Leģendas un teikas
   IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGA 1965
   TULKOJUSI T. JAKMOLINSKA MĀKSLINIEKS V. KOVAĻOVS

   (Pēc osetīnu tautas motīviem)
   Kas ir bijis Kaukāzā un nav braucis pa Gruzijas Kara ceļu, tas, var sacīt, nav skatījis Gruzijas dabas brī­numaino skaistumu, nav redzējis tās augu daudzveidību un kalnu iedzīvotāju lielo raibumu.
   Cilvēks, izbraukājis šo ceju, atmiņā saglabā tālos, augstos Kaukāza kalnus, kuri iesniedzas debesīs, tumšos bezdibeņus, ledājus, sniega laukus, garas kalnu pārejas,
   zilā dūmakā tītas aizas un šalcošas, nerimtīgas upītes, kas krīt lejup aizās un tad aizvijas kā tievi pavedieni, kurus redz aizstiepjamies pār garām, šaurām pārejām un iegraužamies kailās, klinšainās kraujās, raujot līdzi akmeņus un klinšu gabalus.
   Dažuviet ceļotājs, ieraudzīdams šo dabas skaistumu, aiz tīksmes un prieka aiziet tik tālu no ikdienas domām un rūpestiem, ka jūtas bezgala laimīgs un apmieri­nāts.
   Braucot pa šo ceļu, šķiet — kādas milzu rokas sim­tiem gadu pūlējušās, lai to uzpostu.
   Ievērojami, daudz redzējuši ceļotāji un alpīnisti ap­galvo, ka tik skaistu kalnu, tādu skatu un tāda ceļa kā Gruzijas Kara ceļš neesot pat Šveicē.
   Kaukāza kalni ir skaisti un baismi savā noslēpumai­nībā, taču visskaistākā, visbaismākā un noslēpumainākā ir Kistīnas aiza.
   Braucot pa Darjala aizu, astotajā verstī ceļotājs, tās brīnumainā skaistuma apburts un baisi krācošās Terekas šalkoņas apreibināts, pēkšņi izdzird, ka skaļajai šalko­ņai skan cauri mierīga gulga, kas līdzīga jūras viļņu čalai. Tereka, itin kā saklausīdama šo čalu, pēkšņi ie- krācas vēl niknāk un, neprātīgi brāzdamās un plīkšķē­dama, veldama akmeņus un iegrauzdamās kalnu krau­jās, putodama lec pār stāvām klintīm, itin kā steigdamās aiz bailēm, ka nesakļaujas aizas sienas un to neieslēdz šajā šaurajā gravā un neaizkavē tai saplūst ar Kistīnas upīti. Pēc brīža augstā Darjala kalnu siena pašķiras un ceļotāja acīm paveras dižens un reizē noslēpumu pilns Kistīnas aizas skats. Lasītāj, iedomājies šauru, no mil­zīgiem akmeņiem un klinšu bluķiem sablīvētu grēdu, kas Ietiecas mākoņos, un tās vidū pa ledāju strauji lejup skrejošu Kistīnas upīti.
   Nezinu, vai zemes virsū ir jel kas dzidrāks par tās skaidro ūdeni un brīnumaināks par šīm kraujām un aizu, pa kuru upīte plūst.
   Liekas, eņģeļi un citas svētlaimīgas būtnes reiz te gribējušas radīt paradīzi zemes virsū, kura būtu līdzīga paradīzei debesīs; tāpēc brīnumainās aizas vidū liku­šas tecēt skaidra ūdens strautam, tā krastus izdaiļojušas viskrāšņākiem dienvidu augiem, klintis izgreznojušas da­žādu krāsu slāņiem, kalnu grēdas virsotnes apbirdināju­šas ar baltu sniegu un vēl daudz skaista un laba gribē­jušas izdarīt, taču kādu nakti ļaunie elles gari, paša Lucifera vadīti, sašķēluši šīs virsotnes, sagāzuši tās aizā, izrāvuši kokus, izmīdījuši zaļos augus, dažās vietās ar klinšu bluķiem aizsprostojuši strautu… Bet tad, kāda iztraucēti, nelabie gari, nepabeiguši savu elles darbu, nozuduši un kalnu galotnēs un nogāzēs virs aizas pali­kuši karājamies klinšu bluķi un ledus blāķi, itin kā draudēdami ikvienai dzīvai radībai, kas šajā aizā iedro­šinātos apmesties.
   Un patiesi, Kistīnas upītē nav nekādu ūdens dzīv­nieku, bet visā aizā neviena aula un nevienas kalniešu sakļas, izņemot dažas ganu būdas, jo gani vasaras vidū, kad tuvākajos kalnos sāk kust milzīgās sniega kūpas, šurp atdzen lielus aitu barus. Un tikpat tukšs ir gandrīz visā ielejā. Tikai retumis starp klintīm un akmeņiem, kas tik lieli kā mājas, aug līki kociņi, dzeltenās acāli­jas, rododendroni un kuplo lekna zāle, kurā slēpjas bik­lie tūri, kalnu kazas un citi zvēri, bet pie debesīm ar varenajiem spārniem gaisu šķel ērgļi, šie kalnu karaļi, un riņķo ap saviem troņiem — neaizsniedzamām kalnu gālēm.
   Kistīnas aiza nobeidzas ar lielu, vēl maz izpētītu le­dāju, no kura apakšas izlaužas tāda paša nosaukuma upīte. Sākumā tā urdz un šalc pa līdzenu, mazliet ieliektu aizas dibenu mazām, straujām tērcēm; satikusi ceļā stāvas klintis un akmeņainas krāces, it kā negribēdama aizlaikus cīnīties un pāragri izšķiest savus spēkus, upīte mierīgi tām apliec loku un paslēpjas zem klinšu radzēm, retumis atkal parādīdamās, itin kā izlūko tālāko ceļu, lai izvairītos no briesmām un cīniņiem. Taču, jo tālāk, jo vairāk gadās ceļā šķēršļu, upīte, it kā zaudējusi pacie­tību, pēkšņi savieno vienā straumē visus savus spēkus un izlien no klintīm baisma, saniknota un varena; iz­lien, krāc un veļ akmeņus, klints gabalus un vairs ne­griež ceļu nekam un neizšķir — draugs vai ienaidnieks, bet met šļakatas, šņāc, uzbrūk ikvienam cietoksnim, ko tikai sastop savā ceļā. Taču, jau no tālienes pamanījusi Darjala aizā Tereku, kas cīnās ar kalniem un vilina līdz arī viņu, norimst un netālu no carienes Tamāras pils torņa drupām sadodas rokās ar Tereku. Bet tā nevaldāmā priekā pasniedz pretī savas rokas, un tad abas kopā lau­žas cauri visšaurākajām aizām.
   Taču ne vienmēr Kistīnas aiza bijusi tik tuksnesīga, baiga un reizē tik skaista. Ne vienmēr Kistīnas upīte tecējusi tik satracināta, nevienam nenesdama nekādu la­bumu, un ne vienmēr aizu aizsprostojuši akmeņi un klin­tis, kas to padara drūmu, baigu un grūti pieejamu cilvē­kiem un zvēriem. Kādreiz Kistīnas ieleja ir pieredzējusi arī laimīgus laikus — un pat ļoti laimīgus. Kādreiz tajā dzīvoja laimīga un visā Kaukāzā pazīstama kistīnu tauta, kura no citām kalniešu ciltīm atšķīrās ar valodu, paražām, kultūru un kurai bija arī savs vadonis — Kistīnas un Darjala ielejas imams. Tolaik šajā ielejā atradās vairāki bagāti un visā Kaukāzā slaveni kistīnu auli, kuru mošeju minaretl augstumā sacentās ar zemāko kalnu virsotnēm, bet skaistumā ar Persijas un Mazāzijas mošejām.
   Kistīnas mošeju mullas bija izslavēti visā Kaukāzā ar savu gudrību un svētā korāna zināšanu; kistīnu vīri — ar savu drošsirdību, veiklību un prasmi uzbrukt no slēptuvēm, bet meitenes — ar savu daiļumu: Kaz- beka virsotnes sniegi nevarēja sacensties ar viņu vaiga baltumu, aizas magoņu melnie ziedi ar viņu acu, uzacu un matplņu melnumu un Kistīnas upītes maigā šalkoņa ar viņu valodas un dziesmu skanīgumu.
   Kistīnas ielejā piedzima un uzauga padišahu, sultānu, hanu un citu Āzijas valdītāju harēmu nākamās zvaig­znes un pērles. Katru gadu garas kamieļu karavānas no Kistīnas ielejas uz Per sijas un Mazāzijas pilsētām aizveda pārdot bagāto musulmaņu harēmiem simtiem jaunu mei­teņu.
   Kistīnu tauta bija laimīga un slavena, un itin nekā tai netrūka. Tā uzbruka visiem saviem kaimiņiem, visus aplaupīja, nospieda verdzībā un pieprasīja lielu izpirk­šanas maksu, bet tai nekad neviens neuzbruka, neviens to neaplaupīja un nepakļāva verdzībā, kaut gan tā bija vismazākā un visvājākā tauta visā Kaukāzā. Tas tāpēc, ka allahs uz šo tautu turēja labu prātu, viņš to bija ie­mīlējis un no trim pusēm nožogojis ar augstiem, sniego­tiem kalniem, pāri kuriem neviens ienaidnieks tai ne­uzdrošinājās uzbrukt, bet no ceturtās puses ar Darjala aizu, kur maza kistīnu saujiņa varēja stāties pretī vis­lielākajiem uzbrucēju pūļiem.
   Daudz reižu tās tautas, kam kistīni bija nodarījuši pārestību, mēģināja apvienoties un viņiem atriebt — sagrābt ieleju, izlaupīt tās bagātos aulus un it visus kis- tīnus pakļaut verdzībā, taču nekad viņiem tas neizde­vās. Par katru Darjala aizā spertu soli ienaidniekiem vajadzēja samaksāt ar savu drosmīgo karavīru galvām;
   kistīnu vajātiem, viņiem vienādi nācās griezties atpakaļ, iekams viņi nebija tikuši tuvumā pat pirmajam aulam, kā arī zaudēt lielu daļu no sava karaspēka. Pēc katra šāda uzbrukuma Tereka pa Kaukāza gravām un klajiem tecēja asiņaina, nesdama uz jūru nelaimīgo uzbrucēju līķus un vēstīdama kalniešiem par atriebēju briesmīgo neveiksmi un kistīnu uzvaru.
   Tos ienaidniekus, kuri mēģināja kistīnlem uzbrukt pār Kūru, pār Kistīnas ledājiem vai pār citiem mūžīgā sniegā tītajiem kalniem, piemeklēja vēl briesmīgāks lik­tenis: viena daļa no tiem gāja bojā ledāju plaisās, otra nosala mūžīgā sniega laukos, citi, apmaldījušies mākoņu grēdās, nokrita bezdibeņos, un tikai retais kā ēna pār­vilkās dzimtajos kalnos un atnesa savējiem vēsti par visa karaspēka briesmīgo galu.
   Vēl ilgi pēc tam maitas ērgļi pa Kaukāza kalniem par prieku kistīniem un par biedinājumu citiem kalniešiem knābjos nēsāja nelaimīgo kaulus.
   Kistīniem bija tikai vienas bēdas, vienas raizes, un šo raižu iemesls slēpās tajos pašos kalnos, kuri viņus aizsargāja no ienaidniekiem un kuros kopš neatmina­miem laikiem dzīvoja visvarens, neredzams kalnu gars — Dzuārs, kas reizumis kistīniem iedvesa bailes un nedeva viņiem miera.
   Dzuārs mita neaizsniedzamos augstumos, Kistīnas un Kūru ledājos, savā zelta, sudraba un ledus pilī, kur cil­vēks vēl nekad nebija spēris kāju, kur tikai slīdēja mākoņu vāli un kauca kalnu aukas, sapūzdamas un atkal noslaucīdamas sniega barhanus. Tādos augstumos neli­doja pat ērgli.
   Dzuāra valstība bija plaša un noslēpumu pilna.
   Saviem kaimiņiem kistīniem Dzuārs nodarīja daudz posta un atnesa daudz bēdu. Neviens ielejas iedzīvotājs nebija drošs, ka arī rīt, tāpat kā šodien, teiks pateicību allaham par savu laimīgo dzīvi: visi labi zināja — katru stundu, katru brīdi var zaudēt ne tikai mantu, bet arī dzīvību.
   Kad Dzuārs ņēmās līksmoties savā pilī, kad ņēmās diet un lēkāt pa ledājiem, tad viņam zem kājām aizā ripoja Iedus un sniega blāķi, raudami līdzi akmeņus un klinšu šķembas.
   Katra tāda kalnu gara izprieca atņēma kistīniem vairākas dzīvības un iznīcināja daudz mantas. Lāgiem kalnu gars, nezin par ko sadusmojies uz kādu kistīnu, sāka velt no kalna akmeni, trāpīja šī kalnieša sakļā un to saārdīja. Dažu labu reizi, jautri rotaļādamies, gars paņēma sniega blāķi un uzgāza to virsū veselam aitu ganāmpulkam, kas rāmi ganījās aizā, vai arī sev par prieku ar sniegu aizsprostoja Kistīnas upīti un pēc tam, tupēdams uz ledāja, tīksmē noraudzījās, kā upīte, izkā­pusi no krastiem, applūdina kistīnu aulus un gandrīz vai pusi ielejas. Visvairāk kalnu gars necieta medniekus, kas uzdrīkstējās tuvoties viņa valstībai, kur bija bezgal- daudz tūru, kalnu kazu un citu lielu zvēru. Tikai ne­daudzi atgriezās mājās: vienus gars nožņaudza un ie­meta Kistīnas upītē, citus iegāza bezdibenī, citus tur augšā sasaldēja un nedzīvus nogrūda no kalniem, bet dažus dzīvus saņēma gūstā un turēja savā valstībā. Ne­viens no šiem gūstekņiem vairs neatgriezās ielejā …
   Kistīni mēnesnīcas naktīs redzēja un pazina bojā aiz­gājušo mednieku ēnas, kas klīda pa ledājiem, taču nevarēja atgriezties ielejā.
   Tomēr kistīni nekad neskuma un viņiem nenāca prātā pārcelties uz citiem kalniem, kur nedraudētu tādas bries­mas: allahs bija viņus apveltījis ne tikai ar lielu droš­sirdību, bet arī ar lielu pacietību.
   Katru svētdienu gudrie mullas mošejās viņiem atkār­toja, ka bez allaha ziņas neviens akmens nenoripo no kalna virsotnes un arī neviens mats nenokrīt no cil­vēka galvas, bet, ja kāds bija ierakstīts allaha dzīvības un nāves grāmatās, tad no sava likteņa izbēgt tikpat nevarēja.
   Vai tad lielais allahs ar Muhameda muti nebija pa­sacījis, ka, tāpat kā katrā augā mīt savs tārps, tāpat kat­ram cilvēkam ir sava nelaime.
   Viņi arī paši Joti labi zināja, ka, nesadurot ar ērk- šķiet rokas, nevar saplūkt rozes un, neiznesot ciešanu nastu zemes virsū, nevar ieiet Muhameda paradīzes dār­zos, jo kas gan par velti ļaus mūždien līksmot ar meln- acainajām hūrijām …
   Taču nevienai Kaukāza tautai allaha debesu grāma­tās nebija ierakstīts tik briesmīgs liktenis kā kistīniem.
   Pat svētajā korānā nebija minēts, ka allahs par vis­lielākajiem grēkiem jebkad būtu kādu tā sodījis, kā viņš vēlāk sodīja savu bezgala mīlēto, uzticamo kistīnu tautu.
   Bet, ja reiz tā notika, tad tāda bija allaha griba, un lai top slavēts viņa svētais vārds!
   Kādu vakaru pa Darjala pāreju Kistīnas ielejā ieradās neparasts, dīvains, noskrandis ceļinieks bez ieroča, mazu pauniņu pār plecu un vecu, pagalam nobružātu vijoli padusē.
   Kistīni, turēdamies pie allaha svētajiem likumiem, laipnīgi viņu uzņēma, kistīnietes ar ūdeni apmazgāja ce­ļiniekam nogurušās kājas, paēdināja, padzirdināja viņu un noguldīja atpūsties uz mīksta persiešu paklāja.
   Kistīniem bija parasts, ka ikvienam ceļiniekam, ko ielaida Darjala ielejā, vajadzēja šejienes imamam atdot ceturto daļu no visas savas mantības, kuru viņš nesa vai veda līdzi; ja viņam nekādas mantas nebija, tad nācās atstrādāt noteiktu dienu skaitu.
   Tāpat notika arī ar vijolnieku. Tā kā viņam nekas nebija līdzi, vienīgi veca, nobružāta vijole un skran­dains aizsainītis, tad viņam vajadzēja atstrādāt imama galmā.
   Spēlmanis katru vakaru, pabeidzis darbu, ņēma rokā vijoli, izgāja no aula, uzkāpa augstā klintī Kistīnas upī­tes krastā un sāka spēlēt.
   Viņa jaukā, skumjā un reizēm arī prieka pilnā spēle tā iepatikās kistīniem, ka tie katru vakaru, sapulcēju­šies no visiem auliem, uzmanīgi viņā klausījās. Arī pats imams dažkārt nevarēja noturēties un, atstājis savu grezno harēmu un skaistās sievas, uzkāpa uz jumta un garas stundas nosēdēja, klausīdamies vijolniekā.
   Spēlmanim imama galmā nācās strādāt ilgāk par ci­tiem. Galu galā viņu visi tā Iemīlēja, viņš visiem fā patika, arī pašam imamam, ka gudrie mullas sadomāja viņu pievērst allaha un tā pravieša Muhameda ticībai un pierunāt uz visiem laikiem palikt dzīvot pie kistī­niem. Viņam apsolīja uzdāvināt arī īpašumu un vairā­kas skaistas kistīnietes.
   Vienīgā nelaime, ka neviens nesaprata viņa valodu.
   Kistīnas un Darjala ielejas imams pavēlēja sasaukt visu mošeju mullas un citus gudrus, daudz redzējušus vīrus, kuri prata runāt visādās valodās.
   Sapulcējās mullas, hadžiji*, tirgoņi un citi. Viņi vai­rākkārt bija bijuši Mekā un Medinā, kā arī citās tālās zemēs, prata daudzas valodas un vēl vairāk valodu bija dzirdējuši, taču neviens no viņiem ne tikai nesaprata spēlmaņa valodu, bet pat teicās, ka tādu nekur neesot
   dzirdējusi. Dīvainais spēlmanis par visiem viņu mēģi­nājumiem kaut kā sarunāties tikai rauca pieri, kratīja galvu un kā prazdams viņiem skaidroja, ka savu brī­vību viņš neatdošot ne par kādām bagātībām un skais­tulēm.
   Galu galā, kad bija nostrādāts trīskārt vairāk dienu pie imama galma, spēlmani izlaida pa aula vārtiem, un viņam līdzi gāja kupls pavadītāju pulks. Nonācis pie tās klints, uz kuras vakaros bija spēlējis, vijolnieks domīgi uzlūkoja visus, kas bija sapulcējušies ap viņu, paskatī­jās uz aizu, ledājiem, sirmo Kazbeku, kura sniegotā smaile viznīja plašā apkārtnē, ar dzijas mīlas pilnu ska­tienu apveltīja skaistules, un viņa acīs Iemirdzējās asa­ras. Tad viņš uzkāpa klintī, vēlreiz palūkojās apkārt un ar lociņu pieskārās stīgām.
   Visapkārt visi apklusa un brīnā klausījās vijoles dziesmu.
   Pat allaž drūmais, domās nogrimušais un vienādi ar kaut ko neapmierinātais sirmais Kazbeks, izdzirdējis ie- raudamies stīgas, pēkšņi nopurināja mākoņu lēkšķes no savas galvas, izlīdzināja grumbas pierē, un viņu reizē pārņēma ir prieks, ir izbrīna, it kā viņš būtu izdzirdējis to, par ko tik garus gadsimtus sapņojis.
   Aprima arī Terekas baisā šalkoņa, ieklausījās Kistīnas upīte, mēmās klintis un kalnu gars Dzuārs.
   Bet vijolnieks vēl joprojām spēlēja — un ar katru brīdi aizvien skumjāk un skumjāk. Jau norietēja saule,
   tās pēdējie stari vairs nerotājās Kazbeka virsotnes sniegos.
   Darjala aizā cēlās migla, aiz ledājiem parādījās mē­ness, bet vijolnieks vēl aizvien spēlēja, un viņam no acīm pa vaigiem ritēja lielas asaras. Arī ļaudis rau­dāja. Lāgiem spēlmanis itin kā pagura un tad stīgas tikai klusi vaidēja: bet pēkšņi, uzimetot dziļas mīlas pilnu skatienu skaistulēm, kalniem, aizai, viņu pārņēma dziļš aizkustinājums, un stīgas atsaukdamās ietrīsējās un, it kā aizelsdamās asarās un vaidos, ar žēlām rau­dām piepildīja visu aizu.
   Bieži Dzuārs no ledājiem bija klausījies skaistajās kistīnu dziesmās, priecājies par viņu dejām, jokiem un līksmi, bieži pa visu ieleju bija skanējušas skaļās kistīnu kara dziesma, un katru rītu un vakaru līdz viņa valstībai no aizas vējš atnesa mullu sērīgo dungošanu un saucienus, bet neko līdzīgu vijolnieka spēlei kalnu gars vēl nekad nebija dzirdējis. Un to sagrāba vēlēšanās, lai spēlmanis vienmēr paliktu Kistinas ielejā un lai vienmēr, katru nakti, tikai tam vien spēlētu, un lai nekad vairs vijol­nieka spēli neklausītos neviens cilvēks. Kā bija nodomā­jis, tā arī izdarīja: pēkšņi ledājos atskanēja baismīgs grāviens, nodrebēja kalni.
   Ļaudis nepaguva atjēgties, kad no visām pusēm aizā sāka velties ledus, sniegs, akmeņi, un viss Kistīnas ledājs ar milzīgu troksni un dārdiem, savā ceļā raudams līdzi kokus un kalnu virsotnes, nogruva aizā.
   — Allah kerlm! Allah keriml* — viena mutē iesau­cās visi kistīni un pirmo un pēdējo reizi ieraudzīja kalnu garu Dzuāru, kurS, pāršķēlis uz pusēm Kūru kalna vir­sotni un vienu pusi saņēmis ar rokām, svieda to aizā, tieši virsū spēlmanim. Nepagāja ne mirklis, kad visa Klstīnas ieleja, visi auli un visi Iedzīvotāji bija uz mū­žiem aprakti zem sniega, ledus un akmeņiem. Dzīvi pa­lika tikai tie kistīni, kuri tajā laikā nebija ielejā.
   Kaimiņu tautas, naktī izdzirdējušas kistīnu kalnos ska­lus grāvienus, loti Izbijās, bet no rīta nopriecājās, kad uzzināja par savu Ienaidnieku briesmīgo nelaimi, un reizē arī izbrīnījās, Terekas vietā ieraugot akmeņu lauku.
   Trīs dienas un trīs naktis Tereka lauzās cauri snie­gam, ledum un akmeņiem, kas tajā bija nogruvuši no Kūru kalna un uz laiku to iesprostojuši Darjala aizā. Bet Kistīnas upīte ar šiem akmeņiem cīnās vēl līdz šai baltai dienai. Pēc briesmīgās katastrofas dzīvi palikušie kistīni tūda) pārcēlās uz citiem kalniem. Arī šodien ne­viens viņu pēcnieks tur nedz dzīvo, nedz medī. Un ne­viens kistīns tagad nepaiet un nepabrauc garām Klstī­nas aizai, nenomazgājis rokas un kājas Klstīnas upītes ūdenī un no svētā korāna nenoskaitījis lūgšanu par sa­viem slavenajiem sentēviem, kas reiz šeit tika dzīvi ap­rakti. Katru gadu noteiktā dienā kistīnu mullas un ha- džlji no visiem kalniem pulcējas Kistīnas aizā un šeit,
   ' Allah, palīdzi! Allah, palidzll urdzošas Kistīnas upītes krasta, skaita par mirušajiem lūgšanas un pēc savas ticības izdara apmazgāšanos.
   Kalnu pavadoņi stāsta ceļotājiem, ka ikkatru nakti no klinšu un akmeņu apakšas izlienot noskrandis vijol­nieks ar pauniņu plecā un melnu platmali galvā, nostā­joties uz klints, spēlējot, bet kalnu gars skatoties no ledāja, klausoties viņā un reizumis kā rotaļādamies no- ripinot aizā akmeņus un sniega pikas. Un vai tam dros­miniekam, kurš uzdrīkstas naktī ierasties aizā paklausī­ties spēlmanī! Neviens kalnu pavadonis ne par kādu naudu nepaliek kopā ar ceļotājiem nakšņot Kistīnas aizā…
   1905

   (Pēc gruzīnu tautas motīviem)
   Vēl nekad Gruzijai nebija uzbrukusi tik liela nelaime un gruzīni tā novājināti kā tajos grūtajos laikos. Tas bija visbriesmīgākais gadsimts visā diezgan drūmajā Gruzi- jas vēsturē. Un, ja Gruzija toreiz neaizgāja bojā, tad, kā veci ļaudis dziesmās dzied, tā lēmis liktenis.
   Gruzīni vēl nebija paguvuši izdzīt turkus un kalnie­šus — ziemeļniekus, kad no dienvidiem ar lielu kara­
   spēku viņu zemē iebruka pats Per sijas padišahs, kas, vairākās kaujās uzvarējis gruzīnus, nu tuvojās Gruzijas galvaspilsētām — Mchetai un Tbilisi. Turki un kalnieši no ziemeļiem, izdzirdot par gruzīnu karaspēka sakāvi, griezās atpakaļ un atkal sāka aplaupīt un dedzināt zemi.
   Cerēt uz kāda palīdzību gruzīni nevarēja. Visi viņu kaimiņi bija musulmaņi, vislielākie kristīgo gruzīnu ienaidnieki. Atlika tikai paļauties uz dievu un uzvarēt ienaidnieku vai arī mirt kaujaslaukā. Un gruzīni tajos laikos tam vien bija radīti.
   Ikviens vīrs, kas tikai spēja rīkoties ar zobenu, pa­metis mājas un nenovāktus laukus, ieročiem rokā gāja pret ienaidnieku, bet sievietes, bērni un veci ļaudis slē­pās nepieejamos mežu biezokņos un stāvu kalnu alās. Dienā toreiz Gruzi ja bija līdzīga tuksnesim, bet naktī gan še, gan tur plaiksnījās un izplēnēja asiņaina blāzma, dažādās krāsās atzalgodamās sniegoto kalnu virsotnēs.
   Drīz vien netālu no Tbilisi parādījās pirmie padišaha kareivju pulki, bet otrā dienā ieradās arī pats turku valdnieks ar visu savu karaspēku. Persieši kā negaiss uzkrita gruzīniem, kuri vēl nebija paguvuši sakārtoties kaujas gatavībā, un to pirmās rindas nogāza gar zemi; pārējie vēl visu dienu cīnījās ar daudzkārt lielāku per­siešu pārspēku un tikai vakarpusē galīgi sakauti atkā­pās un paglābās Mchetā un Tbilisi cietoksnī Metehā. Sa­niknotie persieši cauru nakti bez mitas apšaudīja cie­tokšņa sienas, lauzās iekšā, simtiem rāpās augšup gar sienu un simtiem līķu vēlās zemē. Mchetu ieņēma tikai agri no rīta, bet dienas vidū krita arī Tbilisi cietoksnis Meteha, kur bija paglābušies visdrošsirdīgākie karavīri ar saviem kņaziem. Kaut arī cietokšņa sienas grava, taču palikušie gruzīni nolēma dzīvi nepadoties un, sa­pulcējušies lielajā Metehas tornī, apkāva simtiem per­siešu. Cik persiešu ielauzās cietoksnī, tik līķu gruzīni izmeta laukā, lai būtu ērtāk kauties šaurajās torņa ejās.
   Pa visu cīņas laiku padišahs, kuru ielenca liels bars mazāku hanu un beku, stāvēja Mtacminda kalnā un ne­pacietīgi gaidīja persiešu uzvaru. Taču saule slīga aiz­vien zemāk un zemāk, bet Metehā vēl aizvien plīvoja Grazijas karogs. Tad sakaitinātais padišahs aizsūtīja da­žus bekus pie karaspēka pavēlnieka ar ziņojumu: ja līdz saulrietam Metehas tornī neplīvos musulmaņu pravieša karogs, viņš liks saviem kalpiem tam no muguras iz­griezt ādas sloksnes.
   Bet arī tas nelīdzēja.
   Jo niknāk persieši lauzās tornī, jo sirdīgāk gruzīni tos svieda atpakaļ. Pirms saules rieta persiešu karaspēka pavēlnieks, redzēdams, ka torni nevarēs ieņemt, no Me­teha sienām ielēca straujās Kūras viļņos un noslīcinājās; bet tornis krita tikai pret rītu, kad pats padišahs ņēma savās rokās karaspēka vadību.
   Uzvarējis gruzīnus un iegājis to abās galvaspilsētās — Mchetā un Tbilisi, padišahs vispirms no sirds pateicās allaham par kristiešu sakaušanu, pēc tam pasludināja sevi par visas Gruzljas valdnieku un, apmeties Metehā, lika dažas gruzīnu baznīcas nojaukt, citas pārvērta par mošejām, mocīja kristiešus un ar varu piespieda tos pie­ņemt musulmaņu ticību. Tiem gruzīniem, kas bija pali­kuši dzīvi, kā arī pilsētu vecākajiem viņš paziņoja: ja tie četrās naktīs neatgādāšot viņam divus maisus zelta, desmit tūkstošus zirgu un tūkstoš visdaiļāko meiteņu, tad tur, kur viņa zirgs Iešot pāri, simt gadu zāle vairs neaugšot.
   Sagādāt desmit tūkstošu zirgu, kaut arī tas grūti, gru­zīni tomēr iespētu, bet par tūkstoš skaistu meiteņu un divu maisu zelta piegādāšanu padišaham nevarēja ne sapņot, jo ne tikvien visas daiļās, bet pat arī kaut cik glītās meitenes jau bija aizveduši turki, lezgīni un citi kalnieši no ziemeļiem; zeltu daļa gruzīnu ilgajos cīņu gados bija iztērējuši, bet citi slēpa kalnos un mežos, un tik īsā laikā neviens to nevarēja atgādāt.
   Gruzijas kalnainajos ziemeļos, kur deviņus mēnešus gadā zemi klāj sniegs, grūti pieejamā kalnu virsotnē, Kazbeka pakājē, stāvēja sens, bagāts svētās Ņinas klos­teris. Ne vienu reizi vien gruzīni bija griezušies pie svē­tās Ņinas klostera mūkiem, un ne vienu reizi vien brāļi bija savu tēvzemi izglābuši no lielas nelaimes — gan ar naudu, gan prātīgiem padomiem. Arī šoreiz gruzīni nolēma jo drīzāk griezties pie mūkiem pēc palīga.
   Taču tobrīd bija grūti pie viņiem nokļūt. Visi kalni, pār kuriem uz klosteri veda šauras taciņas, bija aizputi­nāti ar dziļu jo dziļu sniegu, un bieži gadījās, ka sniega lavīnas apraka aulus, mežus, aizsprostoja ceļus. Tomēr atradās daži kalnainajā ziemeļu Gruzijā dzimuši un au­guši drosminieki, kuri, paņēmuši līdzi lūgumrakstu svē­tās Ņinas klostera mūkiem un uzkrāvuši ēzeļiem pārtiku, siltas drēbes, virves un citas lietas, kas nepieciešamas kalnos, devās ne visai tālajā, taču grūtajā un bīstamajā ceļā. Liels ļaužu pulks un svētnleki, pavadījuši sūtņus līdz sniegainajiem kalniem, palika lejā lūgt dievu un gaidīt viņus laimīgi atgriežamies.
   Divas dienas un divas naktis drosmīgie gruzīni kāpa kalnos un tikai trešajā dienā ap pusnakti noguruši, no­saluši, izsalkuši, pa ceļam zaudējuši lielāko daļu savu biedru un ēzeļu, kuri nogāzās bezdibeņos, sasniedza kalna virsotni un pieklauvēja pie klostera vārtiem.
   V
   Izbijušies mūki viņus tūdaļ nelaida iekšā, jo nekad šajā laikā tos neviens cilvēks nebija apmeklējis; pat ne­gantie inguši un veiklie kalnos kāpēji hevsuri šajā laikā nekad neuzbruka klosterim.
