viņš pēc aizie­šanas no Literatūras nodaļas uzņemas arodbiedrību da­ļas līdzstrādnieka pienākumus. Bulgakovs kopā ar I. Iļjinu, J. Oļešu un S. Hehtu izveidoja laikraksta «Gu­dok» slaveno «ceturto lappusi», kas tajos gados pieti­cīgajai transporta darbinieku avīzei sagādāja plašu po­pularitāti.
   1 Lielās padomju enciklopēdijas pifmajā izdevumā bija aplami norādīts, ka divdesmito gadu sākumā Bulgakovs dzīvojis Berlīnē, kur darbojies laikrakstā «Nakanuņe», — šī kļūda nodarīja daudz ļauna rakstniekam, kas nepamatoti tika pieskaitīts emigrantiem.
   Jaunības degsme, biedriska jautrība, asa un dzēlīga izdoma neierobežoti valdīja vienā no istabām Darba Pilī, šajā gigantiskajā redakciju stropā, kuru vēlāk savā «Zelta teļā» tik saistoši aprakstīja Ilfs un Petrovs. «Ce­turtās lappuses» līdzstrādniekiem darbs ritēja viegli un aizrautīgi: no rīta tika pārskatīts redakcijas pasts, un jau pēc dažām stundām draudzīgas rokas izkoriģētie un, smiekliem skanot, nolasītie feļetoni, raksti un teksti pie karikatūrām, kas bija uzzīmētas pēc strādnieku kores­pondentu vēstulēm, gatavā veidā tika iesniegti kārtē­jam numuram. Tsu vēstules rindu, kas ziņoja, ka Maska­vas Baltkrievijas stacijā kāpnes uz bibliotēku ap­ledojušas un, krēslai iestājoties, netiek apgaismotas, Bulgakova spalva pārvērta jautrā feļetonā par grāmatu draugu divkauju ar nepieejamām kāpnēm («Ceļš uz pa­radīzi»). Skopu ziņu par to, ka uz Baltkrievijas-Baltijas dzelzceļa saglabāta novecojusī priekšrevolūcijas laika instrukcija, ar kuru noteikta goda parādīšana cara ģi­menes locekļiem, Bulgakovs izvērsa gluži fantasmago- riskā un ļoti komiskā tēlojumā par arodbiedrības biedra konduktora Hvostikova sastapšanos ar ķeizarisko ma­jestāti («Konduktors un ķeizariskās ģimenes loceklis»).
   Starp Bulgakova agrīnajiem stāstiem un feļetoniem, protams, bija daudz tādu, kas rakstīti par dienas noti­kumiem un nedzīvoja ilgāk par avīzes lapu. Bet netrūka arī tādu, kuros jau saskatāms rakstnieks: te, piemēram, var minēt smalko lirisko stāstu «Psalms». Bulgakova daiļproza nemanāmi izauga no reportāžas, pilsētas dzī­ves apraksta, avīžu feļetona. Vai gan šī avīžnieka prasme vērot, uzmanība pret sīkumiem sadzīvē, uz ielas, namā un dzīvoklī, uzmanība pret ikdienas notikumiem vēlāk nepalīdzēja māksliniekam Bulgakovam savā prozā iedzīvināt balsis, smaržas, skaņas un, šķiet, pašu «laikmeta krāsu»?
   Nepamezdams steidzamo darbu avīzē «Gudok», Bul­gakovs raksta un publicē almanahā «Ņedra» stāstus «Sātaniāda» un «Liktenīgās olas», iecer romānu «Baltā gvarde». Ap 1926. gadu viņš jau ir pazīstams literāts, kas laidis klajā trīs nelielus stāstu krājumus, kurus var uzskatīt par rezumējumu viņa daiļrades agrīnajam pos­mam.
 
   Tālāk par Bulgakova likteni un biogrāfiju nevar runāt atrauti no viņa sacerējumu likteņa, un tas nozīme retas veiksmes, biežāk kritikas pēlumus, alkas pēc tieša kontakta ar lasītājiem un skatītājiem un darbu, darbu — pie rakstāmgalda, mēģinājumu laikā skatītāju zālē un uz skatuves dēļiem …
   *
   Jaunā Bulgakova satīra rodas no viņa naida pret privātīpašnieciskumu, buržuāzijas plēsonību, gļēvām pielāgošanās tieksmēm. Vēlāk romānā «Baltā gvarde» šīs iezīmes atspoguļojas inženierī Lisovičā, kurš dzīvo tik neīstu un gļēvu dzīvi, ka viņam cieši pielīp sievietes vārds — Vasilisa. Viņš ik reizes nodreb, kad pie durvīm atskan zvans vai klauvējiens, derdzīgi noņemas ap sle­penām glabātavām, kur «nebaltai dienai» nobēdzināti Nikolaja zelta desmitnieki, vērtspapīri un sudraba cu- kurknaibles, — Vasilisa ir īstens «nedrošo laiku divko­sības un slepenības iemiesojums». Gļēvulis, kas bailēs no atbildības vēstures priekšā slēpjas savā alā, spraugā ielīdis un sastindzis mietpilsonis — šis tēls ļoti skaidri iezīmējas jau Bulgakova agrīnajos feļetonos un stāstos.
   V. I. Ļeņins savos pēdējos darbos un it īpaši rakstā «Labāk mazāk, bet labāk» rakstīja par nepieciešamību audzināt masās kultūru vārda plašākajā nozīmē: audzi­nāt darba kultūru un sadzīves kultūru, savstarpējo at­tiecību kultūru un ražošanas kultūru. Viņš pacietīgi iz­skaidroja, ka vislielākais ļaunums kultūras darbā ir paviršība, mēģinājumi atrisināt jautājumus ar rupju iejaukšanos, ka te nepieciešama ilgstoša sistemātiska jaunu iemaņu un paradumu audzināšana.
   Bulgakova satīra cīnījās pret tumsonību un atpalicību, pret pašapmierinātu nekulturālību. Dažādie sociālie slāņi un grupējumi, revolūcijas laikā pēkšņi satuvināti un sajaukušies, — pilsētas dzīvoklī kopā ar visiem no sādžas atvestiem «kustoņiem» apmeties zemnieks, par padomju kalpotāju pārvērties buržujs, «īstens proletā­rietis», kas sasirdzis ar uzpūtību un kļuvis par mietpil­soni, — tie visi veido nenostabilizēto, savdabisko pār­ejas laika dzīvi, kas sniedz materiālu un fonu rakst­nieka agrīnajiem darbiem.
   Krājums «Sātaniāda» (2. izdev. 1926. g.) iezīmēja lū­zumu Bulgakova satīriķa liktenī. No šā laika kritika, kuras tonis pret daudziem padomju rakstniekiem to­reiz kļuva gluži neciešams, devās uzbrukumā Bulgako- vam. Nedaudzās rakstniekam labvēlīgās balsis tika ap­slāpētas, un viņa darbu kritika kļuva arvien asāka un aizvainojošāka. Raksti, kuros birtin bira apvainojumi par «naida perināšanu» un «ņirdzību», atklātu naidī­gumu pret padomju dzīves īstenību un par «jaunburžu- āzisku noskaņojumu», nekādā ziņā nevarēja Bulgako- vam palīdzēt, bet vienīgi viņu sarūgtināt un atgrūst.
   Vai tas nozīmēja, ka jaunā rakstnieka darbā nebija nekā kritizējama? Divdesmito gadu sākumā Bulgakovs rakstīja daudz un nevienādi. Līdzās nopietni apsvēr­tiem un formas ziņā spožiem darbiem viņš laida klajā steigā uzrakstītus, nepārdomātus sacerējumus, kas va­rēja modināt interesi vienīgi kā eksperiments, dažkārt tie bija pat pretrunīgi idejiskajā un neskaidri domas ziņā.
   Bez šaubām, bija reāli iemesli Bulgakova daiļrades, tās formu, ideju un tendenču apspriešanai. Tomēr tas, ko par viņu rakstīja KPRA [1] kritika, nelīdzinājās pa­rastai apspriešanai. Tā, piemēram, L. Averbaha kritikas raksti nepalika literāras polemikas ietvaros, bieži pār­gāja vispārējos politiska rakstura apvainojumos, pil­nīgi noliedzot Bulgakova talantu un nopaļājot viņu kopā ar Alekseju Tolstoju, Prišvinu, Sergejevu-Censki kā «virziena mainītājuun «iekšēju emigrantu».
   Un tas viss notika, neņemot vērā faktu, ka Bulga­kova satīriskie stāsti guva plašu atsaucību lasītāju vidū un par tiem atzinīgi izteicās izcili literatūras meistari, pirmām kārtām Gorkijs.
   Ja Bulgakovam būtu zināms Gorkija spriedums, tas viņam tolaik būtu sniedzis lielu gandarījumu un atbal­stu. Kaut arī Bulgakovs reizēm šķita visai neatkarīgs un patgalvīgs, viņam bija nepieciešama ticība sev, apziņa, ka viņa darbs nav veltīgs un lieks. 1925. gadā žurnāls «Rossija» publicēja Bulgakova romāna «Baltā gvarde» divas pirmās daļas, kuras viņš bija uzrakstījis divu gadu laikā, ar vīrišķīgu disciplinētību un iedvesmu strādādams vakaros pēc garas, nogurdinošas darba die* nas avīzē, un kuras uzskatīja par savu nozīmīgāko sa­sniegumu rakstnieka darbā.
