I GRĀMATA

   1. NODAĻA

   Deviņpadsmitā gadu simteņa vidū šai mūsu ērmotajā pasaulē pēkšņi bagā­tīgā skaitā savairojās īpaša cilvēku kategorija, pa lielākai daļai gados jau pavecāki vīri, kurus sauc — turklāt sauc pilnīgi pamatoti, lai gan viņiem pašiem tas nepagalam nepatīk, — par «zināt­niekiem». Šis vārds kļuvis tik gauži netīkams, ka žurnāls «Nature», kurš kopš sākta gala minētajai cilvēku kategorijai noderējis par patiesu un uzti­camu tribīni, savās slejās no tā izvairās jo rūpīgi, it kā tas būtu pēdīgais ķengu vārds, ko šai zemē var uzskatīt par visnekrietnākajām lamām. Taču dižā sabiedrība un tās prese visu zina labāk, un tā viņi ir un paliek «zinātnieki», un, līdzko rodas kaut niecī­gākais iemesls par šiem vīriem ieminēties atklātībā, mēs viņus tūdaļ godājam vismaz jau nu par «izciliem zinātniekiem», «ievērojamiem zinātniekiem» vai «plaši pazīstamiem zinātniekiem».
   Nav šaubu, ka gan misters Bensingtons, gan pro­fesors Redvuds jebkuru no šiem pagodinošajiem no­saukumiem bija pelnījuši jau sen pirms tā apbrīno­jamā atklājuma, par ko vēstīts šai stāstā. Misters Bensingtons bija Karaliskās biedrības biedrs, kādrei­zējais Ķīmiķu biedrības prezidents, bet profesors Redvuds lasīja lekcijas Londonas universitātes Bond- strītas koledžā, un lāgu lāgiem viņu nikni noķengāja antivivisekcionisti. Abi jau kopš agrām jaunības die­nām visu savu dzīvi bija veltījuši zinātnieku kar­jerai.
   Pēc ārējā izskata spriežot, abi, tāpat kā visi īsti zinātnieki, protams, šķita pavisam neievērojami cil­vēki. Jebkurš viduvējs aktieris izskatās daudz iespai­dīgāks nekā visa Karaliskā biedrība kopā. Misters Bensingtons bija maza auguma, gluži pliku galvu, staigāja mazliet uzkumpušu muguru, valkāja acenes zelta ietvaros un audekla kurpes, ko neskaitāmo varžaču dēļ bija izgraizījis vienos caurumos; nekā ievērojama nevarēja saskatīt arī profesora Redvuda ārienē. Līdz tai dienai, kad viņiem izdevās atklāt Dievu ēdienu (citādi es to nedomāju saukt), abi no­devās svarīgu zinātnisku problēmu risināšanai un dzīvoja tik noslēgti, ka nudien grūti atrast, ko pār viņiem varētu pastāstīt lasītājiem.
   Misters Bensingtons tika zirgā un kā īsts bruņi­nieks iemantoja piešus (ja tā var izteikties par džentlmeni, kas valkāja vienos caurumos izgraizītas audekla kurpes) ar saviem lieliski veiktajiem pētī­jumiem par sevišķi indīgiem alkaloīdiem, bet profe­soram Redvudam slavu atnesa .. . nudien neatceros, kas īsti viņam atnesa slavu. Zinu, ka viņš bija ārkār­tīgi slavens, un ar to pietiek. Bet slavai piemīt īpa­šība arvien augt augumā. Diez vai tikai profesoram Redvudam slavu neatnesa viņa plašais darbs fizio­loģijā par laika sprīdi, kas ilgst no kairinājuma līdz atbildes reakcijai, ar daudzās diagrammās parādī­tiem sfigmogrāfa pierakstiem (atļaušos piebilst — ja alojos, lai kāds manu kļūdu izlabo) un pilnīgi jaunu izcilu terminoloģiju.
   Plašāka sabiedrība par abiem džentlmeņiem zināja gaužām maz vai arī nezināja itin neko. Dažkārt tai palaimējās tādās iestādēs kā Karaliskā biedrība vai Humanitāro zinātņu biedrība redzēt misteru Bensing- tonu vai vismaz aplūkot viņa sasārtušo pliko galv­vidu un svārku apkakles maliņu un dzirdēt kādu fragmentu no lekcijas vai zinātniska darba, ko viņš, pēc paša domām, lasīja pietiekami skaļi, lai publika sadzirdētu; reiz, atceros, — tas notika pirms veselas mūžības, kad Britu asociācija sapulcējās Duvrā, — man patrāpījās iegriezties vai nu C, vai D, vai var­būt ar citu burtu apzīmētā sekcijā, kas bija apmetu­sies viesnīcā, un, aiz tīrās ziņkārības nopakaļ divām nopietna izskata dāmām, kas stiepa kaut kādus pa­pīrā ievīstītus saiņus, ielavījies pa durvīm, uz kurām stāvēja rakstīts «Biljarda istaba», es nonācu šauša­līgā tumsā, ko kliedēja vienīgi uz Redvuda diagram­mām mestais projekciju spuldzes gaismas aplis.
   Redzēju parādāmies un pazūdam attēlus un dzir­dēju kādu balsi (neatceros, ko tā sacīja), kas droši vien bija profesora Redvuda balss, sīca projekciju spuldze, dzirdamas bija vēl kaut kādas dīvainas ska­ņas, kuru dēļ ziņkārība man neļāva iziet no telpas, līdz gluži negaidot uzdegās gaisma. Un tad es sa­pratu, ka dīvainās skaņas rada gluži parasta mutes čāpstināšana — Britu asociācijas locekļi bija te sa­pulcējušies, lai projekciju spuldzes radītās tumsas aizsegā apēstu veģus, sendvičus un tamlīdzīgus gar­dumus.
   Redvuds, atceros, turpināja savu stāstījumu visu laiku, kamēr dega gaisma, un bakstīja ar nūjiņu tai vietā, kur uz ekrāna vajadzēja atrasties kārtējai diagrammai, — runāja un bakstīja, kamēr atkal iestā­jās tumsa. Atminos viņu kā gluži parastu, mazliet ner­vozu, tumsnēju vīru, kurš šķita iegrimis nevienam
   neizprotamās domās un darīja savu darbu aiz neiz­skaidrojamas pienākuma apziņas.
   Tais senajās dienās es vienreiz dzirdēju ari Ben- singtonu kādā skolotāju konferencē Blūmsberijā. Tā­pat kā lielākā tiesa ievērojamu ķīmiķu un botāniķu, misters Bensingtons tika uzskatīts par īpašu autori­tāti mācību darbā, lai gan esmu cieši pārliecināts, ka jebkura parasta pamatskolas klase pusstundas laikā pārbiedētu viņu līdz nāvei, — cik šobrīd jspēju atce­rēties, viņš ierosināja uzlabot profesora Armstronga heiristisko metodi, pēc kuras ar kaut kādu aparātu, kas maksā trīs līdz četrus simtus mārciņu, pametot novārtā jebkuras citas mācības, sevišķi izcilām spē­jām apdāvinātam skolotājam, ja tas visu uzmanību veltītu tikai vienam priekšmetam, izdotos panākt, lai viduvējs skolēns, neatlaidīgi mācīdamies, desmit vai divpadsmit gadu laikā iemantotu tik daudz zināšanu ķīmijā, cik var sniegt nekam nederīgās, šiliņu vērtās mācības grāmatas, ko tolaik tik plaši izmantoja sko­lās…
   Jūs paši redzat, ka ārpus zinātnes sfēras abi šie vīri bija gluži parasti cilvēki. Varbūt vienīgi ar mazu noslieci uz nepraktiskumu. Taču šī īpašība, kā jūs zināt, raksturīga «zinātniekiem» kā īpašai cilvēku kategorijai visā pasaulē. Tas, kas šais cilvēkos ir pa­tiesi dižs, viņu kolēģos zinātniekos izraisa sapīkumu un plašām sabiedrības aprindām paliek mūžīga mīkla, bet tas, kas nav dižs, redzams ikvienam.
   Nav iespējams apšaubīt to, kas viņos nav dižens, nevienai citai cilvēku kategorijai nepiemīt tik daudz vājību. Ja runājam par tīri cilvēciskām attiecībām, viņi dzīvo savā šaurā pasaulē, zinātniskie pētījumi prasa nepārtrauktu uzmanību un noslēgšanos vientu­lībā gandrīz kā mūkiem klostera cellē, tādēļ visam pārējam paliek gaužām maz laika. Pietiek paraudzī­ties uz dažu labu ērmotu, biklu, neveiklu, nosirmo­jušu, uzpūtīgu mazu zinātnieciņu, kas veicis dižu atklājumu un, smieklīgi izgreznojies ar ordeņa kava­liera plato lentu, pieņem savu kolēģu apsveikumus, vai palasīties žurnālā «Nature» gaušanos par «nevē­rīgu attieksmi pret zinātni», kad veiksme pagājusi secen Karaliskajai biedrībai, liegdama pagodinājuma laimi kādam tās loceklim šūpuļa svētkos, vai klau­sīties, kā viens nenogurdināms ķērpju pētnieks no­kritizē cita nenogurdināma ķērpju pētnieka zināt­nisko darbu, — un pilnīgi skaidra kļūst cilvēka dabas neapšaubāmā niecība.
   Un tomēr, lai arī zinātnei gadās uzdurties diez kādām zemūdens klintīm, tas, ko abi mazie «zināt­nieki» radījuši un vēl joprojām rada, ir tik brīnu­mains, tik nozīmīgs, tā pagaidām vēl neskaidrajās aprisēs jaušama varena cilvēces nākotne! Paši viņi, šķiet, vēl neizprot, kādu lielu atklājumu veikuši! Kad misters Bensingtons, pirms ilgiem gadiem izraudzī­damies nodarbošanos, nolēma ziedot savu mūžu alka- loīdiem un tiem radniecīgiem savienojumiem, viņš jādomā, nojauta, ko izdosies sasniegt, un varbūt tā nebija nojauta vien. Ja nebūtu noģiedas, cerību gūt slavu un iemantot stāvokli, kas lemts tikai zinātnie­kiem, diez vai kāds jauneklis savu mūžu veltītu šā­dam darbam. Nē, viņi droši vien gara acīm skatījuši slavas spožumu, redzējuši skaisto vīziju, taču redzē­juši tik tuvu, ka tā apžilbinājusi viņiem acis. Spo­žums viņus apžilbinājis aiz žēlsirdības, lai līdz mūža galam viņi spētu augstu turēt zināšanu lāpu un pada­rīt redzīgus mūs!
   Un varbūt tādējādi arī izskaidrojama Redvuda sa­vādā izklaidība, iegrimšana savās domās, tas, ka viņš bija citāds nekā viņa kolēģi, — par to vairs nepaliek ne mazāko šaubu, — ka viņš tiešām bija citāds, jo viņa acis vēl arvien kavējās pie kādreiz skatītās vīzijas.
   Es to nosaucu par Dievu ēdienu — šo vielu, kuru kopīgām pūlēm radīja misters Bensingtons un pro­fesors Redvuds, un, ja paturam prātā panākumus, kas ar to gūti jau tagad un katrā ziņā vēl tiks gūti nākamībā, var teikt, ka šāds nosaukums nepavisam nav pārspīlēts. Tālab es šo nosaukumu paturēšu arī turpmāk visā savā stāstā. Toties misters Bensingtons pie skaidras apziņas nemūžam šādus vārdus nelie­totu, jo tas, viņaprāt, būtu tikpat traki kā iziet no mājas Slounstrītā karaļa purpura mantijā tērptam un ar lauru vainagu galvā. Šis teiciens viņam tikai izlau­zās pirmajā mirklī kā pārsteiguma sauciens. Par Dievu ēdienu viņš savu atklājumu nosauca sajūsmas mirklī, un šī sajūsma ilga labi ja kādu stundu. Pēc tam viņš nosprieda, ka izturējies gaužām aušīgi. Sā­kumā, apcerēdams vielu, ko bija radījis, viņš saska­tīja milzīgās nākotnes iespējas — vārda tiešajā no­zīmē milzīgās iespējas, taču, samulsis no apžilbinošās ainas, viņš, kā nopietnam zinātniekam pieklājas, aiz­vēra acis. Vēlāk vārdi «Dievu ēdiens» viņam šķita pārlieku kliedzoši, lai neteiktu — nepieklājīgi. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, kā viņam šāds teiciens pasprucis. Un tomēr šis gaišredzības mirklis nekur tālu nepagaisa un lāgu lāgiem atkal atplaiksnījās viņa apziņā …
   —     Nudien, — viņš sacīja, berzēdams rokas un ner­vozi iesmiedamies, — tam nav tikai teorētiska no­zīme vien.
   —     Kaut vai, piemēram, — viņš teica, paļāvīgi pie­liekdamies profesoram Redvudam tuvāk un sazvēr­nieciski pāriedams uz čukstiem, — ja tikai saprātīgi rīkotos, to droši vien varētu pārdot…
   —           Pārdot, — viņš turpināja, staigādams pa istabu, — tieši kā pārtikas produktu. Vai vismaz kā pārtikas produktu sastāvdaļu.
   —     Protams, kad būsim pārliecinājušies, ka tas ir ēdams. Bet to mēs nevaram zināt, iekams neesam visu pārbaudījuši praksē.
   Misters Bensingtons apstājās uz paklāja kamīna priekšā, pagriezās un nopētīja audekla kurpēs rū­pīgi izgrieztos caurumiņus.
   —     Kā to nosaukt? — pacēlis galvu, viņš vaicāja, atkārtodams profesora Redvuda jautājumu. — Es labprāt izraudzītos kaut ko senu, klasisku, ar no­teiktu nozīmi. Tas … tas izklausītos mazliet zinātn .. . Skanētu mazliet veclaicīgi, cienījami. Esmu domājis par … nezinu, varbūt jums tas šķitīs muļķīgi. Taču lāgiem der mazliet pafantazēt. .. Hērakleoforbija? Kā jums liekas? Ēdiens, ko lietos nākotnes Hērakli? Zi­nāt, tas varbūt. ..
   —     Nu, protams, ja jums šķiet, ka ne …
   Redvuds, pārdomās nogrimis, lūkojās ugunī un
   nebilda ne vārda.
   —     Kā jums šķiet, vai šis nosaukums derētu?
   Redvuds nopietni pamāja ar galvu.
   —     Vēl to varētu saukt par Titānoforbiju. Titānu ēdienu… Varbūt pirmais nosaukums jums šķiet vai­rāk piemērots?
   —     Vai esat pārliecināts, ka tas neskan pārlieku .. .
   —     Nē.
   —     Nu tad jau labi. Neiebilstu.
   Un tā turpmākajā pētījumu gaitā viņi savu atklā­jumu nosauca par Hērakleoforbiju, šis nosaukums palika arī ziņojumā — ziņojumā, kas nekad netika publicēts, jo nāca negaidīti notikumi, kas izjauca visus viņu plānus, — un par Hērakleoforbiju to sauc vēl šobaltdien. Vispirms tika izveidotas trīs cita citai līdzīgas vielas, un tikai pēc tam izdevās radīt tieši to, kas bija iecerēta iepriekšējos teorētiskos apsvē­rumos, un tādējādi zinātnieki savus atklājumus no­sauca par pirmo Hērakleoforbiju, otro Hērakleofor­biju un trešo Hērakleoforbiju. Ceturto Hērakleofor- bijas variantu, atzīdams par vispareizāko nosaukumu Bensingtona paša sākotnēji izteiktos vārdus, es šai grāmatā saukšu par Dievu ēdienu.

   Iecere radās misteram Bensingtonam. Taču, tā kā ierosinājumu šai iecerei misters Bensingtons bija smēlies kādā filozofisku rakstu krājumā publicētā profesora Redvuda zinātniskā darbā, viņš vispirms ļoti rūpīgi konsultējās ar profesoru un tikai tad sāka risināt savu ieceri tālāk. Turklāt pētījumi bija pare­dzami ne vien ķīmijā, bet arī fizioloģijas laukā.
   Profesors Redvuds bija viens no tiem zinātņu vī­riem, kam piemīt nepārvarama slieksme uz diagram­mām un līknēm. Ja jūs piederat pie tiem lasītājiem, kas man ir īsti pa prātam, jūs noteikti pazīstat šādus zinātniskus rakstus. Tie ir raksti, kuros nevar apjēgt ne rīta, ne vakara, un pašā galā tiem pievienotas piecas sešas garu garas kārtām salocītas diagrammas, kurās lasītājs ierauga dīvainus līčloču ķeburus, tā­das kā zibens šautras, vai neizprotamas līkumainas līnijas, tā sauktās viļņveida līknes, kam vienā pusē atrodas ordinātes, otrā abscisas, un tā tālāk, un tā joprojām. Cilvēks pēta šos līkumu lokumus, lauza galvu neatņemdamies, līdz beidzot nonāk pie secinā­juma, ka ne tikai viņš, bet arī pats zinātniskā darba autors no visa tā nenieka nesaprot. Taču īstenībā ne viens vien no šiem zinātņu vīriem it labi saprot pats savus sacerējumus, un visa nelaime tikai tā, ka ne­saprašanās šķērsli starp autoru un lasītāju ceļ viņu neprasme izteikties skaidrā valodā.
   Man ir pamats pieņemt, ka arī Redvuda domāšana
   balstījās uz diagrammām un līknēm un, pabeidzis savu monumentālo darbu par laiku starp kairinā­jumu un atbildes reakciju (lasītāju, kas zinībās ne­jūtas pārāk stiprs, lūgšu vēl brīdi paciesties, līdz viss k!ūs skaidrs kā diena), Redvuds ķērās pie viļņveida līknēm un sfigmogrāfa pierakstiem, kas attēlo orga­nisma augšanu, un tieši kāds no viņa rakstiem par organisma augšanu deva pamudinājumu mistera Ben­singtona iecerei.
   bet gan lēcienveidīgi un ar pārtraukumiem, apmēram šādi:
   Redvuds, jūsu zināšanai, bija izmērījis visu, kas vien spēj augt, — kaķēnus, kucēnus, saulgriezes, sē­nes, tauriņziežus, kā arī savu puisēnu (iekams paša sieva nedarīja galu viņa eksperimentiem) — un nāca pie secinājuma, ka augšanas process nenotiek vien­mērīgi jeb, kā viņš to parādīja, šādi:
   un ka nekas neaug regulāri un pastāvīgi, jo, cik viņš noskaidrojis, nekas arī nespēj augt regulāri un pa­stāvīgi: iznāk, ka visam dzīvajam pirmām kārtām jāuzkrāj spēki augšanai, tad tas īsu brīdi aug ar visu sparu un pēc tam atkal apstājas, lai pēc maza pār­traukuma turpinātu augšanu. Un Redvuds grūti sa­protamā, īsti sarežģītā rūpīgā zinātnieka valodā iz­teica domu, ka augšanas procesa sekmīgai norisei asinīs acīmredzot vajadzīgs samērā liels daudzums zināmas vielas, kas veidojas ārkārtīgi lēni, un, kad šī viela augšanai izmantota, tā atjaunojas gaužām
   lēni un organismam tikām jāmīņājas uz vietas. Ne­zināmo vielu Redvuds salīdzināja ar degvielu ma­šīnā. Augoša dzīva būtne, viņš sacīja, ir kā lokomo­tīve, kas var noskriet zināmu attālumu un pēc tam gaida degvielu, lai varētu skriet tālāk. («Bet kālab gan lokomotīvei nedot degvielu priekšlaikus?» izla­sījis zinātnisko darbu, pats sev jautāja misters Ben­singtons.) Un tas, piebilda Redvuds ar visai zināt­nieku kategorijai raksturīgo apburoši nervozo ne­konsekvenci, varbūt radīs zināmu skaidrību pagai­dām vēl neatminētajā iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības noslēpumā. It kā iekšējās sekrēcijas dzie­dzeriem būtu jebkāds sakars ar iepriekš teikto!
   Savā nākamajā ziņojumā Redvuds spēra vēl vienu soli tālāk. Viņš savām diagrammām sarīkoja īstu benefici — tās izskatījās kā raķešu trajektorijas, un galvenā to būtība, ja par šādu būtību vispār varēja runāt, bija izteikta domā, ka kucēnu un kaķēnu asi­nis, tāpat kā saulgriežu un sēņu sula, tā sauktajā augšanas fāzē dažu elementu proporcijas ziņā atšķi­ras no to pašu dzīvnieku asinīm un augu sulas laikā, kad augšana pierimusi.
   Kad misters Bensingtons, izgrozījis diagrammas gan šā, gan tā, gan paturējis pilnīgi otrādi, beidzot ap­tvēra, kur īsti redzama šī atšķirība, viņš pārsteigumā palika gluži kā uz mutes sists. Jo izrādījās, raugiet, ka šo atšķirību, iespējams, izraisa tieši tā pati viela, ko viņš pēdējā laikā bija pūlējies iegūt izolēti, pētī­jot alkaloīdus, kas visvairāk stimulē nervu sistēmu. Redvuda referātu viņš nolika uz lasāmā dēlīša, kas pavisam neparocīgi bija piekarināts pie viņa atzvel­tnes krēsla, noņēma acenes zelta ietvaros, uzpūta tām dvašu un ārkārtīgi rūpīgi tās nospodrināja.
   — Velns parāvis! — noteica misters Bensingtons.
   Aizkabinājis acenes atkal aiz ausīm, misters Ben­singtons pagriezās pret lasāmo dēlīti, bet, līdzko viņa elkonis pieskārās dēlīša malai, tas koķeti iečīk­stējās un referāts ar krietno diagrammu žūksni pa­juka pa grīdu uz visām pusēm.
   — Velns parāvis! — sacīja misters Bensingtons un, neļaunodamies uz krēsla labiekārtojuma niķiem, pūlējās noliekties, taču apaļais vēders traucēja, un, sapratis, ka izkaisītās lapas tādējādi neizdosies aiz­sniegt, viņš nometās uz visām četrām un ņēmās lasīt tās kopā. Tieši uz grīdas viņam arī atausa doma savu atklājumu nosaukt par Dievu ēdienu …
   Jo, raugiet, ja viņam ir taisnība un ja taisnība ir arī Redvudam, tad, iešļircinot vai piejaucot barībai viņa atklāto jauno vielu, rodas iespēja apiet «miera fāzi» un līdzšinējo augšanas procesu
   pārveidot šādi:
   (ceru, ka jus mani saprotat).

   Naktī pēc sarunas ar Redvudu misters Bensingtons gandrīz ne aci neaizvēra. Tikai vienreiz viņš iegrima vieglā snaudā, taču tas ilga pavisam īsu brītiņu, un pa to pašu brītiņu viņš sapnī redzēja, ka ir izracis zemē dziļu bedri un tonnu tonnām ber tanī Dievu ēdienu, bet zeme tikai tūkst un tūkst, valstu robežas sprāgst pušu visās vīlēs un Karaliskā ģeogrāfu bied-
   riba kā vienota skroderu ģilde ķeras pie darba, lai palaistu ekvatoru vaļīgāku …
   Sapnis nudien bija muļķīgs, toties mistera Ben- singtona ārkārtīgo satraukumu un lielo nozīmi, ko viņš piešķīra savai iecerei, tas parāda daudz labāk nekā jebkuri viņa vārdi vai rīcība visskaidrākā no­moda brīžos. Citādi es nemaz to nebūtu pieminējis, jo kurš gan nezina, ka cilvēkiem nepavisam nav in­teresanti uzklausīt citu sapņus.
   bet atsevišķos gadījumos pat ta:
   Nejaušas sagadīšanās dēļ arī Redvuds tonakt re­dzēja sapni, un tas izskatījās šādi:
   Tā bija pāri atritinātām bezgalības dzīlēm ar uguni zīmēta diagramma. Un viņš, Redvuds, stāvēja uz kaut kādas planētas un lasīja lekciju par jaunām, tikko atklātām augšanas iespējām Superkaraliskam insti­tūtam, kas pārzināja pirmatnējos spēkus — spēkus, kuru ietekmē jebkurš augšanas process, pat ja runa ir par cilvēci, impērijām, planētu sistēmām un citām pasaulēm, līdz šim mūždien noticis šādi:
   Un viņš savai auditorijai nepārprotami un pārlie­cinoši izskaidroja, ka šīs gausās, dažkārt pat regre- sīvās metodes drīz vien izskaudīs viņa atklājums.
   Smieklīgi, nav vārdam vietas! Taču arī šis sapnis parāda…
   Ne mirkli nedomāju apgalvot, ka jebkuru no šiem sapņiem vajadzētu uzskatīt par kaut kādā veidā īpaši zīmīgu vai pravietisku, pietiek ar to izskaidro­jumu, ko devu jau iepriekš.

   i
   Sākumā misters Bensingtons ieteica jauno vielu, līdzko tā būs sagatavota lietošanai, izmēģināt ar kur­kuļiem. Ikvienu šādu eksperimentu parasts sākt ar kurkuļiem, jo kurkuļi tieši tālab jau radīti. Tika no­lemts, ka pie izmēģinājumiem ķersies misters Ben­singtons, nevis Redvuds, jo Redvuda laboratoriju tobrīd aizņēma ballistiski aparāti un izmēģinājumu bullēni, kurus viņš izmantoja, lai noteiktu jaunlopu badīšanās frekvences diennakts svārstības, un iegū­tos rezultātus reģistrēja dīvainu, ārkārtīgi sarežģītu līkņu veidā, tā ka stikla trauki ar kurkuļiem pirms iepriekšējā pētījuma pabeigšanas nekādā ziņā šeit nebija vēlami.
   Taču, līdzko misters Bensingtons par savām iece­rēm īsos vārdos ieminējās māsīcai Džeinai, tā neka­vēdamās uzlika veto jebkuriem nodomiem ievazāt viņu dzīvoklī kaut kādus kurkuļus vai citas izmēģi­nājuma radības. Māsīca Džeina necēla iebildumus, ka misters Bensingtons vienu istabu dzīvoklī izmanto ķīmiskiem eksperimentiem, kas nav saistīti ar sprā­dzieniem, lai gan pēc pieredzes viņa zināja, ka ne­kādas jēgas no tā visa nav; viņa pat atļāva šai telpā ierīkot gāzes pavardu, izlietni un putekļus necaurlaidīgu skapi, kas netiek pakļauts iknedēļas tīrīšanas vētrām, no kurām viņa nedomā atteikties. Labi zinādama, ka ir vīrieši, kuri pār mēru noņemas ar dzeršanu, māsīca Džeina necēla iebildumus pret mistera Bensingtona tieksmēm izvirzīties pārējo kolēģu vidū, jo saprata, ka tā nav pati ļaunākā no iespējamām izlaidības formām. Taču ieviest mājās veseliem lēveņiem dažādu pretekļu, kas dzīvi locī­jās kā tārpi un beigti maitāja gaisu, — to nu viņa necietīs. Tas viss nāk par ļaunu veselībai, viņa apgalvoja, un Bensingtons, kā zināms, nav no stip­rajiem, tādēļ lai pat nemēģina protestēt. Kad Ben­singtons pūlējās izskaidrot, cik milzīga nozīme būtu šim atklājumam, ja to izdotos veikt, māsīca Džeina atbildēja, ka saprotot visu ļoti labi, taču, ja viņa piekristu un ļautu ievazāt dzīvoklī netīrību un radīt veselībai kaitīgus apstākļus (un ar to šis pasākums noteikti beigtos), viņa ne mirkli nešaubās, ka Ben­singtons būs pirmais, kas sāks gausties.
   Aizmirsis sāpīgās varžacis, misters Bensingtons soļoja šurp un turp pa istabu un stingri, brīžiem pat dusmīgi centās pārliecināt māsīcu, taču neguva ne mazākos panākumus. Viņš sacīja, ka nekas ne­drīkst stāties ceļā zinātnes progresam, bet māsīca Džeina atbildēja, ka zinātnes progress ir viens un kurkuļu ievazāšana dzīvoklī pavisam kas cits; viņš apgalvoja, ka Vācijā cilvēku, kas atklājis kaut ko tik nozīmīgu, bez vārda runas apgādātu ar divdes­mit kubikpēdu lielu, nevainojami ierīkotu labora­toriju, bet māsīca Džeina atbildēja — viņas laime kopš sākta gala esot tā, ka viņa nav vāciete; mis­ters Bensingtons sacīja, ka šis atklājums padarītu viņu slavenu uz mūžīgiem laikiem, bet māsīca Džeina atbildēja, ka, ieviesdams šaurajā dzīvoklītī kurkuļus, viņš drīzāk gan pazaudētu veselību; mis­ters Bensingtons teica, ka esot kungs savā mājā, bet māsīca Džeina atbildēja, ka labāk iešot par internāta pārzini nekā apkalpošot kurkuļu varzu; misters Ben­singtons lūdza māsīcu apdomāties un nākt pie prāta, bet māsīca Džeina atbildēja, lai viņš pats nākot pie prāta un metot laukā no galvas muļķīgo iedomu par kurkuļiem; misters Bensingtons teica, ka māsīca varētu gan cienīt viņa ieceres, bet māsīca Džeina atbildēja — ja šīs ieceres bojājot gaisu, viņa tās ne­domājot cienīt; tad misters Bensingtons zaudēja sa­valdīšanos un — pilnīgi pretēji Hakslija[1] klasiska­jiem izteikumiem par šo jautājumu — viņam pa­spruka lamu vārds. Ne jau no pašiem ļaunākajiem, taču lamu vārds paliek lamu vārds.
   Māsīca Džeina jutās šausmīgi apvainota, misteram Bensingtonam vajadzēja izlūgties piedošanu, un jeb­kura cerība izmēģināt Dievu ēdienu ar kurkuļiem vismaz viņu dzīvoklī izgaisa kā nebijusi.
   Tā nu Bensingtonam vajadzēja rast citu izeju, kur un kā izmēģināt savu atklājumu, jo, līdzko izdosies sagatavot jaunatklāto vielu izēdināšanai, vajadzēs pārbaudīt to praksē. Vairākas dienas viņš apcerēja iespēju nodot savus kurkuļus kādam uzticamam cil­vēkam, bet tad nejauši pamanīja kādu rakstu avīzē, un viņa domas pievērsās izmēģinājumu fermai.
   Un cāļiem. Tikko šī doma iešāvās prātā, misters Bensingtons nolēma ierīkot putnu fermu. Garā viņš jau skatīja bezgalīgā ātrumā augošus cāļus. Ne tikai cāļus, bet arī sprostus un putnu dārzus, milzīgus sprostus un putnu dārzus, kas jo dienas jo kļūst lie­lāki. Cāļi tik viegli pakļaujas jebkurai iedarbībai, tos nav grūti ēdināt un apkopt, tie ir sausi — tātad tīka­māki mērīšanai un svēršanai, un kurkuļi kā izmēģi­nājuma dzīvnieki salīdzinājumā ar cāļiem viņam pēkšņi šķita pavisam mežonīgi un nevaldāmi zvēri. Misters Bensingtons nekādi nespēja aptvert, kālab jau no paša sākuma nav attapies, ka jāizraugās nevis kurkuļi, bet cāļi. Vismaz būtu atkritušas nepatīka­mās pārrunas ar māsīcu Džeinu. Kad viņš izteica savu ierosinājumu Redvudam, profesors tūdaļ tam pievienojās.
   Redvuds sacīja, ka, pēc viņa domām, fiziologi rīko­jas gaužām aplam, pārāk daudz darbodamies ar ne­vajadzīgi sīkiem dzīvniekiem. Tas esot gluži tas pats, kas uzsākt ķīmiskus eksperimentus ar nepietiekamu vielas daudzumu, — jebkura kļūda pašā izmēģinā­juma gaitā un tā rezultātos kļūst attiecīgi lielāka. Tieši patlaban zinātniekiem esot svarīgi aizstāvēt tiesības strādāt ar plašu materiālu. Tādēļ viņš arī savus eksperimentus Bondstrītas koledžā šobrīd vei­cot ar bullēniem, lai gan nevarot noliegt zināmas neērtības, ko studentiem un citu priekšmetu pasnie­dzējiem sagādājot izmēģinājuma dzīvnieku dažkārt vieglprātīgā izturēšanās. Toties līknes viņš iegūstot īpaši interesantas, un pēc publicēšanas tās noteikti pierādīšot, ka viņa izvēle bijusi pareiza. Ja šai zemē netiktu piešķirti tik nesamērīgi mazi līdzekļi zināt­nei, viņš saviem eksperimentiem nemūžam neizman­totu mazāku dzīvnieku kā vali. Taču pagaidām, vis­maz šai zemē, doma par pietiekami lielu zinātnieku vajadzībām paredzētu vivāriju esot tīrā utopija. To­ties Vācijā … un tā tālāk, un tā joprojām.
   Tā kā Redvuda bullēni prasīja no profesora nemi­tīgu gādību, rūpes par izmēģinājumu fermas izrau- dzīšanos un ierīkošanu uzgūla Bensingtona pleciem.
   Abi vienojās, ka ari visus izdevumus uzņemsies segt Bensingtons, vismaz līdz tam laikam, kad tiks pie­šķirta attiecīga subsīdija. Tātad, lāgu lāgiem pametis darbu sava dzīvokļa laboratorijā, misters Bensingtons izbraukāja visus ceļus uz dienvidiem no Londonas, meklēdams piemērotu fermu, un viņa vērīgais ska­tiens caur acenēm, vientiesīgi plikais pauris un cau­rumos izgraizītās kurpes izraisīja veltīgas cerības neskaitāmu nolaistu fermu īpašnieku sirdīs. Vairā­kās dienas avīzēs un žurnālā «Nature» viņš ievietoja sludinājumu, ka tiek meklēts uzticams (precēts) pāris — kārtīgi, darbīgi cilvēki, kas prot rīkoties ar mājlopiem, trīs akrus lielas izmēģinājumu fermas vadīšanai.
   Piemērotu vietu viņš šķita atradis Kentas grāfistē Hiklijbravā pie Eršotas. Tas bija neparasts, no apkār­tējās pasaules norobežots zemes stūrītis ielejā, kuru no visām pusēm ieskāva vecas priedes, kas nakts tumsā likās gluži melnas un biedīgas. Uzkumpis kāpu paugurs aizsedza skatu uz vakariem, bet veca aka ar sašķiebušos nojumi šķita nameli pavisam iespie­žam zemē. Gar nameli nevijās neviens vīteņaugs, vairāki logi bija izsisti, bet ratnīcā gaišā dienas laikā valdīja nakts tumsība. Ferma atradās pusotras jūdzes attālumā no miestiņa pēdējās mājas, un tās vientu­lību nespēja izkliedēt pat vesels neskaidru atbalšu jūklis, kas pieskandināja ieleju.
   Vieta Bensingtonam likās īsti piemērota zinātnisku pētījumu nolūkiem. Viņš apstaigāja visapkārt fer­mai, ar izstieptu roku iemērīdams vietu sprostiem un putnu dārziem, un nosprieda, ka virtuvē gandrīz bez jebkādiem pārveidojumiem varēs izvietot inkubato­rus un perētājvistas. Un, daudz nedomādams, viņš izvēlējās šo fermu, bet atceļā uz Londonu iegriezās Dantongrīnā, nolīga piemērotu precētu pāri, kas bija atsaucies uz viņa sludinājumu, un tai pašā vakarā
   viņam izdevās pagatavot pietiekami daudz pirmās Hērakleoforbijas, lai tūdaļ varētu ķerties pie izmēģi­nājumiem.
   Piemērotais pāris, kam tika lemts gods mistera Ben­singtona vadībā pirmajiem zemes virsū pasniegt dzīvai radībai Dievu ēdienu, bija ne tikai krietni veci, bet arī krietni sušķaini ļautiņi. Viņu netīrību misters Bensingtons pat nepamanīja, jo nekas tik pamatīgi neiznīcina cilvēka novērošanas spējas kā zinātniskiem pētījumiem veltīts mūžs. Precēto pāri sauca par misteru un misis Skineriem, un misters Bensingtons ar viņiem tikās mazā istabiņā, kuras logi bija cieši aizvērti, kur virs kamīna lepojās mušu noraibināts spogulis un uz palodzes nīka pāris podu ar paplukušām dzegužkurpītēm.
   Misis Skinere bija augumā pavisam sīka večiņa, aubi viņa nevalkāja un netīros sirmos matus bija cieši atglaudusi no sejas, kurā kādreiz acīmredzot izcēlies tikai deguns un arī tagad, kad visi zobi izkri­tuši, zods pavisam sarāvies un āda kroku krokām izvagota, pāri palicis gandrīz vai vienīgi deguns. Mu­gurā viņai bija zilganpelēka kleita (ja šai kleitā jeb­kādu krāsu vispār varēja saskatīt), kurai bija uzšūts sarkana flaneļa ielāps. Viņa ieveda misteru Bensing- tonu istabā, runāja piesardzīgi un neatņemdamās glūnēja uz viņu gan no vienas, gan no otras pama­tīgā deguna puses, aizbildinādama misteru Skineru, ka tas patlaban pārģērbjoties. Runāšana misis Ski- nerei sagādāja krietnas pūles, jo mutē bija palicis viens vienīgs zobs, un viņa nemierīgi žņaudzīja prā­vās, krunkainās rokas. Viņa pastāstīja misteram Bensingtonam, ka ilgus gadus esot kopusi putnus un pilnīgi pārzinot inkubatorus: kādu laiku viņiem pat esot piederējusi pašiem sava putnu ferma, tikai pēdīgi tā esot izputējusi, jo nevedies ar jaunputniem. «Ja nav cāļu, tad jau nekas neiznāk,» piebilda misis Skinere.
   Tad parādījās misters Skiners, — platsejainais vīrs šļupstēja un šķielēja tā, ka viena acs vērās kaut kur pāri mistera Bensingtona galvai; kājās viņam bija cau­rumos izgraizītas tupeles, kas tūdaļ izraisīja mistera Bensingtona simpātijas, mugurā svārki, kuriem nepār­protami nepietika pogu. Ar vienu roku misters Ski­ners saturēja svārkus un kreklu, ar otras rādītāja pirkstu izvilka dažādus rakstus melnajā, ar zeltu cauraustajā galddrānā, bet šai nodarbībā neaizņemtā acs skumīgā izklaidībā vēroja Damokla zobenu pār mistera Bensingtona galvu.
   —     Ķiten to fermu jūt tak negribat udtākt peļņat dēļ. Nē, ter. Alga viena, ter. Idmēģinājumi! Ahā, tkaidrt.
   Misters Skiners apgalvoja, ka pārcelties uz fermu viņi varot kaut tūdaļ pat. Dantongrīnā viņš tikai pa druskai nodarbojoties ar skrodera amatu.
   —     Nav jau nekāda tmalkā vieta, kā et biju do- mājit, un tat, ko te nopelnī, ir tīrait tīkumt, — viņš sacīja, — tā ka, ja jumt labpatīk, lai pārteļamiet tūlīt…
   Jau pēc nedēļas misters un misis Skineri bija ierī­kojušies fermā un namdaris — rokpelnis no Hiklij- bravas — rāvās vaiga sviedros, ierīkodams putnu dārzus un sprostus un laiku pa laikam uzsākdams pārrunas par misteru Bensingtonu.
   —     Vēl jau et viņu tikpat kā neetmu redējit, — sacīja misters Skiners. — Bet, tik nu var taprat, tāt vet nelga vien ir.
   —     Man rādās, va' tik šis nav druscīt ķerts, — teica namdaris no Hiklijbravas.
   —     Iedomājat lielt meitart putnu padarītanā, — sa­cīja misters Skiners. — Ak tu kungt tētīt! Domāt, ka priekt viņa nevient putnu pat nav redējit.
   —           Pats izskatās pēc slapjas vistas, — teica nam­
   daris no Hiklijbravas. — Un vēl brilles uz deguna uztupinājis.
   Misters Skiners pienāca tuvāk galdniekam no Hik­lijbravas, un viena acs skumīgi lūkojās tālumā uz miestiņu, bet otra ļauni iespīdējās, kad viņš noslēpu­maini pačukstēja:
   —     Katru mīļu dieniņu, tatodīt, vajagot tāt mērīt, ko neteikti. Tkatītiet, vai aug pa ītam. Iedomājiet tik, ko? Katru mīļu dieniņu … katru mīļu dieniņu.
   Un misters Skiners pielika plaukstu pie mutes, lai, kumpu mugurā uzmetis, gardi nosmietos, tikai skumjā acs nepiedalījās šais smieklos. Tad, nejuz­damies īsti pārliecināts, vai namdaris izpratis viņa vārdu jēgu, spalgā čukstā atkārtoja:
   —     Mērīt!
   —      Tas jau, sacīt, vēl dulnāks par iepriekšējo. Lai esmu nolādēts, ja tā nav, — secināja namdaris no Hiklijbravas.

   Zinātniska eksperimentēšana ir pati garlaicīgākā nodarbošanās visā pasaulē (pavisam kas cits, pro­tams, ir pārskati par šiem eksperimentiem «Filozo­fiskajos darbos»), un misteram Bensingtonam šķita, ka pirmos viņa sapņus par neaptveramajām nākotnes iespējām no cik necik taustāmām realitātes druskām šķir vesela mūžība. Darbus izmēģinājumu fermā viņš uzsāka oktobrī, bet pirmās panākumu pazīmes kļuva nomanāmas tikai maijā. Vispirms tika izmēģināts pirmais, otrais un trešais Hērakleoforbijas variants, taču pūles bija veltīgas; turklāt izmēģinājumu fermā rūpes sagādāja kā žurkas, tā Skineri. Vienīgā iespēja, kā piedabūt Skineru, lai viņš dara to, ko vēlēts darīt, bija viņu atlaist. Tādās reizēs vecais ar plaukstu pa­berzēja neskūto zodu, — lai gan Skiners nemūžam neskuvās, bārda viņam, kā par brīnumu, tomēr ne­kad neuzauga, — un, vienu aci pievērsis misteram Bensingtonam, bet ar otru raudzīdamies tam pāri tā­lumā, sacīja:
   — Nē, nudie', ter, vit būt darīt, ja jūt to pa no­pietnam …
   Taču beidzot parādījās pirmie panākumi. Ziņu par tiem atnesa vēstule mistera Skinera vecišķajā, ķe­burainajā rokrakstā.
   «Pirmie cāļi izperēti,» rakstīja misters Skiners, «un man to paskats diez kā vis nepatīk. Dikti mudīgi aug un nepavisam nav tādi kā iepriekšējais perējums pirms Jūsu pēdējiem norādījumiem. Tie bija cāļi kā cāļi, miesās dūšīgi, ja vien kaķis nebūtu tos apēdis, bet šitie aug kā zvēri. Savu mūžu neesmu tādus ma- tījis. Un knābj kā negudri, kampj stilbā virs zāba­kiem, kā lai šos izmēri pēc jūsu norādījumiem. īsti milzeņi un rij arī kā milzeņi. Drīz vien mums pie­trūks graudu, jo tādi rīmas nav pieredzēti. Trakāki par bentamvistām[2]. ja tāpat ies uz priekšu, liec šos vai izstādē, lai arīdzan aug pār mēru. Ne uz to pusi kā plīmutroki. Izgājušo nakti pārbijos līdz nāvei, do­māju, šiem uzbrucis kaķis — pats savām acīm pa logu redzēju, kā tas ielien pa stiepļu apakšu. Kad izgāju ārā, cāļi visi nomodā un rij kā pie bada, bet no kaķa ne miņas. Pabēru graudus un jo cieši aiz­bultēju sprostu. Labprāt gribētu zināt, vai barošana jāturpina tāpat kā iepriekš. Barība, ko Jūs samaisī­jāt, bezmaz jau cauri, un pats es to negribu maisīt, ka neiznāk atkal tāpat kā ar to pudiņu. Vislabākie novēlējumi no mums abiem, paliekam cerībā uz Jūsu labvēlību,
   augstcienībā zīmējos Jūsu Alfrēds iŅūtons Skiners.»
   Vēstules beigās izteiktais mājiens attiecās uz piena pudiņu, kurā nejauši bija iekļuvis Hērakleoforbijas otrais variants, kas samaitāja abiem Skineriem māgu un gandrīz noveda tos kapā.
   Taču misters Bensingtons, lasīdams starp rindām, pēc ātrās augšanas apraksta saprata, ka viņa ilgi kārotais mērķis vairs nav aiz kalniem. Nākamajā rītā viņš izkāpa no vilciena Eršotas stacijā, ceļa­somā vezdams līdzi trīs aizzieģelētas skārda kārbas ar Dievu ēdienu, kura pietiktu visas Kentas grāfistes cāļiem.
   Bija saulains, skaists rīts maija beigās, varžacis tobrīd nesāpēja, un misters Bensingtons nolēma cauri Hiklijbravai aizstaigāt uz fermu kājām. Līdz fermai nebija vairāk par trīsarpus jūdzēm, un ceļš veda cauri parkam un miestiņam, pēcāk pa zaļi noau­gušu izcirtumu Hiklijbravas rezervātā. Pavasarīgā koku lapotne vizuļoja saulē, dzīvžogos ziedēja smil­tenes un spulgnaglenes, mežs bija kā piesēts zilām hiacintēm un sārti violetām orhidejām; visapkārt pilnā sparā vīteroja putni — gan melnie un pelēkie strazdi, gan sarkankrūtīši un žubītes, gan visvisādi citi spārnotie dziedoņi, bet kādā parka stūrī jau la­pas vaļā ritināja ērgļa paparde un līksmi lēkāja rūs­gans briedis.
   Misters Bensingtons pēkšņi juta atgriežamies senaizmirstu dzīvesprieku, — dižajam atklājumam pavērās spoža un līksma nākamība, un viņam šķita, ka pienākusi mūža laimīgākā diena. Un, kad misters Bensingtons aiz saules apspīdētā smilšu vaļņa priežu pavēnī ieraudzīja cāļus, kam tika izēdināts viņa ga­tavotais barības maisījums, — milzīgus un neveiklus, lielākus par jebkuru vistu, kas sen jau izperējusi pati savu cāļu saimi, — vēl pirmajām maigi dzelte­najām pūkām klātos cāļus (uz muguras tiem tikko parādījās pa brūnai spalviņai), viņš no tiesas saprata, ka pienākusi laimīgākā diena viņa mūžā.
   Misters Skiners uzstāja, ka tūdaļ jāapskata putnu dārzs, bet, kad cāļi pāris reižu bija iecirtuši ar knābi pa izgriezumiem audekla kurpēs, misters Bensing­tons neizcieta un vērošanu turpināja caur stiepļu sietu. Acis piemiedzis, viņš pieplaka pie sieta un no­lūkojās ikvienā putnu kustībā tā, it kā savu mūžu nebūtu neviena cāļa redzējis.
   —      Kat tur vēl tanākt, kad idaugt lieli, — sacīja misters Skiners.
   —      Zirga augumā, — atbildēja misters Bensingtons.
   —      Jādomā gan, — piekrita misters Skiners.
   •— No viena paša spārna pusdienu maltītei pietiks vairākiem cilvēkiem! — sacīja misters Bensingtons. — Varēs izcirst gabalus kā no liellopiem.
   —      Mūģam jau nu tik traki neaugt, — teica misters Skiners.
   —      Neaugs? — atsaucās misters Bensingtons.
   —      Nē, — sacīja misters Skiners. — Titen tādut et padītu. Tāk kā dulni, bet pēt tam tauri ir, kad et jumt taku. Tauri.
   Mirkli iestājās klusums.
   —     Pareida koptana, — kautrīgi ierunājās misters Skiners.
   Misters Bensingtons pēkšņi pablenza viņā caur acenēm.
   —      Mēt jau agrāk tādut etam idaudējuķi, — maz­liet aizrāvies sacīja misters Skiners, un viņa veselā acs dievbijīgi pievērsās debesīm, — mēt abi ar dīvet- biedri.
   Misters Bensingtons kā parasti apstaigāja visu fermu, bet tad steigšus atgriezās pie jaunā putnu dārza. Patiesību sakot, panākumi rādījās lielāki, nekā viņš bija iedrošinājies cerēt. Zinātniskie pētījumi virzās uz priekšu tik lēni, un to ceļi ir gaužām līku­moti; sākumā viss liekas daudzsološs, bet, kamēr iz­dodas gūt panākumus praksē, allaž vajadzīgas ga­diem ilgas pūles un sarežģīti izgudrojumi, bet te … te nav pagājis pat ne gads kopš izmēģinājumu sākuma, un Dievu ēdiens jau rokā! Tas likās pārāk skaisti — pārāk skaisti, nudien. Viņam nebūs lemtas mūžīgās cerības — zinātniskās iztēles pastāvīgās pa­vadones! Tā misteram Bensingtonam vismaz tobrīd šķita. Viņš atgriezās pie putnu dārza un, acis neno- laizdams, atkal lūkojās savos milzu cāļos.
   —      Pagaidiet, — viņš sacīja. — Tie ir desmit dienu veci. Un, ja mēs noliktu blakus parastos cāļus, šie būtu savas sešas vai septiņas reizes lielāki…
   —      ītā reide pratīt, lai pieliek pie algat, — misters Skiners sacīja sievai. — Prietājat kā tādt ērmt par tiem tāļiem, kat tur tai pēdējā aplokā — nu taitni kā ērmt!
   Viņš pieliecās sievai pie auss.
   —      Domā, ka tie aug no tāt viņa tatodītāt barī- bat, — viņš sacīja, aizlicis roku priekšā mutei, un rīkles galā ieguldzējās aizturēts smiekliņš.
   Todien misters Bensingtons nudien jutās īsti lai­mīgs. Viņam pat negribējās meklēt sīkas vainas cāļu kopšanā. Saulainās dienas gaismā viņš skaidrāk nekā jebkad saskatīja, cik nevīžīgs un gauss ir Skineru pāris. Un tomēr ikvienu norādījumu viņš izteica iespējami mierīgi. Putnu dārzu iežogojums šur tur bija pārāk vaļīgs, taču viņu likās apmierinām mis­tera Skinera paskaidrojumi, ka tas ir «laptu un tuņu darbt». Misters Bensingtons mierīgi aizrādīja, ka in­kubators nav kādu laiku tīrīts.
   —      Tiesa kas tiesa, ser, — ar biklu smaidu aiz va­renā deguna, rokas sakrustojusi, sacīja misis Skinere. — Nav iznācis laika ķerties pie tīrīšanas, kamēr te saimniekojam …
   Misters Bensingtons uzkāpa bēniņos apskatīt žurku alas, jo Skiners apgalvoja, ka vajadzīgi slazdi, — alas patiešām bija milzīgas, un telpā, kur Dievu ēdiens tika sajaukts ar lopbarības miltiem un klijām, val­dīja neiedomājama nekārtība. Skineri piederēja pie tās ļaužu pasugas, kas nespēj šķirties no sasistām bļo­dām, veciem spaiņiem, ievārījumu burkām un pat sinepju trauciņiem, tā ka bēniņi bija piemētāti ar šo drazu. Vienā kaktā puva kaudzē sabērti āboli, un uz slīpajos griestos iedzītas naglas bija pakārtas vairā­kas trušu ādas, ar kurām Skiners teicās izmēģināt savu kažoku ģērētā ja talantu. («Ud ādām un tam- līdīgām būķanām etmu lielt meitart,» sacīja Skiners.)
   Misters Bensingtons, protams, kritiski pavīpsnāja par šo nekārtību, taču lielu troksni necēla un, pat ieraudzījis lapseni mielojamies pie fajansa burciņas ar Hērakleoforbijas ceturto variantu, viņš tikai bikli aizrādīja, ka šai vielai vajadzētu gan atrasties no­slēgtā traukā, jo saskarē ar gaisu tā var kļūt mitra.
   Un, atmetis ar roku nekārtībām, misters Bensing­tons izteica to, kas jau labu laiku nodarbināja viņa prātu:
   —     Redziet, Skiner… vai zināt, vajadzētu nokaut vienu no šiem cāļiem … paraugam. Kausim nost šo­dien pat, un es to paņemšu līdzi uz Londonu.
   Viņš izlikās ielūkojamies kādā citā fajansa trau­ciņā, bet tad noņēma acenes un nospodrināja tās.
   —      Man gribētos, — viņš sacīja, — man ļoti gri­bētos kaut ko paturēt piemiņai… nu, lai atcerē­tos … tieši šo perējumu un tieši šai dienā.
   —     Starp citu, — viņš piebilda, — jūs taču neesat devuši šiem cāļiem gaļu?
   —      Kur nu, ter! — atsaucās Skiners. — Titiet man, ter, mēt tik labi pārdinām vitvitādu tugu vitu kop- ķanu, ka nemūģam neko tādu nedarītu.
   —        Vai droši zināt, ka neesat devuši tiem savu mal­tīšu atliekas … Man likās, viņā aploka stūrī es re­dzēju mētājamies truša kaulus …
   Bet, kad viņi aizgāja paraudzīties, izrādījās, ka tīri apskrubinātie kauli palikuši pāri nevis no truša, bet gan no kaķa.

   —       Tas nav nekāds cālis, — sacīja mistera Bensing­tona māsīca Džeina.
   —        Jādomā, ka tik daudz kā cāli es nu gan pa­zīstu, — ķildīgi sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina.
   —       Pirmkārt, tas ir pārāk liels, lai būtu cālis, tur­klāt uzreiz skaidri redzams, ka tas nav cālis.
   —      Drīzāk tā ir liela sīga, bet cālis tas nav.
   —       Manuprāt, — ierunājās Redvuds, negribīgi ļau­dams Bensingtonam iesaistīt sevi strīdiņā, — jāatzīs­tas, ka, spriežot pēc ārējām pazīmēm…
   —       Ak tā! Ja jūs spriežat pēc ārējām pazīmēm, — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina, — nevis kā saprātīgi cilvēki ticat tam, ko redzat paši savām acīm …
   —     Nu, patiešām, mis Bensingtone …
   —       Ak! Turpiniet vien! — iesaucās māsīca Džeina. — Jūs, vīrieši, visi esat vienādi.
   —       Ja spriežam pēc ārējām pazīmēm, šis putns no­teikti pieskaitāms pie… tas, bez šaubām, nav nor­māla lieluma, ir hipertrofēts … un tomēr … īpaši tālab, ka tas izperēts no parastas vistas olas… Jā, manuprāt, mis Bensingtone, man jāatzīst… ka šo putnu es nevaru nosaukt citādi kā par cāli.
   —       Jūs gribat teikt, ka šis te ir cālis? — vaicāja māsīca Džeina.
   —      Domāju, ka tas ir cālis, — atbildēja Redvuds.
   — Blēņas! — sacīja mistera Bensingtona māsīca Džeina un nikni paskatījās Redvudam tieši acis. — Ak, man pietrūkst pacietības ar jums strīdēties! — Un, pēkšņi pagriezusies, viņa izgāja no istabas, aiz- cirzdama durvis.
   —     Izjūtu patiesu atvieglojumu, ka tas ir cālis, Bensington, — sacīja Redvuds, kad durvju aizcirša­nas atbalss bija izgaisusi. — Kaut ari ļoti liels.
   Negaidīdams īpašu Bensingtona uzaicinājumu, viņš apsēdās zemā atzveltenī pie kamīna un atzinās kādā savā rīcībā, ko neatļautos pat cilvēks, kuram ar zi­nātni nav ne mazākā sakara.
   —     Zinu, jūs teiksiet, ka esmu pārsteidzies, Ben­sington, — viņš sacīja, — taču atzīšos, ka mazliet iebēru to … ne jau daudz… pavisam mazu drus­ciņu … sava puisēna pudelītē … apmēram pirms nedēļas!
   —      Bet ja nu!… — iesaucās misters Bensingtons.
   •— Zinu, — atbildēja Redvuds un uzmeta skatienu
   milzīgajam cālim, kas gulēja traukā uz galda.
   —     Pagaidām viss ir kārtībā, paldies dievam. — Un viņš sameklēja kabatā cigareti.
   Pēc tam Redvuds mazliet nesakarīgi pastāstīja visu sīkāk:
   —     Nabaga mazulis nepavisam nepieņēmās sva­rā… nezināju vairs, ko iesākt. Vinklss, drausmīgs nemākulis … mans kādreizējais skolnieks … ne­kādas jēgas… Misis Redvuda tic šim Vinklsam kā pravietim … Zināt, ir tādi cilvēki, kas prot izrādī­ties … Man, protams, viņa nepavisam netic … Lai gan es mācīju Vinklsu… Bērnistabā mani gandrīz nelaiž iekšā… Kaut ko vajadzēja darīt… Ielavījos, kamēr aukle brokastoja … iebēru pudelītē …
   —     Bet viņš taču augs, — teica misters Bensing­tons.
   —■ Jau tagad aug. Pagājušo nedēļu pieņēmās div­desmit septiņas unces … Vajadzēja tikai paklausīties Vinklsā. Pareiza kopšana, — viņš saka.
   —     Ak kungs! To pašu saka arī Skiners!
   Redvuds atkal uzmeta skatienu cālim.
   —     Tagad man rūp, kā rīkoties turpmāk, — viņš
   sacīja. — Vienu pašu bērnistabā mani nelaidīs, jo reiz es gribēju uzzīmēt Džordžīnas Filisas augšanas līkni… atceraties … un kā lai es ieberu puisēnam otro devu …
   —     Vai maz vajadzētu?
   —            Jau divas dienas viņš brēc vienā brēkšanā … ar parasto ēdiena devu vairs nepietiek. Jādod vairāk.
   —      Izstāstiet Vinklsam!
   —     Velns lai parauj Vinklsu! — iesaucās Redvuds.
   —            Sazinieties ar Vinklsu, uzticiet viņam pulveri, lai dod mazajam …
   —            Laikam vajadzēs gan tā darīt, — piekrita Red­vuds un, zodu pret dūri atspiedis, lūkojās kamīna liesmās.
   Bensingtons brīdi pastāvēja, glaudīdams pūkām apaugušā milzu cāļa krūti.
   —      Tie nu gan izaugs briesmīgi lieli, — viņš sacīja.
   -— Lieli gan, — atsaucās Redvuds, acis vēl arvien
   no uguns nenolaizdams.
   —     Kā zirgi, — sacīja Bensingtons.
   —     Vēl lielāki, — teica Redvuds. — Kaut kas traks!
   Bensingtons novērsa skatienu no cāļa.
   —            Redvud, — viņš sacīja, — šie putni izraisīs ve­selu sensāciju.
   Redvuds pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies uguni.
   —- Un arī jūsu puisēns, goda vārds! — pēkšņi it kā attapies teica Bensingtons un nozibināja acenes.
   —            Par to patlaban domāju arī es, — sacīja Red­vuds.
   Viņš atlaidās krēslā, nopūtās, iemeta aizsmēķēto cigareti kamīnā un iebāza abas rokas dziļi bikšu kabatās.
   —             Jā, tieši par to domāju arī es. Ar šo Hērakleo­forbiju vajadzēs apieties uzmanīgi. Cālis acīmredzot audzis tik ātri…
   —      Ja puisēns augs tādā ātrumā … — lēnām iesāka misters Bensingtons un nenolaida acis no cāļa. — Tad, vai zināt, viņš izaugs briesmīgi liels.
   —      Pakāpeniski būs jāsamazina deva, — teica Red­vuds. — Es to pateikšu Vinklsam.
   —     Par daudz riskants eksperiments.
   —     Riskants gan.
   —     Un tomēr, vai zināt, taisnibu sakot… Agri vai vēlu to vajadzēs izmēģināt ar kādu bērnu.
   —     Ar kādu jau nu tiks izmēģināts, tas tiesa.
   —      Jā gan, — piekrita Bensingtons un, pienācis pie kamīna, apstājās uz paklāja, noņēma acenes un rūpīgi tās nospodrināja.
   —      Kamēr nebiju redzējis šos cāļus, Redvud, es nudien īsti neizpratu, kādas iespējas paver mūsu at­klājums. Tikai tagad pamazām apjaušu … iespēja­mās sekas.
   Un pat tai brīdī misters Bensingtons, patiesību sa­kot, ne tuvu neapjauta, kādu sprādzienu viņi izraisīs, pielaizdami uguni šai niecīgajai degauklai.

   Tas notika jūnija sākumā. Apmeklēt izmēģinājumu fermu Bensingtonu vairākas nedēļas aizkavēja spē­cīgs paša iedomu katars, tālab tur vienreiz uz īsu brīdi iegriezās Redvuds. Mājās viņš pārradās, norū­pējies par savu puisēnu daudz vairāk nekā pirms brauciena. Septiņas nedēļas cāļi bija diendienā ne­pārtraukti auguši. ..
   Un tad sākās notikumi ar lapsenēm.
   Pirmā milzu lapsene tika nosista jūlija beigās, ap­tuveni nedēļu pirms tam, kad no Hiklijbravas izbēga vistas. Vēstis par šo atgadījumu parādījās vairākās avīzēs, taču man nav zināms, vai tās aizsniedza arī misteru Bensingtonu un, ja arī aizsniedza, vai viņš notikušo saistīja ar nolaidību, kas valdīja viņa izmē­ģinājumu fermā.
   Tagad vairs nav ne mazāko šaubu, ka ceturto Hērakleoforbijas variantu, ar ko misters Skiners mie­loja mistera Bensingtona cāļus, tikpat čakli un var­būt pat čaklāk savam pavasara perējumam uz tuvē­jiem kāpu pauguriem aiz priežu sila pastāvīgi nesa lapsenes. Tāpat nav arī iemesla apšaubīt faktu, ka šis pavasara perējums auga un pieņēmās spēkā tik­pat vareni kā mistera Bensingtona vistas. Tā kā lap­senēm daba devusi spēju pieaugt ātrāk nekā jebku­ram mājputnam un vēl dažai labai dzīvai radībai, kas Skineru pāra dāsnīgās nolaidības dēļ baudīja labu­mus, ar ko misters Bensingtons apbēra savas vistas, tieši lapsenes pirmās sacēla veselu sensāciju.
   Cilvēks, kas sastapās ar milzu lapseni un kam arī laimējās nogalināt šo briesmoni, par kuru pirmo vēsturē sastopamas ziņas, bija apakšpulkveža Ru- perta Hika Meidstonas muižas uzraugs, vārdā God- frijs. Brizdams līdz ceļgaliem caur kupli sazēlušu paparžu audzi nelielā klajumā, viņš bija gājis pa apakšpulkveža Hika dižskābaržu birzi ar bisi pār plecu — viņam par laimi, tā bija divstobrene, — kad pēkšņi parādījusies neredzētā briesmone. Tā lidojusi, kā viņš stāsta, pret gaismu, tā ka skaidri nav bijusi saskatāma, toties troksnis nācis kā no «īsta automo­biļa». Godfrijs atzīstas, ka nobijies ne pa jokam. Spārnotais radījums bijis vismaz plīvurpūces lielumā, varbūt pat lielāks, un Godfrija pieredzējusī acs uz­reiz pamanījusi, ka tas lido ērmoti, nepavisam ne kā putns — spārnus zibenīgi vēcinādams. Liekas, paš­aizsardzības instinkta un ilgas pieredzes vadīts, viņš dīvainajam radījumam, kā pats stāsta, «bliezis tūdaļ virsū».
   Mērķis laikam gan bijis pārlieku ērmots, jo God- frijam misējies — skrotis tikai mazliet skārušas briesmoni, tas nogāzies zemē, nikni džinkstēdams «zzzz», — pēc šim skaņām viņš acumirklī sapratis, ka tā ir lapsene, — bet tad atkal pacēlies gaisā un Godfrijs saules staros saskatījis tā svītraino muguru. Tad lapsene metusies Godfrijam virsū. Viņš izšāvis no otra stobra nepilnu divdesmit jardu attālumā, aiz­metis bisi, paskrējis pāris soļu un, glābiņu meklē­dams, ielīdis papardēs.
   Godfrijs apgalvo, ka lapsene nolaidusies turpat blakus, atsitusies pret zemi, atkal pacēlusies spārnos, bet tad nokritusi apmēram trīsdesmit jardu tālāk un, dzeloni šaudīdama, palikusi raustāmies agonijā. Viņš izšāvis no abiem stobriem, iekams uzdrošinājies iet briesmonei klāt.
   Pēc tam Godfrijs izmērījis beigto lapseni — spārnu vēziens tai bijis divdesmit septiņas collas plats, dze­lonis — trīs collas garš. Vēderiņš gan bijis atrauts, taču Godfrijs lēsis, ka no galvas līdz dzeloņa galam lapsene sasniedz astoņpadsmit collas, un jāatzīst, ka viņš gandrīz nav kļūdījies. Acis bijušas penija lie­lumā.
   Tādas ir pirmās drošās ziņas par milzu lapseņu parādīšanos. Nākamajā dienā kāds riteņbraucējs, kurš, kājas no pedāļiem pacēlis, laida lejā pa kalnu starp Sevenouku un Tonbridžu, gandrīz uzbrauca virsū kādai citai milzu lapsenei, kas rāpoja pāri ce­ļam. Tā acīmredzot satrūkās no braucēja un uzšāvās gaisā, saceldama zāģa švīkstoņai līdzīgu troksni. Brau­cējs satraukumā nespēja vairs valdīt divriteni, tas noskrēja no ceļa, un, kad viņš beidzot attapās pa­mest skatienu atpakaļ, lapsene jau lidoja pāri me­žam uz Vesterhemas pusi.
   Kādu brīdi ar lielām pūlēm vēl noturējies sēdeklī, riteņbraucējs nobremzēja, nokāpa no divriteņa, tik stipri trīcēdams, ka gandrīz apgāzās ar visu brau­camo rīku, un apsēdās ceļmalā, lai kaut mazliet attap-
   tos. Galamērķis viņam bija Ešforda, taču todien viņš netika tālāk par Tonbridžu …
   Lai cik dīvaini tas liktos, nākamajās trīs dienās par lielajām lapsenēm nav saņemtas nekādas vēstis. Ielū­kojies meteoroloģiskajos ziņojumos, es atklāju, ka tobrīd turējies auksts un apmācies laiks ar lietus gāzēm, tā ka varbūt arī tādēļ lapsenes nav manītas. Bet tad ceturtajā dienā debesis noskaidrojās, spoži atspīdēja saule un sākās vēl nekad nepieredzēts lap­seņu uzlidojums.
   Nav iespējams saskaitīt, cik daudz milzu lapseņu tai dienā izlidoja. Par to parādīšanos saņemts vismaz piecdesmit ziņu. Bija pat viens upuris — pārtikas preču tirgotājs, kas briesmoni uzgāja cukura traukā un, kad tā pacēlās gaisā, nevilcinādamies cirta tai ar lāpstu. Ar pirmo cirtienu viņš to nogāza gar zemi, bet, kad cirta otrreiz un pāršķēla vidū pušu, lapsene paguva iedzelt viņam caur zābaku. Pirmais nomira tirgotājs, un tikai tad nobeidzās lapsene …
   Pats dramatiskākais no visiem piecdesmit gadīju­miem notika Britu muzejā, kuru kāda lapsene apmek­lēja pašā pusdienas laikā, no skaidrām debesīm uz- klupdama vienam no neskaitāmajiem baložiem, kas ganās muzeja pagalmā, un uznesdama to augšā uz ēkas dzegas, kur, neviena netraucēta, savu upuri notiesāja. Pēc tam milzene krietnu brīdi rāpoja pa muzeja jumtu un, sasniegusi kupolu, pa atvērto jumta logu ielīda lasītavā, zumzēdama lidinājās gar griestiem, tā ka lasītāji panikā metās bēgt, bet tad beidzot atrada citu logu un, iestājoties pēkšņam klu­sumam, pazuda ļaužu skatieniem.
   Citos gadījumos lapsenes tika redzētas vienīgi lidojam vai nolaižamies tālumā. Viena lapsene izklī­dināja zaļumniekus, kas bija apmetušies pie Olding- tonas pakalniem, notiesāja visus saldumus un ievārljumu, kāda cita pie Vitsteiblas sadzēla un saimnie­ces acu priekšā saplosīja kucēnu …
   Tovakar ielas pieskandēja avīžu zēnu saucieni, laik­rakstu virsraksti pašiem lielākajiem burtiem ziņoja par jaunāko sensāciju: «Milzu lapsenes Kentā.» Avīž­nieki redakcijās skraidīja augšup un lejup pa riņķa kāpnēm, un visiem uz lūpām bija tikai viens vārds — «lapsenes». Profesors Redvuds, pulksten piecos iz­nākdams no savas Bondstrītas koledžas, kur, vaigiem kvēlojot, bija strīdējies ar komiteju par izdevumiem, kas saistīti ar izmēģinājumu bullēniem, nopirka va­kara avīzi, atšķīra to, nobālēja un, acumirklī aizmir­sis gan bullēnus, gan komiteju, pasauca ormani un taisnā ceļā devās pie Bensingtona.

   Profesoram Redvudam šķita, ka visu Bensingtona dzīvokli piepilda misters Skiners un tā balss, neat­stādami vietas nevienai citai saprātīgai būtnei, ja, protams, misteru Skineru vispār var uzlūkot par sa­prātīgu būtni.
   Balss skanēja žēlabaini, it kā misters Skiners ciestu briesmīgas mokas.
   — Mumt nav ietpējamt tur vairt palikt, ter. Mēt motījāmiet, tērēdami, ka vēlāk būt labāk, bet vit iet tikai ud ļauno puti, ter. Ne jau tik tāt laptenet, ter … tur jau taraduķāt arī tpīļatet… titen tādat, ter. (Viņš pastiepa roku un norādīja uz taukaini netīro plauk­stu gandrīz līdz pašam delmam.) Mitit Tkinere tur­pat va' tamaņu daudēja, ter. Un deldīgāt nātret pie aplokiem, ter, tāt aug kā trakat, un meģvīteņi, ko mēt ietējām pie mājat, ter, pa nakti jau ielaida tīgat pa logu un gandrīd tapināt mitit Tkinerei kājāt. Pie vita vainīga tā jūtu barība, ter. Kur tik kāda kripa­
   tiņa nobirt, ter, tur vit aug kā trakt, ir tapņot nerā­dāt, ka tā var augt. Līd mēneķa beigām nav ko do­māt par palikķanu, ter! Mumt dīvība vēl ir dārga, ter. Ja laptenet mūt nenomaitāt, tad vīteņi noģnaugt. Jūt to iedomātiet nevarat, ter, kamēr pat tavām atīm neredētiet, ter …
   Vienu aci viņš pagrieza pret dzegu virs Redvuda galvas.
   —       Kat var dināt, vai ģurkat arī nav to iekampu- ķat, ter! Par to vie' man jādomā, ter. Vēl nevienu lielu ģurku atīt neetmu manījit, bet kat var dināt, ter. No tām paķām tpīļatēm mēt pārbījāmiet līd nā­vei — divat gabalat un tik lielāt kā vēģi, ter… un tie meģvīteņi tik drautmīgi aug, bet, kad et iddirdēju laptenet… nu, taitni kā iddirdēju, ter, man vit tika tkaidrt. Nenieka vairt negaidīju, tik pieķuvu pogu, tā bija notrūkuti, un taitnā teļā pie jumt. Pat tagad, ter, man tirt dreb aid bailēm, ter. Kā et varu dināt, kat tur tagadītēt notiek ar mitit Tkineri, ter! Un tat vītenit aug un taipāt pa vitām malām kā ķūtka, ter… lai nelabait mani tatper, turi tik atit vaļā un maniet pie malat, ter… un tpīļatet aug tik lielākat un lielākat, un kur tad vēl laptenet… Mitit Tkinere pat mantu nevienam nav novēlējuti, ja nu kat atga- dāt, ter!
   •— Bet vistas? — apjautājās misters Bensingtons. — Kas notiek ar vistām?
   —      Līd vakardienai mēt tāt ēdinājām, nelabait lai mani tatper, — teica misters Skiners. — Bet ķorīt vairt nedrīktējām, ter. Laptenet tatēla tādu lērumu, taitni brietmat, ter. Tāt nāta virtū —■ duķiem vien. Lielāt — nu kā gaiļi. Et ķai taku, pieķuj, et taku, pogu, va' nu vienu vai divat, et taku, nevar tak titen tā braukt ud Londonu, et taku, man tak jāiet pie mitera Bentingtona, et taku, un jāpateit vit, kā nā­kat. Un tu tēdi titen itabā, kamērt et atbrauktu, et taku, un turi logu pavitam tiet, et taku.
   —     Ja jūs nebūtu rīkojušies tik nolaidīgi… — iesāka Redvuds.
   —      Ak, ko jūt runājat, ter, — sacīja Skiners. — Va' tad nu ir ītā reide tādām runām. Et jau tāpat etmu nelaimīgt, ter, baidot par mitit Tkineri, ter! Nu ne­vajag, ter. Man nemad nav dūķa ar jumt trīdētiet. Lai nelabait mani tatper, ter, nudien nav! Prātā ģur- kat vien tāv… Kat dina, va' tāt nav udklupuķat mitit Tkinerei, kamēr et te runāju!
   —     Un jūs neesat izdarījis nevienu mērījumu, kur iznāktu tādas apbrīnojamas augšanas līknes! — iesaucās Redvuds.
   —      Par daud biju nomākt, ter, — teica misters Ski­ners. ■— Ja jūt dinātu, ko mēt idtietām — mēt abi ar mitit Tkineri! Vitu titen to mēneti. Taitni nedinā- jām, kur dētiet, ter. Vitat aug kā trakat, aug tpīļatet, un aug vīteņi. Neatminu, ter, vai jau tātīju — tie meģvīteņi…
   —     Stāstījāt gan, — sacīja Redvuds. — Tagad ro­das jautājums, Bensington, — ko mums darīt?
   —     Bet ko darīt mumt? — iesaucās misters Skiners.
   —      Jums jābrauc mājās pie misis Skineres, — teica Redvuds. — Jūs taču nevarat atstāt sievu visu nakti vienu pašu.
   —     Vient et nebrauktu, ter, neparko ne. Kaut tur būtu vai dutit mitit Tkineru. Ja nu mitert Benting- tont.. .
   —     Blēņas, — Redvuds viņu pārtrauca. — Lapsenes pa nakti nevienu neaiztiks. Un spīļastes jau nu jums virsū neskries …
   —     Nu, bet ģurkat?
   —     Nekādu žurku tur nav, — sacīja Redvuds.
   Mistera Skinera lielākās bažas bija gluži veltīgas. Misis Skinere todien laiku lieki nezaudēja.
   Ap pulksten vienpadsmitiem mežvīteņi, kas visu rītu bija rosīgi stiepusies garumā, jau sāka rāpties pāri logam un krietni vien aizsedza gaismu; jo istabā kļuva tumšāks, jo skaidrāk misis Skinere saprata, ka pienācis pēdējais laiks domāt par glābšanos. Tik­pat skaidri viņa saprata arī, ka pagājusi vesela mū­žība, kopš misters Skiners aizbraucis. Labu brīdi viņa vērīgi noskatījās pa aizaugušo logu, cauri kus­tīgajām stīgām, tad piesardzīgi atvēra guļamistabas durvis un ieklausījās …
   Arā viss šķita pavisam kluss, un tā nu, brunčus augstu sacēlusi, misis Skinere zibenīgi iemetās gu­ļamistabā, vispirms palūkojās zem gultas, tad aizslē­dza durvis un aši, kā jau daudz pieredzējusi sieviete, sāka posties ceļam. Gulta vēl nebija saklāta, pa grīdu mētājās mežvīteņa stīgas, ko Skiners jau iepriekšējā vakarā bija apcirtis, lai varētu aizvērt logu, taču šai nekārtībai viņa neveltīja ne mazāko uzmanību. Viņa sadabūja cik necik pieklājīgu pa­lagu. Tanī viņa iesaiņoja visas savas drānas un arī velvetona jaku, ko Skiners apvilka dzīves svarīgā­kajos brīžos, ielika vēl neatvērtu marinētu dārzāju burciņu, — un tiktāl neviens nevarētu apšaubīt, ka viņa rīkojas likumīgi. Bet tad misis Skinere paņēma divas hermētiski noslēgtas skārda kārbas ar Hērak- leoforbiju, ko pēdējā apmeklējuma reizē bija atve­dis misters Bensingtons. (Misis Skinere bija godīga, krietna sieviete, taču viņa bija arī vecmāmiņa, un viņas sirds nespēja panest, ka tāda laba manta tiek izšķiesta kaut kādu nolāpītu cāļu ēdināšanai.)
   Sasaiņojusi visu bagātību, misis Skinere uzlika aubi, noņēma priekšautu, apsēja lietussargu ar gluži jaunu apavu auklu un, brīdi paklausījusies pie dur­vīm un loga, atvēra durvis un izgāja briesmu pār­pilnajā pasaulē. Lietussargs bija pasists padusē, bet paunu viņa nesa cieši abās mezglainajās rokās sa­žņaugtu. Aubīti viņa bija uzlikusi pašu labāko — to, ko valkāja svētdienās, un divas magones, kas lepni slēja galviņas starp krāšņo lentu un pērlīšu rotā­jumu, šķita paužam tādu pašu biklu drosmi kā aubī- tes valkātāja.
   Virsdegunē misis Skinerei ievilkās apņēmības rie­vas. Viņai nu reiz ir diezgan! Palikt un gaidīt vienai pašai! Lai Skiners nāk atpakaļ, ja viņam briesmīgi patīk.
   Misis Skinere izgāja pa priekšdurvīm — ne jau tādēļ, ka gribētu doties uz Hiklijbravu (viņas ceļa mērķis bija Cīzingaibraita, kur dzīvoja precētā meita), bet gan tālab, ka pakaļdurvis nevarēja vairs atvērt, jo mežvītenis auga kā traks kopš tās reizes, kad viņa pie pašām tā saknēm apgāza trauku ar cāļu barību. Brīdi viņa ieklausījās, tad gaužām piesardzīgi aizvēra durvis no ārpuses …
   Pie mājas stūra misis Skinere apstājās un izlūkoja apkārtni…
   Kalna galā aiz priežu sila kā zemē iecirsta rēta vīdēja plata smilšu bedre — tur atradās lapseņu pūznis, un misis Skinere to labu brīdi nopētīja. No rīta šurp turp izlidojušās, lapsenes vairs laukā nerā­dījās, visapkārt valdīja klusums, no sila puses varēja saklausīt vienīgi klusu sīkšanu, it kā tālumā darbo­tos tvaika zāģis. Nemanīja arī nevienu spīļasti. Kaut kas gan iečabējās kāpostu dobē, taču tur varbūt kaķis uzglūnēja kādam putniņam. Misis Skinere brīdi ieklausījās.
   Viņa paspēra pāris soļu ap mājas stūri un pie putnu dārza atkal apstājās. Palūkojusies milzeņos, viņa domīgi pašūpoja galvu un izdvesa: «Ak!»
   Augumā cāļi jau bija sasnieguši lielo putnu emu, to­ties miesās apvēlušies nenoliedzami brangāki, tā ka šķita arī lielāki. Pāri palikušas bija piecas vistiņas, jo abi gailēni kautiņā viens otru bija piebeiguši. Pa­manījusi, cik sašļukuši izskatās cāļi, misis Skinere mirkli vilcinājās.
   — Nabadziņi! — viņa sacīja un nolika paunu zemē. — Ne lāsītes ūdens. Un visu diennakti ne graudiņa nav ieknābājuši. Bet pašiem tik traki gribas ēst! —■ Pielikusi izžuvušo pirkstu pie lūpām, viņa apsvēra, ko darīt.
   Te nu jāteic, ka šī netīrā veča paveica nudien īstu augstsirdības varoņdarbu. Atstājusi paunu un lietus­sargu uz ķieģeļiem bruģētā celiņa, viņa piegāja pie akas, pasmēla veselus trīs spaiņus ūdens un ielēja to tukšajā cāļu silē, un, kamēr cāļi grūstījās gar sili, klusītēm atvēra putnu dārza vārtus. Apmierināta ar savu rīcību, viņa mundri savāca zemē nolikto man­tību, pārrausās pāri dzīvžogam dārza viņā malā un, cauri lekni sazēlušai pļavai (lai turētos tālāk no lap­senēm) sasniegusi līkumoto taciņu, devās pa to uz Čīzingaibraitu.
   Pūzdama elsdama viņa slāja pret kalnu, brīdi pa brīdim apstādamās, lai atpūtinātu rokas no smagās nešļavas, mazliet atvilktu elpu un pamestu skatienu atpakaļ uz mazo būdiņu priežu sila malā. Kad, gan­drīz jau sasniegusi kalna kori, misis Skinere beidzot ieraudzīja trīs lapsenes pa gabalu citu no citas lēni un smagi planējam uz rietumu pusi, viņa dūšīgi vien pielika soli.
   Drīz iznākusi klajā laukā, misis Skinere pa uzbē­rumu starp dzīvžogiem (te viņa jutās cik necik dro­šībā) devās taisnā ceļā garām Hiklijbravas gravai uz smilšu pauguru pusi. Tur, kāpu pakājē apmetusies uz akmens dzīvžoga malā, viņa kupla koka pavēnī mirkli atpūtās.
   Tad atkal apņēmīgi devās tālāk …
   Ceru, jūs varat iztēloties večiņu ar baltu paunu rokās kā pakaļkājās saslējušos melnu skudriņu va­saras pusdienas tveicē tekam pa saulē balojošo ta­ciņu, kas aizvijas gar smilšu pakalnu nogāzi. Aizels- damās viņa traucās nopakaļ savam enerģiskajam, nenogurdināmajam degunam, magones uz aubītes trauksmē tricinājās līdzi, un kamašas, ceļa putekļiem klātas, kļuva arvien baltākas un baltākas. Plikš- plakš, plikš-plakš dipēja soļi svelmainajā klusumā, un lietussargs neatlaidīgi un neapnicīgi lūkoja izslī­dēt viņai no paduses. Krunkainās lūpas zem varenā deguna bija savilktas nelokāmā apņēmībā, un lāgu lāgiem viņa lādēdamās pagrūda uz augšu lietussargu vai atriebīgi paraustīja rokā cieši sažņaugto saini. Bet lūpas brīžiem kaut ko neskaidri murmināja, it kā aizlaikus uzsākdamas ar Skineru paredzamo strīdiņu.
   Un tālumā, aiz jūdžu jūdzēm, dūmakainajā zilgmē pamazām parādījās torņa smaile, un arvien skaidrāk un skaidrāk acīm pavērās klusais zemes stūrītis, kur no pasaulīgās kņadas bija patvērusies Čīzingaibraita, vēl nenieka neapjauzdama par Hērakleoforbiju, kas, baltajā paunā paslēpta, neatvairāmi tuvojās šai rim­tajai miera vietai.