   Veselus deviņus mēnešus mūki bija atšķirti no visas pasaules. Bet vasaras vidū, kad piekalnēs atkusa sniegs un pa ledājiem plūstošajās upēs nokritās ūdens, klosteri apmeklēja daudz cilvēku; tie sanesa pulka naudas un pārtikas, kuras klostera brāļiem tad pietika visam gadam. Sājos trīs mēnešos ne tikai gruzīni pa visām takām bariem nāca uz svētās Ņinas klosteri, bet to apmeklēja arī citu kristīgo zemju (audis: šurp cejoja pat tālās Grie­ķijas un Balkānu iedzīvotāji. Sājos mēnešos dienu un nakti skanēja klostera zvani, dega sveces un tika no- - ' turēti dievkalpojumi. Šie trīs mēneši aizskrēja kā trīs dienas, un mūki nemaz nepamanīja, ka atkal pienākusi garā ziema.
   Kad kalnos uzkrita pirmais sniegs, visi dievlūdzēji steidzās kāpt lejā no kalna, un kādu dienu klosterī vairs nepalika neviena sveša cilvēka. Aizvadījuši pēdējos diev­lūdzējus, visi mūki sapulcējās lielajā tornī un, noskai­tījuši lūgšanas, sāka pārcilāt un šķirot sanestās dāvanas un pārskaitīt zeltu, lai pēc tam to noslēptu klostera pagrabos.
   Ziemas mūkiem vilkās bezgala gari. Kopā ar cilvē­kiem no klostera paspārnēm aizlaidās arī visi putni. Tie lidoja uz vienmēr za|ajām, zilā dūmakā tītajām dien­vidu ielejām, kuras no klostera kalna virsotnes izskatījās līdzīgas jūrām ar daudzām klintīm un salām. Pārējās tri­jās pusēs ap klosteri pacēlās mūžīgo sniegu klātie kalni ar Kazbeku pašā vidū, pletās zllgi ledāji un itin kā mil-
   zīgu ragavu sliecēm Izbraukti sniega lauki, pa kuriem stiepās šauras aizas un kuros melnēja dziļi bezdibeņi. Nedēļām ilgi saules staros mirgoja tīrais, mūžam spodrais kalnu sniegs.
   Mūki ilgas stundas lūkojās laukā, apbrīnoja pasakaino dabu un nevarēja vien nopriecāties par tās cēlo skais­tumu. Viņiem sevišķi patika raudzīties sniega vlzmojumā saullēkta stundās, kad baigās kalnu virsotnes pēkšņi it kā aiz kauna vai liela prieka nosarka, mazgādamās staru viļņos, iemirgojās visās varavīksnes krāsas un meta le­jup garas ēnas.
   «Svēts, svēts ir tas kungs, debess un zemes radī­tājs…» svinīga pacilātība tad dziedāja klostera brāļi, un klostera priekšnieks pacēla rokas virs Gruzijas un no kalna svētīja visu zemi un cilvēkus. Mūkiem tad li­kās, ka arī diženās kalnu virsotnes un mēmās klintis, tāpat brāzmainie kalnu strauti piebalso un kopā ar vi­ņiem godina diženo Kaukāza radītāju.
   Retumis brāļi devās arī pastaigā kalnos. Viņi gāja pa divi, dziedāja garīgās dziesmas, bet, aizgājuši kādu ga­balu tālāk no klostera un atraduši piemērotu vietu, sa­kūra uguni, cepa šašlikus, izvilka no azotes ādas mai­siņus ar vīnu un sāka līksmoties. Piepeši nez kur radās sāzs, tas iedunējās, acumirklī tam piebalsoja zurna, skumjā čianura un spalgais pidlipits…
   Tad no pulka iznāca mūks un līgani sāka dejot lez- ginku… Iznāca otrs, daiļi pacēla virs galvas labo roku, lūkojSs zemē un, graciozām kustībām ar kreiso roku plivinādams nezin kur dabūtu sievietes čadru, kā meln- acaina gruzīniete vilināja pirmo sev līdzi dejā …
   «Tra, ta, ta, ta, taa…» kalnos raudāja skumjā čia­nura, un zurna tai dobji piebalsoja.
   «Viens, divi, trīs; viens, divi, trīs…» mūki sāza dunoņas taktī sita plaukstas.
   «Lalalaa … lalaa…» spiedza pidllplts, itin kā pūlē­damies visus pārkliegt.
   Tad neizturēja arī klostera priekšnieks. Viņa sirds sāka strauji pukstēt, vecās asinis dzīslās mutuļot; pacēlis vīna kausu, arī viņš griezās dejā. Visi mūki vēl sparīgāk sita plaukstas, un pidlipits spiedza vēl griezīgāk. Mūkus pārņēma īsta omulība: viņi kliedza, auroja, nežēloja vīnu un, saķērušies pa divi, dejoja …
   Ērgļi, Izbiedēti savās ligzdās, bija pacēlušies padebe­šos un izbrīna lidinājās virs mūku līksmības vietas; biklo kalnu kazu un tūru bari šaudījās pa ledājiem, nezinā­dami, kur sprukt…
   Bet tad iedunējās klostera zvani. Mūzika un aurošana apklusa vienā mirklī. Mūki tūdaļ apstājās un, zemu locī­damies, sāka mest krustus un skaitīt lūgšanas…
   Atkal kalnos skanēja psalmi, un mūki pāros atgriezās klosteri…
   Taču daudz vairāk bija vienmuļu, pat baigu dienu, kad mūki garas nedēļas nevarēja kāju spert pāri sliek­snim, jo viņiem visapkārt blīvējās tumši mākoņi un putināja sniegs. Kad kalnos sāka trakot auka, pūst no KaZ- beka puses sniegu, dzīt to pa aizām un triekt pret klos­tera sienām, kad visapkārt sāka kaukt un svilpt vējš, krakšķēt Devdoraka ledājs, tad… tad kļuva baigi, un pārbiedētajiem brāļiem šķita, ka viņu mītni no visām pusēm ielenkuši ļaunie gari, kas kaukdami, riņķodami apkārt, grib nogrūst klosteri no kalna bezdibenī vai ie- putināt to sniegā. Tad dienām un naktīm skanēja klostera brāļu nopūtas, tie lūdza dievu un gaidīja, kad mitēsies trakot sniega vētra. Viņi vairs nesaprata, vai ir diena vai nakts. No pasaules atšķirtie mūki tad pieredzēja daudz brīnumu un neizskaidrojamu parādību: te paši no sevis sāka skanēt zvani, te uz altāriem, neviena neaiz- degtas, iedegās sveces, te aiz logiem veļi cilvēka balsī sāka lūgties mūkiem, lai laiž viņus iekšā… Klostera brāļi pielūdza dievu, gavēja un garas stundas uz grīdas gulēja krustā. Ne viens vien mūks tad atcerējās savu dzimteni rāmajās Gruzijas lejās, kur nekad nebija nedz sniega, nedz tādu briesmīgu puteņu; atcerējās līksmās jaunības dienas, skaistās meitenes, kas reiz mīlētas… Ne viens vien tad nožēloja, ka devis solījumu kalpot dievam šajā klosterī un atsacījies no visiem šīs pasaules jaukumiem…
   Taču sniega vētra norima, un atžirbušajiem mūkiem bija darba pilnas rokas, kamēr viņi noraka sniegu pie klostera sienām, kamēr izlaboja saārdītos jumtus, izgāz­tos krustus…
   Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad mūki pēc vairāk­kārtējās taujāšanas un skaidrošanas uzzinājuši, ka tie patiešām gruzīnu sūtņi, Ielaida viņus pa vārtiem. Sūtņi, saņēmuši no klostera priekšnieka svētību, tūdaļ, nevēro­jot lielo nogurumu un izsalkumu, sāka stāstīt par bries­mīgo nelaimi, kas uzbrukusi gruzīniem no visām pu­sēm, un ar asarām lūdza brāļus, lai viņi jo drīzāk palīdz.
   Noklausījušies sūtņus, visi mūki sagāja lielajā, sle­penajā klostera pagrabā, kurā bija paslēpts zelts, un tur sāka apspriesties, kā glābt tēvzemi no bojā ejas. Bez garām pārrunām, bez strīdiem visi kā vienā balsī no­runāja ar skubu iemērīt divus maisus zelta, atdot to sūtņiem un pašiem arī pavadīt tos lejā no kalna.
   Taču, kad mūki atraka dzelteno, mirdzošo zeltu un sāka bērt to maisos, viņiem pēkšņi kļuva žēl nolādētā metāla, un viņi ņēmās pārspriest, vai padišahs neapmie­rinātos ar vienu maisu, vai viņu neizdotos pielūgties tāpat bez visa zelta, varbūt varētu izglābt tēvzemi citādā ceļā… Un beidzot nolēma — zeltu nemaz nedot, jo drīzāk to uznest kalnos un tur paslēpt zem mūžīgā sniega, bet sūtņiem sacīt, ka visā klosterī nav sagrabi­nāms pat viens maiss zelta.
   «Vai tad nu gruzīnu zemi pirmo reizi izlaupa un de­dzina ienaidnieki — musulmaņi? Vai tad ne vienu reizi vien izpostītā Gruzija ir cēlusies no asiņu paltīm un pelniem un atkal uzplaukusi?…»
   Tā sirdsapziņas mokās mūki paši sevi mierināja un bēra mazos maisos tik daudz zelta, cik katrs varēja pa­nest. Drīz vien visu zeltu sabēra tik maisos, cik bija mūku. Uzcēluši cits citam maisus plecos un nodzēsuši lāpas, mūki klusi izgāja pa vārtiem, aizmirsuši pirms tik bīstama gājiena ne tikvien noskaitīt lūgšanu, bet pat pārmest krustu.
   Pirmais gāja klostera priekšnieks un pats ar savu roku atslēdza un aizslēdza klostera slepeno pagrabu dur­vis. Izgājuši pa vārtiem un ielūkojušies nakts tumsā, mūki jau dzīrās iet lejup pa nogāzi, kad pēkšņi viņu priekšā kā no zemes izauga viens no sūtņiem un, Ierau­dzījis mūkus ar maisiem, satvēra klostera priekšnieku aiz rokas un baiļu un izbrīna pilnā balsī iejautājās:
   —    Tēvs, ko tu dari?!
   Taču viņš vēl nebija izteicis pēdējo vārdu, kad viens no mūkiem iedūra viņam nazi krūtīs un nogrūda viņu no kalna.
   —    Esiet nolādēti! Nolādēti… — nelaimīgais iesau­cās, gāzdamies lejā bezdibenī.
   —    Esiet nolādēti! Nolādēti… — dažādās balsīs atkār­toja kalni nakts tumsā.
   —    Esiet nolādēti! Nolādēti… — kalniem atbildēja bezdibeņi un aizas.
   —           Esiet nolādēti! Nolādēti… — vāra atbalss no­
   beidza apakšā, tur, kur, lauzdamies ārā no ledāja apak­šas, krāc Devdoraka ūdeņi un gravā gulgo AmOuša.
   Taustoties, cits citam piepalīdzot un cits citu pie­turot, tikai pa viņiem vien zināmām taciņām nesdami zeltu, mūki sāka kāpt lejup no kalna.
   —    Esiet nolādēti! Nolādēti… — mūkiem bez mitas skanēja ausīs.
   —    Esiet nolādēti! Nolādēti… — it kā sauca katra sniega lēkšķe, kas zem kājām vēlās lejup.
   Sasnieguši «Dieva pirksta» klinti, pie kuras kādreiz bija līksmojušies, mūki gribēja nomest smagos zelta maisus un apsēsties, lai atpūstos, kad piepeši klints vir­sotnē sasita spārnus pūce un, kliegdama dīvainā, baismā balsī, nozuda nakts tumsā.
   —    Esiet nolādēti! Nolādēti… — šajā saucienā sa­klausīja šausmu pārņemtie mūki.
   Kā bez prāta, piespieduši sev klāt maisus, viņi metās skriet pāri ledājam, vairs nevērodami nedz ce)u, nedz biedrus, vēlās lejup pa nogāzēm, iestiga sniegā, lēca pāri plaisām un klupa uz slidenā ledus.
   Nosvīduši, noguruši mūki sasniedza Chera kalnu. Te klostera priekšnieks, smagi elpodams, paskrēja citiem mūkiem priekšā, gribēdams viņiem kaut ko pateikt un nomierināt, taču apmātie brāļi pagrūda viņu sāņus un vēl straujāk sāka kāpt augstāk.
   Klostera priekšnieks piecēlās, paskatījās atpakaļ un sastinga aiz brīnumiem: tālu tālu dienvidos vairākās
   vietās liesmoja lieli ugunsgrēki, un plata sarkanas blāzmas svītra pletās gar visu apvārsni. Padišahs, no gruzīniem nesagaidījis atbildi, bija sācis postīt un dedzināt Gruziju.
   —    Kungs, apžēlojies! — klostera priekšnieks izmi­suma pilnā balsī iekliedzās, tikai tagad sapratis, ko ir izdarījis.
   Ar skaļiem saucieniem viņš panāca mūkus un, iz­stiepis roku, rādīja uz nokaitētajām debesīm. Mūki, acu­mirklī apstājās, saspiedās bariņā un, izmisuma pārņemti, ievaimanājās. Ieraudzījuši, ka uguns plešas arvien pla­šāk, atkal sāka kāpt uz augšu un malstīties pa ledāju.
   No Arčkorda kalna virsotnes mūki ieraudzīja visu Gruziju vienās liesmās, bet austrumos, it kā patlaban būtu saullēkts, ugunsgrēku blāzmā degošo Kazbeku, no kura virsotnes krustā sistais Kristus nolūkojās uz lies­mojošo zemi.
   Klostera priekšnieks, ieraudzījis šo baismīgo parādību un lielo brīnumu, nometa maisu, nolaida rokas un, kā zibens ķerts, sastinga uz vietas. Pieci mūki rindā nome­tās ceļos, divi saknupa uz saviem maisiem, divi nokrita augšpēdus, trīs, it kā cits no cita slēpdamies, sastinga uz vietas, bet visi pārējie saspiedās barfņā un apsedza galvas ar lielu apmetni.
   Tad, pavērsusies pret mūkiem, parādība Ierunājās:
   —   Mūki, esiet uz mūžiem nolādēti! Esiet uz mūžiem nolādēti, Jo jūs izlējāt savu nelaimīgo brāļu asinis, zelts jums bija mīļāks par savu tuvāku! Uz mūžiem dienā pa­lieciet stāvam tajā pašā vietā, uz mūžiem naktis pavadiet mokās, stiepjot pa kalniem nolādēto zeltu! Vai jums, nolādētie, ja pa nakti nebūsiet sasnieguši Kazbeka vir­sotni un jūs apspīdēs saules stars vai ieraudzīs ļaužu acs! Es saku, vai jums tad, nolādētie, vai!
   Pēc šiem vārdiem parādība nozuda, bet Kazbeka vir­sotne kļuva vēl sarkanāka no jaunām uguns liesmām, kas apņēma Gruzijas aulus, un meta uz akmenī sastin­gušajām mūku statujām savu sārto atblāzmu …
   No tiem laikiem aizritējuši jau daudzi gadsimti, pa Kaukāza upēm aiztecējis daudz daudz ūdens. Šajā laikā daudzkārt persieši ir dedzinājuši un postījuši Gruziju, daudzkārt, gruzīnu dedzināta, ir liesmojusi arī Persija. No svētās Ņinas klostera, no Tbilisi un Mchetas cie­tokšņiem tikai drupas vien palikušas. Bet nolādētie mū­ki, kas pārvērtušies par akmeņiem, vēl šodien stāv tajā pašā vietā, kur parādība tos nolādējusi, un vēl šodien naktīs vārgst, stiepdami pa kalniem nolādēto zeltu. Vēl tagad tuvāko aulu iedzīvotāji naktīs dzird, kā nolādētie mūki, stiepdami savu zeltu uz Kazbeka virsotni, smagi pūš, raud un vaid. Dzird, kā nelaimīgie klimst pa snie­gotajiem laukiem, šļūc pa ledājiem, kāpaļā pa kailām klintīm. Dzird, kā mūku maisos skan nolādētais zelts un kā tiem zem kājām ripo lejup akmeņi, sniegs un ledus, kas nodara kalniešiem lielu postu.
   Brīžiem mūki, kāpaļādami pa kalniem, netīšām no­gāž tik lielu klints bluķi vai ledus gabalu, ka no tā kri­tiena sadreb pat visas apkārtnes kalni. Visbīstamāk ša­jos kalnos ir agri no rīta, pirms dienas ausmas, kad mūki, nesasnieguši Kazbeka virsotni un pamanījuši aus­trumos rītsvīdu, pa galvu pa kaklu metas uz savu vietu.
   Baisi kļūst kalniešiem, kad dažkārt saplīst kāda mūka maiss un no tā pa ledāju sāk birt nolādētais metāls. Tad saceļas milzīgs troksnis un atskan nelaimīgā mūka rau­das, kuras dzirdot pat visdrošsirdīgākajiem pavadoņiem pārskrien baiļu tirpas. Tad mūki līdz pat rītausmai pa ledāju lasa augšā zeltu, skaita to un liek maisos. Vēl kalnos nav izklīdusi migla, kad nolādētie mūki jau stāv savās vietās un atkal gaida nakti ar cerību, ka iespēs sasniegt Kazbeka virsotni, paslēpt tur zeltu un kaut reizi atvilkt elpu pēc tik garus gadsimtus ilga, vel­tīga darba.
   Drūmi un baisi šodien ir šajos tuksnesīgajos, visu aizmirstajos kalnos. Ikvienu gruzīnu pārņem dziļas skum­jas, kad tas, mākoņiem pašķiroties, kalnā ierauga klos­tera drupas un pārakmeņojušos nolādēto mūku statujas. Nevienam viņu nav žēl, neviens viņus nepiemin, un ne­viens par viņiem neaizlūdz. Tikai mūžīgie ceļinieki, pal­sie, saltie mākoņi, retumis apmeklē klostera drupas un,
   Iežēlojušies par akmenī pārvērstajiem mūkiem, tos no­glāsta, skūpsta, iztaujā. Taču iztaujājuši, neizliedaml ne asaras, neizteikdami ne vārda, tādi paši salti un drūmi turpina savu mūžīgo cejojumu. Bet nežēlīgie kalnu vēji, irgādamies par mūku ciešanām, kauc un gaudo apkārt, met tiem acīs sniega smeltni un gadu gadiem dungo vienu un to pašu sērīgo dziesmu.

   {Pžc kabardiešu tautas motīviem)
   Tas bija sen. Tas bija tur, kur kopš gadsimtiem kalni iesniedzas debesīs, bet lielo Kazbeku vienmēr tin balti sniegi kā čalma hadžija galvu, kur sirmais Elbruss grimst sapņos un atminas zemes tālo pagātni. Tur, kur bangainā Tereka pa Darjala aizu laužas caur kalniem, klintīm un stepēm, kur ledājos plosās aukas, bet nogāzēs zied krāš­ņas puķes… Kur, piekalts pie augstas klints, Prometejs
   reiz cieta mokas … Kur asinsatrlebība, kaislība, mīles­tība valdīja pār cilvēku, nevis cilvēks pār tām… Tur, kur miermīlīgie pēcnieki ar sāpēm sirdī atceras Kau­kāza drūmos pagātnes laikus, kad cilvēki izmantoja cits citu, bet tos visus apspieda bagātnieki.
   Tas bija tur. Tas bija tur un tajos laikos, kad vēl neviens svešzemnieks nebija spēris kāju uz svētā Elbrusa pakājes un kad vēl neviens kalnietis, neviens džigits nebija atkāpies, naidniekam pagriežot muguru. Tas no­tika zemē, kas atrodas starp Baksanas un Kubaņas upi un augstajiem, mūžīga sniega klātajiem Kaukāza kal­niem.
   Šajā zemes stūrītī dzīvoja brīva, kareivīga un dros­mīga kalnu tauta. Visi vīri tur bija drošsirdīgi un braši džigiti, visas sievietes daiļas un slaidas kā Muhameda paradīzes dārzu hūrijas. Nekur citur neuzauga tik stalti vīri un tik dai|as melnaces kā Ziemeļkaukāza kalnos.
   Džigitu tauta savos ierastajos kalnos un stepēs brīvi dzīvoja ilgus gadsimtus. Viņu nodarbošanās bija karo­šana, viņu likums — cīņa. Viņi karoja gan ar naidnie­kiem, gan draugiem. Kara iemesls bija gan sievietes, gan ieroči, gan straujie rikšotāji. Bet visbiežāk džigiti karoja par savu brīvību. Brīvība džigitiem bija tas pats, kas putniem padebeši, kaut gan brīvās dzīves ziņā viņus jau tāpat varēja pielīdzināt cienīgajiem kalnu ērgļiem, kuri kā kronēti karaji arī šodien šķeļ gaisu virs Kau­kāza kalniem un joprojām valda kādreizējā džigitu zemē.
   Bet nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, un mūžīga ne­bija arī džigitu brīvība un labklājība. Ar laiku viņiem sāka mākties virsū neticīgie gjauri[1] — tā sauca šos sveš­zemniekus. Sākuma džigiti tos pacieta diezgan labi, jo ari gjauriem bija krietni zirgi, skaistas sievietes un ie­roči, kuri spļāva uguni un kurus džigiti augstu vērtēja. Turklāt tie bija kareivīgi, drosmīgi, veikli, ar tādiem cī­nīties drošsirdīgajiem kalniešiem bija tīrais prieks. Dži­giti no saviem kalniem nolūkoja gjauru bagāto tirgoņu karavānas tālu stepē, uzzināja par to apmetnēm, par cietokšņiem, ko tie ceļ, lai aizstāvētos. Izlūki pastāstīja, kur pa nakti stepēs izliktas neticīgo sardzes.
   To visu džigiti labi apsvēra, iegaumēja, pārsprieda un, nogaidījuši nakti vai Izdevīgu brīdi, gāja uzbrukumā. Gāja uzbrukumā un vienmēr uzvarēja. Tas nav džigits, kas Izšķirošā kaujā pamet savējos un pagriež naidnie­kam muguru. Tas nav džigits, kas ar zobena cirtienu kalnos nenogāž gar zemi šķībacaino tatāru vai nenogrūž no segliem kleinkājaino kalmiku. Tas nav džigits, kas pēc nakts uzbrukuma nepārved mājās kalnos sagūstītu neticīgo gjauru, uzmetis tam kaklā cilpu, vai neatgādā uz savu harēmu apaļvaidzi kalmikieti vai plataci urusieti ar kuplām krūtīm. No tāda novērsās ne vien dzimtais auls, no tāda novērsās arī skaistās kalnietes.
   Taču džigiti karoja ne tikai ar neticīgajiem gjauriem
   un saviem tuvākajiem kaimiņiem, viņi uzbruka arī ci­tām tautām. Reizēm viņi pagrieza savus pulkus uz Kas- pijas stepēm, uz nomadu tautiņu no jurtām saceltajām pagaidu pilsētām, pāri ledājiem un mūžīgā sniega lau­kiem sasniedza Gruziju, Abhāziju, Svanetu kalnus; viņi iedvesa šausmas Melnās jūras austrumu piekrastes iedzī- ' votājiem un ar lielu laupījumu atgriezās savos dzimtajos kalnos. Atgriezušies pateicās allaham par uzvaru, sa­dalīja laupījumu, dzīroja, džigitēja un savos harēmos uzdzīvoja ar skaistulēm, bet pa to laiku kaujā kritušie džigiti ar melnacalnām hūrljām līksmoja paradīzes dār­zos. Un neviens neskuma pēc kritušajiem; tie, kas bija palikuši dzīvi, kā arī sirmgalvji viņus pat apskauda, jo Muhameda paradīzē, kā vēstī korāns, izzūd visas miesas kaites un izlīdzinās gadu starpība, — visi kļūst veseli, jauni, un visi var jauties mīlai.
   Džigitu tautai bija arī savi jaunumi un nelaimes. Viņu lielākais jaunums bija gazavats — svētais karš un aslns- atriebības paraža. Tīrais posts, ja džigits iemīlēja sava kaimiņa — sava kunaka meitu, māsu vai sievu un ja skaistules tēvs, brālis vai vīrs nebija ar mieru tam viņu atdot. Nelaime tad piemeklēja ne tikai šīs abas ģimenes, bet arī visu dzimtu. Ja mīlestība neatdzisa, jauneklis ne­apdomājās un viņu neizdevās atrunāt, precības allaž beidzās ar lielu asinsizliešanu gan vienā, gan otrā pusē.
   Mīlētājs tad salīga abrekus[2], saaicināja savus kunakus un ar Ieročiem rokās uzbruka skaistules sakļai vai pat visam aulam, ja tas pretojās uzbrucēja iegribai. Vai nu drosminiekam izdevās, vai neizdevās nozagt skaistuli, taču pēc šāda soja abu ģimeņu miers jau bija vējā. Vie­na un otra puse zvērēja allaham atriebt nogalinātos: at­riebt ar asinīm. Un sākās asinsatrlebības slaktiņi. Vecāki atriebās par nogalinātajiem bērniem, bērni — par ve- vāklem, brāļiem, tālākie radi atriebās par tuvākajiem… tā līdz septītajam augumam. Un tad savstarpējā cīņā lija džigitu asinis. Varenākās un lielākās dzimtās tās lija veselus gadu desmitus. Neviena puse nebija droša. Ja kāds mira neatriebis, tad to izdarīt uzticēja saviem bēr­niem — pēcnācējiem un mantiniekiem. Dažās dzimtās šādā kārtā noslepkavoja visus vīriešus, tajā palika vie­nīgi sievietes.
   Nekādu labumu, tikai ļaunumu kalniešiem atnesa arī mullu sludinātais gazavats pret citu ticību ļaudīm.
   Sls ļaunums, šī nelaime, šī asinsatrlebības paraža un svētais gazavats garus gadsimtus saēda kalnu tautu sir­dis, kā rūsa saēd dzelzi, un beidzot pavisam šīs tautiņas iedzina postā.;Un varbūt savstarpējā asinsatrlebības cīņa un gazavats bija vienīgais vaininieks, kas visu laiku kal­
   Tas notika džigitu tautas pašos ziedu un varenības laikos.
   Toreiz Elbrusa pakājē Malkas aulā dzīvoja divi ku­naki, divi drošsirdīgi džigiti, vīri brieduma gados. Viena vārds bija Alibejs, otra Dvalibejs. Viņi abi bija hadžiji, abi valkāja baltas čalmas, ko apvija zaļas lentas, mošejā abi sēdēja viens otram blakus uz dārga persiešu paklāja, tuvāk pravieša karogam, un, viens otru nomainot, klusā balsī lasīja svēto alkorānu. Abiem piederēja harēms ar skaistām sievietēm, daudz strauju zirgu un dārgu ie­roču krājumi. Viņiem bija lielas ģimenes un plašs radu pulks. Kaut gan viņu ģimenes nesaistīja radniecības sai­tes, taču tās sadzīvoja labāk par radiem. Bet paši kunaki nekad nešķīrās kā divi brāļi: vai devās medībās, vai nakts pārgājienā, vai svētajā karā — aizvien viņi bija kopā. Ko nenogāza Alibeja zobens, to nogalēja Dvalibeja kinžals. Kas izmuka no Alibeja cilpas, to panāca Dva­libeja bulta. Laupījumu viņi dalīja uz pusēm un, ciemo­joties viens pie otra, pārmaiņus no tās pašas pīpes smē­ķēja kaljanu.
   Reiz abi kunaki sadomāja apmeklēt gjauru apmetni tālu aiz Kubaņas un no turienes pārvest straujus zirgus un daiļas meitenes. Viņi paaicināja džigitus arī no citiem auliem un devās tālajā nakts gājienā. No šī karagājiena visi džigiti nepārnāca, bet tie, kas atgriezās, pārveda lielu laupījumu. Drīz vien džigiti laupījumu sadalīja, tikai abi kunaki — Alibejs un Dvalibejs nekā nevarēja vienoties par kādu gūstekni, ļoti Jaunu, zilacainu, gaiš­matainu urusieti. Alibejs Dvalibejam par viņu solīja vi­sus saņemtos gūstekņus, Dvalibejs pielika viņam ari vi­sus straujos zirgus. Alibejs Dvalibeja labā atteicās no visām nolaupītajām sievietēm, Dvalibejs pielika Alibe- jam vēl vienu savu sievu, skaisto Fatimu. Alibejs uz­lika viņam uz galda savu izrotāto kinžalu dārgā mak­stī ar Kubaņas meistaru Iegrieztiem vārdiem no svētā korāna, Dvalibejs sniedza viņam savu līko Damaskas tē­rauda zobenu ar Muhameda šķirsta attēlu uz roktura.
   Gudrie mullas un cienījamie hadžijmuridi[3], kas bija klāt pie laupījuma dalīšanas, deva viņiem padomu pārdot skaisto usurieti turku sultāna vai Persljas šaha harēmam un iegūto naudu sadalīt uz pusēm, taču abi derībnieki nebija ar mieru. Viņi noraidīja arī prātīgo padomu abu kunaku mīļā miera dēļ nogrūst gūstekni no kalna bezdi­benī vai iemest viņu straujajā Baksanā … Alibejs rauca pieri, Dvalibejs sadrūma. Tā kā laupījumu dalīja Alibeja sētā, tad gūstā saņemtā uruslete palika viņa harēmā. Abi kunaki vairs nešķīrās kā kunaki: Dvalibejs aiziedams ne­novēlēja mieru Alibeja namam, bet Alibejs nepavadīja savu bijušo kunaku līdz vārtiem.
   Pagāja kāds laiks. Dvalibejs viens pats bija izjājis medībās kopā ar saviem kalpiem. Arī nakts pārgājienos viņš devās viens pats. Tāpat Alibejs sev izraudzīja citus
   kunakus un ar tikpat lielām sekmēm stepēs uzbruka ka­ravānām, aplaupīja apmetnes. Kādu nakti, kad viņš ar saviem jaunajiem kunakiem bija devies stepē, pēkšņi viņa sakļai uzbruka Dvalibejs, apsita elnuhus, izzaga no harēma skaisto urusieti, piesmēja ari citas sievietes.
   Kad atgriezās Alibejs un redzēja, ka skaistā urusiete nozagta un harēms apgānīts, viņā iedegās nevaldāmas dusmas; tūdaļ sasaucis abrekus un saaicinājis savus (au­nos kunakus un radus, viņš uzbruka Dvallbeja sētai. No sākuma tikai šāva cits uz citu un cirta ar zobeniem, bet drīz izvilka no makstīm kinžalus un nostājās vīrs pret vīru. Un sāka līt džigitu asinis. Daudz džigitu un abreku krita vienā pusē, arī otrā pusē nebija mazāki zaudējumi, tomēr Alibejam izdevās atņemt kaut daiļās urusietes līķi; Dvalibejs, redzēdams, ka skaistuli nevarēs paturēt, iedūra viņai krūtīs kinžalu un atstāja savu sakļu.
   Un sākās abās dzimtās asinsatriebība: vēl abi kādrei­zējie kunaki nebija noslēguši asiņaino rēķinu par uzbru­kumu viena un otra sētai un harēmu piesmiešanu, kad Alibejs kalnos izsekoja Dvalibeja brāli un ar vienu šā­vienu nolika viņu gar zemi. Vēl nebija atdzisis Dvalibeja brāļa līķis, kad asinsatriebība! par upuri krita divi Ali­beja dēli un znots … Un tā arī sākās … Mēness nepa­guva pieaugt vai sadilt, kad vienā vai otrā dzimtā kāds jau ceļoja uz Muhameda paradīzes dārziem. Un, jo tālāk, jo vairāk. Alibejs jau vairs neuzbruka gjauru nometnēm aiz Kubaņas, neaplaupīja stepēs bagātās karavānas.
   Ari Dvalibejs aprobežojās ar tuvākajiem kalniem un tajos medīja nevis lazānus, kalnu lāčus un mežacūkas, bet kādu no Alibeja kuplās radu saimes. Kaut ari Alibejs centās darīt tāpat, viņa radu loks saruka aizvien Šau­rāks, bet nogalināto upuru skaits kļuva arvien lielāks.
   Arī neticīgie gjauri sasparojās un kļuva aizvien dro­šāki, neatlaidīgāki un jau apmetās viņpus Kubaņas upes.