   *
   «Baltā gvarde» sākas ar svinīgu «bībelisku» ievadu. «Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, jau sākot ar otro revolūciju. Vasaru tas bija bagāts ar sauli, ziemu ar sniegiem, un augstu jo augstu pie debesīm dega divas zvaigznes: vakara vēst­nese Venēra — ganu zvaigzne un sarkanais, drebošais Marss.»
   Ar šiem vārdiem rakstnieks mūs ieved laikmetā, kad cilvēku acu priekšā tapa vēsture, ikdienai savu zīmogu uzspieda mūžība un dienas kļuva par vēsturiskiem da­tumiem. Revolūcijas un pilsoņkara notikumi noārdīja gadsimtos radīto dzīves kārtību, simtkārtīgi pasteidzi­nāja laika gaitu, nostādi ja līdzās vēsturi un ikdienas dzīvi. Katra aizvadītā diena, katra nodzīvotā stunda ne­kavējoties atrada vietu vēstures hronikā, un atsevišķu cilvēku likteņi ieaudās lielajā laikmeta gleznā.
   Pašā «Baltās gvardes» stilā atspoguļojas ciešās, ne­saraujamās saites starp dzīves ritmu šaurajā ģimenes lokā un bargo vēstures gaitu. Smalks psiholoģisks zīmē­jums, čehoviska lirika… Un piepeši no grārrlatas lap­pusēm sāk dvesmot leģendāra epika …
   Lasot romāna pirmās nodaļas, šķiet, ka mūsu priekšā ir Turbinu ģimenes hronika, daiļskanīga un mazliet sentimentāla elēģija par aizgājušo, rāmo miera laiku dzīvi, kad pāri mazajam dārza ieskautajam namiņam stāvajā nogāzē vēl nebija brāzušās karu un revolūciju vētras un dzīva bija māte… Autora skatiens žēlā mai­gumā kavējas pie pazīstamiem un sirdij mīļiem mājas dzīves sīkumiem: pie pulksteņa, kas spēlē gavoti, pie uguns atspīduma gludajos krāsns podiņos, pie lampas ar zaļu abažūru. Lielajā pasaulē, kur trako ugunsgrēki un plūst asinis, Turbinu ģimenes miteklis sākumā šķiet kā maza saliņa, kur valda mājīgums un miers. Mātes nāve liek Aleksejam, Jeļenai un Nikolkam vēl ciešāk sakļau­ties kopā, tverties pie senākās, tik jaukās ģimenes dzī­ves drupām. Jo Turbini kopš mazotnes pieraduši pie domas, ka viņu māja ir cietoksnis un pats liktenis tā lēmis, lai šai mājā vienmēr būtu ziedi un sniegbalta galdsega, mūzika un grāmatas, lai pie lielā galda varētu mierīgi dzert tēju un vakaros, kad visi kopā, skaļi la­sīt un klausīties ģitāras skaņās, lai te būtu prieks par ziemsvētku eglīti un «Fausta» notis uz klavieru pults…
   Tad romānā pilntiesīgi ienāk vēsture, un līdztekus klusinātajai liriskajai melodijai ieskanas senam eposam radniecīgi motīvi. «Nav tā pelēka migla, kas čūskas gaitā pa pilsētu ložņā, nav tās brūnganas duļķu upes, kas plūst senatnīgajās ielās, — tur uz parādi vecās So­fijas laukumā soļo neskaitāmie Petļuras pulki.» Tās vairs nav žanra gleznas, bet hronikāls vēstījums, pat eposa dziedājums ar tā svinīgo, senlaicīgo veidojumu. Mājīgā čehoviskā pasaulīte izgaisusi, zudis intīmais psiholoģiskais tēlojuma veids, un autors atsauc mūsu atmiņā leģendāras teiksmas, ukraiņu lirinieka dziesmu, un mūsdienu romāna lappusēs piepeši ievijas reminis­cences no ģeniālās «Teiksmas par Igora kauju», kas dzi­musi pirms daudziem gadsimtiem turpat Kijevas zemē. «Teiksmu par Igora kauju» lasītājam pēkšņi atgādina gan Alekseja Turbina zīmīgais sapnis, gan pati sa­grāves un bēgšanas ainava, kas zīmēta pagāniski spil­gtās, traģiskās krāsās, gan debesu zīme — asinssar- kanā saule, kas ceļas pār Pilsētu duļķainā miglā: «Tā bija tik liela, kādu Ukrainā vēl neviens nekad ne­bija redzējis, un sarkana kā tīra asins. No lodes, kas tikko mirguļoja cauri padebešu aizkaram, vienmērīgi un tālu stiepās sarecējušu asiņu svītras.» Tā līdzās in­tīmajam «ģimenes» stāstam rodas proza, kas savā ritmā paceļas pāri ikdienībai un kļūst skanīga kā dzeja.
   Romānā jaušamas ilgas pēc atpūtas, pēc miera, vē­lēšanās, lai vācu okupācijas kauns un petļuriešu rīkotie grautiņi ātrāk nogrimtu pagātnē, tiktu aizmirsti un at­kal sāktos «parasta cilvēciska dzīve», un māte mierīgi varētu mazgāt vanniņā savu bērnu. Taču dzīve ir ne­žēlīga, idilei tajā nav vietas.
   Pieraduši inteliģenci uzskatīt par zemes sāli, Turbini baidās no revolūcijas, jo domā, ka tiks izpostīta kul­tūra, ģimene, sadzīve, baidās, ka «bronzas lampā ap­dzisis uguns un «Kapteiņa meitiņu» sadedzinās krāsnī».
   Vecā mierīgā dzīve viņiem liekas neizsakāmi skaista. Aleksejs, atguvis samaņu savas glābējas Jūlijas istabā, jūt prieku, ieraudzīdams veco pianīnu, senatnīgos por­tretus, uzpleča stūri gleznas ietvarā: «Ak dievs, kāda senatne… Viņš nespēja atraut skatienu no uzplečiem. Svečturī rāmi dega tauku svece. Reiz bija miers, un nu tas ir nokauts.» Te vēsture atklājas kā cilvēku, vismaz šī slāņa cilvēku, personiskajai dzīvei naidīgs spēks.
   Tomēr revolūciju nav iespējams pārlaist aiz cieši aiz­bultētām durvīm, kā to grib namīpašnieks Vasilisa — «inženieris un bailulis, buržujs un nesimpātisks tips». Turbini ir cilvēki, kuru dabai sveša tāda mietpilsoniska noslēgtība un atraušanās no dzīves. Lai notiek kas no­tikdams, viņi neslēpsies no citu acīm aiz slēģotiem lo­giem un neskaitīs kuponus, drebēdami bailēs no vētras. Gluži otrādi, pie viņiem vai ik dienas ir viesi, plūst vīns, pārgalvīgi, brīžiem pat ar izaicinājumu draudošajai ka­tastrofai skan Nikolkas ģitāra. Un rudmatainā Jeļena, «skaidrā Ļena», Tālberga uzticīgā sieva, labvēlīgi uz­klausa Šervinski, kurš, ieradies pie viņas ar rožu pušķi, mazliet banāli atklāj savas jūtas, — ak, galu galā, «lai tad arī viss izput». Un viņai nav žēl ģimenes servīzes, ko sasit lempīgais Larions, nekā viņai nav žēl, ja dzīve joņo nezin kurp un nekam vairs nav nozīmes, un gaisā vēdī neredzētu nelaimju un posta dvesma. Turbinu ne­bēdnīgajā jautrībā un Jeļenas mazliet bohēmiskajā dzīves stilā jau priekšlaikus ieskanas bezcerības mo­tīvs.
   Sākumā Bulgakovs iet roku rokā ar saviem varo­ņiem, nesvārstīdamies jūt viņiem līdzi, pārdzīvo viņu likteņus. Taču pamazām mēs sākam nojaust, ka autors dzīvi vērtē no augstāka un vīrišķīgāka viedokļa, atzī­dams personiskās dzīves likstu un nelaimju maznozī- mību vēstures priekšā. Zaļā lampa, ar bronzas ganiņiem rotātais pulkstenis, siltā podiņu krāsns — vai gan šī pagājušā gadsimta vīstošā poēzija nav nonākusi uz ba­nalitātes robežas? Un Turbinu sapņi par mieru un mā­jīgumu, vilinošā zudušās, laimīgās un kārtīgās ģimenes dzīves mirāža — gribot negribot jāatzīst, ka no tā visa taču ir tikai viens solis līdz mietpilsonībai. Ja Bulga­kovs ar to apmierinātos, iespējams, ka viņš nekad ne­būtu kļuvis par lielu rakstnieku. Viņš tomēr saprata bargo nepieciešamību šķirties no pagātnes, saprata re- volucionāro lūzumu un eksploziju nepieciešamību.
   Kad Lariosiks nolād viņam svešo cīņu un kaislību pa* sauli, kura, «atzīstiet paši, ir netīra, asiņaina un bezjē­dzīga,» Turbiniem tuvās domas jau izskan kā parodija. Lariosiks ir iemīlējies mierā un omulībā, kas valda mājā, kur viņš atradis patvērumu, un šķiet, viņam no dzīves nekā vairāk nevajag kā vienīgi mazliet papirosu un barību kanārijputniņiem … Bet te Bulgakova tēlotā idile nemanāmi pārvēršas labsirdīgā zobgalībā. Tūļīgais, jaukais, nesavtīgais puisis — «brālēns no Zitomi­ras» — nopūzdamies runā par to, ka «mūsu ievainotās dvēseles meklē mieru, lūk, tieši aiz šādiem krēmkrāsas aizkariem…», un šī nepārprotami smieklīgā frāze kā asa līnija norobežo autoru no viņa varoņiem.
