R.Vormsers
   Pans Satiruss
   R. VORMSERS

   Mūsdienās pazīstamas divas pērtiķveidīgo sugas — mazie un lielie pērtiķveidlgie.
   Aivens T. Sendersons. «Pērtiķu valstība»,
   195G.
   «Uzmanību! Runā Bils Danhems no Kanaveralas zemesraga [1] . līdz startam atlikušas deviņdesmit sekundes, un atpakaļskaitīšana turpinās. Viss būs labākajā kārtībā, kā tikko teica NASA [2] pašreizējais priekšsēdis ģene­rālis Bilijs Magvers. Līdz startam atlikušas astoņdesmit sešas sekundes.
   Tā ir liela diena, lai gan šoreiz nepavada
   kosmonautu. Cik mums zināms, Mēmam uz Zemes nepaliek ne ģimene, ne tuvinieki, kam būtu jāraizējas par viņa likteni. Astoņdesmit sekundes, un skaitīšana turpinās.
   Nē, Mems ir vecpuisis. Taču šodien viņš ir visai ievērības cienīgs vecpuisis — trīspads­mitais šimpanze, ko ievada orbītā mūsu valsts, brīvības, vienlīdzības un … Septiņ­desmit divas sekundes, un viss būs labākajā kārtībā.
   Ko nozīmē viņa vārds, to, godājamie te-J levīzijas skatītāji, jūs noteikti zināt: Mems iri senebreju alfabēta trīspadsmitais burts. Te; Kanaveralas zemesragā, ir vairāki augsti izglītoti cilvēki — sešdesmit pie,cas sekuni des — tai skaitā arī sievietes. Mēmam vārdu deva misis Bilija Magvera. Acīmredzot sen­ebreju un arābu valodu studijas ir viņas aizraušanās — sešdesmit sekundes — un tātad Mems būs tas, kurš šodien dosies iz­mēģinājuma lidojumā. Ar Memu viss būs labākajā kārtībā, kā pirms īsa brīža iztei­cās ģenerālis Magvers.
   Šis lidojums nav nekāda joka lieta — piec­desmit sekundes, — divdesmit četras stundas orbītā, un raidītāji nepārtraukti informēs Zemi par visiem Mēma organismā notieko­šajiem procesiem — četrdesmit piecas se­kundes, skaitīšana turpinās — raidītāji liks just katru viņa pulsa sitienu, katru nervu vibrāciju, ziņos par adrenalīna daudzumu un… Trīsdesmit sekundes, jā, tikai pusmi­nūte, un ierēksies dzinēji.
   Sis Mems ir lielisks šimpanzes eksem­plārs. Jūs redzējāt, kā viņš devās uz savu kosmisko kapsulu, kā apstājās, lai paspiestu roku ārstam doktoram Aramam Bedojanam, kas atveda Memu no Vaitsendas un pastā­vīgi atradās tā tuvumā, — līdz startam piec­padsmit sekundes, un, ja jūs domājat, ka tikai jūs esat satraukti, tad es parādīšu tuv­plānā, kā man dreb rokas, — desmit sekun­des, — šķiet, vienīgais, kurš neuztraucas, ir Mems, viņš nezina, kas to gaida … De­viņi … astoņi… septiņi… seši… pieci.. . četri… trīs … divi… viens … nulle.
   Aiziet! Lielisks starts! Raķete pace]as gaisā, un pēc dažām sekundēm mēs redzēsim pirmo pakāpi iekrītam jūrā. Lūk,, tā jau at­dalās, vēl sekunde, un «Saibs Mems» — kuģa nosaukumu arī izdomājusi misis Mag- vera — lidos pāri Atlantijas okeānam, un pēc pusstundas vecais zēns Mems varēs pa­skatīties lejup un ieraudzīs Āfriku, no kurie­nes nāk viņa brāļi, šie jaukie šimpanzes. Bet varbūt tos ieved no Āzijas un … Tavu ne­laimi! Ir atdalījusies otrā pakāpe, un KOS­MOSA - KUĢIS PAGRIEŽAS NEVIS UZ AUSTRUMIEM, BET GAN UZ RIETU­MIEM … tas lido atpakaļ, pari Savienota­jām Valstīm… TAM NEVAJADZEJA LI­DOT UZ ŠO PUSI! Pēdējais jaunums — tikko saņemta ziņa no ģenerāļa Bilija Mag- vera, ka «Saibs Mems» iegājis orbītā, un es uz kādu brīdi pārtraukšu pārraidi Ņujorkas televīzijas skatītājiem, lai uzmeklētu NASA
   ģenerāli Biliju un dabūtu no viņa paskaid­rojumus, kādēļ šimpanze aizlidojis uz citu pusi.»
