PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS
   HERBERTS VELSS

   1866. gads… Automobiļi un lidmašīnas, telefoni, radio un televīzija, atomreaktori un kibernētika, automātika un kosmiskā tehnika cilvēkiem tolaik nerādījās pat sapņos. Planētas karti izraibināja balti plankumi. Zemeslode šķita gandrīz neaptve­rami liela. Tāpat kā faraonu laikos, vergu darbs daudzās ze­mēs bija ikdienišķa parādība. Taču Rietumeiropā, īpaši Anglijā, jau varēja manīt ne mazumu jaunās, industriālās civilizācijas pa­zīmju. Idillisko lauku klusumu aizvien biežāk pāršķēla lokomotīvju svilpes. Birmingemas, Mančestras un Sefildas debesīs rūpnīcu skursteņi ievilka arvien treknākas dūmu švīkas. Kardifas un Ņūkāslas šahtās neapklusa ogļraču cirtņi. Dārdēja metāls, un čīkstēja celtņi. Ostās piestāja tāljūras kuģi — gan burinieki, gan arī tvaikoņi. Pilsētas apauga ar pelēcīgi drūmām strādnieku nomalēm…
   Tomēr 1866. gadā, kad piedzima puisēns, ko vecāki nokris­tīja par Herbertu Džordžu un kas vēlāk ieguva pasaules slavu kā Herberts Velss, arī Anglija lielā mērā vēl bija vecā dzīves ritma, veco tikumu varā. Londona, kuras ielu kolorītu noteica majestātiski omnibusu un kebu kučieri, pastīvi džentlmeņi mel­nos cilindros un vienmuļi divstāvu nami, kas jūdžu jūdzēm virk­nējās cits aiz cita, — šī Londona mūsdienu cilvēkam būtu atgā­dinājusi drīzāk attālu provinci nekā impērijas metropoli un pa­saules mēroga lielpilsētu.
   Taču tiklab Londona, kā ari citas lielākās Anglijas pilsētas ilgus gadus atradās ārpus mazā Herberta redzesloka. Viņa vecāki iepazinās kādā muižā, kur tēvs strādāja par jaunāko dārznieku, bet māte par apteksni. Tas bija stūrītis «vecās labās Anglijas», kur dzīve joprojām ritēja saskaņā ar iepriekšējā gadsimta liku­miem. Pēc kāzām jaunais pāris par saviem nelielajiem ietaupī­jumiem iegādājās krāmu bodi Bromlijā, Kentas grāfistē. Tur stipri trūcīgos apstākļos arī piedzima nākamais rakstnieks.
   Puišelis auga tipiskā angļu sīkpilsoņu ģimenē, kas sevi pie­skaitīja pie tā dēvētās vidusšķiras un lepojās ar to, ka cēlusies nevis no amatniekiem vai zemniekiem, bet gan no krodziniekiem, diližansu kučieriem vai dārzniekiem, kuri kalpojuši senu, aris­tokrātisku dzimtu saimniecībās.
   Astoņu gadu vecumā Herbertam Velsam, kā viņš pats vēlāk atzina, laimējās. Salauzis kāju, viņš bija spiests ilgu laiku pava­dīt gultā un, garlaicības mākts, sāka lasīt grāmatas. Šajos mēne­šos viņam atklājās gluži jauna pasaule, kurā bez britu karaļ- nama, lordiem, dieva un bībeles svētajiem eksistēja arī citas ze­mes un tautas, ko savos darbos tik spilgti bija attēlojuši Feni- mors Kupers, Tomass Mains Rīds, Roberts Lūiss Stīvensons un Zils Vems …
   Trīspadsmit gadu vecumā Herberts Velss pabeidza «Mistera Morlija komercakadēmiju», kurā līdztekus bībeles stāstiem iemā­cījās rakstīt un rēķināt. Patiesības labad gan jāteic, ka šai «aka­dēmijā» mācīja arī vēsturi un ģeogrāfiju. Taču pirmais no minē­tajiem priekšmetiem skaitījās apgūts, kad skolēni bija iekaluši no galvas Anglijas valdnieku ģenealoģiju, bet otrs — tad, kad bija iegaumēti Anglijas upju, ezeru, kalnu un pilsētu nosaukumi.
   Ar tādu zinātnisko bagāžu «akadēmijas» absolventus uzskatīja par pietiekami sagatavotiem komerciālas karjeras uzsākšanai. Praktiski tas nozīmēja iespēju tikt jaunākā pārdevēja amatā. Atkarībā no veiksmes vai, pareizāk — izveicības tam varētu sekot arī vecākā pārdevēja un nodaļas vadītāja, bet ļoti tālā perspektīvā — pat firmas pārvaldnieka amats.
   Augstāk par jaunāko pārdevēju universālveikala audumu no­daļā Herberts Velss pa šīs karjeras kāpnēm neuzkāpa. Iespē­jams, ka viņam trūka nepieciešamās izveicības, lai gaņ ticamāks šķiet cits izskaidrojums, proti, — jauneklim trūka daudzmaz dzi­ļākas intereses paT tirdzniecību jeb, kā tagad mēdz sacīt, par biznesa taisīšanu. Šo izskaidrojumu zināmā mērā apstiprina arī tas, ka pēc darba viņš nekad neuzturējās kolēģu sabiedrībā un katru brīvo brītiņu veltīja pašizglītībai. Piecos gados pusaudzis patstāvīgi iemācījās latīņu valodu un lasīja, ko vien izdevās sadabūt, par dabas zinībām un sabiedriskajām zinātnēm.
   Nosvinējis savu astoņpadsmito dzimšanas dienu, jaunais Velss skaidri saprata, ka fragmentāras, nesistemātiskas zināša­nas neko daudz nav vērtas. Viņš uz visiem laikiem atvadījās no komersanta karjeras, 110 provinces sīkpilsoniskās atmosfēras un devās uz galvaspilsētu, lai turpinātu izglītību.
   Zinātkārajam jauneklim laimējās. Viņš sāka studēt un pat izpelnījās stipendiju, kas deva iespēju pusdienot gandrīz katru dienu. Taču daudz lielāka nozīme bija tam, ka viņš kļuva par Tomasa Hakslija skolnieku, ka šī lieliskā zinātnieka laboratorijā viņam bija pašam savs darba galds, savs mikroskops un netrūka materiālu pētījumiem.' Mācību .iestāde, kurā vēl mita Darvina gars un vecākie studenti labi atcerējās, kā dižais zinātnieks mē­dza klusi ienākt auditorijā, lai noklausītos sava drauga Hakslija priekšlasījumus, bija īsts sava laika zinātnes templis, un centīgais students no Bromlijas te kāri uzsūca sevī jaunākās atziņas, it īpaši — bioloģijā.
   Lai gan Velsam nekad un jo sevišķi studiju gados nebija īsti ciešu sakaru ar strādnieku kustību, šķiru cīņas atbalsis tomēr nevarēja neaizsniegt topošā zinātnieka kluso mansarda istabiņu. Bet šķiru cīņas uzbangojums Anglijā tolaik bija varens! 1884. gadā tur nodibinājās sociālistiska partija un sāka iznākt šīs par­tijas avīze. Trafalgaras laukumā uz mītiņiem pulcējās līdz pat simt tūkstoš cilvēkiem. Džona Berna vadītās strādnieku de­monstrācijas pacēla Londonas ielās sarkanos karogus …
   Ieguvis bakalaura grādu, Hakslija cildinošu atsauksmi par pētījumu salīdzinošajā anatomijā un piedevām tuberkulozi, Velss beidza studenta gaitas. Nedz naudas, nedz ietekmīgu aizgādņu viņam nebija. Un buržuāziskā sabiedrība izturējās augstākajā mērā vienaldzīgi pret jauno zinātnieku, kas interesējās par tīri teorētiskām, no ikdienas prakses tālu stāvošām problēmām.
   Nākamie astoņi gadi Herbertam Velsam bija sevišķi grūti. Šajā laikā viņš neatlaidīgi meklē savu vietu dzīvē, māca skol­niekiem bioloģiju, lasa augstskolu neklātniekiem lekcijas, izmē­ģina roku žurnālistikā un rakstniecībā. Lai gan neveiksmes seko cita citai (Velsa sacerējumus publicē reti, un tie neizpelnās diez kādu ievērību), jaunais autors turpina cītīgi strādāt. Pamazām viņš atrod savu oriģinālo tematiku un rakstības manieri, kurā fantastiskie un piedzīvojumu elementi sakausēti ar skarbu kri­tisku reālismu, ar smalku ironiju un dzeļošu satīru, kas lielā mērā balstās uz Svifta tradīcijām.
   1895. gadā Anglijas grāmatu tirgū parādījās mazpazīstama autora H. Dž. Velsa romāns «Laika mašīna». Šis darbs padarīja Velsu slavenu un atbrīvoja viņu no materiālām rūpēm. Taču «Laika mašīna» bija ne tikai rakstnieka personiskā uzvara. Tā ievadīja jaunu laikmetu zinātniskajā fantastikā. Laikmetu, kad aizvien lielāku nozīmi un popularitāti ieguva šī žanra sociāli filozofiskais novirziens, kura spilgtākie pārstāvji mūsu dienās ir Rejs Bredberijs, Aizeks Azimovs un pirms dažiem gadiem miru­šais Ivans Jefremovs.
   Kā ikviena savdabīga parādība literatūrā, Herberta Velsa stāsti un romāni izraisīja kritikā spēcīgu atbalsi. Turklāt dala kritiķu uztvēra tos kā visai pesimistiskus nākotnes paredzēju­mus. Šodien, atskatoties uz Velsa mūžu, viņa literāro un politisko darbību, ar pilnām tiesībām var teikt, ka tāds uzskats ir bijis aplams. Ceļojumi tālā nākotnē, tāpat kā citi fantastiski pieņē­mumi, Velsam nebija nekas cits kā vien līdzeklis, lai spilgtāk atsegtu sava laika sociālās un ētiskās problēmas, lai parādītu, cik absurda un antihumāna ir kapitālistiskā sabiedrība.
   «Mēs dzīvojam tik grūtā, tik melnā un tik bīstamā laikā,» rakstī­ja Velss, «ka mākslinieks, kas nevēlas iet tam līdzi kā politiķis… man šķiet nejūtīgs, nesaprātīgs, un es nevaru atzīt viņu par talantī­gu …» Un vēl — krietni vēlāk, jau iemantojis pasaules slavu — Herberts Velss šādi formulēja savu attieksmi pret literāro darbu: «… tiesības saukties par īstu rakstnieku ir tikai tam, kas var kaut ko iemācīt laikabiedriem, kas dziļāk ielūkojas dzīvē un redz tālāk uz priekšu. Mani allaž vilinājusi iespēja savas idejas iemie­sot tēlos… Ja spēju izplatīt domas un jūtas tēlu formā, būtu bijis nepiedodami to nedarīt. Vēl vairāk, es uzskatu, ka tādējādi savu dotību ietvaros kļūstu stiprāks reizē kā politiķis un kā mākslinieks. Ir taču zināms, ka vissekmīgāk darbojas tie politiķi, kas izmanto visspēcīgākos ietekmēšanas līdzekļus, un māksla, kā zināms, ir, ja ne pats spēcīgākais, tad katrā ziņā ļoti spēcīgs cilvēku ietekmēšanas līdzeklis. Tāpēc īsteni liels var būt tikai tas mākslinieks, kurš prot ar dzīviem tēliem propagandēt derīgas idejas, tādas, kas veicina viņa laikabiedru pozitīvo attīstību, — vārdu sakot, mākslinieks, kurš piedalās cilvēces kopīgajā kustībā pretī labajam, gaišajam, cildenajam.»
   Šiem principiem Velss palika uzticīgs visu mūžu. Gan kā publi­cists un sabiedrisks darbinieks, gan arī kā stāstu un romānu autors.
   * * *
   Šinī grāmatā iekļauti divi romāni, kas uzrakstīti samērā ag­rīnā Velsa daiļrades posmā. Tie ir «Pirmie cilvēki uz Mēness» (1901. gadā) un «Dievu ēdiens» (1904. gadā).
   Šodien, kad uz Mēness jau pabijušas automātiskās stacijas, kad televizoru ekrānos esam vērojuši «lunohodu» pārraidītos at­tēlus, kad uz Zemi jau atvesti Mēness iežu paraugi un vairāki amerikāņu kosmonauti gan kājām, gan braukšus apceļojuši (tiesa, pagaidām vēl ļoti nelielu) daļiņu Mēness virsmas, lasītājiem var rasties jautājums, vai Velsa priekšstati par Zemes tuvāko kai­miņu izplatījumā nav pārāk naivi, pārāk neatbilstoši īstenībai. Tā kā uz šo jautājumu daļēji ir jau atbildēts, aprobežosimies tikai ar dažām piezīmēm.
   Pretēji Zilam Vernam Velss nekad nav mēģinājis prognozēt zinātnes un tehnikas attīstību. Apzinādamies to, viņš rakstīja: «Starp lielā francūža izteiktajiem zinātnisko atklājumu un izgud­rojumu paredzējumiem un manām fantāzijām nav nekādas lite­rāras līdzības. Viņš (t. i., Zils Verns. — Red.) savos darbos gan­drīz vienmēr attēloja reālas tehnisku pilnveidojumu un atklājumu iespējas un izteica virkni apbrīnojamu prognožu… Daudzas no tām vēlāk tiešām piepildījās. Manos stāstos turpretim iespējai īstenot zinātniskas hipotēzes nav kaut cik būtiskas nozīmes; tie ir gluži cita veida iztēles eksperimenti…»
   Patiesi, var nešaubīties, ka Herberts Velss visā nopietnībā ne­kad nav uzskatījis Mēnesi par tādu, kāds tas aprakstīts viņa ro­mānā. Un Keivora izgudrotais gravitācijas ekrāns, tāpat kā abu romāna varoņu piedzīvojumi uz Mēness, Velsam nebūt nav lite­rārs pašmērķis. Tas ir tikai palīglīdzeklis, kas ļauj sakausēt reālistiskus un fantastiskus elementus un tādējādi radīt sevišķi spilgtu satīru. Šīs satīras asums izpaužas tanī apstāklī, ka, no vienas puses, sociālās atšķirības uz Mēness tiek sakāpinātas līdz bioloģiskām atšķirībām, bet, no otras puses, gluži reālam un reizē tipiskam XIX gadsimta zinātniekam Keivoram tiek pret­statīts tikpat reāls un tipisks avantūrists Bedfords, kas nospļau­jas par zinātnes atklājumiem, par unikālu iespēju pētīt Mēness dzīles un rūpējas tikai par to, lai ar nozagtajiem zelta stieņiem sveiks un vesels atgrieztos mājās. Arī Keivora sarunas ar Mē­ness iemītniekiem ir vienīgi iegansts salīdzināt uz Zemes valdošo nejēdzīgo kārtību ar it kā saprātīgi iekārtotu pasauli, kas gan ir tikai parodija par buržuāzijas loloto sabiedrības ideālu.
   * * *
   … Rakstnieks trīs reizes ir apmeklējis Krieviju. Viņš to redzējis carisma valgos sasaistītu, redzējis 1920. gadā — izpostītu un sagrautu, bada un aukstuma sastindzinātu. Toreiz, pēc saru­nas ar Ļeņinu Kremlī, dižais fantasts rakstīja: «Iztēloties Krie­vijas elektrifikāciju var tikai ar ļoti bagātas fantāzijas palīdzību. Es personiski nekā tamlīdzīga iedomāties nevaru.» Kad Velss pēc četrpadsmit gadiem atkal ieradās Padomju Savienībā, kon­trasts ar iepriekšējos apciemojumos redzēto viņu sajūsmināja. Būdams patiess mūsu zemes draugs, nelokāms fašisma, imperiā­lisma un imperiālistisko karu pretinieks, lielais rakstnieks gadu no gada aizvien ciešāk saistīja savas cerības ar grandiozo sociālo eksperimentu, kas norisa Padomju zemē. Tiesa, Velsa uzskati tā arī nepaguva izkristalizēties līdz marksistiskai konsekvencei un skaidrībai, tomēr mūža galā viņš nešaubīgi paziņoja: «Nākamajās vēlēšanās es balsošu par komunistisko partiju!»
   Herberts Velss ir atstājis bagātu literāro mantojumu, kas dziļi ietekmējis un, jādomā, ietekmēs vēl ne vienu vien lasītāju paaudzi. Un tas šķiet gluži dabiski, jo Velss ir ne vien domā­tājs, kam dziļi rūp cilvēces likteņi, bet arī brīnišķīgs stāstītājs — spraiga sižeta meistars, kura stāstos un romānos sastopam gan traģiskus konfliktus, gan humoristiskas situācijas, gan reljefi vei­dotus raksturus, gan neaizmirstamas monumentālas ainavas.
   Pēckara gados latviešu valodā jau izdoti Velsa romāni «Laika mašīna», «Neredzamais cilvēks», «Doktora Moro sala», «Pasauļu karš» un «Kad gulošais mostas». Tagad tiem piebiedrojas «Pirmie cilvēki uz Mēness» un «Dievu ēdiens». Gribas cerēt, ka šī grāmata vēl vairāk pastiprinās mūsu lasītāju interesi par izcilā angļu fantasta spilgtajiem, aizraujošajiem sacerējumiem.
   A. LĪDUMS

   «Trīs tūkstoši stadiju no Zemes līdz Mēne­sim … Nebrīnies, draugs, ja mans stāsts tev šķitīs nereāls un aizvedīs eksterestriālās sfērās. Es tikai izstāstu tev savu neseno ceļojumu.»
   Lukiāna «Icaromenippus»

   Kad es apsēžos šeit vīnogulāju ēnā zem Dienviditālijas zilajām debesīm, lai rakstītu, man ar zināmu izbrīnu jākonstatē, ka mana piedalīšanās mistera Keivora neparastajos piedzīvojumos galu galā bija vistīrākās nejaušības rezultāts. Manā vietā tikpat labi būtu va­rējis gadīties kāds cits. Es iepinos šajā pasākumā tādā laikā, kad domājos esam tālu no jebkuras iespē­jas piedzīvot kaut ko satraucošu. Es biju apmeties Limpnā tāpēc, ka tā man šķita visklusākā vieta pa­saulē. «Šeit,» es teicu sev, «man katrā ziņā būs miers un iespēja strādāt!»
   Un rezultāts ir šī grāmata. Tik ļoti liktenis sagroza visus cilvēku mazos plānus.
   Varbūt ir vietā šeit pieminēt, ka visai nesen es biju piedzīvojis satriecošu neveiksmi savos veikal­nieciskajos darījumos. Tagad, kad mani apņem ba­gātība, ir gluži patīkami atcerēties kādreizējās lik­stas. Es pat esmu gatavs atzīt, ka zināmā mērā pats biju vainīgs savās nelaimēs. Varbūt ir tādas nozares, kur es esmu diezgan spējīgs, taču komercija pie tām nepieder. Taču tolaik es biju jauns, un līdztekus
   citām peļamām jaunības īpašībām man piemita iedo­mība uz savām veikalnieka spējām. Es arī tagad vēl esmu jauns gados, taču viss pārdzīvotais ir padarījis mani kaut cik prātīgāku. Vai esmu pieņēmies arī gudrībā, par to gan jāšaubās.
   Šķiet, nav nepieciešams sīki aprakstīt spekulāci­jas, kas mani noveda Limpnā, Kentas grāfistē. Mūs­dienās pat veikalnieciski darījumi ir saistīti ar risku. Es riskēju. Veikala lietās allaž mēdz būt tā, ka peļņa mijas ar zaudējumiem, un galu galā es paliku zau­dētājos. Lai kā negribējās, vajadzēja maksāt. Un vēl tad, kad es biju atdevis pēdējo, viens kašķīgs kredi­tors ļaunprātīgi vērsās pret mani. Jūs varbūt esat sastapušies ar šādu dedzīgu aizskartas tikumības garu vai vismaz to jutuši. Viņi mani nežēlīgi vajāja. Galu galā man šķita, ka nav citas izejas kā uzrakstīt lugu, ja negribu strādāt par klerku un pelnīt sev iz­tiku sūrā darbā. Man ir pietiekama iztēle un laba gaume, un es nolēmu likt lietā visu enerģiju, lai mani nepiemeklētu tāds liktenis. Tolaik es ne vien ticēju savām veikalnieka dotībām, bet ari domāju, ka esmu spējīgs uzrakstīt ļoti labu lugu. Šāda pār­liecība, man šķiet, piemīt dažam labam. Es zināju, ka ārpus komercijas nevienā citā darbības jomā cil­vēkam nepaveras tik daudzsološas iespējas, un droši vien tas bija rosinājis manī šo ideju. Savu neuzrak­stīto drāmu es uzskatīju par mazu, ērtu rezervi, kas nolikta nebaltai dienai. Nu šī nebaltā diena bija pie­nākusi, un es ķēros pie darba.
   Drīz vien es atklāju, ka lugas uzrakstīšana prasa vairāk pūļu un laika, nekā biju iedomājies. Sākumā es rēķināju, ka tikšu ar to galā desmit dienās, un, tā kā man rakstīšanai vajadzēja pagaidu mitekli, iera­dos Limpnā. Man laimējās noīrēt mazu mājiņu, no­slēdzot līgumu uz trīs gadiem. Es iekārtoju savu mā­jokli ar nedaudzām mēbelēm un, kamēr rakstīju
   lugu, pats gatavoju sev ēst. Mani ēdieni būtu šokē-' juši misis Bondu, un tomēr, ziniet, tie garšoja tīri labi. Kafijkanna, viens kastrolis olām, otrs — kartu­peļiem, panna desiņu un gaļas cepšanai — tāds bija mans vienkāršais virtuves inventārs. Cilvēks nevar vienmēr atļauties greznību, bet dzīvot pieticīgi allaž ir iespējams. Vēl es uz kredīta iegādājos astoņpa­dsmit galonu alus mucu, un katru dienu pie manis ieradās maiznieks, kas neprasīja tūlītēju samaksu. Es varbūt nedzīvoju kā sibarīts, bet esmu savā mūžā pieredzējis vēl sliktākus laikus. Es jutos mazliet neērti maiznieka priekšā, kurš patiešām bija ļoti pie­klājīgs vīrs, taču cerēju, ka galu galā arī viņam pa­rādā nepalikšu.
   Ja cilvēks meklē vientulību, tad Limpnā noteikti ir viņam īstā vieta. Tā atrodas Kentas glīzdainē, un mana mājiņa stāvēja vecas jūras klints malā un rau­dzījās pāri Romnijmāršas līdzenumam uz jūru. Il­gāku lietavu laikā ciematiņš ir gandrīz nepieejams, un es tiku dzirdējis, ka reizumis pastnieks sava marš­ruta staignākās vietas pārvarot, piesējis pie kājām dēlīšus. Es gan nekad neredzēju viņu tā darām, bet gluži labi varu to iedomāties. Nedaudzo tagadējā ciemata māju ārpusē pie durvīm stāv iespraustas lie­las bērza slotas, ar ko noslaucīt lielumu mālu no apaviem, un tas vien kaut ko izsaka par šā apvidus zemes struktūru.
   Jāšaubās, vai te vispār būtu ciemats, ja ar šo vietu nesaistītos dziestošas atmiņas par sen pagājušām dienām. Romiešu laikos šeit atradusies liela Anglijas osta — Portus Lemanus, bet tagad jūra ir atkāpusies četras jūdzes tālu. Visā stāvajā kalna nogāzē rēgojas akmeņi un romiešu mūru atliekas, un no šejienes, taisna kā bulta, uz ziemeļiem aizstīdz senā, vietumis vēl bruģētā Votlingstrīta. Es mēdzu stāvēt uz krau­jas un iztēloties to visu — galeras un leģionus, gūstekņus un ierēdņus, sievietes un tirgotājus, man līdzīgus spekulantus, skaļo rosību un kņadu, kas pie­pildīja ostu. Bet tagad tikai daži akmens bluķi ar zāli apaugušā nogāzē, pāris aitas — un es! Un tur, kur kādreiz bijuši ostas ūdeņi, plešas purvains līdze­nums, plašā lokā aizstiepdamies līdz tālajai Dandž- nesai; šur tur tajā paceļas koku puduri un vecu viduslaiku pilsētiņu baznīcu torņi, kas, tāpat kā Le- mana, nolemti iznīcībai.
   Skats uz šo purvāju patiešām bija viens no vis­jaukākajiem, kādu jebkad esmu redzējis. Dandžnesa atradās apmēram piecpadsmit jūdžu tālu; tā gulēja kā prāmis virs jūras, un tālāk uz rietumiem nova­kara saule apspīdēja kalnus pie Heistingsas. Dažreiz tie šķita tuvu un bija skaidri saredzami, citreiz sa­plūda ar debesīm un izskatījās zemi, bet bieži vien laika untumi tos pilnīgi paslēpa skatienam. Un visā tuvākajā purva daļā kā gaišas lentas spīguļoja grāvji un kanāli.
   Logs, pie kura es strādāju, bija uz rietumu pusi, un pa šo logu es pirmoreiz ieraudzīju Keivoru. Es pat­laban cīnījos ar savas lugas scenāriju, pūlēdamies koncentrēties šim grūtajam darbam, un dabiski, ka viņš piesaistīja manu uzmanību.
   Saule jau bija pavisam zemu, rāmās debesis zai­goja zaļos un dzeltenos toņos, un uz šā spožā fona piepeši parādījās maza, melna, visai dīvaina figūra.
   Tas bija maza auguma apaļīgs vīrietis ar tievām kājām un nervozi raustīgām kustībām. Savai prāta ziņā tik izcilajai personai viņš bija izvēlējies ietērpu, kas sastāvēja no kriketa cepures, mēteļa, velosipē­dista biksēm un golfa zeķēm. Kāpēc viņš tā ģērbās, es nezinu; ar velosipēdu viņš nekad nebrauca un kriketu nekad nespēlēja. Tie bija nezin kā nejauši kopā sagadījušies apģērba gabali. Viņš sparīgi žesti­kulēja, mētāja galvu uz visām pusēm un dūca. Viņš
   dūca gluži kā kāda elektriska mašīna. Cilvēku tā dūcam es nekad nebiju dzirdējis. Un laiku pa lai­kam viņš nokrekšķinājās, izgrūzdams gaužām jocīgu skaņu.
   Nesen bija nolijis lietus, un iešana pa ļoti slideno taciņu padarīja viņa spazmatiskās kustības vēl kramp­jainākas. Nonācis tieši pretī rietošajai saulei, viņš apstājās, izvilka pulksteni un brīdi vilcinājās. Tad ar drudžainu kustību apgriezās un varen steidzīgi devās atpakaļ, vairs nežestikulēdams, bet slādams platiem soļiem, sparīgi cilājot nesamērīgi lielās pē­das — es atceros, pielipušo dubļu dēļ tās izskatījās groteski, nedabiski lielas.
   Tas notika otrajā dienā pēc manas ierašanās Limp­nā, kad lugas rakstīšanas enerģija manī kūsāt kū­sāja, un es šo starpgadījumu uztvēru vienkārši kā traucējošu sīkumu, kura dēļ gāja zudumā piecas mi­nūtes. Es atkal pievērsos darbam. Bet, kad nākamajā vakarā tas atkārtojās precīzi tai pašā laikā un nā­kamajā vakarā atkal, un tā katru vakaru, ja vien nelija lietus, man bija krietni jāpiepūlas, lai koncen­trētos rakstīšanai. «Sasodītais!» es pie sevis pukojos. «Varētu domāt, ka šis cilvēks mācās būt par mario­neti!» Un vairākus vakarus es sirdīgi lādēju viņu.
   Tad manu īgnumu nomainīja izbrīns un ziņkārība. Kāda velna pēc cilvēkam būtu tā jāuzvedas? Četr­padsmitajā vakarā es to vairs nespēju ilgāk izturēt un, tiklīdz viņš parādījās, atvēru verandas durvis, izgāju laukā un devos uz to vietu, kur viņš vienmēr apstājās.
   Kad piegāju klāt, viņš bija izvilcis pulksteni. Vi­ņam bija tukla, sārta seja un rūsgani brūnas acis (līdz šim es viņu biju redzējis tikai pret gaismu).
   — Vienu acumirkli, ser! — es teicu, kad viņš pa­griezās.
   Viņš pārsteigts paskatījās uz mani.
   —        Vienu acumirkli, — viņš sacīja, — protams. Bet, ja jūs vēlaties ilgāk parunāties ar mani — acu­mirklis ir jau pagājis — un neuzdosiet pārāk daudz jautājumu, varbūt jūs nāktu mani pavadīt?
   —        Ar lielāko prieku, — es sacīju, nostādamies vi­ņam līdzās.
   —        Man ir sava noteikta dienaskārtība. Un laiks sarunām ierobežots.
   —   Šis, cik noprotu, ir jūsu laiks pastaigai?
   —   Jā gan. Es nāku šeit papriecāties par saulrietu.
   —   Tas nav tiesa.
   —   Ser?
   —   Jūs nekad neskatāties uz saulrietu.
   —   Nekad neskatos?
   —        Nē. Es esmu jūs vērojis trīspadsmit vakarus, un ne reizi jūs neesat paskatījies uz saulrietu — ne­vienu vienīgu reizi.
   Viņš sarauca uzacis kā cilvēks, kas nejauši sadū­ries ar problēmu.
   —        Nu, es tāpat izbaudu sauli… gaisu… es nāku pa šo taku, izeju cauri tiem vārtiem… — viņš pa­meta ar galvu pār plecu, — un tad apkārt…
   —        Jūs to nedarāt. Un nekad neesat darījis. Tas viss ir blēņas. Tur vispār nav ceļa. Šovakar, piemē­ram …
   —        Ak šovakar? Ļaujiet padomāt. Ahā! Es nupat paskatījos pulkstenī, redzēju, ka esmu pastaigājies jau trīs minūtes ilgāk par pusstundu, nospriedu, ka nav vairs laika iet apkārt, pagriezos un …
   —■ Jūs vienmēr tā darāt.
   Viņš pavērās manī un pārlika.
   —        Var jau būt. Kad es f&gad sāku domāt… Bet par ko jūs gribējāt ar mani runāt?
   —   Tieši par to — par jūsu izturēšanos.
   —   Manu izturēšanos?
   —        Jā gan. Kāpēc jūs tā darāt? Katru vakaru jūs nākat šurp un taisāt troksni…
   —   Troksni?
   —        Tas izklausās apmēram šādi… — Es atdari­nāju viņa dūkšanu.
   Viņš skatījās uz mani, un bija acīm redzams, ka dūkšana modina viņā nepatiku.
   —   Vai tiešām es tā daru? — viņš jautāja.
   —   Katru mīļu vakaru.
   —   Man par to nebija ne jausmas.
   Viņš apstājās kā zemē iemiets un nopietni raudzī­jās manī.
   —        Vai tas varētu būt, — viņš teica, — ka man izveidojies tāds ieradums?
   —   Laikam tā būs gan.
   Saņēmis apakšlūpu starp īkšķi un rādītājpirkstu, viņš nostiepa to lejup un vērīgi aplūkoja peļķi sev pie kājām.
   —        Mans prāts ir ļoti aizņemts, — viņš sacīja. — Un jūs gribat zināt, kāpēc es tā daru! Varu jums apgalvot, ser, es ne tikai nezinu, kāpēc, es vispār pat nezināju, ka tā rīkojos. Ja padomāju, jums ir taisnība: es nekad neesmu bijis tālāk par šo lauku… Un šīs manas pastaigas jūs traucē?
   Nezin kādēļ es sāku atmaigt pret viņu.
   —        Ne jau nu tieši traucē, — es sacīju. — Bet… iedomājieties, ka jūs rakstāt lugu!
   —   Es to nevarētu.
   —        Nu, darāt kaut ko tādu, kas prasa koncentrē­šanos.
   —        Ahā! Protams … — Viņš iegrima domās. Apa­ļajā sejā parādījās tik nelaimīga izteiksme, ka es at- maigu vēl vairāk. Galu galā, tas ir diezgan agre­sīvi — tirdīt svešu cilvēku, kāpēc viņš dungo uz ta­kas, pa kuru drīkst staigāt visi.
   —        Redziet, — viņš bikli sacīja, — tas ir tāds iera­dums.
   —   O, es saprotu!
   —   Man jātiek no tā vaļā.
   —        Bet, ja tas var jūs izsist no sliedēm, tad neva­jag. Galu galā kāda man daļa … es atļāvos pret jums par daudz.
   —        Nepavisam ne, ser, — viņš sacīja. — Nepavi­sam ne. Es esmu jums ļoti pateicīgs. Man tas jāiz­beidz. Turpmāk es vairs tā nedarīšu. Vai drīkstu jūs lūgt… vēlreiz to dūkšanu?
   - Tas skan apmēram šādi, — es sacīju. — Zzmni, zzmm, zzmm … Bet, ziniet, patiešām …
   —   Es jūtos jums ļoti pateicīgs. Jā, es zinu, ka esmu kļuvis ārkārtīgi izklaidīgs. Jums ir pilnīga tais­nība, ser, absolūta taisnība. Es tik tiešām esmu jums pateicīgs. Tam jādara gals. Bet nu, ser, es jau esmu jūs aizvedis tālāk, nekā pienāktos.
   —   Es ceru, ka mana nekaunība …
   —   Nekas tamlīdzīgs, ser, nekas tamlīdzīgs!
   Kādu mirkli mēs cieši vērāmies viens otrā. Tad es
   pacēlu cepuri un teicu arlabvakaru. Viņš steigšus atvadījās, un tā mēs šķīrāmies.
   Pie žoga kāpnītēm es atskatījos uz viņa attālino­šos stāvu. Viņa stāja bija stipri izmainījusies, augums šķita ļengans, sagumis. Kontrasts ar pirmī­tējo žestikulējošo, skaļi dūcošo īpatni bija tik liels, ka es jutu muļķīgu aizkustinājumu. Es nolūkojos aizejošajam pakaļ, kamēr viņš nozuda skatienam. Tad, no visas sirds nožēlodams savu iejaukšanos, at­griezos mājās un atkal sēdos pie lugas.
   Ne nākamajā, ne aiznākamajā vakarā es viņu ne­redzēju. Bet visu laiku šis cilvēks neizgāja man no prāta, un es pat biju izdomājis, ka varbūt varēšu viņu izmantot kā sentimentālu, komisku personāžu savas lugas sižeta attīstībā. Trešajā dienā viņš iera­dās pie manis.
   Sākumā es nevarēju saprast, kas viņu atvedis šurp. Viņš ļoti pieklājīgā tonī runāja par šo un to, tad piepeši strupi pateica, kāpēc atnācis. Viņš gribēja atpirkt manu mājiņu.
   —    Saprotiet, — viņš sacīja, — es ne mazākajā mērā jūs nevainoju, taču jūs esat sagrāvis manu ierasto dienas ritumu, un tas dezorganizē manu darbu. Es esmu gājis šeit garām gadiem ilgi, gadiem. Un, protams, esmu dūcis.., Bet tagad tas vairs nav iespējams.
   Es ieteicos, ka viņš varētu iet citā virzienā.
   —    Nē. Citur nav kur iet. Tikai uz šo pusi. Es esmu painteresējies. Un tagad … katru pēcpusdienu pulk­sten četros es atdūros kā pret mēmu sienu.
   —   Bet, mans dārgais ser, ja tas jums ir tik sva­rīgi …
   —    Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Redziet, es esmu … es esmu izgudrotājs, nodarbojos ar zinātnisko pētnie­cību. Es dzīvoju … — viņš rādīdams piepeši izstiepa roku bīstami tuvu man gar acīm, — tajā mājā ar bal­tajiem skursteņiem, kas redzami tur pāri kokiem. Un mans darbs ir sarežģīts, kaut kas pavisam nepa­rasts. Es esmu ļoti tuvu svarīgam atklājumam, ticiet man, vienam no vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izdarīti. Tas prasa pastāvīgu domas koncen­trāciju, prāta asumu un aktivitāti. Un pēcpusdienas bija mans visražīgākais laiks, kad radās jaunas ide­jas, veiksmīgi domas pavērsieni.
   —   Bet kāpēc gan jūs nevarat staigāt šeit garām, tāpat kā līdz šim?
   —    Turpmāk viss būtu citādi. Es justos nebrīvi. Man būtu jādomā par jums un jūsu lugu — kā jūs saērcināts mani vērojat —, un par savu darbu es nespētu domāt. Nē! Man jādabū jūsu mājiņa.
   Es apsvēru viņa priekšlikumu. Dabiski, ka es gri­bēju visu labi pārdomāt, iekams saku izšķirošo vārdu. Tolaik es allaž biju gatavs noslēgt veikalnie­cisku darījumu un kaut ko pārdot man likās ļoti vi­linoši, taču, pirmkārt, šī mājiņa nebija mana un, pat ja es viņam to pārdotu par labu cenu, varēja iznākt nepatikšanas ar īpašuma nodošanu, ja mājiņas paš­reizējais īpašnieks uzzinātu par šo darījumu; otr­kārt — man bija nesamaksāti parādi. Šādā situācijā vajadzēja rīkoties visai piesardzīgi. Turklāt tas, ka šis cilvēks varbūt patiešām strādā pie kāda vērtīga i/gudrojuma, ar! mani interesēja. Man radās vēlēša­nās uzzināt kaut ko vairāk par viņa pētījumu — ne jau negodīgā nolūkā, bet vienkārši tāpēc, ka saruna par šo tematu būtu patīkama pārmaiņa manā ar lu­gas rakstīšanu aizņemtajā ikdienā. Es izmetu taus­tekļus.
   Misters Keivors gluži labprāt atbildēja uz maniem jautājumiem un drīz vien tā aizrāvās, ka mūsu sa­runa pārvērtās monologā. Viņš runāja kā cilvēks, kas ilgi bijis viens ar savām domām un beidzot gu­vis iespēju tās kādam pastāstīt. Viņš runāja gandrīz stundu, un jāatzīstas, ka man bija gaužām grūti viņā klausīties. Taču visu laiku es sevī izbaudīju klusu ap­mierinājumu, kādu izjūt cilvēks, kas atradis iegan­stu atrauties no darāmā darba. Šās pirmās saru­nas laikā es maz ko sapratu no Keivora eksperi­menta būtības. Puse no viņa vārdiem bija man pil­nīgi sveši tehniski termini, un pāris reizes viņš ilus­trēja savu domu gaitu ar — kā viņam labpatikās iz­teikties — elementāriem matemātiskiem vienādoju­miem, ar ķīmisko zīmuli rakstīdams tos uz aploksnes tādā veidā, ka bija grūti pat izlikties kaut ko sapro­tam. «Jā,» es teicu, «jā. Turpiniet!» Tomēr es aptvēru pietiekami daudz, lai secinātu, ka viņš nav vienkārši savādnieks, kas noņemas ar nereāliem atklājumiem. Par spīti ērmotajai ārienei, viņā jautās liels spēks, kas nepieļāva šādu varbūtību. Lai kas tas bija, es sa­pratu, ka šis izgudrojums var pavērt milzīgas tehnis­kas iespējas. Keivors pastāstīja, ka viņam esot darb­nīca un trīs palīgi — gadījuma darbu strādnieki, ko viņš pats apmācījis. Un no darbnīcas līdz patentu kantorim ir tikai viens solis. Viņš uzaicināja mani apskatīt savu darbnīcu. Es labprāt pieņēmu šo uzai­cinājumu un ar pāris piezīmēm liku manīt, ka viņa darbs ir mani ļoti ieinteresējis. Mājas pārdošanas jautājums laimīgā kārtā vairs netika skarts.
   Beidzot Keivors piecēlās, lai dotos projām, un at­vainojās par savas vizītes ieilgšanu. Pastāstīt par savu darbu, viņš teica, esot prieks, kas viņam reti lemts. Negadoties bieži sastapt tik inteliģentu klau­sītāju kā es, ar profesionāliem zinātniekiem viņš saejoties ļoti maz.
   —   Tik daudz niecības, — viņš paskaidroja, — tik daudz intrigu! Un, ja kādam patiešām ir ideja — jauna, auglīga ideja… es negribu būt netaisns, bet…
   Būdams impulsīva rakstura cilvēks, es izteicu priekšlikumu, kas varbūt bija pārsteidzīgs. Bet jums jāatceras, ka četrpadsmit dienas es biju pavadījis vientulībā, rakstīdams lugu Limpnā, un joprojām jutu sirdsapziņas pārmetumus par Keivora pastaigu izjaukšanu.
   —   Kāpēc gan, — es teicu, — neizveidot jaunu iera­dumu tā vietā, kuru esmu jums laupījis? Vismaz līdz tam laikam, kamēr vienosimies par mājiņu. Jums ir nepieciešams radoši pārdomāt savu darbu. Jūs allaž to darāt pēcpusdienas pastaigu laikā. Diemžēl tās vairs nav iespējamas — bijušo nevar atgriezt. Bet kāpēc jūs nevarētu nākt pie manis un runāt par savu darbu, izmantojot mani kā tādu sienu, pret kuru var sviest savas domas un atkal tās uztvert? Es noteikti zinu pārāk maz, lai pats nozagtu jūsu idejas… un es nepazīstu nevienu zinātnieku …
   Es apklusu. Keivors pārlika. Acīmredzot šāda iespēja viņam šķita vilinoša.
   —   Baidos, ka es jūs garlaikošu, — viņš sacīja.
   —   Jūs domājat, ka es esmu par dumju?
   —   O nē! Bet speciālā terminoloģija …
   —   Katrā ziņā šopēcpusdien man bija ārkārtīgi in­teresanti.
   —   Protams, tas man ļoti palīdzētu. Nekas tik labi neizkristalizē idejas kā to izskaidrošana. Līdz šim…
   —   Mans dārgais ser, vairāk ne vārda!
   —    Bet vai jūs patiešām varat atlicināt man laiku?
   —    Nodarbību maiņa ir vislabākā atpūta, — es teicu ar dziļu pārliecību.
   Tas nu bija norunāts. Uz verandas kāpnītēm Kei­vors pagriezās atpakaļ.
   —    Es jau tā esmu jums lielu pateicību parādā, — viņš sacīja.
   Es jautājoši iekrekšķējos.
   —    Jūs esat pilnīgi izārstējis mani no tās smieklī­gās dūkšanas, — viņš paskaidroja.
   Es, šķiet, sacīju, ka esmu priecīgs jebkādā veidā viņam pakalpot, un viņš aizgāja.
   Mūsu sarunas ierosinātais domu ritējums acīmre­dzot tūlīt atkal pārņēma viņu savā varā. Viņš sāka žestikulēt tāpat kā senāk, un vēja pūsma atnesa līdz manim klusinātu «zzmm, zzmm» … Galu galā tā ne­bija mana darīšana.
   Keivors ieradās nākamajā dienā un arī aiznāka­majā un mums abiem par prieku nolasīja divas lek­cijas fizikā. Kā par kaut ko ārkārtīgi labi zināmu viņš runāja par «ēteru» un «spēka cilindriem», un «gravitācijas potenciālu», un tamlīdzīgām lietām, bet es sēdēju uz sava otra saliekamā krēsla un, lai viņu uzmundrinātu, laiku pa laikam ieteicos: «Jā!», «Tur­piniet!», «Es saprotu.». Tā bija briesmīgi grūta viela, taču man nelikās, ka viņam jelkad būtu radušās aiz­domas, cik maz es 110 tā visa saprotu. Brīžiem man uzmācās šaubas, vai velti neizšķiežu laiku, bet katrā ziņā tā es vismaz atpūtos no savas sasodītās lugas. Šad un tad es pēkšņi it kā sāku apjēgt, par ko ir runa, bet, tiklīdz nodomāju, ka esmu ticis skaidrībā, nekā vairs atkal nesapratu. Dažreiz, nepavisam ne­spēdams koncentrēt uzmanību, es pārstāju klausīties, sēdēju un tikai blenzu Keivorā, domādams, vai galu galā nebūtu prātīgāk izmantot viņu kā galveno per­sonu labā joku lugā un par visu pārējo nelikties zi­nis. Bet tad man atkal likās, ka sāku kaut ko saprast.
   Pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizgāju apskatīt viņa māju. Tā bija liela un nevērīgi iekārtota; izņe­mot trīs palīgus, neviena cita kalpotāja nebija. Mis­tera Keivora dzīves veidam bija raksturīga īsti filo­zofiska vienkāršība. Viņš dzēra tikai ūdeni, bija ve­ģetārietis un visādā citādā ziņā konsekventi ievēroja mērenību. Bet, kad es redzēju viņa tehniskās ierīces, manas šaubas izgaisa. Visa māja no pagraba līdz bē­niņiem izskatījās pēc fabrikas, un šķita pārsteidzoši kaut ko tādu ieraudzīt mazā, nomaļā ciematā. Apak­šējā stāva istabās atradās darbgaldi un aparāti, mai­zes ceptuvē un trauku mazgātavā bija izbūvētas kau­sējamās krāsnis, pagrabā stāvēja dinamomašīnas un dārzā bija novietots gazometrs. Keivors to visu man izrādīja ar ilgi vientulībā dzīvojuša cilvēka de­dzīgo tieksmi kādam uzticēties. Viņa noslēgtība ta­gad izlādējās galējā atklātībā, un par uzticības per­sonu bija lemts kļūt man.
   Keivora trīs palīgi bija uzslavas cienīgi savas ga­dījuma darbu strādnieku «cunftes» pārstāvji — kaut arī neizglītoti, bet apzinīgi, spēkpilni, atsaucīgi un izdarīgi vīri. Viens, vārdā Sparguss, kas gatavoja ēdienu un strādāja visus metāla darbus, senāk bija kalpojis par matrozi; otrs — Gibss — pieprata gald­nieka amatu, bet trešais, izbijis dārznieks, šeit skai­tījās galvenais palīgs. Viņi strādāja tikai melno darbu. Visu kvalificēto darbu veica pats Keivors. Viņa palīgiem par izgudrojumu nebija ne mazākās no jēgas, pat ne tāda gaužām miglaina priekšstata kā man.
   Un tagad — par pētījumu būtību. Te diemžēl man jāsaduras ar nopietnām grūtībām. Es neesmu spe­ciālists un, ja es mēģinātu mistera Keivora ļoti zināt­niskajā valodā pastāstīt par viņa eksperimentu mērķi, baidos, ka es samulsinātu ne tikai lasītāju, bet arī pats sevi un droši vien pielaistu kādu rupju kļūdu, tā ka kļūtu par izsmiekla objektu katram mūs­dienu fizikas studentam Anglijā. Tādēļ man šķiet, ka labāk būs izklāstīt visu sava paša neprecīzajā va­lodā, nemēģinot ietērpties gudrības togā, uz kuru man nav tiesību.
   Mistera Keivora pētījumu objekts bija viela, kas nelaistu cauri (viņš lietoja kādu citu vārdu, ko esmu aizmirsis, taču «nelaist cauri» izsaka to pašu domu) nevienu no staru enerģijas veidiem. Staru enerģija, viņš man paskaidroja, esot, piemēram, gaisma un sil­tums, rentgena stari, par kuriem pirms kāda gada tik daudz runāja, tāpat arī Markoni atklātie elektro­magnētiskie viļņi un pievilkšanas spēks jeb gravi­tācija. Visi šie enerģijas veidi, viņš teica, izstarojot no centra un iedarbojoties uz ķermeņiem tālumā, tā­dēļ arī radies termins «staru enerģija». Gandrīz katra viela nelaiž cauri kādu staru enerģijas veidu. Stikls, piemēram, laiž cauri gaismu, bet jau daudz mazāk siltumu, tādēļ tas var noderēt kamīna aizse­gam; alauns arī laiž cauri gaismu, bet ir pilnīgi sil­tuma necaurlaidīgs. Joda šķīdums oglekļa disulfīdā savukārt pilnīgi aiztur gaismu, bet labi laiž cauri sil­tumu. Tas aizsegs jums uguni, bet ļaus nonākt pie jums tās siltumam. Metāli ir ne tikai gaismas un siltuma necaurlaidīgi, — tie nelaiž cauri arī elektro­magnētiskos viļņus, ko gandrīz nemaz neaiztur ne joda šķīdums, ne stikls. Un tā joprojām.
   Taču visas pazīstamās vielas «laiž cauri» gravitā­ciju. Var izmantot dažāda veida aizsegus, lai kaut ko pasargātu no gaismas vai karstuma, vai Saules elek­tromagnētiskās ietekmes, vai Zemes siltuma; ar me­tāla plāksnēm priekšmetus var norobežot no Mar­koni stariem, bet it nekas nespēj stāties ceļā Saules pievilkšanas spēkam un Zemes pievilkšanas spēkam.
   Taču grūti pasacīt, kāpēc nevarētu būt arī gravitā­cijas necaurlaidīga viela. Keivors neredzēja iemesla, kāpēc gan tāda viela nevarētu eksistēt, un es, pro­tams, nebiju spējīgs viņam to pateikt. Es nekad ag­rāk par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Viņš rādīja man papīrus ar aprēķiniem, ko lords Kelvins vai profesors Lodžs, profesors Karls Pīrsons vai jeb­kurš cits no lielajiem zinātnes vīriem, bez šaubām, būtu sapratis, bet kas mani vienkārši noveda bezce­rīgā mulsumā, un apgalvoja, ka šāda viela esot pil­nīgi iespējama, turklāt tai vajadzētu atbilst zinā­miem noteikumiem. Keivora spriedumi bija patiešām apbrīnas vērti. Taču, kaut gan es klausījos viņā ar interesi un pūlējos iedziļināties, neesmu spējīgs šos spriedumus šeit sīki izklāstīt. «Jā,» es tikai sacīju, «jā, turpiniet!» Šim stāstam būs pietiekami, ja pa­teikšu: viņš ticēja, ka spēs izgatavot gravitācijas necaurlaidīgu vielu no komplicēta metālu sakausē­juma, pievienojot tam kādu jaunu elementu — man šķiet, to sauca par hēlija —, ko viņam sūtīja no Lon­donas cieši noslēgtās māla krūkās. Par šo sastāvdaļu vēlāk tika izteiktas šaubas, taču es esmu gandrīz pār­liecināts, ka tas bija hēlijs, ko viņš saņēma cieši no­slēgtās māla krūkās. Katrā ziņā tā bija kaut kāda ļoti retināta gāze. Žēl, ka es toreiz visu nepierak­stīju …
   Bet kā gan es varēju paredzēt, ka šādas piezīmes būs vajadzīgas?
   Ikviens, kam ir kaut kripatiņa iztēles, varēs iedo­māties šādas vielas izmantošanas milzīgās iespējas un daļēji sapratīs saviļņojumu, kāds mani pārņēma, kad es no Keivora gudro frāžu mudžekļa izlobīju to īsto jēgu. Patiešām komisks sižeta pavērsiens lugā! Sākumā es pat neticēju, ka esmu viņu sapratis pa­reizi, un sargājos uzdot jautājumus, kas atklātu, kādā nezināšanas bezdibenī krituši visi viņa līdzši­nējie skaidrojumi. Bet neviens no lasītājiem nedzī­vos man līdzi pilnā mērā, jo no mana sausā stāstī­juma nebūs iespējams iztēloties, cik ļoti es biju pārliecināts, ka šī brīnumainā viela noteikti tiks izgatavota.
   Neatceros, ka pēc vizītes mistera Keivora mājā es kādreiz būtu strādājis pie savas lugas kaut stundu no vietas. Manai iztēlei tagad bija cita nodarbošanās. Šķita, ka šai vielai būs neierobežotas iespējas. Lai kādu nozari iedomājos, visur tā solīja brīnumus un īstu apvērsumu. Piemēram, ja gribētu pacelt kādu smagumu, kaut nezcik lielu, vajadzētu tikai palikt zem tā no šīs vielas izgatavotu plāksni un jebkuru svaru varētu pacelt ar salmu. Mana pirmā doma bija, cik izdevīgi būtu pielietot šo principu lielgabalu, bruņukuģu un citas ķara tehnikas ražošanā un iz­mantošanā, tālāk — arī kravu pārvadāšanā, trans­portā, celtniecībā, jebkurā rūpniecības nozarē. Lai­mīgs gadījums, kas mani bija atvedis pie šā jaunā laikmeta šūpuļa — Keivora izgudrojums neapšau­bāmi nozīmēja vesela laikmeta sākumu —, bija viens no tādiem, kas notiek reizi tūkstoš gados. Reiz atrai­sījusies, mana fantāzija traucās arvien tālāk un tā­lāk. Starp citu, es iztēlojos arī savas neveiksmīgās veikalnieka karjeras jo spožu turpinājumu. Es iztēlo­jos lielu akciju sabiedrību ar daudzām filiālēm, pie­prasījumus pa labi un pieprasījumus pa kreisi, ringus un trestus, arvien pieaugošas privilēģijas un konce­sijas, līdz viena milzīga, varena Keivora kompānija vadīs un pārvaldīs visu pasauli.
   Un es tajā visā biju līdzdalībnieks!
   Es nekavējoties sāku rīkoties. Es zināju, ka tas ir riskanti, taču biju pārāk iededzies, lai vēl vilcinātos.
   — Mūsu rokās būs neapšaubāmi pats vērtīgākais izgudrojums, kādu jebkad pazinusi cilvēce, — es sa­cīju, uzsvērdams vārdiņu «mūsu». — Ja jūs gribat, lai es paliktu malā, jums būs jāķeras pie šautenes. Sākot ar rītdienu, es būšu jūsu ceturtais palīgs.
   Misters Keivors šķita pārsteigts par manu entu­ziasmu, taču neizrādīja ne mazāko neuzticību vai naidīgumu. Drīzāk likās, ka viņš sevi pietiekami augstu nenovērtē.
   Viņš šaubīdamies pavērās manī.
   —   Vai jūs patiešām domājat…? Bet jūsu luga? Kas notiks ar jūsu lugu?
   —   Tas viss ir nieki! — es iesaucos. — Mans dār­gais ser, vai jūs nesaprotat, ko esat atklājis? Vai jūs nesaprotat, ko šis atklājums dos?
   Tie bija gluži retoriski jautājumi, taču Keivors tik tiešām to nesaprata. Pirmajā brīdī es nespēju tam ticēt. Viņam nekad nebija pat prātā nācis domāt par sava izgudrojuma praktisko izmantošanu. Šis mazais, dīvainais vīrelis visu laiku bija strādājis tikai tīri teorētiskā plāksnē! Teikdams, ka tas esot viens no «vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izda­rīti», viņš domāja vienīgi par to, ka šis atklājums atspēkos tik daudzas teorijas, noskaidros daudzus strīdīgus jautājumus; jauniegūtās vielas pielietošana viņu neinteresēja, gandrīz tāpat kā mašīnu, kas izga­tavo lielgabalus, neinteresē, ko ar tiem darīs. Šāda viela bija iespējama, un viņš gribēja to izgatavot! V'la tout\ kā saka francūži.
   Turklāt viņš bija bērnišķīgs! Ja viņam izdotos iegūt šo vielu, tā ar nosaukumu «keivorīts» vai «kei- vorīns» tiktu nodota nākamajām paaudzēm, viņu uz­ņemtu par locekli Karaliskajā dabzinātņu veicināša­nas biedrībā, viņa, zinātnes slavenības, portrets pa­rādītos žurnālā «Nature» un tā joprojām. Tikai par to domāja Keivors! Ja es nebūtu gadījies tuvumā,
   1 Un tas viss. (Franču vai.) (Tulk.)
   viņš izsviestu šo «bumbu» pasaulē gluži tāpat, it kā būtu atklājis kādu jaunu odu sugu. Un tur tā gulētu un čūkstētu kā viena otra sīka atziņu sprikstīte, ko zinātnieki uzšķīluši un nometuši mūsu vidū.
   To aptvēris, par galveno runātāju kļuvu es, un ta­gad Keivors bija tas, kas laiku pa laikam ieteicās: «Turpiniet!» Es pielēcu kājās un staigāju pa istabu, žestikulēdams kā divdesmit gadu vecs jauneklis. Es pūlējos viņam ieskaidrot, kādi ir viņa pienākumi un atbildība — mūsu pienākumi un atbildība. Es apgal­voju, ka mēs varētu kļūt pietiekami bagāti, lai izda­rītu jebkurus sociālus pārkārtojumus, kādus vien gribētu, ka mēs varētu pakļaut sev un pārvaldīt visu pasauli. Es stāstīju viņam par kompānijām un paten­tiem, par nepieciešamību turēt slepenībā savas me­todes un tehnoloģiju. Šķita, ka Keivors no tā visa saprot tikpat maz kā es no viņa matemātikas. Viņa mazajā, sārtajā sejā parādījās apmulsuma izteiksme. Viņš stostīdamies iebilda, ka netiecoties pēc bagā­tības, bet es uz to nemaz neklausījos. Viņam jākļūst bagātam, un nav tur ko stostīties. Es liku viņam sa­prast, kas es esmu par vīru un ka man ir vērā ņe­mama pieredze veikala lietās. Es neteicu, ka esmu bankrotējis un parādos, jo tas bija tikai pagaidām, bet pacentos atrast ticamu izskaidrojumu acīm re­dzamajai pretrunai starp savu finansiālo vērienu un pašreizējo pieticīgo dzīves veidu. Un gluži nema­nāmi, kā jau tādi projekti mēdz izvērsties, mēs no­nācām līdz keivorīta monopolam. Viņš izgatavos šo vielu, un es gādāšu par tās reklāmu.
   Es kā dēle turējos pie «mēs» — «jūs» un «es» man neeksistēja.
   Keivors domāja, ka ienākumus, par kuriem es ru­nāju, vajadzētu izlietot zinātniskajai pētniecībai, bet tas, protams, bija jautājums, ko mēs varējām izlemt vēlāk.
   —   Labi jau, labi! — es sacīju. — Pats svarīgākais tagad ir izgatavot jauno vielu.
   —    Kad mums būs šī viela, — es saucu, — neviena māja, neviena fabrika, neviens cietoksnis, neviens kuģis nevarēs bez tās iztikt! Tā būs vēl universālāk pielietojama nekā patentētas zāles! No desmit tūk­stoš tās pielietošanas veidiem nav neviena tāda, kas mūs nepadarītu bagātus, Keivor, pasakaini bagātus!
   —    Jā, — viņš sacīja. — Es sāku saprast. Apbrīno­jami, kā, pārrunājot ar otru, paplašinās redzes vie­doklis!
   —    Izrādās, ka jūs esat runājis ar īsto cilvēku!
   —    Man šķiet, — viņš sacīja, — neviens nav ab­solūti vienaldzīgs pret lielu bagātību. Protams, vēl ir jautājums …
   Viņš apklusa. Es stāvēju rāms.
   —    Redziet, ir iespējams, ka mēs galu galā tomēr nevarēsim to izgatavot! Tā var būt viena no tām vielām, kas teorētiski ir iespējamas, bet praktiski nav iegūstamas. Vai arī mums darbā var gadīties kāds sīks šķērslis, un . ..
   —   Mēs tiksim galā ar visiem šķēršļiem, ja tādi būs! — es apgalvoju.

