NOSLĒPUMU SALA
   ŽILS VERNS
   Otrais izdevums
   izdevniecība «Liesma»Rīga 1978
   .

   —    Vai mēs vēl ceļamies gaisā?
   —    Nē! Gluži otrādi! Mēs slīgstam lejup!
   —    Vēl ļaunāk, Sairesa kungs! Mēs krītam!
   —    Dieva dēļ! Metiet laukā balastu!
   —    Tā, pēdējais maiss iztukšots!
   —    Vai balons sāk celties augšup?
   —    Nē!
   —    Es dzirdu itin kā viļņu šļakstoņu!
   —    Zem laiviņas ir jūra!
   —    Mēs esam tikko vairs pieci simti pēdu virs līmeņa!
   Tad atskanēja kāda spēcīga un valdonīga balss:
   —          Laukā visu smago!… Visu! Un tad — ar dieva pa­līgu!
   Tādi saucieni bij dzirdami gaisā virs Klusā okeāna bez­galīgā, tuksnesīgā ūdens plašuma ap četriem novakarē 1865. gada divdesmit trešajā martā.
   Droši vien visi vēl atminēsies briesmīgo ziemeļaustrumu viesuli, kāds tajā gadā sacēlās dienas un nakts vienga- ruma laikā, kad barometrs bij nokrities līdz septiņi simti desmit milimetriem. Viesulis bez pārtraukuma plosījās no astoņpadsmitā līdz divdesmit sestajam martam. JTas noda­rīja briesmīgus postījumus Amerikā, Eiropā un Āzijā, tūk­stoš astoņi simti jūdžu platā joslā iešķērsu pāri ekvatoram no trīsdesmit piektās ziemeļu paralēles līdz pat četrdesmi­tajai dienvidu paralēlei. Sagrautas pilsētas, ar visām sak­nēm izrauti koki, milzīgu viļņu nopostītas krastmalas, pēc «Veritas biroja» aprēķina, simtiem apgāztu kuģu, plaši, virpuļaukas pilnīgi izpostīti apgabali, vairāki tūkstoši saus­zemē nogalinātu vai jūrā noslīcinātu cilvēku — tādi bij to
   drausmīgo pēdu liecinieki, ko briesmīgais viesulis pameta aiz sevis. Ar postošu brāzmu tas pārsniedza vētras, kas gada divdesmit piektajā oktobrī nopostīja Havannu un 1825. gada divdesmit sestajā jūlijā Gvadelupu.
   Bet, kamēr uz cietzemes un jūras norisinājās tik daudz katastrofu, ari saviļņotajā gaisā notika tikpat satricinoša drāma.
   Kāds balons kā viegla bumba virpuļaukas galotnē šāvās pa gaisu ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, nemitīgi griezdamies, it kā to būtu sagrābis gaisa Malstrēms.
   Balona lejasgalā šūpojās laiviņa ar pieciem pasažieriem, tikko saskatāmiem biezo tvaiku un sīko ūdens lāšu miglas jūklī, kurš sniecās līdz pat okeāna līmenim.
   No kurienes gan bij cēlies šis aerostats, — īsta rotaļ­lietiņa šausmīgā viesuļa varā? No kādas pasaules malas tas traucās? Acīm redzami pa vētras laiku tas nebij de­vies ceļā. Viesulis ilga jau piecas dienas, pirmie tā sim­ptomi bij samanāmi astoņpadsmitajā martā. Jādomā, ka balons nāca no ļoti tālas vietas, jo divdesmit četrās stun­dās bij noskrējis, mazākais, divi tūkstoši jūdžu.
   Katrā ziņā pasažieriem pašiem nebij nekādas iespējas aprēķināt kopš ceļojuma sākuma nobraukto gabalu, jo te nekur visapkārt nevarēja saskatīt neviena pieturas punkta. Bij pat jāatzīst tas dīvainais fakts, ka, viesuļa virpuļu griezti, viņi paši to nemaz nesajuta. Viņi bez apstājas brauca uz priekšu, nemitīgi griezdamies riņķī, bet nesama­nīja ne šo griešanos, ne slīdēšanu horizontālā virzienā vienmēr tālāk. Viņu skatieni nespēja izspiesties cauri zem laivas sablīvētajai biezajai miglai. Migla viņus apņēma no visām pusēm. Mākoņu blīvumā viņi pat nevarēja no­teikt, vai patlaban V diena vai nakts. Neviena gaismas stara, neviena trokšņa no apdzīvotas zemes; viņi atradās tik augstu gaisā un bezgalīgā tumsā, ka pat jūras šalkoņa viņus nesniedza. Tikai straujā slldoņa lejup lika apjaust tuvojošās viļņu briesmas.
   Bet tad no munīcijas, ieročiem un pārtikas krājumiem atvieglotais balons atkal pacēlās virsējos gaisa slāņos, četri tūkstoši pieci simti pēdu augstumā. Samanījuši jūras līmeni zem laivas un apjēguši, ka augšā briesmas mazākas nekā lejā, pasažieri nebij vilcinājušies izmest laukā pat visnepieciešamākos priekšmetus un pūlējās noturēt balonā gāzi, kas viņus nesa virs jūras bezdibeņa.
   Nakts pagāja nemitīgā uztraukumā, kas katrā ziņā būtu pieveicis nespēcīgākas būtnes. Tad atkal atausa diena, un šķita, it kā viesulis mazinātos. Divdesmit ceturtā marta rītā vētra sāka mazliet atslābt. Rīta ausmā mākoņu blīva saplaisāja un pacēlās augstāk gaisā. Dažu stundu laikā virpuļauka aprima pavisam. Viesuļa vējš izvērtās spēcīgā vienlaida pūsmā, gaisa slāņu trakojošās birgas pa pusei samazinājās. Lai gan «pūta vēl krietna brīze», kā mēdz sacīt jūrnieki, tomēr laika apstākji ievērojami uzlabojās.
   Ap pulksten vienpadsmitiem gaiss bij kļuvis manāmi skaidrāks. Atmosfēra pamazām zaudēja tvaikaino mik- lumu, kas bij redzams, kas pat bij saožams, kad garām aiztraucās lielie meteori. Likās, ka viesulis vairs nebrāžas tā­lāk pret rietumiem, ka tas pats sevi iznīcina. Varbūt tas izklīda elektriskās plīvās, kā tas dažkārt notiek ar Indijas okeāna taifūniem.
   Bet ap to pašu laiku bij samanāms, ka balons no jauna lēnām, taču nemitīgi grimst lejup gaisa apakšējos slāņos. Varēja pat sajust, ka apvalks izstiepjas garāks un no bumbveidīga pārvēršas ovālā.
   Ap pusdienas laiku aerostats vairs tikai tūkstoš pēdu augstumā lidinājās pār jūras līmeni. Balons bij piecdesmit tūkstoši kubikpēdu liela tilpuma un, pateicoties tam vai ari horizontālā virziena gaitai, šķita spējīgs vēl labi ilgi noturēties gaisā.
   Sajā acumirklī braucēji izmeta pašus beidzamos priekš­metus, kas atradās laiviņā, — vēl paglabātos pārtikas krā­jumus, pat personīgām vajadzībām lietojamos, kabatās gla­bājamos daiktus. Viens no viņiem, parāpies lokā, kur sa­vienojās apvalka virves, mēģināja ciešāk piesaistīt aero- stata apakšējo nokāri.
   Bij skaidri redzams, ka balonam sāk pietrūkt gāzes un ka pasažieriem vairs nav iespējams noturēt to augstākos gaisa slāņos.
   Tātad viņiem tomēr jāaiziet bojā!
   Patiešām — tas nebij kontinents, pat ne sala, kas izsliecās tur lejā zem viņiem. Tur nebij neviena laukuma, kur nolaisties, nevienas citas vietas, kur viņu enkuram aiz­ķerties.
   Tikai bezgalīgajā jūras plašumā vēl vienmēr bangoja ļoti lieli viļņi. Visapkārt — okeāna klajš, nepārredzams ari tiem, kas lidoja augsti tam pari un varēja parskatīt okeānu četrdesmit jūdžu tālumā. Nežēlīgi sakultais, viesuļa satrakotais ūdens klajums, kurā slaistījās baltās putās sakultu galotņu mežģiem pārklāti krēpjaini- viļņi! rtekur nav saskatāma cietzeme, nekur neviena kuģa!
   Tomēr katrā ziņā bij jāgādā, lai aerostats neslīgtu lejup un nenogrimtu viļņos. Acīm redzami laiviņā sēdētāji pat­laban arī ķērās pie šā neatliekamā mēģinājuma. Bet, par spīti visām viņu pūlēm, balons slīga arvien zemāk, tai pašā laikā milzīgā ātrumā slīdēdams arī pa vējam uz priekšu, proti, no ziemeļaustrumiem pret dienvidrietu­miem.
   Šie nelaimīgie atradās drausmīgā stāvoklī. Viņi vairs nebij pavēlnieki savā aerostatā. Viņu pūles palika bez pa­nākuma. Balona apvalks atslāba arvien vairāk un vairāk. Gāzes izplūdujnu nekādi nespēja aizkavēt. Lejupslīdoņa pieņēmās arvien ātrāk, vienos pēc pusdienas laiviņa bij vairs tikai seši simti pēdu virs jūras līmeņa.
   Gāze nebij atturama jau tāpēc vien, ka tā aizplūda pa kādu plīsumu balona apvalkā.
   Izmetuši no laiviņas itin visu, braucēji guva iespēju dažas stundas ilgāk noturēties gaisā. Bet tā viņi tikai pa­ildzināja laiku līdz nenovēršamai katastrofai. Ja pirms nakts nebūs redzama kāda cietzeme, pasažieriem, laiviņai un balonam uz visiem laikiem jāpazūd viļņos.
   Patlaban tika darīts beidzamais, kas vēl bij iespējams. Acīmredzami aerostata pasažieri bij drosmīgi cilvēki un prata nāvei acis lūkoties. Nevienu nopūtu nedzirdēja iz­laužamies viņien\pār lūpām. Viņi bij noņēmušies cīnīties līdz pēdējam acumirklim un darīt visu, lai aizkavētu lejup- krišanu. Laiviņa bij tikai sava veida grozs, pīts no kārkla klūgām, tātad nederīgs braucienam pa ūdeni; ja nogāztos, nekādi nebūtu iespējhms noturēt to virspusē.
   Ap diviem aerostats bij vairs tikko ap četri simti pēdu virs ūdens līmeņa.
   Šajā acumirklī atskanēja kāda vīrišķīga balss — tāda cilvēka balss, kura sirds nepazina baiļu. Tai atsaucās pā­rējās, tikpat drosmīgas.
   —    Vai itin viss ir izmests laukā?
   —     Nē! Vēl paliek desmittūkstoš franku zelta!
   Un tūliņ smags maiss nolidoja jūrā.
   —     Vai balons ceļas?
   —    Mazliet, bet nupat atkal slīgst atpakaļ.
   — Vai vēl kas palicis ko izmest?
   —    Itin nekā!
   —    Tātad … tikai laiviņa!
   —    Pieķersimies pie virvēm! Un laiviņu jūrā!
   Tas patiešām bij vēl vienīgais līdzeklis atvieglot aerostatu. Virves, kuras laiviņu turēja pie loka, tika pārgriez­tas, un zemu noslīgušais aerostats atkal pacēlās divtūkstoš pēdu augstumā.
   Pieci pasažieri bij parāpušies pītenī virs loka un, virvju režģos turēdamies, lūkojās bezdibenī.
   Visiem zināms, cik aerostats ir jutīgs pret statisku svaru. Pietiek ar vieglāko priekšmetu, lai mainītu tā gaitu vertikālā virzienā. Balons gaisā turas ar tīri matemātisku līdzsvaru. Tāpēc būs saprotams, ka, zaudējis diezgan ievē­rojamu svaru, tas piepeši un strauji paceļas gaisā. Tā tas notika arī šoreiz.
   Bet, kādu laiciņu lidojis augstākos gaisa slāņos, balons atkal sāka grimt lejup. Gāze joprojām izplūda pa plīsumu, kuru aizlāpīt nebij iespējams.
   Braucēji bij darījuši visu, ko varēja. Tagad nekāds cil­vēka spēks viņus vairs nespēja glābt. Atlika tikai vēl cerēt uz dieva palīdzību.
   Ap četriem balons bij vairs pieci simti pēdu virs jūras līmeņa.
   Atskanēja skaļa riešana. Pasažieriem līdzi bij suns; pa­rāpies uz augšu, viņš turējās līdzās savam kungam, ieķē­ries režģī.
   —    Tops ir kaut ko ieraudzījis! — kāds no pasažieriem iesaucās.
   Kāda cita spēcīga balss to pārkliedza:
   —    Zeme! Zeme! .
   Vēja nemitīgi dzīts, balons no rīta ausmas līdz šim bij nolidojis simtiem jūdžu pret dienvidrietumiem, un tajā pusē nu patlaban tiešam bij redzama kalnaina cietzeme paceļamies virs jūras līmeņa.
   Bet šī zeme vēl atradās jūdzes trīsdesmit attālu pa vē­jam. Lai to sasniegtu, bij vajadzīga krietna stunda, turklāt tikai tādā gadījumā, ja nenolido garām. Vesela stunda! Vai līdz tam laikam no balona nebūs izplūdusi visa gāze?
   Tāds bij drausmīgais jautājums! Braucēji skaidri sare­dzēja cieto vietu, kas jāsasniedz par katru cenu. Viņi ne­zināja, kas tur bij — sala vai kontinents, tikai pa pusei noģida, uz kādas pasaules daļas pusi viesulis viņus aiz­dzinis. Bet zeme bij jāaizsniedz, vienalga, vai tā apdzīvota vai ne, viesmīlīga vai naidīga!
   Pēc pulksten četriem bij redzams, ka balons ilgāk vairs nejaudā turēties gaisā. Tas jau skāra jūras līmeni. Milzīgo viļņu galotnes vairākkārt apšļakstīja virvju apakšgalus, padarot balonu vēl smagāku, — tas tikai pa pusei vairs lurejas virs ūdens kā putns ar aizšautiem spārniem.
   Pēc pusstundas zeme atradās vairs tikai jūdzi attālu, bet balons bij paguris, sakļāvies, savilcies lielās krokās — gāze turējās vienīgi augšējā daļā. Virvēs saķērušos pasa­žieru smagums tam vēl vienmēr bij par lielu; pa pusei jūrā nogrimušus, ūdens vāli nikni kapāja šos cilvēkus. Ba­lona apvalks bij pārvērties par tukšu maisu, un vējš to, arvien dziļāk iegremdēdams, dzina kā kuģi uz priekšu. Varbūt tam izdosies aizsniegt krastu!
   Balons bij vairs tikai divu kabeļtauvu attālumā, kad it kā no vienas krūts reizē izlauzās šausmu kliedziens. Ba­lons, kas šķita jau pavisam noguris, spēcīga viļņa trie­ciena pasviests, taisīja negaidītu lēcienu. Itin kā piepeši vēl atsvabinājies no pēdējā svara, tas pacēlās tūkstoš pieci simti pēdu augsti un, vēja virpuļa nests, netraucās vis pret krastu, bet tam līdztekus. Dažas minūtes vēlāk tomēr pavērsās iešķērsu pret to un pēdīgi nokrita smilktīs viņ­pus viļņu apskalojamās joslas.
   Braucēji, cits citam palīdzēdami, raisījās laukā no virvju režģa. No smaguma atbrīvojies, vēja trenkts, balons kā ievainots putns, kas uz acumirkli vēl atgūst dzīvību, pa­cēlās gaisā un pazuda izplatījumā.
   Laiviņā bij pieci pasažieri un suns, krastā balons izmeta vairs tikai četrus.
   Pazudušo pasažieri acīm redzami bij aizskalojis vilnis, kas trāpīja režģi, un tā balons bij ticis vieglāks un iespējis vēl pēdējo reizi pacelties gaisā, lai pēc dažiem acumir­kļiem nolaistos uz cietzemes.
   Tikko šie četri avāriju cietušie — tā viņus droši var saukt — bij nostājušies uz cieta pamata un iedomājušies trūkstošo biedru, viņi izsaucās:
   — Varbūt viņš vēl mēģinās glābties peldus! Glābsim viņu! Glābsim viņu!

   Tie, kurus vētra atdzina šajā krastā, nebij ne profesio­nāli gaisa kuģotāji, ne kādi aerostata ekspedīcijas dalīb­nieki, Viņi bij kara gūstekņi, aiz pārdrošības aizbēguši pa­visam sevišķos apstākļos. Simtiem reižu viņi varēja aiziet bojā! Simtiem reižu saplosītais balons bij gatavs nogrem­dēt viņus bezdibenī! Bet liktenis saudzēja viņus dīvainiem piedzīvojumiem, un tā divdesmitajā martā, izbēguši no ģenerāļa Jūlisa Granta karaspēka ielenktās Ričmondas, viņi nu atradās septiņi tūkstoši jūdžu tālu no Virdžīnijas galvaspilsētas —« separātistu galvenās nometnes briesmīgā pilsoņu kara laikā. Viņu gaisa ceļojums bij ildzis piecas dienas.
   Bet, lūk, kādos savādos apstākļos bij notikusi šī gūs­tekņu bēgšana, kura beidzās ar mums jau zināmo kata­strofu.
   Tā paša 1865. gada februārī, kad ģenerālis Grants atkal reiz nesekmīgi mēģināja nejaušā uzbrukumā ieņemt Rič- mondu, vairāki viņa oficieri krita ienaidnieka rokās un tika aizvesti gūstā pilsētā. Starp tiem ievērojamākais bij no federālā galvenā štāba un saucās Sairess Smits.
   Sairess Smits, dzimis Masačūsetsā, bij inženieris un ievē­rojams zinātnieks. Savienoto Valstu valdība viņam kara laikā bij uzticējusi pārzināt dzelzceļus, kuriem tik ārkār­tīgi svarīga stratēģiska nozīme. Tas bij ī«ts ziemeļameri- kānis, kaulains un izkaltis, četrdesmit piecus gadus vecs, jau sirmiem apcirptiem matiem un kuplām ūsām. Viņam bij skaista galva, it kā radīta attēlam bronzas medaļā, spul­gas acis, nopietna mute un militāro zinātņu vīra seja. Viens no tiem inženieriem, kas savas studijas iesāk ar āmuru un kapli, gluži kā tie ģenerāļi, kuri iesāk karjeru kā vienkārši kareivji. Līdz ar augsti attīstītu prātu viņam bij arī ārkārtīgi veiklas rokas. Visi viņa muskuļi bij ap­brīnojami vingri. Domātājs un reizē arī īsts darba cilvēks, ilgajos gados viņš bij ieguvis to rīcības veiklību un spraigo izturību, kas nevairās nekādu kavēkļu. Augsti mā­cīts, pie tam dzīvē praktisks un apķērīgs, viņš bij no tiem cilvēkiem, kuri spēj orientēties jebkādos apstākļos un ku­riem vislielākā mērā piemīt cilvēka enerģiju radošas īpa­šības: gara un miesas možums, tieksmju straujums un gri­bas stiprums. Viņa devīze varēja būt tāda pati kā Orānijas Vilhelmam XVII gadu simtenī: «Man nav vajadzīgs daudz cerēt, lai ķertos pie darba, ne ari gūt panākumus, lai būtu izturīgs.»
   Turklāt Sairess Smits bij pati personificēta drošsirdība: piedalījies visās kaujās. Iestājies Ilinoisas brīvprātīgajos ģenerāļa Granta komandā, viņš bij cīnījies pie Padjūkas, Belmontas, Pitsburgas-Lendingas, Korintas ielenkšanas, pie Portdžibsonas, Blekriveras, Čatanūgas, Vildernesas, Potomakas — visur drosmīgi kā cienīgs kareivis ģene­rālim, kurš mēdz teikt: «Es nekad neskaitu savus kritušos!» Simtiem reižu Sairess Smits varēja būt starp tiem, kurus nežēlīgais Grants neskaitīja, bet visās kaujās, kur viņš nebūt nesargājās, liktenis viņu allaž saudzēja — līdz tam acumirklim, kad Ričmondas kaujas laukā tika ievainots un saņemts gūstā.
   Vienā un tai pašā dienā kopā ar Sairesu Smitu dienvid­nieku gūstā krita vēl viens ievērojams cilvēks. Tas bij slavenais Ģedeons Spilets, «New York Herald» reportieris, kuram bij uzdots sekot līdzi ziemeļnieku armijām un no­vērot kara gaitu.
   Ģedeons Spilets piederēja pie tiem Stenlijam un citiem radniecīgajiem angļu vai amerikāņu žurnālistiem, kuri ne­baidās ne no kā, lai iegūtu tiešas ziņas par notikumu un tās visātrākajā laikā nogādātu savai avīzei. Tādām Savie­noto Valstu avīzēm kā «New York Herald» bij milzīgs iespaids, un ar viņu delegātiem visi rēķinājās. Ģedeons Spilets bij pirmais starp šiem delegātiem.
   Būdams cilvēks ar lieliem nopelniem, enerģisks, straujš un gatavs uz visu, izdomu bagāts, kā mākslinieks un ka­reivis apceļojis visu pasauli, pārrunās viegli uzbudināms, uzņēmīgs darbā, viņš nerēķinājās ne ar kādām grūtībām, nepazina ne noguruma, ne briesmu, lai kaut ko uzzinātu vispirms sevis labā un tad savai avīzei. īsts neparastu situāciju varonis, jaunā, nezināmā un neiespējamā atklā­jējs, viens no tiem bezbailīgajiem vērotājiem, kuri raksta, šauteņu un lielgabalu lodēm pār galvu svilpojot, un ku­riem visbīstamākais stāvoklis ir tieši patīkamākais.
   Arī viņš bij piedalījies visās kaujās — ar revolveri vienā un piezīmju burtnīcu otrā rokā; viņa zīmulis neno-
   Ģedeons Spilets
   trīsēja no kartečas sprādziena. Viņš nenodarbināja nemi­tīgi telegrāfa vadus kā tie, kuriem nekā nav ko teikt, bet katrs viņa ziņojums — īss, noteikts un skaidrs — ikreiz zīmīgi apgaismoja kādu svarīgu jautājumu. Turklāt arī humora viņam nekad netrūka. Pēc notikumiem pie Blek- riveras viņš divas stundas neparko neatkāpās no telegrāfa lodziņa, līdz aiztelegrafēja par kaujas rezultātiem savai avīzei, kurai tas izmaksāja divtūkstoš dolāru, toties «New York Herald» ari saņēma pašas pirmās ziņas.
   Ģedeons Spilets bij slaida auguma, pāri četrdesmit ga­diem. Viņa seju ieskāva gaiša, iesarkana vaigubārda. Acis viņam bij mierīgas, spriganas un ļoti vērīgas. Spēcīgi no­audzis, viņš bij rādījies dažādos klimatos kā tērauda ga­bals aukstā ūdenī.
   Jau desmit gadi„kopš viņš bij «New York Herald» re­portieris un zīmētājs, jo ar zīmuli Spilets rīkojās tikpat veikli kā ar spalvu. Viņš bij kritis gūstā, kad patlaban aprakstīja un attēloja kaujas gaitu. Pēdējais aprautais tei­kums viņa burtnīcā bij šāds: «Kāds dienvidnieks tēmē uz mani un …» Bet Ģedeons Spilets nebij tik viegli trāpāms, un arī no šīs kļūmes viņš izkļuva bez mazākā ieskrambā- juma.
   Sairess Smits un Ģedeons Spilets, kuri pazina viens otru varbūt tikai vārda pēc, abi tika aizvesti uz Ričmondu. In­ženieris ātri izveseļojās no saviem ievainojumiem, un taisni atveseļošanās laikā viņš iepazinās ar reportieri. Šie cilvēki iedraudzējās un mācījās novērtēt viens otru. Drīz vien viņu kopējai dzīvei nebij vairs cita mērķa kā aiz­bēgt, pievienoties atkal Granta armijai, stāties savā vietā un cīnīties par Savienoto Valstu vienību.
   Abi amerikāni bij apņēmušies izlietot jauno izdevīgo gadījumu; bet, lai gan viņi varēja brīvi staigāt pa pilsētu, Ričmonda tomēr tika stingri apsargāta, tā ka bēgšana šķita pilnīgi neiespējama.
   Pa to laiku Sairess Smits bij atradis uz «dzīvību un nāvi» uzticīgu kalpu. Šis bezbailīgais bij dzimis inženiera muižā, verga un verdzenes dēls. Sairess Smits, būdams pēc sirds un pārliecības verdzības pretinieks, viņus jau sen bij at­svabinājis. Brīvē palaists, vergs vairs negribēja atstāt savu kungu. Viņš to tik ļoti mīlēja, ka bij ar mieru viņa labā mirt. Tas bij gadus trīsdesmit vecs puisis, spēcīga auguma, lunkans, izveicīgs, saprātīgs, lēns un nosvērts, brīžiem naivs, vienmēr smaidīgs, pakalpīgs un labsirdīgs. īstais
   vārds viņam bij Nebukadnecars, bet viņš klausīja tikai, kad familiāri tika saukts saīsinātā vārdā par Nebu.
   Dabūjis dzirdēt, ka kungs kritis gūstā, viņš nekavējoties atstāja Masačūsetsu ūn, nokļuvis līdz Ričmondai, ar viltu un veiklību, divdesmitkārt riskēdams ar savu dzīvību, iekļuva aplenktajā pilsētā. Nav iespējams aprakstīt, cik patīkami Sairesam Smitam bij ieraudzīt savu kalpu un kā līksmoja Nebs, atkal atradis savu kungu.
   Bet, ja arī Nebam izdevās iekļūt Ričmondā, laukā tikt no tās bij daudz grūtāk, jo gūstekņus stingri apsargāja. Bij nepieciešams pavisam sevišķs gadījums, lai ar kaut kādām izredzēm mēģinātu bēgšanu, bet tāds neradās, un grūtt bij iedomāties, kad tas varētu rasties.
   Grants pa to laiku turpināja savas enerģiskās operācijas. Pēc uzvaras pie Pitsburgas viņam atkal nācās izturēt sīvas cīņas. Viņa artnijai, apvienotai ar Betlera spēkiem, pie Ričmondas vēl arvien nebij nekāda panākuma, un neviens neņemtos pareģot, ka gūstekņu atsvabināšana tuvu klāt. Reportierim garlaicīgajā gūstniecībā nebij neviena inte­resanta sīkuma, ko atzīmēt, to viņš vairs nespēja paciest. Viņam bij tik^i viena doma: par katru cenu izkļūt no Rič­mondas. Vairākas reizes viņš pats izmēģinājās uz savu roku, bet allaž atdūrās pret nepārvaramiem šķēršļiem.
   Aplenkums ieilga. Ja gūstekņi traucās izbēgt un pievie­noties Granta armijai, tad daži no aplenktajiem tāpat vē­lējās tikt laukā no pilsētas, lai nokļūtu pie separātistu karapulkiem. Starp tiem bij arī kāds Džonatans Forsters, kaislīgs dienvidnieks. Federālistu gūstekņiem nebij iespē­jams izkļūt laukā no pilsētas, bet tāpat arī viņu sagūstītā- jiem, jo ziemeļnieku armija tos bij cieši ielenkusi. Rič­mondas gubernatoram jau ilgāku laiku nebij nekādu sa­karu ar ģenerāli Lī, bet bij pilnīgi nepieciešams zifiot tam par pilsētas stāvokli, lai dienvidnieku armija steigtos pa­līgā. Tāpēc Džonatans Forsters bij izdomājis balonā pār­lidot ielencēju rindas un tā nokļūt separātistu nometnē.
   Gubernators piekrita šim nodomam. Tika pagatavots ba­lons un nodots Džonatanam Forsteram, un pieci pavadoņi dzīrās doties kopā ar viņu lidojumā. Viņi tika apbruņoti, ja, zemē nolaižoties, iznāktu cīņa, un apgādāti ar pārtikas līdzekļiem, ja viņu gaisa ceļojums ieilgtu.
   Ceļojuma sākums bij nolikts uz astoņpadsmito martu. Lidojumam vajadzēja notikt naktī; ar vidēji stipru ziemeļ­rietumu vēju lidotāji cerēja dažās stundās nokļūt ģene­rāļa LI nometnē.
   Bet šis ziemeļrietumu vējš nebij vis nekāda parastā pūsma. Jau tai pašā astoņpadsmitajā bij nomanāms, ka vējš izvēršas vētrā. Drīz vien savērpās tāds viesulis, ka Forstera ceļojumu vajadzēja atlikt, jo nevarēja taču tra­kojošiem dabas elementiem paļaut balonu un tā pasa­žierus.
   Balons bij novietots Ričmondas lielajā laukumā, gatavs pacelties gaisā tūliņ, tiklīdz vējš mazliet norims; pilsētā valdīja liels uztraukums, tāpēc ka laiks joprojām nemai­nījās.
   Astoņpadsmitais un deviņpadsmitais marts pagāja bez jebkādām pārmaiņām mokpilnajā stāvoklī. Grūti nācās pat noturēt piesieto balonu, ko vēja brāzmas lāgu lāgiem no- slieca līdz pat zemei.
   Pagāja nakts no deviņpadsmitā uz divdesmito, bet pret rītu vētra vēl pieņēmās ar divkāršu spēku un niknumu. Aizlidot nebij iespējams.
   Tajā dienā inženierim Sairesam Smitam kādā Ričmondas ielā pienāca klāt nepazīstams cilvēks. Tas bij jūrnieks Penkrofs, aptuveni trīsdesmit piecus vai četrdesmit gadus vecs, spēcīgi noaudzis, brūni nodedzis, spriganām, šaudī­gām acīm, bet labsirdīgu seju. Šis Penkrofs arī bij ziemeļ- amerikānis, apbraukājis visas pasaules jūras, piedzīvojis visbrīnišķīgākās dēkas, kādas iespējamas radījumam ar di­vām kājām un bez spārniem. Lieki vēl teikt, ka viņš bij uzņēmīgs cilvēks, gatavs uz visu, it nekas viņu nevarēja ne pārsteigt, ne izbrīnīt. Šā gada sākumā Penkrofs bij iera­dies Ričmondā nokārtot kādas darīšanas. Viņu pavadīja piecpadsmit gadus vecs jauneklis Herberts Brauns no Ņūdžersijas, kapteiņa dēls un bārenis, ko viņš mīlēja kā savu paša bērnu. Nepaguvis izkļūt no pilsētas pirmajā ap­lenkuma brīdī, viņš arī palika ieslēgts, skuma un nīka te un domāja tikai par to, kā aizbēgt. Viņam nebij svešs slavenā inženiera Sairesa Smita vārds. Viņš zināja, cik liela bij šā drosmīgā cilvēka nepacietība. Tajā diena viņš nevilcinājās pieiet tam klāt un uzrunāt bez liekiem ievadiem.
   —    Smita kungs, vai arī jums Ričmondā galīgi apnikusi?
   Inženieris cieši paskatījās cilvēkā, kas viņu tā uzrunāja
   un turklāt vēl paklusi piebilda:
   —    Smita kungs,, vai jūs gribat bēgt?
   —    Kad?… — inženieris strauji atsaucās. Var droši teikt, šie vārdi viņam paspruka tikai tāpēc, ka viņš vēl nebij iepazinis cilvēku, kas viņu tā uzrunāja.
   Bet, vērīgi paraudzījies paļāvīgā jūrnieka sejā, inže­nieris nešaubījās, ka viņa priekšā ir godīgs cilvēks.
   —    Kas jūs esat? — viņš strupi vaicāja.
   Penkrofs nosauca savu vārdu.
   —   Labi, — Sairess Smits atbildēja. — Un kādus līdzek­ļus jūs man ieteiksiet bēgšanai?
   —   Ar šo skaisto balonu, kas pamests gluži bez darba un, manuprāt, visai nepacietīgi mūs gaida!…
   Jūrniekam nevajadzēja pabeigt teikumu. Inženieris bij sapratis no pirmā vārda. Viņš satvēra Penkrofu zem rokas un aizveda savā dzīvoklī.
   Tur jūrnieks pārstāstīja savu patiesībā visai vienkāršo projektu. Mēģinājumā bij jāriskē tikai ar dzīvību. Tais­nība, vīfesulis plosījās pilnā spēkā, bet tāds izveicīgs un drošsirdīgs inženieris kā Sairess Smits gan pratīs vadīt aerostatu. Ja viņš, Penkrofs, zinātu, kā ar to rīkoties, skaidrs, ka viņš ne mirkli nevilcinātos laisties prom kopā ar Herbertu. Viņš savā mūžā bij piedzīvojis pavisam citu ko, tāda vētra viņu nemaz nebiedēja.
   Sairess Smits, ne vārda neteikdams, klausījās, ko teica jūrnieks, bet acis viņam kvēloja. Gaidītais gadījums nu bij klāt. Viņš nebij tas cilvēks, kas to palaistu garām. Projekts bij gan visai bīstams, tomēr paveicams. Par spīti visai uzraudzībai, nakts tumsā bij iespējams nokļūt līdz balonam, ierāpties laiviņā un tad pārgriezt virves, ar ku­rām tas piesiets! Zināms, viņus varēja pamanīt un nošaut, varēja arī palaimēties, un bez šā viesuļa… Bez šā vie­suļa balons būtu jau aizbraucis un tik ilgi gaidītās nejau­šības šajā acumirklī vairs nebūtu!
   —    Bet es nčesmu viens pats! … — Sairess Smits iemi­nējās. ^
   —    Cik cilvēku jūs gribat ņemt līdzi? — jūrnieks vaicāja.
   —    Divus: manu draugu Spiletu un kalpu Nebu.
   —    Tas būtu trīs, — Penkrofs teica, — bet kopā ar Her­bertu un mani — pavisam pieci. Balons ir aprēķināts se­šiem …
   —   Tad viss kārtībā, mēs braucam! — Sairess Smits noteica.
   Balons nokrita smilktīs
   Šis «mēs» zīmējās arī uz reportieri, bet tas nu nebūt ne­bij cilvēks, kas vilcinātos, un, kad viņam paziņoja pro-' jektu, Spilets piekrita bez iebilduma. Viņš tikai bij pārsteigts, ka tik vienkārša ideja viņam pašam nav ienākusi prātā. Nebs bij gatavs itin visur sekot savam kungam.
   —   Tātad šovakar, — Penkrofs noteica, — visi pieci mēs sāksim šo dīvaino ceļojumu!
   —    Šovakar pulksten desmitos, — Sairess Smits piebilda. — Un liktenis lai dod, ka vētra nenorimtu pirms mūsu aizbraukšanas!
   Penkrofs atstāja inženieri vienu un atgriezās savā dzī­voklī, kur bij pametis jauno Herbertu Braunu. Šis droš­sirdīgais jauneklis zināja jūrnieka nodomu un ar nepacie­tību gaidīja, kāds panākums būs sarunai ar inženieri. Kā redzams, visi šie pieci bij apņēmīgi un bezbailīgi cilvēki, ar mieru mesties drausmīgā viesulī un briesmās.
   Nē! Vētra nenorima, un ne Džonatans Forsters, ne viņa biedri nevarēja iedomāties kāpt trauslajā laiviņā. Diena bij šausmīga. Inženieris baidījās tikai vienu: ka piesietais un no vēja zemei piekļautais aerostats nesaplīst tūkstoš gabalos. Vairākas stundas viņš klaiņoja pa gandrīz tukšo klajumu un vēroja balonu. Arī Penkrofs pievienojās viņam, rokas bikšu kabatās sabāzis, žāvādamies kā cilvēks, kurš nezina, kā nosist laiku, bet arī tāpat baiļo­damies, ka balons nepārplīst vai, virves pārrāvis, neaiz­lido gaisā.
   Pienāca vakars. Nakts bij ļoti tumša. Bieza migla kā mākonis slīga līdz pašai zemei. Lija ar sniegu sajaukts lietus. Laiks bij auksts. Pār Ričmondu klājās it kā smaga sega. Likās, ka spēcīgā vētra bij piespiedusi aplenktos un aplencējus noslēgt pamieru un lielgabalus klusēt šajos drausmīgajos viesuļa dārdos. Pilsētas ielas bij tukšas. Šajā briesmīgajā laikā nebij pat ņzskatījuši par vajadzīgu ap­sargāt laukumu, kura vidū svaidījās aerostats. Acīm re­dzami visi apstākļilabvēlīgi gūstekņu bēgšanai; bet šāds ceļojums pa satrakotā gaisa bangām! …
   —    Nejauka vētra! — Penkrofs noņurdēja, ar dūri pie­spiezdams ciešāk cepuri, ko vējš grasījās noraut no gal­vas. — Bet lai! Mēs tik un tā nokļūsim pie mērķa!
   Pusdesmitos Sairess Smits ar saviem biedriem izklaidus no dažādām pusēm zagās uz laukumu, kur vējš bij izdzēsis gāzes laternas, tāpēc tas bij tīts dziļā tumsā. Pat milzīgo uerostatu nevart'ja saredzēt, jo vējš to bij pavisam pie- kļāvis pie zemes. Balona uzkaramos virvju galus turēja smagi balasta maisi, bet laiviņa turklāt ar tauvu bij pie­sieta pie bruģī iestiprināta dzelzs gredzena.
   Pieci gūstekņi sastapās pie laiviņas. Neviens viņus ne­bij pamanījis, tumsa bij tik liela, ka viņi paši cits citu nevarēja saredzēt.
   Ne vārda nerunājuši, Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Nebs un Herberts novietojās laiviņā, kamēr Penkrofs pēc inžepiera rīkojuma citu pēc citas atraisīja virves no ba­lasta maisiem. Tas.bij tikai dažu mirkļu darbs, tad jūrnieks iekāpa pie pārējiem biedriem.
   Aerostats turējās vienīgi pie virves gala, Sairesam Smi- tam atlika tikai dot pavēli sākt ceļojumu.
   Šajā acumirklī kāds suns ar slaidu lēcienu iemetās lai­viņā. Inženiera suns Tops, saiti pārrāvis, bij sekojis savam kungam. Baidīdamies lieka svara, Sairess Smits gribēja mest laukā nabaga kustoni.
   — Ko niekus, būs vēl viens braucējs! — Penkrofs teica un izmeta no laiviņas divus smilkšu maisus.
   Tad viņš pārgrieza tauvu, un balons ieslīpi šāvās gaisā — laiviņa trakajā ātrumā vēl atsitās pret diviem fabriku skursteņiem, tad balons pazuda tumsā.
   .Viesulis pieņēmās šausmīgā spēkā. Visu nakti inženieris nevarēja ne domāt nolaisties zemē, bet, kad atausa diena, apkārt viss bij tīts necaurredzamā miglā. Tikai piektajā dienā kāds gaismas stars ļāva saskatīt bezgalīgo jūras klaju zem aerostata, ko vējš drausmīgi ātri trenca uz priekšu.
   Mēs jau zinām, ka no pieciem pasažieriem, kuri divdes­mitajā martā izbrauca, četri divdesmit ceturtajā tika iz­mesti tuksnesīgā krastā vairāk nekā seštūkstoš jūdžu tālu no viņu zemes.[1]
   Tas, kura trūka, kuram četri balonā izglābušies vispirms steidzās palīgā, bij viņu īstenais vadonis inženieris Sairess Smits.

   Spēcīgs viļņa trieciens bij aizskalojis inženieri cauri ba­lona satrūkušajām auklām. Tāpat _ bij pazudis ari viņa suns. Uzticīgais kustonis bij labprātīgi steidzies palīgā sa­vam kungam.
   —    Uz priekšu! — reportieris iesaucās.
   Un tad visi četri — Ģedeons Spilets, Herberts, Penkrofs un Nebs —, aizmirsuši nogurumu un nespēku, metās mek­lēt pazudušo.
   Nabaga Nebs< raudāja no dusmām un izmisuma, iedomā­dams pazudušu'to, ko mīlēja vairāk par visu pasaulē.
   Nebij pagājušas divas minūtes kopš tā acumirkļa, kad pazuda Sairess Smits un kad viņa biedri aizsniedza krastu. Vēl viņiem bij cerība, ka piesteigsies laikā izglābt inže­nieri.
   — Meklēsim! Meklēsim! Nebs sauca.
   —          Jā, Neb! — Ģedeons Spilets atteica. — Un mēs at­radīsim viņu.
   —    Dzīvu?
   —    Dzīvu!
   —    Vai viņš māk peldēt? — Penkrofs vaicāja.
   —    Jā, — Nebs atbildēja. — Turklāt Tops ir pie viņa! .,,
   Vērodams sabangoto jūru, jūrnieks pašūpoja galvu.
   Viņi atradās krasta ziemeļpusē, ap pusjūdzi no tās vie­tas, kur balons nolaidās zemē un kur inženieris bij pazudis. Ja nu viņš būtu sasniedzis tuvākā krasta iekāri, tad mek­lējams aptuveni kādu pusjūdzi tālāk.
   Bij jau gandrīz seši vakarā. Sacēlās migla, un nakts kļuva ļoti tumša. Izglābušies bēgļi gāja pret ziemeļiem pa svešās zemes krastu, kur gadījums viņus bij izmetis un par kuras ģeogrāfisko stāvokli viņiem nebij ne mazākās jausmas. Viņu kājas mina ar akmeņiem sajauktu smilkti, kur nebij saskatāmas ne mazākās zīmes no kaut kādiem augiem. Zeme bij ļoti nelīdzena un grumbuļaina, vietām sīkām plaisām sašņīpota; tas visai apgrūtināja iešanu. No šīm ieplakām augšup cēlās lieli, tumsā tikko saskatāmi putni un smagā skrejā klīda uz visām pusēm. Citi, veik­lāki, pacēlās veseliem bariem un aizlidoja kā mākoņi. Jūr­nieks sprieda, ka tās esot laupītāju kaijas un kurliki, kuru spalgie kliedzieni bij dzirdami cauri jūras šalkām.
   Laiku pa laikam gājēji apstājās, skaļi kliedza un pēc tam klausījās, vai kāds neatsauksies no okeāna puses. Pa­tiešām bij iemesls domāt, ka viņi nokļuvuši tuvu tai vietai, kur inženieris būtu varējis izpeldēt malā, un, ja arī Sairess Smits vairs nebūtu spējīgs atsaukties, tad vismaz suņa riešanu viņi sadzirdētu. Bet neviena skaņa neizlauzās cauri jūras dūkoņai un viļņu šļakstoņai pret kāpām. Un mazais pulciņš atkal devās tālāk, vērīgi pētīdams krastmalas iz- lokus.*
   Pēc divdesmit minūšu gājiena viņus piepeši apturēja putojošu viļņu josla. Sausas zemes vairs nebij zem kājām. Viņi atradās kādas asas iekāres galā, kur jūra nikni šļācās pāri.
   —    Tas ir augsts zemesrags, — jūrnieks teica. — Mums jāgriežas atpakaļ, un tad, vairāk uz labo pusi turēdamies, aizsniegsim atkal cietu zemi.
   —    Bet ja viņš ir tur! — atsaucās Nebs, norādīdams uz okeānu, kur milzīgi viļņi balsnīja tumsā.
   —    Labi, tad kliegsim vēl!
   Un visi apvienoja savas balsis skaļā kliedzienā, bet ne- viens^heatsaucās. Viņi pagaidīja, kamēr vētra uz acumirkli norimst, un atsāka no jauna. Nekādas atbalss.
   Tad avāriju cietušie novērsās gar augsto zemesragu, iedami uz pretējo pusi pa tādu pašu ar akmeņiem sajauktu smilkti. Bet Penkrofs novēroja, ka krastmala te kļūst stin­grāka un zeme paceļas augstāk, pēc viņa domām, slīpums veda uz stāvu krasta krauju, kuras masīvais apveids jau neskaidri bij saskatāms tumsā. Šajā krastmalas apvidū putnu vairs nebij tik daudz. Arī jūra te likās mazliet rā­māka un klusāka, varēja pat noģist, ka viļņu vāli kļūst manāmi mazāki. Tik tikko vairs sadzirdama bij šļakstoņa pret krastu. Bez šaubām, aiz šā augstā zemesraga iesniecas ieapaļš jūras līcis, ko stāvā iekāre aizsargāja pret klajās jūras viļņiem.
   Bet, tādā virzienā iedami, viņi devās pret dienvidiem, tas ir, tieši uz pretējo pusi tai krastmalai, kur Sairess Smits varēja izpeldēt malā. Pusotras jūdzes tālu krasts vēl ne­būt neliecās tādējādi, ka atkal varētu doties pret zieme­ļiem. Bet augstajam zemesragam, kura iekārei viņi bij ap­gājuši apkārt, taču katrā ziņā kaut kur jāsavienojas ar cietzemi. Galīgi noguruši, gājēji tomēr dūšīgi turpināja ceļu, cerēdami, ka ik mirkli var gadīties kāds ass krasta izloka leņķis, pa kuru viņi izkļūs tieši pirmāk uzsāktajā virzienā.
   Eet kāds bij viņu izmisums, kad, jūdzes divas nogājuši, viņi diezgan augstā, gludā klinšainā vietā atkal ieraudzīja jūru.
   —   Mēs atrodamies uz kādas saliņas, — Penkrofs iesau­cās, — un esam pārstaigājuši to no vienas malas līdz otrai!
   Jūrnieka novērojums bij pareizs. Bēgļi nebij izmesti uz kontinenta, pat uz salas ne, bet gan uz mazas saliņas, kura nebij garāka par divām jūdzēm un pie tam acīm redzami visai šaura.
   Vai šī tuksnesīgā, akmeņiem nobārstītā un neauglīgā saliņa, kurā tikai daži jūras putni patvērās, piederēja pie kāda lielāka arhipelāga? Tas nebij nosakāms. No laiviņas miglā cietzemi saskatījuši, balona pasažieri nebij paspē­juši pietiekoši apvērtēt tās lielumu. Tomēr Penkrofs ar savām pie^ tumsas pieradušām acīm šķita pret rietumiem saskatījis blāvas masas — tur laikam sākas augsta krasta krauja.
   Tumsā nebij nosakāms, vai sala vientuļa vai pieder pie kādas grupas. Arī prom tikt no tās nebij iespējams, jo jūra pludoja visapkārt. Inženiera meklēšana bij jāatliek līdz rītam; viņš diemžēl ne ar vienu skaņu nebij darījis zināmu, ka atrodas kur tuvumā.
   —    Sairesa klusēšana nenozīmē nekā, — reportieris sa­cīja. — Viņš var būt paģībis, ievainots, acumirklī pat klie­dziena nevarīgs, bet tāpēc nezaudēsim cerību.
   Reportierim pat ienāca prātā kādā salas augstākā vietā sakurt uguni, kas inženierim noderētu par ceļa rādītāju. Bet velti viņi te meklēja koku vai nokaltušu krūmāju. Ti­kai smilktis un akmeņi, cita te vairāk nekā nebij.
   Viegli iedomājams, kādas sāpes sajuta Nebs un viņa pārējie biedri, kas tik ļoti bij pieķērušies bezbailīgajam Sairesam Smitam. Pārāk skaidri bij redzams, ka viņi vairs nespēj tam palīdzēt. Jānogaida līdz rītam. Vai nu inženie­ris bij izglābies paša spēkiem un nokļuvis kādā vietā salas krastmalā, vai arī uz visiem laikiem gājis bojā!
   Lēni vilkās garās un smagās stundas. Laiks bij īsti auksts. Avāriju cietušie nejauki sala, bet paši to tikko manīja. Pat ne mirkli atpūsties viņi negribēja. Par savu vadoni domādami, aizmirsa paši sevi, cerēja, arvien joprojām vēlējās cerēt, staigāja turpu un atpakaļ pa tuksnesīgo sa­liņu, nemitīgi atgriezdamies tās ziemeļu galā, vistuvāk ka­tastrofas vietai. Viņi kliedza, klausījās, lūkoja uztvert kaut klusāko atsaukšanās skaņu; viņu balsīm vajadzēja sniegt krietni tālu, jo vētra sāka it kā norimt; viļņiem mazino­ties, jūras rūkoņa kļuva klusāka.
   Piepeši Neba kliedziens it kā atbalsojās. Herberts par to iebilda Penkrofam:
   —    Liekas, ka rietumu pusē netālu ir vēl kāds cits krasts.
   Jūrnieks piekrītoši pamāja. Viņa acis nekad nekļūdījās.
   Ja tās kaut cik saskatīja zemi, tad bij skaidrs, ka zeme tur ir.
   Bet patlaban tikai Neba kliedzienu tālā atbalss bij vie­nīgā atbilde no turienes, turpretī saliņas austrumu pusē valdīja bezgalīgs klusums.
   Debess sāka pamazām noskaidroties. Ap pusnakti at- mirdza dažas zvaigznes, un, ja' inženieris bij netālu no saviem biedriem, viņam vajadzēja saskatīt, ka tās vairs nebij ziemeļu puslodes zvaigznes. Polārzvaigzne vairs ne­bij redzama šajā jaunajā apvārsnī, zvaigžņu grupas zenītā bij citas nekā tās, ko parasti novēro uz Amerikas konti­nenta, bet to vietā te pār zemeslodes dienvidpolu spīdēja Dienvidu Krusts.
   Nakts pagāja. Divdesmit piektajā martā ap pulksten pie­ciem no rīta debesis sāka viegli sārtoties. Apvārsnis vēl vienmēr bij tumšs, bet ar pirmo dienas atspulgu virs jūras sacēlās tik bieza migla, ka visapkārt nevarēja redzēt tālāk par divdesmit soļiem. Migla kāpa lieliem, lēni slīdošiem vāliem.
   Tas bij nepārspējams traucēklis. Avāriju cietušie sev apkārt nekā skaidri nevarēja saskatīt. Kamēr Nebs un re­portieris vēroja jūru, Herberts un jūrnieks pētīja saliņas rietumu krastu. Bet ne mazākā cietzemes zīme nebij sa­skatāma.
   —    Tas neko nenozīmē, ka es nevaru saredzēt otru krastu, — Penkrofs teica. — Es to jūtu … tas ir tur… tur… tikpat droši, kā mēs vairs neesam Ričmondā!
   Bet migla drīz vien sāka celties augšup. Tas bij jauka laika vēstnesis. Spilgtā saule sasildīja augšējos, gaisa slā­ņus, tās siltums sāka jau sniegties līdz pat saliņas virsmai.
   Ap pusseptiņiem, trīsceturtdaļstundas pēc saules lēkta, migla kļuva caurredzamāka. Augšā tā sabiezēja, bet apakšā kļuva plānāka. Kā no mākoņa iznirusi, visa saliņa drīz vien tika pārredzama; pēc tam lokā visapkārt parā­dījās ari jūra, bezgalīga pret austrumiem, bet rietumu pusē augstas un stāvas krasta kraujas norobežota.
   Jā! Tur arī bij zeme. Tur vismaz pagaidām būtu drošs glābiņš. Starp saliņu un viņējo krastu pletās pusjūdzi plats šaurums, pa kuru krākdama traucās spēcīga straume.
   Savas sirds varā viens no izglābtajiem, nevērodams biedrus, ne vārda neteicis, steidzās uz straumes pusi. Tas bij Nebs. Viņš traucās nokļūt tajā krastā, lai tiktu tālāk uz ziemeļiem. Neviens viņu nespēja atturēt. Penkrofs sauca, bet velti. Reportieris grasījās sekot Nebam.
   Penkrofs piegāja viņam klāt.
   —    Jūs gribat tikt pāri šaurumam? — viņš vaicāja.
   —    Jā, — Ģedeons Spilets atbildēja.
   —    Labi, bet ticiet man, labāk nogaidīt, — jūrnieks brī­dināja. — Nebs viens pats var pietiekoši palīdzēt savam kungam. Tajā šaurumā iekļuvušus, ārkārtīgi spēcīga straume mūs var aizraut jūras klajā. Ja es nemaldos, tā ir atplūdu straume. Palūkojiet, uzplūdi kāpās krīt! Pacie­tīsimies mazliet un, kad ūdens noplaks, varbūt atradīsim pārbrienamu sēkli.
   —   Jums taisnība, — reportieris atbildēja. — Turēsimies visi kopā, cik vien iespējams …
   Pa to laiku Nebs nikni cīnījās ar straumi. Viņš tai pel­dēja pāri ieslīpā virzienā. Ar katru rokas vēzienu viņa melnie pleci iznira no ūdens. Straume viņu ātri nesa lejup, tomēr krastam viņš tika arvien tuvāk. Pusjūdzi platās spraugas nopeldēšanai viņam vajadzēja pusstundas laika, un krastā viņš nokļuva vairākus tūkstošus pēdu lejāk iepretī tai vietai, no kuras bij sācis peldēt.
   Nebs piecēlās stāvus augstas granīta sienas pakājē un spēcīgi nopurinājās, tad viņš skriešus devās tālāk un pēc acumirkļa jau pazuda aiz kādas klints, kas pacēlās no jūras gandrīz saliņas ziemeļgala kraujas augstumā.
   Neba biedri uztraukti vēroja vļņa pārdrošo mēģinājumu. Kad nēģeris bij nozudis acīm, viņi sāka tuvāk aplūkot zemi, no kuras būs jālūdz patvērums, un apēda dažus gliemežus, kas bij izkaisīti visgarām krastmalas smilktī. Vājš mielasts tas jau nu bij, tomēr mielasts.
   Viņējās salas krastā bij plašs jūras līcis ar smailu šķautnainu, pilnīgi kailu un mežonīgu krasta iekāri dienvidu pusē. Šī iekāre dīvainā veidā iezīmējās krastmalas vis­pārējā līnijā, tās pamatā bij granīta klints. Turpretim zie­meļu pusē licis pletās plašumā, tā nolaidenais krasts stie­pās no dienvidrietumiem uz ziemeļaustrumiem un nobei­dzās ar tievu ragu. Starp šiem diviem jūras līča loka galējiem punktiem varēja būt jūdzes astoņas liels atsta­tums. Kādu pusjūdzi no krasta saliņa iesniecās šaurā jūras strēlā un izskatījās līdzīga milzīgam valim vai ļoti lielam ģindenim. Tās platums nepārsniedza ceturtdaļjūdzes.
   Saliņas viņējā krastmala sākās ar melnām klints šķaut­nēm nokaisītu smilkšu joslu, klintis pamazām izcēlās no atplūdiem. Augstāk stiepās itin kā ar kapli aptēsta granīta siena, kas beidzās ar ērmīgi izrobotu šķautni, mazākais, trīssimt pēdu augstumā. Uz labo pusi tā stiepās triju jūdžu garumā un spēji nobeidzās ar itin kā cilvēka rokas dari­nātu apmalu. Turpretī uz kreiso pusi šis robotās kraujas gals ar sablīvētām, apdrupušām, prizmveidīgām klinšu šķautnēm garenā laidā slida lejup un pamazām saplūda kopā ar dienvidu iekāres klintīm.
   Šīs malas augšienes līdzenumā nebij neviena koka. Tur bij tāds pats kails klajums kā Keiptaunā pie Labās Cerības raga, tikai mazākos apmēros. Vismaz, no saliņas skatoties, tas tā likās. Turpretī labajā pusē aiz aprautās apmalas ne­trūka zaļuma. Viegli bij saskatāmi lielu koku apveidi. Biezoknis aizsniecās tālāk, nekā skatieni to varēja aptvert. Šajā zaļumā atvilga granīta cieto līniju nogurdinātās acis.
   Tālāk, pašā tālākā un beidzamā joslā, pāri virsmas līdze­numam ziemeļrietumu pusē un, mazākais, septiņu jūdžu attālumā laistījās saules staru apmirdzēta balta virsotne. Tā bij kāda tāla kalna sniega cepure.
   Tomēr vēl nebij iespējams pateikt, vai zeme ir sala vai kāda kontinenta daļa. Bet, aplūkodams kreisajā pusē sablī­vētās krokotās klintis, ģeologs bez vilcināšanās pateiktu, ka tās cēlušās vulkāniskā veidā, jo tur visgarām bij sa­manāmas apakšzemes uguns iedarbības pazīmes.
   Ģedeons Spilets, Penkrofs un Herberts uzmanīgi aplū­koja zemi, kurā viņiem varbūt nāksies dzīvot ilgus gadus, kurā būs arī jānomirst, ja tā neatrodas pie kuģu ceļa.
   —    Ko tu teiksi, Penkrof? — Herberts vaicāja.
   —   Ko tur teikt, — Penkrofs atbildēja, — šeit ir labais un sliktais kā visur. Gan jau redzēsim. Bet ūdens plok arvien joprojām. Pēc trim stundām mēģināsim tikt šauru­mam pāri un, reiz tur nokļuvuši, varēsim sākt rīkoties un uzmeklēt Smita kungu.
   Penkrofs nebij vīlies savā paredzējumā. Pēc trim stun­dām šauruma smilkšainais dibens pāri pusei bij pacēlies no ūdens. Starp saliņu un viņējo krastu palika tikai šaura brasla, ko pārbrist nenācās grūti.
   Ap desmitiem Ģedeons Spilets un viņa abi biedri no­vilka drēbes, sasēja tās pauniņā virs galvas un devās braslā, kas nebij dziļāka par piecām pēdām. Herbertam ūdens bij par dziļu, bet viņš peldēja kā zivs un viegli tika citiem līdzi. Bez traucēkļiem visi trīs nokļuva pretējā krastā. Tur saule viņus ātri vien nožāvēja, viņi apģērba no ūdens pasargātās drēbes un noturēja apspriedi.

   Vispirms reportieris piekodināja jūrniekam gaidīt viņu šajā pašā vietā, kur viņš griezīsies atpakaļ, un, ne acu­mirkli nevilcinādamies, steidzās augšup krastā — tai pašā virzienā, kur pirms dažām stundām devās nēģeris Nebs. Drīz vien reportieris nozuda aiz kāda krasta izloka — tik strauji viņš traucās uzzināt kaut ko par inženieri.
   Herberts vēlējās viņu pavadīt.
   —    Paliec vien šepat, mīļo zēn, — jūrnieks viņam teica. — Mums jāsarīko kāda pajumte un jāpalūko, vai še bez gliemežiem nav dabūjams kas labāks ko uzkost. Kad pār­nāks mūsu draugi, viņiem būs nepieciešams stiprināties. Katram savs uzdevums.
   —   Es esmu gatavs, Penkrof, — Herberts atbildēja.
   —    Labi! — atsaucās jūrnieks. — Tad lai notiek tā. Sāk­sim rīkoties pēc plāna. Mēs esam noguruši, mums ir auk­sti, mums gribas ēst. Tātad jāatrod pajumte, uguns un ēdamais. Mežā ir koki un ligzdas olas — atliek tikai uz­meklēt mājokli.
   —    Lai notiek! — Herberts sacīja. — Es pameklēšu kādu alu šajās klintīs un droši vien atradīšu caurumu, kur ērti varēsim ielīst.
   —    Pareizi! — Penkrofs piekrita. — Uz priekšu, mīļo zēn!
   Un tā viņi abi devās gar milzīgo klints sienas pakāji, ko jūras bēgums bij atklājis platā joslā. Viņi nekāpa aug­šup pret ziemeļiem, bet gāja lejup uz dienvidu pusi. Pen­krofs bij ievērojis, ka dažus simtus soļu no tās vietas, kur viņi izkļuva malā, krastam šaurs iedobums; pēc viņa domām, tur vajadzēja būt kādas upes vai strauta ietekai. Pirmkārt, izdevīgi bij nomesties dzeramā ūdens tuvumā, un, otrkārt, — iespējams, ka straume iznesusi Sairesu Smitu taisni šajā krastā.
   Kā jau minēts, klints siena pacēlās trīssimt pēdu augstu; bet visgarām tā bij ciets masīvs, pakājē jūras nogludināts, un nevarēja saskatīt ne mazākās plaisas, kur kaut pagai­dām patverties. Stāva, cieta granīta siena, ko pat viļņi nebij jaudājuši iegrauzt. Ap tās virsotni laidelējās neskai­tāmi jūras putnu bari, it sevišķi pleznaino sugas ar ga­riem, plakaniem un asiem knābjiem — spārnoti brēkuļi, kas daudz nelikās zinis par cilvēkiem, kuri, bez šaubām, pirmo reizi traucēja viņu vientulību. Starp tiem Penkrofs novēroja vairāku pasugu lielās laupītāju kaijas, tā sau­camās stercorarius, un mazās, rijīgās jūras kaijas, kuras perinās granīta iedobumos. Ar vienu pašu šautenes skrošu lādiņu šajā barā varētu iegūt veselu klēpi medījuma; taču, lai šautu, vispirms bij vajadzīga šautene, bet ne Penkro- fam, ne Herbertam tās nebij. Tomēr šo laupītāju un mazo kaiju gaļa gandrīz nebij ēdama, pat viņu olām ir pretīga piegarša.
   Vairāk pa kreisi novirzījies, Herberts pamanīja dažas aļģēm apaugušas klintis, ko nedaudz stundu vēlāk atkal • pārklātu jūra. Uz šīm gludajām, jūras augu pārklātajām klintīm ņirbēja divvāku gliemeži, ko izsalcis cilvēks nebūt nevarēja nonicināt. Herberts pasauca Penkrofu, kas ari tūliņ piesteidzās klāt.
   —   A! — jūrnieks iesaucās. — Tās taču ir austeres! Pa­lūk, kas mums noderēs olu vietā!
   —   Tās nav nekādas austeres, — atbildēja Herberts, uz­manīgi aplūkojiš pie klintīm pielipušos gliemežus. — Tās ir litodomas.
   —    Vai viņas ir ēdamas? —Penkrofs vaicāja.
   —    Katrā ziņā.
   —    Nu, tad ēdīsim litodomas.
   Jūrnieks varēja palaisties uz Herbertu. Jauneklis labi pārzināja dabas zinātnes un kaislīgi interesējās par tām. Tēvs viņu bij uzvadījis uz šā ceļa, sūtīdams noklausīties labāko Bostonas profesoru lekcijas, kuras pilnīgi sajūsmi­nāja apdāvināto un čaklo zēnu. Še arī turpmāk viņa zinā­šanas bieži vien noderēja, bet jau pašā sākumā viņš nebij kļūdījies.
    Litodomas ir iegareni gliemeži, kuri dzīvo, saķērušies grīstēs, cieši klintīm pielipuši. Viņas pieder pie urbēju molusku pasugas un izdobj caurumus viscietākajā akmenī, viņu vāki abos galos noapaļoti, kas nav novērojams pie parastajām austerēm.
   Penkrofs un Herberts krietni saēdās šīs saulē pusatvēru- šās litodomas. Eda gluži kā parastas austeres, un tās viņiem likās ar stipri piparotu piegaršu, tāpēc nebij jābēdājas, ka te nav ne piparu, ne citas kādas garšvielas.
   Izsalkumu viņi nu bij apmierinājuši, bet ne slāpes, kas kļuva vēl skaudrākas pēc šī dabiski vircotā molusku mie­lasta. Tagad bij svarīgi atrast dzeramo ūdeni, un nebij domājams, ka tā trūktu tik untumaini izveidotā apvidū. Apgādājušies ar prāvu krājumu litodomu, ar kurām pie­pildīja kabatas un mutautiņus, Penkrofs un Herberts at­griezās atkal klints sienas pakājes joslā.
   Divi simti soļu tālāk viņi nokļuva'tajā izdobumā, kur, pēc Penkrofa nojausmas, patiešām atradās kādas nelielas, bet dziļas upītes ieteka. Šajā vietā klints siena likās kāda spēcīga apakšzemes grūdiena pāršķelta. Lejas pusē bij izveidojies neliels līcis, kas beidzās ar diezgan smailu leņķi. Upe te bij ap simts pēdu plata, krasti abējās pusēs tikko divdesmit pēdu augsti. Upe gandrīz gluži taisnā līnijā bij izgrauzusies cauri divām klinšu sienām, kuras likās pamazām pazemināmies virzienā no iztekas līdz iete­kai, tad spēji nosliecās sāņus un pusjūdzi attālu pazuda meža smalksnājā.
   — Še ir ūdens! Tur — mežs! — Penkrofs iesaucās. — Herbert, nu mums trūkst tikai maizes!
   Ūdens upē bij dzidrs. Jūrnieks novēroja, ka atplūdu un jūras zema līmeņa laikā, kad jūras viļņi te nepiesniedzās, tas arī īsti salds. Pēc šī svarīgā secinājuma Herberts sāka meklēt kādu ieplaku, kas būtu noderīga patvērumam, bet velti. Klints siena visgarām bij gluda un ārkārtīgi stāva.
   Taču pie pašas upes ietekas un virs tās līnijas, līdz ku­rai jūra sniedzās uzplūdu laikā, nogruvums bij izveidojis nevis alu, bet milzīgu klints sablīvējumu, kādi parasti ga­dās granītzemēs un kādus mēdz saukt par «kamīniem».
   Penkrofs ar Herbertu iegāja diezgan dziļi klinšu sprau­gās — alās ar smilkšu paklāju, kur bij pietiekoši gaišs, jo gaisma še ieplūdapa spraugām starp granīta bluķiem, no kuriem daži turējās, neizprotama līdzsvara balstīti. Bet līdz ar gaismu ejās ieplūda arī vējš — īsts ziemeļu caur­vējš — un līdz ar vēju sīvs ārienes aukstums. Tomēr jūr­nieks domāja, ka, aizkraujot dažus gaiteņu caurumus ar akmens un smilkšu maisījumu, «kamīnu» varētu padarīt noderīgu apdzīvošanai. Šo alu plānu zīmējums līdzinājās tipogrāfijas zīmei &, kas apzīmē et caetera saīsinātā veidā, proti — un tā tālāk.
 
   Atdalot šās zīmes augšējo daļu, kur ieplūda dienvidu un rietumu vējš, apakšējo daļu, bez šaubām, varēs iz­mantot.
   —    Tas ir mūsu atradums, — Penkrofs teica, — un, ja mēs vēl kādreiz sastapsim Smita kungu, šis labirints no­derēs arī viņam.
   —    Mēs viņu sastapsim, Penkrof! — Herberts iesaucās.
   —   Gādāsim par to, lai atgriezdamies viņš atrod še priekšā kaut cik ciešamu mājokli. Tādu mēs iegūtu, ja mums iz­dotos kreisajā alā ierīkot vietu ugunskuram un atstāt spraugu dūmu novadīšanai.
   —    To mēs iespēsim, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja.
   —   Iekārtot «kamīnu» (šo apzīmējumu Penkrofs saglabāja viņu pagaidu mītnei) ir mūsu uzdevums. Bet vispirms iesim ievākt kaut ko ugunskuram noderīgu. Man šķiet, ka koki mums derēs, lai aiztaisītu šos caurumus, pa kuriem svilpo velna vējš.
   Herberts ar Penkrofu pameta «kamīnu» un, apgājuši ar līkumu, kāpa upes kreisajā krastā. Tur upe bij diezgan strauja un nesa lejup dažus nokaltušus kokus. Jūrā sākās paisums, to jau gluži skaidri varēja nomanīt, jo upē ūdens diezgan tālu plūda atpakaļ. Jūrnieks domāja, ka šos uz­plūdus un atplūdus labi varētu izmantot smagu priekš­metu pārvadāšanai.
   Pēc ceturtdaļstundas gājiena jūrnieks un zēns nonāca pie asa līkuma, kur upe spēji novērsās uz kreiso pusi. Ti­kuši garām šai vietai, viņi nokļuva krāšņu koku mežā. Šie koki vēl zaļoja, neskatoties uz vēlīno gadalaiku, jo pie­derēja pie skuju kokiem, kuri izplatīti pa visu zemeslodi no ziemeļu apvidiem līdz pat tropiskai joslai. Jaunais da­bas zinātnieks, starp citu, uzzīmēja «deodaru» pasugu, kura sevišķi izplatīta Himalaju apvidos un vēdīja tīkamu smaršu. Starp šiem kokiem auga priežu puduri, plaši izple­tuši savus skuju saulsargus. Penkrofs manīja, ka garajā zālē kājas uzmin sausiem zariem un ka tie lūst knikšķē- dami — gluži kā raķetes.
   —    Manu mīļo zēn, — viņš teica Herbertam. — Es gan nezinu šā koka zinātnisko apzīmējumu, tomēr ievietoju viņu «dedzināmo» kategorijā, un šajā acumirklī tas ir gal­venais, kas mums vajadzīgs.
   —    Savāksim sev krājumu, — Herberts atteica un tūliņ ķērās pie darba.
 
   Vākšana veicās viegli. Nemaz nebij vajadzīgs lauzt za­rus no kokiem, jo milzums kritušu tāpat gulēja pie viņu kājām. Dedzināmā materiāla te netrūka, bet gan transporta līdzekļu. Šie koki bij ļoti sausi un degs ātri. Tāpēc tie lie­lākā vairumā bij nogādājami uz «kamīnu», un tur ar divu cilvēku nastām vien nepietika. Herberts pirmais to iedo­māja.
   —    Nu, mīļo zēn! — jūrnieks atsaucās. — Mums jāatrod kāds līdzeklis pārvešanai. Allaž un visur visam ir savs līdzeklis! Ja mums bijusi ķerra vai laiva, lieta būtu pa­visam vienkārša.
   —    Bet mums taču ir upe! — Herberts iesaucās.
   —    Pareizi! — Penkrofs atbildēja. — Upe mums būs ceļš,' kas kustas pats, bet malkas plosti nav vis velti izgudroti.
   —    Tikai, — Herberts piezīmēja, — mūsu ceļš šai acu­mirklī dodas pavisam pretējā virzienā, nekā mums vaja­dzīgs, jo jūrā ir paisums.
   —    Mēs pagaidīsim, kamēr ūdens sāks kristies, — jūr­nieks atbildēja, — tad upe mūsu kurināmo nonesīs līdz «kamīnam». Sagatavosim tikai savu plostu.
   Herberta pavadīts, jūrnieks devās uz to stūri, kur mež­mala piesliecās pie upes. Abi — katrs pēc saviem spē­kiem — nesa sasietas malkas nastas. Daudz sausu zaru bij ari turpat augstā krasta zālājā, ko laikam cilvēka kāja nekad vēl nebij skārusi. Penkrofs tūliņ ņēmās pagatavot malkas plostu.
   Kādā atvarā aiz slaidas krasta iekāres jūrnieks ar zēnu novietoja lielākus, sausu liānu stīgām sasaistītus koka ga­balus. Tā iznāca kaut kas plostam līdzīgs, un uz tā tika sakrauts viss savāktais kurināmais, kura pārnešanai va­jadzētu, mazākais, divdesmit cilvēku. Stundas laikā darbi bij galā; krastmalā piestiprinātais plosts gaidīja tikai at­plūdu mirkli.
   Tatad vēl bij dažas stundas laika. Savā starpā pārrunā­juši, Penkrofs un Herberts vienojas uzkāpt pašā virsēja līdzenumā, lai no turienes pārlūkotu plašāku apkārtni.
   Taisni divi simti soļu aiz upes līkuma klints siena no­beidzās ar klints nogruvumu, kas nelielā slīpumā nolaidās līdz meža malai. Tās bij it kā dabiskas kāpnes. Herberts līdz ar jūrnieku tūliņ sāka doties augšup. Pateicoties sa­vām stiprajām kājām, viņi jau pēc dažām minūtēm bij augša un nostājās stūrī pie upes grīvas.
   Tūliņ pirmajā acumirklī viņu acis pavērsās pret okeānu, pār kuru bij braukuši tik briesmīgos apstākļos» Dziļi uz­traukti viņi aplūkoja ziemeļu krastu, pie kura bij notikusi katastrofa. Tur Sairess Smits viņiem bij pazudis. Viņi ska­tījās, vai no ūdens vēl nerēgojas laukā kāda balona pa­lieka, pie kuras cilvēks varētu patverties. Nekas nebij redzams! Visapkārt tikai klajš ūdens tuksnesis. Arī krast­mala tikpat tukša. Ne reportiera, ne Neba nekur nema­nīja. Bet iespējams, ka patlaban viņi atradās pārāk tālu no šejienes un nebij saredzami.
   —    Man tā vien liekas, — Herberts iesaucās, — ka tāds enerģisks cilvēks kā Sairess Smits nevar tik ikdienišķā kārtā noslīkt. Kaut kādā vietā viņam vajadzēja sasniegt krastu. Vai nav tā, Penkrof?
   Jūrnieks skumji pakratīja galvu. Viņš necerēja vairs atkal redzēt Sairesu Smitu, bet negribēja arī Herbertam laupīt pēdējo cerību.
   —    Bez šaubām, bez šaubām, — Viņš teica; — Mūsu inženieris ir cilvēks, kas izkļūs arī no tādiem apstākļiem, kur katrs cits neglābjami aizietu bojā …
   Ar vislielāko uzmanību viņš vēroja krastmalu. Viņa acu priekšā uz labo pusi no upes grīvas_ stiepās viļņu norobe-. žotā smilkšu josla. No ūdens brīvās klintis ka amfībiju bariņi gulēja piekrastes bangās. Viņpus klinšu svītras jūra laistījās saules staros. Pret dienvidiem augstas klints vir­sotne aizslēpa apvārsni, nebij iespējams uzzināt, vai zeme uz to pusi vēl stiepjas garumā vai, no dienvidaustrumiem ierobežota, izveidojas ļoti slaidā pussalā. Ziemeļu puse līča krastmalas lokveidīgā līnija bij pārredzama no liela atta- luma. Plūdmala tur bij zema, līdzena, bez klinšu kraujam, bet ar baltiem, jūras bēgumā iznirušiem smilkšu sekļiem.
   Penkrofs un Herberts pagriezās pret rietumiem. Viņu skatieni tūliņ pievērsās kalnam ar sniega klāto virsotni, kas pacēlās jūdzes sešas vai septiņas attalu. Tūliņ aiz
   Kas tad tie par putniem? — Penkrofs vaicāja,
   pirmajām nogāzēm, jūdzes divas no jūrmalas, sākās ar mežu apauguši apvidi, plaši mūžam zaļo lapu koku plan­kumi. Šaipus mežu joslai līdz pašam krastam stiepās plats zālājs ar pievilcīgi izkaisītām koku grupām. Kreisajā pusē pa pāra spraugām paspīda mazās upes ūdens; diezgan līkumotā gultne likās aizstiepjamies līdz pat pirmajām kalnu pakāpēm, kur šķita tās sākums. Taisni tajā vietā, kur jūrnieks bij atstājis savu malkas plostu, viņa ievirzī­jās divu augstu granītsienu spraugā; upes kreisais krasts bij visgarām un līdz pat beigām kails un stāvs, turpretim labais pamazām kļuva zemāks, masīvās sienās vietā slē­jās atsevišķas klintis, klinšu šķautnes un akmeņi.
   —   Liekas, mēs atrodamies kādā salā… — jūrnieks no­murmināja.
   —    Tomēr tā šķiet diezgan plaša! — jauneklis atsaucās.
   —   Lai cik plaša, sala tomēr paliek tikai sala! — Pen­krofs atbildēja.
   Taču šis svarīgais jautājums vēl nebij noteikti atrisi­nāms. Galīgais secinājums jāatstāj vēlākam laikam. Bet, lai nu tas bij kontinents vai sala, zeme te likās auglīga, tīkama izskata, dažādām bagātībām apveltīta.
   —  Arī tas ir labi, — Penkrofs ieminējās, — un savā ne­laimē mums par to pašu jāpateicas liktenim.
   —   Lai pateicība dievam! — atsaucās Herberts, kura bijīgā sirds bij pilna pateicības tam, kas visas lietas ra- , dījis.
   Ilgu laiku Penkrofs un Herberts vēroja šo zemi, kur lik­tenis viņus bij izmetis, bet pēc tik pavirša aplūkojuma grūti bij nojaust, kas viņus te sagaida nākotnē.
   Tad viņi griezās atpakaļ, turēdamies granītklajuma ro­bainās apmalas dienvidu virzienā, līdzteku fantastiski iz­veidotam klintāju lokam. Vairāki simti putnu tur bij ietai­sījuši perēkļus akmens plaisās. Pār klintīm lekdams, Her­berts iztraucēja veselu pūli šo spārnaino.
   — Ā! — viņš iesaucās. — Tās nav ne lielās laupītāju, ne mazās kaijas!
   —   Kas tad tie par putniem? — Penkrofs vaicāja. — Man liekas, tos sauc par baložiem.
   —    Patiešām, bet tikai meža vai klinšu baloži, — Her­berts atbildēja. — Es viņus tūliņ sazīmēju pēc divkāršas melnas svītras spārnos, pēc baltajām krūtīm un pelēkzilās spalvu krāsas. Baložu gaļa ir ļoti garšīga, bet viņu olas taisni nepārspējamas, un ja šie putni tās pametuši lig­zdās …
   —   Nu, mēs neļausim tām izšķilties citādi kā tikai om­letes pagatavošanai! — Penkrofs jautri piebilda.
   —    Bet kur tu domā izcept omleti? — Herberts vaicāja. — Savā cepurē?
   —    Tev taisnība! — jūrnieks atsaucās. — Par to es ne­biju pietiekoši domājis. Atstāsim pagaidām šīs olas ar čaumalām, mīļo zēn, un es uzņemos pagādāt citas, cie­tākas.
   Penkrofs ar jaunekli rūpīgi pārmeklēja iedobumus klintī un dažos tiešām atrada olas. Vairākus dučus viņi savāca un novietoja jūrnieka mutautiņā, un, tā kā tuvojās brīdis, kad paisums būs sasniedzis visaugstāko pakāpi, Herberts un Penkrofs sāka doties lejup uz upi.
   Kad viņi nokļuva upes līkumā, pulkstenis varēja būt ap vieniem pēcpusdienā. Straume jau sāka virzīties parastajā gaitā. Bij jāizlieto atplūdi, lai malkas plostu novadītu grī­vas līcī. Penkrofam nenāca ne prātā paļaut plostu bez stūr­maņa straumes varā, tāpat viņš nedomāja pats kāpt tam virsū un vadīt. Bet jūrnieks nekad nav jāmāca, kad runa ir par tauvām un Virvēm; tāpēc Penkrofs no sausām liā­nām uz ātru roku sasēja vairāku asu garu virvi un piesēja to plosta pakaļgalā. Pats viņš virves galu paturēja rokā, kamēr Herberts ar garu koku bīdīja plostu straumē.
   Pasākums izdevās, ka labāk nevar vēlēties. Lielā malkas krava, ko jūrnieks, pa krastmalu iedams, saturēja virvē, slīda pa straumi lejup. Krasts te bij ļoti stāvs, tāpēc nebij jābaidās, ka plosts uzsēstos sēklī. Nepilnās divās stundās viņi bij jau grīvas līcī, dažus soļus no «kamīna».

   Kad malkas plosts bij izkrauts, Penkrofs vispirms do­māja par to, kā padarīt «kamīnu» piemērotu dzīvei un aiztaisīt spraugas, pa kurām vējš spiedās alās. Ar saslacītu mālu sajauktām smilktīm, akmeņiem un zariem viņš cieši aizmūrēja visus dienvidvējam pakļautos sānu caurumus galvenajā alā un izolēja & zīmes augšējo galu. Pašā augšā atstāja šauru un līkumotu spraugu gaisa vilkšanai un dūmu novadīšanai. Tādā kārtā «kamīns» tika sadalīts trijās vai četras istabās — ja tā var saukt tās tumšās aizgaldas, ar kurām pat meža kustonis nebūtu pilnīgi apmierināts. Taču sauss te bij pietiekoši, arī stāvus piecelties iespē­jams, mazākais, lielajā — vidējā istabā. Grīdas vietu aiz­pildīja smalka smilkšu kārta, un pagaidām, kamēr gadī­sies kas labaks, te varēja iztikt.
   Bez apstājas strādādami, Penkrofs un Herberts saru­nājās.
   —   Var būt, — Herberts teica, — ka mūsu biedri tur atraduši labāku mitekli.
   —    Tas ir iespējams, — jūrnieks teica, — tomēr tu tikai dari savu! Labāk zīle rokā nekā mednis kokā!
   —    Ak! — Herberts izsaucās. — Kaut jel viņi atrastu un atvestu šurp Smita kungu! Tad mums atliktu tikai pa­teikties dievam!
   —    Jā, — Penkrofs nopūtās. — Tas nu gan bij cilvēks!
   —    Bij, tu saki… — Herberts atsaucās. — Vai tu pa­tiešām domā, ka mēs viņu vairs nekad neredzēsim?
   —    Dievs lai pasargā! — jūrnieks atsaucās.
   Iekārtošanas darbs drīz bij galā, uri Penkrofs apgalvoja,
   ka ir pilnīgi apmierināts.
   —    Tagad mūsu draugi droši var nākt mājās, — viņš teica. — Pajumte viņiem te būs pietiekoši laba.
   Atlika tikai iekurt ugunskuru un pagatavot vakariņas. Taisnību sakot, tas bij vienkāršs un viegls uzdevums. Krei­sajā pusē pirmās alas dibenā pie vaļā pamestās spraugas sakrāva plakanus akmeņus. Lai siltums neaizplūstu dū­miem līdzi, telpā bij tikai uzturama vienmērīga tempera­tūra. Malkas krājums tika novietots vienā istabā, jūrnieks sakrāva uz akmens pavarda malkas pagales līdz ar sausām lapām.
   Kamēr Penkrofs rīkojās ap malku, Herberts apvaicājās, vai viņam esot sērkociņi.
   —    Zināms, — jūrnieks atbildēja, — un es teikšu: par laimi, jo bez sērkociņiem vai posa mēs būtu pavisam bez­izejas stāvoklī.
   —    Mēs tomēr varētu dabūt uguni, — Herberts piebilda, — arī pēc mežoņu paražas, berzēdami vienu pret otru divus sausus koka gabalus.
   reportieris apsēdās uz klints bluķa
   —    Tā? Tad pamēģini, mīļo zēn! Es gribu redzēt, vai tur iznāks kas cits kā tikai tulznas tavās delnās!
   —   Tomēr tas ir visai vienkāršs līdzeklis, un to lieto visās Klusā okeāna salās.
   —    Es to nenoliedzu, — Penkrofs atbildēja, — bet man šķiet, ka mežoņi zina sevišķu veidu, kā rīkoties, vai arī šim nolūkam lieto īpašu koku, jo es vairākkārt jau esmu mēģinājis dabūt uguni tādā kārtā, bet nekaš tur neiznāca. Priekšroku es tomēr dodu sērkociņiem! Bet kur tad ir mani sērkociņi?
   Penkrofs sāka pa svārku kabatām meklēt sērkociņus, no kuriem viņš kā kaislīgs smēķētājs nekad nešķīrās. Tomēr kārbiņa nebij atrodama. Viņš izmeklēja bikšu kabatas, un viņam par lielu pārsteigumu arī tās bij tukšas.
   —    Lūk, kur nelaime un vēl vairāk kā nelaime! — viņš teica, Herbertā lūkodamies. — Kārbiņa ir izkritusi no ka­batas, un es to esmu pazaudējis! Bet vai tev, Herbert, nav ne šķiltavu, ne cita kā, ko varētu lietot sērkociņu vietā?
   —    Nekā, Penkrof!
   Penkrofs līdz ar jaunekli izgāja laukā un strauji ber­zēja pieri.
   Abi viņi ļoti rūpīgi pārmeklēja upmalas smilktis un klin­tis, bet velti. Kārbiņa bij no vara, un nekādā ziņā to ne­varētu nepamanīt.
   —    Penkrof, — Herberts apvaicājās, — vai tu kārbiņu neizmeti no balona laiviņas?
   —    Nē, to es nēesmu darījis, — jūrnieks atbildēja. — Bet, ja tā purina kā mūs pirmīt, tad nav brīnums, ka tik mazs priekšmets var arī izslīdēt. Mana pīpe arī ir pagalam! Sa­sodītā kārba! Kur tā varēja palikt?
   —    Jūrā ir bēgums,— Herberts teica. — Steigsimies uz to vietu, kur mūs izmeta malā!
   Bij maz ticams, ka tur varēs atrast kārbu, ko paisuma viļņi katrā ziņā bij valstījuši, pie tam varbūt aizskalo­juši jūrā, tomēr nebij par ļaunu pārmeklēt krastmalu. Herberts un Penkrofs ātri steidzās uz to vietu, kur vakar vakarā bij izkļuvuši malā, divi simti soļu attālu no «ka­mīna».
   Sīki viņi pārmeklēja oļu spraugas un klinšu dobuļus, bet velti. Ja arī kārba izkritusi šajā vietā, viļņi to būs aizne­suši jūrā. Jūrai atkāpjoties arvien tālāk, jūrnieks izlūkoja pēdējo plaisu klintīs, bet neatrada nekā. Šādos apstākļos tas bij smags un šajā acumirklī pavisam neatsverams zaudējums.
   Penkrofs nemaz neslēpa savu izmisumu. Piere viņam bij savilkusies dziļās grumbās. Viņš vairāk nesacīja ne vārda. Herberts mēģināja mierināt viņu, ka sērkociņi droši vien jūras ūdenī saslapuši un nepavisam nebūtu lietojami.
   —   Nebūt ne, mīļo zēn, — jūrnieks atbildēja. — Tie bij cieši aizvāžamā vara kārbiņā. Bet ko mēs tagad iesāksim?
   —    Gan izdomāsim kaut ko, kā tikt pie uguns, — Her­berts atteica. — Varbūt Smita kungs vai Spilets zinās pa­domu.
   —     Varbūt, — Penkrofs atbildēja, — bet gaidīdami mēs esam bez uguns, un mūsu draugi atgriezušies atradīs priekšā tikai negaršīgas, nevārītas vakariņas. '
   —    Bet, — Herberts žirgti iesaucās, — vai tad nevar ga­dīties, ka kādam no viņiem kabatā šķiltavas vai sērko­ciņi?
   —    Es šaubos, — jūrnieks atteica, galvu kratīdams. — Vispirms, Nebs un Smita kungs nesmēķē, un es baidos, ka Spileta kungs arīdzan būs glābis drīzāk savu piezīmju burtnīcu nekā sērkociņus.
   Herberts neatbildēja. Acīm redzami sērkociņu kārba bij visai smags zaudējums. Tomēr jauneklis stipri ticēja, ka viņam izdosies dabūt šādā vai citādā ceļā uguni. Penkrofs kā vairāk piedzīvojis cilvēks, kurš ne par ko daudz neuz­traucas, šoreiz tomēr bij citādā pārliecībā. Šā vai tā — viņiem neatlika nekas cits kā nogaidīt Neba un reportiera atgriešanos. Nācās atteikties no ceptām olām, ar kurām viņi bij domājuši tos sagaidīt, bet jēlā gaļa nesolīja ne­kādu patīkamu baudu ne viņiem pašiem, ne pārnācējiem.
   Tā kā uguni iekurināt nu vairs nebij nekādas izredzes, jūrnieks un Herberts salasīja jaunu krājumu gliemežu un tad klusu griezās atpakaļ uz savu mājokli.
   Acis nodūris, Penkrofs vēl vienmēr meklēja pazudušo kārbu. Viņš pat pārstaigāja upes kreiso krastu no grīvas līdz tam līkumam, kur malkas plosts stāvēja piesiets. Uz­kāpa augšējā^ klajā un pārmeklēja to krustām šķērsām, pārmeklēja garo zāli mežmalā, bet viss velti,
   Ap pulksten pieciem vakarā viņš ar Herbertu atgriezās atpakaļ «kamīnā». Tika izmeklētas arī alas līdz pašiem tumšākajiem kaktiem, bet bez panākuma.
   Ap sešiem vakarā, kad saule patlaban grima aiz kal­nāja rietumu pusē, Herberts bij izgājis jūras krastā un, atpakaļ atsteidzies, ziņoja, ka Nebs ar Spiletu nākot mājā.
   Tie nāca atpakaļ vieni paši! … Jauneklim sirds sažņau­dzās. Jūrnieks nebij maldījies savā nojaudā. Inženieris Sairess Smits pazudis bez vēsts!
   Pienācis, ne vārda neteicis, reportieris apsēdās uz kāda klints bluķa. Līdz nāvei noguris un izsalcis, viņš nevarēja parunāt ne vārda.
   Nebam acis bij sarkanas no raudāšanas, un jaunā ne­atturamā asaru straume liecināja, ka viņš zaudējis katru cerību.
   Tad reportieris sāka pārstāstīt, kā viņi meklējuši Sairesu Smitu. Abi ar Nebu viņi nogājuši pa krastmalu vairāk nekā astoņas jūdzes no tās vietas, kur vakar notika balona katastrofa un kur inženieris ar savu suni Topu bij pazu­duši. Krasts bijis tuksnesīgs. Nekādas zīmes tur nevarēja atrast. Neviena nesen apvelta akmeņa, nevienas svītras smilktī, nevienas cilvēka pēdas visā šajā krasta strēlā. Acīm redzami šajā pusē neviens nemājoja. Jūra bij tikpat tukša kā krasts, un tur dažus simtus soļu no malas inže­nieris laikam atradis savu kapu.
   Šajā acumirklī Nebs uzlēca kājās un iesaucās tādā balsī, no kuras bij dzirdams, ka viņš tomēr vēl gribēja cerēt.
   —    Nē! Viņš nav miris! — nēģeris sauca. — Nē! Tas nevar būt. Viņš — nē, nē! Es vai kāds cits, tas būtu iespē­jams. Bet viņš! Nekad! Tas ir cilvēks-, kurš pārspēs visu!…
   Bet tad Nebs sabruka atkal.
   —    Ak! Es to nespēju pārdzīvot! — viņš murmināja.
   Herberts steidzās viņam klāt.
   —    Mēs viņu atradīsim, Neb! — jauneklis teica. — Dievs mums viņu atdos. Bet jūs taču esat izsalcis. Lūdzu, ēdiet kaut cik!
   To teicis, viņš pasniedza nēģerim pāra sauju gliemežu, nabadzīgu un negaršīgu ēdamo.
   Nebs veselu dienu nebij ēdis, tomēr atteicās. Bez sava kunga viņš nevarēja vai arī negribēja dzīvot.
   Turpretī Ģedeons Spilets kāri ēda šos gliemežus. Pēc tam viņš apgūlās smilktī pie kādas klints. Viņš bij noguris, bet mierīgs.
   Herberts piegāja klāt un saņēma viņa roku.
   —    Spileta kungs, — viņš teica, — mēs esam atraduši pajumti, tur jums būs labāk nekā še. Nakts nak virsū. Ejiet atpūsties! Rīt redzēsim…
   Reportieris piecēlās un, jaunekļa vadīts, tuvojās «ka­mīnam».
   Šajā acumirklī Penkrofs piegāja pie viņa un visvientie­sīgākajā balsī apvaicājās, vai viņam dažkārt neesot sēr­kociņi.
   Reportieris apstājās, pameklēja kabatās, bet neatrada nekā un sacīja:
   —    Man bij, bet es esmu izmetis laukā …
   Jūrnieks pasauca Nebu, vaicāja viņam, bet dabūja tādu pašu atbildi.
   —          Nolādēts! — jūrnieks iesaucās, nespēdams saval­dīties.
   Reportieris, to izdzirdis, teica Penkrofam:
   —    Neviena paša sērkociņa?
   —   Neviena! Un tāpēc mēs esam bez uguns.
   —          Ak! — Nebs iesaucās. — Ja mans kungs bijis te, viņš jums pagādātu uguni.
   Četri avāriju cietušie apstājās un uztraukti skatījās cits citā. Herberts pirmais "pārtrauca klusumu:
   —           Spileta kungs, jūs esat smēķētājs, jums allaž bij sēr­kociņi. Varbūt jūs neesat diezgan rūpīgi meklējis? Pa­meklējiet vēl! Viena paša sērkociņa mums pietiktu!
   Reportieris atkal sāka rakņāties pa bikšu, vestes un svārku kabatām un beidzot Penkrofam par milzīgu pār­steigumu un prieku aiz vestes oderes sataustīja mazu koka gabaliņu. Ar pirkstiem viņš to bij satvēris zem drēbes, bet izvilkt nevarēja. Ja tas bij sērkociņš, viens vienīgais sēr­kociņš, tad jāsargās noberzt sēru.
   —    Atļaujiet man to izvilkt, — Herberts piedāvājās.
   Uzmanīgi, nesalauzis viņš izvilka niecīgo, šiem nabaga
   cilvēkiem tomēr tik dārgo koka gabaliņu. Sērkociņš bij pilnīgi vesels.
   —          Sērkociņš! — Penkrofs iekliedzās. — Mums tas ir tikpat daudz kā vesela kārba!
   Viņš paķēra sērkociņu un, biedru pavadīts, devās «ka­mīnā».
   Šis mazais koka gabaliņš, kam apdzīvotās zemēs nav ne­kādas vērtības, še bij izlietojams ar vislielāko uzmanību. Jūrnieks apgalvoja, ka tas esot pilnīgi sauss. Tad viņš vēl piebilda:
   —    Tagad vajadzīgs papīrs.
   —          Te būs! — atsaucās Ģedeons Spilets pēc īsas pārdo­mas un izplēsa lapu no savas burtnīcas.
   Penkrofs paņēma reportiera pasniegto papīru un ar to nosēdas pie sakrautā ugunskura. Zem malkas viņš pabāza para sauju sausas zāles, lapu un izžāvētu sūnu tā, lai vējš labi vilktu un ātri aizdedzinātu sakaltušās pagales.
   Papīru viņš satina tūbiņā, kā to dara smēķētāji lielā vējā, un iesprauda starp sūnām. Tad viņš sameklēja viegli švīkainu akmeni, rūpīgi to nosusināja, pēc tam ar pukstošu sirdi, elpu aizturējis, vilka sērkociņu tam pāri.
   Pirmo reizi neizdevās. Baidīdamies notraukt sēru, Pen­krofs nebij piespiedis pietiekoši cieši.
   —    Nē, es nevaru, — viņš teica, — man trīc roka… Sērkociņš apdrups. Es negribu … es negribu!… — Un piecēlies viņš pasniedza sērkociņu Herbertam.
   Jauneklis savu mūžu nebij bijis tik uztraukts. Arī viņam sirds pukstēja strauji. Prometejs, uguni no debesīm zag- dams, nevarēja būt vairāk uzbudināts. Tomēr viņš nevil­cinājās, šņāpa sērkociņu akmenim pāri. Nošvirkstēja tikko dzirdami, atspīda zilgana liesmiņa, un uzšāvās sīvi dūmi. Herberts vieglītiņām grozīja sērkociņu, lai tas labāk iedeg­tos, tad iebāza papīra tūbiņā. Pēc pāra acumirkļiem pa­pīrs uzliesmoja un aizdedzināja arī sūnas.
   Brīdi vēlāk malka jau sprakšķēja un spēcīga jūras vēja uzpūsta liesma plīvodama apgaismoja tumšo telpu.
   —   Beidzot! — Penkrofs iesaucās palēkdamies. — Savu mūžu es neesmu bijis tik uztraukts!
   Saprotama lieta, ka uguns dega jauki uz akmens plāk­snēm. Dūmi ērti kāpa augšup pa šauro spraugu, «kamīns» vilka labi, un tīkams siltums izplatījās visā telpā.
 
   Ugunij nedrīkstēja ļaut izdzist, allaž bij jāpaglabā da­žas kvēlošas ogles zem pelniem. Bet tur vajadzēja tikai krietnas uzmanības, jo malkas netrūka un krājumu katrā laikā varēja papildināt.
   Penkrofs tūliņ ķērās pie darba, lai pagatavotu sātīgākas vakariņas nekā litodomu mielasts. Herberts atnesa pāra duču olu. Ne vārda nerunādams, Spilets sēdēja kakta un skatījās. Trejādas domas rosījās viņa smadzenēs. Vai Sai­ress vēl bij dzīvs? Ja dzīvs, kur viņš patlaban atrodas? Ja izbēdzis nāvei, kā izskaidrot to, ka viņš nedeva nekādu zīmi par sevi? Nebs atkal klaiņoja pa krastmalu. Tas bij tikai cilvēka augums bez dvēseles.
   Penkrofs gan zināja piecdesmit divus olu pagatavošanas veidus, bet acumirklī viņam nebiļ nekādas izvēlēs. Viņš ierušināja tās pelnos un cepa palēna ugunī.
   Pēc dažām minūtēm cepums bij gatavs un pavārs aici­nāja reportieri ņemt savu vakariņu daļu. Tādas bij avāriju cietušo pirmās vakariņas šajā svešajā krastā. Olas bij ļoti garšīgas, un, tā kā tās satur visas iztikai nepieciešamās vielas, nabaga cilvēki jutās ļoti apmierināti.
   Ak, kaut tikai viena netrūktu viņu vidū! Ja visi pieci no Ričmondas izbēgušie gūstekņi būtu kopā zem šīs klinšu kravas uz sausā smilkšu paklāja un pie spodrās uguns, varbūt viņiem atliktu tikai pateikties dievam par laimīgo izglābšanos. Bet trūka paša gudrākā un veiklākā, trūka viņu vadoņa Sairesa Smita! Pat inženiera nedzīvās miesas viņi nebij dabūjuši apglabāt!
   Tā pagāja divdesmit piektā marta diena. Bij uznākusi nakts. Varēja dzirdēt, kā ārā svilpa vējš un viļņi vienmu­ļīgi skalojās pret krastu. Viļņu svaidītie oļi ar apdullinošu troksni vēlās pa krastmalu.
   Reportieris bij nolīdis kādā tumšā spraugā, iepriekš atzī­mējis burtnīcā šīsdienas piedzīvojumus: jaunās zemes pa­rādīšanos iztālēm, inženiera pazušanu, krastmalas pārmek- lējumu, gadījumu ar sērkociņu un tā tālāk. Galīgi noguris, viņš beidzot cieši iemiga.
   Arī Herberts drīz aizmiga. Turpretim jūrnieks pus­snaudā palika pie ugunskura, allaž piemezdams malku.
   Tikai viens to nakti «kamīnā» negulēja. Tas bij neap­mierināmais, izmisušais Nebs. Neskatoties uz draugu pie­runājumiem atgulties, viņš visu laiku klaiņoja pa krast­malu, saukdams savu kungu.

   Avāriju cietušo, neapdzīvotās salas krastā izmesto gaisa kuģotāju mantu sarakstu varētu žigli paveikt.
   Atskaitot drēbes, kas katastrofas brīdī gadījās mugurā, viņiem nebij vairāk nekā. Tikai jāpiemin vēl Spileta pie­zīmju burtnīca un pulkstenis, kas viņam bij palicis aiz izklaidības, bet ieroča nekāda, neviena rīka, pat kabatas naža nevienam nebij. Balona pasažieri itin visu bij izme­tuši no laiviņas, lai atvieglotu aerostatu.
   Daniela Defo vai Visa, tāpat kā Selkirka un Reinala iz­domātie varoņi, izmesti Huanfernandesā vai Oklendas ar- hipelaga, tomēr nekad nebij atradušies tādā bezizejas stāvoklī. Vai nu viņi no sava bojā gājušā kuģa paņēma līdzi labību, kustoņus, rīkus un munīciju, vai arī vētra piedzina krastmalā dažnedažādas sadragātā kuģa atliekas, kas sniedza dzīvei nepieciešamāko. Nekad tie kailām ro­kam un pilnīgi nevarīgi neatradās dabas priekšā. Turpre­tim šiem nebij neviena instrumenta, neviena rīka> No neka viņiem jārada viss!
   Ja vēl Sairess Smits bijis viņu vidū, ja inženieris liktu lieta savas praktiskās zināšanas un izgudrotāja spējas, varbūt vēl nebūtu jāatmet visas cerības. Bet ar Sairesu Smitu vairs nebij ko rēķināties! Izglābtajiem bij jāpalaižas vienīgi pašiem uz sevi un uz to, kurš nekad nepamet lik­teņa varā tos, kas uz viņu paļaujas.
   Bet vispirms — vai viņiem nomesties šajā vietā, ne­mēģinot uzzināt, kādam kontinentam tā pieder, neizpētot, vai viņi galu galā nav izmesti kādas tuksnesīgas, neapdzī­votas salas piekrastē?
   Šis svarīgais jautājums bij jāizšķir pie tam visdrīzākajā laikā. No tā atrisināšanas tad būs atkarīga visa viņu tur­pmākā rīcība. Tomēr Penkrofs norādīja, ka dažas dienas vēl jānogaida, pirms uzsāk pētījuma ceļojumu. Patiešām — iepriekš jāsavāc pietiekoši daudz pārtikas, turklāt spēcī­gākas nekā olas un gliemeži. Ceļotājiem bij jāparedz tāls un nogurdinošs ceļš bez lāga pajumtes un atdusas, tāpēc vispirms labi jāatpūšas un jāspēcinās.
   «Kamīns» pagaidām sniedza viņiem puslīdz pietiekošu patvērumu. Uguns bij iekurināta, un kvēlošas ogles nenā­cās grūti saglabāt. Klintīs un krastmalā olu un gliemežu netrūka. Lietodami gan nūjas, gan vienkārši sviezdami ar akmeņiem, viņi iemanīsies arī nogalināt dažus baložus, kuri simtiem laidelējās ap plato virsotni. Varbūt netālajā mežā auga arī ēdamu augļu koki? Dzeramais ūdens te allaž bij pie rokas. Tāpēc arī viņi nosprieda dažas dienas palikt tepat «kamīnā» un labi sagatavoties ceļojumam vai nu pa krastmalu, vai zemes vidienā.
   Nebam šis nodoms bij sevišķi pa prātam. Pēc pārliecības un nojautas viņš neparko negribēja atstāt krasta apvidu, kur bij notikusi katastrofa. Viņš neticēja, viņš negribeja ticēt, ka Sairess Smits aizgājis bojā. Nē, viņam_ likās ne­iespējami, ka tāds cilvēks dabūjis galu tik banala veida —
   Penkrofs saskatīja svaigi iemītas pēdas.
   viļņa noskalots, noslīcis pāra simts soļu no krasta. Kamēr jūra vēl nebij izskalojusi inženiera līķi, kamēr viņš, Nebs, nebij ,to redzējis savām acīm un paša rokām skāris, viņš neticēja, ka viņa kungs pagalam. Šī pārliecība viņā iesak­ņojās arvien ciešāk. Varbūt tā bij tikai velta iedoma, bet arī kā tāda cienījama, un Penkrofs negribēja to sagraut. Pats viņš bij pilnīgi pārliecināts, ka inženieris dabūjis galu viļņos, bet ar Nebu jau nebij vērts strīdēties. Nē­ģeris atgādināja suni, kas negrib šķirties no vietas, kur aprakts viņa kungs, viņš mocījās tādās bēdās, ka likās — nepārdzīvos tās.
   Divdesmit sestajā martā, gaismai austot, Nebs atkal bij izgājis krastmalā pret ziemeļiem uz to vietu, kur jūra, bez šaubām, aprakusi nelaimīgo Sairesu Smitu.
   Brokastīs tajā rītā bij tikai baložu olas un litodomas. Herberts bij atradis sāli klints iedobumā, kur jūras ūdens saulē izgarojis. Šī minerālviela viņiem labi noderēja.
   Pēc brokastīm Penkrofs apvaicājās reportierim, vai tas nevēloties nākt līdzi uz mežu, kur viņš ar Herbertu nodo­mājuši iet medībās. Bet pārsprieduši viņi secināja, ka vie­nam jāpaliek mājās sargāt uguni un arī tam visai maz ticamam gadījumam, ja Nebam ievajadzētos palīga. Re­portieris bij ar mieru palikt.
   —   Tātad — uz medībām! — jūrnieks uzsauca Herber­tam. —: Munīciju dabūsim pa ceļam, šautenes sagādāsim turpat mežā.
   Bet pirms iziešanas Herberts ieminējās, ka aizdedzināmā posa vietā varbūt varētu lietot kādu citu vielu.
   —    Kādu tad? — Penkrofs vaicāja.
   —   Sadedzinātu lupatu, — jauneklis atbildēja. — Tā mums noderētu tikpat labi kā poss.
   Jūrnieks atzina šo priekšlikumu par visai saprātīgu. Ti­kai viņam nācās pašam ziedot gabalu no sava mutautiņa Tomēr tas bij tā vērts; Penkrofa rūtainajam mutautam tika noplēsta mala un pārvērsta pussadegušā lupatā. Šo viegli aizkvēlināmo vielu viņi noglabāja vidus istabā kādā mazā klints dobulī, kur tā bij droši pasargāta pret vēju ūn mik- lumu.t
   Bij tā ap deviņiem no rīta. Laiks likās draudīgs, spēcīgs vējš cēlās no dienvidaustrumiem. Herberts ar Penkrofu apmeta līkumu ap «kamīna» stūri, nepiemirsuši atskatī­ties uz dūmu strūklu, kas pacēlās no klints plaisas. Tad viņi devās augšup pa upes kreiso krastu,
   Mežmalā Penkrofs pirmajam kokam nolauža divus prā­vus zarus un izgatavoja no tiem nūjas, bet Herberts savu­kārt ar kādu akmens šķautni noasināja tām galus. Ak, ko viņš tagad nedotu par vienkāršu nazi! Tad abi mednieki gāja tālāk pa garo zāli gar krastmalu. Aiz līkuma upe pa­vērsās pret dienvidaustrumiem un pamazām kļuva šau­rāka, pāri stāvajiem krastiem divās rindās liecās koku zaļā velve. Lai nenomaldītos, Penkrofs bij noņēmies turē­ties upes virzienā, ja iespējams, līdz pat tās iztekai. Bet ceļā pa krastmalu gadījās dažādi kavēkļi — te lokani koku zari nokārušies līdz pat ūdens līmenim, te liānu vai ērkšķu biezoknim ar nūju piepalīdzību nācās lauzties cauri. Bieži vien Herberts ar jauna kaķa veiklumu izlīda pa izlauzto spraugu un pazuda biezoknī. Bet Penkrofs viņu tūliņ sauca atpakaļ un piekodināja neaizklīst nekur tālu.
   Jūrnieks visu laiku uzmanīgi vēroja apvidu un tā dabu. Šajā kreisajā krastā zeme bij līdzena un gandrīz nema­nāmi sliecās augšup pret zemes vidieņu. Vietām tā bij purvaina, dziļumā bij samanāms vesels tīkls pazemes strau­tiņu, kuri pa apakšzemes noteku plūda uz upi. Šur un tur biezoknī pagadījās arī kāda tērce, kurai viegli varēja tikt pāri. Otrais krasts rādījās viļņaināks, un ieleja, pa kuru plūda upe, bij skaidrāk saredzama. Piegāzē pakāpšļiem sa­auguši koki aizslēpa acīm apkārtni. Pa labo pusi arī iešana bij grūtāka, jo pauguri tur mainījās ar stāvām kraujām, bet pār ūdeni noliekušies koki ar stiprām saknēm turējās klintī.
   Lieki būtu piebilst, ka šajā mežā, tāpat kā visā nostai­gātajā krastmalā, nebij ne zīmes no cilvēka pēdām. Bet svaigi iemītas pēdas Penkrofs te saskatīja — četrkāju kustoņu sliedi, tikai suga nebij nosakāma. Arī Herberts bij tādā pārliecībā, ka še staigājuši lieli plēsīgi zvēri, ar kuriem varēja iznākt sastapšanās; bet itin nekur cirvis nebij skāris kāda koka stumbru, nekur neredzēja izdzi­suša ugunskura plankumu, neviens cilvēks te nebij pāri gājis; varbūt tas arī bij vislabākais, jo šajās zemēs Klusā okeāna vidū drīzāk jābaidās nekā jāvēlas sastapt cilvēkus.
   Herberts ar Penkrofu šad un tad pārmainīja tikai pa vār­dam, jo iešana bij ārkārtīgi grūta; viņi ļoti lēnām virzījās uz priekšu un stundas laikā tikko bij paguvuši noiet jūdzi. Nekāds medījums vēl nebij pagadījies. Tikai daži putni dziedādami laidelējās pa zariem un rādījās stipri uz­traukti, itin kā kad, cilvēkus ieraugot, viņus būtu pārņē­mušas instinktīvas bailes. Kādā purvainā meža vietā Her­berts starp citiem spārnaiņiem sazīmēja putnu ar garu, asu knābi; šis putns anatomiski atgādināja upju dzeni. To­mēr no tā šis te atšķīrās ar savām diezgan cietajām, metā­liski spīdīgajām spalvām.
   —   Tas laikam ir jakamars, — Herberts teica, mēģinā­dams piekļūt putnam tuvāk.
   —    Būtu tiešām vērts nogaršot šo jakamaru, — jūrnieks atbildēja, — ja putnam nekas nav pretī, ka viņu uzcep.
   Tajā acumirklī jaunekļa veikli sviestais akmens trāpīja putnam pa spārnu; bet sviediens tomēr nebij pietiekoši stiprs, jo jakamars ar savām garajām kājām ātri aizmuka un acumirklī pazuda biezoknī.
   —    Ak, es neveiklis! — Herberts iesaucās.
   —    Nē, mīļo zēn! — jūrnieks teica. — Tas bij labi trā­pīts, dažs labs aizsviestu putnam garām. Nebēdājies, iesim tikai tālāk! Gan mēs viņu sastapsim citā reizē.
   Pētīšana turpinājās. Jo tālāk, jo mežs kļuva retāks un koki krāšņāki, bet nekur neredzēja ēšanai noderīgu augļu. Penkrofs velti meklēja kādu no tām vērtīgajām palmām, kuras sniedz tik dažādas mājturībā lietojamas vielas un sastopamas līdz pat četrdesmitajai ziemeļu paralēlei, bet dienvidos tikai līdz trīsdesmit piektajai. Še bij vienīgi skuju koku mežs, kurā Herberts uzzīmēja deodarus un duglasus, līdzīgus tiem, kas aug arī Amerikas ziemeļaus­trumu novados, bez tam brīnišķīgas simt piecdesmit pēdu augstas egles.
   Pēkšņi vesels bars sīku, skaistu putnu ar garām, plaik- snainām astēm uzspurdza koku lapotnē, kaisīdami vieglas spalvas, kas pārklāja zemi gluži kā dūnu sega. Herberts salasīja dažas spalvas un, tās aplūkojis, teica:
   —   Tie ir kuruku.
   —    Pērļvistai vai rubenim es dodu priekšroku, — Pen­krofs sacīja. — Vai šitie ir arī ēdami?
   —    Ēdami, un turklāt viņu gaļa ir visai garšīga, — Her­berts atbildēja. — Ja nemaldos, viņiem viegli tikt gluži tuvu un vienkārši ar nūju nosist.
   Zālē slēpdamies, jūrnieks un jauneklis aizlīda līdz kā­dam kokam, kura zemie zari bij mazo putnu pilni. Kuruku te uzglūnēja lidojošiem kukaiņiem, kurus gūstīja barībai. Viņu spalvainās kājas bij cieši aptvērušas sīkos zarus, kas viņiem noderēja par atbalstu.
   Mednieki ātri izslējās stāvus, ar savām nūjām kā izkap­tīm appļaustīdami veselas virknes šo kuruku, kuri nemaz nedomāja bēgt, bet gluži pārsteigti ļāvās nogalināties. Kāds simts jau gulēja zemē, kad pārējie iedomāja laisties pro­jām.
   —    Jauki! — Penkrofs iesaucās. — Lūk, kur medījums, taisni pa zobam tādiem medniekiem kā mēs! Tos jau ar pliku roku var paņemt!
   Jūrnieks samauca kuruku kā cīruļus uz gara, lokana iesma, un izlūku gājiens turpinājās. Bij nomanāms, ka upe izliecas vēl vairāk pret dienvidiem, taču acīm redzami šis izliekums nevarēja būt garš, jo upe tecēja no kalna, iegū- dama savus ūdeņus centrālās virsotnes sniega klātajās no­gāzēs.
   Mēs zinām, ka šī gājiena galvenais nolūks bij piegādāt pēc iespējas vairāk medījuma «kamīna» pārtikas krāju­miem. Nevar apgalvot, ka līdz šim šajā ziņā būtu sevišķi laimējies. Tāpēc Penkrofs joprojām turpināja savus mek­lējumus un rūca pikti, kad kāds kustonis, ko. pat nepaguva lāgā saskatīt, aizmuka pa garo zāli. Ja vēl te bijis suns Tops! Bet Tops bij pazudis līdz ar savu kungu un laikam gan kopā ar viņu dabūjis galu.
   Ap trijiem pēcpusdienā viņi uzgāja jaunus putnu barus, kuri tur lēkāja pa kokiem, knābādami paegļu un citas smaržīgas ogas. Piepeši mežā atskanēja itin kā trompetes pūtiens. Brēcējs bij kāda sevišķa putnu pasuga, ko Savie­notajās Valstīs sauc par teteriem; tie bij redzami vairā­kiem pāriem, ar brūnām astēm un dažādu nokrāsu spal­vām — no tumšdzeltenas līdz sarkanbrūnai. Penkrofs bij cieši noņēmies sagūstīt kādu no šiem teteriem labas vistas lielumā; to gaļa pēc garšas līdzīga irbju gaļai. Tas tomēr bij grūti iespējams, jo putni nelaidās tuvumā. Pēc vairā­kiem veltīgiem mēģinājumiem, ar kuriem putnus tikai vēl vairāk iebiedēja, jūrnieks teica Herbertam:
   —    Ja nevaram nosist viņus skrejā, palūkosim notvert ar makšķeri.
   —    Gluži kā karpas? — atsaucās Herberts, no tāda priekšlikuma stipri pārsteigts.
   —     Gluži kā karpas, — jūrnieks nopietni atbildēja.
   Zālē Penkrofs bij uzgājis kādu pusduci teteru ligzdu, katru ar divām vai trim olām. Viņš uzmanīgi sargājās pie­skarties ligzdām, uz kurām viņu īpašnieki katrā ziņā grie­zīsies atpakaļ. Ap tām viņš bij nodomājis izlikt savas makšķeres — nevis cilpas, bet īstas makšķeres. Abi ar Herbertu viņi aizgāja nostāk, un Penkrofs sāka sagatavot savus zvejas rīkus, rūpīgi kā makšķernieku skolotāja Izaka Valtona[2] cienīgs audzēknis. Herberts ar viegli saprotamu interesi vēroja šo darbu, šaubīdamies tomēr par jebkādiem panākumiem. Makšķeru auklas tika pagatavotas no ļoti ^smalkām liānām, kuras bij piesietas cita citai galā piec­padsmit vai divdesmit pēdu garumā. Aķu vietā Penkrofs auklu galos piesēja lielus pundurakāciju krūma dzelkšņus ar līkiem galiem. Par ēsmu dzelkšņos uzmauca prāvus sarkanus tārpus, kuri te ložņāja pa zemi.
   To pabeidzis, Penkrofs, zāli pašķirdams un veikli rīko­damies, apstaigāja teteru ligzdas, auklu galus ar makšķe­rēm novietodams to tuvumā; otrus galus viņš paturēja rokā un līdz ar Herbertu paslēpās aiz kāda resna koka stumbra. Tur abi pacietīgi nogaidīja. Jāsaka tomēr, ka Herberts neko lielu vis necerēja no šā Penkrofa izgudro­juma.
   Pagāja laba pusstunda; kā jūrnieks bij paredzējis, vai­rāki teteru pāri jau atgriezās pie savām ligzdām. Lēkāja ap tām, knābāja zemi un laikam nepavisam nenojauda, ka tepat tuvumā ir mednieki, kuri tomēr ar aprēķinu bij pa­slēpušies aizvēja pusē no ligzdām.
   Skaidrs, ka Herberts ar lielu ziņkāri gaidīja, kas te iznāks. Viņš pat elpu aizturēja, kamēr Penkrofs ar izvalbī­tām acīm, vaļēju muti un izstieptām lūpām arī lūkoja dva­šot pēc iespējas klusāk un šķita jau iedomā baudām ga­balu tetera cepeša.
   Pa to laiku teteri mierīgi pastaigājās starp viņa makšķe­rēm, bet nepiegrieza tām nekādu vērību. Tad Penkrofs mazlietiņ paraustīja auklas, lai tārpi sakustētos.
   Tajā acumirklī viņš droši bij vairāk uztraukts neka īsts zivju makšķernieks, kurš pats neredz savu medījumu ūdenī peldam.
   Pakustējušies tārpi tūliņ pievērsa teteru uzmanību, dzelkšņi pazuda knābjos. Laikam tie badīgākie trīs teteri bij norijuši ir ēsmu, ir āķi. Tad Penkrofs ar spēju rāvienu savilka auklas, no spārnu vēdām bij dzirdams, ka putni uzķērušies.
   — Urā! — viņš iekliedzās un metās pie medījuma; pēc acumirkļa tas viņam bij jau rokā.
 
   Herberts sasita plaukstas. Tā bij pirmā reize, kad viņš redzēja, ka putnus ķer ar makšķeri, bet jūrnieks vientie­sīgi apgalvoja: tas nebūt neesot viņa pirmais mēģinājums un viņš nevarot lepoties, ka pats būtu izgudrojis šo me­dību veidu.
   '—Bet tagadējos apstākļos, — viņš vēl piebilda, — mums nāksies izdomāt vēl daudz ko citu.
   Teterus sasēja aiz kājām, un Penkrofs bij ļoti priecīgs, ka neatgriezīsies ar tukšām rokām. Tā kā saule vairs nebij augstu, viņš nosprieda, ka laiks doties atpakaļ uz mājām.
   Ceļa virzienu rādīja upe, atlika tikai sekot tai pa straumi, un ap sešiem, no grūtā gājiena noguruši, Herberts ar Pen- krofu ieradās atpakaļ «kamīnā».

   ^
   Nekustēdamies, rokas uz krūtīm sakrustojis, Ģedeons Spilets stāvēja krastā un skatījās uz jūru, kur apvārsnis austrumos bij saplūdis kopā ar melnu mākoni, kas ātri kāpa augšup. Vējš jau bij īsti stiprs, ap saules rietu tas vēl pieņēmās. Debess bij draudoša, varēja samanīt pirmos vētras auļus.
   Herberts iegāja «kamīnā», bet Penkrofs devās pie re­portiera. Vērojumā nogrimis, tas viņu nemaz nepamanīja.
   —          Būs nejauka nakts, Spileta kungs, — jūrnieks viņu uzrunāja. — Vētrasputni jau līgsmo uz lietu un vēju.
   Reportieris pagriezās, ieraudzīja Penkrofu un teica:
   —           Kā jūs domājat, kādā attālumā no krasta balona laiviņa dabūja to triecienu, kurš aizrāva mūsu biedru?
   Tādu jautājumu jūrnieks nebij. gaidījis. Mirkli pārdo­mājis, viņš teica:
   —    Ne vairāk kā divu kabeļtauvu attālumā.
   —    Un cik gara ir kabeļtauva?
   —    Simt divdesmit asu vai seši simti pēdu.
   —           Tātad, — reportieris noteica, — Sairess Smits pazuda ne vairāk kā tūkstoš divi simti pēdu attālu no krasta?
   —    Apmēram, — Penkrofs atbildēja.
   —    Tāpat arī viņa suns?
   —    Tāpat arī suns.
   —    Man tikai brīnums, — reportieris teica, — ka, mūsu biedram aizejot bojā, arī Tops noslīcis un ka ne suns, ne viņa kungs nav izskaloti krastā.
   — Tas nav nekāds brīnums tik lielos viļņos, — jūrnieks atbildēja. — Varēja gadīties, ka straume viņus aiznes pro­jām no krasta.
   —    Tātad jūs esat pārliecināts, ka mūsu biedrs viļņos dabūjis galu? — reportieris vaicāja vēlreiz.
   —    Jā, esmu pārliecināts.
   —    Es ļoti cienu jūsu pieredzi, Penkrof, — Ģedeons Spi­lets teica, — tomēr mans ieskats ir tāds, ka Sairesa un Topa — dzīvu vai mirušu — kopīgā pazušana tomēr ir ne­izskaidrojama un neticama.
   —    Es labprāt gribētu domāt,tāpat kā jūs, — Penkrofs atteica. — Diemžēl mana pārliecība ir negrozāma.
   To teicis, jūrnieks atgriezās «kamīnā». Pavardā kurējās uguns. Herberts patlaban uzmeta vēl klēpi sausas malkas, spoža liesma apgaismoja vistumšākos alas stūrus.
   Penkrofs tūliņ ķērās pie vakariņu gatavošanas. Viņam šķita nepieciešams pagādāt arī kaut ko īsti spēcīgu, jo visiem viņiem tagad vajadzēja stiprināties. Kuruku vir­tene tika atstāta rītdienai, toties divi noplucināti un iesmā uzsprausti teteri drīz vien cepās ugunskurā.
   Ap septiņiem Nebs vēl nebij pārnācis mājā. Penkrofs uztraucās par tik ilgu nēģera prombūtni. Viņš baidījās, ka tam šajā svešajā zemē būs notikusi kāda nelaime vai ari tas izmisumā būs pats sev padarījis ko ļaunu. Turpretim Herberts šo nokavēšanos izskaidroja pavisam citādi. Pēc viņa domām, Nebs tik ilgi nepārnāca tāpēc, ka atradis kaut ko jaunu, kas viņu pavedinājis uz tālākiem meklējumiem. Bet viss jaunais, kas te varēja atgadīties, bij tikai Sairesa Smita labā. Kāpēc Nebs nenāktu mājās, ja kaut kāda cerība viņu vēl neatturējusi? Varbūt viņš uzgājis kādu zīmi, kādu pēdas iespiedumu, kādu balona palieku, kas norāda īsto ceļu. Varbūt viņš jau patlaban uz pareizām pēdām! Var­būt pat jau atradis savu kungu!
   Tā prātoja jauneklis, tā viņš runāja. Biedri ļāva viņam izrunāties. Reportieris pamāja piekrizdams. Bet Penkrofs bij pārliecināts, ka Nebs tikai aizgājis tālāk nekā līdz šim un tāpēc tik drīz nepaspēja nokļūt atpakaļ.
   Neskaidras nojausmas uztraukts, Herberts vairakas reizes grasījās doties laukā un steigties Nebam pretī. Bet
   Penkrofs pārliecināja, ka tas ir velti, ka šādā tumsā un tik nejaukā laikā viņš nesaskatīs Neba pēdas un tāpēc labāk nogaidīt. Ja Nebs līdz rītam vēl nebūs pārnācis, tad arī viņš pats nevilcināsies pievienoties Herbertam un abi do­sies uzmeklēt Nebu.
   Ģedeons Spilets piekrita jūrniekam tajā ziņā, ka nebūtu labi iet kādam atsevišķi, un Herbertam bij jāatsakās ņo sava nodoma. Taču divas lielas asaras noritēja viņam pār vaigiem.
   Reportieris nevarēja atturēties, neapkampis augstsirdīgo jaunekli.
   Negaiss pa to laiku jau bij sācies. Nepiedzīvoti spēcīgs dienvidaustrumu vējš brāzās pār jūras krastu. Bij dzir­dams, ka viļņi, par spīti bēgumam, šļāca pret apmalas klinšu kraujām. Vētras sakultais lietus kā migla kūsāja ar sīku lāšu mutuļiem. Šķita, ka saraustītas mākoņu skaras veļas pār krasta nogāzi, sīkie oļi valstījās sprakšēdami, it kā akmeņiem piekrautus ratus gāztu apkārt. Vētras sa­celti smilkšu mākoņi ar lietus vērpatām jaucās neizturamā jūklī. Smilkšu putekļu gaisā bij tikpat daudz kā ūdens. Upes ietekā līdz pat stāvajai klints sienai vērpās milzīgs ūdens atvars; tā saceltajam vēja viesulim nebij citas izejas kā augšup pa straumes gultnes šauro spraugu, kurp tas arī traucās, ar varenu spēku dzīdams ūdeni atpakaļ. Vēja trenkti dūmi alā piepildīja visas šaurās spraugas, tā ka tajās uzturēties vairs nebij iespējams. Tāpēc arī Penkrofs, teterus izcepis, ļāva izdzist ugunij un tikai kvēlošas ogles paglabāja zem pelniem.
   Ap pulksten astoņiem Nebs nebij pārnācis, bet nu varēja domāt, ka briesmīgais negaiss to aizkavējis, ka viņš pa- tvēries kādā klinšu iedobumā nogaidīt, kamēr vētra pār­iet vai arī kamēr atausīs rīts. Pretim iet un lūkot sastapt to šādā laikā nebij ko domāt.
   Putnu cepetis bij vienīgais ēdiens šajās vakariņās. Ar lielu baudu viņi ēda garšīgo gaļu. It sevišķi kāri ēda Pen­krofs un Herberts, garajā gājienā stipri nogurdināti.
   Pēc tam katrs novietojās savā kaktā, kur jau viņunakt bij pārgulējuši. Herberts tūliņ cieši aizmiga tuvu Penkro­fam, kurš bij izstiepies gar ugunskuru.
   Jo vēlāk naktī, jo vētra kļuva drausmīgāka. Viesulis bij līdžīgs'tam, kas Ričmondas gūstekņus atnesa šurp uz šo zemi Klusā okeāna vidū. Dienas un nakts viengaruma laikā šādas vētras te gadās bieži, un visā plašajā jūras klajā it nekas nekavē viņu drausmīgo spēku; bieži vien notiek katastrofas. Viegli saprotams, ka neaizsargātajā austrumu krastā viesulis plosījās tik briesmīgi, ka to nemaz nav iespē­jams aprakstīt.
   Par laimi, klinšu bluķi, kas izveidoja «kamīnu», izrādī­jās pietiekoši stipri. Tomēr daži milzīgie, šķautnainie gra­nīta bluķi, kam trūka stingrāka balsta, drebēja savos pa­matos. Penkrofs par to pārliecinājās, piespiezdams roku pie klints sienas un manīdams, ka arī tā trīsēja. Tomēr viņš nāca pie pareiza secinājuma, ka nekādas briesmas nedraud un ka viņa ierīkotais mājoklis nesabruks. Taču viņš dzir­dēja, ka viesuļa atplēstās akmens šķautnes no klinšu vir­sotnēm dārdēdamas drāzās lejup uz jūrmalu. Dažas no tām novēlās pat līdz «kamīna» virsējai daļai vai, taisni lejup mestas, aizripoja blākšēdamas. Divas reizes jūrnieks pie­cēlās un salīcis aizlīda līdz alas izejai palūkoties laukā. Bet, pārliecinājies, ka šie samērā nelielie nobrukumi nav bīstami, viņš atkal atlaidās savā vietā pie ugunskura, kur ogles klusu sprēgāja zem pelniem.
   Par spīti vētras trakošanai, auriem un klinšu dār­doņai, Herberts gulēja cietā miegā. Arī visādus negaisus pārdzīvojušo Penkrofu miegs beigu beigās pievārēja. Ti­kai Spilets savā nemierā nevarēja aizmigt. Viņš pārmeta sev, ka nebij piebiedrojies Nebam. Mēs jau zinām, ka tas vēl nebij atmetis visas cerības. Arī viņam pašam bij tāda pati nojausma kā Herbertam. Visas viņa domas kavējās pie Neba. Kāpēc tas vēl negriezās atpakaļ? Nemierīgi viņš grozījās uz sava smilkšu paklāja, nepiegriezdams gandrīz nekādu vērību dabas elementu trakošanai ārā. Lāgiem viņa acis aiz noguruma aizvērās, bet no kādas spējas iedomas gandrīz tūliņ atkal vērās vaļā.
   Laiks ritēja joprojām. Varēja būt ap diviem pēc pus­nakts, kad Penkrofs, spēcīgi purināts, pamodās no dziļā miega.
   —  Kas ir? — viņš iesaucās atmozdamies, pēc jūrnieku paraduma tūliņ visu skaidri-apjauzdams.
   Reportieris noliecās pār viņu un teica: ' — Paklausieties, Penkrof, paklausieties!
   Jūrnieks vērīgi klausījās, bet nesadzirdēja nekādu sve­šādu troksni vētras auros.
   —   Tas ir tikai vējš, — viņš teica.
   —   Nē, — Spilets atbildēja, atkal uzmanīgi klausīdamies. — Man šķiet, ka es dzirdu…
   —    Ko?
   —    Suņa riešanu!
   —    Suņa! — Penkrofs iekliedzās un uzlēca kājās.
   —    Jā … riešanu …
   —          Nevar būt! — jūrnieks atsaucās. — Kā vispār tādā vējā varētu …
   —           Pagaidiet! … Klausieties!… — reportieris viņu pār­trauca. •
   Penkrofs klausījās uzmanīgāk. Un patiešām — kādā pierimas acumirklī arī viņš domājās sadzirdis tālumā suņa rejas.
   —    Nu, — reportieris vaicāja, spiezdams jūrnieka roku.
   —    Jā … jā! … — Penkrofs atsaucās.
   —          Tas ir Tops! Tas ir Tops! … — tikko pamodies, iekliedzās Herberts. Visi trīs viņi metās uz «kamīna» izeju.
   Viņiem bij jāsaņem visi spēki, lai izkļūtu laukā. Vējš dzina viņus atpakaļ. Beidzot viņiem izdevās, bet tad bij jāatbalstās pret klinti, lai noturētos kājās. Ne vārda ne­spēdami izrunāt, viņi skatījās tumsā.
   Visapkārt bij melna nakts. Jūra, debess un zeme bij saplūdusi vienā biezā tumsas blīvā. Likās, ka vissīkākais gaismas stariņš nav manāms gaisā.
   Labu brīdi reportieris ar saviem biedriem palika tur kā vētras satriekti, lietus mērcēti un smilkšu viesuļa aklināti. Bet tad atkal kādā klusākā aprimas acumirklī viņi vēl­reiz izdzirda suni kaut kur tālumā rejam.
   Tikai Tops te varēja riet! Bet vai viņš bij viens pats jeb vai kāds nāca viņam līdzi? Drīzāk domājams, ka viens pats, jo, ja tur būtu Nebs, tas nāktu tieši šurp uz «kamīnu».
   Cilvēka balss te nebij sadzirdama, tāpēc jūrnieks pa­spieda reportiera roku par zīmi uzgaidīt un ātri iestei­dzās alā.
   Pēc acumirkļa viņš atkal iznāca laukā ar aizdedzinātu žagaru sauju rokā; skaļi svilpdams, viņš vēcināja to gaisā.
   Šai, domājams, sengaidītai zīmei riešana atsaucās tuvāk, un pēc acumirkļa kāds suns metās pa ieeju «kamīnā». Pen­krofs, Herberts un Ģedeons Spilets traucās tam pakaļ.
   Oglēm uzmeta klēpi malkas. Spoža liesma tūliņ apgais­moja alu.
   —    Tas ir Tops! — Herberts iekliedzās.
   Patiešām tas bij Tops, lielisks anglo-normandiešu sugas krustojums; no saviem senčiem tas bij guvis žiglas kājas
   un smalku ožas spēju — divas labākās medību suņa īpa­šības.
   Tas bij inženiera Sairesa Smita suns.
   Viņš bij viens pats! Ne viņa kungs, ne Nebs nenāca viņam līdzi!
   Bet kā gan instinkts viņu bij atvadījis še uz «kamīnu», kuru suns nemaz nezināja? Tas nekādi nebij izprotams, se­višķi šajā melnajā naktī un briesmīgajā vētrā. Vēl neizprotamāk, ka viņš nebij ne nomocījies, ne ar dubļiem vai smilkti notraipīts! …
   Herberts bij nometies zemē un spieda viņa galvu pie savām krūtīm. Suns ļāvās un glauda kaklu pie jaunekļa rokām.
   —: Ja atradies suns, — reportieris sprieda, — tad atra­dīsim arī viņa kungu.
   —    Lai dievs dod — Herberts atsaucās. — Iesim! Tops mūs vedīs!
   Penkrofs uz to neteica ne vārda. Topa ierašanās vien jau it kā apgāza viņa apgalvojumus.
   —    Uz priekšu! — jūrnieks iesaucās.
 
   Rūpīgi viņš aprausa ogles ugunskurā. Arī pāra pagaļu malkas viņš pielika klāt zem pelniem, lai uguns neizdzistu, kamēr viņi nāks atpakaļ. Tad viņš paķēra līdzi vakariņu paliekas un kopā ar reportieri un zēnu sekoja sunim, kurš, it kā ceļu rādīdams, paklusu riedams, skrēja pa priekšu.
   Vētra likās sasniegusi visaugstāko pakāpi. Augošais mē­ness, kas šajā laikā atradās vienā meridiānā ar sauli, ne uz acumirkli neparādījās mākoņu "spraugā. Taisnu ceļu iet bij visai grūti. Prātīgākais — paļauties Topa instinktam. Tā viņi arī darīja. Reportieris un jauneklis uz pēdām se­koja sunim, jūrnieks noslēdza gājienu. Ne vārda viņi te nevarēja pārmainīt savā starpā. Lietus gāze nebij pārāk stipra, jo vējš sakūla to putekļos, turpretim vētra bij šaus­mīga.
   Tomēr kāds apstāklis bij jūrnieka un viņa biedru laba. Vējš pūta no dienvidaustrumiem, tātad tieši viņiem no mugurpuses. Smilkšu virpuļi nevērpās viņiem sejā, tāpēc viņi nebij spiesti novērsties un puslīdz netraucēti varēja turpināt savu ceļu. Viņiem vajadzēja iet pat ātrāk, nekā paši to vēlējās, lai vējš viņus nenotriektu zemē; pie tam vēl augoša cerība pavairoja viņu spēkus, jo šoreiz"viņi ne­gāja pa krastmalu neziņā un uz labu laimi. Viņi nešaubī­jās, ka Nebs atradis savu kungu un sūtījis pēc viņiem uzticamo suni. Bet jautājums — vai inženieris vēl dzīvs, vai Nebs neaicināja savus biedrus tikai tādēļ, lai apgla­bātu nelaimīgā Sairesa Smita līķi?
   Tikuši apkarl stāvajam augstumam, Herberts, reportie­ris un Penkrofs apstājās atvilkt elpu. Klints nokare viņus aizsargāja prel vēju, viņi tur atpūtās labu brīdi pēc vairāk nekā ceturtdaļstundas gājiena, kas drīzāk bij līdzīgs skrē­jienam.
   Te* viņi jau varēja dzirdēt cits citu un sarunāties. Kad Herberts minēja Sairesa Smita vārdu, Tops sāka saraustīti riet, itin kā gribēdams pateikt, ka viņa kungs vēl dzīvs.
   — Viņš ir izglābies? — Herberts vaicāja. — Izglābies — vai nav taisnība, Top?
   Un suns par atbildi ierējās atkal.
   Tad viņi gāja tālāk. Bij apmēram pustrīs no rīta. Atkal sākās paisums, vētras trenktie līču loču viļņi grasījās visai augstu traukties krastā. Milzīgi vāli šļāca pret klinšu krau­jām un droši vien jau vēlās pāri tumsā neredzamajai sa­liņai. Augstais valnis vairs neaizsargāja krastmalu, kas bij padota viļņu bangām.
   Bet, kad meklētāji bij izgājuši no klints sienas aizsarga klajumā, vētra viņiem uzbruka ar jaunu negantu sparu. Salīkuši, griezdami muguras pret vēju, viņi ātri sekoja Topam, kurš traucās uz priekšu stingri noteiktā virzienā. Viņi gāja pret ziemeļiem; labajā pusē, dobji šļakstīdamies, slaistījās robainie viļņu vāli, bet kreisajā pletās tumsā tīts nepārredzams sauszemes apvidus. Tomēr bij manāms, ka apvidus samēra līdzens, jo vējš, kas traucās pāri galvām, negriezās virpuļos kā iepriekš, kad bij atdūries granīta sienā.
   Ap četriem rītā viņi bij jau nogājuši kādas piecas jū­dzes. Migla pacēlās mazliet augstāk un neslīga vairs tik cieši pār zemi Gaisa miklums vairs nebij tik skaidri ma­nāms, pūta spēcīgs, sausāks un aukstāks vējš. Plānā ap­ģērbā Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets stipri sala, bet neviens žēlabu vārds nenāca viņiem pār lūpām. Viņi bij noņēmušies sekol Topam tik tālu, cik tālu saprātīgais kustonis viņu:; vedis.
   Ap pieciem saka ausi gaisma. Vispirms zenītā, kur bij mazāk samācies, mākoņu spraugās atsvīda pelēksnējas strēlas, bet drīz per tam starp jūras līmeni un debess melno joslu atspīda apvārām spilgta svītra. Viļņu krēpjainās ga­lotnes sāka laistīties sārtēnas, putu grīstes no jauna bal- snīja. Kreisajā pusē nespodriem apveidiem pamazām iz­nira krasta kraujas pelēksnējā masa pret melno fonu.
   Sešos no rīta bij pilnīgi gaišs. Mākoņi ātrā skrejā vēlās ļoti augstu gaisā. Jūrnieks ar saviem biedriem atradās ap­tuveni sešas jūdzes tālu no «kamīna». Viņi gāja pa lēzenu krastu, kura apmalas klintis tikai vietumis vēl slējās laukā no paisumā uzplūdušās jūras. Kreisajā pusē pletās viet­vietām sīkiem krūmājiem apaudzis smilkšains kāpu kla­jums. Diezgan vienmuļo krastmalu pret okeāna vējiem aiz­sargāja robainu pazemu pauguru grēda. Šur un tur augšup slējās līki koki, zarus uz dienvidrietumu pusi izstiepuši. Vēl tālāk pret dienvidrietumiem pamalē zilgoja meža loks.
   Šajā acumirklī Tops sāka izrādīt lielu satraukumu. Pa­skrēja uz priekšu, metās atkal atpakaļ pie jūrnieka un itin kā aicināja viņu steigties ātrāk. No krasta novērsies, brīnišķa instinkta vadīts, suns traucās augšup kāpās.
   Gājēji viņam sekoja. Apvidus likās pilnīgi tuksnesīgs. Neviena dzīva radība nekur nebij manāma.
   Platā kāpu josla bij pauguriem un pat paaugstiem uzkal­niem dīvaini izrobota, itin kā līdzīga kādai miniatūrai smilkšainai Šveicei, kurā tikai sevišķi attīstīts instinkts va­rēja sazīmēt īsto virzienu.
   No krasta nogriezies, reportieris ar saviem biedriem pēc piecām minūtēm atradās pie alas veida iedobuma aug­stā kāpā. Tad Tops apstājās un skaļi ierējās. Spilets, Her­berts un Penkrofs devās alā iekšā.
 
   Tur viņi ieraudzīja Nebu ceļos nometušos pie zāļu pa­klāja, uz kura bij izstiepies kāda cilvēka augums…
   Tas bij inženieris Sairess Smits.

   Nebs nepakustējās. Penkrofs pateica viņam vienu vārdu: — Dzīvs?
   Nebs neatbildēja. Ģedeons Spilets un Penkrofs nobāla. Herberts saņemtām rokām stāvēja nekustēdamies. Bet no­protams bij, ka, izmisumā nogrimis, nēģeris neredzēja sa­vus biedrus un nebij dzirdējis jūrnieka saucienu.
   Reportieris nometās pie inženiera nekustīgā auguma, atpogāja drēbes un piespieda ausi gulētājam pie krūtīm.
   Pagāja minūte — nē, vesela mūžība! — kamēr viņš lū­koja saklausīt kaut to klusāko sirdspukstu.
   Nebs bij pa pusei pagriezies un skatījās, nekā neredzē­dams. Nekad izmisums nebij tā pārvērtis cilvēka seju. Noguruma mocītu un sāpju salauztu, Nebu nemaz vairs nevarēja pazīt. Viņš domāja, ka viņa kungs pagalam.
   Ilgi un uzmanīgi vērojis, Ģedeons Spilets piecēlās.
   —    Viņš ir dzīvs! — reportieris teica.
   Penkrofs savukārt nometās ceļos pie Sairesa Smita; arī viņš saklausīja vājus sirdspukstus un tikko uztveramu čukstu no inženiera lūpām.
   Reportiera rīkots, Herberts metās laukā meklēt ūdeni. Simts soļu atstatumā viņš atrada strautu ar dzidru, vakar- nakts lietū stipri uzplūdušu, smilkšu filtrā atskaidrotu ūdeni. Bet nebij kur to iesmelt, pat neviena gliemežvāka neredzēja šajās kāpās. Jauneklis varēja saslapināt tikai savu mutautiņu un tad ar to skriešus devās atpakaļ alā.
   Par laimi, Ģedeonam Spiletam pietika arī šī samērcētā mutauta, jo viņš gribēja tikai apslacīt inženiera lūpas. Sī­kajām vēsā ūdens lāsēm bij necerēts panākums. Nopūta izlauzās Sairesam Smitam pār lūpām, likās pat, ka-viņš mēģina izrunāt kādu vārdu.
   —    Mēs viņu izglābsim! — reportieris izsaucās.
   No šiem vārdiem Nebam atkal pamodās cerība. Viņš izģērba savu kungu, lai pārliecinātos, vai inženierim miesā nav kādi ievainojumi. Pārsteidzoši, ka ne Sairesa Smita galvā, ne rumpī, ne pārējos locekļos nebij manāms ne ievainojums, ne skramba, jo viļņi taču Sairesa Smita augumu bij mētājuši pa klinšu spraugām. Pat rokas bij pil­nīgi veselas, un grūti saprotams, kā tām nebij palikušas zīmes no pūlēm, kādas acīm redzami neizbēgamas, lai no­kļūtu pāri klinšu sēklim.
   Tas viss noskaidrosies vēlāk. Atspirdzis tik tālu, ka va­rēs runāt, Sairess Smits pats izstāstīs visu. Acumirklī gal­venais uzdevums — dabūt viņu pie samaņas, un tāpēc bij jāmasē viņa sastingušie locekļi. Tas tad arī tika darīts ar Penkrofa kamzoļa palīdzību. Šīs straujās masāžas sasildīts, inženieris sāka mazliet kustināt rokas, un elpa kļuva vien­mērīgāka. Viņš bij pamiris aiz pārliecīga paguruma un bez reportiera un pārējo biedru palīdzības droši vien vairs neuzmostos.
   —   Jūs laikam turējāt savu kungu par mirušu? — jūr­nieks vaicāja Nebam.
   —    Jā, par mirušu! — Nebs atsaucās. — Un, ja Tops ne­aizsteigtos jums pakaļ, ja jūs neatnāktu palīgā, es būtu apracis kungu un pats nobeidzies turpat pie viņa kapa!
   Tagad bij redzams, no kā atkarīga Sairesa Smita dzī­vība!
   Nebs pārstāstīja, kā tas viss noticis. Vakarrīt ar gaismu izgājis no «kamīna», viņš devies pret ziemeļaustrumiem un sasniedzis to apvidu krastmalā, kur jau agrāk bijis.
   Viņš atzinās, ka bez. kādām cerībām tur pa krasta klin­tīm un smilktīm meklējis kaut to vismazāko zīmi vai norā­dījumu. Galvenā kārtā izpētījis krasta joslu, līdz kurai ne­sniedzās jūras ūdeņi, jo zemāk paisums un bēgums bij iznīcinājuši katru pēdu. Nebs vairs nebij cerējis atrast savu kungu dzīvu. Tikai līķi viņš vēl meklējis, lai to ap­glabātu paša rokām.
   Ilgu laiku Nebs tā meklējis. Visas viņa pūles bijušas veltas. Nekur nebijis manāms, ka šo krastmalu kāds cil­vēks jau būtu minis. Pilnīgi neskarti likušies gliemežvāku slāņi augšpus paisuma apskalotās jūrmalas joslas. Neviens samīts gliemezis nebijis ieraugāms. Divi trīs simti jardu[3]platā strēlā nevienas jaunas, ne vecas vietas, kur kāds jebkad būtu izcēlies malā.
   Tomēr Nebs gājis vien augšup pa krastu vēl dažas jū­dzes. Iespējams, ka jūras straumes mirušo ķermeni aizne­sušas kur tālāk. Ja līķis peld netālu no krasta sēkļa, viļņi to agrāk vai vēlāk izskalo malā. Nebs to zinājis un gri­bējis redzēt savu kungu vēl pēdējo reizi.
   —   Es nogāju pa krastmalu vēl divas jūdzes, pārlūkoju visas jūras bēguma atsausinātās klintis un tāpat paisuma applūdināmo krasta joslu; izmisu pavisam, itin nekā neva­rēdams uziet, bet tad ap pieciem vakarā piepeši saskatīju pēdu iespiedumus smilktīs.
   —    Pēdu iespiedumus! — Penkrofs iekliedzas.
   —    Jā! — Nebs atbildēja.
   . — Un pēdas sākās pie pašām klintīm?
   —   Nē, — Nebs atbildēja, — tikai no tās vietas, kur paisuma uzplūdi beidzās, jo viļņu apskalotā krasta piegāzē pēdas bij galīgi izdzēstas.
   —    Stāsti tālāk, Neb! — Ģedeons Spilets aicināja.
   —   Šīs pēdas ieraudzījis, es kļuvu kā neprātīgs. Tās bij skaidri saskatāmas un veda augšup kāpās. Kādu ceturtdaļjūdzi es gāju pa tām, tomēr sargādamies tās iznīcināt. Minūtes piecas pēc saules norieta izdzirdu suni rejam. Tas bij Tops, un viņš arī atveda mani še pie mana kunga.
    Nebs beidza savu stāstu, attēlodams, kādas sāpes pār­cietis, ieraudzīdams sastingušo augumu. Mēģinājis saskatīt vēl kādas dzīvības zīmes. Mirušu atradis, tagad viņš to vēlējās dzīvu. Bet visas viņa pūles bijušas veltas! Viņam atlicis tikai izpildīt vēl pēdējo pienākumu pret cilvēku, ko tik ļoti mīlējis.
   Nebs tad iedomājis savus biedrus. Arī tie, bez šaubām, gribēs vēlreiz redzēt nelaimīgo. Tops bij te. Vai viņš va­rētu izlietot uzticamā kustoņa saprātu? Tad Nebs vairākas reizes saucis reportiera un pārējo Topam labi pazīstamo inženiera biedru vārdus. Izvedis viņu krastmalā, norādījis uz krastmalas dienvidu pusi, un suns tūliņ devies prom šajā virzienā.
   Mēs zinām, ka, gandrīz pārdabiska instinkta vadīts, Tops nokļuva līdz «kamīnam», kur vēl ne reizes nebij bijis.
   Neba biedri ar vislielāko uzmanību noklausījās stāstu. Tomēr viņi nesaprata, kā inženieris, ar viļņiem cīnīdamies un akmeņu spraugām cauri peldēdams, palicis pilnīgi ne­ievainots. Vēl nesaprotamāk likās, kā viņš iespējis atrast šo vientuļo alu kāpās, vairāk nekā jūdzi tālu no krast­malas.
   —   Tātad tu, Neb, neesi savu kungu atvedis šurp? — reportieris vaicāja.
   —    Es ne, — Nebs atbildēja.
   —   Acīm redzami Smita kungs atnācis patsr — Penkrofs piezīmēja.
   —   Tā liekas, — Ģedeons Spilets apstiprināja, — tomēr grūti tam ticēt.
   To visu varēs izskaidrot tikai inženieris pats. Tāpēc jā­nogaida, kamēr viņš atgūs runas spēju. Par laimi, dzīvība likās pamazām atgriežamies pamirušajā augumā. Masāžas ierosītas, asinis dzīslās atkal sāka riņķot. Sairess Smits no jauna pakustināja rokas, tad arī galvu, un beidzot viņa lūpas atkal nomurmināja kaut ko nesaprotamu.
   Pār viņu noliecies, Nebs sauca viņu vārdā, bet inženie­ris laikam nedzirdēja, viņa acis vēl vienmēr bij aizvērtas. Dzīvība izpaudās tikai kustībās. Sajēga vēl nebij atgrie­zusies.
   Penkrofs nožēloja, ka te nav ne uguns, ne arī iespējas iekurināt to, jo, par nelaimi, viņš bij aizmirsis paņemt līdzi sadedzinato mutautiņu, ko viegli varētu iekvēlināt ar divu akmens skambu izšķiltu dzirksteli. Inženiera svārku kabatas bij gluži tukšas, tikai vestē paglabājies pulkstenis. Visi bij vienis prātis, ka nepieciešams nogādāt Sairesu Smitu «kamīnā», turklāt pēc iespējas drīzāk.
   Tomēr, pateicoties biedru gādībai, inženieris atguva sa­maņu drīzāk, nekā to varēja gaidīt. Ūdens, ar ko slacīja viņa lupas, pamazām viņu atsvaidzināja. Penkrofam ienāca prātā piemaisīt ūdenim smalki saberztu tetera cepeša ga­baliņu, ko bij paņēmis līdzi. Herberts bij aizskrējis līdz krastmalai un pārnesa no turienes divus lielus gliemežvā­kus. Tajos jūrnieks pagatavoja kaut ko buljonam līdzīgu un lēja to inženierim mutē. Šķita, ka viņš kāri dzer šo virumu.
   Tad inženieris atvēra acis. Nebs un reportieris bij no­liekušies pār viņu.
   —    Kungs! Kungs! — Nebs iesaucās.
   Inženieris sāka it kā klausīties. Laikam pazina Nebu un Spiletu, tad arī savus pārējos biedrus, Herbertu un jūr­nieku, un vārgi spieda viņiem rokas.
   Viņa lūpas atkal čukstēja jau agrāk mēģinātos vārdus; bez šaubām, tie izteica domas, kas viņu visu laiku bij mo­cījušas. Šoreiz vārdi bij saprotami.
   —    Sala vai kontinents? — inženieris čukstēja.
   —   A! — iesaucās Penkrofs, nespēdams savaldīties. — Vilks lai parauj, kāda mums tur daļa, ja tikai jūs, Sai­resa kungs, esat dzīvs! Sala vai kontinents? To mēs izzi­nāsim vēlāk.
   Inženieris piekrizdams pamāja un likās atkal iemiegam.
   Biedri netraucēja viņa miegu; reportieris bez vilcinā­šanās sāka sagatavot visu, kas nepieciešams inženiera pār­nešanai uz ērtāku vietu. Nebs, Herberts un Penkrofs iz­gāja ārā no alas un devās kādā augstā kāpā, kur auga daži panīkuši kociņi. Pa ceļam jūrnieks nevarēja noturēties, neatkārtojis:
   —    Sala vai kontinents! Viņš domā par to, bet pats tikko elpu velk! Kas tas par cilvēku!
   Nonākuši kāpas virsotnē, Penkrofs un viņa abi biedri bez kādiem rīkiem tāpat ar kailām rokām sāka aplauzt lielākos zarus kādai vēju applukatai sīkai jūrmalas priedītei; no šiem zariem viņi pagatavoja nestuves un izklāja tās ar lapām un zāli inženiera noguldīšanai.
   Darbs ilga minūtes četrdesmit; ap pulksten desmitiem jūrnieks, Nebs un Herberts atgriezās atpakaļ pie Sairesa Smita, ko Ģedeons Spilets ne mirkli nebij atstājis vienu.
   Inženieris drīz vien pamodās no miega vai no nemaņas, kurā visu laiku bij gulējis. Viņa līdz šim līķa bālie vaigi atkal sāka sārtoties. Viņš paslējās mazliet un, likās, gri­bēja vaicāt, kur patlaban atrodas.
   . — Vai jūs nepiepūlēdamies varat klausīties mani? — reportieris vaicāja.
   —    Jā, — inženieris atbildēja.
   —   Man liekas, — jūrnieks teica, — ka Smita kungs vislabāk varēs jūs uzklausīt, ja vispirms iebaudīs no šī tetera cepeša. Tas tiešām ir īsts tetera cepetis, Sairesa kungs, — viņš vēl piebilda, pasniegdams inženierim atkal savu virumu, kam šoreiz bij piemaisījis vēl vairāk gaļas.
   Sairess S«iits apēda dažus gabaliņus gaļas, bet paliekas savā starpā izdalīja pārējie trīs biedri, kuri arī bij izsal­kuši un kuriem ēdiena šoreiz nebūt nepietika.
   —   Nekas, — jūrnieks teica, — «kamīnā» mūs sagaida drusku labāks ēdiens; jums jāzina, Sairesa kungs, ka tur, dienvidos, mums ir sagatavots dzīvoklis ar atsevišķām istabām, guļasvietas un ugunskurs, bet pieliekamajā vai­rāki duči putnu, ko mūsu Herberts sauc par kuruku. Jūsu nestuves ir kārtībā, un, ja jūtaties pietiekoši stiprs, mēs jūs tūliņ nogādāsim mājās.
   —   Paldies, mīļie draugi, — inženieris atbildēja. — Vēl vienu vai pāri stundu, tad mēs varam doties ceļā.,. Bet tagad runājiet jūs, Spilet!
   Reportieris tūliņ sāka pārstāstīt visu, kas bij noticis. Par visu to, ko Sairess Smits nevarēja zināt, — balona katastrofas pēdējos acumirkļus, izmešanu šajā svešajā zemē, salā vai kontinentā, «kamīna» atrašanu, inženiera meklēšanu, Neba izmisumu, gudrā un uzticamā Topa pa­kalpojumus un visu pārējo.
   —  Tātad, —- Sairess Smits ierunājās vārgā balsī, — jūs mani nepacēlāt turpat krastmalā?
   —    Nē, — reportieris atbildēja.
   —    Un uz šo alu jūs mani neesat atnesuši?
   —    Nē.
   —    Cik tālu tā atrodas no jūrmalas?
   —    Apmēram pusjūdzi, — Penkrofs atbildēja. — Ja jūs paši par to brīnāties, Sairesa kungs, tad man jāsaka, ka mēs neesam mazāk pārsteigti, atrazdami jūs šajā apvidū.
   —    Patiešām — tas ir savādi, — inženieris domīgi teica, kļūdams arvien žirgtāks un spēcīgāks.
   —    Bet pastāstiet taču mums, — jūrnieks iebilda, — kas ar jums notika pēc tam, kad vilnis jūs bij aizskalojis.
   Sairess Smits sāka atcerēties. Tomēr visai maz viņam bij palicis atmiņā. Viļņa trieciens * viņu bij aiznesis no aerostata. Pirmajā acumirklī viņš nogrimis vairāk asu dziļi ūdenī. Izniris atkal virs ūdens, viņš krēslā samanījis kādu dzīvu būtni sev blakus. Tas bijis Tops, kurš steidzies viņam palīgā. Acis atvēris, viņš vairā*neredzējis balonu, kurš bij aizlidojis kā bulta, viņa un suņa svara atsvabināts. Viņš atradies sabangotā jūrā, ne mazāk kā pusjūdzi tālu no krasta. Ar visu spēku peldēdams, viņš nopūlējies aizsniegt malu. Tops aiz drēbēm centies noturēt viņu virs ūdens. Bet pārāk spēcīga straume nesusi viņu pret ziemeļiem, un pēc kādas pusstundas veltu pūļu viņš nogrimis dzīlē, ierau­dams Topu sev līdzi. No tā brīža līdz acumirklim, kad atmodies savu draugu rokās, viņš nekā vairāk nevarēja atcerēties.
   Tomēr jūs cs.it izkļuvuši krastā, — jūrnieks teica, un ļums ir pielicis spēka atnākt līdz šejienei, jo Nebs ir sazīmējis jūsu kāju pēdas.
   —    Laikam… tā jau būs bijis… — inženieris sacīja pārdomādams. — Un citu cilvēku pēdas jūs šajā krast­malā neesat manījuši?
   —    Ne zīmes no tām, — reportieris atbildēja.
   —    Bet, ja arī iedomāsimies, ka jums nejauši gadījies te kāds glābējs, kāpēc tad viņš, no viļņiem iznesis, pa­mestu jūs te vienu?
   —    Jums taisnība, mīļais Spilet. Saki man, Neb, — inže-i nieris griezās pie sava kalpa, — vai tu tas neesi bijis? … Vai tajā brīdī, kad tu biji palicis viens… Bet nē, tas nav iespējams… Vai no pēdām kaut kas nav uzglabā­jies? — Sairess Smits apvaicājās.
   —    Ir gan, kungs! — Nebs atsaucās. — Palūkojiet šīs kāpas uzeju ārpus vēju appūstās un lietus skalotās joslas. Tālāk negaiss visu izdzēsis.
   —    Penkrof, — Sairess Smits atbildēja, — paņemiet ma­nus zābakus un ejiet pārlūkot, vai tie saskan ar smilktis palikušajām pēdām.
   Nogurums vinu pārmāca, un viņš nestuvēs aizmiga.
   Inženierim nācās atbalstities pret jūrnieku, lai nepakristu zemē,
   Penkrofs darīja, kā inženieris bij vēlējies. Herberta un Neba pavadīts, viņš izgāja krastmalā, bet Sairess Smits teica reportierim:
   —   Man šķiet, te ir noticis kaut kas, ko mēs nespējam izskaidrot.
   —    Patiešām to mēs nevaram izskaidrot! — Ģedeons Spi­lets atbildēja.
   —   Bet tagad, mīļo Spilet, nedomāsim par to. Gan mēs izrunāsimies vēlāk.
   Pēc brīža atgriezās jūrnieks, Nebs un Herberts.
   Tagad vairs nebija nekādu šaubu. Inženiera zābaki pil­nīgi saskanēja ar smilktīs iespiestajām pēdām. Tikai pats Sairess Smits tās bij pametis krastmalā.
   —    Tātad man pašam laikam būs uzbrukušas halucināci­jas, — Sairess Smits teica, — lai gan domāju, ka mani šeit atvedis Nebs. Kā mēnessērdzīgs es būšu nācis šurp, Topa vadīts, kurš mani izglābis no jūras un atvedis drošā vietā. Nāc šurp, Top! Nāc šurp, manu sunīt!
   Lieliskais kustonis pielēca klāt savam kungam un bij ārkārtīgi laimīgs par saņemtajiem glāstiem.
   Viegli saprotams, ka Sairesa Smita izglābšanās citādi nebij izskaidrojama un ka galvenais nopelns te piekrita Topam.
   Ap pusdienas laiku jūrnieks apvaicājās Sairesam Smi- tam, vai nebūtu iespējams nest viņu projām. Par atbildi inženieris piecēlās kājās, bet ar visu stipro gribu viņam tomēr nācās atbalstīties pret jūrnieku, lai nepakristu zemē.
   —   Labi, labi! — Penkrofs iesaucās. — Pasniedziet tikai šurp inženiera kunga nestuves!
   Nestuves tūliņ tika piegādātas klāt. Krusteniski saliktie zari bij pārklāti ar sūnām un garu zāli. Sairesu Smitu no­guldīja uz tām, Penkrofs stājās priekšgalā, Nebs pakaļējā.
   Ko iet bij apmēram astoņas jūdzes. Atri tas nebij iespē­jams, tāpēc ka bieži vien bij jāapstājas; pirms pulksten sešiem mājās tikt nebij domājams.
   Vējš arvien vēl pūta stipri, tikai lietus, par laimi, bij aprimis. Nestuvēs nogulies, uz rokas atspiedies, inženieris aplūkoja jūrai pievērsto krastu. Viņš nesacīja nekā, bet uzmanīgi vēroja pauguraino apvidu, un mežs ar tā veģe­tāciju dziļi iespiedās inženiera atmiņā. Tomēr divu stundu gājienā nogurums viņu pārmāca, un viņš nestuvēs aiz­miga.
   Ap pussešiern mazais ceļinieku pulciņš bij jau lejā, «ka­mīna» tuvumā.
   Gājēji apstājās, nestuves tika noliktas zemē smilktī. Sai­ress Smits bij cieši aizmidzis un nepamodās.
   Penkrofs ar lielu pārsteigumu ievēroja, ka apvidus pa^ visam pārmainījies. Stāvās klintis bij nogruvušas, akmens šķautnes izkaisītas pa visu krastmalu, ko pārklāja jūras zāļu un aļģu izskalojumi. Acīm redzami viļņi, salai pāri veldamies, sniegušies līdz klinšu sienas pakājei. Pie alas ieejas dziļi izgrauto zemi arī vēl tagad skaloja jūras viļņi.
   Penkrofam pamodās nelaba jausma, viņš steidzās alā.
   Pēc acumirkļa viņš atkal jau bij laukā un klusu rau­dzījās savos biedros.
   Uguns bij izdzisusi. Saslapušie pelni pārvērtušies dub­ļos. Sadedzinātā lupata, kas noderētu posa vietā, pazudusi. Ūdens, iespiedies līdz pat alas dibenam, visu «kamīna» iekšieni bij izjaucis un sapostījis.

   īsiem vārdiem viņš arī Ģedeonam Spiletam, Herbertam un Nebam pastāstīja notikušo. Gadījums, kuram, pēc Pen­krofa domām, varēja būt ļoti smagas sekas, atstāja ne­vienādu iespaidu uz jūrnieka biedriem.
   Bezgala priecīgs tāpēc, ka atkal atradis savu kungu, Nebs nemaz neklausījās un nelikās zinis par to, ko Pen­krofs stāstīja.
   Herberts šķita zināmā mērā dalamies jūrnieka bažas.
   Turpretim reportieris atbildēja vienkārši:
   —    Man, Penkrof, tas gluži vienalga.
   —    Bet es jums saku vēlreiz, ka mums vairs nav uguns!
   —    Lai!
   —   Un nekādas iespējas to iekurt.
   —    Kas par to?
   —    Bet Spileta kungs!
   —    Vai tad Sairess tagad nav te? — reportieris atsaucas.
   •— Vai mūsu inženieris nav dzīvs? Gan viņš zinās, kā tikt pie uguns.
   —    Ar ko viņš tiks?
   —    Ar neko!
   Ko Penķrofam bij atbildēt uz to? Viņš neatbildēja nekā, jo galu galā arī viņš uzticējās Sairesam Smitam tāpat kā viņa biedri. Visiem viņiem inženieris likās visspēcīgs, cil­vēku zinātnes un saprāta valdnieks. Labāk būt kopā ar Sairesu Smitu tuksnesīgā salā nekā bez viņa kādā Savie­noto Valstu rūpniecības pilsētā. Ja viņš bij te, tad nekā nevarēja trūkt. Ar viņu ne par ko nebij jāraizējas. Šiem krietnajiem cilvēkiem varēja teikt, ka vulkāniskā kata­strofā šī zeme aizies bojā, ka sala nogrims Klusā okeāna bezdibeņos, bet viņi nešaubīdamies atbildētu: «Sairess ir te! Gan Sairess zinās!»
   Pašlaik inženieris pēc tālā ceļa vēl vienmēr cieši gu­lēja, viņam padomu prasīt tagad nebij iespējams. Vaka­riņas šodien bij paredzamas ļoti trūcīgas. Visa teteru gaļa jau bij apēsta, un nekādi nebij iespējams uzcept jaunu medījumu. Arī kuruku krājumu ūdens bij aizskalojis. Ta­gad bij jālūko sagādāt citu ēdamo.
   Bet vispirms Sairesu Smitu novietoja vidus telpā. Tur viņam no aļģēm un puslīdz sausajām jūras zālēm sarīkoja guļasvietu. Dziļais miegs, bez šaubām, atjaunos viņa spē­kus ātrāk nekā vistīkamākais ēdiens.
   Uznāca nakts, sāka pūst ziemeļaustrumu vējš, gaiss kļuva krietni vēss. Jūras uzplūdi bij izjaukuši Penkrofa aizmūrē jumus, pa vaļējiem caurumiem stipri vilka vējš, un «kamīns» vispār bij kļuvis gandrīz nepiemērots mītnei. In­ženiera stāvoklis būtu diezgan ļauns, ja biedri rūpīgi ne­apsegtu viņu ar saviem svārkiem un vestēm.
   Vakariņās šodien bij tās pašas litodomas, ko Herberts un Nebs krastmalā salasīja pietiekoši daudz. Bez. šiem mo­luskiem Herberts vēl bija savācis ēdamas aļģes, kuras auga tikai vislielākā paisuma apskalotās klinšu virsotnēs. Tie bij fukusu dzimtas sargasi, kuriem žāvētā veidā diez­gan daudz barojošas recekļainas vielas. Apēduši labi daudz litodomu, reportieris ar saviem biedriem nobaudīja arī sargasus, un tie viņiem garšoja diezgan labi, tāpēc sapro­tams, ka Āzijas krastmalu apdzīvotāji galvenā kārtā pār­tiek no šiem ūdens augiem.
   —   Var iztikt, — jūrnieks teica, — tomēr Sairesa kun­gam arī būtu laiks mosties.
   Aukstums kļuva arvien skaudrāks, un, par nelaimi, ne­kādi nebij iespējams cīnīties ar to.
   Gaužām satrauktais jūrnieks visādi izmēģinājās dabūt uguni. Nebs viņam sirsnīgi palīdzēja. Sameklējis sauju sausu sūnu, viņš ar divām akmens šķeltnēm izšķīla dzirk­steles, bet sūna neaizkvēlojās, jo vispirms jau tā vēl nebij pietiekoši sausa, un tad dzirksteles bij tikai sakarsēta krama drumstalas, daudz niecīgākas par tām, ko izšķiļ ar tērauda šķiltavām. Šis mēģinājums neizdevās.
 
   Pats nekāda panākuma negaidīdams, Penkrofs tomēr ņē­mās pēc mežoņu parauga berzēt divus sausus koka gaba­lus vienu pret otru. Protama lieta, ja tās kustības, ko viņš un Nebs izlietoja, pēc teorētiska aprēķina pārvērstos tieši siltumā, tā pietiktu, lai uzvārītu ūdeni lielā tvaikoņa katlā! Turpretim te panākuma nebij nekāda. Koka gabali gan sakarsa, lai ari mazāk nekā karsētāji paši, bet tas arī bij viss.
   Pēc stundas darba Penkrofs gluži slapjš dusmīgi aiz-, svieda koka gabalus.
   —    Ja jūs mani spētu pārliecināt, ka mežoņi šādā veidā dabū uguni, — viņš teica, — tad es sacītu, ka arī ziemā mēdz būt karsts. Es jau drīzāk tad aizdedzināšu savas ro­kas, vienu pret otru berzēdams.
   Tomēr jūrnieks darīja aplam, tā nonicinādams šo paņē­mienu. Droši zināms, ka mežoņi dabū uguni, divus kokus ātri berzēdami. Bet katrs koks šim nolūkam nav noderīgs, bez tam jāprot ari rīkoties, un Penkrofam droši vien šīs prasmes vēl trūka.
   Tomēr Penkrofa saīgums nebij ilgs. Viņa nomestos koka gabalus pacēla Herberts un ņēmās berzēt mazliet citādi. Spēcīgais Penkrofs nevarēja atturēt smaidu, vērodams, ka zēns iedomājies sasniegt panākumu tur, kur viņam nekas nebij izdevies.
   —    Berzē vien, manu zēn! — viņš teica. — Berzē vien!
   —    Es berzēju, — Herberts atsaucās arī pasmiedamies, — tomēr ne tādēļ, lai pagales aizdegtos, bet lai sasildītos pats, tāpat kā tu, Penkrof.
   To viņš arī panāca. Bet jāatmet bij visas cerības šonakt uzkurt uguni. Ģedeons Spilets vai divdesmito reizi atkār­toja, ka inženieris gluži vienkārši tiktu galā ar tādu nieka . lietu. Un, nogaidīdams, kamēr tas atmostas, viņš atstiepās kādā alas kaktā uz smilkšu paklāja. Herberts, Nebs un
   Penkrofs sekoja viņa piemēram, kamēr Tops gulēja, noli­cies pie sava kunga kājām.
   Otrā rītā, divdesmit astotajā martā, ap pulksten asto­ņiem pamodies, inženieris ieraudzīja draugus stāvam ap­kārt un gaidām viņa atmodu; tāpat kā vakar, viņa pirmais jautājums bij:
   —    Sala vai kontinents?
   Acīm redzams šī doma viņam ne mirkli neaizmirsās.
   —          Mēs par to vēl nekā nezinām, Smita kungs, — Pen­krofs atsaucās.
   —    Vēl nezināt? .,,
   —          Bet uzzināsim, — Penkrofs piebilda, — kad jūsu va­dībā apstaigāsim šo zemi.
   —          Es domāju, ka jau tagad varu mēģināt, — inženieris atbildēja un diezgan žirgti uzcēlās kājās.
   —    Nu tas ir jauki! — jūrnieks iesaucās.
   —          Es biju līdz nāvei nomocījies, — Sairess Smits tur­pināja. — Mazliet ēdiena man vajadzīgs, tad es atkal būšu uz kājām. Uguns jums taču ir, vai ne?
   Atbilde šim jautājumam nāca tikai pēc laba brīža.
   — Diemžēl, Smita kungs, uguns mums nav! — Pen­krofs teica. — Mums tās vairs nav!
   Un jūrnieks ņēmās pārstāstīt visu, kas vakar noticis. Uzjautrināja inženieri, attēlodams gadījumu ar vienīgo sērkociņu un mēģinājumu dabūt uguni pēc mežoņu pa­rašas.
   —          Mēs pameklēsim, — inženieris teica, — un ja neat-: radīsim kādu posām līdzīgu vielu…
   —    Ko tad? — jūrnieks vaicāja.
   —    Tad mēs taisīsim sērkociņus.
   —    Ķīmiskus?
   —    Ķīmiskus!
   —          Redziet, cik tas vienkārši! — iesaucās reportieris, jūrniekam uz pleca uzsizdams.
   Penkrofam šis jautājums gan nelikās tik vienkāršs, to­mēr viņš nestrīdējās. Visi izgāja laukā. Laiks atkal bij jauks. Spodra saule izkāpa no jūras pāri apvārsnim un zel­tīja milzīgās klints sienas prizmainos krumšļus.
   Aplaidis skatienu apkārt, inženieris nosēdās uz kāda nolūzuša klints gabala. Herberts pasniedza viņam pāra sauju gliemežu un'sargasu, teikdams:
   —    Tas ir viss, ko varam jums piedāvāt, Sairesa kungs.
   —          Paldies, mīļo zēn, — Sairess Smits atbildēja, — Šim ritam pietiks.
   Viņš labprāt iebaudīja trūcīgo ēdienu, apslacīdams to ar pāra malkiem svaiga, platā gliemežvākā no upes pasmelta ūdens.
   Biedri klusēdami lūkojās viņā. Salkumu kaut cik ap­remdējis, Sairess Smits sakrusto jā rokas uz krūtīm un teica:
   —          Tātad jūs, draugi, nezināt vēl, vai liktenis izmetis mūs kādā salā vai kontinentā?
   —    Nē, Sairesa kungs, — jauneklis atbildēja.
   —          To mēs uzzināsim rīt, — inženieris nosacīja. — Līdz tam nekas nav iesākams.
   —    Bet tomēr! — Penkrofs atsaucās.
   —    Ko tad?
   —          Mums vajadzīga uguns, — jūrnieks pastāvēja pie sava.
   —   To mēs dabūsim, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja.
   —   Man šķiet, vakar, kad jūs nesāt mani šurp, es rietumos pamanīju kādu kalnu, kurš paceļas pāri visai šai zemei.
   —          Jā gan, — Ģedeons Spilets apstiprināja. — Kalnu, kurš liekas diezgan augsts …
   —          Labi, — inženieris sacīja. — Rīt mēs uzkāpsim tā virsotnē un no turienes redzēsim, vai šī Zeme ir sala vai kontinents. Es atkārtoju — līdz tam nekas nav darāms.
   —    Bet uguns! — jūrnieks atkal atkārtoja.
   —    Uguni dabūsim, — Ģedeons Spilets mierināja viņu.
   —  Pacietieties mazliet, Penkrof!
   Jūrnieks pameta Ģedeonam Spiletam skatienu, kurš likās sakām: «Ja mums jāgaida, kamēr jūs dabūsiet uguni, tad pie cepeša tik drīz vis netiksim.» Bet teikt viņš nekā neteica.
   Arī Sairess Smits klusēja. Likās, ka jautājums par uguni viņu interesē pavisam maz. Brīdi viņš tā nosēdēja, domās iegrimis, tad ierunājās atkal.
   —          Mani draugi, — viņš teica, — mūsu stāvoklis varbūt ir kļūmīgs, toties visai vienkāršs. Vai nu mēs atrodamies uz kāda kontinenta un tad ar lielākām vai mazākām grū­tībām aizsniegsim kādu apdzīvotu apvidu, vai arī esam uz salas. Un šajā pēdējā gadījumā atkal viens no diviem: ja sala ir apdzīvota, mēs stāsimies sakaros ar tās iemītnie­kiem, ja pilnīgi tukša — mums nāksies iztikt pašiem ar sevi vien.
   —    Jā, tas iznāk gan visai vienkārši, — Penkrofs pie­krita.
   —    Kontinents vai sala, — Ģedeons Spilets iebilda,
   —   bet, kā jums šķiet, Saires, uz kādu malu viesulis mūs atnesis?
   —    Noteikti to pasacīt nevaru, — inženieris atbildēja,
   —   bet liekas gan, ka atrodamies kādā salā Klusā okeāna vidū. Kad izbraucām no Ričmondas, pūta ziemeļaustrumu vējš, un pēc tā stipruma var spriest, ka virzienu tas ne­būs mainījis. Bet, dodamies no ziemeļaustrumiem pret dienvidrietumiem, mēs tad esam nobraukuši pāri Ziemeļu un Dienvidu Karolīnas štatiem, Meksikas jūras līcim, pa­šai Meksikai tās šauruma vietā un kādai Klusā okeāna da­ļai. Man liekas, ka balons būs noskrējis vismaz seši vai septiņi tūkstoši jūdžu, un, ja vējš tikai mazliet pavērsis virzienu, tad tas mūs atdzinis vai nu Mendanjas arhipe- lāgā, vai Pomotu salās, vai arī, ja vēja ātrums bijis lielāks, nekā es iedomājos, tad pat līdz Jaunzēlandei. Ja šī pēdējā hipotēze izrādītos pareiza, atgriešanās mājās mums būtu viegli iespējama. Gan jau mēs tad sastaptu vai nu angļus, vai arī maori. Bet, ja šī te ir kāda no Mikronēzijas salām, tad par to mēs pārliecināsimies, augstā kalna galā uzkā­puši, un lūkosim iekārtoties tā, it kā nekad vairs netiktu prom no šejienes.
   —    Nekad! — reportieris iekliedzās. — Nekad, jūs sakāt, dārgais Saires!
   —    Prātīgākais ir iedomāties visu to ļaunāko, — inženie­ris atbildēja, — un paļauties tikai uz kādu nejaušu lai­mīgu gadījumu.
   —    Labi! — Penkrofs atsaucās. — Un cerēsim, ka šī sala neatrodas kaut kur sāņus no kuģu ceļiem. Tā nu gan būtu vislielākā nelaime!
   —- Nekā noteikta mēs nevaram spriest, — inženieris teica, — pirms neesam uzkāpuši kalna galā un aplūkojuši šo zemi.
   —    Bet vai jūs, Sairesa kungs, rīt jau varēsiet izturēt grūto kāpienu? — Herberts vaicāja.
   —    Es ceru, — inženieris atbildēja. — Bet tikai ar to noteikumu, ka meistars Penkrofs un tu, mīļo zēn, atkal parādiet savas saprātīgu un veiklu mednieku spējas.
   — Sairesa kungs, — jūrnieks atsaucās, — ja jūs runā­jat par medījumu un ja es zinātu, ka būs iespējams uzcept putnus, ko ceru pārnest mājās …
   Nesiet vien, Penkrof! — Sairess Smits atbildēja.
   Tika nospriests, ka inženieris un reportieris šo dienu paliks tepat «kamīna» apkaimē, lai izpētītu krastmalu un augšējo līdzenumu. Pa to laiku Nebs, Herberts un Pen­krofs dosies uz mežu pēc jauna malkas krājuma un lūkos sagūstīt visus spārnainos vai spalvainos kustoņus, kas ga­dīsies pa ķērienam.
   Ap desmitiem no rīta viņi devās ceļā. Herberts bij paš­paļāvīgs, Nebs līksms, bet Penkrofs ņurdēja sevī:
   —   Ja, mājās pārnācis, es atradīšu ugunskuru pavardā, tad to katrā ziņā zibens pats būs iekūris.
   Visi trīs uzkāpa kalnājā. Kad viņi bij nonākuši pie upes līkuma, jūrnieks apturēja savus biedrus un teica:
   —    Vai mēs iesāksim kā mednieki vai kā malkas cirtēji?
   —   Kā mednieki! — Herberts atsaucās. — Palūk, Tops jau ķēries pie darba!
   —    Kad mednieki, tad mednieki, — jūrnieks noteica. — Bet vēlāk atnāksim šurp atpakaļ sagatavot jaunu krā­jumu malkas.
   Tā norunājuši, visi trīs nolauza nūjas no kādas jaunas egles zariem un devās pakaļ Topam, kurš naigi ložņāja pa garo zāli.
   Šoreiz mednieki vairs negāja gar upes krastmalu, bet devās taisnāk tieši meža biezoknī. Te pa lielākajai daļai auga tie paši priežu pasugas koki. Šur un tur klajās vietās priedes auga atsevišķos puduros, bij ārkārtīgi slaidas un likās liecinām, ka šī zeme atrodas uz daudz augstāka pla­tuma grāda, nekā inženieris iedomājies. Daži klajumi bij pārklāti ar vēja lauztiem sausiem kokiem, tur atradās ne­izsmeļami kurināmā materiāla klājumi. Bet aiz klajuma mežs atsākās no jauna, un biezoknis kļuva gandrīz necaur­ejams.
   Tikai ar ārkārtīgām pūlēm bij iespējams bez ceļa izkļūt cauri šai koku blīvai. Jūrnieks šad un tad nolauza kādu zaru, lai, atpakaļ nākot, varētu sazīmēt ceļu. Bet varbūt viņi aplam darīja, ka nebij turējušies gar upes krastu pa to pašu vietu, kur devās ar Herbertu pirmajā ekskursijā, jo pēc stundas gājiena neviens medījumam noderīgs kus­tonis vēl nebij patrāpījies. Ložņādams starp zemu noliek­tajiem zariem, Tops izcēla tikai putnus, kuri tomēr aiz­lidoja tik augstu, ka medniekiem nebij aizsniedzami. Neviena kuruku te nemanīja, un jūrnieks jau grasījas novērsties atkal uz to pašu purvaino meža apvidu, kur tik laimīgā kārtā bij samedījuši teterus.
   —         Klausieties, Penkrof, — Nebs teica zobodamies, — ja tas te ir medījums, ko jūs solījāties pārnest manam kun­gam, tad lielas uguns gan nevajadzēs, lai to uzceptu.
   —          Pacietieties, Neb, — jūrnieks atsaucās. — Mājā pār­nākot, medījumu mums nebūt netrūks.
   —    Vai tad jūs neuzticaties Smita kungam?
   —    Kāpēc ne?
   —    Bet jūs neticat, ka viņš dabūs uguni.
   —    Ticēšu, kad redzēšu, ka uguns deg pavardā. .
   —    Tā degs — mans kungs to apsolīja.
   —    Nu, to mēs redzēsim!
   Saule vēl nebij sasniegusi pašu augstāko punktu virs apvāršņa. Ceļojums turpinājās, un Herberts laimīgā kārtā atrada kādu koku, kura augļi bij ēdami. Tā bij ciedru priede ar Amerikas un Eiropas mērenā klimata apvidos loti iecienītiem riekstiem čiekuros. Rieksti bij patlaban pilnīgi nogatavojušies, Herberts tos parādīja saviem bied­riem, un arī tie abi nobaudīja.
   —           Iesim, — Penkrofs vedināja. — Aļģes — maizes vietā, necepti gliemeži — gaļas vietā, bet rieksti desertam —• tās ir pietiekoši labas pusdienas cilvēkiem, kuriem pat viena paša sērkociņa nav kabatā.
   —    Nevajag sūroties, — Herberts piezīmēja.
   —           Es arī nesūrojos, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja. — Gribu tikai aizrādīt, ka gaļas šādās pusdienās nav vis pārāk daudz! >
   —           Tops ir kaut ko pamanījis! … — Nebs piepeši ieklie­dzās un metās uz priekšu pie krūmāja, kur suns bij pa­zudis riedams. Topa riešanai atsaucās kāda dīvaina rū­koņa.
   Jūrnieks un Herberts sekoja Nebam. Ja tur bij kāds medījams dzīvnieks, tad patlaban nebij īstais laiks prātot, kā viņu pagatavot, bet gan — kā viņu dabūt rokā.
   Tikko ieskrējuši biezoknī, mednieki ieraudzīja, ka Tops sagrābis aiz auss kādu kustoni. Tas bij no ūdenscūku pa­sugas, divarpus pēdas garš, plānu, asu, melnīgsnēji brūnu, uz vēdera, mazliet gaišāku spalvu, bet krietni dziļi zemē iespiestajām kāju pēdām pirksti likās ar plēvi kopā sa­auguši.
   Herberts šajā kustonī sazīmēja prāvu eksemplāru no tās grauzēju cūku sugas, ko sauc par kabijām.
 