   «VAITSENDA izsauc NASA VADĪBAS CENTRU. Vai jūs dzirdat mani? Okei, NASA. Kad «Saibs Mems» pacēlās gaisā, tā signāli bija skaidri sadzirdami un stipri. Bet, tiklīdz viņš atradās virs mums, signāli apklusa, un viņš pārgāja uz morzieti. .8 Nūja, uz morzieti, uz veco starptautisko Morzes sistēmu… Dežūras laikā es ne­dzeru un vispār nekad nedzeru, tāpēc ka, sarunājoties ar tādiem muļķiem kā jūs, ser, esmu iedzīvojies kuņģa čūlā. Jā, jā, Morzes ābece, es taču teicu, ka Morzes ābece … Es jau domāju, ka jūs sapratīsiet… No turienes pārraidīja … Kā lai es to zinu, kas … «Saule apžilbināja man acis, tādēļ es pagriezos uz rietumiem.» Teksts nebija šifrēts. Likās, ka viņš pārrauj un atkal savieno ķēdi! Viņam ir tāds ķēriens, it kā viņš būtu dienējis flotē par radistu kā kādreiz es… Atkārtoju, ser: «Saule apžilbināja man acis, tādēļ es pagrie-; zos uz rietumiem.» »
   «SANDJEGO izsauc NASA VADĪBAS CENTRU. «Saibs Mems» nupat ziņoja, ka veiks tikai vienu apli. Lasu: «Kad vienreiz ir aplidots apkārt Zemei, vairs nav ko redzēt. Pēc stundas nolaidīšos Grandinagvas tu­vumā. Gādājiet, lai pusdienas būtu gatavas.» Beidzu… Es vienkārši ziņoju, es nekomen­tēju.. .»
   Karaibu jūras rajonā bija brīnišķīgs laiks. Amerikāņu kara kuģis «Kuks», mīnu un aviācijas bāzes kuģis, bez jebkādām grūtī­bām izzvejoja no jūras kosmisko kapsulu un uzcēla to uz klāja. Komanda nostājās ierindā, un vecākais rakstvedis fotografēja visus pēc kārtas uz vārdu «Saibs Mems» fona. Matrožiem viņš pārdeva bildītes par dolāru, virsniekiem — par diviem dolāriem gabalā.
   Bet, tikko pozēt bija sagatavojies pats kapteinis, vecākais leitnants, pacēlās sān- lūkas vāks un uz klāja izkāpa Mems.
   Tas bija garš un tievs, apmēram simts divdesmit mārciņas smags šimpanze; saviem septiņarpus gadiem viņš bija mazliet par smagu. Kosmonauta apģērbā un ķiverē viņš daudz neatšķīrās no cilvēka.
   Viņa pirmie vārdi bija:
   — Vai jūs nepalīdzētu man tikt ārā no šī apģērba? Kanaveralas zemesragā laikam esmu saķēris kādu blusu.
   Jūrnieki labprāt gāja viņam palīgā.
   Kamēr brašā komanda mēģināja izlobīt šimpanzi no sarežģītā ietērpa, kapteinis gāja atpakaļ uz tiltiņu. Tur viņam pienāca klāt vecākais palīgs, leitnants.
   —       Vai jūs dzirdējāt, ko viņš saka? — jau­tāja komandieris.
   —       Es būtu teicis to pašu, — domīgi at­bildēja vecākais palīgs. — Velns parāvis, un viņi liktu tam pavadīt divdesmit četras stundas orbītā ar blusu biksēs!
   Viņš noskurinājās.
   —       Bet viņš taču runā, Džonij! Pats ar savām ausīm dzirdēju. Pērtiķi nemēdz runāt.