   Keivora bažas par to, ka keivorīts varētu būt praktiski neiegūstāms, bija nepamatotas. 1899. gada 14. oktobrī šī brīnumainā viela tika izgatavota!
   Diezgan dīvaini, ka tas notika gluži nejauši, tāda brīdī, kad misters Keivors to nemaz negaidīja. Viņš bija sakausējis kopā vairākus metālus un vēl dažas citas vielas — cik žēl, ka es tagad nezinu šīs sastāv­daļas! — un nolēmis atstāt maisījumu uz nedēļu
   krāsni, bet pēc tam ļaut tam lēni atdzist. Ja viņa ap- loķini bija pareizi, jaunās vielas veidošanās proce­sam vajadzēja sasniegt pēdējo stadiju, kad masas Itemperatūra būs nokritusies līdz sešdesmit grādiem pēc Fārenheita. Bet gadījās tā, ka, Keivoram nezinot, bija radušās domstarpības par krāsns uzraudzīšanu, (libss, kas līdz šim bija par to rūpējies, piepeši sa­domāja šo pienākumu uzvelt bijušajam dārzniekam, aizbildinādamies, ka ogles esot tikpat kā zeme, jo tiekot raktas, tādēļ galdniekam tās lāpstot nepienā- koties; kādreizējais dārznieks savukārt apgalvoja, ka ogles esot metāliska vai rūdai līdzīga viela, tātad kurināšana jāuzņemoties Spargusam, kurš turklāt vēl esot pavārs. Bet Sparguss pastāvēja uz to, ka kurtuve jāapkalpo Gibsam, jo viņš esot galdnieks un ogles neesot nekas cits kā pārakmeņojies koks. Taču Gibss pārstāja kurināt, un arī neviens cits to neda­rīja, bet Keivors bija pārāk aizņemts ar interesan­tām problēmām par lidojošu mašīnu no keivorīta (neņemot vērā gaisa pretestību un dažus citus fak­torus), lai pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Un viņa izgudrojuma priekšlaicīgā piedzimšana notika tieši tajā brīdī, kad viņš nāca pāri laukam pie manis uz pēcpusdienas tēju un pārrunām.
   Es kā šodien atceros šo notikumu. Ūdens jau vā­rījās, viss bija sagatavots, un, izdzirdējis pazīstamo «zzmm, zzmm», es izgāju verandā. Keivora mazais, kustīgais stāvs iezīmējās melns pret rudenīgo saul­rietu, un labajā pusē viņa mājas skursteņi pacēlās pāri brīnišķīgās krāsās zaigojošam koku pudurim. Tālumā blāvi zilgmoja Vīldenas pakalni, bet pa kreisi, plašs un mierīgs, dūmakā gulēja purvs. Un tad pēkšņi…!
   Skursteņi uzsprāga gaisā, sašķīzdami ķieģeļu lūzā, tiem sekoja mājas jumts un dažādi mēbeļu gabali. Tad pāri visam uzšāvās milzīga, balta liesma. Koki
   pie mājas līgojās un locījās, un to nolauztie zari lidoja uz uguns pusi. Manas ausis apdullināja pēr­konam līdzīgs grāviens, kas padarīja mani ar vienu ausi kurlu uz visu mūžu, un visapkārt plīsa logu stikli.
   Es paspēru trīs soļus no verandas Keivora mājas virzienā, un tūlīt pat mani sagrāba vējš. Vienā mo­mentā svārku stērbeles bija uzrautas man uz galvas, un es pilnīgi pret savu gribu pa kaklu pa galvu tiku nests uz Keivora pusi. Tai pašā acumirklī svelpjošais gaisa vilnis sagrāba izgudrotāju, apsvieda apkārt un atrāva no zemes. Es redzēju, ka viens manas mājiņas skursteņa jumtiņš nokrīt sešus jardus no manis, pa­lēkdamies aizkūleņo kādas divdesmit pēdas un tiek aizrauts virpuļa centra virzienā. Keivors, ķepuroda­mies ar visām četrām, noplanēja atkal zemē, kādu gabalu vēlās velšus, tad pierausās kājās un tika pa­celts un aiznests pa gaisu milzīgā ātrumā, līdz bei­dzot nozuda starp sapluinītajiem, sakropļotajiem ko­kiem, kas locījās pie viņa mājas.
   Liels dūmu un pelnu mākonis un zilgani spīdošs kvadrātveida priekšmets uzšāvās tieši stāvus debe­sīs. Man garām aizlidoja prāvs žoga posms, krita sāniski lejup, atsitās pret zemi un nogāzās plaka­niski. Un tad ļaunākais bija pāri. Gaisa kustības spēks strauji samazinājās, nu jau vējš bija tikai tāds kā stiprā vētrā, un es atkal sajutu kājas zem sevis. Atliecoties pret vēju, man izdevās apstāties, un es varēju sākt kaut cik saprātīgi domāt.
   Šai īsajā brīdī viss pasaules vaigs bija pārvērties. No rāmā saulrieta vairs nebija ne miņas, debesis klāja tumši, trauksmaini mākoņi, viss apkārt izska­tījās vētras saplacināts, un ik krūmiņš locījās tās brāzienos. Es pametu skatienu atpakaļ, lai redzētu, vai mana mājiņa vēl stāv savā vietā, tad steberēju tālāk uz kokiem, starp kuriem bija nozudis Keivors.
   Cauri to garajiem, kailajiem zariem plaiksnījās lies­mas no viņa degošās mājas.
   Es labu brīdi klaiņāju pa nelielo birzīti, pārskrie- dams no koka pie koka un turēdamies pie to stum- Iniem, bet Keivoru nekur neatradu. Beidzot salauzītu zaru un žoga zedeņu kaudzē, kas bija sablīvējusies pret viņa dārza sētu, es pamanīju kaut ko kustamies. Skriešus metos turp, bet, iekams piesteidzos, no kau­dzes izrausās brūns kamols, izslējās uz divām dub­ļainām kājām un pastiepa divas ļenganas, asiņojo­šas rokas. Ap vidusdaļu tam nokarājās dažas drēbju skrandas, kas plivinājās vējā.
   Pirmajā mirklī es šo zemes pikuci nepazinu, bet lad redzēju, ka tas ir Keivors, no galvas līdz kājām novārtījies ar dubļiem, pa kuriem bija vēlies. Viņš noliecās uz priekšu pret vēju un izberzēja dubļus no acīm un mutes, pēc tam izstiepa netīro roku un grīļodamies paspēra soli uz manu pusi. Viņa seja v.iibstījās aiz saviļņojuma, un no tās joprojām bira mazas sakaltušu dubļu piciņas. Viņš izskatījās tik sapluinīts un nožēlojams, kādu es nevienu dzīvu ra­dījumu neatceros redzējis, un tādēļ viņa pirmie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza.
   —   Apsveiciet mani! — viņš izdvesa. — Apsveiciet mani!
   Apsveikt jūs? — es iesaucos. — Žēlīgās debe­sis! Kāpēc gan?
   —   Es esmu to izgatavojis!
   —   Patiešām esat. Bet kādēļ notika šis sprādziens?
   Vēja brāzma aizrāva projām Keivora atbildi.
   Šķiet, viņš sacīja, ka tas vispār neesot bijis sprā­dziens. Vējš uzgrūda mani viņam virsū, un mēs stā­vējām, pieķērušies viens pie otra.
   —   Mēģināsim tikt atpakaļ uz manu māju! — es iebļāvu Keivoram ausī. Viņš mani nedzirdēja un kliedza kaut ko par «trīs zinātnes mocekļiem» un vēl kaut ko par «nelādzīgu sagadīšanos». Tobrīd Kei­vors domāja, ka viņa palīgi gājuši bojā virpulī. Par laimi, tā nebija noticis. Tūlīt pēc Keivora aiziešanas viņi visi trīs bija devušies uz Limpnas krodziņu, lai pie spirdzinošas glāzītes pārspriestu krāšņu aprūpē- šanas jautājumu.
   Es atkārtoju savu priekšlikumu iet atpakaļ uz manu mājiņu, un šoreiz Keivors saprata. Cieši saķē­rušies rokās, mēs devāmies ceļā un ar lielām pūlēm beidzot nokļuvām zem jumta, kāds nu tas man vēl bija palicis. Uz brīdi mēs elsdami, pūzdami atkritām atzveltņos. Visi logi bija izsisti un vieglākās mēbe­les samētātas lielā nekārtībā, taču nelabojamu postī­jumu nebija. Par laimi, virtuves durvis bija izturē­jušas spiedienu, tā ka mani trauki un saimniecības piederumi nebija cietuši. Petrolejas plītiņa vēl jo­projām dega, un es atkal uzliku vārīties ūdeni tējai. Kad tēja bija gatava, es varēju pieprasīt Keivoram paskaidrojumus.
   —   Pilnīgi pareizi, — viņš apgalvoja, — pilnīgi pareizi… Es esmu to izgatavojis, un viss ir kār­tībā.
   —   Kā — viss kārtībā?! — es iebildu. — Bet div­desmit jūdžu apkārtnē nav nevienas neapgāztas siena kaudzes un nesapostīta žoga vai jumta …
   —   Viss ir pareizi, patiešām. Es, protams, nepare­dzēju šo mazo negadījumu. Mans prāts bija aizņemts ar citu problēmu, un es vispār nemēdzu pievērst uz­manību šīm praktiskajām blakus parādībām. Bet viss ir kārtībā …
   —   Mans dārgais ser! — es iesaucos. — Vai jūs neaptverat, ka esat nodarījis postījumus tūkstošiem mārciņu vērtībā?
   —   Te nu man atliek tikai paļauties uz jums. Es, protams, šādās lietās neko lielu nesaprotu, bet vai jūs nedomājat, ka to varētu noturēt par ciklonu?
   —   Bet sprādziens?
   —    Tas nebija sprādziens. Viss izskaidrojams ļoti vienkārši. Kā jau teicu, man ir slieclba ignorēt sīku­mus. Tā pati mana dūkšana, tikai lielākā mērogā. Es aiz nevērības izgatavoju šo vielu, šo keivorītu, plā­nas un platas plāksnes veidā …
   Viņš mirkli klusēja.
   —    Vai jums ir skaidrs, ka šī viela nelaiž cauri gravitāciju, ka tā aiztur priekšmetu savstarpējās pie­vilkšanās spēku?
   —   Jā, — es teicu. — Jā.
   —    Nu, redziet, tiklīdz maisījums atdzisa līdz seš­desmit grādiem pēc Fārenheita un vielas veidošanās process bija galā, gaiss virs tās, jumta, griestu un grīdas daļa, kas atradās virs tās, zaudēja svaru. Es domāju, jūs zināt — mūsdienās to zina visi —, ka gaisam, tāpat kā jebkurai parastai lietai, ir svars, ka tas spiež uz ikvienu priekšmetu zemes virspusē un spiež visos virzienos ar spēku, kas līdzinās četr- padsmitarpus mārciņām uz katru kvadrātcollu?
   —   Es to zinu, — es apstiprināju. — Turpiniet!
   —    Es arī to zinu, — Keivors sacīja. — Un šis ga­dījums tikai pierāda, cik nevērtīgas ir zināšanas, ja cilvēks tās nepielieto. Redziet, virs mūsu keivorīta plāksnes gaiss zaudēja svaru, tam vairs nebija ne­kāda spiediena, un apkārtējais gaiss, kas neatradās virs keivorīta, iedarbojās uz katru šā piepeši svaru zaudējušā gaisa kvadrātcollu ar četrpadsmitarpus mārciņu lielu spiedienu. Ahā, jūs sākat saprast! Gaiss, kas atradās visapkārt keivorītam, ar milzīgu spēku triecās virsū gaisam virs keivorīta un spieda to augšup mežonīgā plūsmā, virs keivorīta nonāku­šais gaiss momentā zaudēja svaru, savukārt tika dzīts augšup, izlauzās cauri griestiem un norāva jumtu .. . Saprotiet, izveidojās tāds kā atmosfēras fontāns, it kā skurstenis atmosfērā. Un, ja pati kei- vorīta plāksne nebūtu bijusi vaļīga un netiktu aiz­rauta šajā skurstenī, vai jūs varat iedomāties, kas būtu noticis?
   Es padomāju.
   —    Man liekas, — es teicu, — ka gaiss vēl tagad trauktos un trauktos augšup virs šās velnišķīgās vielas.
   —   Pilnīgi pareizi, — Keivors sacīja. — Milzīgs fontāns .. .
   —    Kas šļācas izplatījumā! Ak dievs! Tas būtu aiz­rāvis projām visu Zemes atmosfēru! Tas būtu atņē­mis pasaulei gaisu! Un visa cilvēce aizietu bojā! Šā mazā keivorīta gabaliņa dēļ!
   —    Ne gluži izplatījumā, — Keivors iebilda, — bet praktiski… tikpat ļauni. Tas būtu aizrāvis gaisu projām no zemes, kā noloba mizu banānam, un aiz­sviedis to tūkstošiem jūdžu tālu. Gaiss, protams, at­kal pamazām plūstu lejup, bet pa to laiku pasaule jau būtu nosmakusi! No mūsu redzes viedokļa — neko daudz labāk kā tad, ja gaiss vispār nekad neat­grieztos!
   Es cieši uzlūkoju Keivoru. Līdz šim es biju pārāk izbrīnījies, lai aptvertu, ka visas manas cerības sa­brukušas.
   —   Ko jūs tagad domājat darīt? — es jautāju.
   —   Visupirms, ja jūs man aizdosiet dārza liekšķe- rīti, es kaut cik notrausīšu zemi, ar kuru esmu no- mūrējies, un tad, ja atļausiet izmantot jūsu mājas ērtības, nomazgāšos vannā. Pēc tam mēs varēsim lēnā garā parunāties. Man šķiet, būtu prātīgi, — viņš uzlika zemjainu plaukstu uz manas rokas, — ja šis pasākums paliktu mūsu noslēpums. Es zinu, ka esmu nodarījis lielus postījumus — iespējams, ka šur tur apkaimē pat dzīvojamās mājas ir drupās. Bet, no otras puses, es nevaru samaksāt par šiem postījumiem, un, ja to patiesais cēlonis nāktu zināms at­klātībā, tas tikai radītu skaudību un mēģinājumus kavēt manu darbu. Saprotiet, nav iespējams paredzēt visu, un es, risinot tik svarīgu teorētisku problēmu, nevaru atļauties ne mirkli sevi apgrūtināt ar praktis­kiem apsvērumiem. Vēlāk, kad jūs liksiet lietā savu praktisko prātu un keivorīts tiks laists apgrozībā — tā to saka, vai ne? — un dos mums tādus ienāku­mus, kā jūs cerat, mēs varēsim norēķināties ar cie­tušajām personām. Bet ne tagad, ne tagad. Ja nebūs cita izskaidrojuma, cilvēki šais laikos, kad meteoro­loģijas zinātne ir tik zemā līmenī, to visu piedēvēs ciklonam. Varbūt tiks vākti ziedojumi un, tā kā mana māja ir sagruvusi un nodegusi, es saņemšu krietnu summu kompensācijas, kas būs ārkārtīgi no­derīga, lai turpinātu mūsu pētījumus. Bet, ja kļūs zināms, ka es esmu vainīgais, nekādi ziedojumi netiks vākti un visi būs saniknoti. Man nekad vairs nebūs iespējas mierīgi strādāt. Mani trīs palīgi varbūt ir gājuši bojā, varbūt arī nav. Tas ir sīkums. Ja viņi ir pagalam, tas nav nekāds lielais zaudējums: viņi bija gan centīgi, bet ne visai spējīgi, un par šo priekš­laicīgo rezultātu mums galvenokārt jāpateicas viņu kopīgajai nolaidībai, jo acīmredzot krāsns netika pienācīgi kurināta. Ja viņi nav gājuši bojā, šaubos, vai šiem vīriem pietiks inteliģences, lai izskaidrotu notikušo. Viņi noticēs, ka tas bijis ciklons. Un, ja es pa to laiku, kamēr manā mājā nav iespējams miti­nāties, varētu apmesties vienā no jūsu neapdzīvota­jām istabām…
   Viņš apklusa un cieši pavērās manī.
   Cilvēks ar tādām iespējām nebija parasts viesis, ko viegli uzņemt savā mājā.
   — Varbūt tagad labāk sameklēsim to liekšķeri, — es teicu, pieceldamies kājās, un aizvedu Keivoru pie siltumnīcas izkaisītajām atliekām.
   Un, kamēr viņš mazgājās, es vienatnē visu ap­svēru. Bija skaidrs, ka sadarbība ar misteru Keivoru varēja sagādāt nepatikšanas, kādas es nebiju pare­dzējis. Viņa izklaidība, kuras dēļ zemeslode tik tikko nekļuva par neapdzīvotu tuksnesi, jebkurā brīdī va­rēja novest pie kāda cita nopietna sarežģījuma. No otras puses — es biju jauns, atrados spaidīgos ma­teriālos apstākļos un tādēļ biju gatavs uz pārdrošu dēku, ja tā deva izredzes kaut ko nopelnīt. Es savā prātā biju cieši nolēmis, ka man jādabū vismaz puse no tā, ko ienesīs Keivora izgudrojums. Laimīgā kārtā es dzīvoju mājiņā, kuru, kā jau minēju, biju noīrē­jis uz trim gadiem, neuzņemoties atbildību par tās remontēšanu, un manas nedaudzās steigā uz kredīta iegādātās mēbeles bija apdrošinātas, tā ka es neko zaudēt nevarēju. Galu galā es nolēmu turēties kopā ar misteru Keivoru un piedalīties viņa pasākumā, lai kā tas beigtos.
   Protams, mans viedoklis tagad bija stipri izmai­nījies. Es vairs nešaubījos par šīs vielas milzīgajām iespējām, bet tās izmantošana lielgabalu lafetēm un patentētiem brīnumzābakiem man sāka likties ap­šaubāma.
   Mēs tūlīt ķērāmies pie darba, lai atjaunotu Kei­vora laboratoriju un turpinātu eksperimentus. Ta­gad, prātojot par to, kādā veidā keivorītu vajadzētu izgatavot šoreiz, Keivors runāja man saprotamākā valodā nekā jebkad iepriekš.
   — Protams, mums tas atkal jāizgatavo, — viņš sa­cīja tik jautrā tonī, ka es jutos pārsteigts, — pro­tams, mums tas jādara. Viegli mums varbūt neies, bet viss teorētiskais daibs jau ir aiz muguras. Mēs, protams, centīsimies nenodarīt ļaunu šai mūsu ma­zajai planētai, ja tas būs iespējams. Taču … risks noteikti būs! Tam jābūt. Eksperimentējot vienmēr pa­stāv risks. Un te nu jums kā praktiski domājošam cilvēkam jāsaka arī savs vārds. Es domāju, ka var­būt vajadzētu to gatavot vertikālas un loti plānas plates veidā. Bet īsti vēl nezinu. Man ir arī kāda cita neskaidra ideja, taču to es pagaidām vēl nevaru precīzi izklāstīt. Dīvaini, ka šī doma man ienāca prātā tieši tai brīdī, kad es, vēja dzīts, vēlos pa dub­ļiem, nezinādams, kā tas viss beigsies.
   Pat ar manu palīdzību bija grūti kaut ko noteikti izlemt, un pa to laiku mēs cītīgi strādājām, atjauno­dami laboratoriju. Bija jāpadara vēl ļoti daudz, iekams vajadzēja galīgi izšķirties par mūsu otrā mē­ģinājuma precīzo formu un metodēm. Vienīgais ka­vēklis bija mūsu trīs strādnieku streiks — viņi iebilda pret to, ka esmu kļuvis par darbu vadītāju. Bet pēc divām dienām šis jautājums nokārtojās.

   Es ļoti skaidri atceros to brīdi, kad Keivors man izstāstīja savu ideju par lodveida ķermeni. Viņš jau iepriekš bija noņēmies ar šo domu, bet radās tāds iespaids, ka tā nākusi pār viņu kā spēja atklāsme. Mēs atgriezāmies mājās uz tēju, un pa ceļam Kei­vors sāka dungot. Tad piepeši viņš iesaucās:
   —   Jā, jā! Tikai tā! Iespēja ceļot! Nolaižami aiz- vari!
   —   Ceļot — uz kurieni? — es jautāju.
   —    Izplatījumā — visur! Uz Mēnesi.
   —   Ko jūs ar to gribat teikt?
   —   Teikt? Saprotiet, tai jābūt lodei! To es gribu teikt!
   Es it nekā nesapratu un ļāvu viņam netrauceti ru­nāt savā manierē. Man tobrīd nebija ne mazākās jausmas par Keivora domu gaitu. Bet vēlāk, kad bi­jām padzēruši tēju, viņš man visu paskaidroja.
   —   Redziet, kas par lietu, — viņš sacīja. — Pagā­jušo reizi es šo vielu, kas nelaiž cauri gravitāciju, kausēju plakanā, daļēji nosegtā tvertnē. Kad kau­sējums atdzisa un veidošanās process bija galā, no­tika šī jezga — viss, kas atradās virs keivorīta, zau­dēja svaru, gaiss spēcīgā plūsmā traucās augšup, daļa mājas tika aizrauta līdzi, un, ja arī pats keivo- rīts nebūtu aizlidojis, es nezinu, kas būtu noticis! Bet iedomājieties, ka šī viela ir zem atklātas debess un var netraucēti pacelties augšup.
   —    Tā momentā uzlidotu gaisā!
   —   Pilnīgi pareizi. Un nesaceltu vairāk nemiera kā šāviens no lielgabala.
   —    Bet kāds no tā labums?
   —    Es pats došos šai lidojumā.
   Es noliku savu tējas tasi un platām acīm vēros Keivorā.
   —   Iedomājieties dobu lodi, — viņš skaidroja, — pietiekami lielu diviem cilvēkiem un viņu bagāžai. Tā būs taisīta no tērauda un iekšpusē izklāta ar biezu stiklu. Tajā būs prāvi krājumi kondensēta gaisa un barības koncentrātu, ūdens destilācijas aparāts un tā tālāk. Un no ārpuses tēraudu klās .. .
   —   Keivorīts?
   —   Jā.
   —    Bet ka jus tiksiet iekša?
   —   Līdzīga problēma bijusi ar mīklā ceptu ābolu.
   —    Jā, zinu. Bet kā?
   —   Tas ir pavisam vienkārši. Vajadzīga tikai her­mētiski noslēdzama lūka. Tai, protams, jābūt maz­liet komplicētākai, apgādātai ar vārstuli, lai nepie­ciešamības gadījumā varētu izsviest lietas, nezaudē­jot daudz gaisa.
   —   Kā Zila Verna grāmatā «Ceļojums uz Mēnesi»?
   Bet Keivors nebija daiļliteratūras cienītājs.
   —   Es sāku saprast, — es lēni sacīju. — Jūs ielī- dīsiet tur iekšā un aizskrūvēsieties, kamēr keivorīts vēl būs silts, un, tiklīdz tas atdzisīs, gravitācija uz šo lodi vairs neiedarbosies un jūs aizlidosiet…
   —   Pa tangenti.
   —   Jūs lidosiet taisnā līnijā… — es aprāvos. — Kas var aizkavēt šādu priekšmetu lidot pa taisnu līniju izplatījumā mūžīgi? — es jautāju. — Jūs ne­kur nevarēsiet nokļūt, un, ja arī tas izdotos — kā jūs tiksiet atpakaļ?
   —    Esmu par to domājis, — Keivors sacīja. — Tieši to es gribēju teikt, kad runāju par iespēju ceļot. Iekšējā stikla lode, izņemot lūkas vietu, būs vien­gabala noslēgts veidojums, bet tās ārējais tērauda apvalks sadalīts sektoros, un katru sektoru varēs pacelt un nolaist līdzīgi aizkariem. To viegli iespē­jams izdarīt ar atsperēm, kuras darbinās elektrība, kas tiks pievadīta pa stiklā iekausētiem platīna va­diem no lodes iekšpuses. Tas viss ir tikai detaļu iz­strādāšanas jautājums. Tātad, redziet, lodes ārējais, ar keivorītu klātais apvalks sastāvēs no logiem jeb aizvariem, kā nu jums tiktos tos dēvēt. Un, kad visi šie logi jeb aizvari būs aizvērti, ne gaisma, ne sil­tums, ne gravitācija — nekāda staru enerģija neie­kļūs lodes iekšienē un tā lidos izplatījumā pa taisnu līniju, kā jūs sakāt. Bet atveriet vienu logu, iedomā­jieties, ka jūs atverat vienu logu! Tad tūlīt jebkurš smags ķermenis, kas pagadīsies tajā virzienā, mūs pievilks …
   Es sēdēju, pūlēdamies to aptvert.
   —   Vai saprotat? — Keivors jautāja.
   —    O, es saprotu.
   —   Praktiski mēs varēsim manevrēt izplatījumā, kā mums patiksies. Ļaut pievilkt sevi vienam ķer­menim, tad atkal kādam citam.
   —    O, jā. Tas man ir skaidrs. Tikai…
   —   Lūdzu?
   —        Es īsti labi nesaprotu, kāpēc mums tas būtu jādara! Patiešām — tikai aizlidot projām no Zemes un atkal atgriezties?
   —        Protams! Varētu, piemēram, aizceļot uz Mē­nesi.
   —    Un ja mēs tur nokļūtu? Ko mēs tur atrastu?
   —        Tad jau redzētu … Nu, vismaz uzzinātu kaut ko jaunu.
   —   Vai tur ir gaiss?
   —    Iespējams.
   —        Tā ir laba ideja, — es teicu, — tomēr tāda mē­roga pasākums mani mulsina. Uz Mēnesi! Es vis­pirms labāk gribētu pamēģināt kaut ko mazāku.
   —        Tas ir izslēgts, uz Zemes mēs neko nevaram uzsākt aizplūstošā gaisa kustības dēļ.
   —        Kāpēc nepielietot šo ideju par aizvariem — ar atsperēm regulējamiem keivorīta aizvariem stiprās tērauda kastēs — smagumu celšanai?
   —        Tur nekas neiznāks, — Keivors palika pie sava. — Galu galā lidot izplatījumā nav daudz bīstamāk, varbūt pat ne tik bīstami kā piedalīties polārā ekspe­dīcijā. Bet cilvēki dodas polārās ekspedīcijās.
   —        Ne jau veikalnieki. Turklāt par piedalīšanos polārā ekspedīcijā maksā. Un, ja atgadās kas slikts, tiek sūtītas glābšanas komandas. Bet šeit — par neko dzīties projām no Zemes.
   —   Tā būs zinātniska izlūkošana.
   —        Citādi to nevar nosaukt… Varbūt vēlāk par to varēs uzrakstīt grāmatu, — es sacīju.
   —        Es nešaubos, ka uz Mēness ir minerāli, — Kei­vors teica.
   —   Piemēram?
   —        Nu, sērs, rūdas, varbūt zelts, iespējams, arī kā­das jaunas vielas.
   —        Bet transporta izdevumi? — es sacīju. — Jūs neesat praktisks cilvēks. Mēness atrodas ceturtdaļ- miljona jūdžu attālumā.
   —        Man šķiet, ka jebkura smaguma aizgādāšana jebkurā attālumā neko daudz nemaksātu, ja tas būtu ievietots keivorīta kastē.
   Par to es nebiju iedomājies.
   —   Bezmaksas piegāde pircējam, ko?
   —        Nav jau teikts, ka mums jāaprobežojas ar Mē­nesi.
   —   Jūs domājat. ..
   —        Mēs varētu doties arī uz Marsu — dzidra at­mosfēra, neparastas ainavas, pacilājoša viegluma sa­jūta. Būtu patīkami tur nokļūt.
   —   Vai uz Marsa ir gaiss?
   —    O, jā!
   —        Izklausas, it ka jus runātu par sanatoriju. Starp citu, cik tālu ir Marss?
   —        Patlaban divsimt miljonu jūdžu, — Keivors mundri atteica. — Un mēs nokļūtu tuvu Saulei.
   Mana fantāzija atkal sarosījās.
   —        Galu galā, — es sacīju, — šai jūsu idejā kaut kas ir. Ceļošana …
   Es piepeši aptvēru, cik grandiozas iespējas mums pavērtos. Kā vīzijā es redzēju, ka visu Saules sis­tēmu šķērso keivorīta luksusa laineri un lodes. «Tie­sības uz izmantošanas priekšrocībām» — pazibēja man galvā, un tās būtu tiesības planētu mērogā. Es atcerējos kādreizējās spāņu monopoltiesības uz Amerikas zeltu. Un te bija runa nevis par kādu at­sevišķu planētu, bet par tām visām. Es blenzu Kei- vora sārtajā sejā, un piepeši mana iztēle iedarbojās pilnā sparā. Es piecēlos un ņēmos staigāt šurpu turpu. Mana mēle atraisījās.
   —        Es sāku saprast, — es teicu, — es sāku sa­prast. — Pāreja no šaubām uz entuziasmu bija noti­
   kusi vienā mirklī. — Tas taču ir vareni! — es klie­dzu. — Tas ir kolosāli! Man ne sapņos kaut kas tāds nav rādījies!
   Kad manas pretestības stingums bija pārvarēts, Keivors ļāva vaļu savam aizturētajam satraukumam. Arī viņš piecēlās un soļoja pa istabu. Arī viņš žesti­kulēja un kliedza. Mēs uzvedāmies kā apsēsti. Mēs bijām apsēsti.
   —    Mēs to visu nokārtosim, — Keivors sacīja, kad kāda nejauša grūtība piebremzēja manu aizrautību. — Mēs to visu viegli nokārtosim. Jau šovakar sāk­sim gatavot rasējumus lējumiem.
   —    Mēs to sāksim darīt tūlīt pat, — es atbildēju, un mēs steigšus devāmies uz laboratoriju, lai neka­vējoties ķertos pie darba.
   Visu to nakti es jutos kā bērns brīnumzemē. Rītausma mūs abus sastapa vēl strādājam — kaut ārā bija jau liela diena, mums joprojām dega elek­trība. Es ļoti labi atceros, kādi šie rasējumi izskatī­jās. Es ēnoju un ietonēju, Keivors zīmēja — tie bija sasmērēti un visnotaļ sasteigti, taču nevainojami precīzi zīmējumi. Tajā naktī mēs dabūjām gatavas pasūtījuma shēmas tērauda karkasam un aizvariem, un stikla lode tika konstruēta nedēļas laikā. Mēs atteicāmies 110 savām pēcpusdienas sarunām un ierastā dzīves veida. Mēs ierakāmies darbā un gulē­jām un ēdām tikai tad, kad aiz izsalkuma un pārgu­ruma vairs nespējām strādāt. Mūsu entuziasms pie­lipa arī mūsu trim palīgiem, lai gan viņiem^ nebija ne jausmas, kam šī lode domāta. Tajā laikā Gibss nekur negāja rāmā solī, pat pa laboratoriju viņš kus­tējās teciņiem vien.
   Un lode auga. Pagāja decembris, janvāris — at­ceros, janvārī es veselu dienu šķūrēju aizsnigušo ta­ciņu no manas mājiņas uz laboratoriju —, februāris,marts. Marta nogalē bija paredzēts būvēšanu pa­beigt. Janvārī ar divjūgu tika atvesta milzīga kaste; mūsu biezā stikla lode bija jau gatava, un ar celtņa palīdzību mēs to pakarinājām tā, lai varētu ievietot tērauda karkasā. Februārī mēs saņēmām visas kar­kasa detaļas un aizvarus (ārējam apvalkam faktiski bija nevis lodes, bet daudzskaldņa forma, un uz kat­ras skaldnes vajadzēja novietot pa aizvaram) un samontējām apakšējo daļu. Martā keivorīts bija pa pusei izgatavots, metāliskā masa izgājusi divas vei­došanās stadijas, un mēs ar to noklājām lodes tē­rauda apvalku. Taisni apbrīnojami, cik precīzi Kei­vors bija izstrādājis savu projektu — būvējot mums neko nevajadzēja tajā mainīt. Kad lodes montāža bija pabeigta, viņš ierosināja novākt mūsu pagaidu laboratorijas jumtu un apkārt tai uzmūrēt krāsni. Tādējādi keivorīta tapšanas pēdējā stadija, kurā masa hēlija plūsmā tiek sakarsēta līdz sarkankvēlei, noslēgtos, kad tas jau uzklāts lodes virsmai.
   Un tad mums bija jāapspriež un jāizlemj, kas ņe­mams līdzi — pārtikas koncentrāti, sabiezinātas esences, tērauda cilindri ar rezerves skābekli, ierīce gaisa attīrīšanai no ogļskābās gāzes un citiem atkri- tumproduktiem un skābekļa atjaunošanai ar nātrija peroksīdu, ūdens kondensatori un tā joprojām. At­ceros, visa šī līdzņemamā bagāža — skārda kārbas, saiņi, kastes — stāvēja sakrauta kaudzē vienā kaktā, tik pārliecinoša savā lietišķumā.
   Tas bija ļoti saspringts laiks, tā ka gandrīz neat­lika ne brītiņa pārdomām. Bet kādu dienu, kad darbi gāja uz beigām, man uznāca dīvains noskaņojums. Visu rītu es biju mūrējis krāsni un apsēdos pie šīm mantām līdz nāvei noguris. Viss man šķita apnicis un nereāls.
   — Paklausieties, Keivor! — es ierunājos. — Galu galā, kam tas viss vajadzīgs?
   Viņš pasmaidīja.
   —   Drīz mēs dosimies ceļā.
   _— Uz Mēnesi… — es domīgi sacīju. — Bet ko jūs cerat tur ieraudzīt? Manuprāt, Mēness ir mirusi pasaule.
   Keivors paraustīja plecus.
   —   Ko jūs cerat tur ieraudzīt?
   —   Kad aizbrauksim, tad redzēsim.
   —        Vai patiešām? — es sacīju un stingi vēros vienā punktā.
   —        Jūs esat noguris, — Keivors piezīmēja. — Jums derētu šopēcpusdien mazliet izvēdināties.
   —   Nē! — es tiepīgi atteicu. — Es pabeigšu mūrēt.
   Tā es arī darīju un sagādāju sev bezmiega nakti.
   Man šķiet, ka tādu nakti es vēl nekad nebiju piedzī­vojis. Pirms savas katastrofiskās neveiksmes veikala darījumos es dažkārt ļoti slikti gulēju, taču visļau­nākā no tām naktīm salīdzinājumā ar šo bezgalīgo, mokošo nomodu bija salda snauda. Mani pēkšņi pār­ņēma drausmīgas bailes no tā, ko bijām nolēmuši darīt.
   Neatceros, ka pirms tās nakts es jelkad būtu do­mājis par risku, kādam mēs sevi pakļāvām. Tagad šīs domas apsēda mani kā rēgu pulks, kas kādreiz aplencis Prāgu, un neatstājās ne soli. Ar satriecošu skaudrumu es pēkšņi aptvēru, cik dīvains un pār­dabisks ir mūsu iecerētais ceļojums. Es jutos kā cil­vēks, kas no patīkamiem sapņiem pamodies visšaus­mīgākajos apstākļos. Es gulēju plati atvērtām acīm, un ar katru mirkli stikla lode man šķita kļūstam neizturīgāka un nedrošāka, Keivors arvien nereā­lāks un fantastiskāks, viss šis pasākums arvien bīs­tamāks un bezjēdzīgāks.
   Es izkāpu no gultas un klīdu apkārt. Tad apsēdos pie loga un vēros izplatījuma bezgalībā. Tur starp zvaigznēm bija neizmērojams tukšums, bezdibenīga
   tumsa! Es mēģināju atcerēties visu, ko kādreiz biju lasījis par astronomijas jautājumiem, bet ar manām fragmentārajām zināšanām nepietika, lai kaut cik skaidri iztēlotos, kas mūs sagaida izplatījumā. Bei­dzot es atkal likos gultā un brīdi pa brīdim ieslīgu miegā, pareizāk sakot — murgainā snaudā, jo ikreiz man rādījās, ka nebeidzami krītu un krītu debesu bezdibenī.
   Pie brokastīm es sagādāju Keivoram pārsteigumu. Es strupi viņam pateicu:
   —   Es nelidošu kopā ar jums tajā lodē.
   Uz visiem viņa protestiem es atbildēju ar drūmu nepiekāpību.
   —    Tas ir pārlieku riskants pasākums, — es teicu, — un es tajā nepiedalīšos. Kas par traku, tas par traku!
   Es negāju Keivoram līdzi uz laboratoriju. Kādu laiku, nekur nerazdams miera, nodīdījos pa māju, tad paņēmu cepuri un spieķi un devos vienatnē pa- klaiņot bez jebkāda mērķa. Bija iegadījies brīnišķīgs rīts: silts vējš un dzidri zilas debesis, visapkārt pir­mais pavasara zaļums un neskaitāmu putnu dzies­mas. Es ieturēju lenču, apēzdams bifšteku un iedzer­dams alu mazā krodziņā netālu no Elhemas, un iztrūcināju saimnieku, sarunā par laiku piebilz­dams:
   — Cilvēks, kas atstāj šo pasauli, kad ārā tāds jau­kums, ir muļķis!
   —    Es teicu to pašu, kad par to dzirdēju, — sacīja saimnieks, un es sapratu, ka vismaz vienai nabaga dvēselei šī pasaule kļuvusi nepanesama un tā šķī­rusies no dzīves. Tas deva manām domām jaunu pa­vērsienu, un es turpināju savu ceļu.
   Pēcpusdienā es jauki nogulēju kādā saulainā vie­tiņā un atspirdzis devos tālāk.
   Es nonācu pie omulīga krodziņa netālu no Kenter- berijas. Tas bija viss ietinies koši zaļos vīteņaugos, un tā saimniece, veca, tīrīga sieviete, likās man visai simpātiska. Es konstatēju, ka man ir tieši tik daudz naudas, lai samaksātu par naktsmājām, un nolēmu tur pārnakšņot. Saimniece bija runīga persona, un līdztekus daudziem citiem sīkumiem es uzzināju, ka viņa nekad neesot bijusi Londonā.
   —   Visu mūžu esmu pavadījusi tepat Kenterbe- rijā, — viņa sacīja. — Es nepiederu pie jūsu klaiņo- tāju sugas.
   —   Bet kā jums patiktos ceļojums uz Mēnesi? — es iesaucos.
   —   Es nekad neesmu jūsmojusi par tiem balo­niem, — viņa atbildēja, acīmredzot domādama, ka tā ir visai parasta ekskursija. — Es ar tādu neparko nelidotu, nē, nē!
   Man tas likās uzjautrinoši. Pēc vakariņām es ap­sēdos uz sola krodziņa priekšā un patērzēju ar di­viem strādniekiem par ķieģeļu taisīšanu, automobi­ļiem un pagājušā gada kriketa sacensībām. Rietumu pusē debesīs virs saules vīdēja blāvs augoša mēness sirpis, zilgans un neskaidrs kā tāla kalna virsotne.
   Nākamajā dienā es atgriezos pie Keivora.
   —   Es došos jums līdzi, — es sacīju. —- Tas man bija tikai tāds mazs vājuma brīdis, nekas vairāk.
   Tā bija vienīgā reize, kad es pārdzīvoju nopietnas šaubas par mūsu pasākumu. Nervi, nekas cits! Pēc tām es strādāju mazliet piesardzīgāk un katru dienu devos stundu ilgā pastaigā. Un beidzot mūsu darbi bija galā, atlika vienīgi lodes karsēšana krāsnī.

   —        Rāpieties iekšā! — sacīja Keivors, kad es jāte­niski apsēdos uz lūkas malas un raudzījos lejup lo­des melnajā iekšienē. Mēs bijām divi vien. Bija va­kars, saule jau norietējusi, un visam pāri klājās krēs­las klusums.
   Es ievilku iekšā otru kāju un noslidinājos lejup pa gludo stiklu lodes dibenā, tad pagriezos, lai pa­ņemtu pretī Keivora pasniegtās pārtikas kārbas un citu bagāžu. Iekšā bija silti, termometrs rādīja astoņ­desmit grādu pēc Fārenheita, un, tā kā siltuma izsta­rošanai vajadzēja būt minimālai, mēs bijām ģērbu­šies plānos flaneļa uzvalkos un vieglās kurpēs. To­mēr katram gadījumam mēs nodrošinājāmies ar biezām vilnas drēbēm un vairākām siltām segām. Pēc Keivora norādījuma es novietoju saiņus, skā­bekļa cilindrus un citas mantas brīvi sev apkārt, un drīz vien viss bija iekrauts. Keivors vēl apstaigāja mūsu bezjumta angāru, pārbaudīdams, vai neesam ko aizmirsuši, un tad arī pats ielīda lodē. Es pama­nīju kaut ko viņam rokā.
   —   Kas jums tur ir? — es jautāju.
   —   Vai jūs nepaņēmāt neko lasīšanai?
   —   Mīļais dievs! Nē!
   —        Es piemirsu jums pateikt. Visādi var būt. Mūsu ceļojums var ilgt… nedēļām!
   —   Bet…
   —   Mēs lidosim šajā lodē pilnīgā bezdarbībā.
   —   Ja es būtu zinājis …
   Keivors palūrēja laukā pa lūku.
   —    Re! — viņš sacīja. — Tur kaut kas ir!
   —   Vai es pagūšu?
   —   Mums vēl ir stunda laika.
   Es paskatījos laukā. Tur mētājās vecs «Tit-Bits» numurs, ko droši vien bija atnesis kāds no vīriem. Tālāk kaktā es ieraudzīju saplēstu «Lloyd's News» eksemplāru. Savācis tos, es ierausos atpakaļ lodē.
   —   Bet kas jums tā par grāmatu? — es vaicāju.
   Es paņēmu sējumu no Keivora rokām un izlasīju:
   «Viljama Šekspīra darbi».
   Viņš mazliet piesarka.
   —        Mana izglītība ir bijusi tik specifiski zināt­niska … — viņš taisnodamies sacīja.
   —    Nekad neesat Šekspīru lasījis?
   —   Nē.
   —        Tas vīrs šo to zināja, kaut nebija augsti sko­lots.
   —   Tieši tā man ir stāstīts, — Keivors sacīja.
   Es palīdzēju viņam ieskrūvēt lūkas stikla vāku, un tad viņš nospieda pogu, lai nolaistu atbilstošo aizvaru lodes ārpusē. Mazais krēslas četrstūris no­zuda. Mēs atradāmies tumsā.
   Kādu brīdi neviens no mums neteica ne vārda. Kaut gan mūsu lode nebija skaņas necaurlaidīga, valdīja dziļš klusums. Es iedomājos, ka te nav nekā, pie kā pieķerties, kad noliks starta grūdiens, un kon­statēju, ka man būs neērti bez krēsla.
   —   Kāpēc mums nav krēslu? — es jautāju.
   —        Neraizējieties! — Keivors sacīja. — Mums tie nebūs vajadzīgi.
   —   Kā tā?
   —        Gan redzēsiet, — viņš sacīja tādā tonī kā cil­vēks, kas vairāk negrib runāt.
   Es klusēju. Piepeši pār mani nāca apgaismība, ka esmu rīkojies kā pēdējais muļķis, līzdams šajā lodē. Es jautāju sev, vai nav iespējams pat vēl tagad at­kāpties. Es zināju, ka pasaule ārpus lodes būs pret mani salta un neviesmīlīga — nedēļām ilgi es biju dzīvojis no Keivora līdzekļiem -—r bet galu galā — vai tā būs tik salta kā absolūtā nulle, tik neviesmī­līga kā tukšums tur izplatījumā? Ja es nebūtu bai­dījies parādīt gļēvulību, man šķiet, pat vēl tad es būtu piespiedis Keivoru izlaist mani laukā. Tikai tā­pēc es vilcinājos un vilcinājos, kļūdams arvien ner­vozāks un niknāks, bet laiks ritēja.
   Tad es sajutu vieglu grūdienu, atskanēja neliels paukšķis, it kā blakus istabā tiktu atkorķēta šampa­nieša pudele, un klusa svelpoņa. Uz īsu mirkli man radās milzīga saspringuma sajūta, šķita, ka kājas ar neskaitāmu tonnu smagumu spiežas lejup pret stiklu. Tas ilga burtiski tikai vienu momentu. Bet tas pada­rīja mani aktīvu.
   —   Keivor! — es sacīju tumsā. — Mani nervi ir čupā … Es domāju . ..
   Es aprāvos. Keivors nekā neatbildēja.
   —    Nolādēts! — es kliedzu. — Es esmu muļķis! Kāda velna pēc es esmu šeit? Keivor, es nelidošu! Tas ir pārāk riskanti. Es lienu laukā!
   —   Jūs to nevarat izdarīt, — viņš sacīja.
   —   Nevaru? To mēs vēl redzēsim!
   Vairākas sekundes Keivors klusēja. Tad viņš ieru­nājās:
   —    Tagad ir par vēlu strīdēties, Bedford. Tas ma­zais grūdiens bija starts. Mēs jau lidojam augšup telpas bezdibenī ar izšautas lodes ātrumu.
   —    Es . . . — es bildu, un tad jau man šķita vien­alga, kas notiek. Kādu brīdi es jutos galīgi apstul­bis un neattapu ko teikt, it kā nekad iepriekš nebūtu dzirdējis par šo ideju — aizlidot no Zemes. Tad es samanīju neizskaidrojamas pārmaiņas sava ķermeņa stāvoklī. Tā bija viegluma, nerealitātes sajūta. Un vienlaikus galvu žņaudza dīvains, gandrīz vai para­lizējošs stingums, ausīs dobji dunēja asinsvadi. Šīs sajūtas nepārgāja visu lidojuma laiku, taču vēlāk es pie tām tā pieradu, ka gandrīz vairs nemanīju.
   Es izdzirdēju klikšķi, un iekvēlojās neliela spul­dzīte.
   Es ieraudzīju Keivora seju, tik bālu, kāda — es to jutu — bija arī manējā. Mēs klusēdami vērāmies viens otrā. Stikla caurspīdīgais melnums Keivora aizmugurē radīja iespaidu, it kā viņš peldētu tuk­šumā.
   —    Tātad mēs esam ieslodzīti, — es beidzot sacīju.
   —   Jā, — viņš atteica, — mēs esam ieslodzīti.
   —    Nekustieties! — viņš iesaucās, kad es pacēlu roku. — Pilnīgi atbrīvojiet muskuļus, it kā jūs būtu gultā. Mēs esam paši savā mazajā pasaulē. Paska­tieties!
   Viņš norādīja uz kastēm un saiņiem, kas bija gulē­juši virs segām lodes dibenā. Es ar izbrīnu redzēju, ka tagad tie brīvi peld gandrīz pēdu atstatu no sfē­riskās sienas. Tad es pēc Keivora ēnas pamanīju, ka viņš vairs nav atspiedies pret stiklu. Es izstiepu roku sev aiz muguras un konstatēju, ka arī es esmu atvir­zījies no stikla un karājos telpā.
   Es neiekliedzos un nežestikulēju, bet mani pār­ņēma bailes. Bija tāda sajūta, it kā mani turētu pa­celtu kāds neizprotams spēks. Pietika ar vieglu rokas pieskārienu stiklam, lai ķermenis strauji at­virzītos no tā. Es sapratu, kas noticis, taču mans izbī­lis tāpēc nekļuva mazāks. Mēs bijām norobežoti no jebkuras ārējas gravitācijas, darbojās vienīgi lodē atrodošos priekšmetu pievilkšanas spēks. Un rezul­tātā it viss, kas nebija piestiprināts pie stikla, krita — gan lēnām, jo šo objektu masa bija ne­liela — uz mūsu mazās pasaules gravitācijas centru, kas, šķiet, atradās kaut kur lodes vidū, mazliet tuvāk man nekā Keivoram, tāpēc ka es biju smagāks.
   —    Mums jāpagriežas, — sacīja Keivors, — un jā­novietojas vienam pret otru ar muguru tā, lai lietas būtu starp mums.
   Tā bija neaprakstāmi dīvaina sajūta — šāda veidā brīvi peldēt telpā, sākumā patiešām drausmīgi dīvaina, bet, kad bailes pārgāja, gluži patīkama un ārkārtīgi nomierinoša, varbūt aptuveni līdzīga tai tīksmajai jutoņai, ko uz Zemes cilvēks izbauda, gu­lēdams uz ļoti bieza, mīksta pēļa. Turklāt šī pilnīgā nošķirtība un neatkarība! Kaut ko tādu es nebiju gaidījis. Es biju sagatavojies mežonīgam grūdienam starta brīdī, reibinošai ātruma sajūtai. Tā vietā — tikai sajūta, it kā es būtu kļuvis bezķermenisks. Tas nelīdzinājās ceļojuma sākumam, tas līdzinājās sapņa sākumam.

   Drīz Keivors nodzēsa gaismu. Viņš teica, ka mums neesot diezcik lieli enerģijas krājumi un tie jāpie- taupot lasīšanai. Kādu laiku — nezinu, ilgi vai ne­ilgi — visu ietina akla tumsa.
   No melnā tukšuma uzpeldēja jautājums.
   —   Kā mēs lidojam? — es vaicāju. — Kāds ir mūsu virziens?
   —    Mēs lidojam projām no Zemes pa tangenti un, tā kā Mēness ir tuvu trešajam ceturksnim, dodamies tā virzienā. Es atvēršu aizvaru …
   Atskanēja klikšķis, un lodes ārējā apvalkā atvā- zās logs. Debesis ārpusē bija tikpat melnas kā tumsa iekšpusē, bet atvērtā loga veidolu iezīmēja neskai­tāmu zvaigžņu miriādi.
   Tie, kas ir redzējuši zvaigžņotas debesis tikai no Zemes, nevar iedomāties, kā tās izskatās, kad gaisa puscaurspīdīgais, dūmakainais plīvurs ir atvilkts lost. Uz Zemes līdz mums nonāk tikai izkliedēti zvaigžņu spožuma atspulgi, kas izspiedušies cauri mūsu miglainajai atmosfērai. Bet nu beidzot es sa­pratu, ko nozīmē debesu karapulki!
   Drīz vien mēs pieredzējām vēl dīvainākas lietas, bet šīs zvaigznēm nosētās bezgaisa debesis es laikam gan atcerēšos ilgāk par visu.
   Mazais logs ar klikšķi aizvērās, otrs tam līdzās at­sprāga vaļā un tūlīt atkal aizcirtās, tad atvāzās tre­šais, un man uz mirkli bija jāaiztaisa acis, vairoties no Mēness žilbinošā spožuma. Kādu brīdi es raudzī­jos uz Keivoru un baltas vizmas pārlietajām apkār­tējām lietām, lai acis atkal pierastu pie gaismas, un tikai tad varēju tās pievērst šim bezkrāsainā spozmē kvēlojošajam spīdeklim.
   Četri logi bija atvērti, lai Mēness pievilkšanas spēks iedarbotos uz visiem priekšmetiem mūsu lodē. Es jutu, ka vairs brīvi nepeldu telpā, ka manas kā­jas atbalstās uz stikla sienas Mēness virzienā. Arī segas un pārtikas kastes lēnām slīdēja lejup pa stiklu un drīz vien sablīvējās šajā lodes sektorā, daļēji aiz­segdamas skatu. Man, protams, šķita, ka es raugos «lejup», kad skatījos uz Mēnesi. Uz Zemes «lejup» nozīmē Zemes virzienā — tā, kā krīt lietas, — un «augšup» ir pretējais virziens. Tagad mūs pievilka Mēness gravitācija, un, lai cik ačgārni tas likās, Zeme atradās virs mūsu galvām. Un, protams, kad visi keivorīta aizvari bija nolaisti, «lejup» nozī­mēja — uz mūsu lodes centru, bet «augšup» — uz tās ārsienām.
   Arī tas bija dīvaini, Zemes cilvēkam neparasti, ka gaisma nāca no apakšas. Uz Zemes gaisma krīt no augšas vai ieslīpi uz leju, bet šeit tās avots atradās mums zem kājām, un, lai redzētu savas ēnas, bija jāskatās uz augšu.
   Sākumā man mazliet reiba galva, stāvot ta uz caurspīdīga, bieza stikla un raugoties lejup uz Me- nesi cauri simtiem tūkstošiem jūdžu Visuma telpas, bet ļoti drīz šis nelabums pārgāja. Turklāt tas bija vienreizīgi krāšņs skats!
   Lasītājs to vislabāk varēs iztēloties, ja siltā vasa­ras naktī nogulsies zemē un starp paceltām kājām raudzīsies uz Mēnesi, tikai šeit nezin kādēļ — var­būt tāpēc, ka bezgaisa telpa padarīja to daudz spo­žāku, — Mēness šķita jau krietni lielāks, nekā tas izskatās no Zemes. Vissīkākās tā virsmas detaļas bija skaidri saredzamas. Un, tā kā mēs uz Mēnesi nelū­kojāmies cauri gaisa slānim, tā kontūra bija spoža un asa, bez vainaga vai izplūduša vizmojuma, un zvaigžņu putekļi, kas klāja debesis, mirgoja pie pa­šas tā malas, bet otrā pusē skaidri iezīmēja Mēness neapgaismotās daļas apveidu. Tā stāvot un raugo­ties uz Mēnesi starp savām kājām, mani atkal ar desmitkārt lielāku spēku pārņēma neiespējamības sajūta, kas, brīžiem atkāpdamās, brīžiem uzmākda­mās, bija pavadījusi mani kopš starta brīža.
   —   Keivor, — es sacīju, — man ir ērmoti ap dūšu. Tās kompānijas, ko mēs taisījāmies dibināt, un viss tas par minerāliem …
   —    Nu?
   —   Es neko tādu neredzu …
   —   Nē, — Keivors sacīja, — bet jūs tiksiet tam pāri.
   —   Man šķiet, es esmu spējīgs pielāgoties jebku­riem apstākļiem. Un tomēr patlaban … Uz brīdi man gandrīz likās, ka pasaule vispār nekad nav eksistē­jusi.
   —   Varbūt šis «Lloyd's News» eksemplārs jums pa­līdzēs.
   Kādu mirkli es blenzu uz laikraksta lapu, tad pa­cēlu to pie sejas un konstatēju, ka gluži viegli varu izlasīt iespiesto tekstu. Es uzgāju sleju ar sludināju­miem. «Džentlmenis aizdod naudu no personiskiem līdzekļiem,» es izlasīju. Es pazinu šo džentlmeni. Kāds savādnieks gribēja pārdot «gluži jaunu Kate- veja firmas velosipēdu, kas maksā 15 mārciņu», par piecām mārciņām, un trūkumā nonākusi lēdija pie­dāvāja ļoti lēti pārdot dažus zivju nažus un dakšiņas, savu «kāzu dāvanu». Droši vien patlaban, kad es lasīju šos sludinājumus, kāda vientiesīga dvēsele vērtējoši aplūkoja šos nažus un dakšiņas, kāda cita uzvaroši aizbrauca ar nopirkto velosipēdu, bet trešā paļāvīgi konsultējās ar labdarīgo, bagāto džentlmeni. Es iesmējos un izlaidu laikrakstu no rokām.
   —   Vai mūs var redzēt no Zemes? — es vaicāju.
   —   Kāpēc jūs tā jautājat?
   —   Es pazīstu vienu cilvēku, kas ļoti interesējas par astronomiju. Man ienāca prātā, ka būtu diezgan jocīgi, ja … mans draugs šai brīdī raudzītos tele­skopā.
   —   Visspēcīgākajā Zemes teleskopā mūs pat ta­gad varētu saskatīt tikai kā niecīgu punktiņu.
   Kādu brīdi es klusēdams vēros uz Mēnesi.
   —   Tā ir pasaule, — es sacīju. — Šeit tas jūtams nesalīdzināmi vairāk nekā uz Zemes. Varbūt arī cilvēki…
   —   Cilvēki! — Keivors iesaucās. — Nē! Izmetiet to no galvas! Iedomājieties, ka esat devies supertālā Arktikas ceļojumā un pētījat neapdzīvotas, tuksne­sīgas teritorijas. Paskatieties! — viņš norādīja ar roku uz balto spozmi lejā. — Tā ir mirusi pasaule, mirusi! Milzīgi izdzisuši vulkāni, pirmatnēji lavas sa­blīvējumi, sniega vai sasalušas ogļskābes tuksneši, visur grunts nogruvumu kraujas, plaisas un aizas. Nekas tur nenotiek. Cilvēki ir sistemātiski novēro­juši šo planētu teleskopos vairāk nekā divsimt gadu. Kā jūs domājat, vai daudz pārmaiņu viņi ir redzē­juši?
   —   Nekādās.
   —   Ir neapšaubāmi konstatēti divi grunts nogru­vumi, arī it kā vienas plaisas rašanās un neliela pe­riodiska krāsas izmaiņa, un tas ir viss.
   —   Es nezināju, ka pat tas ir novērots.
   —   O, jā! Bet par cilvēkiem nevar būt ne runas!
   —   Starp citu, — es jautāju, — cik mazs priekš­mets uz Mēness būtu saskatāms vislielākajos tele­skopos?
   —   Varētu redzēt, teiksim, prāvu baznīcu. Protams, būtu saskatāmas pilsētas vai celtnes un jebkurš lie­lāks cilvēku roku veidojums. Varbūt tur ir kukaiņi, piemēram, skudrām līdzīgi radījumi, kas no Mēness nakts var paslēpties dziļās alās, vai arī kāds pavisam jauns dzīvu būtņu paveids, kāda nav uz Zemes. Tas ir visvairāk iespējams, ja mēs tur vispār atradīsim dzīvību. Padomājiet par apstākļu atšķirību! Dzīvī­bai uz Mēness jāpielāgojas dienai, kuras garums līdzinās četrpadsmit Zemes dienām, — četrpadsmit dienas nepārtraukti kveldē saule, un tad seko tikpat ilga nakts, kas kļūst arvien aukstāka un aukstāka zem šīm saltajām, dzedrajām zvaigznēm. Mēness naktij ir jābūt nežēlīgi aukstai, temperatūra tur no­krīt līdz absolūtajai nullei, tas ir, divsimt septiņdes­mit trīs grādiem pēc Celsija zem ūdens sasalšanas punkta uz Zemes. Ja tur ir dzīvi radījumi, tiem, lai pārlaistu kādu nakti, jāliekas ziemas guļā un katru dienu atkal jāceļas augšā. — Keivors brīdi padomāja un tad turpināja: — Iespējams, ka tur mīt kaut kādi tārpiem līdzīgi rāpuļi, kas uzņem gaisu cietā veidā, kā sliekas rij zemi, vai arī biezādaini briesmoņi…
   —   Starp citu, — es sacīju, — kāpēc mēs nepaņē­mām līdz ieročus?
   Keivors uz to nekā neatbildēja.
   —   Nē, — viņš sacīja, — mums jāturpina ceļojums. Kad nokļūsim uz Mēness, tad jau redzēsim.
   Es kaut ko atcerējos.
   — Lai kādi tur būtu apstākļi, — es teicu, — vis­maz minerālus mēs tur atradīsim.
   Drīz vien Keivors man pavēstīja, ka viņš gribot mazliet izmainīt kursu, īsu brīdi ļaujot uz mūsu lodi iedarboties Zemes pievilkšanas spēkam. Viņš atvēr­šot uz trīsdesmit sekundēm vienu aizvaru Zemes pusē. Viņš brīdināja, ka man reibšot galva, un ieteica izstiept rokas pret stiklu, lai krītot atmestos uz tām. Es paklausīju viņa padomam un atspiedos ar kājām pret pārtikas kastēm un gaisa cilindriem, lai tie neuzveltos man virsū. Tad logs ar klikšķi atvērās. Es neveikli nokritu uz rokām un sejas un uz mirkli starp saviem izplestajiem pirkstiem ieraudzīju mūsu māmuļu Zemi — planētu debesīs zem sevis.
   Mēs vēl arvien bijām tai ļoti tuvu — Keivors teica, ka attālums esot apmēram astoņsimt jūdžu, — un milzīgais Zemes disks piepildīja visas debesis. Bet jau tagad skaidri varēja redzēt, ka mūsu planētai ir lodes forma. Kontinentu zem mums ietina krēsla, bet rietumos lielie, pelēkie Atlantijas okeāna pla­šumi dziestošās dienas gaismā mirdzēja kā kausēts sudrabs. Man likās, ka es cauri mākoņu plīvuram saskatīju Francijas un Spānijas piekrastes līniju un Anglijas dienviddaļu, tad aizvars klikšķēdams atkal aizcirtās, un es, galīgi zaudējis apjēgu, lēnām slīdēju lejup pa gludo stiklu.
   Kad beidzot es atkal atģidos, šķita pilnīgi neapšau­bāmi, ka Mēness atrodas «lejā», zem mums, bet Zeme, kas man un visai cilvēcei kopš sākumu sāku­miem bijusi apakš kājām, — kaut kur pie apvāršņa.
   Bezsvara stāvoklī kustības prasīja tik maz piepū­les un viss darāmais bija tik viegli paveicams, ka pagāja gandrīz sešas stundas kopš starta brīža (pēc Keivora hronometra), iekams mēs jutām vajadzību kaut ko ieēst. Es pabrīnījos, cik ātri aizskrējis laiks. Un pat tad man pietika ar dažiem kumosiem. Kei- vors pārbaudīja ogļskābes un ūdens absorbcijas apa­rātu un pavēstīja, ka tas darbojoties apmierinoši, jo mūsu skābekļa patēriņš esot ārkārtīgi niecīgs. Tā kā sarunāties mums tobrīd negribējās un nekas vairāk darāms nebija, mēs ļāvāmies savādajam gurdumam, kas mācās virsū, un, izklājuši segas lodes lejasdaļā tā, lai iespējami norobežotos no Mēness gaismas, no­vēlējām viens otram labu nakti un gandrīz tūlīt ieslī­gām miegā.
   Un tā, brīžiem gulēdami, brīžiem sarunādamies, reizumis mazliet palasīdami un šad tad bez sevišķas apetītes [1] ieturēdami azaidu, bet lielākoties ieslīguši tādā kā transā, kas nelīdzinājās ne nomodam, ne mie­gam, mēs cauri laika telpai, kur nebija ne nakts, ne dienas, klusi, mīksti un ātri kritām Mēness virzienā.

   Atceros, kādu dienu Keivors piepeši atvēra uzreiz sešus aizvarus un mani tā apžilbināja, ka es viņam skaļi uzbļāvu. Visu šo stikla sienas daļu aizpildīja Mēness — varens, baltā gaismā zaigojošs sirpis ar tumsas izrobītu asmeni, kas šķita kā atplūstošā tum­sas bēguma iznirstošais krasts, kur saules spozmē slējās kalnu smailes un galotnes. Es pieņemu, ka la­
   sītājs ir redzējis Mēness virsmas zīmējumus vai fo­togrāfijas, tāpēc būtu lieki tuvāk aprakstīt šo ainavu, šīs plašās lokveida kalnu grēdas, lielākas nekā jeb­kuri Zemes kalni, to saulē mirdzošās virsotnes, asās un dziļās ēnas, pelēkos, gravām izvagotos līdzenu­mus, kraujas, paugurus un krāterus — visu mežo­nīgo Mēness virsmas reljefu, kas vīdēja zem mums spoži apgaismots vai tinās tumsas noslēpumainajā melnumā. Mēs lidojām pāri šai pasaulei tikai kādas simt jūdzes virs tās kraujām un smailēm. Un mēs redzējām to, ko neviena acs uz Zemes nekad nere­dzēs. Dienas spilgtajā gaismā klinšu, gravu un krā­teru asās kontūras pamazām kļuva pelēcīgas un ne­skaidras sabiezējošās dūmakas dēļ, saules apspīdēto virsmu baltais segums saira gabalu gabalos, tie sa­ruka arvien mazāki, līdz nozuda pavisam, un šur tur parādījās un auga plašumā dīvaini brūnas un olīv- zaļas nokrāsas laukumi.
   Taču mēs nevarējām ilgi skatīties, jo nu bija pie­nācis mūsu ceļojuma pats bīstamākais posms. Mums, lidojot apkārt Mēnesim, vajadzēja nolaisties arvien tuvāk tam, samazināt ātrumu un nogaidīt īsto brīdi, kad beidzot varēsim nosēsties uz tā virsmas.
   Keivoram tas bija intensīvas darbošanās laiks, es šīs stundas pavadīju bažu pilnā bezdarbībā. Man ne­pārtraukti likās, ka es maisos viņam pa kājām. Viņš lēkāja šurpu turpu pa lodi tādā ātrumā, kāds uz Ze­mes nebūtu iespējams. Šo pēdējo stundu laikā viņš nemitīgi atvēra un aizdarīja keivorīta aizvarus, kaut ko rēķināja, ik pa brīdim kvēlspuldzes gaismā ska­tījās hronometrā. Ilgu laiku visi mūsu logi bija aiz­vērti, un mēs klusu karājāmies tumsā, traukdamies cauri Visuma telpai.
   Tad Keivors sataustīja aizvaru slēdžus, un piepeši atdarījās četri logi. Es sagrīļojos un aizklāju acis — mani apšļāca, apsvilināja un apžilbināja nepierastais saules spožums zem kājām. Tad aizvari atkal aizcir­tās, un tumsā, kas spiedās acīs, man noreiba galva. Pēc tam es atkal peldēju milzīgā, melnā klusumā.
   Beidzot Keivors ieslēdza elektrisko gaismu un ierosināja sasiet visu mūsu bagāžu kopā un ietīt se­gās, lai pasargātu to no satricinājuma nosēšanās brīdī. Mēs to izdarījām pie aizvērtiem logiem, jo tad mūsu lietas pašas no sevis novietojās lodes centrā. Tā arī bija dīvaina darbošanās: mēs, divi vīri, brīvi peldējām pa sfērisko telpu, saiņodami mantas un pievilkdami virves. Iedomājieties to, ja varat! Ne­bija ne augšas, ne apakšas, un katrai enerģiskākai kustībai bija negaidītas sekas. Te Keivora ķermenis ar visu sparu piespieda mani pie stikla, te es bezspē­cīgi ķepurojos tukšumā. Te elektriskā spuldze bija virs galvas, te atkal zem kājām. Te Keivora kājas rēgojās man acu priekšā, te mēs atradāmies šķērsām viens pār otru. Bet beidzot visas mantas bija droši sasietas kopā lielā, mīkstā sainī, izņemot divas segas ar galvas caurumiem vidū, kurās mēs domājām ietī­ties paši.
   Tad Keivors uz īsu mirkli atvēra vienu logu Mē­ness pusē, un mēs redzējām, ka krītam lejup virs milzīga centrālā krātera, kuram apkārt krustveidā grupējās daudzi mazāki krāteri. Pēc tam Keivors at­kal atsedza mūsu mazo lodi svilinošajai, žilbinošajai saulei. Man šķiet, viņš izmantoja tās pievilkšanas spēku kā bremzi.
   — Ietinieties segā! — viņš pēkšņi uzsauca, strauji atvirzīdamies no manis.
   Pirmajā momentā es nekā nesapratu, tad paķēru segu, kas atradās man zem kājām, uzmetu to sev virsū un pārvilku pāri galvai. Keivors aši aiztaisīja aizvarus, vienu atkal atdarīja un tūlīt pat aizvēra, tad piepeši sāka raut vaļā tos visus līdz galam. Es sajutu triecienu, un tad mēs vēlāmies apkārt un
   apkārt, te atsizdamies pret stiklu, te pret mūsu lielo bagāžas saini un ķerdamies viens pie otra, bet ār­pusē šķīda kaut kas balts, it kā mēs veltos lejup pa sniegotu nogāzi. ..
   Riņķī, apkārt, bunkš, bankš, riņķī, apkārt…
   Tad — dobjš būkšķis, un es atrados pa pusei ap­rakts zem mūsu mantu saiņa. Kādu brīdi valdīja klu­sums. Tad es dzirdēju Keivoru tusnījam un krekšķam un kādu aizvaru noknikstam savā ligzdā. Es ar pūlēm pagrūdu nost segās ievīstīto bagāžu un izlīdu no saiņa apakšas. Mūsu atvērtajos logos spiedās ar zvaigznēm piekaisīta melna tumsa.
   Mēs bijām nokrituši lielajā krāterī un palikuši dzīvi, un tagad gulējām tumsā tā sienas ēnā. Daudz­maz atguvušies, mēs aptaustījām nobrāzumus uz sa­viem locekļiem. Laikam gan neviens no mums ne­bija gaidījis, ka nosēšanās būs tik nelādzīga. Es ar mokām pierausos kājās.
   —   Un tagad, — es teicu, — palūkosimies uz Mē­ness peizāžu! Bet… Ir drausmīgi tumšs, Keivor!
   Stikls bija nosvīdis, un runādams es slaucīju to ar segas stūri.
   —   Mēs esam te ieradušies apmēram pusstundu pirms saullēkta, — Keivors sacīja. — Mums jāgaida.
   Nebija iespējams it neko saskatīt. Tikpat labi mēs būtu varējuši atrasties tērauda lodē. Berzējot ar segu, es tikai noķēpāju stiklu, un, tiklīdz es stiklu noslaucīju, to atkal padarīja necaurredzamu nupat kondensējies mitrums, kam piejaucās arvien vairāk segas pūku. Protams, man nevajadzēja lietot segu. Pūlēdamies notīrīt stiklu, es paslīdēju uz mitrās vir­smas un sasitu stilbu pret skābekļa cilindru, kas bija izspiedies no saiņa.
   Tas bija nejēdzīgi, tas bija absurds. Mēs tikko bi­jām atbraukuši uz Mēness un atradāmies nezin kādu brīnumu vidū, bet varējām redzēt vienīgi pelēko, no­rasojušo savas stikla bumbas sienu.
   —    Sasodīts! — es iesaucos. — Ja šitā, tad mēs tikpat labi būtu varējuši palikt mājās. — Un, trīcē­dams un vīstīdamies ciešāk segā, es apsēdos uz mantu saiņa.
   Pēkšņi mitrums pārvērtās vizuļojošās leduspuķēs.
   —   Vai jūs varat aizsniegt elektriskā sildītāja slē­dzi? — Keivors jautāja. — Jā, tā melnā poga. Citādi mēs nosalsim.
   Es neliku to divreiz teikt.
   —   Un ko mēs tagad darīsim? — es vaicāju.
   —   Gaidīsim, — Keivors atbildēja.
   —   Gaidīsim?
   —   Protams. Mums jāgaida, kamēr gaiss šeit iekšā sasils un stikls kļūs tīrs. Līdz tam mēs neko nevaram iesākt. Šeit vēl ir nakts. Mums jāgaida, kamēr uzau- sīs diena. Starp citu, vai jums negribas ēst?
   Es viņam tūlīt neatbildēju, tikai sēdēju un bozos. Tad negribīgi novērsos no noķēpātā stikla un ielūko­jos Keivoram sejā.
   —    Jā, — es sacīju, — man gribas ēst. Es jūtos briesmīgi vīlies. Es biju gaidījis . .. pats nezinu, ko, taču ne šādu situāciju.
   Filozofiski samierinājies ar stāvokli, es ietinos cie­šāk segā, atkal apsēdos uz saiņa un sāku savu pirmo maltīti uz Mēness. Bet, cik atceros, pabeigt es to ne­paguvu. Drīz vien stikls sāka atkust — uz tā parā­dījās mazi, no ledus brīvi ielāpiņi, kas ātri paplaši­nājās un saplūda kopā lielākos laukumos, līdz ne­caurredzamais plīvurs, kas paslēpa Mēness pasauli mūsu skatieniem, pilnīgi nozuda.
   Mēs kāri vērāmies laukā uz Mēness peizāžu.