   Bija tumša, klusa rudens nakts. Virs Kaukāza kalniem mirgoja miljoniem lielu un mazu zvaigžņu. Uzmaucis galvā baltu sniega cepuri, snauda sirmais Kazbeks, ap­sedzies ar biezu ledus apmetni, gulēja divgalvalnais El- bruss; snaudā grima visa kalnu grēda. Bet tur, tālu tālu ziemejos, bezgalīgajās, krēslainajās stepēs Kaukāza pie­vārtē, bija nomodā milzu kalni, vecie apdzisušie vulkāni: piecgalvainais Beštau kalns, Mašuks, Drupu kalns, Dzelzs kalns, Čūsku kalns un citi. Arī tur bija kluss un mie­rīgs: stepēs nerēja pieguļnieku suņi, nekauca šakāji, ne- sasaucās sargu posteņi un nededza kalnu korēs uguns­kurus. Visur bija klusu, mierīgi, tikai krāca pa Darjala aizu plūstošā Tereka, kas nekad nepazina miera, un upes cīņa ar klintīm radīja dobju atbalsi, kas grandīja kalnos kā tāla auka.
   Bija jau pusnakts un viss grimis dzi)ā miegā, kad Alibejs ar dažiem ceļabiedriem piejāja pie Kubaņas upes un uzsauca gjauru sardzei viņā pusē. Kad sardze atsau­
   cās, Alibejs pasacīja, kas viņš tāds, un pavēlēja tūlīt viņu pārcelt pāri upei un aizvest pie atamana. Sardze kavē­jās viņu celt pāri. Jau Alibeja vārds vien iedvesa viņiem tādas bailes, ka viņi tagad sacēla kājās visu apmetni un pret Kubaņas otru krastu pagrieza cietokšņa lielga­balu stobrus. Izbijās arī pats atamans un, tikai pārbau­dījis, vai likti lietā visi piesardzības līdzekļi, pavēlēja atvest atbruņoto džigitu Alibeju.
   —   Ko tu vēlies?! — atamans viņam jautāja, pirmo reizi tik tuvu ieraudzījis savu niknāko ienaidnieku, kurš tik bieži bija aplaupījis viņa nometni, nogalinājis tik daudzus viņa karavīrus un aizvedis gūstā tik daudz vīru un sieviešu.
   —    Es vēlos iegūt Dvalibeja galvu! — Alibejs viņam strupi atbildēja, sarauca uzacis un aizbāza aiz bešmeta jostas abas rokas; viņa acis iekvēlojās — tajās bija iedegusies tā kā atriebe savam niknākajam ienaidnie­kam, tā kā naids pret neticīgo vadoni, kuru viņš pirmo reizi redzēja tik tuvu.
   Abi ilgi klusēja. Tulks tūdaļ izstāstīja atamanam par visām pārestībām, ko Dvalibejs bija nodarījis savam bijušajam kunakam Allbejam, saskaitīja nogalinātos un vēl neatriebtos Alibeja radus. Un atamans guva pārlie­cību, ka tā nav viltība un krāpšana, ka saniknotais kal­nietis — džigits citādi nevar rīkoties.
   —   Labi, esmu ar mieru, — atamans viņam atbildē­ja, — tikai ar tādu noteikumu, ka tu pats vedīsi mūs
   kalnos, parādīsi visas kalnu pārejas un apsolīsi kopš šīs dienas kjūt par miermīlīgu kalnieti: neuzbruksi mūsu apmetnēm, nelaupīsi ne zirgus, ne sievietes un būsi uz­ticīgs mūsu baltajam caram.
   Bez tam atamans viņam no sava cara apsolīja izgādāt kņaza titulu, bet Alibejs to itin kā palaida gar ausīm; viņš tikai rauca pieri, kļuva aizvien drūmāks, un likās, ka viņš cieš sāpes.
   —   Nu, vai esi ar mieru? — atamans beidzot stingri noprasīja.
   Alibejs vēl ilgi domāja un turēja abas rokas aiz­bāztas aiz bešmeta jostas.
   —   Labi, esmu ar mieru, — Alibejs viņam atbildēja un, brīdi padomājis, nelūkodamies atamanam acīs, pie­bilda: — Bet arī ar vienu noteikumu!
   —   Ar kādu?l — atamans noprasīja un ieurbās viņā ar acīm.
   Alibejs klusēja.
   —   Ar kādu?! — atamans nepacietīgi un jau norūpē­jies atkārtoja savu jautājumu. — Saki taču — ar kādu noteikumu? Es gaidu.
   —   Ja es kristu neatriebis, tad tu man zvēri pie sava allaha un baltā cara, ka iznīcināsi visu Dvalibeja dzimtu līdz septītajam augumam!
   Kad atamans zvērēja pie sava dieva un cara, abi ap­mainījās kinžaliem un sāka saukt viens otru par kunaku. Ar to noruna arī palika spēkā.
   Kunaks atamans ilgi gatavojās karagājienam kalnos. No ziemeļiem atjāja un atsoļoja daudz karavīru, atveda tādus lielgabalus, kādus Alibejs vēl nebija redzējis.
   Kad viss bija sagatavots, naidnieku pulki vairākās vietās pārcēlās pār Kubaņas upi un pa stepi devās kal­nos. Kaut gan bija norunāts uzbrukt tikai dažiem auliem, kuros dzīvoja Dvalibeja radi, bet tagad saaicinātie kara­vīri soļoja plašā frontē, un Alibejam nebija skaidrs, ko tas nozīmē.
   —   Tas nozīmē, ka mēs vienā karagājienā, tev vēl dzī­vam esot, iznīcināsim visu Dvalibeja dzimtu, lai tā atras­tos kur atrazdamās; tu tikai rādi mums taisnāko ceļu, — viņam paskaidroja kunaks atamans.
   Pamanījuši, ka visa stepe un kalnu pakājes kā nosē­tas ar gjauru pulkiem, džigiti sakustējās, sarosījās savos aulos. Viņi vēl vairāk satraucās, kad uzzināja, ka neticī­gos vada drosmīgais džigits Alibejs. Mullas viņu nolā­dēja no mošeju minaretiem, džigiti un hadžiji izstūma no sava vidus un pasludināja par abreku; no viņa atsacī­jās visi radi, kunaki, sievas, bērni, viņa māte un visi kalnieši.
   —   Lai viņam nav auglīga nedz zeme, nedz sie­viete! — viņu nolādēja visās mošejās un sanāksmēs.
   —   Lai viņu uz noguruša zirga kalnos pārsteidz auka!… Lai šaltans viņam parāda ceļu uz riebīgo gjauru apmetni, un lai viņu tur sagaida neticīgo meiča un Izslāpušu padzirda ar piegānītu ūdeni!…
   Kaukāza kalnos mēdza gadīties visādi: karoja kai­miņu tautas, saplēsās radi, sanaidojās kunaki, bet, ka savs karavīrs, kalnietis, džigits sauktu palīgā neticīgos gj aurus, kaut ari pret niknāko ienaidnieku, liekas, tā gan kalnos nekad nav noticis, kamēr vien Elbruss tur uz saviem pleciem debess velvi.
   Ienaidniekam pretī stāties pienācīgi sagatavojās arī kalnieši. Mullas no minaretiem pieteica neticīgajiem svēto karu — gazavatu.
   Taču cīņu Ilgi neuzsāka ne vieni, ne otri. Džigiti un muridl gaidīja, kamēr gjaurl ieies kalnu aizās, uzkāps augstienēs, lai tad no turienes nogrūstu naidnieku bez­dibeņos, apmētātu neticīgos ar akmeņiem, klinšu šķem­bām un citu pēc cita apšautu kā fazānus. Turklāt džigiti zināja, ka kalnos gjauru lielgabaliem nav nekādas lielas nozīmes, bet viņu zirgi, nepieraduši kāpajāt pa klintīm un kraujām, ātri nogurst un klūp. Zināja to un gaidīja. Bet arī ienaidnieki zināja, ka džigiti ir bīstami tikai tik ilgi, kamēr viņi atrodas kalnos un sēž savos zirgos, ka kalniešu zirgi baidās no lielgabalu grāvieniem un ka, palicis bez zirga, džigits ir tas pats, kas vanags ar ap­grieztiem spārniem. Zināja to un arī gaidīja. Gaidīdami viņi cirta meža biezokņus, raka ierakumus, cēla nocieti­nājumus un augstienēs un kalnu korēs vilka augšā sa­vus lielgabalus. Bet pār Kubaņas upi katru dienu cēlās pāri arvien Jauni pulki.
   Apnika gaidīt gan vieniem, gan otriem. Reizēm abās pusēs apšaudījās sargi, saķērās lielākas un mazākas ka­raspēka daļas, drošsirži izgāja tuvcīņā, bet sākt lielo, izšķirošo kauju abas puses kavējās.
   Džigitu vadoņi, gudrie mullas un dievbijīgie hadžij- muridi ilgi apspriedās, ko darīt. Beidzot nolēma nolaisties no augstajiem kalniem un uzbrukt pirmajiem. Uzbrukt strauji un drosmīgi, jo gjauru skaits jau vairākkārt pār­sniedza kalniešu skaitu un arvien vēl pieauga.
   Kalnieši laidās lejup no saviem kalniem kā mūžīgā sniega lavīna un, saukdami marža[4], allah kerim, allah kerlm, uzbruka gjauriem. Viņi sabradāja neticīgo sardzi, sajauca to ar zemi, izlauzās cauri ienaidnieka pirmajām rindām un, vicinādami zobenus un kinžalus, iebruka gjauru pulku pašā vidū. Bet tad notika tas, ko kalnieši nebija paredzējuši: pēkšņi visos pakalnos Iezibējās uguns, kaut kas nodārdēja, un uz džigitu ciešajām rindām sāka birt svins, dzelzs un uguns. Lielgabalu uguns un dārdu izbiedētie kalniešu zirgi cēlās pakaJkājās, klupa, svaidī­jās, spērās, un džigiti vairs nevarēja tos savaldīt. Daži zirgi, nometuši Jātniekus, šausmu pārņemti, joņoja pa kaujaslauku, mina zem kājām gan savējos, gan ienaid­niekus, gan veselos, gan ievainotos. Džigiti, kas palikuši kājām, jau vairs nebija nekādi džigiti un nekādi karo­tāji: viņi tikai spiedās kopā un aizsargājās ar zobeniem un kinžaliem. Ienaidniekiem tikai to vien vajadzēja: tie pagrieza uz viņiem lielgabalu stobrus un apšaudīja kā­jām palikušos vīrus no augšas, gāza viņiem virsū no priekšas, no mugurpuses un no sāniem … Un notika tas, kas vēl nekad ar kalniešiem nebija noticis: pirmo reizi, kopš Ošha-Maho* uz saviem pleciem tur debesu velvi, viņi pagrieza ienaidniekam muguru un — cits kājām, cits jāšus — laidās atpakaj uz saviem kalniem. Ienaid­nieki viņiem sekoja, palikušos sacirta ar zobeniem, sa­dūra ar pīķiem un, piesteigušies no sāniem, pulkiem vien saņēma viņus gūstā.
   Visu to kalnos no saviem auliem redzēja gudrajie mullas un sirmie, dievbijīgie hadžiji. Baigā vēsts vienā mirklī aplidoja kalnus, un visus sagrāba šausmas: rau­dāja sievietes un bērni, rēja suņi, kas vien spēja, stei­dzās slēpties pats un glābt savu mantu. Velti mullas un hadžiji sauca palīgā allahu un viņa pravieti Muhamedu, velti viņi plēsa sev uz krūtīm drēbes, ar kinžaliem grai­zīja miesu un Izstiepa rokas uz allaha troņa — Elbrusa pusi. Šoreiz gan allahs, gan tā pravietis Muhameds palika kurli. Un tas viss Alibeja un viņa kunaku vainas dēj.
   " Allaha tronis — Elbruss.
   Pirmie kalniešu bēgļi jau bija sasnieguši Bermamīta stāvās klints virsotni, kad no Malkas aula izjāja pulks, vicinādams kailus zobenus. Tas ar joni izdrāzās cauri bē­gošo džigitu rindām un iejaucās pašā gjauru vidū. Viņi neaizsargāja savus bēgļus no gjauriem, neuzbruka ari pašiem gjauriem, bet ar kailiem zobeniem brāzās pa ienaidnieku rindām un meklēja AUbeju, viņa kunakus un kalpus. Ieraugot pretinieku, Alibejs ar saviem kuna- kiem atdalījās no gjauriem un divi asinsatrlebības upuri sāka cirst viens otram ar zobeniem, durt ar pīķiem un kinžaliem. No saviem vadoņiem niknumā un nežēlībā ne­atpalika arī viņu kunaki. Arī tie cirta ar zobeniem, vē- zēja pīķus, dūra ar kinžaliem, un viņu galvas ripoja. Karavīri, ieraudzījuši, ka kalnieši tik sīvi cīnās savā starpā, izbrīnījās un nezināja, ko darīt — tos izšķirt vai iet palīgā. Apjuka arī pats atamans un visi virsaiši…
   Abu džigitu un viņu kunaku cīniņš neturpinājās ilgi. Drīz vien kunaki bija nogalējuši cits citu; daži, kam vairs nebija zirgu, vēl c^iījās tāpat, valstījās pa zemi, sita cits citam ar dūrēm, koda ar zobiem un saķērušies mira bries­mīgās mokās. Viņus mina ar pakaviem pasprukušie zirgi, spārdīja kājām vēl dzīvi palikušie. Ilgāk turpinājās Ali­beja divkauja ar Dvalibeju. Ne tikai viņi paši cirta viens otram ar zobeniem un dūra ar kinžaliem, bet arī viņu zirgi, ar zobiem ieķērušies viens otram krēpēs, centās viens otru nogāzt zemē un atmuguriski nogrūst bezdi­benī. Beidzot Dvalibejs piespieda savu pretinieku pie bezdibeņa malas. Alibeja zirgs bija iekāries ar priekš­kājām bezdibeņa malā. Dvalibejs tam ietrieca krūtīs kin­žalu, bet Alibejs paguva ar zobenu Dvalibejam nocirst galvu… un abi bijušie kunaki, abi džigiti ar visiem saviem zirgiem, aizķerdamies aiz izciļņiem, nogāzās no klints bezdibenī.
   Kad gjauri iesojoja Malkas aulā, viņi tur atrada tikai raudošas sievietes, bērnus un sirmgalvjus. Visus jaunos vīriešus, Alibeja un Dvalibeja radiniekus, kunakus un kalpus bija iznīcinājusi asinsatriebība.
   Kaut arī citur vēl ilgi lija Kaukāza tautu un cilšu asi­nis asinsatrlebības cīņās, Malkas aulā vairs nebija ko iznīcināt…
   Beidzot jauns laikmets atnāca ari visām Kaukāza tau­tām un mazākām tautiņām. To atnesa Lielā Oktobra re­volūcija, kura arī kalnos pasludināja visu cilvēku brī­vību un vienlīdzību. Un kopš tā laika Kaukāza tautu vidū izzuda asinsatrlebības cīņas, mitējās tautu savstar­pējais naids, reliģijas fanātisma saceltās ķildas un cil­vēks vairs neizmantoja otru cilvēku.
   Aizgāja pagātnē un aizmirsās tas laiks, kad Kaukāza tautas un ciltis smaka despotu un apspiedēju jūgā.
   Neviens vairs nepasludina gazavatu, nesauks citus par neticīgajiem, gjauriem un netireļlem. Uz mūžiem izzu­dusi briesmīgā asinsatriebība. Tikai augstu Bermamīta kal­nā, kur kādreiz viena otru iznicināja divas dzimtas, šodien rēgojas vientuļa klints, kas no tālienes atgādina obelisku, kuru veido divi kopā saķērušies burkās tērpti jātnieki. Kalnieši šo klinti sauc par Asinsatriebības klinti. To apskata tūristi, uz tās atpūšas mednieki, bet sirmie kal­nieši stāsta jaunajiem par briesmīgajiem reliģisko aiz­spriedumu upuriem, pie kuriem Kaukāza tautas un cil­tis bija novedusi šī asinsatriebības paraža. Viņi vēl stāsta, ka ikkatru nakti dzirdot, kā bezdibenī ar zobeniem viens otru kapā divi džigiti, divi bijušie kunaki, Alibejs un Dvalibejs.
   1943—1947

   (Pēc azerbaidžāņu tautas motīviem)
   Tālu taiu Ziemeļkaukāzā, bezgala plašo stepju vidū, vientuļš paceļas dīvainu apveidu kalns. Tas ir viens no tiem kalniem, kuri reiz stāvēja sardzē un radīja ceļu klejotāju tautām, kad tās pSri Kaspijas un Heles- ponta stepju līdzenumiem plūda no rītiem uz vakariem; vēlāk šī kalna pakājē ļaudis meklēja pavēni un pat­vērumu.
   No tālienes kalns liekas ļoti augsts un stāvs, tuvumā zems un strups, bet, skatoties uz to no augšas, — Ie­plaku un gravu Izvagots, Itin kā to izviļu vijām būtu izložņājušas čūskas. Apkārt kalnam stiepjas klinšu un aizu labirinti.
   Dažas Kaukāza tautas to sauc par Nolādēto kalnu, ziemeļnieki par Čūsku kalnu, bet Brāzmaino Vēju Zemes* iedzīvotāji to iesaukuši par Daiļās Lalas kalnu.
   Kādreiz no šī kalna vēlās asiņaini dūmi, tas vēma no zemes dzīlēm karstu lavu un drebināja apkārtni. Sis kalns bija vēl jauns, kad vecumdienas pienāca Dzelzs kalnam, kūkumā sametās Mašuks, piecās virsotnēs sa­šķēlās Beštau kalns, nodzisa arī citi vulkāni, bet šis jo­projām darbojās, vēla asiņainus dūmus, ar savu virsotni tiecās augšup un nedeva miera saviem kaimiņiem — kalnu milzeņiem.
   Beidzot pienāca laiks, kad arī tas aprima: tā rīklē pa­mazām iesprūda akmeņi, krāteri piepildīja atdzisusi lava, atradzes nogruva, un apakšā, tur, kur kādreiz zemes ga­rozā kūpēja un mutuļoja verdoša lava, sāka dīgt zāle, augt krūmi un parādījās dzīva radība. Drīz vien šeit ap­metās arī cilvēks.
   Nav zināms, cik ilgi, varbūt dažus gadu simtus, var­būt arī gadu tūkstošus šajos plašumos gani dzina savas lopu virdzes, mednieki medīja zvērus. Pēc tam ieradās
   " Azerbaidžāņa.
   pastāvīgie iedzīvotāji, atnāca ari iekarotāji, zemkopji sāka apstrādāt zemi.
   Tā aizritēja viens gadsimts pēc otra, viens laikmets pēc otra, viena ēra nomainīja citu.
   Dažkārt kāda spēcīgāka ģints vai cilts, negribēdama atstāt savu apmešanās vietu, izraudzīja to grūti piee­jamos kalnos vai Jūras malā un sīvi pretojās pat vare­nākiem iebrucējiem.
   Nezin kura laikmeta vai ēras kurā gadu simtā vai gadu tūkstotī kāda liela cilts, kad tai uzklupa iebrucēji, nevēlējās atkāpties dziļāk stepē, bet apmetās Kaspijas jūras krastā, Brāzmaino Vēju Zemes pussalā, un tur no­stiprinājās. Kad tai uzbruka ienācēji, tā nikni pretojās. Atsitusi visus ienācēju uzbrukumus, cilts kļuva drošāka, pieauga varenībā, sāka gar jūru spiesties uz dienvidiem un gar Lielajiem Kalniem uz rietumiem.
   Ar laiku kaimiņi vairs šai ciltij neuzbruka un t3 mie­rīgi dzīvoja starp jūru un kalniem.
   Pamazām šī cilts kļuva liela un stipra, tā apdzīvoja milzu plašumus gar jūru un bija apmetusies arī kalnu masīvā.
   No austrumiem tās zemes sargāja bezgala plašā Kas­pijas jūra, dienvidos no kaimiņiem to šķīra straujā Kūra un mūžīgā sniega klātie kalnu milzeņi, pār kuriem šai
   ciltij uzbrukt neiedrošinājās nekāds ienaidnieks; zie­meļrietumos atradās neapdzīvotais Sāls tuksnesis un bezgalīgās stepes; no ziemeļiem nekad neviens ne­nāca, bet, kas tur spēra savu kāju, tas vairs neatgriezās mājās.
   Norobežojušies ar kalniem, upēm, neapdzīvotiem tuksnešiem un jūru, šie ļaudis daudzus gadsimtus brīvi un laimīgi dzīvoja Brāzmaino Vēju Zemē; daži kaimiņi viņus dēvēja par kaspiem, citi par mūžīgās uguns pie­lūdzējiem, bet viņu valsti sauca par Azerbaidžāņu.
   Taču nelaime dažkārt uzbrūk gluži negaidot, un pa­rasti tā nenāk viena. Tā atnāca arī uz šo zemi. Atnāca, kad azerbaidžāņu tautas dzīve zēla un plauka.
   Kamēr azerbaidžāņus pārvaldīja no pašu vidus izvē­lētie uzticamie ļaudis, tikmēr visi bija apmierināti un laimīgi. Taču ar laiku saviesās mantkārīgi bagātnieki, kuri patvaļīgi piesavinājās auglīgākās zemes, leknākās ganības, sagrāba varu, pasludināja sevi par valdniekiem un sāka apspiest ļaudis, tos kalpināt un ieveda verdzību.
   Bēdu dienas vēl aizvien nebeidzās: no ziemeļiem, no bezgalīgi plašās zemes, no kurienes nekad neviens ne­bija nācis un, ja atnāca, tad neatgriezās mājās, pēkšņi sāka ielauzties bruņotu vīru pūļi. Kas viņi ir, šie bru­ņotie vīri, ko viņi šeit meklē, ko vēlas, to Brāzmaino Vēju Zemes iedzīvotāji nezināja. Tikai bija dzirdējuši, ka tie esot ļoti neatlaidīgi, kareivīgi, lieli dziesmu mīļo­tāji, tiem patīkot skaistas sievietes un strauji zirgi.
   Azerbaidžānas valsti tajos laikos pārvaldīja sirms satraps Varazs. Uzzinājis par valstij draudošajām bries­mām, viņš sasauca savus gudrajos, rakstu pratējus, ka­raspēka pavēlniekus, virsaišus un ar viņiem kopā ilgi sprieda, ko darīt, vai naidniekam tūdaļ brukt virsū un atspiest viņu atpakaļ vai arī salīgt ar labu un apmierināt viņa prasības. Beidzot nolēma izraudzīt sūtņus, lai tie dotos uzzināt, ko naidnieks vēlas.
   — Kas jūs esat un ko gribat? — Varaza sūtņi jau­tāja nezināmajiem karotājiem. — Ja jūsu ganāmpulkiem trūkst ganību un lauku, mēs atdosim jums daļu savu kalnu un stepju; ja jums vajadzīgi zirgi, sievietes un ka­mieļi, mīļu prātu tos pārdosim, jo Brāzmaino Vēju Zemē auļotāji ir ātrāki par vēju, mūsu tuksnešu kuģi — kamieļi izturīgāki par jūras kuģiem, bet mūsu skaistules daiļākas par zvaigznēm pie debesīm; ja jums nav asu kinžalu un tērauda zobenu, apmierināsim arī šo jūsu prasību.
   Ziemeļnieki nekā neatbildēja. Viņi arī turpmāk drau­dīgi lūkojās uz Brāzmaino Vēju Zemes pusi un palēnām virzījās uz priekšu.
   Kad sūtņi atgriezās mājās un pastāstīja savam kun­gam par atnācēju izturēšanos, vecais Varazs ilgi domāja un glaudīja savu sirmo bārdu. Beidzot, pielūdzis mūžīgo uguni, saaicināja gudrajos, padomdevējus, ašugus[5], dailniekus, Igldu[6] pavēlniekus, pasauca abus savus dēlus, vecfiko Džavanširu un jaunāko Urmuzu, un sacīja:
   — Mani dēli, esmu jau vecs un manas dienas skai­tītas; man par grūtu pārvaldīt tik lielu valsti, kāda ir mūsu Azerbaidžāņa. Redzu, ka mūsu laimīgajai dzīvei Brāzmaino Vēju Zemē starp jūru un kalniem tuvojas gals. Mūsu ienaidniekus vairs neaizkavē nedz plašās Jū­ras, nedz straujās upes, nedz mūžīga sniega klātie aug­stie kalni, nedz kailie, neapdzīvotie tuksneši — naidnieki ielenc mūs no visām pusēm. Pasaule Iet pa asiņainu ceļu. Vai nu mēs citus padarīsim par vergiem, vai citi mūs. Un jauni klāsies tam, kas nenoturēsies un tiks uzvarēts. Mūsu valstij jau no visām pusēm draud briesmas; bries­mas draud gan no ziemeļiem, no tas zemes, kurā, ka šķita, pat laiks bija apstājies un no kurienes neviens ne­kad nenāca šurp… Lai pārvaldītu Azerbaidžāņu, ir va­jadzīga jauna, svaiga galva, asas, gaišas acis un stipra, veikla roka… Bet es esmu Jau vecs — acis man tum­šas, rokas gurdas. Džavanšir, — viņš vērsās pie vecāka dēla, — tu jau esi parādījis savu izmaņu un rokas stip­rumu, kad reiz tevi aizsūtīju aizstāvēt tēvzemi no naid­niekiem — klejotājiem un tu tos piespiedi atkāpties aiz straujās Kūras upes … No šīs dienas atdodu tavās rokās valdīšanas zīmi — pārvaldi un aizstāvi Azerbaldžānas valsti, es svētīju tevi kā savu mantinieku: esi kareivīgs
   un izveicīgs, gudrs spriedumos un nesaudzīgs pret ie­naidniekiem. — Ar šiem vārdiem viņš nodeva Džavanši- ram zizli un griezās pie jaunākā dēla Urmuza:
   — Urmuz, kaut gan esi jaunāks par savu brāli Dža­vanširu, tomēr arī tu tikpat labi kā viņš proti turēt rokā šķēpu un ar sitienu atvairīt sitienu. Azerbaidžāņa ir par mazu, lai tajā valdītu abi. Ņem savu harēmu, savus igidus, savus padomdevējus un, mūžīgās uguns va­dīts, dodies uz ziemeļiem dibināt jaunu valsti: cik daudz zemes tu ziemeļos ieņemsi, ta visa piederes tev! Ej un manā vārdā ar zobenu dod atbildi iebrucējiem, atriebies par viņu tīkojumiem uz mūsu zemi un dzīvību. Es tevi svētīju lieliem varoņdarbiem: esi gudrs sarunās, no­teikts lēmumos un bīstams viltībā. Un lai tavus nodo­mus neizjauc nedz naidnieka viltība, nedz skaudīga drau­ga daiļrunība, nedz skaistas sievietes valdzinājums. La­bāk karagājienu nemaz neuzsākt nekā to sākt un pa­mest pusceļā. Labāk iet uz priekšu un mirt nekā iziet sveikā, pagriežot naidniekam muguru… Tā nu, mani dēli, līdz šim dzīves akmeni vēlu es, kopš šīs dienas to velt uzticu jums… Tad nu palīdziet viņiem. — Varazs beidzot griezās pie saviem padomdevējiem, sirmgalv­jiem, ašugiem, dailniekiem, igidu pavēlniekiem, virsai­šiem un noguris piecēlās no troņa. Kalpi un galminieki paņēma vārgo sirmgalvi zem rokas un aizveda uz telti atpūtā.
   Džavanšlrs tajā pašā dienā pārņēma no tēva Azerbai- «Unnas pārvaldīšanu, bet Urmuzs ar visu savu galmu, gudīajlem sirmgalvjiem, padomdevējiem, dailniekiem, nftnglem un igidu pulkiem posās uz tālajiem ziemeļiem dibināt Jaunu valsti. /
   Pēc vairāku dienu ceļojuma pa Sāls tuksnesi un ne­apdzīvotām stepēm viņš beidzot sasniedza auglīgās Kau­kāza pievārtes zemes un tur apmetās.
   Azerbaidžāņi uz kamieļiem bija atgādājuši šurp sa­vas ģimenes, savus harēmus; atdzinuši neskaitāmus lopu ganāmpulkus, zirgu un kamieļu virdzes un čīkstošās arbās atveduši savu mantību un teltis.
   Ienācēji no ziemeļiem ne tik daudz izbijās, ieraugot tādus lielus savu pretinieku pūļus, cik izbrīnījās, izdzir­dējuši viņu ganāmpulku blēšanu, arbu riteņu čīkstēšanu un Ieraudzījuši svētās uguns liesmas.
   Ieradies šeit, Urmuzs pameta skatienu visapkārt, pie­lūdza mūžīgo uguni, nolūkoja vietu, apspriedās ar sirm­galvjiem un padomdevējiem un pavēlēja igidiem doties kaiiļn. Taču Ienācēji nevis nobijās un izklīda, bet, it kā to vien gaidījuši, lielos baros, sakopojuši visus savus Np< Iuih, kaļam un jāšus, ar zobeniem, pīķiem un kinža­liem, kliegdami un brēkdami, bungas rībinādami, zemi drebinādami un saceldami putekļu mākoņus kā svelošs Sāls tuksneša vējš, ielenca azerbaidžāņu rindas. Azer­baidžāņi no sākta gala pajuka uz visām pusēm, taču drīz sakārtoja savas rindas un apbēra Ienaidnieku ar smailu bultu spietu, viena daļa izvilka no makstlm spožus, līkus zobenus, un k3 saulgriezes sāka ripot svešinieku galvas. Citi tiem gāja virsū ar lāpām, kas aizdegtas pie mūžīgās uguns. Bet pats Urmuzs ar savu harēmu, sirmgalvjiem un padomdevējiem stāvēja kāda kalna galā, sekoja kaujai un ar sakarniekiem nodeva igidu vadoņiem pavēles.
   Asi Ir azerbaidžāņu līkie zobeni, trāpīgas un nāvējo­šas no lokiem izšautās bultas, un jau pa gabalu svilina pie mūžīgās uguns aizdegtās lāpas, taču vēl asāki bija svešinieku durkļi, vēl trāpīgāki viņu pīķi un nāvējošākl kinžali.
   Sīvā kauja nenorima visu dienu. Kalnu virsotnes un stepju plašumi gāja no rokas rokā. Uzvaras laime smai­dīja te vieniem, te otriem; pie vakara mūžīgās uguns pielūdzēji, kas nebija pieraduši pie tik ilgām un asiņai­nām kaujām, apgura. Ari neatlaidīgo svešinieku droš­sirdība izsīka, taču ne vieni, ne otri neatkāpās.
   Nākamajā dienā, tikko Elbrusa virsotnē ievizējās rīta blāzma un no stepēm sāka atkāpties nakts baisās ēnas, niknas cīņas Iedegās ar vēl jo lielāku sparu. Azerbai­džāņi nolēma sagrābt jaunus stepju plašumus un kalnu virsotnes, bet svešinieki — pilnīgi salauzt naidnieka pre­testību. Visu dienu cīnījās vīrs pret vīru.
   Un atkal kalnu virsotnes un stepju plašumi gāja no rokas rokā, un pa asiņu paltīm brida gan tie, kas uz­bruka, gan tie, kas aizstāvējās… Pie vakara azerbai­džāņi atkal pagura, spēkus bija zaudējuši arī svešinieki, taču ne vieni, ne otri nepadevās un neatzina, ka ir sa­kauti vai uzvarēti.
   Ari trešā diena neatnesa uzvaru ne vieniem, ne ot­riem. Agri no rīta, kad iemirgojās mūžīgā sniega klātās kalnu smailes, bet no Sāls tuksneša izkāpa sārta saule, Urmuzs pie mūžīgās uguns un visiem naidnieku un draugu dieviem zvērēja cīnīties līdz pēdējam igidam, līdz pēdējai asins lāsei, tomēr neatkāpties.
   — Labāk es pārvērtīšos par mēmu klinti, bet mani bērni, manas sievas, padomdevēji un igidi — par ma­zākiem un lielākiem akmeņiem nekā atkāpšos kaut vienu solil — šādiem vārdiem jaunais Urmuzs nobeidza savu zvērestu un pavēlēja igldu vadoņiem no jauna uzbrukt ienaidniekam.