   Jo tālāk rit romāna darbība, jo valdonīgāk to sev pa­kļauj vēsture. Pilsoņkara vētra sevī ierauj cilvēkus un nes sev līdzi, bieži vien patvaļīgi un pēkšņi iejaukda­mās viņu likteņos. Brīžiem liekas, Bulgakova varoņi kļu­vuši par sīkām skaidām stihisku spēku varā, liekas, tos virpulī sagriezis viesulis, sniegputenis, ko simboliski vēstī epigrāfs no «Kapteiņa meitiņas».
   Tēlodams revolūciju kā viesuli, kā negantu sniegpu­teni, Bulgakovs ir tuvs poēmas «Divpadsmit» autoram. Līdzīgi Bloka poēmai, arī Bulgakova romānā poētiskais revolucionārās stihijas tēls sevī ietver pretrunas: tajā atspoguļojas pāri krastiem uzbangojušā tautas spēka un tautas taisnības atzīšana, bet slēpjas arī bailes no tā un mākslinieka Jzplūdušais, miglainais priekšstats par reā­lajiem spēkiem, kas virza vēsturi. Boļševiku lomu vētrai­najos notikumos, kas Ukrainā risinās 1918. gadā, Bul­gakovs tēlo neskaidri. Toties pilnīgi skaidrs ir kas cits: dumpīgās tautas masas līdz dziļumu dziļumiem pārņē­mis nemiers, bet dzīves virspusē, nomainīdami cits citu, ņudz politiskie pagaidu valdnieki un avantūristi, kas vēlas nosargāt savas privilēģijas vai gluži vienkārši pasildīt rokas pie zemnieku iedegtās naida liesmas.
   Ap Turbinu ģimenes hroniku sāk bangot vēstures viļņi. Kā uzmācīgs murgs Aleksejam Turbinam šķiet grandiozā aina — Maskavas tirgoņu un Pēterburgas augstmaņu bēgšana uz dienvidiem. Pietiek atcerēties dažas rindas no šī apraksta, kas sasaucas ar vēlāk uzrak­stītās Bulgakova drāmas «Bēgšana» ainām, lai saprastu, cik dziļi autors nicina šis bojā gājušā režima paliekas. «Bēga iesirmi baņķieri ar savām sievām, bēga talan­tīgi veikalnieki, atstājuši Maskavā pilnvarotus palīgus, kuriem bija uzdots nezaudēt sakarus ar to jauno pa­sauli, kas dzima Maskavas valstī, bēga namīpašnieki, pametuši savus namus uzticamu slepenu pārvaldnieku ziņā, rūpnieki, tirgoņi, advokāti, sabiedriski darbinieki. Bēga Maskavas un Pēterburgas žurnālisti, pērkami, al­katīgi un gļēvi… Bēga kņazi un sīkstuļi, dzejnieki un augļotāji, žandarmi un ķeizarisko teātru aktrises.»
   Ainā, kas tēlo šo pretīgo kraukļu baru, kurš, padzīts no iesildītajām ligzdām, sāk apsēst Kijevas viesnīcas, kafejnīcas un privātos dzīvokļus, jūtams aizskārums skaistajai dzimtajai pilsētai, pār kuras sarmotajiem dār­ziem vakaros liesmo balts elektrisks krusts Vladimira statujas rokās. Tos, kuriem «ar dzelteniem, cietiem če­modāniem un tumīgām sievietēm izdevies izsprukt cauri boļševiku nometnei uz Pilsētu», tos, kas ienīda boļše­vikus «ar gļēvu, šņācošu, slepenu naidu», Bulgakovs dzēlīgā izsmieklā dēvē par «riebekļiem».
   «— Vācieši ir uzvarēti, — sacīja riebekļi.
   — Mēs esam uzvarēti, — sacīja gudri riebekļi.»
   Un tas nav nejauši izteikts vārds: šo aso spriedumu sagatavo pati autora domu gaita.
   Balto kustības sakāve ir neizbēgama, tāpat kā neiz­bēgamai krišanai lemts hetmanis, kurš aiz vēstures un­tuma par Ukrainas valdnieku ievēlēts cirkā. Hetmanis ir cilvēks ar lapsas seju, viņš ir krievu kavalergards un vācu ieliktenis, viņš nemīl un nepazīst zemi, kuru grib pārvaldīt, un par to viņam jāsaņem atmaksa. Rēgainā dejā traucas bojā ejošās, pret Petļuras iebrukumu bez­spēcīgās pilsētas ēnas — hetmanis, kas apkaunojošā kārtā bēg no savas pils, vācieši «ar rūsganām metāla bļodām galvās», savus štābus pametuši virsnieki, āk­stīgi dzejnieki dekadenti, dieva zaimotājs sifilitiķis … Un atkal mūsu acu priekšā iznirst Pilsēta kā dzīva būtne «vēl miega siltuma pilna», kad miglainā rītausmā tajā ienāk petļuriešu bandas, lai to apgānītu. Apkaunojoši pamesta un nodota, Pilsēta no savu seno pakalnu aug­stumiem it kā pati spriež tiesu pār šiem nožēlojamiem vēstures komediantiem.
   Taču visbargāko apsūdzību ieliktenim hetmanim un baltajai gvardei Bulgakovs izvirza zemnieku dēļ. Vēs- turei bija jāsoda cilvēki, kuri «nekā nezināja ne vien par nomaļākām vietām, bet — taisni jāsmejas — arī par sādžām, kas atradās piecdesmit verstu attālumā no pa­šas Pilsētas. Viņi par tām nekā nezināja, taču ienīda tās ar sirdi un dvēseli. Un, kad no noslēpumainajiem apvi­diem, kurus dēvē par sādžām, atklīda neskaidras ziņas, ka vācieši zemniekus aplaupa un nežēlīgi izrēķinās ar tiem, apšaudami ar ložmetējiem, tad ukraiņu zemnieku aizstāvībai neatskanēja neviena balss, kas paustu sašu­tumu, bet dažu labu reizi viesistabās cilvēki zem zīda abažūriem atņirdza zobus kā vilki un atskanēja murmi­nāšana:
   — Tā viņiem arī vajag! Tā vajag; vēl par maz viņi dabū! Es viņus pamācītu krietnāk. Lai atceras revolū­ciju. Gan vācieši viņus izmācīs — savējie nebija pa prātam, — lai nu pamēģina ar svešiniekiem!»
   Taču arī zemnieku pacietībai ir robežas. Kad šos pa­šus draudus piena pārdevējai Javdohai mēģina atkār­tot inženieris Vasilisa, viņš saņem biedinošu atbildi: «Vai nu viņi izmācīs mūs, vai mēs viņus.»
   Romānā, kas ievadīts ar sentimentālu elēģiju — skumjām par zaudēto, mierpilno dzīvi, sāk strāvot vī­rišķība, skaudra apziņa par vēsturiskās tiesas nenovēr- šamību, Blokam raksturīgā atmaksas nojausma — jānāk atmaksai par zīda abažūriem, par mājīgajām viesista­bām, dekadehtiskajam dzejām un izsmalcinātajām jū­tām, jānāk zemes, tautas, vēstures atmaksai. «Laiks mest pie malas sentimentalitāti,» sev saka Aleksejs Turbins. «Mēs esam tajā noslīcinājuši visu savu dzīvi. Pietiek.» Un te vairs rakstnieka uzmanības centrā nav izpostītā ģimenes idille un novārtā pamestais abažūrs, kas Tur­biniem bijis «svēts». Romānā ienāk vīrišķība un skar­bums, tiklīdz autors sāk tēlot tautas ciešanas, zemnieku uzskatus par dzīves parādībām.
   Petļuras negaidīto panākumu un spēka cēloni Bulga­kovs, protams, nemeklē anarhistisko bandu vadoņa, bi­jušā grāmatveža vai zemstes ierēdņa ikdienišķajā per­sonībā. Petļurieši veikli izmantoja ukraiņu zemnieku naidu pret vāciešiem, naidu pret muižniekiem, kuri at­griezās hetmaņa varas laikā, «naida trīsas, dzirdot vārdu «virsnieki».» Masu stihiskais spēks ir atraisīts, un to savaldīt nav iespējams. Bet šajā stihijā līdzās svētai taisnības dziņai ir mūžsena tumsonība un anar­histiska mežonība. Taču PetJuras pieviltie ļaudis attap­sies, noslaucīs no zemes virsas to, kas sevi dēvēja par «trešo spēku», un atkal aci pret aci paliks tikai divi pre­tinieki — sarkanie un baltie, un Turbiniem atkal būs jāizšķiras, kuru pusē ir viņi.
   Nav ne mazāko šaubu, Turbini pieder pie inteliģen­ces, kuru neskaitāmas saites — radniecība, ģimene, dienests, audzināšana, paradumi un, beidzot, arī zvē­rests saista pie baltā karoga. Tomēr Bulgakovs parāda, kā pati notikumu gaita šo inteliģenci noved pie nepie­ciešamības saraut saites ar pagātni.
   Romāna izpratnei nozīmīgas divas epizodes, kuras it kā rada romāna iekšējo līdzsvaru, — tā ir vakarēšana pie Turbiniem un epizode ģimnāzijā (ne velti tās abas vēlāk kļuvušas par centrālajām ainām Bulgakova drāmā «Turbinu dienas»).