   Tā bija mežonīga un drūma aina. Mēs atradāmies milzīga amfiteātra vidū, plašā, apaļā bedrē, gigan­tiska krātera dibenā. Tā stāvās klinšu sienas ieslēdza mūs no visām pusēm. Uz rietumu sienas krita mums vēl neredzamās saules gaisma, sniegdamās līdz pašai kraujas pamatnei un ļaudama saskatīt haotiski sa- svaidītu dzeltenīgu un pelēkņ klinšu jūkli, kurā viet­vietām vīdēja sniega kupenas un iegulas. Šī krātera mala atradās no mums varbūt kādas divpadsmit jū­dzes tālu, bet, tā kā nebija atmosfēras, mēs visu re­dzējām ārkārtīgi skaidri un precīzi. Saules apmir­dzētā klints siena spilgti un asi iezīmējās uz zvaig­znēm nosēta melna fona, kas mūsu acīm šķita vairāk līdzināmies ar brīnišķīgiem vizuļiem rotātam samta aizkaram nekā debesīm.
   Austrumu siena sākumā izskatījās kā zvaigznēs zvīļojošā debesu kupola tumša apakšmala. Ne sārta atblāzma, ne blāvums debesīs nevēstīja rītausmu. Ti­kai zodiakālā gaisma, liels, vizmojošs konusveida spožums, ar smaili vērsts pret Rīta zvaigzni, brīdi­nāja mūs par saules tuvumu.
   Ap mums bija vienīgi tā gaisma, ko atstaroja krā­tera rietumu siena. Zem tās pletās plašs, zviļņains līdzenums, auksts un pelēks tuksnesis, kas austrumu virzienā kļuva arvien tumšāks un tumšāks, līdz pil­nīgi saplūda ar kraukļa melno klints ēnu. Neskaitāmi apaļi, pelēki uzkalni, spokaini pauguri, kupenām līdzīgi baltas vielas blāķi, kas rēgojās cits aiz cita, cik vien tālu sniedza skatiens, pirmoreiz lika mums apjaust krātera lielumu. Šie gaišie pauguri izskatī­jās pēc sniega. Sākumā es tā arī domāju. Bet tas ne­bija sniegs — šie blāķi un pauguri bija sasalis gaiss!
   Tāds skats pavēras mūsu acīm sakumā, bet tad — piepeši, ātri un brīnumaini iestājās Mēness diena.
   Saules gaisma bija noslīdējusi līdz klints apakšai, pieskārās kupenām tās pakājē un septiņjūdžu soļiem neatturami tuvojās mums. Šķita, it kā tālā klints siena sakustētos un sāktu vibrēt, un no rītausmas skartā krātera dibena pacēlās pelēki garaiņi, kas mutuļu mutuļiem un rēgainām pītēm virmoja aug­šup, kļūdami arvien biezāki, kuplāki un blīvāki, līdz beidzot viss līdzenums rietumu pusē kūpēja kā slapjš mutautiņš, ko tur pie uguns, un rietumu klin­tis aiz šā tvaiku plīvura izskatījās kā izplūdis, blāz­mojošs sārtums.
   —   Tas ir gaiss, — Keivors sacīja. — Tam jābūt gaisam, nekas cits tādā veidā neizgarotu no pirmā saules stara pieskāriena … Un tik ātri…
   Viņš pablenza augšup.
   —   Skatieties! — viņš teica.
   —   Kur? — es jautāju.
   —   Debesīs. Melnums jau ir kļuvis iezilgans. Re­dziet! Zvaigznes šķiet lielākas. Un mazākās no tām, tāpat arī visi blāvie miglāji, ko redzējām lidojot, ir nozuduši!
   Ātri un neapturami diena tuvojās mums. Saule citu pēc cita apspīdēja pelēkos paugurus un pārvērta tos baltos tvaika mutuļos. Galu galā uz rietumiem no mums vairs nekas cits nebija saskatāms kā tikai ban­gojoša miglas jūra, kas vālu vāliem cēlās augšup un nāca tuvāk. Krātera siena bija atkāpusies arvien tā­lāk un tālāk, kļuvusi neskaidra, dūmakas plīvurā fan­tastiski mainījusi apveidus, līdz beidzot sagruvusi un pazudusi balto mākoņu jūklī.
   Mutuļojošā miglas blīva nāca mums arvien tuvāk ar tādu ātrumu kā dienvidrieteņa dzīta mākoņa ēna. Mūs jau apņēma viegla dūmaka.
   Keivors sagrāba manu roku.
   —   Kas ir? — es jautāju.
   —   Skatieties! Saullēkts! Saule!
   Viņš pagrieza mani apkārt un norādīja uz krātera austrumu sienas kori, kas rēgojās pāri dūmakai, tik tikko manāmi gaišāka par tumšajām debesīm. Tagad tās kontūru iezīmēja dīvaini, sārti veidojumi, tādas kā spilgti sarkanas liesmu mēlītes, kas lēkāja un raustījās. Sākumā es domāju, ka šī ugunīgo mēlīšu virtene gar klints kori radusies, saules gaismai atsta­rojoties miglas pilienos, bet īstenībā tas, ko es re­dzēju, bija saules vainags, kuru uz Zemes mūsu acīm mūžam noslēpj atmosfēras plīvurs.
   Un tad parādījās pati saule!
   Lēnām un neatvairāmi virs klints kores iezaigojās spoža līnija, šaura, nepanesami žilbinoša josliņa, kas izliecās ieapaļa, tad kļuva par pusapli, pārvērtās lies­mojošā scepterī un svieda mums ugunīgas svelmes pīķi gluži kā šķēpu.
   Patiešām šķita, ka tas izdūris man acis! Es skaļi iekliedzos, galīgi apžilbis, novērsos un taustījos zem saiņa pēc savas segas.
   Reizē ar spožo gaismu mūs sasniedza skaņa, pirmā skaņa, ko dzirdējām no ārpuses, kopš bijām atstājuši Zemi, — šņācoša, svelpjoša skaņa, austošās dienas gaisa drānu nemierīgā šalkoņa. Tai pašā mirklī mūsu lode spēji sazvēlās, un mēs apžilbināti un apmulsuši bezpalīdzīgi uzgrūdāmies viens otram virsū. Lode atkal sazvēlās, un šņākoņa kļuva skaļāka. Es turēju acis cieši aizmiegtas un neveikli pūlējos uzvilkt segu pār galvu, un šī otrā sazvelšanās nogāza mani no kā­jām. Es nokritu uz mantu saiņa un, atvēris acis, vienu momentu redzēju, kas notiek viņpus stikla sienas. Gaiss bija kļuvis pa pusei šķidrs un vārījās gluži kā sniegs, kad tajā iebāž balti nokaitētu dzelzs stieni. Vēl nesen cietais gaiss no saules pieskāriena bija pēkšņi pārvērties par plūstošu masu, netīru putru, šķidru ķēpu, kas šņāca un burbuļoja, pārtap- dama gāzē.
   Tad lode atkal sazvēlās, tagad daudz stiprāk nekā iepriekš, un mēs ar Keivoru pieķērāmies viens pie otra. Bet jau nākamajā mirklī mēs atradāmies ar kā­jām gaisā. Mēs vēlāmies riņķī un apkārt, un tad es nokritu uz visām četrām. Mēs bijām Mēness rītaus­mas varā. Tā gribēja mazajiem Zemes cilvēkiem pa­rādīt, ko Mēness ar tiem var izdarīt.
   Es atkal pametu skatienu ārā — tur mutuļoja tvaiki, pusšķidrā masa kūsāja un burzguļoja, te uz- virzdama, te noplakdama. Pēkšņi mūs apņēma tumsa. Es nogāzos uz muguras, Keivora ceļgali bija ietrie- kušies man krūtīs. Tad viņš laikam tika aizsviests projām, un vienu mirkli es gulēju pilnīgi bez elpas, blenzdams augšup. Kūstošās vielas gūzma bija uzvē­lusies mums virsū, aprakusi mūs un tagad šņākdama vārījās virs stikla. Es redzēju burbuļus lēkājam pa tā virsmu un, vērodams tos, dzirdēju Keivoru vārgi iekliedzamies.
   Tad mūs skāra milzīgs pusšķidrā gaisa nogruvums, un mēs stenēdami un sodīdamies sākām strauji vel­ties lejup pa nogāzi rietumu virzienā. Mēs vēlāmies arvien ātrāk un ātrāk, lidodami pāri plaisām, atsiz­damies pret pauguriem, un mežonīgā tempā drāzā­mies iekšā Mēness dienas baltajā, verdošajā mutulī.
   Ķerdamies viens pie otra, mēs kūleņojām pa lodi, mētāti te uz vienu, te uz otru pusi un ik pa brīdim atsizdamies pret tikpat nežēlīgi svaidīto bagāžas saini. Mēs sagrūdāmies kopā, saķērāmies, tikām at­rauti viens no otra, tad atkal mūsu galvas sadūrās un acu priekšā nošķīda ugunīgas dzirksteles. Uz Ze­mes mēs jau sen būtu viens otru sašķaidījuši, bet uz Mēness, par laimi, mūsu svars bija sešas reizes ma­zāks un mēs kritām ļoti viegli. Vēl atceros, ka mani pārņēma drausmīgs nelabums un likās, it kā smadze­nes galvaskausā būtu apgriezušās otrādi, tad viss pagaisa…
   Kaut kas darbojās gar manu seju, kaut kādi tievi taustekļi pieskārās manām ausīm. Pēc tam es atklāju, ka neganto apkārtējās ainavas spožumu mazina zi­las acenes. Keivors bija noliecies pār mani, un es no apakšas redzēju viņa seju, arī viņa acis aizsargāja tumšas brilles. Viņš elpoja nevienmērīgi, un viņa no­brāztā lūpa asiņoja.
   —   Vai jūtaties labāk? — viņš jautāja, ar plaukstas virspusi noslaucīdams asinis.
   Kādu brīdi man šķita, ka viss apkārt šūpojas, bet tas bija tikai reibonis. Es apjautu, ka Keivors ir no­laidis dažus aizvarus lodes ārpusē, lai pasargātu mani no tiešiem saules stariem. ^/īss apkārt mums bija spožas gaismas apspīdēts.
   —   Ak dievs! — es izdvesu. — Tas taču …
   Es izstiepu kaklu, lai paskatītos, un redzēju, ka ārā žilbinoši spīd saule. No pirmītējās drūmās tum­sas vairs nebija ne miņas.
   —   Vai es ilgi biju nesamaņā? — es jautāju.
   —   Nezinu — hronometrs ir salauzts. Šķiet, tikai mazu brītiņu … Mans dārgais draugs! Es jau bai­dījos …
   Es gulēju, pūlēdamies aptvert, kas noticis. Keivora sejā vēl bija saskatāmas pārdzīvotā satraukuma pē­das. Kādu brīdi es neteicu ne vārda, tikai aptaustīju savus sasitumus un ielūkojos Keivora sejā, vai arī tā nav savainota. Manas labās rokas virsa bija cie­tusi visvairāk, tai bija norauta āda. Arī pierē bija asiņains nobrāzums. Keivors pasniedza man mazu mēriņu ar kaut kādu tonizējošu līdzekli — esmu ais- mirsis tā nosaukumu —, ko viņš bija paņēmis līdzi. Pēc neilga laika man kļuva mazliet labāk. Es uzma­nīgi izstaipīju locekļus. Drīz vien es jau varēju nor­māli parunāt.
   —    Diezgan nelādzīga būšana, — es sacīju, it kā turpinādams iesāktu sarunu.
   —    Jā, jums taisnība.
   Keivors iegrima domās, nokāris rokas pār ceļga­liem. Pēc brīža viņš paraudzījās caur stiklu, tad cieši pavērās manī.
   —   Ak dievs! — viņš iesaucās. — Nē, tas nevar būt!
   —   Kas noticis? — mirkli klusējis, es jautāju. — Vai mēs esam nokļuvuši tropos?
   —    Tā jau es domāju. Šis gaiss — ja tas ir gaiss — ir iztvaikojis. Lai nu kā, šī baltā viela ir iztvaiko­jusi, un Mēness virsma kļuvusi redzama. Mēs atro­damies uz klints bluķa. Šur tur var redzēt kailu grunti. Tā ir visai dīvaina grunts!
   Tad Keivoram ienāca prātā, ka paskaidrojumi nav vajadzīgi. Viņš palīdzēja man piecelties sēdus, un es varēju visu aplūkot paša acīm.

   Asais melnā un baltā kontrasts ainavā bija nozu­dis. Saules gaisma bija ieguvusi vieglu dzintara no­krāsu, ēnas uz krātera klints sienas kļuvušas purpursarkanas. Austrumu pusē vēl gulēja tumšs miglas blāķis, aizsegdams saullēktu, bet rietumos debesis bija zilas un skaidras. Es sāku apjaust, cik ilgu laiku esmu bijis nesamaņā.
   Mēs vairs neatradāmies bezgaisa tukšumā. Ap mums bija radusies atmosfēra. Apkārtējā ainava bija kļuvusi izteiksmīgāka, daudzveidīgāka, kontūras asākas. Tikai šur tur ēnā vēl rēgojās baltā sub­stance — tas bija sniegs, nevis sasalis gaiss —, un līdzības ar Arktiku vairs nebija nemaz. Visur spo­žajā saules gaismā pletās lieli, rūsganbrūni kailas, nelīdzenas grunts laukumi. Vietumis sniega kupenu malā spīdēja mazi ūdens dīķīši un strautiņi — tie bija vienīgais kustīgais elements šajā tuksnesīgajā peizāžā. Saule apspīdēja mūsu lodes divus augšējos sektorus, un tajā daļā bija īsts vasaras karstums, bet mūsu kājas vēl atradās ēnā, un lode gulēja uz sniega kupenas.
   Šur tur uz tuvējās nogāzes bija izkaisīti sausām, savītām nūjiņām līdzīgi veidojumi tādā pašā rūs­ganā krāsā kā klints, uz kuras tie gulēja, bet samērā viegli saskatāmi tāpēc, ka to ēnas pusē stiepās šau­ras, baltas neizkusuša sniega josliņas. Tas spēji iekustināja manas domas. Kā šādi veidojumi radu­šies pasaulē, kur nav dzīvības? Tad, acīm pierodot pie tiem un ielūkojoties vērīgāk, es pamanīju, ka nogāzes virsmai gandrīz viscaur ir šķiedraina struk­tūra; tā atgādināja brūnu skuju paklāju, kāds mēdz būt zem priedēm.
   —    Keivor! — es iesaucos.
   —   Jā?
   —    Varbūt tā ir mirusi pasaule .. . bet…
   Kaut kas piesaistīja manu uzmanību. Es biju ievē­rojis starp šīm «skujām» daudzus sīkus, apaļus bum- bulīšus, un tagad man šķita, ka viens no tiem sa­kustējās.
   —   Keivor! — es čukstēju.
   —   Kas ir?
   Bet es tūlīt neatbildēju. Es neticīgi blenzu uz no­gāzi. Kādu mirkli es nespēju ticēt pats savām acīm.
   Izgrūdis neartikulētu skaņu, es sagrābu Keivora roku.
   —   Skatieties! — es kliedzu, atguvis valodu, un rā­dīju: — Tur! Jā! Un tur arī!
   Keivora skatiens sekoja manam rādošajam pirk­stam.
   —   Ehē! — viņš iesaucās.
   Kā lai es aprakstu to, ko redzēju? Tas bija tik nie­cīgs atklājums un tomēr šķita tik brīnumains, tik saviļņojošs. Es jau teicu, ka starp nogāzē izkaisīta­jām, nūjiņām līdzīgajām šķiedrām bija mazi, ieapaļi veidojumi, ko varētu noturēt par ļoti sīkiem olīšiem. Un tagad vispirms viens no tiem, tad arī otrs sakus­tējās, apvēlās riņķī un pārsprāga, un spraudziņā pa­rādījās dzeltenīgs zaļums, kas tiecās ārā pretī tikko uzlēkušās saules karstajam aicinājumam. Kādu brīdi tas arī bija viss, tad sakustējās un pārplīsa trešais!
   —    Tās ir sēklas, — Keivors sacīja. Un tad es dzir­dēju viņu ļoti maigi nočukstam: — Dzīvība!
   Dzīvība! Un tūlīt mums sirdīs ielija gandarījums, ka mūsu tālais ceļojums nav bijis veltīgs, ka esam nonākuši nevis neauglīgā minerālu tuksnesī, bet pa­saulē, kas dzīvo un kustas! Mēs cītīgi vērojām no­tiekošo. Atceros, es ik pa brītiņam ar piedurkni slau- cīju stiklu, lai ne mazākais aizsvīdums netraucētu skatīties.
   Aina bija skaidra un precīza tikai pašā redzes­lauka centrā, uz malām no tā stikla izliekuma dēļ sausās šķiedras un sēklas izskatījās palielinātas un izkropļotas. Taču mēs redzējām pietiekami daudz! Visā saules apspīdētajā nogāzē šie brīnumainie ma­zie, brūnie» bumbulīši cits pēc cita pārsprāga un at­vērās gluži kā sēklu pogaļas, kā pārbrieduši augļi, atplezdami kāras mutes, kas dzertin dzēra no tikko uzlēkušās saules dāsni plūstošo siltumu un gaismu.
   Katru mirkli pārsprāga arvien vairāk sēklu, un pašām pirmajām kūsājošais dzīvības spēks jau lau­zās ārā no pārplēstās čaulas un sākās augšanas otrā stadija. Ar nesatricināmu paļāvību šīs brīnumainās sēklas bez vilcināšanās izlaida saknīti zemē un iz- slēja augšup mazu, jocīgu, pauniņai līdzīgu pum­puru. Pēc kāda brīža visu nogāzi jau izraibināja jau­nie stādiņi, kas stāvēja miera stājā spožajā saules gaismā.
   Taču tie nestāvēja mierā ilgi. Pauniņām līdzīgie pumpuri piebrieda, saspringa un spēji atvērās, izlaiz- dami mazu, asu mēlīšu vainagu, izplēzdami sīku, smailu, brūnganu lapu vēdekli. Tās ātri stiepās ga­rumā, auga acīm redzami. Kustība bija lēnāka nekā visgausākajam dzīvniekam, bet ātrāka nekā jebku­ram augam, ko es līdz tam biju redzējis. Kā lai es jums izstāstu, kādā veidā notika šī augšana? Lapu gali auga tā, ka mēs vērojot varējām saskatīt tos kustamies. Brūnie sēklu apvalki sačokurojās un tika uzsūkti augsnē tikpat ātri. Vai jūs esat kādreiz auk­stā dienā paņēmuši savā siltajā rokā termometru un vērojuši, kā tievais dzīvsudraba stabiņš lien augšup? Līdzīgi tam auga šie Mēness augi.
   Dažās minūtēs lielāko augu dzinumi bija izstiepu- šies stublājā un jau veidoja otru lapu kopu, un drīz vien visu nogāzi, kas vēl tik nesen bija šķitusi ne­dzīvs tuksnesis, klāja tumši olīvzaļas dzelkšņainu krūmu skupsnas, kas viegli šūpojās savā augšanas negausībā.
   Es apgriezos, un raugi! — austrumu pusē virs klints kores līgojās un locījās gandrīz tikpat ražena šo augu josla, tumši iezīmēdamās pret žilbinošo sau­les spožumu. Un aiz tās vīdēja kāda cita masīva' auga siluets, kas zarojās līdzīgi kaktusam un acīm redzami pieņēmās resnumā kā pūslis, ko piepilda ar gaisu.
   Tad es atklāju, ka arī rietumu pusē pāri zaļajam krūmājam paceļas tāds pats ķeburainis. Bet šeit gaisma krita tā, ka es varēju to labi apskatīt. Tas bija koši oranžā krāsā un auga acīm redzami. Ja no­vērsa no tā skatienu un pēc brīža palūkojās atkal, tā apveids jau bija izmainījies. Šis «koks» veidoja īsus, spēcīgus dzinumus uz visām pusēm un īsā laikā izauga par koraļsārtu milzeni daudzu pēdu aug­stumā. Salīdzinājumā ar tik strauji augošu «koku» Zemes pūpēdis, kas dažkārt vienā naktī piebriest diametrā par veselu pēdu, ir nelabojams sliņķis. Bet pūpēdim jāaug apstākļos, kur gravitācija ir sešas reizes lielāka nekā uz Mēness. Arī tālāk, no gravām un ieplakām, kas bija paslēptas mūsu acīm, bet ne uzmundrinošajai saulei, pāri mirdzošiem klinšu izciļ­ņiem un blāķiem sparīgi augšup tiecās dzelkšņaini un sulīgi augi, drudžaini steigdamies izmantot īso dienu, kuras laikā tiem jāpagūst uzziedēt un nobrie­dināt augļus, izkaisīt sēklas un aiziet bojā. Šī aug­šana bija kā brīnums. Tā, var iztēloties, auga koki un stādi lielās radīšanas dienā, pārklādami tikko iz­veidotās Zemes kailumu.
   Iedomājieties to! Iedomājieties šo rītausmu! Sa­salušā gaisa atjaunošanos, augsnes pamošanos un atdzīvošanos un šo kluso augu valsts atdzimšanu, šo pārdabiski ātro sulīgas, dzelkšņainas veģetācijas ra­šanos. Iedomājieties to visu tāda spožuma apspīdētu, pret kuru visintensīvākā Zemes saules gaisma šķiet blāva un vārga. Un visapkārt šiem dzīvajiem džun­gļiem, kur vien bija ēna, vēl joprojām gulēja zilga­nas sniega kupenas. Un, lai mūsu iespaidu aina būtu pilnīga, paturiet prātā, ka mēs to visu skatījām caur biezu, izliektu stiklu, kas izkropļoja priekšmetus tā­pat kā lēca, tāpēc redzētais bija skaidrs un ass tikai centrā, bet uz malām rādījās palielināts un nereāls.

   Mēs beidzām skatīties un pagriezāmies viens pret otru ar to pašu domu prātā, ar to pašu jautājumu acīs. Lai šie augi varētu augt, bija jābūt gaisam, kaut retinātam, gaisam, kas arī mums derēs elpošanai.
   —    Vai atvērsim lūku? — es jautāju.
   —   Jā! — Keivors sacīja. — Ja tikai tas ir gaiss …
   —    Pēc neilga laika, — es teicu, — šie augi būs mūsu garumā. Pieņemsim … labi, pieņemsim … Bet vai tas ir droši? Kā lai zina, ka tā viela ir gaiss? Tas var būt slāpeklis… tā var būt pat ogļskābe!
   —    To viegli pārbaudīt, — Keivors sacīja un sāka rīkoties. Viņš sadabūja prāvu gabalu saburzīta pa­pīra, aizdedzināja to un aši izgrūda pa lūkas ventili. Es saliecos un lūrēju lejup cauri biezajam stiklam, gaidīdams to parādāmies ārpusē — šo mazo liesmu, no kuras liecības bija atkarīgs tik daudz!
   Es redzēju, ka papīrs izkrīt ārā un viegli nolidinās uz sniega. Sārtā liesmiņa nozuda. Vienu mirkli šķita, ka tā ir nodzisusi. Bet tad es papīra malā ieraudzīju mazu, zilu mēlīti, kas trīcēdama līda uz priekšu un kļuva lielāka!
   Viss papīrs, izņemot vietu, kur tas tieši saskārās ar sniegu, klusi pārogļojās un sačokurojās, raidīdams augšup trīsuļojošu dūmu strūkliņu. Man vairs nebija nekādu šaubu: Mēness atmosfēra sastāvēja vai nu no tīra skābekļa, vai gaisa un tātad — ja vien tā nebija pārlieku retināta — spēja apmierināt mūsu organisma vajadzības. Mēs varējām līst laukā no lo­des, nebaidoties par savām dzīvībām!
   Es apsēdos ar izplestām kājām pie lūkas un grasī­jos skrūvēt to vaļā, bet Keivors mani apstādināja.
   — Vispirms mazu piesardzību, — viņš sacīja un brīdināja, ka, lai gan ārpusē noteikti esot skābekli saturoša atmosfēra, tā varot būt tik ļoti retināta, ka mēs to nepanesīšot. Viņš atgādināja man kalnu sli­mību un pastāstīja par asiņošanu, kas piemeklē aero- nautus, ja viņi pārāk strauji nolaižas. Pēc tam viņš rūpīgi sagatavoja kaut kādu pretīgi garšojošu maisījumu un piespieda arī mani to iedzert. Es no tā jutu nelielu stīvumu ķermenī, bet nekā citādi tas uz mani neiedarbojās. Tad Keivors atļāva sākt at- skrūvēšanu.
   Drīz lūkas stikla vāks bija tiktāl atskrūvēts, ka blīvākais gaiss no mūsu lodes sāka izplūst gar vīt­nēm uz āru, sīkdams tā, kā sīc ūdens katliņš pirms uzvārīšanās. Tādēļ Keivors lika man pārtraukt skrū- vēšanu. Bija skaidrs, ka spiediens ārpusē ir stipri mazāks nekā lodes iekšienē. Cik daudz mazāks, to mēs nekādi nevarējām noteikt.
   Es sēdēju, turēdams lūkas vāku ar abām rokām, gatavs to atkal aizdarīt, ja, par spīti mūsu kvēlajām cerībām, Mēness atmosfēra galu galā tomēr izrādī­tos pārāk retināta. Keivors sēdēja ar saspiesta skā­bekļa cilindru pa rokai, lai atjaunotu spiedienu lodē. Mēs klusēdami raudzījāmies viens otrā, tad pievēr­sām skatienus fantastiskajai veģetācijai, kas līgoda­mās acīm redzami un klusi auga ārpusē. Joprojām, griezīgi sīcot, no lodes izplūda gaiss.
   Man ausīs sāka dobji dunēt, un Keivora rosīšanās troksnis vairs tikpat kā nebija saklausāms. Es pama­nīju, cik kluss viss kļuvis gaisa izretināšanās dēļ. Mūsu gaisam izplūstot pa lūkas vītnēm, tā mitrums kondensējās mazos garaiņu mākonīšos.
   Drīz vien es sāku just savādu elpas trūkumu, kas lika sevi manīt visu laiku, kamēr mēs uzturējāmies Mēness ārējā atmosfērā, un diezgan nepatīkamu jutoņu ausis un pie roku nagiem, rīkles galā nejauki kņudēja, taču tas drīz pārgāja.
   Bet tad man uznāca reibonis un nelabums, kas vienā rāvienā atņēma visu drosmi. Es piegriezu lū­kas vāku mazliet ciešāk un steidzos Keivoram pa­skaidrot, cik slikti jūtos, bet tagad viņš bija opti­mistiskāk noskaņots. Viņš atbildēja man balsī, kas šķita ārkārtīgi klusa un tāla tāpēc, ka gaiss, kas nesa skaņu, bija stipri retināts. Viņš ieteica ieņemt malku brendija un pats rādīja priekšzīmi. Drīz vien es ju­tos labāk un atkal sāku skrūvēt lūku vaļā. Asiņu du­noņa manās ausīs kļuva skaļāka, un tad es pamanīju, ka izplūstošais gaiss vairs nesīc. Kādu mirkli es nebiju drošs, ka sīkšana tiešām mitējusies.
   —    Nu? — tik tikko sadzirdami ievaicājās Keivors.
   —    Nu? — es atjautāju.
   —   Vai turpināsim?
   Es padomāju.
   —   Vai tas ir viss?
   —   Ja jūs spējat to izturēt.
   Atbildes vietā es turpināju skrūvēt vaļā lūku. Es izcēlu apaļo vāku no lūkas atveres un uzmanīgi no­liku uz saiņa. Pāris sniega pārslas ievirpuļoja iekšā un izgaisa, kad šis svešais, retinātais gaiss ieplūda mūsu lodē. Es nometos ceļos un tad apsēdos pie lū­kas malas, lūrēdams tai pāri. Lejā, kādu jardu no ma­nai sejas, gulēja cilvēka neskartais Mēness sniegs.
   īsu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Mūsu acis sasta­pās.
   —   Vai tas pārāk nenomoka jūsu plaušas? — Kei­vors jautāja.
   —    Nē, — es atbildēju. — Varu izturēt.
   Keivors pasniedzās pēc savas segas, izbāza galvu pa caurumu tās vidū un ietinās tajā. Viņš apsēdās uz lūkas malas un ļāva kājām nokarāties ārpusē, tā ka tās atradās tikai sešas collas no Mēness grunts.
   Mirkli vilcinājies, viņš pasliecās uz priekšu, nolēca šīs dažas collas un nostājās uz vēl nekad nemītās Mēness zemes.
   Kad Keivors paspēra soli tālāk, es viņu redzēju groteski izķēmotu caur stikla malu. Viņš brīdi pa­stāvēja, raudzīdamies apkārt, tad saņēmās un lēca.
   Stikls visu izkropļoja, bet man šis lēciens likās ār­kārtīgi liels. Ar vienu vienīgu lēcienu Keivors bija attālinājies no lodes par divdesmit vai trīsdesmit pēdām. Tagad viņš stāvēja augstu uz klints bluķa un māja man ar rokām. Varbūt viņš arī kliedza, bet skaņa mani nesasniedza. Kā gan viņš spēja izdarīt tādu lēcienu? Es jutos kā cilvēks, kas tikko redzējis jaunu burvju triku.
   Gluži apmulsis, arī es izrausos pa lūku un pieslē- jos kājās. Tieši man priekšā bija saplakusi sniega kupena un izveidojies tāds kā grāvis. Es paspēru soli un lēcu.
   Es jutu, ka lidoju pa gaisu, redzēju klinti, uz ku­ras, gaidīdams mani, stāvēja Keivors, pieķēros pie tās un paliku turamies rokās, bezgala izbrīnījies par savu lēcienu. Pār lūpām man izlauzās samocīts smiekliņš. Es biju ārkārtīgi apjucis. Keivors noliecās un svelpjošā balsī uzkliedza, lai esot piesardzīgs.
   Es biju aizmirsis, ka uz Mēness, kam ir tikai astotā daļa Zemes masas un četrreiz mazāks diametrs, mans svars ir sešas reizes mazāks nekā uz Zemes. Bet nu šis fakts gribot negribot bija jāatceras.
   — Mēs tagad esam atbrīvojušies no Zemes mā­muļas grožiem, — Keivors sacīja.
   Es uzmanīgi uzrausos uz klints un, kustēdamies piesardzīgi kā reimatisma slimnieks, nostājos blakus Keivoram spožajā saules gaismā. Lode gulēja aiz mums uz savas kūstošās kupenas trīsdesmit pēdu attālu.
   Cik vien tālu acis varēja pārskatīt klinšu jūkli, kas
   klāja krātera dibenu, visur redzēja augam tos pašus dzelkšņainos krūmus, kādi bija ap mums; šur tur starp tiem pacēlās masīvie kaktusveida «koki» un vidēja spilgti sarkani un purpursārti ķērpji, kuri auga tik ātri, ka šķita lienam pār klintīm. Tobrīd man likās, ka viss krāteris līdz pat malas augstajai kraujai ir vieni vienīgi džungļi.
   Šī klints siena, izņemot pašu piekāji, bija kaila, ar balstveida izvirzījumiem, terasēm un platformām, kas šimbrīžam sevišķi nepiesaistīja mūsu uzmanību. Tā visos virzienos bija no mums daudzu jūdžu tā­lumā, mēs atradāmies gandrīz pašā krātera centrā un redzējām to cauri vēja dzītas miglas plīvuram. Jā, tagad šajā retinātajā gaisā bija uzradies arī vējš, ātrs, bet viegls vējš, kas stipri saldēja, taču citādi gan­drīz nemaz nebija sajūtams. Tas pūta apkārt krāte­rim, kā šķita, no austrumu sienas pakājes miglainās tumsas uz silto, apgaismoto pusi. Bija grūti skatīties šajā miglā; mēs varējām to darīt tikai ar puspievēr­tām acīm, pielikuši plaukstas pie pieres, lai neap- žilbtu no nekustīgās saules negantā spožuma.
   —   Šķiet, te nav nekādu dzīvu radību, — Keivors sacīja. — Pilnīgs tuksnesis.
   Es atkal palūkojos apkārt. Mani vēl joprojām ne­pameta cerība ieraudzīt cilvēkam līdzīgu būtņu ek­sistences lieciniekus — kādu ēkas tornīti, māju vai mašīnu, bet visur, kur skatījos, rēgojās tikai jukju- kām sasvaidīto klinšu šķautnes un kores, dzeloņai­nie krūmi un masīvie kaktusi, kas briestin brieda resnumā, it kā pauzdami visu šādu cerību katego­risku noliegumu.
   —   Izskatās, ka te ir vienīgi augi, — es teicu. — Ne­kādu citu dzīvu būtņu pēdas es neredzu.
   —   Ne kukaiņu, ne putnu, nekā! Ne mazākās pa­zīmes, ne miņas no dzīvniekiem. Un, ja būtu … ko gan tie iesāktu naktī? . .. Nē, šeit ir tikai augi.
   Es aizēnoju acis ar plaukstu.
   —    Gluži kā sapņu ainava. Šie dīvainie augi vēl mazāk līdzinās Zemes augiem nekā tie, ko iztēlojā­mies starp klintīm jūras dibenā. Palūkojieties uz to tur! Atgādina ķirzaku, kas pārvērtusies augā. Un šī žilbinošā gaisma!
   —   Ir vēl tikai agrs rīts, — Keivors sacīja.
   Viņš nopūtās un paraudzījās apkārt.
   —   Šī pasaule nav piemērota cilvēkiem, — viņš teica. — Un tomēr savā ziņā tā ir pievilcīga.
   Brīdi klusējis, viņš sāka domīgi dungot.
   Es satrūkos no viegla pieskāriena un ieraudzīju, ka man pār zābaku lien zili sarkana ķērpja plēksne. Es paspēru ar kāju, tā sašķīda druskās, un katrs sī­kais gabaliņš atkal sāka augt.
   Es izdzirdēju Keivoru spalgi iekliedzamies un sa­pratu, ka viņam iedūries krūma asais dzelksnis. Viņš vilcinājās, ar acīm kaut ko meklēdams apkārtējās klintīs. Kāds izrobots klints rags piepeši bija nokrā­sojies koši sārts. Tas bija ārkārtīgi neparasts sār­tums, kā gaišs fuksīns.
   —   Paskatieties! — es pagriezdamies bildu, bet Keivors bija pazudis!
   Vienu mirkli es stāvēju kā pienaglots. Tad aši spēru soli, lai palūkotos pāri klints malai. Bet, izbrī­nījies par Keivora nozušanu, es atkal aizmirsu, ka mēs atrodamies uz Mēness. Kājas atgrūdiens, ko es izdarīju, sperdams soli, uz Zemes mani būtu aiznesis vienu jardu tālu; uz Mēness tas aiznesa mani piecus sešus jardus pāri klints malai. Bija tāda sajūta kā murgainā sapnī, kad krīti un krīti, jo uz Zemes kri­tiena pirmajā sekundē cilvēks nokrīt sešpadsmit pēdu, bet uz Mēness — divas pēdas un tikai ar sesto daļu sava svara. Ar šo kritienu vai, pareizāk sakot, lēcienu es paveicu apmēram desmit jardu. Šķita, ka tas ilga kādas piecas vai sešas sekundes. Es it kā pel­dēju gaisā un nokritu kā spalva, iegrimdams līdz ceļ­galiem sniega kupenā zilpelēkas, balti dzīslotas klints pakājē.
   Paraudzījies apkārt, es saucu: — Keivor! — Bet Keivors nekur nebija redzams.
   — Keivor! — es kliedzu skaļāk, un klintis atbal­soja manu saucienu.
   Es nikni pagriezos un uzrāpos klints kraujā. — Keivor! — es atkal kliedzu. Mana balss skanēja kā noklīduša jēra blējiens.
   Arī lode vairs nebija redzama, un uz mirkli manu sirdi sažņaudza baisma pamestības sajūta.
   Tad es ieraudzīju Keivoru. Viņš smējās un žesti­kulēja, lai piesaistītu manu uzmanību. Viņš atradās uz kaila klints laukumiņa divdesmit vai trīsdesmit jardu attālu. Es nevarēju sadzirdēt balsi, bet viņa žesti teica: «Leciet!» Es vilcinājos, atstatums man šķita pārāk liels. Tad es iedomājos, ka man droši vien vajadzētu būt spējīgam aizlēkt tālāk nekā Kei­vors.
   Es paspēru soli atpakaļ, sasprindzināju muskuļus un lēcu no visa spēka. Šķita, ka es uzšaujos taisni augšup gaisā un nekad vairs nenonākšu lejā …
   Lidot šādā veidā bija reizē šausmīgi un tīksmi, un tik dīvaini kā sapnī. Es sapratu, ka mans lēciens ir bijis pārlieku enerģisks. Es pārlidoju pāri Keivora galvai un ieraudzīju dzelkšņu biezokni ieplakā, kur man vajadzēja nokrist. Nelabi iebļāvies, es izstiepu rokas un iztaisnoju kājas.
   Es uzkritu virsū milzīgu apmēru sēnei, kas no trie­ciena sašķīda, izsviezdama uz visām pusēm oranžas sporas un apbērdama mani ar oranžu pulveri. Spļau­dīdamies es aizvēlos sānis un paliku guļam, raustī­damies konvulsīvos smieklos.
   Es ieraudzīju Keivora mazo, apaļo seju parādāmies virs dzelkšņainajiem brikšņiem. Viņš kaut ko jautā­joši kliedza. Es dzīros atsaukties, bet nevarēju, jo man trūka elpas. Keivors nāca uz manu pusi, uzma­nīgi līzdams cauri krūmiem.
   —   Mums jābūt piesardzīgiem, — viņš sacīja. — Šis Mēness ir ļoti nedisciplinēts. Mēs viegli varam sadauzīties.
   Keivors palīdzēja man pierausties kājās.
   —    Jūs pārāk spēcīgi atspērāties, — viņš sacīja, ar roku braucīdams nost no manām drēbēm dzelteno putru. Es stāvēju rāms un smagi elsu, ļaudams viņam notīrīt manus ceļgalus un elkoņus un nolasīt lekciju par manām neveiksmēm. — Mēs īsti neprotam pie­mēroties Mēness gravitācijai. Mūsu muskuļi vēl nav pieraduši. Kad būsiet atguvies, mums mazliet jāpa­trenējas.
   Es izvilku divus vai trīs dzelkšņus no plaukstas un apsēdos uz klints bluķa. Mani muskuļi trīcēja, un es sevī pārdzīvoju tādu vilšanos, kādu pēc pirmā kri­tiena izjūt cilvēks, kas uz Zemes mācās braukt ar velosipēdu.
   Piepeši Keivoram ienāca prātā, ka dziļās ieplakas dzestrumā pēc siltās saules es varu saaukstēties. Tā­pēc mēs izrāpāmies atpakaļ saules gaismā. Mēs kon­statējām, ka, izņemot dažus nobrāzumus, es krītot nopietni savainojies neesmu, un pēc Keivora ierosi­nājuma sākām lūkoties apkārt, meklēdami drošu un ērtu piezemēšanās vietu manam nākamajam lēcie­nam. Mēs izvēlējāmies plakanu klints muguru kādus desmit jardus atstatu, ko no mums šķīra mazs olīv- zaļu dzeloņkrūmu biezoknītis.
   —    Leciet no šejienes! — Keivors sacīja, gluži labi iejuzdamies trenera lomā, un norādīja uz vietu ap­mēram četras pēdas no manām kājām. Šis lēciens man izdevās bez grūtībām, un, jāatzīstas, es jutos diezgan apmierināts, kad Keivors nokrita pāris pēdu tuvāk un izbaudīja krūmu dzeloņus,
   —   Redziet, ir jābūt piesardzīgam, — viņš teica, izvilkdams ērkšķus, un līdz ar to pārstāja būt mans pamācītājs un kļuva man par biedru, apgūstot māku pārvietoties uz Mēness.
   Mēs izraudzījāmies vēl vieglāku lēcienu un izda­rījām to bez grūtībām, tad lēcām atkal atpakaļ un tā vairākas reizes, pieradinādami savus muskuļus pie jaunajiem apstākļiem. Es nekad neticētu, ja pats ne­būtu piedzīvojis, ka cilvēks var tik ātri pielāgoties. Pēc pavisam neilga laika, neizdarījuši vēl ne trīsdes­mit lēcienu, mēs jau varējām gandrīz tikpat droši kā uz Zemes noteikt, cik spēcīgam jābūt atspērienam, lai pārvarētu kādu attālumu.
   Un visu šo laiku mums apkārt auga Mēness augi, strauji pieņemdamies garumā un resnumā, zaroda- mies un samudžinādamies arvien blīvākā un aug­stākā biežņā — dzelkšņainie krūmi, milzīgie kaktusi, dažādas sēnes, ķērpji un gaļīgi biezlapji, dīvainas starveidīgas un lokumainas augu formas. Bet mēs bi­jām tā aizņemti ar lēkšanu, ka šimbrīžam nepievēr­sām uzmanību to sparīgajai audzelībai.
   Mūs bija pārņēmusi ārkārtīga pacilātība. Daļēji, man šķiet, to radīja sajūta, ka esam atbrīvojušies no ieslodzījuma lodē. Taču galvenais tās cēlonis bija vieglais, tīkamais gaiss, kas, manuprāt, saturēja vai­rāk skābekļa nekā Zemes atmosfēra. Par spīti tam, ka viss mums apkārt bija tik dīvains un neparasts, es jutos drosmīgs un alku pēc piedzīvojumiem kā kok- nejietis, kas pirmoreiz nokļuvis kalnos. Un, kaut gan mēs atradāmies aci pret aci ar Nezināmo, nedomāju, ka Keivoram vai man būtu ienācis prātā sevišķi baidīties.
   Mēs bijām uzņēmības gara pilni. Noskatījuši ķērp­jiem apaugušu pauguru apmēram piecpadsmit jardu atstatu, mēs viens pēc otra izveicīgi aizlēcām uz to.
   —   Labi! — mēs viens otram uzsaucām. — Labi!
   Keivors paspēra trīs soļus un startēja uz vilinošu sniega nogāzi, kas atradās vairāk nekā divdesmit jardu tālu. Vienu mirkli es stāvēju, pēkšņi aptvēris, cik groteski izskatās viņa planējošā figūra — viņa netīrā kriketa cepure, izspūrušie mati, mazais, apaļī­gais rumpis ar velosipēdista biksēs ietērptajām, aug­stu uzrautajām kājām — uz Mēness peizāžas noslē­pumainā plašuma fona. Man uznāca nevaldāmi smiekli, un tad es paspēru soli, lai viņam sekotu. Plakš! Es nokritu Keivoram līdzās.
   Mēs spērām vēl dažus milža soļus, izdarījām vēl trīs vai četrus lēcienus un tad beidzot apsēdāmies ķērpjiem pieaugušā ieplakā. Mūsu plaušas vai­rāk nejaudāja. Mēs sēdējām, turēdami sānus un at- vilkdami elpu, un atzinīgi lūkojāmies viens otrā. Keivors izdvesa kaut ko par «brīnumainām sajū­tām». Un tad man piepeši ienāca prātā kāda doma. Pirmajā mirklī tā nelikās sevišķi nelāga doma, tas bija tikai šādā situācijā gluži dabisks jautājums.
   —    Starp citu, — es teicu, — kur ir mūsu lode?
   Keivors paskatījās uz mani.
   —   Ko?
   Jautājuma īstā jēga asi ietriecās manas smadze­nēs.
   —   Keivor! — es iesaucos, satverdams viņa dilbu. — Kur ir lode?

   Arī Keivora sejā parādījās satraukums. Viņš pie­cēlās un sāka blenzt uz krūmāju, kas ielenca mūs no visām pusēm un negausīgā audzelībā tiecās augšup. Viņš mulsi pielika roku pie lūpām un ierunājās bez savas parastās pārliecības.
   —   Man liekas, — viņš lēni sacīja, — tā palika… kaut kur … tur … — Viņa pirksts vilcinādamies ap­rakstīja gaisā nenoteiktu loku. — Es skaidri ne­zinu. — Tagad viņš izskatījās pavisam apjucis.
   —   Katrā ziņā, — viņš piemetināja, uzlūkodams mani,
   —  tā nevar būt tālu.
   Mēs abi bijām piecēlušies kājās un, nesakarīgi klaigalēdami, raidījām meklējošus skatienus vienvei­dīgajos džungļos, kas mūs apņēma un kļuva arvien biezāki. Visapkārt mums saules apspīdētajās nogā­zēs līgodamies zēla dzelkšņainie krūmi, resnie kak­tusi, ložņājošie ķērpji, un vietumis, kur bija ēna, vēl joprojām balsnīja sniega kupenas. Ziemeļos, dienvidos, austrumos un rietumos izplētās pilnīgi vienāda nepazīstamu augu biežņa. Un kaut kur tajā, jau aprakta lapu un stublāju mudžeklī, gulēja mūsu lode, mūsu mājas, mūsu pārtika, mūsu vienīgā cerība paglābties no šiem fantastiskajiem džungļiem, kuros bijām iekļuvuši.
   —   Es domāju, — Keivors pēkšņi sacīja, norādī­dams uz dienvidiem, — ka lode atrodas tajā pusē.
   —   Nē, — es iebildu. — Mēs virzījāmies pa loka līniju. Redziet! Te ir manu papēžu iespiedumi. Skaidrs, ka lodei jābūt vairāk uz austrumiem. Jā gan, tā būs tur — austrumu virzienā.
   —   Man liekas, — Keivors sacīja, — ka saule visu laiku atradās pa labi no mums.
   —   Bet man liekas, — es teicu, — ka katrā lēcienā ēna lidoja pa priekšu.
   Mēs izmisuši vērāmies viens otrā. Mūsu iztēlē krātera platība bija pieņēmusi milzīgus apmērus, tā biezokņi šķita necaurejami.
   —   Žēlīgais dievs! Kādi muļķi mēs esam bijuši!
   —   Pilnīgi skaidrs, ka mums lode atkal jāatrod, — Keivors sacīja, — un iespējami ātrāk. Saule cepina arvien stiprāk. Mes jau butu paģībusi aiz karstuma, ja gaiss nebūtu tik sauss. Turklāt… es esmu izsalcis.
   Es izbrīnījies paraudzījos viņā. Līdz šim man ēšana nebija ne prātā, bet tagad es pēkšņi sajutu, ka esmu drausmīgi izbadējies.
   —   Jā, — es atsaucos, — arī man gribas ēst.
   Keivors apņēmīgi izslējās.
   —   Mums katrā ziņā jāatrod lode!
   Cenzdamies saglabāt mieru, mēs sākām vērot bez­galīgos klinšu izciļņus un augu biezokņus, kas klāja krātera dibenu, klusībā katrs pie sevis apsvērdams izredzes atrast lodi, iekams mūs pārmāks karstums un izsalkums.
   —   Tā nevar būt tālāk par piecdesmit jardiem no šejienes, — sacīja Keivors, nenoteikti žestikulēdams. — Vienīgā iespēja ir iet apkārt loku pēc loka, ka­mēr tai uzdursimies.
   —   Nekas cits neatliek, — es piekritu, ne visai gribīgs sākt meklēšanu. — Kaut šie sasodītie durstīgie krūmi neaugtu tik ātri!
   —   Gluži manas domas, — Keivors sacīja. — Bet lode palika guļam uz sniega kupenas.
   Es lūkojos apkārt veltīgā cerībā ieraudzīt kādu pau­guru vai krūmu, kas bija atradies lodes tuvumā. It visur man pretī vērās mulsinoša vienveidība, visur augšup tiecās dzelkšņainie krūmi, milža sēnes, kusa sniega blāķi, nemitīgi mainot apveidus un pārvēršot apkārtni. Saule kveldēja un karsēja, mēs bijām ga­līgi apjukuši, turklāt aiz neizprotama izsalkuma sā­kām jau zaudēt spēkus. Un tieši šajā brīdī, kad mēs tur tā stāvējām, apmaldījušies Mēness džungļos un apjukuši, mūsu ausis pirmoreiz uztvēra kādu dīvainu skaņu, kas nebija ne krūmu šalkoņa, ne vēja klusā žūžošana, ne mūsu pašu soļu atbalss.
   Bum … Bum … Bum …
   Šis troksnis atskanēja zem mūsu kājām, kaut kur dziļi apakšā. Šķita, ka mēs to sadzirdam tiklab ar kājām, kā ar ausīm. Tā bija tāluma klusināta, dobja dunoņa, kas cauri biezam grunts slānim no Mēness iekšienes izlauzās virspusē. Nespēju iedomāties ne­vienu citu skaņu, kas būtu varējusi mūs pārsteigt vairāk un tā izmainīt īstenību ap mums kā šie lēnie, dobjie, vienmērīgie būkšķi, kuri atgādināja gigan­tiska, aprakta pulksteņa sitienus.
   Bum … Bum … Bum . . .
   Skaņas, kas asociējās ar klusiem klosteriem, bez­miega naktīm ļaužu pārpilnās pilsētās, nomodu un gaidām, dzīves ritmu un kārtību, noslēpumaini un daudznozīmīgi dunēja šajā fantastiskajā tuksnesī! Mūsu acu priekšā viss bija tāpat kā iepriekš: vien­muļie krūmi un kaktusi klusi šūpojās vējā, nepār­trauktā biežņā aizstiepdamies līdz pat tālajām klin­tīm; joprojām tumšās debesis virs galvas bija tuk­šas, karstā saule kveldēja un dedzināja. Bet pāri visam kā brīdinājums, kā drauds dunēja šie mīklai­nie būkšķi.
   Bum .. . Bum .. . Bum …
   Klusās, neskanīgās balsīs mēs jautājām viens ot­ram:
   —   Pulkstenis?
   —   Izklausās pēc pulksteņa.
   —   Kas tas ir?
   —   Kas tas varētu būt?
   —   Skaitīsim! — Keivors beidzot ierosināja, un tai pašā mirklī būkšķi izbeidzās.
   Pēkšņais klusums pēc ritmiskā, vienmērīgā trok­šņa bija satriecošs. Vienu brīdi likās apšaubāmi, vai vispār esam kaut ko dzirdējuši. Vai varbūt dunoņa joprojām vēl turpinājās? Vai es patiešām biju to dzirdējis?
   Es jutu Keivora roku pieskārāmies manam del- mam. Viņš runāja klusinātā balsī, it kā baidītos uz­modināt kādu gulošu būtni.
   —   Turēsimies kopā, — viņš čukstēja, — un mek­lēsim lodi. Mums jātiek atpakaļ savā lodē. Tas ir kaut kas mūsu prātam neaptverams.
   —   Uz kuru pusi mēs iesim?
   Keivors vilcinājās. Mēs netikām vaļā no sajūtas, ka neesam vairs šeit vieni, ka mūsu tuvumā ir kādas nezināmas dzīvas būtnes. Kas tās varēja būt? Kur tās mita? Varbūt šis mežonīgais tuksnesis, ko pār­maiņus stindzināja sals un kveldēja saule, bija tikai ārējā čaula, kas apņēma Mēness iekšienē paslēptu pasauli? Un, ja tā, kāda bija šī pasaule? Kādi bija tās iemītnieki, kas kuru katru brīdi varēja mums uz­klupt?
   Un tad, pāršķeļot spiedīgo klusumu tik spalgi un pēkšņi kā negaidīts pērkona grāviens, atskanēja šķinda un dārdoņa, it kā spēji tiktu atdarīti lieli dzelzs vārti.
   Mēs sastingām uz vietas un stāvējām, bezpalīdzīgi blenzdami viens otrā. Keivors klusiņām piezagās man klāt.
   —    Es neko vairs nesaprotu! — viņš nočukstēja man pie pašas auss un nenoteikti pacēla roku, ar šo žestu pauzdams savu apjukumu. — Vajadzētu kaut kur paslēpties! Ja gadījumā .. .
   Es paraudzījos apkārt un piekrītoši pamāju ar galvu.
   Mēs sākām iet, kustēdamies piesardzīgi un pūlē­damies pārvietoties bez mazākā troksnīša. Mēs de­vāmies uz tuvāko krūmu biezokni. Spalga, metāliska šķinda, kas atgādināja āmuru sitienus pa katlu, lika mums paātrināt soli.
   —   Metīsimies rāpus! — Keivors čukstēja.
   Dzelkšņaino krūmu zemākās lapas, ko aizēnoja virsējās, jaunākās, bija jau apvītušas un sačervelē- jušās, tā ka mēs bez sevišķām grūtībām varējām iz­līst starp stublājiem, kas kļuva arvien resnāki. Sīkām skrambām sejā vai uz rokām mēs nepievērsām uz­manību. Biezokņa vidū es apstājos un aizelsies ielū­kojos Keivoram sejā.
   —   Tas ir Mēness iekšienē, — viņš čukstēja, — tur, apakšā …
   —   Bet viņi var iznākt virspusē.
   —   Mums jāatrod lode!
   —   Jā, — es teicu. — Bet kā?
   —   Ložņāsim, kamēr to uziesim.
   —   Bet ja neuziesim?
   —   Paslēpsimies un noskatīsimies, kas tie ir par radījumiem.
   —   Mēs turēsimies kopā, — es teicu.
   Keivors mirkli padomāja.
   —   Kādā virzienā lai ejam?
   —   Uz labu laimi.
   Mēs palūkojāmies apkārt un tad ļoti piesardzīgi sākām līst cauri biežņai, cenzdamies virzīties pa apli, apstādamies pie katras uzblīdušas sēnes, sasting­dami uz vietas, kolīdz izdzirdējām kādu skaņu, un domādami tikai par lodi, kuru bijām tik vieglprātīgi pametuši. Atkal un atkal no grunts zem mūsu kājām atskanēja dārdoņa, sitieni, savādi, neizskaidrojami mehāniski trokšņi, un pāris reižu mums likās, ka arī Mēness virspusē dzirdam kaut kādu klusu dunoņu un kņadu. Taču mēs neuzdrošinājāmies uzkāpt kādā paugurā, lai pavērotu krāteri. Vēl ilgi mēs neredzē­jām radījumus, kuru saceltie trokšņi visu laiku tik neatlaidīgi mūs pavadīja. Ja mūs nemocītu izsalkums un slāpes, šī līšana pa džungļiem varētu likties kā spilgts sapnis. Viss šķita nereāls, vienīgi šīm skaņām piemita kaut kas no īstenības.
   Iedomājieties paši! Visapkārt mums fantastiski džungļi, virs galvām kā durkļi augšup slienas dzelo­ņainas lapas, zem rokām un ceļgaliem vijas spilgti, vietumis saules apspīdēti ķērpji, savā negantajā au­dzelībā viļņodamies kā paklājs, kad apakš tā pakļu­vis vējš. Ik pa brīdim kāda milzīga sēne, uzblīzdama un piepūzdamās saulē, draudīgi paceļas pāri mums. Atkal un atkal skatienu piesaistīja jauni, neredzētas formas augi košās krāsās. Šūnas, no kurām veidojās šie augi, bija tik lielas kā mans īkšķis un atgādināja krāsainas stikla zīles. Un visa šī brīnumainā pasaule zaigoja neiedomājami spožā saules gaismā zem zil­gani melnām debesīm, kurās, par spīti saulei, vēl jo­projām mirgoja dažas zvaigznes. Savādi! Pat ak­meņu forma un struktūra bija dīvaina. Viss te bija dīvains, arī mūsu ķermeniskās sajūtas bija citādas, katra straujāka kustība sagādāja pārsteigumu. Elpa sprūda rīklē, ausīs dobji pulsēja asinis — tuk, tuk, tuk…
   Atkal un atkal mēs dzirdējām dīvaino troksni — dunoņu, metālisku šķindu un klaudzoņu, un tad at­skanēja .. . milzīgu dzīvnieku baurošana!