   Cik man zināms, Hiklijbravā vistas parādījās ap pulksten trijiem dienā. Ieradušās tās acīmredzot tū­daļ uzsāka rosīgu darbību, lai gan laukā nebija ne­viena cilvēka, kas tās novērotu. Pirmais, kurš pavēs­tīja, ka miestiņā notiek kaut kas ārkārtējs, bija mazā Skelmersdeila necilvēciskais brēciens. Pasta ierēdne mis Dērgena, kā parasti nīkdama pie loga, ierau­dzīja, ka vista, sagrābusi knābī nelaimīgo puisēnu, trakā ātrumā nesas pa ielu un tai cieši pa pēdām seko vēl divas milzenes. Kurš gan nezina, kādu ātrumu skrējienā sasniedz pēdējā laikā izveidoto šķirņu vistas! Un kurš nezina, cik neatlaidīga ir izba­dējusies vista! Esmu dzirdējis, ka Skineru audzēkņu dzīslās rit plīmutroku asinis, un šās šķirnes vistas pat bez Hērakleoforbijas palīdzības ir īstas gargabal- nieces.
   Iespējams, ka mis Dērgena nemaz tik briesmīgi pārsteigta nejutās. Lai gan misters Bensingtons lūdza ievērot vislielāko slepenību, baumas par milzu cā­ļiem, ko izaudzējis misters Skiners, klīda pa miestiņu jau vairākas nedēļas.
   — Ak kungs! — viņa iekliedzās. — Tā jau es domāju!
   Mis Dērgena acīmredzot nezaudēja aukstasinību. Viņa pagrāba aizzieģelēto vēstuļu somu, ko vaja­dzēja sūtīt uz Ēršotu, un kā plēsta izmetās pa dur­vīm. Gandrīz tai pašā brīdī miestiņa viņā galā, no- bālis kā kaļķis, lejkannu aiz snīpja satvēris, parādījās misters Skelmersdeils. Bet nākamajā brīdī jau visi miesta iemītnieki steidzās pie durvīm un logiem.
   Ieraudzījusi mis Dērgenu, kas skrēja pāri ceļam, rokā sagrābusi visu Hiklijbravas tās dienas kores­pondenci, briesmone, kura bija nolaupījusi mazo Skelmersdeilu, apstājās. Brīdi neziņā vilcinājusies, tā pēkšņi pa atvērtajiem vārtiem iemetās Falčera pa­galmā. Sis mirklis bija liktenīgs. Neviena neaizka­vēta, pagalmā iejoņoja otra vista, ar nemaldīgi notē­mētu knābienu saķēra zēnu un pāri sētai ielēca mājas dārzā.
   «Kudē-ka-ka-ka-ka-ka!» ieķērcās trešā vista, ko sāpīgi bija trāpījusi mistera Skelmersdeila mestā lejkanna, un, spārnus skaļi vēcinādama, pārlaidās pāri misis Glū mājai un nokrita ārsta dārzā, bet' pā­rējās milzenes pa mācītāja mājas mauru aizaulekšoja pakaļ tai briesmonei, kas bija sagrābusi puisēnu.
   —      Dievs debesīs! — iesaucās draudzes mācītājs — iespējams (kā dažs labs apgalvo), ka viņa vārdi ska­nēja mazliet vīrišķīgāk, — un, kroketa vāli pa gaisu vicinādams, ar nelabu brēcienu metās vajāt uzbru­cējas.
   —     Stāvi, neliete! — sauca draudzes mācītājs, it kā milzu vistas būtu pati ikdienišķākā parādība.
   Tad, sapratis, ka bēgli panākt neizdosies, viņš no visa spēka meta ar kroketa vāli, un tā, apmetuši glītu loku apmēram kādu pēdu no mazā Skelmersdeila galvas, ietriecās siltumnīcas stiklos. Džinks! Jaunā siltumnīca! Mācītāja sievas jaunā, skaistā siltumnīca!
   Vista pārbijās. Šāds troksnis spētu pārbiedēt ik­vienu. Izmetusi upuri no knābja Portugāles lauru pudurā (zēnu no turienes izvilka saņurcītu, toties sveiku un veselu, ar dažiem bojājumiem apģērbā), vista savicināja spārnus, uzlēca uz Falčera kūts jumta, bet tieši tur gadījās kāds vaļīgs dakstiņš, un iebrucēja, tā sakot, no bezgalības iekrita lēmētā mistera Bampsa vientulīgajā patvērumā, bet tas, na­badziņš, kā nule neapstrīdami pierādīts, šai izšķiro­šajā sava mūža brīdī, neviena palīdzības negaidī­dams, izskrēja cauri visam dārzam, iespruka pa dur­vīm, aizšāva tām priekšā bultu un tūdaļ atkal ieslīga kristīgā padevībā nenovēršamajam liktenim un bez­palīdzīgi ļāva, lai sieva viņu aprūpē …
   Pārējām vistām ceļu aizsprostoja citi kroketa spē­lētāji — tās caur mācītāja sakņu dārzu iemuka ārsta pagalmā, kur tām beidzot piebiedrojās piektā mil­zene, neapmierināti klukstēdama par to, ka neveik­smīgi beidzies mēģinājums pastaigāties pa mistera Viterspūna gurķu lecektīm.
   Kādu brīdi milzeņu bars pastāvēja, kā jau vistām parasts, pakašņājās pa zemi, domīgi klukstēdamas, viena pat ņēmās rūpīgi knābāt ārsta bišu stropu, bet tad visas, lempīgi gāzelēdamās, vējam spalvas puri­not, lēkšiem vien joza uz Eršotas pusi un Hiklij- bravā vairs netika manītas. Netālu no Ēršotas vistas uzdūrās īsti piemērotai barībai — kāļu laukam un sāka tos aizrautīgi knābāt, taču drīz vien jau krita par upuri pašas savai slavai.
   Milzīgo mājputnu negaidītā parādīšanās acumirklī izraisīja dīvainu reakciju — cilvēkiem radās neat­vairāma tieksme aurot, skraidīt un mētāt dažādus priekšmetus, un pavisam drīz jau turpat vai visi Hik- lijbravas vīriešu kārtas iedzīvotāji, arī dažas dāmas, apbruņojušies ar dažnedažādiem sitamiem un dau­zāmiem daiktiem, devās vajāt milzu vistas. Tās tika aizdzītas līdz Eršotai, kur tieši todien svinēja kaut kādus svētkus, un Eršotas iedzīvotāji milzenes sagai­dīja kā līksmās dienas cienīgu noslēgumu. Uz vistām šaut sāka pie Findonbīčas, bet arī tikai ar skrotenī- cām. Saprotams, ka tik lieli putni par skrotīm jeb­kurā daudzumā pat aci nepamirkšķina. Pie Seven- oukas vistas izklīda kur kurā, bet viena labu laiku kladzinādama trakā steigā joza gar krastu, turēda­mās blakus un dažbrīd pat aizšaudamās garām pēc­pusdienas satiksmes tvaikonim, kura pasažieri norau­dzījās neredzētajā radījumā kā brīnumā.
   Ap pulksten pussešiem divas vistas veikli notvēra Tonbridžas cirka īpašnieks, — ar cepumiem un maizi viņš ievilināja putnus sprostā, kas stāvēja tukšs pēc atraitnēs palikušas dromedāru mātītes nāves …

   Kad nelaimīgais Skiners tovakar no Dienvidaus­trumu vilciena izkāpa Eršotā, metās jau krēsla. Vil­ciens bija nokavējies — gan pavisam nedaudz, — un misters Skiners par to izteica aizrādījumu stacijas priekšniekam. Iespējams, viņam šķita, ka stacijas priekšnieks kaut kā zīmīgi viņā paskatās. Pavisam īsu brītiņu vilcinājies, misters Skiners aizlika roku mutei priekšā un, kā noslēpumu uzticēdams, apjau­tājās, vai todien «kaut kas» nav noticis.
   —     Ko jūs gribat zināt? — apvaicājās stacijas priekšnieks, vīrs, kam balss skanēja skaļi un izteik­smīgi.
   —     Nu, vai nav dirdēt par laptenēm un tamlīdīgi…
   —     Mums nu gan nebija laika domāt par lapte­nēm, — stacijas priekšnieks viņu izmēdīja. — Pietika ar jūsu pasprukušajām vistām. — Un viņš izgāza pār misteru Skineru jaunākos notikumus ar vistām tieši tā, kā dažkārt mēdz izgāzt logus politiska pretinieka namam.
   —     Par mitit Tkineri jūt neko neetat dirdējit? — Skiners mēģināja pārtraukt kodolīgās informācijas un dzēlīgo piezīmju krusu.
   —     Ne prātā nenāk! — atcirta stacijas priekšnieks, it kā, pat kaut ko zinādams, viņš nepūlētos lieki tērēt vārdus.
   —     Vajadēt notkaidrot, kat tur lētiet, — sacīja misters Skiners, kopdamies drīzāk projām, lai vairs nedzirdētu stacijas priekšnieka secinājumus par at­bildību, kas jāuzņemas tiem, kuri pārbaro vistas …
   Kad misters Skiners devās cauri Eršotai, viņu uz­runāja kāds kaļķu cepļa strādnieks no Henkijas, apvaicādamies, vai viņš varbūt meklējot savas vistas.
   —     Vai jūt neetat kaut ko dirdējit par mitit Tki­neri? — jautāja misters Skiners.
   Kaļķu deģis — viņa vārdus precīzi necentīsimies atkārtot — atbildēja, ka viņu vairāk gan interesējot vistas …
   Bija jau pavisam tumšs — cik vien tumša var būt neapmākusies jūnija nakts Anglijā, — kad Skiners vai, pareizāk sakot, viņa galva pa durvju spraugu parādījās krodziņā «Pie jautrā lopu dzinēja» un sa­cīja:
   —     Tveiki! Vai neetat dirdējuķi tāt patakat par manām vitām?
   —      Un kā vēl! — atbildēja misters Falčers. — Kas tur ko dzirdēt, ja viena no tām pasakām ielauza ma­nai kūtij jumtu, bet otra izsita caurumu mācītāja kundzes lecektīm … tas ir … piedošanu … siltum­nīcai.
   Skiners ienāca krogā.
   —     Iedodiet kaut ko dūķat uttaitīķanai, — viņš sa­cīja. — Kārtu ģinu ar ūdeni, tat tik ir ko vērt.
   Un ikviens centās viņam pastāstīt, ko zināja par vistām.
   —      Apģēlojietiet! — dvesa Skiners.
   —     Vai par mitit Tkineri nevient neko nav dir­dējit? — viņš jautāja brīdī, kad iestājās klusums.
   —      Nav gan, — atbildēja misters Viterspūns. — Pat domājis nav. Ne par viņu, ne jums mēs nav domājuši.
   —      Vai tad jūs šodien nemaz mājās neesat bijis? — apjautājās Falčers, paceldams galvu no alus kausa.
   —     Ja kāds no tiem pasprukušajiem putniem iecir­tis viņai ar knābi, — misters Viterspūns iesāka, ļau­dams, lai katrs patstāvīgi iztēlojas šausmu ainu…
   Visiem klātesošajiem šķita, ka notikumiem pārba­gātajai dienai iznāktu īsti atbilstošs noslēgums, ja viņi dotos līdzi Skineram palūkot, vai ar misis Ski- neri patiešām nav kas lēcies. Šādās reizēs nekad nevar zināt, kur uzsmaidīs laime ieraudzīt kaut ko interesantu. Taču Skiners, atspiedies pret leti un dzerdams džinu, kamēr viena acs maldījās gar pude­lēm bufetē, bet otra neatņemdamās blenza mūžībā, pats palaida šo izdevību garām.
   —      Domāt, ar tām mildu laptenēm ķodien nekādat klipat nav gadījuķāt? — viņš jautāja, tīši izlikda­mies bezrūpīgs.
   —      Pietika liku likām, ko rauties ar jūsu vistām, — atbildēja Falčers.
   —     Domāt, tāt jau kaut kur aidlidojuķat, — teica Skiners.
   —      Kas — vistas?
   —     Et gan vairāk domāju par tām laptenēm, — sa­cīja Skiners.
   Un tad ar apsvaru, kas saceltu aizdomas pat nedēļu vecam zīdainim, rūpīgi izceldams gandrīz ikvienu izraudzīto vārdu, viņš apvaicājās:
   —      Domāt, nevient nav neko dirdējit par kādiem titiem lieliem radījumiem? Par mildu tuņiem, kaķiem vai tamlīdīgiem ērmiem? Ja jau parādījuķāt lielāt vitat. un laptenet… — Skiners palaida smiekliņu, lai visi saprot, ka viņš runā tāpat gara laika pēc.
   Taču Hiklijbravas vīru sejās tūdaļ iegūla rūpju izteiksme. Falčers pirmais izteica vārdos domu, kas nodarbināja visu prātus.
   —      Kaķis, kas spētu mēroties ar šiten tām vis­tām … — iesāka Falčers.
   —     Kā tad! — piekrita Viterspūns. — Kaķis, kas spētu mēroties ar šiten tām vistām …
   —     Tas jau būs tīģeris, — sacīja Falčers.
   —     Lielāks nekā tīģeris, — teica Viterspūns.
   Kad beidzot Skiners pa vientuļo taciņu devās pāri paugurainajam klajumam, kas stiepjas starp Hiklij- bravu un drūmo ieplaku priežu aizvējā, kur dziļā tumsībā milzu mežvītenis klusu, bet neatlaidīgi cen­tās pārmākt izmēģinājumu fermu, — viņš bija pa­licis viens. Sarunas biedru interese tālāk vairs ne­sniedzās.
   Skaidri varēja redzēt, kā viņš uzkāpj kalnā, kā tumšais stāvs izslējās pret apvārsni, kur blāvs un bezgalīgs plešas debesu jums, un pēc tam pazūd tumsā, no kuras, šķiet, nemūžam vairs neatgriezīsies. Viņš aizgāja nebūtībā. Vēl šobaltdien neviens ne­zina, kas notika ar Skineru pēc tam, kad viņš pazuda aiz kalna kraujas. Kad pēc brīža abi Falčeri un Viter­spūns, nelāgu nojautu dzīti, arī uzkāpa kalnā un pa­lūkojās turp, kur aizgāja Skiners, viņu jau bija apņē­musi nakts tumsa.
   Trīs vīri stāvēja cieši plecu pie pleca. Tumšajā mežā, kas paslēpa fermu viņu acīm, nedzirdēja ne skaņas.
   —     Viss kārtībā, — iztraucēdams klusumu, ierunā­jās jaunais Falčers.
   —     Nevienu gaismiņu nemana, — sacīja Viter­spūns.
   —     No šejienes jau nevar saskatīt.
   —     Ir sacēlusies migla, — piebilda vecais Falčers.
   Nevarēdami izšķirties, ko darīt, viņi vēl brīdi pa­stāvēja.
   —     Ja jau tur būtu lēcies kas nelāgs, šis tak nāktu atpakaļ, — sacīja jaunais Falčers, un viņa vārdi iz­skanēja tik pārliecinoši, ka vecais Falčers vēl tikai piebilda:
   —     Labs ir.
   Un visi trīs devās mājās gulēt, lai gan, jāatzīst, pa­visam domīgi.
   Gans pie Hakstera fermas naktī izdzirdēja nelāgu spiegšanu un nodomāja, ka tur plēšas lapsas, bet otrā rītā atklājās, ka no ganāmpulka pazudis jērs, ko vē­lāk viņš pusapgrauztu atrada ceļā uz Hiklijbravu.
   Nepavisam nav izskaidrojams fakts, ka netika at­rasts ne mazākais nieks, kas būtu varējis palikt pāri no Skinera!
   Pēc vairākām nedēļām izmēģinājumu fermas krās­matās uzgāja kaulu, kas šķita līdzīgs cilvēka_ lāpsti­ņai, bet drupu kaudzes otrā galā mētājās vel kads
   garš, apgrauzts nenoteiktas izcelsmes kauls. Pie paša žoga Aibraitas pusē atrada stikla aci, un daudziem kļuva skaidrs, ka tieši šim krāšņumam Skiners palicis parādā pateicību par savas personas pievilcību. Acs raudzījās pasaulē ar to pašu nepārprotami izklaidīgo skatienu, ar to pašu bargo grūtsirdību, kas pievērsa uzmanību viņa citādi tik nenozīmīgajai sejai.
   Rūpīgi pārmeklējot krāsmatas, vēl tika atrastas divu pārogļojušos auduma pogu metāla pamatnes, trīs veselas auduma pogas un viena metāla poga 110 tās vietas vīriešu apģērbā, kas parasti netiek izrādīta citu skatieniem. Autoritatīvas personas atzina šīs pa­liekas par apliecinājumu tam, ka Skiners ticis noga­lināts un saplosīts, taču es par to neesmu sevišķi pār­liecināts, jo, labi zinot viņam raksturīgo nepatiku pret dažiem apģērba elementiem, man, jāatzīst, šie pierādījumi liktos daudz pārliecinošāki, ja tiktu at­rasts mazāk pogu, toties vairāk kaulu.
   Stikla acs, bez šaubām, šķiet neapgāžams pierādī­jums, taču, ja tā patiesi piederējusi Skineram — lai gan pat misis Skinere nejutās īsti pārliecināta, vai viņas vīra nekustīgā acs bijusi no stikla, — kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ tā no gaiši brūnas bija pārvērtusies dzidri zilā. Lāpstiņa ir gaužām apšau­bāms pierādījums: lai atzītu, ka tā nāk no cilvēka skeleta, man vispirms gribētos to nolikt blakus jeb­kura visparastākā mājkustoņa tikpat apgrauztiem kauliņiem.
   Un kur, piemēram, palikuši Skinera zābaki? Lai cik samaitāta un ērmota būtu žurku gaume, kā gan var iedomāties, ka, pametušas jēru pusēstu, tās aprītu Skineru ar visiem matiem, kauliem, zobiem un zā­bakiem?
   Es rūpīgi izjautāju ikvienu cilvēku, kas cik necik tuvu pazinis Skineru, un tie visi kā viens apgalvoja, ka pat nevar iedomāties radījumu, kas spētu aprīt Skineru. Kāds izbijis jūrnieks, kas dzīvoja vienā no mistera V. V. Džeikobsa mājām Dantongrīnā, ar šā apvidus iemītniekiem raksturīgo savaldību un sva­rīgumu man pastāstīja, ka Skiners piederējis pie tiem ļautiņiem, kas mazgājas reti un «pa roku galam», bet, ja kāds runājot par aprīšanu, tad no šāda ku­mosa pat «visbadīgākajam negausim ēstgriba pārietu». Viņaprāt, briesmas tikt aprītam Skineram nedraudētu pat uz vientuļa plosta okeāna vidū. Izbi­jušais jūrnieks vēl piebilda, ka nepavisam negribot runāt ļaunu par Skineru, taču, kas esot, tas esot. Bet, ja vajadzētu Skineram uzticēt uzvalka šūšanu, tad nu gan viņš, izbijušais jūrnieks, ar lielāku prieku ietu cietumā. Visi šie vērojumi apliecina, ka īpašu ēstgribu Skiners nu gan nevienam nav spējis izraisīt.
   Teikšu saviem lasītājiem skaidri un gaiši — es ne­ticu, ka Skiners vispār atgriezās izmēģinājumu fermā. Drīzāk gan domāju, ka viņš svārstīdamies ilgi klimta pa Hiklijbravas apkaimes ārēm un, kad sākās trakā spiegšana, izraudzījās vieglākās pretestības ceļu, lai izkultos no sarežģītā stāvokļa, un kļuva par nezi­nāmo.
   Un tā nu nezināms — vai nu šajā, vai kādā citā mums svešā pasaulē — viņš nelokāmi un neapstrī­dami palicis vēl šobaltdien …

   i
   Divas dienas pēc mistera Skinera nozušanas Pod- burnas ārsts vēlu naktī divričos brauca pa Henkijas ceļu. Viņš bija nomocījies ilgas stundas, palīdzēdams
   kādam vēl neviena nepazītam pilsonim iekļūt šai dīvainajā pasaulē, un, laimīgi ticis ar visu galā, sa­miegojies brauca mājup. Ap pulksten diviem pie debesu juma parādījās bāls mēness sirpis. Gaiss kļuva pavisam vēss, un viegls miklums, no zemes celdamies, visu apkārtni ietina palsā miglā. Ārsts brauca viens, jo kučieris mājās gulēja slims, un abās pusēs ceļam nekas nebija ne saskatāms, ne saklau­sāms — divjūga lākturu dzeltenīgajā blāzmā pretī noslēpumaini vīdēja tikai dzīvžogi, un ausīs skanēja krūmāju atbalsotā zirgu pakavu klaudzoņa un ratu riteņu čirkstēšana pa granti. Ārsts droši paļāvās uz zirgu, un nav nekāds brīnums, ka viņš iesnaudās…
   Kurš gan nezina, ko nozīmē tāda snaušana sē­dus,,— galva klanās, ķermenis šūpojas riteņu taktī, un, kad zods atduras pret krūtīm, cilvēks pēkšņi sa­trūkstas.
   Klipada, klapada, klip …
   Kas tad tas?
   Ārstam šķita, ka pavisam tuvu kāds iepīkstas. Viņš atmodās no snaudas. īsos vārdos nepelnīti sabāris zirgu, viņš pameta skatienu visapkārt. Ārsts pūlējās pats sev iestāstīt, ka tālumā saklausījis rejam lap­sas … vai varbūt kāds jauns trusēns iekļuvis seskam zobos.
   Švīks, švīks, švīks, klipada, klapada, klips, švīks …
   Kas tad tas?
   Nē, nudien uzmācās dīvainas iedomas. Ārsts sapu­rināja plecus un vēlreiz mudinot uzsauca zirgam. Tad viņš ieklausījās, taču neko nesadzirdēja.
   Varbūt nekas arī nebija?
   Patiešām ērmota sajūta, it kā pār dzīvžogu kāds viņā būtu nolūkojies, šķita pat, ka_viņš redzēja lielu, jocīgu galvu. Ar apaļām ausīm! Ārsts vēlreiz cieši palūkojās, bet neko nevarēja saskatīt.
   — Blēņas, — viņš noteica.
   Ārsts izslējās sēdeklī, noticēdams, ka redzējis ne­lāgu sapni, viegli uzšāva zirgam ar pātagu, uzsauca «nū-ū» un vēlreiz pameta skatienu uz dzīvžogu. Taču lākturu šaudīgajā gaismā un miglas vālos visa ap­kārtne kļuva neskaidra, un viņš neko nespēja saska­tīt. Tad ārsts nosprieda, tā viņš pats vēlāk stāstīja, ka bailēm nav nekāda pamata, jo zirgs noteikti būtu satrūcies, ja tuvumā draudētu briesmas. Un tomēr prāts viņam nespēja nomierināties.
   Tad viņš pēkšņi pavisam droši izdzirda soļu di- poņu, kas atskanēja viņam aiz muguras.
   Ārsts negribēja ticēt pats savām ausīm. Atskatī­ties viņš nevarēja, jo divriči tieši tobrīd iegriezās asā ceļa līkumā. Viņš uzšāva zirgam ar pātagu un bailīgi pameta skatienu sānis. Un tad lāktura mestajā starā, kas tobrīd slīdēja pāri pazemam krūmam dzīv­žogā, viņš nepārprotami ieraudzīja kāda milzīga dzīvnieka izliekto muguru •— ārsts nesaprata, kas ir šis dzīvnieks, tikai redzēja, ka tas straujiem, nevien­mērīgiem lēcieniem dzenas viņam pakaļ.
   Viņam likās atdzīvojamies bērnu dienu pasakas par raganām un burvjiem, jo ērmotais dzīvnieks ne­pavisam nebija līdzīgs nevienai viņam zināmai ra­dībai, un, baidīdamies, ka zirgs var satrūkties, ārsts ciešāk satvēra grožus. Un, lai arī cik izglītots cilvēks būdams, viņš pats atzīst, ka tobrīd sācis prātot, vai tikai tas nav spoks, ko viņš gan redz, bet zirgs nespēj saskatīt!
   Uzlecošā mēness rēnajā gaismā tālumā parādījās nelielā Henkijas miestiņa aprises, un, kaut gan logos nemanīja ne mazākā gaismas stariņa, ārsts cik necik nomierinājās, paplīkšķināja ar pātagu, uzsauca zir­gam, bet tad žurkas pēkšņi metās viņam virsū!
   Divriči patlaban drāzās garām kādiem vārtiem, kad pirmā žurka, pārlēkusi pār žogu, izskrēja uz ceļa. Nezvērs no tumsas izlēca gaismā, purns tam bija
   smails, alkatīgs, ausis apaļas, jau tā garais ķermenis lēcienā šķita vēl garāks, bet vairāk par visu ārstu izbiedēja sārtās, pleznainās zvēra priekškājas. Taču pats šausmīgākais bija tas, ka viņš nespēja aptvert, kas ir šis dzīvnieks, neko tamlīdzīgu viņš savu mūžu nebija redzējis. Viņam pat prātā neienāca, ka tāds milzenis varētu būt žurka. Kad briesmīgais dzīvnieks panāca zirgu, tas ar lēcienu metās sānis. Šaurajā ieliņā atskanēja ārsta kliedziens un pātagas plīkšķi. Tad viss savērpās trakā virpulī.
   Dip-dap, švīks, klipada-klapada.
   Ārsts pielēca kājās, uzkliedza zirgam un cirta no visa spēka ar pātagu. Žurka sarāvās, spēcīgā sitiena ķerta, atlēca sānis — tās spalvā lāktura gaismā va­rēja saskatīt pat pātagas cirtiena pēdas, bet ārsts tikai cirta un cirta, nemanīdams, ka no mugurpuses tuvojas otra vajātāja.
   Groži izšļuka ārstam no rokām, jo atskatījies viņš ieraudzīja vēl trešo žurku dzenamies pakaļ…
   Zirgs metās uz priekšu. Divriči palēcās ceļa gram­bās. īsu bezprāta mirkli ārstam šķita, ka visa pasaule lēkšo viņam virsū.
   Laime, ka zirgs pakrita pašā Henkijā, ka tas neno­tika ne pirms miestiņa sasniegšanas, ne arī pēc tam, kad viņi būtu aiztraukušies garām pēdējai mājai.
   Neviens nezina pateikt, kālab zirgs pakrita, — vai tas paklupa kādā grambā, vai arī to nogāza žurka, kas ar zobiem ieķērās tam kaklā (palikdama karāja­mies gaisā ar visu milzīgā ķermeņa svaru), tāpat kā ārsts nezināja, ka arī pats ir sakosts, to viņš attapa tikai vēlāk — ķieģeļu deģa namiņā, lai gan kodiens bija pamatīgs — kreisajā plecā rēgojās gara plēsta brūce ar atlupušām ādas sloksnēm, it kā to būtu iecir­tis divpusējs tomahauks.
   Nupat viņš vēl stāvēja savos divričos, nākamajā brīdī jau izlēca laukā un nokrita ar sāpīgi sastieptu potīti, lai gan pats nenieka nemanīja, un sirdīgi cirta trešajai žurkai, kas metās viņam tieši virsū. Viņš lāgā neatcerējās, vai bija lēcis no divričiem tai mir­klī, kad tie gāzās, vai arī agrāk, cīņas karstumā visi iespaidi savērpās vienā jūklī. Manuprāt, kad žurka ieķērās zirgam rīklē, tas saslējās pakaļkājās, nokrita uz sāniem, apgāzdams divričus, un ārsts gluži instink­tīvi izlēca no tiem ārā. Ratiem krītot, lākturis saplīsa, petroleja ar blīkšķi uzliesmoja, un ceļu apgaismoja balta uguns.
   Tas arī bija pirmais, ko ieraudzīja ķieģeļu deģis. Jau iepriekš viņš bija izdzirdējis pakavu dipoņu un mežonīgu kliedzienu, lai gan ārsts pats neatcerējās, ka būtu kliedzis. Ķieģeļu deģis steigšus izlēca no gultas un, slēģus vaļā vērdams, satrūkās no draus­mīgā tjokšņa un baltās gaismas.
   — Arā kļuva gaišāks nekā dienā, — viņš stāstīja.
   Ķieģeļu deģis palika stāvam ar aizkaru auklu rokā un skatījās pa logu, vairs nepazīdams ceļu, kur no­tika kaut kas šaušalīgs, kā briesmīgos murgos. No uguns pacēlās ārsta tumšais stāvs, bet rokās tam vir­puļoja pātaga. Viņpus žilbinošajām liesmām tikko saredzams spārdījās zirgs, un rīklē tam bija ieķēru­sies žurka. Tumsā pie kapsētas sienas ļauni spīgu­ļoja otras briesmones acis. Vēl trešā kā šausmīgs melns blāķis ar sarkanām acīm un gaišām ķepām izmisīgi centās ar nagiem ieķerties kapsētas mūrī, uz kura, lākturim sprāgstot, acīmredzot bija uzlēkusi aiz bailēm.
   Jūs droši vien it labi zināt, kāds izskatās žurkas purns — divi asi zobi, ļauni spīgojošas acis. Tas viss gandrīz seškārt palielināts, turklāt tumsā un pārstei­gumā, kad cilvēks izrauts no miega un visapkārt mirgo un lēkā gluži nereālas liesmas, — viegli iedo­māties, ko tai brīdī izjuta ķieģeļu deģis.
   Ārsts nepalaida garām izdevību — atelpas mirkli, ko sniedza žilbinošā gaisma, un, pazudis ķieģeļu deģa skatienam, ņēmās ar pātagas kātu dauzīt durvis.
   Ķieģeļu deģis viņu ielaida tikai pēc tam, kad bija salūkojis gaismekli.
   Pēcāk daudzi viņu par to nosodīja, taču es šiem nosodītājiem neuzdrošinos piebiedroties, iekams neesmu pārbaudījis pats savu bezbailību.
   Ārsts kliedza, cik spēka, un dārdināja durvis …
   Ķieģeļu deģis stāsta, ka tad, kad viņš beidzot at­vēris durvis, ārsts aiz šausmām esot raudājis.
   —      Bultējiet ciet, — viņš saucis, — bultējiet ciet… — un nav varējis izteikt līdz galam «bultē­jiet ciet durvis». Gribējis, nabadziņš, palīdzēt, bet veltīgi. Ķieģeļu deģis aizšāvis durvīm priekšā bultu, bet ārstam krietnu brīdi vajadzējis sēdēt turpat bla­kus pulkstenim, līdz beidzot viņš radis spēku uzkāpt pa trepēm …
   —     Nezinu, kas tie par briesmoņiem! — viņš vienā laidā atkārtojis. — Nezinu, kas tie par briesmo­ņiem! — spiedzīgi izbrēkdams pēdējo vārdu.
   Ķieģeļu deģis gribējis iedot viņam viskiju, bet ārsts neparko nav palicis viens ņirbojošā sveces gaismā.
   Pagājis labs laika sprīdis, iekams ķieģeļu deģis piedabūjis viņu doties augšstāvā …
   Kad uguns uz ceļa nodzisa, milzu žurkas atgriezās, sagrāba beigto zirgu, aizvilka cauri kapsētai uz ķie­ģeļu cepli un plosīja to līdz rītausmai — un neviens pats neuzdrošinājās tās traucēt…

   Nākamajā rītā ap pulksten vienpadsmitiem Red- vuds devās pie Bensingtona, rokā nesdams trīs va­kara avīžu atkārtotos izdevumus.
   Iztraucēts no bezcerīgām pārdomām pār aizmirsta­jām lappusēm, lai gan bija atšķīris visaizraujošāko romānu, kādu vien savos plauktos spēja atrast bib­liotekārs Bromptonrodas grāmatu krātuvē, Bensing- tons pacēla skatienu.
   —     Vai ir kādas jaunas ziņas? — viņš iejautājās.
   —     Pie Čārtemas sadzelti divi cilvēki.
   —     Vajadzēja dot atļauju izsvēpēt pūzni. Bet ne­deva. Paši vainīgi.
   —     Paši vainīgi, saprotams, — piekrita Redvuds.
   —     Vai esat kaut ko dzirdējis par… par fermas pirkšanu?
   —      Nekustamu īpašumu aģentam, — atbildēja Red­vuds, — mute gan līdz ausīm, bet jēgas nekādas. Izliekas, it kā šīs mājas iekārojis kāds cits — jūs jau zināt, kā tas parasti notiek, — un negrib saprast, ka mēs steidzamies. «Tas ir dzīvības un nāves jautā­jums,» es sacīju, «vai jūs to nesaprotat?» Bet viņš tikai piemiedz acis un jautā: «Kālab tad jūs nepie- liekat tās divsimt mārciņas?» Labāk es apmetīšos uz dzīvi starp milzu lapsenēm, nekā padošos šim pretī­gajam stulbenim. Es …
   Viņš apklusa, sapratis, ka vēl pāris vārdu un viss iespaids būs samaitāts.
   —     Nekas nekaitētu, — teica Bensingtons, — ja kāda lapsene viņu …
   —     Par sabiedrisko noderīgumu lapsenēm nav vai­rāk jēgas kā nekustamu īpašumu aģentiem, — sacīja Redvuds.
   Vēl labu brīdi viņš klāstīja savas domas par ne­kustamu īpašumu aģentiem, advokātiem un tamlī­dzīgām amatpersonām — netaisnīgi, nepamatoti nozākādams šo profesiju pārstāvjus, tāpat kā to nez kāpēc dara daudzi cilvēki. («No vislielākajām dīvai­nībām pats dīvainākais šai dīvainajā pasaulē, manu­prāt, ir tas, ka no ārsta vai karavīra mēs kā pašu par sevi saprotamu gaidām godīgumu, vīrišķību, amata prasmi, bet advokātam un nekustamu īpašumu aģentam ne tikai ļaujam būt alkatīgam, slīpētam, ne­lietīgam blēdim un stulbenim, bet pat neko citu no viņa negaidām …» utt., utt.)
   Stipri vien atvieglojis sirdi, Redvuds piegāja pie loga un sāka skatīties, kā pa Slounstrītu brauc pa­jūgi.
   Bensingtons jau bija paguvis saistošo romānu no­mest uz mazā galdiņa, kur stāvēja elektriskā lampa. Tad viņš salika kopā abu roku pirkstus un rūpīgi tos aplūkoja.
   —     Redvud, — viņš sacīja. — Vai par mums daudz tiek runāts?
   —     Mazāk, nekā varētu gaidīt.
   —     Neviens mūs neapsūdz?
   —     Nepavisam ne. Taču, no otras puses, neviens arī nedomā atbalstīt to, ko es ierosināju. Es aizrak­stīju avīzei «Times», vai zināt, un visu sīki izskaid­roju …
   —     Mes lasam «Daily Chronicle», — teica Bensing­tons.
   —     Un «Times» šai sakarā publicējusi garu ievad­rakstu … ārkārtīgi augstā stilā, labi uzrakstītu ievadrakstu, izmantodama viscēlākos svešvārdus, kā, piemēram, status quo un tamlīdzīgus, un šis raksts skan apmēram tā, it kā ārkārtīgi svarīga bezperso­niska būtne, saslimusi ar influenci, ciestu nelāgas galvas sāpes un runātu caur bieziem apsējiem, kas tomēr nesniedz tai atvieglojumu. Ja lasa starp rin­dām, vai zināt, it labi var saprast «Times» pārlie­cību — nav ko runāt aplinkiem, bet tūdaļ jāķeras klāt un kaut kas jādara (tikai nav zināms, kas). Ja ne, varam sagaidīt vēl nevēlamākas sekas, — citiem vārdiem sakot, uzradīsies vēl vairāk lapseņu un vēl
   vairāk cilvēku tiks sadzelti. īsts valstsvīra spalvas cienīgs raksts!
   —            Bet pagaidām dažādi milzeņi lai izplatās visrie­bīgākajā veidā.
   —     Tieši tā.
   —            Ja nu Skineram bijusi taisnība par tām milzu žurkām …
   —            Kur nu! Tas jau nu būtu par traku, — sacīja Redvuds.
   Viņš iznāca istabas vidū un nostājās blakus Ben- singtona krēslam.
   —            Starp citu, — viņš teica, mazliet pieklusinādams balsi, — ko saka viņa? …
   Viņš norādīja uz aizvērtajām durvīm.
   —            Māsīca Džeina? Viņa par visu to nenieka ne­zina. Neiedomājas, ka tas saistīts ar mums, un šādus rakstus nelasa. «Milzu lapsenes!» viņa saka. «Nav nekādas patikas lasīt šīs avīzes!»
   —     Tīrā laime, — teica Redvuds.
   —      Ceru, ka … misis Redvuda arī…
   —             Nē, — atbildēja Redvuds, — pašlaik viss iegro­zījies tā, ka viņa ārkārtīgi norūpējusies par puisēnu. Vai zināt, viņš joprojām vēl…
   —     Aug?
   —     Kā ar veselību?
   —             Spēcīgs bērns. Aukle iet no mums projām, ma­zais pārāk stipri spārdoties. Un no drānām izaug šausmīgi ātri. Vienā laidā jāšuj viss jauns — gan krekliņi, gan pārējais. Ratiņiem nolūza ritenis — ir
   jau tie viņam par viegliem, — un mājās zēnu vaja­dzēja stumt ar piena tirgotāja rokas ratiņiem. Jā … apkārt sanāca vesels pūlis… Džordžlnu Filisu da­būjām guldīt puisēna šūpulī, bet viņu ielikām Džor- džīnas Filisas gultā. Skaidrs, ka mātei ir iemesls uz­traukties. Sākumā viņa lepojās un slavēja Vinklsu. Bet nu vairs ne. Saprot, ka tomēr kaut kas nav kār­tībā. Jūs jau zināt.
   —     Man šķita, ka jūs esat nolēmis samazināt devu.
   —     Mēģināju.
   —     Neizdevās?
   —      Kliedz. Ikviena bērna brēciens ir skaļš un ne­panesams, lai gan stāsta, ka tas viņiem nākot tikai par labu, bet, kopš zēnam dod Hērakleoforbiju …
   —     Hm, — norūca Bensingtons un vēl skumīgāk aplūkoja savus pirkstus.
   —     Patiesībā nekas vairs nav noslēpjams. Cilvēki uzzinās par bērnu, saistīs to ar mūsu vistām un citiem milzeņiem, un tad jau viss nāks arī manai sievai ausīs… Kā viņa to uztvers, es pat iedomāties ne­spēju.
   —     Grūti gan, — piekrita Bensingtons, — visu iepriekš paredzēt, patiešām.
   Viņš noņēma acenes un rūpīgi tās notīrīja.
   —      Vēl viens pierādījums tam, — misters Bensing­tons vispārināja, — ka it viss atrodas mūžīgā attīs­tībā. Mēs, zinātnieki, ja drīkstam šo vārdu attiecināt uz sevi, — mēs allaž cenšamies sasniegt teorētisku rezultātu … tīri teorētisku rezultātu. Taču gadās, ka pēkšņi iedarbojas kaut kādi spēki… jauni spēki. Mēs nedrīkstam tos savaldīt… bet citi to nemaz ne­spēj izdarīt. Patiesībā, Redvud, viss turpmākais jau ir izslīdējis no mūsu rokām. Mēs varam vienīgi ap­gādāt šo vielu …
   —     Un viņi, — sacīja Redvuds, pievērsdamies atkal logam, — viņi to pārbaudīs praksē.
   —            Kas attiecas uz satraucošajiem notikumiem Kentā, es par tiem vairs nedomāju raizēties.
   —     Ja vien tie nesagādās raizes mums.
   —             Tiesa gan. Un, ja kādam labpatīk noņemties ar juristiem, visvisādiem kaktu advokātiem, meklēt likuma aizsardzību un klāstīt savus stulbos apsvēru­mus, bet tikām, neviena netraucēti, saradīsies dažne­dažādi jauni milzu kukaiņi… Pasaulē aizvien val­dījusi drausmīga putra, Redvud.
   Redvuds izvilka gaisā ārkārtīgi sarežģītu, izlocītu līkni.
   —            Patlaban mums, pirmkārt, jārūpējas par jūsu puisēnu.
   Redvuds pagriezās, pienāca savam kolēģim klāt un cieši ieskatījās tam acīs.
   —            Ko jūs par viņu domājat, Bensington? Jūs noti­kušo varat aplūkot daudz objektīvāk nekā es. Ko man ar zēnu iesākt?
   —     Barojiet viņu tāpat.
   —     Ar Hērakleoforbiju?
   —     Ar Hērakleoforbiju.
   —     Bet viņš taču augs.
   —            Ja spriežam pēc vistām un lapsenēm, viņš iz­augs apmēram trīsdesmit piecu pēdu garumā … un visas ķermeņa daļas viņam veidosies proporcio­nāli …
   —     Un kas notiks pēc tam?
   —            Tieši tas, — atbildēja misters Bensingtons, — ir pats interesantākais.
   —            Kaut kas traks! Padomājiet kaut vai par viņa apģērbu. Kad zēns pieaugs, — sacīja Redvuds, — viņš būs vienīgais Gulivers pigmeju pasaulē.
   Mistera Bensingtona acīs pār zelta briļļu ietvariem atplaiksnīja jauna doma.
   —            Kālab vienīgais? — viņš vaicāja un vēl noslē­pumaināk atkārtoja: — Kālab vienīgais?
   —     Jūs taču negribēsiet sacīt, ka …
   —            Es jums jautāju, — teica Bensingtons, uzsvēr­dams ik zilbi tār it kā beidzot būtu atradis īstos vār­dus, — kālab vienīgais?
   —      Varbūt jūs domājat, ka arī citi bērni? …
   —            Nedomāju neko citu kā tikai to, ko jums jau­tāju.
   Redvuds saka soļot pa istabu.
   —            Bez šaubām, — viņš sacīja, — ir jau iespē­jams … Un tomēr! Ar ko tas viss beigsies?
   Bensingtonu acīmredzot iepriecināja paša dziļi intelektuālais spriedums.
   —             Visvairāk mani interesē doma, Redvud, ka at­bilstoši trīsdesmit piecām auguma pēdām arī smadze­nes viņam būs attiecīgi lielākas, vismaz man rodas tāds secinājums … Kas jums vainas?
   Redvuds stāvēja pie loga un, acis nenolaizdams, nolūkojās uzrakstā uz kādas afišas reklāmas ratiņos, kas nule aizrībināja pa ielu.
   —            Kas jums vainas? — pieceldamies no krēsla, atkārtoja Bensingtons.
   Redvuds satraukti iekliedzās.
   —      Kas noticis? — jautāja Bensingtons.
   —            Skriešu pēc avīzes, — atkārtoja Redvuds, vir­zīdamies uz durvīm.
   —      Kādēļ?
   —            Pēc avīzes. Kaut kas … īsti nesapratu … Milzu žurkas! …
   —      Žurkas?
   —      Jā, žurkas. Skineram tomēr bijusi taisnība!
   —      Ko jūs gribat sacīt?
   —             Ko, pie velna, es varu zināt, iekams neesmu ieskatījies avīzē! Milzu žurkas! Dievs tēvs! Ka tikai viņu pašu nav nograuzušas!
   Viņš lūkojās pēc cepures, bet tad nolēma iet tāpat ar kailu galvu.
   Kad profesors Redvuds skrēja lejup, lēkdams pāri diviem kāpieniem, no ielas jau pretī skanēja skaļi izsaucieni, — tur avīžu zēni pilnā rīklē izbrēca jau­nāko sensāciju.
   — «Baismīgs notikums Kentā! Baismīgs notikums Kentā! Ārstu… apēdušas žurkas. Baismīgs noti­kums … baismīgs notikums … žurkas … apēdu­šas … milzīgas žurkas. Sīki jo sīki aprakstīts … baismīgs notikums.»

   Kosars, plaši pazīstams būvinženieris, abus kolē­ģus sastapa turpat kāpņu telpā pie durvīm: Redvuds turēja rokās izplestu vēl gluži mitro, uz sārta papīra iespiesto avīzi, bet Bensingtons, pirkstgalos pastiepies, lasīja viņam pār plecu. Kosars bija drukns vīrs, lielie, neveiklie locekļi šķita kaut kā piekabināti pie neveiklā rumpja, seja — kā līdz galam nepabeigts kokgrebums, ko tā radītājs pametis, jau pašā sākumā saprazdams, ka nav vērts darbu turpināt. Deguns tā arī palicis pavisam stūrains, apakšžoklis izvirzījies krietni tālāk par augšžokli. Kosars elpoja šņākdams. Diez vai kāds šo vīru nosauktu par skaistuli. Ne­paklausīgie mati slējās taisni kā sari, balss, ko viņš lika lietā samērā reti, skanēja spalgi un it kā gau­žām aizvainoti. Mugurā viņam kā vienmēr bija pe­lēks uzvalks, galvā — zīda cilindrs. Ar vareno sar­kano ķepu parakņājies bezgalīgajā bikšu kabatā, viņš samaksāja važonim un elsdams pūzdams apņē­mīgi rāpās pa kāpnēm augšup, kā Jupiters zibens šautru sagrābis dūrē to pašu uz sārtā papīra iespiesto avīzi.
   — Un Skiners? — nepamanījis Kosaru, tieši tobrīd jautāja Bensingtons.
   —     Par Skineru nav ne vārda, — atbildēja Red­vuds. — Noteikti apēsti. Abi divi. Kaut kas šaus­mīgs … Pagaidiet! Kosar!
   —     Jūsu roku darbs? — vicinādams avīzi, iebrēcās Kosars.
   —     Kālab jūs tam nedarāt galu? — viņš tincināja.
   —■ Nespējat, velns jūs parāvis! — spiedza Kosars.
   ■— Ak, nopirkt gribat? — viņš jau auroja. — Stul­bums gatavais! Labāk dedziniet nost! Tā jau es do­māju, ka neko citu no jums nesagaidīšu. Ko tagad darīt? To, ko es jums sacīšu.
   —      Jūs? Skaidrs, ka jūs! Iedomājieties tikai! Tūlīt pat skrieniet pie ieroču meistara. Pēc kā? Pēc šaute­nēm. Jā, jā, viena pati darbnīca tikai te tuvumā ir. Nopērciet astoņas šautenes. Jā, jā, šautenes. Nē, ziloņu medībām domātās neder. Pārāk lielas. Armijas šautenes arī neder — pārāk mazas. Sakiet, ka jā­šauj … jāšauj bullis. Sakiet, ka dosieties bifeļu me­dībās . .. Skaidrs? Ko? Žurkas? Nē, no dieva puses, kā lai viņš to saprastu? … Tāpēc, ka jums vajag astoņas. Nopērciet arī krietni daudz patronu. Tā ka neatstieptu šautenes bez patronām! Nē! Sakraujiet yisu kebā un laidiet prom uz.. . pag, kur tas bija? Ēršotā? Tātad uz Čeringkrosas staciju. Ir viens vil­ciens … Vārdu sakot, pirmais vilciens, kas atiet pēc diviem. Ceru, ka ar to jūs galā tiksiet. Brīnišķīgi! Atļauja? Ieejiet pastā, paņemiet astoņas atļaujas, kas tur liels! Atļauju lietot šauteni, lieciet aiz auss! Šau­teni, nevis medību bisi. Kālab? Tās taču ir žurkas, dievs žēlīgais!
   Un tagad klausieties jūs, Bensington. Vai telefons jums ir? Labi. Es piezvanīšu pieciem saviem puišiem īlingā. Kādēļ pieciem? Tādēļ, ka tā vajag, skaidrs?
   Kurp jūs iesiet, Redvud? Pēc cepures? Blēņas! Ņe­miet manējo! Šautenes jums vajadzīgas, dārgais,
   šautenes, nevis cepures. Nauda ir? Pietiks? Brīniš­ķīgi. Nu, tad uz drīzu tikšanos!
   Kur ir telefons, Bensington?
   Bensingtons paklausīgi pagriezās un veda Kosaru sev līdzi.
   Kosars izrunāja, kas runājams, un nolika klausuli.
   —            Tātad pie lapsenēm ari vēl jāķeras, — viņš sa­cīja. — Tur noderēs sērs un salpetris. Pilnīgi droši. Un ģipsis. Jūs taču esat ķīmiķis. Kur varētu nopirkt sēru maisos — vairākas tonnas? Kādai vajadzībai? Ak kungs dievs, stāvi man klāt! Tak jau lai izsvēpētu pūžņus, skaidrs? Sērs laikam noderēs, ko? Jūs taču esat ķīmiķis. Sērs laikam ir pats labākais, ko?
   —     Jā, laikam gan sērs.
   —            Nekas labāks nav? Lai notiek! Jūsu darīšana. Labi. Sagādājiet sēru, cik daudz vien varat… un salpetri, lai pamatīgāk deg. Uz kurieni sūtīt? Uz Če- ringkrosu. Tūliņ pat. Uzraugiet, lai viss tiek izdarīts, kā nākas. Un pats brauciet līdzi. Kas vēl būtu?
   Viņš mirkli pārdomāja.
   —            Ģipsis … vienalga, kāds … aizspundēsim pūž­ņus … izejas … saprotat? To es labāk uzņemšos pats.
   —     Cik daudz?
   —     Cik daudz … kā?
   —     Sēra.
   —     Tonnu. Skaidrs?
   Ar trīcošu roku Bensingtons apņēmīgi uzbīdīja acenes ciešāk uz deguna.
   —     Saprotu, — viņš strupi noteica.
   —             Skaidra nauda jums ir? — apjautājās Kosars. — Pie joda čekus! Varbūt jūs tur nepazīs. Maksājiet skaidrā. Bez šaubām. Kur atrodas jūsu banka? Labi. Pa ceļam iegriezieties tur un paņemiet četrdesmit mārciņas — banknotēs un zeltā.
   Atkal mirklis pārdomām.
   —      Ja mēs gaidīsim, lai pie šā darba ķeras oficiālas iestādes, visa Kentas grāfiste izputēs lupatu lēve­ros, — sacīja Kosars. — Vai vēl kas nav pateikts? Nē, viss ir kārtībā! Nu tad aiziet!
   Viņš izstiepa roku, mādams kebam, kas labprāt paklausīja aicinājumam («Brauksim, ser?» jautāja važonis. «Ko gan citu,» attrauca Kosars), un Ben­singtons, vēl aizvien tāpat ar kailu galvu, notuntulēja pa kāpnēm un jau grasījās rāpties kebā.
   —      Redziet, — viņš teica, uzlicis roku uz ratu pār­klāja, un pameta bažīgu skatienu sava dzīvokļa lo­gos, — vajadzētu pateikt māsīcai Džeinai…
   —      Paspēsiet pasacīt, kad pārbrauksiet mājās, — at­bildēja Kosars un ar vareno ķepu iestūma Bensing- tonu no mugurpuses kebā …
   —      Prātīgi zēni, — noburkšķēja Kosars, — bet paši itin neko neuzdrīkstas. Māsīca Džeina, ko tu neteiksi! Zinu jau. Pie joda šitās māsīcas Džeinas! Visa zeme no tādām kā apsēsta. Laikam gan visu nakti, sasodīts, vajadzēs uzmanīt, lai abi dara to, kas jādara, kaut gan paši it labi zina, kas darāms. Brīnums, kas šos tādus pataisa — zinātne vai māsīca Džeina, vai sazin kas vēl?
   Kosars meta mieru šai neatrisināmajai problēmai, domīgi ielūkojās pulkstenī un nosprieda, ka laika atliks tieši tik daudz, lai ieskrietu restorānā un kaut ko iekostu, iekams dosies meklēt ģipsi, lai vestu to uz Čeringkrosas staciju.
   Vilciens atgāja piecas minūtes pēc trim, un Če- ringkrosā Kosars ieradās bez ceturkšņa trijos un tūdaļ ieraudzīja Bensingtonu sirdīgi strīdamies ar diviem policistiem un smago ormani, bet Redvuds bagāžas glabātavā pūlējās noskaidrot, kas darāms, lai nogādātu vilcienā munīciju. Visi ierēdņi izlikās
   neko nezinām un neko nespējam, kā jau tas parasts Dienvidaustrumu dzelzceļa dienestā, kad cilvēks stei­dzas un viņam kaut kas ir jānoskaidro.
   —     Žēl, ka nevar apšaut visus šos muļķus un no­līgt jaunus ierēdņus, — nopūzdamies sūrojās Kosars.
   Taču laiks bija pārāk ierobežots, lai uzņemtos tik kardinālus pasākumus, un tādēļ viņš neielaidās sīku­mainos strīdiņos, bet no tumša kakta izvilka kādu vīru, kas varbūt bija pats stacijas priekšnieks, un, sagrābis nabadziņu aiz rokas, apstaigāja visu staciju un deva rīkojumus tā vārdā, līdz visi astoņi vīri un visa bagāža bija iekrauta, vilciens uzņēmis gaitu, un tikai tad nabaga ierēdnis beidzot apjauta, ka pār­kāpta dzelzceļa vissvētā kārtība un priekšraksti.
   —      Kas tas tāds bija? — glaudīdams no Kosara smagā tvēriena atbrīvojušos roku, apvaicājās amat­persona un sarauktām uzacīm pasmaidīja.
   —      Viens īsts džentlmenis, ser, — atbildēja kāds no nesējiem, — kas gan cits. Visa viņa kompānija aizbrauca pirmajā klasē.
   —      Lai kas šie vīri būtu, esam laimīgi tikuši no tiem vaļā, — apmierināti noteica augstā amatpersona, vēl joprojām berzēdams saspiesto dilbu.
   Un, samiedzis pie dienas gaismas nepieradušās acis, viņš lēnā garā atgriezās cildenajā vientulībā, kur Čeringkrosas augstākā priekšniecība patveras no vulgārā pūļa uzmācības, un arvien vēl smaidīja pats par saviem pēkšņajiem enerģijas uzplūdiem. Tīrais nieks, ka roka negribēja lāgā locīties, to atsvēra prieks par paša negaidīti atklājušos rosīgumu. Kaut viņa rīcību būtu pavērojis kāds no šiem sasodītajiem kabinetā tupētājiem, kas to vien zina kā kritizēt savus padotos!
   Ap pulksten pieciem pēcpusdienā Kosars, šis ap­brīnojamais cilvēks, gandrīz bez jebkādas manāmas steigas Eršotā bija savācis visu, kas vajadzīgs cīņai ar dumpīgajiem milzeņiem, un jau atradās ceļā uz Hiklijbravu. Eršotā viņš bija nopircis divas mucas petrolejas un vienu vezumu sausu žagaru, bet no Londonas bija pienākuši vairāki lieli maisi ar sēru, astoņas šautenes ar patronām, trīs bises ar skrotīm lapseņu apšaušanai, cirvis, divas grieznes, cērte un trīs lāpstas, divi virves rituļi, kaste ar alu, sodu un viskiju, divpadsmit duču turziņu ar žurku indi un pārtikas krājumi trim dienām. Visu šo mantību Kosaram veikli izdevās sabāzt ogļu ratos un siena vezumā, vienīgi šautenes un patronas vajadzēja pa­slēpt zem sēdekļa «Pie sarkanā lauvas» noīrētajā ekipāžā, ar kuru brauca Redvuds un pieci izmeklēti spēkavīri, kas, Kosara aicināti, bija ieradušies no īlingas.
   Kosars savus darījumus nokārtoja nesatricināmā mierā, lai gan visa Ēršota bija sacelta kājās aiz bai­lēm no žurkām un braucēji prasīja bargu samaksu. Veikali bija slēgti, uz ielām nemanīja nevienas dzī­vas dvēseles, un, kad Kosars dauzījās pie durvīm, tirgotāji uzdrošinājās pavērt tikai logus. Taču Ko­sars izlikās, it kā šādas sarunas pa logiem būtu pati parastākā veikalniecisko darījumu metode. Galu galā viņi abi ar Bensingtonu «Pie sarkanā lauvas» sada­būja divričus un vaļēju ekipāžu, ar ko panākt jau iepriekš aizsūtīto bagāžu. Ogļu ratus un siena ve­zumu viņi apdzina pie pirmajām krustcelēm un tādē­jādi Hiklijbravā ieradās pirmie.
   Iemiedzis šauteni starp ceļgaliem, Bensingtons sē­dēja divričos blakus Kosaram un nespēja vien attap­ties no brīnumiem. Viss, ko viņi darīja, — tā vismaz ipgalvoja Kosars, — bez šaubām, bija pats par sevi saprotams, tikai… Anglijā reti kāds dara to, kas būtu pats par sevi saprotams. Bensingtons nopētīja blakus sēdētāju no kājām līdz pat rokām, kas cieši lurēja grožus. Kosars acīmredzot nekad agrāk pats nebija ticis pie grožiem, tāpēc izraudzījās, tā sakot, vismazāko pretestību un laida pa ceļa vidu, jo šāda braukšana, lai arī neparasta, tobrīd viņam šķita pati par sevi saprotama.
   «Kālab mēs visi nedarām to, kas liekas pats par sevi saprotams?» prātoja Bensingtons. «Cik tālu gan tad aizkļūtu pasaule! Kāpēc, piemēram, es pats ne­daru daudz ko tādu, kas man šķiet pareizi… un ko es labprāt gribētu darīt. Vai tiešām visi cilvēki ir tādi, vai arī tā ir tikai mana īpatnība!» Viņš iegrima neizdibināmās pārdomās par cilvēka gribu. Viņš prā­toja par neskaitāmajiem sīkumiem, no kā veidojas ikdienišķā dzīve, un pretstatīja tiem vienkāršos un reizē skaidri saprotamos darbus — tos dižos un sir­dij tīkamos darbus, kas cilvēkiem būtu paveicami, ja ceļā nestātos kaut kādi neticami spēki, kas it kā sasien rokas. Māsīca Džeina? Bensingtons saprata, ka arī māsīcai Džeinai šeit ir sava negrozāma, prā­tam grūti aptverama nozīme. Kālab mums galu galā jāēd, jādzer, jāguļ, jāpaliek neprecētiem, jādodas šurp un jāatturas no došanās turp tikai aiz cieņas pret māsīcu Džeinu? Māsīca Džeina pārvērtās kaut kādā simbolā, joprojām palikdama prātam neaptve­rama! …
   Pēkšņi Bensingtona skatienu saistīja pakāpiens pie žoga un taciņa pāri laukiem, atsaukdama atmiņā kādu citu, sen pagājušu dienu, kad viņš no Ēršotas devās uz izmēģinājumu fermu apraudzīt milzu cā­ļus…
   Liktenis izspēlējis savu kārtējo joku.
   — Nu, nū, — sacīja Kosars. — Kusties veicīgāk!
   Bija karsta vasaras pēcpusdiena, nejuta ne mazā­kās vēja dzesmiņas, un ceļus klāja bieza putekļu kārta. Reti kur manīja kādu cilvēku, tikai brieži aiz parka iežogojuma, neviena netraucēti, rāmi plūca zāli. Gandrīz pie pašas Hiklijbravas viņi ieraudzīja pāris milzu lapseņu apšķibījam ērkšķogu krūmu, bet mazliet tālāk vēl viena briesmone lodāja gar pārti­kas veikala durvju priekšu, meklēdama kādu spraugu, pa kuru ielīst iekšā. Aiz loga tikko saska­tāms vīdēja pats veikalnieks — ar senlaicīgu putnu šaujamo bisi rokās viņš vēroja lapsenes rosīšanos. Kučieris apturēja ekipāžu pie «Jautrajiem lopu dzi­nējiem» un paziņoja Redvudam, ka savu ir padarījis. Viņa pārliecībai pievienojās arī siena vezuma un ogļu ratu kučieri. Taču ar to vēl jautājums netika izsmelts — visi vienprātīgi atteicās dot zirgus tālā­kam braucienam.
   —     Šiten tās lielās žurkas ir kā mestas uz zir­giem, — vienā laidā atkārtoja ogļu ratu važonis.
   Kosars mirkli apsvēra radušos situāciju.
   —     Izkraujiet mantas no ekipāžas, — viņš sacīja, un viens no algotņiem — garš, gaišmatains, nosmu­lētās drānās ģērbies mašīnists paklausīja viņa pa­vēlei.
   —     Pasniedziet man bisi, — rīkoja Kosars.
   Tad viņš piegāja pie vezumniekiem.
   —     Jūs mums vairs neesat vajadzīgi, — viņš sacīja. — Taču varat teikt, ko gribat, zirgus mēs tomēr paturēsim.
   Važoņi jau gribēja uzsākt strīdiņu, bet Kosars ne­kādās runās neielaidās.
   —     Ja jūs mēģināsiet mūs kavēt ar varu, es aizstā­vēšos un ielaidīšu jums lādiņu stilbos. Zirgi paliks pie mums.
   Ar to pašu viņš uzskatīja incidentu par izbeigtu.
   —     Kāp augšā siena vezumā, Flek, — viņš pavē­lēja mazam, druknam, stiegrainam vīrelim. — Un tu, Būn, brauksi ar ogļu ratiem.
   Abi kučieri devās uzbrukumā Redvudam.
   —     Jūs savu pienākumu esat izpildījuši, saimnieki jums neko nevarēs pārmest, — sacīja Redvuds. — Palieciet šeit, ciemā, kamēr mēs atgriezīsimies. Neviens jūs nevainos, jo cilvēki redzēja, ka mums ir ieroči. Mēs nepavisam negribam būt netaisni pret jums, ne arī lietot varu, taču neko darīt — esam spiesti. Ja ar zirgiem kaut kas atgadīsies, nebaidie­ties, es samaksāšu.
   —     Pilnīgi pareizi, — piekrita Kosars, lai gan pats reti kādam ko solīja.
   Ekipāžu viņi atstāja turpat, un tie, kam nevaja­dzēja turēt grožus, tālāk devās kājām. Katram pār plecu bija pārmesta šautene. Šāds ērmots gājiens uz Anglijas zemes ceļiem laikam gan nebija pieredzēts, drīzāk tas piederētos jenkijiem tais senajos zelta laikos, kad tie devās uz Rietumiem uzbrukumā indiāņiem.
   Viņi devās pa ceļu uz priekšu, līdz sasniedza kalna kori, no kurienes pār žogu skatienam pavērās izmē­ģinājumu ferma. Turpat kalna galā jau stāvēja vai­rāki vīri ar pāris šautenēm — viņu vidū bija arī abi Falčeri, bet viens — iebraucējs no Meidstonas, nostājies pārējiem priekšā, ar binokli vēroja fermu.
   Visi pagriezās un cieši nopētīja Redvuda vīrus.
   —     Vai ir kādi jaunumi? — jautāja Kosars.
   —     Lapsenes tik skraidelē šurp un turp, — sacīja vecais Falčers. — Nevar saskatīt, vai tās kaut ko stiepj ar' vai ne.
   —     Mežvītenis jau izstiepies starp priedēm, — sa­cīja vīrs ar binokli. — Šorīt to vēl tur nemanīja. Aug taisni acīm redzami.
   Viņš izvilka no kabatas mutautiņu un lēni un rū­pīgi notīrīja binokļa stiklus.
   —     Jūs laikam domājat doties uz turieni, — Skel- mersdeils uzdrošinājās izteikt savas domas.
   —     Vai jūs nāksiet līdzi? — apjautājās Kosars.
   Skelmersdeils acīm redzami vilcinājās ar atbildi.
   —     Esam nolēmuši strādāt visu nakti.
   Skelmersdeils nosprieda, ka nav vērts riskēt.
   —     Vai žurkas ir manītas? — vaicāja Kosars.
   —     Šorīt viena lodāja gar priedēm — laikam dze­nāja trušus.
   Kosars pielika soli, lai panāktu savējos.
   Pats savām acīm ieraudzījis izmēģinājumu fermu, Bensingtons tikai tagad spēja īsti novērtēt Dievu ēdiena spēku. Pirmajā mirklī šķita, ka māja ir ma­zāka, nekā viņš to atcerējās, — daudz, daudz ma­zāka; nākamajā mirklī viņš saprata, ka viss, kas aug starp māju un priežu silu, ir kļuvis nesalīdzināmi lielāks. Nojumi virs akas tikko varēja saskatīt kriet­nas astoņas pēdas garās zāles kumšķos, bet mežvī- tenis bija apvij ies ap skursteni un slēja asās stīgas tieši debesīs. Tā ziedi kā spilgti dzelteni traipi parā­dījās skatienam vai no veselu jūdzi liela attāluma. Resna, zaļa tauva tinās ap milzīgo cāļu dārza stiepļu aizžogu un bija aizmetuši lapu vītes līdz tuvējām priedēm, aptīdamās ap to stumbriem. Aiz ratnīcas sazēlusī nātru kaudze sniedzās priedēs gandrīz līdz pusstumbra augstumam. Jo tuvāk fermai viņi gāja, jo vairāk paši sev šķita kā punduri pie leļļu namiņa, kas pamests kādā nolaistā milžu dārza stūrī.
   Lapseņu pūžņos viņi vēroja nemitīgu rosīšanos. Melnu ēnu spiets karājās gaisā virs rūsganā pakalna aiz priežu pudura, un lāgu lāgiem kāda lapsene zibe­nīgi uzšāvās debesīs un, brīdi lidinājusies, metās virsū medījumam. Lapseņu zumzēšanu varēja sa­dzirdēt nepilnas jūdzes attālumā no izmēģinājumu fermas. Viena dzeltenmelni svītrotā briesmone metās vīriem pakaļ un brīdi palika planējam gaisā un vē­roja viņus ar milzīgajām fasetacīm, taču, Kosara neveiksmīgā šāviena izbiedēta, tūdaļ atkal aizlidoja. Pa labi kādā lauka stūrī vairākas lapsenes lodāja pa apgrauztiem kauliem — tas bija viss, kas palicis pāri no jēra, kuru žurkas bija atstiepušas no Hakstera fermas. Jo vairāk viņi tuvojās šiem dīvainajiem ra­dījumiem, jo nemierīgāki kļuva zirgi. Neviens no braucējiem īsti neprata valdīt grožus, tādēļ katram vezumam pielika vēl pa vīram, kas palīdzēja zirgus noturēt un uzmundrināt ar uzsaucieniem.
   Kad viņi piegāja pie mājas, neviena žurka nekur nebija manāma, visapkārt valdīja miers un klusums, tikai no lapseņu pūžņa puses dzirdēja lāgiem ska­ļāku, lāgiem klusāku zumzēšanu.
   Zirgus ieveda sētsvidū, un viens no Kosara vīriem, ieraudzījis durvis atvērtas — vidus posms tām bija izgrauzts —, iegāja mājā. Labu brīdi neviens viņa prombūtni nemanīja, jo visi bija aizņemti ar petro­lejas mucām un, tikai kad atskanēja šāviens un no­svilpa lode, vīri attapās, ka viens no viņiem pazudis. «Blīkš, blākš!» norībēja pa abiem stobriem, un pirmā lode izskrēja cauri sēra mucai, izsita no tās dēlīti un gaisā nokūpēja dzelteni putekļi. Redvudam ierocis atradās šaušanas gatavībā, un viņš blieza virsū kaut kam pelēkam, kas pašāvās garām. Paguvis saskatīt žurkas plato pakaļpusi, garo, zvīņaino asti un pakaļ­kāju slaidās pēdapakšas, viņš izšāva no otra stobra. Vēl viņš redzēja, ka nezvērs, mezdamies gar stūri, nogāž no kājām Bensingtonu.
   Tad krietnu brīdi visi šāva, ko mācēdami. Trīs mi­nūtes izmēģinājumu fermā ikviena dzīvība bija bries­mās un šauteņu blīkšķi tricināja gaisu. Redvuds, nelikdamies gar Bensingtonu ne zinis, metās žurkai
   pakal, bet tad nokrita garšļaukus, jo kādas citas ro­kas raidīta lode izgāza sienu un pār Redvudu nobira ķieģeļu drumslas, kaļķi, ģipsis un satrūdējušu dēļu skaidas.
   Redvuds attapās, sēdēdams zemē ar asinīm notrai­pītām rokām un muti, un visapkārt valdīja dziļš klusums.
   Tad no mājas atskanēja apslāpēta balss:
   —      Ak tu traks!
   —      E-hē-ē! — iesaucās Redvuds.
   —      E-ē! — atbildēja balss.
   Un piebilda:
   —     Vai to vellu piebeidzāt?
   Redvuds pēkšņi sajuta pienākumu pret draugu.
   —            Vai misters Bensingtons ir ievainots? — viņš jautāja.
   Cilvēks mājā nevarēja lāgā sadzirdēt.
   —            Neviens nav vainīgs, ja neesmu trāpījis, — at­bildēja balss no mājas.
   Redvudam atausa gaisma, ka viņš pats sašāvis Ben­singtonu. Viņš aizmirsa skrambas uz sejas, piecēlās un devās atpakaļ, bet Bensingtons vēl arvien sēdēja zemē un berzēja plecu. Viņš raudzījās pāri acenēm.
   —             Sadevām gan šai tā krietni, Redvud, — viņš sacīja un piebilda: — Mēģināja pārlēkt pāri un no­gāza mani no kājām. Bet tad es bliezu no abiem stobriem un… nē, nudien! — kā gan tas ķēris man plecā?
   Durvīs parādījās vēl viens vīrs.
   —      Es tai trāpīju krūtīs un sānos, — viņš sacīja.
   —            Kur ir mūsu vezumi? — vaicāja Kosars, pēkšņi iznirdams no milzu mežvīteņa biezokņa.
   Redvudam par lielu pārsteigumu, noskaidrojās, ka, pirmkārt, neviens nav nošauts un, otrkārt, ogļu rati un siena vezums aizrauti kādus piecdesmit jardus uz
   priekšu un, riteņiem saķeroties, palikuši stāvam Ski- nera sakņu dārzā, kur viss saaudzis un sapinies juku jukām. Te nu zirgi tālāk vairs nav spējuši ratus pa­vilkt. Pusceļā līdz vezumiem uz ceļa dzeltenu putekļu mākonī gulēja skautā sēra muca. Redvuds parādīja to Kosaram un devās turp.
   —      Vai kāds ir redzējis, kur palika žurka? — soļo­dams līdzi Redvudam, sauca Kosars. — Vienreiz es tai trāpīju starp ribām, bet otrreiz tieši purnā, kad tā pagriezās pret mani.
   Kamēr viņi pūlējās atbrīvot iestrēgušos riteņus, pienāca vēl divi vīri.
   ,— Es to piebeidzu, — sacīja viens.
   —     Vai dabūjāt rokā? — vaicāja Kosars.
   —      Džims Beitss to atrada aiz žoga. Es spēru tieši virsū, kad tā izskrēja no stūra… Taisni aiz lāpsti­ņas …
   Kad viss bija kaut cik savests kārtībā, Redvuds gāja apskatīt milzīgo, bezveidīgo žurkas līķi. Bries­mone gulēja uz sāniem, mazliet saliekusies. Asie grauzējas zobi rēgojās virs nošļauptā apakšžokļa, un purns tālab izskatījās gan nelāgi alkatīgs, gan arī nespēcīgs un nožēlojams. 2urka nelikās ne nikna, ne bīstama. Priekškājas šķita kā izstīdzējušas, novājē­jušas rokas. Katrā kakla pusē rēgojās pa gluži apa­ļam caurumiņam ar apsvilušām maliņām, bet citādi žurka likās pilnīgi neskarta. Redvuds kādu brīdi iegrima domās par šo jautājumu.
   —     Acīmredzot bijušas divas žurkas, — viņš bei­dzot sacīja, iedams projām.
   —     Jā gan. Un tā, kurai visi trāpīja, droši vien aizbēgusi.
   —     Esmu pārliecināts, ka jau mans šāviens vien …
   Kāda mežvīteņa lapu vīte, nododamās tiem noslē­pumainajiem meklējumiem pēc droša balsta, bez kura neviena stiga nevarētu pastāvēt, liegi pieskā­rās Redvuda kaklam, un viņš steigšus paspēra soli sānis.
   «Z-z-z-z-z-z,» vēl arvien zumzēja no tālajiem lap­seņu pūžņiem.