   Mednieki ieraudzīja, ka Tops sagrābis aiz auss kādu kustoni.
 
   Herbert Neb! Skatieties taču!
   Kabija necīnījās sunim pretī. Viņa stulbi bolīja biezā tauku apaugā dziļi iegrimušās acis. Laikam gan cilvēku viņa redzēja pirmo reizi.
   Tikko Nebs grasījās ar savu nūju nobeigt kabiju, tā pēkšņi izrāvās Topam no zobiem, tikai ausu galu tam pa­mezdama, izgrūda spēcīgu rēcienu un metās Herbertam virsū, pa pusei pagāza viņu zemē un pazuda mežā.
   —    Ak tu neliete! — Penkrofs iekliedzās.
   Un tūliņ visi metās pakaļ pa Topa pēdām, bet tajā acu­mirklī, kad viņi bij jau klāt, kustonis pazuda kādā prāvā lāmā zem simtgadīgu priežu apēnota ūdens.
   Nebs, Herberts un Penkrofs palika stāvam. Tops pie­skrēja lāmai, bet kabija bij noslēpusies dibenā un nerādī­jās vairs augšā.
   —    Pagaidīsim, — jauneklis teica, — viņai jāatvelk elpa un tāpēc gribot negribot jāizlien virs ūdens.
   —    Bet vai viņa tur nenoslīks? — Nebs apvaicājās.
   —    Nē, — Herberts paskaidroja, — kabija! ir pleznas, un viņa turpat vai skaitāma pie amfībijām. Bet uzmanīsim!
   Tops bij laidies peldus. Penkrofs un viņa divi biedri ieņēnia katrs savu vietu lāmas malā, lai kabijai nekur nebūtu iespējams izbēgt, kad Tops izdzīs to no ūdens. • Herberts nebij maldījies. Pēc kāda brīža kustonis tiešām parādījās virs ūdens. Ar vienu lēcienu Tops bij tam klāt un neļāva no jauna nonirt dibenā. Acumirkli vēlāk Nebs ar nūjas sitienu nogalināja malā izvilkto kabiju.
   —    Urā! — Penkrofs iekliedzās sajūsmā. — Tagad tikai vēl mazliet kvēlošu ogļu, un šis grauzējs tiks apgrauzts līdz pat kauliem!
   Penkrofs uzmeta kabiju plecā un, pēc saules novērojis, ka pulkstenis var būt ap diviem pēc pusdienas, rīkoja - biedrus atceļā uz mājām,
   Tops ar savu instinktu bij medniekiem ļoti noderīgs, pa­teicoties tam, viņi viegli atrada pirmāk ieto ceļu. Pēc pus­stundas viņi jau bij pie upes līkuma.
   Tāpat kā pirmo reizi, Penkrofs uz ātru roku sataisīja malkas plostu, lai gan aiz uguns trūkuma tas viņam likās gluži nevajadzīgs, un tā viņi visi atgriezās uz «kamīnu».
   Bet soļu piecdesmit no tā jūrnieks piepeši apstājās, at­kal izkliedza savu dārdošo «urā!» un ar roku rādīja uz klints sienas stūri.
 
   — Herbert! Neb! Skatieties taču! — viņš sauca.
   Par klintīm augšup vērpās dūmu mutulis.

   Brīdi vēlāk trīs mednieki jau stāvēja pie liesmojoša ugunskura. Sairēss Smits un reportieris arī bij tur. Tu­rēdami kabiju, Penkrofs un Ģedeons Spilets skatījās viens otrā.
   —   Nu, vai redzi, draugs? — reportieris iesaucās. — Tā ir uguns, īsta uguns, kur tavs medījums izceps, ka labāku mielastu nevarēsim vēlēties!
   —    Bet kas viņu aizkurinājis? — Penkrofs vaicāja.
   —    Saule!
   Ģedeons Spilets teica taisnību. Saule patiešām bij aiz­kurinājusi uguni, kas Penkrofu tā sajūsmināja. Jūrnieks neticēja savām acīm un bij tā apstulbis, ka nemaz neiedo­mājās izvaicāt inženieri.
   —   Tātad jums bij aizdedzināmais stikls? — Herberts vaicāja inženierim.
   —   Nē, mīļais bērns, — inženieris atbildēja. — Bet es to pagatavoju.
   Un viņš parādīja daiktu, kurš bij noderējis aizdedzi­nāmā stikla vietā. Tur vienkārši bij divi stikli, izņemti no reportiera un viņa paša kabatas pulksteņa. Piepildījis to izdobumu ar ūdeni un malas salipinājis ar māliem, viņš tā bij darinājis īstu aizdedzināmo, kas koncentrēja saules starus uz sausu sūnu sauju un beidzot aizdedzināja to.
   Jūrnieks aplūkoja daiktu, tad, ne vārda neteicis, pavē­rās inženierī. Tomēr viņa skatiens izteica daudz. Ja arī Sairess Smits viņa acīs nebij vēl dievs, tad katrā ziņā kaut kas vairāk nekā cilvēks. Pēdīgi mute viņam atdarījās, un viņš iesaucās:
   —   Atzīmējiet to savā burtnīcā, Spileta kungs! Atzīmē­jiet to!
   —    Ir jau atzīmēts, — reportieris atteica.
   Nebam piepalīdzot, jūrnieks pagatavoja iesmu, un drīz vien kabija, vispirms uzšķērsta un iztīrīta, kā īsts ar pienu nozīdīts sivēns cepās virs spožas un sprēgājošas uguns.
   «Kamīns» atkal bij ticis mājīgāks_— ne tikai tāpēc, ka ugunskurs sasildīja alas, bet arī tāpēc, ka caurumi no jauna bij aiztaisīti ar smilkti un akmens klučiem.
   Bij redzams, ka inženieris ar savu biedru visu dienu dūšīgi stradajuši.Sairess Smits jau gandrīz pilnīgi bij at­žirdzis un mēģinājis pat uzkāpt līdz augšējam plato. Pa-, radis pēc acumēra noteikt attālumu, viņš no šīs augstienes ilgi vēroja kalna smaili, ko rīt gribēja sasniegt. Sešas jūdzes attālais kalns viņam likās trīs tūkstoši pieci simti pēdu paceļamies virs jūras līmeņa. Tāpēc vērotājs no kalna virsotnes varētu pārskatīt apkārtni, mazākais, piec­desmit jūdžu tālu. Pilnīgi iespējams, ka Sairess Smits tur viegli atrisinās jautājumu: «Kontinents vai sala?» — no kura viņam ne bez pamata likās izrisināmies visi pārējie.
   Viņi paēda krietnas vakariņas. Kabijas gaļu visi atzina ļoti garšīgu. Sargasi un ciedru rieksti papildināja ēdienu, kuru iebaudīdams inženieris runāja maz. Viņš bij nogri­mis pārdomās par rītdienas plāniem.
   Pāra reižu arī Penkrofs ieminējās par to, kas, pēc viņa domām, būtu darāms, bet inženieris ar savu metodisko domāšanas veidu tikai pakratīja galvu.
   — Rīt, — viņš teica, — mēs zināsim, kur atrodamies, un tad rīkosimies saskaņā ar to.
   Pēc pabeigtām vakariņām ugunskurā vēl piemeta jau­nas pagales, un tad «kamīna» iemītnieki ar uzticamo Topu vidū aizmiga cietā miegā. Neviens starpgadījums tonakt netraucēja viņu mieru, bet otrā rītā, divdesmit devītajā martā, viņi pamodās žirgti un jautri, gatavi doties tajā izziņas ceļojumā, kurā jāizšķiras viņu liktenim.
   Viss jau bij sagatavots ceļam. Kabijas cepeša palieku Sairesam Smitam un viņa biedriem pietika divdesmit četru stundu pārtikai. Turklāt viņi cerēja arī ceļā papildināt savu krājumu. Tā kā stikli atkal bij ievietoti inženiera un reportiera pulksteņos, Penkrofs sadedzināja vēl daļu mut­autiņa, kam bij noderēt posa vietā. Krams katrā ziņā būs atrodams kaut kur šajā vulkāniskās dabas zemē.
   Pulkstenis bij pusastoņi rītā, kad, nūjām apbruņojušies, ceļotāji atstāja «kamīnu». Pēc Penkrofa aizrādījuma, tas prātīgākais būtu iet pa jau zināmo ceļu mežā, bet varbūt mājup nākt pa kādu citu. Tas arī bij taisnākais ceļš uz kalnu. Klints sienas dienvidu stūrim apkārt tikuši, viņi gāja augšup pa upes kreiso krastu līdz tai vietai, kur upe novērsās pret dienvidrietumiem. Zem koku lapotņa iemītā taka bij viegli atrodama, un jau ap pulksten deviņiem Sai­ress Smits ar saviem biedriem aizsniedza meža rietumu malu.
   Pa daļai līdzenā, sākumā^ purvainā, beigās sausā un smilkšainā zeme nu sāka no krastmalas sliekties augšup. Krūmājos šur un tur paņirbēja kaut kādi ātrskrējēji kus­toņi. Tops tūliņ metās tos gūstīt, bet viņa kungs sauca viņu atpakaļ, jo medībām patlaban vēl nebij īstais laiks/Vēlāk redzēs. Inženieris nebūt nebij tas cilvēks, kas viegli ļautos novirzīties no spraustā uzdevuma. Itin nemaz nemāldītos tas, kas apgalvotu, ka viņš patlaban nevēro apvidu ar tā savādībām un dabas bagātībām. Viņš vēroja vienīgi tikai kalnu, kuram tuvojās taisnā virzienā un kura virsotnē gribēja nokļūt.
   Ap desmitiem gājēji apstājās atpūsties. Viņpus mežam viss apgabals bij klaji pārskatāms. Kalnam bij redzamas divas konusveidīgas virsotnes. Pirmā, nošķelta apmēram divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā, balstījās uz dī­vaini veidota pamata, kurš likās kā milzīgi zemē iecirsta putna nagi. Nagu spraugās sliecās šauras, kokiem apau­gušas ielejas; koku pēdējie puduri aizsniecās līdz pat pirmā konusa virsotnei. Tomēr kalna ziemeļaustrumu pusē augu likās mazāk, un tur bij redzamas diezgan dziļas svīt­ras, kā likās, atdzisušas lavas straumes.
   Uz pirmās virsotnes balstījās otra, ieapaļa un mazliet šķībi nosvērusies, itin kā platu, apaļu cepuri uzlikusi galvā. Tā likās pilnīgi kaila, vietvietām uz tās slējās sar- kanējas klinšu masas.
   Ceļinieki nu gribēja sasniegt otro konusa virsotni. Tās atzarojuma spraugas likās pats labākais ceļš uz turieni.
   —    Mēs atrodamies uz vulkāniskas zemes, — Sairess Smits teica. Biedru pavadīts, viņš lēnām devās pa līkumotu eju pāri atzarojuma pauguram taisni uz pirmo līdzenumu.
   Vulkāna darbības iegrauta, zeme te bij stipri dobuļaina. Vietvietām bij izmētāti klints bluķi, milzums bazalta, pu- meka un obsidiāna šķeltņu. Vietumis auga skuju koku puduri, kuri dažus simtus metrus dziļāk, šaurās ieplakas dibenā, izveidoja īstu biezokni, kur pat neiespiedās saules stari.
   Kāpdams pa pirmo pakāji uz iekšējo nogāzi, Herberts • pamanīja zemē lielu meža kustoņu nesen iemītas pēdas.
   —   Liekas, šie zvēri labprātīgi vis neatdos mums savu valstību, — Penkrofs ieminējās.
   —    Nekas, — atsaucās reportieris, kurš bij piedalījies Indijas tīģeru un Āfrikas lauvu medībās, — gan mēs pra-.
   tīsim to viņiem atkarot. Bet pagaidām tomēr būsim uzma­nīgi!
   Gājēji palēnām virzījās augšup. Līkumotās spraugas un tieši nepārkāpjamo šķēršļu dēļ ceļš iznāca garš. Vietām tas piepeši notrūka un gājēji atradās pie kādas dziļas plai­sas, kurai vajadzēja iet apkārt. Bet, ejot atpakaļ pa pašu* pēdām, viņi zaudēja daudz laika un pūļu. Ap pusdienas laiku mazais ceļotāju pulciņš apmetās paēst kāda prāva egļu pudura paēnā pie brāzmaina strauta, kurš, pār klints kāpšļiem lēkdams, traucās lejup. Tikai pusceļš vēl bij no­iets līdz pirmajam līdzenumam, ko acīm redzami pirms nakts aizsniegt nebij iespējams.
   No šejienes jūra bij pārskatāma plašāk, bet labajā pusē skatiens atdūrās pret asu klints ragu dienvidaustrumos, tā ka nebij saredzams, vai krasts tur spējā līkumā pievērsās kādai cietzemei tālāk viņā pusē. Kreisajā pusē apvidūs bij pārredzams vairāku jūdžu tālumā pret ziemeļiem; bet ari tur ziemeļrietumos apvāršņi noslēdza kāda robaini veidota kalnāja mugura, kura likās kā stiprs balsts, piesliets cen­trālajai virsotnei. Nepavisam vēl nebij nojaušams, kā atri­sināsies Sairesa Smita izvirzītais jautājums.
   Pēc kādas stundas kāpšana atsākās no jauna. Nu bij jā­nogriežas vairāk pret dienvidrietumiem un jādodas atkal jaunā biezoknī. Tur zem koku lapotnes pāriem laidelējās fazānu pasugas putni. Tie bij tragopani ar ļenganām guz- nām un diviem smailiem radziņiem virs acīm. Vistas lie­luma mātītes bij brūnām, bet tēviņi lepojās sarkanām ar baltiem lāsumiem izraibinātām spalvām. Ar spēcīgu un veiklu akmens sviedienu Ģedeons Spilets nogalināja vienu no šiem tragopaniem, bet svaigā gaisā izsalkušais Penkrofs ar skaudību noskatījās viņā.
   Biezoknim cauri izkļuvuši, kāpēji pa simts pēdu augstu stāvu klints nogāzi uzrāpās tieši kādā retiem kokiem ap­augušā vulkāniskas grunts laukumiņā. No šejienes bij jā­griežas vairāk pret austrumiem līču loču pa stāvās nogāzes lēzenajām vietām un uzmanīgi jāraugās, kur spēra kāju. Nebs ar Herbertu gāja priekšgalā, Penkrofs beigās, bet Sairess ar reportieri vidū. Pēc daudzajām pēdām spriežot, šajā kalnājā dzīvoja kustoņu sugas ar spēcīgām kājām un lunkanām mugurām, kalnu kazas vai stirnas. Dažas no tām viņi arī pamanīja.
   — Auni! — Penkrofs iesaucās,
   Visi apstājās soļus piecdesmit attālu no pieciem sešiem lieliem dzīvniekiem ar gariem, līkiem, atpakaļ pār muguru piekļautiem ragiem un garu, tumšdzeltenu, zīdainu vilnu.
   Tie nebij parastie auni, bet zināma aitu pasuga, kura dzīvo mēreno joslu kalnainos apgabalos; Herberts šos dzīvniekus nosauca par mufloniem.
   —   No viņu pakaļējām ciskām taču var pagatavot kot­letes? — jūrnieks apvaicājās.
   —    Jā gan, — Herberts atbildēja.
   —   Nu, tad auni vien ir! — Penkrofs nosprieda.
   Dzīvnieki mierīgi stāvēja uz bazalta atlūžņiem un ska­tījās izbrīnās pilnām acīm, it kā pirmo reizi ieraudzījuši tādus divkāju cilvēku radījumus. Tad viņus laikam pār­ņēma spējas bailes, viņi aiztraucās lieliem lēcieniem un pazuda aiz klintīm.
   —    Uz redzēšanos! — Penkrofs iesaucās tik komiskā balsī, ka Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts un Nebs iesmējās.
   Kāpšana turpinājās. Dažos slīpumos patrāpījās dīvaini izvagotas lavas svītras. Bieži vien gājējiem ceļu aizšķēr­soja mazi sēra vulkāniņi, tā ka bij jāiet gar malu apkārt. Vietvietām sērs kristālu veidā bij sajaucies ar pārējiem galvenajiem lavas izvirdumiem — stipri apdedzinātiem nevienāda lieluma pucolāna graudiem un laukšpata ne­skaitāmo sīko kristālu balsnējiem pelniem.
   Jo tuvāk pirmās virsotnes nošņāptajai smailei, jo grū­tāks kļuva ceļš. Ap četriem kāpēji bij jau garām pēdējai koku joslai. Tikai šur un tur vēl bij redzamas atsevišķas vārgas un līkas priedītes, kurām šajos augstumos ārkārtīgi grūti nācās cīnīties pret spēcīgajiem jūras vējiem.
   Inženierim un viņa biedriem par laimi, laiks pieturējās jauks un gaiss bij gluži rāms, jo trīstūkstoš pēdu augstumā skaudrāka pūsma stipri traucētu viņu ceļojumu. Dzidrajai atmosfērai cauri spilgti zilgoja debess loks. Pilnīgs klu­sums valdīja visapkārt. Saule vairs nebij redzama aiz aug­stākās virsotnes, kura aizslēpa pusapvāršņa rietumu pusē un kuras milzīgā ēna sniecās līdz pat krastmalai un, saulei savā dienas gaitā slīgstot lejup, stiepās arvien garāka. Austrumu pusē sāka celties viegli miglas mākoņi, saules staru mirdzināti visās spektra krāsās.
   Tikai pieci simti pēdu gājējiem vēl atlika līdz virsotnes līdzenumam, ko viņi katrā ziņā gribēja aizsniegt, lai tur pārnakšņotu, bet, līču loču ejot, šīs pieci simti pēdas iz­vērtās vairāk nekā divi jūdzes garā ceļā. Zemes, tā sakot, nemaz vairs nemanīja zem kājām. Lietus nomazgātās un vēju nogludinātās lavas strēlas vietām bij tik stāvas un slidenas, ka nebij iespējams tur noturēties kājās. Pamazām metās arī vakars. Bij gandrīz pilnīga nakts, kad Sairess Smits ar saviem biedriem pēc septiņu stundu gājiena bei­dzot nokļuva uz pirmās virsotnes līdzenuma.
   Nu bij jādomā par naktsmītni un pienācīgu atpūtu, vis­pirms paēdot un pēc tam izguļoties. Šā kalna otrā pakāpe balstījās uz robotām klintīm, kur viegli varēja atrast labu patvērumu. Dedzināmā gan te nebij daudz. Tomēr uguns bij iekurināma no sūnām un līdzenumā šur un tur atroda­miem nokaltušiem krūmiem. Kamēr jūrnieks sakrāva ak­meņus ugunskuram, Nebs ar Herbertu devās sameklēt malku. Drīz vien viņi ar žagaru nastām bij klāt. Uzšķīla kramu, sadedzinātā mutauta gabaliņš uztvēra dzirkstelīti un aizkvēlojās; Neba uzpūsta, uzplīvoja liesmiņa, un drīz vien spoža uguns sprēgāja klinšu aizvējā.
   Ugunskurs bij domāts tikai alas apsildīšanai diezgan vē­sajā naktī; to nelietoja fazāna cepšanai, ko Nebs atlika uz rītu. Vakariņām noderēja kabijas cepeša paliekas.un daži desmiti ciedra riekstu. Ap pussešiem tas viss jau bij paveikts.
   Sairesam Smitam tūliņ bij prātā tāpat pustumsā izpētīt tuvāk kalna otrās virsotnes klinšu kravas lokveidīgo bal­stu. Iekams visi devās pie miera, viņš gribēja uzzināt, vai virsotne apejama apkārt gadījumā, ja sānu piegāzes ir tik stāvas, ka pa tām tieši uzkāpt virsotnē nebūtu iespējams. Šis jautājums nelika viņam miera, jo iespējams, ka no ziemeļu puses, pret kuru kalna cepure nošķiebušies, vir­sotnes līdzenums bij gluži nepieejams. Ja kalna virsotne no šīs puses nebij aizsniedzama un pa leju nebij iespējams nokļūt apkārt otrā pusē, kāpiena mērķis būs tikpat kā ne­sasniegts.
   Kamēr Penkrofs un Nebs sarīkoja guļasvietas un Ģede­ons Spilets atzīmēja dienas piedzīvojumus, inženieris de­vās pa laukumiņa malu uz ziemeļu pusi. Herberts gāja viņam līdzi.
   Nakts bij rāma un jauka, tumsa ne pārāk liela. Sairess Smits un Herberts, ne vārda nerunādami, soļoja blakām. Vietām laukumiņš kļuva plašāks un viņi bez kavēkļiem tika uz priekšu. Turpretī citur klinšu nogruvumos bij pa­likušas šauras takas, pa kurām tikai viens aiz otra varēja tikt tālāk. Jau pēc divdesmit minūšu gājiena viņiem bij jāapstājas. Te divu virsotņu nogāzes savienojās vienā līnijā, neatstājot ne vismazāko spraudziņu. Nebij iespē­jams tikt apkārt pa septiņdesmit grādu stāvo piegāzi.
   Bet, ja inženieris un jauneklis netika pa loka ceļu ap­kārt kalnam, toties te radās iespēja doties taisnā virzienā augšup virsotnē.
   Patiešām viņu priekšā pavērās dziļa plaisa kalna ma­sīvā — augšējā krātera ieplīsums, ja tā var teikt, rīkle, pa kuru, vulkānam vēl darbojoties, bij izplūdušas lavas straumes. Sacietējušās lavas un citu izvirdumu krumšļi bij izveidojuši itin kā dabiskas kāpnes ar plati iegrautiem kāpšļiem, pa kuriem viegli iespējams nokļūt kalna vir­sotnē.
   Sairesam Smitam pietika viena acu uzmetiena, lai uz­tvertu šo jauno situāciju; naktij arvien vairāk satumstot, jaunekļa pavadīts, viņš bez kavēšanās devās augšup pa milzīgo plaisu.
 
   Ap tūkstoš pēdu vēl bij ko kāpt. Bet vai pa krātera iek­šējām nogāzēm būs iespējams tikt augšup? Par to vēl bij jāpārliecinās. ^Inženieris bez liekiem kavēkļiem turpināja ceļu. Par laimi, pa vulkāna iekšējām piegāzēm varēja iet kā pa ļoti garām un līkumotām, tomēr pietiekoši platām kāpnēm.
   Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka vulkāns pats pilnīgi izdzisis. Ne mazākā dūmu strūkla neizplūda pa tā sānu spraugām. Nekur dziļajos iedobumos nepaspīda uguns. Pat visklusākā dunoņa vai burbuļošana nebij dzirdama no melnajām akām, kuras varbūt iesniecās līdz pašam zemes­lodes centram. Pat gaiss krātera iekšienē bij bez jebkāda sēra tvaiku piemaisījuma. Šis vulkāns pat nesnauda vairs, tas bij pilnīgi izdzisis.
   Sairesa Smita pasākums acīm redzami izdevās. Pa iekšē­jām sienām kāpdami, viņš un Herberts novēroja, ka krā­teris pār viņu galvām plešas arvien platāks. Tāpat augšā pletās kalna virsotnes šķautņu ietvertais debess plankums. Ar katru Sairesa Smita un Herberta soli arvien jaunas un atkal jaunas zvaigznes iznira viņu redzes lokā. Atmirdza dienvidu puslodes krāšņie zvaigznāji. Pašā zenītā balti spīdēja Skorpions, tufpat netālu Kentaurs, šķietami zemes­lodei vistuvākā zvaigzne. Tad, krāterim pamazām plešo­ties, parādījās Zivs zvaigznājs, Dienvidu Trijstūris un, bei­dzot, gandrīz pretim zemeslodes dienvidpolam, — Dien^ vidu Krusts, kurš še redzams otrās puslodes Polārzvaig­znes vietā.
   Pulkstenis bij jau tepat astoņi, kad Sairess Smits un Herberts spēra kāju uz krātera apmalas pašā virsotnē.
   Sabiezējusī tumsa ļāva pārskatīt apkārtni tikai divas jūdzes plašumā. Vai visapkārt šai svešajai zemei ir jūra, vai varbūt kaut kur rietumos tā pieslējās kādam Klusā okeāna kontinentam? Acumirklī tas nebij nosakāms. Pret rietumiem apvārsnī nogulusi mākoņu blīva vēl sabiezi­nāja tumsu, acs nejaudāja izšķirt, vai debess mala ar ūdeni saplūda tur vienā nedalāmā apmeta lokā.
   Bet tad vienā vietā apvārsnī pēkšņi atspīda blāva gaisma, tā pletās pamazām samērā ar to, kā mākoņi cēlās augšup zenītā.
   Tas bij- rietošā mēness sirpis debess apmalā. Bet tā gais­mas pietika, lai skaidri saskatītu mākoņu atbrīvoto hori­zontālo loka līniju, un inženieris īsu mirkli redzēja tā trīsošo atspulgu jūras rāmajā līmenī.
   Sairess Smits bij satvēris zēna roku.
   — Sala! — viņš teica dobjā balsī, mēnesim izdziestot ūdens klajā.

   Pusstundu vēlāk Sairess Smits ar Herbertu atgriezās atpakaļ nometnē. Inženieris tikai pateica saviem biedriem, ka zemē, kur liktenis viņus izmetis, ir sala un ka rīt nāk­sies to tuvāk izpētīt. Pēc tam katrs, kā nu labāk varēdams, ierīkojās uz guļu, un brīdi vēlāk «salinieki» šajā bazalta alā divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā cieši aizmiga.
   Otrā rītā, trīsdesmitajā martā, pēc vieglām ceptā tra- gopana brokastīm inženieris grasījās atkal kāpt kalna vir­sotnē, lai no turienes rūpīgāk aplūkotu salu, kurā viņi varbūt ieslodzīti uz visu mūžu — ja tā atradas tālu no ap­dzīvota kontinenta vai arī ārpus Klusā okeāna arhipelāgu kuģu ceļiem. Šoreiz visi biedri viņu pavadīja jaunajā ekskursijā. Ari tie gribēja apskatīt salu, kurā jāsagādā viss dzīvei un dzīvībai nepieciešamais.
   Bij tā ap pulksten septiņiem, kad Sairess Smits, Her­berts, Penkrofs, Ģedeons Spilets un Nebs atstāja nakts no­metni. Neviens no viņiem nelikās sevišķi uztraukts par stāvokli, kādā atradās. Viņi paļāvās paši uz sevi, tikai jāievēro, ka Sairesa Smita pašpaļāvībai bij citi un viņa biedriem citi pamati. Inženieris bij pārliecināts, ka viņam izdosies šajā tuksnesīgajā zemē sagādāt visu, kas nepie­ciešams paša un viņa biedru dzīvībai, tie atkal nebēdāja neko, tāpēc ka Sairess Smits bij pie viņiem. Pēc tam kad uguns atkal bij iekurināta, it sevišķi Penkrofs neraizējās ne par ko — arī uz kailas klints izmests, viņš neizmistu, ja tikai inženieris turpat klāt.
   —    Kas tur liels! — viņš iesaucās. — No Ričmondas mēs aizceļojām bez kaut kādas atļaujas. Kāds velns mums var liegt kādā dienā aizlaisties no šīs vietas, kur acīm redzami nav neviena, kas mūs varētu aizkavēt?
   Sairess Smits gāja pa to pašu ceļu kā vakar vakarā. Ap­kārt gar līdzenuma malu, līdz pat lielajai plaisai kalna sānos. Laiks turējās lielisks. Saule pamazām kāpa augšup debess velvē un ar saviem stariem applūdināja visu kalna austrumu piegāzi.
   Viņi nonāca pie krātera. Tas tiešām bij gluži tāds, kādu inženieris arī tumsā to novēroja. Plata piltuve, kas, pa­mazām izplezdamās, pacēlās tūkstoš pēdu pār pirmās vir­sotnes līdzenumu. No plaisas lejas gala pa kalna sāniem līkumoja platas un biezas lavas straumes un stiepās līdz salas ziemeļpusei; šo salas daļu izvagoja ielejas.
   Krātera sienu stāvums iekšpusē nepārsniedza trīsdesmit piecus vai četrdesmit grādus, tur negadījās nepārkāpjamu šķēršļu, ne sevišķi nopietnu kavēkļu ceļā. Pamanāmas bij ļoti vecas atdzisušas lavas strūklas, laikam izvirdušas pa pašu krātera virsgalu, līdz platā sānu plaisa tām pavērusi jaunu ceļu.
 
   Acij nebij iespējams aptvert, cik īsti dziļi ir tie cau­rumi, kas kalna krāteri savienoja ar zemes iekšienes slā­ņiem, jo dibenu tur aizsedza melna tumsa. Tomēr neap­šaubāmi bij redzams, ka vulkāns pilnīgi izdzisis.
   Pirms pulksten astoņiem Sairess Smits ar saviem bied­riem uzkāpa kādas konusveidīgas klints galā krātera ziemeļmalā.
   —         Jūra! Visapkārt jūra! — viņi iesaucās, nespēdami atturēt šo kliedzienu, ar kuru paši sevi apzīmēja par sa­liniekiem.
   Patiešām jūra, bezgalīgs jūras klajums bij viņiem vis­apkārt. Varbūt, otrreiz virsotnē kāpdams, Sairess Smits vēl bij cerējis ieraudzīt kādu vakar tumsā nesaskatītu cietzemes krastu vai tuvēju salu. Bet līdz pat apvāršņa malai piecdesmit jūdžu tālumā itin nekas nebij redzams. Ne zīmes no citas cietzemes! Nevienas buras! Viss jūras klajums bij pilnīgi tukšs, šī sala likās atrodamies bezgalīga plašuma vidū.
   Inženieris un viņa biedri, ne vārda nerunādami, pārlū­koja okeānu visapkārt. Neviena svītra tur nepaslīda garām viņu acīm. Pat Penkrofs neredzēja nekā, lai gan viņš ar savu brīnišķo redzes spēju, ar savām acīm, ko daba kā divus teleskopus bij novietojusi zem viņa biezajām uz­acīm, pamanītu visšaurāko zemes svītriņu aiz miglas aiz- segas!
   No jūras viņu skatieni pavērsās pret salu, kura no šejie­nes bij pilnīgi pārskatāma. Ģedeons Spilets ievaicājās pirmais:
   —    Cik liela var būt šī sala?
   Bezgalīgā okeāna plašumā tā patiešām neizskatījās visai liela.
   Sairess Smits brīdi domāja, ar acīm mērodams tās ap­metu un aprēķinādams augstumu, kur pašlaik atradās. Tad viņš teica:
   —    Mīļie draugi, domāju, es daudz nemaldīšos, ja teikšu, ka krasta apmets būs ap simts jūdžu garumā.
   —- Tātad tās virsma?
   —   Tas grūti aprēķināms, — inženieris atbildēja, — tā­pēc ka salas apveids ārkārtīgi līkumots.
   Ja inženieris nekļūdījās savā aprēķinā, tad šī sala bij Vidusjūras Maltas vai Santosas salu apmērā. Tās apveids bij ļoti nenoteikts, bet tai pašā laikā ne visai bagāts ar iekarēm, pussalām, līčiem, klintsragiem un iedobumiem. Salas dīvainā forma patiešām valdzināja skatienu, un, kad Ģedeons Spilets, inženiera pamudināts, bij uzzīmējis tās kontūras, sala šķita līdzīga kādam šausmīgam Klusā oke­āna virspusē aizmigušam fantastiskam dzīvniekam.
   Tādi bij šīs salas apveidi, kuras karti reportieris uz­zīmēja diezgan precīzi.
   Austrumu krasts, kurā bij izmesti nelaimīgie gaisa ku-i ģotāji, ar platu pusloka līci iesniecās zeme un dienvid­austrumu pusē nobeidzās ar smailu iekāri, ko Penkrofs pirmajā gājienā nebij pamanījis. Ziemeļaustrumu pusē līci noslēdza divas citas iekāres ar šauru ūdens strēļu starp tām — kā šausmīgas haizivs pusatvērti žokļi.
   No ziemeļaustrumiem pret ziemeļrietumiem krasts iz­liecās kā plēsīga zvēra ieapaļš pieplacināts galvaskauss, tālāk izveidodams it kā kupri pret to vietu, kur pacēlās izdzisušais vulkāns.
   No šīs vietas krasta līnija slaidā puslokā stiepās pret ziemeļiem un dienvidiem, ar divām trešdaļām sava ga­ruma izveidodama šauru līci, kas beidzās ar garu, milzīga krokodila astei līdzīgu zemes strēmeli.
   Šī iekāre patiesībā bij īsta pussala, kura, rēķinot no iepriekš minētās salas dienvidaustrumu iekāres, vairāk nekā trīsdesmit jūdžu garumā iestiepās jūrā; pussalas krasti noapaļojās, izveidodami plašu reidu, norobežotu ar ērmīgi robotas zemes krastu.
   Visšaurākajā vietā, proti, starp «kamīnu» un līcīti, ko varēja redzēt rietumu pusē, salas platums nepārsniedza desmit jūdzes; taču tās garums, rēķinot no ziemeļaustrumu «žokļiem» līdz astes dienvidrietumu galam, bij vismaz trīs­desmit jūdzes.
   Par salas iekšieni runājot, galvenā kārtā jāpiemin sekošais: dienvidu puse no kalna līdz pat jūrmalai bij klāta ar biezu mežu, bet ziemeļu puse visgarām tuksnešaina un smilkšaina. Starp vulkānu un austrumu krastu Sairess Smits un viņa biedri pārsteigti ieraudzīja ezeru zaļu koku ietvarā. Ja lūkojās no šīs augstienes, ezers likās vienā augstumā ar jūras līmeni, bet, labāk novērojis, inženieris paskaidroja biedriem, ka tas atrodoties ap trīs simti pēdu augstāk, jo tā baseins — plato bij tiešs augstā krasta tur­pinājums.
   —    Tātad tas būs saldūdens ezers? — Penkrofs apvai­cājās.
   —    Bez šaubām, — inženieris atbildēja, — jo tajā uz­krājas no kalna plūstošais ūdens.
   —    Es redzu mazu upīti, — Herberts teica, norādīdams uz kādu šauru strautu, kura izteka likās atrodamies izdzi­sušā vulkāna rietumu piegāzē.
   —    Tiešām tā, — Sairess Smits atbildēja, — un, ja šī upīte novada ūdeni ezerā, tad jābūt arī kādai notekai, pa kuru liekie uzplūdi aiztek uz jūru. To mēs aplūkosim atceļā.
   Es redzu mazu upīti, — Herberts teica.
   ŠI mazā, diezgan līkumotā upīte un jau agrāk atrastā upe bij visa salas ūdens bagātība — mazākais, tāda tā no šejienes likās pētnieka acīm. Bet iespējams, ka pa šiem bezgalīgajiem mežiem, kas pārklāja divas trešdaļas salas, vēl ari citas upes tecēja uz jūru. Jau tāpēc vien tā jādomā, ka viss apvidus likās auglīgs un bagāts ar dažādīgu krāšņu mēreno joslu augu šķirnēm. Turpretī salas ziemeļpusē ne­manīja ne mazākās tekošu ūdeņu pazīmes; varbūt stāvoši ūdeņi atradās ziemeļaustrumu pusē, bet tas tad arī bij viss. Vispār tur bij saskatāmi tikai neauglīgi kaili smil- ktāji un kāpas — spilgtā pretmetā salas lielākās daļas kuplai audzelībai.
   Vulkāns neatradās salas centrā, bet gan tās ziemeļrie­tumu daļā, it kā uz robežas starp auglīgo un neauglīgo joslu. Pret dienvidiem, dienvidrietumiem un dienvidaus­trumiem kalna piegāzes viscaur bij zaļas lapotnes pārklā­tas. Turpretī pret ziemeļiem retie koki drīz izbeidzās pavi­sam un sākās tuksnesīgs smilkšu klajums. Vulkānam dar­bojoties, tajā pusē arī bij radusies plaisa, pa kuru lava noplūdusi līdz pat iekāres žokļu aptvertajam jūras līcim ziemeļaustrumos un sastingusi tur līdzīgi platai šosejai.
   Sairess Smits ar saviem biedriem veselu stundu nostā­vēja kalna galā. Sala viņu priekšā pletās kā izkrāsota rel­jefa karte — ar zaļajiem mežiem, dzelteno smilkti un zila­jiem ūdeņiem. Viņi to pārskatīja no vienas malas līdz otrai; vienīgi zaļo augu pārklātā zeme, krēslainās ielejas un šaurās plaisas vulkāna pakājē nebij aizsniedzamas viņu skatieniem. . (
   Atlika izšķirt vēl tikai vienu avāriju cietušo nākotnei ārkārtīgi svarīgu jautājumu.
   Vai sala ir apdzīvota?
   Reportieris pirmais uzdeva šo jautājumu, bet, sīki un no vienas vietas pārlūkojis salu, pats bij gatavs atbildēt noliedzoši.
   Nekur nebij manāms cilvēka rokas pieskāriens. Nevie­nas nometnes, neviena atsevišķa namiņa, nevienas zvej­nieku būdas malā. Ne sīkākā dūmu strūkla gaisā nelieci­nāja, ka tur mājo cilvēki. Taisnība gan, salas astes gals no vērotājiem bij apmēram trīsdesmit jūdzes tālu pret dienvidrietumiem, un tādā attālumā pat Penkrofa acij grūti nāktos saskatīt kādu cilvēka mājokli. Tāpat nebij iespējams pacelt zaļo apsegu no salas trim ceturtdaļām un palūkoties, vai zem tā slēpjas cilvēku mītnes vai ne. Bet
   parasti Klusā okeāna salu iemītnieki galvenā kārtā apdzīvo krastmalas, taču šī krastmala visapkārt likās pilnīgi tukša.
   Kamēr būs veikti sīkāki pētījumi, bij jāpieņem, ka sala nav apdzīvota.
   Bet varbūt to šad un tad apmeklēja kaimiņu salu iedzim­tie? Uz šo jautājumu atbildēt bij grūti. Piecdesmit jūdžu plašā apkārtnē neviena cita zeme nebij saskatāma. Bet tik­pat malajiešu laivas, kā polinēziešu pirogas viegli iespēja nobraukt piecdesmit jūdžu garu ceļu. Viss bij atkarīgs no tā, vai sala ir pilnīgi vientuļa Klusā okeāna vidū vai arī pieder kādam arhipelāgam. Vai bez nepieciešamiem in­strumentiem Sairesam Smitam vēlāk izdosies aprēķināt, uz kāda garuma un platuma grāda tā atrodas? Tas bij grūti domājams. Tomēr šādā neziņā likās nepieciešams nodro­šināties pret iespējamo kaimiņu desantu šajā salā.
   Salas izpētīšana bij pabeigta, tās apveids uzmests, virs­puse apskatīta, lielums aprēķināts, atzīmēti ūdeņi un kalni. Mežu un klajumu vietas arī galvenos vilcienos tika iezīmētas reportiera kartē. Tagad vēl atlika tikai nokāpt lejā un pārbaudīt šīs zemes minerālu, augu un dzīvnieku bagātības.
   Bet pirms tam Sairess Smits teica saviem biedriem mie­rīgā un nopietnā balsī:
   —       Redziet, draugi, kādā šaurā zemes gabaliņā visvare­najam paticis mūs izmest. Te mums varbūt nāksies ilgi no­dzīvot. Varbūt pienāks negaidīta palīdzība, ja kāds kuģis, nejauši garām braukdams… Es saku nejauši, jo sala visai neievērojama; pat noderīga līča te nav, kur kuģiem pie­stāt, un jābaidās, vai tā tikai neatrodas sāņus no parasta­jiem jūras braucamiem ceļiem, proti, pārāk tālu uz dien­vidiem no tiem kuģiem, kas apbraukā Klusā okeāna arhi- pelāgus, un pārāk tālu uz ziemeļiem no tiem, kuri dodas uz Austrāliju apkārt Horna ragam. Es negribu jums nekā slēpt…
   —   To jūs darāt pareizi, — reportieris žirgti atsaucās. — Jums ir darīšana ar vīriem. Viņi uzticas jums, un jūs varat paļauties uz viņiem. Vai nav taisnība, mani draugi?
   —   Es esmu gatavs visās lietās paklausīt Sairesa kun­gam, — Herberts apliecināja, inženiera roku satvēris.
   —    Visur un vienmēr, mans kungs! — Nebs iesaucās.
   —   Bet es, — jūrnieks teica, — nu, lai tad mani pērkons sasper, ja es pretotos ķerties pie darba. Un, ja jus vela- ties, Smita kungs, izveidosim no šīs salas mazu Ameriku!
   Būvēsim te pilsētas, ierīkosim dzelzceļus un telegrāfa līni­jas un vienā jaukā dienā, kad sala būs pietiekoši pārvei­dota, labi iekārtota un civilizēta, piedāvāsim to Savienoto Valstu valdībai. Tikai vienu es vēlētos.
   —    Ko tad? — reportieris apvaicājās.
   —    Neuzskatīsim sevi kā nejauši krastā izmestus, bet gan kā ieceļotājus, kuri ieradušies kolonizēt šo salu.
   Sairess Smits nevarēja apslēpt smaidu, un jūrnieka priekšlikums tika pieņemts. Tad viņš pateicās saviem bied­riem un piebilda, ka paļaujoties uz viņu enerģiju un pa­līdzību no augšienes.
   —    Labi! Bet tagad atpakaļ uz «kamīnu»! — Penkrofs iesaucās.
   —    Vēl vienu acumirkli, mīļie draugi! — inženieris teica. — Man liekas, mums vajadzētu šo salu, tāpat tās pussalas, iekāres un upes, nosaukt zināmā vārdā.
   —    Pilnīgi pareizi, — reportieris atsaucās. — Tad nā­kotnē mums vieglāk būs iespējams citcitam clot rīkojumus un arī izpildīt tos.
   —    Tiešām, — jūrnieks piekrita. — Tad mums būs no­teiktas vietas, zināsim, no kurienes katrs nāk vai kurp iet. Vismaz varēsim iedomāties, ka atrodamies kārtīgā salā.
   —    Piemēram, tas pats «kamīns», — Herberts ieminējās.
   —    Taisnība, — Penkrofs iesaucās. — Tas bij visvien­kāršākais nosaukums, un man tas tāpat gluži nejauši ienāca prātā. Vai mūsu pirmajai nometnei paturēsim šo pašu vārdu, Smita kungs?
   —    Jā gan, Penkrof, tāpēc ka jūs viņu tā esat nosaukuši.
   —    Labi! -— jūrnieks jautri teica. — Ar citām vietām mēs viegli tiksim galā. Nosauksim katru savā vārdā, kā to darīja Robinsons, par kura piedzīvojumiem Herberts maxi lasījis vairākas reizes: Likteņa jūras līcis, Kašalotu pus­sala, Pievilto Cerību iekāre!…
   —    Vai arī sauksim Smita kunga, Spileta kunga un Neba vārdā, — Herberts prātoja.
   —    Manā vārdā! — Nebs atsaucās, parādīdams savus spilgti baltos zobus.
   —    Kāpēc gan ne? — Penkrofs teica. — Neba osta ska­nētu gluži labi. Un — Ģedeona iekāre …
   -— Es gan ieteiktu no mūsu pašu tēvzemes aizņemties nosaukumus, — reportieris ierunājās. — Tādus, kas mums atgādina Ameriku.
   —   Jā, attiecībā uz galvenajiem jūras līčiem un ezeriem es jums piekrītu, — Sairess Smits teica. — Man šķiet, draugi, ka vislabāk būs, ja šo lielo ieliekumu salas aus­trumu krastā nosauksim par Savienības līci, plato aizu dienvidos par Vašingtona līci, kalnu, kura virsotnē pat­laban stāvam, par Franklina kalnu, bet ezeru, kas plešas tepat lejā mūsu acu priekšā, par Granta ezeru. Šie vārdi mums allaž atgādinās tēvzemi un tās lielos slavenos pil­soņus. Turpretim mazajiem līcīšiem, iekarēm, pussalām un upēm, ko patlaban redzam no šī kalna, labāk izvēlēsi­mies nosaukumus saskaņā ar to īpatnējo dabu un izskatu. Tie mums labāk iespiedīsies atmiņā, turklāt būs arī prak­tiskāki. Salas apveids ir visai dīvains, mums diezgan grūti nāksies atrast tai pieskanīgu nosaukumu. Upes, kuras var­būt tek pa šiem turpmāk izpētāmiem mežiem, jūras līčus un līcīšus, ko vēlāk atradīsim, nokrustīsim tad, kad bū­sim tos labi aplūkojuši. Kā jūs, draugi, domājat?
   Biedri bez iebilduma piekrita inženiera priekšlikumam. Sala kā atplesta karte gulēja viņu acu priekšā, te nācās tikai nosaukt zināmā vārdā tās sakļautos vai izplestos stūru leņķus un kalnājus. Ģedeons Spilets tos citu pēc cita at- k zīmēja savā uzmetumā, un atlika tikai noteikt salas ģeo- I grafiskos nosaukumus.
   Vispirms viņš pierakstīja inženiera minētos Savienības I un Vašingtona jūras līčus un Franklina kalnu. [ — Bet nu, — reportieris teica, — es ieteicu šo pussalu, kura sniecas pret dienvidrietumiem, nosaukt par Čūskas pussalu, bet pašu tās galu par Rāpuļa zemesragu, tāpēc ka ar savu līkumu tas patiešām atgādina kāda rāpuļa asti., [ — Pieņemts! — inženieris noteica, ļ — Man liekas, — Herberts teica, — šo šauro līci salas f olrā galā, kas tik ļoti atgādina spraugu starp pavērtiem I žokļiem, vajadzētu nosaukt par Haizivs līci.
   —   Labi izdomāts! — Penkrofs iesaucās. — Un, lai glezna būtu pilnīgāka, zemes strēlas līča abējās puses sauksim par Žokļu iekarēm.
   i — Bet tad divām būs vienāds nosaukums, — reportieris iebilda.
   —   Nekas, — Penkrofs atteica, — sauksim tās par Zie- meļžokļu un Dienvidžokļu iekarēm.
   —    Pierakstīts, — Ģedeons Spilets paziņoja.
   —   Atliek vēl nokrustīt salas dienvidaustrumu stūri, — Penkrofs teica.
   —    Vai Savienības līča tālāko apmalu? — Herberts vai­cāja.
   —   Naga iekāres! — iesaucās Nebs, lai kādai vietai salā paliktu arī viņa izdomātais nosaukums.
   Patiešām — šis nosaukums bij visai zīmīgs, jo šīs salas iekāres savā dīvainā, fantastiskam kustonim līdzīgā vei­dojumā stipri atgādināja asi izlaistus nagus.
   Penkrofs tīri sajūsminājās par šīm krustībām, un jauni mazliet pārspīlēti apzīmējumi sekoja cits pēc cita.
   Upe, kura kolonistus apgādāja ar dzeramo ūdeni un kuras tuvumā balons bij izmests krastā, tika nosaukta par Pateicības upi, tā parādot savu atzinību liktenim. Saliņu, uz kuras lidotāji vispirms patvērās, nosauca par Glābšanas salu.
   Līdzenumu virs augstās klints sienas pāri «kamīnam», no kurienes atvērās plašs skats visapkārt, — par Tālo skatu.
   Un, beidzot, visu necaurejamo meža biezokni Čūskas pussalā — par Tālo rietumu mežu.
   Arī visas pārējās jau pazīstamās un vēlāk pārstaigāja­mās vietas dabūs savus sevišķos nosaukumus, līdzko būs tuvāk iepazītas.
   Debespuses inženieris apmēram apzīmēja pēc saules. Izrādījās, ka Savienības līcis un Tālā skata līdzenums at­radās austrumu pusē. Bet otrā dienā, precīzi novērodams saules lēktu un rietu un uzzīmēdams tās atrašanās vietu vidū starp abiem šiem starplaikiem, viņš pareizi uzzinās ziemeļus, jo pusdienas laikā saule dienvidu puslodē at­rodas taisni pret ziemeļiem, nevis pret dienvidiem, kā tas notiek dienvidu platuma grādos.
   Viss likās kārtībā, kolonisti jau grasījās doties lejā uz «kamīnu», kad Penkrofs piepeši iesaucās:
   —    Bet mēs taču esam briesmīgi aizmāršas!
   —   Kāpēc tā? — Ģedeons Spilets, savu burtnīcu aizvēris un kājās piecēlies, vaicāja.
   —    Bet pati sala? To mēs taču esam aizmirsuši nokrustīt!
   Herberts ieteica nosaukt to inženiera vārdā, pārējie
   biedri tam sirsnīgi piekrita, bet Sairess Smitš noraidoši iebilda:
   —    Nē, draugi! Nosauksim labāk salu tā lielā pilsoņa vārdā, kurš patlaban cīnās par Amerikas vienību. Sauk­sim to par Linkolna salul
 
   Trīskārtējs «urā» atskanēja par atbildi šim priekšliku­mam.
   Tovakar pirms gulētiešanas jaunie kolonisti ilgi runāja par savu tālo tēvzemi un par briesmīgo, asiņaino karu, kas tur patlaban plosījās. Visiem bij stipra pārliecība, ka Dienvidiem drīz būs jāpiekāpjas un ka Ziemeļu taisnā lieta uzvarēs, pateicoties Grantam un Linkolnam.
   Tas notika 1865. gada trīsdesmitajā martā; viņiem ne­bij ne jausmas, ka sešpadsmit dienas vēlāk Vašingtonā tiks izdarīts drausmīgs noziegums, ka lielajā piektdienā Ābrams Linkolns kritīs no fanātiķa lodes.

   Linkolna salas kolonisti vēlreiz aplaida skatienu vis­apkārt, apstaigāja krātera šauro apmalu un pēc pusstundas jau nokāpa lejā pie savas nakts nometnes pirmajā līdze­numā.
 
   Penkrofs domāja, ka patlaban esot brokastlaiks, un sa­kūra ar to radās jautājums par Sairesa Smita un reportiera pulksteņu noregulēšanu.
   Mēs zinām, ka Ģedeona Spileta pulkstenis nebij samircis ūdenī, jo viņu pašu izmeta tik tālu kāpās, kur viļņi ne­sniedzās. Tas bij ārkārtīgi vērtīgs instruments, īsts kaba­tas hronometrs, ko Ģedeons Spilets nekad neaizmirsa va­karos rūpīgi uzvilkt.
   Turpretī inženiera pulkstenis bij apstājies tajā acumir­klī, kad tā īpašnieks bij izmests krastā.
   Sairess Smits to tomēr uzvilka un, pēc saules novērojis, ka patlaban ir apmēram pusdeviņi, noregulēja pulksteni uz šo stundu.
   Ģedeons Spilets ar savējo gribēja darīt tāpat, bet inže­nieris viņu aizturēja.
   —   Pagaidiet, mīļo Spilet! Jūsu pulkstenis taču rāda Ričmondas laiku?
   —    Jā gan, Saires.
   —    Tātad jūsu pulkstenis ir pieskaņots turienes meridiā­nam, proti, gandrīz turpat Vašingtonas meridiānam?
   —    Bez šaubām.
   —   Labi, lai tad tas paliek tāpat. Jūs tikai to rūpīgi uz­velciet, bet rādītājus neaiztieciet. Tas mums vēl var no­derēt.
   «Kādā ziņā?» jūrnieks nodomāja.
   Viņi paēda ar tādu ēstgribu, ka putna cepeša un riekstu paliekas līdz beidzamajam tika patērētas. Bet Penkrofs par to nemaz neuztraucās. Atceļā viņi sagādās jaunu pārtiku. Tops, kas bij dabūjis diezgan niecīgu daļu, meža biezoknī sadzīs noderīgu medījumu. Turklāt jūrnieks gribēja vien­kārši lūgt inženieri, lai viņš pagatavo pulveri un vienu vai divas medību šautenes, un nemaz nešaubījās, ka tas būtu itin viegli iespējams.
   Sairess Smits ieteica saviem biedriem pameklēt citu ceļu no augšējā līdzenuma uz «kamīnu». Viņam visai gribējās aplūkot tuvāk krāšņiem kokiem ieskauto Granta ezeru, tāpēc viņi devās lejup pa vienas kalna pakāpes muguru, kur likās sākums ezerā ietekošai upei. Par apkārtni saru­nādamies, gājēji lietoja tikai pašu izdomātos nosaukumus, un tā valodas un domu izmaiņa veicās daudz vieglāk. Her­berts un Penkrofs, viens jauns un otrs gandrīz bērnā pār­vērties, bij pavisam sajūsmināti. Naigi soļodams, jūrnieks sacīja:
   —    Redzi, Herbert, cik jauki! Mēs, mīļo zēn, nekur ne­varam nomaldīties, vai nu ejam uz Granta ezeru, vai cauri Tālo rietumu mežājam gar Pateicības upi, — katrā gadī­jumā nonāksim Tālā skata līdzenumā un no turienes pie Savienības līča.
   Viņi norunāja neiet cieši kopā, bet arī pārāk tālu ne­aizklīst citam no cita. Nebij ne mazāko šaubu, ka salas biezajos mežos mājo arī bīstami zvēri, un tāpēc prātīgā­kais bij labi uzmanīties. Penkrofs, Herberts un Nebs, kā parasti, gāja pirmie, bet viņiem pa priekšu Tops, kurš izošņāja katru krūmu puduri. Reportieris ar inženieri turē­jās kopā — Ģedeons Spilets gatavs atzīmēt katru atgadī­jumu, Sairess Smits kluss un vērīgs, reižu reizēm apstāda­mies tikai tādēļ, lai paceltu kādu minerāla gabaliņu vai noplūktu kādu augu, ko neprātodams sabāza kabatās.
   —    Kāda velna pēc viņš visu to uzlasa? — Penkrofs noņurdēja. — Es arī skatos diezgan vērīgi, bet neredzu nekā, pēc kā vērts būtu pieliekties.
   Ap pulksten desmitiem mazais pulciņš kāpa lejā pa Franklina kalna pakājes pēdējo pauguru. Te auga tikai daži krūmu puduri un reti koki. Gājēji soļoja pa dzelte- nēju, saules izdedzinātu, apmēram jūdzi platu klajumu, ap kuru puslokā liecās tumšzaļa meža svītra. Ceļā bieži ga­dījās plaisas un milzīgi bazalta slāņi, kuri, pēc Bišofa ap­rēķina, paspējuši atdzist tikai trīssimt piecdesmit miljonos gadu. Tomēr te neredzēja lavas straumju, kas galvenokārt bij plūdušas pa kalna ziemeļu nogāzēm. • Sairess Smits bij domājis bez kavēkļiem aizsniegt upi, kurai, pēc viņa domām, vajadzēja sākties mežmalā, bet tad viņš piepeši ieraudzīja Herbertu steidzamies šurp, ka­mēr Nebs ar jūrnieku aiz klints nebij redzami.
 
   —    Kas ir, mīļo zēn? — Ģedeons Spilets vaicāja.
   —    Dūmi! — Herberts atsaucās. — Mēs ieraudzījām dū­mus simts soļus attālu pa klinšu spraugu ceļamies gaisā.
   —    Vai tad tiešām šajā apvidū būtu cilvēki? — repor­tieris iekliedzās.
   —    Nerādīsimies, — Sairess Smits sacīja, — pirms ne­būsim pārliecinājušies, ar ko mums darīšana. Es drīzāk baidos nekā vēlos sastapt iedzimtos uz šīs salas. Kur ir Tops?
   —    Tops aizskrēja mums pa priekšu.
   —    Un viņš nerēja?
   —    Nē.
   —    Tas ir savādi. Tomēr pamēģināsim saukt viņu at­pakaļ.
   Dažus acumirkļus vēlāk inženieris, Ģedeons Spilets un Herberts pievienojās pārējiem diviem biedriem un, tāpat kā tie, noslēpās aiz bazalta atlūžņiem.
   No turienes viņi skaidri redzēja dzeltenus dūmus vār- pjamies gaisā.
   Uz sava saimnieka paklusu svilpienu Tops atskrēja at­pakaļ, bet inženieris, ar zīmi norādījis biedriem uzgaidīt tepat, pazuda klinšu spraugā.
   Palicēji diezgan uztraukti gaidīja šā izlūko juma rezul­tātus, bet tad viņi izdzirda Sairesa Smita saucienu un stei­dzās turp. Acumirklī viņi bij pie inženiera, un tūliņ visi reizē saoda nepatīkamu smaku gaisā.
   Inženieris no šīs smakas tūliņ bij izpratis, no kurienes ceļas dūmi, kas viņu sākumā ne bez iemesla uztrauca.
   —    Šo uguni vai drīzāk dūmus rada daba pati. Tur ir tikai kāds sēravots, kurš mums noderēs kakla iekaisuma dziedināšanai.
   —    Tas ir labi! — Penkrofs iesaucās. — 2ēl, ka man pat­laban nav iesnu!
   Kolonisti tuvojās tai vietai, no kurienes vēlās dūmi. Tur patiešām atradās sēra sodas avots. Diezgan platā straumē tas izvirda no klints spraugas, saceldams tvaikus ar asu sērskābes smaku.
   Sairess Smits iemērca roku ūdenī un tūliņ samanīja eļļotu šķidrumu. Nogaršoja to un sajuta salkanu garšu. Temperatūra bij deviņdesmit pieci grādi pēc Fārenheita (35° virs nulles pēc simts grādu skalas).
   Herberts apvaicājās, kā viņš varot zināt ūdens tempe­ratūru.
   —    Gluži vienkārši, mīļais bērns, —\tas atbildēja. — Roku iemērcis, es nesajutu ne aukstumu, ne siltumu, tātad ūdenim ir cilvēka miesai līdzīga temperatūra, tas ir aptuveni deviņdesmit pieci grādi.
   Tā kā patlaban nevienam nebij vajadzības izlūkot avota dziedinošās spējas, kolonisti gāja tālāk uz pāra simts soļu atstato meža malu.
   Kā jau paredzēts, straujš un dzidrs strauts tur patiešām tecēja starp diviem stāviem sarkaniem krastiem, kur ne­nācās grūti sazīmēt dzelzs piemaisījumu. Pēc šīs krāsas strauts bez kādas prātošanas tika nosaukts par Sarkano.
   Strauts bij diezgan plats, dziļš un dzidrs, kalna ūdens pa to plūda te lēnām, te mutuļodams un šņākdams, te klusu slīdēdams pa smilkšaino gultni, te lēkādams pār klinšu kāpšļiem. Trīsdesmit un četrdesmit pēdu plats, strauts tā tecēja pusotras jūdzes garu gabalu līdz ezeram. Tā kā ūdens strautā bij salds, tad jādomā, ka arī ezerā tas tāds pats. Šis apstāklis varēja būt ļoti izdevīgs, ja ezera apkaimē izdotos atrast ērtāku mājokli nekā «kamīns».
   Koki, kas simts pēdu biezās svītrās apēnoja strauta krastus, pa lielākajai daļai piederēja pie tām sugām, kādas bagātīgi sastopamas Austrālijas un Tasmānijas mērenajās daļās, bet nevis tām, kas auga jau izpētītajā salas daļā, dažu jūdžu atstatumā no Tālā skata līdzenuma. Šajā gada­laikā un aprīļa mēnesī, kas sakrīt ar oktobri otrajā zemes puslodē, kokiem vēl bij pilnīgi zaļas lapas. Pa lielākajai daļai te auga kazuarīni un eikalipti, starp kuriem daži nā­kamo vasaru dos saldu mannu, līdzīgu tai, kāda aug aus­trumos. Klajuma vidū auga Austrālijas ciedru puduri, aiz­auguši ar zaļu zāli, ko Jaunholandē sauc par «tisaku»; bet Klusā okeāna salu arhipelāgos tik parastās kokosa palmas šajā salā nekur nemanīja, jo sala, šķiet, atradās uz pārāk zema platuma grāda.
   —   Cik slikti! — Herberts teica. — Tik noderīgs koks un ar tādiem skaistiem augļiem!
   Kas attiecas uz putniem, tad tie eikaliptu un kazuarīnu paretajā lapotnē ņudzēt ņudzēja. Melni, balti un pelēki kakadu, daždažādas krāsas papagaiļi, zaļie «karaļi» ar sarkanām sekstēm un zilie lori ņirbēja, kā caur prizmu aplū­koti, un apdullinoši ķērca.
   Bet visu topiepeši pārskanēja dīvains juceklīgu balsu koncerts kādā biezoknī. Kolonisti saklausīja gan putnu dziedāšanu, gan četrkāju dzīvnieku rēcienus, tādu dīvainu klakšķināšanu, ko gandrīz varēja pieņemt par iedzimto valodu. Aizmirsuši visnepieciešamāko uzmanību, Nebs ar Herbertu bij aizsteigušies pie šā krūmāja. Par laimi, tur nebij ne apšaubāmu kustoņu, ne bīstamu mežoņu, bet vienkārši tikai bars to dziedātāju un medītāju putnu, ku­rus parasti mēdz saukt par kalnu fazāniem. Daži nūjas sitieni pārtrauca šo mēditāju koncertu un sagādāja lielisku cepeti vakariņām.
   Herberts ievēroja arī krāšņus baložus bronzas krāsas spārniem, citus kupliem cekuliem, citus zaļu spalvu i< l< ip.i, gluži ka viņu radinieki Portmakarijā, bet rokā da­bū! tos nobij iespējams, gluži tāpat kā kraukļus un ža­gatas, kuri pūļiem cēlās gaisā. Viens šautenes šāviens ar sīkām skrotīm iznīcinātu bariem šo putnu, bet mednieki patlaban šauteņu vietā varēja lietot tikai akmens svieža­mās lingas un durkļu vietā nūjas, taču šie primitīvie ieroči izrādījās visai nepiemēroti.
   To nelietderība sevišķi skaidri tika redzama, kad pa­gadījās savādu četrkāju dzīvnieku bars, īsti zīdītāji-lido- tāji, kuri trīsdesmit pēdu slaidiem lēcieniem aizlaidās krū­miem pāri, tā ka izskatījās gluži pēc vāverēm, kas lido no viena koka uz otru.
   —    Tie ir ķenguri! — Herberts iesaucās.
   —    Un viņus var ēst? — Penkrofs apvaicājās.
   —    It sevišķi sautētā veidā tas ir labākais ēdiens, — reportieris paskaidroja.
   Ģedeons Spilets vēl nebij pabeidzis šo kārdinošo tei­kumu, kad jūrnieks, Nebs un Herberts jau metās ķengu­riem pa pēdām pakaļ. Sairess Smits velti sauca viņus atpakaļ. Velti viņi mēģināja panākt šos lunkanos kusto­ņus, kuri aizlidoja kā gumijas bumbas. Jau pēc piecām minūtēm mednieki bij galīgi aizkusuši, bet ķenguru bars pazudis biezoknī. Arī Topam šoreiz nebij nekāda panā­kuma.
   —    Sairesa kungs, — Penkrofs teica, kad inženieris un Spilets bij pienākuši klāt. — Sairesa kungs, jūs redzat, ka mums nepieciešams pagatavot šautenes. Vai tas ir iespējams?
   —    Varbūt, — inženieris atbildēja, — bet mēs vispirms lūkosim pagatavot lokus un bultas. Es nešaubos, ka jūs pratīsiet ar tiem rīkoties tikpat veikli kā austrāliešu med­nieki.
   —    Loki un bultas! — Penkrofs atsaucās nicinoši. — Tie var noderēt puikām!
   —    Neesiet tik lepns, draugs Penkrof, — reportieris at­bildēja. — Ar loku un bultām pasaule gadu simteņiem ilgi ir mērcēta asinīs. Pulveris ir tikai vakardienas izgud­rojums, bet karš diemžēl ir tikpat vecs kā cilvēku dzi­mums.
   —    Jums taisnība, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja.
   —  Es allaž pārsteidzos un tāpēc atvainojos.
   Bet Herberts savā dabas zinātņu sajūsmā atkal novir­zīja valodu uz ķenguriem.
   —    Mums te ir pagadījusies visgrūtāk sagūstāmā ķen­guru pasuga. Tie ir tā saucamie milzeņu ķenguri ar garu, pelēku spalvu, bet, ja nemaldos, ir arī vēl melni un sar­kani ķenguri, klinšu ķenguri un žurku ķenguri, kurus vis­vieglāk dabūt rokā. Pavisam esot ap divpadsmit ķenguru pasugas…
   —    Es tev teikšu, Herbert, — pamācoši iebilda jūrnieks,
   —   es zinu tikai vienu ķenguru sugu — «iesma ķengurus», un taisni tās sugas mums šovakar trūkst.
   Pārējie nevarēja valdīt smieklus, dzirdot Penkrofa jauno klasifikāciju. Brašais jūrnieks nespēja apslēpt savu nožēlu par to, ka vakariņām nebij dziedātāja fazāna cepeša; bet galu galā laime uzsmaidīja viņam vēlreiz.
   Tops, nojauzdams, ka patlaban arī viņa paša intereses svarā, skraidīja krustām šķērsām, ar divkāršu instinktu izošņādams malu malas. Ja viņam būtu patrāpījies kāds medījums, diezin vai medniekiem no tā kas paliktu pāri, likās, ka viņš patlaban rīkojas pats uz savu galvu. Bet Nebs viņu stingri uzmanīja, un tas bij prātīgi darīts.
   Ap pulksten trijiem Tops piepeši pazuda kādā krūmājā, un drīz vien dobja rēkšana no turienes liecināja, ka viņš cīnās ar kādu kustoni.
   Nebs steidzās turp un patiešām ieraudzīja, ka Tops pat­laban saplosa kādu četrkāji dzīvnieku un ka desmit se­kundes vēlāk Topa vēderā tas vairs nebūtu pazīstams. Bet, par laimi, suns bij uzbrucis veselam pūlim, un zemē no­kosti gulēja vēl divi tādi paši grauzēji, jo Topa laupījums piederēja pie grauzēju kustoņu sugas.
   Ar uzvarētāja lepnumu Nebs parādījās atkal, katrā rokā nesdams pa dzīvniekam zaķa lielumā. Spalva tiem bij dzeltenēja, ar zaļganiem plankumiem, bet astes vietā vāji attīstījies stumbenis.
   Savienoto Valstu pilsoņi tūliņ pazina šos dzīvniekus. Tie bij tā saucamie «maras» — agutu sugas, mazliet lie­lāki nekā viņu radinieki tropiskajos apvidos, īsti Amerikas truši garām ausīm un pieciem dzeraukstu zobiem katrā žokļa pusē, ar ko tie galvenā kārtā atšķiras no agutiem.
   — Urā! — Penkrofs iekliedzās. — Cepetis klāt! Nu mēs varam tūliņ iet mājās!
   Pēc šī apstājas brīža gājiens atsākās no jauna. Sarka­nais strauts tecēja joprojām, dzidri mirgodams kazuarīnu, banksiju un milzīgu gumijkoku aizēnā. Brīnišķi lilijveidīgi augi sniecās divdesmit pēdu augstumā. Arī dažādi citi jaunajam dabas zinātniekam pilnīgi sveši koki un krūmāji zaļiem viļņiem liecās pāri strautam, kura čalošanu varēja sadzirdēt.
   Strauta gultne manāmi pletās plašumā, un Sairess Smits bij pārliecināts, ka ieteka drīz būs aizsniegta. Patiešām, izspraukušies cauri skaistu koku masīvam biezoknim, gā­jēji to pēkšņi ieraudzīja savā priekšā.
   Viņi bij iznākuši Granta ezera rietumu krastā. Apkārtne, nudien, bij aplūkošanas vērta.
   Aptuveni septiņu jūdžu apkārtmērā, apjomā divi simti piecdesmit akru[4] lielais ūdens klajš visapkārt bij dažne­dažādu zaļu koku ieskauts. Pret austrumiem cauri gleznai­najam zaļajam aizkaram mirgoja jūras līmeņa apvārsnis. Pret ziemeļiem ezera krastam bij slaids iedobums zemes iekšienē, gluži pretēji asā leņķī izliektajam dienvidu kras­tam. Neskaitāmi ūdens putni laidelējās pa šā mazā Ontā- rio krastiem. Tūkstoš salu vietā, kā šā paša nosaukuma lielajā Amerikas ezerā, te tikai viena pati klints pacēlās no ūdens dažus simts soļus attālu no dienvidu krasta. Li­kās, šo klinti sevišķi iecienījuši zivju dzeņi; nopietni, nekustēdamies tie pāriem tupēja uz akmens šķeltnēm, vē­rodami garām peldošas zivis, tad piepeši, skarbi iebrēk­damies, nonira ūdenī un pēc acumirkļa atkal parādījās ar laupījumu knābī. Bez tam pa krastiem un saliņu klaiņoja meža pīles, pelikāni, ūdensvistas, sarkanknābji, filedoni ar sarenei līdzīgām mēlēm un, beidzot, daži eksemplāri krāšņo lirastu, kuru astes graciozi izpletās gluži kā liras.
   Ezera ūdens bij salds un dzidrs, tikai patumšā krāsā un, spriežot pēc koncentriski viļņainiem apļiem tā līmenī, arī zivju bagāts.
   —    Šis ezers patiešām ir ļoti skaists, — Ģedeons Spilets iesaucās. — Labi būtu dzīvot tā krastmalā!
   —    Te arī dzīvosim! — Sairess Smits atbildēja.
   Lai pa īsāko ceļu nokļūtu pie «kamīna», kolonisti aiz­gāja pa krastu līdz ezera dienvidgala asajam stūrim. Ar lielām pūlēm viņi izlauza ceļu caur meža un krūmāju bie­zokni, kam cilvēka roka vēl nebij pieskārusies, un no turienes pagriezās uz jūras pusi, lai tā nokļūtu Tālā skata līdzenuma ziemeļos. Pēc divu jūdžu gājiena šajā virzienā cauri pēdējo koku aizkaram paspīda ar zālāju noaudzis līdzenums un pāri tam jūras bezgalīgais klajš.
   Lai nonāktu tieši pie «kamīna», bij jāiet iešķērsām pāri jūdzi platajam līdzenumam un jānokāpj līdz Pateicības upes līkumam. Bet inženieris gribēja uzzināt, kur paliek ezera liekais ūdens, un tāpēc viņi turpināja pētījuma gā­jienu turpat pa krastmalu pusotras verstis tālāk pret zie­meļiem. Domājams, ka ezeram ir kāda noteka cauri gra­nīta slāņiem. Ezers taču bij tikai plašs baseins; Sarkanais strauts tajā nemitīgi plūdināja jaunu ūdeni, tāpēc liekais ūdens droši vien kaut kur spēji aizplūst jūrā. Ja tas tā patiešām izrādītos, inženieris domāja lietderīgi izlietot šī ūdenskrituma spēku, kurš tagad nevienam nedeva nekāda labuma. Tādēļ viņi visi gāja arvien tālāk pa Granta ezera krastu, bet veselas jūdzes tālā apgabalā Sairess Smits vēl nebij atradis noteku, kurai taču katrā ziņā kaut kur va­jadzēja būt.
   Bij jau puspieci pēc pusdienas. Izsalkums spieda gājējus pēc iespējas ātrāk uzmeklēt veco mājvietu. Mazais pul­ciņš griezās atpakaļ pa savām pašu pēdām Pateicības upes kreisajā krastā, un tā Sairess Smits ar biedriem atgriezās «kamīnā».
   Tur tūliņ iekūra uguni. Nebam ar Penkrofu, dabiski, piekrita pavāru uzdevums, vienam kā nēģerim, otram kā jūrniekam, un viņi abi ņēmās gatavot aguta cepeti; viņu pavāru mākslai bij lieli panākumi.
   Kad vakariņas bij paēstas un visi taisījās uz guļu, Sai­ress Smits izvilka no kabatām ceļā uzlasītos dažādu mi­nerālu gabaliņus un teica:
   — Mani draugi, te ir dzelzs rūda, sēra pirīts, māls, kaļ­ķis un ogle. Lūk, ko dat^a nodod mūsu rīcībā! Ar rītdienu ķersimies pie darba!

   —    Nu, Sairesa kungs? — Penkrofs otrā rītā vaicāja in­ženierim. — No kā mēs iesāksim?
   —    No paša sākuma, — Sairess Smits atbildēja.
   Patiešām — kolonistiem bij jāsāk no paša sākuma.
   Viņiem nebij visnepieciešamākās lietas, ar ko darināt kādu rīku; viņi atradās pat sliktākos apstākļos nekā daba, kurai «laika diezgan rīkoties ekonomiski». Laika bij maz, neka­vējoties jādomā par savu eksistenci, un, ja arī, pateicoties agrākajai pieredzei, nenācās nekā jauna izgudrot, tad to­mēr viss bij jāizgatavo. Dzelzs un tērauds vēl bij tikai rūdas veidā, trauku vietā — negatavs māls, veļas un ap­ģērba vietā — neapstrādāts šķiedru materiāls.
   Jāaizrāda, ka mūsu kolonisti bij «vīri» šā vārda visla­bākajā nozīmē. Inženieris Smits nebūtu varējis atrast inte­liģentākus, uzticamākus un enerģiskākus biedrus. Viņš bij tos izvaicājis un zināja, ko katrs spēj.
   Ģedeons Spilets, ļoti apdāvināts reportieris, plaši un vispusīgi izglītots, ir ar savu gudro galvu, ir ar stiprajām rokām bij īsti noderīgs salas kolonizēšanas darbam. Ne­kāda grūtuma priekšā viņš neatkāpsies; būdams kaislīgs mednieks, viņš tagad vērtīs par amatu to, ko līdz šim pie­kopis tikai kā izpriecu.
   Herberts, brašs un dabas zinātnēs labi skolots jaunek­lis, bij daudzējādi noderīgs kopējā dzīvē un darbā.
   Nebs bij pati personificēta padevība. Veikls, saprātīgs, nenogurdināms, stiprs, ar dzelzs veselību apveltīts, viņš
   mazliet prata kalēja darbu un ar to mazajai kolonijai va­rēja visādi pakalpot.
   Penkrofs, apbraukājis par matrozi visas pasaules jūras, strādājis par namdari Bruklinas kuģu būvētavās, par skro­deri uz valsts kara kuģiem, par dārznieku atvaļinājuma laikā un tā joprojām, bij īsts jūrnieks, visur lietojams, katram darbam noderīgs.
   Patiešām grūti nāktos salasīt kopā citus piecus vīrus, spējīgākus cīnīties ar likteni un drošākus par uzvaru.
   —           Sāksim no paša sākuma, — Sairess Smits bij teicis. Bet šis sākums nozīmēja tāda daikta pagatavošanu, ar ko varētu pārveidot dabas produktus. Vispār zināms, kāda loma tādos pārveidojumos piekrīt karstumam. Malkas un ogļu degmateriāla te bij papilnam, tikai krāsns jāuzmūrē.
   —          Kādam nolūkam noderēs šī krāsns? — Penkrofs jau­tāja.
   —          Nepieciešamo trauku pagatavošanai, — Sairess Smits atbildēja.
   —    No kā mēs taisīsim krāsni?
   —    No ķieģeļiem.
   —    Bet ķieģeļus?
   —          No māla. Uz priekšu, draugi! Lai materiāls nebūtu jānes tālu, mēs ierīkosim darbnīcu turpat darba vietā. Nebs piegādās pārtiku, un uguns mums arī tur netrūks ēdiena pagatavošanai.
   —          Bet ja nu medību ieroču trūkuma dēļ mums izbeig­sies pārtika? — reportieris iebilda.
   —    Bijis mums vēl viens pats nazis! — jūrnieks izsaucās.
   —    Un tad? — Sairess Smits jautāja.
   —          Tad? Es darinātu loku un bultas, un putnu un cita medījuma mums nekad netrūktu.
   —          Jā — nazis, asi trīts asmens… — inženieris domīgi noteica pie sevis.
   Tajā acumirklī viņa acis pavērās uz Topu, kurš klaiņoja pa jūrmalu.
   Piepeši Sairesa Smita acis uzliesmoja.
   —    Top, nāc šurp! — viņš sauca.
   Uz kunga saucienu suns tūliņ piesteidzās klāt. Sairess Smits saņēma Topa galvu ar abām rokām, atraisīja tam kakla saiti, pārlauza uz pusēm un pasniedza jūrniekam.
   —    Te jums, Penkrof, būs divi naži!
   Jūrnieks iekliedzās «urā!». Topa kakla saite bij paga­tavota no plānas rūdīta tērauda plāksnes. Pietika tās vienu
   malu ar smilšakmeni notrīt plānāku, pēc tam ar smalkāku akmeni noberzt izcilnlšus. Sādi akmeņi te jūrmalā bij at­rodami pārpilnām, un pēc divām stundām kolonijas īpa­šumā bij divi smaili asmeņi, kuriem viegli varēja pielāgot stiprus spalus.
   Pirmo ieroču ieguvums sacēla vispārēju sajūsmu. Tas tiešām bij nenovērtējams ieguvums, pie tam īstajā laikā.
   Tad visi devās ceļā. Sairesa Smita ceļamērķis bij tā vieta ezera rietumu krastā, kur viņš vakar paņēma māla paraugus. Viņi gāja pa Pateicības upes krastu, pāri Tālā skata līdzenumam un, vairāk nekā piecas jūdzes nogājuši, apstājās klajumiņā divi simti soļu no Granta ezera krasta.
   Pa ceļam Herberts bij ievērojis kādu koku, no kura za­riem Dienvidamerikas indiāņi taisa lokus. Tas bij «kre- jimba» — palmu sugas koks, kam nav ēšanai noderīgu augļu. No šīs palmas garajiem, taisnajiem zariem vienu nogrieza, nobraucīja lapas un izdrāza tā, ka vidus res^ nāks, bet gali tievāki, tad vēl atlika tikai sameklēt loka auklai noderīgu stādu. Par tādu izrādījās kāds malvu pa­sugas augs hibiscus heterophyllus, kura šķiedras bij tik' izturīgas kā dzīvnieku dzīslas. Tā Penkrofs pagatavoja pieJ tiekoši stiprus lokus, kuriem tikai vēl trūka bultas. Tās bij visai viegli pagatavot no taisniem, cietiem un gludiem zariem, trūka tikai asā gala apkalumam noderīgas vielas, kas aizstātu dzelzi. Tomēr Penkrofs bij pārliecināts, ka savu tiesu ieroču pagatavošanā darījis, par pārējo gādās gadījums.
 
   Kolonisti bij nonākuši vakar iezīmētajā vietā. Te atra­dās tīrs māls, no kura taisa ķieģeļus un dakstiņus, tātad labi lietojams arī viņu nolūkam. Tā apstrādāšana bij vien­kārša un viegla. Mālam jāpiejauc smilkts, lai tas kļūtu izturīgāks, jāizveido ķieģeļi un jāapdedzina ugunskurā.
   Parasti ķieģeļus veido sevišķās formās, bet inženieris tos taisīja vienkārši tāpat ar rokām. Visa šī diena un nā­kamā tika ziedota ķieģeļu izgatavošanai. Ar ūdeni sasla­cināto mālu samīcīja ar kājām un rokām un tad saspieda vienāda lieluma četrkantīgos gabalos. Iemanījies strād­nieks ar rokām vien divpadsmit stundās var pagatavot līdz desmittūkstoš ķieģeļu, bet visi pie'ci Linkolna salas ķieģeļ- nieki divās dienās izveidoja pavisam tikai trīs tūkstošus. Ķieģeļi tika nostādīti uz sāniem cits pie cita, lai tie tur trijās vai četrās dienās pilnīgi izžūtu un būtu lietojami apdedzināšanai.
   Otrajā aprīlī Sairess Smits mēģināja aprēķināt salas at­rašanās vietu.
   Iepriekšējā vakarā viņš, ņemdams vērā arī refrakciju, bij noteikti iezīmējis laiku, kad saule norietēja aiz ap­vāršņa. Otrā rītā tikpat rūpīgi ievēroja tās lēkta mirkli. Starp saules lēktu un rietu bij pagājušas divpadsmit stun­das bez divdesmit četrām minūtēm. Bet pēc sešām stun­dām un divpadsmit minūtēm, kad saule būs uzlēkusi, tā pacelsies tieši virs meridiāna, un šis krustošanās punkts būs ziemeļu puse.[5]
   Divas dienas pirms ķieģeļu apdedzināšanas kolonisti pie­gādāja kurināmo materiālu un uzlasīja kritušos kokus. Protams, pa starpām ari pamedīja turpat apkārtnē, jo Pen- krofam nu bij vairāki duči bultu ar ļoti asiem galiem. Ap- kalas bultām bij piegādājis Tops, kas nezin no kurienes atstiepa adatcūku, gan visai mazvērtīgu kā ēdamo medī­jumu, bet nesamaksājamu ar savu saru cietajām un asajām adatām. Šīs adatas cieši piestiprināja bultām galos, bet taisnam virzienam līdzēja otrā galā piestiprinātas kakadu spalvas. Drīz vien arī Herberts ar reportieri kļuva ļoti veikli loka šāvēji. Un tā «kamīna» pārtikas krātuvē nekad nepietrūka spalvaina un spārnota medījuma — kabiju, baložu, agutu, teteru un citu. Lielākā daļa šo dzīvnieku tika samedīta Pateicības upes kreisajā krastā, ko mednieki iesauca par Jakamaru mežu — par piemiņu tiem spārno­tajiem, kurus Penkrofs ar Herbertu bij gūstījuši savā pir­majā izlūku gājienā.
   Putni tika apēsti tāpat cepti, bet kabijas šķiņķus, ar smaržīgām zālēm savircotus, ugunskura dūmos izžāvēja uzglabāšanai. Pārtika gan bij ļoti barojoša, bet diendienā cepetis ēdējiem apnika, viņi ilgojās reiz dzirdēt, kā virs ugunskura podā burbuļo zupa. Tomēr bij jānogaida, līdz pagatavos podu vai, labāk sakot, kamēr būs gatava krāsns.
   Ekskursijās pa ķieģeļnīcas tuvāko apkaimi mednieki sa­zīmēja lielu zvēru svaigas pēdas ar spēcīgiem nagiem, bet nevarēja noteikt šo zvēru sugu. Sairess Smits tomēr ieteica biedriem stipri uzmanīties, jo bij domājams, ka meža bie­zokņos slēpjas visai bīstami kustoņi.
   Un brīdinājums bij īsti vietā. Ģedeons Spilets un Her­berts kādu dienu patiešām pamanīja jaguāram līdzīgu
 
   Kolonisti pagatavoja nepieciešamos traukus.
   zvēru. Par laimi, zvērs nebruka viņiem virsū, jo tad bez smagiem ievainojumiem viņi neizkļūtu sveikā. Bet, līdzko viņiem būs krietns ierocis — šautene, par ko runāja Pen- krofs, Ģedeons Spilets bij noņēmies tūliņ doties nesau­dzīgā karā un iztīrīt salu no visiem plēsoņām.
   «Kamīns» šajās dienās nemaz vairs netika pārkārtots un ierīkots labāk, jo inženieris bij nolēmis uzmeklēt vai arī, ja būs vajadzīgs, uzcelt labāku mājokli. Iemītnieki tikai alas smilkšu klonu izklāja ar sausām sūnām un lapām un, darbā nokusuši, šajās primitīvajās gultās nakti pārgulēja ciešā miegā.
   Rūpīgi tika atzīmētas arī Linkolna salā pavadītās dienas, tā ka no pirmā brīža šajā zemē viņiem bij pilnīgi pareizs laika aprēķins. Piektā aprīļa ceturtdiena bij jau divpa­dsmitā diena, kopš viņi izmesti salas smilkšu krastā.
   Sestajā aprīlī ar gaismiņu inženieris un viņa biedri jau atradās klajumā, kur bij nodomāta ķieģeļu apdedzināšana. Pats par sevi saprotams, ka apdedzināšana varēja notikt tikai tāpat klajā laukā, ne krāsnī, vai, labāk sakot, ķieģeļu krava bij kā milzīga krāsns, kura apdedzinās pati sevi. Malku un kārtīgi sasietos zarus novietoja zemē, bet ap­kārt un pāri sakrāva vairākas kārtas ķieģeļu, atstājot pa starpām spraugas, lai uguns labāk degtu. Šis darbs aiz­ņēma visu dienu, tikai pašā vakarā varēja zariem pielaist uguni.
   To nakti negulēja neviens, ar lielāko rūpību tika gādāts, lai uguns ne mirkli neatslābtu.
   Šī procedūra ilga četrdesmit astoņas stundas, un rezul­tāti bij spīdoši. Nu vajadzēja apdedzinātos ķieģeļus atdzi­sināt; pa to laiku Nebs ar Penkrofu Sairesa Smita vadībā no zariem pagatavoja pīteni un sanesa prāvu krājumu kaļķakmens radžu, kādu te ezera ziemeļu krastā bij pār­pilnām. No izdedzinātām radzēm dabūja tā sauktos ne­dzēstos kaļķus, bet, ar ūdeni saslacināti, tie bij tikpat tīri un stipri kā no dedzināta marmora vai krīta. Piejaucot vēl smilktis, lai masa sažūstot kļūtu cietāka, ieguva lielisku būvmateriālu.
   Pēc visiem šiem darbiem devītajā aprīlī inženiera rīcībā bij zināms daudzums pilnīgi sagatavotu kaļķu un vairāki tūkstoši ķieģeļu.
   Ne acumirkli nevilcinādamies, salinieki ķērās pie darba, lai uzceltu krāsni mājsaimniecībā nepieciešamo trauku apdedzināšanai. To paveica bez sevišķām grūtībām. Piecas dienas vēlāk krāsns tika piepildīta ar akmeņoglēm, kuru slāņus inženieris bij atradis klajā laukā pie Sarkanā strauta ietekas, un drīz vien jau pirmais dūmu mutulis no divdesmit pēdu garā krāsns skursteņa uzvērpās gaisā. Kla­jums pārvērtās par fabrikas laukumu, un Penkrofs bij gan­drīz pārliecināts, ka šī krāsns ar laiku piegādās viņiem visus tā laika jaunākos rūpniecības ražojumus.
   Bet pagaidām kolonisti ņēmās pagatavot pašus vienkār­šākos, galvenā kārtā vārīšanai nepieciešamos traukus. Ma­teriālam noderēja tas pats māls, kuram Sairess Smits vēl lika piejaukt mazliet kaļķu un kvarca. No šī maisījuma ieguva īstus «pīpju mālus», no kuriem akmens dobuļu formās pagatavoja parastos podus, šķīvjus, bļodas, ūdens krūzes u. c. Protams, šo trauku forma bij nepareiza un neveikla, bet, krāsns kvēlā apdedzināti, tie «kamīna» vir­tuvei bij tikpat noderīgi un vērtīgi kā vislabākā porcelāna trauki.
   Penkrofs gribēja pārliecināties, vai šis māls patiešām attaisno «pīpju mālu» nosaukumu, un pataisīja sev dažas diezgan apšaubāma izskata pīpes, kuras pašam tomēr šķita lieliskas un kurām diemžēl tikai vēl trūka tabakas. Jāpie­min, ka tabakas trūkumu viņš vispār izjuta ļoti sāpīgi.
   — Bet gan jau reiz būs arī tabaka, tāpat kā viss cits, — viņš teica nesatricināmā pašpaļāvībā.
   Visi šie darbi ilga līdz piecpadsmitajam aprīlim; viegli saprotams, ka katra stunda tika jo rūpīgi izmantota. Reiz podniecībai nodevušies, salinieki pagaidām visus citus darbus atstāja pie malas. Ja Sairesam Smitam ievajadzētos pārvērst viņus par kalējiem, viņi kļūtu kalēji. Bet, tā kā rīt bij svētdiena, pie tam vēl pirmās lieldienas, viņi no­runāja atpūšoties nosvētīt tās. Šie "amerikāņi bij reliģiozi ļaudis, uzticīgi bībeles priekšrakstu izpildītāji, un apstākļi, kādos patlaban atradās, vēl divkārši stiprināja viņu paļau­šanos visu lietu radītājam.
   Piecpadsmitā aprīļa vakarā tomēr visi atgriezās atpakaļ «kamīnā». Pēdējie trauki tika izņemti laukā un aiznesti projām, krāsns izdzēsta līdz turpmākai vajadzībai. Atgrie­šanos iezīmēja jauns laimīgs atgadījums — inženieris at­rada posa vietā labi lietojamu vielu. Kā zināms, posu pa­rasti dabū no mīkstās poliporu dzimtas ķimpenes, kura aug pie dažu koku celmiem. Tā ir viegli aizkvēlināma, ja to iepriekš pienācīgi sagatavo, vai nu piesātinot ar šaujamo pulveri, vai arī izvārot slāpekļskābā vai hlorskābā sārmā. Līdz šim salinieki nebij atraduši nekā tāda, ko varētu lie­tot dedzināmās ķimpenes vietā. Tajā dienā inženierim pa­laimējās atrast sevišķas šķirnes vērmeli no tās pašas dzim­tas, pie kuras pieder arī absints, estragons un tamlīdzīgi augi. Viņš saplūca vairākas saujas šo stādu un pasniedza jūrniekam.
   —    Ņemiet to, Penkrof, — viņš teica, — tas jums sagā­dās prieku.
   Penkrofs uzmanīgi aplūkoja stādu ar garu, zīdainu pūku pārklātu stiebru un lapām.
   —    Kas tad tas, Saires? — Penkrofs vaicāja. — Debes- tiņ! Vai tā tikai nav tabaka?
   —    Nē, — Sairess Smits atbildēja. — Zinātniekiem tā ir ķīniešu vērmele, bet mums tā noderēs posa vietā.
   Patiešām, pienācīgi izžāvēta, šī vērmele kļuva viegli aizkvēlināma — it sevišķi pēc tam, kad inženieris drusku vēlāk samērcēja to slāpekļskābā sārmā, citiem vārdiem, salpetrī, kura slāņi salā bij atrodami vairākās vietās.
   Tovakar kolonisti sapulcējās «kamīna» galvenajā alā un paēda krietnas vakariņas. Nebs bij pagatavojis aguta bul­jonu, savircotu kabijas šķiņķi un novārītus caladium mac- rorhizum bumbuļus; šie zāļveidīgie augi tropiskajos apvi­dos sasniedz krūma lielumu. Auga zemesstumbri ir ļoti garšīgi, barojoši un savā ziņā līdzīgi tiem, ko Anglijā pa­zīst kā «Portlandes sāgo», un tie pa daļai aizpildīja maizes vietu, kuras Linkolna salas iemītniekiem vēl trūka.
   Pēc vakariņām un pirms gulētiešanas Sairess Smits ar saviem biedriem vēl izgāja jūrmalā paelpot svaigu gaisu. Bij ap pulksten astoņiem vakarā. Nakts rādījās būt brī­nišķa. Pirms piecām dienām pilnais mēness nebij vēl uz-, lēcis, bet debess pamale jau atplauka tajā rāmajā sudra­bainajā atspīdumā, ko var saukt par mēness ausmu. Dien­vidu puslodes debesu zenītā mirgoja pazīstamie zvaig­znāji, starp tiem arī Dienvidu Krusts, ko inženieris jau pirms dažām dienām bij novērojis Franklina kalna vir­sotnē.
   Sairess Smits labu brīdi lūkojās šajā spilgtajā zvaigžņu grupā, kuras augšējā un arī apakšējā galā atradās divas pirmā lieluma zvaigznes: kreisajā pusē — viena otrā lie­luma un labajā — viena trešā lieluma zvaigzne.
   Padomājis inženieris ierunājās.
   —    Herbert, — viņš vaicāja jauneklim, — vai mums šo­dien nav piecpadsmitais aprīlis?
   —    Jā gan, Sairesa kungs, — Herberts atbildēja.
   —    Tātad, ja nemaldos, rīt ir viena no tām četrām die­nām gadā, kad patiesais laiks sakrīt ar vidējo, tas, mīļo zēn, nozīmē, ka rīt taisni pulksten divpadsmitos pusdienā saule ies pāri meridiānam. Starpība var būt tikai dažas se­kundes. Ja laiks būs skaidrs, es ceru tad puslīdz pareizi aprēķināt, uz kāda garuma grāda atrodas mūsu sala. .
   —    Bez instrumentiem, bez sekstanta?— Ģedeons Spilets ievaicājās. •
   —    Jā, — inženieris atbildēja. — Un, ja nakts patlaban būs skaidra, es mēģināšu uzzināt platuma grādu, aprēķi­nādams Dienvidu Krusta, tas ir, dienvidpola augstumu virs apvāršņa. Jūs sapratīsiet, mīļie draugi, ka, iekams sā­kam še nopietni iekārtoties, nepietiek vien zināt, ka šī zeme ir sala, bet, cik iespējams, jālūko arī noteikt, cik tālu tā atrodas no Amerikas un Austrālijas kontinenta vai arī no Klusā okeāna galvenajiem salu arhipelāgiem.
   —    Patiešām, — reportieris piekrita, — jo varbūt mājas vietā mums labāk būvēt laivu, ja izrādītos, ka atrodamies tikai kādas simts jūdzes no cita apdzīvota krasta.
   —    Taisni tāpēc, — Sairess Smits piemetināja, — es šo­vakar gjibu uzzināt Linkolna salas platuma, bet rīt pus­dienas laikā aprēķināt garuma grādu.
   Ja inženierim būtu bijis sekstants, instruments, ar kuru izmērī atstatuma leņķus starp dažādiem priekšmetiem, ap­rēķins nemaz nebūtu grūts. Šovakar no pola augstuma virs apvāršņa, rīt pusdienā no saules virziena pāri meridiānam viegli dabūtu koordinātes salas atrašanas vietai. Bet tāda instrumenta nebij, tāpēc nācās tā vietā pagatavot ko citu.
   Sairess Smits iegāja atpakaļ «kamīnā». Ugunskura gaismā viņš tur izgatavoja divas taisnas plāksnītes un sa­vienoja tām abus galus kopā tā, ka otrus divus bij iespē­jams satuvināt un atkal atliekt. Savienojumam viņš izlie­toja akācijas dzelkni, ko bij atradis ugunskuram sanestās malkas krājumā.
   Ar tādējādi pagatavoto instrumentu inženieris atgriezās krastmalā; bet, tā kā vajadzēja uztvert pola augstumu virs skaidri sazīmējamās apvāršņa līnijas, šinī gadījumā virs jūras apvāršņa, ko patlaban pret dienvidiem aizslēpa Naga iekāre, tad bij jāuzmeklē izdevīgāka vieta novēroju­mam. Acīm redzami visizdevīgākā būtu dienvidu krast­mala, bet nokļūt turp varēja tikai pāri dziļajai Pateicības upei, un tas nenācās viegli.
   Tāpēc Sairess Smits saviem novērojumiem labāk izvē­lējās Tālā skata līdzenumu, protams, ņemot vērā tā aug­stumu pāri jūras līmenim; augstums ar elementāras ģeo­metrijas palīdzību rītu bij viegli aprēķināms.
   Kolonisti devās augšup pa Pateicības upes kreiso krastu un novietojās klajā strēlā ar brīvu izredzi pret ziemeļ­rietumiem un dienvidaustrumiem un līdztekus upes dīvaini robotajiem klinšu krastiem.
   Šī līdzenuma daļa par piecpadsmit pēdām pārsniedza labā krasta augstumu, kura viena nogāze sniecās lejup līdz Naga iekāres galam un otra — līdz salas dienvidkras- tam. Nekas te netraucēja acij vērsties pusloka apvārsnī no iekāres līdz pat Rāpuļa zemesragam. Dienvidos apvār­snis, tikko uzlēcoša mēness apspīdēts, bij diezgan skaidri pārredzams.
   Šajā mirklī Dienvidu Krusts skatītājam rādījās ap­grieztā veidā, bet zvaigzne Alfa, kas atradās tā pamatā, bij vistuvāk dienvidpolam.
   Šis zvaigznājs nav tik tuvu dienvidpolam kā polārzvaig­zne ziemeļpolam. Zvaigzne Alfa atrodas apmēram divdes­mit septiņi grādi attālu no pola; bet Sairess Smits zināja šo attālumu un ņēma to vērā savā aprēķinā. Viņš uzmanīja arī acumirkli, kad zvaigzne slīdēs meridiānam pāri, jo tas stipri atviegloja viņa vērojumu.
   Sairess Smits pagrieza vienu sava koka cirkuļa plāksni pret jūras apvāršņa līniju, bet otru pret Alfu; sprauga starp abām plāksnēm viņam rādīja atstatuma leņķi starp zvaigzni un apvārsni. Lai šo leņķi saglabātu nemainītu, viņš savu plākšņu cirkuli ar akācijas dzelkņiem plakaniski piestiprināja uz kāda dēlīša.
   Pēc tam atlika tikai izmērīt un aprēķināt leņķa lielumu, protams, neaizmirstot novērojuma vietas augstumu pāri jūras līmenim. Leņķa apjoms parādīs Alfas un līdz ar to pola atstatumu no apvāršņa vai arī salas platuma grādu, jo ikkatras zemeslodes vietas platums vienmēr līdzinās šās vietas pola augstumam virs apvāršņa.
   Visi šie aprēķini tika atlikti uz rītdienu. Ap desmitiem salinieki jau gulēja cietā miegā.

   Otrā rītā, sešpadsmitajā aprīlī un pirmajās lieldienās, gaismai austot, kolonisti iznāca no «kamīna» un ņēmās mazgāt savu veļu un tīrīt drēbes. Inženierim bij padomā pagatavot arī ziepes, ja tikai izdosies sadabūt nepiecieša­mās vielas — sodu vai potašu un taukus vai eļļu. Savā laikā un vietā nāksies padomāt arī par jaunu apģērbu. Pagaidām ar vecajiem iztiks vēl mēnešus sešus, jo tie bij šūti no stipras drēbes un izturēja pat smagākajos ikdienas darbos. Bet vispirms bij jāaprēķina salas atstatums no ap­dzīvotām zemēm, un to, ja tikai pietiks laika, izdarīs jau šodien pat.
   Saule uzlēca pie skaidrām debesīm un solīja ļoti jauku dienu, vienu no tām skaistajām rudens dienām, kas ir itin kā siltā, vasaras laika ardievas.
   Vakarvakara novērojumi bij papildināmi vēl ar dažiem nepieciešamiem datiem, un tādēļ bij jāizmērī Tālā skata augstums virs jūras līmeņa.
   —    Vai jums nevajadzēs kādu instrumentu, līdzīgu tam, kādu lietojāt vakar? — Herberts vaicāja inženierim.
   —    Nē, mīļo zēn, — tas atbildēja. — Tagad mēs ņemsim palīgā citu līdzekli, bet gandrīz tikpat precīzu.
   Herbertam gribējās zināt visu, tādēļ viņš sekoja inže­nierim, kurš no klints sienas pakājes devās lejup līdz pa­šai jūrmalai. Penkrofs, Nebs un reportieris pa to laiku no­ņēmās ar citiem darbiem.
   Sairess Smits bij apgādājis pēdas divpadsmit garu kārti un pēc iespējas rūpīgi izmērījis to pie sava paša auguma, kura garumu viņš zināja tikpat kā uz mata. Herbertam viņš bij iedevis svērteni, proti, vienkāršu, lokanā šķiedrā piesietu akmeni.
   Pēdu divdesmit no krastmalas un pieci simti pēdu no granītsienas, kura pacēlās taisni perpendikulāri, Sairess Smits iesprauda kārti divi pēdas dziļi smilktī un ar svēr­teņa palīdzību novietoja kārti perpendikulāri apvāršņa plaknei.
   Pēc tam inženieris atvirzījās nepieciešamā atstatu­mā, lai, viņam zemē guļot, acs skatiens reizē redzētu
   Kolonisti ņēmās mazgāt savu veļu un tīrīt drēbes.
   Sairess Smits iesprauda karti divi pēdas dziļi smilktī.
   kārtsgalu un klints sienas apmalas līniju. Šo punktu viņš rūpīgi apzīmēja ar zemē iedurtu mietiņu.
   Tad viņš pagriezās pret Herbertu.
   —    Vai zini ģeometrijas pamatlikumus? — viņš vaicāja.
   —    Drusku, — Herberts atbildēja, negribēdams lielīties.
   —    Vai atceries divu līdzīgu trijstūru īpašības?
   —   Jā, — Herberts atbildēja. — Attiecīgās sānu līnijas tiem ir proporcionālas.
   —    Labi, mīļo zēn. Man ir divi līdzīgi trijstūri, abi taisn­stūri; pirmajam, mazākajam, sānu līnijās perpendikulāri iespraustā kārts un atstatums starp tās lejas punktu un mietiņu noder par katetēm, bet par hipotenūzu mana ska­tiena stars; otrā stūra katetes ir sānos — mūsu mērījamā perpendikulārā klints siena un atstatums starp to un mie­tiņu, bet mana skatiena stars atkal tāpat hipotenūza, kura tagad ir tikai pirmā trijstūra hipotenūzas turpinājums.
   —    Ak, Sairesa kungs! — Herberts iesaucās. — Mietiņa atstatums no kārts ir proporcionāls mietiņa atstatumam no klints, un gluži tāpat kārts augstums ir proporcionāls klints sienas augstumam.
   —    Pareizi, Herbert, — inženieris apstiprināja. — Un, izmērījuši pirmos divus atstatumus no mietiņa līdz kārtij un līdz klints sienai, zinādami kārts garumu, mēs aprēķi­nāsim proporciju un tā uzzināsim klints sienas augstumu, nekāpdami tur augšā un nemērīdami tieši.
   Viņi rūpīgi izmērīja abus horizontālos atstatumus ar to pašu kārti, kuras garums virs zemes bij taisni desmit pēdu.
   Pirmais atstatums — starp mietiņu un zemē iesprausto kārti — bij piecpadsmit pēdas.
   Otrais atstatums — starp mietiņu un klints sienu — pieci simti pēdas.
   Ar šiem datiem Sairess Smits un jauneklis atgriezās at­pakaļ «kamīnā».
   Tur inženieris paņēma gludu akmens plāksni, līdzīgu jumtu klājamam šīfera gabalam, kura ar asu gliemežvāka šķautni viegli iešņāpt ciparus uzdevuma izrēķināšanai. Viņš uzrakstīja šādu proporciju:
   Tātad granīta sienas augstums bij trīs simti trīsdesmit trīs pēdas[6].
   Tad Sairess Smits paņēma savu vakar pagatavoto instru­mentu, kur sprauga starp abām plāksnēm apzīmēja Alfas atstatuma leņķi no apvāršņa. Leņķa platumu inženieris rū­pīgi izmērīja ar loku, kuru bij sadalījis trīs simti sešdesmit līdzīgās daļās. Izrādījās, ka šis leņķis ir desmit grādu plats. Pieskaitot tam divdesmit septiņi grādi atstatumu starp Alfu un dienvidpolu un atrēķinot izmērīto novērojuma vietas augstumu virs jūras līmeņa, iznāca trīsdesmit sep­tiņi grādi. Pēc tā Sairess Smits sprieda, ka Linkolna sala atrodas uz trīsdesmit septītā dienvidu platuma grāda vai arī, ņemot vērā primitīvo mērīšanas veidu, starp trīsdesmit piekto un četrdesmito dienvidu puslodes paralēli.
   Bij nepieciešams vēl aprēķināt garuma grādu, lai no­teiktu salas koordinātes. To inženieris bij nodomājis pa­veikt vēl šodien pat ap pusdienu, tajā brīdī, kad saule slīdēs meridiānam pāri.
   Kolonisti norunāja izlietot šo svētdienu pastaigai vai, labāk sakot, ekskursijai pa to salas daļu, kas atrodas starp ezera ziemeļu krastu un Haizivs līci, un, ja pietiks laika, aiziet līdz pat Žokļu iekāres ziemeļu krastam. Brokastot viņi domāja turpat jūrmalas kāpās un tikai vakarā vēlu atgriezties mājās.
   Ap pusdeviņiem mazais pulciņš devās ceļā pa jūras šau­ruma krastmalu. Viņējā pusē pa Glābšanas salu mierīgi pastaigājās milzums putnu. Visvairāk tur bij pingvīnu su­gas nirēji, viegli pazīstami pēc skarbajiem kliedzieniem, kas bij līdzīgi ēzeļu brēcieniem. Penkrofs, protams, vēroja viņus tikai no sava gastronomiskā viedokļa un ar patiku uzzināja, ka viņu gaļa gan patumša, tomēr visai labi lie­tojama.
   Varēja saredzēt, ka pa smilktīm rāpoja arī lieli amfībiju kustoņi, tie, bez šaubām, bij roņi, izvēlējušies saliņu par savu patvērumu. Šie dzīvnieki nepavisam nebij vērtējami kā medījums pārtikai, jo viņu gaļa ir eļļaina un pretīgā; tomēr Sairess Smits uzmanīgi novēroja viņus un, nekā tuvāk nepaskaidrojis, pateica biedriem, ka gribot drīz vien apmeklēt arī to saliņu.
   Krastmala, pa kuru viņi gāja, no vienas vietas bij noklāta neskaitāmām gliemežnīcām, starp tām daudzas malakologiem[7] ārkārtīgi vērtīgas pasugas — fazianellas, terebratilas, trigonijas un vēl citas. Bet visnoderīgākais tomēr bij platais austeru sēklis, atplūdu laikā labi redzams, ko Nebs pirmais ieraudzīja aptuveni četras jūdzes no «ka­mīna». v
   —   Nebs šo dienu nav velti zaudējis! — Penkrofs iesau­cās, kāri aplūkodams no jūras klaja iznirušo sēkli, kas tālu iesniedzās jūrā.
   —    Tas patiešām ir laimīgs atradums, — reportieris teica. — Un, ja iegaumējam, ka katra austere gadā dēj ap piec­desmit vai sešdesmit tūkstoši olu, tad var droši teikt, ka mums to ir neizsmeļams krājums.
   —   Man šķiet, ka austere nav visai barojoša, — Herberts ieminējās.
   —    Tā ir, — Sairess Smits paskaidroja. — Austeres gaļai pavisam maz slāpekļa vielu, un tāpēc cilvēkam, kas no austerēm vien gribētu pārtikt, jāapēd piecdesmit līdz seš­desmit duču dienā.
   —    Arī labi! — Penkrofs atsaucās. — Duču dučiem mēs tās varam norīt, tomēr nespēsim aptīrīt visu sēkli. Ja mēs drusku tūliņ paņemtu līdzi brokastīm?
   Un, nemaz nenogaidījuši atbildi uz šo priekšlikumu, tā­pat jau zinādami, ka tas tiks pieņemts, jūrnieks ar Nebu salasīja paprāvu skaitu ēdamo molusku. Sabēra tos Neba pagatavotā pītenī, kur jau bij novietots pārtikas krājums brokastīm. Tad viņi atkal turpināja ceļu pa krastmalu starp jūru un smilkšu kāpām.
   Laiku pa laikam Sairess Smits paskatījās pulkstenī, lai jau iepriekš sagatavotos uz saules novērošanu pašā pus­dienas stundā.
   Visa šī salas daļa līdz pat Dienvidžokļu iekārei Savienī­bas līča galā bij sausa un neauglīga. Te redzēja tikai ar lavas drupatām un gliemežnīcām sajauktu smilkti. Nedau­dzi jūras putni, kā laupītāju kaijas, lieli albatrosi un meža pīles, laidelējās pa šo tuksnesīgo krastu, stipri uzbudinā­dami Penkrofa iekāri. Vairākkārt viņš mēģināja tos no­šaut ar savu bultu, bet bez panākumiem, jo putni nemaz nemetās zemē un, tiem laižoties, bij grūti trāpīt.
   Šī neveiksme pavedināja jūrnieku griezties pie inže­niera.
   —    Redziet,'Sairesa kungs, kamēr mums nebūs viena vai divas medību bises, mūsu pārtika būs nabadzīga.
   —    Bez šaubām, Penkrof, — reportieris atbildēja. — Bet tas ir atkarīgs tikai no jums pašiem. Pagādājiet mums dzelzi stobriem, tēraudu gaiļiem, salpetri, ogles un sēru pulverim, dzīvsudrabu un slāpekļskābi pistonām un, bei­dzot, svinu lodēm un skrotīm, un Sairess mums pagatavos vislabākās bises.
   —    Jā! — inženieris atsaucās. — Visas šīs vielas, bez šaubām, atrodamas salā. Bet šaujamais ierocis ir tik smalks daikts, ka tā pagatavošanai vajadzīgi labi darba­rīki. Tomēr galu galā arī to mēs vēl redzēsim.
   —    Kāpēc, — iesaucās Penkrofs, — kāpēc mēs izmetām jūrā visus ieročus, kuri mums "bij līdzi balona laiviņā, visus rīkus un pat savus kabatas nažus!
   —    Bet, ja mēs tos nebūtu izmetuši, — Herberts iebilda,
   —  tad balons mūs pašus iemestu jūras dzelmē.
   —    Tev pilnīga taisnība, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja. Bet tad viņam kas cits ienāca prātā. — Es varu iedomāties Džonatana Forstera un viņa biedru dusmas, kad tie otrā rītā atrada laukumu tukšu un balonu aizlidojušu!
   —    Man ir gluži vienalga, ko viņi toreiz domāja, — re­portieris atbildēja.
   —    Tomēr tas plāns man pirmajam ienāca prātā! — Pen­krofs teica pašapmierināts.
   —    Jauks plāns, Penkrof! — Ģedeons Spilets atsaucās smiedamies. — Tam mums jāpateicas, ka patlaban esam šeit.
   —    Es tomēr mīļāk esmu še nekā dienvidnieku gūstā! — Penkrofs iesaucās. — It sevišķi pēc tam, kad Sairesa kungs bij tik laipns atkal mums pievienoties.
   —    Patiešām, arī es tāpat! — reportieris apliecināja.
   —  Vispār — kā mums te trūkst? Itin nekā!
   —    Vai atkal… itin visa kā! — Penkrofs smiedamies atbildēja, paraustīdams savus platos plecus. — Bet agrāk vai vēlāk, gan kādu dienu mēs atradīsim līdzekli; kā tikt prom no šejienes.
   —    Un varbūt drīzāk, nekā jūs to domājat, mani draugi, — inženieris teica, — ja izrādīsies, ka Linkolna sala atrodas netālu no kāda apdzīvota salu arhipelāga vai cietzemes. Nebūs vēl aizritējusi stunda, un mēs to jau zināsim. Man nav Klusā okeāna kartes, bet atmiņā tomēr vēl gluži skaidra tā dienvidu daļa. Vakar es aprēķināju
   Linkolna salas platuma • grādu, tas atrodas starp Jaunzē­landi rietumos un Čīli austrumos. Bet atstatums starp šīm divām vietām ir seši tūkstoši jūdžu. Vēl jāuzzina, uz kāda garuma grāda atrodas mūsu sala šajā okeāna plašumā, un to es ceru aprēķināt puslīdz pareizi.
   —    Vai šajā platuma grādā Pomotu salu arhipelāgs nav mums vistuvāk? — Herberts vaicāja.
   —    Jā gan, — inženieris atbildēja, — tomēr arī tās ir vairāk nekā tūkstoš divi simti jūdžu tālu.
   —    Un kas tur ir? — Nebs vaicāja, ar vislielāko uzma­nību sarunā klausījies, un norādīja uz dienvidiem.
   —    Tur nav nekā, — Penkrofs atbildēja.
   —    Patiešām nekā, — inženieris apstiprināja.
   —    Klausieties, Saires, — reportieris ierunājās. — Ja Linkolna sala būs tikai divi vai trīs simti jūdžu no Jaun­zēlandes vai Čīles krastiem? …
   —    Tad mājas vietā mēs būvēsim kuģi, — inženieris at­bildēja, — un meistars Penkrofs uzņemsies to vadīt…
   —    Protama lieta, Sairesa kungs! — jūrnieks iesaucās. — Es esmu gatavs uzņemties kapteiņa lomu… ja jums būs iespējams uzbūvēt kuģi, ar kuru var doties jūrā.
   —    Ja būs vajadzīgs, mēs to uzbūvēsim! — Sairess Smits atbildēja.
   Bet, kamēr tā sarunājās cilvēki, kuri īstenībā nebaidījās ne no kā, tuvojās saules novērošanas stunda. Kā gan Sai­ress Smits bez jebkāda instrumenta domā uzzināt tieši to brīdi, kad saule šķērsos salas meridiānu? To Herberts ne­kādi nevarēja saprast.
   Novērotāji patlaban atradās ap sešas jūdzes tālu no «ka­mīna» un netālu no tās vietas kāpās, kur inženieri atrada pēc viņa mīklainās izglābšanās. Še viņi apstājās un taisījās ieturēt brokastis, jo pulkstenis bij jau pusdivpadsmit. Her­berts aizgāja pēc ūdens uz strautu, kas čaloja tepat līdzās, un atnesa pilnu Neba līdzpaņemto krūzi.
   Kamēr citi gādāja par brokastīm, Sairess Smits savukārt rūpīgi gatavojās saviem astronomiskajiem vērojumiem. Viņš izraudzījās krastmalā kādu vietu, ko jūra pilnīgi bij nolīdzinājusi. Šis smalko smilkšu laukums bij gludens kā stikls, neviens graudiņš nepacēlās augstāk par otru. Nebij svarīgi, vai šis laukumiņš horizontāls vai ne un vai sešas pēdas garais miets iedurts zemē perpendikulāri vai ne. Inženieris to pat vēl nolieca pret dienvidiem, tas ir, uz saulei pretējo pusi. Nav jāaizmirst, ka Linkolna salas iemītnieki patlaban atradās uz zemes dienvidu puslodes un tāpēc mirdzošais spīdeklis savā dienas aplī slīdēja pār ziemeļu, nevis pār dienvidu debesīm.
   Nu arī Herberts sāka saprast, kā inženieris domāja no­teikt saules kulminācijas punktu, proti, kad tā šķērsos salas meridiānu, citiem vārdiem — šīs vietas pusdienas acumirkli. To viņš gribēja vērot pēc mieta ēnas smilktī, un, labākam instrumentam trūkstot, arī tā varēja iegūt ap­rēķinam nepieciešamos datus.
   Patiešām — brīdī, kad ēna visīsākā, bij pusdiena; pie­tika tikai vērot šīs ēnas galu un uztvert momentu, kad tā atkal sāk stiepties garumā. Mietu uz pretsaules pusi sa­šķiebdams, Sairess Smits dabūja garāku un vieglāk novē­rojamu ēnu. Vispār, jo garāks pulksteņa rādītājs, jo labāk redzams, kā smaile pārvietojas uz stundu plāksnes. Un pat­laban mieta ēna bij gluži tāds pats rādītājs uz stundu plāksnes. - Ni.
   Kad Sairesam Smitam likās, ka gaidītais mirklis tuvojas, viņš nometās smilktī un, mazus koka sprūdzeņus zemē sprauzdams, atzīmēja mieta ēnas pamazītēju saraukšanos. Biedri, pār viņu noliekušies, ar vislielāko uzmanību sekoja mērījumiem.
   Turēdams hronometru rokās, reportieris vēroja mirkli, kad ēna būs visīsākā. Tā kā Sairess Smits savu mērījumu izdarīja sešpadsmitajā aprīlī, kad patiesais laiks sakrīt ar vidējo, Ģedeona Spileta iezīmētā stunda būs arī pareiza pēc Vašingtonas laika, un tāpēc aprēķins iznāks daudz vieglāks.
   Saule pamazām kāpa augstāk, tāpat pamazām mieta ēna raucās īsāka. Kad Sairesam Smitam likās, ka tā sāk atkal stiepties garāka, viņš vaicāja:
   —    Cik tagad ir pulkstenis?
   —   Pieci un viena minūte, — Ģedeons Spilets tūliņ at­saucās.
   Tagad vēl tikai ar dabūtajām daļām bij jāveic aprē­ķins. Tas bij gluži vienkārši izdarāms. Starp Vašingtonas un Linkolna salas meridiānu starpība apaļos skaitļos ir piecas stundas, citiem vārdiem, kad Linkolna salā pus­diena, Vašingtonā jau pulkstenis ir pieci vakarā. Jo saule savā šķietamā riņķojumā ap zemi katrās četrās minūtēs noiet vienu grādu, tātad stundā piecpadsmit grādus. Ja piecpadsmit grādus pareizina ar pieci, iznāk septiņdesmit pieci grādi.
   Kā zināms, Vašingtona atrodas uz 77° 3' 11" vai, apaļos skaitļos rēķinot, uz septiņdesmit septītā garuma grāda pēc Griničas meridiāna, ko tikpat angļi, kā amerikāņi skaita par garuma grāda izejas punktu. Bet, tā kā sala par sep­tiņdesmit pieciem grādiem atrodas tālāk no Vašingtonas uz rietumiem, tad tās garuma grāds būs septiņdesmit sep­tiņi plus septiņdesmit pieci uz rietumiem no Griničas, — tātad simts piecdesmit otrais rietumu garuma grāds.
   Sairess Smits pateica iznākumu saviem biedriem. Ņemot vērā arī iespējamo kļūdu, tāpat kā platuma aprēķinā, Lin­kolna sala atradās starp trīsdesmit piekto un trīsdesmit septīto paralēli un starp simts piecdesmito un simts piec­desmit piekto meridiānu uz rietumiem no Griničas.
   Kā redzams, starpība, kas varēja celties no iespējamās kļūdas aprēķinā, bij pa pieci grādi katrā virzienā, tātad, rēķinot sešdesmit' jūdzes grādā, trīs simti jūdžu tikpat pla­tumā, kā garumā.
   Bet šai iespējamai starpībai nebij nekādas izšķirošas no­zīmes kolonistu meklētā jautājuma atrisinājumā. Tagad bij skaidri redzams — Linkolna sala atrodas tādā atsta­tumā no jebkuras zemes vai arhipelāga, ka nebij ne ma­zākās iespējas mēģināt šo atstatumu nobraukt vienkāršā trauslā laiviņā.
   Patiešām — tā bij, mazākais, tūkstoš divi simti jūdžu tālu no Taiti un Pomotu arhipelāga salām, vairāk nekā tūkstoš astoņi simti jūdžu no Jaunzēlandes un vairāk nekā četri tūkstoši pieci simti jūdžu no Amerikas krastiem!
   Un, parakņājies savā atmiņā, Sairess Smits nevarēja iedomāties šajā Klusā okeāna daļā nevienu citu salu Lin­kolna salai kaut kur kaimiņos.

   Otrā rītā, septiņpadsmitajā aprīlī, jūrnieka pirmais jau tā jums Ģedeonam Spiletam bij šāds: — Nu, ko mēs šodien darīsim, Spileta kungs? Ko Sairess Smits vēlēsies, — tas atbildēja.
   Līdz šim inženiera biedri bij bijuši ķieģeļnieki un pod­nieki; izrādījās, ka viņiem jākļūst par metālistiem.
   Vakar pēc brokastīm viņi bij aizgājuši līdz pat 2okļu iekāres tālākajam galam, tepat septiņas jūdzes tālu no «kamīna». Tur beidzās garā kāpu josla un sākās vulkā­nisks apvidus. Te nebij augstas klints sienas kā ap Tālā skata līdzenumu, bet brīnišķi izrobotā apmala visapkārt šaurajam līcim starp abām iekarēm bij radusies no dažā­dām sacietējušām minerālvielām, ko izvirdis vulkāns. No šīs vietas kolonisti bij griezušies atpakaļ un, naktij uznā­kot, jau atkal bijuši pie «kamīna»; bet aizmigt viņi neva­rēja, kamēr galīgi bij noskaidrots jautājums, vai iespē­jams aizkļūt prom no Linkolna salas vai ne.
   Tūkstoš divi simti jūdžu lielais atstatums līdz Pomotu salu arhipelāgam bij pārāk liels. Vienkāršā laivā to no­braukt nebij iespējams, it sevišķi vēl tāpēc,, ka tuvojās vētrainais rudens laiks. Penkrofs to noteikti pasacīja. Pat ar visiem nepieciešamiem rīkiem viegli nenāktos darināt visvieglāko laiviņu, bet kolonistiem taču nebij nekā. Vis­pirms pašiem jāpagatavo āmuri, cirvji, smailkapļi, zāģi, kalti, vārpstas, ēveles un citi rīki, bet tas viss prasīja laiku. Tāpēc arī tika nolemts, ka jāpārziemo tepat Linkolna salā, tikai jāparūpējas par ērtāku mājokli aukstajiem mēnešiem.
   Vispirms bij jādomā par to, kā izmantot dzelzs rūdas slāņus, kurus inženieris bij ievērojis vairākās vietās salas ziemeļrietumu daļā, un dabūt no rūdas dzelzi, varbūt pat tēraudu. -
   Metāli vispār tīrā veidā nav atrodami zemē. Pa lielāka­jai daļai tie tur sajaukti ar skābekli vai sēru. Viens no Sairesa Smita paņemtajiem paraugiem bij dzelzs magnēta rūda, otrs — pirīts — dzelzs un sēra maisījums. Svarīgāka bij pirmā parauga rūfta, ar ogļu palīdzību vajadzēja mē-" ģināt atšķirt nost skābekli un dabūt tīru metālu. Šī proce­dūra notiek divējādos veidos: vieglākā un ātrākā ir tā saucamā katalanas metode, pēc kuras rūda sajaucama ar akmeņoglēm, un tad ar ārkārtīgi augstas temperatūras pa­līdzību vienā paņēmienā atšķir dzelzs daļas no piemaisī­jumiem; otrais veids ir torņveidīgās domeņu krāsnis, kur rūdu vispirms izkausē par čugunu un tad čugunu atkal pārkausē dzelzī, pie tam atšķir nost trīs vai četras simt­daļas ogļskābes piejaukuma.
   Kas Sairesam Smitam visvairāk bij vajadzīgs? Protams, dzelzs, nevis čuguns, un tāpēc viņš nodomāja izlietot
   ātrāko un vieglāko kausēšanas metodi. Viņa atrastie rūdas paraugi paši par sevi bij jau visai tīri un dzelzs daļām bagāti. Dzelzs rūda, kura sastopama tumšpelēkās masās, melnos putekļos saberzta, pārvēršas pareizos astoņšķautņu kristālos; no tādas rūdas Eiropā, sevišķi Zviedrijā un Nor­vēģijā, dabū pirmā labuma dzelzi.
   Netālu no rūdas slāņiem atradās arī akmeņogles, kuras kolonisti jau bij izmantojuši. Rūdas apstrādāšana ir jo vieglāka, ja visi fabrikācijai nepieciešamie elementi tur­pat pie rokas. Ar to arī izskaidrojama Skandināvijas Ap­vienotās Karalistes lieliskā metālrūpniecība, kur bieži vien dzelzs rūdu un akmeņogles izrok reizē vienās un tajās pa­šās raktuvēs.
   —    Tātad, Sairesa kungs, — Penkrofs teica, — mēs sāk­sim apstrādāt dzelzs rūdu?
   —    Jā, mīļais draugs, — inženieris atbildēja. — Bet es domāju, jums nebūs nekas pretim, ja tāpēc mēs vispirms iesim uz saliņu roņu medībās.
   —    Roņu medībās! — jūrnieks iesaucās, griezdamies pie Ģedeona Spileta. — Vai tad roņi arī vajadzīgi dzelzs ap­strādāšanai?
   —   Laikam gan — ja Sairess tā saka, — reportieris at­bildēja.
   Bet inženieris jau bij izgājis laukā no «kamīna»; Pen­krofs sāka gatavoties uz roņu medībām, nesaņēmis nekāda tuvāka paskaidrojuma.
   Drīz vien Sairess Smits, Herberts, Ģedeons Spilets, Nebs un Penkrofs bij sapulcējušies krastmalā pie braslas, pa kuru atplūdu laikā varēja tikt pāri jūras šaurumam. Viņi pārbrida, kājas augstāk par ceļgaliem nesaslapinājuši.
   Sairess Smits pirmo reizi spēra .kāju uz saliņas, viņa biedri otro reizi, jo tieši šeit balons viņus bij izmetis.
   Kad viņi brida malā, vairāki simti pingvīnu ar paļāvī­gām acīm viņos nolūkojās. Ar nūjām apbruņojušies kolo­nisti nemaz nedomāja uzbrukt un tos nosist; tas būtu div­kārt aplams darbs; tā viņi aizbiedētu roņus, kuri gulēja, smilktīs izlaidušies, tikai dažu kabeļtauvu atstatu, un iz­nīcinātu arī dažus visai retas pingvīnu pasugas putnus, kuriem spārnu vietā bij peldspurām līdzīgi, pūkām apau­guši stumbeņi.'
   Kolonisti lēnām gāja pret ziemeļiem; zeme te bij šķēr­sota sīkām bedrītēm, kurās mitinājās dažādi jūras putni.
   Saliņas galā virs ūdens bij redzami lieli, melni, peldoši plankumi, līdzīgi kustīgu klinšu virsotnēm.
   Tie bij roņi, uz kuru medībām devās kolonisti. Vaja­dzēja nogaidīt, kamēr viņi izrāpjas uz sausuma, jo ar savu tievo rumpi, īso un biezo spalvu un visu vārpstveidīgo augumu roņi ir veikli peldētāji, tā ka visai grūti nomedīt viņus ūdenī; turpretī uz sauszemes viņi ar savām īsajām, pleznainajām kājām tikai lēnām var rāpties uz priekšu.
   Penkrofs pazina roņu parašas un ieteica nogaidīt, kamēr viņi izlaižas smilktī un saules siltumā cieši aizmieg. Gal­venais bij — nogriezt viņiem atkāpšanos uz jūru un trāpīt ar nūju pa nāsīm.
   Mednieki izšķīrās, noslēpās aiz krastmalas klintīm un klusi gaidīja.
   Kāda stunda pagāja, pirms roņi izrāpās malā un izlaidās smilktīs. Viņu tur bij kāds pusducis. Penkrofs ar Herbertu klusiņām izlīda no slēptuves un virzījās pa krastmalu, lai aizšķērsotu roņiem ceļu atpakaļ ūdenī. Sairess Smits, Ģe- deons Spilets un Nebs, aiz klintīm slēpdamies, rāpās uz nākamās cīņas vietu.
   Piepeši jūrnieka lielais augums izslējās visā garumā. Penkrofs skaļi iekliedzās. Inženieris un viņa abi biedri metās starpa starp jūru un roņiem. Divi no tiem, spēcīgu nūju zvēlieniem trāpīti, palika uz vietas, pārējiem Izdevās aizsniegt krastmalu un nozust ūdenī.
   —   Sairesa kungs! — Penkrofs iesaucās. — Nu roņi mums ir rokā!
   —   Labi, — Sairess Smits atteica. — Mēs no viņiem pa­gatavosim kalēja plēšas!
   —   Kalēja plēšas! — Penkrofs nobrīnījās. — Lūk, kas par laimi šiem roņiem!
   Patiešām — inženieris no roņu ādas domāja taisīt īstu pūšamo mašīnu, pilnīgi nepieciešamu metāla apstrādāša­nas darbā. Šie kustoņi bij vidēja lieluma, tikai sešas pēdas gari, pēc galvas visai līdzīgi suņiem.
   Tā kā nebij nekādas vajadzības visu smago nastu stiept uz māju, Nebs ar Penkrofu ņēmās nodīrāt abus kustoņus, kamēr Sairess Smits un reportieris devās tālāk izpētīt salu.
   Jūrnieks ar nēģeri veikli veica savu darbu. Pēc trim stundām Sairesa Smita rīcībā bij divas roņādas, kuras viņš domāja izlietot šādā pašā veidā bez miecēšanas.
   Kolonisti nogaidīja, kamēr ūdens atkal nokritās, tad, pārbriduši šaurumu, atgriezās «kamīnā».
   Nebij vieglais darbs uzvilkt ādas uz koka rāmjiem, lai tās nesakļautos, un ar dzīslām sašūt tā, lai gaiss neaiz­plūstu pa šuvēm. Tikai vairākkārt atsākot, tas izdevās. Sairesam Smitam nebij cita rīka, vienīgi Topa kakla saites divi tērauda asmeņi, tomēr viņš ar tiem rīkojās tik veikli, biedri palīdzēja ar tādu saprātu, ka pēc trim dienām ma­zās kolonijas rīku krājumam pievienojās pūšamā mašīna, gluži nepieciešama gaisa ievadīšanai krāsnī kausējamās rūdas masas iekšējos slāņos.
   Divdesmitā aprīļa rītā Linkolna salā sākās «metalurģijas periods» — tā reportieris to atzīmēja savā burtnīcā. Kā jau zināms, inženieris bij nodomājis ražot dzelzi turpat rūdas un ogļu slāņu atrašanās vietā. Pēc viņa novēroju­miem, tā atradās Franklina kalna ziemeļaustrumu nogāzes pakājē, tātad sešas jūdzes tālu. Nebij ko domāt katru va­karu nākt pārnakšņot «kamīnā», tāpēc salinieki nosprieda apmesties turpat zaru būdā, lai darbu varētu nepārtraukti turpināt dienu un nakti.
   Ar tādu apņemšanos viņi no paša rīta devās ceļā. Pen­krofs ar Nebu vilka pīteni, uz kura bij uzlikta pūšamā ma­šīna un dzīvnieku un stādu pārtikas krājumi, ko pa ceļam cerēja vēl papildināt.
   Viņi gāja pa Jakamaru mežu, pa visbiezāko vietu, iešķērsām cauri no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietu­miem. Te turpmāk nāksies izcirst ceļu, kas kalpos tiešākai satiksmei starp Tālā skata līdzenumu un Franklina kalnu. Še auga krāšņi jau pazīstamo sugu koki. No jauna Her­berts starp citiem sazīmēja vēl pūķakoku, ko Penkrofs no­sauca par «iedomīgo puravu», jo, par spīti savam lielajam augumam, šis koks pieder pie lilijveidīgiem stādiem, tāpat kā sīpoli, maurloki, ķiploki un sparģeļi. Pūķakokam ir kok- snainas saknes; izvārītas tās ļoti garšīgas, bet no novārī­juma iznāk lielisks dzēriens. Salinieki paņēma līdzi arī. šo sakņu krājumu.
   Gājiens pa meža biezokņiem ilga visu dienu, toties bij iespējams novērot salas dzīvnieku un augu valsti. Tops interesējās tikai par kustoņiem; neaprimdams viņš ložņāja pa garo zāli un krūmājiem, ik brīdi izceldams kādu dzīv­nieku vai putnu. Herberts un Ģedeons Spilets ar bultām nošāva divus ķengurus un vēl vienu kustoni, kurš pa daļai atgādināja ezi, pa daļai skudru lāci; pirmo tāpēc, ka viņš tāpat sarāvās kamolā un izlaida adatas, otro tāpēc, ka viņam bij asi nagi,, garš un tievs snuķis ar putna knābi gara un staipīga mele, pārklātā ar sīkām adatiņam, lai aiz­turētu notvertos insektus.
   —    Bet, zupā izvārīts, pēokā tas garšos? — Penkrofs kā parasti ievaicājās.
   —    Pēc vislabākās vērša gaļas, — Herberts atbildēja.
   —    Vairāk mums no viņa arī nekā nevajag, — jūrnieks nosprieda apmierināts.
   Šajā ekskursijā viņi vairākas reizes pamanīja meža cū­kas, kuras nemaz nedomāja uzbrukt mazajam gājēju pul­ciņam. Likās, ka bīstamu zvēru šajā mežā nepavisam nav. Bet tad Ģedeons Spilets piepeši ieraudzīja kādu lācim līdzīgu dzīvnieku guļam biezoknī liela koka lapotņa pa­ēnā un sāka to mierīgi zīmēt. Reportierim par laimi, izrā­dījās, ka šis dzīvnieks nebūt nepieder pie bīstamo ķepaiņu sugas. Tā bij tā saucamā «kula», vairāk pazīstama ar no­saukumu «sliņķis», prāva suņa lielumā, izspūrušu netīras krāsas spalvu un asiem nagiem, tāpēc spēja rāpties kokos un grauzt lapas. Medniekiem nebij nekādas intereses par šo kustoni; noteicis viņa īsto sugu, Ģedeons Spilets vien­kārši izsvītroja vārdu «lācis» un tā vietā ierakstīja «kula». Pēc tam gājiens turpinājās.
   Ap pieciem novakarē Sairess Smits deva zīmi apstāties. Gājēji bij nonākuši mežam cauri tajā vietā, kur sākās Franklina kalna austrumu pakājes varenās klintis. Dažus simts soļus tālāk tecēja Sarkanais strauts, tātad dzeramais ūdens arī bij tepat pie rokas.
   Tūliņ sāka ierīkot nometni. Pēc nepilnas stundas mež­malā zem kokiem jau pacēlās no zariem un liānām pīta un māliem noziesta būda, kurā diezgan labi varēja patver­ties. Ģeoloģiskos pētījumus atstāja rītdienai. Būdas priekšā uzliesmoja spoža uguns, uz tās grozījās iesmā uzdurts ce­petis, bet ap astoņiem kolonisti jau gulēja dziļā miegā — izņemot vienu, kurš palika pie ugunskura nomodā, lai uz­manītu, vai kāds bīstams dzīvnieks nesāk te apkārt klaiņot
   Otrā rītā, divdesmit pirmajā aprīlī, "Sairess Smits, Her­berta pavadīts, devās izpētīt vecās formācijas zemes slāņus, kuros jau bij atradis dzelzs rūdu. Viņi nogāja gandrīz līdz pašai strauta iztekai kalna ziemeļaustrumu nogāzes pakājē. Slānis izrādījās ļoti bagāts ar kausējamās dzelzs rūdu, tās kausēšana bij pilnīgi iespējama pēc inženiera atzītās katalanas metodes, ko visvienkāršākajā veida lieto arī Korsikā.
   Lieta tā, ka, arī pēc katalanas metodes apstrādājot rūdu, vajadzīgas kausējamās krāsnis ar speltēm, kur rūdu un ogles pārmaiņus saber kārtām un tad sakarsējot nošķir tikai dzelzi. Bet Sairess Smits bij nodomājis pēc iespējas vienkāršot kausēšanu, sabērt rūdu un ogles kubveidīgā gubā, bet vidū kurināmo uguni nemitīgi uzliesmināt ar plēšu dzīta vēja palīdzību. Tāda, bez šaubām, bij arī pirmo apdzīvotās pasaules metalurgu metode. Veids, ko lietoja Ādama pēcnācēji un ko vēl patlaban varētu ar panāku­miem pielāgot rūdas un kurināmā materiāla bagātos ap­vidos, katrā ziņā bij parocīgs arī Linkolna salas iemīt­niekiem.
   Rūda un ogles te bij dabūjamas netālu, pie tam zemes virspusē. Vispirms rūdu sadauzīja sīkos gabaliņos un tāpat ar rokām notīrīja pielipušās liekās daļas. Pēc tam rūdu un ogles pārmaiņus kārtām sabēra vienā gubā — gluži kā to dara ogļdeģi. Ar plēšu palīdzību dzenamais gaiss ogles pārvērtīs ogļskābē, tad ogļraža oksīdā, un tas atšķirs skā­bekli no dzelzs.
   Inženieris tā arī rīkojās. Roņādas plēšas ar podu krāsnī apdedzinātu izturīgu māla cauruli galā tika novietotas tuvu rūdas gubai. Plēšas kustināja ar sevišķu mehānismu, kas sastāvēja no koka rāmja ar stādu šķiedru pinumu un atsvariem; tā dzenamais gaiss ne vien pacēla temperatūru rūdas un ogļu kravā, bet arī paātrināja to ķīmiskās reak­cijas procesu, kura rezultātā radās tīra dzelzs.
   Darbs bij ļoti grūts. Kolonistiem nācās izlietot visu savu pacietību un apķērību, lai to godam veiktu. Bet beigu bei­gās tas tomēr sekmējās; kausētājiem rokā bij mīksts dzelzs klucis, vēl dauzāms un smalcināms, vārdu sakot, kaļams, lai to pārvērstu cietā, nedrūpošā gabalā. Katram sapro­tams, ka šiem jaunajiem kalējiem nebij āmura, bet galu galā viņi taču atradās tādā pašā stāvoklī kā pirmie me­tālisti un izpalīdzējās arī tāpat.
   Pirmais kausējuma gabals, kātā uzmaukts, noderēja otrā kalšanai uz granīta laktas. Tā dabūja gan vēl parupju, tomēr lietojamu metālu. ' <
   Beidzot, divdesmit piektajā aprīlī, pēc ilga un grūta darba saliniekiem bij gatavi vairāki stieņi dzelzs, no ku­riem viņi izkala darbarīkus: knaibles, laužņus, kapļus, lāpЈ stas un citus rīkus, kas Nebam ar Penkrofu likās kā nesa­maksājams dārgums.
   Darbs bij ļoti grūts.
   Tomēr šī tīrā dzelzs nebij tik cieta kā tērauds, ar kuru var paveikt daudz ko. Tērauds ir dzelzs un oglekļa maisī­jums, to dabū vai nu no čuguna, atdalot nost lieko oglekļa piemaisījumu, vai arī no dzelzs, piejaucot tai klāt trūk­stošo oglekli. Pirmajā ceļā, ar oglekļa atdalīšanu, iegūst tā saucamo dabisko tēraudu, otrajā — cementēto tēraudu.
   Sairess Smits mēģināja iegūt šī otrā veida tēraudu, tāpēc ka viņa rīcībā bij jau tīra dzelzs. Tas viņam arī izdevās, sakarsējot dzelzi un smalki saberztas ogles uguns izturīgā māla traukā.
   Tad šo kā aukstā, tā sakarsētā veidā kaļamo tēraudu viņš apstrādāja ar āmuru. Saprātīgi rīkoti, Nebs ar Pen­krof u no šī tērauda izkala cirvjus, kurus visvienkāršākā kārtā norūdīja cietus: ugunī nokarsēja gluži baltus un tad pēkšņi iemērca aukstā ūdenī.
   Tika pagatavoti arī citi, jāsaka, gan diezgan neveikli veidoti priekšmeti: ēvelzobi, kapļi, tērauda plāksnes, no kurām gatavot zāģus, galdnieku kaltus, āmurus, naglas un asmeņus dažādiem citiem rīkiem un ieročiem.
   Piektajā maijā metalurģijas pirmais posms bij noslēgts, dzelzslējēji un kalēji atgriezās atkal «kamīnā». Nu bij kārta mainīt kvalifikāciju un ķerties pie citiem darbiem.

   Tas notika sestajā maijā jeb sestajā novembrī pēc zie­meļu puslodes laika. Debess jau vairākas dienas no vietas bij apmākusies — nepārprotama zīme, ka jāsāk nopietni domāt par ziemas mitekli. Tomēr temperatūra vēl nebij manāmi kritusies, simtgrādīgais termometrs Linkolna salā rādītu vēl desmit vai divpadsmit grādu virs nulles. Par to nebūtu jābrīnās, tāpēc ka Linkolna sala acīmredzot atradās dienvidu puslodē starp trīsdesmit piekto un četrdesmito paralēli, tātad apmēram turpat, kur Sicīlija vai Grieķija ziemeļu puslodē. Bet, tā kā tur šajā vēlīnajā laikā uznāk diezgan stiprs sals, uzkrīt sniegs un ūdeņi aizsalst, tad arī !<• k.ih.i . in.i bij sagaidāma temperatūras pazemināšanās un bija laikus jāsagatavojas uz to.
   l'iiU<ii(l<im aukstums gan tieši vēl nedraudēja, bet lietai­nu l.'t j^udul.iiks bij klāt. Vientuļajā, ne no vienas puses ne- nl'/.Nuigulujā salā Klusā okeāna vidū sagaidāmi bieži un spēcīgi negaisi.
   Tāpēc ērtākas ziemas mītnes jautājums tika sīki pār­spriests un nekavējoši izšķirts.
   Saprotams, ka Penkrofs labprāt turējās pie šā paša viņa uh.istā vecā mājokļa, bet beigu beigās arī viņš piekrita, ka nepieciešams uzmeklēt kādu citu. Paisuma laikā jūra j.ui reiz pieplūdināja «kamīnu» — to vēl piedzīvot nekādi nebij vēlams.
   Pārrunādams šo jautājumu ar biedriem, Sairess Smits Ieminējās:
   Bez tam mums jānodrošinās arī vēl pret ko citu.
   —          - Kāpēc? — reportieris atsaucās. — Sala taču nav ap­dzīvota.
   —    Tā liekas, — inženieris atbildēja, — lai gan mēs viņu vēl neesam pamatīgi izlūkojuši. Bet, ja arī cilvēku viņā nav, man tomēr šķiet, ka plēsīgu zvēru te nebūs trūkums. Mums jānodrošinās pret viņu uzbrukumu, lai vienam no mums katru nakti nebūtu jāsēd pie ugunskura un jāsargā. Uz visu jābūt gatavam, mīļie draugi. Mēs at­rodamies tajā Klusā okeāna daļā, ko bieži apciemo jūras laupītāji…
   —   Vai tas var būt? — Herberts iesaucās. — Tik tālu no apdzīvotām zemēm!
   —    Jā, mīļo zēn, — inženieris atbildēja. — Šie pirāti ir bīstami laupītāji, bet arī drosmīgi jūrnieki, tāpēc mums te sevišķi jāuzmanās.
   —    Nu labi, — Penkrofs iejaucās. — Tad mēs nodroši­nāsimies pret četrkāju un divkāju plēsoņām. Bet, Sairesa kungs, vai pirms tam nederētu pamatīgi izlūkot visu salu?
   —    To katrā ziņā vajadzētu, — reportieris piekrita. — Var būt, ka otrajā krastā atrodam tādu alu, kādu velti meklējam šajā pusē.
   —    Tas jau pareizi, draugi, — inženieris teica. — Bet jūs aizmirstat, ka mums jānometas kādas upes malā un ka 110 Franklina kalna virsotnes uz rietumiem nevarējām sa­skatīt nevienu upi, ne strautu. Turpretī te mums ir neno­liedzami izdevīga nometne starp Pateicības upi un Granta ezeru. Bez tam še, austrumu pusē, esam pasargāti no pasāta vējiem, kuri šajā zemes puslodē parasti pūš no ziemeļ­rietumiem.
   —    Tad celsim māiu tepat ezera krastā, Sairesa kungs! — jūrnieks teica. — Tagad mums netrūkst ne ķieģeļu, ne darbarīku. Mēs esam bijuši ķieģeļnieki, podnieki, dzelzs kausētāji un kalēji. Velns lai parauj! Kāpēc nevarētu būt arī namdari?
   —    Pareizi, draugs! Bet, pirms ķeramies pie darba, tomēr labi jāpārliek un jāaplūkojas. Labāk būtu, ja atrastu kādu dabisku mājokli, kur droši varētu patverties pret iekšē­jiem un ārējiem ienaidniekiem.
   —    Bet mēs jau esam izmeklējuši visu klinšu krast­malu, — reportieris iebilda, — un neesam atraduši ne­vienu noderīgu alu, ne plaisu.
   —    Itin nevienu! — Penkrofs apstiprināja. — Bet ja mēs šajā klints sienā labi paaugstu iekaltu dzīvokli ar piecām sešām istabām un fasādi pret jūru …
   —   Ar lieliem, gaišiem logiem! — Herberts iebilda smie­damies.
   —    Un ar kārtīgām kāpnēm! — Nebs papildināja.
   —    Ko jūs smejaties? — jūrnieks saskaitās. — Vai tad mans priekšlikums ir tik neiespējams? Vai mums tagad trūkst kapļu un lāpstu? Vai Sairesa kungs nevar pagatavot pulveri, ar ko saspridzināt klinti? Smita kungs, jūs taču pagatavosiet arī pulveri, ja tas mums būs vajadzīgs?
   Sairess Smits klusi noklausījās šos jūsmīgā Penkrofa fantastiskos projektus. Herkulesa spēku vajadzētu, lai kaut ar spridzināšanas palīdzību iegrautu šo masīvo gra­nīta sienu, un tiešām žēl, ka daba pati to nebij paveikusi. Nekā noteikta neatbildējis, inženieris ieteica pamatīgi iz­pētīt klintis no upes iztekas līdz līkumam ziemeļu pusē.
   Pārējie biedri sekoja viņam, un tā visi kopā ļoti rūpīgi izpētīja pāra jūdžu lielu apgabalu. Bet itin nekur gludajā, stāvajā sienā nebij atrodams kaut jebkāds iedobums; klinšu baloži perinājās nepieejamās kraujas dīvaini izro­botās apmales dobuļos, kuri cilvēku mītnei nebij lieto­jami.
   * Nebij ko mēģināt ar kapļiem vai pulveri izdobt šajā klints sienā ziemas mājoklim noderīgu alu. Tikai pateico­ties nejaušam gadījumam, Penkrofam bij izdevies uziet šo pašu «kamīnu», kur pagaidām patverties, tomēr palikt tur nevarēja.
   Apkārtni izlūkodami, kolonisti nonāca līdz klints sienas ziemeļu stūrim, kur nogāze nosliecās līdz pat jūrmalai. No šejienes līdz rietumu robežai viss apvidus bij pārklāts ar . koku un krūmāju sakņu sapīņātiem akmeņiem un smilkšu pauguriem un sliecās lejup četrdesmit piecu grādu stāvā slīpumā. Vietvietām asas granīta šķautnes slējās augšup. Nogāzēs auga koku puduri, bet klajumus klāja biezi sa­zēlusi zāliena. Taču tālāk no kraujas pakājes līdz pašai ūdens malai pletās kaila smilkšu postaža.
   Sairesam Smitam bij pilnīgs iemesls domāt, ka uz šo pusi pa kāpnēm notek Sarkanā strauta pievadītais ezera pārplūdu ūdens. Bet līdz šim apstaigātā krastā no strauta līdz Tālā skata līdzenumam nekādu ieteku viņš nebij at­radis.
   Inženieris ieteica saviem biedriem uzkāpt jau aplūko­tajā nogāzē un tad, pa augšieni atgriežoties uz «kamīnu», izlūkot ezera ziemeļu un austrumu krastmalu.
   Priekšlikums tika pieņemts. Brīdi vēlāk Herberts un Nebs jau bij tur augšā. Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs sekoja viņiem gausāk.
   Pāra simts pēdu tālāk koku lapotnei cauri saules staros vizēja līdzenais ūdens spogulis. Apvidus te bij ļoti skaists. Dzeltenēji rudens koki brīnišķiem plankumiem pletās acu priekšā. Resni, samelnējuši, vēja nolauzti stumbri gulēja biezi sazēlušā zālājā. Ķērkdami, septiņās varavīksnes krā­sās laistīdamies, pa zariem lēkāja neskaitāmi papagaiļi. Saules spīdums tikai blāvi spiedās cauri dīvainajai lapu segai.
   Salinieki negāja tieši uz ezera ziemeļkrastu, bet gan pa līdzenuma apmalu līdz strauta ietekas kreisajai pusei. Tā iznāca pusotras jūdzes liels līkums. Pa reto koku sprau­gām iešana bij diezgan viegla. Varēja manīt, ka te beidzās auglīgās zemes josla, veģetācija kļuva nabadzīgāka nekā slarp strautu un Pateicības upi.
   Sairess Smits ar biedriem gāja uzmanīgi pa šo svešo «īpvidu. Viņu vienīgie ieroči bij loki, bultas un asi ap­kaltas nūjas. Taču ceļā negadījās neviens bīstams meža /.vērs — tie laikam gan mājoja salas dienviddaļas biezajos možos. Tomēr gājējus nepatīkami pārsteidza, ka Tops uz­skrēja pēdu četrpadsmit vai piecpadsmit garai čūskai. Ar vienu nūjas sitienu Nebs to pieveica. Sairess Smits aplū­koja čūsku tuvāk un paskaidroja, ka tā nebūt neesot in- iiij;a, bet piederot pie tās pasugas, ko dienvidu Jaunvelsas
   apdzīvotāji lietojot uzturam. Bet jādomā, ka te mājo arī citas, bīstamākas, indīgas čūskas, kā, piemēram, «kurlās odzes» ar šķeltām astēm vai arī spārnotās čūskas, apbru­ņotas ar diviem piedēkļiem, ar kuru palīdzību tās kustas apbrīnojami žigli. Pēc pirmā pārsteiguma Tops ar sevišķu niknumu sāka lenkt šos riebīgos rāpuļus. Sairesam Smitam viņš pastāvīgi bij jāapsauc.
   Drīz vien gājēji aizsniedza Sarkanā strauta ieteku ezerā. Taisni pretim otrā pusē bij tā vieta, kur viņi apmetās, nākdami no Franklina kalna. Sairess Smits konstatēja, ka ūdens ezerā pa strautu ieplūda bagātīgi un ka tāpēc kaut kur katrā ziņā vajadzēja būt notekai jūrā. Tā bij jāatrod, lai tās krituma spēku lietderīgi izlietotu.
   Kolonisti, iedami izklaidus, tomēr ne pārāk attālu cits no cita, devās pa līkumoto ezera krastu. Bij nepārprotami redzams, ka zivju te ļoti daudz; Penkrofs jau domāja da­rināt zvejas rīkus, lai izmantotu ezera bagātības.
   Vispirms bij jātiek apkārt ezera ziemeļaustrumu izlo- kam. Kolonisti domāja, ka taisni šajā pusē būs noteka, jo ezera līmenis te atradās gandrīz vienādā augstumā ar līdze­numu. Bet, nekā neatraduši, gājēji turpināja ceļu pa ezera krastu apkārt nelielam līkumam un līdztekus jūrmalai.
   Tajā pusē krastmala nebij tā apaugusi, tikai šur un tur pacēlās gleznaini koku puduri. Granta ezers bij pārre­dzams visā plašumā, ne vismazākā vēja pūsma negrum- boja tā gludo līmeni. Pa krūmājiem ložņādams, Tops izcēla dažādu putnu barus, kurus Ģedeons Spilets un Herberts apsveica ar savām bultām. Zēns trāpīja vairākus no šiem spārnainajiem, tie nokrita turpat purva zālājā. Tops tūliņ bij klāt un iznesa skaistu, pelēku peldētāju putnu ar īsu knābi, plakanu pakausi, pleznainām kājām un baltu svītru gar spārnu apmalām. Tas bij raļļu sugas laucis, pa pusei peldētājs, pa pusei sauszemes iemītnieks. Viņa gaļa nebij diezin cik garšīga, bet Tops, mazāk izlepis kā viņa kungi, to labprāt notiesāja vakariņās.
   Ceļotāji novērsās pa ezera austrumu krastu un drīz vien nonāca jau pazīstamā apvidū. Inženieris nobrīnījās, ka ezera noteka tomēr vēl nebij atrasta. Ar reportieri un jūr­nieku sarunādamies, viņš nebūt neslēpa savu pārsteigumu.
   Šajā acumirklī nogurušais Tops atkal sāka uztraukties. Skraidīja šurp un turp pa krastmalu un beidzot palika stāvam, kāju pacēlis, itin kā cilvēkiem neredzamu medī-
   Tops atkrita atpakaļ ūdenī
   jumu pamanījis. Tad viņš ierējās un tūliņ atkal spēji ap­klusa.
   Ne Sairess Smits, ne viņa pavadoņi līdz šim Topam ne­bij pievērsuši nekādu uzmanību. Bet, kad riešana atkār­tojas, inženieris kļuva vērīgs.
   —    Kas tam Topam tur ir? — viņš iesaucās.
   Suns pieskrēja savam kungam klāt un it kā vedināja to pie ūdens malas. Bet tad piepeši ielēca ezerā.
   —          Top! Nāc šurp! — Sairess Smits sauca, nevēlēdamies, ka suns dodas apšaubāmajos ezera ūdeņos.
   —          Kas tur varētu būt? — Penkrofs ievaicājās, ezeru vē­rodams.
   —    Tops būs pamanījis kādu rāpuli, — Herberts teica.
   —    Kādu aligatoru, — reportieris piebilda.
   —          Neticu vis, — inženieris sprieda. — Aligatori dzīvo siltākos apvidos.
   Saucienam klausīdams, Tops atkal bij izkāpis krastā. Bet mierā norimt viņš nevarēja, skraidīja pa ezermalu, it kā sekodams kādam neredzamam kustonim, kurš ložņā pa ūdens apakšu gar krastmalu. Ezera līmenis bij pilnīgi gluds, ne mazākais vilnis negrumboja tā virspusi. Gājēji vairākas reizes apstājās un uzmanīgi pētīja ūdeni, bet nekā nevarēja saskatīt. Tur bij kaut kas noslēpumains.
   Inženieris sāka stipri ieinteresēties.
   —    Uzzināsim taču, kas tur ir, — viņš teica.
   Pēc pusstundas viņi bij nonākuši ezera dienvidaustrumu nostūrī, tajā pašā Tālā skata līdzenumā. No šejienes ezers bij pārskatāms visā plašumā, bet nekādas notekas nekur nemanīja.
   —          Un tomēr notekai vajadzētu būt, — inženieris teica. — Ja ne virspusē, tad tā izgrauzusies kaut kur pa šīs klints sienas apakšu.
   —          Bet kādēļ jūs tā meklējat noteku, Saires? — Ģedeons Spilets vaicāja.
   —          Tādēļ, ka ūdens var būt izgrauzis alu, kas mums no-, derēs ziemas mājoklim, ja ūdeni novadām pa citu gultni.
   —           Bet, Sairesa kungs, — Herberts ieminējās, — vai tad nav iespējams, ka ūdens no paša ezera dibena notek pa kādu apakšzemes gultni?
   —           Tas arī var būt, — inženieris atbildēja. — Un, ja daba nebūs pacentusies izveidot kādu celtni, tad ziemas mītne mums būs jāceļ pašiem.
   Kolonisti patlaban jau taisījās doties līdzenumam pāri atpakaļ uz «kamīnu», jo pulkstenis jau bij pieci pēcpus­dienā, kad Tops atkal sāka uztraukties. Ierējās nikni un, pirms Sairess Smits iespēja to apsaukt, otrreiz ienira ūdenī.
   Visi steidzās uz ezermalu. Suns jau bij iepeldējis pēdas divdesmit tālu, inženieris sauca to atpakaļ, bet tad pie­peši kāda milzīga galva pacēlās virs seklā ūdens.
   Herberts tūliņ pazina stūraino amfībijas galvu ar lielām acīm un garām, zīdainām ūsām.
   —    Lamantīns! — viņš iesaucās. _
   Tas gan nebij īstais lamantīns, bet tam radniecīgas pa­sugas dugongs ar nāsīm purna augšgalā.
   Milzīgais kustonis metās virsū sunim, kurš mēģināja glābties, mukdams krastā. Viņa kungs nejaudāja Topam nekā līdzēt, un, pirms Ģedeons Spilets un Herberts iedo­māja lietot savus lokus, nezvēra sagrābtais Tops pazuda zem ūdens.
   Turēdams asi apkalto šķēpu rokā, Nebs grasījās uzbrukt briesmīgajam kustonim ūdenī.
   —   Paliec mierā, Neb! — inženieris apsauca savu pār­drošo kalpu.
   Bet zem ūdens pašlaik norisinājās neredzama cīņa, kur Topam droši vien klājās slikti. Ezera līmenis spēcīgi vir­moja. Bet piepeši, milzīga spēka sviests, suns uzlidoja pēdas desmit augstu gaisā, atkrita atpakaļ līdz dibenam saduļķotajā ūdenī un no turienes izlēca krastā, brīnišķā kārtā izglābies, pat bez kāda nopietna ievainojuma.
   Sairess Smits ar saviem biedriem skatījās, nekā nesa­prazdami. Bez šaubām, dugongam bij uzbrucis kāds cits spēcīgs kustonis, un, ar to cīnīdamies, viņš suni palaidis vaļā.
   Tomēr tas ilga tikai īsu brīdi. Ūdens kļuva sarkans no asinīm; sārtajā plankumā iznira dugonga ķermenis, lēnām aizpeldēja pa virspusi un nogūlās uz sēkļa ezera dienvidu galā. Kolonisti steidzās turp. Dugongs bij beigts. Milzīgs dzīvnieks, piecpadsmit sešpadsmit pēdu garš un trīs vai četri tūkstoši mārciņu smags. Kaklā viņam bij dziļš — it kā asa ieroča ievainojums.
   Kas tas varēja būt par dzīvnieku, kurš ar tādu kodienu nonāvēja briesmīgo milzeni? To neviens nevarēja pateikt. Sairess Smits ar biedriem domīgi atgriezās «kamīnā».