   Tā mēs, divi nabaga neaizsargāti Zemes radījumi, apmaldījušies mežonīgajos Mēness džungļos, līdām uz priekšu, ar šausmām ieklausīdamies trokšņos, kas atskanēja līdz mums. Šķiet, mēs tā līdām ilgu laiku, iekams ieraudzījām selenītu un Mēness govis, kaut gan to māvienus un īdēšanu dzirdējām arvien tuvāk un tuvāk. Mēs līdām pāri akmeņainām gravām, sniega klātām nogāzēm, starp sēnēm, kas no mūsu pieskāriena pārsprāga kā pūšļi un izšļāca ūdeņainu šķidrumu, pāri pūpēžiem līdzīgu bumbuļu blīvam klājienam un cauri nebeidzamiem krūmu biezok­ņiem. Un arvien bezcerīgāk mūsu acis lūkojās pēc pamestās lodes. Mēness govis brīžiem zemu un stiepti īdēja kā teļi, brīžiem skaļi un nikni bauroja, tad atkal varēja dzirdēt tikai neskanīgu īdēšanu, it kā šie neredzētie kustoņi pūlētos ēst un maurot vien­laikus.
   Pirmoreiz mēs Mēness govis ieraudzījām tikai uz īsu mirkli un nepaguvām tās īsti apskatīt, taču iespaids tādēļ nebija mazāk briesmīgs. Keivors to­brīd līda pa priekšu un pirmais pamanīja Mēness govju tuvošanos. Viņš sastinga uz vietas un ar žestu apstādināja mani.
   Blīkšķi un krakšķi biezoknī nāca arvien tuvāk, kā šķita, tieši virsū mums, un, kad mēs cieši pieplakām pie zemes, cenzdamies noteikt šā trokšņa virzienu un attālumu, mums aizmugurē pēkšņi atskanēja bais­mīgs māviens, tik tuvs un spēcīgs, ka dzelkšņaino krūmu galotnes noliecās un mēs sajūtām karstas, mitras elpas pieskārienu. Pagriezušies mēs cauri šū­pojošos stublāju puduram neskaidri ieraudzījām Mē­ness govs spīdīgos sānus un milzīgo muguru, kas iezīmējās uz debesu fona.
   Protams, man tagad ir grūti pateikt, cik daudz es toreiz redzēju, jo pirmos iespaidus vēlāk papildināja citi novērojumi. Visvairāk mani pārsteidza šā dzīv­nieka lielums: tā ķermeņa apkārtmērs bija kādas_as­toņdesmit pēdas, bet garums apmēram divsimt pēdu. Dzīvnieka sāni elpojot smagi cilājās. Es ievēroju, ka tā gigantiskais, ļumīgais ķermenis _guļ_uz zemes un ka āda tam ir kroku krokās un baltā krāsā, tikai sanu augšdaļā vīdēja tumši plankumi, kas gar mugurkaulu saplūda melnā joslā. Bet kājas es neredzēju. Man šķiet arī, ka jau toreiz mēs vismaz profilā redzējām Mēness govs nesamērīgi mazo galvu, kurā tikpat kā
   nebija smadzeņu, gaļīgo kaklu, siekalojošos, rijīgo muti, šaurās nāsis un cieši aizvērtās acis (Mēness govis saules gaismā vienmēr tur acis aizvērtas). Mēs uz brīdi redzējām platu, sarkanu rīkli, kad briesmo­nis atplēta muti, lai atkal nomaurotos, un sajūtām tā dvašu. Tad milzīgais kustonis sazvēlās uz sāniem kā kuģis un, savilkdams krokās savu spīdīgo ādu, pa­šļūca uz priekšu, pārvēlās uz otriem sāniem un tā aizzvalstījās mums garām, izlauzdams ceļu cauri krū­mājam. Drīz vien biežņa to paslēpa mūsu skatie­niem. Mazliet tālāk parādījās otrs tāds pats briesmo­nis, tad vēl viens, un tūlīt pat mēs ieraudzījām sele- nītu, kas laikam dzina šos dzīvos gaļas kalnus uz ga­nībām. Es krampjaini sagrābu Keivora kāju, un mēs abi palikām nekustīgi guļot un blenžot vēl ilgi pēc tam, kad šis radījums vairs nebija redzams.
   Salīdzinājumā ar Mēness govīm viņš šķita gaužām maziņš, gluži kā skudra, tik tikko piecas pēdas garš. Visu viņa ķermeni sedza kaut kāda ādai līdzīga ma­teriāla ietērps, bet to mēs, protams, tad vēl nezinā­jām. Šajā apvalkā viņš izskatījās drukns un agresīvs un ar saviem lokanajiem taustekļiem un metālisko tverekli, kas snaiksnījās no spīdīgā, cilindriskā torsa, atgādināja briesmonīgu kukaini. Viņa galva bija pa­slēpta milzīgā ķiverē ar daudziem asiem iesmiem, kurus, kā mēs vēlāk atklājām, viņš lietoja nepaklau­sīgo Mēness govju pabikstīšanai, un lielas, tumšas brilles ar stipii atstatu novietotiem stikliem piešķīra metāla sej segām kaut ko no putna izteiksmes. Sele- nīta rokas ārpus apvalka nebija redzamas, bet kājas viņam bija īsas, un, kaut arī biezi savīstītas, mūsu acīm tās šķita gaužām vārgas — ar ļoti īsiem augš­stilbiem, nesamērīgi gariem lieliem un mazām pē­dām.
   Par spīti šķietami smagajam ietērpam, selenīts gāja — no Zemes viedokļa vērtējot — krietni lieliem
   soļiem un visu laiku darbojās ar savu šķindošo tve- rekli. Tai brīdī, kad viņš slāja mums garām, viņa kustības pauda steigu un piktumu, un drīz pēc tam, kad viņš bija nozudis mūsu skatieniem, mēs izdzirdē­jām īsu, spalgu Mēness govs bļāvienu, kam sekoja steidzīgas šļūkšanas troksnis. Pamazām māvieni attā­linājās un beidzot noklusa pavisam; laikam meklē­tās ganības bija sasniegtas.
   Mēs ieklausījāmies. Kādu brīdi Mēness pasaulē valdīja klusums. Bet tikai pēc laba laika mēs uzdroši­nājāmies atsākt savas pazudušās lodes meklēšanu.
   Kad mēs otrreiz redzējām Mēness govis, tās atra­dās netālu no mums klinšainā klajumā. Lēzenākās klintis bija biezi apaugušas ar plankumaini zaļiem, sūnām līdzīgiem cerojošiem augiem, un šie radījumi tajos ganījās. Pamanījuši Mēness govis, mēs apstā­jāmies krūmāja malā, skatījāmies uz tām un blenzām apkārt, vai neieraudzīsim arī selenītu. Šie dzīvnieki gulēja uz klintīm kā milzenīgi gliemji, kā lieli, glumi kuģu korpusi un aizgūtnēm kāri ēda, skaļi čāpstinā­dami un tusnīdami. Tie šķita pats treknuma iemieso­jums, briesmonīgi tauku blāķi, tik neveikli un smag­nēji, ka Smitfīldas vērsis salīdzinājumā varētu lik­ties pats izveicības paraugs. To nerimtīgi gremojošie žokļi, aizvērtās acis, garšīgā čāpstināšana pauda tādu dzīvniecisku tīksmi, ka mēs vēl mokošāk ju­tām tukšumu savos vēderos.
   — Cūkas! — Keivors neparasti kaismīgi iesaucās. — Riebīgas cūkas!
   Uzmetis Mēness govīm niknas skaudības pilnu ska­tienu, viņš līda projām caur krūmiem pa labi. Es vēl brīdi uzkavējos, lai pārliecinātos, ka plankumainie augi neder par barību cilvēkam, un tad līdu pakaļ viņam, košļādams norauto stiebriņu.
   Drīz vien mēs atkal bijām spiesti apstāties, jo ne­tālu pamanījām selenītu, un šoreiz varējām to apska­
   tīt pamatīgāk. Tagad mēs redzējām, ka selenītu ķer­meņa virsējais apvalks patiešām ir apģērbs, nevis čaula kā vēžveidīgajiem dzīvniekiem. Šis&ija ietērpts gluži tāpat kā pirmais, ko mēs redzējām, tikai viņam pie kakla rēgojās kaut kas vatējumam līdzīgs. Viņš stāvēja uz klints raga un snaikstīja galvu, it kā pārlū­kotu krāteri. Mēs gulējām nekustēdamies, baidīda­mies piesaistīt selenīta uzmanību, un pēc kāda brīža viņš apgriezās un nozuda.
   Mēs redzējām vēl vienu Mēness govju baru, kas baurodams kūņājās augšup pa stāvu nogāzi, un pēc tam šķērsojām vietu, kur grunts taisni vai drebēja no mašīnu dārdoņas, it kā pavisam tuvu virspusei darbotos milzīga rūpnīca. Šis troksnis vēl joprojām bija ap mums, kad mēs nonācām pie liela, pilnīgi līdzena klajuma, kura diametrs varēja būt apmēram divsimt jardu. Izņemot dažus ķērpjus pašā malā, viss klajums bija pilnīgi kails, un to klāja pelēcīgi dzel­teni putekļi. Mēs baidījāmies doties taisni pāri kla­jumam, bet, tā kā līst pa to bija daudz vieglāk nekā pa krūmiem, izgājām no biezokņa un sākām piesar­dzīgi virzīties gar klajuma malu.
   Uz īsu brīdi trokšņi apakšā norima, iestājās klu­sums, tikai krūmi augdami viegli šalkoja. Tad pie­peši atskanēja baisma dārdoņa, skaļāka, spēcīgāka un tuvāka nekā jebkad agrāk. Tā nepārprotami nāca no apakšas. Mēs instinktīvi noplakām guļus, gatavi ar vienu ašu lēcienu nozust tuvējā biežņā. Katrs rī­biens un dārds atbalsojās mūsu ķermeņos. Troksnis kļuva arvien skaļāks, un neritmiskie būkšķi tā trici­nāja grunti, ka šķita — visa Mēness pasaule vibrē un raustās.
   — Jāpaslēpjas! — Keivors čukstēja, un es pagrie­zos pret krūmiem.
   Šajā brīdī norībēja tāds kā lielgabala šāviens, un tad notika kaut kas šaušalīgs — vēl tagad tas sapņos mani vajā. Es pagriezu galvu, lai paskatītos Keivo­ram sejā, un vienlaikus izstiepu roku uz priekšu. Bet mana roka vairs neatrada atbalsta! Tā palika karāja­mies gaisā virs bezdibenīga tukšuma!
   Pret manām krūtīm atsitās kaut kas ciets, un es atrados ar zodu uz neizmērojama bezdibeņa malas, kas pēkšņi bija atvēries zem manis. Izstieptā roka stīvi slējās tukšumā. Viss šis apaļais, līdzenais kla­jums bija gigantisks vāks, kas nosedza milzīgu bedri, un tagad tas sāniski slīdēja projām, ievietodamies īpaši izbūvētā spraugā.
   Ja Keivors nebūtu piesteidzies palīgā, es laikam būtu palicis nekustīgi karājamies pār bezdibeni un blenzis lejup melnajā tukšumā, kamēr spraugas ma­las mani nostumtu no vāka un iegrūstu dziļumā. Bet Keivors nebija piedzīvojis šoku, kas paralizēja mani. Brīdī, kad vāks sāka kustēties, viņš atradās mazliet tālāk no tā malas un, redzēdams, ka es aiz šausmām esmu kļuvis bezpalīdzīgs, sagrāba mani pie kājām un pavilka atpakaļ. Es pierausos sēdus, uz visām čet­rām aizrāpoju nost no malas, grīļodamies pieslējos kājās un metos skriet pakaļ viņam pa dārdošo, dre­bošo metāla plāksni. Šķita, ka tā slīd nost no bedres arvien pieaugošā ātrumā, un es skrēju tik sparīgi, ka krūmi manā priekšā pašķīrās.
   Bija arī pats pēdējais brīdis. Keivora mugura no­zuda dzelkšņainajā biežņā, un, kad es klumburoju viņam pakaļ, briesmonīgais vāks ar skaļu šķindoņu nogūlās savā vietā. Mēs ilgi gulējām un elsām, ne­uzdrošinādamies tuvoties bedrei.
   Bet galu galā mēs ļoti piesardzīgi mazpamazām aiz- līdām uz tādu vietu, no kuras varēja tajā ielūkoties. Krūmi ap mums līgojās un krakšķēja spēcīgajā gaisa plūsmā, kas traucās augšup no šahtas dziļumiem. Sā­kumā mēs nevarējām saskatīt neko citu kā tikai glu­das, vertikālas sienas, kas dziļi lejā nozuda melnā tumsā. Tad mēs pamanījām daudzas mazas, vārās uguntiņas, kas slīdēja šurpu turpu.
   Kādu laiku mēs bijām tā aizņemti ar šo milzīgo, noslēpumaino bezdibeni, ka aizmirsām pat savu lodi. Pēc brīža, kad acis pierada pie tumsas, mēs varējām atšķirt mazas, neskaidras, tik tikko noģiedamas figū­riņas, kas kustējās starp niecīgajiem gaismas punk­tiņiem. Izbrīnījušies mēs blenzām lejup, neticēdami savām acīm, aiz neizpratnes nespēdami izteikt ne vārda. Mēs nevarējām saskatīt neko tādu, kas ļautu uzminēt šo neskaidro figūriņu rosīšanās jēgu.
   —   Kas tas var būt? — es jautāju. — Kas tas var būt?
   —   Pazemes mašinērija! … Acīmredzot viņi naktī dzīvo šajās alās un dienā iznāk virspusē.
   —   Keivor! — es iesaucos. — Varbūt viņi ir… tie, ko mēs pirmīt.. . cilvēkiem līdzīgas būtnes?
   —    Tie, ko mēs pirmīt redzējām, nebija cilvēki.
   —   Mēs nedrīkstam riskēt!
   —   Mēs nedrīkstam darīt neko, iekams neesam at­raduši savu lodi.
   —    Jā, mums jāatrod lode.
   Keivors piekrītoši nostenējās un izslējās. Palūko­jies apkārt, viņš nopūtās un norādīja virzienu. Mēs atkal sākām līst cauri džungļiem. Kādu laiciņu mēs kustējāmies itin sparīgi, bet tad mūsu enerģija ap­sīka. Drīz vien, nonākuši gaļīgu, purpursārtu augu biežņā, mēs izdzirdējām dobju dunoņu un kliedzie­nus. Noplakuši uz vēdera, mēs ilgu laiku gulējām nekustīgi, ieklausīdamies trokšņos, kas atskanēja te šeit, te tur, pavisam tuvu mums. Bet šoreiz mēs nekā neredzējām. Es mēģināju pačukstēt Keivoram, ka bez ēšanas vairs ilgi neizturēšu, bet čukstēšanai mana mute bijā pārāk izkaltusi.
   —   Keivor, — es noburkšķēju, — es gurstu nost aiz bada.
   Viņš paskatījās uz mani ar izbailēm sejā.
   —   Tagad ir tā reize, kad jāiztur, — viņš sacīja.
   —   Bet es nespēju! Redziet, kādas man lūpas!
   —   Arī mani jau sen moka slāpes.
   —   Ak, būtu kaut kriksītis sniega vēl kur palicis!
   —        Tas viss ir izkusis! Mēs pārvietojamies no Ark­tikas uz tropiem ar ātrumu viens grāds minūtē .. .
   Es sāku sūkāt savu roku.
   —        Lode! — Keivors sacīja. — Tikai lode ir mūsu glābiņš!
   Mēs sasparojāmies un līdām tālāk. Man prātā bija tikai ēdamas lietas, iztēlē es redzēju pilnas glāzes ar kūsājošiem, atspirdzinošiem dzērieniem un jo sevišķi tvīku pēc alus. Mani vajāja atmiņas par astoņpa­dsmit galonu alus mucu, kas bija palikusi manā Limp- nas pagrabā. Es atcerējos arī savu pieliekamo, un it īpaši mani kārdināja bifšteks un nieru pastēte — mīksts bifšteks ar treknu, biezu mērci un krietna porcija nieru pastētes. Atkal un atkal man aiz bada uznāca žāvu lēkmes. Šur tur starp krūmiem bija līdzeni laukumi, apauguši ar sulīgiem, sarkaniem au­giem, kas atgādināja milzīgus koraļļus. Kad mēs tiem uzgrūdāmies, tie gurkstēdami salūza. Es aplūkoju lūzumu vietas, un man šķita, ka šie sasodītie «ko­raļļi» varētu būt ēdami, turklāt to smarža rādījās tīri patīkamā.
   Es pacēlu vienu atlūzu un paostīju.
   —   Keivor … — es neskanīgi bildu.
   Viņš uzmeta man skatienu un saviebās.
   —        Nedrīkst! — viņš sacīja. Es nosviedu atlūzu, un kādu brīdi mēs klusēdami līdām tālāk caur šo kār­dinošo leknumu.
   —   Keivor, — es jautāju, — kāpēc nedrīkst?
   —        Tie var būt indīgi, — viņš atbildēja, bet pat neatskatījās.
   Mēs aizlīdām labu gabalu, iekams es izšķiros.
   —   Es tomēr riskēšu, — es sacīju.
   Keivors brīdinoši pacēla roku, lai mani aizkavētu, bet par vēlu — es jau biju piestūķējis pilnu muti. Viņš tupēja, vērodams manu seju, savējo savilcis dīvainā grimasē.
   —   Garšo labi, —- es sacīju.
   —   Ak dievs! — Keivors iesaucās.
   Viņš skatījās, kā es gremoju, un viņa sejā cīnījās kāre ar riebumu, tad piepeši izsalkums guva virs­roku, un viņš sāka rīt sulīgos augus lieliem kumo­siem. Kādu laiku mēs bijām aizņemti tikai ar ēšanu.
   Šie augi garšas ziņā atgādināja Zemes sēnes, bet bija gaļīgākas konsistences un, kad tos norija, radīja rīklē siltuma sajūtu. Sākumā mēs izjutām tikai tīri fizisku izsalkuma remdināšanas baudu, tad mūsu asi­nis sāka ritēt straujāk, savādi notirpa lūpas un pirk­sti, un pēc tam galvā aizgūtnēm sarosījās visādas jaunas, no īstenības diezgan tālu stāvošas idejas.
   —    Te ir labi, — es sacīju. — Ellišķīgi labi! Kāda brīnišķīga vieta, kur pārcelties mūsu pārapdzīvotās planētas liekajiem cilvēkiem, mūsu nabaga trūkum­cietējiem … — Un es atkal nolauzu prāvu stuburu.
   Tas, ka uz Mēness bija atrodama tāda laba barība, radīja manī dīvainu apmierinājumu un labdarīgu no­skaņu. Bada izraisīto depresiju nomainīja neprātīga pacilātība. Urdošās bailes un visas līdzšinējās likstas bija pilnīgi aizmirstas. Manā uztverē Mēness vairs nebija sveša planēta, no kuras es ilgojos tikt projām, tagad tas man šķita patvēruma vieta cilvēces trū­kumcietējiem. Tiklīdz es biju ieēdis šīs koraļļveidī- gās sēnes, man pilnīgi izgāja no prāta selenīti, Mē­ness govis, bedres vāks un biedējošie trokšņi.
   Kad es trešoreiz pieminēju «mūsu trūkumcietē­jus», Keivors, izteikdamies apmēram tādos pašos vārdos, atbalstīja manu ideju. Es jutu, ka man reibst galva, taču izskaidroju to ar uzņemtās barības sti­mulējošo iedarbību pēc ilgas gavēšanas.
   —   Jūsu atklājums ir lielisks, Keivor, — es sacīju. — Kā savā laikā kartupelis …
   —   Ko-o jūs teicāt? — Keivors jautāja. — Kāds sakars Mēness atklāšanai ar kartupeli?
   Es paskatījos uz viņu, pārsteigts par viņa pēkšņi aizsmakušo balsi un neskaidro izrunu. Man uzreiz iešāvās prātā, ka viņš laikam ir apreibis no šīm sē­nēm. Es sapratu arī to, ka Keivors maldās, iedomā­damies, ka ir atklājis Mēnesi; viņš to nebija atklājis, viņš tikai bija to sasniedzis. Es uzliku roku Keivo­ram uz pleca un mēģināju viņam to ieskaidrot, bet mani skaidrojumi bija viņa smadzenēm par sarežģī­tiem. Un nezkāpēc arī man bija grūti sakarīgi izteik­ties. Mirkli nopūlējies saprast mani — atceros, es tobrīd vēl minēju, vai manas acis no šīm sēnēm ir kļuvušas tikpat blāvas kā viņējās —, Keivors sāka izklāstīt pats savas atziņas.
   —   Mēs esam visnotaļ atkarīgi no tā, ko ēdam un dzeram, — viņš svinīgi paziņoja un nožagojās.
   Viņš to atkārtoja vēlreiz, un es, būdams tobrīd par sevi visai augstās domās, ņēmos strīdēties pretī. Iespējams, ka es aizklīdu mazliet prom no temata, bet Keivors jau arī manī nemaz neklausījās. Viņš pieslē­jās kājās, kā nu varēja, pavisam necienīgi atspiezda­mies ar plaukstu pret manu galvu, lai justos stabilāk, un blenza apkārt, it nemaz vairs nebaidīdamies no Mēness būtnēm.
   Es gribēju aizrādīt, ka tas ir bīstami, lai gan man pašam nebija īsti skaidrs, kāpēc, bet vārds «bīstami» kaut kā sapinās kopā ar «bezkaunīgi», un galu galā es pateicu «bizmanīgi»; atšķetināt šo mudžekli man neizdevās, un es atsāku savu diskusiju, tagad pie­vērsdamies nepazīstamiem, bet uzmanīgiem klausī­tājiem — koraļļveidīgajām sēnēm. Es jutu, ka ir ne­pieciešams tūlīt uz vietas noskaidrot atšķirību starp Mēnesi un kartupeli, un ņēmos gari un plaši izklās­tīt, cik svarīgi ir strīdos precīzi formulēt savu domu. Mana pašsajūta vairs nebija nekāda labā, bet es visiem spēkiem centos šo faktu ignorēt.
   Nezin kā — to vairs neatceros — mans apmiglo­tais prāts atkal pārsviedās uz kolonizācijas pro­jektiem.
   — Mums jāaneksē Mēness, — es sacīju. — Tur nav ko minstināties. Tas ir baltā cilvēka pienākums. Keivor … mēs esam … hik! … satapi… es gribēju teikt, satrapi! Impērija, par kādu Cēzars nesapņoja. Visās avīzēs būs rakstīts. Keivorija … Bedfordija … Bedfordijas akciju sabiedrība … hik! … Akcijas bez ierobežojumiem.
   Es biju galīgi apreibis.
   Es ņēmos klāstīt, kādus visādus labumus Mēnesim atnesīs mūsu ierašanās, mēģināju pierādīt ne tik viegli pierādāmo, proti, ka Kolumba ierašanās Ame­rikā visumā veicināja tās uzplaukumu, tad atģidos, ka esmu pazaudējis risināmās domas pavedienu, un, lai nebūtu jāapklust, vienā laidā atkārtoju: — Gluži kā Kolumbs … Gluži kā Kolumbs …
   No tā brīža manas atmiņas par šās riebīgās sēnes iedarbību ir visai miglainas. Neskaidri atceros, ka mēs deklarējām savu apņēmību nepieļaut muļķīgas izdarības no šo nolādēto Mēness kukaiņu puses, no­spriedām, ka nav cilvēku cienīgi, atrodoties uz Ze­mes satelīta, bailīgi slēpties krūmos, un, piegrābuši pilnas rokas ar sarkanās sēnes stublājiem (nezinu, vai domājām tos izmantot kā metamos), nelikdamies zinis par dzelkšņaino krūmu skrāpējieniem, izgājām saules gaismā.
   Laikam tūlīt pat mēs uzdūrāmies selenītiem. Viņi bija seši gabali un rindā cits aiz cita soļoja pāri ak­meņainai ieplakai, izdvesdami savādas čiepstošas un smilkstošas skaņas. Viņi visi uzreiz pamanīja mūs, momentā apklusa un tramīgi sastinga uz vietas kā dzīvnieki, pavērsuši sejas uz mūsu pusi.
   Uz mirkli mans apskurbums pagaisa.
   — Kukaiņi, — Keivors murmināja, — insekti! Un viņi domā, ka es, mugurkaulnieks, ložņāšu apkārt uz vēdera! Uz vēdera… — viņš lēni atkārtoja, it kā aizskarts cilvēka pašcieņā.
   Tad piepeši viņš, nikni iebļaudamies, paspēra trīs lielus soļus un lēca virsū selenītiem. Lēciens iznāca neveikls: Keivors vairākas reizes apmeta gaisā kū­leni, aizverpuļoja tieši pāri selenītu galvām un ar briesmīgu plakšķi nogāzās starp resnajiem kaktu­siem. Neesmu spējīgs uzminēt, ko selenīti domāja par šo negaidīto un, manuprāt, nekaunīgo iebru­kumu no citas planētas. Šķiet, atceros, ka redzēju viņu muguras, kad viņi metās bēgt, bet apgalvot to nevaru. Visi šie pēdējie notikumi, pirms es iekritu nemaņā, man palikuši prātā ļoti neskaidri. Es zinu, ka paspēru soli, lai sekotu Keivoram, bet paklupu un nogāzos garšļaukus uz akmeņiem. Tad man pēkšņi kļuva briesmīgi nelabi. Kā pa miglu atceros niknu cīniņu un metāla skavas, kas mani sagrāba . ..
   Tad vēl es skaidri atceros to, ka mēs kvernējām ieslodzīti kaut kādā tumšā telpā nezcik dziļi Mēness iekšienē, visapkārt skanēja dīvaini, satraucoši trok­šņi, mūsu ķermeņi bija vienos zilumos un skrambās, galvas plīsa pušu no sāpēm.

   Atģidies no nemaņas, es konstatēju, ka sēžu sakņupis trokšņu pilnā tumsā. Ilgu laiku es nevarēju saprast, kur atrodos un kā esmu nokļuvis tik nejē­dzīgā situācijā. Es iedomājos sienas skapi, kurā mani dažreiz iegrūda, kad biju bērns, un pilnīgi tumšo, trokšņaino guļamistabu, kurā tiku gulējis kādreiz slimības laikā. Bet šie trokšņi atšķīrās no visiem jebkad dzirdētajiem, un gaisā bija samanāma tādā kā staļļa smaka. Brīdi man likās, ka mēs vēl arvien taisām savu lodi un es kaut kā esmu nokļuvis Keivora mājas pagrabā. Tad es atcerējos, ka lode tika uzbūvēta, un iedomājos, ka mēs vēl atrodamies tajā un lidojam izplatījumā.
   —   Keivor, — es ierunājos, — vai mēs nevaram iededzināt gaismu?
   Atbildes nebija.
   —    Keivor! — es neatlaidos.
   Atskanēja smaga nopūta.
   —   Mana galva! — es dzirdēju Keivoru sakām. — Mana galva!
   Es gribēju piespiest plaukstas pie savas sāpošās pieres, bet izrādījās, ka manas rokas ir sasietas. Tas mani ļoti iztrūcināja. Es pacēlu rokas pie mutes un sajutu metāla auksto gludumu. Manām rokām bija uzliktas važas. Es mēģināju izplest kājas un jutu, ka arī tās ir saķēdētas un es pats esmu piesiets pie grī­das ar resnāku ķēdi, kas apņēma manu vidukli.
   Tas mani izbiedēja vairāk nekā jebkas cits visā mūsu dīvaino piedzīvojumu laikā. Kādu brīdi es klu­sēdams raustīju savas važas.
   —    Keivor! — es spalgi iekliedzos. — Kāpēc es
   esmu sasiets? Kāpēc jūs esat saķēdējis man rokas un kājas?
   —        Es neesmu jūs saķēdējis, — Keivors atbildēja. — To izdarījuši selenīti.
   Selenīti! Kādu brīdi manas domas kavējās pie šā vārda. Tad atmiņā atausa redzētais un pārdzīvotais: sniegotais tuksnesis, gaisa kušana, Mēness augu aug­šana, mūsu dīvainā lēkāšana un līšana pa klintīm un krātera džungļiem, izmisīgā lodes meklēšana … Un beidzot — šausmīgais brīdis, kad atvērās lielais vāks, kas nosedza bedri!
   Bet, kad es pūlējos atcerēties, kas notika ar mums pēc tam un kā mēs nonācām šajā cietumā, sāpes galvā kļuva neciešamas, es atdūros pret nepārkāp­jamu barjeru, absolūtu tukšumu.
   —    Keivor!
   —   Jā?
   —   Kur mēs atrodamies?
   —    Kā lai es to zinu?
   —   Vai mēs esam beigti?
   —    Kas par muļķībām!
   —    Tātad viņi ir mūs sagūstījuši?
   Keivors atbildes vietā kaut ko īgni noņurdēja. No indes iedarbības sekām viņš bija kļuvis neparasti ērcīgs.
   —    Ko jūs domājat darīt?
   -— Kā lai es zinu, ko darīt!
   —        Nu labi, labi, — es samierinoši noteicu un ap­klusu.
   Drīz vien es atguvos no savas apmātības.
   —        Dieva dēļ! — es iesaucos. — Izbeidziet reiz to dūkšanu!
   Mēs atkal klusējām, klausīdamies vienmuļajā trokšņu jūklī, kas atgādināja tālīnu ielas vai fabrikas dunoņu. Sākumā es nevarēju tajā atšķirt nevienu
   zīmīgāku skaņu, uztvēru te vienu ritmu, te atkal citu, veltīgi pūlēdamies kaut ko izprast. Bet tad pēc ilgāka laika es saklausīju kādu jaunu, izteiksmīgāku skaņu, kas nesaplūda ar pārējām un jūtami izdalījās uz ne­skaidrā trokšņu fona. Tā bija samērā klusa, bet no­teikta skaņa, viegla pakšķināšana un švīkstoņa, it kā vaļējs efejas zars sistos pret logu vai būrī laide­lētos putns. Mēs uzmanīgi ieklausījāmies un lūko­jāmies apkārt, bet tumsa ap mums bija melna kā samta apmetnis. Tad atskanēja tāds troksnis, it kā aši pagrieztos slēdzenes robiņi labi ieeļļotā atslēgā. Un pēkšņi man priekšā parādījās tieva, spoža svīt­riņa, kas šķita karājamies neizmērojamā melnumā.
   —   Skatieties! — Keivors klusiņām nočukstēja.
   —   Kas tas ir?
   —   Es nezinu.
   Mēs blenzām uz to, acis nenolaizdami.
   Tievā, spožā svītriņa kļuva platāka un blāvāka. Tā pārvērtās par zilas gaismas apspīdētu nobalsinātas sienas josliņu. Malas tai vairs nebija paralēlas, vienā pusē iezīmējās slīps izvirzījums. Es pagriezos, lai pateiktu to Keivoram, un pārsteigts ieraudzīju viņa spilgti apgaismoto ausi — viss pārējais bija ēnā. Es pagriezu galvu atpakaļ, cik atļāva važas, un iesau­cos:
   —   Keivor, tas ir mums aizmugurē!
   Viņa auss nozuda, tās vietā parādījās acs!
   Piepeši sprauga, pa kuru bija iespīdējusi gaisma,
   paplatinājās un pārvērtās par atverošos durvju aiļu. Aiz tās vīdēja safīrzila eja, un uz sliekšņa stāvēja grotesks siluets, tumši iezīmēdamies pret spožo gaismu.
   Mēs abi izmisīgi pūlējāmies pagriezties, bet tas neizdevās, tādēļ sēdējām un blenzām atpakaļ pār plecu uz šo radījumu. Pirmajā brīdī man likās, ka tas ir neveikls četrkājainis ar noliektu galvu. Tad es sapratu, ka tur stāv selenīts ar savām īsajām, kusla­jām kājām, tievo ķermeni un starp pleciem iespiesto galvu. Viņš bija bez ķiveres un ķermeņa apvalka, ko selenīti nēsā, kad iziet Mēness virspusē.
   Mēs viņu redzējām tikai kā melnu, neizteiksmīgu siluetu, bet mūsu iztēle instinktīvi piešķīra viņam cilvēciskus vaibstus. Vismaz es tūlīt pat iedomājos, ka viņš ir mazliet sakumpis, ar augstu pieri un garenu seju.
   Selenīts paspēra trīs soļus uz mūsu pusi un apstā­jās. Šķita, ka viņš kustas absolūti bez trokšņa. Tad viņš panāca vēl mazliet uz priekšu. Ejot viņš lika pēdas vienu aiz otras kā putns. Viņš izgāja no gais­mas stara, kas iespīdēja pa durvīm, un nozuda ēnā, it kā pilnīgi saplūzdams ar to.
   Kādu mirkli manas acis veltīgi taustījās tumsā pēc viņa, un tad es pēkšņi ieraudzīju, ka selenīts stāv mūsu priekšā, spožās gaismas apspīdēts. Bet no cil­vēciskiem vaibstiem, ko es viņam piedēvēju, nebija ne miņas!
   Protams, to jau varēja sagaidīt, taču es nebiju tam sagatavojies, un pirmajā mirklī selenīta izskats mani pilnīgi satrieca. Šķita, ka tā ir nevis seja, bet maska, briesmonīgs, deformēts viepiis, ko šis cilvēkveidī­gais radījums tūlīt vai nu nometīs, vai izskaidros. Deguna vispār nebija, un galvas sānos rēgojās blā­vas, izspiedušās acis — pirmīt es tās biju noturējis par ausīm. Ausu nebija… Vēlāk es mēģināju uz­zīmēt selenīta galvu, bet nevarēju. Mute bija sa­šķiebta, izliekta uz leju kā cilvēkam mežonīgā nik­numā. Kaklam, uz kura balstījās galva, bija trīs locī­tavas, un tas atgādināja vēža posmaino kāju. Locekļu locītavas es nevarēju redzēt, jo tie bija notīti ar kājautiem līdzīgām strēmelēm. Nekāda cita apģērba selenītam nebija.
   Tāds bija šis radījums, kas skatījās uz mums!
   Tajā brīdī es gandrīz nespēju noticēt šās ķēmīgās būtnes esamībai. Droši vien arī selenīts bija izbrīnī­jies, un varbūt viņam bija vairāk pamata brīnīties nekā mums, tikai viņš — nolādētais! — to neizrā­dīja. Mēs vismaz zinājām, kas novedis pie šās dīvai­nās tikšanās. Bet iedomājieties, kā būtu ap dūšu, pie­mēram, pieklājīgajiem londoniešiem, ja viņi kādā jaukā dienā ieraudzītu cilvēka lieluma radījumus, kas nelīdzinās nevienam Zemes dzīvniekam, kopā ar aitām skraidelējam pa Haidparku! Droši vien selenīts jutās tāpat.
   Iztēlojieties, kā mēs izskatījāmies! Rokas un kā­jas važās, paši novārguši un netīri, ar divas collas gariem bārdas rugājiem, sejas saskrāpētas un asi­ņainas. Iedomājieties Keivoru viņa velosipēdista bik­sēs, kas vairākās vietās pārplēstas uz ērkšķiem, viņa vilnas triko kreklu un veco kriketa cepuri, viņa cie­tos matus, kas mežonīgi izspūruši uz visām debess pusēm. Zilajā gaismā viņa seja izskatījās nevis sārta, bet ļoti tumša, viņa lūpas un sažuvušās asinis uz ma­nām rokām šķita melnas. Es droši vien biju vēl bēdī­gākā izskatā nekā viņš — viss notraipījies ar dzel­teno sēni, kurai uzlēcu virsū. Mūsu svārki bija neaizpogāti, apavi novilkti un nomesti pie kājām. Un mēs sēdējām ar mugurām pret šo savādo zilgano gaismu, blenzdami uz briesmoni, kādu tikai Dīrers varētu būt izgudrojis.
   Keivors pirmais pārtrauca klusumu: viņj kaut ko sacīja, bet tūlīt aizsmaka un sāka klepot. Arā atska­nēja drausmīga baurošana, it kā kādai Mēness govij būtu gals klāt. Tā nobeidzās ar griezīgu bļāvienu, un atkal iestājās klusums.
   Selenīts aši apgriezās, ieslīdēja ēnā, kādu brīdi, it kā kaut ko apsvērdams, pastāvēja pie durvīm un tad tās aizvēra. Mēs atkal bijām vieni noslēpumainās murdoņas pilnajā tumsā.

   Kādu brīdi mēs abi klusējām. Lai īsteni aptvertu situāciju, kādā bijām nonākuši, man nepietika prāta spēju.
   —   Viņi ir mūs sagūstījuši, — beidzot es sacīju.
   —   Vainīgas tās sēnes.
   —        Bet, ja es nebūtu tās ēdis, mēs būtu zaudējuši spēkus un nomiruši badā.
   —   Varbūt mēs tomēr būtu atraduši lodi.
   Keivora stūrgalvība mani saniknoja, un es pie se­vis nolādējos. Kādu brīdi mēs klusēdami ienīdām viens otru. Es bungoju ar pirkstiem pa grīdu un žva­dzināju savas ķēdes. Drīz vien es tomēr atkal ieru­nājos.
   —        Kā jūs domājat, ko tas viss nozīmē? — es paze­mīgi jautāju.
   —        Viņi ir saprātīgas būtnes .. . viņi prot izgatavot lietas un mērķtiecīgi rīkoties … Tās uguntiņas, ko mēs redzējām …
   Keivors apklusa. Acīmredzot arī viņš bija neiz­pratnē.
   Pēc brīža viņš sacīja:
   —        Galu galā jāatzīst, ka viņos ir vairāk cilvēcis­kuma, nekā mēs varējām gaidīt. Manuprāt…
   Viņš atkal aprāvās.
   —   Nu? — es nepacietīgi bildu.
   —        Manuprāt, uz jebkuras planētas, kur ir domā­joši radījumi, tiem jābūt cilvēkveidīgiem •— ar aug­stāk par ķermeni novietotu galvaskausu, ar rokām — un jāpārvietojas vertikālā stāvoklī…
   Tad viņš sāka runāt par citu.
   —        Mēs atrodamies Mēness iekšienē, — viņš sa­cīja. — Varbūt pat pāris tūkstoš pēdu dziļumā.
   —   Kāpēc jūs tā domājat?
   —        Te ir vēsāks. Un mūsu balsis skan daudz ska­ļāk. Nav vairs nomācošā gurdenuma un nepatīkamās sajūtas ausīs un rīklē.
   Es to nebiju pamanījis, bet tagad arī pats jutu šo pārmaiņu.
   —        Gaiss ir blīvāks. Droši vien mēs atrodamies krietni dziļi, varbūt pat jūdzi no virspuses.
   —        Mums ne prātā nenāca, ka Mēness iekšienē var būt vesela pasaule.
   —   Protams, nē.
   —   Kā gan lai mēs būtu varējuši to iedomāties?
   —        Būtu gan varējuši, tikai… cilvēka domāšanu ierobežo rutīna.
   Keivors uz brīdi iegrima domās.
   —        Tagad, — viņš sacīja, — mums tas šķiet gluži dabiski.
   —• Protams! Acīmredzot Mēness ir bagāts ar gi­gantiskām alām, kurās cirkulē gaiss, un tā centrā atrodas jūra.
   —        Bija zināms, ka Mēnesim ir mazāks īpatnējais svars nekā Zemei, bija zināms, ka tā virspusē ir maz gaisa un ūdens, bija arī zināms, ka Mēness ir Zemes pavadonis un tā sastāvs nevarētu būt atšķirīgs. No tā it viegli bija secināms, ka Mēness iekšienei jābūt daļēji dobai. Un tomēr neviens līdz šim faktam neaiz­domājās. Tiesa, Keplers …
   Keivora balsī skanēja tāda ieinteresētība kā cilvē­kam, kas atradis saviem spriedumiem loģisku pama­tojumu.
   —        Jā, — viņš turpināja, — Kepleram ar savu hipotēzi par zemgrunts tukšumiem galu galā ir bijusi taisnība.
   —        Žēl, ka jūs nepapūlējāties to atcerēties, pirms mēs šeit ieradāmies, — es sacīju.
   Keivors nekā neatbildēja un, klusi dūkdams, no­devās savām domām. Man sanāca dusmas.
   —        Kā jūs domājat, kas ir noticis ar mūsu lodi? — es jautāju.
   —        Tā ir pazudusi, — viņš atteica tādā tonī, kā atbild uz neinteresantu jautājumu.
   —   Starp šiem augiem?
   —   Ja vien viņi to neatradīs.
   —   Kas tad notiks?
   —   Kā es to varu zināt?
   —        Keivor, — pilns rūgtuma, es gandrīz histēriski sacīju, — manai kompānijai ir varen spožas izre­dzes …
   Viņš neatbildēja.
   —        Kungs dievs! — es iesaucos. — Padomājiet tikai, kā mēs nopūlējāmies, lai galu galā iekultos šai ķezā! Kāda velna pēc mēs atlidojām šurp? Ko mēs te meklējam? Kas Mēness ir mums, kas mēs Mēne­sim? Mēs gribējām pārāk daudz, mēs pārlieku riskē­jām. Mums vajadzēja sākt ar mazākām lietām. Jūs bijāt tas, kas gribēja ceļot uz Mēnesi! Šie keivorīta aizvari! Esmu pārliecināts, ka mēs būtu varējuši tos izmantot arī uz Zemes! Noteikti! Vai jūs maz sapra­tāt, ko es ierosināju? Tērauda cilindrs …
   —   Nieki! — Keivors noteica.
   Mūsu saruna pārtrūka.
   Labu brīdi es, tikpat kā neiejaukdamies, klausījos Keivora saraustīto monologu.
   —        Ja viņi to atradīs, — viņš iesāka, — ja viņi to atradīs… ko viņi ar to darīs? Jā, tas ir jautājums. Varbūt pats svarīgākais jautājums. Lai nu kā, viņi nesapratīs, kas tā par lodi. Ja viņiem kaut kas tāds būtu zināms, viņi jau sen būtu ieradušies uz Zemes. Bet diez vai? Taču kāpēc gan ne? Vismaz būtu kaut
   ko atsūtījuši… Viņi nespētu atturēties no tādas iespējas. Nē! Bet viņi to izpētīs. Skaidrs, ka viņi ir saprātīgi un zinātkāri radījumi. Viņi to izpētīs … ielīdīs iekšā … sāks grozīt slēdžus … Aiziet! … Tas nozīmētu, ka mums jāpaliek uz Mēness līdz mūža galam. Dīvaini radījumi, dīvainas zināšanas . ..
   —   Nu, par dīvainām zināšanām… — es ieteicos, bet man aptrūkās vārdu.
   —    Paklausieties, Bedford, — Keivors sacīja, — jūs devāties šai ekspedīcijā pēc paša brīvas gribas.
   —   Jūs man teicāt: «Tā būs zinātniska izlūkošana.»
   —   Zinātniska izlūkošana vienmēr ir saistīta ar risku.
   —   It īpaši, ja to dara, neņemot līdz ieročus un neapsverot visas varbūtības.
   —   Es domāju tikai par lodi. Keivorīts bija izga­tavots un, tā sakot, aizrāva mūs projām …
   —    Aizrāva mani, jūs gribējāt teikt.
   —    Tikpat labi arī mani. Vai gan, sākot nodarbo­ties ar molekulāro fiziku, es zināju, ka šie eksperi­menti mani aizvedīs tādā tālumā… projām no Zemes?
   —    Pie visa vainīga nolādētā zinātne! — es klie­dzu. — Tā ir paša nelabā iemiesojums. Viduslaiku garīdzniekiem un inkvizitoriem bija taisnība, bet mūsdienās visi kā apmāti. Krāmējas ar zinātni, un tā pasniedz dāvanas, bet, kad cilvēks grib tās pa­ņemt, viņš tiek pazudināts. Vecas kaislības un jauni ieroči — tie iznīcina reliģiju, grauj sociālās idejas, nolemj jūs pamestībai un ciešanām!
   —    Nav jēgas jums tagad ar mani strīdēties. Šie radījumi — selenīti vai kā nu mēs tos sauksim — ir mūs sagūstījuši un ieslēguši važās. Lai kāds jums patlaban ir noskaņojums, nekas nav līdzams, būs vien jāiztur… Mums stāv priekšā grūts pārbaudī­jums, kas prasīs vislielāko aukstasinību.
   Keivors apklusa, it kā gaidīdams manu piekāpša­nos, bet es joprojām sēdēju sabozies.
   —   Lai nolādēta tā jūsu zinātne! — es sacīju.
   —    Galvenā problēma ir sazināšanās. 2estu valoda, es baidos, viņiem un mums būs atšķirīga. Piemēram, rādīšana. Tā raksturīga tikai cilvēkiem un pērti­ķiem, neviena cita dzīva būtne rādīt neprot.
   Tas nu man šķita galīgi nepareizi.
   —    Gandrīz ikviens dzīvnieks, — es iebildu, — no­rāda ar acīm vai purnu.
   Keivors padomāja.
   —    Jā, — viņš beidzot sacīja, — bet mēs tā neda­rām. Tik daudz atšķirību … tik daudz atšķirību! … Varbūt varētu… Bet kā to lai zina? Viņiem ir sava valoda, tās smilkstošās un čiepstošās skaņas var būt viņu valoda. Bet mēs nespēsim tās atdarināt. Un vai tā tiešām ir viņu valoda, šīs dīvainās skaņas? Viņiem var būt pavisam citādas sajūtas, citādi sazināšanās līdzekļi. Protams, viņi ir domājošas būtnes, un mēs esam domājošas būtnes — tātad kaut kam kopīgam jābūt. Bet kas zina, kad mēs atradīsim iespēju sa­prasties?
   —    Mums ar šiem radījumiem nav nekā kopīga, — es sacīju. — Viņi atšķiras no mums vairāk nekā vis­dīvainākie Zemes dzīvnieki. Viņi ir, tā teikt, no citas mīklas taisīti. Kāda jēga spriedelēt par saprašanos?
   Keivors padomāja.
   —    Es tam nepiekrītu. Ar prātu apveltītām butnem, pat ja tās attīstījušās uz dažādām planētām, jābūt kā­dai līdzībai. Protams, ja mēs vai viņi būtu tikai dzīv­nieki, kas vadās no instinktiem …
   —    Vai tad viņi nav dzīvnieki? Viņi vairāk līdzi­nās uz divām kājām staigājošām skudrām nekā cil­vēciskām būtnēm, un vai gan kāds jebkad ir varējis saprasties ar skudrām?
   —    Bet mašīnas un ķermeņa apvalki? Nē, es nepie­krītu jums, Bedford! Atšķirības ir lielas, taču …
   —   Tās ir nepārvaramas.
   —    Līdzība pārmetīs tām tiltu. Atceros, es kādreiz lasīju nelaiķa profesora Geltona rakstu par iespēju nodibināt kontaktus starp planētām. Diemžēl tolaik es nedomāju, ka viņa idejas man varētu lieti noderēt, tādēļ nepievērsu šim rakstam pienācīgu uzmanību. Bet šinī situācijā … Pag, es mēģināšu atcerēties! … Pēc Geltona teorijas, jāsāk ar vispārzināmām patie­sībām, kas ir jebkuras prāta darbības pamats un var noderēt par savstarpējas saprašanās bāzi. Piemēram, ģeometrijas vispārējie principi. Viņš ieteic ņemt kādu no Eiklīda galvenajām teorijām un konstruktīvi parādīt, ka šī patiesība mums ir zināma, demonstrēt, piemēram, ka vienādsānu trīsstūrim leņķi pie pamat­nes ir vienādi un, ja sānu malas pagarina, leņķi otr­pus pamatnes arī ir vienādi, vai arī uzzīmēt taisn­leņķa trīsstūri un pierādīt, ka hipotenūzas kvadrāts ir vienlīdzīgs ar katešu kvadrātu summu. Demon­strējot savas zināšanas ģeometrijā, mēs parādītu, ka esam ar prāta spējām apveltītas būtnes… Teiksim, ja es ar slapju pirkstu uzzīmētu ģeometrisku figūru vai tāpat parādītu to gaisā …
   Keivors apklusa. Es pārdomāju viņa teikto. Kādu brīdi mani aizrāva viņa trakā cerība saprasties, iz­skaidroties ar šīm noslēpumainajām būtnēm. Bet drīz vien atkal izmisums, ko izraisīja pārgurums un sliktā pašsajūta, guva virsroku. Piepešā prāta ap­skaidrībā es sapratu, cik bezgala muļķīgi esmu rīkojies.
   —    Ēzelis! — es iesaucos. — Nožēlojamais ēze­lis! … Es laikam tikai tāpēc dzīvoju pasaulē, lai da­rītu neglābjamas muļķības … Kāpēc mēs atstājām lodi? Lēkājām apkārt, meklēdami Mēness krāteros patentus un koncesijas! … Kaut mums būtu vismaz pieticis prāta piesiet kūjas galā mutautiņu, lai zinātu, kur esam atstājuši lodi!
   Pagalam nikns es apklusu.
   —   Tas ir skaidrs, — Keivors spriedelēja, — viņi ir saprātīgas būtnes. No vinu izturēšanās šo to var secināt. Tā kā viņi mūs tūlīt nenogalināja, tad jā­domā, ka žēlsirdība viņiem nav sveša. Žēlsirdība? Nu, viFmaz savaldība. Varbūt viņi domā, ka būs iespē­jams saprasties ar mums. Un šī telpa, uzraugs, kas te ienāca … Sīs važas! Augsti attīstīts intelekts …
   —    Ak debesis! — es iesaucos. — Kaut taču es būtu padomājis ar prātu! Iekulties tādā ķezā! Viena vieglprātība pēc otras. Es pārāk paļāvos uz jums! Kāpēc es nepaliku pie savas lugas? Tā bija man pa spēkam. Tā bija mana pasaule, man piemērota dzīve. Es būtu pabeidzis savu lugu. Esmu pārliecināts… tā iznāktu laba luga. Sižets jau bija gandrīz izstrā­dāts. Bet tad … Iedomājieties tikai — aizšauties uz Mēnesi! Es esmu sevi pazudinājis! Tai vecajai sie­vietei krodziņā pie Kenterberijas bija vairāk prāta…
   Es pacēlu acis un aprāvos pusteikumā. Tumsu at­kal pāršķēla zilganā gaisma. Atvērās durvis, un klusu ienāca vairāki selenīti. Es sēdēju nekustēdamies un raudzījos viņu ķēmīgajās sejās.
   Tad piepeši manī riebumu un nepatiku nomainīja interese. Es redzēju, ka pirmais un otrais selenīts nes bļodas. Vismaz vienu elementāru vajadzību mēs sa­pratām vienlīdz labi. Bļodas bija no metāla, kas, tā­pat kā mūsu ķēdes, zilganajā gaismā izskatījās tumšs. Un katrā bļodā bija kaut kādas baltganas masas gabali. Visas bēdas un izmisums, kas mani nomāca, saplaka un pārvērtās izsalkuma sajūtā. Es blenzu uz šīm bļodām kā vilks, un, kaut gan man vēlāk tas rā­dījās sapņos, tobrīd likās pavisam nesvarīgi, ka ro­kām, kas pastiepa vienu bļodu man, plaukstu vietā
   bija lēverveidīgs izaugums ar vienu strupu pirkstu, līdzīgs ziloņa snuķa galam.
   Savādā masa, ko mums pasniedza, bija mīksta, ļumīga un brūngani baltā krāsā — tā atgādināja aukstu suflē un viegli smaržoja pēc sēnēm. Tā kā mēs drīz vien redzējām pa pusei sadalītu Mēness govs ķermeni, tad es sliecos domāt, ka tā bija Mē­ness govs gaļa.
   Manas rokas bija tik cieši saķēdētas, ka es lāgā ne­varēju pasniegties pie bļodas; kad selenīti redzēja, kā es mokos, divi no viņiem veikli atbrīvoja man vienas rokas locītavu. Viņu taustekļveidīgo plaukstu pieskāriens bija maigs un vēss. Es tūlīt piestūķēju pilnu muti ar barību. Tai bija tāda pati mīksta, irdenax struktūra kā visiem organiskiem veidojumiem uz Mēness, un tā garšoja gandrīz kā vafeles vai atvil gu- šas bezē kūkas. Es noriju vēl divus lielus kumosus.
   — Oh, kā es esmu izbadējies! — es murmināju, atkal pakampdams prāvu gabalu.
   Kādu brīdi mēs griezām iekšā, bez kautrēšanās ļaudamies ēšanas baudai. Mēs ēdām un pēc tam dzē­rām kā klaidoņi trūcīgo ļaužu bezmaksas ēdnīcā. Ne­kad pirms tam un arī nekad vēlāk es neesmu bijis tik briesmīgi izsalcis, un, ja es nebūtu pats to piedzī­vojis, nekad neticētu, ka, atrazdamies ceturtdaļmil- jona jūdžu tālumā no Zemes, galējā dvēseles mul­sumā, juzdams, ka mani vēro un man pieskaras radī­jumi, vēl ķēmīgāki un briesmīgāki par visļaunākajiem murgu rēgiem, es būtu spējīgs ēst ar tādu apetīti, ne­liekoties par to visu ne zinis. Selenīti stāvēja mums apkārt, vēroja mūs un laiku pa laikam klusu, neiz­protami iečivinājās — tā viņi laikam sarunājās. Es pat nenodrebēju no viņu pieskārieniem. Un, kad mana kāre pēc barības bija kaut cik apmierināta, es pamanīju, ka arī Keivors ēd tikpat alkatīgi un ne­glīti.

   Kad beidzot mēs bijām paēduši, selenīti atkal cieši saķēdēja mūsu rokas, pēc tam palaida vaļīgāk kāju važas, lai dotu mums kaut cik kustību brīvību, un noņēma ķēdes, ar kurām bijām piesaistīti pie grīdas. To darot, viņi rosījās tiešā mūsu tuvumā, un šad tad kāda no ērmīgajām galvām noliecās man pie pašas sejas vai mīkstais tausteklis pieskārās kaklam vai galvai. Es neatceros, ka viņu tuvums būtu izraisījis manī bailes vai pretīgumu. Šķiet, tikai mūsu iesīk­stējušais antropomorfisms lika mums iztēloties, ka selenītiem aiz maskām ir cilvēku sejas. Viņu āda, tāpat kā viss cits, izskatījās zilgana, bet tādu to vērta zilā gaisma; tā bija cieta un spoža kā vaboles spārns, nevis mīksta vai mitra, vai spalvaina kā mugurkaul­niekiem. Pāri galvas virsai no aizmugures uz priekšu stiepās īsu, baltganu dzeloņu rinda, un abos sānos rirs acīm rēgojās lielāku dzeloņu pusloki. Selenīts, tas darbojās gar mani, piepalīdzēja rokām ar muti.
   —   Šķiet, ka viņi mūs atbrīvo, — Keivors sacīja. — Neaizmirstiet, ka mēs atrodamies uz Mēness! Ne- zdariet straujas kustības!
   —   Vai jūs domājat pamēģināt ar ģeometriju?
   —  Jā, ja būs izdevība. Bet iespējams, ka viņi sāks )irmie.
   Mēs palikām pasīvi, un selenīti, pabeiguši darbo- ies ap važām, atkāpās un, kā šķita, lūkojās uz mums. 's saku «kā šķita», jo viņu acis atradās galvas sānos, evis priekšpusē, tāpēc bija grūti noteikt, kādā vir- ienā viņi skatās, — kā tas mēdz būt ar vistām un ivīm. Viņi apspriedās savā starpā, izdodami niedru aboņai līdzīgas skaņas, kas man šķita neatdarinā­tas un neizdibināmas. Durvis aiz mums atvērās pla­šāk, un, palūrējis pār plecu, es neskaidri saskatīju plašu telpu, kurā kā dīvainu gigantisku kukaiņu varza stāvēja prāvs bars selenītu.
   —   Vai viņi grib, lai mēs atdarinātu šīs skaņas? — es jautāju Keivoram.
   —   Nedomāju vis, — viņš atteica.
   —   Man šķiet, viņi mēģina mums kaut ko ieskaid­rot.
   —   Es nekā nesaprotu no viņu žestiem. Vai jūs redzat to, kurš nemitīgi groza galvu kā cilvēks, kam spiež apkaklīte?
   —   Pamāsim viņam ar galvu!
   Mēs pamājām, bet viņš nekā nereaģēja. Tad mēs mēģinājām atdarināt selenītu kustības. Tas viņus it kā ieinteresēja. Visi sāka atkārtot vienu un to pašu kustību. Bet, tā kā šķita, ka šāda «saprašanās» ne pie kā nenovedīs, mēs beidzot metām mieru un selenīti tāpat. Tad viņi atkal sačivinājās, un viens no viņiem, īsāks un krietni resnāks par pārējiem, ar sevišķi platu muti, piepeši nosēdās līdzās Keivoram, salika rokas un kājas tādā pašā pozā kā viņam un tad veikli piecēlās stāvus.
   —   Keivor, — es iesaucos, — viņi grib, lai mēs pieceļamies!
   Keivors blenza, muti atplētis.
   —   Patiešām! — viņš sacīja.
   Stenēdami un pūzdami, jo mūsu rokas bija saķē­dētas, mēs neveikli sākām slieties kājās. Selenīti at­virzījās, lai mums būtu vairāk vietas, un viņu čivinā­šana kļuva dzīvāka. Tiklīdz mēs bijām piecēlušies, resnais selenīts pienāca klāt, viegli pieskārās ar sa­viem taustekļiem mūsu sejām un gāja uz atvērto durvju pusi. Arī tas bija viegli saprotams, un mēs viņam sekojām. Mēs ievērojām, ka četri selenīti, kas stāv pie durvīm, ir daudz garāki par pārējiem un ietērpti tāpat kā tie, ko bijām redzējuši krāterī, proti, cilindriskos ķermeņa apvalkos un apaļās, adatainās ķiverēs, un ka viņi visi tur rokās pīķim līdzīgu bik­stāmo no tā paša tumšā metāla kā bļodas. Šie četri nostājās mums abās pusēs kā konvoji, un mēs izgā­jām no sava cietuma gaismas pilnajā alā.
   Uzreiz mēs nevarējām kārtīgi apskatīt šo alu, jo vajadzēja uzmanīgi vērot tuvumā esošo selenītu kus­tības un izturēšanos un kontrolēt savas kustības, lai neizbiedētu un nesatrauktu viņus ar kādu nepiedie­nīgi lielu soli. Pa priekšu gāja īsais, resnais selenīts, kas bija uzaicinājis mūs piecelties, un pēc viņa žes­tiem bija skaidri noprotams, ka mums viņam jāseko. Viņa maskai līdzīgā seja ik pa brīdim jautājoši pie­vērsās te vienam no mums, te otram. Kādu laiku, kā jau teicu, mēs bijām aizņemti tikai ar selenītiem.
   Bet tad beidzot mēs pievērsām uzmanību plašajai telpai, pa kuru mūs veda. Tūlīt pat kļuva skaidrs, ka trokšņi, ko mēs dzirdējām, kopš bijām atguvušies pēc saindēšanās ar sēnēm, nāk no milzīgas darbojo­šās mašīnas, kuras šaudošās un rotējošās detaļas bija neskaidri saskatāmas pāri mūs ielenkušo selenītu galvām un starp viņu ķermeņiem. Šī mašīna ne tikai piepildīja gaisu ar skaņu jūkli, no tās plūsmoja arī dīvainā zilā gaisma, kas piestrāvoja visu telpu. Mums tas šķita gluži dabiski, ka pazemes alā jābūt mākslīgam apgaismojumam, un tagad, redzot to sa­vām acīm, es sevišķi nebrīnījos, tikai vēlāk, kad at­kal nokļuvām tumsā, īsti aptvēru, cik šī gaisma ir svarīga. Šā gigantiskā aparāta uzbūvi un darboša­nās principus es nevaru izskaidrot, jo ne man, ne Keivoram nebija iespējas to izpētīt. No mašīnas centrālās daļas cits pēc cita uzšāvās gaisā lieli metāla stobri, un to gali aprakstīja gaisā, kā man šķita, pa- rabolu; nonākot augstākajā punktā, katrs no tiem izgrūda tādu kā virzuli, kas ieslīdēja vertikālā cilin­drā un nospieda to lejup. Ap mašīnu rosījās nelielas figūras — selenīti, kas to apkalpoja, un man šķita, ka tie ir mazliet citādi nekā mūsu pavadoņi. Ikreiz, kad viens no trim mašīnas virzuļiem nolaidās lejup, kaut kas nožvadzēja, tad atskanēja dārdoņa, un no verti­kālā cilindra izplūda līdz baltkvēlei nokaitēta viela, kas izstaroja gaismu; tā virda pāri cilindra malai, kā skrien pāri verdošs piens, un, spoži vizēdama, sate­cēja apakšā novietotā rezervuārā. Tā bija auksta, zila, it kā fosforescējoša gaisma, bet nesalīdzināmi spožāka. No rezervuāra šī gaismu izstarojošā viela aizplūda projām pa vairākām renēm.
   Tuk, tuk, tuk… strādāja neizprotamā agregāta virzuļi, un gaismas viela kūsādama lija pāri cilin­dram. Sākumā man šķita, ka šī mašīna nav pārmērīgi liela un atrodas tuvu mums, bet tad, redzot, cik ma­ziņi izskatās selenīti uz tās fona, es beidzot īsti ap­tvēru alas un mašīnas gigantiskos izmērus. Es nevi­ļus ar cieņu pavēros selenītu sejās. Mēs abi ar Kei­voru apstājāmies un blenzām uz dārdošo metāla milzeni.
   —   Tie nu gan ir brīnumi! — es sacīju. — Ko tas nozīmē?
   Keivora zili apgaismotā seja pauda neviltotu cieņu.
   —   Nē, tas nav sapnis! Šie radījumi noteikti… Cilvēki kaut ko tādu nespētu uzbūvēt! Paskatieties uz šiem virzuļiem, tiem taču nav transmisijas stieņu!
   Resnais selenīts, nepamanījis mūsu apstāšanos, bija pagājis dažus soļus uz priekšu. Tagad viņš pa­nācās atpakaļ un nostājās starp mums un milzīgo mašīnu. Es vairījos skatīties uz viņu, jo intuitīvi no­jautu, ka viņš liks mums iet uz priekšu: Viņš paspēra vairākus soļus virzienā, kur gribēja mūs vest, tad at­griezās un viegli pieskārās ar roku mūsu sejām, lai piesaistītu uzmanību.
   Mēs ar Keivoru paskatījāmies viens otrā.
   —   Vai mēs nevarētu viņam parādīt, ka mūs inte­resē šī mašīna? — es teicu.
   —   Jā, — Keivors atbildēja. — Pamēģināsim!
   Viņš pagriezās pret selenītu un smaidīdams norā­dīja uz mašīnu, tad uz savu galvu un vēlreiz uz ma­šīnu. Nezin kāpēc viņš iedomājās, ka lauzīta angļu valoda varētu palīdzēt izskaidrot šos žestus.
   —   Es gribēt skatīties, — viņš sacīja. — Es domāt, tas ir labs, jā.
   Keivora izturēšanās uz mirkli apstādināja selenī- tus. Viņi pagriezās cits pret citu, grozīja ērmotās gal­vas un ātri kaut ko čivināja savā neizprotamajā va­lodā. Tad viens no viņiem, garš, kārns radījums, kurš bija ietērpies tādā kā mantijā, ne t:kai aptinies autiem kā pārējie, apvija savu ziloņa snuķim līdzīgo roku Keivoram ap vidukli un viegli stūma viņu līdzi resnajam vadonim, kas jau atkal soļoja uz priekšu.
   Keivors pretojās.
   —   Tagad, šķiet, ir īstais brīdis ar viņiem izskaid­roties. Citādi viņi var iedomāties, ka mēs esam dzīv­nieki, kāds jauns Mēness govju paveids! Ir ārkārtīgi svarīgi jau pašā sākumā parādīt, ka mums ir garīgas intereses.
   Keivors sāka sparīgi purināt galvu.
   —   Nē, nē! — viņš sacīja. — Es neiet tūlīt. Es gri­bēt skatīties.
   —   Vai nav kāds ģeometrijas jēdziens, ko jūs sa­karā ar šo mašīnu varētu viņiem nodemonstrēt? — es ieteicos, kad selenīti atkal apspriedās savā starpā.
   —• Varbūt parabola … — Keivors iesāka, tad pie­peši skaļi iebļāvās un aizlēca vismaz sešas pēdas tālu!
   Viens no četriem apbruņotajiem selenītiem bija viņam iedūris ar pīķi!
   Es aši pagriezos pret sargu, kas atradās aiz manis, un draudīgi pakratīju dūri. Viņš parāvās atpakaļ.
   Mans žests un Keivora pēkšņais bļāviens un lēciens acīmredzot pārsteidza visus selenītus. Viņi steigšus atkāpās un pagriezās ar sejām pret mums. Vienu mirkli, kas šķita kā mūžība, mēs tā stāvējām, gatavi spīvi pretoties šiem necilvēciskajiem radījumiem, kas izkliedētā puslokā mūs apņēma.
   —   Viņš man iedūra! — Keivors iesaucās aiziūs- tošā balsī.
   —   Es redzēju, — es atbildēju.
   —    Velns parāvis! — es uzbļāvu selenītiem. — To mēs necietīsim! Par ko jūs mūs galu galā turat?
   Es aši pametu skatienu pa labi un pa kreisi. Tālu zilajā alas plašumā es ieraudzīju baru selenītu, kas skrēja uz mūsu pusi. Tie bija slaidi un plecīgi, un vienam bija lielāka galva nekā pārējiem. Alas platā, zemā telpa rādījās bezgalīga un tālumā saplūda ar tumsu. Tās griestu velves, atceros, šķita ieliekušās uz leju no milzīgā klints bluķu svara, kuri turēja mūs gūstā. No šejienes nebija iespējams izkļūt. Virs mums, zem mums, visapkārt bija nezināmais, un mēs, divi neaizsargāti cilvēki, atradāmies šo dīvaino Mēness radījumu varā!