   Romāna pirmajās nodaļās Aleksejs Turbins un Miš­lajevskis vēl ir pārliecināti monarhisti un baltgvardi, noteikti boļševiku pretinieki. Tiesa gan, viņu ticība šķiet it kā aizlauzta, un rūgtuma pilni ir no ierakumiem atnākušā, pārsalušā Mišlajevska stāsti, bet, kad pilnā sparā rit ātri sarīkotā iedzeršana un Šervinskis stāsta apšaubāmo leģendu par to, ka nošautais cars Nikolajs esot sveiks un vesels un ieradies Vilhelma pilī, visi, pat skeptiķis Mišlajevskis, tam gandrīz notic. Vēl pirms brīža pie Turbinu galda valdījusi nomāktība, bet nu mo- narhistiska entuziasma uzbangojums aizrauj Jeļenu, Alekseju, Nikolku, viņi dzer uz imperatora veselību un kliedz «urā» … Tikai tas viss atstāj bēdīgu iespaidu, un lasītājs jūt un saprot: te neizskan baltgvardu ideju apo- teoze, bet vienīgi drudžainas šausmas un dzēruma rei­bums. Un tā nav nejaušība, ka nebēdnīgajām dzīrēm Turbinu dzīvoklī autors liek beigties ar aizvainojoši pro­zaisku detaļu: piedzērušo Alekseju un Mišlajevski klo- zettelpā moka drausmīgs nelabums.
   Romāns «Baltā gvarde» stāsta par vilšanos. Tēlodams to, kā cilvēkos zūd ticība, Bulgakovs izvēlas visasākos psiholoģiskos momentus — Alekseja Turbina salto iz­misumu un Mišlajevska sašutumu un ironiju. Un tie ir
   baltās gvardes labākie, «idejiskie» virsnieki, kurus ne­maz nevar salīdzināt ar tādiem kā ākstīgais irants Šer­vinskis, kurš bezrūpīgi apmaina hetmaņa armijas čer- kesku pret mākslinieka fraku.
   Mišlajevski verd niknums pret visiem — pret vācie­šiem, hetmani, Petļuru, «svētbilžu nēsātājiem zemnie- ķejiem». Brīžiem viņš mēģina atsaukties uz «pareizti­cību un patvaldību», bet no tā ir tikai solis līdz pašmo- cībai, pašizsmieklam, gatavībai apspļaudīt svētbildes un mīdīt kājām visu, kas uzskatīts par svētumu. Kā Alek­seja Turbina, tā Mišlajevska vienīgais satvars vēl ir kopš agras jaunības ieaudzinātais, viņu būtības dziļu­mos iesakņotais priekšstats par virsnieka godu un pie­nākumu pret «tēviju».
   Turbini vispār ir cilvēki ar augsti attīstītām goda jū­tām. Tomēr viņu morālajā spēkā slēpjas arī zināma ap­robežotība. Viņi visi domā tāpat kā jaunākais brālis Nikolka, kurš pārliecināts, ka «goda vārdu lauzt ne­drīkst neviens cilvēks, jo citādi pasaulē nebūs iespējams dzīvot». Un šis mazliet vecmodīgais bruņnieciskums ir Turbinu ticības pēdējais atspaids. Jā, viņi nicina melus, pašlabuma meklēšanu, pielāgošanos apstākļiem, ietie­pīgi nevēlēdamies saskatīt, ka vecie ideāli, kuriem šīs īpašības kalpoja par morāliem balstiem, ir zaudējuši- savu spožumu un gāzti. Bet jo stūrgalvīgāki ir Turbini savos aizspriedumos, jo dziļāki un traģiskāki viņu maldi. , ,
   Šai ziņā nesalīdzināmi vieglāk ciniskajam Tālbergam, kas Turbinu mājā ir svešinieks. Apdomīgo Tālbergu, kuram ir «divslāņainas» acis, neapgrūtina nekādi priekšstati par godu: viņš tikai pūlas izdibināt, kurā pusē pārspēks, un nekļūdīgi taisa karjeru. Revolūcijas laikā viņš pirmais iziet uz ielas ar sarkanu lentu, bet pēc tam vēlēšanās pirmais kliedz par labu hetmanim. Viņam klājas labi ikvienas varas laikā: ar «platbiksai- ņiem» viņš ir savējais, ar vāciešiem tāpat, un, kad Tāl­bergs grasās bēgt pie Deņikina, tad tas notiek vienīgi aiz pārliecības, ka «īstais spēks nāk no Donas».
   Pēc autora ieceres Tālbergs, kas 110 mājas «aizbēg kā žurka», nav vienīgi Jeļenas nelaime, bet ir visas baltās armijas kauns un negods. Toties viņa pretmets — pulk­vedis Naijs-Turss, huzārs ar sērīgajām acīm, iecerēts kā
   bruņnieciskā cēluma un godprātības palieku iemieso­jums. Turbina viedīgajā sapnī Naijs-Turss parādās, ģēr­bies bruņu kreklā un bruņu cepurē kā goda aizstāvis krustnesis, un arī viņa nāve ir cildena pašuzpurēšanās. Naijs-Turss un Tālbergs ir antipodi, tie raksturo baltās gvardes slavu un negodu, tās traģēdiju un farsu. Tomēr iecerētais pretnostatījums nav izdevies, tas iznācis māk­slots, ārējs. Naija-Tursa tēls, kā atzina pats autors, ir nosacīts, izplūdis — un te nav vainojams meistarības trūkums. Ideja, kuru aizstāvēt Naijs-Turss uzskata par goda pienākumu, ir lemta iznīcībai, tādēļ viņa varonība šķiet bezmērķīga un nevajadzīga un viņa bojā ejai nav jēgas. Un ko gan lai iespētu kāda atsevišķa cilvēka va- roņdrosme pret armijas daļu stihisko sabrukšanu, draus­mīgo sajukumu, štābu nodevību, augstāko virsnieku pa­nisko bēgšanu — pret visu šo «baltās gvardes» agoniju, kas ar tik reālistisku precizitāti un dzēlīgu izsmieklu atspoguļota romānā.
   Traģisku vilšanos pārdzīvo arī Aleksejs Turbins, kurš tāpat apņēmies līdz galam izpildīt pienākumu, ko uz­liek gods. Slims un izvārdzis Turbins skrien uz laukumu pie ģimnāzijas, uz noteikto diviziona sapulcēšanās vietu, pilnā gatavībā — cīnīties un, ja vajadzīgs, mirt. Taču viņa dedzīgā trauksme izrādās gluži lieka: divi­zions jau izformēts.
   Dramatisma kulminācija un sasprindzinājuma galējā robeža romānā ir atturīgi un spēcīgi aprakstītā epizode ģimnāzijā, kad pulkvedis Mališevs, sapulcinājis apbru­ņotos junkurus aktu zālē, tūliņ pēc skates atlaiž tos mā­jās: viņš nevēlas šos jaunos zēnus dzīt nāvē un apkau­not. Lūk, tieši te iestājas kritiskais brīdis, kad sabrūk visi priekšstati par pienākumu pret monarhiju un par virsnieka godu. Skanot junkuru šņukstiem un aprauti klaigājot virsniekiem, kuri vēl neaptver, ka viss paga­lam, un pūlas pārliecināt savu komandieri, tiek apbe­dīta pagātne.
   Aleksejam Turbinam atliek vienīgi sev jautāt: «Ta­gad jāsargā… Bet kas gan? Tukšums? Soļu atbalss? …» Varoņu vilšanās viņiem vēl nesen dārgajās idejās iz­raisa nāvējoša noguruma un kauna izjūtu. Vecā pasaule sagrūst pilnīgi un uz visiem laikiem, tās balsti sadragāti ne vien ārēji, bet arī iekšēji — cilvēkos, kurus «no dzī­ves sliedēm izsitusi» revolūcija un karš.
   Ar objektīvu reālismu Bulgakovs tēlo baltgvardu ide­jas iekšējo deģenerēšanos, tās pagrimumu un nolem­tību bojā ejai. Tomēr boļševiki — galvenais, uzvarošais spēks revolūcijā notēloti visai neskaidri un nenoteikti, lai gan ar nepārprotamām simpātijām. Ja neņem vērā mīklaino dzejnieku futūristu Špoļanski, kurš simpatizē sarkanajiem, tad romānā tikai vienu reizi pavīd «gaišais cilvēks» — bezbailīgais orators, «moskalis», boļševiks, kurš petļuriešu mītiņa laikā, uzrāpies uz strūklakas ma­las, pārdroši met pūlī proletāriskus lozungus. Un vienā no pēdējām nodaļām lasītāja acu priekšā iznirst apsni- guša sarkangvardu sargkareivja stāvs pie bruņu vil­ciena «Proletārietis».
   Pār bruņu vilcienu, kas stāv pilsētas pievārtē, mirdz asinssarkanais piecstarainais Marss, bet nosalušais cil­vēks sapņo par atpūtu, siltumu un mieru. Šis sapnis par mieru, par laimīgu cilvēcisku dzīvi, kas šķita tik sīks un aprobežots dzīvoklī aiz krēmkrāsas aizkariem un tur vi­lināja uz pagātni, romāna beigās parādās citā, tīrā un neaizēnotā gaismā — nākotnes gaismā.
   Miers un labklājība ne tikai Turbinu mājai, kuras omulība rada pašapmierinātību, bet visiem cilvēkiem zemes virsū, darba ļaudīm un nomāktajiem, arī sētas mājas iemītniekam Petjam Ščeglovam, kurš pēkšņi pa­rādīsies grāmatas pēdējā lappusē, lai sapnī droši sa­tvertu mirdzošo dimanta laimeslodi.