   Nelāgais starpgadījums saasināja vīru modrību, taču drosmi tādēļ viņi nezaudēja.
   Izkrāvuši vezumus, viņi visu sanesa mājā, ko pēc misis Skineres aizbēgšanas žurkas acīmredzot bija krietni apstrādājušas, un četri vīri abus zirgus aiz­veda atpakaļ uz Hiklijbravu. Beigto žurku viņi pār­vilka pāri žogam tādā vietā, kur to pa logu varēja labi saredzēt, un pēkšņi grāvī uzdūrās veselam mu­džeklim milzu spīļastu. Spīļastes metās mukt, bet Kosars pamanījās labu tiesu no tām sabradāt ar vare­najām, zābakos ieautajām kājām un apsist ar šaute­nes laidi. Divi vīri pie virtuves durvīm nocirta vai­rākus mežvīteņu stumbrus — to diametrs sasniedza divas pēdas, — un, kamēr Kosars saveda kārtībā māju, lai varētu pārlaist tur nakti, Bensingtons, Red­vuds un viens no palīgiem — elektrotehniķis rū­pīgi pārlūkoja putnu dārzu, meklēdami žurku alas.
   Viņi meta lielu līkumu ap milzu nātrēm, kuru indīgie dzeļmati draudīgi slējās vai vesela sprīža ga­rumā. Rietumu stūrī pie galīgi apgrauztiem un sa­postītiem pakāpieniem žogā viņi uzgāja prāvu cau­rumu — ieeju žurku alā, no kuras pretī dvakoja tik derdzīga smirdoņa, ka visi trīs neviļus saspiedās pū- lītī.
   —      Ceru* ka žurkas no turienes tūdaļ muks ārā, — sacīja Redvuds, pamezdams skatienu uz akas pusi.
   —     Bet ja nu ne … — atsaucās Bensingtons.
   —      Gan jau nāks, — teica Redvuds.
   Brīdi viņi pastāvēja, domās nogrimuši.
   —     Ja mēs līdīsim alā, vajadzēs paņemt līdzi kādu gaismekli.
   Pa baltu smilšu taciņu izgājuši cauri priežu silam, viņi pēkšņi apstājās pie lapseņu pūžņiem.
   Saule jau laidās rietā, un lapsenes atgriezās uz naktsguļu; dziesnas zeltainajā blāzmā to spārni vir­moja kā staru vainags. Baidīdamies iznākt klajumā, trīs vīri palika koku aizsegā un nolūkojās, kā mil­zīgie kukaiņi nolaižas zemē, parāpo ap pūžņiem un pēc tam pazūd.
   —      Pēc pāris stundām tās pavisam norims, — sa­cīja Redvuds. — Jūtos nudien kā zēna gados.
   —      Alām ir tik lieli ieejas caurumi, ka ar tiem mēs droši tiksim galā, — teica Bensingtons, -— pat ja nakts iegadītos pavisam tumša. Starp citu, par ap­gaismojumu …
   —     Pilnmēness, — sacīja elektrotehniķis. — Es jau to noskatījos.
   Viņi atgriezās fermā, lai apspriestos ar Kosaru.
   Kosars noteica, ka sērs, salpetris un ģipsis, pats par sevi saprotams, cauri mežam jāaizgādā jau pirms mijkrēšļa, tālab viņi tūlīt ķērās pie kravas un sāka nest projām maisus. Vēl tika doti nepieciešamie no­rādījumi, un tad neviens vairs nebilda ne vārda: kad pie lapseņu pūžņiem norima rosīgā dūkšana, pasauli pārņēma klusums, ko lāgiem iztraucēja vienīgi soļu troksnis, nešļavām apkrāvušos vīru smagā elpošana un būkšķi, maisiem atsitoties pret zemi. Vīri nomai­nīja cits citu, tikai Bensingtons palika malā, jo ne­viens nešaubījās, ka tik grūtu darbu viņš nespēj veikt. Ar šauteni rokās viņš stājās postenī Skineru guļamistabā un apsargāja beigto žurku, bet pārējie, pēc kārtas atpūzdamies no smagā nesiena, pa diviem uzmanīja žurku alas aiz nātru brikšņas. Nezāļu po­gaļas jau bija ienākušās un brīžiem sprāga ar spalgu, pistoles šāvienam līdzīgu sprakšķi, bet sēklas kā skrotis pašķīda uz visām pusēm, trāpīdamas arī abus sargus.
   Misters Bensingtons sēdēja pie loga cietā, ar zirga astriem polsterētā atzveltenī, kas bija pārklāts ar no­smulētu pārvalku, kurš Skineru viesistabā ilgus ga­dus bija kalpojis par sava veida pasaulīgās greznības apliecinājumu. Šautene — šis neierastais rīks — bija nolikta uz palodzes, un misters Bensingtons caur acenēm lāgiem pavērās turp, kur aizvien vairāk sa­biezējošā krēslā melnēja beigtā žurka, lāgiem ziņ­kārīgā apcerē pārlaida skatienu visai istabai. Pa logu ieplūda petrolejas smaka, jo viena muca bija sākusi tecēt, un tai pievienojās mazliet tīkamāka smarža, ko izplatīja nocirstā mežvīteņa sašķaidītais stumbrs.
   Novērsies no loga, misters Bensingtons istabā sa­juta kādreiz apdzīvotās mājas nule jau pagaisušo aromātu — alus, siera, iepuvušu ābolu smaržu, taču kā vadmotīvs tām cauri jautās vecu zābaku dvaka, un neviļus uzradās domas par pazudušajiem Skine- riem. Misters Bensingtons pārlaida skatienu tumsā grimstošajai istabai. Mēbeles bija sagrūstas juku ju­kām — nav izslēgts, ka te darbojusies kāda sevišķi ziņkārīga žurka, — taču pie durvīm uz vadža pa­kārtie svārki, bārdas nazis, netīra papīra driskas, ziepju gabaliņš, kas, ilgus gadus nelietots, bija sa­cietējis kā krams, atsauca atmiņā spilgto Skinera personību. Bensingtonam kā pēkšņa jaunatklāsme prātā iešāvās doma, ka Skineru nokodusi un apēdusi vai vismaz viņa nogalināšanā piedalījusies tieši tā briesmone, kas nu jau beigta gulēja tumšajā sētmalē.
   Kas to būtu domājis, pie kā var novest gluži ne­kaitīgs atklājums ķīmijā!
   Tepat vien viņš ir, savā mīļajā, dzimtajā Anglijā, un tomēr viņu apdraud briesmas šai tumšajā, izpos­tītajā mājā, kur viņš sēž viens pats, nolicis ieroci blakus, tālu no jebkurām ērtībām, ar šautenes atsi­tienā zilumos sadauzīto plecu un… velns parāvis!
   Tikai tobrīd misters Bensingtons apjauta, cik krasi pārvērtusies viņa ierastā pasaules kārtība. Viņš bija traucies pretī šim aizrautīgajam piedzīvojumam, ne­bilzdams ne vārda par to māsīcai Džeinai!
   Ko gan māsīca Džeina par viņu tagad domās?
   Misters Bensingtons mēģināja to iztēloties, taču nespēja. Uzmācās dīvaina sajūta, ka viņi abi ir šķī­rušies uz mūžiem un nekad vairs netiksies. Viņš sa­prata, ka, sperdams šo soli, ir nonācis gluži citā neap­tveramā pasaulē. Kādus brīnumus vēl slēpa šī strauji biezējošā krēsla? … Pret blāvi zaļgani dzintaraina- jām rieta debesīm draudīgi melni rēgojās milzīgo nātru dzeļmati. Visapkārt valdīja klusums… neiz­teicams klusums. Brīnums, kālab nebija dzirdami pā­rējie vīri, kas stāvēja turpat, aiz mājas stūra? Rat- nīca jau grima pilnīgi melnā tumsā.
   Bliukš … blaukš … bliukš …
   Aizskanēja atbalsis, kāds iekliedzās.
   Ilgs klusums.
   Bliukš! Un atkal pagaistošas atbalsis.
   Klusums.
   Beidzot, paldies dievam! Redvuds un Kosars iznira no klusuma un tumsības, un Redvuds sauca:
   — Bensington! Vai dzirdat, Bensington? Mēs pie­beidzām vēl vienu žurku! Kosars piebeidza vēl vienu žurku!

   Kad ekspedīcija pabeidza vakariņu maltīti, bija iestājusies melna nakts. Zvaigznes staroja pašā spo­žumā, un palsās debesis pār Henkiju vēstīja, ka drīz uzlēks mēness. Sardze pie žurku alām nebija no­ņemta, viri tikai bija pakāpusies mazliet augstāk no- kalnē, pārliecināti, ka no turienes šaut būs drošāk. Abi tupēja rasainajā zālē, pret miklumu cīnīdamies ar viskiju. Pārējie atpūtās mājā, un trīs vadoņi ar saviem vīriem apsprieda turpmākos darbus. Mēness uzlēca ap pusnakti, un, līdzko tā ripa parādījās virs kāpu pauguriem, visa grupa ar Kosaru priekšgalā zosu gājienā devās uz lapseņu pūžņiem, savā vietā palika vienīgi žurku alu sardze.
   Ar lapseņu pūžņiem galā tikt izdevās ārkārtīgi viegli — tieši brīnums, cik viegli. Pastrādāt iznāca gan krietni ilgāk, bet citādi šis darbs nebūt nebija grūtāks kā gluži parasta lapseņu pūžņa iznīcināšana. Briesmas, bez šaubām, draudēja, pat dzīvības bries­mas, taču tās nepaguva izbāzt galvu no ļaunu vēstī­jošās pakalnes. Pūžņus viņi aizbēra ar sēru un sal­petri, izejas jo cieši nospundēja un pielaida degļiem uguni. Tad visi kā pēc norunas drāzās pāri priežu mestajām ēnām, bet, pamanījuši, ka Kosars palicis iepakaļ, saspiedās ciešā pūlītī un droši paslēpās kādā grāvī. Melnbaltām ēnām piemargotajā mēnesnīcas naktī īsu mirkli atskanēja sākumā klusināta dūkšana, kas pamazām kļuva skaļāka, līdz vērtās niknā rū­koņā un, nograndusi pilnā sparā, pēkšņi aprima, un tad nakti atkal ieskāva gluži neticams klusums.
   —     Velns parāvis! — tikko sadzirdamā čukstā no­teica Bensingtons. — Tas nu ir padarīts!
   Vīri stāvēja, vērodami notikušo. Pakalne aiz priežu ēnu melnajām mežģīnēm šķita gaiša kā dienā un balta kā sniegs. Ģipsis, ar ko tika aizziestas pūžņu izejas, gluži vai spīdēja. Ļaužu pūlītim tuvojās Ko­sara lempīgais stāvs.
   —     Nu tad … — sacīja Kosars.
   Būkš … blaukš!
   No mājas puses atskanēja šāviens, pēc tam iestā­jās klusums.
   —     Ko tas nozīmē? — iejautājās Bensingtons.
   —      Žurka būs izbāzusi galvu no alas, — kāds izteica minējumu.
   —     Starp citu, mēs savas šautenes atstājām tur, — sacīja Redvuds.
   —     Pie maisiem.
   Visi devās atpakaļ uz pakalnu.
   —     Nekas cits kā žurkas, — sacīja Bensingtons.
   —     Bez šaubām, — grauzdams nagus, piekrita Ko­sars.
   Blaukš!
   —     Vai dzirdat? — viens no vīriem apjautājās.
   Tad pēkšņi atskanēja kliedziens, divi šāvieni, vēl
   viens kliedziens — gandrīz jau izmisīgs, vēl trīs šā­vieni cits pēc cita un brīkšķis, kā kokam lūstot. Šīs skaņas bija skaidri sadzirdamas, un tomēr neizmē­rojamā nakts rēnumā tās likās gaužām niecīgas. Pēc tam mirkli nebija saklausāms nekas cits kā vienīgi klusa rosīšanās kaut kur pie žurku alām, bet tad atkal gaisu pāršķēla mežonīgs kliedziens… Visi pa kaklu pa galvu metās pie ieročiem.
   Vēl divi šāvieni.
   Bensingtons attapās, ka, pagrābis šauteni, cauri mežam jož pakaļ pārējiem, tikko vēl saskatīdams tālē pagaisušo vīru muguras. Savādi, ka pat šai brīdī Bensingtona prātu nodarbināja tikai viena doma — kaut māsīca Džeina viņu tagad redzētu. Izmītajos, vienos caurumos sagraizītajos zābakos ieautās kājas spēra milzu soļus, seja bija savaikstīta smaidam līdzīgā grimasē, jo, saraucis degunu, viņš pūlējās noturēt brilles uz acīm. Šauteni viņš turēja izstieptā rokā ar stobru pa priekšu un cilpoja mēnesnīcas palsajā gaismā, lēkdams pāri koku ēnām. Priekšē­jiem krūtīs ieskrēja viens no vīriem, kas apsargāja žurku alas, — šauteni viņš bija pametis.
   Uz kurieni? — uzsauca Kosars, abām rokām satvēris skrējēju. — Kas noticis?
   —     Tās izlīda ārā visas reizē, — atbildēja sargs.
   —     Žurkas?
   —     Jā, veselas sešas.
   —     Kur ir Fleks?
   —     Pakrita.
   —            Ko viņš tur stāsta? — klusītēm pienācis klāt, aizelsdamies jautāja Bensingtons. — Fleks pakritis?
   —     Jā, viņš nokrita.
   —     Tās līda laukā cita pēc citas.
   —     Ko?
   —     Kā trenktas. Es izšāvu no abiem stobriem.
   —     Un Fleku jūs pamētāt?
   —     Tās drāzās mums virsū.
   —            Iesim! -— teica Kosars. — Jūs nāksiet līdzi. Kur ir Fleks? Parādiet!
   Visi devās tālāk. Pa ceļam sargs izstāstīja notikušo sīkāk. Visi pulcējās viņam apkārt, vienīgi Kosars soļoja taisnā ceļā uz priekšu.
   —     Kur tad ir tās žurkas?
   —            Droši vien ielīdušas atpakaļ alās. Es laidos la­pās. Žurkas dieba uz alām.
   —            Kā tas varēja notikt? Jūs nokļuvāt žurkām aizmugurē?
   —            Mēs nokāpām lejā pie alām. Redzējām, ka žur­kas lien ārā, un gribējām tās nomaitāt. Taču šīs pa- lēkdamās ļepatoja projām, nu taisni kā truši. Mēs jozām pakaļ un tik bliezām šīm virsū. Pēc pirmā šā­viena tās pajuka uz visām pusēm, bet tad pēkšņi likās mums virsū.
   —     Cik daudz to bija?
   —     Kādas sešas vai septiņas.
   Nonācis meža malā, Kosars apstājās.
   —            Jūs domājat, ka tās būs nomaitājušas Fleku? — kāds apjautājās.
   —     Viena metās viņam virsū.
   —     Vai tad jūs nešāvāt?
   —     Kā gan es varēju šaut?
   —            Vai šautenes visiem pielādētas? — pār plecu jautāja Kosars.
   Visi apstiprinoši pamāja.
   —     Bet Fleks … — kāds ierunājās.
   —     Jums šķiet, ka … Fleks … — atsaucās otrs.
   —            Mēs nedrīkstam kavēties, — teica Kosars un, atkal dodamies uz priekšu, uzsauca: — Flek!
   Apvienotie spēki virzījās uz žurku alām, bet aiz­bēgušais sargs turējās mazliet iepakaļ. Brizdami cauri lekni sazēlušu nezāļu biežņai, viņi pagāja garām otrai beigtajai žurkai. Ar šautenēm rokās izvērsu- šies līčloču līnijā, viņi ielūkojās skaidrajā mēnesnī­cas naktī, vai kaut kur neieraudzīs lēcienam saga­tavojušos draudīgu ēnu vai zemē pakritušu cilvēku. Netālu viņi atrada šauteni, ko bija pametis aizbē­gušais sargs.
   —     Flek! — sauca Kosars. — Flek!
   —     Viņš skrēja gar nātrēm un turpat arī pakrita.
   —     Kurā vietā?
   —     Kaut kur tepat.
   —     Kur viņš pakrita?
   Sargs mirkli apdomājās, tad veda viņus pāri koku ēnām, bet drīz atkal apstājās, pats nesaprazdams, vai iet pareizā virzienā.
   —     Rādās, tas bija kaut kur te.
   —     Nu, šeit taču viņa nav.
   —     Bet šautene?
   —             Pie velna! — lādējās Kosars. — Kur tā pali­kusi? — Viņš paspēra vēl pāris soļu uz priekšu, kur kalna nogāzē atradās alas, un brīdi stāvēja, ielūko­damies tumsā. Tad viņš vēlreiz nolādējās. — Ja tās ievilkušas viņu iekšā! …
   Krietnu bridi visi palika stāvam, izmēzdami pa vārdam, kas atklāja viņu domas. Bensingtona acenes spīdēja kā dimants, kad viņš šaudīja skatienus, nolū­kodamies pēc kārtas visos klātesošajos. Līdzko vīri mazliet pagrozīja galvu, saltajā mēness gaismā skaidri saskatāmās sejas iegrima noslēpumainā tum­sībā. Runāja cits caur citu, taču neviens neko neiz­teica līdz galam. Tad Kosars pēkšņi pieņēma krasu lēmumu. Rokām mētādamies, viņš kā šautin izšāva rīkojumus. Izrādījās, ka vajadzīgs gaismeklis. Visi devās atpakaļ uz māju, mežmalā palika Kosars viens pats.
   —      Jūs gribat līst alās? — vaicāja Redvuds.
   —     Ko gan citu? — atbildēja Kosars.
   Viņš vēlreiz piekodināja, lai noņem lākturus no divričiem un tūdaļ nes šurp.
   Bensingtons, apjēdzis, ko no viņiem grib, devās prom pa taciņu gar aku. Pametis skatienu pār plecu, viņš vēl paraudzījās Kosara varenajā augumā, — in­ženieris stāvēja viens pats, vērīgi nopētīdams alas. Bensingtons brīdi vilcinājās un jau grasījās griezties atpakaļ. Kā tad tā — Kosaru atstājuši gluži vienu!…
   Taču gan jau Kosars pats pratīs par sevi parū­pēties!
   Pēkšņi Bensingtons ieraudzīja kaut ko tādu, ka, elpai aizraujoties, viņam paspruka kluss izsauciens. No mežvīteņa mudžekļa tumsības pēkšņi bija izlē­kušas trīs žurkas, kas nule metās virsū Kosaram. īsu mirkli Kosars tās nemanīja, bet tad viņa rīcība bija zibenīga. Viņš nešāva. Neatlika laika ne tēmēt, ne pat domāt par tēmēšanu, žurka lēca, Kosars pietu- pās, un Bensingtons skaidri redzēja, ka tai pašā brīdī viņš gāž briesmonei ar šautenes laidi % tieši pa galvu. Žurka palēcās un, pārmetuši kūleni, novēlās gar­šļaukus.
   Kosara stāvs pazuda kuplajā grīsli, tad viņš izslē­jās visā augumā un, šauteni virs galvas vicinādams, dieba pakaļ otrai žurkai. Bensingtons saklausīja klusu kliedzienu un redzēja, ka abas žurkas joņo uz alu un Kosars metas tām pakaļ.
   Viss šis cīniņš šķita kā miglaina ēnu rotaļa, blā­vajā gaismā gluži nereāli šaudījās trīs milzu stāvi. Brīžiem Kosars iznira no tumsas kā milzenis, brī­žiem pazuda tumsā. Žurkas joņoja gan palēkdamās, gan ņirbinādamas kājas tik ātri, ka likās — tās kus­tas uz riteņiem. Nepagāja ne pusminūte, kad viss jau bija galā. Bensingtons vienīgais redzēja šo izmisīgo cīņu. Viņš dzirdēja, ka pārējie vīri turpina ceļu uz māju. Kaut ko neskaidri izkliedzis, viņš skriešus de­vās atpakaļ pie Kosara, bet žurkas tikām jau bija pazudušas.
   Kosaru viņš panāca tikai pie alām. Seja tam mē­nesnīcā izskatījās pavisam mierīga.
   —      Raugi vien, — sacīja Kosars, — tik drīz jau atpakaļ. Kur ir lākturis? Žurkas atkal iespruka alās. Vienai es pārlauzu sprandu, kad tā šāvās man ga­rām … Redzat? Tur tā guļ! — Un viņš parādīja ar garo pirkstu.
   Bensingtons bija pārlieku satriekts, lai bilstu kaut vārdu …
   Lākturus iznāca gaidīt vai veselu mūžību. Beidzot tie tika nesti, — vispirms parādījās viena nekustīga spīdoša acs, kam apkārt šūpojās dzeltena mirga, tad, lāgiem uzzibsnīdami, lāgiem pagaisdami, no tumsas iznira vēl divi lākturi. Šurp virzījās sīki stāvi, ska­nēja apslāpētas balsis, un blakus tariņai krita milzī­gas ēnas. Mazais ļaužu pūlītis šķita kā ugunsnesēji gari šai bezgalīgajā mēnesnīcas pasaku valstībā.
   —     Fleks, — reizē noskanēja vairākas balsis,
   — Fleks …
   Nākamais teikums beidzot radīja skaidrību.
   — Fleks ieslēdzies bēniņos.
   Par Kosaru atlika vienīgi pabrīnīties. Salūkojis vati, viņš sabāza ausīs vai veselu sauju, bet Bensing­tons nesaprata, kālab tas vajadzīgs. Tad viņš pielā­dēja šauteni ar četrkārtēju lādiņu. Kuram vēl tas būtu ienācis prātā? Taču īsti zilie brīnumi sākās tad, kad Kosara vareno zābaku zoles pazuda vislielākajā alā.
   Kosars līda četrrāpus ar divām šautenēm, kas vil­kās līdzi, iesietas ap kaklu apmestā auklā, viņam pakaļ, kūkumu uzmetis, alā spraucās pats uzticamā­kais palīgs — sīks vīrelis ar tumsnēju, nopietnu seju, — tam bija uzdots turēt lākturi Kosaram virs galvas. Viss bija pārdomāts ar tik vēsu saprātu, tik skaidri un vienkārši kā vājprātīgā murgs. Vate acīmredzot tika izmantota, lai neapdulltu no šāvie­niem, jo arī mazais vīrelis bija aizbāzis ausis. Viss bija pārdomāts. Kamēr žurkas uzgriezušas Kosaram muguru, nekas ļauns nevar notikt, bet, līdzko tās apgriezīsies otrādi, viņš ieraudzīs nezvēru acis un šaus taisni starp tām. Un, tā kā tām agri vai vēlu vajadzēs spraukties cauri viszemākajai vietai alas ejā, Kosars gribēdams nevarētu aizšaut garām. Šis, kā Kosars apgalvoja, bija pats vienkāršākais paņē­miens, gan mazliet nogurdinošs, toties nepārprotami drošs. Kad palīgs saliecās, lai līstu alā, Bensingtons ieraudzīja, ka tam pie svārku stūra piesiets auklas rituļa gals. Aukla bija paredzēta, lai pēcāk beigtās žurkas izvilktu no alas.
   Bensingtons pēkšņi pamanīja, ka tur rokās Kosara zīda cilindru.
   Kā tas te gadījies? …
   Lai nu būtu, paliks vismaz kāda piemiņa.
   Pie katras no pārējām alām stāvēja daži vīri, no­likuši zemē lākturi, kas apgaismoja ieeju alā, bet viens, nometies uz ceļgala, turēja ieroci gatavībā, lai šautu virsū, līdzko ieejā parādīsies kāda galva.
   Laiks neziņā šķita velkamies bezgalīgi.
   Tad viņi izdzirdēja pirmo Kosara šāvienu, kas no­dārdēja kā eksplozija raktuvēs.
   Nervi un muskuļi visiem bija sasprindzināti līdz pēdējam, bet tad — blīkš! blākš! — žurkas mēģināja izkļūt laukā, un vēl divas tika piebeigtas. Vīrs, kas turēja auklas rituli, paziņoja, ka alā tā tikusi pa­raustīta.
   —     Vienu tātad viņš pieveicis alā, — sacīja Ben­singtons, — un prasa, lai mēs padodam auklu.
   Bensingtons vēroja, kā aukla pamazām pazūd alā, likās, tā atdzīvojusies un lien pati kā čūska, jo otru tās galu tumsā nevarēja saskatīt. Beidzot aukla ap­stājās, un labu brīdi valdīja klusums. Tad Bensingto- nam šķita, ka no alas ārā lien visdrausmīgākais no briesmoņiem, taču izrādījās, ka tas ir mazais Kosara palīgs, kas rāpjas atmuguriski. Pēc tam, izārdāmi zemē dziļas vagas, no alas izslējās Kosara zābaki, un vēl pēc mirkļa parādījās lāktura apgaismotā inže­niera mugura…
   Dzīva bija palikusi vairs tikai viena žurka, un šis nāvei nolemtais nabaga radījums sarāvies gulēja pašā dziļākajā alas stūrītī, līdz beidzot Kosars ar visu lākturi ielīda arī tur un žurku nobeidza, pēc tam kā īsts pēdu dzinējs pārliecinādamies, vai kādā alā vēl nav paglābusies kaut viena briesmone.
   —     Nu tās ir pagalam, — beidzot viņš paziņoja saviem palīgiem, kas godbijīgi viņā noraudzījās. — Un, nebijis es tāds stulbs auns, būtu izģērbies vis­maz līdz jostas vietai. Kas tad nekaitētu! Pataustiet manas piedurknes, Bensington! Esmu caurcaurēm slapjš. Visu jau nevar iepriekš paredzēt. Nu tikai jāsasildās ar viskiju, lai paglābtos no saaukstēšanās.

   Šai brīnumiem pārpilnajā naktī gadījās brīži, kad Bensingtonam šķita, ka pati daba viņu radījusi, lai mūžu nodzīvotu fantastiskos piedzīvojumos. Šī doma Bensingtonam iešāvās prātā kādu stundu pēc tam, kad viņš bija ieķēris krietnu malku viskija.
   —      Nebraukšu atpakaļ uz Slounstrītu, — viņš atzi­nās garajam gaišmatim inženierim nosmulētajā uz­valkā.
   —     Nepavisam ne, ko?
   —     Ir nedomāju, — attrauca Bensingtons, noslēpu­maini pamādams ar galvu.
   Kamēr septiņas beigtās žurkas aizvilka līdz nātru biezoknim, kur bija paredzēts tās sadedzināt, Ben­singtons sapūlējās un vai peldēja sviedros, bet Ko­sars apgalvoja, ka vienīgi viskijs, pats par sevi saprotams, paglābšot zinātnieku no neizbēgamas saaukstēšanās. Vecajā, ķieģeļiem izmūrētajā virtuvē kā īsti klaidoņi viņi kaut ko iekoda vakariņās, brī­žiem paraudzīdamies uz beigtajām žurkām, kas gu­lēja mēnesnīcā pie putnu dārza, un tad Kosars pēc pusstundu ilgas atpūtas cēla atkal vīrus kājās, lai pabeigtu vēl atlikušos darbus.
   —      Skaidrs, — viņš sacīja, — ka te viss jānovāc pa tīro. Nebūs nekādu pēdu, izpaliks arī troksnis.
   Viņš pārliecināja vīrus, ka viss jāiznīcina līdz pē­dējam sīkumam. Visu, kas vien bija darināts no koka, viņi sacirta un saskaldīja, visiem nedabiski lielajiem augiem apkārt aplika žagarus un malku, žurku līķus sakrāva uz sārta un pamatīgi salēja ar petroleju.
   Bensingtons strādāja kā apsēsts. Ap pulksten di­viem naktī viņu pārņēma īpašs mundrums un rosī­bas gars. Kad, aizrāvies iznīcināšanas darbā, viņš atvēzējās ar cirvi, pat visdrosmīgākie no vīriem lasī­jās pie malas. Pēcāk zinātnieka dedzību mazliet atskurbināja kāds starpgadījums — viņam pazuda acenes, ko viņš drīz vien atkal atrada pats savā svārku kabatā.
   Vīri šaudījās šurp un turp — notraipījušies, tomēr rosmi nezaudēdami. Kosars valdīja pār viņiem kā dievs.
   Bensingtons aizgūtnēm izbaudīja brīnumaino cil­vēku brālības izjūtu, ko iepazīst gan karavīri uzva­rām vainagotā cīņā, gan pētnieki veiksmīgās ekspe­dīcijās, bet kas nemūžam nav lemta ļaudīm, kuri ar vēsu saprātu savu mūžu nodzīvo pilsētās. Kad Kosars atņēma Bensingtonam cirvi un norīkoja viņu nest malku, viņš tikpat rosīgi skraidīja šurp un turp, bez mitas apgalvodams, ka visi viņi esot «lāga zēni». Tā viņš turpināja ilgi — pat tad vēl, kad aiz nogu­ruma vairs tikko turējās kājās.
   Beidzot viss bija sagatavots, un viņi izurba cauru­mus petrolejas mucās. Naksnīgo pavadoņu — blāvo zvaigžņu pamests, augstu debesīs vientuļš spīdēja mēness, vēstīdams drīzu rītausmu.
   —     Dedziniet visu nost, — izrīkodams palīgus, sa­cīja Kosars, — Nodedziniet līdz zemei, lai nekas ne­paliek pāri. Sapratāt?
   Kad Kosars ar degošu posa lāpu rokā pašāvās ga­rām Bensingtonam, tas tuvojošās dienas blāzmā pa­manīja, cik sakrities un briesmīgs izskatās inženieris, lai gan, zodu enerģiski izriezis, vēl joprojām pūlējās izturēties braši.
   —     Iesim! — kāds sacīja, pavilkdams Bensingtonu aiz rokas.
   Rēno rītausmu, kurā neieskanējās pat putnu vidži- nāšana, pēkšņi iztraucēja skarbi spraksti: sīka, blāvi sārta guntiņa izšāvās no sārta apakšas, aizlocījās pa zemi un zilām liesmu mēlēm kāpelēja pa zariem, no lapas uz lapu, pārņemdama visu milzīgās nātres stumbru. Sprakstiem piebiedrojās dziedoša svilpoņa.
   Viri paņēma šautenes no Skineru viesistabas un skriešus metās projām. Pats pēdējais smagiem so­ļiem gāja Kosars …
   Pēc tam viņi jau no tālienes noraudzījās izmēģi­nājumu fermā. Tur viss vārījās: dūmi un liesmas kā baiļu pārņemts ļaužu pūlis lauzās pa durvīm un lo­giem, pa neskaitāmām jumta plaisām un spraugām. Nu, ja jau Kosars ķēries pie aizdedzināšanas! Šau­dīdams asins sarkanas liesmu mēles, debesīs cēlās varens dūmu stabs. Tā vien šķita, ka pēkšņi kāds milzis izslējies kājās un, pirkstgalos celdamies, izpleš rokas pār visu debess jumu. Atkal iestājās nakts, pa­slēpdama un izdzēsdama spožo uzlēcošās saules gaismu. Neaptveramais dūmu stabs drīz sacēla kā­jās visu Hiklijbravu, un ciema iedzīvotāji, uz ātru roku uzrāvuši kaut ko mugurā, steigšus kāpa kalnā skatīties, kas tur notiek.
   Dūmu stabs kā fantastiska sēne aizmugurē šūpojās un zvārojās, celdamies aizvien augstāk, augstāk de­besīs, un kāpas un kalni lejā izskatījās pavisam mazi, bet šīs nelaimes vaininieki ar Kosaru priekšgalā — deviņi sīki, melni stāvi ar šautenēm pār plecu — no­guruši soļoja pāri pļavai.
   Bensingtons pameta skatienu atpakaļ, un viņa pār- gurušajās smadzenēs atbalsojās sen pazīstami vārdi. Kā tur bija teikts? «Jūs šodien esat aizdeguši? … Jūs šodien esat aizdeguši? …»
   Un tad viņš atcerējās, ko bija teicis Letimers[5]: «mēs šodien Anglijā esam aizdeguši tādu sveci, ko neviens nekad vairs nespēs nodzēst…»
   Kosars gan ir ko vērts, nudien! Bensingtons mirkli ar apbrīnu nolūkojās Kosara mugurā un lepns atce­rējās, ka bija turējis rokā tā cepuri. Patiešām lepns! Kaut gan viņš bija ievērojams pētnieks, bet Kosars tikai praktisko zinību pārstāvis.
   Pēkšņi Bensingtonam piemetās drebuļi, uzmācās neatturamas žāvas, un viņš vēlējās likties gultā, silti ievīstīties segā savā mazajā dzīvoklītī ar logiem uz Slounstrītu. (Par māsīcu Džeinu gan nevedās domāt ar tādu pašu prieku.) Kājas Bensingtonam kļuva mīkstas kā vate, pēdas svina pielietas. Diez vai Hik- lijbravā neviens viņiem nepasniegs kafiju? Trīsdes­mit trīs gadu laikā viņš ne reizi nebija palicis visu nakti nomodā.

   Kamēr astoņi drosminieki izmēģinājumu fermā kāvās ar žurkām, deviņu jūdžu attālumā — Čī- zingaibraitas ciemā kāda veca dāma ar īsti izcilu de­gunu lipinošas sveces gaismā savukārt cīnījās ar citām gauži nopietnām grūtībām. Vienas rokas mez­glainajos pirkstos sagrābusi konservu kārbu grie­žamo, otrā viņa turēja kārbu ar Hērakleoforbiju, jo bija cieši apņēmusies vai nu atvērt šo kārbu, vai mirt. Veča pūlējās neaprimdama, burkšķēdama par katru veltīgu mēģinājumu, bet aiz plānās šķērssienas pilnā rīklē brēca Kedlsu puisēns.
   — Dievs, stāvi viņam klāt! — čukstēja misis Ski- nere, bet tad, ar vienīgo zobu aizrautīgā apņēmībā kodīdama lūpu, viņa nošņācās: — Nu, veries taču vaļā!
   Kārbai ar skrapšķi beidzot atveroties, jauna Dievu ēdiena deva tika palaista pasaulē, kur tā radīja jau­nus gigantisma uzplūdus.

   i
   Savā stāstījumā vismaz uz kādu laiku nepieskar- simies sekām, ko izraisīja notikumi izmēģinājumu fermā, lai gan šīs sekas izplatījās arvien plašākā lokā — arvien tālāk no centra, kur pirmoreiz parā­dījās gigantisma asni un ko gan daļēji nodedzināja, bet nespēja līdz galam nopostīt. Tāpat necentīsimies izklāstīt visus sīkumus par abām nelaimīgajām vis­tām, kas palika dzīvas un, pārstaigādamas tuvāko apkaimi, vadīja savas pēdējās dienas, neatstājušas nevienu pēcnācēju. Ja kādam lasītājam ir īpaša inte­rese uzzināt kaut ko tuvāk par vistu likteni, ieteicam izlasīt tā laika avīzes — izsmeļošas un objektīvas notikušā atreferētājas. Mūsu pienākums ir izsekot mistera Bensingtona gaitām šai satraucošajā laika posmā.
   Atgriezies Londonā, misters Bensingtons atklāja, ka ir kļuvis slavens vīrs. Vienas nakts laikā viņš bija iemantojis vai visas pasaules cieņu. Beidzot cilvēki prata viņu novērtēt. Māsīca Džeina, kā likās, zināja visu; visu zināja arī ikviens garāmgājējs; tāpat avī­zes zināja visu un vēl vairāk nekā visu. Sākumā viņš baidījās no satikšanās ar māsīcu Džeinu, bet galu galā izrādījās, ka nav ne mazākā iemesla baidīties. Lāga sieviete beidzot bija sapratusi, ka nav viņas spēkos stāties pretī faktiem, un, klusībā visu pārli­kusi, nolēma samierināties ar Dievu ēdienu kā ar jebkuru nenovēršamību.
   Māsīca Džeina aizvainota padevās liktenim. Viņa nepārprotami parādīja, ka šos trakumus neatbalsta, bet aizliegt neko nemēģināja. Bensingtona bēg­šana — tikai tā viņa varēja nosaukt šo nepārdomāto soli — bija satriekusi Džeinu, un, lai atdarītu brā­lēnam, viņa to sīksti un neatlaidīgi ārstēja no iesnām, ko viņš nemaz nebija saķēris, un atkopa no pārpū­les, ko viņš sen jau bija aizmirsis, un piedevām no­pirka jaunmodīgu higiēnisku vilnas apakšveļas komplektu, kurš ar savu slieksmi allaž kaut kā sa­mesties, tā ka nevarēja saprast, kur labā, kur kreisā puse un kā tajā iekļūt, it īpaši aizmāršīgam cilvē­kam, stipri vien līdzinājās augstākajai sabiedrībai. Tādējādi misters Bensingtons vēl kādu laiku, cik vi­ņam šādos apstākļos atlika vaļas, piedalījās jaunā cilvēces vēstures virzītāja spēka — Dievu ēdiena — turpmākā attīstīšanā.
   Sabiedriskā doma, sekodama pašai vien izprota­miem noslēpumainiem varoņu izraudzīšanās liku­miem, par jaunā brīnuma vienīgo radītāju un sekmē­tāju atzina misteru Bensingtonu: par Redvudu tā neko pat dzirdēt negribēja, bet Kosaram vienaldzīgi ļāva neviena nepazītam klusībā jo rosīgi nodoties darbam, kam viņš no sirds bija pieķēries. Misters Bensingtons pat lāgā attapties nepaguva, kad jau tika, tā sakot, izģērbts kails, izpreparēts un nolikts uz afišu dēļa publiskai apskatei. Viņa plikais pauris, mūžam piesārtušie vaigi, zelta acenes kļuva par visas tautas īpašumu. Apņēmīgi jauni cilvēki ar lie­liem, dārgiem fotoaparātiem un tikpat lielu pārlie­cību, ka viņiem viss ir atļauts, ielauzās mistera Ben­singtona dzīvoklī un, rīkodamies tur gan īsu brīdi, toties ar nenoliedzamiem panākumiem, zibināja mag­nēziju, kas piepildīja visu māju ar_ dienām neizvē- dināmu, neciešamu smirdoņu, un pēc tam atgriežas redakcijās, kur savukārt piepildīja avīžu slejas ar mistera Bensingtona fotogrāfijām, kurās_ viņš bija iemūžināts visā augumā stāvam savās majas, ar la­bākajiem svārkiem mugurā un caurumos izgraizīta­jām kurpēm kājās. Pie viņa iegriezās ari citas tikpat apņēmīgas personas — gan jaunas, gan vecas, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma, — gvelza dažādas blēņas par «Brīnumēdienu» — pirmais Hērakleofor­biju par «Brīnumēdienu» nosauca žurnāls «Punch» — un vēlāk pašu sarunātās muļķības nodrukāja kā intervijā iegūtus Bensingtona izteikumus. Visi šie pasākumi par īstu apsēstību kļuva, kad pie tā ķērās populārais humorists Brodbīms. Juzdams, ka te nu gadījusies viena no tām sasodītajām problēmām, kur viņš nenieka nesaprot, humorists rāvās melnās mie­sās, lai «ar smiekliem to iznīcinātu». Šis lielais, lem­pīgais vīrs ar izplūdušajā, neveselīgajā sejā skaidri saskatāmām nakts uzdzīves pēdām mētājās no viena kluba otrā, grāba aiz svārku atlokiem katru, kas pa­gadījās ceļā, un sludināja:
   — Šitiem zinību vīriem, es jums saku, nav ne kri­patas humora izjūtas. Un tur nekā nevar darīt. Zi­nātne ir tāda padarīšana, kas nokauj jebkuru humora izjūtu.
   Viņa ļaunie joki par Bensingtonu pamazām pār­vērtās nekrietnos apmelojumos …
   Uzņēmīga firma, kas pelnījās ar avīžu izgriezu­miem, piesūtīja Bensingtonam kādā lētā nedēļas laik­rakstā publicētu rakstu «Jaunas briesmas» un par vienu gineju piesolījās apgādāt vēl veselu simtu tādu pašu uzbudinošu murgojumu, un kādudien Slounstrītas dzīvoklī ieradās divas jaunas, apburo­šas dāmas, ko Bensingtons savu mūžu nebija redzē­jis, un, satriekdamas māsīcu Džeinu, kura aiz sašu- tuma zaudēja valodu, palika dzert tēju un pēcāk at­sūtīja savus piemiņas albumus, kur Bensingtonam ierakstīt autogrāfu. Drīz vien Bensingtons kļuva gluži vienaldzīgs pret to, ka presē viņa vārds tiek saistīts ar vistrakākajiem izdomājumiem un ka plašākos apcerējumos par Brīnumēdienu un viņu pašu visintī­mākajā tonī raksta cilvēki, par kuriem viņš pat neko nav dzirdējis. Lai kādas ilūzijas viņš bija lolojis to­laik, kad neviens vēl viņu nepazina, lai cik tīkama bija šķitusi slava, tagad tas viss izgaisa uz mūžīgiem laikiem.
   Sākumā sabiedriskajā domā nejuta ne mazākā nai­dīguma, to pauda vienīgi Brodbīms. Iespēju, ka Hē- rakleoforbija varētu atkal izsprukt no kontroles, pieminēja tikai kā jokodamies. Nevienam pat prātā neienāca, ka tie bērni, kas jau tiek baroti ar Hērak­leoforbiju, izaugs tik lieli, ka pārspēs jebkuru visga­rāko cilvēku. Vairāk par visu sabiedrībai patika ka­rikatūras, kur ievērojami politiskie darbinieki bija parādīti pēc Brīnumēdiena lietošanas, dažādas afišas par šo tematu un satraucošais skats, kad tika parā­dītas nesadedzinātās beigtās lapsenes un milzu vis­tas, kam laimējās palikt dzīvām.
   Tālāk par sensācijām publika necentās paraudzī­ties, līdz tika pieliktas visas pūles pievērst tās uz­manību turpmākajām Hērakleoforbijas iedarbības sekām, un pat tad neviens neizrādīja īpašu dedzību kaut ko uzsākt. «Ik dienas atgadās kaut kas jauns,» sprieda publika — cilvēki, kas bija līdz pēdējam pārsātināti ar visādiem jaunumiem un vēsti, ka ze­meslode pārgriezta uz pusēm kā ābols, droši vien uzņemtu tikpat vienaldzīgi. «Pagaidīsim, kas vēl notiks.»
   Taču bija daži cilvēki, ko nevar pieskaitīt pie pla­šās publikas, un tie, ielūkojušies tālākā nākotnē, izbi­jās no tā, ko tur ieraudzīja. Tā, piemēram, jaunais Keiterems, grāfa Pjūterstona radinieks un viens no pašiem daudzsološākajiem angļu politiskajiem dar­biniekiem, riskēdams iemantot savādnieka slavu, krājumā «Deviņpadsmitais gadsimts un nākamās paaudzes» publicēja rakstu, kurā ierosināja neka­vējoties darīt galu visiem šiem eksperimentiem.
   Dažkārt, iegrimis dziļākā apcerē, svārstīgs kļuva ari pats Bensingtons.
   —     Viņi, šķiet, īsti nesaprot… — viņš teica Ko­saram.
   —     Nē, nesaprot.
   —      Bet vai mēs paši saprotam? Reizēm, kad iedo­mājos visas iespējamās sekas … Nabaga Redvuda puisēns … Un, protams, visi trīs jūsējie … Kas zina, sasniegs vēl četrdesmit pēdu … Galu galā vai mums maz vajadzētu turpināt?
   —      Vai vajag turpināt! — iesaucās Kosars, un viņa lempīgais stāvs pārsteigumā sarāvās, bet balss kļuva vēl skaļāka nekā parasti. — Saprotams, ka jums jā­turpina! Kā gan cita dēļ jūs esat nācis pasaulē? Var­būt tikai tālab, lai slaistītos no vienas ēdienreizes līdz otrai?
   —     Nopietnas sekas? — viņš spiedza. — Bez šau­bām! Milzīgas. Tas taču ir skaidrs. Pilnīgi skaidrs. Saprotiet taču, ka tā ir vienīgā iespēja, kā jūs varat veikt kaut ko nozīmīgu un paliekamu! Un jūs gribat no tā izvairīties! — Brīdi viņš aiz dusmām nespēja parunāt. — Tā ir tīrā apgrēcība! — viņš beidzot izda­būja pār lūpām un nikni atkārtoja: — Apgrēcība!
   Taču Bensingtons jau labu laiku savā laboratorijā strādāja bez aizrautības, vairāk tikai pienākuma pēc. Viņš pat nezināja pateikt, vai maz vēlas savā mūžā paveikt kaut ko nozīmīgu un paliekamu, jo pēc da­bas bija kluss cilvēks. Nav šaubu, ka viņa atklājums ir lielisks, patiešām lielisks, taču … Viņa īpašumā jau bija vairāki akri apdedzinātas, nopostītas zemes netālu no Hiklijbravas — šī zeme izmaksāja turpat deviņdesmit mārciņu akrā —, un lāgiem viņam uz­mācās doma, ka cilvēkam, kuram trūkst īpašas god­kārības, tas pats jau ir pietiekami nozīmīgs un palie­kams teorētiskās ķīmijas panākums. Un slavens arī viņš kļuvis. Taisni šausmas, cik slavens! Viņam pil­nīgi pietika ar šo slavu, pat vairāk nekā pietika.
   Taču pētīšanas gars joprojām viņu urdīja …
   Gadījās brīži — tie bija reti brīži, parasti laborato­rijā —, kad pie darba viņu dzina vēl kaut kas cits, ne tikai ieradums un Kosara argumenti. Šis mazais, briļļainais cilvēciņš tad sēdēja uz augstā krēsla, iz­grieztajās kurpēs ieautās kājas aizāķējis aiz krēsla kājām, rokā satvēris atsvaru pinceti, un atkal viņam atmirdzēja jaunības sapņi, īsu mirkli viņš cerēja, ka mūžam augs un attīstīsies sēkla, kas uzdīgusi viņa smadzenēs, un augstu debesīs tālu pāri tagadnes ķē- mīgajām ēnām un drūmajiem notikumiem viņš ska­tīja nākamības milžu pasauli un visu vareno, ko at­nesīs rītdiena, — neskaidru un tomēr cildenu vī­ziju — kā mirgojošu teiksmu pili, kas, saulstara ap­spīdēta, pēkšņi pavīd tālumā… Bet pēc tam viņam šķita, ka šāds spožums nekad nav viņa prātā atmir­dzējis, un viņš atkal nākamībā saskatīja tikai baismas ēnas, bīstamas kraujas un tumsu, draudīgu tuksne­šainu bezgalību, kur valda aukstums, tukšums un šausmas.

   Kamēr risinājās sarežģītie un neskaidrie notikumi, no lielās ārpasaules, kura negaidot bija radījusi mis­tera Bensingtona slavu, sabiedrības uzmanību sev pēkšņi pievērsa kāda spīdoša un rosīga personība, kas mistera Bensingtona uztverē kļuva par visu šo ārišķību vadoni un virzītāju spēku. Šī persona bija ārsts Vinklss, jauns, tikko praksi uzsācis, taču daudz­sološs mediķis, kurš mūsu stāstījumā jau tika piemi­nēts un ar kura starpniecību Redvuds deva savam dēlam Dievu ēdienu. Satraukums ap izmēģinājumu fermu vēl nebija sācies, kad Redvuda atnestais no­slēpumainais pulveris šo džentlmeni jau ārkārtīgi ieinteresēja, bet, līdzko parādījās pirmās nedabiski lielās lapsenes, viņam viss bija skaidrs kā vienreiz- viens.
   Vinklss piederēja pie tās ārstu pasugas, par ku­riem to uzvešanās, morāles, metožu un izskata dēļ īsi un kodolīgi mēdz sacīt: «Tas gūs panākumus.» Šis cilvēks bija liela auguma, gludi skuvies, saltām, vērīgām, alumīnija pelēkām acīm, pakulu palseniem matiem, pareizi veidotiem sejas pantiem un ener­ģisku muti; stāvu viņš allaž turēja taisnu, kustējās strauji un atsperīgi, valkāja garus svārkus, melnu zīda kaklasaiti, neuzkrītošas zelta apkakles un ap­roču pogas, zelta pulksteņa ķēdi, bet, uzlicis galvā pēc īpašas formas, ar īpašām malām veidotu zīda cilindru, viņš šķita vēl gudrāks un cienījamāks. Viņš neizskatījās ne jauns, ne vecs — cilvēks nenosakā­mos gados. Jau pēc pirmajiem brīnumainajiem re­zultātiem viņš pieķērās Bensingtonam, Redvudam un Dievu ēdienam un rīkojās ar tādu pārliecību, ka Bensingtonam lāgiem pat šķita, vai tikai Vinklss nav Hērakleoforbijas atklājējs, lai gan prese izteica gluži pretējas domas.
   — Kaut kādi atsevišķi starpgadījumi, — sacīja Vinklss, kad Bensingtons norādīja uz briesmām, kas draud, ja Hērakleoforbija atkal tiks izmantota ne­vietā, — ir tīrais nieks. Dzīves sīkums. Svarīgs ir pats atklājums. Ja Hērakleoforbija pienācīgi tiks attīstīta tālāk, atbilstoši izmantota un saprātīgi kon­trolēta, mēs … mēs patiešām ar savu Ēdienu paveik­sim brīnumu darbus… Tikai nedrīkstam gan to izlaist no acīm… Jārūpējas, lai tas neizslīdētu no mūsu kontroles … un … lai nestāvētu dīkā.
   Vinklss no visas tiesas nedomāja pieļaut, ka Hē­rakleoforbija stāvētu dīkā. Viņš nāca pie Bensing-
   tona vai ik dienas. Bensingtons, pamezdams skatienu pa logu, redzēja, kā pa Slounstrītu šurp joņo greznā ekipāža, un, kad pēc īsa brītiņa vieglā, raitā solī istabā ienāca Vinklss, viss pārējais nobālēja, viņš vilka ārā avīzes, lasīja jaunākās ziņas, papildinādams tās ar savām piezīmēm.
   —      Nu, — rokas berzēdams, viņš mēdza sacīt, — kā tad mums veicas? — un tūdaļ ķērās pie jaunumu pār­spriešanas.
   —      Vai redzat, — viņš, piemēram, teica, — ka Kei- terems par mūsu Hērakleoforbiju runājis Baznīcas apvienībā?
   —     Ak kungs! — iesaucās Bensingtons. — Tas taču ir premjerministra radinieks!
   —      Jā, — atbildēja Vinklss, — ļoti spējīgs jauns cilvēks — ļoti spējīgs. Ārkārtīgi stūrgalvīgs, šaus­mīgi reakcionāri noskaņots… taču izcili spējīgs. Un acīm redzami nolēmis izsist sev kapitālu uz mūsu izgudrojuma rēķina. Ieņēmis ļoti krasu nostāju. Ap­vienībā viņš runājis par mūsu ierosinājumu izmē­ģināt Hērakleoforbiju pamatskolās …
   —     Mūsu ierosinājumu izmēģināt Hērakleoforbiju pamatskolās! .. .
   —      Es par to nesen ieminējos … pavisam tā garām­ejot … kādā nelielā sanāksmē politehnikumā. Mē­ģināju izskaidrot, ka šī viela ir ļoti noderīga. Ka no tās nedraud ne mazākās briesmas, lai gan sākumā ir gadījušās arī sīkas neveiksmītes. Bet tas taču vairs neatkārtosies… Nē, vai zināt, šī viela patiešām varētu kļūt noderīga … Bet viņam tas nepatika.
   —     Ko vēl jūs sacījāt?
   —      Neko sevišķu. Taču, kā redzat.. . Viņš visu uzņem pilnīgi nopietni. Uzskata to par uzbrukumu. Apgalvo, ka tāpat jau pamatskolām pārāk daudz tie­kot šķiesta sabiedrības nauda. Uzsāka atkal veco
   dziesmu par klavieru stundām… jūs jau pats to zināt. Nevienam, viņš saka, nav nekādu iebildumu, ka zemāko šķiru bērni iegūst savam sabiedriskajam stāvoklim piemērotu izglītību, taču barot tos ar tādām vielām nozīmētu izjaukt sabiedriskā līdzsvara apziņu. Ko tik visu viņš nesarunāja! Kāds labums tikšot sa­biedrībai, ja nabaga ļaudis izaugšot trīsdesmit sešu pēdu garumā? Zināt, viņš patiešām tic, ka tie izaugs trīsdesmit sešas pēdas gari.
   —      Un izaugs arī, — sacīja Bensingtons, — ja tiem regulāri dos Hērakleoforbiju. Taču neviens neko tādu nav teicis …
   —     Es teicu.
   —     Bet, mīļais Vinkls! …
   —      Lielāki jau viņi izaugs, — Vinklss viņu pār­trauca tik pārliecināti, it kā zinātu it visu pats un Bensingtona bērnišķīgās domas viņu nepavisam nein­teresētu. — Bez šaubām, lielāki. Taču paklausieties, ko viņš saka! Vai nabaga ļaužu bērni tādēļ kļūšot laimīgāki? Redziet, kas viņu interesē. Savādi, vai ne? Vai viņi tādēļ kļūšot labāki? Vai viņi tādēļ vairāk cienīšot likumīgo varu? Vai pašiem bērniem netikšot nodarīts pāri? Dīvaini, ka šādi cilvēki tik ļoti rūpē­jas par taisnīgumu … ja, protams, runa ir par nā­kotnes perspektīvām. Pat šobrīd, viņš saka, dau­dziem vecākiem pietrūkst padoma, kā pabarot un apģērbt savus bērnus, un ja vēl atļaus kaut ko tādu … Vai jūs klausāties?
   Katru vārdu, ko es nejauši izmetu, viņš, redziet, jau iztēlo par nopietnu ierosinājumu. Un tūlīt ķeras pie lēšanas, cik izmaksās bikses puikam, kas izau­dzis divdesmit pēdu garumā. It kā viņš patiešām ticētu… Desmit mārciņu, viņš aprēķinājis, lai cik necik apslēptu kailumu. Dīvains cilvēks ir šis Kei- terems! Tik sauss aprēķinātājs! Godīgajam nodokļu maksātājam, viņš saka, kurš savu iztiku pelna vaiga sviedros, par visu vajadzēšot samaksāt. Lai mēs neaizmirstot ievērot arī vecāku tiesības. Te tas viss ir nodrukāts. Divas slejas. Ikvienam tēvam un mātei ir tiesības uz to, lai viņu bērni izaugtu tikpat lieli kā viņi paši…
   Nākamais ir jautājums par skolu pielāgošanu tik lieliem bērniem — cik mūsu jau tāpat naudas grūtī­bās iestigušajām skolām izmaksāšot milzīgie soli un klašu telpas. Un kāds būšot rezultāts? Proletariāts — izsalkušu milžu bars. Beigās viņš vēl piemetina pa­visam nopietnu frāzi, apgalvodams, ka pat tad, ja šis neprātīgais ierosinājums — mani garāmejot iz­mestie vārdi, turklāt gluži ačgārni iztulkoti — šis neprātīgais ierosinājums netikšot pieņemts, ar to vēl nelaime nebūšot galā. Mūsu Hērakleoforbija esot savāda viela, tik savāda, ka to gandrīz varot uzskatīt par draudīgu. Jau esot piedzīvots, ka tā vieglprātīgi izmantota nevietā — tie ir viņa vārdi! — un varot tikt vēlreiz izmantota. Ja cilvēks reiz to nobaudījis, tā esot kā inde, griboties vēl un vēl. (— Tā tas ir, — piekrita Bensingtons.) īsi sakot, viņš ierosina nodi­bināt Nacionālo biedrību līdzšinējo proporciju sa­glabāšanai. Ērmoti? Kā jums šķiet? Auditorija tūlīt pieķērās šai idejai.
   —     Bet ko viņi domā darīt?
   Vinklss paraustīja plecus un noplātīja rokas.
   —     Nodibināt biedrību, — viņš sacīja, — un sacelt traci. Viņi grib panākt, lai tiktu aizliegta Hērakleo- forbijas gatavošana vai vismaz jebkāda informācija par to. Es šo to esmu uzrakstījis, gribēdams pierādīt, ka Keiterema domas par mūsu izgudroto vielu ir stipri pārspīlētas — patiešām stipri pārspīlētas, taču tas viņu nepārliecināja. Taisni brīnums, kā cilvēki tik pēkšņi nostājušies pret to. Un Nacionālā atturī­bas apvienība, starp citu, atvērusi atsevišķu nodaļu, kas rūpēsies par mērenību augšanā.
   —            Hm, — norūca Bensingtons un noglaudīja de­gunu.
   —             Nav ko brīnīties, ja pēc pēdējā laika notiku­miem sacēlusies tāda kņada. Iemesls tam viens — bailes.
   Vinklss kādu brīdi vēl pasoļoja pa istabu klusē­dams, tad devās projām.
   Bensingtonam kļuva skaidrs, ka Vinklsam kaut kas ir aiz ādas, kaut kas sevišķi nozīmīgs, ko viņš vēl negrib atklāt. Kādudien, kad pie Bensingtona bija ieradies Redvuds, Vinklss ļāva tiem mazliet ielū­koties savos nodomos.
   —      Kā veicas? — rokas berzēdams, viņš jautāja.
   —            Mēs pūlamies uzrakstīt kaut ko līdzīgu ziņo­jumam.
   —      Karaliskajai biedrībai?
   —     Jā.
   —            Hm, — dziļdomīgi norūca Vinklss un aizsoļoja līdz kamīnam. — Hm. Bet… Ir kāds jautājums. Vai tas būtu vajadzīgs?
   —      Kas vajadzīgs?
   —■ Vai to vajadzētu publicēt?
   —            Mēs taču nedzīvojam viduslaikos, — atbildēja Redvuds.
   —      Zinu.
   —            Kā saka Kosars — neturēt sveci zem pūra — tāda ir īsti zinātniska metode.
   —            Vairumā gadījumu — protams. Taču… šis ga­dījums pieder pie izņēmumiem.
   —            Mēs ziņosim Karaliskajai biedrībai tā, kā tas ir pieņemts, — sacīja Redvuds.
   Vēlāk Vinklss vēlreiz atgriezās pie šā paša jau­tājuma.
   —     Mūsu atklājums daudzējādā ziņā ir izņēmums.
   —     Tas nekas, — teica Redvuds.
   —     Šāds atklājums it viegli var tikt izmantots ne­lāgos nolūkos — kā mēdz sacīt Keiterems.
   Redvuds neatbildēja.
   —      Pat sīka neuzmanība, zināt…
   —     Ja mēs izraudzītos uzticamus cilvēkus un no­dibinātu komiteju kontrolei par Brīnumēdienu… es gribēju teikt Hērakleoforbiju, tad mēs varētu …
   Viņš apklusa, bet Redvuds, pēkšņi sajuzdams dī­vainu nemieru, izlikās nedzirdam viņa jautājošo toni.
   Visur, kur nebija klāt Redvuds un Bensingtons, Vinklss uzmetās par galveno autoritāti Brīnumēdiena jautājumos, lai gan neviens viņu nebija pilnvarojis to darīt. Viņš rakstīja vēstules, aizstāvēdams Hērak­leoforbiju, sacerēja ziņojumus un rakstus, kuros izskaidroja iespējas, ko paver šās vielas izmanto­šana, zinātnes un medicīnas biedrību sanāksmēs viņš nevietā lēca kājās, lai izklāstītu savus uzskatus, pū­lējās pierādīt, ka viņš un Hērakleoforbija ir viens veselums. Viņš pat sarakstīja brošūru, kurai deva virsrakstu «Patiesība par Brīnumēdienu» un kurā notikumus Hiklijbravā attēloja kā pavisam nevainīgu starpgadījumu. Tīrās aplamības, viņš apgalvoja, esot iedoma, ka Brīnumēdiens palīdzēšot cilvēkiem izaugt trīsdesmit septiņu pēdu garumā. Tas esot «ne­pārprotams pārspīlējums». Lielāki viņi, bez šaubām, izaugšot, taču tāds garums …
   Abiem zinātniekiem bija gluži skaidrs, ka Vinklss pārvarēm cenšas iesaistīties Hērakleoforbijas gatavo­šanā, viņš piedāvājās lasīt korektūras jebkurai avī­zei, jebkuram žurnālam sagatavotiem rakstiem par šo tematu, darīt visu, kas tikai viņu tuvinātu Hē­rakleoforbijas gatavošanas noslēpumam. Nemitēda­mies viņš abiem draugiem apgalvoja, ka labi sapro­tot, cik šis atklājums ir nozīmīgs un kādas milzīgas iespējas paver tā izmantošana. Viņiem vajagot vie­nīgi «kaut kādā veidā sevi nodrošināt». Kādudien viņš beidzot nenocietās un tieši pajautāja, kā tiek gatavota Hērakleoforbija.
   —     Es jūsu teikto labi apdomāju, — sacīja Red­vuds.
   —     Un ko jūs nolēmāt? — priecīgi atsaucās Vinklss.
   —     Šāds atklājums it viegli var tikt izmantots ne­lāgos nolūkos, — atbildēja Redvuds.
   —     Nesaprotu, kāds tam sakars ar manu jautā­jumu, — teica Vinklss.
   —      Ir sakars, — atsaucās Redvuds.
   Vinklss vairākas dienas pārdomāja šo sarunu. Tad viņš atkal ieradās pie Redvuda un paziņoja, ka ap­šaubot savas tiesības dot Redvuda dēlēnam pulveri, par kuru pats nekā nezinot: kā gan viņš varot uz­ņemties atbildību par kaut ko galīgi neskaidru. Vinklsa vārdi Redvudu padarīja domīgu.
   —     Jums taču nav pagājis secen Brīnumēdiena bezierunu aizliegšanas biedrības paziņojums, ka tās rindās apvienoti jau vairāki tūkstoši biedru, — teica Vinklss, mainīdams sarunas tematu.
   —     Viņi izvirzīja likumprojektu, — turpināja Vinklss, — un panāca, ka jaunais Keiterems to gluži labprāt virza tālāk. Un tie jau ir nopietni draudi. Viņš visā valstī izveido komitejas, kas centīsies ietekmēt kandidātus. Nolūks ir skaidrs — panākt, lai Hērakleoforbijas izgatavošana un uzglabāšana bez īpašas atļaujas tiktu uzskatīta par kriminālno­ziegumu un sodīta; ikviens, kas došot Brīnumēdienu, piedodiet, tā viņš to sauc, — personām, kuras nav sasniegušas divdesmit viena gada vecumu, —- bez jebkādām ierunām tikšot ieslodzīts cietumā. Taču noorganizētas arī vēl citas biedrības. Tajās apvieno­jušies dažādu aprindu pārstāvji. Stāsta, ka Normāla cilvēku auguma saglabāšanas biedrība grasoties pa­domē izvirzīt misteru Frederiku Herisonu. Misters Herisons, kā jums zināms, uzrakstījis par šo jautā­jumu veselu eseju, kurā atkāpšanos no pieņemtajām normām nosauc par vulgaritāti, piebilzdams, ka šāda veida rīcība nepavisam neatbilstot Konta mācībai par cilvēces attīstības stadijām. Pat visļaunākajos astoņpadsmitā gadsimta brīžos neviens neko tādu nebūtu spējis izsacīt. Doma par Hērakleoforbiju Kontam prātā nevarēja ienākt, un ar to jau ir pie­rādīts, ka mūsu Ēdiens nekam neder. Neviens, raksta Herisons, kas patiesi izpratis Kontu …
   —     Jūs taču negribēsiet sacīt… — ierunājās Red­vuds, satraukumā piemirsis, ka nicina Vinklsu.
   —      Neko jau viņi neizdarīs, — teica Vinklss. — Bet sabiedrības doma ir un paliek sabiedrības doma, un vēlētāju balsis ir un paliek vēlētāju balsis. Visi redz, ka jūs esat uzurdījuši nevajadzīgu nemieru. Un cil­vēki, kā jūs paši zināt, allaž instinktīvi saceļas pret jebkuru nemieru. Neviens acīmredzot netic Keite- rema runām par milžiem, kas izaugs trīsdesmit sep­tiņu pēdu garumā un tālab nevarēs ieiet ne baznīcā, ne lūgšanu namā, ne arī kādā citā laicīgā vai garīgā iestādē. Un tomēr prāts tiem vairs neliekas mierā. Viņi jūt, ka tur kaut kas ir… kaut kas vairāk nekā parasts atklājums vien …
   —      Ikvienā atklājumā, — Redvuds viņu pār­trauca, — kaut kas ir.
   —      Lai nu kā, cilvēki… mieru ir zaudējuši. Kei- terems kā uzvilkts atkārto vienu un to pašu — kas notiks, ja Hērakleoforbija atkal kaut kur paspruks vaļā. Es viņam neapnicis atbildu — nepaspruks, un nemaz nav iespējams, ka paspruktu. Taču … vai tā­dam kaut ko var iestāstīt!
   Un Vinklss vēl mazliet pajoņoja pa istabu, it kā vēlreiz grasīdamies uzsākt sarunu par Hērakleofor- bijās gatavošanas noslēpumu, taču pārdomāja un de­vās projām.
   Abi zinātnieki saskatījās. Kādu brīdi runāja tikai viņu acis.
   — Ja citādi nekas neiznāks, — beidzot uzsvērti mierīgā balsī ierunājās Redvuds, — došu Ēdienu ma­zajam Tedijam pats ar savām rokām.

   Pēc dažām dienām, atšķīris avīzes pirmo lapu, Redvuds izlasīja vēsti, ka premjerministrs apsolījis sastādīt Karalisko komisiju Brīnumēdiena jautājuma izskatīšanai. Neizlaidis avīzi no rokām, Redvuds stei­dzās pie Bensingtona.
   —     Manuprāt, pie visa vainīgs Vinklss. Viņš taču lej ūdeni uz Keiterema dzirnavām. Nemitīgi runā par Hērakleoforbijas iespējām un tikai satrauc cil­vēku prātus. Ja tas nebeigsies, mūsu turpmākie pētī­jumi nudien tiks apdraudēti. Bet tagad … kad būtu jārūpējas par manu puisēnu …
   Bensingtons izteica cerību, ka Vinklss varbūt to­mēr apdomāsies.
   —     Vai jūs ievērojāt, ka arī viņš sācis Hērakleo­forbiju saukt par Brīnumēdienu?
   —     Man šis vārds nepatīk, — raudzīdamies pāri acenēm, sacīja Bensingtons.
   —     Toties tas atbilst Vinklsa nodomiem.
   —     Ko viņš neliekas mierā? Tas taču nav viņa izgudrojums.
   —      Saceldams kņadu, viņš grib pievērst sev uzma­nību, — teica Redvuds. — Es gan to lāgā nesaprotu. Laikam jau tāpēc, lai visi domātu, ka viņš piedalī­jies mūsu atklājumā, kaut gan viņš nekā nav darījis. Taču tam nav nekādas nozīmes.
   —        Ja vien šī nekompetentā, pat smieklīgā sprie­delēšana neizraisīs kaut ko nopietnu, — iesāka Ben­singtons.
   —        Mans puisēns jau vairs nespēj iztikt bez He- rakleoforbijas, — teica Redvuds. — Nezinu, ko man tagad darīt. Ļaunākajā gadījumā …
   Klusa atsperīgu soļu dipoņa pavēstīja, ka ieradies Vinklss. Tur jau viņš stāvēja istabas vidū, kā pa­rasti berzēdams rokas.
   —        Būtu vismaz pieklauvējis, — norūca Bensing­tons, skatīdamies pāri aceņu zelta ietvariem.
   Vinklss atvainojās. Tad viņš pievērsās Redvudam.
   —        Priecājos, sastapis jūs šeit, — viņš iesāka. — Redziet…
   —        Vai jūs jau izlasījāt par Karalisko komisiju? — Redvuds viņu pārtrauca.
   —     Jā, — samulsis atsaucās Vinklss. — Jā.
   —     Ko jūs par to domājat?
   —        Brīnišķīgs pasākums, — teica Vinklss. — Šāda komisija apklusinās kliedzējus. Noskaidros visu šo jautājumu. Aizbāzīs muti Keiteremam. Taču ne jau tālab es nācu šurp, Redvud. Redziet…
   —        Man šī Karaliskā komisija nepatīk, — ierunājās Bensingtons.
   —        Ticiet man, viss būs labākajā kārtībā. Varu jums pateikt — nedomāju, ka tādējādi izpaužu kādu noslēpumu, — ka arī es, ļoti iespējams, būšu šās ko­misijas loceklis…
   —     Hm-m, — lūkodamies kamīnā, norūca Redvuds.
   —        Varu ievirzīt visu pareizā gultnē. Varu pilnīgi droši pierādīt, ka, pirmkārt, Hērakleoforbiju iespē­jams pakļaut kontrolei un ka, otrkārt, jānotiek vis­maz brīnumam, lai atkārtotos kaut kas līdzīgs Hik- lijbravas katastrofai. Un tieši tas ir vajadzīgs — autoritatīvs paziņojums. Saprotams, ar daudz lielāku pārliecību es varētu runāt tad, ja zinātu… Taču tas tā, starp citu. Patlaban mani interesē pavisam kas cits, redziet, tāds sīks jautājums, kur man vajadzētu jūsu padoma. K-hm … Redziet… Kā teikt… Man radušās tādas nelielas grūtības, un jūs varētu palī­dzēt.
   Redvuds pārsteigumā uzrauca uzacis un klusībā nopriecājās.
   —      Taču jautājums ir … ārkārtīgi slepens.
   —            Turpiniet vien, — teica Redvuds. — Nebai­dieties!
   —            Nesen manā ārstēšanā uzticēja bērnu … kā­das … kādas ļoti augstu stāvošas personas bērnu.
   Vinklss nokāsējās.
   —     Turpiniet, turpiniet, — sacīja Redvuds.
   —             Jāatzīstas, runa ir galvenokārt par jūsu pul­veri … redziet, panākumi, ko es guvu, ārstējot jūsu puisēnu, ir plaši izdaudzināti… Taču, nevar noliegt, pret pulvera izmantošanu tiek celti ļoti spēcīgi iebil­dumi. Un tomēr es domāju, ka īpaši saprātīgiem cil­vēkiem … Jārīkojas sevišķi uzmanīgi, zināt… pa­mazām un pakāpeniski. Šai gadījumā ar viņas gaišību … tas ir, ar manu mazo pacienti… īsi sakot, to ierosināja viņas tēvs. Citādi es nekad …
   Redvuds nevarēja vien nobrīnīties, ka arī Vinklss ir samulsis.
   —            Man šķita, ka jūs šaubāties, vai šis pulveris vispār ir ieteicams lietošanai, — sacīja Redvuds.
   —      Tās bija tikai tādas īslaicīgas šaubas.
   —     Jūs taču nedomāsiet pārtraukt…
   —     Jūs runājat par savu zēnu? Protams, ne.
   —     Cik es varu spriest, tā būtu slepkavība.
   —      Nemūžam es to nedarītu.
   —      Pulveri jūs dabūsiet, — teica Redvuds.
   —     Vai jūs nevarētu …
   —            Veltīgi, — atbildēja Redvuds. — Nekādu re­cepšu nav. Tas jums neizdosies, Vinkls, piedodiet manu atklātību. Pulveri es gatavošu pats.
   —             Vienalga, var arī tā, — uzmetis Redvudam saltu skatienu, noteica Vinklss. — Var arī tā. — Un pie­bilda: — Ticiet man, es to nepavisam neņemu ļaunā.

   Kad Vinklss bija aizgājis, Bensingtons piecēlās, nostājās uz paklāja kamīna priekšā un paskatījās uz Redvudu.
   —     Viņas gaišība! — viņš noteica.
   —     Viņas gaišība! — atsaucās Redvuds.
   —     Tā ir Vēzeras Dreiburgas princese!
   —     Vismaz jau nu māsīca trešajā pakāpē.
   —            Redvud, — sacīja Bensingtons, — zinu, ka ir dīvaini par to pat runāt, bet… vai jums šķiet, ka Vinklss ir sapratis?
   —     Ko sapratis?
   —            Ko nozīmē mūsu izgudrojums. Vai viņš patie­šām saprot, — piebilda Bensingtons jau mazliet klu­sāk un pameta skatienu uz durvīm, — ka viņa jau­nās pacientes … viņa pacientes dzimtā …
   —     Turpiniet vien, — teica Redvuds.
   —            Kuras locekļi izsenis bijuši drusku … drusku mazāki…
   —      … par vidējo augumu?
   —             Jā. Un arī citādā ziņā ne ar ko nav bijuši ievē­rojami: un tagad Vinklss šās karaliskās dzimtas lo­cekli … sevišķi izcilas karaliskās dzimtas locekli… grib izaudzināt tik lielu. Ziniet, Redvud, neesmu gluži pārliecināts, vai tikai to nevar nosaukt jau par… par nodevību.
   Viņš novērsa skatienu no durvīm un paraudzījās Redvudā.
   Redvuds pēkšņi izstiepa rādītāja pirkstu un pa­kratīja to uz kamīna pusi.
   —      Goda vārds! — viņš iesaucās. — Viņš nekā ne­zina. Šis cilvēks, — viņš turpināja, — nezina itin nekā. Tas mani visvairāk kaitināja jau viņa studiju gados. Itin nekā nezina. Viņš nokārtoja visus eksā­menus, viņš zināja no galvas jebkuru faktu… bet zināšanu viņam bija tikpat daudz, cik grozāmam plauktam, uz kura stāv enciklopēdijas sējumi. Arī tagad viņš neko vēl nezina. Viņš ir un paliek tas pats Vinklss, kurš spēj uztvert vienīgi to, kas tieši un nepārprotami attiecas uz viņa personu. Šim cilvē­kam trūkst pat mazākās iztēles spējas, un tālab viņš nevar iemantot nekādas zināšanas. Patiešām ir vaja­dzīga šāda nespējība, lai noliktu tik daudz eksāmenu, tik eleganti ģērbtos, tik labi izskatītos un gūtu tādus panākumus ārsta praksē. Tā nu tas ir. Lai gan viņš visu ir redzējis, dzirdējis un par visu ticis informēts, no tā nav nekāda labuma — tikpat viņš neapjauš, ko ir izdarījis. Viņš nokļuvis uz pēdām brīnumam, viņam paveicies ar Brīnumēdienu, un kāds parūpē­jies, lai viņš tiktu klāt augstdzimušam bērnam … un tas nu ir vēl lielāks brīnums, ar kuru padarīt sevi slavenu! Turklāt doma, ka Vēzeras Dreiburgas dzim­tai drīz vien vajadzēs atrisināt drausmīgu problēmu, ko iesākt ar trīsdesmit un vairāk pēdu garu prin­cesi, — ne tikai nav iešāvusies viņam galvā — tā pat nav varējusi iešauties … nav varējusi!
   —     Tas būs briesmīgs skandāls, — sacīja Bensing­tons.
   —     Apmēram pēc gada.
   —     Tiklīdz viņi pamanīs, ka princese nemitīgi aug augumā.
   —     Ja nu vienīgi pēc sena paraduma … viņi to noklusēs.
   —     Kā gan to varēs noklusēt!
   •— Patiešām.
   —     Ko viņi darīs?
   —     Viņi nekad neko nedara … to prasa karaliskais gods.
   —     Kaut ko tomēr vajadzēs uzsākt.
   —     Varbūt viņa pati izlems, ko darīt.
   —     Ak kungs! Varbūt tiešām.
   —     Gan viņi parūpēsies, lai princese pazustu. Tādi gadījumi jau ir dzirdēti.
   Redvudam pēkšņi paspruka izmisīgi smiekli.
   —      Nedabiski liela karaliskā augstība! Spēcīgs bērns dzelzs maskā! — viņš iesaucās. — Vajadzēs princesi iespundēt vecās Vēzeras Dreiburgas pils visaugstākajā tornī un, viņai augot, lauzt ārā gries­tus no viena stāva uz otru un tā tālāk!… Nūja, mani arī gaida tāda pati nelaime. Tāpat Kosaru ar trim viņa dēliem. Bet… Nav vērts runāt.
   —      Tas būs briesmīgs skandāls, — atkārtoja Ben­singtons, un viņam smiekli nepavisam nenāca. — Briesmīgs skandāls.
   —      Ceru, ka visu esat rūpīgi pārdomājis, Red­vud, — viņš sacīja. — Vai esat pārliecināts, ka gud­rāk nebūtu brīdināt Vinklsu, pamazām atradināt jūsu dēlēnu no Hērakleoforbijas un . .. un apmieri­nāties tikai ar teorētiskiem pierādījumiem?
   —     Kaut pusstundiņu pavadījis mūsu bērnistabā, kad ēdiens netiek pasniegts gluži laikā, — teica Red­vuds, un viņa balsī ieskanējās satraukums, — jūs vairs tā nerunātu, Bensington. Starp citu… Jūsu doma brīdināt Vinklsu! … Nē! Paisums mūs pēkšņi ir sagrābis, un vai nu mēs baidāmies, vai nebaidā­mies, atliek vienīgi peldēt!
   —      Laikam gan, — piekrita Bensingtons, vērodams savu kurpju purngalus. — Jā. Atliek vienīgi peldēt. Un jūsu puisēnam vajadzēs peldēt, arī Kosara dē­liem … viņš visiem trim sācis dot Hērakleoforbiju.
   Kosars vispār neatzīst nekādus vidusceļus — visu vai neko! Un viņas augstdzimtībai vajadzēs peldēt. Visiem. Mēs arī turpmāk gatavosim Ēdienu. Tāpat Kosars. Tas taču ir tikai pats sākums, Redvud. Skaidrs, ka mēs vēl daudz ko piedzīvosim. Dižus no­tikumus. Pagaidām gan vēl nespēju tos iedomāties, Redvud. Vienīgi…
   Viņš rūpīgi nopētīja savus nagus. Tad kā lūgda­mies caur acenēm palūkojās Redvudā.
   —      Varbūt tomēr, — beidzot viņš uzdrošinājās runāt, — Keiteremam ir taisnība. Lāgiem man uzmā­cas tāda doma. Galu galā pasaulē tiks izjaukts viss samērs. Pārveidosies… Vai kaut kas vispār paliks nepārveidojies?
   —     Lai kas arī pārveidotos, — teica Redvuds, — ma­nam puisēnam jāsaņem Ēdiens.
   Viņi izdzirdēja, ka klupdams krizdams kāds rau­šas augšā pa kāpnēm. Tad durvju spraugā parādījās Kosara galva.
   —      Sveicināti! — viņš sacīja un, ieraudzījis abu pētnieku noraizējušās sejas, piebilda: — Vai kas lēcies?1
   Abi pastāstīja Kosaram par princesi.
   —      Grūts jautājums?! — viņš iesaucās. — Nekā tamlīdzīga. Viņa augs. Jūsu puisēns augs. Augs arī visi citi, kas saņems jūsu pulveri. Visi augs. Viss augs. Un kas tur sevišķs? Viss ir kārtībā. To jau pat bērns jums pateiks. Par ko jūs esat noraizējušies?
   Zinātnieki mēģināja izskaidrot savu raižu iemeslu.
   —      Neturpināt! — Kosars iebrēcās. — Bet tas taču! … Jūs jau vairs nekā nevarat izdarīt. Un ar to arī samierinieties! Un lai Vinklss samierinās. Viss ir kārtībā. Tālab es bieži esmu brīnījies, ko gan tam Vinklsam vajag. Tagad man ir skaidrs. Ko jūs vēl gribat?
   —       Izjauks samēru? Protams. Apgriezis visu ar kājām gaisā? Apgriezīs. Galu galā apgriezīs un sa­grozīs visus cilvēces priekšstatus. Skaidrs kā diena. Viņi gan vēl pūlēsies šo procesu apturēt, taču ir jau nokavēts. Tāds ir viņu liktenis — vienmēr nokavēt. Turpiniet tikai savu darbu un gatavojiet pulveri, cik vien iespējams, un pateicieties dievam, ka viņš pra­tis jūs izmantot īstajā vietā.
   —      Bet domstarpības! — iesaucās Bensingtons.
   —      Un satraukums! Jūs laikam neesat pat iedomā­jies …
   —       Kas jūs gan esat par cilvēku, Bensington, — sacīja Kosars, — nu taisni kā tāds vārgulīgs stādiņš.
   I Sīka zālīte, kas aug akmensdārzā. Prāts dots tik va­rens, ka vai bail sametas, bet domā tikai, kā savu dzī­vību vilkt. Vai, jūsuprāt, pasaule radīta tāpēc, lai ve­cas sievas to ap pirkstu tītu? Lai nu paliek, tikpat gro­zīt neko jūs vairs nevarat — turpiniet vien uzsākto.
   —     Laikam gan jums taisnība, — teica Redvuds.
   —    Pamazām …
   —      Nē! — skaļi iesaukdamies, Kosars viņu pār­trauca. — Nē! Taisiet savu pulveri, cik daudz vien varat un cik ātri vien varat! Izkaisiet to, kur tik spē­dami!
   Kosars bija aizrāvies tiktāl, ka atļāvās pat asprā­tību. Plaši atvēzējies, viņš ar roku izvilka gaisā augšupejošu līniju, atdarinādams Redvuda līkni.
   —      Redvud! — viņš vēl piebilda, lai mājiens tiktu pareizi saprasts. — Dariet tikai TA!