   Šis naidīgais klusums ilga tikai vienu mirkli. Šķiet, abas puses ātri apsvēra radušos situāciju. Es skaidri sapratu, ka nav uz ko cerēt, un baidījos, ka selenīti tūlīt mūs ielenks un nogalinās. Mani_ pār­ņēma rūgta, izmisīga nožēla par savu muļķīgo^rīcību. Kādēļ gan es vispār biju devies šajā neprātīgajā, briesmu pilnajā ekspedīcijā?
   Keivors nostājās man blakus un uzlika roku uz mana dilba. Viņa bālā, izbiedētā seja zilajā gaismā izskatījās spokaina.
   —    Neko nevar darīt, — viņš sacīja. — Mēs kļū­dījāmies.
   Viņi mūs nesaprot. Mums jāiet. Jāpakļaujas viņu gribai.
   Es pavēros Keivorā, tad paskatījos uz selenītiem, kas steidzās palīgā savējiem.
   —   Ja man būtu brīvas rokas …
   —    Veltīgi, — viņš izdvesa.
   —   Nedomāju vis.
   —    Mums jāiet.
   Keivors apgriezās un devās tajā virzienā, kas bija mums norādīts.
   Es sekoju viņam, pūlēdamies izlikties padevīgs un taustīdams savas roku ķēdes. Manas asinis vārījās. Es vairs neko neievēroju šai alā, kaut gan, šķiet, mēs gājām pa to ilgi, vai, ja arī ko ievēroju, tūlīt pat aizmirsu. Visa mana uzmanība bija koncentrēta uz roku ķēdēm un selenītiem, it sevišķi es uzmanīju tos ar ķiverēm un pīķiem. Sākumā viņi soļoja paralēli mums un godbijīgā atstatumā, bet drīz vien pienāca klāt vēl trīs sargi, un tad viņi pievirzījās tuvāk — izstieptas rokas attālumā. Es satrūkos kā zirgs no pā­tagas cirtiena, kad viņi pienāca tik tuvu. īsais, res­nais selenīts sākumā gāja mums labajā pusē, bet tad atkal sāka soļot pa priekšu.
   Šis gājiens ir spilgti iespiedies manā atmiņā: tieši man priekšā Keivora nodurtās galvas pakausis, viņa bezcerībā sagumušie pleci, resnā selenīta ķēmīgais vieplis, kas ik pa brītiņam pievēršas mums, abās pusēs sargi ar pīķiem — vērīgi un modri, bet vaļē­jām mutēm, un tas viss zilā apgaismojumā. Jār es tomēr atceros kaut ko ārpus tīri personiskiem pār­dzīvojumiem, proti, ka drīz mēs nonācām vietā, kur
   alas grīdu šķērsoja šaura rene, kas pagriezās pa labi un aizstīdza tālāk paralēli takai, pa kuru mūs veda, un ka šī rene bija pilna ar spožo, zilu gaismu izsta­rojošo vielu, kas izplūda no lielās mašīnas. Es gāju tieši gar šo reni un varu apliecināt, ka nebija sajū­tams ne mazākais siltums. Šī viela tikai izstaroja spožu gaismu, bet nebija ne siltāka, ne aukstāka kā viss pārējais alā.
   Klang, klang, klang… Mēs aizsoļojām cieši ga­rām citai milzīgai, dārdošai mašīnai un nonācām platā tunelī, kurā varējām saklausīt pat savu neap­auto kāju dipoņu un kurā nebija cita apgaismojuma kā vienīgi tievā, zilā strūkliņa pa labi no mums. Mūsu un selenītu stāvi meta gigantiskas, spokainas ēnas uz tuneļa negludajām sienām un griestu vel­vēm. Šur tur klinšu sienās kā dārgakmeņi vizēja kristāli, dažviet tunelis kļuva platāks un izveidoja stalaktītu alu, dažviet no tā atzarojās ejas, kas no­zuda tumsā.
   Mēs ilgi gājām pa šo tuneli. Klusu urdzēdama, plūda zilās gaismas straumīte, un mūsu soļi atbalso­jās velvēs līdzīgi šļakstiem. Es visu laiku domāju tikai par savām važām. Ja es pabīdītu vienu skavu tā un tad pagrieztu to tā… Ja es darbotos ļoti lē­nām, vai selenīti pamanītu, ka es mēģinu atbrīvot roku no vaļīgākās skavas? Un, ja pamanītu, ko viņi tad darītu?
   —   Bedford, — Keivors ierunājās, — mēs ejam le­jup. Mēs visu laiku ejam lejup.
   Viņa vārdi atrāva mani no drūmās prātošanas.
   —   Ja viņi gribētu mūs nogalināt, — Keivors sa­cīja, palēninādams soli, lai mēs atrastos blakus, — es neredzu iemesla, kāpēc viņi nebūtu varējuši to izdarīt.
   —   Jā, — es piekritu, — tas tiesa.
   —        Viņi mūs nesaprot, — Keivors turpināja, — viņi domā, ka mēs esam tikai svešādi dzīvnieki, kāda Mē­ness govju savvaļas pasuga, vai. Kad šie radījumi mūs labāk iepazīs, viņi apjēgs, ka mums ir prāts…
   —        Tad, kad jūs viņiem izklāstīsiet kādu ģeomet­rijas problēmu, — es sacīju.
   —    Iespējams.
   Kādu brīdi mēs soļojām klusēdami.
   —        Ziniet, — Keivors atkal ierunājās, — šie varbūt ir zemākas šķiras selenīti.
   —        Pēdīgie stulbeņi! — es nikni sacīju, uzmezdams skatienu selenītu pretīgajām sejām.
   —   Ja mēs visu pacietīsim …
   —    Būs jāpacieš, — es teicu.
   —         Iespējams, ka citi nav tik stulbi. Šī ir tikai viņu pasaules ārējā nomale. Droši vien selenītu pasaule aizņem visu Mēness iekšieni — lejup un lejup, visur alas, ejas un tuneļi, līdz pat jūrai, simtiem jūdžu dziļi.
   Keivora vārdi lika man iedomāties kādu jūdzi biezo klints slāni, kas varbūt jau tagad bija virs mūsu galvām. It kā drausmīgs smagums uzgūlās man uz pleciem.
   —        Tālu no saules un gaisa, — es sacīju. — Pat pusjūdzi dziļā šahtā ir smacīgi.
   —        Bet šeit nav. Iespējams — ventilācija! Gaiss plūst no Mēness tumšās puses uz saules apspīdēto, visa ogļskābe tiek izvadīta virspusē un baro augus. Šai tunelī, piemēram, no lejas jūtams gandrīz vējiņš. Kāda brīnumaina pasaule! Tā dziļā šahta, šīs mašī­nas …
   —    Un šis pīķis, — es teicu. — Neaizmirstiet pīķi!
   Kādu laiciņu Keivors soļoja man pa priekšu.
   —    Pat šis pīķis … — viņš bilda.
   —   Nu?
   —    Tobrīd es sadusmojos. Bet… Varbūt bija ne­pieciešams, lai mēs sekotu viņiem. Viņiem ir citāda āda, iespējams, arī citādi nervi. Varbūt viņi nesaprot mūsu sajūtas… Tāpat kā varbūt marsietim varētu nepatikt mūsu ieradums piebikstīt otram ar el­koni …
   —   Nu, lai viņi pamēģina piebikstīt man\
   —    Un par to ģeometriju… Galu galā, arī viņu rīcība ir virzīta uz saprašanos. Viņi tikai sāk ar dzī­ves pamatelementiem, nevis ar domu. Barība. Pie­spiešana. Sāpes. Viņi sāk ar pašu būtiskāko.
   —    Par to nav šaubu, — es sacīju.
   Keivors turpināja prātot par milzīgo un brīnu­maino pasauli, uz kuru mēs tikām vesti. Pēc viņa toņa es jutu, ka viņš nepavisam nav izmisis par to, ka mēs ejam arvien dziļāk un dziļāk šajā svešajā alu planētā. Viņa prātu nodarbināja mašīnas un izgudro­jumi, nevis domas par tūkstoš iespējamām bries­mām kā mani. Un ne jau selenītu sasniegumu prak­tiskā izmantošana interesēja Keivoru, — viņš vien­kārši gribēja tos iepazīt.
   —    Galu galā, — viņš sacīja, — tas ir vienreizīgs notikums. Divu pasauļu sastapšanās! Ko mēs tur ieraudzīsim? Padomājiet, kas atrodas zem mums!
   —   Mēs neko daudz neredzēsim, ja apgaismojums nebūs labāks, — es piezīmēju.
   —    Šī ir tikai ārējā zona. Bet tur lejā, dziļumā… Ar šādu tehniku… Tur būs viss. Vai jūs ievērojāt, cik viņi ir dažādi? Mums būs ko pastāstīt, kad atgrie­zīsimies uz Zemes!
   —   Tā sevi mierināt, — es sacīju, — varētu tikai kāds retas sugas dzīvnieks, ko ved uz zvērudārzu … Nav teikts, ka viņi mums visu tā izrādīs.
   —    Kad selenīti konstatēs, ka mēs esam saprātīgas būtnes, — Keivors atbildēja, — viņi gribēs uzzmāt par Zemi. Pat ja viņiem nav cildenu labestības jūtu,
   viņi mūs mācīs, lai paši varētu kaut ko iemācīties … Un viņi noteikti zina daudz! Ko mēs ne iedomāties nevaram!
   Viņš turpināja prātot, ka selenītiem varbūt esot zināmas tādas gudrības, kādas viņš uz Zemes nekad neuzzinātu, un, par spīti svaigajai pīķa dūriena rētai, joprojām loloja cerības uz saprašanos. Es neatceros visu, ko Keivors runāja, jo manu uzmanību piesais­tīja tas, ka tunelis, pa kuru mūs veda, kļuva arvien platāks un platāks. Spriežot pēc gaisa, šķita, ka mēs drīz iziesim plašā telpā, bet, cik tā liela, nevarēja noteikt, jo tā nebija apgaismota. Mūsu mazā gaismas straumīte stīdzēja kā tievs pavediens un izgaisa tā­lumā. Drīz ne vienā, ne otrā pusē klinšu sienas vairs nebija samanāmas. Izņemot taku mūsu priekšā un zilo, fosforescējošo urdziņu, nekas cits nebija saskatāms. Keivora un pa priekšu ejošā selenīta stā­viem tā galvas un ķermeņa puse, kas atradās pret gaismas urdziņu, vīdēja zilā spožumā, bet pretējā puse pilnīgi saplūda ar tumsu, jo tuneļa siena vairs nemeta atspīdumu.
   Drīz es sapratu, ka mēs tuvojamies kādam stāvam kritumam, jo mazā, zilā straumīte piepeši nozuda skatienam.
   Jau nākamajā mirklī mēs bijām pienākuši pie dzi­ļas šahtas malas. Spožā straumīte kā vilcinādamās nosliecās sānis un tad metās lejā. Tā iegāzās tādā dzijumā, ka kritiena troksnis līdz mums neatskanēja. Tālu lejā — bezgala tālu — atvizēja zilgans spīdums, izplūzdams zilā miglā. Un tumsa, no kuras izte­cēja straumīte, it kā sabiezēja vēl melnāka, tikai uz klints malas varēja samanīt kaut ko līdzīgu dēlim, kas aizstiepās pār bezdibeni un ienira tumsā. No dzi­ļuma augšup strāvoja silts gaiss.
   Vienu mirkli mēs ar Keivoru stāvējām pie pašas bezdibeņa malas un lūkojāmies uz zilgano gaišumu dziļi apakšā. Tad mūsu pavadonis pavilka mani aiz rokas.
   Tūlīt pat viņš mani pameta, piegāja pie dēļa gala un, skatīdamies atpakaļ, uzkāpa uz tā. Pārliecinājies, ka mēs viņu vērojam, selenīts pagriezās un sāka iet pa dēli, soļodams tik droši, it kā atrastos uz cietas zemes. Mazu brītiņu mēs viņu vēl redzējām puslīdz skaidri, tad viņš pārvērtās zilā, izplūdušā plankumā un pēc tam nozuda tumsā. Es pamanīju kaut kādu melnu, milzīgu siluetu neskaidri rēgojamies šahtas otrā malā.
   Mēs klusējām.
   —   Protams … — Keivors ierunājās.
   Vēl viens selenīts pagājās dažus soļus pa laipu, tad pagriezās un atskatījās uz mums. Pārējie stāvēja, gatavi sekot mums no muguras. Uz laipas atkal pa­rādījās resnā selenīta stāvs. Viņš atgriezās, lai no­skaidrotu, kāpēc mēs neejam.
   —   Kas tas ir tur otrā pusē? — es jautāju.
   —   Es neredzu, — Keivors atteica.
   —   Mēs te nevarēsim pāriet, — es sacīju.
   —        Es pa to dēli nenoietu ne trīs soļus, — Keivors teica, — pat ja man rokas būtu brīvas.
   Galīgi apjukuši, mēs vērāmies viens otrā.
   —        Viņi acīmredzot nezina, kas ir galvas reib­šana, — Keivors sacīja.
   —   Mums noiet pa šo dēli ir pilnīgi neiespējami.
   —        Man liekas, ka viņiem ir citāda redzes spēja nekā mums. Es tiku viņus pavērojis. Viņi droši vien nesaprot, ka mēs šādā tumsā it nekā neredzam. Kā viņiem varētu to ieskaidrot?
   —   Lai kā, bet mums jāliek viņiem to saprast.
   Mēs to visu runājām, laikam klusībā cerēdami, ka
   varbūt selenīti apjēgs, kāpēc mēs vilcināmies. Es gluži labi sapratu, ka nepieciešams izskaidroties, bet, kad uzmetu skatienu viņu sejām, tad nācu pie atzi­ņas, ka ar šiem radījumiem saprašanās nav iespē­jama. Mūsu līdzība nespēja pārmest tiltu atšķirībām. Taču es netaisījos iet pa šo dēli, nē. Es aši pabīdīju važu vaļīgāko skavu uz leju un sāku griezt abas roku locītavas pretējos virzienos. Es stāvēju pavisam tuvu pie laipas gala, un divi selenīti tūliņ pat sa­tvēra mani un uzmanīgi vilka uz to.
   Es nikni kratīju galvu.
   —   Neiešu! — es teicu. — Nē, nē! Jūs neko nesa­protat.
   Trešais selenīts nāca palīgā pārējiem. Es biju spiests paspert soli uz priekšu.
   —   Man ir ideja, — Keivors sacīja, bet viņa idejas es jau zināju.
   —   Paklausieties! — es uzsaucu selenītiem. — Lie­cieties mierā! Jums tas varbūt ir nieks, bet…
   Es apsviedos riņķī un tūlīt pat sāku neganti lādē­ties, jo viens no apbruņotajiem selenītiem iedūra man no muguras ar pīķi. Es izrāvos no viņu tievajiem taustekļiem un pagriezos pret vainīgo.
   —   Velns parāvis! — es kliedzu. — Es tevi tiku jau brīdinājis! Vai tu, nolādētais, neapjēdz, ka dursti dzīvu miesu? Ja tu vēlreiz man pieskarsies…
   Atbildes vietā selenīts iedūra man pa otram lāgam.
   Es izdzirdēju Keivora balsi — uztrauktu un lū­dzošu. Pat vēl tagad viņš gribēja panākt saprašanos ar šiem radījumiem.
   —   Paklausieties, Bedford! — viņš sauca. — Es kaut ko izdomāju.
   Bet šis otrais sāpīgais dūriens it kā atraisīja manī līdz tam apvaldīto enerģiju. Vienā acumirklī mana roku ķēde bija pārrauta, un līdz ar to pagaisa visi prātīgie apsvērumi, kas bija lieguši mums pretoties Mēness radījumiem. Šai brīdī es biju traks aiz bai­lēm un niknuma. Es absolūti nedomāju par sekām. Aptinis ķēdi ap dūri, es belzu tieši sejā selenītam, kas bija man iedūris.
   Sekas bija tikpat pārsteidzošas kā viss šajā Mēness pasaulē.
   Mana dūre iztriecās selenītam cauri un sadragāja viņu kā… gluži kā trauslu šokolādes figūru, kas pil­dīta ar liķieri! Viņš momentā bija pagalam! Šļakatas un ļerpatas vien pašķīda uz visām pusēm, it kā sitiens būtu trāpījis gļetnu suņusēni. Ļenganais ķer­menis aizkūleņoja kādus desmit jardus un ar mīkstu būkšķi novēlās zemē. Es biju mēms aiz brīnumiem. Negribējās ticēt, ka dzīva būtne var būt tik neiztu­rīga. Vienu mirkli man gandrīz likās, ka tas notiek sapnī.
   Tad viss atkal kļuva par baismīgu īstenību. Ne Keivors, ne selenīti, šķiet, nebija pakustējušies kopš brīža, kad es apsviedos apkārt, līdz brīdim, kad beig­tais selenīts nogāzās zemē. Visi stāvēja pa gabaliņu no mums abiem, trauksmaini saspringuši. Vēl vismaz kādu sekundi pēc selenīta nokrišanas neviens nepa­kustējās. Visi bija apjukuši. Miglaini atceros, ka arī es stāvēju kā sastindzis ar izstieptu roku, pūlēda­mies aptvert, kas noticis. «Ko tālāk?» manās sma­dzenēs urbās jautājums. «Ko tālāk?» Tad pēkšņi sele­nīti sarosījās!
   Es sapratu, ka mums jāatbrīvojas no važām, bet, lai to izdarītu, vispirms vajadzēja aizgaiņāt selenītus. Es pagriezos pret trim ar pīķiem apbruņotajiem sar­giem. Viens no tiem tūlīt meta uz mani pīķi. Tas svilpdams pārlidoja man pār galvu un iekrita bez­dibenī. Ne mirkli nevilcinājies, es ar visu sparu lēcu sviedējam tieši virsū, viņš pagriezās, lai bēgtu, bet es, uzkrizdams viņam, notriecu viņu zemē, paslīdēju uz saļumušā ķermeņa un pats nogāzos garšļaukus. Selenīts zem manis, šķiet, raustījās agonijā.
   Pieslējies sēdus, es redzēju vairs tikai zilās sele­nītu muguras — viņi metās bēgt uz visām pusēm un nozuda tumsā. Es atliecu vaļā vienu posmu ķēdei, kas bija aplikta man ap potītēm, noņēmu to un pie- lēcu kājās ar ķēdi rokās. Svilpdams man garām atkal aizlidoja pīķis. Es aši pasviedos uz to pusi, no kuras tas bija nācis, tad pievērsos Keivoram, kas vēl jopro­jām stāvēja zilās straumītes gaismā pie pašas bezdi­beņa malas, izmisīgi raustīdams savas roku ķēdes un kaut ko buldurēdams par saprašanās iespēju.
   —   Laižamies nu! — es uzsaucu.
   —   Manas rokas! — viņš novaidējās.
   Tad, saprazdams, ka es neuzdrīkstos skriet atpakaļ pie viņa, jo baidos ar slikti aprēķinātu soli pārlidinā- ties pāri bezdibeņa malai, viņš, kājas šļūkādams, pienāca man klāt un izstiepa rokas uz priekšu. Es tūlīt pat ķēros pie viņa ķēdēm.
   —    Kur viņi ir? — Keivors izdvesa.
   —   Aizbēguši. Bet viņi atgriezīsies. Viens svieda man ar pīķi! Uz kuru pusi mēs lai ejam?
   —   Turēsimies līdzās gaismai un mēģināsim tikt atpakaļ uz to tuneli. Ko?
   —   Labi! — es piekritu. Keivora rokas bija atbrī­votas.
   Tad es nometos ceļos un sāku knibināties ap viņa kāju važām. Piepeši kaut kas — nezinu, kas — ietrie­cās zilajā straumītē un apšķieda mūs ar tās šļakatām. Tālumā pa labi no mums atskanēja pīkstēšana un svilpieni.
   Es norāvu ķēdi no Keivora potītēm un iespiedu to viņam rokā.
   —    Sitiet ar to! — es uzsaucu un, negaidīdams at­bildes, lieliem lēcieniem metos projām pa taku, pa kuru mēs bijām šurp atnākuši. Mani urdīja nejauka sajūta, ka kuru katru mirkli no tumsas man var uz­klupt selenīti. Aizmugurē es dzirdēju dipam Keivora lēcienus.
   Mēs bēgām milzenīgiem soļiem. Bet šī bēgšana, jums jāsaprot, bija pilnīgi citāda nekā uz Zemes. Uz Ze­mes cilvēks palecas un gandrīz momentā atkal nonāk lejā, bet uz Mēness, kam ir mazāks pievilkšanas spēks, viņš lēcienā lido pa gaisu vairākas sekundes. Kaut arī mēs briesmīgi steidzāmies, ik lēciens ilga labu brītiņu, tā ka varēja aizskaitīt līdz septiņi vai astoņi. Solis, atspēriens — un es lidoju! Man pa galvu šaudījās visādas domas: «Kur atrodas sele­nīti? Ko viņi darīs? Vai mēs tiksim atpakaļ tunelī? Cik tālu Keivors ir aiz manis? Vai selenīti nenogrie­zīs viņam ceļu?» Bakš! — es nonāku zemē, solis, atspēriens — un atkal lidoju.
   Piepeši es ieraudzīju sev priekšā skrienošu sele­nītu, kura kājas kustējās gluži tāpat kā skrienošam cilvēkam uz Zemes. Viņš atskatījās pār plecu, skaļi iespiedzās, metās sānis un iebēga tumsā. Man šķiet, ka tas bija mūsu resnais pavadonis, taču droši ap­galvot to nevaru. Nākamajā lēcienā es jau pamanīju abās pusēs klinšu sienas un vēl pēc diviem lēcieniem biju sasniedzis tuneli. Piemērodamies tā zemajiem griestiem, es samazināju lēcienus. Nonācis pie pa­grieziena, es apstājos un palūkojos atpakaļ. Plakš— plakš—plakš — tālumā parādījās Keivors, katrā lē­cienā uzšķiezdams zilās gaismas šļakatas. Viņš nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz uzdrāzās man tieši virsū. Kādu mirkli mēs tur tā stāvējām, pieķērušies viens pie otra. Vismaz pagaidām mēs bijām tikuši vaļā no selenītiem un tos nekur nemanījām.
   Mēs abi bijām stipri aizkusuši un runājām elsdami, aprautiem teikumiem.
   —   Jūs visu sabojājāt! — Keivors izdvesa.
   —   Muļķības! — es kliedzu. — Vai nu tā, vai viņi mūs nobeigtu!
   —   Ko mēs darīsim?
   —   Paslēpsimies.
   —   Kā tas iespējams?
   —    Ir pietiekami tumšs.
   —   Bet kur?
   —   Kādā no sānalām.
   —    Un tad?
   —    Padomāsim.
   —    Labi, ejam!
   Mēs devāmies tālāk un drīz vien nonācām pie tumšas alas, kas atzarojās no tuneļa. Keivors tagad slāja man pa priekšu. Mirkli vilcinājies, viņš grasī­jās doties iekšā melnajā ejā, kas solīja labu patvē­rumu, bet tad pagriezās atpakaļ.
   —   Tur ir tumšs, — viņš sacīja.
   —        Jūsu kājas mums dos gaismu. Jūs esat līdz pat viduklim nošķiedies ar šo luminiscējošo vielu.
   —    Bet…
   Pēkšņi mēs sadzirdējām galvenajā tunelī tālīnu kņadu un troksni, kurā izdalījās tādas kā gonga ska­ņas. Šis troksnis nāca uz mūsu pusi. Acīmredzot se­lenīti dzinās mums pakaļ. Mēs aši iemetāmies tum­šajā sānalā un lēkšojām projām. Ceļu mums rādīja gaisma, kas izstaroja no Keivora kājām.
   —        Cik labi, — es izdvesu, — ka viņi mums no­vilka zābakus, citādi mēs pierībinātu visu alu.
   Mēs joņojām uz priekšu iespējami maziem, īsiem lēcieniem, lai neatsistos pret alas griestiem. Pēc kāda laika šķita, ka attālums starp mums un vajātājiem palielinās. Troksnis kļuva arvien neskaidrāks, vā­jāks un beidzot noklusa pavisam.
   Es apstājos un atskatījos. Plakš—plakš — bija dzir­dami tikai Keivora lēcieni. Tad arī viņš apstājās.
   —        Bedford, — viņš čukstēja, — tur priekšā ir kaut kāda gaisma.
   Es paskatījos, bet sākumā neko neredzēju. Tad es ievēroju, ka Keivora galva un pleci melni iezīmējas uz mazliet gaišāka fona, un pamanīju arī, ka šī izklie­dētā tumsa ir nevis ar zilu nokrāsu, kādu mēs tikām redzējuši visur Mēness iekšienē, bet gan nespodri pelēka, bālgana, it kā dienas gaismas caurstrāvota. Keivors ievēroja šo starpību tad pat, kad es, vai vēl ātrāk, un arī viņā tā laikam modināja to pašu cerību, ko manī.
   —   Bedford, — viņš drebošā balsī čukstēja, — šī gaisma … iespējams, ka …
   Viņš neuzdrošinājās skaļi izteikt savu slepeno ce­rību. Iestājās klusums. Tad pēc Keivora atspērienu trokšņa es sapratu, ka viņš dodas šās gaismas vir­zienā. Ar strauji pukstošu sirdi es viņam sekoju.

   Jo tuvāk gājām, jo gaisma kļuva spēcīgāka. Drīz vien tā bija jau gandrīz tikpat spoža kā starojums uz Keivora kājām. No šaurā tuneļa mēs izkļuvām platā alā, un šī gaisma spīguļoja tās viņā galā. Es ievēroju vēl kaut ko, kas jo vairāk iekvēlināja manas cerības.
   —   Keivor, — es saucu, — šī gaisma nāk no aug­šas! Tā noteikti nāk no augšas!
   Keivors nekā neatbildēja, tikai steidzās tālāk.
   Neapšaubāmi tā bija pelēcīga, sidrabaini pelēcīga gaisma.
   Pēc brīža mēs jau atradāmies zem tās. Tā iespīdēja pa spraugu alas sienā, un, kad es palūkojos augšup, man uz sejas uzkrita ūdens lāse. Es satrūkos un pa­virzījos sānis. Pakš! — uz alas akmens grīdas skaļi nopilēja vēl viena lāse.
   —   Keivor, — es sacīju, — ja viens no mums otru paceltu, to spraugu varētu aizsniegt!
   —   Es jūs pacelšu, — Keivors atbildēja un tūlīt to izdarīja tik viegli, it kā es būtu bērns.
   Es iebāzu spraugā roku un ar pirkstu galiem sa­taustīju nelielu dzegu, pie kuras varēja pieturēties. No šejienes baltā gaisma izskatījās daudz spožāka. Es uzvilkos augšā ar diviem pirkstiem gandrīz bez jebkādas piepūles, kaut gan uz Zemes sveru septiņ­desmit seši kilogrami, pieķēros pie kāda augstāka klints izciļņa un tā uzdabūju kājas uz šaurās dzegas. Es izslējos un ar roku aptaustīju klinti. Sprauga uz augšu kļuva platāka.
   —    Te var uzrāpties, — es teicu Keivoram. — Vai jūs palecoties varēsiet aizsniegt manu roku, ja es to pastiepšu jums pretī?
   Atbalstījis ceļgalu un kāju uz dzegas, es iesprie- dos spraugā un izstiepu roku lejup. Keivoru redzēt es nevarēju, bet dzirdēju viņa kustības, kad viņš pietupās, lai palēktos. Un gandrīz tai pašā momentā viņš jau ieķērās manā rokā — ne smagāks par ka­ķēnu! Es uzvilku Keivoru augšā, līdz viņš varēja pieturēties pie dzegas un palaist vaļā manu roku.
   —   Velns parāvis! — es sacīju. — Uz Mēness kurš katrs var būt alpīnists.
   Es sāku cītīgi rāpties tālāk. Dažas minūtes es kāpu, galvu nepaceldams, un tad atkal palūkojos uz augšu. Sprauga vienmērīgi paplatinājās, un gaisma kļuva arvien spožāka. Tikai…
   Tā nebija dienas gaisma!
   Pēc maza brītiņa es ieraudzīju, kas tā ir par gaismu, un aiz vilšanās rūgtuma biju gatavs sašķai­dīt galvu pret klinti. Manu acu priekšā pletās nolai­dena ala, un tās slīpā grīda viscaur bija noklāta ar mazām, vālīšveidīgām sēnēm, kas izstaroja sārteni sidrabainu gaismu. Kādu brīdi es blenzu uz šo maigi vizmojošo sēņu audzi, tad palēcos un drāzos tajā iekšā, norāvu gabalas desmit un triecu pret akme­ņiem. Pēc tam es apsēdos un, kad spraugā parādījās Keivora sārtā seja, rūgti iesmējos.
   —   Atkal fosforescence! — es teicu. — Nav no­zīmes steigties. Apsēdieties un jūtieties kā mājās!
   Keivors kaut ko ņurdēja par vilšanos, bet es nikni grābu sēnes un sviedu klints spraugā.
   —   Es domāju, ka tā ir dienas gaisma, — viņš sa­cīja.
   —   Dienas gaisma! — es kliedzu. — Rītausma, saulriets, mākoņi, vējainas debesis! Vai mēs jelkad to visu atkal redzēsim? — Runājot man gara acu priekšā nostājās maza mūsu pasaules ainava, jauka, spoža un skaidra kā senas itāliešu gleznas fons. — Mūžam mainīgas debesis, mūžam mainīga jūra, pakalni un zaļi koki, saulaini ciemati un pilsētas… Vai atceraties, Keivor, kā saulrietā zaigo slapji jumti! Kā liesmo māju logi vakaru pusē!
   Keivors neatbildēja.
   —   Bet mēs te ložņājam pa šo briesmonīgo pasauli, kas nav nekāda īsta pasaule ar savu tintes melno okeānu planētas tumšajos dziļumos, ar savu dienā karstuma kveldēto un naktī nāves saltumā sastin­gušo ārpusi. Un šie radījumi, kas tagad mūs vajā, šie pretīgie, insektiem līdzīgie puscilvēki — kā no murga izkāpuši! Bet galu galā viņiem ir taisnība. Ar kādām tiesībām mēs esam šeit ieradušies un sašķai­dām viņus, postām viņu pasauli? Droši vien tagad visa planēta ir sacelta kājās un dzenas mums pakaļ. Varbūt jau pēc mirkļa mēs izdzirdēsim viņu smilk­stēšanu un gongu rīboņu. Ko mēs lai darām? Kurp lai bēgam? Te viņi mūs nomušīs viens divi!
   —    Tā ir jūsu vaina! — Keivors sacīja.
   —   Mana vaina? — es iesaucos. — Ak kungs!
   —    Man bija laba ideja.
   —   Pie velna jūsu idejas!
   —   Ja mēs vienkārši nebūtu gājuši tālāk …
   —   Kad viņi laida darbā pīķus?
   —   Jā. Viņi būtu mūs pārnesuši.
   —• Pa šo laipu?
   —   Jā gan. Viņi taču ienesa mūs Mēness iekšienē.
   —        Tad labāk lai mani nes muša, kas rāpo pa griestiem!
   —   Dieva dēļ, Bedford!
   Es atkal sāku šķaidīt sēnes, bet tad piepeši ievē­roju kaut ko, kas pat šai brīdī mani ārkārtīgi pār­steidza.
   —   Keivor, — es iesaucos, — šīs ķēdes ir no zelta!
   Keivors, atspiedis vaigus rokās, bija iegrimis do­mās. Viņš lēni pagrieza galvu un palūkojās uz mani un, kad es to vēlreiz atkārtoju, uzmeta skatienu ap savu labo roku aptītajai ķēdei.
   —   Jā, patiešām, — viņš sacīja. — Tā tas ir.
   Uz mirkli pavīdējusī interese tūlīt pat pagaisa no viņa sejas, un viņš atkal iegremdējās savās domās. Es labu brīdi lauzīju galvu, kāpēc gan tikai tagad esmu pamanījis šo faktu, bet tad nospriedu, ka vai­nojama zilā gaisma, kurā mēs visu laiku uzturējā­mies un kura padarīja metālu pilnīgi bezkrāsainu. Negaidītais atklājums deva manām domām citu pa­vērsienu, un tās aiznesa mani tālu jo tālu. Es aiz­mirsu, ka nupat vēl biju jautājis, ar kādām tiesībām mēs esam ieradušies uz Mēness. Zelts …
   Keivors ierunājās pirmais.
   —   Man šķiet, mums ir divas iespējas.
   —   Un proti?
   —        Vai nu mēģināt atkal izkļūt Mēness virspusē, nepieciešamības gadījumā pielietojot spēku, un tur­pināt lodes meklēšanu, kamēr to atradīsim, jo citādi, kad pienāks nakts, mēs nosalsim, vai arī…
   Viņš aprāvās.
   —   Nu, nu? — es bildu, kaut gan zināju, ko viņš teiks.
   —   Mēs varētu mēģināt vēlreiz kaut kādā veidā panākt saprašanos ar Mēness cilvēkiem.
   —   Es katrā ziņā esmu par pirmo priekšlikumu!
   —   Šaubos, vai tas ir pareizākais ceļš.
   —   Es nešaubos.
   —   Redziet, — Keivors sacīja, — es domāju, ka mēs nedrīkstam spriest par selenītiem tikai pēc līdz šim redzētajiem eksemplāriem vien. Viņu pasaules centrālā daļa, civilizētā daļa droši vien atrodas tālu lejā, dziļākajās alās pie jūras. Šis zemgarozas apvi­dus, kur mēs patlaban esam, ir tikai nomale, ganību rajons. Vismaz es tā domāju. Selenīti, ko mēs redzē­jām, varbūt ir tikai gani un mašīnisti. Tas, ka viņi lieto pīķus — šie pīķi acīmredzot ir domāti Mēness govju pabikstīšanai —, iztēles trūkums, nespēja sa­prast, ka mēs nevaram izdarīt to, ko var viņi, neno­liedzamā brutalitāte — tas viss, šķiet, norāda uz zemu intelekta pakāpi. Bet, ja mēs paciestos …
   —   Ne jūs, ne es nevarētu ilgi noturēties uz sešas collas plata dēļa, kas ved pār bezdibeni.
   —   Taisnība, bet varbūt…
   —   Nē, nē! — es nepiekāpos.
   Keivors sāka runāt par citu iespēju.
   —   Paklausieties, pieņemsim, ka mums izdotos ielīst kādā stūrī, kur mēs varētu aizstāvēties pret šiem lauķiem. Ja mēs noturētos, teiksim, nedēļu, iespējams, ka vēsts par mūsu parādīšanos aizkļūtu līdz Mēness centrālajiem rajoniem, līdz inteliģentā­kajiem selenītiem…
   —   Ja tādi eksistē.
   —   Tādiem jābūt, jo kas gan citādi būtu radījis šīs varenās mašīnas.
   —   Iespējams, taču nekas labs tik un tā nav gai­dāms.
   —   Mēs varētu rakstīt un zīmēt uz sienām …
   —        Kā jūs zināt, ka viņu acis spēs saskatīt mūsu uzvilktās zīmes?
   —    Ja mēs tās iekaltu …
   —    Tas, protams, ir iespējams.
   Manas domas ievirzījās citā plāksnē.
   —        Galu galā, — es teicu, — jūs taču nedomājat, ka šie selenīti ir gudrāki par cilvēkiem?
   —        Viņi noteikti zina daudz vairāk… vai vismaz zina daudz ko tādu, kas mums nav zināms.
   —        Jā, bet… — es sastomījos. — Keivor, es do­māju, jūs nenoliegsiet, ka esat izņēmuma cilvēks.
   —    Kā tā?
   —        Nu, jūs… jūs esat vientuļš… tas ir, bijāt vientuļš. Jūs neesat precējies.
   —        Nekad neesmu gribējis būt ģimenes cilvēks. Bet kāpēc …
   —    Un nekad neesat sapņojis par bagātību?
   —• Nē, arī tā mani nekad nav vilinājusi.
   —   Jūs allaž esat tiecies tikai pēc zināšanām?
   —   Nu, zinātkāre ir cilvēka dabiska īpašība …
   —        Jūs tā domājat. Tur jau ir tā lieta. Jūs domājat, ka arī visi citi, katra saprātīga būtne grib zināt. At­ceros, reiz, kad es jums jautāju, kāpēc jūs noņema­ties ar šiem pētījumiem, jūs teicāt, ka gribot kļūt par Karaliskās dabzinātņu veicināšanas biedrības lo­cekli, iegūt vielu, kas saukšoties keivorīts, un tā tālāk. Jūs ļoti labi zināt, ka nestrādājāt tāpēc, bet toreiz mans jautājums jums bija negaidīts un jūs jutāt, ka nepieciešams kaut kā motivēt savu pievēr­šanos zinātnei. Patiesībā jūs nodarbojāties ar pētnie­cību tāpēc, ka citādi nevarējāt. Tas jums ir asinīs.
   —   Varbūt…
   —        Diez vai viens cilvēks no miljona ir tads ka jūs. Vairums tiecas pēc… nu, vēlmes ir visdažādā­kās, bet ļoti nedaudzi alkst pēc zināšanām pašu zinā- sanu dēļ. Es pie tiem nepiederu, gluži labi to apzinos. Šie selenīti šķiet centīgi, darbīgi radījumi, bet kā jūs zināt, ka pat visinteliģentākie no viņiem ieinteresē­sies par mums un mūsu pasauli? Es neticu, ka viņi vispār zina par mūsu pasaules eksistenci. Naktīs viņi nekad neiznāk Mēness virspusē — viņi nosaltu, ja mēģinātu to darīt. Droši vien viņi nekad nav redzē­juši nevienu citu debesu ķermeni kā tikai svelmaino Sauli. Kā gan lai viņi zinātu, ka ir vēl kāda cita pa­saule? Un, ja arī zinātu, kāda gan viņiem daļa par to? Pat ja viņiem būtu gadījies kādreiz ieraudzīt dažas zvaigznes vai Zemes sirpi, kas par to? Kāpēc būtnēm, kas dzīvo iekšā planētā, noņemties ar spī­dekļu novērošanu? Arī Zemes cilvēki to nebūtu da­rījuši, ja viņiem tas nebūtu nepieciešams gadalaiku noteikšanai un braukšanai pa jūrām. Bet kāpēc lai to darītu Mēness iedzīvotāji? Nu, pieņemsim, ka starp viņiem ir daži tādi filozofi kā jūs. Tieši šie se­lenīti nekad neuzzinās par mūsu eksistenci. Iedomā­jieties, ka uz Zemes būtu nolaidies selenīts tai laikā, kad jūs strādājāt Limpnā, — jūs pats pēdējais uzzi­nātu par viņa ierašanos. Jūs taču nekad nelasāt avī­zes! Saprotiet, jūsu priekšlikumam nav nekādu izredžu. Un, spriedelējot par to, mēs te sēžam un nekā nedarām, bet dārgais laiks skrien. Mēs esam iekļuvuši briesmīgā ķezā. Atlidojuši šurp bez iero­čiem, pazaudējuši savu lodi, palikuši bez barības, parādījušies selenītiem un devuši tiem iemeslu uz­skatīt mūs par dīvainiem, spēcīgiem un bīstamiem zvēriem. Un, ja šie selenīti nav galīgi muļķi, viņi ta­gad vairs neatstāsies un medīs mūs, kamēr atradīs, un, kad atradīs, tad mēģinās sagūstīt, bet, ja tas ne­būs iespējams, viņi mūs nogalinās, — un viss. Ja mūs sagūstīs, droši vien kāda pārpratuma dēļ mēs tiksim nomušīti. Pēc tam viņi varbūt vēl apspriedīs šo gadījumu, bet mums no tā vairs nebūs nekāda labuma.
   —   Turpiniet!
   —        No otras puses, te zelts mētājas apkārt kā ču­guns pie mums. Ja mēs varētu kaut cik no tā paņemt sev līdzi, ja mēs atrastu savu lodi, pirms to uziet viņi, un atgrieztos uz Zemes, tad…
   —   Ko tad?
   —        Mēs varētu izvērsties uz drošākiem pamatiem. Atlidot šurp lielākā lodē un labi apbruņojušies.
   —        Ak kungs! — iesaucās Keivors, it kā es būtu pateicis ko šausmīgu.
   Es iesviedu spraugā vēl vienu spīdošo sēni.
   —        Paklausieties, Keivor, — es teicu, — kā nekā mūsu kopīgajā pasākumā man ir tādas pašas balss­tiesības kā jums, turklāt šis jautājums ir tīri prak­tiskas dabas. Es esmu praktiķis, jūs neesat. Man ne prātā nenāk uzticēties selenītiem un ģeometrijai, ja ir cita iespēja… Viss! Atgriezīsimies uz Zemes! Atklāsim savu noslēpumu — vismaz daļēji. Un atkal lidosim šurp!
   Keivors padomāja.
   —        Kad es devos ekspedīcijā uz Mēnesi, — viņš sacīja, — man vajadzēja to darīt vienam pašam.
   —        Dienaskārtībā ir jautājums, kā tikt atpakaļ uz lodi, — es teicu.
   Kādu brīdi mēs sēdējām klusēdami. Tad Keivors it kā pieņēma manu viedokli.
   —        Es domāju, — viņš sacīja, — ka ir kaut kāda iespēja orientēties. Kamēr saule apspīd šo Mēness pusi, gaiss plūst caur sūklim līdzīgo planētu no tum­šās puses uz šejieni. Tas piepilda visas Mēness alas un no tām izplūst krāteros. Vai jūtat, šeit velk!
   —   Jā gan.
   —        Tas nozīmē, ka mēs neesam strupceļā. Mums jāturas tajā virzienā, kādā plūsmo gaiss. Kaut kur tālāk jābūt spraugai, kas ved augšup. Ja mēs atradī­
   sim kādu spraugu vai eju un uzrāpsimies pa to, mēs ne tikai izbēgsim no vajātājiem …
   —   Bet ja sprauga būs par šauru?
   —   Tad lldīsim atpakaļ.
   —   Csst! — es nočukstēju. — Kas tas?
   Mēs ieklausījāmies. Sākumā bija dzirdama tikai neskaidra murdoņa, tad mūsu ausis uztvēra gonga skaņas.
   —        Viņi laikam domā, ka mēs esam Mēness go­vis, — es sacīju, — un nobīsimies no šāda lēruma.
   —   Viņi nāk pa lejas tuneli, — Keivors teica.
   —   Acīmredzot.
   —        Varbūt viņi nepievērsīs uzmanību spraugai un paies garām.
   Es atkal vērīgi ieklausījos.
   —        Šķiet, tagad viņiem līdzi ir kaut kādi ieroči, — es čukstēju.
   Piepeši es pietrūkos kājās.
   —        Ak dievs, Keivor! — es kliedzu. — Viņi atradīs mūs! Viņi redzēs sēnes, ko es nometu lejā. Viņi…
   Nepabeidzis teikumu, es apsviedos un lēcu pāri sēnēm augšup pa nogāzi uz alas viņu galu. Slīpums kļuva arvien stāvāks, un es redzēju, ka ala izbeidzas ar šauru eju, kas ved augšup necaurredzamā tumsā. Es jau grasījos līst tajā iekšā, bet tad, kaut ko iedo­mājies, pagriezos atpakaļ.
   —    Ko jūs darāt? — Keivors iesaucās.
   —        Kāpiet vien! — es sacīju, nolauzu divas spī­došās sēnes un, iebāzis vienu savas flaneļa žaketes krūšu kabatā, tā ka tās starojums apgaismoja mums ceļu, ar otru rokā devos pakaļ Keivoram.
   Selenītu saceltais troksnis tagad bija tik skaļš, ka šķita — viņi jau atrodas zem spraugas, pa kuru mēs bijām uzrāpušies līdz šai alai. Bet varbūt viņiem ne­veicās ar kāpšanu, vai arī viņi vilcinājās, baidīda­mies no mūsu pretošanās. Lai nu kā, mūs tagad mie­
   rināja apziņa, ka mēs, citas planētas bērni, esam fiziski daudz spēcīgāki par šiem Mēness radījumiem. Pēc brīža es jau sparīgi jo sparīgi kāpu augšup, se­kodams Keivora zili spīdošajiem papēžiem.

   Nezinu, cik ilgi mēs tā bijām kāpuši, kad sasnie­dzām restes. Varbūt mēs uzrāpāmies tikai pāris simt pēdu, bet toreiz man šķita, ka mēs spraucāmies un vilkāmies, līdām un rausāmies vismaz jūdzi pa gan­drīz vertikālo eju. Kad vien es atceros šo kāpienu, man allaž ausīs skan mūsu zelta ķēžu smagā šķin­doņa, kas pavadīja katru kustību. Drīz vien mani pirkstu kauliņi un ceļgali bija nobrāzti jēli un arī uz vaiga sūrstēja nobrāzums. Pēc kāda laika mūsu sākotnējais straujais temps atslāba, kustības kļuva lēnākas un piesardzīgākas. Pakaļdzenošos selenītu trokšņošana bija pilnīgi noklususi. Gandrīz vai šķita, ka viņi, par spīti sašķaidīto sēņu kupai, kas gulēja zem klints spraugas, nav līduši pa to mums pakaļ. Vietumis eja bija tik šaura, ka mēs tikai ar pūlēm izspraucāmies cauri, dažviet tās sienas atkāpās, izveidojot plašus iedobumus, kas bija nosēti ar kris­tālu adatām vai biezi apauguši ar bezkrāsainiem, spīdošiem sēņu bumbuļiem. Reizēm tā izlocījās kā spirāle, reizēm nosliecās gandrīz horizontālā vir­zienā. Atkal un atkal mēs dzirdējām ūdens pilēšanu. Pāris reižu kaut kas nočabēja, it kā mazi, dzīvi ra­dījumi būtu pamukuši mums no ceļa, taču mēs tos neredzējām. Iespējams, ka tie bija kādi indīgi rāpuļi, bet mūs tie neaiztika, un mēs bijām tā aizņemti ar citām raizēm, ka tāds lienošs mūdzis nelikās uzma- nlbas vērts. Beidzot tālu augšā atkal parādījās pa­zīstamā zilā gaisma. Drīz mēs ieraudzījām, ka tā plūsmo cauri restēm, kas aizšķērsoja mums ceļu.
   Čukstus pārmijuši pāris vārdu, mēs turpinājām ļoti piesardzīgi rāpties augšup. Drīz vien mēs sasnie­dzām šīs restes, un, piespiedis seju pie tām, es va­rēju redzēt daļu augšējās alas. Kā likās, tā bija krietni liela, un to neapšaubāmi apgaismoja tā pati zilu gaismu izstarojošā viela, ko mēs tikām redzējuši izplūstam no dārdošajām mašīnām. Ik pa brītiņam starp restēm man gar seju nopilēja pa ūdens lāsei.
   Man, gluži dabiski, gribējās paskatīties, kas ir uz alas grīdas, bet restes atradās padziļinājumā, kura malas paslēpa to mūsu acīm. Tad mēs saspringti ieklausījāmies dažādajās skaņās, kas nonāca līdz mums, un drīz vien es pamanīju vairākas neskaidras ēnas pavīdam uz alas krēslainajiem griestiem augstu virs mūsu galvām.
   Neapšaubāmi šai alā bija selenīti, varbūt pat prāvā skaitā, jo mēs dzirdējām viņu čivināšanu un klusu dipoņu, kas radās, viņiem staigājot. Turklāt ik pa brīdim atkārtojās vienmērīgu, šļekstošu sitienu trok­snis — čak, čak, čak —, it kā ar nazi vai lāpstu kapātu kaut ko mīkstu. Tad nošķindēja ķēdes, at­skanēja svilpiens un dobja dārdoņa, it kā kravas mašīna brauktu pār viaduktu, un pēc tam atkal at­sākās vienmērīgais čak-čak-čak. Spriežot pēc ēnām, selenīti kustējās ātri un ritmiski, vienā taktī ar šo regulāro troksni, un apstājās, kad tas noklusa.
   Mēs sabāzām galvas kopā un neskanīgiem čuk­stiem sākām apspriesties.
   —   Viņi kaut ko dara, — es teicu, — un ir aizņemti ar to.
   —   Jā.
   —   Viņi nemeklē mūs un strādā savā nodabā.
   —   Varbūt viņi nekā nav dzirdējuši par mums.
   —    Mus vajā tie tur, lejā. Ja mēs pēkšņi parādītos šeit…
   Mēs pavērāmies viens otrā.
   —    Varbūt rastos iespēja uzsākt sarunas, — Kei­vors sacīja.
   —   Nē, — es atbildēju, — tikai ne to.
   Kādu brīdi mēs klusējām, domādami katrs savu domu.
   Čak, čak, čak — atsākās kapāšana, un ēnas slī­dēja šurpu turpu.
   Es palūkojos uz restēm.
   —    Tās nav diezkādas stiprās, — es sacīju. — Var­būt mums izdotos saliekt pāris stieņus un izlīst cauri.
   Mēs brītiņu apspriedāmies. Tad es satvēru vienu stieni ar abām rokām, atspēros ar kāju pret klinti, tā ka pēda atradās gandrīz galvas augstumā, un spie- dos virsū stienim. Tas saliecās tik spēji, ka es bez­maz paslīdēju. Es apgriezos un izliecu blakus stāvošo stieni pretējā virzienā, tad izņēmu no kabatas spī­došo sēni un nometu to lejā spraugā.
   —    Tikai nerīkojieties pārsteidzīgi! — Keivors no­čukstēja, kad es līdu cauri restēm pa tikko izbrīvēto spraugu.
   Man acu priekšā uz mirkli pavīdēja kustīgas figū­ras, un es tūlīt pat pieplaku pie restēm, lai padziļi­nājuma mala mani aizsegtu selenītu skatieniem. Gulēdams uz vēdera, es ar zīmēm brīdināju Keivoru, kurš grasījās man sekot. Drīz vien mēs bijām blakus un pāri padziļinājuma malai skatījāmies, kas notiek alā.
   Tā bija daudz lielāka ala, nekā mums sākumā bija licies, ar nolaidenu grīdu, un mēs atradāmies tās viszemākajā daļā. Mūsu priekšā pletās plaša, garai hallei līdzīga telpa ar velvētiem griestiem, kas tālumā noslīga lejup, paslēpjot skatienam alas tur­pinājumu. Un visgarām alas sienai, izgaistot per­spektīvas dziļumā, rindā cits aiz cita gulēja milzīgi blāķi, masīvi, bezkrāsaini ķermeņi, ap kuriem ro­sījās selenīti. Sākumā mums šķita, ka tie ir kaut kādi lieli, balti cilindri, bet tad es pamanīju uz mūsu pusi pavērstās galvas — nodīrātas un bez acīm kā aitu galvas miesnieka bodē — un sapratu, ka tie ir Mē­ness govju ķermeņi, ko selenīti dalīja gabalos, kā vaļu mednieki uz kuģa sadala noķerto vali. Selenīti kapāja nost gaļu sloksnēm, un dažiem tālākajiem rumpjiem jau bija redzamas baltas ribas. Viņu cir­vīši tad arī radīja šo troksni — čak, čak, čak. Mazliet tālāk augšup pa alas slīpo grīdu ripoja trosē pie­stiprināta vagonete, pilna ar ļumīgiem gaļas gaba­liem. Šī bezgalīgā aleja no kautķermeņiem, kas bija domāti pārtikai, lika mums apjaust, cik daudz iemīt­nieku ir Mēness pasaulē, un atstāja gandrīz tikpat satriecošu iespaidu kā ielūkošanās milzīgajā šahtā.
   Sākumā man likās, ka selenīti stāv uz steķu balstī­tiem dēļiem, [2] bet tad es redzēju, ka gan dēļi un steķi, gan viņu cirvīši ir tādā pašā svina krāsā, kā­das bija izskatījušās manas ķēdes, iekams tās apspī­dēja balta gaisma. Uz alas grīdas gulēja vairāki ma­sīvi laužņi, kurus selenīti acīmredzot bija lietojuši, lai apveltu beigtās Mēness govis uz otriem sāniem. Tie bija apmēram sešas pēdas gari, ar izliektiem rok­turiem — ļoti vilinoši ieroči. Alu apgaismoja trīs šķērseniskas zilā šķidruma straumītes.
   Mēs ilgu laiku gulējām un klusēdami vērojām alu.
   — Nu? — Keivors beidzot ierunājās.
   Es pieplaku pie restēm un pavērsos pret viņu. Man bija ienākusi prātā doma, kas viesa cerības.
   —   Ja vien viņi nenogādā šos kautķermeņus lejā ar celtni, — es sacīju, — tad mēs esam tuvāk virs­pusei, nekā es domāju.
   —    Kāpēc?
   —   Mēness govis nelec, un spārnu tām nav.
   Keivors atkal palūrēja pāri padziļinājuma malai.
   —   Es tikai brīnos… — viņš iesāka. — Starp citu, mēs vispār neesam bijuši diezcik tālu no virspu­ses …
   Es aši sagrābu Keivora roku, lai viņu apklusinātu, jo biju izdzirdējis troksni ejā zem mums!
   Mēs piespiedāmies pie klints sienas un saspringtā uzmanībā gulējām klusi kā pelītes. Pēc brīža nebija vairs nekādu šaubu, ka kāds piesardzīgi kāpj pa eju augšup. Ļoti lēnām un bez trokšņa es parocīgāk sa­tvēru savu ķēdi un gaidīju, kad parādīsies vajātāji.
   —   Jūs pieskatiet tos zeļļus ar cirvīšiem, — es sa­cīju Keivoram.
   —   Tie neko nenojauš, — Keivors atteica.
   Es aptuveni notēmēju uz caurumu restēs. Nu jau pilnīgi skaidri bija dzirdama tuvojošos selenītu klusā čivināšana, viņu roku pieskārieni klintij un kāpjot notraukto atbirzumu krišanas troksnis.
   Tad es ieraudzīju tumsā zem mums kaut ko kusta­mies, taču nevarēju atšķirt, kas tas ir. Tai pašā acu­mirklī starp restu stieņiem kaut kas pazibēja un triecās augšup. Es pielēcu kājās un zvēlu no visa spēka. Tā bija šķēpa smaile. Vēlāk es sapratu, ka šķēpa garums nebija ļāvis šaurajā ejā to sašķiebt tā, lai trāpītu man. Šķēpa gals izšāvās caur restēm kā čūskas mēle, pasnaikstījās gaisā, nesasniedzis mērķi, nozuda tumsā un atkal cirtās augšup. Bet šoreiz es to sagrābu un izrāvu, kaut arī mani no tumsas apdraudēja otra šķēpa smaile.
   Sajuzdams, ka selenīts, mirkli turējies pretī ma­nam rāvienam, palaiž šķēpu vaļā, es uzvaroši ieklie­dzos. Dabūjis ieroci savās rokās, es devu ar to trie­cienu pēc trieciena cauri restu stieņiem, un lejā at­skanēja griezīgi spiedzieni. Keivors, izrāvis selenī­tiem otru šķēpu, lēkāja man līdzās, vicinādams to un veltīgi pūlēdamies trāpīt mērķī. Kling, kling — zem restēm kaut kas nošķindēja, un tad mums pāri žvin- dzēdams aizlidoja cirvītis un atsitās pret klinti, atgā­dinādams man par miesniekiem, kas strādāja alā.
   Es pagriezos un ieraudzīju, ka viņi visi, izvērsu- šies brīvā ķēdē, cirvīšus vicinādami, nāk uz mūsu pusi. Tie bija īsi, drukni, mazi radījumi ar garām rokām, pavisam citādi nekā tie selenīti, kurus mēs iepriekš tikām redzējuši. Ja viņi nebija par mums neko dzirdējuši, tad neticami ātri bija aptvēruši si­tuāciju. Ar šķēpu rokā es vienu mirkli blenzu uz viņiem.
   — Apsargājiet restes, Keivor! — es uzsaucu, iebļā- vos, lai iebaidītu selenītus, un drāzos viņiem pretī. Divi svieda man ar saviem cirvīšiem, bet netrāpīja, un pārējie tūlīt metās bēgt. Pēc tam arī šie abi sāka skriet augšup pa alu, sažņauguši rokas dūrēs un no­liekuši galvas. Cilvēkus tā skrienam es nekad ne­esmu redzējis!
   Es sapratu, ka ar šķēpu neko nevarēšu izdarīt. Tas bija tievs un trausls, derīgs tikai sviešanai, un pārāk garš, lai ar to veikli rīkotos. Tāpēc es džinos pakaļ selenītiem tikai līdz pirmajam Mēness govs ķerme­nim, tur apstājos un pacēlu vienu no zemē guloša­jiem laužņiem. Tas bija pietiekami smags, lai ar to sašķaidītu prāvu baru selenītu. Es aizsviedu šķēpu un paņēmu arī otrā rokā lauzni. Nu es jutos apbru­ņojies piecreiz labāk nekā ar šķēpu. Draudīgi pa­kratījis abus laužņus pret selenītiem, kas bija apstā­jušies bariņa tālu alas viņā galā, es pagriezos, lai paskatītos uz Keivoru.
   Viņš lēkāja šurpu turpu gar restēm, nikni vēzē- dams savu salauzto šķēpu. Tas bija labi. Vismaz pa­gaidām selenīti neuzdrošinājās līst laukā no ejas. Es atkal palūkojos uz alas viņu galu. Ko gan lai mēs ta­gad iesākam?
   Mēs jau bijām bezmaz iedzīti strupceļā. Bet šie miesnieki bija apjukuši aiz pārsteiguma, droši vien arī nobijušies, un, izņemot mazos cirvīšus, viņiem nebija nekādu ieroču. Tātad jāizlaužas tajā virzienā! Šie mazie, druknie radījumi — daudz īsāki un res­nāki nekā Mēness govju gani — stāvēja izklaidus alas plašumā un izskatījās pavisam neuzņēmīgi. Man bija tā priekšrocība, kas satrakotam vērsim ciema ielā. Taču ar visu to šķita, ka viņu ir milzīgi daudz. Droši vien tā arī bija. Bet tiem selenītiem, kas dzinās mums pakaļ no lejas, bija velnišķīgi gari šķēpi un varbūt vēl citi pārsteigumi… Velns parāvis! Ja mēs metīsimies triecienā uz alas augšgalu, tie no lejas izlīdīs mums aizmugurē, bet, ja mēs to nedarīsim, šiem mazajiem droši vien pienāks papildspēki. Dievs vien zina, kādas varenas kara mašīnas — lielgabalus, bumbas, sauszemes torpēdas — šī nezināmā pasaule zem mūsu kājām, šī milzīgā dziļumu valstība, no ku­ras mēs iepazinām tikai pašu ārējo zonu, varēja at­sūtīt šurp mūsu iznīcināšanai. Bija pilnīgi skaidrs, ka nav citas izejas, kā mēģināt izlauzties! Un tas bija jādara nekavējoties, jo alas dziļumā parādījās arvien jauni selenīti, kas skrēja uz mūsu pusi.
   —  Bedford! — Keivors iekliedzās un pēc mirkļa jau bija pusceļā starp restēm un mani.
   —   Atpakaļ! — es bļāvu. — Ko jūs darāt! …
   —   Viņiem ir … tāds kā lielgabals!
   Starp zibošajām šķēpu smailēm virs restēm iz­spraucās sevišķi tieva un kaulaina selenīta galva un pleci. Viņš stiepa kaut kādu sarežģītu aparātu.
   Es sapratu, ka no Keivora šai kaujā man nekāda palīga nebūs. Mirkli vēl šaubījies, es metos viņam garām, griezdams gaisā savus laužņus un neganti kliegdams, lai traucētu selenītam notēmēt. Viņš tē­mēja kaut kā ērmoti, piespiedis aparātu pie vēdera. «Zvā-ākš!» Tas nebija lielgabals. Tas darbojās līdzīgi šaujamajam stopam, un raidītā bulta trāpīja mani lē­cienā.
   Es nenogāžos zemē, tikai lēciens iznāca īsāks nekā tad, ja man nebūtu trāpīts, un sajūta plecā bija tāda, it kā kaut kas būtu tam viegli piesities un aizslīdējis garām. Tad mana kreisā roka atmetās pret bultas smaili, un es sapratu, ka tā izurbusies cauri manam plecam. Vienā momentā es ar lauzni labajā rokā pie- lēcu klāt selenītam un pamatīgi zvēlu viņam. Viņš uz vietas saļima un saplaka, viņa galva sašķīda kā ola.
   Es nosviedu lauzni, izrāvu garo bultu no pleca un sāku ar to durstīt tumsā zem restēm. Pēc katra dū­riena atskanēja spiedziens un čiepstēšana. Beidzot es no visa spēka triecu bultu lejup, pielēcu kājās, atkal paķēru lauzni un metos uz alas viņu galu.
   — Bedford! — kliedza Keivors, kad es lidoju vi­ņam garām. — Bedford!
   Šķiet, atceros, ka dzirdēju viņa soļus sev aiz mu­guras.
   Solis, lēciens … atsitiens, solis, lēciens … Katrs lēciens šķita ilgstam mūžību. Un ar katru lēcienu ala paplašinājās un selenītu skaits acīm redzami pieauga. Sākumā šķita, ka viņi visi satraukti skraidelē kā skudras izpostītā pūznī, tikai viens vai divi vicināja cirvīšus un grasījās stāties man ceļā, vairums metās bēgt kur kurais, daži meklēja glābiņu starp Mēness govju miesām, tad parādījās vēl citi ar šķepiem, pēc tam vēl… Tas bija vienreizīgs skats: visur zi­bēja rokas un kājas, selenītiem mūkot, ko nagi nes. Alas augšdaļā kļuva tumšāks. Švīkš! — kaut kas aizlidoja pāri manai galvai. Švīkš! Lēciena vidū es redzēju vienu garo bultu ietriecamies Mēness govs ķermenī pa kreisi no manis. Kad es piezemējos, otra atsitās pret alas grīdu man priekšā, un es dzirdēju tālīnu «žvā-ākš!», kas liecināja, ka šaujamaparāts atkal darbojas. Švīkš! Švīkš! Švīkš! — vienu brīdi pār mums gāzās vesels lēvenis bultu. Viņi šāva zal­vēm!
   Es apstājos kā zemē iemiets.
   Neteikšu, ka es tobrīd biju spējīgs skaidri domāt. Atceros, man pazibēja prātā stereotipa frāze: «Uguns zona! Paslēpties!» Es aši iemetos starp diviem Mē­ness govju ķermeņiem un stāvēju tur, smagi elpo­dams un juzdams sevī uzvilnījam mežonīgu nik­numu.
   Es palūkojos apkārt pēc Keivora, un vienu mirkli šķita, ka viņš vairs nav dzīvo vidū. Bet tad viņš iz­nāca no tumsas starp kautķermeņu rindu un alas klints sienu. Es ieraudzīju viņa mazo seju — tum- snēju un zilu, satrauktu, sviedriem norasojušu.
   Keivors kaut ko sacīja, bet es viņa vārdiem nepie­vērsu uzmanību. Es biju izdomājis, ka mēs varētu virzīties augšup pa alu, slēpdamies aiz beigtajām Mēness govīm, kamēr nonāktu pietiekami tuvu izejai, lai ar kauju izlauztos virspusē. Citas iespējas nebija.
   —   Sekojiet man! — es uzsaucu un devos uz priekšu.
   —   Bedford! — Keivors veltīgi nogaudās.
   Ejot augšup pa šauro joslu starp Mēness govīm un alas sienu, es saspringti domāju. Klints izliekums mūs pasargāja no selenītu šāviņiem. Kaut arī šaurī­bas dēļ lēkt mēs nevarējām, tomēr ar savu Zemes doto spēku bijām spējīgi pārvietoties daudz ātrāk nekā selenīti. Es spriedu, ka drīz vien mēs būsim klāt selenītu pūlim alas augšdaļā. Tuvcīņā mēs šos mazos radījumus apkautu kā tarakānus, bet, iekams tiksim tik tālu, viņi mūs apšaudīs. Es izdomāju stra­tēģisku gājienu. Nepalēninādams soli, es norāvu savu flaneļa žaketi.
   —   Bedford! — Keivors man aizmugurē nosēcās.
   Es atskatījos.
   —   Kas ir?
   Keivors norādīja uz augšu pāri Mēness govju rindai.
   —   Balta gaisma! — viņš sacīja. — Atkal balta gaisma!
   Es paskatījos, un patiešām — priekšā alas griestos mirguļoja blāvs mijkrēšļa gaišums. Tas man piedeva divkāršu spēku.
   —   Turieties cieši aiz manis! — es uzsaucu.
   Garš, kārns selenīts izdrāzās no tumsas, iespiedzās un metās bēgt. Es apstājos un pamāju Keivoram, lai paliek uz vietas. Uzkāris savu žaketi uz laužņa, es palīdu gar Mēness govs ķermeni vairāk uz alas vidu, noliku lauzni, uz mirkli izslējos un aši paslēpos. «2vā-ākš — švīkš!» tūlīt atlidoja viena bulta. Mēs bijām pavisam tuvu selenītiem, kas — drukni un tievi, īsi un gari jukjukām — stāvēja lielā pūlī ar veselu bateriju savu šaujamaparātu, kuri bija pa­vērsti uz alas lejasgalu. Nošvīkstēja vēl trīs vai čet­ras bultas, tad apšaude mitējās.
   Es mazliet pabāzu galvu un par mata tiesu izglā­bos no nāves. Man pāri aizlidoja kāds ducis bultu vai vairāk, un es dzirdēju, ka selenīti, darbodamies ap šaujamaparātiem, uztraukti klaigalē un čivina. Es atkal paņēmu lauzni ar žaketi.
   —   Nu ir īstais brīdis! — es teicu un paslēju žaketi augšup.
   «2vā-ākš! 2vā-ākš!» vienā momentā manu žaketi caururba vesels lēvenis bultu, un citas švīkstēdamas aizlidoja pāri mūsu galvām. Es paķēru lauzni, no­sviedu žaketi — droši vien tā vēl tagad atrodas turpat Mēness alā — un metos virsū selenītiem.
   Slaktiņš ilga varbūt kādu minūti. Es mežonīgā nik­numā šķaidīju selenītus bez žēlastības, un viņi lai­kam bija pārāk nobijušies, lai cīnītos. Viņi pat ne­mēģināja pretoties. Bet man, kā saka, asinis dzīslās vārījās. Atceros, es lauzos caur šo tievo, ļengano ra­dījumu pūli gluži kā pļāvējs caur lielu zāli, zvetē­dams pa labi un pa kreisi — žvīkš, žvīkš! Man apkārt šķīda sīkas šķidruma pilītes, zem kājām kaut kas krakšķēja un pīkstēja, un ļumēja. Šķita, ka pūlis pašķiras un saslēdzas, un viļņo kā ūdens. Acīmre­dzot selenītiem nebija saskaņotas rīcības plāna. Daži svieda uz mani šķēpus, un viens no tiem skāra man galvu virs auss. Es dabūju dūrienu rokas dilbā un vienā vaigā, bet šos ievainojumus pamanīju tikai vēlāk, kad sataustīju jau sarecējušās asinis.
   Ko darīja Keivors, es nezinu. Vienu brīdi man likās, ka šī kauja ir ilgusi mūžību un nekad nebeig­sies. Tad piepeši viss bija galā — es redzēju vairs tikai selenītu muguras un kūļājošās galvas, viņiem bēgot uz visām pusēm… Šķita, ka esmu ticis cauri pilnīgi sveikā. Es kliegdams paskrēju dažus soļus uz priekšu, tad apgriezos un izbrīnījies paliku stāvam.
   Es biju izdrāzies cauri selenītu pūlim milža soļiem, viņi visi bija aiz manis un skraidelēja šurpu turpu, meklēdami, kur paslēpties.
   Es jutos ārkārtīgi pārsteigts un bezgala priecīgs par vieglo uzvaru lielajā kaujā, kurā biju meties. Man likās: esmu uzvarējis nevis tāpēc, ka selenīti būtu bijuši negaidīti vārgi pretinieki, bet gan tāpēc, ka es pats esmu varen spēcīgs. Es stulbi iesmējos. Ak, šī fantastiskā Mēness pasaule!
   Kādu mirkli es ar vēl neapdzisušu niknumu nolū­kojos uz sašķaidītajiem un agonijā trīcošajiem ķer­meņiem, kas bija izmētāti pa alas grīdu, tad steigšus devos pakaļ Keivoram.