   Un kā romāna sākumā, tā arī epilogā autors, raudzī­damies spožajās zvaigznēs pie saltajām debesīm, liek mums domāt par mūžību, par nākamo paaudžu dzīvi, par cilvēku atbildību vēstures priekšā, citam cita priekšā. «Viss reiz beigsies. Ciešanas, mokas, asinis, bads un sērgas. Šķēps pazudīs, bet zvaigznes paliks vēl tad, kad no mums un mūsu darbiem zemes virsū vairs nebūs ne miņas.»
   Sis svinīgais un skaistais rečitatīvs valdzina ar savu pilnskanīgo humānisma izjūtu, bet neapstrīdami pauž arī vājumu. Autors negrib atzīt, ka vēsture jau sprie­dusi tiesu par viņa varoņiem, viņš tic, ka tie saņems, ko pelnījuši, un pār pagātni nokritīs aizmirstības priekš­kars.
   Apveltīts ar lielu mākslinieka talantu, Bulgakovs iz­manto šīs dotības savas dzimtenes nesenās pagātnes tē­lojumā, tomēr nav brīvs arī no zināma skepticisma vēs­tures procesa vērtējumā un ne vienmēr skaidri izprot tā gaitu un jēgu. Tieši tāpēc viņa romānā visdzirdamāk atbalsojas nogurums, ko radījis pasaules karš, asinsiz­liešana, brāļu kara šausmas, atbalsojas cerība uz atpūtu no bumbām un lodēm, cerība uz miera un cilvēcības at­jaunošanos.
   Bet, kaut arī «Baltās gvardes» autoram revolūcijas notikumu vērtējumā nav tik skaidras šķiriskas pieejas, kāda raksturīga, piemēram, pilsoņkara tēlojumam Fur- manova «Capajevā» vai Fadejeva «Sagrāvē», viņš to­mēr nekļūdīgi saprot, ka vēsturiskā taisnība nav balto un Petļuras pusē, un pārliecina par to arī lasītāju.
   Bulgakova pasaules uztverei trūka viengabalainības, un līdz plašam tautas viedoklim viņš nokļuva ne tik daudz apzināti, cik — runājot Dobroļubova vārdiem — ar instinktīvu «mākslinieka tausti». Viņa iztēlē ik mirkli uzpeldēja ainas, kam bija ilūzijas spilgtums, bet iespaidu tiešums dažkārt rakstnieku kavēja saskatīt parādību iekšējo sakarību un kopējo būtību.
   Par spīti dažādajiem trūkumiem, arī tīri mākslinie­ciskiem, pie kādiem jāpieskaita zināma izsmalcinātu metaforu pārbagātība, garumā izstieptas vietas, sižeta saskaņotības trūkums, kas sastopams trešajā daļā, «Baltā gvarde» ir saliedēts darbs. Šī darba daudzslāņai- nība un stila daudzkrāsainība, lielais tēlu daudzums un pat pārbagātība šķiet pilnīgi atbilstoša romāna sarežģī­tajam saturam un nemaz neapgrūtina lasītāju.
   Līdzās visreālistiskākajām sadzīves ainām Bulgakova romānā ievijas vēstis, baumas, zīmes, sapņi — tie ir sti­hisko, anarhistisko «puteņa» dienu pavadoņi. Taču viss, kas dzimst pelēkajā priekšnojautu miglā, pūļa saraus­tītajos kliedzienos, nejaušās vīzijās, — vēlāk atklājas skaudrā tiešamībā.
   rBrīvi un nepiespiesti, kā to prot panākt varbūt vienīgi Bulgakovs, romānā saaužas dzīVā, ikdienišķi vienkāršā un dabiskā sarunu valoda, un patētiska liriskā proza, kurā stāstītājs var gan izsaukties, gan nopūsties, izteikt nemiera pilnus jautājumus un atļauties romantisku iro­niju vai arī paļāvīgi uzrunāt lasītāju. «Bet kā lai dzīvo?
   Kā tad lai dzīvo?» autors sev jautā līdz ar Turbiniem un riebumā par Tālberga rīcību lūgšus lūdz: «Nekad ne­noraujiet lampai abažūru! Abažūrs ir svētums. Nekad nebēdziet no briesmām kā žurkas pretī nezināmam lik­tenim!» Nerēķinādamies ne ar kādu vēstījuma žanra no­sacītību, Bulgakovs, uzrunādams lasītāju, var vienkārši pateikt: «Un, vai zināt, arī pilī nav miera. Pilī valda dīvaina, naktij gaužām nepiederīga kņada.» Un, raizēdamies par savu varoni uzņēmēju Feldmanu, kurš izskrien uz ielas pretī drošai nāvei, autors piepeši var viņam parupji uzsaukt: «Vai jūs, Jakov Grigorjevič, gluži bez prāta, kur jums tā jāskrien, kad te notiek tā­das lietas?»
   Bulgakovs ir rakstnieks ar asu dzirdi, un jau tas vien liek viņā nojaust dramaturgu. Viņam atmiņā paliek ne vien raksturīgi izteicieni un vārdi, bet arī valodas into­nācijas, ritms un pat atsevišķas skaņas. Autora stāstī­jumā atkal un atkal ielaužas pilsētas skaņu un kara trokšņu simfonija: ložmetēju rejas, durvju klaudzoņa, štāba telefonu strinkšķi un uz ielas nejauši uztvertas garāmgājēju sarunu drumslas. Varbūt mēs mazāk iz­justu Turbinu dzīvokļa klusumu un mieru, ja stāstījuma fonā pastāvīgi nepaliktu veclaicīgā pulksteņa vienmē­rīgā tikšķoņa: tuk-tak, tuk-tak …
   A. Fadejevs, kādā rakstā pieminēdams labākos dar­bus, kas radušies Padomju varas gados, arī «Balto gvardi» ierindo starp grāmatām, bez kurām mūsu lite-> ratūra nebūtu pilnīga. Un tas ir pamatoti. Šis pēc iece­res sarežģītais un pretrunīgais romāns, pateicoties rakst­nieka mākslinieka godīgumam un augstajai meistarībai, kļuvis par ievērojamu sasniegumu Bulgakova daiļradē, līdz pat mūsu dienām valdzina lasītājus un joprojām saglabājis savu nozīmi.
   Romāna «Baltā gvarde» beigu daļa tā arī netika pub­licēta žurnālā, bet tā varoņi sāka otru mūžu lugā «Turbinu dienas», ko 1926. gadā iestudēja Maskavas Dailes teātris. Skaļā popularitāte, ko Bulgakovs ātri iemantoja kā dramaturgs, trokšņainie strīdi ap katru
   viņa jauno lugu aizēnoja interesi par viņu kā prozaiķi. Droši vien tādēļ pietiekamu kritikas ievērību neizrai­sīja romāna «Baltā gvarde» divas publicētās daļas un smalkie, meistarīgie stāsti, kas no 1925. gada līdz 1927. gadam cits pēc cita tika iespiesti žurnālos «Kras­na ja panorama» un «Medicinskij rabotņik».
   Šos tematiski radniecīgos stāstus autors gribēja vē­lāk sakopot iespiešanai atsevišķā grāmatā ar nosau­kumu «Jauna ārsta piezīmes». Taču Bulgakovam neiz­devās to izdarīt. Kad aizmirstie stāsti divdesmit gadus pēc autora nāves, izpildot viņa vēlēšanos, bija apkopoti vienotā ciklā, radās neliela, bet apbrīnojami svaiga un savdabīga grāmata.
   Kā stāstnieks Bulgakovs bija pazīstams ar spilgtu iz­domu, ar slieksmi uz grotesku, fantastisku sižetu. To­mēr «Jauna ārsta piezīmēs» autors pilnīgi atteicies no komplicētiem sižetiem, izticis bez veikli savītas intrigas.
   Gluži ārēji raksturojot «Piezīmju» sižetu, var sacīt, ka to veido jaunā eskulapa atmiņā iegūlušās «slimības vēstures», kuriozi un sarežģīti gadījumi mediķa praksē: te stāstīts par amputāciju, traheotomiju, galvaskausa pamatnes lūzumu un tamlīdzīgiem jautājumiem, kas — varētu likties — skar profesionālu interešu loku, bet pa­rastā lasītājā spēj modināt vienīgi šausmas. Tā kā cil­vēces lielākā daļa ir nevis ārsti, bet pacienti, mūs daudz dziļāk saviļņo slimā ciešanas nekā ķirurga māksla pati par sevi vai viņa satraukums operācijas laikā.. Bet Bul­gakovs pat lasītājā, kam medicīna gluži sveša, modina tikpat lielu līdzjūtību pret jauno ārstu, cik pret viņam uzticētajiem slimniekiem.
   Liekas, Bulgakova stāsti varētu derēt par mācību līdzekli medicīnas studentiem, tik apbrīnojami konkrēti ir viņa sniegtie slimību, traumu un operāciju apraksti. Un atliek vienīgi apbrīnot to, kā, pilnīgi patiesi tēlojot ārsta darbu, kurā netrūkst ne sviedru, ne asiņu, auto­ram izdodas izvairīties no vienmēr nepatīkamās naturā­lisma pieskaņas.