   Un atkal Izceļotāji no Brāzmaino Vēju Zemes metās niknā kaujā ar atnācējiem no ziemeļiem. Un atkal abās pusēs lija asiņu Jūras. Jo tālāk uz priekšu lauzās azer­baidžāņi, Jo neatlaidīgāk ziemeļnieki viņus spieda atpa­kaļ. Un, ja pirmajās trijās dienās uzvara pārsviedās gan vienā, gan otrā pusē, tad tagad to neguva ne vieni, ne otri…
   Noskuma gudrajle, padomdevēji nezināja, ko Iesākt, arī Igidu pavēlnieku cīņas gars saplaka, un tie cits pēc cita ņēmās pierunāt valdnieku izbeigt veltīgās kaujas un pagriezt savus ļaudis atpakaļ. Daži pat norādīja pārejas un kalnu grēdas, pāri kurām, ienaidnieka nemanīti, varētu atkāpties uz austrumiem. To darīt viņu lūgtin lūdza arī sievas un bērni, taču Urmuzs palika uzticīgs sa­vam zvērestam un, it kā viss ritētu gludi, nodeva jaunas pavēles, sūtīja kaujā jaunus igidu pulkus un katrreiz pats bija gatavs mesties kaujas virpulī.
   Kad Ienaidnieks jau bija pie paša kalna, kad tā pa­kājē jau cīnījās vīrs pret vīru, bet neviens padomde­vējs, neviens sirmgalvis un igidu vadonis vairs nezināja, ko iesākt, Urmuzs pavēlēja viņam dot zirgu.
   —     Vai nu uzvara, vai godpilna nāve, bet naidniekam neredzēt, ka es pagriežu muguru! — viņš iesaucās, atce­rējies, ko bija mācījis tēvs, un uzlēca zirgā; bet te klāt piesteidzās daiļā verdzene Lala, ieķērās viņa apmetnī un sāka lūgties:
   —    Augsto pavēlnieki Lielo valdniek! Vai tev nav žēl savu sievu, savu bērnu, igidu, ašugu un gudro sirm­galvju?! Vai gan tev nepietiks stepju ganību šaipus Kau­kāza vārtiem un ziemeļos gar bezgala plašo Kaspljas jūru, kur kopš gadsimtiem neviens nav traucējis tavu vectēvu un vecvectēvu mieru. Pažēlo, kungs, neliec līt savu sievu asinīm, aiztaupi viņām mokas! Pažēlo mani, savu daiļo Lalu! Sūti mani kopā ar pavadoņiem pie sve­šiniekiem piedāvāt godpilnu pamieru vai arī salīgt mū­žīgu mieru, — un, sacīdama šos vārdus, Lala ar savām baltajām rokām apskāva valdnieka kājas.
   Urmuzs sarauca pieri, kļuva nikns un uzbļāva:
   —     Verdzene, ja tu gribi dzīvot, tad tūdaļ pazudi no manām acīm! — un valdnieks, kaunā pietvīcis, paspēra viņu ar kāju.
   Lala piecēlās no zemes lepna kā karaliene un Iemeta valdniekam sejā:
   —     Es neesmu tava verdzene, esmu gūstekne, un tu man neesi pavēlnieks, bet gan varmāka. Ja tu nepie­kriti, tad mēs ar svešiniekiem vienosimies ari bez tevisl
   Un skaistule tūdaļ, paņēmusi abus savus bērnus — vienu uz rokām, otru pie rokas — dažu sirmgalvju un ašugu pavadībā devās lejup no kalna uz ienaidnieka no­metni.
   Ziemeļnieki, ieraugot tik neparastu skatu, aizmirsa sīvās kaujas, aizmirsa savus ienaidniekus, cits pēc cita nolaida paceltos ieročus, nolūkojās uz dīvaino sievieti ar bērniem un gaidīja, ko viņa sacīs.
   —     Drosmīgie džigiti, varonīgie karavīri! — viņus uz­runāja Urmuza verdzene daiļā Lala. — Mūs vienus no otriem līdz šim šķira nevis plašās jūras, upes, kalni, ne­vis okeāni, bet mūsu valdnieku stūrgalvība!..« Dros­mīgie džigiti, kam mums valdnieku untumu pēc Iet pazu­šanā un liet vienam otra asinis?! Vai mēs neesam tādi paši cilvēki kā viņi? Vai mums icfcsnd tā pati saule, vai mūs nebaro tā pati zeme? Kāpēc mums jānaidojas un jāplēšas kā tādiem bezprāta radījumiem: pasaule plaša— vietas pietiks visiem; mūsu dzīve īsa; skaists jaunība vēl īsāka; kaislās mīlestības laiks līdzinās zieda mūžam, ro­zes lai grezno dzīvo galvas, nevis nogalināto līķus!… Drosmīgi® dļfcigiti, varonīgie karavīri, sadodieties rokās un ejiet, no kurienes esat nākuši, bet mēs atgriezīsimies savās bezgala plašajās stepēs gar jūru. Un šis kalns lai kļūst par to robežu, kuru mēs nekad nepārkāpsim un no kuras arī jūs turēsieties tālāk! Bet, lai uz visiem laikiem darītu galu mūsu kariem un atvēsinātu karotāju un vald­nieku cīņas degsmi, mūsu un jūsu dailniekiem šī kalna klintis jāizcērt triju dienu asiņaino ciņu ainas — jāat­tēlo, kā mokās mirst džigiti, kā lej asaras un cieš sāpes viņu mātes, atraitnes un bāreņi… Bet, ja mūsu valdnieki tā alkst tukša goda un nežēlo savu ļaužu asinis, tad lai paši cits ar citu cīnās, nevis mēs!
   Izdzirdējuši tādus vārdus, abu pretinieku karavīri un igidi nometa ieročus un lēnīgi paklanījās drosmīgajai skaistulei. Norima cīņas kvēle, un vieni pagriezās atpa­kaļ uz ziemeļiem, otri aizgāja uz rītiem.
   Tad mieru noslēgušo naidnieku dailnieki paņēma sa­vus darba rikus un sāka kalna klintīs izcirst kauju bries­mīgās ainas: nogalināto mūžīgo mieru, ievainoto mokas, dzīvo izmisumu un žēlās asaras.
   Bet Urmuzs, ieraudzījis, ka viņā viens pats palicis karalaukā, ar visu nolēca no kalna bezdibenī un,
   kā bija zvērējis, pārvērtās par akmens klinti, kura līdz šai baltai dienai rēgojas bezdibeņa dzīlēs.
   Vēl daudzkārt mūžīgās uguns pielūdzēju pēcnieki bija no Brāzmaino Vēju Zemes devušies uz ziemeļiem, taču, tuvojoties daiļās Lalas kalnam un Ieraugot tajā iecirstās baismīgās kauju ainas, ko veidojuši nezināmi māksli­nieki, atkal griezās atpakaļ. Daiļās Lalas kalns apturēja arī klejotājus no ziemeļiem.
   Šodien Azerbaidžāņa ir brīva padomju republika — tā zeļ un plaukst savās senajās robežās starp jūru, kal­niem, tuksnešiem un stepēm, un visā pasaulē tā ir sla­vena gan ar savām bagātībām, gan ar savām dziesmām un dziesminiekiem — ašugiem. Ari šodien Azerbaidžāņa skan lielā dziesminieka Nizami dziesmas, plauksml pie­dzīvo dzeja, iemīļotie dzejnieki. Azerbaidžāņa skan dzies­mas gan par varonīgo tautas pagātni, gan arī par lai­mīgo tagadni — padomju republiku.
   Azerbaidžānas padomju republika zel un plaukst, bet dīvainu apveidu kalns, ko sauc par dai)ās Lalas kalnu, arī šodien vientuli paceļas Kaukāza pievārtes stepēs un rāda ceļu, pa kuru kādreiz no rītiem uz vakariem plūda tautas. Palūkojoties uz to no Dzelzs kalna virsotnes, no Mašuka vai no Beštau kalna nogāzēm, arī bez tālskata šī kalna vēju appūstajās klintīs vēl var ieraudzīt nezi­nāmu meistaru izcirstās milzīgās cilvēku figūras, kas at­tēlotas cīņā. Šeit, tāpat kā mākoņu veidojumos, var saskatīt, ko vien vēlas: te var redzēt nāves agonijā sastingušus karavīrus ar paceltiem zobeniem, izstieptiem pīķiem, uzvilktiem lokiem; te plecīgie janičārl cīnās ar platbikšainiem kazakiem; azerbaidžāņi, vicinot savus līkos zobenus, cērt nost galvas stepju iemītniekiem kal- mikiem ar smailām cepurēm; te šķēpus krusto nomadi ar zemkopjiem, milži ar punduriem; daudz vienā pusē, veselas ordas otrā. Kurš kuram uzbrūk, kas pret ko aizstāvas — neko nevar saprast. Te ir īsts asiņainas kau­jas jūklis… Bet kalna otrā pusē attēlotas sieviešu šaus­mas, bērnu izbailes, izmisums un bēdas. Sievas un mā­tes Izmisumā lauza rokas, plēš matus, spiež pie krūtīm savus mazuļus un itin kā sauc pēc palīdzības: viņu se­jas šausmu izķēmotas, matpīnes izjukušas, krūtis kai­las… Te visur redzams izmisums, sēras un vislielākās skumjas…
   Kalna virsotni apjož mežrožu krūmi, lejup stiepjas rožu vijas, it kā iezīmēdamas ceļu, pa kuru reiz uz Ie­naidnieka nometni gāja divu bērnu māte — daijā Lala.
   Kopš šīm asiņainajām kaujām aizritējuši daudzi daudzi gadsimti, bet Azerbaidžānā dziesminieki — ašugi vēl šodien dzied par Urmuza karagājienu uz ziemeļiem, par viņa gūsteknes Lalas gudro prātu un mīlošo mātes sirdi. Dzied arī par seno meistaru veidojumiem kalna klintīs, un pagātnes teiksmas mijas ar šodienas dzīvi.
   1947

   (Pēc armēņu tautas motīviem)
   Tas bija sen. Tas bija ļoti sen, vēl ilgi pirms mūsu ēras. Tas notika pirms daudziem tūkstošiem gadu senajā Togarmas un Minijas zemē, Kaukāza un Taura kalnāju ieskautajā Urartu plakankalnē, auglīgajā ielejā, pašā ze­mes paradīzē, izmirušo tautu, kultūru un valstu šūpulī…
   Tas bija ļoti sen.
   No šīs plakankalnes vidus debesis slējās par visiem
   kalniem augstākais, mūžīga sniega klātais svētelis Masls kalns, kuru šodien sauc par Araratu un kurš toreiz pacē­lās pāri (oti plašai apkārtnei, bet tā kūstošie sniegi at­dzesēja plakankalnes gaisu, deva valgmi laukiem un vēso ūdeni ieplūdlnāja bangainajā Araksā, dziļajos kalnu eze­ros un plašajā Tigras un Eifratas baseinā.
   Tajā pašā plakankalnē debesis slējās vēl trīs svētie kalni, kurus apdziedāja tautas dziesminieki husani, taču neviens no tiem nevarēja līdzināties augstākajam, ievē­rojamākajam un brīnumainākajam kalnam — Lielajam Masis kalnam, Lielajam Araratam. To klāja bieza, no laika un temperatūras pārmaiņām ledū pārvērtusies snie­ga kārta, un, ja tā uzreiz sāktu atkust, tad desmit die­nās un naktis no Urartu plakankalnes tiktu noskalots viss, kas bija dzīvs, kas auga, ko radījuši (audis, un ūdenī nogrimtu Togarmas un Minijas zeme, kā jau pirms daudziem tūkstošiem gadu bija noticis. Taču žēlīgie To­garmas un Minijas zemes dievi, negribēdami, lai tas atkārtotos, ar laiku bija izdarījuši tā, ka arī visskaistāka­jās vasaras dienās gaisu atvēsināja un laukiem valgmi deva tikai masīva pakājē kūstošais sniegs, bet visa pārē­jā sniega blīva, kas augstienēs pārvērtās ūdenī, iesūcās atdzisušo vulkānu krāteros un plaisās un jau plakankal­nes dziļumā aizplūda tālu uz dienvidiem, uz Mezopotā- mijas līdzenumu, un tur izlauzās zemes virspusē kā mu­tuļojoši avoti un straujas upes.
   Apkārt svētajam Masls kalnam vairāku dienu brau­
   cienā uz visām četrām debess pusēm dzīvoja brīva, lai­mīga un ļoti sena ganu un mednieku tauta — haiki; viņi Izveidoja savu valsti Ajastānu, kuru kaimiņi sauca par Kalnu salu. Stāstīja, ka Ajastānas valsts pastāvējusi jau tad, kad Eiropā vēl nav bijuši nedz helēņi, nedz romieši, bet pati Eiropa saukusies par Erebas zemi. Haiklem jau toreiz bija sava kultūra, ornamenti, sava mutvārdu poē­zija, kuru kuplināja asprātīgi aforismi un parunas, bet viņu dziesminieki — husanl lasīja rakstu zīmes, kas at­gādināja ķīļu rakstus un bija uzzīmēti uz māla plāksnēm.
   Ajastānas valsts robežas toreiz sniedzās no svētā Masis kalna pakājes līdz plakankalnes tālēm, no kurām vēl bija redzama kalna mūžīgā sniega klātā virsotne. Aiz šīm tālēm jau vairs nebija Ajastānas valsts, un tur nedzīvoja halki.
   Daudz gadu un gadu simtu haiki mierīgi un laimīgi mita plakankalnes līdzenumā, neattālinādamies no sava Lielā Masis kalna. Viena daļa pa nebeidzamiem zaļo stepju plašumiem dzina savus lopu ganāmpulkus, otri medīja, citi ierīkoja dārzus, dēstīja vīnkokus un no to sulīgajām ogām gatavoja smaržīgu, viegli reibinošu dzē­rienu, kas viņiem laimē deva līksmību, bet bēdās — mie­rinājumu.
   81
   Stāstīja, ka haiklem nebijis ne bagātnieku, ne nabaga ļaužu kā citās to laiku zemēs; visi bijuši vienlīdzīgi un visi paēduši. Kā Lielais Masis kalns visiem vienādi dāvāja ūdeni un valgmi, bet saule Ajastānas padebešos —
   6 — 2166
   siltumu un gaismu, tā arī viņu zeme visus vienādi ap­ģērba un baroja — gan ganus, gan zemkopjus un med­niekus, gan vīnkopjus… Un dziesminieki — husani ap­dziedāja savas zemes laimīgos laikus.
   Ajastānā valdīja nevis varenie, bet gan tautas izvē­lēti jaudis, tie paši dziesminieki — husani.
   Tā aizritēja gads pēc gada, gadu simts pēc gadu simta: vieni Ajastānas valstsvīru amatiem tautas izrau­dzītie husani nomainīja citus; zemē kļuva aizvien ma­zāk tuksnešu, paplašinājās ganības, vīna dārzi; husanu kapu vietās haiki cēla pieminekļus un svētnīcas; tās greznoja arkas, rotondas, kupoli, bareljefi un skulptū­ras; akmenī bija iekalti ērg|u attēli un dažādi orna­menti, no marmora izveidotas brīnišķīgi skaistas statujas. Pa visu zemi skanēja husanu dziesmas, kas pauda lielu dzīves prieku, plauka mīla, valdīja viesmīlība, īpašā glez­nā glabātavā krājās aizvien vairāk māla plākšņu ar ie­rakstiem par paveiktajiem lauku darbiem, saules un mē­ness aptumsumiem, debess spīdek)u kustību, zemestrīcēm, par nedzirdētiem plūdiem Tigras un Eifratas upes ba­seinā, kā arī citiem svarīgiem notikumiem Ajastānā un kaimiņu valstīs.
   Haiki savā zemē ilgus gadus dzīvoja jauku un mie­rīgu dzīvi. Dzīvodami saticībā ar kaimiņiem, viņi kļuva aizvien bagātāki: izaudzēja lielus lopu ganāmpulkus, paplašināja augļu un vīna dārzus, un viņu vīna darīta­vas guva slavu visā Asu cietzemē.
   Vīna pārpalikumu, kā arī visu citu, ko deva viņu zeme, haiki sāka pārdot kaimiņiem, sākumā maiņas ce|S, vēlāk jau par greznuma priekšmetiem — skaistiem zo­beniem, ātriem zirgiem, neredzēti krāšņiem paklājiem, spožām pērlēm, kuras ap kaklu nēsāja čaukstošos zīdos tērptas skaistules — svešu zemju sievietes. Haiklem Ie­patikās uzlecošās saules zemju greznumlietas — dārgi ķīniešu zīdi, smaržīgais Arābijas zemes vīraks, kvēpinā­mās zāles, smalkie audumi un dažādas Tālo Austrumu zemju garšvielas, no kurām ikviens ēdiens ieguva gan smaržu, gan garšu …
   Haiku virsaiši, kas pārzināja tirdzniecību, redzēja, kā dzīvo citur, redzēja, ka var paši nestrādāt, iegādāt sim­tiem kalpu, simtiem sievu un tikai baudīt dzīves labu­mus … Un viņi sāka arī haikus dalīt: vieniem lika ga­nīt savus lopu pulkus, otriem — medīt, trešajiem — kopt dārzus un vīnogulājus. Kaut gan, ievedot šādu kārtību, no zemes ieguva divkārt tik lielas ražas, taču labuma vairs nepietika visiem haiklem, jo virsaiši to visu pa­ņēma tirdzniecībai un vēl vairāk sāka izkalpināt (audis. Lai no strādniekiem vairāk izspiestu, viņiem pielika sar­gus un nemaz vairs nerēķinājās ar tautas izvēlētajiem dziesminiekiem — husaniem. Beidzot tos pilnīgi padzina un Ieveda savu valdīšanu …
   Un Ajastānā vairs nebija kārtības: valdoņi izlepa, viņu dzimtas kļuva bagātas, pierada, ka to vietā strādā citi. Sāka uzdzīvot bez mēra, dzert vīnu, apskaust cits
   citu, ķildoties un no dīkās dzīves nodoties spēlēm uu Izpriecām … Iesakņojās Jaužu izmantošana, vieni sāka apspiest citus.
   Husani iznīka, jo jaunajiem valdoņiem vairs nebija prātā tautas dziesmas, tie domāja tikai par zeltu un grez­nību. Daži haiki, atgriezušies mājās no braucieniem uz svešām zemēm, sāka darināt dievu tēlus, kā bija tur re­dzējuši, un tos pielūgt, nest tiem upurus.
   Ajastānā no paaudzes uz paaudzi tagad valdīja tikai bagātie un varenie. Sākumā vara piederēja bagātnieku Kuti dinastijas pārstāvjiem, bet vēlāk to ieguva citi, vēl bagātāki un lepnāki.
   Un atkal aizritēja gads pēc gada, gadu simts pēc gadu simta. Mainījās cilvēki, mainījās laiki, mainījās arī vald­nieku dinastijas, valdnieki sāka jau saukties par kara- Jiem. Kad valdīja karalis Arams, kaimiņi Ajastānu vairs nedēvēja par Ajastānu, bet par Armēniju un haiku pēc­tečus par armēņiem.
   Nostiprinājuši savu varu, Armēnijas karaļi vairs ne­varēja sadzīvot ar saviem kaimiņiem un ar zobenu un uguni bruka iekšā viņu zemē, aplaupīja tās iedzīvotā­jus, slepkavoja tos, bet gūstā saņemtos lika pie jaunu cietokšņu celšanas. Šādā kārtā viņi paplašināja savas valsts robežas un tās jau sniedzās līdz Gurganas un Pontas jūrai[7] un līdz Jordanai dienvidos. No šīm leka- iotu)ain zemēm Jau vairs nevarēja saredzēt Masls kalnu. I'ar «uvlem pavalstniekiem karaļi rūpējās tikai tik daudz, ka vienmēr centās no viņiem vairāk izspiest. Toties viņi cītīgi izmantoja savas dinastijas privilēģijas.
   Kaut gan Armēnijas valsts kļuva liela un varena, liulku tautas pēcteči vairs nepieredzēja kādreizējos labos laikus.
   Armēnijas karaļi karoja ne tik daudz ar saviem Ienaidniekiem, cik savā starpā nikni cīnījās par troni, par dinastijas mantošanas tiesībām. Vienreiz uzvarēja viena dinastija, citreiz pārsvaru guva cita. Uzvarētāji centās troni paturēt savas dinastijas rokās un bez žēlastības va- jaja un nogalināja savus sāncenšus. Taču vienmēr gan vienas, gan otras dinastijas cīņās cieta armēņu tauta un ar nopūtām atcerējās dziesminieku busanu valdīšanu. Savus husanus tā atcerējās arī visgrūtākajos laikos.
   Kamēr karaļi plēsās, ļaudis, kam bija ieroči, bēga no viņiem kalnos — sākumā pa vienam, vēlāk arī llelā- koN pulkos. Apmetušies grūti pieejamos kalnos, viņi vakaros un naktis klinšu korēs dedzināja sārtus, vēci­na |u lākturus un IBpus, tā aicinot pie sevis visus, kas mīl brīvību un neatkarību. Tfl kā tajā laikā Armēnijas karaļi un bagātie kņazi, gatavodamies jaunam lielam karam, vervēja karaspēku, gādāja pārtikas krājumus un aplika iedzīvotājus ar vēl lielākiem nodokļiem, tad visa tauta sadumpojās un sāka jau atklāti pretoties saviem apspie­dējiem. Toreiz tautā paklīda baumas, ka Masls kalna no­gāzēs parādījies tautas dziesminieks — husans, vārdā Hosrovs, seno, jau iznīkušo husanu pēctecis, kurš pul­cinot kopā visus brīvību mīlošos armēņus un aicinot uz cīņu pret karajiem un bagātajiem kņaziem.
   Ļaudis sadzirdēja dziesminieka Hosrova aicinājumu un pulku pulkiem sāka plūst uz Masls kalnu.
   Uzzinājuši par dziesminieka Hosrova parādīšanos, ka­raļi un kņazi sūtīja pret viņu savu karaspēku. Bet Hos­rovs, ap kuru bija sapulcējušies aizbēgušie armēņi, sa­kāva visus kņazus un, izklīdinājis viņu karaspēku, pats pārgāja uzbrukumā. Karalis un kņazi pārbijās un pret savu sacēlušos tautu sauca palīgā kaimiņu valdniekus. Tie, izdzirdējuši par apspiestās armēņu tautas sacelšanos, aiz bailēm, ka arī viņu pavalstnieki neseko nemiernieku paraugam, drīz vien atsūtīja algotņu karaspēku.
   Algotņu karaspēks ilgi cīnījās ar Hosrova pulkiem, kas bija nocietinājušies Masis kalna nogāzēs un iekal- nos, tomēr nekādi nevarēja tos no turienes Izsist. Daudz bēdu un nedienu uzbruka arī nemierniekiem, tomēr viņi no brīvības neatteicās. Kad bija ļoti grūti, kad pāri kalnu grēdām un ledājiem vajadzēja veikt ilgus, nogur­dinošus pārgājienus, tad Hosrovs atpūtas stundās viņiem dziedāja par brīvību, un viņa dziesmas tā uzmundrināja ļaužu garu, tā iedvesmoja viņus, ka nekādas grūtības viņiem vairs nelikās nepārvaramas. Hosrovu karagājie­nos pavadīja viņa vienīgā meita — skaistā Hosrovlduhta. Tur, kur viņa parādījās, gaišs kļuva zemes vaigs, viņai zem kājām kusa sniegs, uzziedēja puķes un kalnu pār­ejas sarāvās īsākas. Nemiernieki mīlēja Hosroviduhtu un sargāja viņu no visām briesmām. Dziesminieka — hu- sana meita bija vienmēr jautra, vienmēr labā omā un visus apbūra ar savu daiļumu.
   Reiz, nokāpis no Mazā Masls — Ararata kalna un pa aizu pārceldamies uz jaunu apmetni, Hosrovs gāja savu puiku priekšgalā un, turēdams rokā baltu karogu, ne­miernieku zīmi, dziedāja dziesmas par tiem laikiem, kad virs zemes vairs nebūs nedz karaļu, nedz kņazu, kad visi armēņi varēs laimīgi dzīvot vienā vietā un cits citam nedarīt pāri. Nemiernieki jau tuvojās sava pārgājiena mērķim, bija sasnieguši Sardarbulagas pāreju, kur abās ceļa pusēs kā šautln šāvās uz augšu stāvas, kailas klin­tis, kad pēkšņi no slēpņa, no citas pārejas viņiem uz­bruka ienaidnieks un Iesprostoja nemierniekus šaurajā aizā, aizlaikus noslēgdams visas izejas. Notika asiņaina kauja. Nemiernieki sīvi pretojās, lauzās uz priekšu, ie­naidnieka uzbrukumu atvairīdami ciešās falangās; viņi piespieda tos pie klintīm, dūra ar durkļiem un pīķiem un visu laiku virzījās tālāk. Viņi jau gandrīz izlauzās ielejā, taču no kalna virsotnes Hosrovu izsekoja kņaza izlūki, un, kad viņš cīnījās aizas visšaurākajā vietā, algotņiem tika dota ziņa un tie nogrūda no kalna klints bluķi, kas sašķaidīja tautas dziesminieku — karavadoni. Aizu pāršķēla griezīgs kliedziens. Simtiem reižu to atkārtoja atbalss aizā un aiznesa pa visu kalnu masīvu. Tā bija Hosrova vienīgās meitas skaistās Hosrovidubtas balss. Nemiernieki pārbijās, apjuka, visi metās pie tās, gribē­dami to glābt, tai palīdzēt, bet, Ieraudzījuši, ka tās tēvu, viņu karavadoni, sašķaidījis klints bluķis, apjuka vēl vai­rāk, un viņu falangas cita pēc citas sāka irt. Līdzās klints bluķim gulēja arī dziesminieka un karavadoņa asinīm ap­tašķītais nemiernieku karogs. Hosroviduhta drīz atjau­tās un, Ieraudzījusi pajukušās nemiernieku rindas, pacēla no zemes karogu un tēva vietā pati sāka dziedāt cīņas dziesmu. Uz brīdi apjukušie cīnītāji tūdaļ atguvās, sa­pulcējās ap Hosroviduhtu, un falanga aiz falangas no aizas Izlauzās klajumā. Kauja Iedegās no jauna. Cīņa bija nevienāda, nevienādi bija arī cīņas apstākļi. Ienaid­nieks, kas pirmais iznāca no aizas ielejā un tajā sakār­toja savas rindas, trenca nemierniekus atpakaļ kalnos un spieda klāt pie stāvajām klintīm un pa to laiku no virsotnēm meta viņiem virsū gan lielākus, gan mazākus akmeņus, sajauca viņu falangas un deva triecienu aiz­mugures līnijām. Nemiernieku spēki ātri izsīka. Viņu kādreiz baltais karogs no nogalināto asinīm bija kļuvis gluži sarkans…
   Hosroviduhta, redzēdama, ka šādos slazdos var aiziet bojā daudz nemiernieku, sagaidījusi nakti, pavēlēja vi­siem sadalīties mazos bariņos un pa grūti pārejamām kalnu grēdām, pa reti kam zināmām tūru iemītām taci­ņām izklīst visos virzienos, bet vēlāk atkal sapulcēties pie Masis kalna. Viņa pati, paņēmusi sarkano, asinīm slacīto karogu, pa viņai vien zināmu taku atgriezās pie Masis kalna. Uzkāpusi tā virsotnē, viņa palūkojās apkārt un, redzēdama, ka visi armēņi vēl nav atgriezušies, atgū­lās atpūsties un apsedzās ar karogu. Atpūzdamās, gaidī­dama, kamēr vienā vietā sapulcēsies visi armēņi, viņa iemiga, Iesala sniegā un guļ līdz šai baltai dienai. Laiz­damās miegā, viņa pasacīja dziesminiekiem, kas viņu pavadīja, ka atmodīšoties un pacelšot no asinīm sārto karogu tikai tad, kad visi armēņi sanākšot no Masis kalna saredzamās zemes robežās. Un tad armēņi piere­dzēšot tādus laikus, kādi vēl nekad nav bijuši… Tā apsolīja skaistā Hosroviduhta. Apsolīja un piekodināja nekad neaizmirst, ka par brīvību jācīnās un nekad neva­jag zaudēt cerības.
   Un visi dziesminieki gaidīja, kad piepildīsies Hosro- viduhtas solījums, gaidīja un dziedāja par to. Un līdz ar viņiem gaidīja un dziedāja visa armēņu tauta.
   Kopš tiem laikiem armēņu tauta izcieta daudz bēdu un posta. Kādreiz tik augstas kultūras zeme pilnīgi pa­nīka. Tuksnešos sagruva armēņu sentēvu reiz ierīkotie akvedukti, bieza gadsimtu putekļu kārta pārklāja tautas kultūras pieminekļus, un tur, kur reiz atradās ziedošā Urartu zeme, kur cilvēka aci pievilka auglīgie dārzi, puķes, vīnogulāji, kur debesīs cēlās pilsētu torņi, skaisti izveidotās svētnīcas un kur haiki kādreiz svinēja savus Vartevaras rožu svētkus, tur rēgojās vienīgi drupas, zem kurām saviem upuriem uzglūnēja kapeņu iemītnieki — indīgi skorpioni, ķirzakas, čūskas un citi rāpuļi.
   Gadsimtu skrejā vēji husanu kapenēs sairdināja svēt­nīcu pamatus, ūdens izskaloja šķirstus, sagrāva celtnes un tautas dziesminieku kapi vairs nepauda tikai leģen­das un teiksmas, bet sāka runāt akmenī iecirstās haiku rakstu zīmes, ornamenti, zīmējumi, kuros attēloti vien- galvainle ērgļi, kas skatās tikai uz vienu pusi.
   Tie stāstīja arī par skaistuli Hosroviduhtu.
   Viņa šodien svētā Masis—Ararata kalna virsotnē vairs neguļ mierīgi, jo zina, ka nav vairs tālu tā diena un stunda, kad viņa pamodīsies no letarģiskā miega un pa­cels rokās sarkano karogu, visas armēņu tautas brīvības un vienības karogu.
   Hosroviduhta svētā Ararata kalna virsotnē vairs nav mierīga, bet līdz ar viņu nemieru jūt arī visa armēņu tauta, kas izkaisīta pa plašo pasauli.
   Kaut gan viena daļa armēņu jau atsvabināta un brīva, bet divas trešdaļas vēl otrpus Araksas velk Jūgu un arī lūkojas uz svētā Masis — Ararata kalna virsotni, kur vēl guļ iemigusi skaistule. Lūkojas uz viņu arī haiku husanu pēcteči — dziesminieki un skandē dziesmas, ka drīz būs izpildīts Hosroviduhtas solījums, ka armēņu tauta pulcējas pie svētā Ararata kalna. Dažkārt agrā
   rīta, saulei lecot, tie laimīgie armēņi, kas dzīvo šaipus Ararata, tā virsotnē redz, ka sniega vizmainajos atspul­gos no letarģiskā miega ceļas skaistule. Tā cejas augšā, zaigodama visās varavīksnes krāsās, ņem savās rokās sar­kano karogu un raugās uz visām četrām debess pusēm. Redzēdama, ka no Masls — Ararata kalna pārskatāmo zemju robežās vēl nepulcējas visi armēņi, vēl viņu daudz dienvidos viņpus Araksas upes un aiz kalniem rietumos, atkal apsedzas ar karogu un nogulas sniegā. Taču vēl neviens no tiem armēņiem, kuri dzīvo Ararata dienvid­austrumu malā, kā arī viņpus kalna rietumos, nav redzē­jis Hosroviduhtas karogu un tikai sapņo par to. Tomēr arī no turienes savas tēvijas brīvajā padomju valstī Jau atgriežas haiku pēcteči, lai noliktajā stundā visi būtu kopā un katrs pieliktu savu roku jaunās armēņu valsts radīšanā, kura plešas Urartu plakankalnes līdzenumā, senajās no Masis — Ararata kalna pārredzamajās robe­žās. Atgriežas, apmetas uz dzīvi un aizvien raugās uz otrpus Araksas Ararata kalnā iemigušo skaisto Hosrovl- duhtu. Pasaules vēji pluinī viņas matpīnes, purina smal­kās drānas un reizēm pilnīgi nopūš sniegu no iemigušās skaistules; tad armēņi atkal ierauga viņas daiļā auguma aprises, viņas vaiga pasakaino jaukumu un dārgo, snieg­balto drānu krokas.