   Arī mātes lepnumam acīmredzot ir savas robežas, un misis Redvuda tās sasniedza, kad viņas atvase, nodzīvojis šai pasaulē sešus mēnešus, salauza savus
   augstākā labuma pītos ratiņus un, skaļi brēkdams, tika pārvests mājās piena izvadātāja ratos. Jaunais Redvuds tobrīd svēra pāri par piecdesmit vienu mār­ciņu, garumā bija sasniedzis četrdesmit astoņas col­las un varēja pacelt sešdesmit mārciņu smagumu. Bērnistabā viņu uzstiepa virēja un istabene.
   Pēc šā notikuma patiesība vairs ilgi nevarēja pa­likt apslēpta. Kādudien, kad Redvuds pārnāca mājās no laboratorijas, viņa nelaimīgā sieva aizrautīgi la­sīja «Vareno atomu»; ieraudzījusi Redvudu, viņa nolika grāmatu, metās vīram pretī un sāka gauži rau­dāt tam pie krūts.
   —     Atzīsties, ko tu esi viņam izdarījis, —misis Red­vuda vaimanāja. — Atzīsties, ko tu esi izdarījis!
   Redvuds paņēma sievu zem rokas, pieveda pie dī­vāna, prātā apsvērdams, kā vislabāk aizstāvēties.
   —     Viss ir kārtībā, mana dārgā, — viņš sacīja, — vislabākajā kārtībā. Tu esi tikai mazliet pārpūlē­jusies. Ratiņi nekam nederēja. Es jau pasūtīju stum­jamo krēslu, un galdnieks rīt to atvedīs …
   Misis Redvuda asaru pārplūdušām acīm palūkojās vīrā pār mutautiņa malu.
   —      Zīdaini stums krēslā? —< viņa elsoja.
   —     Kādēļ gan ne?
   —     Tā jau vadā tikai kropļus.
   —     Arī topošos milžus, mana dārgā, un tev nav ne mazākā iemesla par to kaunēties.
   —     Tu viņam kaut ko esi izdarījis, Dendij, — viņa sacīja. — Redzu pēc tavas sejas.
   —     Vismaz augt viņš tāpēc nav pārstājis, — nežē­līgi atsaucās Redvuds.
   —     Es to zināju, — teica misis Redvuda, sažņaug­dama saujā mutautiņu. Tad viņa palūkojās vīrā, un viņas skatiens pēkšņi bija kļuvis bargs. — Ko tu iz­darīji mūsu bērnam, Dendij?
   —    Kas bērnam vainas?
   —     Viņš ir tik liels. Tieši briesmīgi.
   -— Blēņas! Tik pareizi attīstīts un jauks bērniņš, ka labāku nemaz nevar vēlēties. Kas viņam vainas?
   —     Paraugies, kāds viņš ir milzenis!
   —    Nekā slikta es neredzu. Paskaties labāk uz tiem vārguļiem visapkārt. Mūsējais ir tieši brīnišķīgs bērns…
   —     Pārlieku brīnišķīgs! — atcirta misis Redvuda.
   —    Turpmāk viņš tik strauji vairs neaugs, — mie­rinādams sacīja Redvuds, — tas ir tikai iesākumā.
   Taču viņš it labi zināja, ka viss tāpat vien turpinā­sies. Un tā arī bija. Divpadsmit mēnešu vecumā pui­sēnam līdz piecu pēdu garumam pietrūka tikai viena colla, viņš svēra astoņus stounus trīs mārciņas un augumā nudien neatpalika no ķeruba Vatikāna Sv. Pētera katedrālē, un par viņa stiprajām roķelēm, kas grāba apmeklētājus aiz matiem un vaigiem, runāja vai visa Rietumkensingtona. Augšā un lejā pa kāpnēm zēnu vadāja invalīdu ratiņos, un par aukli bija pie­ņemta jauna, spēcīga, labi trenēta sieviete, kas pa­staigās viņu vadāja pēc īpaša pasūtījuma darinātā kalnā kāpēju perambulatorā ar astoņu zirgu spēku motoru. Laime, ka Redvuds bija ne tikai pasniedzējs, bet darbojās arī par ekspertu iestādēs, kas vismaz šai ziņā lieti varēja noderēt.
   Kad pirmais pārsteigums par mazā Redvuda nepa­rasto augumu tika pārvarēts — tā man stāsta cilvēki, kas viņu gandrīz diendienā redzējuši lēnītēm brau­kājam pa Haidparku, — vajadzēja vien atzīt, ka viņš ir ārkārtīgi mundrs un jauks bērns. Viņu tikpat kā nedzirdēja raudam un neredzēja zelējam knupiti. Rokā viņš parasti turēja milzīgu grabuli un lāgiem apsveicinājās ar viņpus žoga braucošo omnibusu ku­čieriem un policistiem, draudzīgi tiem uzsaukdams «dadda!» un «babba!».
   —     Redziet, kur brauc ar Brīnumēdienu barotais lielais bērns, — teica kučieris.
   —     Izskatās gan veselīgs, — atsaucās kāds pasažie­ris turpat omnibusa priekšgalā.
   —     Baro no pudeles, — paskaidroja kučieris.
   —     Tāda pudele, kurā var ieliet veselu galonu1 , tai­sīta īpaši viņam.
   —     Dikti jau veselīgs izskatās, — secināja tas pats pasažieris.
   Beidzot sapratusi, ka puisēns aug nepārtraukti un neapturami, — īstā skaidrība radās todien, kad tika atvesti motorizētie ratiņi, — misis Redvuda aiz bē­dām nezināja, ko darīt. Viņa apgalvoja, ka bērnis­tabā savu kāju vairs nesperšot, teica, ka labāk gribētu nomirt vai arī lai nomirst bērns, vai lai visa pasaule izmirst, kālab viņa apprecējusies ar Redvudu un kā­lab vispār cilvēki precoties. Mazliet nomierinājusies, viņa ieslēdzās savā istabā un trīs dienas pārtika vie­nīgi no vistas buljona. Kad Redvuds ieradās vest sievu pie prāta, viņa mētāja spilvenus, raudāja un plēsa sev matus.
   —      Bērnam nav nekādas vainas, — sacīja Redvuds.
   —     Lielais augums viņam nāks tikai par labu.
   —      Gribu, lai viņš ir tāds pats kā citi bērni, ne ma­zāks un ne lielāks. Gribēju, lai viņš būtu jauks pui­sēns, kā mūsu Džordžīna Filisa ir jauka meitenīte, gribēju viņu jauki audzināt kā jauku bērnu, bet kāds viņš ir… — nelaimīgās sievietes balss aizlūza.
   —     Jau valkā pieaugušu cilvēku apavus un tiek va­dāts ratos, kas … uh-hū-hū … smird pēc benzīna!
   —     Nekad es viņu neiemīlēšu, — viņa vaimanāja,
   —    nemūžam! Tas ir par daudz! Nekad es nespēšu būt viņam māte, un es tik ļoti to vēlējos!
   Beidzot Redvudam izdevās sievu pierunāt, lai tā ieiet bērnistabā, kur Edvards Monsons Redvuds (iesauku Pantagriels viņš ieguva vēlāk) šūpojās īpaši nostiprinātā šūpuļkrēslā, smaidīja un sacīja «bū» un «bē». Misis Redvudas sirds atmaiga, viņa piegāja bērnam klāt, apskāva to un rūgti raudāja.
   — Kaut ko viņi tev ir nodarījuši, — viņa elsoja, — un tu augsi un augsi, mīlulīt, taču, lai tavs tēvs saka ko sacīdams, es darīšu visu, lai izaudzinātu tevi par jauku zēnu.
   Un Redvuds, kas bija palīdzējis atvest sievu līdz durvīm, atvieglotu sirdi devās prom pa gaiteni.
   (Ak vai! Nav viegli būt vīrietim — jo tādas ir tās sievietes!)

   Jau tā paša gada beigās Londonas rietumdaļā Red­vuda motorizētajiem bērnu ratiņiem pievienojās vēl laba tiesa tādu pašu braucamo ierīču. Man stāstīja, ka to esot bijis vienpadsmit, taču, rūpīgi aptaujājies, pilnīgi ticamas ziņas ieguvu tikai par sešiem tolaik galvaspilsētā redzētajiem ratiņiem. Šķita, ka jaunā viela uz dažādu ķermeņa uzbūvi iedarbojas dažādi. Sākumā Hērakleoforbija netika pielāgota injekcijām, un izrādījās, ka ir daudz tādu cilvēku, kas šo vielu nespēj izmantot, kā parasts, caur gremošanas traktu. Tā, piemēram, Vinklss deva to savam jaunākajam dēlam, taču zēns, kā noskaidrojās, bija tikpat neap­dāvināts augšanā kā viņa tēvs, ja var ticēt Redvu­dam, zinību apgūšanā. Dažiem bērniem, kā vēstī Brī- numēdiena bezierunu aizliegšanas biedrības dati, Hē­rakleoforbija izraisījusi neizprotamus traucējumus organismā un tie nomiruši ar dīvainām bērnu slimī­bām. Toties Kosara zēni to ēda kāri kā vislielāko gardumu.
   Saprotams, ka šāds atklājums nevar pavisam vien­kārši ieviesties cilvēku dzīvē, turklāt augšana ir se­višķi sarežģīts process, tādēļ nav nekāds brīnums, ja vispārinājumos parādās zināmas neprecizitātes. Taču kopumā Hērakleoforbijas iedarbība pakļaujas šādai likumībai: jebkurā veidā ievadīta kāda organisma sistēmā, tā visos gadījumos aptuveni vienādi veicina šā organisma attīstību. Augšanas apmērus tā palie­lina ne vairāk kā sešas līdz septiņas reizes, un nekā­das pārliecīgas devas vēl straujāku attīstību nespēj izraisīt. Šādas pārliecīgas Hērakleoforbijas devas ra­dījušas patoloģiskus pārveidojumus organismā — vēzi un citus audzējus, saistaudu pārkaulošanos un vēl dažādas slimības. Drīz vien noskaidrojās, ka tad, kad paātrinātas augšanas process sācies, tam jātur­pinās tādā pašā tempā, un tādēļ organismam Hērak­leoforbija jāsaņem nepārtraukti — mazās, taču pie­tiekamās devās.
   Ja, augšanas procesam turpinoties, organisms vairs nesaņem Hērakleoforbiju, sākumā tiek novērotas ne­skaidra nemiera pazīmes un vārgums, pēcāk iestājas rijības periods — raksturīgu tās izpausmi novēroja, piemēram, jaunajām žurkām Henkijā, — un tad jau sākas spilgti izteikta anēmija, kurai seko galīgs spēku izsīkums, līdz beidzot iestājas nāve. Augiem novēro­jamas apmēram tādas pašas pazīmes. Taču jāatgā­dina, ka viss teiktais attiecināms tikai uz augšanas periodu. Līdzko intensīvā augšana izbeidzas — augiem par to liecina pirmo pumpuru veidošanās, — vajadzība pēc Hērakleoforbijas un līdz ar to arī ēst­griba mazinās, un, kad augs, dzīvnieks vai cilvēks sasniedz brieduma periodu, turpmākajām dzīvības no­risēm Hērakleoforbija vairs nav nepieciešama. Orga­nisms, tā sakot, jau ir pilnīgi pielāgojies jaunajam mērogam. Tik tālu pielāgojies jaunajam mērogam, ka ari pēcnācēji pārmanto gigantismu, — tas tika no­vērots Hiklijbravā, kur no dzelkšņu un apkaimes kāpu grīšļa sēklām nākamajos gados izauga milzīgi šo augu eksemplāri.
   Tikām mazais Redvuds, jaunās cilvēku ģints pir­mais vēstnesis, pirmais bērns, kas bija nobaudījis Hērakleoforbiju, rāpoja pa savu istabu, lauza mēbe­les, koda kā zirgs, rokās visu tvēra kā skrūvspīlēs un, griestus tricinādams, brēca pēc «ma-ma» un «tē­tē», kurš gluži satriekts bikli vēroja, pie kā novedis viņa atklājums.
   Bērns jau no sākta gala tiecās būt krietns. «Pada — labs, Pada — labs,» viņš vāvuļoja, kad gaisā pajuka salauzto rotaļlietu šķembas. «Pada» — tā viņa valodā pārveidojās Redvuda dotā iesauka Pantagriels. Un Kosars, pārkāpdams kopš mūžseniem laikiem iesak­ņojušos kārtību, lai gan zināja, ka labi tas nebeigsies, sagāja naidā ar vietējām varas iestādēm, kas noteica, cik lielas ēkas drīkst celt, un tukšajā gruntsgabalā blakus Redvuda mājai uzbūvēja četrdesmit pēdu aug­stu celtni sešdesmit kvadrātpēdu platībā, — gaišais, ērtais nams noderēja visiem četriem zēniem par ro­taļu telpu, mācību klasi un bērnistabu.
   Kopā ar Kosaru celdams šo milzīgo bērnistabu, Redvuds tai pieķērās ar visu sirdi un dvēseli un pats nespēja nobrīnīties vien, ka rūpēs par dēlu izmetis no prāta savas mūžīgās līknes.
   —     Bērnistaba, — viņš sacīja, — jāierīko ar ap­domu. Ar lielu apdomu. Sienas, telpas iekārtojums un viss pārējais iedarbosies uz mūsu jaunradīto prātu, un no tā, cik pārliecinoši tas iedarbosies, atka­rīga veiksme vai neveiksme šā prāta attīstīšanā, lai tas jo vispusīgi apgūtu zinības.
   —     Skaidrs, — atsaucās Kosars, steidzīgi tverdams pēc cilindra.
   Viņi strādāja kopā, viens otru papildinādami, taču Redvuds vairāk noņēmās ar audzināšanas teorētisko pusi.
   Sienas, kā arī ēkas koka daļas viņi nokrāsoja, ne­bīdamies līksma spilgtuma; pārsvarā tika izraudzīti gaiši, gandrīz balti siltie toņi, bet košās tīrās krāsas izmantoja atsevišķiem laukumiem un apmalēm, lai vēl vairāk izceltu konstrukciju vienkāršās līnijas.
   —      Mums vajadzīgas tīras krāsas, — sacīja Red­vuds un vienā istabas stūrī pakāra pie sienas citu citam blakus kvadrātus, kur visās nokrāsās un nian­sēs ziedēja tumši sarkanie un mēļie, apelsīnu sārtie un citronu dzeltenie, zilie un zaļie toņi. Šos kvadrā­tus bērni varēs kārtot un pārkārtot pēc savas patikas. — Par rotājumiem parūpēsimies vēlāk, — teica Red­vuds, — vispirms lai iemācās sagrupēt krāsas, un tad vāksim šos te nost. Nav nekāda pamata pieradināt bērnus pie kaut kādas vienas krāsas un vienveidīga raksta.
   Taču ar to vēl viss nebija pabeigts.
   —     Telpai jāizraisa bērnu interese, — Redvuds vē­lāk piebilda. — Interese bērnam ir kā barība, bet gar­laicība — kā mokas un bads. Tāpēc rūpēsimies, lai viņiem nekad nepietrūktu bilžu.
   Taču bildes bērnistabā netika liktas pie sienas uz mūžīgiem laikiem, pakāra vienīgi tukšus rāmjus, ku­ros attēlus mainīja pēc vajadzības, — līdzko iepriek­šējais bērniem apnika, Redvuds atnesa jaunu. Pa vienu logu, cik tālu skatiens sniedza, bija redzama iela, taču, lai bērniem būtu vēl interesantāk, uz bērn­istabas jumta Redvuds ierīkoja tumšo kameru[6], kurā
   varēja saskatīt Kensingtonas Haistrītu un turpat vai pusi parka.
   Vienā istabas kaktā stāvēja ievērības cienīgs rīks — četras kvadrātpēdas lieli skaitāmie kauliņi īpaši kaldinātā dzelzs ietvarā ar noapaļotiem stū­riem, — te jaunie milži apguva aritmētikas pamatus. Bērnistabā tikpat kā nemanīja pūkainu jēriņu un citu tamlīdzīgu rotaļlietu, toties Kosars, nevienam padoma neprasījis, kādudien atveda veselus trīs vezumus tādu mantu (pārāk lielu, lai bērni tās spētu norīt), ko va­rēja kraut citu uz citas, kārtot rindās, stumdīt pa is­tabu, košļāt, sist un grabināt, taustīt un rībināt, raus­tīt, taisīt vaļā un ciet, dauzīt pret grīdu, — nudien, nebeidzamas iespējas roku un prāta vingrināšanai! Tur bija dažnedažādu krāsu koka klucīši — gan iega­reni, gan kubveidīgi, pulēta porcelāna klucīši, caur­spīdīga stikla un kaučuka klucīši, plātnes un plāksnī­tes, veseli un nošķelti konusi, cilindri, saspiesti un izstiepti sferoīdi, visvisādu materiālu bumbas, gan pildītas, gan ar tukšu vidu, dažāda lieluma un for­mas kārbas ar paceļamiem, noceļamiem un skrūvē­jamiem vākiem, dažas pat aizbultējamas un slēdza­mas, gumijas un ādas siksnas un vesels lērums rupji aptēstu nenosakāmas formas priekšmetu, no kuriem varēja salikt pat kaut ko cilvēka veidolam līdzīgu.
   — Dodiet viņiem šīs mantas, — sacīja Kosars. — Tikai pa vienai.
   Redvuds ieslēdza rotaļlietas sienas skapī, kas stā­vēja istabas stūri. Pie vienas sienas sešas līdz asto­ņas pēdas garam bērnam piemērotā augstumā bija pakārta tāfele, uz kuras zīmēt ar baltu un krāsainu krītu, blakus tai stāvēja tāds kā bloks ar izplēšamām lapām, uz kurām varēja zīmēt ar ogli, un skolas sols ar namdaru zīmuļiem — gan cietiem, gan pavisam mīkstiem, kā arī prāva kaudze rasējamā papīra, kur sākumā vilkt ķeburus, bet pēc tam pamazām ievingri­nāt roku rasēšanā. Rūpēdamies par tālāku nākotni, Redvuds pasūtīja īpaša lieluma krāsu tūbas un pas­teļu kārbas, lai nekā netrūktu, kad pienāks laiks spert nākamo soli uz priekšu. Atveda pat vairākas muciņas ar plastilīnu un veidojamo mālu.
   —      Sākumā zēns veidos kopā ar skolotāju, — viņš sacīja, — bet, kad būs ievingrinājis roku, varēs kopēt pēc paraugiem un varbūt pat pamēģināt, kā izdodas dzīvnieki. Labi, ka atcerējos, — jāsagādā arī kaste ar darba rīkiem.
   —      Un kur tad grāmatas! Jāizraugās piemērotas, labi daudz, lai nepietrūkst, tikai salikums vajadzīgs lielāks. Taču kādas grāmatas viņam noderētu? Kas attīsta iztēli. Attīstīta iztēle galu galā ir jebkuras audzināšanas galamērķis. Galamērķis gan, tāpat kā tās pamats ir vesels saprāts un piedienīga uzvešanās. Cilvēks bez iztēles ir rupjš radījums, samaitāta iztēle padara cilvēku gļēvu un alkatīgu, bet cildena iztēle liecina, ka zemes virsū atkal atgriezies dievs. Ir savs laiks, kad bērnam jāsapņo par brīnumaino pasaku zemi un jāpriecājas par dažādiem jaukiem nieciņiem. Taču galvenā gara barība ir un paliek pati lieliskā dzī­ves īstenība, — lai viņš lasa grāmatas, kur aprakstīti ceļojumi pa visu pasauli, ceļojumi un ceļotāju piedzī­vojumi, parādīts, kā šī pasaule tikusi iekarota, lai viņš lasa stāstus par zvēriem, teicami uzrakstītās grā­matas par augiem un visām dzīvām radībām, kas lido gaisā un rāpo pa zemi, gudrās grāmatas par debesu dzīlēm un jūras noslēpumiem, lai viņš iepazīstas ar vēsturi un pētī kartes, kur parādītas valstis, kādas vien pastāvējušas uz šās zemes, lai skatās bildes un lasa stāstus par visām tautām, to tikumiem un para­žām. Vēl viņam vajadzīgas grāmatas un gleznas, kas attīsta skaistuma izjūtu, smalkās japāņu gravīras, ku­ras māca iemīlēt vēl smalkāko putna, ziedlapiņas, krī­tošas lapas daiļumu, Rietumu gleznotāju darbi — staltu viru un skaistu sieviešu portreti, brīnišķīga krāsu saskaņa bezgalīgos peizāžu un marīnu glezno­jumos. Lai viņš lasa grāmatas par namu un tiltu celt­niecību, lai mācās būvēt mājas un pilsētas …
   —     Manuprāt, jāierīko arī mazs teātris!
   —     Un kur tad vēl mūzika!
   Redvuds visu pārdomāja un izlēma, ka vispirms dēls izmēģinās roku ar īpaši tīrskanīgām harmoni­kām vienas oktāvas apjomā, pēcāk varēs diapazonu paplašināt.
   —      Sākumā lai tāpat parotaļājas vien, padzied līdzi mūzikai un iepazīst notis, — sacīja Redvuds, — bet pēcāk…
   Atgāzis galvu, viņš paraudzījās uz palodzi, tad ar skatienu izmērīja istabu.
   —      Klavieres vajadzēs samontēt tepat, šai telpā, — viņš teica. — Jāienes būs pa daļām.
   Viņš domīgi pagrozījās šurp un turp pagaidām vēl gluži nesakārtotajā telpā — tumšs, sīks stāvs. Ja jūs viņu toreiz būtu redzējuši, jums liktos, ka starp pa­rastām bērnistabas mantām soļo īkstītis. Milzīga četr­simt kvadrātpēdu liela grīdsega — īsts turku paklājs, pa kuru drīz rāpos jaunais Redvuds, aizstiepās līdz pat elektriskajam radiatoram, kas bija ierīkots ar dzelzs restu aizsegu un drīz vien apsildīs bērnistabu. Ko­sara nolīgts strādnieks, pakāpies uz sastatnēm, stipri­nāja pie sienas milzu rāmi, kurā tiks ievietotas no­maināmās gleznas. Pie sienas bija piesliets herbārijs ar poraina papīra lapām, tik liels kā mājas durvis, vienā malā no tā ārā rēgojās kāda auga lapas gals un virzas zieds — gigantiskie paraugi bija savākti Eršotā un drīz vien padarīja šo vietu slavenu visas pasaules botāniķu vidū …
   Redvuds stāvēja starp šiem neparastajiem priekš­metiem, un viņam uzmācās nerealitātes sajūta.
   —     Vai tiešām tas viss ir īstenība … — viņš sacīja, paceldams acis pret augstajiem griestiem.
   Kā atbilde no tālienes atskanēja skaļš, jauna telēna maurošanai līdzīgs brēciens.
   —     Īstenībā gan, — noteica Redvuds. — Šaubu nav.
   Pēc tam norībēja sitieni pa galdu, tos pavadīja līk­smi rēcieni «gu-gū! bu-bū! z-z!».
   —     Vislabāk būs, — sacīja Redvuds, un viņa do­mas pavērsās citā virzienā, — ja es pats viņu mācīšu.
   Būkšķi kļuva arvien skaļāki. Mirkli Redvudam šķita, ka tie līdzinās lokomotīves klaudzieniem un šī lokomotīve brauc viņam virsū, kā vagonus vilk­dama sev nopakaļ garu virkni visneticamāko noti­kumu. Taču drīz šo iespaidu izklīdināja skarbāki si­tieni, kas atkārtojās ātri cits aiz cita.
   —      Nāciet iekšā, — viņš sauca, beidzot sapratis, ka tur kāds klauvē, un platās, augstās durvis, kas it labi noderētu katedrāles ieejai, lēnītēm pavērās. Jaunās viras iečīkstējās, tad apklusa, un durvju spraugā, kai­lajam galvvidum un zelta acenēm mirdzot, labsirdīgi smaidīdams, parādījās Bensingtons.
   —      Uzdrošinājos atnākt un apskatīties, — viņš bikli čukstēja, it kā būtu izdarījis kaut ko neatļautu.
   —     Nāciet tik iekšā, — aicināja Redvuds, un Ben­singtons ienāca un aizvēra durvis.
   Salicis rokas aiz muguras, viņš panācās uz priekšu, apstājās, tad paspēra vēl pāris soļu un, kā putns gro­zīdams galvu, nomērīja milzīgo augstumu un attā­lumu. Tad viņš domīgi paberzēja zodu.
   —      Ikreiz, kad es te ienāku, — viņš, balsi klusinā­dams, ierunājās, — šī telpa mani satriec. Tie tik ir plašumi!
   —     Jā, — piekrita Redvuds, arī pārlaizdams istabai skatienu, it kā gribētu iedzīvināt to, ko redzēja iz­tēlē. — Jā. Un arī viņi izaugs lieli, jūs jau pats to zināt.
   —     Zinu, — atbildēja Bensingtons gandrīz vai iz­trūcies. — Ļoti lieli.
   Tad abi kā nobažījušies pavērās viens otram acīs.
   —     Patiešām ļoti lieli, — degunu glaudīdams, no­teica Bensingtons un ar vienu aci pavērās Redvudā, it kā gaidītu vēlreizēju apstiprinājumu. —• Viņi visi izaugs … šausmīgi lieli. Es pat iedomāties nespēju … pat aplūkodams šo telpu… cik lieli viņi galu galā izaugs.

   I
   Kamēr Karaliskā Brīnumēdiena komisija gatavoja pārskata ziņojumu, Hērakleoforbija neapšaubāmi pie­rādīja, ka to nav tik viegli noturēt rokās. Šai otrrei­zējai izsprukšanai no kontroles, vismaz pēc Kosara domām, bija jo nelāgākas sekas tālab, ka tas atgadī­jās pārāk drīz, jo, kā apliecina vēl līdz šai dienai sa­glabājies pārskata projekts, komisija, ko vadīja pats spējīgākais tās loceklis doktors Stīvens Vinklss (Ka­raliskās biedrības biedrs, medicīnas zinātņu doktors, Karaliskās Edinburgas ārstu biedrības biedrs, dab- zinātņu doktors, goda miertiesnesis, grāfistes ierēdnis utt.), jau bija nospriedusi, ka Hērakleoforbijas ne­jauša izslīdēšana no kontroles tikpat kā nav iespē­jama, un gatavoja ieteikumu Brīnumēdiena ražošanu uzticēt kvalificētai komisijai (ar Vinklsu priekšgalā), kuras rokās tiktu nodota arī pilnīga kontrole par Hē­rakleoforbijas pārdošanu, piebilstot, ka ar to pilnīgi pietiek, lai apgāztu jebkuru saprātīgu iebildumu pret šās vielas turpmāku izplatīšanu. Šai komitejai tiktu piešķirts absolūts Hērakleoforbijas monopols. Tikai par likteņa ironiju, bez šaubām, var nosaukt to, ka pirmais, pats satraucošākais gadījums otrreizējā Hē­rakleoforbijas izsprukšanā no kontroles notika piec­desmit jardu attālumā no namiņa Kestonā, kur vasa­ras mēnešus pavadīja doktors Vinklss.
   Nu jau vairs nepaliek nekādu šaubu, ka no tā brīža, kad Redvuds atteicās iepazīstināt Vinklsu ar Hērak­leoforbijas ceturtā varianta sastāvu, šai džentlmenī pamodās nekad vēl nepiedzīvota kvēla interese par analītisko ķīmiju. Nekādas izcilas ķīmiķa spējas Vinklsam nepiemita, un laikam tieši tādēļ viņš no­lēma darboties nevis teicami apgādātajā laboratorijā, kas bija nodota viņa rīcībā Londonā, bet, nevienam ne vārda neteikdams, gluži slepeni uzsāka eksperi­mentus pavisam nepiemērotā savas Kestonas vasar­nīcas dārza mājiņā. Šā darba paveikšanai Vinklsam acīmredzot nepietika ne enerģijas, ne spēju, tālab viņš, cik var spriest, to jau pēc kāda mēneša pameta, turklāt bija strādājis ar lieliem pārtraukumiem.
   Dārza laboratorija bija iekārtota gaužām primitīvi, tur bija ievilkts ūdensvads, bet notekūdeņu caurule ievadīta dumbrainā, meldriem aizaugušā dīķī zem alk­šņu krūma turpat aiz dārza žoga. Caurule bija saplai­sājusi, un Dievu ēdiena pārpalikumi ieplūda peļķē starp meldru puduriem tieši tai laikā, kad sākās pa­vasaris un modās apkārtējā daba.
   Šai mazajā slīkšņas stūrītī tieši tobrīd ņudzēja da­žāda dzīva radība. Ūdenī peldēja varžu kurkuļi, kas tikko bija izlīduši no recekļainajiem apvalkiem, glie­meži izrāpās niedrājā sildīties, zem meldru zaļajiem kātiem no oliņām pūlējās izlauzties lielās ūdens va­boles kāpuri. Šaubos, vai lasītājs maz kādreiz ir re­dzējis šās vaboles kāpurus, — vaboli (diezin kādēļ) sauc dīvainā vārdā par Dytiscus[ . Kāpurs ir posmains, izskatās pavisam jocīgs — spēcīgais ķermenis kustas pēkšņiem rāvieniem, tas peld ar galvu uz leju, asti virs ūdens izslējis, garumā sasniedz pusi no cilvēka īkšķa un pat vairāk — apmēram divas collas, — runa, protams, ir par tiem eksemplāriem, kas nav nobaudī­juši Dievu ēdienu, — divi asi žokļi savienojas galvas priekšpusē — cilindriski žokļi ar asām smailēm, — tos kāpurs izmanto sava upura asiņu izsūkšanai…
   Pirmie dīķī ieskalotajām Hērakleoforbijas drupa­tām piekļuva kurkuļi un sīkie ūdens gliemezīši; va- ren šaudīgie kurkuļi, reiz nobaudījuši Dievu ēdienu, uzklupa tam īpaši alkatīgi. Taču, līdzko kurkulis pa­guva tiktāl paaugties, ka prāvumā pacēlās pāri savai kurkuļu pasaulei, un papildināt veģetāriešu diētu ar kādu no mazākajiem sugas brāļiem, kad — caps! — ūdens vaboles kāpura izliektās asinssūcējas dakšas jau iedūrās tam sirdī, un tādējādi sarkanā sula kopā ar ceturto Hērakleoforbiju variantu ieplūda nākamā patērētāja organismā. Pēc tam, kad šie briesmoņi bija izmielojušies, vienīgie, kas piekļuva kaut nelielai Dievu ēdiena daļiņai, bija meldri, burzgainās zaļās glemes, kas peldēja pa peļķes virsu, un ūdenszāļu kumšķi dūņās. Tad laboratorijā notika lielā tīrīšana, peļķē satecēja jauni Dievu ēdiena krājumi, tā pār­plūda, un niknā cīņa par dzīvību un nāvi sākās lie­lajā dīķī turpat blakus zem alkšņu krūma saknēm.
   Pirmais šās cīņas sekas atklāja kāds misters Lūkijs Keringtons, izglītības ministrijas skolas dabzinātņu skolotājs Londonā, kurš vaļas brīžos pētīja saldūdens aļģes, un viņa atklājumu neviens gan laikam negri­bētu apskaust. Viņš bija ieradies Kestonā uz vienu dienu, lai piepildītu stobriņus ar paraugiem, ko vēlāk
   1 Dytiscus marginalis — ūdens vabole. [Tulk.)
   laboratorijā izpētīt, un tā nu, vai veselam ducim stob­riņu kabatā klinkstot, ar spieķi rokās nāca pa smil­šaino nogāzi uz dīķa pusi. Dārznieka zēns, kas, stā­vēdams uz virtuves kāpnēm, apgrieza doktora Vinklsa vasarnīcas dzīvžogu, ieraudzīja svešinieku un, tā kā šai nomaļajā stūrī reti kāds iegriezās, turklāt nācējs gan izskatījās, gan izturējās mazliet dīvaini, ieintere­sēts sāka viņu vērot.
   Zēns redzēja, ka misters Keringtons noliecas pie dīķa un, ar roku pret vecā alkšņa stumbru atspiedies, vērīgi ielūkojas ūdenī, taču viņš, protams, nespēja novērtēt ne to pārsteigumu, ne prieku, kas pārņēma misteru Keringtonu, kad tas dīķa dibenā starp aļģu glemēm ieraudzīja kaut kādus neparasti lielus piku­čus un stīgas. Kurkuļus nekur nemanīja — tie visi jau bija nobeigti, — un tālab vienīgais neikdienišķais objekts, kas pievērsa sev mistera Keringtona uzma­nību, bija pārlieku izaugušie ūdens augi. Viņš uzro- tīja piedurkni līdz elkonim, noliecās un iebāza roku ūdenī, lai izvilktu kādu paraugu. Roka grima arvien dziļāk. Pēkšņi dzedrajā ēnā zem koka saknēm kaut kas nozibēja …
   Šņāks! Rokā dziļi iecirtās ilkņi, —uzbrucējs bija pa­visam ērmots, veselu pēdu garš, varbūt pat garāks, brūns un posmains kā skorpions.
   Neredzētā radījuma pretīgais izskats un sāpīgais kodiens izsita misteru Keringtonu no sliedēm. Viņš juta, ka nenoturēsies kājās, un skaļi iebļāvās. Zaudē­jis līdzsvaru, viņš ar skaļu plīkšķi uz mutes ievēlās dīķī.
   Zēns redzēja svešinieku pēkšņi pazūdam, izdzirdēja plīkšķi un kādu kārpāmies ūdenī. Tad nelaimīgais at­kal parādījās zēna skatienam — nu jau bez cepures, caurcaurēm izmircis, — un palaida nelabu brēcienu.
   Zēns savu mūžu nebija dzirdējis, ka vīrieša cilvēks tik traki var bļaut.
   Šķita, ka dīvainais svešinieks pūlas kaut ko atraut no sejas. Gar vaigiem viņam tecēja asinis. Rokas izmisumā vēcinādams, viņš kā negudrs lēkāja, pa­skrēja kādus desmit vai divpadsmit jardus, tad atkal pakrita un ņēmās vārtīties pa zemi, taču to zēns vairs nevarēja saskatīt.
   Vienā acumirklī zēns nojoņoja pa kāpnēm, izme­tās cauri žogam — par laimi, nepaspējis nolikt dārz­nieka dzirkles. Lauzdamies cauri irbulenājiem, viņš jau domāja, vai labāk negriezties atpakaļ, kas zina, varbūt vēl jāsaduras ar plānprātīgo, taču apziņa, ka līdzi ir dzirkles, viņu iedrošināja.
   —     Ja šis vai tas, — zēns vēlāk paskaidroja, — es viņam ar dzirklēm acīs!
   Līdzko misters Keringtons pamanīja puiku, viņa iz­turēšanās uzreiz pārvērtās — tas vairs nebija plān­prātiņš, bet gan gluži normāls cilvēks, ko pārņēmis izmisums. Viņš uzrausās kājās, atkal paklupa, beidzot piecēlās un nāca zēnam pretī.
   —     Redzi! — viņš sauca. — Es tos nevaru atraut!
   Un zēns šausmās ieraudzīja, ka misteram Keringto-
   nam pie vaiga, pie kailā dilba un pie ciskas piesūku­šies trīs drausmīgi kāpuri, — atbaidoši raustīdami lunkanos, muskuļainos, brūnos ķermeņus, tie bija dziļi iecirtuši žokļus svešinieka miesā un sūca viņa dzīvības sulu. Tvēriens kāpuriem bija gluži kā bul­dogiem, un mistera Keringtona pūles tos noraut no sejas nāca tikai par ļaunu — viņš saplosīja sev ādu, un pāri sejai, kaklam un svārkiem straumēm plūda asinis.
   —     Es tos nogriezīšu, •— sauca zēns. Turieties, ser!
   Un ar savam vecumam īsti raksturīgu aizrautību zēns citai pēc citas šķēla nost galvas mistera Kering­tona uzbrucējām.
   —      Aiziet! — seju savaikstījis, zēns noteica, kad kārtējais kāpurs nokrita zemē. Taču to tvēriens bija tik spēcīgs, ka galvas pat nocirstas vēl arvien neat­laida žokļus, joprojām sūkdamas asinis, un tās pa nogriezto kaklu tecēja ārā. Bet zēns ar dažiem dzir­kļu šķēlieniein darīja galu arī tam, toties ievainoja misteru Keringtonu.
   —     Es tos nevarēju atraut! — Keringtons atkārtoja un mirkli stāvēja līgodamies, bet asinis plūda auma­ļām. Drebošām rokām pieskāries pie brūcēm, viņš pārsteigts nolūkojās savās plaukstās. Tad ceļgali vi­ņam saļodzījās, un viņš dziļā nemaņā nogāzās garšļau­kus zēnam pie kājām blakus saviem pieveiktajiem ienaidniekiem, kuru ķermeņi vēl raustījās. Labi, ka zēnam neienāca prātā doma uzšļakstīt ūdeni sveši­nieka sejai, jo zem alkšņa saknēm mudžēja vēl vesels lērums tādu pašu briesmoņu; apskrējis apkārt dīķim, viņš joza atpakaļ uz dārzu saukt pēc palīdzības. Pie mājas viņš sastapa dārznieku, kurš kalpoja arī par kučieri, un izstāstīja tam, kas noticis.
   Kad abi atgriezās pie mistera Keringtona, tas jau bija piecēlies sēdus un, lai arī vēl apstulbis un vārgs, tomēr brīdināja pienācējus par briesmām, kas draud no dīķa.

   Pēc šiem notikumiem pasaulē paklīda runas, ka Dievu ēdiens atkal pasprucis no kontroles. Jau pēc nedēļas Kestonas apkaime kļuva par īstu gigantisma izplatīšanās centru, kā to nosauca dabzinātnieki. Šo­reiz nedabiski lielas izauga nevis lapsenes un žurkas, nevis spīļastes un nātres, bet vismaz trīs dažādu pa­veidu ūdenszirnekļi, vairāki spāru kāpuri, 110 kuriem drīz izveidojās milzīgas, safīrzilas spāres, kas, lidinā­damās gaisā, pārsteidza visu Kentas grāfisti, kā arī
   pretīgi recekļainas aļģu gļotas, kas plūda pāri dīķa malām un ar glumajām, zaļajām putām pārklāja dok­tora Vinklsa dārza taciņu gandrīz līdz pašai mājai. Milzu ātrumā auga arī meldri, kosas un glīvenes, ku­ras pieveikt izdevās tikai pēc tam, kad tika nosusināts dīķis.
   Drīz vien sabiedrībai kļuva zināms, ka šoreiz gi- gantisms izplatās nevis no viena, bet no vairākiem centriem reizē. Viens centrs atklājās īlingā — šobrīd par to vairs nav šaubu, un no turienes kā īsta sodība nāca milzīgas mušas un sarkanie zirnekļi; otrs centrs bija Sanberijā, kur paklīda plēsīgi milzu zuši, kas līda krastā un koda nost aitas; vēl par vienu centru izvērtās Blūmsberija, kas deva pasaulei jaunu, draus­mīgu tarakānu pasugu, — tie parādījās kādā vecā Blūmsberijas mājā, kur mita dažnedažādi mūdži. īsi sakot, pasaule atkal sadūrās ar tādām pašām netīka­mām parādībām, kādas jau bija pieredzētas Hiklij- bravā, tikai šoreiz tās bija nevis žurkas, vistas un lap­senes, bet gan citu sensenis pazīstamu dzīvu radību gigantiski paveidi. Katram centram apkārt veidojās tikai tam raksturīga dzīvnieku un augu valsts …
   Tagad mēs zinām, ka ikvienā no šiem centriem dzī­voja kāds doktora Vinklsa pacients, taču tolaik tas nevienam pat prātā neienāca. Pret doktoru Vinklsu neradās ne mazākās aizdomas. Izcēlās pilnīgi sapro­tama panika, vēlās vesels naida vilnis, taču šis naids vērsās nevis pret Vinklsu, bet gan pret Dievu ēdienu un ne tik daudz pret pašu Dievu ēdienu, cik pret ne­laimīgo Bensingtonu, kurš sabiedrības acīs jau kopš pašas sākotnes bija un palika vienīgais vaininieks, kam jāuzņemas atbildība par jauno nelaimi.
   Mēģinājums nolinčot misteru Bensingtonu bija tikai viens no tiem uzliesmojumiem, kas plaši pazīs­tami vēsturē, bet kam pārējo notikumu plūsmā ir gaužām niecīga nozīme.
   Kā īsti sākās uzbrukums Bensingtonam, tā arī paliek noslēpums. Skaidrs, ka galvenie musinātāji pūlī nāca no Brīnumēdiena pretinieku mītiņa Haidparkā, ko bija organizējuši Keiterema krasākie piekritēji, taču neviens nezina pateikt, kurš pirmais ierosināja vēr­sties pret Bensingtonu, kurš pirmais deva mājienu, lai sāktos plašu masu naida izpausmes. Atstāsim šo pro­blēmu Gustava Lebona[7] ziņā — lai viņš atmin pūļa psiholoģijas noslēpumus — pievērsīsimies faktiem. Tas notika svētdienas pēcpusdienā ap pulksten trim, kad milzīgs raibum raibs londoniešu pūlis, uz ātru roku sapulcējies, vēlās pa Tērsdīstrītu uz Bensing- tona māju ar nepārprotamu nolūku nogalināt zināt­nieku, lai tādējādi brīdinātu visus pārējos izgudrotā­jus; daudz netrūka, un pūlis savu nodomu būtu izpil­dījis, jo tādu niknumu Londona nebija piedzīvojusi kopš karalienes Viktorijas laikiem, kad ap tās valdī­šanas vidusposmu pūlis sagāza Haidparka žoga rež­ģus. Satrakoto ļaužu masas pienāca tik tuvu Bensing- tona mājai, ka nepilnas stundas laikā pietiktu viena vienīga vārda, lai nelaimīgā džentlmeņa liktenis būtu izlemts.
   Sēdēdams savā darbistabā, viņš pēkšņi izdzirdēja neparastu kņadu uz ielas. Piegājis pie loga un palū­kojies laukā, viņš vēl arvien neaptvēra draudošās briesmas. Labu brīdi viņš vēroja, kā ļaudis pulcējas pie parādes durvīm, stumdīdami policistus, kas vel­tīgi centās stāties tiem ceļā, un tikai tad saprata, ko šis troksnis nozīmē. Vienā acumirklī atausa patie­sība, — šis aurojošais, mutuļojošais bars atnācis pa­kaļ viņam! Dzīvoklī Bensingtons bija viens — varbūt to var saukt par laimi —, jo māsīca Džeina bija aiz­braukusi uz Ilingu dzert tēju pie kādas radinieces no mātes puses, un, kā rīkoties šādos apstākļos, par to viņam bija tieši tikpat daudz jēgas kā par izturēšanos pastarās tiesas priekšā. Misters Bensingtons skraidīja pa dzīvokli, apjautādamies mēbelēm, ko darīt, slēdza durvis gan ciet, gan vaļā, šaudījās pie durvīm, pie loga, skrēja uz guļamistabu, līdz beidzot pie viņa ienāca sētnieks.
   —     Nav laika vairs kavēties, ser, — viņš sacīja. •— Jūsu dzīvokļa numuru viņi noskaidroja pie mājas tāfeles. Nu jau daži kāpj augšā!
   Viņš izgrūda misteru Bensingtonu kāpņu telpā, kur atbalsojās pūļa saucieni, noslēdza dzīvokli un ar savu atslēgu atslēdza pretējā dzīvokļa durvis.
   —     Tā ir vienīgā iespēja, — viņš sacīja.
   Sētnieks atvēra logu uz vēdināšanas šahtu un parā­dīja, ka sienā tur ierīkoti dzelzs āķi, pa kuriem aug­šējo stāvu iemītnieki var nokāpt, ja izceļas uguns­grēks, — taču kāpieni šķita nedroši un bīstami. Sēt­nieks grūšus izgrūda misteru Bensingtonu pa logu, ierādīja, kā noturēties uz āķiem, un devās nopakaļ, ikreiz, līdzko zinātnieks apstājās, iebelzdams tam pa stilbiem ar atslēgu saišķi. Lāgiem Bensingtonu sa­grāba izmisums, likās, šis stāvais kāpiens gar sienu ilgs mūžīgi. Virs galvas jumta aizsargmargas šķita neaizsniedzami tālas, līdz tām vēl vesela jūdze, bet lejā… Par to, kas gaida lejā, viņš pat nespēja do­māt.
   —     Uzmanīgi! — iesaucās sētnieks un satvēra Ben­singtonu aiz potītes. Nudien briesmīga sajūta, kad cilvēku tā sagrābj aiz potītes, un misters Bensingtons pieķērās pie nākamā dzelzs āķa kā slīcējs pie salmiņa un bailēs klusu iepīkstējās.
   Sētnieks izsita kādu stiklu, tad, liekas, aizlēca kaut kur tālu sānis, un pēkšņi virās iečīkstējās loga rāmis.
   Sētnieks skaļi nolamājās.
   Misters Bensingtons piesardzīgi pagrieza galvu un beidzot ieraudzīja sētnieku.
   —. Kāpiet lejā sešus kāpienus, — rīkoja sētnieks.
   Visa šī kāpelēšana šķita tīrās blēņas, taču misters Bensingtons ārkārtīgi uzmanīgi pataustīja ar kāju lejup.
   —     Nevelciet mani! — viņš iebrēcās, kad sētnieks pa atvērto logu mēģināja viņam palīdzēt.
   Lai sasniegtu logu pa sienas kāpnēm, tur jau pat pērtiķim vajadzētu īpašu veiklību, nodomāja Bensing­tons, un, drīzāk gan paļaudamies liktenim, kas viņu dzen pašnāvībā, nekā cerēdams iekļūt pa logu, viņš beidzot spēra soli, un sētnieks ar varu ierāva viņu kādā telpā.
   —     Te nu jums būs jāpaliek, — sacīja sētnieks, — manas atslēgas šeit neder, jo tā ir amerikāņu slē­dzene. Es iziešu ārā, aizcirtīšu durvis un palūkošos, vai kaut kur tuvumā nav atslēdznieks. Jūs paliksiet ieslēgts. Neejiet tikai pie loga, vairāk nekā es no jums neprasu. Savu mūžu neesmu matījis draudīgāku pūli. Ja viņi redzēs, ka neesat mājās, varbūt apmieri­nāsies ar jūsu dzīvokļa grautiņu …
   —     Uz durvīm palika zīme, ka esmu mājās, — Ben­singtons pūlējās iebilst.
   —     Velns to rāvis! Nu labi, es pazūdu, ka mani vēl te neatrod …
   Durvis aizcirtis, viņš pazuda.
   Bensingtons atkal palika viens un varēja paļauties tikai uz savu ierosmi.
   Ierosme padzina viņu zem gultas.
   Tur viņu drīz vien atrada Kosars.
   Šai brīdī Bensingtons aiz šausmām bija gandrīz vai galīgi zaudējis atmaņu, jo Kosars metās ar plecu dur­vīs, ieskriedamies pāri visam kāpņu laukumam.
   —      Lieniet ārā, Bensington, — viņš sacīja. — Viss kārtībā. Tas esmu es. Mums jātiek no šejienes laukā. Pūlis grib pielaist mājai uguni. Vārtnieki dod kājām ziņu. Visi kalpotāji jau aizlaidušies. Laime, ka vienu vēl paguvu nogrābt, un tas zināja, kur jūs atrodaties.
   —     Nu paskatieties taču!
   Palūrējis no gultas apakšas, Bensingtons ieraudzīja Kosaru turam rokās kaut kādus nenosakāmus ap­ģērba gabalus, starp tiem arī melnu aubi!
   —      Pūlis pārmeklē visas malas, — teica Kosars. — Ja mājai nepielaidīs uguni, viņi iegriezīsies arī šeit. Karaspēks ieradīsies labi ja pēc stundas. Savi piecdesmit procenti pūlī ir huligānu, un, jo vairāk dzīvokļu viņi izdemolē, jo viņus pārņem lielāka tiek­sme demolēt. Skaidrs, ka… Viņi pārmeklēs visas malas. Stīvējiet mugurā šos brunčus, mauciet galvā aubi, un laidīsimies abi lapās.
   —      Jūs gribat mani piedabūt… — iesāka Bensing­tons, pēc bruņurupuča modes pabāzdams no gultas apakšas galvu.
   —      Gribu piedabūt, lai jūs pārģērbjaties, un taisā­mies prom. Skaidrs.
   Pēkšņā nepacietībā viņš izvilka Bensingtonu no gultas apakšas un sāka ģērbt tam mugurā svešās drā­nas, gribēdams pārvērst zinātnieku par večiņu no vienkāršu ļautiņu vidus.
   Viņš uzrotīja Bensingtonam bikses, lika nomest tu­peles, noņēma apkakli un kaklasaiti, novilka svārkus un vesti, bet pāri galvai uzstīvēja melnus brunčus, tiem virsū uzģērba sarkanu flaneļa ņieburu un pāri visam uzrāva vēl garu vesti. Tad viņš lika noņemt pārāk raksturīgās acenes un uzmauca nabadziņam galvā aubi.
   —     Jūs izskatāties taisni tā, it kā būtu piedzimis par vecu sievišķi, — viņš sacīja, sasiedams aubes len­tas. Pēc tam pienāca kārta kamašām — kādas draus­mīgas mocības ar varžacīm! — un lakatam, tad pār­ģērbšanās bija galā.
   —     Palocieties un pagriezieties, — sacīja Kosars, un Bensingtons darīja, kā pavēlēts.
   —     Var iztikt, — noteica Kosars.
   Klupdams krizdams, garajos brunčos pīdamies, mis­ters Bensingtons ērmotā falsetā raidīja īsti sievišķī­gus lāstus pats pār savu galvu, pievienodamies auro­jošajam pūlim, kas grasījās viņu nolinčot, — tā Hē- rakleoforbijas ceturtā varianta atklājējs notuintuļoja pa Česterfīldas nama kāpnēm, iejuka satracināto, trokšņaino ļaužu barā un uz mūžīgiem laikiem pa­gaisa no tiem notikumiem, ar ko saistīts mūsu stāsts.
   Pēc šīs bēgšanas viņš ne reizi vairs nemēģināja iejaukties brīnumainajā Dievu ēdiena liktenī, lai gan pats bija īstais tā radītājs.

   Mazais cilvēciņš, kurš bija pirmsākums visām šīm likstām, aiziet no mūsu stāsta, un drīz vien viņš vis­pār aizies no šīs pasaules raizēm, no visa, ko varam saredzēt ar acīm un sadzirdēt ar ausīm. Taču tieši tā­lab, ka viņš bija visu šo likstu aizsācējs, viņa aizieša­nai veltīsim vēl dažas lappuses. Pēdējās mūža dienās misteru Bensingtonu varam iedomāties tādu, kādu viņu iepazina Tanbridžas kūrvietā. Tieši te, Tanbri- džā, viņš parādījās pēc tam, kad krietnu brīdi bija slepus dzīvojis kaut kur vientulībā un beidzot izpra­tis, cik nepastāvīgas, īslaicīgas un nenozīmīgas ir pūļa dusmas. Pie dziedniecības avotiem Bensingtons parā­dījās, kā putnēns zem māsīcas Džeinas spārniem pa­slēpies, pūlējās atkopties pēc nervu satricinājuma un, visas citas intereses novārtā pamezdams, palika vien­aldzīgs arī pret kaislībām, kas plosījās ap jaunajiem
   Hērakleoforbijas izplatīšanās centriem, un negribēja ne dzirdēt par bērniem, kas tiek baroti ar Dievu ēdienu.
   Misters Bensingtons apmetās ūdensdzieclnīcā «Sla­vas kalns», kas bija plaši pazīstama ar īpaši iedarbī­gām vannām — sirdzēji te varēja izmantot ogļskābes un kreozota peldes, galvanisko un faradisko terapiju, masāžu, skuju ekstrakta, cietes un suņstobru vannas, rādija vannas un gaisa peldes, karstās un aukstās vannas, kliju, darvas un dūņu vannas, kā arī frankli- nizāciju un vēl dažnedažādas dušas, un zinātnieks ar sirdi un dvēseli nodevās šīs ārstnieciskās sistēmas turpmākai izkopšanai, lai gan tā vēl joprojām nebija sasniegusi pilnību arī tad, kad viņš nomira. Dažkārt, apvilcis mēteli ar roņādas apkakli, viņš izbrauca īrētā karietē, bet lāgiem, ja pārāk stipri nesmeldza varž­acis, kājām aizstaigāja līdz dziednieciskajiem avo­tiem un māsīcas Džeinas uzraudzībā maziem malci­ņiem iebaudīja dzelzsūdeni.
   Misters Bensingtons ar saviem salīkušajiem ple­ciem, sārtajiem vaigiem un spīguļojošajām acenēm kļuva par Tanbridžas kūrvietas mīluli. Visi izturējās pret viņu laipni; gan dziednīcas personāls un viesi, gan tuvīnās apkaimes iedzīvotāji lepojās, ka viņus ar savu klātbūtni aplaimojis tik ievērojams vīrs. Nekas vairs nevarēja viņam atņemt ievērojama cilvēka slavu. Un, kaut gan misters Bensingtons nesekoja avī­zēs aprakstītajai sava dižā atklājuma turpmākajai at­tīstībai, tomēr čuksti: «Redziet, kur aiziet! Tas ir viņš!», kuri atskanēja ikreiz, kad viņš šķērsoja dzied­nīcas halli vai pa taciņu devās uz avotiem, lika viņa lūpās atplaukt maigam smaidam un acīs iemirdzēties apmierinājuma dzirkstij, kas skaidri liecināja, cik tas viņam ir patīkami.
   Šis mazais cilvēciņš, šis pavisam sīkais vīrelis bija uzlaidis pasaulei Dievu ēdienu! Grūti pateikt, ko va­jadzētu vairāk apbrīnot — zinātnieku un filozofu di­ženumu vai viņu niecību. Iedomājieties misteru Ben­singtonu mētelī ar roņādas apkakli pie dziedinoša­jiem avotiem. Tā nu viņš ar glāzi rokās stāv zem por­celānā izveidotā lodziņa, kur šļācas avota strūkla, un maziem malciņiem sūc dzelzsūdeni. Spoža acs pār zelta ietvariem bargā nopietnībā pievērsta māsīcai Džeinai. «Hm,» viņš norūc un iedzer kārtējo malku.
   Tādu, pēdējo reizi redzētu, uz laiku laikiem iemūži­nāsim atmiņā mūsu izgudrotāju, atstāsim viņu kā sīku punktiņu lielo notikumu virknē un pievērsīsimies daudz svarīgākam stāstam par viņa atklāto Dievu ēdienu un par to, kā diendienā auga pa visu valsti izkaisītie milzīgie bērni, kā tie izgāja pasaulē, kas pa­mazām kļuva tiem par šauru, un kā arvien ciešākā lokā ap šiem bērniem savilkās Brīnumēdiena apkaro­tāju likumu un nolīgumu tīkli, ko auda Brīnumēdiena komisija, līdz beidzot…

   i
   Mūsu temats, kas gaužām šauri iesākās mistera Bensingtona darbistabā, jau ir izpleties un sazarojies, aizvirzīdamies gan uz vienu, gan otru pusi tik tālu, ka turpmākais stāstījums aptver jau stipri plašu no­tikumu sfēru. Aprakstīt Dievu ēdiena tālākās attīstī­bas gaitu nozīmē gandrīz to pašu, ko izpētīt koka za- rošanos, kad tas augdams pieņemas kuplumā; pavi­sam īsā laika sprīdī, kas nepārsniedz cilvēka mūža ceturksni, kopš dienas, kad mazajā fermā pie Hiklij- bravas Dievu ēdiens pirmoreiz tika izmantots praksē, kā pats Ēdiens, tā arī valodas par tā neparasto spēku izplatījās pa visu pasauli. Pāri Anglijas robežām Dievu ēdiens aizsteidzās ļoti ātri. Pārņēmis visu Eiropu, drīz tas parādījās Amerikā, Japānā un Aus­trālijā, tiecās pāri visiem kontinentiem, un nekas to nespēja apturēt. Dažkārt Hērakleoforbijas izplatīša­nās gaita kļuva lēnāka, tā meklēja aplinku ceļus, daž­kārt sadūrās ar spēcīgu pretestību. Tas bija īsts gi- gantisma uzplūdu vilnis. Lai cik nelabvēlīga bija sa­biedrības attieksme, lai kādi likumi un noteikumi tika pieņemti, lai cik stūrgalvīgs kļuva konservatīvisms, kas gail ir raksturīgs jekburai cifvečes sabiedriskajai iekārtai, Dievu ēdiens, reiz ticis palaists pasaulē, iz­veicīgi un neapturami turpināja savu attīstības gaitu.
   Dievu ēdiena bērni šais gados auga un pieņēmās spēkā — tāds ir pats galvenais fakts, kas paceļas pāri visiem tālaika notikumiem. Taču vēstures gaitu vai­rāk ietekmēja gadījumi, kad Hērakleoforbija izslīdēja no tās radītāju kontroles. Bērni, kas bija baroti ar Dievu ēdienu, auga augumā, un šādu strauji augošu bērnu kļuva aizvien vairāk; nekādi nodomi, lai cik labi iecerēti, nespēja apturēt jaunus un jaunus stimu­lējošās vielas nejaušus noplūdumus. Dievu ēdiens ne­atlaidīgi — gluži kā dzīva būtne — allaž kaut kur iz­slīdēja no rokām. Piejaukta miltiem, šī viela sausā laikā it kā ar iepriekšēju nodomu saira smalkā, gan­drīz netveramā pulverī, ko vismazākā vēsmiņa pacēla gaisā un iznēsāja pa visu pasauli. Lāgiem kaut kur kāds kukainis izauga neredzētos apmēros un uz laiku satrauca cilvēku prātus, lāgiem vecajās vietās parā­dījās pa milzu žurkai un tamlīdzīgam briesmonim. Pengburnas ciemats Bērkšīrā vairākas dienas cīnījās ar milzu skudrām. Trīs cilvēki tika sakosti līdz nāvei. Ikreiz izcēlās panika, ikreiz sākās nežēlīga cīņa, un pēkšņi uzradies ļaunums tika apkarots, lai gan allaž palika kādas sekas — varbūt sīkas, tikpat kā nema­nāmas, taču kaut kas bija pārveidojies uz mūžīgiem laikiem. Jaunu pārbīli sacēla kādā citā vietā negaidot strauji saaugušas milzu nezāles, pa visu zemeslodi nedabiski sazēluši dzelkšņi; kaut kur atkal parādī­jās drausmīgi tarakāni, ko vajadzēja apkarot ar šau­tenēm, kaut kur kā īsta sērga cilvēkiem uzbruka milzu mušas.
   Pašos attālākajos zemes nostūros dažkārt izraisījās cīņa uz dzīvību un nāvi. Radās pat varoņi, kas nolika galvu uz niecības altāra …
   Šādi notikumi kļuva par ikdienišķu parādību cil­vēku dzīvē, viņi iemanījās tikt ar tiem it veikli galā un cits citam pūlējās iestāstīt, ka «ierastajā kārtībā nekādu pārmaiņu nav». Pēc pirmās lielās panikas Kei- teremam nelīdzēja izcilās daiļrunātāja spējas, viņa svars politiskajā dzīvē kļuva pavisam nenozīmīgs, un ļaužu prātā viņš palika tikai kā galēji reakcionāro uzskatu pārstāvis.
   Otrreiz izvirzīties notikumu centrā Keiteremam iz­devās gaužām lēni. «Ierastajā kārtībā nekādu pār­maiņu nav,» nešaubīdamies pavēstīja laikmetīgās sa­biedrības domas izcilākais pārstāvis un vadonis dok­tors Vinklss, un viņa piekritēji, kuri piederēja pie tā sauktajiem progresīvajiem liberāļiem, liekulīgā jūsmā apcerēja nākotnes iespējas. Viņu sapņi nesnie­dzās tālāk par mazām nācijām, mazu nāciju valodām, mazām ģimenēm, kas patstāvīgi saimnieko savās ma­zajās fermās. Sākās laiks, kad modē bija viss, kas ir mazs un tīkams. Būt lielam nozīmēja būt «vulgāram», un labvēlīgu vērtējumu iemantoja tikai vārais, traus­lais, niecīgais, sīkais, «precīzi izveidotais» …
   Dievu ēdiena bērni, kā jau bērniem pieklājas, tikām pamazītēm, palēnītēm auga, lai izietu pasaulē, kas savukārt pārveidojās, viņus uzņemt gaidīdama, auga, pieņēmās spēkā, izturībā un zināšanās, izveido­jās par individuāli izteiktām, mērķtiecīgām personī­bām, kas dižumā neatpalika no sava dižā likteņa. Drīz vien viņi jau šķita gluži dabiska šīs zemes daļa, tā­pat kā dabiskas likās visas citas gigantisma izpaus­mes, un cilvēki nevarēja izprast, kāda gan pasaule bijusi agrāk. Kad līdz viņu ausīm nonāca vēstis par neparastajiem darbiem, ko strādāja milzīgie bērni, viņi, nepavisam nebrīnīdamies, sacīja: «Apbrīno­jami!» Visvairāk lasītās avīzes stāstīja par trim Ko- sara dēliem, kas spējot rokās pacelt smagos lielgaba­lus, aizmest masīvus dzelzs stieņus simtiem jardu at­tālumā, pārlēkt pāri turpat divsimt pēdu platai joslai. Stāstīja, ka viņi rokot dziļu aku, dziļāku par ikvienu citu aku vai šahtu, ko jebkad izrakušas cilvēku ro­kas, meklēdami dārgumus, kas zemē paslēpti kopš pašiem tās pirmsākumiem.
   Šie bērni, tā savukārt vēstīja visvairāk lasītie žur­nāli, nolīdzināšot kalnus, pārmetīšot tiltus pār jūrām; izrakšot apakš zemes tuneļus, līdz visa zemeslode būšot saurbta caurumu caurumos kā medus kāre. «Apbrīnojami!» iesaucās mazie cilvēciņi. «Nē, nu­dien! Tas viss taču noderēs arī mums!» — un devās katrs savās dienišķajās gaitās, it kā tāda Dievu ēdiena vispār pasaulē nebūtu. Un patiesi, viss pagaidām no­tiekošais bija tikai pirmie mājieni, pirmie soļi, kas ļāva apjaust varenību, ko reiz sasniegs Dievu ēdiena bērni. Tās vēl bija tikai bērnu rotaļas, pirmā spēku izmēģināšana, kurai nav izvirzīts nekāds noteikts mērķis. Viņi paši vēl sevi neapzinājās. Viņi bija vēl tikai bērni — augoši bērni, kas pārstāvēja jaunu cil­vēku cilti. Milžu spēks viņos jo dienas kļuva vare­nāks, bet milžu gribai vēl ilgi vajadzēja augt un vei­doties apņēmībā un mērķtiecībā.
   Kad šobrīd pametam skatienu atpakaļ nesenā pa­gātnē, toreizējais pārejas laikmets šķiet kā vienota cits citam sekojošu notikumu virkne, taču īstenībā neviens toreiz pat apjaust nespēja, ka pasaulē parā­dījies gigantisms, tāpat kā vajadzēja paiet daudziem gadu simteņiem, lai cilvēce beidzot saprastu, ka Ro­mas pagrimšana un krišana ir bijis vienots un likum­sakarīgs process. Toreizējā paaudze atradās pārāk ciešā saskarē ar visiem šiem notikumiem, lai uztvertu tos kā vienotu veselumu. Pat gudriem vīriem šķita, ka Dievu ēdiens devis pasaulei vienīgi veselu lērumu grūti apkarojamu, citu no citas neatkarīgu parādību, kas gan var satraukt prātus un uzdzīt bailes, toties
   nespēj neko nodarīt mūžsenis iedibinātajai pasaules kārtībai un cilvēces paražām.
   Šai spēku uzkrāšanas periodā vismaz vienam novē­rotājam pats brīnumainākais šķita plašo ļaužu masu nepārvaramais gara kūtrums, to stūrgalvīgā nevēlē­šanās saskatīt gigantismu sev blakus, pamanīt vēl lie­lāka gigantisma asnus, kas nepārprotami dīga pa­saulē. Tāpat kā upes straume šķiet plūstam vislēnāk, mierīgāk un dziļāk tieši pirms paša ūdenskrituma, tā arī ļaužu prātos šais dienās rāmi nostiprinājās viss vecais, savu laiku nodzīvojušais. Visplašāko popula­ritāti iemantoja paši reakcionārākie uzskati: runāja, ka zinātne piedzīvojusi bankrotu, ka progress iet bojā pašā tā iedīglī, ka pasaulē atdzimst atpalikušu val- doņu ēra, un šādas runas atskanēja brīdī, kad jo die­nas jo drošāk zemes virsū atbalsojās Dievu ēdiena bērnu soļi. Patiešām beigušies un nebūtībā aizgājuši bija laiki, kad sacēlās trokšņaini, bezmērķīgi dumpi­nieki, kad muļķīgu cilvēciņu pūļi spēja patrenkt no troņa tikpat muļķīgu valdnieķeli un citus varasvīrus, taču pārmaiņa nevar aiziet nebūtībā. Pārmainījusies bija tikai pati pārmaiņa. Jaunais ieradās vēl neredzētā izskatā, un vidusmēra saprātam tas pagaidām nebija aptverams.
   Lai visā pilnībā izstāstītu jaunā parādīšanos, vaja­dzētu sarakstīt biezum biezus vēstures sējumus, taču notikumi visur risinājās vienādā secībā. Tālab arī, ap­rakstot jaunā ierašanos vienā vietā, vismaz daļēji tiek aprakstīta tā ierašanās citur. Gadījās, ka viena nomaldījusies gigantisma sēkla iekrita jaukajā, ma­zajā Kentas grāfistes ciematā Čīzingaibraitā, un, kā pavedienu izmantodami stāstu par tās dīvaino uzdīg­šanu un traģiski veltīgo bojāeju, mēģināsim parādīt visu plašo audumu, ko savās stellēs noaudis Laiks.
   Čīzingaibraitai, bez šaubām, bija savs draudzes mā­cītājs. Ir šādi mācītāji un tādi mācītāji, taču visne­patīkamākā man šķiet tā mācītāju pasuga, kas noņe­mas ar visādiem jauninājumiem, — iesīkstējuši reak­cionāri, kuri savu atpalicību slēpj aiz progresīvu ideju maskas. Toties Cīzingaibraitas draudzes gans nekādus jaunievedumus neatzina, — viņš bija cienī­jams, saprātīgs, tukls cilvēciņš, kas savus konservatī­vos uzskatus nemaz nedomāja slēpt. Te īsti vietā ir pagriezt mūsu stāstījumu mazliet atpakaļ, lai iepazī­tos ar šo vīru. Mācītājs bija kā radīts savai draudzei, un mēs it labi varam iztēloties kā viņu, tā draudzi tai vakarā ap saulrietu, kad misis Skinere — atcerieties viņas bēgšanu! — ienesa Dievu ēdienu šai rāmajā lauku nostūrī, kur neviens pat nenojauta, kādas sekas tas izraisīs.
   Rieta blāzmā ciemats izskatījās brīnum jauks. Tas bija izstiepies ielejā, stāvas, dižskābaržu mežiem ap­augušas kalnu kores pakājē, — vesela virtene sal­miem vai sarkaniem dakstiņiem apjumtu namiņu ar režģotiem lieveņiem un pirakantu dobēm durvju priekšā, — jo tuvāk no īvju pudurī ieslēpušās baznī­cas ceļš pienāca tiltam, jo ciešāk namiņi pulcējās vienkop. Lieki nedižodamās, starp kokiem pie iebrau­camās vietas vīdēja mācītājmuiža — laika ritumā ap­sūbējis Džordža valdīšanas laika stilā celts nams, un baznīcas torņa smaile līksmi slējās pret debesīm ieplakā starp augsto kalnu tumšajām aprisēm. Līč- loču strautiņš, šaura debeszila ūdens un baltu putu strēle, vizuļoja pāri leknai, viļņojošai pļavai starp kupli sazēlušiem meldriem, zeltenēm un sēru vīto­liem. Visa šī ainava rietošās saules staru siltajā gaismā izstaroja īsti anglisku mieru, laimi un lab- klajību, kaut gan īstenība tas bija gaužām maldīgs priekšstats.
   Draudzes mācītājs arī izskatījās labsirdīgs. Viņš iz­skatījās tik ierasti, tik nemainīgi labsirdīgs, it kā būtu jau piedzimis kā labsirdīgs puisēns, audzis, maigas labsirdības aprūpēts, un apvēlies kā sulīgs, ienācies ābols. Mācītājam nevajadzēja pat stāstīt par savu bērnību, ikviens tāpat jau redzēja, ka viņš mācījies senseniem nostāstiem apvītā, efejām aizaugušā skolā, kur zeļ un plaukst lieliskas tradīcijas un aristokrātis­kas draudzības jūtas un kur nav nekādu ķīmijas labo­ratoriju, un no šās skolas devies uz godājamu kole­džu, kuras ēka celta dižgotikas stilā. Viņa darbistabā reti kādai grāmatai bija mazāk par tūkstoš gadiem, to vidū nozīmīgākā daļa — Jarova un Elisa darbi, kā arī izcilās priekšmetodistu laikmeta sprediķu grāma­tas. Augumā mācītājs bija pamazs, vēl īsāku viņu šķita padarām krietnais apaļums — gandrīz vai ek­vatoriālas dimensijas, bet kopš agras bērnības tuklā, labsirdīgā seja uz vecuma pusi pavisam izblīda. No- ļukušo dubultzodu apslēpa Dāvida bārda, pulksteņa ķēdi viņš nevalkāja aiz tīrās izsmalcinātības, toties vienkāršās garīdznieka drānas bija šūdinājis pats dārgākais Vestendas drēbnieks … Tā nu mācītājs sē­dēja, abas rokas pret ceļgaliem atspiedis, un svētlai­mīgā labpatikā, acis mirkšķinādams, nolūkojās uz savu ciematu. Tad viņš, it kā draudzi sveikdams, pa­vēcināja tuklo roķeli. Pār lūpām lauztin lauzās patei­cības vārdi. Ko gan cilvēks vēl varētu vēlēties?
   —     Mēs dzīvojam brīnum jaukā vietā, — viņš bei­dzot rāmi ierunājās.
   —     Kā cietoksnī, kalnu pasargāti, — viņš turpināja.
   Un beidzot paskaidroja pats savu domu:
   —     Ārpasaule mūs šeit neskar.
   Mācītājs ar savu draugu tobrīd pārsprieda jautā­jumus par drausmīgo laikmetu, demokrātiju un lai­cīgo izglītību, debesskrāpjiem un automobiļiem, ame­rikāņu nekaunību, nepiedienīgo literatūru, ko lasa tauta, un straujo gaumes izzušanu vispār.
   —     Ārpasaule mūs šeit neskar, — viņš atkārtoja un, vēl nepaguvis sakāmo izteikt līdz galam, izdzirdēja tuvojamies soļus un pagriezās, lai redzētu, kas tur nāk.
   Iedomājieties vecu sievu, kā tā nesatricināmā mierā tuvojas, ļodzīgi likdama soli, — sainis satverts ar līkiem, kaulainiem pirkstiem, deguns (vienīgais, kas izceļ viņas seju) ciešā apņēmībā saraukts. Mago­nes uz aubes klanās līdzi soļu ritmā, baltiem ceļa pu­tekļiem klātās kamašas lēni, bet neatlaidīgi iznirst no brunču stērbelēm, pārmaiņus norādīdamas gan uz austrumiem, gan rietumiem. Padusē pasists, kā stūr­galvīgs gūsteknis grasīdamies teju, teju izsprukt no nebrīves, rēgojas savu mūžu nokalpojis lietussargs. Kā gan draudzes mācītājs varēja zināt, ka ērmotā nā­cēja kļūs par Laimīgo nejaušību un Neparedzēto ga­dījumu (vismaz viņa ciematam), ka tā ir vecene, ko garā vārgi ļautiņi dēvē par Likteni. Taču mums, kā jūs paši būsiet sapratuši, tā ir tikai misis Skinere.
   Tā kā veča bija pārāk nomocījusies ar nešļavu, lai paklanītos mācītājam un tā draugam, viņa izlikās abus neredzam, bet, kamašām plakšķinādama, pāris soļu attālumā pagāja tiem garām un devās taisni uz ciematu. Mācītājs klusām vēroja, kā viņa aiziet, ti­kām prātā apsvērdams, ko vēl varētu sacīt…
   Starpgadījums viņam nelikās ne mazākās uzmanī­bas vērts. Veci sievišķi, aere perennius\ kopš laika gala stiepuši paunas. Kas gan tur sevišķs?
   —     Ārpasaule mūs šeit neskar, — teica mācītājs. — Mēs dzīvojam gaisotnē, kur valda viss vienkāršais un mūžīgais — dzimšana, dienišķais darbs, ikgadējais sējas un ikgadējais ražas novākšanas laiks. Pasaulīgā kņada paiet mums secen. — Viņa prāts un domas aiz­vien pievērsās tam, ko viņš sauca par mūžīgu. — Lai­cīgā manta nevar pastāvēt, — viņš mēdza sacīt, — to­ties cilvēce — aere perennius.
   Tāds bija draudzes mācītājs. Kur vien varēdams, viņš lietoja klasiskus teicienus, kas reizēm izskanēja pavisam nevietā.
   Tikām misis Skinere, nedomādama, kā tas izskatās no kalna puses, apņēmīgi izlīda cauri Vilmerdinga dzīvžogam.

   Neviens nezina, ko draudzes mācītājs nodomāja par milzīgajiem pūpēžiem. Toties nav šaubu, ka viņš viens no pirmajiem tos atklāja. Pūpēži auga izklaidus gar taciņu starp tuvīnajām kāpām un ciemu, un tieši šo taciņu mācītājs bija izraudzījis savām dienišķajām pastaigām. Neparasto sēņu nebija ne vairāk, ne ma­zāk par trīsdesmit. Mācītājs tās rūpīgi citu pēc citas nopētīja un gandrīz katru pabikstīja ar spieķi. Vienu viņš pat mēģināja izmērīt, aplikdams apkārt rokas, taču sēne šais īksiona[8] skavās pārsprāga.
   Katram, kas gadījās ce]ā, mācītājs stāstīja par pū­pēžiem, apgalvodams, ka tie esot «apbrīnojami», un vismaz septiņi cilvēki no viņa mutes izdzirdēja pazīs­tamo stāstu par sēnēm, kas tik ilgi augušas kādas mā­jas pagrabā, kamēr izkustinājušas tās pamatakmeņus. Viņš pat ielūkojās augu noteicējā, lai noskaidrotu, vai šīs sēnes Lycoperdon coelatum vai gigan- teum— kopš Gilberts Vaits iemantojis slavu, visi mācītājam līdzīgi ļautiņi pārvarēm cenšas kļūt par jauniem Gilbertiem Vaitiem. Un viņam radās pat sava teorija — īsto giganteum pirmatklājējs ir tieši viņš — Čīzingaibraitas draudzes mācītājs.
   Nav zināms, vai mācītājs ievēroja, ka baltās bum­bas parādījušās tieši tai vietā, pa kuru iepriekšējā dienā gāja vecā sieva, vai viņam dūrās acīs, ka pē­dējā no šīm milzenēm dižojas pāris soļu attālumā no Kedlsu mājas vārtiem. Ja viņš to visu arī bija pama­nījis, tomēr savus vērojumus nepūlējās darīt zinā­mus atklātībai. Mācītāja vērojumi botānikā piederēja pie tiem vērojumiem, ko zemākās šķiras zinātnieki sauc par «iedresētajiem» — cilvēks pūlas noskaidrot kādu noteiktu jautājumu un neko citu vairs nespēj pamanīt. Un mācītājam pat ne prātā nenāca novēroto parādību saistīt ar Kedlsu puisēna nedabisko augšanu, kas bija sākusies pirms dažām nedēļām, — pēc tās svētdienas pēcpusdienas, kad Kedlss devās apciemot sievasmāti un noklausīties, kā misters Skiners (nule nelaiķis) plātīdamies stāsta par saviem panākumiem vistu audzēšanā.