   —       Ser, atļaušos iebilst, ka šis pērtiķis tomēr runā. Sasodīts, pat kājnieki runā … Kādēļ tad lai šimpanzes nerunātu?
   —       Mums izvirzās etiķetes problēma. Kur lai pasniedzam viņam pusdienas?
   Vecākais palīgs gandrīz vai izteica: «Ko?» — bet laikus attapās un pārvērta savu jautājumu par «Kā, lūdzu, ser?»
   —       Pēc manām domām, — sacīja koman­dieris, — viņš ir ievērojams. Vai daudzi pērtiķi un cilvēki ir bijuši kosmosā? Lai gan viņš ir pērtiķis, viņš tomēr ir slavenība. Mēs nedrīkstam ļaut šimpanzēm ēst pus­dienas kopā ar matrožiem.
   —  Tieši tā, ser.
   Vecākais palīgs nespēja novērst acis no zilā jūras spoguļa.
   —       Nezinu, ko teiks priekšniecība, kad mēs ievedīsim virsnieku kopkajītē pērtiķi.
   —  Tieši tā, ser.
   —       Negribētos, ka man nepiešķir kapteiņ­leitnanta pakāpi. Tam jānotiek pavisam drīz.
   —   Jā, ser.
   .— Met pie malas šo oficiālo toni, Džonij! Man vajadzīgs padoms.
   Vecākais palīgs nopūtās. Viņam vēl nebija pienācis laiks saņemt kārtējo paaugstinā­jumu, taču viņš nevēlējās, ka viņa personī­gajā lietā parādītos ieraksts «neprot sadzī­vot». Labāk lai raksta «neapķērīgs», bet «ne­prot sadzīvot» — nekādā ziņā.
   —        Lai pusdieno kopā ar mičmaņiem, — vecākais palīgs teica. — Paziņojiet viņiem, ka tas ir liels gods, jo mičmaņi ir flotes mugurkauls.
   —        Džonij, pirms aiziešanas pensijā jūs vēl brauksiet pats zem sava karoga.
   —   Pateicos, ser.
   «Kuka» mičmaņu kopkajīte bija maza — pie galda sēdēja četri mičmaņi un astoņi pirmā ranga apakšvirsnieki. Kopā ar Memu iznāca trīspadsmit, bet šimpanze mierināja:
   —       Galu galā es biju trīspadsmitais pērti­ķis, kas lidoja kosmosā, un viss beidzās labi.
   Pirmā ranga radists Hepijs Bronsteins piebilda:
   —       Jā, ser. Ja jūs neesat māņticīgs, tad ar^mums neklājas tādiem būt.
   —   Džentlmeņi, nesauciet mani par seru.
   —        Lai notiek, tikai jūs savukārt nesauciet mūs par džentlmeņiem, — sacīja Hepijs. — Mēs neesam virsnieki.
   —        Pērtiķis … piedodiet, es gribēju teikt — mīnētāju mičmanis Beitss šeit ir vecākais. Dien flotē trīsdesmit piecus gadus.
   Šimpanze Mems iesmējās.
   —  Jūsu palama ir Pērtiķis, mičman?
   Atgadījās kaut kas Savienoto Valstu flo­tes vēsturē atzīmējams: mičmanis Beitss no­sarka.
   —  Jā, ser.
   Mems atkal iesmējās un tīksmi pakasījās.
   —       Par to nav ko kaunēties, mičman. Es labprātāk sauktos par Pērtiķi nekā par Memu. Tā stulbā ģenerāļa sieva gribēja pat liet man uz galvas šampānieti, kad bija nokrus­tījusi mani šajā vārdā. Doktors Bedojans viņu atrunāja… Man kaut kas ienāca prātā!
   Smagais, krunkainais plakstiņš pacēlās, pavērdams piesārtušu kreiso aci. Šimpanze noskatīja galdu.
   Hepijs Bronsteins skumīgi pašūpoja galvu.
   —       Mums nav pat denaturētā spirta, Mem, piedodiet, Pērtiķi.
   —       Sauciet mani par Panu, — sacīja šim­panze. — Manas sugas pērtiķa latīniskais nosaukums ir Pans Satiruss.