   Otrā rītā, septītajā maijā, Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu uzkāpa Tālā skata līdzenumā, kamēr Nebs palika bro­kastis gatavojam, bet Herberts ar Penkrofu devās pa up­malu augšā papildināt malkas krājumus.
   Inženieris ar reportieri aizgāja līdz tam nelielajam sēk­lim ezera dienvidgalā, kur dugongs bij palicis guļam. Ap milzīgo gaļas blāķi jau bij sametušies neskaitāmi putni, tos nācās aiztrenkt ar akmens sviedieniem, jo inženieris bij nodomājis dugonga taukus izlietot kolonijas vajadzī­bām. Gaļa labi noderēja ēdienam, dažos Malajas apvidos to pat speciāli piegādā iedzimto prinču pārtikai. Bet tā nu bij Neba darīšana.
   Sairesam Smitam šimbrīžam bij kas cits prātā. Viņš vēl vienmēr domāja par vakarējo notikumu un katrā ziņā gri­bēja izpētīt zemūdens cīņas noslēpumu un uzzināt, kas tas par ūdens briesmoni, kurš dugongam cirtis tik dīvainu brūci.
   Ilgi viņš nostāvēja krastā lūkodamies un vērodams, bet itin. nekas nebij pamanāms zem rāmā, pirmo saules staru apspīdētā ezera līmeņa.
   Virs sēkļa, kur gulēja dugongs, ūdens nebij dziļš, bet no tās vietas ezera dibens pamazām slida lejup, iespējams, ka vidū bij krietna dzelme. Ezers bij līdzīgs lielai bļodai, kur nemitīgi plūda iekšā Sarkanā strauta ūdeņi.
   —    Klausieties, Saires! — reportieris teica. — Man šķiet, ka šajā ūdenī nav nekā aizdomīga.
   —    Arī man tāpat, mīļo Spilet, — inženieris atbildēja. — Es tikai nesaprotu, kā lai izskaidro vakarējo notikumu.
   —    Dugonga ievainojums patiešām ir dīvains, — Ģe­deons Spilets domīgi teica. — Un kas gan Topu tik spēcīgi izmeta augšup? Varētu gandrīz domāt, ka viņu sviedusi kāda stipra roka un šī pati roka pēc tam ar asu zobenu devusi dugongam nāvīgo cirtienu.
   —    Taisnība, — inženieris piekrita. — Te ir kaut kas, ko es nesaprotu. Bet vai tad jūs saprotat, kā es pats izglābos, kā tiku laukā no viļņiem un patvēros kāpās? Vai nav taisnība, to jūs nevarat iedomāties? Es nojaušu kādu noslēpumu, ko kādreiz vēlāk katrā ziņā atklāsim. Vērosim un pētīsim, bet biedriem par to nekā neteiksim. Novēro­jumus paturēsim paši pie sevis un turpināsim tikai savu darbu.
   Mēs jau zinām, ka inženieris nevarēja atrast nekādu no­teku, pa kuru aizplūstu ezera liekais ūdens; bet, tā kā ne- lodzēja ne mazākās zīmes, ka ezers kādreiz pārplūdis, tad tādai notekai katrā ziņā kaut kur vajadzēja būt. Pārsteigts Sairess Smits ievēroja stipru straumi šajā ezera pusē. Viņš iemeta ūdenī nelielus koka gabaliņus un redzēja, ka tie <uzpeld uz dienvidu nostūri. Pa krastmalu viņš sekoja straumei līdz pat ezera dienvidu galam.
   Te jau no virspuses bij redzams, ka ūdens noplaka, itin kā notecēdams pa kādu plaisu dibenā.
   Inženieris piespieda ausi pie zemes un skaidri sadzirdēja apakšzemes ūdenskrituma šalkoņu.
   —   Te tas aiztek, — viņš teica piecēlies. — Ūdens ir izgrauzis granīta sienā noteku uz jūru, un šo noteku mēs izmantosim savā labā. Es zinu, kas te darāms.
   Inženieris nogrieza slaidu koka zaru, attīrīja to no lapām un iesprauda ūdens iekārē starp diviem krastiem; izrā­dījās, ka'tur tikai pēdu zem ūdens līmeņa atrodas plats caurums. Tas nu bij ilgi un velti meklētās notekas sākums, straume tur plūda ar tādu sparu, ka zaru izrāva inženierim no rokām un tas pazuda zem ūdens.
   —   Tagad vairs nav nekādu šaubu, — inženieris teica. — Te ir noteka, un es to katrā ziņā gribu izpētīt.
   —   Kā jūs to domājat izdarīt? — Ģedeons Spilets vai­cāja.
   —    Pazeminot ezera līmeni par trim pēdām.
   —    Un kā jūs to pazemināsiet?
   —    Iztaisot otru noteku, platāku par šo.
   —    Kurā vietā?
   —    Tajā krasta vietā, kas vistuvāk jūrmalai.
   —    Bet tas taču ir granīta krasts, — reportieris iebilda.
   —   Nekas, — Sairess Smits atbildēja. — Es to uzspridzi­nošu, ūdens noplaks, un caurums te būs pieejams.
   —  Un tā radīsies ūdenskritums, — reportieris piemeti­nāja.
   —   Ūdenskritums, ko mēs izmantosim, — Sairess pa­skaidroja. — Nāciet, nāciet!
   Inženieris aizveda biedru līdzi; reportierim bij tāda uz­ticība pret Sairesu, ka viņš ne mirkli nešaubījās par šā nodoma sekmēm. Bet kā gan bez pulvera saspridzināt klinti, kā bez vajadzīgiem instrumentiem izlauzt granīta krastu? Vai tomēr inženiera nodomātais darbs nebij pāri viņa spēkiem?
   «Kamīnā» pārnākuši, Sairess Smits un reportieris atrada Herbertu un Penkrofu patlaban izkraujam malkas plostu.
   —    Malkas cirtēji savu darbu pabeiguši, — jūrnieks teica smiedamies. — Un ja jums, Sairesa kungs, nu vaja­dzīgi mūrnieki…
   —    Mūrnieki ne, bet gan ķīmiķi, — inženieris atbildēja.
   —    Jā, — reportieris apstiprināja. — Mēs domājam spri­dzināt šo salu.
   —    Uzspridzināt salu! — Penkrofs iesaucās.
   — Vismaz kādu daļu, — Ģedeons Spilets piebilda.
   —    Klausieties, draugi, — inženieris teica.
   Viņš pastāstīja tiem sava pētījuma rezultātus. Pēc viņa domām, Tālā skata pakājes klints sienā bij lielāka vai mazāka plaisa, un tai viņš gribēja piekļūt. Bet tad ezera līmenis jāpazemina, lai caurumam,tiktu klāt, citiem vār­diem, jāgādā platāka noteka, pa kuru noplūst ūdenim. Ne­pieciešams izgatavot spridzināmo vielu, ar ko izgraut gra­nīta krastu. Sairess Smits gribēja mēģināt pagatavot to no minerāliem, kas atrodami tepat salā.
   Lieki būtu aizrādīt, ar kādu sajūsmu visi, bet it sevišķi Penkrofs, piekrita šim projektam. Sagraut klints sienu un radīt ūdenskritumu — tas jūrniekam bij taisni pa prātam! Ja inženierim vajadzīgs ķīmiķis, viņš labprāt kļūs arī par ķīmiķi, kā jau bijis par mūrnieku un dzelzs kausētāju. Ja vajadzīgs, viņš teica Nebam, viņš gatavs kļūt kaut vai par dejas un smalkas uzvedības skolotāju.
   Nebam ar Penkrofu tūliņ tika uzdots izgriezt dugonga taukus un iekonservēt ēšanai lemto gaļu. Viņi bez kavē­šanās devās ceļā, negaidījuši nekāda tuvāka paskaidro­juma. Pret inženieri viņiem bij absolūta uzticība.
   Brīdi pēc viņu aiziešanas Sairess Smits, Herberts un Ģe­deons Spilets, vilkdami pīteni, devās gar upmalu augšup uz akmeņogļu slāņiem, bagātiem ar pirītu; šī rūda parasti atrodama jaunākās formācijas slāņos, no kurienes inženie­ris jau agrāk dažus paraugus bij paņēmis līdzi.
   Visu dienu viņi veda pirītu uz «kamīnu». Vakarā bij jau vairāku tonnu liels krājums.
   Nākamajā rītā, astotajā maijā, inženieris iesāka savus mēģinājumus. Slāņainais pirīts sastāv no dažādu mine­rālu maisījuma, galvenā kārtā ogļu, krama, mālzemes un dzelzs vitriola jeb ferosulfāta. Šī pēdējā tur visvairāk, un inženiera pirmais nolūks bij pēc iespējas drīzāk atšķirt sulfātu no pārējiem piejaukumiem un tad no tā izdabūt tīru sērskābi.
   Sērskābe bij tā, ko inženierim tieši vajadzēja. Tā ir viena no visvairāk lietojamām un noderīgām ķīmiskām vielām, var pat teikt — katras tautas industrijas pakāpe mērojama pēc tajā patērētās sērskābes daudzuma. Šī skābe mūsu kolonistiem vēlāk noderēs sveču pagatavošanai, ādu miecēšanai un daudziem citiem nolūkiem; šimbrīžam inže­nierim tā bij vajadzīga citam uzdevumam.
   Aiz «kamīna» Sairess Smits izraudzījās kādu laukumiņu un rūpīgi to nolīdzināja. Laukumā sakrāva sacirstu malku un zarus un apkrāva to ar prāviem pirīta gabaliem; vis­beidzot virsū vēl uzbēra kārtu sīkākus, rieksta lieluma pirītus.
   Tad malkai pielaida uguni, bet līdz ar to aizdegās arī pirīti, jo tajos bij ogles un sērs. Līdzko liesma sāka lauz­ties uz āru, tai atkal uzbēra jaunas dzelzeņu kārtas un beidzot visu to cieši pārsedza ar zemi un zāli, atstājot cau­rumus gaisa pievadīšanai, tā ka iznāca guba, līdzīga ogļ- deģu sakrautam malkas sārtam.
   Vajadzēja, mazākais, desmit vai divpadsmit dienu, ka­mēr sērainā dzelzs tādā kārtā pārvērtās par dzelzs vitriolu, bet mālzeme par sērskābo alumīniju; abas šīs vielas viegli kūst ūdenī, turpretī pārējās, kā kramainis, izdzēstās ogles un pelni, ir nekūstošas.
   Kamēr norisinājās šis ķīmiskās pārveidošanas process, Sairess Smits norīkoja citus darbus. Salinieki strādāja sir­snīgi un pat ar aizrautību.
   Nebs ar Penkrofu izgrieza dugonga taukus un sakrāva tos lielās māla krūzēs. No šiem taukiem bij jāiegūst viena to sastāvdaļa, proti, glicerīns, un to panāk, apstrādājot taukus ar sodu vai kaļķiem. Patiešām, piejaucot vienu vai otru no šīm vielām taukiem, tie pārvēršas par ziepēm un atdala nost glicerīnu, un taisni tas inženierim bij vaja­dzīgs. Mēs jau zinām, ka kaļķu viņam netrūka; bet ar kaļķu piemaisījumu taukiem iegūst tā sauktās kaļķu zie­pes, tās nekūst un tātad īstenībā ir nelietojamas, turpretī ar sodas piejaukumu dabū kūstošas, saimniecības vajadzī- bam lietojamas ziepes. Tātad tik praktisks cilvēks kā in­ženieris vispirms mēģinās dabūt sodu. Vai tas bij grūti? Nebūt ne! Jūras krastmalā lielā vairumā bij uzejami da­žādi ar sodu bagāti ūdensaugi: sālszāle, fukusi un visdažā­dākās jūras zāles. Kolonisti tās savāca, vispirms izžāvēja, tad klajā laukā sadedzināja dziļās bedrēs. Dedzināšana ilga vairākas dienas, temperatūra tika sakarsēta līdz tādai pa­kāpei, ka pelni izkusa un bedres dibenā uzkrājās pelēka kompakta masa, ko no seniem laikiem sauc par dabisko sodu.
   Tad inženieris sodu piejauca taukiem un šādā kārtā da­būja mazgāšanai derīgas ziepes, bez tam arī tīru glicerīnu.
   Bet tas nebij viss. Turpmākiem nolūkiem inženierim va­jadzēja vēl vienu vielu — slāpekļa potašu, kas pazīstama ar nātrija sāls vai salpetra nosaukumu.
   Šo vielu Sairess Smits viegli būtu varējis dabūt no augu potašas karbonāta ar slāpekļskābes palīdzību. Bet slāpekļ­skābes viņam nebij, un to viņš galvenā kārtā gribēja iegūt. Te likās tīri it kā burvja loks, no kura netiks laukā. Par laimi, šoreiz daba pati nāca viņam palīgā, piegādādama gatavu salpetri, tā ka atkrita liekas pūles pagatavot to māk­slīgā ceļā. Salas ziemeļu pusē, Franklina kalna pakājē, Herberts uzgāja veselu salpetra slāni, atlika tikai ievākt un attīrīt šo sāli.
   Visi šie darbi aizņēma astoņas dienas. Tomēr tie bij pa­veikti, iekams sulfāts kausējamā gubā bij pārvērties par dzelzs vitriolu. Šajās dienās kolonistiem bij laiks paga­tavot ķieģeļus no uguns izturīga māla un uzmūrēt sevišķas konstrukcijas krāsni, kur ārkārtīgi lielā karstumā varēs destilēt dzelzs vitriolu, tiklīdz tas būs iegūts. Tas viss tika paveikts līdz astoņpadsmitajam maijam, kad arī ķīmiskās pārveidošanas process bij galā. Ģedeons Spilets, Herberts, Nebs un Penkrofs inženiera saprātīgā vadībā bij izveido­jušies par veiklākajiem strādniekiem pasaulē. Spiedīga vajadzība, starp citu, ir vislabākais meistars, to labprāt pa­klausa un visvieglāk no tā mācās.
   Kad pirīts bij ugunī galīgi pārkausēts, visu, kas tur bij izveidojies: dzelzs vitriolu, sērskābo alumīniju, kramaini, ogļu paliekas un pelnus sabēra ar ūdeni pildītā traukā. Šo maisījumu saskaloja, ļāva nostāvēties, tad izkāsa un ieguva dzidru šķidrumu — dzelzs vitriolu un sēra mālzemi. Pārējās nekūstošās vielas nogūlās. Pēc tam šo šķidrumu, pa mazākām daļām vārot, iztvaicēja, dzelzs vitriola kris­tāli atdalījās, bet neiztvaicētās sāļā jūras ūdens paliekas ar sēra mālzemi nolēja nost.
   Nu Sairesam Smitam bij rokā prāvs krājums dzelzs vit­riola kristālu, no kuriem iegūstama tīrā sērskābe.
   Parastā industriālā ceļā ražojamai sērskābei vajadzīga dārga un komplicēta ierīce — prāva fabrika, speciāli rīki, platīna aparāti, svina kameras, kur nevar ieplūst skābe un kurās notiek pēdējais pārveidošanās process, un tā jopro­jām. Inženiera rīcībā nebij visu šo rīku un iekārtas, bet viņš zināja, ka Bohēmijā daudz vienkāršākā veidā ražo visaugstāk koncentrēto sērskābi. Šo produktu sauc par Nordhauzena sērskābi.
   Sērskābes iegūšanai inženierim bij vajadzīga tikai viena pati vienkārša operācija: dzelzs vitriola kristāli sakarsē­jami hermētiski noslēgtā traukā, lai sērskābe atdalītos tvaika veidā; tvaiki pēc tam sabiezēdami kļūst par sēr­skābi.
   Šim nolūkam bij nepieciešams uguns izturīgs māla trauks, kur ievietot kristālus, un krāsns, kurā ar karsējuma palīdzību iztecināt tīro sērskābi. Operācija izdevās pilnīgi, un divdesmitajā maijā, divpadsmit dienas pēc sākuma, in­ženierim bij visnoderīgākā viela, kuru viņš vēlāk varēja lietot visdažādākajām vajadzībām.
   Kādam nolūkam gan vispirmā kārtā viņš domāja šo vielu? Galvenokārt slāpekļskābes ražošanai; tas bij vien­kārši izdarāms, jo no sērskābes maisījuma ar salpetri pār- tvaikošanas ceļā dabū tīru slāpekļskābi.
   Vēl tomēr palika jautājums: ko viņš domāja iesākt ar šo slāpekļskābi? To pārējie biedri nezināja, jo viņš vēl ne­bij pastāstījis visu par saviem nodomiem.
   Tomēr inženieris neatlaidīgi tuvojās savam mērķim, un beidzot viņš arī ieguva vielu, no kuras galvenā kārtā bij atkarīgs viss pasākums.
   Dabūto slāpekļskābi viņš sajauca ar iepriekš pārtvaiko- jumā sabiezinātu glicerīnu un tādējādi pat bez sevišķas atdzesēšanas procedūras dabūja vairākas pintes[8] eļļaina dzeltenēja šķidruma.
   Šo beidzamo operāciju Sairess Smits izdarīja viens pats, nomaļus, patālu no «kamīna», jo bij jābaidās no eksplo­zijas; un, atnesis nelielu trauku šķidruma biedriem, viņš tikai noteica:
   —    Te būs nitroglicerīns!
   Patiešām, tas bij bīstamais produkts — ar daudzkārt lie­lāku spridzināmo spēku par parasto šaujamo pulveri —, kura dēļ notikuši tik daudzi nelaimes gadījumi. Tiesa gan, kopš izgudrots līdzeklis pārvērst to dinamītā, piesūcinot ar porainu vielu, piemēram, mālu vai cukuru, kas aiztur šķidrumu, nitroglicerīns nav vairs tik bīstams. Bet tajā laikā, kad kolonisti rīkojās Linkolna salā, dinamīts vēl ne­bij pazīstams.
   —    Vai šis ir tas šķidrums, ar ko jūs domājat saspridzināt klintis? — Penkrofs diezgan neticīgi vaicāja.
   —    Jā, mīļais draugs, — inženieris atbildēja. — Un nit­roglicerīna iedarbība jo spēcīgāka, jo cietāks ir granīts un vairāk pretestības tā sprādzienam.
   —    Kad mēs to izmēģināsim, Sairesa kungs?
   —    Rīt pat, kad būsim izkaluši klintī caurumu, — inže­nieris noteica.
   Otrā rītā, divdesmit pirmajā maijā, kolonisti sapulcējās Granta ezera austrumu krastā, tikai pieci simti pēdu attā­lumā no jūras krastmalas. Šajā vietā līdzenums bij ze­māks par ezera līmeni, ko tikai robains granīta valnis aiz­turēja. Acīm redzami bij jāizlauž tikai šis vaļņa loks, lai ūdens izplūstu klajumā un no turienes pa ļaunu noteku pāri slīpajam līdzenumam noskrietu jūrā. Ūdenim ezerā nokrītot, kļūs pieejama tā vecā noteka — tas jau arī bij galamērķis.
   Tātad klints valnis vispirms jāizlauž. Penkrofs ar spē­cīgi un veikli cilājamu kapli sāka izkalt klinti vaļņa ār­pusē. Caurumam vajadzēja sākties apmēram no ezera līmeņa, un tas sniegsies iešķībi, pēc iespējas dziļāk zem ūdens līnijas. Tādā kārtā sprādziens izgrautu pietiekoši platu gultni, pa kuru ūdenim aizplūst, lai ezera līmenis manāmi hoplaktu.
   Darbs bij grūts un ilgs, jo inženieris gribēja ieliet cau­rumā līdz desmit ļitru nitroglicerīna, lai sprādziens būtu pēc iespējas briesmīgāks. Bet, Nebam palīdzot, Penkrofs strādāja tik sirsnīgi, ka ap četriem pievakarē caurums klintī bij gatavs.
   Vēl bij jāpadomā, kā aizdedzināt sprāgstošo vielu. Pa- " rasti to izdara ar šaujamo pulveri, kurš uzliesmodams rada sprādzienu. Pats sprāgdams, tas ierosina arī nitroglicerīnu, jo, vienkārši aizdedzināta vien, šī viela izdeg lēnām, bez
   eksplozijas. Sairess Smits, protams, būtu varējis izgatavot degvielu. Pulvera vietā viņš diezgan viegli iegūtu piroksi- līnam līdzīgu vielu, jo viņam taču bij slāpekļskābe. Šo vielu, ieslēgtu čaulītē un ieliktu nitroglicerīnā, varētu uz­spridzināt, aizdedzinot degli, un tā radīt eksploziju.
   Bet Sairess Smits zināja, ka nitroglicerīna eksplozijai vajadzīgs satricinājums, un nolēma izmantot šo īpašību, un, ja mēģinājums neizdotos, tad izlietot kādu citu līdzekli.
   Pietika izliet dažus pilienus nitroglicerīna uz cietas ak­mens plāksnes un uzsist tur ar āmuru. Bet sitējs nedrīk­stēja atrasties tuvumā, lai pats nekristu par upuri sprā­dzienam.
   Tāpēc Sairess Smits izdomāja uzcelt koka trijkāji pār piepildīto caurumu un ar kāda auga šķiedru piekārt tur vairāku mārciņu smagu dzelzs gabalu. Šai šķiedrai vidū piesēja otras garas šķiedras vienu galu, kamēr otrais tika atstiepts vairāku pēdu attālu no spridzināmā cauruma. Šim otrajam galam pieliks tiguni, kas degdama aizsniegsies līdz piekarinātajam galam. Tas savukārt pārdegs, un sma­gais dzelzs gabals nokritīs uz izlietā nitroglicerīna.
   Tāda ierīce tika uzstādīta. Inženieris aizraidīja biedrus patālu prom, pielēja caurumu līdz malām pilnu ar nitro­glicerīnu un dažas lāses izlaistīja uz gludās akmens plāk­snes taisni zem trijkājī pakārtā svara.
   Tad viņš paņēma ar sēru piesūcinātās šķiedras galu, aiz­dedzināja to un aizsteidzās pie saviem biedriem «kamīnā».
   Šķiedrai vajadzēja degt apmēram divdesmit piecas mi­nūtes; patiešām — pēc divdesmit piecām minūtēm atska­nēja neaprakstāmi drausmīgs sprādziens. Likās, ka sala nodreb līdz pašiem pamatiem. Itin kā vulkāna izmesta, ve­sela akmens kluču gūzma uzskrēja gaisā. Gaisa satricinā­jums bij tik liels, ka «kamīna» sienas nolīgojās. Lai gan vairāk nekā divi jūdzes no sprādziena vietas, salinieki tika nogāzti gar zemi.
   Bet tūliņ viņi piecēlās kājās, skrēja augšā un steidzās uz to vietu, kur klints sienai vajadzēja būt sprādziena iz- grautai…
   Sajūsmā skaļš «urā» sauciens izlauzās viņiem pār lūpām! Valnim ap ezeru bij iegrauta plata plaisa. Strauja ūdens straume plūda pa to laukā, putodama šļācās pāri līdzenuma nogāzei un pār stāvo krastmalu no trīs simti pēdu liela augstuma gāzās jūrā!

   Sairesa Smita projekts bij pilnīgi izdevies, bet pēc para­duma viņš neizrādīja nekādu apmierinājumu, stāvēja ne? kustēdamies, sakniebtām lūpām, uz vienu vietu vērstu skatienu. Herberts bij ārkārtīgi sajūsmināts, Nebs lēkāja no prieka, Penkrofs murmināja, savu lielo galvu grozī­dams:
   —    Jā … Mūsu inženieris ir ko vērts!
   Nitroglicerīns patiešām bij lieliski izpildījis savu uz­devumu. Plaisa klintī bij tik liela, ka pa to aiztecēja vis­maz trīs reizes tik daudz ūdens kā pa veco noteku. Iznā­kums bij tāds, ka īsā laikā ezera līmenis nokritās, mazā­kais, par divām pēdām. ♦
   Kolonisti atgriezās «kamīnā» un paņēma no turienes kapļus, dzelzs asmeņiem apkaltus durkļus, augu šķiedru virves un gabalu posa; pēc tam viņi atgriezās atkal līdze­numā. Tops viņiem sekoja.
   Pa ceļam jūrnieks nevarēja nociesties, nepateicis inže­nierim:
   —   Vai zināt, Sairesa kungs, ar jūsu pagatavoto brīnišķo šķidrumu visu mūsu salu var uzspert gaisā.
   ' — Bez šaubām, — Sairess Smits atbildēja. — Salu, kon­tinentus un visu zemeslodi. Vajadzīgs tikai nepieciešamais daudzums šīs vielas.
   —    Bet vai jūs nevarat lietot nitroglicerīnu arī šaujamo ieroču lādiņam? — jūrnieks apvaicājās.
   —    Nē, Penkrof, jo tas ir pārlieku sprāgstošs. Bet, tā kā mums ir slāpekļskābe, salpetris, sērs un ogles, mēs viegli varam pagatavot kokvilnas pulveri un vai pat īsto šaujamo pulveri. Diemžēl mums .te nav šaujamo ieroču.
   —   Nu, Sairesa kungs! — jūrnieks atsaucās. — Ja jūs tikai gribētu…
   Penkrofs galīgi bij izmetis vārdu «neiespējams» no Lin­kolna salā lietojamās vārdnīcas.
   Tālā skata līdzenumā nonākuši, kolonisti bez kavēšanās novērsās uz to ezera krastmalu, kur vecajai notekai nu jau vajadzēja būt pieejamai. Tā kā ūdens pa to vairs nete­cēja, noteka, bez šaubām, būs citādi izmantojama un tās iekšiene iepriekš labi izpētāma.
   Pēc dažiem mirkļiem gājēji jau bij pie ezera tālākā no­stūra un vienā acu uzmetienā pārliecinājās, ka nolūks pa­tiešām sasniegts.
   Granīta sienā tagad jau virs ūdens līmeņa rēgojās ilgi meklētā atvere. Ūdenim nokrītoties, pa šauru sēkli bij iespējams tai piekļūt. Sprauga bij pēdu divdesmit plata, bet tikko divi pēdas augsta. Tā atgādināja kādu ūdens no­tekas caurumu ietves malā. Tomēr pa to ielīst kolonistiem nebij iespējams. Nebs ar Penkrofu tūliņ ķērās pie kapļiem, un stundas laikā ieeja bij izkalta pietiekoši augsta.
   Inženieris piegāja caurumam klāt un pārliecinājās, ka notekas augšgals nebij slīpāks par trīsdesmit vai trīsdesmit pieciem grādiem. Tātad pa to iespējams iet un, ja slīpums tālāk nekļūst stāvāks, viegli varēs tikt līdz pašai jūrmalai. Ja, cerams, tur iekšienē kāds plašāks iedobums, to varbūt varēs izmantot.
   —    Kāpēc mēs vēl te kavējamies, inženiera kungs? — iejautājās jūrnieks, nepacietīgi grasīdamies tūliņ doties iekšā. — Jūs redzat, ka Tops jau aizskrien mums pa priekšu.
   —   Labi, — inženieris atteica. — Bet mums tur nepie­ciešama gaisma. Lai Nebs sagriež klēpi sveķainu zaru.
   Nebs ar Herbertu aizsteidzās uz krastmalu, kur auga priedes un citi zaļi koki, un drīz atgriezās ar sveķotiem zariem, ko izlietot par lāpām. Tās viņi aizdedzināja ar līdz­paņemto posu, un tad visi ar inženieri priekšgalā devās tumšajā, nesen vēl ūdens pilnajā šaurajā gaitenī.
   Pretēji tam, nekā varēja gaidīt, gaitenis pamazām papla­šinājās, tā ka gājēji drīz vien jau varēja izstiepties pilnīgi taisni. Neskaitāmus gadus ūdens gludināta, granīta virsma bij ārkārtīgi slidena, vajadzēja piesargāties, lai nepa­kristu. Tāpēc gājēji ar virvi sasējās cits pie cita, kā to tūristi dara, kalnos kāpdami. Par laimi, kāpēm līdzīgi ieplaisājumi klintī mazliet atviegloja ceļu. Lāpu uguns spīdumā gar sienām vēl mirguļoja ūdens lāses un visa klints likās neskaitāmiem stalaktītiem pārklāta. Inženieris vēroja melno granītu. Tur nemanīja nekādu slāņu, ne plaisu, viss apkārtējais granīts bij cieta, kompakta masa. Šī sprauga droši vien bij radusies reizē ar pašu salu. Tā nebij vis ūdens pamazām izgrauzta. Ne Neptūns, bet Plutons to bij ar savu roku darinājis; klints sienās vēl bij sazīmējamas vulkānisku spēku pēdas, ko ūdens nebij pa­spējis pilnīgi izdzēst.
   Kolonisti tikai ļoti lēnām kāpa lejup. Savāda baiga jū- toņa pārņēma viņus, nokāpjot šajā apakšzemes mītnē, kur cilvēks acīm redzami pirmo reizi spēra kāju. Viņi gāja, ne vārda nerunādami, domās nogrimuši, un ikviena domas vērsās uz to, vai kādā klints dobumā, kas saskārās ar jūru, nevar būt paslēpies astoņkājis vai tamlīdzīgs milzeņa galv- kājis. Tāpēc tikai ārkārtīgi uzmanīgi drīkstēja virzīties uz priekšu. .
   Taču Tops vienmēr vēl gāja pa priekšu, un varēja uzti­cēties saprātīgajam kustonim, kurš nekavētos riet, ja ceļā pamanītu ko aizdomīgu.
   Kad kolonisti bij nokāpuši kādas simts pēdas dziļi lejup, Sairess Smits gājiena priekšgalā apstājās un biedri pievie­nojās viņam. Vieta, kur viņi apstājās, bij vidēja lieluma iedobums. Ūdens lāses pilēja no velvēm, bet granītam cauri tās nebij sūkušās. Vienkārši ūdens ilgu laiku bij grauzis šo velvi, un tās bij ūdens pēdējās paliekas. Gaiss te bij valgans, tomēr bez elpošanai kaitīgiem iztvaiko- jumiem.
   —   Redziet, mīļais Saires, — reportieris teica, — še būtu labs mājoklis, labi apslēpts zemes dziļumos, bet galu galā neapdzīvojams.
   —    Kāpēc neapdzīvojams? — jūrnieks vaicāja.
   —    Tāpēc, ka par mazu un tumšu.
   —   Vai tad mēs nevaram pataisīt to lielāku un ierīkot caurumus gaismai un gaisam? — Penkrofs, ne par ko ne­šaubīdamies, sprieda.
   —   Iesim tālāk, — inženieris vedināja. — Turpināsim izlūkošanu. Var būt, ka tur lejāk daba mums aiztaupījusi šīs pūles.
   —   Mēs esam nogājuši tikai kādu trešo daļu, — Herberts ieminējās.
   —   Apmēram trešo daļu, — Sairess Smits piekrita, — jo no ieejas esam tikuši- simts pēdu tālu. Kas zina, vai simts pēdu tālāk .«.
   —   Bet kur ir Tops?… — Nebs piepeši pārtrauca savu kungu.
   Viņi izmeklēja iedobumu. Topa te nebij.
   —   Viņš droši vien būs aizgājis tālāk, — Penkrofs sprieda.
   —    Iesim viņam pakaļ, — Sairess Smits teica.
   Un viņi gāja tālāk. Inženieris uzmanīgi pētīja ejas sānu atzares, bet, par spīti daudzajām atzarēm, viegli bij sazī­mēt galveno eju, kura noteikti tiecās uz jūras pusi.
   Kolonisti nokāpa vēl pēdas piecdesmit lejāk, tad piepeši izdzirda kādas skaņas kaut kur no granīta masas dziļu­miem. Viņi apstājās un sāka klausīties. Skaņas, kas dobji atbalsojās ejā, bij sadzirdamas gluži skaidri, it kā kādas akustikas caurules vadītas.
   —    Tops tur rej! — Herberts iesaucās.
   —    Jā, — Penkrofs piekrita. — Mūsu brašais suns rej īsti nikni.
   —    Mums ir līdzi asi kaltie durkļi, — inženieris teica. — Uzmanīsimies un iesim turp.
   —    Arvien interesantāk, — Ģedeons Spilets pačukstēja jūrniekam ausī. Tas piekrizdams pamāja.
   Sairess Smits ar saviem biedriem steidzās sunim palīgā. Topa riešana bij sadzirdama skaidrāk un skaidrāk. Viņa saraustītajā balsī skanēja svešāds niknums. Vai viņš atdū­ries pret kādu kustoni, kurš viņam aizsprostoja ceļu at­pakaļ? Jāteic, ka, neskatoties uz zināmu nomācošu ne­drosmi, gājējus dzina ārkārtīga ziņkāre par to, kas tur no­tiek. Viņi vairs negāja lejup uzmanīgi, viņi itin kā slīda pa gludo klinti un sešdesmit pēdu zemāk nokļuva pie Topa.
   Tur eja izvērsās platā un krāšņā alā. No vienas malas uz otru skraidīdams, Tops nikni rēja. Penkrofs un Nebs, savas zaru lāpas vēcinādami, apgaismoja visus telpas stū­rus, Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Herberts turēja durkļus rokās, gatavi atsist katru uzbrukumu.
   Milzīgā ala bij pilnīgi tukša. Kolonisti izstaigāja to krus­tām šķērsām, bet nepamanīja neviena dzīvnieka, nevienas dzīvas dvašas. Un tomēr Tops turpināja riet. Ne ar glau- diem, ne draudiem nebij iespējams to apklusināt.
   —    Te tomēr vajag būt vēl kādai spraugai, — inženieris teica, — pa kuru ūdens ir aizplūdīs uz jūru.
   —    Tiešām tā, — PenkroSs piekrita, — un tāpēc uzma­nīsimies, ka neieveļamies kādā slepenā caurumā.
   —    Cui, Top! — Sairess Smits, uzsauca.
   Sava kunga uzsaukuma pamudināts, Tops devās uz alas tālāko stūri un rēja vēl niknāk.
   Gājēji viņam sekoja un lāpu gaismā tur granītā ierau­dzīja īstu akas caurumu. Tā droši vien bij sprauga, pa kuru citkārt granīta masīvā ieslodzītais ūdens aizplūda uz jūru;
   tā vairs nebij slīpa eja, bet pilnīgi perpendikulāri stāva aka, pa kuru neiespējami nokāpt dziļāk.
   Lāpas piebāza pie pašas cauruma malas. Dziļumā nekas nebij saredzams. Sairess Smits nolauza degošu zaru un iemeta to akā. Kritiena uzliesmināta, sveķainā lāpa uzplī- voja vēl spožāk un spilgti apgaismoja visu akas iekšieni, tomēr saskatīt tur nekā nevarēja. Tad uguns apdzisa, viegli švirkstēdama, par zīmi, ka aizsniegusi ūdeni, proti, jūras līmeni.
   Inženieris aprēķināja laiku, cik ilgi lāpa krita lejup, un secināja, ka aka apmēram deviņdesmit pēdu dziļa.
   Tātad šī sala atradās deviņdesmit pēdu virs jūras līmeņa.
   —    Lūk, mājoklis, — Sairess Smits teica.
   —    Bet te vajag jau būt kādam iemītniekam, — atbildēja Ģedeons Spilets, kura ziņkāre vēl nebij apmierināta.
   —    Kāds rāpulis vai cits dzīvnieks, — inženieris sa­cīja, — aizmucis akā un atbrīvojis mums šo telpu.
   —    Vienalga, — jūrnieks teica, — lai gan man ļoti būtu gribējies atnākt te ceturtdaļstundu agrāk, jo par velti jau Tops neries.
   Sairess Smits raudzījās uz suni, tuvāk stāvošie biedri dzirdēja inženieri nomurminām:
   —   Jā, es esmu pārliecināts, ka Tops zina daudz ko vai­rāk nekā mēs!
   Nu kolonistu cerības lielā mērā bij piepildījušās. Gadī­jums un viņu vadoņa brīnišķā gudrība viņiem laimīgā kārtā bij izpalīdzējuši. Viņu rīcībā nu bij plaša apakš­zemes telpa, kuru nepietiekošā lāpu gaismā vēl nevarēja sīki aplūkot, bet kuru ar ķieģeļu sienām varēs sadalīt atse­višķās istabās un ierīkot, ja arī gluži ne tā kā parasto dzī­vojamo māju, tad tomēr kā diezgan ērtu patvēruma mītni. Ūdens no šejienes bija aizplūdis un atpakaļ vairs negrie­zīsies. Telpa bij pilnīgi svabada.
   Vēl palika divējādas grūtības: pirmā — cietā granīta masā iegrauztā iedobuma apgaismojums, otrā — ērtākas pieejas ierīkojums. Nebij ko domāt piegādāt gaismu no augšienes, tāpēc ka tur virs alas atradās milzīgi biezs gra­nīta slānis. Bet varbūt iespējams izkalt caurumu sānu sienā uz jūras pusi? Sairess Smits, lejup kāpdams, bij puslīdz aprēķinājis alas slīpumu un garumu, viņam šķita, ka ārējā siena nevar būt pārāk bieza. Ja tādā kārtā pievadītu gaismu, varbūt tāpat izdotos izlauzt arī caurumu durvīm un ārpusē pierīkot kāpnes.
   Sairess Smits pastāstīja arī biedriem savus nodomus.
   —    Tad tikai pie darba, Sairesa kungs! — Penkrofs at­saucās. — Man kaplis līdzi, es pamēģināšu, vai siena ne­būs pievārējama. Kurā vietā lai kaļu?
   —    Še! — inženieris norādīja spēcīgajam jūrniekam kādu iedobumu klintī, kur sienai vajadzēja būt visplā- nākai.
   Penkrofs stājās pie darba, un veselu pusstundu lāpu gaismā bij redzams, kā granīta šķeltnes sprēgāja viņam apkārt. Klints dzirkstīja no viņa kapļa cirtieniem. Viņu nomainīja Nebs ar Ģedeonu Spiletu.
   Darbs ilga divas stundas, un akmeņkaļi jau sāka baidī­ties, vai kapļi nebūs par īsiem samērā ar klints biezumu; bet tad piepeši Ģedeona Spileta pēdējā spēcīgā cirtienā kaplis izšāvās sienai cauri un nokrita kaut kur ārpusē.
   —    Urā! Urā! — Penkrofs iekliedzās.
   Izrādījās, ka siena tikai trīs pēdas bieza.
   Sairess Smits ar aci pieplaka pie cauruma, kas atradās astoņdesmit pēdu augstumā virs zemes. Viņa acu priekšā pletās krastmalas josla, saliņa un aiz tās bezgalīgais jūras plašums.
   Bet pa diezgan plato caurumu gaisma viļņiem plūda iekšā, un visa telpa atmirdza burvīgā spožumā! Šajā — kreisajā pusē tā bij tikai trīsdesmit pēdu plata un augsta, turpretim labajā izpletās milzīga un augšā izliecās astoņ­desmit pēdu augstā ieapaļā velvē. Vietām nevienādi iz- statītas granīta kolonnas atbalstīja to gluži kā katedrāles griestus. Ar lokveidīgiem iedobumiem un šaurām noka- rēm, ar krēslainām nišām un asiem spraišļiem šī velve at­gādināja cilvēka roku darinātu celtni jauktā bizantiešu, romāņu un gotu stilā. Un tomēr tas bij tikai dabas darbs! Šī teiksmainā Alhambra pati atradās masīva granītkalna vidū! r
   Kolonisti bij gluži apstulbuši aiz sajūsmas. Cerējuši at­rast tikai šauru alu, viņi nu atradās krāšņā pilī, kura Ne­bam šķita kā templis, un viņš noņēma cepuri…
   Tad sajūsmas sauciens izlauzās visiem pār lūpām, at­balsojās desmitkārt, līdz beidzot noklusa velves krēslai­najos nostūros.
   —    Mīļie draugi! — Sairess Smits iesaucās. — Kad būsim izcirtuši pietiekoši lielus logus, ierīkojuši kreisajā pusē istabas, pārtikas krātuvi un virtuvi, tad šo gaišo telpu atstāsim par darbistabu un muzeju!
   —    Un kā mēs nosauksim šo mūsu mājokli? — Herberts vaicāja.
   —    Par Granitpili, — Sairess Smits atteica, un biedri at­kal uzgavilēja šim nosaukumam.
   Bet, tā kā lāpas bij jau gandrīz pavisam izdegušas un, lai nokļūtu atpakaļ līdzenumā, jākāpj augšā pa tumšo eju, tad viņi nolēma alas ierīkošanas darbus atlikt uz rītdienu un doties mājup.
   Pirms aiziešanas Sairess Smits vēlreiz noliecās pār melno aku, kas slīda stāvus lejā līdz pat jūras līmenim. Inženieris vērīgi klausījās. Ne mazākais troksnis tur nebij sadzir­dams, pat jūras viļņu šļakstus nevarēja dzirdēt. Atkal viņš iemeta tur aizdedzinātu zaru. Akas sienas, tāpat kā pirmo reizi, atspuldza ugunī, bet nekas aizdomīgs nebij saska­tāms. Ja arī noplūdi pārsteiguši kādu jūras nezvēru, iekams otrā izteka bij gatava, tas droši vien pa izeju zem krasta jau izkļuvis klajā jūrā.
   Tomēr, uzmanīgi lūkodamies un klausīdamies, ne vārda neteikdams, inženieris brīdi stāvēja, pār bezdibeni no­liecies.
   Jūrnieks piegāja klāt un pieskārās viņa rokai.
   —    Smita kungs, — viņš teica.
   —    Ko jūs vēlaties, mīļais draugs? — inženieris atsaucās, kā no sapņa pamodies.
   —    Lāpas patlaban grasās izdzist. .
   —    Uz priekšu! — Sairess Smits noteica.
   Mazais pulciņš pameta plašo telpu un devās atpakaļ — augšup pa tumšo eju. Tops nāca beidzamais un vēl šad un tad pikti ierūcās. Kāpšana augšup bij diezgan grūta. Pus­ceļā augšējā iedobumā, kas bij it kā mazs kāpņu lauku­miņš, kolonisti apstājās brīdi atpūsties, tad atkal turpināja doties augšup.
   Drīz vien viņi jau manīja svaiga gaisa pūsmu. Ūdens • lāses bij paguvušas izgarot un vairs nemirdzēja gar sie­nām. Izdegušo lāpu liesma nobāla. Neba nestā apdzisa pa­visam, un, lai dziļā tumsā nepakristu, viņš gāja, taustīda­mies gar klinti.
   Ap pulksten četriem, kad arī jūrnieka lāpa apdzisa, Sai­ress Smits ar saviem biedriem bij aizsnieguši notekas izejas spraugu.

   . Otrā rītā, divdesmit otrajā maijā, sākās jaunā dzīvokļa iekārtošanas darbi. Kolonisti ar nepacietību gribēja pār­vākties no nemājīgā «kamīna» uz šo no jūras un lietus slapjuma pasargāto, klintī izdobto veselīgo pajumti. Tomēr «kamīnu» pilnīgi pamest viņi arī nedomāja; Sairesam Smi­tam bij padomā ierīkot tur plašu darbnīcu.
   Bet patlaban viņa pirmais uzdevums bij noteikti uzzi­nāt, pret kuru vietu īsti atrodas Granitpils fasāde." Tādēļ viņš devās uz jūrmalu milzīgās klints sienas pakājē; kap­lis, kas bij izslīdējis no reportiera rokām, katrā ziņā krita stāvus lejā, vajadzēja tikai uziet to, lai iezīmētu arī vietu, kur klintī izkalts loga caurums.
   Kapli atrast nenācās grūti, un taisni pret to vietu, kur viņš gulēja smilktīs, apmēram astoņdesmit pēdas virs krasta, klintī rēgojās izcirstais caurums. Daži klinšu ba­loži pa šo šauro caurumu jau laidelējās iekšā un ārā. Lai­kam gan viņi iedomājās, ka Granitpils atvērta tieši viņu lietošanai!
   Inženierim bij nodoms sadalīt telpas labo pusi vairākās istabās ar kopēju priekšnamu, apgaismot tās ar pieciem logiem un bez tam vēl fasādē izkalt vienas durvis. Logu izkalšanai Penkrofs labprāt piekrita, bet viņš nesaprata, kādēļ vajadzīgas durvis, ja vecā noteka noderēja kā labas kāpnes, pa kurām katrā laikā ērti varēja nokļūt Granit­pili. -
   —    Mīļais draugs, — Sairess Smits viņam paskaidroja, — pa veco noteku mums patiešām viegli nokļūt Granītpilī, bet tikpat viegli tas arī citiem. Es turpretī domāju iznī­cināt šo veco eju, pilnīgi noslēgt to un varbūt'pavisam nomaskēt, ar dambja palīdzību uzplūdinot ūdeni virs ieejas.
   —   Bet kā tad mēs iekļūsim dzīvoklī? — jūrnieks vai­cāja.
   —    Pa ārējām kāpnēm, — Sairess Smits atbildēja. — Pa virvju kāpnēm, kuras var uzvilkt augšā un padarīt mūsu mājokli citiem nepieejamu.
   —    Bet kāpēc mums vajadzīga tāda uzmanība? — Pen­krofs jautāja. •— Līdz šim mēs te nekādus šaubīgus kusto­ņus neesam manījuši. Un iedzimto cilvēku salā nepavisam nav.
   —• Vai jūs par to esat droši pārliecināts? — inženieris vaicāja, jūrniekā cieši raudzīdamies.
   —   Pilnīgi droši mēs varētu būt, izpētījuši visu salu, — Penkrofs atteica.
   —    Tā ir, — Sairess Smits apstiprināja. — Turpretim mums līdz šim pazīstama tikai tās neliela daļa. Tomēr arī tādā gadījumā, ja mums ienaidnieku nebūtu tepat zemes iekšienē, jādomā par to, ka tie var ierasties no ārienes, jo šie Klusā okeāna apvidi vispār ir stipri nedroši. Tāpēc labāk sagatavosimies visām varbūtībām.
   Sairess Smits runāja saprātīgi un pārliecinoši; nekā vai­rāk pretī neiebildis, Penkrofs sagatavojās izpildīt visus viņa rīkojumus.
   Tātad Granītpils fasādē apgaismošanai bij ierīkojami pieci logi un vienas durvis kā katram pieklājīgam dzīvok­lim, turklāt vēl plata aila un apaļas lūciņas, pa kurām gaisma pilnām ieplūstu tajā brīnišķajā telpā, ko viņi gri­bēja iekārtot par lielo zāli. .Astoņdesmit pēdu augstā fa­sāde bij pavērsta pret austrumiem, un lecošā saule to ap­mirdzēja ar saviem pirmajiem stariem. Fasāde atradās spraugā starp kraujas leņķi ap Pateicības upes ieteku un pilnīgi stāvo klints sienu virs «kamīna» akmeņu blīvas. Tādējādi pret aukstajiem ziemeļaustrumu vējiem to aiz­sargāja klints rags. Kamēr izgatavos logu rāmjus ar stik­liem, inženieris bij nodomājis pierīkot logiem vārstāmas biezas aizvirtnes, kas mājokli pilnīgi nodrošinātu pret vēju un lietiem un ko vajadzības gadījumā varētu nomaskēt.
   Tomēr pirmais darbs bij izkalt klintī caurumus. Rīko­joties ar kapli vien cietajā granītā, tas prasītu daudz laika, bet mēs zinām, ka Sairess Smits allaž prata rīkoties. Bij palicis vēl zināms krājums nitroglicerīna, un to viņš te lika lietā. Sprāgstošās vielas spēks tika saprātīgi lokali­zēts, un atveres dabūja tieši inženiera izraudzītajās vietās. Pēc tam ar lauzni un kapli izveidoja durvju un logu cau­rumus, plato aiļu un mazās lūciņas, un tā pēc nedaudzām dienām, kopš bij iesākti darbi, lecošās saules stari spilgtā straumē ieplūda Granītpilī un apgaismoja tur pašus attā­lākos nostūrus.
   Pēc inženiera plāna visa pils bij sadalāma piecās istabās, katra ar logu pret jūru: labajā pusē ieejas telpa ar dur­vīm, pie kurām piestiprinātas kāpnes, tālāk trīsdesmit pēdu plata virtuve, četrdesmit pēdu plaša ēdamistaba, tikpat liela guļamistaba un pēdīgi, pēc Penkrofa vēlēšanās, «vies­istaba» — līdzās lielajai zālei.
   Visas šīs istabas vai, labāk sakot, Granitpils istabu rinda nebūt neaizņēma visu alu. Paralēli tām stiepās gai­tenis, kas istabas atdalīja no plašas noliktavas, kur glabāt pārtikas krājumus, darbarīkus, ieročus un pārējās nepie­ciešamās mantas. Viss salā savāktais ēdamais — augi un dzīvnieki — šajos lieliskajos apstākļos bij pilnīgi pasar­gāts no mitruma un bojāšanās. Telpu te netrūka, tāpēc katrs priekšmets bij novietojams atsevišķā un piemērotā vietā. Turklāt kolonistu rīcībā bij vēl mazais iedobums alas augšgalā, to viņi varēja izlietot par sava jaunā mājokļa bēniņiem. H *
   Plāns bij pieņemts, un tikai jāstājas pie tā realizēšanas. Spridzinātāji atkal pārvērtās par ķieģeļniekiem; gatavos ķieģeļus sanesa un sakrāva Granitpils pakājē.
   Līdz šim Sairesam Smitam un viņa biedriem ieeja jau­najā mājoklī bij tikai pa vecās notekas ceļu. Tādā kārtā viņiem vispirms bij jāuzkāpj Tālā skata līdzenumā, metot likumu gar upes krastmalu, tad pa notekas gultni jādodas divi simti pēdu lejup un, atpakaļ ejot, atkal jāmēro tas pats ceļš augšup. Tas prasīja ilgu laiku un lielas pūles. Tā­pēc Sairess Smits nosprieda bez kavēšanās pagatavot stip­ras virvju kāpnes; augšā uzvilktas, tās padarīja Granītpili pilnīgi nepieejamu.
   Kāpnes darināja ar vislielāko rūpību. Stāvu pagatavoja no sevišķām meldru šķiedrām, ar grieztuves palīdzību sa­vijot to nepārraujamās tauvās. Kāpšļus meistars Penkrofs darināja no sarkanā ciedra vieglajiem un izturīgajiem zariem.
   Arī pārējās virves tika pagatavotas no augu šķiedrām, bet virs durvīm piestiprināts kaut kas līdzīgs lielam cel­tnim. Ar tādu ierīci ķieģeļus viegli bij iespējams uzvilkt Granītpili. Arī visa pārējā materiāla piegādāšana nu bij ļoti vienkārša, un dzīvokļa iekšienes iekārtošanu tūliņ va­rēja sākt. "Kaļķu netrūka, un vairāki tūkstoši ķieģeļu bij gatavi lietošanai. Arī visas vajadzīgās koka daļas, lai gan stipri primitīvi apstrādātas, drīz vien bij gatavas, un ta īsā laikā pils pēc pieņemtā plāna bij sadalīta apdzīvojamas un pieliekamās telpās.
   Darbi sekmējās visai ātri inženiera vadībā, kurš pats ari rīkojās ar āmuru un mūrnieka lāpstiņu rokās. Sairesam Smitam neviens amats nebij svešs, un tā viņš pats bij par paraugu saviem saprātīgajiem un čaklajiem biedriem. Visi strādāja sirsnīgi un jautri. Penkrofs bij te namdaris, te virvju vijējs, te mūrnieks; ar savu humoru viņš allaž prata uzjautrināt mazo strādnieku pulciņu. Inženierim viņš uz­ticējās pilnīgi. Nebaidījās ne no kādām grūtībām. Viņš domājās sevi noderīgu jebkuram darbam un uzņēmās visu sekmīgi paveikt. Viņš nešaubījās, ka iespējams atrisināt sarežģīto apģērba un apavu jautājumu, sagādāt nepiecie­šamo apgaismojumu garajām ziemas naktīm, izmantot sa­las auglīgos apvidus un izkopt un kultivēt salas mežu un krūmāju augus. Gan jau Sairess Smits zinās, kas darāms, un norādīs īsto laiku. Viņš sapņoja par upju padziļinā­šanu, lai būtu iespējams pa tām pārvadāt zemes iekšienes bagātības, par plašām akmeņlauztuvēm un rūdas raktu­vēm, par mašīnām dažādiem praktiskiem rūpniecības uz­ņēmumiem un pat par dzelzceļiem, jā gan, par dzelzceļiem, kas plašā tīklā reiz pārklās visu Linkolna salu!
   Inženieris ļāva Penkrofam sapņot un netraucēja šā krietnā cilvēka jūsmojumus. Viņš zināja, cik liela nozīme tādai absolūtai paļāvībai, smaidīdams noklausījās jūrnieka prātojumus un ne vārda neminēja par tām bažām, kuras viņam dažkārt uzmācās, domājot par nākotni. Patiešām — šajā Klusā okeāna daļā, nost no visiem kuģu ceļiem, viņi varēja arī visu mūžu nodzīvot neizglābti. Tikai pašiem uz sevi, vienīgi tikai uz pašu spēkiem kolonistiem jāpaļaujas, jo Linkolna sala atradās tik tālu no visām apdzīvotām ze­mēm, ka pārdroši un bīstami būtu mēģināt tās aizsniegt pavirši būvētā laivā.
   Turpretī jūrnieks bij pārliecināts, ka viņi ir nesalīdzi­nāmi pārāki par visiem bijušajiem Robinsoniem, kam katrs panākums šķita kā brīnums.
   Patiešām — viņi daudz ko zināja, un cilvēks, kurš zina, dzīvo un iztur arī tur, kur citi nīkuļo un beigās neglāb­jami aiziet bojā.
   Herberts sevišķi izcēlās visos šajos darbos. Viņš bij inteliģents un apķērīgs, saprata ātri un izpildīja labi; Sai­ress Smits arvien vairāk un vairāk iemīlēja šo jaunekli. Herberts pret inženieri sajuta sirsnības un cieņas pilnu draudzību. Penkrofs labi nomanīja silto simpātiju, kas no­dibinājās starp šiem diviem, bet viņš nebij greizsirdīgs.
   Nebs bij un palika Nebs. Vienmēr tāds pats — dros­mīgs, čakls, padevīgs un pašaizliedzīgs līdz pēdējam. Uz inženieri viņš paļāvās tāpat kā Penkrofs, tikai to tik strauji neizrādīja. Penkrofam bieži jūsmojot, viņš savilka tādu seju, it kā gribētu .teikt: «Bet tas taču pats par sevi sapro­tams!» Ar Penkrofu viņi bij tuvos draugos un drīz vien saucās uz «tu».
   Arī Ģedeons Spilets piedalījās kopīgā darbā un Penkro­fam par brīnumu izrādījās ne mazāk veikls. Žurnālists bij veikls ne tikai visu saprast, bet arī visu izdarīt.
   Divdesmit astotajā maijā kāpnes bij pilnīgi gatavas. Astoņdesmit pēdu garām — tām bij simts pakāpienu. Par laimi, Sairesam Smitam bij iespējams pārdalīt tās divējās daļās, izmantojot kādu slīpu izcilni klints sienā, četrdesmit pēdu augstu no zemes. Uz šī ar kapli rūpīgi nolīdzinātā izciļņa — platformas piestiprināja kāpņu pirmās daļas vienu galu; tās nu iznāca uz pusi īsākas un ar īpašas virves palīdzību viegli bij uzvelkamas Granītpilī. Kāpņu otrās daļas lejasgalu piestiprināja pie platformas tikpat cieši, kā augšējais bij piestiprināts pie pils durvīm. Ar tādu iekārtu uzkāpšana kļuva daudz vieglāka. §e t Sairess Smits bez tam vēl bij nodomājis vēlāk pagatavot īpašu hidraulisku ceļamo ierīci, ar ko bez sevišķa laika un spēku patēriņa nokļūt Granītpilī.
   Kolonisti ātri vien pierada lietot šīs kāpnes. Viņi bij viegli un veikli, un Penkrofs, kā matrozis paradis rāpties pa mastiem un rājām, varēja viņiem sniegt norādījumus. Sevišķa mācība bij vajadzīga Topam. Nabaga kustonis ar savām četrām kājām nebij īsti radīts šādai kāpšanai. Bet Penkrofs bij tik uzcītīgs un neatlaidīgs skolotājs, ka Tops drīz vien rāpās pa kāpnēm tikpat veikli kā viņa ciltsbrāļi cirkā. Nebūs vēl jāsaka, cik lepns bij Penkrofs uz savu audzēkni. Tomēr ne vienu reizi vien Penkrofam nācās Topu uz saviem pleciem nest augšā, ar ko suns bij visai apmierināts.
   Te jāpiezīmē, ka, aukstajam gadalaikam tuvojoties un visus darbus ar skubu steidzot, arī pārtikas krājumu papil­dināšana tomēr netika aizmirsta. Uzņēmušies kolonijas in­tendantu pienākumus, reportieris un Herberts katru dienu vairākas stundas pavadīja medībās. Protams, viņi medīja tikai Jakamaru meža Pateicības upes kreisajā krastā, jo bez tilta un laivas nebij iespējams tikt pāri otrā pusē. Viss milzīgi plašais apgabals, ko nosauca par Tālo rietumu mežu,vēl nemaz nebij izpētīts. Ekskursija uz turieni tika atlikta līdz nākamā pavasara pirmajām jaukajām dienām. Bet arī Jakamaru mežā medījuma bij papilnam; ķenguri un meža cūkas patrāpījās arvien, asi apkaltie durkļi un loki ar bultām te darīja brīnumus. Turklāt vēl Herberts ezera dienvidrietumu galā uzgāja itin kā dabisku trusīšu dārzu; tā bij mazliet mikla pļaviņa, apaugusi ar vītoliem un smar­žīgām zālēm; ķimenes, dievkociņi, bazilika mētras, zelt- lapas un citi trusīšu iemīļoti lūpziežu augi te izplatīja gaisā spēcīgu aromātu.
   Reportieris paskaidroja: ja nu trušiem te klāts gatavs galds, būtu aplam nelikt arī viņus pašus galdā; un tad abi mednieki sāka jo čakli apmeklēt šo trusīšu dārzu. Patie­šām — derīgu augu bagātība tur bij brīnišķa, un botāni- ķim bij reta izdevība pētīt dažādas stādu sugas. Herberts saplūca vairākas saujas bazilika, rozmarīna, melisu, sār- meņu un citu dziedniecības augu, kuri bij lietojami pret krūšu sāpēm, žņaudzējiem, drudzi, reimatismu un pārējām kaitēm. Kad Penkrofs vēlāk apvaicājās, kam vajadzīgs viss šis zāļu krājums, viņš atbildēja:
   —    Mūsu veselībai. Ārstēšanai, kad kādreiz saslimsim.
   —   Kādēļ mums slimot, ja salā nav neviena ārsta? — Penkrofs nopietni prātoja.
   Uz to tiešām nebij ko atbildēt, tomēr jauneklis turpi­nāja joprojām ievākt savas zāles; šo viņa darbu Granitpils iemītnieki apsveica. Šiem ārstniecības stādiem Herberts vēl pievienoja krietnu krājumu kāda auga, kuru Ameri­kas ziemeļu apvidos sauc par Osvegas tēju un no kuras dabū visai atspirdzinošu dzērienu.
   Beidzot kādu dienu pēc ilgas meklēšanas abi mednieki uzgāja tieši arī pašu trusīšu nometni. Zeme tur no vienas vietas bij izalota.
   —    Alas! — Herberts iesaucās.
   —    Patiešām! — reportieris atbildēja.
   —    Bet vai tajās arī kāds dzīvo?
   —    Tas ir jautājums.
   Šis jautājums drīz vien tika atrisināts. Gandrīz tajā pašā acumirklī trušiem līdzīgi mazi dzīvnieciņi simtiem izlīda no alām un tik ātri izklīda uz visām pusēm, ka pat Tops nepaguva nevienu noķert. Mednieki un suns skrēja, cik jaudas, tomēr grauzējus panākt viņiem neizdevās. Bet re­portieris stingri noņēmās neiet prom, kamēr vismaz pus­ducis šo četrkāju nebūs sagūstīts. Tos viņš tūliņ gribēja
   Trušiem līdzīgi mazi dzīvnieciņi simtiem izlīda no alam.
   nogādāt pārtikas krājumos, atstājot pārējos tepat, lai tos sagūstītu vēlāk un mēģinātu pieradināt par mājkustoņiem. Ar cilpām, ko izstieptu ap šiem caurumiem, alaiņu medī­bām vajadzēja pilnīgi sekmēties. Bet tai acumirklī nebij ne cilpu, ne arī no kā tās pagatavot. Tāpēc viņi ar Her­bertu tāpat ar nūjām pacietīgi sāka atrakt dažas alas.
   Pēc stundas darba četri grauzēji bij sagūstīti turpat mi­gās. Tie bij Eiropas ciltsbrāļiem ļoti līdzīgi radījumi, ko parasti saukā par Amerikas trušiem.
   Medījumu tūliņ aiznesa uz Granītpili, un vakariņās tas jau kūpēja galdā. Tiešām šie trušu dārza iemītnieki nemaz nebij peļami, jo gaļa tiem ļoti garšīga. Tas kolonistiem bij ļoti vērtīgs un, kā likās, neizsmeļams atradums.
   Trīsdesmit pirmajā maijā sienas bij gatavas. Istabās trūka vēl tikai mēbeļu, bet tas būs garo ziemas dienu darbs. Pirmajā istabā, kura nodomāta virtuvei, tika iemū­rēta krāsns. Pie skursteņa ierīkošanas jaunie meistari da­būja krietni vien pastrādāt. Sairess Smits skurstenim vien­kārši pagatavoja cauruli no tā paša ķieģeļu māla; bet, tā kā nebij domājams izvilkt to cauri virspuses biezajam gra- nītslānim, tad virs virtuves loga izkala sienā caurumu un pa to cauruli slīpi izlaida ārā, gluži kā to dara ar pagaidu dzelzskrāsniņu skursteņiem. Bez šaubām, spēcīgam aus­trumu vējam pūšot taisni fasādē, dūmi nāks atpakaļ, bet šie vēji atgadījās visai reti, turklāt pavārs Nebs par tādām neērtībām nekā liela neiztaisīja.
   Kad iekšējie darbi bij pabeigti, Sairess Smits ņēmās aiz­taisīt veco notekas spraugu, lai Granītpils no ezera puses būtu pilnīgi nepieejama. Alas caurumā savēla milzīgus granīta klučus un ar cementu cieši samūrēja. Inženieris pagaidām nolēma neuzplūdināt ūdeni ezerā agrākā aug­stumā un tā pilnīgi aizslēpt alas ieeju. Viņš tikai akmeņu spraugās iestādīja kociņus, krūmus un zāles, kas nākamajā pavasarī kupli sazels.
   Tomēr veco notekas gultni izlietoja saldūdens pievadī- šanai no ezera jaunajā dzīvoklī. Pa šauriņu, zem ezera līmeņa iekaltu spraugu ūdens sūcās alā, un tā šis dzidrais un neizsīkstošais avots piegādāja dienā divdesmit piecus līdz trīsdesmit galonus[9] nepieciešamā šķidruma. Ūdens Granītpilij nekad netrūks.
   Beidzot un pašā īstajā laikā visi darbi tika pabeigti, jo aukstais rudens arī jau bij klāt. Biezās logu aizvirtnes varēja viegli aizvērt, kamēr inženierim būs laiks paga­tavot stiklu.
   Ģedeons Spilets ar īsti māksliniecisku gaumi uz klints atkarēm apkārt logiem bij sastādījis garu staipekļa zāli un citus augus, un ap logiem nu stiepās krāšņas kuplas un zaļas vītnes.
   Protams, veselīgā un drošā dzīvokļa iemītnieki bij visai lepni uz savu darbu. Pa logiem viņu acu priekšā pletās bezgalīgs apvārsnis, ko abas Žokļu iekāres ierobežoja pret ziemeļiem un Naga iekāre pret dienvidiem. Viss Savienī­bas līcis varenā plašumā spīguļoja lejā. Jā, krietnie kolo­nisti varēja būt apmierināti, Penkrofam bij pilnīga tiesība slavēt šo mītni, ko viņš jokodamies sauca par «savu dzī­vokli sestajā stāvā».

   Ziema sākās ar jūnija mēnesi, kas sakrīt ar decembri ziemeļu puslodē. Šis mēnesis iesākās ar nemitīgām lietus gāzēm un vētrām. Tikai tagad Granītpils iemītnieki īsti varēja novērtēt, kāda nozīme slapjdraņķim nepieejamam mājoklim. «Kamīnā» patiešām nebūtu iespējams patverties no ziemas negaisiem, vajadzētu baidīties pat, ka klaja vēja dzīti uzplūdi pavisam neizposta šo mītni. Sairess Smits tā­pēc parūpējās, lai nodrošinātu tur ierīkotās krāsnis un smēdi.
   Viss jūnija mēnesis tika izlietots dažādiem darbiem, starp citu, arī medībām un zvejai, tā ka pils pārtikas krā­jumi pieauga bagātīgi. Penkrofs brīvākā laikā apsolījās pagatavot arī slazdus, ar kuriem iespējams sagūstīt lielā­kus zvērus. Cilpas viņš jau bij novijis no augu šķiedrām; nepagāja neviena diena, kad no trušu pļavas nepārnesa mājā zināmu skaitu šo grauzēju. Nebs visu laiku noņēmās, sālīdams un žāvēdams gaļu, kura tādā veidā bij uzglabā­jama visai ilgi.
   Pa starpām ļoti nopietni tika apspriests apģērba jauta- jums. Citu drēbju kolonistiem nebij kā vien tās, ar kurām balons viņus izmeta malā. Uzvalki un veļa gan bij stipri un tika ļoti rūpīgi saudzēti un uzturēti kārtībā, tomēr pie­nāca laiks gādāt jaunus. Ja ziema būs īsti auksta, sali­nieki stipri cietīs no sala.
   Šajā ziņā arī Sairess Smits nekā nevarēja izdomāt. Vis­pirms bij jārūpējas par dzīvokli un pārtiku, jo sals varēja uznākt, iekams apģērba jautājums izšķirts. Laikam taču šī pirmā ziema būs jāpalaiž tāpat, pārāk nesūrojoties. Iestājoties jaukam laikam, varēs sarīkot muflonu medības. Tie bij manīti, Franklina kalnā kāpjot, un, ja reiz vilnas krājums rokā, gan inženieris zinās pagatavot siltas un iz­turīgas drēbes … Kā? Par to vēl bij jāpadomā.
   —   Bet pagaidām sildīsim kauliņus Granītpilī, — Pen- krofs ieteica. — Malkas mums pārpilnām, un nav nekāda aprēķina taupīt to.
   —   Un pie tam, — Ģedeons Spilets piebilda, — Linkolna sala neatrodas pārāk tālā platuma grādā, tāpēc jādomā, ka ziemas te nav visai bargas. Vai jūs neteicāt, Saires, ka trīsdesmit piektā paralēle sakrīt ar to, uz kuras atrodas Spānija otrā puslodē?
   —   Bez šaubām, — inženieris atbildēja, — bet nevajag aizmirst, ka dažas ziemas arī Spānijā stipri aukstas. Ne­trūkst tur ne sniega, ne ledus, un Linkolna sala arī var tikt tikpat bargi piemeklēta. Tomēr sala allaž paliek sala, un es ceru, ka klimats tajā vispār būs mērenāks.
   —    Kāpēc tā, Sairesa kungs? — Herberts jautāja.
   —   Tāpēc, mīļo zēn, ka jūru var uzskatīt par milzīgu rezervuāru, kur uzkrājas vasaras siltums. Ziemai iestājo­ties, tā izelpo šo siltumu gaisā un tuvīniem apvidiem no­drošina mērenu temperatūru — vasaru mazāk karstu, ziemu mazāk aukstu.
   —   Nu, to mēs redzēsim, — Penkrofs piezīmēja. — Es neko daudz nebēdāju, vai ziema aukstāka vai mērenāka. Bet patlaban jau acīm redzams, ka dienas kļūst īsākas un vakari gari. Vai mēs labāk nepadomātu par Granītpils ap­gaismošanu?
   —   Nekas nav vieglāk! — Sairess Smits atsaucās.
   —    Vai runāt par to? — Penkrofs vaicāja.
   —    Nē, paveikt.
   —    Un kad mēs sāksim?
   —    Rīt — ar roņu medībām.
   —    Lai izlietu tauku sveces?
   —    Kas par blēņām, Penkrof! īstas stearīna sveces.
   Tāds bij inženiera jaunais nodoms — pilnīgi paveicams tāpēc, ka viņam bij kaļķi un sērskābe, bet no roņiem da­būjami sveču izgatavošanai nepieciešamie tauki.
   Ceturtajā jūnijā bij vasarsvētku diena, un salinieki no­lēma to nosvētīt. Darbi tika mesti pie malas, un kolonisti nodevās lūgšanām. Tomēr tagad tās drīzāk bij pateicības lūgšanas. Linkolna salas iemītnieki vairs nebij nožēlojami krastā izmestie, tāpēc viņi arī nelūdzās, tikai pateicās,
   Nākamajā dienā, piektajā jūnijā, par spīti diezgan ne­lāgam laikam, viņi devās pāri uz saliņu. Bij jāizlieto jūras atplūdi, lai varētu pārbrisf šauruma sēkli; sakarā ar to medniekiem atkal ienāca prātā, ka vieglākai satiksmei ne­pieciešama laiviņa, ar kuru arī pa Pateicības upi varētu aizkļūt augšup, kad, iestājoties jaukam laikam, viņi dosies nodomātajā izlūku gājienā uz salas dienvidaustrumu mežājiem.
   Roņu saliņā patrāpījās daudz, mednieki ar saviem dzelzi apkaltajiem durkļiem viegli nogalināja kādu pusduci. Nebs ar Penkrofu tos turpat uzšķērda un Granītpilī nogā­dāja tikai viņu taukus un ādu; āda vēlāk noderēs stipru apavu izgatavošanai.
   Šajās medībās viņi ieguva ap trīs simti mārciņu tauku, ko izlietot sveču ražošanai.
   Tas bij gaužām vienkāršs darbs; sveces gan neiznāca gluži glītas, tomēr ērti lietojamas. Ja Sairesam Smitam būtu tikai sērskābe, tad, uzsildījis to kopā ar neitrāliem taukiem, kādi bij roņu tauki, viņš varētu atdalīt glicerīnu, bet pēc tam ar karsta ūdens palīdzību dabūt oleīnu, mar­garīnu un stearīnu. Bet viņš izlietoja vēl vienkāršāku pa­ņēmienu un, kaļķus piejaukdams, no taukiem ieguva zie­pes. Šīs kaļķu ziepes viegli sadalījās sērskābē, kas kaļķus vērta par sulfātu un atšķīra nost tauku skābes.
   No šīm trim skābēm oleīnskābe ir šķidra, viegli atdalāma izspiežot; pārējās divas — margarīnskābe un stearīn- skābe — ir taisni tās, kuras nepieciešamas sveču izgata­vošanai.
   Visa procedūra ilga tikai divdesmit četras stundas. Pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem daktis pagatavoja no derī­gām stādu šķiedrām; vairākkārt tās apmērcējot izkausētā šķidrumā, dabūja sveces, ar rokām darinātas īstas stearīna sveces, kurām trūka tikai spilgta baltuma un gludenuma. Protams, tām nebij tādu īpašību kā borskābes pārsātinā­tām daktīm, sveces degdamas lāgā nepilēja un neizdega
   līdz galam; bet Sairess Smits apgriešanai pagatavoja jau­kas knaibles, un tā Granītpils iedzīvotājiem tagad garajos, tumšajos vakaros bij pietiekoši gaismas.
   Visu cauru mēnesi rosība jaunajā dzīvoklī neaprima. Galdniekiem bij darba pilnas rokas. Tika pārlaboti sā­kumā visai primitīvi pagatavotie rīki un ieroči. Darināja arī pavisam jaunus.
   Starp citu, izgatavoja arī šķēres, un kolonisti nu va­rēja apgriezt matus un pēc patikas apcirpt bārdu. Herber­tam ar Nebu tās nebij, bet pārējie bij tā apauguši, ka šķē­rēm te bij pamatīgs darbs.
   Rokaszāģa, tā saucamā vienroča izgatavošana prasīja milzīgas pūles, bet galu galā arī šis instruments bij ga­tavs, un, spēcīgas rokas vadīts, grieza pušu vissīkstāko koku. Nu kolonisti varēja taisīt galdus, solus, skapjus, ar kuriem greznoja galvenās telpas, tāpat gultu rāmjus, ko pārklāja ar jūras zāļu matračiem. Virtuve ar saviem māla trauku piekrautajiem plauktiem, ķieģeļu krāsni un tīri no­mazgāto akmens klonu atstāja visai pievilcīgu iespaidu; Nebs tur ņēmās tik sirsnīgi un nopietni kā ķīmiķis savā laboratorijā.
   Bet galdniecība drīz bij jāmet pie malas un atkal jāķeras pie būvdarbiem. Pār izspridzināto jauno ezera noteku bij nepieciešami divi tiltiņi — viens pārejai uz Tālā skata līdzenumu, otrs — uz jūrmalu. Patlaban tikpat līdzenumu, kā krastu pārdalīja strauts, kuram bij jātiek pāri, lai no­kļūtu salas ziemeļdaļā. Kolonistiem bij jāmet līkums ap­kārt un no rietumiem jāiet līdz pat Sarkanā strauta iztekai. Daudz vienkāršāk taču bij līdzenumā un krastmalā uzbū­vēt pēdu divdesmit, divdesmit pieci garus tiltiņus, kuriem vajadzēja tikai dažu ar cirvi aptēstu baļķu. Tas prasīja dažas dienas darba. Pa paštaisītiem tiltiem Nebs ar Pen- krofu tūliņ devās uz austeru sēkli, ko bij atklājuši netālu no krasta. Agrākā neērtā pīteņa vietā viņi tagad vilka kaut ko līdzīgu neveikli darinātiem ratiņiem. Itin kā dabas ierī­kotā audzētavā austeres bij ārkārtīgi savairojušās Patei­cības upes ietekas galā. Zvejnieki pārveda mājās vairākus tūkstošus gliemežu. Tie garšoja lieliski, un kolonisti tos ēda ik dienas.
   Kā redzams, Linkolna sala sniedza gandrīz itin visu, kas nepieciešams iedzīvotāju iztikai, lai gan izpētīta un pie­ejama bij tikai maza, maza tās daļiņa. Pilnīgi ticams, ka, pārmeklējot salas attālākos nostūrus, visu mežīgo apga­balu no Pateicības upes līdz pat Rāpuļa zemesragam, va­rētu uziet arī vēl jaunas bagātības.
   Tikai viena vēl trūka Linkolna salas iemītniekiem. Slā­pekli saturošas un augu barības viņiem bij atlikām; no nomērcētām pūķauga saknēm pagatavoja skābenu, alum līdzīgu dzērienu, kas bij atspirdzinošāks nekā tīrs ūdens; bez cukurniedrēm un bietēm viņi ieguva pat cukuru, izte­cinādami sulu no tā saucamās cukurkļavas Acer saccha- rum, kas aug visos mērenā klimata apvidos un Linkolna salā bij sastopama lielā vairumā; no trusīšu pļavā atrastās monardas vārīja garšīgu tēju, un, beidzot, viņiem bij arī pietiekoši daudz sāls — barībai nepieciešamās minerālvie­las … Tikai maizes viņiem trūka!
   Varbūt ar laiku kolonisti atrastu maizes vietā kādu citu līdzīgu pārtikas vielu — sāgo palmas miltus vai maizes- koka stērķeli; varbūt dienviddaļas mežājos arī auga šie nesamaksājami vērtīgie koki, bet līdz šim viņiem vēl ne­viena tāda nebij laimējies uziet.
   Tomēr arī tādos apstākļos liktenis saliniekiem tieši nāca palīgā. Tā gan bij bezgala niecīga palīdzība, tomēr galu galā Sairess Smits ar visu savu inteliģenci un zināšanām nekad nespētu izgudrot to, ko Herberts kādu dienu, svār­kus lāpīdams, pilnīgi nejauši atrada aiz oderes.
   Tajā dienā lietus gāza straumēm; kolonisti bij sasēdu­šies Granītpils lielajā zālē, kad jauneklis piepeši iesaucās:
   —    Skatieties, Sairesa kungs! Labības grauds!
   Un viņš rādīja biedriem graudu, vienu pašu graudu, kas pa caurumu viņa svārku kabatā bij aizkritis aiz oderes.
   Labības grauds tur bij uzglabājies vēl no Ričmondas laikiem, kad Herberts baroja Penkrofa dāvinātos baložus.
   —    Labības grauds? — inženieris žirgti atsaucās.
   —   Jā, inženiera kungs, bet tikai viens — gluži viens pats!
   —   Nu, mīļo zēn! — Penkrofs ieminējās smiedamies. — Tas gan nav vis diezin cik liels atradums. Ko mēs iesāk­sim ar vienu pašu labības graudu?
   —   Mēs no tā cepsim maizi, — Sairess Smits nopietni atbildēja.
   —   Maizi, kūkas un tortes! — jūrnieks zobojās. — Tikai pailgi būs jāgaida, kamēr šis labības grauds mums visu to sagādās.
   Herberts arī, neturēdams lielas lietas no sava atraduma, grasījās jau mest to projām, bet Sairess Smits paņēma graudu, rūpīgi aplūkoja un, atradis, ka tas pilnīgi vesels, pavērās cieši Penkrofā.
   —       Penkrof, — viņš jautāja, — vai jūs zināt, cik vārpu var izaugt no viena grauda?
   —      Man šķiet, tikai viena, — jūrnieks atbildēja, tāda jautājuma mazliet pārsteigts.
   —      Desmit, Penkrof. Un vai jūs zināt, cik graudu ir vienai vārpai?
   —    Nē, to es nezinu.
   —      Apmēram astoņdesmit, — Sairess Smits paskaidroja. •—Tātad, ja mēs iestādām šo graudu, tad pirmo reizi ievāk­sim astoņi simti graudu, no tiem otrā gadā izaugs seši simti četrdesmit tūkstoši, trešajā — pieci simti divpadsmit miljoni, bet ceturtajā — vairāk nekā čfetri simti miljardi graudu. Lūk, tā tie vairojas!
   Sairesa Smita biedri klausījās klusi. Skaitļi apmulsināja viņus. Bet tomēr tie bij pareizi.
   —       Jā, mīļie draugi, — inženieris atsāka. — Tā ir audze­līgās dabas ģeometriskā progresija. Bet ko gan nozīmē šis labības grauds iepretim magones galviņai, kurā ir trīsdes­mit divi tūkstoši sēklas graudiņu, vai tabakas pākstiņai ar trīs simti sešdesmit tūkstošiem sēklu? Bez daudzajiem brī­nišķo audzelību traucējošiem kavēkļiem šie augi dažos gados apklātu visu zemeslodi.
   Bet inženieris vēl nebeidza savu mazo lekciju.
   —       Un nu, Penkrof, — viņš pievērsās atkal jūrniekam, — vai jūs zināt,1 cik mēru iznāk no simts miljardiem graudu?
   —      Nē, to es nezinu, — Penkrofs atbildēja. — Bet to gan, ka esmu liels muļķis.
   —      Vairāk nekā trīs miljoni, ja mērā rēķina pa simt trīs­desmit tūkstošiem graudu.
   —    Trīs miljoni! — Penkrofs iesaucās.
   —    Trīs miljoni.
   —    Četros gados?
   —      Četros gados, — Sairess Smits atbildēja, — un es domāju, ka pat divos, jo man šķiet, ka šajā apvidū mēs varēsim ievākt divas ražas gadā.
   Uz to Penkrofs pa savai parašai atkal varēja tikai at­bildēt ar pērkonīgu «urā».
   —    Tātad tu, Herbert, — inženieris piebilda, — esi atra­dis kaut ko mums neaprēķināmi svarīgu. Viss, mīļie draugi, itin viss mums šajos apstākļos var noderēt. Es jūs lūdzu, neaizmirstiet to.
   —    Nē, Sairesa kungs, to mēs neaizmirsīsim, — Pen­krofs apliecināja. — Un, ja man laimēsies kādreiz atrast tabakas sēkliņu, kura vairojas trīs simti sešdesmittūkstoš- kārt, es jums apsolu, ka nepalaidīšu to vējā. Bet vai jūs arī zināt, kas tagad jādara?
   —    Mums jāiestāda šis grauds, — Herberts teica.
   —    Jā, — Ģedeons Spilets piekrita, — pie tam ar visu pienācīgo cieņu, jo grauds slēpj sevī visas mūsu nākošās ražas.
   —    Kaut tikai tas uzdīgtu! — jūrnieks iesaucās.
   —   Uzdīgs! — Sairess Smits apgalvoja.
   Tas notika divdesmitajā jūnijā. Pats īstais laiks iesēt šo vienīgo un dārgo graudu. Sākumā kolonisti domāja iestādīt to podā, bet apsvēruši nolēma labāk paļauties uz dabu un uzticēt graudu zemei. Tai pašā dienā tas tika arī izdarīts, un lieki būs vēl pieminēt, ar kādu ārkārtīgu uzmanību un rūpību sējēji gatavojās šim svinīgajam darbam.
   Laiks bij mazliet noskaidrojies, kolonisti uzkāpa klints- kalnā virs Granītpils. Tur līdzenumā viņi izmeklēja pret vējiem aizsargātu un pusdienas saules labi sildītu vietu. Zeme tika rūpīgi izravēta, pat rokām uzrušināta, lai izla­sītu laukā insektus un tārpus; uzbēra tur vēl pāra sauju īsti labas, ar kaļķiem sajauktas zemes un uztaisīja apkārt sētiņu. Tad graudiņu noglabāja mīkstā un miklā klēpī. Vai tas neizskatījās tā, it kā kolonisti liktu pirmo ak­meni jaunas ēkas pamatiem? Penkrofs atminējās dienu, kad uzrāva savu vienīgo sērkociņu, un visas rūpes, kas ar to bij savienotas. Tomēr šoreiz lieta bij daudz svarī­gāka. Patiešām — uguni salinieki būtu ieguvuši šādā vai citādā ceļā, bet nekāda cilvēciska vara nespētu radīt viņiem jaunu sēklas graudu, ja šis, par nelaimi, aizietu bojā!

   No tā brīža Penkrofs katru dienu gāja aplūkot to, ko pats nopietni sauca par savu «labības lauku». Posts insek­tiem, ko viņš tur atrada! Žēlastības tiem nebij.
   Uz jūnija beigām pēc nemitīgiem lietiem laiks kļuva manāmi vēsāks; divdesmit devītajā datumā Fārenheita ter­mometrs droši vien būtu rādījis divdesmit grādu virs nul­les (pēc Celsija 6,67° zem nulles).
   Nākamā diena, trīsdesmitais jūnijs, kas sakrīt ar trīs­desmit pirmo decembri ziemeļu puslodē, — bij piektdiena. Nebs ieminējās, ka vecais gads beidzas ar nelaimīgu dienu, bet Penkrofs turpretī paskaidroja, ka tādā gadījumā jau­nais sākoties ar laimīgu un tas esot svarīgākais.
   Lai nu ar to laimīgumu kā, bet gads iesākās ar stipru salu. Pateicības upes ietekā gar krastmalām parādījās ledus, bet ezers aizsala pilnīgi.
   Vairākkārt bij jāiet pēc jauna kurināmā. Penkrofs ne­bij gaidījis, kamēr upe aizsalst, un jau agrāk bij atvedis vairākus milzīgus plostus malkas. Upe bij nenogurdināms dzinējs, tā jāizlieto malkas pludināšanai, kamēr sals pa­ņems to savā varā. Mežā kurināmā bij pārpilnām, tomēr tam vēl pievienoja klāt vairākus vezumus ogļu, pēc kurām bij jābrauc līdz pat Franklina kalna pakājei. Akmeņogļu spēcīgais siltums bij visai noderīgs spalgajā salā; ceturtajā jūlijā temperatūra nokritās vēl par astoņiem grādiem pēc Fārenheita, tātad pēc Celsija simtgrādu termometra 13 grādu zem nulles. Ēdamistabā, kur salinieki nu strādāja, tika iemūrēta vēl otra krāsns.
   Tikai šajā aukstajā laikā Sairess Smits īsti atskārta, cik prātīgi darījis, novadīdams ūdens strautiņu no Granta ezera līdz pat Granītpilij. Pa plaisu zem aizsalušā ezera līmeņa un pa vecās notekas gultni dzidrais ūdens notecēja lejup un uzkrājās Granītpils pieliekamās telpas stūrī iedobtā baseinā, bet pārpalikums pa aku noplūda jūrā.
   Tā kā laiks tagad pieturējās sauss, tad kolonisti, saģēr­bušies tik silti, cik vien iedējams, nolēma izlietot vienu dienu ceļojumam pa salas dienvidaustrumu daļu starp Pa-
   Bij jāizvēlas taisnākais ce|š.
   teicības upi un Naga iekāri. Tas bij plašs, purvains apvi­dus, un varēja cerēt uz izdevīgām medībām, jo ūdensput­niem tur vajadzēja mitināties lielā skaitā.
   Viņi nodomāja iet savas astoņas vai deviņas jūdzes, at­pakaļ arī tikpat daudz, tātad gājiens aizņemtu visu dienu. Tā kā bij jāizpētī pilnīgi nepazīstama salas nomale, tad nolēma, ka jāpiedalās visai kolonijai. Tāpēc piektajā jūlijā pulksten sešos, gaismiņai austot, Sairess Smits, Ģe- deons Spilets, Herberts, Nebs un Penkrofs, apbruņojušies ar apkaltiem durkļiem, cilpām, lokiem un bultām un pa­ņēmuši līdzi pietiekoši pārtikas, atstāja Granītpili un de­vās ceļā; Tops lēkādams skrēja pa priekšu.
   Bij jāizvēlas taisnākais ceļš, proti, pāri aizsalušajai Patei­cības upei.
   —    Tomēr ledus mums neatsver pastāvīgu tiltu, — repor­tieris dibināti ieminējās.
   Un tūlīt arī «kārtīga» tilta būve tika, ierindota turpmāko darbu sarakstā.
   Šodien kolonisti pirmo reizi spēra kāju Pateicības upes labajā krastā un drosmīgi devās ar sniegu klātā krāšņā milzeņu skujkoku mežā.
   Bet nebij viņi vēl nogājuši ne pusjūdzi, kad Tops no kāda biezokņa izcēla veselu baru četrkāju, kuriem tur lai­kam bij pastāvīga mītne; Topa izbiedēti, tie metās bēgt.
   —   Gluži kā lapsas! — Herberts iesaucās, nolūkodamies, cik kustoņi žigli aizbēga.
   Tās patiešām bij sevišķi lielas sugas lapsas; viņas aiz­skrēja, izbīlī savādi riedamas, tā ka Tops pārsteigts ap­stājās un ļāva kustoņiem aizmukt.
   Sunim bij tiesība izbrīnīties, jo viņš nebij mācījies da­bas zinātnes. Bet riedamas šīs pelēkbrūnās lapsas ar mel­najām astēm pašas jau raksturoja savu sugas piederību. Herberts tūliņ bij skaidrībā, ka tās ir tā saucamās šakāļu lapsas. Tās bieži sastopamas Čīlē, Malvinu salās un visos Amerikas novados starp trīsdesmito un četrdesmito para­lēli. Herberts ļoti nožēloja, ka Topam nebij izdevies sa­gūstīt nevienu no šiem plēsīgajiem zvēriem.
   r— Bet vai viņas ir ēdamas? — ievaicājās Penkrofs, kurš uz visiem salas dzīvniekiem skatījās tikai no sava īpatnējā viedokļa.
   —    Nē, — Herberts atbildēja, — bet dabas zinātnieki vēl nav izpētījuši, vai šīm lapsām ir dienas vai nakts acu redzokļi un vai tās īstenībā nav pieskaitāmas suņu sugai.
   Sairess Smits nevarēja apslēpt smaidu, klausīdamies jau­neklī, kurš jau tagad izrādīja stipri attīstītas prāta spējas. Turpretim Penkrofu šīs lapsas pašas maz vairs interesēja, tāpēc ka viņas nebij ēdamas. Viņš tikai domāja, ka tad, kad pie Granītpils būs ierīkots putnu dārzs, vajadzēs stipri uzmanīties no šiem četrkājainajiem zagļiem. Protams, ne­viens viņam nerunāja pretī.
   Aiz Naga iekāres kolonisti izgāja plašā, jūras apskalotā krastmalas joslā. Pulkstenis bij jau astoņi no rīta. Debesis aiz ilgā, stingrā aukstuma bij pilnīgi skaidras; bet, ātri ejot, sasiluši Sairess Smits un viņa biedri nemaz nejuta sala kniebienus. Nebij ne mazākā vējiņa, un tāpēc auk­stumu varēja nesalīdzināmi vieglāk paciest. Mirdzoša, bet salta saule patlaban izkāpa no jūras, tās milzīgā ripa šū­pojās apvārsnī. Jūras klajš bij pilnīgi rāms Un zilgans, gluži kā Vidusjūrā kāds līcis, kad dzidra debess plešas tam pāri. Četras jūdzes- attālu pret dienvidaustrumiem skaidri varēja saredzēt jatagāna veidā izliekto Naga iekāri.
   Kreisajā pusē pār purva malu vēl pacēlās neliels, stāvs klintsrags, kurš kā uguns spīdēja saulē. Šajā Savienības līča pusē, kur pat neviens smilkšu sēklis nebij saskatāms jūras klajā, austrumu vēju dzītam kuģim nebūtu kur pa­tverties. Jūras līmeņa pilnīgais rāmums un ūdens vienlaida spīdums bez mazākā dzeltenējā plankuma liecināja, ka aiz šiem stāvajiem krastiem nav nevienas zemūdens klints; ka okeāns te ārkārtīgi dziļš. Ap četras jūdzes attālu pret rie­tumiem stiepās Tālo rietumu mežāju svītra. No krastmalas lūkojoties, likās, ka te ir kāda vientuļa, ledus ieslēgta an- tarktiska sala. Kolonisti še nometās ieturēt brokastis. No krūmājiem un sausām jūras zālēm sakūra uguni, Nebs sagatavoja brokastīm aukstu gaļu un uzvārīja dažas krū­zes Osvegas tējas.
   Arī ēzdami kolonisti pētīja apkārtni. Gluži pretēji rie­tumu daļai šī Linkolna salas puse bij pilnīgi neauglīga. Tāpēc reportieris prātoja: ja liktenis būtu lēmis izmest viņus šajā salas krastā, viņiem rastos pavisam slikts ieskats par nākamo dzīvesvietu.
   —    Man pat liekas, — inženieris teica, — ka še mēs nemaz nevarētu izkļūt malā, jo jūra ir dziļa un nav re­dzama neviena klints, uz kuras varētu patverties. Iepretim Granītpilij vismaz ir sēklis, ir saliņa, tāpēc izredzes uz iz­glābšanos daudz lielākas. Še — vienīgi ūdens bezdibenis!
   —          Diezgan savādi, — Ģedeons Spilets ieminējās, — ka šajā samērā mazajā salā augsne tik dažāda. Patiesībā tāda dažādība parasti novērojama tikai plašos kontinentos. Tā vien liekas, ka Linkolna salas bagāto un auglīgo rietumu krastu apskalotu Meksikas jūras līča siltie ūdeņi, turpretim līdz dienvidu un ziemeļu pusei it kā sniegtos Ledus okeāns.
   —   Jums taisnība, mīļo Spilet, — Sairess Smits atbildēja, — es pats arī to esmu novērojis. Savāda man liekas šī sala kā pēc sava apveida, tā arī pēc dabas. Še patiešām sako­pots it viss kontinentā atrodamais, tāpēc es nebrīnītos, ja teiktu, ka šī sala kādreiz bijusi pievienota kontinentam.
   —   Kā? Kontinents Klusā okeāna vidū! — Penkrofs iesaucās.
   —   Kāpēc gan ne? — Sairess Smits atbildēja. — Kāpēc Austrālija, Jaunzēlande un viss, ko angļu ģeogrāfi apzīmē ar vienu vārdu — Austrālija, kopā ar Klusā okeāna salu arhipelāgiem kādreiz nevarētu būt bijis apvienots sestajā pasaules daļā, tikpat lielā kā Eiropa vai Āzija, kā Āfrika vai abas Amerikas? Man neliekas neticami, ka visas tās salas, kas patlaban paceļas no plašā okeāna ūdeņiem, ir tikai kāda aizvēsturiskos laikos nogrimuša kontinenta vir­sotnes.
   —    Kā kādreiz Atlantīda, — Herberts piemetināja.
   —    Jā, mīļo zēn… ja tā vispār kādreiz ir bijusi.
   —   Tātad Linkolna sala būtu daļa no tā kontinenta? — Penkrofs jautāja.
   —   Tas ir iespējams, —* Sairess Smits atbildēja. — Ar to tad varētu izskaidrot tās dabas dažādību.
   —   Un arī še vēl tagad novērojamo dzīvnieku bagā­tību?.— Herberts ievaicājās.
   —   Jā, mīļo zēn, — inženieris atbildēja. — Tu pieminēji vēl vienu argumentu par labu manai hipotēzei. Pēc visiem novērojumiem mēs zinām, ka kustoņu salā ir ļoti daudz, un brīnišķīgākais ir tas, ka ārkārtīgi dažādas pasugas. Tur vajag būt savam cēlonim, un, pēc manām domām, tas ir tāds, ka Linkolna sala reiz bijusi kāda plaša kontinenta daļa un tas pamazām nogrimis jūrā.
   —   Tātad iespējams, — ieminējās Penkrofs, vēl ne visai pārliecināts par inženiera hipotēzes pareizību, — ka arī šī citreizējā kontinenta palieka reiz nogrimst jūrā un starp Ameriku un Āziju vairs nekas nepaliek?
   —   Nē, — Sairess Smits atbildēja, -—jo radīsies atkal jauni kontinenti, pie kuru veidošanas miljardu miljardi sīku dzīvnieciņu arī šajā acumirklī jau strādā.
   —    Un kas tie ir par namdariem? — Penkrofs apvaicājās.
   —    Koraļļu infuzorijas, — Sairess Smits paskaidroja. — Viņām jāpateicas, ka Klusajā okeānā radusies Klermo- na-Tonnera sala, atoli un neskaitāmas citas koraļļu salas. Četrdesmit septiņi miljoni šo dzīvnieciņu sver tikai vienu granu[10], un tomēr jūras sāli un visus ūdenim piejauktos cietos elementus, ko iesūc, viņi pārkaļķo un savieno mil­zīgā zemūdens būvē, kas tikpat cieta un izturīga kā gra­nīts. Pirmajās radīšanas dienās daba ar uguns palīdzību izcēla cietzemes virs ūdens; tagad tā mikroskopiskus dzīv­nieciņus nolikusi uguns vietā, jo tās dinamiskais spēks zemeslodes iekšienē liekas samazinājies — to var spriest arī pēc daudzajiem izdzisušajiem vulkāniem zemes virs­pusē. Es varu labi iedomāties, ka, gadu simtenim pēc sim­teņa paejot, infuzoriju miljardam pēc miljarda darbojoties, šis Klusais okeāns pamazām pārvērtīsies par plašu konti­nentu, kur apmetīsies un strādās nākamās cilvēku pa­audzes.
   —    Nu, ilgi gan uz to būs jāgaida, — Penkrofs gudri nosprieda.
   —    Dabai laika netrūkst, — inženieris atbildēja.
   —    Bet kam šie jaunie kontinenti vajadzīgi? — Herberts ievaicājās. — Man šķiet, ka cilvēcei pietiek jau patlaban apdzīvoto zemju. Un daba nekā nerada bez vajadzības.
   —    Pareizi — nekā bez vajadzības, — inženieris pie­krita. — Tomēr var arī izskaidrot, kāpēc nepieciešami šie jaunie kontinenti un taisni tropiskajās koraļļu salu joslās. Vismaz man liekas, ka šis izskaidrojums nav gluži bez pa­mata.
   —    Mēs klausāmies, Sairesa kungs, — Herberts teica.
   —    Redziet, kā es domāju. Zinātņu vīri spriež, ka ar laiku mūsu zemeslode aizies bojā, mazākais, tai palēnām arvien vairāk atdziestot, dzīvniekiem un stādiem aiz auk­stuma būs jāiznīkst. Tikai par atdzišanas iemesliem zināt­nieki nav vienis prātis. Vieni domā, ka tas notiks pamazī- tējas, vienīgi gadu miljonos samanāmas Saules atdzišanas dēļ; citi atkal, ka vainīgs būs Zemes iekšējās uguns atslā­bums, kuram daudz lielāka nozīme, nekā to vispār domā. Es drīzāk piekrītu šai otrai hipotēzei, pamatojoties uz to, ka arī Mēness patlaban ir tāds atdzisis spīdeklis, lai gan Saule to joprojām tāpat silda. Ja nu Mēness ir izdzisis, tad tikai tāpēc, ka izdzisusi tā iekšējā uguns, kas savā laikā to radījusi, tāpat kā visas citas planētas zvaigžņu pasaulē. Lai tas nu kā, bet nenoliedzami, ka mūsu zemeslode reiz pavisam atdzisīs, tikai šis atdzišanas process noritēs gau­žām lēni. Bet kas notiks tad? Gluži vienkārši tas, ka īsākā vai ilgākā laikā mērenās joslas kļūs tāpat neapdzīvojamas kā patlaban polārapgabali, bet cilvēki un dzīvnieki būs spiesti pavirzīties uz tiem apvidiem, kas tiešāk zem Sau­les iespaida. Notiks grandioza izceļošanas kustība. Eiropa, centrālā Āzija un Ziemeļamerika kļūs neapdzīvotas, gluži tāpat kā Austrālija un Dienvidamerikas lejasdaļa. Arī augu, tāpat kā dzīvnieku valsts virzīsies cilvēkiem līdzi uz ekvatora pusi. Dienvidamerikas un Āfrikas novadi galvenā kārtā vēl būs apdzīvojami. Lapi un samojedi[11] Vidusjūras krastos atradīs tos pašus klimatiskos apstākļus kā agrāk polārjūras apvidos. Kas lai pasaka, vai tajā laikā ekvato­riālie apgabali neizrādīsies par maziem uzņemt un uzturēt visas Zemes cilvēci? Vai daba jau laikus nebūs gādājusi par jauna kontinenta izveidošanu un uzlikusi šo darbu in- fuzorijām? Es, mani draugi, par to esmu bieži domājis un nopietni ticu, ka reiz mūsu zemeslode izskatīsies pavisam citāda; jauniem kontinentiem izceļoties, jūra pārplūdinās vecos, bet citi Kolumbi nākamos gadu simteņos brauks uz­meklēt Čimbarozo, Hjmalaja vai Monblana salas — no­grimušās Amerikas, Āzijas un Eiropas pēdējās paliekas. Pēc tam arī jaunie kontinenti savukārt pamazām kļūs ne­apdzīvojami; zemeslode atdzisīs kā nomiris ķermenis, dzī­vība pavisam izzudīs — ja ne uz visiem laikiem, tad, ma­zākais, uz kādu brīdi. Varbūt mūsu sferoīds atdusēsies kādu laiku, varbūt nāves miegā pārvērtīsies, lai tad atkal paceltos pilnīgākā un augstākā veidā! Bet tas viss, mīļie draugi, slēpjas tālā nākotnē, un es, par infuzorijām domā­dams, varbūt tiecos pārāk tālu nākotnes noslēpumu izziņā.
   — Mīļo Saires, — reportieris iebilda. — Man šīs teorijas ir itin kā pravietojums, es ticu, ka tas reiz piepildīsies.
   —    Tas viss stāv dieva ziņā, — inženieris atbildēja.
   — Tas ir jauki, — ieminējās Penkrofs, ar lielāko uzma­nību klausījies. — Bet sakiet, Sairesa kungs, — vai Lin­kolna sala arī ir jūsu infuzoriju būvēta?
   — Nē, — Sairess Smits atbildēja, — tā ir nepārprotami vulkānisko spēku radīta.
   •— Tātad arī tā kādā dienā pazudīs?
   —    Tas ir iespējams.
   —    Es ceru, ka tad mēs te vairs nebūsim.
   —    Nē, par to varat būt drošs, Penkrof. Mums nav ne­kādas patikas mirt, un līdz tam droši vien jau būsim aiz­braukuši projām.
   —    Bet pagaidām ierīkosimies še it kā uz mūžīgiem lai­kiem, — Ģedeons Spilets piezīmēja. — Nekad nekā neva­jag darīt tikai pa pusei.
   Ar to saruna beidzās. Gājēji bij pabrokastojuši. Ceļo­jums turpinājās, kolonisti nonāca tajā salas daļā, kur sākās purvājs.
   Tas bij milzīgs purvājs, līdz salas ieapaļajam dienvid­austrumu krastam rēķinot, ap divdesmit kvadrātjūdžu plašs. Zeme te sastāvēja no mālaini kramainām dūņām ar bagātīgu augu trūdu piemaisījumu. To no vienas vietas pārklāja niedres, meldri, ašķi, purva grīslis un lieli zāles ceri, gluži kā efejas. Šur un tur saulē laistījās aizsalušas ūdens lāmas. Tās nebij radušās ne no lietiem, ne no kādas aizsērējušas upes uzplūda. Jādomā, ka ūdens te sūcās no pašas zemes laukā, un tā tas patiesībā arī bij. Karstajā va­saras laikā gaiss te droši vien bij pilns ar bīstamā drudža miasmiem. * " -
   Pāri purvaugu zālājam un sasmakušajām peļķēm laide­lējās putnu bari. Iesācēji un profesionāli mednieki te velti nezaudētu neviena paša šāviena. Milzīgiem pūļiem te mā­joja meža pīles, dumbra cāļi, prīkšķes un slokas; cilvēku nemaz nebaidīdamies, šie spārnaiņi laidās gluži klāt.
   Ar vienu skrošu lādiņu biezajā pūlī varētu nošaut du­čiem putnu. Mūsu salinieki varēja lietot tikai lokus ar bultām. Tā iespējams samedīt ne visai daudz, tomēr bultas skrēja bez trokšņa, turpretī šautenes rībiens izkliedētu putnus pa visu purvu. Mednieki apmierinājās, nošāvuši pāra desmit pīļu ar baltu spalvu un tumšbrūnu jostu ap vidu, zaļu galvu, baltraibiem spārniem un plakanu galvu; Herberts tās apzīmēja par tadornām. Tops izveicīgi uzlar sīja un nesa klāt šos spārnaiņus, kuru vārdā salas purvai­nais apvidus arī tika nosaukts. Kolonisti te bij uzgājuši ne­izmantojami bagātu purva putnu medību lauku. Turpmāk to nāksies bieži apmeklēt; un varbūt dažas no šīm putnu pasugām bij iespējams arī pieradināt par mājputniem vai vismaz ieaudzēt turpat ezera apkaimē, lai medījums ēdē­jiem būtu vairāk pa rokai.
   Ap pieciem Sairess Smits ar saviem biedriem griezās mājup pāri Tadornu purvam un Pateicības upes ledus tiltam.
   Pulksten astoņos viņi jau atkal bij Granītpilī.

   Sals ilga līdz piecpadsmitajam augustam, tomēr nepār­sniedza jau piedzīvoto. Kad laiks pieturējās rāms, auk­stumu viegli varēja paciest, bet, ja sāka pūst vējš, tad plāni ģērbtajiem kolonistiem klājās diezgan grūti. Pen­krofs nožēloja, ka sala nebij devusi patvērumu arī dažām lāču dzimtām, jo lapsu un roņu ādas nav necik siltas.
   —    Lāčiem parasti ir silti uzvalki, es nevēlētos nekā la­bāka kā aizņemties līdz pavasarim to, kas viņiem mugurā.
   —    Bet diezin vai lāči būtu ar mieru aizdot tev savus kažokus? — Nebs iesmējās. — Šie kustoņi nav rada veca­jiem svētajiem tēviem.
   —    Mēs viņus piespiestu, Neb, — Penkrofs noteica zinā­tāja balsī.
   Bet šo bīstamo plēsoņu salā nebij, vismaz līdz šim tos nekur nemanīja.
   Tomēr Herberts, Penkrofs un reportieris ņēmās Tālā skata līdzenumā un meža malā izlikt slazdus. Pēc jūrnieka domām, katrs slazdā noķerts kustonis, grauzējs vai gaļas ēdājs, bij noderīgs Granītpils iemītniekiem un viņus sa­ņems ar prieku.
   Slazdi gan bij ārkārtīgi vienkārši: zemē izraktas dziļas bedres ar kādu pievilināmo kumosu dibenā un zaru un zāļu pārsegu virsū — vairāk nekā. Jāpiemin tikai, ka bed­res netika raktas, kā pagadījās, bet sevišķi tajās vietās, kuras, pēc pēdām spriežot, kustoņi vismīļāk apmeklēja. Kolonisti apstaigāja tās katru dienu, sākumā pat trīs rei­zes, bet sagūstīt laimējās tikai tās pašas lapsas, kuras bij redzētas Pateicības upes labajā krastā.
   —    Vai tad bez lapsām nekā cita šajā salā nav? — Pen­krofs iesaucās, arī no trešās bedres izvilkdams to pašu
   Tā pati cūka vien ir, — Penkrofs teica,
   pavisam apjukušo kustoni. — Šie kustoņi taču nekam neder!
   —    Vienam nolūkam viņi noder labi, — Ģedeons Spilets piezīmēja.
   —    Kādam?
   —    Kā barība citu kustoņu pievilināšanai.
   Reportierim bij taisnība. Un no tā brīža viņi sāka.bed­rēs izlikt nogalināto lapsu gaļu.
   Jūrnieks bij pagatavojis niedrauga cilpas un ar tām sa­gūstīja vairāk nekā ar slazdiem. Nepagāja gandrīz neviena diena, kad kāds trusis nebij noķerts. Tur gan bij tikai truši, bet Nebs prata pagatavot tos ar dažādām mērcēm, tā ka viņa ēdāji nevarēja žēloties.
   Tomēr augusta otrajā nedēļā slazdos bez lapsām paga­dījās ari citi dzīvnieki, pie tam noderīgāki nekā tās, — meža cūkas, kuras jau agrāk bij pamanītas ezera ziemeļos. Penkrofam nenācās vaicāt, vai šie kustoņi ēdami. To jau varēja spriest pēc viņu līdzības ar Amerikas vai Eiropas cūkām.
   —   Bet cūkas tās nav, — Herberts teica. — Ievēro to.
   —   Mīļo zēn, ļauj nu man domāt, ka tā pati cūka vien ir, — Penkrofs teica un aiz strupās astes izvilka cūkai līdzīgu dzīvnieku.
   —    Kāpēc tā?
   —    Tādēļ, ka man tas patīk.
   —   yai tu mīli cūkas, Penkrof?
   —    Ārkārtīgi, — jūrnieks atsaucās, — it sevišķi to četru kāju dēļ; ja viņām bijušas astoņas kājas, es viņas mīlētu vēl divreiz vairāk.
   Šis dzīvnieks bij tā saucamais pekari, kurš no pārējām trim radniecīgām cūkveidīgām pasugām atšķiras ar savu melno spalvu un ar to, ka viņam mutē nav garo ilkņu. Pekari parasti dzīvo bariem, tāpēc bij jādomā, ka salas lie­lajos mežos viņu papilnam. Bet galvenais, ka viņi bij ēdami no galvas līdz kājām, un Penkrofam vairāk arī ne­bij vajadzīgs.
   Ap piecpadsmito augustu, ziemeļaustrumu vējam piepeši uzpūšot, laiks spēji mainījās. Temperatūra par dažiem grā­diem cēlās, un gaisā sakrājušies tvaiki drīz vien pārvērtās sniegā. Visa sala pārsedzās ar baltu villaini, un pavisam citādas ainas rādīja iemītniekiem. Sniegs sniga vairākas dienas bez apstājas un sakrājās divi pēdas biezā kārtā.
   Vējš pieņēmās ārkārtīgi spēcīgs, no Granītpils augstuma bij dzirdama jūras rūkoņa. Dažos nostūros sniegs sagrie­zās virpuļos, līdzīgi tām skrejošām ūdens trombām, ko kuģi mēģina izkliedēt ar lielgabalu šāvieniem. No ziemeļ­austrumiem skriedama, vētra drāzās salai pāri un taisni Granītpils fasādē. Šādā putenī, kādus piedzīvo tikai polār- zemju apgabalos, ne Sairess Smits, ne viņa biedri ar labāko gribu nevarēja rādīties laukā un piecas dienas, no divdes­mitā līdz divdesmit piektajam augustam, bij pilnīgi ieslo­dzīti Granītpilī. Dzirdams bij, kā viesulis krāca Jakamaru mežā, nodarīdams postu. Bez šaubām, daudzi koki tika tur aplauzti, daudzi ar visām saknēm izgāzti, bet Penkrofs par to nemaz nebēdājās, rēķinādams, ka nu nebūs tik daudz jānopūlas ar ciršanu.
   — Vētra ir kļuvusi par malkas cirtēju, — viņš teica. — Lai tikai strādā!
   Protams, kā lai viņš to aizkavētu?
   Cik pateicīgi Granītpils iemītnieki bij liktenim, kas vi­ņiem sagādājis tik drošu un siltu mājokli! Arī Sairesam Smitam pēc taisnības pienācās sava daļa no šīs pateicības, bet galu galā taču daba pati bij ierīkojusi šo telpu, un viņam piekrita tikai atradēja loma. Te viņi visi bij drošībā, vētra nespēja viņiem piekļūt. Ja viņi būtu Tālā skata līdzenumā uzcēluši māju no akmeņiem vai baļķiem, tā droši vien nespētu turēties pretī graujošam viesulim. Bij dzirdams, kā viļņi šļācās pret krastu; jādomā, ka vētras sabangotā jūra, saliņai pāri traukdamās, pieplūdina veco «kamīnu», tā ka tur patveršanās nebij domājama. Turpre­tim še, Granītpilī, masīva klintskalna vidū, nebij ne vētras, ne ūdens jābaidās.
   Tomēr arī šajās ieslodzījuma dienās kolonisti nepalika bez darba. Dēļos sazāģētu koku noliktavā netrūka, tāpēc viņi pamazām papildināja savas mēbeles, pagatavodami vēl galdus un krēslus, smagus un izturīgus, jo materiāls jau nebij taupāms. Diezin cik glītas gan šīs mēbeles nebij, tomēr Nebs ar Penkrofu bij lepni uz tām: ne"būtu mainī­juši tās pret īstām, Bula darbnīcas darinātām.
   Bet tad mēbeļu galdnieki kļuva par kurvju pinējiem, un arī šajā jaunajā amatā izrādījās tikpat veikli. Tajā vietā, kur ezers meta līkumu pret ziemeļiem, viņi bij uz­gājuši sarkano kārklu ataudzi. Jau pirms lietus perioda Penkrofs ar Herbertu sanesa no turienes mājā prāvu krā­jumu klūgu; iepriekš izsautētas, tās labi noderēja pīšanai. Pirmie mēģinājumi iznāca visai neveikli, bet, pateicoties pinēju saprātīgumam, savstarpējām apspriedēm, pado­miem un sacensībai, kolonijas rīku krājums drīz vien pa­vairojās ar dažāda lieluma kurvjiem un citiem pinumiem pēc agrākos laikos novērotiem paraugiem. Pieliekamais bij pilns ar dažādiem pārtikas līdzekļiem, un Nebs tagad sa­kravāja kurvjos ciedru riekstus, pūķakoka saknes un citus ēdamos augļus:
   Augusta pēdējā nedēļā laiks mainījās vēlreiz. Tempe­ratūra mazliet nokritās, un putenis aprima. Kolonisti tūliņ steidzās laukā. Krastmala bij savu divi pēdu biezu sniega kārtu pārklāta, bet pa sasalušo sērsnu ērti varēja staigāt. Sairess Smits ar biedriem uzkāpa Tālā skata līdzenumā.
   Tur viss bij pārvērties. Koki, kurus viņi pameta vēl ar zaļu lapotni, it sevišķi tuvākajā apkārtnē ar eglēm un priedēm pārsvarā, bij viscaur vienmuļas segas pārklāti. No Franklina kalna virsotnes līdz pat jūrmalai viss bij balts — meži, zālāji, ezers, upe, klinšu krasti. Pateicības upe plūda zem biezas ledus kārtas, kas ar katru jūras uz­plūdu un atplūdu brakšķēdama lūza gabalos. Neskaitāmi putni: pīles, slokas, dumbra cāļi un lummes laidelējās pār aizsalušo ezeru. To te bij tūkstošiem. Klints siena, pārduru gāzās ezera noteka, bij apsalusi starainām lāstekām. Ūdens pa tām plūda šalkdams, šļakatās kuldamies, itin kā no re­nesanses mākslinieka rokas veidotas milzīgas ūdens note­kas. Nebij vēl iespējams pārliecināties, kādu postu vētra nodarījusi mežā, bij jānogaida, kamēr baltais pārklājs kaut cik noplaks.
   Ģedeons Spilets, Penkrofs un Herberts izmantoja gadī­jumu pa ceļam aplūkot arī slazdus. Nebij viegli atrast tos zem sniega kārtas. Jāuzmanās arī, ka paši neiegāžas kādā bedrē — būtu bīstami un apkaunojoši iekrist pašiem savos slazdos! Bet no šīs kļūmas tomēr laimējās izvairīties; slaz­dus viņi atrada pilnīgi neaiztiktus. Neviens kustonis tur nebij iekritis, bet pēdas bij redzamas visapkārt, starp tām viņi skaidri sazīmēja kāda dzīvnieka ķepu sliedi. Herberts tūliņ paskaidroja, ka te bijis kāds kaķu sugas dzīvnieks — tas pilnīgi saskanēja ar inženiera pārliecību, ka salā mājo arī plēsīgi zvēri. Bez šaubām, šie plēsoņas parasti dzīvoja Tālo rietumu meža biezokņos, bet, bada dzīti, bij atklīduši līdz Tālā skata līdzenumam. Varbūt saoduši te arī Granīt­pils iemītniekus…
   — Kas tie varētu būt par kaķu sugas dzīvniekiem? — Penkrofs apvaicājās.
   —    Tīģeri, — Herberts atbildēja.
   —    Es domāju, ka šie zvēri dzīvo tikai siltās zemēs.
   —    Jaunajā Pasaulē, — jauneklis paskaidroja, — viņus sastop no Meksikas līdz pat Buenosairesas prērijām. Un, tā kā Linkolna sala atrodas apmēram tajā pašā platuma grādā kā Laplatas province, tad nav nekāds brīnums, ka arī te dzīvo tīģeri.
   —    Labi, gan jau redzēsim, — Penkrofs noteica.
   Temperatūrai ceļoties, sniegs sāka palēnām kust. Atkal
   uznāca lietus, un, tā izkausēta, baltā sega drīz nozuda pavisam. Par spīti sliktajam laikam, kolonisti atjaunoja savus pārtikas krājumus, no stādu barības piegādādami klāt ciedru riekstus, pūķakoka saknes un cukurkļavas sulu, no dzīvniekiem — trusīšus, agutus un ķengurus. Tam ne­pieciešami bij daži ceļojumi uz mežu, kur varēja pārlieci­nāties, ka pēdējā vētra aplauzusi diezgan daudz koku. Nebs un Penkrofs ar ratiņiem aizkūlās pat līdz ogļraktu- vēm un no turienes pārveda vairākas tonnas kurināmā. Garām iedami, viņi ievēroja, ka podu apdedzināmā krāsns stipri cietusi negaisā un par pēdām sešām kļuvusi īsāka.
   Bez oglēm arī jauni malkas krājumi tika piegādāti Gra­nītpilī; pie tam varēja izlietot Pateicības upes straumi, kura atkal bij svabada no ledus, un nopludināt pa to vai­rākus plostus. Jādomā, ka aukstais periods vēl nebūt nav garām.
   Kolonisti apmeklēja arī «kamīnu» un varēja tikai no­priecāties, ka pirms negaisa izvākušies no turienes. Jūra tur bij atstājusi neizdzēšamas posta pēdas. Brīvā klajā vēju sabangota, saliņai pāri gāzdamās, tā ar drausmīgu sparu bij pārplūdinājusi alas, līdz pusei pieskalojusi tās ar smilktīm un visas klints atkares noklājusi ar biezu jūras zāļu kārtu. Kamēr Nebs, Herberts un Penkrofs medīja vai piegādāja jaunus kurināmā krājumus, Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu noņēmās, tīrīdami «kamīnu», pie tam at­rada krāsni un smēdi zem smilkšu pārklāja tikpat kā nesa­bojātas.
   Izrādījās, ka jaunie kurināmā krājumi ļoti noderēja. Lie­lais aukstums nebūt vēl nebij mitējies. Visiem zināms, ka ziemeļu puslodē februāra mēnesī temperatūra ir visze­mākā. Tas pats notiek arī dienvidu puslodē, kur augusta mēnesis sakrīt ar februāri Ziemeļamerikā.
   Ap divdesmit piekto pēc jaunas sniega un lietus maiņas vējš spēji pasitās dienvidaustrumos un aukstums kļuva sevišķi spalgs. Pēc inženiera paskaidrojuma, Fārenheita termometram vajadzēja rādīt astoņus grādus zem nulles (22,22 pēc simtgrādīgā termometra), un tāds aukstums ar asa vēja pūsmu piedevām pieturējās vairākas dienas. Ko­lonistiem nācās atkal ieslēgties Granītpilī; tā kā logus va­rēja noslēgt pilnīgi hermētiski, atstājot tikai nelielu sprau- dziņu svaiga gaisa ieplūšanai, sveču patēriņš bij stipri liels. Lai tās kaut cik ietaupītu, kolonisti apgaismoja telpas vienīgi ar krāsns uguni, jo malkas viņiem netrūka. Reižu reizēm kāds no viņiem nokāpa viļņu apledotā krastmalā, bet drīz vien atkal steidzās atpakaļ Granītpilī. Tas nenācās vis viegli, jo, pie kāpņu margām ķeroties, rokas nejauki sala.
   Lietderīgi bij jāizlieto arī šis ieslodzījuma laiks. Un Sairess Smits uzsāka kādu jaunu pasākumu, kas bij iespē­jams arī aiz logu aizvirtnēm.
   Mēs zinām, ka kolonistiem nebij cita cukura kā vien tā sula, ko iztecināja pa kļavā dziļi ieurbtiem caurumiem. Šo sulu viņi sakrāja traukos un tādā pašā veidā arī izlie­toja dažādo ēdienu un dzērienu pagatavošanai; jo ilgāk stāvēja šī sula, jo baltāka tā kļuva un sabiezēja par sīrupu.
   Bet iespējams bij pārstrādāt to vēl labāk. Kādu dienu Sairess Smits paziņoja biedriem, ka viņš esot nodomājis padarīt tos par cukura rafinētājiem.
   —   Rafinētājiem! — Penkrofs iesaucās. — Nu, tas gan būs diezgan karsts amats!
   —   Ļoti karsts! — inženieris atbildēja.
   —    Tad tas patlaban nāk īstā laikā! — jūrnieks teica.
   Kam gan rafinādes vārds nepamodinātu atmiņas par fab­rikām ar komplicētām mašīnām un daudziem strādniekiem-. Tomēr cukura sulu iespējams kristalizēt arī vienkāršā iz­tvaikošanas ceļā. Kolonisti sulu iepildīja lielā māla podā un uzlika uz uguns. Līdzko sula sāka vārīties un putot, Nebs to maisīja ar koka lāpstiņu, lai paātrinātu iztvaiko­šanu un neļautu tai piedegt un pieņemt nelabu garšu.
   Pēc dažu stundu vārīšanas uz spēcīgas uguns, kas nāca par labu tiklab vārāmajam, kā vārītājiem pašiem, šķidrums bij pārvērties biezā sīrupā. To tad pārlēja sevišķos, šim nolūkam speciāli pagatavotos īpatnējas formas traukos. Līdz rītam sīrups atdzisdams sacietēja gabaliņos un plāk­snēs. Tas tad arī bij rafinētais cukurs, gan mazliet iebrūnā krāsā, bet gandrīz caurspīdīgs un ļoti garšīgs.
   Aukstums pieturējās līdz pat septembra vidum. Granīt- pils cietumniekiem šāda gūstniecība sāka apnikt. Gandrīz katru dienu viņi devās laukā nelielā (ceļojumā. Mājās ne­mitīgi strādāja, pūlēdamies labāk iekārtoties. Darba laikā viņi allaž sarunājās. Sairess Smits saviem biedriem izskaid­roja neskaitāmas parādības, bet galvenā kārtā mācīja teo­rētisko zinātņu pielietošanu praktiskā darbā. Nekādas bib­liotēkas kolonistiem nebij; tās vietā inženierim pašam bij kāda grāmata. Šī grāmata allaž bij pie rokas, un, allaž atvērta katram vajadzīgā vietā, tā atbildēja uz visiem jau­tājumiem un bieži tika cilāta. Tā pagāja laiks, un šie kriet­nie cilvēki daudz nebažījās par nākotni.
   Tomēr bij jācer, ka šī piespiedu gūstniecība drīz beig­sies. Visi bij noilgojušies pēc jauka laika vai vismaz ne­panesamā aukstuma mitēšanās. Bijis kaut siltāks apģērbs, viņi mēģinātu arī tālākas ekskursijas pa krastmalu vai Tadornu purvos. Meža putniem var piekļūt gluži tuvu, me­dības droši vien labi sekmētos! Bet Sairess Smits stingri lūkojās uz to, lai neviens tīši nebojātu savu veselību, jo te visu darbaspēks bij vajadzīgs, un biedri bez ierunas viņam paklausīja.
   Bet jāpiemin, ka, gluži tāpat kā Penkrofs, visvairāk ne­mierā ar šādu cietumniecību bij Tops. Uzticamajam kus­tonim Granītpils likās daudz par šauru. Viņš klaiņoja no vienas istabas otrā un, īgni ņurdēdams, protestēja pret šādu ieslodzījumu.
   Sairess Smits bieži vēroja, ka, piegājis pie melnās akas pieliekamās telpas kaktā, Tops ikreiz sāka pavisam savādi rūkt. Gāja apkārt ar koka vāku apsegtajam akas cauru­mam. Dažkārt pat mēģināja paspraukt ķepas zem vāka malas, it kā gribētu to pacelt. Pie tam smilkstēja kā dus­mās un bailēs.
   Inženieris ilgi vēroja suņa izturēšanos. Kas gan varēja būt akas bezdibenī, par ko saprātīgais kustonis tā uztrau­cās? Zināms bij, ka aka aizsniecās līdz jūrai. Vai tā tur salas dziļumos nesadalījās vairākās atzarēs? Varbūt tur saskārās vēl ar citiem izdobumiem zemākā klints slānī? Vai kāds nezvērs reižu reizēm nepacēlās no jūras ieelpot gaisu akas dibenā? Inženieris nevarēja te nekā izprast, bet galvā viņam jaucās vissarežģītākās varbūtības. Pieradis neierobežoti tālu iedziļināties reālās zinātnēs, viņš savām domām neļāva nodoties noslēpumainām vai pat pārdabis­kām parādībām. Bet kā lai izskaidro, ka šis gudrais suns, kurš nekad nebij rējis mēnesi, klausījās un ošņāja ap šo bezdibeni, ja tur neslēpās nekas, par ko vajadzētu uztrauk­ties? Topa izturēšanās intriģēja Sairesu Smitu vairāk, nekā viņš pats sev gribēja atzīties.
   Tomēr par visu to viņš pastāstīja tikai Ģedeonam Spi- letam, nevēlēdamies bez pamata uztraukt pārējos biedrus ar bažām, kuras varbūt radās tikai aiz Topa maldīgās iedomas.
   Beidzot aukstums mitējās. Uznāca atkal lieti, sniega slapjdraņķis, krusas šaltis un spējas vēja brāzmas, bet viss pārskrēja ātri. Sniegs nokusa, un ledus izgāja; jūrmala, augšas līdzenums, Pateicības upes krasti un mežs atkal kļuva pieejami. Pavasara atgriešanās gluži sajūsmināja Granītpils iemītniekus, dzīvoklī viņi palika vairs tikai īsus miega un ēdiena brīžus.-
   Septembra otrā pusē viņi bieži gāja medībās, un Pen­krofs tad allaž atgādināja, ka Sairess Smits esot apsolījis pagādāt šaujamos ieročus. Bet tas, labi saprazdams, ka bez nepieciešamiem instrumentiem nav iespējams pagatavot kaut cik noderīgu šauteni, katru reizi atrunājās un atlika šo darbu vēlākam laikam. Viņš aizrādīja, ka Herberts un Ģedeons Spilets tā iemanījušies lietot savus lokus, ka visi medījamie kustoņi: aguti, ķenguri, kabijas, baloži, lielās sīgas, meža pīles, slokas, vārdu sakot, visi spārnainie un spalvainie, neglābjami krita no viņu bultām un ka tāpēc iespējams vēl nogaidīt. Bet stūrgalvīgais jūrnieks nemi­tējās atgādināt inženierim, ka tas nav izpildījis viņa vēlē­šanos. Arī Ģedeons Spilets atbalstīja Penkrofu.
   — Ja salā, — viņš teica, — kā pilnīgi ticams, mājo plēsīgi zvēri, tad jādomā, kā cīnīties ar viņiem un iznī­cināt viņus. Pienāks brīdis, kad tas būs mūsu pirmais uz­devums.
   Tomēr Sairesam Smitam acumirklī svarīgākais likās ne­vis ieroču, bet apģērba jautājums. Šo ziemu kolonisti vēl valkāja vecās drēbes, bet līdz nākamai tās acīm redzami vairs neizturēs. Par katru cenu bij jārauga sagādāt gaļas ēdāju kustoņu ādas un gremotāju vilnu un, tā kā aitu salā netrūka, jārauga sagūstīt kādu pulku kolonijas neatlieka­majām vajadzībām. Nepieciešams aploks mājlopiem un dārzs putniem, vārdu sakot, salā ierīkojams kaut kas fer­mai līdzīgs — šādi bij pirmie divi projekti, kas katrā ziņā paveicami labos laika apstākļos.
   Visu šo nākotnes nodomu izpildīšanai vispirms bij ne­pieciešams izpētīt visus līdz šim vēl nepazīstamos Lin- kolna salas apvidus, tas ir, lielos mežus, kuri pletās Pa­teicības upes labajā pusē no ietekas līdz pat Čūskas pus­salai, tātad gar visu rietumu krastu. Bet šiem tālajiem ceļojumiem vajadzīgs īsti labs laiks, tāpēc vēl tikai pēc kāda mēneša varēja domāt par pasākuma sekmīgu pa­veikšanu.
   Kolonisti gaidīja ar lielu nepacietību, bet tad kāds ne­jaušs atgadījums vēl vairāk uzmudināja viņu tieksmi iepa­zīt pamatīgi visu savu valstību.
   Tas notika divdesmit ceturtajā oktobrī. Šajā dienā Pen­krofs bij izgājis pārlūkot slazdus, kas vienmēr tika norī­koti pienācīgā kārtībā. Vienā viņš uzgāja trīs pārtikai visai noderīgus kustoņus. Tā bij pekari māte ar diviem ma­zuļiem.
   Ārkārtīgi līksms Penkrofs ar laupījumu pārnāca mājās un, kā jau arvien, sacēla ap to skaļu troksni.
   —    Palūkojiet, Sairesa kungs! — viņš sauca. — Te mums būs brangas pusdienas. Arī jūs pacienāsim, Spileta kungs!
   —   Es labprāt ēdīšu, — reportieris atbildēja. — Bet ar ko īsti jūs cienāsiet mani?
   —   Ar pienu zīdītu sivēnu!
   —    Tiešām, tikai ar zīdītu sivēnu, Penkrof? Bet es biju iedomājies, ka jūs piesolīsiet man irbes ar trifeļiem!
   —   Kā? — Penkrofs iesaucās. — Vai tad jūs turat par nieku tādu ar pienu zīdītu sivēnu?
   —    Nē, — Ģedeons Spilets atbildēja bez kādas sajūsmas.
   —    Bet tā kā mums te nekas sevišķs nav sadabūjams…
   —    Labi, labi, žurnālista kungs, — jūrnieks atņurdēja, apvainots par tādu mazcienību pret viņa medījumu.
   —   Jums jau nu gan gribētos nezin ko. Septītais mēnesis, kopš mēs esam šajā salā. Vajadzētu būt laimīgam, ka reiz pagadās tāds cepetis! …
   —   Tā jau ir, — reportieris atbildēja. — Taču cilvēks nekad nav pieticīgs, ne apmierināts.
   —    Bet man šķiet, — Penkrofs teica, — ka Nebs gan pratīs novērtēt šo mantu. Redziet, šie mazie pekari vēl nav ne trīs mēnešus veci. Viņu gaļa būs mīksta kā paipalu ce­petis. Iesim, Neb! Es pats gribu redzēt, kā tu viņus pa­gatavo.
   Abi ar Nebu viņi izgāja virtuvē un nodevās savai kuli­nārijas mākslai.
   Neviens neiejaucās viņu darbā. Viņi pagatavoja lielis­kas pusdienas — mazo pekari cepeti, ķenguru zupu, žāvētu
   šķiņķi, ciedru riekstus, pūķakoka dzērienu un Osvegas tēju, vārdu sakot, visu to labāko, kas bij krājumā. Bet pir­majā vietā, protams, bij sulīgais, sutinātais pekari cepetis.
   Ap pulksten pieciem galds bij klāts Granītpils lielajā zālē. Ķenguru zupa kūpēja bļodā. Visi ēda to slavēdami.
   Zupai sekoja pekari cepetis; Penkrofs pats to ar savu roku sagrieza, pa milzīgam gabalam novietodams katram ēdājam priekšā.
   Patiešām — šī gaļa bij lieliska. Penkrofs ēda savu tiesu ar lielu aizrautību. Piepeši viņš iekliedzās un sāka lādēties.
   —    Kas jums notika? — Sairess Smits vaicāja.
   —          Man … man … Es tikko neizlauzu zobu! — jūrnieks stostījās.
   —          Ak tā! — Ģedeons Spilets iebilda. — Tad jūsu pekari gaļā laikam akmeņi?
   —           Laikam gan, — Penkrofs atbildēja, izvilkdams no mutes priekšmetu, kas viņam gandrīz bij izlauzis dzerauk- sta zobu …
   Tas nebij akmens … Tā bij svina skrots.

   Dienu pa dienai bij pagājuši septiņi mēneši no tā brīža, kad balona pasažieri tika izmesti Linkolna salas krastā. Pa visu šo laiku viņi nebij manījuši nevienu cilvēcisku būtni, lai gan diezgan rūpīgi dzina pēdas. Ne mazākā dūmu strūkliņa virs salas nebij norādījusi cilvēka mājokli. Ne pati tā niecīgākā roku darba zīme neliecināja, ka cilvēks te senatnē vai jaunākā laikā pāri gājis. Sala ne tikai likās pilnīgi neapdzīvota, bet varēja domāt, ka cilvēki šeit ne­kad nav dzīvojuši. Tagad visi šie pieņēmumi sabruka vien­kārša metāla graudiņa dēļ, kas bij atrasts neaizsargāta grauzēja ķermenī.
   Vai patiešām šis svina gabaliņš bij nācis no kāda šau­jamā ieroča, un kas cits kā cilvēks varēja šo ieroci lietot?
   Penkrofs bij nolicis skroti uz galda, un viņa biedri dziļā izbrīnā aplūkoja to. Viņu iedomā spēji sajaucās visa šī šķietami niecīgā atraduma sekas. Kādas pārdabiskas būt­nes piepeša parādīšanās viņus neuztrauktu vairāk.
   Sairess Smits tūliņ sāka izvirzīt hipotēzes par šo negai­dīto un pārsteidzošo atgadījumu. Aplūkodams viņš gro­zīja skroti pirkstos, beidzot saņēma starp īkšķi un rādītāju un vaicāja Penkrofam:
   —   Vai jūs varat droši apgalvot, ka šim skrots ievaino­tajam pekari bij tikko trīs mēneši?
   —   Tikko, Sairesa kungs, — Penkrofs atbildēja. — Viņš vēl zīda savu māti, kad es viņu atradu bedrē.
   —    Tātad tagad skaidrs, — inženieris teica, — ka pirms trim mēnešiem vai vēl vēlāk uz Linkolna salas ir atska­nējis šāviens.
   —   Un viena skrots, — Ģedeons Spilets piebilda, — ir trāpījusi šo mazo kustoni, lai arī ne nāvīgi.
   —    Par to nav ko šaubīties, — Sairess Smits teica, — un, lūk, ko mēs varam secināt no šā fakta: vai nu sala bijusi apdzīvota jau pirms mūsu ierašanās, vai arī cilvēki te pie­braukuši malā pēdējos trijos mēnešos. Vai šie cilvēki te atnākuši labprātīgi vai pret savu gribu kā ieceļotāji, jeb vai kā avāriju cietuši? Uz šo jautājumu tikai vēlāk varē­sim atbildēt. Bet vai viņi ir bijuši eiropieši vai malajieši, draugi mums vai ienaidnieki, vai viņi vēl arī tagad mājo salā vai atkal aizbraukuši, par to mēs nezinām nekā. Bet tā mums ir tik svarīga problēma, ka ilgāk nedrīkstam pa­likt neziņā.
   —   Nē! Patiešām nē! Tūkstoškārt nē! — jūrnieks iesau­cās, pieceldamies no galda. — Linkolna salā bez mums ne­var būt citu cilvēku! Pie joda! Sala nav liela, un, ja tā būtu apdzīvota, mēs katrā ziņā jau būtu pamanījuši dažus no šiem iemītniekiem.
   —   Pretējais patiešām būtu brīnums, — Herberts apstip­rināja.
   —    Bet man šķiet vēl lielāks brīnums, — reportieris pie­zīmēja, — ja šis pekari mazulis būtu piedzimis ar skroti ķermenī.
   —   Ja tikai, — Nebs nopietni ieminējās, — Penkrofam pašam…
   —   Teiksim, Neb, — Penkrofs iesaucās, — pats nemanī­dams, es piecus vai sešus mēnešus būtu nēsājis skroti savā žoklī. Bet kur tad tā varēja paslēpties? — viņš piebilda, atplezdams muti tā, ka tika redzamas abas viņa lielisko zobu rindas. — Palūko labi, Neb, un, ja tu vienu cauru tur atrodi, vari izraut man pusduci veselu.
   —   Neba hipotēze patiešām nav pieņemama, — Sairess Smits iejaucās, ar visām smagajām domām nespēdams ap­spiest smaidu. — Nav ko šaubīties, ka pēdējos trijos mē­nešos vai vēlāk salā ir atskanējis šautenes šāviens. Bet man liekas, tie cilvēki, kas piestājuši šajā krastā, te bijuši visai nesen un tūliņ atkal aizbraukuši prom, jo, ja viņi še bijuši tajā laikā, kad izlūkojām salu no Franklina kalna virsotnes, mēs pamanītu viņus vai viņi mūs. Ir iespējams, ka pēdējās nedēļās dažus avāriju cietušos vētra izmetusi kaut kur krastā, Lai nu kā, bet mums šis fakts vispirms jāpatur prātā.
   — Manuprāt, mums jārīkojas apdomīgi, — reportieris teica.
   —   Tādas ir arī manas domas, — Sairess Smits atbildēja,
   — Palūko labi, Neb ..,
   — jo, par nelaimi, mums iemesls baidīties, ka jaunie salas atbraucēji varbūt ir malajiešu pirāti.
   —          Sairesa kungs, — jūrnieks ievaicājās, — vai nede­rētu pagatavot laivu, pirms dodamies izlūkojumā? Ar to mēs pa upi varētu tikt augšup un apbraukt apkārt krastu izlokiem. Mums jāsagatavojas uz visu.
   —          Tā ir laba iedoma, — inženieris piekrita, — tikai mums nav iespējams to paveikt. Laivas būvei nepiecie­šams, mazākais, mēnesis laika …
   —           īstai laivai, jā, — jūrnieks atbildēja. — Bet mums nav vajadzīgas jūrā braucamas laivas. Visilgākais piecās dienās es apņemos pagatavot vienkāršu pirogu, ar ko do­ties pa Pateicības upi augšup.
   —    Piecās dienās pagatavot laivu! — Nebs iesaucās.
   —    Jā gan, Neb: indiāņu parauga laivu.
   —    Koka? — nēģeris pārvaicāja neticīgi.
   —           Koka, — Penkrofs atbildēja, — un vēl vairāk. Atkār­toju jums, Sairesa kungs, ka piecās dienās tas būs pa­darīts!
   —    Ja piecās dienās, tad lai iet! — inženieris teica.
   —    Bet līdz tam būsim uzmanīgi, — Herberts piebilda.
   —           Cik iespējams uzmanīgi, mīļie draugi, — Sairess Smits atbildēja. — Un es jūs lūgtu medīt tikai Granītpils tuvākajā apkaimē.
   Pusdienas beidzās drūmāk, nekā Penkrofs bij sagaidījis.
   Tātad salā bez kolonistiem bij dzīvojuši vai vēl tagad dzīvo arī citi iemītnieki. Pēc skrots atraduma par to vairs nebij ko šaubīties, tas saliniekus padarīja stipri bažīgus.
   Sairess Smits un Ģedeons Spilets pirms gulētiešanas vēl ilgi pārrunāja šo notikumu. Viņiem ienāca prātā, vai šis gadījums nestāv kaut kādā sakarā ar inženiera nesapro­tamo izglābšanos un citām neizskaidrojamām parādībām, kuras viņus te jau vairākkārt pārsteigušas. Apsvēris visu no vienas un otras puses, Sairess Smits beidzot teica:
   —          Visu kopā ņemot, vai jūs gribat dzirdēt mānās do­mas, mīļo Spilet?
   —    Jā gan, Saires.
   —          Redziet: man šķiet, lai cik rūpīgi pārmeklēsim salu, atrast mēs nekā neatradīsim.
   Jau otrā rītā Penkrofs ķērās pie darba. Viņš netaisīja īstu laivu ar tuktīm un pārklājumu, bet vienkāršu peldošu daiktu ar plakanu dibenu. Ar to ērti varētu nokļūt tuvu avotiem, kur Pateicības upe bij seklāka. Vairākām kārtām -.iliktas koku mizas pietika šim vieglajam braucamam i ikam; tas bij arī pietiekoši viegls un šaurs, ja dabisku ap­stākļu dēļ nāktos to pārnest uz pleciem. Penkrofs bij no­domājis mizu sloksnes ar atplātām naglām sastiprināt kopā, lai tādā veidā laivu pilnīgi nodrošinātu pret sūcēm.
   Vispirms bij jāizraugās koki, kuriem lokana un sīksta miza. Par laimi, pēdējā vētra mežā bij nolauzusi vairākas duglāzijas, kuras bij kā radītas šim nolūkam. Dažas no tām gulēja pilnīgi zemē, atlika tikai noplēst tām mizu; bet tas .iiī bij grūtākais darbs ar tiem nepilnīgajiem rīkiem, kādi .ītradās kolonistu rīcībā. Tomēr pasākumu paveica.
   Kamēr jūrnieks tā noņēmās, inženiera atbalstīts, nevienu mirkli nezaudēdams, arī Ģedeons Spilets ar Herbertu ne­stāvēja dīkā. Viņi bij uzņēmušies kolonijas pārtikas apgā­dātāju pienākumus. Reportieris nevarēja vien beigt apbrī­not jaunekli, tik veikli tas bij iemanījies rīkoties ar loku un šķēpu. Herberts bij arī neatlaidīgs un tik aukstasinīgs, ka viņu varētu saukt vai par apdomāti lielīgu. Iegaumējuši Sairesa Smita brīdinājumu, abi medību biedri negāja tālāk par divām jūdzēm no Granītpils, bet jau pirmajos mež­malas krūmājos viņi ieguva pietiekošu agutu, kabiju, ķen­guru un pekari laupījumu. Siltam laikam iestājoties, no slazdiem gan bij mazāk prieka, toties trusīšu dārzs deva savu parasto daļu, tā ka visa Linkolna salas kolonija no tās vien varēja pārtikt.
   Medību gājienos Herberts bieži runāja ar Ģedeonu Spi- letu par atgadījumu ar skroti un par inženiera secinājumu. Reiz, tas bij divdesmit sestajā oktobrī, viņš teica:
   —    Bet vai jums, Spileta kungs, tomēr neliekas visai sa­vādi, kāpēc tie cilvēki, ja viņi izmesti šajā salā, vēl nekad nav rādījušies Granītpils pusē?
   —    Savādi, ja viņi vēl būtu še, — reportieris atbildēja, — bet pilnīgi saprotams, ja viņu te vairs nav.
   —   Tātad jūs domājat, ka šie ļaudis ir jau prom no sa­las? — Herberts jautāja.
   •— Tas vairāk kā ticams, mīļo zēn, ja viņi te būtu pali­kuši ilgāku laiku vai pat atrastos te, mēs katrā ziņā ne­jauši uzietu viņu pēdas.
   —    Bet, ja viņi tomēr varētu vēl atgriezties, — jauneklis turpināja, — tad viņi vairs nebūtu nekādi avāriju cie­tušie?
   —   Nē, Herbert, es tos sauktu par pagaidu avāriju cie­tušiem. Ļoti iespējams, ka viņus izmetis salā kāds vēja virpulis, neiznīcinādams viņu kuģi, un, vētrai norimstot, viņi atkal devušies atpakaļ jūrā.
   —    Jāatzīst, — Herberts teica, — ka Smita kungs, liekas, vairāk bīstas nekā vēlas svešus cilvēkus mūsu salā.
   —    Jā gan, — reportieris atbildēja^ — tāpēc ka tikai ma­lajieši siro pa šīm jūrām; šie džentlmeņi ir tik lieli nelieši, ka labāk izvairīties no viņiem.
   —    Vai nav iespējams, — Herberts prātoja, — ka mēs kādu dienu uzejam viņu piestātnes zīmes un dabūjam skaidrību šajā jautājumā?
   —    Es nesaku nē, mīļo zēn. Mēs varam atrast kādu pa­mestu nometni, kāda izdzisuša ugunskura vietu, un to jau mēs arī meklēsim nākamajā ceļojumā.
   Tajā dienā, kad šī saruna notika, abi mednieki atradās ārkārtīgi skaistu koku mežā Pateicības upes tuvumā. Starp citu, tur gandrīz divi simti pēdu augstumā pacēlās daži no tiem skuju kokiem, ko Jaunzēlandes iedzimtie sauc par «kauri».
   —    Man ienāk prātā, Spileta kungs, — Herberts iesaucās, — ja es uzkāptu šā koka galotnē, tad taču varētu pārredzēt diezgan lielu apgabalu?
   —   Iedoma ir laba, — reportieris atteica, — bet vai tu varēsi uzrāpties līdz pašai šā milzeņa galotnei?
   —    Pamēģināt varu, — Herberts atbildēja.
   Lunkanais un izveicīgais zēns palēcās koka pirmajos za­ros, pa kuriem kā pa trepju kāpšļiem iespējams diezgan viegli kāpt augšā; jau pēc dažām minūtēm viņš bij kauri galotnē, kas izcēlās pāri bezgalīgajam zaļajam apmeža krūmāju klajumam.
   No šīs augstienes bij pārskatāma visa salas dienviddaļa no Naga iekāres dienvidaustrumos līdz Rāpuļa zemesraga kalna pakājei dienvidrietumos. Franklina kalns ziemeļrie­tumos aizslēpa vairāk nekā ceturtdaļu apvāršņa.
   Herberts no koka galotnes spēja pārlūkot visu šo vēl nepazīstamo salas daļu, kur svešie iemītnieki varēja būt paslēpušies.
   Jauneklis skatījās ārkārtīgi uzmanīgi. Jūrā nekas nebij redzams. Neviena bura nebij manāma ne pie apvāršņa, ne salas tuvumā. Tomēr iespējams, ka pavisam tuvu, tepat koku aizslēptajā krastmalā, kas Herbertam nebij pārre­dzama, patvēries kāds kuģis bez mastiem.
   Arī Tālā rietumu mežā nekā nevarēja pamanīt. Mežs izveidoja biezu jumu un pletās vairāku kvadrātjūdžu pla­šumā bez viena klajumiņa vai stigas. Nebij pat iespējams sekot Pateicības upes virzienam un saskatīt kalnu ar upes iztekas avotiem. Var būt, ka vēl citi strauti tecēja uz rie­tumiem, taču saredzami tie nebij.
   Bet, ja arī neviens cilvēka mājoklis nebija saskatāms, varbūt dūmi kaut kur apvārsnī norādīs viņu nometni? Gaiss bij gluži tīrs, ne mazākais tvaika mutulītis nekūpēja pret dzidrajām debesīm. •
   Tomēr vienu acumirkli Herbertam likās, ka rietumu pusē it kā paceļas viegli dūmi, bet, ciešāk palūkojies, viņš pārliecinājās, ka maldījies. Viņam bij ļoti gaišas acis, un skatījās viņš ārkārtīgi rūpīgi… Nē, itin nekas te nebij ieraugāms.
   Herberts atkal nokāpa zemē. Abi mednieki atgriezās Granītpilī. Noklausījies jaunekļa stāstu, Sairess Smits tikai pakratīja galvu, bet neteica nekā. Pilnīgi saprotams, ka svarīgais jautājums būs izšķirams vienīgi pēc salas pama­tīgas izlūkošanas.
   Divdesmit astotajā oktobrī atgadījās vēl kaut kas uz ātru roku neizskaidrojams.
   Pa krastmalu klaiņodami, Herberts un Nebs divas jūdzes no Granītpils atrada lielisku midaza pasugas bruņurupuci. Bruņas tam atplaiksnījās brīnišķā zaļganā krāsā.
   Herberts pirmais pamanīja to rāpjamies pa klinti uz jūras pusi.
   —    Neb, šurpu! — viņš iesaucās.
   Nebs piesteidzās klāt.
   —    Skaists kustonis! — Nebs teica. — Bet kā mēs viņu pievārēsim?
   —    Tas ir ļoti vienkārši, Neb, — Herberts atbildēja. — Apvelsim uz muguras, tad viņš mums neaizbēgs. Ņe­miet savu nūju un palīdziet man!
   Briesmas manīdams, rāpulis bij ievilcies savās bruņās. Nebij vairs redzama ne viņa galva, ne kājas, viņš izska­tījās kā liels akmens.
   Herberts ar Nebu pabāza nūjas kustonim apakšā un kopīgiem spēkiem ar pūlēm apgāza to uz muguras. Trīs pēdas garais rupucis svēra ap četri simti mārciņu.
   —   Jauki! — Nebs iekliedzās. — Nu draugam Penkro­fam būs prieks!
   Patiešām — Penkrofam bij ko priecāties. Šādu rupuču gaļa ir ļoti garšīga. Pašlaik bij redzama tikai viņa mazā, plakanā, abās pusēs rievotā galviņa kaula iedobumā.
   •— Ko nu darīsim ar šo medījumu? — Nebs vaicāja. — Uz Granītpili aiznest mēs viņu nevaram.
   —          Atstāsim viņu tepat, — Herberts atbildēja, — jo ap­griezties viņš nevar. Atbrauksim viņam pakaļ ar rateļiem.
   —    Labi!
   Lai būtu drošāk, Herberts vēl apkrāva rupuci ar akme­ņiem, kas Nebam likās gluži lieki^Pēc tam abi mednieki atgriezās Granītpilī pa atplūdu atbrīvoto krastmalas joslu. Gribēdams sagatavot Penkrofam pārsteigumu, Herberts ne­teica nekā par lielisko uz muguras apvelto medījumu. Pēc divām stundām viņi ar Nebu un rateļiem atkal bij klāt vecajā vietā, bet medījuma tur vairs neatrada.
   Nebs ar Herbertu saskatījās, tad sāka lūkoties apkārt. Taisni šajā vietā viņi taču bij atstājuši rupuci. Akmeņu čupa arī vēl tepat.
   —          Tātad šie kustoņi tomēr prot apgriezties! — Nebs iesaucās.
   —          Tā liekas gan, — Herberts pārsteigts atbildēja, ap­lūkodams izkaisītos akmeņus.
   —    Penkrofam nu gan būs žēl!
   —          Es nezinu, kā Smita kungs to varēs izskaidrot, — Herberts ieminējās.
   —          Labāk neteiksim viņam nekā, — Nebs sapīcis pie­bilda.
   —           Gluži otrādi, — Herberts atbildēja. — Tas mums katrā ziņā jāpastāsta.
   Un, velti atvestos rateļus līdzi vilkdami, viņi atgriezās Granītpilī.
   Nojumē, kur inženieris ar jūrnieku strādāja, Herberts pārstāstīja, kas atgadījies.
   —          Ak jūs neveikļi! — jūrnieks iesaucās. — Mazākais, piecdesmit zupas bļodām jūs esat ļāvuši aizbēgt!
   —          Bet, Penkrof! — Nebs taisnojās. — Mēs taču neesam vainīgi, ka rupucis aizbēdzis.
   —          Jūs neesat viņu pavisam apgāzuši, — neapmierinā­mais jūrnieks jautri atbildēja.
   —    Kā neesam! — Herberts atsaucās.
   Un viņš pastāstīja, ka apkrāvis rupuci pat ar akmeņiem.
   —           Tā būs bijusi kāda neesoša parādība, — jūrnieks prā­toja.
   —           Sairesa kungs, — Herberts teica, — es biju tajā pār­liecībā, ka tik liels uz muguras apgāzts rupucis nespēj apvelties.
   —    Tas taisnība, mīļo zēn, — Sairess Smits atbildēja.
   —    Jā, bet kā tad tas varēja notikt?
   —          Cik tālu no ūdens malas jūs viņu atstājāt? — inže­nieris, darbu pametis, vaicāja, pārdomādams notikumu.
   —    Tālāk par piecpadsmit pēdām, — Herberts atbildēja.
   —    Un jūrā tad bij atplūdi?
   —    Jā gan, Sairesa kungs.
   —          Tad1 es saprotu, — inženieris atbildēja. — Ko rupucis neiespēj uz sausuma, to viņš var ūdenī. Ūdenim uzplūstot, viņš ir apgriezies un mierīgi aizpeldējis dzīlē.
   —    Patiešām mēs esam neveikļi! — Nebs iesaucās.
   —          Man jau bij tas gods jums to pateikt, — Penkrofs piebilda.
   Bez šaubām, Sairess Smits bij atradis ticamu izskaidro­jumu. Bet vai pats viņš par to bij pārliecināts, to nevarēja vis apgalvot.

   Divdesmit devītajā oktobrī mizas laiva bij pilnīgi ga­tava. Penkrofs bij turējis vārdu un piecās dienās pagata­vojis kaut ko līdzīgu pirogai ar lokanu koka balstu no­stiprinātu čaulu. Viens sols pakaļgalā, otrs vidū, trešais priekšā — planširas airu atbalstam, divi airi, plakans koka gabals stūrei — tā bij visa šīs divdesmit pēdu garās un divi simti mārciņu smagās laivas iekārta. Ielaišana ūdenī bij pavisam vienkārša. Vieglo braucamo daiktu izvilka smilktīs jūrmalā pie Granītpils, ūdens celdamies pats viņu tur apņēma. Penkrofs tūliņ ielēca iekšā un, ar stūri rīko­damies, pārliecinājās, ka laiva pilnīgi noderīga tam no­lūkam, kuram pagatavota.
   —          Urā! — jūrnieks uzgavilēja, nemaz nekautrēdamies uzslavēt savu paša roku darbu. — Ar šito var apbraukt…
   —    Pasauli? — Ģedeons Spilets ievaicājās.
   —          Nē, bet salu gan. Pāra akmeņu balstam, priekšgalā masts uri buras vietā gabaliņš audekla, ko Smita kungs mums reiz pagatavos, tad ar to varēs tikt tālu! Nu, Sairesa un Spileta kungs, un jūs, Herbert, un tu, Neb, — vai nevēlaties izmēģināt mūsu jauno kuģi? Velns parāvis! Jāpalūko taču, vai tas turēs mūs visus piecus!
   Patiešām — nepieciešams bij izmēģināt. Penkrofs iestūma laivu kādas klinšu plaisas atvarā, un viņi no­sprieda to pašu dienu izmēģināt, braucot gar krastmalu līdz pirmajai iekārei, kur beidzas dienvidpuses klintis.
   —   Bet tavā laivā sūcas ūdens, Penkrof! — Nebs iesau­cās, grasoties kāpt laivā.
   —   Tas nekas, — jūrnieks atbildēja. — Kokam jāsa- briest. Pēc divām dienām mūsu pirogā nebūs vairāk ūdens kā dzērāja vēderā. Kāpiet tikai iekšā!
   Visi sakāpa laivā, un Penkrofs atstūma to no malas. Laiks bij lielisks, ūdens rāms, it kā viļņi šūpotos starp šau­riem ezera krastiem, un laiva slīdēja tikpat droši kā pa Pa­teicības upes rāmo straumi.
   Nebs paņēma vienu airi, Herberts otru, Penkrofs pakaļ­galā ar stūri vadīja virzienu.
   Jūrnieks stūrēja laivu cauri šaurumam un garām saliņas dienvidgalam. Viegls vējiņš pūta no dienvidiem. Ne šau­rumā, ne jūrā nebij nekādu viļņu. Smagi pieblīvētā laiva tikai viegliņām šūpojās uz jūras līmeņa. Viņi aizbrauca kādu pus jūdzi tālu no krasta, tā ka Franklina kalnu varēja pārskatīt visā augstumā.
   Tad Penkrofs pagrieza laivu pret upes ieteku. Piroga slī­dēja tālāk gar krastu, apkārt iekārei, tā ka viss purvainais Tadornu līdzenums nebij pārredzams.
   Aiz krasta izliekuma šī vieta atradās apmēram trīs jū­dzes tālu no Pateicības upes krasta. Kolonisti nosprieda apbraukt to tikai tik tālu, kamēr varēs saskatīt Naga Iekā­res krastu.
   Tagad laiva turējās divu kabeļtauvu atstatumā no krasta, izvairīdamās no daudzajām klintīm, ko jūras paisums jau sāka pārklāt ar ūdeni. Klints siena no upes uz iekāres pusi pamazām nolaidās zemāk. Tā bij dīvaini veidotu un sablī­vētu granītkluču grēda, pavisam citāda kā Tālā skata aug­stienē, un likās gluži tuksnesīga. Šķita, ka tur izgāzts kāds milzīgs akmeņu vezums. Nevienu augu neredzēja uz šīs asās kraujas divu jūdžu garumā šaipus meža, tā izskatījās ka milža roka, izslīdējusi no zaļās piedurknes.
   Divu airu dzīta, laiva slīdēja viegli. Burtnīcu vienā un zīmuli otrā rokā — Ģedeons Spilets lieliem vilcieniem zī­mēja krastu. Nebs, Penkrofs un Herberts sarunājās, aplū­kodami šo nekad vēl neredzēto savas valstības daļu. Laivai pret dienvidiem slīdot, abas 2okļu iekāres likās plešamies vaļā un plašāk atsedzam Savienības līci.
   Sairess Smits nerunāja nekā, tikai lūkojās, un, pēc viņa neuzticīgā skatiena spriežot, varēja domāt, ka viņš vēro pavisam svešu apvidu.
   Pēc trīsceturtdaļstundas brauciena laiva bij nokļuvusi gandrīz līdz iekāres galējam punktam, un Penkrofs taisījās griezt tam apkārt, kad Herberts, kājās piecēlies, norādīja uz kādu melnu plankumu, sacīdams:
   —    Kas tas ir tur krastā?
   Visu skatieni pavērsās pret norādīto vietu.
   —          Patiešām, — reportieris teica, — tur ir kāds priekš­mets. Liekas, kaut kāds jūras izmetums, pa pusei smilktīs iegrimis.
   —    Ā! — Penkrofs iesaucās. — Es redzu, kas tas ir!
   —   Nu, kas? — Nebs vaicāja.
   —          Muciņas! Muciņas! Varbūt pilnas! — jūrnieks at­bildēja;
   —    Uz krastu, Penkrof! — Sairess Smits rīkoja.
   Ar pāra spēcīgiem airu vēzieniem laiva ieslīdēja kādā mazā krasta iedobumā, un braucēji izlēca malā.
   Penkrofs nebij maldījies. Tur bij divas pa pusei smilktī iegrimušas muciņas, stipri piesietas pie garas kastes, ko tās bij turējušas virs ūdens, līdz jūra visas izskalojusi krastā.
   —          Laikam gan salas apkaimē kāds kuģis gājis bojā, — Herberts teica.
   —    Tā liekas, — Ģedeons Spilets atbildēja.
   —          Bet kas gan tajā kastē varētu būt? — Penkrofs prā­toja ar visai saprotamu nepacietību. — Kas tajā kastē varētu būt? Tā ir aizslēgta, un mums nav nekā ar ko uz­lauzt vāku. Varbūt pamēģināt ar akmeni…
   Un, smagu akmeni paķēris, viņš taisījās ielauzt kastei sānus. Inženieris to aizturēja.
   —          Penkrof, — viņš teica, — vai jūs nevarat vismaz vienu stundu paciesties?
   —          Bet, Sairesa kungs, iedomājieties taču, tur iekšā var būt viss, kā mums še trūkst!
   —    To mēs redzēsim, Penkrof, — inženieris atteica,
   —   bet paklausiet man, nesadragājiet šo kasti, kura mums var būt noderīga. Aizvedīsim kasti uz Granītpili, kur daudz vieglāk un nesalaužot varēsim dabūt to vaļā. Kaste ir tādiem ceļojumiem pielāgota un, ja atpeldējusi līdz šejie­nei, tad aizpeldēs arī vēl līdz upes ietekai.
   —    Jums taisnība, Sairesa kungs, — jūrnieks atbildēja.
   — Es esmu aplamis, bet ne ikreiz var savaldīties.
   Inženiera norādījums bij prātīgs. Ja jau šī kaste ar di­vām mucām turama virs ūdens, tad mazajai laiviņai tā būtu par smagu. Visvienkāršākais to tāpat peldus aizgā­dāt uz Granītpili.
   Bet no kurienes varēja rasties šī svešā manta? Tas bij svarīgs jautājums. Sairess Smits un viņa biedri lūkojās apkārt un izmeklēja krastu vairākus simtus soļu plašā apkārtnē. Ne vismazākās drazas vairs nebij atrodamas. Tikpat uzmanīgi viņi izlūkoja jūru. Herberts ar Nebu uz­kāpa kādā augstā klintī, bet apvārsnis bij gluži tukšs. Ne apgāzts kuģis, ne laivas bura nekur nebij saskatāma.
   Bet nebij ko šaubīties, ka tuvienē kāds kuģis gājis bojā. Varbūt šis gadījums stāvēja sakarā ar atrasto skroti? Var­būt svešinieki bij citā salas krastā izkāpuši malā. Varbūt vēl tagad viņi ir tur? Bet kolonistu pārdomas dabiski slie­cās uz to, ka šie svešinieki nevarēja būt malajiešu pirāti, jo kaste acīm redzami bij amerikāņu vai eiropiešu dari­nāta.
   Visi viņi atkal atnāca pie kastes, kura bij ap piecas pēdas gara un trīs plata. Ozola koka, rūpīgi noslēgta, ar vara nagliņām biezu ādu apsista. Abas lielās mucas hermē­tiski noslēgtas, bet, pēc skaņas spriežot, nepārprotami tuk­šas, stiprām virvēm kastes sānos piesietas, pēc Penkrofa atziņas, ar tā saucamiem «jūrnieku mezgliem». Kaste likās pilnīgi vesela, .jo bij izskalota smilkšainā krastmalā, nevis klinšu sēklī. Labi aplūkojot, varēja secināt, ka jūrā tā ne­bij visai ilgi peldējusi un arī še izmesta vēl nesen. Ūdens . nebij spiedies iekšā, un lietām, kas tur atradās, vajadzēja būt nesabojātām.
   Acīm redzami kaste bij pārmesta pār kāda briesmās no­kļuvuša, uz salas pusi braucoša kuģa malu, un, domādami, ka tā nonāks tur, kur paši vēlāk cerēja nokļūt, jūrnieki ar mucu palīdzību bij samazinājuši kuģa svaru.
   —    Mēs aizpeldināsim šo mantu līdz Granītpilij un pa­glabāsim, — inženieris teica. — Ja sastapsim salā bojā
   Kolonisti jutās visaugstākajā mērā apmierināti.
   gājušā kuģa ļaudis, atdosim to īpašniekiem. Bet ja neviena neatradīsim…
   —   Tad paturēsim paši! — Penkrofs iesaucās. — Bet kas gan varētu būt tur iekšā?
   Jūras paisums jau sāka sniegties līdz kastei. Viena no mucas turētājām virvēm bij atrisusi vaļā un noderēja par piesienamo laivas galā. Tad Penkrofs un Nebs ar airiem atraka smilkti, lai vieglāk varētu izkustināt kasti, un drīz vien laiva, atradumu līdzi vilkdama, slīdēja atpakaļ ap­kārt iekārei, kas tika nosaukta par Atraduma iekāri. Kaste bij smaga, un mucas to tikko noturēja virs ūdens. Jūrnieks bij vienā uztraukumā, ka tā neatraisās un nenogrimst di­benā. Bet, par laimi, bailes izrādījās veltas, pēc pusotrām stundām trīs jūdzes bij nobrauktas, un laiva piestāja krast­malā pie Granītpils.
   Laivu līdz ar atradumu izvilka sēklī, un, tā kā jūra pat­laban atplūda, tā drīz vien atradās pilnīgi uz sausuma. Nebs bij atnesis vajadzīgos rīkus, lai kasti atvērtu pēc iespējas mazāk sabojātu un piekļūtu tās saturam. Penkrofs nemaz nemēģināja noslēpt, cik ļoti viņš uztraukts.
   Jūrnieks sāka atraisīt muciņas, tās bij pilnīgi veselas, un lieki būtu sacīt, ka varēja noderēt. Atslēgu atlauza ar kāda dzelzs stieņa palīdzību, un vāks atlēca vaļā.
   Iekšpusē bij vēl viens — cinka vāks, acīm redzami, lai priekšjrnetus pasargātu no mikluma.
   —    A! — Nebs iesaucās. — Vai tiešām tur būs noglabāti konservi?
   —    Es ceru, ka ne, — reportieris atbildēja.
   —   Vai tikai tur nebūs… — jūrnieks murmināja pus­balsī.
   —    Kas? — Nebs ziņkārīgi vaicāja.
   —    Nekas!
   Cinka vāku pārgrieza visā garumā un atlieca pār kastes malām; un tad citu pēc cita vilka laukā visādus priekš­metus un novietoja uz smilktīm. Katru jaunu priekšmetu Penkrofs apsveica ar skaļu «urā!», Herberts sita plaukstas, Nebs dejoja, kā jau nēģeris. Tur bij grāmatas, kas Her­bertu padarīja negudru aiz prieka, un virtuves trauki, ko Nebs noskūpstīja.
   < Galu galā kolonisti jutās visaugstākajā mērā apmieri­nāti, jo šajā kastē bij rīki, ieroči, instrumenti, apģērba ga­bali un grāmatas. Ģedeons Spilets savā burtnīcā precīzi ierakstīja:
   Rīki:
   3 naži ar vairākiem as­meņiem, 2 malkas cirvji,
   2   namdaru cirvji,
   3    ēveles, 2 šļutas, 6 kalti,
   2    vīles,
   3    āmuri,
   3 svārpsti,
   10 maisi naglu un skrūvju, 3 dažāda lieluma zāģi, 2 kārbas ar adatām.
   Ieroči:
   2 šautenes ar kramu, 2 šautenes ar pistonām, 2 karabīnes, 5 lieli dunči, 4 abordāžas zobeni, 2 muciņas pulvera, katra ap 25 mārciņas smaga, 12 kārbas šaujamā pul­vera.
   Instrumenti:
   1 sekstants, 1 binoklis, 1 tālskatis, 1 kompass, 1 kabatas kompass, 1 Fārenheita termometrs, 1 metāla barometrs,
   1   fotogrāfa aparāts ar vi­siem piederumiem; ob­jektīviem, platēm, ķi­mikālijām utt.
   Drēbes:
   2    duči savāda auduma kreklu — it kā no vil­nas, bet, cik noprotams, darināti no augiem,
   3    duči tāda paša auduma zeķu.
   Virtuves piederumi:
   1   dzelzs katls,
   6 cinkoti vara kastroļi,
   3 skārda bļodas, 10 galda piederumi (alu­mīnija),
   2    tējkannas,
   1 pārnesama krāsniņa,
   6 galda naži.
   Grāmatas:
   1 bībele ar veco un jau­no derību,
   1 atlants,
   1 dažādu Polinēzijas iz­lokšņu vārdnīca,
   1   dabas zinātņu vārdnīca 6 sējumos,
   3    rīses balta papīra,
   2    piezīmju grāmatas ar baltām lapām.
   — Tiešām jāatzīst, — inventāra sarakstu pabeidzis, re­portieris teica, — ka šīs kastes īpašnieks ir bijis praktisks cilvēks. Te ir rīki, ieroči, instrumenti, saimniecības piede-
   rumi, grāmatas — nekā netrūkst. Tā vien liekas, viņš jau iepriekš paredzējis bojāeju un sagatavojies uz to!
   —    Taisnība, nekā te netrūkst, — Sairess Smits domīgi piebilda.
   —    Un skaidri redzams, — Herberts piemetināja, — ka kuģis ar šo kasti un tās īpašnieku nav piederējis mala­jiešu pirātiem.
   —    Ja tikai tas nav bijis pirātu gūsteknis, — Penkrofs ieminējās.
   —    Tas nav domājams, — reportieris atbildēja. — Drī­zāk jāpieņem, ka tas bijis kāds amerikāņu vai eiropiešu kuģis, kas nokļuvis briesmās šajā apvidū, un pasažieri, mēģinādami glābties, sagatavojuši visu nepieciešamo un tā iemetuši šo kasti jūrā.
   . — Vai jūs arī tā domājat, Sairesa kungs? — Herberts jautāja.
   —    Jā gan, mīļais bērns, — inženieris atbildēja, — tas var būt. Avāriju cietušie ir ievietojuši kastē šos dažādos nepieciešamos priekšmetus cerībā atrast tos kaut kur krastā izmestus.
   —   Arī fotografēšanas piederumus? — jūrnieks kā šau­bīdamies iesmējās.
   —    Tie man arī liekas nesaprotami, — Sairess Smits at­bildēja. — Mums un tāpat citiem malā izmestiem daudz noderīgāks būtu lielāks apģērbu vai šaujamā materiāla krājums. .
   —    Bet vai šiem instrumentiem, ieročiem un grāmatām nav kāda zīme, pēc kuras varētu spriest, no kurienes tie cēlušies? — Ģedeons Spilets vaicāja.
   Par to bij jāpārliecinās. Katrs priekšmets tika rūpīgi aplūkots, sevišķi grāmatas, instrumenti un ieroči. Bet ne­vienam nebij parastās fabrikas markas. Visi tie bij priekš­zīmīgā kārtībā un likās vēl pavisam nelietoti. Šķita, ka visi priekšmeti nav savākti steidzīgi un nejauši, bet ar aprēķinu un rūpīgu izvēli ievietoti šajā kastē. It sevišķi tā bij jādomā pēc kastes iekšējā metāla aizsarga pret mit­rumu, — tas nekādi nav ierīkojams uz ātru roku.
   Dabas zinātņu un Polinēzijas izlokšņu vārdnīcas bij iespiestas angļu valodā, bet nevienai nebij ne autora vārda, ne izdevuma datuma. Gluži tāpat kvarta formāta bībelei angļu valodā — tipogrāfiskam meistardarbam. Bī­bele acīm redzami bij diezgan bieži tikusi pāršķirstīta.
   Arī lieliskajam atlantam ar visu zemju kartēm un vai­rākiem pusložu zīmējumiem pēc Merkatora parauga franču valodā nebij ne datuma, ne izdevēja vārda.
   Visiem šiem priekšmetiem nebij ne mazākās zīmes, pēc kuras varētu uzminēt, kam pieder kuģis, kurš še tuvumā nesen braucis garām. Tomēr kastes saturs bij vesela bagā­tība Linkolna salas kolonistiem. Līdz šim viņi no dabas ba­gātībām paši pagatavoja visu nepieciešamo un ar saprāta palīdzību diezgan labi bij tikuši galā. Šķita, ka liktenis gri­bējis atalgot viņu pūles, atsūtīdams šos dažādos rūpniecības ražojumus. Kolonisti juta dziļu pateicību.
   Tomēr viens no viņiem vēl nebij pilnīgi apmierināts. Tas bij Penkrofs. Pēc viņa atziņas, kastē nebij paša svarīgākā, un, pārcilājot ik priekšmetu, viņa gaviles pamazām aprā­vās, bet beigās viņš nomurmināja:
   —      Tās visas ir labas lietas, bet jūs redzat, ka priekš manis šajā kastē nav nekā!
   Nebs atsaucās:
   —    Na nu, draugs Penkrof! Kā tad tev vēl trūkst?
   —      Pusmārciņas tabakas! — Penkrofs nopietni atbildēja. — Tad mana laime būtu pilnīga.
   Pārējie pēc šīs atbildes nevarēja valdīt smieklus.
   Bet pēc šā atraduma pārbaudīšanas vēl vairāk kā līdz šim nepieciešama likās salas pamatīga izlūkošana. Kolo­nisti nolēma rīt ar gaismu doties ceļā augšup pa Pateicības upi, lai sasniegtu salas rietumu krastu. Ja avāriju cietušie kuģinieki tur izmesti malā, tiem bez kavēšanās sniedzama palīdzība.
   Visa diena pagāja, dažādos atrastos priekšmetus pārne­sot Granītpilī un novietojot lielajā istabā.
   Tā kā todien bij divdesmit devītais oktobris un svēt­diena, Herberts pirms gulētiešanas apvaicājās inženierim, vai neizlasīt dažas lappuses evaņģēlija.
   —    Labi, — Sairess Smits atbildēja.
   Viņš paņēma* un uzšķīra svēto grāmatu, bet Penkrofs
   iebilda:
   —      Sairesa kungs, es esmu māņticīgs. Uzšķiriet uz labu laimi un lasiet pirmo pantu, kas pagadās priekšā. Redzē­sim, vai tam būs kāds sakars ar mūsu likteni.
   Sairess Smits pasmaidīja par jūrnieka iedomām un uz­šķīra evaņģēliju kādā apzīmētā vietā.
   Piepeši viņš ieraudzīja ar sarkanu zīmuli ievilktu krus­tiņu svētā Mateusa evaņģelija septītajā nodaļā, astotajā pantā.
   Un viņš lasīja pantu, kurš sākās tā:
   «Jo ikviens, kas lūdzas, dabū, un, kas meklē, atrod.»

   Trīsdesmitā oktobra rītā viss bij sagatavots izbrauku­mam, pēc pēdējiem notikumiem tas nebij atliekams. Pa­tiešām — tagad Linkolna salas kolonistiem nebij vairs jā­meklē palīdzība, bet pašiem jārauga to sniegt.
   Nolemts bij doties pa Pateicības upi augšup, cik tālu vien iespējams. Tā bez sevišķām grūtībām būs nobrau-. cama lielākā ceļa daļa un ceļotāji ar savu pārtikas krā­jumu un ieročiem varēs nokļūt līdz pašam salas rietumu krastam.
   Jādomā bij ne vien par līdzņemamiem priekšmetiem, bet arī par tiem, kas gadīsies ceļā un pārvedami Granīt­pilī. Ja notikusi kuģa avārija, kā to varēja pieņemt, iz­mesto mantu netrūks, un tās labi noderēs. Tādā gadījumā rateļi būtu parocīgāki nekā trauslā laiva. Bet smagie un neveiklie rati jāvelk pašiem, tāpēc Penkrofs nosūrojās, kāpēc kastē bez pusmārciņas tabakas neesot bijis pāra spēcīgu Ņūdžersijas zirgu, kas kolonistiem būtu ļoti no­derīgi.
   Nebs jau bij novietojis laivā nepieciešamos pārtikas līdzekļus, gaļas konservus un vairākus dzeramā traukus dienām trijām, jo tā Sairess Smits bij aprēķinājis ceļo­juma ilgumu. Tomēr viņi perēja arī pa ceļam iegūt kādu medījumu, tāpēc Nebs neaizfriirsa paņemt līdzi mazo pār­nesamo krāsniņu.
   No pārējiem rīkiem kolonisti paņēma līdzi divus cirvjus, kuri varēja noderēt meža biezokņa izciršanai, tālskati un kabatas kompasu.
   No ieročiem viņi izvēlējās divas kramenīcas, tās bij noderīgākas šajā salā, tāpēc ka krams allaž viegli atjau­nojams, turpretī šaujamo pulveri, bieži lietojot, drīz vien iztērētu. Tomēr arī vienu karabīni ar vairākām patronām viņi paņēma līdzi. Pulvera muciņās bij aptuveni piecdes­mit mārciņu, kāda daļa, protams, bij jāpaņem līdzi, tomēr inženieris cerēja pagatavot kādu sprāgstošu vielu, kas to varētu atvietot. Bez šaujamiem ieročiem ceļotāji vēl ap­bruņojās ar dunčiem ādas makstis un ar šādiem ieročiem nu varēja doties plašajā mežā ja.
   Lieki pieminēt, ka Penkrofs, Herberts un Nebs, tā ap­bruņojušies, sajutās ārkārtīgi pašapzinīgi, bet Sairess Smits piekodināja viņiem nešaudīt bez vajadzības.
   Pulksten sešos rītā laivu iestūma jūrā. Visi sakāpa iekšā — saprotams, arī Tops — un brauca uz Pateicības upes ieteku.
   Paisums bij sācies tikai pirms pusstundas. Tātad atlika vēl dažas stundas, kuras bij jāizmanto, jo vēlāk atplūdos brauciens augšup pa upi būtu grūts. Paisums jau patlaban bij spēcīgs, jo pēc trim dienām iestāsies pilns mēness, tādēļ pietika pavērst laivu upes gultnē, un tā ātri slīda augšup starp krastiem; nemaz nebij vajadzīgs ķerties pie airiem un paātrināt tās skrēju.
   Jau pēc dažām minūtēm viņi sasniedza Pateicības upi un tieši to vietu, kur pirms septiņiem mēnešiem Penkrofs bij pagatavojis savu pirmo malkas plostu.
   Aiz šī diezgan spējā līkuma upe slaidā lokā liecās pret dienvidrietumiem un plūda pa milzīgu mūžam zaļu skuju koku paēnu.
   Krāšņs skats bij uz upes krastiem. Sairess Smits un viņa biedri nebeidza jūsmot par skaistajām ainavām, ko daba tik viegli radīja ar ūdeni un kokiem. Jo tālāk viņi brauca, jo dažādīgākas kļuva koku pasugas gar upmalu. Labajā krastā kuploja krāšņās gobas, kuras tā meklē kuģu būvē­tāji, jo tās ūdenī tik drīz nesatrūd. Un tālāk vēl citas šī paša koka pasugas, starp citām arī tā, no kuras sēklām izspiež visai noderīgu eļļu. Herberts pamanīja arī kokus, no kuru lunkanajiem zariem, izmērcētiem ūdenī, var pa­gatavot lieliskas virves, un bez tam vēl divus vai trīs ebenkokus, kuru stumbri bij pievilcīgi izlocītām cīpslām raiboti.
   Laiku pa laikam laiva apstājās tādās vietās, kur viegli bij izkāpt malā. Ģedeons Spilets, Herberts un Penkrofs šau­tenēm rokās, ar Topu priekšgalā tūliņ devās krastā. Bez medījuma te varēja gadīties arī kāds noderīgs un lieto­jams augs. Un patiešām — jaunais dabas zinātnieks neva­rēja vēlēties nekā labāka, atradis kādu meža spinātu un vairākas krustziežu dzimtas kāpostu pasugas, kuras pār­stādot bij kultivējamas. Tur bij kreses, rutki, rāceņi un, beidzot, sīki, zaraini, viegli pūkoti, metru gari stiebraugi ar iebrūnām sēklām.
   —   Vai tu zini, kas tas ir par augu? — Herberts, vaicā ja Penkrofam.
   —   Tabaka! — iesaucās Penkrofs, kurš laikam gan savu ilgoto augu nebij redzējis citur kā savas pīpes čibukā.
   —   Nē, Penkrof, — Herberts atbildēja, — tā nav tabaka, tās ir sinepes.
   —    Ak sinepes, — jūrnieks atteica, — bet, ja pagadās kāds tabakai līdzīgs augs, to tu, manu zēn, gan nepalaid garām.
   —    Gan mēs arī to kādu dienu atradīsim, — Ģedeons Spilets piebilda.
   —   Patiešām! — Penkrofs atsaucās. — Un tajā dienā es vairs nevarēšu pasacīt, kā mums te vēl trūktu!
   Visi šie dažādie augi tika rūpīgi izrakti un aiznesti laivā, kur Sairess Smits sēdēja, pārdomas nogrimis.
   Tā reportieris, Herberts un Penkrofs vairākas reizes kāpa malā gan upes labajā, gan kreisajā krastā. Kreisais bij slīpāks, bet labais atkal mežīgāks. Savu kabatas kom­pasu aplūkodams, inženieris pārliecinājās, ka no pirmā līkuma upe manāmi tiekusies pret dienvidrietumiem taisnā līnijā tepat trīs jūdžu garumā. Bet domājams, ka tālāk šis virziens mainīsies un upe pavērsīsies pret ziemeļ­rietumiem uz Franklina kalna pakāji, no kuras tā saņēma savus ūdeņus. x
   Kādā ekskursijā Ģedeonam Spiletam laimējās noķert divus dzīvus fazānvistas pasugas putnus. Tiem bij gari, smaili knābji, gari kakli, īsi spārni, bet astes tikpat kā ne­maz. Herberts tos pilnīgi pareizi nosauca par'«tinamiem», un mednieki nosprieda, ka tie būs viņu vistu dārza pirmie iemītnieki.
   Bet šautenes līdz šim vēl nebij laistas darbā, un pirmais šāviens, kas atskanēja Tālā skata mežā, bij mērķēts kādam skaistam, zivju dzenim līdzīgam putnam.
   —   To es pazīstu! — Penkrofs iesaucās, un varētu gan­drīz sacīt, ka šāviens notika pret viņa gribu.
   —    Ko jūs pazīstat? — reportieris apvaicājās.
   —   To putnu, kurš mums izmuka pirmajā ceļojumā pa salu un kura vārdā mēs nosaucām šo meža daļu.
   Jakamars! — Herberts iesaucās.
   Patiešām tas bij jakamars, skaists putns ar diezgan rup­jām, metāliski spīdošām spalvām. Pāra skrošu trāpīts, viņš nokrita zemē, un Tops viņu aiznesa uz laivu, tāpat arī kādu duci baloža lieluma kāpelētāju putnu — zaļgani plan- kumotas «turako-lori» ar aveņkrāsas spārnu galiem un baltu svītru virs cekula. Šis trāpīgais šāviens bij izdevies jauneklim, un viņš jutās īsti lepns. Lori cepetis bij labāks nekā jakamara, kura gaļa mazliet pasīksta, tomēr grūti nācās pārliecināt Penkrofu, ka viņš nav nošāvis pašu ēdamo putnu karali.
   Pulksten desmitos no rīta laiva aizsniedza otru Pateicī­bas upes līkumu apmēram piecas jūdzes tālu no ietekas. Braucēji te pieturēja paēst brokastis, un šī atpūta lielo, skaisto koku paēnā ieilga veselu pusstundu.
   Upe te vēl vienmēr bij pēdu sešdesmit septiņdesmit plata un piecas vai sešas pēdas dziļa. Inženieris bij novē­rojis, ka tai ir arī daudzas pietekas, bet tie bij tikai niecīgi, laiviniekiem nelietojami strautiņi. Turpretī Jakamaru mežs, tāpat kā viss Tālā skata mežs, aizsniecās neapre- dzamā plašumā. Ne zem biezā lapotņa, ne zem Pateicības upes piekrastes kokiem — nekur nebij nekādu cilvēka pēdu. Ceļotāji nevarēja atrast nevienas aizdomīgas zīmes, acīm redzami mežinieka cirvis nekad nebij pieskāries šiem kokiem, pētnieka nazis nebij skāris šīs liānas, kas stiepās no zara uz zaru pāri bieziem krūmājiem un garai zālei. Ja salā arī bij izkāpuši daži avāriju cietušie, tad tie vēl miti­nājās turpat krastmalā, šajā zaļajā apjumā tie nebij mek­lējami.
   Tāpēc inženieris it kā traucās pēc iespējas drīzāk aiz­sniegt Linkolna salas rietumu malu, līdz kurai, pēc viņa aprēķina, bij, mazākais, piecas jūdzes. Brauciens atsākās no jauna. Un, lai gan upe nevirzījās pret jūrmalu, bet gan pret Franklina kalnu, braucēji nolēma turpināt ceļojumu laivā, jo dziļums vēl vienmēr bij pietiekošs. Tā viņi ietau­pīja laiku un spēkus, jo citādi viņiem nāktos ar cirvjiem izcirst eju cauri meža biezoknim.
   Bet drīz vien uzplūdi aprimās vai nu tāpēc, ka jūrā sā­kās bēgums, kas ap šo laiku arī bij gaidāms, vai arī tāpēc, ka šajā augstumā ietekas iespaids nebij sajūtams. Gribot negribot bij jāķeras pie airiem. Nebs un Herberts nosēdās uz sola, Penkrofs pie stūres, un brauciens augšup turpi­nājās.
   Likās, ka mežs Tālā skata pusē pamazām kļūtu tā kā retāks. Koki auga izklaidus un bieži vien gluži pa vienam. Bet, savrup stāvēdami, tie labāk uzsūca brīvo un tīro gaisu, kas virmoja ap tiem, un tāpēc bij izauguši tik krāšņi.
   Kādas krāšņas augu pasugas sastopamas šo platuma grādu apvidos! Bez šaubām, botāniķim pietiktu ar šiem augiem, lai noteiktu paralēli, uz kādas atrodas Linkolna sala.
   —   Eikalipti! — Herberts piepeši iesaucās.
   Patiešām, tur bij šie lieliskie koki — ekvatora pierobežu joslas pēdējie milži, radinieki Austrālijas un Jaunzēlandes eikaliptiem uz tā paša platuma grāda kā Linkolna sala. Daži no tiem pacēlās divi simti pēdas augstu. Stumbram apkārtmērā varēja būt divdesmit pēdas, bet smaržojošu sveķu cīpslām pārtīklotā miza bij piecas collas bieza. Ne­kas nav tik brīnišķīgs, bet arī tik reti sastopams kā šis miršu pasugas koks ar vertikāli augošām lapām, pa kuru starpām saules stari nosniecas līdz pat zemei!
   Ap šiem eikaliptiem auga svaiga zāle, un no zaļā paklāja bariem cēlās augšup sīki putni, mirdzēdami saulē kā spār­noti tumšsarkani rubīni.
   —   Tie nu gan ir koki! — Nebs iekliedzās. — Bet vai tie arī kam der?
   —   Pē! — Penkrofs nicinoši noteica. — Ir tāpat milzeņu augi kā milzu cilvēki, kas noder tikai vadāšanai un izrā­dīšanai pa tirgiem.
   —    Man šķiet, jūs maldāties, Penkrof, — Ģedeons Spilets piezīmēja. — Eikaliptu kokus arvien vairāk sāk izlietot galdniecības vajadzībām.
   —    Un es vēl varu piebilst, — jauneklis teica, — ka šo eikaliptu pasugas sniedz daudz derīgu vielu. No goajē, pie­mēram, iegūst garšīgus augļus. No krustnagliņu koka ievāc vircotās nagliņas, no granātu eikalipta — granātus, no «eugenia cauliflora» — augļus garšīgu vīnu pagatavošanai; miršu eikalipts «ugni» satur lielisku alkoholisku liķieri, no miršu koka «caryophyllus» iegūst iecienīto kanēli; pi­paru eikalipts «eugenia pimenta» sniedz Jamaikas piparus, no parastās miršu pasugas dabū vienkāršas virces, bet no «eucalyptus robusta» iegūst lielisku mannu; «eucalyptus Guinei» sulu raudzējot, dabū kaut ko līdzīgu alum. Beidzot, visi koki, ko pazīstam ar vārdu «dzīvības koki» vai «dzelzs koki», arī pieder pie miršu koku dzimtas ar četrdesmit se­šām, sugām un tūkstoš trīssimt pasugām.
   Kolonisti ļāva jauneklim ar lielu aizrautību nolasīt šo mazo botānisko lekciju. Sairess Smits to noklausījās smai­dīdama bet Penkrofs sajutās neizsakāmi lepns.
   —    Labi, labi, Herbert, — viņš teica. — Bet es esmu ga­tavs apzvērēt, ka visas tās noderīgās sugas, kuras jūs te nupat minējāt, nav tik lielas kā šie te.
   —    Tev taisnība, Penkrof.
   —   Tātad iznāk tas pats, ko es jau teicu, — jūrnieks tur­pināja. — Šie milzeņi neder nekam.
   —   Tur jūs maldāties, Penkrof, — inženieris iejaucās. — Tieši šie milzeņi eikalipti, zem kuriem mēs patlaban sē­žam, arī noder kaut kam.
   —    Kam tad?
   —    Tie sagādā veselību zemei, kurā aug. — Vai jūs zināt, kā tos sauc Austrālijā un Jaunzēlandē?
   —    Nē, Sairesa kungs.
   —    Tos sauc par drudža kokiem.
   —    Tāpēc, ka no tiem ceļas drudzis?
   —    Nē, tāpēc, ka tie aizkavē drudzi.
   —    Labi, to es piezīmēšu, — repotieris sacīja.
   —    Piezīmējiet to, mīļo Spilet. Ir pierādīts, ka eikalipts paralizē purvu miasmus. Izmēģināts izlietot šo dabisko līdzekli Eiropas dienvidos un dažos Ziemeļamerikas pur­vainos, neveselīgos apvidos un novērots, ka iedzīvotāju .veselības stāvoklis tur pamazām uzlabojas. Mirškokiem apstādītos apvidos izzūd intermitējošais drudzis. Tas tagad ir neapšaubāms fakts un laimīgs apstāklis arī mums, Lin­kolna salas apdzīvotājiem.
   —   Ak, kas tā par salu! Kāda svētīta sala! — Penkrofs iesaucās. — Es jums saku, tajā netrūkst nekā… ak, ja tikai vēl…
   —   Gan tas arī vēl nāķs, Penkrof, gan mēs ko atra­dīsim, —r- inženieris viņu mierināja. — Bet nu turpināsim savu ceļojumu, stumsim laivu tik tālu, cik upe to varēs nest.
   Brauciens turpinājās vēl, mazākais, divas jūdzes, līdz kādai eikaliptiem apaugušai visaugstākajai vietai šajā salas daļā. Apaugušais apgabals izpletās nepārredzami tālu abās pusēs Pateicības upei, kura te līču loču līkumoja starp zaļiem krastiem. Upes gultne bieži vien bij garu zāļu pie­augusi, gadījās arī asas klintis, tāpēc brauciens bij diezgan grūts. Ar airiem tur vairs nevarēja rīkoties, un Penkrofs stūma laivu ar kārti. Manāms bij, ka upe kļuva arvien sek­lāka un ka tuvu brīdis, kad laivai aiz ūdens trūkuma būs jāapstājas. Saule arī jau grima aiz apvāršņa, koki klāja pār zemi savas milzīgās ēnas. Redzēdams, ka šodien salas rietumu krastu tik un tā nav iespējams aizsniegt, Sairess Smits nolēma pārnakšņot turpat, kur tālākbraukšana pa seklo upi nebūs vairs iespējama. Viņš domāja, ka līdz jūr­malai vēl jūdzes piecas vai sešas, attālums bij par lielu, lai mēģinātu noiet to naktī pa nepazīstamo mežu.
   Nometni domāja sagatavot bez kavēšanās un turpat mežā, kurš te bij īsti biezs un likās arī vairāk apdzīvots. Ja tikai jūrnieka acis nekļūdījās, viņš domājās saskatījis pēr­tiķu pūļus biezoknī. Un tiešām, divi trīs no šiem kustoņiem pieņāca laivai tuvu klāt un bez mazākajām bailēm aplūkoja kolonistus; pirmo reizi cilvēkus redzēdami, viņi droši vien neapjauda, ka no tiem jābaidās. Viegli nāktos dažus no šiem četrkājiem nošaut, bet Sairess Smits aizliedza viņus bez kādas vajadzības nogalināt, par ko Penkrofs gan stipri uztraucās. Tomēr tas arī bij prātīgākais, jo šie stiprie un apbrīnojami veiklie pērtiķi varēja kļūt bīstami, tādēļ labāk nesatracināt tos ar pilnīgi nevajadzīgu uzbrukumu.
   Taisnība gan, ka jūrnieks lūkojās uz pērtiķiem no tīri gastronomiskā viedokļa un ka šie augēdāji kustoņi bij iekārojams medījums. Bet, tā kā pārtikas jau tā bij pār­pilnām, nebij gluži lietderīgi bez vajadzības tērēt munīciju.
   Ap pulksten četriem braukšana pa Pateicības upi kļuva pavisam grūta, jo ūdens bij pieaudzis ar zāli un klintīm piebārstīts. Krasti slējās arvien augstāk, upes gultne jau grauzās cauri Franklina kalna pakājes pirmajiem pau­guriem. Iztekas avoti vairs nevarēja būt tālu, jo upē sa­plūda ūdens no visām kalna dienvidu nogāzēm.
   —   Nepaies ne piecpadsmit minūtes, un mēs būsim spiesti apstāties, Sairesa kungs, — jūrnieks teica.
   —   Labi, Penkrof. Mēs apstāsimies un sarīkosim nometni, kur pavadīt nakti.
   —   Cik tālu mēs tagad varētu būt no Granītpils? — Her­berts vaicāja.
   —    Apmēram septiņas jūdzes, — inženieris atbildēja, — protams, ierēķinot ari upes likumu pret ziemeļrie­tumiem.
   —    Vai brauksim vēl tālāk? — reportieris vaicāja.
   —    Katrā ziņā tik tālu, cik vien būs iespējams, — Sairess Smits atbildēja. — Rītu ar gaismiņu atstāsim laivu tepat un, es ceru, pāra stundās būsim jau jūrmalā, tā ka gandrīz visa diena mums atliks krasta pētījumiem.
   —    Uz priekšu! — Penkrofs iesaucās.
   Bet tad arī laiva atdūrās pret tikko divdesmit pēdas platās upes akmeņaino dibenu. Bieza zaļa sega augšā bij pārklā­jusies pār tās gultni un ietina to vieglā mijkrēslī. Skaidri bij sadzirdams ūdenskrituma troksnis, kas norādīja, ka da­žas simts pēdas priekšā atrodas dabisks aizsprosts.
   Patiešām — aiz nākamā upes līkuma viņi pa koku spraugu ieraudzīja ūdenskritumu. Laiva pavisam nosēdās upes dibenā un pāra minūtes vēlāk tika piesieta pie kāda koka zara labajā krastā.
   Bij apmēram pieci pēcpusdienā. Saules pēdējie stari spraucās caur biezā lapotņa spraugu, apspīdēja nelielā kri­tuma kūpošos ūdens putekļus, un tie atmirgoja visās spek­tra krāsās. Tālāk Pateicības upes gultne pazuda zaru bie­zoknī, aiz kura bij tās iztekas avots. Lejāk ar daudzām pie­tekām tā izvērtās par īstu upi, še tā bij vēl tikai niecīgs sekls strautiņš.
   Ceļinieki apmetās šajā skaistajā vietā. Uguni sakūra zem platlapainu nātreskoku ķeburainiem zariem, kuros Sairess Smits un viņa biedri vajadzības gadījumā varēja patver­ties.
   Vakariņas drīz bij paēstas, jo visi bij krietni izsalkuši. Nu tikai jāliekas uzv guļu. Bet, tumsai uznākot, bij dzir­dama aizdomīga rūkoņa, tāpēc nolēma arī pa nakti kurināt uguni, lai tā ar savu plīvojošo liesmu sargātu gulētājus. Nebs un Penkrofs tāpēc pārmaiņus palika nomodā un ne­taupīja malku. Varbūt tāda uzmanība arī bij vietā, jo viņi šķita pamanījuši kādu dzīvnieku ēnas ložņājam ap nometni te lapotnī, te zem tā. Tomēr nakts pagāja bez sevišķa at­gadījuma, un otrā rītā, trīsdesmit pirmajā oktobrī, pulksten piecos visi bij kājās un gatavi doties tālāk.