   Citreiz pasaules vēji ar sniega smeltni pilnīgi aizber skaistules apveidus, slaido augumu sakaj ledū, un atkal viņas baltās drānas plīv pār visu kalna nogāzi…
   Bet haiku tautas pēcnieki, kuri cauri gadsimtiem Iz­nesuši nerimtīgās ilgas pēc tēvijas un nekad nezaudē drosmi un cerību, neizsamist arī tagad, jo zina, ka lr pelnījuši brīvību, zina, ka nekas pasaulē nedzimst bez sāpēm un nerodas, pirms nav pienācis īstais laiks, — ne cilvēks, ne lieli darbi, ne idejas, lai tās būtu cik cēlas būdamas.
   1947

   (Pēc gruzīnu tautas motīviem)
   Tālajā Kaukāzā, pa Ieleju gar Širakas kalnu grēdu, tur, kur šodien bijušo triju sāļo Samgori ezeru vietā ple­šas Tbillsi jūra — milzīgā ūdens krātuve, kurai ūdeņus dod no kalniem novadītā Jori upe, pirms daudziem sim­tiem gadu pa zemo līdzenumu gāja skaitā neliela Romas ķeizara leģiona kohorta, kas atšķīrusies no galvenā ka­raspēka un apmaldījusies tuksnesīgajos Kaukāza kalnājos.
   Tā virzījās uz rietumiem, cerēdama sasniegt Heles- ponta jūras austrumu piekrasti un no turienes ar pašu uzbūvētiem kuģiem pa ūdens ceļu atgriezties tēvzemē, Romas impērijā. Romas karavīri atgriezās no neveik­smīgā karagājiena uz saulaino Ibēriju, kur tos bija galīgi sakāvušas un izkliedējušas apvienotās eristavu dzimtas. Turklāt tās bija romiešiem nogriezušas visus ceļus, aiz­sprostojušas pārejas un piespiedušas savu ienaidnieku atgriezties tēvzemē pa gluži neapdzīvotām vietām: kle­jojošo smilšu tuksnešiem un klinšainām kalnu grēdām.
   Leģiona kohortas priekšgalā uz skaista, bet no bada pavārguša zirga jāja tās pavēlnieks, kara tribūns, aiz viņa uz saviem kleperiem, kas tikko varēja pavilkties — nodaļu vecākie, izlūki un citi ierindas karavīri. Visus mocīja ne tik daudz izsalkums, cik slāpes, nežēlīgā tvei­ce un sausums. Jau vairākas dienas viņi gāja pa neap­dzīvoto apvidu, un viņiem nebija nedz ko ēst, nedz dzert, nedz pabarot zirgus. Tālajos, kalnainajos zieme­ļos jau vairākas dienas bija redzams baltais, nošļaubtais, kuprainais, mākoņu kalnam līdzīgais Mkinvari[8] masīvs, kas pacēlās citiem kalnājiem pāri un Itin kā kļuva aiz­vien lielāks, taču, kā likās, nemaz netuvojās. No tā uz rietumiem un austrumiem stiepās tādu pašu mūžīgā sniegā tītu, lauztu un izliektu, ciļņiem un sudraba rak­stiem Izrotātu dažādu nokrāsu kalnu grēda ar dziļām gravām, piramīdām līdzīgām virsotnēm un ziigiem ledā­jiem izklātām aizām. Kalnu grēdas pakājē arī pacēlās kalni, tie gan izskatījās zemāki, pelēcīgi, palsi un rūs­gani; vēl zemāk, tuvāk tuksnesim, bija redzamas viļņu vāliem līdzīgas, plakanākas, mežiem apaugušas grēdas, kas no tālienes likās klusas, skumīgas, miglā tītas; šķita, ka tajās mīt kādas noslēpumainas būtnes. Aiz virsotnēm aizķerdamies, peldēja mākoņi, iekārās klintīs un pa snie­gainām nogāzēm vēlās no dienvidiem uz ziemeļiem. Dienvidaustrumos, cik vien tālu saskatīja acs, pletās tāds pats saules izdedzināts, vēju nopūsts klejojošu smilšu tuksnesis bez gala un malas, bez dzīvības zīmēm; šajā tuksnesī vietumis rēgojās tikai kaili klints ragi un dienā to saule tā nokaitēja, ka tas neatdzisa arī naktī. Uz dien­vidiem, no kurienes kohorta nāca, romiešu karavīri bai­dījās pamest skatienu, jo tur palika izklīdinātas nomadu ciltis, apkauti lopu ganāmpulki, izbradāti un nopostīti zemkopju sējumi un no zemes virsas noslaucītas pirmat­nējās civilizācijas pēdas — šī apvidus svētnīcas… Bai­dījās arī no vajātājiem. Viņi virzījās pa šo smilšu, klinšu un barhanu jūru un neuzgāja nedz zemkopju apmetnes, nedz klejotāju būdas, nedz kādu oāzi, kur paganīt zir­gus, nedz upi vai avotu, kur dzesēt slāpes, kas bija vēl lielākas par izsalkumu. Saule svēpēja nežēlīgi. Nokai­tētās smiltis kā karsti pelni dedzināja gājējiem kāju pē­das, saule svilināja no augšas, un visiem cilvēkiem un dzīvniekiem bija grūti elpot. Ik bridi jātnieki krita zemē no zirgiem, arī gājēji klupa un vairs necēlās: zirgi aiz karstuma sāka trakot, lielākā daļa karavīru palika kājām. Tikai Āfrikas tuksneša kamieļi un graujamām ierīcēm apkrautie ziloņi vēl turējās, taču ari tie jau gāja grīļo­damies, klupdami, nojauzdami savu tuvo galu; asarojo­šām acīm viņi skatījās uz kalniem, kas balsnīja tālumā, uz mežainajām kalnu grēdām un lūkoja saost kaut kur avotiņu vai zāles kušķīti. Visiem sasprēgāja lūpas, iz­kalta rīkles, mēles kļuva cietas kā siksna, elpojot bija tāda sajūta, ka viņi rij karstas smiltis.
   Reizumis pie apvāršņa parādījās zaļās oāzes, pāri tuksnesim aizstiepās vizmojoša upe, mirdzēja zilgl ezeri, pavīdēja apmetnes, avoti, izauga palmu, platānu un bambusu birzes… Ēzeļi sāka bļaut, zirgi zviegt, zi­loņi un kamieļi paātrināja soli; atžirga arī cilvēki; taču, kad mirāža izzuda gaisā, visus pārņēma vēl briesmīgāks Izmisums, vēl lielākas šausmas, un jātnieki cits pēc cita izkrita no segliem, kājnieki palika iepakaļ, un kohorta kļuva aizvien mazāka.
   Dažreiz debesis apmācās bez mākoņiem, satumsa saule un sakaitēta gaisa viesulis ņēmās griezt karstu smilšu virpuļus. Kas vēl turējās pie dzīvības, knupus no­metās zemē un, apsedzis galvu ar kādu drēbes gabalu, lerakās smiltīs, taču karstās smiltis kā putekļi līda de­gunā, acīs, ausīs, mutē un slāpēja nost gan dzīvniekus, gan cilvēkus. Kad viesulis rimās, tie, kas piecēlās, de­vās tālāk un pēdējiem spēkiem pūlējās nepadoties, dzīvot. "Vietumis romiešu karavīri uzgāja vēju nopūstas, zem smiltīm gulošas seno akveduktu atliekas: māla cau­ruļu suķes, akmens skaldņus, apstrādāta marmora blu­ķus; viņi gāja pāri kādreizējo upju gultnēm, to krastos redzēja nezināmu cilšu apmetņu zīmes un citas pirms gadsimtiem plaukušās civilizācijas pēdas, kuras nebija Iznīcinājušas nedz vētras, nedz vēji, nedz garie gad­simti.
   Pārgājuši pāri kādam lielākam barhanam, viņi pēkšņi tālumā ieraudzīja trīs zilgus ezerus. Atkal sāka bļaut ēze{i, zviegt zirgi, paātrināja soli ziloņi un kamieļi, tikai cilvēki nepadevās panikai: viņi visi nodomāja, ka tā atkal kāda mirāža. Taču ezeri nešūpojās gaisā, neizklīda miglā, neizgaisa, bet pletās vēl aizvien tajā pašā vietā un, kad tiem tuvojās, kļuva arvien skaidrāk saredzami. Beidzot nemiers pārņēma arī cilvēkus, kājniekus un jāt­niekus, apmulsa arī pats kara tribūns un viņa apakšnieki. Ai, kāda laime!… Te mūsu glābiņšl… Tā nebija mi­rāža, nebija acu apmānīšana, bet trīs ezeri ar īstu ūdenil
   Klupdami krizdami pie ūdens metās zirgi, ēzeļi, mūļi; tajā iebrida ar smagajām nastām apkrautie ziloņi un ka­mieļi … Tikko paguvuši nokāpt no zirgiem, drāzdamies cits citam garām, steidzās padzerties arī cilvēki, taču diemžēl pēkšņi atskanēja lamas, lādēšanās, dzīvnieku bļā­vieni, un atkal bija jāpiedzīvo vilšanās, atkal pārņēma vislielākais izmisums: Izrādījās, ka visi trīs ezeriņi ir pilni nevis ar saldūdeni, bet ar biezu, smirdīgu sāls
   ūdeni, kas apsvilināja lūpas, dedzināja rīkli, un tie, kuri bija norijuši kaut dažus malkus, spļaudījās, žagojās, vēma asinis un sāpēs locījās.
   Veltīgi kohortas pavēlnieks un nodaļu vecākie cen­tās aizkavēt karavīrus, lai viņi nedzertu šo indīgo ūdeni, veltīgi no šī dvakainā purva dzina laukā lopus, visi — gan cilvēki, gan dzīvnieki — bija gluži kā prātu zau­dējuši: tikko tos aiztrenca no viena ezeriņa, tie bļau­dami un grūstīdamies skrēja pie otra; pat nodaļu ve­cākie un izlūki nevarēja nociesties nenogaršojuši šo pre­tīgi sāļo ūdeni. Tikai kohortas pavēlnieks izturēja un nesaslapināja muti ar ezeriņu ūdeni, un tikai viņš vie­nīgais palika par visu karavīru un lopu briesmīgā lik­teņa liecinieku.
   Saule vēl nebija norietējusi aiz Kaukāza kalniem, kad kohortas pēdējās atliekas piedzīvoja savu galu; vieni jau gulēja bez samaņas, citi vēl locījās, raustījās, svaidījās, vēma asinis un tepat mira šausmīgās mokās …
   Kad uzlēca mēness, tas Ielejā pie trīs ezeriņiem ap­spīdēja Romas ķeizara leģiona kohortas pēdējos vīrus, kuri uz mūžiem bija aizdarījuši acis, un kohortas pavēl­nieku, kas viens vienīgais palicis dzīvs. Kara tribūns ilgi nostāvēja, pret klinti atspiedies, un, nespēdams nedz pakustēties, nedz domāt, ilgi raudzījās uz saviem miru­šajiem karavīriem, uz sniegotajiem kalniem, kuri tālu rietumos balsnīja mēnesnīcas gaismas cauraustā dūmakā
   un aiz kuriem atradās Helesponta Jūra, Roma un Romas impērija, ko viņam jau vairs nekad nebija lemts skatīt…
   «Varbūt šajos kalnos vēl klejo citas neuzvaramā le­ģiona kohortas? Varbūt tās vēl iziet kaujās pret ienaid­nieku, cīnās ar izsalkumu un slāpēm un grib sasniegt Helesponta jūras krastus?» klusībā izteica minējumus kohortas pavēlnieks, domās aizklīzdams uz savu tēviju. Taču sniega kalni tālumā šķita nesasniedzami, sveši un vienaldzīgi pret viņu un viņa karavīru likteni… Salts, nejūtīgs pret romiešu nelaimi šķita arī mēness… Un kohortas pavēlnieks juta, ka arī viņa spēki jau galā, ka ari viņš tūdaļ noliks galvu līdzās saviem bijušajiem ka­ravīriem … Viņu vairs nemocīja nedz izsalkums, nedz slāpes. Raizes nesagādāja arī neapglabātie mirušie, Jo viņu pašu tāpat neviens neapglabās… Ap nometni jau kauca šakāļi un vilki. Rīt no rīta uz dzīrēm atlidos tālo kalnu ērgļi… Viņš vēlējās atvadīties no sava dieva Ieceltā ķeizara un mirušajiem karavīriem.
   — Ave Caesar, moriturus te salutatl* — izstiepis roku uz rietumiem, kur atradās Roma un Romas impērija, kara tribūns atvadījās no sava ķeizara un, pagriezies pret mūžīgā miegā dusošajiem karavīriem, uzsauca: — Vivos voco, mortuos piango!" — Taču neviens viņam neatbil­dēja, neviens vairs nepacēla roku, tikai vāja atbalss tuk­snesī atkārtoja viņa vārdus un aiznesa tos pa ieleju ar trim ezeriņiem… Kara tribūns sabruka, atsitās ar galvu pret klinti Un aižvēra acis… un viņam rādījās, ka tā­lumā blīvējas nevis kalns aiz kalna, nevis dūmakā tītas viļņu vāliem līdzīgas grēdas, bet gan cits aiz cita virknē­jas ar cilvēku asinīm un asarām pieduguši, drūmi gad­simti, kad ļaužu posta pilnajā dzīvē neredz neviena gaiša stara…
   Kad otrā dienā saulainās Ibērijas tautas un ciltis ap­vienojušās pie Širakas kalnu grēdas sāļo Samgori ezeru Ielejā panāca savus naidniekus, Romas ķeizaru leģiona kohortas atliekas, viņi atrada tos visus mirušus, vienīgi kara tribūns vēl bija dzīvs un pa murgiem lūdza dzert.
   Taču ne vienmēr Širakas kalnu grēdas atzarojumā plūdušas tikai klejojošas smiltis un rēgojušās kailas klin­tis, ne vienmēr tas bijis neapdzīvots tuksnesis. Tur ir pieredzēti ari labi laiki, ļoti labi laiki. Vēl pirms dažiem gadsimtiem te pletās ziedošas, biezi apdzīvotas oāzes ar lieliem ganāmpulkiem. Valgmi tām deva trīs Samgori saldūdens ezeri. Tālu pa visu Kaukāzu aizskanēja slava, cik šo ezeru ūdens gards, zivīm bagāts, cik skaisti to krasti. Aizskanēja slava par ielejas auglīgajiem dārziem un bagātajām vīnogu ražām. Ļaudis šo zemes stūrīti nosauca par Vaziani — vīnogulāju zemi. Pa visu Vaziani novadu skanēja dziesmas, smiekli, ziedēja puķes, plauka mīla un ļaudis ar prieku strādāja uz saviem zemes gaba­liņiem un iebaudīja vīnu un dārzu augļus. Zemes stū­rītis pie trim Samgori ezeriem bija taisni pasakains: no ienaidniekiem un no aukstajiem vējiem ziemeļos to sar­gāja augsti, mūžīga sniega klāti kalni, austrumos bija stepes, dienvidos atkal kalni un kalnu grēdas, bet no mežainajiem rietumu apgabaliem vēji nesa lietu un atvē­sināja saules sakarsētās klintis.
   Vaziani zemes slava aizsniedza arī tālo zemju ba­gātos, varenos eristavus, kuri dzīvoja, nožogojušies ar vaļņiem, sardzes torņiem, un nemitīgi ķildojās par ro­bežām un ūdeni un uzbruka cits citam. Viņi mazāk no­darbojās ar zemkopību un maiņas tirdzniecību, bet vai­rāk ar laupīšanu. Kopā ar savām ģimenēm erlstavi dzī­voja augstos torņos, katru dienu gaidīja uzbrukumus un paši allaž bija gatavi uzbrukt vai atvairīt uzbruku­mus. Viņu zemi apstrādāja vergi, kuri nolādēja savus apspiedējus.
   Eristavi jau sen tīkoja pēc Vaziani zemes oāzēm un tās iedzīvotāju laimes un brīvības, tomēr vieni baidījās uzbrukt. Viņi baidījās nevis no tā, ka vīnogulāju ze­mes ļaudis dos pretsparu, bet gan no saviem kaimiņiem, kuri bija tikpat alkatīgi laupītāji kā viņi paši. Baidījās, ka tad, kad viņi atstās savus valdījumus, svešie tiem var uzbrukt un tos piesavināties. Beidzot trīs kaimiņi apvienojās un, savās pilīs atstājuši stiprus garnizonus, de­vās uz Vaziani zemi. Tas viņiem nesagādāja nekādas grūtī­bas, jo oāzu jaudis nebija kareivīgi, bet mierīgi un strā­dīgi zemkopji. Viņi nekad netīkoja pēc svešām zemēm un tāpēc domāja, ka arī viņu apvidu neviens neapdrau­dēs. Kad pie vazianiešiem ieradās trīs eristavi ar saviem pavadoņiem, viņi, neko ļaunu nedomādami, laipni tos sagaidīja, uzņēma un trīs dienas cienāja ar vīnu, dažā­diem gardumiem un izrādīja savu bagāto ražu un mantību.
   Kad ceturtajā dienā ieradās arī eristavu karaspēks, vazianieši izbrīnījās, sadrūma un jautāja saviem viesiem, ko tas nozīmē.
   — Tas nozīmē to, ka mēs jūsu valsti aizsargāsim no jebkādiem ienaidniekiem, kas vien mēģinātu apdraudēt jūsu zemi.
   Kad vazianieši sapulcējās pārrunāt briesmīgo noti­kumu, eristavi viņus izklīdināja ar Ieročiem un aizliedza viņiem jebkādas sanāksmes vai apspriešanos. Tūdaļ viens no eristaviem sagrāba vienu ezeru ar oāzi, otrs — otru, trešais — trešo, un ezeru krastā katrs sāka celt sev pili. Sadalījuši ezerus, viņi sadalīja arī zemi un ļaudis. No­sprauduši robežas un nošķīrušies cits no cita ar vaļņiem un grāvjiem, viņi sāka saimniekot kā savos īpašumos un Ieveda jaunu kārtību. Veciem ļaudīm, sievietēm un bēr­niem lika strādāt lauku darbus, bet jaunos vīriešus sa­dzina teltīs un sāka viņus apmācīt kara mākslā. Bez tam piespieda viņus celt cietokšņus, uzbērt dambjus un rakt grāvjus.
   Jaunie saimnieki neko daudz nenoņēmās ar zemko­pību, viņi domāja par aizstāvēšanos no jauniem uzbru­kumiem, jo cits citam sevišķi neuzticējās. Viņi tikai cēla, nocietināja pilis, mūrēja sardzes torņus un visiem šiem darbiem izmantoja apspiestās tautas labākos spēkus.
   Pamazām aizlaida vīna dārzus un augļu dārzus. Raža vairs nebija tik liela. Bez uzraudzības akvedukti sāka bojāties, netīrītie dīķi un kanāli pieauga ar zālēm, pār­vilkās ar zaļu plēvi, to malas nogruva, bet tajos stāvo­šais ūdens sāka smirdēt.
   Drīz vien Vaziani zemes oāzēm uzbruka jaunas bēdas un nelaimes: eristavi sāka ķildoties pārvaldāmo zemju robežu dēļ, nevarēja mierīgi sadalīt lietojamo ūdeni, ne­kādi nespēja rast kopēju valodu un pieteica viens otram karu. Sev līdzi karā dzina apspiestos ļaudis un lika vie­nam otru nogalināt.
   Karodami, aizstāvēdamies savās pilīs un sargtorņos, viņi galīgi aizlaida postā zemkopību — laikā neiesēja, laikā nenovāca ražu, visu darīja lielā steigā, pa roku galam, un vienmēr baidījās, ka tikai neuzbrūk ienaid­nieks un neatņem to pašu, kas vēl palicis.
   Ezeri izsīka, dīķi un kanāli izžuva, akvedukti aizsē­rēja, saule Izdedzināja tīrumus, dārzus, puķes, vīnogu­lājus …
   Vaziani zemē apklusa dziesmas, vairs neskanēja smiek­li. Ļaudis dzīvoja pusbadā, staigāja noskranduši, izvārguši un kustējās kā ēnas. Pamazām Vaziani zeme k(uva par nolādētu vietu. Ļaudis, lādēdami nežēlīgos eristavus, kas viņiem atnesuši tik daudz bēdu un nelaimju un dzēruši viņu asinis un sviedrus, bēga kalnos un stepēs. Tos dzina ar suņiem, ja noķēra, tad sita ar pletnēm un rīkstēm un ilgus gadus turēja pilu pagrabos.
   Laika gaitā triju Samgori ezeru ūdens no Jaužu asa­rām, sviedriem un asinīm kļuva sāļš un sūrs. Pamazām tajā izzuda zivis un visa dzīvā radība. Stepju vēji sa­nesa smiltis kanālos, dīķos, akveduktos, bijušajās ap­metnēs, un viss apvidus pārvērtās par neapdzīvotu kle­jojošu smilšu tuksnesi, kurā tikai vietumis rēgojas bar- hani un klinšaini pauguri.
   Kopš tā laika aizritējuši daudzi gadsimti. Šajos gad­simtos sabrukusi Romas impērijas varenība, iznīkušas ķeizaru dinastijas. Pasaku zeme Ibērija ar savām divām jaunajām galvaspilsētām Mchetu un Tbilisi sāka saukties par Gruziju un sadalījās provincēs. Pašos pamatos k)uva citāda arī visu Kaukāza tautu un cilšu dzīve. Gadsimtu gaitā daudzkārt bija plosījies karš un mēris. Mainījušies valdnieki. Mainījušās valstu robežas. Sabruka ezeru kras­tos uzceltās eristavu pilis, sagruva sargtorņi. Ieplakā pie
   Samgori ezeriem satrupējušie romiešu karavīru kauli pār­vērtās par klejojošo smilšu putekļiem, bet Širakas kalnu grēda kā bija, tā arī palika uz mūžiem tāds pats klejo­jošo smilšu un pelēku klinšu tuksnesis, kur nedzīvoja nedz zvērs, nedz cilvēks. Daudz nemainījās arī Samgori sāļie ezeri. Apkārt tuksnesim saradās ciemi, pilsētas, dzī­voja aizvien vairāk cilvēku; kalnos viņu ganāmpulkiem vairs nepietika ganību, aramzemes strēmeles kļuva aiz­vien šaurākas. Karsta gaisa virpuļi, kas izcēlās tuksnesī, šīm strēmelēm sanesa virsū smiltis un dažkārt apraka arī veselus ciemus… No tuksneša uzklīdušie vilki un plēsigie šakāļi uzbruka aitu ganāmpulkiem, bet pie sā­ļajiem ezeriem saviesās indīgu odu spieti, kas ar bries­mīgo malāriju aplipināja gan lopus, gan cilvēkus…
   Ļaudis cieta postu un garus gadsimtus sapņoja par to, kā nokratīt eristavu jūgu, kā padzirdīt zemi ar sald­ūdeni, lai tā kļūtu auglīga. Redzot, ka tepat gluži tuvu stiepjas mežainas kalnu grēdas, no kurām bez kādas lie­las vajadzības uz tālajām jūrām traucas upes un upītes, no augstuma bezdibeņos veļas ūdenskritumi, no zemes garozas laužas ārā avoti, kurus kā par spīti kāda atriebīga roka pagriezusi projām, nevis uz saules lzsvē- pēto, sausuma izsūkto tuksnesi, cilvēki sapņos skatīja, kādas ražas dāvātu tuksneša zeme, cik daudz cilvēku paēdinātu, ja to padzirdītu ar kalnu upju ūdeni, ja tai dotu avotu valgmi, ja to apslacinātu ūdenskritumu šļa­katas un ja visus trīs Samgori ezerus atšķaidītu ar tepat netālu kalnos plūstošās Jori upes saldūdeni… Nabaga (audis sapņoja par to Ilgus gadsimtus. Vieni ticēja sa­viem sapņiem, citiem šķita, ka tā tikai pasaka … Ļaudis cieta postu, bet sāļo Samgori ezeru apkārtne vienmēr atgādināja visas pārestības, ko eristavi ļaudīm nodarī­juši un joprojām nodara. Bet zemes valdniekiem nebija ne prātā viņu pavalstnieku bēdas un posts: viņiem pie­tika auglīgo provinču.
   Beidzot ļaudīm zuda pacietība. Un Kaukāza tautas un ciltis kopā ar citām lielās Krievijas tautām sacēlās pret kungiem, cīnījās par brīvību, gribēja dzīvot cilvēcisku dzīvi. Prasīja savas tiesības ne vairs ar vaidiem un no­pūtām, ne vairs ar vārdiem un lūgumiem, bet sacēlās Ieročiem rokās. Sacēlās pret saviem apspiedējiem, uz­bruka tiem un uzvarēja … Ļaudis brīvi uzelpoja un, kad saņēma varu savās rokās, iekārtoja tā, lai cilvēks visur varētu dzīvot laimīgi un tam nebūtu jābaidās par savu nākotni un maizes kumosu. Viņu skatiens pievērsās arī Samgori tuksnesim. Un tā pagāja nedaudz gadu, un šo­dien triju bijušo sāļo Samgori ezeru vietā viļņo Tbilisl jūra ar saldūdeni, bet tuksnesis gar Slrakas kalnu grēdu pēc dažiem gadiem būs pārvērties par mūžam zaļojošu dārzu. Jau tagad Tbilisl jūras ūdens griež turbīnas, rada gaismu, ražo enerģiju, pa lielākiem un mazākiem kanā­liem plūst uz tuksnesi un apūdeņo laukus, pļavas, baro citrusaugu un vīnogulāju jaunos stādījumus un pārveido pašu klimatu. Bijušajā tuksnesi jau ceļas pilsētas un
   ciemi. Pa asfaltētajiem ceļiem viesuļus sagriež nevis no­kaitēta gaisa strāvas, bet automašīnas, kas ir pilnīgi aiz­stājušas tuksnešu kuģus — kamieļus. Mainījusies visas zemes seja, tikai tālumā, kalnainajos Gruzijas ziemeļos, palicis tas pats baltais, nošļaubtais, kuprainais, mākoņu kalnam līdzīgais Mkinvari (tagad saukts par Kazbeku) masīvs, kas paceļas citiem kalnājiem pāri, un no tā uz rietumiem un austrumiem vēl joprojām stiepjas tāda pati mūžīgā sniegā tītu, lauztu un izliektu, ciļņiem un sudraba rakstiem izrotātu dažādu nokrāsu kalnu grēda ar dziļām gravām, piramīdām līdzīgām virsotnēm un zilgiem ledā­jiem izklātām aizām.
   Bet vecie Kaukāza kalnu gani, bārdainie čabani, stāsta tūristiem senu senu pasaku — leģendu par Vaziani zemi, par ciemiem, ezeriem, vīna dārziem, kas atradās tuksnesī gar Širakas kalnu grēdu, un par Romas ķeizara leģiona likteni bijušajā ielejā pie trim sāļajiem Samgori ezeriem.
   1952

   Šajā karagājienā piedalījās arī kāds nesen bruņinieku kārtā iecelts un vikingu goda drānās ietērpts neofits no lietuviešu vidus — Fricis Darbuts. Viņu mestrs bija pa­ņēmis līdzi nevis kā karavīru, bet gan kā tulku. Friča Darbuta īstais uzvārds bija Darbauts, bet vārds Ajgis. Viņu vēl bērnu dienās Zobenbrāļu ordenis paņēma par ķīlnieku, jo viņa tēvs, sīks Sēļu zemes kunigaitis, nepa­devās ordenim, to nevarēja nedz pierunāt, nedz uzpirkt, tas pretojās ordeņa nodomiem cauri tā zemēm mērot ceļu uz austrumiem. Darbauts bija kareivisks un stiprs kuni­gaitis. Viņš nesatika arī ar citiem Sēļu valdoņiem un nostājās Mindauga pusē. Tālab tie arī bija Zobenbrāļu ordenim atdevuši par ķīlnieku viņa desmit gadus veco dēlu.
   Ordeņa brāļi nepilngadīgo kunigalša Darbauta dēlu nokristīja par Frici, bet uzvārdu tam atstāja to pašu, tikai saīsināja par Darbutu, lai tas skanētu vairāk pēc vāciska, nevis lietuviska uzvārda. Kad Fricis Darbuts paaugās, viņam jaunais uzvārds nelikās tik pretīgs kā jaunais vārds Fricis. Par Frici viņa tēva muižā sauca kādu niknu suni.
   Rīgas bīskapam puisēns bija iepaticies jau no sākta gala, un viņš gribēja to padarīt par misionāru Lietuvas zemēs. Taču Fricim Darbutam nevedās ar teoloģijas zi­nībām, viņu vairāk pievilka bruņinieki, un viņš pastā- vigi jādeleja pa Daugavas krastu, sēdēdams sava strau­jajā zirgā.
   Šajā karagājienā mestrs viņu bija paņēmis līdzi arī tāpēc, ka gribēja parādīt Sēļu zemes kunigaišiem, cik Zobenbrāļu ordenis labi izturas pret lietuviešu neofitiem, tos iesvēta pat par ordeņa bruņiniekiem un ietērpj vi­kingu goda drānās.
   Friča Darbuta tēvs, kunigaitis Darbauts, jau sen bija miris. Viņa valdījumus bija sagrābuši citi kunigaiši, bet, kur atrodas māte, brāļi un māsas, to Fricis nezināja. Viņš arī nezināja, kur bijuši šie tēva valdījumi, kaut arī kā pa sapņiem atcerējās pili ar robainām dzegām, kura pacēlās augstā kalnā … Pilij apkārt bija dziļš grā­vis, pār kuru veda paceļams tilts. Fricis atminējās tumšu silu, ziedokli zem simtgadīga ozola, jaunas vaidelotes un vecu krīvu ar garu, izliektu spieķi un garu, sirmu bārdu. Viņš vēl atminējās, kā māmiņa toreiz ilgi jo ilgi sēdēja pils tornī un gaidīja tētiņu pārnākam no karagājiena .. . Un tagad, jādams pa savu tēvu, vectēvu un vecvectēvu zemi, viņš gremdējās domās un atmiņās, diemžēl viņam nebija neviena, ar ko dalīties, kam kaut ko pavaicāt. Ikviena pils, kas gadījās pa ceļam, Fricim šķita līdzīga tēva muižas pilij. Ikviena upīte likās tā pati, kas tecēja cauri tēva valdījumiem. Ikviens sils šķita līdzīgs tam, ko toreiz varēja redzēt no pils torņa. Pat cīruļu treļļi viņam likās pazīstami.
   Kad Zobenbrāļu ordeņa karapulki apstājās atpūtā pie
   Rublķu ezera, Fricim Darbutam šķita, ka arī šo ezeru viņš ir redzējis bērnu dienās un kopā ar brāļiem pa to braukājis laivā un ķēris zivis.
   Pēc kara padomes mestrs un svešzemju bruņinieks grāfs fon Danenbergs devās paklejot pa ezermalu. Dro­šības pēc, ja viņiem gadītos sastapt un notvert kādu lie­tuvieti, viņi paņēma līdzi arī tulku Frici Darbutu.
   —    Brīnišķīga zeme, brīnišķīgs ezers, brīnumaini arī paši cilvēki, — dižojās mestrs, aplūkodams sava kara­spēka apmetnes.
   —    Brīnišķīga zeme, patiešām brīnišķīga, — piebal­sodams mestram, arī grāfs Danenbergs lielīja Lietuvas zemi.
   —    Un skatieties, grāf, kādi tur aiz ezera lauki, kādas pļavas, kādas sētas, bet nav neviena cilvēka, neviena mājas dzīvnieka. Visi aizbēguši uz mežu. Ja nedraudētu briesmas, es atjautu brāļiem skaidrajā ūdenī nomazgāties un izpeldināt arī zirgus.
   —    Brīnum skaista zeme, — svešzemju iztapoņa at­kārtoja.
   —    Ja mums būtu tāda zeme! — mestrs ļāvās sapņiem. — Tā kļūtu par paradīzi zemes virsū!
   —    Kas zin, ja dievs vēlēs, mestr, Iznīcināsiet Vorutu, gāzīsiet no troņa pagānu valdnieku Mindaugu, noslēg­siet līgumu pēc līguma, tos lauzīsiet, sekos viens kara­gājiens zemes iekšienē, otrs… un visa Lietuva būs jūsul Sēļu zeme jau tagad tikpat kā pieder jums, ja gar žemaiŠu jūras malu savienosieties ar brāļiem krustne­šiem, tad ari Austrumi nespēs turēties pretī jūsu vare­nībai! — svešzemju bruņinieks glaimoja un savās domās nožēloja, ka viņa paputējusī grāfiste atrodas tik tālu no šīs bagātās pagānu zemes.