   Viņš domīgi pasmaidīja.
   —       Tā bija rakstīts uz metāla plāksnītes, kas karājās kaklā manai mātei. Kad es vēl biju mazs pērtiķēns, es domāju, ka tā viņu sauc.
   Pērtiķis Beitss sacīja:
   —       Eh, pie velna to visu! Ja jau esmu rupjš tēviņš, Pan Satirus, lai tā būtu. Esmu inīnētājs divdesmit piecus gadus. Gribu zi­nāt, kur jūs iemācījāties runāt.
   Pans Satiruss iesmējās.
   —   Vai tad tiešs jautājums ir kāda rupjība, mičman? Bez šaubām, es atbildēšu. Runāt un lasīt, ja reiz esam pie tā nonākuši, es pratu jau divu gadu vecumā. Man vienkārši ne reizi neradās vajadzība likt lietā savu prasmi, kamēr nebiju pacēlies gaisā tajā kosmosa kuģī ar savu muļķīgo vārdu un blusu skafandrā.
   Vecākais rakstvedis Dilings teica:
   —   Sasodīts, vai tad jūsējie visi var runāt, kad iešaujas prātā?
   —   Droši vien. Neesmu nekad par to no­pietnāk domājis.
   —   Okei, — sacīja Hepijs Bronsteins, — okei! Bet, ka visi šimpanzes, tas ir, Pani Satīriķi vai kā nu jūs tur sauc, varētu laist vaļā pēc Morzes ābeces, pie tam vēl bez at­slēgas — sitiet mani nost, to es nespēju ap­jēgt.
   —   Vai mans raksts bija labs? — apjau­tājās Pans. — Ilgi nebiju praktizējies. Kad es vēl dzīvoju kopā ar māti, naktssargs šad tad klaudzināja atslēgu. Viņš gribēja dabūt darbu tirdzniecības flotē. Es uz krātiņa grī­das klaudzināju viņam līdzi.
   Dieninieki, čukstus apspriedušies kambīzē, sāka nest ēdienus. Pans Satiruss pārlauza frančmaizīti un sāka kost vienlaikus no abām pusēm.
   —   Svaigu augļu laikam nav, — viņš sa­cīja. — Bet tas nekas. Kopš mazotnes dzīvo­jot kopā ar cilvēkiem, esmu pieradis ēst visu ko. Mirstu nost aiz izsalkuma: brokastis man
   nedeva — baidījās, ka nepievemju ķiveri.
   —   Atnes, puis, džentlmenim bundžu fir- ziķu konservu, — teica Pērtiķis.
   Dieninieks sarosījās.
   —   Pan, jūs man patīkat. Vai jūs vienmēr runāsiet?
   Pans Satiruss uz brīdi piemirsa zemeņu ievārījumu, ko bija ēdis ar karoti.
    — Pērtiķi, — viņš lēni teica, — šis jau­tājums bija vietā. Šķiet, ka es vairs nespēšu apstāties. Jādomā, esmu kļūdījies, aplidodams apkārt pasaulei ar tādu ātrumu un tādā vir­zienā, kā es to darīju. Man vajadzēja ieturēt dabisko virzienu, proti, lidot no rietumiem uz austrumiem. Šķiet, es regresēju. Hepijs Bronsteins jautāja:
   —   Ko, ko?
   —   Laikam tas nav īstais vārds, — sacīja Pans. Viņa melno acu skatiens bija drūms. — Citiem vārdiem sakot, evolucionēju pre­tējā virzienā.
   —   Manā galdā ir vārdnīca, — sacīja rakstvedis, taču neviens viņā neklausījās.
   —   Redziet, šimpanzes ir attīstītāki par cilvēkiem, — Pans Satiruss turpināja. —Nav pieklājīgi tā runāt, jo esmu jūsu viesis, bet patiesība paliek patiesība. Starp citu — to es izlasīju doktoram Bedojanam pār plecu, kad es biju slims un viņš mani kopa, — kāds cilvēks vārdā Einšteins radījis teoriju par ļoti ātru ceļojumu, ar ātrumu, kas pārsniedz gaismas ātrumu, un par to, kas notiek ar ceļotājiem.