   Ap pulksten sešiem, brokastis ieturējuši, kolonisti atsāka gājienu ar nodomu pa visīsāko ceļu nokļūt rietumpuses jūrmalā. Pēc cik ilga laika viņi nokļūs pie mērķa? Sairess Smits bij runājis par divām stundām, bet acīmredzot tas būs atkarīgs no apstākļiem, kādi gadīsies ceļā. Šis Tālā skata apvidus bij tā noaudzis mežiem, ka likās bieza da­žādu koku pasugu lapotņa pilnīgi pārklāts. Šķita, ka te nāksies iztīrīt ceļu pa zāli, krūmājiem un liānām, cirvi tu­rēt vienā rokā un, iedomājot naktī dzirdētos rēcienus, šauteni katrā ziņā otrā.
   Nometnes vieta bij aprēķināma pēc Franklina kalna. Tā kā tas pacēlās ziemeļos, mazākais, triju jūdžu atstatumā, nācās tikai doties taisnā virzienā pret dienvidrietumiem, lai sasniegtu rietumu jūrmalu.
   Pirms aiziešanas.vēl rūpīgi pārbaudīja laivas piesējumu. Penkrofs ar Nebu paņēma līdzi pārtiku, kurai vajadzēja pietikt, mazākais, divām dienām. Par medībām te nebij ko domāt, inženieris ieteica saviem biedriem sargāties no katra priekšlaicīga trokšņa, lai no jūrmalas jau iepriekš nedzirdētu viņu tuvošanos.
   Pirmie cirvja cirtieni bij mērķēti mastikas krūmājiem mazliet augšpus ūdenskrituma; ar kompasu rokā Sairess Smits norādīja ceļa virzienu.
   Še pa lielākajai daļai auga tie paši koki kā ezera un Tālā skata apvidos. Te bij deodari, duglāzijas, kazuarīni, akmenskoki, eikalipti, pūķakoki, hibiski, ciedri un citi, vispār sīkāki, jo biezoknī nebij spējuši attīstīties. Ceļu cirzdami, kolonisti tikai palēnām tika uz priekšu, bet inže­nieris jau nodomāja šo taku vēlāk savienot ar Sarkano strautu.
   Kolonisti virzījās lejup pa nolaidenu slīpumu, kas iz­veidoja salas kalnu sistēmu, un pa gluži sausu vietu, tomēr pēc sulotajiem augiem šajā apvidū varēja domāt, ka te apakšzemē apslēpts ūdenscīpslu tīkls vai tuvumā ir kāds strauts. Tomēr Sairess Smits no citreizējā ceļojuma uz krā­teri neatcerējās bez Sarkanā strauta un Pateicības upes ievērojis vēl kādus citus ūdeņus.
   Ceļojuma pirmajās stundās viņi sastapa lielus pūļus pēr­tiķu, kuri rādījās visai pārsteigti, pirmo reizi ieraudzīdami cilvēkus. Ģedeons Spilets jokodamies piebilda, ka šie spē­cīgie un veiklie četrroči laikam gan viņu un viņa biedrus notur par savas cilts panīkušiem brāļiem. Un patiešām — neveiklie gājēji, uz katra soļa krūmāju aizturēti, liānu sapīņāti, koka stumbru aizšķēršļoti, nevarēja vis lielīties salīdzinājumā ar šiem lunkanajiem dzīvniekiem, kuri veikli lēkāja no zara uz zaru un kurus itin nekas nevarēja aiz­kavēt viņu gaitā. Pērtiķu te bij ļoti daudz, bet, par laimi, tie neizrādīja nekāda ienaida.
   Pagadījās arī dažas meža cūkas, aguti, ķenguri un citi grauzēji, un divas vai trīs «kuļas», uz kurām Penkrofs lab­prāt būtu aizsūtījis pāra lādiņu skrošu.
   —   Bet, — viņš noteica, — taupīšanas laiks vēl nav bei­dzies, palēkājiet vien bez bēdu. Atpakaļ nākot, parunāsim ar jums pāra vārdu!
   Ap pusdesmitiem rītā ceļu, kas tiecās taisni pret dien­vidrietumiem, pēkšņi aizšķēršļoja kāda nepazīstama upe, trīsdesmit vai četrdesmit pēdas plata, kas, dobji krākdama, šļācās lejup pa stāvo, klinšaino gultni. Šī upe bij dziļa un dzidra, bet laivas braucienam pilnīgi nelietojama.
   —    Te mēs netiekam pāri! — Nebs iesaucās.
   —   Ak, — Herberts atbildēja, — tas ir tikai strauts, mēs varam to pārpeldēt.
   —   Kādēļ? — Sairess Smits atbildēja. — Acīm Tedzami šis strauts tek uz jūru. Paliksim tepat kreisajā pusē, turē­simies pie tā krasta, un būtu tīrais brīnums, ja tas neno­vestu mūs jūrmalā. Uz priekšu!
   —   Acumirkli! — reportieris iesaucās. — Bet šīs upes nosaukums, draugi? Neatstāsim taču robu mūsu ģeogrāfijā.
   —    Pareizi! — Penkrofs atsaucās.
   —   Dod tu viņai nosaukumu, mans dēls, — inženieris teica, jauneklim pievērsdamies.
   —   Vai nebūs labāk nogaidīt, līdz mēs to būsim izpētījuši līdz pat ietekai? — Herberts vaicāja.
   —   Lai notiek! — Sairess Smits noteica. — Nekavēsimies, dosimies tālāk.
   —    Vēl acumirkli! — Penkrofs iebilda.
   —    Kas tad vēl? — reportieris apvaicājās.
   —   Medības gan ir aizliegtas, — jūrnieks teica, — bet, es domāju, zvejot taču būs atļauts.
   —    Tagad nav laika zvejot, — inženieris atbildēja.
   —    Ak! — Penkrofs atsaucās. — Tikai piecas minūtes. Es izlūdzos tikai piecas minūtes mūsu pusdienu labā!
   Krastā nogūlies, PenkrOfs abas rokas iebāza ūdenī un drīz vien izvilka vairākus dučus skaistu vēžu, kuri tur ču- mēja pa akmens starpām.
   —   Tas tik ir jauki! — iesaucās Nebs, jūrniekam palīgā steigdamies.
   — Es jums teicu, — Penkrofs noņurdēja nopūzdamies, — ka, atskaitot tabaku, šajā salā atrodams viss cits.
   Nepagāja ne piecas minūtes, kad sazvejots bij jau īsti bagātīgs loms, jo vēžu strautā bij daudz. Maiss bij pilns ar šiem rāpuļiem, kuru čaumala bij kobalta zilā krāsā un bruņota ar zobveidīgu piesi. Ceļojums turpinājās.
   Pa jaunatrastā strauta malu gājiens bij vieglāks un sekmējās ātrāk. Cilvēka pēdas arī šajā krastā nebij pama­nāmas. Vietvietām gan varēja saskatīt lielu dzīvnieku slie­des. Šie dzīvnieki acīm redzami nāca pie strauta padzerties, bet vairāk arī nekā. Droši vien šajā Tālo rietumu apvidū pekari nebij dabūjusi skroti, kas Penkrofam tikko neizlauza dzerauksta zobu.
   Novērodams strauta straujo plūsmi, Sairess Smits pārlie­cinājās, ka viņš ar saviem biedriem ir daudz tālāk no rie­tumu jūrmalas, nekā bij iedomājies. Patiešām, ap šo laiku jūrā sākās paisums, un, ja tā bijusi tikai dažas jūdzes at­statu, arī upē ūdenim vajadzēja celties. Tomēr no tā te ne­kas nebij manāms, un ūdens mierīgi ritēja pa savu dabisko gultni. Stipri izbrīnījies, inženieris bieži aplūkoja savu kompasu, it kā pārliecinādamies, vai kāds spējš strauta līkums neaizved viņus Tālo rietumu meža vidū.
   Pamazām strauts kļuva platāks un ūdens tajā rāmāks. La­bais krasts bij tāpat apaudzis kokiem ka kreisais, necik tālu uz to pusi redzēt nevarēja; tomēr mežs šķita gluži tukšs, jo Tops nerēja, lai gan šis gudrais kustonis visādā ziņā pavēstītu katru svešu būtni upes apkaimē.
   Ap pusvienpadsmitiem Herberts, kurš bij mazliet aiz­steidzies citiem priekšā, Sairesam Smitam par lielu pār­steigumu iesaucās:
   —    Jūra!
   Un pēc pāra acumirkļiem kolonisti, mežmalā izgājuši, re­dzēja jūras rietumu krastu izplešamies savā priekšā.
   Bet kāda starpība bij starp šo un austrumu krastu, kurā liktenis viņus vispirms bij izmetis! Te neredzēja klints sienas, ne ūdenī izkaisītus akmeņus, pat smilkšainas krast­malas te nebij! Visa mala ar mežu apaugusi, pēdējie viļņu apskalojamie koki noliecās tālu pār ūdeni. Tā nebij parastā smilkšu sēre vai klinšaina krastmala, bet visskaistāko pa­saules koku josla. Krasts pamazām pacēlās augstu pār jūras līmeni, un koki auglīgā zemes kārtā virs granīta pamata likās tikpat cieši un stipri ieauguši kā tie tur, salas iekšienē.
   Kolonisti bij izgājuši pie kāda maza līcīša, kurā pat divas zvejnieku laivas neietilptu un kur bij arī jaunā strauta ieteka. Brīnišķā kārtā strauts neieplūda jūrā pa lēzenu gultni, kā parasts, bet šļācās lejup pa četrdesmit pēdas augstu kritumu — ar to arī izskaidrojams, kāpēc paisuma laikā tā augšienē nemanīja nekādu uzplūdu. Pa­tiešām — Klusā okeāna ūdeņi pat vislielākā uzplūdu laikā nevarēja aizsniegt upes līmeni. Upe bij itin kā augšā ierī­kots ūdensvads, jāpaiet, bez šaubām, miljoniem gadu, kamēr tā izgrauzīs granītā līdzenu un pieejamu ieteku. Tāpēc kolonisti vienprātīgi nosprieda nosaukt to par Ūdenskrituma upi.
   Tālāk mežīgā krastmala aizsniecās apmēram divas jūdzes pret ziemeļiem. Vēl tālāk koki kļuva retāki, aiz tiem gan­drīz taisnā līnijā dīvaini veidota augstiene stiepās no zie­meļiem pret dienvidiem. Turpretī no Ūdenskrituma upes līdz pat Rāpuļa zemesragam visa krastmala bij ar mežu ap­augusi, tur bij redzami tikai krāšņi koki, citi taisni, citi noliekušies, ūdens apskalotām saknēm. Šī salas daļa līdz pat Čūskas pussalai galvenā kārtā arī bij izpētāma, jo še, nevis otrajā, tuksnesīgajā daļā, varēja piemesties cilvēki, ja jūra tos te būtu izskalojusi.
   Laiks bij jauks un skaidrs, un no kraujas, kur Nebs un Penkrofs gatavoja brokastis, varēja redzēt tālu. Apvārsnis bij pilnīgi' dzidrs, bet neviena bura nebij saskatāma tālienē. Cik tālu sniedzās skatiens, visā krastmalā nebij nevienas laivas, pat nevienas jūras izmestas kuģa drazas. Bet inže­nieris neuzticējās acīm, pirms nebij pamatīgi izpētījis visu krastmalu līdz pat Čūskas pussalai.
   Brokastis paēda steigšus, pusdivpadsmitos Sairess Smits deva zīmi doties atkal ceļā. Kolonisti nekāpa pāri krau­jām un nebrida pāri smilkšu klajumiem, bet devās gar pašu ūdens malu zem koku lapotņa nojumes.
   Atstatums no Ūdenskrituma upes līdz Čūskas pussalai bij apmēram divpadsmit jūdžu. Pa līdzeno krastmalu ko­lonisti nesteigdamies šo gabalu varēja noiet četrās stundās. Bet viņiem pagāja divreiz vairāk laika, kamēr apmeta līkumu ap kokiem, nolīda krūmājus un izcirta ceļā aizau­gušas liānas.
   Nemanīja ne mazākās zīmes, ka te nesen kādi cilvēki būtu izmesti malā. Ģedeons Spilets gan aizrādīja, ka jūra varējusi visu aizskalot prom dzīlē. Neatrodot bojā gājušo pēdas, vēl nevarēja apgalvot, ka šajā Linkolna salas krastā nav izskalots kāds kuģis.
   Reportiera iebildums bij pamatots, turklāt skrots atra­dums nepārprotami liecināja, ka pirms trijiem vai vairāk mēnešiem salā atskanējis šautenes šāviens.
   Pulkstenis bij jau pieci, Čūskas pussalas tālākais gals vēl ap divi jūdžu atstatu no tās vietas, kur kolonisti pat­laban atradās. Skaidri redzams, ka pirms saules rieta Sairess Smits ar saviem biedriem nespēs aizsniegt Rāpuļa zemes­ragu un atgriezties atpakaļ uz nometni pie Pateicības upes iztekas. Katrā ziņā nāksies pārnakšņot turpat iekārē. Par laimi, pārtikas viņiem bij pietiekoši līdzi, jo neviens četr­kāju medījums šajā krastmalā nerādījās. Turpretim putni ņudzēja vien — jakamari, kuruku, tragopani, teteri, lori, papagaiļi, fazāni, baloži un simtiem citu pasugu. Katrā kokā kāda ligzda, ap katru ligzdu spurdza tās spārnotie iemītnieki.
   Galīgi noguruši, kolonisti ap pulksten septiņiem aiz­sniedza Rāpuļa zemesragu, kurš līdzinājās jūras dīvaini izgrauztam tīstoklim. Še arī izbeidzās pussalas mežs, un krasts, cik tālu apredzams pret dienvidiem, bij parasts — ar klintīm, zemūdens akmeņiem un sēkļiem. Iespējams, ka taisni še kāds kuģis aizgājis bojā, bet metās nakts, meklē­jumi bij jāatliek uz rītu.
   Penkrofs ar Herbertu tūliņ steidzās atrast naktsguļai noderīgu vietu. Starp beidzamajiem Tālo rietumu meža kokiem Herberts ieraudzīja biezu bambusa krūmu.
   —    Labi! — viņš iesaucās. — Tas ir vērtīgs atradums.
   —    Vērtīgs? — Penkrofs iejautājās.
   —    Bez šaubām, — Herberts atbildēja. — Es tev negribu stāstīt, ka lokanās sloksnēs sagriezta bambusa miza noder grozu pīšanai; ka no samiekšķētas un mīkstā masā sastam­pātas mizas pagatavo ķīniešu papīru; ka bambusa stiebri, skatoties pēc resnuma, lietojami kā spieķi, pīpju kāti vai ūdensvadu caurules; ka no resnajiem bambusa stumbriem taisa vieglas, izturīgas, pret visiem insektiem drošas būves. Pat to es negribu minēt, ka, sagriežot gabalos un atstājot posma mezglu veselu, dabū ērtu un stipru smeļamo trauku, ko parasti lieto Ķīnā. Nē, tas vēl nav viss! Bet…
   —    Bet? …
   —          Ja tu vēl nezini, es tev pateikšu, ka Indijā bambusu lieto ēšanai sparģeļu vietā.
   —          Trīsdesmit pēdas gari sparģeļi! — jūrnieks iesaucās. — Bet vai tie ir arī garšīgi? -
   —          Lieliski! — Herberts atbildēja. — Tikai ēdami nav vis trīsdesmit pēdas garie bambusi, bet gan to jaunās at­vases.
   —    Tas ir jauki, manu zēn! — Penkrofs jūsmoja.
   —          Es vēl teikšu, ka jaunu atvašu serde, etiķī konservēta, noder kā ļoti garšīgi salāti.
   —    Arvien labāk, Herbert!
   —          Un, pēdīgi, bambusa posmos atrodams cukurots šķid­rums, no kura pagatavo ļoti garšīgu dzērienu.
   —    Un tas nu ir viss? — jūrnieks jautāja.
   —    Viss!
   —    Vai bambusu dažkart nevar arī smēķēt?
   —    Diemžēl smēķēt to nevar, nabaga Penkrof!
   Herberts un jūrnieks neko daudz nemeklēja nometnei
   noderīgu vietu. Jūras viļņu un dienvidrietumu vēju iz­grauztās klintīs bij daudz iedobumu, kur paglābties no ne­jauša negaisa. Bet tajā acumirklī, kad viņi grasījās aprau­dzīt vienu no šīm alām, viņus apturēja drausmīga rūkoņa,
   —          Atpakaļ! — Penkrofs iesaucās. — Mūsu šautenēs ir tikai skrotis, bet zvēriem, kas tā rēc, tās nav bīstamākas par sāls graudiņu!.
   Jūrnieks tikko paguva sagrābt Herbertu aiz rokas un pa­vilkt kādas klints aizsegā, kad alas ieejā parādījās kāds varens kustonis.
   Tas bij jaguārs, augumā līdzīgs saviem Āzijas radi­niekiem, ap piecas pēdas garš, mērījot no galvas līdz astes sākumam. Viņa dzeltenbrūnā āda bij pārklāta ar simetriski novietotiem plankumiem un spilgti atdalījas no baltā vē­dera. Herberts tūliņ pazina tīģera bīstamo sāncensi, daudz bīstamāku par kuguāru, kurš tikai vilkam sāncensis.
   Spalvu sabozis, zvērošām acīm jaguārs tuvojas, it kā pirmo reizi cilvēku ieraudzījis.
   Šajā acumirklī Ģedeons Spilets bij jau klintij apkārt; Herberts, domādams, ka tas jaguāru nav pamanījis, metas klāt to brīdināt. Bet reportieris ar rokas mājienu jaunekli apturēja un turpināja soļot. Viņam, nebij pirmā reize sastapties ar tīģeri, desmit soļu no zvēra viņš palika ne­kustoši stāvam, šauteni pie pleca piespiedis: neviens mus­kulis viņa sejā nenotrīsēja.
   Jaguārs pietupās un metās medniekam virsū; bet tajā pašā acumirklī lode viņu trāpīja taisni pierē, un viņš pa­krita beigts.
   Herberts ar Penkrofu steidzās pie zvēra. Nebs un Sairess Smits arī piesteidzās klāt. Brīdi viņi klusi aplūkoja ja­guāru, kurš gulēja, zemē izstiepies, un kura lieliski spal- votā āda noderēs par varenu krāšņumu Granītpils lielajā istabā.
   —   Ak, Spileta kungs! Kā es jūs apbrīnoju un ap­skaužu! — Herberts izsaucās labi saprotamā sajūsmā.
   —    Labi, labi, mīļo zēn, — reportieris atbildēja. — Tu to arī tāpat varētu.
   —    Es! Ar tādu aukstasinību!
   —    Iedomājies, Herbert, ka jaguārs ir zaķis, un tu noga­lināsi viņu vismierīgākā kārtā.
   •— Jā gan! — Penkrofs iebilda. — Tas ir tikpat vienkārši.
   —    Un tagad, — Ģedeons Spilets teica, — tā kā jaguārs ir atstājis savu mītni, kāpēc mēs to pa nakti nevaram ieņemt?
   —    Bet ja vēl citi ierodas šeit? — Penkrofs ierunājās.
   —    Pietiek tikai sakurt uguni pie alas ieejas, — repor­tieris atbildēja, — tad viņi neuzdrošināsies kāpt slieksnim pāri.
   —    Tātad — jaguāra mājoklī iekšā! — komandēja jūr­nieks, beigto kustoni līdzi vilkdams.
   Kolonisti sagāja pamestajā alā. Un, kamēr Nebs nodī­rāja kustoni, viņa biedri salasīja un sakrāva pie ieejas lielu sārtu sausas malkas, kādas mežā bij pārpilnām.
   Bet Sairess Smits, ieraudzījis bambusa krūmājus, aiz­gāja nogriezt dažus stumbrus un pievienoja tos malkai.
   Pēc tam viņi novietojās alā, kura bij kauliem piekaisīta. Šautenes pielādēja nejaušam gadījumam. Paēda vakariņas un pirms gulētiešanas aizdedzināja malkas sārtu pie ieejas alā.
   Piepeši atskanēja petardes sprādziens. Tur liesmu ap­ņemtie bambusi pārsprāga kā mākslīgi pagatavotas raķetes. Šāds troksnis katrā ziņā atbaidītu pašus drosmīgākos plē­sīgos zvērus. -
   Šādi sprādzieni nebūt nebij inženiera izgudrojums. Pēc Marko Polo ziņām, Centrālāzijas tatāri jau pirms gadu sim­teņiem ar sekmēm izlietojuši šo līdzekli plēsīgu zvēru at­gaiņāšanai no savām nometnēm.

   Sairess Smits ar saviem biedriem visu nakti mierīgi no­gulēja alā, ko jaguārs viņiem bij laipni atbrīvojis.
   Ar saules lēktu visi bij jau krastā, iekāres tālākajā galā. Viņu skatieni atkal pievērsās par trim ceturtdaļām pār­redzamajam apvārsnim. Un vēlreiz inženieris pārliecinā­jās, ka neviena bura, neviena kuģa palieka nav saskatāma jūrā, nekas aizdomīgs nekur nav pamanāms.
   Tāpat arī krastā, mazākais, trīs jūdzes uz dienvidiem gar pussalas taisno malu, kur tālāk kāds zemes izdobums aizšķērsoja apsvārsni un pat Čūskas pussalas tālāko galu; Naga iekāre aiz augstajām klintīm nebi j-pārredzama.
   Atlika tikai pārlūkot salas dienvidu krastu. Bet vai tūliņ sākt šo pārmeklē jumu un ziedot tam visu otrā novembra dienu?
   Tas nesaskanēja ar viņu pirmītējo nodomu. Patiešām, pametuši laivu pie Pateicības upes iztekas, viņi bij noru­nājuši pārmeklēt salas rietumu krastu, tad griezties atpakaļ un tāpat laivā nobraukt uz Granītpili. Sairess Smits bij cerējis, ka rietumu krastā iespējams patverties vai nu kādam aizdragātam kuģim, vai braukšanas spējīgai laivai; bet, tā kā te nebij nevienas noderīgas piestātnes, to nācās meklēt salas dienvidos, ja nevarēja atrast rietumos.
   Ģedeons Spilets pirmais ieteica turpināt meklēšanu, lai tiktu reiz pilnīgā skaidrībā par šķietamo kuģa avāriju. Viņš apvaicājās, cik tālu Naga iekāre varētu būt no pus­salas viņējā gala.
   —   Es domāju, apmēram trīsdesmit jūdzes, — inženieris atbildēja, — ja ņemam vērā krasta izlokus.
   —    Trīsdesmit jūdzes! — Ģedeons Spilets atsaucās. — Tas ir veselas dienas gājiens. Tomēr man šķiet, ka mums vajadzēs pa dienvidu krastu atgriezties Granītpilī.
   —   Bet, — Herberts ieminējās, — no Naga iekāres līdz Granītpilij arī būs, mazākais, desmit jūdzes.
   —    Pieņemsim, ka pavisam četrpadsmit jūdzes, — repor­tieris atbildēja, — bet nekavēsimies doties ceļā. Mazākais, izpētīsim šo krastmalu, un tad mums vairs nevajadzēs otr­reiz ceļot šurp.
   —   Pilnīgi pareizi, — Penkrofs teica. — Bet kur paliks mūsu laiva?
   —    Mūsu laiva jau veselu dienu stāv viena pie Pateicības upes iztekas, •— Ģedeons Spilets atbildēja. — Tā arī divas dienas var tāpat pastāvēt. Līdz šim mēs vēl neesam ma­nījuši, ka salā arī zagļi slēptos.
   —    Tomēr es, — jūrnieks iebilda, — atceros gadījumu ar bruņurupuci, un jūsu vārdi mani ne visai pārliecina.
   —   Rupucis, rupucis! — reportieris atsaucās. — Vai tad jūs esat aizmirsis, ka jūra viņu ieskaloja atpakaļ?
   —   Nu, to tik droši vis nevar apgalvot,— inženieris no­ņurdēja.
   —    Bet… — Nebs mēģināja iebilst.
   Acīm redzami Nebam bij kaut kas ko teikt, bet viņš pa­lika ar pavērtu muti, nekā nepasacījis.
   —    Ko tu, Neb, gribi sacīt? — inženieris vaicāja.
   —    Ja iesim atpakaļ pa krastmalu līdz Naga iekārei, — Nebs atbildēja, — kad būsim iekāri apgājuši, mūs aiz- šķēršļos…
   —    Pateicības upe! — Herberts papildināja. — Un, tā kā mums tur nebūs ne tilta, ne laivas, — kā mēs tiksim tai pāri?
   —    Nekas, Sairesa kungs, — Penkrofs iebilda. — Ar vienkāršu koku stumbru plostu mēs viegli nokļūsim otrā pusē.
   —    Tas vēl nekā nenozīmē, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Mums jāpadomā par pastāvīga tilta būvi pār upi, ja gri­bam nodibināt ērtu satiksmi ar Tālo rietumu apvidiem.
   —   Tilts! — Penkrofs iesaucās. — Vai tā nav mūsu in­ženiera specialitāte? Ja mums vajadzīgs tilts, tad viņš to arī uzcels! Bet, ja jūs šovakar gribat tikt pāri, kāju neiemēr- cējuši ūdenī, tad tā ir mana darīšana. Pārtikas mums pietiek vēl veselai dienai, es ceru, ka medījumu šodien negadīsies mazāk kā vakar. Tāpēc dosimies ceļā!
   Jūrnieka atbalstīts, Ģedeona Spileta priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts, tāpēc ka visi gribēja tikt skaidrībā ar savām šaubām, un, atgriežoties gar Naga iekāri, sala būtu
   pilnīgi izpētīta. Bet tad vairs nebij ko vilcināties, jo četr­desmit jūdžu garais gājiens nav tik viegli veicams, ja pirms tumsas vēl gribēja aizsniegt Granītpili.
   Ap pulksten sešiem rītā mazais ceļotāju pulciņš atkal devās ceļā. Tā kā iespējams bij sastapties ar četrkājainiem vai divkājainiem dzīvniekiem, šautenes pielādēja ar lodēm un Topu, kas gāja pirmais, norīkoja rūpīgi pārmeklēt visu piekrastes mežu.
   Sākot no iekāres tālākā gala, krasts izliecā's piecas jū­dzes slaidā līkumā. Tās kolonisti nogāja ātri, nemanījuši ne mazākās zīmes, ka te agrāk vai vēlāk būtu piestājies kāds kuģis, nesaskatījuši neviena kuģa vraka, ne nometnes paliekas, ne izdzisuša ugunskura pelnu, ne pēdu smilktīs.
   Kolonisti nogāja līdz pat iekāres galam, no kurienes krasts sliecās pret ziemeļaustrumiem apkārt Vašingtona līcim un kur salas dienvidu krasts bij pārredzams visā ga­rumā. Divdesmit piecas jūdzes attālu saskatāmā krastmala beidzās ar Naga iekāri, kas tik tikko bij viešama rīta miglā un gaisa spoguļojumā likās it kā karājamies starp zemi un ūdeni. Starp to vietu, kur kolonisti patlaban atradās, un plašu jūras līča malu smilkšainā krastmala bij ļoti plata un līdzena un viņā galā noslēdzās ar meža joslas ieloku; tā­lāk krasta bij ūdens dīvaini izgrauzts, ar asām jūras iekāres kraujam, kuras beidzās Naga iekāres galā ar melnīgsnējām gleznaina nekārtībā izsvaidītām klintīm.
   Tāda izskatījās šī salas daļa, ko kolonisti redzēja pirmo reizi un ko aptvēra ar pirmo acu uzmetienu, kad bij apstā­jušies.
   —    Kuģis, kas mēģinātu piestāt še malā, — Penkrofs ieminējās, «— neglābjami aizietu bojā. Smilkšu sēkļi iestiepjas tālu jūrā, un kur tad vēl zemūdens klintis! Tas ir bīstams krasts!
   —    Tomēr kaut kādas paliekas no kuģa vēl paglabā­tos, — reportieris piezīmēja.
   —    Zemūdens klintīs ieķertos daži koka gabali, virs smilkšu sēkļiem nepaliktu nekā, — Penkrofs atbildēja.
   —    Kāpēc tā?
   —    Tāpēc, ka šīs smilktis ir vēl bīstamākas nekā klintis, tās aprij visu, kas tur nokļuvis, un pietiek pāra dienu, lai vairāku tonnu liels kuģis tajās nozustu uz visiem laikiem.
   —    Tātad tu, Penkrof, domā, — inženieris iebilda, — ja kāds kuģis šajos sēkļos aizgājis bojā, nebūtu nekāds brī­nums, ka te patlaban neatrastos ne zīmes no tā?
   Tā ir, Sairesa kungs, zīmes iznīcinātu vētra un laika ritums. Tomēr arī tādā gadījumā savādi, ka jūra nav iz­metusi krastā kādu masta gabalu vai citu palieku.
   — Turpināsim meklēšanu, — Sairess Smits noteica.
   Vienos pēc pusdienas kolonisti bij aizsnieguši Vašing­tona līča dziļāko ieloku, bet pavisam nogājuši divdesmit jūdžu.
   Tur viņi apmetās paēst brokastis.
   Te sākās ārkārtīgi līkumots krasts ar dīvaini izrobotu klinšu joslu šaipus smilkšu sēkļiem; rāmā jūra tagad sedza šīs klintis, bet bēguma laikā tās drīz vien pacelsies no ūdens. Viegli šūpodamies, viļņi šķēlās pret klinšu virsot­nēm, izveidodami garas putu strēlas. No šīs vietas līdz pat Naga iekārei krastmalas šaurā josla bij ieslēgta starp klin­tīm un meža iežogu.
   Iešana kļuva vienmēr grūtāka, jo ceļu aizšķērsoja ne­skaitāmas nobrukušas klinšu šķautnes. Granītsiena otrā pusē arī cēlās vienmēr augstāk, un no meža, kas aiz tās auga, bij redzamas tikai zaļās galotnes, ko ne mazākā pūsmiņa nelocīja.
   Pēc pusstundas atpūtas kolonisti atkal devās ceļā. Viņi nepameta neaplūkotu nevienu vietiņu smilktī un klintīs. Penkrofs ar Nebu pat metās ūdenī, līdzko klinšu sēklī kāds priekšmets saistīja viņu uzmanību. Bet no kaut kādas kuģa paliekas tur nebij ne zīmes, vienīgi- kāda dīvaini veidota klints bij maldinājusi viņus. Tikai to viņi varēja konsta­tēt, ka šajos klinšu sēkļos bagātīgi atrodami ēdamie glie­meži, kurus tomēr nebij iespējams pienācīgi izmantot, kamēr nebūs ierīkota satiksme starp Pateicības upes abiem krastiem un transporta līdzekļi uzlaboti.
   Tātad šajā krastmalā nebij ieraugāms nekas no bojā gā­jušā kuģa — lai gan lielākās daļas, piemēram, kuģa kor­puss vai ķāda cita palieka taču būtu izskalota malā, tāpat kā kaste, ko atrada divdesmit jūdžu tālu no šejienes. Bet nebij itin nekā.
   Ap trijiem Sairess Smits ar saviem biedriem nonāca pie neliela, norobežota līča, kurā neviena upe neietecēja. Tā bij maza dabiska osta, neredzama no jūras klaja, ar kuru to savienoja šaura sprauga klinšu starpā.
   Pret šī līcīša tālāko ieliekni kaut kāds varens dabas spēks bij izgrāvis klints sienas apžogu, izveidodams ieslīpu eju, pa kuru iespējams nokT ūt augšā, ap desmit jūdžu at­tālu no Naga iekāres un taisnā līnijā ap četras jūdzes no Tālā skata līdzenuma.
   Ģedeons Spilets ieteica saviem biedriem apstāties šajā vietā. Lai gan vēl nebij pusdienas stunda, visi labprāt pie­vienojās šim priekšlikumam, jo gājiens bij veicinājis ēst­gribu, un visi labprāt piekrita notiesāt kādu cepeša ga­balu. Tā stiprinājušies, viņi cerēja izturēt līdz vakariņām Granītpilī.
   Pēc dažiem acumirkļiem viņi jau sēdēja zem krāšņa jūras priežu pudura un kāri apēda, ko Nebs viņiem pasnie­dza no sava maisa.
   Šī vieta savas piecdesmit sešdesmit pēdas pacēlās pār jūras līmeni. Apvārsnis te bij diezgan plašs, pārī pēdējām klinšu kraujām skatiens aizsniecās līdz pat Savienības līcim. Tomēr ne saliņa, ne Tālā skata līdzenums nebij redzami, jo salas augstumi un mežu josla spēji aizsedza apvārsni ziemeļu pusē.
   Nebūs vēl jāpiebilst, ka neviens kuģis nebij pamanāms jūras klajā, lai gan to tālu varēja pārredzēt, un inženieris ar tālskati vērīgi aplūkoja visu līniju no viena gala līdz otram, kur debess ar ūdeni saplūst kopā.
   Tālāk tālskatis tika vērsts pret to piekrastes daļu, kura vēl izpētāma, bet arī tur no kraujas līdz pat ūdens malai ne mazākā kuģa palieka nebij saskatāma.
   —    Neko darīt, — Ģedeons Spilets teica, — mums jāsa­mierinās un jādomā, ka neviens te nenāks apstrīdēt mūsu tiesības uz Linkolna salu! N
   —    Bet tā skrots! — Herberts iesaucās. — Mēs taču to neredzējām tikai iedomās!
   —   Nē, velns lai parauj! — Penkrofs atsaucās, atcerēda­mies savu aizlauzto dzerauksta zobu.
   —    Nu, un secinājums? — reportieris jautāja.
   —    Vienīgi tāds, — inženieris atbildēja, — ka pirms trim mēnešiem vai agrāk kāds kuģis gribot vai negribot tomēr te piestājis…
   —    Kā! — reportieris iekliedzās. — Jūs domājat, Saires, ka šis kuģis ir pazudis, neatstājot it nekādas zīmes?
   —   Nē, mīļo Spilet. Bet, ja skaidrs, ka uz salas bijusi cilvēciska būtne, tad tikpat skaidrs arī, ka viņa to pame­tusi.
   —   Ja es pareizi saprotu, — Herberts iebilda, — jūs do­mājat, ka kuģis atkal aizbraucis prom?
   —    Acīm redzami.
   —          Un mēs esam palaiduši garām vienīgo iespēju aiz­kļūt projām no šejienes? — Nebs teica.
   —    Es baidos, ka tā.
   —          Labi! Ja izdevība palaista garām, tad dosimies ceļā, — teica Penkrofs, kuru jau mocīja ilgas pēc Granīt­pils.
   Bet, tikko viņš bij piecēlies kājās, atskanēja Topa nikna riešana, un tūliņ arī viņš pats izskrēja no meža ar dubļos savārtītu drēbes gabalu mutē.
   Nebs izņēma lupatu sunim no zobiem. Tas bij stipra audekla gabals.
   Tops rēja vienā riešanā un, mežā iekšā un no tā ārā skriedams, it kā aicināja savu kungu līdzi.
   —          Tur vajag kaut kam būt, kam sakars ar manu skroti! — Penkrofs izsaucās.
   —    Kāds malā izmestais! — Herberts teica.
   —    Varbūt ievainots! — Nebs iebilda.
   —    Vai beigts! — reportieris piemetināja.
   Un visi viņi steidzās sunim pakaļ gar mežmalas lielajiem kokiem. Katram gadījumam Sairess Smits un tāpat viņa biedri turēja ieročus šaušanas gatavībā.
   Viņiem bij jāiet diezgan dziļi mežā; bet par lielu iz­brīnu nevienas kāju pēdas zemē vēl nemanīja. Krūmāji un liānas bij tāpat ar cirvi jāizcērt, kā to nācās darīt vis­lielākajā meža biezoknī. Grūti iedomāties, ka te kādreiz būtu gājis cauri kāds cilvēks, tomēr Tops skrēja turp un atpakaļ — nevis kā suns, kas meklē uz labu laimi, bet kā ar patstāvīgu gribu apdāvināts kustonis, kas labi zina, ko dara.
   Pēc septiņu astoņu minūšu gājiena Tops piepeši apstā­jās. Iznākuši tāda kā neliela, slaidu koku ieslēgta klaju- miņa malā, kolonisti skatījās apkārt, bet nekā- nevarēja ieraudzīt ne zem krūmājiem, ne starp koku stumbriem.
   —    Kas tad noticis, Top? — Sairess Smits ierunājās.
   Tops nikni ierējās no jauna, lēkādams ap kādas milzu priedes stumbru.
   Piepeši arī Penkrofs iekliedzās:
   —    Skat! Lieliski!
   —    Kas tur ir? — Ģedeons Spilets apvaicājās.
   —          Mēs taču meklējām izmestu palieku tiklab jūrā, kā uz sauszemes.
   —    Un tad?
   —    Izrādās, ka tā atrodas gaisā!
   Un viņš parādīja biedriem priedes galotnē lielu balsnēju auduma gabalu, no kura kādu zemē nokritušu daļu Tops bij jau iznesis.
   —    Bet tā taču nav nekāda kuģa palieka! — Ģedeons Spilets iesaucās.
   —    Atvainojiet, lūdzu! — Penkrofs zobojās.
   —    Kā? Tas būtu…
   —    Tas ir viss, kas palicis pāri no mūsu pašu balona un kas tagad plivinās tur, priedes galā aizķēries.
   Penkrofs nebij maldījies; sajūsmā iekliedzies, viņš vēl piebilda:
   —    Lielisks audekls. No tā mums veļas pietiks vairākiem gadiem. Mutautiņi un krekli mums tur iznāks. Ko jūs, Spileta kungs, teiksiet par tādu salu, kur krekli aug kokos?
   Tas patiešām bij laimīgs gadījums, ka aerostats pēc pē­dējā^ lēciena gaisā atkal nokritis atpakaļ salā un ka viņiem patrāpījies to uziet. Tagad viņi varēja vai nu saglabāt audeklu šādā pašā veidā un mēģināt vēlreiz aizlidot pa gaisu, vai arī izlietot nepieciešamām vajadzībām vairākus simtus olekšu pirmšķirīgā labuma auduma, iepriekš at­brīvojuši to no lakojuma. Skaidrs, ka visi pilnīgi un dzīvi dalījās Penkrofa sajūsmā.
   Bet vispirms audekls bij jādabū no koka zemē, lai to nogādātu drošā vietā, un tas nebij vieglais darbs. Koka galotnē uzrāpušies, Nebs, Penkrofs un Herberts izlietoja visu savu veiklību, lai atsvabinātu milzīgo sakļāvušos ba­lonu.
   Darbs ilga tepat divi stundas, bet tad arī zemē bij no­mests ne vien apvalks ar visiem vārstuļiem, atsperēm un vara apkalumiem, bet arī vērtīgais apvijums ar virvju un tauvu takelāžu, turētājiem lokiem un enkuru. Atskaitot saplēsto apakšdaļu, apvalks bij pilnīgi vesels.
   Tā tiešām bij no debesīm nomesta manta!
   —    Un tomēr, Sairesa kungs, — Penkrofs vaicāja, — ja kādreiz nolemsim doties prom no salas, tas nenotiks ba­lonā, vai nav tiesa? Gaisa kuģis neiet turp, kur vēla­mies, — mums šajā ziņā jau savi piedzīvojumi! Redziet, ja jūs uzticaties man, es uzbūvēšu labu divdesmit tonnu lielu kuģi un no kādas šī audekla daļas pagatavošu tam buras. Pārpalikumu izlietosim apģērbam.
   —    Gan jau redzēsim, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja. — Gan redzēsim.
   —   Pagaidām nogādāsim visu to drošībā, — Nebs pie­bilda.
   Patiešām — nebij ko domāt aizgādāt visu šo smago audekla un virvju režģa krājumu, bet nevarēja taču pa­mest te pirmā viesuļa laupījumam tādu bagātību, kamēr pagatavos piemērotus ratus.
   Ar apvienotiem spēkiem kolonisti visu to aizvilka līdz krastam un noglabāja kādā diezgan plašā klinšu iedo­bumā, kur ne vējš, ne lietus, ne jūra ne no vienas puses nevarēja piekļūt.
   —    Skapja mums vajadzēja, — Penkrofs teica, — un mēs to atradām. Bet, tā kā tas ar atslēgu nav aizslēdzams, tad prātīgāk būs aizslēpt tā durvis. Es nedomāju, ka tas vajadzīgs divkāju zagļu dēļ, bet gan baidoties no zagļiem ar četrām ķetnām.
   Ap sešiem viss bij nokārtots. Mazais jūras līcītis, pro­tams, tika nokrustīts par Balona līci, un tad visi devās at­pakaļ uz Naga iekāri. Penkrofs ar inženieri pārrunāja da­žādus projektus, pie kuru realizēšanas bij jāstājas visdrī­zākajā laikā. Vispirms jāuzbūvē tilts pār Pateicības upi, lai iekārtotu ērtu satiksmi ar salas dienviddaļu; pēc tam ar rateļiem jābrauc pēc aerostata, jo laivai tāds svars par lielu; vēlāk varētu mēģināt uztaisīt nelielu segtu laivu ar mastu — Penkrofs fantazēja, ka ar to varētu apbraukt salai apkārt… tad vēl tālāk … un tad …
   Pa to laiku uznāca nakts. Bij jau pavisam tumšs, kad viņi nonāca tajā vietā, kur bij atraduši dārgo kasti. Bet arī tagad tur nebij manāma ne mazākā zīme no kāda bojā gājuša kuģa, tā ka gribot negribot bij jāpiekrīt Sairesa Smita pirmāk izteiktajām domām.
   No Atraduma iekāres līdz Granītpilij bij vēl četras jū­dzes, un tās viņi nogāja ātri. Bet tikai pēc pusnakts viņi, pa Pateicības upes labo krastu iedami, nokļuva līdz tai vietai, kur tā meta pirmo līkumu.
   Upe te bij savas astoņdesmit pēdas plata, un nebij tik vienkārši nokļūt pāri. Penkrofs uzņēmās tikt galā ar šo šķērsli un tūliņ ķērās pie darba.
   Jāatzīst, ka kolonisti bij galīgi noguruši. Jau gājiens pats bij garš, un tad atgadījums ar gaisa kuģi arī nebūt nenoderēja viņu kāju un roku atpūtināšanai. Viņi bij steigušies nokļūt Granītpilī, lai paēstu vakariņas un izgu­lētos, un, ja te bijis tilts, viņi jau pēc stundas ceturkšņa butu mājās.
   Darbs ilga tepat divas stundas.
   Nakts bij visai tumša. Penkrofs centās turēt solījumu un ņēmās pagatavot kaut ko plostam līdzīgu, ar ko pārcelties pāri upei. Cirvjiem apbruņojušies, abi ar Nebu viņi iz­meklēja divus noderīgus kokus tepat upes tuvumā, tos viņi bij nodomājuši sasiet kopā un tad kā celtuvi laist darbā.
   Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu, krastā sēdēdami, gai­dīja, kad biedri viņus sauks, Herberts turpat tuvumā rāmi pastaigājās.
   Piepeši viņš pieskrēja cirtējiem klāt un sauca, norādī­dams uz pretstraumes pusi.
   —    Skatieties taču, kas tur peld!
   Penkrofs pameta cērtamo koku un lūkoja saskatīt slī­došo priekšmetu, kas tikko melnēja tumsā.
   —    Tā ir laiva! — viņš teica.
   Visi saskrēja pašā ūdens malā un ar vislielāko pārstei­gumu patiešām ieraudzīja kādu laivu slīdam pa straumi,
   —    Paklau, laiva! — jūrnieks pa paradumam uzsauca, pavisam aizmirsis, ka tagadējos apstākļos gudrāk būtu klusēt.
   No laivas neviens neatsaucās. Tā nāca arvien tuvāk, nu tā bij vairs tikai pāra asu attālu, tad Penkrofs iekliedzās atkal:
   —    Bet tā taču mūsu pašu laiva! Norāvusies no piesēja un nu peld pa straumi lejup! Jāatzīst, ka tā piebraiic īstā laikā. i
   —    Mūsu laiva? … — inženieris nomurmināja.
   Penkrofam bij taisnība. Patiešām — viņu pašu laiva, bez
   šaubām, piesējai norāvusies, viena pati brauca no Patei­cības upes iztekas lejup. Katrā ziņā bij jārauga to notvert, pirms to sagrābj spēcīgā straume šaipus ietekai, un Nebs un Penkrofs to ar garas kārts palīdzību arī veikli izdarīja.
   Laiva atdūrās krastā. Inženieris pirmais ielēca tajā un, virvi caur sauju vilkdams, pārliecinājās, ka tā patiešām pušu, varbūt no berzes pret kādu asu klints šķautni.
   —    Lūk, — reportieris, viņam pieliecies, teica pusbalsī, — tas nu gan ir gadījums …
   —    Savāds gadījums, — inženieris atbildēja.
   Savāds vai ne, tomēr laimīgs gadījums. Herberts, repor­tieris, Nebs un Penkrofs cits pēc cita sakāpa laivā. Par to viņi nebrīnījās, ka virve pārtrūkusi, bet gan, ka laiva piepeldējusi taisni tajā brīdī, kad kolonisti to varēja sa­gūstīt, ceturtdaļstundu vēlāk tā būtu pazudusi jūrā.
   Ja tas būtu noticis tajos laikos, kad gari vēl siroja pa pasauli, varētu domāt, ka to atvadījusi kāda pārdabiska labvēlīga būtne un nodevusi kolonistu rīcībā.
   Ar nedaudziem airu vēzieniem kolonisti aizvadīja laivu līdz Pateicības upes ietekai. Tad viņi to izvilka krastā līdz pat ieejai "kamīnā", bet paši devās uz Granītpils uzejas kāpnēm.
   Šajā acumirkli Tops nikni ierējās, un Nebs, kurš meklēja pirmos kāpšļus, iekliedzās...
   Kāpņu tur vairs nebija.

   Sairess Smits bija apstājies, ne vārda neteicis. Viņa biedri tumsā pārmeklēja klints sienu, vai gadījumā vējš kāpnes tur nav uzmetinājis, no vienas vietas aptaustīja arī zemi, vai tās pašas nav notrūkušas. Bet kāpnes bija un palika pazudušas. Varbūt kāds viesuļa virpulis tās uzsviedis uz klints pirmā laukumiņa, par to tumsā nebija iespējams pārliecināties.
   — Ja tas ir kāds joks, — Penkrofs iesaucās, — tad pavisam muļķīgs! Atnākt pie savas mājas un neatrast vairs kāpņu, pa kurām nokļūt istabā — nogurušiem cilvēkiem tas nemaz nav tik patīkami.
   Nebs arī pukojās un sūrojās.
   — Tomēr vējš tur nav vainīgs, — Herberts teica.
   — Man liekas, Linkolna salā notiek dīvainas lietas, — Penkrofs piezīmēja.
   — Dīvainas? — Ģedeons Spilets atbildēja. — Nē, mīļo Penkrof, pavisam dabiskas. Pa mūsu prombūtnes laiku kāds ir ieņēmis mūsu mājokli un kāpnes uzvilcis augšā!
   — Kāds ieņēmis! — Penkrofs iesaucās. — Bet kas?
   — Varbūt tas pats mednieks, kura skroti mēs atradām. Tāpēc jau viņš eksistē, lai mēs varētu izskaidrot šo savu kļūmi.
   — Labi, — lādēdamies teica Penkrofs, kuram sāka pietrūkt pacietības, — ja tur augšā ir kāds, es tā kliegšu, ka viņam gribot negribot būs jāatsaucas.
   Un pērkondārdošā balsī viņš izkliedza gari vilktu "u—ū", kas atbalsojās tālu klintīs.
   Kolonisti klausījās uzmanīgi, un viņiem likās, ka no Granītpils augstienes pretim atskan tādi kā dīvaini smiekli. Bet neviena balss neatsaucās uz Penkrofa atkārtotajiem kliedzieniem.
   Visvienaldzīgākie ļaudis būtu apstulbuši, bet kolonisti nebūt nepiederēja pie šiem vienaldzīgajiem. Apstākļos, kādos viņi atradās, katrs traucējums bija nelāgs, bet tik svarīgu negadījumu viņi vēl nebija piedzīvojuši visos septiņos mēnešos, kamēr mājoja Linkolna salā.
   Lai kā tas arī izskaidrojams, aizmirsuši nogurumu, pārsteigti un apstulbuši viņi stāvēja Granītpils pakājē, nesaprazdami, ko domāt, nezinādami, ko darīt, jautāja cits citam, nejauzdami, ko atbildēt, minēja šo un to bez kādas jēgas. Nebs vaimanāja, ka nav iespējams nokļūt virtuvē, it sevišķi tāpēc, ka ceļā līdzpaņemtā pārtika patērēta un jaunu sagādāt šimbrīžam nebija ne mazākās iespējas.
   — Draugi, — Sairess Smits teica, — mums tagad atliek tikai viens: gaidīt rītu un tad rīkoties pēc apstākļiem. Bet to mēs gaidīsim "kamīnā". Tur mums būs patvērums, un, ja arī nedabūsim paēst, tad vismaz varēsim izgulēties.
   — Bet kas gan varētu būt tas nekauņa, kas mums šo kļūmi sagādājis? — Penkrofs ievaicājās no jauna, nekādi nespēdams samierināties ar šo ķibeli.
   Lai kas arī bija tas "nekauņa", atlika tikai paklausīt inženiera padomam un doties uz "kamīnu". Tomēr Topam tika pavēlēts palikt tepat lejā zem Granītpils logiem, un, kad Tops bija saņēmis kādu pavēli, viņš to iz-pildīja bez kādas prātošanas. Krietnais kustonis nogūlās klints sienas pakājē, kamēr viņa kungs ar saviem biedriem aizgāja uz "kamīna" pusi.
   Aplam būtu apgalvot, ka kolonisti, lai cik noguruši, gulēja labi uz "kamīna" smiltīm. Šis jaunais negadījums bija ārkārtīgi bīstams, vienalga, vai tā tikai nejaušība aiz dabiskiem cēloņiem, kurus viņi uzzinās rītu, vai arī apzināts cilvēciskas būtnes darbs. Turklāt guļvietas bija ļoti neērtas. Šā vai tā, šajā acumirklī viņu mājoklis bija aizņemts un viņiem nebija iespējams to atgūt.
   Granītpils bij ne tikai viņu mājoklis, bet arī krātuve. Tur atradās visa kolonistu mantība — ieroči, instrumenti, amata rīki, munīcija, pārtikas krājumi un tā joprojām. Ja nu tas viss pagalam un atkal jāsāk no jauna: jāgādā ieroči un rīki! Cik drausmīga izredze! Nemiera dzīts, te viens, te otrs izgāja palūkot, vai Tops kārtīgi atrodas savā sarga vietā. Vienīgi tikai Sairess Smits bij saglabājis parasto mieru, lai gan arī viņa asais prāts te atdūrās pret pilnīgi neizprotamo notikumu un bij kauns atzīties, ka viņam uzmācās iedoma par kaut kādu neizskaidrojamu spēku šeit apkārt un varbūt pār viņu, kuram viņš nezināja vārda. Ģedeons Spilets šajā ziņā bij pilnīgi vienis prātis ar viņu, vairāk lāgu viņi pusbalsī atsāka sarunu par šo mistisko parādību, kurai nevarēja piekļūt ne ar savu domāšanas spēju, ne pieredzi. Bez šaubām, šajā salā ir kāds noslē­pums, bet kā to lai atklāj? Herberts nesaprata nekā, tikai ar vaicājumiem nedeva miera Sairesam Smitam. Turpretī Nebs neturēja par vajadzīgu lauzīt savu galvu — kas te domājams, to izdomās viņa kungs; un, ja nebaidījies ap­vainot biedrus, viņš šonakt gulētu tikpat bezrūpīgi kā cit­kārt savā Granītpils gultā! -

   Penkrofs niknojās un šķendējās vairāk par visiem.
   — Tas ir neģēlīgs joks, — viņš teica, — neģēlīgs joks, ko te dzen ar mums. Es nemīlu jokus, un lai tikai piesargās jokdaris, ja es viņu dabūšu rokās!
   Līdz ar pirmo ausmas svīdu kolonisti apbruņojušies iz­gāja krastmalā pie klinšu apmalas. Granītpils bij taisni pret austrumiem, lecošās saules stariem to tūliņ vajadzēja skart. Un patiešām — jau ap pulksten pieciem cauri la- potņa plīvuram tika redzami aizvirtnēm noslēgtie logi.
   Tajā pusē viss bij kārtībā, bet skaļš kliedziens izlauzās no kolonistu krūtīm, kad viņi ieraudzīja plaši vaļā atvēr­tas lielās ieejas durvis, ko taču pirms aiziešanas bij rūpīgi noslēguši.
   Kāds ielauzies Granītpilī, par to vairs nebij šaubu.
   Kāpņu augšējā daļa no atkares līdz durvīm bij savā vietā, bet apakšējā uzvilkta augšā līdz pat slieksnim. Ne­pārprotami bij redzams, ka iebrucēji nodrošinājušies pret visiem pārsteigumiem.
   Par viņu skaitu un īpašībām spriest vēl nebij iespējams, jo neviens pats no viņiem nerādījās,
   Penkrofs iekliedzās no jauna.
   Nekādas atbildes.
   —    Nelieši! — jūrnieks lamājās. — Viņi tev guļ tik mie­rīgi, it kā atrastos paši savās mājās. U-ū! Pirāti, bandīti, korsāri, Džona Bula dzimums!
   Ja Penkrofs kā īsts amerikānis kādu nosauca par Džona Bula pēcnācēju, tad tas bij jāsaprot kā visļaunākās lamas un lielākais apvainojums.
   Šajā brīdī bij jau kļuvis pilnīgi gaišs, un Granītpils priekšpuse spilgti atspīda saules staros. Bet tikpat iekšā, kā ārpusē viss palika kluss un rāms.
   Kolonisti vēl varētu šaubīties, vai Granītpils patiešām ieņemta, ja uzvilktās kāpnes to pietiekoši gaiši neapstip­rinātu. Pat tas bij skaidrs, ka iebrucēji, lai kas viņi bij, nekur nevarēja aizbēgt. Bet kā lai nokļūst pie viņiem?
   Herbertam tad ienāca prātā izšaut bultu ar galā pie­sietu auklu un tēmēt tā, lai bulta iesprūstu starp trepju gala pirmajiem kāpšļiem, kas karājās no durvīm uz leju. Ar auklas palīdzību tad varētu novilkt kāpnes līdz zemei un atjaunot satiksmi ar Granītpili.
   Acīm redzami cita līdzekļa nebij, un ar zināmu veiklību Herberta plāns varēja izdoties. Par laimi, loki un bultas bij noglabāti kādā «kamīna» alā, turpat atradās arī dažus desmitus olekšu gara stādu šķiedras aukla. Penkrofs at­tina virvi un galu piesēja vislabāk apspalvotai bultai. Tad Herberts, bultu lokam uzlicis, ar vislielāko uzmanību vē­roja kāpņu augšējo galu.
   Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Penkrofs un Nebs bij atvirzījušies aiz viņa, lai novērotu, kas parādīsies Granīt­pils logos. Reportieris ar karabīni pie vaiga uzmanīja durvis.
   Loka aukla nodžinkstēja, bulta nosvilpa un, auklu līdzi raudama, iespraucās starp diviem pēdējiem kāpšļiem.
   Mēģinājums bij izdevies.
   Acumirklī Herberts bij satvēris auklas galu, bet, tiklīdz viņš paraustīja to, lai dabūtu kāpnes lejā, kāda roka žigli pašāvās durvju spraugā, saķēra kāpņu galu un ievilka to Granītpilī.
   —   Trīskārtīgs nelietis! — jūrnieks iebļāvās. — Ja tev tā patīk lode, drīz tu to matīsi!
   —    Bet kas tas tāds bij? — Nebs vaicāja.
   —    Kā? Vai tu nepazini?
   —    Nē.
   —    Tas taču bij pērtiķis — makaks, sapažū, orangutans, paviāns, gorilla! Mūsu mājokli ieņēmuši pērtiķi, kuri tur sarāpušies pa kāpnēm, kamēr bijām prom!
   Un itin kā par apstiprinājumu jūrnieka vārdiem tajā pašā acumirklī, aizvirtnes atvilkuši, logos parādījās trīs vai četri pērtiķi un apsveica pils īstos iemītniekus, daž­nedažādi ērmojoties un vaibstoties.
   —    Es teicu, ka tas tikai muļķīgs joks! — Penkrofs iesau­cās. — Bet pagaidiet, tūliņ viens no tiem jokdariem mums samaksās arī par visiem pārējiem!
   Šauteni plecam piespiedis, viņš žigli notēmēja uz vienu pērtiķi un izšāva. Pārējie acumirklī pazuda, tikai nāvīgi trāpītais novēlās lejā.
   Tas bij milzīgs pērtiķis, no pirmā acu uzmetiena nepār­protami redzams, ka viņš piederēja pie augstākās četrroču dzimtas. Šimpanze, orangutans, gorilla vai gibons — tas bij pieskaitāms pie tā saucamajiem antropomorfās jeb cilvēkam līdzīgās sugas pērtiķiem. Herberts, starp citu, noteikti apgalvoja, ka tas esot orangutans, un mēs jau zinām, ka uz jaunekļa zināšanām zooloģijas nozarē varēja palaisties.
   —    Skaists kustonis! — Nebs iesaucās.
   —    Kas man no tā, ka viņš skaists! — Penkrofs atbildēja. — Es tomēr vēl neredzu, kā mēs nokļūsim savā mājā.
   —   Herberts ir labs šāvējs, — reportieris teica, — un viņa loks vēl tepat. Ja viņš pamēģinātu vēlreiz …
   —    Šie pērtiķi ir viltīgi, — Penkrofs iesaucās, — pie logiem viņi vairs nerādīsies, un mēs nevarēsim viņus no­galināt. Kad es iedomājos tās nelietības, ko viņi būs pa­strādājuši istabās, pieliekamajā …
   —   Pacietību! — Sairess Šmits viņu mierināja. — Šie dzīvnieki ilgi nevarēs mūs aizkavēt.
   —    Es tikai tad jutīšos mierīgs, kad visi viņi būs lejā, — jūrnieks atbildēja. — Un vispirms, Smita kungs, vai jūs varat zināt, cik desmitu viņu tur pavisam ir augšā?
   Grūti te bij ko atbildēt Penkrofam. Atsākt Herberta mēģinājumu arī vairs nebij nekādas jēgas, jo kāpņu gals bij ievilkts pa durvīm iekšā, un, kad vilka aiz auklas, tā pārtrūka, bet kāpnes palika turpat.
   Stāvoklis patiešām bij kļūmīgs. Penkrofs kļuva vai traks no dusmām. Kļūmai bij arī sava komiskā puse, bet viņš negribēja to manīt. Saprotams, ka kolonisti galu gala atkaros savu mājokli un izdzīs no turienes iebrucējus — bet kad un kā? Uz šo jautājumu neviens nezināja atbildēt.
   Divas stundas pērtiķi nerādījās. Tomēr turpat vien viņi bij; laiku pa laikam kāds purns vai ķetna parādījās durvju vai logu spraugā un tūliņ tika apsveikts ar šautenes lā­diņu.
   —    Paslēpsimies, — inženieris ieteica, — varbūt pērtiķi domās, ka esam aizgājuši, un parādīsies no jauna. Spilets ar Herbertu nogulsies aiz klintīm un šaus katram, kas tur augšā parādīsies.
   Inženiera rīkojums tika izpildīts. Kolonijas labākie šā­vēji, Herberts ar Spiletu, noslēpās tā, ka labi varēja tē­mēt, pērtiķu nepamanīti. Nebs, Penkrofs un Sairess Smits turpretim devās uz augstienes mežu pameklēt kādu medī­jumu, jo pienāca laiks brokastot, bet no ēdamā nekas vairs nebij palicis pāri.
   Pēc kādas pusstundas mednieki atgriezās ar pāra klinšu baložiem, kurus kaut kā uzcepa. Neviens pērtiķis nebij rādījies.
   Ģedeons Spilets un Herberts aizgāja pabrokastot, kamēr Tops palika savā sarga vietā zem logiem. Paēduši viņi at­griezās atkal slēptuvē.
   Vēl pēc divām stundām stāvoklis ne par matu nebij grozījies. Cetrroči nerādīja ne mazākās dzīvības zīmes, varēja domāt, ka viņi pavisam pazuduši; tomēr ticams, ka, viena viņu biedra nāves un šāvienu trokšņa sabiedēti, viņi noslēpušies kādā attālākā Granītpils istabā vai pat pielie­kamajā telpā. Un, kad kolonisti iedomāja bagātības, kas tur slēpās, viņiem pietrūka inženiera ieteiktās pacietības, viņi sāka arvien vairāk uztraukties un ne bez iemesla.
   —    Patiešām, tas ir gaužām muļķīgs stāvoklis, — repor­tieris ieminējās, — un es neredzu, kad tas mainīsies.
   —    Beigu beigās dzīsim taču laukā tos neliešus! — Pen­krofs iesaucās. — Galā mēs tiksim, lai viņu bijis kaut div­desmit, bet tad mums viņi jādabū tieši pa ķērienam. Vai tad nav nekāda līdzekļa nokļūt pie viņiem?
   —    Viens ir, — atbildēja inženieris, kuram jauna iedoma likās ienākam prātā.
   —    Viens? — Penkrofs atsaucās. — Tas pats ir labs, kamēr cita nav. Un kāds tas būtu?
   —   Pamēģināsim nokāpt Granītpilī pa veco notekas alu, — inženieris teica.
   —    Ak, visi velni lai parauj! — Penkrofs lādējās. — Kā man pašam tas neienāca prātā?
   Tiešām tas bij vienīgais līdzeklis, kā nokļūt Granītpilī, sakaut un izdzīt pūli, kas tur ielauzies. Taisnība, alas ieejas caurums bij cieti aizmūrēts, bet mūri jau vēlāk varēja atkal atjaunot. Par laimi, Sairess Smits vēl nebij izpildījis savu projektu nogremdēt ieeju zem ezera ūdens, jo tad nodomātā plāna realizēšanai būtu vajadzīgs ilgāks laiks.
   Pusdiena jau bij pāri, kad kolonisti, apbruņojušies ar lāpstām un kapļiem, atstāja «kamīnu», nogāja gar Granīt­pils logiem un, pavēlējuši Topam palikt stingri savā sarga vietā, virzījās augšup pa Pateicības upes kreiso krastu, lai nokļūtu Tālā skata augstienē.
   Bet nebij viņi pagājuši vēl piecdesmit soļu, kad piepeši atskanēja nikna suņa riešana. Tā izklausījās kā izmisis palīgā sauciens.
   Viņi apstājās.
   —    Skriesim turp! — Penkrofs sauca.
   Un visi devās atpakaļ lejup pa upes krastu, cik kājas nesa.
   Līdz stūrim noskrējuši, viņi tūliņ redzēja, ka stāvoklis mainījies. No kaut kā pēkšņi izbiedēti, pērtiķi tiešām mē­ģināja aizbēgt. Divi vai trīs no viņiem skraidīja un ar klauna veiklību lēkāja pa logiem. Nemēģināja pat izlietot kāpnes, pa kurām tiem viegli būtu nokļūt lejā, izbailēs droši vien bij pavisam aizmirsuši šo glābšanās līdzekli. Drīz vien jau kādi pieci vai seši no tiem bij labi sare­dzami, un kolonisti, uzmanīgi notēmējuši, izšāva. Daži, nāvīgi trāpīti vai ievainoti, skarbi bļaudami, atkrita at­pakaļ istabās. Citi izvēlās laukā uz kraujas, un pēc pāra acumirkļiem bij jādomā, ka Granītpilī nav vairāk neviena dzīva četrroča.
   —    Urā! — iekliedzās Penkrofs. — Urā! Urā!
   —    Nekādas urāšanas! — Ģedeons Spilets viņu apsauca.
   —   Kāpēc? — jūrnieks apjautājās. — Tie taču itin visi pagalam.
   —    Lai arī būtu, bet tāpēc mums vēl nav iespējams no­kļūt savā mājoklī.
   —    Tad iesim uz noteku! — Penkrofs atbildēja.
   —   Pareizi! — inženieris piekrita. — Tomēr būtu labāk…
   Tajā acumirklī it kā par atbildi tam, ko viņš gribēja sacīt, kāpnes noslīda slieksnim pāri un tad gar klints sienu nolaidās līdz pat zemei.
   —          Ak, piķis un zēvele, tas tik ir labi! — jūrnieks iesau­cās, pārsteigumā un izbrīnā noraudzīdamies inženierī.
   —          Pārāk labi! — inženieris nomurmināja un pirmais devās pa kāpnēm augšā.
   _— Uzmanieties, Sairesa kungs! — Penkrofs sauca. — Ja kāds no tiem rakariem vēl…
   —          To mēs tūliņ redzēsim, — inženieris kāpdams at­bildēja.
   Pārējie biedri sekoja viņam. Pēc pāra acumirkļiem visi jau bij pie durvju sliekšņa.
   Izmeklēja visas malu malas. Ne istabās, ne pieliekamajā, it nekur nemanīja neko, kas šos četrročus tā varēja iz­biedēt.
   *— Jā, bet kāpnes! — jūrnieks iesaucās. — Kur gan tas džentlmenis, kas viņas mums pasniedza?
   Bet šajā acumirklī atskanēja skarbs ķērciens, un mil­zīgs, kādā spraugā noslēpies pērtiķis, patlaban Neba trenkts, izskrēja lielajā istabā.
   —    Ak tu, laupītāj! — iekliedzās Penkrofs.
   Kapli pacēlis, viņš steidzās pretim, lai pāršķeltu kus­tonim galvaskausu. Bet Sairess Smits aizturēja viņu un • teica:
   —    Saudzējiet to, Penkrof.
   —    Es lai saudzēju šo melno velnu?
   —    Jā. Tas ir viņš, kas mums pasniedza kāpnes.
   Inženieris to teica tik savādā balsī, ka grūti būtu uzmi­nēt, vai viņš runā nopietni vai joko.
   Tomēr pēc tam viņi visi metās uz pērtiķi, nogāza to zemē un pēc sīvas pretošanās sasēja.
   —          Pū! — atelsās Penkrofs. — Un ko mēs ar viņu iesāksim?
   —    Ņemsim sev par kalpotāju, — Herberts atbildēja.
   Un, tā runādams, jauneklis nemaz nejokoja, jo viņš
   zināja, cik labi noder šie gudrie četrroči.
   Kolonisti sastājās ap pērtiķi un ziņkāri aplūkoja to. Katrā ziņā viņš piederēja pie tās cilvēkveidīgās pērtiķu dzimtas, kuru seja galvenajos vilcienos maz atšķiras no kāda austrālieša vai hotentota sejas. Tas bij orangutans, tātad bez paviānu niknuma, makaka muļķības un saguīna netīrības. Šai antropomorfu dzimtai piemīt daudzas tīri vai
   Visi metās uz pērtiķi.
   cilvēciskas īpašības. Mājas dzīvei pieradināti, tie iemanās apkalpot pie galda, slaucīt istabas, tīrīt drēbes, spodrināt zābakus, veikli rīkoties ar nazi, karoti un dakšiņām, pat vīnu dzert… visu tikpat labi kā čaklākais sulaini ar divām kājām un bez spalvām. Visiem zināms, ka Bifonam bija tāds pērtiķis, kas ilgi kalpoja viņam kā visuzticamākais un čaklākais sulainis.
   Tas, kas patlaban gulēja sasiets Granītpils lielajā istabā, bija īsts milzenis, sešas pēdas garš, apbrīnojami proporcionāli noaudzis, platām krūtīm, vidēja lieluma galvu, ieapaļu pauri, paprāvu degunu, apaudzis ar gludu, spīdīgu un mīkstu spalvu — vārdu sakot, vispilnīgākais antropomorfa tips. Viņa acis, drusku mazākas nekā cilvēkam, mirdzēja žirgti un gudri. Caur ūsām spīdēja balti zobi, bet zodu apklāja maza riekstu krāsas bārdiņa.
   — Glīts zeņķis! — Penkrofs nopriecājās. — Ja tikai mēs prastu viņu valodu, varētu aprunāties.
   — Un tas ir nopietni, kungs? — Nebs vaicāja.
   — Ņemsim viņu par kalpu?
   — Jā gan, Neb, — inženieris atbildēja smaidīdams.
   — Bet tāpēc nekļūsti greizsirdīgs!
   — Es ceru, no viņa mums iznāks veikls kalpotājs, — Herberts piezīmēja. — Liekas vēl jauns, tāpēc viegli būs viņu audzināt. Mums pat nevajadzēs izlietot spēku, lai piespiestu viņu paklausīt, ne arī izraut viņam ilkņus, kā tas parasti tiek darīts. Pats no sevis viņš pieķersies saimniekiem, kas pret viņu izturēsies laipni.
   — Mēs būsim laipni, — apliecināja Penkrofs, gluži aizmirsis savas nesenās dusmas pret šiem nelietīgajiem iebrucējiem.
   Un tad, piegājis tuvāk orangutanam, apvaicājās:
   — Nu, mīļo zēn! Kā labi klājas?
   Orangutans paklusi norūcās, likās, ne pārāk dusmīgi.
   — Mums taču nebūs nekas pretī pievienoties mazajai kolonijai? — jūrnieks jokoja tālāk. — Mums labprāt patiks kalpot Sairesam Smita kungam?
   Pērtiķis atbildēja ar vēl klusāku rēcienu.
   — Tikai mums nāksies gan kalpot vienīgi par vēderu.
   Vēl viens rēciens par atbildi.
   — Jā, viņa runa ir gan mazliet vienmuļa, — reportieris ieminējās.
   — Arī tas labi! — Penkrofs atsaucās. — Labākie kalpotāji parasti runā maz. Un par savu algu vispār nemēdz runāt! Klausieties, mīļo zēn! Sākumā mēs jums daudz nemaksāsim, bet vēlāk, ja būsim apmierināti ar jums, algu divkāršosim.
   Tādā kārtā mazā kolonija ieguva vēl vienu locekli, kuram vēlāk nācās pateikties par dažu labu pakalpojumu. Pārrunājot jaunā iemītnieka kristības, Penkrofs atminējās kādu citu pērtiķi, ko savā laikā bija pazinis, un ieteica nosaukt to par Jupiteru, bet saīsināti par Jupu.
   Tā meistars Jups bez kādām liekām ceremonijām kļuva par Granītpils līdztiesīgu iemītnieku.
 

   Kolonisti bij apguvuši savu mājokli, neizlietodami ve­cās notekas eju un tā aiztaupīdami sev smago mūrnieka darbu. Viņi bij laimīgi, ka taisni tajā acumirklī, kad gri­bēja sākt izlaušanu, pērtiķus pārņēma tikpat pēkšņas, cik neizskaidrojamas bailes, un viņi aizmuka no Granītpils. Vai gan šie kustoņi bij noj auduši, ka viņiem draud uz­brukums pavisam no citas puses? Tas bij gandrīz vienī­gais izskaidrojums viņu piepešai bēgšanai.
   Dienas beigas tika izlietotas, lai aiznestu nogalinātos pērtiķus uz mežu un apraktu tos. Pēc tam kolonisti ņēmās sakārtot istabās pērtiķu izmētātās mēbeles, jo lauzts te nebij nekas. Nebs aizkurināja krāsni un no atlikušā pār­tikas krājuma pagatavoja tādas vakariņas, ko visi iebau­dīja pamatīgi un ar lielu patiku.
   Arī Jups netika aizmirsts, viņš labprāt ēda ciedru riek­stus un dažādas saknes, ko viņam pasniedza krietni daudz. Rokas Penkrofs viņam bij atraisījis, bet kājas pagaidām atstāja tāpat sapīņātas tik ilgi, kamēr pērtiķis būs pilnīgi nomierinājies.
   Pirms gulētiešanas Sairess Smits ar saviem biedriem, ap galdu sasēduši, pārsprieda dažus steidzoši paveicamus plānus.
   Vissvarīgākais un steidzamākais bij tilts pār Pateicības upi, lai no Granītpils viegli būtu aizsniedzama salas dien­vidpuse. Tālāk — aploka ierīkošana mufloniem vai citiem tamlīdzīgiem kustoņiem, kurus cerēja sagūstīt, lai iegūtu no tiem vilnu.
   Redzams, abi šie projekti bij domāti apģērba vajadzībai, jo tā kļuva arvien spiedīgāka. Pa tiltu būtu viegli iespē­jams nokļūt līdz balonam, no kura dabūtu audeklu, bet ap­loks palīdzētu iegūt vilnu siltiem ziemas apģērbiem.
   Aploku Sairess Smits projektēja iekārtot pie paša Sar­kanā strauta avotiem, jo tur gremotāju kustoņiem būtu papilnam svaigas barības. Arī ceļš uz turieni "pāri Tālā skata augstienei bij jau puslīdz ierīkots, tā ka ar paro­cīgāk darinātiem ratiem būtu viegli iespējams nobraukt turp, ja tikai palaimētos sagūstīt aizjūgam noderīgus dzīv­niekus.
   Ja nevienam nebij nekādu iebildumu pret aploku tik tālu no Granītpils, tad par putnu dārzu gan Nebam bij savi ieskati, kurus viņš minēja biedriem. Taisnība, virtu­ves pārzinim putnu allaž vajadzēja pie rokas, tāpēc vis­labākā vieta dārzam bij tepat ezera krastā, līdzās vecajai notekai. Tur ūdensputni varētu mitināties tikpat labi kā pārējie, un pēdējā ceļojumā sagūstītais «tinamu» pāris noderētu mājputnu audzēšanas pirmajam mēģinājumam.
   Otrā dienā, trešajā novembrī, sākās tilta būves darbi. Neviens šajā svarīgajā uzdevumā nepalika dīkā. Zāģi, cirvji, kalti, āmuri tika sakrauti plecos, un, no jauna par namdariem pārvērtušies, kolonisti devās uz upes krastu.
   Ejot Penkrofam vēl ienāca prātā:
   —   Bet ja nu pa mūsu prombūtnes laiku meistars Jups iedomājas atkal uzvilkt augšā kāpnes, ko vakar viņš mums tik laipni pasniedza lejā?
   —   Nu, — Sairess Smits atbildēja, — piestiprināsim kāpņu lejas galu.
   To viņi izdarīja ar diviem smilktīs smagi ieguldinātiem akmeņiem. Tad pa Pateicības upes kreiso krastu kolonisti drīz vien nonāca līdz pirmajam līkumam.
   Tur viņi apstājās pārliecināties, vai tilts nebūtu ce­ļams šajā vietā. Izrādījās, ka tiešām tā.
   No šejienes līdz vakar atrastajam Balona līcim bij tikai trīsarpus jūdzes, te bij iespējams ierīkot labu braucamu ceļu, tā ka rastos ērta satiksme starp Granītpili un salas dienviddaļu.
   Sairess Smits tūliņ pastāstīja biedriem savu projektu, izdomā diezgan fantastisku, bet izpildījumā vienkāršu un pārdomātu, kuru viņš jau ilgāku laiku bij apsvēris. Viņam bij nodomā nodrošināt Tālā skata augstieni pret jebkādu četrkāju vai četrroču uzbrukumu. Tādā gadījumā Granīt­pils, «kamīns», putnu dārzs un visa pārējā Tālā skata izlietojamā daļa būtu pilnīgi droša pret dzīvnieku uzbru­kumiem. Plānu izpildīt nenācās grūti, tāpēc arī pārējie biedri piekrita inženiera nodomam.
   Augstiene no trijām pusēm bij aizsargāta ar dabiskiem un mākslīgiem šķēršļiem.
   Ziemeļrietumos atradās Granta ezers, sākot no vecās no­tekas līdz jaunizgrauztajai gultnei.
   Uz ziemeļiem no šīs gultnes līdz jūrai ceļu aizšķēršļoja jaunā straume, ko vajadzēja tikai padziļināt, lai tā tiktu kustoņiem nepārejama.
   Austrumu pusē, no Pateicības upes ietekas līdz strau­tam, dabiska robeža bij jūra.
   Dienvidu pusē atradās pati Pateicības upe līdz pirma­jam līkumam, kur bij nodomāts būvēt tiltu.
   Vēl palika augstienes rietumu puse starp upes līkumu un ezera dienvidu iekāri, apmēram jūdzi garumā pilnīgi pieejama katram garāmgājējam. Bet tur bij viegli iespē­jams izrakt pietiekoši dziļu un platu grāvi, pa kuru ezera ūdens ar kritumu notecētu Pateicības upē. Ezerā ūdens tad katrā ziņā mazliet pazeminātos, bet Sairess Smits par to daudz neraizējās, jo Sarkanā strauta pieteka pietiekoši papildinās šo zaudējumu.
   —    Tātad, — Sairess Smits noteica. — Tālā skata aug­stiene pārvērtīsies par īstu salu ar ūdeni visapkārt. Ar visu pārējo apgabalu to savienos tikai tilts pār Pateicības upi, divi jau uzceltie tiltiņi augšpus un lejpus ūdenskri­tumam un, beidzot, vēl tie divi, kurus celsim pār projektē­jamo grāvi un no Pateicības upes kreisā krasta. Ja visus šos tiltus būvēsim uzvelkamus, tad Tālā skata augstiene būs pasargāta pret visām nejaušībām.
   Lai savu projektu padarītu biedriem saprotamāku, Sai­ress Smits bij uzzīmējis Tālā skata augstienes plānu, tā ka vispārējā aina bij acu uzmetienā pārredzama. Visi vienprātīgi piekrita projektam, un Penkrofs, savu namdara cirvi vicinādams, iesaucās:
   —    Vispirms pie tilta būves!
   Tas arī bij vissteidzamākais darbs. Būvētāji vispirms izmeklēja kokus, nocirta, attīrīja no zariem, sazāģēja baļ­ķos un saskaldīja plankās. Tilta daļa Pateicības upes labajā krastā bij domāta nekustināma, turpretī kreisajā krastā ar svārstekļa palīdzību paceļama, tāpat kā parastie slūžu tilti.
   Viegli saprotams, ka, arī sirsnīgi veikts, tas bij liels un smags darbs, jo Pateicības upe te bij apmēram astoņdes­mit pēdu plata. Nācās konstruēt kaut ko līdzīgu pāļdzinim, lai sadzītu upē pāļus, kur šķērssijām atbalstīties, un izvei­dot divus posmus, lai tilts izturētu pēc iespējas lielāku smagumu.
   Par laimi, netrūka ne rīku koku apstrādāšanai, ne dzelzs to sastiprināšanai, ne prasmes tam cilvēkam, kurš izrādī­jās īsts speciālists šādos darbos, un, beidzot, viņa biedri, septiņu mēnešu vingrinājumos ieguvuši ievērojamu veik­lību, parādīja lielu centību. Jāsaka, Ģedeons Spilets te ne­būt nebij neveiklākais un sacentās ar pašu Penkrofu, kurš «šādu manīgumu nekad neesot gaidījis no vienkārša žur­nālista».
   Tilta būve pār Pateicības upi prasīja trīs nedēļas ārkār­tīgi nopietna darba. Strādnieki paēda turpat darba vietā un, tā kā laiks pieturējās jauks, tad atgriezās Granītpilī, tikai lai paēstu vakariņas un pārgulētu nakti.
   Jāpiezīmē, ka pa šo laiku meistars Jups pamazām diez­gan viegli pierada pie saviem jaunajiem kungiem, kurus allaž aplūkoja visai ziņkārīgām acīm. Tomēr Penkrofs aiz dibinātas uzmanības nepalaida to vēl pilnīgi savvaļā, no­gaidīdams, kamēr augstiene būs noslēgta ar nepārejamām robežām. Tops bij labs draugs ar Jupu un labprāt spē­lējās, bet tas allaž turējās ar pienācīgu cieņu.
   Divdesmitajā novembrī tilts bij gatavs. Kustīgā daļa ar svārstekļa palīdzību viegli cēlās augšup un bij uzvelkama bez liekām pūlēm. Starp tās pamatu krastā un stabiem, uz kuriem tā balstījās, kad šo daļu pacēla, palika divdesmit pēdu plata sprauga, pietiekoši liela, lai kustoņi netiktu tai pāri.
   Turpmākais uzdevums bij uzmeklēt gaisa kuģa apvalku, ko kolonisti gribēja pēc iespējas drīzāk nogādāt drošībā. Bet tādam nolūkam bij nepieciešams nobraukt ratus līdz Balona līcim, citiem vārdiem, izcirst ceļu cauri Tālo rie­tumu meža biezoknim. Tas atkal prasīja zināmu laiku. Tā­pēc Nebs ar Penkrofu devās izlūku gājienā uz līci un pār­liecinājās, ka noslēptais audekla gabals alā tāpat ir pil­nīgi neaiztikts. Tad tika nolemts pasāktos darbus Tālā skata augstienē turpināt bez pārtraukuma.
   Tas bij liels un smags darbs.
   —    Tas mums dos iespēju radīt vislabvēlīgākos apstāk­ļus mūsu putnu dārzam, — Penkrofs teica. — Nebūs jā­baidās ne no lapsu, ne citu plēsoņu apciemojumiem.
   —    Nemaz nerunājot par to, — Nebs papildināja, — ka varēsim uzrakt Tālā skata līdzenumu, lai kultivētu tur dažādus noderīgus savvaļas augus.
   —   Un sagatavot otro tīrumu mūsu labības sējail — jūr­nieks sajūsmā iesaucās.
   Patiešām — pirmais ar vienu vienīgu graudu apsētais tīrums, pateicoties Penkrofa rūpēm, bij padevies lieliski. Kā jau inženieris pareģoja, grauds sešos mēnešos bij at­tīstījis ceru ar desmit vārpām, katru ar astoņdesmit grau­diem, tātad pavisam astoņi simti graudu, turklāt sešos mēnešos; tas solīja katru gadu divas ražas.
   Atskaitot piecdesmit graudu, kuri bij jāuzglabā nepa­redzētam gadījumam, pārējie septiņi simti piecdesmit bij iesējami tikpat rūpīgi kā pirmais, vienīgais grauds.
   Uzrakto tīrumu visapkārt iežogoja ar stipru, augstu un augšup noasinātu sētu, lai četrkāji tik viegli nevarētu tikt tai pāri. No putniem to apsargāja vēja griežamas tarkšķu dzirnaviņas un Penkrofa izdomāti briesmīgi baidekļi. Sep­tiņi simti piecdesmit graudi tika ierušināti taisnās, rūpīgi izdzītās vadziņās — pārējo paveiks daba pati.
   Divdesmit pirmajā novembrī Sairess Smits sāka apzīmēt vietu gar augstienes rietumu robežu no Granta ezera dien­vidu līča līdz Pateicības upes izlokam, kur rokams grāvis. Virskārtā tur bij trīs pēdas bieza augsne, bet apakšā gra­nīts. Nu atkal bij jāražo nitroglicerīns, un tas deva paras­tos rezultātus. Nepilnās piecpadsmit dienās augstienes cie­tajā klintī bij iegrauts divas asis plats un sešas pēdas dziļš grāvis. Tāpat uzspridzināts tika ezera klinšainais krasts; no ezera ūdens sāka noplūst pa jaunu gultni, ko kolonisti nosauca par Glicerīna strautu, un tas izveidojās par Pa­teicības upes pieteku. Kā inženieris jau bij paredzējis, ezera līmenis pazeminājās, tomēr tikko manāmi. Beidzot, lai augstienes iežogojums būtu pilnīgi drošs, notekas kras­tus ievērojami paplašināja un vaļējo smilkti nocietināja ar divkāršu žogu.
   Decembra pirmajā pusē visi darbi bij galā. Tālā skata augstiene nepareiza piecstūra veidā un četras jūdzes ap­kārtmērā, no visām pusēm ūdens ierobežota, bij pilnīgi nodrošināta pret katru iebrukumu no ārienes.
   Visu decembra mēnesi laiks pieturējās stipri karsts. Bet, tā kā kolonisti negribēja atlikt savu nodomu realizēšanu un putnu dārzu ierīkot vajadzēja pēc iespējas ātrāk, viņi enerģiski turpināja darbu.
   Nevajadzēs vēl piebilst, ka pēc augstienes pilnīga iežo­gojuma arī meistars Jups tika palaists brīvībā. Viņš ne­šķīrās no saviem kungiem un neizrādīja nekādas tieksmes bēgt prom. Tas bij ļoti padevīgs kustonis, lai arī ārkār­tīgi spēcīgs un neredzēti izveicīgs. Cik viegli viņš pa kāp­nēm uzrāpās Granītpilī! Neviens šajā ziņā nespēja ar viņu sacensties. Viņu jau varēja izmantot kā palīgu daž­dažādos darbos: viņš nesa baļķus un ar rateļiem vilka saspridzināto akmeņu šķautnes no Glicerīna strauta gul­tnes.
   — Mūrnieks viņš vēl nav, bet īsts pērtiķis gan, — Her­berts jokodamies teica, zīmēdams uz to, ka mūrnieki savus mācekļus parasti sauc par «pērtiķiem». Un lai nu kur, bet te šis nosaukums bij īstā vietā.
   Putnu dārzam tika izmeklēts ap divi simti jardu liels laukums ezera dienvidaustrumu krastā. To iežogoja ar pīteņa sētu un ierīkoja pajumtes dažādām sugām. Tās bij vairākās nodaļās sadalītas žagaru būdas, kas tikai gaidīja savus iemītniekus.
   Pirmais tur tika nometināts «tinamu» pāris, kuram drīz vien pieradās kupla saime. Tai pievienojās kāds pusducis pīļu turpat no ezera apkaimes. Dažas no tām bij ķīniešu sugas, kurām spārni vēdekļa veidā ua kuras ar savu krāšņo spalvu tērpu atgādināja zelta fazānus. Pēc dažām dienām Herbertam izdevās sagūstīt pāri vistu pasugas alektorus ar garām, skaisti izliektām astēm; viņi drīz vien pierada jaunajos apstākļos. Vēlāk paši labprātīgi pievie­nojās ezera krastmalas pastāvīgie apdzīvotāji pelikāni, zivju dzeņi un ūdensvistas; gāgādami, kladzinādami, ķērk­dami tie visi pierada pie cilvēkiem un pietiekoši savairo­jās, tā nodrošinādami kolonistiem iztiku.
   Lai pilnīgi pabeigtu savu projektu, Sairess Smits kādā putnu dārza stūrī ierīkoja baložu būdu. Tur novietoja kādu duci baložu, kas mājoja augstienes klinšu dobumos. Šie putni katru vakaru labprāt atgriezās jaunierādītajā mā­joklī un bij daudz vieglāk pieradināmi nekā citas viņu pasugas, kuras atzina tikai savvaļas dzīvi pilnīgā brīvībā.
   Beidzot bij pienācis laiks izlietot balona audeklu veļas pagatavošanai, jo saglabāt to šajā pašā veidā un aizlidot tajā pāri bezgalīgajam okeānam varēja mēģināt tikai ga­lējā izmisumā, un Sairess Smits, būdams praktiska saprāta cilvēks, par to nemaz nedomāja.
   Balona apvalks tātad bij jānogādā Granītpilī, un tāpēc kolonisti ņēmās savus ratus pataisīt ērtākus un vieglākus. Pajūgs nu viņiem būtu, bet kur ņemt dzinēju vai vilcēju spēku? Vai tiešām salā nav sastopami arī braukšanai no­derīgi kustoņi, kurus varētu izlietot zirgu, ēzeļu, vēršu vai govju vietā? Tas jānoskaidro.
   —    Bez šaubām, — Penkrofs teica, — kaut kāds vilcēja lops mums būtu visai noderīgs, kamēr Sairesa kungam pa­tiks pagatavot tvaika ratus vai lokomotīvi, jo tas ir tikpat kā droši, ka reiz mums būs dzelzceļš no Granītpils uz Ba­lona līci ar atzari uz Franklina kalnu!
   Un krietnais jūrnieks pie tam bij pilnīgi pārliecināts par to, ko teica. Ko visu nespēj fantāzija, ja tā balstās uz ticību! Bet pagaidām svarīgākais bij kāds vienkāršs no­derīgs četrkājis, un, tā kā liktenis Penkrofam allaž bijis novēlīgs, tas arī tagad nekavējās ar savu palīdzību.
   Kādu dienu, divdesmit trešajā decembrī, kolonisti pie­peši izdzirda Nebu kliedzam un Topu nikni rejam. Do­mādami atkal kādu bīstamu uzbrukumu, viņi traucās laukā no «kamīna», kur patlaban strādāja.
   Un ko viņi ieraudzīja? Divus slaidi noaugušus kustoņus, kuri pa neuzvilktiem tiltiem bij nokļuvuši Tālā skata ap­lokā. Divus zirgus vai ēzeļus, tēviņu un mātīti, vingriem locekļiem, dzeltenu spalvu, baltu asti un kājām, melni svītrotu galvu, kaklu un rumpi. Tie mierīgi tuvojās, neiz­rādīdami nekādu nemieru un žirgtām acīm uzlūkodami cilvēkus, kuros vēl nepazina savus nākamos kungus.
   —   Tie ir onagri! — Herberts iesaucās. — Kaut kas vi­dējs starp zebru un kvagu!
   —   Kāpēc gan viņus nesauc par ēzeļiem? — Nebs vai­cāja.
   —   Tāpēc, ka viņiem nav garu ausu un augums vispār ir graciozāks.
   —    Ēzeļi vai zirgi, — Penkrofs prātoja, — man tas vien­alga. Te ir tas dzinējspēks, kā Smita kungs saka, tāpēc jāņem tikai ciet.
   Lai nesatrauktu kustoņus, jūrnieks paslepšus aizlīda līdz Glicerīna strauta tiltiņam un uzvilka to augšā. Onagri bij gūstā.
   Bet vai nu tūliņ ar varu ņemt viņus ciet un mēģināt dresēt? Nē. Kolonisti nolēma ļaut viņiem pāra dienu pa­dzīvot tāpat savvaļā augstienē, kur zāles bij bagātīgi, un pa to laiku inženieris nodomāja uzbūvēt viņiem nakts pa­tvērumam ērtu kūti.
   Tā šis krāšņo kustoņu pāris pagaidām tika pamests pil­nīgā brīvē, un kolonisti sargājās pat tam tuvoties un velti izbiedēt. Protams, onagri, lielāka plašuma un dziļu mežu pieraduši, vairākkārt mēģināja izkļūt no šaurā apžogo- juma. Viņi skraidīja gar nepārejamo šķērsli — ūdens joslu, skaļi un spalgi nozviedzās, pēc tam rikšoja pa zāli, tad aprimuši stundām^ ilgi lūkojās lielajā mežā, no kura nu bij šķirti uz visiem laikiem!
   Pa to laiku kolonisti no sīkstām augu šķiedrām pagata­voja visus nepieciešamos aizjūga piederumus, un dažas dienas pēc onagru sagūstīšanas rati bij gatavi braukšanai, tāpat ceļš vai, labāk sakot, stiga cauri Tālo rietumu mežam no Pateicības upes līkuma līdz pat Balona līcim. Ta­gad varēja mēģināt braucienu, un tas notika decembra beigās.
   Penkrofs kustoņus jau pamazām bij pieradinājis ēst no saujas, tā ka saņemt tos nenācās grūti. Bet, pirmo reizi iejūgti, onagri sāka trakot, un nebij viegli tos savaldīt. Tomēr galu galā tie padevās cilvēka varai, jo nav tik me­žonīgi kā zebras un bieži tiek braukšanai izlietoti Dien- vidāfrikas kalnājos un pat Eiropas mērenā klimata ap­vidos.
   Penkrofs savus zirgus vadīja pie galvas, bet pārējie kolonisti sakāpa ratos. Tā viņi brauca uz Balona ostu. Ne­būs vēl jāsaka, ka pa steigā ierīkoto ceļu viņi tika pietie­koši kratīti, tomēr pajūgs izturēja, un tās pašas dienas vakarā kolonisti jau krāva vezumā aerostata apvalku un visus pārējos piederumus.
   Ap astoņiem vakarā vezums, pārbraucis pāri Pateicības upes tiltam, nogriezās lejup pa kreiso krastu un apstājās jūrmalā. Onagrus izjūdza un aizveda kūtī. Pirms iemigša­nas Penkrofs apmierināts nopūtās tik skaļi, ka atbalss no­šalca visattālākajās Granītpils telpās.

   Janvāra pirmā nedēļa tika izmantota kolonijai nepiecie­šamās veļas pagatavošanai. Kastē atrastās adatas čakli ņirbēja rupjajos pirkstos, un, var sacīt, ja šuvums arī ne­bij diez cik smalks, tad tomēr pietiekoši stiprs.
   Diegu nebij trūkums, sevišķi tāpēc, ka Sairesam Smitam ienāca prātā izlietot tos, ar kuriem bij sašūti aerostata audekla atsevišķie gabali. Ģedeons Spilets un Herberts ar apbrīnojamu pacietību citu pēc citas atārdīja garās audekla strēmeles, Penkrofs kategoriski bij atteicies no šī garlaicīgā, nogurdinošā un uzbudinošā darba. Turpre­tim šūšanā viņam nebij līdzcenša, jo visiem ir zināms, ka matroži šūšanā palaikam nepārspējami meistari.
   Balona apvalka saeļļoto audeklu iztīrīja ar sodu un potašu, ko dabūja no sadedzinātu augu pelniem; atbrīvots no eļļas un lakas, audekls kļuva atkal pilnīgi mīksts un pakļāvīgs. Pēc tam to saulē izbalināja un patiešām dabūja žilbinoši baltu.
   Tā tika pagatavoti vairāki duči kreklu un zeķu — pro­tams, ne adītu, bet tāpat vien šūtu. Ar kādu sajūsmu ko­lonisti atkal reiz uzvilka tīru veļu, protams, diezgan rupju, bet viņu ādai tas neko nekaitēja. Ar kādu tīksmi viņi ap­gulās uz baltiem palagiem, ar kuriem viņu guļas vietu cisas Granītpilī nu pārvērtās par īstām gultām!
   Ap to pašu laiku viņi pagatavoja arī roņādas apavus, kuri nu stājās no Amerikas atvesto zābaku un kurpju vietā. Var sacīt, ka jaunie apavi iznāca pietiekoši plati un gari un nekad negrauza gājējiem kājas.
   Ar 1866. gada sākumu iestājās nepārtraukts karstums, tomēr medības meža koku paēnā nevienu dienu netika pārtrauktas. Mežs vārda pilnā ziņā ņudzēja no agutiem, kabijām, ķenguriem un dažādiem citiem spalvotiem un spārnotiem kustoņiem; Ģedeons Spilets un Herberts bij pārāk labi šāvēji, lai kaut vienu šautenes lādiņu aizlaistu velti zudumā.
   Sairess Smits viņiem allaž piekodināja pēc iespējas taui pīt munīciju un pats centās kaut ko izgudrot, lai atvietotu kastē atrasto pulveri un skrotis, ko gribēja pataupīt nā­kotnei, jo neviens nevarēja pateikt, kur liktenis viņu un viņa biedrus aizmetīs, kad viņi kādu dienu atstās šo savu salu! -Bij jādomā par dažādām nezināmām vajadzībām, jā­pietaupa munīcija un jārauga patērētās vietā pagādāt jaunu, vieglāk pagatavojamu.
   Ar visrūpīgāko meklēšanu Sairess Smits salā nebij at­radis svinu, tāpēc tā vietā viņš diezgan veiksmīgi sasmal­cināja dzelzi. Sie dzelzs graudi gan nebij smagi kā svina skrotis, tāpēc taisāmi rupjāki un mazākā skaitā katram lādiņam, bet šāvēju izveicība atsvēra šo trūkumu. Arī pul­veri Sairess Smits varētu pagatavot, jo viņa rīcībā bij salpetris, sērs un ogles; tomēr tas prasītu ārkārtīgas pūles, un bez speciālas ierīces labs pulveris nav dabūjams.
   Tāpēc Sairess Smits nolēma labāk ražot piroksilīnu, ci­tiem vārdiem, sprāgstošu kokvilnas pulveri, kuram kok­vilna pati nav nepieciešama, tāpēc ka to labi var atvietot ar celulozi. Celuloze patiesībā ir tikai vienkārša augu šķiedru viela, gandrīz vai tīrā veidā atrodama ne vien kokvilnā, bet arī kaņepājos, linos, papīrā, vecās lupatās, plūškoka serdē utt. Plūškoku ap Sarkanā strauta ieteku bij daudz. Kolonisti šā auga sēklas jau līdz šim izlietoja kafijas pupiņu vietā.
   Tā kā plūškoka serde ir tas pats, kas celuloze, tad va­jadzēja tikai savākt to un pievienot tai vēl kūpošo slāpekļ­skābi. Sairesam Smitam pietiekošā daudzumā bij sērskābe, ar kuras palīdzību viegli iespējams iegūt slāpekļskābi no dabiskā veidā še bagātīgi atrodama salpetra.
   Inženieris nolēma pagatavot piroksilīnu, lai gan zināja labi, ka tam piemīt arī daudz trūkumu: neprecīzā iedar­bība, straujā aizdegšanās spēja jau simt septiņdesmit grādu karstumā, kamēr pulveris uzliesmo tikai divi simti četrdesmit grādu karstumā, un pārāk spējā aizdegšanās stipri bojā arī šaujamo ieroci. Toties piroksilīnam ir savas labās īpašības: tas miklumā nebojājas, mazāk piesērē šau­tenes stobru, un tā sprādziena spēks ir četrreiz lielāks nekā parastajam pulverim.
   Piroksilīna pagatavošanai pietiek celulozi uz ceturtdaļ­stundu iemērkt kūpošā slāpekļskābē, tad izskalot skaidrā ūdenī un izžāvēt. Katram redzams, ka šis darbs visai vien­kāršs.
   Sairesa Smita rīcībā bij tikai vienkāršā slāpekļskābe, nevis kūpošā jeb monohidrāta, kura miklā gaisa atdala balsnējus tvaikus. Bet, piejaucis parastai slāpekļskābei zi­nāmu daudzumu koncentrētas sērskābes, proti: trīs pret pieci, viņš tāpat dabūja nepieciešamo vielu. Un drīz vien salas medniekiem bij pietiekošs daudzums labi pagatavo­tas sprāgstvielas, kas, uzmanīgi izlietota, deva spīdošus rezultātus.
   Ap to pašu laiku kolonisti bij uzplēsuši apmēram trīs akrus Tālā skata augstienē, bet pārējo laukumu atstājuši zālienā onagru ganībai. Vairākkārt viņi devās ceļojumā uz Jakamaru un Tālo rietumu mežiem un pārnesa no tu­rienes veselu savvaļas augu izlasi — kreses, spinātus, rut­kus un bietes —, kas saprātīgā kopšanā drīz vien pārvei­dosies un novērsīs slāpekli saturošas pārtikas trūkumu, no kā Linkolna salas iedzīvotāji līdz šim cieta. Tāpat viņi pārgādāja mājās lielu krājumu malkas un ogu. Visos šajos braucienos arī ceļš uzlabojās, jo nelīdzenais klinšājs no ratu riteņiem pamazām kļuva gludāks.
   Trusīšu audzētava joprojām piegādāja Granītpils iemīt­niekiem pienācīgo devu. Tā kā audzētava atradās pietie­koši tālu no Glicerīna strauta, tās apdzīvotājiem nebij iespējams nokļūt Tālā skata nošķirtajā daļā, kas bij no­lemta pārnesto jauno augu kultivēšanai. Klinšainā sēklī ierīkotā austeru audzētava tāpat apgādāja lieliskus glie­mežus. Bagātīgus zvejas lomus kolonisti ievāca ezerā un Pateicības upē, jo Penkrofs bij izlicis makšķeres, pie ku­rām allaž kodās skaistas foreles un vēl kāda ļoti garšīga zivs sudrabotā krāsā ar sīkiem dzeltenējiem plankumiem. Tā, kulināro rūpju aizņemts, Nebs pēc patikas varēja mai­nīt savu ēdienu karti. Tikdi maizes vien vēl kolonistiem trūka, un, kā jau teikts, šis trūkums bij visai sāpīgi sa­jūtams.
   Pa starpām salinieki sarīkoja arī medības uz jūras bru­ņurupučiem, kuri bieži vien apciemoja Žokļu iekāres krastmalu. Smilkšainā nomaļa te bij izgrauzta maziem iedo­bumiem, un tajos varēja atrast rupuču olas, pilnīgi apaļā formā, ar baltu un cietu čaumalu. Šo olu baltums pretēji putnu olbaltumam nesarecē. Pati saule izperināja šīs olas, un netrūka te viņu nekad, jo viens pats bruņurupucis gadā izdēj ap divi simti piecdesmit gabalu.
   — Te jau ir īsts olu lauks 1 — Ģedeons Spilets ieminē­jās. — Mums atliek tikai tās ievākt.
   Tomēr kolonisti neapmierinājās ar produktu ievākšanu vien, bet sarīkoja medības arī uz pašiem ražotājiem un aizstiepa Granītpili vairākus dučus šo ēdienam visai no­derīgo rāpuļu. Rupuču gaļas zupa ar smaršzāļu vircojumu katrreiz sagādāja pavāram Nebam pelnītas uzslavas.
   So jāpiemin vēl viens laimīgs apstāklis, kura dēļ kolo­nistiem bij iespējams ievērojami papildināt savus pārtikas krājumus ziemai. No jūras Pateicības upē bariem sāka nākt laši un aizpeldēja vairākas jūdzes pret straumi. Ap šo laiku lašu mātītes tēviņiem pa priekšu meklēja izde­vīgu vietu ikru laišanai un sacēla lielu traci saldajā ūdenī. Ap tūkstoti šo zivju iepeldēja upē, un pietika ierīkot kādu aizžogojumu, lai lielāko daļu no tām te aizturētu. Vairā­kus simtus kolonisti sagūstīja un iesālīja ziemas krāju­mam, kad upe aizsals un zveja vairs nebūs iespējama.
   Ap to pašu laiku saprātīgais Jups tika paaugstināts par sulaini. Viņu ietērpa kamzolī un īsās biksēs, bet priekšā aizsēja balta audekla skoteli ar divām kabatām; it sevišķi laimīgs viņš bij par kabatām, pastāvīgi staigāja, rokas tajās sabāzis, un necieta, ja kāds pa tām rakņājās. Nebs brīnišķi bij pieradinājis veiklo orangutanu; var teikt, ka nēģeris un pērtiķis sapratās pilnīgi un pat sarunājās savā starpā. Jupam pret Nebu bij dabiska simpātija, un tas viņam atmaksāja ar to pašu. Ja negadījās cits darbs — vai nu ratu vilkšana, vai rāpšanās kāda koka galotnē, — Jups visu laiku pavadīja virtuvē un pūlējās pilnīgi atdarināt Nebu. Skolotājs, starp citu, arī izrādīja lielu pacietību, pat dedzību izglītošanas darbā, bet skolnieks izlietoja visu savu saprātu, lai piesavinātos skolotāja sniegtās zināšanas.
   Kā lai iztēlo Granītpils iemītnieku tīkamo pārsteigumu, kad kādu dienu meistars Jups pilnīgi negaidīti ar dvieli uz rokas ieradās viņus apkalpot pie galda. Uzmanīgs un veikls viņš pārmainīja šķīvjus, ienesa ēdiena bļodas un ielēja dzeramo ar tādu nopietnību, ka kolonistiem gribot negribot bij jāsmejas, bet Penkrofs jūsmoja.
   —    Jup, zupu!
   —    Jup, vēl drusku aguta cepeša!
   —    Jup, pasniedz man šķīvi!
   —    Jup! Bravo, Jup! Lieliski, Jup!
   Tādi saucieni jaucās cits par citu. Un Jups nesamulsis paklausīja visiem, savu gudro galvu izslējis, izpildīja katru pavēli, tā ka Penkrofs, atcerēdamies pie pirmās sa­stapšanās pa jokam doto solījumu, teica sulainim:
   —    Patiešām, Jup, tagad jums pienākas divkārša alga!
   Nebūs vēl jāpiebilst, ka orangutans bij pilnīgi pieradis Granītpilī un bieži vien pavadīja savus kungus meža gā­jienos, neizrādīdams ne mazākās tieksmes aizbēgt. Vaja­dzēja redzēt, kā viņš tad varonīgi soļoja ar Penkrofa pa­gatavotu niedres nūju it kā ar šauteni pār plecu! Ja ieva- jadzējās kādu augli no koka galotnes dabūt lejā, viņš acumirklī bij augšā. Ja ratu ritenis kādreiz iespraucās plaisā, Jups ar vienu pleca piespiedienu to atkal izcēla uz ceļa.
   — Varens puisis! — apbrīnoja viņu Penkrofs. — Ja vi­ņam bijis tikpat daudz dusmu kā spēka, nezin ko mēs ar viņu iesāktu.
   Uz janvāra beigām kolonisti uzsāka lielus darbus salas vidienā. Sarkanā strauta iztekas tuvumā, Franklina kalna pakājē, bij nodomāts ierīkot aploku gremotājiem kusto­ņiem, galvenā kārtā mufloniem, lai sagādātu vilnu ziemas apģērbam; šos dzīvniekus turēt Granītpils tuvumā bij ne­ērti.
   Katru rītu kolonisti vai nu visi kopā, vai biežāk Sairess Smits, Herberts un Penkrofs devās ceļā uz strauta avo­tiem. Tas bij tīrais izpriecas brauciens piecu jūdžu attā­lumā onagru vilktos ratos zem koku lapotņa zaļajiem spraišļiem pa jaunierīkoto ceļu, ko nosauca par Aploka ceļu.
   Tur kalna dienvidu nogāzē bij apzīmēts plašs apgabals. Zālājs ar atsevišķiem koku puduriem un kalna pakājes izcilni kā dabisku žogu vienā pusē. Maza urdziņa no šīs pašas kalna nogāzes pļavai šķērsām pāri tecēja uz Sarkano strautu. Zāle te bij svaiga, un izklaidu koku puduri ne­kavēja vējam brīvi pārstaigāt visu klajumu. Nācās tikai zālienai apkārt loka veidā aptaisīt sētu — pietiekoši aug­stu, lai kustoņi nelēktu pāri, un tā, lai abi sētas gali pie­slietos izciļņa valnim. Sāds aploks likās pietiekošs, lai izmitinātu kādu simtu liellopu, muflonu vai kalnu kazu, tāpat arī viņu mazuļus, kuri ar laiku pierastos klāt.
   Inženieris vispirms apzīmēja aploka robežas, un tad va­rēja stāties pie sētas taisīšanai nepieciešamo koku cirša­nas. Bet, tā kā, ceļu ierīkojot, jau bij nācies nocirst diez­gan daudz koku, tad tos vispirms atveda un saraka zemē par stipriem atbalsta stabiem.
   Sētas priekšpusē atstāja paprāvu eju, ko noslēdza ar ozola planku divpusu vārtiem, ārpusē tos nostiprinot ar diviem baļķiem.
   Jups visu laiku pavadīja virtuvē
   Aploka ierīkošanai pagāja veselas trīs nedēļas, jo bez žoga inženieris vēl uzcēla stipru planku nojumes, kur gremotājiem negaisā patverties. Turklāt viss šis ierīko­jums bij ceļams īsti stiprs, jo mufloni ir ļoti strauji kus­toņi un bij jābaidās no viņu pirmā izlaušanās mēģinājuma. Sētā cieši sastatāmie mieti ar noasinātiem un apdedzinā­tiem galiem tika piestiprināti ar tapām pie šķērsbaļķiem un drošības dēļ vēl zināmā atstatumā atbalstīti.
   Kad aploks bij gatavs, kolonisti sarīkoja lielas medības Franklina kalna piekājē, tajā apvidū, kur gremotāji kus­toņi visbiežāk uzturējās. Tas notika septītajā februārī, pašā vasaras laikā, piedaloties visiem Granītpils iemītnie­kiem. Abi jau visai paklausīgie onagri, Ģedeona Spileta un Herberta vadīti, šajā pasākumā izrādījās ārkārtīgi no­derīgi.
   Galvenais uzdevums bij ielenkt muflonus un pamazām savilkt loku ap tiem arvien šaurāku. Sairess Smits, Pen­krofs, Nebs un Jups novietojās dažādās vietās, kamēr pā­rējie divi onagru mugurā un Topa pavadībā aulekšoja pusjūdzi platā lokā kā ap aploku.
   Muflonu šajā salas daļā bij daudz. Šie skaistie kustoņi bij aļņu augumā, ar stipriem ragiem un garu, pelēksnēju vilnu un līdzinājās ārgaļiem.
   Medību diena bij ārkārtīgi nogurdinoša. Kāda skraidī­šana uz priekšu un atpakaļ, krustām šķērsām, kas par klaigāšanu! No simta ielenkto kustoņu vairāk nekā divas trešdaļas iemuka atpakaļ mežā. Tomēr beigu beigās kādi trīsdesmit mufloni un kāds ducis kalnu kazu pamazām tika aizdzītas pie vaļā pamestajiem vārtiem, glābdamies spruka pa tiem iekšā un atradās gūstā.
   Tā galu galā iznākums bij apmierinošs, kolonisti neva­rēja žēloties. Lielākā daļa muflonu bij mātītes, kurām drīz vien vajadzēja atnesties. Skaidri bij redzams, ka pulciņš tuvākajā nākotnē pavairosies un ka te ne tikai vilna būs iegūstama, bet arī siltas ādas kažokiem.
   Tajā vakarā mednieki pavisam nomocījušies atgriezās Granītpilī. Tas viņus tomēr neatturēja rītu doties uz ap­loku un aplūkot, kā tur izskatās. Protams, cietumnieki bij izmēģinājuši apgāzt žogu, bet pēc veltām pūlēm jau no­mierinājušies.
   Visu februāra mēnesi neatgadījās neviens sevišķs noti­kums. Ikdienas darbi turpinājās metodiski. Izlaboti tika ceļi uz aploku un Balona līci un iesākts trešais — no Pa- teiclbas upes tilta uz salas rietumu krastu. Linkolna salas neizpētītā daļa vēl allaž bij Čūskas pussalas mežāji, kur mājoja plēsīgie zvēri, ko Ģedeons Spilets cerēja drīzā laikā iznīcināt.
   Iekams iestājās auksts laiks, vislielākās rūpes bij par Tālā skata augstienē pārstādītajiem savvaļas augiem. Her­berts ne no viena gājiena neatgriezās mājās bez dažiem jauniem noderīgiem stādiem. Vienu dienu viņš pārnesa mājās cigoriņiem līdzīgu augu stādus, no kuru sēklām va­rēja izspiest lielisku eļļu; otru dienu — skābenes, kas lie­tojamas kā labs ārstniecības līdzeklis pret cingu. Un tad dažus neatsverami vērtīgus kartupeļus, kas visos laikos kultivēti Dienvidamerikā un patlaban pazīstami vairāk nekā simts atsevišķās pasugās. Labi apstrādātā, apkoptā un apūdeņotā, mazos gabaliņos iedalītā sakņu dārzā tagad jau auga sarkanie kartupeļi, salāti, skābenes, rutki, bietes un citi krustzieži. Zeme šajā augstienes daļā bij sevišķi auglīga, tāpēc varēja gaidīt bagātīgu ražu.
   Arī dažāda dzeramā kolonistiem netrūka, atskaitot vīnu, bet arī par to nebij daudz ko sūroties. Osvegas tējai un pūķakoka sakņu noraudzētajam dzērienam Sairess Smits vēl pievienoja īstu alu. No raudzēta melnās dižegles jauno asnu novārījuma viņš pagatavoja patīkamu un ārkārtīgi veselīgu dzērienu, ko angloamerikāņi sauc par egļu alu.
   Uz rudens pusi kolonistu putnu dārzā vēl pieradās klāt skaists lielo sīgu pāris ar mēteļveidīgu apspalvojumu, du­cis platknābju ar gaļīgiem piedēkļiem knābju malās un bez tam krāšņi gaiļi ar melnu seksti, bārdiņu un spalvām, līdzīgi Mozambikas gaiļiem; viņi kā dižodamies staigāja gar dīķmalu.
   Pateicoties kolonistu enerģijai un saprātam, viss labi veicās. Bez šaubām, liktenis bij viņiem labvēlīgs, tomēr, paturēdami prātā augsto mācību, viņi vispirms lūkoja visu sasniegt pašu spēkiem.
   Karstos vasaras dienas vakaros, kad no jūras sāka cel­ties viegla dvesma, pēc pabeigta darba viņi parasti ap­sēdās zem verandai līdzīgas klints nokares, ko Nebs bij apaudzējis ar vīteņa stādiem. Tur viņi sarunājās, pamācī­dami cits citu, pārspriezdami nākotnes plānus; jūrnieka parupjais, labsirdīgais humors tad nemitīgi uzjautrināja mazo sabiedrību, kurā nekad netrūka vispilnīgākās saskaņas,
   Runāja arī par dzimteni, par mīļo, lielo Ameriku. Diezin kā noris pilsoņu karš? Nekādā ziņā tas nevarētu ieilgt garumā. Bez šaubām, Ričmonda jau kritusi ģenerāļa Granta rokās. Konfederātu galvaspilsētas ieņemšana būs šīs šausmīgās cīņas beigu cēliens. Jādomā, tagad Ziemeļu taisnā lieta jau uzvarējusi. Ak, kaut jel viena avīze no­kļuvusi pie Linkolna salā izmestajiem! Jau vienpadsmit mēneši, kopš viņi pazaudējuši pēdējos sakarus ar pārējo pasauli, un drīz vien, proti, divdesmit ceturtajā martā, ap­ritēs gads, kad balons izmeta viņus šajā svešajā malā. Viņi bij un palika tikai nabaga avāriju cietušie, pat nezinādami, vai izdosies pasargāt savu kailo dzīvību cīņā ar bargiem dabas spēkiem. Tomēr, pateicoties sava vadoņa gudrībai un pašu saprātam un enerģijai, viņi te nu bij īsti kolonisti, apbruņoti ar ieročiem, darbarīkiem un instrumentiem; viņi pieradināja sev derīgus kustoņus, pārveidoja salas augus un minerālus, vārdu sakot, visus trīs galvenos dabas ele­mentus!
   Jā! Tā viņi bieži pārrunāja visas šīs lietas un kombinēja dažādus nākotnes plānus.
   Sairess Smits palaikam pats runāja maz, bet vairāk tikai klusu klausījās savos biedros. Reizēm viņš pasmaidīja par kādu Herberta prātojumu vai Penkrofa asprātību, bet vienmēr un allaž domāja par šīm neizskaidrojamām parā­dībām, par dīvaino mīklu, kuras noslēpumu vēl nespēja uzminēt.

   Marta pirmajā nedēļā laiks mainījās. Pašā sākumā bij pilns mēness un karstums ārkārtīgs. Bij manāms, ka gaiss elektrības piesūcies un jābaidās īsāka vai garāka negaisa perioda.
   Un patiešām — jau otrajā martā nodārdēja ārkārtīgi spēcīgs pērkona grāviens. Vējš pūta no austrumiem, krusa sāka kapāt Granītpils priekšpusi gluži kā kartečas lādiņi. Nācās cieši noslēgt durvis un logus, lai negaiss nepārplū- dinātu visas telpas.
   Lūkodamies šajā krusas gāzē, kur sprēgāja graudi ba­loža olas lielumā, Penkrofs domāja tikai vienu domu — par savu labības lauku, kas tagad bij nopietnās briesmās.
   Un tad viņš metās laukā, tieši prom uz savu druvu, kur vārpas jau sāka pacelt zaļās galviņas. Viņam bij līdzi audekla gabals, ar to viņš apsedza druvu. Pēc pāra acu­mirkļiem Penkrofs jau bij galā. Krusa sāpīgi kapāja viņu, bet viņš nežēlojās.
   Šis nejaukais laiks ilga astoņas dienas, un visu laiku pērkons nemitējās graut debess dzīlēs. Pēc diviem spējiem grāvieniem kaut kur tālē pie apvāršņa vienmēr vēl dobji dunēja; tad negaiss atsāka atkal pilnām brāzmām. Zibeņi nemitīgi svītroja debesis un trāpīja vairākus kokus salā, starp tiem arī milzeņa priedi mežmalā netālu no ezera. Divas trīs reizes elektriskā dzirkstele ķēra arī jūrmalas smilktāju, pārkausēdama smilkti par stiklu. Atrazdams šos fulgurītus[12], inženieris tūliņ iedomāja, ka varbūt iespējams pagatavot pietiekoši biezu stiklu logiem, kas aizsargātu pret vēju, lietu un krusu.
   Tā kā laukā kolonistiem patlaban steidzamu darbu ne­bij, viņi izmantoja nejauko laiku mājas darbiem Granīt­pilī, kuras iekšējā iekārta ar katru dienu tika uzlabota un papildināta. Inženieris ierīkoja virpu un sāka virpot da­žādus virtuvei un apģērbam nepieciešamus piederumus, starp citu, arī pogas, kuru trūkums līdz šim bij stipri sa­jūtams. Ieročiem, kuri allaž tika turēti vislabākajā kār­tībā, ierīkoja īpašu statni, tāpat plaukti un skapji bij pil­nīgi apmierinoši. Granītpilī zāģēja, ēvelēja, trina un virpoja; pa visu nejauko laiku pērkona dārdieniem pretim no turienes skanēja darbarīku šķindoņa un virpu dūkšana.
   Meistars Jups arī netika aizmirsts; viņam tagad galve­najai pārtikas noliktavai līdzās bij ierādīta atsevišķa istaba ar pieklājīgi ierīkotu gultu, un viņš jutās tur lieliski.
   —    Ar šo brašo Jupu, — Penkrofs bieži nopriecājās,
   —    nekad negadās nekādi pārpratumi un strīdi. Kas par lielisku apkalpotāju, Neb, kas par apkalpotāju!
   —   Mans audzēknis, — Nebs atbildēja, — drīz vien būs man pavisam līdzīgs!
   —    Pārāks par tevi! — jūrnieks attrauca smiedamies.
   —  Tāpēc ka tu, Neb, runā, bet viņš ne! ,
   Nebūs vēl jāpiebilst, ka Jups nu bij pilnīgi iemanījies visos mājas darbos. Viņš prata izpurināt drēbes, cept gaļu uz iesma, slaucīt istabas, apkalpot pie galda, malku sa­kraut grēdā, un — par to Penkrofs visvairāk' jūsmoja — nekad viņš neaizgāja gulēt, iekams nebij atsedzis cienīja­mam jūrniekam gultu.
   Visi kolonijas locekļi, tikpat divroči kā četrroči, bij pilnīgi veseli. Dzīvodami šajā tīrajā gaisā un veselīgā mērena klimata apvidū, strādādami tiklab ar galvu, kā ar rokām, viņi nevarēja pat iedomāties, ka slimība viņus kādreiz varētu apdraudēt.
   Tāpēc visi sajutās lieliski. Herberts viena gada laikā bij izaudzis par veselām divām collām. Seja viņam izvei­dojās vīrišķīgāka, un nepārprotami bij redzams, ka no­brieda fiziski un morāli spēcīgs cilvēks. Viņš izmantoja mācībām katru no smaga darba brīvu brīdi, lasīja kastē atrastās praktiska satura grāmatas, kuru izvēli nosacīja paši tagadējie apstākļi, bez tam inženieris zinātnes jautā­jumos un reportieris valodās bij viņa labprātīgie sko­lotāji.
   Inženierim bij nodomā iemācīt Herbertam visu to, ko viņš zināja pats, ar piemēriem rādīt tikpat daudz, kā vār­diem varēja pasacīt, un Herberts plaši un labprāt izlietoja sava skolotāja mācības.
   <'Kad es nomiršu,» Sairess Smits nodomāja, «viņš būs man par vietnieku!»
   Vētra mitējās ap devīto martu, tomēr debess visu pē­dējo vasaras mēnesi bij apmākusies. Elektrisko vibrāciju sajauktais gaiss nevarēja atgūt vairs dzidrumu, gandrīz nemitīgi lija lietus, un visapkārt pletās migla. Tikai trīs četras saulainas dienas vēl atgadījās, un tās tika izlietotas dažādiem ceļojumiem.
   Šajā laikā onagru mātītei pieradās mazulis — tāda paša dzimuma un ārkārtīgi skaists. Tāpat aplokā pavairojās arī muflonu pulki; Nebam un Herbertam par lielu prieku nor jumē blēja vairāki jēri, starp kuriem tie sev jau bij iz­raudzījušies īpašus mīluļus.
   Kolonisti mēģināja ieaudzēt arī pekari, un mēģinājums pilnīgi sekmējās. Putnu dārza tuvumā uzcēla sevišķu ēku, un drīz vien jau tur vairāki mazuļi, Neba apkopti, sāka krietni uzbaroties. Jupam bij uzlikts par pienākumu katru dienu aiznest tiem pienācīgo barības tiesu, trauku skalo­jamo ūdeni, ēdiena atkritumus un citu, un viņš savu uz­devumu izpildīja visai apzinīgi. Dažreiz viņam gan ienāca prātā mazliet pajokot ar saviem mazajiem pansionāriem un paraustīt tos aiz astes, bet tas notika vairāk aiz aušības nekā ļauna prata, jo mazās, gredzenā sagrieztās astītes izskatījās gluži kā rotaļlietiņas un viņš pats jau bij tīrais bērns.
   Kādu dienu Penkrofs, ar inženieri sarunādamies, atgādi­nāja kādu solījumu, ko tas vēl neesot paguvis izpildīt.
   —    Reiz jūs solījāties pagatavot kādu daiktu, Sairesa kungs, — viņš teica, — kas mums atvietotu Granītpils garās kāpnes. Vai nedomājat to kādudien pataisīt?
   —    Jūs laikam domājat kaut ko celtnim līdzīgu? — Sairess Smits atbildēja.
   —    Ja jums patīk, sauksim to par celtni, — jūrnieks atbildēja. — Nosaukums te nekrīt svarā, bet gan — lai tas mūs bez pūlēm paceļ mūsu mājoklī.
   —   To iekārtot nebūtu grūti, Penkrof. Bet vai tas būta vajadzīgs?
   —    Katrā ziņā, Sairesa kungs. Visnepieciešamākais mums jau ir, padomāsim tagad arī par mazām ērtībām. Cilvēkiem, ja gribat, tas būtu zināms greznums, bet mantu transportam gandrīz nepieciešams. Nav nemaz tik viegli ar smagu nastu mugurā doties pa garajām kāpnēm.
   —    Labi, Penkrof, pamēģināsim izpildīt jūsu vēlēšanos.
   —    Bet jums jau nav nekādas mašīnas.
   —    Mēs to pagatavosim.
   —- Tvaika mašīnu, vai? ,
   —    Nē. Ūdens.
   Patiešām, lai darbinātu nodomāto ierīci, inženiera rīcībā ūdens še bij pietiekoši, un nemaz nebij tik grūti to iz­mantot.
   Pietika tikai paplašināt mazo urdziņu, kas Granītpils mājokli no ezera apgādāja ar ūdeni. Paurba lielāku cau­rumu klintī, pa kuru urdziņa tecēja lejā, tā ka alas dibenā radās diezgan spēcīgs ūdenskritums. Virs tā inženieris ierīkoja cauruli ar plakni ratu galā, ap ko tinās stipra virve ar piesietu grozu. Ar šī hidrauliskā ceļamā palīdzību bij iespējams īsti smagus priekšmetus uzvilkt l?dz pat Granītpils durvīm.
   Septiņpadsmitajā martā visiem par lielu prieku ceļamā ierīce pirmo reizi tika laista darbā. No tā brīža visi sma­gie materiāli, kā malka, ogles, pārtikas krājumi un galu galā arī paši kolonisti, ar šīs vienkāršās ierīces palīdzību brauca augšup, tā ka nevienam pašam nenāca prātā no­žēlot primitīvās kāpnes. Sevišķi sajūsmināts par šo lab­ierīcību likās Tops, jo viņš tomēr nebij paspējis piesavi­nāties Jupa veiklību kāpšanā un bieži vien viņam nācās uņ Neba vai uz orangutana muguras ceļot pa kāpnēm augšup.
   Ap šo pašu laiku Sairess Smits ķērās pie stikla pagata­vošanas, bet tad vecā podnieka krāsns vispirms bij pie­lāgojama jaunajam uzdevumam. Tas prasīja diezgan daudz darba. Pēc vairākiem neizdevīgiem mēģinājumiem viņam beidzot tomēr izdevās ierīkot stikla kausējamo darbnīcu, no kuras inženiera palīgi — Ģedeons Spilets un Herberts vairākas dienas no vietas neizgāja ārā.
   Stikla kausēšanai nekas vairāk nebij vajadzīgs kā smilktis, krīts un soda (ogļskābā vai sērskābā). Smilkts bij dabūjama krastmalā, krīts vienkārši no kaļķiem, soda — no jūras augiem, pirīts — no sērskābes, bet ogles, lai iegūtu krāsnī nepieciešamo temperatūru, varēja rakt tepat no zemes. Sairesam Smitam tātad bij visi nepieciešamie noteikumi, lai varētu ķerties pie darba.
   Visgrūtāk bij pagatavot piecas vai sešas pēdas garu pū­šamo dzelzs cauruli, ar kuras vienu galu ievelk izkausēto šķidrumu. Tomēr Penkrofam izdevās plānu un garu dzelzs lentu saliekt kā šautenes stobra caurumu, un drīz vien to varēja laist darbā.
   Divdesmit astotajā martā krāsns bij stipri sakurināta. Simtdaļas smilkts, trīsdesmit piecas — krīta, četrdesmit — sērskābās sodas un vienas vai divas daļas sasmalcinātu ogļu maisījums tika sabērts uguns izturīgā traukā. Ar augstu temperatūru krāsnī šo maisījumu izkausēja šķidrumā vai drīzāk pārvērta mīklā, Sairess Smits ar cauruli pasmēla no šīs mīklas zināmu daudzumu, viļāja un grozīja to uz iepriekš sagatavotas metāla plāksnes, lai izveidotu to pū­šanai noderīgā formā. Tad viņš pasniedza cauruli Herber­tam un lika pūst pa tās vaļējo galu.
   —   Vai tāpat, kā pūš ziepju burbuļus? — jauneklis vaicāja.
   —    Gluži tāpat, — inženieris atbildēja.
   Un Herberts piepūstiem vaigiem pūta tik spēcīgi cau­rulē, nemitīgi griezdams to riņķī, ka stikla masa sāka iz­plesties. Tai no krāsns pievienoja klāt jaunu masu un galu galā ieguva caurmērā pēdu lielu bumbu. Tad Sairess Smits pats paņēma cauruli no Herberta un sāka to vēcināt kā
   Izpūšamais objekts iznāca tādā dīvainā veida.,
   pulksteņa pendeli, lai mīkstā bumba izstieptos koniska cilindra veidā.
   Rezultātā dabūja stikla cilindru ar divām pusložveidī- gām cepurītēm galā, kuras ar aukstā ūdenī apmērcētu dzelzs gabalu viegli atšķēla nost. Tādā pašā kārtā cilindru pārgrieza gareniski pušu, tad krāsnī vēlreiz atkausēja mīk­stu un uz kādas plāksnes ar koka rulli izrullēja- taisnu.
   Pirmā rūts logam bij gatava; šo procedūru vajadzēja atkārtot piecdesmit reižu, lai dabūtu piecdesmit rūtis. Un tā Granītpils logos nu tika iestiprinātas stikla rūtis, varbūt gan ne pārāk baltas, bet katrā ziņā pietiekoši caurspīdīgas.
   Par stikla traukiem, glāzēm un pudelēm vairs nebij ne­kāda liela galvas lauzīšana. Protams, jāņem par labu tā­das, kādas tās nu iznāca turpat caurules galā. Penkrofs izlūdzās atļauju savukārt arī pūst; par to viņam bij liels prieks, —- tikai viņa pūtiens bij tik stiprs, ka izpūšamais objekts iznāca tādā dīvainā veidā, ka viņš nevarēja vien nobrīnīties.
   Šajā laikā kādā gājienā kolonisti atrada vērtīgu koku, kura augļi uzreiz ievērojami papildināja Granītpils pār­tikas krājumus.
   Sairess Smits ar Herbertu, kādudien izgājuši medībās, aizklīda' Tālo rietumu mežājos Pateicības upes kreisajā krastā. Pa paradumam jauneklim atkal bij tūkstoš jautā­jumu, uz kuriem inženieris labprāt atbildēja. Bet ar me­dībām ir tāpat kā ar visu pārējo šajos apstākļos: ja pie tām neķeras ar visu dedzību, nekas labs neiznāk. Ķenguru, kabiju un agutu gan patrāpījās labi daudz, bet, tā kā Sairess Smits nebij nekāds mednieks un Herberts runāja tikai par ķīmiju un fiziku, todien pat viņa šāvieni ne­trāpīja mērķi. Diena jau sliecās uz vakara pusi, abi med­nieki sāka domāt, ka gluži par velti laiku notērējuši, kad Herberts, piepeši apstādamies, priecīgi iesaucās:
   —    Ak, Sairesa kungs! Vai jūs redzat šo koku?
   Un viņš parādīja drīzāk krūmu nekā koku, jo tam bij tikai sīks stumbrs ar zvīņainu mizu un sīkām līdzteku, cīp­slām svītrotām lapām.
   —    Un kas tas ir par koku, līdzīgs mazai palmiņai?
   —   Tā ir cycas revoluta, kuras attēlu es uzgāju mūsu dabaszinātniskajā vārdnīcā.
   —    Bet es nekādu augļu neredzu šajā kokā.
   —   Nē, Sairesa kungs, bet tā stumbrā daba mums uzkrā­jusi jau gatavus miltus.
   —   Tad tas ir tā saucamais maizes koks?
   —    Jā! Tas ir maizes koks!
   —    Jauki, mīļo zēn, — inženieris atteica. — Tas ir vēr­tīgs atradums, tas mums palīdzēs sagaidīt mūsu kviešu ražu! Pie darba, un dievs lai dod, ka tu nebūtu maldījies!
   Herberts nebij maldījies. Viņš nolauza vienu cīpslainu stublāju, kas sastāvēja no sapīņātas koksnes mezgliem ar miltainu mīklu vidū. Mīklai gan bij piejaukts šķidrums ar nepatīkamu smaku, bet tas viegli bij izspiežams. Pāri tad palika miltiem līdzīga ārkārtīgi barojoša viela, ko ar likumu aizliedz izvest no Japānas.
   Pamatīgi izpētījuši Tālo rietumu meža apvidu, kur auga šie koki, un rūpīgi apzīmējuši ceļu, Sairess Smits ar Her­bertu atgriezās Granītpilī un pastāstīja par savu atradumu.
   Otrā dienā visi devās ievākt jauno atradumu, un Pen­krofs, arvien vairāk sajūsminādamies par savu salu, jau­tāja inženierim:
   —   Kā jūs domājat, Sairesa kungs, vai ir tieši avāriju cietušiem nolemtas salas? v
   —    Ko jūs ar to gribat teikt, Penkrof?
   —   Tikai to, ka ir speciāli radītas salas, kur paglābties avāriju cietušiem un kur šie nabadziņi var pietiekoši labi eksistēt.
   —    Tas var gan būt, — inženieris atbildēja smaidīdams.
   —    Ne tikai var būt, bet ir! — Penkrofs atsaucās. — Un tikpat skaidri tas, ka Linkolna sala ir viena no šādām salām.
   Granītpilī viņi atgriezās ar lieliem maizeskoka stublāju krājumiem. Inženieris pagatavoja presi, ar ko izspiest gļo­taino šķidrumu, un dabūja prāvu daudzumu miltu, no kuriem Nebs pagatavoja plāceņus un pudiņu. Protams, tā vēl nebij kviešu maize, bet jau stipri līdzīga tai.
   Tai pašā laikā onagri, kazas un muflonu mātītes katru dienu piegādāja kolonijai nepieciešamo daudzumu piena. Tā ik dienu jaunie, vieglie rati ripoja uz aploku. Kad bij Penkrofa reize braukt, viņš ņēma Jupu līdzi par brau­cēju, un tas kā liels kučieris, pātagu plīkšķinādams, paš­apzinīgi izpildīja savu uzdevumu.
   Ir lopu aplokā, ir Granītpilī viss veicās sekmīgi: ja tikai nebijušas sēras pēc dzimtenes, kolonisti ne par ko ne­varētu žēloties. Viņi šajā dzīvē bij baudījuši tik daudz laba, tā pieraduši pie salas, ka bez žēlabām nevarētu at­stāt viesmīlīgo zemes stūrīti.
   Un tomēr dzimtenes mīla ir dziļi cilvēka sirdi. Ja kolo­nisti pamanītu kādu kuģi tuvumā, viņi dotu tam zīmi, steigtos pretī, dotos projām!… Bet gaidās viņi dzīvoja joprojām šo laimīgo dzīvi, un vienīgās bailes viņiem bij, ka visu te neizjauc kāds neparedzēts gadījums.
   Bet kas gan varēs lepoties, ka laime viņam mūžam uz­ticīga un ka nekas negaidīts viņu nevar pārsteigt?
   Lai nu kā, tomēr kolonisti bieži vien runāja par Lin­kolna salu, kurā mājoja jau vairāk nekā gadu. Un tā kādu dienu viens no viņiem izteica domas, kurām vēlāk bij no­pietnas sekas.
   Tas bij pirmajā aprīlī, lieldienas svētku dienā,- ko ari Sairess Smits ar saviem biedriem svētīja. Laiks bij jauks, apmēram tāds, kā ziemeļu puslodē gadās oktobra mēnesī.
   Novakarē paēduši visi sapulcējās Tālā skata augstienes malā un lūkojās, kā nakts palēnām pacēlās no apvāršņa. Nebs bij atnesis plūškoka ogu dzērienu, ko viņi parasti lietoja kafijas vietā. Sarunājās par salu un tās vientulīgo stāvokļj Klusā okeāna ūdeņos, kad Ģedeons Spilets pie­peši ieminējās:
   —    Mīļo Saires, vai pēc tam, kad atradām kaste sek­stantu, jūs esat par jaunu pārbaudījuši mūsu salas atra­šanās vietu?
   —    Nē, — inženieris atbildēja.
   —    Man šķiet, tomēr nekaitētu to izdarīt ar šo instru­mentu, kurš ir pilnīgāks nekā tas, ko jūs lietojāt.
   —    Kāpēc? — Penkrofs iemeta starpā. — Sala ir laba, iai kur tā atrastos.
   —    Bez šaubām, — Ģedeons Spilets atbildēja, — ja iespējams, ka nepilnīgais instruments ir kļūdījies, un tā kā tagad iespējams par to noteikti pārliecināties …
   —    Jums taisnība, mīļo Spilet, — inženieris atbildēja. — Es par to vēl pārliecināšos vēlāk, tomēr, ja arī būtu kļūdījies, tad ne vairāk kā par pieciem garuma vai pla­tuma giādiem.
   —    Nu, ko var zināt! — reportieris atsaucās. — Varbūt mēs tomēr esam kādai apdzīvotai zemei tuvāk, nekā do­mājam.
   —    To uzzināsim rīt, — Sairess Smits atteica. — Un, ja man bijis kaut cik vairāk vaļas, mēs to zinātu jau tagad.
   —    Labi, — Penkrofs nosacīja. — Ja šī sala nepeld ūdenī, tad droši vien atrodas vēl turpat, kur toreiz.
   —    To mēs redzēsim.
   Un tā nākamajā dienā inženieris ar sekstanta palīdzību izdarīja nepieciešamos izmērījumus, lai pārbaudītu pirmo­reiz atzīmētās koordinātes. Iznākums bij šāds.
   Pēc pirmā novērojuma datiem, Linkolna salas atrašanās vieta bij šāda:
   rietumu garums 150°—155°; dienvidu platums 30°—35°.
   Pēc tagadējā noteikti:
   rietumu garums 150° 30'; dienvidu platums 34° 57'.
   Tātad, neskatoties uz visu ierīces nepilnību, Sairess Smits bij rīkojies ar tādu prasmi, ka viņa misējums ne­pārsniedza piecus grādus.
   —           Un, tā kā tagad mums bez sekstanta ir arī atlants, — . Ģedeons Spilets teica, — palūkosim, mīļo Saires, kādā vietā Klusajā okeānā īsti atrodas Linkolna sala.
   Herberts aizsteidzās atnest atlantu, kurš, kā viņš zināja, bij Francijā izdots un kur tāpēc visi nosaukumi franču valodā.
   Atlantu atšķīris, kompasu rokā inženieris gatavojās sākt savu meklējumu.
   Piepeši, kompasu saujā samiedzis, viņš iesaucās:
   — Bet viena sala jau apzīmēta šajā Klusā okeāna ap­vidū!
   —    Jau apzīmēta? — Penkrofs pārvaicāja.
   —    Bez šaubām, mūsu, — Ģedeons Spilets piebilda.
   —           Nē, — Sairess Smits atbildēja. — Tā atrodas uz 153° garuma un 37° 11' platuma, proti, divarpus grādi uz rie­tumiem un divi grādi uz dienvidiem no Linkolna salas.
   —    Un kā to sauc? — Herberts jautāja.
   —    Tabora sala.
   —    Vai tā ir liela?
   —          Nē, pavisam maziņa, tikko saredzama Klusā okeāna ūdeņos, varbūt vēl nekad neapmeklēta.
   —    Labi, — Penkrofs teica, — mēs to apmeklēsim.
   —    Mēs?
   —           Jā gan, Sairesa kungs. Mēs uzbūvēsim kuģi ar slēgtu klāju, un es uzņemos viņu vadīt. Cik tālu mēs atrodamies no šīs Tabora salas?
   —          Apmēram simt piecdesmit jūdzes uz ziemeļaustru­miem, — Sairess Smits atbildēja.
   —    Simt piecdesmit jūdzes! — Penkrofs iesaucās. — Tas nav nekas liels. Ar labu ceļavēju četrdesmit astoņās stun­dās mēs esam tur.
   —    Bet kādēļ? — reportieris vaicāja.
   —    To nevar vēl zināt. Gan redzēsim!
   Un pēc šādas atbildes tika nospriests, ka jābūvē kuģis, lai nākamajā oktobra mēnesī varētu doties ceļa un at­griezties, kamēr vēl labais gadalaiks.

   Ja Penkrofs ko nodomāja, viņš nemitējās, līdz tas bij padarīts. Viņš gribēja apmeklēt Tabora salu, un tam no­lūkam bij nepieciešams zināma lieluma kuģis, tātad — nekavējoties jāķeras pie būves^
   Inženiera izstrādātais ^n jūrnieka atzītais plāns bij šāds: kuģa ķīlim jābūt trīsdesmit piecas pēdas garam, bet pa­šam korpusam deviņas pēdas platam; ja labi izdotos, arī kuģa iegrimes daļa, tad tas būtu labs braucējs. Iegrime nedrīkst būt dziļāka par sešām pēdām, lai kuģis varētu pretoties ūdens straumei. Visā garumā kuģis apsedzams ar klāju, kas pārdalīts ar divām lūkām, pa kurām nokļūt kravās telpās, tās savukārt ar starpsienu sadalītas divās kajītēs. Kuģi, vienmastu vai divmastu, apgādās ar visu takelāžu: karoga kātu, klīverkoku, viegli grozāmām bu­rām, visai parocīgām pret vētras brāzmām. Kuģa korpusu beidzot apšūs ar iegarenām koka plātnēm un kāres nostip­rinās ar brangām.
   Bet no kāda koka būvēt kuģi — 110 vīksnas vai egles? Abas šīs sugas sala bij bagatigi. Vienojas, ka no egles; tiesa, šis koks mazliet «cīpslains», kā mēdz teikt namdari, toties viegli apstrādājams un ūdenī tikpat izturīgs kā vīksna. 4.
   Tā kā jaukais gadalaiks bij gaidāms tikai pēc sešiem mēnešiem, Sairess Smits ar Penkrofu divi vien strādāja pie kuģa būves. Ģedeons Spilets un Herberts turpināja medī-
   Buvvieta jau gulēja nākama kuģa garais ķīlis.
   bas, bet Nebs ar savu palīgu Jupu noņēmās ar saimnie­cības darbiem, kuru tiem abiem nekad netrūka.
   Kokus izmeklējuši, būvētāji tos nocirta, nomizoja, kā veci meistari sazāģēja plankās un dēļos. Pēc astoņām die­nām iedobumā starp «kamīnu» un klints sienu būvvietā jau gulēja izstiepies nākamā kuģa trīsdesmit piecas pēdas garais ķīlis ar priekšvadni un pakaļvadni.
   Sairess Smits nebūt nebij bez apdoma ķēries pie šā jaunā darba. Kuģu būvniecību viņš pazina tikpat labi kā gandrīz visu citu, pirms praktiskā izpildījuma viņam uz papīra bij uzzīmēts sīks kuģa modelis. Penkrofs izrādījās par noderīgu palīgu darbā, jo vairākus gadus bij strādājis Bruklinas kuģu būvētavā. Tikai pēc nopietna aprēķina un ilgām pārdomām būvētāji sāka ķīlim piestiprināt tuktis.
   Viegli saprotams, ka Penkrofs dega nepacietībā pēc iespējas drīzāk tikt galā ar jauno pasākumu un negribēja ne acumirkli kavēties.
   Tikai vēl kāds svarīgāks darbs iespēja viņu uz vienu vienīgu dienu atraut no kuģa būvētavas laukuma. Tā bij otrās ražas ievākšana piecpadsmitajā aprīlī. Raža bij iz­devusies tikpat laba kā pirmā, ievākums pilnīgi saskanēja ar iepriekšējo aprēķinu.
   —   Pieci buaso[13], Sairesa kungs! — Penkrofs pavēstīja, rūpīgi aprēķinājis savu bagātību.
   —   Pieci buaso, — inženieris atteica, — katrā apmēram simt trīsdesmit tūkstoši graudu, tātad pavisam seši simti piecdesmit tūkstoši.
   —   Šoreiz mēs tos iesēsim visus, — Penkrofs teica, — tikai mazu drusciņu uzglabāsim rezervei!
   —   Jā gan, Penkrof, un, ja nākošā raža padodas tikpat laba, tad mums būs četri tūkstoši buaso.
   —    Un mēs ēdīsim maizi?
   —    Jā, ēdīsim maizi.
   —    Bet tad mums būs jāceļ dzirnavas.
   —    Arī dzirnavas uzcelsim.
   Trešais sējas lauks iznāca nesalīdzināmi lielāks nekā abi pirmie. Rūpīgi sagatavotā zemē tika iekaisīti labi graudi. To pabeidzis, Penkrofs atgriezās pie būves darbiem.
   Pa to laiku Ģedeons Spilets un Herberts medīja; ar lodēm pielādētas šautenes allaž turēdami gatavībā, viņi aizklīda diezgan tālu vēl nepazīstamos Tālo rietumu apvi­dos. Krāšņi koki tur bij saauguši tādā biezoknī, it kā tiem še zemes trūcis. Šiem biezokņiem cauri izkļūt bij ārkārtīgi grūti, reportieris bieži vien vilka kompasu no kabatas, jo saule tikai reti kur iespīda pa šī lapotņa spraugu, un tāpēc viegli varēja nozaudēt īstā ceļa virzienu. Dabiski, ka me­dījuma še patrāpījās diezgan maz, jo kustoņiem nebij iespējams brīvi skraidīt apkārt. Tomēr aprīļa otrajā pusē medniekiem palaimējās nošaut trīs lielus zālēdājus. Tie bij jau agrāk uz ziemeļiem no ezera manītie sliņķi; tiem pie­kļūt bij viegli, jo, lielajos koku zaros uzmukuši, viņi kā samulsuši palika sēžam. Granītpilī pārnestās un ar sēr­skābes palīdzību izmiecētās ādas labi bij lietojamas ap­ģērbam.
   Kādā no šiem medību gājieniem arī Ģedeonam Spiletam palaimējās visai vērtīgs atradums.
   Tas bij trīsdesmitajā aprīlī. Mednieki bij aizklīduši Tālo rietumu meža dienvidrietumu daļā, kad reportieris, soļus piecdesmit Herbertam pa priekšu iedams, izkļuva tādā kā klajumiņā, kur retāk augošie koki ļāva saulei mazliet iespīdēt.
   Ģedeonu Spiletu tūliņ pārsteidza spēcīga smarža, ko izplatīja nelieli zaroti augi taisniem, apaļiem stumbriem, ķekarainiem ziediem un maziem bumbuļiem galos. Repor­tieris nolauza divus trīs no šiem augiem un pagriezās pret Herbertu.
   —    Palūko, Herbert, — kas tie tādi?
   —    Kur jūs, Spileta kungs, dabūjāt šos augus?
   —    Tur, mazā klajumiņā, to ir bezgala daudz.
   —   Tas ir jauki, Spileta kungs, — Herberts teica. — Šis atradums jums nodrošina visu Penkrofa atzinību.
   —    Tātad tā ir tabaka?
   —    Jā gan. Varbūt pirmās šķiras ne, tomēr tabaka.
   —   Ak, mūsu brašais Penkrofs! Cik viņš būs apmie­rināts! Bet es ceru, visu viņš viens pats neizpīpēs, ari mums sava daļa atliks.
   —   Klausieties, Spileta kungs, — Herberts ierunājās, — man kaut kas ienāca prātā. Neteiksim Penkrofam nekā, pagatavosim no šīm lapām īstu tabaku un tad kādudien pasniegsim viņam piebāztu pīpi!
   —   Lai notiek tā, Herbert. Esmu pārliecināts, ka tajā dienā visas mūsu cienījamā biedra vēlēšanās būs piepil­dītas.
   Prāvu nastu šī dārgā auga savākuši, reportieris un jau­neklis atgriezās Granītpilī. Tur viņi ņēmās apstrādāt ta­bakas stāda lapas tik noslēpumaini, it kā paši būtu kontra­bandisti, bet Penkrofs visbargākais robežsargs.
   Sairesam Smitam un Nebam noslēpums tika atklāts, tikai Penkrofs viens nejuta nekā visu to laiku, kamēr tabakas lapas tika izžāvētas plānas un tad uz siltiem akmeņiem sutinātas un raudzētas. Visam tam vajadzēja, mazākais, divi mēneši laika, bet no Penkrofa noslēpt nenācās grūti, jo viņš augu dienu bij aizņemts ar sava kuģa būvi un pārradās mājās vienīgi pārgulēt.
   Tikai vienu reizi, pirmajā maijā, viņa darbs tika pār­traukts, kad visi kolonisti kopīgi devās uz medībām.
   Jau vairākas dienas no vietas viņi bij manījuši jūrā kādu milzīgu dzīvnieku, kas divas vai trīs jūdzes attālu peldēja gar Linkolna salas krastmalu. Tas bij ārkārtīgi liels dienvidvaļu dzimtas dzīvnieks, tā saucamais «raga valis».
   —    Cik jauki, ja varētu to dabūt rokā! — jūrnieks iesau­cās. — Ak! Ja mums būtu piemērota laiva un laba har­pūna, es teiktu: dosimies turp, kustonis ir vērts, ka viņa dēļ drusku papūlas!
   —   Ak, Penkrof, — jauneklis atsaucās. — Kā es vēlētos redzēt jūs rīkojamies ar harpūnu. Tas būtu ko vērts!
   —    Ko vērts gan, bet ne bez briesmām, — inženieris iebilda. — Bet, tā kā mums nav iespējams dabūt rokā šo kustoni, labāk nekavēsim laiku ar viņu.
   —   Es tomēr esmu pārsteigts, — reportieris ieminējās, •— ka valis sastopams arī šajā samērā siltajā apvidū.
   —    Kas tur ko brīnīties, Spileta kungs? — Herberts teica. — Mēs atrodamies taisni tajā Klusā okeāna joslā, ko angļu un amerikāņu zvejnieki sauc par «vaļu lauku», te, dienvidos starp Jaunzēlandi un Dienvidameriku, vaļi allaž mājo lielā skaitā.
   —    Pilnīgi pareizi, — Penkrofs apstiprināja, — es tikai brīnos, ka mēs jau agrāk neesam kādu pamanījuši. Tomēr tam arī nebūtu nekādas nozīmes, ja jau mēs netiekam vi­ņiem klāt.
   Nopūzdamies Penkrofs ķērās atkal pie sava darba, jo kā īsts jūrnieks viņš bij arī kaislīgs zvejnieks, un, ja zvejas prieks ir atkarīgs no medījuma lieluma, tad viegli iedo­māties, ko izjūt vaļu mednieks, ieraugot vali!
   Un ja vēl tā bijusi tikai izprieca vien! Bet katram sa­protams, ka tāds medījums būtu kolonijai visai derīgs, jo va|a eļļa, tauki un bārda noderētu dažādām vajadzībām.
   Likās, ka, reiz še nonācis, valis nemaz vairs negribētu atstāt salas piekrasti. Pa Granītpils logiem, no Tālā skata augstienes Herberts ar Spiletu un Nebs, no savas krāsns atrāvies, pastāvīgi vēroja vaļa kustības.. Plašajā Savienī­bas līcī ienācis, valis peldēja turp un atpakaļ no Žokļu iekāres līdz Naga iekārei; ar asti airēdamies un ar spurām it kā atsperdamies, viņš lēcieniem šāvās ap divpadsmit jūdžu stundā. Reizēm viņš piepeldēja gluži tuvu saliņai, tā ka bij skaidri aplūkojams. Tas patiešām bij dienvidu valis, pilnīgi melns un plakanāku galvu nekā ziemeļu vaļiem.
   Varēja redzēt, ka no viņa nāsīm milzīgi augstu šļācās garaiņu mākoņi — varbūt tas bij ūdens —, jo, lai cik dīvaini tas arī izklausītos, dabas zinātnieki un vaļu med­nieki nav vēl vienojušies šajā jautājumā. Vai tie ir garaiņi vai ūdens, ko viņš izpūš gaisā? Vispār pieņemts, ka valis izpūš dvašas tvaikus, kas vēsajā gaisā sabiezē un kā sīks lietus līst atpakaļ ūdenī.
   Lielā jūras zīdītāja kustoņa tuvums ārkārtīgi uzbudi­nāja kolonistus. Visvairāk uztraucās Penkrofs, tā ka rei­zēm pat kļuva izklaidīgs kuģa būves darbā. Beigu beigās viņš vali iekāroja gluži tāpat kā bērns aizliegtas rotaļ­lietiņas. Pat nakti miegā viņš skaļi murgoja par to, un, ja tikai viņš kaut kā varētu tam uzbrukt, ja būtu laiva, ar ko doties jūrā, viņš ne. acumirkli nevilcinātos gūstīt vali.
   Bet, ko kolonisti neiespēja paši, to viņiem palīdzēja gadījums. Trešajā maijā Nebs, pa virtuves logu lūkoda­mies, sāka saukt, ka valis izmests salas krastmalā.
   Herberts un Ģedeohs Spilets, kas pašlaik grasījās doties medībās, nometa šautenes, Penkrofs nosvieda cirvi, Sai- ress Smits un Nebs pievienojās biedriem, un visi steidzās, cik ātri spēdami, tuip, kur sēklī gulēja valis.
   Tas bij pie Atraduma iekāres smilkšainā krastā, trīs jūdzes no Granītpils un paisuma laikā. Likās skaidrs, ka valis nevar viegli aizmukt projām. Katrā ziņā jāpasteidzas, lai aizšķērsotu viņam atkāpšanos. Apbruņojušies ar kap­ļiem un dzelzi apkaltiem durkļiem, mednieki devās pāri Pateicības upes tiltam, tad pa labo krastu lejā uz jūrmalu un pēc minūtēm divdesmit bij pie milzīgā dzīvnieka, virs kura jau laidelējās neskaitāmu putnu bars.
   —    Kāds nezvērs! — Nebs iesaucās.
   Tāds izsauciens ari bij vietā. Šis dienvidu valis bij pēdas astoņdesmit garš, īsts savas dzimtas milzenis, mazā­kais, simt piecdesmit tūkstoši mārciņu smags.
   Izmestais nezvērs gulēja gluži mierīgi un nemaz nemē­ģināja aizbēgt prom, kamēr jūrā vēl paisums.
   Kad sākās atplūdi un kolonisti varēja apiet valim ap­kārt, viņi saprata, kāpēc tas nekustas.
   Valis bij beigts. Kreisajos sānos viņam rēgojās harpūna.
   —          Tātad šā apvida ūdeņos braukā vaļu mednieki! — Ģedeons Spilets tūliņ iesaucās.
   — Kāpēc jūs tā domājat? — jūrnieks apvaicājās.
   —    Bet ja viņam sānos harpūna …
   —           Ak, Spileta kungs, — Penkrofs teica, — tas vēl nekā nenozīmē. Ir bijuši gadījumi, kad valis ar harpūnu sānos nopeld vēl tūkstošiem jūdžu. Nebūtu nekāds brīnums, ja šis valis ieyainots Atlantijas ziemeļos un atceļojis nomirt Klusā okeāna dienvidos.
   —          Tomēr… — Ģedeons Spilets, ko Penkrofa paskaid­rojums neapmierināja, ierunājās.
   —   Tas pilnīgi iespējams, — ieminējās Sairess Smits. — Bet aplūkosim harpūnu. Kas zina, vai vaļu mednieki pēc vecās parašas nebūs iegravējuši tur sava kuģa no­saukumu.
   Tiešām Penkrofs izvilka harpūnu un lasīja uzrakstu:
   MARIJA STELLA VAINJARDĀK
   —   Vainjardas kuģis! Manas dzimtenes kuģis! — Pen­krofs izsaucās. — Marija Stella! Lielisks vaļu mednieku kuģis, es jums saku! Es to pazīstu labi. Ak mani draugi! Vainjardas kuģis! Vainjardas vaļu mednieku kuģis!
   Harpūnu ap galvu griezdams, jūrnieks nez cik reižu atkārtoja savas dzimtenes pilsētas vārdu, kas viņu tā aiz­grāba. •
   Bet, tā kā nebij sagaidāms, ka «Marija Stella» pati iera­dīsies pēc sava medījuma, laimīgie atradēji noņēmās ne­kavējoties ievākt vaļa taukus, pirms tas sācis pūt. Plē­sīgie putni, kas jau vairākas dienas bij gaidījuši šo bagāto laupījumu, tūliņ gribēja mesties tam virsū, tā ka tikai ar šāvieniem bij aizbaidāmi prom.
   1 Osta Ņujorkas štatā ASV. Autora piezīme.
   Šis valis bij mātīte, viņas tesmenī atradās ļoti daudz piena, kas, pēc dabas zinātnieka Difenbuha domām, varot atsvērt govs pienu un patiešām no tā neatšķiras ne garšas, ne krāsas, ne treknuma ziņā.
   Penkrofs savā laikā bij kalpojis arī uz vaļu mednieku kuģa un tāpēc prata visus vaļa izmantošanas darbus. Tie nebij viegli un ieilga veselas trīs dienas, bet no tiem ne­viens neatsacījās, pat Ģedeons Spilets ne, tā ka Penkrofs viņu uzlūkoja, teikdams, ka galu galā arī no viņa iznākšot gluži labs salinieks.
   Vaļa taukus vispirms sagrieza garās, divarpus pēdu bie­zās strēlās un tās savukārt atkal ap tūkstoš mārciņu sma­gos gabalos. Tos izkausēja lielos māla traukos turpat krastmalā, lai Granītpils telpas pasargātu no nelabas sma­kas. Kausējot taukus, tie pazaudēja apmēram trešo daļu svara, tomēr to vēl atlika pārpārēm. Tā no mēles vien iztecināja seši tūkstoši mārciņu. Bez taukiem, kuru pietiks ilgākam laikam stearīna un glicerīna izgatavošanai, kolo­nisti ievāca arī tā saucamo vaļa bārdu, kura arī savā vietā noderēs, lai gan Granītpils iemītnieki nelietoja ne lietus­sargus, ne korsetes. Vaļa augšējā žokļa abas puses bij apbruņotas ar astoņi simti raga plāksnēm, ārkārtīgi loka­nām, tik cieši cita pie citas, ka izskatījās gluži kā milzīgas ķemmes, apbruņotas ar sešas pēdas gariem zobiem; ar tiem valis saķer tūkstošiem sīku dzīvnieciņu — zivtiņas un gliemežus, kas tam noder par barību.
   Kad medniekiem par lielu apmierinājumu darbs bij galā, dzīvnieka paliekas tika pamestas putniem; tie īsā laikā notiesāja beidzamo, bet Granītpilī atsākās parastie ikdie­nas darbi.
   Pirms atgriešanās būvētavā Sairess Smits gribēja paga­tavot kādu vēl neredzētu daiktu, par ko visi pārējie biedri stipri ieinteresējās. Paņēmis kādu duci vaļa bārdas plākšņu, viņš sagrieza tās sešos gabalos un noasināja galus.
   —   Ko ar tādu daiktu varēs darīt? — Hefberts apvai­cājās.
   —   Nogalināt vilkus, lapsas un pat jaguārus, — inže­nieris atbildēja.
   —    Tūliņ?
   —    Nē, ziemā, kad ledus būs mūsu rīcībā.
   —    Es nesaprotu … — Herberts teica.
   — Gan tu sapratīsi, mīļo zēn, — inženieris atbildēja. — Šis daikts nav manis izgudrots, to ļoti bieži lieto Aļas­kas mednieki aleuti. Šīs plāksniņas ir ļoti noderīgas, mīļie draugi. Kad uznāks sals, es tās saliekšu spirālē un apliešu ar ūdeni, līdz likums pilnīgi iesals ledū, tad, apmērcējis taukos, es šīs ledus pikas izmētāšu pa sniegu. Iedomājie­ties, kas notiks, ja kāds izsalcis zvērs tās saodīs un ap­rīs. Vēdera siltumā ledus atkusīs, un tad šīs plāksnes atspraukdamās nogalinās zvēru ar saviem asajiem galiem.
   —    Tas nu gan ir veikli izdomāts! — Penkrofs iesaucās.
   —          Un kur tad vēl pulvera un ložu aiztaupījums, — Sai- ress Smits piebilda.
   —    Tās ir labākas par slazdu, — Nebs piezīmēja.
   —    Pagaidīsim ziemu!
   —    Jā, pagaidīsim ziemu!
   Pēc tam kuģa būve turpinājās. Mēneša beigās tas bij jau pa pusei apšūts. Varēja arī redzēt, ka kuģis izdevies īsti labs un būs pilnīgi noderīgs jūras braucienam.
   Penkrofs strādāja ārkārtīgi dedzīgi, tikai viņa stiprā daba bij spējīga izturēt tādu darbu. Bet biedri klusībā gatavoja viņam balvu par visām lielajām pūlēm; trīsdes­mit pirmajā maijā viņš piedzīvoja vienu no lielākajiem priekiem savā mūžā.
   Tajā dienā pēc pusdienas, kad Penkrofs patlaban gra­sījās celties no galda, viņš manīja, ka viņam uz pleca no­gulst kāda roka.
   Tā bij Ģedeona Spileta roka; reportieris teica:
   —          Vēl acumirkli, meistar Penkrof. Tā taču neaiziet 110 galda. Kur tad paliek deserts?
   —          Paldies, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja. — Man jāiet darbā.
   —    Bet kā būtu ar tasi kafijas?
   —    Man vairāk negribas.
   —    Un pīpe tabakas?
   Penkrofs piepeši bij piecēlies kājās. Viņa platā, labsir­dīgā seja pat nobāla, kad reportieris sniedza viņam pilnu piebāztu pīpi, bet Herberts kvēlošu ogli.
   Jūrnieks gribēja kaut ko teikt, bet nespēja. Pīpi sa­grābis, viņš to iesprauda mutē, tad, ogli uzlicis, ievilka piecas sešas reizes no vietas.
   Novērpās zilganu smaržīgu dūmu mākonis, un cauri tam atskanēja pārsteigumā un tīksmē atslābusi balss.
   —    Tabaka! īsta tabaka!
   Tabaka! Īsta tabaka!
   —    Jā gan, Penkrof, — inženieris apliecināja. — Un tur­klāt lieliska tabaka!
   —    Ak dievišķā gudrība! Visu lietu radītājs! — jūrnieks izsaucās. — Nu mūsu salā vairs nekā netrūkst!
   Un Penkrofs pīpēja, pīpēja, pīpēja!
   —   Bet kas atrada šo brīnumu? — viņš beidzot ievai­cājās. — Bez šaubām, jūs, Herbert?
   —    Nē, Penkrof. Tas bij Spileta kungs.
   —    Spileta kungs! — Penkrofs iesaucās, spiezdams pie krūtīm reportieri, kurš tāda skāviena savu mūžu nebij sa­jutis.
   —    Pū, Penkrof! — Ģedeons Spilets atelsās, atkal vaļā palaists. — Jums nāksies savu pateicību dalīt starp mani un Herbertu, kas pazina šo augu, Sairesu, kas to sagata­voja, un Nebu, kas stingri glabāja mūsu noslēpumu.
   —   Labi, mīļie draugi, to es lūkošu jums kādreiz atmak­sāt. Tagad es esmu jūsu uz dzīvību un nāvi!