   Milzīgajiem pūpēžiem, kas parādījās tieši tai pašā laikā, kad sākās Kedlsu puisēna nedabiskā augšana, patiesībā būtu vajadzējis atvērt mācītājam acis. Jo vairāk tālab, ka šis fakts viņam tika ielikts taisni ro­kās — kristību ceremonijas laikā, kad viņš, nespē­dams noturēt mazuli, gandrīz nometa to zemē …
   Kad aukstā ūdens lāses, pieskardamās bērna pierei, apliecināja jaundzimušā nodošanu dievišķajā īpa­šumā un viņa tiesības tikt sauktam par Albertu Ed- vardu Kedlsu, kristāmais palaida apdullinošu brē­cienu. Māte savu lolojumu vairs nespēja pakustināt, tālab atpakaļ uz baznīcēnu solu to stiepa Kedlss pats, piepūlē grīļodamies, toties ar uzvarētāja smaidu uz lūpām noraudzīdamies vecākos, kuru atvases ne tuvu nevarēja līdzināties viņa milzenim.
   —     Savu mūžu neesmu tāda bērna redzējis! — sa­cīja mācītājs.
   Tā pirmoreiz atklātībā tika atzīts, ka Kedlsu pui­sēns, kas savas gaitas šai pasaulē bija iesācis nepil­nas septiņas mārciņas smags, galu galā laikam darīs godu saviem vecākiem. It drīz neviens vairs nešaubī­jās, ka viņš vecākiem ne tikai darīs godu, bet atnesīs arī slavu. Jau pēc mēneša šī slava atspīdēja tādā spo­žumā, kas ļautiņiem Kedlsu stāvoklī šķita gluži ne­piedienīga.
   Miesnieks svēra zēnu veselas vienpadsmit reizes. Nerunīgais vīrs drīz vien bija izsmēlis visu savu vārdu krājumu. Pirmoreiz viņš sacīja: «Ekur va­rens!» — otrreiz norūca: «Va' velns!», trešoreiz iz­spieda: «Oho!» — bet pēcāk tikai elsa un pūta, kasīja pakausi un neticīgi blenza uz svariem. Ļaudis nāca raudzīt «milzīgo mazuli» — tā zēnu vienprātīgi iesauca apkaimes iedzīvotāji —, un visi kā viens sa­cīja: «Ir nu gan milzis!» — un visi kā viens brīnījās: «Vai vēl kaut kur tāds manīts?» Un mis Flečere teica, ka viņa gan neko tamlīdzīgu neesot redzējusi, un tā bija svēta patiesība.
   Nākamajā dienā pēc trešās svēršanas ieradās visa ciema mocītāja lēdija Vanderšuta un caur acenēm tik cieši ņēmās aplūkot neredzēto brīnumu, ka bērns šausmās ieaurojās.
   —     Neparasti liels bērns, — viņa skaļā un pamā­cošā balsī paziņoja mātei. — Rūpes par šādu bērnu, Kedls, jums arī jāuzņemas neparastas. Skaidrs, ka, ar pudelīti barots, bērns tik strauji vairs neaugs, taču pie­nākums liek darīt visu, kas ir mūsu spēkos. Es jums atsūtīšu vēl dažus flaneļa autiņus.
   Atnāca ārsts, izmērīja bērnu ar mērlentu un skait­ļus ierakstīja piezīmju grāmatiņā, bet vecais misters Drifthesoks, fermeris no Mārdenas apkaimes, ceļā apturējis kūtsmēslu tirgoni, lika mest tam līkumu ve­selas divas jūdzes, lai tikai dabūtu apskatīt brīnu­maino bērnu. Tirgonis trīs reizes pārjautāja, cik vecs ir bērns, un beidzot nosacīja, lai jods viņu paraujot. Kāpēc jodam vajadzēja viņu paraut un kāds no tā būtu labums, to tirgonis nepaskaidroja, laikam taču puisēna izskats nabadziņu izsita no sliedēm. Vēl viņš piebilda, ka tādu bērnu katrā ziņā vajadzētu aizvest uz bērnu izstādi. Tikuši vaļā no mācībām, skolēni augām dienām lodāja ap māju un to vien skandināja: «Lūdzu, misis Kedlsa, ļaujiet mums paskatīties uz jūsu bērniņu, lūdzu, lūdzu,» — līdz misters Kedlss pats tam beidzot darīja galu. Un, kamēr visi skatījās un brīnījās, allaž klāt pienāca arī misis Skinere, nostājās kaut kur maliņā un, rokas sakrustojusi, asos elkoņus mezglainajiem pirkstiem satvērusi, smaidīja pār visu lielo degunu, un šis smaids šķita bezgalīgs.
   — Kļuvusi par šāda bērna vecmāmiņu, pat vecā ragana izskatās gluži ciešama, — sacīja lēdija Van- deršuta. — Kaut gan man nepavisam nepatīk, ka viņa atgriezusies mūsu ciemā.
   Kā visi algādžu bērni, arī mazais Kedlss saņēma labdarības dāvanas, taču drausmīgā aurošana drīz vien skaidri parādīja, ka ar dāvanām vien nepie­tiek, — pudelīte pārāk bieži bija iztukšota.
   Tā Kedlsu atvase kļuva par dienas varoni, un visa apkārtne skatījās kā brīnumā, ka viņš aug ar div­kāršu un trīskāršu sparu. Varēja domāt — nu jau pie­rims, dos vietu citiem brīnumiem, bet nekā — pui­sēns jo dienas, jo kļuva varenāks!
   Lēdija Vanderšuta neizsakāmi pārsteigta klausījās, ko stāsta viņas saimniecības vadītāja misis Grīnfīlda.
   —      Kedlss atkal lejā gaida? Bērnam nav ko ēst? Nur vai zināt, mana mīļā Grīnfīlda, tas ir par traku. Šis cilvēkbērns taču ēd kā nīlzirgs! Nē, es tam neticu.
   —     Diezin, milēdij, vai viņi uzdrošinātos jūs krāpt, — sacīja misis Grīnfīlda.
   —      No tādiem ļautiņiem visu var sagaidīt, — teica lēdija Vanderšuta. — Domāju, mana mīļā Grīnfīlda, ka jums pašai vajadzēs šodien aiziet pie viņiem un paraudzīties… paraudzīties, kā tur ar to barošanu iet. Lai cik liels tāds bērns būtu, grūti iedomāties, ka viņš var izdzert vairāk par sešām pintēm[9] dienā.
   —     Par to nav ko runāt, milēdij, — piekrita misis Grīnfīlda.
   Lēdijas Vanderšutas roka nodrebēja īstā labdarības biedrību dāmas sašutumā, kas sagrābj ikvienu tīrasi- nīgu aristokrātu, līdzko tas iedomājas, ka zemākās šķiras spēj līdzināties augstākstāvošajiem kaut vai zemiskumā, bet dažkārt — un to nu vairs nevar pa­ciest — šai spēlītē gūt pat zināmu pārsvaru.
   Misis Grīnfīlda tomēr nekādas blēdību pazīmes ne­manīja, tālab tika dots rīkojums palielināt Kedlsu puisēna dienišķo devu. Taču pirmais sūtījums vēl ne­bija paguvis izsīkt, kad Kedlss jau atkal pazemots un nelaimīgs stāvēja kungu mājas priekšā.
   —     Taupījām kā mācēdami, misis Grīnfīlda, ticiet man, cienījamā, bet viņš tak aug no visa laukā! Kā sprāga pušu, tā viena poga loga stiklam cauri, bet otra man acī iekšā — rau, šite, cienījamā.
   Lēdija Vanderšuta, izdzirdējusi, ka apbrīnojamais bērns aug laukā no viņas dāvinātajām skaistajām drānām, nolēma pati aprunāties ar Kedlsu. Steigšus saslapējis matus un pārlaidis tiem delnu, viņš aizel­sies atskrēja muižā, klupa pār paklāja malu un, aiz mulsuma neapjēgdams, ko teikt, ko darīt, pieķērās pie savas cepures malas kā slīcējs pie salmiņa un gai­dīja, ko milēdija sacīs.
   Lēdijai Vanderšutai patika biedēt Kedlsu. Kedlss viņai šķita tipisks zemākās šķiras pārstāvis — blē­dīgs, uzticams, pazemots, strādīgs, apbrīnojami nespē­jīgs uzņemties jebkādu atbildību. Viņa paziņoja, ka vajadzēšot nopietni parunāt, ja bērns vēl arvien tik daudz ēdīšot.
   —      Ko lai dara, jūsu augstdzimtība, ja puikam gri­bas ēst, — saņēmies Kedlss iesāka savu sakāmo. — Iz­mēģināmies visādi, jūsu augstdzimtība, nekas nesa­nāk. Gul, jūsu augstdzimtība, spārdās kā nelabais un auro, ka vai ausis pušu plēš. Mēs tak nevaram izturēt, jūsu augstdzimtība. Un, ja arī varētu, — kaimiņi iemaisītos…
   Lēdija Vanderšuta aprunājās ar draudzes ārstu.
   —     Gribētos zināt, — sacīja lēdija Vanderšuta, — vai tas ir pareizi, ka bērns dzer pienu tādos nedzir­dētos daudzumos?
   —      Šāda vecuma bērnu parastā deva, — atbildēja draudzes ārsts, — ir pusotras līdz divas pintes dienā. Nedomāju, ka jums vajadzētu dot vairāk. Un, ja jūs dodat vairāk, tā jau ir pārāk liela augstsirdība. Mēs, protams, dažas dienas varētu izmēģināt šādam vecu­mam paredzēto devu. Taču šis bērns, jāatzīst, neiz­protamu iemeslu dēļ fizioloģiskā ziņā ir mazliet īpat­nējs. Iespējams, ka šai gadījumā esam sastapušies ar tā saukto novirzi no normas. Vispārēja hipertrofija.
   —      Tas nav taisnīgi pret citiem draudzes bēr­niem, — iebilda lēdija Vanderšuta. — Droši varu teikt, — ja tā turpināsies, cilvēki nepaliks mierā.
   —      Neviens taču nevar gaidīt vairāk, kā pienākas. Prasīsim, lai iztiek ar noteikto devu, bet, ja negrib iztikt, sūtīsim puiku uz slimnīcu.
   —     Ceru, — apsvērdama katru vārdu, sacīja lēdija Vanderšuta, — ka neparasts ir tikai bērna augums un ēstgriba, bet neko citu nenormālu… . neko krop­līgu jūs viņam neesat konstatējis.
   —     Nē. Nē, neesmu. Taču, ja viņš tā augs arī turp­māk, nav izslēgta tikumiska un garīga atpalicība. Tas viegli secināms pēc Makša Nordava likuma. Ļoti ap­dāvināts un slavens filozofs, lēdija Vanderšuta. Viņš atklāja, ka nenormālais ir… nenormāls, ārkārtīgi vērtīgs atklājums, to allaž vajadzētu paturēt prātā. Manā praksē šī atziņa vienmēr ir sniegusi neatsve­ramu palīdzību. Līdzko es saduros ar kaut ko nenor­mālu, tūdaļ sev saku: «Tas ir nenormāli.» — Ārsta acis dziļdomīgi aizmiglojās, balss pieklusa, viņš pie­liecās lēdijai Vanderšutai tuvāk, it kā atklādams kādu noslēpumu. Tad viņš strauji pacēla roku. — Un to, uzsākdams slimnieka ārstēšanu, es nekad neaizmirstu.

   —     Blēņas un nieki! — Čīzingaibraitas draudzes mā­cītājs sacīja savai brokastu maltītei nākamajā dienā pēc misis Skineres ierašanās ciemā. — Blēņas un nieki! Bet kas tad tas? — Un viņa skatiens caur ace­nēm neapmierināti ieurbās avīzē.
   —     Milzu lapsenes! Ko gan vēl pasaulei nevajadzēs piedzīvot? … Kāds amerikāņu žurnālists, droši vien! Pie velna visas šīs pārgudrības! Man pietiktu ar milzu ērkšķogām.
   —     Tīrās muļķības! — pēc brīža mācītājs secināja un, skatienu no avīzes neatraudams, vienā paņēmienā izdzēra kafiju un neticīgi nošmaukstināja lūpas.
   —     Aplamības! — Nu jau viņš sensāciju galīgi no­raidīja.
   Taču nākamajā dienā nāca klāt jaunas ziņas un mācītājam atausa gaisma.
   Gaisma, protams, neatausa vienā mirklī. Todien do­damies kārtējā pastaigā, mācītājs vēl klusībā nosmē­jās par muļķīgo ziņu, ko avīze gribēja viņam uzspiest ka tīru patiesību. Ir nu gan atradušās lapsenes, kas nobeidz suni! Iedams garām vietai, kur bija parādī­jušies pirmie pūpēži, viņš ievēroja, ka zāle tur sa­augusi īpaši lekna, taču šo vērojumu nekādi nesais­tīja ar nule lasīto ziņu, kas viņu tik ļoti bija uzjautri­nājusi.
   —     Tad jau ari mēs noteikti būtu kaut ko par to dzirdējuši, — viņš sacīja. — Līdz Vitsteiblai no šejie­nes nav pat ne divdesmit jūdžu.
   Sev pie kājām viņš ieraudzīja vēl vienu pūpēdi — tā jau bija otrā raža, — kā teiksmainā putna roka ola tas izslējās pār milzīgu velēnas kumšķi.
   Un tad mācītājam viss uzreiz kļuva skaidrs.
   Torīt viņš vairs neturpināja ierasto pastaigu. No­griezies no taciņas, viņš gar dzīvžogu piegāja pie Kedlsu namiņa.
   —     Kur ir bērns? — viņš noprasīja un, ieraudzījis puisēnu, iesaucās: — Ak dievs!
   Gan lādēdamies, gan dievu piesaukdams, mācītājs devās atpakaļ uz ciemu un ceļā sastapās ar ārstu, kurš nāca viņam pretī. Viņš satvēra ārstu aiz rokas.
   —     Ko tas nozīmē? — jautāja mācītājs. — Vai pē­dējās dienās jūs avīzi esat lasījis?
   Ārsts atbildēja, ka esot gan lasījis.
   —      Nu tad sakiet, — kas ar to bērnu notiek? Un kas notiek vispār — ar lapsenēm, pūpēžiem, bērniem, ko? Kālab tie visi tā aug? Vai to kāds varētu domāt! Un tepat Kentā! Ja tas būtu Amerikā …
   —     Grūti pateikt, kas īsti noticis, — sacīja ārsts. — Taču, cik es varu spriest pēc simptomiem …
   —     Nu?
   —     Tā ir hipertrofija — vispārēja hipertrofija.
   —     Hipertrofija?
   —     Jā. Vispārēja — tā ietekmē visu ķermeņa uz­būvi … visu organismu. Starp mums runājot, varu teikt, ka klusibā esmu par to gandrīz pilnīgi pārlieci­nāts … Taču piesardzība nekad nav lieka.
   —      Aha, — noteica mācītājs, juzdamies krietni vien atvieglots, ka ārstam visi apstākļi jau zināmi. — Bet kālab šī kaite pēkšņi tā uzliesmojusi un tik stipri sāk izplatīties?
   —     Arī to, — atbildēja ārsts, — ir grūti pasacīt.
   —     Eršotā. Šeit. Izplatās kā lipīga slimība.
   —      Jā, — teica ārsts. — Jā. Pilnīgi piekrītu. Tas viss nudien stipri vien līdzinās kaut kādai epidēmijai. Varbūt tiešām to vajadzētu nosaukt par epidēmisko hipertrofiju.
   —     Epidēmiskā! — iesaucās mācītājs. — Jūs taču negribēsiet teikt, ka tā ir lipīga?
   Ārsts mīlīgi pasmaidīja un paberzēja rokas.
   —      To nu es nezinu sacīt, — viņš teica.
   —      Bet… — mācītājs jau kliedza, un acis tam kļuva gluži apaļas. — Ja tā ir lipīga… tad jau … tad jau mēs visi saslimsim!
   Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu, bet tad atkal atgriezās.
   —      Nāku tieši no turienes, — viņš kliedza. — Vai nevajadzētu? … Iešu tūdaļ mājās, nomazgāšos vannā unJikšu dezinficēt savas drānas.
   Ārsts brīdi palūkojās, kā mācītājs aizsoļo, bet tad pagriezās un arī pats devās mājup …
   Taču pa ceļam viņam prātā ienāca doma, ka pagā­jis jau vesels mēnesis, kopš ciemā ir hipertrofijas slimnieks, taču neviens vēl ar to nav inficējies, un, mirkli vilcinājies, viņš tomēr nolēma izturēties dros­mīgi, kā ārstam pieklājas, un kā īsts vīrs doties pretī briesmām.
   Un šī doma patiesi bija gaužām saprātīga. Lai nu ko, bet augt gan vairs ārsts nespētu. Kā viņš, tā mā- citājs Hērakleoforbiju varētu ēst kaut veseliem ve­zumiem. Augšanas process viņiem abiem bija bei­dzies. Augšanas process šiem abiem džentlmeņiem sen jau bija beidzies.

   Dažas dienas pēc šās sarunas jeb, citiem vārdiem sakot, dažas dienas pēc izmēģinājumu fermas node­dzināšanas Vinklss ieradās pie Redvuda un parādīja tam kādu aizvainojošu vēstuli. Vēstule bija anonīma, un šā stāsta autoram jāprot glabāt savu aprakstīto varoņu noslēpumi. «Izmantodami no Jums neatkarī­gas dabas parādības, Jūs tikai piedēvējat sev svešus nopelnus,» bija rakstīts vēstulē, «un ar rakstiem avīzē «Times» cenšaties paši sevi reklamēt. Sevi un savu Brīnumēdienu! Atļaujiet izteikt pārliecību, ka šim muļķīgi izslavētajam Ēdienam ir tikai gadījuma sa­kars ar milzu lapsenēm un milzu žurkām. Patiesība ir gaužām vienkārša: sākusies hipertrofijas epidē­mija — infekciozas hipertrofijas epidēmija, un nav Jūsu varā to ietekmēt, tāpat kā neviens nespēj ietek­mēt Saules sistēmu. Šī slimība ir tikpat veca kā zeme ar tās kalniem un lejām. Ar hipertrofiju slimojuši jau Enoka cilts locekļi.[10] bet patlaban Čīzingaibraitā — ciemā, kas atrodas tālu no Jūsu ēdiena iedarbības joslas, piedzimis bērns, kas …»
   —     Drebelīgs rokraksts. Vēstuli acīmredzot rakstī­jis vecs džentlmenis, — sacīja Redvuds. — Taču ne­parasti gan — piedzimis bērns …
   Viņš izlasīja vēl dažas rindas un pēkšņi attapās.
   —     Velns parāvis! — iesaucās Redvuds. — Tā taču ir mūsu pazudusī misis Skinere!
   Jau nākamās dienas vakarā profesors ieradās pie Kedlsiem.
   Misis Skinere savas meitas sakņu dārzā vilka no zemes laukā sīpolus, kad ieraudzīja pa vārtiem ienā­kam profesoru Redvudu. Mirkli viņa palika stāvam kā sālsstabs (tā mēdz sacīt laucinieki), tad sakrustoja rokas uz krūtīm un, sīpolu saišķi kā aizstāvēšanās ieroci kreisajā padusē pasitusi, gaidīja profesoru pie­nākam tuvāk. Kaut ko ar vienīgo zobu čāpstinādama, viņa vairākkārt novārstīja muti, tad, it kā pēkšņi viņu būtu ķēris zibens no skaidrām debesīm, zemu paklanījās.
   —     Nolēmu jūs apciemot, — sacīja Redvuds.
   —            Tā nu iznāk, — veča piekrita bez mazākā prieka.
   —     Kur ir Skiners?
   —            Nav devis ziņu, ser, nevienu raksta galiņu, ne arīdzan rādījies acīs, kamēr esmu te.
   —     Jūs nezināt, kas ar viņu noticis?
   —            Ko lai es zinātu, ser, ja viņš neraksta. — Un vecā paspēra soli pa kreisi, slepus cerēdama aizšķēr­sot Redvudam ceļu uz šķūņa durvīm.
   —            Neviens nezina, kas ar viņu noticis, — teica Redvuds.
   —     Pats jau nu zina, — sacīja misis Skinere.
   —      Bet nekā nesaka.
   —            Tā viņš aizvienam, tas Skiners, par sevi tik gādājis, lai tuvinieki paši kuļas laukā no ķezas kā mācēdami. Gudrs un viltīgs kā reti kāds, — teica mi­sis Skinere.
   •— Kur ir mazais? — Redvuds strupi noprasīja.
   Misis Skinere atvainojās, viņa lāgā nesaprotot, par ko profesors runājot.
   —            Bērns, par kuru esmu dzirdējis, — puisēns, kam jūs devāt mūsu pulveri… un kas sver divus stounus.
   Misis Skinerei ietrīcējās rokas, un sīpoli nokrita zemē.
   —            Vai dieviņ, ser, — viņa ierunājās, — nudien ne­saprotu, ser, par ko jūs runājat. Manai meitai, ser, misis Kedlsai, ir gan mazulis, ser. — Satraukumā viņa atkal paklanījās un, garo degunu piešķiebusi, pūlējās izskatīties tik nevainīga, it kā neko nesaprastu.
   —            Parādiet man bērnu, misis Skinere, — sacīja Redvuds.
   Ar vienu aci paglūnējusi profesorā, viņa veda to uz šķūni.
   —             Nav jau brīnums, ser, ka tāds drusciņš bija pa­licis tai saldumu kārbiņā, ko es iedevu mazuļa tēvam, tāpatās kā varbūt kāds nieks man nejauši, tā sacīt, paķērās līdzi. Iznāca steigā sataisīties, un tad jau…
   —            Hm! — noteica Redvuds, krietnu brīdi izkluk- stējies kā vista, lai pievērstu sev puisēna uzmanību.
   —    K-hm!
   Misis Kedlsai pateicis, ka mazais ir ļoti jauks bērns, — to gan viņa zināja pati bez liekas runāša­nas, — viņš par puisēna māti nelikās vairs ne zinis. Neviena neievērota, tā klusām izgāja no šķūņa.
   —            Ja jau esat sākuši, vajadzēs tāpat turpināt, — Redvuds uzrunāja misis Skineri. Un bargi piebilda:
   —    Tikai šoreiz vairs nebārstiet, kur pagadās.
   —     Ko nebārstīt, ser?
   —     Ak, jūs gluži labi zināt.
   Krampjaini sažņaugusi rokas, misis Skinere parā­dīja, ka zina gan, par ko ir runa.
   —            Jūs nevienam neko neesat stāstījusi? Ne bērna vecākiem, ne muižas īpašniekiem tur tai lielajā namā, nevienam pašam?
   Misis Skinere papurināja galvu.
   —     Es jūsu vietā nerunātu, — sacīja Redvuds.
   Viņš apstājās pie šķūņa durvīm un pārlaida ska­tienu apkārtnei. No vienas puses šķūnim piekļāvās
   mājas stūris, otrā pusē pavērās skats uz cūku laidaru, ko sen neviens vairs nelietoja un ko no lielceļa šķīra cieši noslēgti vārti. Viņpus mājas pacēlās augsts efe­jām, goldlakiem un nauduļiem cieši noaudzis, stikla lauskām klāts sarkanu ķieģeļu mūris. Pašā mūra galā, kur zemi sedza pirmās koši raibās kritušās lapas, starp zaļiem un nodzeltējušiem koku zariem, saules apmir­dzēts, acīs dūrās uzraksts: «Ikviens, kas ieies mežā, tiks sodīts.» Kādā vietā, kur dzīvžogā melnēja tumša sprauga, skatienam pavērās dzeloņstieples vijums.
   — Hm, — noteica Redvuds un vēl domīgāk pie­bilda: — K-hm.
   Pēkšņi atskanēja zirgu pakavu un ratu riteņu klau- dzoņa, un uz ceļa parādījās lēdijas Vanderšutas sir­mji. Ekipāžai tuvojoties, Redvuds saskatīja kučiera un sulaiņa sejas. Kučieris bija varens vīrs, drukns un ziedošs, grožus viņš turēja cienīgi, gandrīz vai svēt­svinīgi. Citi, ja grib, lai šaubās par savu sūtību un stāvokli šai pasaulē, kučierim savs pienākums ir skaidrs — vizināt viņas augstību. Sulainis, rokas uz krūtīm sakrustojis, sēdēja blakus kučierim, un arī tā sejā atspoguļojās nelokāma pārliecība par savu aicinājumu dzīvē. Tad skatienam parādījās pati dižā lēdija — augstprātīgā nevērībā apmetuši mantiju, galvā uzlikusi vecmodīgu cepuri, viņa caur acenēm stīvi raudzījās tālumā. Abas jaunās dāmas, kas sēdēja viņai līdzās, izstiepušas kaklu, tikpat stīvi blenza tā­lumā.
   Mācītājs, kas arī patlaban nāca pa ceļu, kalpa pa­zemībā steigšus norāva no galvas cepuri, taču dāmas viņu pat nepamanīja . ..
   Salicis rokas aiz muguras, Redvuds stāvēja šķūņa durvīs vēl ilgi pēc tam, kad kariete bija aizbraukusi. Viņa skatiens maldījās pa zaļi pelēkajiem kāpu pau­guriem, pievērsās mākoņos sakupušajām debesīm un atkal atgriezās pie stikla lauskām nobārstītā mūra.
   Tad viņš palūkojās atpakaļ, kur šķūņa vēsajā pus­krēslā gluži kā Rembranta gleznā mirguļoja saulstaru mestie krāsainie zibšņi, un vēroja, kā puskailais, vienā flaneļa autiņā ievīstītais milzu bērns sēž uz salmu kaudzes un rotājas ar saviem kāju pirkstiņiem.
   —     Pamazām sāku saprast, ko mēs esam izdarī­juši, — noteica Redvuds.
   Viņš iegrima apcerē, un šai apcerē sakusa viss — gan mazais Kedlss, gan viņa paša puisēns, gan Kosara dēli.
   Pēkšņi Redvuds iesmējās.
   —     Dievs debesīs! — viņš sacīja, kādas negaidītas domas pārsteigts.
   Tad viņš attapās un uzrunāja misis Skineri:
   —     Lai kas arī notiktu, nedrīkst pietrūkt baltā pul­vera. Par to mums jāparūpējas. Ik pēc sešiem mēne­šiem sūtīšu jums pa kārbai. Ar to viņam pilnīgi pie­tiks.
   Misis Skinere nomurmināja kaut ko līdzīgu «ja jums tā labpatīk, ser», un «laikam gan būšu pārskatī­jusies, paķerdama to līdzi… Domāju, no tādas drus­ciņas nekāds ļaunums necelsies», bet vecās sievas drebošās rokas runāja jo skaidru valodu, ka viņa it labi saprot savu nodarījumu.
   Un tā bērns auga arvien lielāks.
   Auga un auga.
   —     Patiesību sakot, — pēc kāda laika atzinās lēdija Vanderšuta, — viņš ir apēdis visus teļus mūsu ciemā. Ja šis Kedlss vēlreiz kaut ko tādu pastrādās …

   Taču pat tāds no pārējās pasaules nošķirts zemes stūrītis kā Čīzingaibraita ilgi nevarēja balstīties uz hipertrofijas teoriju — kaut vai tā būtu infekciozā hipertrofija, — jo Dievu ēdiena saceltais troksnis kļuva ar katru dienu skaļāks. Drīz pienāca diena, kad misis Skinerei vajadzēja uzņemties smago nastu un sniegt paskaidrojumus — paskaidrojumus, kas na­baga veču noveda tiktāl, ka viņa vairs nespēja pat parunāt un, vienīgo zobu pa muti valstīdama, tikai kaut ko nesakarīgu vāvuļoja, — bezgala tincināta, tirdīta un klaušināta, viņa beidzot meklēja glābiņu no vispārējā nosodījuma, ieslīgdama neremdināmās atraitnes skumjās. Pārvarēm izspiedusi acīs kaut nie­cīgu miklumu, viņa pievērsa tās muižas īpašniecei un nokratīja no rokām ziepju putas.
   —     Jums piemirsies, milēdij, kādas bēdas mani māc.
   Un šim tikko manāmajam brīdinājumam sekoja ne­liels izaicinājums:
   —     Par viņu es domāju, milēdij, vai diena, vai nakts.
   Misis Skinere saknieba lūpas, balss viņai aizlūza un nodrebēja.
   —     Tak jau viņu dzīvu aprija, milēdij.
   Un, pamazām juzdama atgriežamies pamatu zem kājām, viņa atkārtoja iepriekšējo apgalvojumu, ko milēdija bija noraidījusi kā neticamu:
   —     Vai tad man bija kāda sajēgšana, ko es tam bēr­nam dodu, tikpat kurš katrs …
   Tad viņas augstība nolēma izmantot citus, drošā­kus paņēmienus, protams, pat nedomādama pārtraukt Kedlsu nežēlīgo vajāšanu. Liekot lietā dažnedažādus diplomātiskus draudus, Bensingtona un Redvuda trauksmainajā dzīvē ielauzās lēdijas Vanderšutas sūtņi. Tie apgalvoja, ka esot savas draudzes padomes locekļi, un pielipa abiem zinātniekiem kā dadži, ap­nicīgi atkārtodami iepriekš sagatavotos daiļrunības plūdus.
   —     Mēs prasām no jums atbildību, mister Bensington, par to pārestību, ko esat nodarījis mūsu drau­dzei, ser. Mēs prasām no jums atbildību.
   Advokātu firma — īsts blēžu bars, kas sevi sauca par Benghērstu, Braunu, Flepu, Kodlinu, Braunu, Te- deru un Snokstounu un ko parasti pārstāvēja sīks rudmatains džentlmenis ar viltīgu lapsas ģīmi un smailu degunu, — miglaini pieminēja kompensāciju par kaut kādiem zaudējumiem, un vienudien pie Red- vuda pēkšņi ieradās sevišķi izsmalcināta persona — arī viņas augstības pārstāvis — un noprasīja:
   —     Nu, ser, ko jūs domājat darīt?
   Redvuds atbildēja, ka domājot pārtraukt Hērakleo- forbijas sūtījumus bērnam, ja viņu un Bensingtonu arī turpmāk nelikšot mierā.
   —      Pagaidām es to sūtu par brīvu, — viņš sacīja, — ja jums vairs nebūs ko bērnam dot, tas nomirs, bet papriekš auros tā, ka viss ciems sajuks prātā. Bērna liktenis ir jūsu rokās, jums par viņu jārūpējas. Ja lēdija Vanderšuta arī turpmāk grib palikt par sa­vas draudzes labdari un izlemt tās likteni zemes virsū, lai viņa uzņemas arī mazliet atbildības.
   —     Nelaime ir notikusi, — nosprieda lēdija Van­deršuta, kad viņai tika atstāstīts, — protams, ar attie­cīgiem īsinājumiem, — ko bija teicis Redvuds.
   —     Nelaime ir notikusi, — kā atbalss atkārtoja draudzes mācītājs.
   Lai gan īstenībā nelaime vēl tikai sākās.

   i
   —      Milzīgais bērns nav cilvēkiem tīkams, — tā ap­galvoja draudzes mācītājs. — Netīkams tas ir jau kopš sākta gala, jo nekas pārmērīgs nespēj būt tīkams.
   Draudzes mācītāja uzskati neļāva viņam šai gadī­jumā spriest taisnīgu tiesu. Lai gan mazais Kedlss pie­dzima tālā lauku nostūrī, viņš bieži tika fotografēts, un šie momentuzņēmumi liecināja pret mācītāju, tie parādīja, ka jaunais milzenis jau zīdaiņa vecumā bi­jis gandrīz vai skaistulis ar kuplām sprogām uz pie­res un mīlīgu smaidu sejā. Kedlss pats — sīks un smaidīgs — gandrīz visos uzņēmumos stāv aiz mu­guras bērnam, kas viņa augumu šķiet padarām jo mazāku.
   Kad zēnam palika divi gadi, viņa skaistums kļuva grūtāk uztverams un to jau varēja apstrīdēt. Viņš stiepās garumā tik strauji, ka viņa nelaimīgais vec­tēvs droši vien būtu sacījis: «Aug kā trakt.» Sārtums no vaigiem nozuda, un stāvs, kaut ari milzīgs, šķita pārāk vārgs. Viņš izskatījās pat slimīgs. Acīs un vaib­stos parādījās dīvains maigums — tie kļuva, kā mēdz sacīt, interesanti. Mati pēc pirmās apgriešanas savē- lās kā kodaļa. «Parādās deģenerācijas pazīmes,» visu to vērodams, noteica draudzes ārsts, taču nav zināms, vai ārsts sprieda pareizi vai arī puisēna veselība ne­bija diez kāda teicamā tālab, ka viņš dzīvoja ar kaļ­ķiem izbalsinātā šķūnī un pārtika no lēdijas Vander- šutas labdarības, ko iegrožoja tās priekšstats par tais­nīgumu.
   Fotogrāfijās, kurām mazais Kedlss pozējis trīs līdz sešu gadu vecumā, redzams puisēns ar apaļām acīm, linu baltiem matiem, strupu degunu un draudzīgu skatienu. Ap lūpām rotājas liegs vaibsts, kas tūdaļ, šķiet, atplauks smaidā, taču tādu pašu smaida at­blāzmu var redzēt visās tālaika milzu bērnu fotogrā­fijās. Vasarā viņš staigā rupjās nātna drēbēs, kam vīles šūtas ar auklu, galvā uzlikts salmu grozs, kādos amatnieki nēsā savus darba rīkus, kājas basas. Kāda fotogrāfijā viņš plati smaida un tur rokā iekostu me­loni.
   Ziemā izdarīto uzņēmumu ir mazāk, un tie nav tik interesanti. Zēnam kājas ieautas milzīgās bērzkoka tupelēs un maisa zeķēs (uz tām vēl salasāms uzraksts «Džons Stikelss Aipingā»), bikses un svārki izgriezti no raibos rakstos austas grīdsegas paliekām. Zem tām ap ķermeni aptīti llane]a auti, pieci vai seši jardi fla­neļa izmantoti kaklautam. Galvassega ari, cik var spriest, darināta no maisa drēbes. Puisēns skatās ka­merā dažkārt smaidošs, dažkārt noskumis. Jau sešu gadu vecumā ap maigi brūnajām acīm pamanāmas viņa sejai tik raksturīgās dīvainās grumbiņas.
   Draudzes mācītājs allaž apgalvoja, ka jaunais Kedlss jau kopš pašas dzimšanas kļuvis par draus­mīgu apgrūtinājumu visam ciemam. Zēna tieksme rotaļāties, ziņkārība un sabiedriskums pieņēmās at­bilstoši viņa augumam, turklāt — man nudien ir ne­patīkami to atzīt — viņš nemitīgi prasīja ēst. Lai cik «pārspīlēti devīgi», pēc misis Grīnfīldas vārdiem, zēnu ar pārtiku apgādāja lēdija Vanderšuta, viņam bija «noziedzīga ēstgriba» — to uzreiz saprata drau­dzes ārsts. Tādējādi pilnīgi tiek pierādītas lēdijas Vanderšutas visļaunākās atziņas par zemāko šķiru ļautiņiem, — kaut gan ēdienu puisēns saņēma tik daudz, ka tā atliku likām pietiktu pat pieaugušam cil­vēkam, viņš tomēr tika pieķerts zagšanā. Un visu, ko nozaga, viņš tūdaļ negausīgi aprija. Lielā roka slīdēja pāri dārzu žogiem, viņš iekāroja pat maizi no maiz­nieka ratiem. No Marlova noliktavas bēniņiem zuda siera rituļi, un pat cūku silēm no jaunā Kedlsa vairs nebija miera. Fermeri kāļu laukos atrada viņa mil­zīgo pēdu nospiedumus un nerimtīgā izsalkuma aplie­cinājumus — gan šur, gan tur bija izrautas saknes un palikušās bedrītes bērnišķīgā viltībā rūpīgi aizbērtas. Kāli viņš apēda vienā paņēmienā kā redīsu. Ja ne­viena tuvumā nemanīja, viņš apstājās pie ābeles, rāva un ēda ābolus, kā parasti bērni ēd kazenes. Šis mūžīgais izsalkums vismaz vienā ziņā nāca par labu Čīzingaibraitas mieram — vairākus gadus viņš notie­sāja visu Dievu ēdienu, tā ka pāri nepalika ne kripa­tiņas … • -
   Nav šaubu, ka tāds bērns sagādāja daudz rūpju un neērtību.
   — Viņš pastāvīgi ir kājās un gar kaut ko rosās, — sacīja draudzes mācītājs.
   Skolā mazais Kedlss nevarēja iet, viņš nevarēja iet arī baznīcā, jo tās kubatūra neatbilda viņa apmē­riem. Radās cilvēki, kas pūlējās rīkoties atbilstoši «vismuļķīgākā un postošākā likuma» garam — es te citēju draudzes mācītāja izteikumu, kas attiecas uz 1870. gadā pieņemto likumu par pamatskolas izglī­tību, — un lika jaunajam milzim sēdēt skolas priekšā pie atvērta loga, kamēr klasē notika mācības. Taču viņa klātbūtne tikai grāva pārējo skolēnu disciplīnu. Tie lēca kājās, lūrēja uz Kedlsu un, līdzko zēns ieru­nājās, laida vaļā lielos smieklus. Viņam bija tik ēr­mota balss! Galu galā vajadzēja vien zēnu atstāt savā vaļā.
   Tāpat neviens arī neuzstāja, lai puisēns iet baznīcā, jo viņa milzīgais stāvs dievkalpojuma svinīgumam nepavisam nenāca par labu. Un tomēr te panākumus varēja gūt — it viegli bija nojaušams, ka varenajā būtnē kaut kur patvērušies reliģisku jūtu aizmetņi. Varbūt zēnu pievilka mūzika. Svētdienas rītos viņš bieži gāja cauri kapsētai, piesardzīgi likdams soļus starp kapu kopiņām, un, nogaidījis, līdz draudze ieņem savas vietas solos, apsēdās baznīcas priekšā un klausījās, kā dažkārt mēs klausāmies bišu dūkšanu stropos.
   Sākumā jaunajam milzim pietrūka smalkjūtības — draudze baznīcā dzirdēja viņa lielās kājas nemierīgi stampājamies ap dievnamu vai arī caur krāsaino stiklu ieraudzīja viņa sejas neskaidrās aprises — gan ziņkārīgi, gan skaudīgi viņš bienza baznīcēnos, un pēkšņi kādas dziesmas tīkamā meldija viņu tā aiz­rāva, ka, izmisīgi pūlēdamies noturēties unisonā, viņš gaudulīgi sāka vilkt līdzi. Tad mazais Slopets, kas svētdienās ērģelniekam mina plēšas, veica ķestera, baznīcas kalpotāja un zvaniķa pienākumus, bet pārē­jās nedēļas dienās strādāja par pastnieku un skur­steņslauķi, aši un drosmīgi metās no dievnama ārā un, klusībā sodīdamies, trieca jauno Kedlsu projām. Ar prieku varu apgalvot, ka Slopets — vismaz tais brīžos, kad spēja domāt, saprata, cik šāda rīcība ir aplama. Viņš pats man atzinās, ka jūtoties kā saim­nieks, kas, iedams pastaigā, neņem līdzi savu uzti­camo draugu suni.
   Jaunā Kedlsa garīgā un tikumiskā audzināšana, lai cik arī nepilnīga būdama, tomēr tika ievirzīta zināmā gultnē. Jau no paša sākuma kā draudzes mācītājs, tā māte un visi pārējie ciema iedzīvotāji apvienotiem spēkiem mēģināja zēnam ieskaidrot, ka viņa milzīgais spēks nav liekams lietā. Tā ir nelaime, ar ko viņam jāsamierinās. Zēna pienākums ir iegaumēt visu, ko viņam saka, darīt visu, ko liek, un piesargāties, lai kaut ko nesalauztu vai kādam nenodarītu pāri. Gal­venais — nekāpt nekam virsū, neko negrūstīt un ne­lēkāt apkārt. Viņu mācīja ar cieņu sveicināt dižcil­tīgos un izjust pateicību par pārtiku un drānām, ko tie viņam atlicina no savām bagātībām. Un viņš pa­devīgi iemanījās visās šais gudrībās, jo pēc dabas bija paklausīgs bērns, kas tikai Dievu ēdiena un ne­jaušas sagadīšanās dēļ izaudzis par milzi.
   Pret lēdiju Vanderšutu mazais Kedlss agrīnā bēr­nībā izjuta godbijīgas bailes. Milēdijai savukārt šķita, ka visērtāk viņa ar zēnu var sarunāties, ģērbusies jā- jamtērpā, — suņu pātagu vicinādama, viņa spiedzīgā balsī izteica savas nicinošās piezīmes. Reizēm arī mā­cītājs uzmetās puisēnam par kaklakungu — sīkais, vecišķais Dāvids aizelsdamies apbēra bērnišķīgo Go­liātu ar pārmetumiem, aizrādījumiem un pavēlēm. Zēns bija izaudzis tik milzīgs, ka patiešām viegli ne­vedās iedomāties viņu par septiņus gadus vecu bērnu, kurš, tāpat kā citi bērni, grib, lai viņu ievēro, lai pakavē viņam laiku un parāda kaut ko jaunu, kurš, tāpat kā citi bērni, tiecas pēc laipnības, uzmanības un mīlestības un, tāpat kā citi bērni, ir atkarīgs no pie­augušajiem un katru pāridarījumu izjūt kā lielas bēdas.
   Saules apmirdzētās rīta stundās pastaigādamies cauri ciemam, mācītājs bieži sastapa šo astoņpadsmit pēdas garo lempīgo brīnumu, kas viņam šķita nesa­protams un netīkams, gluži kā no baznīcas atkritis sektants, — kaklu izstiepis, zēns smagiem soļiem aiz- slāja mācītājam garām, allaž meklēdams to, kas bēr­nam ir pats nepieciešamākais, — ko varētu apēst un ar ko varētu parotaļāties.
   Milzeņa acīs parasti iezibējās baiļpilna cieņa, un viņš it kā grasījās ķert pie izspūrušā matu cekula.
   Lai cik aprobežotas bija mācītāja iztēles spējas, to­mēr, jauno Kedlsu ieraudzījis, viņš ar to pašu mazu­miņu iedomājās, kādu pārestību spētu nodarīt šie va­renie muskuļi. Ja nu milzenis pēkšņi kļūst traks! … Vai tikai aizmirst, ka jāizturas godbijīgi! … Tomēr īsts drošsirdis ir nevis tas, kurš nejūt bailes, bet gan tas, kas spēj bailes pārvarēt. Mācītājs iemanījās vien­mēr un visur apslāpēt savu iztēli. Un jauno Kedlsu viņš allaž uzrunāja braši, skaidrā, nepārprotamā te­norā, kā sprediķi lasīdams.
   —     Vai tu esi labs zēns, Albert Edvard?
   Un jaunais milzis, piespiezdamies pie sienas, tumši nosarcis, atbildēja:
   —     Jā, ser, pūlos.
   —     Tā vien skaties! — noteica mācītājs un dros­mīgi gāja zēnam garām, juzdams vienīgi pats savu dvašu mazliet paātrināmies. Un aiz cieņas pret savu vīrišķību viņš jo cieši nolēma, — lai kas arī rādītos iztēlē, neatskatīties uz briesmām, ja tās jau aiz mu­guras.
   Lāgiem draudzes mācītājs pievērsās arī jaunā Kedlsa izglītošanai. Lasīt viņš milzi nemācīja, jo lasī­šanā nesaskatīja nekādu jēgu, toties iedīdīja zēnu pa­šās svarīgākajās katķisma bauslībās — nedarīt pāri savam tuvākam, likt aiz auss, ka dieva sods nāks bez žēlastības, ja jaunajam Kedlsam iešautos prātā ne­klausīt draudzes mācītāju un lēdiju Vanderšutu. Mā­cības notika mācītājmuižas pagalmā, un garāmgājēji dzirdēja, kā jaunais milzis spēcīgā un tomēr bērniš­ķīgi kuslā balsī vienmuļi skandina valsts baznīcas pa­matmācības.
   — Cienīt un godāt karali, kalpot viņam, kā arīdzan visiem, kam ir teikšana. Klausīt tēvu un māti, skolo­tājus, mācītājus un kungus. Padevīgi un godbijīgi pakļauties augstāk stāvošiem …
   Drīz vien ļaudis novēroja, ka zirgi no milža baidās kā no kamieļa, tālab viņam tika aizliegts ne tikai iet pa ceļa malu gar krūmāju (muļķīgais smaids platajā sejā, kad tā parādījās pār mūra malu, šausmīgi kaiti­nāja milēdiju), bet pat tuvoties lielceļam. Šo aizlie­gumu zēns gan dažkārt pārkāpa, jo lielceļam piemita pārmēru liels vilinājuma spēks. Tā nu ikdienišķā pa­staiga pārvērtās par slepenu izpriecu. Beidzot milža brīvību ierobežoja tiktāl, ka staigāt viņš drīkstēja tikai pa noganītām pļavām un kāpu pauguriem.
   Nudien nezinu, ko viņš darītu, ja nebijis šo pau­guru. Te pavērās āres jūdzēm lielā tālumā, un viņš klīda pa šīm ārēm. Viņš lauza kokiem zarus un kār­toja tos milzīgos pušķos, līdz viņam to aizliedza darīt, ņēma rokās aitas un lika rindā citu pie citas, gaidī­dams, ka tās tūdaļ aizbēgs (par šo skatu viņš ik reizes sirsnīgi nosmējās), līdz viņam to aizliedza darīt, plēsa
   velēnas un raka milzīgas bedres, līdz viņam to aizlie­dza darīt…
   Viņš klīda pa kāpu pauguriem līdz pat Rekstonai, taču tālāk iet neuzdrīkstējās, jo tur sākās tīrumi un dārzi, un zemnieki, nobažījušies, ka viņš izpostīs stā­dījumus, vai varbūt vairāk aiz bailēm, ko iedvesa nevīžīgi apģērbtais varenais stāvs, rīdīja viņam virsū suņus. Zemnieki izkliedza draudus un šaustīja viņu ar pātagām. Esmu pat dzirdējis, ka tie bliezuši viņam virsū ar skrotenīcām.
   Lāgiem aizstaigādams uz otru pusi, jaunais Kedlss nonāca gandrīz līdz Hiklijbravai. No Tērsijhengeras augstienes viņš varēja saskatīt Londonas, Četemas un Duvras dzelzceļa līniju, taču uzartie lauki un mazie ciematiņi iedvesa viņam bailes, tādēļ viņš tiem nemē­ģināja tuvoties.
   Pēc kāda laika parādījās uzraksti — lieli uzraksti ar sarkaniem burtiem —, kas aizšķērsoja ceļu uz vi­sām pusēm. Milzis neprata izlasīt, ka tur rakstīts: «Nepiederošiem ieeja aizliegta», — taču drīz vien sa­prata, ko tas nozīmē. Dzelzceļa pasažieri tolaik bieži viņu redzēja zodu pret ceļgaliem atspiedušu sēžam uz kāda paugura pie Tērslijas krītakmens lauztuvēm, kurp pēcāk viņu nosūtīja darbā. Vilciens acīmredzot milzī izraisīja neskaidras draudzības jūtas, un daž­kārt viņš ar vareno roku māja tam nopakaļ ardievas, dažkārt skaļi nokliedza kaut ko nesaprotamu.
   —     Milzīgs gan! — noteica kāds pasažieris, kas ska­tījās pa logu laukā. — Viens no Brīnumēdiena bēr­niem. Stāsta, ser, ka pats viņš sevi nepavisam nespē­jot apkopt, esot gandrīz tāds kā nepilnīgs, nu taisni par postu visai apkaimei.
   —     Dzirdēju, ka viņa vecāki esot gaužām nabadzīgi ļautiņi.
   —     Pārtiek no vietējo muižnieku žēlastības dāva­nām.
   Un visi kā viens prātīgi nolūkojās dīvainajā stāva, kas, uz ceļgaliem saknupis, pamazām izgaisa tālē.
   —     Labi gan, ka tam trakumam ir darīts gals, — noteica kāds vīrs ar plašu vērienu. — Tas tik būtu jauki, ja uz nodokļu maksātāju rēķina vajadzētu uz­turēt kādus pāris tūkstošus šitādu briesmoņu.
   Un, kā vienmēr, atradās kāds gudrinieks, kas no visas sirds šo filozofu atbalstīja:
   —     Jums nudien ir taisnība, ser.

   Savu reizi mazajam Kedlsam gadījās arī nedienas.
   Kā, piemēram, nepatikšanas ar upi.
   No veselām avīžu lapām mazais Kedlss izlocīja lai­viņas — šo māku viņš bija noskatījies no Spenderu puisēna — un kā milzu trīsstūrus laida tās lejup pa straumi. Kad laiviņas pazuda zem tilta, aiz kura sākās Aibraitas muižas robežas, ko stingri bija aizliegts pār­kāpt, mazais Kedlss, pilnā rīklē bļaudams, skrēja tām pakaļ pāri Tormeta ganībām, — ak kungs, kā Tor- meta cūkas šausmās pajuka uz visām pusēm, tā ka ar lielām pūlēm uzbarotais speķis pārvērtās liesā gaļā. Papīra laivas kā uzburtas allaž zēģelēja garām muižai tieši lēdijas Vanderšutas acu priekšā! Šā tā salocītas vecas avīzes! Nē, nudien briesmas!
   Pārliecinājies, ka neviens viņu nesoda, zēns kļuva vēl drošāks un ķērās pie dažādu hidraulisku ierīču būves. Vispirms viņš ierīkoja ostu savai papīra flo­tei, — par lāpstu izmantodams vecas šķūņa durvis, izraka milzīgu bedri, un, tā kā neviens tobrīd viņa darbošanos nepamanīja, nolēma, ka jārok vēl arī kanāls, taču tas izdevās tik pamatīgs, ka pārplūdināja lēdijas Vanderšutas ledus pagrabu. Beidzot viņš aiz- dambēja upi — dažiem šķūņa durvju vēzieniem kā lavīnu sagāza straumē zemes kukuržņus, upe izgāja no krastiem, un ūdens vēlās pāri krūmājam, aizrau­dams līdzi mis Spinksu ar visu molbertu un pašu la­bāko akvareļgleznojumu viņas mūžā vai, patiesību sakot, aizraudams līdzi molbertu, jo mis Spinksa pati līdz ceļgaliem slapjām kājām izmisusi uzsprauda brunčus un skriešus metās uz māju, bet ūdens aizviļ­ņoja pāri sakņu dārzam, ieplūda parka alejā un tad pa Šorta grāvi aiztecēja atpakaļ uz upi.
   Draudzes mācītājs, tieši tobrīd sarunādamies ar ka­lēju, apklusa pusvārdā, jo pārsteigts ieraudzīja, ka tur, kur vēl pirms dažām minūtēm dzidrus, vēsus ūde­ņus vēla vismaz astoņas pēdas dziļa upe, pēkšņi sek­lās peļķēs izmisīgi peras zivis un līgojas ūdenszāļu ceri.
   Aiz šausmām pats par savas rīcības sekām jaunais Kedlss divas dienas un divas naktis nerādījās mājās. Beidzot, izsalkuma dzīts, viņš tomēr atgriezās un stoiskā mierā uzklausīja bārienus un lamas, kas nu­dien netika taupītas un tālab atbilda milža augumam daudz vairāk nekā jebkas cits, ko šai laimīgajā cie­matā līdz tam viņam bija lēmis liktenis.

   Lēdija Vanderšuta tūlīt pēc šā notikuma nolēma papildināt iepriekšējos milža pārmācīšanas līdzekļus un izdeva kārtējo rīkojumu. Vispirms viņa to pazi­ņoja virssulainim, turklāt tik negaidot, ka nabadziņš gluži vai salēcās. Viņš patlaban vāca nost brokastu galdu, un milēdija skatījās pa augsto logu, kur tera­ses priekšā parasti tika baroti stirnu mazuļi.
   — Džobet, — viņa ierunājās pavēlnieciskā tonī, — Džobet, šim negantniekam sava iztika jānopelna.
   Un viņa pierādīja ne tikai Džobetam (tas vedās pa­visam viegli), bet visiem ciema iedzīvotājiem, pro­tams, arī pašam jaunajam Kedlsam, ka šai gadījumā, tāpat kā vienmēr, doto vārdu viņa prot turēt.
   —     Lieciet viņu pie darba, — sacīja lēdija Vander­šuta. — Tāds ir mans padoms jaunajam Kedlsam.
   —     Šis padoms, manuprāt, noder visai cilvēcei, — teica draudzes mācītājs. — Dienišķie pienākumi, pie­ticīgs dzīves veids, sējas un pļaujas laiks …
   —      Tieši tā, — piekrita lēdija Vanderšuta. — Vien­mēr esmu to sacījusi. Laiskumam sātans aizvien at­radīs kādu nedarbu pastrādājamu. Tas attiecas, pro­tams, uz zemākajām šķirām, kas maizi pelna vaiga sviedros. Tālab arī iesācējas istabenes mēs vienmēr pūlamies audzināt šā principa garā. Kādu darbu lai mēs viņam atrodam?
   Šis jautājums radīja nelielas grūtības. Izgudrojās gan šā, gan tā, bet tad nolēma pagaidām radināt milzi pie darba, izmantojot viņu jātnieku ziņneša vietā, ja īpaši steidzami bija jānosūta kāda telegramma vai vēstule, tāpat viņam uzticēja ceļa somu un dažādu saiņu nešanu, ko viņš veica bez pūlēm, salicis visu īpaši šim nolūkam sagādātā zvejnieku tīklā. Šķita, ka jaunā nodarbošanās zēnam iepatikās, viņš to ieskatīja pat par savdabīgu rotaļu, taču kādudien, re­dzot, ka Kedlss izveļ no zemes varenu laukakmeni, lēdijas Vanderšutas muižas pārvaldniekam Kinklam prātā iešāvās spīdoša doma nosūtīt viņu uz milēdij as krītakmens lauztuvēm Tērslijhengerā netālu no Hik- lijbravas. Šī doma drīz vien tapa par rīcību, un visiem šķita, ka jaunā Kedlsa nodarbināšanas problēma tādē­jādi ir atrisināta.
   Tā nu jaunais milzis strādāja akmeņlauztuvēs — sākumā bērnišķīgā aizrautībā, it kā rotaļādamies, pē­cāk vienaldzīgi, aiz ieraduma, — lauza krītakmeni, krāva vagonetēs, pilnās pa sliedēm stūma no kalna lejup uz dzelzceļa nozarojumu, tukšās vilka augšā, griezdams milzīgu vinču, — visus darbus karjerā veica gluži viens.
   Man stāstīja, ka Kinkls no viņa pratis izsist krietnu labumu lēdijas Vanderšutas interesēs, jo par savu darbu jaunais Kedlss saņēma vienīgi pārtiku, lai gan milēdija nemitējās zūdīties, ka «šis lempis» kā tāds milzu mošķis izsūcot viņas žēlsirdību.
   Tolaik viņš valkāja no rupjas maisu drānas šūdi­nātu virsvalkam līdzīgu apģērba gabalu, bikses ar ādas ielāpiem un ar dzelzi apkaltas koka tupeles. Galvā viņš dažkārt uzmauca kaut ko pavisam dī­vainu — veca izsēdēta krēsla salmu pinumu, taču biežāk gan staigāja kailu galvu. Varenos soļus viņš spēra lēni un apdomīgi, un pusdienas laikā, kārtējā pastaigā dodamies garām krītakmens karjeram, drau­dzes mācītājs bieži redzēja, kā, uzgriezis pasaulei muguru, milzis kautrēdamies notiesā neiedomājamus ēdiena daudzumus.
   Pārtiku viņam piegādāja ik dienas — katlu ar vi­rumu no sēnalainiem graudiem ielika vagonetē — mazā dzelzceļa vagonetē, kurā viņš parasti krāva krītakmeņus, un, uzsildījis virumu vecā kaļķu ceplī, viņš to kāri aprija. Dažkārt viņš savā devā iebēra veselu maisu cukura. Dažkārt viņš laizīja sāls kluci, ko zemnieki dod zelēt govīm, vai ēda ar visiem kau­liņiem dateles tieši tā, kā tās Londonā tiek pārdotas, veselām ķerrām. Pēc ūdens viņš devās cauri mežam aiz nodedzinātās izmēģinājumu fermas netālu no Hik- lijbravas un dzēra, noliecies pār strautiņu. Tā kā viņš dzert gāja tūdaļ pēc maltītes, Dievu ēdiens atkal kār­tējo reizi paspruka no cilvēku kontroles, un vispirms gar strautmalu sāka augt pārlieku lekna zāle, vēlāk ūdenī parādījās milzīgas vardes, neredzēti lielas fo­reles un karpas, kam vairs nepietika vietas ūdenī, un beidzot mazajā ielejā viss auga griezdamies.
   Pēc kāda gada tīrumā kalēja mājas priekšā savai­rojās nedabiski kāpuri, no kuriem pēcāk izkūņojās tik drausmīgi kokurbji un maijvaboles — apkārtnes zēni tās iesauca par motorizētajām vabolēm —, ka lēdija Vanderšuta šausmās aizbēga uz ārzemēm.

   Taču drīz vien Dievu ēdiena iedarbība uz jauno milzi kļuva pavisam citāda. Kaut gan draudzes mācī­tājs netaupīja pūles, ievadīdams zēnu visvienkāršā­kajās gudrībās, lai tas izaugtu par krietnu un paklau­sīgu zemnieku, — jaunais Kedlss iemanījās uzdot da­žādus jautājumus, interesēties par visu un pat domāt. Kad zēns jau veidojās par jaunekli, arvien skaidrāk kļuva nojaušams, ka prāts viņam darbojas pašam pēc savas gribas un ka draudzes mācītājam pār to vairs nav varas. Mācītājs no visas sirds centās izlikties ne­manām šo netīkamo pārvērtību, taču diemžēl sajuta to pārāk skaidri.
   Domas jaunajam milzim izraisīja it viss, kas bija redzams tuvākajā apkārtnē. Lielā auguma dēļ viņš gribot negribot spēja saskatīt daudz, varēja ielūko­ties cilvēku dzīvē un arvien skaidrāk droši vien sa­prata, ka arī pats ir cilvēciska būtne, kam daudz kas sāpīgi liegts tikai tālab, ka citi cilvēki ir savādāki. Draudzīgās čalas skolā, noslēpumainais ticības brī­nums, ko no viņa šķīra krāšņās sienas, baznīca, no kuras plūda neizteicami tīksmas melodijas, līksmā dziedāšana krogā, siltā blāzma, kas cēlās no svecēm un pavardiem istabās, kad viņš no tumsas ielūkojās kādā logā, vai trokšņainais satraukums, ko kriketa laukumā sacēla sporta tērpos ģērbušies vīri un ko viņš īsti nespēja saprast, — tas viss droši vien sāpi­nāja viņa draudzības alkstošo sirdi. Jo tuvāk nāca
   jaunekļa gadi, jo vairāk Kedlsu saistīja mīlētāju gai­tas, to tikšanās un savstarpējais maigums, ciešā tu­vība, bez kuras neviens savu mūžu nespēj nodzīvot.
   Kādu svētdienu ap to laiku, kad debesīs parādās zvaigznes, kad mostas sikspārņi un laucinieku kaislī­bas, kāds mīlas pārītis bija iznācis skūpstīties «mīlē­tāju gatvē» — taciņā, kas starp dzīvžogiem aizvijas līdz muižas vārtsarga namiņam. Jaunie ļaudis ļāva kvēlei vaļu, juzdamies siltajā mijkrēslī kā septītajās debesīs. Ja arī uzrastos kāds traucētājs, viņi to ierau­dzītu nākam pa taku; divpadsmit pēdu augstais dzīv­žogs, kas aizstiepās līdz pat kāpu pauguriem, viņiem šķita pilnīgi drošs patvērums.
   Un pēkšņi — gluži neticami! — kāds viņus katru uz savu pusi pacēla gaisā.
   Mīlētāji attapās, ka viņus zem padusēm ar vareno īkšķi un rādītāja pirkstu satvēris jaunais Kedlss un, brūnās acis iepletis, veras viņu pietvīkušajās sejās. Nav nekāds brīnums, ka abi aiz pārsteiguma kļuva gluži mēmi.
   —     Kāpēc jums patīk tas, ko nupat darījāt? — ap­jautājās jaunais Kedlss.
   Varu iedomāties, ka apjukums turpinājās tikām, līdz puisis atjēdzās, ka galu galā ir vīrietis, un saspa­rojies, skaļi brēkdams, draudēdams un gadījumam īsti piedienīgi lamādamies, pieprasīja, lai jaunais Kedlss tūdaļ laiž viņus zemē, citādi tam klāsies plāni. Un jaunais Kedlss, pēkšņi atminējies, kā viņu mācī­juši uzvesties, pieklājīgi un ļoti uzmanīgi nolika abus zemē pietiekami tuvu, lai tie atkal varētu krist viens otra apkampienos, un, vēl mirkli kavējies, pazuda mijkrēslī…
   —     Iznāca gan muļķīgi, — vēlāk puisis man atzi­nās. — Nevarējām viens otram acīs paskatīties, — šitā pieķerti.
   —     Mēs tak skūpstījāmies, vai zināt.
   —     Un pats dumjākais tas, ka šī visu vainu uzveļ man, — sacīja puisis.
   —     Saniknojās ne par šo, ne par to un pa ceļam uz māju ij runāt ar mani negribēja …
   Milzis, bez šaubām, bija sācis nodoties dažādiem pētījumiem. Viņa prātā acīmredzot cits pēc cita uz- nira visvisādi jautājumi. Pagaidām viņš tos uzdeva tikai reti kādam, taču pats vairs miera nerada. Viņa māte, cik var noprast, lāgiem nonāca īstās jautājumu krustugunīs.
   Viņš iegāja mātes mājiņas pagalmā un, rūpīgi no­lūkojis, vai pa kājām negadās kāda vista vai cālis, lēnām apsēdās zemē, ar muguru atspiezdamies pret šķūni. Tūdaļ klāt bija viņa draugi cāļi, kas izknābāja gružus un krīta putekļus no apģērba vīlēm, bet, ja laiks grozījās uz lietu, misis Kedlsas kaķēns, kas pret milzi izjuta vislielāko uzticību, kūkumu uzmetis, skraidīja kā negudrs gan mājā iekšā, gan ārā, augšup pa kamīna restēm, atkal lejā, pa durvīm laukā, pa milža kāju, pa krūtīm augšā uz pleca, tad acumirkļa pārdomas un — šviks! — atkal atpakaļ, un tā bez gala. Dažkārt kaķēns aiz tīrās draiskulības iecirta na­gus jaunekļa sejā, taču viņš neuzdrošinājās tam pat pieskarties aiz bailēm, ka prāvā roka var trauslajai radībai nodarīt pāri. Turklāt viņam it labi patika šāda neliela pakutināšana. Un pēc brītiņa viņš uzdeva mā­tei kādu ne sevišķi patīkamu jautājumu.
   —     Māt, — viņš, piemēram, sacīja, — ja ir labi, ka cilvēki strādā, kāpēc tad daudzi nestrādā?
   Māte palūkojās viņā un atbildēja:
   —     Labi tas ir tikai tādiem ļaudīm kā mēs.
   Milzis mirkli iegrima domās.
   —     Kāpēc? — viņš jautāja.
   Un, atbildi nesagaidījis, turpināja:
   —     Kālab ir jāstrādā, māt? Kāpēc es diendienā laužu krītakmeņus, tu mazgā veļu, bet lēdija Vandersuta vizinās savā karietē, māt, un braukā uz svešām, skaistām zemēm, kuras mums savu mūžu nebūs lemts redzēt, māt?
   —     Viņa ir lēdija, — atbildēja misis Kedlsa.
   —     Ak, — nopūtās jaunais Kedlss un iegrima vēl smagākās pārdomās.
   —     Ja nebūtu dižciltīgo, kuri mums gādā darbu, — sacīja misis Kedlsa, — no kā gan mēs, nabaga ļautiņi, pārtiktu?
   Arī šo domu vajadzēja pamatīgāk apsvērt.
   —     Māt, — pēc mirkļa viņš atsāka, — ja nebūtu dižciltīgo, vai tad viss nepiederētu tādiem cilvēkiem kā tu un es, un ja mēs …
   —      Dievs, stāvi klāt, lai nelabais to puiku nepa­rauj! — iesaucās misis Kedlsa; kopš misis Skineres nāves viņa par godu mātes piemiņai bija iemanījusies runāt tikpat puķainā, spēcīgiem izteicieniem pārba­gātā valodā. — Kopš dievs pieņēmis tavu mīļoto vec­māmiņu, no tevis nekur vairs nav glābiņa. Neuzpli- jies ar liekiem jautājumiem, ja negribi dzirdēt melus. Ja es ņemšos tev nopietni atbildēt, tad jau tēvam būs jāklimst pa citām mājām vakariņas lūkot, un kas tad šito veļu mazgās?
   —      Labi, māt, — ar izbrīnu noraudzījies mātē, sa­cīja jaunais Kedlss. — Negribēju tevi sarūgtināt.
   Un viņš aizvien vēl nodevās pārdomām.

   Domās nogrimis jaunais Kedlss bija arī tobrīd pirms četriem gadiem, kad viņu pēdējo reizi redzēja draudzes mācītājs — cilvēks nevis vairs brieduma, bet pārbrieduma gados. Mirkli iztēlojieties šo džentl­meni — nu jau viņš nepārprotami kļuvis vecāks, izblīdis miesās, balss skan vārga un piesmakusi, domas un valoda tik raiti vairs nešķetinās, roka, tāpat kā
   pārliecība, tapusi drebelīgi svārstīga, taču acis vēl arvien mundri un līksmi veras pasaulē, kaut gan Dievu ēdiens nav aiztaupījis rūpes ne viņam, ne viņa ciematam. Cik baiļu un satraukuma viņš pārdzīvojis, taču vēl arvien ir dzīvs un nemaz nav mainījies, jo piecpadsmit gari gadi — vesela mūžība — pastāvīgās raizes pārvērtuši tikpat kā ieradumā.
   — Tiesa kas tiesa, satraukumu un raižu nav trū­cis, — viņš mēdza sacīt, — un viss tagad ir pārvēr­ties . .. daudzējādā ziņā pārvērties. Bija laiks, kad nieka puišelis varēja izravēt dārzu, bet tagad allaž rokā vajadzīgs cirvis un lauznis — vismaz jau nu tur, kur nezāles tā biezāk saaugušas. Un mums, veco laiku cilvēkiem, joprojām paliek brīnums, ka visa ieleja, pat tie lauki, kas pēc nosusināšanas ierīkoti kādrei­zējā upes gultnē, apsēti ar kviešiem, kas saauguši šogad pat divdesmit piecu pēdu garumā. Pirms div­desmit gadiem mūsu ciemata ļaudis pļāva vēl kā se­nos laikos ar izkaptīm, un, iekrāvuši jauno ražu ve­zumā, prata arī pieticīgi un krietni par to priecāties. Galu galā par ļaunu nenāca savs malks sīvāka dze­ramā, savs mirklis sirsnīgas mīlestības … Nabaga lē­dija Vanderšuta — viņai šie jaunumi nepatika. Na­baga dārgā milēdija — tik ļoti viņai gribējās sagla­bāt veco kārtību! Vienmēr esmu sacījis, ka viņā aiz­ķēries kaut kas no astoņpadsmitā gadsimta. Kaut vai, piemēram, valoda … Viņa allaž runāja tik skarbiem un spēcīgiem izteicieniem …
   Nāves stundu lēdija Vanderšuta sagaidīja diezgan nabadzīga. Milzīgās nezāles bija pārņēmušas visu vi­ņas dārzu. Lēdija Vanderšuta ar dārzkopību pārlieku neaizrāvās, taču gribēja, lai dārzā valdītu kārtība — lai it viss augtu tur, kur iestādīts un kā iestādīts, — pēc viņas prāta. Taču ik stāds ņēmās augt pavisam negaidīti, izpostīdams viņas priekšstatus par dzīves kārtību … Netīkama viņai šķita arī jaunā milža mū­žīgā klātbūtne — pēcgalā viņai jau sāka rādīties, ka tas pastāvīgi glūn pār mūri… Tāpat netīkama šķita doma, ka tā stāvs gandrīz jau sasniedzis viņas nama augstumu … Tas nudien sāpīgi aizskāra viņas mēra izjūtu. Nabaga dārgā milēdija! Cerēju, ka viņa mani pārdzīvos. Milzīgās maijvaboles, ar kurām mēs cīnī­jāmies veselu gadu, galu galā piespieda viņu izšķir­ties. Izkūņojās no briesmīgajiem kāpuriem, kas bija ieperinājušies velēnā tepat ielejā — pretīgi mūdži turpat vai žurkas lielumā …
   Milēdijas lēmumu, bez šaubām, ietekmēja arī skud­ras.
   Viss bija apgriezts ar kājām gaisā, nekur vairs ne­varēja rast ne miera, ne klusuma, tālab viņa izlēma, ka labāk gan apmesties uz dzīvi Montekarlo vai vien­alga kur. Un tā viņa aizbrauca.
   Tur, kā stāsta, milēdija esot nodevusies azartam. Un nomirusi viesnīcā. Gaužām bēdīgs gals… Trimdā … Kurš to būtu domājis … īsta angļu aris­tokrāte, kas prata valdīt pār savu saimi… Ar sak­nēm no dzimtās zemes izrauta … Ko tu neteiksi!…
   — Galu galā, — mācītājs joprojām gaudās, — ne­kas sevišķs jau nav noticis. Traucēklis, bez šaubām. Bērni vairs brīvi nedrīkst paskraidelēt kā agrāk, tā vien skaties, ka nesakož skudra vai kāds cits bries­monis. Varbūt tomēr… Runāja jau visādi — it kā šis pulveris visu pārveidošot pašos pamatos … Taču izrādījās, ka ir spēki, kas var stāties jaunajam pretī… Es gan, protams, neko nezinu. Neesmu jau no tiem jūsu jaunmodīgajiem filozofiem, kas iz­skaidro visu — gan izplatījumu, gan atomus. Evolū­cija. Aušības, vairāk nekas. Tas, kam ir paliekoša no­zīme, nekādās pasaulīgās gudrībās neiekļaujas. Prāts cilvēkam vajadzīgs, ar saprašanu vien ir par maz. Pa­tiesa gudrība. Cilvēka daba. Aere perennius … Sau­ciet to, kā jums labpatīk.
   Tā beidzot pienāca viņa pēdējā stunda. Draudzes mācītājs pat nenojauta, kas viņu tik drīz jau gaida. Viņš devās kārtējā pastaigā pāri Fārtingas pakalniem pa to pašu ceļu, ko bija staigājis jau vairākus gadu desmitus, un nonāca tai vietā, no kurienes allaž vē­roja jauno Kedlsu. Rāpdamies augšā krītakmens lauz­tuvju kraujā, viņš mazliet aizelsās, jo sen jau bija zaudējis jaunības dienu spraigo soli, taču Kedlsu pie darba nemanīja; apmetis līkumu milzu paparžu bie­zoknim, kura mestā ēna pamazām aizsedza skatienam baznīcas torni, viņš ieraudzīja milzi sēžam kalna korē dzijās domās nogrimušu, it kā tas apcerētu pasaules likteņus. Kedlss bija pievilcis ceļgalus pie krūtīm un piešķiebto galvu atspiedis plaukstās. Viņš sēdēja sā­niski pret draudzes mācītāju, tā ka mulsums acīs ne­bija saskatāms. Milža prātu laikam bija aizņēmis kaut kas īpaši nozīmīgs, jo viņš sēdēja pavisam klusu…
   Jaunais Kedlss pat nepakustējās. Milzis nekad ne­uzzināja, ka draudzes mācītājs, kam viņa dzīves ievir­zīšanā piekrita tik liela nozīme, noraugās viņā pašu pēdējo reizi, — viņš pat nemanīja mācītāja klātbūtni. (Daudzkārt cilvēki tā šķiras uz mūžiem.) Mācītājam prātā pēkšņi iešāvās doma, ka galu galā nevienam nav ne mazākās nojausmas par to, kas nodarbina milža prātu tais brīžos, kad viņš atpūšas no dienišķa­jiem darbiem. Taču laiskums mācītājam todien liedza šķetināt jauno domu pavedienu tālāk, un viņš atgrie­zās ierastajā apceres gultnē.
   —      Aere perennius, — viņš čukstēja, lēnītēm lik­dams soļus un atgriezdamies mājup pa taciņu, kas vairs neaizstīdza taisni pāri pļavām kā agrākus lai­kus, bet meta līkumu lokumus apkārt milzīgās zāles jaunajiem, kupli sazēlušajiem ceriem.
   —      Nē! Nekas nav pārmainījies. Lielumam nav ne­kādas nozīmes. Ierastais dzīves ritums, visiem cilvē­kiem kopīgais ceļš …
   To pašu nakti viņš viegli un klusi, neko nemanī­dams, aizgāja pa šo kopīgo ceļu projām no šīs zemes noslēpumiem un pārvērtībām, kuras nebija atzinis visu savu mūžu.