   —   Lidot ātrāk par gaisinu nav iespē­jams, — sacīja Bronsteins.
   —   Un tomēr es lidoju, — atbildēja Pans Satiruss. — Kā redzat, viņi tupināja mani tajā kapsulā jeb kosmosa kuģī vai kā nu to sauc … — Viņš noskurinājās, kā jau pērtiķi mēdz darīt, un spalva viņam viscaur saslē­jās stāvus. — Lai trenētu, imitētu lidojumu uz Zemes. Tur nebija ko darīt, un es pētīju kuģa uzbūvi. Tiklīdz biju gaisā, es pārtaisīju visu pēc sava prāta.
   —   Es nesaprotu, — sacīja Pērtiķis.
   —   Esmu regresējis, — teica Pans Sati­russ. Bez jebkāda redzama iemesla viņš pie­liecās un vieglītiņām uzsita Pērtiķim Beit- sam pa roku. — Jā, esmu pārliecināts, ka tas ir īstais vārds. «Deevolucionējis» neder. Kā redzat, man ir nepārvarama vēlēšanās ru­nāt. Es allaž esmu uzskatījis to par Ādama lāstu.
   Viņš nopūtās.
   Neviens cits, izņemot Pērtiķi Beitsu, viņu acīmredzot nesaprata.
   Vecais mičmanis teica:
   —  Tu vari dienēt flotē. Uz jūras nav ne­maz tik slikti. Ja ir tā, kā Bronsteins saka, no tevis var iznākt otrās un varbūt pat pir­mās klases radists.
   —  Man ir tikai septiņarpus gadu, — sa­cīja šimpanze. — Mani nepieņems.
   —   Pat ar jūsu vecāku piekrišanu ne­ņems, — piebalsoja rakstvedis, lai gan ne­viens viņā neklausījās.
   —   Katrā ziņā, — sacīja Pans Satiruss, — formas tērps nav piemērots šimpanzēm.
   —   Saprotu, ko jūs ar to gribat teikt, — sacīja Bronsteins. — Es redzēju Beitsu no­fotografētu, pirms vēl viņš bija kļuvis mič- manis.
   Piepeši atskanēja svilpieni, zvana skaņas un pavēloša komanda:
   —  Visi vīri uz augšējā klāja! Visi vīri uz augšējā klāja!
   —  Jādomā, ka es arī esmu vīrs, — teica Pans Satiruss, — lai gan man nemaz nepa­tiktu būt četras pēdas garam.
   Bet kopkajītē neviena vairs nebija; visi steidzās uz augšējo klāju ieņemt savas vie­tas. Viņš notiesāja pēdējos firziķus un čāpoja tiem nopakaļ, ik uz soļa pieklaudzinādams ar pirkstu kauliņiem pa tērauda klāju.
   Kuģa komanda jau bija nostādīta, kad Pans Satiruss uzkāpa uz pacelšanās klāja. Jūrnieki stāvēja pa nodaļām vai pa rotām, vai kā nu tur flotē parasti stājas; neviens no viņa sargiem nekad nebija lasījis stāstus par jūru, tā ka viņš nebija gluži pārlie­cināts.
   «Saibs Mems» bija aizvilkts uz klāja otru malu. Šimpanze aizslāja līdz kapsulai, at­spiedās pret to un vēroja, kā jūrnieki kār­tojas, pūš stabules, sien troses un dara die­zin ko vēl. «Kukam» tuvojās helikop­ters.
   Skatīdamies Pans Satiruss cītīgi kasījās un labpatikā ļāva siltajam vējiņam glāstīt
   uz muguras spalvu. Beidzot veiklie pirksti atrada blusu, kas bija piespiedusi «Saibu Memu» pārtraukt lidojumu, un viņš ar ierastu kustību to iepriecināts nospieda. Viņš mīļuprāt atgrieztos Vaitsendā: Florīda no­teikti bija problusu un antipērtiķu apga­bals.