   Mākslinieka cildenā atturība Bulgakovam lieti noder arī citā ziņā. «Jauna ārsta piezīmes» ir lielā mērā auto­biogrāfisks darbs, kas tam neizbēgami piešķir perso­nisku memuāru nokrāsu. Taču rakstnieks neatļaujas ne visniecīgāko sentimentalitāti attieksmē pret varoni, bet
   tas diezgan reti izdodas autoriem, kuri rada tēlus «pēc savas līdzības». Bulgakovs par jaunā ārsta pārdzīvoju­miem, kļūdām, veiksmēm un likstām stāsta ar vieglu smaidu, kurā nav ne žēluma, ne vecāka un pieredzē­juša cilvēka augstprātīgās zobgalības par iesācēju, bet gluži vienkārši prieks par iegūto spēku un pārvarētajām grūtībām. Bulgakovs necieš retoriku. Viņa varonis, kas nemēdz lietot skaļus vārdus, tikai vienu reizi atsakās no savas parastās ironijas un, runājot par nāvi, vien­kārši un nopietni saka: «Es viņu ienīstu.»
   Uzvara pār nāvi, pār paša biklumu, pieredzes trūkumu un bailēm — to gandrīz var uzskatīt par galveno domu «Piezīmēs».
   Visā stāstījumā «Piezīmju» autors saglabā siltu, dzīvu, cilvēcisku intonāciju, kas aiz vieglas ironijas liek no­jaust dziļas jūtas. Un mums ir līksmi vērot, kā vakarē­jais students, kuru nomāca paša pieredzes trūkums un kurš ar pūlēm atcerējās, kā izrakstāma «ipekakuanas» recepte, izveidojas par zemstes ārstu, kuram jāprot un jāspēj viss, par vienu no tiem klusajiem varoņiem, par kuriem arvien tik labi pratusi stāstīt krievu literatūra.
   Lasot un pārlasot «Jauna ārsta piezīmes», mūsu apziņā nemanot iegulst šo stāstu nopietnā un dziļā doma, kas bija visai nozīmīga pašam Bulgakovam tolaik, kad viņš šos stāstus rakstīja: cilvēkam jāuzveic mazdūšība un neticība saviem spēkiem, tam pacietīgi jānes sava aici­nājuma nasta un jātic panākumiem.
   Bet tas jau vairs neattiecas uz medicīnu vien.
   *
   Moljēra biogrāfiju Bulgakovs uzrakstīja laikā no 1932. gada līdz 1933. gadam.
   Šai laikā «Baltās gvardes» autors jau bija kļuvis par pazīstamu dramaturgu. Viņa pirmo lugu ar vislielāko atzinību uzņēma Dailes teātris, kura augstās prasības pret repertuāru bija vispār zināmas. Darbs ar teātri Bulgakovu aizrāva, piesaistīja viņa uzmanību dramatur­ģijai, un trīsdesmito gadu sākumā viņš jau bija uzrak­stījis ne vien «Turbinu dienas», bet arī tādas lugas kā «Zojas dzīvoklis» (1926), «Bēgšana» (1927), «Sarkanā
   sala» (1927—1928) un iecerējis lugu par Moljēru «Svē­tuļu jūgs».
   Taču šo lugu liktenis uz teātru skatuvēm nebija viegls, sevišķi tādēļ, ka divdesmito gadu beigās pret rakstnieku arvien niknāk vērsās Krievijas Proletārisko rakstnieku asociācijas kritikas uzbrukumi.
   Par «Turbinu dienām» tika rakstīts, ka «tā ir sveša, naidīga, indes pilna, aizvainojoša luga», tās autoru dē­vēja par «viduvēju svētbilžu triepēju», bet Dailes teātri, kas lugu iestudējis, par teātri «ar zilām asinīm». Rakstā «Kurp iet Maskavas Dailes teātris?» avīze «Ra- bočaja Moskva» asi nosodīja tautas izglītības komisāru Lunačarski, kurš bija devis atturīgu, taču visumā lab­vēlīgu atsauksmi par lugu. Bulgakova nākošo lugu «Bēgšana» kāds kritiķis jau nosauca par «visreakcionā­rāko mūsdienu lugu».
   Nav nekāds brīnums, ka šādos apstākļos lugu «Bēg­šana», ko dedzīgi atbalstīja Staņislavskis un Ņemiro- vičs-Dančenko un pieņēma iestudēšanai Maskavas Dai­les teātris, Galvenā repertuāra komiteja aizliedza izrā­dīt, kaut arī pret aizliegumu noteikti iebilda Gorkijs, lugas apspriešanā teikdams: «Tā ir lieliska komēdija ar dziļi apslēptu satīrisku saturu. Esmu stingri pārlieci­nāts: Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra iestudējumā lugu «Bēgšana» gaida triumfs, visspožākie panākumi.» (Sis Gorkija pravietiskais spriedums visā pilnībā apstip­rinājās tikai pēc trīsdesmit gadiem, kad luga «Bēgšana» Ļeņingradas Puškina Akadēmiskā teātra iestudējumā ar Nikolaju Čerkasovu galvenajā lomā guva panāku­mus tieši kā revolucionāra luga, kas spilgti ataino balto kustības idejisko agoniju un emigrācijas garīgo krahu.)
   Drīz vien sekoja aizliegums — izrādīt uz Vahtangova teātra skatuves komēdiju «Zojas dzīvoklis», pēc tam tika aizliegta «Sarkanā sala» Kamerteātrī, un, beidzot, 1929. gada martā no MADT repertuāra tika svītrotas «Turbinu dienas». Vairākus gadus Bulgakova vārds te­ātru afišās nebija redzams.
   1930. gadā Bulgakovs griezās pie padomju valdības ar vēstuli un, norādīdams, ka no viņa darbiem ne rinda ne­tiek iespiesta un lugas teātros netiek izrādītas, lūdza palīdzību viņa likteņa izlemšanā.
   «Es pilnīgi godīgi, bez jebkāda kaitnieciska nolūka,»
   rakstīja Bulgakovs, «piedāvāju Padomju Savienībai spe­ciālistu režisoru un aktieri, kurš uzņemas pēc labākās sirdsapziņas iestudēt jebkuru skatuves darbu, sākot ar Šekspīra un beidzot ar jaunākajām mūsdienu lugām.
   Lūdzu norīkot mani par režisora palīgu Dailes teātrī — labākajā skolā, ko vada meistari K. S. Staņi- slavskis un V. I. Ņemirovičs-Dančenko.
   Ja nav iespējams mani norīkot par režisoru, lūdzu man piešķirt statista vietu. Ja arī tas nav iespējams — lūdzu mani pieņemt par skatuves strādnieku.»
   Bulgakova lūgums tika ievērots, un viņu uzņēma Dai­les teātra trupā.
   Tomēr Bulgakovs nespēj atteikties arī no literārā darba un pievēršas vēsturei. Viņš sacer lugu par Mol­jēru un Gorkija izdotajai sērijai «Ievērojamu cilvēku dzīve» uzraksta Moljēra dzīves stāstu, kā arī iesāk kopā ar V. V. Veresajevu iecerēto drāmu «Pēdējās dienas» («Puškins», 1934—1935).
   Varbūt te saskatāma autora atteikšanās no asām laik­metīgām problēmām, novēršanās 110 aktuālās dzīves īstenības? Nē, Moljēra un Puškina diženās ēnas Bulga- \ kovam nepavisam nav godbijīgas un vēsas izpētes ob­jekts. Šo cilvēku dzīvē Bulgakovs meklē cildenu pie­mēru tam, kā mākslinieks veic savu pienākumu, pētot viņu dzīvi, cenšas labāk izprast mākslas jēgu un savu paša vietu mākslā.
   Turklāt «De Moljēra kunga dzīves» autors ar vēsturi nejoko, nekļūst famibiārs pret to. Viņam gluži sveša tieksme vēsturi «modernizēt», viņš cenšas palikt uzti­cīgs laikmeta garam un drošiem faktiem. Bulgakovam gribas būt nevainojamam ik sīkumā, kas attiecas uz viņa varoni, — un viņš rokas vecās grāmatās, pēta vēs­tures avotus, ievāc ziņas no speciālistiem.
   Rakstnieks cenšas būt pilnīgi precīzs, minot personu vārdus, faktus, datus, tomēr «De Moljēra kunga dzīve» nav bezkaislīgi objektīva biogrāfa un hronista uzrak­stīts dzīves apraksts. Grāmatā spilgti iezīmējas autora personība. Vispirms jāmin kaut vai tas, ka, atstāstījis vienu vai otru Moljēra dzīves epizodi, autors dažu hitia reizi izsaucas: «Manuprāt, tas viss ir blēņas…» Citur atkal viņš — gluži pretēji — atļaujas sacerēt veselas ainas, tik spilgti notēlojot visus sīkumus un atveidojot
   dzīvas, konkrētas sarunas, it kā pats visur būtu bijis klāt.
   Bulgakovam netrūkst drosmes apgāzt lietpratēju spriedumus, atklāt pretrunīgas notikumu versijas, grozīt tradicionālos traktējumus, jo viņa rīcībā ir ne vien faktu zināšanas, bet arī mākslinieka iztēle un nekļūdīga in­tuīcija, kas viņu padara it kā par trīs gadsimtus veco notikumu aculiecinieku. «Nemaz neatceros, kuru gadu jau dzīvoju iedomātajā, pasakainajā XVII gadsimta Pa­rīzē, kopš esmu sācis strādāt pie lugas,» Bulgakovs raksta kādā privātā vēstulē. Un tā gandrīz nav meta­fora.