   Ziema uznāca ar jūnija mēnesi, kas atbilst decembrim ziemeļu zemēs. Vislielākās rūpes nu bij pagādāt siltu un izturīgu apģērbu.
   Mufloni aplokā tika apcirpti; atlika tikai šo lielisko aužamo materiālu pārstrādāt drēbē.
   Lieki vēl pieminēt, ka Sairesam Smitam nebij ne pluci­nāmo, ne kāršamo, ne stiepjamo, ne vērpjamo, ne aužamo, ne gludināmo mašīnu, tāpēc nācās izvēlēties parastāku līdzekli un iztikt bez vērpšanas un aušanas. Inženieris vienkārši gribēja izmantot vilnas šķiedru īpašības, jo vilna, valstīta, velta un cieši kopā saspiesta, sašķetinās un sapinas audumā, ko parasti sauc par tūbu. Tāda tūbas drēbe gan nav tik mīksta un lokana, toties vairāk aiztur siltumu un sargā pret aukstumu. Muflonu vilna bij pa- strupa un tātad tūbas pagatavošanai visnoderīgākā.
   Inženieris ar saviem biedriem, arī no kuģa būves atkal reiz atrauto Penkrofu ieskaitot, sāka sagatavošanas dar­bus, vispirms iztīrot vilnu no tām taukajām un eļļainajām netīrumu vielām, ko parasti sauc par sviedriem. Vilnu salika kublos, aplēja ar septiņdesmit grādu karstu ūdeni un paturēja tajā divdesmit četras stundas. Tad to pama­tīgi izmazgāja sodas ūdenī un izžāvēja, un nu tā bij taisni tāda, kā vajadzīgs, lai saveltu stiprā un rupjā drēbē, kurai, bez šaubām, nebūtu nekādas vērtības Eiropas vai Ame­rikas rūpniecības centros, toties neatsverama nozīme «Lin- kolna salas tirgos».
   Viegli iedomāties, ka šāds apģērba pagatavošanas veids ticis izlietots tālā senatnē un patiešām pirmie vilnas drēbju gabali darināti tieši pēc Sairesa Smita izvēlētās metodes.
   Inženiera zināšanas visnoderīgākās izrādījās vilnas ve­ļamās mašīnas pagatavošanai. Sairess Smits te prata iz­lietot vilnas velšanas dzirnavām ūdenskrituma mehānisko dzinējspēku, kurš līdz tam bij stāvējis gluži dīkā.
   Tas bij pavisam vienkārši. Apaļš baļķis ar tapām griez­damies pacēla un atkal ļāva vertikāli nostādītai stampai nokrist kublā, kurā atradās vilna. Visi šie daikti bij iestip­rināti pamatīgā baļķu rāmī. Tāda mašīna tikusi lietota gadu simteņiem, līdz radusies iedoma stampas atvietot ar kompresora cilindriem un vilnu nevis mīcīt, bet vārda pa­tiesā nozīmē saspiest.'
   Vilnas velšana Sairesa Smita vadībā izdevās pilnīgi. Vilnu iepriekš saslacīja ar ziepjūdeni, lai tā glumāk slī­dētu, labāk saplaktu, saspiestos, kļūtu mīkstāka un stam­pājot nesabirztu. Tādā kārtā no veltuves nāca laukā bieza tūbas villaine. Vilnas dabiskās sprodziņas un grumbuļi tik cieši sapinās un sašķetinājās, ka izveidojās drāna, node­rīga tiklab apģērbam, kā gultas segām. Protams, tas nebij ne muslīns, ne Skotijas kašmīrs, ne Ķīnas vai Orleānas satīns, ne ripss, ne alpaka, ne vadmala, ne flanelis! Tā bij vienkārši «Linkolna salas tūba»! Linkolna salā bij ieviesta jauna rūpniecības nozare.
   Kolonistiem nu bij gan silti apģērbi, gan arī biezas se­gas. Bez lielām bažām viņi varēja sagaidīt 1866./67. gada ziemu.
   īstais sals iestājās ap divdesmito jūniju. Penkrofam ar lielām sirdssāpēm bij jāpārtrauc kuģa būve; viņš to da­rīja ar nelokāmu apņemšanos atsākt nākama pavasarī.
   Jūrnieks nu reiz neatrunājami bij iedomājies braucienu uz Tabora salu, lai gan Sairess Smits nepiekrita tadam vienkāršam ziņkāres ceļojumam, jo nekādas palīdzības taču nebij ko meklēt tuksnesīgajā, gandrīz pilnīgi neaug­līgajā klintājā. Viņam nebij nekādas sajūsmas par šo simt piecdesmit jūdžu braucienu samērā mazā kuģītī pa nepa­zīstamu jūras klaju. Kas notiks ar kuģi un tā braucējiem, ja tālu jūrā tas nespēs sasniegt Tabora salu, ne arī atrast ceļu atpakaļ uz Linkolna zemi?
   Sairess Smits bieži runāja ar Penkrofu, bet allaž sastapa stūrgalvīgu un pat rupju pretestību un ietiepību, kuru diezin vai pats jūrnieks varētu izskaidrot.
   —    Es jums tomēr atgādināšu, — inženieris kādudien teica, — ka jūs, mīļais draugs, esat tā slavējis Linkolna salu, sacījis, ka jums būtu tik žēl braukt projām no tās, un nu tomēr pirmais gribat to pamest.
   —    Pamest tikai uz dažām dienām, — Penkrofs atbildēja. — Tikai uz dažām dienām, Sairesa kungs. Tikai uz to laiku, cik nepieciešams, lai aizbrauktu, aplūkotu, kas tā īsti ir par salu, un atgrieztos atpakaļ.
   —    Bet ar Linkolna salu tā tomēr nevarēs mēroties.
   —    To es jau iepriekš zinu!
   —    Nu kāpēc tad riskēt?
   •— Lai uzzinātu, kas notiek uz Tabora salas.
   —    Bet tur nenotiek nekas! Itin nekas tur nevar notikt!
   —    Nu, tā nesakiet!
   —    Bet ja jūs pārsteidz vētra?
   —    Jaukajā gadalaikā no tā nav ko baidīties, — Pen­krofs atbildēja. — Bet, tā kā nekā nevar paredzēt, es jums lūgšu atļauju tikai Herbertu ņemt līdzi manā ceļojumā.
   —    Penkrof, — inženieris atbildēja, jūrniekam roku uz pleca likdams, — ja nu jums un šim zēnam, kurš ir mūsu dēls, notiek kāda nelaime, vai jūs domājat, ka mēs to kādreiz varēsim aizmirst?
   —    Sairesa kungs, — Penkrofs atbildēja ar nelokāmu pārliecību, — tādas bēdas mēs jums nesagādāsim. Vispār pārrunāsim vēl par šo ceļojumu, kad būs pienācis laiks to uzsākt. Bez tam esmu pārliecināts,- ka jūs redzēsiet mūsu kuģi ar visu takelāžu un burām, pilnīgi noderīgu jūras braucienam, kad pats līdz ar mani būsiet izmēģinājuma dēļ apbraucis mūsu salai apkārt, — esmu pārliecināts, ka jūs nemaz vairs neliegsiet man braukt. Es jums varu at­klāti teikt, ka jūsu kuģis būs īsts meistardarbs!
   —   Sakiet, mazākais, — mūsu kuģis! — inženieris at­bildēja, Penkrofa vārdu pārliecināts.'
   Ar to saruna šoreiz beidzās, lai vēlāk atsāktos, bet ne jūrnieks, ne inženieris viens otru nespēja pārliecināt.
   Jūnija beigās uzsniga pirmais sniegs. To jau iepriekš paredzēdami, salinieki savu lopu aploku bij bagātīgi ap­gādājuši ar pārtiku, un katru dienu to apraudzīt nevaja­dzēja; tomēr bij norunāts, ka reizi nedēļā pārlūkošana tomēr nepieciešama.
   Atkal tika izlikti slazdi un izmēģināti arī Sairesa Smita atsperu durkļi. Saliektās vaļa bārdas plāksnes iesaldēja ledū, apsmērēja ar biezu tauku kārtu un novietoja mež­malā ap to vietu, kur kustoņi parasti gāja uz ezeru dzert.
   Inženierim par lielu gandarījumu mēģinājums ar šo uz­laboto aleutu mednieku izgudrojumu izdevās pilnīgi. Kādu duci lapsu, dažas meža cūkas un pat vienu jaguāru viņi tā nomedīja — visi tie gulēja atsperu stīpas aso galu caurdurtiem vēderiem. ;
   Tad kolonisti izdomāja vēl ko, par ko vērts pastāstīt tuvāk, jo tas bij viņu pirmais mēģinājums sazināties ar sev līdzīgiem.
   Ģedeons Spilets jau daudzkārt bij domājis par to — vai nu iemest jūrā aizkorķētu pudeli ar zīmīti, ko jūras strau­mes varbūt aiznestu apdzīvotā krastmalā, vai arī pamē­ģināt ar baložiem. Bet vai gan nopietni var cerēt, ka pu­dele vai balodis pārceļos tūkstoš divi simti jūdzes, kas salu šķīra no tuvākās cietzemes? Tā būtu neprātīga iedoma.
   Bet trīsdesmitajā jūnijā ne bez pūlēm tika sagūstīts albatross, ko Herberts ar šāvienu bij viegli ievainojis kājā. Tas bij krāšņs putns no tāllidotāju sugas ar desmit pēdu platiem izplestiem spārniem, spējīgs visam Klusajam okeānam pārlidot pāri.
   Herberts labprāt būtu vēlējies paturēt šo reto putnu, kuram kāja sadzītu īsā laikā un kuru viņš gribētu piera­dināt, bet Ģedeons Spilets centās viņu pārliecināt, ka ne­var palaist neizlietotu šo gadījumu, lai mēģinātu sazinā­ties ar citām Klusā okeāna zemēm, un Herbertam bij jāpiekāpjas — ja nu albatross nācis no kāda apdzīvota apvidus, viņš nekavēsies atgriezties atpakaļ, kad tiks brī­vībā.
   Var jau būt, ka Ģedeonam Spiletam, kurā lāgu lāgiem vēl pamodās žurnālista dziņa, modās vēlēšanas uz labu laimi nosūtīt kādu pievilcīgu ziņojumu par kolonistu pie­dzīvojumiem Linkolna salā. Kas tas būtu par panākumu «New York Herald» reportierim un avīzes numuram, kura ziņojums tiktu iespiests, ja sūtījums nonāktu redaktora — godājamā Džona Beneta rokās!
   Tātad Ģedeons Spilets uzmeta tikai nedaudzas rindas ar lūgumu katram, kas tās saņem, nogādāt zīmīti «New York Herald» redakcijā. Zīmīte tika ievietota stipri sa- eļļotā audekla maisiņā un piesieta albatrosam pie kakla, nevis pie kājas, jo šiem putniem paraža nolaisties jūrā un atpūsties virs ūdens līmeņa. Tad putns tika palaists vaļā, un kolonisti pukstošām sirdīm noraudzījās, kā viņš pa­mazām nozuda miglājā uz rietumu pusi.
   —    Uz kurieni viņš gan dodas? — Penkrofs vaicāja.
   —    Uz Jaunzēlandes pusi, — Herberts atbildēja.
   —   Laimīgu ceļu! — nosauca Penkrofs, kas no šāda pasta veida nekā liela negaidīja.
   Ziemai uznākot, darbi atsākās Granītpils iekšienē — apģērbu izlabošana un jaunu šūšana, starp citu, arī buru pagatavošana no aerostata milzīgā apvalka.
   Visu jūlija mēnesi pieturējās stingrs sals, bet malka un ogles nebij jātaupa. Sairess Smits lielajā istabā bij ierī­kojis vēl otru krāsni, un šajā istabā viņi pavadīja garos vakarus. Strādādami viņi sarunājās vai lasīja priekšā, kad rokas bij nogurušas; tā laiks aizritēja visiem lietderīgi.
   īsts baudījums bij kolonistiem, kad viņi pēc vakariņām sēdēja pie galda spoži apgaismotā un siltā izkurinātā is­tabā, kad tasēs smaržoja plūškoka kafija un gaisā pīpju dūmi, bet ārā aiz sienas kauca viesuļi. Viņi būtu jutušies pilnīgi apmierināti, ja vispār cilvēks varētu apmierināties vientulībā, tālu no sev līdzīgiem, bez kāda sakara un sa­ziņas ar tiem. Viņi pastāvīgi runāja par savu zemi, par draugiem, kurus tur pametuši, par Amerikas republikas varenumu, kas turpmāk tikai vēl pieaugs. Sairess Smits ilgu laiku bij piedalījies Savienoto Valstu politiskajā dzīvē, un biedri ar lielāko interesi klausījās viņa stāstus, novērojumus un secinājumus.
   Kādu vakaru Ģedeons Spilets ieminējās:
   —    Bet, mīļais Saires, vai visa šī nemitīgi augošā rūp­niecība un tirdzniecība, kurai jūs pareģojat pastāvīgu progresu, agrāk vai vēlāk nevar pavisam apstāties?
   —    Kāpēc apstāties?
   —    Aiz ogļu, aiz šī visvērtīgākā minerāla trūkuma.
   —   Jā, patiešām tas ir visvērtīgākais minerāls, — inže­nieris atbildēja. — Liekas, arī pati daba ir gribējusi to
   Zīmīte tika piesieta albatrosam pie kakla.
   parādīt, radīdama dimantu, kas nav nekas cits kā izkris­talizējusies ogļskābe.
   —          Jūs taču negribēsiet teikt, Sairesa kungs, — Penkrofs iebilda, — ka dimantu kādreiz dedzinās krāsnīs ogļu vietā.
   —    To ne, mīļais draugs, — Sairess Smits atbildēja.
   —           Es tomēr palieku pie sava, — Ģedeons Spilets atkār­toja, — jūs nenoliegsiet, ka pienāks laiks, kad ogles būs galīgi iztērētas.
   —          Ak! Ogļu slāņi vēl ir milzīgi, un tie simttūkstoš strādnieku, kas katru gadu izrok tikai simt miljonu kvin- tālu, tik drīz tos neizsmels.
   —           Spriežot pēc augošā ogļu patēriņa visā pasaulē, — Ģedeons Spilets atbildēja, — var paredzēt, ka simttūkstoš strādnieku vietā drīz būs divi miljoni un līdz ar to ari izrakumi divkāršosies.
   —           Bez šaubām. Bet pēc Eiropas ogļu izsmelšanas, ko ar modernām mašīnām drīz vien sasniegs, nāks Amerikas un Austrālijas ogļraktuves, un tās savukārt ilgu laiku apgā­dās pasaules rūpniecībai kurināmo.
   • — Cik ilgu laiku?
   —    Mazākais, divi simti piecdesmit līdz trīs simti gadu.
   —          Tas var apmierināt mūs, bet nepavisam neapmierina mūsu bērnubērnus.
   —    Ogļu vietā atradīs ko citu, — Herberts ieminējās.
   —           Cerēsim, — Ģedeons Spilets teica, — jo bez oglēm nebūtu vairs mašīnu, bez mašīnām — dzelzceļu, tvaikoņu, fabriku, nebūtu vairs itin nekā, kas virza uz priekšu dzī­ves progresu!
   —          Bet ko izgudros ogļu vietā? — Penkrofs iejautājās. — Vai jūs to varat iedomāties, Sairesa kungs?
   —    Gandrīz, mīļais draugs.
   —    Nu, ko tad dedzinās ogļu vietā?
   —    Ūdeni, — Sairess Smits atbildēja.
   —          Ūdeni! — Penkrofs izsaucās. — Ar ūdeni kurinās tvaikoņus un lokomotīves, ar ūdeni vārīs ūdeni!
   —          Jā, bet tikai ar sastāvelementos sadalītu ūdeni, — Sairess Smits atbildēja. — Un to, bez šaubām, izdarīs ar elektrību, kas tajā laikā būs kļuvusi par varenu un viegli izlietojamu spēku, jo visi lielie atradumi un izgudrojumi mums neizprotama likuma rezultātā koncentrējas un viens otru papildina. Jā, mīļie draugi, es domāju, ka ūdeni reiz lietos kā kurināmo materiālu, ka ūdeņradis un skābeklis, no kā tas sastāv, lietoti atsevišķi vai abi kopā, sniegs ne-
   izsmejamu siltuma un gaismas avotu un daudz intensīvāku nekā ogles. Kādreiz tvaikoņu katlus un lokomotīvju ten­derus ogļu vietā pildīs abas šīs gāzes saspiestā veidā un, krāsnīs degdamas, attīstīs milzīgu enerģiju. Tātad nav ko baidīties. Kamēr vien šī zeme apdzīvota, tā gādās ari visu dzīvei un dzīvībai nepieciešamo. Nekad zemes apdzīvotā­jiem nepietrūks ne gaismas, ne siltuma, tāpat viņiem ne­trūks ne augu, ne dzīvnieku, ne' minerālu. Tātad es esmu pārliecināts, ka, ogļu krājumiem izsīkstot, ūdens kļūs par kurināmo materiālu. Ūdens ir nākotnes ogles.
   —    To es gribētu pieredzēt, — jūrnieks teica.
   —    Tu esi piedzimis par agru, — Nebs īsi ieteicās, viņš tikai ar šiem vārdiem piedalījās sarunā.
   Tomēr sarunu pārtrauca nevis Neba teiciens, bet Topa dīvainā riešana, par ko inženieris jau pirmāk bij izbrinī- , i ies. Riedams Tops skrēja ap akas caurumu iekšējā gaiteņa galā.
   —    Kāpēc gan Tops atkal tā rej? — Penkrofs ievaicājās.
   —    Arī Jups tāpat savādi ņurd, — Herberts piezīmēja.
   Patiešām, arī orangūtans. pievienojās sunim, un, kas tas
   dīvainākais, — abi kustoņi likās vairāk uztraukti nekā saniknoti.
   —    Acīm redzami, — Ģedeons Spilets teica, — šai akai ir sakars ar jūru un lāgu lāgiem kāds dzīvnieks ielien tās dibenā paelpot āra gaisu.
   —    Jā, tā laikam ir, — jūrnieks piekrita, — cita izskaid­rojuma te nevar atrast… Top, paliec nu mierā! — viņš pagriezās pret suni. — Un tu, Jup, ej savā istabā!
   Pērtiķis un suns apklusa. Jups atgriezās savā guļas­vietā, bet Tops palika turpat istabā un visu vakaru reižu reizēm dobji ieņurdējās.
   Par šo atgadījumu vairāk netika runāts, tomēr inže­niera piere bij apmākusies.
   Visu jūlija otru pusi lietus pastāvīgi mainījās ar auk­stumu. Aukstums nebij tik liels kā iepriekšējā ziemā, tem­peratūra nokrita tikai līdz astoņiem grādiem pēc Fāren- heita (13,13 pēc Celsija). Bet šī ziema bij puteņaināka un viesuļaināka. Viļņu paisums vairākkārt sasniedza un sabo­jāja «kamīnu». Likās, kāds zemūdens spēks izceļ milzīgus viļņus un sviež tos pret Granītpils sienu.
   Kolonisti pa logu vēroja turpat priekšā plīstošos mil­zīgos viļņu vālus un apbrīnoja okeāna bezspēcīgā nik­numa lielisko ainavu. Putojošie ūdeņi šļācās augšup, krasts pilnīgi pazuda zem trakojošā uzplūda, un šķita, ka granīta masīvs pacēlās no pašas jūras, kuras bangas slējās augstāk par simts pēdām.
   Vētras laikā staigāt pa salas ceļiem bij grūti un bīstami, jo koki bieži tika nolauzti. Tomēr kolonisti nepalaida ne­vienu nedēļu, neapmeklējuši savu lopu aploku. Par laimi, šo apvidu sargāja Franklina kalna dienvidaustrumu pie- kāje, tā ka to neķēra skaudrie vēji, neapgāza ēkas, ne­lauza kokus un nepostīja žogu. Turpretim Tālā skata aug­stienē ierīkotais, vētrai tieši padotais putnu dārzs cieta diezgan stipri. Baložu būda divas reizes bij apgāzta un sēta tāpat izārdīta. Tas viss bij atjaunojams un vēl vairāk no­stiprināms, jo tagad acīm redzami Linkolna sala atradās visvētrainākajā Klusā okeāna apvidū. Likās, ka tā stāv pašā lielo ciklonu centrā un tie šausta salu bez žēlastības. Vienīgi Granītpils, šķita, nepadevās vētras brāzmām.
   Augusta pirmajā nedēļā vētras pamazām norima, atmo­sfēra atkal atguva mieru, ko tā likās zaudējusi uz visiem laikiem. Līdz ar rāmo laiku pieņēmās aukstums, un tem­peratūra atkal nokritās līdz divdesmit diviem grādiem pēc Celsija.
   Trešajā augustā tika sarīkots sen nodomātais gājiens uz Tadornu purvu salas dienvidaustrumos. Medniekus vili­nāja visi tie neskaitāmie jūras putni, kuri apmetušies zie­mas mājokļos. Tur bij pārpilnām meža pīļu, sloku, dumbra cāļu, prīkšķu un laupītāju kaiju. Kolonisti nolēma veltīt šīm medībām visu dienu.
   Arī Penkrofs un Nebs šajā ekspedīcijā pievienojās Ģe- deonam Spiletam un Herbertam. Aizbildinādamies ar kaut kādiem darbiem, Sairess Smits viens pats palika Granīt- pilī.
   Mednieki devās pa ceļu Balona ostas virzienā, lai drīzāk nokļūtu purvājā, jo bij nodomājuši atgriezties vakarā. Tops ar Jupu viņus pavadīja. Nogaidījis, kamēr mednieki pāriet pāri Pateicības upes tiltam, inženieris atgriezās, lai izpildītu nodomu, kādēļ bij gribējis viens palikt mājās.
   Šis nodoms bij — sīki izpētīt aku, kuras caurums rēgo­jās Granītpils alas dibenā, kurai bij sakars ar jūru un pa kuru kādreiz bij notecējuši ezera ūdeņi.
   Kāpēc Tops tik bieži staigāja ap šo caurumu? Kāpēc viņš tā savādi un kā nemiera pilns rēja? Kāpēc Jups izrā­dīja tādu pašu nemieru kā Tops? Vai šai alai bez tiešas vertikālas notekas jūrā nebij ari vēl citi atzarojumi? Vai tie neaizsniedzās kādā citā salas pusē? Lūk, to visu Sai­ress Smits gribēja uzzināt un pie tam viens pats. Viņš bij nodomājis izpētīt aku biedru prombūtnē, un nu pienāca izdevīgs bridis.
   Līdz pat akas dibenam nokļūt bij viegli pa pietiekoši garajām virvju kāpnēm, kuras pēc ceļamās ierīces uzstā­dīšanas bij kļuvušas liekas. Tās inženieris arī izlietoja. Aizvilcis kāpnes pie akas cauruma, kas bij apmēram sešas pēdas plats, viņš stipri piesēja augšgalu, tad tās pamazām nolaida lejā. Paņēmis lukturi, apbruņojies ar revolveri un dunci, viņš kāpa lejup.
   Siena bij pilnīgi stāva, tomēr nelielā atstatumā cits no cita sienā bij iedobumi, pa kuriem veiklam dzīvnie­kam pilnīgi iespējams uzrāpties augšā līdz pat akas cau­rumam.
   Tas bij pirmais, ko inženieris ievēroja. Tomēr, ar luk­turi rūpīgi apgaismojis šos iedobumus, viņš neatrada ne­kādas pēdas, nekādu iešņīpājumu, kas rādītu, ka te tagad vai agrāk kāds rāpies augšā.
   Sairess Smits nokāpa vēl zemāk, apgaismodams akas mūri.
   Itin nekas aizdomīgs nebij manāms.
   Pēdējos kāpšļus aizsniedzis, Sairess Smits tūliņ sajuta tuvumā ūdens līmeni, kas bij gluži rāms. Ne virs ūdens, ne citā akas pusē nevērās neviena sāņu ala, kas aiztiektos klints masas iekšienē. Ar dunča spalu piesitot klints sie­nai, tā skanēja kā pilnīgi viengabalaina. Tā bij cieta gra­nīta blīva, kurā neviens dzīvs radījums nejaudātu izlauzt ceļu. Lai nokļūtu akas dibenā un no tā atkal uzrāptos līdz virsējam caurumam, katrā ziņā jātiek cauri pa šo spraugu, kas to savieno ar jūru zem krastmalas klintīm, bet to iespētu vienīgi tikai jūras dzīvnieki. Pa kuru vietu šī sprauga stiepjas zem krasta, kur un kādā dziļumā tā savie­nojas ar jūru, tas nebij nosakāms.
   Izlūko jumu pabeidzis, Sairess Smits uzkāpa atkal augšā, uzvilka kāpnes, aizsedza akas caurumu un domīgs atgrie­zās lielajā istabā. Tad viņš teica:
   — Es nekā neredzēju — un tomēr tur ir kaut kasi

   Mednieki atgriezās tajā pašā vakarā; medības bij visai izdevīgas — viņi pārnesa mājās vārda pilnā ziņā tik, cik četriem vīriem iespējams. Pat Topam ap kaklu bij dumbra cāļu virkne, bet Jupam ap viduci slokas.
   —     Redziet, cienījamais kungs, — Nebs iesaucās, — kā mēs izlietojām savu laiku! Nu mums ir pietiekošs krā­jums konservu un pastēšu. Bet man vajadzīgs palīgs. Pen- krof, es rēķinos ar tevi.
   —    Nē, Neb, — jūrnieks atteica. — Man jādomā par kuģa takelāžu. Iztiec bez manis.
   —    Un jūs, Herberta kungs?
   —    Man rītu jāiet uz lopu aploku, — jauneklis atbildēja.
   —    Tad varbūt jūs, Spileta kungs, palīdzēsiet man?
   —    Ja jau tu vēlies, Neb, — reportieris atbildēja, — bet tikai ar to norunu, ka tu izstāsti man savas receptes, lai es tās varu publicēt.
   —    Kā vēlaties, Spileta kungs, — Nebs atteica, — kā jūs vēlaties.
   Nākamajā rītā Ģedeons Spilets kļuva Neba palīgs un stājās pie darba viņa kulinārajā laboratorijā. Bet pirms tam inženieris viņam pārstāstīja sava vakarējā pētījuma iznā­kumu; reportieris bij vienis prātis ar Sairesu Smitu, ka tur tomēr ir kāds noslēpums, lai arī to šimbrīžam vēl ne­var atklāt.
   Aukstums pieturējās vēl veselu nedēļu, kolonisti atstāja Granītpili tikai tad, kad bij jāiet apraudzīt putnu dārzu. Visās telpās bij patīkama smarža — Neba un reportiera gastronomiskās mākslas apliecinātāja. Tomēr itin viss purva medību ieguvums netika pārvērsts konservos; tā kā nošautie putni aukstumā uzglabājās labi, tad daļu no tiem arī svaigā veidā izlietoja cepetim, un visi ēdēji bij vienis prātis, ka meža pīļu gaļa ir garšīgāka par visu citu ūdensputnu cepeti.
   Tajā nedēļā Penkrofs kopā ar Herbertu, kas ari veikli rīkojās ar buru šujamo adatu, strādāja tik dedzīgi, ka visas kuģim nepieciešamās buras tika gatavas. No balona apvalka takelāžai varēja pagatavot pietiekami daudz virvju. Tās, kā ari auklas, bij visaugstākā labuma, jūrnieks tās varēja izlietot bez rūpēm. Buru apmalas apšuva ar stiprām auklām, bet to atlika diezgan arī vantīm, šotēm u. c. Uz Penkrofa pieprasījumu un ar virpas palīdzību Sairess Smits pagatavoja gluži jaunus takelāžai nepieciešamos blokus. Tā iznāca, ka takelāžai viss bij pilnīgi sagatavots, pirms vēl pats kuģa korpuss pabeigts. Penkrofs pat sašuva zili-sar- kani-baltu karogu, krāsošanai izlietodams dažādos krās- augus, kādi salā bagātīgi bij atrodami. Tikai trīsdesmit septiņām zvaigznēm, kas amerikāņu jahtu karogos apzīmē trīsdesmit septiņus apvienotos štatus, Penkrofs pielika vēl trīsdesmit astoto — «Linkolna štata» zvaigzni, jo savu salu viņš jau ieskatīja kā pievienotu lielajai republikai.
   —   Ja arī faktiski tā tur vēl nepieder, — viņš teica, — toties jo vairāk ar sirdi.
   Pagaidām karogu izkāra pa Granītpils vidējo logu, un kolonisti to apsveica ar trīskārtēju «urā».
   Aukstais gadalaiks jau gāja uz beigām, likās, ka šī ziema paies bez sevišķiem nelaimes gadījumiem, kad naktī uz vienpadsmito augustu tik tikko neizpostīja Tālā skata līdzenumu.
   Dienā krietni nostrādājušies, kolonisti gulēja cietā miegā, kad ap pulksten četriem viņus piepeši uzmodināja Topa riešana.
   Šoreiz suns nerēja pie akas cauruma, bet pie durvīm un riedams lēca tajās tā, it kā gribētu izlauzt. Jups viņam blakus izgrūda spalgus kliedzienus.
   —    Top! Kas ir? — Nebs iesaucās,' pirmais uzmodies.
   Bet suns turpināja riet vēl niknāk.
   Steigā apģērbušies, visi traucās pie loga un atvēra to vaļā.
   Viņu acu priekšā nakts tumsā tikko balsnīja plata sniega sega. Kolonisti neredzēja nekā, tomēr sadzirda tumsā dī­vainu riešanu. Likās, ka krastmalu apsēduši savādi kustoņi, kuri no šejienes nebij saredzami.
   —    Kas tie tādi? — Penkrofs iesaucās.
   —    Vilki, jaguāri vai pērtiķi, — Nebs atbildēja.
   —   Velns parauj! — reportieris iekliedzās. — Bet viņi var uzrāpties arī Tālā skata augstienē.
   —   Un tur ir mūsu putnu dārzs un mūsu stādi! — Her­berts piebilda.
   —    Kā viņi te nokļuvuši? — Penkrofs vaicāja.
   —    Droši vien pār upes tiltu, ko kāds no mums būs aiz­mirsis uzvilkt, — inženieris noteica.
   —   Patiešām, — Spilets atsaucās. — Es atminos, ka aiz­mirsu to uzvilkt…
   — Labu darbu esat izdarījuši, Spileta kungs, neko teikt! — jūrnieks piebilda.
   —   Kas darīts, padarīts, — nosacīja Sairess Smits. — La­bāk iesim palūkot, kas tur īsti notiek.
   Ar tādiem jautājumiem un atbildēm uz ātru roku ap­mainījās Sairess Smits un viņa biedri. Tagad bij skaidrs, ka tilts palicis neuzvilkts un krastmalā pieklīduši kādi kus­toņi, kuri pa Pateicības upes kreiso krastu viegli var no­kļūt Tālā skata augstienē. Jālūko aizsteigties tiem priekšā un, ja vajadzīgs, jāpadzen.
   —    Bet kas tie varētu būt par kustoņiem? — pa otram lāgam atskanēja jautājums, kad riešana ārā bij saklau­sāma vēl skaļāk.
   Herberts, to dzirdēdams, nodrebēja. Viņam nāca atmiņā, ka tos kustoņus viņš jau manījis pirmajā gājienā uz Sar­kanā strauta izteku.
   —   Tās ir šakāļu lapsas! — viņš teica.
   —    Uz priekšu! — jūrnieks iesaucās.
   Apbruņojušies ar cirvjiem, šautenēm un revolveriem,
   visi traucās pie celtņa un nolaidās-krastā.
   Šakāļu lapsas ir bīstamas, kad tās lielā barā un 4bada saniknotas. Tomēr kolonisti nevilcinājās mesties pretim šim baram, un no viņu pirmajiem, spilgtu ugunssvītru pa­vadītiem revolveru šāvieniem priekšējie uzbrucēji bēga atpakaļ.
   Vissvarīgākais tagad bij aizkrustot šiem laupītājiem ceļu uz Tālā skata augstieni, kur tie stādījumos, putnu dārzā un it sevišķi kviešu druvā padarītu briesmīgus, var­būt pat neizlabojamus postījumus. Bet, tā kā iebrukums iespējams tikai pa Pateicības upes kreiso krastu, vajadzēja šakāļu lapsām aizšķērsot ceļu pa šauro spraugu starp upi un granītsienu.
   Tas katram bij saprotams, tādēļ pēc Sairesa Smita rīko­juma viņi devās norādītajā vietā, kamēr šakāļu lapsas pa­lika tumsā lēkājam un gaudojam.
   Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts, Penkrofs un Nebs sastājās nepārraujamā ķēdē. Tops drausmīgi atples­tiem žokļiem nostājās priekšā, bet blakus viņam Jups ar zarainu nūju, kuru viņš vicināja rokās kā kādu milnu.
   Nakts bij ārkārtīgi tumša. Lāgu lāgiem tikai paspīda šā­viena uguns, kad kāds no kolonistiem bij pamanījis tu­vumā laupītājus; to varēja būt ap simts, viņu acis kvēloja kā ogles.
   —    Neļausim viņām tikt garām! — Penkrofs iesaucās.
   —    Viņas netiks! — inženieris atbildēja.
   Bet, ja zvēri netika garām, tas nenozīmē, ka viņi nebūtu mēģinājuši to darīt. Pakaļējie dzina priekšējos, iedegās karsta un nemitīga cīņa, tika lietoti revolveri un cirvji. Labs skaits' nogalinātu lapsu jau vāļājās zemē, bet bars nelikās mazinājies, bij jādomā, ka tas nemitīgi papildinā­jās ar jauniem pienācējiem pār upes tiltu.
   Kolonisti bij spiesti cīnīties cieši blakus, tāpēc neiztika arī bez ievainojumiem, par laimi, gan viegliem. Herberts ar revolvera šāvienu nogalināja kādu šakāļu lapsu, kura kā tīģeris bij uzmetusies Nebam mugurā. Tops cīnījās ār­kārtīgi saniknots, grāba lapsas aiz kakla un nokoda uz vietas. Jups ar savu nūju strādāja kā traks, velti mēģināja viņu kaut cik atturēt. "Apveltīts ar daudz gaišākām acīm nekā cilvēkiem, viņš, bez šaubām, arī šajā tumsā redzēja labi, ik acumirkli viņš bij cīņas karstākajā vietā un reižu reizēm spalgi iesvilpās — tas nozīmēja ārkārtīgu uzvaras sajūsmu. Brīžiem šāviena spīdumā viņu varēja pamanīt tālu priekšā pilnīgi aukstasinīgi cīnāmies ar piecām sešām milzīgām lapsām.
   Cīņa beidzās ar kolonistu uzvaru, bet tikai pēc divām grūtām stundām. Rīta ausma, bez šaubām, piespieda pali­kušos uzbrucējus atkāpties, viņi devās prom ziemeļu vir­zienā, katrā ziņā gribēdami tikt pāri tiltam, ko Nebs tūliņ pasteidzās uzvilkt.
   Kad diena atausa pilnīgi, kolonisti kaujas laukā saskai­tīja ap piecdesmit beigtu lapsu.
   —    Bet kur Jups? — Penkrofs iekliedzās. — Kur Jups?
   Jups bij pazudis. Viņa draugs Nebs sauca Jupu, bet
   pirmo reizi viņš neatsaucās savam draugam.
   Visi metās meklēt Jupu, drebēdami bailēs, ka ari tas būs starp beigtajiem. No vienas vietas viņi pārlūkoja ar beigtām šakāļu lapsām un asiņu plankumiem pārklāto sniega klajumu un atrada Jupu veselā uzbrucēju čupā, kur tās gulēja ar sasmalcinātiem žokļiem un salauztām mugurām — par zīmi, ka visām viņām nācies iepazīties ar pērtiķa smago bozi. Nabaga Jupam vēl tagad bij rokā pārlauzta ieroča gals, bet bez ieroča pārspēks bij pieveicis viņu, dziļi kodienu ievainojumi rēgojās viņa krūtīs.
   —    Viņš vēl ir dzīvs! — Nebs iesaucās, pār savu draugu noliecies.
   —    Mēs viņu izglābsim, — jūrnieks noteica. — Rūpēsi­mies par viņu, itin kā viņš būtu viens no mums pašiem!
   Likās, ka Jups saprot runāto; it kā pateikdamies viņš nolieca galvu Penkrofam uz pleca. Jūrnieks arī pats bij ievainots, bet viņa un tāpat biedru ievainojumi bij nie­cīgi, jo ar saviem šaujamiem ieročiem viņi uzbrucēju gandrīz ikreiz nogalināja pa gabalu. Tikai orangutanam bij klājies grūti.
   Nebs ar Penkrofu palēnām nesa Jupu uz ceļamo ierīci, pār viņa lūpām plūda klusi vaidi. Rūpīgi viņu uzvadīja Granītpilī. Tur noguldīja uz kādai gultai izņemta matrača un ar lielāko uzmanību apmazgāja ievainojumus. Neva­rēja manīt, ka būtu ievainots kāds vārīgs orgāns, tikai no pārāk lielā asiņu zaudējuma Jups bij kļuvis bezspēcīgs, un drīz viņu pārņēma stiprs drudzis.
   Pārsieto Jupu noguldīja, kopa ar lielāko rūpību — «gluži kā īstu slimnieku», kā Nebs teica, — un deva viņam izdzert pāra glāžu atspirdzinoša zāļu novārījuma, kas tā­diem gadījumiem jau agrāk bij novietots Granītpils krā­tuvēs.
   Jups sākumā gulēja nemierīgi, bet pamazām viņa elpa kļuva vienmērīgāka, un viņu atstāja pilnīgā klusumā. Laiku-pa laikam Tops, var sacīt, uz pirkstgaliem piegāja apraudzīt savu draugu, lai it kā pārliecinātos, kas tiek da­rīts viņa labā. Viena roka Jupam bij nokārusies gar mat­raci, Tops to žēli nolaizīja.
   Tajā pašā rītā beigtās lapsas tika aizgādātas uz Tālo rietumu mežu un dziļi apraktas.
   Šis uzbrukums, kuram varēja būt smagas sekas kolonis­tiem, tomēr noderēja viņiem par labu mācību. No tās rei­zes viņi neaizgāja gulēt, iekams viens nebij pārliecinājies, vai visi tilti uzvilkti, kā pienākas, lai nekāds iebrukums nebūtu iespējams.
   Jupa stāvoklis pirmajās dienās likās diezgan bīstams, bet tad viņš sāka spēcīgi turēties vārgumam pretī. Drudzis pamazām pārgāja, un Ģedeons Spilets, kas šo to saprata arī no medicīnas, tūliņ redzēja, ka bīstamā krīze pāri. Seš­padsmitajā augustā Jups pirmo reizi sāka ēst. Nebs bij pagatavojis cukurotus plācenīšus, ko slimais kāri notie­sāja, jo viņam piemita viens mazs grēciņš: viņš palaikam bij liels kārumnieks, un Nebs nemēģināja viņu no tā at­radināt.
   •— Ko tad jūs gribat? — viņš teica Ģedeonam Spiletam, kurš pārmeta, ka Jupu pārāk lutina. — Viņš taču nepazīst citas baudas kā tikai to, kas vēderā. Man prieks, ka es vismaz tā varu atlīdzināt viņa pakalpojumus.
   Desmit dienas nogulējis, divdesmit pirmajā augustā meistars Jups pirmo reizi piecēlās. Ievainojumi bij aizdzi- juši, acīm redzams, ka viņš drīz vien no jauna atgūs savu lokanību un parasto izveicību. Kā visi atspirdzēji, viņš sajuta milzīgu izsalkumu; reportieris atļāva viņam ēst pēc patikas, jo viņš palaidās uz to dabisko instinktu, kāda pa­laikam trūkst saprātīgām būtnēm un kas orangutanu pa­sargāja no visām pārmērībām.- Nebs jūsmoja par sava audzēkņa labo ēstgribu.
   —    Ed tikai, mīļo Jup, — viņš tam teica. — Ēd un nemaz nekautrējies. Tu mūsu labā esi izlējis savas asinis, un tas ir tikai mazumiņš, ko es tev par to varu atlīdzināt!
   Beidzot divdesmit piektajā augustā Nebs sauca savus biedrus:
   —    Sairesa kungs! Ģedeona kungs! Herberta kungs! Pen- krof! Nāciet šurp!
   Lielajā istabā sasēdušie kolonisti piecēlās kājās un iegāja Jupa istabā.
   —    Kas ir? — reportieris vaicāja.
   —    Skatieties! — atsaucās Nebs, skaļi smiedamies.
   Un ko viņi ieraudzīja? Meistaru Jupu, kurš ar ārkārtīgi nopietnu seju pīpēja, pa turku modei pie Granītpils dur­vju sliekšņa pietupies.
   —    Mana pīpe! — Penkrofs iekliedzās. — Viņš paņēmis manu pīpi! Ak, manu brašo Jup, es tev to dāvinu! Pīpē, mīļais draugs, pīpē vien!
   Un Jups, kā redzams, ar vislielāko patiku pūta gaisā veselus mākoņus biezu tabakas dūmu.
   Sairess Smits nebūt nebij pārāk izbrīnījies par šo no­tikumu; viņš minēja vairākus piemērus, kad pieradināti pērtiķi iemācījušies lietot tabaku.
   Un no tās dienas meistars Jups vairs nešķīrās no savas pīpes; allaž tā karājās viņa istabā līdzās pravam tabakas krājumam. Pats viņš to piebāza, pats ar kvēlošu ogli aiz­dedzināja un likās laimīgākais starp visiem četrročiem pasaulē. Viegli saprotams, ka šī gaumes vienādība vel vairāk nostiprināja ciešās saites, kas jau tā pastāvēja starp cienījamo pērtiķi un godīgo jūrnieku.
   -— Kas zina, vai viņš galu galā tāpat nav cilvēks, — Penkrofs kādreiz ieminējās Nebam. — Vai tad būtu brī­nums, ja viņš kādu dienu sāktu runāt?
   —    Patiešām nebūtu, — Nebs atsaucās. — Es tikai brī­nos, kāpēc viņš jau tagad nerunā. Vairāk viņam nekā ne­trūkst kā tikai valodas.
   —    Tad nu gan būtu joki, — jūrnieks priecājās, — ja viņš kādā jaukā dienā man pateiktu: «Nu, Penkrofa kungs, vai apmainīsimies ar pīpēm?»
   —    Jā, — nopūtās Nebs. — Cik slikti, ka viņš piedzimis mēms.
   Ar septembra mēnesi arī ziema bij galā, darbi atsākās ar divkāršu dedzību.
   Kuģa būve ātri virzījās uz priekšu. Ārējais apšuvums bij jau pilnīgi gatavs, atlika vēl tikai iekšpusē nostipri­nāt visas korpusa daļas ar tvaikos izsutinātām lokanām kārtīm, kuras tīri labi padevās visiem kuģa modeļa ielokiem.
   Tā kā koku nebij trūkums, Penkrofs ieteica kuģa iekš­pusi vēlreiz apšūt, lai tas nelaistu cauri ūdeni un būtu tiešām izturīgs.
   Nezinādams, kas viss nākotnē var gadīties, Sairess Smits piekrita jūrnieka nodomam taisīt kuģi tik stipru, cik vien iespējams.
   Piecpadsmitajā septembrī kuģa sienas un tāpat virsējais klājs bij pilnīgi gatavi. NodrīVējumiem pakulu vietā no­derēja žāvētas jūras sūnas, ko ar kaltiem sadzina kuģa ārējās un i-akšējās sienās un klāja spraugās, un tad tās vēl noklāja ar verdošu darvu, kuru no priedēm mežā varēja dabūt, cik patīk.
   Kuģa iekārta bij ļoti vienkārša.
   Balastam izlietoja smagus granīta gabalus, ko samūrēja kopā ar kaļķiem; to svars bij aptuveni divpadsmit tūk­stoši mārciņu. Pāri šim balastam ierīkoja klāju, bet kuģa iekšieni pārdalīja divās daļās, gar malām tām novietoja divus solus, kas noderēja arī mantu glabājamo kastu vietā. Masta lejas gals noderēja par balstu starpsienai, kas sa­dalīja abas telpas, kurās nokļuva pa divām lūkām, atvēr­tām pret klāju un noslēdzamām ar vākiem.
   Penkrofam nebij nekādu pūļu sameklēt mastam node­rīgu koku. Viņš izraudzījās jaunu, slaidu priedi bez za-
   Desmitajā oktobri kuģi laida ūdeni.
   riem, to resgalī nācās tikai notēst un augšā noēvelēt apaļu. Mastam, stūrei un kuģa korpusam nepieciešamās dzelzs daļas, gan rupjas, bet pietiekoši stipras, izgatavoja «ka­mīna» smēdē. Rājas, karoga kārti, ķekšus, airus un visu pārējo pabeidza oktobra pirmajā nedēļā un nolēma, ka vispirms izmēģinās kuģi tepat gar salas krastmalu, lai pār­baudītu, kā tas peld pa jūru un cik tam var uzticēties.
   Pa visu to laiku arī pārējie nepieciešamie darbi netika pamesti novārtā. Lopu aploku nācās pārbūvēt, jo kā muf- loniem, tā kazām bij pieradušies jauni pēcnācēji, kurus vajadzēja pārvietot un barot. Kolonisti arī apmeklēja austeru audzētavu, trušu dārzu, ogļu un dzelzs raktuves, kā arī vēl neizpētītos, medījumiem bagātos Tālo rietumu mežus.
   Tur viņi uzgāja arī dažus līdz šim vēl nepazītus, varbūt ne visai noderīgus augus, kuri lietderīgi papildināja līdz­šinējos Granītpils krājumus. Tie bij zīdkoku dzimtas; dažu lapas bij gaļīgas un ēdamas, citu graudi ļoti miltaini.
   Desmitajā oktobrī kuģi laida ūdenī. Penkrofs staroja laimē. Pasākums izdevās lieliski. Kuģi ar pilnīgu takelāžu pa apaļiem klučiem aizvirzīja pašā ūdens malā, paisums to pacēla no. zemes ūn sāka šūpot viļņos. Kolonisti ap­laudēja, bet it sevišķi dedzīgi Penkrofs, ļaudams šajā ga­dījumā pilnīgu vaļu savai sajūsmai. Tomēr visaugstāko pakāpi viņa pašlepnums sasniedza, kad- viņu vienbalsīgi ievēlēja par kuģa kapteini.
   Kapteinim Penkrofam par patikšanu kuģim bij jādod vārds; pēc vairākiem dedzīgi apspriestiem priekšlikumiem salinieki vienojās nosaukt to cienījamā jūrnieka vārdā par «Bonadventuri».
   Paisumā skaidri bij redzams, ka «Bonadventure» pilnīgi turas ūdenī līdz apzīmētajai līnijai un pietiekoši viegli vadāma pa visiem vējiem.
   Starp citu, izmēģinājuma brauciens gar salas krastmalu notika tai pašā dienā. Laiks bij jauks, vējš diezgan spirgts un jūra rāma, it sevišķi salas dienvidpusē, jo vējš jau kūdu stundu pūta no ziemeļrietumiem.
   — Iekāpt! Iekāpt! — .kapteinis Penkrofs kliedza.
   Bet iepriekš taču bij jāietur brokastis un jāpaņem līdz pārtika — gadījumam, ja brauciens ieilgtu līdz vakaram.
   Arī Sairess Smits kāroja pēc iespējas drīzāk izmēģināt kuģi, kas bij būvēts pēc viņa plāna, lai gan pēc jūrnieka aizrādījuma viņš to diezgan daudz bij pārgrozījis. Tomēr tādas paļāvības viņam nebij kā Penkrofam, un, tā kā jūr­nieks vairāk neminēja par braucienu uz Tabora salu, inže­nieris cerēja, ka viņš būs pavisam atteicies no sava no­doma. Sairesam Smitam it nemaz nebūtu pa prātam, ja divi vai trīs no viņa biedriem dotos tik tālā braucienā ar šo samērā mazo kuģīti, kura tilpums bij tikko piecpadsmit tonnas!
   Ap pusvienpadsmitiem visi salinieki jau bij uz kuģa — arī Tops un Jups. Nebs ar Herbertu pacēla enkuru, kas bi j izmests smilktīs Pateicības upes ietekas tuvumā, vējš iegula burās, Linkolna salas karogs sāka plīvot masta galā, un, Penkrofa vadīta, «Bonadventure» izbrauca klajā jūrā.
   Lai izkļūtu no Savienības līča, bij nepieciešams aizmu­gures vējš; braucēji varēja pārliecināties, ka arī ar šādu vēju kuģis iet pietiekoši ātri.
   Apbraukušam Atraduma un Naga iekāres, Penkrofam bij jāturas stipri pa vējam, lai nepamestu dienvidu krastu, un, kādu gabalu nobraucis, viņš varēja konstatēt, ka «Bon­adventure» iet piecus mezglus stundā un pieklājīgi peld vēlamā virzienā. Kuģis ļoti labi griezās pret vēju un pa­griezdamies pat paātrināja gaitu.
   «Bonadventures» pasažieri bij tiešām sajūsmināti. Nu viņiem ir labs kuģis, kas zināmos apstākļos varēja būt neatsverami noderīgs, bet arī tagad jaukā laikā ar izde­vīgu vēju brauciens bij brīnišķīgs.
   Penkrofs izbrauca klajā jūrā jūdzes trīs vai četras no krasta, ieslīpi pret Balona ostu. Sala bija pārredzama visā plašumā un pavisam no cita redzes loka, ar visu savu da- žādīgi veidoto krasta panorāmu no Naga iekāres līdz Rā­puļa zemesragam, ar meža ieloku, kur slaidie skuju koki tumši atēnojās pret tikko plaukstošā lapotņa glezno fonu, ar Franklina kalnu, kurš savu balti sniegoto galvu bij pacēlis visai salai pāri.
   —    Cik skaisti! — Herberts iesaucās.
   —   Jā, — Penkrofs atbildēja, — mūsu sala ir skaista un laba. Es to mīlu tā, kā mīlēju savu māti. Tā uzņēma mūs nabagus un nelaimīgus, bet kā gan tagad trūkst pieciem no gaisa nomestiem bērniem?
   —    Nekā! — atsaucās Nebs. — Nekā, kaptein!
   Un abi šie krietnie cilvēki uzsauca trīskārtēju skaļu «urā» par godu savai salai.
   Pa to laiku Ģedeons Spilets, pret mastu atspiedies, zī­mēja panorāmu, kas pletās viņu acu priekšā.
   Sairess Smits lūkojās klusu ciezdams.
   —          Nu, Sairesa kungs, — Penkrofs uzrunāja viņu, — ko jūs sakāt par mūsu kuģi?
   — Liekas, tas iet gluži labi, — inženieris atbildēja.
   —          Ļoti labi! Bet ko jūs domājat, vai tas izturēs ari tā­lāku braucienu?
   —    Kādu braucienu, Penkrof?
   —    Nu, piemēram, uz Tabora salu?
   —           Mīļais draugs, — Sairess Smits atbildēja, — domāju, ka spiedīgas vajadzības gadījumā mēs ar to mēģinātu do­ties pat vēl tālākā braucienā, bet jūs jau zināt, ka es ne­labprāt piekrītu jūsu braucienam uz Tabora salu bez kādas vajadzības.
   —           Ar kaimiņiem taču katrā ziņā jāiepazīstas, — Pen­krofs atbildēja, savai iedomai pieķēries. — Tabora sala ir mūsu kaimiņiene, turklāt vienīgā! Vienkārša pieklājība vien jau prasa, lai mēs dodamies to apciemot.
   —           Paskat vien! — Ģedeons Spilets iesaucās. — Kas to būtu domājis, ka mūsu draugs Penkrofs tā cienī smalkas paražas!
   —           Es necienu nekā smalka, — jūrnieks attrauca. Inže­niera pretošanās viņu mazliet uzbudināja, bet viņš negri­bēja teikt tam nekā nepatīkama.' ,
   —          Padomājiet, Penkrof, — Sairess Smits turpināja, — ka viens jūs nevarat braukt uz Tabora salu.
   —    Man pietiek viena biedra.
   —           Lai arī tā, — inženieris atbildēja. — Tomēr tie ir divi no pieciem kolonistiem, kurus jūs varat atņemt Lin- kolna salai.
   —          No sešiem! — Penkrofs atsaucās. — Jūs aizmirstat Jupu.
   —          No septiņiem! — piebilda Nebs. — Tops ir tikpat vērts kā jebkurš cits.
   —          Nav taču nekāda riska, Sairesa kungs, — Penkrofs teica. •
   —          Var jau būt, Penkrof, bet es atkārtoju — tāds brau­ciens nemaz nav vajadzīgs.
   Ietiepīgais jūrnieks neteica vairāk nekā, acīm redzami nodomājis runu atsākt vēlāk. Ne acumirkli viņš nešaubī­jās, ka nāks gadījums, kas šo braucienu no vienkāršas ap­strīdamas iedomas pārvērtīs par cilvēcisku nepiecieša­mību. 4
   Griez pa vējam, Penkrof! Griez pa vējam!
   No jūras klaja «Bonadventure» pagriezās uz Balona ostas pusi. Bij nepieciešams pārbaudīt šaurās, līkumotās -.ipraugas starp smilkšu sēkļiem un klintīm, lai vajadzības gadījumā tās atzīmētu, tāpēc ka šis mazais jūras līcītis vislabāk noderēja par ostu kuģim.
   Kuģis atradās ne tālāk kā pusversti no krasta, tam bij jābrauc šurp un turp pret vēju. Tas virzījās tikai palēnām, tāpēc ka salas augstuma aizturētais vējš tik tikko pūta burās; jūra bij gluda kā spogulis, tikai brīžiem vēja pūs­mas gražīgi rievota.
   Herberts stāvēja kuģa priekšgalā, vērodams ceļu starp sēkļiem un norādīdams virzienu. Piepeši viņš iesaucās:
   —    Griez pa vējam, Penkrof! Griez pa vējam!
   —           Kas tur ir? — Penkrofs vaicāja pasliedamies. — Vai kāda klints?
   —           Nē… pagaidi! — Herberts atsaucās. — Es lāgā ne­varu saskatīt… Pagriez vēl… labi… vēl mazliet…
   Tā runādams, viņš žigli nometās uz vēdera, iemērca roku ūdenī un, atkal paceldamies, teica:
   —    Pudele!
   Patiešām — rokā viņš turēja aizkorķētu pudeli, kura bij peldējusi ūdenī dažu kabeļtauvu atstatumā no krasta.
   Sairess Smits paņēma pudeli. Ne vārda neteicis, viņš atkorķēja to, izvilka mitru papīru un lasīja:
   «Izmests.,, Tabora sala… 153° austr. gar. — 37° 11' dienv. plat.»

   — Kāds avāriju cietušais! — Penkrofs iesaucās. — Pa­mests viens Tabora salā dažas simt jūdzes no mums! Ak, Sairoša kungs, tagad jūs taču vairs nepretosieties manam braucienam?
   —          Nē, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja. — Un jūs brauksiet, cik drīz vien iespējams.
   —    Rītu?
   —    Rītu.
   Inženiera rokā bij no pudeles izvilktais papīrītis; bridi viņš to aplūkoja, tad teica:
   —    No šā paplrīša, no rakstības veida vien var spriest: pirmkārt, Tabora salas avāriju cietušais ir jūrnieku zināt­nēs izglītots cilvēks, tāpēc ka viņš uzdod salas platuma un garuma grādus, kuri sakrīt ar mūsu aprēķinātajiem; otr­kārt, viņš ir anglis vai amerikānis, tāpēc ka dokuments rakstīts angļu valodā.
   —    Tas ir pilnīgi loģiski, — Ģedeons Spilets piekrita, — ar šā izmestā tuvumu izskaidrojama arī kaste mūsu krastmalā. Kāds kuģis ir cietis avāriju, jo salā atrodas avāriju cietušais. -Viņš var būt laimīgs, lai kas tas būtu, tāpēc ka Penkrofam bij radusies iedoma uzbūvēt kuģi, izmēģināt to jau šodien, jo vienu dienu vēlāk pudele būtu pret klintīm saplīsusi.
   —    Patiešām, — Herberts piebilda, — tas ir laimīgs ga­dījums, ka mūsu kuģim gadījās piebraukt taisni tad, ka­mēr pudele vēl peldēja virs ūdens!
   —   Vai tas jums neliekas savādi? — Sairess Smits vai­cāja Penkrofam.
   —    Laimīgs sagadījums un vairāk nekas, — Penkrofs atbildēja. — Vai jūs tur redzat kaut ko sevišķu, Sairesa kungs? Kaut kur šai pudelei taču vajadzēja izpeldēt malā, un kāpēc ne še tikpat labi kā citur?
   —   Varbūt jums taisnība, Penkrof, — inženieris atbil­dēja. — Bet tomēr …
   —    Bet vai ir kādas zīmes, ka pudele jau ilgu laiku pel­dējusi ūdenī? — Herberts ieminējās.
   —   Nekādas, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Pat zīmīte, liekasi vēl nesen rakstīta. Kā jūs domājat, Saires?
   —   Tas ir grūti nosakāms, bet gan mēs to izzināsim, — Sairess Smits atbildēja.
   Pa šīs sarunas laiku Penkrofs nebij stāvējis mierā. Stūri pagriezis, viņš pilnām burām brauca uz Naga iekāri. Ik­viens tagad domāja par Tabora salā izmesto. Vai nebūs jau par vēlu steigties glābt? Tas bij satricinošs notikums kolonistu dzīvē. Arī viņi paši bij avāriju cietušie, tomēr varēja baidīties, ka tas tur atrodas daudz ļaunākos apstak- ļos, un tāpēc viņu pienākums bij steigties palīgā nelai­mīgajam.
   Viņi pabrauca garām Naga iekārei; ap pulksten četriem «Bonadventure» izmeta enkuru pie Pateicības upes ietekas.
   Tai pašā vakarā tika nokārtoti visi sīkumi sakarā ar braucienu. Pats par sevi likās saprotams, ka jābrauc Pen­krofam ar Herbertu, tāpēc ka viņi prata ar kuģi rīkoties. Un rīt, vienpadsmitajā oktobrī, izbraukuši, viņi jau trīs­padsmitajā varētu būt pie mērķa, jo ar tagadējo vēju ne­vajadzēja vairāk kā četrdesmit astoņas stundas, lai no­brauktu simt piecdesmit jūdžu. Vienu dienu salā, trīs vai četras atpakaļbraucienam; varēja pieņemt, ka septiņpa­dsmitajā viņi būs jau atpakaļ. Laiks bij jauks, barometrs vienmēr vēl cēlās, vējš likās pastāvīgs, visi apstākļi šķita izdevīgi tiem krietnajiem vīriem, kurus cilvēciskais pienā­kums sauca tālu prom no viņu pašu salas.
   Tātad tika nolemts, ka Sairess Smits, Nebs un Ģedeons Spilets paliks Granītpilī. Bet tad piepeši Spilets, kas ne­varēja aizmirst savu «New York Herald>y uzdevumu, pa­skaidroja, ka viņam katrā ziņā arī jāpiedalās šajā brau­cienā.
   Uz kuģa sanesa nepieciešamos guļamos piederumus, traukus, ieročus, munīciju, kompasu un pārtiku astoņām dienām. Visu to pabeiguši, kolonisti atgriezās Granītpilī.
   Otrā rītā ap pulksten pieciem aizbraucēji atvadījās no palikušajiem; jāpiebilst — kā vieni, tā otri juta zināmu saviļņojumu. Buras atraisījis, Penkrofs stūrēja gar Naga iekāri, kurai vispirms bij jātiek garām, lai tad pavērstos taisni pret dienvidrietumiem.
   «Bonadventure» bij jau ceturtdaļjūdzes no krasta, kad braucēji pamanīja Granītpils kraujā divus cilvēkus, kas vēcināja viņiem ardievas. Tie bij Sairess Smits un Nebs.
   — Mūsu draugi! — Ģedeons Spilets iesaucās. — Tā ir mūsu pirmā šķiršanās šajos piecpadsmit mēnešos! …
   Penkrofs, reportieris un Herberts atbildēja sveicienam, un tūliņ arī Granītpils pazuda aiz iekāres stāvajām klintīm.
   Pirmajās stundās no «Bonadventures» vienmēr vēl bij redzama Linkolna salas dienvidu mala — kā zaļš grozs, no kura pacēlās augšup Franklina kalns. No attāluma skato­ties, salas kalnāji likās kā saplakuši un visa šī vieta ne visai vilinoša kuģu piestātnei.
   Pēc stundas «Bonadventure» bij jau garām Rāpuļa ze­mesragam. Šajā atstatumā vairs nekas nebij skaidri saska­tāms salas rietumu pusē līdz pat Franklina kalna pakājes pauguriem, bet pēc trim stundām visa Linkolna sala pil­nīgi pazuda aiz apvāršņa.
   Tie bij Sairess Smits un Nebs.
   «Bonadventure» turējās lieliski. Viegli tā cēlās pāri viļņu lāmām un ātri slīdēja uz priekšu. Penkrofs uzvilka šķērsburu un, pēc kompasa stūrēdams, ieturēja taisnu vir­zienu.
   Laiku pa laikam Herberts Penkrofu nomainīja pie stūres, un viņa roka bij tik droša un noteikta, ka jūrnieks ne­varēja pārmest viņam novirzīšanos no pareizā ceļa.
   Ģedeons Spilets tērzēja te ar vienu, te ar otru un vaja­dzības gadījumā pielika arī savu roku. Kapteinis Penkrofs bij pilnīgi mierā ar saviem ļaudīm, un tikai reizēm pako- mandēja pagriezt stūri vairāk uz vienu vai otru pusi.
   Pievakarē mēness sirpis, kuram pirmais ceturksnis būs pilns tikai sešpadsmitajā oktobrī, parādījās mijkrēslī un tūliņ atkal apdzisa. Nakts bij tumša, bet ārkārtīgi zvaig­žņota, rītu atkal bij sagaidāma jauka diena.
   Aiz uzmanības Penkrofs ievilka šķērsburu, lai kuģi ne­pārsteigtu kāds nejaušs vēja brāziens. Var jau būt, ka tāda uzmanība tik rāmā naktī nepavisam nebij vajadzīga, bet Penkrofs nu reiz bij visai apdomīgs jūrnieks, un to viņam neviens nevarēja pārmest.
   Reportieris kādu laiku gulēja, Penkrofs ar Herbertu ik pa divi stundām mainījās pie stūres. Jūrnieks uzticējās Herbertam kā sev pašam, un jaunekļa aukstasinība un saprātība pilnīgi attaisnoja šo uzticību. Penkrofs viņam nodeva kuģa vadību kā savam palīgam, un Herberts ne­laida kuģim ne par sprīdi novērsties no pareizā ceļa.
   Nakts pagāja labi, tāpat visa divpadsmitā oktobra diena. Visu laiku kurss tika vienmēr ieturēts pret dienvidrietu­miem, un, ja «Bonadventuri» nenovirzīs sāņus kāda jūras straume, viņi taisnā ceļā nokļūs pie Tabora salas.
   Tajā apvidū, pa kuru viņi brauca, jūra bij pilnīgi klaja. Reizēm kāds liels putns, albatross vai putns fregate, šā­viena attālumā aizlaidās garām, un Ģedeons Spilets nodo­māja, vai tikai kāds no šiem spēcīgajiem spārnaiņiem nav tas, kuram viņš uzticējis savu «New York Herald» adre­sēto ziņojumu. Šie putni tad arī bij vienīgie dzīvie radī­jumi jūras klajumā starp Tabora un Linkolna salām.
   —    Un tomēr, — Herberts teica, — patlaban ir laiks, kad vaļu mednieki dodas uz Klusā okeāna dienvidu apvidiem. Man šķiet, ka nekur citur nebūs sastopama tik pamesta jūra.
   —    Tā nebūt nav tik pamesta! — Penkrofs iesaucās.
   —    Kā jūs to domājat? — reportieris vaicāja.
   —    Vai tad mēs neesam te? Vai jūs mūsu kuģi turat par vraku un pašus mūs par kaut kādām jūras cūciņām?
   Un Penkrofs skaļi nosmējās pats par savu joku.
   Pievakarē kuģis pēc aprēķina trīsdesmit sešās stundās bij nobraucis jau simt divdesmit jūdžu no Linkolna salas, tātad trīs un trešdaļu jūdzes stundā. Vējš bij pavisam rāms un likās vēl vairāk aprimstam. Tomēr, ja aprēķins bijis pareizs un tāpat ieturētais virziens, varēja cerēt rītā, gais­mai austot, ieraudzīt Tabora salu.
   Ne Ģedeons Spilets, ne Herberts, ne Penkrofs nakti no divpadsmitā uz trīspadsmito oktobri negulēja. Rīta gaidās neviens no viņiem nevarēja apvaldīt uztraukumu. Tik daudz taču nezināma bij šajā braucienā, ko viņi uzsākuši! Vai viņi tuvojas Tabora salai? Vai tur vēl mājoja avāriju cietušais, kam viņi steidzās palīgā? Kas tas bij par cil­vēku? Vai viņa klātbūtne neradīs kādu traucējumu līdz šim tik cieši vienotās kolonijas dzīvē? Vai viņš vēlēsies apmainīt vienu cietumu pret otru? Visi šie, bez šaubām, rītu atrisināmie jautājumi turēja viņus nomodā, un ar rīta ausmas pirmo acumirkli viņi sāka vērīgi lūkoties apvārsnī.
   —    Zeme! — Penkrofs ap pulksten sešiem iekliedzās.
   Tā kā Penkrofs tādās lietās nekad nemaldījās, tad bij
   drošs, ka zeme patiešām tuvumā.
   Kas lai apraksta «Bonadventures» braucēju sajūsmu! Pēc dažām stundām viņi jau būs pie salas.
   Tabora sala, ar saviem zemajiem krastiem tikko sare­dzama virs ūdens, bij vairs tikai piecpadsmit jūdzes at­tālu, «Bonadventure» bij braukusi mazliet vairāk uz dien­vidiem, tagad to pagrieza taisni pret salu, kas, saulei aus­trumos pamazām augšup kāpjot, kļuva arvien skaidrāk saredzama.
   —    Tā ir daudz mazāka nekā Linkolna sala, — Herberts vērodams teica, — bet laikam tāpat vulkāniskas izcel­šanās.
   Pulksten vienpadsmitos «Bonadventure» bij vairs tikai jūdzes divas no krasta, un Penkrofs, lūkodams izdevīgu vietu piestātnei, pavisam lēni vadīja kuģi pa svešajiem ūdeņiem.
   Sala tagad bij pārskatāma visā apjomā. Tur auga daži gumijas koka puduri un bez tam vēl daži sevišķi lieli tādu pašu pasugu koki kā Linkolna salā. Bet diezgan savādi, ka nekur neredzēja augšup paceļamies dūmus, kas liecinātu, ka saliņa apdzīvota, nevienas aicinātājas zīmes nemanīja krastā.
   Un tomēr zīmīte pudelē taču bij īsta, salā atradās avā­riju cietušais, un tam vajadzēja būt modram!
   «Bonadventure» slīda pa dažādi līkumotu spraugu starp klintīm, un Penkrofs ar ārkārtīgu uzmanību vēroja katru izliekumu. Pie stūres viņš bij nostādījis Herbertu, bet pats izlūkodams stāvēja priekšgalā, gatavs katru acumirkli no­laist buru, kuras trosi turēja rokā. Ģedeons Spilets ar tāl­skati izpētīja visu krastmalu, bet nekā nevarēja ieraudzīt.
   Beidzot gandrīz ap pašu pusdienas laiku «Bonadventu­res» dibens atdūrās uz smilkšu sēkli. Braucēji izmeta enkuru, ievilka buras un tad devās malā.
   Bez šaubām, šī pati bij Tabora sala, jo karte nerādīja nevienas citas salas visā apgabalā starp Jaunzēlandi un Amerikas krastu.
   Kuģis tika stipri piesiets, lai atplūdi neaiznestu to jūras klajā. Labi apbruņojušies, Linkolna salas braucēji izkāpa krastā, lai aizsniegtu divi simti piecdesmit līdz trīs simti pēdas augstu konusveidīgu kalnu, kas pacēlās apmēram pus jūdzi attālu.
   —   No kalna virsotnes mēs, bez šaubām, varēsim pār­redzēt visu salu, — Ģedeons Spilets teica, — un tas stipri atvieglos mūsu meklējumus.
   —   Gluži tāpat, — Herberts piebilda, — kā Sairesa kungs darīja Linkolna salā, vispirms uzkāpdams Franklina kalnā.
   —   Gluži tāpat, — reportieris atbildēja. — Un tā arī ir vislabākā metode!
   Sarunādamies izlūkotāji gāja pa kādas pļavas malu; pļava beidzās pie uzkalna pakājes. Pār viņiem laidelējās klints baložu un jūras bezdelīgu bari, tāpat kā Linkolna salā. Zālāja kreisajā pusē mežmalās krūmi švīkstēja un zāle locījās, acīm redzami kaut kādi žigli kustoņi tur muka prom; bet vēl it nekas nerādīja, ka sala apdzīvota.
   Pēc dažām minūtēm Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spi­lets bij jau kalna galā, viņu skatieni slīda apkārt pa visu apvāršņa loku.
   Jā, tā patiešām bij tikai neliela saliņa, ne vairāk kā sešas jūdzes apmētā, pagara ovāla veidā, bez lieliem iekaru un zemesragu, līču un jomu robojumiem. Visapkārt tuksnesīgi klajš jūras līdzenums aizstiepās līdz pašam ap­vārsnim. Nekur nekādas citas cietzemes, nekur nevienas buras!
   Ar mežu apaugusī saliņa bij pavisam citāda nekā Lin­kolna sala, kura vietām bij tuksnesīga, bet vietām atkal auglīga un bagāta. Te bij tikai vienmulīgs mežājs, no kura izcēlās divi vai trīs nelieli pauguri. Iešķībi pāri saliņas ovālam pa platu pļavu tecēja strauts un, izveidodams šauru grīvu rietumu pusē, ieplūda jūrā.
   —    Diezgan mazs zemes gabaliņš, — Herberts teica.
   —    Jā, — Penkrofs piekrita. — Mums mazliet par mazu!
   —    Un pie tam vēl liekas pavisam neapdzīvots, — repor­tieris piezīmēja.
   —    Jā, — Herberts piebilda, — nekas nerāda, ka te mā­jotu cilvēki.
   —    Kāpsim lejā un meklēsim, — Penkrofs skubināja.
   Jūrnieks ar abiem biedriem atgriezās krastmalā tajā
   vietā, kur bij pametuši «Bonadventuri». Viņi norunāja vispirms apiet salai apkārt un izlūkot katru vietu, un tikai tad doties iekšienē.
   Iešana pa krastmalu bij visai ērta; tikai šur tur klintis aizšķēršļoja ceļu, bet tām viegli vaTēja apmest līkumu apkārt. Gājēji devās uz dienvidu pusi un izbiedēja veselus jūras putnu barus un roņus, kuri, jau iztālēm viņus pama­nījuši, metās ūdenī.
   —   Šie kustoņi cilvēku neredz pirmoreiz, — reportieris sacīja, — jo viņi to pazīst un tāpēc baidās.
   Pēc stundas gājiena meklētāji bij aizsnieguši saliņas dienvidu galu, kas izbeidzās ar krauju iekāri; no turienes viņi pagriezās pret ziemeļiem un gāja pa smilkšaino rie­tumu krastu ar šur tur izkaisītiem klints bluķiem un līdz­teku meža joslu.
   Nekur nebij manāmas mājokļa zīmes, nekur nevienas cilvēka pēdas visā salas apmētā, kuram viņi četrās stun­dās bij apgājuši apkārt.
   Tas likās savādi, jādomā, ka Tabora sala nav nekad bi­jusi vai patlaban vairs nav apdzīvota. Varēja jau būt, ka zīmīte pudelē vairākus mēnešus, varbūt vairākus gadus veca; iespējams, ka pamestais pa šo laiku bij nokļuvis atpakaļ mājās vai tepat nobeidzies postā un badā.
   Penkrofs, Ģedeons Spilets un Herberts uzstādīja dažādas visādi apstrīdamas hipotēzes, uz «Bonadventures» steigā paēda, lai atkal atsāktu meklējumus un tikai tumsā mestu mieru.
   Ap pulksten pieciem novakarē viņi jau soļoja pa mežu.
   Viņi aizbaidīja daudzus dzīvniekus, galvenā kārtā vie­nīgi tikai kazas un cūkas; viegli bij saskatīt, ka tās rada eiropiešu sugām. Laikam kāds vaļu mednieks tās atvedis, un tās te ātri savairojušās. Herberts nodomāja katrā ziņā vienu vai divus pārus no tām sagūstīt un aizvest uz Lin­kolna salu.
   Tātad nebij ko šaubīties, ka cilvēki kādreiz apmeklē­juši šo salu. Jo skaidrāk tas tika redzams, kad tālāk mežā viņi atrada iemītas takas, ar cirvi nocirstu koku celmus un vispār cilvēka darba zīmes. Bet koki bij gulējuši ga­diem ilgi un jau satrunējuši, celmi apauguši ar sūnām, ce­liņi aizauguši ar garu, asu zāli, tā ka grūti nācās tos pa­manīt.
   —    Tas pierāda, — Ģedeons Spilets teica, — ka cilvēki te ne vien izkāpuši malā, bet arī ilgāku laiku dzīvojuši. Kas gan tie bijuši par ļaudīm? .Cik viņu te bijis? Cik no viņiem vēl atlicis?
   —    Zīmītē bij rakstīts tikai par vienu pašu, — Herberts piezīmēja.
   —    Ja viņš vēl tepat salā, — Penkrofs teica, — mēs viņu atradīsim.
   Meklēšana turpinājās. Jūrnieks ar saviem biedriem gāja pa taku diagonāli šķērsām saliņai un iznāca pie strauta, kas tecēja uz jūru.
   Tāpat kā Eiropas sugu dzīvnieki, kā cilvēka roku darba zīmes, arī dažādi augi nepārprotami liecināja, ka reiz te dzīvojuši cilvēki. Vairākās vietās, sevišķi klajumiņos, skaidri bij redzams, kur stādīti sakņaugi, lai arī varbūt pirms daudziem gadiem. <
   Nevar aprakstīt Herberta prieku, kad viņš ieraudzīja kartupeļus, cigoriņus, skābenes, burkānus, bietes, no ku­riem vajadzēja ievākt sēklas un kultivēt tos arī Linkolna salā.
   —    Labi, labi! — Penkrofs piekrita. — Tie noderēs tik­lab Nebam, kā arī mums citiem. Ja ari neatradīsim avāriju cietušo, mūsu brauciens tomēr nebūs veltīgs.
   —    Bez šaubām, — piebilda Ģedeons Spilets. — Bet, re­dzot, kādā stāvoklī šie stādi, jābaidās, ka saliņa jau ilgāku laiku vairs nav apdzīvota.
   —    Patiešām, — Herberts piekrita. — Cilvēks, lai kas viņš bijis, nepamestu novārtā tik vērtīgus augus!
   —          Jā, — Penkrofs teica, — avāriju cietušais aizbrau­cis! … Pēc visa spriežot, tā jādomā.
   —    Tātad zīmīte bijusi veca?
   —    Acīm redzami.
   —          Un pudele tikai pēc ilga laika nokļuvusi līdz Lin­kolna salai?
   —          Kāpēc gan ne? — Penkrofs atbildēja. — Bet tuvojas jau nakts, mums jāmet meklēšanai miers.
   —          Griezīsimies atpakaļ uz kuģa un turpināsim rītu, — reportieris teica.
   Tas arī bij prātīgākais. Patlaban viņi jau gribēja griez­ties atpakaļ, kad Herberts, norādīdams uz kādu tumšu plankumu koku starpā, iesaucās:
   —    Māja!
   Un visi trīs viņi devās uz mājas pusi. Krēslā vēl bij redzams, ka tā būvēta no aptēstiem kokiem un apsegta ar darvota audekla jumtu.
   Penkrofs atgrūda vaļā pusviru durvis un ātri iegāja iekšā. Māja bij tukša.

   Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets klusēdami bij apstājušies tumsā.
   Penkrofs iesaucās skaļā balsī.
   Neviens neatsaucās.
   Tad jūrnieks uzšķīla uguni un aizdedzināja sīku zariņu. Tas uz acumirkli apgaismoja nelielu istabu, kas likās pil­nīgi pamesta. Dibenā bij primitīvi mūrēta krāsns, uz auk­stajiem pelniem gulēja sausu žagaru nastiņa. Penkrofs tur iemeta degošo zariņu, žagari aizdegās un uzliesmoja gai­šās liesmās.
   Nu jūrnieks ar saviem abiem biedriem ieraudzīja sa- vandītu gultu ar miklu un sadzeltējušu segu, kas liecināja, ka tā jau ilgu laiku nav lietota; aizkrāsnē bij nomesti divi sarūsējuši katli un apgāzts pods; tālāk stāvēja skapis ar dažiem appelējušiem jūrnieku apģērba gabaliem, uz galda alvas ēdiena trauki un mitruma saēsta bībele; kādā kakta vēl daži rīki, lāpstas, kapļi, divas medību bises, no tām viena salauzta; plauktā neaizskarta pulvera muciņa, otra ar skrotīm un vairākas kastes ar pistoniem. Tas viss bij pārklāts ar biezu, varbūt ilgus gadus krājušos putekļu kārtu.
   —    Te nav neviena, — reportieris teica.
   — Neviena paša! — Penkrofs atsaucās.
   —    Liekas, šī istaba jau ilgu laiku nav apdzīvota, — Herberts ieminējās.
   —    Jā, ļoti ilgu, — reportieris piekrita.
   —    Spileta kungs, — Penkrofs teica, — man šķiet, ka labāk pārnakšņot tepat nekā doties atpakaļ uz kuģa.
   —    Jums taisnība, Penkrof, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Un, ja arī īpašnieks atgriežas mājās, es domāju, viņš neņems ļaunā, ka viņa vieta jau aizņemta.
   —    Viņš nepārnāks! — jūrnieks teica, galvu purinādams.
   —    Jūs domājat, ka viņš aizceļojis no salas? — repor­tieris jautāja.
   —    Ja viņš būtu aizbraucis, — Penkrofs atbildēja, — tad paņemtu līdzi arī savus rīkus un ieročus. Jūs zināt labi, ko avāriju cietušām cilvēkam nozīmē pēdējās pāri pali­kušās mantas. Nē, nē! — jūrnieks atkārtoja, nesatricināmi pārliecināts. — Nē! Viņš nav aizbraucis no salas! Ja arī viņš būtu mēģinājis aizbraukt paša pagatavotā laivā, savas nepieciešamās lietas viņš te nebūtu pametis. Nē! Viņš atrodas vēl tepat salā.
   —    Dzīvs? — Herberts vaicāja.
   '— Dzīvs vai miris, — Penkrofs atbildēja. — Bet, ja mi­ris, tad, man šķiet, pats viņš sevi nebūs apracis zemē un mēs atradīsim viņa paliekas.
   Tātad viņi nolēma palikt nakti turpat pamestajā mā­joklī; kaktā sakrautā malkas krājuma pietika istabas apkurināšanai. Durvis aiztaisījuši, Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets apsēdās uz sola, runāja maz, toties vairāk domāja. Viņi tagad bij tādos apstākļos, kur visu ko varēja paredzēt un sagaidīt, un vēroja katru vismazāko troksnīti ārā. Likās, piepeši atvērsies durvis, ienāks kāds cilvēks, lai gan jau sen pametis šo mājokli, — viņi bij gatavi tūliņ spiest roku šim cilvēkam, šim avāriju cietušajam, savam nepazīstamajam draugam, ko sagaida draugi!
   Bet nebij dzirdams ne mazākais troksnis, neviens nevēra durvis, un stundas aizritēja.
   Cik gausi vilkās šī nakts jūrniekam un abiem viņa bied­riem! Tikai Herberts pāra stundas aizmiga, jo viņa vecumā miegs ir nepieciešams. Visi viņi domāja vienīgi par to, kā drīzāk atsākt vakardienas meklējumus un pārlūkot salu līdz pēdējam un slepenākam nostūrim. Penkrofa aprādītie apstākļi bij pilnīgi pārliecinoši; ja jau mājoklis pamests ar visiem rīkiem un ieročiem, tad viņu iemītnieks katrā ziņā kaut kur dabūjis galu. Tomēr, mazākais, jāmēģina at­rast viņa paliekas un kristīgi jāapglabā tās zemē.
   Ar gaismiņu Penkrofs un viņa biedri bij kājās un vis­pirms pamatīgi aplūkoja mājiņu.
   Tā bij uzcelta izdevīgā un jaukā vietā — neliela uz­kalna nogāzē, piecu vai sešu krāšņu gumijas koku pavēnī. Mājas priekšā mežā bij izcirsts klajums, kuram pāri sa­skatīja jūru. Pa sakritušas sētas iežogotu pļaviņu varēja nokļūt krastmalā pie upes ietekas kreisā krasta.
   Mājiņa bij taisīta no plankām, skaidri varēja saredzēt, ka tās ņemtas no kāda kuģa korpusa vai klāja. Jādomā, kāds sadragāts kuģis bij izmests salas krastā, ka vismaz viens no tā ļaudīm izglābies un, nepieciešamiem rīkiem apgādāts, no kuģa paliekām uzcēlis šo mājokli.
   Par to nebij vairs ne mazāko šaubu, kad Ģedeons Spi­lets, mājiņai apkārt iedams, atrada kādu planku, uz kuras pusdzisušiem burtiem vēl bij lasāms:
   Br … tān … a.
   —    «Britānija»! — iekliedzās Penkrofs, ko reportieris bij paaicinājis klāt. — Tādā vārdā saucas daudzi kuģi, es ne­varu pateikt, vai tas bijis angļu vai amerikāņu.
   —    Vienalga, Penkrof!
   —    Patiešām, vienalga, — jūrnieks piekrita. — Un, ja šis vienīgais izglābtais vēl dzīvo, mēs to atradīsim, vien­alga, kādas tautības viņš būtu. Bet, pirms atsākam meklē­jumu, aiziesim vēl apraudzīt «Bonadventuri».
   Penkrofs bij mazliet norūpējies par savu kuģi. Ja nu saliņa apdzīvota un tās iemītnieki ieņēmuši «Bonadven^ turi»! Bet tad viņš pats paraustīja plecus par šādām nedi­binātām iedomām.
   Galvenais iemesls tomēr bij tas, ka jūrnieks gribēja paēst brokastis uz kuģa. Līdz turienei nebij nekāds tālais gabals, tikko viena jūdze, un ceļš jau bij iemīts. Viņi gāja, uzmanīgi aplūkodami klajumus un krūmājus, pa ku­riem kazas un cūkas simtiem muka projām.
   Pēc minūtēm divdesmit Penkrofs ar biedriem aizsniedza saliņas austrumu krastmalu, kur «Bonadventure» stāvēja, dziļi smilktis izmestā enkura turēta.
   Penkrofs nevarēja apspiest apmierinājuma nopūtu. Šis kuģis viņam bij kā paša bērns, un tēva sirds parasti uz­traucas vairāk, nekā prāts to liktu.
   Viņi sakāpa uz kuģa un ieturēja brokastis ar tādu aprē­ķinu, ka pusdienas ēdis visai vēlu. Pēc tam meklēšana sākās no jauna ar vēl lielāku rūpību.
   Vispār bij jādomā, ka saliņas vienīgais apdzīvotājs katrā ziņā aizgājis bojā. Tāpēc Penkrofs ar saviem biedriem gal­venā kārtā lūkoja atrast kādas zīmes no miruša, nevis no dzīva. Tomēr visi meklējumi bij velti, un līdz pusdienai viņi bez kāda panākuma izlūkoja meža biezokņus, kas klāja saliņu. Bij jau arī domājams, ja avāriju cietušais beigts, tad no viņa līķa nekas vairs nebūs palicis pāri, jo meža zvēri, bez šaubām, to iznīcinājuši līdz pašam sīkāka­jam kauliņam.
   —    Rīt ar gaismiņu mēs dosimies atceļā, — Penkrofs teica abiem biedriem, kas ap pulksten diviem bij atstiepu- šies priežu pudura paēnā mazliet atpūsties.
   —    Es domāju, ka mēs bez kautrēšanās varam paņemt līdzi izmestā atstātās mantas, — Herberts ieminējās.
   —    Es arī domāju tāpat, — Ģedeons Spilets piekrita,
   —    un bez tam mājsaimniecības rīki un ieroči papildinās Granītsalas krājumus. Ja nemaldos, pulvera un skrošu te ir prāvs krājums.
   —    Jā, — Penkrofs atbildēja, — bet neaizmirsīsim arī kādu pāri cūku, kādu Linkolna salā nav …
   —    Un ievāksim šīs sēklas, — Herberts papildināja,
   —   kas mums dos visus jaunajā un vecajā pasaulē pazīs­tamus sakņaugus.
   —    Man liekas, — reportieris iebilda, — mums nāksies palikt vienu dienu ilgāk, lai paspētu Tabora salā ievākt visu, kas mums var noderēt.
   —    Nē, Spileta kungs, — Penkrofs atbildēja. — Es tomēr lūdzu jūs rīt ar gaismiņu doties ceļā. Man liekas, vējš sāk vērsties rietumos; un, tā kā mums, šurp braucot, bij labs ceļavējš, es ceru, tāds būs arī atceļā.
   —    Nu, tad nekavēsim laiku! — Herberts sacīja piecel­damies.
   —    Jā gan, nekavēsim laiku! — Penkrofs piekrita.
   —   Jūs, Herbert, ejiet ievākt sēklas, jo jūs tās pazīstat la­bāk nekā mēs. Pa to laiku mēs ar Spileta kungu mēģinā­sim sagūstīt kādu pāri cūku; esmu pārliecināts, ka arī bez Topa tas mums izdosies.
   Herberts devās pa celiņu, kas veda uz bijušā sakņu dārza pusi, bet jūrnieks ar reportieri taisni mežā.
   Viņi pamanīja vairākas cūku pasugas, bet šie ārkārtīgi žiglie kustoņi nelaidās tuvuntā. Tomēr pēc kādas pusstun­das dzenāšanas medniekiem izdevās noķert biezoknī iesti­gušu pāri. Bet tad viņus piepeši iztraucēja kliedzieni da­žus simts soļus attālu salas ziemeļu pusē. Šiem kliedzie­niem pie jaucās nejauka rēkoņa, kurai nebij ne mazākās cilvēciskās balss pieskaņas.
   Penkrofs ar Spiletu pagriezās; cūkas izlietoja gadījumu un aizmuka taisni tajā acumirklī, kad jūrnieks gatavoja auklu, ar ko tās sasaistīt.
   —    Tā ir Herberta balss, — reportieris teica.
   —    Skriesim! — Penkrofs iesaucās.
   Un tūliņ viņi abi metās, cik kājas nesa, uz to pusi, no kurienes atskanēja kliedzieni.
   Un bij labi, ka pasteidzās, jo aiz celiņa līkuma kāda klajumiņa malā viņi ieraudzīja Herbertu nogāztu zemē, un kāds mežonīgs radījums, bez šaubām, milzu pērtiķis, grasījās viņu nogalināt.
   Ģedeons Spilets un Penkrofs tīri instinktīvi metās bries­monim virsū, savukārt nogāza to zeņiē un sasēja, bet Her­bertu atsvabināja. Penkrofam bij Herkulesa spēks, arī reportieris bij spēcīgi noaudzis. Neskatoties uz briesmoņa sīvo pretošanos, viņi to pieveica un sasaistīja tā, ka tas ne locekļa nevarēja pakustināt.
   —   Vai tu, Herbert, esi ievainots? — Ģedeons Spilets vaicāja.
   —    Nē! Nē!
   —    Nu, ja viņš tevi būtu ievainojis, šis pērtiķis! — Pen­krofs draudīgi teica.
   —    Bet tas jau nav nekāds pērtiķis! — Herberts atsaucās.
   Pie šiem vārdiem Penkrofs ar Ģedeonu Spiletu sāka uz­manīgāk aplūkot svešādo būtni, kas gulēja zemē.
   Patiešām — tas nebij nekāds pērtiķis! Tas bij cilvēcisks radījums, cilvēks! Bet kāds cilvēks! Mežonis šī vārda vis­drausmīgākajā nozīmē, vēl riebīgāks tāpēc, ka likās no­slīdējis līdz pēdējai brutalitātes pakāpei.
   Mati izspūruši, nekopta, pār krūtīm nokārusies bārda, augums gandrīz pavisam kails, tikai kaut kāda lupata ap vidu apsieta, acis kā neprātīgam, rokas milzīgas, nagi iz­auguši pārmērīgi gari, ādas krāsa brūngana, kājas sare- pušas, it kā būtu no raga, — tāds bij šis nožēlojamais radījums, kas taču laikam jāsauc par cilvēku! Bet nu nevi­ļus uzmācās jautājums, vai šajā ķermenī vēl mājo arī dvēsele jeb vai tur tikai palikusi kaila kustoniska dzīvība.
   —    Vai jūs esat droši pārliecināts, ka tas ir cilvēks, vai, mazākais, reiz bijis cilvēks? — Penkrofs vaicāja repor­tierim.
   —    Par to nav ko šaubīties, — tas atbildēja.
   —    Tad tas pats jau būs avāriju cietušais? — Herberts teica.
   —   Jā, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Tikai nelaimī­gais zaudējis visu cilvēcisko.
   Reportierim bij taisnība. Acīm redzams, ja avāriju cie­tušais arī kādreiz bijis civilizēts cilvēks, vientulība to vērtusi par mežoni un varbūt vēl ļaunāk — par īstu meža cilvēku. Viņš kaut ko ķērca caur zobiem, un tie likās pil­nīgi pēc plēsīga kustoņa zobiem, kuri raduši sasmalcināt tikai nevārītu gaļu. Atmiņa viņam laikam sen bij galīgi zudusi, viņš neprata vairs lietot savus rīkus un nemācēja iekurt uguni! Bij redzams, ka viņš ir slaidi noaudzis un lunkans, bet visas šīs fiziskās spējas attīstījušās uz garīgo rēķina.
   Ģedeons Spilets viņu uzrunāja* Likās, ka viņš nekā ne­saprot vai pat nedzird … Tomēr, dziļāk acīs ielūkojoties, reportierim likās, ka kaut kāds saprāta mazumiņš viņā vēl gail.
   Gūsteknis vairs neraustījās un nemēģināja atbrīvoties no savām saitēm. Vai viņu apstulbināja šie cilvēki, kuriem rada viņš pats bij? Vai kādā viņa smadzeņu stūrītī vēl paplaiksnījās atjauda par īstu cilvēcisku būtni? Vai atrai­sīts viņš mēģinātu bēgt jeb vai paliktu tepat? Tas nebij uzminams, bet mēģināt viņi neuzdrīkstējās. Ar vislielāko uzmanību nelaimīgo novērojis, Ģedeons Spilets teica:
   —    La-i kas viņš ir, lai kas bijis, lai kas no viņa iznāk nākotnē, mūsu pienākums nogādāt viņu Linkblna salā.
   —    Jā, jā! — Herberts atsaucās. — Un varbūt, rūpīgi kopjot, viņā pamostas kāda saprāta dzirkstele.
   —    Dvēsele nemirst, — reportieris piebilda, — un tas būs svarīgs un pateicīgs uzdevums atgriezt šo radījumu no mežonības.
   Penkrofs kā šaubīdamies purināja galvu.
   —    Vismaz mēģināt varam, — reportieris atbildēja. — To prasa no mums cilvēcība.
   Patiešām — tas bij kulturālu un kristītu cilvēku pienā­kums. Visi trīs viņi bij vienādās domās un zināja labi, ka Sairess Smits piekritīs viņu nodomam.
   —   Vai pametīsim viņu tāpat sasietu? — jūrnieks vai­cāja.
   —   Varbūt viņš varētu iet, ja mēs viņam atraisītu kā­jās, — Herberts ieminējās.
   —    Pamēģināsim, — Penkrofs atteica.
   Kājas gūsteknim atraisīja, bet rokas pameta tāpat cieši sasietas. Viņš piecēlās pats un nemaz netaisījās bēgt. Viņa acis nemitoši raudzījās trijos cilvēkos, kas gāja blakus, nebij ne mazākās zīmes, ka viņš apzinātos esam tiem līdzīgs vai, mazākais, kādreiz tāds bijis. Viņš nemitīgi svelpjoši elsa, izskats viņam bij nikns, bet pretoties viņš nemēģināja.
   Pēc reportiera padoma nelaimīgo aizveda viņa mājā. Varbūt priekšmeti, kas pašam kādreiz piederējuši, atstās uz viņu kādu iespaidu? Varbūt pietiks ar vienu prieka dzirksteli, lai apgaismotu viņa satumsušo prātu, iekvēli­nātu viņa izdzisušo dvēseli!
   Mājiņa nebij tālu. Pēc dažām minūtēm viņi bij klāt. Bet arī tur gūsteknis nepazina nekā; likās, ka viņš vairs nekā neaptver.
   Varēja tikai pieņemt, ka līdz šādai mežonības pakāpei nelaimīgo bij novedusi ilgā vientulība, ka viņš šajā sa­liņā ieradies ar skaidru saprātu, bet vientulībā viņa prāts aptumšojies.
   Reportierim ienāca prātā, ka varbūt uguns kaut cik iespaidos viņu, un pēc acumirkļa krāsnī uzplīvoja skaistas liesmas, kuras pat kustoņus valdzina.
   No sākuma uguns likās pie velkam nelaimīgā uzmanību, bet tūliņ viņš atkal novērsa savu neapzinīgo, izdzisušo skatienu.
   Acīm redzami te nekas nebij darāms, mazākais, šim­brīžam, atlika tikai vest viņu uz «Bonadventuri». Tas arī tika izdarīts.
   Atstājuši gūstekni Penkrofa uzraudzībā, Herberts un Ģedeons Spilets atgriezās saliņā, lai pabeigtu to, kas bij iesākts. Pēc neilga laika viņi jau atkal bij krastmalā, līdzi atnesuši saimniecības rīkus un ieročus, sakņaugu sēklu krājumu, dažus medījumus un divi pāri cūku. Tas viss tika novietots uz kuģa, kas bij gatavs pacelt enkuru, līdzko rītu jūrā sāksies paisums.
   Gūstekni novietoja priekšgala kajītē, kur tas palika mie­rīgs un kluss, reizē kurls un mēms.
   Penkrofs pasniedza viņam ēdienu, taču viņš atgrūda vā­rīto gaļu, kura viņam acīm redzami likās pretīga. Bet, kad jūrnieks parādīja vienu no pīlēm, ko Herberts tikko bij nošāvis, viņš tūliņ metās uz to un ar kustonisku salkumu aprija.
   —    Un jūs vēl cerat, ka viņš tomēr atjēgsies?" — Pen­krofs teica, galvu purinādams.
   —    Varbūt tomēr, — reportieris atbildēja. — Kas zina, vai mūsu gādība pamazām neaizkustinās viņu, jo tikai vientulība viņu padarījusi par tādu, kādu viņu patlaban redzam, bet nu viņš vairs nebūs viens.
   —   Jādomā, ka nabaga cilvēks jau ļoti ilgi atrodas šādā stāvoklī, — Herberts ieminējās.
   —    Katrā ziņā, — Ģedeons Spilets atbildēja.
   —    Cik vecs viņš varētu būt? — jauneklis vēl apvaicājās.
   —    Tas grūti nosakāms, — reportieris atbildēja, — tāpēc ka lielā bārda aizsedz viņa vaibstus, bet jauns viņš vairs nav, man šķiet, viņam būs, mazākais, piecdesmit gadu.
   —   Vai jūs ievērojāt, Spileta kungs, — jauneklis sa­cīja, — cik dziļi viņa acis iegrimušas dobuļos.
   —    Jā gan, Herbert, bet man jāsaka, tās ir daudz cilvē­cīgākas, nekā to varētu spriest no viņa ārējā izskata.
   —    Gan jau redzēsim, — piemetināja Penkrofs. — Un es esmu ziņkārīgs dzirdēt, ko Smita kungs teiks par mūsu mežoni! Mēs atbraucām uzmeklēt cilvēcisku būtni un pār­vedīsim šo briesmoni. Bet galu galā mēs esam darījuši, ko varējuši!
   Nakts pagāja. Nevarēja zināt, vai gūsteknis bij gulējis vai ne, bet, arī no saitēm atraisīts, viņš nekustējās. Viņš bij kā plēsīgie zvēri, kas pirmajā gūstniecības laikā ir kā apstulbuši, un niknums viņos atgriežas tikai vēlāk.
   Kā jau Penkrofs bij paredzējis, otrā rītā, piecpadsmitajā oktobrī, gaismai austot, laiks sāka grozīties. Vējš pārsvie­dās ziemeļrietumos un bij visai izdevīgs «Bonadventures» braucienam. Bet tas kļuva spēcīgāks un apgrūtināja brau­cienu.
   Pulksten piecos «Bonadventure» pacēla enkuru. Pen­krofs pagrieza kuģi pret ziemeļaustrumiem, taisnā virzienā uz Linkolna salu.
   Pirmās dienas brauciena laikā negadījās nekas sevišķs. Gūsteknis palika rāmi savā priekšgala kajītē, un, tā kā viņš bijis jūrnieks, tad jūras šūpošanās acīm redzami at­stāja uz viņu labvēlīgu iespaidu. Varbūt viņā pamodās kāda atmiņa par savu agrāko amatu? Lai nu kā, bet viņš joprojām izturējās mierīgi, vairāk izbrīnīts nekā satriekts.
   Otrā dienā, sešpadsmitajā oktobrī, vējš kļuva stiprāks un vēl vairāk iegriezās ziemeļos, un līdz ar to nebij vairs tik izdevīgs kuģim, kurš nu spēcīgi šūpojās pa viļņu vā­liem. Nekā citiem neteikdams, Penkrofs tomēr jutās ne­mierīgs, jo viļņi jau sāka spēcīgi šļakstīt kuģim pāri. Skaidrs, ja vējš nenorims, braucienam uz Linkolna salu būs vajadzīgs vairāk laika nekā no turienes uz Tabora salu.
   Un patiešām — septiņpadsmitā oktobra rītā, proti, pēc četrdesmit astoņu stundu brauciena, nebij vēl nekādu pa­zīmju, ka «Bonadventure» atrastos salas apkaimes ūdeņos. Nekādi nebij iespējams aprēķināt nobraukto gabalu, jo tikpat brauciena ātrums, kā arī virziens šajā laikā bij da­žādi mainījies.
   Divdesmit četras stundas vēlāk vēl tāpat cietzeme nekur nebij saskatāma. Vējš nerima, un jūra nejauki viļņojās. Nemitīgi bij jāuzmana buras, kuras apšļāca viļņu bangas, vajadzēja rēvēt un grozīt kuģi uz vienu un otru pusi. As­toņpadsmitajā oktobrī vilnis pat pilnīgi pārklāja «Bonad- venturi», un, ja braucēji aiz uzmanības jau iepriekš ne­būtu piesējušies uz kuģa klāja, viņus aizskalotu jūrā.
   Šajā kļūmīgajā acumirklī, kad Penkrofs un viņa abi biedri bij briesmās, viņiem radās necerēts palīgs. Tas bij gūsteknis, kurā itin kā pamodās veca jūrnieka instinkts. Viņš izlēca pa lūku un ar kādu ķeksi izsita caurumu kuģa virsmas apmalā, lai dziļais ūdens no klāja ātrāk noskrietu. Kad kuģis atkal bij stabils, viņš, ne vārda neteicis, nokāpa atpakaļ savā kajītē. a
   Gluži apstulbuši, Penkrofs, Ģedeons Spilets un Herberts noskatījās viņa rīcībā.
   Tomēr stāvoklis bij visai ļauns. Jūrnieks ne bez iemesla varēja domāt, ka viņi nomaldījušies šai bezgalīgajā jūras tuksnesī, kur nekādi nebij iespējams atrast ceļu.
   Nakts no astoņpadsmitā uz deviņpadsmito oktobri bij tumša un auksta. Tomēr ap pulksten vienpadsmitiem vējš pierima, viļņu vāli mazliet saplaka un «Bonadventure»,
   mazāk mētāta, sāka ātrāk slīdēt uz priekšu. Vispār tā lie­liski bij pārcietusi vētru.
   Ne Penkrofs, ne Ģedeons Spilets, ne Herberts nedomāja šajā naktī nosnausties. Vislielākajā uztraukumā viņi pa­lika nomodā, jo viens no diviem: vai nu Linkolna sala bij tuvumā un viņi to rītu, gaismai atistot, ieraudzīs, vai arī viņi aizdzīti kaut kur pa vējam un gandrīz nav cerību atrast pareizo virzienu.
   Visaugstākajā mērā noraizējies, Penkrofs tomēr neiz­misa; viņa gars bij norūdīts, un, pie stūres nosēdies, viņš lūkoja ar acīm izspiesties cauri biezajai tumsai, kas viņus ietina.
   Ap pulksten diviem viņš piepeši uzlēca kājās.
   —    Uguns! Uguns! — viņš iekliedzās.
   Patiešām — jūdzes divdesmit pret ziemeļaustrumiem atspīda spodra uguns. Tur bij Linkolna sala, un šī droši vien Sairesa Smita iekurinātā uguns rādīja viņiem ceļu.
   Penkrofs bij stūrējis vairāk pret ziemeļiem; tagad viņš pagrieza taisni pret šo uguni, kura kā pirmā lieluma zvaig­zne spīdēja pār apvārsni.

   Divdesmitā oktobra rītā ap pulksten septiņiem pēc četru dienu brauciena «Bonadventure» viegli apstājās seklajā krastmalā pie Pateicības upes ietekas.
   Bezgala noraizējušies par vētru un savu biedru ilgo prombūtni, Sairess Smits ar Nebu, gaismiņai austot, bij uzkāpuši Tālā skata augstienē un pēdīgi ieraudzījuši tik •ilgi gaidīto kuģi.
   —          Lai slavēts dievs! Viņi ir klāt! — Sairess Smits iz­saucās.
   Turpretī Nebs, no prieka dejodams, griezās riņķī, sita plaukstas un kliedza:
   —    Ak mīļais kungs!
   Šī pantomīma bij aizkustinošāka par visskaistāko runu.
   Pirmā doma, kas inženierim ienāca prātā, aplūkojot braucējus uz kuģa klāja, bij tā, ka Penkrofam nav izdevies atrast Tabora salā izmesto vai ar! ka nelaimīgais liedzies atstāt savu salu un pārmainīt šo cietumu pret citu.
   Un patiešām — Penkrofs, Ģedeons Spilets un Herberts trīs vien bij redzami uz «Bonadventures» klāja.
   Kad kuģis apstājās krastmalā, inženieris ar Nebu jau tur gaidīja; iekams braucēji bij paspējuši izlēkt uz sau­suma, Sairess Smits viņiem teica:
   —          Mēs tā bijām nobēdājušies par jums, mīļie draugi! Vai jums notika kāda nelaime?
   —          Nē, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Gluži otrādi, viss norisinājās brīnišķīgi labi. Gan mēs jums visu pa­stāstīsim.
   —          Tomēr ar meklēšanu jums nav laimējies, — inženie­ris turpināja, — tāpēc ka esat tikai trīs.
   —          Atvainojiet, Sairesa kungs, — jūrnieks sacīja, — mēs esam četri!
   —    Jūs atradāt avāriju cietušo?
   —     Jā.
   —    Un atvedāt līdzi?
   —    Jā.
   —    Dzīvu?
   —    Jā.
   —    Kur viņš ir? Kas viņš?
   —           Tas ir cilvēks, — reportieris atbildēja, — vai, ma­zākais, kādreiz tāds bijis. Redziet, Saires, tas ir viss, ko mēs jums varam teikt.
   Un inženierim tūliņ tika izstāstīts viss, kas braucienā atgadījies. Kā norisinājušies meklējumi, kā saliņas vie­nīgais apdzīvotājs jau ilgus gadus tur bijis pamests viens pats, kā beidzot viņi to sagūstījuši tikko cilvēkam līdzīgu.
   —          Tikai to es nezinu, — Penkrofs piebilda, — vai esam labi darījuši, atvezdami viņu līdzi.
   —          Saprotams, ka labi, Penkrof! — inženieris žirgti at­saucās.
   —    Bet šim nelaimīgajam nepavisam vairs nav saprāta.
   —           Patlaban varbūt gan, — Sairess Smits atbildēja. — Bet visilgākais pēc pusgada šis nelaimīgais būs tāds pats cilvēks kā es un jūs. Un kas lai pasaka, kāds kļūs pēdējais dzīvais no mums pēc ilgas vientulības šajā salā. Vislielākā nelaime ir palikt vienam, mīļie draugi. Jādomā, ka vientulība neilgā laikā iedragājusi šā cilvēka saprātu, tāpēc jūs viņu esat atraduši šādā stāvoklī.
   — Bet, Sairesa kungs, — Herberts vaicāja, — kāpēc jūs domājat, ka nelaimīgais jau pēc dažiem mēnešiem tā pārvērtīsies?
   —    Tāpēc, ka dokuments, ko atradām, vēl nesen rak­stīts, — inženieris atbildēja, — un vienīgi šis izmestais to varēja rakstīt.
   —    Atskaitot tādu varbūtību, — Ģedeons Spilets iebilda, — ka to rakstījis šā cilvēka nesen mirušais biedrs.
   —    Tas nav iespējams, mīļo Spilet.
   —    Kāpēc ne? — reportieris vaicāja.
   —    Tāpēc, ka zīmītē nekas nav teikts par diviem avā­riju cietušiem, — Sairess Smits atbildēja, — bet tikai par vienu.
   Herberts pastāstīja visu, kas braucienā noticis, un se­višķi atzīmēja to nejaušo instinkta pamošanos gūstekņa apziņā, kad viskļūmīgākajā brīdī tas uzstājies kā piedzī­vojis jūrnieks.
   —    Labi, Herbert, — inženieris atbildēja. — Tu pilnīgi pareizi piegriez šim faktam sevišķu vērību. Nelaimīgais nebūt nav nedziedināms, tikai izmisums padarījis viņu tādu, kādu patlaban redzat. Bet te viņš atkal būs starp cil­vēkiem, un, ja viņam vēl piemīt kaut cik garīgu spēju, mēs tās atmodināsim.
   Tabora salas iemītnieku izveda no «Bonadventures» priekšējās kajītes; inženierī viņš modināja dziļu nožēlu, bet Nebā lielu izbrīnu; nelaimīgais tūliņ grasījās bēgt projām.
   Bet Sairess Smits piegāja viņam klāt, pavēloši uzlika roku uz pleca un ar bezgalīgu līdzcietību ieskatījās acīs. Nelaimīgais it kā instinktīvi ļāvās šai valdonīgajai rīcībai, pamazām apmierinājās, nodūra acis, nokāra galvu un ne­izrādīja vairs ne mazāko pretošanos.
   —    Nabaga pamestais! — inženieris nomurmināja.
   Sairess Smits viņu bij cieši novērojis. Pavirši aplūkojot,
   varēja likties, ka šajā nelaimīgajā nebij vairs nekā cilvē­cīga. Taču Sairess Smits, tāpat kā jau agrāk reportieris, viņa acīs saskatīja tādu kā tikko uztveramu saprāta at­mirdzu.
   Kolonisti nolēma izmesto vai nepazīstamo, kā viņi vie­nojās to turpmāk saukt, novietot kādā Granītpils istabā, no kurienes viņš nevarētu izbēgt. Nelaimīgais bez preto­šanās ļāvās aizvesties nodomātajā vietā, un varēja sagaidīt, ka kādu dienu Linkolna salas apdzīvotājiem pievieno­sies klāt vēl viens jauns biedrs.
   Nebs steigšus pagatavoja brokastis, bet, tās gaidīdami, galīgi izsalkušie reportieris, Herberts un Penkrofs sīki atstāstīja inženierim brauciena un salas pārmeklē juma no­tikumus. Arī Sairess Smits bij tajās domās, ka, pēc «Bri- tānijas» nosaukuma spriežot, nepazīstamais ir anglis vai amerikānis; bez tam arī aiz mežonīgi izaugušās bārdas un matiem itin kā bij saskatāmi angļu-sakšu rases cilvēka vaibsti.
   —    Tomēr, — Ģedeons Spilets teica Herbertam, — tu mums neesi vēl izstāstījis, kā pirmo reizi sastapies ar šo mežoni, un mēs nekā nezinām. Zinām to, ka viņš būtu nožņaudzis tevi, ja mēs vēl laikā nepiesteigtos palīgā.
   —   Man jāatzīstas, — Herberts atbildēja, — ka diezgan grūti pateikt, kā tas viss tur notika. Es patlaban biju no­devies augu ievākšanai, kad'piepeši sadzirdu it kā lavīnu gāžamies zemē no kāda augsta koka. Es tikko paguvu ap­griezties … Nelaimīgais droši vien bij lapotnē noslēpies, un bez Spileta kunga un Penkrofa palīdzības viņš mani…
   —   Mīļais bēras, — Sairess Smits teica, — tev ir drau­dējušas nopietnas briesmas, tomēr bez šā atgadījuma jūs nelaimīgo nekādā ziņā nebūtu atraduši un mēs neiegūtu jaunu biedru.
   —   Jūs, Saires, tomēr cerat viņu vēl pataisīt par cil­vēku? — reportieris vaicāja.
   —    Jā, — inženieris noteikti atbildēja.
   Brokastis paēduši, Sairess Smits un viņa biedri atstāja Granītpili un atkal izgāja krastmalā. No kuģa nonesa visus līdzatvestos rīkus un ieročus, bet arī pēc visrūpīgākās ap­lūkošanas Sairess Smits nespēja atrast nekādas pazīmes, pēc kuras varētu spriest par svešinieka piederību.
   Sagūstītais cūku pāris bij ievērojams ieguvums Linkolna salai; tas tika novietots ērtā mājoklī, un bij cerams viņus drīz pievienot māj kustoņu skaitam.
   Abās muciņās atradās prāvs krājums pulvera un skrošu, arī pistonu kārbas bij vērtīgs ieguvums. Kolonisti nolēma ierīkot mazu munīcijas noliktavu vai nu kaut kur ārpus Granītpils, vai kādā augšējā telpā, kur nebūtu -jābaidās eksplozijas. Tomēr arī piroksilīna pagatavošana bij turpi­nāma, jo šī viela sniedza lieliskus rezultātus un nebij ne- k āda iemesla apmainīt to pret parasto pulveri.
   Kad kuģa izkraušana bij pabeigta, Penkrofs teica:
   —   Sairesa kungs, man liekas, ka «Bonadventure» būtu novietojama drošā vietā.
   —   Vai Pateicības upes ieteka šim nolūkam nav pietie­koši noderīga? — Sairess Smits vaicāja.
   —    Nē, Sairesa kungs, — jūrnieks atbildēja. — Lielāko tiesu kuģis tur gulēs uz smilkšu sēkļa, un tas kuģim var kaitēt. Kuģis ir krietns, tas tik teicami turējās vētrā, kas mums uzbruka atceļā.
   —    Vai nederētu to iebraukt pašā upē?
   —    Bez šaubām, Sairesa kungs, to mēs varētu izdarīt, bet upē kuģim tomēr nebūs nekāda īsta aizvēja pret stiprajām austrumu brāzmām.
   •— Nu labi, Penkrof, kādu vietu tad jūs domājat?
   —    Balona ostu, — jūrnieks atbildēja. — Šis mazais, klinšu ieslēgtais ieloks man liekas visnoderīgākais.
   —    Bet vai tas nebūs par tālu?
   —   Nu, tikai trīs jūdzes no Granītpils, un pie tam mums tagad ir labs ceļš tieši uz turieni.
   —    Labi, — inženieris atbildēja, — tad brauciet vien turp ar savu «Bonadventuri», lai gan man labāk patiktu atstāt to tepat mūsu tiešā uzraudzībā. Gan ar laiku mēs te ierīkosim nelielu noderīgu ostu.
   —    Lieliski! — Penkrofs iesaucās. — Osta ar bāku krastā un doku kuģa izlabošanai! Ar jūsu palīdzību, Sairesa kungs, viss tik viegli iespējams!
   —    Jā gan, manu brašo Penkrof! — inženieris atbildēja. — Bet tikai ar to noteikumu, ka jūs man palīdzat, jo jūs paveicat trīs ceturtdaļas no visa darba.
   Herberts un jūrnieks uzkāpa uz kuģa, izcēla enkuru un uzvilka buras; žirgts ceļavējš viņus ātri aizvadīja līdz Naga iekārei. Pēc divām stundām kuģis jau bij novietots Balona ostas rāmajā ūdenī.
   Jau pirmajās dienās varēja noģist, ka Tabora salas me­žonī notiek pārmaiņas. Vai viņā atspulgst izdzisusī sa­prāta dzirkstele? Vai dvēsele beidzot atgriežas pamestajā ķermenī? Bez šaubām, un pat tik strauji, ka Sairesam Smi- tum un reportierim likās — nelaimīgā prāts nekad nav gluži izdzisis.
   Tabora salā pieradis pie pilnīgas patvaļas, svešinieks no sākuma še izturējās diezgan nemierīgi, bij jābaidās, ka viņš pa kādu Granītpils logu netraucas lejup uz krastu. Bet pamazām viņš nomierinājās, tā ka bij iespējams ļaut viņam pilnīgu kustības brīvību.
   Tātad cerības uz izveseļošanos bij ļoti lielas. Vispirms viņš jau sāka atradināties no Tabora salā pierastās gaļas ēdāja plēsoņas barības un neizrādīja vairs tādu riebumu pret vārītu un ceptu gaļu kā pirmajā brīdī uz «Bonadven­tures».
   Kādreiz, kad viņš bij aizmidzis, Sairess Smits nogrieza viņa pinkainos matus un bārdu, kas bij līdzīgi krēpēm un piešķīra viņam mežonīgu izskatu. Arī skrandas viņam no­vilka un uzģērba kaut cik pieklājīgākas drēbes. Pateico­ties visai šai gādībai, svešinieks izskatījās daudz cilvēcī­gāks, likās, ka arī viņa acis kļuvušas dziļākas un maigā­kas. Bij nomanāms, ka agrāk, kad šo seju apstaroja saprāts, tā bijusi pat skaista.
   Sairess Smits katru dienu vairākas stundas nodarbojās ar svešinieku. Dažādus darbus viņš strādāja tā klātbūtnē, lai pievērstu šā cilvēka uzmanību tam, kas tiek darīts. Varbūt pietiktu kāda spējāka satraukuma, lai šajās apmā­tajās smadzenēs atspulgtu zaudētās apziņas dzirkstele. To taču skaidri redzēja toreiz vētras laikā uz «Bonadven­tures».
   Inženieris arī runāja visai skaļā balsī, lai ierosinātu sve­šinieka dzirdi un redzi un atmodinātu notrulināto saprātu. Dažkārt viens vai otrs no biedriem, bet dažreiz visi pie­vienojās inženierim. Viņi visvairāk runāja par dažādiem kuģniecības jautājumiem, kas drīzāk varēja saviļņot jūr­nieku. Dažkārt likās, ka svešinieks sāk ieklausīties, kas te tiek runāts, un kolonisti jau iedomājās, ka viņš tos pa daļai saprot. Dažreiz viņa sejā atspoguļojās it kā dziļas iekšējas sāpes, kas liecināja par viņa ciešanām, jo šajā ziņā viņa seja nevarēja maldināt. Bet runāt viņš nerunāja, lai gan lūpas dažreiz paraustījās un bij jādomā, ka viņš grasās kaut ko teikt.
   Lai nu kā tas būtu, bet nabaga radījums bij rāms un bēdīgs. Vai viņa rāmums nebij tikai ārējs? Vai viņš ne­skuma tāpēc, ka bij ieslodzīts? Uz to vēl nekā noteikta nevarēja atbildēt. Taču jādomā, ka, redzēdams tikai zinā­mus priekšmetus norobežotā apkārtnē, dzīvodams kolo­nistu sabiedrībā, labi paēdināts un apģērbts un bez jeb­kādām rūpēm, viņš pamazām pārveidosies. Bet vai jaunā dzīve viņu pārradīja pašā būtībā jeb vai viņš tikai, lietojot šo visparastāko vārdu, kā kustonis «pierada» pie sava kunga? Tas bij svarīgs jautājums, ko Sairess Smits gribēja atrisināt pēc iespējas ātrāk, taču viņš neuzmācās savam slimniekam — jo viņa acīs svešais patiešām bij tikai slim­nieks. Vai viņš kādreiz pilnīgi atveseļosies?
   Tāda doma inženierim pastāvīgi bij prātā. Tā viņš uz­manīja slimnieka dvēseli, ja tā varētu sacīt, lai paturētu to savā varā!
   Pārējie kolonisti ar sirsnīgāko saviļņojumu vēroja Sai­resa Smita pasākuma norisi. Ikviens tam pēc iespējas palī­dzēja šajā cilvēcības darbā, un visi, atskaitot varbūt ne­ticīgo Penkrofu, cerēja uz panākumiem.
   Svešais joprojām palika pilnīgi mierīgs un, kā likās, sāka pieķerties inženierim, kas viņu acīm redzami iespai­doja. Sairess Smits nodomāja izmēģinājuma dēļ aizvest viņu citā vietā — pie jūras, ko nelaimīgais savā laikā būs pieradis vērot, vai mežā, kur bij pavadījis tik ilgus gadus.
   —    Bet vai jūs esat pārliecināts, — Ģedeons Spilets vai­cāja inženierim, — ka, brīvībā palaists, viņš neaizbēgs?
   —    Tas jāizmēģina, — inženieris atbildēja.
   —    Labi, — Penkrofs attrauca. — Bet man liekas, ka, ieraudzījis brīvu klajumu un sajuzdamies svaigā gaisā, viņš tūliņ metīsies prom, ko kājas nes.
   —    Es nedomāju vis, — Sairess Smits atbildēja.
   —    Nu tad izmēģināsim! — Ģedeons Spilets iesaucās.
   —    Izmēģināsim! — inženieris atsaucās.
   Tas notika trīsdesmitajā oktobrī, tātad deviņas dienas pēc tam, kā Tabora salas avāriju cietušais atradās Granīt­pils gūstā. Laiks bij silts, spoža saule savus starus izšķēr­dīgi meta pār-Linkolna salu.
   Sairess Smits un Penkrofs iegāja svešinieka istabā, kur viņš bij novietojies pie loga un skatījās debesīs.
   —    Nāciet, mīļais draugs, — inženieris teica.
   Gūsteknis tūliņ piecēlās. Un tad, nenovērsis acu no Sai­resa Smita, viņš tam sekoja, bet jūrnieks, neuzticīgi vē­rodams, gāja iepakaļ.
   Pienākuši pie durvīm, Sairess Smits un Penkrofs iesē­dināja gūstekni ceļamā ierīcē, un pēc dažiem acumirkļiem viņi jau bij krastmalā, kur viņus gaidīja Herberts, Nebs un Ģedeons Spilets.
   Kolonisti atgāja mazliet nostāk, lai ļautu gūsteknim brī­vību.
   Gūsteknis paspēra dažus soļus uz jūras pusi, viiia acis spoži iemirdzējās, bet bēgt viņš nemaz netaisījās. Viņš vēroja, kā viļjpi skalojās pret saliņas krastmalu, izžūdami smilktīs.
   No viņa krūtīm izlauzās smaga nopūta.
   —    Te viņš redz tikai jūru, — Ģedeons Spilets teica, — varbūt tā vien viņu vēl neierosina uz bēgšanu.
   —    Tā ir, — Sairess Smits piekrita. — Aizvedīsim viņu augstienē un mežmalā, tikai tad redzēsim sava izmēģinā­juma panākumu.
   Starp citu, viņam jau nemaz nav iespējams aizbēgt, — Nebs piebilda, — jo tilti ir uzvilkti.
   —    Nebūt ne! — Penkrofs viņu pārtrauca. — Tādam cil­vēkam kaut kāds Glicerīna strauts nav nekāds šķērslis. Ar vienu lēcienu viņš tiks tam pāri!
   —   Gan jau redzēsim, — Sairess Smits strupi atbildēja, acis no slimā nenovērsdams.
   Gūsteknis bij virzījies uz Pateicības upes ietekas pusi; kolonisti sekoja viņam gar krasta kreiso pusi, un tā visi nonāca Tālā skata augstienē.
   Kad viņi bij nonākuši līdz mežmalai, kur sākās pirmie krāšņie koki, kur vējiņš viegli šūpoja zaļo lapotni, gūs­teknis likās kāri ieelpojafn spēcīgas smaržas piesātināto gaisu, un no viņa krūtīm izlauzās smaga nopūta.
   Kolonisti turējās viņam tuvu, lai būtu klāt, tiklīdz viņš mēģinātu bēgt projām.
   Un patiešām likās, ka nelaimīgais metīsies strautā, kas viņu šķīra no meža; viņa kājas vienu mirkli sastiepās kā atsperes… Bet tūliņ viņš atkāpās, saguma, un lielas asaras noritēja pār viņa vaigiem.
   —    Ak! — Sairess Smits iesaucās. — Ja tu raudi, tā ir «īme, ka esi kļuvis atkal cilvēks!

   Jā, nelaimīgais bij raudājis! Viņā bij ataususi kāda at­mina, un, kā jau Sairess Smits teica, asaras liecināja, ka viņā sāk atmosties cilvēks.
   Kolonisti labu laiku palika augstienē un pat turējās patālāk no gūstekņa, lai viņš sajustos pilnīgi brīvs; bet viņš neizrādīja ne mazākās tieksmes izmantot šo brīvību, tāpēc Sairess Smits nolēma vest viņu atpakaļ uz Granītpili.
   Divas dienas pēc šā atgadījuma svešais sāka izrādīt tiek­smi iekļauties ciešāk kopīgajā dzīvē. Redzams, ka viņš klausījās un arī saprata, bet dīvaini spītīgi atturējās runāt ar kolonistiem. Kādu vakaru Penkrofs, piespiedis ausi pie viņa istabas durvīm, sadzirda svešo murminām:
   —    Nē! Te! Es! Nekad!
   Jūrnieks atstastīja dzirdēto biedriem.
   —          Viņu nomāc kāds smags noslēpums, — Sairess Smits teica.
   Svešais bij iemanījies lietot darbarīkus un strādāja jau sakņu dārzā. Bet bieži vien viņš apstājās darbā un itin kā nogrima domās; pēc inženiera padoma tādās reizēs neviens viņu netraucēja. Ja kāds no kolonistiem nejauši viņam tuvojās, viņš virzījās nostāk un sāpīgas elsas lauzās no viņa it kā moku pilnajām krūtīm.
   —          Vai viņu tikai nemoka sirdsapziņas pārmetumi? — Ģedeons Spilets kādu dienu ieminējās.
   —          Man liekas, viņš nerunā tāpēc, ka tad būtu jārunā par pārāk smagām lietām.
   Atlika tikai paciesties un nogaidīt.
   Pēc dažām dienām, trešajā novembrī, svešais strādāja Tālā skata augstienē. Piepeši viņš apstājās, nometa lāpstu, un Sairess Smits, turpat tuvumā vērodams, redzēja, ka acis viņam pieplūda asarām. Neapvaldāmā žēlumā inže­nieris piegāja viņam klāt un uzlika roku uz pleca.
   —    Mīļais draugs! — viņš teica.
   Svešais vairījās no viņa skatiena, un, kad Sairess Smits gribēja satvert viņa roku, viņš strauji atkāpās.
   —          Mīļais draugs, — Sairess Smits atkārtoja stingrākā balsī, — skatieties man acīs, es tā gribu!
   Svešais pavērās inženiera acīs un likās kā hipnotizēts pakļaujamies viņa varai. Tad viņš atkal gribēja bēgt. Bet piepeši viņa seja spēji pārmainījās un acis atmirdza. Vārdi meklējās pār lūpām. Nu viņš ilgāk vairs nespēja noturē­ties, sakrustoja rokas un dobjā balsī izrunāja:
   —    Kas jūs esat?
   —          Tādi paši avāriju cietušie kā jūs, — Sairess Smits atbildēja, dziļi aizkustināts. — Mēs jūs atvedām šurp pie jums līdzīgiem.
   -— Man līdzīgiem! … Tādu nav!
   —    Jūs-esat starp draugiem …
   —          Starp draugiem … Es! Starp draugiem! — svešais iesaucās, paslēpdams seju rokās. — Nē! … Nekad!… Lai­diet mani! Laidiet mani!
   Tad viņš aizsteidzās augstienes malā pie jūras un ilgu laiku palika tur nekustoši stāvam.
   Sairess Smits aizgāja pie saviem biedriem un pārstās­tīja tiem, kas noticis.
   —          Jā, — Ģedeons Spilets piezīmēja, — šā cilvēka dzīvē ir kāds noslēpums. Liekas, tikai aiz sirdsapziņas pārmetu­miem viņš atgūst cilvēcību.
   —          Es arī vēl nesaprotu, kas tas par cilvēku, ko esam te atveduši, — jūrnieks teica. — Viņam ir noslēpumi…
   —          Kurus mēs cienīsim, — Sairess Smits strauji atsau­cās. — Ja viņš arī izdarījis kādu noziegumu, tad smagi sodīts par to un tāpēc mūsu acīs attaisnots.
   Divas stundas svešais palika augstienē, acīm redzami pagātnes atmiņās nogrimis. Bez šaubām, tā bij drūma pa­gātne, tāpēc kolonisti, gan paturēdami nelaimīgo acīs, ne­traucēja viņa vientulību.
   Bet pēc tam viņš, likās, nāca pie kāda lēmuma un atkal tuvojās Sairesam Smitam. Viņa acis bij sarkanas no asa­rām, bet patlaban viņš vairs neraudāja. Viņa sejā atspo-, guļojās dziļa nospiestība. Viņš izskatījās bikls, nokaunē­jies, sarucis; viņa acis bij nodurtas.
   —          Kungs, — viņš vaicāja Sairesam Smitam, — vai jūs un jūsu biedri esat angļi?
   —    Nē, — inženieris atbildēja, — mēs esam amerikāņi.
   —    Ak! — svešais izdvesa, tad piebilda: — Tā arī labāk!
   —    Un jūs, mīļais draugs? — Sairess Smits vaicāja.
   —    Anglis, — viņš ātri atsaucās.
   Un, itin kā viņam būtu bijis ārkārtīgi grūti izrunāt šos vārdus, viņš lielā uztraukumā devās pa krastu lejup līdz pat Pateicības upes ietekai.
   Pēc kāda laiciņa, Herbertam garām iedams, viņš ievai­cājās:
   —    Kāds tagad mēnesis?
   — Decembris, — Herberts atbildēja.
   —    Kāds gads?
   —    Tūkstoš astoņi simti sešdesmit sestais.
   _— Divpadsmit gadu! Divpadsmit gadu! — svešais iesau­cas un atkal aizsteidzās projām.
   Herberts pastāstīja biedriem tikko dzirdētos jautājumus un atbildi.
   Kas jūs esat?
   —          Šis nelaimīgais nezina vairs ne mēnešus, ne gadus, — Ģedeons Spilets piezīmēja.
   —           Jā, — Herberts atteica. — Divpadsmit gadu viņš pa­vadījis tajā saliņā, kur mēs viņu atradām!
   — Divpadsmit gadu! — Sairess Smits iesaucās. — Div­padsmit vientulības un posta gadi var galīgi sadragāt cil­vēka saprātu!
   —          Man šķiet, — Penkrofs iebilda, — ka viņš Tabora salā nokļuvis nevis no bojā gājušā kuģa, bet gan kāda no­zieguma dēļ tīši tur pamests. ' .
   —           Jums taisnība, Penkrof, — reportieris piekrita. — Un, ja tas tā, tad nav neiespējams, ka tie, kas viņu pametuši, kādu dienu atkal ierodas viņu meklēt.
   —    Meklēs un neatradīs, — Herberts piezīmēja.
   —    Tad vajadzētu vēlreiz braukt… — Penkrofs atsāka.
   —           Mīļie draugi, — Sairess Smits pārtrauca, — neru­nāsim par šiem jautājumiem, pirms nebūsim skaidrībā, ar ko mums darīšana. Esmu pārliecināts, ka šis nelaimīgais ir smagi cietis, izpircis savus noziegumus, lai kādi tie būtu, un ka pats viņš ilgojas izstāstīt un atvieglot savu sirdi. Nespiedīsim viņu ar varu! Bez šaubām, viņš pats mums pa­stāstīs, un tad mēs redzēsim, kas darāms. Viņš vienīgais zinās pateikt, vai viņš lolo cerību kādreiz tikt prom no šejienes, lai gan es par to šaubos.
   —    Kāpēc? — reportieris jautāja.
   —          Ja viņš būtu pārliecināts, ka viņu pēc noteikta laika atbrīvos, viņš būtu gaidījis to laiku un nemestu jūrā zī­mīti. Nē, vairāk ticams, ka viņš nosodīts nomirt uz salas un viņam liegts redzēt sev līdzīgus!
   —          Bet, — jūrnieks ieminējās, — vienu lietu es nevaru saprast.
   —    Kādu?
   —          Ja šis cilvēks divpadsmit gadu pamests Tabora sala, tad taču viņš jau ilgāku laiku būs dzīvojis tādā stāvoklī, kā mēs viņu atradām.
   —    Tas ir iespējams, — Sairess Smits atbildēja.
   —          Tātad arī to zīmīti viņš rakstījis jau pirms vairākiem gadiem.
   —          Bez šaubām.., Lai gan tā rādās vēl tikai nesen rak­stīta.
   —           Bet kā lai saprot, ka pudele tikai vairākos gados at- peldējusi no Tabora salas līdz Linkolna salai?
   —   Pilnīgi neiespējams tas nav, — reportieris iebilda. — Vai tad tā jau ilgāku laiku nevarēja atrasties mūsu salas piekrastē?
   —    Nē, — Penkrofs atbildēja, — jo mēs to atradām vēl peldam. Nav iespējams, ka tā kādu laiku būtu gulējusi krastā un tad atkal ieskalota ūdenī, jo visa salas dienvidu piekraste ir klinšaina, tāpēc pudele katrā ziņā būtu sa­plēsta.
   —    Patiešām gan, — Sairess Smits domīgi atbildēja.
   —    Un bez tam, — jūrnieks piebilda, — ja zīmīte pirms vairākiem gadiem ievietota pudelē un vairākus gadus gu­lējusi ūdenī, tā no mitruma būtu sabojāta. Tomēr nekā tamlīdzīga mēs neredzam, tā ir pilnīgi vesela.
   Jūrnieka aizrādījumi bij gluži pareizi; te palika kaut kas nesaprotams, jo zīmīte neapšaubāmi likās nesen rakstīta, kad kolonisti to izvilka no pudeles. Vēl vairāk — tajā bij precīzi apzīmēti Tabora salas garuma un platuma grādi, kas iespējams tikai cilvēkam ar plašām hidrogrāfijas zi­nāšanām, bet nekādā ziņā vienkāršam jūrniekam.
   —    Jā, te atkal ir kas neizskaidrojams, — inženieris teica, — tomēr neuzmāksimies savam jaunajam biedram ar jautājumiem. Kad viņš pats vēlēsies stāstīt, mēs, draugi, viņu labprāt uzklausīsim.
   Nākamās dienas svešais nerunāja vairāk neviena vārda un ne uz brīdi neatstāja Tālā skata augstieni. Viņš raka zemi, ne acumirkli neapstādamies un neatpūzdamies. At­pūtas laikā viņš arī neatgriezās Granītpilī, lai gan aicināts tika vairākkārt, un apēda tikai drusku svaigas augu ba­rības. Arī naktī viņš neatgriezās savā istabā, bet palika turpat zem kāda koku pudura vai sliktā laikā klints iedo­bumā. Tātad arī te viņš turpināja to pašu dzīvesveidu, kādu bij- pieradis uz Tabora salas, un, tā kā visi aicinājumi to grozīt bij veltīgi, kolonisti gaidīja pacietīgi. Tomēr pienāca acumirklis, kad, atmodušās apziņas spēji un neatlaidīgi tirdīts, viņš sāka drausmīgos atklājumus.
   Desmitajā novembrī ap pulksten astoņiem, kad sāka jau mesties krēsla, svešais piepeši un negaidīti nostājās kolo­nistu priekšā, kuri bij sapulcējušies uz verandas. Acis viņam savādi zvēroja, un viss viņa izskats atkal bij me­žonīgs kā pirmajās dienās. Sairess Smits un viņa biedri pavisam apstulba, redzē­dami svešā briesmīgo uzbudinājumu; zobi tam klabēja ka drudža kratītam. Kas gan viņam noticis? Vai viņam bij apnicis dzīvot godīgu cilvēku sabiedrībā? Vai viņam apnikusi dzīve labākos apstākļos? Vai mežonības stul­bums atkal pārmācis viņu? Tā gandrīz bij jādomā, klau­soties viņa nesakarīgajos teikumos:
   —    Kāpēc es esmu še?… Ar kādām tiesībām jūs mani aizvedāt no manas salas? … Vai starp jums un mani var būt kāds sakars? … Vai jūs zināt, kas es esmu … ko esmu izdarījis … kāpēc es tur biju izmests … viens pats? Un kas jums teica, ka es nebiju pamests… ka nebiju notie­sāts tur nomirt? … Vai jūs zināt manu pagātni? … Vai jūs zināt, ka varbūt esmu zadzis, slepkavojis… ka esmu nožēlojams neģēlis … kurš pelnījis dzīvot kā meža zvērs … tālu no visiem … sakiet… vai jūs to zināt?
   Kolonisti nepārtraukdami noklausījās šā nelaimīgā pus- atzīšanos, kura tam izplūda pa pusei pret paša gribu. Sai­ress Smits mēģināja viņu mierināt ui\ gāja klāt, bet viņš spēji atrāvās nost.
   —    Nē, nē! — viņš iekliedzās. — Tikai vienu vārdu… Vai es esmu brīvs?
   —    Jūs esat brīvs, — inženieris teica.
   —    Tad ardievu! — viņš iesaucās un aizskrēja kā ārprā­tīgs.
   Nebs, Penkrofs un Herberts tūliņ metās viņam pakaļ uz mežmalu, bet atgriezās vieni paši.
   —    Ļausim viņam vaļu! — Sairess Smits teica.
   —    Viņš vairs neatgriezīsies, — Penkrofs iesaucās.
   — Viņš atgriezīsies, — inženieris noteica.
   Un tad pagāja vairākas dienas, bet Sairess Smits kā pa­redzēdams saglabāja nelokāmu pārliecību, ka agri vai vēlu nelaimīgais tomēr pārnāks atpakaļ.
   —  Tā ir šīs mežonīgās dabas pēdējā sasliešanās, — in­ženieris teica, — viņu tirda sirdsapziņas mokas, bet jauna vientulība viņu atkal nomierinās.
   Tajā laikā turpinājās dažādi darbi gan Tālā skata aug­stienē, gan lopu aplokā, kur Sairess Smits bij iedomājis uz­būvēt fermu. Nebūs vēl jāaizrāda, ka Tabora salā Herberta savāktās sēklas tika rūpīgi iesētas. Augstiene pārvērtās par plašu, rūpīgi izplānotu un koptu sakņu dārzu, kur ko­lonistiem darba bij pārpārim. Sakņaugiem pavairojoties, dārzu nācās paplašināt uz pļavai atstātā gabala rēķina, tā ka tas izveidojās par īstu sakņu lauku. Zālāju bij diezgan citos salas apvidos, un nebij jābaidās, ka onagriem pie­trūks barības. Sakņu dārzam visizdevīgākā vieta tomēr bij Tālā skata līdzenums ar dziļo upju jostu visapkārt, tur­pretī pļavām nevajadzēja aizsardzības pret dažnedažādu zvēru iebrukumiem.
   Piecpadsmitajā novembrī ievāca trešo ražu. Astoņpads­mit mēnešos pēc pirmā grauda iesēšanas kolonistiem nu bij īstena kviešu druva! No otrā ražā ievāktās seši simti tūkstoš graudu sēklas bij izauguši vairāk nekā pieci simti miljonu graudu vai četri_ tūkstoši buaso. Nu kolonijai bij prāvs labības krājums, jo sējai vajadzēja tikai kādu des­mit buaso, lai ikgadigā raža papilnam apmierinātu ir cilvēku, ir dzīvnieku vajadzības.
   Ražu ievākuši, kolonisti mfneša otro pusi izlietoja mai­zes pagatavošanai.
   Graudi viņiem nu bij, bet miltu vēl ne, tāpēc bij nepie­ciešams uzcelt dzirnavas. Sairess Smits būtu varējis izlie­tot dzirnavu rata griešanai otru Pateicības upes notekas ūdenskritumu, jo pirmais jau bij nodarbināts vadmalas velšanai. Pēc pamatīgas pārspriešanas tika nolemts uzcelt Tālā skata augstienē vienkāršas vējdzirnavas. Neviena no šīm būvēm nebij sevišķi sarežģīta, turklāt varēja būt drošs, ka dzinējspēka netrūks šajā augstajā, klajā, jūras vējiem pieejamā vietā.
   — Nemaz jau nerunājot par to, — Penkrofs teica, — ka vējdzirnavas ir pievilcīgākas un lieliski izrotās šā apvidus izskatu.
   Tūliņ tika uzsākti darbi koku izvēlei dzirnavu stāvam un mehānismam. No . lielajiem smilšakmeņiem ezera zie­meļos viegli bij iespējams pagatavot dzirnakmeņus. Spār­niem nepieciešamo audeklu dabūja no neiztērējamā balona apvalka. - •>
   Sairess Smits izgatavoja metus, un vieta dzirnavu būvei tika izraudzīta mazliet uz labo pusi no putnu dārza ezera krastmalā. Visam dzirnavu stāvam bij jābalstās uz stabila, ar lieliem baļķiem nostiprināta stieņa tādā veidā, ka dzir­navas ar visu mehānismu vienmēr varētu pagriezt pa vē­jam.
   Darbs ātri tika paveikts. Nebs ar Penkrofu bij izveido­jušies par veikliem namdariem, kuri čakli rīkojās pēc in­ženiera zīmējumiem. Drīz vien paredzētajā vietā pacēlās cilindriska celtne, īsta «piparnīca» ar smailu jumtu. Četras šasijas, kas izveidoja spārnus, ar tapām leņķveidīgi un rū­pīgi bij piestiprinātas pie ēkas korpusa. Viegli bij darinat dažas mehānisma iekšējās daļas: kublu diviem dzirn­akmeņiem — skrejakmenim un guļakmenim, piltuvi, kaut ko līdzīgu kvadrātveidīgai silei, platu augšā un šauru apakšā, graudi no tās bira uz dzirnakmeņiem, kustīgā sile regulēja graudu biršanu, šūpodamās gluži kā pulksteņa vēzēklis, tāpēc to mēdza saukt par «mieturi», un, beidzot, siets, kas atdala graudus no klijām. Kolonistiem bij labi instrumenti, un darbs nesagādāja nekādas grūtības, jo dzirnavu ierīce patiesībā ir diezgan vienkārša. Tas bij tikai laika jautājums.
   Dzirnavu būvē piedalījās visi kolonisti, un pirmajā de­cembrī tās bija pabeigtas.
   Kā vienmēr Penkrofs par savu darbu bij sajūsmināts un nemaz nešaubījās, ka dzirnavas ir nevainojamas.
   —   Tagad vēl tikai labu vēju, — viņš teica, — un mēs varēsim samalt savu pirmo ražu!
   —   Labu vēju gan, Penkrof, — inženieris iebilda, — bet ne pārāk stipru.
   —   Nu, mūsu dzirnavas tad griezīsies ātri!
   —    Nav nemaz vajadzīgs, lai viņas grieztos visai ātri, — Sairess Smits atbildēja. — No pieredzes zināms, ka vis­labāk strādā tās dzirnavas, kam spārnu apgrieziena ātrums minūtē seškārt pārsniedz vēja ātrumu pēdu skaitu sekundē. Mērenā vējā ar divdesmit četru pēdu ātrumu sekundē dzir­navu spārni apgriezīsies sešpadsmit reizes minūtē, un vai­rāk arī nav vajadzīgs.
   —    Patiešām! — Herberts iesaucās. — Nupat sāk pūst spirgts vējiņš no ziemeļaustrumiem! Tas mums nāk kā aicināts!
   Nebij nekādas vajadzības vilcināties ar dzirnavu izmē­ģinājumu, jo kolonisti ar nepacietību gribēja nogaršot Lin- kolna salas maizi. Todien pievakarē viņi samala divus trīs buaso kviešu, bet nākamajā dienā pusdienās garšīga, var­būt mazliet pacieta maize līdz ar krūzi alus smaržoja Gra- nītpilī uz galda. Viegli iedomāties, ar kādu prieku un baudu kolonisti notiesāja šo gardumu.
   Tomēr svešais vēl nebij rādījies. Ģedeons Spilets un Herberts vairāk reižu krustām šķērsām bij izstaigājuši mežu Granītpils apkaimē, bet neatrada ne mazākās pēdas. Viņi stipri norūpējās par ilgo izpalikšanu. Saprotams, Ta­bora salas mežonis varēja mitināties Tālo rietumu medī­jumu bagātajos mežos, bet jābaidās, ka viņš nepiesavinās atkal savas vecās paražas un ka vienatnē nepamostas viņa
   Penkrofs par savu darbu bij sajūsmināts.
   neapvaldāmie instinkti. Tomēr Sairess Smits ar kaut kādu nojautu katru dienu apgalvoja, ka bēglis pamākšot.
   —    Jā, viņš pārnāks! — inženieris atkārtoja ar tādu pār­liecību, kurā viņa biedri nespēja dalīties. — Tabora salā nelaimīgais apzinājās sevi vienu. Te viņš zina, ka viņu gaida tuvi cilvēki. Pa daļai izstāstījis mums savu pagātni, nabaga nožēlnieks kādu dienu ieradīsies, lai pabeigtu savu stāstu.
   Gadījums pierādīja, ka Sairesam Smitam taisnība.
   Trešajā decembrī Herberts bij pametis Tālā skata aug­stieni un aizgājis zvejot ezera dienvidu pusē. Ieroču viņam nebij līdzi, nebij arī no kā baidīties, jo bīstami kustoņi šajā apvidū nerādījās.
   Penkrofs un Nebs pa to laiku rosījās putnu dārzā; Sai­ress Smits ar reportieri «kamīnā» gatavoja sodu, jo ziepju krājums bij izbeidzies.
   Piepeši atskanēja saucieni:
   —    Palīgā! Palīgā!
   Sairess Smits ar reportieri tādā attālumā saucienus dzir­dēt nevarēja. Penkrofs ar Nebu tūliņ metās no putnu dārza uz ezera pusi.
   Bet, pirms tie paguva, svešais, kura klātbūtni šajā ap­vidū neviens nevarēja iedomāties, pārlēca Glicerīna strau­tam un skrēja pa otru krastu.
   Tur Herberts krūti pret krūti bij sadūries ar briesmīgu jaguāru, līdzīgu tam, kādu reiz nogalināja uz Rāpuļa ze­mesraga. Pēkšņi pārsteigts, jauneklis stāvēja pret kādu koku atslējies, kamēr zvērs pieplacis gatavojās lēcie­nam … Bet svešais tikai ar nazi rokā metās pie bīstamā plēsoņas, kas tagad pavērsās pret jauno pretinieku.
   Cīņa bij īsa. Svešā spēks un izveicība bij apbrīnojami. Ar vienu roku, stingru kā knaibles, viņš bij sagrābis ja­guāra kaklu; nebēdādams par to, ka tā nagi iecirtās viņa miesā, svešais ar nazi, ko turēja otrā rokā, pāršķēla plēso- nim sirdi.
   Jaguārs novēlās zemē. Svešais to paspēra ar kāju un, pa­manījis kolonistus tuvojamies cīņas vietai, grasījās aiz­bēgt. Bet tad Herberts piepeši iesaucās:
   —    Nē! Nē! Neejiet!
   Sairess Smits tuvojās svešajam, kuram uzacis atkal sa- raucās. Kamzolis uz viņa pleca bij pārplēsts; no pleca te­cēja asinis, bet viņš to nevēroja.
   Svešā spēks un izveicība bij apbrīnojami,
   —         Mīļais draugs, — Sairess Smits sacīja, — mēs esam jums pateicību parādā. Mūsu bērnu glābdami, jūs riskējāt ar savu dzīvību.
   —          Mana dzīvība! — svešais nomurmināja. — Ko vērta mana dzīvība? Itin nekā!
   —   Jūs esat ievainots.
   —    Lai!
   —   Vai jūs sniegsiet man savu roku?
   Un, kad Herberts mēģināja satvert roku, kas viņu bij izglābusi, svešais sakrustoja rokas uz krūtīm un dziļi no­pūtās; acis viņam apmiglojās, likās, ka viņš atkal grib aizbēgt. Bet tad viņš ar visu spēku saņēmās un piepeši skarbi iesaucās:
   —   Kas jūs esat un ko vēlaties no manis?
   Pirmo reizi viņš vēlējās dzirdēt Linkolna salas kolonistu dzīvesstāstu. Varbūt pēc tam viņš pastāstīs ari savējo?
   īsos vārdos Sairess Smits pastāstīja, kas bij noticis pēc viņu aizbēgšanas no Ričmondas, kā viņi te pamazām ierī­kojušies un kas viss tagad viņu rīcībā.
   Svešais klausījās ar vislielāko uzmanību.
   Pēc tam inženieris pēc kārtas raksturoja sevi, Ģedeonu Spiletu, Herbertu, Penkrofu un Nebu un piemetināja arī to, ka vislielāko prieku Linkolna salā viņi pārdzīvojuši tad, kad kuģis atgriezies no Tabora salas un viņi cerējuši, ka tas pārved jaunu biedru.
   Dzirdot šos vārdus, svešais nosarka, viņa galva nokārās uz krūtīm, visā viņa augumā bij redzams dziļš apjukums.
   —          Un tagad, — Sairess Smits piebilda, — kad pazīstat mūs, vai gribat sniegt mums savu roku?
   —          Nē, — svešais atbildēja dobjā balsī. — Nē! Jūs esat godīgi cilvēki, bet es!…

   No šiem pēdējiem vārdiem kolonisti saprata, ka viņu nojausmas bijušas pamatotas. Šā nelaimīgā pagātnē slēpās kāds drausmīgs notikums, kas cilvēku acīs varbūt izpirkts, bet kuram viņa paša sirdsapziņa neatrada attaisnojumu,
   Airtons.
   Katrā gadījumā vainīgo mocīja sirdsapziņas pārmetumi, viņš nožēloja savu noziegumu, un viņa jaunie draugi sir­snīgi vēlējās spiest viņa roku, tikai viņš apzinājās necienīgs sniegt to godīgiem cilvēkiem.. Tomēr pēc notikuma ar ja­guāru viņš vairs neatgriezās mežā un kopš tās dienas ne­pameta Granītpils apkārtni.
   Kādu noslēpumu gan glabāja viņa dzīve? Vai svešais to kādu dienu atklās? To rādīs nākotne. Taču kolonisti vie­nojās neuzmākties viņam ar taujājumiem un izlikties tā, it kā neturētu viņu nekādās aizdomās.
   Vairākas dienas dzīve ritēja joprojām tāpat kā līdz šim. Sairess Smits un Ģedeons Spilets strādāja gan par ķīmi­ķiem, gan fiziķiem. Reportieris pameta inženieri, vienīgi lai pavadītu Herbertu medībās, jo nebij saprātīgi jaunekli vienu bez uzraudzības laist mežā. Arī Nebam un Penkro- fam allaž bij pilnas rokas darba — vienu dienu kūtīs, tad putnu dārzā vai lopu aplokā, nemaz nerēķinot darbus Gra- nītpilī.
   Svešais strādāja dedzīgi un vispār dzīvoja, kā sākumā paradis, nepievienodamies citiem atpūtas laikā, pārgulē­dams nakti turpat zem augstienes kokiem un nekad ne­tuvodamies pārējiem biedriem. Tā vien likās, ka glābēju sabiedrība viņam neciešama.
   —   Bet tad nav saprotams, kādēļ viņš aicināja citus sev palīgā, Penkrofs prātoja. — Kāpēc viņš pudeli ar zīmīti iemeta jūrā?
   —   Gan viņš mums to izstāstīs, — Sairess Smits palika pie sava. ' .
   —    Bet kad?
   —    Varbūt drīzāk, nekā jūs domājat, Penkrof.
   . Un patiešām — atzīšanās diena pienāca visai drīz.
   Desmitajā decembrī, kad Sairess Smits bij atgriezies Granītpilī, svešais pienāca viņam klāt un klusā, pazemīgā balsī ierunājās:
   —    Kungs, vai atļaujat man vienu lūgumu?
   —   Runājiet, — inženieris atbildēja, — bet iepriekš at­ļaujiet man jums ko sacīt.
   Pie šiem vārdiem svešais nosarka un, kā likās, giibēja aiziet. Sairess Smits saprata, kas notiek šā helaimīgā sirdī, — viņš baidījās, ka atkal nesāk iztaujāt par viņa pa­gātni.
   Sairess Smits satvēra viņa roku.
   —       Redziet, mēs visi esam ne tikvien jūsu biedri, bet ari draugi. To es jums gribēju pasacīt un nu klausos.
   Svešais aizslēpa acis ar roku. Viņš notrīsēja un dažus acumirkļus pat skaņu nespēja dabūt pār lūpām.
   —       Kungs, — viņš beidzot izrunāja, — es nāku lūgt no jums kādu laipnības pierādījumu.
   —    Kādu?
   —       Četras vai piecas jūdzes no šejienes kalna piekājē jums ir aploks mājkustoņiem. Tiem noderētu pastāvīgs ko­pējs. Vai jūs atļautu man dzīvot tur pie viņiem?
   Sairess Smits ar dziļu līdzjūtību brīdi lūkojās nelaimī­gajā, tad atbildēja:
   —       Mīļais draugs, aplokā ir tādas ēkas, kur kustoņi tikko var patverties…
   —    Man tur būs pietiekoši labi, kungs.
   —       Mīļais draugs, — Sairess Smits turpināja, — mēs jums nekad nekā neliegsim. Jums patīk dzīvot aplokā. Lai notiek! Bet, lai jūs varētu tur cilvēcīgi ierīkoties, mēs pa­gādāsim jums pienācīgu dzīvokli.
   —    Tas nav vajadzīgs, man tāpat būs labi.
   —       Mīļais draugs, — Sairess Smits neatlaidās, ar nolūku uzsvērdams šo draudzīgo priekšlikumu, — atļaujiet mums šajā ziņā rīkoties pašiem.
   —    Pateicos, kungs, — svešais atteica aiziedams.
   Inženieris tūliņ pastāstīja biedriem šo sarunu; viņi no­lēma aplokā uzcelt koka dzīvojamo māju un ierīkot to tik ērti, cik vien iespējams.
   Tajā pašā dienā kolonisti ar visiem nepieciešamajiem darbarīkiem devās uz aploku, un vēl nedēļa nebij pagā­jusi, kad māja jau stāvēja gatava, gaidīdama savu iemīt­nieku. Tā bij uzcelta apmēram divdesmit pēdas augstāk par krūtīm, tā ka no tās viegli varēja uzraudzīt muflonu pulku, kuru skaits* jau sniedzās līdz astoņdesmit. Bij pa­gatavotas arī dažas mēbeles: gulta, galds, sols, skapis un kaste, tāpat uz aploku nogādāja ieročus, munīciju, daža- dus darbarīkus un saimniecības piederumus. ,
   Svešais tomēr nenāca aplūkot savu jauno mājokli, viņš ļāva kolonistiem strādāt vieniem pašiem, pats rīkodamies augstienes tīrumos, acīm redzami, lai pabeigtu savu iesākto darbu. Un tiešām — ar viņa palīdzību visi lauki bij ap­strādāti un pilnīgi sagatavoti sējai, līdzko būs pienācis īstais laiks.
   Divdesmitajā decembrī aploka mājas iekārtojums bij pabeigts. Inženieris paziņoja svešajam, ka viņa dzīvoklis kārtībā, un tas atbildēja, ka to pašu vakaru iešot turp pār­gulēt.
   Tajā vakarā visi kolonisti bij sapulcējušies lielajā istabā. Pulkstenis bij astoņi — ap šo laiku jaunais biedrs gata­vojās no viņiem šķirties. Negribēdami apgrūtināt to ar atvadīšanos, viņi svešo pameta vienu un aizgāja uz Granīt- pili.
   Tā viņi jau brīdi bij tērzējuši lielajā istabā, kad pie durvīm kāds viegli pieklauvēja. Gandrīz tūliņ pēc tam istabā ienāca svešais un bez kādiem ievadiem iesāka:
   •— Kungi, iekams es jūs atstāju, jums jāzina mans dzī­ves gājums. Klausieties!
   Šie vienkāršie vārdi ārkārtīgi aizkustināja Sairesu Smitu un viņa biedrus.
   Inženieris bij piecēlies kājās.
   —    Mēs jums nekā neprasām, draugs, — viņš teica. — Jums ir tiesība klusēt…
   —    Mans pienākums ir runāt.
   —    Tad sēstieties!
   —    Es palikšu stāvam.
   —    Mēs esam gatavi jūs uzklausīt, — Sairess Smits at­bildēja.
   Svešais atvirzījās vairāk istabas kaktā, kur krēsla viņu mazliet aizslēpa. Galva viņam bij kaila, rokas uz krūtīm sakrustotas, un, tādā pozā stāvēdams, viņš dobjā balsī, itin kā ar pūlēm runādams, stāstīja sekošo stāstu, ko klau­sītāji ne reizi nepārtrauca.
   —     1854. gada divdesmitajā decembrī Skotijas lorda Gle- narvona izpriecas braucienu tvaika jahta «Dunkans» stā­vēja, enkuru izmetusi, pie Bernuila zemesraga — Austrā­lijas rietumu krastā, apmēram ap trīsdesmit septīto paralēli. Uz jahtas atradās lords Glenarvons, viņa sieva, kāds angļu armijas majors, franču ģeogrāfs, jauna meiča un zēns. Abi pēdējie bij kapteiņa Granta bērni. Kapteiņa Granta kuģis «Britānija» pirms gada bij aizgājis bojā. «Dunkanu» ko­mandēja kapteinis Džons Mangls, kura rīcībā bij piecpa­dsmit kuģa ļaužu.
   Jahta tajā laikā pie Austrālijas krasta atradās aiz šādiem apstākļiem.
   Pirms sešiem mēnešiem jahta Īrijas ūdeņos bij izzvejo­jusi pudeli ar zīmīti angļu, vācu un franču valodā. No tās
   Svešais atvirzījās vairāk istabas kaktā.
   bij redzams, ka no bojā gājušās «Britānijas» ļaudīm trīs izglābušies un ka šie trīs bijuši kapteinis Grants un divi viņa kuģinieMr izskaloti tie kādā salā, kuras platuma grāds bij papīrā atzīmēts, bet garuma grāds izdzisis un nesalasāms.
   Platuma grāds bij 37° 11' uz dienvidiem no ekvatora. Garuma grāds — nezināms. Bet, ja pa trīsdesmit septīto paralēli apbrauktu visas sauszemes un jūras, bij cerams uziet salu, kurā mājoja kapteinis Grants un abi viņa biedri.
   Angļu admiralitāte bij vilcinājusies uzsākt meklējumus, tad lords Glenarvons pats nolēma doties ceļā, lai uzmek­lētu kapteini. Mērija un Roberts Granti devās viņam līdzi. Jahta «Dunkans» tika sarīkota tālam ceļam, arī lorda ģi­mene brauca kopā ar Granta bērniem. No Glazgovas jahta devās uz Atlantijas okeānu, apbraukusi apkārt Magelāna šaurumam, nokļuva Klusajā okeānā un pa to nobrauca līdz Patagonijai, no turienes, sekojot dokumentā norādītajam virzienam, cerēja uziet zemi, kur kapteinis Grants varbūt atradās iedzimto gūstā.
   Savus pasažierus «Dunkans» izcēla malā Patagonijas rie­tumu krastā un devās tālāk, lai tos atkal uzņemtu austrumu krastā pie Korjentes zemesraga. .
   Lords Glenarvons pa trīsdesmit septīto paralēli pārgāja pāri visai Patagonijai un, neatradis ne mazākās kapteiņa pēdas, trīspadsmitajā novembrī uzkāpa atkal uz kuģa, lai turpinātu meklējumus pāri okeānam.
   Bez panākumiem izmeklējis Tristana-Dakuna un Am­sterdamas salas, kuras atrodas nozīmētajā ceļā, «Dunkans», kā jau teicu, 1854. gada divdesmitajā decembrī nokļuva pie Bernuili zemesraga Austrālijas krastā.
   Glenarvona nodoms bij pārceļot Austrāliju, tāpat kā Ameriku, un tāpēc viņš izkāpa malā. Dažas jūdzes no krasta atradās kāda īra ferma, kur meklētājus uzņēma viesmīlīgi. Lords Glenarvons izstāstīja fermerim sava ceļo­juma nolūku un apvaicājās, vai viņš neesot dzirdējis kaut ko par angļu trīsmastu kuģi «Britānija», kurš pirms diviem' gadiem gājis bojā šī Austrālijas krasta tuvumā.
   īrs nekad nebij dzirdējis par tāda kuģa bojāeju; bet tad par lielu izbrīnu visiem klātesošajiem viens no īra kal­piem iejaucās starpā:
   —   Milord, slavējiet dievu un pateicieties tam. Ja kap­teinis Grants ir vēl dzīvs, tad viņš mājo Austrālijas zemē.
   —    Kas-jūs esat? — lords Glenarvons jautāja.
   —    Skots, tāpat kā jūs, milord, — šis cilvēks atbildēja. — Es esmu viens no kapteiņa Granta kuģa ļaudīm, viens no avāriju cietušajiem.
   Šo cilvēku sauca par Airtonu. Viņa dokumenti tiešām apliecināja, ka viņš bijis «Britānijas» vecākais matrozis. Bet, no kapteiņa Granta aizskalots prom tajā acumirklī, kad kuģis sašķīda pret klintīm, viņš bij ticējis, ka viņa kapteinis ar visiem pārējiem ļaudīm aizgājis bojā un ka viņš vienīgais izglābies.
   —    Tikai, — viņš vēl piebilda, — «Britānija» aizgāja bojā nevis Austrālijas rietumu, bet austrumu pusē, un, ja kapteinis Grants ir izglābies, viņš tagad atrodas Austrā­lijas iedzimto gūstā un jāmeklē pavisam otrā pusē.
   Šī cilvēka balss, tā runājot, bij vienkārša un acis rau­dzījās droši. Neviens par viņa vārdiem nevarēja šaubīties, īrs, pie kura viņš dzīvoja jau vairāk nekā gadu, 'liecināja par viņu visu labu. Lords Glenarvons uzticējās šī cilvēka godīgumam un pēc tā padoma nolēma doties cauri Austrā­lijai tās pašas trīsdesmit septītās paralēles virzienā. Gle­narvons, viņa sieva, abi Granta bērni, angļu majors, fran­cūzis, kapteinis Mangls un daži matroži bij tajā mazajā pulciņā, ko uzņēmās vadīt Airtons, kamēr «Dunkans» kap­teiņa palīga Toma Ostena vadībā devās apkārtceļā uz Melburnu, lai gaidītu tur lorda Glenarvona rīkojumu.
   1854. gada divdesmit trešajā decembrī viņi devās ceļā.
   Laiks pateikt, ka Airtons bij nodevējs. Tiešām viņš bij «Britānijas» vecākais matrozis, bet, ar kapteini sastrīdē­jies, mēģināja sacelt uz kuģa dumpi pret savu priekšnieku un atņemt tam kuģi, tāpēc kapteinis Grants viņu 1852. gada astotajā aprīlī izlika Austrālijas rietumu krastā, un tas bij tikai taisnīgi.
   Tā šis nožēlojamais cilvēks nezināja nekā par «Britā­nijas» bojāeju. To viņš pirmo reizi uzzināja no lorda Gle­narvona stāsta. Pēc izsēdināšanas malā viņš Sfāka saukties par Benu Džoisu un bij kļuvis par izbēgušu katordznieku bandas Vadoni. Par «Britānijas» bojāeju pie Austrālijas austrumu krasta viņš nekaunīgi meloja tāpēc, ka gribēja aizmānīt lordu Ģlenarvonu uz to pusi, prom no viņa jah­tas, paņemt «Dunkanu» savā varā un pārvērst par jūras laupītāju kuģi Klusajā okeānā.
   Svešais uz brīdi aprāva savu stāstu. Viņa bal§§ trīsēja, kad viņš atkal atsāka:
   —          Ekspedīcija devās Austrālijas iekšienē. Protams, gājiens bij veltīgs, jo Airtons jeb Bens Džoiss to vadīja gan pa priekšu, gan iepakaļ katordznieku bandai, kurai bij paziņojis savu nodomu.
   Pa to laiku «Dunkans» bij iebraucis Melburnas osta izdarīt dažus remontus. Tagad no svara bij pierunāt lordu Glenarvonu dot rīkojumu jahtai pamest Melburnu un braukt uz tādu vietu Austrālijas krastmalā, kur būtu vieg­lāk to sagrābt. Aizvadījis ekspedīciju tuvu šādai vietai biezos mežājos, Airtons panāca, ka viņam uzticēja aiznest vēstuli «Dunkana» kapteiņa palīgam, lai tas nekavējoties dodas uz austrumu krastu un gaida Tufolda jūras līcī, tas ir, dažas dienas gājiena atstatu no tās vietas, kur ekspedī­cija bij apmetusies. Tieši tur Airtons bij pasūtījis savu bandu.
   Bet tajā acumirklī, kad vēstule patlaban bij viņa rokās, nodevējs tika atmaskots, un viņam neatlika nekas cits kā tikai bēgt. Tomēr šo vēstuli, ar kuru varēja iegūt «Dun- kanu», viņam katrā ziņā vajadzēja dabūt. Viņam arī lai­mējās to piesavināties, un pēc divām dienām viņš bij jau Melburnā.
   Līdz šim nelietim visi neģēlīgie plāni bij izdevušies. «Dunkanu» viņš tagad aizvadīs uz Tufolda līci, kur viņa bandai viegli nāksies to sagrābt, nogalināt jahtas ļaudis, un tad Bens Džoiss kļūs par okeāna valdnieku … Bet dievs pats izjauca šos drausmīgos nolūkus.
   Melburnā nokļuvis, Airtons nodeva vēstuli kapteiņa pa­līgam Tomam Ostenam, kurš tūlīt devās ceļā. Bet kas aprakstīs Airtona dusmas un vilšanos, kad otrā rītā pēc izbraukšanas viņš noprata, ka Toms Ostens nevada vis kuģi uz Tufolda līci, pie Austrālijas krasta, bet uz Jaunzē­landi. Viņš mēģināja pretoties, bet Ostens parādīja vēs­tuli … Un tiešām — aiz kaut kāda liktenīga misējuma vēstules rakstītājs franču ģeogrāfs pareizā līča vietā bij atzīmējis Jaunzēlandes krastu.
   Visi Airtona plāni sabruka! Viņš sāka trakot, bet viņu vienkārši ieslēdza. Tad viņu veda uz Jaunzēlandes krastu, un viņš bij pilnīgi neziņā, kas noticis ar viņa līdzzinātā­jiem un lordu Glenarvonu.
   «Dunkans» braukāja gar šo krastu līdz trešajam martam. Tajā dienā Airtons piepeši izdzirda šāvienus. Šāva «Dun­kana» lielgabali, un drīz vien lords Glenarvons ar savē­jiem atgriezās uz kuģa.
   Lūk, kas bij noticis.
   Pārciezdams bezgala grūtību un briesmu, lords Glenar­vons bij turpinājis gājienu un nokļuvis pie Tufolda līča Austrālijas austrumu krastā. No «Dunkana» nebij ne vēsts. Viņš telegrafēja uz Melburnu. Atbilde skanēja: «Dunkans» izgāja astoņpadsmitajā, uz kurieni — nav zināms.
   Lords Glenarvons nevarēja iedomāties citu, ka jahta kritusi Bena Džoisa nagos un tas to pārvērtis par pirātu kuģi.
   Tomēr lords Glenarvons negribēja tik vienkārši pado­ties. Tas bij drošsirdīgs un uzņēmīgs cilvēks. Viņš novie­tojās uz kāda tirdzniecības kuģa un turpināja ceļojumu pa trīsdesmit septīto paralēli, sasniedza Jaunzēlandes rietumu krastu, bet no kapteiņa Granta nebij nekādu pēdu; taču otrā pusē par lielu pārsteigumu viņš piepeši ieraudzīja «Dunkanu» sava kapteiņa palīga vadībā gaidām jau pie­cas nedēļas.
   Bij 1855. gada trešais marts. Lords Glenarvons atradās atkal uz «Dunkana», bet arī Airtons bij turpat. To noveda pie lorda, kurš gribēja iztaujāt visu, ko šis bandīts zina par kapteini Grantu. Airtons atteicās kaut ko pastāstīt, lords Glenarvons piedraudēja pirmā izdevīgā gadījumā nodot to angļu iestāžu rokās. Airtons palika mēms.
   «Dunkans» turpināja ceļojumu pa trīsdesmit septīto pa­ralēli. Tad lēdija Glenarvona mēģināja lauzt bandīta stūr­galvību. Pēdīgi viņa to arī panāca, un Airtons par to, ko zināja pasacīt, lūdza lordu Glenarvonu nenodot viņu angļu iestādēm, bet izlikt malā uz kādas Klusā okeāna salas. Lords Glenarvons labprāt bij ar mieru, lai tikai da­būtu ko zināt par kapteini Grantu.
   Airtons atstāstīja visu savu pagātni un apliecināja, ka it nekā nav dzirdējis par kapteini Grantu kopš tā brīža, kad tas viņu izlika Austrālijas krastā.
   Tomēr lords Glenarvons turēja vārdu. «Dunkans» tur­pināja ceļu un nonāca pie Tabora salas. Tur Airtonu izlika malā, un gluži kā par brīnumu tā izrādījās par to pašu salu, kur kapteinis Grants ar saviem diviem matrožiem bij patvēries, — taisni uz trīsdesmit septītās paralēles. Ban­dītam nu nācās palikt viņu vietā; jahtai aizbraucot, lords Glenarvons viņam teica:
   — Te, Airton, jūs būsiet tālu no cietzemes un bez ma­zākā sakara ar jums līdzīgiem cilvēkiem. Aizbēgt jūs arī nevarat no saliņas, kur «Dunkans» jūs tagad pamet. Jūs būsiet viens ar savu dievu, kas lasa katras sirds dziļumā, bet nebūsiet ne pazudis, ne nezināms, kā tas bij ar kap­teini Grantu. Jūs gan neesat cienīgs, lai jūs paturētu at­miņā, tomēr cilvēki jūs neaizmirsīs. Es zinu, Airton, kur jūs atrodaties, zināšu arī atrast jūs. To es nekad neaiz­mirsīšu.
   «Dunkans» aizbrauca no krasta un drīz vien nozuda aiz apvāršņa.
   Tas notika 1855. gada astoņpadsmitajā martā.
   Airtons palika viens pats, tomēr viņam netrūka ne ieroču, ne munīcijas, ne darbarīku, ne sēklu. Viņa — ne­lieša rīcībā palika arī godājamā kapteiņa Granta celtā māja. Viņam atlika tikai dzīvot un pārdomāt visus tos no­ziegumus, ko bij pastrādājis.
   Kungi, viņš nožēloja, viņam bij kauns par saviem no­ziegumiem, viņš jutās bezgala nelaimīgs! Viņš teica sev: ja cilvēki kādreiz ieradīsies viņu uzmeklēt, viņš būs cie­nīgs atgriezties pie tiem. Kā viņš, nožēlojamais, cieta! Kā viņš pūlējās darbā sevi pārveidot! Cik karsti viņš lūdzās, lai kļūtu par citu cilvēku!
   Tā tas ilga divus trīs gadus. Bet tad Airtons, vientulībā izmisis, sāka caurām dienām lūkoties jūrā, vai neierau­dzīs kādu kuģi tuvojamies, un vaicāja sev, vai tad tiešām soda laiks vēl nav beidzies? Viņš cieta tā, kā vēl nekad nebij cietis! Ak, cik šausmīga ir vientulība dvēselei, ko moka sirdsapziņa!
   Bet, bez šaubām, likteņa lēmējam šķita, ka viņš vēl nav pietiekoši sodīts, un tāpēc Airtons juta, ka pamazām pār­vēršas mežonī! Juta, ka ar katru dienu vairāk līdzinās dzīvniekam. Viņš nevar jums pateikt, vai tas notika pēc diviem vai četriem gadiem, bet pēdīgi viņš kļuva tik no­žēlojams, kādu jūs viņu atradāt.
   Man nevajadzēs vēl teikt, kungi, ka Airtons un Bens Džoiss psmu es — viena un tā pati persona.
   Sairess Smits un viņa biedri stāsta beigās bij piecēlu­šies kājās. Grūti aprakstīt, cik ļoti viņi bij aizkustināti. Tik daudz ciešanu, tik daudz sāpju un izmisuma bij at- kla jies viņu priekšā!
   — Airton, — Sairess Smits teica, — jūs esat bijis liels noziedznieks, bet tagad arī debesīm jāatzīst, ka esat iz­pircis savu noziegumu. Tāpēc viņas arī nolēmušas atvest jūs atkal starp cilvēkiem, Airton, jums ir piedots! Un vai tagad gribat būt mūsu biedrs,?
   Airtons bij atkāpies.
   —    Še mana roka! — inženieris teica.
   Airtons steidzās satvert Sairesa Smita pastiepto roku. Lielas asaras viņam ritēja pār vaigiem.
   —           Vai jūs gribat dzīvot kopā ar mums? — Sairess Smits vaicāja.
   —           Smita kungs, — Airtons atbildēja, — dodiet man vēl mazliet laika, ļaujiet man dzīvot aplokā!
   —    Kā jūs vēlaties, Airton, — Sairess Smits atteica.
   Airtons jau gribēja doties prom, bet inženieris viņu aiz­turēja.
   —           Vēl vienu vārdu, mīļais draugs. Ja jūs bijāt nolēmuši dzīvot vientulībā, kāpēc iemetāt to zīmīti ūdenī?
   —           Zīmīti? — atsaucās Airtons ar tādu seju, it kā ne­maz nezinātu, par ko runā.
   —         Jā gan — pudelē iebāzto zīmīti, kuru mēs izzvejojām * un kur bij noteikti apzīmēta Tabora salas atrašanās vieta!
   Airtons pielika roku pie pieres. Pēc brīža pārdomas viņš teica:
   —    Es nekad tādu zīmīti neesmu metis jūrā.
   —    Nekad? — Penkrofs iesaucās.
   —    Nekad
   Pec tam viņš palocījās un izgāja pa durvīm.