   Žāvādamies viņš mazliet skeptiski vēroja helikopteru. Pēdējos piecarpus gados viņam bija laimējies pabūt dažā labā gaisa kara spēku un NASA izmēģinājumu centrā. Viņš pat bija maķenīt piepalīdzējis atomenerģijas komisijai Losandželosā, kur bija labs ārsts un draņķīgs ēdiens;-tur acīmredzot uzskatīja, ka šimpanzēm garšo tikai saldēti banāni.
   Jā, pēc šķiršanās no mātes viņš bija re­dzējis šausmīgi daudz helikopteru nolaiša­nās vietu. Velnišķīgi trokšņainas mašīnas, pie tam konstruētas slikti un bez redzamas vajadzības. Braucieni lielākoties notika ta: helikopters paņēma kādu, kam nebija nekā prātīga ko darīt, un steigšus pārveda uz citu vietu, kur tas bija vēl mazāk vajadzīgs. Stai­gājot, rāpjoties un šūpojoties radās tīkama sajūta, ka tu veic kaut ko derīgu.
   Tā, helikopters jau atradās uz klaja. Pi­lots izslēdza motoru, cilvēki ērmīgi izkrā­sotos kombinezonos pieskrēja pie helikoptera un nostiprināja to. Tātad helikopters ir dro­šībā. Holomenā Panam Satirusarn bija ārsts, kas mēdza teikt, ka cilvēkiem jāgādā par lietu drošību, kas, liekas, nozīmēja, ka lietas jāliek mierā.
   Virsnieki atdeva godu. Pans Satiruss zi­nāja visu par reglamentu, formas tērpiem, pakāpēm un algas aprēķiniem. Viņš bija bez sava gala dzirdējis par valsts dienestu, kā par civilo, tā par militāro. Godu atdeva ve­cākais leitnants un jaunākais leitnants. Bet tas, kurš izkāpa no helikoptera, bija admi­rālis, padomā tikai — ADMIRĀLIS. Un flo­tes ārsts, trešā ranga kapteinis. Bez tam vēl divi civilisti, kas izskatījās pēc sargiem. Tie^ tagad grib saukties par kalpotājiem (per-; tiķu), bet viņam sargi palika sargi, un viņš tos pazina visvisādus — gan nejaukus, gan solīdus…
   Rakstvedis, kurā neviens neklausījās, pat laban fotografēja admirāli.
   Pans Satiruss pieglauda spalvu un sāka lumpačot uz priekšu, knaukšķinādams ar pirkstu kauliņiem pa klāju.
   Pirmais viņu ieraudzīja admirālis. Nelik­damies vairs zinis par fotogrāfu, viņš rā­dija:
   —  Tas taču ir pērtiķis! Kādēļ nav gadats par drošību?
   Ārsts pagriezās un kaut ko pačukstēja vienam no sargiem, kurš mudīgi ierausās helikopterā.
   —   Neraizējieties par manu drošību, ad- mirāi, — ierunājās Pans Satiruss. — Man ļoti patīk sarunāties ar cilvēkiem. Es ēdu launagu mičmaņu kajītē.
   —       Mičmaņi neēd launagu, — sacīja ad­mirālis. — Viņi ēd pusdienas un vakariņas. Launagu ēd tikai virsnieki.
   Pans Satiruss paraustīja plecus un uz­grieza muguru. Nebija nekādas jēgas runāt ar šo cilvēku; ar viņu varētu strīdēties ga­diem ilgi, bet labuma no tā nebūtu nekāda. Tāpat kā no lidmašīnām, helikopteriem un … tādiem kosmosa kuģiem kā šis «Saibs Mems».
   Pans Satiruss jau dzīrās iet projām, kad ieraudzīja nākam atpakaļ civilistu. Šimpanze spēji pagriezās pret to. Viņš jau zināja, kas cilvēkam rokā: trako krekls un pistole, kas šauj ar nomierināšanas līdzekļiem pildītas lodes.
   —  Lieciet nost šīs lietiņas, — šimpanze teica. — Es negribu tās redzēt.
   —  Šaujiet, šaujiet! — iebļāvās admirālis. — Man nenāk ne prātā lidot kopā ar nesa­sietu pērtiķi!
   Sargs nezināja, ko iesākt.
   —  Tas ir tikai nomierināšanas līdzek­lis, — viņš teica. — Pērtiķi no kājām tas nenogāzīs.