   i
   Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš pasaulē notiek jaunās pārvērtības. Lielajam ļaužu vairumam jaunais dzīvē ienāca soli pa solim, dienu pēc dienas, tas ne­palika nemanīts, bet arī nepārsteidza kā zibens no skaidrām debesīm. Taču vismaz vienam cilvēkam šīs pārvērtības, ko Dievu ēdiens pamazām bija radījis divu gadu desmitu laikā, pavērās pēkšņi un negaidīti vienā dienā. Lai visu jo skaidri saprastu, pavadīsim šo dienu kopā ar viņu un kaut daļēji pastāstīsim, ko viņš īsti ieraudzīja.
   Šis cilvēks bija noziedznieks, kam ticis piespriests mūža ieslodzījums cietumā — par ko, tā nav mūsu darīšana, — bet kam pēc divdesmit gadu nosēdēša- nas likums bija radis iespēju piedot. Kādā vasaras rītā šis nelaimes putns, kas no pasaules tika atgriezts divdesmit trīs gadu vecumā un kam šai laikā visu dzīvi piepildīja tikai vienmuļi pelēcīgs darbs un ne­žēlīga cietuma disciplīna, pēkšņi sajuta reibinošo brī­vības dvesmu. Viņam bija iedots neparasts apģērbs, mati kopš dažām nedēļām jau krietni atauguši, tā ka tos varēja sasukāt ar šķirtni, un nu viņš neveikls un apjucis nespēja iejusties jaunajā stāvoklī, acīs mir­goja spilgtā gaisma, dvēselē mirgoja līksme par to, ka viņš beidzot izkļuvis brīvībā, prāts pūlējās aptvert neticamo — ka beidzot viņš atkal, kaut uz īsu brīdi, ir atgriezies dzīvē, bet nav vēl paspējis šim brīnu­mam sagatavoties. Laime, ka viņam bija brālis, kam no prāta vēl nebija pagaisušas abu kopīgās bērnības atmiņas un kas atnāca pretī sagaidīt viņu un paspiest viņam roku, — brālis, kurš toreiz vēl bija pavisam mazs knēvelis, bet nule nobriedis par pārtikušu bār­dainu vīru, kam acis kļuvušas gaužām svešas. Un bi­jušais cietumnieks kopā ar šo svešinieku no savas dzimtas ieradās Duvrā, pārmīdami pa retam vārdam, bet klusībā pārdzīvodami daudz.
   Kādu brīdi abi brāļi pasēdēja krogā, un viens no viņiem tik tikko spēja atbildēt uz otra jautājumiem par kādreizējiem paziņām, — cietumnieks izteica dī­vaini novecojušus uzskatus un negribēja ne dzirdēt par jauniem viedokļiem un par nākotnes izredzēm, — un tā pienāca laiks doties uz staciju, lai nenokavētu Londonas vilcienu. Ne šo cilvēku vārdiem, ne jau­tājumiem, ko viņi apsprieda, nav nekāda sakara ar mūsu stāstu, mūs var interesēt vienīgi pārmai­ņas un dīvainības, ko šis nabaga pazudušais dēls saskatīja, atgriezdamies kādreiz tik labi pazīstamajā pasaulē.
   Pašā Duvrā viņš neko īpašu neievēroja, vienīgi nosprieda, ka alvas kausos pasniegtais alus ir ļoti labs — nekad vēl viņš tik gardu malku nebija baudījis, un nabadziņam acīs sariesās pateicības asaras.
   — Alus garšo tikpat labi kā senāk, — viņš sacīja, lai gan klusībā nodomāja, ka tas kļuvis nesalīdzināmi labāks.
   Tikai kad vilciens aizdārdēja garām Folkstonai, viņš beidzot spēja kaut cik pārvarēt sākotnējo sa­traukumu un palūkoties, kas pa šo laiku noticis pa­saulē. Viņš paraudzījās pa vilciena logu.
   —     Cik jauki spīd saule! — viņš sacīja vai div­padsmito reizi. — Labāku laiku grūti pat iedomāties.
   Un tad pirmo reizi viņam atausa gaisma, ka pasaulē noticis kaut kas tāds, kas pārgrozījis visus samērus.
   —     Dievs pasarg'! — viņš iesaucās, izsliedamies sē­deklī un pēkšņi atdzīvodamies. — Paskat tik, kādi milzonīgi dzelkšņi saauguši tur uz krasta pie tiem kārkliem. Vai no tiesas tie būtu dzelkšņi? Vai arī es visu esmu aizmirsis?
   Taču tie patiešām bija dzelkšņi, bet tur, kur viņš likās saskatījis kārklu krūmu, īstenībā auga jaunā pa­vasara zāle, starp kuras ceriem britu armijas kara­vīri, kā vienmēr tērpušies sarkanās uniformās, vin­grinājās šaušanā pēc visiem militārās apmācības liku­miem, kas pēc būru kara gan mazliet tika grozīti. Pēkšņi — švikt! — vilciens iedrāzās tunelī un iznira no tā Sendlingas mezgla stacijā, kas grima tādā tumsā, ka pat gaišā dienas laikā vajadzēja iedegt luk­turus, jo no visām pusēm to ieskāva biezi saauguši rododendri, kas bija izlauzušies no apkārtējo māju dārziem un ar spēcīgajiem milzu dzinumiem piepil­dīja visu ieleju. Sendgeitas nozarojumā stāvēja ar ro­dodendru bluķiem piekrauts preču vilciens, un tieši te brīvībā izlaistais cietumnieks pirmo reizi izdzir­dēja, ka ir tāds Brīnumēdiens.
   Vilciens jau atkal traucās pāri laukiem, kur nema­nīja nekādu pārvērtību, bet brāļi vēl arvien nespēja izskaidroties. Viens nemitēdamies alkaini uzdeva grūti atbildamus jautājumus, otrs par lielajām pār­vērtībām nekad nebija domājis, ne arī pūlējies tās iz­prast kā noteiktu likumsakarību, tādēļ viņa paskaid­rojumi bija gaužām pavirši un grūti saprotami.
   —      Šite atkal klāt ticis Brīnumēdiens, nu, tāds pul­veris, — viņš sacīja, cenzdamies sagrabināt kaut kā­das zināšanu drumslas. — Vai tad tu nekā nezini? Ne­viens pats par to nav bildis tev ne pušplēsta vārda? Brīnumēdiens! Saproties — Brīnumēdiens! Par to pat vēlēšanās gāja vaļā. Šito pulveri gudri vīri sadomā­juši! Un neviens pats tev nav bildis ne pušplēsta vār­diņa?
   Un viņš nosprieda savā prātā, ka brālis cietumā kļuvis pavisam stulbs, ja nezina pat tik svarīgus no­tikumus.
   Tā brāļi visu ceļu nomocījās ar jautājumiem un at­bildēm. Sarunu starplaikā abi skatījās laukā pa logu. Sākumā bijušā cietumnieka interese par apkārtni bija pavirša un nenoteikta. Viņa prātu nodarbināja doma, ko teiks tāds un tāds vecs paziņa, kā izskatī­sies tāds un tāds draugs vai radinieks, ko viņš pats stāstīs katram, kas pagadīsies ceļā, lai jo tīkamākā gaismā iztēlotu notikumu, kura dēļ tika «iespundēts aiz restēm». Vispirms Brīnumēdiens viņam pie apvār­šņa parādījās kā avīzē izlasītas dīvaini nesaprotamas rindiņas, pēcāk tas apgrūtināja saprašanos ar brāli. Taču beidzot viņam atausa gaisma — lai kādu jautā­jumu viņi skartu, saruna allaž pievērsīsies Brīnum- ēdienam.
   Pasaule tolaik dzīvoja mūžīgās pārvērtībās, tālab cietumniekam jaunie, dižie notikumi atklājās kā ve­sela pārsteidzošu kontrastu virkne. Pārmaiņas neno­tika visur vienādi, tās pamazām izplatījās no atseviš­ķiem centriem. Visa zeme šķita ar ielāpiem izraibi­nāta: vienos apgabalos Ēdiens vēl nebija iekļuvis, citos apgabalos to atrada gan augsnē, gan gaisā, tas izpla­tījās līdzīgi lipīgai slimībai. Kā jauns, skarbs motīvs Dievu ēdiens ieskanējās sensenis godā turētās melo- dijās.
   īpaši krasi tolaik kontrasts parādījās starp Duvru un Londonu. Krietnu laiku viņi brauca cauri tādam apvidum, kas bijušajam cietumniekam bija palicis atmiņā kopš bērnības, — dzīvžogiem norobežotas tīrumu strēmelītes, tik niecīgas, it kā tikai ar pundurzirdziņiem aparamas, ceļi trīs plaukstu platumā, lau­kos vietvietumis slejas kāda goba, ozols vai papele, gar strautmalām nolīkuši vītoli, siena gubas milzim labi ja līdz ceļgaliem, leļļu namiņi ar logiem, kam rū­tis saliktas no sīkiem rombveida stikliņiem, ķieģeļu cepļi, nomaļas ciematu ieliņas, mazliet lielākas mā­jas, kur mitinās cik necik mantā iedzīvojušies ļaudis, ar puķēm apaudzis dzelzceļa uzbērums, dārzos slīg­stošas vilciena pieturas — viss, kas palicis pāri no mūžībā aizritējušā deviņpadsmitā gadsimta, kas vēl turas pretī gaidāmajai milžu valstībai. Vietvietumis pavīd kāds vēja iesēts un vēja šūpots milzu dzelk­snis, kam cirvis neko nespēj padarīt, dažviet desmit pēdu augstumā slejas pūpēdis, vēl citur no izdedzi­nātas kūlas paceļas pārogļojušies milzu zāles stiebri, — taču tas arī bija viss, kas norādīja uz Dievu ēdiena laikmeta tuvošanos.
   Vairākus desmitus jūdžu nekas neliecināja, ka Čīzingaibraitas ielejā, ko no dzelzceļa šķīra labi ja kāds desmits jūdžu, pārlieku raženi saauguši gan kvieši, gan nezāles. Un tad pēkšņi atkal parādījās Dievu ēdiena atstātās pēdas. Pirmo pārsteigumu sa­gādāja jaunais, lielais viadukts pie Tonbridžas, kur tieši tolaik ap Medveju veidojās purvs (upi bija pār­blīvējušas gigantiska paveida mieturaļģes). Pēc tam atkal garām paslīdēja parastas lauku ainavas, un, tikai kad no dūmakas pamazām iznira milzu pilsētas Londonas neizmērojamās aprises, aizvien biežāk un skaidrāk dūrās acīs cilvēku pūles noturēties pretī gi- gantismam.
   Londonas dienvidaustrumu daļā, kur tobrīd dzīvoja Kosars un viņa bērni, Dievu ēdiena iedarbība neiz­protami uzbangoja vismaz simt dažādās vietās, mazo cilvēciņu dzīve turpināja ierasto gaitu, lai gan vis­apkārt notika brīnumi, draudīgo spēku patiesu iz­pratni tur kavēja vienīgi gigantisma samērā piesar­dzīgie soļi un ilgu gadu ritumā iesakņojies pieradums blakus sīkajam redzēt lielo. Taču bijušais cietum­nieks, kas atgriezās dzīvē no nebrīves, pirmo reizi ieraudzījis dīvainas pārvērtības, Dievu ēdiena atstā­tās pēdas uztvēra kā galveno, jo visapkārt vīdēja iz­vagota un melni izdedzināta zeme, acīm netīkami no­cietinājumi un barikādes, kazarmas un ieroču nolik­tavas, ko cilvēkiem uzspieda jauno spēku viltīgā un neatlaidīgā ietekme.
   Šeit aizvien no jauna, tikai daudz plašākā apjomā, atkārtojās tas pats, kas reiz tika piedzīvots pirmajā izmēģinājumā. Jaunie spēki un to radītie brīnumi vis­pirms it kā nejauši parādījās pavisam nenozīmīgos sī­kumos, — kur tikai gadījās kāda brīva vieta, gluži kā no zemes izlīda negaidītas, šķietami nenozīmīgas jau­nas dzīvības formas. Lielos, nelāgi smirdošos, ar aug­stiem mūriem iežogotos laukumos, kur bija saauguši biezi nezāļu džungļi, to milzīgos stiebrus izmantoja par kurināmo varenām mašīnām (puikas no visas Londonas austrumdaļas nāca šurp bariem un, iespie­duši strādniekiem saujā dažus penijus, izlūdzās at­ļauju palūkoties uz šiem žvarkstošajiem, ar eļļu no­ziestajiem metāla daiktiem), lieliem automobiļiem un citiem satiksmes līdzekļiem bija ierīkoti īpaši ceļi un dzelzceļa sliedes — ceļi, kam klājumā ievīta milzu kaņepāju šķiedra; sargtorņos bija uzstādītas tvaika sirēnas, kas vajadzības gadījumā tūdaļ palaistu kau­cienu un brīdinātu cilvēkus no gaidāmām jaunu gi­gantisku nezvēru briesmām, taču visdīvainākais šķita tas, ka arī mūžseno baznīcu torņos pavisam atklāti ierīkotas mehāniskas signāltaures. Vietvietām re­dzēja sarkani krāsotas patvertnes iedzīvotājiem un aizsargierīces karavīriem, no kurām varēja šaut trīs­simt jardu attālumā, un strēlnieki te diendienā izmē­ģināja roku, šaujot mērķi, kas bija izveidots kā mil­zīga žurka.
   Kopš Skineru laikiem žurkas sešas reizes bija de­vušās uzbrukumā — vienmēr izlīzdamas no kanalizā­cijas caurulēm Londonas dienvidrietumos, un nule tās jau tika uzskatītas par tikpat pašsaprotamu parā­dību kā tīģeri upes deltā pie Kalkutas …
   Jaunākais brālis Sendlingā bez īpaša nolūka bija nopircis kādu avīzi, un drīz vien tā sev pievērsa at­brīvotā cietumnieka uzmanību. Viņš atšķīra svešādās lappuses — tās šķita apmēros sarāvušās, toties pie­augušas skaitā, un arī druka bija pavisam citāda nekā agrākajos laikos, — un neskaitāmās fotogrāfijās ieraudzīja kaut ko tik savādu un neizprotamu, ka pār­gāja patika skatīties, kā arī garu garās slejās savār­stītas informācijas, kuru virsraksti viņam neizteica gluži nekā, it kā tie būtu rakstīti svešā valodā, — pie­mēram, «Mistera Keiterema izcilā runa», «Likumi par Brīnumēdienu».
   —     Kas tas tāds par Keiteremu? — viņš iejautājās, mēģinādams atkal uzsākt sarunu.
   —     Tas ir pamatīgs vīrs, — atbildēja brālis.
   —     Ak tā! Kāds no tiem politiķim, ko?
   —    Kā tad. Grasās gāzt valdību. Un nolūkojis ar' īsto reizi.
   —    Ak tā! — Cietumnieks mirkli pārdomāja. — Bet kur tad palikuši tie, kas toreiz… Cemberlens, Rozbe- rijs … un visi tie … Ko?
   Brālis pēkšņi sagrāba viņu aiz rokas un kaut ko rā­dīja pa logu.
   —     Re, kur Kosari!
   Atbrīvotā cietumnieka skatiens pavērsās turp, kur brālis rādīja ar pirkstu, un viņš ieraudzīja …
   —    Kungs die's! — viņš iesaucās, pirmo reizi no tie­sas juzdamies pārsteigts. Viss cits acumirklī aizmir­sās, avīze noslīdēja pie kājām. Starp kokiem viņš pa­visam skaidri ieraudzīja cilvēka stāvu krietnu četr­desmit pēdu garumā, — kājas iepletis, milzis stāvēja gluži nepiespiesti un rokā turēja bumbu, it kā tūdaļ gribētu to pamest gaisā. Ar baltu metālu cauraustā un platu tērauda lentu apjoztā apģērbā tērptais stāvs mirguļoja saulē. īsu brīdi šī parādība sagrāba bijušo cietumnieku pilnīgi savā varā, un tikai tad viņš tā­lumā ieraudzīja otru milzi, kurš gatavojās bumbu sa­tvert, un viņš saprata, ka visu plašo ieleju starp kal­niem ziemeļos no Sevnoukas izrakņājušas milžu rokas.
   Dziļa tranšeja ar augsti uzbērtu valni apjoza krīt- akmens lauztuves, kur stāvēja māja — milzīga vien­stāva ēka ēģiptiešu stilā, — Kosars to bija uzcēlis sa­viem dēliem, kad vecā bērnistaba kļuva tiem par šauru, — bet aiz šās celtnes ēnainā nojumē, zem ku­ras ērti patvertos pat vesela katedrāle, uzliesmoja un dzisa balti zibšņi un, ausis apdullinādami, dārdēja va­renu veseru cirtieni. Tad cietumnieka skatiens atkal pievērsās milzim, jo, varenās rokas mesta, gaisā uz­lidoja ar dzelzi apkaltā koka bumba.
   Abi brāļi pielēca kājās un, acis iepletuši, palika stā­vam. Bumba šķita vismaz mucas lielumā.
   —     Noķēra gan! — iesaucās cietumnieks, neredzē­dams vairs bumbas sviedēju, ko skatienam aizsedza koks.
   Šī aina pa logu bija redzama labi ja minūtes desmit­daļu, tad vilciens aiztrauca kokiem garām un iebrāzās Čizlhērstas tunelī.
   —    Kungs die's! — vēlreiz nosacīja bijušais cietum­nieks, kad vagonā iestājās tumsa. — Ko tu neteiksi! Šitais puisis nu gan bija kā viena māja.
   —      Tie jau ir tie paši jaunie Kosari, — paskaidroja brālis, zīmīgi pakratīdams galvu, — kuru dēļ sacēlās visa šitā jezga …
   Kad vilciens iznira no tuneļa, brāļu skatienam at­klājās arvien jauni sargtorņi ar sirēnām uz jumta, arvien jaunas sarkani krāsotas patvertnes, līdz bei­dzot Londonas priekšpilsētā cits pēc cita parādījās vasarnīcu rajoni. Reklāmas mākslā nekas šo gadu laikā nebija mainījies — no neskaitāmiem afišu dē­ļiem, no namu ugunsdrošajiem mūriem, no žogiem un simtiem citu tikpat izdevīgu vietu garāmgājējus ietekmēt pūlējās daudzkrāsaini uzraksti, aicinādami uz lielajām vēlēšanām, kurās izšķīrēja nozīme būs Brīnumēdienam. «Keiterems», «Brīnumēdiens», «Džeks Milžu Kāvējs» — šie vārdi atkārtojās aizvien no jauna, tāpat kā pārdabiski lielās karikatūras un šarži — dažnedažādi izkropļoti lieliskie, mirdzošās drānās tērpušies milži, kuriem viņi tikai pirms dažām minūtēm bija pabraukuši garām . . .

   Jaunākajam brālim prātā bija ienākusi lieliska ideja — vecākā brāļa atgriešanos dzīvē nosvinēt pie pusdienu galda kādā sevišķi lepnā restorānā un pēc maltītes visā krāšņumā izbaudīt iespaidus, ko spēja sniegt tālaika varietē priekšnesumi. Tas patiešām šķita slavējams plāns, kā ar šādām līksmi pasaulīgām izpriecām izkliedēt bijušā cietumnieka nelāgās do­mas, kas arvien vēl nespēja atkauties no ieslodzījumā pavadītajiem gadiem, taču šā plāna otro punktu va­jadzēja grozīt. Pusdienas viņi paēda, bet tad vecākais brālis izteica vēlēšanos, kuras piepildījums viņa prātu no drūmajām pagātnes atmiņām atbrīvošot daudz iespaidīgāk nekā jebkura visspožākā teātra iz­rāde, un proti, — viņš kvēli alkstot izkliedēt neziņu un izdibināt, kas īsti ir šis Brīnumēdiens un kādi ir Brīnumēdiena bērni — jaunā, brīnumainā milžu pa­audze, kas šķita paceļamies pāri visai pasaulei.
   —     Ne velna es no viņiem nesaprotu, — viņš sa­cīja. — Un tas mani kaitina.
   Brālim pietika smalkjūtības, lai atteiktos no sākot­nēji iecerētajām viesmīlības izpausmēm.
   —      Šo vakaru mēs svinam par godu tev, manu mīļo veco zēn, — viņš teica. — Pamēģināsim iekļūt mī­tiņā, kas sapulcēsies tautas namā.
   Beidzot atbrīvotajam cietumniekam laimējās iespraukties milzīgā pūlī un kaut pa lielu gabalu pa­raudzīties uz pazemo, spoži apgaismoto paaugstinā­jumu zem ērģelēm un galerijas. Ērģelnieks spēlēja kaut ko tādu, ka zālē ieplūstošās ļaužu masas gribot negribot sāka mīdīties līdzi mūzikas skaņām, bet tad spēle pēkšņi apklusa.
   Bijušais cietumnieks vēl lāgā nepaguva ieņemt pie­nācīgu vietu un izstrīdēties ar kādu uzbāzīgu tipu, kas viņu bikstīja ar elkoņiem, kad parādījās Keite­rems. Viņš iznira no tumsas pašā paaugstinājuma vidū — gaužām nenozīmīgs, sīks pigmejs, un tā nu viņš tur tālumā stāvēja, šis mazais, melnais stāvs ar sārtu plankumu sejas vietā, kur skaidri varēja sa­skatīt vienīgi profilā pagriezto ērgļa degunu, — tik niecīgs un nožēlojams, ka taisni jābrīnās, kālab pūlis tādu sagaida ar gaviļu saucieniem. Gaviles sākās pēk­šņi, pieauga spēkā un pārņēma visu zāli. Kā sīkas sprikstis atsevišķu cilvēku balsis sākumā uzdzirkstīja pie paša paaugstinājuma, tad uzvirmoja vesels skaņu spiets un brāzās pāri ļaužu masām, kas stāvēja zālē un vēl centās iespraukties pa durvīm. Kā viņi auroja! Ur-rā! Ur-rā!
   Taču neviens šai nepārskatāmajā pūlī nekliedza tik skaļi kā bijušais cietumnieks. Pār vaigiem viņam aumaļām plūda asaras, un viņš apklusa tikai tad, kad no bļaušanas aizrāvās dvaša. Tikai tas, kurš pusi mūža nosēdējis cietumā, spēj saprast vai kaut aptu­veni nojaust, ko nozīmē ļaut plaušām vaļu un aurot
   līdz ar pūli. (Viņš pat necentās sev iestāstīt, ka sa­prot, kālab cilvēki pauž tādu sajūsmu.) Ur-rā! Ak dievs! Ur-rā!
   Un tad pēkšņi viss apklusa. Keiterems uzsvērti pa­cietīgi gaidīja, kamēr viņa padotie gandrīz nedzir­dami kaut ko runāja un kārtoja dažādas nenozīmīgas formalitātes. Viņu balsis šķita skanam it kā caur lapu švīkstoņu pavasarīgi saplaukušos kokos. «Ua-ua-ua- uā…» Ko tas nozīmē? Cilvēki zālē sarunājās cits ar citu. «Ua-ua-ua-uā …» noslēpumainā dudināšana tur­pinājās. Vai tiešām tas sirmais stulbenis nekad ne­beigs? Viņu traucē? Skaidrs, kā lai netraucē?! «Ua-ua-ua-uā …» Bet vai Keiteremu varēs sadzirdēt skaidrāk?
   Pagaidām vismaz var blenzt Keiteremā, kaut no tā­lienes aplūkot dižā vīra vaibstus. Šī seja viegli pade­vās zīmēšanai, un visa pasaule jau līdz apnikumam to bija izskatījusies uz petrolejas lampu cilindriem un bērnu šķīvīšiem, uz medaļām un karogiem, kas aicināja cīņā pret Brīnumēdienu, uz zīda un kokvil­nas kaklautu malām, kas tālab iemantoja Keiteremā kaklautu nosaukumu, kā arī uz veco labo cilindru oderēm, un arī tie nesa Keiteremā vārdu. Tikai viņam vien veltītas vai visas tālaika karikatūras. Keiterems attēlots jūrnieka ģērbā pie veclaicīga lielgabala, un rokās viņam deglis ar uzrakstu «Jaunie likumi pret Brīnumēdienu», bet jūras viļņos valstās atbaidošs milzu briesmonis ar uzrakstu «Brīnumēdiens», vai arī Keiterems, līdz zobiem apbruņojies, ar Svētā Jura krustu uz vairoga un bruņu cepures, nometis cimdu, uz kura rakstīts «Jaunie Brīnumēdiena lietošanas no­teikumi», izaicinādams uz divkauju gļēvulīgo milzi Kalibanu, kurš sēž mēslos pie ieejas drausmīgā alā; vai arī Keiterems kā Persejs nolaižas no debesīm, lai važās iekalto skaistuli Andromēdu (kurai uz jostas nepārprotami lasāms «Civilizācija») glābtu no der­dzīga jūras briesmoņa, kam uz neskaitāmajiem kak­liem un ķetnām rakstīts «Neticība», «Karojošā pat­mīlība», «Cietsirdība», «Kroplīgums» un tā joprojām. Taču plašo masu uztverei Keiterems vistuvāks šķita kā «Džeks Milžu Kāvējs», un tālumā tikko saredzamo sīko cilvēciņu bijušais cietumnieks iztēlē saskatīja tieši kā šo Džeku Milžu Kāvēju no pazīstamā plakāta.
   «Ua-ua-ua-uā» beidzot apklusa.
   Sirmais tātad ir beidzis. Kā tad, tas apsēžas. Jā! Nē! Jā! Keiterems gan! «Keiterems! Keiterems!» — atkal pāršalc zāli.
   Tikai nepārskatāmā pūlī var iestāties tāds klusums, kāds sekoja juceklīgajām gavilēm. Iedomājieties vientuli tuksnesī: visapkārt valda klusums, un viņš sadzird tikai pats savu dvašu, viņš sadzird katru savu kustību, katru sīkāko dvesmiņu. Šeit vienīgais, ko sa­klausīja tūkstošiem ausu, bija Keiteremā balss — ār­kārtīgi dzidra, ārkārtīgi skaidra, kā spoža dzirksts melnā samta ietvarā. Keiteremu patiešām saklausīja. Tā vien šķita, it kā viņš runātu katram klausītājam pie auss.
   Šis mazais cilvēciņš, kas, gaismas un niansēm ba­gātu, cildenu skaņu oreola ieskauts, enerģiski plātī­jās rokām, taisni vai apstulbināja brīvībā izlaisto cietumnieku; runātājam aizmugurē zālei gandrīz ne­manāmi uz paaugstinājuma sēdēja viņa atbalstītāji, bet priekšā bezgalīgais muguru un profilā pagriezto seju klaids aizturētu elpu uzmanīgi ieklausījās ik vārdā. Mazais cilvēciņš šķita uzsūcis sevī visu bez­galīgā pūļa būtību.
   Keiterems runāja par mūžīgajiem cilvēces iestādī­jumiem. «Varrreni!» auroja pūlis. «Vareni! Vareni!» klusībā noteica bijušais cietumnieks. Keiterems ru­nāja par mūžseno kārtības un taisnīguma garu. «Varrreni!» auroja pūlis. «Vareni! Vareni!» līdz sirds dziļumiem aizkustināts, tiem piebiedrojās bijušais cietumnieks. Keiterems runāja par tēvutēvu viedību, par to, cik ilgu gadu gaitā veidojusies mūžsenā pār­valdes kārtība, par morālajām un sociālajām tradīci­jām, kas cilvēkiem kļuvušas par otru dabu. «Vareni!» nostenējās bijušais cietumnieks, un sajūsmas asaras plūda viņam pār vaigiem. Un tagad radušies draudi to visu noārdīt līdz pašiem pamatiem. Tikai tālab, ka pirms divdesmit gadiem trīs vīri Londonā uzskatījuši par vajadzīgu iejaukt pudelē kaut kādu neaprak­stāmu žurgu, sensenajai kārtībai un pašam svētāka­jam … Saucieni: «Nē! Nē!» Nu tad, lai viss, par ko viņš runājis, neaizietu bojā, cilvēkiem jāsakopo savi spēki, jāizbeidz jebkura vilcināšanās … Nodārdēja piekrišanas saucienu vētra. Jābeidz jebkura vilcinā­šanās un nedroši pagaidu pasākumi.
   —     Mēs visi esam dzirdējuši, džentlmeņi, — sauca Keiterems, — ka ir nātres, kas izaugušas par milzu nātrēm. Sākumā tās ir nātres kā jau nātres — ne­liels augs, ko ikviena stingra roka var satvert un iz­raut no zemes, bet, ja jūs šīm nātrēm ļausiet vaļu, ja jūs tikai ļausiet tām vaļu, tās augs ar tādu postošu spēku, ka beidzot vajadzēs ķerties pie cirvjiem un tauvām, vajadzēs pakļaut briesmām dzīvību un vese­lību, vajadzēs pūlēties vaiga sviedros… un cilvēki ies bojā, cirzdami šos briesmoņus, cilvēki ies bojā, cirzdami šos briesmoņus …
   Kņada zālē neļāva saklausīt pēdējos vārdus, bet tad bijušais cietumnieks atkal izdzirdēja Keiteremā balsi skanam skaidri un spēcīgi:
   —     Lai Brīnumēdiens pats mums kļūst par mācību, ka mēs saprastu, kas šis Brīnumēdiens tāds ir… — Viņš mirkli ieturēja pauzi. — Izraujiet šo nātri no ze­mes, iekams nav par vēlu!
   Viņš apklusa un stāvēja, slaucīdams lūpas.
   —    Patiesi vārdi! — kāds iesaucās. — Patiesāki par patiesu! — Un atkal zālē sacēlās troksnis, kas pieņē­mās spēkā, līdz šķita, ka visa pasaule uzgavilē Keite- remam…
   Atbrīvotais cietumnieks beidzot iznāca no zāles aiz­kustināts līdz sirds dziļumiem, un viņa seja likās tik apskaidrota, it kā viņš tikko būtu skatījis dievišķu parādību. Tagad viņš zināja, kas notiek pasaulē, tā­pat kā to zināja visi citi cilvēki, un arī viņa domas vairs neklīda maldu ceļos. Pasaulē viņš atgriezies brīdī, kad tai sākas grūts pārejas posms, kad stei­dzami jāpieņem izšķīrējs lēmums, lai novērstu pašu ļaunāko. Arī viņam jāpiedalās šai dižajā cīņā, kā pie­klājas īstam vīram — kā pieklājas brīvam, apzinīgam savas zemes pilsonim. Skaidri kā gleznā viņš jau gara acīm skatīja pretējo spēku sadursmi. Vienā pusē šo­rīt redzētie bruņās tērpušies milži, kas nu jau viņam rādījās pavisam citādā gaismā, otrā pusē rampas uguņu ieskautais mazais cilvēciņš melnā uzvalkā, pigmejs, kas, sparīgi žestikulēdams, spalgā balstiņā izlej pārliecinošu vārdu straumi pār aizrautībā sa­stingušo pūli, Džons Keiterems — «Džeks Milžu Kā­vējs». Pienācis pēdējais brīdis visiem apvienoties, lai «izrautu nātri no zemes, iekams nav par vēlu».

   No visiem Dievu ēdiena bērniem paši garākie, paši spēcīgākie bija Kosara dēli, tālab tiem arī tika pie­vērsts visvairāk uzmanības. Apmēram jūdzi lielais ze­mes gabals pie Sevnoukas, kur pagāja viņu bērnība, bija tā izvagots un izrakņāts kā neviena cita vieta visā pasaulē, — te viņi cēla nojumes un ierīkoja mil­zīgus darbināmus mašīnu modeļus, te ik pēda aplie­cināja viņu aizvien pieaugošo, vareno spēku. Taču šis zemes gabals sen jau bija kļuvis par šauru viņu nākotnes iecerēm. Vecākajam dēlam prāts nesās uz pašgājējām ierīcēm, sev viņš bija pagatavojis kaut
   ko līdzīgu milzīgam velosipēdam, kam nepietika vie­tas ne uz viena ceļa un ko nespēja noturēt neviens tilts. Tā nu šis pamatīgais daikts ar riteņiem un mo­toru, kas spēja noskriet divsimt piecdesmit jūdzes stundā, stāvēja dīkā pamests, un vecākais Kosara dēls tikai retumis sēdās tam seglos un šaudījās šurp turp pa darba rīkiem piekrauto pagalmu. Vēl gluži mazs zēns būdams, viņš bija iecerējis apbraukāt visu mūsu niecīgo zemeslodi un, lai šo sapni piepildītu, jau tolaik uzbūvēja savu mašīnu. Tur, kur no riteņu spieķiem bija atlobījusies lakas kārtiņa, kā asiņainas brūces rēgojās tumšsarkani rūsas plankumi.
   —     Vispirms tev, dēliņ, jāizbūvē ceļš, — toreiz sa­cīja Kosars, — un tikai tad tu varēsi domāt par braukšanu.
   Tā nu kādā rītā agri pirms ausmas jaunais milzis un viņa brāļi ķērās pie darba, lai izbūvētu ceļu visap­kārt zemeslodei. Laikam taču viņi nojauta, ka agri vai vēlu kāds pūlēsies aizkavēt viņu nodomu, tālab strā­dāja ar īpašu sparu. Cilvēki drīz vien atklāja, kur viņi savu ceļu būvē, — taisns kā šautra tas aizstīdza uz Lamanša pusi un vairāku jūdžu garumā jau bija nolīdzināts un cieši noblietēts. Ap pusdienas laiku milžu darbu apturēja satrauktu ļaužu pūlis — tie bija apkārtējo zemju īpašnieki, gruntsgabalu aģenti, vietējās varas pārstāvji, advokāti, policisti un pat ka­ravīri.
   —     Mēs būvējam ceļu, — sacīja vecākais zēns.
   —     Būvējiet, ja jums labpatīk, — atbildēja advo­kāts, kas bija galvenais speciālists zemes īpašumu jautājumos, — bet ievērojiet citu cilvēku tiesības. Jūs esat pārkāpuši jau divdesmit septiņu privātīpaš­nieku likumīgās tiesības, un kur tad vēl apgabala celtniecības pārvaldes, deviņu draudzes padomju, grāfistes padomes, divu gāzes fabriku un dzelzceļa sabiedrības sevišķās privilēģijas un īpašumi! . ..
   —     Pasargi dievs! — iesaucās Kosara vecākais dēls.
   —     Tūdaļ izbeidziet šīs nejēdzības!
   —            Bet vai jums negribas braukt pa jaunu, taisnu ceļu, nevis līkumot pa šīm izdangātajām, šaurajām taciņām?
   ■— Tāds ceļš, bez šaubām, noderētu, taču …
   —             To nedrīkst būvēt, — Kosara vecākais dēls pa­beidza iesākto teikumu, vākdams kopā savus darba rīkus.
   —            Vismaz šādā veidā noteikti ne, — sacīja advo­kāts.
   —     Kā tad tas būtu darāms?
   Galvenā zemes īpašumu speciālista atbilde bija gaužām sarežģīta un neskaidra.
   Kosars atbrauca palūkoties, kādus nedarbus pa­strādājuši viņa bērni, bargi tos sabāra un tad smējās līdz asarām, acīmredzot priecādamies par notikušo.
   —            Jums, zēni, vēl mazliet jānogaida, — viņš tiem uzsauca, — līdz varēsiet ķerties pie šādiem pasāku­miem.
   —           Advokāts mums paskaidroja, ka vispirms vaja­got sagatavot projektu, sagādāt īpašas pilnvaras un tamlīdzīgas blēņas. Viņš pats atzina, ka tas ilgšot ga­diem.
   —            Projekts mums drīz vien būs gatavs, puisīt, — plaukstas kā tauri pie mutes pielicis, sauca Kosars, — par to nemaz nebaidies. Bet pagaidām vēl kādu lai­ciņu parotaļājieties un gatavojiet modeļus, kādām mašīnām vien vēlaties.
   Kā jau paklausīgi dēli, milži rīkojās tā, kā tēvs bija sacījis.
   Un tomēr Kosara zēniem mazpamazām uzmācās skumjas.
   —            Viss jau būtu ļoti jauki, — vidējais dēls sacīja vecākajam, ■— bet man negribas mūždien tikai rota­ļāties un kalt plānus. Es gribu darīt kaut ko nopietnu.
   Mēs taču neesam nākuši pasaulē tik stipri tāpēc vien, lai rotaļātos uz šā netīrā zemes laukumiņa, klīstu ap­kārt un turētos tālāk no pilsētām. (Tolaik viņiem jau bija aizliegts tuvoties kā ciematiem, tā pilsētām.) Nav nekādas jēgas nīkt bez darba. Vai mēs nevarētu no­skaidrot, kas šiem mazajiem cilvēciņiem vajadzīgs, un izdarīt to viņu vietā — tāpat pašu prieka pēc?
   —    Daudziem nav dzīvošanai piemērotu mitekļu, — sacīja vidējais dēls. — Iesim un uzcelsim tiem Londo­nas pievārtē tādu namu, kur viņi varētu apmesties vai veseliem simtiem un dzīvot ērti un mājīgi, un tad vēl ierīkosim tiem jauku mazu celiņu, pa kuru doties ikdienas darbos — jauku, taisnu celiņu, tā ka viss iz­skatīsies brīnum skaisti. Strādāsim tā, lai viss iznāktu tīrs un kārtīgs, lai viņi vairs neparko negribētu dzī­vot tādā nejēdzībā un dzīvnieciskā nevīžībā kā līdz šim. Apgādāsim viņus ar ūdeni, ko mazgāties, — jūs paši zināt, viņi ir tik netīri, deviņās no desmit mājām nav pat vannas, — nu taisni kā tādi sušķaini seski! Un to arī jūs zināt, ka tie cilvēciņi, kam ir vanna, izgāž nievas pār tiem, kuriem vannas nav, un pat ne­domā nabadziņiem palīdzēt, lai arī tie tiktu pie van­nas, bet saukā par netīreļiem. Ak, jūs jau paši zināt. Bet mēs to visu pārveidosim. Ievilksim elektrību, lai viņi var iedegt spuldzes, vārīt un cept, tīrīt un maz­gāt, — darīt visu, kas vien vajadzīgs. Iedomājieties tikai! Viņi liek sievietēm — pat tām, kas drīzumā kļūs mātes — rāpot uz ceļgaliem un berzt grīdas!
   —     Mēs visu ierīkotu tik skaisti. Tur tai kalnu grēdā mēs varētu aizsprostot kādu ieleju, kurai cauri tek upe, tā izveidotos lieliska ūdenskrātuve, kur mēs ierīkotu spēkstaciju, kas ražotu elektroenerģiju, un viss iznāktu brīnišķīgi. Vai nav tiesa, brāli? Un tad varbūt viņi ļautu mums darīt arī kaut ko citu.
   —    Jā, — piekrita vecākais brālis, — mēs patiešām varētu viņiem visu ļoti jauki ierīkot.
   —    Nu, tad darīsim to! — teica vidējais brālis.
   —    Man nekas nav pretim, — atsaucās vecākais un lūkojās pēc piemērota darba rīka.
   Kopš šā brīža sākās jaunas briesmīgas nepatik­šanas.
   Satraukti cilvēki pūļiem vien tūdaļ bruka milžiem virsū, izbrēkdami neskaitāmas pavēles, kālab darbi tūlīt pārtraucami, taču nevienai no šīm pavēlēm ne­bija nekāda pamata, — paši neko lāgā neapjēgdami, viņi cits par citu vervelēja kaut ko neizprotamu. Māja, ko milži ceļot, esot pārāk augsta — tādā ne­viens nejutīšoties drošs. Māja esot neglīta, tās dēļ neviens namsaimnieks tuvākajā apkaimē vairs neva­rēšot izīrēt savas parastā lieluma mājas; tā izmaitā­jot visas apkārtnes saskaņoto kopskatu; tā duroties kā dadzis acīs; tā neatbilstot vietējām celtniecības normām; tā pārkāpjot vietējās varas tiesības aprobe­žoties pašai ar savu mazo elektrostaciju, kas ražo dārgu strāvu; tā iejaucoties vietējās ūdens apgādes sabiedrības darīšanās.
   Vietējās municipalitātes ierēdņi saņēmās un atrada tiesisku pamatu, kā pārtraukt milžu darbu. Atkal uz­radās mazais advokātiņš, kas šoreiz pārstāvēja jau vismaz kādu desmit privātīpašnieku aizskartās inte­reses; brēku sacēla zemes īpašnieki, vēl citi izvirzīja mistiskas prasības pēc nedabiski uzskrūvētas atpirk­šanās maksas, celtnieku arodbiedrības pacēla apvie­noto balsu kori, būvmateriālu piegādātāji izsludināja boikotu. Dažādas pēkšņi izveidotas apvienības, kas uzņēmās rūpes par ļaužu estētiskajām jūtām, cēlās kājās, lai aizstāvētu dabas ainavu, kas tikšot izmai­tāta tai vietā, kur celšot lielo ēku un kur aizdambē- šot ieleju. Tie, pēc jauno Kosaru domām, bija vis­stulbākie ēzeļi. Tā milžu iecerētā skaistā māja satra­cināja šos sīkos ļautiņus, tāpat kā spieķis satracina lapsenes, ja ar to izvanda šo kukaiņu pūzni.
   —     To nu es nebūtu domājis! — teica vecākais brālis.
   —     Darbu mēs vairs nevaram turpināt, —- piebied­rojās vidējais brālis.
   —     Sasodītie sīkie nezvēri, — noteica trešais brālis. — Mēs neko nevaram izdarīt!
   —     Pat tad ne, ja rūpējamies par viņu pašu labklā­jību. Mēs būtu uzcēluši tik jauku māju!
   —    Tā vien šķiet, ka viņi visu savu muļķīgo dzīvīti pavada, stādamies cits citam ceļā, — sacīja vecākais brālis. — Tiesības un likumi, noteikumi un dažneda­žādas blēdības — uz mata kā paslēpes spēlējot… Ne­kas, lai padzīvo vien vēl kādu laiku savās netīrajās, neērtajās būdelēs. Skaidri redzams, ka savu māju uz­celt mums neizdosies.
   Un Kosara dēli pameta lielo māju nepabeigtu — paspējuši iemūrēt tikai pamatus un aizsākt vienas sie­nas celšanu — un sarūgtināti atgriezās savā plašajā apmetnē. Pēc kāda laika pamatu bedre piesūcās ar ūdeni, ūdens saglumēja, tajā sadīga nezāles, savairo­jās dažādi kaitēkļi, un, vai nu Kosara zēniem nejauši bija izbiris Dievu ēdiens vai tas bija atpūsts ar vēju, bet drīz vien viss sāka nedabiski augt. Lielu postu ap­kārtnei nodarīja ūdenspeles, un kāds zemnieks, ieraudzījis, ka viņa cūkas dzer no šīs netīrās lā­mas, tūlīt tās aukstasinīgi apkāva, jo bija dzirdējis, ko Oukhemā pastrādājis milzu vepris. No šā dīķa cē­lās moskītu bari — drausmīgu moskītu bari, kuri to­mēr izdarīja vismaz vienu labu darbu: kad tie sakoda Kosara dēlus, milži to vairs nespēja paciest, izraudzī­jās mēness nakti, kad likums un kārtība guļ saldā miegā, un novadīja ūdeni pa strautu upē.
   Taču milzīgās nezāles, milzīgās ūdenspeles un citi milzīgie pretekļi palika, — tie dzīvoja, auga un vai­rojās Kosara dēlu izraudzītajā vietā — tai vietā, kur pret debesīm būtu varējusi pacelties mazajiem cilvē­ciņiem būvētā lielā, skaistā māja.
   Tas viss notika Kosara dēlu bērnībā, bet tagad viņi ir gandrīz jau pieauguši vīri. Ar katru gadu viņus jo ciešāk un ciešāk sasaistīja dažādu ierobežojumu va­žas. Milži auga no gada gadā, Dievu ēdiens izplatījās aizvien plašāk, vairojās visvisādi nedabiskus apmē­rus sasnieguši dzīvi organismi, un ar katru gadu jo saspīlētāka kļuva pasaule. Sākumā Dievu ēdiens pla­šajām ļaužu masām likās tikai kā neizprotams brī­nums, kas noticis kaut kādā tālā malā, taču nu jau tas bija pienācis pie ikvienas mājas sliekšņa un drau­došs un neatlaidīgs ārdīja ierasto dzīves kārtību. Vienā vietā tas kaut ko aizkavēja, citā kaut ko ap­grieza ar kājām gaisā, tas pārveidoja pašas dabas nestos augļus un, pārveidojot dabas nestos augļus, pamatos grozīja arī cilvēku nodarbošanos, — daudzi uzņēmumi tika apstādināti, un simtiem tūkstošu strādnieku palika bez darba, tas traucās pāri robežām un izraisīja apvērsumu tirdzniecības attiecībās starp dažādām valstīm, tālab nav nekāds brīnums, ka cil­vēce ienīda Dievu ēdienu.
   Un, tā kā vieglāk ir ienīst dzīvu būtni nekā nedzīvu priekšmetu, dzīvniekus ienīst vairāk nekā augus un savus tuvākos — cilvēkus ienīst vairāk nekā jebkuru dzīvnieku, visas šausmas un nemiers, ko radīja milzu nātres un sešas pēdas garie zāļu stiebri, drausmīgie kukaiņi un tīģeriem līdzīgās žurkas, pārauga neiztei­camā riebumā, kas ar visu spēku vērsās tieši pret šur tur pa vienai izkaisītajām milzīgajām cilvēciskajām būtnēm — pret Dievu ēdiena bērniem. Šis naids kļuva par galveno politiskās cīņas virzītāju spēku. Jaunāko notikumu spiestas, partijas pārskatīja un pilnīgi pārgrozīja savu iepriekšējo nostāju, un cīņa tagad sākās starp oportūnistiem, kas ierosināja, lai mazo cilvēku pārstāvji politikā uzņemas kontroli par
   Dievu ēdienu un tā izmantošanu, un reakcionāru par­tiju, ko pārstāvēja Keiterems, kura runas kļuva arvien niknākas un divdomīgākas: sākumā viņa no­domi izpaudās atsevišķās draudīgās frāzēs, kā, piemē­ram, aicinājums cilvēkiem «izcirst kazenāju ataugas» vai atrast «līdzekli pret elefantiāzi[12]», līdz beidzot vē­lēšanu priekšvakarā viņš skaidri un gaiši paziņoja: «Izraujiet nātres no zemes!»
   Visi trīs Kosara dēli, nu jau pieauguši vīri, nevis milzīgi bērni, kādudien sēdēja starp sava veltīgā darba augļiem un, kā paraduši, pārsprieda jaunākos notikumus. Izpildīdami tēva rīkojumu, viņi augu dienu bija rakuši vairākus dziļus, līkumotus grāvjus un vakarā, saulei rietot, atpūtās dārziņā lielās mājas priekšā, raudzījās apkārtējā pasaulē un gaidīja, kad mazie kalpi tos aicinās pie vakariņu galda.
   Iedomājieties šos milžus, no kuriem mazākais sa­sniedza četrdesmit pēdu garumu, apsēdušos zālītē, kas parastam cilvēkam liktos vismaz kā meldru stiebri. Viens ar dzelzs siju no varenajiem zābakiem atdauzīja sakaltušus dubļus, otrs bija atlaidies uz elkoņiem, trešais drāza priedi, un visapkārt izplatījās sveķu smarža. Apakšveļa viņiem bija austa no vir­vēm, virsdrēbes pītas no alumīnija stieplēm, kājas ieautas apavos no koka un dzelzs, bet visas saites, pogas un jostas darinātas no plātņu tērauda. Lielā vienstāva māja, smagnēja kā seno ēģiptiešu celtnes, daļēji bija būvēta no milzīgiem krītakmens bluķiem, daļēji izdobta kalna pakājes klintīs, tās fasāde pacē­lās simt pēdu augstumā, bet aizmugurē pret rieta de­besīm kā dīvains režģis slējās skursteņi un riteņi, celtņi un darbnīcu jumtu ģēveles. Pa apaļo mājas logu varēja saredzēt cauruli, no kuras vienmērīgā ritmā lāsi pa lāsei kaut kādā nesaskatāmā tvertnē pi­lēja līdz baltkvēlei nokaitēts metāls. Milžu apdzīvoto zemes gabalu apjoza ar tērauda sijām nostiprināts augsts zemes valnis, kas aizstiepās pāri ielejai un kalnu korēm. Lai apjaustu šo celtņu apmērus, tās jā­salīdzina ar kādu parasta lieluma priekšmetu. Ja vil­cienu, kas no Sevnoukas rībēdams iedrāzās tunelī un pazuda jauno Kosaru skatienam, salīdzinātu ar viņu celtnēm, tas liktos kā niecīga uzvelkama rotaļlietiņa.
   —■ Viņi aizlieguši mums spert kāju jebkurā mežā šaipus Aitemas, — sacīja viens no brāļiem, — un uz­rakstu par šo aizliegumu, kas senāk atradās pie Nok- holtas, pārcēluši vairāk nekā divas jūdzes uz šo pusi.
   —    Tas vēl tikai ir sākums, — brīdi padomājis, vi­ņam piebiedrojās jaunākais brālis. — Viņi pūlas likt Keiteremam šķēršļus ceļā.
   —     Keiteremam tas ir tīrais sīkums, bet mūs skar tik sāpīgi, ka ļaunāk jau vairs nevar būt, — teica tre­šais brālis.
   —     Viņi grib mūs atgriezt no brāļa Redvuda. Kad pēdējo reizi gāju pie viņa ciemos, sarkanās brīdinā­juma zīmes no abām pusēm bija pavirzījušās veselu jūdzi uz priekšu. Ceļš no kāpām uz viņa māju nu jau ir tik šaurs kā taciņa starp dzīvžogiem.
   Viņš iegrima domās.
   —     Diezin kā tagad klājas mūsu brālim Redvudam?
   —     Vai viņam kas noticis? — iejautājās vecākais brālis un nocirta priedei zaru.
   —    Tā vien šķita, ka viņš kavējas sapņos. Pat lāgā neklausījās, ko es runāju. Un pats ieminējās par… mīlestību.
   Jaunākais brālis uzsita ar siju pa tērauda zoles malu un iesmējās.
   —     Brālim Redvudam, — viņš sacīja, — rādās sapņi.
   Labu bridi visi trīs klusēja. Tad ierunājas vecakais brālis.
   —     Šī iesprostošana no visām pusēm kļūst arvien neatlaidīgāka, es to vairs nespēju paciest. Galu galā viņi, vai zināt, vēl apvilks apli ap mūsu zābakiem un pavēlēs nekustēties ne no vietas.
   Vidējais brālis ar vienu roku aizmeta sānis veselu gubu nocirsto priedes zaru un apsēdās ērtāk.
   —     Tas, kas tagad notiek, ir tīrais sīkums, bet pa­gaidiet, kas būs pēc tam, kad pie varas nāks Keite­rems.
   —      Ja Keiterems vispār tiks pie varas, — noteica jaunākais brālis un sparīgi uzsita pa zemi ar dzelzs siju.
   —     Gan jau tiks, — sacīja vecakais, lūkodamies uz savu zābaku purngaliem.
   Vidējais brālis vairs nekapāja priedes zarus, bet pievērsa skatienu augstajam valnim, kas viņus pa­sargāja no ārpasaules.
   —     Tad, brāļi, — viņš sacīja, — mūsu jaunība būs pagājusi, kā to sen jau saka Redvuda tētis, un mums vajadzēs rīkoties kā īstiem vīriem.
   —    Jā, — piekrita vecākais brālis, — bet ko tas no­zīmē? Ko nozīmē grūtā brīdī rīkoties kā īstam vīram?
   Arī viņš palūkojās uz tranšejām un valni, taču šķita, ka viņš to nemaz neredz, ka viņa skatiens aiz- traucas cauri valnim tālē, kur aiz kalniem varbūt jau pulcējas ļaužu bari. Tobrīd viņi visi trīs gara acīm skatīja vienu un to pašu ainu — kā mazie cilvēciņi dodas pret viņiem karagājienā, kā šurp veselām straumēm neapturamas, nenogurdināmas un ļaunas plūst sīkās radības …
   —     Viņi ir mazi, — sacīja jaunākais brālis, — taču kas viņus var saskaitīt, tikpat kā smiltis jūrā.
   —    Viņiem ir ieroči — pat lielgabali, ko lējuši mūsu brāļi Sanderlendā.
   —      Turklāt, brāļi, mēs taču esam reizēm nokāvuši tikai kādu nešķīstu kukaini. Vai mēs vispār zinām, ko nozīmē nogalināt?
   —      Tev taisnība, brāli, — sacīja vecākais Kosara dēls. — Un tomēr mēs varam uz sevi paļauties. Kad pienāks grūtais brīdis, gan mēs zināsim, kas mums darāms.
   Viņš aizcirta kabatas nazi, tā ka tā asmens, kas garumā varēja mēroties ar cilvēka augumu, noblīk- šķēja, un, atspiedies pret kūju, ko tikko bija izdrāzis, piecēlās kājās. Tā viņš palika stāvam, pagriezies pret pelēko milzeni — savu māju. Tumši sārts rietošās saules stars pārslīdēja viņa augumam, apstājās uz bruņām un metāla sprādzēm pie kakla, iemirdzējās alumīnija stieplēs uz rokām, un brāļiem šķita, ka viņš pēkšņi būtu pārplūdis asinīm …
   Tai brīdī, kad jaunais milzis izslējās stāvus, viņš uz nocietinājumu vaļņa pašā kalna galā pret rieta no- kveldētajām debesīm ieraudzīja kādu sīku, melnu stāvu. Mazais cilvēciņš neveikli mētājās rokām. Kaut kas šais izmisīgajās kustībās lika milzim sarosīties. Par atbildi viņš pamāja ar priedes kūju, izkliedza ap­sveikumu, tā ka visa plašā ieleja nodimdēja, un, pa­teicis brāļiem: «Kaut kas ir noticis,» — divdesmit pēdu platiem soļiem devās palīgā savam tēvam.

   Šai pašā brīdī kāds cits jauns cilvēks, kas nebūt ne­bija milzis, izteica savas domas par Kosara dēliem. Kopā ar draugu viņš bija atstaigājis līdz kalniem pie Sevnoukas un nu noturēja veselu runu. Nākdami gar žoga malu, viņi bija izdzirdējuši žēlus pīkstienus un kopīgiem spēkiem izglābuši trīs tikko izperētus zīlī­tes mazuļus no vairāku milzu skudru uzbrukuma.
   —      Reakcionārs! — viņš sacīja, kad skatienam pa­vērās Kosaru nometne. — Kā gan lai nekļūst par reakcionāru! Paskaties uz šo zemes gabalu — dieva zemīti, kas vēl nesen bija tik skaista un tīra, bet ta­gad ir izrakņāta, sapostīta, apgānīta un saārdīta! Šie drausmīgie šķūņi! Milzīgais vēja dzinēja rats! Tā tur kroplā mašīna ar riteņiem! Un kur tad vēl grāvji un uzbērumi! Paskaties uz šiem trim briesmoņiem — sa­tupušies kopā un perina kārtējo velnišķību! Paska­ties, paskaties vien uz šo zemi!
   Draugs paraudzījās viņam sejā.
   —     Tu esi pārlieku saklausījies Keiteremu, — viņš sacīja.
   —      Toties es skatos pats savām acīm. Mazliet ielū­kojos pagātnē, kad mums visapkārt vēl valdīja miers un kārtība. Šis Dievu ēdiens ir īsts sātana iemieso­jums, kas mums uzsūtīts, lai pazudinātu pasauli. Iedo­mājies, kāda izskatījās pasaule pirms mūsu piedzim­šanas, kāda tā bija tolaik, kad mēs tikko ieraudzījām dienas gaismu, un palūkojies, kas notiek tagad! Iedo­mājies, kā šais saulainajās nogāzēs reiz viļņojās zel­tainas labības druvas, kā vienos ziedos rotājās dzīv­žogi, kas citu no cita atdalīja mazos zemkopju tīru­mus, kā visā apkaimē acis priecēja no sarkaniem ķie­ģeļiem celtās fermeru ēkas un kā baznīcas zvani tur tai tornī ik sestdienu pāri mierā grimstošiem laukiem iejundīja svētvakara lūgšanu. Bet tagad gadu no gada arvien vairāk un vairāk sarodas visādu drausmīgu nezāļu, drausmīgu kukaiņu, un arī šie milži nāk klāt aizvien no jauna, viņi spiež mūs pie zemes, cenzda­mies iznīdēt visu sīko un trauslo, kas mums ir tik dārgs. Kas tikai vēl nenotiks … Skaties!
   Viņš pastiepa balto pirkstu, un draugs pavērsa ska­tienu norādītajā virzienā.
   —      Tie ir viņu apavu nospiedumi. Redzi! Ieminis zemē trīs pēdas dziļu bedri — tā kļūs par lamatām
   zirgam un jātniekam, par slazdiem ikvienam neuzma­nīgam gājējam. Un tur samīdīts mežrožu krūms, zāle izrauta ar visām saknēm, vilkmēļu cers izšķaidīts uz visām pusēm, drenu caurule salauzta un taciņa krau­jas malā nobrukusi. Visapkārt posts un nelaime! Un tā viņi saārda visu pasauli, izjauc cilvēku ieviesto kārtību un pieklājību. Sabradā visu, kas tikai gadās ceļā. Re­akcija! Kas cits vēl atliek?
   —     Nu, bet reakcija … Ko jūs esat iecerējuši darīt?
   —     Apturēt šo nejēdzību! — iesaucās Oksfordas universitātes students. — Iekams nav par vēlu!
   —      Taču…
   —     To var izdarīt, — sauca oksfordietis. — Mums vajadzīga stingra roka, mums vajadzīgs labi pārdo­māts rīcības plāns un drošs prāts. Līdz šim mēs tikai esam kulstījuši tukšus salmus un baidījušies pakus­tināt kaut pirkstu; mēs esam niekojušies un vilcinā­jušies, bet Dievu ēdiens tikām pleties plašumā. Taču vēl tagad…
   Viņš mirkli apklusa.
   —    Tavi vārdi skan kā Keiteremā atbalss, — sacīja studenta draugs.
   —     Vēl tagad nav par vēlu. Vēl tagad ir cerība — droša cerība, ja vien mēs paši būsim pārliecināti par to, ko gribam, un zināsim, kas ir jāiznīcina. Mūsu pusē nostājušās milzīgas masas, piekritēju mums ir daudz vairāk nekā pirms dažiem gadiem; mūsu pusē ir likums, konstitūcija, sabiedriskā kārtība, baz­nīca, mūsu pusē ir cilvēces tikumi un paražas — un viss vēršas pret Dievu ēdienu. Kādēļ mums vēl vilci­nāties? Kādēļ melot? Mēs ienīstam šo Ēdienu, mēs to nevēlamies pieņemt: kāpēc mums tas jāpacieš? Vai tiešām tu domā, ka joprojām vajadzētu tikai kurnēt, paklusām pretoties un nekustināt ne pirksta, kamēr mums pašiem gals būs klāt?
   Viņš pēkšņi apklusa un pagriezās.
   —     Paraugies uz šo nātru audzi! Tur, tai biezoknī, palikušas pamestas mājas, kurās vēl nesen savu mūžu godam vadīja vienkāršo laužu ģimenes.
   —      Un tur! — viņš apsviedās uz to pusi, kur jaunie Kosari cits citam zūdījās par sev nodarītajām pāres­tībām. — Paskaties uz viņiem! Es pazīstu šo milžu tēvu — rupju, līdz zvēriskumam rupju cilvēku ar ne­ciešami skaļu balsi, nelieti, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā mūsu pārāk iecietīgās sabiedrības dēļ zau­dējis jebkuru mēra izjūtu. Inženieris! Viss, kas mums ir svēts un dārgs, viņa acīs ir tikai nieks. Nenozīmīgs nieks! Mūsu zemes un tautas lieliskās tradīcijas, cil­denās paražas, kopš neatminamiem laikiem iesakņo­jusies kārtība, lēnie, bet platie soļi, ko gadsimtu pēc gadsimta savā attīstības gaitā spērusi angļu tauta, līdz beidzot mūsu nācija kļuvusi diža un mūsu līksmā sala brīva, — tas viss šim cilvēkam šķiet tukšas, ne­vajadzīgas pasakas. Lēta tarkšķēšana par nākotni vi­ņam liekas dārgāka nekā visi mūsu tautas svētumi… Viņš pieder pie tās cilvēku sugas, kas ierīkos tram­vaja līniju pāri savas mātes kapam, ja vien tā viņam liksies izmaksājam lētāk. Bet tu vēl runā par nogai­dīšanu, par kaut kādiem kompromisiem, kas dos tev iespēju dzīvot tāpat kā līdz šim, lai gan blakus pastā­vēs šīs mašīnas, kas arī dzīvos tāpat kā līdz šim. Tici man — tas ir bezcerīgi… bezcerīgi. Tad jau ar tīģe­riem arī varētu noslēgt līgumu. Viņi vēlas, lai viss būtu liels un kroplīgs, mēs gribam visu redzēt nor­mālu un daiļu. Tātad jāizvēlas — vai nu viens, vai otrs.
   —      Bet ko jūs varat izdarīt?
   —      Daudz! Visu! Apturēt Dievu ēdienu! Pagaidām milži vēl ir izkliedēti kur kurais, atšķirti cits no cita un pārāk jauni. Iekalt tos važās, aizbāzt tiem muti, ka pat pīkstēt nejaudā, — nežēlot spēkus, lai tos ap­turētu. Pasaule pieder vai nu mums, vai viņiem! Ap­turēt Dievu ēdienu. Ietupināt aiz restēm katru, kas to gatavo! Darīt visu, lai apturētu Kosaru! Tu laikam vairs neatceries — viena paaudze… tikai viena paaudze jānotur pakļautībā, un tad … Tad mēs nolī­dzināsim šos smilšu uzbērumus, aizraksim viņu pēdu atstātās bedres, novāksim neglītās sirēnas no mūsu baznīcu torņiem, iznīcināsim lielgabalus un atgriezī­simies pie vecās kārtības, pie vecās labās civilizāci­jas, kas vienīgā ir piemērota cilvēka dvēselei.
   —     Tas prasīs ārkārtējas pūles.
   —• Ārkārtēja mērķa labad. Un ja mēs to nedarītu? Vai mūsu nākotnes izredzes tev neparādās skaidras kā diena? Šie milži savairosies un visur izkaisīs savu Ēdienu. Mūsu pļavas aizaugs ar pārliecīgu zāli, mūsu dzīvžogus pārņems dzelkšņi, šais biezokņos saradīsies drausmīgi kukaiņi un pa novadcaurulēm skraidīs milzu žurkas. To saradīsies arvien vairāk, vairāk un vairāk. Bet tas ir tikai sākums. Kukaiņi un augi mūs pārmāks, pat zivis pārplūdinās jūras un gremdēs mūsu kuģus. Drausmīgi čūkšņi aplenks mūsu mājas, aizsegdami tās no saules gaismas, pāraugs mūsu baz­nīcas, ielauzīsies mūsu pilsētās un iznīcinās to mūž­seno kārtību, bet paši mēs jutīsimies kā sīki tārpiņi zem jaunās milžu ģints papēžiem. Cilvēci pārplūdinās un noslīcinās tās pašas rokām radītās pārmērības. Un tikai tukšu iedomu dēļ! Lielums! Lieluma mānija! Lai tikai viss aug un palielinās un da capoK Jau tagad mēs tikai ar pūlēm varam izvairīties no pirmajām nā­kotnes iezīmēm. Un nedarām nekā prātīga, bet vie­nīgi žēlojamies: «Kādas neērtības!» Kurnēt mēs pro­tam, bet rokas pakustināt negribam. Nē!
   Viņš pacēla roku.
   —     Lai cilvēce dara to, kas ir tās pienākums! Un arī es nepalikšu malā. Es balsoju par reakciju — ne­ierobežotu un bezbailīgu reakciju. Ja mēs paši nedo­mājam lietot šo Dievu ēdienu, kas gan vēl cits mums atliek? Pārāk ilgi jau esam niekojušies, svārstījušies un meklējuši vidusceļus. Tādi jūs esat! Bailīga svār- stīšanās, vidusceļu iešana — tie ir jūsu tikumi, jūsu dzīves veids, jūsu sākums un gals. Taču no manis lai to negaida! Es cīnīšos pret Dievu ēdienu, man pietiks spēka un gribas to apkarot!
   Viņš pagriezās, izdzirdējis, ka draugs neapmieri­nāti kaut ko noburkšķ.
   —     Ko tu domā darīt?
   —     Tas ir gaužām sarežģīti…
   —     Ak tu vēja rādītājs! — nikni iesaucās jaunais oksfordietis un piecirta kāju pie zemes. — Vidusceļš nav iespējams. Vai nu mēs, vai viņi. Vai nu mums pašiem ķerties pie Dievu ēdiena, vai arī to iznīcināt. Ēst vai iznīcināt! Citu ceļu nav!

   i
   Gadījās, ka tieši tolaik, kad pirms vispārējām vēlē­šanām Keiterems devās karagājienā pret Brīnum­ēdiena bērniem, lai beidzot sagrābtu varu savās ro­kās, — šais traģiskajās un briesmīgajās dienās kaut kādu sevišķi nozīmīgu apstākļu dēļ no sava tēva karalistes Anglijā ieradās viņas gaišība princese, ku­ras barošana agrīnā bērnībā bija kļuvusi par tik sva­rīgu soli doktora Vinklsa žilbinošajā karjerā. Valstisku apsvērumu dēļ viņa bija saderināta ar kādu princi, un abu laulībām vajadzēja kļūt par notikumu ar starp­tautisku nozīmi. Taču kāzas noslēpumainu iemeslu dēļ vairākkārt bija atliktas. Darbā tika laistas tenkas un fantāzija, un ikviens melsa ko vien spēdams. Klīda baumas, ka nepaklausīgais princis esot paziņojis — par tik lielu muļķi viņš nu gan nekļūšot. Un cilvēki juta princim līdzi. Tas arī ir pats svarīgākais, ko var pateikt par šo notikumu.
   Lai cik dīvaini tas liktos, pirms brauciena uz An­gliju princesei pat prātā nenāca, ka vēl kaut kur dzīvo citi milži. Viņa bija uzaugusi pasaulē, kur visi kaislīgi aizraujas ar pieklājību un kur atturība ir gal­venais cilvēku tikums. No princeses rūpīgi slēpa pa­tiesību, milzi sargāja tā, lai viņa pat nenojaustu, ka arī dabā sastopamas gigantiskas dzīvības formas, līdz pienāca brīdis doties uz Angliju. Un, tikai sastapusi jauno Redvudu, princese uzzināja, ka pasaulē dzīvo arī citi milži.
   Princeses tēva karaļvalstī bija neapdzīvotas tuk­snesīgas augstienes un kalni, kur viņa bija radusi brīvi klaiņot. Par visu vairāk viņai patika saules lēkti un rieti, satraucošā gaismas rotaļa pie debesu jumola, taču Anglijā, kuras tauta ir gan demokrātiska, gan arī aizrautīgi turas pie senām ieražām, princeses brī­vība tika stingri ierobežota. Ļaudis plūda bariem, brauca veseliem vilcieniem aplūkot princesi; dažs ar divriteni pieveica lielus attālumus, lai kaut ar vienu aci paraudzītos princesē, tādēļ viņa cēlās agri, ja gri­bēja pastaigāties, neviena netraucēta. Arī torīt, kad princese sastapās ar jauno Redvudu, vēl tikko svīda gaisma.
   Lielais parks ap pili, kurā dzīvoja princese, aizsnie­dzās desmitiem jūdžu uz rietumiem un dienvidiem no pils rietumu vārtiem. Plašo aleju kastaņas pacēlās augstu pāri viņas galvai. Ikviens no šiem kokiem, princesei garām ejot, it kā centās pasniegt tai jo dās­nāku ziedu velti. Sākumā viņa tikai priecājās par skaisto skatu un ziedu brīnumaino smaržu, bet tad no­lēma dāvanu pieņemt un tik dedzīgi izraudzījās plū­camos zarus, ka jauno Redvudu pamanīja tikai tad, kad tas jau bija pienācis gluži klāt.
   Princese staigāja starp kastaņām, un milzis, ko vi­ņai bija lēmis liktenis, negaidīts un necerēts nāca arvien tuvāk un tuvāk. Laizdama caur pirkstiem za­rus, princese plūca kastaņu ziedus un kārtoja tos pušķī. Viņa jutās viena pati visā plašajā pasaulē… Un tad …
   Princese pacēla skatienu un to pašu brīdi saprata, ka tur stāv viņas izredzētais.
   Liksim lietā visu savu iztēli, lai princeses daiļumu ieraudzītu tādu, kādu to skatīja jaunais Redvuds. Ne­parasti lielais augums, kas neļautu mums izprast vi­ņas pievilcību, milzim nešķita nekāds šķērslis. Viņš ieraudzīja jauku meiteni, pirmo cilvēcisko būtni, kas bija kā radīta viņam, vieglu, slaidu, gaisīgā tērpā, ko plandīja spirgtais rītausmas vējš, izceldams milzes spēcīgā auguma maigās aprises, un rokā šī meitene turēja veselu klēpi ziedošu kastaņas zaru. Zem tērpa apkakles vīdēja balts kakls un liegi apaļumi, ko tuvāk plecam aizsedza kuplo kroku mestās ēnas. Pie­zagusies vēsmiņa bija atraisījusi meitenes matus un piekļāvusi tās vaigam rudu sprogu. Acis raudzījās dzidri zilas, un lūpās rotājās smaids, kad viņa snie­dzās pēc koku zariem.
   Satrūkusies princese pagriezās, ieraudzīja sveši­nieku, un abi tā arī palika, lūkodamies viens otrā. Viņa parādīšanās princesei šķita tik pārsteidzoša, tik neticama, ka īsu mirkli to pat sagrāba bailes. Šis cil­vēks ieradās kā pārdabiska parādība, viņš izjauca vi­sus tās līdzšinējos priekšstatus par pasauli. Šis slai­dais jauneklis, kas no tēva bija mantojis tumsnējo seju un nopietnību, tolaik bija divdesmit vienu gadu vecs. Cieši pieguļošā mīkstas, tumšbrūnas ādas jaka un bikses izcēla viņa spēcīgo augumu. Lai kāds turē­jās laiks, cepuri jaunais Redvuds nekad galvā nelika. Tā nu viņi stāvēja, raudzīdamies viens otrā, — prin­cese pārsteigumā neticēja savām acīm, jauneklim strauji pukstēja sirds. Viņi bija satikušies, iepriekš viens par otru nekā nezinādami, un šī tikšanās pār­veidoja visu viņu dzīvi.
   Jaunā Redvuda pārsteigums nebija tik liels. Viņš pats bija meklējis princesi, un tomēr sirds viņam puk­stēja ļoti strauji. Acis no princeses sejas nenolaiz- dams, viņš lēnām nāca tai klāt.
   —            Jūs esat princese, — viņš sacīja. — Tēvs man stāstīja par jums. Tā pati princese, ko baroja ar Dievu ēdienu.
   —           Es esmu princese, patiesi, — viņa teica, izbrīnā ieplezdama acis. — Bet kas esat jūs?
   —            Es esmu tā cilvēka dēls, kurš radīja Dievu ēdienu.
   —     Dievu ēdienu!
   —     Jā, Dievu ēdienu.
   —     Bet…
   Neizteicami samulsusi, viņa palika pusvārdā.
   —     Ko jūs sacījāt? Es nesaprotu. Dievu ēdienu?
   —     Jūs par to neesat pat dzirdējusi?
   —     Par Dievu ēdienu! Nē!
   Princesi sagrāba drebuļi. Viņa nobālēja.
   —     Es nezināju, — viņa sacīja. — Vai patiešām? …
   Viņš gaidīja, lai tā izsaka savu domu līdz galam.
   —     Vai patiešām ir vēl citi… milži?
   —     Un jūs to nezinājāt? — viņš atkārtoja.
   Nule izdzirdētās ziņas vēl vairāk pārsteigta, viņa atbildēja:
   —     Nē!
   Visa pasaule pēkšņi pārvērtās, tāpat kā pārvērtās princeses pasaules uztvere. Kastaņas zars izslīdēja viņai no rokas.
   —_Vai tiešām, — viņa apstulbusi atkārtoja, —pa­saulē dzīvo arī citi milži? Un kaut kāds ēdiens?…
   Nu savukārt apjuka jaunais Redvuds.
   —     Jūs itin nekā nezināt? — viņš iesaucās. — Un arī par mums nekā neesat dzirdējusi? Jūs, ko Dievu ēdiens saistījis ar mums ciešām saitēm?
   Meitene raudzījās viņā vēl arvien baiļu aizmiglo­tām acīm. Roka pacēlās pie kakla, tad atkal noslīga.
   —     Nē, — viņa čukstēja.
   Princesei šķita, ka viņa tūdaļ sāks raudāt vai arī zaudēs samaņu. Bet tad viņa saņēmās un atguva spēju skaidri domāt un runāt.
   —      Tas viss ticis no manis slēpts, — viņa sacīja. — Un nu man liekas gluži kā sapnis. Esmu sapnī re­dzējusi … jā, sapnī esmu kaut ko līdzīgu redzējusi. Taču nomodā… Nē! Izstāstiet! Izstāstiet man visu! Kas jūs esat? Kas ir šis Dievu ēdiens? Tikai stāstiet lēnām un… skaidri. Kādēļ no manis tika slēpts, ka es neesmu viena?

   — Izstāstiet visu! — lūdza princese, un jaunais Redvuds, satraukumā drebēdams, ņēmās viņai stāstīt — sākumā diezgan neskaidri un saraustīti — par Dievu ēdienu un milzīgajiem bērniem, kas iz­kaisīti pa visu pasauli.
   Iedomājieties abus jauniešus, kā pietvīkuši un ne­veikli viņi pūlas viens otru saprast no nebeidzamiem pusizteiktiem, pusuzklausītiem vārdiem, kā viņi at­kārto teikto, mulsdami apklust un aizmaldās sā­ņus, — tā bija brīnišķīga saruna, kas palīdzēja prin­cesei atmosties no visu mūžu ilgušās neziņas. Maz- pamazām viņa saprata, ka nav nekāds izņēmums pārējo cilvēku vidū, ka ir saistīta brālībā ar citiem
   tādiem pašiem milžiem, kuri baroti ar Dievu ēdienu un uz mūžīgiem laikiem pārauguši šaurību, kas sa­saista sīkos ļautiņus, kuri mudž pie viņu kājām. Jau­nais Redvuds stāstīja par savu tēvu, par Kosaru, par brāļiem, kas izkaisīti pa visu zemi, par diženo laik­metu, kas beidzot atausis pār cilvēci.
   —      Mēs esam pašā sākumu sākumā, — viņš sa­cīja, — viņu pasaule ir tikai ievadījums jaunajai pa­saulei, ko radīs Dievu ēdiens.
   —      Mans tēvs tic un arī es ticu, ka pienāks laiks, kad viss niecīgais sen būs pagaisis no cilvēku dzīves, kad milži varēs brīvi staigāt pa šo zemi — savu zemi — un veikt arvien dižākus un dižākus darbus. Taču tas viss vēl gaida nākamībā. Mēs neesam pat pirmā milžu paaudze… mēs esam tikai pirmais eks­periments.
   —     Arī par to, — viņa teica, — es nekā nezināju.
   —      Dažkārt man šķiet, ka esam ieradušies pārlieku agri. Un tomēr kādam vajadzēja nākt pirmajam. Taču pasaule vēl nebija sagatavojusies mūs saņemt, tā ne­spēja saņemt pat mazākus milžus, kas savu lielumu bija iemantojuši no Dievu ēdiena. Ir pieļautas kļūdas, un ir notikušas sadursmes. Sīkie cilvēciņi ienīst mūs, lielos…
   Viņi izturas pret mums nežēlīgi tāpēc, ka paši ir tik sīki… Un tāpēc, ka mūsu kājas samin to, bez kā viņi nespēj dzīvot. Lai kā tas būtu, viņi mūs ienīst un nevēlas mūs redzēt šai pasaulē, — ja vienīgi mēs spētu sarauties līdz viņu niecīgumam, varbūt tad viņi lūkotu mums piedot…
   Viņi jūtas laimīgi mājās, kas mums šķiet kā cie­tuma kameras, viņu pilsētas mums ir par mazām; uz viņu ceļiem mums nav vietas, kur kāju nolikt; mēs nevaram pielūgt dievu viņu baznīcās …
   Mēs redzam pāri viņu mūriem un aizsargvaļņiem, neviļus mums gadās ielūkoties viņu augšstāvu logos;
   mēs paceļamies pāri viņu paražām, un viņu likumi mums šķiet kā tīkls, kas pinas pa kājām …
   Līdzko mēs paklūpam, viņi jau brēc, cik jaudas; viņi trako, tikko mēs kļūdāmies, pārkāpdami viņu aizliegumus, vai izslejamies taisni, lai paveiktu kaut ko diženu …
   Vismazākais mūsu solis viņiem šķiet straujš lido­jums, bet viss, ko viņi uzskata par dižu un apbrīno­jamu, mums liekas rotaļu klucīši, no kuriem lellēm būvēt pilis. Viņu ierīces ir tik niecīgas, viņu iztēles spējas un darba paņēmieni tik sīki, ka tas viss kavē mūs un saista mūsu spēkus. Viņiem nav nevienas ma­šīnas, kas būtu piemērota mūsu stiprajām rokām, ne arī līdzekļu, kā apmierināt mūsu vajadzības. Ar tūk­stošiem neredzamu saišu viņi tur mūsu varenumu verdzībā. Ja stātos vīrs pret vīru, mēs esam simtiem reižu spēcīgāki, toties mums nav ieroču; tieši mūsu lielais augums padara mūs par viņu parādniekiem; viņi vienmēr uzsver, ka mēs dzīvojam uz viņu ze­mes; viņi nemitīgi atgādina, ka mēs patērējam vairāk barības, ka mums vajadzīga lielāka pajumte, un par visu to mums ar šo punduru darinātiem darba rīkiem jāstrādā viņu labā, lai apmierinātu viņu pundurīgās iegribas.
   Viņi mūs ierobežo kā vien mācēdami. Nav iespē­jams likt ne soli, nepārkāpjot viņu aizliegumus. Pat šodien, lai sastaptu jūs, es biju spiests šķērsot viņu noteikto robežu. Viņi mums aizlieguši visu, pēc kā cilvēks tiecas un ko savā mūžā kāro. Mēs nedrīkstam ieiet pilsētās, mēs nedrīkstam doties pāri tiltiem, mēs nedrīkstam spert kāju ne viņu apartajos tīrumos, ne viņu medību parkos. Es esmu atgriezts no visiem mūsu brāļiem, varu tikties vairs vienīgi ar trim Ko­sara dēliem, bet arī turp ceļš jo dienas jo kļūst šau­rāks. Tā vien šķiet, ka viņi gaidīt gaida izdevīgu ga­dījumu, lai mums nodarītu vēl kaut ko ļaunāku …
   —     Bet mēs taču esam stipri, — sacīja princese.
   —     Mums jābūt stipriem, tas tiesa. Mēs jūtam — visi kā viens, arī jūs pazīstat šo sajūtu, par to es ne­šaubos —, ka mums ir spēks, varens spēks veikt di­žus darbus, spēks, kas bangot bango, gaidīdams, kad tiks likts lietā. Taču iekams mēs varam kaut ko pa­veikt …
   Pēkšņi viņš pameta ar roku, it kā aizslaucīdams visu pasauli.
   —• Lai arī es domāju, ka esmu viena šai pasaulē, — sacīja princese, — šad tad man ir ienācis prātā tas, par ko jūs tikko runājāt. Vienmēr esmu mācīta, ka spēks ir gandrīz vai grēks, ka labāk cilvēkam būt ma­zam nekā lielam, ka īstena ticība liek aizsargāt vā­jos un mazos, stiprināt vājos un mazos, palīdzēt vi­ņiem, lai tikai viņi vairojas un vairojas, līdz beidzot savairojas tiktāl, ka sāk mudžēt cits citam uz gal­vas, — ziedot mūsu spēkus viņu labad. Taču mani allaž mocījušas šaubas, vai šī mācība ir pareiza …
   —     Dzīvība mums nav dota, — atbildēja jaunais Redvuds, — un mūsu augums nav radīts tādēļ, lai mēs nomirtu.
   —     Nē.
   —      Ne arī tālab, lai savu mūžu nodzīvotu veltīgi. Taču, ja mēs ar to nesamierināsimies, it visiem mūsu brāļiem jau ir skaidrs, ka notiks sadursme. Nezinu, cik asai jābūt šai sadursmei, lai sīkie cilvēciņi bei­dzot ļautu mums dzīvot tā, kā pienākas. Par to do­mājuši visi mūsu brāļi. Arī Kosars, par kuru es jums jau stāstīju, — viņš tāpat par to allaž domā.
   —     Bet viņi taču ir tik sīki un vārgi, šie punduri.
   —     Savā ziņā jā. Taču visi iznīcināšanas ieroči at­rodas viņu rokās un ir darināti, lai viņu rokas tos iz­mantotu. Šie cilvēki, kuru pasaulē mēs esam ielau­zušies, gadu simteņiem un tūkstošiem mācījušies cits citu nogalināt. Un parādījuši patiešām vērā liekamas spējas. Ne tikai tās, par kurām nule jums stāstīju. Turklāt viņi veikli prot krāpt un negaidot grozīt sa­vus uzskatus… Nezinu … Sadursmei jānotiek. Jūs… jūs varbūt esat savādāka nekā mēs. Bet ar mums sadursmei, bez šaubām, jānotiek… Tam, ko viņi sauc par karu. Mēs to zinām. Un, cik ir mūsu spēkos, gatavojamies. Taču jūs jau pati zināt, cik viņi ir maziņi, un mēs neprotam nogalināt un nemaz ne­gribam nogalināt…
   —     Skatieties! — princese pārtrauca Redvudu, un viņš izdzirdēja ievaukšķamies tauri.
   Milzis palūkojās turp, no kurienes nāca šī skaņa, un ieraudzīja gaiši dzeltenu automobili, kurš, atdūries pret viņa zābaka papēdi, pukstēja, tusnīja un izmisīgi rīstījās, bet šoferis ar melnām aizsargacenēm un kažokādās tērpušies pasažieri izskatījās gaužām aiz­vainoti. Viņš paspēra kāju sānis, un automašīna, trīs­kārt nikni nosprauslājusies, kā plēsta aizšāvās uz pil­sētas pusi.
   —     Visu ceļu aizsprostojis! — sadzirdēja jaunais Redvuds.
   Tad kāds ierunājās:
   —     Skatieties! Vai redzat? Tur aiz tiem kokiem ir milzīgā princese! — Un visas sejas ar aizsargacenēm pagriezās un ņēmās blenzt princesē.
   —     Nu, vai zināt! — kāds cits sacīja. — Paskat, ko izdomājuši.
   —     Tas viss, — teica princese, — ir tik pārsteidzoši, ka man pat trūkst vārdu.
   —     Viņi jums nebūtu stāstījuši, — atbildēja jaunais Redvuds, neizteikdams domu līdz galam.
   —    Iekams sastapu jūs, mitinājos pasaulē, kur liela biju tikai es viena. Tādēļ es veidoju pati savu dzīvi. Man šķita, ka esmu dīvaina dabas untuma upuris. Bet tagad pusstundas laikā mana pasaule ir sabrukusi un
   es redzu pavisam citādu pasauli, gluži savādākus ap­stākļus, plašākas iespējas … biedrus un draugus …
   —     Biedrus un draugus, — viņš piekrita.
   —      Man gribas, lai jūs stāstāt vēl un vēl, un vēl, — viņa sacīja. — Tas viss man, zināt, šķiet kā neticama un skaista pasaka. Arī jūs… Rīt, parīt vai aizparīt, iespējams, es sākšu ticēt, ka jūs tiešām esat. Bet ta­gad … Tagad … tas ir tikai sapnis … Klausieties!
   Abi izdzirdēja pils pulksteni nozvanām pirmo reizi. Un abi neviļus skaitīja līdzi — septiņi.
   —      Šai stundā, — teica princese, — man vajadzētu būt jau mājās. Zālē, kur es guļu, tiks atnesta tase ka­fijas. Sīkie ierēdnīši un kalpotāji — jūs pat sapņos nevarat iedomāties, cik viņi ir nopietni, — skraidīs šurp un turp, noņemdamies ar kaut kādiem niekiem.
   —     Viņi brīnīsies… Bet es vēl gribu ar jums pa­runāt.
   Viņa iegrima domās.
   —      Bet man gribas mazliet padomāt. Man jāpaliek vienai un jāapdomā visas šīs pārvērtības, jāizprot, ka beigusies ilgā vientulība, un jāaprod ar domu, ka pa­saulē esat jūs un vēl citi tādi paši… Es iešu. Šodien vēl atgriezīšos savā vietā pilī, bet rīt līdz ar ausmu nākšu atkal šurp.
   —     Es jūs gaidīšu.
   —     Visu dienu sapņošu un tikai sapņošu par jauno pasauli, ko jūs man pavērāt. Pat tagad vēl lāgā ne­spēju ticēt…
   Viņa paspēra soli atpakaļ un nolūkoja jauno Red- vudu no galvas līdz kājām. Abu skatieni sastapās, un mirkli viņi tā arī palika raugāmies viens otrā.
   —     Jā, — viņa sacīja un klusu iesmējās, taču var­būt tie bija nevis smiekli, bet elsas. — Jūs neesat māņu tēls. Tas ir tik brīnumaini! Vai patiešām jūs ticat, ka… Un ja 11u rīt es atnāku un ieraugu jūs… punduri, kā visus pārējos! … Nē, man viss ir jāpār­
   domā. Bet tagad atvadīsimies, kā to dara sīkie cilvē­ciņi …
   Viņa sniedza roku, un pirmo reizi viņi pieskārās viens otram. Pirksti cieši savijās, un skatieni atkal sa­stapās.
   —     Uz redzēšanos, — viņa teica, — līdz rītam. Uz redzēšanos! Uz redzēšanos, mans brāli milzi!
   Jaunais Redvuds vilcinājās, it kā vēl ko gribēdams sacīt, taču beidzot pavisam vienkārši noteica:
   —     Uz redzēšanos!
   Vēl brīdi abi palika rokrokā saķērušies stāvam un lūkojās viens otram acīs. Bet, kad bija jau atvadīju­šies, princese it kā šaubīdamās palūkojās atpakaļ, taču milzis stāvēja tieši tai pašā vietā, kur viņi bija satikušies.
   Kā pa sapņiem princese šķērsoja plašo pils pa­galmu un iegāja savos apartamentos, vēl arvien rokā turēdama kuplo kastaņas zaru.