   Drīz vien mēs pamanījām, ka priekšā vīd kaut kāds krēslains tukšums, un jau nākamajā mirklī izgā­jām no alas slīpā galerijā, kas apjoza milzīgu, apaļu telpu, gigantisku cilindrisku šahtu ar vertikālām sie­nām. Galerijai nebija ne parapeta, ne margu, tā vijās slīpi augšup gar šahtas sienu un pēc pusotra apļa atkal nozuda klints spraugā. Tā man mazliet atgā­dināja spirāliskos dzelzceļa līnijas lokus cauri Sent- gotharda kalnu grēdai Alpos. Viss te bija apmēros grandiozs. Šķiet, veltīgi ir pūliņi aprakstīt šās vietas titāniskumu un tās radīto iespaidu. Mūsu acis slīdēja augšup pa milzīgo klints sienu, un kaut kur tālu augšā mēs saskatījām apaļu, ar blāvām zvaigznēm nosētu debesu laukumiņu, ko puslokā ietvēra žilbi­noši baltas saules gaismas apspīdēta kraujas mala. To ieraugot, mēs abi reizē iekliedzāmies.
   —   Ejam! — es sacīju un devos uz priekšu.
   —    Bet kas tur ir? — Keivors jautāja un ļoti pie­sardzīgi tuvojās galerijas malai. Es sekoju viņa pa­raugam, pastiepos uz priekšu un lūkojos lejup, bet manas acis bija apžilbušas no gaismas spožuma augšā, un es redzēju tikai bezdibenīgu tumsu ar spo­kainiem tumši sarkaniem un purpursārtiem lāsmo- jumiem. Saskatīt es neko nespēju, toties saklausīju. No tumsas augšup plūda skaņa, kas atgādināja sa­niknotas bišu saimes dūkšanu, kādu var dzirdēt, pie­
   liekot ausi pie stropa, — un šī skaņa nāca no milzenīgās šahtas dibena, kas atradās varbūt jūdzes četras zem mums …
   Brīdi paklausījies, es satvēru ciešāk savus laužņus un devos augšup pa galeriju.
   —   Šai jābūt tai pašai šahtai, kuru nosedza vāks un kurā mēs skatījāmies, — Keivors sacīja.
   —   Un tur apakšā ir tās uguntiņas, ko mēs toreiz redzējām.
   —   Uguntiņas! — viņš nopūtās. — Jā, tās pasaules uguntiņas, kuru mēs nekad vairs neredzēsim.
   —   Mēs atgriezīsimies, — es sacīju, jo pēc laimī­gās izkļūšanas no selenītu gūsta biju gandrīz pārlie­cināts, ka mēs atradīsim savu lodi. Keivora atbildi es nesadzirdēju.
   —   Ko? — es pārjautāju.
   —• Neko, — viņš noteica, un mēs klusēdami stei­dzāmies tālāk.
   Šī slīpā, liektā galerija kopumā bija kādas četras piecas jūdzes gara un veda augšup tik stāvi, ka uz Zemes pa to gandrīz nebūtu iespējams uzrāpties, bet Mēness apstākļos mēs pa to uzkāpām pavisam viegli. Šai laikā mēs redzējām tikai divus selenītus, un tie, tiklīdz pamanīja mūs, metās bēgt pa kaklu pa galvu. Bija skaidrs, ka viņus jau sasniegusi vēsts par mūsu spēku un niknumu. Ceļš uz Mēness virspusi bija ne­gaidīti vienkāršs. No lokveida galerijas mēs nokļu­vām slīpi augšupejošā tunelī, kurā varēja samanīt Mēness govju pēdas un kurš bija pavisam taisns un samērā īss, ar augstām griestu velvēm, tā ka nekur tajā nebija pilnīga tumsa. Jau pēc dažiem soļiem tunelis kļuva gaišāks, un drīz vien mēs augstu sev priekšā ieraudzījām tā izeju, kas zaigoja žilbinošā spožumā. Aiz tās vīdēja stāva nogāze, kuras virsotnē pret sauli tumši iezīmējās lieli, aplūzuši un jau sa­žuvuši dzelkšņu krūmi.
   Un, lai cik dīvaini tas būtu, mēs, kam vēl pirms neilga laika šie paši augi bija šķituši tik nedabiski un briesmīgi, tagad skatījāmies uz tiem ar tādu aiz­kustinājumu, kādu izjūt atgriezies trimdinieks, ierau­got savu dzimto zemi. Pat retinātais gaiss, kas lika mums skrienot aizelsties un ļoti apgrūtināja sarunā­šanos, jo vajadzēja krietni piepūlēt balsi, lai viens otru sadzirdētu, mums šķita patīkams. Saules apspī­dētais aplis mūsu priekšā kļuva arvien lielāks, un, jo tuvāk mēs tam nācām, jo melnākā tumsā tinās tuneļa neapgaismotā daļa. Nokaltušajiem dzelkšņu krūmiem vairs nebija ne mazākā zaļuma, tie rēgojās kā brūni, sausi žuburi, un to augstākie zari, kas ne­bija mums redzami, meta fantastisku ēnu rakstu uz klinšu bluķiem. Tuneļa izejas priekšā pletās prāvs noblietēts laukums, kur bija gulšņājušas Mēness govis.
   Beidzot mēs izgājām no tuneļa, un mūs apņēma žilbinoša gaisma un spiedīgs karstums. Ar pūlēm šķērsojuši klajumu, mēs uzrāpāmies kraujā starp krūmu stuburiem un elsdami apsēdāmies sastingu­šas lavas blāķa pakrēslī. Klints pat ēnā bija karsta.
   Gaiss bija svelmains, un fiziski mēs jutāmies gau­žām slikti, taču baismīgais murgs Mēness iekšienē bija beidzies. Šķita, ka mēs esam atgriezušies mājās, pasaulē, kur virs galvas ir zvaigznes. Bēgot pa krēs­lainajiem tuneļiem un alām pārdzīvotās bailes un sasprindzinātība pagaisa bez pēdu. Uzvara kaujā ar selenītiem viesa mūsos lielu pašpaļāvību. Gandrīz neticīgi mēs lūkojāmies uz melno tuneļa rīkli, no kuras tikko bijām iznākuši. Tur lejā, zilajā gaismā, kas tagad atcerē šķita tikpat kā pilnīga tumsa, mēs bijām satikušies ar ķivergalvainajiem radījumiem — ķēmīgām cilvēku karikatūrām, bijām bailēs gājuši tiem līdzi un pakļāvušies, līdz beidzot vairs nevarē­jām pakļauties. Un raugi! — tad šie radījumi bija
   šķīduši kā vasks un putējuši kā pelavas, metušies bēgt un izgaisuši kā sapņu rēgi!
   Es izberzēju acis, gandrīz šaubīdamies, vai tikai mēs to visu neesam redzējuši indīgās sēnes reibuma murgos, un piepeši pamanīju sev uz sejas asinis un jutu kreklu sāpīgi pielipušu pie rokas un pleca.
   —    Velns lai parauj! — es iesaucos, aptaustīdams savus ievainojumus, un pēkšņi tuneļa melnā atvere man šķita kā iztālēm glūnoša acs. — Keivor, ko viņi tagad darīs? Un ko mēs darīsim?
   Keivors pakratīja galvu, neatraudams skatienu no tuneļa.
   —   Kā lai es zinu, ko viņi darīs?
   —    Viss atkarīgs no tā, ko viņi par mums domā un kas viņiem ir rezervē. Bet to mēs nevaram uz­minēt. Tā ir, kā jūs sakāt, Keivor, mēs esam pieskā- rušies tikai šīs pasaules ārējai čaulai. Iespējams, ka viņiem tur iekšienē ir visvisādi ieroči. Pat ar šiem šaujamaparātiem viņi var mūs nopietni apdraudēt… Un tomēr, — es turpināju, — ja arī mēs tūlīt neat­radīsim lodi, mums ir izredzes palikt dzīviem. Mēs nepadosimies un izturēsim. Pat nakti. Mēs varam atkal doties lejā un ar kauju iekarot sev patvēruma vietu.
   Es vērīgi palūkojos apkārt. Ainava tagad izskatī­jās pilnīgi citāda, jo dzelkšņainie krūmi bija bez mēra izauguši un jau pārvērtušies sausos brikšņos. Mēs sēdējām uz augstas kraujas, no kuras pavērās plašs skats uz krāteri, un it visur redzējām Mēness pēcpusdienas rudenīgo vītumu un rūzgumu. Cita aiz citas vīdēja lēzenas, brūni nomīdītas nogāzes un ieplakas, kur bija ganījušās Mēness govis, un tāltālu spožajā saulē snaudulīgi gulšņāja vesels to bars, me­tot melnas ēnas un atgādinot aitas kāpas piegāzē. Bet no selenītiem nebija ne miņas. Nezinu, vai viņi bija aizbēguši, ieraugot mūs iznākam no tuneļa, vai
   parasti pec lopu izdzīšanas ganībās paši mēdza aiziet projām. Tobrīd es domāju, ka viņi nobijušies no mums.
   —        Ja mēs aizdedzinātu sausos krūmus, — es sa­cīju, — varbūt pēc tam pelnos būtu vieglāk ierau­dzīt lodi.
   Šķita, ka Keivors nav mani dzirdējis. Pielicis plaukstu pie pieres, viņš saspringti lūkojās uz zvaig­znēm, kas joprojām, par spīti stiprajai saules gais­mai, bija redzamas debesīs.
   —        Kā jūs domājat, cik ilgi mēs šeit jau esam? — viņš beidzot ierunājās.
   —   Kur šeit?
   —   Uz Mēness.
   —   Kādas divas Zemes dienas.
   —        Gandrīz desmit. Saule ir jau garām zenītam un slīgst uz rietumu pusi. Pēc četrām dienām vai pat ātrāk iestāsies nakts.
   —   Bet mēs esam ēduši tikai vienu reizi!
   —   Zinu. Un… Bet pēc zvaigznēm tā iznāk!
   —        Kāpēc, atrodoties uz mazākas planētas, laika sajūta ir citāda?
   —   Nezinu. Bet tā ir!
   —   Kā var noteikt laiku?
   —        Izsalkums … nogurums … viss šeit ir citāds. Itin viss… viss. Man liekas, ka kopš tā brīža, kad mēs izlīdām no lodes, ir pagājušas tikai stundas… dažas garas stundas, ne vairāk.
   —        Desmit dienas. Tātad mums atliek… — Es pa­skatījos uz sauli — tā bija jau pusceļā no zenīta līdz rietumu apvārsnim. — Četras dienas! … Keivor, mēs nedrīkstam te sēdēt un sapņot! Kā mēs sāksim lodes meklēšanu?
   Es piecēlos.
   —        Mums jāiezīmē kāds punkts, lai tas būtu re­dzams no tālienes — mēs varam izkārt karogu, mutautiņu vai ko tamlīdzīgu —, jāsadala ap to iecirkņi un jāpārmeklē.
   Arī Keivors piecēlās.
   —    Jā, — viņš teica, — citas izejas nav, jāmeklē lode. Nekas cits mums neatliek. Iespējams, ka mēs to atradīsim … pilnīgi iespējams. Un, ja ne …
   —   Mums katrā ziņā tā jāatrod!
   Keivors paraudzījās apkārt, pameta skatienu uz debesīm, tad uz tuneļa izeju un piepeši ar neiecie­tīgu žestu iesaucās:
   —    Ak, cik muļķīgi mēs esam rīkojušies! Tā sa­režģīt situāciju! Padomājiet tikai, kā varēja būt un ko visu mēs būtu varējuši izdarīt!
   —   Mēs vēl tagad varam kaut ko izdarīt.
   —    Ne vairs to, ko būtu varējuši. Te zem mūsu kā­jām ir vesela pasaule. Padomājiet, kas tai jābūt par pasauli! Atcerieties vareno mašīnu, ko redzējām, un vāku, un šahtu! Tas bija tikai Mēness pasaules sā­kums, un šie radījumi, kurus sastapām un ar kuriem cīnījāmies, nav nekas vairāk kā tumsonīgi nomaļu iemītnieki, melnā darba darītāji, gani un miesnieki ar neattīstītu prātu. Bet dziļāk Mēness iekšienē! Alas zem alām, tuneļi, būves, ejas… Un, jo dziļāk, jo viss lielāks, plašāks un vairāk apdzīvots. Noteikti! Līdz pat centram, līdz viņu jūrai, kas apskalo Mē­ness serdi. Iedomājieties tās tintes melnos ūdeņus zilgajā apgaismojumā… ja viņu acīm vispār ir va­jadzīga gaisma! Iedomājieties straumju kaskādes, kas šļācas lejup pa kanāliem un baro šo jūru! Iedomā­jieties to uzbangojam paisumā un aizvilnījam bē­gumā! Varbūt viņi arī kuģo pa šo jūru, varbūt tur lejā ir lielas pilsētas un ņudzošas satiksmes maģis­trāles, cilvēka prātam neaptverama gudrība un kār­tība. Bet mēs te aiziesim bojā un nekad neredzēsim tos, kas ir uzcēluši šo pasauli un valda pār to. Mēs nosalsim un nomirsim, un gaiss pār mums sasals un atkal atkusis, un tad… tad viņi nejauši uzies mūs, mūsu stingos, nedzīvos ķermeņus, un atradīs lodi, ko mēs nevaram atrast, un beidzot, kad būs jau par vēlu, sapratīs, kādi pūliņi izšķiesti veltīgi.
   Keivora balss, kad viņš to visu runāja, skanēja kā pa telefonu — klusi un ļoti tālu.
   —   Bet šī briesmīgā tumsa! — es teicu.
   —   Tā ir pārvarama.
   —   Kā?
   —■ Nezinu. Kā lai es to zinu? Varbūt mēs varētu nēsāt līdzi lāpu vai lukturi… Viņi… mūs saprastu.
   Kādu brīdi Keivors stāvēja ar nolaistām rokām un nožēlas pilnu seju, skumīgi raudzīdamies vienaldzī­gajā ainavā. Tad, bezcerīgi atmetis ar roku, pagrie­zās pret mani un izteica priekšlikumu, kā sākt lodes meklēšanu.
   —   Mēs te vēl atgriezīsimies, — es teicu.
   Viņš pavērās apkārt.
   —   Vispirms mums jātiek atpakaļ uz Zemi.
   ■— Tad mēs varētu atvest līdzi lampas un kārķus kāpelēšanai, un simt citu nepieciešamu lietu.
   —   Jā, — Keivors sacīja.
   —        Šis zelts, ko pārvedīsim, nodrošinās mums veiksmi.
   Keivors paskatījās uz maniem zelta laužņiem un labu brīdi nekā neatbildēja. Viņš stāvēja, saņēmis rokas aiz muguras, un vēroja krāteri. Beidzot viņš nopūtās un ierunājās:
   —        Es atradu ceļu uz šejieni, bet atrast ceļu ne vienmēr nozīmē būt noteicējam par to. Ja es aizve­dīšu savu noslēpumu atpakaļ uz Zemi, kas notiks? Es nespēšu to ilgi saglabāt — pat ne gadu. Agrāk vai vēlāk tas nāks gaismā vai arī varbūt kāds cits izgatavos šo vielu. Un tad … Valdības un valstis cī­nīsies par tiesībām tikt uz šejieni, karos cita pret citu un pret Mēness iemītniekiem. Tas tikai vērsīs plašumā bruņošanos un dos iemeslu kariem. Ja es atklāšu savu noslēpumu, pēc neilga laika, pēc pavi­sam neilga laika šī planēta līdz visdziļākajām tās ga­lerijām būs piekaisīta ar līķiem. Par citu var šaubī­ties, bet tas tā būs noteikti… Patiesībā cilvēkiem Mēness nemaz nav vajadzīgs. Kāds labums viņiem no tā būs? Ko tad viņi ir izdarījuši ar savu planētu? Pārvērtuši to par kauju lauku un nebeidzamu muļ­ķību arēnu. Pasaule ir maza, bet cilvēka mūžs īss, un viņam vēl tik daudz kas būtu paveicams savās mājās. Nē! Zinātne ir pārāk ilgi kalusi ieročus muļ­ķiem. Laiks to izbeigt! Lai cilvēki atklāj no jauna šo noslēpumu pēc tūkstoš gadiem.
   —   Ir taču dažādas iespējas, kā paturēt izgudro­jumu slepenībā, — es bildu.
   Keivors pavērās manī un pasmaidīja.
   —   Galu galā, — viņš sacīja, — kāpēc es raizējos? Mums ir mazas izredzes atrast lodi, un tur lejā briest notikumu turpinājums. Tikai tāpēc, ka cilvēkiem ir tāds paradums — cerēt līdz pēdējam dzīves mirklim, mēs domājam par atgriešanos uz Zemes. Mūsu nepa­tikšanas tikai tagad pa īstam sāksies. Mēs pielieto­jām pret šiem Mēness iemītniekiem spēku, parādī­jām, kādi esam, un izredzes izglābties mums nav lielākas kā tīģerim, kas ticis brīvībā un Haidparkā saplosījis cilvēku. Droši vien vēsts par mums izpla­tās lejup no galerijas uz galeriju, uz dziļākajām, centrālajām daļām… Un, ja selenīti ir saprātīgi do­mājošas būtnes, tad viņi neļaus mums aizvest šo lodi atpakaļ uz Zemi pēc visa tā, ko mēs te esam pastrā­dājuši.
   —  Ar vilcināšanos mēs savas izredzes nepadarām lielākas, — es sacīju.
   Mēs abi sarosījāmies.
   —   Mums jādodas katram uz savu pusi, — Keivors teica. — Uzkārsim mutautiņu uz dzelkšņiem krūma galotnē, nostiprināsim to un, izejot no šā centra, pār­meklēsim krāteri. Jūs dodieties uz rietumiem un, ejot puslokiem šurpu turpu, turieties rietošās saules virzienā. Sākumā jums jāiet tā, lai ēna būtu labajā pusē. Kad tā taisnā leņķi krustos līniju no iezīmētā centra, apgriezieties un ejiet tā, lai ēna kristu krei­sajā pusē. Es meklēšu tādā pašā veidā austrumu vir­zienā. Mēs ielūkosimies katrā aizā, pārbaudīsim katru klinšu sablīvējumu. Mēs darīsim visu, kas mūsu spē­kos, lai atrastu lodi. Ja pamanīsim selenītus, paslēp­simies, kā varēsim. Slāpes būs jādzesē ar sniegu, un, ja jutīsim izsalkumu, būs jānogalina kāda Mēness govs un jāēd tās gaļa … tāpat jēla. Tātad — iesim katrs savu ceļu.
   —   Bet ja viens no mums atradīs lodi?
   —        Tad viņam jāatgriežas pie baltā lakatiņa, jā­stāv tur un jāsignalizē otram.
   —   Bet ja ne viens, ne otrs …
   Keivors palūkojās uz sauli.
   —   Mēs meklēsim, kamēr uznāks nakts un sals.
   —        Bet ja nu selenīti ir atraduši lodi un to paslē­puši?
   Keivors paraustīja plecus.
   —   Vai ja viņi sāks mūs vajāt?
   Viņš nekā neatbildēja.
   —        Katram gadījamam paņemiet vienu lauzni! — es teicu.
   Keivors papurināja galvu un domīgi raudzījās tuk­snesīgajā ainavā. Bet tūlīt viņš vēl nedevās ceļā. Viņš mulsi atskatījās uz mani un, mirkli vilcinājies, sacīja:
   Mani pārņēma dīvains aizkustinājums. Es pēkšņi atcerējos, kā mēs īgņājāmies viens uz otru, un jutu pašpārmetumus, ka ar savu izturēšanos viņu kaiti­nāju. «Sasodīts,» es nodomāju, «mēs gan varējām būt iecietīgāki!» Es dzīros Keivoram uz šķiršanos paspiest roku — tobrīd uznāca tāda vēlēšanās, bet viņš jau salika pēdas kopā un aizlēca projām no ma­nis ziemeļu virzienā. Viņš lidoja pa gaisu kā sausa lapa, nokrita viegli un 3ēca atkal. Es brīdi pastāvēju, vērodams Keivoru, tad negribīgi pagriezos uz rie­tumiem, saņēmu sevi rokās, izraudzījos vietu lēcie­nam un ar tādu sajūtu kā cilvēks, kas metas ledainā ūdenī, spēros iekšā savā Mēness pasaules daļā, lai to pārmeklētu. Es nokritu diezgan neveikli starp klin­tīm, piecēlos kājās un palūkojos apkārt, uzrāpos uz plakana akmens un lēcu atkal…
   Kad es pēc brīža atskatījos, no Keivora vairs ne­bija ne miņas, bet mutautiņš braši plīvoja krūma galā, žilbinoši balts saules spožumā.
   Es nolēmu neizlaist to no acīm, lai notiktu kas no­tikdams.

   Pēc maza brītiņa man jau šķita, ka es allaž esmu bijis uz Mēness viens. Kādu laiku es cītīgi lēkāju, meklēdams lodi, bet joprojām vēl bija ļoti karsts, un retinātā gaisa dēļ radās tāda sajūta, it kā krūtis žņaugtu stīpa. Drīz vien es nonācu padziļā iedobē, kam visapkārt slējās lieli, brūni, sažuvuši krūmi, un apsēdos to ēnā atvēsināties un atvilkt elpu. Es do­māju atpūsties tikai mazu brītiņu. Es noliku abus laužņus sev līdzās un sēdēju, atspiedis zodu rokās.
   Gandrīz bez jebkādas intereses es konstatēju, ka iedobes klintīs, ko trauslie, sačervelējušies ķērpji vie­tumis atsedza skatienam, visur mirgo zelta dzīsliņas un putraimiņi un šur tur starp sažuvušajām augu at­liekām vīd apaļi vai krunkuļaini zelta tīrradņi. Kāda tam tagad bija nozīme? Manu miesu un prātu māca gurdums, es vairs neticēju, ka mēs atradīsim savu lodi šajā milzīgajā, izkaltušajā tuksnesī. Man šķita, ka nav vērts veltīgi nopūlēties pirms neizbēgamās sadursmes ar selenītiem. Kad viņi parādīsies, tad es cīnīšos visiem spēkiem, paklausīdams bezjēdzīgajam instinktam, kas liek cilvēkam par katru cenu sagla­bāt un aizsargāt savu dzīvību, kaut arī drīz vien vi­ņam būtu jāmirst vēl mokošākā nāvē.
   Kāpēc mēs atlidojām uz Mēnesi?
   Tā man šķita visai sarežģīta problēma. Kas tā ir par dziņu cilvēkā, kas mudina viņu atteikties no laimes un mierīgas dzīves/ pūlēties, pakļaut sevi briesmām, riskēt pat ar dzīvību? Šeit uz Mēness es pēkšņi sapratu to, ko man jau sen vajadzēja zināt, — ka cilvēks nav radīts tikai tāpēc, lai dzīvotu drošībā un ērtībās, labi paēstu un jautri pavadītu laiku. Gan­drīz katrs, ja viņam cilvēka misija tiek atklāta nevis vārdos, bet iespēju daudzveidībā, to apzinās. Pretēji savām interesēm, nedomājot par savu labklājību, viņš nemitīgi tiecas rīkoties neprātīgi. Kaut kāds neizprotams spēks dzen viņu, un viņš tam pakļaujas. Bet kāpēc? Kāpēc? Sēdēdams šā neizmantojamā Mē­ness zelta vidū, tālā un svešā pasaulē, es novērtēju visu savu dzīvi. Ja man būs jānomirst vientuļam te uz Mēness, tad kāda būs bijusi manas dzīves jēga? To es nespēju izprast, taču tagad vismaz man bija skaidrāks nekā jebkad agrāk, ka es nekalpoju tikai pats sev, ka visu mūžu es patiesībā nekad neesmu kalpojis savas personiskās dzīves mērķiem. Bet kā mērķiem tad? Kāda ir mana sūtība? … Es vairs ne­prātoju, kāpēc mēs esam atlidojuši uz Mēnesi, mani nodarbināja plašāka problēma. Kāpēc es esmu nācis pasaulē? Kas vispār ir mana personiskā dzīve? … Es iegrimu bezgalīgos, neauglīgos prātojumos…
   Manas domas kļuva neskaidras un juceklīgas, bez noteiktas virzības. Es nejutu locekļos smagumu vai nogurumu — tāda sajūta uz Mēness nav nemaz iedo­mājama —, bet laikam tomēr biju stipri piekusis. Lai nu kā, es iemigu.
   Miegs mani ļoti atspirdzināja, un visu laiku, ka­mēr es gulēju, saule slīdēja uz rieta pusi un kveldē­jošais karstums kļuva mērenāks. Kad beidzot mani uzmodināja tālīns troksnis, es atkal jutos enerģijas pilns un žirgts. Es izberzēju acis un izstaipīju rokas, mazliet pastīvi pieslējos kājās un tūlīt biju gatavs atsākt lodes meklēšanu. Paņēmis savus laužņus katru uz sava pleca, es izgāju no zelta dzīslām bagāto klinšu iedobes.
   Saule tagad bija daudz zemāk nekā pirmīt un gaiss kļuvis krietni vēsāks. Es sapratu, ka esmu gulējis diezgan ilgi. Man šķita, ka krātera rietumu siena jau tinas vieglā, zilgā dūmakā. Es aizlēcu uz nelielu klints izcilni un pavēroju krāteri. No Mēness govīm un selenītiem nebija ne miņas, arī Keivoru es nere­dzēju, bet bez pūlēm saskatīju tālumā savu mutau­tiņu, kas karājās dzelkšņos krūma galotnē. Es parau­dzījos vēlreiz apkārt, tad lēcu uz nākamo novērošanas punktu.
   Es turpināju virzīties uz priekšu puslokā, tad pagriezos un devos atpakaļ, mezdams plašāku pus­loku. Tā bija ļoti nogurdinoša un bezcerīga nodar­bošanās. Gaiss nu bija jau stipri dzestrāks, un man likās, ka ēna zem rietumu klints kļūst arvien platāka. Atkal un atkal es apstājos un vērīgi lūkojos apkārt, bet ne Keivoru, ne selenītus nekur nemanīju. Mē­ness govis laikam bija iedzītas atpakaļ planētā — arī tās vairs neredzēju. Es arvien vairāk un vairāk ilgojos atkal sastapties ar Keivoru. Saule jau bija noslīdējusi tik zemu, ka to no debessmalas šķīra ne lielāks attālums kā tās diametrs. Mani nomāca doma, ka drīz vien selenīti noslēgs visus vākus un aizvirtņus un atstās mūs nežēlīgās Mēness nakts varā. Man šķita, ka ir pēdējais laiks mums ar Kei­voru izbeigt lodes meklēšanu un kopīgi apspriesties. Bija nepieciešams steidzīgi izlemt, kā rīkoties. Mums nebija izdevies atrast lodi, un ilgāk to meklēt vairs nedrīkstējām, jo, ja visas ieejas Mēnesī tiks noslēg­tas un mēs paliksim ārpusē, tad būsim pagalam. No­laidīsies Visuma telpas lielā nakts, un pār mums nāves spārnus sakļaus bezgalīgā tukšuma melnā tumsa. To iedomājoties, visa mana būtne sastinga šausmās. Mums jāmēģina tikt iekšā Mēness alās, kaut arī, to darot, mēs tiktu nogalināti. Mani vajāja vīzija, ka mēs, nosaluši līdz nāvei, ar pēdējiem spē­kiem dauzām dūrēm lielās šahtas vāku.
   Es vairs nedomāju par lodi, es domāju vienīgi par to, kā atrast Keivoru. Es biju drīzāk gatavs doties Mēness iekšienē bez viņa nekā meklēt viņu, kamēr būs par vēlu. Es jau atrados pusceļā uz mūsu kabat­lakatiņu, kad piepeši…
   Es ieraudzīju lodi!
   Patiesībā nevis es atradu lodi, bet tā mani. Lode gulēja krietni tālāk uz rietumiem, kur es vēl nebiju staigājis, un rietošās saules slīpie stari, krītot uz stikla, piepeši ar žilbinošu reflektētas gaismas kūli pavēstīja, kur tā atrodas. Pirmajā mirklī man šķita, ka tas ir kāds jauns ierocis, ko selenīti vērš pret mums, bet tad es sapratu.
   Es pacēlu rokas, mežonīgi iebļāvos un milzīgiem lēcieniem metos lodes virzienā. Viens lēciens man samisējās, es iekritu dziļā aizā un izmežģīju potīti, un pēc tam gandrīz katrs lēciens beidzās ar klupienu.
   Es biju līdz histērijai uztraucies, trīcēju pie visām miesām un, iekams sasniedzu lodi, paliku gluži bez elpas. Vismaz reizes trīs man bija jāapstājas un ar rokām jāsaķer pakrūte, un, par spīti retinātajam un sausajam gaisam, mana seja bija nosvīdusi slapja.
   Kamēr es tiku līdz lodei, man prātā bija vienīgi tā, aizmirsās pat raizes par Keivora nozušanu. Pēdējā lēcienā es uzkritu ar rokām uz lodes stikla, tad aizel­sies piekļāvos tai un veltīgi pūlējos iekliegties: «Keivor! Lode ir te!» Mazliet atguvies, es palūkojos cauri biezajam stiklam. Šķita, ka mūsu lietas ir izsvaidītas juku jukām. Es noliecos un ielūkojos vē­rīgāk. Tad mēģināju tikt lodē iekšā. Lai iebāztu galvu pa lūku, man vajadzēja lodi mazliet pabīdīt. Lūkas vāks bija iekšpusē, un tagad es varēju skaidri redzēt, ka nekas nav aiztikts, nekas nav sabojāts. Viss izskatījās tāpat, kā mēs bijām pametuši, kad izrausāmies ārā sniegā. Labu brīdi es vēl un vēlreiz pārlūkoju mūsu inventāru. Es joprojām trīcēju aiz satraukuma. Cik labi bija atkal redzēt tumšo lodes iekšpusi! Nav iespējams izteikt, cik tā bija brīnišķīga sajūta. Tad es ielīdu iekšā un apsēdos starp mantām. Es paskatījos caur stiklu uz Mēness pasauli un no­drebēju. Nolicis savus zelta laužņus uz saiņa, es sameklēju kaut ko ēdamu un mazliet uzkodu — ne tāpēc, ka man gribētos ēst, bet tāpēc, ka barība bija pieejama. Tad man iešāvās prātā, ka jālien ārā un jāsignalizē Keivoram. Bet es tūlīt neizlīdu un nesig- nalizēju. Kaut kas mani it kā turēja pie lodes.
   Galu galā viss būs labi. Mums vēl pietiks laika da­būt vairāk maģiskā metāla, kas dod varu pār cilvē­kiem. Tur ārā pavisam netālu bija zelts, ko vajadzēja tikai paņemt, un līdz pusei ar zeltu piekrauta lode lidos tikpat labi kā tukša. Tagad mēs varēsim at­griezties, būt paši savi kungi un valdīt pār pasauli, un tad …
   Beidzot es pieslējos kājās un ar pūlēm izrausos no lodes. Izlīdis ārā, es salīgi nodrebinājos, jo va­kara gaiss bija jau ļoti auksts. Es stāvēju ieplakā un vērīgi nopētīju apkārtējos krūmus, tad aizlēcu uz tuvējo klints bluķi, atkārtodams savu pirmo lēcienu uz Mēness. Bet tagad tas man neprasīja nekādu pie­pūli.
   Augi bija nokaltuši tikpat ātri, kā izauguši, un apkārtējo klinšu izskats pārmainījies, tomēr es vēl varēju sazīmēt to nogāzi, uz kuras tiku vērojis sēklu dīgšanu, un augsto klinti, no kuras mēs pirmo reizi bijām aplūkojuši krāteri. Bet dzelkšņainie krūmi un nogāzes tagad stāvēja brūni un sausi. Tie sniedzās trīsdesmit pēdu augstumā un meta garas ēnas, kas aizstiepās nesaskatāmi tālu, un to augšējos zaros ķe­kariem karājās mazi, brūni nogatavojušos sēklu bumbulīši. Krūmi savu darbu bija padarījuši un nu sažuvuši un trausli padevīgi gaidīja nakti, lai nolūztu zem sasalstošā gaisa vāliem. Milzīgie kaktusi, kas mūsu acu priekšā bija tūkuši resnumā, jau sen bija pārsprāguši un izkaisījuši savas sporas uz visām debess pusēm. Brīnumains Visuma stūrītis — vieta, kur pirmoreiz ieradušies Zemes cilvēki!
   Kādreiz, es domāju, šās ieplakas vidū tiks uzstā­dīts piemiņas akmens ar uzrakstu. Un tad man ienāca prātā: ja Mēness pasaules iemītnieki apjēgtu šā brīža svarīgumu, kāds tur lejā tagad valdītu satrau­kums!
   Bet pagaidām viņiem nebija ne jausmas, cik no­zīmīga ir mūsu ierašanās — jo citādi taču krāteris nebūtu kā izmiris, bet ņudzētu pakaļdzīšanās kņadā. Es palūkojos apkārt, meklēdams vietu, no kuras va­rētu signalizēt Keivoram, un redzēju, ka klints, uz kuru viņš bija aizlēcis no šejienes, joprojām mir- dzina saulē kailo muguru. Vienu mirkli es vēl vilcinājos, jo negribējās aizklīst tik tālu no lodes, bet tad sakaunējos par savu mazdūšību un lēcu …
   No šās augstās klints es atkal pārlūkoju krāteri. Tāltālu manas milzīgi garās ēnas galā virs krūmiem plivinājās mazais, baltais lakatiņš. Tas bija ļoti tālu un izskatījās pavisam maziņš, bet Keivors nekur ne­bija redzams. Man šķita, ka nu jau būtu laiks arī viņam meklēt mani. Tāda bija noruna. Bet Keivors nerādījās.
   Es stāvēju un skatījos, ar rokām aizēnojis acis, cerēdams, ka kuru katru mirkli viņu ieraudzīšu. Droši vien es tur tā stāvēju krietni ilgi. Es mēģināju kliegt, bet retinātajā gaisā mana balss necik tālu neaizskanēja. Tad es dzīros atgriezties pie lodes un kā signālu Keivoram uzkārt kādā no tuvējiem krū­miem vienu mūsu segu, bet bailes, ka to varētu pa­manīt selenīti, mani atturēja. Es atkal sāku vērot krāteri.
   Tas bija kā izmiris. Man kļuva neomulīgi. Un cik klusu bija visapkārt! No Mēness iekšienes vairs ne­bija dzirdams ne mazākais troksnītis. īsts nāves klu­sums! Vienīgi krūmi ap mani vāri čabēja vieglajā vējā — nevienas citas skaņas, ne zīmes no skaņām. Un vējš, kas pieņēmās spēkā, kļuva arvien aukstāks.
   Sasodītais Keivors!
   Es dziļi ievilku elpu un pieliku plaukstas pie mutes.
   — Keivor! — es bļāvu, un tas izklausījās, it kā kaut kur tālu kliegtu pundurītis.
   Es palūkojos uz mutautiņu, paskatījos uz rietumu klints sienas plato, augošo ēnu un, pielicis roku pie pieres, paraudzījos uz sauli. Man šķita, ka tā gandrīz acīm redzami slīd lejup.
   Es jutu, ka man steidzīgi jārīkojas, ja gribu izglābt Keivoru. Es norāvu savu vesti un uzsviedu to uz krūmu sausajiem dzelkšņiem kā zīmi, tad taisnā līnijā devos mutautiņa virzienā. Tas bija varbūt kā­das divas jūdzes no manis — tātad sasniedzams ar pāris simtiem lēcienu. Es jau stāstīju, ka uz Mēness cilvēks lēcienā vairākas sekundes lido pa gaisu. Ik­reiz, planēdams gaisā, es ar skatienu meklēju Kei­voru un brīnījos, kāpēc viņš būtu paslēpies. Katrā lēcienā es jutu, ka saule man aiz muguras slīd arvien zemāk un zemāk, un ikreiz, kad manas kājas atme­tās pret klinti, jutu kārdinājumu griezties atpakaļ.
   Pēdējais lēciens — un es biju sasniedzis kraujas pakāji zem mutautiņa; viens liels solis — un es stā­vēju mūsu pirmītējā novērošanas punktā izstieptas rokas atstatumā no baltā drānas gabaliņa. Es izslējos un vērīgi nopētīju apkārtni, ko jau klāja garu ēnu strēles. Tālumā slīpas nogāzes apakšā rēgojās ieeja tunelī, pa kuru mēs bijām izbēguši. Mana garumā augošā ēna drīz vien aizsniedza to un pieskārās tai kā nakts tumšā roka.
   Ne miņas no Keivora, nevienas skaņas mēmajā klusumā, tikai sausi čabošie krūmi un to ēnas arvien stiprāk šūpojās vējā. Piepeši man pārskrēja tirpas pār kauliem.
   — Keiv… — es mēģināju kliegt un vēlreiz pār­liecinājos, ka šajā retinātajā gaisā cilvēka balss ir bezspēcīga.
   Klusums. Nāves klusums.
   Tad pēkšņi manas acis kaut ko ieraudzīja. Jardu piecdesmit lejāk starp nolūzušu zaru atliekām gu­lēja mazs, apaļš priekšmets. Kas tas bija? Es to uz­reiz pazinu, taču nezkādēļ it kā negribēju pazīt.
   Es piegāju tuvāk. Tā bija mazā kriketa cepure, ko nēsāja Keivors. Es nepieskāros tai, es stāvēju un skatījos uz to. Tad es ievēroju, ka apkārt izmētātie zari ir salauzīti un samīdīti. Mirkli vilcinājies, es pie­gāju klāt un pacēlu cepuri.
   Es stāvēju ar Keivora cepuri rokā un blenzu uz salauzītajiem stublājiem un dzelkšņiem. Daži no tiem bija notraipīti ar kaut ko tumšu, kam es neuzdro­šinājos pieskarties. Apmēram desmit jardu tālāk vējš dzenāja starp brikšņiem mazu, koši baltu ču- muru.
   Tas bija neliels papīra gabaliņš, saņurcīts cieši jo cieši, it kā būtu bijis sažņaugts dūrē. Es to pacēlu — uz tā bija sarkani traipi. Tad es pamanīju blāvas zīmuļa raksta pēdas. Izgludinājis papīru, es redzēju, ka tas ir aprakstīts nelīdzenām, saraustītām rindiņām un pēdējā no tām izbeidzas ar greizu, kricelīgu svītru.
   Es sāku burtot uzrakstīto.
   «Esmu savainojis kāju, laikam cietis ceļa skrie­melis, nevaru ne paskriet, ne paiet,» pirmais teikums bija uzrakstīts gluži skaidri. Tālāk, jau grūtāk sala­sāmi: «Viņi mani vajā jau labu laiku un …» — šķiet, tur bija uzrakstīts «agrāk vai vēlāk», bet pēc tam izsmērēts un virsū uzšņāpts kaut kas nesalasāms — « .. .es nonākšu viņu rokās. Esmu ielenkts no visām pusēm.»
   Tad rokraksts kļuva pavisam skribelīgs.
   «Dzirdu viņus tuvojamies …» es vairāk tikai ar minēšanu izburtoju. Tālāk dažas rindas vispār nebija salasāmas, bet pēc tam sekoja virkne tīri skaidri uz­rakstītu vārdu: «… pilnīgi citāda veida selenīti, kas acīmredzot vada…» Atkal rakstījums pārvērtās steidzīgi uzrautu ķeburu juceklī.
   «Viņiem ir lielākas galvas — daudz lielākas, slai­dāki ķermeņi un ļoti īsas kājas. Viņi izdod maigas skaņas, rīkojas organizēti un apdomīgi…»
   «Kaut arī es esmu ievainots un bezpalīdzīgs, viņu izturēšanās vieš manī cerības…» Tas izklausījās pēc Keivora. «Viņi ne reizi nav šāvuši uz māņi, nav arī mēģinājuši uzbrukt. Esmu nolēmis …»
   Šai vietā rakstījums pēkšņi izbeidzās ar kricelīgu svītru šķērsām papīram, un lapiņas otra puse un stūri bija … ar asinīm!
   Un, kad es tur tā stāvēju, apstulbis un izmisis, tu­rēdams rokā šo satriecošo zīmīti, kaut kas ļoti maigs, viegls un vēss uz mirkli pieskārās manai plaukstai. Ieslīpi tumšajām ēnām aizlidinājās mazs, balts kris- lītis. Tā bija sīka sniegpārsliņa, pirmā sniegpārsla, nakts vēstnese.
   Es satrūcies pacēlu acis. Debesis bija satumsušas jau gandrīz melnas, un tajās pulcējās neskaitāmas salti mirgojošas zvaigznes. Es palūkojos uz austru­miem — sadugusī Mēness pasaule tur vīdēja tumšā bronzas krāsā; pavēros uz rietumiem — saule, kam balta, strauji sabiezējoša migla tagad bija atņēmusi pusi kvēles un spožuma, pieskārās krātera malai un slīgtin slīga lejup, augstie krūmi un klinšu šķautnes iezīmējās pret to kā melni, haotiski drūzmējošies silueti. Lielajā tumsas ezerā rietumu pusē grima mil­zīgs miglas mākonis. Viss krāteris it kā notrīcēja saltā vēja brāzmā. Piepeši ap mani sagriezās krītoša sniega virpulis, un viss apkārt kļuva pelēks un ne­skaidrs.
   Un tad es atkal izdzirdēju — ne vairs skaļus un dārdošus kā pirmoreiz, bet paklusus un apslāpētus kā dziestoša balss — tos pašus noslēpumainos būk­šķus, kas bija iezvanījuši dienas atnākšanu: «Bum!… Bum! … Bum! …»
   Skaņas atbalsodamās vēlās pa krāteri, šķita vibrē­jam vienā ritmā ar lielāko zvaigžņu mirgošanu, un asinssarkanā saules diska mala grima aiz apvāršņa, dobjajam atvadu zvanam skandējot: «Bum! … Bum!… Bum!…»
   Kas bija noticis ar Keivoru? Es stāvēju kā apmāts, ieklausīdamies šajos ritmiskajos sitienos, līdz beidzot tie apklusa.
   Un piepeši tuneļa ieeja nogāzes piekājē aizvērās gluži kā acs un nozuda skatienam.
   Nu es patiešām biju pilnīgi viens.
   Arvien ciešākām skavām mani no visām pusēm apņēma mūžība, kam nav ne sākuma, ne gala, neap­tverams tukšums, kurā gaisma, dzīvība un esamība ir tikai kā krītošas zvaigznes īslaicīgais uzliesmo­jums; aukstums, miers, klusums — bezgalīgā, nebei­dzamā Visuma nakts.
   Vientulības un pamestības sajūta pārvērtās par gandrīz fizisku neatvairāma spēka tuvumu — šķita, pār mani noliecas, man pieskaras nebūtības saltā roka.
   — Nē! — es iekliedzos. — Nē! Vēl ne, vēl ne! Atkāpies! Ak, atkāpies! — Mana balss kļuva spalgi spiedzīga.
   Es nosviedu saņurcīto papīru, uzrāpos atpakaļ kraujas virsotnē, lai orientētos, un tad, saņēmis kopā visu gribasspēku, lieliem lēcieniem metos uz paša atstāto zīmi, kas neskaidri vīdēja tālumā tikai maz­liet šaipus milzīgajai krātera rietumu sienas ēnai.
   Lēciens … lēciens … lēciens, un katrs lēciens šķita ilgstam gadu simteni.
   No saules vairs bija redzama tikai blāva, izplū­dusi maliņa, un sabiezējošā tumsa draudēja paslēpt lodi, iekams es pagūšu to sasniegt. Līdz lodei bija divas jūdzes — vairāk nekā simt lēcienu, un gaiss ap mani kļuva arvien retinātāks, it kā kāds to aiz- sūknētu no krātera, turklāt aukstums sāka stindzināt locekļus. Bet pat nāve nebūtu spējusi mani apstādi­nāt — es mirtu lēkdams. Pāris reižu man paslīdēja kāja uz saputinātā sniega, tādēļ vajadzēja saīsināt lēcienus. Vienreiz es iekritu krūmos — tie salūza un sabirza sīkās drumslās un skripsnās. Reiz, nokrītot uz zemes, es paklupu, pa galvu pa kaklu ievēlos aizā,
   sadauzījos līdz asinīm un bezmaz pazaudēju vir­zienu.
   Bet šie starpgadījumi nebija nekas salīdzinājumā ar drausmīgo sajūtu, kad lēcienā lidoju pa gaisu pretī šim nakts paisumam. Es elpoju aizgūtnēm, ar svelpjošu troksni, plaušās man durstīja kā ar na­žiem. Sirds neganti dauzījās, un ik pukstiens atbal­sojās smadzenēs.
   «Vai es tikšu līdz lodei? Ak dievs! Vai es to sa­sniegšu?»
   Katra kustība man sagādāja mokas.
   «Apgulsties!» kliedza sāpes un izmisums. «Apgul­sties!»
   Jo vairāk es tuvojos mērķim, jo tālāks un neaiz- sniedzamāks tas šķita. Es biju pa pusei sastindzis, es klupu, sasitos un ievainoju sevi, bet asinis netecēja.
   Es jau varēju redzēt lodi.
   Es nokritu četrrāpus, manas plaušas gārdza.
   Es līdu uz priekšu. Manas lūpas pārklājās ar ledus kārtiņu, no ūsām karājās lāstekas, es viss biju nosar­mojis balts sasalstošajā gaisā.
   Līdz lodei vēl bija kādi divpadsmit jardi. Manas acis vairs lāgā nerādīja. «Gulsties!» kliedza izmisums. «Gulsties!»
   Mana roka pieskārās lodei. Es apstājos.
   «Par vēlu!» kliedza izmisums. «Gulsties!»
   Es cīnījos pēdējiem spēkiem. Es pieķēros pie lū­kas malas — galīgi truls, pusdzīvs. Visapkārt man virpuļoja sniegs. Es ierausos iekšā. Tur gaiss bija mazliet siltāks.
   Sniega un sasalušā gaisa pārslas lidinājās ap mani, kad es ar sastingušām rokām pūlējos iecelt lūkas vāku vietā un cieši aizskrūvēt. Es iešņukstējos.
   — Man tas jāvar! — es caur zobiem izdvesu. Un tad ar trīcošiem un stīviem pirkstiem pieskāros aiz- varu slēdžiem.
   Kamēr es neveikli grābstījos ap slēdžiem, jo nekad agrāk nebiju ar tiem rīkojies, es caur apsvīdušo stiklu neskaidri redzēju cauri sniegputenim mirgo­jam un plaiksnāmies rietošās saules pēdējos liesmaini sarkanos starus. Melni krūmi liecās un lūza zem uz- gūlušā sniega smaguma. Sniegs virpuļoja arvien lie­lākām pikām, kas pret gaismu izskatījās melnas. Ko tad, ja es netikšu galā ar slēdžiem?
   Tad zem maniem pirkstiem kaut kas noklikšķēja, un nākamajā acumirkli Mēness pasaules pēdējā aina nozuda skatienam. Mani apņēma starpplanētu lodes klusums un tumsa.

   Sajūta man bija gandrīz tāda, it kā es būtu noga­lināts. Patiešām likās, ka piepeši un varmācīgi no­galināts cilvēks varētu justies apmēram tā, kā jutos es. Vispirms — šausmas un agonijas mokas, tad — tumsa un klusums, ne gaismas, ne dzīvības, ne sau­les, ne mēness, ne zvaigžņu, tikai bezgalības tukšums. Kaut arī tas bija manis paša darbības rezultāts, kaut arī jau biju to piedzīvojis kopā ar Keivoru, es jutos pārsteigts, satriekts un apmulsis. Šķita, ka es tieku nests augšup nebeidzamā tumsā. Mani pirksti atrā­vās no slēdžiem, es peldēju gaisā kā bezķermeniska, astrāla būtne, līdz beidzot lēnām un viegli atmetos pret mantu saini, zelta ķēdi un laužņiem, kas bija aizslīdējuši uz lodes centru.
   Nezinu, cik ilgi es tā peldēju. Lodē Zemes laika sajūta zuda pilnīgi, noteikt aizritējušā laika ilgumu bija vēl neiespējamāk nekā uz Mēness. Pieskarša­nās mantu sainim mani it kā pamodināja no dziļa miega. Es tūlīt sapratu: ja gribu palikt nomodā un izglābties, man jāiededzina gaisma vai jāatver kāds logs, lai kaut ko saskatītu un orientētos. Turklāt man ļoti sala. Es atgrūdos no mantu saiņa, pieķēros pie vienas no stiklā iestiprinātajām tievajām virvēm un aizrāpos pa to līdz lūkas malai. Nu man bija skaidrs, kur atrodas gaismas un aizvaru slēdži. Es atgrūdos un, aplidojis apkārt mantu sainim, ceļā sadurdamies ar kaut ko lielu un plānu, kas peldēja gaisā un mani izbiedēja, aizkļuvu līdz virvei, kura atradās tuvu pie slēdžiem, un pievilkos tiem klāt. Vispirms es aizde­dzināju mazo spuldzi, lai redzētu, ar ko tumsā biju saskāries. Izrādījās, ka, atrāvies no lodes sienas, tuk­šumā lidinās vecais «Lloyd's News» eksemplārs. Tas mani atgrieza no bezgalības jutoņām īstenībā. Es sāku smieties un stipri aizelsos, un tas savukārt man atgādināja, ka nepieciešams lodes atmosfēru papil­dināt ar mazliet skābekļa no cilindra. Pēc tam es ieslēdzu krāsniņu un, kad biju sasildījies, paēdu. Tad ļoti piesardzīgi sāku darboties ar keivorīta aizva- riem, lai konstatētu, vai spēšu uzminēt, kādā virzienā lode lido.
   Atvēris pirmo aizvaru, es tūlīt pat to atkal aizcirtu ciet un brīdi inerti karājos tumsā, apžilbis un apmul­sis no spožās saules gaismas, kas iesitās man sejā. Mazliet padomājis, es atvēru dažus logus pretējā pusē un ieraudzīju milzīgu Mēness sirpi, bet aiz tā — mazu Zemes sirpīti. Es jutos pārsteigts, ka at­rodos jau tik tālu no Mēness. Es biju ne tikai domā­jis, ka gandrīz vai nemaz nebūs jūtams grūdiens, ar kādu mūs izvadīja Zemes atmosfēra starta brīdī, bet arī rēķinājis, ka ātrums, paceļoties no Mēness, būs vismaz divdesmit astoņas reizes mazāks. Es biju gai­dījis, ka redzēšu zem sevis mūsu krāteri un nakts robežu, bet tas viss tagad bija vairs tikai daļa no tumšā ieroba baltajā sirpī, kas piepildīja debesis. Un Keivors?
   Viņš jau bija kļuvis bezgalīgi mazs lielums.
   Es mēģināju iztēloties, kas ar viņu varētu būt no­ticis, bet tobrīd spēju domāt vienīgi par nāvi. Šķita, ka es viņu redzu guļam sarāvušos, ar sašķaidītu galvu, augsta, zila ūdenskrituma pakājē. Un apkārt viņam bolās šie stulbie insekti…
   No lidojošās avīzes svētīgā pieskāriena es uz kādu laiku atguvu savu lietišķību. Bija pilnīgi skaidrs, ka man jātiek atpakaļ uz Zemes, bet, cik varēju spriest, es lidoju projām no tās. Lai kas bija noticis ar Kei- voru, pat ja viņš vēl būtu dzīvs — kaut gan asinīm notraipītā zīmīte lika domāt ļaunāko —, manos spē­kos nebija viņam palīdzēt. Viņš — dzīvs vai miris — bija palicis tur, aiz necaurredzamā nakts aizsega, un viņam tur būs jāpaliek vismaz tik ilgi, kamēr es varēšu noorganizēt glābšanas ekspedīciju. Vai es taisījos to darīt? Tādas domas man bija gan. Es at­griezīšos uz Zemes, ja tas būs iespējams, un tad, mierīgi visu apsvēris, vai nu parādīšu lodi un izskaidrošu tās uzbūvi dažām uzticamām personām un rīkošos kopā ar tām, vai arī, ja tā liksies prātī­gāk, neatklāšu savu noslēpumu, pārdošu līdzatvesto zeltu, iegādāšos ieročus, pārtiku, sameklēšu kom­panjonu un tad atgriezīšos uz Mēness, izcīnīšu īstu kauju ar šiem viegli uzvaramajiem radījumiem, at­brīvošu Keivoru, ja viņš vēl būs dzīvs, un katrā ziņā savākšu pietiekamu zelta krājumu, lai mana nākotne būtu nodrošināta. Bet pagaidām tās vēl bija tikai tālas cerības, vispirms man vajadzēja tikt atpakaļ.
   Bija jāizlemj, ko un kā darīt, lai lode lidotu Zemes virzienā. Kad es sāku lauzīt galvu par šo problēmu, man vairs nebija prātā raizēties, ko uzsākšu, kad būšu atgriezies. Galvenais tagad bija — nokļūt atpa­kaļ uz Zemes.
   Galu galā es izgudroju, ka visprātīgāk laikam būs ļaut lodei krist atpakaļ Mēness virzienā, lai iegūtu ātrumu, tad, nepielaižoties tam bīstami tuvu, aizvērt logus un aizlidot Mēnesim garām, pēc tam atdarīt aizvarus Zemes pusē un tādējādi uzņemt kursu uz mājām. Bet, vai man tiešām izdosies sasniegt Zemi vai varbūt es nebeidzami riņķošu ap to pa kādu hiperbolu, parabolu vai citādu līkni, — to es nezi­nāju. Vēlāk pār mani nāca laimīga iedvesma, un, manipulējot ar aizvariem Mēness pusē, kurš parā­dījās debesīs šaipus Zemes, es izmainīju kursu tā, lai lode atrastos tieši pretī Zemei, jo bija acīm re­dzams, ka citādi es neglābjami aizlidošu tai garām. Es ne pa jokam piepūlēju smadzenes, domājot par šīm sarežģītajām problēmām, jo neesmu taču mate­mātiķis, — un galu galā pats gluži labi apzinos, ka par atgriešanos uz Zemes man vairāk jāpateicas lai­mīgam gadījumam nekā savai gudrībai. Ja es toreiz būtu zinājis to, ko zinu tagad, — ka teorētiski man nebija nekādu izredžu sasniegt Zemi, šaubos, vai es vispār būtu pat pieskāries slēdžiem.
   Izlēmis, ko vajadzētu darīt, es atvēru visus logus Mēness pusē un, nometies tupus uz stikla, vēroju, kā Mēness sirpis kļūst arvien lielāks un lielāks. Kad tas būs pietiekami tuvu, es aizvēršu logus, ar iegūto ātrumu aizlidošu garām Mēnesim — ja neuztriekšos tam virsū — un turpināšu lidojumu Zemes virzienā.
   Tā es arī darīju.
   Kad biju diezgan pietuvojies Mēnesim, es aizvēru visus tās puses aizvarus un, nejuzdams ne mazākās bailes, ne īpašu satraukumu, mierīgi apsēdos, lai šai mazajā matērijas kriksītī trauktos cauri bezgalīgajai telpai, līdz sasniegšu Zemi. Krāsniņa bija lodi cik necik iesildījusi, gaiss atsvaidzināts ar skābekli, un fiziski es jutos pavisam labi, vienīgi asiņu sastrē­gums galvā mazliet lika sevi manīt kā visu laiku, kopš biju projām no Zemes. Taupības nolūkos es izdzēsu gaismu un sēdēju tumsā, ko kliedēja tikai tālās Zemes spožums un zem manis mirgojošās zvaig­znes. Ap mani bija absolūts klusums un miers, it kā es patiešām būtu vienīgā dzīvā būtne Universā, taču dīvainā kārtā es nejutos vientuļāk vai neomulīgāk kā guļot gultā uz Zemes. Jo dīvaināk tas man šķiet, ja atceros pēdējās Mēness krāterī pavadītās stundas, kad baismīga vientulības sajūta noveda mani līdz izmisumam…
   Lai cik neticami tas liktos, laiku, ko es pavadīju izplatījumā, nav iespējams salīdzināt ar kādu zināma ilguma laika sprīdi manā Zemes dzīvē. Brīžiem šķita, ka esmu sēdējis lodē neizmērojamu mūžību kā dievs uz lotosa lapas, bet tad atkal lidojums no Mēness līdz Zemei likās īss kā viens mirklis. īstenībā mans ceļojums ilga vairākas nedēļas. Un šai laikā es nezi­nāju, kas ir raizes un bažas, izsalkums vai bailes. Es peldēju tukšumā, savādā atraisītībā domādams par visu, ko bijām pārdzīvojuši, par savu dzīvi un cen­tieniem, par savas esamības neizdibināmo jēgu. Man šķita, ka augu arvien lielāks un lielāks, nejūtu vairs kustību, it kā peldu starp zvaigznēm, un allaž kaut kur prāta dziļumos vīdēja doma par Zemes un vēl jo vairāk sava paša dzīves niecīgumu.
   Es nespēju loģiski izskaidrot visu, ko izjutu un pārdzīvoju šā lidojuma laikā. Neapšaubāmi manas dīvainās izjūtas un domu ekskursus izraisīja nepa­rastie fiziskie apstākļi, kādos atrados. Es šeit vien­kārši aprakstu savus pārdzīvojumus bez jebkādiem komentāriem. Visvairāk mani mulsināja atsvešinā­tība pašam no sevis. Es jutos, ja tā var izteikties, no­šķirts no Bedforda. Es skatījos uz šo Bedfordu kā uz sīku, nenozīmīgu radījumu, ar kuru nejauši esmu sagadījies kopā. Manās acīs viņš nebija nekas vairāk kā ēzelis, nabaga nožēlojams kustonis, kaut gan līdz tam ar klusu lepnumu biju viņu uzskatījis par ļoti apdāvinātu un visai iespaidīgu personu. Turklāt viņš man šķita ēzelis, kura priekšteči paaudžu paau­dzēs bijuši ēzeļi. Es atcerējos viņa skolēna gadus, viņa agro jaunību un pirmo iemīlēšanos, un tas viss manā uztverē bija tikpat nenozīmīgs kā skudras ro­sīšanās smiltīs … Kaut kas 110 šās skaudrās apskaid­rības brīžiem vēl joprojām ir saglabājies manī, un diez vai es jelkad pilnā mērā atgūšu savu senāko pašapmierinātību. Bet toreiz man šī niecīguma at­klāsme nepavisam nebija sāpīga, jo es biju pilnīgi pārliecināts, ka patiešām neesmu vairs ne Bedfords, ne kāds cits, ka esmu tikai bezķermenisks gars, kas lidinās bezgalīgās telpas rāmajā klusumā. Kāpēc man būtu jāuztraucas par šā Bedforda trūkumiem? Es ne­biju atbildīgs par viņu un viņa vainām.
   Sākumā es mēģināju cīnīties pret šo patiešām ēr­moto ilūziju. Es pūlējos saukt talkā atmiņas par spil­gtiem iespaidiem, asiem pārdzīvojumiem, dvēseles saviļņojuma brīžiem, jo jutu — ja man izdosies iekvēlināt sevī spēcīgu emociju dzirksti, šis atšķir­tības malds izgaisīs. Bet es to nespēju izdarīt. Es re­dzēju, kā Bedfords, atstūmis cepuri pakausī, svārku stērbelēm plīvojot, skrien lejup pa Čānserileinu, do­doties uz savu publisko eksāmenu. Es redzēju, kā viņš, reizēm kādam uzgrūzdamies, šad tad ar kādu pat sasveicinādamies, steidzas cauri citu tādu pašu mazu radījumu ņudzošajai drūzmai, kas piepilda šo ielu. Vai tas biju es? Es redzēju Bedfordu tās pašas dienas vakarā kādas dāmas viesistabā: viņa gaužām nobružātā platmale atradās viņam līdzās uz galda, bet viņš pats lēja asaras. Vai tas biju es? Es redzēju viņu kopā ar šo dāmu dažādās situācijās un jūtu stāvokļos, bet… tas viss bija man tik svešs un tāls kā nekad… Es redzēju Bedfordu steidzamies uz Limpnu, lai rakstītu lugu, redzēju viņu uzrunājam Keivoru un, kreklā izmetušos, būvējam lodi, atce­rējos viņa gājienu uz Kenterberiju, kad viņš bija nobijies no lidojuma. Vai tas būtu bijis es? Es tam neticēju.
   Es joprojām sapratu, ka tas viss ir halucinācijas, ko izraisījusi mana vientulība, bezsvara stāvoklis un pretestības sajūtas zudums. Es pūlējos atgūt šo sa­jūtu, atgrūzdamies no lodes sienām un atmezdamies pret tām, kniebdams sev rokās, cieši sakrampēdams pirkstus. Es iededzu gaismu, sagrābu nodriskāto «Lloyd's News» eksemplāru un atkal pārlasīju tos pārliecinoši reālos sludinājumus par Kateveja firmas velosipēdu, džentlmeni, kas piesolīja aizdevumus no personiskiem līdzekļiem, un trūkumā nonākušo dāmu, kura vēlējās pārdot «zivju nažus un dakši­ņas». Nebija šaubu, ka viņi patiešām eksistē, un es sev sacīju: «Tā ir tava pasaule, un tu esi Bedfords, un tu dodies atpakaļ uz Zemi, lai dzīvotu šajā pa­saulē līdz sava mūža galam.» Bet vēl arvien mani urdīja šaubas: «Tas neesi tu, kas to lasa, tas ir Bed­fords, bet tu taču neesi Bedfords. Tieši tur slēpjas kļūda.»
   — Velns lai parauj! — es iesaucos. — Ja es ne­esmu Bedfords, kas tad es esmu?
   Bet uz šo jautājumu nebija atbildes, kaut gan ma­nās smadzenēs uzpeldēja visdīvainākās iedomas, savādi, pusapjausti minējumi kā tālumā vīdošas, nenotveramas ēnas… Ziniet, brīžiem man patiešām likās, ka es eksistēju ne tikai ārpus mūsu pasaules, bet ārpus visām pasaulēm, ārpus laika un telpas un ka šis nabaga Bedfords ir tikai kā tāds mazs lodziņš, pa kuru es lūkojos uz dzīvi…
   Bedfords! Lai kā es viņu noliedzu, tomēr biju ar viņu cieši saistīts un zināju, ka — vienalga, kas es būtu un kur atrastos — man nenovēršami jāizjūt viņa vēlmju spraigums, jādzīvo līdzi visiem viņa priekiem un bēdām, kamēr vien viņš ir dzīvs. Bet, kad Bedfords nomirs — kas tad? …
   Pietiks stāstīt par šiem maniem ārkārtīgi neparas­tajiem pārdzīvojumiem! Es tos te aprakstīju tikai tāpēc, lai parādītu, kā izolācija un atšķirtība no Ze­mes ietekmē ne vien visu cilvēka ķermeņa orgānu funkcijas un sajūtas, bet arī prāta darbību, radot tajā dīvainus un neparedzētus traucējumus. Gandrīz visu tālā starpplanētu ceļojuma laiku manas domas vērpās ap šādām nemateriālām lietām, apātisks un no visa nošķirts, es gluži kā drūms megalomāns pel­dēju starp zvaigznēm un planētām bezgalīgajā Vi­suma telpā. Un ne tikai tā pasaule, uz kuru es at­griezos, bet arī zili apgaismotās selenītu alas, viņu maskām līdzīgās sejas, viņu gigantiskās, brīnumai­nās mašīnas un Mēness pasaulē palikušā bezpalī­dzīgā Keivora liktenis man šķita nenozīmīgi un gau­žām nesvarīgi sīkumi.
   Tā tas bija līdz tam brīdim, kad es beidzot sāku sajust Zemes pievilkšanas spēku, kas mani atkal tu­vināja reālajai cilvēku dzīvei. Ar katru mirkli man kļuva skaidrāks un skaidrāks, ka galu galā es pats esmu Bedfords un pēc brīnumainiem piedzīvojumiem atgriežos uz savas planētas, par spīti visām bries­mām, kas draudēja ceļā, tomēr palicis dzīvs. Es sāku gudrot, kā būs ar nolaišanos.