   Pans Satiruss nosprieda, ka viņam laiks ierēkties. Beidzis viņš mazliet padauzīja sev ar dūrēm pa krūtīm, atdarinot cilvēku, kas televīzijas uzvedumā bija tēlojis gorillu.
   —  Esiet uzmanīgāks ar pistoli, Nelson, — brīdināja ārsts.
   —  Ņemiet ciet pērtiķi! — pavēlēja admi­rālis. — Gādājiet par drošību!
   Kaut kas nebija kārtībā. «Gādāt par dro­šību» nozīmēja tiklab «likt mierā», kā «kaut ko iesākt». Pans nožēloja, ka tik maz lasījis stāstus par jūru, par kara floti. Interesanti, kas noticis ar to sargu, kurš gribēja kļūt par tirdzniecības flotes radistu?
   Admirālis admiralizēja atkal. Viņš uzru­nāja vecāko leitnantu:
   —       Jūs esat šā kuģa kapteinis? Pavēliet dažiem vīriem gādāt par drošību un saņemt,u ciet pērtiķi!
   —       Es palūgšu jūs neuzsvērt manu piede­rību pērtiķiem, admirāl, — sacīja Pans. — Es nevēlos, ka mani maisa kopā ar gorillām, orangutāniem un giboniem. Esmu šimpanze, Pans Satiruss, īsāk — Pans. — Viņš paka­sīja pakausi un piemetināja: — Ser.
   — Viņš vēl runās! — admirālis iebrēcās.
   Pans Satiruss vienā mierā atbildēja:
   —   Tāpat kā jūs, admirāl.
   Admirālis pietvīka.
   —       Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu, vecāko leitnant? Norīkojiet pāris vīru un . . .
   Komandieris izstiepās kā stīga.
   —   Ser, man vajadzēs izsaukt brīvprātīgos.
   —   Rīkojieties!
   Pans atkal ieaurojās. Šoreiz viņš sita nevis pa krūtīm, bet pa klāju. Troksnis iznāca pa­matīgs.
   Kalpotājs, kas turēja trako kreklu, slaucīja tajā seju.
   —       Šaubos, vai jūs dabūsiet brīvprātī­gos, — sacīja Pans.
   Kaptein, lieciet kuģa policijas koman­dierim nošaut šo dzīvnieku, — pavēlēja ad­mirālis.
   Pans gribēja pieiet tuvāk admirālim.
   Bet tad atgadījās aizķeršanās. Jūrnieks ar tādām pašām pazīšanas zīmēm kā He- pijam Bronsteinam, tikai ar mazāku uzšuvju skaitu, uzskrēja augšā, atdeva admirālim godu un pasniedza viņam papīra lapu. Ra- diogrammu.
   Admirālis izlasīja to vienreiz, tad otrreiz. Viņš noslaucīja pieri, lai gan viņam nebija šim nolūkam trako krekla.
   —   Kaptein, atceliet pēdējo pavēli! Lai jūsu kuģa policijas komandieris noliek pie kosmosa kuģa sargus. Neviens nedrīkst iekāpt kuģī, atkārtoju — neviens. Bez tam neviens nedrīkst runāt ar … ar pilotu.
   Saskrējušie jūrnieki nostājās ap «Saibu Mēmu».
   Tad Pērtiķis Beitss, kas bija stāvējis savu mīnētāju priekšgalā, stingrā solī piegāja klāt admirālim un atdeva godu.
   —   Ser, — viņš teica, — es brīvprātīgi pie- sakos apsargāt misteru Satirusu.
   Admirālis paskatījās uz Pērtiķi. Likās, ka viņš skaita uzšuves uz tā piedurknes.
   —   Mičman, vai jūs nesauc Beitss? — ad­mirālis jautāja. — Mēs kopā dienējām uz «Haulenda».
   —   Jā, ser. Toreiz jūs bijāt leitnants, ad­mirāl. Es labprātīgi piesakos apsargāt mis­teru Satirusu.
   —   Ko?
   —   Panu Satirusu, ser, šimpanzi. Viņam patīk, ka to sauc par Panu Satirusu vai par misteru Satirusu.