   —           Nabaga cilvēks! — iesaucās Herberts, atgriezies at­pakaļ pēc tam, kad bij aizsteidzies pie durvīm, redzējis Airtonu nolaižamies pa celtņa virvi un pazūdam tumsā.
   —    Viņš pārnāks, — Sairess Smits teica.
   —           Kā tas var būt, Sairesa kungs? — Penkrofs vaicāja uztraukts. — Ko viņš tur teica? Viņš neesot pudeli iemetis jūrā? Bet kas tad?
   Tiešām — šis jautājums patlaban bij visai pamatots.
   —           Viņš pats, — Nebs ierunājās, — tikai jau būdams pa pusei jucis.
   —   Jā, — Herberts piekrita, — un tāpēc viņš tagad pats vairs neatmin, ko darījis.
   —    Arī pēc manām domām tas citādi nav izskaidro­jams, — Sairess Smits strauji piekrita. — Un tagad es sa­protu, kā viņš varēja tik noteikti apzīmēt Tabora salas atrašanās vietu: visā iepriekšējā piedzīvojumā viņš to bij iegaumējis.
   —    Bet tomēr, — iebilda Penkrofs, — zīmīti rakstot, viņš vēl nevarēja būt noslīdējis šai kustoniskajā stāvoklī. Tā­tad tas ir noticis pirms septiņiem vai astoņiem gadiem; kā gan papīrs pa šo laiku nav mikluma sabojāts?
   —    Tas norāda, — Sairess Smits teica, — ka Airtons pa­zaudējis saprašanu daudz vēlāk, nekā pats iedomājas.
   —   Tā jau gan būs, — Penkrofs domīgi nosacīja. — Ci­tādi to nevar izskaidrot.
   —   Jums taisnība, — Sairess Smits piekrita, acīm re­dzami nevēlēdamies sarunu turpināt.
   —   Bet vai Airtons mums stāstīja patiesību? — jūrnieks vēl ievaicājās.
   —    Jā gan, — reportieris atbildēja. — Viņa stāsts ir patiess visos sīkumos. Es vēl gluži labi atceros, ko avīzes rakstīja par lorda Glenarvona meklējumiem un arī par šo meklējumu rezultātiem.
   —   Airtons runāja patiesību, — Sairess Smits piebilda,
   —   nešaubieties par to, Penkrof. Viņš sevi nesaudzēja. Ja cilvēks pats sevi tik smagi apsūdz, tad viņš ir patiess.
   Otrā dienā, divdesmit pirmajā decembrī, kolonisti no Granītpils nolaidās lejā un devās uz augstieni. Airtonu viņi tur nemanīja. Viņš jau nakti bij aizgājis uz savu ap­loka māju, un kolonisti nedomāja viņu tur traucēt. Laiks, bez šaubām, paveiks to, kas ar vienkāršu pārliecināšanu nebij iespējams.
   Herberts, Penkrofs un Nebs atsāka parastos darbus. Tā­pat Sairess Smits ar reportieri devās pie sava darba «ka­mīnā».
   —    Zināt ko, mīļais Saires, — Ģedeons Spilets ierunājās,
   —     mani nepavisam nepārliecināja jūsu secinājums par pudeles atrašanu. Kā tas iespējams, ka šis nelaimīgais rak­stījis zīmīti un pats it nepavisam to vairs neatceras?
   —   Tāpēc, ka viņš to arī nemaz nav darījis, mīļo Spilet.
   —   Tātad jūs domājat…
   —    Es nedomāju nekā, es nekā nezinu! — Sairess Smits pārtrauca reportieri. — Es tikai arī šo atgadījumu pievie­noju tiem, kurus līdz šai dienai neesmu varējis izskaidrot.
   —    Patiešām, Saires, — Ģedeons Spilets apstiprināja,
   —   tas viss ir kaut kas neticams! Jūsu izglābšanās, krastā izmestā kaste, notikums ar Topu un beidzot šī pudele… Vai mēs kādreiz uzminēsim visas šīs mīklas?
   —    Mēs tās uzminēsim, — inženieris noteikti atbildēja,
   —    kad es būšu izpētījis šo salu līdz pamatu pamatiem!
   —    Varbūt vienkāršs gadījums mums dos atslēgu visiem šiem noslēpumiem?
   —    Gadījums, Spilet! Es neticu gadījumam, tāpat kā ne­ticu nekādam noslēpumam zemes virsū. Visam tam neiz­skaidrojamam, kas še notiek, ir savs cēlonis, un es to at­radīšu. Bet pagaidām tikai vērosim un strādāsim.
   Pienāca janvāra mēnesis. Iesākās 1867. gads. Vasaras darbi ritēja pilnā sparā. Gar aploka malu pastaigājušies, Herberts un Ģedeons Spilets varēja pastāstīt, ka Airtons ievietojies viņam sagatavotajā mājoklī un nodevies ga­nāmam pulkam, kas uzticēts viņa pārziņā. Tā viņa bied­riem atkrita pūles pēc ik divām vai trim dienām iet pār­raudzīt aploku. Tomēr, lai nepamestu Airtonu pavisam vienu, kolonisti sāka diezgan bieži aizstaigāt turp.
   Airtona dzīvošanai šai salas pusē bij nozīme arī vēl citādā ziņā. Sairess Smits un Ģedeons Spilets bij vienis pratis par to, ka te vispār vajadzīga uzraudzība. Airtons nekavētos paziņot Granītpils iemītniekiem, ja kaut kas notiktu.
   Varēja atgadīties kaut kas piepešs, ko inženierim neka­vējoši vajadzētu dabūt zināt. Bez visa tā, kas palīdzētu l/dibināt Linkolna salas noslēpumu, iespējams daudz kas nl.s, ko kolonisti nedrīkstēja palaist garām. Piemēram, k.ul:. kuģis tālienē saredzams no rietumu krasta jeb vai kupi avārija rietumu pusē, jūras laupītāju tuvošanās un tamlīdzīgi.
   Tupcc S.iiress Smits nolēma nodibināt pastāvīgu saziņas naktu u ar aploku.
   I >• inila jci janvārī viņš pastāstīja biedriem par savu nodomu.
   Un kā jūs to domājat izdarīt, Sairesa kungs? — Pen- kiol:; vaicaja. — Vai jūs gribēsiet apgalvot, ka mums būtu J6l(!i i ko telegrāfs?
   Taisni tā, — inženieris atbildēja.
   —    Elektrisks! — Herberts iesaucās.
   —    Elektrisks, — Sairess Smits noteica. — Mums te ir visi baterijai nepieciešamie elementi, grūtāk būs paga­tavot dzelzs stiepli, bet es esmu pārliecināts, ka ari ar to tiksim galā.
   —    Jā, — jūrnieks noteica, — pēc šitā es vairs nešaubos, ka reiz mēs te arī pa dzelzceļu vizināsimies.
   Vispirms viņi ķērās pie grūtākā darba, pie stiepļu pa­gatavošanas; ja tas neizdotos, tad nebij vērts gatavot ba­teriju un visu pārējo.
   Kā jau zināms, Linkolna salas dzelzs bij visaugstākā labuma un visai noderīga stiepšanai. Vispirms Sairess Smits pagatavoja stieptuvi, tas ir, tērauda plāksni ar da­žāda lieluma koniskiem caurumiem, pa kuriem pakāpe­niski cauri vilktā stieple kļūtu pienācīgi tieva. Cieti no­rūdīto tērauda plāksni stabili piestiprināja pie dziļi un stingri zemē iedzītā karkasa, tikai dažas pēdas no lielā ūdenskrituma, kuru inženieris bij nodomājis izlietot kā dzinējspēku.
   Tā kā vadmalas veltuve vairs nestrādāja, tad tās vārp­sta, ko iedarbināja lielais ūdens spēks, varēja vilkt stiepli, aptinot to sev apkārt.
   Darbs bij ļoti sarežģīts un prasīja lielu uzmanību. Dzelzi vispirms saskaldīja garos tievos stienīšos, noasināja tiem galus un tad ievadīja stieptuves pašā lielākajā caurumā, vārpsta, aptīdama stienīšus sev apkārt, izstiepa tos div­desmit piecas līdz trīsdesmit pēdas garus, pēc tam stiepli pamazītiņām laida cauri citiem caurumiem, līdz visma­zākajam. Beidzot inženieris ieguva garus stieples gabalus, tos viegli bij savienot vienā gabalā un izvilkt piecu jūdžu garumā, kāds bij attālums no Granltpils līdz aplokam.
   Stiepļu izgatavošanas darbam vajadzēja vairākas die­nas. Tiklīdz aparāts sāka darboties, Sairess Smits atstāja savus biedrus par stiepļu vilcējiem, bet pats ķērās pie ba­terijas pagatavošanas.
   Nepieciešams bij pagatavot bateriju ar pastāvīgu strāvu. Kā zināms, baterijas elementi sastāv no retortu ogles, cinka un vara. Vara inženierim nebij nemaz, lai cik rūpīgi meklēja, salā tas nebij atrodams, tāpēc bij jāiztiek bez tā. Retortu ogles, proti, cieto grafītu, kas paliek gāzes fab­riku retortēs pēc tam, kad no akmeņoglēm iztvaicēts ūdeņ­radis, varēja iegūt, bet vajadzēja pagatavot speciālus apa­rātus, kuru izgatavošana prasīja daudz darba. Attiecībā uz cinku jāatgādina, ka Atraduma iekārē atrastās kastes ap­valks bij cinka, un tādā kārtā šo metālu nu varēja izlietot ļoti lietderīgi.
   Pēc ilgām pārdomām Sairess Smits nolēma pagatavot visvienkāršāko elementu, apmēram tādu, kā Bekerels bij izgudrojis 1820. gadā, kur pietika tikai ar cinku, jo pārējo vielu — slāpekļskābes un potašas viņam netrūka.
   Un tā tika pagatavota baterija, kur slāpekļskābes un potašas savstarpējā reakcija rada galvanisko strāvu.
   Inženieris izgatavoja vairākus īpatnēja veida stikla traukus un piepildīja tos ar slāpekļskābi. Traukus viņš cieši aizkorķēja, korķim cauri izbāza stikla caurulīti, ku^ ras apakšējais gals bij aizbāzts ar māla tamponu, apsietu ar lupatiņu. Pa šo caurulīti viņš ielēja traukā šķīdinātu potašu, ko iepriekš bij ievācis, sadedzinādams dažādus augus. Tādā veidā slāpekļskābe un potaša caur māla tam­ponu varēja savstarpēji iedarboties viena uz otru.
   Pēc tam Sairess Smits paņēma divas cinka plāksnītes, vienu no tām iemērca slāpekļskābē, otru potašas šķīdinā- jumā. Tūliņ radās galvaniska strāva, kas pa metāla stiep- līti no traukā iemērktās plāksnītes traucās uz to, kas at­radās caurulītē; caurulītes plāksnīte bij pozitīvais, trauka plāksnīte — negatīvais pols. Katrs trauks radīja tik daudz strāvas, ka, tos savienojot, radās īsti telegrāfa sakari.
   Tāds bij šis asprātīgi izdomātais un tomēr vienkāršais Sairesa Smita darinātais aparāts, ar kura palīdzību varēja nodibināt telegrāfa sakarus starp Granītpili un aploku.
   Sestajā februārī tika uzstādīti stabi ar stieples turētā­jiem un stikla izolatoriem. Dažas dienas vēlāk ievilka .stiepli, pa kuru elektriskā strāva varēja skriet simttūkstoš kilometru sekundē; strāva pa zemi atgriezās savā izejas punkta.
   I ika izgatavotas divas baterijas, viena — Granītpili' otra aplokā; ja no turienes nāksies ziņot uz Granītpili, li īd tikpat nepieciešams dažkārt no šejienes sazināties ar aploku.
   Uztvērēju un manipulatoru ierīkot bij ļoti vienkārši. Al».i•. Ht.icij.is stieples galu uztina elektromagnētam, tas Ir, .11 stiepli viegli aptītam dzelzs gabalam. Kad abi poli l>i| savienoti, strāva, no vienas stacijas pozitīvā pola pa stiepli skriedama, uz acumirkli magnetizēja otrās stacijas ele| iromagnētu un pa zemi atgriezās atpakaļ uz savu ne- i;.ii ivo polu. Līdzko strāvu pārtrauca, elektromagnēts tūliņ atmagnetizējās. Tam nolūkam vajadzēja tikai elektromag­nētam priekšā nostādīt mīkstas dzelzs plāksnīti; strāvas plūsmas laikā tā tika pievilkta, bet, strāvu pārtraucot, tūliņ atkrita. Tā nostādītai plāksnītei Sairess Smits pierīkoja adatiņu, kas virzījās pa ripu ar alfabēta burtiem. Tādā kārtā vienkāršā ceļā nu vienai stacijai bij iespējams sazi­nāties ar otru.
   Tas viss pilnīgi gatavs tika divpadsmitajā februārī. Tajā dienā Sairess Smits ieslēdza strāvu un apjautājās, vai ap­lokā viss kārtībā, un pēc dažiem acumirkļiem no Airtona saņēma apmierinošu atbildi.
   Penkrofs nevarēja valdīties no prieka. Katru rītu un katru vakaru viņš nosūtīja telegrammu uz aploku, un Air­tons nekad to neatstāja bez atbildes.
   Ar šo sazināšanos radās divkārša tīri praktiska ērtība: pirmkārt, bij iespējams pārliecināties, vai Airtons atrodas aplokā, un, otrkārt, nepamest viņu pilnīgā vienatnē. To­mēr bez visa tā Sairess Smits nepalaida nevienu nedēļu, pats to neapmeklējis, un Airtons arī reizēm atnāca Granīt­pili, kur tika uzņemts uz to laipnāko.
   Tā skaistais gadalaiks pagāja parastajos ikdienas dar­bos. Kolonijas pārtikas krājumi, sevišķi dārzeņi un graudi, pieauga ar katru dienu, jo Tabora salas sēklu raža bij pa­devusies bagātīga. Tālā skata līdzenums likās īsti pievil­cīgs. Ceturtā kviešu raža bij brīnišķīga. Katrs sapratīs, ka nevienam kolonistam nenāca prātā pārbaudīt, vai raža pa­tiešām ienesusi četri simti miljardu graudu. Tomēr Pen­krofs reiz bij iedomājies "pamēģināt. Bet Sairess Smits viņam aizrādīja, ja arī viņš pagūtu izskaitīt trīs simti graudu minūtē, tas ir, deviņi tūkstoši stundā, viņam tomēr vajadzētu pieci tūkstoši pieci simti gadu, lai tiktu galā, un krietnais jūrnieks tad atmeta savu nodomu.
   Laiks bij lielisks, dienu ļoti karsts, bet vakaros jūras vējš mazliet atdzesēja gaisu un gādāja Granītpils iemīt­niekiem vēsas naktis. Pa starpām uznāca arī neilgi, tomēr ļoti spēcīgi pērkona negaisi. Vairākas stundas zibeņi šķēla debesis, un pērkona dārdi ne acumirkli neapklusa.
   Ap šo laiku kolonijas dzīve bij ārkārtīgi uzplaukusi, putnu darza iemītnieki tā pievairojušies, ka visiem sāka pietrūkt telpas, un kolonisti kārtīgi mielojās, lai putnu saimi samazinātu. Cūkām bij atskrējuši jauni sivēni, un viegli iedomāties, cik daudz laika Nebam un Penkrofam prasīja viņu apkopšana. Onagriem bij jau divi kumeļi,
   Spilets ar Herbertu bieži vien izjāja ar tiem, un jauneklis reportiera vadībā kļuva par staltu jātnieku. Bieži tos jūdza ari ratos, lai atvestu uz Granītpili malku un ogles vai arī dažādus minerālus inženiera vajadzībām.
   Pa šo laiku notika arī vairākas ekskursijas vistālākajos Tālo rietumu meža biezokņos. Pētītājiem nebij jābaidās no spējiem negaisiem, ne arī no pārmērīga karstuma, jo saules stari tikko sniedzās cauri biezajam lapotņa jumtam, kas pletās pār viņu galvām. Tā viņi pārstaigāja visu Pa­teicības upes kreiso krastu, gar kuru bij ierīkots ceļš no aploka uz Ūdenskrituma ieteku.
   Bet šajos gājienos kolonisti vienmēr bij krietni apbru­ņojušies, jo bieži vien te sastapa ārkārtīgi niknas un plē­sīgas meža cūkas, ar kurām nopietni nācās cīnīties.
   Tai pašā laikā tika iesākts nežēlīgs karš ar jaguāriem. Ģedeonam Spiletam bij sevišķs ienaids pret tiem, un viņa skolēns Herberts nepalika viņam iepakaļ. Labi apbruņo­jušies, viņi nebūt nevairījās sastapties ar šiem plēsoņām. Herberts parādīja ārkārtīgu drošsirdību, bet Ģedeons Spi­lets — apbrīnojamu aukstasinību. Jau kādas divdesmit krāšņas ādas rotāja Granītpils lielo istabu, un, ja tas tā turpināsies, jaguāri salā tiks pavisam iznīcināti, un tas arī bij mednieku nolūks.
   Dažreiz arī inženieris piedalījās šajos tālajos izlūku gā­jienos salas svešajos apvidos un pētīja tos ar vislielāko uzmanību. Tās nebij dzīvnieku pēdas, ko viņš meklēja ša­jos vistumšākajos meža biezokņos, bet nekad nekā aizdo­mīga nevarēja ieraudzīt. Tops un Jups ceļoja līdzi, bet arī tie nerādīja ne mazākās zīmes, ka tuvumā būtu kas nepa­rasts, un tomēr vēl vairākas reizes suns bij rējis pie akas, ko inženieris bez panākuma izlūkoja.
   Sajās ekspedīcijās Ģedeons Spilets, Herbertam palīdzot, nofotografēja vairākas krāšņākās vietas mežā ar aparātu, ko bij atraduši kastē un ko vēl ne reizes nebij lietojuši.
   Aparātam bij ļoti spēcīgs objektīvs. Netrūka ari visu reproducēšanai nepieciešamo vielu: kolodijs, ar ko ap­strādāt stikla plāksnes, salpetrskābais sudrabs, kas pada­rīja plāksnes jutīgas; hiposulfāts, ar ko fiksēt uzņēmumu; hlora amonijs, ar kuru piesūcina pozitīvam paredzēto papīru, etiķskābā soda un hlora zelts, ar ko samērcēt papīru. Netrūka itin nekā. Atradās pat ar hloru piesūcināts papīrs, kuru, iekams ielika negatīva ietvarā,
   Jups pozēja neaprakstāmi nopietni.
   Tie bij jūras putni mirdzoši baltām spalvām.
   dažas minūtes vajadzēja iemērkt bromsudrabā, atšķaidītā ar ūdeni.
   Reportieris ar savu palīgu īsā laikā izmācījās par veik­liem fotogrāfiem, un drīzā laikā viņiem sakrājās vesela krāšņu dabas skatu kolekcija, arī salas vispārējā ainava, no Tālā skata augstienes aplūkota, ar Franklina kalnu pie apvāršņa, Pateicības upes ieteka ar tās augstajiem, glez­nainajiem klinšu krastiem, kalna piekājei pieslējies ap­loks, Naga iekāres dīvainais veidojums, Atraduma iekaro un tā joprojām.
   Fotogrāfi neaizmirsa uzņemt arī itin visus salas apdzī­votājus.
   —    Tas mūs divkāršos! — Penkrofs iesaucās.
   Un ar lielu sajūsmu viņš aplūkoja savu rūpīgi izstrādāto fotogrāfiju, kas rotāja Granītpils sienu, daudzreiz nostā­jās tās priekšā un skatījās tik uzmanīgi kā tādā vislepnā­kajā Brodvejas veikala vitrīnā.
   Bet jāteic, ka neapstrīdami vislabāk izdevās meistara Jupa fotogrāfija. Meistars Jups pozēja neaprakstāmi no­pietni, un uzņēmums iznāca pilnīgi dabisks.
   —   Tā vien liekas, ka viņš nupat atņirgs zobus! — Pen­krofs iesaucās.
   Ja meistars Jups pats nebūtu apmierināts, varētu teikt, ka viņš vispār ne ar ko nav mierā. Bet viņš bij apmieri­nāts, viņš aplūkoja savu attēlu sentimentāli un varbūt arī mazliet pašlepni.
   Ar marta mēnesi beidzās lielie vasaras karstumi. Laiks metās mazliet lietains, tomēr joprojām turējās silts. Šis mēnesis, kas sakrīt ar septembri ziemeļu puslodē, tomēr nebij tik jauks, kā varēja sagaidīt. Varbūt tā bij zīme, ka sagaidāma stipra un barga ziema.
   Divdesmit pirmajā martā jau parādījās pirmais sniegs. Kādu rītu, pie Granītpils loga piegājis, Herberts iesaucās:
   —    Skatieties! Sala ir sniega pārklāta!
   —   Sniegs šajā gadalaikā? — brīnījās reportieris, pie­nākdams klāt jauneklim.
   Pārējie biedri drīz bij viņiem blakus; arī tie varēja pār­liecināties, ka ne vien saliņa, bet visa krastmala lejpus Granītpilij bij pārklāta ar baltu, gludu segu.
   —    Protams, tas ir sniegs, — Penkrofs teica.
   —    Vai arī kaut kas tam ļoti līdzīgs, — Nebs prātoja.
   —   Bet termometrs taču rāda piecdesmit astoņus grādus (četrpadsmit grādi virs ..nulles pēc Celsija), — Ģedeons Spi- lets piezīmēja.
   Sairess Smits, ne vārda nerunādams, vēroja balto segu, jo arī viņš nesaprata, kā izskaidrot šo parādību šajā ga­dalaikā un šādā temperatūrā.
   —   Velns lai parauj! — Penkrofs iekliedzās. — Tā jau nosals mūsu augi!
   Un jūrnieks traucās braukt lejup, bet Jups aizsteidzās viņam priekšā un pa virvi nolaidās lejā.
   Taču orangutans vēl nebij aizsniedzis zemi, kad pacēlās sniega virpulis un neskaitāmām milzīgam pārslām sagrie­zās gaisā, ka vairākas minūtes no vietas saule pilnīgi sa­tumsa.
   —    Putni! — iekliedzās Herberts.
   Patiešām — tie bij jūras putni mirdzoši baltām spalvām. Simtiem tūkstošiem tie bij nometušies saliņā un pa visu krastmalu un nu pazuda tālienē, pamezdami kolonistus stulbus izbrīnā, it kā tie kā pasakā būtu redzējuši ziemas un vasaras pēkšņu maiņu. Diemžēl maiņa bij tik spēja, ka ne reportieris, ne jauneklis nepaguva sagūstīt neviena no šiem putniem un uzzināt viņu sugu.
   Pēc dažām dienām, divdesmit sestajā m$rtā, pagāja divi gadi, kopš avāriju cietušie gaisa kuģotāji bij izmesti Lin- kolna salā.

   Jau divi gadi! Divus gadus kolonistiem nav bijis nekā­das saskares ar citiem cilvēkiem! Nekādas ziņas no kul­tūras pasaules, ieslodzīti šajā salā tikpat vientuļi, it kā atrastos uz kādas pavisam niecīgas planētas saules sis­tēmā! A Kas tagad gan notiek viņu dzimtenē? Tēvzemes aina vienmēr bij viņu acu priekšā — pilsoņu kara postītā tēv­zeme, kad viņi to pameta, un varbūt vēl tagad dienvidu dumpinieki liek tai noasiņot! Ar neizsakāmām sāpēm viņi par to iedomājās un bieži pārrunāja, tomēr ne acumirkli nešaubīdamies, ka ziemeļnieku taisnai lietai jāuzvar Ame­rikas savienībai par godu.
   Pa šiem diviem gadiem neviens kuģis nebij piebraucis salas tuvumā, neviena bura manīta pie apvāršņa. Acīm redzami Linkolna sala atradās sāņus no parastajiem kuģu ceļiem un, pēc kartēm spriežot, bij pilnīgi nezināma, jo citādi arī bez noderīgas ostas kuģi viņu apmeklētu, lai at­jaunotu dzeramā ūdens krājumus. Bet jūras plašums ap viņu vienmēr palika tukšs, cik tālu vien sniedza skatieni; domājot par atgriešanos mājās, kolonisti varēja cerēt vie­nīgi tikai uz pašu spēkiem.
   Tomēr viena cerība uz glābšanos vēl bij, un par to ko­lonisti arī runāja, kādu dienu aprīļa pirmajā nedēļā Gra­nītpils lielajā istabā sapulcējušies.
   Kā parasts, saruna sākās par Ameriku, par tēvzemi, kuru atkal redzēt bij tik maz cerību. Tad Ģedeons Spilets iemi­nējās:
   —   Mums ir tikai viens vienīgs līdzeklis, kā tikt projām no Linkolna salas: uzbūvēt tik lielu un stipru kuģi, kas iztur simtiem jūdžu tālu braucienu. Man šķiet, ja uzbū­vējām šo buru laivu, iespēsim pagatavot arī īstu kuģi.
   —   Un tad ar to dosimies uz Pomotu salām, — Herberts piemetināja, — gluži tāpat kā braucām uz Tabora salu.
   —   Es nesaku, ka tas neiespējams, — atbildēja Penkrofs, kuram jūrniecības jautājumos allaž piekrita izšķirošais vārds. — Es nesaku, ka neiespējams, lai gan nepavisam nav viens un tas pats — braukt nelielu vai tālu gabalu. Ja mūsu kuģelim braucienā uz Tabora salu būtu atgadīju­sies kāda lielāka klizma, mēs tomēr zinātu, ka osta nav tālu ne uz vienu, ne otru pusi. Bet divpadsmit tūkstoši jūdžu jau ir īsti prāvs ceļa gabals, un tik daudz vismaz būs līdz tuvākai apdzīvotai zemei.
   — Taču, ja patrāpītos izdevīgs gadījums, vai jūs, Pen- krof, tomēr būtu ar mieru mēģināt? — reportieris vaicāja.
   —   Es esmu gatavs mēģināt visu, kas vajadzīgs, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja. — Jūs zināt, ka es neesmu no I i cm, kas baidās.
   —   Nevajag aizmirst, — Nebs ieminējās starpā, — ka tagad mums viens jūrnieks vairāk.
   —    Kurš tad? — Penkrofs vaicāja.
   —    Airtons.
   —    Pareizi, — Herberts apstiprināja.
   —    Ja viņš tikai būs ar mieru braukt līdzi, — Penkrofs piezīmēja.
   —    Vai jūs domājat, — reportieris iebilda, — ja lorda Glenarvona jahta būtu piebraukusi pie Tabora salas tajā laikā, kad viņš tur vēl dzīvoja, Airtons atteiktos braukt līdzi?
   —    Jus aizmirstat, mīļie draugi, — iejaucas Sairess Smits, — ka visus šos pēdējos gadus Airtons nebij pilnā prātā. Bet tas nav galvenais jautājums. Vissvarīgākais būtu izšķirt, vai mēs starp citām izglābšanās iespējamībām varam rēķināties ar šīs skotu jahtas atgriešanos. Lords Glenarvons ir apsolījis Airtonam atbraukt Tabora salā, kad, pēc viņa domām, soda laiks būs notecējis, un es esmu pārliecināts, ka viņš atgriezīsies.
   —    Jā gan, — reportieris piekrita, — un es vēl gribu piebilst, ka viņš atbrauks drīz, jo ir jau divpadsmit gadu, kopš Airtons te pamests!
   —   Nu, — Penkrofs teica, — esmu gatavs piekrist, ka lords atbrauks, pie tam vēl drīz. Bet uz kurieni? Uz Ta­bora, nevis uz Linkolna salu.
   —  Tas pilnīgi ticams, — Herberts piekrita, — jo Lin­kolna sala pat kartēs nav apzīmēta.
   —    Tātad, mīļie draugi, — inženieris teica, — parūpēsi­mies, lai Tabora salā būtu zināms, ka mēs un Airtons dzīvojam Linkolna salā.
   —    Tiešām tā! — reportieris pievienojās. — Un nekas nav vienkāršāk kā tajā mājiņā, kurā dzīvoja kapteinis Grants un Airtons, atstāt zīmīti, kas norādīs mūsu salas atrašanās vietu, zīmīti, ko kapteinis Grants vai viņa kuģa ļaudis katrā ziņā atradīs.
   —   2ēl tikai, — jūrnieks piezīmēja, — ka mēs to ne­izdarījām jau pirmajā braucienā uz Tabora salu.
   —    Kā mēs to varējām darīt? — Herberts iebilda. — To­reiz mēs taču vēl nezinājām Airtona dzīves gājumu; ne­zinājām, ka viņam kādreiz brauks pakaļ, bet nu, kad mēs to zinām, laiks vairs nav piemērots braucienam uz Tabora salu.
   —   Jā, — Sairess Smits apstiprināja, — tagad ir par vēlu, mums jāgaida līdz nākamajam pavasarim.
   —   Bet ja nu skota jahta atbrauc jau šoruden? — Pen­krofs ievaicājās.
   —   Tas nav ticams, — inženieris atbildēja. — Rudenī lords Glenarvons nedosies tik tālā jūras braucienā. Vai nu viņš ir jau bijis Tabora salā tajos piecos mēnešos, kamēr Airtons atrodas pie mums, un atkal aizbraucis prom, vai arī ieradīsies vēlāk. Un tad mēs vēl paspēsim pirmajās jaukajās oktobra dienās aizbraukt uz Tabora salu un atstāt tur zīmīti.
   —    Taisnību sakot, tā būtu nelaime, — Nebs iebilda, — ja «Dunkans» šajos pēdējos mēnešos jau būtu apmeklē­jis šejienes jūras apvidus.
   —    Es ceru, ka tas nav noticis, — Sairess Smits viņu mierināja, — un ka liktenis mums novēlēs to beidzamo glābiņu, kāds vēl atlicis.
   —    Mazākais, es ceru, — reportieris piezīmēja, — ka, Tabora salā nobraukuši, mēs dabūsim skaidrību, jo skots taču nebūs aizbraucis, neatstājis nekādu pēdu.
   —    Nekādā ziņā ne, — inženieris piekrita. — Un tātad, mīļie draugi, kamēr mums vēl paliek cerība uz atgriešanos dzimtenē, gaidīsim pacietīgi. Kad arī tā zudīs, tad redzē­sim, kas tālāk darāms.
   —    Tomēr, — ieminējās Penkrofs, — kaut arī mēs at­stātu Linkolna salu vienalga kādā veidā, tad ne jau tāpēc, ka mums te klātos slikti.
   —    Nē, Penkrof, — inženieris atbildēja. — Salu mēs pametīsim tāpēc, ka esam šķirti no visa tā, kas cilvēkam dārgāks par visu pasaulē, — no ģimenes, draugiem un dzimtās zemes.
   Tā arī palika, kā norunāts. Neviens vairs neieminējās par tik liela kuģa būvi, ar kuru varētu iedrošināties doties ceļā vai nu uz arhipelāgu ziemeļos, vai uz Jaunzēlandi rietumos. Katrs darīja savu parasto darbu, jo acīmredzot vēl trešā ziema būs jāpavada Granītpilī. .
   Kolonisti norunāja izmantot vēl puslīdz labo laiku un ar vienmasta laivu apceļot savu salu. Salas krastu apmeti vēl pilnīgi nebij izpētīti, kolonisti v^isai maz pazina zie­meļu un rietumu piekrasti, sākot no Ūdenskrituma upes līdz 2okļu iekārei, tāpat arī to jūras šaurumu starp haizivs žokļiem līdzīgajām iekarēm.
   Braucienu bij izdomājis Penkrofs, Sairess Smits tam pil­nīgi piekrita, jo viņš jau sen bij vēlējies kārtīgi iepazīties ar visiem savas domīnijas novadiem.
   Laiks gan bij diezgan mainīgs, bet barometrs nesvār­stījās strauji, tā ka spēju pārgrozību nevarēja sagaidīt. Pirmajā aprīļa nedēļā barometrs nokritās visai zemu, un pēc tam sākās spēcīgs rietumu vējš, kas ilga piecas sešas dienas. Tad rādītāja adata apstājās 29,9 colla (759,45 mi­limetru) augstumā, un apstākļi braucienam šķita izdevīgi.
   Braucienu norunāja uz sešpadsmito aprīli. Uz Balona ostā novietoto «Bonadventuri» nogādāja pārtiku un visu nepieciešamo, jo ceļojums varēja ieilgt.
   Sairess Smits arī Airtonam pavēstīja nodomāto braucienu un piedāvāja tajā piedalīties; bet tas labāk vēlējās palikt tepat, un tad viņi vienojās, ka pa biedru brauciena laiku viņš pārvietosies Granītpilī. Biedros viņam būs meistars Jups. Airtons pret to necēla iebildumus.
   Sešpadsmitā aprīļa rītā visi kolonisti līdz ar Topu no­vietojās uz kuģa. Pūta stiprs dienvidrietumu vējš, «Bonad- venture», izbraucot no Balona ostas, bij spiesta lavierēt, lai sasniegtu Rāpuļa zemesragu. No salas deviņdesmit jūdžu apkārtmēra dienvidu krasts līdz zemesragam aiz­ņēma ap divdesmit. Šīs divdesmit jūdzes bij jābrauc tur­pat vai visu dienu, jo bēgums pēc kuģa izbraukšanas ilga tikai divas stundas, turpretī paisums — veselas sešas, kas ļoti apgrūtināja braukšanu. Metās jau nakts, kad kuģis bij apbraucis apkārt zemesragam.
   Penkrofs gribēja turpināt braucienu lēnāk, ar saīsinā­tām burām, bet Sairess Smits atzina par labāku izmest en­kuru dažu kabeļtauvu attālumā no krasta, lai aplūkotu šo krastmalu, kamēr vēl gaišs. Norunāja allaž rīkoties tā: ja turpmāk kāda vieta krastā sevišķi izpētāma, naktī ne­braukt, bet, ja vien laiks atļauj, izmest vakarā enkuru netālu no malas.
   Nakti viņi pavadīja, noenkurojušies zemesraga aizvējā; krēslai metoties, arī vējš norima, uznāca migla un iestā­jās pilnīgs klusums. Izņemot Penkrofu, pārējie kuģa pa­sažieri gulēja, varbūt arī ne tik labi un cieši kā Granīt­pils istabās.
   Otrā rītā, septiņpadsmitajā aprīlī, «Bonadventure» pa­cēla enkuru un, pa kreisi halzējot ar pilnām bardunam, brauca tālāk cieši gar salas rietumu krastu.
   Šo ar krāšņo mežu apaugušo krastmalu kolonisti pazina jau no tās reizes, kad te gāja kājām, tomēr arī tagad viņi nevarēja vien to apbrīnot. Viņi turējās pie krasta tik tuvu, ( ik vien iespējams, brauca lēnāk, lai visu jo labāk varētu aplūkot, vairīdamies tikai no sadursmes ar šur tur peldo­šiem koku stumbriem. Vairākas reizes viņi pat izmeta en­kuru, un Ģedeons Spilets nofotografēja dažas šas krāšņās k rastmalas ainavas.
   _ Ap pusdienas laiku «Bonadventure» bij nokļuvusi pie Ūdenskrituma upes ietekas. No šejienes labā krastmala bij tāpat kokiem apaugusi, lai gan retāk, bet pēc jūdzēm trim koki izbeidzās un redzami bij tikai atsevišķi krūmu puduri gravās starp kalna pakājes kraujām, kuru kailā grēda aizsniecās līdz pašai jūrmalai.
   Kāda starpība starp šīs krastmalas dienvidu un ziemeļu daļu! Cik pirmā kupli mežaina un zaļa, tik kaila un drūma otrā! Šādus apvidus dažās zemēs sauc par «dzelzs kras­tiem»; liekas, tie radušies senos ģeoloģiskos laikmetos, verdošai, bazalta masai pēkšņi atdziestot un sasprēgājot. Drausmīgā sagruvuma grēdu aina pārbiedētu kolonistus, ja liktenis būtu lēmis izmest viņus šajā salas malā. Toreiz Franklina kalna virsotnē viņi bij pārāk augstu, lai pietie­koši sīki aplūkotu šo drūmo vietu, bet tagad, no jūras ska­toties, viņi varēja saredzēt tās visai dīvaino veidojumu; likās, nevienā pasaules malā nekas tamlīdzīgs nav sasto­pams. :
   «Bonadventure» brauca gar krastu apmēram pusjūdzi atstatu. Skaidri bij saskatāms, ka tur sablīvēti visdažādākā lieluma bluķi, divdesmit līdz trīsdesmit pēdu augsti, daž­nedažādos veidos: gan cilindriski un prizmveidīgi kā torņi, piramīdveidīgi kā obeliski, koniski kā fabriku skursteņi. Pat šausmīgie polārjūras ledus blāķi nebij ērmīgāki vei­doti kā šie akmens masīvi! Te it kā tilts, no vienas klints pārmests uz otru; tur velves un spraišļi gluži kā kādā baz­nīcā, kur acs nesniedz augstieni; tad atkal plaši dobumi ar monumentālām velvēm un tālāk vesels spraišļu, pira­mīdu un šautru režģis, ar kādiem nevar sacensties pat go­tiska katedrāle. Dabas untumainā izdoma, kas pārspēja cilvēka fantāziju, bij izrotājusi šo diženo krastmalu, kura stiepās astoņas deviņas jūdzes.
   Sairess Smits un viņa biedri lūkojās pārsteigti, gandrīz vai apstulbuši. Viņi nerunāja ne vārda, turpretī Tops ne­kautrējās riet, un viņa rejas tūkstoškārtīgi atbalsojās ba­zalta sienās. Inženierim pat likās, ka šī riešana skan kaut kā dīvaini, apmēram tā kā pie Granītpils akas cauruma.
   — Piebrauksim tuvāk, — viņš teica.
   Un «Bonadventure» piebrauca tik tuvu krasta klintīm, cik vien iespējams. Varbūt tur atrodama kāda ala, kuru derētu izlūkot? Bet Sairess Smits nespēja saskatīt nevienas alas, ne iedobuma, kas varētu kādam noderēt par patvē­rumu, jo ap klinšu pamatiem skalojās krastmalas viļņi. Arī
   Herberts un Ģedeons Spilets atgriežas ar prāvām virknēm pīļu un sloku.
   Tops aprima riet, un «Bonadventure» atvirzījās atkal dažu kabeļtauvu atstatumā no krasta.
   Salas ziemeļrietumu pusē krasts kļuva līdzens un smil- kšains. Daži reti koki šur un tur auga zemajā purvainajā klajumā, kas kolonistiem jau bij pazīstams; krasā pret­metā tikko redzētajam pilnīgi tuksnesīgajam apvidum te laidelējās miljoniem ūdensputnu.
   Vakarā «Bonadventure» izmeta enkuru kādā nelielā līcītī salas ziemeļpusē, tuvu pie krasta, tāpēc ka ūdens te bij dziļš. Nakts pagāja mierīgi, jo, krēslai metoties, vējš aprima un sāka atkal pūst, tikai gaismiņai austot.
   Tā kā te viegli bij izkļūt malā, kolonijas mednieki, labāk sakot, Herberts un Ģedeons Spilets, aizgāja uz pāra stun­dām un atgriezās ar prāvām virknēm pīļu un sloku. Tops bij darījis brīnumus; pateicoties viņa čaklumam un izvei­cībai, neviens nošauts putns negāja zudumā.
   Ap astoņiem rītā «Bonadventure» atkal devās ceļā un ātrā gaitā tuvojās Žokļu iekārei, tāpēc ka spēcīgs vējš pūta taisni no mugurpuses.
   —    Nebūtu nekāds brīnums, — Penkrofs teica, — ja uz­nāktu stiprāka vēja brāzma no rietumiem. Vakar, saulei norietot, debess pamale bij gluži sarkana, un šorīt atkal «kaķa astes» debesīs nesola nekā laba.
   Par kaķa astēm viņš nosauca vieglus, plūksnainus mā­koņus, kas bij izkaisīti gar apvārsni un kas nekad neno­laižas zemāk par pieci tūkstoši pēdām virs jūras līmeņa. Tie ir līdzīgi vieglām kokvilnas strēlēm; tās patiešām ik­reiz norāda, ka gaidāma drīza laika maiņa.
   —    Labi, — Sairess Smits teica, — tad izvilksim mūsu buru, cik vien plaši iespējams, un lūkosim patverties Hai­zivs līcī. Man šķiet, ka tur «Bonadventure» būs drošībā.
   —    Pilnīgi, — Penkrofs atbildēja. — Tikai ziemeļu krasts ir smilkšains, un aplūkošanai nekā interesanta tur nav.
   —    Es esmu ar mieru, — inženieris atbildēja, — ne tikai nakti, bet arī rīt visu dienu pavadīt šajā jūras līcī, kurš pelna, ka to izpētī pēc iespējas rūpīgāk.
   —  Es domāju, ka mēs gribot negribot būsim spiesti pa­likt, — Penkrofs sacīja. — Apvārsnis rietumos rādās drau­došs. Paskatieties, kā tur sabiezē!
   —   Taču patlaban pūš labs vējš, lai mēs vēl laikus aiz­sniegtu Žokļu iekāri, — reportieris piezīmēja.
   —          Ļoti labs vējš, — Penkrofs teica. — Bet, lai iek|ūtu līcī, mums nāksies lavierēt, un man patiktu vēl ar gaismu izbraukt pa šo apvidu, kuru es nepazīstu!
   —          Pa apvidu, kas, bez šaubām, zemūdens klinšu pie­kaisīts, — Herberts piebilda, — spriežot pēc tā, ko esam pieredzējuši Haizivs līča dienvidu pusē.
   —          Penkrof, — Sairess Smits teica, — rīkojieties tā, kā atzīstat par labāku, mēs paļaujamies uz jums.
   —    Esiet bez rūpēm, Sairesa kungs, — jūrnieks atbildēja,
   —   es nekā nedarīšu bez vajadzības. Es labāk vēlos naža dūrienu savā miesā nekā kādas klints šķautnes dūrienu manam kuģim!
   Par kuģi Penkrofs tiešām baidījās vairāk nekā pats par sevi.
   Tad viņš vaicāja:
   —    Cik pulkstenis?
   —    Desmit, — Ģedeons Spilets atbildēja.
   —    Un cik tālu vēl līdz iekārei, Sairesa kungs?
   —    Ap piecpadsmit jūdžu, — inženieris attrauca.
   —          Tas ir divarpus stundas brauciena, — jūrnieks at­teica. — Mēs būsim tur apmēram starp divpadsmitiem un vieniem. Par nelaimi, ap to laiku sākas bēgums un ūdens plūdīs no līča laukā. Es baidos, ka grūti nāksies tur iebraukt, ja vējš un jūra mums pretī.
   —          Jo vairāk tāpēc, ka šodien pilns mēness, — Herberts piebilda, — un tāpēc, ka aprīļa atplūdi ir visai spēcīgi.
   —          Vai nav iespējams izmest enkuru turpat iekāres tu­vumā? — Sairess Smits vaicāja.
   —           Izmest enkuru krasta tuvumā, vētrai nākot! — Pen­krofs iesaucās. — Kas jums nāk prātā, Sairesa kungs? Tas jau tikpat kā ar nodomu, lai mūs izmet krastā!
   —    Nu ko tad jūs darīsiet?
   —          Mēģināšu turēties jūras klajā, līdz sāksies paisums, proti, līdz septiņiem vakarā, un, ja tad būs vēl kaut cik gaišs, es lūkošu iebraukt līcī. Ja ne, tad paliksim tāpat klajā jūrā un iebrauksim līcī rīt ap saules lēktu.
   —    Es jau teicu, Penkrof, — Sairess Smits piebilda,
   —  mēs paļaujamies uz jums.
   —          Ak, — Penkrofs nopūtās. — Kaut jel šajā krastā bijusi bāka, tad kuģiniekiem būtu daudz ērtāk!
   —         Jā, — Herberts piemetināja, — un šoreiz mums nav pat laipnā inženiera, kas aizkurina uguni un rāda ieeju ostā!
   —    Patiešām, mīļo Saires, — reportieris teica, — mēs jums neesam pat vēl, kā pienākas, pateikušies, bet bez tās uguns nekad nebūtu attapuši ceļu …
   —    Uguns?… — Sairess Smits iesaucās gluži pārsteigts.
   —    Mēs gribam teikt, Sairesa kungs, — Penkrofs pie­bilda arī no savas puses, — ka sava brauciena pēdējās stundās mēs uz «Bonadventures» bijām visai smagā stā­voklī un pa vējam katrā ziņā būtu nobraukuši salai ga­rām, ja jūs naktī no deviņpadsmitā uz divdesmito oktobri nesakūruši uguni Granītpils augstienē.
   —    Jā, jā! … Tā man bija laimīga iedoma… — inže­nieris nomurmināja.
   —    Bet šoreiz, — Penkrofs turpināja,.— ja Airtonam ne­ienāks prātā, nebūs neviena, kas izdara mums šo mazo pakalpojumu.
   —    Nē! Neviena! — Sairess Smits atbildēja.
   Bridi vēlāk, ar reportieri atgājis kuģa priekšgalā, tālāk no pārējiem, viņš pieliecās tam pie auss un teica:
   —    Ja ir kāda neapšaubāma lieta šajā pasaulē, tad tā, ka es naktī no deviņpadsmitā uz divdesmito oktobri nekādu uguni neesmu kūris ne Granītpils augstienē, ne citā kādā vietā salā!

   Viss norisinājās tā, kā jau bij paredzējis Penkrofs, kura nojausmas nemēdza pievilt. Vējš kļuva arvien spēcīgāks un no svaigas brīzes vērtās brāzmainā, tā ātrumu varēja rēķināt uz četrdesmit līdz četrdesmit piecas jūdzes stundā. Atklātā jūrā vajadzētu nolaist buras un rīkoties ar bram- steņģēm. Ap pulksten sešiem «Bonadventure» bij iepre­tim ieejai līcī, bet, tā kā sākās atplūdi, iebraukt tur nebij iespējams. Neatlika nekas cits kā palikt nakti klajā jūrā, tāpēc ka aizsniegt tagad Pateicības upes ieteku nebij ko domāt, ja arī Penkrofs to gribētu. Pagriezis lielā masta klīveri pret bangām un priekšgalu pret sauszemi, viņš no­gaidīja.
   Vējš gan bij ļoti stiprs, bet, par laimi, krasta aizsargātā jūra pārāk neviļņojās. Mazākais, nebij jābaidās no milzīgo viļņu vālu triecieniem, kas maziem kuģiem ļoti bīstami. «Bonadventure» neapgāztos, jo tai bij pietiekoši daudz balasta, bet milzīgi augstās bangas, triekdamās pret kuģa klāju, varētu to sadragāt. Penkrofs kā piedzīvojis jūr­nieks visu to jau bij paredzējis. Viņš gan pilnīgi uzticējās savam kuģim, tomēr ar diezgan lielām bažām gaidīja rītu.
   Tajā naktī Sairesam Smitam un Ģedeonam Spiletam ne­gadījās izdevība izrunāties divatā, un tomēr tas, ko inže­nieris pačukstēja reportierim pie auss, ierosināja uz pār­runām par šiem noslēpumainajiem iespaidiem, kādiem acīm redzami bij pakļauta Linkolna sala. Ģedeons Spilets nemitīgi domāja par jauno, neizskaidrojamo parādību, par ugunskuru salas krastā! Uguns taču bij redzēta nepārpro­tami, reāli! Viņa biedri Herberts un Penkrofs to bij redzē­juši tāpat kā viņš! Šī uguns viņiem tumšajā naktī bij no­rādījusi ceļu uz salu, viņi ne acumirkli nebij šaubījušies, ka to sakūris inženieris, bet nu viņš noteikti paskaidroja, ka to neesot darījis!
   Ģedeons Spilets nodomāja atgriezties pie šī jautājuma, kad būs pārbraukuši mājās, un pamudināt Sairesu Smitu pastāstīt arī biedriem par šo dīvaino notikumu. Varbūt pēc tam viņi nolems sīki pārmeklēt visus Linkolna salas no­stūrus.
   Kā jau bij sagaidāms, šovakar neviens nekūra uguni šajā vēl nepazīstamajā krastā ar ieeju Haizivs līcī, un ma­zajam kuģītim nācās visu nakti palikt klajā jūrā.
   Ar pirmo rītausmas svīdu mazliet pierimušais vējš pa­griezās par divām ceturtdaļām un tā atvieglināja Penkro- fam iebraukšanu pa šauro spraugu līcī. Ap pulksten sep­tiņiem Penkrofs, turēdamies vairāk gar Žokļu ziemeļu iekāri, lēnām iebrauca līcī, ko ieslēdza dīvaini veidoti sa­cietējušas lavas krasti.
   —   Lūk, kur var ierīkot brīnišķu ostu! — Penkrofs iesau­cās. — Te kuģi var braukt pēc patikas.
   —  Savādākais ir tas, — Sairess Smits teica, — ka šo līci izveidojušas divas vulkāna izvirduma strāvas. Un tā līcis tagad ir aizsargāts no visām pusēm, un jādomā, ka pat visniknākajā vētrā jūra te paliek rāma kā ezers.
   —    Bez šaubām, — jūrnieks piekrita, — tāpēc ka vējš te var iekļūt vienīgi pa šauro ieejas spraugu, un bez tam vēl ziemeļu iekāre liecas apkārt dienvidu iekārei, ta ka jūras viļņiem te visai grūti ielauzties. Patiesību sakot, mūsu «Bonadventure» te varētu palikt cauru gadu, pat enkurā nepiestiprināta.
   —    Šī osta mūsu kuģim mazliet par lielu, — reportieris piezīmēja.
   —    Jā gan, Spileta kungs, — jūrnieks atsaucās, — es piekrītu, ka tā par lielu, bet, ja Savienoto Valstu flotei Klusajā okeānā vajadzētu drošu patvēruma vietu, esmu pārliecināts, ka labāka par šo nekur citur nav atrodama.
   —    Mēs tagad esam haizivs rīklē, — Nebs teica, zīmē­dams uz jūras līča ārējo apvidu. v
   —    Pašā rīklē, Neb! — atsaucās Herberts. — Bet jūs taču nebaidāties, ka šie žokļi aizvērsies?
   —    Nē, Herberta kungs, — Nebs atbildēja. — Tomēr šis līcis man nemaz nepatīk. Tam ir tik ļauns izskats!
   —    Te nu bij! — Penkrofs iesaucās. — Nebs nopeļ manu līci tajā pašā brīdī, kur es domāju padarīt to par Amerikas godu un lepnumu!
   —    Bet diezin vai ūdens te ir pietiekoši dziļš? — iemi­nējās inženieris. — Jo, kas pietiek «Bonadventurei», tā par maz lieliem bruņu kuģiem. -
   —    To viegli var uzzināt! — Penkrofs teica.
   Un viņš ielaida ūdenī virvi ar galā piesietu dzelzs ga­balu, kas viņiem noderēja par mērīkli. Virve bij piec­desmit olekšu gara, tā noslīdēja līdz galam, bet dibens vēl nebij aizsniegts.
   —    Tātad, — Penkrofs noteica, — mūsu bruņu kuģi var droši braukt še iekšā. Sēklī viņi neuzskries.
   —    Patiešām, — Sairess Smits teica, — šis līcis ir īsts bezdibenis. Bet, ja ievēro salas vulkānisko izcelšanos, tad par tādiem dziļumiem nemaz nav jābrīnās.
   —    Saka, šādas krastu sienas esot gluži stāvas, — Her­berts iebilda, — un es domāju, ka arī ar piecreiz un seš­reiz garāku mērīkli Penkrofs tāpat vēl neaizsniegtu di­benu.
   —    Tas viss ir labi, — ierunājās reportieris, — bet es tomēr aizrādīšu Penkrofam, ka viņa ostai ir viens svarīgs trūkums.
   Un kāds, Spileta kungs?
   —    Tai trūkst kādas plaisas — izejas uz salas vidieņu. Es te neredzu nevienas vietas, kur kāju spert.
   Tiešām — visā līča stāvā lavas krasta apmētā nevarēja saskatīt nevienas vietas, kur kuģiem piestāt. Tas bij ļoti līdzīgs Norvēģijas fjordu krastiem, tikai vēl stāvāks un nepieejamāks. «Bonadventure» cieši brauca gar krasta sienu, gandrīz tai pieskardamās, bet neviena izciļņa te nemanīja, kas dotu iespēju izkāpt malā.
   Penkrofs mierināja sevi, ka ar dinamīta palīdzību šo klinti varētu gan izārdīt, ja tas būtu vajadzīgs. Bet, tā kā te nekas vairs nebij darāms, viņš grieza atkal kuģi uz izejas pusi un ap pulksten diviem izbrauca jūrā.
   —    Pū! — Nebs atvieglots dziļi atvilka elpu.
   Taisnību sakot, brašais nēģeris nebij vis sajuties īsti omulīgi starp šiem milzu žokļiem!
   No Žokļu iekāres līdz Pateicības upes ietekai nebij vai­rāk kā jūdzes astoņas. Kursu uzņēma uz Granītpils pusi, un «Bonadventure» ar pilnām burām brauca turp, turēda­mās apmēram jūdzi no krasta. Milzīgās lavas klinšu grē­das mainījās ar dīvainām smilkšu kāpām, kur inženieris tik brīnišķīgā kārtā bij atrasts un kur tagad bij apmetušies tūkstošiem jūras putnu.
   Ap pulksten četriem Penkrofs, pamezdams kreisajā pusē saliņas galienu, iebrauca šaurumā, kas saliņu atdalīja no krasta, bet ap pieciem kuģa enkurs atkal iecirtās smil- kšainajā dibenā pie Pateicības upes ietekas.
   Trīs dienas bij ildzis brauciens, Airtons viņus sagaidīja krastmalā, bet meistars Jups, no prieka rēkdams, steidzās viņiem pretim.
   Tagad bij izpētīts viss salas krasta apmets, tomēr nekas aizdomīgs nebij pamanīts. Ja kāda noslēpumaina būtne valdīja salā, tad tā varēja mājot tikai Čūskas pussalas ne­caurejamos mežos, kurus kolonisti vēl nebij izpētījuši.
   Ģedeons Spilets ar Sairesu Smitu pārrunāja un nolēma pastāstīt arī biedriem par šīm dīvainajām parādībām salā, bet it īpaši par pašu pēdējo — visnesaprotamāko.
   Runai atkal novirzoties uz nezināmas rokas aizkurto uguni salas krastā, Sairess Smits nevarēja noturēties, tur­pat vai divdesmit reižu pārvaicājot:
   —    Bet vai jūs esat drošs, ka redzējāt to? Vai tas tikai nebij kāds nejaušs vulkānu izvirdums vai meteors?
   —    Nē, Saires, — reportieris atbildēja, — tas bij īsts cilvēka rokas sakurts ugunskurs. Bet vislabāk pavaicājiet Penkrofam un Herbertam. Viņi redzēja tāpat kā es un apliecinās manus vārdus.
   Dažas dienas vēlāk, divdesmit piektajā aprīlī, kad Tālā skata augstienē visi bij kopā, Sairess Smits ierunājās:
   —    Mīļie draugi, man jāvērš jūsu uzmanība uz dažiem atgadījumiem un parādībām mūsu salā, par kurām es gri­bētu dzirdēt arī jūsu domas. Šīs parādības ir, tā sakot, pār­dabiskas …
   —   Pārdabiskas! — iekliedzās Penkrofs, izpūzdams prāvu mākoni tabakas dūmu. — Varbūt pati mūsu sala arī ir pārdabiska?
   —    Nē, Penkrof, — inženieris atbildēja, — bet noslē­pumaina katrā ziņā, mazākais, līdz tam laikam, kamēr jūs neizskaidrosiet mums to, ko mēs ar Spiletu līdz šim neva­ram izprast.
   —    Runājiet, Sairesa kungs, — jūrnieks aicināja.
   —    Labi, — inženieris turpināja. — Tad sakiet man, vai varat izskaidrot, kā, pēc tam kad es biju iekritis jūrā, jūs atradāt mani ap ceturtdaļjūdzi dziļi salā, pie tam es pats šo pārvietošanu nemaz nebiju samanījis?
   —    Nu, jūs varējāt būt samaņu zaudējis… — Penkrofs ieminējās.
   —    Tas nav ticams, — inženieris atbildēja. — Bet atstā­sim to. Vai jūs varat saprast, kā Tops atrada jūsu mājokli piecas jūdzes no salas, kur es gulēju?
   —    Sunim ir tāds instinkts… — Herberts aizsāka.
   —     Lielisks instinkts! — reportieris piekrita. — Bet to­mēr, par spīti lietum un vētrai, kas tonakt plosījās, Tops atskrēja «kamīnā» gluži sauss un bez viena dubļu traipa!
   —    Tālāk, — inženieris viņu pārtrauca. — Vai jūs varat pateikt, kas Topu pēc cīņas ar dugongu ezerā tik dīvainā kārtā izsvieda no ūdens gaisā?
   —     Nē, nepavisam! — Penkrofs iesaucās. — Un arī to ne, kāpēc ievainojums dugongam sānos likās gluži kā no kāda asa ieroča.
   —     Iesim vēl tālāk, — Sairess Smits teica. — Vai jūs, mīļie draugi, varat saprast, no kurienes gadījās skrots jaunā pekari miesā; kā kaste tik laimīgā kārtā tika iz­mesta malā bez jebkādas bojā gājuša kuģa zīmes; kā pu­dele īstā laikā pašā pirmajā braucienā varēja nokļūt mums c <"|ci; kā mūsu laiva varēja atrauties no saites un atpeldēt p<« Pateicības upes straumi taisni tajā brīdī, kad mums tās vajadzēja; kādā veidā pēc pērtiķu izdzīšanas kāpnes tik spēji nolaidās no Granītpils augstienes un, beidzot, kā zīmīte, ko Airtons liedzas jebkad rakstījis, nāca mums rokās?
   Sairess Smits, neviena neizlaizdams, savirknēja visus tos dīvainos notikumus, ko viņi salā bij piedzīvojuši. Her­berts, Penkrofs un Nebs lūkojās cits citā, nezinādami, ko atbildēt, jo visi šie notikumi, pirmo reizi vienkopus sa­virknēti, tiešām pārsteidza un apmulsināja arvien vairāk un vairāk.
   —           Patiešām, — Penkrofs beidzot ierunājās, — jums tais­nība, Sairesa kungs. Visas šīs parādības grūti izskaidro­jamas.
   —           Bet tad, mīļie draugi, — inženieris atsāka, — visiem šiem notikumiem pievienojams beidzamais, tas man šķiet vēl nesaprotamāks kā visi pārējie!
   —    Kāds, Sairesa kungs? — Herberts žirgti iesaucās.
   —           Jūs sakāt, Penkrof, — inženieris turpināja, — ka, no Tabora salas atpakaļ braukdami, redzējāt uguni Linkolna salā?
   —    Saprotama lieta, — Penkrofs atsaucās.
   —    Un jūs esat pārliecināts, ka tā bij uguns?
   —    Tikpat droši, kā es jūs te tagad redzu.
   —    Un tu, Herbert, arī?
   —          Ak, Sairesa kungs! — Herberts iesaucās. — Uguns spīdēja kā pirmā lieluma zvaigzne!
   —          Bet vai tā tikai arī nebij zvaigzne? — inženieris, kļuvis uzmanīgs, iejautājās.
   —          Nē, — Penkrofs atbildēja, — jo debesis bij bieziem mākoņiem segtas, un zvaigzne arī nekad nestāv tik zemu pie apvāršņa. Bet Spileta kungs jau redzēja tikpat labi kā mēs un var apstiprināt mūsu vārdus!
   —          Es vēl varu piebilst, — reportieris teica, — ka uguns bij ārkārtīgi spoža un izskatījās gandrīz kā elektrisku staru kopa.
   —          Jā, jā! Gluži tā!… — Herberts piebalsoja. — Un spīdēja tā Granītpils augstienē.
   —          Tad zināt, mīļie draugi, — Sairess Smits teica, — ka nakti no deviņpadsmitā uz divdesmito oktobri ne es, ne Nebs nekādu uguni krastā neesam kūruši.
   —        Jūs neesat! … — iekliedzās Penkrofs, tā pārsteigts, ka pat teikumu nespēja pabeigt.
   —          Mēs nemaz netikām atstājuši Granītpili, — Sairess Smits turpināja, — un, ja kāds ugunskurs tajā naktī ir spīdējis krastā, tad kāda cita roka to aizdedzinājusi. -
   Penkrofs, Herberts un Nebs bij gluži apstulbuši no iz­brīna. Nekāda maldīšanās nebij iespējama, īsta uguns bij spīdējusi un viņiem ceļu rādījusi naktī no deviņpadsmitā uz divdesmito oktobri!
   Jā! Viņiem jāpiekrīt! Šajā salā bij kāds noslēpums! Kāds neizskaidrojams, acīm redzami kolonistiem labvēlīgs, bet ar savu noslēpumainību uztraucošs spēks. Varbūt tas slēpās kādā dziļā klinšu plaisā. Tas visādā ziņā jāuzzina!
   Tāpat Sairess Smits atgādināja biedriem Topa un Jupa dīvaino ložņāšanu ap akas caurumu, kas Granītpili sa­vieno ar jūru, un pastāstīja arī, ka viņš pārlūkojis aku, bet neuzgājis it nekā aizdomīga. Visu sarunas biedru vienprā­tīgais lēmums beigās bij, ka vēlreiz sīki jāpārmeklē sala, līdzko tikai iestāsies jaukais gadalaiks.
   Bet Penkrofs no tās dienas jutās noraizējies. Šo salu viņš līdz šim bij uzskatījis par savu īpašumu; nu viņš sa­juta, ka tā viņam vienam vairs nepieder, ka viņam tajā jādalās ar kādu otru, kas gribot negribot jāatzīst par stip­rāko. Ar Nebu viņi bieži runājās par šiem neizskaidroja­miem notikumiem, un abi, jau no dabas disponēti brīniš­ķām parādībām, gandrīz bij gatavi ticēt, ka Linkolna salu pārvalda kāds pārdabisks spēks.
   Maija mēnesī, kas sakrīt ar novembri ziemeļu puslodē, iestājās sliktākais laiks. Ziema, šķita, būs auksta un barga. Tāpēc kolonisti nekavējoties traucās pabeigt rudens darbus.
   Bet vispār kolonisti bij labi sagatavojušies sagaidīt ziemu, lai cik barga tā būtu. Tūbas apģērbu viņiem netrūka, un pievairojušies mufloni pietiekošā daudzumā piegādāja vilnu jauniem siltiem audumiem.
   Nebūs vēl jāpiemin, ka arī Airtons bij apgādāts ar tādu pašu ērtu apģērbu. Sairess Smits aicināja viņu pa ziemu uz Granītpili, kur dzīve būtu ērtāka, un Airtons arī apso­lījās to darīt, līdzko pēdējie rudens darbi aplokā būs galā. Tas arī notika aprīļa beigās. Kopš tā laika Airtons vairs nešķīrās no biedriem un izrādījās visādā ziņā noderīgs, bet vienmēr skumīgs un kluss, biedru izpriecās viņš nekad nepiedalījās.
   Trešās Linkolna salā pārdzīvojamās ziemas lielāko daļu viņi pavadīja Granītpils telpās. Plosījās nežēlīgas aukas <11 drausmīgiem sniegputeņiem, kad klinšu sienas, likās, drebēja līdz pašiem pamatiem. Jūras milzīgie uzplūdi draudēja pārplūdināt visu salu un, bez šaubām, sadragātu drumslās katru kuģi, kas būtu iedrošinājies salas apkaimē noenkuroties. Divas reizes šajās vētrās Pateicības upē ūdens sacēlās tik augstu, ka draudēja nopostīt lielo tiltu un tāpat mazos, pilnīgi apšļākdams tos, tāpēc bij nepiecie­šams tiltus vairāk nostiprināt.
   Viegli iedomāties, ka tādas trombām līdzīgas vētras brāzmas, kur sniegs un lietus jaucās kopā, nodarīja lielus postījumus Tālā skata augstienē. Visvairāk dabūja ciest dzirnavas un putnu dārzs. Bieži vien kolonistiem nācās iet laukā, lai paveiktu nepieciešamos labojumus, bez ku­riem putni tiktu stipri apdraudēti.
   Šajā nejaukajā laikā vairāki pāri jaguāru un citu četr­kāju pūļi sāka parādīties Tālā skata augstienes mežmalā, allaž bij jābaidās, ka lunkanākie un pārdrošākie, bada dzīti, nepārkļūst strautam pāri, un tagad, kad tas aizsalis, to paveikt viņiem nemaz nebūtu grūti. Ja pastāvīgi ne- uzraudzītu un neapsargātu, sējumi un kustoņi bez žēlastī­bas tiktu iznīcināti; bieži vien tikai ar kādu šāvienu bīs­tamie viesi bij noturami pienācīgā attālumā. Tātad ziemo- tājiem darba un rūpju nebūt netrūka, jo bez bažām par ārpusi arī Granītpils istabās allaž bij pietiekoši daudz ko darīt.
   Pāra reižu lielā aukstuma laikā kolonisti izgāja arī izde­vīgās medībās plašajos Tadornu purvājos. Topa un Jupa pavadīti, Ģedeons Spilets un Herberts neizšāva neviena velta šāviena šajos nepārskatāmajos pīļu, sloku, prīkšķu, dumbra cāļu un ķīvīšu pulkos. Nokļūt uz šiem medījumu bagātīgajiem apvidiem nebij grūti, vai nu ejot pāri Patei­cības upes tiltam pa Balona ostas ceļu, vai arī pagriežo­ties gar Atraduma iekāres klintīm; mednieki nekad neaiz­gāja tālāk par divām trim jūdzēm no Granītpils.
   Tā pagāja četri īsti bargas ziemas mēneši — jūnijs, jū­lijs, augusts un septembris. Bet vispār Granītpils iemītnieki neko daudz necieta no nejaukā laika; tāpat arī aploka ap­dzīvotāji, jo vieta tur bij labāk aizsargāta nekā Tālā skata augstiene; aploka lielāko daļu aizsedza Franklina kalns, un tikai atsevišķas vēja brāzmas, ari tās pašas meža un piekrastes klinšu apvaldītas, aizsniedza aploku. Postījumi te nebij nekādi lielie, un tos pašus Airtona veiklās un strādīgās rokas izlaboja drīz vien pēc tam, kad_ viņš ok­tobra otrajā pusē uz dažām dienām atkal nometās aplokā.
   Pa visu šo ziemu negadījās neviens jauns neizskaidro­jams notikums. Nekas dīvains, lai gan Penkrofs un Nebs uzmanīgi vēroja katru sīkumu, visur meklēdami kaut ko noslēpumainu. Pat Tops ar Jupu neložņāja vairs ap aku un neizrādīja nekādas nemiera zīmes. Likās, ka pārdabisko parādību un atgadījumu laiks pagājis, lai gan pa vaļas brīžiem Granītpilī par to bieži tika runāts un negrozāmi nolemts izpētīt salas visgrūtāk pieejamās vietas. Bet tad atkal negaidīts, ārkārtīgi svarīgs un draudošs notikums sa­grāva visus Sairesa Smita un viņa biedru plānus.
   Tas bij oktobra mēnesī. Jaukais gadalaiks tuvojās ar lieliem soļiem. Saules stari atkal sāka atdzīvināt zemi, skuju koku tumšajā biezoknī gar mežmalu pamazām ieau­dās nātreskoku, banksiju un deodaru jaunais zaļums.
   Lasītājs atminēsies, ka Ģedeons Spilets un Herberts bij vairākkārt fotografējuši dažādas vietas Linkolna salā.
   Septiņpadsmitajā oktobrī bij ļoti jauka un skaidra diena, un Herberts ap pulksten trijiem iedomāja nofotografēt Sa­vienības līci, kas pletās tepat aiz Granītpils logiem no Žokļu iekāres līdz pat Naga iekārei.
   Apvārsnis atplaiksnījās brīnišķi skaidri, viegla vējiņa virmotā jūra tālienē likās rāma kā milzu ezera līmenis, šur un tur saulstaru spilgti svītrots.
   Aparātu nostādīja vienā Granītpils lielās istabas logā, no kurienes patiešām varēja saskatīt visu jūras līci līdz ar krastmalu. Herberts kā vienmēr, kad bij beidzis foto­grafēt, aizgāja fiksēt negatīvu ar vajadzīgajiem šķīdu­miem, kuri glabājās kādā Granītpils tumšā telpā.
   Atkal pie loga iznācis, lai labāk varētu redzēt, jauneklis uzņēmumā saskatīja saredzamu punktiņu pie apvāršņa. Vēlreiz mazgādams, viņš mēģināja to nodzīt, bet velti.
   —    Laikam kāds bojājums stiklā, — viņš nodomāja.
   Tomēr viņam radās ziņkāre izpētīt šo punktiņu ar palie­lināmo stiklu, ko viņš izņēma no tālskata.
   Bet, tikko palūkojies, Herberts iekliedzās, un negatīvs gandrīz izkrita viņam no rokas.
   Iesteidzies istabā, kur atradās Sairess Smits, viņš pa­sniedza tam negatīvu un palielināmo stikliņu un, ne vārda neteicis, parādīja punktiņu.
   Sairess Smits aplūkoja šo punktu, tad, tālskati paķēris, steidzās pie loga.
   Tālskatis meklēdams noslīda pār apvārsni, tad apstājās prot aizdomīgo punktu; brīdi palūkojies, Sairess Smits no­laida tālskati un pateica tikai vienu pašu vārdu:
   —    Kuģis!
   Tiešam — Linkolna salas tuvumā bij redzams kuģis!

   Bij aizritējuši jau divarpus gadu, kopš bojā gājušā ba­lona pasažieri tika izmesti Linkolna salā, bet līdz šim vi­ņiem vēl ne reizes nebij izdevies sazināties ar citiem cilvē­kiem. Kādreiz reportieris to bij mēģinājis un uzticējis putnam zīmīti, kurā norādīja viņu atrašanās vietu un lik­tenīgo bēgšanu, bet uz kādu panākumu grūti bij cerēt. Tikai Airtons mums jau zināmos apstākļos bij pievieno­jies mazajai kolonijai. Taču šodien, septiņpadsmitajā ok­tobrī, citi cilvēki pirmo reizi negaidīti parādījās šajā mūžam klajā jūrā.
   Par to vairs nevarēja šaubīties. Jūrā bij kāds kuģis! Bet vai tas aizbrauks garām jeb vai izmetīs enkuru salas tu­vumā? Pēc dažām stundām kolonisti būs skaidrībā par to.
   Sairess Smits un Herberts tūliņ pasauca Granītpils lie­lajā istabā Ģedeonu Spiletu, Penkrofu un Nebu un pastās­tīja, kas atgadījies. Tālskati paķēris, Penkrofs aplaida to pa apvāršņa loku un apstājās pie norādītā punkta, kurš kā mazs plankumiņš bija iezīmējies fotogrāfiskajā platē.
   —   Velns parauj! Tas tiešām ir kuģis! — viņš iesaucās tādā balsī, kurā nebūt nebij manāma diezin cik liela sa­jūsma.
   —    Vai tas tuvojas salai? — Ģedeons Spilets apvaicājās.
   —   To vēl nav iespējams noteikt, — Penkrofs atbil­dēja, — tāpēc ka tikai masti vien redzami virs apvāršņa līnijas, bet no korpusa vēl nekas nav saskatāms.
   —    Ko mēs tagad darīsim? — jauneklis vaicāja.
   —    Nogaidīsim, — Sairess Smits atbildēja.
   Un tad kolonisti ilgu laiku palika klusi, simtējādu domu, jūtu, baiļu un cerību pārņemti, neziņā par to, ko viņiem nesīs šis notikums — visnopietnākais un svarīgākais, kāds atgadījies pēc nomešanās Linkolna salā.
   Protams, kolonisti vairs nebij nožēlojamu avāriju cie­tušo stāvoklī, viņiem nebij jādzīvo pusbadā atkarībā no skopās dabas žēlastības un mūžam jāilgojas pēc apdzīvo­tas zemes. Vismaz Penkrofs un Nebs jutās še bagāti un laimīgi un bez žēlabām nevarētu šķirties no savas salas. Viņi bij pieraduši pie šīs jaunās dzīves zemē, ko paši sa­viem spēkiem un ar savu saprātu izkopuši. Tomēr kuģis nesa ziņas no kontinenta, varbūt tas pat nāca no viņu dzimtenes! Uz kuģa bij viņiem līdzīgi cilvēki — vai tad brīnums, ka, to redzot, viņu sirdis pukstēja straujāk!
   Laiku pa laikam Penkrofs paņēma tālskati un nostājās pie loga. Ar vislielāko uzmanību viņš vēroja kuģi, kas atradās apmēram divdesmit jūdzes attālu pret austrumiem. Kolo­nistiem nekādi nebij iespējams ziņot, ka viņi atrodas te. Karogu uz kuģa vēl nevarētu saskatīt, nekādu troksni ne­dzirdētu, arī uguni kuģa ļaudis nespētu saredzēt.
   Tomēr bij skaidrs, ka sala ar Franklina kalnu arī no kuģa jau redzama. Bet kādēļ gan kuģis brauc šurp? Vai tas aiz vienkāršas nejaušības atklīdis šajos Klusā okeāna ap­vidos, kur kartēs atzīmēta vienīgi tikai Tabora sala, kura arī atrodas sāņus no lielajiem kuģu braucamiem ceļiem, kas ved uz Polinēzijas arhipelāgu, Jaunzēlandi un Ameri­kas krastiem?
   Uz visiem šiem jautājumiem piepeši atbildēja Herberts.
   —    Vai tas nav «Dunkans»? — viņš iesaucās.
   Lasītājs atminēsies, ka «Dunkans» bij lordā Glenarvona jahta, ar kuru viņš aizveda Airtonu uz Tabora saliņu, so­līdams kādreiz atbraukt tam pakaļ. Tabora saliņa nebij nemaz tik tālu, lai kuģis, kas brauca uz to, nevarētu ne­jauši atklīst arī šurpu. Atstatums starp šīm salām taču bij tikai simt piecdesmit jūdžu garuma un septiņdesmit piecas jūdzes platuma.
   —   Jāpaziņo Airtonam, — Ģedeons Spilets teica, — un bez kavēšanās viņš jāaicina šurp. Viņš vienīgais varēs mums pateikt, vai tas ir «Dunkans».
   Pārējie tam bez ierunas piekrita. Reportieris steidzās pie aparāta un nosūtīja šādu telegrammu:
   —    Nāciet, cik ātri iespējams!
   Pēc dažiem acumirkļiem notinkšķēja zvaniņš.
   -— Es eju, — Airtons atbildēja.
   Tad kolonisti atkal turpināja vērot kuģi.
   —    Ja tas būs «Dunkans», — Herberts teica, — Airtons to viegli pazīs; viņš taču ilgāku laiku braucis uz tā.
   —    Un, «Dunkanu» pazinis, viņš ārkārtīgi uztrauksies! — Penkrofs piebilda.
   —    Jā, — Sairess Smits piekrita, — bet tagad Airtons ir cienīgs uzkāpt atkal uz «Dunkana». Un lai debesis dod, ka tā patiešām būtu lorda Glenarvona jahta, jo katrs cits kuģis man liktos apšaubāms. Šim jūras apvidum ir nelāga slava, es jau sen baidos, ka mūsu salai kādreiz neuzbrūk malajiešu jūras laupītāji.
   —    Mēs to aizstāvēsim! — Herberts iesaucās.
   —    Bez šaubām, mīļais bērns, — inženieris teica smaidī­dams, — tomēr labāk, ja mums nenāktos to aizstāvēt.
   —    Tikai vienu piezīmi, — Ģedeons Spilets iebilda. — Jūrniekiem Linkolna sala nav pazīstama, jo pat jaunā­kās kartēs to neatradām. Vai jums neliekas, ka tāds kuģis, kas to nejauši pirmo reizi ieraudzīs, drīzāk brauks klāt aplūkot jaunatrasto zemi nekā dosies tai garām?
   —    Saprotama lieta, — Penkrofs teica.
   —    Es arī domāju tāpat, — inženieris piekrita. — Var pat apgalvot, ka kapteinim būtu taisni pienākums iepazīt katru zemi, kas kartēs nav atzīmēta, un Linkolna sala skai­tāma pie tādām.
   —    Nu labi, — Penkrofs teica, — pieņemsim, ka kuģis piebrauks klāt un izmetīs enkuru dažas kabeļtauvas at­statu no salas, — ko mēs tad darīsim?
   Uz šo pēkšņo jautājumu sākumā neviens neatbildēja. Brīdi padomājis, Sairess Smits sacīja savā parastajā mie­rīgajā balsī:
   —    Tas, ko mēs darīsim, kas mums būs jādara, ir seko- šais: mēs sazināsimies ar kuģi, mēs pārcelsimies uz to, mēs atstāsim salu, vispirms pasludinājuši to par Savienoto Valstu īpašumu. Bet vēlāk mēs atkal brauksim šurp ar visiem tiem, kas gribēs te apmesties uz dzīvi un nodibināt Republikai noderīgu ostu šajā Klusā okeāna apvidū.
   —    Urā! — iekliedzās Penkrofs. — Un tā nav nekāda nieka dāvana, ko mēs pasniegsim savai tēvzemei! Kolo­nizācija tikpat kā pabeigta, katra salas vieta nosaukta kādā vārdā, tai ir dabiska osta, pietiekoši daudz saldūdens, ceļu, telegrāfa līnija, darbnīca, fabrika, — atliek tikai vēl Lin­kolna salu iezīmēt kartē.
   —  Bet ja nu mūsu prombūtnē to ieņem kāds cits? — Ģe­deons Spilets ieminējās.
   —          Velns lai parauj! — jūrnieks kliedza. — Tad labāk es palieku viens pats te par sargu, un lai es neesmu Pen­krofs, ja kāds iedomāsies man to nozagt gluži kā pulksteni kādam slaistam no kabatas!
   Apmēram stundu nebij iespējams pasacīt, vai vēroja­mais kuģis brauc uz Linkolna salu vai ne. Tas gan tuvojās, bet ar kādu ātrumu? Pat Penkrofs to vēl nevarēja noteikt. Tā kā pūta ziemeļaustrumu vējš, tad kuģis turējās pa labi. Vējš tam bij tieši pa ceļam uz salu, un pa rāmo jūru nebij jābaidās piebraukt tuvu klāt, lai arī ūdens mērījumi kartē nav atzīmēti.
   Ap pulksten četriem, stundu pec telegrammas saņemša­nas, Granītpili ieradās Airtons. Viņš ienāca lielajā istabā un teica:
   —    Kungi, esmu jūsu rīcībā.
   Sairess Smits pēc paraduma pasniedza viņam roku, tad pieveda pie loga.
   —          Airton, — viņš teica, — Mēs jūs ataicinājām svarīgā lietā. Kāds kuģis redzams salas tuvumā.
   Airtons mazliet nobāla, viņa acis it kā satumsa. Tad, iz­liecies pa logu, viņš ar skatieniem pārlūkoja apvārsni, bet nekā nevarēja saskatīt.
   •— Ņemiet šo tālskati, Airton, — Ģedeons Spilets teica, — un raugieties uzmanīgi. Iespējams, ka tas ir «Dun­kans», kas atbraucis jums pakaļ.
   —    «Dunkans»! — Airtons nomurmināja. — Jau!
   Pēdējais vārds negribot paspruka Airtonam pār lūpām,
   viņš nodūra galvu, saķēris to ar rokām.
   Vai tad divpadsmit vientulībā un atstātā salā pavadītie gadi viņam vēl nelikās pietiekoši ilgs laiks nozieguma iz­pirkšanai? Vai vainīgais nožēlnieks jūt, ka vēl viņš nav piedošanas cienīgs sava paša un arī citu acīs?
   —    Nē, nē! — viņš teica. — Tas nevar būt «Dunkans»!
   —          Skatieties, Airton, — inženieris mudināja. — Mums no svara jau iepriekš zināt, ar ko darīšana.
   Airtons paņēma tālskati un pavērsa to uz norādīto pusi. Vairākas minūtes viņš nekustēdamies vērās apvārsnī, ne vārda neteikdams, tad nolaida tālskati.
   —        Tiešām tas ir kuģis, — viņš sacīja. — Bet man šķiet, ka «Dunkans» tas nav.
   —    Kāpēc jūs tā domājat? — Ģedeons Spilets vaicāja.
   —          Tāpēc, ka «Dunkans» ir tvaika jahta, bet ne virs šā kuģa, ne aiz tā es neredzu ne mazākā dūmu mākonīša.
   —    Varbūt patlaban tas brauc ar burām vien, — Pen­krofs ieminējās.
   —    Vējš ir izdevīgs virzienam, kuru tas šķiet ieturam, tik tālu no cietzemes tam pēc iespējas jātaupa ogles.
   —    Varbūt jums taisnība, Penkrofa kungs, — Airtons atbildēja, — ka šis kuģis izdzēsis ugunis. Nogaidīsim, ka­mēr tas pienāk tuvāk, tad varēsim noteikti spriest.
   To teicis, Airtons aizgāja istabas kaktā un visu laiku sēdēja klusēdams. Pārējie turpināja spriest par svešo kuģi, bet Airtons sarunā nepiedalījās.
   Visi tagad bij tādā noskaņā, ka par strādāšanu nevarēja ne domāt. Ģedeons Spilets un Penkrofs bij sevišķi ner­vozi, staigāja no vienas vietas uz otru un nekur nevarēja norimt. Herberts drīzāk juta ziņkāri. Tikai Nebs vienīgais palika mierīgs kā arvien. Vai viņa tēvija nebij tur, kur viņa kungs? Inženieris sēdēja, domās nogrimis, viņš vairāk baidījās nekā vēlējās šī kuģa atbraukšanu.
   Pa to laiku kuģis bij pievirzījies salai mazliet tuvāk. Tagad jau ar tālskati varēja saredzēt, ka tas ir īsts okeāna braucējs, pavisam citāds nekā tie, ko Klusajā okeānā pa­rasti lieto malajiešu pirāti. Bij iemesls cerēt, ka inženiera bažas bijušas veltas un ka no šā kuģa Linkolna salai ne­draud nekādas briesmas. Ilgāku laiku ar tālskati lūkojies, Penkrofs domājās saskatījis diezgan labi, ka tā esot briga, braucot ar samazinātām burām, turoties pa labi, pie tam salas virzienā. Arī Airtons apliecināja to pašu.
   Bet, tādā virzienā tālāk braukdams, kuģis katrā ziņā noslēpsies aiz Naga iekāres, jo virzījās uz dienvidrietu­miem. Lai to neizlaistu no acīm, nepieciešams uzkāpt Va­šingtona līča augstienē pie Balona ostas. Tas bij diezgan grūts uzdevums, jo pulkstenis jau bij pieci pēcpusdienā un krēsla drīz vien apgrūtinās novērošanu.
   —    Ko mēs darīsim, kad uznāks nakts? — Ģedeons Spi­lets ievaicājās. — Vai iededzināsim uguni par zīmi, ka esam še krastā?
   Tas bij grūts jautājums, bet, par spīti visām inženiera aizdomām, to tomēr izšķīra pozitīvi. Pa nakti kuģis varēja aizbraukt garām, attālināties uz visiem laikiem, un, ja šis kuģis aizbrauks, vai cits vēl kādreiz ieradīsies pie Linkolna salas? Kas gan varēja paredzēt, kāds liktenis turpmāk še sagaida kolonistus?
   —   Jā, — reportieris piekrita, — mums jāziņo kuģim, lai kas tas būtu, ka sala ir apdzīvota! Ja palaidīsim garām
   izdevību, kāda patlaban gadījusies, nākotnē mums nāksies to rūgti nožēlot.
   Nolēma, ka Nebs ar Penkrofu dosies uz Balona līci un, kad uznāks nakts, uzkurs tur lielu uguni, kas katrā ziņā pievērsīs kuģa ļaužu uzmanību.
   Bet tajā acumirklī, kad Nebs ar jūrnieku patlaban gra­sījās doties ceļā, kuģis piepeši mainīja virzienu, pagriezās pret salu un brauca tieši uz Savienības līci. Tā bij ātrbrau- cēja briga un tuvojās visai strauji.
   Nebs un Penkrofs atlika savu gājienu, Airtonam atkal iespieda rokās tālskati, lai viņš varētu galīgi pārlieci­nāties, vai tas ir «Dunkans» vai ne. Arī skota jahta pēc mastiem un takelāžas atgādināja brigu. Tagad no svara bij pārliecināties, vai šim kuģim, kas atradās vairs tikai jūdzes desmit tālu, starp abiem mastiem ir arī skurstenis.
   Apvārsnis vēl bij pilnīgi skaidrs. Pārliecināties viegli; Airtons tikai pameta acis, nolaida tālskati un teica:
   —    Tas nav «Dunkans». Tas nevar būt «Dunkans»! …
   Penkrofs savukārt paņēma tālskati un, aplūkodams kuģi,
   novēroja, ka tas ir trīs vai četri simti tonnu tilpuma, lie­liski būvēts un iekārtots ar augstiem mastiem un apbrīno­jami veidotu korpusu; tas laikam bij viens no ātrbrau- cējiem jūras kuģiem. Bet, kādai valstij šis kuģis piede­rēja, tas bij grūti nosakāms.
   —   Karogs plīvo masta galā, — jūrnieks teica, — bet es vēl nevaru izšķirt tā krāsas.
   —    Pēc pusstundas mēs zināsim arī to, — reportieris at­bildēja. — Katrā ziņā'redzams, ka šī kuģa kapteinis grasās
   - piebraukt salai klāt, un, ja ne šodien, tad vēlākais rīt mēs iepazīsimies ar viņu.
   —   Viena alga, — Penkrofs atsaucās. — Tomēr labāk, ja jau iepriekš zinām, ar ko mums darīšana!
   Arī runādams jūrnieks neizlaida tālskati no rokām.
   Tuvojās vakars, un līdz ar to arī vējš jūras klajā sāka norimt. Kuģa karogs tā vairs neplīvoja, tas bij noslīdzis lejup, sapinies tauvās, un to vēl grūtāk bij aplūkot.
   —    Amerikāņu karogs tas nav, — Penkrofs laiku pa laikam atkārtoja. — Angļu arī ne, jo tā spilgto sarkanumu viegli būtu izšķirt. Arī franču vai vācu krāsu tur nav, es neredzu ne Krievijas balto, ne Spānijas dzelteno … Tas ir kādā nenosakāmā krāsā … Pagaidiet… ko mēs visbiežāk sastopam šajos apvidos? … Cīles karogu? … Bet tas ir
   — Melns karogs! — Airtons iesaucās.
   trejkrāsains… Brazīlijas? Tas ir zaļš … Japānas? Tas ir melni dzeltens … turpretim šis …
   Tajā acumirklī vēja pūsma viegli paplēta nepazīstamo karogu. Airtons paķēra jūrnieka nomesto tālskati un pa­lūkojās acumirkli.
   —    Melns karogs! — viņš iesaucās dobjā balsī.
   Patiešām — masta galā plīvoja melns karogs. Ar to vien
   jau pietika, lai izturētos aizdomīgi pret šo kuģi.
   Tātad inženiera nojausma bijusi pareiza? Vai tas tiešām bij jūras laupītāju kuģis? Vai tas braukāja pa šiem tā­lajiem Klusā okeāna apvidiem, sacenzdamies ar malajiešu pirātiem? Ko gan tas meklēja Linkolna salā? Vai to pie­vilka nepazīstamā, nezināmā zeme, lai ierīkotu te nolik­tavas salaupītajām mantām? Varbūt tas meklēja noderīgu ostu ziemas mēnešiem? Vai kolonistu godīgi iegūtajam un izkoptajam zemes stūrītim jāpārvēršas par neliešu pa­tversmi, par Klusā okeāna pirātu citadeli?
   Tādas un tamlīdzīgas domas šaudījās pa kolonistu sma­dzenēm. Nevarēja būt ne mazāko šaubu par to, ko nozīmē šis melnais karogs kuģa mastā. Tas, bez šaubām, bij jūras laupītāju karogs! Tāds pats karogs plivinātos arī «Dun- kana» mastā, ja katordzniekiem toreiz būtu izdevies dabūt to savā varā.
   Tagad nebij laika garām pārrunām.
   —   Mīļie draugi, — Sairess Smits uzrunāja biedrus, — varbūt šis kuģis grib tikai aplūkot salas krastus? Var­būt tā ļaudis nemaz nekāps malā? Tā būtu viena izeja. Bet, lai nu kā, mums jāmēģina noslēpt sava klātbūtne šajā salā. Tālā skata augstienē uzceltās dzirnavas ir pārāk skaidri saskatāmas. Lai Airtons un Nebs iet un noņem tām spārnus! Granītpils logus aizslēpsim ar biezu zaru aiz­segu. Nevienas uguns nededzināsim. Lai nekas neliek ma­nīt, ka salā dzīvo cilvēki.
   —    Un mūsu kuģis? — Herberts iesaucās.
   —   Ak! — Penkrofs atsaucās. — Tas ir labi noslēpts Balona ostā, esmu pārliecināts, ka šie nelieši to tur neat­radīs!
   Inženiera pavēles tika izpildītas bez vilcināšanās. Nebs ar Airtonu devās uz augstieni un darīja, kas vajadzīgs, lai apslēptu visu še ierīkoto. Kamēr viņi rīkojās tur, pārējie biedri aizsteidzās uz Jakamaru mežu un pārnesa lielus klēpjus zaru un liānu, kas no tālienes varēja izskatīties pēc dabiskas saaudzēs un aizslēpt caurumus granīta sienā. Tā­pat ieroči un munīcija tika novietoti tā, lai neparedzēta uz- brukuma gadījumā acumirklī būtu pie rokas. Kad visi šie nodrošināšanās darbi bij pabeigti, Sairess Smits teica ma­nāmi uztrauktā balsī:
   —    Mīļie draugi, ja tie nožēlojamie mēģinās uzbrukt Linkolna salai, mēs to aizstāvēsim, vai ne?
   —    Jā gan, Saires, — reportieris atsaucās. — Un, ja būs vajadzīgs, mirsim, to aizstāvēdami.
   Inženieris sniedza roku pēc kārtas visiem biedriem, un tie to sirsnīgi spieda.
   Tikai Airtons, kaktā ierāvies, it kā negribēja pievie­noties pārējiem. Vai viņš, vecs katordznieks, vēl nejutās cienīgs būt pulkā?
   —    Un jūs, Airton? — viņam vaicāja.
   —    Es izpildīšu savu pienākumu, — viņš īsi atbildēja.
   Tad viņš piegāja pie loga un pa zaru spraugu lūkojās laukā.
   Pulkstenis bij jau pusastoņi. Aptuveni pirms divdesmit minūtēm saule bij nozudusi aiz Granītpils. Apvārsnis aus­trumu pusē pamazām satumsa. Tomēr briga vēl vienmēr brauca uz Savienības līča pusi. Tā nebij vairs tālāk par as­toņām jūdzēm un turējās taisni pret Tālā skata augstieni, jo, nobraukusi garām Naga iekārei un izlietodama pai­suma straumi, tā brauca vairāk uz ziemeļiem. Varēja pat teikt, ka tā jau atrodas plašajā līcī; ja no Naga iekāres uz Žokļu iekāri novilktu taisnu līniju, tā atrastos rietumos, brigai pa labi.
   Vai briga brauks līcī dziļāk iekšā? Tas tagad bij pirmais jautājums. Un otrais: vai iebraukusi tā izmetīs enkuru? Pēc vienas stundas būs redzams, vai briga neapmierinā­sies tikai ar krasta aplūkojumu un negriezīsies atpakaļ jūrā, savus ļaudis neizlikusi malā. Kolonistiem neatlika nekas cits kā tikai nogaidīt.
   Sairess Smits ar dziļām baismām vēroja kuģi, kuram masta galā plīvoja melns karogs. Vai tas nebij tiešs drauds darbam, ko viņš ar saviem biedriem te līdz šim veikuši? Nebij nekādu šaubu, ka šī kuģa ļaudis ir pirāti — vai tie jau agrāk nav bijuši šajā salā un uzsprauduši te savu ka­rogu? Varbūt viņi te kaut kur mežos pametuši savu de­santu un ar to izskaidrojamas dažas dīvainas līdzšinējas parādības. Varbūt salas vēl neizpētītajos apvidos visu laiku gatavojušies pret viņiem sazvērnieki un nu rīkosies sa­skaņā ar tiem tur uz jūras?
   Uz visiem šiem klusībā uzdotajiem jautājumiem Saire- sam Smitam nebij atbildes. Tikai to viņš zināja skaidri, ka no pirātu kuģa kolonijai draudēja ārkārtīgas briesmas.
   Lai nu kā, bet viņš un viņa biedri bij apņēmušies aizstā­vēties līdz pēdējam. Vai jūras laupītāju daudz un vai tie labāk apbruņoti nekā kolonisti — cik noderīgi būtu to uz­zināt! Bet nav taču ko domāt nokļūt pie tiem!
   Bij jau pilnīgi tumšs. Jaunais mēness sirpis apdzisa līdz ar norieta blāzmu. Bieza tumsa ietina jūru un zemi. Gar apvāršņa loku sablīvējušies biezi mākoņi nelaida cauri ne­viena gaismas stara. Tumsai uznākot, vējš pavisam bij no­rimis. Kokiem neviena lapiņa nekustējās, jūrmalā neie- šļakstējās neviens vilnītis. Uz kuģa nepaspīda neviena uguns, pats tas vairs nebij redzams, un, ja arī vēl atradās salas tuvumā, tad nav zināms, kādā vietā patlaban ir.
   — Kas zina, — Penkrofs teica, — varbūt pa nakti šis nolādētais kuģis būs aizbraucis savu ceļu un rītu mēs to nemaz vairs nedabūsim redzēt.
   It kā par atbildi jūrnieka vārdiem spēja uguns atspīda pār jūras klaju un norībēja lielgabala šāviens.
   Kuģis vēl vienmēr bij turpat, kā redzams, pat lielga­baliem bruņots.
   Sešas sekundes bij pagājušas starp uguns paspīdu un rī­bienu.
   Tātad kuģis bij jūdzi un ceturtdaļu attālumā no krasta.
   Tajā pašā acumirklī bij sadzirdama ķēžu žvakstoņa pāri enkurklīzēm.
   Tātad kuģis izmeta enkuru taisni pretim Granītpilij!

   Tagad vairs nebij nekādu šaubu par pirātu nodomiem. Viņi bij izmetuši enkuru salas tuvumā un acīm redzami rīt savās laivās celsies malā.
   Sairess Smits un viņa biedri bij cīņas gatavi, bet, lai cik uzņēmīgi būdami, viņi tomēr neaizmirsa piesardzību. Varbūt viņus nemaz nepamana, ja pirāti izkāpj tikai krastā un nemēģina izlūkot salas iekšieni. Var taču būt, ka viņi atbraukuši tikai apgādāties ar Pateicības upes ūdeni, un iespējams, ka tiltu pusotras jūdzes augšpus ietekas un bū­ves «kamīna» tuvumā nemaz nepamana.
   Bet kādēļ karogs uzvilkts masta galā? Kādēļ šāva ar liel­gabalu? Bez šaubām, aiz vienkāršas lielības, bet varbūt arī par zīmi, ka viņi salu ņem savā varā! Sairess Smits zināja, ka kuģis ir ļoti spēcīgi apbruņots. Ar ko Linkolna salas kolonisti lai atbild pirātu lielgabaliem? Ar savām nedaudzajām šautenēm …
   —           Tomēr, — Sairess Smits teica, — mēs še esam diezgan drošā stāvoklī. Ienaidnieks nevarēs uziet vecās notekas ieeju, kura tagad pilnīgi apaugusi ar krūmiem un zāli, un vispār Granītpili ielauzties viņam nav iespējams.
   —           Bet mūsu sējumi un stādījumi! — iekliedzās Penkrofs, kāju piecirzdams. — Mūsu putnu dārzi, mūsu aploks, beigu beigās viss cits! Dažās stundās viņi var visu sagraut un iznīcināt.
   —          Visu, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja, — un mums nekādi nav iespējams aizkavēt viņus.
   —          Vai viņu ir daudz — tas ir galvenais jautājums, — reportieris teica. — Ja viņu kāds ducis, tos mēs iespēsim atsist, bet ja četrdesmit piecdesmit, varbūt vēl vairāk! …
   —          Smita kungs, — Airtons ierunājās, inženierim tuvo­damies. — Vai var lūgt jums kādu atļauju?
   —    Kādu, mīļais draugs?
   —    Aizkļūt līdz kuģim un izlūkot, cik uz tā ļaužu.
   —          Bet, Airton! — inženieris iesaucās vilcinādamies. — Jūs riskējat ar savu dzīvību.
   —    Kas par to, kungs?
   —    Tas ir vairāk, nekā pienākums no jums prasa.
   —    Man arī jādara vairāk, nekā pienākums prasa.
   —          Jūs domājat ar laiviņu aizbraukt līdz kuģim? — Ģe­deons Spilets vaicāja.
   —          Nē, kungs, es došos peldus. Ar laivu nevar izkļūt tur, kur izspraucas cilvēks viens pats.
   —          Vai jūs zināt arī, ka briga ir vienu un ceturtdaļjūdzi tālu no malas? — Herberts vaicāja.
   —    Es esmu labs peldētājs, Herberta kungs. *
   —          Es atkārtoju, jūs riskējat ar savu "dzīvību, — inže­nieris teica.
   —    Tas nekas, Smita kungs, — Airtons atbildēja. — Es lūdzu to kā laipnības parādījumu no jūsu puses. Varbūt, tā rīkodamies, es atgūšu cieņu pats savās acīs!
   —    Tad ejiet, Airton, — inženieris sacīja, labi nojauz­dams, ka aizliegums dziļi apbēdinātu veco katordznieku, kas bij kļuvis par godīgu cilvēku.
   —    Es eju jums līdzi, — Penkrofs teica.
   —    Vai jūs neuzticaties man? — Airtons ātri iesaucās.
   Un tad pazemīgā balsī:
   —    Ak jā!
   —    Nē, nē! — Sairess viņu mierināja. — Nē, Airton! Pen- krofam nav nekādas neuzticības pret jums. Jūs neesat viņu sapratis.
   —    Patiešām, — jūrnieks atbildēja, — es gribu Airtonu pavadīt tikai līdz saliņai. Lai gan nav ticams, tomēr var būt, ka viens no tiem neliešiem ir izkāpis malā, un tad di­viem mums būs vieglāk tikt ar viņu galā, lai viņš nesaceļ troksni. Es gaidīšu Airtonu uz saliņas, bet viņš, kā pats vēlas, viens pats dosies uz kuģi.
   Pēc tādas vienošanās Airtons sāka gatavoties ceļā. Viņa nodoms bij pārdrošs, bel;, tā kā nakts bij tumša, tas varēja izdoties. Kuģim piepeldējis un pa enkura ķēdi vai citādi līdz malai parāpies, Airtons varētu uzzināt pirātu skaitu un varbūt arī nodomus.
   Biedru pavadīti, Airtons un Penkrofs nolaidās krastmalā. Airtons noģērbās un ierīvējās ar taukiem, lai mazāk sajustu ūdens aukstumu. Bij iespējams, ka viņam būs jāpaliek ūdenī vairākas stundas.
   Pa to laiku Penkrofs ar Nebu aizgāja pēc laiviņas, kura bij piesieta dažus simtus soļu augstāk Pateicības upes krastā, un, kad viņi atgriezās, Airtons jau bij gatavs.
   Viņam uzmeta kādu segu uz pleciem, un visi kolonisti spieda viņa roku.
   Tad Airtons kopā ar Penkrofu iekāpa laiviņā.
   Pulkstenis bij pusvienpadsmit, kad abi viņi nozuda tumsā. Biedri atgriezās Granītpili, lai nogaidītu viņu pār­braukšanu.
   Šaurums bij šķērsots, un laiviņas priekšgals atdūrās pret saliņas krastu. Braucēji izturējās ļoti klusi un uzmanīgi, jo nevarēja zināt, vai pirāti še nesiro apkārt. Bet, tuvāk pār­lūkojot, izrādījās, ka saliņa ir tukša. Penkrofa pavadīts, Airtons steidzās knaši, izbiedēdams putnus, kas mājoja klinšu dobumos. Nevilcinādamies viņš metās ūdenī un klusi peldēja uz kuģi, kuru varēja sazīmēt pēc dažām vāji spīdošām uguntiņām.
   Penkrofs palika stāvam kādā krasta iedobumā un gaidīja biedru atgriežamies.
   Airtons peldēja, šķeldams ūdeni ar savām spēcīgajām ro­kām un nesaceldams ne vismazāko troksni. Viņa galva tikko pacēlās virs ūdens un acis nenovērsdamās lūkojās uz kuģa tumšo blīvu, kura ugunis atspoguļojās ūdenī. Prātā viņam bij tikai uzdavums, ko apņēmies izpildīt, viņš ne­domāja par briesmām, kas viņam draudēja ne tikvien uz kuģa, bet arī še, haizivju bieži apciemotā ūdenī. Straume nesa viņu, viņš ātri attālinājās no krasta.
   Pēc pusstundas Airtons, neviena nemanīts un nedzirdēts, piepeldēja pie kuģa un pieķērās pie ķēdes. Mazliet at­vilcis elpu, viņš rāpās pa to augšā un tā nokļuva līdz ūdens- šķēlējam. Tur uz virvēm bij žāvēšanai izkārtas vairākas matrožu bikses. Vienas viņš uzvilka un tad, ērtāk novie­tojies, sāka klausīties.
   Uz kuģa klāja negulēja. Gluži otrādi. Tur sarunājās, dzie­dāja un smējās. Cauri smiekliem un lāstiem Airtons uz­tvēra šādus saucienus:
   —    Labs ieguvums mūsu briga!
   —    Vareni skrien mūsu «Ātrais»! Tiešām sava vārda cie­nīgs!
   —    Visa Norfolkas flote var dzīties tam pakaļ! Nenoķers!
   —    Urā tā pavēlniekam!
   —    Urā, Bob Harvej!
   Var iedomāties, ko sajuta Airtons, kad, šos saraustītos izsaucienus klausīdamies, izdzirda Boba Harveja vārdu: tas bij viens no viņa Austrālijas biedriem, drošsirdīgs jūr­nieks, kurš nu piepildījis viņa paša toreizējos noziedzīgos nodomus. Bobs Harvejs Norfolkā bij nolaupījis šo kādai Sandviča salai domāto kuģi ar lielgabaliem, ieročiem, da- žādiem rīkiem un instrumentiem. Visa viņa banda bij sa­kāpusi uz kuģa, un tagad šie pirāti, bijušie katordznieki, braukāja pa Kluso okeānu, laupīdami un slepkavodami nežēlīgāk kā malajiešu jūras laupītāji! «
   Nelieši sarunājās skaļi, dzēra bez mēra un izklāstīja sa­vus briesmu darbus. Airtons saprata, ka visi tie bez izņē­mumā ir no Norfolkas izbēguši katordznieki.
   Lūk, kas ir Norfolka:
   Austrālijas austrumu pusē starp 29°2' dienvidu platuma un 165°42' garuma atrodas maza saliņa, pavisam tikai sešas jūdzes krastu līnijas apmētā, ar Pita kalnu, kas paceļas tūkstoš simts pēdas virs jūras līmeņa. Tā ir Norfolka, uz kurieni nosūta visnelabojamākos angļu noziedzniekus. Ap pieci simti viņi tur dzīvo, dzelzs disciplīnai padoti, ar draus­mīgu sodu draudiem, simt piecdesmit kareivju un simt piecdesmit ierēdņu uzraudzībā ar gubernatoru priekšgalā. Grūti iedomāties riebīgāku neliešu salasi. Reizēm, lai gan reti, par spīti ārkārtīgi stingrajai uzraudzībai, vairākiem izdodas izbēgt ar turpat nolaupītu kuģi, ar kuru tad dodas uz Polinēzijas salu arhipelāgu, lai tur laupītu.
   To Bobs Harvejs ar saviem biedriem bij izdarījis. Tā savā laikā bij gribējis rīkoties Airtons. Bobs Harvejs bij nolaupījis Norfolkas salas krastmalā noenkuroto «Atro», pie tam visi kuģa ļaudis tikuši bez žēlastības nogalināti. Un tā nu šis pirātu kuģis braukāja pa Klusā okeāna ūde­ņiem, Airtonam labi pazīstamā citreizējā tālbraucēja kap­teiņa, tagadējā jūras laupītāju virsaiša Harveja vadībā.
   Lielākā daļa katordznieku bij novietojušies grīdumā kuģa pakaļgalā, tomēr daži no tiem bij izstiepušies uz klāja un skaļi sarunājās.
   No viņu sarunām Airtons saprata, ka «Ātrais» tikai ne­jauši atbraucis pie Linkolna salas. Bobs Harvejs še vēl ne reizes nebij izkāpis malā, bet, kā jau Sairess Smits pare­dzēja, neviļus atklīdis līdz šai nepazīstamajai, nevienā kartē neatzīmētajai salai, viņš bij nodomājis aplūkot to un, ja tā izrādītos noderīga, ierīkot te savam kuģim ostu.
   Masta galā uzvilktais melnais karogs un lielgabala šā­viens pēc uzbrucēju kara kuģu parauga bij izskaidrojami vienīgi ar pirātu dižošanās kāri. Tas nebij nekāds signāls. Norfolkas izbēdzējiem neslēpās nekādi līdzzinātāji Lin­kolna salā.-
   Kolonistu īpašumam tomēr draudēja lielas briesmas. Acīm redzami katordzniekiem būtu visai noderīga šī sala ar saviem saldūdens krājumiem, mazo ostu, Granītpils dziļajām slēptuvēm un visiem kolonistu veiktajiem ierī­kojumiem. Nevienam nezināma, šī sala viņiem noderētu par lielisku patvērumu un slēptuvi un varbūt uz ilgu laiku dotu viņiem iespēju nesodītiem turpināt savus briesmu darbus. Tikpat skaidri bij redzams, ka viņi nesaudzētu arī kolonistu dzīvības un pirmajā acumirklī iznīcinātu tos līdz pēdējam. Sairesam Smitam un viņa biedriem nebij arī ne­kādu izredžu uz laiku aizbēgt un noslēpties kaut kur salā, jo pirāti bij nodomājuši še nomesties uz dzīvi; ja arī «At- rais» atkal dotos braucienā, daži no viņa ļaudīm droši vien paliktu salā ierīkot pārējiem ērtu nometni. Te atlika tikai cīnīties līdz beidzamam, iznīcināt bez žēlastības šos nelie­šus, kuri nebij cienīgi, lai viņus saudzētu, un pret kuriem . visi līdzekļi atļauti.
   Tas viss Airtonam ienāca prātā, un viņš zināja labi, ka Sairess Smits būs pilnīgi tādās pašās domās.
   Bet vai maz iespējams pretoties un galu galā arī uzvarēt? Tas atkarīgs no kuģa apbruņojuma un tā ļaužu skaita.
   Airtons noņēmās to uzzināt par katru cenu. Apmēram kādu stundu pēc viņa atnākšanas klaigātāji sāka aprimt, liela daļa jau gulēja dziļā dzēruma miegā. Airtons pār­kāpa uz «Atrā» klāju, jo visas ugunis bij nodzēstas un valdīja pilnīga tumsa.
   Viņš uzrāpās uz ūdensšķēlēja un pa kuģa priekšgalu no­kļuva līdz kvāteram. Lavīdamies starp piedzērušajiem gu­lētājiem, viņš apstaigāja visu brigu un pārliecinājās, ka tā apbruņota ar četriem astoņas līdz desmit mārciņas smagu lādiņu lielgabaliem. Aptaustīdams viņš pat pārlie­cinājās, ka tie lādējami no resgaļa puses, tātad visjaunā­kās konstrukcijas, tāpēc ērti lietojami un toties jo bīs­tamāki.
   Uz klāja gulēja ap desmit vīru, bet, domājams, daudz vairāk atradās kuģa iekšienē. Turklāt, viņos klausīdamies, Airtons šķita noģidis, ka viņu ir pavisam piecdesmit. Tas bij pārāk daudz pret sešiem Linkolna salas kolonistiem! Tomēr, pateicoties Airtona padevībai, Sairess Smits 'vis­maz zinās savu pretinieku skaitu, netiks pārsteigts un va­rēs attiecīgi rīkoties, lai salu aizstāvētu.
   Airtonam atlika tikai doties atpakaļ pie saviem bied­riem un pavēstīt izlūkojumā iegūtos novērojumus. Viņš jau grasījās doties atpakaļ uz kuģa priekšgalu, pa kuru bij nokļuvis augšā, un mesties jūrā.
   Bet tad šim vīram, kurš, kā pats teica, gribēja padarīt vairāk nekā tikai savu pienākumu, ienāca prātā varonīga iedoma: upurēt savu dzīvību, bet izglābt Linkolna salu un pārējos kolonistus. Acīm redzami Sairess Smits nespēs turēties pretī labi apbruņotiem piecdesmit bandītiem — laupītāji, vai nu nogalinājuši savus pretiniekus cīņa, vai arī ieslēguši tos Granītpils alā un badā nomērdējuši, tomēr uzvarēs. Viņš iedomājās savus glābējus — tos, kas viņu bij atkal padarījuši par cilvēku, pie tam vēl par .godīgu cilvēku, tos, kuriem viņam japateicas par visu, — bez žēlastības nogalinatus, viņu darbu izpostītu, viņu salu pār­vērstu par pirātu perēkli! Iedomājās arī, ka galu galā viņš pats, Airtons, vainīgs pie visa sagaidāmā posta, jo vecais biedrs Bobs Harvejs taču bij tikai realizējis viņa citrei­zējo plānu, un šausmas pārņēma viņa būtni. Tad viņš ne­lokāmi nolēma uzspridzināt gaisā šo kuģi ar visiem, kas uz tā atrodas. Arī pats viņš aizies bojā, toties būs izpildījis savu pienākumu.
   Airtons nevilcinājās. Kuģa pakaļgalā parasti ierīkoto pulvera glabājamo telpu aizsniegt nebij grūti. Pulvera ne­varēja trūkt šādam jūras laupītāju kuģim, pietiks vienas dzirksteles, lai acumirklī iznīcinātu brigu.
   Airtons uzmanīgi devās lejup starpklājā, kas bij pieblī­vēts ar gulētājiem, ko vairāk reibums nekā miegs turēja pilnīgā nemaņā, Pie lielā masta dega lukturis; ap mastu bij sakārti dažnedažādi šaujamie ieroči.
   Airtons izvilka no sastatnēm vienu revolveri un pārlie­cinājās, ka tas pielādēts. Ar to pietika, lai veiktu graujošo darbu. Viņš aizlīda līdz pašam kuģa pakaļgalam, kur droši vien atradās ieeja pulvera glabājamā telpā.
   Tomēr šajā pavisam tumšajā starpklājā bij grūti virzī­ties uz priekšu, nepieskaroties kādam nejauši pakritušam un ne visai cieši iemigušam bandītam. Šur un tur atska­nēja lāsti un kāds spēra ar kājām. Airtons vairākas reizes bij spiests apstāties. Beidzot viņš tomēr aiztaustījās līdz starpsienai, kas atdalīja kuģa priekšgalu no pakaļējā, tur viņš sataustīja durvis, pa kurām, pēc viņa domām, varēja nokļūt pulvera glabājamā telpā.
   Noņēmies nekādā ziņā nepalikt pusceļā, Airtons mēģi­nāja atlauzt durvis. Tas bij grūti izdarāms bez trokšņa, jo durvis bij aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu. Bet no Air- tona dželžainās rokas trieciena tā tomēr atsprāga, un dur­vis vērās vaļā …
   Tajā acumirklī kāda roka nolaidās uz Airtona pleca.
   —    Ko tu te dari? — jautāja rupja balss. Tumsā paslējās liels cilvēka augums, aizdedzināts lukturis pieskārās Air­tona sejai. '
   Airtons atrāvās atpakaļ. Luktura spējā gaismā viņš bij pazinis savu citreizējo biedru Bobu Harveju. Tas turpre­tim nevarēja uzzīmēt viņu, jo domāja, ka Airtons sen jau miris.
   —    Ko tu te dari? — Bobs Harvejs atkārtoja, sagrābdams Airtonu aiz bikšu jostas.
   Bet Airtons, neka neatbildējis, spēcīgi atgrūda laupītāju virsaiti un mēģinaja iekļūt pulvera pagrabā. Viens revol­vera šāviens pulvera mucā, un viss būs galā! …
   — Šurp, zēni! — iekliedzās Bobs Harvejs.
   Divi vai trīs pirāti pamodās no kliedziena, uzlēca kājās un metas uz Airtonu, mēģinādami nogāzt to zemē. Spēcī­gais Airtons izrāvās no viņu tvērieniem. Atskanēja divi .viņa revolvera šāvieni, un divi laupītāji nogāzās zemē. Bet dunča dūriens, ko Airtons nepaguva atvairīt, ievai­noja viņa plecu.
   Airtons saprata labi, ka savu nodomu vairs nespēs pie­pildīt. Bobs Harvejs bij aizcirtis pulvera pagraba durvis, uz kuģa klāja sacēlās kņada, jo pirāti sāka atmosties. Airtonam tomēr būs jācīnās blakus Sairesam Smitam. Vie­nīgais glābiņš bij bēgšana!
   Bet vai vairs iespējams izbēgt? Par to bij jāšaubās, lai gan Airtons bij noņēmies katrā ziņā mēģināt nokļūt at­pakaļ pie saviem biedriem.
   Četras lodes vēl bij viņa revolverī. Norībēja divi šā­vieni; no tiem viens, tēmēts uz Bobu Harveju, netrāpīja, un Airtons, izlietodams acumirkli, kad uzbrucēji apjukuši atkāpās, metās uz trapu, kas veda uz augšējo klāju, ga­rām skriedams, ar sava ieroča spalu sasitot lukturi, lai tumsa sekmētu viņa bēgšanu.
   Trokšņa traucēti, divi vai trīs pirāti šajā acumirklī pa­rādījās uz kāpnēm. Airtona revolvera piektais šāviens ķēra vienu no tiem, tas novēlās pa kāpšļiem, pārējie metās atpakaļ, nesaprazdami, kas īsti notiek. Ar diviem lēcie­niem Airtons bij uz augšējā klāja, vēl pēc trijām sekun­dēm viņš izšāva pēdējo reizi taisni sejā kādam pirātam, kas viņu mēģināja sagrābt aiz kakla, tad pār kuģa malu ielēca jūrā.
   Airtons vēl nebij paspējis atpeldēt simt soļu no kuģa, kad lodes kā krusa sāka sprēgāt ap viņu.
   Ko gan sajuta Penkrofs, patvēries uz saliņas klints iedo­bumā, un Sairess Smits ar repohieri, Herbertu un Nebu, Granītpili ieslēgušies, kad izdzirda nemitīgos šāvienus uz kuģa! Šautenes paķēruši, viņi bij nosteigušies lejā krast­malā, gatavi cīnīties pretī katram uzbrukumam.
   Šaubu viņiem vairs nekādu nevarēja būt! Pirāti bij pār­steiguši un nogalinājuši Airtonu, un varbūt jau šonakt pat šie nelieši mēģinās izcelties salas krastā!
   Pusstunda pagāja šausmīgā uztraukumā. Šāvienu rībieni bij apklusuši, bet ne Airtons, ne Penkrofs nerādījās. Vai varbūt pirāti arī saliņu ieņēmuši? Vai nav jāsteidzas pa­līgā Airtonam un Penkrofam? Bet kā? Jūrā patlaban bij paisums un šaurums nepārbrienams. Laivas viņiem te ne­bij. Nav iespējams aprakstīt šausmīgo uztraukumu, kādu pārcieta Sairess Smits ar saviem biedriem!
   Beidzot, ap pusvieniem pēc pusnakts, laiva ar diviem cilvēkiem piestāja krastmalā. Tie bij Airtons ar viegli ievainotu plecu un Penkrofs, dzīvs un vesels; draugi viņus saņēma ar atplestām rokām.
   Nekavēdamies viņi tūliņ devās uz «kamīnu». Tur Air­tons pastāstīja biedriem visu, kas noticis, neslēpdams arī savu mēģinājumu uzspridzināt kuģi.
   Visas rokas sniedzās Airtonam pretim, kurš paskaidroja, cik bīstams ir stāvoklis. Pirāti- tagad brīdināti. Viņi zina, ka Linkolna sala apdzīvota. Malā viņi kāps tikai pulkā un labi apbruņoti. Nekā viņi netaupīs. Ja kolonisti kritīs viņu nagos, nevienam žēlastība nav gaidāma.
   —    Vienalga! — reportieris noteica. — Mēs pratīsim mirt. *
   —    Iesim atpakaļ un būsim modri, — inženieris sku­bināja.
   —    Vai mums ir kādas cerības uz izglābšanos, Sairesa kungs? — jūrnieks vaicāja.
   —    Jā gan, Penkrof.
   —    Hm! Seši pret piecdesmit!
   —    Jā, seši!… Neieskaitot…
   —    Ko tad? — Penkrofs jautāja.
   Sairess neatbildēja, tikai ar roku norādīja uz debesīm.

   Nakts pagāja bez kādiem starpgadījumiem. Kolonisti visu laiku palika vērīgi nomodā un nepameta savu «ka­mīna» posteni. Nebij manāma arī nekāda zīme, ka pirāti taisītos celties malā. Pēc tam kad bij noklusis pēdējais
   Airtonam domātais šāviens, ne vismazākais troksnis ne­liecināja, ka pirātu kuģis tuvumā. Varēja pat domāt, ka tas iedomājies sastapis pārāk stipru pretinieku, pacēlis en­kuru un aizbraucis no šiem apvidiem.
   Tomēr tās bij veltas cerības. Gaismai austot, kolonisti miglā uz jūras varēja saskatīt tumšu blīvu. Tas bij «Ātrais».
   — Redziet, mīļie draugi, — Sairess Smits teica, — man šķiet, ka mums jārīkojas šādi, iekams migla vēl nav pil­nīgi pacēlusies. Mums jānoslēpjas no pirātu acīm un ne­kādi nav jāpievērš viņu uzmanība. Galvenais, lai bandī­tiem rastos pārliecība, ka salā iedzīvotāju daudz un ka tie spēj turēties pretim. Es ieteicu sadalīties trijās grupās, no kurām viena novietosies tepat «kamīnā», otra pie Pa­teicības upes ietekas. Trešajai, man liekas, būtu jāpār- brauc uz saliņu, lai no turienes aizkavētu vai vismaz mē­ģinātu traucēt ienaidnieku izcelšanos malā. Mūsu rīcībā ir divas karabīnes un četras šautenes. Tātad katram no mums iznāk pa ierocim, pulvera un ložu arī pietiekoši, tā ka lādiņi mums nav jātaupa. No kuģa šautenēm un pat lielgabaliem mums nav ko baidīties. Ko tie iespēj pret šīm klintīm? Un, tā kā pa Granītpils logiem mēs nešausim, pirātiem neienāks prātā tēmēt turp, kas varētu nodarīt lielu postu. Visbīstamākais, ja mums būtu jāaizstāvas tuv­cīņā, jo tiem neliešiem skaita ziņā milzīgs pārsvars. Tāpēc ikviens malā celšanās mēģinājums jācenšas atsist, turklāt sevi neatklājot. Vēlreiz es saku: netaupīsim lādiņu! Šau­sim bieži un tēmēsim labi! Katram no mums jānogalina astoņi vai desmit ienaidnieki, un nepieciešams tos no­galināt! , i
   Sairess Smits gluži mierīgā balsī raksturoja stāvokli un deva norādījumus, it kā runa būtu par parastu ikdienas darbu un nevis par cīņu. Biedri, ne vārda nebilzdami, pie­krita šiem rīkojumiem. Tagad tikai katram jāieņem savs postenis, iekams migla pilnīgi izklīdusi.
   Nebs ar Penkrofu tūliņ devās uz Granītpili un atnesa nepieciešamo munīciju. Abi labākie šāvēji, Ģedeons Spī­lēts un Airtons; dabūja karabīnes, kuru šāvieni sniedza gandrīz jūdzi tālu. Pārējās četras šautenes izdalīja Saire- sam Smitam, Nebam, Penkrofam un Herbertam.
   Posteņus sadalīja šādi:
   Sairess Smits ar Herbertu paliks «kamīna» slēptuvē, no kurienes prāvā gabalā bij apsargājama arī visa krastmala gar Granītpili.
   Ģedeons Spilets ar Nebu noslēpsies klintājā pie Patei­cības upes ietekas, tur kā lielais tilts, tā mazie tilti tika uzvilkti, lai no turienes atsistu mēģinājumu ar laivu iebraukt upē vai izkāpt malā viņējā krastā.
   Airtons un Penkrofs laivā dosies uz saliņu un novieto­sies tur divos atsevišķos posteņos. Tādā kārtā šāvieni no četrām dažādām vietām pārliecinās laupītājus, ka sala pie­tiekoši apdzīvota un stipri apsargāta.
   Gadījumā, ja neizdotos aizkavēt pirātu izcelšanos uz saliņas vai arī briga viņus draudētu ielenkt, Penkrofs ar Airtonu sēstos laiviņā, atbrauktu atpakaļ salas krastā un steigtos palīgā uz visvairāk apdraudēto vietu.
   Pirms došanās uz saviem norādītajiem posteņiem kolo­nisti spieda cits citam roku. Penkrofam pietika vīrestības apslēpt uztraukumu, kad viņš apskāva Herbertu, savu bērnu … Un tad viņi šķīrās.
   Pēc dažiem acumirkļiem Sairess Smits un Herberts uz vienu un reportieris ar Nebu uz otru pusi nozuda aiz klintīm. Piecas minūtes vēlāk Airtons ar Penkrofu, laimīgi pārkļuvuši šaurumam, izkāpa saliņā un paslēpās tur aus­trumu krasta klinšu spraugās.
   Neviens viņus nebij pamanījis, jo arī viņi paši kuģa blīvu tikko varēja saskatīt miglā.
   Pulkstenis bij pusseptiņi rītā.
   Migla pamazām sāka izklīst, kuģa mastu gali iznira aug­šup. Vēl kādu laiku lieli tvaika vāli šūpojās pa ūdens līmeni, tad uzpūta vējš un izkliedēja tos.
   Tūliņ arī parādījās «Ātrais», diviem enkuriem noenku­rots, ar priekšgalu pret ziemeļiem, pret salu pagrieztiem kreisajiem sāniem. Kā jau Sairess Smits bij rēķinājis, briga nebij attālāk par vienu un ceturtdaļu jūdzes no krasta.
   Masta galā tai plīvoja baigais melnais karogs.
   Inženieris ar tālskati varēja saredzēt, ka brigas četri lielgabali pavērsti pret salu. Acīm redzami tie bij gatavi šaušanai uz pirmo zīmi. _
   Tomēr patlaban vēl uz «Atrā» viss bij klusu. Ap trīs­desmit pirātu staigāja pa klāju. Daži bij uzrāpušies grī- dumā, divi stāvēja uz lielās bramburas steņģēm un ar tāl­skatiem rūpīgi aplūkoja salu.
   Saprotams, ka Bobs Harvejs un viņa ļaudis nekādi ne­jaudāja tikt skaidrībā par to, kas pa nakti uz kuģa noticis. Vai šis puskailais cilvēks, kurš bij uzlauzis viņu pulvera pagraba telpas durvis un ar kuru viņi cīnījās, kurš bij izšāvis sešas reizes no sava revolvera, vienu nonāvējis un divus ievainojis, bij izvairījies no viņu lodēm? Vai viņš peldus bij spējis aizsniegt krastu? No kurienes viņš ieradies? Ko viņš meklēja uz kuģa? Vai tiešām viņa no­doms bij uzspridzināt kuģi gaisā, kā Bobs Harvejs to ap­galvoja? Tas viss, bez šaubām, neskaidrā jūklī jaucās pa katordznieku galvām. Bet par to nu nebij ko šaubīties, ka sala, pie kuras «Ātrais» izmetis enkuru, apdzīvota un ka tur varbūt atrodas vesela kolonija, gatava aizstāvēties. Un tomēr neviens pats nebij redzams ne krastmalā, ne aug­stumos. Krasts likās pilnīgi klajš. Vispār nebij ne mazākās cilvēku mājokļa zīmes. Vai iedzīvotāji noslēpušies salas iekšienē?
   Katrā ziņā tā domāja nešaubāmi saprātīgais pirātu vir­saitis un mēģināja izpētīt salu, pirms izcēla tur malā savu bandu.
   Pusotras stundas laikā nemanīja ne mazākās zīmes, ka pirāti taisītos uzbrukt vai celties malā. Acīm redzami Bobs Harvejs vilcinājās. Ari ar saviem labākajiem tālskatiem viņš, bez šaubām, nebij varējis ieraudzīt neviena no klinšu aizslēptajiem kolonistiem. Nebij ticams, ka viņa uzmanību pievilktu pat Granītpils logu zaļais zaru un liānu aizpi- nums, kas diezgan spilgti atdalījās kailajā klinšu sienā. Kā viņam lai ienāktu prātā, ka tādā stāvā augstienē var atrasties cilvēku mājoklis? Visa Savienības līča krasta ap­meta garumā no Naga iekāres līdz Žokļu iekārei itin ne- . kas neliecināja, ka sala varētu būt apdzīvota.
   Tomēr ap astoņiem kolonisti pamanīja zināmu rosmi uz «Atrā» klāja. Kuģa ļaudis sakārtoja trices un nolaida jūrā laivu ar septiņiem šautenēm bruņotiem vīriem. Viens no tiem nosēdās pie stūres, četri pie airiem, bet divi, šau­tenes gatavas turēdami, sakņupa laivas priekšgalā un vē­roja salu. Katrā ziņā viņu nolūks bij tikai izlūkot salu, nevis to ieņemt, jo pēdējā gadījumā vīru skaits būtu daudz lielāks.
   Mastos līdz pašai bramburai sakāpušie pirāti acīm re­dzami bij ievērojuši, ka saliņu no salas atdala apmēram pusjūdzi plats šaurums. Sairess Smits uzmanīgi vēroja laivu un tūliņ noprata, ka tā nemēģina braukt šaurumam pāri, bet pagaidām tikai grib piestāt pie saliņas.
   Šaurās klints plaisās noslēpušies, Penkrofs un Airtons redzēja laivu tuvojamies viņiem un gaidīja tikai, lai tā pienāk pa šāvienam,
   Laiva tuvojās ļoti uzmanīgi. Airi lēnām grima ūdenī. Redzams bij, ka priekšgalā sēdošiem pirātiem rokās mērīk- lis, ka viņi ar to mēģina uzzināt Pateicības upes iegrauzto dzīli jūras dibenā. No tā spriežams, ka Bobs Harvejs no­domājis piebraukt savu kuģi tieši krastmalā. Ap trīsdesmit pirātu, sakāpuši kuģa mastos un vantīs, sekoja katrai lai­vas kustībai un ar zīmēm norādīja drošāko ceļu uz krast­malu.
   Apmēram divas kabeļtauvas atstatu no krasta laiva ap­stājās. Pie stūres sēdošais, kājās piecēlies, lūkoja vietu, kur viņam labāk piestāt.
   Tajā acumirklī norībēja divi šāvieni.
   Mazs dūmu mākonītis novērpās pār saliņas klintīm. Stūr­manis un mērītājs atkrita atmuguriski laivā. Airtona un Penkrofa lodes viņus bij ķērušas vienā un tai pašā acu­mirklī.
   Bet tūliņ arī atskanēja daudz spēcīgāks rībiens un dūmu mutulis novērpās gar kuģa sāniem. Lielgabala lode no- drāzās pār klints virsotni, kur Airtons ar Penkrofu bij paslēpušies, bet šāvēji palika neaizskarti.
   No laivas atskanēja nejauki lāsti, tā tūliņ sāka traukties atpakaļ. Nošautā stūrmaņa vietā nosēdās cits, airi strauji šķēla ūdeni.
   Taču pirāti negrieza vis laivu tieši atpakaļ, kā bij sa­gaidāms, bet brauca tālāk gar krastu, acīm redzami, lai dotos uz saliņas dienvidu iekāri. Airi ņirbēja zibens āt­rumā, lai tiktu laukā no lodēm aizsniedzamā loka.
   Nokļuvusi piecu kabeļtauvu attālumā līdz Atraduma iekāres krastam un pa pusei apbraukusi tai apkārt, palik­dama allaž kuģa lielgabalu apsardzībā, laiva pavērsās pret Pateicības upes ieteku.
   Noprotams, ka viņu nodoms bij iebraukt šaurumā un tādējādi ielenkt saliņā noslēpušos kolonistus, tad viņi, lai cik to tur būtu, atrastos visai bīstamā stāvoklī starp laivas un brigas ugunīm.
   Tā pagāja ceturtdaļstunda, laivai braucot šādā virzienā. Gaisā un virs ūdens valdīja pilnīgs klusums.
   Penkrofs un Airtons, labi noprazdami ielenkšanas bries­mas, tomēr nebij pametuši savas slēptuves — vai nu ne­gribēdami vēl rādīties uzbrucējiem un pakļūt zem brigas lielgabalu lodēm, vai arī rēķinādami uz Nebu un Ģedeonu Spiletu pie Pateicības upes ietekas un Sairesu Smitu ar Herbertu aiz «kamīna» klintīm.
   Minūtes divdesmit pēc pirmajiem šāvieniem laiva bij vairs tikai divu kabeļtauvu attālu no Pateicības upes iete­kas. Tā kā jūrā sākās paisums un viļņi strauji plūda šau­rajā spraugā, laivu spēcīgi nesa upes ietekā iekšā, tikai ar airu piepalīdzību tā bij noturama šauruma vidū. Bet, kad tā bij tieši šāviena atstatumā no Pateicības upes iete­kas, viņus atkal apsveica divas lodes un atkal divi brau­cēji nogāzās laivā. Nebs ar Spiletu nebij aizšāvuši garām.
   Atkal tūliņ no brigas atskanēja šāviens, tēmēts pret dūmu mākonīša apzīmēto posteņa vietu. Tomēr šoreiz lode nepadarīja nekā vairāk, kā tikai atšķēla dažas klints šķautnes.
   Tagad laivā bij vairs tikai trīs neievainoti cilvēki. Strau­mes rauta, tā ar bultas ātrumu traucās šaurumā iekšā, ga­rām Sairesam Smitam un Herbertam, kuri nešāva, domā­dami to ne visai labi pa mērķim. No šauruma izkļuvuši, laiva apbrauca apkārt saliņas ziemeļgalam un ar tiem diviem airētājiem, kas tai vēl atlikušies, raudzīja nokļūt atpakaļ pie brigas. ,
   Līdz šim kolonisti vēl bij turējušies diezgan labi. Viņu ienaidnieki bij cietuši samērā prāvus zaudējumus. Četri no tiem smagi ievainoti, varbūt pat pavisam beigti, tur­pretī viņi pilnīgi neskarti, nevienu lodi velti nezaudējuši. Ja pirāti turpinās uzbrukumu šādā pašā veidā, ja viņi mē­ģinās tāpat ar laivas palīdzību izkļūt malā, viņi vienkārši tiks nogalināti cits pēc cita.
   Viegli saprotams, cik izdevīgas bij inženiera iekārtotās aizstāvēšanās pozīcijas. Pirāti tagad droši vien bij tai pār­liecībā; ka viņiem darīšana ar spēcīgu ienaidnieku, ar kuru nebūs viegli tikt galā.
   Tikai pēc pusstundasjaiva, jūras klajā ar straumi cīnī­damās, aizkļuva līdz «Ātrajam». Tālu bij dzirdami lāsti, kad tie uz kuģa ieraudzīja ievainotos. Atkal norībēja trīs četri šāvieni, kuri kolonistiem tomēr nekādu zaudējumu nenodarīja.
   Bet tad kādi divpadsmit citi katordznieki, pustraki no dusmām un varbūt arī vēj no vakardienas dzēruma, metās tajā pašā laivā. Tika nolaista jūrā vēl otra laiva ar asto­ņiem vīriem. Pirmā devās taisni uz saliņu, lai izrēķinātos ar turienes šāvējiem, bet otrā virzījās uz Pateicības upes ieteku.
   Penkrofa un Airtona stāvoklis kļuva draudošs, viņi sa­prata, ka jālūko nokļūt atpakaļ uz lielo salu.
   Tomēr viņi nogaidīja, kamēr laiva pienāca pa šāvienam, un tad atkal divas viņu labi tēmētās lodes sacēla uzbru­cējos lielu apjukumu. Tad, vēl reizes desmit izšāvuši, Pen­krofs ar Airtonu pameta savas slēptuves un, cik kājām jaudas, metās saliņai pāri, ielēca laiviņā, sasniedza krastu taisni tajā acumirklī, kad pirātu laiva bij nokļuvusi līdz saliņas dienvidu galam, un noslēpās «kamīna» alās.
   Viņi tikko bij pievienojušies Sairesam Smitam un Her­bertam, kad pirāti jau iebruka saliņā un sāka to pārmeklēt no vienas vietas.
   Gandrīz tai pašā acumirklī atkal atskanēja lielgabalu šā­vieni, tēmēti pret Pateicības upes slēptuvi, kurai otrā laiva tuvojās ātrā gaitā. Divi no astoņiem pirātiem krita no Ģedeona Spileta un Neba lodēm, kamēr laivu paisuma straume neatturami trenca uz priekšu un sadragāja pret piekrastes klintīm pie Pateicības upes ietekas. Bet pārējie seši, dzīvi palikuši, šautenes augstu pār galvām pacēluši, lai pasargātu tās no saslapšanas ūdenī, aizsniedza krastu upei labajā pusē. Tomēr, nojauduši, ka atrodas pārāk tuvu pretinieku postenim, ne reizi neizšāvuši, aizbēga uz At­raduma iekāres pusi, kur lodes tos vairs nevarēja sniegt.
   Situācija nu bij tāda: saliņā divpadsmit laupītāju, no kuriem, bez šaubām, vairāki ievainoti, bet kuru rīcībā vēl vienmēr laiva; salā seši citi malā izkļuvušie, pagaidām gan Granītpilij nekaitīgi, jo upei pāri tikt tie nevarēja, tāpēc ka vjsi tilti uzvilkti.
   —    Nav slikti! — Penkrofs sauca, «kamīnā» slēptuvei tuvodamies. — Nav slikti, Sairesa kungs! Bet kā >ūs do­mājat?
   —    Man liekas, — inženieris atbildēja, — ka cīņa tagad pieņems citu veidu. Nav iemesla domāt, ka bandīti nesa­pratīs, cik neizdevīgi viņiem turpināt cīņu šādos apstākļos.
   —    Šaurumam pāri viņi nekad netiks, —; jūrnieks teica. — Neba un Spileta karabīnes pratīs aizšķēršļot viņiem ceļu. Jūs zināt, tās sniedz vairāk nekā jūdzi tālu.
   —   Bez šaubām, — Herberts piekrita, — bet ko iespēj divas karabīnes pret brigas lielgabaliem?
   — Nu! — Penkrofs atsaucās. — Man šķiet, briga vēl nebūt nav šaurumā. ,
   —   Bet ja iebrauc? — Sairess Smits ievaicājās.
   —   Tas nav iespējams. Tur briga var uzskriet sēklī un aiziet bojā.
   —    Tomēr tas ir iespējams, — Airtons teica. — Pirāti var bez riska izlietot jūras paisuma laiku, un tad mūsu slēptuves viņu lielgabalu ugunīm vairs nespēs turēties pretī.
   —   Velns un elle! — Penkrofs iekliedzās. — Patiešām liekas, ka tie nelieši taisās pacelt enkuru!
   —   Vai mēs nebūsim spiesti noslēpties Granītpili? — Herberts vaicāja.
   —    Nogaidīsim vēl, — Sairess Smits atbildēja.
   —    Bet Nebs un Spileta kungs?… — Penkrofs iemi­nējās.
   —   Viņi īstā laikā pievienosies mums. Uzmanieties, Air­ton! Jūsu un Spileta karabīnēm tagad būs darbs.
   Tas bij pilnīgi pareizi. «Ātrais» rīkojās pacelt enkuru un varbūt tuvosies saliņai. Straume bij jau tā norimusi, ka manevrēt brigai nācās viegli. Tomēr Penkrofs pretēji Airtonam vēl vienmēr bij pārliecināts, ka tā neiedroši­nāsies doties šaurumā iekšā!
   Pa to laiku pirāti saliņā pamazām bij nonākuši līdz pat pretējam krastam, no salas viņus vairs tikai šķīra jūras šaurums. Vienīgi ar šautenēm bruņoti, viņi nevarēja kai­tēt kolonistiem ne «kamīnā», ne pie Pateicības upes iete­kas. Bet, nezinādami tālšāvēju karabīņu iespēju, viņi arī no savas puses jutās pilnīgā drošībā un sīki pārmeklēja salu un krastmalu.
   Viņu bezrūpībai drīz vien pienāca beigas. Neba un Ģe- deona Spileta karabīnes sāka runāt diezgan nepatīkamu valodu, divi no šiem neliešiem atkal novēlās zemē.
   Tas bij pavisam negaidīts pārsteigums. Palikušie desmit pameta savus beigtos vai ievainotos biedrus likteņa ziņā, cik jaudas, aizbēga uz saliņas viņējo galu, metās laivā un ātrā gaitā aizbrauca pie savas brigas.
   —  Par astoņiem jau mazāk! — Penkrofs iesaucās. — Pa­tiešām, Spileta kungs un Nebs rīkojas veikli!
   —   Kungi! — Airtons viņu pārtrauca. — Nu notiks kas svarīgāks. Briga uzvelk buras!
   —    Arī enkuru velk augšā! — Penkrofs iesaucās.
   —    Jā gan! Tas jau ir izcelts!
   Tiešām — skaidri bij dzirdams, kā J:ēde šņirkstēja, tīda- mās ap vārpstu, ko grieza matroži. «Ātrais» vispirms maz­liet atkāpās, tad sāka virzīties uz salas pusi. Vējš pūta taisni no jūras klaja, uz kuģa uzvilka lielo buru un mars- buru, un tas lēnām tuvojās krastam.
   No Pateicības upes un «kamīna» slēptuvēm kolonisti vē­roja, gan nerādīdami nekādas dzīvības zīmes, tomēr uz­traukti. Viņu stāvoklis bij ārkārtīgi kļūmīgs. Pēc īsa brīža viņi atradīsies zem tuvās brigas lielgabalu uguns, kurai pretoties nebij nekādas iespējas. Kā lai viņi aizkavē pirā­tus izkāpt malā?
   Sairess Smits to saprata labi un lauzīja galvu, kas tagad vēl būtu darāms. Izeja jāatrod — bet kā īsti? Noslēpties Granītpili, ļaut, lai viņus ielenc, turēties nedēļām, varbūt pat mēnešiem ilgi, jo pārtikas tur pietiekoši? Labi! Bet ko tad? Pirāti pa to laiku saimniekos salā, izpostīs visu un ar laiku tomēr atradīs līdzekli, kā pieveikt Granītpils gūs­tekņus. '
   Vēl atlika cerība, ka Bobs Harvejs neuzdrošināsies do­ties ar pašu kuģi šaurumā iekšā, bet paliks aiz saliņas. Pusjūdzi liels atstatums šķīra viņu no salas, un no tāda tāluma lielgabalu lodes nebij pārāk bīstamas.
   —    Nekad, — Penkrofs apgalvoja, — nekad Bobs Har­vejs neiedrošināsies iebraukt šaurumā, tāpēc ka viņš ir labs jūrnieks! Viņš saprot, ka brigai tur draud briesmas, līdzko tikai saceļas kaut cik lielāks vējš. Un ko viņš iesāks bez sava kuģa?
   Pa to laiku briga bij jau piebraukusi saliņai gluži tuvu un virzījās uz tās dienvidgalu. Vējš bij rāms, straume jūrā lēna, un Bobs Harvejs varēja stūrēt savu kuģi pēc pa­tikas.
   Tā kā laiva pirmāk jau mērījot uzzināja braucamo ceļu, tagad bij viegli to attapt. Boba Harveja nodoms bij skaidri saprotams: viņš gribēja novietoties iepretim «kamīnam», lai ar savu lielgabalu lādiņiem atmaksātu kolonistiem par zaudējumiem, ko tie nodarījuši viņa kuģajaudīm.
   Līdz saliņas dienvidgalam nokļuvis, «Ātrais» viegli ap­brauca tam apkārt, tad pagrieza grotburas un pēc brīža jau atradās tieši pretī Pateicības upei.
   —    Bandīti uzbrūk! — Penkrofs iekliedzās.
   Šajā acumirklī Sairesam Smitam, Airtonam, jūrniekam un Herbertam pievienojās Nebs un Ģedeons Spilets.
   Reportieris ar biedru bij ieskatījuši par labāku pamest savu posteni pie Pateicības upes ietekas, kur viņi tā kā tā nekā nebūtu iespējuši pret kuģa lielgabaliem. Un tas bij prātīgi darīts. Šajā brīdī, kad acīm redzami sagaidāms izšķirošais uzbrukums, vislabākais turēties visiem vien­kopus! Ģedeons Spilets un Nebs, aiz klintīm slapstīdamies,
   Briga pārlūza pušu.
   bij steigušies šurp, ložu krusas pavadīti, bet tā viņiem ne- bij nodarījusi nekādu kaiti.
   —    Spilet! Neb! — inženieris iesaucās. — Vai jūs ne­esat ievainoti?
   —    Nē, — reportieris atbildēja, — atskaitot dažus trie­cienus no klintīs atsistām lodēm. Bet nolādētā briga ir šaurumā!
   —    Jā, — jūrnieks atbildēja. — Un pēc desmit minūtēm tā būs pretim Granītpilij.
   —  Vai jums ir kāds nodoms, Saires? — reportieris vai­cāja.
   —    Mums jāpatveras Granītpilī, kamēr tie nelieši mūs vēl nav pamanījuši.
   —    Es arī domāju tāpat, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Bet tur ieslēgti…
   —    Redzēsim, kas tālāk darāms, — inženieris atbildēja.
   —    Pasteigsimies un dosimies ceļā! — reportieris uz­sauca.
   —    Vai jūs, Sairesa kungs, nevēlaties, lai mēs ar Air- tonu paliekam šepat? — jūrnieks jautāja.
   —    Kāpēc, Penkrof? — Sairess Smits atbildēja. — Nē. Mēs turēsimies visi kopā!
   Ne acumirkli vairs nevarēja vilcināties. Kolonisti pa­meta «kamīnu». Maza klinšu atkare aizslēpa viņus no pirātu acīm; bet divi vai trīs šāvienu rībieni un ložu at­trauktu klints šķautņu šņācieni vēstīja viņiem, ka «Ātrais» atrodas pavisam tuvu.
   Pēc pāra minūtēm viņi bij ceļamajā ierīcē, tad pie Gra- nītpils durvīm un beidzot lielajā istabā, kur Tops ar Jupu jau no vakarvakara atradās ieslēgti.
   Bij arī pats beidzamais laiks. Pa zaru aizpītajiem logiem kolonisti redzēja, ka «Ātrais», dūmu mākonī ietinies, slīda tālāk šaurumā. Arī še viņiem bij jāpavirzās sāņus, jo liel­gabala lodes nemitīgi sprakstēja gan pret pamesto Patei­cības upes slēptuvi, gan ap «kamīnu». Klintis plīsa un šķīda, katru sprādzienu bandīti pavadīja ar skaļiem «urā» saucieniem.
   Kolonisti bij cerējuši, ka Granītpils tiks saudzēta, pa­teicoties Sairesa Smita tālredzībai un aizmaskotajiem lo­giem. Bet tad piepeši kāda lode pa durvju caurumu iedrā­zās Granītpils ejā.
   ' — Nolādētie! — Penkrofs iekliedzās. — Viņi ir pama­nījuši mūs!
   Var jau būt, ka kolonisti nemaz nebij ieraudzīti, bet Bobs Harvejs tikai tēmējis savu šāvienu uz aizdomīgo zaļumu kailas klints augstienē. Pirmajai lodei tūliņ sekoja otrā, saplosīja loga lapotņu aizsegu un atklāja melnu, tukšu caurumu klintī.
   Kolonistu stāvoklis bij bez izejas. Viņu slēptuve uzieta. Viņiem nebij nekādas iespējas aizsargāties pret akmens šķautnēm, ko lielgabalu lodes ārdīja visapkārt. Vienīgais glābiņš vēl patverties Granītpils augšējā ejā un pamest visu savu iedzīvi postītāju ložu varā.
   Bet tad piepeši atskanēja apdullinošs, šausmīgu bļā­vienu pavadīts sprādziens.
   Sairess Smits ar saviem -biedriem steidzās pie loga …
   Itin kā drausmīgas ūdens trombas augšup pasviesta, briga pārlūza pušu, un nepilnās desmit minūtēs jūras dzelme to aprija ar visu tās laupītāju bandu.

   —    Viņi ir uzsprāguši gaisā! — Herberts iesaucās.
   -— Jā gan, — Penkrofs atteica, — gluži tā, it kā Airtons būtu pielaidis uguni viņu pulvera pagrabam!
   Tad viņš kopā ar Nebu un jaunekli metās ceļamajā ierīcē.
   —      Bet kā tas varēja notikt? — ievaicājās Ģedeons Spi- lets, no briesmīgā sprādziena vēl pavisam apdullis.
   —      Nu, šoreiz mēs to uzzināsim, — inženieris strauji atbildēja.
   —    Ko mēs uzzināsim?
   —      Vēlāk! Vēlāk! Svarīgākais tagad iznīcināt galīgi šos pirātus!
   Un Sairess Smits līdz ar Airtonu? un reportieri traucās lejā pie Neba un Herberta.
   No brigas itin nekas vairs nebij redzams, pat mastu gali nerēgojās virs ūdens. Trombaš gaisā pasviesta, ta bij ap- vēlusies uz sāniem un tādā stāvoklī zemūdens straumes norauta dibenā. Bet, tā kā šaurums bij tikko divdesmit pēdu dziļš, cerams, ka atplūdu laikā brigas sāni pa daļai iznirs virs ūdens.
   Dažas paliekas peldēja pa ūdeni. Gandrīz vai vesels plosts rezerves mastu un rāju, kastes, mucas, būris ar dzī­vām vistām — visas šīs mantas, izslīdējušas no pildiņa, pamazām pacēlās virs ūdens. Bet no «Atrā» paša atliekām nebij redzami ne klāja dēļi, ne korpusa apšuves, tāpēc brigas pēkšņā nogrimšana bij diezgan neizskaidrojama.
   Tomēr drīz vien virspusē izpeldēja divi pāra pēdu virs klāja, nolauzti masti, kas krītot bij saplēsuši vantis un steņģes; tie iznira kopā ar satītām un atrisušām burām. Nekādā ziņā nebij pieļaujams, ka straume šīs mantas aiz­nes klajā jūrā, tāpēc Airtons un Penkrofs metās laivā, lai visu, kas notverams, izvilktu vai nu šepat krastā, vai uz saliņas.
   Kad viņi patlaban jau grasījās iekāpt, Ģedeons Spilets viņus aizturēja.
   —   Bet tie seši pirāti, kas izkāpa malā viņpus Pateicības upei?
   Patiešām — viņi nedrīkstēja aizmirst tos sešus vīrus, kuri izglābās no sadragātās laivas un aizmuka uz Atra­duma iekāres pusi. Kolonisti palūkojās tajā virzienā… No bēgļiem nevienu nemanīja. Ļoti iespējams, ka,'redzē­dami, kā briga nogrimst šauruma dzīlē, bandīti aizbēguši uz salas iekšieni.
   —    Ar tiem mēs tiksim galā vēlāk, — Sairess Smits teica. — Viņi mums var vēl būt bīstami, tāpēc ka ir apbruņoti, bet tur mēs būsim seši pret sešiem, tātad vienādos spēkos. Tagad darīsim steidzamāko.
   Airtons ar Penkrofu ielēca laivā un strauji airēja pie peldošajiem priekšmetiem.
   Paisums bij visai spēcīgs, tāpēc ka patlaban divas dienas jau spīdēja jauns mēness. Kuģa korpuss iznirs virs ūdens tikai pēc kādas stundas.
   Airtonam un Penkrofam pietika laika mastus un citas paliekas sasaistīt ar virvēm un pievilkt malā; tad kopīgiem spēkiem viņi tās izvilka krastā. Pēc tam sazvejoja laivā visu pārējo, kas peldēja ūdenī, — būri ar vistām, mucas, kastes un visu to bez kavēšanās nogādāja «kamīnā».
   Arī daži līķi uzpeldēja virs ūdens. Starp tiem Airtons pazina Bobu Harveju. Viņš norādīja uz to biedriem un teica uztrauktā balsī:
   —    Tāds biju arī es, Penkrof!
   Tāds biju arī es, Penkrofl
   — Bet tagad vairs neesi, krietno Airton! — jūrnieks atbildēja.
   Savādi likās, ka tik maz slīkoņu uzpeldēja virspusē. Tur nebij vairāk par pieciem sešiem, kurus straume jau vir­zīja uz klaju jūru. Laikam gan, pēkšņā sprādziena pār­steigti, bandīti nebij paguvuši mesties ūdenī, un, kuģim uz sāniem apveļoties, vairums bij sapinušies kuģa take­lāžā. Atplūdu straume aiznesīs viņus jūrā un aiztaupīs ko­lonistiem riebīgo uzdevumu aprakt viņus kaut kur savas salas nomalē.
   Apmēram divas stundas viņi nostrādāja; Sairess Smits un viņa biedri noņēmās, paliekas malā vilkdami, atraisī­dami un izžaudami buras, kuras izrādījās pilnīgi veselas. Runāt viņi runāja maz, jo darbs viņus pārāk aizņēma, toties domas šaudījās smadzenēs. Briga vai, mazākais, tas viss, kas no tās palicis un kritis viņu rokās, bij vesela bagātība. Patiešām — kuģis ir itin kā kāda maza pasaule, kolonistu mantas krājumi papildināsies ar daudz ko vēr­tīgu un nepieciešamu. Visumā šis ieguvums būs tikpat vērtīgs un vēl bagātāks nekā tas, ko viņi atrada kastē Atraduma iekārē.
   «Un kāpēc gan galu galā nebūtu iespējams izcelt šo brigu laukā no ūdens?» Penkrofs domāja. «Ja tai tikai kāds prāvāks caurums, to var aiztaisīt ciet. Un trīs vai četri simti tonnu liels kuģis — tas tiešām būtu īsts kuģis salīdzinājumā ar mūsu «Bonadventuri»! Ar to varētu braukt tālu! Braukt, uz kurieni patīk! Sairess Smita kungs, Airtons un es, mēs palūkosim, kas tur darāms. Te ir vērts papūlēties!»
   Tiešām, ja kuģis vēl būtu lietojams, tad Linkolna salas kolonistu cerības uz atgriešanos mājās kļūtu daudz dro­šākas. Bet, lai atrisinātu šo jautājumu, bij jānogaida, līdz jūra šaurumā nokrītas un brigu varēs pamatīgi aplūkot.
   Kad visas paliekas bij nogādātas krastā drošā vietā, Sairess Smits ar saviem biedriem uz brīdi devās paēst bro­kastis. Vārda tiešā nozīmē viņi krita no kājām aiz izsal­kuma. Par laimi, mājas nebij tālu, un Nebs no turienes drīz vien pagādāja ēdienu. Kolonisti paēda turpat «ka­mīna» tuvumā, un katram saprotams, ka runa bij vienīgi tikai par negaidīto notikumu, kas tik brīnišķā kārtā iz­glāba kolonistus.
   — Patiešām brīnišķīgi, — ieminējās Penkrofs, — ka tie nelieši tika uzsperti gaisā pašā bīstamākajā acumirklī! Granītpils jau kļuva augstākajā mērā nepievilcīga!
   —  Bet vai jūs, Penkrof, varat iedomāties, — reportieris vaicāja, — kā tas viss varēja notikt un kāds cēlonis brigas eksplozijai?
   —    Nu, Spileta kungs, — Penkrofs atsaucās, — tas jau pavisam vienkārši! Pirātu kuģis taču nav tā ierīkots kā kara kuģis. Un izbēguši katordznieki nav matroži. Pul­vera telpu viņi ir turējuši vaļā, un tad, viņiem nemitīgi šaujot, aiz nolaidības vai neuzmanības noticis sprādziens.
   —    Sairesa kungs, — Herberts iebilda, — man tikai brī­nums, ka sprādzienam bij tik niecīgas sekas. Pats tas ne­bij diezin cik stiprs, arī drupu redzējām diezgan maz. Pa­tiesību sakot, briga drīzāk nogrima nekā uzskrēja gaisā.
   —    Tev brīnums par to, mīļo zēn? — inženieris vaicāja.
   —    Jā, Sairesa kungs!
   —    Arī man par to brīnums, — inženieris atbildēja. — Bet, pamatīgi aplūkojuši kuģa korpusu, gan mēs atra­dīsim izskaidrojumu.
   —    Nu, Sairesa_kungs, — Penkrofs iebilda, — jūs taču nedomājat, ka «Ātrais» nogrima gluži vienkārši, kā no­grimst kuģis, uzskrējis klintij?
   —    Kāpēc gan ne? — Nebs iejaucās. — Vai tad jūras šaurumā nevar būt zemūdens klintis?
   —    Nekā, Neb, — Penkrofs atbildēja. — Tu tajā brīdī ne­skatījies pa logu. Es redzēju labi: acumirkli pirms nogrim­šanas milzīgs vilnis pacēla «Atro» augšup, un tikai tad tas nogāja dibenā, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Klintij uzdūries, tas būtu nogrimis rāmi kā katrs godīgs kuģis.
   —   Tas nu gan ir taisnība, ka nebij nekāds godīgs ku­ģis! — Nebs atbildēja.,
   —   Aplūkosim, tad zināsim, Penkrof, — inženieris no­teica.
   —    Tā jau nu gan, — Penkrofs tielējās. — Bet es lieku savu galvu ķīlā, ka šaurumā nav nekādu klinšu. Man šķiet, Sairesa kungs, jūs gribat teikt, ka te atkal kāda noslē­pumaina parādība.
   Sairess Smits neatbildēja.
   —   Vai nu klints, vai sprādziens, — Ģedeons Spilets iebilda, — bet jūs piekritīsiet, Penkrof, ka tas notika īstajā laikā.
   —    Jā… jā… — jūrnieks atbildēja. — Es tikai saku, ka Smita kungs te atkal redz kādu pārdabisku notikumu.
   —    To es neesmu teicis, Penkrof, — inženieris atbildēja. — Tas ir viss, ko.es patlaban varu sacīt.
   Tāda atbilde Penkrofu nebūt neapmierināja. Viņš bij pārliecināts, ka noticis sprādziens, un neatlaidās no sava ieskata. Atplūdu laikā viņš tik bieži bij bridis pa jūras šaurumu. un zināja, ka dibens tur tāpat smilkšains kā krasts, bez kaut kādām slepenām klintīm. Turklāt, kad briga nogrima, bij paisums, proti, ūdens bij tik augsts, ka kuģis varēja izbraukt cauri šaurumam, neskarot klintis. Tātad sēklī uzskriet kuģis nevarēja. Tātad tas nebij vien­kārši nogrimis. Tātad uz tā noticis sprādziens.
   Pārējiem bij jāpiekrīt, ka jūrnieka ieskats pilnīgi pa­matots.
   Pusdivos kolonisti sakāpa laivā un devās uz kuģa avā­rijas vietu. Diemžēl kuģa laivas nebij palikušas veselas. Mēs jau zinām, ka viena tika sadragāta pie Pateicības upes ietekas un bij pilnīgi nelietojama, bet otra nogrima līdz ar kuģi un, bez šaubām, tagad bij galīgi saspiesta, jo citādi būtu uzpeldējusi augšā.
   Patlaban arī «Atrā» korpuss sāka iznirt virs ūdens. Tas bij -ne tikvien kā uz sāniem apgāzies, bet, kravai no trie­ciena pārvietojoties un mastus aplaužot, apvēlies gandrīz ar priekšgalu gaisā. Kaut kāds neizskaidrojams drausmīgs zemūdens spēks to bij apgāzis, saceļot tai pašā laikā mil­zīgu viļņu virpuli.
   Kolonisti brauca kuģa korpusam apkārt; ūdenim arvien vairāk nokrītoties, viņi varēja saskatīt katastrofas sekas, lai arī cēlonis vēl nebij uzminams. Kuģa priekšgalā abās pusēs ķīlim, kādas pēdas septiņas vai astoņas no priekš- vadņa, sānos rēgojās drausmīgs, pēdas divdesmit garš lū­zums. Kuģim bij radušās divas platas, grūti izlabojamas sūces. Bij nozudis ne tikai metāla plākšņu un dēļu apšu­vums, bez šaubām, saberzts drumslās, bet izbirušas ari visas tapas un kniedes. Viss kuģa korpusa savienojums bij izkustināts un vairs neturējās kopā. Kāds neizskaidrojams spēks bij izrāvis zvalsta ķīli, bet ari pats ķīlis visā garumā vairākās vietās bij iedragāts.
   —    Velns lai parauj! — Penkrofs iekliedzās. — Kuģis ir tā sabojāts, ka grūti nāksies to izlabot!
   —    Man šķiet, tas nemaz vairs nav glābjams. — Airtons piebilda.
   —    Ja te ir bijis sprādziens, — Ģedeons Spilets ieminē­jās, — tas tomēr darījis brīnišķas lietas! Tas sadragājis kuģa korpusa iekšējās daļas, nevis uzspridzinājis gaisā klāju un sānus! Šie lielie caurumi liekas drīzāk ielauzti pret klinti nekā radušies no pulvera sprādziena.
   —    Šaurumā nav nekādu klinšu! — Penkrofs atbildēja. — Sakiet, ko gribat, tikai nerunājiet par klintīm!
   —    Pamēģināsim iekļūt kuģa iekšienē, — inženieris teica. — Varbūt tur varēsim noskaidrot katastrofas cē­loņus.
   Tas ari bij prātīgākais. Pie tam varēja izlūkot, kādas mantas slēpjas kuģa iekšienē, un padomāt, kā tās dabūt krastā.
   Kuģī iekļūt bij diezgan viegli. Odens nokritās arvien vairāk, un augšup apsviestā kajītes dibendaļā bij pilnīgi pieejama. Čuguna kluču balasts vairākās vietās bij salau­zis kuģa sienas. Bij dzirdams, ka pa lauzumiem skalojās jūras ūdens.
   Inženieris ar saviem biedriem cirvjiem rokās ērti stai­gāja pa pussalauzto kuģa klāju. Visur mētājās dažādas kastes, kuru saturs, neilgi ūdenī mircis, nevarēja būt se­višķi sabojāts.
   Vispirmām kārtām viņi nopūlējās visu šo kravu nogādāt drošā vietā. Paisums sāksies tikai pēc dažām stundām, un tās nu bij izlietojamas pēc iespējas lietderīgāk. Airtons un Penkrofs bij piestiprinājuši pie kuģa izlauzuma bloku, ar kura palīdzību viegli varēja izvelt mucas un kastes, kas ar laivu tūliņ tika izceltas malā. Viņi pievāca it visu, sīkāku aplūkojumu atstājot vēlākam laikam.
   Bet jau tagad kolonisti apmierināti konstatēja, ka krava ir visai dažāda, ka te ir daudzi viņiem ārkārtīgi noderīgi mājsaimniecības piederumi, manufaktūras preces un dar­barīki — viss, ko Polinēzijas lielie kabotāžas kuģi parasti ved līdzi. Jau iepriekš bij noprotams, ka te būs viss, kā Linkolna salas iemītniekiem līdz šim vēl trūka. .
   Sairess Smits pārsteigts klusēdams vēroja, ka ne vien kuģa korpuss bij ārkārtīgi cietis no trieciena, kas beidzās ar katastrofu, bet arī visa iekārta, sevišķi priekšdaļā. Visas šķērssienas un klājbalsts bij izārdīti, itin kā kuģa iekšienē būtu sprādzis kāds briesmīgs lādiņš. Izvēluši kastes, kolo­nisti varēja brīvi staigāt pa kuģi. Tagad viņiem pa kājām vairs nemaisījās smagas ķīpas, bet viegli saiņi, kuru saturu nevarēja noteikt.
   Pēdīgi kolonisti atbrīvoja ceļu ari līdz pašam kuģa pakaļgalam, kur agrāk atradās grīdums. Pēc Penkrofa domām, še glabājās pulveris. Sairess Smits bij pārliecināts, ka sprādziens tur nav noticis un laimēsies izglābt dažas mucas, ka pulveris, ko parasti mēdz ievietot ar metālu apvilktās mucās, nebūs ūdenī saslapis,
   Tā tas arī bij. Starp daudziem ieročiem kolonisti uz­gāja kādas divdesmit pulvera mucas ar ciešu vara izolē- jumu iekšpusē; šīs mucas uzmanīgi izvilka ārā. Penkrofs nu savām acīm varēja pārliecināties, ka pulvera eksplozija nebij «Atrā» katastrofas cēlonis. Vismazāk cietusi bij taisni tā kuģa daļa, kur atradās pulveris.
   —   Jā, tas nu ir skaidrs! — Penkrofs noņurdēja. — To-, mēr es saku, ka nekādu klinšu jūras šaurumā nav!
   —    Bet kā tad tas varēja notikt? — Herberts vaicāja.
   —  To es nezinu, — Penkrofs atbildēja. — Sairesa kungs arī nezina, un neviens pasaulē nekad nekā nezinās!
   Kamēr kolonisti tā meklēja un sarunājās, bij pagājušas vairākas stundas. Sākās atkal jauns paisums, un darbi bij jāpārtrauc. Starp citu, nebij jābaidās, ka kuģi aiznesīs uz jūru, jo tas, iegrimis smilkšainajā dibenā, turējās stiprāk, nekā noenkurots.
   Tāpēc mierīgi varēja nogaidīt jaunu paisumu, lai at­sāktu šos darbus. Tomēr no paša kuģa korpusa bij glāb­jams viss, kas vaļīgs, jo jūras šauruma peldošā smilkts to drīz vien apraks …
   Bij ap pieciem novakarē. Strādnieki bij pārlaiduši grūtu dienu. Ar krietnu apetīti paēduši pusdienas, par spīti no­gurumam, viņi ņēmās pārlūkot, kas atrodas izzvejotās «Atrā» kastēs.
   Visvairāk bij gatavu apģērbu, ko kolonisti ar lielu prieku vilka laukā. Drēbju pietiks visiem kolonistiem, at­radās arī dažādi veļas un apavu piederumi.
   — Nu mēs esam bagāti! — Penkrofs iesaucās. — Bet kur mēs liksim visu šo mantu?
   Tādi sajūsmas saucieni atskanēja no Penkrofa lūpām ik acumirkli, kad no mucām vilka laukā cukurniedru deg­vīnu, tabakas žūkšņus, šaujamos un aukstos ieročus, ka­tūna baķus, zemkopības un namdaru rīkus, kalēju darb­nīcas piederumus un dažādu labību maisus, kuri tikai maz­liet bij atmirkuši ūdenī. Kā tas viss būtu noderējis pirms diviem gadiem! Bet arī tagad, kad kolonisti jau bij iema­nījušies paši pagatavot visu nepieciešamāko, kuģī atrastās mantas labi noderēs.
   Granītpils noliktavās telpu bij diezgan, tikai šodien pie­trūka laika visu to novietot. Kolonisti nedrīkstēja aiz­mirst, ka seši no «Atrā» ļaudīm bij vēl dzīvi salā, ka tie ii katrā ziņā no tiem ļaunākajiem, pret kuriem jābūt mod­riem. Pateicības upes tilti gan uzvilkti, bet tādiem nelie­šiem upe vai strauts nebij nekāds nopietns šķērslis, un, izmisuma pārņemti, šie bandīti varēja kļūt bīstami.
   Vēlāk būs redzams, kādus pasākumus lietot pret viņiem; pagaidām vajadzēja pēc kārtas apsargāt Granītpils priekšā sakrautā^ kastes un saiņus.
   Tā pagāja nakts, bet katordznieki nemēģināja uzbrukt. Meistars Jups un Tops arī bij modri pakājē pie Granītpils un tūliņ ziņotu, ja tuvotos kādas briesmas.
   Nākamajās trijās dienās — deviņpadsmitajā, divdesmi­tajā un divdesmit pirmajā oktobrī — kolonisti turpināja pievākt visu, kas lietojams vai nu no kuģa paša, vai arī no tā kravas. Atplūdu stundās mantas krāva no kuģa krastā, paisuma laikā tās novietoja krātuvēs. Noplēsa arī lielāko daļu vara apšuvuma plākšņu, jo kuģa korpuss vai­rāk un vairāk apsērēja ar smilktīm. Bet, iekams smilktis bij apklājušas grimstošos priekšmetus, Airtons un Pen­krofs vairākas reizes nolaidās dibenā un pievāca tur no­grimušās ķēdes, enkuru, čuguna balstus un visus četrus lielgabalus, kurus ar tukšu mucu palīdzību aizgādāja krastā.
   Tādā kārtā sava daļa tika Granītpils arsenālam, sava — p.irējo piederumu krātuvēm. Viegli sajūsmināmais Pen- k i ofs jau prātoja ierīkot cietoksni, kas 'pārvaldītu visu jūras šaurumu un Pateicības upes ieteku. Ar četriem liel­gabaliem, pēc viņa domām, varētu aizkavēt visstiprāko I lol i iebraukt Linkolna salas ūdeņos.
   No avarējušā kuģa palika pāri tikai nekur nelietojamais karkass; tuvojās vētrainais laiks, kas to iznīcinās galīgi. .Sairess Smits bij nodomājis uzspridzināt to, lai tad atse­višķus gabalus pievāktu malā, bet uznāca ziemeļaustrumu vel ra, un tā pulveris palika viņam aiztaupīts.
   Nakti no divdesmit trešā uz divdesmit ceturto oktobri kuj^u karkass tika galīgi sadragāts un paliekas no tā arī izmestas krastā.
   lai gan kolonisti sīki pārmeklēja visus skapjus, kas nt rudas grīdumā, bet no kuģa papīriem neatrada ne ma­zāku gabaliņa. Pirāti acīmredzot bij iznīcinājuši visu, kas itlmejus uz kapteini vai «Atrā» iekārtojumu, un, tā kā ari pierakstāmās ostas vietas apzīmējums tā priekšdaļā bij izdzēsts, tad kuģa piederība nebij nosakāma. Tomēr pēc dažām pazīmēm kuģa priekšgala konstrukcijā Airtons ar Penkrofu sprieda, ka tas būvēts Anglijā.
   Astoņas dienas pēc katastrofas vai, mazākais, pēc lai­mīgā neizskaidrojamā atrisinājuma, kas izglāba kolonistus no acīm redzamas nāves, no kuģa pat atplūdu laikā itin nekas vairs nebij redzams. Tā pēdējās atliekas bij aizska­lotas jūrā, bet Granītpils noliktavās pārvietots viss vērtī­gākais.
   Sprādziena noslēpums laikam paliktu neuzminēts, ja Nebs, trīsdesmitajā novembri staigādams pa krastmalu, nebūtu atradis bieza dzelzs cilindra šķembu, kurā nepār­protami bij redzamas eksplozijas zīmes.
   Nebs aiznesa šo metāla gabalu savam kungam, kurš ar biedriem patlaban strādāja «kamīna» darbnīcā.
   Sairess Smits rūpīgi aplūkoja atnesto cilindra gabalu, tad teica, pret Penkrofu pagriezies:
   —          Jūs vēl vienmēr pastāvat uz to, ka «Ātrais» nav gājis bojā no trieciena?
   —          Jā gan, Sairesa kungs, — jūrnieks atbildēja. — Jūs zināt tikpat labi kā es, ka šaurumā klinšu nav.
   —          Bet ja nu tas būtu uzdūries šai cilindra šķembai? — inženieris turpināja, parādīdams atnesto metāla gabalu.
   —          Šim caurules gabaliņam? — Penkrofs neticīgi iesaucās.
   —          Mīļie draugi, — Sairess Smits teica, — jūs atcera­ties, ka pirms nogrimšanas itin kā zemūdens tromba pa­svieda kuģi gaisā.
   —    Jā gan, Sairesa kungs, — Herberts atsaucās.
   —          Un vai jūs gribat zināt šīs trombas cēloni? Tā ir šī te šķēpele, — inženieris teica, paceldams gaisā caurules drumslu.
   —    Šī pati? — Penkrofs iesaucās.
   —    Tā pati. Tas ir viss, kas palicis pāri no torpēdas!
   —    No torpēdas! — inženiera biedri iesaucās.
   —          Bet kas tad to torpēdu varēja izšaut? — Penkrofs stīvējās, negribēdams piekāpties.
   —          Tikai to es jums varu teikt, ka es tas neesmu bijis, — Sairess Smits atbildēja. — Bet izšauta tā ir, un par tās milzīgo spēku jūs paši varējāt pārliecināties.

   Tātad viss atgadījums bij izskaidrojams ar. torpēdas sprādzienu. Sairess Smits Savienoto Valstu karā bij iepa­zinies ar šo briesmīgo iznīcināšanas līdzekļu pagatavošanu un nevarēja maldīties. No šī ar nitroglicerīnu, pikrātu vai citu eksplozīvu vielu pildītā cilindra sprādziena sacēlās ūdens tromba, kas acumirklī nogremdēja apakšā iedragāto kuģi, un to nespēja vairs izcelt no ūdens, jo tā korpuss bij stipri cietis. «Ātrais» nebij varējis izturēt torpēdas triecienu, kura bruņu fregati sadragā tikpat viegli kā vien­kāršu zvejnieku laivu.
   Jā, tā viss, itin viss kļuva saprotams… atskaitot tikai to, kā šī torpēda varēja gadīties šajā šaurumā!
   — Mīļie draugi, — Sairess Smits atsāka, — tagad vairs nav šaubu, ka te mīt kāda noslēpumaina būtne, varbūt kāds mums līdzīgs salā izmests radījums no bojā gājuša kuģa; es to saku tādēļ, lai Airtons zinātu visu, kas te no­licis divu gadu laikā. Es nevaru iedomāties, kas ir tas svešais, kurš savu labvēlību mums parādījis tik bieži un visādos apstākļos. Kāpēc viņš slēpjas pēc tik daudziem neatsveramiem vērtīgiem pakalpojumiem, to es nevaru saprast. Tomēr viņa palīdzība mums tik reāla, cik vien tā iespējama brīnišķi spēcīgai būtnei. Airtonam jāpateicas viņam, tāpat kā mums, jo, ja viņš ir tas, kas izglāba mani pēc izkrišanas no balona, tad viņš acīm redzami arī rakstījis zīmīti, ievietojis to pudelē un iemetis šaurumā, lai mēs dabūtu zināt par sava biedra likteni. Es vēl piebildīšu, ka tā kaste, kuru uzgājām Atraduma iekārē un kurā bij viss mums tik nepieciešamais, ir viņa darbs, uguni, kas jums, no Tabora salas mājup braucot, rādīja ceļu uz salu, aizde­dzinājis viņš; skroti, ko atradām pekari — izšāvis viņš; viņš ielaidis jūras šaurumā torpēdu, kura uzspridzināja kuģi. Vārdu sakot, no viņa ir visas tās noslēpumainās parādības, kuras mēs nekādi nevarējām izskaidrot. Tomēr, lai arī kas viņš būtu — cilvēks no bojā gājuša kuģa vai salā pamestais, mēs rīkotos zemiski, ja aizmirstu visu labo, ko viņš mums parādījis. Mēs viņam esam daudz parādā, un es ceru, ka savu parādu kādu dienu varēsim nolīdzināt…
   —    Jums taisnība, mīļo Saires, — Ģedeons Spilets at­bildēja. — Jā, kaut kur še salā noslēpusies gandrīz visspē­cīga būtne, kuras iespaids tik dīvaini svētīgs mūsu kolo­nijai. Es gribētu teikt, ka šai būtnei ir pārdabiska vara visā, ko viņa dara, ja vien ikdienas dzīvē pārdabiskas būt­nes būtu iedomājamas. Vai viņam pa Granītpils aku nav slepens sakars ar mums, un vai viņam nav zināmi visi mūsu nodomi? Vai viņš mums pameta ceļā pudeli, kad pirmo reizi kuģī braucānļ salai apkārt? Vai viņš bij tas, kas iz­meta Topu no ezera ūdens un nogalināja dugongu? Un vai tiešām galu galā viņš nebūs bijis arī tas, kas jūs, Saires, izglāba no viļņiem tādos apstākļos, kur vienkāršam cil­vēkam nekas vairs nebij iespējams? Ja tas ir viņš, tad vi­ņam ir vara, kas valda pār dabas elementiem.
   Visi pārējie sajuta, ka reportierim taisnība.
   — Jā, — inženieris atbildēja. — Ja par cilvēciskas būt­nes iejaukšanos mūsu liktenī vairāk nav ko šaubīties, tad tomēr acīm redzams, ka viņai ir tāda iespēja, kādu cilvēce līdz šim nav pazinusi. Tur ir kāds noslēpums, bet, ja sa­stapsim to cilvēku, tad noslēpums atklāsies pats no sevis. Jautājums tagad šāds: vai mēs ievērosim augstsirdīgās būt­nes noslēpumainību vai centīsimies atklāt to? Ko jūs do­mājat šai jautājumā?
   —   Manas domas ir tādas, — Penkrofs atbildēja, — lai viņš būtu kas būdams, viņš ir krietns cilvēks, un tāpēc es viņu augsti cienu.
   —    Pareizi, Penkrof, — inženieris piebilda, — tikai tā nav nekāda atbilde.
   —    Kungs, — ieminējās Nebs, — man šķiet, mēs to cil­vēku varētu meklēt cik gribēdami, viņš mums parādīsies tikai tad, kad pats to vēlēsies.
   —    Tu runā diezgan prātīgi, — Penkrofs teica.
   —   Es domāju tāpat kā Nebs, — Ģedeons Spilets pie­bilda, — bet tāpēc jau tomēr varam pamēģināt. Vai nu at­radīsim, vai neatradīsim noslēpumaino būtni, tomēr būsim darījuši savu pienākumu pret viņu.
   —    Bet kā tu domā, mīļo zēn? — inženieris griezās pie Herberta.
   —    Ak! — Herberts atsaucās, un viņa acis iemirdzējās. — Kā es gribētu pateikties tam, kas vispirms izglāba jūs un pēc tam mūs visus!
   —    Arī es tāpat! —Penkrofs piebilda. — Un visi mēs! Es neesmu ziņkārīgs, tomēr labprāt atdotu vienu aci, lai ar otro dabūtu redzēt šo brīnišķo cilvēku! Man liekas, viņš ir liela auguma, skaists, krāšņu bārdu, mirdzošiem matiem un sēž uz mākoņa ar lielu bumbu rokā!
   —   Bet, Penkrof, — Ģedeons Spilets ieminējās, — jūs jau iztēlojat viņu kā pašu dievu to tēvu!
   —   Varbūt, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja, — bet citādu es viņu nevaru iedomāties.
   —    Un jūs, Airton? — inženieris vaicāja.
   —    Smita kungs, — tas atbildēja, — es šajā lietā nekā nevaru teikt. Kā jūs darīsiet, tā būs labi. Ja jūs vēlaties, lai es arī piedalos jūsu meklējumos, es to darīšu labprāt.
   —    Pateicos, Airton, — inženieris atteica. — Bet es tomēr gribētu noteiktāku atbildi. Jūs esat mūsu biedrs un vai­rākkārt uzupurējušies mūsu. labā, tāpēc ari jums jāspriež līdz, kad mums izšķirams kāds svarīgs jautājums. Runājiet!
   —    Smita kungs, — Airtons teica, — es domāju, ka mums jāizlieto visi spēki, lai atrastu šo noslēpumaino labdari. Varbūt viņš ir vientuļš? Varbūt viņš cieš? Varbūt mēs viņam varam palīdzēt sākt jaunu dzīvi? Kā jūs jau teicāt, arī es esmu viņam pateicību parādā. Tikai viņš un neviens cits ir bijis Tabora salā un uzmeklējis to nožēlojamo, ko jūs vēlāk atradāt, un paziņojis jums, lai steidzaties to glābt!… Viņam man jāpateicas, ka atkal esmu kļuvis par cilvēku. Nekad, nekad es to neaizmirsīšu!
   —    Tātad tas ir nolemts, — Sairess Smits noteica. — Mēs sāksim savu meklējumu, cik drīz vien iespējams. Nevienu stūrīti salā neatstāsim nepārmeklētu. Apstaigāsim pašas attālākās nomales, un es ceru, ka mūsu nezināmais draugs mums to piedos, ņemot vērā mūsu nodomu!
   Vairākas dienas kolonisti nodarbojās, sienu un labību novākdami. Pirms iesāka apstaigāt vēl nepazīstamos salas nostūrus, viņi gribēja paveikt visus steidzamos un neatlie­kamos darbus. Ap šo pašu laiku ievācami bij arī dažādie no Tabora salas atvestie sakņaugi. Tas viss bij novietojams ziemas iztikai, un, par laimi, Granītpilī visām salas bagā­tībām telpu netrūka. Drošā vietā noglabātas pārtikas pie­tiks tikpat cilvēkiem, kā kustoņiem. Biezās klints sienas to pasargās no mitruma un citiem bojājumiem. Vairākus iedobumus alas augšienē viņi vai nu paplašināja, vai iztī­rīja ar kapļu un spridzināmo palīdzību, un tā nu Granīt­pils pārvērtās par milzīgu pārtikas, munīcijas un visu citu kolonijas mantu krātuvi.
   No lieta tērauda izgatavotos lielgabalus pēc Penkrofa neatlaidīga lūguma ar dažādu ierīču palīdzību uzvilka augšā pašā Granītpilī. Tur tos novietoja logu starpās iekaltās ambrazūrās, un drīz vien to spīdošie stobri rēgojās laukā no klints sienas. No šāda augstuma to uguns spļā­vējas rīkles vārda tiešā nozīmē pārvaldīja visu Savienības līci. Te savā ziņā bij tāds mazs Gibraltars, un ikviens kuģis, kas pa jūras klaju tuvotos saliņai, visādā ziņā nokļūtu zem šīs augstās baterijas uguns.
   —    Sairesa kungs, — Penkrofs astotajā novembrī teica inženierim, — tagad mūsu lielgabali nostādīti savā vietā; es domāju, mums derētu izmēģināt to šaušanas spējas.
   —    Vai tas būtu vajadzīgs? — inženieris atbildēja.
   —    Vēl vairāk nekā vajadzīgs. Tas ir nepieciešams! Kā tad citādi zināsim, cik tālu sniedz šīs skaistās lodes, kuru mums tik liels krājums?
   —   Tad izmēģināsim, Penkrof, — inženieris atteica. — Tomēr es domāju, šim nolūkam nelietosim pulveri, pa­glabāsim to, bet labāk ņemsim piroksilīnu, kura mums ne­kad netrūks.
   —   Bet vai šie lielgabali izturēs piroksilīna sprā­dzienu? — apvaicājās reportieris, kuram, tāpat kā Penkro- fam, gribējās izmēģināt Granītpils artilērijas spējas.
   —   Es domāju gan, — inženieris atbildēja, — turklāt rī­kosimies uzmanīgi.
   Inženieris bij lietpratējs tādos jautājumos un tāpēc re­dzēja, ka šie lielgabali ir ļoti solīdas konstrukcijas. No lietā tērauda pagatavoti un no resgaļa puses lādējami, tie spēja izturēt milzīgu sprādzienu un droši vien šāva ļoti tālu. Šāviena ātrums un tālums ir atkarīgs no trajektorijas ga­ruma, bet trajektorijas spriegumu sasniedz, ja šāviņu iz­met ar lielu sākuma ātrumu.
   —    Redziet, — inženieris teica saviem biedriem, — lodes sākuma ātrums ir atkarīgs no šāviņam lietojamā pulvera kvalitātes. Izgatavojot lielgabalu, pats svarīgākais ir izrau­dzīties pēc iespējas izturīgāku metālu, un tērauds bez vārda runas ir izturīgākais no visiem. Man šķiet, ka mūsu liel­gabali labi izturēs arī piroksilīna gāzu eksploziju un šā­viens sniegs visai tālu.
   —   To jau mēs redzēsim, kad izmēģināsim! — Penkrofs atbildēja.
   Nebūs vēl jāaizrāda, ka visi četri lielgabali bij vislabā­kajā kārtībā. No ūdens izvilktus, jūrnieks tos bij rūpīgi
   Daudz laika Penkrofs bij ziedojis, lai nospodrinātu stobrus.
   nosausinājis un noberzis. Daudz laika Penkrofs bij ziedojis, lai nospodrinātu stobrus, tos ieeļļotu, iztīrītu blīvslēga me­hānismu, aizslēgus un pievienošanas rievas. Un tagad tie bij tik spoži, it kā atrastos uz kādas Savienoto Valstu flotes fregates klāja!
   TO pašu dienu,, visiem kolonistiem, arī meistaram Jupam un Topam klātesot, visi četri lielgabali pēc kārtas tika iz­mēģināti. Pielādēja tos ar piroksilīnu, stingri apsverot lā­diņa eksplozijas spēku, kurš, kā jau teikts, četrreiz lie­lāks par parastā pulvera sprādzienu. Lodes bij cilindrvei­dīgas un koniskas.
   Penkrofs turēja rokā degļa auklu un kuru katru mirkli varēja iedarbināt lielgabalu.
   Pēc Sairesa Smita dotās zīmes norībēja šāviens. Lode aizlidoja saliņai pāri jūras klajā tādā tālumā, kas nemaz noteikti nebij aprēķināms.
   Otro lielgabalu notēmēja pret Atraduma iekāres tālā­kajām klintīm. Šāviņš trāpīja kādu izcilu klints ragu trīs jūdzes tālu no Granītpils un saskaldīja to gabalos.
   Šoreiz bij tēmējis un šāvis Herberts, kurš nu bij visai lepns uz savu mēģinājuma šāvienu. Protams, Penkrofs bij tikpat lepns uz viņu. Tāds šāviens tiešām darīja godu viņa dārgajam zēnam!
   Trešo lodi izšāva uz Savienības līča attālākām kāpām. Lode atsitās smilktīs apmēram četras jūdzes tālu, tad palē­cās gaisā, ielidoja jūrā un pazuda šļakatu un putu mutulī.
   Ceturtajam lielgabalam Sairess Smits ielika mazliet lie­lāku lādiņu, lai izmēģinātu šāviena vislielāko attālumu. Tad viņi visi noslēpās gadījumā, ja lielgabals neizturētu un plīstu; degli aizdedzināja ar garas auklas palīdzību.
   Atskanēja spēcīgs sprādziens, bet lielgabals tomēr iztu­rēja. Kolonisti steidzās pie loga un redzēja, ka šāviņš trāpa Žokļu iekāres klinti piecas jūdzes no Granītpils un tad pazūd Haizivs līcī.
   —   Jauki, Sairesa kungs! — Penkrofs iekliedzās; viņa sajūsmas saucieni atskanēja pēc katra šāviena. — Ko jūs nu teiksiet par mūsu bateriju? Tagad manis pēc lai visi Klusā okeāna pirāti tuvojas Granītpilij! Neviens pats bez mūsu atļaujas neizcelsies Linkolna salā!
   —   Tomēr labāk būtu, ja mums vairāk neiznāktu da­rīšana ar viņiem, — inženieris noteica.
   —    Bet, — jūrnieks ieminējās, — ko mēs iesāksim ar tiem sešiem neliešiem, kas patlaban blandās pa salu? Vai tiešam mēs atļausim tiem bradāt pa mūsu mežiem, mūsu laukiem un pļavām? Šie pirāti ir īsteni jaguāri. Es domāju, mēs apiesimies ar tiem tāpat kā ar plēsīgiem zvēriem. Kā jūs, Airton, domājat? — viņš piebilda, griezdamies pie sava biedra.
   Airtons sākumā vilcinājās atbildēt; inženieris nožēloja, ka Penkrofs ar savu jautājumu to nostādījis tik grūtā stā­voklī. Tad Airtons, stipri uztraukts, atbildēja klusā balsī:
   —          Es pats esmu bijis tāds jaguārs, Penkrofa kungs, man nav tiesības līdzi runāt…
   Tad viņš aizgāja lēniem soļiem.
   Penkrofs saprata.
   —           Nosodāms nelga es esmu! — viņš iesaucās. — Nabaga Airtons! Viņam tikpat daudz tiesības runāt kā kuram kat­ram citam!
   —           Jā, — Ģedeons Spilets teica, — bet tāda atturība dara viņam godu. Mums jāsargās aizskart viņa skumjās pa­gātnes atmiņas.
   —   Jums taisnība, Spileta kungs, — jūrnieks piekrita.
   —    Tas man gadījās pirmo un beidzamo reizi. Drīzāk es sev mēli nokodīšu nekā sāpināšu Airtonu! Bet nu atgriezīsi­mies pie mūsu jautājuma. Man liekas, šie bandīti nepelna nekādas žēlastības un mums pēc iespējas drīzāk jāiztīra sala no viņiem.
   —          Vai jūs nopietni tā domājat, Penkrof? — inženieris vaicāja.
   —    Pilnīgi nopietni.
   —          Un mums būtu jārauga iznīcināt viņus, pirms viņi mēģinājuši vēl kaut ko pret mums?
   —          Vai tad ar to vien nepietiek, ko viņi jau mēģinā­juši? — Penkrofs jautāja, nesaprazdams tādu vilcināšanos.
   —    Viņi var nākt pie citas atziņas, — Sairess Smits teica,
   —    un nožēlot setvus noziegumus …
   —          Tie — un nožēlot! — jūrnieks iesaucās, plecus raus­tīdams.
   —          Penkrof, atceries Airtonu! — iebilda Herberts, sa­tverdams jūrnieka roku. — Viņš ir kļuvis par godīgu cil­vēku.
   Penkrofs pēc kārtas nolūkojās visos savos biedros. Viņš nebij varējis iedomāties, ka viņa priekšlikumam kāds pre­tosies. Viņa skarbā daba nevarēja pielaist, ka saudzami ne­lieši, kas bij ielauzušies salā, — Boba Harveja līdz­dalībnieki, slepkavas, kādi bij šā kuģa ļaudis; viņa acīs tie bij plēsīgi zvēri, iznīcināmi bez vilcināšanās un saudzības.
   —    Te nu bij! — viņš iesaucās. — Visi ir pret mani! Jūs gribat būt augstsirdīgi pret tiem neliešiem. Lai notiek. Ka tikai mums nenāktos to nožēlot!
   —   Kādas briesmas mums varētu draudēt, — Herberts teica, — ja mēs paši uzmanāmies?
   —    Hm! — noņurdēja reportieris, līdz šim klusējis. — Viņi ir seši un labi apbruņoti. Ja viņi no kādas slēptuves tēmē uz mums, viņi viegli var kļūt par mūsu kolonijas saimniekiem.
   —    Kāpēc lai viņi to darītu? — Herberts teica. — No tā viņiem taču nebūs nekāda labuma. Bez tam arī mēs te esam tāpat seši.
   —    Labi jau, labi, — noteica Penkrofs, ko nekādi iebil­dumi nespēja pārliecināt. — Ļausim vien, lai šie brašie vīri siro pa savu iekaroto zemi, un neliksimies zinis par viņiem.
   —    Nu, Penkrof, — arī Nebs ieminējās. — Nepaliec tā­pēc ļauns. Es esmu pārliecināts — ja kāds no tiem nelai­mīgajiem patrāpītos tev pa mērķim, tu tomēr nešautu uz viņu.
   —  Es viņu nošautu kā traku suni, Neb, — Penkrofs auksti atbildēja.
   —    Penkrof, — inženieris sacīja, — jūs allaž esat rīko­jies pēc maniem norādījumiem. Vai arī šoreiz jūs negri­bētu paklausīt mani?
   —   Es darīšu, kā jūs vēlaties, Smita kungs, — jūrnieks atbildēja, tomēr palikdams pie savas pārliecības.
   —   Labi. Tad nogaidīsim un neuzbruksim tā, kā mums uzbruka.
   Tā nu bij nolemts izturēties pret pirātiem, lai gan Pen­krofs no tā neparedzēja nekā laba. Uzbrukt tiem neuz- bruks, tikai allaž uzmanīsies. Galu galā sala jau bij diezgan liela un auglīga. Ja tiem nožēlojamiem sirds dziļumā vēl paglabājies kāds mazumiņš cilvēcības, viņi varēs laboties. Šajos apstākļos viņiem pati no sevis varēja rasties tieksme pēc. jaunas dzīves, tāpēc bij tikai jānogaida. Tikai cilvē­cisku jūtu skubināti, kolonisti nolēma nogaidīt. Protams, tagad viņi nedrīkstēs tik brīvi staigāt pa savu salu. Līdz šim viņiem bij tikai jābaidās no plēsīgiem zvēriem, tagad seši pirāti — varbūt ļaunākas sugas — blandījās apkārt pa salu. Tas, bez.šaubām, bij bīstami; mazāk drosmīgi cilvēki pilnīgi zaudētu savu mieru.
   Vienalga! Acumirklī pārējiem kolonistiem bij vairāk taisnības nekā Penkrofam. Vai tā būs arī turpmāk? To rādīs nākotne.