   Bulgakovs ir tuvs Moljēra laikmetam. Varbūt kāds Moljēra pētnieks dažās detaļās nebūs ar Bulgakovu vie­nis prātis, taču lasītāju viņa tēlojums valdzina ar savu patiesīgumu. Bulgakovam piemīt spēja par Luija XIV laikiem rakstīt tā, ka lasītājs bez jebkādas piepūles spilgti iztēlojas gada tirgu pie Jaunā tilta ar pirkšanas un pārdošanas kņadu, nekaunīgajām blēdībām un ba­lagānu izpriecām, krāšņos svētkus Versaļā vai manie­rīgo «gaišzilo viesistabu». Viņš prot īstajā vietā iemest stāstījumā kādu stiprāku Skarona teiktu vārdu ar tādu nepiespiestību, it kā pats to būtu dzirdējis no uzdzīves kārā dzejnieka mutes. Un Bulgakovs zina ne vien to, ko filozofs Hasendi teicis īstenībā, bet arī to, ko viņš būtu varējis teikt, ja kāds prasītu viņa domas par Aris­toteļa skolu, — un Bulgakova pieņēmumu grūti apšau­bīt, tik ļoti tas atbilst laika un notēlotās personas garam.
   Grāmata par Moljēru veidojas no virknes nelielu, spraigu ainu, kas kopumā rada spilgtas teātra izrādes iespaidu. Citu pēc citas autors izved darbojošās personas avanscēnā, iepazīstina ar tām, it kā likdams tām pakla­nīties publikai pēc senlaiku paražas — vienā rokā spie­ķis, otrā spalvām rotāta cepure, — un tikai tad sāk dar­bību.
   Gandrīz nemaz Bulgakovs mūs neiepazīstina ar sava varoņa daiļrades procesu. Sis noslēpums risinās ārpus lasītāja redzes loka, it kā aiz kulisēm, bet grāmatas lap­pusēs, gluži kā teātra avanscēnā, Moljērs parasti parādās ar gatavu manuskriptu rokās. Var pat likties, ka Bul­gakovam nav sevišķas patikas stāstīt par pašiem drama­turga sacerējumiem: viņš gandrīz necitē Moljēra komē­dijas, bet tās ātri un sausi pārstāsta. Liekas, autoru vai­rāk interesē grūti atšķetināmā mudžeklī samezglotās Moljēra ģimenes attiecības: noslēpums, kas aužas ap viņa tuvību ar divām sievietēm — Madlēnu Bežāru un jauno Armandu, kurā ļaunvēļi saskatīja viņa meitu; vēlāk — Moljēra jaunās sievas dēka ar viņa audžudēlu Mišelu Baronu, vecuma greizsirdības drāma, rūgtums par izsīkstošajiem spēkiem. Pavirši lasot, grāmata var likties spožā un netikumīgā gadsimta melodrāma — un vairāk nekas.
   Mēģināsim Bulgakova romānu aplūkot citā aspektā. Nepārmetīsim autoram nejaušās kļūmes un aizraušanās, centīsimies izprast viņa nodoma būtību.
   Pašā Moljēra raksturā, kādu to tēlo Bulgakovs, ir iezīmes, kas viņu nedara visai pievilcīgu: bieži viņš ir grūti izprotams, nepatīkams, te pārlieku patmīlīgs un iedomīgs, te gļēvs un svārstīgs — ģenialitāte, acīm re­dzot, ir smaga nasta apkārt klīstošam komediantam. Taču kaut kas Moljērā ir nemainīgi pievilcīgs — tā ir neprātīgā pieķeršanās teātrim, ticība savam aicināju­mam, pašaizliedzīgā un aizkustinošā gatavība upurēt visu, ja tas vajadzīgs lugai, trupai, aktieriem.
   Galma tapsētāja dēla liktenī Bulgakovs saskata varoņ­darbu, ko šis cilvēks, teātra mīlestībā kvēlodams, veic par slavu mākslai. Kāds dvēseles spēks gan bija vaja­dzīgs cilvēkam, kurš, nebēdādams ne par ko — ne par paziņu izsmieklu, ne korporatīviem, ne kārtu aizsprie­dumiem, ne tēva dusmām, sūras nabadzības draudiem un komedianta beztiesisko stāvokli, — stūrgalvīgi lauza sev ceļu uz skatuvi. Un tad — Spožā teātra izgāšanās, kaut gan Moljērs teātra priekšā pasteidzās noklāt bruģi, gaidīdams slavu, kas no viņa vēl tālu, garie klejojumu, neveiksmju un zaudējumu gadi, literāro ienaidnieku nodarītās pārestības — pazemojumi un apmelojumi, viss šis grūti aptveramais ceļš uz panākumiem, turklāt ne­drošiem, svārstīgiem, tādiem, kas tik tikko ļauj nojaust Moljēra lielo pēcnāves slavu …
   Par orientieriem Moljēra teātra vēsturē Bulgakovam vienlīdz labi noder gan jaunumi repertuārā, gan viņa aizbildņu maiņas un kaprīzes. Pirmais ar Moljēra trupu aizraujas princis de Konti, kas uzaicina trupu savā pilī, komediantus izšķērdīgi apdāvina un neliedz tiem savu atbalstu tik ilgi, kamēr aizraušanos ar teātri nomaina aizraušanās ar reliģiski tikumisku jautājumu pētīšanu. Kāds garīdznieks princim iesaka atteikties no teātra iz­priecām, un viņš pret Moljēru atsalst. Vēlāk Moljēram izdodas iemantot Orleānas hercoga Filipa labvēlību un beidzot laimējas saistīt karaļa uzmanību.
   Ak vai, augsti aizbildņi Moljēram bija nepieciešami ne tikai naudas dēļ. Zobošanās par Tartifa liekulību, Aristoteļa skolas filozofu melu mācībām un kaut vai par tolaik bezspēcīgo medicīnu pašam dramaturgam nozī­mēja nopietnu risku.
   Bulgakova skatījumā Moljēru it kā ielenc viņa komē­diju varoņi, kuru sadusmotās un aizvainotās sejas re­dzamas skatītāju zālē pirmo Moljēra lugu izrādēs. Aug­stākās sabiedrības klīrīgās dāmas, pastāvīgie salonu apmeklētāji, krāpnieki ārsti, pseidozinātnieki filozofi, baznīckungi un^aristokrāti, redzēdami, ka uz skatuves tiek izsmiets kāds no viņu vidus, uztvēra to kā perso­nisku apvainojumu un kļuva par Moljēra ienaidniekiem līdz kapa malai.
   Te vēl jāpiebilst, ka arī daudzi skatītāji no partera, pat nedomādami, ka izsmiekls adresēts viņiem, tomēr jutās zināmā mērā aizvainoti. Tas notika tādēļ, ka tā laika parīzieši, kā norāda Bulgakovs, «vēlējās redzēt spēcīgus, bruņās tērptus varoņus ar pērkondimdošām balsīm, nevis tādus necilus ļautiņus, kādi dzīvē bija viņi paši».
   Moljērs viņus aizvainoja ar savu patiesīgumu.
   Tieši tāpēc dramaturgs bija spiests iepriekš nodroši­nāties ar karaļa un kardinālu labvēlīgajām atsauksmēm. Tieši tāpēc Moljērs savas komēdijas nosūtīja uz pili kopā ar šāda satura vēstulēm: «Jūsu majestāte, kas ap­veltīts ar apbrīnojamu gaumi un smalku izpratni, bez šaubām, atļaus izrādīt šo uzjautrinošo nieciņu.» Palēro­jāla teātra direktors bija spiests visu mūžu izmisīgi cī­nīties par savām lugām: gan uzbrukdams un glaimo­dams, gan mānīdamies un atkaudamies, viņš lauza tām ceļu uz skatuvi.
   Rūgtā nepieciešamība meklēt dižciltīgus aizstāvjus un cīnīties par karaļa atbalstu izraisa Bulgakovā līdzjū­tību pret savu varoni, bet neliek mums Moljēru nicināt. Ko gan lai iesākt ja par viņa likteni lēma cilvēks «ar augstprātīgu seju, nemirkšķinošām acīm un kaprīzi uz­mestu apakšlūpu». Lai lugas gūtu panākumus, lai uz skatuves nonāktu nikni vajātais «Tartifs», Moljēram va­jadzēja padevīgi uzklausīt karaļa literāros padomus un iespraust savās lugās baleta numurus: Luijam XIV pa­tika dejot baletā!
   Pazemojumi, ko izcieš Moljērs, sāpīgi aizskar viņa biogrāfu, un tiem attaisnojumu Bulgakovs saskata var­būt vienīgi apstāklī, ka draudzīgās attiecības ar Franci­jas karali lāgiem glābj «Dona Zuāna» autoru no apvai­noto augstmaņu negantā naida, klerikāļu divkosības un literāro skauģu intrigām. Mūs aizvaino ģēnija atkarība no pašapmierinātas viduvējības. Bet galu galā Moljērs kā cilvēks ar visām savām vērtīgajām īpašībām un vā­jībām, cildenajām un nožēlojamajām rakstura iezīmēm paliek savā laikmetā, bet pāri gadsimtiem tautā izskan Moljēra mākslinieka slava. Bulgakovs stāsta par Mol­jēra nemirstību un to cilvēku iznīcību, kuri padarīja Moljēra dzīvi nepanesamu, lika viņam ciest, bet paši palika nākamo paaudžu atcerē vienīgi ar Moljēra starp­niecību, kļūdami par mazsvarīgiem statistiem viņa bio­grāfijā.