   Abi jaunieši sastapās četrpadsmit reizes, bet tad arī viņu laimei pienāca beigas. Dažkārt viņi tikās lie­lajā pils parkā, dažkārt staigāja pa augstieni vai aiz­klīda līdz viršu tīrelim, kas, rūsganu taku izvagots, starp krēslainajiem priežu siliem aizstiepās uz dien­vidrietumiem. Divas reizes viņi tikšanos norunāja kastaņu alejā un piecas reizes satikās pie lielā košumdīķa, ko kādreiz bija licis izrakt karalis, prin­ceses vectēvs. Princese mēdza apsēsties īvēm apau­gušā skaistā zālājā, kas sniedzās līdz pat ūdens malai, bet jaunais Redvuds nometās tai pie kājām un, acīs skatīdamies, runāja — stāstīja visu, kas noticis pirms viņu tikšanās, par darbu, ko viņam iecerējis tēvs, par lielajiem un cildenajiem mērķiem, kas sasniedzami milžiem. Parasti abi jaunieši sastapās agri pirms rītausmas, taču kādudien tikšanos bija norunājuši pēc­pusdienā un tai reizē nespēja atkauties no slepeniem novērotājiem — gan riteņbraucējiem, gan kājām­gājējiem, kas glūnēja no krūmāja, čabinādami sau­sās lapas (kā zvirbuļi Londonas parkos), slīdēja laivās pa dīķi, cenšoties piekļūt viņiem tuvāk, lai varētu noklausīties viņu sarunu.
   Tas bija tikai sākums tai milzīgajai interesei, ko visi tuvākās un tālākās apkaimes iedzīvotāji veltīja abu jauniešu tikšanās reizēm. Kādudien — tā bija septītā reize, kas paātrināja nenovēršamo skan­dālu, — viņi mēnesnīcā sastapās vēsmas šūpotajā viršu tīrelī un nespēja vien beigt čukstēšanos, jo nakts bija silta un rāma.
   Nākuši pie secinājuma, ka ar viņiem un viņu dēļ zemes virsū iezīmējas jaunas milžu pasaules iedīgļi, apcerējuši gaidāmo vareno cīņu starp lielumu un nie­cīgumu un nosprieduši, ka ari viņiem ir lemts pieda­līties šai cīņā, abi drīz vien pievērsās jautājumiem, kas skāra tikai viņus pašus un tobrīd šķita varbūt pat vissvarīgākie. Ik reizes, kad jaunieši sastapās, saru­nājās un lūkojās viens otrā, arvien vairāk par no­teiktu pārliecību kļuva sākotnēji zemapziņā modu­sies nojausma, ka viņiem blakus iet un viņu rokas cieši sakļauj kaut kas daudz dārgāks un brīnumai­nāks nekā draudzība vien. Pagāja neliels laika sprī­dis, un viņi jau atrada savām jūtām vārdu, — sa­prata, ka tā_ir mīlestība un viņi paši — jaunas cil­vēku ģints Ādams un Ieva.
   Plecu pie pleca viņi staigāja pa brīnišķīgo mīlestī­bas ieleju, kur ik uz soļa gaida tumši, klusi stūrīši. Visa pasaule likās maināmies līdzi viņu pieaugošajai jūsmai, līdz beidzot tā kļuva it kā par relikviju šķirstu, kas glabā viņu tikšanos skaistumu, un debe­sis kā ziedus zem viņu kājām kaisīja zvaigznes, bet ausmas un rieti māja daudzkrāsainus sveicienus. Ka
   paši sev, tā viens otram viņi vairs nebija būtnes ar miesu un asinīm, bet šķita izkūstam maigumā un kvēlē. Sākumā jūtas tika apliecinātas ar čukstiem, tad iestājās klusums, un jaunieši zem bezgalīgajām debesu velvēm mēnesnīcas virmojošajā gaismā cieši ielūkojās viens otram sejā. Un nekustīgās melnās priedes kā sargi stāvēja viņiem visapkārt.
   Laika ritmiskie soļi izgaisa klusumā, un viņiem šķita, ka Visums apstājies savā gaitā. Dzirdami bija tikai viņu straujie sirdspuksti. It kā viņi mistu pa­saulē, kur nepazīst nāvi, un tobrīd tas patiešām tā arī bija. It kā viņiem atklātos — un viņiem patiešām arī atklājās — cilvēces esamības noslēpums tādā lielis­kumā, kādu vēl neviens pirms tam nebija pieredzējis. Pat vissīkākajām, visnenozīmīgākajām dvēselēm mī­lestība paver neaprakstāma daiļuma pasauli. Bet šie mīlētāji piederēja pie milžu ģints, kas nobaudījusi Dievu ēdienu …
   Jūs varat iedomāties, kādās šausmās sastinga visa pieklājīgā sabiedrība, uzzinājusi, ka ar princi sade­rinātā princese, viņas augstība princese, kam dzīslās rit karaliskas asinis, satiekas — turklāt satiekas bieži — ar vienkārša ķīmijas profesora hipertrofēto atvasi, ar radījumu, kam nav ne augstas kārtas, ne stāvokļa, ne mantas, un sarunājas ar to, it kā pasaulē nebijis ne karaļu, ne prinču, ne sabiedrības šķiru, ne godbijības, nebijis nekā cita kā vien milži un pun­duri, — sarunājas ar to un pat nepūlas slēpt, ka tas kļuvis viņai par mīļāko.
   — Ja tas nāktu ausīs avīžniekiem! — dvesa sers Artūrs Pūdls Būtliks[13] …
   —            Man stāstīja, ka … — čukstēja vecais Frampas[14]bīskaps.
   — Augšstāvā atkal jaunumi, — našķodamies ap pasniegšanai sagatavoto saldēdienu, sacīja vecākais sulainis. — Cik es noprotu, šī milzu princese …
   —            Stāsta, ka… — tenkoja dāma, kurai piederēja rakstāmlietu tirgotava pie galvenās pils ieejas, kur amerikāņi pirka biļetes parādes apartamentu ap­skatei.
   Beidzot žurnālā «Tenkas» parādījās ar pseidonīmu Pirāts parakstīts paziņojums:
   «Mēs esam pilnvaroti atsaukt…»
   Taču patiesība jau vairs nebija noslēpjama.

   —            Viņi apgalvo, ka mums jāšķiras, — princese sa­cīja savam mīļotajam.
   —           Kālab? — viņš iesaucās. — Kāds jauns neprāts šiem ļautiņiem atkal iešāvies prātā?
   —             Vai tu zini, — viņa jautāja, — ka mīlēt mani no­zīmē … to pašu, ko nodot tēvzemi?
   —             Mana mīļotā, — viņš iesaucās, — kāda mums gar to daļa! Ko mums dod viņu tiesību normas, kurās nav ne kripatas veselā saprāta, kāda mums daļa gar viņu jēdzieniem par tēvzemes nodevību un patiesu uzticību?
   —             Nu tad klausies! — teica princese un pastāstīja visu, ko pati nule bija uzzinājusi.
   —            Pie manis ieradās kāds ārkārtīgi dīvains mazs cilvēciņš ar maigu, brīnum daiļu balsi, džentlmenis, kura kustības bija liegas un graciozas, kurš ieslīdēja
   istabā klusi kā kaķis un ikreiz, grasīdamies sacīt kaut ko īpaši svarīgu, pacēla skaisto, balto rociņu. Par plikpauri viņu dēvēt nevar, jo kails ir tikai pats galv­vidus, deguns un tuklie vaidziņi viņam sārti kā rož- lapiņas, bet glītā bārdiņa apcirpta trīsstūrī. Vairāk­kārt viņš izlikās pēkšņu jūtu pārņemts, tā ka acīs pat iemirdzējās miklums. Viņam, zini, ir draudzīgas at­tiecības ar šejienes karalisko dzimtu, un viņš sauc mani par savu dārgo jauno dāmu un jau no sākta gala izturas pret mani sevišķi labvēlīgi.
   —     «Mana dārgā jaunā dāma,» — viņš sacīja, — ievērojiet, ka jūs nedrīkstat…» — to viņš atkār­toja vairākas reizes un piebilda: — «Jums jāpilda savs pienākums.»
   —     Kur gan tādi rodas?
   —     Viņš to dara labprāt.
   —     Bet es neredzu nekādas jēgas …
   —     Viņš man pateica daudz ko nopietnu.
   —     Tu taču neiedomāsies, — strauji pagriezdamies pret princesi, teica viņas mīļotais, — ka šā cilvēka vārdos ir kaut drusciņa patiesības.
   —     Sava daļa patiesības noteikti ir, — viņa atbil­dēja.
   —     Tu gribi teikt…
   —      Gribu teikt, ka, paši to nenojauzdami, esam mī­dījuši kājām šo sīko ļautiņu vissvētāko pārliecību. Mēs, kas piederam pie karaliskā dzimuma, esam pa­visam īpaša šķira. Mēs esam ieslodzītie, kurus pielūdz un dievina, krāšņa rota svinību greznošanai. Par šo dievināšanu mēs maksājam… ar savu brīvību. Man bija nolemts apprecēties ar princi… Lai gan tu par viņu nekā nezini. Nu, ar punduru princi. Taču tam nav nekādas nozīmes. Ar šo laulību, izrādās, tiktu stiprinātas saites starp manu un viņa valsti. Un arī šai zemei no tā atlēktu kāds labums. Iedomājies tikai — stiprināt saites!
   —     Un tagad?
   —            Man tā kā tā ar viņu jāprecoties, it kā starp mums nekas nebūtu noticis.
   —     Nekas nebūtu noticis!
   —     Jā. Un tas vēl nav viss. Viņš sacīja …
   —     Tavs speciālists smalkjūtības jautājumos?
   —            Jā. Viņš sacīja, ka gan tev, gan citiem milžiem nāktu tikai par labu, ja mēs abi vairs nesatiktos un nerunātu. Tāds ir viņa uzskats.
   —     Bet ja nu mēs nepaklausām?
   —     Viņš ieminējās par tavu brīvību.
   —     Manu brīvību?
   —            Nozīmīgi izrunādams katru frāzi, viņš sacīja: «Mana dārgā jaunā dāma, jums nāktu tikai par labu, ja jūs prastu ar cieņu atteikties, ja šķirtos labprā­tīgi.» Tas bija viss. īpaši viņš uzsvēra vārdu «labprā­tīgi».
   —            Nu, bet… Kada šiem nožēlojamiem punduriem daļa, kur mēs viens otru mīlam un kā mīlam? Kāds viņiem un viņu pasaulei sakars ar mums?
   —     Viņiem tā neliekas.
   —            Tu taču, — viņš sacīja, — nedomā viņiem pa­klausīt?
   —     Man tas viss liekas bezgala muļķīgi.
   —            Lai viņu likumi mums sasaistītu rokas! Lai mēs pašā ziedonī ļautu sev izmaitāt mūžu ar novecoju­šām saderināšanās paražām un citām bezjēdzīgām cilvēku savstarpējo attiecību normām! Veltīgi!… Mēs nepakļausimies.
   —     Es esmu tava. Pagaidām jā …
   —     Pagaidām? Vai tad tu vēl neesi izlēmusi?
   —     Bet viņi… Ja viņi gribēs mūs izšķirt…
   —     Ko viņi spēj padarīt?
   —     Nezinu. Ko gan viņi spēj mums padarīt?
   —            Vai mums nav vienalga, ko viņi spēj vai grib darīt? Es esmu tavs, un tu esi mana. Vai var būt vēl kas svarīgāks? Es esmu tavs, un tu esi mana — uz mūžiem. Vai tu domā, ka mani apturēs viņu sīkie likumiņi, viņu sīkie norādījumiņi, viņu sarkaniem burtiem rakstītie aizliegumi? Blēņas! Nekas mani ne­spēs atraut no tevis!
   —     Jā. Un tomēr — ko viņi var izdarīt?
   —            Tu gribi sacīt, — piebilda jaunais Redvuds, — ko lai darām mēs?
   —     Jā.
   —     Mēs? Mēs turpināsim visu kā līdz šim.
   —     Bet ja viņi mēģinās mūs kavēt?
   Viņš sažņaudza dūres. Tad palūkojās visapkārt, it kā mazie ļautiņi jau nāktu šurp, lai viņus aizkavētu. Pēc tam viņš pārlaida skatienu apkārtnei.
   —            Jā, — viņš sacīja. — Tavs jautājums izteikts vietā. Ko viņi var izdarīt?
   —           Šeit, šai mazajā valstiņā, — viņa ierunājās un apklusa.
   Viņš ar acīm it kā izmēroja šo zemi.
   —     Viņi ir visur.
   —     Bet mēs varētu …
   —      Kurp?
   —            Vienalga, kurp. Kopā mēs pārpeldētu jūru. Un pāri jūrai…
   —    Nekad neesmu bijis viņpus jūras.
   —            Tur ir augsti, tuksnesīgi kalni, kuros mēs jutī­simies tikpat sīki kā visi cilvēki, tur ir plašas, neap­dzīvotas ielejas, klintīs noslēpušies ezeri un sniegiem klātas gāles, kur cilvēks nav spēris kāju. Tur…
   —           Taču, lai tur nokļūtu, mums diendienā būs jā­lauž ceļš caur mazo cilvēciņu miljoniem.
   —            Tā ir vienīgā mūsu cerība. Šai ļaužu pārpildī­tajā zemē mums nav ko domāt par patvērumu un drošību. Kur mums rast vietu starp šīm bezgalīga­jām masām? Mazie cilvēciņi var paslēpties cits no cita, bet kur slēpsimies mēs? Mēs neatradīsim pat
   vietu, kur ieturēt maltīti un kur pārlaist nakti. Bet, ja bēgsim, viņi dienu un nakti sekos mums pa pēdām.
   Jaunajam Redvudam prātā ienāca pēkšņa doma.
   —      Ir kāda vieta, — viņš sacīja, — šai pašā salā.
   —     Kur?
   —      Apmetnē, ko sev uzcēluši mūsu brāļi. Visapkārt mājai viņi uzbēra augstu valni — gan uz ziemeļiem un dienvidiem, gan uz austrumiem un rietumiem, viņi izraka dziļus grāvjus, ierīkoja slēptuves un pat šobrīd … nesen viens no viņiem bija atnācis pie ma­nis. Viņš sacīja … es viņa vārdiem toreiz nepievērsu uzmanību. Viņš runāja par ieročiem. Varbūt… tieši tur… mums vajadzētu meklēt patvērumu …
   —      Jau labu laiku, — pēc brīža viņš turpināja, ■— neesmu redzējis mūsu brāļus… Ak vai! Es dzīvoju kā sapnī un daudz ko biju piemirsis! Ritēja dienas, un es nekā nedarīju, bet tikai lūkoju, kā sastapt tevi… Došos pie viņiem, aprunāšos, izstāstīšu par tevi un briesmām, kas mums draud. Viņi spēs mums palīdzēt, ja vien gribēs. Un tad mums atkal modīsies cerība. Nezinu, cik droši nocietināta ir viņu apmetne, taču, ja tur darbojies Kosars, visam jābūt ļoti stipram. Jau pirms šiem notikumiem … tas ir, iekams tu atnāci pie manis… atceros, brieda kaut kāds nemiers. Notika vēlēšanas, kad šie sīkie cilvēciņi visu izlemj, skaitī­dami balsis. Bet tagad tās jau droši vien ir beigušās. Tolaik mums tika izteikti dažādi draudi — visai milžu ģintij, — uz tevi tas, protams, neattiecas. Man jāsa­tiekas ar mūsu brāļiem. Jāizstāsta viss par mums abiem un par to, kas mums tagad draud.
   Uz nākamo tikšanos viņš atnāca stipri nosebojies. Todien viņi bija norunājuši dienvidū sastapties lie­lajā parkā pie upes līča, kur pletās plašas pļavas;
   princese sēdēja un ik pa brītiņam, pielikusi plaukstu pie acīm, vērās dienvidu virzienā, un viņai šķita, ka visapkārt valda neparasts klusums, tāds klusums kā pirms negaisa. Un tad viņa atjauta, ka šai vēlīnajā dienas stundā viņai šoreiz neseko parastā brīvprā­tīgo spiegu svīta. Lai kurp viņa vērsa skatienu, ne pa labi, ne pa kreisi neredzēja nevienas dzīvas dvē­seles, un spoguļgludo Temzas līču ūdeņus nesavir- moja neviena laiva. Viņa lūkoja izprast šā dīvainā klusuma cēloni…
   Beidzot princese laimīga ieraudzīja jauno Redvudu parādāmies starp koku lapotnēm, kas aizsedza ska­tienam tāles.
   Pēc tam viņš vēlreiz pazuda aiz kokiem, bet tad, izlauzies cauri biezoknim, iznāca klajumā. Princese pamanīja viņā kaut ko neparastu un pēkšņi saprata, ka mīļotais gaužām steidzas un mazliet klibo. Viņš pamāja tai ar roku, un princese devās viņam pretī. Ieskatījusies ciešāk mīļotā sejā, viņa nobažījusies ieraudzīja, ka iedams viņš ik uz soļa sāpēs saviebjas.
   Princese skrēja viņam pretī, un domas tai urdīja neskaitāmi jautājumi un neizprotamas bailes. Pienā­cis gluži klāt, viņš nepadeva pat labdienu, bet tūdaļ sāka runāt.
   —     Vai mums jāšķiras? — aizelsdamies viņš jau­tāja.
   —    Nē, — viņa atbildēja. — Kālab? Kas noticis?
   —     Bet ja mēs nešķiramies! … Ir laiks …
   —      Kas noticis?
   —     Negribu no tevis šķirties, — viņš teica. — Vie­nīgi …
   Viņš apklusa pusvārdā un pec brīža turpinaja:
   —      Tu mani neatstāsi?
   Princeses acis nemirkšķinādamās uztvēra viņa ska­tienu.
   —     Kas noticis? — viņa neatlaidās.
   —      Pat kādu laiku ne?
   —     Kādu laiku?
   —     Iespējams, gadiem ilgi.
   —     Atstāt tevi! Nē!
   —     Tu visu esi pārdomājusi? — viņš vēl pārjautāja.
   —            Es tevi neatstāšu. — Viņa saņēma Redvuda roku. — Pat ja par to draud nāve, es tevi vaļā nelai­dīšu.
   —            Pat ja par to draud nāve, — atkārtoja jaunais Redvuds, cieši saspiezdams viņas pirkstus.
   Viņš palūkojās visapkārt, it kā baidīdamies, ka mazie cilvēciņi jau ir klāt. Un sacīja:
   —      Par to varbūt tiešām draudēs nāve.
   —      Izstāsti man visu, — viņa teica.
   —     Viņi gribēja mani aizkavēt.
   —     Kā?
   —             Kad es iznācu no laboratorijas, kur gatavoju Dievu ēdienu, ko Kosari glabā savas nometnes nolik­tavā, kāds policijas virsnieks — mazs cilvēciņš zilā uniformā ar koši baltiem cimdiem rokās — pamā­dams lika man apstāties. «Šis ceļš ir slēgts!» viņš sa­cīja. Daudz nedomādams, apgāju apkārt laboratorijai, un iznācu uz otra ceļa, kas aiziet uz rietumiem, bet tur jau priekšā bija cits policijas virsnieks. «Šis ceļš ir slēgts!» viņš sacīja un piebilda: «Visi ceļi ir slēgti!»
   —      Un kas notika pēc tam?
   —            Es mazliet pastrīdējos. «Šie ceļi ir domāti vis­pārējai lietošanai!» es sacīju.
   —            «Gluži pareizi,» viņš atbildēja. «Bet jūs tos sa­maitājat un citi vairs nevar lietot.»
   —             «Lai notiek,» es piekritu, «iešu pa lauku,» —bet tad dzīvžogam pāri pārlēca vēl vesels bars policistu un sauca: «Šie lauki ir privātīpašums.»
   —           «Lai nolādēti tie jūsu vispārējie un privātie īpa­šumi,» es sacīju. «Es eju pie savas princeses.» — Un noliecies es ļoti uzmanīgi pacēlu policistu un noliku
   sānis, lai neuzkāptu viņam virsū, bet šis tikai spār­dījās un kliedza kā negudrs. Acumirklī lauki vis­apkārt mudžēja no skrejošiem cilvēciņiem. Viens zirga mugurā auļoja man blakus un jādams kaut ko pilnā rīklē pūlējās lasīt. Pabeidzis lasāmo, viņš ap­grieza zirgu un noliektu galvu aizauļoja atpakaļ. Es nekā nesapratu. Pēkšņi man aiz muguras norībēja šāvieni.
   —     Šāvieni!
   —     Viņi šāva uz mani, tāpat kā šauj uz žurkām. Lo­des lidoja džinkstēdamas kā plīstošs stikls, un viena ievainoja mani kājā.
   —    Un ko darīji tu?
   —     Nācu pie tevis un pametu tos kliedzam, skrai­dām un šaujam uz mani. Un tagad …
   —     Ko tagad?
   —     Tas ir tikai sākums. Viņi tic, ka mēs izšķirsi­mies. Pat šobrīd daži dzenas man pakaļ.
   —      Mēs nešķirsimies.
   —     Nē. Bet, ja mēs nešķiramies, tev jānāk man līdzi pie mūsu brāļiem.
   —      Uz kurieni? — viņa jautāja.
   —     Uz austrumiem. No šīs puses nāk mani vajātāji. Bet mēs iesim turp. Pa šo kastaņu aleju. Es iešu pa priekšu, un ja viņi mūs gaida …
   Redvuds paspēra soli, bet princese saņēma viņu aiz rokas.
   —     Nē, — viņa sauca. — Es iešu cieši blakus un ap­skaušu tevi. Varbūt tāpēc, ka esmu no karaļu dzim­tas, viņiem es likšos svēta. Ja es apskaušu tevi… Dievs, palīdzi, lai mēs varam aizbēgt apskāvušies … varbūt tad viņi nešaus uz tevi…
   Viņa aplika roku mīļotajam ap plecu, piespiedās tam cieši klāt un saņēma tā plaukstu.
   —     Varbūt tad viņi nešaus uz tevi, — viņa atkar- toja.
   Un Redvuds pēkšņā maigumā piekļāva princesi pie krūtīm un noskūpstīja viņas vaigu.
   Krietnu brīdi tā abi arī palika apskāvušies.
   —    Pat ja tas nozīmētu nāvi, — čukstēja princese.
   Apkļāvusi abām rokām Redvuda kaklu, viņa pa­cēla seju.
   —     Skūpsti mani vēlreiz, mīļotais.
   Viņš pievilka princesi cieši sev klāt. Klusēdami abi skūpstījās un nespēja atrauties viens no otra. Tad, rokrokā saķērušies, viņi devās ceļā, cerēdami rast patvērumu Kosara dēlu apmetnē, iekams viņus nav panākuši vajātāji punduri, un princese visu ceļu tie­cās turēties mīļotajam cieši blakus.
   Kad viņi šķērsoja plašo zālāju parkā aiz pils, no kokiem izauļoja jātnieki, veltīgi pūlēdamies tikt līdzi milžu soļiem. No tuvējām mājām ārā skrēja vīri ar šautenēm rokās. Ieraudzījis šo skatu, jaunais Red­vuds jau gribēja doties tiem pretim un izlauzties cauri ar varu, bet princese lika viņam pagriezties sā­ņus uz dienvidiem.
   Lode aizsvilpa viņiem tieši virs galvas.

   i
   Nekā nezinādams par to, kas notiek visapkārt, ne­zinādams nekā par likumiem, kuri arvien ciešākā lokā ieslēdz visus viņa brāļus, nezinādams pat, ka ze­mes virsū dzīvo šādi brāļi, jaunais Kedlss izvēlējās tieši šo brīdi, lai pamestu savas krītakmens lauztuves un dotos pasaulē. Pēc ilgām pārdomām viņš bija no­nācis pie šāda lēmuma. Čīzingaibraitā nekādi neva­rēja rast atbildes uz daudzajiem jautājumiem: jaunais mācītājs ar sevišķi gaišu prātu lepoties nevarēja —• tas neaizsniedza pat vecā draudzes gana apvāršņus, un nabaga milzis krita vai izmisumā, cenzdamies at­minēt, kādēļ viņam jānomokās ar šādu bezjēdzīgu darbu.
   —■ Kālab man dienu no dienas jāstrādā šais lauztu­vēs? — viņš vaicāja. — Kālab es nedrīkstu izkustē­ties no šejienes ne soli, un kālab man tiek liegti brī­numi, kas notiek pasaulē? Ko esmu noziedzies, ka mani tā soda?
   Un kādu dienu viņš piecēlās, izslējās visā augumā un skaļi sacīja:
   —     Nē!
   —     Te es vairs nepalikšu, — viņš sacīja un spēcīgi nolādēja savas akmens lauztuves.
   Tā kā jaunajam Kedlsam valoda nebija sevišķi lo­kana, viņš savas domas tiecās izteikt darbos. Viņš paņēma rokās līdz pusei ar akmeņiem piekrautu va­goneti, pacēla to gaisā un ar visu sparu trieca pret otru tādu pašu vagoneti. Tad viņš sagrāba pārējās — tukšās vagonetes un nometa no uzbēruma. Pakaļ tām viņš nolaida milzīgu krītakmens bluķi, kas, atsizda­mies pret zemi, sašķīda smalkās drumslās, un pēc tam atspēries trieca vareno pēdu pret gulšņiem, izārdī­dams vismaz savus desmit jardus sliežu ceļa. Tā viņš apzināti izpostīja akmens lauztuves.
   —     Visu mūžu, — viņš sacīja, — nostrādāt šai ellē, — nu, paldies!
   Šīs piecas minūtes šķita kā ļauns murgs mazajam ģeologam, ko Kedlss, aizrāvies postīšanas kārē, ne­maz nebija pamanījis. Mazais cilvēciņš tikai par mata tiesu paguva izvairīties no diviem akmens bluķiem un nu, izsprucis no raktuvēm rietumu stūrī, metās pāri kalna korei, tā ka mugursoma pār plecu kūļājās un nikerbokeros ieģērbtās kājiņas zibēja vien, pa- mezdamas krita perioda adatādaiņa pēdām līdzīgus nospiedumus, bet jaunais Kedlss, apmierināts ar savu postīšanas darbu, lepni izsoļoja no raktuvēm, doda­mies pretī sava dzīves mērķa piepildījumam.
   — Strādāt šais sasodītajās lauztuvēs, kamēr no­beigšos, sapūšu un sākšu smirdēt! … Vai tiešām viņi domā, ka mans milža augums slēpj sevī sīka tārpiņa dūšu? Lauzt krītakmeni dievs zina kādām stulbībām! Lika pagaidīt!
   Vai nu tiekdamies turp, kur aizveda šoseja un dzelzceļš, vai arī tāpat gadījuma pēc jaunais Kedlss pagriezās uz Londonas pusi un visu svelmaino pēc­pusdienu, platus soļus sperdams, slāja pāri kāpu pau­guriem, pāri pļavām un laukiem, un zemnieki, mutes iepletuši, nevarēja vien nobrīnīties. Kedlsam neko neizteica sarkanie un baltie apdriskātie plakāti ar da­žādiem vārdiem; viņš nenieka nezināja par trauk­smainajām vēlēšanām, kas bija iedevušas rokās varu Keiteremam — «Džekam Milžu Kāvējam». Kedlss pat nenojauta, ka ikvienā policijas iecirknī, kam viņš pa­gāja garām, tieši todien pie ziņojumu dēļa pie­sprausts Keiterema rīkojums, kurā noteikts, ka ne­viens milzis, ne arī kāds cits cilvēks, kura augums pārsniedz astoņu pēdu garumu, bez īpašas atļaujas nedrīkst aiziet tālāk par piecām jūdzēm no savas «pa­stāvīgās dzīves vietas». Kedlss pat nemanīja, ka po­licisti, palaiduši garām īsto mirkli, lai dzītos viņam pakaļ, jūtas gluži apmierināti par savu nokavēšanos un draudīgi krata brīdinošās lapeles viņam aiz mu­guras. Viņš taču devās pasaulē skatīt brīnumus, na­baga zinātkārais aplamnieks, un tālab pat nepieļāva domu, ka jebkurš ceļā pagadījies drosmīgs pretim­nācējs ar uzsaucienu «stāt!» var apturēt viņa gaitu. Jaunais Kedlss devās tikai uz priekšu, garām Ročes- terai un Grīničai, garām māju puduriem, kas kļuva arvien biezāki un biezāki, lāgiem piegausināja soli, vērās apkārt platām acīm un šūpoja milzīgo cērti.
   Londonā jau agrāk bija paklīdušas baumas par šo milzi, ka tas esot gan mazliet nepilnīgs prātā, toties rāmas dabas un ka ar to brīnum viegli tiekot galā lē­dijas Vanderšutas uzticības persona un draudzes mā­cītājs, un ka tas kā prazdams izrādot saviem labda­riem cieņu un pateicību par viņu rūpēm, un tā tālāk. Tādēļ, todien avīzēs izlasījuši, ka arī šis rāmais mil­zis «cēlies streikam», londonieši nosprieda, ka te nu ir darīšana ar iepriekš saskaņotu rīcības plānu.
   —     Viņi grib pārbaudīt mūsu spēkus, — sprieda vīri, braukdami ar vilcienu mājās no darba.
   —     Laime, ka mums ir Keiterems.
   —     Tā ir milžu atbilde uz viņa uzsaukumu.
   Klubos vīri bija labāk informēti. Viņi drūzmējās
   ap avīžu galdiem vai arī, sadalījušies pūlīšos, pārru­nāja jaunumus smēķējamās istabās.
   —     Viņš nav apbruņojies. Ja tā būtu iepriekšēja noruna, viņš dotos taisnā ceļā uz Sevnouku.
   —    Keiterems viņam parādīs …
   Veikalnieki apgaismoja jaunumus saviem pircē­jiem. Sulaiņi restorānos izmantoja mirkli starp katru pasniegto un nākamo ēdienu, lai iemestu skatienu va­kara avīzē. Važoņiem ziņas par milžu dumpi likās tik svarīgas, ka viņi tās lasīja tūlīt pēc informācijas par zirgu skriešanās sacīkstēm …
   Galvenie valdības vakara laikraksti pievērsa lasī­tāju uzmanību ar kliedzošiem virsrakstiem: «Nāt­res tiks izrautas!» Citām iespaidīgāk šķita skanam: «Milzis Redvuds aizvien vēl tiekas ar princesi!» Avīze «Echo» gāja savdabīgu ceļu: «Klīst baumas, ka Anglijas ziemeļos sacēlušies milži. Sanderlendas milži dodas uz Skotiju.» «Westminster Gazette», kā parasti, lasītājus uzrunāja brīdinoši. «Sargieties no milžiem!» iesaucās «Westminster Gazette», tādējādi pūlēdamās rast ieganstu, kas varētu noderēt liberālās partijas apvienošanai, jo tieši tobrīd šo partiju gabalos raus­tīja septiņi patmīlīgi līderi. Vēlākie laikrakstu izde­vumi jau ieslīga vienveidībā. «Milzis uz Ņūkentas ceļa,» tie paziņoja.
   —     Gribētos zināt, — tējnīcā sacīja kāds bāls jau­neklis, — kāpēc mums nekas netiek ziņots par jauna­jiem Kosariem. Jādomā, ka tiem tur būs bijusi gal­venā teikšana …
   —      Stāsta, ka vēl kāds jauns milzis izsprucis brī­vībā, — glāzi slaucīdama, teica viesu apkalpotāja. — Vienmēr esmu sacījusi, ka tās ir tīrās briesmas, ja šitādi blandās apkārt. Jau no paša sākuma teicu… Nu­dien laiks tam darīt galu. Cerēsim vismaz, ka šim te neiešausies prātā slāt uz mūsu pusi.
   —     Es gan labprāt uz viņu palūkotos, — pārgalvīgi noteica bālais jauneklis pie bāra un piebilda: — Prin­cesi jau esmu redzējis.
   —     Diez vai viņam nenodarīs pāri? — jautāja viesu apkalpotāja.
   —     Var gadīties, ka būs jānodara pāri, — atbildēja jauneklis pie bāra un izdzēra glāzi.
   Kamēr miljoniem cilvēku izteica katrs savu minē­jumu, jaunais Kedlss jau bija ieradies Londonā …

   Jauno Kedlsu es allaž iedomājos tādu, kāds viņš nāca pa Ņūkentas ielu, rietošās saules stariem silti apmirdzot samulsušo seju ar brīnumā ieplestām acīm. Uz šā ceļa mudžēt mudžēja dažādi satiksmes līdzekļi — gan omnibusi un tramvaji, gan ores un divriči, gan ķerras, velosipēdi un automobiļi, bet mil­zim nopakaļ, sekodami ikvienam viņa piesardzīgi spertajam solim, traucās vesels bars slaistu, sieviešu,
   aukļu, namamāšu, kas bija izgājušas iepirkties, bērnu un pārdrošu pusaudžu. Uz katra stūra rēgojās afišu dēļi ar noskrandušām vēlēšanu plakātu paliekām. Visapkārt jaunajam Kedlsam murdēja ļaužu balsis, kas kļuva arvien skaļākas. Pircēji un pārdevēji cen­tās izspraukties uz veikalu kāpnēm, logos parādījās un izgaisa ziņkārīgas sejas, ielas puikas skraidīja bļaustīdamies, policisti visu notikušo uzņēma nesa­tricināmā mierā, bet būvstrādnieki steigšus pameta darbu uz sastatnēm, — mazie cilvēciņi rosījās kā skudru pūznis. Katrs uzsauca milzim kaut ko nesa­protamu — varbūt uzmundrināja, varbūt aizskāra — kurš gan lai saprot tolaik tik iecienītos bezjēdzīgos izteicienus —, bet jaunais Kedlss tikai stulbi blenza viņos, jo nevarēja pat iedomāties, ka pasaulē ir tāds lērums šo sīko radījumu.
   Ienākot pašā Londonā, viņam arvien vairāk un vai­rāk vajadzēja palēnināt soli, jo punduri spiedās ap­kārt pārlieku ciešā drūzmā. Beidzot pūlis bija tā iepleties, ka uz kāda stūra, kur kopā saplūda divas lielas ielas, milzis bija spiests apstāties, jo nebija vairs vietas, kur soli spert.
   Tā viņš palika stāvam mazliet ieplestām kājām, ar muguru atspiedies pret stūra māju — īstu spēcinošo dzērienu pili, kas, mirdzinādama pret debesīm spožo reklāmas uzrakstu, pacēlās otrtik augstu kā jaunā Kedlsa stāvs, — un, muti iepletis, brīnījās, pūlēda­mies šo skatu saistīt ar visu, ko savā mūžā bija pie­redzējis, — ar ieleju pakalnu vidū, ar nakts mīlnie­kiem, dziedāšanu baznīcā, krītakmeni, ko viņš dien­dienā bija lauzis, ar instinktiem un nāvi, un debesu jumu, — pūlēdamies izprast, kāda tam visam nozīme un sakars ar tagadni. Uzacis saraucis, viņš pacēla va­reno ķepu, lai pakasītu sarainos matus, un skaļi no­pūtās.
   — Neko nesaprotu, — viņš sacīja.
   Milža izruna šķita pavisam svešāda. Lielais lau­kums dūca kā bišu spiets, bet tramvajs, lauzdamies cauri pūlim, zvanīja vienā zvanīšanā, un šī zvana šķinda pacēlās pāri dūkoņai kā sarkanas magones zel­tainā kviešu druvā.
   —     Ko viņš teica?
   —      Teica, ka nekā nesaprotot.
   —     Teica, ka visu protot.
   —      Teica, lai vietu dodot.
   —     Vietu lai viņam rodot.
   —            Vai tas apdauzītais stulbenis nevar apsēsties uz kādas mājas vai kaut kā tamlīdzīga!
   —            Kam jūs tādi derat, ņudzošie sīkaļi? Ko jūs da­rāt, kam jūs visi noderat? Ko jūs te darāt, ņudzošie sīkaļi, kamēr es savā krītakmens bedrē laužu jums krītu?
   Milža dīvainā balss, kuras dēļ Čīzingaibraitā kād­reiz tika grauta skolas disciplīna, satrieca pūli, tā ka tas acumirklī apklusa, bet, līdzko pēdējie vārdi bija izteikti, troksnis atsākās ar divkāršu sparu. Kāds as­prātis skaļi iesaucās:
   —      Runu, runu!
   «Ko šis savādais radījums sacīja?» — šāda doma kā slogs uzgūla ļaužu prātam, un daudzi nosprieda, ka milzis ir piedzēries.
   —            Piesargās, piesargās! — auroja omnibusu ku­čieri, ar pūlēm lauzdamies cauri pūlim.
   Kāds iereibis amerikāņu jūrnieks klimta pa drūzmu, asarainā balsī te vienam, te otram apjautā­damies:
   —      Ko viņš galu galā grib?
   Pēkšņi trako kņadu pārmāca varens bass — vecu krāmu uzpircējs ar izģindušu seju, tā teikt, kauli un āda, — tikko bija piebraucis ponija vilktos ratos.
   —            Vācies mājās, nolāpītais milzi! — viņš auroja. — Vācies mājās! Nolāpītais briesmoni, sasodītais
   lamzak! Vai tu neredzi, ka zirgi tevis pēc lec pār ilksīm? Vācies prom, lai ne tavas smakas te nepa­liktu! Va't nevienam nav pieticis saprašanas pateikt sitam lempim, ka pasaulē ir arī likumi?
   Un visā šai jezgā jaunais Kedlss samulsis nebilda ne vārda, tikai, kā kaut ko gaidīdams, bikli vērās vis­apkārt.
   No šķērsielas pašapzinīgi izso]oja bariņš policistu un ierastām kustībām izlauzās cauri ļaužu un satik­smes līdzekļu burzmai.
   —     Kāpieties atpakaļ! — viņi spiedza sīkām balsti- ņām. — Neaizkavējiet kustību, esiet tik laipni!
   Jaunais Kedlss juta, ka viens no tumšzilā uniformā tērptajiem mazajiem cilvēciņiem dauza viņam pa stilbu. Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja divas baltas rociņas izmisīgi plātāmies.
   —     Ko vajag? — noliecies viņš apjautājās.
   —     Te nav nekāda stāvēšana! — kliedza inspektors.
   —     Vai saprati? Te nav nekāda stāvēšana! — viņš atkārtoja.
   —     Kurp lai es eju?
   —     Atpakaļ uz savu ciemu. Uz pastāvīgo dzīves vietu. Nav tik daudz ko runāt — taisies, ka tieci. Te­vis dēļ visa satiksme apstājusies.
   —     Kāda satiksme?
   —     Uz ielas.
   —      Bet kurp viņi brauc? Un no kurienes nāk? Ko tas viss nozīmē? Sapulcējušies man apkārt. Ko vi­ņiem vajag? Ko viņi dara? Es gribu saprast. Man ap­nicis lauzt krītakmeni un mūžīgi nīkt vienam. Ko viņi dara manā labā, kamēr es laužu krītakmeni? Vai nav vienalga, kad un kur jūs man to paskaidrojat — vai tūlīt šite pat vai citur.
   —     Atvaino, mēs neesam te ieradušies, lai izskaid­rotu, kas tev tik iešausies prātā. Esi tik laipns — kus­ties uz priekšu!
   —     Vai tad jūs nespējat atbildēt?
   —     Esi tik laipns, kusties uz priekšu, neliec lūg­ties … No visas sirds es tev iesaku — taisies, ka tiec mājās. Nekādu īpašu norādījumu mums pagaidām nav, taču tu rīkojies pret likumu… Lasieties no ceļa nost! Lasieties nost!
   Ietve kreisajā pusē kā aicinādama kļuva tukša, un jaunais Kedlss lēnītēm slāja tālāk. Taču nu jau viņa mēle bija atraisījusies.
   —     Nesaprotu, — burkšķēja milzis. — Nekā nesa­protu. — Pēc vārdiem taustīdamies, viņš uzrunāja pūli, kas vilkās nopakaļ un spraucās garām: — Ne­maz nezināju, ka pasaulē ir arī tādas vietas. Ko jūs paši te varat sadarīt? Kam tas viss vajadzīgs? Kam tas viss vajadzīgs, un kāds man ar to sakars?
   Šie teicieni, no viņa mutes nākuši, ātri iegāja tautā. Enerģiski un asprātīgi jaunekļi sastapdamies viens otram jautāja:
   —     Sveiks, Harij tāds un tāds! Kam tas viss vaja­dzīgs? Ko? Kam lemts mums plaukt un ziedēt?
   Par atbildi atskanēja dažnedažādas asprātības, kas lielākoties gan nebija sevišķi pieklājīgas. Visvairāk iecienītās un plašu sabiedrības slāņu izmantošanai vispiemērotākās bija: «Aizveries!» — vai ar nelielu nicinājuma pieskaņu izteiktais: «Vācies pie velna!»
   Taču netrūka arī citu iecienītu izteicienu.

   Ko jaunais Kedlss meklēja? Viņš tiecās pēc kaut kā tāda, ko nespēja dot punduru pasaule, — pēc mērķa, kura sasniegšanā punduri viņu kavēja, kuru tie ne­ļāva viņam pat skaidri saskatīt un kuru viņam tā arī netika lemts ieraudzīt. Tā bija nepārvarama tieksme pēc sabiedrības, kas šo vientuļo, nerunīgo milzi dzina
   meklēt sev līdzīgus milžus, meklēt kaut ko sev rad­niecīgu, kaut ko tādu, ko spētu iemīlēt un kam va­rētu kalpot, pakļaujoties saprotamām iecerēm un viegli uztveramiem rīkojumiem. Un šī tieksme bija mēma, tā klusu plosījās milža sirdī, un diez vai, pat sastapies ar citu milzi, viņš to spētu izteikt vārdos. Viss, ko viņš savā mūžā bija iepazinis, aprobežojās ar ciema garlaicīgo ikdienu, viss, ko viņš bija dzirdē­jis, nepārsniedza apnicīgās laucinieku runas, kas bija tik aprobežotas, ka nespēja rast atbildi pat uz viņa visvienkāršākajiem jautājumiem. Šis augumā vare­nais vientiesis nenieka nezināja par naudu, nenieka nezināja par tirdzniecību, tāpat kā nenieka nezināja par visu to sarežģīto viltību, uz ko balstās mazo cil­vēciņu sabiedrība. Viņš alka, viņš alka … Taču, lai ko arī jaunais Kedlss alka, viņam to nebija lemts sa­sniegt.
   Augu dienu un visu gaišo vasaras nakti viņš gāja tikai uz priekšu, kaut izsalcis, taču nenogurdināms, vēroja pa ielām traucamies dažādus satiksmes līdzek­ļus un neizskaidrojami rosāmies bezgala sīkos cilvē­ciņus. Un tas viss viņam šķita viens vienīgs juceklis.
   Stāsta, ka Kensingtonā viņš izcēlis no karietes kādu lepnā vakara tualetē tērpušos dāmu, rūpīgi to nopētījis no velces līdz lāpstiņām un, dziļi nopūzda­mies, mazliet nevērīgi atsēdinājis atpakaļ. Taču es negalvoju, vai šis nostāsts atbilst patiesībai. Kādu stundu viņš nostāvējis, vērodams, kā Pikadilija gala­punktā cilvēki plēšas par vietām omnibusā. Pēcpus­dienā viņš bija redzēts pie Kensingtonas kriketa lau­kumiem, taču, nopratis, ka tūkstošiem ļaužu, kas bija aizrāvušies ar gaužām neizprotamo spēli, viņu pat ne­pamana, smagi nostenējies un turpinājis savu ceļu.
   Pikadilija laukumā viņš atgriezās starp pulksten vienpadsmitiem un divpadsmitiem naktī un ierau­dzīja tur drūzmējamies pavisam citādus cilvēkus. Tie bija ārkārtīgi nopietni cilvēki, kam prātu aizņēma visvisādas rūpes — gan neaptveramu iemeslu dēļ at­ļauti, gan tikpat neaptveramu iemeslu dēļ neatļauti darījumi. Acis iepletuši, tie pablenza milzī, izmeta kādu ņirdzīgu piezīmi un devās tālāk savās gaitās. Cits pēc cita starp ļaužu pārpildītajām ietvēm aiz- trauca vieglie ormaņu rati, un važoņi plēsīgām acīm centās nolūkot pasažierus kā vanagi laupījumu. Cil­vēki nāca ārā no restorāniem, citi gāja iekšā — dažs nopietns, noraizējies un cienījams, dažs viegli un pa­tīkami uzbudināts, bet dažs modrs un tik piesardzīgs, ka pats veiklākais viesmīlis nespētu tādu apkrāpt. Stāvēdams uz stūra, milzis, acis nenolaizdams, pētīja šo raibo pūli.
   — Kam tas viss vajadzīgs? — viņš skumīgi mur­mināja. — Kam tas viss vajadzīgs? Šie cilvēciņi lie­kas tik nopietni. Kāpēc es nesaprotu, kas te notiek?
   Un neviens no šiem sīkajiem cilvēciņiem laikam gan nepamanīja to, kas dūrās acīs milzim, — cik no­žēlojamas ir savu godu nodzērušās izkrāsojušās sie­vietes, kas nīkst uz ielu stūriem, cik nelaimīgi ir skrandaiņi un citas padibenes, kas klimst pa noma­lēm, cik bezjēdzīga un tukša ir šī rosīšanās. Cik bez­jēdzīga un tukša! Neviens no šiem cilvēciņiem pat nenojauta, kādas alkas urda milža prātu, kādas jaus­mas viņa sirdī modina nākamība, kura nule jau no­stājusies tiem ceļā …
   Ielas viņā pusē augstu pār namu jumtiem uzlies­moja un dzisa noslēpumaini burti, bet, ja jaunais Kedlss būtu pratis tos izlasīt, viņam atklātos, cik šaurs ir šo cilvēku interešu loks, cik nožēlojamas ir to prasības un dzīves veids. Vispirms uzliesmoja
   T,
   tam sekoja A, tātad
   TA,
   pec tam parādījas P, kopa
   TAP,
   līdz beidzot pret debesīm vārds vārdā uzzibsnīja līksmā vēsts, kas tika pausta visiem, kurus māc dzī­ves rūpju nasta:_
   TAPERA SPĒCINOŠAIS VĪNS VAIROS JŪSU SPARU
   2vikt! Un šis uzraksts jau izgaisa tumsā, bet tam, tieši tikpat lēni burtu pēc burta likdama, sekoja cita rūpēs par cilvēku likteņiem radīta vēsts:
   SKAISTUMA ZIEPES
   Lieciet aiz auss — nevis kaut kāda vienkārša attī­rītāja ķimikālija, bet gan, kā viņi mēdz sacīt, — ideāls.
   Un beidzot trešais balsts, uz ko dibinās mazo cil­vēciņu pasaule:
   JENKERA ŽULTS TABLETES
   Pēc šā uzraksta nekas jauns vairs neparādijas, un plašajā tukšumā tumši sarkaniem burtiem — žvikt, žvakt! — atkal iekvēlojās TAPERA VĪNS.
   TAP……….
   Drīz pēc pusnakts jaunais Kedlss bija pārkāpis par Rīdžentparka margām un, izbaudīdams krēslaino klu­sumu, nolicies kādu stundu nosnausties ar mauru apaugušā nogāzē netālu no laukuma, kur ziemā tika ierīkota slidotava. Ap pulksten sešiem no rīta viņš uzrunāja kādu noskrandušu sievišķi, ko bija atradis guļam grāvī netālu no Hempstedas, ārkārtīgi nopietni apjautādamies, vai tā maz zina, kādēļ dzīvo šai pa­saulē.

   Nākamās dienas rītā Kedlsa klaiņojumiem pa Lon­donu pienāca gals. Milzi bija nomocījis izsalkums. Labu brīdi viņš cietās, nolūkodamies, kā ratos tiek
   iekrauti tīkami smaržojoši siltas maizes klaipi, bet tad klusi nometās ceļgalos un izdarīja pirmo zādzību. Ka­mēr maiznieka zellis skrēja pēc policijas, Kedlss no­tiesāja visu kravu, bet tad varenā ķepa ieslīdēja vei­kalā un notīrīja leti un plauktus. Pagrābis līdzi veselu klēpi maizes, viņš ēzdams devās tālāk, lai palū­kotos, vai vēl kādā veikalā nevarēs ar kaut ko pa­mieloties. Tieši tobrīd bija pienākusi kārtējā reize, kad cilvēkiem trūkst darba, kad produkti kļuvuši dārgi, un pūlis juta līdzi milzim, kurš patvarīgi ņēma pārtiku, par ko viņi varēja tikai sapņot. Viņi plauk­šķināja rokām, noraudzīdamies, kā Kedlss turpina maltīti, un smējās par muļķīgo smaidu, ar ko milzis sagaidīja policistu.
   —    Biju-m izsalcis-m, — muti čāpstinādams, viņš sacīja.
   —      Bravo! — sauca pūlis. — Bravo!
   Taču, kad Kedlss ķērās pie trešās maiznīcas tukšo­šanas, viņu aizkavēja jau kāds pusducis policistu, dauzīdami ar rundziņām milzim pa lieliem.
   —     Pielūko, draudziņ, tā ka nāktu man līdzi, — sa­cīja vecākais policists. — Kas tev atļāvis aizdauzīties tik tālu no mājām? Taisies, ka tieci man līdzi, iesim mājās.
   Pūles nežēlodami, viņi centās milzi arestēt. Man stāstīja, ka, dzīdamies viņam pakaļ, pa ielām esot stūmuši važām un kuģa tauvām piekrautu ķerru, lai arestēšanas brīdī ar tām aizstātu roku dzelžus. Ne­viens vēl pagaidām negrasījās milzi nogalināt.
   —    Viņam nav nekāda sakara ar sazvērestību, — sa­cīja Keiterems. — Negribu aptraipīt rokas ar nevai­nīgām asinīm. — Un piebilda: — Iekams nebūs iz­mēģināti citi iespējamie līdzekļi.
   Sākumā jaunais Kedlss nesaprata, ko nozīmē visa šī uzmanības parādīšana. Bet, kad saprata, ieteica po­licistiem neākstīties un, platus soļus likdams, devās projām, bet vajātāji palika tālu iepakaļ. Aptīrītā maiznīca atradās Herovroudā, bet viņš devās pāri Londonas kanālam uz Sentdžonsvudu, kur apsēdās kādā privātā dārzā izbakstīt zobus, un tur viņu steig­šus ielenca cita policijas patruļa.
   —      Lieciet mani mierā! — ņurdēja Kedlss un, kumpu uzmetis, slāja pāri dārziem, sapostīdams mauru, apgāzdams žogus, bet mazie, ņiprie policisti sekoja viņam pa pēdām, diebdami gan caur dārziem, gan pa ielu gar māju priekšpusi. Daži bija paķēruši līdzi arī šautenes, taču tās netika izmantotas. Jauna­jam Kedlsam iznākot Edžverroudā, pūlis viņu jau sa­gaidīja gluži citādā noskaņā, un, kad jātnieku poli­cists pārjāja pāri milža pēdai, viņš aiz sāpēm to no­trieca gar zemi.
   —      Lieciet mani mierā! — sauca Kedlss, pievērsda­mies pūlim, kas, elpu aizturējis, blenza viņā. — Es jums nekā neesmu nodarījis.
   Tobrīd viņš stāvēja tukšām rokām, jo krītakmens cērti bija atstājis Rīdžentparkā. Taču nabadziņš sa­prata, ka bez ieroča neiztiks. Viņš devās atpakaļ uz lielā rietumu dzelzceļa preču staciju, izrāva no zemes garu laternas stabu un kā briesmīgu vāli pārmeta to pār plecu. Ieraudzījis, ka policisti nolēmuši joprojām stāties viņam ceļā, viņš devās pa Edžverroudu atpakaļ un pie Kriklvudas pārskaities nogriezās uz ziemeļiem.
   Aizklīdis līdz Voltemai, viņš pavērsās atpakaļ uz rietumiem, atkal devās pa Londonas ceļu un, ap pus­dienas laiku pagājis garām Haigeitas kapsētai, aiz kalna kores vēlreiz ieraudzīja milzu pilsētu. Šai vietā viņš nogriezās no ceļa un, ar muguru pret mājas sienu atspiedies, apsēdās kādā dārzā, no kurienes va­rēja pārredzēt visu Londonu. Nabadziņam seja bija apmākusies, elpa plūda aizgūtnēm, ļaudis vairs ap­kārt nepulcējās, kā pirmo reizi viņam pienākot pie Londonas, bet glūnēja, droši paslēpušies apkārtējos dārzos._ Nu jau viņi zināja, ka šāds milzis ir daudz bīstamāks, nekā agrāk bija domājuši.
   —      Kāpēc viņi neliek mani mierā? — jaunais Kedlss rūca. — Man gribas ēst. Kāpēc viņi neliek mani mierā?
   Viņš sēdēja satumsušu seju un, pirkstus kodīdams, lūkojās lejup uz Londonu. Kā slogs viņam uzgūla vi­sas ceļā piedzīvotās mokas, raizes, apmulsums un ne­varīgās dusmas.
   —     Paši nezina, ko grib, — viņš čukstēja. — Paši nezina, ko grib. Un neliks mani mierā, kā nelabie vi­sur trāpīsies ceļā. — Nespēdams rimties, viņš atkār­toja vēl un vēl: — Paši nezina, ko grib. Ak, šie sīkie cilvēciņi!
   Arvien niknāk viņš kodīja pirkstus, un viņa ska­tiens jo brīdi jo vērtās drūmāks.
   —     Lauz tikai priekš viņiem krītakmeni, — viņš čukstēja. — Un visa pasaule pieder viņiem. Bet man nelaiž ne soli spert — ne šur, ne tur.
   Pēkšņi trakas dusmas aizžņaudza milzim rīkli, jo viņš ieraudzīja uz dārza mūra jāteniski uzmetušos po­licistu nu jau labi pazīstamajā uniformā.
   —     Lieciet mani mierā! — viņš rēca. — Lieciet mani mierā!
   —      Es izpildu tikai savu pienākumu, — gluži nobālis, taču apņēmīgi sacīja mazais policists.
   —     Lieciet mani mierā! Man arī vajag dzīvot, tā­pat kā jums. Man arī vajag domāt. Man arī vajag ēst. Lieciet mani mierā!
   —     Likums paliek likums, — atbildēja mazais poli­cists, netikdams ne soli tālāk. — Un mēs jau šos liku­mus neizgudrojam.
   —      Es arī tos neesmu gudrojis, — atcirta jaunais Kedlss. — Tas ir jūsu, mazo cilvēciņu, roku darbs, un es toreiz vēl nemaz nebiju nācis pasaulē. Pie velna jūs ar visiem jūsu likumiem! Šito drīkst, un šito ne­drīkst! Ja gribi ēst, strādā kā vergs, ne tev miera, ne atpūtas, ne pajumtes, nekā, bet tu man vēl te gribēsi iestāstīt…
   —     Man tur nav nekādas daļas, — sacīja poli­cists. — Neesmu īstais, ar ko pārspriest šos jautāju­mus. Mans pienākums — darīt to, kas paredzēts likumā. — Policists pārlika otru kāju pāri mūrim un jau dzīrās lēkt zemē. Viņam aiz muguras parādījās vēl citi policisti.
   —     Lieciet aiz auss, ka es neesmu taisījies ar jums strīdēties, — nobālējis teica jaunais Kedlss un, cieši sagrābis rokās drausmīgo dzelzs milnu, kā skaidro­dams kratīja vareno pirkstu policistam gar seju.
   —Neesmu taisījies ar jums strīdēties. Bet to gan es iesaku — lieciet mani mierā!
   Policists pūlējās izturēties mierīgi, it kā nekas īpašs nenotiktu, lai gan saprata, ka šis ķīviņš var izvēr­sties drausmīgā traģēdijā.
   —     Dodiet šurp rīkojumu! — policists uzsauca kā­dam no saviem padotajiem, un viņam tika pasniegta balta papīra lapiņa.
   —     Lieciet mani mierā! — pieri drūmi saraucis, caurcaurēm sasprindzis kā stīga, sacīja Kedlss.
   —     Šai dokumentā stāv rakstīts, — vēl nesākdams lasīt, skaidroja policists, — ka tev jāatgriežas mājās. Ej atpakaļ uz savām krītakmens lauztuvēm. Ja neiesi — pēcāk nežēlojies.
   Kedlss norēca kaut ko nesaprotamu.
   Kad rīkojums bija skaļi nolasīts priekšā, policijas virsnieks deva mājienu. Uz dārza mūra parādījās četri ar šautenēm bruņoti vīri, kas mākslotā mierā ieņēma pozīcijas. Ģērbušies tie bija žurku apkaroša­nas policijas uniformās. Ieraudzījis šautenes, jaunais
   Kedlss iekvēlojās ārprātīgās dusmās. Viņš atcerējās, cik sāpīgi reiz viņu bija sadzēlušas no fermeru bisēm raidītās skrotis.
   —      Jūs gribat ar šitiem daiktiem šaut man virsū? — viņš sacīja, rādīdams uz šautenēm, un poli­cijas virsniekam šķita, ka beidzot izdevies milzi iebiedēt.
   —     Ja tu neiesi atpakaļ uz savām akmens lauztu­vēm …
   Bet tad virsnieks vienā rāvienā pārmetās pāri mū­rim, jo milzīgais laternas stabs, atvēzēts sešdesmit pēdu augstumā, ar visu sparu gāzās virsū, lai viņu sašķaidītu. Blīkš, blākš, blīkš! — nogranda lielkalibra šauteņu zalves, dārdēdams sagruva mūris, un uz vi­sām pusēm pajuka saārdītās zemes kumšķi. Tad no­šķīda vēl kaut kas, un vienam no šāvējiem uz rokas uzšļācās sarkanas lāses. Policisti skraidīja šurp un turp, varonīgi izvairīdamies no cirtieniem, lai varētu netraucēti šaut. Bet jaunais Kedlss, jau divas reizes ložu caururbts, griezās kā vilciņš, nevarēdams sa­prast, kas tik briesmīgi iezvēlis viņam pa muguru. Blīkš, blākš! Mājas, siltumnīcas un dārzi, pie logiem bailīgi pieplakušie cilvēciņi — viss it kā sašūpojās baigā un noslēpumainā virmā. Grīļodamies milzis pa­spēra vēl dažus soļus, pacēla vareno milnu, bet tad izlaida to no rokām un ieķērās pats savās krūtīs. Dzel- dīgās sāpes sagrāba viņu kā knaiblēs.
   Kas ir šis siltais miklums viņam uz rokas? …
   Kāds fermeris, lūkodamies pa savas guļamistabas logu, redzēja, cik samulsis, gandrīz līdz asarām iz­biedēts, milzis paskatījās uz asinīm apšļakstīto delnu, tad ceļgali viņam saļodzījās un viņš sabruka zemē — pirmais milzu nātru cers, ko Keit'erema nelokāmais tvēriens izrāva no zemes, lai gan jaunais Kedlss bija pēdējais, ko Džeks Milžu Kāvējs kāroja dabūt savos nagos.

   i
   Līdzko Keiterems saprata, ka pienācis īstais brīdis izraut nātres ar visām saknēm, viņš sagrāba likumu savās rokās un pavēlēja arestēt Kosaru un Redvudu.
   Redvudu nebija nekāda māksla saņemt ciet. Nesen profesors bija pārcietis operāciju, un ārsti slēpa jeb­kādas satraucošas vēstis, kamēr viņš nebūs pilnīgi atveseļojies. Taču nule bija pienācis brīdis, kad me­diķi Redvudu atbrīvoja no savas uzraudzības. Tikko atstājis gultu, viņš sēdēja silti sakurinātā istabā, ap­krāvies ar avīzēm, un pirmo reizi uzzināja, kādu sa­traukumu dēļ visa zeme nonākusi Keiterema rokās un kādi negaisa mākoņi savilkušies pār princeses un viņa dēla galvu. Bija tās dienas rīts, kad tika nogali­nāts jaunais Kedlss un kad policists pūlējās aizkavēt jauno Redvudu, lai tas nenokļūtu pie princeses. Jau­nākie avīžu numuri šos drausmīgos notikumus ap­gaismoja gaužām neskaidri. Sirdij sažņaudzoties, pro­fesors vēl un vēlreiz pārlasīja šos nelaimes priekš­vēstnešus un, jo vairāk lasīja, jo skaidrāk sajuta nā­ves dvesmu un tomēr nespēja atrauties, lai kaut kā nodarbinātu prātu, kamēr tiks saņemtas jaunākas zi­ņas. Kad sulainis ieveda istabā policijas virsnieku, viņš strauji pacēla galvu.
   — Domāju, ka man nes vakara avīzi, — viņš sa­cīja. Tad, pēkšņi nojautis kaut ko nelāgu, piecēlās un jautāja: — Ko tas nozīmē? . . .
   Kopš šā brīža Redvuds divas dienas nesaņēma ne­kādas ziņas.
   Virsnieki bija atbraukuši karietē, lai ņemtu profe­soru sev līdzi, taču, sapratuši, ka vecais vīrs ir slims, nolēma pāris dienu vēl nogaidīt, līdz viņu droši varēs pārvest, bet līdz tam visu māju apsēda policisti, pār- vērzdami to pagaidu cietumā. Šī bija tā pati māja, kur piedzima milzis Redvuds un kur cilvēks pirmo reizi nobaudīja Hērakleoforbiju, šai mājā profesors nu jau astoņus gadus dzīvoja viens, jo bija palicis atraitnī.
   Mati profesoram Redvudam bija nosirmojuši tē­rauda pelēkumā, sirma kļuvusi arī ķīļbārdiņa, to­ties brūnās acis vēl arvien mundri raudzījās pasaulē. Tāpat kā agrāk, viņš joprojām bija slaids, runāja klusi, bet vaibstos šķita iegūlis vārdos neizsakāmais miers, ko rada ilgas pārdomas'par sevišķi svarīgām problēmām. Virsniekam, kas bija ieradies arestēt profesoru, tā izskats šķita gaužām nepiemērīgs sma­gajiem grēkiem, kuros Redvuds tika apvainots.
   —     Paskat' tikai šo veci, — virsnieks sacīja savam tuvākajam palīgam. — Rāvies melnās miesās, lai visu pasauli apgrieztu ačgārni, bet pašam seja kā īstam provinces aristokrātam; toties mūsu tiesnesim Heng- bravam[15], kam dzīvē viss rūpīgi salikts pa plauktiem, ģīmis nu taisni kā sumpurnim. Un kur tad vēl ma­nieres! Šitas lēns un uzmanīgs, bet mūsējais tik vien zina kā sprauslāt un rukšķēt. Un ko mēs no tā varam spriest? Ej kur iedams, neskati vīru pēc cepures!
   Taču slavas dziesmām par Redvuda lēnīgumu drīz vien pienāca gals. Policijas virsnieki uzzināja, cik ne­mierīgs ir viņu uzraugāmais, kad tie profesoram pa­ziņoja, lai veltīgi neuzmācas ar lūgumiem pēc avī­zēm. Viņi pārmeklēja profesora kabinetu un aizvāca pat tās avīzes, ko viņš jau bija lasījis. Profesors pa­cēla balsi, cenzdamies pierunāt policistus.
   —          Vai tad jūs neapjēdzat, — viņš vienā laidā at­kārtoja, — ka manam dēlam, manam vienīgajam dē­lam uzbrukusi nelaime! Mani neinteresē Dievu ēdiens, esmu norūpējies par savu dēlu.
   —      Labprāt jums par viņu pastāstītu, ser, — atbil­dēja policijas virsnieks. — Taču esmu saņēmis stin­gru pavēli.
   —      Kas jums deva tādu pavēli? — iesaucās Red­vuds.
   —      To nu gan, ser… — norūca virsnieks un virzī­jās uz durvīm …
   —      Kāto pa istabu šurp un turp, — virsnieka viet­nieks ziņoja priekšniekam. — Labi vien ir. No tās so­ļošanas varbūt dullums pāries.
   —     Lai nu tā būtu, — atbildēja vecākais virs­nieks. — Es tak, vai zini, neiedomājos, ka tas milzis, kas sapinies ar princesi, ir šā dēls.
   Labu brīdi abi raudzījās viens otrā, uzmezdamipa skatienam arī trešajam policistam.
   —     Tad nu gan šim tā čābiski ap dūšu, — noteica trešais policists.
   Redvuds tikai pamazām apjauta, ka viņu no ārpa­saules nošķīris dzelzs priekškars. Policisti dzirdēja, ka viņš pienāk pie durvīm, parausta rokturi, pagra­bina atslēgu, bet sargs, kas stāvēja kāpņu laukumā, centās profesoram iestāstīt, ka nav nekādas jēgas veltīgi rosīties. Vēlāk viņi dzirdēja profesoru pieejam pie logiem un redzēja, ka garāmgājēji pastāvīgi ska­tās augšup.
   —     Nav nekādas jēgas klimst gar logiem, — aiz­rādīja virsnieka vietnieks.
   Tad Redvuds ķērās pie zvana. Vecākais virsnieks uznāca augšā un ārkārtīgi pacietīgi skaidroja, ka nav nekādas jēgas raustīt zvanu, jo vairāk tālab, ka, vel­tīgi zvanīdams, viņš sargiem apniks un tie neliksies ne zinis, ja viņam patiešām kaut kā ievajadzesies.
   —      Ja jums ir nopietna vajadzība, lūdzu, ser, — sa­cīja virsnieks. — Bet, ja jūs zvanīsiet tikai tāpat — protestēdams, mēs būsim spiesti zvanu atvienot.
   Pēdējie vārdi, ko, projām iedams, sadzirdēja poli­cijas virsnieks, bija Redvuda skaļais kliedziens:
   —     Vismaz būtu pastāstījuši, vai mans dēls…

   Vēlāk Redvuds tikpat kā visu dienu pavadīja pie loga.
   Taču pa logu vien maz ko varēja uzzināt par noti­kumiem ārpasaulē. Šī vienmēr klusā iela todien šķita vēl klusāka nekā parasti, pa visu rīta cēlienu garām pabrauca labi ja pāris važoņu un tirgoņu ratu. Lā­giem parādījās kāds kājāmgājējs, taču tas nenieka neliecināja par bīstamajiem notikumiem, lāgiem pa­zibēja pūlītis bērnu, kāda aukle stūma ratiņus vai namamāte devās iepirkties, un tas arī bija viss. Šie cilvēki parādījās uz skatuves gan no labās, gan krei­sās puses, gan no viena, gan otra ielas gala, taču katra no šīm sejām pauda vienaldzību pret visu, kas neattiecas tieši uz viņiem; ieraudzījuši policijas ap­sargāto namu, viņi pārsteigti apstājās, bet tad, atpa­kaļ lūkodamies un dažkārt pat ar pirkstu badīdami Redvuda mājas virzienā, devās tālāk, kur pāri ietvei slīga milzu hortenzijas varenie ziedu čemuri. Dažs labs, pienācis policistiem klāt, kaut ko pavaicāja, taču saņēma strupu atbildi…
   Nami ielas pretējā pusē šķita kā izmiruši. Pie kādas guļamistabas loga reiz pienāca istabene un tikām rau­dzījās uz Redvuda māju, kamēr tam ienāca prātā dot viņai kādu mājienu. Sākumā viņa brīdi ieinteresēta vēroja profesora vēcināšanos ar rokām un pat mēģi­nāja tam atbildēt, bet tad pēkšņi paskatījās pār plecu
   un pazuda. No trīsdesmit septītā nama klibodams iznāca večuks, nočāpoja pa kāpnēm un, pat skatienu uz augšu nepametis, devās projām pa labi. Kādas des­mit minūtes pa ielu skraidīja vienīgi kaķis …
   Tādi bija notikumi, kas nespēja īsināt šo bezgalīgi ieilgušo nozīmīgās dienas rīta cēlienu.
   Ap pulksten divpadsmitiem no blakus ielas atska­nēja laikrakstu pārdevēju klaigāšana, bet tā drīz vien izgaisa. Pretēji paradumam avīžu zēni neiegriezās Redvuda ielā, un viņam modās aizdomas, ka policisti apsargā arī ielas galu. Profesors gribēja atvērt logu, taču tai pašā mirklī istabā ienāca policists …
   Pulkstenis tuvīnajā baznīcā nosita divpadsmit un pēc veselas bezgalības nodārdināja pirmo pēcpusdie­nas stundu.
   Kā apsmieklu Redvudam pasniedza lenču.
   Viņš apēda kumosiņu, ar dakšiņu pabakstīja ēdienu, lai policisti drīzāk to aizvāktu projām, iedzēra krietnu malku viskija un, paņēmis krēslu, at­griezās pie loga. Minūtes izvērtās drūmā mūžībā, un profesors kādu mirkli bija aizsnaudies.
   Viņu pamodināja dīvaina sajūta, it kā kaut kur no tāluma māju drebinātu pazemes grūdieni. Logu rū­tis džinkstēja, kā zemestrīces kratītas, bet pēc mirkļa šis troksnis apklusa. Taču klusums ilga tikai mazu brītiņu, tad troksnis ar sparu atsākās .. . Un atkal iestājās klusums.
   Vēl pēc brīža Redvudam modās šaubas, vai viņš vispār kaut ko ir dzirdējis.
   Un tad profesors uzsāka bezgalīgu sarunu pats ar sevi. Kādēļ galu galā viņš arestēts? Nu jau pagājušas divas dienas, kopš Keiterems ticis pie varas, un ar to pietiek, lai viņš ķertos klāt nātrēm un rautu tās no ze­mes laukā! Izraut nātres! Izraut milzīgās nātres! Kā uzmācīgs piedziedājums šie vārdi skanēja Redvu­dam ausīs, un viņš nekādi nespēja no tiem atkauties.
   Ko galu galā Keiterems var izdarīt? Viņš taču ir reliģiozs cilvēks. Un reliģija uzliek pienākumu neizmantot varu, kur to neprasa galēja nepieciešamība.
   Gribot negribot jādomā, ka Keiterema nodomi ir daudz plašāki. Varbūt, piemēram, viņi nolēmuši visus milžus sabāzt aiz restēm! Visus arestēt vienā reizē. Jau priekšvēlēšanu runās pazibēja dažs labs šāds mājiens. Nu, un tad?
   Nav šaubu, ka arī Kosars ir ietupināts.
   Keiterems ir reliģiozs cilvēks. Redvuds pieķērās šai domai. Prātu viņam it kā aizsedza melns priekškars, un uz šā priekškara parādījās un izgaisa kāds vārds — ugunīgiem burtiem rakstīts vārds. Viņš nenoguris atgaiņājās no šā vārda. Taču tas arvien no jauna parādījās uz priekškara, nespēdams uzrakstīties līdz galam.
   Beidzot Redvuds nolēma skatīties patiesībai acīs. «Slaktiņš!» — skanēja šis rupjais, bezjūtīgais vārds.
   Nē! Nē! Nē! Tas nav iespējams! Keiterems ir reliģiozs cilvēks, Keiterems ir civilizēts cilvēks. Turklāt pēc visiem šiem garajiem gadiem, pēc visām šīm cerībām!
   Redvuds pielēca kājās un sāka skraidīt pa istabu. Viņš runāja pats ar sevi, viņš kliedza:
   — Nē!
   Cilvēce nespēj kļūt tik neprātīga — nemūžam ne! Tas nav iespējams, tas nav ticams, tas nevar notikt. Kāda nozīme būtu nogalināt milzīgās cilvēciskās būtnes, ja visas zemākās dzīvības formas jau pilnīgi savā varā pārņēmis gigantisms? Tāds neprāts taču nav iespējams!
   — Man jātiek vaļā no šās iedomas, — profesors skaļi sacīja, — jātiek no šās iedomas vaļā! Pilnīgi un galīgi!
   Viņš apklusa pusvārdā. Kas tas?
   Logu rūtis atkal nodžinkstēja, par to vairs nebija nekādu šaubu. Profesors piegāja pie loga un palūkojās uz ielu. Tas, ko viņš ieraudzīja pretējā mājā, apliecināja, ka viņa ausis nav pārklausījušās. Pie trīsdesmit piektā nama guļamistabas loga ar dvieli rokās stāvēja sieviete, bet trīsdesmit septītā nama ēdamistabā aiz augstas vāzes ar milzu paparžu zariem snai-cījās kāds vīrietis, un abi satraukti un ziņkārīgi pūlējās saskatīt, kas notiek ārā. Redvuds skaidri saprata, ka arī uz ietves dežurējošais policists ir saklausījis neparasto troksni. Tātad vainīga nebūt nav viņa iztēle.
   Viņš atgāja no loga istabā, kur pamazām jau sāka krēslot.
   — Lielgabali, — viņš sacīja.
   Un iegrima domās.
   — Lielgabali?
   Profesoram atnesa stipru tēju, tieši tādu, kādu viņš bija radis dzert. Redzams, ka aprunājušies ar viņa saimniecības vadītāju. Padzēris viņš atkal ņēmās soļiem mērot istabu, jo pie loga sēdēt vairs nespēja. Nu jau domas vērpās daudz sakarīgāk.
   Šī telpa divdesmit četrus gadus bija kalpojusi Red-vudam par darbistabu. To iekārtoja uz kāzām, un gandrīz visas mēbeles kopš tā laika bija palikušas nemainītas, — lielais rakstāmgalds ar plauktiem, grozāmais krēsls, atzveltenis pie kamīna, grozāmais grāmatu plaukts, nišā vesela kartotēka ar alfabēta kārtībā savirknētām atvilktnītēm. Spilgtais turku paklājs, vēlīnā Viktorijas laikmeta grīdsegas un aizkari gadu ritumā bija zaudējuši daļu pārbagātā krāsu košuma, bet vara un misiņa kalumos silti vizēja kamīna liesmu atspulgs. Agrāko laiku petrolejas lampu bija nomainījusi elektriskā gaisma, un tā arī bija galvenā pārmaiņa, kas šais gados notikusi profesora darbistabā. Taču arī veclaicīgajā iekārtā bija parādījušies priekšmeti, kas nepārprotami liecināja par dzīvokļa saimnieka ciešajiem sakariem ar Dievu ēdienu. Gar vienu sienu virs paneļa apšuvuma no vienas vietas bija sakārtas fotogrāfijas un fotogravī* ras melnās aplocēs, un no tām pretim raudzījās Ko- sara dēli un citi Brīnumēdiena bērni dažādā vecumā un uz dažāda fona. Šai kolekcijā vietu bija atraduši pat jaunā Kedlsa neizteiksmīgie vaibsti. Stūrī slējās saišķī sasieta un sakaltēta milzīgā pļavu zāle no Čī- zingaibraitas, bet uz galda stāvēja trīs tukšas magoņu pogaļas cepures lielumā. Aizkaru stieņiem bija iz­mantoti zāles stiebri. Bet virs kamīna gluži kā ziloņ­kaulā griezts sienas rotājums snuķi bija paslējis pār­dabiski lielā Oukhemas vepra galvaskauss, un katrā acs dobulī tam bija ielikts pa Ķīnas vāzei…
   Redvuds piegāja pie fotogrāfijām, īpaši gribēdams palūkoties uz dēlu.
   Fotogrāfijas atsauca atmiņā neskaitāmus notiku­mus, kas sen jau bija pagaisuši no prāta, — notiku­mus, kuri saistījās ar Dievu ēdiena pirmsākumiem, ar mūžam kautro Bensingtonu un tā māsīcu Džeinu, ar Kosaru un to nakti, kad viņi nopostīja izmēģinājumu fermu. Šīs ainas profesoram parādījās ļoti skaidri un ļoti noteikti, kaut arī bija gaužām sīkas, it kā sau­lainā dienā no liela attāluma teleskopā skatītas. Tad viņš atcerējās milzīgo bērnistabu, sava mazā milža bērnību, tā pūles izrunāt pirmos vārdus, tā pirmās, nepārprotamās bērna mīlestības izpausmes.
   Lielgabali?
   Un pēkšņi viņu pārņēma neatvairāma, nomācoša nojausma, ka tur, ārā, ārpus šā nolādētā klusuma un noslēpumainības, cīnās viņa dēls un Kosara dēli, un pārējie milži — nākamā diženuma laikmeta vēstneši. Cīnās uz dzīvību un nāvi! Varbūt jau šobrīd viņa dēls izmisumā nezina, kur tverties, varbūt viņš ir iedzīts strupceļā, ievainots vai uzvarēts …
   Profesors strauji uzgrieza fotogrāfijām muguru un, rokām plātīdamies, atkal ņēmās soļot šurp un turp pa istabu.
   — Nevar būt! — viņš sauca. — Nevar būt! Tas ne­var tā beigties!
   Kas tad tas?
   Redvuds apstājās kā grīdā iemiets.
   Logu rūtis atkal bija sākušas džinkstēt, pēc tam dobji nobūkšķēja smags grūdiens, kas satricināja visu namu. Tas likās ilgstam veselu mūžību. Laikam taču šis troksnis cēlās tepat netālu. Kādu brīdi Red­vudam šķita, ka uz mājas jumta kaut kas uzgāzies — kāds pārvarīgs smagums, no kura trieciena stinkšķē- dami plīsa stikli, tad atkal iestājās klusums, kam se­koja skaidri saklausāma soļu dipoņa uz ielas.
   Šie soļi izrāva profesoru no sastinguma. Viņš pie­vērsās logam un ieraudzīja, ka rūtī izsists caurums. Sirds viņam strauji iepukstējās nojausmā, ka pie­nācis liktenīgais brīdis, sākušies izšķirošie notikumi, kas, lai cik draudīgi būdami, tomēr sniegs atvieglo­jumu. Bet tad viņš atkal iedomājās, cik pats ir neva­rīgs, kā sasietām rokām ieslodzīts šais četrās sienās.
   Arā neko nevarēja saskatīt, jo nedega pat mazā elektriskā laterna pie pretējās mājas, un arī saklau­sīt neko nevarēja, kopš bija norimušas pirmo satrau­cošo dārdu atskalas. Profesors nekādi nespēja ne iz­skaidrot, ne arī vēl vairāk padziļināt noslēpumu, vie­nīgi debess dienvidaustrumu pamalē viņš ieraudzīja uzmirdzam sārtenas gaismas zibšņus.
   Gaisma lāgiem iekvēlojās, lāgiem dzisa. Tais mir­kļos, kad gaisma nodzisa, profesors šaubījās, vai tā maz ir iekvēlojusies. Taču, krēslai sabiezējot, blāzma kļuva aizvien spilgtāka. Cauri garajai gaidu naktij tā pilnīgi pārņēma Redvudu savā varā. Brīžiem viņam šķita, ka dīvaini virmojošajā blāzmā samanāms tra­kojošu liesmu atsarkums, brīžiem viņš sevi mierināja ar domu, ka tā ir gluži parasta ielu apgaismojuma at- mirdza. Ritēja nebeidzamas stundas, un gaisma gan iekvēlojās, gan dzisa, līdz beidzot pazuda rītausmas paisuma viļņos. Vai patiešām?… Ko gan tas varētu nozīmēt? Vai nu tuvu, vai tālu, kaut kur noteikti plo­sās uguns, taču nav iespējams pasacīt, vai tie ir dūmu mutuļi vai mākoņu blāķi, kas joņo pāri debesīm. Ap pulksten vieniem pret šiem satraucoši purpurotajiem virmuļiem uzplaiksnījās starmešu strēles, tās plaik- snīja un šaudījās līdz pat rīta gaismai. Arī tas varēja nozīmēt diezin ko. Bet ko tas varēja nozīmēt? Ko tas nozīmēja? Profesora domas aizņēma vairs tikai ne­mierīgi blāzmainās debesis un nojausma par kaut kādu drausmīgu sprādzienu. Taču pēcāk vairs nedzir­dēja ne mazākās skaņas, neviens nekur neskrēja, vis­apkārt valdīja klusums, vienīgi kāds it kā iesaucās kaut kur tālumā, bet tur varbūt bļaustījās dzērāji…
   Profesors neiededza gaismu; viņš stāvēja pie iz­sistā loga, pa kuru iekšā pūta vējš, un policijas virs­nieks, brīžam ielūkodamies istabā, lai pierunātu savu apsargājamo atpūsties, redzēja tikai skumīgi salī­kušu, melnu ēnu.
   Visu nakti Redvuds palika stāvam pie loga un lū­kojamies dīvainajos padebešos, un, tikai gaismai svīs­tot, viņš beidzot padevās nogurumam un atlikās ma­zajā gultiņā, ko policisti bija saklājuši starp rakstām­galdu un dziestošo kamīna uguni zem milzīgā vepra galvaskausa.