   Tagad kolonisti galvenā kārtā pārrunāja plānu izlūkoša­nas ceļojumam, kuram bij divi nolūki: uziet noslēpumaino būtni, par kuras esamību šaubu vairs nebij, un bez tam vēl uzzināt kaut ko par pirātiem, uzmeklēt viņu paslēptuvi, pārliecināties, kā viņi tagad dzīvo un vai no viņiem vispār jābaidās.
   Sairess Smits gribēja bez kavēšanās doties gājienā. Bet, tā kā ceļojums ieilgs vairākas dienas, bij nepieciešams sakraut ratos pārtiku un visus atpūtai un pārnakšņošanai nepieciešamos piederumus. Viens onagrs bij ievainojis kāju, un viņu nevarēja jūgt; gribot negribot jāļauj viņam izveseļoties, tāpēc ceļojums tika atlikts uz vienu nedēļu, tas ir, uz divdesmito novembri. Novembra mēnesis šajos apvidos sakrīt ar maiju ziemeļu puslodē. Bij pats jaukākais gadalaiks. Saule atradās pie saulgriežu riņķa, un iestājās visgarākās dienas gadā. Tātad vislabākais laiks nodomā­tajam gājienam. Ja arī tas nesasniegtu savu tiešo nolūku, tad kolonisti varēja atklāt jaunas vērtības, it īpaši dabas bagātības, jo Sairess Smits bij nodomājis izlūkot lielos Tālo rietumu mežus līdz pat Čūskas pussalas vistālākajam galam.
   Deviņas dienas pirms nolemtā ceļojuma kolonisti izlie­toja, paveikdami pēdējos darbus Tālā skata augstienē.
   Airtonam bij nepieciešams atgriezties aplokā, kur kus­toņi uzraugāmi un apkopjami. Norunāja, ka viņš paliks tur divas dienas un arī visas ēkas pamatīgi pārlūkos.
   Pirms aiziešanas Sairess Smits apvaicājās Airtonam, vai viņš nevēloties, lai kāds no biedriem pavadītu viņu, jo sala nu jau vairs nebij tik droša kā līdz šim.
   Airtons atbildēja, ka tas neesot vajadzīgs, ka viņš viens pats tikšot galā un vispār nekā nebaidoties. Ja aplokā vai apkartnē pamanīšot ko aizdomīgu, viņš tūliņ ar telegrammu ziņošot uz Granītpili.
   Devītajā novembrī, gaismai austot, Airtons viena paša onagra aizjūgtos ratos devās ceļā, un pēc divām stundām telegrāfs ziņoja Granītpils iemītniekiem, ka viņš aplokā visu atradis kārtībā.
   Nākošās divas dienas Sairess Smits noņēmās, iekārto­dams Granītpili tā, lai tā būtu nodrošināta pret visiem ne­jaušiem pārsteigumiem. Vispirmā kārtā pilnīgi noslēpjama vecā, pa pusei zāļu un krūmu aizaugusi noteka Granta ezera dienvidu nostūrī. Tas nemaz nenācās grūti, tikai par divām trim pēdām bij jāpaceļ ezera līmenis, lai ietekas caurums būtu pilnīgi zem ūdens. \
   Šim nolūkam pietika ierīkot divus dambjus Glicerīna strauta un Ūdenskrituma upes gultnēs. Kolonisti ķērās pie darba, un drīz vien bij gatavi abi dambji no cieši samūrē­tiem klints klučiem. Dambju garums bij septiņas astoņas pēdas, bet augstums — trīs pēdas.
   Pēc tam nevienam vairs nevarēja ienākt prātā, ka ezeram kādreiz kaut kur bijusi apakšzemes noteka.
   Nebūs vēl sevišķi jāaizrāda, ka mazā urdziņa, kas Gra­nītpili apgādāja ar ūdeni un virzīja ceļamo ierīci, netika skarta, un par ūdens trūkumu nebij jābaidās. Ja ceļamā ierīce uzvilkta augšā, tad kolonistu drošais un ērtais mā­joklis bij pasargāts no jebkuriem nejaušiem atgadījumiem.
   Visi šie darbi tika ātri paveikti, un Penkrofs, Ģedeons Spilets un Herberts vēl aizgāja līdz Balona ostai. Jūrnieks katrā ziņā gribēja pārliecināties, vai bandīti nav apmek­lējuši arī mazo līcīti, kur noenkurota «Bonadventure».
   — Šie džentlmeņi taču izkāpa malā dienvidu pusē, — viņš teica, — un, ja viņi gājuši tieši pa krastmalu, tad es vairs pusdolāra nedodu par mūsu «Bonadventures» lik­teni.
   Penkrofa aizdomām bij savs pamats, tāpēc pārējie biedri pilnīgi piekrita gājienam uz Balona ostu.
   Labi apbruņojušies, jūrnieks ar saviem biedriem desmi­tajā novembrī pēc pusdienas devās ceļā. Penkrofs "demon­stratīvi katrā šautenes stobrā ielika pa divām lodēm, un pēc tam viņa izskats nesolīja nekā laba ne cilvēkam, ne kus­tonim, kas gadīsies ceļā. Arī Ģedeons Spilets un Herberts sagatavoja savas šautenes, un tad visi trīs ap pulksten trijiem atstāja Granītpili.
   Kolonisti ķērās pie darba.
   Nebs viņus pavadīja līdz Pateicības upes līkumam un, kad viņi bij pāri, uzvilka tiltu. Norunāja, ka, atpakaļ nākot, gājēji ar šāvienu paziņos Nebam, ka jāsteidzas un atkal jāatjauno satiksme starp abiem upes krastiem.
   Mazais pulciņš devās tieši pa Balona ostas ceļu uz salas dienvidu krastmalu. Atstatums nebij lielāks par trīsarpus" jūdzēm, tomēr Ģedeons Spilets ar saviem biedriem gāja veselas divas stundas. Rūpīgi viņi izlūkoja visu apkārtni — kā biezo mežu ceļa vienā pusē, tā Tadornu purvāju otrā. Ne mazākā zīme no bēgļiem nebij saskatāma — acīm re­dzami tie nezināja kolonistu skaitu, neuzdrošinājās viņiem, uzbrukt, bet pagaidām slēpās kaut kur salas nepieejamākās vietās.
   Pie Balona ostas nonācis, Penkrofs ar lielu apmierinā­jumu ieraudzīja, ka «Bonadventure» tāpat neaiztikta stāv savā mazajā ostā. Osta patiešām arī bij augstu klinšu vis­apkārt ieslēgta un kā no jūras, tā no zemes puses aizslēpta un ieraugāma tikai no kalnu virsotnēm.
   —    Acīm redzami, — Penkrofs teica, — tie nelieši vēl te nav bijuši. Rāpuļi mīl ar garu zāli apaugušas vietas, tāpēc mums viņi katrā ziņā būs jāmeklē Tālo rietumu mežos.
   —    Tas ari vislabākais, — Herberts piezīmēja. — Atra­duši mūsu kuģi, viņi droši vien ar to būtu devušies prom, un tad mums uz Tabora salu aizbraukt vairs nebūtu iespē­jams.
   —    Jā gan, — reportieris piekrita. — Mums nepieciešams nogādāt tur kādu rakstu, kur apzīmēta Linkolna salas un Airtona jaunā mājokļa vieta gadījumam, ja skota jahta atbrauktu viņam pakaļ.
   —    Kā redzat, «Bonadventure» ir savā vietā, — Penkrofs sacīja. — Kuģis un tā ļaudis gatavi pēc pirmā rīkojuma doties ceļā!
   —    Penkrof, es domāju, to mēs darīsim, kad beigsim salas pārmeklējumu. Man šķiet, ja atradīsim svešinieku, viņam likpat Linkolna, kā Tabora salas atrašanās vieta būs droši un skaidri zināma. .Paturēsim prātā, ka viņš ir zīmītes autors un varbūt viņam arī zināms jahtas atbraukšanas laiks.
   —       Velns lai parauj! — Penkrofs iesaucās. — Kas tās tomēr par ērmīgām lietām! Mūs viņš pazīst, bet mēs ne­zinām nekā, kas viņš tāds! Ja viņš ir vienkāršs avāriju cie­tušais, kāpēc viņš slēpjas? Es gribētu teikt, ka mēs esam godīgi cilvēki un tāda sabiedrība visiem var būt tikai pa­tīkama. Varbūt viņš labprātīgi ieradies te? Vai viņš var aizbraukt prom, kad pašam patīk? Vai viņš vēl patlaban te vai ne? …
   Tā sarunādamies, Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets bij uzkāpuši uz «Bonadventures» klāja. Pametis acis uz en­kura virves uztināmo vārpstu, Penkrofs iesaucās:
   —    A! Atkal kas jauns!
   —    Kas tad? — reportieris vaicāja.
   —    Redziet šo mezglu! Tas nav manis siets!
   Un viņš parādīja biedriem auklu, ar ko enkura virve bij piesieta tā, lai neattītos vaļā.
   —    Kā? Tas nav jūsu darbs? — reportieris vaicāja.
   —          Es jums saku, ka ne! Es vienmēr sienu divkāršu jūrnieku mezglu.
   —    Šoreiz jums droši vien misējies, Penkrof!
   —          Man nevar misēties! — jūrnieks apgalvoja. — Roka tā pieradusi, ka sien pati un nekļūdās.
   —          Vai tomēr bandīti būtu te bijuši? — Herberts iejau­tājās.
   —           To es nezinu, — Penkrofs atbildēja. — Tikai tas ir skaidrs, ka enkurs pacelts un izmests atkal no jauna! Pa­gaidiet, te ir vēl viens pierādījums! Enkura tauva ir ko­dināta, un tās garnitūra[14] vairs nav tik tuvu pie klīzes. Es jums saku, kāds ir rīkojies ar mūsu kuģi!
   —           Bet, ja te bijuši pirāti, tie taču kuģi būtu izlaupījuši vai ar to aizbēguši…
   —            Aizbēguši? — Penkrofs atsaucās. — Uz kurieni? … Uz Tabora salu? … Vai jūs domājat, ka viņi būtu iedroši­nājušies ar tik mazu kuģīti?
   —    Tomēr par saliņu viņi taču zina, — iebilda reportieris.
   —           Lai nu kā, bet es saku vēlreiz, ka ar «Bonadventuri» ir braukts bez mums! Tik tiešām, kā es esmu Bonadventure Penkrofs no Vainjardas, — Penkrofs apgalvoja.
   Jūrnieks runāja ar tādu pārliecību, ka ne Ģedeons Spi­lets, ne Herberts nevarēja strīdēties pretī. Acīm redzami kuģis bij lietots pēc tam, kad Penkrofs novietoja to Balona ostā. Jūrnieks nepavisam vairs nešaubījās, ka enkurs pacelts un pēc tam atkal izmests. Un kāpēc gan to darīt, ja ar kuģi nebūtu braukts?
   —    Bet kā tad mēs neesam redzējuši «Bonadventuri» no­braucam salai garām? — reportieris vēl iebilda, negribē­dams atstāt nepārbaudītas visas iespējamības.
   — Nu, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja, — ar labu ceļa vēju naktī divās stundās var aizbraukt tik tālu, ka no salas vairs nesaredzēs!
   —    Ja nu tā arī būtu, — Ģedeons Spilets neatlaidās, — es tomēr nesaprotu, kādēļ bandītiem, ja viņi reiz bij izbraukuši ar «Bonadventuri», vajadzēja atkal braukt at­pakaļ uz šo ostu?
   —: Man liekas, — jūrnieks atteica, — tas mums atkal būs jāpieskaita pārējām neizskaidrojamām lietām, par ku­rām nemaz nav vērts domāt. Galvenais, ka «Bonadventure» ir tur, kur tai vajbg būt. Tomēr, ja pirāti iedomāsies kuģi vēlreiz piesavināties, tad mēs to vairs neatradīsim.
   —    Vai tad nebūtu prātīgāk novest to turpat pie Granīt­pils? — Herberts teica.
   —    Savā ziņā tas būtu labi, — Penkrofs atbildēja. — Bet Pateicības upes ieteka tomēr nav visai izdevīga vieta, jūra tur ļoti nemierīga.
   —    Ja mēs to izvilktu krastā, tuvāk pie «kamīna»?…
   —    Varbūt varētu ari tā, — Penkrofs teica. — Tomēr man liekas, ja mēs pametīsim Granītpili, dodamies garākā ce­ļojumā, labāk būs atstāt «Bonadventuri» tepat, kamēr iz­tīrīsim salu no laupītājiem!
   —    Tāds arī mans ieskats, — reportieris piekrita. — Vēt­ras laikā kuģis te nebūs tā apdraudēts kā Pateicības upes ietekā.
   —    Bet ja nu laupītāji vēlreiz ierodas uz tā? — Herberts iebilda.
   —    Tas neko nelīdzēs,' manu zēn, — Penkrofs atbil­dēja. — Te neatraduši, viņi ies meklēt līdz pat Granītpilij un mūsu prombūtnē tā kā tā piesavināsies to. Es piekrītu Spileta kungam, ka kuģis jāatstāj tepat Balona ostā. Bet, ja mēs atgriezīsimies, neiztīrījuši salu no laupītājiem, tad novietosim kuģi pie Granītpils līdz tam, kamēr nebūs vairs jābaidās nekāda nelieša uzbrukuma.
   —    Lai notiek! — reportieris teica. — Dosimies ceļā!
   Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets griezās atpakaļ uz
   Granītpili un pārstāstīja inženierim visu, kas atgadījies;
   tas bij ar viņiem vienis pratis tiklab par to, kas tagad darāms, kā arī par pasākumiem nākotnē. Viņš pat apsolīja jūrniekam izpētīt pamatīgi šaurumu starp saliņu un krastu, lai noskaidrotu, vai ar dambju palīdzību nav iespējams ierīkot mākslīgu ostu. Tādā kārtā «Bonadventure» allaž būtu viņu acu priekšā un vajadzības brīdī ar to varētu do­ties projām.
   Tai pašā vakarā Airtonam uz aploku nosūtīja tele­grammu, lai tas pagādātu šurp pāra kazu, ko Nebs gribēja pieradināt tepat augstienes pļavā. Par brīnumu, Airtons šoreiz neapstiprināja telegrammas saņemšanu, kā to parasti mēdza darīt. Inženieris bij stipri pārsteigts. Tomēr iespē­jams, ka Airtons tajā acumirklī bij izgājis laukā vai pat atradās ceļā uz Granītpili. Pagājušas jau arī divas dienas, un bij norunāts, ka viņš atgriezīsies desmitā novembra vakarā vai, vēlākais, vienpadsmitajā rīta pusē.
   Kolonisti gaidīja Airtonu parādāmies Tālā skata aug: stienē. Nebs ar Herbertu jau stāvēja pie tilta, lai to no­laistu, līdzko biedrs parādīsies.
   Tomēr līdz pulksten desmitiem vakarā Airtons vēl ne­rādījās. Tad nosūtīja otru telegrammu ar pieprasījumu at­bildēt bez kavēšanās.
   Granītpils zvaniņš klusēja.
   Tad kolonistus pārņēma stiprs uztraukums. Kas tur gan noticis? Vai Airtona vairs nebij aplokā jeb vai viņš vien­kārši nespēj atbildēt? Vai šajā nakts tumsā doties turp uz
   aploku?
   Viņi sāka pārspriest. Daži bij par to, ka jāiet, citi, ka jāpaliek tepat.
   —   Bet var būt, — Herberts ieminējās, — ka telegrāfa aparāts sabojājies un vienkārši nedarbojas.
   —    Tas ir iespējams, — reportieris piekrita.
   —   Nogaidīsim līdz rītam, — Sairess Smits teica. — Var jau būt, ka Airtons nav saņēmis telegrammu vai atkal mēs viņa atbildi.
   Viegli saprotams, ka viņi gaidīja ar zināmu uztraukumu.
   Vienpadsmitā novembra rītā, tiklīdz uzausa gaisma, Sairess Smits nosūtīja vēl vienu telegrammu un tāpat neda­būja nekādas atbildes.
   Viņš pamēģināja vēlreiz, bet iznākums bij tāds pats.
   —    Dosimies uz aploku! — viņš teica.
   —    Un ieročus līdzi! — piebilda Penkrofs.
   Viņi nosprieda, ka Granītpils nav atstājama gluži tukša un Nebam jāpaliek mājā. Biedrus līdz Glicerīna strautam pavadījis, viņš uzvilka tiltu un tad, aiz koka noslēpies, .palika gaidām vai nu viņus atgriežamies, vai Airtonu pār­nākam.
   Ja parādītos pirāti un mēģinātu tikt pāri šaurumam, viņš ar šautenes šāvieniem lūkotu tos atturēt; visļaunā­kajā gadījumā viņš patvertos Granītpilī un, ceļamo ierīci uzvilcis, būtu tur pilnīgā drošībā.
   Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts un Penkrofs dosies tieši uz aploku, bet, ja Airtonu tur neatradīs, pār­meklēs visus apkārtnes mežus.
   Ap pulksten sešiem rītā inženieris ar saviem trim bied­riem bij jau Glicerīna strautam pāri, bet Nebs palika upes kreisajā krastā, noslēpies aiz neliela paugura, kur auga daži augsti pūķakoki.
   No Tālā skata augstienes kolonisti devās tieši pa aploka ceļu. Šautenes viņi turēja rokās katram gadījumam, kad draudētu uzbrukums. Divas karabīnes un divas šautenes bij šaušanas gatavībā.
   Abās pusēs ceļam auga biezi krūmāji, tajos laupītāji va­rēja viegli noslēpties un nogalināt gājējus, kaut arī viņi bij apbruņoti.
   Kolonisti gāja steigšus un klusi. Tops skrēja viņiem pa priekšu gan pa ceļu, gan pa krūmiem ložņādams, bet klu­sēja un nerādīja nekādas zīmes, ka tuvumā būtu kas bīs­tams. Uz gudro kustoni varēja droši palaisties, viņš tūliņ rietu, kaut ko aizdomīgu pamanījis.
   Pa ceļu iedami, Sairess Smits un viņa biedri vēroja arī telegrāfa vadus, kas savienoja Granītpili ar aploku. Divas jūdzes nogājuši, viņi nebij vēl pamanījuši ne mazākā bo­jājuma. Stabi stāvēja labā kārtībā, izolatori nebij aiztikti, stieple bij stingri piestiprināta. Bet, ejot tālāk, inženierim sāka likties, ka vads ir tā kā vaļīgāks, līdz beidzot pie sep­tiņdesmit ceturtā staba Herberts iesaucās:
   —    Vads ir pārrauts!
   Biedri paātrināja soļus un piesteidzās tajā vietā, kur jauneklis bij apstājies.
   Izgāzts stabs gulēja šķērsu pāri ceļam. Stieple bij pušu, un nu bij redzams, ka Granītpils telegramma nevarēja nokļūt aplokā, ne arī no turienes atbilde Granītpilī.
   Vējš šo stabu nevar but izgāzis, — Penkrofs teica,
   —    Vējš šo stabu nevar būt izgāzis, — Penkrofs teica.
   —          Nē, — Ģedeons Spilets piekrita. — Zeme ap stabu ir izrakņāta, to izgāzušas cilvēku rokas.
   —          Bez tam vads ir tīšām pārrauts, — Herberts teica, no­rādīdams uz abiem stieples galiem.
   —    Vai pārrāvums ir svaigs? — Sairess Smits vaicāja.
   —          Jā gan, — Herberts atbildēja. — Liekas, stieple vēl nesen pārgriezta.
   —   Uz aploku! Uz aploku! — jūrnieks sauca.
   Kolonisti patlaban atradās pusceļā starp Granītpili un
   aploku. Vēl atlika ko iet divarpus jūdzes. Viņi pasteidzi­nāja soļus.
   Tiešām bij iemesls baidīties, ka aplokā noticis kas ļauns. Bez šaubām, Airtons būtu varējis sūtīt telegrammu, kura nenonāca Granītpilī, bet kolonistus vairāk uztrauca cits neizskaidrojams fakts: Airtons bij solījies pārnākt vakar vakarā, bet nerādījās vēl līdz šim. Bez nolūka telegrāfa vads starp aploku un Granītpili taču nebij pārrauts, un kas cits kā pirāti to būtu darījuši?
   Kolonisti steidzās uztraukumā pukstošām sirdīm. Viņi sirsnīgi bij pieķērušies jaunajam biedram. Vai patie­šām viņš būs kritis no to rokas, kuru vadonis pats kādreiz bijis? -
   Drīz viņi nonāca tajā vietā, kur līdztekus ceļam tecēja Sarkanā strauta mazā pieteka, apūdeņodama aploku. Viņi nesteidzās vairs tik ātri, lai nebūtu aizkusuši, kad varbūt būs nepieciešams cīnīties. Šautenes turēdami gatavībā, viņi vēroja mežu abās ceļa pusēs. Tops pāra reižu dobji ierē­jās, kas nevēstīja nekā laba.
   Beidzot aploka žogs tika redzams pa koku spraugām. Nekādu bojājumu tur nevarēja pamanīt. Vārti, kā parasts, bij ciet. Visā aplokā valdīja pilnīgs klusums. Ne pazīstamā muflonu blēšana, ne Airtona balss nebij dzirdama.
   —    Iesim iekšā! — Sairess Smits teica.
   Inženieris devās uz priekšu, kamēr viņa biedri, gabaliņu iepakaļ iedami, turēja ieročus šaušanai gatavus rokās.
   Sairess Smits atvilka iekšējo aizšaujamo un jau vēra vaļā vienu vārtu pusi, kad Tops piepeši nikni ierējās. Pāri sētai norībēja šāviens, un gandrīz reizē ar to atskanēja sāpju kliedziens.
   Lodes trāpīts, Herberts pakrita zemē.

   Herbertam iekliedzoties, Penkrofs nometa savu ieroci un metās viņam klāt.
   —    Tie viņu nogalinājuši! — jūrnieks iekliedzās. — Viņu, manu bērnu! Tie viņu nogalinājuši!
   Arī Sairess Smits un Ģedeons Spilets bij piesteigušies pie Herberta. Reportieris tūliņ palūkoja, vai nabaga bērnam sirds vēl pukst.
   —    Viņš ir dzīvs, — Spilets teica, — tikai jānes prom no šejienes.
   —    Uz Granītpili? — inženieris vaicāja. — Tas nav iespējams!
   —    Tātad aplokā! — Penkrofs iesaucās.
   —    Pagaidiet acumirkli, — Sairess Smits sacīja.
   Viņš aizsteidzās uz kreiso pusi, laikam lai apietu apkārt aploka sētai. Tur viņš piepeši ieraudzīja vienu no pirātiem, kurš izšāva un trāpīja viņa cepuri. Bet jau pēc pāra acu­mirkļiem, nepaspējis otrreiz izšaut, nelietis nokrita — Sai­resa Smita duncis tam bij trāpījis sirdī.
   Pa to laiku Ģedeons Spilets un jūrnieks uzrāpās uz sētas un nolēca aplokā, atgrūda baļķus, ar ko vārti no iekšpuses bij nostiprināti, iesteidzās tukšajā mājā, un pēc dažām mi­nūtēm nabaga Herberts jau gulēja Airtona gultā.
   Brīdi vēlāk arī Sairess Smits bij klāt.
   Redzot Herbertu nekustoši guļam, jūrnieku pārņēma briesmīgas sāpes. Viņš raudāja elsodams un dzīrās triekt galvu pret sienu. Ne inženieris, ne reportieris nespēja no­mierināt viņu. Arī paši viņi bij pārāk uztraukti. Ne vārda viņi pirmajā brīdī nevarēja izrunāt.
   Tomēr viņi darīja visu, kas iespējams, lai atrautu nāvei savu nabaga bērnu, kurš gāja bojā tepat acu priekšā. Ģedeons Spilets savā mūžā bij pieredzējis un mācījies bezgala daudz, arī medicīnā viņam bij savas zināšanas. Vairākkārt viņam jau bij laimējies izārstēt gan aukstā, gan šaujamā ieroča ievainojumus. Ar inženiera palīdzību viņš sāka saudzīgi pārmeklēt ievainoto.
   Reportieri visvairāk pārsteidza ievainotā visai ilgā ne­samaņa, kas varēja celties vai nu no pārāk liela asiņu no- plūduma, vai arī no kāda kaula spēcīga iedragājuma un organisma vispārēja satricinājuma.
   Herberts bij gaužām bāls, pulss bij tik vājš, ka Ģedeons Spilets to samanīja tikai pēc gariem starpbrīžiem, it kā tas grasītos apstāties. Pie tam, kā jau teikts, jauneklis nerā­dīja ne mazākās samaņas zīmes. Tas bij visai ļauns sim­ptoms.
   Herbertam atsedza krūtis, apmazgāja ievainojumu ar aukstu ūdeni un asinis apturēja ar mutautiņa palīdzību.
   Nu vaina bij labi aplūkojama: ovāls caurums krūtīs starp trešo un ceturto ribu. Tur lode Herbertu bij trāpī­jusi.
   Sairess Smits un Ģedeons Spilets pagrieza nabaga zēnu uz sāniem, Herberts ievaidējās tik vāji, ka varēja domāt — tā viņa pēdējā nopūta.
   Mugurpusē rēgojās otrs asiņojošs caurums, pa to lode bij izskrējusi laukā.
   «— Paldies dievam! — reportieris izsaucās. — Lode nav palikusi iekšā, un mums nebūs jādomā, kā dabūt to laukā.
   —    Bet sirds? … — Sairess Smits jautāja.
   —    Sirds nav skarta — citādi viņš jau būtu miris!
   —    Miris! — Penkrofs kā ievainots zvērs ierēcās. Viņš bļj sadzirdējis tikai divus pēdējos reportiera vārdus.
   —    Nē, Penkrof, nē! — Sairess Smits mierināja jūrnieku. — Viņš nav miris, viņa pulss vēl vienmēr darbojas. Viņš pat ievaidējās. Bet mūsu pašu bērna labā nomierinieties. Mums tagad jābūt pilnīgi aukstasinīgiem. Neļausim viņam aiziet bojā, mīļais draugs!
   Penkrofs apklusa, tomēr pilnīgi nomierināties nespēja. Lielas asaras nemitīgi ritēja viņam pār vaigiem.
   Ģedeons Spilets lūkoja atcerēties visu, ko zināja, lai rīkotos metodiski. Pēc viņa pārliecības, nevarēja būt šaubu, ka, no priekšpuses ieurbusies, lode mugurpusē iz­gājusi laukā. Bet kādus bojājumus tā radījusi ķermeņa iekšienē? Kādus vārīgus orgānus tur iedragājusi? Pat pie­dzīvojis ķirurgs uz visiem šiem jautājumiem nebūtu va- re j is droši atbildēt, kur nu vēl reportieris.
   Tomēr tik daudz viņš saprata, ka vispirms jālūko ap­turēt iekšējo ievainoto orgānu asiņu noplūdumu un aiz­kavēt to iekaišanu, no kā varētu celties vispārējs ievaino­juma drudzis, pret kuru varbūt vairs nebūtu nekādu līdzekļu. Bet ar kādiem pretlīdzekļiem apturēt asiņu plū­šanu? Ko lietot pret iekaisumu?
   Tomēr vissteidzamākais — vēlreiz apmazgāt un tad pār­siet abus ārējos ievainojumus. Jānovērš tālāka asiņošana, jo Herberts jau bij pavisam vārgs. To reportieris panāca ar silta ūdens palīdzību, saspiezdams brūces. Pēc tam viņš tās vēlreiz apmazgāja ar aukstu ūdeni. Tad Herbertu no­guldīja uz labajiem sāniem un atstāja tādā stāvoklī.
   —    Viņš nedrīkst pakustēties, — Ģedeons Spilets teica. — Šādā stāvoklī kā krūšu, tā muguras ievainojums visla­bāk var iztīrīties. Tagad viņam tikai vajadzīgs absolūts miers.
   —   Kā! — Penkrofs iesaucās. — Mēs viņu nevarēsim pārnest uz Granītpili?
   —    Nē, Penkrof, — reportieris atbildēja.
   —   Nolādēts! — Penkrofs iekliedzās,, dūri pret debesīm paceldams.
   —    Penkrof! — Sairess Smits viņu apsauca.
   Ģedeons Spilets atkal ar vislielāko uzmanību bij aplū­kojis ievainoto zēnu. Herberts vēl vienmēr izskatījās tik drausmīgi bāls, ka reportieris gandrīz vai zaudēja cerību.
   —    Saires Smit, — viņš teica, — es neesmu ārsts… Esmu pavisam izmisis … Jums jāpalīdz man ar savu pie­redzi un padomiem! …
   —    Neuztraucieties… mīļais draugs, — inženieris at­teica, spiezdams reportiera roku. — Rīkojieties pēc iespē­jas aukstasinīgāk … Domājiet tikai vienu: mums jāglābj Herberts!
   No šiem vārdiem Ģedeons Spilets atkal atguva pašsaval­dīšanos, kura bij zudusi pārāk lielās atbildības priekšā. Viņš nosēdās pie gultas, kamēr Sairess Smits palika tur­pat stāvam. Penkrofs bij saplēsis savu kreklu un automā­tiski pagatavoja apsienamos.
   Ģedeons Spilets pastāstīja Sairesam Smitam, ka viņam esot nodoms vispirms apturēt iekšējo asiņošanu, bet ārējās brūces neaizdarīt un necensties, lai tās drīz sadzītu, jo notikusi iekšējo orgānu ievainošana, un tāpēc nedrīkst pieļaut, ka krūtīs sakrājas strutas.
   Sairess Smits tam pilnīgi piekrita. Viņi nolēma pārsiet ievainojumus, bet nesavilkt malas cieši kopā, lai nepastei- dzinātu aizdzīšanu. Par laimi^ ievainojumi izrādījās tīri, tā ka nenācās tos tīrīt un tādējādi paplašinat.
   Nu radās jautājums — ar kādiem līdzekļiem aizkavēt sagaidāmo iekaišanas procesu? Vai viņu rīcībā vispār bij tāds līdzeklis?
   Jā, tāds viņiem bij, jo dabā tas atrodams bagātīgi. Auksts ūdens, kas ir vislabākais nomierināšanas līdzeklis pret brūču iekaisumu, visiedarbīgākais terapijas līdzeklis smagos gadījumos; ārsti to tagad lieto jo plaši. Bez tam aukstam ūdenim piemīt tā labā īpašība, ka tas ļauj ievai­nojumam palikt pilnīgi mierā, aizkavē pāragru aizdzīšanu un, kā izmēģinājumi pierādījuši, aizsargā arī pret ārējā gaisa pieskaršanos, kas sevišķi nevēlama slimības pirma­jās dienās.
   Ģedeons Spilets un Sairess Smits tā sprieda, vadoties no veselīga saprāta; viņi rīkojās kā vislabākie ķirurgi. Ar aukstā ūdenī samērcētām audekla kompresēm pārklāja abas brūces un mainīja pēc iespējas biežāk.
   Jūrnieks tūliņ bij iekurinājis krāsni istabā, kur netrūka ne pārtikas, ne citu nepieciešamo līdzekļu. No kļavu cu­kura un ārstniecības augiem — tiem pašiem, kurus jau­neklis savā laikā savāca Granta ezera krastmalās, — bij iespējams pagatavot atspirdzinošu dzērienu un ieliet to slimajam mutē, lai gan viņš no tā nekā nemanīja. Uzlies­moja spēcīgs karsonis, visu dienu un nākošo nakti slimais nenāca pie samaņas. Herberta dzīvība karājās tievā pave­dienā, kas katru acumirkli varēja pārtrūkt.
   Otrā dienā, divpadsmitajā novembrī, Sairesam Smitam un viņa biedriem atausa maza cerība. Herberts bij atjē­dzies no dziļās nesamaņas. Viņš pavēra acis un pazina Sairesu Smitu, reportieri un Penkrofu un pateica tiem di­vus vai trīs vārdus. Kas noticis, to viņš nezināja. To viņam pārstāstīja, un Ģedeons Spilets piekodināja palikt pilnīgi mierā, apgalvodams, ka viņa dzīvība vairs neesot bries­mās un ka brūces aizdzīšot nedaudzās dienās. Vispār Her­berts necieta nekādu lielu sāpju, pastāvīgi maināmās kom­preses neļāva brūcēm iekaist. Strutas izdalījās kārtīgi, drudzis nepaaugstinājās, varēja jau cerēt, ka šis briesmī­gais ievainojums nebūs par cēloni katastrofai. Penkrofam sirds pamazām kļuva vieglāka. Viņš tagad bij kā žēlsir­dīgā māsa, kā māte pie sava bērna gultas.
   Herberts iemiga atkal, un šoreiz viņa miegs likās mierī­gāks.
   — Sakiet man vēl, Spileta kungs, ka jums ir cerība, — Penkrofs lūdzas. — Sakiet man, ka jūs izglābsiet Her­bertu!
   Herberts bij atjēdzies no dziļās nesamaņas.
   —    Jā, — reportieris atbildēja, — mēs viņu izglābsim. Ievainojums ir smags, lode varbūt ķērusi plaušas, bet tāds ievainojums nav nāvīgs.
   —    No jūsu mutes dieva ausī! — Penkrofs nočukstēja.
   Viegli saprotams, ka tajās divdesmit četrās stundās, ko
   kolonisti pavadīja aplokā, viņiem nebij laika padomāt par citu kā tikai par Herberta glābšanu. Viņiem neienāca prātā, kādas briesmas var draudēt, ja jūras laupītāji at­grieztos atpakaļ; viņi nedomāja par turpmāko drošību.
   Bet tajā dienā, kamēr Penkrofs sēdēja pie slimnieka gul­tas, Sairess Smits ar reportieri pārrunāja arī to, kas tagad būtu darāms.
   Vispirms viņi pārstaigāja aploku. No Airtona nebij ne vēsts. Vai viņa vecie sazvērestības biedri bij viņu aizve­duši sev līdzi? Vai tie viņam vispār uzbrukuši aplokā? Varbūt viņš aizstāvējies un kritis cīņā? Pēdējā hipotēze nelikās visai ticama. Uz sētas uzrāpies, Ģedeons Spilets bij skaidri redzējis vienu laupītāju aizbēgam pār Franklina kalnu dienvidu piekājes pauguriem, pie tam Tops vēl dzi­nās tam pakaļ. Tas bij viens no tiem, kuru laivu sadragāja pret Pateicības upes ietekas klintīm. Tāpat arī tas, kuru nogalināja Sairess Smits un kura līķi atrada ārpus aploka sētas, bij no tās pašas Boba Harveja bandas.
   Aplokā pašā vēl nekas nebij izpostīts. Vārti palikuši aizslēgti, un kustoņi nebij paguvuši izklīst mežā. Nekur nebij manāmas nekādas cīņas zīmes, ne sētā, ne mājā ne­varēja saskatīt kaut kādu bojājumu. Tikai Airtona munī­cijas krājums bij nozudis līdz ar viņu pašu.
   —    Viņi būs pārsteiguši nelaimīgo, — Sairess .Smits teica. — Un, tā kā bez cīņas viņš nepadevās, tad būs kritis.
   —    Jā, šķiet, no tā mums visvairāk jābaidās, — repor­tieris piekrita. — Bez šaubām, laupītāji būs apmetušies še aplokā, kur visa kā papilnam, un aizbēguši tikai tad, kad mēs ieradāmies šeit. Tāpat acīm redzams, ka Airtons, dzīvs vai miris, tajā brīdī vairs nav te bijis.
   - Mums būtu jāpārmeklē mežs un jāiztīra sala no šiem neliešiem, — inženieris teica. — Penkrofam bij taisnība, kad viņš ieteica sarīkot medības uz viņiem kā uz plēsīgiem zveriem. Tas mums daudz nelaimes būtu aiztaupījis.
   _— Tā ir, — reportieris atbildēja. — Bet tagad mums tie­sības neparadīt viņiem vairs nekādu žēlastību.
   —         Tomēr, — inženieris iebilda, — mēs esam spiesti to atlikt uz kādu laiku un palikt tepat aplokā, kamēr Her­bertu bez riska varēsim pārnest uz Granītpili.
   —    Bet kas būs ar Nebu? — reportieris jautāja.
   —   Nebs ir drošībā.
   —          Bet ja nu viņš, bažīdamies par mums, iedomājas do­ties šurp?
   —          Šurp nākt viņš nedrīkst! — inženieris atteica. — Ceļā viņi to nogalinās!
   —   Tomēr ļoti iespējams, ka viņš mēģina nākt.
   —          Ja mūsu telegrāfs vēl bijis kārtībā, mēs varētu vi­ņam paziņot. Tagad tas nav iespējams! Penkrofu ar Her­bertu vienus te pamest mēs arī nevaram!… Labi! Es viens pats došos uz Granītpili!
   —          Nē, nē, Saires! — reportieris pretojās. — Jums ne­nākas doties tādās briesmās. Jūsu drošsirdība te nekā ne­palīdzēs. Bandīti droši vien uzmana aploku, viņi ir noslē­pušies apkārtējā meža biezoknī, un, ja jūs mēģināsiet iet, mums tūliņ viena vietā būs jāzaudē divi.
   — Bet Nebs? — inženieris atbildēja. — Nu jau divdes­mit četras stundas kā viņam nav ziņu no mums. Viņš katrā ziņā nāks šurp!
   —           Un, tā kā viņš nekā nezina, — Ģedeons Spilets teica, — un uzmanīsies vēl mazāk nekā mēs, tie viņu katrā ziņā pārsteigs un nogalinās! …
   —    Vai tiešām nebūtu kaut kā iespējams paziņot viņam?
   Kamēr inženieris tā stāvēja, domās nogrimis, viņa ska­tiens neviļus pavērsās pret Topu, kurš skraidīja apkārt, it kā gribēdams teikt: «Vai tad es neesmu še?»
   —    Top! — Sairess Smits to pasauca.
   Uz sava kunga saucienu Tops ar vienu lēcienu bij klāt.
   —          Jā, Tops mums to izdarīs! — reportieris piebilda, inženieri sapratis. — Tops izkļūs arī tur, kur mums tas nav iespējams. Viņš aiznesīs no aploka ziņu uz Granītpili un no turienes otru atpakaļ uz šejieni! _
   —    Tad tikai ātrāk! — Sairess Smits mudināja. — Ātrāk!
   Ģedeons Spilets bij izplēsis lapu no savas burtnīcas un
   steigšus uzrakstīja:
   «Herberts ievainots. Mēs esam aplokā. Uzmanies! Neat­stāj Granītpili. Vai laupītāji nav manīti apkārtnē? Suti atbildi ar Topu.»
   Šajā lakoniskajā zīmītē bij viss, kas Nebam jāzina, tāpat arī viss, ko kolonistiem nepieciešams uzzināt. To salocīja un labi redzamā vietā piesprauda Topam pie kakla siksnas.
   —          Top, manu sunīt! — inženieris teica, sunim galvu noglaudīdams. — Nebs, Top! Nebs! Skrej nu!
   Tops pie šiem vārdiem palēcās. Viņš bij sapratis. Viņš noģida, ko no viņa vēlas. Viņam tas tikko pusstundas skrē­jiens, un bij cerams, ka tur, kur ne inženieris, ne repor­tieris bez briesmām nedrīkstēja doties, viņš pa garo zāli un mežmalas krūmājiem aizkļūs pilnīgi nepamanīts.
   Inženieris piegāja pie aploka vārtiem un atgrūda vienu pusi vajā.
   —          Nebs, Top! Nebs! — inženieris atkārtoja vēlreiz, ar roku norādīdams uz Granītpils pusi.
   Tops izlēca laukā un acumirklī pazuda.
   —    Viņš nokļūs tur, — reportieris apgalvoja.
   —    Jā, un atgriezīsies atpakaļ, mūsu uzticīgais suns.
   —    Cik tagad pulkstenis? — Ģedeons Spilets apvaicājās.
   —    Desmit.
   —           Pēc stundas viņš var būt atpakaļ. Paliksim, un gaidī­sim viņa atgriešanos.
   Aploka vārtus atkal aizslēdza ciet. Inženieris ar repor­tieri iegāja atpakaļ mājā. Herberts pa to laiku bij cieši iemidzis. Penkrofs kompreses pastāvīgi turēja mitras. Tā kā Ģedeonam Spiletam acumirklī cita nekā nebij ko darīt, viņš ņēmās pagādāt ēdienu, tai pašā laikā rūpīgi uzmanī­dams sētu kalna pakājes dienvidpusē, no kuras varēja sa­gaidīt uzbrukumu.
   Kolonisti ar lielu nemieru gaidīja Topu atgriežamies, īsi pirms vienpadsmitiem Sairess Smits un reportieris ka- rabīnēm rokās jau bij pie vārtiem, gatavi t©s atvērt, tiklīdz suns ieriesies. Viņi nešaubījās: ja Tops būs nokļuvis līdz Granītpilij, Nebs to bez kavēšanās nosūtīs atpakaļ.
   Minūtes desmit viņi abi tā nostāvēja; tad piepeši norī­bēja šāviens, un tūliņ pēc tam atskanēja suņa riešana.
   Inženieris atvēra vārtus un, pamanījis dūmu mākonīti ap simts soļu attālajā meža biezoknī, izšāva uz turieni.
   Tai pašā acumirklī Tops ielēca aplokā, pēc tam vārti tika žigli noslēgti.
   —          Top, mīļo Top! — inženieris iesaucās, saņemdams kustoņa galvu ar abām rokām.
   Pie kakla siksnas tam bij piestiprināta zīmīte; Sairess Smits lasīja vārdus, ko Nebs bij rakstījis ar saviem lie­lajiem burtiem:
   «Granītpils apkārtnē nav neviena pirāta. Es nekustēšos no vietas. Nabaga Herberta kungs!»
   — Nebs, Top! Nebs! — inženieris atkārtoja.

   Tātad pirāti bij tepat tuvumā, uzglūnēja aplokam, nodo­mājuši nogalināt kolonistus citu pēc cita! Pret tiem iespē­jams izturēties tikai kā pret plēsīgiem zvēriem. Bet pat­laban ārkārtīgi jāuzmanās, jo tie, nelieši, noslēpušies un neredzami, bij daudz izdevīgākā stāvokli, iespēdami uz­brukt, kad patīk, bet paši no tāda uzbrukuma pasargāti.
   Sairess Smits tūliņ ņēmās iekārtot dzīvi še aplokā, kur pārtikas, starp citu, pietika diezgan ilgam laikam. Airtona māja bij apgādāta ar visu dzīvei nepieciešamo, un laupī­tāji, kolonistu pārsteigti, nebij paguvuši nekā aizvazāt prom. Iespējams, ka viss bij norisinājies tā, kā Ģedeons Spilets to iztēlojās: malā izmestie seši pirāti bij gājuši pa salas dienvidu krastmalu, nokļuvuši apkārt Čūskas pus­salas abiem krastiem, nedrīkstējuši doties iekšā Tālo rie­tumu mežājos un tā" nokļuvuši līdz Ūdenskrituma upes ietekai. No turienes viņi pa strauta labo krastu devušies augšup un nonākuši Franklina kalna pakājes pauguros, kur meklējuši patvērumu un uzgājuši toreiz tukšu pamesto aploku. Tur viņi apmetušies, lai nogaidītu izdevīgu brīdi savu nelietīgo nodomu realizēšanai. Airtona ierašanās pār­steigusi viņus, bet viņi tomēr pārspējuši nelaimīgo un .., turpmāko viegli iedomāties!
   Tagad šie nelieši, gan vairs tikai pieci skaitā, tomēr labi apbruņoti, klīda apkārt pa mežiem, vērodami acumirkli, kad laist savus ieročus darbā, un nebij nekādas iespējas atsist viņus vai pārsteigt viņu slēptuvēs.
   — Nogaidīsim! — Sairess Smits teica. — Cita nekā mēs nevaram darīt. Kad Herberts būs izveseļojies, mēs dosi­mies karagājienā un iznīcināsim tos neliešus. Tai pašā reizē arī salu pārmeklēsim pamatīgi…
   —    Lai atrastu savu noslēpumaino labdari, — Ģedeons Spilets pabeidza inženiera aizsākto teikumu. — Ak, dār­gais Saires! Atzīstieties, ka šoreiz mums viņa palīdzības trūkst — un taisni tad, kad tās visvairāk vajadzētu!
   —    Vēl nevar zināt, — inženieris atbildēja.
   —    Ko jūs ar to gribat teikt? — reportieris prasīja.
   — Tikai to, ka mēs ar savu šoreizējo uzdevumu vēl nebūt neesam gala, mīļo Spilet, un ka musu varenajam draugam vel var iznākt izdevība iejaukties. Bet patlaban tas nav svarigakais. Vispirms mums jāglābj Herberta dzīvība.
   Tas ari kolonistiem sagadaja visvairak raižu. Pagāja vairakas dienas, un nabaga zēna stāvoklis, par laimi, nekļuva ļaunaks. Bet paildzinat slimības gaitu vien jau bija ieguvums. Nemitīgi mainītās kompreses slima temperatūru uzturēja normālu, par brūču iekaisumu nebija jabaidas. Reportierim pat līkas, ka šis mazliet sērainais ūdens no vulkānā apvidiem tieši veicināja ari ievainojuma aizdzīšanu. Strutas manāmi mazinājās, un, pateicoties nemitīgam pulem un kopšanai, Herberts saka atlabt, un drudzis pamazam krita. Protams, no stingrās diētas viņš bija galīgi novājējis; tomēr atspirdzinoša dzēriena viņam netrūka, un pilnīgs miers veselībai nāca stipri par labu.
   Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs bija veikli iemanījušies pārsiet ievainoto jaunekli. Visa dzīvoklī atrodama veļa tika upurēta šim nolūkam Ar apsienamiem un kompresēm apliktas brūces bija pietiekoši aizsargātas, taču ne apsietas, lai tas aizdzītu palēnam, bez iekaisumiem. Zina-dami, kāda nozīme pareizam apsējumam, reportieris tam pievērsa vislielāko uzmanību un nemitīgi atkartoja. saviem biedriem to, kam katrs ārsts labprat piekritīs: pareizi apsieta brūce gadās retāk neka labi izdevusies operācija.
   Pēc desmit dienām, divdesmit otra ja novembri, Herberts jau jutas daudz labak. Nu jau viņš sāka mazliet ēst. Vaigos atkal atplauka sārtums, bet laipnās acis smaidīdamas vērās kopējos. Viņš pat mazliet jau parunaja, lai gan Penkrofs pulējas to aizkavēt, pats runadams viena laida un stasti-dams visneticamākos stāstus. herberts bija apvaicājies par Airtonu, neredzedams viņu še un būdams pārliecība, ka viņš taču ari mājo aplokā. Bet Penkrofs, lai slimo neuztrauktu, sameloja, ka Airtons aizgajis pie Neba, lai apsargatu Granitpili.
   — Šie pirātu džentlmeņi nepelna it nekādās žēlastības! — viņš teica. — Bet Smita kungs tiem vēl gribēja radīt labu sirdi! Es tiem ari parādīšu sirdi, bet tikai ar savas šautenes lodi!
   — Vai viņi te vairāk nav rādījušies? — Herberts vaicaja.
   — Nē, mīļo zen, — Penkrofs atteica, — bet gan mēs viņus atradīsim, kad tu būsi izveseļojies. Un tad parādīsim šiem neliešiem, kuri prot uzbrukt tikai no mugurpuses, ka mums ir drosme stāties ciņa krūti pret krūti!
   — Es, Penkrof, esmu vel tik vajš!
   — Nekas, spēki pamazām atjaunosies. Kas tas nu liels, tads lodes skrējiens krūtīm cauri? Tikai nieks vien! Es esmu piedzīvojis vel daudz ko ļaunaku un tomēr esmu dzīvs un vesels!
   Pēdīgi slimā stāvoklis likās jau pavisam vēršamies uz labo pusi, un, ja negadīsies kadi neparedzēti sarežģījumi, viņa izveseļošanās bija tikpat ka droša. Bet ko gan iesāktu kolonisti, ja viņa ievainojums izradītos ļaunaks, ja, piemeram, lode butu palikusi miesa vai nāktos amputēt kaju vai roku!
   — Nē, — Ģedeons Spilets vairakas reizes ieminējās. — Es bez drebuļiem nevaru iedomāties tādu nelaimi!
   — Un tomēr, ja butu jārīkojas, — Sairess Smits piebilda, — jus ne acumirkli nevilcinātos?
   — Nē, Sairesa kungs, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Tomēr, paldies Dievam, ka mums negadijās tāds sarežģījums.
   Kā jau daudzos citos gadījumos, ari šoreiz kolonisti vienkārši bija rīkojušies pec sava skaidra saprāta loģikas, kas tiem allaž bija palīdzējusi, un, pateicoties savam plašajam zināšanām, atkal uzvarējuši.
   Bet vai nepienāks bridis, kad ari visa viņu zinātne būs bezspēcīga? Viņi taču vieni paši šajā salā! Bet cilvēku dzīve iekārtota uz sabiedriskiem pamatiem, kur cits citu atbalsta. Sairess Smits to zināja labi un vairakkart jau-taja sev, vai tikai negadīsies tādi apstakji, kurus uzveikt un izturēt viņiem vairs nebūs iespējams!
   Bija tāda sajūta, ka viņš ar saviem biedriem, būdami līdz šim īsti laimīgi, patlaban iekļuvuši kaut kadā liktenīgā posmā. Varēja teikt, ka pa visiem šiem divarpus gadiem, kopš viņi bija izbēguši no Ričmondas, itin visur viņiem laimējies. Sala bija bagatigi sniegusi nepieciešamos minerālus, augus un kustoņus, un, ja daba bija tik devīga, tad viņi savukārt ar savam zināšanam visu prata lietderīgi izmantot. Kolonijas materiālais stāvoklis vārda pilnā nozīmē bija spīdošs. Vēl vairak, sevišķos gadījumos kads nezināms spēks bija nācis viņiem talkā!... Bet tas viss varēja ilgt tikai kādu laiku!

   — -Es, Penkrof, esmu vēl tik vājš!
   īsi sakot, Sairesam Smitam likās, ka laime no viņiem sāk novērsties.
   Patiešām — šis pats pirātu kuģis taču bij uzklīdis viņu salas apkaimē, un, ja arī tik noslēpumainā kārtā tika sa­dragāts, seši no tā ļaudīm izglābās no katastrofas. Mazā­kais, pieci no tiem bij iemitinājušies salā un te tikpat kā nebij sagūstāmi. Airtonu, bez šaubām, nogalinājuši šie šautenēm bruņotie nelieši, kuru pirmajā uzbrukumā Her­berts gandrīz nāvīgi tika ievainots. Varbūt tas bij pirmais trieciens, ko nelaime vērsa pret kolonistiem? Šis jautā­jums Sairesam Smitam tagad allaž bij prātā. Par to viņš bieži runāja ar reportieri, un viņam likās, ka nezināmā vara, kas tik bieži izpalīdzējusi, tagad pametusi viņus. Vai noslēpumainā būtne, par kuras eksistenci vairs nevarēja šaubīties, būtu atstājusi salu? Jeb vai viņa varbūt arī gā­jusi bojā?
   Visiem šiem jautājumiem atbildi atrast nebij iespējams. Tomēr nevarēja domāt, ka Sairess Smits ar saviem bied­riem, šīs lietas pārrunādami, būtu jau krituši izmisumā! Nepavisam ne. Viņi tikai lūkojās apstākļiem tieši sejā, ap­svēra visas iespējamības, sagatavojās uz katru gadījumu, jutās stipri un noteikti un, ja viņiem uzbruktu nelaime, noņēmās cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam.

   Jaunā slimnieka izveseļošanās ritēja kārtīgā gaitā. Va­rēja tikai vēlēties vienu: kaut Herberta veselības stāvoklis atļautu viņu pārvest uz Granītpili. Lai arī aplokā bij diez­gan labi ierīkots mājoklis un pārtikas pietiekoši, tomēr tas nekādi nevarēja atsvērt Granītpils veselīgās un ērti iekār­totās telpas. Otrkārt, te nebij tik droša patvēruma; lai cik modri viņi būtu, viņus allaž apdraudēja kāda neliešu lode. Turpretim tur, aiz nepieejamām un neieņemamām masī- vām granītsienām, viņiem nebij jābaidās, katrs uzbrukums viņu dzīvībām beigtos bez jebkāda panākuma. Viņi ne­pacietīgi gaidīja, kamēr Herberts atveseļosies tiktāl, ka bus iespējams aizgādāt viņu projām, nebaidoties par viņa ievainojumiem. Nolemts bij katrā ziņā doties šajā ceļo­jumā, lai arī tas cauri Jakamaru mežam bij paredzams visai grūts.
   No Neba nebij nekādu ziņu, taču daudz par to norūpē­ties nenācās. Granītpils dziļajās telpās novietojies, droš­sirdīgais nēģeris neļaus pieveikties. Topu kolonisti vairs nesūtīja turp; likās nelietderīgi laist uzticīgo suni drau­došās briesmās, jo pietiktu pāra šāvienu, lai viņi pazau­dētu savu vislabāko palīgu.
   Bij jānogaida, lai gan kolonisti tā ilgojās steigties at­pakaļ uz Granītpili. Inženierim bij lielas bažas tāpēc, ka viņu spēki tā saskaldīti, jo pirātiem tas tikai izdevīgi. Pēc Airtona pazušanas viņi šeit bij tikai četri pret pieciem, jo Herbertu vēl nevarēja skaitīt. Tāpēc arī dūšīgais zēns pats ilgojās atveseļoties pēc iespējas drīzāk, jo viņš sa­prata labi, ka viņa slimība te par lielu traucēkli.
   Jautājumu par to, kā šādos apstākļos' rīkoties pret pirā­tiem, Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs kārtīgi pārrunāja divdesmitajā novembrī, kad Herberts bij iemi­dzis un nevarēja viņus dzirdēt.
   —    Draugi, — reportieris teica, — mēs esam apsvēruši sīki, ka ar Nebu sazināties mums nav iespējams. Es do­māju tāpat kā jūs, ka pa aploka ceļu mēs nevarēsim doties mājup, jo to bandīti droši vien apdraud. Bet vai jums ne­liekas, ka jau tagad pat vajadzētu sarīkot medības uz šiem neliešiem?
   —    Tās ir arī manas domas, — Penkrofs atbildēja. — Man šķiet, no kādām pāra lodēm mums nav ko baidīties, un, ja Sairesa kungs atļautu, es no savas puses esmu gatavs tūliņ doties mežā. Velns lai parauj 1 Es gribu redzēt, kurš kuru tur veiks!
   —    Bet viņu ir pieci, — inženieris iebilda.
   —   Es iešu Penkrofam līdzi, — reportieris sacīja. — Un mēs divi, labi apbruņoti, Topa pavadībā …
   —    Mīļo Spilet un jūs, Penkrof, — inženieris teica, — apsvērsim to ar vēsu prātu. Ja pirāti noslēpušies kādā salas vietā un mums šī vieta zināma, tā ka atliek tikai viņus tur uzmeklēt, tad es saprotu tiešu uzbrukumu. Bet vai tagad nav jābaidās, ka drīzāk viņi pirmie atklās uguni?
   —   Ak, Sairesa kungs! — Penkrofs tielējās. — Ne katru reizi lode sasniedz mērķi.
   —   Tā, kura trāpīja Herbertu, garām neskrēja, Pen­krof, — inženieris atbildēja. — Bet pieņemsim, ka jus aizejat abi, tad es viens palieku apsargāt aploku. Vai jūs varat galvot, ka pirātiem nav iespējams izvairīties no jums mežā un pa jūsu prombūtnes laiku uzbrukt aplokam, jo viņi taču zina, ka te tikai viens cīņas spējīgs vīrs un viens slims zēns?
   —   Jums taisnība, Sairesa kungs, — Penkrofs atbildēja, no dusmām gandrīz vai slāpdams. — Jums taisnība. Viņi mēģinās visu, lai dabūtu savās rokās. aploku, kur atro­dams viss dzīvei un pārtikai nepieciešamais. Un viens jūs viņiem nenoturēsieties pretī. Ak, ja mēs būtu Granītpilī!
   —   Ja mēs atrastos Granītpilī, stāvoklis kļūtu pavisam citāds, — inženieris atbildēja. — Tur es nebaidītos atstāt Herbertu ,ar vienu no mums, kamēr pārējie dotos salas mežos meklēt laupītājus. Bet patlaban mēs esam aplokā, un mums jānogaida, kamēr visi kopā varēsim to atstāt.
   Sairesa Smita secinājumi nebij apstrīdami, viņa biedri to saprata labi.
   —   Kaut jel Airtons bijis pie mums! — Ģedeons Spilets iesaucās. — Nabaga cilvēks! Tikai īsu laiciņu viņš dabūja nodzīvot, cilvēku sabiedrībā atgriezies.
   —   Vai viņš varētu būt pagalam? … — Penkrofs domīgi piebilda.
   —   Vai tad jūs, Penkrof, vēl ticat, ka bandīti būs tau­pījuši viņu? — Ģedeons Spilets vaicāja.
   —    Jā gan — ja tas bij viņu interesēs.
   —    Kā? Vai jūs domājat, ka, sastapies ar saviem agrā­kajiem biedriem, Airtons būtu aizmirsis, par ko viņam mums jāpateicas? …
   —   Kas zina? — jūrnieks atbildēja, neslēpdams savas ne­jaukās aizdomas.
   —    Penkrof, — Sairess Smits teica, satverdams viņa roku,
   —   jums ir ļaunas domas, jūs sāpināt mani, tā runādams. Es galvoju par Airtona uzticību!
   —    Arī es tāpat! — reportieris strauji piekrita.
   —   Jā … jā!… Sairesa kungs … es esmu vainīgs … — Penkrofs stostījās. — Tās patiešām bij ļaunas domas, kas man ienāca prātā, un ne ar ko nav attaisnojamas! Bet ko lai dara? Esmu gluži galvu pazaudējis. Šī gūstniecība ap­lokā mani šausmīgi nospiež, es nekad neesmu bijis tik uztraukts kā patlaban!
   —    Pacietieties, Penkrof, — inženieris viņu mierināja.
   —   Kā jūs domājat, Spilet, pēc cik ilga laika būs iespējams Herbertu pārvest uz Granītpili?
   — Tas grūti nosakāms, Sairesa kungs, — reportieris atbildēja. — Kāds nejaušs atgadījums var visu pavērst uz |auno pusi. Tomēr viņa izveseļošanās iet normālu gaitu; ja tas tā turpināsies vēl astoņas dienas, tad mēs varēsim doties ceļā.
   Vēl astoņas dienas! Tas nozīmēja, ka atgriešanās Granīt­pilī varēs notikt tikai decembra pirmajās dienās.
   Ap šo laiku bij jau pagājuši divi pavasara mēneši. Laiks bij jauks, un karstums pieņēmās. Salas meži stāvēja pilnos ziedos, un tuvojās parastais pirmās ražas ievākšanas laiks. Tūliņ pēc atgriešanās Granītpilī sāktos lauku darbi, kurus tikai iecerētais ceļojums pa salu uz kādu laiciņu pār­trauks.
   Viegli iedomāties, kā kolonistus nospieda šī negribētā gūstniecība aplokā. Bet viņi bij spiesti padoties negrozā­miem apstākļiem un nezaudēja pacietību.
   Pāra reižu reportieris mēģināja gājienu apkārt aploka sētai. Topa pavadīts, šauteni viņš turēja katram gadīju­mam gatavu rokā.
   Bet nekāda starpgadījuma viņš nepiedzīvoja un neno­vēroja arī nekā aizdomīga. Suns viņam tūliņ pavēstītu tuvās briesmas, bet, kamēr Tops nerēja, varēja domāt, ka nekā nav jābaidās, mazākais, šimbrīžam ne, un ka bandīti apmetušies kādā citā salas daļā.
   Bet otrajā gājienā, divdesmit septītajā decembrī, kad Ģedeons Spilets kādu ceturtdaļjūdzi bij iegājis tālāk mežā pret kalna dienvidu pusi, viņš novēroja, ka Tops kaut ko nomana tuvumā. Viņš negāja vairs vienaldzīgi, kā pa­rasts, bet skraidīja šurpu turpu pa zāli un krūmāju tā, it kā viņa osme samanījusi kaut ko aizdomīgu.
   Ģedeons Spilets sekoja sunim, uzsaukdams, pamudinā­dams, acīm apkārtni vērodams, šauteni pie pleca piespie­dis, aiz kokiem slēpdamies. Nebij domājams, ka Tops saož kādu cilvēku tuvumā, jo tādā gadījumā viņš ierietos dobji, it kā aiz apslēptām dusmām. Bet, tā kā viņš nemaz neieņurdējās, tā bij zīme, ka ne tuvumā, ne tālāk nekādas tiešas briesmas nedraud.
   Tā pagāja minūtes piecas. Tops skraidīja ošņādams, re­portieris uzmanīgi sekoja viņam; bet tad suns piepeši lie­liem lēcieniem pieskrēja pie kāda bieza krūmāja un iz­nesa no turienes drēbes strēmelīti.
   Tas bij savārtīts, saņurcīts drēbes gabaliņš, ko Ģedeons Spilets pārnesa aplokā.
   Kolonisti to aplūkoja rūpīgi un pazina gabalu no Air­tona kamzoļa, strēmeli no auduma, ko viņi paši bij paga­tavojuši Granītpils veltuvē.
   —    Jūs redzat, Penkrof, — Sairess Smits teica, — tas ir noplēsts nelaimīgajam Airtonam cīnoties. Pirāti viņu aizveduši pret paša gribu. Vai jūs vēl šaubāties par viņa godīgumu?
   —    Nē, Sairesa kungs, — jūrnieks atteica, — jau sen es esmu atmetis tā acumirkļa aizdomas. Man liekas, pēc šā atraduma var spriest par vienu faktu.
   —    Par kādu? — reportieris jautāja.
   —    Par to, ka Airtons' nav nogalināts aplokā! Tie viņu ir aizveduši dzīvu, tāpēc ka viņš acīm redzami pretojies. Varbūt vēl arī patlaban viņš ir dzīvs!
   —    Patiešām, tas var būt gan, — inženieris domīgi no­teica.
   Tātad Airtona biedriem nu bij pamats vēl vienai cerībai. Līdz šim viņi bij bijuši pārliecināti, ka, aplokā pārsteigts, Airtons, tāpat kā Herberts, kritis no kādas slepkavu lodes. Bet, ja pirāti nebij viņu tūliņ uz vietas nogalinājuši, ja aizveduši uz kādu citu vietu salā, vai nebij iespējams, ka viņš arī vēl tagad dzīvs atrodas gūstā? Varbūt kāds no pirātiem pazinis viņā savu veco priekšnieku, izbēgušo ka- tordznieku vadoni Benu Džoisu? Un kas zina, vai viņi ne­loloja cerību piedabūt Airtonu savā pusē. Tas viņiem taču būtu tik noderīgs, ja kļūtu par nodevēju! …
   Tomēr šis gadījums aplokā tika iztulkots labvēlīgi, un tagad jau vairs nelikās neiespējami vēl atrast Airtonu. Un, ja Airtons ir tikai ieslodzīts, tad viņš no savas puses arī darīs visu, kas iespējams, lai atsvabinātos no bandītu nagiem, un kolonistiem būs vēl viens varens palīgs.
   —    Tomēr jāsaka, — Ģedeons Spilets piezīmēja, — ja Airtonam palaimētos atbrīvoties, viņš dotos tieši uz Gra­nītpili, jo par uzbrukumu, kam par upuri krita Herberts, viņam nav nekas zināms, un vispār viņš nevar iedomāties, ka mēs te sēžam, iesprostoti aplokā.
   —    Ak, es tā vēlētos, lai viņš patveras Granītpilī! •— Penkrofs iesaucās. — Tāpat kā mēs paši gribētu tur būt. Ja arī bandīti nedomā uzbrukt tieši mūsu mājoklim, viņi var izpostīt mūsu augstieni, mūsu sējumus un stādus un mūsu putnu dārzu!
   Penkrofs bij izvērties par īstu fermeri un ar sirdi un dvēseli pieķēries savam laukam un dārzam. Jāpiemin, ka arī Herberts karsti vēlējās nokļūt atpakaļ Granītpilī, jo viņš labi zināja, cik nepieciešama tur tagad kolonistu klāt­būtne. Un viņš taču tos atturēja te aplokā! Tāpēc viņam tikai viena doma bij prātā: pēc iespējas drīzāk tikt prom no šejienes. Viņš bij pārliecināts, ka izturēs gājienu uz Granītpili. Un apgalvoja biedriem, ka istabā ar labu gaisu un izredzi uz jūru spēki viņam drīzāk atgriezīsies.
   Vairākas reizes viņš uzstāja Ģedeonam Spiletam, bet tas vilcinājās, ne bez pamata baidīdamies, ka Herberta tikko aizdzijušās brūces ceļā netiek atkal vaļā.
   Bet kāds negaidīts atgadījums pamudināja Sairesu Smitu un viņa biedrus beidzot padoties jaunekļa vēlēšanai, lai gan tāds lēmums varēja būt par cēloni atkal bezgalīgām ciešanām un nožēlai.
   Tas bij divdesmit devītajā novembrī ap pulksten sep­tiņiem no rīta. Trīs kolonisti sarunājās Herberta istabā, kad piepeši atskanēja Topa skaļa riešana.
   Sairess Smits, Penkrofs un Ģedeons Spilets paķēra šau­tenes un, tās gatavas turēdami, steidzās laukā.
   Tops lēkāja gar sētu un rēja, bet tas bij apmierinājuma, nevis dusmu rējiens.
   —    Tur kāds nāk!
   —    Jā!
   —    Bet ienaidnieks tas nav!
   —    Varbūt Nebs?
   —    Vai Airtons!
   Tikko inženieris bij paguvis pārmainīt šos vārdus ar saviem abiem biedriem, kaut kas pārlēca pār aploka sētu un novēlās zemē.
   Tas bij Jups, meistars Jups personīgi, ko Tops saņēma, kā patiesam draugam pienākas.
   —    Jups! — iekliedzās Penkrofs.
   —   To sūta Ņebs! — reportieris ieminējās.
   —          Palūkosim, vai viņam nav kāda zīmīte līdzi, — in­ženieris piebilda.
   Penkrofs steidzās pie orangutana. Acīm redzams, ja jau Nebs gribēja kaut ko svarīgu paziņot savam kungam, uz­ticamāku un ātrāku ziņnesi viņš nevarētu atrast, kas tiktu pat tur pāri, kur kolonisti un arī Tops neiespēja.
   Sairess Smits nebij maldījies. Jupam kaklā bij pakārts mazs maisiņš un tajā Neba rokas rakstīta zīmīte.
   Varat iedomāties Sairesa Smita un viņa biedru izmi­sumu, kad viņi lasīja šādas rindas:
   «Piektdien pulksten sešos rītā.
   Augstiene pirātu ieņemta.
   Nebs.»
   Ne vārda nerunādami, viņi brīdi skatījās cits citā tad atgriezās mājās. Ko tagad darīt? Pirāti Tālā skata augstienē — tas nozīmē, ka tur postījumi, sagrāvums un drupas.
   Herberts, redzēdams inženieri, Penkrofu un reportieri atgriežamies istabā, noprata, ka stāvoklis kļuvis ļaunāks, bet tad, ieraudzījis arī Jupu, bij skaidri pārliecināts, ka Granītpilij draud kāds uzbrukums.
   —          Sairesa kungs, — viņš lūdzās, — es gribu doties ceļā. Tagad es to varu izturēt. Es gribu doties turp!
   Ģedeons Spilets piegāja pie Herberta. Rūpīgi to pār­meklējis, viņš teica:
   —   Tad dosimies arī!
   Atri tika izšķirts jautājums, vai pārnest Herbertu nes­tuvēs vai vest ratos, ar kuriem Airtons bij atbraucis šurp. Nestuves būtu līganākas un ievainotajam piemērotākas, bet tur vajadzēja divu nesēju, tas nozīmēja — divu sargu un divu šauteņu mazāk, kad ceļā gadīsies uzbrukums.
   Vai tad tomēr nebij labāk izlietot ratus, lai visas rokas būtu brīvas ieročiem? Vai nebij iespējams ratos ielikt to pašu maisu, uz kura Herberts gulēja, un braukt pēc iespē­jas uzmanīgāk, lai slimo pārāk netricinātu? Protams, tas bij iespējams.
   Ratus izvilka laukā. Penkrofs aizjūdza tajos onagru. Sairess Smits un reportieris pacēla Herbertu ar visu guļas maisu un noguldīja ratu dibenā starp sānu redelēm.
   Laiks bij jauks. Saules stari dzirkstīja cauri koku la- potnim.
   —    Vai ieroči visiem kārtībā? — Sairess Smits vaicāja.
   Tie bij kārtībā. Inženierim ar Penkrofu bij rokās div-
   stobru šautenes, Ģedeonam Spiletam karabīne — viņi va­rēja doties ceļā.
   —    Vai tev ir labi, Herbert? — inženieris vēl apvaicājās.
   —          Jā gan, Sairesa kungs, — tas atteica, — varat būt mierīgi, es ceļā nenomiršu.
   Ratus izvilka laukā. Penkrofs aizjūdza tajos onagru.
   Un tomēr bij skaidri redzams, ka, citus mierinādams, nabaga zēns saņēma visus spēkus, lai savaldītos, un ka tikai ar vislielāko gribasspēku viņam izdevās noturēties.
   Inženierim sirds sažņaudzās no sāpēm. Viņš vēl vilcinā­jās dot zīmi brauciena sākumam. Bet tā jau taisni Herbertu dzītu izmisumā, varbūt pat nāvē.
   — Uz priekšu! — Sairess Smits rīkoja.
   Aploka vārti atvērās. Tops ar Jupu izskrēja pirmie laukā. Rati sāka ripot, vārti atkal aizdarījās, Penkrofa va­dīts, onagrs lēnām virzījās uz priekšu.
   Protams, izdevīgāk būtu izvēlēties citu ceļu, ne tiešo no aploka uz Granītpili, bet ar ratiem ārkārtīgi grūti nāk­tos tikt cauri mežam. Bij jābrauc vien pa šo pašu, lai gan laupītāji te uz katra soļa varēja uzglūnēt.
   Sairess Smits un Ģedeons Spilets gāja katrs savā pusē ratiem, gatavi atbildēt jebkuram uzbrukumam. Tomēr drī­zāk gan bij domājams, ka bandīti vēl nav atstājuši Tālā skata augstieni. Neba zīmīte droši vien bij rakstīta pirmajā brīdī, līdzko viņi tur parādījās. Zīmīte rakstīta ap pulk­sten sešiem no rīta, un žiglajam orangutanam vajadzēja tikai trīsceturtdaļstundas, lai noskrietu tās piecas jūdzes pa labi pazīstamu ceļu līdz aplokam. Ceļš te šimbrīžam vēl šķita puslīdz drošs, un, ja sagaidāms kāds uzbrucēju šāviens, tad katrā ziņā tikai Granītpils apkārtnē.
   Tomēr kolonisti uzmanījās stingri. Tops un Jups skrēja te gabalu pa priekšu, te pa mežu gar ceļa malām, bet ne­kādas zīmes nerādīja, ka draudētu briesmas.
   Penkrofa vadīti, rati lēnām virzījās uz priekšu. Izbrau­kuši viņi bij pusastoņos. Pēc vienas stundas četras jūdzes no piecām bij nobrauktas bez jebkāda starpgadījumā.
   Ceļš bij tukšs, tāpat kā visa Jakamaru meža daļa starp Pateicības upi un ezeru. Nebij iemesla ne mazākajam uz­traukumam. Mežs bij tikpat tukšs kā tajā dienā, kad ko­lonisti pirmo reizi pārstaigāja salu.
   Braucēji tuvojās augstienei. Vēl vienu jūdzi, un, viņi varēs saskatīt Glicerīna strauta tiltu. Sairess Smits nešau­bījās, ka tas būs nolaists: vai nu bandīti būs no šīs puses iegājuši augstienē, vai arī kādā citā ceļā pārkļuvuši aug­stienes ūdens joslai un tad nolaiduši tiltu, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu sev atkāpšanos.
   Beidzot pa koku spraugām paspīdēja jūra pie apvāršņa. Bet rati joprojām ritēja tālāk, jo nevienam no braucējiem ne prātā nenāca tagad atkāpties.
   Tajā acumirklī Penkrofs apturēja onagru un iekliedzās drausmīgā balsī:
   —    Ak, nolādētie!
   Un ar roku viņš norādīja uz bieziem cfamu mutuļiem, kuri vērpās virs viņu dzirnavām un putnu dārza kūtīm.
   Kāds cilvēks skraidīja starp šīm pelēkajām vērpatām.
   Tas bij Nebs.
   Viņa biedri iekliedzās vienā balsī. Viņš izdzirda un stei­dzās šurp. Pastrādājuši savu posta darbu, laupītāji pirms pusstundas bij aizgājuši no augstienes.
   —   Un Herberta kungs? — Nebs iesaucās.
   Ģedeons Spilets šajā acumirklī atgriezās pie ratiem.
   Herberts bij zaudējis samaņu.

   Tagad vairs nebij laika domāt par laupītājiem, par Granītpilij draudošām briesmām, par drupām klāto augstieni. Tikai Herberts bij visiem prātā. Vai brauciens viņam bijis bīstams, un kāds iekšējs ievainojums atkal ticis vaļā? To reportieris nevarēja nosacīt, bet izmisums pārņēma viņu un pārējos.
   Ratus aizbrauca līdz upes līkumam. Tur no zariem sa­pina nestuves, un Herbertu ar visu guļas maisu noguldīja uz tām. Pēc desmit minūtēm Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs jau bij granītsienas pakājē, kamēr Nebs ratus aizbrauca Tālā skata augstienē.
   Ar ceļamo ierīci Herbertu nogādāja augšā un apguldīja viņa gultā Granītpilī.
   Pēc ilgām un grūtām pūlēm jauneklis atkal nāca pie sa­maņas. Pirmajā acumirklī viņš pasmaidīja, redzēdams, ka atrodas savā paša istabā, bet bij tik vājš, ka spēja tikai nomurmināt pāra vārdu.
   Ģedeons Spilets pārlūkoja viņa ievainojumus. Viņam bij bail, ka tikai vāji apdzijušās brūces nav atkal atvēru­šās… Tomēr izrādījās, ka tas nav noticis. No kurienes tad cēlusies šī pēkšņā krīze? Kāpēc Herberta stāvoklis tik negaidīti pasliktinājies?
   Herberts atkal bij iegrimis tādā kā drudža miegā, repor­tieris un Penkrofs neatgāja no viņa gultas.
   Pa to laiku Sairess Smits izstāstīja Nebam visu, kas ap­lokā noticis. Nebs no savas puses savam kungam atkal to, kas norisinājies Tālā skata augstienē.
   Tikai pagājušo nakti bandīti bij parādījušies mežmalā Glicerīna strauta apkaimē. Nebs bijis nomodā pie putnu dārza un tūliņ izšāvis uz vienu no laupītājiem, kuri taisī­jušies doties ūdenim pāri, bet nakts tumsā nevarējis no­vērot, vai trāpījis nelieti. Tomēr ar to nekādā ziņā ne­pietika, lai izklīdinātu bandu, un Nebs pamanījies noslēp­ties Granītpilī, kur viņš, mazākais, bij drošībā.
   Bet ko nu tālāk darīt? Kā aizkavēt neliešus izpostīt aug­stieni, uz ko tie acīm redzami gatavojās? Vai viņam iespē­jams paziņot par to savam kungam? Un kas zina, kādos apstākļos tie paši atradās aplokā? Sairess Smits un viņa biedri bij aizgājuši vienpadsmitajā novembrī, bet nu jau pienācis divdesmit devītais. Tātad jau astoņpadsmit die­nas Nebs nebij saņēmis citas vēstis, izņemot tās bēdīgās zi­ņas, ko atnesa Tops: Airtons pazudis, Herberts smagi ievai­nots, inženieris, reportieris un jūrnieks ieslodzīti aplokā.
   «Ko darīt?» nabaga Nebs sev jautājis. Par sevi pašu viņš nebaidījies, jo Granītpilī iekļūt bandīti nejaudāja. Bet ēkas, apstādījumi un viss pārējais ierīkojums bij pilnīgi viņu varā! Vai gan viņam nevajadzēja pavēstīt Sairesam Smitam par draudošām briesmām?
   Un tad viņam ienācis prātā uzticēt Jupam, lai tas aiz­nes zīmīti. Viņš taču pazina orangutana augsto saprātu, ko tas jau tik bieži bij pierādījis. Jups saprata vārdu «ap­loks», ko daudzkārt bij dzirdējis, un atminējās to labi, jo allaž Penkrofu ar ratiem pavadīja turpu. Gaisma vēl nebij aususi. Veiklais pērtiķis zinās nepamanīts aizkļūt pa mežu, bez tam arī ieraudzījuši laupītāji to droši vien noturēs par parasto meža kustoni.
   Nebs nevilcinājies, uzrakstījis zīmīti un piestiprinājis to Jupam pie kakla, aizvedis pērtiķi pie Granītpils durvīm, pa kurām bij nolaidis lejā garu virvi, tad atkārtojis:
   —    Jup! Jup! Aploks! Aploks!
   Kustonis bij sapratis, acumirklī pa virvi nolaidies lejā un pazudis tumsā, bandītu nepamanīts un neievērots.
   —    Tu esi labi darījis, Neb, — Sairess Smits atbildēja, — bet kas zina, vai, neziņodams mums, nebūtu darījis vēl labāk.
   Ar ceļamo ierīci Herbertu inogādāja augšā.
   Un, tā runādams, Sairess Smits domāja par Herbertu, kuram brauciens bij atstājis tik smagas sekas uz viņa iz­veseļošanās gaitu.
   Nebs turpināja savu stāstu. Krastmalā laupītāji nebij rādījušies. Nezinādami salas apdzīvotāju skaitu, laikam nodomājuši, ka Granītpils ir lielu spēku apsargāta. Vēl viņiem bij atmiņā, ka pa kuģa uzbrukuma laiku kā no klints augšas, tā no lejas uz viņiem tika šauts, un viņi neuzdrošinājās uzbrukt. Bet Tālā skata augstiene viņiem bij pilnīgi pieejama un no Granītpils neaizsniedzama. At­riebības dzīti, viņi tiecās atmaksāt ļaunu ar ļaunu, de­dzināt, postīt un sagraut, un tāpēc viņi aizvilkās projām tikai pusstundu, pirms ieradās kolonisti, kurus domājās vēl turpat aplokā ieslēgušos.
   Tad Nebs bij steidzies laukā no savas slēptuves. Kāpis augstienē, riskēdams dabūt lodi krūtīs, mēģinājis apdzēst uguni, kas aprija putnu dārza ēkas, viņš bij pūlējies vi­siem spēkiem, bet velti, līdz rati parādījās mežmalā.
   Tāds bij viņa nelaimes stāsts. Laupītāju klātbūtne tur­pmāk būs nepārtraukts drauds Linkoļna salas kolonistiem. Līdz šim tik laimīgi, viņi turpmāk varēja sagaidīt vēl lie­lāku nelaimi.
   Ģedeons Spilets ar Penkrofu palika pie Herberta, kamēr Sairess Smits, Neba pavadīts, devās paša acīm aplūkot augstienē nodarīto postījumu.
   Tā bij laime, ka bandīti nenonāca līdz pat Granītpils pakājei, tad «kamīna» darbnīcas tāpat būtu izpostītas. Tomēr galu galā šis posts vēl nebūtu tik liels kā tas, kas nodarīts Tālā skata augstienē.
   Sairess Smits ar Nebu devās uz Pateicības upes ieteku un tad pa kreiso krastu augšup, bet neatrada nekādas zīmes, ka bandīti arī te būtu bijuši. Tāpat ari otrā krasta biezajā mežā nekas šaubīgs nebij pamanāms.
   Pēc visām zīmēm spriežot, izskaidrojums bij tāds: vai nu laupītāji zināja, ka kolonisti atgriezušies Granītpilī, jo pa ceļam tie viņus varēja būt pamanījuši, vai arī, postī­jumu augstienē pabeiguši, tie pa Pateicības upes krast­malu aizgājuši Jakamaru meža biezoknī un bij neziņā par kolonistu atgriešanos.
   Pirmajā gadījumā viņi laikam' devušies atpakaļ uz ap­loku — tagad bez sargiem pamestu un pilnu tik vērtīgām mantām.
   Otrajā — viņi būs atkāpušies uz savu agrāko nometni, lai nogaidītu izdevīgu brīdi jaunam uzbrukumam.
   Bij jāaizsteidzas viņiem priekšā, bet pasākums tagad pilnīgi bij atkarīgs no Herberta slimības. Patiešām — Sai­resam Smitam tur nepieciešami visi biedri vienkopus, bet patlaban neviens no viņiem nevarēja atstāt Granītpili.
   Inženieris ar Nebu uzkāpa augstienē. Tur viņus sagai­dīja baigs skats. Labības druva un sakņu dārzs bij samī­dīti. Patlaban ievācamās vārpas salauztas vāļājās zemē. Arī pārējie stādi bij tāpat sapostīti. Par laimi, Granītpilī vēl glabājās rezerves krājums, tā ka visu izpostīto bij iespējams atjaunot.
   Dzirnavas, putnu dārza ēkas, onagru kūts — visu to bij nopostījis uguns. Daži izbiedēti kustoņi vēl klaiņoja apkārt pa augstieni. Putni, pa ugunsgrēka laiku paglābušies ezera, bij atgriezušies savā vecajā mājvietā un knābāja zemē, barību meklēdami. Te viss atkal jāsāk no paša gala.
   Sairesa Smita nobālušajā sejā atspoguļojās tikko valdāms niknums, bet viņš neteica ne vārda. Vēlreiz viņš pārlaida acis izpostītajiem laukiem un dūmiem, kuri vēl vienmēr kūpēja no drupām, tad atgriezās atpakaļ Granītpilī.
   Nākamās dienas bij tās drūmākās, kādas kolonisti pie­dzīvojuši salā. Herberta stāvoklis kļuva arvien ļaunāks. Likās, ka bez miesas bojājumiem viņu pamazām pārņem kāda cita vēl smagāka slimība, un Ģedeons Spilets noma­nīja tuvojamies tādas briesmas, pret kurāiņ cīnīties vairs nebūs iespējams.
   Herberts gandrīz hn z atmodas gulēja savādā miegā un brīžiem sāka murgot kolonisti-.; nevarēja viņam pasniegt citas zāles kā vien spirdzinošu— Jzerienu. Pagaidām drudzis vēl nebij pārāk stiprs, drīz vien jau sāka rādīties simptomi, ka lāgu lāgiem iestājas lēkmes.
   "Ģedeons Spilets to pirmo reizi novēroja sestajā decembrīnabaga zēna pirksti, deguns un ausis bij ārkārtīgi dzelteni purv drudzis viņu sāka kratīt arvien stip­rāk pulss sita strauji ji un nekārtīgi, āda bij sausa, un pie tam slimnieku mocīja nemitīgas slāpes. Pēc tam atkal uznāca kar­stumi miesa it kā atsila, āda kļuva sarkana, pulss strau­ji paātrinājās yiss viņa augums noplūda sviedriem, pec tam drudzis likās pierimstam. Visa šī lēkme bij ilgusi stundas piecas.
   Ģedeons Spilets ne uz acumirkli neatstāja slimnieku. Ta­gad vairs nebij šaubu, ka viņam piemeties intermitējošais
   drudzis un ka tas jāaptur, iekams stāvoklis kļūs vēl ļau­nāks.
   —   Lai drudzi apturētu, — Ģedeons Spilets teica Sai- resam Smitam, — jālieto pretdrudža^līdzeklis.
   —    Pretdrudža līdzeklis? … — inženieris atsaucās. — Un mums nav ne vienkāršā, ne sērskābā hinīna!
   —   Nē, — Ģedeons Spilets atbildēja, — bet ezera krastā aug vītoli, un viņu miza dažreiz noder hinīna vietā.
   —    Tad izmēģināsim nekavējoši, — Sairess Smits teica.
   Patiešām — vītola miza tiek uzskatīta kā hinīna atvie-
   totāja, tāpat kā Indijas kastaņa miza, zalšu kārkls, čūsku - zāle un citi. Jāizmēģina vien bij šis pats līdzeklis, lai arī tas pilnīgi neatsvēra hinīnu, un jālieto tāpat dabiskā veidā, tāpēc ka kolonistiem nebij nepieciešamo līdzekļu iegūt no mizas salicilu.
   Sairess Smfts pats aizsteidzās noplēst melnajam vītolam dažas sloksnes mizas. Tās aiznesa uz Granītpili, saberza pulverī un tai pašā vakarā iedeva Herbertam dzert.
   Nakts pagāja bez kāda smagāka starpgadījuma. Herberts reizēm gan vēl murgoja, bet drudža lēkmes neatkārtojās ne nakti, ne nākamajā dienā.
   Penkrofam atkal atplauka cerība, bet Ģedeons Spilets nesacīja nekā. Bij iespējams, ka drudzis neatkārtojas katru dienu, bet ievelkas garumā, ka rītu lēkme atkal atjau­nojas. Tāpēc ar vislielākajām bažām viņš gaidīja rītdienu.
   Viegli bij novērojams, ka starplaikā pēc lēkmes Her­berts gulēja kā salauzts, galva viņam bij smaga un bieži reiba. Parādījās vēl arī citi simptomi, kas vislielākajā mērā izbiedēja reportieri: viņš pārliecinājās, ka slimnieka aknās pieplūst asinis, un intensīvie murgi rādīja, ka arī smadzenes skartas.
   Šie jaunie sarežģījumi pavisam satrieca Ģedeonu Spiletu. Viņš paveda inženieri sāņus.
   —    Tas ir purva drudzis, — viņš teica.
   —  -Purva drudzis! — inženieris iesaucās. — Jūs esat maldījies, Spilet. Purva drudzis neparādās pats no sevis, tas pielīp! … '
   —    Diemžēl es nemaldos, — reportieris palika pie sava. — Herberts šo drudzi saķēris purvājos, un ar to pietiek. Pirmo lēkmi viņš jau pārcieta. Ja uzbrūk vēl otra un mēs nespēsim aizkavēt trešo .., viņš būs pagalam! .,.
   —    Bet vītola miza? ..,
   —    Ar to vien nepietiek, — reportieris atbildēja. — Ja trešo lēkmi neattur ar hinīna palīdzību, tā nenovēršami beidzas ar nāvi.
   Par laimi, Penkrofs nedzirdēja šo sarunu — tā viņu pa­darītu ārprātīgu.
   Var iedomāties, kādā uztraukumā inženieris un repor­tieris pārlaida septīto decembri un nākamo nakti.
   Nākamajā dienā ap pusdienu sākās otrā lēkme. Tā bij šausmīga. Herberts noģida briesmas! Viņš stiepa rokas pret Sairesu Smitu, pret Spiletu, pret Penkrofu. Viņš ne­gribēja mirt! … Šī aina bij tik satricinoša, ka Penkrofu vajadzēja aizvest projām.
   Lēkme ilga piecas stundas. Skaidri bij redzams, ka trešo Herberts vairs neizturēs.
   Nākamā nakts bij drausmīga. Murgos Herberts runāja par lietām, kas viņa biedriem plosīja sirdis. Viņš cīnījās ar laupītājiem, viņš sauca Airtonu palīgā! Viņš lūdzās no­slēpumaino būtni, šo noslēpumaino palīgu, kas tagad no­zudis, bet kura tēls rādījās viņa slimajās smadzenēs… Pēc tam viņš iegrima tik dziļā nesamaņā, ka laikam vairs nekā nenojauda… Vairākas reizes Ģedeonam Spiletam jau likās, ka nabaga zēns mirisl
   Herberts kļuva arvien vājāks. Noliesējušās rokas grāb­stīja gultas segu. Viņam iedeva vēl kādus malkus saberztu mizu, bet reportieris no tām vairs nekā necerēja.
   —    Ja pirms nākamā rīta mēs nesadabūjam spēcīgāku pretdrudža zāļu, — reportieris teica, — Herberts mirs!
   Uznāca nakts —, bez šaubām, pēdējā nakts šim jaunek­lim, kurš bij tik gudrs, tik attīstīts savā vecumā un kuru visi mīlēja kā savu paša dēlu. Vienīgās zāles, kas lie­tojamas pret briesmīgo purva drudzi un kas to varēja uz­varēt, Linkolna salā nebij atrodamas!
   Nakti no astotā uz devīto decembri Herberts murgoja vēl vairāk nekā līdz šim. Viņa aknas bij šausmīgi uztūku­šas, smadzenes skartas, viņš vairs nepazina neviena.
   Vai viņš maz vairs piedzīvos rītdienu un trešo lēkmi, kura to nobeigs neglābjami? Tas vairs nebij ticams. Viņa apēki bij izsīkuši, lēkmju starplaikos viņš gulēja pilnīgi ka nedzīvs. Ap pulksten trijiem rītā Herberts skaņi iebrē­cās, it kā piepešas konvulsijas sarauts. Nebs, kas bij palicis uzraudzīt viņu, steidzās otrā istabā, kur pārējie biedri gu­lēja. Šajā acumirklī Tops svešādi ierējās.
   Visi tūliņ steidzās klāt saturēt savu mirstošo bērnu, kas taisījās lēkt laukā no gultas. Ģedeons Spilets satvēra viņa roku un manīja, ka pulss kļūst arvien lēnāks un lēnāks.
   Bij pieci no rīta. Saules stari pa logu ieslīda Granītpils istabā. Sākās skaista diena, un tā nabaga Herbertam būs pēdējā!
   Viens stars pavirzījās pret galdu pie gultas.
   Piepeši Penkrofs iesaukdamies pacēla no galda kādu priekšmetu …
   Tā bij iegarena kārbiņa un uz tās vāka rakstīts:
   Sērskābais hinīns.

   Ģedeons Spilets paķēra kārbiņu un attaisīja to. Tajā bij ap divi simti granu balta pulvera, kuru viņš tūliņ mazliet nogaršoja. Pēc ārkārtīgā rūgtuma par šo vielu vairs nebij ko šaubīties. Tas bij nesamaksājami vērtīgais drudža pret­līdzeklis hinīns.
   Nekavējoši bij jāiedod no tā Herbertam. Kā hinīns te radies, par to pārrunās vēlāk.
   — Kafiju! — Ģedeons Spilets rīkoja.
   Jau pēc pāra acumirkļiem Nebs atsteidzās ar tasi silta šķidruma. Ģedeons iebēra tur astoņpadsmit granus hinīna un tad deva Herbertam dzert.
   Laika pietika, jo trešā drudža lēkme vēl nebij uznākusi.
   Un, lai atļauts teikt, trešā lēkme vairs neuznāca.
   Jāpiemin vēl, ka visiem pamodās cerība. Noslēpumainā vara atkal parādījās, pie tam visspiedīgākajā acumirklī, kad kolonisti bij zaudējuši pēdējās cerības! …
   Pēc dažām stundām Herberts jau gulēja mierīgāk. Ko­lonisti varēja pārrunāt šo atgadījumu. Svešās būtnes iejaukšanās bij tiešāka nekā jebkad. Bet kā viņa nakts laikā iespēja nokļūt līdz Granītpilij? Tas bij absolūti nesapro­tams. Taisnību sakot, veids, kādā rīkojās tf salas labais gars», nebij mazāk noslēpumains kā šis gars pats.
   Visu šo dienu ik pēc katrām trim stundām Herbertam deva iedzert hinīna pulveri.
   Otrā rītā Herberts jau jutās manāmi labāk. Protams, vesels viņš nebij, drudža lēkmes vēl laiku pa laikam at­kārtojās, bet pretlīdzekļa tām nu vairs netrūka, tāpat kā slimajam pašam uzraudzības un kopšanas. Turklāt viņu glābējs un labdaris laikam taču arī bij tepat tuvumā! Spirgta cerība atkal pārņēma visus.
   Un tā viņus nepievīla. Pēc desmit dienām, ar divdesmito decembri sākot, Herberts sāka nepārprotami atveseļoties. Vājš viņš vēl bij, viņam nācās ieturēt stingrāko diētu, bet lēkmes vairs ne reizes neatkārtojās. Un cik labprāt šis pa­klausīgais zēns padevās visiem priekšrakstiem! Viņam taču tik ļoti gribējās kļūt veselam!
   Penkrofs izskatījās līdzīgs cilvēkam, kas tikko atrāvies no bezdibeņa malas. Viņam uznāca tādi prieka brīži, kad viņš likās tīri vai neprātīgs. Kad trešā krīze bij laimīgi no­vērsta, viņš apkampa reportieri tā, ka tam elpa aizrāvās. Un no tā brīža viņš to citādi nesauca kā par doktoru Spi- letu.
   Atlika vēl uzmeklēt īsto ārstu.
   —   Mēs viņu atradīsim! — Penkrofs nez cik reižu at­kārtoja.
   Un tad, protams, šis cilvēks, lai kas viņš būtu, varēja sagaidīt tādus apkampienus, kādi tikai Penkrofam iespē­jami!
   Decembra mēnesis pagāja un līdz ar to šis ļaunais 1867. gads, kurā Linkolna salas kolonisti bij pārcietuši tik dau­dzas nelaimes. 1868. gads iesākās ar brīnišķi jauku laiku un kvēlainu tropisku karstumu, ko jūras veldze, par laimi, mazliet atvēsināja. Herberts atspirga arvien vairāk, jo pa Granītpils logu plūda iekšā svaigs, sāļš gaiss, kas viņu tā spēcināja. Viņš sāka jau ēst, un nevar nemaz iedomāties, kādus vieglus un gardus ēdienus Nebs viņam pagatavoja!
   —    To jau pat mirdams varētu ēst! — Penkrofs sprieda.
   Pa visu šo laiku bandīti ne reizes nebij rādījušies Gra­nītpils apkārtnē. No Airtona nebij ne ziņas, un, ja inže­nieris ar Herbertu vēl loloja kādas cerības viņu atkal sa­stapt, tad pārējie turpretim bij pārliecināti, ka viņš kritis. Tomēr ilgi tādā neziņā palikt nebij iespējams; norunaja, līdzko Herberts būs pilnīgi vesels, jāuzsāk ceļojums, kuram vajadzēja beigties ar ievērojamiem panakumiem. Taču kādu mēnesi vēl bij jāpavilcinās, jo laupītājiem pretī drīk­stēja stāties tikai ar visiem kolonijas apvienotiem spēkiem.
   Bet Herbertam klājās jo dienas, jo labāk. Aknu uzpam­pums bij nozudis pilnīgi, ievainojumi tikpat kā pavisam aizdzijusi.
   Janvāra mēnesī Tālā. skata augstienē tika paveikti sva­rīgi darbi, bet tie izpaudās tikai nopostīto druvu un sakņu dārza palieku pievākšanā. Kolonisti uzlasīja vārpas un dārza saknes, lai iznāktu sēkla otrā pusgada sējai. Ar putnu dārza, dzirnavu un citu ēku atjaunošanu Sairess Smits vēl gribēja nogaidīt. Kamēr viņš ar saviem biedriem būs ceļā, lai uzmeklētu bandītus, tie viegli varēja atkal ierasties aug­stienē, un nebūtu prātīgi dot tiem iespēju vēlreiz izmēģi­nāt roku savā postītāju un dedzinātāju amatā. Kad sala būs iztīrīta no ļaundariem, gan tad paspēs atjaunot visu sa­grauto.
   Janvāra otrā pusē Herberts jau sāka celties no gultas — vispirms uz stundu, tad uz divām un trim. Viņš no dabas bij visai stiprs un atžirga acīmredzot. Viņam taču jau bij astoņpadsmit gadu. No šā slaidi noaugušā jaunekļa, bez šaubām, dienās izveidosies skaists un stalts vīrietis. Kopš šā brīža viņa atveseļošanās turpinājās kārtīgi, un, ja vēl radās kaut kādas bažas, tad «ārsts» Spilets nekautrējās iz­lietot visu stingrību.
   Uz mēneša beigām Herberts jau varēja iziet krastmalā un uzkāpt Tālā skata augstienē. Peldēšanās jūrā Penkrofa un Neba pavadībā viņu ļoti atspirdzināja. Sairess Smits nu varēja domāt par ceļojumu, un tā sākumu tad ari nolika uz piecpadsmito februāri. Naktis šajā gadalaikā ārkārtīgi gai­šas, tās labi varēs izlietot nodomātajiem visas salas pār- meklējumiem.
   Tūliņ ari jau sāka gatavoties ceļojumam, un tas nebij vis vienkāršs darbs, jo kolonisti bij noņēmušies šoreiz drīzāk neatgriezties, kamēr nebūs sasnieguši divus mērķus: pirmkārt, iznīcināt laupītāju bandu un atsvabināt Airtonu, ja tas vēl būtu dzīvs, un, otrkārt, atrast to, kas tik brīnišķā kārtā vadīja kolonistu likteni.
   Kolonisti labi pazina Linkolna salas austrumu pusi no Naga iekāres līdz Žokļu iekārei, plašo Tadornu purvāju, Granta ezera apkaimi, Jakamaru meža daļu starp Patei­cības upi un aploku, Pateicības upes un Sarkanā strauta vir­zienu un, beidzot, Franklina kalna pakājes paugurus, starp kuriem ierīkots aploks.
   Vēl viņi bij izlūkojuši, lai gan diezgan pavirši, Vašing­tona līča krastmalas plašo joslu no Naga iekāres līdz Rā­puļa zemesragam, salas rietumu mežīgo un purvaino krastu un tad smilkšu kāpas ap Haizivs līča ieeju.
   Bet gluži nepazīstams viņiem bij plašais, ar mežu apau­gušais Čūskas pussalas apgabals, viss apvidus Pateicības upes labajā un Ūdenskrituma strauta kreisajā pusē, visa robainā klinšu augstiene virs pakājes pauguriem Franklina kalna rietumu, ziemeļu un austrumu pusē, kur, bez šaubām, visizdevīgākā vieta paslēptuves ierīkošanai. Katrā ziņā vai­rāki tūkstoši akru salā bij palikuši nepārstaigāti un neiz- lūkoti.
   Kolonisti nosprieda vispirms doties uz Tālo rietumu me­žā ju un izpētīt visu apvidu Pateicības upes labajā pusē.
   Varbūt labāk būtu vispirms doties uz aploku, jo bij iemesls baidīties, ka bandīti būs atkāpušies uz turieni vai nu laupīt, vai arī nomesties uz dzīvi. Bet, tā kā aploks jau bij izlaupīts, tad bij par vēlu mēģināt to aizkavēt vai lau­pītājus tur sastapt, tātad prātīgākais — tūliņ pacensties uzmeklēt viņu slēptuvi.
   Pēc garām un nopietnām pārrunām kolonisti vienojās vispirms izlūkot Rāpuļa zemesraga mežājus. Ar cirvjiem viņi izcirtīs pirmo stigu šajos biezokņos, lai vēlāk tur ierī­kotu ceļu no Granītpils uz pašu tālāko salas nostūri, seš­padsmit septiņpadsmit jūdžu garumā.
   Rati bij pilnīgā kārtībā. Onagri, labi atpūtušies, tāla brauciena spējīgi. Ratos ievietoja pārtiku, nometnes ierī­ces, lauku virtuvi un dažādus citus nepieciešamus rīkus, tāpat arī ieročus un munīciju no Granītpils krātuvēm, ku­rās tagad tādu mantu bij pārpilnam. Bet nedrīkstēja aiz­mirst, ka laupītāji var noslēpties kaut kur meža biezoknī un katru acumirkli apsveikt viņus ar lodēm, tāpēc mazajam pulciņam jāturas cieši kopā, neviens ne aiz kādiem iemes­liem nedrīkst aizklīst nost.
   Tāpat vienojās, ka Granītpilī nepaliks neviens. Arī To­pam ar Jupu jāpiedalās gājienā. Nepieejamam mājoklim sargs ir lieks.
   Četrpadsmitajā februārī, ceļojuma priekšvakarā,^ bij svētdiena. To kolonisti izlietoja pilnīgi atpūtai un lūgša­nām. Visi vienojās, ka Herbertam, kas gan bij izveseļo­jies, bet vēl arvien mazliet vājš, jāsēstas ratos.
   Otrā rītā, gaismai austot, Sairess Smits vēl parūpējās, lai Granītpili padarītu pilnīgi drošu pret uzbrukumiem.
   Citreizējās kāpnes aiznesa uz «kamīnu» un apraka dziļi smilktīs, lai atgriežoties tās atkal varētu izlietot, jo ceļamā ierīce tika izjaukta, tā ka nekas no tās nepalika pāri. Pen­krofs uzkavējās pēdējais Granītpilī paveikt beidzamos dar­bus un nolaidās pa virvi, kurai viens gals bij zemē piestip­rināts un kura, reiz zemē novilkta, vairs nebij lietojama, lai nokļūtu līdz augšējai atkarei.
   Laiks bij brīnum jauks.
   —    Būs silta dieniņa! — reportieris jau noteica.
   —    Nu, doktor Spilet! — Penkrofs atsaucās. — Mēs brauksim pa koku paēnu un sauli pat redzēt nedabūsim!
   —    Uz priekšu! — rīkoja inženieris.
   Rati gaidīja krastmalā iepretim «kamīnam». Reportieris izrīkoja, ka Herbertam jākāpj ratos un jābrauc, mazākais, sākumā dažas stundas, un jauneklim bij jāpadodas ārsta priekšrakstam.
   Nebs veda onagrus, Sairess Smits, reportieris un jūrnieks gāja pa priekšu. Tops līksmi lēkāja apkārt. Herberts arī Jupam piedāvāja vietu ratos, un viņš to ieņēma bez lie­kām ceremonijām. Bridis bij klāt, un mazais pulciņš devās ceļā.
   Rati vispirms aplieca līkumu pie Pateicības upes iete­kas, tad kādu jūdzi pa kreiso krastu augšup braukuši, devās pāri tiltam Balona ostas ceļa galā. Pēc tam, pametuši šo ceļu kreisajā pusē, ceļotāji iegriezās zem tā bezgalīgā koku Iapotņa, kas pārklāja visu Tālo rietumu apvidu.
   Pirmās divas jūdzes rati ērti ripoja, jo koki auga iz­klaidu; laiku pa laikam bij jāpārcērt kāda liānas stīga vai jānocērt dažs krūmājs, bet nekāds nopietnāks šķērslis ne­aizkavēja kolonistu gājienu.
   Lapoto zaru biezais pārsegs meta atsvaidzinošu ēnu pār zemi. Deodari, duglāzijas, kazuarīni, banķsijas, pūķukoki un citas jau pazīstamas koku sugas aizsniecās neapredzamā tālē. Kokos ņudzēja neskaitāmi bari jau pazīstamu putnu: teteri, jakamari, fazāni, lori un visas neskaitāmās tarkšķē- tāju un pļāpātāju papagaiļu sugas. Aguti, ķenguri un ka- bijns skraidīja pa zāli, un tas viss atgādināja kolonistiem pirmos gājienus tūliņ pēc ierašanās salā.
   — Tomēr es manu, — Sairess Smits teica, — ka visi šie kustoņi, kā četrkāji, tā spārnotie, ir tramīgāki nekā agrāk. Laupītāji nesen ir gājuši šim mežam cauri, un mēs katrā ziņā uziesim viņu pēdas.
   Un patiešām — drīz vien viņi dažādās vietās pamanīja vesela cilvēku bariņa sliedi: te kokiem aplauzītus zarus, varbūt ceļa iezīmes vajadzības gadījumam; tur atkal iz­dzisuša ugunskura paliekas un mālainā zemē iespiestas kāju pēdas. Tomēr nebij nekā tāda, kas liecinātu par pa­stāvīgu dzīvesvietu.
   Inženieris bij aizliedzis saviem biedriem te ko medīt. Šāvienu rībieni varētu pievērst pirātu uzmanību, varbūt tie blandījās tepat mežā. Turklāt medniekiem tik un tā jā­turas ratu tuvumā, un stingri bij noliegts kādam aizklīst projām no citiem. Dienas otrā pusē aptuveni jūdzes sešas no Granītpils virzīšanās uz priekšu kļuva diezgan apgrū­tinoša. Biezoknī vietumis bij jānocērt koki un jānolīdzina ceļš. Iekams ķērās pie darba, Sairess Smits aizsūtīja bie­zoknī Topu un Jupu, kas apzinīgi izpildīja savu uzdevumu. Kad suns ar orangutanu atgriezās pavisam mierīgi, bij skaidrs, ka nav jābaidās ne no bandītiem, ne plēsīgiem zvē­riem — šiem dzīvnieku valsts divu sugu pārstāvjiem, kuri sava mežonīgā instinkta dēļ atradās uz vienas pakāpes.
   Pirmās dienas vakarā kolonisti apmetās uz naktsguļu ap­tuveni deviņas jūdzes tālu no Granītpils pie nelielas Patei­cības upes pietekas, par kuru viņi līdz šim vēl nekā nebij zinājuši un kura pieskaitāma tam upju tīklam, kas šai ze­mei sniedza brīnišķo auglību.
   Ceļinieki krietni paēda, jo gājienā visi bij izsalkuši, tad parūpējās, lai nakts paietu bez pārsteigumiem. Ja inženie­rim būtu jābaidās tikai no plēsīgiem zvēriem — jaguāriem vai tamlīdzīgiem, — viņš vienkārši sakurtu ugunis ap savu nometni, tā būtu pietiekama aizsardzība; bet laupītājus šīs ugunis drīzāk pievilktu nekā atbaidītu, un tad tumsā no­metni ielenkt nemaz nenāktos grūti.
   Apsargāšana tomēr tika stingri nokārtota. Diviem bij jāpaliek nomodā, un pēc divām stundām otriem diviem tie jānomaina. Herberts gan arī taisījās rindā, bet tika norai­dīts. Pirmajā sargu pārī nozīmēja Penkrofu ar Ģedeonu Spiletu un otrā — inženieri aT Nebu.
   Tomēr nakts jau arī bij tikai dažas stundas gara. Tumsu radīja drīzāk biezā lapotņa sega nekā saules noriets. Klu­sumu traucēja tikai attāli jaguāru rēcieni un pērtiķu smiekli, kuri it sevišķi Jupu šķita uzbudinām.
   Nakts pagāja bez sevišķa atgadījuma, un otrā rītā, seš­padsmitajā februārī, atsākās gājiens, kas līdz šim bij gan lēns, tomēr ne pārāk nogurdinošs.
   Todien viņi nogāja tikai sešas jūdzes, jo ik acumirkli nācās ceļu izcirst ar cirvi. Kā īsti «kolonisti» viņi saudzēja lielos un skaistos kokus, lai gan to nociršana ari pati par sevi prasītu lielas pūles, un tāpēc viņi upurēja tikai sī­kākos; bet sekas bij tās, ka ceļš iznāca līkumu līkumots.
   Šīs dienas ceļojumā Herberts sazīmēja vēl dažas koku sugas, kuras līdz šim salā nebij sastapuši, piemēram, kok- veidīgas papardes ar līganiem zariem, kas slīga uz leju kā baseina ūdens, Jāņa maizeskokus, kuru garās, cukurotās un ļoti gardās pākstis kāri plūca onagri. Kolonisti te uz­gāja arī krāšņos kauri kokus, kuri auga puduriem un kuru cilindriskie stumbri ar zaļajiem vainagiem pacēlās divi simti pēdu augstumā. Tie bij Jaunzēlandes koku karaļi, tikpat slaveni kā Libānas ciedri.
   Dzīvnieki bij tie paši, kādus kolonisti jau bij sastapuši. Tikai pa gabalu viņi ieraudzīja pāri no tiem lielajiem bri­dēju dzimtas putniem, kuri mājo sevišķi Austrālijā — ka- zuāru pasugas, piecas pēdas augstus, ar brūnu spalvu. Tops metās tiem pakaļ, cik kājas nesa, bet kazuāri, neko ne­steigdamies, aizmuka projām, jo viņu skriešanas ātrums ir taisni apbrīnojams.
   Bandītu pēdas viņi vietvietām pamanīja mežā. Pie kāda, kā likās, nesen izdzisuša ugunskura tās bij iemītas sevišķi skaidri, un kolonisti tās aplūkoja ar vislielāko uzmanību. Rūpīgi izmērījuši un salīdzinājuši to garumu un platumu, viņi secināja, ka te gājuši pieci cilvēki. Pieci nelieši acīm redzami bij uz laiciņu apmetušies šajā vietā; bet, lai cik rūpīgi viņi meklēja, nebij atrodamas sestās pēdas, kas va­rētu būt Airtona pēdas.
   —    Airtona nav pie viņiem! — Herberts iesaucās.
   —   Nē, — Penkrofs atteica, — un, ja viņš nav pie tiem, tad skaidri saprotams, ka tie viņu jau nogalinājuši. Bet šiem nezvēriem nav savas migas, kur tos kā tīģerus varētu ielenkt.
   —   Nē, — reportieris atbildēja. — Vairāk ticams, ka viņi klaiņo pa mežu un gaida nejaušu gadījumu, lai varētu tikt par pilnīgiem salas saimniekiem.
   —   Par salas saimniekiem! — jūrnieks iekliedzās. — Sa­las saimniekiem! … — viņš atkārtoja sažņaugtā balsī, it kā viņu kāds patlaban jau būtu sagrābis aiz rīkles. Tad viņš piebilda mierīgāk: — Vai jūs zināt, Sairesa kungs, kas tā par lodi, ko es ieliku savā šautenē?
   —    Nē, Penkrof.
   — Tā ir tā pati, kas caururba Herberta krūtis, un es jums zvēru, ka tā neskries mērķim garām!
   Tomēr arī tāda pelnīta atriebība nevarēja vairs Airtonam atdot dzīvību. Pēc šiem kāju pēdu iespiedumiem spriežot, bij jāpamet pēdējās cerības viņu vēl kādreiz redzēt.
   Tovakar nometne tika ierīkota četrpadsmit jūdzes no Granītpils; Sairess Smits domāja, ka līdz Rāpuļa zemes­ragam nevarētu būt vairāk par piecām jūdzēm.
   Un patiešām — nākamajā rītā viņi sasniedza pussalas viņējo galu un bij izgājuši cauri visam mežam. Bet ne ma­zākās zīmes no bandītu nometnes viņi nebij atraduši, tāpat arī ne zīmes no tā mitekļa, kur patvēries noslēpumainais nezināmais.

   Otrā rītā, astoņpadsmitajā februārī, sākās mežīgās krast­malas joslas pārmeklēšana no Rāpuļa zemesraga līdz Ūdenskrituma upes ietekai. Šī meža daļa bij viegli un pa­matīgi pārmeklējama, jo tās platums bij tikai trīs četras jūdzes starp abiem Čūskas pussalas krastiem. Koki ar sa­viem slaidajiem stumbriem un biezo lapotni liecināja, ka zeme še vēl auglīgāka nekā citos salas novados. Varētu gandrīz domāt, ka uz šo mēreno joslu pārnests kāds gabals no Amerikas vai Centrālāfrikas mūžamežiem. Šī brīnišķā audzelība izskaidrojama ar sevišķām zemes īpašībām: vir­sējās kārtās stipri mikla, bet no apakšas vulkāniskā uguns to sildīja ar tādu siltumu, kāds mērenos apvidos parasti nav iespējams. Galvenās koku sugas bij kauri un eikalipti, kas te sasniedza gigantiskus apmērus.
   Bet kolonistu mērķis nebij apbrīnot šo krāšņo audzelību. Viņi zināja jau agrāk, ka šajā ziņā Linkolna sala varēja mēroties ar Kanāriju salām, kuru pirmējais nosaukums bij Laimīgās salas. Un tomēr sala nu vairs nepiederēja viņiem vien: laupītāji bij to iekarojuši un mīdīja šo zemi, tie bij iznīcināmi līdz pēdējam.
   Lai cik rūpīgi kolonisti izmeklēja austrumu pusi, to­mēr neatrada it nekādu pēdu: ne kāju iespiedumu zemē, ne aplauztu koku, ne izdzisušu ugunskuru, ne pamestu no­metni.
   —    Es nebrīnos par to, — Sairess Smits teica saviem bied­riem. — Pirāti izkļuvuši malā pie Atraduma iekāres un, pārbriduši Tadornu purvu, tūliņ metušies uz Tālo rietumu mežu. Viņi ir gājuši apmēram tādā pašā virzienā, kādā nācām mēs no Granītpils. Tā arī izskaidrojamas pēdas, ko mēs sazīmējām mežā. Bet, šajā krastmalā iznākuši, viņi tū­liņ noprata, ka te nav drošas patversmes, un, uz ziemeļiem virzīdamies, atrada aploku …
   —    Uz kurieni varbūt atkal atgriezušies… — Penkrofs piezīmēja.
   —    Nedomāju vis, — inženieris atbildēja, — jo viņi viegli varēja iedomāties, ka tur mēs viņus vispirms meklē­sim. Aploks viņiem noder tikai barības sagādei, nevis palie­košai nometnei.
   —    Es pilnīgi piekrītu Sairesam, — reportieris teica. — Pēc mana ieskata, tikai Franklina kalna piekājē laupī­tāji būs meklējuši patversmi.
   —    Tātad, Sairesa kungs, taisni uz aploku! — Penkrofs iesaucās. — Mums reiz jātiek galā ar viņiem — jau tā tik daudz laika velti tērēts.
   —    Nē, mīļais draugs, — inženieris atbildēja. — Jūs aiz­mirstat, ka mums no svara uzzināt, vai Tālo rietumu me­žos neatrodas cilvēku mītne. Mūsu meklējumiem taču di­vējāds nolūks, Penkrof. Ja, pirmkārt, mums jāatklāj no­ziegums, tad, otrkārt, jāizsaka pateicība par palīdzību.
   —    Tas bij labi teikts, Sairesa kungs! — jūrnieks sa­cīja. — Bet mana pārliecība tā, ka mēs to džentlmeni ne­uziesim, iekams viņš pats gribēs rādīties!
   Un patiešām — Penkrofs tikai izteica to, ko visi sevī do­māja. Likās, ka svešinieka slēpšanās ir tikpat noslēpumaina kā viņš pats. _
   Tovakar rati apstājās pie Ūdenskrituma strauta ietekas. Nometne tika ierīkota kā parasti, kā vienmēr nolika arī sargus. Tik ilgu laiku pavadījis brīvā klajā, meža smaržas un okeāna sāļo vēju piesātinātā gaisā, Herberts atkal bij kļuvis tas pats spēcīgais jauneklis kā pirms slimības. Viņa vieta vairs nebij ratos, bet gan gājiena priekšgalā.
   Otrā rītā, deviņpadsmitajā februārī, kolonisti pameta jūras krastu, kur viņā pusē upes ietekai slējās augšup dī­vaini robotas un dažādi veidotas bazalta klintis, un sāka doties augšup pa strauta kreiso krastu. Ceļš te pa daļai jau bij iztīrīts iepriekšējos nācienos no aploka uz rietumu krastmalu, tā ka uz priekšu tikt nebij grūti. Kolonisti pat­laban atradās sešas jūdzes tālu no Franklina kalna.
   Inženiera nolūks bij rūpīgi izlūkot visu upes ieleju un tad uzmanīgi virzīties uz aploka pusi. Ja tas būtu ieņemts, tad straujā uzbrukumā atkarot; ja ne, tad apmesties tajā un no tā turpināt Franklina kalna izlūkojumu.
   Kolonisti pilnīgi piekrita tādam plānam; visi viņi karsti vēlējās atkal kļūt par savas salas vienīgajiem saimniekiem.
   Viņi devās pa šauru ieleju, kas šķīra divus lielākos pau­gurus Franklina kalna pakājē. Gar upmalām koki bij sa­auguši ciešā biezoknī, bet tālāk pret kalna izciļņiem tie kļuva arvien retāki. Tas bij nelīdzens apvidus ar pauguriem un plaisām, tikai ar lielu uzmanību te drīkstēja virzīties uz priekšu. Tops ar Jupu bij uzņēmušies izlūku lomu; it kā sacenzdamies gudrībā un izmaņā, viņi šaudījās pa biezok­ņiem labajā un kreisajā pusē. Bet nekas nerādīja, ka pa upes krastiem kāds nesen staigājis vai ka laupītāji te kaut kur tuvumā.
   Ap pieciem novakarē rati apstājās seši simti soļu no ap­loka sētas. Lielo koku vainagu pusloks to vēl neļāva sa­skatīt.
   Vispirms bij jāizlūko aploks, lai zinātu, vai tas ir ieņemts. Bet iet gaišā dienas laikā, kad domājams, ka pirāti tur labi noslēpušies un ir uzmanīgi, nozīmēja dabit lodi krūtīs, kā tas bij noticis ar Herbertu. Labāk nogaidīt, kamēr uznāk nakts.
   Tomēr Ģedeons Spilets nekavējoties gribēja tuvāk pa­pētīt aploku, un Penkrofs, ilgāk vairs nespēdams noval­dīties, piesolījās viņu pavadīt.
   —   Nē, mīļie draugi, — inženieris atbildēja. — Nogaidiet nakti. Es neļaušu nevienam dienas laikā doties briesmās.
   —   Bet, Sairesa kungs… — Penkrofs stīvējās, šoreiz gandrīz gatavs arī nepaklausīt.
   —    Es jūs lūdzu, Penkrof, — inženieris teica.
   —   Lai notiek! — jūrnieks piekāpās, bet tad palaida savām dusmām vaļu citā virzienā, apbalvodams laupītājus ar visstiprāko jūrnieku vārdu krājuma izlasi.
   Kolonisti palika turpat pie ratiem un uzmanīgi vēroja apkārtējo mežu.
   Tā pagāja trīs stundas. Vējš bij norimis, zem kokiem valdīja dziļš klusums. Skaidri būtu sadzirdams kāda sausa zara knikšķiens, kādas sausas lapas kritiens, kāda cilvēka līšana pa zāli. Viss bij mierīgs. Arī Tops, galvu uz izstiep­tām ķepām nolicis, nerādīja ne mazākās nemiera zīmes.
   Ap pulksten astoņiem šķita pietiekoši tumšs, lai dotos izlūkojumā. Ģedeons Spilets tūliņ pieteicās šim uzde­vumam, ja Penkrofs nāk līdzi. Šoreiz Sairess Smits piekrita. Topam ar Jupu bij jāpaliek pie inženiera, Herberta un Neba: tur nedrīkstēja nevietā ierieties un iebrēkties, lai ne­darītu ienaidnieku uzmanīgu.
   —    Tikai nepārsteidzieties, — inženieris brīdināja re­portieri un jūrnieku. — Jums nav jāieņem aploks, bet vie­nīgi jāpārliecinās, vai tas ieņemts vai ne.
   —    Lai notiek! — Penkrofs atsaucās.
   Un abi viņi aizgāja.
   Zem biezā lapotņa jau bij tik tumšs, ka trīsdesmit četr­desmit soļu tālumā nevienu priekšmetu vairs nevarēja skaidri saskatīt. Reportieris un Penkrofs ar vislielāko uz­manību devās uz priekšu, apstādamies, līdzko bij sadzir­dams pats mazākais aizdomīgais troksnītis.
   Viņi gāja gabaliņu atstatu viens no otra, lai uzbrukuma gadījumā lodes tik droši netrāpītu. Patiesību sakot, ik acu­mirkli viņi gaidīja, ka nupat, nupat atskanēs šāviens.
   Pēc piecu minūšu gājiena Ģedeons Spilets un Penkrofs bij mežam cauri un klajuma malā, kur netālu melnoja ap­loka sēta.
   Viņi apstājās. Vakarblāzma vēl kaut cik apgaismoja klajo zālāju. Trīsdesmit soļu atstatu bij redzami aploka vārti, kā likās, aizslēgti. Tikt pāri šai trīsdesmit soļu pla­tajai joslai bij visbīstamākais uzdevums. Patiešām — viena vai vairākas lodes pāri sētas robainajai virsmalai nogul­dītu zemē katru, kas uzdrošinātos iznākt šai zonā.
   Ģedeons Spilets un jūrnieks nebij tie vīri, kas grieztos atpakaļ, nekā neizdarījuši, bet viņi saprata, ka par neuz­manību, kuras pirmie upuri būtu viņi paši, arī biedriem nāktos samaksāt ar savu dzīvību. Ja viņi kritīs, kas notiks čir Sairesu Smitu, Nebu un Herbertu?
   Tomēr Penkrofs, uztraukts, ka atrodas tik tuvu aplo­kam, kur varbūt paslēpušies bandīti, gribēja doties uz priekšu. Ģedeons Spilets ar stingru roku atturēja viņu.
   —    Pēc īsa brīža būs pilnīgi tumšs, — viņš čukstēja Pen- krofam ausī, — tad iesim.
   Krampjaini šautenes resgali sažņaudzis, niknumu ar varu valdīdams, Penkrofs palika nogaidīt.
   Nozuda pēdējais blāzmas spīdums. Likās, ka tumsa no meža ar vālu pārplūst visu klajumu. Franklina kalns kā milzīgs ekrāns aizklāja visu rietumu pusi. Tumsa sabiezēja tik ātri, kā tas palaikam notiek šī platuma apvidos.
   Nu bij laiks.
   Mežmalā noslēpušies, reportieris un Penkrofs nebij acis novērsuši no aploka sētas. Aploks likās pilnīgi pamests. Sētas robainā virspuse manāmi melnāka bij saskatāma tumsā, itin nekas nerēgojās tai pāri. Tomēr, ja laupītāji tur būtu, tie katrā ziņā nostādītu sargu, kas uzmana šo pusi, lai netiktu nejauši pārsteigti.
   Ģedeons Spilets paspieda savam biedram roku, un tad viņi abi devās uz aploku, šautenes turēdami gatavībā.
   Viņi nonāca pie vārtiem, nemanījuši ne ēnu aizslīdam tumsā.
   Penkrofs pamēģināja atgrūst vārtus, kurus viņi bij iedo­mājušies aizslēgtus, — tie patiešām nepadevās. Tomēr Penkrofs paspēja pārliecināties, ka iekšējie aizšaujamie ir vaļā.
   Tagad likās vēl skaidrāk, ka laupītāji ir aplokā un no­cietinājuši vārtus tā, lai tie no ārpuses nebūtu atverami.
   Ģedeons Spilets un Penkrofs klausījās vērīgi.
   Ne mazākā troksnīša nedzirdēja aiz sētas. Mufloni un kazas droši vien gulēja savās kūtīs un ne ar vienu skaņu netraucēja nakts klusumu.
   Nekā nedzirdēdami, reportieris un jūrnieks jautāja sev, vai rāpties sētai pāri un tā nokļūt aplokā. Tas bij pret S.nresa Smita noteikumiem.
   Mēģinājums varēja izdoties, bet tikpat labi varēja beig­ties arī kļūmīgi. Ja pirāti bij pilnīgi bez rūpēm, ja viņiem nekas nebij zināms par kolonistu meklējumu un ja tagad galu galā bij iespēja pārsteigt viņus nejauši, vai tad bij saprātīgi rāpties sētai pāri, izjaukt šo iespēju un riskēt pašiem ar savu dzīvību?
   Reportieris domāja, ka ne. Viņam šķita prātīgāk sapul­cināt visus kolonistus un tad kopīgiem spēkiem mēģināt iekļūt aplokā. Tagad bij skaidri zināms, ka droši iespējams nepamanītiem nokļūt līdz pat sētai, kura likās neapsar­gāta. Tāpēc atlika tikai atgriezties pie biedriem un pavēs­tīt tiem, kas izlūkots.
   Likās, ari Penkrofs domāja tāpat, jo viņš nepretodamies sekoja reportierim, kad tas pagriezās un devās atpakaļ mežā.
   Pēc dažām minūtēm inženieris jau zināja visu.
   —          Labi, — viņš teica, bridi padomājis, — man tagad iemesls domāt, ka laupītāju aplokā nav.
   —          Par to mēs pārliecināsimies, kad pārrāpsimies sētai pāri, — Penkrofs teica.
   —    Uz aploku, mīļie draugi! — Sairess Smits uzsauca.
   —    Vai ratus pametīsim tepat mežā? — Nebs vaicāja.
   —           Nē, — inženieris atbildēja. — Tas ir mūsu munīcijas un pārtikas transports, un vajadzības gadījumā tas mums var noderēt par aizslēptuvi.
   —    Tad uz priekšu! — Ģedeons Spilets komandēja.
   Rati izripoja no meža un bez trokšņa tuvojās klajumam.
   Tumsa bij tikpat bieza un klusums tāds pats kā pirmāk, kad Penkrofs un reportieris rāpus līda prom no šejienes. Biezā zāle pilnīgi apslāpēja soļu troksni.
   Ieroči kolonistiem bij šaušanai gatavi. Pēc Penkrofa pa­vēles Jups turējās iepakaļ. Topu Nebs veda saitē, lai tas nelaikā neaizskrietu priekšā.
   Drīz vien jau ari parādījās klajums. Tas bij tukšs kā pirmīt. Ne acumirkli nevilcinādamies, mazais pulciņš vir­zījās uz sētu. Dažos acumirkļos bīstamā josla bij pārieta. Neatskanēja neviens šāviens. Pie sētas nokļuvuši, rati ap­stājās. Nebs palika turpat pie onagriem, lai turētu tos uz vietas. Inženieris, reportieris, Herberts un Penkrofs devās pie vārtiem palūkot vēlreiz, vai tie no iekšpuses aizbari- kadēti…
   Viena vārtu puse bij vaļā!
   —          Ko jūs par to sakāt? — inženieris vaicāja, pagriez­damies pret jūrnieku un Ģedeonu Spiletu.
   Abi tie bij pavisam apstulbuši.
   —          Es jums zvēru, — Penkrofs dievojās, — pirmīt šie vārti bij ciet!
   Kolonisti vilcinājās. Vaj laupītāji bijuši aplokā jau tajā brīdī, kad Penkrofs ar reportieri te nāca izlūkot? Par to nebij ko šaubīties, jo pirmīt aizslēgtos vārtus varēja tikai viņi atdarīt. Vai viņi vēl tagad tur? Varbūt kāds no viņiem iznācis laukā?
   Visi šie jautājumi ikvienam rosījās pa galvu. Bet kā lai zina atbildēt uz tiem?
   Piepeši Herberts, kas bij paspēris dažus soļus aploka iekšpusē, metās atpakaļ un sagrāba Sairesa Smita roku.
   —    Kas tur ir? — inženieris vaicāja.
   —    Uguns!
   —    Mājā?
   —    Jā!
   Visi pieci devās pie vārtiem, un patiešām — logā, kas atradās taisni pretim, viņi ieraudzīja vāju uguntiņu plī­vojam.
   Sairess Smits tūliņ aptvēra stāvokli.
   —           Tas ir laimīgs gadījums, — viņš teica saviem bied­riem, — ka mēs atrodam tos neliešus mājā ieslēgušos un bez kādām rūpēm. Tagad viņi ir mums rokā! Uz priekšu!
   Kolonisti klusiņām ielīda aplokā, šautenes plecam pie­spieduši. Ratus atstāja ārpusē un aiz uzmanības Topu arī pie tiem par sargu.
   Sairess Smits, Penkrofs un Ģedeons Spilets uz vienu un Herberts ar Nebu uz otru pusi izlūkoja visu šo aploka joslu gar sētu; tā bij pilnīgi tumša un tukša.
   Pēc pāra acumirkļiem visi bij pie mājas un pie durvīm, kuras izrādījās aizvērtas.
   Sairess Smits māja ar roku biedriem nekustēties no vie­tas un pats klusiņām piezagās pie loga, kurā vēl vienmēr plīvoja uguntiņa.
   Viņa skatiens ienira mājas vienīgajā istabiņā.
   Uz galda dega lukturis. Turpat līdzās bij citreizējā Air­tona gulta.
   Gultā gulēja kāds cilvēks.
   Piepeši Sairess Smits atkāpās un iesaucās klusinātā balsī:
   —    Airtons!
   Tūliņ durvis tika atvērtas, labāk sakot, ielauztas, un kolonisti sabruka iekšā.
   Likās, ka Airtons aizmidzis. No sejas bij redzams, ka viņš ilgi un grūti cietis. Viņa rokas un kājas bij klātas zilumiem.
   Sairess Smits noliecās pār viņu.
   —          Airton! — viņš iesaucās, satvēris tik negaidītā stā­voklī atrastā cilvēka rokas.
   No sauciena Airtons pamodās, pavērās Sairesam Smitam sejā, tad paskatījās arī pārējos.
   —    Jūs! — viņš iesaucās. — Jūs!
   —    Airton! Airton! — Sairess Smits atkārtoja.
   —    Kur es esmu?
   —    Aploka mājā!
   —    Viens pats?
   —    Jā.
   —          Bet viņi var atnākt!  Airtons iesaucās. — Sargie­ties! Sargieties!
   Un tad viņš atkal bez samaņas atkrita gultā.
   —          Spilet, — inženieris teica, — mums var uzbrukt kuru katru acumirkli. Iebrauciet ratus aplokā, ai^barikadējiet vārtus un tad atgriezieties pie mums.,
   Penkrofs, Nebs un reportieris steidzās izpildīt inženiera pavēli. Nevienu acumirkli nedrīkstēja zaudēt. Varbūt rati jau tagad bij laupītāju nagos.
   Ar pāra lēcieniem reportieris un abi viņa biedri pār­skrēja pāri aplokam un aizsniedza žoga vārtus, kur Tops viņus sagaidīja, klusi ņurdēdams.
   Uz acumirkli pametis Airtonu vienu, inženieris steidzās laukā, ieroci turēdams šaušanas gatavībā. Herberts tāpat turējās viņam blakus. Abi viņi vēroja robaino kalna pa­kājes klintāju, kas pacēlās pāri aplokam. Ja laupītāji tur noslēpušies, tie varēja apšaut kolonistus citu pēc cita.
   Šajā acumirklī mēness parādījās pār mežu austrumu pusē un spodri balts plīvurs slīga pār aploku. Acumirkli atēnojās koku puduri, mazais strautiņš un plašais zāliena paklājs. Kalna pusē māja un daļa sētas balti atspīda mē­nesnīcā, bet otrā — vārtu pusē ir māja, ir sēta palika ēnā.
   Tūliņ parādījās melna blīva. Tie bij rati, kas no ēnas izvirzījās gaismas lpkā. Sairess Smits dzirdēja, ka viņa biedri aizver vārtus un pamatīgi nostiprina no iekšpuses.
   Bet šajā acumirklī Tops izrāvās turētājam un metās uz aploka stūri labajā pusē mājai.
   —          Uzmanību, draugi, un tēmējiet!… — Sairess Smits sauca.
   Kolonisti stāvēja, šautenes piespieduši, un gaidīja acu­mirkli, kad šaut. Tops vēl vienmēr rēja tāpat, un Jups, viņam palīgā aizsteidzies, spiedzīgi kauca.
   Kolonisti sekoja viņiem un nonāca pie lielu koku ap­ēnota strautiņa malas.
   Un ko viņi pilnā mēness gaismā ieraudzīja?
   Piecus cilvēku ķermeņus, zemē sabrukušus.
   Tie bij tie paši pirāti, kas pirms četriem mēnešiem iz­kāpa Linkolna salā!

   Kā tas varēja notikt? Kas gan bij nogalinājis šos laupī­tājus? Varbūt Airtons? Nē — pirms dažiem acumirkļiem viņš vēl baidījās, ka tie var atgriezties!
   Bez tam Airtons gulēja tik dziļā miegā, ka uzmodināt viņu nebij iespējams. Izrunājis pāra vārdu, viņš atkrita gultā un tā visu laiku palika nekustēdamies, gluži kā pa­miris.
   Mulsu domu mocīti, ārkārtīgi uztraukti, kolonisti visu nakti pavadīja Airtona mājā, ne reizes neiziedami aplūkot vietu, kur gulēja nogalinātie pirāti. Bet jau tagad bij skaidri saprotams, ka viņš šajā lietā nezinās nekādas skaid­rības, jo pats tikko atjauda, ka atrodas aploka mājā. Taču to viņš vismaz varēs pastāstīt, kas noticis pirms drausmīgā atgadījuma.
   Otrā dienā Airtons atjēdzās no nemaņas, viņa biedri iz­teica savu lielo prieku par viņa atrašanos un ka viņš ir dzīvs un vesels pēc simts četru dienu ilgās šķiršanās.
   Airtons īsumā pārstāstīja, kas bij noticis, mazākais, to, ko viņš atminējās.
   Bandīti viņam bij uzbrukuši, tumsai iestājoties, otrā dienā, desmitajā novembrī, pēc nonākšanas aplokā; sētu pārkāpuši, viņi ielauzušies mājā. Sasējuši viņu, aizbāzuši muti, aizvilkuši kādā Franklina kalna pakājes tumšā alā un paši aizgājuši.
   Pirāti nolēmuši nogalināt viņu otrā dienā, bet tad kāds no viņiem ielūkojies un pazinis viņu kā vienu no Austrā­lijas sazvērestības vadoņiem. Airtonu šie nelieši gribējuši nogalināt! Bet Benu Džoisu saudzēja!
   Kopš tā brīža Airtons bijis savu agrāko biedru gūstek­nis. Tie viņu gribējuši piedabūt savā pusē, ar viņa palī- līdzību ieņemt Granītpili, ielauzties nepieejamā mājoklī, nogalināt kolonistus un kļūt par neaprobežotiem Linkolna salas saimniekiem.
   Airtons bij pretojies. Bijušais izsūtītais, kas nožēlojis savu vainu un kam piedots, drīzāk bij gatavs mirt nekā nodot savus biedrus.
   Saistīts un stingri uzraudzīts, Airtons tā bij pavadījis četrus mēnešus.
   Pa to laiku pirāti drīz vien bij iepazinušies ar aploku, izlietojuši visu, kas tajā atrodams, bet uz pastāvīgu dzīvi tur nenometušies. Vienpadsmitajā novembrī viens no di­viem bandītiem, ko pārsteiguši atnākušie kolonisti, bij izšāvis uz Herbertu, bet mājā atgriezies tikai viens. Otrs kritis no Sairesa Smita dunča.
   Kas aprakstīs Airtona uztraukumu un izmisumu, dzirdot, ka Herberts nogalināts! Kolonisti tagad bij tikai četri un gandrīz vai pirātu varā!
   Visu to laiku, kamēr kolonisti bijuši saistīti pie Herberta slimības gultas aplokā, pirāti neatstājuši savu slēptuvi, un, pat izgājuši un izpostījuši Tālā skata augstieni, viņi atzinuši par prātīgāku palikt savā slēptuvē.
   Ar Airtonu viņi sākuši apieties arvien sliktāk. Uz viņa rokām un kājām vēl tagad bij redzamas asiņainas zīmes no dienu un nakti cieti sažņaugtām saitēm. Katru acumir­kli viņš gaidījis nāvi, kura šķita nenovēršama.
   Tā tas turpinājies līdz februāra trešajai nedēļai. Apzi­nādamies sevi pilnīgā drošībā, laupītāji atstājuši slēptuvi, tikai lai izietu medībās salas iekšienē vai dienvidu jūr­malā. Airtonam vairs nebijis nekādu ziņu par biedriem, viņš necerējis tos vēl kādreiz redzēt!
   Beidzot, no tik ļaunas izturēšanās novārdzināts, viņš kritis galīgā nemaņā, ne vairs ko redzējis, ne dzirdējis. Kopš tā brīža, proti, par divām pēdējām dienām, viņš vairs nevarēja nekā pastāstīt.
   —    Bet, Sairesa kungs, — viņš teica, — kā es no alas esmu ticis laukā un nokļuvis šeit, aplokā?
   —   Un es jums gribētu vaicāt, — inženieris iebilda, — kādā veidā šeit, aplokā, miruši visi laupītāji?
   —    Miruši? — iesaucās Airtons, ar visu vājumu pa pusei paslējies sēdus.
   Biedri viņu atbalstīja. Viņš gribēja piecelties no gultas, biedri to atļāva, un visi viņi devās uz strauta pusi.
   Bij jau ataususi gaiša diena.
   Krastā tādā pozā, kādā tos acīmredzot pārsteigusi pēk­šņā nāve, gulēja pieci līķi.
   Airtons palika stāvam kā apstulbis. Sairess Smits un viņa biedri lūkojās, ne vārda neteikdami.
   Uz inženiera doto zīmi Nebs un Penkrofs pavalstīja beig­tos, tie bij jau sastinguši.
   Un itin nekādas ievainojuma zīmes nebij saskatāmas.
   Tomēr, rūpīgāk aplūkojis, Penkrofs ievēroja vienam pierē, otram krūtīs, trešajam plecā mazu, tikko samanāmu sarkanu plankumiņu, kura cēlonis nebij nosakāms.
   —    Tas ir viņu nāves cēlonis, — Sairess Smits teica.
   —    Bet no kāda ieroča? — reportieris jautāja.
   —    No kaut kāda zibenim līdzīga ieroča, kura noslēpumu mēs nezinām.
   —    Kas viņus nogalinājis? — Penkrofs jautāja.
   —    Salas soģis, — Sairess Smits atbildēja. — Tas pats, kurš jūs, Airton, atnesis šurpu, kura ietekmi mēs vēl tur­pmāk izjutīsim un kurš mums padara to, ko paši nespējam, un padarījis nozūd bez vēsts.
   —    Tad meklēsim taču viņu! — Penkrofs iesaucās.
   —    Jā gan, meklēsim viņu, — Sairess Smits atteica. — Tomēr es esmu pārliecināts, ka šo augstāko būtni, kas veikusi tādus brīnumdarbus, dabūsim redzēt tikai tad, kad viņa pati mūs aicinās pie sevis.
   Šī noslēpumainā būtne, kura kolonistu pašu iespēju pa­darīja tik niecīgu, uztrauca un aizkustināja inženieri. Viņa lepnā dvēsele jutās aizskarta savā pašcieņā. Augstsirdība, kas izvairās no jebkādas pateicības, it kā nicina tos, kam palīdz, pēc Sairesa Smita domām, zināmā mērā tāpēc gan­drīz kļūst nevērtīgāka.
   —    Meklēsim viņu, — inženieris atkārtoja, — un dievs dos, ka mums būs izdevība pierādīt šim cēlajam labdarim, ka neesam nepateicīgi! Es dotu nezin ko, lai tikai varētu ar viņu nolīdzināties un kaut ar savu dzīvību atmaksāt par to, ko viņš mums palīdzējis.
   No tās dienas nepazīstamā labdara meklēšana bij Lin­kolna salas kolonistu galvenais uzdevums. Viņi gribēja uzminēt to mīklu, uzzināt tā cilvēka vārdu, kura rīcībā acīm redzami bij pārdabiski spēki.
   Pēc kāda brīža kolonisti atgriezās aploka mājā; viņu galvenās rūpes tagad bij par Airtonu, lai tas pēc iespējas drīzāk atdabūtu savus fiziskos un morālos spēkus.
   Neos ar Penkrofu aizvāca no aploka nogalinātos pirātus un apraka tos labi dziļi mežā.
   Airtonam pārstāstīja visu, kas noticis viņa prombūtnes laikā. Viņš dabūja zināt, kā slimojis Herberts, cik daudz pārcietuši kolonisti,.ka viņi ieskatījuši Airtonu par pirātu nogalinātu un neglābjami pazudušu,
   —           Un tagad, — Sairess Smits teica, savu stāstu pabeig­dams, — mums paliek tikai vēl viens galvenais uzdevums. No pirātiem mums vairs nav jābaidās, tomēr valdnieki šajā salā neesam mēs.
   —           Nu, tad pārmeklēsim visu Franklina kalna pakāji, visus tā labirintus, — Ģedeons Spilets teica. — Izpētīsim katru plaisu un iedobumu! Es jums saku, draugi, tas ir noslēpumainākais un interesantākais atgadījums, ko avī­zes reportieris var piedzīvot!
   —           Un Granītpilī ātrāk neatgriezīsimies, — Herberts pie­bilda, — kamēr nebūsim atraduši savu noslēpumaino lab­dari.
   —          Jā! — inženieris piekrita. — Mēs darīsim visu, kas cilvēkam iespējams… Tomēr es vēlreiz atkārtoju, mēs viņu atradīsiiņ tikai tad, kad viņš pats to gribēs.
   —    Vai mēs paliksim aplokā? — Penkrofs vaicāja.
   —           Pagaidām paliksim, — Sairess Smits atbildēja. — Pār­tikas mums te netrūkst, pie tam mēs še esam pašā mūsu izlūkojumu centrā. Ja vajadzēs, ar ratiem mēs žigli varam nokļūt arī Granītpilī.
   —          Tas viss ir labi, — jūrnieks atbildēja. — Bet atļau­jiet vēl vienu piezīmi.
   —    Kādu?
   —          Patlaban sakas pavasaris, mums vēl jāsarīko viens brauciens.
   —    Brauciens? — Ģedeons Spilets apvaicājās.
   —           Jā! Uz Tabora salu! — Penkrofs paskaidroja. — Mums jāaizved turp zīmīte ar aprakstu, kur atrodas mūsu sala un kur patlaban meklējams Airtons. Tas nepie­ciešams gadījumam, ja skota jahta iedomātos atbraukt vi­ņam pakaļ. Ja tikai nebūtu jau par vēlu …
   —          Bet kā tad. jūs domājat tagad aizbraukt uz Tabora salu? — Airtons prasīja.
   —    Kā? Ar mūsu «Bonadventuri»!
   —          Ar «Bonadventuri»? — Airtons iesaucās. — Bet tās j«m nemaz vairs nav.
   —          Manas «Bonadventures» vairs nav! — Penkrofs iekliedzās, kājās pielēkdams.
   —          Nav! — Airtons atbildēja. — Pirāti to pirms astoņām dienām uzgāja mazajā ostā, iebrauca jūrā un …
   —    Un? — Penkrofs vaicāja aizturētu elpu.
   —    Viņiem vairs nebij Boba Harveja, kas vada kuģi, tāpēc viņi uzbrauca klintīm, kur «Bonadventure» pilnīgi aizgāja bojā!
   —    Ak, nolādētie! Bandīti! Neģēlīgie velna prauli! — Penkrofs iekliedzās.
   —    Penkrof! — Herberts teica, satverdams jūrnieka roku.
   —   Mēs uzbūvēsim jaunu, vēl lielāku «Bonadventuri». Ta­gad mums ir visi dzelzs apšuvumi un brigas takelāžas ierī­kojums.
   —    Bet jūs aizmirstat, — Penkrofs teica, — ka vajadzīgs, mazākais, pieci seši mēneši, kamēr pagatavojam trīsdesmit vai četrdesmit tonnas lielu kuģi.
   —    Mēs šo laiku arī izlietosim, — reportieris sacīja,
   —   un braukšanu uz Tabora salu atliksim uz nākamo gadu.
   —    Ko lai dara, Penkrof, — inženieris vēl piebilda, — jā­piemērojas apstākļiem. Pie tam es ceru, ka šī vilcināšanās nebūs mums kļūmīga.
   —    Ak, mana «Bonadventure»! Mana nabaga «Bonadven­ture»! — Penkrofs vaimanāja, galīgi satriekts par to, ka pazaudējis savu kuģi, uz kuru bij tik lepns.
   Kuģa zaudējums kolonistiem tiešām bij sāpīgi sajūtams, tāpēc viņi nosprieda pēc iespējas drīzāk ķerties pie jauna kuģa būves. Ar šo jautājumu skaidrībā tikuši, kolonisti turpināja savu meklējumu salas visslepenākajos nostūros.
   Tajā pašā dienā, deviņpadsmitajā februārī, atsāktā eks­kursija ieilga veselu nedēļu. Kalna pakājē starp klinšu grēdām un to neskaitāmajiem atzarojumiem bij vesels da- žādīgi veidots ieleju un alu labirints. Katrā ziņā šo šauro spraugu dziļumos, varbūt pat paša kalna masīvā izdarāmi meklējumi. Nekur citur salā nebij tik izdevīga mājokļa cilvēkam, kurš gribēja paslēpties un palikt nepazīstams. Bet alu un plaisu mudžeklis izrādījās tik sarežģīts, ka Sai- resam Smitam meklējumi bij jāvada pēc stingra plāna.
   Vispirms kolonisti pārmeklēja visu ieleju, kura atradās vulkāna dienvidu pusē un kur uzkrājās Ūdenskrituma strauta sākums. Te Airtons arī parādīja alu, kur laupītāji slēpušies un kurā viņš pats bijis ieslodzīts pirms nogādā­šanas atpakaļ aplokā.
   Tā bij uz mata tādā pašā stāvoklī, kā Airtons to pametis. Kolonisti tur vēl uzgāja munīcijas un pārtikas krājumu, ko pirāti bij savākuši vajadzības gadījumā rezervei.
   Krāšņiem skuju kokiem pieaugušo ieleju ap šo alu ko­lonisti pārmeklēja ar vislielāko rūpību. Dienvidrietumu grēdai apgājuši, viņi nokļuva pavisam šaurā spraugā, kura aizsniedzās līdz pat krastmalas bazalta klintīm.
   Koku te bij mazāk. Akmeņu vietā zālājs. Pa pauguriem lēkāja meža kazas un mufloni. Te sākās salas tuksnesīgais apvidus. No visām šīm daudzajām ielejām Franklina kalna pakājē tikai trīs bij apaugušas ar kokiem un bagātas ar ganībām^ kā, piemēram, aploks, kas pret rietumiem pie- sniecās Ūdenskrituma upes lejai, bet pret austrumiem Sar­kanā strauta ielejai. Abi . šie strauti uzkrāja visus kalna ūdeņus, lejāk ar vairākām pietekām izveidojās par upēm un vērta salas dienviddaļu tik auglīgu. Pateicības upe gal­venā kārtā iztecēja tieši no daudzajiem Jakamaru meža avotiem, kuri ar savām neskaitāmām urdziņām cīpsloja visu Čūskas pussalas plašumu, padarīdami to auglīgu.
   Viena no šīm trim ielejām varēja noderēt par patvē­rumu vientulim, kurš te bagātīgi atrastu visu dzīvei ne­pieciešamo. Bet kolonisti tās jau bij pārmeklējuši, tomēr ne mazākā zīme no cilvēka mitekļa te nebij ieraugāma.
   Varbūt šis dīvainais cilfēks noslēpies tuksnesīgajā zie­meļu klintājā un lavas izvirduma*gruvekļos?
   Franklina kalna ziemeļu pusē stiepās tikai divas platas un ne visai dziļas ielejas bez augu zaļuma, atsevišķiem granīta klučiem piekaisītas, garām lavas strēlām šķērsotas, pieblīvētas minerālu bluķiem, kuri bij pārklāti ar obsi- diāna un labradorīta nosēšņiem. Šī apvidus pārmeklē jums prasīja daudz pūļu un ilgu laiku. Tūkstošiem te-bij alu un iedobumu, gan dzīvei ne visai ērtu, toties gandrīz nepie­ejamu. Kolonisti izlūkoja pat veselus apakšzemes tuneļus vēl no salas vulkāniskās darbības laikiem, uguns melni nokvēpinātām sienām, kaut kur dziļi zem paša kalna. Ar degošām lāpām rokās viņi staigāja pa tumšām galerijām, izpētīja katru mazāko iedobumu un šaurāko plaisiņu. Vi­sur tumsa un klusums. Nekur nebij manāms, ka kādreiz cilvēks spēris savu kāju šajās senajās ejās, ka cilvēka roka pieskārusies šiem klinšu bluķiem. Tie stāvēja tādi paši, kādus salas tapšanas laikā vulkāns tos izmetis no ūdens.
   Un tomēr, lai cik tumšas un tukšas bij šīs pazemes ejas, Sairess Smits sāka noģist tikko manāmu troksni.
   Nokļuvis kādā tumšā iedobumā, kas vairākus simtus pēdu sniedzās kalna iekšienē, viņš skaidri sadzirdēja dobju rūkoņu, kas dimdoši atbalsojās klinšu velvēs.
   Arī Ģedeons Spilets, kas viņu pavadīja, saklausīja tālu dūkoņu, kura liecināja, ka kalna dziļumos uguns vēl nav aprimusi. Vairākkārt viņi abi klausījās un nāca pie vien­prātīga slēdziena, ka zemes dzīlēs vēl notiek kāda ķīmiska reakcya.
   —    Šķiet, ka vulkāns vēl nav pilnīgi izdzisis, — repor­tieris sacīja.
   —    Iespējams, — Sairess Smits teica, — ka no tā laika, kopš mēs izpētījām krāteri, kalna iekšējos slāņos notikusi kāda pārmaiņa. No ārienes vulkāns likās pilnīgi izdzisis, tomēr iespējams, ka tas kādu dienu var atkal sākt dar­boties.
   —    Bet, ja te sākas izvirdums, — Ģedeons Spilets iemi­nējās, — vai tas nevar būt bīstams visai Linkolna salai?
   —    Nedomāju vis, — inženieris atbildēja. — Krāteris patiesībā ir it kā drošības ventilis. Lielākā tvaiku un lavas daļa pa to izplūdīs parastā kārtā.
   —    Ja tikai lavas straume neizvēlas sev citu ceļu pa salas auglīgajiem apvidiem!
   —    Kāpēc, mīļo Spilet? — inženieris atteica. — Kāpēc tā nevar joprojām plūst pa agrāko dabisko gultni?
   —    Nu, vulkāni dažkārt ir visai patvaļīgi! — reportieris atbildēja.
   —    Ievērojiet, — inženieris sacīja, — ka visa Franklina kalna masa nogāzeni tiecas lejup un izvirdumam jāplūst pa ieleju, kuru mēs patlaban pārmeklējam. Tikai spēcīga zemestrīce var tā pārveidot kalna smaguma centru, ka lava sāktu aizplūst citā virzienā.
   —    Un no zemestrīces šādos gadījumos allaž jābaidās, — Ģedeons Spilets piezīmēja. . I te -
   —    Vienmēr, — inženieris atteica, — it īpaši, kad ilgi aizturētie spēki zemes iekšienē atkal pamostas. Un tāpēc, mīļo Spilet, kalna izvirdums mums ir visai bīstams, tādēļ būtu labāk, ja šis vulkāns nemaz nedomātu mosties. Bet pret to mēs nekā nespējam, vai nav tiesa? Tomēr, lai no­tiktu kas notikdams, es domāju, ka mūsu Tālā skata īpa­šumi nevar tikt nopietni apdraudēti. Starp tiem un kalnu ir prāvs iedobums, un, ja lava arī sāktu tecēt uz šo pusi, tā noplūstu Haizivs līča apkārtnes kāpās.
   —    Kalna gaļā mēs vēl ne reizes neesam redzējuši dūmu mākoni, kas liecinātu, ka tas taisās pamosties, — Ģedeons Spilets sacīja.
   —    Nē, — Sairess Smits atbildēja. — Vēl vakar es to no­vēroju un pat garaiņu strūklas nemanīju. Bet iespējams, ka pa ilgu laiku krātera dibenā sakrājušies klints gabali, pelni un sacietējusi lava, tā ka ticis aizslodzīts ventilis, par kuru es runāju. Bet no pirmā grūdiena visi šķēršļi būs projām, un jūs varat ticēt, mīļo Spilet, ka ne kalns, ne sala no gāzes spiediena nesabrūk^. Tomēr es atkārtoju, ka būtu labāk, ja izvirdums nenotiktu,
   ,— Un tomēr mēs nealojamies, — reportieris sacīja. — Vulkāna dziļumos dzirdama dobja rūkoņa!
   — Patiešām, — inženieris, uzmanīgi klausījies, apstip­rināja, — par to vairs nevar šaubīties… Tur gatavojas kaut kas tāds, kā sekas mēs nemaz nevaram paredzēt.
   No alas izgājuši, Sairess Smits un Ģedeons Spilets atkal sastapa biedrus un pastāstīja arī tiem par saviem novē­rojumiem.
   —    Tas ir jauki! — Penkrofs iesaucās. — Vulkāns grib patrakot. Bet gan jau gadīsies, kas to apvaldīs!…
   —    Kas tad? — Nebs ievaicājās.
   —    Mūsu labais gars. Viņš tam aizbāzīs krāteri, līdzko tas tikai būs pavēries vaļā.
   Kā redzams, Penkrofam bij neaprobežota uzticība pret salas noslēpumaino valdnieku, un viss, ko tas līdz šim da­rījis, arī patiešām bij tik brīnišķīgs, ka tā vara likās pil­nīgi neierobežojama. Šo varu apstiprināja arī tas fakts, ka, neskatoties uz visrūpīgākajiem meklējumiem, visu ne­atlaidību, visu centību un iecirtību, ko viņi parādīja šajā ziņā, noslēpumainā mītne netika atklāta.
   No deviņpadsmitā līdz divdesmit piektajam februārim kolonisti izmeklēja salas ziemeļpusi, pārlūkoja tur visno- slēptākos stūrus, pārbaudīja katru klinti, it kā tā būtu kā­das slepenas istabas siena, — kā to mēdz darīt policisti. Inženieris pat izgatavoja kalna sīku plānu un virzīja savus meklējumus līdz pašiem pamatiem. Tāpat rūpīgi tika pār­meklēts kalna augšējais konuss, sākot ar pirmo lauku­miņu līdz pašai virsotnei — šai milzīgajai cepurei, kurā atradās krāteris.
   Beidzot, viņi norāpās krātera dziļumā, kur draudošā rū­koņa bij sadzirdama pilnīgi skaidri. Tomēr ne dūmi, ne garaiņi, ne kaut cik nojaušami sasilušas klintis nerādīja, ka gatavotos izvirdums. Ne te, ne kādā citā vietā kalna apkaimē kolonisti neatrada pēdu no tā, ko meklēja.
   Tad meklētāji nogriezās smilkšainās krastmalas apvidos. Pārmeklēja Haizivs līča augstās lavas sienas no apakšas līdz augšai, lai gan tikai ar lielām grūtībām tur bij iespē­jams uzrāpties. Viss bij velti!
   Beidzot viņi bij galīgi nomocījušies un apnikuši, un to­mēr bez jebkādiem rezultātiem, tā ka dusmas pārņēma Sairesu Smitu un viņa biedrus.
   Bij jādomā par atgriešanos, jo mūžīgi taču šī meklēšana nevarēja ilgt. Kolonistiem tiešām bij iemesls pieņemt, ka noslēpumainā būtne nemaz nemājo salas virszemē, un vis­dīvainākās iedomas par to šaudījās viņu galvās. Penkrofs ar Nebu vairs necerēja svešo kādreiz sastapt un bij pār-; liecināti, ka tas mājo kādās pārdabiskās sfērās.
   Divdesmit piektajā februārī kolonisti atgriezās Granīt­pilī un, ar bultas palīdzību nolaiduši divkāršās virves, at­jaunoja satiksmi starp savu mājokli un krastmalu.
   Mēnesi vēlāk, divdesmit piektajā martā, viņi svinēja Linkolna salā pavadītā trešā gada piemiņu.

   Tātad trīs gadi j^u pagājuši, kopš aizbēga Ričmondas gūstekņi; un cik reizes šajos trijos gados viņi nebij pie­minējuši dzimteni, kas vienmēr bij dzīva viņu atmiņā.
   Viņiem nebij ne mazāko šaubu par to, ka pilsoņu karš beidzies un ka ziemeļnieku taisnā lieta uzvarējusi. Bet kas viss gan noticis pa šā briesmīgā kara laiku? Cik daudz asiņu izliets? Kādi viņu draugi krituši kaujā? Par to viņi runāja bieži, neparedzēdami dienu, kad atkal nokļūs savā zemē. Kaut tikai uz dažām dienām varētu turp aizbraukt, nodibināt satiksmi starp to un Linkolna salu, tad atgriez­ties šurp un varbūt savas dzīves laimīgākos gadus pavadīt šajā viņu pašu nodibinātā kolonijā! Vai tas būtu nepie­pildāms sapnis?
   Bet piepildīties tas varēja, tikai divējādā veidā: vai nu kāds svešs kuģis nejauši atklīst līdz Linkolna salas ūde­ņiem, vai arī kolonisti paši uzbūvē pietiekoši lielu un stipru kuģi, ar kuru iespējams doties jūrai pāri līdz tuvā­kai apdzīvotai zemei.
   — Mazākais, tādā gadījumā, — Penkrofs piezīmēja, — ja mūsu labais gars pats nepalīdz mums citādā ceļā nokļūt atpakaļ uz tēvzemi!
   Patiešām, ja kāds pavēstītu, ka Haizivs līci vai Balona ostā viņus gaida trīssimt tonnu liels kuģis, Penkrofs ar Nebu nemaz nebūtu pārsteigti.- Viņi bij tādā pārliecībā, ka te viss kas iespējams.
   Bet Sairess Smits, mazliet skeptiskāks, aicināja viņus turēties vairāk reālās dzīves robežās un labāk pārspriest jaunā kuģa būvi, jo nepieciešams bij pēc iespējas drīzāk nogādāt uz Tabora salu rakstu, kurā būtu aprādīta Airtona jaunā dzīvesvieta.
   «Bonadventures» vairs nebij, lai jauno kuģi dabūtu ga­tavu, vajadzīgi vismaz seši mēneši. Ziema tuvojās, brau­ciens būs iespējams tikai nākamajā pavasari.
   —    Mums laika diezgan līdz nākošajam jaukajam gada­laikam, — inženieris teica, šo jautājumu ar Penkrofu pār­runādams.
   —    Es domāju, draugs, ja nu mums reiz jābūvē jauns kuģis, vajadzēs to taisīt stipri lielāku. Jahtas atbraukšana Tabora salā nemaz nav tik droša. Iespējams arī, ka tā jau pirms dažiem mēnešiem ir atbraukusi, velti izmeklējusies Airtonu un atkal devusies prom. Vai tādā gadījumā nav prātīgāk būvēt kuģi tik lielu, ka ar to varētu aizbraukt līdz Polinēzijas arhipelāga salām vai Jaunzēlandei? Ko jūs par to domājat?
   —    Es domāju tikai to, — jūrnieks atbildēja, — ka jūs esat tikpat spējīgs uzbūvēt lielu kuģi kā mazu. Koku un darbarīku mums te netrūkst. Tikai laika jautājums krīt svarā.
   —    Un cik ilgs laiks būtu vajadzīgs divi simti piecdesmit līdz trīs simti tonnu liela kuģa būvei? — Sairess Smits jautāja.
   —    Mazākais, septiņi vai astoņi mēneši, — Penkrofs at­bildēja. — Bet nevajag aizmirst, ka tuvojas ziema un aukstumā koki grūti apstrādājami. Ja vēl kādas nedēļas pierēķinām klāt, tad mūsu kuģis tikai uz nākamo novembri var būt gatavs, un varam tādā gadījumā justies apmie­rināti.
   —    Labi, — Sairess Smits noteica, — tas ari ir pats labā­kais laiks uzsākt braucienu vai nu uz Tabora salu, vai kādu vēl tālāku zemi.
   —    Pareizi, Sairesa kungs, — jūrnieks piekrita. — Taisiet tikai plānu gatavu, strādnieki kaut vai šodien var stāties darbā. Man šķiet, ka Airtons mums te būs sevišķi noderīgs.
   Vispusīgi pārsprieduši, kolonisti piekrita inženiera pro­jektam, un tas patiesībā arī bij labākais, kas šādos apstāk­ļos iespējams. Protams, divi vai trīs simti tonnu liela kuģa būve nebij nieka lieta, bet kolonistu uzticība pašu spē­kiem bij drošākā ķīla par pasākuma sekmīgu izdošanos.
   Sairess Smits tūliņ ķērās pie jaunbūvējamā kuģa plāna pagatavošanas, kamēr viņa biedri cirta un nogādāja bū­vētavā kokus tuktīm, sāniem un apmalām. Tālo rietumu mežā auga vislabākie ozoli un vīksnas. Kolonisti izmantoja pēdējā ceļojumā izcirsto taku kārtīga braucamā ceļa ierī­košanai un nosauca to par Tālo rietumu ceļu; pa to kokus nogādāja uz «kamīnu», kur bij ierīkota būvētava. Ceļš gan iznāca stipri līkumains, un par to izšķīrās tāpēc, ka šeit bij dabūjami visdažādākie koki un bez tam tagad bij pie­ejama Čūskas pussalas lielākā daļa.
   Bij svarīgi kokus pēc iespējas drīzāk nocirst un aptēst, zaļi tie būvei nederēja, tāpēc iepriekš bij jāļauj tiem iz­kalst. Namdari dedzīgi strādāja visu aprīļa mēnesi, kad laiks noturējās samērā labs, atskaitot tikai dažas ātri pār-, ejošās vētras. Arī meistars Jups bij čakls darbā, gan rāp­damies kokos, lai piesietu virvi koka galotnē, vai arī nes­dams uz saviem stiprajiem pleciem nolaistos baļķus.
   Viss šis būvmateriāls tika nokrauts «kamīna» tuvumā jaunuzceltā nojumē un* atstāts tur izžūšanai līdz tam lai­kam, kamēr to liks lietā.
   Kā jau teikts, aprīļa mēnesis bij diezgan jauks, līdzīgs oktobra mēnesim ziemeļu puslodē. Pa starpām kolonisti strādāja lauku darbus, un drīz vien pēdējās postījuma pē­das Tālā skata augstienē bij nozudušas. Dzirnavas bij uz­celtas no jauna, tāpat arī putnu dārza ēkas. Tās nācās ierī­kot daudz plašākas nekā agrāk, jo spārnoto iemītnieku saime bij ievērojami pavairojusies. Arī lopu kūtis bij tiku­šas pilnākas. Onagri bij veseli pieci, no tiem četri pieau­guši, stipri un labi pieradināti braukšanai un jāšanai, bet viens tikko kā atskrējis. Mājas rīki bij pavairoti ar vienu arklu; onagrus tagad lietoja itin visos darbos, gluži kā Jorkšīras vai Kentukijas vēršus. Katram kolonistam bij savs darbs, neviens rokas neturēja dīkā. Cik veseli un žirgti bij visi šie strādnieki, un cik jautri viņi pa vakariem pulcējās Granītpilī, pārrunādami dažādus nākotnes plānus un nodomus!
   Nebūs vēl jāsaka, ka Airtons bij pilntiesīgs loceklis ko­lonijas kopdzīvē un nevienam nenāca ne prātā sūtīt viņu uz aploku. Tomēr viņš joprojām bij kluss un skumīgs, vai­rāk piedalījās kopīgā darbā nekā biedru sarunās. Strād­nieks viņš bij neatsverams — spēcīgs, veikls, čakls un sa­prātīgs. Viņš nevarēja neno jaust, ka visi viņu cienī un mīlē.
   Tomēr arī aploks netika pamests. Ik pārdienas viens no kolonistiem braukšus ratos vai jāšus uz onagra devās turpu, lai apkoptu kazu un muflonu pulku un pārvestu pienu, ko nodeva Neba rīcībā. Šos braucienu^ pa ceļam izlietoja arī medībām. Tāpēc Herberts ar Ģedeonu Spiletu Topa pavadībā biežāk nekā visi pārējie brauca uz aploku, apbruņojušies ar saviem lieliskajiem ieročiem, un nekad mājā neaptrūka kabiju, agutu, ķenguru, meža cūku un lielo putnu — pīļu, teteru, jakamaru un arī sīko sloku ce­peša. Pārtikas krājumus papildināja trusīšu un austeru audzētava, kolonisti sagūstīja arī vairākus bruņurupučus, viņiem palaimējās jauna, vēl bagātīgāka lašu zveja Patei­cības upē, sakņaugi Tālā skata dārzos deva kuplu ražu, tā ka virspavāram Nebam bij lielas rūpes visu šo mantu kār­tīgi novietot.
   Pats par sevi saprotams, ka telegrāfa vads starp aploku un Granītpili bij izlabots un tika lietots bieži, kad kāds no kolonistiem atradās aplokā un turēja par vajadzīgu pa­likt tur arī pa nakti. Dzīve salā tagad bij droša, nekāds uzbrukums nedraudēja, mazākais, no cilvēkiem ne.
   Tomēr varēja notikt vēlreiz tas pats, kas te jau bij pie­dzīvots. Allaž bij jābaidās no jauna pirātu vai vienkārši izbēgušu katordznieku iebrukuma. Iespējams, ka Boba Harveja Norfolkā palikušajiem biedriem bij zināmi viņa plāni un ka tie mēģinās darīt to pašu. Kolonisti pastāvīgi uzmanīja salas apkaimes ūdeņus, katru dienu viņu tālska­tis slīdēja pār apvārsni viņpus Savienības un Vašingtona līčiem. No aploka viņi tikpat uzmanīgi vēroja jūras rie­tumu pusi, bet, kad pakāpās Franklina kalna pakājes aug­stienē, tad skatienam bij pārsniedzams plašs austrumu ap­gabals.
   Itin nekas apšaubāms nekur nebij manāms, tomēr uzma­nība allaž vēl bij vietā.
   Kādu vakaru inženieris pārstāstīja biedriem savu plānu aploka apcietināšanai. Viņam šķita noderīgi sētu pataisīt augstāku un bez tam uzcelt kaut ko līdzīgu aizsargbūvei, kur vajadzības gadījumā kolonisti varētu turēties pretī ve­selam ienaidnieku baram. Granītpils pati par sevi gan ir neieņemama, bet aploks ar savām ēkām, pārtikas krāju­miem un kustoņiem allaž vien iekārdinās pirātus, ja tie atkal iebruktu salā, un, ja kolonisti būtu spiesti ieslēgties, tur viņi tad būtu puslīdz drošībā.
   Šis plāns vēl bij pārdomājams un apsverams visos sīku­mos un tad nākamā pavasarī steigšus realizējams.
   Ap piecpadsmito maiju jaunā kuģa ķīlis jau bij izstiepts būvētavā un tā galos gandrīz perpendikulāri slējās priekš- vadnis un pakaļvadnis. Šis stipra ozola koka ķīlis bij simt desmit pēdu garš, bet kuģa iekšdibens bij domāts divdes­mit piecas pēdas plats. Tas tad arī bij viss, ko kolonisti iespēja paveikt, pirms uznāca sals un nejaukais laiks. Kādu nedēļu nostrādājuši, kolonisti bij spiesti darbus pārtraukt.
   Mēneša pēdējās dienās laiks sagriezās pavisam nejauks. Vēji pūta no austrumiem, dažkārt izvērsdamies par īstu vētru. Inženierim bij bažas par kuģa būvētavas nojumi, jo citā vietā tepat- Granītpils tuvumā nebij iespējams veikt būves darbus tāpēc, ka saliņa tikai mazliet aizsargāja krast­malu pret jūras klaju un vētras laikā viļņi šļācās tieši pret granītsienas pakāji.
   Bet, par laimi, viņa bažas izrādījās veltas. Vējš drīz vien pasitās vairāk uz dienvidaustrumiem, un tādā kārtā Granīt­pils krastmala bij pilnīgi Atraduma iekāres augsto klin- tāju aizvējā.
   Penkrofs un Airtons, abi cītīgākie būvētāji, divi vien turpināja darbu, kamēr tik bij iespējams. Tie nebij vīri, kuri baidījās vēju, kas viņiem skurināja matus, vai lietu, kurš viņus samērcēja līdz pašiem kauliem, — āmura sitiens bij tikpat labs kā jaukā, tā nejaukā laikā. Bet lielā auk­stumā, kas sekoja miklajam laikam, koku šķiedras kļuva cietas kā dzelzs un koki bij pārāk grūti apstrādājami, tāpēc ap desmito jūniju darbs tika galīgi pārtraukts.
   Sairess Smits ar biedriem bij jau agrāk novērojuši, cik aukstas ziemas Linkolna salā. Tās atgādināja Jaunanglijas ziemas Savienotajās Valstīs — apmēram tādā pašā atsta­tumā no ekvatora. Ziemeļu puslodē, piemēram, Jaunbritā- nijā un Savienoto Valstu ziemeļdaļā, šāds aukstums iz­skaidrojams ar to, ka zemes virspuse tur līdzena un tāpēc pilnīgi pieejama polārapgabalu aukstajiem vējiem; Lin­kolna salai šādu izskaidrojumu nevarēja piemērot.
   — Ir pat novērots, — Sairess Smits teica saviem bied­riem, — ka salās un piekrastu apgabalos aukstums mēre­nāks nekā kontinenta vidienas apvidos uz tā paša platuma.
   Es vairākkārt esmu dzirdējis apgalvojam, ka, piemēram, Lombardijas līdzenumā ziemas esot bargākas nekā Sko­tijā; un tas tāpēc, ka jūra ziemu izgaro siltumu, ko pa vasaru savos ūdeņos uzkrājusi. Un salām šis siltais izga­rojums piekļūst vislabāk.
   —    Bet sakiet, Sairesa kungs, — Herberts vaicāja, — kā­pēc tad Linkolna sala stāv ārpus šī dabas likuma?
   —    Tas grūti izskaidrojams, — inženieris atbildēja, -r- Tomēr man šķiet, cēlonis ir tas, ka mūsu sala atrodas dienvidu puslodē, kur, kā tu zināsi, mīļo zēn, aukstums vispār lielāks nekā ziemeļu puslodē.
   —    Patiešām, — Herberts teica. — Arī peldošais ledus Klusā okeāna dienvidu puslodē sastopams tālāk uz dien­vidiem nekā ziemeļu puslodē.
   —    Tas taisnība, — iejaucās Penkrofs. — Vaļu zvejā braukādams, es peldošos ledus kalnus esmu redzējis vēl ap Horna ragu.
   —   Varbūt lielais aukstums Linkolna salā izskaidrojams taisni ar to, — Ģedeons Spilets ieminējās, — ka kaut kur samērā netālu no tās atrodas ledus kalni vai sablīvē­jumi.
   —    Visai iespējams, mīļo Spilet, — inženieris atbildēja,
   —   ka aukstās ziemas mūsu salā rodas no kāda ledus sablī­vējuma. Es tikai atgādināšu jums, ka arī aiz tīri fiziskiem iemesliem klimats dienvidu puslodē ir aukstāks nekā zie­meļu. Tā kā vasaru saule šai puslodei tuvāk, tad dabiski, ka ziemu tā atrodas tālāk. No tā ceļas temperatūras pre­tišķības; ievērojiet, ka pēc bargās ziemas mēs Linkolna salā piedzīvojām ārkārtīgi karstas vasaras.
   —    Bet sakiet, lūdzu, Sairesa kungs, — Penkrofs ieru­nājās, uzacis saraukdams, — kāpēc mūsu puslodes tik slikti sadalītas, kā jūs nupat stāstījāt? Tas nav tais­nīgi!
   —    Draugs Penkrof, — inženieris atsaucās smaidīdams,
   —    taisnīgi vai netaisnīgi, mēs tur nekā nevaram grozīt. Lūk, no kā ceļas nevienādība: zeme virzās ap sauli nevis ļoka, bet gan elipses veida ceļā; tā to prasa dabas mehā­nikas likums. Pa šo elipses ceļu griezdamās, zeme vienā gadalaikā atrodas savā apogejā un līdz ar to arī vistālāk no saules, bet otrā gadalaikā — savā perigejā, proti, vis­tuvāk saulei. Un taisni dienvidu puslodē ziemā tā ir vis­tālāk no saules, no tā arī atkarīgs šejienes lielais aukstums.
   Nekā tur nevar līdzēt, Penkrof; lai cik gudrs un spēcīgs būtu cilvēks, pret lielajiem kosmosa likumiem viņš ir ne­varīgs.
   —    Bet tomēr, — tielējās Penkrofs, kuram neparko ne­gribējās piekāpties, — cilvēki ir ļoti gudri. Cik biezu grā­matu varētu pierakstīt ar to, ko viņi zina!  — Un cik reizes biezāku ar to, ko viņi nezina! — Sai­ress Smits atbildēja.
   Vai nu aiz šādiem vai citādiem iemesliem jūnija beigas bij klāt ar parasto lielo aukstumu, un kolonisti arvien ilgāku laiku palika Granītpilī ieslēgti.
   Grūti viņiem nācās izturēt tādu gūstniecību, it sevišķi Ģedeonam Spiletam.
   —    Vai zini ko? — reportieris kādu dienu teica Nebam — Tu esi lāga zēns, un es esmu gatavs tev pie notāra norakstīt visu to mantojumu, kas man kādreiz piekritīs, ja tu aizietu vienalga uz kurieni un pasūtītu man kāchi avīzi! Manai laimei netrūkst nekā cita kā vienīgi katru rītu jaunākās ziņas par to, kas vakar noticis!
   Nebs sāka smieties.
   —   Mani gan, — viņš teica, — visvairāk aizņem mūsu ikdienas darbi!
   Taisnība jau bij, ka darba ne ārā, ne istabā nekad ne­trūka. Triju gadu neatlaidīgos pūliņos kolonija bij sasnie­gusi savas labklājības augstāko pakāpi. Pirātu uzbrukums un bojā gājušais kuģis tikai vēl pavairoja viņu bagātību. Nemaz jau nerunājot par pilnīgo takelāžu jaunbūvējamam kuģim, dažādi darbarīki, saimniecības piederumi, ieroči un munīcija, apģērbi un instrumenti tagad pildīja Granītpils noliktavas. Bet lielais vadmalas velšanas darbs viņiem at­krita. Ja pirmās ziemas aukstumā kolonisti stipri cieta, tad tagad par to vairs nebij jāraizējas. Veļas arī bij papilnam, un viņi rūpējās, lai tā allaž būtu kārtībā. Sairess Smits no nātrija hlorīda vai, pareizāk sakot, no jūras sāls, atdalīja nātriju un hloru. No nātrija viegli var iegūt sodu, un no hlora viņi ieguva hlorkaļķi, kas noderēja saimniecībā, it īpaši veļas mazgāšanai. Starp citu, veļas mazgāšanu pēc veco laiku paražām rīkoja četras reizes gadā. Jāpiemin, ka Penkrofs un it sevišķi Ģedeons Spilets pagaidām, kamēr vēl avīze viņam pa pastu nebij piesūtīta, izrādījās par pir­mās šķlrns veļas mazgātājiem.
   Tā pagāja ziemas mēneši — jūnijs, jūlijs un augusts.
   Tie bij ļoti auksti, un vidējā temperatūra nepārsniedza 8 grādi pēc Fārenheita (13 grādu zem nulles pēc Celsija). Šajā ziņā temperatūra bij zemāka nekā abās iepriekšējās ziemās. No rīta līdz vakaram Granītpils krāsnī kurējās uguns, un dūmi melnām strēlām nokvēpināja granīta sie­nas! Kurināmais nebij jātaupa, to pārpilnām atrada ik uz soļa. Ar kuģa būvētavas koku 'atkritumiem varēja ietaupīt ogles, kuru atgādāšana uz Granītpili bij mazliet grūtāka.
   Kā cilvēki, tā kustoņi sajutās labi. Tikai meistars Jups mazliet sala, tā ka nācās pataisīt viņam krietni biezus un siltus istabas svārkus. Tas bij izmācījies par veiklu, čaklu, godīgu, paklausīgu un uzticamu sulaini, ko varētu ņemt par paraugu visiem viņa divkājainajiem kolēģiem vecajā un jaunajā pasaulē!
   — Nu, man liekas, — Penkrofs teica, — ja kādam viņa rīcībā ir četras rokas, tad var gan prasīt, lai viņš savus pienākumus veic labi!
   Un saprātīgais četrrocis tos veica patiešām labi!
   Pa septiņiem mēnešiem, kas pagāja, izmeklējot kalna apkārtni, un arī septembrī, kad atkal iestājās jauks laiks, noslēpumainā visspēcīgā būtne ne reizes nelika sevi ma­nīt. Nebij neviena gadījuma, kad viņa iejauktos. Taisnība gan, viņa nebij arī vajadzīga, jo kolonistiem šajā laikā negadījās neviens kļūmīgs pārbaudījums.
   Sairess Smits pat ielāgoja: ja agrāk ar Topa instinkta starpniecību starp nezināmo un Granītpils iemītniekiem bij nodibinājies kāds nejaušs sakars, tad pa šo laiku arī tas bij galīgi pārtraukts. Suņa ņurdēšana vairs netika dzir­dēta, arī pērtiķis neizrādīja nekādu nemieru. Abi draugi vairs nestaigāja ap akas caurumu, nerēja un nekauca vairs tik dīvainā kārtā, kas toreiz inženieri tūliņ ieinteresēja. Bet vai viņš varēja teikt, ka mīkla uzminēta un vairs par to nav jālauza galva? Vai iespējams apgalvot, ka netrā­pīsies atgadījums, kur atkal iejauksies šī noslēpumainā būtne? Kā lai zina, ko nākotne nesīs?
   Beidzot ziema bij pagājusi. Bet tūliņ pirmajās pavasara dienās notika kaut kas, kam varēja būt visai nopietnas sekas.
   Septītajā septembrī, Franklina kalnu vērodams, Sairess Smits piepeši ieraudzīja mazu dūmu vai garaiņu mākonīti no krātera vērpjamies ap viņa virsotni.