   Grāmatas pirmās nodaļas uzrakstītas trauksmainajā un ironiski galantajā Renesanses laikmeta noveļu stilā. Taču, jo vairāk darbība tuvojās beigām, jo drūmākas kļūst ainas un traģiskāks autora tonis. Moljērs jau guļ uz nāves gultas, bet dzīve gatavo viņam jaunus sarūg­tinājumus: ārsti atsakās sniegt viņam palīdzību, ga­rīdznieks nepieņem grēcīgā komedianta grēksūdzi. Dī­vaini notikumi risinās pat pēc Moljēra nāves: viņu ap­glabā zem akmens plāksnes, kura drīz vien saplaisā no uguns, ko saltā ziemā sakūruši klaidoņi, kaps aizaug ar zāli, bet pēc tam dīvainā kārtā pazūd visi viņa rokraksti un vēstules. Visi apstākļi, šķiet, sazvērējušies pret Mol­jēra piemiņu — bet, par spīti visam, tā tomēr dzīvo! Bulgakovs aicina mūs godbijībā noliekt galvas māksli­nieka varoņdarba un mokpilnās dzīves priekšā.
   *
   Bulgakovs piederēja pie tiem, kurus dēvē par «teātra cilvēkiem». Viņu valdzināja dekorāciju un kulišu smarža, noslēpumainā tumsa, kas mēģinājumu laikā
   valda skatītāju zālē, viņš mīlēja aktierus, teātra grezno, svinīgo atmosfēru, bet vairāk par visu pašu skatuves brīnumu — lugu.
   «Teātra romānā», pie kura Bulgakovs strādāja laikā no 1936. gada līdz 1937. gadam, savijušās dažādu žanru iezīmes: autobiogrāfiskas atmiņas un spraigs divdesmito gadu Maskavas literātu un mākslinieku dzīves tēlojums, labsirdīga parodija un gudra satīra.
   «Teātra romāns», kam rokrakstā dots arī otrs nosau­kums — «Nelaiķa piezīmes», netika pabeigts. Autoru saistīja cits liels darbs — romāns «Meistars un Marga­rita», bet atgriezties pie pamestā manuskripta viņam vairs nebija lemts.
   *
   Vēstītājā prozā Bulgakovs meistariski risina dzīvu stāstījumu, kurā saglabājas mutvārdu vēstījuma labās īpašības. Viņš nekad necenšas stāstītāju apslēpt, lai lie­lākas ticamības labad atstātu lasītāju vienatnē ar gleznu. Bulgakovs ir pārliecināts, ka nelielajai nosacītībai, kas rodas, autoram atklāti atzīstot sevi par notikumu stāstī­tāju un tēlotāju, piemīt īpaša pievilcība. Viņa valoda, brīžiem zobgalīga un vienkārša kā sarunā, brīžiem dze­jiska, nenonāk pretrunā ar literārajām normām. Tomēr šķiet — vārdi radušies tikai mirkli pirms tam, kad rinda uzrakstīta uz papīra. Lasot skan ausīs stāstītāja balss,- viņš gan nav ar lasītāju iepriekš iepazīstināts, taču pa­stāvīgi atgādina savu klātbūtni: stilā jaušama improvi­zācijas pieskaņa, tieša uzruna sarunu biedram, brīvs, nepiespiests sarunas risinājums, taču tā nav ikdienišķa, nenozīmīga tērzēšana, bet gan saruna ar iejūtīgu un gudru lasītāju, kas uztver sarežģītu domu vienkāršos, ikdienišķos vārdos un spēj atsaukties jūtu mūzikai.
   Te jāpiebilst, ka Bulgakova stilam sevišķi raksturīga muzikalitāte. Dažkārt, piemēram, «Baltajā gvardē», var pat diezgan noteikti raksturot melodiju, kas skan kaut kur valodas struktūras dziļumos: brīžiem tas ir senlai- ' cīgs menuets, brīžiem ukraiņu tautas dziesma, brīžiem straujā pieskārienā iekustinātu stīgu ieskanēšanās.
   Un beidzot — par Bulgakova humoru. Viegls un da­bisks, biežāk sirsnīgs nekā dzēlīgs, tas iztiek bez spilgta ietērpa, bez kāda atsevišķa vārda apspēlēšanas un ne­pūlas sasmīdināt ar piepešu ērmību. Pašā dzīvē, cilvēku raksturos un uzvedībā ir bezgala daudz jocīga, vajag tikai prast to saskatīt. Bulgakova humora pievilcība meklējama dabiskumā un vieglumā, ar kādu tas iedzirk- stas, brīvs no smagnējas, nogurdinošas asprātības.
   Šāds humors diez vai piemitīs nogurušam, dzīves no­māktam cilvēkam. Tajā jaušams liels vitālais spēks, ga­tavība stāties pretī dzīves likstām, neiedragājama ticība tam, ka muļķība, tukša godkāre un banalitāte tiks uzveiktas. Tāds humors palīdz dzīvē pārvarēt apjukuma un melanholijas brīžus, stiprina ticību saviem spēkiem, tuvina cilvēku citiem cilvēkiem.
   Bulgakova personībā līdzās atsaucīgam sabiedrisku­mam, laipnībai un uzticībai spēcīgi iezīmējās arī neatka­rība un pašcieņa. Izlikties viņš neprata un vienmēr kļuva ass un dzēlīgs, ja tika aizskarti viņa tikumiskie uzskati vai mākslinieka pārliecība, bet tos viņam diez­gan bieži vajadzēja aizstāvēt pret negodīgumu un agre­sīvu kultūras trūkumu.
   Iedvesma Bulgakovam nebija rets viesis. Strādādams pie lugas vai romāna, Bulgakovs prata pilnīgi saplūst ar saviem varoņiem, ļaudamies brīvai improvizācijai, soli solī sekodams viņu gaitām un pat uzrunādams pats sevi ar viņu balsīm. Šķita, Bulgakovs raksta viegli, aiz­rautīgi, ļaudamies iztēles rotaļai. Bet cik reižu viņš to­ties rūpīgi jo rūpīgi" pārlasi ja uzrakstīto un cik nežēlīgi laboja! Savā darbā Bulgakovs bija ārkārtīgi koncen­trēts, necieta tajā ne mazāko paviršību, ilgi pirms darba sākšanas gatavojās tam, bet pabeidzis pārbaudīja visu līdz beidzamajam komatam un nereti bez žēlastības iz­nīcināja uzrakstīto. «Krāsns man jau sen kļuvusi par visiemīļotāko redakciju,» viņš atzīstas kādā vēstulē. «Tā man pa prātam tāpēc, ka, nekā nepeldama, ar vienādu patiku aprij gan veļas mazgātavas kvītis, gan aizsāktas vēstules, gan — ak, kauns un negods — arī dzejas!»
   Augstās prasības, ko sev izvirza talantīgais rakstnieks, ir droša ķīla viņa meistarībai un piešķir viņa daiļradei ilgu mūžu.
   1939. gada rudenī Bulgakovs smagi saslimst. Mokošā slimība, nieru skleroze, kurai seko redzes zudums, ir nedziedināma, un Bulgakovs kā ārsts to labi saprot. To­mēr līdz pat mūža pēdējām dienām viņš saglabā apbrī­nojamu savaldību, turpinādams sievai diktēt labojumus romāna «Meistars un Margarita» manuskriptam. Atbal­stījies augstos spilvenos, ar melnu cepurīti galvā un tumšās acenēs, izģindis un garš — viņš kādam no sa­viem apciemotājiem atgādināja taisnīguma bruņinieku donu Kihotu, kas bija Bulgakova pēdējās lugas varonis. Rakstniekam patiesi piemita īpatnēja bruņnieciski vī­rišķīga, atklāta un cildena attieksme pret cilvēkiem, dzīvi un daiļradi.
   Apmeklējis Bulgakovu īsi pirms viņa nāves, A. A. Fa- dejevs par viņu visai nozīmīgi un trāpīgi teica: «… Ma/i uzreiz kļuva skaidrs, ka esmu sastapies ar apbrīno­jami talantīgu, dziļi godīgu, principiālu un ļoti gudru cilvēku, — arī būdams smagi slims, viņš bija tik intere­sants sarunu biedrs, kādu reti gadās atrast. Kā politisko, tā literāro aprindu pārstāvji zina, ka Bulgakovs ne daiļ­radē, ne dzīvē nav sev uzkrāvis politiskus melus, ka viņa ceļš ir neliekuļots un dabisks, bet, ja sava ceļa sā­kumā (un dažkārt arī vēlāk) viņš visu neredzēja tā, kā bija īstenībā, tad te nav nekā pārsteidzoša: būtu daudz ļaunāk, ja viņš izliktos.»
   Šajā Fadejeva vērtējumā taisnīgi izcelts Bulgakova talants, viņa patiesīgums, personības morālā viengaba­lainība, kas varbūt mūs visvairāk valdzina viņa grā­matās.
   (Pēc V. Lakšina ievada šīs grāmatas izdevumam krievu valodā.)
   Redaktore V. Klumele. Māksi, redaktors V. Grants. Tehn. redaktore V. Vasi|jeva„ Korektore B. Vārpa, Nodota salikšanai 1972. g. 1. martā. Parak­stīta iespiešanai 1972. g. 9. augustā. Tipo­grāfijas papīrs Nr, 2, formāts 84X108,32, 17,38 fiz. iespiedi.; 29,20 uzsk. iespiedi.; 30,42 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 1 rbl. 1 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24, Izdevn. Nr. 25132/D-325. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas 3. tipo­grāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pasūt4
   Nr. 141,
   [1] kpra (pa nfl) krievijas proletārisko rakstnieku asociācija.