   —   Krustneši mums nav brāļi, grāf: tas ir dzērāju, ne­gantnieku un izvirtuļu pūlis! — mestrs Volkevins viņam nikni atcirta.
   Pēc brīža viņš turpināja:
   —   Jums, grāf, viegli pasacīt: viens karagājiens zemes iekšienē, otrs… bet mums taču par šiem karagājieniem jāsamaksā ar savām galvām, asinīm un naudu. Labi vēl, ka jūsu Eiropa mums palīdz, bez šīs palīdzības mēs še jau sen būtu pazuduši, mums klātos plānāk nekā Pales- tīnā vai Ungārijā… Kaut vai šī pati Voruta, kunigaiša pils, bet kur tā atrodas?! Kaut kur muklājos un purvos. Un, ja šo lapseņu midzeni aiztiksim, tad, grāf, mums uzklups ne tikai paši pagāni, bet arī viņu velni un vis­visādi meža gari!
   —   Tālab jums arī jāapvienojas ar Vācu ordeni: lai nu viņi šādi vai tādi, tomēr kristieši, mūsu brāļi — karo pret pagāniem.
   —   Viņi karojot? Viņu kara mērķis, grāf, ir sagrābt jo vairāk mantas un aizvest sev līdzi Jo vairāk vergu!
   Pagānu kristīšana un viņu dvēseļu atpestīšana tiem va­jadzīga tikpat daudz, cik mums pērnais sniegs! Ar sa­viem kariem viņi tikai svētajam pāvestam pūš miglu acīs un cenšas mums aizsteigties priekšā.
   —   Bet kāds, mestr, Ir jūsu mērķis šajā karā? — sveš- zemes grāfs vaicāja.
   —   Mūsu mērķi šajā karā nospraudis dieva vietnieks zemes virsū! Lūk, tas arī ir mūsu — Zobenbrāļu ordeņa karagājiena mērķis! — mestrs viņu pārtrauca, un abi apklusa; kad mestrs atkal ieminējās, ka lieti noderētu gūsteknis, kas parādītu ceļu, grāfs viņu nomierināja:
   —   Tā, mīļais mestr, maza bēda: es izklaušināju kādu lietuviešu gūstekni par piļu apsardzes noslēpumiem, viņš atklāja arī, kas atrodas ezera salās. Vienā ezera salā atrodoties viņu dievietes Mildas svētnīca. Sajā svētnīcā varot iekļūt tikai pa īpašiem svētiem vārtiem. So svēt­nīcu dienu un nakti sargājot šķīstas jaunavas — vaide- lotes un krīvs. Visas meitenes esot jaunas, skaistas, arī pats krīvs stalts jo stalts. Viņš labu prātu mūs aizvestu uz Mindauga pili pa visīsāko un sausāko ceļu. Turklāt šis lietuvietis man atklāja ari citus salas noslēpumus, proti, to, ka vienkāršajiem pagāniem šīs svētnīcas vārti atveroties tikai Mildas svētku dienā, bet visu gadu ne­viens mirstīgais nedrīkstot spert kāju pār tās slieksni…
   —   Kur tad ir tas lietuvietis? Vai tad viņš nevarētu būt mūsu ceļvedis uz Vorutu?
   —   Par nožēlošanu, mestr, viņš ir miris!
   —   Kāpēc jūs, grāf, tā steidzāties?
   —   Viņš pats nonāvējās. Tikko paguvām nokristīt.
   —   2ēl, — mirušie vairs nespēj runāt. Vai par Vo- rutu viņš neko nepastāstīja? Jūs nejautājāt?
   —   Jautāju. Viņam lika rīt kvēlojošas ogles, tomēr viņš neko nepateica.
   Fricim Darbutam sāka strauji sisties sirds, un viņš tikko novaldījās tos abus nesakapājis ar savu zobenu.
   —   Vai tu vairs neatceries nekādas pagānu ierašas?— mestrs vaicāja Fricim, ieraudzījis, ka tas nobāl.
   —   Nē, mestr, man, kā kristietim, neklājas nodoties tādām atmiņām, — Fricis mestram atbildēja, izlikdamies gluži mierīgs un vienaldzīgs, kaut gan grāfa stāsts bija viņu satricinājis līdz dvēseles dziļumiem. Viņš atcerējās, kā kopā ar savu māmuliņu un māsiņu Vidu bija apmek­lējis Mildas svētnīcu tāda paša liela ezera krastā. Atce­rējās, ka Mildas svētku naktī gar visu ezermalu spīgoja sārti, bet puiši un meitenes meta ūdenī vaiņadziņus. Arī viņa mazā māsiņa Vida iesvieda ūdenī savu vaiņadziņu, bet tas nesatikās ne ar viena puiša vaiņadziņu. Uzaugusi liela, māsa izlēma kalpot dievietei Mildai un tai atdeva savu vaiņadziņu …
   —   Kurā salā tad atrodas dievietes Mildas svētnīca?— mestrs vaicāja grāfam. — Šeit salu ļoti daudz, esmu jau saskaitījis četrpadsmit, — un mestrs palūkojās uz spoži vizmojošo ezera klaju ar četrpadsmit salām.
   —          Tajā, mestr, tajā, — un grāfs fon Danenbergs ar roku parādīja uz kādu nelielu, apaļu salu, kura pacē­lās augstu virs ūdens un kurā auga simtgadīgi koku mil­zeņi, bet gar malu meldri, kalmes un vilkvālītes.
   —   Tajā?! Tā nav nemaz pārlieku tālu no krasta, — mestrs šaubījās.
   —   Tajā, drošsirdīgo mestr, tajā pašā… Skatieties, kur tā kā ceļas dūmi un starp koku stumbriem pavīd baltās drānās tērptas būtnes… Dodiet man, mestr, kā­dus trīsdesmit karakalpus, un es nokļūšu uz šīs salas, izpostīšu ziedokli, nodedzināšu svētnīcu un atgādāšu šurp visas vaidelotes un pašu krīvu.
   —    Kā jūs, grāf, nokļūsiet uz salas, mums taču nav ne kuģu, ne laivu, bet ezers ir plašs un dziļš. Sala tomēr nav necik tuvu. Turklāt varbūt to apsargā prāvs pulks bruņotu lietuviešu, — mestrs mazāk bija norūpējies par to, ka sala tik tālu, vairāk gan par to, ka grāfs bez kā­das kautrības grib aizsteigties viņam priekšā.
   Mestrs jau iztēlojās, ka ieraudzīs jaunās, daiļās vai­delotes, grezno Mildas svētnīcu, klusumu, pavēni, mieru un krīvu, kurš viņu vislabāk aizvestu uz Mindauga pili.
   —   Vai dosiet, mestr?
   —   Vajadzēs sasaukt kara padomi, — mestrs viņam atbildēja un nolēma pats nokļūt uz salas un izraudzīties sev skaistākās vaidelotes.
   Kad viņš par savu nodomu ziņoja kara padomei, visi tam pretojās un nolēma sūtīt uz salu ar plostu ne­lielu pulciņu, kurā ietilptu karakalpi, viens bruņinieku vecākais un tulks Fricis Darbuts. Viņiem bija pavēlēts sagraut ziedokli, apliet ar ūdeni svēto guni, nodedzināt svētnīcu un sveikas un neaizskartas izcelt malā visas vaidelotes, kā arī pašu krīvu.
   Labi apbruņotais pulciņš atgrūdās no krasta un aiz- īrās uz noslēpumaino salu. Visi saskanīgi airēja, lūkojās uz tālajiem ezera krastiem un bija sagatavojušies jeb­kurām nejaušībām.
   Tuvojoties salai, viņi ieklausījās, kas tajā notiek, un airu vietā ņēma rokās ieročus. Salā čivināja putni, mie­rīgi šalca simtgadīgie koki, un apkārt salai no vēja šū- pām čabēja kalmes, saskardamās ar Izplaukušajām ga­lotnēm, kaut ko rāmi, maigi un noslēpumaini čukstēja vilkvālītes. Salā nebija dzirdamas ne cilvēku balsis, ne mazākais troksnītis, tikai vienā vietā zem simtgadīga ozola debesīs cēlās dūmu strūkla. Patiešām, sala šķita kā apburta, likās, tajā mīt noslēpumainas būtnes… Pēkšņi salas vidū ieskanējās brīnumaini skaista vīrieša balss, kurai atbildēja vēl skanīgāks meitenīgu balsu ko­ris. Šajā vīra balsī un meiteņu dainā Fricis Darbuts sa­klausīja gan viņām aizliegtās mīlas alkas, gan nerimtī­gas sirdssāpes, gan dievietei Mildai dotā šķīstības solī­juma žņaugus. Saklausīja arī savu sūro likteni nebrīvē pie ordeņa brājiem… Un viņam šķita, ka šajās dzies­mās klausās gan rāmais ezera spogulis, gan ar galotnēm uz leju ūdenī iegrimušie koki, meži un tuvās un tālās salas. Pēkšņi brīnumainais balsu koris apklusa. Bruņi- pulka vai nu aiz rokas, vai aiz drēbēm un grūst lejā no kraujas. Zemē notriektais krīvs vairs necēlās. Vienā mirklī svēto uguni aplēja ar ūdeni, sagrāva ziedokli un aizdedzināja svētnīcu.
   —    Aizdedzināt arī citas ēkasl — vecākais pavēlēja, ar zobenu parādīdams uz celtnēm, kas bija redzamas aiz kokiem.
   Karakalpi turp aizskrēja ar degošām pagalēm rokā, bet tūdaļ atgriezās un vecākajam pavēstīja, ka šajās ēkās tiek kopti smagi ievainotie Mindauga kareivji, sa­grauto piļu aizstāvji.
   —    Nodedzināt ēkas ar visiem Mindauga kareiv- jieml — vecākais pavēlēja. Un ēkas tūlīt uzliesmoja.
   Visu to redzēja Fricis. Viņam sāka trīcēt rokas un kājas un strauji sist sirds. Arī viņš jutās par šīs neģēlī­bas līdzdalībnieku, un viņa galvā dzima cita par citu briesmīgākas un nežēlīgākas atriebības domas.
   Uz salas uguns pletās aizvien plašāk, un liesmas cē­lās augstāk un augstāk. Bruņinieki kopā ar gūstekņiem steidzās atirties no krasta. Brīžiem uz plosta bija dzir­dama liesmu šņākoņa un ievainoto šausmu pilnie palīgā saucieni, tik griezīgi, ka pat karakalpi nespēja skatīties cits citam acīs. Vecākais tikai skubināja, lai viņi airē straujāk, un nemierīgi lūkojās uz ezera tālēm. Arī vi­ņam kļuva baigi, dzirdot liesmu apņemto ievainoto ka­ravīru kliedzienus.
   Vaidelotes drūzmējās uz plosta, spiedās cita citai klāt, cēla acis uz debesim un izlūdzās no dieviem palīdzību. Viņu pulkā stāvēja arī krīvs izmisis, rokas nolaidis; viņš zināja, kas sagaida viņu un vaidelotes, kad viņi izkāps krastā. Tomēr viņu nebiedēja tas vien. Viņam sāpēja sirds par izpostīto svētnīcu, nodzēsto svēto uguni un ievainotajiem Mindauga karavīriem, kas dzīvi sadedzi­nāti; tie bija pa ezeru atvesti uz salu no izpostītajām pilīm un nodoti viņa un vaidelošu gādībā, lai tos koptu un dziedinātu. Kas viņus visus sagaida, to zināja arī Fricis, viņš to zināja un lauzīja galvu, kā tos visus iz­glābt, kā dot tiem iespēju izbēgt un arī pašam nepalikt pie ordeņa brā}iem, kā pāriet savējo lietuviešu pusē un atriebt svešzemniekiem par visām slepkavībām un neģē­lībām. Atriebt tikpat nežēlīgi, kā viņi apgājās ar lietu­viešiem.
   Tuvojoties krastam, visas vaidelotes, paklausot krīva vārdiem, piepeši noņēma savus rūtu vaiņadziņus un ie­meta tos ezera viļņos. Ordeņa brāli viņām to Jāva darīt, tikai ar slēptu ziņkāri raudzījās uz daiļajām meitenēm un sirds dziļumos apskauda savus vecākos un augstma­ņus, kuriem šīs meitenes tika vestas. Pēkšņi krīvs no­drebēja, bet visas vaidelotes ievaimanājās un sažņaudza rokas uz krūtīm: divpadsmit vaiņadziņi līgani peldēja pa ezera viļņiem, bet trīspadsmitais sāka grimt un pil­nīgi pazuda ūdenī.
   — Kurai pieder šis vaiņadziņš?! — krīvs dobjā balsī noducināja un skadrām acīm palūkojās meiteņu bariņā.
   —    Tas ir mans, krīv, — viņam atzinSs viena no trīs­padsmit vaidelotēm un ar delnām aizsedza savu vaigu.
   Tā bija meitene, kuru Fricis ievēroja jau salā. Viņš apmulsa un izbijās.
   —    Tad tu ar savu netiklību esi aizkaitinājusi mūsu dievieti Mildu?! — krīvs viņai uzbruka.
   —    Eš, krīv.
   —    Atzīsties skaidri — ko esi nodarījusi?
   —    Es tevi, krīv, esmu iemīlējusi.
   —    Un tu to iedrošinājies?!
   —    Gribēju nomākt mīlestību, bet sirds nepaklausīja.
   —    Tu, kas dieviem zvērēji uzticību un dievietei Mil­dai solījies palikt šķīsta, iedrošinājies mīlēt?! Tu… Tu… arī mani, nelaimīgo, gribēji vest kārdināšanā un pazudināt. Tad … mirsti! — un krīvs parādīja ar roku uz spēji saduļķojušos ezera klaju.
   —    Es gribu dzīvot, lai izpirktu savu grēku, — val- delote ievaimanājās un tikko dzirdami piebilda: — Un lai tevi redzētu!
   —    Bēdas vien tev būs! Arī man tāpat un jums visām: jūsu netiklības dēļ mums un mūsu zemei uzbrukuši svešā dieva karavīri. Labāk man un jums visām mirt nekā negodā palikt dzīviem! — un, izsakot šos vārdus, krīvs, ar abām rokām saķēris galvu, iemetās ezera viļņos, un viņam līdzi, sakrustojušas savas baltās rokas uz dzelte­najām matpīnēm, ūdenī ielēca arī visas vaidelotes. Bet vienu no viņām, grēcinieci, Fricis paguva saķert aiz drēbēm un aizturēt Ari karakalpi metSs glābt meitenes, bet, iekams viņi paguva paņemt rokā mietus, visas div­padsmit vaidelotes nogrima ezera dzelmē. Ezera dzelmē nogrima arī krīvs.
   —   Turi viņu, — Fricim uzsauca vecākais un paskaid­roja: — Kaut vai viena palikusi mūsu rokās, viņa mums parādīs ceļu uz Vorutu.
   Kad bruņinieki izkāpa krastā un visu pastāstīja mes­tram, viņš kļuva pagalam nikns, sabāra vecāko, izla­māja karakalpus un Fricim lika pārtulkot vaidelotei, ka pavēl tai vest viņa karaspēku uz Vorutu pa visīsāko un sausāko ceļu.
   —   Citādi tu man atbildēsi ar savu galvu! — mestrs viņai piedraudēja.
   Vaidelote nepretojās.
   Ilgi viņa veda ordeņa brāļus pa ezera malu, te tuvo­damās ezeram, te atkal attālinādamās no tā. Viņai līdzās gāja divi ordeņa brāļi ar kailiem zobeniem un tulks Fricis. Viņa veda karaspēku apkārt purviem, dumbrā- jiem, ak aču vietām, veda pa līkumotu strautu krastiem, beidzot izveda plašā tīrelī, ko no visām pusēm apņēma purvi, meži un krūmāji.
   —   Suņa dzimums, pasaki savam mestram, ka te jā­atpūšas, jo no šīs vietas līdz Vorutai palicis pus dienas gājuma, — vaidelote teica tulkam Fricim, un viņas acīs Iezibējās nicinājums un naids pret mestru.
   Kad Fricis pārtulkoja mestram vaidelotes vārdus,
   augstmanis Haseldorfs viņai Jautāja, kas 8ī lr par vietu un kā sauc ciemu ezermalā.
   —    Te ir Sauji, — vaidelote atbildēja.
   —    SaJl? — bruņinieks labi nesadzirdēja.
   Rakstvedis, nemācēdams lietuviski, uzrakstīja —
   «Saule».
   —            Mestr, liec viņai pajautāt, kur atrodas tā svētā upe, par kuru mums stāstīja Rīgas bīskaps? — arī grāfs fon Danenbergs likās norūpējies.
   Mestrs lika, lai Fricis pajautā.
   Vaidelote sarauca pieri, brītiņu padomāja, pameta ar roku uz rietumiem un noteica:
   —    Tur tālāk aiz Vorutas!
   —    Liec pajautāt, kur atrodas flumen Latava.
   Vaidelote atkal nogrima domās un pamāja ar roku
   uz rietumiem.
   —             Viņa nemelo, — mestrs nopriecājās un paskaid­roja grāfam: — Mēs neesam novirzījušies no ceļa — ari Rīgas bīskaps teica, ka flumen Latava ietekot viņu svētajā upē uz rietumiem no Vorutas!
   —           Jā, jā, Voruta apud flumen Latava, — grāfs ap­stiprināja.
   —            Kad būsim sagrāvuši Mindauga pili, tad mēs, grāf, gar Latavu dosimies uz mājām, tā mēs saīsināsim ce)u par vairākām dienām… Bez tam, grāf, tas esot visbagātākais un visbiežāk pagānu apdzīvotais apgabals; tur mazāk mežu, vairāk lauku, arī sausāks …
   —    Tad arī atpakajceļā mums netrūks darba?
   —    Netrūks, grāf, būs mums darbs, būs arī gūstekņi un bagātība, un ar žemaišu sugas zirgiem — ar tiem iz- pirksim visus savus ķīlniekus.
   —    Es gribētu dažus aizvest uz savu muižu.
   —    Aizvedīsi, grāf, aizvedīsi, un ne tikai dažus, bet vairākus desmitus, tik nedod dievs, ka pa ceļam satie­kam viņu meža garus.
   —    Bet svētais krusts?! — un grāfs pacilāja sava zo­bena krustveida rokturi.
   —    Tie pieraduši arī pie mūsu svētā krusta. Agrāk tikai vajadzēja pamāt ar zobena rokturi, kad visi elles gari spruka atpakaļ savos mežos…
   —    Bet tagad? — grāfs iepleta acis.
   —    Tagad arī tie ķeras pie ieročiem.
   —    Nu?!
   —    Jā, ķeras… Tad šeitan arī apstāsimies, — un mestrs pamāja ar roku taurētājam, lai tas notaurē īsu ap­stāšanos. Un tūdaļ taurētāji cits pēc cita pa visu ezermalu nopūta īsu atpūtas brīdi.
   Grāfs fon Danenbergs un bruņinieks Haseldorfs sē­dās zirgos un pa ezermalu aizauļoja uz saviem pulkiem.
   Mestrs pameta apkārt skatienu. «Šāļu» apkaime vi­ņam likās taisni briesmīga: visapkārt purvi, brukslājs, meži, aizmugurē liels ezers ar noslēpumainām salām. «Šaļu» ciemā nebija redzami ne tikai cilvēki, bet pat mājlopi. Mežā gaudoja vilki, kvarkstēja kraukļi, svirp- stēja kaut kādi nedzirdēti putni, un nekur nebija saklau­sāma ne cilvēka balss, ne suņa vaukšķēšana.
   Mestrs pārmeta krustu, satvēris kaklā uzkārto rožu­kroņi, vienreiz noskaitīja «Esi sveicināta, Marija!», ap­jāja apkārt savai brašajai karadraudzei, uzmundrināja to, pavēstīja, ka Voruta vairs nav tālu, un lika labi atpūsties un saposties pēdējam ceļa posmam. Aplūkoja arī kara laupījumu. Viss, kā viņam likās, bija kārtībā, un tomēr nemiers kremta viņam sirdi, un tā pati pagānu vaidelote sagādāja lielas raizes.
   Atgriezies teltī, mestrs lika Fricim mūķenes drānās apģērbto vaideloti atvest pie viņa.
   —    Kas tu esi? Kā tevi sauc? — mestrs ar tulka Friča starpniecību izvaicāja vaideloti.
   —    Esmu vaidelote. Mans vārds ir Vida.
   Fricis sarāvās, bet tūdaļ atģidās. Vida — cik viņa sirdij tuvs šis vārds. Viņš vērīgi ielūkojās vaidelotē… Tā kā kaut kur redzēta.
   —    Paprasi viņai — vai viņa zina visīsāko un sau­sāko ceļu uz Vorutu?
   Fricis pavaicāja, un viņa atbildēja, ka zinot.
   —    Nu labi, pasaki — ja viņa aizvedīs, tad es viņu nokristīšu, došu līdzi dāvanas un atlaidīšu, bet, ja neaiz­vedīs un mēģinās bēgt, tad… — un mestrs ar zīmēm parādīja, ka meiteni pakārs, un lika Fricim iet ārā no telts.
   Kad Fricis abus atstāja vienus, mestrs piegāja vai- delotei klāt un gribēja viņu apskaut, bet viņa kā kaķe turējās pretī un sāka kliegt.
   Fricis sažņaudza zobena spalu un dzīrās mesties teltī glābt meiču, bet ieraudzīja auļojam šurp grāfu fon Da- nenbergu un bruņinieku Haseldorfu.
   —    Kur mestrs?! — tie abi, nolēkuši no zirgiem, kā vienā balsī iesaucās.
   —    Še teltī…Man pavēlēts nevienu nelaist iekšā, — Fricis izlikās, ka viņiem pretojas, bet īstenība viņā kļuva priecīgs.
   Abi svešzemnieki metās teltī un iesaucās:
   —   Mestr, nodevība! Mūs no visām pusēm ielenkuši lietuvieši!
   —    Kāda nodevība? Kas nodevis? — mestrs apstulba, ne tik daudz nobijies no nodevības un ielenkuma, cik noraizējies, ka bruņinieki viņa teltī neierauga mūķenes dranas pārģērbto pagānu vaideloti.
   —    Mestr, pasteidzieties, lietuvieši mūs ielenc no vi­sām pusēm! Dariet kaut ko! — abi bruņinieki sauca.
   —    Es tūlīt nāku! Dodiet man zirgu!… Vairogu!… Frici!…
   Iesteidzies teltī, Fricis ieraudzīja mestra saskrambāto seju un vaidelotes uzvaras prieku.
   —    Frici, prasi viņai, šai raganai, — kur viņa mūs atvedusi? Viņa mūs tīšām uzveduši virsū lietuviešiem!— mestrs bļāva, žvadzinādams bruņas un zobenu.
   — Ja! Tīšām! Cērt! Kapā, nelietīgais krusta karotāji Esmu izpildījusi savu pienākumu un mlrSu mierīgu sirdi: esmu Jums atriebusi par svētnīcas apgānīšanu, par krīva un vaidelošu nāvi, par tēvijas aizstāvjiem, kas tika dzīvi sadedzināti, un tā esmu Izpirkuši savu grēku! — sa­žņaugtām dūrēm atcirta Vida un, nometusi no pleciem mūķenes drānas, visā augumā nostājās zem mestra kallā zobena. Viņas acīs kvēloja drosme, apņemšanās, naids pret krusta karotāju pavēlnieku un nicinājums, ko viņa juta pret šo kristīto lietuvieti Frici.
   Kad Fricis pārtulkoja mestram vaidelotes atbildi, tas viņai Iecirta pa pleciem ar sumbra ādas pletni un piedraudēja: «Tu man abildēsl ar savu galvu,» — tad, žvarkstinādams bruņas un zobenu, izskrēja no telts. Fri­cim viņš piekodināja neizlaist vaideloti no acīm.
   Visa apmetne jau bija kājās: visi sauca, auroja, ķēra savus zirgus, skraidīja, stājās kaujas ierindā un jaucās cits caur citu. Mestrs, uzlēcis zirgā, tūdaļ pavēlēja pūst kaujas trauksmi, kaut gan viņa karavīri aiz krūmiem jau cīnījās ar ienaidnieku. Bruņiniekus mestrs aši nostādīja ierindā sausā vietā; vienu daļu ar grāfu fon Danenbergu priekšgalā aizsūtīja aizsargāt labo spārnu, bruņinieku Haseldorfu savukārt — kreiso, karapulkiem un algotņu karaspēkam lika iet taisni uz priekšu, un tie izklīda pa purvu. Vēl vienu karapulku mestrs gribēja paslēpt mežā un atstāt aizsardzībā, bet lietuvieši tam uzbruka un iznī­cināja pašu pirmo. Abu spārnu aizsardzība iekļuva vēl briesmīgākā dumbrājā un spēja vienīgi aizstāvēties. Ti­kai tad mestrs pamanīja savu kļūdu, ieraudzīja, ka ir ielenkts no visām pusēm un zaudējis izdevīgākās pozī­cijas. Viņš tikai tagad saprata, ka nonācis loti grūtā stāvoklī un sakompromitējis sevi kā mestru un visu ordeņa brāļu karadraudzes pavēlnieku ne tikai svešzemju bruņinieku, bet arī savu ordeņa brāļu un karakalpu acīs. «Un pie visa vainīga šī nolādētā pagānu vaidelote Vida!» mestrs gremzās.
   Mēģinādams stāvokli glābt, viņš ar savu karogu un svešzemju bruņiniekiem nostājās karaspēka priekšgalā un gribēja apturēt lietuviešus.
   Svešzemju bruņinieki, īpaši grāfs fon Danenbergs, ap­tvēruši, ka jau par vēlu un kauja tā kā tā zaudēta, pa­cēla baltu karogu un piedāvāja lietuviešiem pamieru, taču mestrs izrāva karognesējam no rokām kauna zīmi un iesaucās:
   —    Brāji bruņinieki, mūsu gods prasa uzvarēt ienaid­nieku, tad varēsim priecīgi jāt mājās!
   —    Mestr, — viņu pārkliedza grāfs fon Danenbergs,
   —    mēs nevēlamies te jāšus ielaisties kaujā: ja pazudi­nāsim zirgus, vajadzēs cīnīties kā kājniekiem.
   —    Grāf, — mestrs Volkevins viņam piedraudēja,
   —    ja nevēlaties cīnīties jāšus, tad reizē noliksiet savas galvas un pazaudēsiet zirgus! Uz priekšu, man līdzi uz priekšu! — un, uzsākdams kara dziesmu, bet to pašu brīdi redzēdams, ka bruņinieki jau cits pēc cita krīt un viņu rindas kjūst retākas, mestrs ķērās pie pēdējā līdzekļa un izsamisis no visa spēka ieaurojās:
   —   Brāļi bruņinieki, šodien svētā Mauricija diena. Piesauksim viņu — viņš mums palīdzēs! — Un lika pūst taures, lai no jauna mestos uzbrukumā.
   Daži ordeņa brāļi sāka lūgties: svēto Mauricij, palīdzi mums! Citi atkārtoja — svēto Mauricij, glāb mūs! Pā­rējie skaitīja — svēto Mauricij, apžēlojies par mums… Visi sauca, lūdzās, vicināja zobenus, pīķus, no koceriem laida bultas …
   Iedegās cīņa, cīņa uz dzīvību un nāvi. Bruņās tērptie krustneši grima purvā ar visiem zirgiem. Daži, izķepu­rojušies no viena muklāja, iekļuva jaunā striegonī. Dau­dzi cīnījās, nokāpuši no zirgiem, un tos ar pavadu piesē­juši sev pie jostas.
   Kaujas virpulī mestrs un arī visi citi aizmirsa, ka teltī palicis tulks Fricis un vaidelote.
   —    Kā tu proti runāt lietuviski? — vaidelote Vida ni­cīgi prasīja tulkam Fricim, kad viņi palika teltī divi vien.
   —   Mani vecāki bija lietuvieši, — tulks viņai atbil­dēja, vai apēzdams meiteni ar acīm.
   —    Tad tu esi ļāvies kristīties?
   —   Nē, mani mazu nolaupīja un nokristīja.
   Vaidelote brīdi padomāja, vērīgi viņā palūkojās un
   atkal pajautāja:
   —   Kādēļ tad tu kalpo šiem suņiem, kādēļ nebēdz no viņiem?
   —    Man nav kur bēgt.
   —    Uz Lietuvu, pie Mindauga.
   —    Mindaugs mani noturētu par ordeļļa spiegu un liktu pakārt: Mindaugs karo pret ordeni un krustnešiem.
   —            Tad bēdz pie Sēļu zemes kunlgaiSlem, kaut gan ari tie nav labāki par krustnešiem.
   —            Sē[u zemes kunigaiSi mani ari atdeva ordenim par ķīlnieku.
   —    Tad tu esi lietuvls, sēlis?! — Vida jautāja un nenovērsa no viņa skatienu.
   —    Jā, esmu lietuvietis, sēlis. Neesmu ne Fricis, ne Darbuts, esmu Aļgls, kunigaiša Darbauta dēlsl
   —    Aļgls! — Vida Izdvesa, un viņai aizrāvās elpa.
   —    Jā, esmu Aļģls Darbauts… Un tu?
   Vida strauji elpoja.
   —    Aļgis! — viņa iesaucās un Iekrita sava brāja ap­kampienos.
   Atguvusies, bet vēl joprojām nelaizdama vaļā Aļģi, viņa bilda:
   —     Bet es esmu kunlgalSa Darbauta meita — es esmu tava māsa un tu mans brālis! Aļģi! Aļģi! Es visu at­minos!
   —    Māsa! Māsa! Māsiņ Vida!… Tagad es tevi atce­ros … Ļoti labi atceros: tu mani…
   —    Aļģi, manu mīļo brālīt, mums abiem draud lielas briesmas!
   —    Zinu, māsiņ, zinu. Bet ko lai dara?
   — Bēgsim pie savējiem un atriebsim šiem neģē­ļiem. Es viņus tīšām atvedu šurp. No ievainotajiem, kurus mums uz salu atveda kopt, es uzzināju, kur Vīkints viņiem stāsies ceļā… Bēgsim! Vai dzirdi, kas tur notiek?
   Aļģis Darbauts nometa vikingu jostu ar eņģeļa galvu uz misiņa sprādzes, izvilka no maksts savu zobenu, bet māsai sniedza mestra loku un pilnu maku ar bultām.
   Kad viņi abi ieročiem rokās izsteidzās no telts, kauja ritēja jau pa visu ezermalu. Ordeņa brāļi un algotņu karaspēks, sakārtojis savas rindas, vienīgi spēja aizstā­vēties, toties bruņinieki mestra vadībā no staignajām vie­tām lauzās ārā sausumā un centās no turienes izsist lie­tuviešus. Lietuvieši zvēla viņiem ir milnām, cirta ar zo­beniem, grūda viņus atpakaļ muklājā, dūra bruņiniekiem ar pīķiem, bet karakalpus un algotņu karaspēku pulkiem vien saņēma gūstā.
   Viens no pirmajiem šajā kaujā krita grāfs ion Danen- bergs, Aļģis Darbauts viņu izsita no segliem un saka­pāja ar zobenu. Krita ari daudz citu — gan savējo, gan svešzemju bruņinieku. Daži dabūja galu Stokavietes purvos, un tikai retais izspruka ar veselu ādu un izlū­dzās apžēlošanu.
   Pēc kaujas lietuvieši savējo un ordeņa brāļu kritušo vidū atrada arī mestra Volkevina un bijušā tulka Friča Darbuta līķus. Atrada arī vaideloti Vidu ar loku sastin­gušajā rokā un tukšu bultu maku.
   Kad kauja ar ordeni bija galā, lietuvieši Izvilka no ezera dzelmes krīva un divpadsmit valdelošu līķus un svinīgi, ar raudu dziesmām apglabāja Rubiķu ezera Svēto vārtu salā. Turpat apglabāja arī vaidelotes Vidas mirstīgās atliekas, kā ari apraka to pilskalnu aizstāvju kaulus, kuri salā gulēja Ievainoti un tika dzīvi sade­dzināti … Tikai pie savējiem pārnākušo lietuvieti Aļģi Darbautu neviens neuzzīmēja, jo neviens neuzzināja viņa noslēpumu.
   Krustneši un ordeņa brājl šo kauju svētā Maurlclja dienā pie Šauju ciema sāka dēvēt un savās kronikās mi­nēt kā «kauju pie Saules».