   Kad lode iegāja atmosfēras augšējos slāņos, es lidoju gandrīz paralēli Zemes virsmai. Temperatūra lodē sāka celties. Es zināju, ka man jānosēžas iespē­jami drīzāk. Tālu apakšā zem manis tumstošā krēslā vīdēja plašs jūras klaids. Es atvēru visus logus un kritu — no saules gaismas vakarā, no vakara naktī.
   Zeme kļuva arvien lielāka un lielāka, tā aprija zvaig­znes un pacēla man pretī sidrabotu, caurspīdīgu, zvaigžņu gaismā vizošu mākoņu plīvuru. Beidzot Zeme zaudēja lodes formu un jau izskatījās plakana, pēc tam ieliekta. Tā vairs nebija planēta debesīs, tā bija cilvēku pasaule. Es aizdarīju visus logus, tikai pašam apakšējam atstājot vaļā apmēram collu platu spraudziņu, un turpināju krist ar palēninātu ātrumu. Plašā ūdens virsma tagad jau bija tik tuvu, ka es va­rēju saskatīt viļņu tumšo spīdumu, un traucās man pretī. Lode bija stipri sakarsusi. Es aizcirtu ciet pē­dējo logu un sēdēju, drūmi viebdamies un roku kau­liņus kodīdams, gaidot triecienu …
   Lode iegāzās ūdenī ar milzīgu blīkšķi, uzšķiežot šļakatas nezcik pēdu augstumā. Es steigšus atrāvu vaļā keivorīta aizvarus. Es grimu, bet arvien lēnāk un lēnāk, tad sajutu lodes apakšu spiežamies pret kājām un uzpeldēju virspusē kā burbulis. Drīz vien es rimti šūpojos jūras viļņos, un mans ceļojums iz­platījumā bija beidzies.
   Nakts bija tumša un apmākusies. Divi dzelteni gaismas punktiņi tālumā liecināja, ka tur aiziet ku­ģis, bet kaut kur tuvāk ik pa brīdim atspīdēja un atkal nodzisa sarkans spožums. Ja manai kvēlspul­dzei nebūtu aptrūcies elektrības, varbūt es tiktu iz­zvejots to pašu nakti. Par spīti briesmīgam noguru­mam, ko tagad sajutu, es biju uztraucies, pilns cerību un drudžainas nepacietības ātrāk tikt ārā no savas lodes.
   Bet galu galā es aprimos un sēdēju, nolicis rokas uz ceļgaliem un raudzīdamies uz iztālo sarkano gaismu. Tā šūpojās augšup un lejup, augšup un le­jup. Mans uzbudinājums pārgāja. Es sapratu, ka vēl vismaz viena nakts būs jāpavada lodē. Es jutos bez­gala noguris, visu ķermeni māca smagums. Un tā es ieslīgu miegā.
   Mani uzmodināja ritmiskās šūpošanās izbeigšanās. Es paraudzījos caur izliekto stiklu un redzēju, ka esmu uznests uz liela smilšu sēk|a. Tālumā es ne­skaidri saskatīju mājas un kokus, bet jūras pusē starp debesīm un ūdeni vīdēja izkropļots, miglains kuģa siluets.
   Es pieslējos kājās un sagrīļojos. Mana vienīgā vē­lēšanās bija tikt laukā no lodes. Lūka atradās man virs galvas, un es lēnītiņām sāku to skrūvēt vaļā. Tas man prasīja krietnu piepūli, taču beidzot lodē sīk­dams sāka plūst iekšā gaiss, kā kādreiz sīkdams bija no tās izplūdis. Bet tagad es negaidīju, kamēr spie­diens izlīdzināsies. Jau nākamajā mirklī es izcēlu lū­kas vāku, un pār mani izpletās vecās, mīļās Zemes debesis.
   Gaiss ietriecās man krūtīs tā, ka elpa aizcirtās. Es nometu lūkas vāku, iekliedzos, saķēru ar rokām krū­tis un apsēdos. Kādu brīdi es jutu nejaukas sāpes. Tad sāku lēnām un dziļi elpot, līdz beidzot varēju atkal piecelties un kustēties.
   Es mēģināju izbāzt galvu pa lūku, un lode apvēlās apkārt. Tajā brīdī bija tāda sajūta, it kā kaut kas vilktu manu galvu lejup, un es aši parāvos atpakaļ, jo citādi būtu iegāzies ar seju ūdenī. Pēc krietnas locīšanās un stumdīšanās man izdevās izlīst uz sēkļa, pār kuru joprojām ritmiski skalojās viļņi.
   Es pat nemēģināju celties kājās. Šķita, ka mans ķermenis pēkšņi ir pārvērties par svinu. Tagad, kad man apkārt vairs nebija keivorīta, māmuļa Zeme tu­rēja mani ciešā tvērienā. Es sēdēju, nepievērsdams uzmanību ūdenim, kas apņēma manas kājas.
   Bija rītausma, pelēcīga un apmākusies, bet šur tur debesīs blāvoja gaišas zaļganīgas joslas. Netālu jūrā stāvēja noenkurojies kuģis — blāvs kuģa siluets ar vienu dzeltenu gaismu. Ūdens ņirbēdams skalojās pār sēkli lēniem, lēzeniem viļņiem. Labajā pusē pus­lokā iezīmējās oļiem klāts uzbērums ar mazām būdi­ņām, bāku, kuģošanas zīmēm un robežsargu posteni. Aiz tā pletās smilšains līdzenums, kurā vietumis vīdēja ūdens lāmas, un apmēram jūdzi tālāk sākās piekrastes krūmājs. Ziemeļaustrumos bija redzams vientuļš jūras kūrorts, rinda drūmu pansionātu, pa­šas augstākās ēkas, ko varēju saskatīt krastā, slējās pret rītausmas debesīm kā tumši traipi. Es nobrīnī­jos, kādi dīvaini cilvēki uzslējuši šos vertikālos mil­zeņus šeit, kur vietas bija papilnam. Tur tie rēgojās kā daļa no Braitonas tuksneša vidū.
   Ilgu laiku es tā sēdēju, žāvādamies un braucīdams seju. Beidzot es lūkoju piecelties. Sajūta bija tāda, it kā es celtu smagumu. Ar pūlēm pierausos kājās.
   Es raudzījos uz tālīnajām mājām. Pirmoreiz kopš mūsu badošanās krāterī es domāju par Zemes barību.
   —   Bekons ar olām… — es čukstēju. — Grauzdē­tas maizītes un laba kafija… Bet kā gan, velns lai parauj, es ar visu šo tikšu līdz Limpnai?
   Es nezināju, kur atrodos. Bet katrā ziņā tā bija austrumu piekraste, un pirms nolaišanās es biju re­dzējis Eiropu.
   Es izdzirdēju smiltīs skrapstam soļus, un liedagā parādījās maza auguma omulīgs vīrietis ar apaļu seju, ģērbies flaneļa uzvalkā, ar peldu dvieli ap ple­ciem un peldbiksītēm pār roku. Es tūlīt sapratu, ka atrodos Anglijā. Viņš vērīgi lūkojās uz lodi un mani un, acis nenovērsdams, nāca tuvāk. Es droši vien izskatījos pēc īsta mežoņa — neiedomājami netīrs, noaudzis ar bārdu, bet tobrīd man tas neienāca prātā. Vīrietis apstājās divdesmit jardu attālumā.
   —   Hello, puis! — viņš šaubu pilns uzsauca.
   —   Esiet sveicināti! — es atbildēju.
   Manas atbildes iedrošināts, viņš pienāca tuvāk.
   —   Kas tas jums tāds? — viņš vaicāja.
   —        Vai jūs varat man pateikt, kur es atrodos? — es jautāju.
   —        Tā ir Litlstona, — vīrietis sacīja, norādīdams uz majam. — Un tur ir Dandžnesa. Vai jūs nupat kā izkļuvāt malā? Kas tā jums par dīvainu bumbu? Vai kāda mašīna?
   —   Jā.
   —        Vai ar to jūs atpeldējāt? Vai cietāt kuģa avā­riju? Kas tas ir?
   Es aši apsvēru, ko teikt. Kad vīrietis pienāca tu­vāk, es viņu vērtējoši noskatīju.
   —   Jums nudien nav klājies viegli! — viņš sacīja.
   —   Bet es domāju, ka … Nu, labi… Kur jūs piedzī­vojāt avāriju? Vai tā ir kāda glābšanas ierīce?
   Es nolēmu pagaidām turēties pie šās versijas. No­murminājis pāris apstiprinošas frāzes, es aizsmakušā balsī sacīju:
   —        Man nepieciešama palīdzība. Man jādabū krastā dažas lietas, ko nevaru atstāt šeit.
   Es pamanīju nākam uz šo pusi vēl trīs jaunus pa­tīkama izskata vīriešus ar dvieļiem, ģērbušos košās sporta jakās, salmu cepurēm galvās. Acīmredzot tie bija agrīni peldētāji no šās Litlstonas.
   —   Palīdzēt jums? — resnīgais vīrietis sacīja.
   —    Labprāt! — viņš sarosījās. — Kas tad būtu jā­dara?
   Viņš pagriezās un sāka māt ar roku. Trīs jaunie cilvēki paātrināja soļus. Pēc brīža viņi jau ielenca mani un apbēra ar jautājumiem, uz kuriem man ne­pavisam netikās atbildēt.
   —        Es vēlāk visu pastāstīšu, — es sacīju. — Esmu līdz nāvei pārguris, jūtos pilnīgi kā samalts.
   —    Dodieties uz viesnīcu! — teica pirmais vīrietis.
   —  Mēs uzraudzīsim to jūsu bumbu.
   Es vilcinājos.
   —   Nevaru, — es sacīju. — Taja lodē ir divi lieli zelta stieņi.
   Vīrieši neticīgi palūkojās cits citā, tad jautājoši pavērās manī. Es piegāju pie lodes, noliecos, ielīdu iekšā, un drīz vien selenītu zelta laužņi un pārrautā ķēde gulēja pie viņu kājām. Ja mani nemāktu tik briesmīgs nogurums, es laikam būtu sācis par viņiem smieties. Viņi dīdījās kā kaķēni ap vaboli. Viņi ne­zināja, ko darīt. Mazais, resnīgais vīrietis noliecās un pacēla aiz gala vienu stieni, tad nosēkdamies no­laida to atpakaļ smiltīs. Pēc tam visi pēc kārtas mē­ģināja tos pacilāt.
   —    Tas ir vai nu svins, vai zelts! — sacīja viens.
   —    O, zelts gan! — tā otrais.
   —   Noteikti zelts! — tā trešais.
   Tad viņi visi platām acīm pablenza uz mani, pēc tam uz kuģi, kas stāvēja noenkurojies reidā.
   —   Ko tu neteiksi! — resnītis iesaucās. — Bet kur jūs to dabūjāt?
   Es biju pārāk noguris, lai melotu.
   —   Es to dabūju uz Mēness.
   Viņi izbrīnīti saskatījās.
   —   Paklausieties! — es sacīju. — Šobrīd es jums te neko nepūlēšos pierādīt. Palīdziet man aiznest šos zelta stieņus uz viesnīcu! Šķiet, šad tad atpūšoties, jūs par diviem spēsiet tikt galā ar vienu, bet es aiz­vilkšu šo ķēdi… Pēc tam, kad būšu dabūjis kaut ko ieēst, es jums visu izstāstīšu.
   —    Bet kā ar to bumbu?
   —   Tai šeit nekas nenotiks, — es sacīju. — Šā vai tā, tai pagaidām jāpaliek tepat. Kad sāksies paisums, tā pati izpeldēs malā.
   Mēmi aiz brīnumiem, jaunie cilvēki paklausīgi uz­cēla plecos manus dārgumus, un es kā ar svina pie­lietām kājām sāku soļot šās procesijas priekšgalā uz
   tālumā redzamo kūrorta ciematu. Pusceļā mums pie­biedrojās divas mazas, bijīgas meitenītes ar lāpsti­ņām, un vēlāk, skaļi šņūkādamies, parādījās sīks puisēns. Atceros, viņš stūma velosipēdu un kādu laiku pavadīja mūs, turēdamies mums labajā pusē ap simt jardu atstatu, bet tad, laikam nospriedis, ka nekā interesanta te nav, uzkāpa uz velosipēda un aizjoņoja pa līdzenajām smiltīm lodes virzienā.
   Es noskatījos viņam pakaļ.
   — Viņš to neaiztiks, — mierinādams sacīja res- nītis, un es gluži labprāt ļāvos nomierināties.
   Sākumā manas domas bija tikpat drūmas kā pelē­kais rīts, bet drīz vien saule iznira no mākoņu blīvas, apspīdēja pasauli un pārvērta svina pelēko jūru mir­dzošā ūdens klaidā. Mans garastāvoklis uzlabojās. Līdz ar saules gaismu manu prātu ielīksmoja apziņa, cik ārkārtīgi svarīgs ir tas, ko esmu paveicis un kas man vēl jāpaveic. Es skaļi iesmējos, kad viens no jaunajiem vīriešiem sagrīļojās zem mana zelta sma­guma. Kā gan brīnīsies pasaule, kad es ieņemšu tajā sev pienākošos vietu!
   Ja es nejustos tik briesmīgi noguris, mani būtu uzjautrinājusi Litlstonas viesnīcas saimnieka izturē­šanās: viņš labu brīdi minstinājās, nekādi nespēdams savā prātā apvienot manu zeltu un cienījamā izskata pavadoņus ar manu nožēlojamo ārieni. Bet galu galā es tomēr nokļuvu īstā Zemes vannas istabā ar siltu ūdeni, kur nomazgāties, un varēju apvilkt citas, tiesa, stipri paīsas, bet tīras drēbes, ko mazais res- nītis vēlīgi man patapināja. Viņš iedeva man arī bārdas nazi, bet es nevarēju saņemties un sākt uz­brukumu spurainajai bārdai, kas klāja manu seju.
   Es apsēdos pie īstām angļu brokastīm un nestei­dzīgi ēdu ar dīvaini rāmu, ilgās nedēļās no ēdiena atraduša cilvēka apetīti, laiku pa laikam pārstādams gremot, lai atbildētu uz četru jauno cilvēku jautā­jumiem. Es viņiem izstāstīju patiesību.
   —        Labi, — es sacīju, — ja jūs man tā piestājat, pateikšu: es šo zeltu dabūju uz Mēness.
   —   Uz Mēness?
   —   Jā, uz Mēness, tur, debesīs.
   —   Bet kā tas saprotams?
   —   Tā, kā es teicu, velns lai parauj!
   —   Jūs gribat sacīt, ka esat nokritis no Mēness?
   —   Tieši tā! Atlidojis cauri izplatījumam tajā lodē.
   Es tīksmi iebāzu mutē prāvu kumosu olas un pie
   sevis nodomāju, ka, dodoties nākamreiz uz Mēnesi, paņemšu līdzi veselu kasti ar olām.
   Es skaidri redzēju, ka viņi netic nevienam vārdam, ko es saku, taču laikam uzskatīja mani par visgo­dājamāko meli, kādu jebkad sastapuši. Viņi pavērās cits citā, tad koncentrēja savu skatienu uguni uz mani. Gandrīz likās, ka viņi cer mani atmaskot, izpē­tījot kustību, ar kādu es pasniedzos pēc sāls. Tas, kā es uzkaisīju olām piparus, viņiem šķita ļoti nozī­mīgi. Dīvainās formas zelta stieņi, kurus šie cilvēki grīļodamies bija stiepuši, turēja viņu prātus savā varā. Te nu tie gulēja manā priekšā — katrs tūksto­šiem mārciņu vērts, un nozagt tos bija tikpat neie­spējami kā māju vai zemes gabalu. Pāri savai ka­fijas tasei vērodams viņu ziņkārās sejas, es sapratu, cik bezgala plaši un sīki paskaidrojumi būtu vaja­dzīgi, lai viņi man patiešām noticētu.
   —        Jūs taču neapgalvosiet… — jaunākais vīrietis iesāka tādā tonī, kā mēdz runāt ar ietiepīgu bērnu.
   —        Pasniedziet man, lūdzu, pāris maizītes, — es sacīju un uz vietas piespiedu viņu apklust.
   —        Bet paklausieties! — iesaucās viens no pārē­jiem. — Mēs jau nu neticēsim tādām pasakām!
   —   Kad ne, ne! — es sacīju un paraustīju plecus.
   —    Viņš negrib mums stāstīt, — jaunākais vīrietis iesāņus noteica un ar uzsvērti vienaldzīgu sejas iz­teiksmi jautāja: — Vai jums nebūs iebildumu, ja es uzsmēķēšu?
   Es laipni pamāju viņam un brokastoju tālāk. Divi no vīriešiem piegāja pie stūra loga un, raudzīdamies pa to, klusi sarunājās. Piepeši man kaut kas iešāvās prātā.
   —   Vai paisums jau beidzies? — es jautāju.
   Viņi brīdi vilcinājās, it kā minstinātos, kurš man atbildēs.
   —   Drīz sāksies bēgums, — beidzot mazais resnītis sacīja.
   —   Nu, nekas, — es teicu, — tā neaizpeldēs tālu.
   Es ķēros pie trešās olas un sāku mazu runu.
   —    Paklausieties! — es sacīju. — Lūdzu, neiedo­mājieties, ka es esmu bezkauņa un stāstu jums saltus melus vai ko tamlīdzīgu. Es esmu spiests būt skops vārdos un noslēpumains. Es gluži labi saprotu, ka tas var likties pārlieku dīvaini un fantastiski. Ar vis­lielāko pārliecību es jums saku: jūs dzīvojat ievēro­jamā laikā! Bet pašreiz es nevaru neko sīkāk pa­skaidrot — tas nav iespējams. Es dodu jums savu goda vārdu, ka esmu atlidojis no Mēness, un tas ir viss, ko varu pateikt… Taču es esmu jums bezgalīgi pateicīgs, patiešām bezgalīgi pateicīgs, un ceru, ka mana izturēšanās nav jūs kaut kādā veidā apvaino­jusi.
   —    O, nē, ko jūs! — jaunākais vīrietis laipnīgi iesaucās. — Mēs jūs saprotam. — Un, nenolaizdams no manis ciešu skatienu, viņš sasvērās ar savu krēslu tiktāl atpakaļ, ka tik tikko noturējās neapgāzies un ar pūlēm atdabūja līdzsvaru.
   —   Ne mazākajā mērā! — piebalsoja resnītis. — Mums ne prātā nenāk apvainoties!
   Viņi visi piecēlās, aizkūpināja cigaretes un sāka staigāt pa istabu, cenzdamies izlikties ļoti draudzīgi un neviltoti un neizrādīt ne mazāko ziņkārību par mani un lodi.
   —        Es tomēr paturēšu acīs to viņa kuģi, — es dzir­dēju vienu paklusi sakām.
   Ja vien viņi būtu varējuši sevi uz to piedabūt, man šķiet, viņi būtu pat izgājuši laukā un pametuši mani vienu. Es mierīgi turpināju notiesāt trešo olu.
   —        Pēdējās dienas ir pieturējies brīnišķīgs laiks, vai nav tiesa? — drīz vien ierunājās mazais resnītis.
   —   Neatceros, kad mums ir bijusi tāda vasara …
   «Hū-ū — blī-ī-ī-k-š-š-š!» Atskanēja troksnis, it kā būtu izšauta milzīga raķete.
   Kaut kur šķindēdama izbira loga rūts …
   —    Kas tas? — es jautāju.
   —        Vai tikai…? — iekliedzās mazais vīrietis un metās pie stūra loga.
   Arī visi pārējie pieskrēja pie loga. Es sēdēju un neizpratnē blenzu uz viņiem.
   Pēkšņi es pietrūkos kājās, apgāzdams savu olu, un drāzos pie loga. Tikai tagad es apjēdzu, kas noticis.
   —        Nekas nav redzams! — iesaucās resnītis un lēk­šoja uz durvīm.
   —    Tas puika! — es rēcu, aizsmacis aiz niknuma.
   —    Tas nolādētais puika! — Un, aši apsviedies, es pagrūdu malā viesmīli, kas pašlaik nesa man vel da­žas grauzdētas maizītes, trakā steigā izmetos no ista­bas, noskrēju lejā un izdrāzos mazajā pastaigu lau­kumā viesnīcas priekšā.
   Jūra, kas vēl nesen gulēja, spoguļgluda, tagad vir­moja mazos vilnīšos, un tajā vietā, kur bija atradu­sies lode, ūdens mutuļoja kā kuģa skrūves sakults. Augstu debesīs virpuļoja mazs mākonītis, līdzīgs izklīstošiem dūmiem, un trīs vai četri cilvēki staveja
   liedaga, jautājoši pavērsuši sejas augšup negaidītā blīkšķa virzienā. Un tas bija viss! Apkalpotāji, vies­mīlis un četri jaunie vīrieši košajās jakās izskrēja no viesnīcas man pakaļ. No logiem un durvīm atska­nēja kliedzieni, visās malās parādījās satraukti, izbrī­nījušies cilvēki.
   Šis jaunais notikumu pavērsiens mani tik ļoti sa­trieca, ka kādu brīdi es stāvēju kā miets, nepievērs­dams cilvēkiem nekādas uzmanības.
   Sākumā es savā apstulbumā nemaz neaptvēru, ka notikusi nelabojama nelaime; es biju tā apdullis, it kā būtu saņēmis nejaušu spēcīgu sitienu. Tādās rei­zēs cilvēks tikai vēlāk sāk apjēgt, kas viņam noda­rīts.
   —   Žēlīgais dievs!
   Pēkšņi es jutos tā, it kā kāds lietu man aiz apkak­les stindzinošas šausmas. Man saļodzījās ceļi. Es sāku apjaust, ko šī nelaime man nozīmē. Tas nolā­dētais puika — viņš bija uzlidojis debesīs! Es biju pilnīgi «pamests». Tur, ēdamzālē, bija zelts — mans vienīgais īpašums uz Zemes. Kā nu tagad būs? … Mani pārņēma milzīgs, bezcerīgs apjukums.
   —   Nu, ziniet… — man aiz muguras atskanēja resnīša balss. — Tas ir kaut kas …
   Es apsviedos apkārt. Tur, neregulārā puslokā iepretim man, stāvēja divdesmit trīsdesmit cilvēku, un visu acis urbās manī ar mēmu jautājumu, šaubu un aizdomu pilnas. Nespēdams izturēt viņu durstī­gos skatienus, es skaļi ievaidējos.
   —   Nevarul — es kliedzu. — Ticiet man, nevaru! Tas nav manos spēkos! Domājiet, ko gribat… velns lai jūs visus parauj!
   Es izmisīgā žestā pacēlu rokas, un resnītis pakā­pās soli atpakaļ, it kā es būtu viņam piedraudējis. Es izdrāzos cauri pūlim un iemetos pa viesnīcas dur­vīm. Ieskrējis atpakaļ ēdamzālē, es sparīgi pazvanīju. Kad ienāca viesmīlis, es sagrābu viņu aiz piedurknes.
   —   Vai dzirdat? — es kliedzu. — Dabūjiet palīgus un tūlīt pat uznesiet šos stieņus augšā manā istabā!
   Viņš mani nesaprata; es kliedzu un ārdījos kā ne­gudrs. Tad parādījās mazs, izbijies večuks zaļā priekšautā un divi jauni vīrieši flaneļa uzvalkos. Es metos viņiem klāt un piespiedu man palīdzēt. Tik­līdz zelts bija aizstiepts uz manu istabu, es jutos stā­vokļa noteicējs.
   —    Tagad vācieties projām! — es kliedzu. — Pazū­diet visi, ja negribat redzēt cilvēku, kas jūsu acu priekšā kļūst traks!
   Un es aiz pleciem izbīdīju ārā viesmīli, kas vēl vilcinājās pie sliekšņa. Tad, aizslēdzis aiz viņiem visiem durvis, es tūlīt norāvu mazā resnīša drēbes, nometu pa roku galam un ielīdu gultā. Un paliku ilgi tā guļam, lādēdamies, elsdams un vēsinādams iekarsušās asinis.
   Beidzot es biju pietiekami nomierinājies, lai iz­kāptu no gultas un ar zvanu izsauktu bolacīgo vies­mīli. Es viņam pieprasīju flaneļa naktskreklu, vis­kiju ar sodu un dažus labus cigārus. Kad šīs lietas bija atnestas — pēc kaitinošas vilcināšanās, kas lika man vairākas reizes ķerties pie zvana, — es atkal aizslēdzu durvis un pavisam mierīgi ņēmos apsvērt situāciju.
   Mūsu lielais eksperiments bija beidzies ar pilnīgu neveiksmi. Mēs cietām sakāvi, un es vienīgais biju palicis dzīvs. Tas bija pilnīgs krahs, un šī pēdējā ne­laime pielika visam punktu. Man neatlika nekas cits kā glābt pašam sevi un to, ko vēl varēja glābt šā­dos apstākļos. Viens liktenīgs trieciens pašās beigās bija sagrāvis visus manus neskaidros plānus par jaunu ekspedīciju un iedzīvošanos bagātībā. Mans nodoms atgriezties uz Mēness, pārvest pilnu lodi ar zeltu, pēc tam izanalizēt gabaliņu keivorīta un no jauna atklāt lielo noslēpumu — beidzot, varbūt ari uzmeklēt Keivora līķi — visas šīs idejas bija kļuvu­šas nerealizējamas.
   Es viens biju palicis dzīvs, un tas viss.
   Jāliekas gultā — šķiet, tā bija viena no laimīgā­kajām idejām, kādas jebkad dzimušas manā galvā. Es patiešām domāju, ka citādi laikam būtu zaudējis prātu vai arī izdarījis kaut ko pārsteidzīgu un nela­bojamu. Bet tā, ieslēdzies un neviena netraucēts, es varēju vispusīgi apsvērt savu stāvokli un mierīgi ap­domāt, kā rīkoties.
   Protams, man bija pilnīgi skaidrs, kas noticis ar zēnu. Viņš bija ielīdis lodē, sācis krāmēties gar slē­džiem, nolaidis keivorīta aizvarus un uzlidojis gaisā. Maz ticams, ka viņš būtu ieskrūvējis lūkas vāku, un pat tādā gadījumā nebija nekādu izredžu, ka viņš varētu atgriezties. Acīmredzot viņš kopā ar mūsu mantu saiņiem aizslīdēs uz lodes centru un paliks tur, Zemei vairs nepiederīgs un neatdabūjams, lai cik nozīmīgs viņš liktos kāda tāla Visuma stūrīša iemītniekiem. Šai ziņā es sevi ļoti ātri pārliecināju. Un, jo vairāk es domāju par savu atbildību šajā no­tikumā, jo skaidrāks man kļuva: ja vien es turēšu mēli aiz zobiem, par to man nav ko raizēties. Ja pie manis ieradīsies nobēdājušies vecāki un pieprasīs savu pazudušo zēnu, man viņiem jāprasa sava pazu­dusī lode vai vienkārši jāizliekas, ka nesaprotu, par ko viņi runā. Sākumā man rādījās raudoši vecāki un aizbildņi un visvisādi sarežģījumi, bet pēc tam es sapratu, ka man tikai jācieš klusu un nekas tāds ne­notiks. Patiešām, jo ilgāk es gulēju un smēķēju, un domāju, jo vairāk manī nobrieda pārliecība, ka klu­sēšanas politika būs visgudrākā.
   Katram Lielbritānijas pavalstniekam ir tiesības —» ja tikai viņš nenodara postījumus un uzvedas pie­klājīgi — jebkurā laikā negaidīti ierasties tur, kur viņš vēlas, un, lai cik noskrandis un netīrs viņš būtu, lai cik daudz zelta tīrradņu viņam būtu klāt, nevie­nam nav tiesību viņu aizturēt vai apcietināt. Beidzot es to sev skaidri noformulēju un vēl un vēlreiz at­kārtoju kā savu personisko Lielo brīvības hartu, kas nodrošināja manu neaizskaramību.
   Kad nu es biju ticis galā ar šo problēmu, tad va­rēju lēnā garā apsvērt otru jautājumu, par kuru līdz šim nebiju uzdrošinājies domāt, proti — kā izvairī­ties no sava nesenā bankrota nepatīkamajām sekām. Taču tagad, mierīgi un nesteidzīgi visu apdomādams, es nācu pie secinājuma, ka tādā gadījumā, ja es kādu laiku dzīvošu ar svešu, mazāk pazīstamu vārdu un nenoskūšu savu divos mēnešos uzaugušo bārdu, diez vai iecirtīgais kreditors, ko tiku jau pieminējis, sa­dzīs man pēdas. Tālākais kurss uz racionālu, mērķ­tiecīgu rīcību bija ārkārtīgi vienkāršs. Tas viss neap­šaubāmi bija diezgan zemiski, taču kas cits man atlika?
   Lai nu kā tas būtu, es biju noņēmies rīkoties ener­ģiski un nezaudēt dūšu.
   Es pieprasīju rakstāmpiederumus un uzrakstīju vēstuli Ņūromnejas bankai — tā, pēc viesmīļa infor­mācijas, bija vistuvāk — un paziņoju pārvaldnie­kam, ka vēlos atklāt pie viņiem rēķinu, turklāt lūdzu atsūtīt divas uzticamas, attiecīgi pilnvarotas perso­nas ar labu pajūgu, lai aizvestu vairākus simtus mār­ciņu zelta, ko man nav ērti šeit glabāt. Es parakstījos «Bleiks», kas man šķita visai cienījams uzvārds. Pēc tam es sadabūju Folkstonas adrešu grāmatu, izrau- dzījos drēbnieku meistaru un lūdzu viņu atsūtīt pie­griezēju, lai noņemtu man mēru dzeltenpelēkam tvīda uzvalkam, pie reizes pasūtīju čemodānu, nese- seru^ brūnus zābakus, kreklus, pieskaņotas cepures un tā joprojām, neaizmirstot arī pulksteni. Kad visas šīs vēstules bija nosūtītas, es liku uznest augšā lenču — pašu labāko, ko šī viesnīca varēja piedāvāt. Paēdis es aizsmēķēju cigāru, atlaidos un, juzdamies pavisam omulīgi, nogulšņāju, kamēr saskaņā ar manu norādījumu ieradās divi pienācīgi pilnvaroti bankas ierēdņi, kas nosvēra un aizveda manu zeltu. Pēc tam es uzvilku segas pār galvu, lai nedzirdētu klauvēšanu, un saldi aizmigu.
   Jā, es likos gulēt. Neapšaubāmi tā bija gaužām prozaiska nodarbība pirmajam cilvēkam, kas atgrie­zies no Mēness, un es varu iedomāties, ka jaunam un aizrautīgam lasītājam mana uzvedība sagādās vilšanos. Bet es biju drausmīgi pārguris un ļoti no- nervozējies, turklāt — velns parāvis! — ko citu lai es būtu darījis? Tik un tā man neviens nebūtu ticējis, ja es toreiz būtu izstāstījis savus piedzīvojumus, un tas katrā ziņā novestu pie milzīgām nepatikšanām. Es likos gulēt un saldi aizmigu. Kad beidzot es pa­modos, biju gatavs drosmīgi stāties pretī pasaulei, kā allaž esmu radis darīt kopš agras jaunības die­nām. Un tā es devos uz Itāliju, un šeit tad nu rakstu šo stāstu. Ja pasaule to nepieņems kā īstenību, lai uzskata par izdomājumu. Man tas ir vienalga.
   Tagad, kad mans stāsts ir pabeigts, šķiet dīvaini, ka šis notikums aizgājis pagātnē un jau pilnīgi aiz­mirsts. Visi uzskata, ka Keivors bijis viduvējs zināt­nieks, kas eksperimentējot uzspridzinājis savu māju Limpnā un arī pats sevi. Rībiens, kas satrauca ap­kārtni drīz pēc manas ierašanās Litlstonā, tiek iz­skaidrots ar pastāvīgajiem sprāgstvielu izmēģināju­miem valdības poligonā divas jūdzes attālajā Lida. Man jāatzīstas, ka līdz šim es ne ar pušplēstu vārdu neesmu atklājis savu līdzdalību Tomi ja Simonsa pa­zušanā — tā sauca mazo zēnu. To izskaidrot un pie­rādīt ar faktiem gan laikam būtu visai grūti. Par manu pēkšņo parādīšanos Litlstonas jūrmalā — skrandās un ar diviem tīra zelta stieņiem — pastāv visdažādākās versijas, bet es daudz nebēdāju, ko par mani domā. Runā, ka es esot izgudrēm jaucis cilvē­kiem galvas, lai izvairītos no pārliekas iztaujāšanas, kur esmu iedzīvojies tādā bagātībā. Es gan gribētu redzēt, kurš varētu izgudrot tādu stāstu kā manē­jais. Nu, lai jau to uzskata par izdomājumu — kas man!
   Esmu uzrakstījis savu stāstu, un tagad, šķiet, jāat­griežas pie Zemes dzīves rūpēm. Pat ja cilvēks ir bijis uz Mēness, viņam tomēr jāpelna sev iztika. Un tā nu es tagad strādāju šeit, Amalfijā, pie tās pašas lugas scenārija, ko biju iecerējis, pirms manā pa­saulē ienāca Keivors, un mēģinu savu dzīvi ievirzīt vecajās sliedēs, pa kādām tā ritēja, kad vēl nebiju ar viņu sastapies. Jāatzīstas, man ir ļoti grūti kon­centrēties darbam, kad istabā iespīd Mēness gaisma. Patlaban ir pilns Mēness, un pagājušo nakti es vai­rākas stundas pavadīju pergolā, vērdamies uz tālo, mirdzošo spīdekli, kas slēpj sevī tik daudz. Iedomā­jieties: galdi un krēsli, steķi un laužņi no zelta! Velns parāvis — kaut varētu atkal tikt pie šā keivo­rīta! Bet tādas lietas divreiz mūžā nenotiek. Te nu es esmu — tikai mazliet naudīgāks nekā toreiz Limpnā, un tas ir viss. Un Keivors ir izdarījis pašnāvību tik smalkā veidā kā vēl neviens. Tā šis stāsts ir bei­dzies pilnīgi un neatgriežami kā sapnis. Tas tik ļoti nesaderas ar mūsu ikdienišķo dzīvi, daudz kas tajā ir tādā pretrunā ar cilvēces pieredzi un priekšsta­tiem — kaut vai neparastā lēkšana, ēšana, elpošana uz Mēness, bezsvara stāvoklis lidojuma laikā —, ka dažubrīd, par spīti savam Mēness zeltam, es pats gandrīz esmu gatavs ticēt, ka tas viss ir bijis sap­nis …

   Kad biju uzrakstījis nodaļu par savu atgriešanos uz Zemes Litlstonā, es uzšņāpu «Beigas», atvēzējos un ar plašu žestu nosviedu spalvu, pilnīgi pārlieci­nāts, ka stāsts par pirmajiem cilvēkiem uz Mēness ir galā. Vēl vairāk — es jau biju nodevis savu manu­skriptu kādam literārajam aģentam, atļāvis to pār­dot, jau redzējis lielāko daļu no tā nopublicētu žur­nālā «Strand Magazine» un sācis atkal strādāt pie savas Limpnā iesāktās lugas, kad piepeši izrādījās, ka tās nepavisam vēl nav beigas. Man uz Alžīru no Amalfijas tika pārsūtīta vēstule (tas bija pirms ap­mēram sešiem mēnešiem) ar vispārsteidzošāko ziņu, kādu man jebkad savā mūžā gadījies saņemt. īsi sa­kot, man tika pavēstīts, ka misters Džūljuss Vendi- džijs, dāņu elektrotehniķis, kas eksperimentē ar apa­rātu, līdzīgu tam, kādu lieto misters Tesla Amerikā, cerēdams atklāt iespēju sazināties ar Marsu, dienu no dienas uztver dīvainu, fragmentāru ziņojumu, kuru angļu valodā raida misters Keivors no Mēness.
   Sākumā es domāju, ka mani smalkā veidā gribējis izjokot kāds, kas lasījis mana stāsta manuskriptu. Es atbildēju misteram Vendidžijam nenopietnā tonī, bet viņa otrā vēstule izkliedēja jebkuras šādas aizdo­mas, un es, ārkārtīgi uztraucies, steidzos no Alžīras uz Sentgothardu, uz mazo observatoriju, kur viņš strādāja. Pēc tam kad es biju redzējis mistera Vendi­džija ierīces, noklausījies viņa stāstīto un — galve­nais — pats bijis klāt, kad viņš uztvēra Keivora rai­dījumu, manas pēdējās šaubas izgaisa. Es tūlīt no­lēmu pieņemt mistera Vendidžija priekšlikumu pa­likt kopā ar viņu, palīdzēt viņam diendienā pierak­stīt šos ziņojumus un mēģināt kopīgi nosūtīt atbildi uz Mēnesi. Keivors, kā mēs uzzinājām, bija ne tikai dzīvs, bet brīvībā un mitinājās šo skudrām līdzīgo radījumu vidū, šo kukaiņcilvēku dīvainajā sabied­rībā Mēness alu zilajā tumsā. Cik varēja spriest, viņš bija klibs, bet citādi pilnīgi vesels un, kā pats skaidri pateica, jutās pat labāk nekā parasti uz Zemes. Viņš bija pārcietis drudzi, bet tas nebija atstājis nekādas ļaunas sekas. Lai cik savādi tas būtu, viņš šķita pār­liecināts, ka es esmu gājis bojā Mēness krāterī vai pazudis Visuma bezgalībā.
   Misters Vendidžijs bija uztvēris pirmos Keivora ziņojumus laikā, kad nodarbojās ar pavisam citiem pētījumiem. Lasītājs noteikti atcerēsies nelielo sa­traukumu, kas ievadīja mūsu gadsimtu un ko izrai­sīja mistera Nikolas Teslas, Amerikas slavenības elektrības jautājumos, paziņojums, ka viņš uztvēris signālus no Marsa. Šis paziņojums no jauna piesais­tīja uzmanību faktam, kas zinātniekiem jau sen bija zināms, proti, ka no kāda nezināma avota izplatījumā līdz Zemei pastāvīgi nonāk elektromagnētiskie viļņi, ļoti līdzīgi tiem, kādus lieto siņjors Markoni savā bezdrāts telegrāfā. Līdztekus misteram Teslam prāvs skaits citu šīs nozares speciālistu strādāja, lai piln­veidotu aparatūru šo svārstību uztveršanai un pie­rakstīšanai, taču tikai nedaudzi tās uzskatīja par īstiem signāliem no kāda ārpuszemes raidītāja. Pie šiem nedaudzajiem mums noteikti jāpieskaita misters Vendidžijs. Jau kopš 1898. gada viņš bija gandrīz pilnīgi nodevies šīs problēmas pētīšanai un, būdams naudīgs vīrs, uzcēlis Montē Rosa nokalnē observato­riju, kas gan pēc novietojuma, gan visādā citādā ziņā bija īpaši piemērota šādiem novērojumiem.
   Manas zināšanas šajā jomā, jāatzīstas, nav nekā­das lielās, bet, cik tās man. atļauj spriest, mistera Vendidžija konstruētās ierīces Visuma elektromag­nētisko svārstību uztveršanai un fiksēšanai bija ārkārtīgi oriģinālas un asprātīgas. Un laimīgi bija sagadījies tā, ka šīs ierīces tika uzstādītās un saka darboties apmēram divus mēnešus priekš Keivora pirmā mēģinājuma noraidīt signālus uz Zemi. Tādēļ mums ir viņa ziņojumu fragmenti jau no paša sā­kuma. Diemžēl — tikai fragmenti, un vissvarīgākais, kas viņam bija jāpasaka cilvēcei — norādījumi, kā izgatavojams keivorīts (ja viņš vispār tika tos norai­dījis), — ir neuztverti aizgājuši zudumā pasaules telpā. Mums nekad neizdevās nosūtīt Keivoram at­bildi. Tādēļ viņš nezināja, ko mēs esam saņēmuši un ko ne, un arī nevarēja būt pārliecināts, ka vispār kāds uz Zemes zina par viņa pūliņiem mūs sasniegt. Neatlaidība, ar kādu viņš noraidīja astoņpadsmit ga­rus aprakstus par dzīvi Mēness pasaulē — tie būtu patiešām izsmeļoši, ja mēs tos būtu uztvēruši visā pilnībā, — liecina, cik ļoti viņa prāts tiecās atpakaļ uz savu dzimto planētu, ko viņš bija atstājis pirms diviem gadiem.
   Varat iedomāties, cik pārsteigts jutās misters Ven­didžijs, atklājot savā elektromagnētisko viļņu pie­rakstā pa starpām Keivora angļu tekstu. Misters Vendidžijs nekā nezināja par mūsu neprātīgo ceļo­jumu uz Mēnesi, un pēkšņi — raidījums angļu va­lodā no izplatījuma!
   Lasītājam vajadzētu saprast, kādos apstākļos šie ziņojumi tika raidīti. Acīmredzot kaut kur Mēness iekšienē Keivoram bija pieejami dažādi elektriski aparāti, un viņš uzbūvēja — varbūt pat slepeni — Markoni raidītājam līdzīgu ierīci. Viņš ar to varēja strādāt visai neregulāri — dažreiz tikai pusstundu vai mazliet ilgāk, citreiz trīs vai četras stundas no vietas. Šajā laikā viņš raidīja savus ziņojumus Zemes virzienā, neņemdams vērā faktu, ka Mēness stāvoklis attiecībā pret Zemes virsmas punktiem pastāvīgi mai­
   nās. Tāpēc un arī mūsu uztveršanas aparatūras ne­pilnību dēļ viņa vēstījums mūsu pierakstos ir ārkār­tīgi saraustīts: tas parādās un nozūd, kļūst neskaidrs, mistiski un pavisam bezcerīgi «izdziest». Un vēl jā­ņem vērā, ka Keivors nebija pieredzējis operators, viņš bija daļēji aizmirsis vai varbūt nekad nebija īsti zinājis vispārpieņemto kodu un, kad sāka nogurt, izlaida vārdus un daudzkārt kļūdījās šifrējot.
   Kopumā aizgāja pazušanā apmēram puse no ziņo­jumiem, ko Keivors noraidīja, un daudzi no tiem, ko uztvērām, ir fragmentāri, saraustīti un daļēji iz­dzisuši. Tādēļ lai lasītājs ir gatavs aiz šīs nodaļas sekojošajā apskatā sastapties ar daudziem izlaidu­miem, pusteikumiem, pārlēcieniem uz citu tematu. Mēs ar misteru Vendidžiju kopīgi gatavojam pilnīgu, ar komentāriem apgādātu Keivora vēstījuma izde­vumu, kuru ceram publicēt kopā ar izmantotās apa­ratūras sīku aprakstu. Pirmais sējums iznāks nākamā gada janvārī. Tas būs pilnīgs un zinātnisks atreferē­jums, kura pirmais populārais uzmetums tiek pievie­nots šai grāmatai. Ar to pietiek, lai pabeigtu manu stāstu un dotu lasītājiem zināmu priekšstatu par dzīvi šajā citā pasaulē, kas ir tik tuva, tik radniecīga mū­sējai un tomēr tik atšķirīga.

   Divus pirmos mistera Keivora ziņojumus, šķiet, labāk atstāt lielajam izdevumam. Tie aptver īsu iz­klāstu par lodes uzbūvēšanu un mūsu startu no Ze­mes un atšķiras no mana stāstījuma tikai ar dažām detaļām, kas ir gan interesantas, bet bez būtiskas nozīmes. Visu laiku Keivors runā par mani kā par mirušu, un, sākot ar trešo ziņojumu, kas vēstī par mūsu nosēšanos uz Mēness, viņa attieksme pret manu personu dīvaini izmainās. Viņš saka «nabaga Bedfords» un «šis nabaga jaunais cilvēks», pārmet sev, ka pavedinājis jaunu cilvēku, kas «nepavisam nebija piemērots šādām dēkām», atstāt planētu, uz kuras tas «neapšaubāmi būtu guvis panākumus», un doties tik riskantā ekspedīcijā. Manuprāt, viņš pie­tiekami objektīvi nenovērtē, cik liela nozīme bija manai enerģijai un praktiskajām spējām viņa iece­rētās lodes uzbūvēšanā. «Mēs sasniedzām Mēnesi,» viņš saka, neko tuvāk nepastāstot par mūsu lido­jumu izplatījumā, it kā tas būtu bijis parasts brau­ciens vilcienā.
   Un tad viņš kļūst pavisam netaisns pret mani. Tādu neobjektivitāti es gan nebiju gaidījis no cilvēka, kas visu mūžu tiecies izzināt patiesību. Pārskatot savas iepriekš uzrakstītās piezīmes par šiem mūsu piedzī­vojumiem, es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka esmu bijis pret Keivoru taisnīgāks nekā viņš pret mani. Es neesmu centies sevi parādīt labākā gaismā, ne arī ko noklusējis. Bet Keivors stāsta tā:
   «Drīz vien kļuva acīm redzams, ka ārkārtējie ap­stākļi un neparastā vide, kādā mēs atradāmies — lielais svara zaudējums, retinātais, bet ar skābekli ļoti bagātais gaiss, no tā izrietošais muskuļu piepūles pārspīlētais efekts, brīnumaino augu straujā attīstība no sīkām sporām, tumšās debesis —, uz manu ceļa­biedru iedarbojās pārlieku uzbudinoši. Uz Mēness viņa raksturs it kā deģenerējās. Viņš kļuva impul­sīvs, strīdīgs, rīkojās pārsteidzīgi. Pēc neilga laika viņa neprātīgā iedoma pieēsties ar gigantiska ap­mēra pūšļveidīgiem augiem un sekojošais apreibums noveda pie tā, ka selenīti mūs sagūstīja, pirms vēl bijām paguvuši kaut cik pavērot viņu dzīvi,,,»
   (Kā redzat, Keivors pat nepiemin, ka arī pats mie­lojās ar šiem «pūšļveidīgajiem augiem».)
   Tālāk viņš turpina tādā pašā garā:
   «Mēs nonācām ar selenītiem konflikta situācijā, un Bedfords, pārprazdams viņu žestus (tie bija varen jauki žesti!), panikā pielietoja vardarbību. Pilnīgi zaudējis pašsavaldīšanos, viņš nogalināja trīs sele- nītus, un pēc šīs ļaundarības es gribot negribot biju spiests bēgt kopā ar viņu. Pēc tam mēs cīnījāmies ar lielu grupu selenītu, kas mēģināja mums aizšķēr­sot ceļu, un iznīcinājām vēl septiņus vai astoņus. Tas fakts, ka es netiku tūlīt nogalināts, kad viņi mani sagūstīja otrreiz, liecina par šo būtņu lielo iecietību. Mēs izkļuvām Mēness virspusē tajā pašā krāterī, kur bijām nosēdušies, un aizgājām katrs uz savu pusi, lai būtu lielākas izredzes atrast lodi. Bet drīz vien es uzdūros selenītu grupai, ko vadīja pat pēc ķermeņa formas pavisam citādi selenīti nekā tie, ko bijām redzējuši līdz tam. Viņiem bija lielākas galvas un mazāki rumpji, un viņu ķermeņus sedza daudz komplicētāki apvalki nekā pārējiem. Kādu laiku man izdevās izvairīties no sastapšanās ar vi­ņiem, bet tad es iekritu klints plaisā, diezgan stipri sasitu galvu un sagrūdu ceļa skriemeli, un, tā kā pār­vietošanās man sagādāja neciešamas sāpes, nolēmu padoties gūstā, ja tas vēl būs iespējams. Selenīti izturējās žēlsirdīgi un, redzēdami manu bezpalīdzīgo stāvokli, nogādāja mani atkal Mēness iekšienē. Par Bedfordu es nekā vairāk neesmu dzirdējis un nekādu viņa pēdu neesmu manījis, un, cik man zināms, arī selenīti viņu nav redzējuši. Vai nu viņu pārsteidza nakts krāterī, vai arī — kas liekas ticamāk — viņš atrada lodi un, gribēdams aizsteigties man priekšā, aizlidoja ar to, taču baidos gan, ka viņš nebija spē­jīgs to vadīt un ir miris lēnā nāvē Visuma telpā.»
   Vairāk Keivors mani nepiemin un turpina stāstīt par interesantām lietām. Man negribētos, lai rastos iespaids, ka es, izmantodams savu izdevēja stāvokli, cenšos kaut ko sagrozīt Keivora ziņojumos sev par labu, taču esmu spiests iebilst pret šo notikumu ten­denciozo izklāstu. Keivors nekā nesaka par izmisīgo vēstulīti uz asinīm notraipītā papīra, kurā viņš pa­visam citādā garā aprakstīja vai mēģināja aprakstīt savu situāciju. Cieņas pilna brīvprātīga padošanās ir pilnīgi jauna versija, kas viņam — esmu par to pārliecināts — ienāca prātā tikai tad, kad viņš sāka justies drošs starp Mēness iedzīvotājiem. Un par to «aizsteigšanos priekšā» es labāk ļaušu lasītājam pa­šam pēc visa tā, kas šai grāmatā aprakstīts, izlemt, kuram no mums taisnība. Es zinu, ka neesmu paraug- cilvēks, un nemaz uz to nepretendēju. Bet vai es esmu tāds?
   Tas tad nu ir viss, kas man būtu iebilstams. No šīs vietas es varu gatavot Keivora ziņojumus izdošanai ar mierīgu prātu, jo viņš mani vairāk nepiemin.
   Selenīti, kas bija sagūstījuši Keivoru, nogādāja viņu Mēness iekšienē, kā viņš pats saka, «pa lielu šahtu ar tāda kā balona palīdzību». Pēc diezgan ju­ceklīgā šo iespaidu apraksta un pēc vairākiem ne­jaušiem izteicieniem un netiešām norādēm mēs nā­cām pie secinājuma, ka šī «lielā šahta» ir viena no daudzajām milzīgajā mākslīgo šahtu sistēmā, kas izbūvēta tā, ka no katra tā sauktā Mēness krātera uz planētas centrālo daļu ved viena šāda gandrīz simt jūdžu dziļa šahta. Visas šīs šahtas ir savstarpēji savienotas ar horizontāliem tuneļiem; tiem savukārt ir atzarojumi, kas aiziet neizmērojamos dziļumos, un vietām tie paplašinās, izveidojot apjomīgas sfē­riskas alas. Visa Mēness iekšiene pēc struktūras at­gādina sūkli. «Daļa no šīm alām,» saka Keivors, «ir dabiskas izcelsmes, bet lielākoties planētas iekšienes dobā struktūra ir selenītu paaudžu paaudzēm ilgā un neatlaidīgā darba rezultāts. Šahtas un tuneļus būvē­jot ekskavētās grunts un klinšu masas tad arī veido tos milzīgos konusveida uzbērumus, ko Zemes astro­nomi (maldīgas analoģijas dezorientēti) uzskata par vulkāniem.»
   Pa vienu šādu šahtu selenīti ar jau pieminēto «balonu» noveda Keivoru Mēness dzīlēs. Sākumā ap­kārt bija piķa melna tumsa, bet tad viņi nonāca ra­jonā, kur kļuva arvien gaišāks no pieaugošas fosfo- rescences. Keivora ziņojumi liecina, ka viņš, kaut gan ir zinātnieks, pievērš apbrīnojami maz uzmanī­bas detaļām, taču mēs ap jaušam, ka šīs gaismas avots bija ūdens straumes, kas «neapšaubāmi saturēja kaut kādus fosforescējošus organismus» un, kļūdamas ar­vien apjomīgākas, traucās lejup pa klinšu terasēm uz Centrālo jūru. Nolaižoties dziļāk, kā Keivors saka, «arī selenītu ķermeņi sāka spīdēt». Un beidzot tālu apakšā zem sevis viņš ieraudzīja «aukstas uguns ezeru» — Centrālo jūru, kas blāzmoja un mutuļoja dīvaini trauksmainā kustībā, «gluži kā zili vizmojošs piens uzvārīšanās brīdī».
   «Šī Mēness jūra,» Keivors saka kādā vēlākā ziņo­jumā, «nav nekustīga ūdens masa; Saules pievilkša­nas spēks liek tai varenā straumē nemitīgi plūsmot apkārt Mēness asij, un reizumis tajā saceļas dīvainas vētras, viesuļi un spēji uzbangojumi, dažkārt pār to brāzmo auksti vēji un grand pērkons, kura dārdi at­balsojas rosīgā skudru pūžņa ejās un tuneļos. Tikai tad, kad ūdens atrodas kustībā, tas izstaro gaismu; retajos miera periodos tas ir melns. Parasti Mēness jūras ūdeņi ceļas un plok smagā, it kā eļļainā ban- gojumā, un laisko, vāri blāzmojošo viļņu galotnēs šūpojas spīdošu, burzguļojošu putu drīksnas un vēr­petes. Selenīti braukā pa tās šaurumiem un lagūnām, kas iestiepjas dziļi klinšu alās, ar mazām plakandi- bena laiviņām, un jau pirms mana ceļojuma uz gale­rijām, kur mīt Lielais Lunārs, Mēness pasaules vald­nieks, arī man tika atļauts doties mazā ekskursijā pa jūru.»
   «Piejūras alas un tuneļi ir ļoti līkumoti. Lielu daļu šo ceļu zina tikai pieredzējuši zvejnieki, un nereti gadās, ka selenīti šajā labirintā nomaldās un vairs neatgriežas. Man ir stāstīts, ka šo bezgalīgo alu dzi­ļumos slēpjas dīvaini radījumi, briesmīgi un bīstami nezvēri, kurus Mēness zinātnei nav bijis pa spēkam iznīcināt. Paši šausmīgākie ir Rafa — briesmonīgs neskaitāmu taustekļu mudžeklis, kas spēj vairoties no katra atcirsta gabala, un Tzī — radījums ar zibe­nīgām kustībām, kuru neviens nav redzējis, tik aši un piepeši tas uzklūp savam upurim …»
   Keivors īsumā apraksta savu ekskursiju.
   «Šis izbraukums man sauca atmiņā to, ko esmu la­sījis par Mamutu alām. Ja tur būtu bijusi dzeltena lāpu gaisma, nevis zilās fosforescences blāzmojums, un laivas pakaļgalā stāvētu spēcīgs vīrs ar airi, nevis ķivergalvainais selenīts, kas darbojās ar dzinēju, es būtu varējis iztēloties, ka pēkšņi esmu atgriezies uz Zemes. Klintis ap mums bija ļoti daudzveidīgas: vie­tumis melnas, citur blāvi zilas un dzīslotas, un vienā vietā tās dzirkstīja un laistījās tā, it kā mēs būtu nonākuši safīra atradnēs. Spokaini fosforescējošas zivis pazibēja un nozuda gandrīz tādā pašā spožumā zvīļojošajā dzelmē. Reizumis skatienam pavērās kāds ultramarīna zilu klinšu ieskauts satiksmes kanāls ar laivu piestātnēm vai pavīdēja dzīvas rosības pilna gigantiska vertikālā šahta.
   Kādā lielā alā, kas vizuļoja vienos stalaktītos, ve­sela flotile selenītu laivu noņēmās ar zveju. Mēs pa­braucām tuvu garām vienai no tām, un es vēroju, kā zvejnieki izvelk tīklu. Tie bija mazi, uzkumpuši radījumi ar ļoti garām un spēcīgām rokām, līkām kā­jām un krunkainām sejām. Skatoties, ar kādu piepūli viņi velk tīklu, man šķita, ka tas ir vissmagākais priekšmets uz Mēness. Tīklam bija piestiprināti at­svari — bez šaubām, no zelta —, un pagāja ilgs laiks, kamēr viņi to izcēla, jo šajos ūdeņos lielākās ēšanai derīgās zivis mitinās ļoti dziļi. Tīklā iekļuvušās zivis uzvirda virspusē kā zils, ņudzošs, spoži mirguļojošs vilnis.
   Starp citām zivīm tīklā nikni spirinājās melns radī­jums ar daudziem taustekļiem un ļaunām acīm. Tā pa­rādīšanos selenīti apsveica ar spiedzieniem un skaļu čivināšanu. Ātrām, nervozām kustībām viņi to steig­šus sacirta gabalos ar saviem mazajiem cirvīšiem, bet atsevišķie taustekļu gabali vēl labu laiku neganti mētājās un raustījās. Vēlāk, kad es gulēju slims, drudža murgos man atkal un atkal rādījās šis nik­nais, briesmonīgais radījums, kas tik spēcīgs un drau­dīgs iznira no svešās jūras dziļumiem. Tas bija pats aktīvākais un nejaukākais no visām dzīvajām būt­nēm, ko līdz šim esmu redzējis Mēness pasaulē …»
   «Šās jūras virsma ir gandrīz divsimt jūdžu (ja ne vairāk) zem Mēness ārējās virsmas līmeņa. Visas se­lenītu lielākās pilsētas, kā uzzināju, atrodas tieši virs šīs Centrālās jūras plašās alās un mākslīgi izvei­dotās galerijās, un ar planētas virspusi tās savieno milzīgas vertikālas šahtas, kas izved ārpusē vietās, ko Zemes astronomi dēvē par Mēness «krāteriem». Vāku, kas nosedz vienu šādu šahtu, es tiku redzējis, kad pirms sagūstīšanas klejoju pa Mēness virspusi.»
   «Par citiem Mēness rajoniem, kas atrodas tālāk no centrālās daļas, man līdz šim vēl nav precīzu ziņu. Tur zemgarozas slāņos plešas gigantiskas alas, kurās pa nakti mitinās Mēness govis; tur ir lopkautuves un tamlīdzīgas darba telpas — vienā no šīm alām mēs ar Bedfordu cīnījāmies pret Mēness miesniekiem —, un es vairākkārt esmu redzējis ar gaļu piekrautus balonus nolaižamies lejup no augšējās tumsas. Pa­gaidām es par to visu esmu uzzinājis ne vairāk, kā pa šo laiku kāds zūluss Londonā būtu uzzinājis par Lielbritānijas labības krājumiem. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šīm veitikālajām šahtām un virspuses augu valstij ir būtiska nozīme Mēness ventilācijā un atmosfēras atsvaidzināšanā. Vienu laiku, kad es tikko biju atbrīvots no ieslodzījuma, pa šahtu lejup pūta auksts vējš, bet vēlāk, īsi pirms manas saslimšanas, to nomainīja tāds kā maigs siroko, kas pūta pretējā virzienā. Apmēram trešās nedēļas beigās es saslimu ar dīvainu drudzi un, par spīti gulēšanai un hinīna tabletēm, ko, par laimi, biju iebāzis kabatā, novārgu neveselībā gandrīz līdz tam laikam, kad mani veda pie Lielā Lunāra, Mēness valdnieka.»
   «Es tuvāk nestāstīšu par savu bēdīgo stāvokli sli­mošanas laikā,» Keivors piezīmē un turpina gari un plaši izklāstīt visādus sīkumus, ko es šeit izlaižu. «Ilgu laiku man turējās nenormāli augsta tempera­tūra,» viņš nobeigumā saka, «un es pilnīgi zaudēju apetīti. Brīžiem es gulēju trulā nomodā, brīžiem ieslīgu murgainā miegā, un vienu laiku, atceros, biju tik vārgs, ka sāku skumt pēc Zemes un kļuvu gan­drīz histērisks. Man nepanesami gribējās ieraudzīt kaut ko krāsainu, lai atpūtinātu acis no šī mūžīgā zilā…»
   Tad viņš atkal pievēršas Mēness iekšienes struk­tūrai. Astronomi un fiziķi man sacīja, ka viss, ko Keivors stāsta, pilnīgi saskanot ar to, kas mums par Mēnesi jau ir zināms. «Ja Zemes astronomiem būtu pieticis dūšas un iztēles izdarīt drosmīgus secināju­mus,» apgalvo misters Vendidžijs, «viņi būtu varē­juši paredzēt gandrīz visu, ko Keivors ziņo par Mē­ness vispārējo uzbūvi. Ir taču gandrīz noteikti zi­nāms, ka Zeme un Mēness nav tik daudz primārā planēta un satelīts kā divas dažāda lieluma māsas, kas veidotas no vienas un tās pašas masas, tātad — no viena un tā paša materiāla. Un, tā kā Mēness blīvums ir par divām piektdaļām mazāks nekā Ze­mes blīvums, loģiski būtu secināt, ka Mēness iek­šiene ir daļēji doba — ar daudzām ejām un alām.» Karaliskās dabzinātņu veicināšanas biedrības locek­lis Džebezs Fleps, šis talantīgais un asprātīgais astro­nomijas popularizators, izteicās, ka nav bijis nekādas nepieciešamības doties uz Mēnesi, lai atklātu to, kas tāpat tik viegli secināms, un jokojot vēl pieminēja Šveices sieru, kam esot analoga struktūra, taču viņš gan būtu varējis savas atziņas par Mēness uzbūvi deklarēt agrāk. Ja Mēness iekšiene ir daļēji doba, tad, protams, gluži viegli izskaidrot, kāpēc tā virs­pusē nav atmosfēras un ūdeņu. Jūra atrodas dziļi iek­šienē, planētas centrā, un gaiss pēc vienkāršiem fizi­kas likumiem nemitīgi cirkulē pa milzīgo alu un ga­leriju sistēmu. Mēness alas visumā ir ļoti vējainas. Saules apspīdētajā pusē virsmai tuvākajās galerijās gaiss sakarst, tā spiediens pieaug, un daļa no tā izplūst uz virsu, kur sajaucas ar krāteros izkusušo gaisu un, pateicoties augiem, tiek atbrīvots no ogļ­skābes, bet lielums plūst apkārt pa galerijām uz Mē­ness neapgaismoto pusi, jo tur gaiss ir atdzisis un sarāvies. Tādēļ ārējās galerijās vienmēr ir jūtams spirgts vējš austrumu virzienā un dienā pa lielajām šahtām gaiss plūsmo augšup, taču, protams, šī gaisa cirkulācija alu dažādās formas un selenītu izgudroto ierīču dēļ ir daudz sarežģītāka …