   Pēc inženiera sauciena kolonisti meta darbam mieru un klusēdami raudzījās uz Franklina kalna virsotni.
   Vulkāns tātad bij atmodies un garaiņi izlauzušies cauri aizsērējumam krātera dibenā. Tomēr neviens nevarēja pa­teikt, vai tā tikai pārejoša parādība jeb vai apakšzemes uguns ar spēcīgiem izvirdumiem lauzīsies uz āru.
   Tomēr ari izvirduma gadījumā bij jādomā, ka visa Lin­kolna sala no tā taču necietīs. Vulkāna izvirdumi vienmēr nav postoši. Kādreiz sala jau bij pieredzējusi tādu pārbau­dījumu; to liecināja sastingušās lavas straumes kalna zie­meļu piegāzē. Tomēr, pēc krātera augšmalas veidojuma spriežot, salas auglīgos apvidus izvirdums nekādi neva­rēja apdraudēt.
   Taču pagātne nebij nekāda garantija nākotnei. Bieži vien vulkānu virsotnēs vecais krāteris aizcietē un tā vietā rodas jauns. Tas pieredzēts kā Jaunajā, tā Vecajā pasaulē, piemēram, Etna, Popokatepetls un Orizaba; no izvirduma var sagaidīt visu. Pietiek nelielas zemestrīces, kas allaž notiek sakarā ar izvirdumu, lai kalna iekšējais saslāņo- jums pilnīgi pārmainītos un lavai pavērtos pavisam jauni ceļi lejup pa sānu nogāzēm.
   Sairess Smits to paskaidroja biedriem, nepārspīlēdams briesmas, bet minēdams visu, ko varēja sacīt par un pret.
   Darīt te neko nevarēja. Likās, ka Granītpili zemestrīce neapdraudēs. Turpretim aploks būtu briesmās, ja piepeši kāds jauns krāteris atvērtos Franklina kalna dienvidu pusē.
   Kopš tās dienas garaiņu mākonis nemitīgi plīvoja ap kalna virsotni, varēja pat novērot, ka tas pieņemas bie­zumā un augstumā, lai gan ne mazākā liesma vēl nepaspīda blīvajā iztvaiko jumā. Zemes spēki vēl slēpās kalna dzi­ļumos.
   Tomēr līdz ar jaukajām dienām darbi atkal atsākās.
   Kolonisti galvenā kārtā steidzās ar kuģa būvi; Sairess Smits ar ūdenskrituma palīdzību ierīkoja mehānisku zā­ģētavu, lai baļķus vieglāk varētu sazāģēt plankās un dēļos.
   Mehānisms un visa ierīce bij tikpat vienkārši kā Norvē­ģijas lauku zāģētavās. Pirmais — horizontālais virziens, lai baļķus dzītu uz priekšu, otrais — vertikāls — zāģa kusti­nāšanai. Tas arī bij viss mehānisms. Inženieris to sasniedza vienkārši ar rata, divu cauruļu un attiecīgi pierīkotu bloku palīdzību.
   Septembra beigās nojumē jau pacēlās kuģa skelets; kuģi bij nodomājuši būvēt kā šoneri. Tā karkass jau bij gan­drīz gatavs, brangas turējās, provizoriski piestiprinātas, un jau varēja apredzēt, kāds tas izskatīsies gatavā veidā. Šonera priekšgals tika veidots smails, bet pakaļējā daļa ļoti plata, tāpēc tas būs spējīgs diezgan tāliem braucie­niem, bet bortu pielāgošana, iekšējā un ārējā apšuve pra­sīja vēl daudz laika. Par laimi, pēc pirātu brigas bojāejas bij paglābtas visas dzelzs daļas. Penkrofs ar Airtonu no sadragātajām brangām un apšuvēm bij izvilkuši lielu dau­dzumu vara naglu un tapu, tās lielā mērā aiztaupīja kalēja - darbu, turpretim namdariem bij daudz dažādu uzdevumu.
   Būves darbi bij jāpārtrauc uz kādu nedēļu, kad pienāca laiks labību un sienu pļaut un ievākt dažādos augļus Tālā skata augstienē. Pēc tam atkal visi spēki tika ziedoti kuģa būves pabeigšanai.
   Līdz vēlam vakaram strādnieki bij galīgi noguruši. Lai velti nezaudētu laiku, viņi mainīja pat ēdienu stundas: dienvidū paēda pusditenas, bet vakariņas tikai tad, kad jau bij pilnīgi tumšs un strādāt vairs nebij iespējams. Granīt­pilī atgriezušies, viņi nekavējoties devās pie miera.
   Tomēr reizēm sarunas par kādu interesantu tematu aiz­kavēja arī dažas stundas miega. Visvairāk kolonisti do­māja par nākotni, kādas pārmaiņas radīsies viņu dzīvē, kad viņi ar jauno kuģi aizbrauks uz tuvāko apdzīvoto zemi. Bet, arī runājot par šiem plāniem, viņu nodoms allaž bij griezties atpakaļ uz Linkolna salu. Nekad viņi nepa­metīs šo koloniju, kuru izkopuši ar tādām pūlēm, kur gu­vuši tik lielus panākumus un kuras uzplaukumu vēl vairāk sekmēs tieši sakari ar Ameriku.
   Penkrofs ar Nebu bij noņēmušies palikt te līdz pat mūža galam.
   —   Herbert, — Penkrofs vaicāja, — vai arī jūs nekad neatstāsiet Linkolna salu?
   —   Nekad, Penkrof, sevišķi tāpēc ne, ka arī tu te pa­liksi!
   Kolonisti kjusēdami raudzījās uz Franklina kalna virsotni.
   —    Tas ir nolemts, mīļo zēn, — Penkrofs atbildēja. — Es jūs gaidīšu. Jūs atbrauksiet ar savu sievu un bērniem, un es viņus izaudzināšu par īstiem varoņiem!
   —   Lai notiek! — atsaucās Herberts smiedamies un no­sarkdams.
   —    Un jūs, Sairesa kungs, — Penkrofs runāja tālāk, ar­vien vairāk sajūsminādamies, — jūs uz visiem laikiem būsiet salas gubernators! Cik iedzīvotājus tā gan nevar rētu uzturēt! Es domāju, vismaz tūkstošus desmit!
   Tādā garā viņi tērzēja joprojām; nonāca pat tik tālu, ka reportieris jau sāka prātot — viņš nodibināšot jaunu avīzi — «New Linkoln Herald»
   Tāda nu reiz ir cilvēka daba! Viņam nepieciešams pa­veikt kaut ko, kas paliek, kas pārdzīvo viņu pašu un ap­liecina viņa valdonību pār visu, kas zemes virsū, ūdenī un gaisā. Tur meklējams viņa valdonības pamats, tas at­taisno viņa varu visā pasaulē.
   Kas pēc visa tā ņemtos apgalvot, ka arī Jupam ar Topu nebij savs nākotnes sapnis?
   Airtons klausījās klusēdams, tikai pateica, ka viņš vēl gribētu sastapt lordu Glenarvonu un visu acīs atgūt go­dīga cilvēka slavu.
   Piecpadsmitā oktobra vakarā saruna par visiem šiem nā­kotnes plāniem ieilga vairāk, nekā parasts. Bij jau deviņi vakarā. Ar pūlēm apslēptas garas žāvas norādīja, ka laiks likties uz auss; Penkrofs patlaban jau virzījās uz savu gultu, kad piepeši lielajā istabā nošķinda elektriskais zvans.
   Visi viņi bij kopā — Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts, Airtons, Penkrofs un Nebs. Neviena no kolo­nistiem nebij aplokā.
   Sairess Smits bij piecēlies. Viņa biedri skatījās cits citā, domādami, ka pārklausījušies.
   —   Ko tas nozīmē? — Nebs iesaucās. — Pats velns tur zvana!
   Neviens uz to nekā neatbildēja.
   —   Arā gaidāms negaiss, — ieminējās Herberts, — iespē­jams, ka elektriskās strāvas gaisā …
   Viņš nepabeidza savu teikumu. Inženieris, uz kuru bij vērsti visu skatieni, pakratīja galvu.
   —    Pagaidīsim, — Ģedeons Spilets teica. — Ja mums kāds signalizē, lai kas tas būtu, viņš atkārtos vēlreiz.
   —    Bet kas tas gan varētu būt? — Nebs atkal iesaucās.
   —    Man šķiet, — Penkrofs teica, — tas …
   Jauns zvans pārtrauca Penkrofa teikumu.
   Sairess Smits steidzās pie aparāta un nosūtīja uz ap­loku šādu telegrammu:
   «Ko jūs vēlaties?»
   Pēc dažiem acumirkļiem rādītājs, virzīdamies pa alfa­bēta plāksni, ziņoja atbildi:
   «Nāciet uz aploku, cik ātri vien iespējams.»
   —    Beidzot! — Sairess Smits iesaucās.
   Jā! Beidzot! Noslēpums sāka atklāties. Aiz nevaldāmas ziņkāres redzēt, kas notiek aplokā, kolonistiem izgaisa viss nogurums, miegs bij prom, kā ar roku atņemts. Ne vārda nepārmainījuši, pēc dažiem acumirkļiem viņi bij laukā no Granītpils un lejā krastmalā. Tikai Jups ar Topu palika mājās. Tos šoreiz līdzi ņemt nevarēja.
   Nakts bij tumša. Jaunais mēness bij norietējis līdz ar sauli. Herberts ievēroja, ka zema un bieza mākoņu sega aizklājusi debess velvi un neļauj nevienam zvaigžņu sta­ram paspīdēt cauri. Tikai kaut kur tālu pie apvāršņa rei­zēm paplaiksnījās zibens atblāzma.
   Iespējams, ka pēc dažām stundām pērkons dārdēs tieši salai pāri. Tā bij draudoša un baiga nakts.
   Bet šī dziļā tumsa nespēja aizturēt aploka ceļu piera­dušos kolonistus. Pa Pateicības upes krastu viņi uzkāpa Tālā skata augstienē, pārgāja Glicerīna strauta tiltam un tad tālāk mežam cauri.
   Spēcīga uztraukuma dzīti, viņi gāja ātri. Viņiem vairs nebij ne mazāko šaubu, lielās mīklas uzminējums klāt, viņi dabūs zināt, kā sauc to noslēpumaino būtni, kas tik dziļi iesaistīta viņu dzīvē, tik augstsirdīgu savā rīcībā, tik varenu savā spēkā! Likās taču, ka viņa zināja visu, kas te notika, dzirdēja katru vārdu, kas runāts Granītpilī, lai tad ar savu palīdzību iejauktos īstā laikā un vietā.
   Katrs no viņiem, savās domās nogrimis, gāja cik ātri varēdams. Zem koku lapotņa velvēm bij tik tumšs, ka no ceļa vienas malas otro nevarēja saskatīt. Ne mazākā trok­snīša nedzirdēja. Piedugušā gaisa nogurdināti, visi četr-: kāji un tāpat putni bij miegaini un klusi. Ne mazākā vēs­miņa nekustināja lapas. Tikai kolonistu soļi dimdēja tumsā uz cietā ceļa.
   Pirmās stundas ceturkšņa gājienā vienīgi Penkrofs reiz pārtrauca klusumu.
   —    Lukturi mums vajadzēja paņemt līdzi!
   Uz to inženieris atbildēja:
   —    To mēs dabūsim aplokā.
   Sairess Smits ar saviem biedriem Granītpili bij atstā­juši deviņos un divpadsmit minūtēs. Deviņos un četrdes­mit septiņās minūtēs viņi bij jau nogājuši trīs jūdzes no piecām, kas Pateicības upes grīvu šķīra no aploka.
   Tad pāri salai zibens svītras sāka liesmot tik spilgtir ka acumirkļiem augšā gaiši atēnojās lapotņa robojums. Spē­cīgie liesmojumi un grāvieni apdullināja un žilbināja. Acīm redzami negaiss tuvojās ātri. Zibens liesmoja aizvien ātrāk un spilgtāk. Tālumā debesu dzīlēs dobji dimdēja pēr­kons. Gaiss kļuva neizturami spiedīgs.
   Kolonisti steidzās tā, it kā viņus dzītu kāds neatvai­rāms spēks.
   Ceturksni uz vienpadsmitiem spožā zibens atspīdā viņi ieraudzīja savā priekšā melnojam aploka vārtus; viņi vēl nepaguva iekļūt pa vārtiem, kad nodārdēja drausmīgs pēr­kona spēriens.
   Acumirklī viņi bij aplokam pāri. Sairess Smits apstājās mājas priekšā.
   Iespējams, ka svešais atrodas mājā, jo telegrammu viņš tikai no šejienes varēja nosūtīt. Tomēr logā uguns nebij redzama.
   Inženieris piedauzīja pie durvīm.
   Nekādas atbildes.
   Sairess Smits atvēra durvis, kolonisti sagāja pilnīgi tum­šajā istabā..
   Nebs uzšķīla uguni, acumirkli vēlāk jau dega lukturis, un kolonisti pārmeklēja visus istabas kaktus.
   Neviena te nebij. Visas lietas stāvēja tāpat, kā viņi tās bij atstājuši.
   —          Vai tad patiešām tikai tukša iedoma mūs krāpusi? — Sairess Smits nomurmināja.
   Nē, tas nebij iespējams! Telegramma taču skaidri vēs­tīja:
   «Nāciet uz aploku, cik ātri vien iespējams.»
   Viņi piegāja pie galda, uz kura atradās aparāts. Tur viss bij pilnīgā kārtībā, ir baterija, ir kaste, kurā tā atra- das, tāpat uztvērējs un raidītājs.
   —    Kas še bij pēdējo reizi? — inženieris prasīja.
   —- Es, Smita kungs, — Airtons atsaucās.
   —    Kad tas bij? …
   —    Pirms četrām dienām.
   —   Skat! Te ir zīmīte! — Herberts iekliedzās, norādī­dams uz papīra gabaliņu, kas bij uz galda.
   Papīrītī bij rakstīti šādi vārdi angļu valodā:
   «Ejiet pa jauno telegrāfa vada līniju.»
   —    Uz priekšu! — Sairess Smits iesaucās, tagad sapratis, ka telegramma nebij sūtīta no aploka, bet gan no noslē­pumainās būtnes mitekļa, ko jauns vads savienoja ar veco un līdz ar to tiešlar Granītpili.
   Nebs paņēma lukturi, visi izgāja ā*ā no aploka.
   Negaiss jau plosījās pilnā spēkā. Starplaiki starp zibens uzliesmojumu un pērkona grāvienu kļuva arvien īsāki. Negaiss bij pārņēmis visu Franklina kalnu un salu. Gan­drīz «nepārtrauktā zibens spīdumā bij redzama Franklina kalna virsotne, ietīta garaiņos.
   Nekur aplokā visapkārt mājai nekāds telegrāfa vads ne­bij atrodams. Bet, pa vārtiem izgājis un piesteidzies pir­majam stabam, inženieris zibens gaismā ieraudzīja jaunu stiepli, kas no izolatora nokarājās līdz zemei.
   —    Te tas ir! — Sairess Smits iesaucās.
   Vads stiepās pa zemi, bet visā garumā tas bij aptīts ar kādu izolācijas vielu kā parastie zemūdens vadi, pa kuriem elektriskā strāva var plūst pilnīgi netraucēta. Cik noprotams, vads stiepās mežam cauri, pāri kalna pakājes dienvidu grēdām uz rietumu pusi.
   —    Sekosim tam! — Šairess Smits teica.
   Luktura un zibens gaismā kolonisti devās telegrāfa vada norādītajā virzienā.
   Pērkona dārdi arvien vēl pieņēmās tādā spēkā, ka gājēji nedzirdēja cits cita vārdus. Bet tagad jau arī galvenais bij nevis,runāt, tikai doties uz priekšu, cik ātri iespējams.
   Sairess Smits ar saviem biedriem vispirms pārgāja pāri tai kalna pakājes grēdai, kas pacēļās aploka ielejai pretī, tad atkal tai, kas aizsniecās līdz Ūdenskrituma strautam, kuram visšaurākajā vietā pārbrida pāri. Telegrāfa vads, pa koku apakšējiem zariem izstiepts, vietām līdz zemei nokāries, vadīja viņus droši.
   Inženieris bij cerējis, ka telegrāfa stieple novadīs viņus ielejas dibenā un ka turpat arī būs nepazīstamā mītne.
   Tomēr šīs cerības nepiepildījās. Viņiem nācās vēl kāpt pāri dienvidrietumu grēdai tajā pašā tuksnesīgajā ielejā, kas beidzās pie dīvaini veidotās bazalta sienas. Laiku pa laikam kāds no kolonistiem noliecās, pataustīja vadu un tādā kārtā noteica gājiena virzienu. Nu vairs nebij ne­kādu šaubu, ka vads stiepjas taisni uz jūru. Tur kaut kādā dziļā dobumā atradās mītne, ko viņi tik ilgi un veltīgi bij meklējuši.
   Debesis laistījās vienās ugunīs. Zibens šķēla zibeni. Vai­rāki no tiem ķēra kalna virsotni un kā liesmotas čūskas caur biezo mākoni ielocījās krātera dziļumā. Mirkļiem likās, ka kalns spļauj uguni.
   Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem kolonisti iznāca augstajā krastmalā, kas rietumu pusē pacēlās pār jūru. Vējš bij kļuvis vēl spēcīgāks. Pieci simti pēdu lejāk krāca viļņi.
   Sairess Smits un viņa biedri no aploka līdz šai vietai bij nogājuši pusotras jūdzes.
   No šejienes telegrāfa vads pa stāvu nogāzi un šauru līkumotu spraugu ievērsās klinšu grēdās.
   kolonisti gāja lejup, baidīdamies, ka tikai kāds vaļīgs klints gabals gāzdamies nenotriec viņus jūrā. Nogāze vis­pār bij ļoti bīstama, bet kolonisti nerēķinājās ar briesmām; viņi vairs nerīkojās pēc savas gribas — kā magnēts pie­velk dzelzi, tā kāds neatvairāms spēks vilka viņus uz ne­zināmo noslēpumaino vietu.
   Tā viņi kāpa lejā pa šo krauju, kura ari gaišā dienā gandrīz vai nebūtu pieejama. Akmeņi vēlās viņiem pa priekšu un, gaismas svītrām pāri šaudamies, atmirdza kā liesmotas bumbas. Sairess Smits gāja pirmais, Airtons pēdē­jais. Ta viņi virzījās soli pa solītim; reizēm kājas paslīdēja uz gludas klints plāksnes, bet viņi piecēlās atkal un tur­pināja ceļu.
   Beidzot stieple ar spēju līkumu ieliecās taisni tajās klinšu grēdās, ko jūra paisuma laikā gluži pārklāja. Gājēji bij nonākuši pie pašas bazalta sienas.
    Tur pavērās šaurs nolaidenums, kurš snlecās līdztekus jūrmalai. Vadam sekodami, kolonisti virzījās pa to. Bet jau pēc simts soļiem tas spēji novērsās un novadīja viņus tješi līdz pašai ūdens malai.
   Inženieris satvēra vadu un pārliecinājās, ka tas iegrimst jūrā.
   Blakus stāvošie biedri jutās kā apstulbuši.
   Neziņas, gandrīz vai izmisuma pilns kliedziens izlauzās viņiem pār lūpām. Vai tad tiešām viņiem nāksies kāpt jūrā un uzmeklēt tur kādu zemūdens alu? Savā izmisumā un uztraukumā viņi nevilcinātos darīt arī to.
   Tikai inženiera iebildumi viņus atturēja.
   Sairess Smits aizvadīja savus biedrus kādā nelielā klints iedobumā un teica:
   —          Nogaidīsim. Jūrā patlaban ir uzplūdi. Kad iestāsies atplūdi, ceļš būs brīvs.
   —    Bet kā gan mēs? … — Penkrofs ieminējās.
   —          Viņš mūs neaicinātu, ja nebūtu iespējams nokļūt pie viņa.
   Sairess Smits to teica ar tādu pārliecību, ka iebildumi bij nevietā. Viņa novērojums arī bij ticams. Iespējams, ka atplūdu laikā kāds pieejams alas caurums atrodas klints sienas pakājē.
   Tātad bij jānogaida vairākas stundas. Kolonisti klusē­dami stāvēja zem tādas kā klints nojumes. Sāka līt lietus, ūdens straumēm gāzās no zibens saplosītiem mākoņiem. Pērkona grāvienu atbalsis bij skanīgas un varenas.
   Kolonisti jutās ārkārtīgi uztraukti. Tūkstošiem dīvainu iedomu jaucās viņu smadzenēs un tēloja kaut kādu mil­zīgu, pārdabisku parādību, kura vienīgā varēja atbilst no­slēpumainās būtnes priekšstatam.
   Ap pusnakti Sairess Smits ar lukturi rokā nokāpa līdz ūdens malai aplūkot klints sienas lejas daļu. Bij pagājušas jau divas stundas, kā sākušies atplūdi.
   Inženieris nebij maldījies. No ūdens patlaban sāka iz­nirt plaša ieeja kādā apakšzemes telpā. Telegrāfa vads taisnā leņķī nonira šajā atvērtajā melnajā rīklē.
   Sairess Smits atgriezās pie biedriem un vienkārši pa­vēstīja:
   —    Pēc stundas ieeja būs brīva.
   — Tomēr tāda ir? — Penkrofs vaicāja.
   —    Vai jūs par to šaubījāties? — Sairess Smits atteica.
   —          Bet ala taču līdz zināmam augstumam būs ūdens pilna, — Herberts ieminējās.
   —          Ja tā būs sausa, — Sairess Smits atbildēja, — mēs iesim pa to kājām. Ja tur vēl ūdens, tad katrā ziņā būs gādāts arī kāds līdzeklis, kā tikt uz priekšu.
   Pagāja stunda. Kolonisti, lietum līstot, nogāja līdz pašai ūdens malai. Trijās stundās jūras ūdens bij nokrities par piecpadsmit pēdām. Alas ieejas loks, mazākais, astoņas pēdas bij virs līmeņa. Tas izskatījās līdzīgs kāda tilta spraislim, ap to šļācās putās sakults ūdens.
   Noliecies inženieris ieraudzīja kādu melnu priekšmetu peldam virs ūdens. Tas saistīja viņa uzmanību. Tā bij laiva, virvē piesieta kaut kur aiz klints iekāres, pagata­vota no plānām, ar tapām savienotām dzelzs plāksnēm. Divi airi gulēja laivas dibenā zem soliem.
   —    Kāpsim iekšā, — Sairess Smits rīkoja.
   Acumirkli vēlāk kolonisti jau bij laivā. Nebs un Air­tons sēdās pie airiem, Penkrofs pie stūres. Sairess Smits nostājās priekšgalā un ar lukturi apgaismoja ceļu.
   Sākumā zemā ieejas velve piepeši paslējās visai aug­stu; bet tumsa bij pārāk liela un luktura gaisma niecīga, lai iespētu saskatīt grotas platumu, augstumu un dziļumu. Šajā apakšzemes bazalta celtnē valdīja svinīgs klusums. Ne mazākais troksnītis no āra te neiespiedās, zibens lies- mojumi nespēja izlauzties cauri biezajām sienām.
   Dažos zemeslodes apvidos ir šādas bezgala plašas, da­biskām katakombām līdzīgas apakšzemes telpas, cēlušās jau ģeoloģiskajā laikmetā. Dažas no tām slēpjas zem jūras ūdeņiem, citas atrodas augstāk un ieslēdz veselus ezerus savās sienās. Tāda ir Fingala ala Stafas salā, viena — Heb- ridu salu grupā, tāpat Morgata alas Duarnenē līcī Bre- taņā, Bonifācija alas Korsikā, Leisfjorda alas Norvēģijā un tad vēl milzīgā Mamuta ala Kentuki, pieci simti pēdu augsta un vairāk nekā divdesmit jūdžu gara! Vairākās vie­tās uz zemeslodes daba ir izveidojusi šīs katakombas un uzglabājusi cilvēkiem ko apbrīnot.
   Bet vai šī ala, pa kuru kolonisti patlaban brauca, aiz­sniedzās līdz pat salas vidum? Jau stundas ceturksni laiva brauca līkumodama tādā virzienā, kā inženieris to strupā balsī norādīja Penkrofam. Patlaban viņš uzsauca:
   —    Vairāk pa labi!
   Virzienu mainījusi, laiva tūliņ pieskārās klints sienai labajā pusē. Inženieris ne bez iemesla gribēja pārliecinā­ties, vai telegrāfa vads vēl vienmēr stiepjas gar šo sienu.
   Vads bij turpat, pie klints atkarēm piestiprināts.
   —    Uz priekšu! — Sairess Smits sauca.
   Un abi airētāji, mērkdami airus melnajā ūdenī, virzīja laivu tālāk.
   Laiva brauca vēl ceturtdaļstundu un, ja rēķināja no ieejas, varēja būt nobraukusi ap pusjūdzi, kad Sairess Smits iesaucās no jauna:.
   —    Mierā
   Laiva apstājās, un kolonisti ieraudzīja spilgtu spožumu apgaismojam milzīgo telpu, dziļi iegrautu salas apakšā.
   Tagad bij iespējams aplūkot šo alu, par kuru līdz šim nevienam nekas nebij zināms.
   Ap simts pēdas augstā velve balstījās uz bazalta kolon­nām, itin kā vienā formā izlietām. Ar nepareiziem izciļ­ņiem un dīvainām kārtām šis bazalta slānis cieši gulēja uz stabiem, kādus daba pirmajos zemeslodes laikmetos iz­veidojusi tūkstošiem. No nelieliem citcitā sakrautiem ba­zalta bluķiem izveidotas kolonnas stiepās četrdesmit piec­desmit pēdas augšup, un, lai gan ārā trakoja vētra, ūdens še rāmi skalojās ap viņām. Inženiera norādītais spožums likās iespiežamies šajās klintīs un padarām tās it kā caur­spīdīgas, pati mazākā to atkare atstaroja kā prizma, lais­tīdamās neaprakstāmā krāsu mirdzumā.
   Pēc refleksijas likuma ūdens atspoguļoja visu šo mir­dzumu augšā, un tā laiva likās slīdam starp divām mirgu­ļojošām straumēm.
   Skaidri saprotams, kas tā par gaismu, kura spulgoja taisniem stariem, iesjpiezdamās visattālākajā alas stūrītī un apgaismodama pēdējo šķiedru tās velvēs. Spilgtais bal­tums liecināja, ka tās centrā ir elektrisku aparātu avots. Tā bij šīs apakšzemes saule, kas te aptvēra un atspulgoja itin visu.
   Sairess Smits deva zīmi, airi atkal nogrima krāsaini dzirkstošajā ūdenī, laiva sāka virzīties uz gaismas izsta- rotāju priekšmetu, kas atradās tikai kādu puskabeļtauvu attālu.
   Šajā vietā ūdens līmenis bij apmēram trīs simti piec­desmit pēdu plats, un, no šā spīdošā centra lūkojoties, šķita, ka to no visām pusēm ieslēdz bazalta siena. Ala bij diezgan plaša, un jūras ūdens te sakrājies kā nelielā ezerā. Bet visa šī velve, sienas, spraišļi, konusi un prizmas maz­gājās elektriskā plīvā tik spilgti un dzīvi, ka likās paši starojam līdzīgi dārgiem, rūpīgi noslīpētiem dimantiem!
   Ezera vidū rāmi un klusu gulēja kāds garš, vārpstvei- dīgs priekšmets. Gaisma, ko tas izstaroja, plūda no tā sā­niem kā no balti nokurinātu krāšņu mutēm. Šis milzu valim mazliet līdzīgais ķermenis bij pēdu divi simti piec­desmit garš un pēdas desmit, divpadsmit pacēlās virs ūdens.
   Laiva tam tuvojās lēnām. Sairess Smits laivas priekšgalā bij piecēlies stāvus. Bij redzams, cik ļoti viņš uztraukts. Tad viņš piepeši satvēra reportiera roku.
   —          Bet tas taču ir viņš, — inženieris iekliedzās. — Tas nevar būt nekas cits kā tikai viņš! …
   Tad Sairess Smits atkrita uz sola un nomurmināja kādu vārdu, ko tikai Ģedeons Spilets dzirdēja.
   Bez šaubām, reportierim šis vārds bij pazīstams; tas viņu ārkārtīgi pārsteidza, viņš čukstēja apslāpētā balsī:
   —    Viņš! Cilvēks, kas ārpus likuma!
   —    Viņš! — Sairess Smits apstiprināja.
   Tad inženieris izrīkoja, lai piebrauc kuģim cieši klātu. Laiva piestāja tam kreisajā pusē, no kurienes gaismas straume izplūda caur bieza stikla logu.
   Sairess Smits un viņa biedri uzkāpa uz platformas. Lūka bij vaļā. Visi viņi devās pa to iekšā.
   Kāpņu lejas galā bij redzams elektriski apgaismots gai­tenis. Tā galā durvis; Sairess Smits atvēra tās.
   Aiz tām bij bagātīgi izgreznota zāle. Kolonisti ātri stei­dzās tai cauri un nokļuva bibliotēkā, kur no griestiem lejup plūda vesela gaismas straume.
   Bibliotēkas dibenā bij atkal tāpat aizvērtas durvis, kuras inženieris attaisīja vaļā.
   Tur bij plaša telpa, kaut kas muzejam līdzīgs; kolonistu acīm atklājās neskaitāmas minerālu bagātības, mākslas darbi un visbrīnišķākie rūpniecības izstrādājumi; visiem šķita, ka viņi piepeši pārcelti kādā sapņu valstībā.
   Uz grezna dīvāna kolonisti ieraudzīja kādu vīru, kas šķita viņus nemanām.
   Tad Sairess Smits biedriem par lielu pārsteigumu ieru­nājās skaļā balsī:
   —    Kapteini Nēmo, vai jūs aicinājāt mūs? Mēs esam šeit.

   Pie šiem vārdiem gulētājs piecēlās, un viņa seja gaismā kļuva pilnīgi redzama; viņam bij lieliska galva ar augstu pieri, acis ar lepnu skatienu, balta bārda un kupli, atpakaļ atglausti mati.
   Kapteini Nēmo, vai jūs aicinājat mūs?
   Piecēlies šis cilvēks ar roku atspiedās pret dīvāna at­zveltni. Viņa skatiens bij rāms. Skaidri redzams, ka viņu palēnām sagrauzusi kāda slimība, bet balss vēl skanēja diezgan spēcīgi, kad viņš, kā likās, stipri pārsteigts, teica angļu valodā:
   —    Man nav vārda, cienījamais kungs.
   —    Es jūs pazīstu, — Sairess Smits atbildēja.
   Kapteinis Nēmo zibsnošām acīm nolūkojās Sairesā
   Smitā, it kā gribētu viņu iznīcināt.
   Tad viņš atkal atkrita spilvenos uz dīvāna un teica:
   —   Bet kāda tam tagad vairs nozīme? Es mirstu!
   Sairess Smits piegāja klāt kapteinim Nēmo, un Ģedeons
   Spilets satvēra viņa roku — tā bij karsta kā nokaitēta. Air- tons, Penkrofs, Herberts un Nebs godbijīgi turējās pat­laban šā krāšņā salona kaktā, kur gaiss likās elektrības piesātināts.
   Kapteinis Nēmo tūliņ atvilka savu roku un pamāja inže­nierim un reportierim apsēsties. ~
   Visi dziļi aizkustināti nolūkojās viņā. Tas taču bij viņu tā sauktais «labais gars», visspēcīgā būtne, kuras iejauk­šanās viņus tik daudz reižu glābusi, labdaris, kuram viņi neizsakāmu pateicību parādā! Un.tagad viņu priekšā stā­vēja vienkāršs cilvēks, kur Penkrofs un Nebs bij cerējuši vai pašu dievu ieraudzīt, — un turklāt šis cilvēks gulēja uz nāves gultas!
   Bet kā tas iespējams, ka Sairess Smits pazina kapteini Nēmo? Kāpēq viņš tik strauji piecēlās kājās, izdzirdis mi­nam savu vārdu, ko laikam bij domājis nevienam nezi­nāmu?
   Kapteinis sēdēja atkal uz dīvāna un, uz rokas atspiedies, lūkojās inženierī.
   —          Jūs zināt manu agrāko vārdu, cienījamais kungs? — viņš jautāja.
   —          Es zinu, — Sairess Smits atbildēja, — tāpat kā zinu šā brīnišķīgā zemūdens kuģa nosaukumu.
   —           «Nautils»? — kapteinis vaicāja, mazliet pasmaidī­dams.
   —    «Nautils».
   —    Bet vai jūs zināt arī to, kas es esmu?
   —    Es zinu.
   —           Un tomēr jau gandrīz trīsdesmit gadu, kopš man nav nekāda sakara ar apdzīvoto pasauli, trīsdesmit gadu, kopš
   es dzīvoju jūras dziļumos, tajā vienīgajā vidē, kur atradu neatkafību! Kas gan varēja nodot manu noslēpumu?
   —          Kāds cilvēks, kurš jums nekad nebij solījies viņu glabāt un kuru tāpēc nevar apvainot nodevībā.
   —          Vai tas francūzis, kuru pirms sešpadsmit gadiem lik­tenis bij atvedis uz mana kuģa? .
   —    Tas pats.
   —          Vai tad šis cilvēks ar abiem saviem biedriem neda­būja galu Malstrēmā, kur «Nautils» bij iekļuvis?
   —          Nē, viņš izglābās un ir publicējis grāmatu ar virs­rakstu «20000 ljē pa jūras dzelmi», kur aprakstīta jūsu dzīve.
   —          Tikai daži mēneši manas dzīves, cienījamais kungs! — kapteinis ātri atsaucās.
   —          Tas taisnība, — Sairess Smits atteica. — Bet pietiek arī īsa jūsu dīvainās dzīves tēlojuma, lai jūs tūliņ pa­zītu …
   —          Kā lielu noziedznieku, vai ne? — kapteinis Nēmo iebilda, pie tam augstprātīgs smaids paplaiksnīja ap viņa lūpām. — Jā, kā dumpinieku, kas varbūt izraidīts no cil­vēku sabiedrības!
   Inženieris uz to neatbildēja.
   —    Kāpēc jūs neatbildat, cienījamais kungs?
   —          Ne jau man tiesāt kapteini Nēmo, — Sairess Smits atteica, — mazākais, jūsu pagātni ne. Es, tāpat kā visi citi, nezinu jūsu dīvainā dzīvesveida iemeslus, bet, nezinā­dams cēloņus, es neņemos spriest par sekām. Tikai vienu es zinu skaidri — kāda labdarīga roka allaž ir centusies mums palīdzēt no pašas pirmās dienas, kopš tikām izmesti Linkolna salā. Ka par savām dzīvībām mums jāpateicas kādai labai, augstsirdīgai, spēcīgai būtnei un šī labā, augst­sirdīgā, spēcīgā būtne esat jūs, kapteini Nēmo!
   —          Jā, tas esmu es, — kapteinis Nēmo vienkārši at­bildēja.
   Inženieris ar reportieri bij piecēlušies kājās. Viņu biedri pienāca tuvāk, un visu sirdīs kvēloja pateicība, ko viņi gribēja izteikt ar vārdiem un žestiem …
   Kapteinis Nēmo pamāja viņiem klusēt, tad iesāka sa- trauktākā balsī, nekā pats, bez šaubām, to vēlējās.
   —    Vispirms ļaujiet man izstāstīt, — viņš sacīja.
   Un kapteinis aprauti, bet noteikti un skaidri pārstāstīja, viņiem visu savu dzīves gājumu.
   Stāsts nebij garš, tomēr viņam nācās saņemt kopā visus spēkus, lai tiktu' līdz galam. Skaidri bij nojaužams, ka viņš cīnījās ar ārkārtīgu vājumu. Vairākas reizes Sairess Smits lūdza viņu mazliet atpūsties, bet viņš tikai pakratīja galvu kā cilvēks, kuram rītdiena vairs nepieder* Un, kad Ģedeons Spilets piesolīja savu palīdzību, viņš atteica:
   — Tā vairs nav vajadzīga, manas stundas ir skaitītas.
   Kapteinis Nēmo bij indietis — princis Dakars, neatka­rīgas valstiņas radža Bundelkunda dēls un pazīstamā va­roņa Tipo-Saiba brāļadēls. Desmit gadu vecumā tēvs viņu bij aizsūtījis uz Eiropu, lai viņš smeltos izglītību un savā laikā varētu cīnīties ar tādiem pašiem ieročiem, kādi bij tiem, kurus viņš uzskatīja par savas zemes apspiedējiem.
   Apdāvinātais, jūtīgais un augstsirdīgais princis Dakars no desmitā līdz trīsdesmitajam gadam iepazinies ar visu eiropiešu dzīvi, iedziļinājies visās zinātnēs, literatūrā un mākslā un kļuvis par vispusīgi izglītotu cilvēku.
   Princis Dakars apceļojis visas Eiropas valstis. Augstais dzimums un bagātība viņam darījuši pieejamu itin visu, tomēr pasaulīgie kārdinājumi viņu nepavedinājuši. Jauns un skaists, viņš tomēr palicis nopietns, mūžam zinātņu slāpju mocīts un mūžam slepena nemiera grauzts.
   Princi Dakaru grauzis ienaids. Viņš dziļi ienīdis to zemi, uz kuras nekad pat savu kāju labprāt nespertu, un tautu, kuras pieglaimošanos viņš noraidīja; viņš ienīdis Angliju un jo vairāk tāpēc, ka daudzējādā ziņā tā viņam negribot bij jāapbrīno.
   Šajā indietī bij uzkrājies viss uzvarēto naids pret uz-, varētājiem. Apspiestie nepiedeva saviem paverdzināta­jiem. Viņa tēvs bijis viens no tiem valdniekiem, kurus Ap­vienotā karaliste spēja paverdzināt tikai juridiski. Bez tam viņš bij no Tipo-Saiba cilts, uzaudzināts atriebšanas un atmaksas kārē, neprātīgi mīlēja savu skaisto, tagad angļu važās saistīto zemi un negribēja spert kāju uz šīs nolādē­tās Anglijas zemes, kuras valdnieki paverdzināja Indiju.
   Princis Dakars kļuva tāds mākslas izpratējs, kuram pie­ejamas pašas brīnišķīgākās mākslas, zinātnieks visaugstā­kos zinātņu novados un valstsvīrs, kas smēlās zināšanas Eiropas galmos. Nezinātājs pēc pavirša novērojuma pie­skaitītu viņu tiem kosmopolītiem, kuri gan kāri pēc zinā­šanām, bet dzīvē un darbā pasīvi, tiem bagātniekiem — ceļotājiem ar augstprātīgu un abstraktu domāšanas veidu, kuri klīst no vienas zemes uz otru, bet ne pie vienas ne­pieder.
   Patiesībā tas bij pavisam citādi. Šis mākslinieks un zināt­nieks, šis vīrs sirdī bij palicis īsts indietis, indietis pēc savām atriebšanās slāpēm, indietis pēc savas neizdzēša­mās cerības kādu dienu atdot savai zemei tās brīvību un tiesības, padzīt svešo iekarotāju un atgūt savai tautai ne­atkarību.
   Tā princis Dakars 1849. gadā atgriezies Bundelkundā. Tur viņš apprecējis kādu augstas kārtas indieti, kuras sirds tāpat asiņoja par tēvzemes nelaimi. Viņiem bijuši divi bērni, ko viņš dievinājis. Tomēr viņš ģimenes laimē ne acumirkli neaizmirsis Indijas postu. Viņš tikai gaidījis gadījumu. Un tas nācis.
   Angļu jūgs pārāk smagi gūlās uz indiešu tautām. Princis Dakars uzklausīja neapmierinātās tautas balsi. Viņš cen­tās ieliet tās krūtīs visu to ienaidu, kas viņā pašā uzkrājies pret svešiniekiem. Viņš apceļoja ne vien Indijas vēl ne­atkarīgās provinces, bet arī tieši angļu administrācijas pārvaldītos apgabalus. Viņš centās pamodināt tautas at­miņā Tipo-Saiba slavenos laikus, kad šis varonis krita pie Seringapatamas, cīnīdamies par savas tēvzemes brīvību.
   1857. gadā uzliesmoja lielā sipaju sacelšanās. Princis Dakars bij tās dvēsele. Viņš noorganizēja plašus nemierus. Visas savas zināšanas un bagātību viņš atdeva šai svētajai lietai. Sevi pašu viņš tai ziedoja, viņš cīnījās pirmajās rindās, riskēja ar savu dzīvību kā visi pazemīgie varoņi, kas ņēma dalību savas dzimtenes atbrīvošanā. Divdesmit sadursmēs viņš tika desmit reižu ievainots, tomēr palika dzīvs arī tad, kad pēdējie neatkarības kareivji bij krituši no angļu lodēm.
   Vēl nekad Britānijas vara Indijā nebij bijusi tik lielās briesmās; un, ja sipaji, kā viņi bij cerējuši, būtu saņēmuši palīdzību no ārienes, Apvienotās karalistes iespaids Āzijā izbeigtos.
   Prinča Dakara vārds bij kļuvis slavens. Viņš neslēpās, bet cīnījās atklāti. Par viņa galvu bij izsolīta liela maksa, tomēr netrāpījās neviena nodevēja. Taču viņa tēvs, māte, sieva un bērni tika nogalināti viņa vietā, iekams viņš bij uzzinājis, kādas briesmas tiem draud …
   Arī šoreiz likums un taisnība atkāpās rupjas varas priekšā. Bel (ivilizācija nekad neatkāpjas, liekas, tā pati pieņem visas tai nepieciešamās tiesības. Sipaji bij uzva­rēti, seno radžu valsts noslīga vēl plašākā un dziļākā angļu verdzībā.
   Nespēdams atrast nāvi, princis Dakars atgriezās Bundel- kundas kalnājos. Tur gluži viens, pilns bezgalīga riebuma pret visu, kas nes cilvēka vārdu, sajuzdams ienaidu un šausmas pret civilizēto pasauli un nodomājis uz visiem lai­kiem aiziet no tās, viņš savācis citreizējās bagātības pa­liekas, sapulcinājis kādus divdesmit no uzticamākajiem biedriem un kādudien pazudis ar tiem no Indijas.
   Kur gan princis Dakars lai meklētu to neatkarību, ko apdzīvotās zemes viņam liedza? Zem ūdens, jūras dziļu­mos, kur neviens nespēs viņam sekot.
   Karavīrs bij kļuvis par zinātnieku. Kāda vientuļa sala Klusajā okeānā viņam noderējusi par nometnes vietu, kur viņš uzcēlis būvētavu un pēc paša pagatavota plāna izga­tavojis savu zemūdens kuģi. Pēc pašatrastās metodes, kura savā laikā tiks zināma, elektrību viņš izlietojis kā neiz­smeļamu avotu visām zemūdens kuģa vajadzībām — kā dzinēju, apgaismotāju un sildītāju spēku. Jūra ar savām neizsmeļamām bagātībām, ar savām zivju miriādēm, ar saviem jūras zāļu un aļģu laukiem un milzīgajiem zīdītāju kustoņiem, ne vien ar to, ko tai sniedza daba, bet arī ar to, ko cilvēki tur bij pazaudējuši, pārpilnām piegādājusi vi­ņam un viņa ļaudīm visu, kas vajadzīgs. Un to viņš arī vis­ciešāk gribējis, jo ar sauszemi nevēlējies vairs itin nekādu sakaru. Savu zemūdens kuģi viņš nosaucis par «Nautilu», sevi pašu par kapteini Nēmo un tad pazudis zem ūdens.
   Vairāku gadu laikā kapteinis apbraucis visus okeānus no viena pola līdz otram. Izvairīdamies no apdzīvotām vie­tām, viņš uzmeklējis vēl pilnīgi nepazīstamus apgabalus ar to brīnišķīgajām bagātībām. 1702. gadā Vigo jūras līcī Spānijas nogrimušās galeras ar visiem miljoniem bij vi­ņam neizsmeļama, pēc patikas pieejama krātuve, un tos viņš, nepazīstams un nezināms, galvenā kārtā izlietojis to tautu atbalstīšanai, kas cīnījās par savas tēvzemes neat­karību.
   Visu laiku viņam nebijuši nekādi sakari ar cilvēkiem, bet tad 1866. gada sestā novembra naktī trīs vīri nejauši nokļuvuši uz viņa kuģa. Tie bijuši kāds franču profesors, viņa sulainis un kāds Kanādas zvejnieks. Viņi bij no­triekt^ jūrā sadursmē starp «Nautilu» un amerikāņu fre­gati «Ābrams Linkolns», kura tam dzinās pakaļ.
   No profesora kapteinis Nēmo dabūjis zināt, ka «Nau- tilu» ieskata vai nu par milzīgu vaļu sugas zīdītāju kustoni, vai arī par jūras laupītāju zemūdens kuģi un meklē pa visām jūrām. Kapteinis Nēmo šos trīs cilvēkus, kas nejauši atklāja viņa noslēpumaino eksistenci, būtu varējis iemest jūrā. Viņš to nedarījis. Viņš tos turējis gūstniecībā, un septiņu mēnešu laikā viņi pieredzējuši brīnišķīgu ceļo­jumu, nobraukdami divdesmit tūkstošus ljē pa jūras dzel­mēm. —
   1867. gada divdesmit otrajā jūnijā šie trīs cilvēki, kuri nezināja nekā par kapteiņa Nēmo pagātni, «Nautila» laivā aizbēguši no kuģa. Bet, tā kā «Nautils» tajā brīdī bijis ierauts Malstrēma virpuļos pie Norvēģijas "krasta, kap­teinis bijis pārliecināts, ka bēgļi dabūjuši galu šausmīgajā atvarā. Viņam nekas nebijis zināms par to, ka francūzis ar abiem saviem biedriem izmesti krastā, ka viņus pievā­kuši Lofotu salu zvejnieki un ka profesors pēc atgriešanās Francijā publicējis grāmatu, kurā aprakstīti viņa dīvainie septiņu mēnešu jūras ceļojumi «Nautilā».
   Vēl ilgu laiku pēc tam kapteinis Nēmo tāpat turpinājis savus jūras braucienus. Bet viņa biedri cits pēc cita no­miruši un tikuši apglabāti koraļļu kapsētā Klusā okeāna dzīlēs. «Nautils» kļuvis arvien tukšāks, līdz beidzot kap­teinis Nēmo bijis vienīgais no tiem, kas līdz ar viņu mek­lēja patvērumu okeāna dziļumos.
   Kapteinis Nēmo tad bijis sešdesmit gadu vecs. Viņš no­domājis aizbraukt «Nautilu» uz vienu no tām zemūdens ostām, kuras dažreiz izlietojis atpūtai.
   Viena no tām bij zem Linkolna salas,' tā pati, kur «Nau­tils» patlaban atradās.
   Sešus gadus kapteinis Nēmo palicis še, ne reizes neiz- braucis un gaidījis nāvi, lai atkal pievienotos saviem bi­jušajiem biedriem. Bet tad gadījums lēmis viņam novērot, kā piecus dienvidnieku gūstekņus vētra izmetusi salā. Savā skafandrā ietērpies, viņš bij pastaigājies zem ūdens dažas kabeļtauvas atstatu no krasta, kad inženieris iekritis ūdenī. Kapteiņa sirdī pamodusies līdzjūtība… Viņš izglābis Sairesu Smitu.
   Pirmajā acumirklī viņš gribējis bēgt prom no šiem pie­ciem izmestajiem, bet izrādījās, ka izeja no viņa kuģa patvēruma noslēgta: zemes iekšienes vulkānisko spēku darbības rezultātā bij nogāzies kāds bazalta klucis un aizšķēršļojis viņam ceļu. Ar laivu tur vēl varēja izbraukt, bet «Nautils» peldēja diezgan dziļi un izbraukt ārā vairs nespējis.
   Tā kapteinis Nēmo palicis tepat, novērojis šajā tukšajā salā izmestos cilvēkus, bet pats nevēlējies kļūt redzams. Pamazām viņš pārliecinājies, ka tie ir godīgi, enerģiski un brālīgā sirsnībā turas kopā, tad viņu ieinteresējusi kolo­nistu dzīve un pūles. It kā pašam negribot, viņš sekojis visiem viņu pasākumiem. Ar sava skafandra palīdzību vi­ņam viegli bijis nokļūt Granītpils alas dibenā, pa atkaru kāpšļiem uzrāpties līdz pat akas caurumam un noklausī­ties visu, ko kolonisti runā par pagātni, ko spriež par tagadni un ko cerē nākotnē. Pirmo reizi viņš dzirdējis arī par plašo pilsoņu karu Amerikā, lai atbrīvotu vergus. Jā! Sie tik humānie un godīgie cilvēki spēja samierināt kap­teini Nēmo ar cilvēci!
   Kapteinis Nēmo izglābis Sairesu Smitu. Arī Topu viņš aizvedis uz «kamīnu» un citreiz atkal izmetis no ezera ūdeņiem; viņš novietojis kasti ar kolonistiem tik nepie­ciešamajiem piederumiem Atradumu iekārē, palaidis laivu pa Pateicības upes straumi, nometis virvi pa Granītpils durvīm pērtiķu iebrukuma laikā, ar pudelē ieliktu" zīmīti paziņojis Airtona atrašanās vietu, ar jūras šauruma dibenā piestiprinātas torpēdas palīdzību uzspridzinājis pirātu kuģi, izglābis Herbertam dzīvību ar atnesto hinīnu, un pēdīgi viņš nonāvējis laupītājus aplokā ar savām elektriskajām lodēm, kuras pats lietoja zemūdens medībās un kuru no­slēpums tikai viņam bij zināms. Tā izskaidrojās visi tie šķietami pārdabiskie notikumi, kas tomēr liecināja par kapteiņa Nēmo varenību un augstsirdību.
   Šis lielais mizantrops tomēr alka labdarības. Viņš vēl pirms nāves gribēja dot kādus padomus saviem protežē­jamiem un tāpēc, kā zināms, izsauca kolonistus no Granīt-, pils, ar elektriskā vada palīdzību savienojis «Nautilu» ar aploku, kur atradās telegrāfa aparāts… Varbūt viņš to nedarītu, ja viņam bijusi jausma, ka Sairesam Smitam pa d.iļdi zināms-viņa dzīvesstāsts un kapteiņa Nēmo vārds …
   Kapteinis bij pabeidzis savas dzīves stāstu. Tad sāka runāt Sairess Smits. Viņš pieminēja visus tos atgadījumus, kas kolonijai bijuši par svētību, un tad savu biedru un savā paša vārdā pateicās par tik lielu augstsirdību viņu laba.
   Bet kapteinis Nēmo negaidīja nekādu pateicību par sa­viem pakalpojumiem. Viņu tikai nodarbināja viena doma, un, iekams satvēra inženiera sniegto roku, viņš teica:
   —    Tagad, cienījamais kungs, jūs zināt manu dzīvi — esiet mans tiesnesis!
   Tā runādams, kapteinis Nēmo droši vien domāja par baigo notikumu, kura liecinieki bij uz viņa kuģa nokļuvu­šie trīs svešinieki; franču profesors katrā ziņā šo notikumu būs aprakstījis savā grāmatā, un atbalss droši vien bij briesmīga.
   Patiešām — dažas dienas pirms profesora un viņa abu biedru aizbēgšanas «Nautils» Atlantijas okeāna ziemeļos, kādas fregates vajāts, bij uzbrucis tai, caururbis ar savu drausmīgo durkli un bez žēlastības nogremdējis.
   Sairess Smits saprata kapteiņa domas un klusēja.
   —     Tā bij angļu fregate, cienījamais kungs! — kapteinis Nēmo iekliedzās, uz acumirkli atkal pārvērties princī Da- karā. — Angļu fregate, vai jūs dzirdat? Tā uzbruka man. Es biju ieslēgts šaurā un seklā līcī.,. Man bij jātiek laukā … es tiku laukā!
   Tad viņš vēl piebilda rāmākā balsī:
   —    Man uz to bij tiesības un taisnība. Es esmu darījis labu, kur varējis, bet arī ļaunu, ja to prasīja pienākums. Taisnīga tiesa ne vienmēr ir piedošana.
   Atkal brīdi klusums. Tad kapteinis Nēmo atkārtoja vēlreiz:
   —    Ko jūs, kungi, domājat par mani?
   Sairess Smits no jauna sniedza kapteinim roku un uz viņa jautājumu atbildēja:
   — Kaptein, jūsu kļūda ir tā, ka esat gribējis atgriezt pagātni un cīnījies pret neapturamo progresu. Tas ir jūsu makls, ko daži apbrīnos, citi nosodīs, bet kas cilvēka prā­tam nemaz nav izšķirams. To, kas maldās, domādams, ka dara labu, var apkarot, tomēr viņš arī jācienī. Jūsu maldī­šanās arī ir no tām, kas pelna apbrīnu, un jūsu vārdam nav jābaidās vēstures sprieduma. Vēsture mīl varonīgu ne­prātu arī tad, ja nosoda tā sekas.
   . Kapteiņa Nēmo krūtis cilājās augsti, viņš pastiepa roku pret debesīm.
   Vai es esmu kļūdījies vai rīkojies pareizi? — viņš pukstēja.
   Sairess Smits ierunājās atkal:
   — Visi cēlie darbi paceļas pie dieva, jo tie nākuši no viņa. Kaptein Nēmo, jūsu priekšā stāv godīgi cilvēki, ku­riem jūs esat palīdzējis; tie jūs nemūžam neaizmirsīs.
   Herberts bij piegājis kapteinim klāt. Ceļos nometies, viņš satvēra tā roku un noskūpstīja.
   Mirēja acīs pamirdzēja asaras.
   Lai dievs tevi svētī, mīļais bērns, — viņš teica.

   Atausa rīts. Neviens saules stars no āra neiespiedās šajā dziļajā katakombā. Jūras paisums bij pilnīgi aizsedzis ieeju alā. Bet mākslīgā gaisma, kas plūda pa «Nautila» logiem, nebij kļuvusi vājāka, ūdens ap kuģi vizuļoja un mirgoja tāpat kā naktī.
   Dziļā nogurumā kapteinis Nēmo bij atkritis atpakaļ uz dīvāna. Uz Granītpili pārvest viņu nevarēja, jo viņš bij nolēmis palikt šepat starp «Nautila» brīnišķīgajiem dār­gumiem, kas nebij iegūstami pat par miljoniem, un sagai­dīt acīm redzami tuvo nāvi.
   Kamēr kapteinis diezgan ilgi gulēja gandrīz pilnīgā ne­maņā, Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu uzmanīgi viņu no­vēroja. Bij nepārprotami nomanāms, ka kapteinis pama­zām izdziest. Spēks atstāja šos citkārt tik vingros locek­ļus, pamezdams tikai trauslu dvēseli, kura grasījās aizli­dot. Visa dzīvība vēl koncentrējās galvā un sirdī.
   Inženieris ar Ģedeonu Spiletu klusi apspriedās. Vai šim mirējam vēl kaut kā līdzams? Ja arī ne izārstēt, varbūt va­rētu uz kādām dienām paildzināt viņa dzīvību. Pats viņš bij teicis, ka nekādu zāļu nevajagot, viņš nebaidoties nā­ves un mierīgi sagaidot to.
   —          Mēs te nekā vairs nespējam, — Ģedeons Spilets teica.
   —    Bet no kā viņš mirst? — Sairess Smits jautāja.
   —    Viņš vienkārši izdziest, — reportieris atbildēja.
   —   Bet, — jūrnieks iebilda, — ja mēs viņu izvestu svaigā gaisā un saulē, varbūt viņš vēl atžirgtu?
   —    Nē, Penkrof, — inženieris atbildēja. — Tas neko ne­līdzēs. Un kapteinis Nēmo arī pats nevēlas atstāt kuģi. Trīsdesmit gadu viņš nodzīvojis uz kuģa, te gribēs arī no­mirt.
   Bez šaubām, kapteinis Nēmo bij dzirdējis Sairesa Smita atbildi, viņš mazlietiņ paslējās un teica vājā, tomēr sapro­tamā balsī: —
   —    Jums taisnība, cienījamais kungs. Man vajag un es gribu nomirt šeit. Tomēr man pie jums vēl viens lūgums.
   Sairess Smits ar saviem biedriem bij sastājušies ap dīvānu un sakārtoja spilvenus tā, lai mirējam būtu at­balsts.
   Viņa skatieni slīda gar visām salonā sakārtotajām brī­nišķīgajām lietām, pār kurām no arabeskām rotātajiem griestiem lija spoža gaisma. Citu pēc citas viņš aplūkoja gleznas, kas karājās pie sienām, klātām ar krāšņām tape­tēm: itāliešu, flāmu, franču un spāņu lielo meistaru dar­bus, tāpat marmora un bronzas skulptūras uz pjedestāliem, lieliskās ērģeles telpas dibenā, tad daudzās vitrīnas ap ba­seinu istabas vidū, kurās bij redzams viss brīnišķīgākais, kas atrodams jūrā, — ūdensaugi, zoofīti, neaprēķināmi dārgas pērles. Beidzot viņa acis pavērās uz muzeja fron- tonu, kur bij ierakstīta «Nautila» devīze:
   MOBILIS IN MOBILI.
   Likās, viņš gribēja vēl beidzamo reizi ar skatienu no­glāstīt visus šos dabas un mākslas darbus, kas te bijuši ap viņu tik ilgus jūras dzelmē pavadītus gadus!
   Sairess Smits nepārtrauca klusumu. Viņš gaidīja, kamēr mirējs pats sāks runāt.
   Pēc brīža, ko kapteinis Nēmo palaida, nogrimis savās atcerēs un katrā ziņā vēlreiz pārlūkojis savu dzīvi, viņš pagriezās pret kolonistiem un teica:
   —   Jūs, cienījamais kungs, domājat, ka esat man patei­cību parādā?
   —   Kaptein, mēs atdotu savas dzīvības, lai tikai pagari­nātu jūsējo!
   —   Labi, — atbildēja kapteinis Nēmo. — Labi! … Ap­soliet izpildīt manu pēdējo vēlēšanos, un jūs būsiet atlī­dzinājuši visu, ko es esmu darījis jūsu labā.
   —   To mēs jums apsolām, — Sairess Smits teica.
   Šis solījums tika dots paša un biedru vārdā.
   —    Kungi, — kapteinis atsāka, — rītu manis vairs nebūs.
   Ar rokas mājienu viņš apturēja Herbertu, kurš gribēja protestēt.
   —    Rītu manis vairs nebūs, un es nevēlētos cita kapa kā «Nautilu». Tas būs mans zārks. Visi mani draugi guļ, jūras dzelmē, ari es gribu dusēt turpat.
   Pēc šiem kapteiņa Nēmo vārdiem iestājās dziļš klusums.
   —    Uzklausiet mani labi, kungi, — viņš atsāka. — «Nau­tils» ir ieslēgts šajā alā, jo tās ieeja aizsprostota uz visiem laikiem. Bfet, ja «Nautils» nevar izkļūt no sava cietuma laukāy tam vismaz jānogrimst bezdibenī, lai tas saglabā manas mirstīgās atliekas.
   Kolonisti svētsvinīgi klausījās mirēja vārdos.
   —    Rītu- pēc manas nāves jūs un jūsu draugi atstāsiet «Nautilu», jo visiem šiem dārgumiem jānogrimst līdz ar mani. Tikai viena piemiņa jums paliks no prinča Dakara, kura dzīves gājums nu jums zināms. Tur … tajā šķirstiņā atrodas… briljanti daudzu miljonu vērtībā, atmiņa no tiem laikiem, kad es vēl biju precēts vīrs un tēvs un gan­drīz jau sāku ticēt ilgstošai cilvēka laimei. Bez tam tur vēl ir pērļu kolekcija, kuras ar saviem draugiem savācām jū­ras dibenā. Ar šiem dārgumiem jūs kādreiz varēsiet darīt labus darbus. Tādās kā jūsējās un jūsu draugu rokās ba­gātība nav bīstama. Tur, no augšienes, es sekošu jūsu dar­bam un zinu, ka par jums man nebūs jāraizējas.
   Brītiņu atpūties, jo ārkārtīgais vājums viņu nomāca, kapteinis Nēmo atkal atsāka-:
   —    Rīt jūs paņemsiet šo šķirstiņu, atstāsiet salonu un aizslēgsiet durvis. Tad jūs izkāpsiet uz «Nautila» platfor­mas un aizdarīto lūku nocietināsiet ar skrūvēm.
   —    Mes. izpildīsim to, — Sairess Smits atbildēja.
   —    Labi. Jūs iekāpsiet, laivā, kura Jūs, atveda šurp. Pirms aizbraukšanas jūs pieairēsiet «Nautila» pakaļgalam un at­taisīsiet vaļā lielos krānus, kas ierīkoti kuģa peldlīnijā. Odens piepildīs rezervuārus, un «Nautils» lēnām nogrims, lai nogultos okeāna dzīlēs.
   Kad Sairess Smits sakustējās, kapteinis teica:
   —   Nebaidieties nekā, jūs jau tikai nogremdēsiet mi­roni.
   — Tur… tajā šķirstiņā atrodas… briljanti.
   Ne Sairess Smits, ne viņa biedri neuzdrošinājās kaptei­nim Nēmo runāt pretī. Tā taču bij viņa pēdējā vēlēšanās, un viņiem atlika tikai to izpildīt.
   —    Jūs taču apsolījāt man, — kapteinis Nēmo piebilda.
   —    Mēs turēsim savu solījumu, — Sairess Smits teica.
   Kapteinis ar zīmēm pateicās un lūdza kolonistus atstāt
   viņu uz dažām stundām vienu. Ģedeons Spilets pieteicās palikt pie viņa, ja nejauši uznāktu krīze, bet kapteinis Nēmo arī to noraidīja, sacīdams:
   —    Es nomiršu tikai rītu, cienījamais kungs.
   Kolonisti atstāja salonu, cauri bibliotēkai un ēdamista­bai nokļuva kuģa priekšgalā, mašīnu telpās, kur atradās elektriskie aparāti dzinēja, gaismas un siltuma spēka ra­dīšanai «Nautilam».
   «Nautils» bij īsts tehniskās mākslas darbs ar brīnišķīgu ierīci; inženieris sajutās gluži pārsteigts.
   Tad Sairess Smits ar saviem biedriem izkāpa uz platfor­mas, kas kādas desmit, divpadsmit pēdas pacēlās virs ūdens. Tur viņi apstājās pie kāda lēcveidīga loga, pa kuru kā pa milzīgu aci plūda laukā elektrisko staru straume. Aiz šīs acs atradās kabīne ar stūres ratu, ar ko stūrmanis vadīja «Nautilu» pa elektrisko staru tālu apgaismoto ūdens blīvu.
   Visa redzētā un dzirdētā ārkārtīgi izbrīnīti, Sairess Smits un viņa biedri sākumā nepārmainīja ne vārda, sir­dis viņiem sažņaudzās, iedomājot, ka jāmirst tam, kas vi­ņiem darījis tik daudz laba un ko viņi pazina tikai dažas stundas.
   Lai kāds būtu vēlāko paaudžu spriedums par šā cilvēka dīvaino dzīvesveidu, taču prinča Dakara savdabīgo seju viņi mūžam neaizmirsīs.
   —    Kas par cilvēku! — Penkrofs iesaucās. — Gandrīz neticami, ka tā var nodzīvot jūras dziļumā! Un man šķiet, kā varbūt arī tur viņš nebūs atradis mieru!
   —    «Nautils», — Airtons piezīmēja, — varētu mums labi noderēt braucienam no Linkolna salas uz kādu apdzī­votu vietu.
   Velns lai parauj! — Penkrofs iesaucās. —- Es nekad neņemtos vadīt tādu kuģi! Pa jūru braukt, tā ir lieta, bet zem jūras — nē!
   —    Man šķiet, — reportieris prātoja, — ka tāda zem­ūdens kuģa kā «Nautila» vadīšana ir ļoti vienkārša un ka mēs to drīz vien iemācītos. Ne vētras, ne viļņu te nav jābaidās. Dažas pēdas zem ūdens līmeņa ūdens ir tikpat rāms kā ezerā.
   —    Tas var būt, — jūrnieks atsaucās. — bet es tomēr la­bāk vēlētos krietnu vēja brāzmu uz labi ierīkota kuģa. Kuģis ir braukšanai pa ūdeni, nevis zem ūdens.
   —    Bet, mīļie draugi, — iebilda inženieris, — šinī gadī­jumā gluži veltīgi runāt par zemūdens kuģiem, mazākais, par «Nautilu», «Nautils» nav mūsu, un mēs ar to nevaram rīkoties pēc savas patikas. Tas mums arī vairs nevarēs no­derēt. Vispār tas vairs nevar izkļūt no šīs katakombas, kuras izeja tagad bazalta klinšu aizgruvusi, un bez tam kapteinis Nēmo grib, lai tas pēc viņa nāves nogrimst dibenā. Viņa vēlēšanās ir negrozāma, un mūsu pienākums izpildīt to.
   Vēl brīdi parunājuši, Sairess Smits ar saviem biedriem atkal nokāpa «Nautila» iekšējās telpās. Tur viņi kaut ko paēda, tad atgriezās atpakaļ salonā.
   Kapteinis Nēmo bij pamodies, viņa acis atkal mirdzēja spodri. Tāds kā viegls smaids paplaiksnījās ap viņa lūpām.
   Kolonisti piegāja viņam klāt.
   —    Kungi, — kapteinis teica, — jūs esat drosmīgi, godīgi un labi cilvēki. Visi jūs aizrautīgi nododaties kopīgam darbam. Bieži esmu novērojis jūs. Es jūs mīlēju, ©s jūs mīlu!.,, Sniedziet savu roku, Smita kungs!
   Sairess Smits pasniedza roku, ko kapteinis sirsnīgi spieda.
   —   Tas ir labi! — viņš čukstēja.
   Un tad atkal atsāka:
   —    Diezgan runāts par mani! Bet parunāsim par jums pašiem un Linkolna salu, kur jūs esat atraduši patvē­rumu … Jūs domājat doties prom no tās?
   —    Lai atkal atgrieztos atpakaļ! — Penkrofs žirgti at­saucās.
   —   Atgriezties?… — kapteinis teica smaidīdams. — Jā gan, Penkrof, es zinu, cik ļoti jūs mīlat šo salu. Jūs to ar pūlēm esat izkopuši, un jums tā arī pēc taisnības pie­der.
   —    Mūsu nodoms, kaptein, — Sairess Smits teica, — at­dāvināt to Savienotajām Valstīm un ierīkot tajā Klusā okeāna vidū kuģiem visai noderīgu ostu.
   —   Jūs, kungi, domājat par savu zemi, — kapteinis at­bildēja. — Jūs strādājat tās labā un tās slavai. Un darāt pareizi. Tēvzeme!… Uz turieni jums jāatgriežas. Tā ir vieta, kur katram pienāktos nomirt!… Turpretim man jāmirst tālu no visiem, ko es tā mīlēju…
   —   Vai jums vēl nebūtu kāda pēdējā vēlēšanās? — in­ženieris strauji ievaicājās. — Varbūt jūs gribat aizsūtīt kādu piemiņu saviem vecajiem draugiem Indijas kalnos?
   —   Nē, Smita kungs. Man draugu vairs nav. Es esmu beidzamais no savas cilts… pie tam jau sen miris visiem tiem, kas mani reiz pazinuši… Bet runāsim labāk par jums. Vientulība un atšķirtība ir grūti izturamas, tas iet pāri cilvēka spēkiem… Es mirstu tāpēc, ka gribēju dzī­vot pilnīgi viens pats! Izlietojiet visus spēkus, lai tiktu prom no salas un atgrieztos dzimtenē. Es zinu, tie nelieši iznīcināja kuģi, ko jūs bijāt uzbūvējuši…
   —    Patlaban mēs būvējam jaunu, — Ģedeons Spilets teica, — pietiekoši lielu braucienam uz tuvāko apdzīvoto zemi. Bet, ja arī atstāsim Linkolna salu, mēs tomēr griezī­simies atpakaļ. Par daudz mums atmiņu no tās, lai Lin- kotna salu kādreiz aizmirstu!
   —   Te ir tā vieta, kur mēs iepazinām kapteini Nēmo, — Sairess Smits piebilda.
   —    Un vieta, kur es dusēšu mūžīgā mierā, ja .. «
   Viņš aprāva teikumu, tad sacīja:
   —   Smita kungs, es gribētu parunāt ar jums.*, vienu pašu.
   Brīdi Sairess Smits palika viens pie kapteiņa Nēmo, tad viņš atkal pasauca savus biedrus, bet neteica tiem neko par to, ko mirējs viņam uzticējis.
   Ģedeons Spilets tūliņ uzmanīgi aplūkoja slimo. Skaidri redzams, kapteini tikai dzelžaina griba vēl uzturēja pie dzīvības, bet viņa miesasspēki vairs nespēja turēties pretī pārmācošai vājībai.
   Pienāca vakars, bet nekas vēl nebij mainījies. Kolonisti ne uz acumirkli nepameta «Nautilu». Bij jau nakts, bet šajā apakšzemē tas nebij manāms.
   Kapteinis Nēmo nemocījās agonijā, viņš tikai pamazām izdzisa. Viņa cēlā, nāves apzīmogotā, bālā seja bij rāma. Par viņa lūpām reižu reizēm izlauzās tikko sadzirdams čuksts, kas bij sakarā ar kādu gadījumu viņa dīvainajā dzīves gājumā. Bij nojaužams, ka dzīvība palēnām atstāj ŠO augumu un rokas un kājas jau kļūst aukstas.
   Pāra reižu viņš vēl pateica kādu vārdu kolonistiem un uzsmaidīja tiem savu pēdējo smaidu, kurš līdz pat nāvei rotājās ap viņa lūpām.
   Beidzot, īsi pēc pusnakts, kapteinis Nēmo spēji sakustē­jās un sakrustoja rokas uz krūtīm, itin kā taisni šādā pozā gribētu nomirt.
   Ap pulksten vieniem visa viņa dzīvība bij vēl patvēru­sies tikai viņa skatienā. Pēdējā dzirksts iekvēlojās viņa redzokļos, kas kādreiz tā bij liesmojuši. Viņš nočukstēja: «Dievs un tēvzeme,» — un mierīgi izdzisa.
   Sairess Smits noliecās un aizspieda acis tam, kas reiz bij princis Dakars, bet tagad nebij vairs arī kapteinis Nēmo.
   Herberts ar Penkrofu raudāja. Airtons slepus noslaucīja asaras. Nebs bij nometies ceļos blakus kā statuja sastin­gušajam reportierim.
   Tad Sairess Smits izstiepa roku pār mirušā galvu un teica:
   —    Lai dievs pieņem viņa dvēseli!
   Un, pret saviem draugiem pagriezies, vēl piebilda:
   —    Aizlūgsim par to, ko esam pazaudējuši!
   Pēc dažām stundām kolonisti, turēdami kapteinim Nēmo doto solījumu, izpildīja viņa pēdējo gribu. Paņēmuši no­vēlēto šķirstiņu ar milzīgo bagātību, Sairess Smits ar sa­viem biedriem atstāja «Nautilu».
   Brīnišķo, vienmēr spilgti apgaismoto salonu viņi rūpīgi aizslēdza. Izejas lūku augšā aizskrūvēja cieši, tā ka ne­viens ūdens piliens nevarēja iespiesties «Nautila» iekšē­jās telpās.
   Tad kolonisti sakāpa pie zemūdens kuģa sāniem piesie­tajā laivā.
   Laivu viņi piebrauca kuģa pakaļgalā. Tur peldlīnijas augstumā atvēra divus platus krānus, kas bij ierīkoti kuģa nogremdēšanai.
   Ūdens sāka plūst iekšā, rezervuāri pildījās, «Nautils» lēnām grima ūdenī, līdz beidzot pazuda dzelmē.
   Bet kolonisti varēja to saskatīt arī cauri blīvajam ūde-, nim. «Nautila» spilgtās elektriskās ugunis apgaismoja caurspīdīgo ūdeni, kamēr alas velves pamazām satumsa. Beidzot arī tur dziļumā uguns apdzisa, un «Nautils», kas nu bij kapteiņa Nēmo zārks, nozuda jūras dibenā.

   Gaismiņā kolonisti bij pie ieejas alā, ko viņi nosauca par «Dakara kapu» kapteiņa Nēmo piemiņai. Bēgums jau bij sācies, laiva svabadi varēja izbraukt pa spraugu, kur ūdens skalojās ap bazalta sienu pamatiem.
   Dzelzs plākšņu laiva tika atstāta še tādā vietā, kur viļņi to nevarēja sniegt. Nebs ar Penkrofu to uzvilka uz kādas atkares ieejas alā, kur tai nekādas briesmas nedraudēja.
   Gaismai austot, arī negaiss bij norimis. Pēdējie pērkona dimdieni apklusa tālu rietumu pusē. Lietus vairs nelija, bet debesis vēl bij mākoņu pārklātas.
   Vispār oktobra mēnesis, dienvidu puslodes pavasara sākums, nesolīja nekādu jauku un stabilu laiku, jo vējš bij ļoti grozīgs.
   Dakara kapu atstājuši, Sairess Smits un viņa biedri pa­griezās uz aploka ceļu. Ejot Nebs ar Herbertu satina un paņēma līdzi kapteiņa Nēmo izstiepto telegrāfa vadu, kas viņiem vēlāk varēja noderēt.
   Iedami kolonisti runāja maz. Šī dīvaino pārdzīvojumu pilnā nakts no piecpadsmitā uz sešpadsmito oktobri viņus bij stipri uztraukuši. Nezināmā, kas viņus tik daudz reižu paglāba, tā cilvēka, ko viņi bij iedomājušies par kādu pār­dabisku noslēpumainu būtni, kapteiņa Nēmo vairs nebij. «Nautils» līdz ar viņu pašu gulēja bezdibeņa dzīlē. Katrs sajuta, ka viņi tagad daudz vientuļāki nekā līdz šim. Viņi bij itin kā pieraduši rēķināties ar vareno palīgu, kurš no šīs dienas nu vairs nebij gaidāms. Pat Sairess Smits un Ģe­deons Spilets nejaudāja atkratīties no šīs sajūtas. Tāpēc viņi visi, domās nogrimuši, gāja uz aploka pusi.
   Āp pulksten deviņiem kolonisti bij jau atpakaļ Granīt- pilī.
   Nosprieda, ka jaunā kuģa būve turpināma ar vislielāko steigu, un Sairess Smits šim darbam ziedoja vairāk laika nekā jebkad. Nevarēja zināt, kas gaidāms nākotnē. Liela drošība kolonistiem būtu stipri būvēts kuģis, ar ko vētras laikā iespējams doties jūrā, pie tam vajadzības gadījumā iiz ilgāku laiku. Ja, kuģi pabeiguši, kolonisti vēl nedomās j
   pamest Linkolna salu un mēģināt sasniegt Polinēzijas ar- hipelāgu Klusajā okeānā vai Jaunzēlandes krastu, tad vis­maz aizbrauks līdz Tabora salai, lai tur atstātu zīmīti ar norādījumu par Airtonu. Tā bij svarīga un neatliekama vajadzība gadījumā, ja skota jahta atkal ierastos šajos apvidos, un šajā ziņā vajadzēja darīt visu iespējamo.
   Darbi tika steigšus atsākti. Sairess Smits, Penkrofs un Airtons, tāpat arī Nebs, Ģedeons Spilets un Herberts, ja nebij citu neatliekamāku darbu, strādāja cik varēdami. Bij nepieciešams kuģi dabūt gatavu piecos mēnešos, lai aiz­brauktu uz Tabora salu vēl pirms dienas un nakts vien- garuma vējiem, kas ceļojumu padarītu neērtu. Tāpēc nam­dari velti nepalaida nevienu acumirkli. Par kuģa takelāžu nebij daudz ko raizēties, to viņi gandrīz pilnīgā kārtībā bij ieguvuši no «Atrā». Galvenais — pēc iespējas drīzāk uzbūvēt kuģa korpusu.
   1868.  gada beigas pagāja gandrīz vienīgi šajā darbā; pā­rējie visi tika atstāti novārtā. Pēc divarpus mēnešiem kuģa brangas bij nostiprinātas un varēja apšūt ar pirmajiem dēļiem. Jau tagad bij redzams, ka Sairesa Smita plāns lielisks un kuģis labi turēsies jūrā. It sevišķi Penkrofs aiz­rāvās šajā darbā un nemaz nekautrējās pukoties, kad kāds namdara cirvi uz brīdi apmainīja pret mednieka šauteni. Ziemai atkal tuvojoties, nepieciešams bij parūpēties ari par Granītpils pārtikas krājumu papildināšanu. Bet brašais jūrnieks par to nedomāja un bij visai nemierā, kad kāds strādnieks atrāvās no darba būvētavā. Uzbudināts un sa­skaities viņš tādās reizēs strādāja viens pats par sešiem.
   Visu šo vasaras daļu laiks turējās diezgan nepatīkams. Vairākas dienas no vietas karstums bij tveicīgs, un elek­trības piesātinātajā gaisā bieži plosījās negaisi. Tikai gau­žām reti nebij dzirdama attāla pērkona dārdoņa. Tā bij pastāvīgā dobjā dunoņa, kāda ducina zemeslodes ekvatora apgabalos.
   1869.   gada pirmajā janvārī uznāca ārkārtīgi stiprs pēr­kona negaiss un zibens vairākkārt iespēra arī salā. Aug­stākie koki parasti pievelk elektrisko dzirksteli, tā trāpīja un sadragāja arī vairākus milzīgus nātreskokUs, kas ap­ēnoja putnu dārzu ezera dienvidpusē. Bet vai šiem zibe­ņiem nebij kaut kāds sakars ar tiem spēkiem, kas sāka mosties salas dzīlēs? Vai nebij kāds sakars ar debesu un zemes elementu saviļņošanos? Sairesam Smitam tā gandrīz vai likās, jo negaisa pieaugumam sekoja spēcīgāki mutu- ļojumi vulkāna virsotnē.
   Trešā janvāra rītā, gaismiņai austot, Herberts bij uz­kāpis Tālā skata augstienē, lai apseglotu vienu onagru, un ieraudzīja tur milzīgu mākoni vērpjamies no Franklina kalna krātera.
   Viņš nosteidzās lejā pastāstīt par to arī biedriem. Tie izskrēja laukā, lai redzētu, kas notiek Franklina kalnā.
   —    Tie vairs nav tvaiki! — Penkrofs iesaucās. — Milze­nis ne tikai elpo, bet dūmo!
   Jūrnieka izsauciens pareizi apzīmēja pārmaiņu, kas bij notikusi vulkāna atplestajā rīklē. Jau trīs mēnešus krāte­ris izvirda vairāk vai mazāk biezus garaiņus, bet tie pa­gaidām norādīja uz iekšējo minerālvielu vārīšanos. Tur­pretim tagad tvaika mākonim cauri cēlās biezu, pelēku dūmu stabs, apakšā ap trīssimt pēdu resns, bet septiņi as­toņi simti j)ēdu augstāk pār kalna virsotni izpleties milzīga šampinjona veidā.
   —    Krāsnī uzliesmojusi uguns, — Ģedeons Spilets teica.
   —    Un mums nav iespējams to nodzēst, — Herberts pie­bilda.
   —    Mums vajadzētu iztīrīt vulkānu, — Nebs teica gan­drīz vai ārkārtīgi nopietni.
   —    Labi, Neb! — Penkrofs atsaucās. — Un to tu izdarīsi!
   Pie tam viņš skaļi iesmējās.
   Sairess Smits vērīgi aplūkoja dūmu strūklu Franklina kalna virsotnē un klausījās uzmanīgi, vai nesadzirdēs baigu dimdoņu tālumā. Tad viņš pagriezās pret saviem biedriem, kuri bij palikuši mazliet attālāk.
   —    Tiešām, mīļie draugi, tagad vairs nav šaubu — kalnā notikusi liela pārmaiņa. Vulkāniskās vielas vairs nav sa­stingušas, bet kvēlo, acīm redzami sagaidāms izvirdums!
   —    Nu labi, Smita kungs! — Penkrofs atsaucās. — No­skatīsimies to un aplaudēsim, ja tas būs izdevies! Es nedo­māju, ka mums par to būtu jāuztraucas!
   —    Protams, ne, Penkrof, — Sairess Smits atbildēja. — Vecais ceļš lavas straumei ir brīvs, krāteris tādā stā­voklī, ka tai jānoplūst pret ziemeļiem. Tomēr …
   —    Tomēr, ja no izvirduma nekas labs nav gaidāms, būtu labāk, ja tas nemaz nenotiktu, — reportieris papil­dināja.
   — Man liekas, — Airtons teica, — kaut kur dobji rīb.
   —   Kas zina! — jūrnieks piebilda. — Varbūt vulkāna iekšienē slēpjas kādas noderīgas vielas, un tās viņš mums nu laipni izvems laukā, un mēs tās izmantosim!
   Sairess Smits tikai pakratīja galvu, it kā negaidīdams nekā laba no vulkāna straujās darbības. Viņš nebūt tik paļāvīgi nelūkojās uz gaidāmo izvirdumu kā Penkrofs. Ja arī krāteris pēc sava stāvokļa tieši neapdraudēja salas mežīgos un kultivētos apvidus, tad tomēr varēja rasties kādi citi neparedzami sarežģījumi. Zināms taču, ka vul­kānu izvirdumi allaž savienoti ar zemestrīci; Linkolna sala sastāv no tik dažādiem elementiem — no bazalta vienā un granīta otrā malā, no lavas slāņiem ziemeļos un irdenas zemes dienvidu pusē, visi šie elementi tikai viegli saistīti savā starpā, tāpēc tur iespējami bīstami postījumi. Ja arī lava nebūtu pārāk bīstama, no salas zemes kārtu satricinā­juma varēja rasties visai nopietnas sekas.
   —   Man liekas, — Airtons nogūlies teica, ausi zemei pie­spiedis, — man liekas, kaut kur dobji rīb, it kā brauktu ar dzelzīm smagi piekrauts vezums.
   Arī pārējie kolonisti klausījās ārkārtīgi uzmanīgi un varēja pārliecināties, ka Airtons nebij maldījies. Dimdo- ņai cauri lāgu lāgiem bij dzirdami pazemes auri, kas pa­mazām attālinājās, it kā viesulis būtu ielauzies zemeslodes dzīlēs. Bet neviena sprādziena^vēl nedzirdēja. Varēja se­cināt, ka izeja garaiņiem un dūmiem centrā svabada un ka krāteris diezgan plašs, tāpēc no eksplozijas vēl nebij jābaidās.
   —    Nu, ko mēs te tik daudz klausāmies? — Penkrofs iesaucās. — Vai tad darba nemaz vairs nav? Ja Franklina kalns dūc, dūmo, izverd uguni un liesmas, tas nav nekāds iemesls rokas klēpī turēt. Airton, Neb, Herbert, Sairesa kungs un Spileta kungs! Visi atkal pie būves! Mēs šodien nostipiināsim kalsiņus, un kāds ducis roku mums nebūtu par daudz! Es gribu, lai pēc diviem mēnešiem mūsu jaunā «Bonadventure» šūpojas Balona ostā. Tāpēc nezaudēsim velti nevienu minūti!
   Un tad visi kolonisti, kuru palīdzību pieprasīja Pen­krofs, devās atkal uz kuģa būvētavu un ķērās pie vidējā kalsiņa nostiprināšanas, proti, kuģa centra jostas, no ku­ras uz augšu paceļas kuģa ribas — brangas. Tas bij grūts darbs, kurā jāpiedalās visiem kolonistiem.
   Visu trešā janvāra dienu viņi nostrādāja, neinteresēda­mies par vulkānu, kurš, starp citu, no Granītpils piekrastes ari nemaz nebij redzams. Tomēr sauli, kas gāja savu ceļu pāri ārkārtīgi dzidrajam debesu lokam, reižu reizēm aiz­sedza lielas ēnas, tā bij nepārprotama zīme, ka biezs dūmu mākonis pacēlies starp to un zemi. Vējš pūta tieši no jū­ras klaja un aizdzina dūmus pret rietumiem. Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu vēroja šis pārejošās satumsas un pār­runāja pārmaiņas, kādas acīm redzami notika kalna iek­šienē; bet darbs ne uz acumirkli netika pārtraukts. Katram gadījumam kuģis pēc iespējas drīzāk jādabū gatavs, tā bij vislielākā drošība neparedzamiem turpmākiem notiku­miem. Kas zina, vai šis kuģis kādreiz nebūs viņu vienīgais patvērums?
   Vakariņas paēduši, Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Herberts uzkāpa Tālā skata augstienē. Metās jau tumsa, un tāpēc bij iespējams novērot, vai garaiņu un dūmu mā­konī, kas pacēlās no krātera, plīvoja liesmas vai vulkāna izmestas, balti nokaitētas vielas.
   —   Krāteris liesmo! — iesaucās Herberts, biedriem pa priekšu augstienē uzsteidzies.
   Sešas jūdzes attālais Franklina kalns izskatījās kā milzu lāpa, kuras galā locījās uguns mēles. Tomēr dūmu un pelnu mākonis bij tik biezs, ka to spilgtums pārāk dzeļoši vēl neatplaiksnījās nakts tumsā. Taču blāva blāzma no turienes plūda salai pāri un atplīvoja tuvo mežu joslā. Milzīgi mākoņu mutuļi aptumšoja debesu velvi, kur vēl mirgoja retas zvaigznes.
   —    Vulkāna darbība attīstās ātri, — inženieris teica.
   —    Par to nav ko brīnīties, — reportieris atbildēja. — Pamodies tas bij pirms laba laika. Atcerieties, Saires, pirmie tvaika mutuļi parādījās jau tad, kad mēs pa kalna pakājes grēdām vēl meklējām kapteini Nēmo. Ja nemal­dos, tas bij tā ap piecpadsmito oktobri?
   —    Jā gan, — Herberts apstiprināja. — Un no tā laika pagājuši divarpus mēneši!
   —    Apakšzemes uguns ir kvēlojusi tātad sešas nedē­ļas, — Ģedeons Spilets piemetināja. — Nav nekāds brī­nums, ka tagad tā uzliesmo tik spēcīgi!
   —    Vai jūs nemanāt, ka zeme dreb? — Sairess Smits vaicāja.
   —   Jā gan, — Ģedeons Spilets atbildēja. — Bet no tā līdz īstai zemestrīcei…
   —    Es nesaku, ka mūs apdraud zemestrīce, — Sairess
   Smits atbildēja. — Cerēsim, ka dievs mūs no tas pasar­gās. Nē, zeme dreb tikai aiz iekšējās uguns spēcīga uzlies­mojuma. Zemes ārējā garoza ir līdzīga tvaika katla sie­nām, jūs zināt, ka tās no tvaika spraiguma dreb kā skanīga plāksne. Tā pati parādība arī patlaban novērojama.
   —   Kas par lieliskiem liesmu vāliem! — Herberts iesaucās.
   Tajā brīdī no krātera izšāvās augšup it kā pārplīsušas raķetes staru strēles, kuru kvēlaino spilgtumu pat tvaika mākonis nespēja apslāpēt. Miljoni zibošu dzirksteļu iz­šķīda uz visām pusēm. Dažas no tām, izlidojušas ārpus dūmu mutuļiem, izkūpēja sīku vizmainu putekļu miglā. Reizē ar to bij dzirdami dobji, kartečas šāvieniem līdzīgi grāvieni.
   Kādu stundu visu to novērojuši, Sairess Smits, reportie­ris un jauneklis pameta Tālā skata augstieni, atkal nokāpa krastmalā un atgriezās Granītpilī. Inženieris bij domās no­grimis, pat mazliet norūpējies, tā ka Ģedeons Spilets jutās spiests pavaicāt, vai gaidāmais izvirdums var būt bīstams.
   —    Jā un nē, — Sairess Smits atbildēja.
   —   Bet tomēr, —- reportieris neatlaidās. — Vai zemes­trīce nebūtu vislielākā nelaime, jo tā var sagraut salu? Man gan liekas, ka zemestrīce nav sagaidāma, jo tvaikiem un tāpat lavai ir pilnīgi brīva izeja uz ārieni.
   —   Es arī nebaidos tādas zemestrīces, — Sairess Smits atbildēja, — kas parasti ceļas no iesprostotu tvaiku un liesmojošu sakusušu apakšzemes vielu spraiguma. Bet lieli postījumi var celties pavisam citu cēloņu dēļ.
   —    Kādu, mīļo Saires?
   —   Es nekā noteikta vēl nezinu… man vispirms jā­redz … man jānovēro Franklina kalns . Pēc dažām die­nām man būs noteikts priekšstats.
   Ģedeons Spilets vairāk arī neuzstājās. Lai gan vulkāna darbība pastiprinājās un dobji atbalsojās salā, Granītpils iemītnieki tonakt gulēja cietā miegā.
   Tā pagāja trīs dienas — ceturtais, piektais un sestais janvāris. Visu laiku kolonisti pavadīja pie kuģa būves; iii inženieris, nekā tieši nepaskaidrodams, visai dedzīgi skubināja biedrus. Franklina kalns joprojām tinās biezā dūmu mākonī, līdz ar liesmu strūklām šāvās augšup zvē­rojoši klints gabali, no kuriem daži krita atpakaļ krāterī. Penkrofs uz visu to skatījās tikai no komiskās puses.
   —    Skatieties, kā rotaļājas vulkāns! Milzenis žonglē!
   Patiešām — izmestie kvēlošie vielas gabali arvien bie­žāk krita atpakaļ krāterī, likās, ka lava no iekšējā spie­diena vēl lāgā nespēja pacelties līdz krātera atverei. Vis­maz ziemeļrietumu pusē, ko no šejienes varēja labi pārredzēt, vēl nebij manāms nekāds lavas izvirdums pa kalna ziemeļu noteku.
   Lai kā kolonisti kuģa būvi steidzināja, viņiem tomēr ne­atliekamu darīšanu dēļ bij jāapmeklē arī citi salas apvidi. Vispirms jādodas uz aploku, kur kazu un muflonu pulkiem piegādājama barība. Viņi vienojās, ka rīt, septītajā jan­vārī, Airtons dosies turp un paveiks šo viņam parasto darbu viens pats, tāpēc Penkrofs ar saviem biedriem bij stipri pārsteigts, kad inženieris teica Airtonam:
   —    Rītu es iešu jums līdzi uz aploku.
   —    Bet, Sairesa kungs! — jūrnieks iesaucās. — Katra diena mums krīt svarā, un, ja jūs aizejat, tas nozīmē čet­ras darbarokas mazāk pie kuģa būves!
   —    Parīt mēs būsim atpakaļ, — Sairess Smits atbildēja,
   —   bet man nepieciešams aiziet līdz aplokam!… Es gribu pārbaudīt, uz kuru pusi virzīsies izvirdums.
   —    Izvirdums, izvirdums, — Penkrofs īgni noņurdēja.
   —     Tāda nieka lieta kā šis izvirdums mani nemaz ne­interesē!
   Nevērodams jūrnieka iebildumus, inženieris tomēr pa­lika pie sava. Herberts arī gribēja iet līdzi Sairesam Smi- tam, bet viņš to nepieļāva, rēķinādamies ar Penkrofa protestu.
   Nākamajā rītā, gaismai austot, Sairess Smits un Airtons iejūdza divus onagrus ratos un straujiem rikšiem brauca uz aploku.
   Pāri mežiem Franklina kalna krāteris nemitīgi kūpināja lielus dūmu mākoņus. Šie dūmi, kas smagi cēlās augšup, acīm redzami sastāvēja no dažādām vielām. No dūmiem vien šie mākoņi nebūtu tik smagi un smacīgi. Tiem jaucās klāt dažādi izkusuši minerāli — pucolāns un smalki, smalki, pelēki pelni. Tādi pelni turas gaisā vairākus mē­nešus ilgi. Pēc 1783. gada izvirduma Islandē atmosfēra bij tā vulkānisku putekļu piesūkusies, ka saules stari veselu gadu tikai ar pūlēm izlauzās tiem cauri.
   Bet pa lielākajai daļai šie putekļi nogulst zemē — tā tas notika ari šoreiz. Tikko Sairess Smits ar Airtonu bij nokļuvuši aplokā, uznāca tāds kā smalkam pulverim līdzīgs putekļu mākonis un pārklāja visu zemi. Kokus un zālājus apsedza pelnu kārta vairāku pirkstu biezumā. Bet, par laimi, ziemeļaustrumu vējš lielāko daļu aizpūta un izkliedēja jūrā.
   —    Tas ir tik savādi, Smita kungs, — Airtons teica.
   —    Tas ir bīstami, — inženieris atbildēja. — Šie pulverī saberztie akmeņi, šis pucolāns, vārdu sakot, visi šie pu­tekļos pārvērstie minerāli liecina, cik spēcīgi un dziļi dar­bojas vulkāna iekšējā uguns.
   —    Vai pret to nekas nav iesākams?
   —    Nekas. Atliek tikai vērot izvirduma tālāko gaitu. Bet nu, Airton, dariet, kas še aplokā darāms. Es pa to laiku aiziešu līdz Sarkanā strauta iztekai un aplūkošu kalna zie­meļu nogāzi. Un pēc tam …
   —    Ko pēc tam, Smita kungs?
   —    Pēc tam mēs aplūkosim Dakara kapu… Es gribu redzēt… Vārdu sakot, es pēc pāra stundām atnākšu jums pakaļ.
   Airtons uzsāka darbus aplokā, apkopdams kazas un muf- lonus, kurus jau pirmie izvirduma simptomi bij padarījuši sevišķi nemierīgus.
   Pa to laiku Sairess Smits, uzkāpis kalna pakājes aus­trumu grēdās, devās uz Sarkanā strauta pusi, kur viņš ar saviem biedriem pašā pirmajā gājienā bij atraduši sēr­ūdens avotu.
   Te bij notikušas lielas pārmaiņas. Vienas garaiņu strūk­las vietā tagad, kā pa stobru spēcīgi izpūstas, strāvoja augšā veselas trīspadsmit. Acīm redzams šajā vietā zemes virspuses garozai bij jāiztur milzīgs apakšzemes spiediens. Gaiss bij pilns ar sēra gāzi, ūdeņradi, ogļskābi un ūdens tvaiku. Sairess Smits manīja, kā dreb zem kājām vulkā­niskā tufa kārta, kas pārklāja ieleju un nebij nekas cits kā sacietējuši pelni, bet jaunas lavas izvirdumi vēl nekur nebij redzami.
   To pašu inženieris novēroja' arī, pamatīgi pārlūkodams visu Franklina kalna ziemeļu nogāzi. No krātera augšup šāvās liesmu mēles un dūmu mutuļi; nemitīgs pelnu lie­lus lija zemē, bet ne tā sīkākā lavas straumīte nesūcās le­jup; acīm redzami izkusušo vielu masas nebij vēl aizsnie­gušos krāteri.
   «Man patiktu labāk, ja tas jau būtu noticis,» Sairess Smits nodomāja. «Tad es, mazākais, zinātu, ka lava plūst pa parasto ceļu. Bet tagad neviens nevar apgalvot, ka tā nelauž citur sev izejas caurumu. Tomēr tas nav bīstamā­kais. Kapteinis Nēmo to jau bij nojaudis. Nē! Tas nav ļaunākais!»
   Sairess Smits aizgāja līdz platajam notekas ceļam, kas aizsniedzās pie Haizivs līča. Šajā pusē viņš varēja labi aplūkot vecās straumes grumbuļus. Nebij nekādu šaubu, ka arī pēdējais izvirdums noticis ne visai sen.
   Pa to pašu ceļu atpakaļ nākdams, viņš vērīgi klausījās dobjajā apakšzemes dūkoņā, kas līdzinājās gari stieptiem pērkona rūcieniem, kam cauri skanēja atsevišķi spalgi dārdiem. Pulksten deviņos no rīta viņš bij atkal aplokā.
   Airtons gaidīja viņu.
   —    Lopi ir apkopti, Smita kungs, — viņš pavēstīja.
   —    Labi, Airton.
   —    Viņi liekas nemierīgi, Smita kungs.
   —    Jā. Viņiem ir instinkts, un tas nekad neviļ.
   —    Ja jūs vēlaties …
   —   Paņemiet lukturi un šķiltavas, — inženieris teica, — un iesim.
   Airtons darīja, kā pavēlēts. Izjūgtie onagri ganījās ap­lokā. Vārtus no ārpuses aizslēguši, Sairess Smits ar Air- tonu nogriezās pa šauro taku, kas pret rietumiem aizsnie- cās līdz pat jūrai.
   Zeme, pa kuru viņi gāja, bij it kā ar vati noklāta; tā bij nobirdināto pelnu kārta. Neviens četrkājis nebij re­dzams mežā. Pat putni bij aizlidojuši. Reizēm uznāca spē­cīga vēja pūsma, tā sagrieza gaisā pelnu virpuli, un gājēji vairs neredzēja viens otru. Viņi aizsedza mutes un acis ar mutautiņiem, lai nekļūtu akli vai nenoslāptu.
   Tādā kārtā Sairess Smits ar Airtonu tikai lēnām tika uz priekšu. Gaiss bij smags, it kā skābeklis tajā pa daļai būtu izdedzis un gaiss kļuvis elpošanai nederīgs. Ik pēc simts soļiem viņiem bij jāapstājas, lai atvilktu elpu. Bij jau pāri desmitiem, kad inženieris ar savu biedru aizsniedza lielo bazalta un porfīra klinšu krauju salas ziemeļrietumu krast­malā.
   Airtons un Sairess Smits sāka kāpt lejup pa šo krauju, turēdamies apmēram tai pašā vietā, pa kuru gāja viņējā negaisa naktī uz Dakara kapu. Gaišā dienas laikā šis ceļš nelikās tik bīstams, bez tam gludās klinšu plāksnes pār­klājusī pelnu kārta atļāva soļot drošāk.
   Drīz bij aizsniegta krasta iekāre četrdesmit pēdu aug­stumā. Sairess Smits atminējās, ka šī iekāre diezgan lēzeni nosniedzas lejup līdz pat jūras līmenim. Lai gan jūrā patlaban bij bēgums, krastu nevarēja saredzēt, viļņi tieši apskaloja pelnu pārklāto bazalta klints sienas pakāji.
   Sairess Smits un Airtons viegli atrada ieeju Dakara kapā un nostājās zem klints atkares, aiz kuras sākās ala.
   —    Tur vajag būt dzelzs plākšņu laivai, — inženieris teica.
   —    Tā ir tepat, Smita kungs, — Airtons atsaucās un vilka vieglo laivu lejā no klints atkares, kur tā bij no­slēpta.
   —    Kāpsim iekšā, Airton!
   Abi kolonisti iekāpa laivā. Vieglas straumes nesta, laiva ātri slīdēja pa šoreiz stipri zemāku ieejas alu; tad Airtons uzšķīla uguni un aizdedzināja lukturi. To viņš piestipri­nāja kāda mieta galā un novietoja laivas priekšgalā, pats nosēdās pie airiem, kamēr Sairess Smits vadīja stūri, un tā viņi brauca uz tumšā kapa vidu.
   «Nautila» te vairs nebij, kas savām ugunīm apgaismotu drūmo alu.
   Var jau būt, ka spēcīgie gaismas rādītāji aparāti dzīlē vēl darbojās, bet augšā vairs nebij saskatāma ne mazākā atblāzma no tās vietas, kur dusēja kapteinis Nēmo.
   Luktura vājās gaismas tomēr pietika, lai inženieris va­rētu virzīt laivu tuvāk pie sienas labajā pusē. Alas vidū valdīja īsts kapa klusums, bet no kalna dzīlēm skaidri va­rēja sadzirdēt nākam dobju dunoņu.
   —    Tas ir vulkāns! — Sairess Smits teica.
   Bez šī trokšņa bij saožamas arī dažādas ķīmiskas gāzes, telpā ieplūda sēra tvaiki, kas inženierim un viņa biedram asi koda kaklā.
   —    To, lūk, baidījās kapteinis Nēmo, — Sairess Smits nomurmināja. — Tomēr jātiek līdz galam.
   —    Brauksim tālāk! — Airtons atsaucās, no jauna pār airiem noliekdamies un irdamies uz alas viņējo galu.
   Pēc divdesmit piecām minūtēm laiva jau bij pie nodo­mātās sienas, kur apstājās.
   Uz sola pakāpies, Sairess Smits ar lukturi apgaismoja sienu, kas katakombu šķīra no vulkāna iekšienes. Cik bieza gan tā varēja būt? Simt vai desmit pēdu — kas to lai pasaka. Tomēr pārāk bieza tā nelikās, jo cauri tai bij labi sadzirdama apakšzemes dunoņa.
   Aplūkojis sienu horizontālā virzienā, inženieris piestip­rināja lukturi aira galā un tad apgaismoja bazalta masu, cik augstu vien iespējams.
   Tur pa šaurām, tikko saredzamām spraugām vaļēji sa­gulušu bazalta prizmu starpā spiedās sūri dūmi un samai­tāja gaisu šajā telpā. Plaisas stiepās pa sienu, un dažas lielākās no tām nosniecās lejup gandrīz līdz pašam ūdens līmenim, tikai divas trīs pēdas attālu.
   Sairess Smits brīdi klusēja, domās nogrimis. Tad čuk­stēja:
   —   Jā, kapteinim bij taisnība. Mums draud briesmas, ār­kārtīgi lielas briesmas!
   Airtons neteica nekā. Kad Sairess Smits pamāja, viņš tvēra atkal airus, un pēc pusstundas viņi jau bij ārā no Dakara kapa.

   Otrā rītā, astotajā janvārī, pēc vienas aplokā pavadītas dienas un nakts viss bij kārtībā, un Sairess Smits ar Air­tonu atgriezās Granītpilī.
   Inženieris tūliņ saaicināja savus biedrus kopā un pa­vēstīja tiem„ ka salai draud neaprakstāmas briesmas, ko nekāda cilvēciska vara nespēj novērst.
   -— Mīļie draugi, — viņš sacīja dziļi uztrauktā balsī, — Linkolna sala nav no tām, kas turēsies tikpat ilgi kā visa zemeslode. Agrāk vai vēlāk tā aizies bojā savas pa­šas iekšējo cēloņu dēļ, un nekas to no šīs bojāejas nevar pasargāt.
   Kolonisti paskatījās cits citā, tad pavērās inženierī. Viņi nespēja saprast.
   —    Paskaidrojiet, Saires! — Ģedeons Spilets teica.
   —    Es paskaidrošu, — Sairess Smits atbildēja, — mazā­kais, atklāšu jums to noslēpumu, ko kapteinis Nēmo man uzticēja.
   —    Kapteinis Nēmo! — kolonisti iekliedzās.
   —   Jā! Un tas bij viņa pēdējais pakalpojums pirms nāves.
   —    Pēdējais pakalpojums! — iekliedzās Penkrofs. — Pē­dējais pakalpojums! Jūs redzat, arī miris viņš vēl gādā par mums.
   —    Bet ko kapteinis Nēmo jums teica? — reportieris vaicāja.
   —    Tad ziniet, mīļie draugi, — inženieris atbildēja,
   —    Linkolna sala atrodas pavisam citādos apstākļos nekā pārējās Klusā okeāna salas, kapteinis Nēmo man to pa­skaidroja. Tās zemūdens daļa agri vai vēlu sairs.
   —    Sairs! Linkolna sala! Ko jūs runājat! — iekliedzās Penkrofs; ar visu cieņu pret inženieri viņš tomēr nevarēja atturēties, neparaustījis plecus.
   —    Uzklausiet, Penkrof, — inženieris turpināja.
   —    Lūk, ko novērojis kapteinis Nēmo un par ko pārlieci­nājos es pats, vakar izpētīdams Dakara kapu. Ala pa apakšzemi sniedzas uz salas iekšieni līdz pat vulkānam, ūn tikai siena šķir to no kalna vidienas. Šajā sienā ir plai­sas, pā kurām jau tagad no vulkāna alā ieplūst sēra gāzes.
   —    Un tad? — Penkrofs jautāja, saraucis pieri.
   —    Es pārliecinājos, ka plaisas no iekšējā spiediena ve­ras arvien platākas un platākas, bazalta mūris sašķeļas un agrāk vai vēlāk atbrīvos ceļu okeāna ūdenim, kas tagad pilda alu.
   —    Nu tad jau labi! — Penkrofs vēlreiz mēģināja pajo­kot. — Jūra apdzēsīs vulkānu, un visam būs beigas!
   —    Jā gan, visam būs beigas! — Sairess Smits apstipri­nāja. — Tajā acumirklī, kad jūra caur sienu* ieplūdīs krā­terī, kas pilns ar kvēlošu lavu, tajā acumirklī, Penkrof, Linkolna sala uzsprāgs gaisā, kā gaisā uzlidotu Sicīlija, ja Vidusjūras ūdeņi ieplūstu Etnā!
   Kolonisti neatbildēja nekā uz inženiera tik pārliecino­šiem norādījumiem. Tagad viņi saprata, kādas briesmas viņiem draud.
   Jāpiezīmē, ka Sairess Smits nepārspīlēja ne mazākajā mērā. Daudzi domā, ka iespējams būtu apdzēst vulkānus, kuri lielāko tiesu atrodas jūru vai ezeru malā. Bet viņi nesaprot, ka tādā kārtā var uzspridzināt gaisā veselu ze­meslodes daļu, tāpat kā jāpārsprāgst sakurinātam tvaika katlam, kad ugunī ielaiž auksta ūdens strāvu. Ūdens, no­kļuvis slēgtā telpā, kur var attīstīties tūkstoš grādu aug­si (i temperatūra, pārvēršas tvaikos tik spēji un ar tādu spēku, kam it nekāds apvalks nevar turēties pretī.
   Nebij ko šaubīties, ka salas sairšana tuvu, ka tā turēsies tikai tik ilgi, kamēr turēsies Dakara kapa siena. Tas vairs nebij ne mēnešu, ne nedēļu, bet gan tikai dažu dienu, varbūt pat stundu jautājums!
   Vispirms kolonistus pārņēma dziļš žēlums. Viņi nedo­māja par briesmām, kas draudēja tieši pašiem, bet par tās zemes izpostīšanu, kas viņiem devusi patvērumu, par tās salas bojāeju, ko viņi tā izkopuši, ko viņi tā mīlēja un ko bij gribējuši padarīt tik skaistu un ziedošu. Tik daudz veltu pūļu un zaudēta darba!
   Penkrofs nejaudāja atturēt lielu asaru, kas noritēja pār viņa vaigu un ko viņš nemaz nelūkoja apslēpt.
   Saruna turpinājās vēl kādu laiku. Kolonisti pārsprieda itin visas glābšanās iespējas, bet gala secinājums bij, ka nedrīkstēja zaudēt ne stundu, lai kuģa būvi nobeigtu vis­drīzākajā laikā, jo tikai uz to vēl Linkolna salas iedzīvo­tāji varēja cerēt.
   Visi atkal ķērās pie darba. Kāda nozīme tagad vairs sēt, pļaut vai iet medībās un savākt pārtikas krājumus Granīt- pilī. Tā, kas jau atradās viņu pieliekamajos, pietika pār­pilnām kuģa apgādāšanai varbūt ļoti ilgam ceļojumam. Galvenais tagad dabūt kuģi gatavu pirms nenovēršamās katastrofas.
   Kolonisti strādāja neprātīgā steigā. Divdesmit trešajā janvārī kuģa apšuves bij pa pusei gatavas. Līdz pat šim laikam vulkāna virsotnē nebij nomanāma nekāda pār­maiņa. No krātera tāpat vien vērpās augšup liesmu caur- starots dūmu mākonis ar nokaltušiem akmeņiem. Bet naktī no divdesmit trešā uz divdesmit ceturto janvāri lava no krātera dibena pacēlās kalna pirmā stāva augstumā un platmales veida virsotne sabruka. Atskanēja šausmīgs rībiens. Kolonisti jau domāja, ka visa sala patlaban sa­brūk, un steidzās laukā no Granītpils.
   Bij ap diviem pēc pusnakts.
   Debess laistījās vienās ugunīs. Kalna konusa augšējā daļa, ap tūkstoš pēdu augsta un miljardu mārciņu smaga_, gāzās tā, ka visi zemes pamati nodrebēja. Par laimi, tā gāzās uz ziemeļu pusi, smilkšu un lavas pārklātajā līdze­numā starp kalnu un jūru. No plaši atvērtā krātera nu plūda laukā tik spilgta uguns versme, ka viss gaiss likās aizdedzies. Un tai pašā laikā lavas straume lieliem gul- dzieniem plūda jaunai virsotnei pāri — kā ūden^ pār pilna kausa malām, un kā tūkstoš uguns čūsku stiepās pa vul­kāna pakāji.
   — Aploks! Aploks! — Airtons iekliedzās.
   Patiešām — jauna krātera lava plūda taisni uz aploku un tālāk uz salas auglīgā apvidus pusi — uz Sarkanā strauta avotiem un Jakamaru mežu, kam draudēja nenovēršama bojāeja.
   Uz Airtona kliedzienu kolonisti steidzās pie onagriem un aizjūdza tos ratos. Visiem bij viena un tā pati doma: pēc iespējas ātrāk nokļūt aplokā un izlaist kustoņus laukā.
   Ap trijiem rītā viņi bij pie aploka. Drausmīga blēšana un maurošana jau pa gabalu liecināja, kādas bailēs pār­ņēmušas muflonus un kazas. Patlaban jau viena degošu vielu un izkusušu minerālu straumes atteka gāzās no pa­kājes grēdas lejā un pārdedzināja tajā pusē sētu. Airtons atrāva vārtus vaļā, pārbiedētie kustoņi izklīda uz visām pusēm.
   Stundu vēlāk mutuļojošā lava pārplūdināja aploku, pār­vērta garaiņos ūdeni mazajā strautiņā, aizdedzināja māju, kura acumirklī uzliesmoja kā salmu kūlis, un līdz pēdē­jam stabam nopostīja sētu. Aploka vairs nebij!
   Kolonisti mēģināja cīnīties pret šiem uguns plūdiem, bet veltīgi un bez panākuma, jo cilvēks ir pilnīgi bezspē­cīgs šādu dabas katastrofu priekšā.
   Atausa divdesmit ceturtā janvāra diena. Pirms atgrieša­nās Granītpilī Sairess Smits ar biedriem gribēja pārlieci­nāties, kādā virzienā galu galā novērsīsies galvenā lavas straume. Franklina kalna lielākā nogāze bij pret austru­miem, un tāpēc bij jābaidās, ka, par spīti biezajam Jaka­maru mežam, ugunīgā straume var aizsniegties līdz pat Tālā skata augstienei.
   —    Ezers aizsargās mūs, — Ģedeons Spilets ieminējās.
   —    Es ceru, — Sairess Smits tikai strupi atbildēja.
   . Kolonisti mēģināja nokļūt līdz līdzenumam, kur bij no­gāzusies Franklina kalna virsotne, bet lava aizšķēršļoja viņiem ceļu^ Tā plūda uz vienu pusi pa Sarkanā un uz otru — pa Ūdenskrituma strauta gultnēm, ceļā pilnīgi iz­tvaicēdama abas šīs upes. Nekādi nebij iespējams tikt pāri šai spēcīgajai straumei; gluži otrādi — soli pa solim bij jāatkāpjas tās gaitas priekšā. Vulkāns ar nošķelto virsotni vairs nebij pazīstams. Tā virsgals nu bij līdzens kā galds; lava izplūda pa diviem jaunizlauztiem krāteriem austrumu un dienvidu pusē un aiztecēja minētajos virzienos. No šiem jaunajiem krāteriem šāvās augšup dūmu un pelnu mākonis un savienojās ar tiem mākoņiem, kas bij nogu- luši pār salas debesīm. Pērkona grāvieni jaucās ar kalna dārdoņu. Balti nokaituši akmens gabali lidoja no krātera
   Kvēlošu akmeņu lietus lija pār viņiem.
   tūkstoš pēdu augstumā un pārsprāga kā kartečas. Vulkā­niskā izvirduma kvēlei pretī laistījās debesu zibeņi.
   Ap pulksten septiņiem rītā kolonisti vairs nespēja palikt Jakamaru meža malā, kur bij patvērušies. Ne tikai kvē­lošu akmeņu lietus lija pār viņiem, bet arī lavas straume, pārplūdinājusi Sarkanā strauta gultni, draudēja nogriezt viņiem ceļu uz aploku. Pirmās koku rindas jau apņēma uguns; koku sula acumirklī pārvērtās tvaikos, tie plīsa kā raķetes, kamēr daži mazāk suloti palika pilnīgi neaiztikti šajā uguns postažā.
   Kolonisti bij atgriezušies atkal uz aploka ceļa. Viņi gāja, pareizāk sakot, lēnām atkāpās. Lava pa nogāzi ātri plūda pret austrumiem; tās apakšējā kārta drīz atdzisa un sacie­tēja, bet jauni kvēlaini uzplūdi mutuļodami vēlās tai pāri.
   Galvenā straume pa Sarkanā strauta gultni kļuva arvien bīstamāka. Viss mežs šajā apvidū bij apņemts, koku stum­bri jau mirka uguns plūdos, bet pār to galotnēm vērpās milzīgi melnu dūmu virpuļi.
   Kolonisti apstājās pie ezera, pusjūdzi attālu no Sarkanā strauta ietekas. Te tagad jāizšķiras viņu dzīvības un nāves jautājumam.
   Sairess Smits, paradis allaž būt skaidrībā par visu, kas sagaidāms, un zinādams, ka viņam darīšana ar cilvēkiem, kuri spēj uzklausīt patiesību, lai kāda tā bijusi, teica sa­viem biedriem:
   —    Vai nu ezers aizturēs lavas straumi un daļa salas netiks izpostīta, vai arī tā pārplūdinās visu Tālo rietumu mežu, tā ka ne kociņš, ne zāles činkuriņš vairs nepaliks pāri. Ja arī sala neuzsprāgst gaisā, mūs tomēr sagaida tikai nāve šajos kailajos lavas klajumos!
   —    Tātad, — Penkrofs atsaucās, rokas uz krūtīm sakrus­todams un ar kāju zemei piesperdams, — nav vērts arī vairs strādāt pie kuģa būves?
   —    Penkrof, — Sairess Smits atteica, — mums jādara savs pienākums līdz galam.
   Šajā acumirklī lavas straume, izdedzinājusi savai gul­tnei platu joslu skaistajā mežā, aizsniedza ezera krastu. Te tas bij vaļņveidīgs un, ja būtu augstāks, varbūt spētu aizturēt lavu.
   —    Pie darba! — Sairess Smits iesaucās.
   Biedri tūliņ saprata inženiera nodomu. Jāmēģina aiz- damhēt ceļu ugunīgajai upei un piespiest lavu ieplūst
   Kolonisti aizsteidzās uz būvētavu pēc cirvjiem, kapļiem un lāpstām. No baļķiem un akmeņiem viņi dažās stundās uzcēla pēdu trīs augstu un vairākus simtus pēdu garu valni. Darbu pabeigušiem, viņiem likās, ka strādājuši tikai dažas minūtes.
   Bij pats beidzamais laiks. Kvēlošā masa jau plūda pie uzceltās barjeras. <Uguns upe saslējās draudošā vilnī, kas grasījās šļākt pāri vienīgajam šķērslim un pārplūdināt visu Tālo rietumu apgabalu … Tomēr valnis izturēja, pēc acumirkļa drausmīgas šaubīšanās lavas upe ar divdesmit pēdu augstu kritumu sāka gāzties Granta ezerā.
   Elpu aizturējuši, ne vārda neteikdami, kolonisti sastin­guši vēroja divu elementu šausmīgo cīņu.
   Kas tas bij par skatu — šī uguns un ūdens savstarpējā cīņa! Kāda spalva varētu aprakstīt šo brīnumaini šausmīgo ainu, kāda sarene to uzgleznot? No lavas kvēles ūdens iz­garoja šņākdams un svilpdams. Garaiņi šāvās augšup ne­saskatāmā augstumā, kā no spēji izlauzta tvaika katla ventiļa. Tomēr, lai cik daudz ūdens ezerā, tam tomēr būs jāizbeidzas, jo no jauna klāt te nekas vairs nepietecēja, turpretī lavas straume no sava neizsīkstošā avota vēla šurp arvien jaunus un atkal jaunus kvēlošus viļņus.
   Pirmie lavas viļņi, ezerā iegāzušies, tūliņ atdzisa un sa­cietēja. Bet pāri tiem plūda turpmākie un jau tālāk uz vidu pārvērtās akmenī. Likās, ka tādā kārtā viss ezers izsusēs un sacietēs, jo krastam pārplūst tas nejaudāja, tā­pēc ka liela daļa ūdens pārvērtās garaiņos. Gaisā bij dzir­dama apdullinoša šņākoņa un svilpoņa, vējš dzina tvaikus pāri jūrai, tur tie atdzisa un kā smalks lietus lija zemē. Lavas kritums pieauga arvien garāks, sacietējušas lavas slāņi klājās cits pār citu. Kur agrāk rāmi virmoja ezera līmenis, tagad slējās augšup milzīga kūpoša klinšu gūzma, itin kā apakšzemes spēka piepeši augšup izcelta. Iedomā­jieties viesuļa sabangotu un tad divdesmit grādu aukstumā acumirklī sasalušu ūdeni — tāds izskatījās Granta ezers trīs stundas pēc tam, kad nenovēršamā lavas straume bij sākusi savu posta darbu. :
   Šoreiz uguns pārspēja ūdeni!
   Tomēr kolonistiem tā bij laime, ka lavas straume no­vērsās Granta ezerā. Tā viņi vēl atguva dažas dienas laika. Tālā skata augstiene, Granītpils un būvētava šim­brīžam vēl bij neskartas. Šis laiks bij izlietojams kuģa ap- šuves pabeigšanai un nodrīvēšanai. Tad ielaistu to ūdenī un tur arī pabeigtu tā takelāžu. Baidoties no eksplozijas, kas varētu sagraut salu, nekāds patvērums uz cietzemes vairs nebij drošs. Līdz šim tik izturīgā Granītpils kuru katru acumirkli varēja sabrukt.
   Nākamās sešās dienās, no divdesmit piektā līdz trīsdes­mitajam janvārim, kolonisti pie kuģa būves pastrādāja tik daudz, kā citkārt to paveiktu divdesmit cilvēku. Tikai īsu brītiņu viņi nosnaudās; no krātera augšup virpuļojo­šās liesmas spilgti apgaismoja visu apkārtni, tā strādāt bij iespējams dienu un nakti. Vulkāna izvirdums nemitē­jās, tikai kļuva tā kā manāmi mazāks. Tā bij laime, jo ūdens ezerā bij tiklab kā pavisam izsīcis, un, ja jaunas lavas straumes bez apstājas virzītos vecajām, atdzisuša­jām pāri, tās nenovēršami pārplūdinātu Tālā skata aug­stieni un nokļūtu līdz pat jūrmalai.
   Bet, ja šī salas puse pagaidām bij pasargāta, to neva­rēja teikt par tās rietumu daļu.
   Otrā lavas straume, virzīdamās pa Ūdenskrituma upes plato, stāvām apmalām norobežoto ieleju, nesastapa savā ceļā nekādu šķēršļu un izplūda pa visu Tālo rietumu mežu. Šajā karstajā un sausajā gadalaikā koki bij stipri izžuvuši, mežu apņēma milzīga uguns jūra, jo vienā acumirklī reizē aizdegās tikpat koku stumbri apakšā, kā lapotņa biezi sa- pīņāto zaru režģis augšā. Likās pat, ka liesmu straume augšā pa zaru virsotnēm skrēja ātrāk nekā lavas straume apakšā pa zemi.
   Pārbiedētie, izmisušie kustoņi un zvēri — jaguāri, meža cūkas, kabijas, kuļas — viss spalvotais un spārnotais me­dījums sadrūzmējās gar Pateicības upi un Tadornu purvā viņpus Balona ostas ceļam. Bet kolonisti bij tā aizņemti savā darbā, ka nepiegrieza vērību pat bīstamiem plēsī­giem zvēriem. Viņi bij pametuši Granītpili, arī «kamīnā» nemeklēja patvērumu, bet mita vienkāršā audekla teltī pie Pateicības upes ietekas.
   Katru dienu Sairess Smits un Ģedeons Spilets uzkāpa Tālā skata augstienē. Dažreiz arī Herberts pavadīja viņus. Turpretim Penkrofs neparko negribēja vairs redzēt savas izpostītās salas ainavu.
   Patiešām tā bij bēdīga ainava. Visa salas mežīgā daļa tagad bļj pilnīgi kaila. Tikai Čūskas pussalas vistālākajā iekārē vēl bij redzams viens vienīgs zaļu koku pudurītis. Šur un tur gaisā paslējās apdedzis melns koka skelets. Mežainie apgabali bij kļuvuši vēl tuksnesīgāki nekā Ta- dornu purvs. Lava bij pārplūdusi visgarām. Citreizējo brī­nišķi zaļo mežu vietā tagad bij kails vulkānisku izvirdumu pārklājs. Pa Ūdenskrituma un Pateicības upju gultnēm vairs neviena lāse ūdens neietecēja jūrā; kolonisti neva­rētu veldzēt slāpes, ja Granta ezers arī būtu pilnīgi izsu­sējis. Bet, par laimi, tā dienvidu daļā vēl bij saglabājies tāds kā neliels dīķis, kas tagad bij vienīgā dzeramā ūdens krātuve visā salā. Pret ziemeļrietumiem vulkāna pakājes kraujas likās kā milzu ķetnas nagi, iecirtušies zemē. Drausmīgs, satricinošs skats! Pagalam kolonistu auglīgā, zaļā, mežiem apaugusī, dzidrām upēm slacinātā, labības druvām viļņojošā zeme, pēkšņi viņi bij izmesti uz tuksne­sīgas klints, kur dzīvot vairs nebij iespējams!
   —    Sirds lūst, visu to redzot! — Ģedeons Spilets teica.
   —    Jā gan, Spilet, — inženieris atbildēja. — Kaut tikai mums pietiktu laika pabeigt kuģa būvi, tas tagad mūsu vienīgais glābiņš!
   —    Vai jums, Saires, neliekas, ka vulkāns grasās it kā aprimt? Tas gan vemj vēl lavu, bet, ja nealojos, mazāk nekā sākumā!
   —    Tas neko nenozīmē, — Sairess Smits atteica. — Kalna iekšienē vēl vienmēr kvēlošas masas pilna, un jūra katru acumirkli var tur ieplūst. Mēs patlaban esam gluži tādā pašā stāvoklī kā jūrnieki ūz degoša kuģa, ko nav iespē­jams apdzēst, viņi gaida tikai brīdi, kad uguns aizsniegs pulvera pagrabu. Nāciet, Spilet, nāciet! Nezaudēsim ne­vienu acumirkli!
   Vēl astoņas dienas — līdz septītajam februārim — lava izplūda joprojām, bet ierobežotā mērā. Sairess Smits vis­vairāk baidījās, ka lavas straume neaizsniedz jūrmalu, tad arī kuģa būvētava būtu neglābjami pagalam. Ap šo laiku kolonisti sajuta, ka sāk drebēt pati sala; tas viņus ārkār­tīgi uztrauca.
   Bij divdesmitais februāris. Līdz kuģa galīgai pabeigša­nai bij nepieciešams kāds mēnesis. Vai sala izturēs līdz tam laikam? Penkrofs un Sairess Smits bij nodomājuši ielaist kuģi jūrā, tiklīdz tā korpuss būs labi nodrīvēts. Klāju, mastus, takelāžu un visu iekšējo ierīkojumu pa­veiks vēlāk, galvenais — lai būtu kur patverties ārpus salas. Varbūt labākais aizgādāt kuģi Balona ostā, proti, visattālākajā vietā no izvirduma centra, jo pie Pateicī­bas upes ietekas spraugā starp saliņu un granītsienu
   sprādziena gadījumā tas neglābjami tiktu sadragāts. Kolo­nisti ar visiem spēkiem centās pabeigt kuģa korpusu.
   Tā pienāca trešais marts. Kolonisti rēķināja, ka darbs būs paveicams kādās desmit dienās.
   Cerība atkal atausa viņu sirdīs, kuras bij tik daudz pār­cietušas šajā ceturtajā Linkolna salā pavadītajā gadā. Pat Penkrofs likās it kā pamostamies no drūmā stinguma, kurā bij nogrimis, redzēdams sagrūstam drupās visu, ko viņš te cēlis un ierīkojis. Taisnība, par citu viņš nedomāja kā vienīgi tikai par šo kuģi, uz kuru lika visas savas cerības.
   —   Mēs to pabeigsim, — viņš teica inženierim, — mēs to pabeigsim, Sairesa kungs, jo tuvojas jau dienas un nakts viengaruma laiks. Ja vajadzīgs, varēsim pamest Lin­kolna salu, aizbraukt uz Tabora salu un tur pārlaist ziemu. Bet Tabora sala pret Linkolna salu! Ak, es nelaimīgais! Vai es jebkad varēju to iedomāties!
   —   Pasteigsimies! — inženieris nemitīgi atbildēja vienu un to pašu.
   Un viņi strādāja atkal, ne mirkli nezaudēdami.
   —   Mīļais kungs, — Nebs ievaicājās pēc dažām die­nām, — ja kapteinis Nēmo bijis vēl dzīvs, vai jūs domā­jat, ka viss te tā notiktu?
   —   Jā gan, Neb, — Sairess Smits atbildēja.
   —   Es nu gan tam neticu, — Penkrofs iečukstēja Nebam ausī.
   —   Es arī ne, — Nebs nopietni atbildēja.
   Marta pirmajā nedēļā Franklina kalns atkal kļuva drau­došs. Tūkstošiem stikla pavedienu, ko izveidoja šķidrā lava, kā lietus lija zemē. Krāteris atkal bij pārpilns, kvē­lošais šķidrums plūda prom pa visām vulkāna nogāzēm. Lavas straume tecēja pāri sastingušajiem slāņiem un iz­nīcināja pirmā izvirduma laikā paglābušos nožēlojamos koku skeletus. Šoreiz tā virzījās gar Granta ezera dienvid­austrumu krastu, pāri Glicerīna strautam un applūdināja Tālā skata augstieni. Šis pēdējais trieciens kolonistiem bij šausmīgs. No dzirnavām, putnu dārza ēkām un citām būvēm it nekas vairs nepalika pāri. Izbiedētie putni iz­klīda uz visām pusēm. Tops ar Jupu bij pārbijušies vis­augstākajā mērā, ar savu instinktu viņi nojauda, ka tuvo- jas katastrofa. Liela daļa salas apdzīvotāju -kustoņu bij dabujuši galu jau pirmajā izvirdumā. Pāri palikušie vēl atrada patvērumu tikai Tadornu purvā, atskaitot tos, kuri bij patvērušies Tālā skata augstienē. Bet arī no šīs mājvietas tie nu bij izdzīti, lavas straumes, kas sākumā at­dūrās pret granītsienu, uzplūda arvien augstāk, līdz sāka velties pāri un ugunīgiem kritumiem gāzties lejup. Tā bij neaprakstāmi baiga aina. Nakti varēja domāt, ka te ir liesmojošs Niagāras ūdenskritums ar lejup krītošām ver­došām masām un augšup kūpošiem kvēlainiem garaiņiem!
   Kolonisti bij spiesti meklēt patvērumu savā pēdējā mi­teklī; lai gan kuģa virsmala vēl nebij pienācīgi nodrīvēta, viņi nolēma nolaist to ūdenī.
   Penkrofs un Airtons ņēmās sagatavot visu nepieciešamo nolaišanai, kas bij nolikta uz rītu, devīto martu.
   Bet naktī no astotā uz devīto martu milzīgs garaiņu stabs ar šausmīgiem rībieniem un dārdieniem uzšāvās vai­rāk nekā trīstūkstoš pēdu augstu. Acīm redzami Dakara kapa siena bij pakļāvusies gāzu spiedienam un jūras ūdens, gāzdamies iekšā vulkāna bezdibeņa versmē, acu­mirklī iztvaikojis. Krātera izeja bij nepietiekoša šim mil­zīgajam eksplodējošo garaiņu apjomam. Drausmīgs, simts jūdžu tālumā dzirdams sprādziens satricināja gaisu. Kalna palieku gabalj sagāzās jūrā, un pēc pāra acumirkļiem Klu­sais okeāns pārklāja to vietu, kur kādreiz bijusi Linkolna sala.

   Pēdu trīsdesmit gara, piecdesmit plata un tikai desmit pēdu augsta klints bij vienīgā, kas vēl pacēlās virs Klusā okeāna ūdeņiem.
   Tas bij viss, kas palicis pāri no Granītpils klints ma­sīva! Milzīgā klints bij apgāzta, saskaldīta, nogremdēta, citcitā sakrautie granītbluķi turēja šo virsotni virs ūdens. Viss pārējais bij nozudis bezdibenī ap to; eksplozijas sa­plosītais Franklina kalna apakšējais konuss, Haizivs līča lavas žokļi, Tālā skata augstiene, Glābšanās saliņa, Balona ostas granīta kraujas, Dakara kapa bazalta grēdas, pat eksplozijas centram tik āttālā Čūskas pussala! No Linkolna salas nebij palicis pāri vairāk nekas kā tikai šīs klints šķautne, uz kuras paglābušies seši kolonisti un viņu suns Tops.
   Visi dzīvnieki katastrofā bij aizgājuši bojā, putni un tāpat citi salas faunas pārstāvji — vai nu sadragāti, vai noslīkuši, arī nabaga Jups bij dabūjis galu šajā drausmī­gajā zemes sagruvumā.
   Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts, Penkrofs, Nebs un Airtons bij izglābušies tikai tādējādi, ka tajā acumir­klī, kad klints gabali sāka lidot pa gaisu, metās jūrā. '
   Virspusē atkal izniruši, viņi neredzēja vairs nekā, iz­ņemot šo granīta bluķu kaudzi, un peldēja šurp.
   Deviņas dienas viņi pavadīja uz šīs kailās klints! Kāds mazumiņš pārtikas, ko bij paguvuši paņemt līdz no Gra- nītpils, lāsīte lietus ūdens kādā klints iedobumā — tā bij visa šo nelaimīgo iztika. Viņu pēdējā cerība, viņu kuģis bij sadragāts, viņiem nebij nekādas iespējas tikt projām no šīs klints. Pat uguni uzkurt viņi nevarēja. Viņi bij no­tiesāti uz neglābjamu bojāeju!
   Astoņpadsmitajā martā viņiem vēl bij atlicis ēdiens tikai divām dienām, lai gan viņi rīkojās gaužām taupīgi. Visas viņu zināšanas, viss viņu saprāts šādos apstākļos bij nevarīgs un velts. Viņu dzīvība bij likteņa rokās.
   Sairess Smits bij mierīgs, Ģedeons Spilets nervozs, bet Penkrofs apslāpēta niknuma pilns staigāja pa klinti šurpu turpu. Herberts ne acumirkli neatstājās no inženiera un skatījās viņā, kā lūgdamies palīdzības, ko viņš taču ne­spēja sniegt.
   Nebs un Airtons drūmi klusēja.
   —    Ak nelaime! Nelaime! — Penkrofs žēlojās. — Kaut mums jele rieksta čaula bijusi, ar ko braukt uz Tabora salu! Bet nekā! It nekā!
   —   Kapteinis Nēmo darīja labi nomirdams, — Nebs kād­reiz ieminējās.
   Nākamās piecās dienās Sairess Smits ar saviem bied­riem ēda tikai pa krimsliņai, lai nenomirtu badā. Visi bij šausmīgi novājējuši, Herbertam un Nebam jau sāka parā­dīties delīrija simptomi.
   Vai šādos apstākļos vēl varēja saglabāt kaut mazliet cerības? Nē! Uz ko tad viņi vēl varēja cerēt? Uz to, ka klints tuvumā parādīsies kāds kuģis? Bet no piedzīvoju­miem viņi taču zināja, ka kuģi nekad nerādījās šajos Klusā oķeāna apvidos. Vai varēja domāt, ka aiz likteņa lēmuma skota jahta taisni šajā laikā atbrauks uz Tabora
   salu uzmeklēt Airtonu? Tas nebij ticams; un, ja ari jahta atbrauktu, tad, pārmeklējusi salu, kur nebij atstāts nekāds norādījums par Airtona dzīvesvietas maiņu, tūliņ atkal dotos prom uz dienvidiem.
   Nē! Viņiem nebij vairs nekādas cerības izglābties! Vi­ņus uz šīs klints sagaidīja šausmīga nāve, nāve aiz bada un slāpēm!
   Tā viņi gulēja, izstiepušies uz klints, tikko vairs apjauz- dami, kas ap viņiem notiek. Tikai Airtons, pēdējos spē­kus saņēmis, lāgu lāgiem vēl pacēla galvu un pameta iz­misušu skatienu pāri tuksnesīgajam jūras klajam…
   Bet divdesmit ceturtā marta rītā Airtona rokas izstiepās pret vienu vietu šajā klajā, viņš uztrausās ceļos, tad pie­cēlās pavisam kājās, mēģinādams pamāt ar roku.
   Kāds kuģis bij redzams klints tuvienē! Tas še nebrau­kāja uz labu laimi, bet taisnā virzienā ar pilnu tvaiku tuvojās klintij; nelaimē kritušie jau pirms vairākām stun­dām būtu varējuši to ieraudzīt, ja jaudājuši palūkoties.
   — «Dunkans»! — nočukstēja Airtons un bez samaņas pakrita zemē.
   Kad Sairess Smits un viņa biedri atkal atguva samaņu, viņi redzēja, ka atrodas kāda tvaikoņa kajītē, nevarēdami iedomāties, kā tur nokļuvuši.
   No viena Airtona vārda viņi saprata visu.
   —    «Dunkans» … — Airtons nomurmināja.
   —    «Dunkans»! — atkārtoja Sairess Smits.
   Un, rokas pret debesīm pacēlis, viņš iesaucās:
   —          Ak, visvarenais dievs! Tu esi gribējis, lai mēs tiktu izglābti!
   Patie'šām — tas bij «Dunkans», lorda Glenarvona jahta, ko tagad vadīja Roberts, kapteiņa Granta dēls, kurš bij atbraucis uz Tabora salu, lai uzmeklētu Airtonu un aiz­vestu prom pēc divpadsmit gadu ilga nometināšanas laika..,
   Kolonisti bij izglābti, viņi jau atradās ceļā uz mājām!
   —           Kapteini Robert, — Sairess Smits vaicāja, — kā jums varēja ienākt prātā uzņemt ceļu simt jūdzes tālāk uz ziemeļaustrumiem, kad Tabora salā Airtona neatradāt?
   —           Smita kungs, — Roberts Grants atbildēja, — es gri­bēju uzmeklēt ne vien Airtonu, bet arī jūs un jūsu biedrus.
   —- Mani un manus biedrus!
   —    Bez šaubām, Linkolna salā
   —          Linkolna salā! — vislielākajā mērā pārsteigti, vienā mutē iesaucās Ģedeons Spilets, Nebs un Penkrofs.
   —         Kā jūs pazīstat Linkolna salu, — Sairess Smits vai­cāja, — ja tā nav atzīmēta itin nevienā kartē?
   —          Es to pazīstu no zīmītes, ko jūs bijāt atstājuši Ta­bora salā, — Roberts atbildēja.
   —    No zīmītes? — Ģedeons Spilets iesaucās.
   —          Bez šaubām, — Roberts atteica un parādīja kādu rakstu, kur bij apzīmēts Linkolna salas atrašanās vietas garums un platums un norādīts, ka tā ir Airtona un piecu amerikāņu kolonistu tagadējā uzturas vieta.
   —          Kapteinis Nēmo!… — Sairess Smits noteica, aplū­kojis zīmīti un konstatējis, ka to rakstījusi tā pati roka, kas bij rakstījusi aplokā atrasto zīmīti.
   —          Ak! — Penkrofs iesaucās. — Tātad viņš ir bijis tas, kas ar mūsu «Bonadventuri» aizbraucis līdz Tabora sa­lai! …
   —    Lai aizvestu šo zīmīti, — Herberts papildināja.
   —          Vai man nebij taisnība, — jūrnieks teica, — ka pēc nāves kapteinis Nēmo mums vēlreiz palīdzēs!
   —          Mīļie draugi, — Sairess Smits teica, dziļi aizkusti­nāts, — lai dievs parāda visu savu žēlastību mūsu glābē­jam kapteinim Nēmo!
   Sairesam Smitam tā runājot, kolonisti bij noņēmuši ce­pures un čukstēja kapteiņa vārdu.
   Tad Airtons piegāja inženierim klāt un vientiesīgi vaicāja:
   —    Ko lai daru ar šo šķirstiņu?
   Šķirstiņu Airtons, salai uzsprāgstot, ar dzīvības bries­mām bij izglābis un gribēja atdot inženierim.
   —    Airton! Airton! — Sairess Smits iesaucās.
   Tad viņš pagriezās pret Robertu Grantu.
   —          Cienījamais kungs, — viņš teica, — jūs toreiz pa­mētāt noziedznieku, bet tagad atkal sastopat goda vīru; es esmu lepns, ka varu spiest viņa roku.
   Robertam Grantam tika pārstāstīts brīnišķais stāsts par kapteini Nēmo un Linkolna salas kolonistu dzīvi. Atzīmē­jis šo klinti Klusā okeāna kartē, kapteinis Grants pavēlēja griezt kuģi atpakaļ un braukt mājup.
   Pēc piecpadsmit dienām kolonisti izkāpa Amerikas krastā un atrada savu tēvzemi atkal mierīgu pēc bries­mīgā kara, kurā uzvarējusi bij likumība un taisnība.
   Lielākā daļa no kapteiņa Nēmo Linkolna salas kolonis­tiem atstātā mantojuma tika izlietota plaša zemes īpašuma iegūšanai Savienoto Valstu Aijovas štatā. Vienu vie­nīgo — pašu lielāko un dārgāko pērli «Dunkana» pārves­tie kolonisti aizsūtīja lēdijai Glenarvonai kā piemiņu no avāriju cietušajiem, ko bij izglābis «Dunkans».
   Uz savu īpašumu kolonisti aicināja visus tos, kurus savā laikā bij nodomājuši pulcināt Linkolna salā. Tā tika no­dibināta plaša kolonija un nosaukta Klusā okeāna dzelmē nogrimušās salas vārdā. Tur atkal bij sastopama Pateicī­bas upe, Franklina kalns, neliels Granta ezers un meži, kas mazliet atgādināja citreizējo Tālo rietumu mežāju. Tā patiešām bij kā sala sauszemes vidū!
   Tur inženiera un viņa biedru saprātīgā vadībā viss plauka un ziedēja. Netrūka neviena no vecajiem Linkolna salas kolonistiem, jo viņi bij zvērējuši līdz nāvei turēties kopā. Nebs allaž bij tur, kur viņa kungs, Airtons gatavs katrā vajadzības gadījumā ziedot savu dzīvību. Penkrofs bij vēl priekšzīmīgāks fermeris, nekā savā laikā bijis jūr­nieks, Herberts turpināja savas studijas Sairesa Smita va­dībā, Ģedeons Spilets nodibināja savu «New Lincoln He­rald», kas drīzumā izvērtās par vienu no ievērojamākām avīzēm pasaulē.
   Sairess Smits ar saviem biedriem vairākas reizes apcie­moja lordu un lēdiju Glenarvonus, kapteini Džonu Manglu un viņa sievu, Roberta Granta māsu, pašu Robertu Grantu, majoru Maknebu un visus citus, kam bijusi kaut kāda da­lība kapteiņa Granta un kapteiņa Nēmo dzīvē un likteņos.
   Tā beigu beigās visi bij laimīgi, tagadnē tikpat ciešām saitēm vienoti kā pagātnē; bet nekad viņi neaizmirsa salu, kurā bij izmesti nabagi un kaili, salu, kura viņus uzturēja četrus gadus un no kuras palika pāri tikai niecīga klinšu šķautne, Klusā okeāna ūdens tāpat apskalota kā kapteiņa Nēmo kaps.

   PIRMĀ DAĻA avāriju cietušie gaisa kuģotāji
   Pirmā nodaļa. 1865. gada viesulis. — Kliedzieni gaisā. — Virpujaukas aizrautais balons. — Saplosītais apvalks. — Visapkārt tikai jūra. — Pieci pasažieri. — Kas notiek gaisa kuģa laiviņā. — Krastmala pie apvāršņa. — Drāmas atrisinājums 7.
   Otrā nodaļa. Amerikas pilsoņu kara epizode. — Inženieris Sairess Smits. — Ģedeons Spilets. — Nēģeris Nebs. — Jūr­nieks Penkrofs. — Herberts. — Negaidīts priekšlikums. — Satikšanās pulksten desmitos vakarā. — Bēgšana viesuļa laikā \4
   Trešā nodaļa. Pulksten piecos vakarā. — Pazudušais. — Neba izmisums. — Meklējumi pret ziemeļiem. — Saliņa. — Izmisuma un skumju nakts. — Miglains rīts. — Nebs pel­dus. — Redzama jauna zeme. — Pāri šauruma braslai . . 24
   Ceturtā nodaļa. Litodomas. — Upes grīva. — «Kamīns». — Meklēšana turpinās. — Zaļo koku mežs. — Kuri­nāmā sagāde. — Bēgumu gaidot. — Krasta kraujā. — Mal­kas plosts. — Atgriešanās krastmalā………………………………….. 30
   Piektā nodaļa. «Kamīna» ierīkošana. — Svarīgais uguns jautājums. — Sērkociņu kārbiņa. — Meklējumi pa krast­malu. — Reportiera un Neba atgriešanās. — Viens vie­nīgs sērkociņš! — Ugunskurs. — Pirmās vakariņas. — Pirmā nakts uz cietzemes 38
   Sestā nodaļa. Avāriju cietušo mantas. — Nekā. — Sadedzi­nātais mutauts. — Gājiens mežā. — Audzelība zem zaļa­jiem kokiem. — Jakamara bēgšana. — Meža kustoņu pēdas. — Kuruku. — Teteri. — Savāda makšķerēšana . 40
   Septītā nodaļa. Nebs vēl nav atgriezies. — Reportiera pārdomas. — Vakariņas. — Gaidāma nejauka nakts. — Briesmīga vētra. — Nakts gājiens. — Cīņa ar lietu un vēju. — Astoņas jūdzes no pirmās nometnes …. 54
   Astotā nodaļa. Vai Sairess Smits ir dzīvs? — Neba stāsts. — Pēdas smilktī. — Neatrisināms jautājums. — Sai- resa Smita pirmie vārdi. — Pēdu salīdzināšana. — Atgrie­šanās «kamīnā». — Pārsteigtais Penkrofs……………………………… 61
   Devītā nodaļa. Sairess ir te. — Penkrofa mēģinājumi. — Berzējamie koki. — Sala vai kontinents? — Inženiera pro­jekti. — Kādā vietā Klusajā okeānā viņi atrodas? — Meža vidū. — Ciedru priedes. — Ūdenscūkas — kabijas medī­bas. — Dūmi — laba zīme
   Desmitā nodaļa. Inženiera izgudrojums. — Sairesa Smita neatrisinātais jautājums. — Gājiens kalnā. — Mežs. — Vulkāniskā zeme. — Tragopani. — Mufloni. — Pirmā aug­stiene. — Naktsguļa. — Kalna virsotne……………………………………….
   Vienpadsmitā nodaļa. Kalna virsotnē. — Krātera iekšiene. ■— Jūra visapkārt. — Zeme nekur nav redzama. — Salas jūrmala no putna lidojuma. — Hidrogrāfija vai oro- grāfija? — Vai sala apdzīvota? — Jūras jomu, līču, iekaru, pussalu, upju utt. krustības. — Linkolna sala . . . . Divpadsmitā nodaļa. Pulksteņu noregulēšana. — Pen­krofs ir apmierināts. — Aizdomīgi dūmi. — Sarkanā strauta virziens. — Linkolna salas augi. — Dzīvnieki. — Kalna fazāni. — Ķenguru medības. — Aguti. — Granta ezers. —
   Atgriešanās «kamīnā»……………………………………………………………..
   Trīspadsmitā nodaļa. Ko atrod Topam kaklā. — Loku un bultu pagatavošana. — Ķieģeļu fabrika. — Trauku ap­dedzināmā krāsns. — Dažādie virtuves rīki. — Pirmais buljons. — Vērmeles. — Dienvidu Krusts. — Svarīgs astro­nomisks novērojums
   Četrpadsmitā nodaļa. Granītsienas augstuma mērī­šana. — Vienlīdzīgu trijstūru teorēmas pielāgošana. — Salas platuma grāds. — Gājiens pret ziemeļiem. — Austeru sēklis. — Nākotnes projekti. — Saules kulminācijas
   punkts. — Linkolna salas koordinātes………………………………………….
   Piecpadsmitā nodaļa. Jāgatavojas ziemai. — Metalurģi­jas jautājums. — Glābšanas salas izlūkojums. — Roņu me­dības. — Skudru eža noķeršana. — Kula. — Katalanas metode. — Dzelzs rūdas kausēšana. — Kā dabū tēraudu . Sešpadsmitā nodaļa. Atkal ziemas mītnes jautājums. — Penkrofa sapņi. — Ekskursija uz ziemeļiem no ezera, — Augšienes līdzenuma ziemeļdaļa. — Čūskas. — Ezera tālā­kais nostūris. — Topa uztraukums. — Tops ūdenī. — Cīņa zem ūdens. — Dugongs ………
   Septiņpadsmitā nodaļa. Ezera krasta izlūkošana. — Straume ezerā. — Sairesa Smita projekts. — Dugonga tauki. — Pirīta slāņu izmantošana. — Dzelzs vitriols. — Kā pagatavo glicerīnu. — Ziepes. — Salpetris. — Sēr­skābe. — Slāpekļskābe. — Jaunais ūdenskritums . . .
   Astoņpadsmitā nodaļa." Penkrofs vairs ne par ko nešau­bās. — Ezera vecā noteka. — Apakšzemes izlūkojums. — Ceļš cauri granītsienai. — Tops pazūd. — Centrālā ala. — Iekšējā aka. — Noslēpums. — Darbs ar kapli. — Atgrieša­nās …………
   Deviņpadsmitā nodaļa. Sairesa Smita plāns. — Granīt­pils fasāde. — Virvju kāpnes. — Penkrofa sapņi. — Smar­žīgās zāles. — Dabiskais trusīšu dārzs. — Ūdensvads jau­najam mājoklim. — Skats pa Granītpils logiem . < . ,
   Divdesmitā nodaļa. Lietus periods. — Apģērba jautā­jums. — Roņu medības. — Sveču pagatavošana. — Gra- nītpils mājas darbi. — Divi tiltiņi. — Austeru sēklī. — Ko
   Herberts atrada savā kabatā………………………………………………………. 165
   Divdesmit pirmā nodaļa. Daži grādi zem nulles. — Gājiens pa purvainu apvidu dienvidaustrumu pusē. — Ša­kāļu lapsas. — Skats uz jūru. — Sarunas par Klusā okeāna nākotni. — Infuzoriju nemitīgais darbs. — Kas sagaidāms
   zemeslodei. — Medības Tadornu purvājā……………………………………… 172
   Divdesmit otrā nodaļa. Slazdi. — Lapsas. — Pekari. — Ziemeļaustrumu vējš. — Sniegputenis. — Kurvju pinēji. — Visspēcīgākais ziemas sals. — Kļavu cukura kristalizācija. — Noslēpumainā aka. — Turpmāko pētījumu plāni. — Skrots . 180
   OTRĀ DAĻA pamestais
   Pirmā nodaļa. No kurienes radusies skrots? — Laivas būve. — Medības. — Kauri galotnē. — Ne zīmes no cil­vēka. — Nebs un Herberts zvejo. — Atrasts bruņurupu­cis. — Pazudis bruņurupucis. — Sairesa Smita izskaidrojums . 193 Otrā nodaļa. Pirmais brauciens ar pirogu. — Atradums krastā. — Atraduma iekāre. — Kastes saturs: darbarīki, ieroči, instrumenti, drēbes, grāmatas, mājas piederumi. — Kā Penkrofam vēl trūkst. — Evaņģēlijs. — Kāds bībeles
   pants………………………………………………………………………………… 201
   Trešā nodaļa. Izbraukums. — Uzplūdi. — Vīksnas un nātreskoki. — Dažādi augi. — Jakamars. — Meža aina. — Milzu eikalipti. — Kāpēc viņus sauc par drudža kokiem? — Pērtiķu bari. — Ūdenskritums. — Nakts nometnē . . . 210 Ceturtā nodaļa. Ceļā uz jūrmalu. — Cetrroču bari. — Jauna upe. — Kāpēc jūras paisums nav manāms? — Mežs krastmalas vietā. — Rāpuļa zemesrags. — Herberts ap­skauž Ģedeonu Spiletu. — Bambusa petarde . . . . 218 Piektā nodaļa. Priekšlikums doties tālāk pa dienvidu krastmalu. — Krastmalas apveids. — Šķietamo avāriju cie­tušo meklēšana. — Atradums gaisā. — Maza dabiska osta. — Pusnaktī Pateicības upes krastā. — Aizpeldējusi
   laiva…………………………………………………………………………… . 225
   Sestā nodaļa. Penkrofa saucieni. — Nakts «kamīnā». — Herberta bulta. — Sairesa Smita projekts. — Negaidīts atrisinājums. — Kas bij noticis Granītpilī? — Kā kolonisti ieguva vēl vienu jaunu kalpotāju …… 235
   Septītā nodaļa. Realizējamie projekti. — Tilts pār Pateicī­bas upi. — Tālā skata augstienes pārvēršana par salu. — Uzvelkamais tilts. — Labības ievākšana. — Strauts. — Til­tiņš. — Putnu dārzs. — Baložu māja. — Divi onāgti. — Aizjūgti rati. — Ceļojums uz Balona ostu …. 245
   Astotā nodaļa. Veļa. — Roņādas apavi. — Piroksilīna pagatavošana. — Augu stādīšana. — Zveja. — Bruņurupuča olas. — Meistara Jupa tālākā izglītība. — Lopu aploks. —
   mv
   Muflonu medības. — Jaunas stādu un dzīvnieku bagātī­bas. — Tālās dzimtenes atmiņas 254
   Devītā nodaļa. Nejaukais laiks. — Hidrauliskais celtnis. — Logu stikla un trauku pagatavošana. — Maizeskoks. — Lopu aploka apmeklējumi. — Lopu pavairošanās. — Re­portiera jautājums. — Linkolna salas īstā atrašanās
   vieta. — Penkrofa priekšlikums………………………………………………… 262
   Desmitā nodaļa. Kuģa būve. — Otrā labības raža. — Sliņķu medības. — Jauns, vairāk patīkams nekā noderīgs augs. — Valis. — Vainjardas harpūna. — Vaļa sadalī­šana. — Vaļa bārdas izlietošana. — Maija beigas. — Penkrofs
   vairāk nekā nevēlas………………………………………………. 272
   Vienpadsmitā nodaļa. Ziema. — Vilnas velšana. — Dzir­navas. — Penkrofa iedoma. — Vaļa bārda. — Kam daž­kārt noder albatross. — Nākotnes kurināmais. — Tops un Jups. — Negaisi. — Postījumi putnu dārzā. — Gājiens uz purvu. — Sairess Smits paliek viens. — Akas pārmeklē-
   jums……………………………………………………………………………………… 282
   Divpadsmitā nodaļa. Kuģa takelāžas ierīkošana. — Ša­kāļu lapsu uzbrukums. — Jups tiek ievainots. — Jupu ārstē. — Jups izveseļojas. — Kuģa būves pabeigšana. — Penkrofa triumfs. — «Bonadventure». — Pirmais brau­ciens uz salas dienvidiem. — Negaidīts atradums . . . 292 Trīspadsmitā nodaļa. Brauciens nolemts. — Minē­jumi. — Sagatavošanās. — Trīs braucēji. — Pirmā nakts. — Otrā nakts. — Tabora sala. — Meklējumi krast­malā. — Meklējumi mežā. — Neviena. — Kustoņi. —
   Augi. — Pamests mājoklis……………………………………………………… 304
   Četrpadsmitā nodaļa. Inventārs. — Nakts. — Dažas vēs­tules. — Meklēšana turpinās. — Augi ūn dzīvnieki. — Herberts lielās briesmās. — Uz kuģa. — Aizbraukšana. — Slikts laiks. — Instinkta atausme. — Jūrā noklīduši. —
   Negaidīta uguns…………………………………………………………………… 313
   Piecpadsmitā nodaļa. Mājās. — Izvaicājumi. — Sairess Smits un nepazīstamais. — Balona ostā. — Trešā raža. — Vējdzirnavas. — Pirmie milti un pirmā maize. — Inženiera gādība. — Aizkustinošs mēģinājums. — Asaras . . . 322 Sešpadsmitā nodaļa. Noslēpums, kas prasa izskaidro­jumu. —• Svešā pirmie vārdi. — Saliņā pavadīti divpadsmit gadi! — Nejauša atzīšanās. — Pazudis. — Sairesa Smita uzticība. — Vējdzirnavu būve. — Pirmā maize. — Paš­aizliedzīgā rīcība. — Godīgas rokas………………………………………………………………….. 330
   Septiņpadsmitā nodaļa. Vienmēr savrup. — Svešā lū­gums. — Aplokā uzceļ fermu. — Pirms divpadsmit ga­diem. — «Britānijas» vecākais matrozis. — Pamests Tabora salā. — Sairess Smits sniedz roku. — Noslēpumainā zīmīte . 342 Astoņpadsmitā nodaļa. Saruna. — Sairess Smits un Ģedeons Spilets. — Inženiera jauna izdoma. — Elektriskais telegrāfs. — Stieple. — Baterija. — Alfabēts. — Jauks ga­dalaiks. — Kolonijas uzplaukums. — Fotografēšana. — Šķietamais sniegs. — Divi gadi Linkolna salā …. 353 Deviņpadsmitā nodaļa. Tēvzemes atmiņas. — Cerības uz atgrie&aņos. — Pārrunas par krasta izlūkošanu. —- Sešpadsmitā aprīļa brauciens. — Čūskas pussala, no jūras lūko­joties. — Bazalta klintis rietumu krastā. — Negaiss. — Uznāk nakts. — Jauns atgadījums ……. 363
   Divdesmitā nodaļa. Nakts uz jūras. — Haizivs līcis. — Atzīšanās. — Sagatavošanās ziemai. — Bargais gada­laiks. — Lielais aukstums. — Mājas darbi. — Pēc sešiem mēnešiem. — Fotogrāfiskā plate. — Negaidīts notikums . 372
   TREŠA DAĻA SALAS NOSLĒPUMS
   Pirmā nodaļa. Bojāeja vai glābiņš? — Aicina Airtonu. — Tas nav «Dunkans». — Kuģis, kas modina aizdomas. — Nepieciešama piesardzība. — Kuģis tuvojas. — Lielgabala šāviens. — Briga salas tuvumā. — Iestājas nakts . . . 383 Otrā nodaļa. Apspriešanās. — Nojausma. — Airtona priekš­likums. — Priekšlikums pieņemts. — Airtons un Penkrofs uz Granta saliņas. — Norfolkas katordznieki. — Viņu no­domi. — Airtona varonīgais mēģinājums. — Viņa atgrieša­nās. — Seši pret piecdesmit…………………………………………………………………………. 392
   Trešā nodaļa. Migla izklīst. — Inženiera rīkojumi. — Trīs posteņi. — Airtons un Penkrofs. — Pirmā laiva. — Divas nākošās laivas. — Saliņā. — Seši pirāti krastā. — Kuģis ' paceļ enkuru. — «Ātrais» bombardē. — Stāvoklis bez cerī­bām. — Negaidīts atrisinājums 400
   Ceturtā nodaļa. Kolonisti krastmalā. — Airtons un Pen­krofs pievāc paliekas. — Saruna, ieturot brokastis. — Pen- krofa prātojumi. — Baigas korpusa rūpīga apskate. — Pul­vera telpa ir vesela. — Jaunas bagātības. — Pēdējās
   atliekas. — Saplēsta cilindra šķemba………………………………………….. 411
   Piektā nodaļa. Inženiera secinājumi. — Penkrofa gran­diozās hipotēzes. — Baterija gaisā. — Četri šāvieni. — Ko iesākt ar dzīvajiem pirātiem? — Airtona šaubīšanās. — Sairesa Smita augstsirdība. — Penkrofs ne labprāt pie­kāpjas . …………………….. 421
   Sestā nodaļa. Izlūkošanas ceļojuma plāns. — Airtons lopu aplokā. — Balona ostas apmeklējums. — Penkrofa prāto­jumi uz «Bonadventures» klāja. — Uz aploku nosūta tele­grammu. — Airtons neatbild. — Gājiens otrā dienā. — Kāpēc telegrāfa vads nedarbojas. — Šāviens …. 429 Septītā nodaļa. Reportieris un Penkrofs aplokā. — Herbertu ienes mājā. — Jūrnieka izmisums. — Reportiera un inže­niera apspriede. — Ārstēšanas metode. — Vēl kaut cik cerības. — Kā paziņot Nebam? — Drošs un uzticams sūt­nis. — Neba atbilde……….. 439
   Astotā nodaļa. Jūras laupītāji aploka apkārtnē. — Pagaidu dzīvoklis. — Herberta ārstēšana turpinās. — Penkrofa pir­mās gaviles. — Pagātnes atmiņas. — Ko sola nākotne? — Sairesa Smita domas šajā jautājumā i ….. . 448 Devītā nodaļa. No Neba nav nekādu ziņu. — Penkrofa un reportiera priekšlikums noraidīts. — Ģedeona Spileta izlūku gājieni. — Drēbes strēmelīte. — Vēsts. — Steidzīga aiz­braukšana. — Tālā skata augstienē 452
   …
   Desmitā nodaļa. Herberta nogādā Granītpilī. — Nebs pār­stāsta, kas noticis. — Sairesa Smita gājiens uz augstieni. — Drupas un gruveši. — Kolonisti nespēj slimajam līdzēt. — Vītola miza. — Nāvīgs drudzis. — Tops atkal rej . . , 461 Vienpadsmitā nodaļa. Neizskaidrojams noslēpums. — Herberta atveseļošanās. — Salas pārmeklējums nepiecie­šams. — Sagatavošanās ceļojumam. — Pirmā diena. — Nakts. — Otrā diena. — Kauri. — Kazuāru pāris. — Pēdu
   iespiedumi mežā. — Rāpuļa zemesragā……………………………………….. 468
   Divpadsmitā n o^l a ļ a. Čūskas pussalas pārmeklējums. — Nometne pie Ūdenskrituma upes ietekas. — Seši simti pēdu no aploka. — Ģedeona Spileta un Penkrofa izlūko- jums. — Atgriešanās. — Uz priekšu! — Vārti vaļā. —
   Apgaismotais logs. — Mēnesnīcā……………………………………………… 475
   Trīspadsmitā nodaļa. Airtona stāsts. — Viņa agrāko biedru nodomi. — Iebrukums aplokā. — Linkolna salas soģis. — «Bonadventure». — Franklina kalna apkārtnes izmeklēšana. — Augšienes ielejas. — Apakšzemes dārdi, — Penkrofa atbilde. — Krātera dziļumos. — Atgriešanās . . 403 Četrpadsmitā nodaļa. Pagājuši trīs gadi. — Jauna kuģa būves jautājums. — Lēmums. — Linkolna salas kolonijas uzplaukums. — Kuģa būvētava: — Aukstums dienvidu pus­lodē. — Penkrofs padodas liktenim. — Veļas mazgāšana. —
   Franklina kalns……………………………………………………………………. 491
   Piecpadsmitā nodaļa. Vulkāna atmošanās. — Jaukais gadalaiks. — Darbu atsākums. — Piecpadsmitā oktobra va­kars. — Telegramma. — Pieprasījums. — Atbilde. — Gājiens uz aploku. — Zīmīte. — Otrais telegrāfa vads. — Bazalta krasts. — Uzplūdi. — Atplūdi. — Klints grotā. —
   Apžilbinoša gaisma……………………………………………………………….. 499
   Sešpadsmitā nodaļa. Kapteinis Nēmo. — Viņa pirmie vārdi. — Neatkarības cīņu varoņa stāsts. — Naids pret apspiedējiem. — Biedri. — Dzīve zemūdens valstī. — Viens pats. — «Nautila» pēdējais patvērums Linkolna
   salā. — Salas noslēpumainais labais gars……………………………………… 510
   Septiņpadsmitā nodaļa. Kapteiņa Nēmo pēdējās stun­das. — Mirēja vēlēšanās. — Piemiņa jaunajam vienas die­nas draugam. — Kapteiņa Nēmo zārks. — Daži padomi kolonistiem. — Pēdējais brīdis. — Jūras dzelmē . . . 520 Astoņpadsmitā nodaļa. Kolonistu pārdomas. — Kuģa būves darbu atsākšana. — 1869. gada pirmais janvāris. — Dūmu strūkla vulkāna virsotnē. — Pirmās izvirduma pa­zīmes. — Airtons un Sairess Smits aplokā. — Dakara kapa pārmeklēšana. — Ko kapteinis Nēmo bij teicis inženierim . 528 Deviņpadsmitā nodaļa. Sairesa Smita stāsts par savu izlūkojumu. — Kuģa būves darbus pasteidzina. — Pēdē­jais aploka apmeklējums. — Uguns un ūdens savstarpējā cīņa. — Kas palicis pāri no salas. — Kuģa ielaišana ūdenī. — Nakts no astotā uz devīto martu . . . , 539 Divdesmitā nodaļa. Vientuļa klints Klusajā okeānā. — Linkolna salas kolonistu pēdējais patvērums. — Neizbē­gama bojāeja. — Negaidīta palīdzību. — Kāpēc un no ku­rienes tā nāca. — Pēdējais labdarljums. — Sala cietzemes vidū. — Kapteiņa Nēmo kaps…………………………………………………… 549
   Жюль Берн ТАИНСТВЕННЫЙ ОСТРОВ Издательство «Лиесма» Рига 1978 На латышском языке Второе издание Серия «Приключения, фантастика, путешествия»
   Перевод с французского Андрея Упита Иллюстрации Ж■ Фера Оформление Г. Клпвы
   HB M 1593 Zils Verns NOSLĒPUMU SALA
   Redaktore G. Llvensone. Mākslinieciskais redaktors A. Lipins. Tehniskā redaktore
   D. Radziņa. Korektore J. Indāne. Nodota salikšanai 29.11.77. Parakstīta iespie­šanai 26.04.78. Formāts 84x108/32. Tipogrā­fijas papīrs JV» 3. Baltikas garnitūra. Augst­spiedums. 29,40 uzsk. iespiedi.; 31,46 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pašūt. JNT» 4104-D. Cena 2 rbļ. 80 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv_ 24. Izdevn. JV» 183/ 29043/J-2623. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cīņa», 226011 Rīga, Blaumaņa ielā 38/40,

   [1] piektajā aprīlī Ričmondā krita ģenerāla Granta rokās, separātistu dumpis tika apspiests, Lī armija atvirzījās uz rietumiem, un Amerikas vienības ideja bij uzvarējusi. Autora piezīme.
   [2] makšķernieku rokasgrāmatas pazīstams autors. Autora piezīme.
   [3] amerikāņu garuma mērs — 91,44 centimetri. Autora piezīme.
   [4] aptuveni 200 hektāru. Autora piezīme.
   [5] sai gadalaikā šajā platuma grādā saule lec pulksten 5.48 minūtēs un noriet 6.12 minūtēs vakarā. Autora piezīme. '
   [6] runa ir par angļu pēdām, kas vienlīdzīgas 30 centimetriem. Autora piezīme.
   [7] malakoloģija ir zooloģijas nozare, kas pētī moluskus.
   [8] vecs šķidruma mērs. Vienlīdzīgs 0,5 litriem.
   [9] galons — aptuveni 4,5 litri. Autora piezīme.
   [10] 1 grans vienlīdzīgs 59 miligramiem. Autora piezīme.
   [11] pirms padomju varas nodibināšanās nicinošs apzīmējums ņenciem.
   [12] «zibens strēle» — stobriņa formas veidojumi, kas radušies, zibenim iesperot smiltīs un sakausējot smilts graudiņus stikla masā.
   [13] sens tilpuma mērs, aptuveni 13 litri.
   [14] vecs drēbes gabals, ar kuru aptin enkura tauvu, lai tā neberzētos gar kllzi. Autora piezīme.