   Daudz daudz gadsimtu aizritējis kopš šīs kaujas, un Šauļu ciemā daudz daudz kas mainījies, bet ļaudis vēl šodien salai paturējuši nosaukumu Svētie vārti. Krusta kalpi, kuri ar viltu un blēdību centās mums iepotēt savu kultūru, aizliedza salu saukt par Svētajiem vārtiem, jo tajā esot apglabātas divpadsmit vaidelotes — pašnāvnie­ces, viens krīvs un viena meiča, kas pacēlusi roku pret svēto krustu. Aizliedza arī par viņiem lūgt dievu. Salu viņi iesauca par Vārnu salu.
   Taču šis nosaukums līdz pat šai dienai vietējo Iedzī­votāju vidū nav ieviesies. Visi salu sauc par Svētajiem vārtiem, godbijībā to apmeklē un, gremdējoties atcerē, klausās, kā vilkvālītes čukst par kādreiz te bijušo mūsu sentēvu svētnīcu, par to, ka vtss mainās, reiz paiet un beidzas. Klausoties vilkvālīšu stāstos un tiem piebalso­jot, šūpojas meldri, čab kalmes, un, kad no ezera viņa gala šurp atsteidzas vilnis un atsitas pret bijušās svēt­nīcas krastiem, kad, tos apskalojot, baltā putu galotne pārvēršas par sīkām pērlēm, tad koki uz salas nopūšas, iešalcas, to galotnes salīgojas un lietuviešiem saprotamā valodā vēstī par mūsu sirmo senatni.
   Dažureiz pie vaidelošu kapa raud no zllgajām ezera tālēm šurp atlidojusi balta kaiva, vasaras naktīs te pogo lakstīgala, baisi vaid pūce un mēnesnīcā no ezera kāpj migla, atdzīvinot visu to, kas noticis salā pirms daudziem gadsimtiem, kad mūsu sentēvi vēl pielūdza dabas parā­dības.
   Kaut gan Šauju ciema paliekas Rubiķu ezera krastā vēl tagad atrodamas, tomēr tikai ēku pamatu drupas un iznīkušo augļu koku ceri vēl liecina par to, cik ciems kādreiz bijis liels, cik ilgu mūžu tas dzīvojis un cik vel­dzējošu pavēni snieguši ziedošie dārzi.
   Jau sen Stokavietes purvi ir nosusināti un tajos pļauj sienu. Lai gan izkaptis vēl šodien reizēm nožvarkst gar nolauztiem zobeniem un pjāvējl tās atcērt pret rūsas saēstām krusta pielūdzēju bruņu šķēpelēm, taču neviens vairs nezina, ka sviedriem slaka to pīš)us, kuri bija nā­kuši mums rakt kapu un nest postu.

   Tā bija liela diena. Tā bija vēsturiska diena tūkstoš divsimt trīsdesmit septītajā gadā. Tā bija liela, nozīmīga un svinīga diena visai Eiropai, visai tolaiku katoliskajai pasaulei, it īpaši šī diena bija tāda diviem valdniekiem— Romas pāvestam un Svētās Romas impērijas ķeizaram: šajā dienā piepildījās sapnis, ko ilgus gadus bija lolo­jušas visgudrākās galvas un vismantīgākie cilvēki. Sajā
   diena dieva vietnieks zemes virsū bija devis svētību un laicīgās varas augstākais pārstāvis — piekrišanu, ka abi ordeņi: Vācu krustnešu un Livonijas Zobenbrāju ordenis uz mūžu mūžiem saliedējas vienā nedalāmā un nesa- šķeļamā karaspēkā. Tie abi savienojās, lai noslaucītu no zemes virsas pagānu valsti Lietuvu, lai pie viņa svētās augstības kājām reiz gulētu Austrumu zemes un lai vi­sās šajās zemēs valdītu krusts, ordeņa šķēps un Hanzas tirgotāj u ģerbonis. Ka Rīga, ta Marienburga dunēja baz­nīcu zvani, dienu un nakti kapituli noturēja sēdes, un svētnīcu velvēs kopā ar mirrēm un vīraka dūmiem cēlās augšup uzvaras dziesmas. Uz mūžu mūžiem bija pār­trauktas ķildas, kuram no abiem ordeņiem lielākas priekšrocības, kurš krusta karos guvis lielākus panāku­mus, bija dots nāvīgs trieciens Rīgas bīskapam kā pā­vesta varas pārstāvim un iekaroto zemju valdniekam. Tagad Rīgas bīskaps un apvienoto ordeņu jaunizvēlētais mestrs pie apajā galda sēdēja un apspriedās kopā. Va­karos dzirkstīja vīns, putoja alutiņš un pie ēdieniem un dzērieniem apkrautiem galdiem sēdēja savējie un sveš­zemju bruņinieki, kuri līda vai no ādas ārā, lai padižo­tos ar savu gudro valodu, saviem senčiem, bagātībām un drosmi. Salda vīna skurbā viņi visi solījās cīnīties pret pagāniem līdz pēdējai asins lāsei, nežēlojot nedz savas, nedz sev līdzi atvesto {aužu dzīvības. šīs svinīgās dzī­res apvienoto ordeņu jaunievēlētais mestrs, drosmīgais
   bruņinieks un gudrais politiķis brālis Hermanis fon Zalza noslēdza Šādiem vārdiem:
   — Brāļi iekS Kristus, — viņš vērsās pie krietni ie­reibušajiem un labi paēdušajiem savējiem, kā arī sveš­zemju bruņiniekiem, — ja svētais pāvests un viņa aug­stība ķeizars mūsu ordeņiem būtu ļāvuši apvienoties kaut vienu gadu agrāk, mūsu brālība noteikti nebūtu zaudē­jusi kauju pie šī nolādētā Saules ciema, tā nebūtu cie­tusi tik lielus zaudējumus un piedzīvojusi tādu kaunu. Brāļi, taisni kauns atzīties, ka mestrs Volkevins zaudēja kauju un pats tajā krita tikai kādas pagānu skuķes, kā­das vaidelotes dēļ, jo viņu bija apbūris šīs raganas skais­tums! Brāļi iekš Kristus, netiesāsim viņu par to, un arī mēs netiksim tiesāti. Brālis Volkevins bija īsts bruņi­nieks, drošsirdīgs karavīrs un pieredzējis karavadonis, bet viņu apbūra šī pagānu ragana … Debesu valdniek, dod mūžīgu mieru viņa dvēselei, un lai viņam ir vieglas smiltis arī šajā pagānu zemē, kuru mums agri vai vēlu nāksies ieskājot, un mēs to arī iekarosim, ar savām asi­nīm izpirkdami brāļa Volkevina nāvi un kaunu. Brāļi, nav ko kavēties. Jāsāk karagājiens. Jāiziet no Marlen- burgas un jādodas cauri Mēmelei, kā arī jāiziet no Rīgas un jādodas cauri Grobiņai. Jāpierāda svētajam tē­vam un viņa augstībai ķeizaram, ka mūs apvieno ne tikai baltā pergamenta lapa, bet arī melnā zeme. Mums abiem drīzāk jāsatiekas 2emaišu jūrmalā un jāatsplež pagāni no jūras. Kad to izdarīsim, Lietuva būs iežņaugta
   dzelzs lokā, un mēs sev pavērsim ceļu uz Austrumiem, uz shizmaliķu zemēm, kur mūsu karagājiens atmaksāsies tāpēc vien, ka tur bagātīgi iegūsim sabuļu un lāču ādas. Brāļi iekš Kristus, dieva dēls māca mūs mīlēt arī savus naidniekus. Tādēļ mums mīlestības vārdā uz savu tu­vāku, pagānu dvēseļu pestīšanas vārdā, kā arī tādēļ, lai dievam parādītu lielāku godu, jācenšas kristīt jo vairāk elku pielūdzēju, pakļaut jo vairāk viņu zemju, panākt, lai tās gulētu pāvestam un ķeizaram pie kājām, tālab ka šīs zemes tā kā tā tiks mums dāvinātas. Mūsu otrs uzdevums, brāļi, caur 2emaitiju izlauzt sev brīvu ceļu pa sauszemi no Mēmeles uz Grobiņu, jo satiksme pa jūru nav droša. Tur plosās vētras un bieži uzbrūk vikingu pirāti. Ja mums tādi karagājieni līdz šim katram atsevišķi nebija sekmējušies, tad tagad, kad abi ordeņi apvienojušies, panākumi nodrošināti. Tātad uz cīņu, brāļi iekš Kristus, uz cīņul
   — Āmen! Amen! — viņa runu noslēdza brāļi, un visi, piecēlušies no galdiem, sāka pārspriest, kā ātrāk sa­posties lielajam, svētajam karagājienam.
   Gatavojās ilgi. Neuzticēdamies tikai saviem spēkiem, aizsūtīja ziņnešus uz Eiropas valdnieku pilīm aicināt bru­ņiniekus un blrgeļus, lai tie brīvprātīgi dodas Jaunā lielā karagājienā pret pagāniem. Aicināja doties uz tām vie­tām, kur vēl neviens krusta karotājs nav spēris savu kāju. Ziņneši visās krustcelēs un ļaužu pulcēšanās vietās lasīja pāvesta bullu, kas visiem karagājiena dalibniekiem
   piešķīra grēku atlaides par vislielākajiem noziegumiem. Bez tam uz Zemaišu zemi nosūtītie slepenie izlūki izpil­dīja karavadoņu uzdevumus un spiedās gar jūru aiz­vien tālāk, aizvien dziļāk, te tuvodamies jūrai, te atkal no tās attālinādamies. Viņi pārlūkoja arī pašus jūras līčus, meklēdami piemērotas vietas, kur varētu piestāt kuģi un izcelties karaspēks. Izlūki par saviem novēroju­miem tūdaļ paziņoja uz Mēmeli vai uz Grobiņu, bet no turienes vēstis jau aizgāja uz Rīgu vai Marienburgu.
   Beidzot, kad bija savāktas visas vajadzīgās ziņas, pār­baudīti svarīgākie dati un no Eiropas ieradušies sveš­zemju karotāji, viena karadraudze devās ceļā no Mē­meles cietokšņa, otra no Grobiņas pils. Abām karadrau- dzēm vajadzēja pusceļā satikties. Grobiņas pils kara- draudzi vadīja bijušais Zobenbrāļu ordeņa bruņinieks Zēge, kas bija izcēlies karā pret igauņiem, lībiešiem un zemgaļiem. Viņam pievienojās daudz svešzemju bruņi­nieku un augstmaņu, neofitu ar saviem ļaudīm. Kaut ari Zēge tiem sevišķi neuzticējās, tomēr veda sev lītfel karā, jo bija nodomājis tos pirmos raidīt kaujā pret žemaišiem.
   Karadraudzes priekšgalā pēc kapitula pavēles div­desmit pēdu attālumā cits no cita jāja izlūki, izvietoju­šies tā, lai cits citu varētu redzēt. Vāci no pieredzes zi­nāja, ka kaujā pret žemaišiem ne tik daudz vajadzīga drosme un izturība, cik piesardzība, bezgala daudz reižu taču bija mēģināts sasniegt Zemaišu jūras krastu, bet viss velti. Tikai tagad, kad abi ordeņi apvienojušies un viena daļa sāk karagājienu no Mēmeles, otra — no Grobiņas, panākumi nevarēja izpalikt. Tā vismaz Rīgā un Marlenburgā sprieda kapitulu vecākie, un par to nebija šaubu arī pašam mestram, un viņš tikai gaidīja ziņnešus.
   Zēge virzījās uz priekšu pavisam nemanāmi: netrok­šņoja, necirta kokus, nedziedāja uzvaras dziesmas. Izli­kās, ka ir draudzīgi noskaņots arī pret vietējiem iedzī­votājiem, kaut gan no šiem vietējiem iedzīvotājiem tri­jās dienās nebija sastapis nevienu cilvēku. Tiesa, jūras malā šur tur uzgāja zvejnieku būdas, dažas mājas, taču ne cilvēku, ne dzīvnieku vai mājputnu nekur neredzēja, kaut gan pēdas rādīja, ka tie nesen te bijuši. Dažās vie­tās jūras malā uzdūrās kādam satrupējušam kuģītim vai arī izžautiem saplīsušiem tīkliem. Viņa asās acis vēroja tālos smilšu sēkļus, bet modrā auss cauri Jūras viļņu čalām tvēra skaņas mežā. Uz priekšu virzījās tikai dienā un arī tad ar vislielāko piesardzību. Naktī nekūra sārtus, bieži mainīja sardzi un gulēja cauru miegu. Agri no rīta celdamies un vakarā gulēt ejot, klusām skaitīja rožukroņi, bet, kad visi kopā noskaitīja ora vai ora pro nobis, tad pa mežu aizskanēja itin kā iztraucēta lapseņu pūžņa splndzēšana un dobja dūkoņa.
   Jau trīs dienas Zēge gāja gar Zemaišu jūras malu, bet vēl nebija saņēmis nevienu gūstekni, kas parādītu slepeno ceļu cauri mežam, pa kuru uzturēja sakarus vietējie iedzīvotāji. Virzīties gar pašu jūras malu pārt smilšu kāpām bija loti bīstami, jo varēja ieraudzīt zvej­nieki no jūras vai no attālākām krasta vietām. Lauzties cauri mežam nejāva biezoknis un reizēm ce)u nācās izbrī­vēt ar cirvi rokā. Karagājienu palēnināja arī staignie pur­vi, brukslāji un upītes, kuras bieži gadījās cejā un pār kurām vajadzēja ja ne īsti mest tiltus, tad vismaz no koku zariem un stumbriem Izveidot braslu. Reizumis Zēge iznāca jūras malā, uzjāja visaugstākajā kāpā un lūkojās uz tālajiem, mežainajiem krastiem, kur koki likās iebriduši jūrā vai izauguši tieši ūdenī. Jūra bija tukša, nekur neredzēja ne kuģa, ne laiviņas, tikai kāpās gaudoja vējš, nesa smiltis, locīja un šūpoja aso grīsli un uz krastu skrēja steidzīgi viļņi baltām putu galot­nēm. Atsteigušies tie sitās pret jūras malu, gulgodami izlija liedagā un, putas kuldami, negribīgi vēlās atpakaļ. Tie atkāpās jūrā vīlušies un neapmierināti, it kā justos noguruši pēc tālā ceļojuma.
   Baisa Zēgem šķita gan pati jūra, gan piekrastes meži, kuriem, kā likās, nav un nebūs gala.
   Pēc norunas ar Mēmeles cietokšņa karapulka pavēl­nieku Zēge bija pa jūru aizsūtījis laivu, lai izlūki uzzi­nātu un viņam ziņotu, cik tālu gar jūru tikuši mēme- lieši, bet Jūras braucēji vēl arvien neatgriezās. Bez vēsts pazuduši bija arī divi citi ziņneši, kas aizgājuši pa saus­zemi.
   Zēgl pārņēma nemiers, un viņš devās uz priekšu gau­sākā gaitā.
   Kāpu vidū, starp Palangu un Svētupcs grīvu, netālu no Nagļa kalna atradās liels ciems. Šajā ciemā dzīvoja vecs zvejnieks Ritis. Viņam bija ne visai jauna, bet vēl ņipra sieva, trīspadsmit dēlu un ļoti skaista meita Rita. Tēvs un brāļi bija viņai ielikuši Ritas vārdu, jo viņa piedzima skaistā pavasara rītā, kad uzlēkusi saulīte ar saviem pirmajiem stariem ritēja pa mierīgo, mirdzošo jū­ras līmeni, bet debesis austrumos bija tik sārtas, dzid­ras un gaišas kā pašas jaundzimušās augumiņš.
   Vecais Rītis zvejoja jūrā zivis, viņa sieva auda tīk­lus, gatavoja visai ģimenei ēdienu un, meitiņai piepalī­dzot, aptecēja mājas soli. Trīspadsmit Rīta dēli mežā gāja medībās, zvejoja Jūrā, un visi jūrmalas kāpās vin­grinājās kara mākā. Vecākais dēls Bērzs bija tik stiprs, tik vērīgu aci un stingru roku, ka iespēja, šaujot bultu no loka, trāpīt lidojošai kaijai, bet mežā ar ozola milnu šķaidīja celmus kā krusta karotāju galvaskausus. Jau­nākais dēls Osis, kaut gan bez brāļu palīdzības ne zirgā neprata uzkāpt, arī jau mācījās karot un no sava mazā loka iešaut vārnai, kas nometusies jūras malā. Rita, ap- tecējusi mājas soli, jūras krastā lasīja dzintaru, ogoja, sēņoja mežā un kopā ar citām ciema meičām dainoja. Vakaros ciema jaunieši sapulcējās liedagā un gāja ro­taļās.
   Zemaišu jūrmalā kopš gadsimtiem bija droši, nekādi naidnieki netraucēja zvejnieku un ciemlnieku mierīgās dzīves ritējumu. Tikai retumis satrakotā jūra Izmeta krastā zvejnieku laiviņas, saplēsa tīklus, bet vējš pa kāpām dzenāja smiltis un atpūta tās līdz pašiem zvej­nieku būdu logiem.
   Bet reiz Piejūras ciemā atauļoja žemaišu karavīrs un pavēstīja, ka jūras malā no Grobiņas un Mēmeles iera­dušies krusta karotāju pūļi, un nodeva pavēli, lai visi vīri tūdaļ seglotu zirgus, apbruņotos ar milnām, zobe­niem un viena daļa steigtos gar jūras malu uz dienvi­diem, otra uz ziemeļiem stāties naidniekam ceļā. Piejū­ras ciema vīri — zvejnieki un cieminieki sāka rīkoties. Vieni ar skubu izvilka no jūras tīklus, citi pameta ne­apstrādātus laukus, un visi aizgāja karā. Karagājienā devās arī Rītu vecākie dēli.
   Pagāja viena diena, otra, trešā, bet neviens krusta karotājs jūras malā nerādījās. Arī tie vīri, kas bija aiz­gājuši, mājiniekiem nesūtīja nekādu ziņu. Vecie ļaudis bēdājās, bērni kļuva klusi, noskuma meitenes un sievas, jo ne viena vien bija izvadījusi karā vīru, tēvu, brāli vai mīļoto. Meitenes, palikušas vienas, vairs jūras malā negāja rotaļās, silā neskanēja viņu dziesmu atbalsis, viņas vairs nestaigāja pa mežu, neogoja un nesēņoja. Apklusa arī pats mežs, un šķita, ka tas gaida kaut ko baigu, pēkšņu un negaidītu. Tikai Palangā, Mildas svēt­nīcā, dienu un nakti gailēja svētā uguns un vaidelotes godinaja varenos dievus un lūdza, lai tie palīdz viņu karavīriem cīņā pret ļaunajiem krustnešiem.
   Arī Rītu Rita staigāja bēdīga. Ari viņai skumjas māca sirdi, jo arī viņa bija aizvadījusi karā savu mīļoto.
   Reiz viņa viena pati aizgāja uz mežu remdināt sirdi, paklausīties putnu dziesmas, palasīt ogas un gremdēties savos meitenīgajos sapņos. Viņa gāja no egiāja uz prie­dulāju, no priedulāja uz bērzu birzi. Visur skumji čilkst putni, drūmi šalc koki, bet ogu kā nav, tā nav, šur tur paviz kāda mētra, bet arī tā bez ogām. Rita Iziet cauri gāršai, pārbrien brukslāju, bet ogu vēl aizvien nav.
   «Kas tad tas?» Rita nodomā. «Kādi meža gari vai putni būs visas ogas nolasījuši!»
   Un pa meža taciņu viņa pagriežas uz biezokņa pusi. Pagriežas, un — ak, tavu brīnumu! — ogu kā nosēts: gan zemeņu, gan melleņu, gan brūkleņu, gan dzērveņu, gan kazeņu, un avenes pašas skrien mutē. Rita vairs nemaz nezina, kuras lasīt. Un visas nogatavojušās vienā laikā, visas tādas lielas: vienas melnas, otras zilas, tre­šās zili pelēkas, tad vēl sārtas, mēļas, gan ar zīžainu spīdumu, gan palsi miglotas un tik saldas, tik saldas, ka vai mēle jānorij …
   Rita lasa ogas, lasa un dzird — meža biezoknī kāds skaisti trillina, tik Jauki pūš siabullti, ka klausoties sirds pamirst. Rita ieklausās un aizmirst par ogām, aizmirst, ka aizgājusi tik tālu no mājām, ka ir te viena. Aizmirst visu, bet biezoknī kāds bez mitas triilina, stabulīte dzied un dzied…
   «Droši vien kāds ganiņš,» Rita nodomā, tomēr vairs nav mierīga. Viņai gribētos gan pielasīt ogu, gan palū­koties uz ganiņu, gan atgriezties mājās, taču meitene pati nezina, kas ar viņu noticis, itin kā būtu apburta. Rita kļūst drošāka, sper vēl soli meža biezoknī, pacel egles zaru un izbīstas: Ierauga tādu kā cilvēku, tādu kā celmu — zem egles sēž meža gars, pavisam neglīts, vecs, grumbainu seju, pinkainiem matiem, biezām uz­acīm, apaudzis ar spalvām un sūnām, bet viņa pirksti tekāt tekā pa stabulīti un acis ir zilas kā mazam bēr­nam. Rita skatās un nevar acu atraut, ne novērsties, ne palaist vajā egles zaru; meža gars gan atbaida, gan velk pie sevis. Un smaida kā bērns.
   —   Kas tu esi? — Rita čukst, aizturējusi elpu, un pieliek roku pie sirds.
   —   Es esmu Mežainis, šo mežu, krūmāju, purvu un visas piejūras valdnieks, — atņēmis no mutes stabuli, meža gars viņai atbild un atkal sāk stabulēt.
   Rita brītiņu pagaida un jau drošāk ievaicājas:
   —   Bet ko tu te dari?
   —   Es sargāju mežu. Sargāju jūras malu no ļaunajiem krustnešiem.
   —   Tad tu neesi viens?
   —   Esmu viens, bet man ir daudz pavalstnieku.
   —    Kas tad ir tavi pavalstnieki?
   —   Visi lielie un mazie meža zvēri, lielie un mazie putni. Es ari tos sargāju.
   —   Kā tu viens vari visu nosargāt?
   —   Esmu stiprs: es apklusinu jum, savaldu bangas un vējus un lūkojos, lai manos valdījumos nesiro naid­nieki.
   —   Kā tad tu sargi, ja mūsu jūras krastā jau iebrūk Jaunie krustneši? Tie nes mums postu, padara mūs par vergiem un spiež ar varu godāt viņu dievul Rīt vai pa­rīt tie būs šeit, arī tavā valstībā.
   —   Manos valdījumos no laika gala vēl neviens naid­nieks nav spēris savu kāju!
   —    Bet tagad jau nu spers. Mūsu ciema puiši, ari mani bāleliņi, visi aizgāja viņiem stāties ceļā — vieni gar Jūru uz ziemeļiem, otri uz dienvidiem… Kāpēc tad tu viņiem nepalīdzi un neaizturi naidnieku, ja esi tik varens?!
   —   Kālab tad jūsu puiši cērt manus mežus, medī putnus, zvērus, posta to alas un ligzdas, sēnes rauj ārā ar visu zemi, mīda mētras?… Tālab es arī viņiem ne­gribu palīdzēt!
   —   Palīdzi viņiem, Mežaini, es palūgšos, un viņi vairs tā nedarīs.
   —    Vai viņi tevi klausīs?
   —   Klausīs, Mežaini, klausīs, tikai tu tagad viņiem palīdzi.
   —            Labi, es palīdzēšu, bet man nav neviena, ko at­stāt sargāt manu māju un mantu.
   —    Kur tad Ir tava māja un tava manta?
   —            Mana māja — tā ir visa gārša, visi sūnākjl, visi meži, jūras mala un kāpas. Bet mana manta — dzintara slāņi, kas aprakti dziļi dziļi zem Nagļa kalna…
   —    Tad tu viens pats tik daudz pārraugi?
   —    Viens kā koks.
   —    Kam tev vienam tik daudz vajag?
   —            Man nav kam dot savus valdījumus un dār­gumus.
   —            Vai tad mūsu jūrmalā mazums nabadzīgu ļaužu, bāreņu un bārenīšu?
   —            Ja tiem ko iedos, tie gribēs vēl, gribēs visu. Sāk­sies ķildas, radīsies skaudība, naids, plūkšanās, slepka­vības. Mani valdījumi un dārgumi viņus darītu vēl ne­laimīgākus. Jums, cilvēkiem, nekad nav gana ar to, kas Jums ir. Kas ir mans, tas pieder visiem!
   —    Vai tad tev nav ne sievas, ne bērnu?
   —            Es jau tev, zeltenīt, sacīju, ka esmu viens kā koks, — meža gars papurināja galvu.
   —    Un tev vienam nav garlaicīgi?
   —            Ļoti garlaicīgi, zeltenīt, ļoti garlaicīgi, bet es ar stabulīti remdēju savu sirdi un iepriecinu arī meža iemītniekus… Vai tev patīk mana stabulīte?
   —            Patīk gan… Tu esi tik vecs, pat sūnām apaudzis, bet tev nav ne sievas, ne bērnu!
   —   Man tikai daudz gadskārtu, toties sirds allaž jau­na: es iztieku no avota ūdens, meža smaržām, putnu balsīm un stabulltes dziesmām.
   Rita bridi padomāja un atkal vaicāja:
   —   Meža Mežaini, vai tu tagad palīdzētu mūsu vī­riem un maniem bālēliņiem iztīrīt dzimto jūras malu no krusta karotājiem un aizstāvēt tēviju?
   —   Palīdzētu, zeltenīt, palīdzētu, tikai man nav ko atstāt pasargāt manu māju.
   Rita nogrima domās un atkal prasīja: \
   —    Bet vai es nevarētu?
   —   Varētu, zeltenīt, varētu, ja nāktu pie manis par sievu!
   Rita sarāvās, pielika rokas pie sirds, grasījās bēgt, tomēr palika un sevī nodomāja: «Es taču izglābtu tēv­zemi, mūsu karavīrus, savus bālēliņus, izglābtu visu mūsu jūrmalu…» Nodomāja tā un vaicāja:
   —   Bet vai citādi nevar?
   —   Nē, nevar, es tikai sievai uzticēšu savus dārgu­mus un valdījumus!
   Rita kļuva bēdīga un paspēra soli atpakaļ.
   —   Ko tu, zeltenīt, baidies? Kaut arī es no skata ne­esmu glīts, bet dvēsele man daija un cēla… Es tevi, zeltenīt, visu mūžu nēsātu uz rokām, dienu un nakti tev dūdotu dziesmiņas. Egles un priedes mums stāstītu pa­sakas, čivinātu putni, pogotu lakstīgalas. Es katru nakti tavu guļvietu izklātu ar smaržīgām sūnām, izgreznotu ar dzintara gabaliem, apspraustu ar puķēm, kvēpinātu tev egļu un priežu sveķus, mazgātu tevi ar jūras putām, dzirdinātu tevi ar skaidru avota ūdeni un visu mūžu tu būtu mans lielākais prieks…
   Ritai noreiba galva. Viņas sirds sāka strauji pukstēt. Meitene atcerējās savu mīļoto. Lai gan ar viņu nebija pārmijuši ne vārdiņa, tomēr viņš šķita par visiem citiem mīļāks un jaukāks.
   —    Kas tev, skaistule, noticis? — meža gars norūpē­jies jautāja.
   —    Man jāsteidzas uz mājām.
   —    Pagaidi, zeltenīt, es tev vēl pastabulēšu, — un meža gars ar savu garo, spalvaino plaukstu maigi pie­turēja viņu aiz rokas un sāka pūst savu stabulīti.
   Ritai jau nu pagalam apreiba galva. Viņa aizmirsa visu, ko bija iedomājusi par savu mīļoto.
   —    Tad tu esi ar mieru nākt man par sievu? — pār­stājis pūst stabuli, Mežainis ievaicājās.
   Rita atkal papurināja galvu, taču nogrima domās un pēc brītiņa prasīja:
   —     Bet vai tu patiesi mūsu jūrmalu aizsargāsi no ļau­najiem krusta karotājiem, vai palīdzēsi maniem bāleli­ņiem un mūsu puišiem karot?
   —    Patiesi, zeltenīt, patiesi.
   Ritai ienāca prātā maza viltība:
   —    Kas tad mūs te salaulās?
   —    Rubenis salaulās, dzērve patrlnkšķlnās, putni pa- dziedās, un zvēriņi padancos.
   —    Bet kur mēs ņemsim brūtgānbrāļus un brūtesmā- sas, kur ņemsim vedējtēvu. Kas būs vedējmāte? Kas precinieks?
   —     Par brūtgānbrāļlem nāks garkaklis gārnis un rai­bais dzenis, par brūtesmāsām aicināsim divas jaunas stirnas, pūci sauksim par vedējmāti, dziedātājs strazds mūs saprecinās, bet vedējtēvi būs līkradzis sumbrs un tolais briedis.
   Lai kaut kā varētu izvairīties no tādām precībām un kāzām, Rita atkal vaicāja:
   —    Mežaini, kā tad tas būs: es esmu cilvēks, bet tu meža gars?! Tu laikam tikai jokojies?
   —    Nē, zeltene, es nejokoju: mīlestība ir tāda varena un brīnumaina dabas dāvana, un visas radības un radī- biņas mīl — gan knlslīši un zivtiņas, gan plēsīgi zvēri un lēnās stirnas, arī visiem dieviem ir sievas, un daudzi mī­lestības dēļ iet nāvē… Kas par to, ka es esmu gars, bet tu cilvēks. Mana stabulīte nav nedz gars, nedz cil­vēks, bet arī tā tik skaisti dzied par mīlestību un aiz­kustina visu mīlētāju sirdis! Mīlestība ir mūžīga — tā nekad nemirst!
   —    Pagaidi, Mežaini, ļauj man vēl padomāt: tu esi gars, bet runā un spried kā cilvēks.
   —    Padomā, zeltene, padomā. Atgulies še sūnās, pa­domā, atpūties, bet es tūdaļ steigšos, sacelšu vējus, sabangošu jūras, nogāzīšu koku tūkstošus, visas upes un strautus pārplūdināšu, visus ceļus krusta karotājiem alz- šķēršļošu un palīdzēšu taviem bāleliņiem aizstāvēt tēv­zemi. Es skrienu, — un meža gars tā sadrebināja zemi, ka pat simtgadīgās priedes notrīsēja.
   —    Vai, Mežaini, cik tu esi briesmīgs! — reizē izbi­jusies un priecīga bilda Rita un atgūlās zem egles mīk­stās sūnās.
   —    Es neesmu briesmīgs, esmu stiprs. Atgulies še, at­gulies manā vietā, zeltenīt, bet es skriešu. Aši aiztecēšu, padarīšu darāmo un tūdaļ atkal atgriezīšos pie tevis, — un meža gars, apsedzis Ritu ar kuplu egles zaru, aiz- brīkšķināja pa mežu.
   Rita atlaidās sūnās tikai atpūsties, taču pati nemaz nejuta, kā apskurba, kā uznāca snaudiens un kā viņa iemiga.
   Zēge ar savu karapulku jau piekto nakti pavadīja mežā, viņš- vēl joprojām nebija sagaidījis izsūtītos izlū­kus, kā arī nebija notvēris nevienu gūstekni, kas parā­dītu ceļu. Piektā nakts bija jo sevišķi baiga: kaut arī vējš nelikās nekāds stiprais, mežā koki krakstēja un brakšķēja kā vislielākajā vētrā. Kāpās trakoja viesulis, tas nesa smiltis pa gaisu un sadzina jaunus smilšu kal­nus. Jūra krākdama sitās pret krastu, satrakotās bangas,
   likās, teju teju pārvelsies pār kāpām un applūdinās no­metni. Uz rīta pusi vējš pierima, debesis noskaidrojās, un, kad uzlēca saule, krustneši devās tālāk.
   Taču ne vieni, ne otri izlūki vēl arvien neatgriezās.
   Zēge lika Iet vēl lēnāk un pastiprināja sardzi.
   Kad bija iets pusi dienas, sardzlnleki nonāca pie lie­las upes un tūdaļ par to ziņoja karadraudzes vecākajam.
   —    Ko jūs stāstāt, upe?! Kā te var gadīties upe? Te nav nekādu lielu upju un nevar būt, — Zēge viņiem nicīgi atcirta.