   Keivora ziņojumi, sākot ar sesto un beidzot ar seš­padsmito, ir tik saraustīti un tajos ir tik daudz at­kārtojumu, ka tos grūti lasīt kā secīgu stāstījumu.
   Tie, protams, tiks ievietoti visā pilnībā zinātniskajā izdevumā, bet šeit ir ērtāk aprobežoties ar to izklāstu apskata veidā un atsevišķiem fragmentiem, tāpat kā iepriekšējā nodaļā. Katru Keivora izteikumu mēs kri­tiski novērtējām, un manas personiskās atmiņas un iespaidi par Mēness pasauli mums ļoti palīdzēja pa­reizi interpretēt daudzas neskaidras vietas, kas citādi būtu palikušas absolūti neizprotamas. Un dabiski, ka mūs, cilvēkus, daudz vairāk interesēja Mēness ku­kaiņu dīvainā sabiedrība, kurā Keivors dzīvoja un, šķiet, tika uzskatīts par godājamu viesi, nekā viņu pasaules fizikālās īpatnības.
   Es, šķiet, jau rakstīju par to, ka selenīti, kurus tiku redzējis, ar sava ķermeņa vertikālo stāvokli un čet­riem locekļiem atgādināja cilvēku, bet viņu galvas izskata un locekļu posmainības dēļ es salīdzināju viņus ar kukaiņiem. Pieminēju arī viņu trauslumu un neiz­turību, kas acīmredzot izskaidrojams ar Mēness sa­mērā niecīgo gravitāciju. Keivors apstiprina visus šos manus vērojumus. Reizēm viņš selenītus sauc par «dzīvniekiem», kaut gan tie neiederas nevienā Ze­mes dzīvnieku klasifikācijas nodalījumā, un piezīmē, ka «kukaiņu klases pārstāvji uz Zemes, par laimi cilvēkiem, nekad nav pārsnieguši relatīvi ļoti mazus auguma apmērus». Paši lielākie Zemes kukaiņi, kā tagad eksistējošie, tā izmirušie, nav garāki par se­šām collām, «bet šeit, pateicoties Mēness mazākai gravitācijai, būtnes, kas ir kaut kas vidējs starp ku­kaiņiem un mugurkaulniekiem, savā attīstības gaitā ir varējušas sasniegt cilvēka un pat lielākus apmē­rus».
   Keivors nekur tieši nepiemin skudras, bet man, lasot viņa ziņojumus, allaž acu priekšā nostājas šie nenogurdināmi darbīgie posmkājainie kukaiņi, kam piemīt zināmas prāta spējas un sociāli instinkti; jo vairāk šo asociāciju veicina fakts, ka skudrām ir ne tikai divu dzimumu būtnes — tēviņi un mātītes, kā tas ir gandrīz visiem pārējiem dzīvniekiem, bet arī vēl vairāki veidi bezdzimuma būtņu — darba skud­ras, kareivji un tā tālāk, kas cita no citas atšķiras pēc uzbūves, rakstura un spēka, veic dažādus uzdevu­mus, taču visi pieder pie vienas un tās pašas sugas. Selenītiem arī, kā izrādās, ir liela formu daudzvei­dība. Protams, viņi ir ne tikai daudzkārt lielāki par skudrām, bet — vismaz Keivors tā uzskata — ar savu intelektu, morāli un sociālo gudrību daudzkārt pār­spēj cilvēkus. Un viņiem ir nevis četri vai pieci pa­veidi kā skudrām, bet gandrīz neaptverams skaits pēc izskata un attīstības pakāpes atšķirīgu grupē­jumu. Es esmu mēģinājis norādīt uz atšķirībām, kā­das bija vērojamas starp tiem selenītiem, kurus man iznāca sastapt Mēness ārējā zonā. Šīs atšķirības augumā un ķermeņa proporcijās bija apmēram tādas kā dažādu rasu cilvēkiem. Bet tas, ko es novēroju, nav it nekas salīdzinājumā ar milzīgajām atšķirībām, par kādām stāsta Keivors. Šķiet, ka tie selenīti, ku­rus es tiku redzējis, pēc nodarbošanās veida bija radniecīgi — Mēness govju gani, miesnieki un tam­līdzīgi. Bet Mēness iekšienē ir vēl daudz citu sele­nītu paveidu, par kuru eksistenci man toreiz nebija ne jausmas un kuri stipri atšķiras pēc lieluma, atse­višķu ķermeņa daļu proporcijām, izskata un spēka, tomēr pieder pie vienas un tās pašas sugas un, par spīti ievērojamām atšķirībām, ir saglabājuši zināmu līdzību, kādu savai sugai specifisku iezīmi, kas tos apvieno. Visa Mēness pasaule ir kā gigantisks skudru pūznis, tikai tajā rosās nevis četru vai piecu veidu skudras, bet gan bezgala daudzveidīgi saza­rojusies selenītu populācija, kurā ir daudzi simti da­žādu formu un gandrīz tikpat daudz pārejas formu.
   Liekas, ka Keivors to atklāja visai drīz. No viņa juceklīgā ziņojuma es secinu, ka viņu sagūstīja
   Mēness govju ganu grupa, ko vadīja divi cita veida selenīti «ar lielākām smadzenēm (galvām?) un daudz īsākām kājām». Konstatējuši, ka Keivors, pat ar pīķi pabikstīts, nevar paiet, selenīti ienesa viņu tumsā, pārgāja pa šauru, dēlim līdzīgu laipu (droši vien tādu pašu, pa kādu es atteicos iet) un novietoja gūstekni kaut kādā kastē, ko viņš sākumā noturēja par liftu. Tā bija balona gondola — pašu balonu, protams, cil­vēka acis šai tumsā nespēja saskatīt —, un laipa, kas man toreiz šķita karājamies tukšumā, acīmredzot veda uz to. Ar šo balonu viņi laidās lejup, kur tumsu arvien vairāk kliedēja Mēness alu gaišums. Sākumā apkārt valdīja klusums, tikai selenīti kaut ko čivi­nāja, bet tad viņi nonāca skaņu un rosības pilnā ra­jonā. Melnā tumsa bija padarījusi Keivora acis tik jutīgas, ka viņš tagad sāka jau šo to saskatīt un bei­dzot gluži labi izšķīra priekšmetu apveidus.
   «Iedomājieties milzīgu cilindrisku telpu,» Keivors saka savā septītajā ziņojumā, «apmēram ceturtdaļjū- dzes diametrā, sākumā vāji, tad jau spožāk apgais­motu, ar lielām platformām, kas spirālveidīgi vijas lejup gar tās sienām un nozūd zilā dzijumā. Gaisma kļūst arvien spožāka, bet nav iespējams noteikt, no kurienes un kā tā plūsmo. Iedomājieties vislielāko vītņu kāpņu vai lifta šahtu, kurā esat kādreiz ielūko­jies, un palieliniet to simtkārt. Iedomājieties to krēs­las stundā, skatītu caur zilu stiklu, un tad raugieties pa to lejup. Vēl mēģiniet iedomāties, ka jūtaties ārkār­tīgi viegls un galva jums nemaz nereibst, kā tas būtu uz Zemes, — tad būsiet guvis aptuvenu priekšstatu par maniem pirmajiem iespaidiem. Apkārt šai gigan­tiskajai šahtai vijas plata galerija tik stāvā spirālē, kāda uz Zemes nebūtu iedomājama, un šis stāvais ceļš, ko no bezdibeņa norobežo tikai zems parapets, nozūd tālumā kādu pāris jūdžu dziļumā zem jums.»
   «Palūkojies augšup, es virs sevis ieraudzīju tādu pašu ainu. Tagad, protams, radās iespaids, ka skatos milzīgā, stāvā konusā. Pa šahtu lejup pūta vējš, un man likās, ka kaut kur tālu augšā es dzirdu mauro­jam — arvien klusāk un klusāk — Mēness govis, kas, vakaram pienākot, tika iedzītas alās no virspuses ganībām. Augšā un lejā spirālveida galerijās redzēja neskaitāmus selenītus, bālus, viegli luminiscējošus radījumus, kas vēroja mūsu nolaišanos vai darīja kaut ko neizprotamu.»
   «Vai man tā tikai likās, vai varbūt patiešām le­dainajā vējpūsmā lejup aizlidinājās sniega pārsla. Un tad, tāpat kā sniega pārsla, mums garām Mēness centra virzienā aši aizlīgoja maza figūriņa — ne­liela auguma selenīts ar izpletni.»
   «Man blakus sēdošais lielgalvis selenīts, pēc ma­nas grozīšanās saprazdams, ka es spēju kaut ko saskatīt, izstiepa savu snuķim līdzīgo roku un norā­dīja uz leju. Tālu apakšā es ieraudzīju nelielu plat­formu, kas karājās tukšumā. Kad tā sāka celties augšup mums pretī, mūsu ātrums strauji samazinā­jās; drīz vien mēs bijām tai līdzās un apstājāmies. Tika pasviesta un saķerta virve, ar kuras palīdzību balona gondolu pievilka klāt platformai, un es atra­dos vaigu vaigā ar lielu baru selenītu, kas grūstījās un stumdījās, lai redzētu mani.
   Tas bija fantastiski raibs pūlis. Es biju mēms aiz brīnumiem, pēkšņi ieraugot, cik ārkārtīgi dažādi ir šie Mēness radījumi.
   Šķita, ka visā šajā pūlī nav divu vienādu eksem­plāru. Viņi atšķīrās gan pēc lieluma, gan pēc galvas un ķermeņa formas un pārstāvēja visu selenītu po­pulācijas šaušalīgo variantu daudzveidību. Daži rē­gojās pāri pūlim kā milzīgi, uzblīduši maisi, citi skraidīja sugas brāļiem pa kāju starpu. Visi viņi izrai­sīja netīkamas asociācijas par ērmotiem kukaiņiem, kas atgādina ķēmīgus cilvēkus. Katram kāda ķer­meņa daļa bija hiperbolizēta līdz baismai nesamērī- bai: vienam bija nenormāli liela labā roka — mil- zenīgs tausteklis; cits šķita sastāvam tikai no kājām, it kā staigātu uz ķekatām; vēl citam sejas maskā rē­gojās prāvs, degunam līdzīgs orgāns, kas to vērta pārsteidzoši cilvēcisku, ja neredzēja vaļējo, neiz­teiksmīgo mutes caurumu. Dīvainā, kukaiņa galvai stipri līdzīgā (kaut arī bez žokļiem un ūsām) Mēness govju ganu galva bija transformēta visvisādos vei­dos: te plata un zema, te šaura un augsta, te ar ra­giem un citādiem izaugumiem pieres daļā, te ar tādu kā vaigubārdu un garenisku iežmaugu vidū, te ar grotesku cilvēka profilu. Bet sevišķi dūrās acīs viens kroplīgs galvas veids. Dažiem selenītiem paura daļa bija kā liels pūslis, bet sejas maska pavisam niecīga. Bija arī tādi jocīgi eksemplāri, kam galvas sarukušas gluži mikroskopiskas un ķermeņi bezformīgi uzbur- buši, un pavisam fantastiski, tieviņi radījumi, kuri, šķiet, eksistēja tikai tāpēc, lai būtu uz kā balstīties milzīgai taurei, ko veidoja viņu sejas lejasdaļa. Un visērmotākais tobrīd man šķita tas, ka divi vai trīs no šiem dīvainajiem Mēness pasaules iemītniekiem, kurus jūdzēm biezi klinšu slāņi sargā no saules un lietus, turēja rokās lietussargus — gandrīz tādus pa­šus, kādus nēsā Zemes cilvēki. Tad es atcerējos sele­nītu ar izpletni, ko biju redzējis laižamies lejup pa šahtu.»
   «Šie Mēness iedzīvotāji izturējās tieši tāpat, kā līdzīgos apstākļos izturētos cilvēku pūlis: viņi grūs­tījās un stumdījās, lauzās cits citam garām un pat rāpās cits citam pāri, lai dabūtu paskatīties uz mani. Ar katru mirkli selenītu pūlis pieauga un arvien uz­mācīgāk spiedās virsū manu pavadoņu diskiem (Kei­vors nepaskaidro, kas tie par «diskiem»); arvien jauni un jauni fantastiski radījumi iznira no krēslas un piesaistīja manu jau tā pārslogoto uzmanību. Tad,
   paklausīdams dotajai zīmei, es ar selenītu palīdzību ierausos tādās kā nestuvēs, spēcīgi nesēji pacēla tās uz pleciem un nesa mani cauri pustumsā ņudzoša­jam pūlim uz telpām, kur bija paredzēts mani novie­tot. Visapkārt man ņirbēja acis, sejas, maskas, sausi švīkstēja selenītu āda, atgādinot vaboļu spārnu švirk- stoņu, skanēja blējošas un circeņu čirkstēšanai līdzī­gas balsis …»
   Kā var saprast no tālākā teksta, Keivors tika no­gādāts «sešstūrainā telpā» un kādu laiku turēts tur ieslodzījumā. Vēlāk viņam atļāva daudz lielāku brī­vību, tā ka viņš varēja justies gandrīz tikpat brīvs kā cilvēks lielā pilsētā uz Zemes. Kā šķiet, noslēpumainā būtne, kas ir Mēness valdnieks un pavēlnieks, uz­deva diviem selenītiem «ar lielajām galvām» apsar­gāt un izpētīt svešo radījumu, kā arī mēģināt nodi­bināt ar viņu kontaktu. Un, lai cik brīnumaini un neticami tas liktos, šie divi fantastiskie kukaiņcil- vēki, šie citas pasaules iemītnieki drīz vien iemanī­jās sarunāties ar Keivoru Zemes valodā.
   Keivors sauc viņus par Fi-u un Tsi-pafu. «Fi-u,» viņš saka, «ir apmēram piecas pēdas garš ar mazām, tievām, ap astoņpadsmit collu garām kājām un šau­rām pēdām kā visiem selenītiem. Viņa ķermenis ir neliels un viss ritmiski pulsē līdzi sirds pukstiem.
   » Viņam ir garas, mīkstas, posmainas rokas ar taus- tekļveida tverekli plaukstas vietā un tāds pats pos- mains kakls kā pārējiem selenītiem, tikai ļoti īss un resns.» «Viņa galva,» Keivors turpina — acīmredzot papildinādams-kādu iepriekšēju aprakstu, kas mums ir gājis zudumā, «ir parastā tipa, bet īpatnēji modifi­cēta. Mute stāv vaļā un ir tikpat neizteiksmīga kā visiem, bet daudz mazāka un izliekta uz leju, un plakanā sejas maska ir tikai prāvas nāss lielumā. Tai abās pusēs ir mazas acis. Galvas paura daļai ir lielas, apaļas bumbas forma, un to apņem nevis cieta, spīdīga āda kā Mēness govju ganiem, bet plāna mem­brāna, kurai cauri skaidri saskatāma smadzeņu pul­sācija. Viņš ir radījums, kam smadzenes attīstījušās līdz milzīgiem apmēriem, bet pārējais organisms kā relatīvi, tā absolūti ir kroplīgi mazs.»
   Kādā citā ziņojumā Keivors izsakās, ka šis Fi-u no mugurpuses izskatoties pēc Atlanta, kas tur uz pleciem zemeslodi. Tsi-pafs, šķiet, bija viņam ļoti līdzīgs, tikai ar garumā izstieptu «seju» un nevis apaļu, bet bumbierveida galvu, kas liecināja, ka hi- pertrofēti citi smadzeņu iecirkņi. Keivora mītnē vēl bija nestuvju nesēji — uz vieniem sāniem sašķiebu­šās būtnes ar milzīgiem pleciem, zirnekļiem līdzīgi durvju sargi un druknkājis apkalpotājs.
   Metode, kādu lietoja Fi-u un Tsi-pafs, lai atrisinātu valodas problēmu, bija ārkārtīgi vienkārša. Viņi ieradās «sešstūrainajā cellē», kur bija ieslodzīts Kei­vors, un sāka atdarināt visas skaņas, ko no viņa dzir­dēja, klepu ieskaitot. Šķiet, Keivors ļoti drīz saprata viņu nolūku un sāka atkārtot vārdus, norādot uz priekšmetiem, ko tie apzīmē. Mācīšanās process acīmredzot allaž bija vienāds. Fi-u brīdi uzmanīgi klausījās Keivorā, tad arī norādīja uz attiecīgo priekšmetu un izrunāja tā nosaukumu.
   Pirmais vārds, ko viņš iemācījās, bija «cilvēks», otrais — «lunietis», ko laikam Keivors tobrīd ātrumā izteica «selenīta» vietā, lai apzīmētu Mēness iedzī­votāju. Tiklīdz Fi-u bija pārliecinājies, ko kāds vārds nozīmē, viņš to atkārtoja Tsi-pafam, kurš to nekļū­dīgi iegaumēja. Tā viņi pirmās nodarbības laikā ap­guva vairāk nekā simt angļu valodas lietvārdu.
   Vēlāk, šķiet, viņi atveda sev līdzi mākslinieku, lai tas ar zīmējumiem un shēmām palīdzētu izskaidrot jēdzienus, jo Keivors pats zīmēja gaužām nemāku­līgi. Tas, saka Keivors, «bija radījums ar ļoti kustīgu roku un ciešu skatienu un zīmēja neticami ātri».
   No vienpadsmitā ziņojuma, kas acīmredzot bija krietni garāks, mums izdevās uztvert tikai frag­mentu. Pēc dažiem saraustītiem teikumiem, kuru sa­turs nav saprotams, ir šāds teksts:
   «Mūsu intensīvo valodas nodarbību sīks izklāsts varētu interesēt tikai lingvistus un prasītu pārāk daudz laika, turklāt es ļoti šaubos, vai man izdotos precīzi aprakstīt visus paņēmienus un izdarības, ko mēs lietojām, lai nonāktu pie savstarpējas sapraša­nās. Verbu apgūšana lielas pūles nesagādāja — vis­maz to verbu, kas apzīmē kustības un ir izskaidro­jami ar zīmējumiem; daži adjektīvi bija viegli sa­protami, bet, kad mēs nonācām pie abstraktiem jēdzieniem, prepozīcijām un figurāliem sarunvalodas izteicieniem, ar kuriem uz Zemes tiek izteikts tik daudz, rezultāti bija tādi, it kā mēs korķa vestēs mē­ģinātu ienirt dziļumā. Šīs grūtības šķita nepārvara­mas, līdz beidzot sestajā nodarbību stundā ieradās ceturtais palīgs — selenīts ar milzīgu, futbola bum­bai līdzīgu galvu, kura specialitāte acīmredzot bija sarežģītu analoģiju izskaidrošana. Viņš bija pilnīgi iegrimis sevī un ienākdams paklupa pret soliņu. Pie­saistīt viņa uzmanību problēmām, kas mums radās, varēja tikai ar skaļu klaigāšanu, bikstīšanu un knai­bīšanu. Bet, reiz iekustināts, viņš ar jebkuru jau­tājumu tika galā apbrīnojami ātri. Kad vien bija vajadzīga abstrakta domāšana, kas nebija pa spēkam Fi-u tik vērienīgajam prātam, viņš lūdza palīdzību šim ovālgalvainajam filozofam, bet tas katru savu secinājumu nodeva Tsi-pafam iegaumēšanai; Tsi-pafs ar savu fenomenālo atmiņu ir īsts faktu arsenāls. Un mūsu valodas nodarbības atkal ritēja uz priekšu.»
   «Jau pēc dažām dienām — kaut gan man šķita, ka pagājis daudz ilgāks laiks, — es varēju cik necik sa­runāties ar šiem Mēness kukaiņiem. Protams, sākumā mūsu sarunas bija ārkārtīgi nogurdinošas un prasīja lielu pacietību, taču deva mums iespēju saprasties. Un es esmu iemācījies būt pacietīgs. Runātājs vien­mēr ir Fi-u. Runājot viņš jo bieži apcerīgi novelk tādu nenoteiktu «mhm … mhm» un ir iegaumējis pāris frāzes — «tā teikt», «jūsu zināšanai» —, ar ku­rām piebārsta savu valodu.
   Te būs piemērs, kā Fi-u runā. Iedomājieties, ka viņš man stāsta par savu mākslinieku.
   —    Mhm… mhm … viņš, tā teikt, zīmē. Est maz, dzert maz… zīmēt. Patikt zīmēt. Nekas cits. Nepa­tikt, kas nezīmēt kā viņš. Dusmīgs. Nepatikt, kas zīmēt labāk kā viņš. Nepatikt visi citi. Nepatikt, kas nedomāt zīmēt ir galvenais. Dusmīgs. Mhm … Nekas viņam svarīgs … tikai zīmēt. Jūs viņam patikt… jūsu zināšanai. Ir jaunas lietas zīmēt. Savāds ļoti. Jā?
   —    Viņš, — norādot uz Tsi-pafu, — patikt atcerē­ties vārdi. Atcerēties labāk kā neviens. Domāt ne, zīmēt ne .. . tikai atcerēties. Zināt… — te Fi-u, neat­razdams vajadzīgo vārdu, konsultējās ar savu talan­tīgo palīgu, — vēsture, notikumi. .. viss. Viņš reiz dzirdēt… vienmēr zināt.
   Tas pārspēj visas manas cerības. Ir tik brīnišķīgi dzirdēt šai mūžīgajā pustumsā šos dīvainos radīju­mus — pat tuvāk iepazīstoties, nav iespējams pie­rast pie viņu ērmotā izskata — nemitīgi čivinām, at­darinot Zemes valodas skaņas, un jau gandrīz saka­rīgi runājam, uzdodam jautājumus, atbildam uz maniem jautājumiem. Es jūtos, it kā būtu atgriezies bērnībā, pasaku valstībā, kur sarunājās skudra ar sienāzi un bite izšķīra viņu strīdu …»
   Šķiet, ka šo veiksmīgo lingvistisko nodarbību laikā Keivors vairs netika turēts Stingrā ieslodzījumā.
   «Sākotnējās bailes un neuzticēšanās, ko bija izraisī­jis mūsu nelaimīgais konflikts,» viņš ziņo, «pamazām
   izzūd, jo pēc manas saprātīgās izturēšanās viņi secina, ka esmu domājoša būtne… Tagad man ir atļauts brīvi iet un nākt, un es tieku ierobežots tikai sava paša drošības labad. Tādējādi man ir izdevies piekļūt pie šā aparāta, un, pateicoties laimīgam atra­dumam milzīgajā materiālu noliktavā, es varu no­raidīt šos ziņojumus. Līdz šim neviens nav mēģinājis traucēt man to darīt, kaut gan Fi-u zina, ka es signa­lizēju uz Zemi.
   —   Jūs runāt ar citu? — viņš reiz jautāja, vēro­dams manu darbošanos.
   —   Ar citiem, — es izlaboju.
   —   Citiem, jā, jā, — viņš sacīja. — Ar cilvēkiem?
   Un es turpināju raidīt savu ziņojumu.»
   Keivors allaž izdarīja labojumus savos iepriekš dotajos selenītu dzīves aprakstos, ja uzzināja jaunus faktus, kas ienesa izmaiņas viņa secinājumos, tādēļ citāti no šiem aprakstiem šeit tiek publicēti ar diez­gan lielu piesardzību. Tie ir ņemti no devītā, trīs­padsmitā un sešpadsmitā ziņojuma un ar visu savu neskaidrību un fragmentārismu tomēr dod par šās dīvainās sabiedrības sociālo dzīvi tik pilnīgu priekš­statu, kādu cilvēcei nav cerību iegūt daudzu paaudžu laikā.
   «Mēness pasaulē,» saka Keivors, «katrs pilsonis zina savu vietu un pienākumu. Viņš ir dzimis šā pie­nākuma veikšanai un ar specifiskiem treniņiem, at­tiecīgu audzināšanu un ķirurģiskām operācijām tiek galu galā padarīts tik piemērots savam uzdevumam, ka viņam nav ne vēlēšanās, ne spēju darīt ko citu. «Kam viņam tas vajadzīgs?» Fi-u jautātu. Ja, piemē­ram, kādam selenītam ir lemts būt matemātiķim, tad audzinātāji un skolotāji jau no paša sākuma viņu virza uz šo vienu mērķi. Jebkura cita slieksme tiek apslāpēta, bet dotības matemātikā veicinātas un iz­koptas ar apbrīnojamu psiholoģisku prasmi. Viņa smadzenes vai vismaz viņa smadzeņu matemātiskās spējas aug, bet pārējais organisms attīstās tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai varētu eksistēt šī viņa galvenā daļa. Galu galā, ja neskaita atpūtu un ēšanu, šā selenīta vienīgais prieks ir vingrināt un demon­strēt savas matemātiķa spējas, viņa vienīgā inte­rese — kā tās pielietot praksē, viņa vienīgā sabied­rība — citi matemātikas speciālisti. Viņa smadzenes, it īpaši tās daļas, kas nodarbinātas ar matemātiku, nemitīgi attīstās, kļūst arvien lielākas apmēros un, šķiet, izsūc visas dzīvības sulas un spēkus no pārē­jiem orgāniem. Viņa locekļi atrofējas, sirds un gre­mošanas orgāni samazinās, sejas maska gandrīz pa­slēpjas zem milztošās smadzeņu masas. Viņa balss reducējas uz griezīgu čirkstēšanu, jo tā vajadzīga tikai formulu murmināšanai, un viņš šķiet kurls pret it visu, izņemot sarežģītas matemātiskas problēmas. Viņš ir zaudējis spēju smieties, ja neskaita tās reizes, kad piepeši atklājis kādu matemātisku paradoksu, un visdziļākās emocijas viņā izraisa jauna vienādojuma risināšana. Un tā viņš sasniedz savu mērķi.»
   «Savukārt selenīts, kam jākļūst par Mēness govju ganu, no agras bērnības tiek audzināts šim uzdevu­mam, radināts domāt un interesēties tikai par Mē­ness govīm, ar patiku tās aprūpēt, ielikt sevi visu šai darbā. Viņu trenē tā, lai viņš kļūtu izturīgs un kustīgs, pieradina nēsāt ciešos locekļu aptinumus un ķermeņa apvalku, kas ir gana «amata tērps». Viņš neinteresējas par Mēness dziļākajiem rajoniem un pret visiem citiem selenītiem, kas nav lietpratēji lop­kopībā, izturas vienaldzīgi, nicinoši vai naidīgi. Viņš domā tikai par Mēness govju ganībām, un viņa va­loda aprobežojas ar specifiskiem lopkopju termi­niem. Arī viņš mīl savu darbu un ar prieku veic pie­nākumu, kas attaisno viņa esamību. Un tā tas ir ar visiem selenītiem: katrs — lai kāds būtu viņa uzde­vums un stāvoklis — ir līdz pilnībai izveidota vie­nība Mēness pasaules mehānismā …»
   «Lielgalvji selenīti, kas veic garīgo darbu, šajā dīvainajā sabiedrībā veido it kā aristokrātijas slāni, un pāri visiem Mēness hierarhijas pašā virsotnē at­rodas brīnumainais, gigantiskais gangliju kopo­jums — Lielais Lunārs, pie kura nu beidzot es tikšu vests. Intelektuālās šķiras selenītu prāta neierobe­žotā attīstība ir iespējama tādēļ, ka Mēness radīju­miem nav kaula galvaskausa — šā cietā apvalka, kas apņem cilvēka smadzenes un ar kategorisku «tik tālu un ne tālāk» nosaka robežu visām viņa spējām. Garīgā aristokrātija iedalās trīs galvenajās grupās, kas pēc ietekmes un cieņas ieņem visai atšķirīgu stā­vokli. Vienā grupā ietilpst administratori, pie ku­riem pieder arī Fi-u; tie ir ierosmes bagāti selenīti ar vispusīgām spējām, un katrs no viņiem atbild par kādu noteiktu Mēness iecirkni. Otrā grupa — eks­perti, tādi kā domātājs ar futbola bumbai līdzīgo galvu; to uzdevums ir veikt speciālas sarežģītas ope­rācijas. Un beidzot — erudīti, kuru smadzenēs gla­bājas visas zināšanas. Pie šīs grupas pieder Tsi-pafs, pirmais Mēness profesors Zemes valodās. Runājot par šiem erudītiem, jāatzīmē interesants fakts: tā kā selenītu smadzenes var augt neierobežoti, nav bijis vajadzības izgudrot visus tos mehāniskos palīglī­dzekļus garīgam darbam, kādus izsenis lieto cilvēki. Mēness pasaulē nav ne grāmatu, ne jebkādu pierak­stu, ne bibliotēku, ne rakstības vispār. Visas zinā­šanas tiek uzkrātas lielajās smadzenēs, kā Teksasas medus skudras savāc medu savos lielajos vēderos. Mēness iedzīvotājiem Somersethauzu un Britu mu­zeja bibliotēku aizstāj dzīvu smadzeņu kolekci­jas.. .»
   «Gandrīz visi mazāk specializētie administratori sastopoties izrāda par mani lielu interesi. Viņi dod man ceļu, vērīgi aplūko mani un izjautā Fi-u. Es bieži viņus redzu satiksmes ejās kopā ar veselu svītu nesēju, sulaiņu, vēstītāju, izpletņu turētāju un citu pavadoņu, un skats uz šīm procesijām ir visai ērmots. Eksperti lielākoties mani pilnīgi ignorē, tāpat kā viņi ignorē cits citu, un pievērš man uzmanību vienīgi tad, kad vēlas nodemonstrēt savas apbrīnojamās spē­jas. Erudīti gandrīz vienmēr ir iegrimuši transam līdzīgā pašapcerē, no kuras tos var pamodināt tikai viņu zināšanu noliegšana. Parasti viņus pavada ne­liela auguma sargi un apkalpotāji, visbiežāk mazi, kustīgi sieviešu kārtas radījumi, kas, kā es sliecos domāt, ir viņiem sievas. Bet daži visievērojamākie erudīti ir pārāk lieli apmēros, lai paši pārvietotos, un tiek pārnēsāti toverim līdzīgās nestuvēs, — ļu­mīgi zināšanu kalni, kas izraisa manī cieņas pilnu apbrīnu. Nupat, nākot uz šejieni, kur man atļauts darboties ar šīm elektriskajām ierīcēm, es pagāju garām vienai šādai milzīgai, trīcelīgai, ar gludu, plānu ādu apvilktai galvai, kas zvilnēja savās jokai- najās nestuvēs. Pa priekšu un aiz muguras soļoja nesēji, un vēstītāji — dīvaini radījumi ar lielu taures veida izaugumu sejā — skaļi slavināja šā erudīta gudrību.»
   «Es jau pieminēju svītas, kas pavada vairumu inte­lektuālās šķiras selenītu. Tajās ir sargi, nesēji, su­laiņi — taustekļu un muskuļu masa, kam jākompensē šo hipertrofēto prātu fiziskā nevarība. Gandrīz neiz­trūkstoši to pavadoņi ir nesēji. Parasti svītā ir arī ziņneši — ārkārtīgi žigli skrējēji ar garām, tievām kājām, izpletņu turētāji ar spēcīgām rokām un vēstī­tāji, kuru spalgās balsis spētu uzmodināt mironi. Kad šos zemākos kalpotājus nevada lielgalvju prāts, viņi ir tik inerti un bezpalīdzīgi kā lietussargi statīvā.
   Viņi spēj darboties tikai pēc dotajām pavēlēm un eksistē vienīgi savu kalpotāju pienākumu veikšanai.
   Turpretim lielākā daļa to kukaiņu, kas skraida šurpu turpu pa spirāliskajām galerijām, brauc lejup ar baloniem un laidelējas ar mazajiem izpletņiem, cik es saprotu, pieder pie strādnieku šķiras. Daži no tiem nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē ir «mašīnu rokas» — Mēness govju gana vienīgais tausteklis viņiem mo­dificēts tā, lai būtu piemērots tveršanai, celšanai, bīdīšanai, bet pārējais ķermenis ir tikai šīs spēcī­gās rokas piedēklis. Dažiem, kuri laikam apkalpo zvanu mehānismus, ir ārkārtīgi attīstīti dzirdes or­gāni; citiem, kas strādā pie sarežģītiem ķīmiskiem procesiem, sejā rēgojas liels ožas orgāns; vēl ci­tiem ir plakanas pēdas ar locītavu vidū pedāļu mīša­nai, un daži, kas, kā man tika teikts, esot stikla pū­tēji, šķiet sastāvam tikai no plaušu plēšām. Bet ik­viens no šiem ierindas selenītiem ir brīnišķīgi piemērots tam darbam, kas viņam jāveic Mēness sabiedrībā. Ļoti smalkus izstrādājumus darina ma­ziņi amatnieki, apbrīnojami izveicīgi pundurīši. Daži no tiem ir tik sīciņi, ka es tos varēju novietot uz savas plaukstas. Ir pat īpaši dzinēj ratu griezēji sele­nīti, kuru pienākums un vienīgais prieks ir ar savu fizisko spēku darbināt dažādas nelielas ierīces. Bet uzraudzīt strādniekus un gādāt par kārtību, likvi­dējot jebkuru nevēlamu tendenci un novirzi, ir uz­dots vismuskuļainākajiem radījumiem, kādus esmu šeit redzējis, tā teikt, Mēness policistiem, kas, jā­domā, kopš mazām dienām audzināti godbijībā un paklausībā lielgalvjiem.»
   «Visu šo dažāda veida strādnieku un amatnieku izaudzēšana katrā ziņā ir ļoti interesants process. Es vēl joprojām par to zinu gaužām maz, bet nesen man gadījās redzēt vairākus jaunus selenītus, kas bija ieslēgti mucās, no kurām ārā rēgojās tikai viņu augšējās ekstremitātes, lai tādējādi viņus izveidotu par īpaša profila mašīnistiem. Šajā augsti attīstītajā tehniskās transformēšanas sistēmā «rokas» augšana tiek stimulēta ar kairinātājiem un barojošām injek­cijām, bet pārējais ķermenis mērdēts badā. Fi-u, ja es viņu pareizi sapratu, paskaidroja, ka sākuma sta­dijās šie deformācijai pakļautie mazie radījumi daž­kārt izrādot ciešanu pazīmes, taču ļoti ātri samieri­noties ar savu likteni, un aizveda mani uz vietu, kur vairākiem nākamajiem ziņnešiem tika stieptas un lauzītas kājas. Es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet šīs sele­nītu audzināšanas metodes atstāj uz mani nepatī­kamu iespaidu. Taču ceru, ka ar laiku tas pāries un es varēšu tuvāk iepazīties ar šo viņu brīnišķīgās so­ciālās kārtības aspektu. Nožēlojamā, no mucas iz­bāztā roka man šķita kā nevarīgs protests pret izkropļošanu; tā joprojām mani vajā, kaut gan, pro­tams, galu galā šāda rīcība ir daudz humānāka nekā mūsu Zemes metode, kad bērniem ļauj izaugt par cilvēkiem un tad viņus pārvērš par mašīnām.»
   «Pavisam nesen — liekas, kad es vienpadsmito vai divpadsmito reizi nācu uz šejieni, lai noraidītu ziņo­jumu, — man bija izdevība uzzināt vēl kaut ko inte­resantu par ierindas selenītu dzīvi. Fi-u mani veda šurp pa īsāku ceļu, lai nebūtu jāiet lejup pa spirā- lisko galeriju un gar Centrālās jūras malu. No garas, tumšas, līkumotas ejas mēs izgājām plašā, zemā alā, kur smaržoja pēc zemes un salīdzinājumā ar citām vietām šai tumsas valstībā bija samērā gaišs. Gaismu izstaroja raženi saauguši zilgansārti, gaļīgi augi, kas ļoti atgādināja mūsu Zemes sēnes, bet bija cilvēka augumā vai vēl lielāki.
   —   Vai luniji tos ēd? — es vaicāju Fi-u.
   —   Jā, barība.
   —       Žēlīgais dievs! Kas tas? — es iesaucos, ierau- dzijis neparasti lielu un lempīgu selenītu nekustīgi guļam starp sēņu stublājiem ar seju uz leju.
   Mēs apstājāmies.
   —   Vai tas ir beigts? — es jautāju. (Līdz šim es Mēness iekšienē neesmu redzējis nevienu mirušu selenītu, tādēļ tas mani ieinteresēja.)
   —   Nē! — Fi-u atbildēja. — Viņš strādnieks. Tagad darbs nav. Drusku apreibt un tad gulēt, kamēr va­jadzīgs būs. Kāpēc viņš nomodā būt? Nav vajadzīgs viņš staigāt apkārt.
   —   Tur ir vēl viens! — es iekliedzos.
   Tik tiešām visa šī plašā sēņu audze bija piekaisīta ar knūpu nokritušiem ķermeņiem, kas gulēja rei­bumā, kamēr būs vajadzīgi darbam. Tur bija daudz visāda veida selenītu, un es varēju dažus apvelt uz muguras un labi apskatīt tuvumā. Kad es to darīju, viņi sāka skaļāk elpot, bet nepamodās. Viens man palicis prātā īpaši skaidri: tik spēcīgu iespaidu viņš atstāja laikam tāpēc, ka dīvainajā gaismas vizmo- jumā viņa ķermenis stipri atgādināja izstiepušos cil­vēka ķermeni. Viņa augšējās ekstremitātes bija gari, smalki veidoti taustekļi — šis selenīts acīmredzot strādāja kādu komplicētu darbu —, un poza, kādā viņš gulēja, it kā pauda padevīgas ciešanas. Protams, tā iztulkot viņa izteiksmi bija pilnīgi aplam, taču manī neviļus modās žēlums. Un, kad Fi-u ievēla viņu atpakaļ tumsā starp leknajām sēnēm, es jutos ārkār­tīgi neomulīgi, kaut gan šai brīdī gulošais selenīts atkal izskatījās pēc kukaiņa, nevis cilvēka.
   Tas tikai parāda, cik mēs savās ierastajās izjūtās esam nesaprātīgi. Aizmidzināt strādnieku, kas nav vajadzīgs, un pabīdīt viņu malā noteikti ir daudz la­bāk nekā izmest viņu no fabrikas, lai klaiņo pa ielām un mirst badā. Katrā komplicētā sociālā kopienā laiku pa laikam neizbēgami rodas tāds stāvoklis, kad nav iespējams nodarbināt visus strādniekus, bet ar šādu metodi «bezdarbnieku problēma» tiek pilnīgi likvidēta. Un tomēr — par spīti prāta apsvēru­miem — man netīkas atcerēties šos visā garumā iz­stiepušos stāvus starp klusajām, vizmojošajām gaļīgo augu rindām, un es izvairos iet pa šo īsāko ceļu, kaut gan apkārtceļš ir daudz garāks, trokšņaināks un neērtāks.
   Šis otrais ceļš ved cauri lielai, krēslainai, skaļas rosības pilnai alai, kur es varu pavērot Mēness pa­saules mātes, kas, tāpat kā bišu māte stropā, ieņem īpašu stāvokli. Es redzu viņas lūkojamies pa sešstū­rainiem, šūnām līdzīgiem lodziņiem alas sienā vai pastaigājamies plašā alas padziļinājumā aiz tiem, vai arī izraugāmies sev rotas un spēļlietiņas, ko viņu priekam izgatavojuši prasmīgi juvelieri, kas strādā mazās darbnīciņās zem viņu mītnes. Viņas pēc iz­skata ir cēlas būtnes, fantastiski, dažreiz ļoti skaisti izgreznojušās, ar lepnu stāju un gandrīz mikroskopis­kām galviņām, kurās izceļas tikai paprāvā mutes atvere.»
   «Par selenītu dzimumu, precēšanos un vairošanos es līdz šim vēl esmu uzzinājis ļoti maz. Bet, tā kā Fi-u angļu valodas zināšanas nemitīgi paplašinās, man droši vien drīz izdosies noskaidrot arī šos jau­tājumus. Es domāju, ka, tāpat kā skudrām un bitēm, lielākā daļa selenītu kopienas locekļu ir bezdzimuma būtnes. Protams, arī uz Zemes lielajās pilsētās mūs­dienās daudzi nedzīvo normālu ģimenes dzīvi un neaudzina bērnus. Bet šeit, tāpat kā pie skudrām, šī parādība ir kļuvusi par rases dzīves likumību, un visu nepieciešamo pēcnācēju daudzumu rada īpaša, skaitliski neliela matronu šķira, Mēness pasaules mā­tes, staltas, apmēros prāvas būtnes, kas lieliski pie­mērotas selenītu kūniņu iznēsāšanai. Ja es pareizi sapratu Fi-u paskaidrojumu, tad viņas pašas nav spējīgas kopt un lolot mazuļus, ko laiž pasaulē, jo neprātīgas lutināšanas tieksmes viņās pēkšņi mēdz nomainīt agresīva niknuma uzplūdi, tādēļ, cik drīz vien iespējams, mazie radījumi, kas ir pavisam mīk­sti, kusli, ar gaišu ādu, tiek nodoti neprecētu sieviešu kārtas būtņu gādībā. Šīm strādniecēm, kas audzina mazuļus, dažos gadījumos ir gandrīz tikpat lielas smadzenes kā vīriešu dzimuma selenītiem.»
   Tieši šai vietā, kā par nelaimi, Keivora ziņojums pārtrūka. Kaut arī šī nodaļa ir saraustīta un nespēj pilnībā apmierināt lasītāja ziņkāri, tā tomēr dod ap­tuvenu vispārēju priekšstatu par svešo un brīnu­maino pasauli, ar kuru mūsu pasaulei varbūt visā drīzumā būs jārēķinās. Šie laiku pa laikam uztvertie ziņojumu fragmenti, šī pieraksta adatas čirkstēšana kalnu klusumā ir pirmais brīdinājums, ka cilvēce pie­dzīvos tādas pārmaiņas, kādas tā līdz šim pat iedo­māties nav varējusi. Mūsu Zemes pavadonī ir jauni elementi, jaunas ierīces, jaunas tradīcijas, milzīgs daudzums jaunu ideju, un tajā mīt dīvaina rase, ar kuru mums nenovēršami būs jācīnās par kundzību un zeltu, kas tur ir tikpat parasts kā dzelzs vai koks uz Zemes …

   Priekšpēdējais ziņojums stāsta — vietumis pat ļoti sīki — par Keivora tikšanos ar Lielo Lunāru, kas ir Mēness valdnieks un pavēlnieks. Šķiet, ka Keivors gandrīz to visu ir noraidījis bez pārtraukuma un tikai pašu beigu daļu bijis spiests atstāt uz citu reizi. Šis turpinājums pienāca pēc nedēļas. Pirmais ziņojums sākas tā:
   Mēness iekšienē padara priekšmetus viņiem saska­tāmus.
   Varavīksnene Lielajam Lunāram bija kaut kas pa­visam jauns. Kādu brīdi viņš uzjautrinājās, spīdinā- dams savus starus man sejā un vērodams, kā savel­kas mani redzokļi. Rezultātā es uz laiciņu tiku pilnīgi apžilbināts …
   Taču, par spīti šai neērtībai, es mazpamazām sāku justies drošāks, jo šī lietišķā saruna, kas sastāvējā no jautājumiem un atbildēm, mani nomierināja. Es varēju aiztaisīt acis, pārdomāt savu atbildi un gan­drīz aizmirsu, ka Lielajam Lunāram nav sejas…»
   «Kad es atkal biju atgriezies savā iepriekšējā vietā, Lielais Lunārs jautāja, kā mēs paglābjoties no karstuma un vētrām, un es viņam pastāstīju par māju celtniecību un iekārtojumu. Šeit mums iznāca ne­saprašanās un pārpratumi, jāatzīstas, galvenokārt manas neprecīzās izteiksmes dēļ. Es ilgu laiku neva­rēju Lielajam Lunāram ieskaidrot, kas ir māja. Vi­ņam un viņa padomniekiem tā, bez šaubām, šķita vislielākā dīvainība pasaulē, ka cilvēki nopūlas ar māju būvēšanu, kad var taču dzīvot alās, un vēl lielāku neizpratni viņos izraisīja mans mēģinājums paskaidrot, ka senāk gan cilvēki mitinājās alās un ka tagad viņi pazemē ierīko savus dzelzceļus un dau­dzas labierīcību sistēmas. Laikam es, vēlēdamies atainot selenītiem Zemes dzīvi iespējami pilnīgāk, pārāk aizrāvos. Tāpat nesekmīgs bija mans mēģinā­jums pastāstīt par raktuvēm. Tā arī neticis skaidrībā par šo tematu, Lielais Lunārs jautāja, kā mēs izman­tojot savas planētas iekšieni.
   Visā lielajā zālē līdz pat attālākajiem kaktiem at­skanēja pīkstoņa un čivināšana, kad man beidzot izdevās ieskaidrot, ka mēs, cilvēki, absolūti nekā nezinām par tās pasaules dzīlēm, uz kuras dzīvojušas un attīstījušās neskaitāmas mūsu senču paaudzes.
   Man trīs reizes bija jāatkārto, ka no četri tūkstoši jūdzēm, kas šķir Zemes virspusi no' tās centra, cil­vēki ir kaut cik izpētījuši tikai apmēram jūdzi, bet par dziļākiem slāņiem nezina nekā. Dabiski, ka Lie­lajam Lunāram varēja rasties jautājums, kāpēc es esmu ieradies uz Mēness, ja pat savu planētu mēs vēl tikpat kā nepazīstam, taču tobrīd viņš man nelika uz to atbildēt, jo viņu vairāk interesēja mūsu virs­zemes dzīve, kas apgrieza ar kājām gaisā visus viņa priekšstatus.»
   «Lielais Lunārs pievērsās meteoroloģijai. Viņš iztaujāja mani par laika apstākļiem, un es mēģināju aprakstīt nemitīgi mainīgās debesis, sniegu un sarmu, un viesuļvētras.
   —   Bet, kad iestājas nakts, — viņš jautāja, — vai tad nav auksts?
   Es atbildēju, ka naktī ir aukstāks nekā dienā.
   —   Vai jūsu atmosfēra nesasalst?
   Es teicu, ka ne, ka sals pie mums nekad nav tik stiprs, jo mūsu naktis ir īsas.
   —   Un gaiss nekļūst pat šķidrs?
   Es jau dzīros teikt «nē», bet tad man ienāca prātā, ka vismaz kāda daļa mūsu atmosfēras — ūdens tvaiki — dažreiz kondensējas šķidrumā un izveido rasu, dažreiz sasalst un veido sarmu, tātad notiek pilnīgi analogs process Mēness ārējās atmosfēras sasalšanai naktī. Kad biju to pastāstījis, Lielais Lu­nārs sāka runāt par miegu. Nepieciešamība gulēt, ko regulāri katru diennakti izjūt visas Zemes būtnes, arī ir mūsu planētas iemītnieku iedzimta īpatnība. Selenīti atpūšas tikai paretam un pēc sevišķi lielas piepūles. Tad es mēģināju Lielajam Lunāram attēlot vasaras nakts maigo burvību un pēc tam pastāstīju par dzīvniekiem, kas medī naktī un guļ dienā. Es sāku stāstīt par lauvām un tīģeriem, un mēs atkal nonācām strupceļā, jo, izņemot ūdeņos mītošos sav­vaļas radījumus, uz Mēness ir tikai rāmi, absolūti piejaucēti mājdzīvnieki, un tā tas esot kopš neatmi­namiem laikiem. Viņiem ir dažādi jūras briesmoņi, bet nav plēsīgu zvēru, un domu, ka kaut kur brīvē naktī klaiņo apkārt spēcīgi un bīstami radījumi, vi­ņiem bija ļoti grūti aptvert…»
   (Šeit ziņojumā seko apmēram divdesmit vai vairāk vārdu, kas nav atšifrējami.)
   «Lielais Lunārs pievērsās galminiekiem, acīmre­dzot izteikdams izbrīnu par dīvaini nesaprātīgajiem un aprobežotajiem radījumiem, kas dzīvo tikai pla­nētas virspusē, vēju un viļņu ārdēti, pakļauti visā­dām nejaušībām, un nespēj pat iznīdēt zvērus, kuri apdraud viņu cilti, tomēr uzdrošinās iebrukt citā pla­nētā. Es pa to laiku sēdēju un domāju, un pēc tam, uzklausījis Lielā Lunāra nākamo jautājumu, pastās­tīju viņam par dažādām cilvēku kategorijām.
   Viņš ņēmās mani izprašņāt.
   —   Un visiem darbiem jums ir tikai viena veida cilvēki? Bet kas tad domā? Kas valda?
   Es vispārējos vilcienos pastāstīju par demokrā­tisko pārvaldes metodi.
   Kad es biju beidzis, Lielais Lunārs pieprasīja savai galvai atvēsinošo dušu un pēc tam lūdza mani atkār­tot tikko teikto, jo kaut ko nebija sapratis.
   —   Vai tad cilvēki nedara dažādus darbus? — jau­tāja Fi-u. Es paskaidroju, ka mums ir gan domātāji, gan ierēdņi, gan mednieki un mehāniķi, gan māk­slinieki un strādnieki.
   —   Bet viņi visi piedalās pārvaldīšanā, — es sacīju.
   —   Un viņi nav dažāda veida, lai būtu piemēroti saviem specifiskajiem pienākumiem?
   —   Redzamu atšķirību nav, — es atbildēju, — vie­nīgi dažāds apģērbs. Un varbūt prāta ziņā neliela at­šķirība, — es domīgi piebildu.
   —   Viņu smadzenēm ir jābūt ļoti atšķirīgām, — Lielais Lunārs sacīja, — citādi taču viņi visi gribētu darīt vienādu darbu.
   Lai tuvinātos viņa izpratnei, es atzinu, ka šis pie­ņēmums ir pareizs.
   —    Visas atšķirības ir paslēptas smadzenēs, — es sacīju. — Ja varētu redzēt cilvēku prātus un dvēse­les, varbūt viņi izskatītos tikpat dažādi un daudzvei­dīgi kā selenīti. Tad izrādītos, ka ir lieli cilvēki un mazi cilvēki, cilvēki ar garām rokām un ciešu tvē­rienu un cilvēki, kas spēj ātri tikt uz priekšu, skaļi cilvēki ar taurētāju prātu un cilvēki, kas spēj atmi­nēties bez domāšanas…» (Seko trīs neskaidri vārdi.)
   «Lielais Lunārs pārtrauca mani un atgriezās pie mana iepriekšējā apgalvojuma.
   —   Bet jūs teicāt, ka visi cilvēki piedalās pārval­dīšanā? — viņš pārprasīja.
   —    Zināmā mērā, — es sacīju un tā laikam pada­rīju šo jautājumu vēl neskaidrāku.
   Viņš dzīrās uzzināt kaut ko konkrētāk.
   —    Vai tas nozīmē, — viņš jautāja, — ka uz Zemes nav Lielā Valdnieka?
   Es atminējos dažus slavenus vīrus, bet galu galā atbildēju, ka tāda nav. Un paskaidroju, ka tie pat­valdnieki un imperatori, kādi mums bijuši uz Zemes, parasti beigās ir kļuvuši par žūpām, izvirtuļiem vai varmākām un ka liela, visai ietekmīga cilvēces daļa — anglosakši, pie kuriem piederu arī es, nevēlas no jauna ieviest pie sevis tādu kārtību. Tas Lielo Lunāru pārsteidza vēl vairāk.
   —   Bet kā jūs uzglabājat to gudrību, kas jums ir? — viņš jautāja.
   Es paskaidroju, ka mēs palīdzam savām ierobežo­tajām .. . (šeit viens vārds ir izlaists, acīmredzot «smadzenēm») ar grāmatām, izmantojam bibliotēkas.
   Es pastāstīju viņam, kā ar atsevišķu cilvēku kopī­giem pūliņiem tiek attīstīta mūsu zinātne, un, to no­klausījies, Lielais Lunārs piezīmēja, ka, par spīti savai sociālajai mežonībai, mēs acīmredzot esot sa­snieguši daudz, jo citādi nebūtu spējīgi atlidot uz Mēnesi, tomēr kontrasts esot ļoti liels: uzņemdami zināšanas sevī, selenīti attīstījušies un pilnveidoju­šies, bet cilvēki uzkrājuši zināšanai sev apkārt un palikuši kustoņi. Viņš to pateica …» (Tālāk neliels gabals pieraksta ir neskaidrs.)
   «Tad Lielais Lunārs lika man pastāstīt, kā mēs pār­vietojamies pa šo savu Zemi, un es aprakstīju mūsu vilcienus un kuģus. Labu brīdi viņš nevarēja sa­prast, ka mēs esam sākuši izmantot tvaiku tikai pirms simt gadiem, un, kad beidzot saprata, šis fakts viņu ļoti izbrīnīja. (Interesanti, ka selenīti laiku skaita gados, tāpat kā mēs uz Zemes, taču no viņu skaitī­šanas sistēmas es neko nesaprotu. Bet tas nav sva­rīgi, jo Fi-u ir apguvis mūsu sistēmu.) Pēc tam es pastāstīju, ka cilvēce dzīvo pilsētās tikai deviņus vai desmit tūkstošus gadu un ka mēs vēl joprojām neesam apvienojušies vienā brālīgā saimē, bet pa­stāv daudzas un dažādas pārvaldīšanas formas. Tas Lielo Lunāru ļoti pārsteidza. Sākumā viņš to neva­rēja saprast un domāja, ka runa ir par administratīvo iedalījumu.
   —    Mūsu valstis un impērijas ir vēl tikai primitīvi meti nākotnes sabiedrības iekārtai, — es teicu un pastāstīju viņam .. .» (Tālāk pierakstā trīsdesmit vai četrdesmit vārdi ir pilnīgi nesalasāmi.)
   «Lielais Lunārs nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc cilvēki cenšas saglabāt dažādas valodas un tā sagādā paši sev neērtības.
   —   Viņi grib saprasties cits ar citu un tomēr ne­grib saprasties, — viņš sacīja un tad ilgu laiku mani sīki izprašņāja par kariem.
   Sākumā viņš pilnīgi apjuka un nespēja man no­ticēt.
   —   Jūs gribat sacīt, — viņš neizpratnē pārjau­tāja, — ka jūs skraidāt šurpu turpu pa šo savu pa­sauli, kuras dzīļu bagātības vēl tikpat kā neesat aiztikuši, un nogalināt cits citu kā kaujamus lopus?
   Es teicu, ka viņš ir sapratis pilnīgi pareizi.
   Viņš lūdza mani pastāstīt tuvāk, lai spētu iztēlo­ties, kā tas notiek.
   —   Bet vai tad necieš jūsu kuģi un jūsu nabaga mazās pilsētas? — viņš jautāja, un es redzēju, ka kara postījumi un materiālo vērtību iznīcināšana atstāj uz viņu gandrīz tikpat satriecošu iespaidu kā nogalināšana.
   —   Stāstiet, stāstiet! — Lielais Lunārs skubināja. — Parādiet man visu dzīvās ainās. Citādi es nespēju to aptvert.
   Un tā es, kaut arī diezgan negribīgi, labu brīdi stāstīju viņam par Zemes kariem. Es stāstīju par pir­majām kara pavēlēm un ceremonijām, par brīdinā­jumiem un ultimātiem, par karaspēka mobilizēšanu un pārvietošanos. Es devu viņam priekšstatu par ma­nevriem, pozīcijām un kaujām. Es stāstīju par aplen- kumiem un triecienuzbrukumiem, par badu un cie­šanām ierakumos, par sargkareivjiem, kas salst postenī. Es stāstīju par sakāvēm un slēpņiem, par atkāpšanos un izmisīgu, bezcerīgu pēdējo pretoša­nos, par bēgošo kareivju nežēlīgo vajāšanu un kri­tušajiem kaujas laukā. Es stāstīju arī par pagātni — par iebrukumiem un slaktiņiem, par huņņiem un tatāriem, par Muhameda un kalifu kariem, par krust­nešu karagājieniem. Mans stāstījums, ko Fi-u pār­tulkoja, arvien vairāk satrauca selenītus, un visu zāli piepildīja nemitīgi pieaugoša murdoņa.»
   «Es stāstīju par karakuģiem un lielgabaliem, kas var izšaut tonnu smagu lādiņu divpadsmit jūdžu attālumā un caursist divdesmit pēdu biezu bruņu- plāksni, par zemūdens torpēdām un balsta ložmetē­jiem, tad ņēmos attēlot Kolenso kaujas norisi. Lie­lajam Lunāram tas viss likās tik neticami, ka viņš vairākkārt mani pārtrauca, likdams vēlreiz apstipri­nāt tikko teikto. It īpaši viņš apšaubīja manu stāstī­jumu par to, ka kareivji skaļi gavilē un kliedz urrā, kad dodas … (kaujā?)
   —   Bet tas taču viņiem nevar būt patīkami! — Fi-u pārtulkoja man Lielā Lunāra repliku.
   Es paskaidroju, ka cilvēki piedalīšanos karā uz­skata par sava mūža visbrīnišķīgāko piedzīvojumu, un visi klātesošie sastinga aiz brīnumiem.
   —   Bet kāds labums ir no kara? — Lielais Lunārs neatlaidās.
   —   Kāds labums? Karš samazina iedzīvotāju skaitu, — es sacīju.
   —   Bet kāpēc tas būtu vajadzīgs?…
   Iestājās pauze. Par Lielā Lunāra galvu nolija atvē­sinošās strūkliņas, un tad viņš atkal ierunājās…»
   No šīs vietas kaut kādi citi viļņi, kas pirmoreiz parādījās jau tad, kad Keivors stāstīja par neparasto klusumu pirms sarunas ar Lielo Lunāru, un traucēja uztvert viņa raidījumu, kļuva dominējoši un pada­rīja mūsu pierakstu pilnīgi nesalasāmu. Šie viļņi acīmredzot nāca no kāda avota uz Mēness, un to neatlaidīgā tuvināšanās Keivora raidītajiem signā­liem liek domāt, ka kāds operators tīšām centās iejaukties un traucēt viņa ziņojuma uztveršanu. Sā­kumā tie bija īsi un regulāri, tā ka mēs bez sevišķām pūlēm, zaudējot tikai dažus atsevišķus vārdus, va­rējām atšifrēt Keivora raidījumu, tad tie kļuva ga­rāki un spēcīgāki, pēc tam pēkšņi pārvērtās neregu­lārās, juceklīgās svārstībās, kas atgādināja skribelīgu švīkāšanu pāri teksta rindām. Ilgu laiku pierakstā dominē šie bezjēdzīgie zigzagi, tā ka nekas vairs nav izlasāms, tad uz brīdi traucējumi pēkšņi izbeidzas un daži vārdi ir gluži skaidri, pēc tam tie atsākas no jauna un turpinās līdz pašām ziņojuma beigām, gan­drīz pilnīgi izdzēšot visu, ko Keivors mēģinājis no­raidīt. Ja tā patiešām bija tīša iejaukšanās, kāpēc gan selenīti, kam neapšaubāmi daudz ērtāk un vieg­lāk būtu bijis jebkurā laikā pārtraukt Keivora dar­bošanos ar raidītāju, tomēr atļāva viņam joprojām nosūtīt savu ziņojumu, paliekot laimīgā nezināšanā, ka viņa pūliņi ir veltīgi? Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt, taču acīmredzot tā tas ir bijis. Pēdējais sa­lasāmais fragments par Keivora audienci pie Lielā Lunāra sākas ar pusteikumu:
   «… ļoti sīki izprašņāja mani par manu noslēpumu. Man izdevās samērā viegli saprasties ar viņiem un beidzot noskaidrot to, par ko daudzkārt esmu prā­tojis, kopš zinu, cik augsti attīstīta ir selenītu zinātne, proti — kāpēc viņi nav atklājuši keivorītam līdzīgu vielu. Izrādās, ka viņiem šāda viela teorētiski ir zi­nāma, taču praktiski to iegūt nav iespējams, jo uz Mēness nav hēlija, bet hēlijs …»
   Pēdējie vārda «hēlijs» burti atkal ir izdzēsti ar skribelīgo zigzagu. Ievērojiet šai fragmentiņā vārdu «noslēpums», jo uz to — tikai uz to — es balstos, ko­mentējot beidzamo ziņojumu. Tas, pēc mistera Ven­didžija un manas pārliecības, ir pats pēdējais, ko Keivors mums noraidījis.

   Šādā mulsinošā veidā pārtrūkst Keivora priekšpē­dējais ziņojums. Es it kā redzu viņu tur zilajā krēslā pie sava aparāta neatlaidīgi līdz pēdējai minūtei rai­dām signālus uz Zemi, nemaz nenojaušot, ka starp mums ir nolaidies nesaprotamības aizkars, un neno­jaušot arī briesmas, kas droši vien jau tad uzglūnēja viņam. Keivoram trūka elementāras praktiskās dzī­ves gudrības, un tas viņu pazudināja. Viņš bija stās­tījis par kariem, par cilvēku spēku un bezprātīgo vardarbību, par viņu neremdināmo iekarošanas tiek­smi un nebeidzamajiem konfliktiem. Viņš bija visai Mēness pasaulei atklājis mūsu rases nepievilcīgo seju un droši vien arī pateicis, ka tieši no viņa ir atkarīga — vismaz uz ilgu laiku — iespēja citiem cilvēkiem nokļūt uz Mēness. Man ir gandrīz skaidrs, kādu lēmumu pieņēma vēsais, necilvēciskais selenītu prāts, un varbūt vēlāk arī pats Keivors pēkšņi to aptvēra. Var iedomāties, kā viņš staigāja pa Mēnesi, arvien vairāk apzinādamies, ka ar savu atklātību ir izdarījis liktenīgu kļūdu. Kādu laiku, šķiet, Lielais Lunārs apsvēra jauno situāciju, un tikmēr Keivors, jādomā, varēja staigāt apkārt tikpat brīvi kā iepriekš. Taču kaut kas viņu kavēja atgriezties pie elektromagnētisko viļņu aparāta un pabeigt savu ziņojumu, jo vairākas dienas mēs neko neuztvērām. Varbūt viņš vēlreiz tikās ar Lielo Lunāru un mēģi­nāja mīkstināt savus iepriekšējos izteikumus. Kas to lai zina!
   Un tad piepeši — kā kliedziens naktī, kā izmisīgs kliedziens, kam seko klusums, — atskanēja pēdējais raidījums. Tas ir pavisam īsiņš, tikai divi nepabeigti teikumi.
   Pirmais ir šāds:
   «Es biju neprātīgs, stāstīdams Lielajam Lunā­ram …»
   Tad — apmēram minūti ilga pauze. Jādomā, ka Keivoru kaut kas iztraucēja. Varbūt viņš atgāja no aparāta, bažu pilns brīdi vilcinājās zilas krēslas pie­lietajā alā līdzās milzīgajai ierīcei, tad pēkšņi metās atpakaļ pie tās, pilns apņēmības, kas radās par vēlu.' Steigā tika noraidīti vārdi:
   «Keivorītu gatavo šādi: ņem …»
   Un pēc laiciņa vēl viens vārds, nesaprotams un it kā bez jēgas: «vēlīgi».
   Un tas ir viss.
   Iespējams, ka viņš, juzdams savu stundu situšu, vēl steigā mēģināja noraidīt: «veltīgi». Mēs nevaram zināt, kas tur pie aparāta notika, bet, lai kā tas būtu bijis, ir skaidrs, ka mēs nekad vairs neuztversim raidījumu no Mēness. Es personiski visu iztēlojos tik dzīvi, it kā būtu redzējis pats savām acīm: zilas gais­mas apspīdēts, izspūrušam rēgam līdzīgs, Keivors pūlas izrauties no Mēness kukaiņu taustekļiem, pre­tojas arvien izmisīgāk un bezcerīgāk, bet tie klai­gādami un čivinādami mācas viņam virsū, varbūt pat piedraud, un viņš ir spiests soli pa solim atkāp­ties un, uz visiem laikiem šķirts no saviem brāļiem uz Zemes, nozūd Nezināmajā — tumsā un klusumā, kam nav gala …
   [1] tas ir dīvaini, ka, atrodoties lodē, mēs nejūtām ne mazāko kāri pēc barības un nejūtamies izsalkuši ari tad, kad vispār ne­ēdām. Sākumā mēs piespiedām sevi ēst, bet vēlāk pilnīgi gavējām. Visā ceļojuma laikā mēs nepatērējām ne simto daļu no līdzi pa­ņemtajiem pārtikas koncentrātu krājumiem. Izelpotās ogļskābes daudzums arī bija nedabiski mazs, taču es neesmu spējīgs izskaid­rot, kāpēc tas tā.
   [2] es neatceros, ka būtu uz Mēness redzējis kādu koka lietu: durvis, galdi, visi priekšmeti, ko uz Zemes gatavo no koka, tur bija no metāla, šķiet, galvenokārt no zelta, kas, būdams visādi citādi līdzvērtīgs citiem metāliem, protams, ir ļoti pateicīga izej­viela, jo ir viegli apstrādājams un izturīgs.
   [3] uz redzešanos! (Franču vai.) (Tulk.)

   A. Līdums. Priekšvārds……………………………………………………………. 5
   PIRMIE CILVĒKI UZ MENESS
   1.  nodala. Misters Bedfords satiekas ar misteru Keivoru
   Limpnā………………………………………………………………….. 15
   2.   nodala. Keivorīts tiek izgatavots pirmoreiz …. 34
   3.   nodaļa. Lodes būvēšana………………………………………………… 44
   4.   nodaļa. Starts……………………………………………………………… 54
   5.   nodaļa. Ceļojums uz Mēnesi . 58
   6.   nodaļa. Nolaišanās uz Mēness………………………………………… 64
   7.   nodaļa. Saullēkts uz Mēness………………………………………….. 70
   8.   nodaļa. Mēness rīts………………………………………………………. 75
   9.   nodaļa. Sākas izlūkošana………………………………………………. 80
   10.  nodaļa. Apmaldījušies uz Mēness…………………………………… 89
   11.  nodaļa. Mēness govju ganības……………………………………………… 95
   12.  nodaļa. Selenīta seja…………………………………………………………. 108
   13.  nodaļa. Misters Keivors izsaka dažus minējumus . . 113
   14.  nodaļa. Mēģinājumi saprasties………………………………………. 122
   15.  nodaļa. Tilts pār bezdibeni……………………………………………. 127
   16.  nodaļa. Dažādi redzes viedokļi………………………………………. 139
   17.  nodaļa. Kauja Mēness miesnieku ala………………………………. 148
   18.  nodaļa. Atkal saules gaismā………………………………………….. 160
   19.  nodaļa. Misters Bedfords viens……………………………………… 169
   20.   nodaļa. Misters Bedfords bezgalīgajā telpā . . . . 182
   21.   nodaļa. Misters Bedfords Litlstonā…………………………………….. 189
   22.   nodaļa. Mistera Džūljusa Vendidžija pārsteidzošais pa­
   ziņojums ………………………………………………………… 206
   23.   nodaļa. Sešu pirmo mistera Keivora ziņojumu apskats 209
   24.   nodaja. Selenitu sabiedrības struktūra……………………………….. 217
   25.   nodaļa. Lielais Lunārs 236
   26.   nodaļa. Pēdējais ziņojums, ko Keivors noraidīja uz Zemi 253