   Trīsdesmit sešas garas stundas Redvuds palika ieslodzīts savā dzīvoklī, noslēgts un izolēts no dra­matiskajiem divu dienu notikumiem, kad jaunā diže­numa laikmeta rītausmā mazie cilvēciņi devās uz­brukumā Dievu ēdiena bērniem. Bet tad dzelzs priekškars pēkšņi pacēlās, un profesors saprata, ka ir iekļuvis gandrīz vai pašā cīņas mutulī. Priekškars pacēlās tikpat negaidīti, cik negaidīti bija nolaidies. Pievakarē Redvuds izdzirdēja ratu riteņu klaudzoņu un, piegājis pie loga, ieraudzīja, ka lejā piebraukusi kariete. No tās izkāpa kāds jauns cilvēks, kurš jau pēc mirkļa stāvēja profesoram pretī viņa darbistabā; jaunais cilvēks bija trauslu stāvu, ap trīsdesmit gadu vecs, gludi skuvies, nevainojami ģērbies un ļoti pie­klājīgs.
   —     Mister Redvud, ser, — viņš iesaka, — vai jums nebūtu iebildumu nākt man līdzi pie mistera Keite- rema? Jūs viņam esat ārkārtīgi steidzami vajadzīgs.
   —     Es esot viņam vajadzīgs!… — Redvudam pēk­šņi prātā iešāvās kāds jautājums, ko viņš tūlīt ne­spēja ietērpt vārdos. Viņš mirkli vilcinājās. Tad, bal­sij aizlūstot, ievaicājās: — Ko viņš nodarījis manam dēlam? — Un aizturētu elpu gaidīja atbildi.
   —    Jūsu dēlam, ser? Jūsu dēlam nekas nekait. Vis­maz cik mums noprotams.
   —     Nekas nekait?
   —    Viņš tika ievainots, ser, vakar. Vai jūs to neesat dzirdējis?
   Redvuds nespēja panest šādu izlikšanos. Nu jau viņa balsī skanēja ne vairs bailes, bet gan dusmas.
   —     Jūs zināt, ka es neko neesmu dzirdējis. Jūs zi­nāt, ka es itin neko neesmu varējis dzirdēt.
   —     Misters Keiterems bažījās, ser … Šādā nemieru laikā … Neviens taču nesaprata, kas īsti notiek. Viņš lika jūs arestēt, ser, lai pasargātu no iespējama ne­laimes gadījuma…
   —     Viņš lika mani arestēt tāpēc, lai es nespētu ne brīdināt savu dēlu, ne arī palīdzēt viņam ar padomu. Turpiniet vien. Stāstiet, kas noticis. Vai jums labi veicās? Vai izdevās viņus visus nogalināt?
   Jaunais cilvēks paspēra dažus soļus uz loga pusi, bet tad pagriezās.
   —    Nē, ser, — viņš strupi atbildēja.
   —     Ko jums lika man pateikt?
   —            Ticiet man, ser, ka šo kautiņu nebijām iecerē­juši mēs. Viņi uzbruka mums… galīgi nesagatavo­tiem.
   —    Ko jūs ar to gribat teikt?
   —            Gribu teikt, ser, ka milži… zināmā mērā … no­turēja savas pozīcijas.
   Visa pasaule Redvudam šķita pārvēršamies. īsu brīdi sejas un kakla muskuļi krampjaini sažņaudzās. Tad viņš, dziļi nopūzdamies, izdvesa: «Ak!» Sirds pukstēja kā neprātīga. «Milži noturējuši savas pozī­cijas!»
   —           Kauja bija nežēlīga… un arī postījumi ir bries­mīgi. Un viss kaut kāda šaušalīga pārpratuma dēļ… Valsts ziemeļos un vidienē starp milžiem ir arī kritu­šie … Citur tāpat…
   —     Vai viņi vēl joprojām cīnās?
   —     Nē, ser. Tika ierosināts noslēgt pamieru.
   —     To ierosināja viņi?
   —            Nē, ser. Misters Keiterems nosūtīja pamiera priekšlikumu. Visa šī asinsizliešana ir drausmīgs pār­pratums. Tieši tālab arī misters Keiterems vēlas ar jums aprunāties, izteikt savu viedokli. Nolemts, ser, ka jums jāiejaucas …
   Redvuds neļāva viņam turpināt.
   —            Vai jūs zināt, kas noticis ar manu dēlu? — viņš vaicāja.
   —     Jūsu dēls bija ievainots.
   —     Stāstiet! Stāstiet taču!
   —            Viņi abi ar princesi gāja … tas notika pirms … pirms tam, kad tika aplenkta Kosaru nometne… nu, tas Kosaru cietoksnis Čizlhērstā … Abi ar princesi iz­lauzušies cauri milzu auzu biežņai, viņi pēkšņi iznāca pie upes un uzdūrās kādai kājnieku kolonnai… Karavīri visu dienu satraukti bija gaidījuši, un tālab arī izcēlās apjukums.
   —     Vai tie vinu sašāva?
   —          Nē, ser. Karavīri aizbēga. Tikai daži šāva … ne­piedodami, ser … pretēji pavēlei.
   Redvuds skaidri parādīja, ka netic šīm pasakām.
   —            Taisnība, ser. Varat man ticēt, saku jums at­klāti — šaut nedrīkstēja ne jau jūsu dēla, bet gan princeses dēļ.
   —   Jā. Tas varbūt ir tiesa.
   —            Abi milži, kaut ko skaļi saukdami, skriešus de­vās uz apmetni. Karavīri skraidīja gan uz vienu, gan otru pusi, un tad sākās apšaudīšanās. Viņi stāsta, ka jūsu dēls esot sagrīļojies …
   —     Ak vai!
   —• Jā, ser. Taču mēs pārliecinājāmies, ka ievaino­jums nav bīstams.
   —     Kā jūs pārliecinājāties?
   —     Viņš atsūtīja ziņu, ser, ka jūtoties labi.
   —     To viņš sūtīja man?
   —     Kam gan citam, ser!
   Labu brīdi Redvuds stāvēja, rokas cieši sakrustojis, un pūlējās aptvert notikušo. Tad viņa sašutums iz­paudās vārdos. — Tāpēc, ka jūs rīkojāties muļķīgi, uzsākdami visu šo traci, tāpēc, ka jūs pārrēķinājā­ties un sapratāt savu rupjo kļūdu, jūs gribat man iestāstīt, ka nepavisam neesat gribējuši nogalināt. Turklāt… Kas noticis ar pārējiem?
   Jaunais cilvēks palūkojās vaicājoši.
   —     Ar pārējiem milžiem?
   Jaunais cilvēks vairs nepūlējās izlikties nesapro­tam jautājumu. Viņa balss nepavisam vairs neska­nēja pārliecinoši.
   —     Trīspadsmit, ser, ir nogalināti.
   —     Un citi ievainoti?
   —     Jā, ser.
   —           Un Keiterems … — Redvudam aizrāvās elpa, _— … vēl grib, lai es eju pie viņa! … Kur ir pā­rej ie?
   —            Daži izlauzās līdz nometnei jau cīņas laikā, ser … Viņi acīmredzot zināja …
   _— Nu, protams, viņi zināja. Ja Kosars nebūtu pa­rūpējies … Vai Kosars arī ir tur?
   —            Jā, ser. Un tāpat visi milži, kam izdevās paglāb­ties … tie, kas nenokļuva līdz nometnei cīņas laikā, aizgāja vai nu pēc tam, vai arī iet patlaban, kamēr turpinās pamiers.
   —            Tas nozīmē, — sacīja Redvuds, — ka jūs esat sakauti.
   —           Mēs neesam sakauti. Nē, ser. To nu gan neviens nevar teikt, ka mēs būtu sakauti. Taču jūsu dēli pār­kāpa karošanas likumus. Viņi pārkāpa tos pagājušo nakti un pārkāpj arī patlaban. Pēc tam, kad mēs bi­jām pārtraukuši uzbrukumu. Šodien viņi sāka apšau­dīt Londonu ar lielgabaliem …
   —     To viņi dara likumīgi!
   —     Viņu šāviņi ir pielādēti ar … indi.
   —     Indi?
   —     Jā. Ar indi. Ar Dievu ēdienu . . .
   —     Ar Hērakleoforbiju?
   —     Jā, ser. Misters Keiterems, ser . ..
   —            Jūs esat sakauti! Skaidrs, ka tagad jūs tiekat sakauti. To izdomājis Kosars! Uz ko jūs vēl varat ce­rēt? Ko jūs vairs varat izdarīt? Tagad jūs to katrā ielā ieelposiet kopā ar putekļiem. Vai vērts maz vairs cīnīties? Karošanas likumi, nē, nudien! Un nu Keite­rems iedomājies mani piemuļķot, lai eju viņam talkā. Ak dievs, kādas aplamības! Ko es tur varu līdzēt, ja no jūsu dūdām izlaists gaiss? Viņš savu spēlīti ir no­spēlējis . .. gan melojis, gan slepkavojis. Ko es tur varu līdzēt?
   Jaunais cilvēks stāvēja un ar piesardzīgu cieņu no­raudzījās Redvudā.
   —       Redziet, ser, — viņš atbildēja, — milži noteikti grib jūs redzēt. Viņi nevēlas neviena cita, kas viņus pārstāvētu miera sarunās. Ja jūs neiesiet turp, bai­dos, ser, ka asinsizliešana turpināsies.
   —     No jūsu puses, iespējams gan.
   —      Nē, ser, — no abām pusēm. Visa pasaule ir ap­ņēmusies darīt šim pārpratumam galu.
   Redvuds pārlaida skatienu savai darbistabai. Viņa acis pakavējās pie dēla fotogrāfijas. Viņš pagriezās un redzēja, ka jaunais cilvēks nepacietīgi gaida.
   —     Jā, — viņš beidzot sacīja, — es iešu.

   Sastapšanās ar Keiteremu izvērtās pavisam citāda, nekā Redvuds bija iedomājies. Šo cilvēku viņš bija redzējis tikai divas reizes mūžā — pirmo reizi svi­nīgā mielastā, otrreiz — parlamenta kuluāros, un at­miņā viņam bija palicis nevis īstenais Keiterems, bet gan avīžnieku un karikatūristu radītais tēls — leģen­dārais Keiterems, Džeks Milžu Kāvējs, Persejs un tā tālāk. Tikšanās ar politisko darboni aci pret aci iz­jauca visus iepriekšējos priekšstatus.
   Šī nepavisam nebija tā seja, ko cilvēki skatīja kari­katūrās un portretos, viņš ieraudzīja noguruša, bez­miega nomocīta cilvēka seju — krunkām izvagotu, savaikstītu, dzeltenīgiem acu āboliem un sāpju rie­vām ap muti. Brūnās acis patiešām gan bija tās pašas, arī melnie mati nebija kļuvuši citādi, tāpat kā nebija pārvērties lielā demagoga noteiktais ērgļa profils, taču bija parādījies arī kaut kas jauns, kas neļāva iz­rādīt ne sen loloto nicinājumu, ne izteikt iepriekš sa­gatavotos cēlos vārdus. Šim cilvēkam bija uzbruku­šas ciešanas, grūtas ciešanas, viņa sasprindzinājums nezināja robežu. Sākumā šķita, ka Keiterems tikai tēlo pats sevi. Bet tad niecīgs žests, tikko pamanāma kustība Redvudam atklāja, ka možumu Keiterems uz­tur ar narkotiskām vielām. Viņš iebāza īkšķi vestes kabatā un, izsacījis vēl dažus teikumus, vairs pat ne­mēģināja slēpt savu netikumu, bet iemeta mazo tab- letīti mutē.
   Lai kā bija sasprindzināti Keiterema nervi, lai vi­ņam nebija taisnība un lai arī viņš bija vismaz sa­vus desmit gadus jaunāks par Redvudu, vēl aizvien viņā jautās tas dīvainais spēks — varbūt to var no­saukt par personisko pievilcību, ja cita — labāka vārda nav, — kas pavēra viņam ceļu pretī varai un pēcāk arī postam. To Redvuds nebija spējis iedomā­ties. Jau kopš paša pirmā brīža Keiterems jutās pā­rāks par Redvudu, jo sarunu virzīja un vadīja viņš. Viņa varā bija noteikt, kāda izvērtīsies abu tikšanās. Turklāt viss norisēja it kā pats par sevi saprotams. Keiterema klātbūtnē Redvuda nodomi pagaisa kā ne­bijuši. Viņi sarokojās, iekams Redvuds paguva atce­rēties, ka ir cieši nolēmis atraidīt šo draudzīgo žestu, un Keiterems jau ar pirmajiem vārdiem pašpārlieci­nāti uzņēma tādu toni, it kā viņiem abiem būtu jāat­rod līdzekļi, kā izkļūt no kopīgas nelaimes.
   Gadījās arī pa kļūmei, kad nogurums ņēma pār­svaru pār uzmanību un, aizmirsis, kur atrodas, Keite­rems aizrāvās ierastajā masu mītiņu daiļrunībā. Atģi- dies viņš atkal saspringa — visu sarunas laiku abi vīri palika stāvam —, novērsa skatienu no Redvuda sejas un sāka laipot un taisnoties. Vienreiz viņš pat iesaucās: «Džentlmeņi!»
   Runu Keiterems iesāka klusi, taču ar katru turp­māko vārdu tā pieņēmās spēkā.
   Brīžiem Redvuds pat vairs nejutās kā sarunu biedrs —■ viņš kļuva par izteiksmīga monologa klau­sītāju. Profesoram tika lemta laime vērot retu, izcilu
   parādību. Tā vien šķita, ka nav ne mazākās līdzības starp viņu un šo dīvaino būtni, kas tikai runāja un runāja, ar daiļo balsi paņemdams viņu pilnīgi savā varā. Kā šis prāts spēja pārliecināt, un tomēr cik tas bija aprobežots! Keiterema pāri plūstošā enerģija, ietekmīgā personība un absolūtā nespēja uzklausīt citu domas lika Redvudam iztēloties gaužām ērmotu un neparastu ainu. Keiteremu profesors skatīja nevis kā parastu pretinieku — cilvēku starp cilvēkiem, kas spēj uzņemties morālu atbildību un uzklausīt saprā­tīgus iebildumus, bet gan kā gluži svešādu radī­jumu — kaut ko līdzīgu drausmam degunradzim, un šo civilizēto degunradzi — uzbrukumā neatvairāmu un pretestībā neuzveicamu nezvēru —• radījuši de­mokrātiskās iekārtas džungļi. Lai cik nežēlīgas cīņas norisinātos šais neatšķetināmo pretrunu mudžekļos, viņš allaž paliks uzvarētājs. Bet vai tas ir viss? Ne­būt ne; šis cilvēks ir tieši kā radīts, lai izlauztu sev ceļu cauri ļaužu tūkstošiem. Viņa uztverē pati sma­gākā kļūda tiek izdarīta tad, ja cilvēks nonāk iekšē­jās pretrunās, pati svarīgākā zinātne, pēc viņa do­mām, ir «interešu» samierināšana. Saimnieciskās dzī­ves reālās vajadzības, nepieciešamība pārveidot dabu, gandrīz neskartās, bezgala plašās zinātnisku atklājumu iespējas Keiteremu interesēja tikpat, cik viņa dzīvniecisko prototipu spētu interesēt dzelzceļa līnijas, šaujamie ieroči vai ģeogrāfiska satura lite­ratūra. Keiteremam svarīgas bija tikai sanāksmes, dažādi negodīgi paņēmieni, ko izmantot priekšvēlē­šanu aģitācijā, un balsis — pirmkārt un galvenokārt balsis. Pats viņš bija īsts balsu iemiesojums — miljo­niem vēlētāju balsu iemiesojums.
   Un šai izšķirošajā brīdī, kad milži bija pārspēti, nevis sakauti, šis balsu vācējs briesmonis runāja neatņemdamies.
   Nepalika ne mazāko šaubu, ka pat tobrīd viņš vēl nekā nav mācījies. Viņš nezināja, ka eksistē fizikas likumi un ekonomikas likumi, ka pastāv nemainīgi lielumi un negrozāmas reakcijas, ko nav iespējams noliegt ne ar kādām vēlēšanām, pat ja visa cilvēce balsotu pret to, nemine contradicente\ un ka nepa­kļauties šīm objektīvajām likumībām nozīmē atvēr­tām acīm iet postā. Viņš nezināja, ka ir morāles likumi, ko nevar pārmākt tikai ar personiskā valdzi­nājuma spēku, bet, ja arī izdodas šos likumus uz laiku piespiest pie zemes, tie agri vai vēlu atlec atpakaļ un trāpa vainīgo ar atriebīgu spēku. Redvuds nešau­bījās, ka arī tad, ja sprāgtu šrapnelis vai vajadzētu stāties pastarās tiesas priekšā, šis cilvēks jo žigli aiz­slēptos aiz kāda Apakšnamā veikli izgudrota votuma.
   Arī tobrīd, kad sākās lielais lūzums, Keiterema prātu aizņēma nevis milžu spēki, kas stingri turējās valsts dienvidos, nevis sakāve un nāve, bet gan doma par to, kā šie notikumi ietekmēs parlamenta vairā­kumu, kas bija galvenais viņa dzīves satvars. Atliek vai nu uzvarēt milžus, vai iet bojā. Vēl nav pienācis laiks izmisumam. Šai galējās neveiksmes stundā, kad rokas jau aptraipītas asinīm un zemei uzvelta posta nasta, kad priekšdienās gaidāms vēl daudz lielāks posts, kad nākamās milžu pasaules likteņi ceļas va­reni un negrozāmi, draudēdami sašķobīt pamatus vi­ņam zem kājām, viņš vēl spēja ticēt, ka pietiks tikai mazliet paļaut vaļu balsij, izskaidrot, noskaidrot, pa­skaidrot un iegalvot, un zaudētā vara atkal būs at­gūta. Nav šaubu, ka viņš gan mulsa un apjuka, gan sajuta nogurumu un ciešanas, taču ja vien varētu no­turēties, ja vien varētu noturēties un turpināt runu …
   Redvudam šķita, ka runādams Keiterems lāgiem uzbrūk, lāgiem atkāpjas, lāgiem izplešas, lāgiem sa-
   1 Nevienam nerunājot pretim. (Latīņu vai.) (Tulk.)
   raujas. Redvuda loma šai sarunā bija gaužām niecīga, tikai dažkārt viņam izdevās iespraust kādu vārdiņu: «Tās ir galīgas blēņas.» — «Nē.» — «Nav nozīmes par to pat runāt.» — «Tad kālab īsti jūs iesākāt?»
   Jāšaubās, vai Keiterems vispār sadzirdēja, ko pū­lējās iebilst Redvuds. Keiterema runa šādiem iesprau­dumiem aptecēja apkārt, kā strauja upe aptek ceļā pagadījušos klinšu bluķus. Tā nu šis apbrīnojamais cilvēks stāvēja uz paklāja pie kamīna savā darba ka­binetā un runāja, runāja neticami veikli un spēcīgi, runāja tā, it kā baidītos, ka, pat īsāko mirkli pār­traucis savu runu, savus paskaidrojumus, dažādu vie­dokļu un nostāju, apsvērumu un paņēmienu izklās­tījumu, viņš ļaus kādai naidīgai ietekmei ielauzties savā dvēselē, citiem vārdiem sakot, — ielauzties savu daiļrunīgo vārdu plūdos, jo daiļrunība un dvēsele viņa uztverē bija viens un tas pats. Tā nu viņš stā­vēja sava greznā darba kabineta mazliet pabaloju- šajā spožumā, kur citi vīri jau pirms viņa viens pēc otra cieši bija turējušies pie ticības, ka vienīgais līdzeklis, kā īsti radoši pārvaldīt impēriju, ir vienmēr un visur laikus iejaukties ar varu …
   Jo vairāk Keiterems runāja, jo skaidrāk Redvuds saprata, cik veltīgi un tukši ir viņa vārdi. Vai tie­šām šis cilvēks neapjēdz, ka tikām, kamēr viņš te stāv un gvelž daždažādas blēņas, pasaule uzsākusi strauju kustību uz priekšu, ka visas dzīvās radības neaptu­ramā augšana kā paisuma vilnis plūst arvien tālāk un tālāk, ka laiks paredzēts ne tikai runu teikšanai par­lamentā un ka savi ieroči ir rokās arī tiem, kas cel­sies atriebei par veltīgi izlietām asinīm? Aiz loga, ap­ēnodama plašo telpu, pret rūtīm viegli plaukšķēdama, sitās milzu vīnstīgas lapa, bet kabinetā neviens to pat nepamanīja.
   Redvudam bezgala gribējās pārtraukt šo apbrīno­jamo monologu, bēgt turp, kur valda gudrība un ve­
   selais saprāts, doties uz aplenkto nometni — šo nā­kamības balstu, kur pašā rītdienas šūpulī kopā pul­cējušies viņa dēli. Un tieši tālab viņš tik ilgi bija pa- cietis Keiterema bezjēdzīgo tērgāšanu. Taču nule profesoram uzmācās ērmota sajūta, ka, bezgalīgajam monologam turpinoties, Keiterema balss viņu ieraus transā un tādēļ pret to jācenšas noturēties kā pret narkotisku vielu. Šās burvestības varā jebkurš labi zināms fakts parādījās pavisam citādā gaismā.
   Ko šis cilvēks teica?
   Tā kā Redvuds gatavojās visu sīki jo sīki ziņot Dievu ēdiena bērniem, viņš saprata, ka Keiterema vārdus tomēr nedrīkst laist gar ausīm. Viņš nolēma rūpīgi ieklausīties, ne mirkli nezaudējot realitātes sa­jūtu.
   Vesela tirāde tika veltīta asinsizliešanas grēkam. Nu, tā jau ir tīrā daiļrunība. Nav vērts pat klausī­ties. Bet kas sekos tai?
   Ahā, piedāvā vienošanos.
   Piedāvā vienošanos, lai dzīvi palikušie Dievu ēdiena bērni izbeidz pretošanos, nošķiras par sevi un nodibina paši savu kopienu. Līdzīgi gadījumi jau esot pieredzēti.
   —     Mēs viņiem ierādīsim zemes gabalu …
   —     Kur? — iesaucās Redvuds, pirmo reizi ielaizda­mies jautājuma apspriešanā.
   Keiteremam šī piekāpšanās nepaslīdēja garām, un viņš pieķērās tai kā slīcējs pie salmiņa. Pagriezies pret Redvudu, viņš ņēmās to pusčukstus pārliecināt, likdams lietā savu atjautu. To visu varot izlemt pa­mazām. Tas nudien esot pavisam maznozīmīgs jau­tājums. Taču tad viņš atcerējās, ka jāizvirza arī no­teikumi.
   —    Ļausim, lai viņi dzīvo ierādītajā vietā, bet mūsu rokās paliks nedalīta kontroles funkcija, un mēs raudzīsimies, lai Dievu ēdiens un visi tā nestie augļi tiktu likvidēti…
   Redvuds attapās, ka ir sācis kaulēties.
   —     Kas notiks ar princesi? — viņš iejautājās.
   —    Par princesi nav runa.
   —■ Nē, — teica Redvuds, cenzdamies atkal ieņemt iepriekšējo stingro nostāju. — Tā ir galīga bezjē­dzība.
   —      Par to spriedīsim vēlāk. Tā kā esam vienojušies, ka Dievu ēdiena gatavošana tiks pārtraukta …
   —     Neesmu ne par ko ar jums vienojies. Neesmu teicis ne vārda …
   —      Bet kā gan uz vienas planētas var sadzīvot di­vas dažādas cilvēku ģintis — vieni lieli, otri mazi! Apdomājiet, kas jau tagad ir noticis! Apdomājiet, ka tas ir tikai sākums, bet kas notiks, ja Dievu ēdienam paļaus pilnīgu vaļu! Apdomājiet, kādas raizes jūs jau šobrīd esat sagādājuši visai pasaulei! Taču ja šī milžu ģints vēl pieņemsies spēkā un savairosies …
   —      Es nedomāju ar jums strīdēties, — teica Red­vuds. — Man laiks doties pie saviem dēliem. Gribu satikt savu dēlu. Tālab arī esmu ieradies pie jums. Sakiet man skaidri, kādi ir jūsu priekšlikumi.
   Keiterems noturēja garu runu, izklāstīdams savus noteikumus.
   Dievu ēdiena bērniem ierādāms plašs rezervāts — varbūt Ziemeļamerikā, varbūt Āfrikā —, un tur viņi varēs dzīvot pēc sava prāta.
   —      Tās taču ir blēņas, — sacīja Redvuds. — Arī citās zemēs jau radušies milži. Tie sastopami visā Eiropā, kur tikai jūs pametīsiet skatienu!
   —      Var noslēgt starptautisku vienošanos. Tas pil­nīgi iespējams. Par kaut ko tamlīdzīgu ja.u ir ru­nāts … Šādā rezervātā viņi varēs dzīvot pēc savas patikas. Tur viņi varēs darīt, ko vien gribēs, un ierī­kot visu, ko vien gribēs. Mēs tikai priecāsimies, ja viņi strādās musu labā. Un viņi varēs dzīvot laimīgi. Padomājiet!
   —     Ar noteikumu, ka jauni milzu bērni vairs ne­radīsies.
   —      Pilnīgi pareizi. Bērni paliek mūsu kontrolē. Un tā, godātais ser, mēs izglābsim pasauli, izglābsim cil­vēci no jūsu drausmīgā atklājuma sekām. Vēl nav par vēlu. Vienīgā mūsu vēlēšanās — visu nepiecie­šamo paveikt iespējami maigākiem līdzekļiem. Patla­ban mēs izdedzinām un izkvēpinām vietas, kur vakar krita viņu bumbas. Mēs spējam tikt ar viņiem galā. Ticiet man, mēs spējam tikt galā. Taču negribas rī­koties nežēlīgi, negribas kļūt netaisniem …
   —      Bet ja nu milži nepiekrīt?
   Keiterems pirmo reizi ielūkojās Redvudam tieši acīs.
   —     Viņiem ir jāpiekrīt.
   —      Nedomāju, ka viņi piekritīs.
   —      Kādēļ gan ne? — it kā bezgala pārsteigts iejau­tājās Keiterems.
   —      Un ja nu nepiekrīt?
   —      Atliek vienīgi karš. Mēs nevaram pieļaut, ka šī nejēdzība turpinās. Nedrīkstam, ser. Vai jums, zi­nātniekiem, nepavisam nav iztēles spēju? Vai jūs ne­pavisam nepazīstat žēlsirdības? Mēs nedrīkstam pie­ļaut, lai visu pasauli sabradā arvien vairāk sarodo- šos milžu pulks, lai to nomāc milzīgi augi, kas savai­rojas jūsu izgudrotās vielas ietekmē. To mēs nedrīk­stam un vēlreiz nedrīkstam! Es vaicāju jums, ser, vai ir vēl kāds cits līdzeklis kā vienīgi karš. Un paturiet prātā — viss līdzšinējais ir tikai sākums! Pavisam niecīga apšaudīšanās. Nekas cits kā parasta kārtī­bas uzturēšana. Ticiet man, parasta kārtības uzturē­šana. Neapmāniet sevi ar domu, ka jaunais ir daudz lielāks par mums. Aiz mums stāv visa nācija — visa cilvēce. Tūkstošiem kritušo vietā celsies miljoni. Ja
   mēs negribētu atturēties no asinsizliešanas, ser, pēc pirmajiem uzbrukumiem mēs jau gatavotos jaunām kaujām. Nezinu, vai mums izdotos iznicināt Dievu ēdienu, toties jūsu dēlus mēs iznīcinātu noteikti. Jūs pārāk paļaujaties uz vakardienu, uz notikumiem, kas risinājušies pirms gadu desmitiem, uz vienu pašu kauju. Jūs neaptverat, cik lēns un negrozāms ir vēs­tures ritējums. Šo nolīgumu es piedāvāju tikai tādēļ, lai glābtu daudzu cilvēku dzīvību, jo nav iespējams grozīt to, kas tāpat jau ir nolemts. Ja jūs ticat, ka jūsu nožēlojamais milžu pūlītis spēj noturēties pretī visas mūsu tautas apvienotajiem spēkiem un arī ci­tām tautām, kas dosies mums palīgā; ja jūs ticat, ka vienā paņēmienā, vienas paaudzes laikā var pārvei­dot cilvēci un grozīt cilvēku dabu un izskatu …
   Keiterems pēkšņi pacēla roku.
   —     Dodieties pie viņiem, ser! Paraugieties, kā viņi, kas nodarījuši tik daudz ļauna, tagad guļ satriekti pie zemes starp saviem ievainotajiem …
   Viņš nepabeidza iesākto teikumu, it kā negaidot būtu ieraudzījis Redvuda dēlu.
   Mirkli iestājās klusums.
   —     Dodieties pie viņiem! — sacīja Keiterems.
   —     To es arī darīšu.
   —     Ejiet un nekavējieties …
   Keiterems pagriezās un piespieda zvana pogu; tū­līt noklaudzēja durvis un atskanēja steidzīgi soļi.
   Sarunai bija pielikts punkts. Izrāde bija beigusies. Keiterems pēkšņi šķita saplokam, sarūkam sīkā, pa­vecā cilvēciņā ar nogurušu, dzeltenu seju. Viņš pa­spēra soli uz priekšu, it kā iznākdams no gleznas, un sniedza Redvudam roku liekulīgā draudzībā, kas tik raksturīga angļu tautai kā līdzeklis noslēpt jebkuras sabiedriskas nesaskaņas.
   Un, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, Redvuds otrreiz mūžā paspieda Keiteremam roku.

   i
   Drīz vien Redvuds jau sēdēja vilcienā, kas pāri Temzai devās uz dienvidiem. īsu mirkli gar acīm slī­dēja ugunīs mirguļojošie upes ūdeņi, dūmi, kas pacē­lās ziemeļu krastā no tās vietas, kur bija nokritusi bumba un kur nule bija sapulcēti cilvēki, lai no aug­snes izdedzinātu Hērakleoforbiju. Dienvidu krasts slīga tumsā, pat ielās nezin kādēļ nedega gaisma, sa­skatīt varēja vienīgi trauksmes torņu tumšās aprises un dzīvojamo namu un skolu masīvās ēnas, tādēļ, mirkli veltīgi pūlējies kaut ko saredzēt, Redvuds uz­grieza logam muguru un iegrima domās. Nebija vairs ne ko skatīt, ne ko darīt, iekams viņš tiksies ar saviem dēliem …
   Pēdējo divu dienu satraukums bija nomocījis Red­vudu; likās jau, ka izsmeltas visas iespējas kaut ko pārdzīvot, taču profesors pirms izbraukšanas bija iebaudījis stipru kafiju, tālab domas viņam raisījās skaidras un noteiktas. Prāts pievērsās gan pagātnei, gan nākotnei. Pēdējo notikumu gaismā viņš gara acīm vēlreiz pārskatīja Dievu ēdiena pirmsākumus un ceļus, kā tas bija izplatījies pa visu pasauli.
   — Bensingtons domāja, ka Hērakleoforbija būs tei­cams ēdiens bērniem, — viņš tikko manāmi pasmai­dīja.
   Tad profesors atcerējās — tik spilgti, it kā vēl ar­vien nebūtu sevi pārvarējis, — cik briesmīgas šau­bas viņu māca tobrīd, kad pirmo reizi Dievu ēdiens tika iedots paša dēlam. Lai kā cilvēki pūlējās^veici­nāt vai kavēt Dievu ēdiena izplatīšanos, kopš tā brīža Hērakleoforbija droši un nelokāmi bija izgājusi pa­saulē. Un tagad?
   —    Pat ja viņus visus nogalinātu, — Redvuds čuk­stēja, — Dievu ēdiena liktenis ir izlemts.
   Hērakleoforbijas gatavošanas noslēpums zināms tuvu un tālu. Tas ir viņa nopelns. Lai kā beigtos paš­reizējā cīņa, augi, dzīvnieki, neskaitāmi strauji augoši bērni katrā ziņā piespiedīs pasauli agri vai vēlu at­kal atgriezties pie Dievu ēdiena.
   —      Dievu ēdiena liktenis ir izlemts, — profesors sacīja, bet domas nepadevās viņa gribai un arvien atgriezās pie Dievu ēdiena bērnu un viņa dēla paš­reizējā likteņa. Vai viņš ieraudzīs tos cīņā nomocī­tus, ievainotus, badā novārgušus un jau gandrīz sa­kautus vai arī sastaps spēcīgus, stiprus cerībā un ap­ņēmīgus celties vēl skarbākā cīņā?… Viņa dēls ir ievainots! Bet ziņu taču viņš atsūtīja!
   Redvudam atmiņā atkal atausa saruna ar Keiteremu. Taču domu pavediens pārtrūka, jo vilciens apstājās Čizlhērstas stacijā. Šo vietu viņš pazina pēc lielā žurku trauksmes torņa Kemdenas kalna galā un ziedoša­jiem suņuburkšķu ceriem, kas auga gar ceļa malu …
   No blakus vagona ienāca Keiterema privātsekretārs un paziņoja, ka pus jūdzi no Čizlhērstas dzelzceļa līnija sapostīta un tālāk vajadzēs braukt ar automobili. Redvuds izkāpa uz platformas, ko apgaismoja vienīgi rokas laternas un kur pūta dzestrs nakts vējš. Tūdaļ viņu apņēma šās pamestās, koku aizēnotās, nezālēs ieaugušās priekšpilsētas klusums, jo visi tās iemīt­nieki jau iepriekšējās dienās cīņas pašā sākumā bija aizbēguši uz Londonu.
   Redvuds ietinās apmetnī, un nakts brauciens va­rēja sākties. Brīdi automobilis palika nekustīgi stā­vam, tad, strauji uzņēmis gaitu, slaidi nobrauca pa slīpo nogāzi pie stacijas. Sekoja pagrieziens uz labo un kreiso pusi, tad viņi izlīkumoja pa aleju gar dār­zos slīgstošām vasarnīcām, līdz pavērās taisns ceļš. Zem zvaigžņotajām debesīm apkārt pletās tumsa, un pasaule, noslēpumaini sarāvusies, šķita bez skaņas izgaistam. Ne mazākā vēsmiņa nesaviļņoja mēmo klu­sumu, kas trauca pretim; pamestās baltās vasarnīcas abpus ceļam kā bezkrāsu ēnas ar melniem neapgais­moto logu dobumiem šķita atgādinām ērmotu galvas­kausu gājienu. Šoferis blakus profesoram nebilda ne vārda, vai nu pēc dabas būdams nerunīgs vīrs, vai arī klusēdams tādēļ, ka brauciens bija grūts. Uz Red­vuda lakoniskajiem jautājumiem viņš atbildēja strupi un pat skarbi. Debesis dienvidu pamalē taus­tīja starmešu mestās strēles, un abi braucēji, kas dū­cošajā automobilī drāzās cauri šai pamestajai pasau­lei, likās vienīgais dīvainais dzīvības apliecinājums.
   Ceļu drīz vien vēl tumšāku vērta abās pusēs saaugušie dzeloņplūmju krūmi, pārvarīgi sazēlusī zāle un spulgnaglenes, bet milzīgie balto nātru ceri aizņirbēja garām augstu virs galvas kā koku lapot­nes. Aiz Kestonas sākās brauciens pret kalnu, un šo­feris samazināja ātrumu. Kalna galā viņš apturēja automobili. Motors pulsēdams noraustījās un apklusa.
   —     Turpat jau ir, — sacīja šoferis un nozibināja Redvudam gar acīm ādas cimdā tērptās rokas pirk­stu kā bezveidīgu puļķi.
   Šķita, ka vēl liels attālums šķir viņus no augstā vaļņa, kurš slējās pret debesīm spožas gaismas blāzmā, ko raidīja spēcīgi starmeši. Gaismas strēles, kā noslēpumainas burvja rokas vadītas, šaudījās starp mākoņiem un taustīja pauguraino zemi.
   —    Nudien nezinu, — beidzot ierunājās šoferis, acīmredzot baidīdamies braukt tālāk.
   Pēkšņi kāds prožektora mests staru kūlis no debe­sīm brāzās braucējiem tieši virsū, kā satrūcies apstā­jās un vērīgi nopētīja tos ar spilgto aci, kuras žilbi­nošo spožumu nespēja izkliedēt ceļā pagadījies milzu smilgas stiebrs. Abi vīri sēdēja, ar cimdotajām rokām acis aizsegusi, lai tādejādi spētu lūkoties sta­ram pretī.
   —      Brauciet tālāk, — pēc brīža Redvuds sacīja.
   Šoferis vēl arvien svārstījās; viņš mēģināja ietērpt
   savas šaubas vārdos, taču spēja vienīgi atkārtot:
   —     Nudien nezinu.
   Beidzot viņš sasparojās.
   —            Lai notiek, — viņš sacīja, iedarbināja motoru un sāka braukt, bet lielā, spožā acs neatlaizdamās vi­ņiem sekoja.
   Redvudam gaužām ilgi šķita, ka viņi vairs nebrauc pa cietu zemi, bet trakā skrējienā drāžas cauri no­kaitētam mākonim. Dug-dug-dug-dug, pulsēja mo­tors, bet šoferis, laikam gan vairs nespēdams saval­dīt nervus, brīdi pa brīdim nospieda tauri.
   Garām aizvirpuļodami, vēlreiz parādījās milzu zā­les ceri. Tad gluži negaidot viņiem cieši blakus iz­nira kāda milža stāvs — no lejas līdz viduklim to ap­spīdēja starmeša gaisma, bet krūtis un galva uz gaišā debesu fona vīdēja kā melna ēna.
   —             E-hei! — viņš sauca. — Apstājieties! Tālāk ceļa vairs nav… Vai tur brauc Redvuda tētis?
   Redvuds piecēlās kājās un atbildēja, skaļi iesauk­damies, un tad jau arī Kosars bija klāt un, sagrābis profesoru aiz abām rokām, vilkšus izvilka no auto­mobiļa.
   —     Kā klājas manam dēlam? — jautāja Redvuds.
   —            Viņam nekas nekait, — atbildēja Kosars. — Ievainojums bija pavisam niecīgs.
   —     Un jūsu zēniem?
   —            Labi. Arī manējiem visiem iet labi. Toties mēs dabūjām krietni pacīnīties.
   Milzis kaut ko sacīja šoferim. Redvuds pagāja sā­nis, automobilis tika apgriezts, un pēkšņi Kosars pa­zuda, pazuda arī viss pārējais, un profesors mirkli palika viens necaurredzamā tumsā. Starmeša gaismas
   strēle pavadīja automobili atpakaļ līdz Kestonas kalna virsotnei. Redvuds nolūkojās, kā automašīna aiztrauc, baltā oreola ieskauta. Radās dīvains iespaids, it kā kustētos nevis automobilis, bet tikai oreols. Mirkli pazibēja karadarbības laikā sakropļoti milzu pliederi, kuri stāvēja, kailos zarus kā rētām izvago­tas rokas izpletuši, bet tad tie atkal iegrima naktī… Redvuds pievērsās Kosaram, kas tumsā tikko bija samanāms, un satvēra tā roku.
   —     Mani turēja ieslodzītu, un es nekā nezināju, — viņš sacīja, — veselas divas dienas.
   —     Mēs šāvām uz tiem Dievu ēdienu, — teica Ko­sars. — Pats par sevi saprotams. Trīsdesmit šāviņu. Tas tik bija ko vērts!
   —     Mani sūta Keiterems.
   —     Zinu. — Kosars pasmējās, un viņa smieklos ieskanējās rūgtums. — Laikam taču sagribējies iz­beigt šo jezgu.

   —     Kur ir mans dēls? — jautāja Redvuds.
   —   Viņam nekas nekait. Milži gaida, kādu vēsti jūs esat atvedis.
   —     Jā, bet mans dēls…
   Viņš devās Kosaram līdzi lejup pa garu, slīpu tu­neli, ko īsu brīdi apspīdēja sarkana gaisma, tūdaļ at­kal nodzisdama, un drīz vien nonāca plašā patvertnē, ko bija ierīkojuši milži.
   Pirmajā mirklī tā Redvudam likās milzīga, dažneda­žādiem rīkiem piekrauta arēna. Patvertne grima tumsā, lāgiem uzzibsnīja tikai apsardzes prožektori, kas griezās kaut kur augstu virs galvas, un no vis­tālākā stūra, kur, metālam klaudzot, strādāja divi milži, blāzmoja sarkanīga gaisma. Prožektora staros Redvuds pēkšņi ieraudzīja pret debesīm kā tumšas ēnas paceļamies sen pazīstamās darbnīcas un rotaļu šķūņus, kas reiz tika celti Kosara zēniem. Nule tie šķita kā piekārti pašā kraujas malā, Keiterema liel­gabalu sašķobīti un izkropļoti. Augstu klintīs vīdēja lielgabalu platformas, bet mazliet tuvāk grēdās sa­krauti gulēja kaut kādi cilindri — tā droši vien bija munīcija. Visu plašo laukumu lejā aizņēma it kā pa roku galam samestas varenas mašīnas un kaut kādi neizprotami rīki. Milži brīžiem parādījās, brīžiem pa­zuda starp šiem priekšmetiem nemitīgi mainīgajā gaismā, un līdzās viņu varenajiem stāviem arī viss pārējais ieguva samērību. Daži rosīgi strādāja, daži sēdēja un zvilnēja, pūlēdamies iemigt, bet turpat bla­kus uz rupjām, no priežu zariem sakrautām cisām cieši aizmidzis gulēja kāds ievainotais, kam viss ķer­menis bija ievīstīts apsējos. Redvuds vērīgi ielūkojās šais neskaidri saskatāmajās sejās, viņa skatiens citam pēc cita izsekoja ikvienam no šiem kustīgajiem stā­viem.
   —      Kur ir mans dēls, Kosar?
   Un tad viņš ieraudzīja dēlu.
   Jaunais Redvuds sēdēja augstas tērauda sienas mestajā ēnā. Īstenībā tas bija tumšs siluets, ko pazīt varēja vienīgi pēc ierastās pozas, jo vaibsti nebija saskatāmi. Viņš sēdēja, zodu pret delnu atspiedis, it kā būtu noguris vai iegrimis domās. Blakus dēlam Redvuds ieraudzīja princesi — tikai viņas auguma aprises, bet, kad tālajā stūrī atkal iekvēlojās dzelzs kaldinātāju ēze, viņa skatienam sārtajā atblāzmā īsu brīdi pavērās princeses maigā seja, kas pauda bez­galīgu labsirdību. Ar roku atspiedusies pret tērauda sienu, viņa stāvēja un lūkojās savā mīļotajā. Laikam viņa tam kaut ko čukstēja.
   Redvuds jau gribēja doties pie viņiem.
   —    Pēc maza brītiņa, — teica Kosars. — Vispirms pastāstiet, kādu vēsti esat atvedis.
   —     Jā, — sacīja Redvuds, — taču …
   Viņš apklusa. Dēls raudzījās princesē un kaut ko runāja, bet viņa balss skanēja tik klusi, ka vārdus nevarēja saklausīt. Tad jaunais Redvuds pastiepās pretim princesei un viņa noliecās pie tā, taču, iekams atbildēja, pameta skatienu sānis.
   —     Ja mēs esam sakauti, — viņi izdzirdēja jauno Redvudu čukstam.
   Princese klusēja, un, kad atkal iekvēlojās sarkanā blāzma, varēja redzēt, ka viņai acīs sanesušās asa­ras. Viņa noliecās vēl zemāk un ierunājās vēl klu­sāk. Ikvienā kustībā, ikvienā .viņu balss maigajā skaņā jautās tik dziļi slēptas, tik sirsnīgas jūtas, ka Redvuds — tas pats Redvuds, kurš divas dienas un naktis bija domājis tikai par dēlu, — pēkšņi jutās lieks. Viņš tika apstādināts pussolī. Laikam gan pirmo reizi mūžā viņš saprata, cik nesalīdzināmi lielāka no­zīme dēlam ir tēva dzīvē nekā tēvam dēla dzīvē; tā­pat arī viņš saprata, ka nākotne ir daudz svarīgāka par pagātni. Starp šiem diviem viņam vairs nav vie­tas. Viņa loma ir nospēlēta. Visu to sapratis, viņš pie­vērsās Kosaram. Abu acis sastapās. Redvuda balss nu jau skanēja cieti un apņēmīgi.
   —     Tagad es pavēstīšu, kādēļ esmu atbraucis, — viņš sacīja. — Pēcāk … Gan jau tam arī atliks laika.
   Patvertnes laukums bija tik plašs un tā piekrauts ar dažādiem rīkiem un mašīnām, ka Redvuds tikai pēc krietna brīža gluži nomocījies nonāca vietā, no kurienes varētu uzrunāt visus reizē.
   Abi ar Kosaru viņi pa stāvām kāpnēm cauri arkai, ko veidoja cita ar citu savienotas dažādas mašīnas, nonāca plašā, dziļā ejā, kura šķērsoja visu patvertnes iedobumu. Šī plašā un tukšā eja, kas salīdzinājumā ar visu pārējo šeit tomēr šķita gluži šaura, jo vairāk pastiprināja Redvuda izjūtu par savu niecīgumu. Eja pamazām vērtās mākslīgi radītā aizā. Augstu virs galvas, tumšo klinšu radžu aizsegti, griezās un blāz­moja starmešu gaismas kūļi, un to apmirdzētie milžu stāvi kustējās šurp un turp. Viņi sasaucās, aicinā­dami visus uz kara padomi, lai uzklausītu Keiterema izvirzītos noteikumus. Plašā eja aizlocījās vēl tālāk un dziļāk melnā tumsībā, kur ņirbēja noslēpumainas ēnas un vīdēja kaut kādi nepazīstami priekšmeti, un Redvuds gāja uz priekšu lēni un negribīgi, bet Ko­sars soļoja droši un pašpārliecināti…
   Redvuda prātu aizņēma dažādas domas.
   Pēkšņi visapkārt iestājās tāda tumsa, ka Kosars pa­ņēma savu ceļabiedru aiz rokas. Nu jau viņi tikai ar pūlēm spēja pavirzīties uz priekšu.
   Redvudam gribot negribot vajadzēja runāt.
   —     Tas viss, — viņš sacīja, — ir dīvaini.
   —     Diženi, — iebilda Kosars.
   —      Dīvaini. Un visdīvainākais ir tas, ka dīvaini tas šķiet man… man, kaut gan es savā ziņā esmu visa tā pirmsākums. Tas …
   Viņš apklusa, pūlēdamies notvert no prāta izslīdē­jušu vārdu, un ar neredzamu rokas mājienu norādīja uz klintīm.
   —     Agrāk par to neesmu domājis. Biju pārāk aiz­ņemts, un gadi aizritēja nemanot. Bet nu es redzu … Tā ir jauna paaudze, Kosar, un tai līdzi nāk jaunas jūtas un jaunas vajadzības. Tas viss, Kosar…
   Kosars tumsā pamanīja, ka Redvuds ar rokas mā­jienu norāda visapkārt.
   —     Tā ir jaunība.
   Kosars neatbildēja un, kājas nevienmērīgi sper­dams, tikai soļoja uz priekšu.
   —     Tā nav mūsu jaunība, Kosar. Viņi pārņem va­dību savās rokās. Viņi sāk paši ar savām jūtām, paši ar savu pieredzi un izvēlas paši savu ceļu. Mēs esam radījuši jaunu pasauli, bet tā nepieder mums. Man tā neliekas pat sevišķi tīkama. Šī milzīgā apmetne…
   —            Es to projektēju, — sejai nenieka nepaužot, ierunājās Kosars.
   —    Bet tagad?
   —     Tagad? Esmu to nodevis saviem dēliem. Redvuds sajuta plašo rokas vēzienu, kas ar acīm
   tumsā nebija saskatāms.
   —           Tā nu tas ir. Mūsu dzīve beigusies… vai gan­drīz beigusies.
   —     Bet jūsu atvestās vēstis!…
   —   Pareizi. Un pēc tam …
   —     Mūsu dzīve beigusies.
   —     Ko vēl jūs? …
   —            Skaidrs, ka mūsu dzīve beigusies, mēs taču abi esam veci cilvēki, — teica Kosars, un viņa balsī ieskanējās sen pazīstamās pēkšņās dusmas. — Skaidrs, ka beigusies. Pats par sevi saprotams. Katram savs laiks. Un tagad ir sācies viņu laiks. Tā tam arī jābūt. Ceļa nolīdzināšana. Esam padarījuši savu darāmo un nu varam pazust. Skaidrs? Tālab jau arī pastāv nāve. Mēs izspiežam visu no sava mazā prātiņa un no sa­vām mazajām jūtiņām, un tad viss atkal sākas no jauna. Vienmēr un vienmēr no jauna! Vienkāršāk jau vairs nevar būt. Kas jūs te satrauc?
   Viņš apklusa, lai palīdzētu Redvudam tikt augšā pa dažiem pakāpieniem.
   —     Jā, — sacīja Redvuds, — taču cilvēks jūt… Teikums palika nepabeigts.
   —            Tālab jau arī pastāv nāve. — Redvuds dzirdēja Kosaru turpat blakus atkārtojam iepriekš teikto. — Kā gan citādi dzīve spētu turpināties? Tālab jau arī pastāv nāve.

   Vairākkārt novirzījušies gan uz vienu, gan otru pusi, izstaigājuši stāvus kāpumus, viņi beidzot no­nāca klintīs izveidotā līdzenā laukumā, no kura pār­redzama bija gandrīz visa plašā patvertne un kur Redvudu varēja sadzirdēt ikviens no klātesošajiem. Milži jau bija sapulcējušies lejā un visapkārt arēnai, cits augstāk, cits zemāk, un gaidīja, kādu vēsti viņiem pateiks Redvuds. Kosara vecākais dēls stāvēja augšā vaļņa malā, vērodams starmešu apgaismoto apkārtni, jo viņš baidījās, ka Keiterema vīri var pārkāpt pa­mieru. Tos divus milžus, kas gandrīz kaili darbojās gar lielo aparātu telpas stūrī, apgaismoja ēzes at­blāzma, un arī viņi pagriezās pret Redvudu, tomēr ne mirkli neizlaizdami no acīm dzelzs lējumu, kas pra­sīja pastāvīgu uzmanību. Zibsnīgajos gaismas uzlies­mojumos pat šos vīrus, kas stāvēja tik tuvu, Red­vuds nespēja skaidri saskatīt, bet tālākie pavisam pa­gaisa puskrēslā. Viņi iznira no bezgalīgām tumsas dzīlēm un pēc brīža atkal tanīs pazuda. Milži centās iedegt patvertnē iespējami mazāk gaismas, lai sav­laicīgi pamanītu ienaidnieka spēkus, ja tie pa tumsu iedomātos nākt uzbrukumā.
   Lāgu lāgiem kāda nejauša gaismas atblāzma izrāva no tumsas vienu vai otru milžu grupu, un tad varēja redzēt, ka sanderlendiešu apģērbs darināts no metāla plāksnītēm, bet citi atbilstoši saviem dzīves apstāk­ļiem ģērbušies no ādas šūdinātos vai no virvēm un stieplēm austos tērpos. Milži sēdēja vai stāvēja, atbal­stījušies pret dažādajām mašīnām un ieročiem, kas bija tikpat vareni kā viņi paši, un, kad nejaušs gais­mas stars pārslīdēja viņu sejām, acis raudzījās cieši un apņēmīgi.
   Redvuds jau gribēja teikt pirmos vārdus, bet tomēr klusēja. Tad, pēkšņā uguns uzliesmojumā ieraudzījis sev pievērsto dēla seju ar maigiem un spēcīgiem vaibstiem, viņš atguva runas spējas, un viņa balss pārskanēja bezdibeni, aizsniegdama it visus klāteso­šos, lai gan viņš it kā uzrunāja tikai savu dēlu.
   —            Mani sūta Keiterems, — viņš sacīja. — Šis cil­vēks grib, lai paziņoju jums viņa noteikumus.
   Redvuds apklusa.
   —            Zinu, ka šie noteikumi nav pieņemami; tagad, kad redzu jūs šeit sapulcējušos, es saprotu, ka tie nav pieņemami, taču es apsolījos jums tos paziņot, jo gribēju redzēt jūs visus … un savu dēlu. Vēlreiz … gribēju redzēt savu dēlu …
   —           Sakiet, kādi ir šie noteikumi, — ierunājās Ko­sars.
   —            Tātad Keiterems izvirza šādus noteikumus. Viņš grib, lai jūs atstājat šo zemi un dzīvojat savrup…
   —     Kur?
   —• Viņš pats to nezina. Kaut kādā tālā pasaules malā jums piešķirs plašu zemes apgabalu … Un jūs vairs nedrīkstēsiet gatavot Dievu ēdienu, nedrīkstē­siet laist pasaulē bērnus, savu mūžu varēsiet nodzī­vot pēc pašu prāta, bet līdz ar jums beigsies arī milžu ģints.
   Redvuds atkal apklusa.
   —     Vai tas ir viss?
   —• Viss.
   Iestājās mēms klusums. Tumsa, kas ietina milžus, šķita domīgi nolūkojamies Redvudā.
   Kāds pieskārās profesora elkonim — Kosars viņam sniedza krēslu, kas izskatījās kā rotaļlieta starp šeit sakrautajiem milzu rīkiem. Redvuds apsēdās, sakrus­toja kājas, tad pārmeta vienu kāju pāri otrai un nervozi satvēra plaukstās zābaku, jo jutās tik sīks un nedrošs šai vietā, kur visi to varēja apskatīt.
   Tad ierunājās kāda balss, un Redvuds atkal aiz­mirsa sevi.
   —     Jūs dzirdējāt, brāļi, — skanēja no tumsas.
   Un kāda cita balss atbildēja:
   —     Jā, mēs dzirdējām.
   —     Un kāda būs mūsu atbilde?
   —     Keiteremam?
   —     Mūsu atbilde būs — nē!
   —     Un kas notiks pēc tam?
   No jauna labu bridi valdīja klusums.
   Tad kāda balss ierunājās:
   —     Šiem cilvēkiem ir taisnība. Tas ir, taisnība no viņu viedokļa. Viņiem bija taisnība, kad viņi iznīci­nāja visu, kas izauga lielāks nekā parasti, — gan dzīvniekus, gan augus, gan visu citu, kas šķita pārāk liels. Viņiem bija taisnība, kad viņi mēģināja apkaut mūs. Viņiem ir taisnība tagad, kad viņi prasa, lai mēs neprecamies ar sev līdzīgām būtnēm. No sava vie­dokļa viņiem patiešām ir taisnība. Viņi saprot — nu pienācis laiks arī mums to saprast —, ka pasaulē vienlaikus nevar dzīvot punduri un milži. Keiterems nemitēdamies to atkārto aizvien no jauna, skaidri un gaiši paziņodams, ka pasaule var piederēt vai nu vi­ņiem, vai mums.
   Atkal iestājās ilgs klusums.
   —Un mums tātad atliek vienīgi iet nāvē?
   —     Pasargi, dievs!
   —     Tad varbūt jāmirst viņiem?
   —     Varbūt viņiem jāmirst?
   —     Nē.
   —     Bet to taču Keiterems saka! Viņš grib, lai mes nodzīvojam savu mūžu, nomirstam cits pēc cita, ka­mēr dzīvs paliks vairs tikai viens milzis, un arī tas beidzot nomirs, tad viņi varēs izcirst visus milzu augus, apkaut milzu dzīvniekus, izdedzināt pēdējās Dievu ēdiena paliekas … uz mūžīgiem laikiem iznī­cināt kā mūs, tā pašu Dieva ēdienu. Un tad punduru pasaule jutīsies drošībā. Viss ieies agrākajās sliedēs, ne no kā nebaidīdamies viņi varēs dzīvot savu pun­duru dzīvīti, rādīt cits citam punduru krietnumu un nodarīt cits citam punduru ļaunumu, viņiem varbūt pat izdosies radīt jaunu zelta laikmetu, kur nebūs
   vairs karu, nebūs pārapdzīvotības, padarīt visu pa­sauli par vienu vienīgu, milzu pilsētu, kur viņi paši nodosies punduru mākslām un pielūgs cits citu, līdz kamēr zeme sastings ledū…
   Patvertnes stūrī dārdēdama nogāzās dzelzs sloksne.
   —     Brāļi, mēs zinām, kas mums darāms.
   Starmešu gaismas uzliesmojumā Redvuds ierau­dzīja jaunās, nopietnās sejas pievēršamies viņa dē­lam.
   —Mēs esam iemācījušies veikli gatavot Dievu ēdienu.
   Viegli mums izdosies pagatavot to visas pasaules vajadzībām.
   —             Tu domā, brāli Redvud, — no tumsas atskanēja kāda balss, — ka mēs to gatavosim, lai būtu ko ēst mazajiem cilvēciņiem.
   —     Kas cits mums atliek?
   —      Mūsu nav pat pussimta, bet viņu ir miljoni.
   —     Taču mēs noturēsimies.
   —     Pagaidām.
   —      Ja dievs vēlēs, noturēsimies arī turpmāk.
   —    Jā. Taču padomā, ka daudzi vēl kritīs.
   Pievienojās vēl kāda balss.
   —            Kritīs, jā… — sacīja šī balss. — Bet padomā­jiet par tiem, kas vēl tikai nāks pasaulē …
   —            Brāļi, — vēlreiz ierunājās jaunais Redvuds, — kas cits mums atliek — tikai cīnīties, un, ja mēs vi­ņus sakausim, liksim, lai ēd Dievu ēdienu! Tad viņi vairs nespēs pretoties un būs spiesti to ēst. Bet tagad iedomāsimies, kas notiktu, ja mēs atteiktos no sava likteņa un pieņemtu šo neprātu, ko mums piedāvā Keiterems! Iedomāsimies kaut brīdi! Iedomāsimies, ka mēs nomāktu dižās tieksmes, kas rosina mūsu rī­cību, ka mēs kļūtu neuzticīgi tam, ko mūsu labā pa­veikuši mūsu tēvi, ko esi veicis tu, tēt, — un, kad si­tīs mūsu stunda, aiziesim nebūtībā, neatstādami ne pēdas! Kas notiks pēc tam? Vai šī mazā pasaulīte vairs spēs būt tāda kā agrāk? Viņi var cīnīties pret to lielo, kas mīt mūsos, jo mēs tomēr esam cilvēku bērni, bet vai viņi spēj to uzvarēt? Pat ja viņi iznīci­nātu mūs visus līdz pēdējam, kas notiktu pēc tam? Vai ar to viņi izglābtos? Nē! Jo lielums nav meklē­jams tikai mūsos, tas nav meklējams tikai Dievu ēdienā, tas ir kļuvis it visam par pamatu! Lielums iemīt jau pašā esamības dabā, lielums ir laika un iz­platījuma daļa. Augt un tikai augt — no pirmā līdz pēdējam eksistences brīdim —, tāds ir dzīvības likums. Vai ir vēl kāds cits likums?
   —    Palīdzēt citiem.
   —     Palīdzēt, lai augtu citi. Tas nozīmē augt pašiem. Ja mēs nepalīdzam citiem palikt uz vietas …
   —     Viņi cīnīsies, cik spēka, lai mūs pieveiktu, — kāds ierunājās.
   Un cits piebilda:
   —     Kas tad notiks?
   —      Viņi cīnīsies, — piekrita jaunais Redvuds. — Ja mēs nepieņemsim šos noteikumus, nav šaubu, ka viņi cīnīsies. Ceru pat, ka viņi neslēps savu nodomu cī­nīties. Ja viņi pēc visa piedāvātu mums mieru, tas nozīmētu, ka mūs grib pārsteigt negaidot. Nemaldi­niet sevi, brāļi; šā vai tā, viņi noteikti cīnīsies. Karš ir sācies, un mums jācīnās līdz galam. Ja mēs nerīko­simies saprātīgi, var iznākt, ka esam dzīvojuši tikai tālab, lai izkaltu punduriem jo labākus ieročus, kas tiks vērsti pret mūsu bērniem un visu mūsu ģinti. Šis vēl pagaidām ir tikai cīņas sākums. Visa mūsu dzīve kļūs par cīņu. Daļa mūsējo kritīs kaujā, daļa nonāks ielenkumā. Uzvara nekad viegli nedodas rokā, — lai kāda būs mūsu uzvara, mēs to gūsim, ciezdami sma­gus zaudējumus. Par to varat būt pārliecināti. Bet vai tādēļ mēs padosimies? Mums jādomā par spēcīgu at­balsta punktu, savā vietā jāatstāj jauni karapulki, kas
   arvien pieaugs un turpinās cīņu, kad mēs vairs ne­būsim dzīva jo vidū!
   —     Un kas notiks rīt?
   —     Izkaisīsim Dievu ēdienu, rūpēsimies, lai Dievu ēdiens pārņemtu visu pasauli.
   —      Bet ja viņi uzklausa mūsu noteikumus?
   —     Mūsu noteikums ir Dievu ēdiens. Skaidrs, ka mazie un lielie cilvēki nemūžam nespēs dzīvot kopā, lai cik tālu abas puses piekāptos. Vai nu mēs, vai viņi. Vai vecākiem ir tiesības sacīt: «Lai manu bērnu apspīd tikai tā gaisma, kas apspīdējusi mūs, lai viņš nedomā izaugt lielāks, kā esam izauguši mēs?» Vai esmu izteicis arī jūsu domas, brāļi?
   Par atbildi atskanēja piekrītoša balsu dūkoņa.
   —     Tas attiecas tiklab uz bērniem, kas reiz izaugs par vīriem, kā uz bērniem, kas izaugs par sievie­tēm, — kāds tumsā ierunājās.
   —     Vēl vairāk uz sievietēm — jo viņas izauklēs jauno cilvēku ģinti…
   —      Bet nākamajā paaudzē vēl blakus būs jādzīvo kā lielajiem, tā mazajiem, — acis no dēla nenolaiz- dams, sacīja Redvuds.
   —     Daudzās paaudzēs. Un mazie kavēs lielos, bet lielie savukārt nomāks mazos. Tā tam jābūt, tēt, tur neko nevar darīt.
   —     Tad arī sadursmes nav izbēgamas.
   —      Sadursmes nebeigsies. Tāpat kā nebeigsies ne­saprašanās. Tāda ir dzīve. Lielais un mazais nekad nespēs savstarpēji saprasties. Taču ikvienā cilvēka bērnā, viņam pašam to neapzinoties, slēpjas diže­numa grauds, un tas, Redvuda tēti, gaidīt gaida Dievu ēdienu.
   —     Tātad man jāatgriežas pie Keiterema un ja- saka…
   —      Tu paliksi pie mums, Redvuda teti. Musu atbildi Keiterems saņems, jaunai dienai austot.
   —      Viņš teica, ka esot nolēmis cīnīties…
   —     Lai notiek, — sacīja jaunais Redvuds, un visus brāļus pāršalca piekrišanas dūkoņa.
   —     Dzelzs jākaļ karsta! — kāds iesaucās, abi milži attālajā stūrī pacēla veserus, un kā varena mūzika pār apkārtni nojundīja kalves dārdi. Nokaitētais me­tāls uzblāzmoja vēl spožāk, un Redvuda skatienam jo skaidri pavērās visa nometne. No viena gala līdz otram bija pārskatāma iegarenā patvertne, kur, kau­jas gatavībā sarindotas, stāvēja dažādas kara mašī­nas. Mazliet tālāk augstu klintīs pacēlās Kosaru māja. Apkārt Redvudam, mirdzošās bruņās tērpušies, lieli un skaisti pulcējās jaunie milži, kas gatavojās rītdie­nas kaujai. Lūkodamies viņos, Redvuds juta sirdī ielīstam mieru. Cik nesatricināms ir viņu spēks! Cik slaidi un daiļi ir viņu stāvi! Cik rāma un nosvērta katra kustība! Un šo milžu vidū viņa dēls un pirmā milzu sieviete — princese …
   Gluži negaidot kā dīvains pretstats visam apkārtē­jam Redvuda atmiņā atausa Bensingtons, sīkais stāvs parādījās bezgala skaidri saskatāms — Bensingtons stāv savā veclaicīgi iekārtotajā darbistabā un pār acenēm izbijies nolūkojas uz durvīm, ko tikko nikni aizcirtusi māsīca Džeina …
   Tas šķita noticis tikai vakar — dienā, ko no šā mirkļa šķīra divdesmit viens gads.
   Pēkšņi Redvudu pārņēma savādas šaubas — var­būt šī vieta un apkārtējais diženums ir tikai sapnis, varbūt viņš to visu ir nosapņojis un tūdaļ pamodīsies savā kabinetā, milži būs nogalināti, Dievu ēdiens iz­nīcināts un viņš pats ieslodzīts kā cietumā. Kas gan cits ir dzīve, ja ne mūžīgs cietums! Sapnis izsapņots, un tūdaļ viss beigsies. Viņš pamodīsies, izgājis cauri cīņām, kur plūst asinis, un sapratīs, ka Dievu ēdiens ir tikai aplama iedoma, bet viņa cerības un ticība nā­kotnes diženuma valstībai — tikai košās krāsās zvīļo­joša plēvīte pār bezdibenīgu sasmirkušu dīķi. Niecība nav uzveicama!…
   Bezcerība, draudīgā vilšanās nojausma uzbangoja tik spēcīgi un skāra Redvudu tik dziļi un sāpīgi, ka viņš pielēca kājās. Viņš stāvēja, dūrēs sažņaugtās ro­kas pie acīm piespiedis, un mirkli neuzdrošinājās pat pakustēties, baidīdamies, ka, atvēris acis, ieraudzīs sapni jau izgaisušu …
   Milzu bērnu balsis, tiem sasaucoties, savijās ar kal­ves dārdu vareno melodiju. Uzmācīgās šaubas at- plūda kā bēguma vilnis. Viņš ieklausījās milžu bal­sīs, ieklausījās to rosīgajos soļos. Tas nav nekāds sap­nis, tas patiešām nav sapnis, tāpat kā sapnis nav arī naidnieka rīcība. Nē, šis lielums visapkārt nevar būt sapnis, jo tam pieder nākotne, bet cilvēku sīkmanī- bai, varmācībai un vājumam lemta iznīcība. Redvuds atvēra acis.
   —    Gatavs! — iesaucās viens no metālkalējiem, un abi nometa veserus.
   No augšas atskanēja kāda balss. Stāvēdams uz augstā vaļņa, Kosara dēls uzrunāja visus klātesošos.
   —     Mēs nedomājam padzīt mazos cilvēciņus no pa­saules tāpēc, — viņš sacīja, — ka, pakāpušies tikai vienu soli augstāk par viņu niecīgumu, gribētu šo pasauli uz mūžīgiem laikiem sagrābt savā varā. Mēs cīnāmies nevis sevis dēļ, bet gan par šo pakāpienu… Kālab mēs dzīvojam, brāļi? Lai kalpotu tam dižena­jam mērķim un cēlajam uzdevumam, kura dēļ esam radīti. Mēs necīnāmies sevis dēļ, jo esam tikai Lielās dzīves rokas un acis, kuru mūžs ir gaužām īslaicīgs. Tā tu, Redvuda tēti, mūs mācīji. Ar mūsu acīm, mūsu rokām un mūsu prātu, tāpat kā ar mazo cilvēciņu acīm, rokām un prātu, raugās, veidojas un mācās cil­vēces gars. Ar saviem vārdiem, darbiem un bērniem mēs to nodosim tālāk nākamajām paaudzēm, kas sa­sniegs vēl daudz lielāku diženumu. Šī zeme nav ne­kāda atdusas vieta, tā nav arī rotaļu laukums, citādi jau mēs varētu ļaut, lai mazie cilvēciņi grābj mūs pie rīkles, jo uz dzīvi mums nebūtu vairāk tiesību kā vi­ņiem. Un viņi savukārt varētu padoties skudrām un citiem kukaiņiem. Mēs necīnāmies sevis dēļ, mēs cī­nāmies, lai pasaule varētu augt, jo augšana nav ap­turama. Vienalga, vai dzīvosim vai mirsim, rīt mēs uzvarēsim, un augšanai pavērsies brīvs ceļš. Tāds ir cilvēces mūžīgā gara likums. Augt un veidoties sa­skaņā ar dieva gribu! Augot izrauties no šīm sprau­gām un plaisām, no šā pakrēšļa un tumsības pretī di­ženumam un gaismai! Mums jākļūst lielākiem, dižā­kiem, — viņš sacīja, apsvērdams ikkatru teikto vārdu, — dižākiem, mani brāļi! Jāaug un jāaug aiz­vien dižākiem. Jāaug, lai sasniegtu īstenu brālību un izprastu, ko nozīmē dievs. Jāaug… Līdz pati zeme kļūs par pakāpienu nākamībai… Līdz cilvēka gars iemācīsies padzīt bailes un aptvert visu pasauli… — Viņš pacēla roku pret debesīm. — Skatieties!
   Jaunais Redvuds apklusa. Starmeša žilbinošās gais­mas kūlis pārslīdēja apkārtnei un īsu mirkli izlija pār jauno milzi, kas stāvēja, roku pret debesīm pacēlis.
   Brīdi viņš tā arī palika spožuma apstarots un bez­bailīgi raudzījās zvaigžņotajās dzīlēs — bruņās tēr­pies, jauns un stiprs, noteikts un miera pārņemts. Tad gaismas stars aizslīdēja tālāk, pret zvaigžņotajām de­besīm pacēlās vairs tikai milža tumšais stāvs, un šis tumšais stāvs tā arī palika draudīgi stāvam, roku pret debesu velvi un bezgalīgajām zvaigznēm pacēlis.
 
   SATURS
    DIEVU ĒDIENS
   I gramata
   Dievu ēdiena pirmsākumi
   1.  nodaļa. Dievu ēdiena atklāšana…………………………………….. 257
   2.   nodaļa. Izmēģinājumu ferma………………………………………… 269
   3.   nodaļa.'Milzu žurkas……………………………………………………. 306
   4.   nodaļa. Milzīgie bērni…………………………………………………… 348
   5.   nodaļa. Misters Bensingtons noiet no skatuves . . . 381
   II   grāmata
   Dievu ēdiens uz laukiem
   1.  nodaļa. Dievu ēdiena parādīšanās………………………………….. 397
   2.   nodaļa. Milzu knēvelis………………………………………………….. 420
   III   grāmata
   Dievu ēdiena darbības sekas
   1.  nodaļa. Pārveidotā pasaule…………………………………………… 441
   2.   nodaļa. Iemīlējušies milži………………………………………………. 470
   3.   nodaļa. Jaunais Kedlss Londonā……………………………………. 492
   4.   nodaļa. Divas dienas Redvuda dzīvē………………………………. 509
   5.   nodaļa. Milžu nometne…………………………………………………. 533
   Herberts Velss
    DIEVU EDIENS
   Redaktors O. Jansons. Noformējis A. Galeviuss. Māksi, redaktors G. Kru- tojs. Tehn. redaktore M. Ķimene. Korektore L. Brahmane.
   Nodota salikšanai 1974. g. 11. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1975. g. 24. decembrī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1, formāts 70X100/32. 17,25 fii. iespiedi.; 22,25 uzsk. iespiedi.; 23,25 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Maksā 1 rbl. 34 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfi­jas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 1900-D.
   1 Iksions — pēc grieķu teiksmas, Tesālijas valdnieks, kas iemīlējies dievu valdniecē Hērā un par šādu pārdrošību ticis pie­siets pazemes valstī pie uguns rata. (Tulk.)
   1 Karpainais vai milzu pūpēdis. (Latīņu vai.) [Tulk.)
   1 Vēlreiz, no sākuma (itāļu vai.). (Tulk.)
   [5] hjū letimers {1435—1555) — protestantu bīskaps, uzstājās pret katolicismu. Kā ķeceris tika sadedzināts sārtā. (Tulk.)
   [5] Šķidruma mērs — 4,54 1. [Tulk.)
   [6] camera obscura — tumšā kamera: aparāts (kastes veidā), kura priekšējā sienā ir neliela atvere; gaismas stari, ieplūzdami pa atveri, uz pretējās sienas dod apgrieztu priekšmeta attēlu. (Tulk.)
   [11] kā tagad, ta vienmēr un mūžīgi mūžos. (Latīņu vai.) (Tulk.)
   [12] kādas ķermeņa daļas slimīga palielināšanās. (Tulk.)
   [13] poocile bootlicker — pūdelis roklaiža, burt. — zābaku laizī­tājs. (Angļu vai.) (Tulk.)
   [14] fiump — kašķīga vecene. (Angļu vai.) (Tulk.)
   [15] hangbrow = hangman — bende. (Angļu vai) (Tulk.)