   Tomēr sardzlnleki palika pie sava:
   —    Ir upe, drošsirdīgo karavadon. Liela un plata upe: tai pāri nevar tikt ne jāšus, ne kājām, ne ar plostu, bet par tilta būvi nevar būt ne runas.
   —    Kāpēc? — Zēge brīnījās.
   —    Upe ir pārplūdusi, ūdens izlijis abos mežainajos krastos un plešas aizvien tālāk.
   —    Bet vai pa liedagu mēs netiksim uz priekšu?
   —    Arī liedags pārplūdīs — viļņi brāžas taisni vai pāri kāpām. Jāpagaida, kamēr jūra norims.
   Kad Zēge kopā ar dažiem bruņiniekiem apskatīja šo upi, ne tik liels bija viņa izbrīns, cik izbīlis: izrādījās, ka tā nav upe, bet netālu no jūras krasta aizsprostots strauts! Strauts bija pārplūdīs un savienojies ar Jūru! It sevišķi karadraudzes vecāko izbrīnīja un biedēja tas, ka šādu aizsprostu divās vai trīs dienas varētu radīt tikai liels ļaužu pulks!
   «Bet kur tad ir visi šie ļaudis?» Zēge prātoja, un sa­juta tirpuļus skrējām pār muguru. Viņam bija bail gan no cilvēkiem, gan pagānu dieviem un meža gariem, kuri žemaišu mežos iznīdējuši daudz viņa karaspēka. Un Zē- gem rādījās, ka viņa pulkam no visām pusēm uzglūn meža gari un pagānu dievi, kas tūdaļ iznīcinās visus viņa karavīrus un nemaz neļaus viņam iziet kaujaslaukā un sakārtot ierindu. Viņš aši aptvēra, kas darāms, un pavēlēja karadraudzei griezties atpakaļ. Bet tā, izslāpusi pēc kara laupījuma, pretojās, atteicās tukšām rokām do­ties atpakaļceļā un pieprasīja, lai Zēge vestu viņus uz žemaišu apdzīvotajām vietām, kur varētu pasirot. Pre­tojās bruņinieki, neofiti, pretojās pat savējie — ordeņa brāļi un karakalpi; lai apspiestu dumpi, Zēge dažus no viņiem lika pat pakārt, bet ari tas neko nelīdzēja. Naktī alkatīgie neofiti ar saviem dižmaņiem atdalījās no kara­draudzes un pa mežiem devās tālāk no jūras uz žemaišu apdzīvotām vietām. Zēge kopā ar saviem uzticamiem bruņiniekiem, ordeņa brāļiem un karakalpiem ar skubu griezās atpakaļ. Viņi virzījās pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, bet, nogājuši pusi dienas, atkal uzdūrās lielai upei, un viņus pārņēma vēl lielāks izbrīns. Nā­kot šurp, viņi šajā vietā pāri upītei bija pārmetuši vai­rākus tiltiņus un ar koku zariem noklājuši zemi pie til­tiem, taču tagad no tā nebija vairs ne miņas: visu applū­dinājis ūdens — izrādījās, ka šī upīte aizsprostota, izkā­pusi no krastiem un pletās aizvien lielāka. Zēge redzēja,
   ka ir ielenkts: gar trim debess pusēm pletās ūdens, gar ceturto meži, kuros, kā viņam likās, mudžēt mudžēja že- maiši un gaidīja viņa bojā eju.
   Pēc karavadoņa pavēles, visi metās jaukt ārā aiz­sprostu, taču pa to laiku no meža viņiem uzklupa že- maiši un visus nolika gar zemi. Grobiņā ne ar laupī­jumu, ne bez tā neatgriezās arī dižmaņu vadītie neofiti.
   Tāpat no Mēmeles cietokšņa izsūtītā karadraudze bija pazudusi bez vēsts Žemaišu jūrmalā. Ne Mēmelē, ne Grobiņā neatgriezās neviens bruņinieks, neviens ordeņa brālis vai karakalps un neizpauda baigo Žemaišu jūrma­las mežu noslēpumu.
   Rita pamodās uz Mežaiņa rokām. Meža gars lūkojās viņas baltajā vaigā un nevarēja vien noraudzīties savā karalienē. Ritas pirmais jautājums bija:
   —    Kas notiek ar manu tēvzemi?
   —   Tava tēvzeme, dārgā karaliene, ir brīva: visa jū­ras mala noklāta ar krusta pielūdzēju līķiem.
   —   Ai labie dievi! — Rita izdvesa un pacēla pret debesīm savas gaišās, pateicības pilnās acis. Piecēlusies viņa vaicāja:
   —   Kur es atrodos?
   —   Mežā, mana mīļotā, savā karaļvalstī, savā kara­liskajā namā.
   —    Mežā? — Rita nopūtās.
   —            Mežā, mežā pie saviem putniņiem, zvēriņiem. Tu esi viņu daiļā karaliene. Vai dzirdi, kā viņi tevi sveic?
   —    Dzirdu.
   —            Vai tev nebija bail, kad es sacēlu vējus, saban­goju ūdeņus, liku viļņiem velties pāri kāpām un mežā nogāzu koku tūkstošus?
   —            Tēvzemes labā es visu panesīšu, visu izcietīšu, — klusi klusi Rita viņam atteica un nobālēja.
   —            Kas tev noticis, mana dārgā, mana mīļā zeltene?— Mežainis vaicāja.
   —           Jūtos vārga, man slāpst, — Rita tikko spēja izsacīt.
   —            Varbūt tu negribi pildīt savu solījumu: kas netur vārdu, tam nav gaidāms nekāds laimīgais liktenis.
   —    Vai tad es tev kaut ko solīju?
   —            Solīji, zeltene, solīji. Raizēs par tēvzemi, par tau­tiešiem un saviem bālēliņiem tu man solīji.
   —   Vai tik tas nebija sapni?
   —    Arī sapnis ir dzīve.
   Rita viņam vairāk nepretojās un neko nesacīja. Viņa iekrita tādā kā nemaņā.
   —            Tad iesim, zeltene, salaulāsimies, — meža gars viņu aicināja un piebilda: — Es savu darbu esmu pada­rījis, tagad tu izpildi solījumu.
   —    Uz kurieni iesim?
   —    Tepat pie avotiņa… Es tūlīt sasaukšu visus putnus, saaicināšu meža zvērus. TūdaJ atlidos rubenis, dzērve un stārķis. Atsteigsies brūtgānbrāļi, brūtesmāsas un vedējmāte.
   —    Kā tad es rādīšos taviem viesiem darbdienas drē­bēs? — Rita skumji jautāja.
   —    Laumas tūlīt tevi ietērps smalkās jo smalkās no tīmek)icm austās drānās.
   —    Man nav arī jaunu vīžu.
   —    Vīzes tev nopīs no baltajām bērzu tāsīm, — un meža gars, ielicis mutē divus pirkstus, nosvilpa. Tikko atskanēja svilpiens, tūdaļ parādījās laumas, aizveda Ritu zem kuplas egles un tur viņu ieģērba neizsakāmi skaistā, brīnumaini smalkā un sniega baltā, rīta rasā salasītām, brīnišķīgām pērlēm izrotātā kāzu tērpā. Tepat uzāva viņai kājās baltas tāšu kurpītes un ielika rokā viskrāš­ņāko lauku puķu pušķi. Ap kaklu Ritai aplika dzintara krelles, rokā uzmauca zelta gredzentiņu. Atlidoja pelēka ūbele un atnesa rūtu vaiņadziņu, kuru līgavai uzlika gal­vā. Rita palūkojās avotiņā un pati sevi nepazina. Kad laumas saposto Ritu pieveda klāt Mežainlm, viņš neva. rēja vien valdīt savu prieku …
   Jau sāka pulcēties viesi. Tipu-tapu, tipu-tapu atčā- poja garknābis stārķis ar savu draudzeni dzērvi, atlidoja rubenis, atsteidzās brūtgānbrāļi, brūtesmāsas, vedējtēvi. Atlaidās vedējmāte pūce ar pīrāgiem. Atļēpoja zaķis garausis. Atskrēja vilks ar izsalkušu vilcēni. Vāverīte atnesa jaunajiem dāvanu — pilnu tāšu vācelīti ar riek­stiem, sīlis — ozolzīles, bet lācis Pekainis ar ķepu pa- pllķēja savam draugam Mežainim pa plecu un uzteica viņa gaumi. No savas pilsētas atsteidzās čaklā skudriņa un atnesa smaržīgu, no čiekura izknibinātu sēkliņu. Ar mazu novēlošanos atlecēja lapsa kūmiņš un visu laiku trinās ap jauno pāri, meta acis uz teteri un laizījās, bet precinieks — meikulis dziedātājs strazds lielījās tavu lie­līšanos un, nevarēdams nosēdēt vienā vietā, spurdza un lēkāja no zara zarā, un mēļoja bez mitas.
   Kad putni bija satupušies koku zaros un meža norā sapulcējušies lielie un mazie zvēri, Mežainls maigi pa­ņēma savu zelteni aiz rokas, bet stārķis pieveda viņus pie liela akmens, no kura apakšas irdzēja skaidra ūdens avotiņš. Kokos tūdaļ atskanēja putnu koris, kuru di­riģēja žagata. Tas nevilkās ilgi. Rubenis ar laumas jostu sasaistīja jaunā pāra rokas, apveda viņus apkārt akme­nim, deva nodzerties avota ūdeni, pamāja ar kuplu egles zariņu, tad sirsnīgi viņus apsveica — norublnāja, stārķis noparkšķlnāja, dzērve noklurkstēja, bet pupuce apslacīja viņus ar sudraba rasu no koka zariem… Ar to kāzu izdarībās bija galā. Tad divas laumas no līgavas galvas noņēma rūtu vaiņadziņu un aplika viņai baitu šķidrautu… Žagata pēkšņi pakustināja asti uz labo, uz kreiso pusi, savlclnāja spārnus, un putnu koris uzsāka kāzu maršu. Visi steidzās jauno pāri sveikt, — dažs nesa dāvanas, cits izteica vēlējumus, glaimus, prieku, bet dze­guze pareģoja viņiem divpadsmit dēlus un divpadsmit meitas. Meža norā visi zvēri — lācis lēca pa priekšu — uzsāka līksmas dejas, kā nu kurais mācēja.
   — Rūgts! Rūgts! — iesaucās mazi un lieli zvēri un kokos satupušie putni.
   Dzērve un stārķis piebīdīja jaunlaulātos vienu pie otra. Tad Mežainis maigi apskāva savu jauno sievu ap vidukli un gribēja viņu nobučot uz sārtajām lūpām, bet līgava, ieraudzījusi tuvu savai sejai ar bārdu apaugušo, grumbu izvagoto līgavaiņa seju ar kuplām uzacīm, pin­kainiem matiem un smailām, ragiem līdzīgām ausīm, sa­trūkās, parāvās nost, atliecās atpakaļ, un no lielā izbīļa viņas sirsniņa pārlūza.
   Visi ievaimanājās.
   Taisni briesmīgi, kas tajā acumirklī notika zaļajā laucē pie avota: lapsa tūdaļ satvēra rubeni un ar to zobos nozuda briksnājā; vilks un izsalkusi vilcene uz­klupa stirniņām, vanags — lauku irbēm, pūce uzsēdās mugurā zaķim, garausim, un aizjāja pār noru. Zvēri aiz­muka uz visām pusēm, putni izklīda koku zaros, bet Mežainis paņēma uz rokām mirušo Ritu, piesteidzās ar viņu pie avotiņa, veldzēja ar aukstu ūdeni viņas seju, ar dzintara gabaliņiem trina viņai acis, deni­ņus, skūpstīja viņu, vaimanāja, glāstīja, šūpoja uz ro­kām, nēsāja pa mežu, modināja, sauca, taču savu mīļoto sievu, meža karalieni, vairs nevareja uzcelt no mūžīga miega.
   Trīs dienas un trīs naktis Mežainis apraudāja savu mirušo karalieni. Viņš klīda pa mežu, gāza zemē kokus, lauza celmus… Beidzot ceturtajā naktī aiznesa Ritas pīšļus uz Nagļa kalnu, izraka dziļu dobi, līdz pat dzin­tara slānim, izklāja ar puķēm, aplika ar spīdošiem prau­liem un, rūgti raudādams, to apbedīja …
   Atgriezušies mājās no karagājiena, Ritas brāļi ilgi meklēja savu māsiņu pa mežiem, pa siliem, bet nekur viņu neatrada ne dzīvu, ne mirušu … Bet Mežainis katru nakti uz Ritas kapa nolika te meža puķes, te smaržīgus egļu zarus. īsajās vasaras naktīs līdz rītausmai skandēja viņai skumjas dziesmiņas, dažureiz tik sērīgas, ka lie­dagā uz naktsguļu apmetušās kaijas sāka raudāt.
   Un tā meža gars gadsimtiem ilgi apmeklēja Ritas ka­pu, pušķoja to ar ziediem, egļu zariem, apstādīja ar smuidrām priedītēm un allaž, miņā glabājot savu sievu, mīļoto meža karalieni, kā aci pierē sargāja mežu un visu Nagļa kalna apkaimi. Un šajā laikā, kādus divsimt gadus, Žemaišu jūras piekrastē savu kāju nespēra ne­viens svešinieks, neviens ienaidnieks …
   Vēlāk daudz kas Žemaišu jūrmalā mainījās: nebija vairs silu, meži kļuva retāki, iznīka lielie zvēri un putni, tikai palsi zaļganā jūra, tāpat kā senlaikos, mūždien dzen pret krastu savus viļņas baltām putu galotnēm, mūždien trako, šalc, gulgo, šņāc, krāc, un tai piebalso Nagļa kalnā uz Ritu meitas kapa izaugušās priedītes; tās, vēju līgotas, cauri laiku laikiem vēstī par leģen­dāro Nagļi, Nēringu, par Mežaiņa sievu meža karalieni Ritu un par bijušās Palangas svētnīcas vaidelotļ — ku- nigaiti Birutu.
   1956

   Sensenis, kad vēl Lietuvu pārvaldīja bargie grāfi, ba­roni un citi augsti kungi un kad tie savus klaušu ļaudis pēra ar rīkstēm un mainīja pret suņiem un dažādām man­tām, Plateļu ezera salā stāvēja grezna pils. Šajā pilī dzīvoja Platelu, kā arī citu apkārtējo muižu īpašnieks, vecs atraitnis grāfs, kuram bija daudz kalpu un viena vienīga meita skaistā Zlfrina. Viņa bija baltum baltu
   vaigu, zilām acīm kā ezera dzīle, bet arī tik izlutināta un Izlepusi, ka ļaudis viņu iesauca par baltroci un dīk­dieni. Baltroce grāfa meita kā tāda balta kaiva bija tik stipri iemīļojusi ezeru un salu, ka ne ziemu, ne vasaru negribēja nekur kāju spert ārpus sava tēva muižas. Ap­kārtnes ļaudis varēja viņu redzēt un priecāties par vi­ņas pasakaino daiļumu tikai no tālienes: vasarā — šūpo­jamies viļņos savā baltajā laiviņā, bet ziemā, sermuliņu kažokā ietinušos, vieglās kamanās, kam aizjūgti priekšā divi balti ērzeļi, lidot lidojam pa ezera ledu līdzīgi pasaku karaļmeitai vai spoku valsts meitenei — sniegbaltītei. Viņu redzēja arī parkā, kas tolaik stiepās pa visu ezer­malu, taču atkal tikai no tālienes, jo arī šajā paradīzes stūrītī vienkāršajiem mirstīgajiem un it īpaši klaušu ļau­dīm bez vajadzības spert savu kāju bija nc'iegts, pie­draudot gandrīz vai ar nāves sodu. Šajā pasakainajā parkā savus zarus pleta simtgadīgi ozoli, apses, smuidras egles un priedes; gar parka malām stiepās lapegļu un liepu alejas; vasarā parkā ziedēja dažādas puķes, ska­tienu saistīja Ķīnas rožu ceri, dīķī šūpojās ūdensrozes un gaisu piepildīja putnu dziesmas un ziedu smaržas.
   Par Plateļu grāfa bagātībām, par grezno pili ezera salā, par parku un grāfa daiļo meitu slava skanēja pa visu Lietuvu, kā arī tālu aiz tās robežām.
   Daudz jaunu grāfu, baronu un citu augstmaņu tīkoja pēc grāfa meitas baltās rokas un sirds, gribēja iegūt tās labvēlību, taču augstprātīgā, bagātā skaistule vienmēr atsacījās un visus nicīgi izsmēja. Jaunekļi vai prātu zaudēja, raidīja pie viņas tēva arvien jaunus preciniekus un sūtņus, uzpirka grāfa sulaiņus, grāfa meitas istabe­nes, uzrunāja viņu pašu, bet viss velti — skaistule ij nedomāja iziet pie vira.
   Tad pienāca nemierīgi laiki: Lietuvu sagrāba zviedri, tie uzbruka Plateļiem, Ieņēma Pils salu, bet grāfu un vi­ņa meitu viņu pašu pili turēja kā gūstekņus. Veco grāfu pārņēma izmisums, bet daiļajai meitai tas nebija nekas: viņa ari zviedru virsniekus piespieda izpildīt savas ie­gribas, deva pavēles viņu priekšniecībai, uzpūtīgajiem ģenerāļiem un izturējās pret tiem kā karaļmeita pret apakšniekiem.
   Reiz grāfa pilī sarīkoja lielas dzīres. Saaicināja visus apkaimes grāfus, baronus, bajārus, ielūdza arī zviedru armijas ģenerāļus. Visās ezera salās un krastmalās svi­nībām par godu lika aizdegt darvas mucas, bet pašā Pils salā pavēlēja sarīkot tādu uguņošanu, lai tajā būtu gaišs kā saulainā dienā. Jau pirms kāda laika vienā salā dzīrēm kāva teļus, otrā brūvēja alu, trešajā no ziediem un zālēm vija vaiņagus tilta greznošanai, bet visu grāfa muižu dārznieki un puķkopji cītīgi posa pašu salu un pili.
   Sabrauca grāfi, baroni, bajāri un ģenerāļi. Pilī dzirk­stīja vīns, putoja alus, glinkstēja piepildītie kausi, uz salām un ezermalā dega darvas mucas, un viļņi nesa uz krastu maigas mūzikas skaņas.
   Kad dzīres bija krietni pusē, grāfa meita iedomājas pašūpoties ezera viļņos, saplūkt ūdensrozes un savus līgavaiņus uzjautrināt ar Jauniem jokiem. No vīna un smiekliem viņai kaisa vaigi, un viņa, kaitēdamās un jo­kodamās ar jaunekļiem, iesvieda ezera bangās savu di­mantiem rotāto matu suku un iesaucās:
   —   Bruņinieku kungi, kurš no jums būs visdrosmī­gākais, visvaronīgākais un sadabūs ezera dzelmē manu dimanta suku, tam, lai viņš būtu kas būdams, es atdošu savu sirdi un roku!
   Līgavaiņi — bruņinieku kungi, grāfi, baroni un ģe­nerāļi, sarosījās un viens no viņiem tūdaļ ielēca ezera viļņos, ienira, taču, neko neatradis, aši vien atkal iznira. Ūdenī iemetās otrs, savu laimi izmēģināja arī trešais, ceturtais, tomēr viņi visi, neaizsnieguši ezera dziļumu, tukšā izkāpa no ūdens… Un tad jauns grāfa meitas kalps, vārdā Gervazs, nometa svārkus un uz galvas ielēca ezerā.
   Visi brīnā satrūkās. Satrūkās arī pati jauna grā­fiene …
   Pagāja viens mirklis, otrs, trešais. Kalps nerādījās.
   —   Tas jau vairs neuznāks virspusē, — atviegloti uz­elpoja kāds grāfa meitā iemīlējies jauneklis.
   —   Tava laime, jaunkundz, ka neuznāca augšā, — viņu mierināja kāds cits jauneklis. — Ja būtu iznlris, tev vajadzētu vai nu lauzt vārdu, vai izpildīt solījumu.
   —          Tavi joki, mīļo meitiņ, pavisam nepiedienīgi, — ari tēvs izmeta un, pieri saraucis, piebilda: — Varēja beigties arī ļaunāk …
   Un tad ūdenī ezera dzīlēs iemirdzējās dimanti un ņirbainajā ūdens virsmā parādījās vispirms kalpa roka ar dimanta suku, pēc tam iznira arī pats cilvēks.
   Jaunie bruņinieki sadrūma un steidzās izņemt viņam no rokas suku un nodot to grāfa meitai, taču kalps at­rāva roku un dārgo rotu sniedza pašai īpašniecei. Grāfa meita nobālēja, acumirklī izzuda viņas vaiga daiļums un viņa negribīgi Izstiepa roku pēc sukas; kalps brīdi šau­bījās un tad vaicāja:
   —    Grāfien, kur paliek tavi solījumi?
   —    Es izteicu solījumu salda vīna skurbā.
   —    Bet es par vienu tavu vārdu, par vienu tavu smaidu liku uz spēles savu dzīvībul
   —    Ar kalpiem es nejokoju, kalpiem es tikai pavēlu.
   —    Tad pavēli man tagad — dzīvot vai mirt?
   —    Mirsti! — daiļā grāfiene ņirdzīgi piešķieba galvu.
   Tad Gervazs atžerbeniski iemeta suku ezera viļņos,
   nicīgi palūkojās grāfa meitai acīs, ienira un vairs ne­uznāca augšā.
   Magnātu kungi tikai saskatījās un, nepārmijušl ne vārda, atgriezās pilī.
   Bajāri un magnāti dzīroja Plateļu ezera Pils salā, dzirkstīja vīns, putojošs alus, glinkstēja pielietie kausi, uz salām un ezermalā liesmoja darvas mucas, un ezera viļņi nesa uz krastu maigas mūzikas skaņas, bet daiļo
   grāfieni jaunekļi vairs nespēja uzjautrināt, arī viņa pati vairs nejokoja, vaigs apmācās arī viņas tēvam — veca­jam grāfam…
   —    Tu, meitiņ, neskumsti, rīt es sadzīšu kopā visu savu muižu dzimtļaudis un likšu tiem ar spaiņiem Iz­smelt ezeru un sameklēt tavu dimanta matu suku, — tēvs mierināja meitu.
   Taču jaunajai grāfienei bija žēl ne tikai savu dimanta suku, jaunie bruņinieki raizējās ne tikai par savu neveiksmi un vecais grāfs, ezera salas pils un visu Plateļu kungs, bija norūpējies ne tikai par savas meitas skumjām.
   —    Ei, kalpi! — grāfs sasita plaukstas. — Vairāk vīna, jautrāku mūziku, skaistākas puķesl… Vai vērts viena kalpa dēļ gremzties!
   Un atkal dzirkstīja vīns, glinkstēja pilni kausi, mu­zikanti centās spēlēt jautrāk, taču namatēvs veltīgi pū­lējās atdabūt pirmītējo labo noskaņu. Labā noskaņa bija vējā.
   Nesagaidījuši rītu, pili atstāja zviedru ģenerāļi, uz mājām aizsteidzās tuvējo muižu bajāri, jo laipni no grāfa un grāfa meitas atvadījās jaunie bruņinieki, un pilī iestājās klusums. Salās un ezera krastos Izdega darvas mucas, pilī izplēnēja lāpas un apdzisa lukturi… Gulēt aizgāja kalpi, pie miera devās muižas ļaudis, arī daiļā grāfiene ieslēdzās savā guļamistabā, taču miegs kā ne­nāca, tā nenāca: kā dzīvu grāfa meita redzēja savu uzticamo kalpu Gervazu, kā dzīvs viņS iznira no ūdens ar dimanta suku rokā…
   —    Zifrina, ņem savu dimanta matu suku un atdod man, ko solīji — roku un sirdiI — viņa dzirdēja balsi aiz pils sienām, ezera krastā.
   —     Atkāpies no manis, ļaunais gars! Remdē viņa dvē­seli, ak kungs! — daiļā grāfiene meta krustus un atru­nājās: — Es tikai salda vīna skurbā pajokoju: kā tad mēs varam precēties — es esmu grāfa meita, bet tu — zemnieks!
   Jaunā grāfiene bez rīmas klimta pa savu pili un ne­kur nerada miera.
   Otrā dienā grāfs sadzina visu savu muižu ļaudis un lika tiem ar spaiņiem izsmelt Plateļu ezeru un sameklēt viņa meitas dimanta matu suku. Grāfa dzimtļaudis sa­lasījās pulku pulkiem un ar spaiņiem rokās sastājās gar visu ezera krastu. Citi jau raka zemi un taisīja dam­bjus, aiz kuriem pēc vagaru norādījuma vajadzēja pār­liet ūdeni.
   —    Kas tur par jandāliņu? — vecais grāfs vaicāja vagaram, lzdzlrdis, ka vienā no ezera krastiem murd ļaudis.
   —    Tur, jūsu gaišība grāf, noslīkušā kalpa Gervaza māte apraud savu dēlu un plosās sirdēstos.
   —    Iedod viņai desmit dukātus un atlaid mājās, lai šodien nestrādā, — grāfs pavēlēja vagaram un pasniedza tam desmit dukātus.
   Vagars aizīrās uz krastu un pēc brīža atgriezies pa­vēstīja:
   —    Viņa neņem, jūsu gaišība. — Un atdeva grāfam desmit dukātus.
   —    Vai tad viņai par maz? — grāfa valgs apmācās. — Kalpus es pērku un pārdodu par pieciem dukātieml Ja viņa nevēlas pieņemt manu žēlastību, tad sodi viņu ar simt rīkstēm.
   —    Pagaidi, tēvs, es pati gribu ar viņu parunāt, — jaunā grāfiene palūdza tēvu un baltajā laiviņā aizīrās uz krastu.
   —    Cik tu gribi par savu dēlu? — grāfa meita jau­tāja sāpju plosītajai mātei.
   —    Es gribu, lai jūsu lielmanīgo kungu dzimums uz mūžu mūžiem iznīktu no šīs pasaules un lai no jums te nepaliktu ne smakas, — ļauni atcirta Gervaza māte.
   —    Kā tu iedrošinies? — baltroce grāfiene sažņaudza mazās dūres un sakoda zobus.
   —    Grāfa meita, tu esi nevis grāfiene, bet gan ezera ragana! Tu arī manu dēlu apmāji ar savām burvestī- bāml Tev balts vaigs un zajas acis, bet sirdsapziņa mel­na kā krāsns aizšautne un prāts stūrgalvīgs kā tītīgai ķēvei, ķēves piere tāda!
   —    Pielieciet vēl simt rikšu arī no manis! — grāfa meita pavēlēja vagaram, iesēdās savā baltajā laiviņā un atgriezās salā.
   Bendes un vagari sagrāba nelaimīgo sievieti aiz pa­dusēm, iegrūda laivā un aizīrās uz Kailo salu, kur cil­vēkus sita, izģērbjot kailus.
   Taču nelaimīgā sieviete, vēl nesaņēmusi ne simt rīkšu, uz mūžu aizdarīja acis.
   Saniknotie klaušu ļaudis nometa spaiņus, iesvieda ezerā lāpstas, vicināja dūres uz Pils salas pusi un, pirmo reizi nepaklausījuši saviem kungiem un to vagariem, de­vās uz mājām.
   Grāfs k)uva vai traks aiz dusmām, lamāja savus va­garus, bet neko darīt — vai nu visus sodīsi.
   Arī nākamajā naktī jaunā grāfiene ezera krastā iz­dzirdēja slīkoni saucam:
   —    Zifrina, ņem savu dimanta matu suku un atdod man, ko solīji — roku un sirdi!
   Un tā katru nakti, katru nakti… Jau no paša vakara ezera salas krastos sāk biedīgi čukstēties doņi, brīkstēt kalmes, līgoties meldri, pusnaktī saceļas vējš, ezers sa­kuļ putainas bangas, un, kad satumst pavisam, noslīku­šais Gervazs atkal mirdzina grāfienes suku un, piepel­dējis tuvāk salai, sauc:
   —    Zifrina, ņem savu dimanta matu suku un atdod man, ko solīji — roku un sirdi!
   Vecais grāfs vairs nevarēja glābties Pils salā un kādu nakti kopā ar savu skaisto meitu nez kur nozuda un neatgriezās.
   Aiziedami no Lietuvas, zviedri uzspridzināja pili ezera salā, nodedzināja ozola tiltu, kas veda uz krastu un Izpostīja parku. Un šodien pils salā rēgojas tikai dziļi zemē iegrimuši pamatakmeņi, bet skaidrā laikā ūdenī var saskatīt arī nodedzinātā tilta ozola balstus. Viss pa­gājis, Iznīcis, tikai ezera salā un parkā vēl palikuši simt­gadīgie koki, kuri, vēja locīti, ezera viļņu gulgal pie­balsojot, teic un stāsta, ka še reiz bijusi pasakaina zemes mala, kungi dzīvojuši greznība un bagātībā, bet darba ļaudis tiem vergojuši. Teic un stāsta par kādreizējiem Plateļu kungiem, lielmanīgajiem grāfiem, kuri nav atstā­juši nekādu pēdu, ka ļaudīm būtu darījuši ko labu vai derīgu.
   Kopš tā laika pagājis daudz daudz gadu un no Pla­teļu ezera pa Babrungas upi aiztecējis daudz daudz ūdens; tās dumbrājos un atvaros iznīkuši it visi bebri, upe izsīkusi un kļuvusi par šauru urgu; ļaudis aizmir­suši klaušu laikus, lielmanīgos grāfus, grāfa meitu — baltroci un dīkdieni, kā arī viņas upuri — noslīkušo Gervazu. Aizmirsuši visu, tikai to ezera krastu, kurā slīkoņa māte daiļo grāfieni nosauca par ķēves pieri un nolādēja grāfus, ļaudis vēl šodien sauc par Ķēves pieri. No tiem laikiem saglabājušies ari salu nosaukumi — Kailā sala, kurā cilvēkus izģērba kailus un pēra. Pils sala un Teļu sala, uz kuras kungi dzīrēm kāva teļus.
   Kaut arī kopš tiem laikiem pagājis daudz daudz gadu, tomēr māņticīgi {audis vēl šodien stāsta, ka vasarā mēnesnīcas naktīs, kā arī vējainās dienās, kad Plateļu ezera ņlrbainajā ūdens virsmā saceļas putainas bangas, Iemirdzoties grāfa meitas dimanta matu suka: tā pazib te vienā, te otrā vietā, taču alkatīgie ezera viļņi tūdaļ to atkal nogremdē un paslēpj ūdenī ļaužu acīm.

   KAUKĀZA LEĢENDAS
   TOC \o "1-3" \h \z Mūžīgais spēlmanis ………………………………………. 7
   Nolādētie mūki……………………………………………. 24
   Aslnsatriebības klints……………………………………. 42
   Daiļās Lalas kalns………………………………………….. 62
   Iemigusi Ararata skaistule……………………………… 79
   Samgori tuksnesis………………………………………… 95
   LIETUVIEŠU TEIKAS
   Kauja pie Saules ………………………………………… 115
   Nagla kalna dārgumi…………………………………… 144
   Plateļu ezera noslēpums………………………………. 172
   A. Vienuolis PADAVIMAI IR LEGENDOS LTSR Valslybln* srožlnts llteratūro» leldykla 1957
 
   Antans V i e n o l i s LEĢENDAS UN TEIKAS
   Redaktors I. Lasmatils Maksi, redaktors H. PurvlņS Tehn. redaktore V. Dārziņa Korektore T. Pēlersone Nodota salikšanai 1965. g. 10. maiji. Parakstīta lespleianal 1965. g. 13. augusta. Papīra lormSts 60x90/32. 5,88 fIz. Iespiedi.; 5,88 uzsk. Iespiedi.; 5,84 Izdevn. I. Metiens 15 000 eks. Maksi 51 kap. Izdevniecība «1. Iesma» Rigā, Padomju butv. 24. Izdevn. Nr. 19322-J1777. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poli­grāfiskas rūpniecības pārvaldes Paraugtlpograllja Rīga, Puiklna Iela 12. TasOl. Nr. 2lt>». SI

   • Sveiks, Cēzar, no tevis atvadas tas, kas Iet nāvei (lat.)
   ** Dzīvos piesaucu, mirušos apraudul (Lat.)
   [1] gjaurl — clttlcibnlekl, pēc musulmaņu v!edok|a.
   [2] kalnu laupītāji.
   [3] muhamedāņu sektas locekli.
   [4] uz prlekiu.
   [5] dziesminieks.
   [6] valdnieka karaspēks.
   [7] kagpijas un melna ]tira.
   [8] kazbeks.