   —   Nesauciet to par misteru.
   . — Vai tad viņš nav pilots? Es apsargāšu to un pieskatīšu, lai neviens ar viņu nesaru­nātos, iekams no krasta nebūs ieradušies drošības dienesta puiši.
   Pans Satiruss šūpojās uz rokām, atrau­dams kājas no klāja. Viņš jau sāka bažīties, cik ilgi vēl varēs te palikt. Uz kuģa bija daudz patīkamāk nekā Kanaveralas zemes­ragā.
   —   Kā jūs zināt, ka jaierodas drošības dienesta ļaudīm, mičman? — jautāja admi­rālis.
   Pans juta līdzi Pērtiķim Beitsam, kurš izskatījās tā, it kā gribētu pakasīt pakausi. Šo sajūtu Pans pazina itin labi, būdams iežņaugts kosmiskajās kapsulās, barokamerās vai reaktīvajos ratiņos. Mičmanis drudžaini meklēja atbildi.
   —   Lau.. . pusdienu laikā Pans teica, it kā esot pārtaisījis savu kuģi tā, ka tas li­dojis ātrāk par gaismu. Nu, tad es aplēsu … Jūs saņēmāt telegrammu par to un pavēlējāt nelaist nevienu tuvumā kosmosa kuģim, kā arī aizliedzāt runāt ar misteru Satirusu. Ja jau tas lido ātrāk par gaismu, tad tam jā­būt varenam slepenajam ierocim.
   Admirālis pamaja ar galvu. Viņa seja bija atguvusi parasto sārtumu.
   —   Uzticams vecs jūrnieks, — viņš teica, nokāsējās un pavēlēja vecākajam leitnantam: — Jūs te esat komandieris, rīkojieties!
   —   Sameklējiet sev vēl kādu palīgu, mič­man, — sacīja vecākais leitnants. — Admi­rāļa kungs, kafiju dzersim kopkajītē,
   —   Pieteicās pirmās klases radists Bron­steins, — ziņoja mičmanis Beitss.
   Hepijs un Pērtiķis tuvojās Panam Satiru- sam ar ļoti nopietnām sejām; admirālis, kap­teinis un ārsts gāja lejā vai iekšā, vai kā nu tur uz kuģa iet.
   Leitnants atlaida ierindā stāvošos. Abi kalpotāji iebāza trako kreklu helikopterā, ielīda tajā arī paši un ieslēdzās.
   —   Iesim lejā uz Pērtiķa kajīti, Pan, — uzaicināja Hepijs. — Es nedrīkstu dzert, bet manā būcenī ir nedaudz limonādes un ce­pumu.
   —  Tas ir tīri jauki. Vai tas admirālis nav ķerts, Pērtiķi?
   —   Ja līdz šim vēl nav bijis, tad uz to pusi jau iet. Kā tev patika, kad es teicu, ka tevi jāsauc par misteru, ja reiz tu esi pilots? Va­dīt šito aparātu var tikai ar augstāko izglī­tību.
   —  Nevar teikt, ka admiralis man galīgi nepatiktu.
   —   Neliecies ne zinis, draudziņ. Visa flote balstās uz mičmaņiem.

   Nodrošinājums: (3) … garantijas do- ļ kuments, kas dod tā uzrādītājam 1 tiesības pieprasīt un saņemt viņam * nepiederošu īpašumu …
   «Vebstera Jaunā starptautiskā vārdnīca»,
   1920.
   Mičmaņa Beitsa kajītē viņi jutās ļoti omu­līgi. Pans ievēroja kādu dīvainību: tiklīdz,, sāc runāt ar cilvēku, tu pamazām aizmirsti, cik īpatni, daudz savādāki, izskatās cilvēki, un tie pat sāk tavās acīs līdzināties šimpan­zēm.
   Pērtiķis Beitss patiešām maz vairs līdzi­nājās cilvēkam, drīzāk gan gorillam, pavi­sam jaunam gorillam.
   Par kosmosa kuģi un to, kā Pans kuģi pārtaisījis, viņi nerunāja. Viņi turējās tālāk no jautājumiem, kas darīja raizes drošības dienestam. Pērtiķis pastāstīja, kā viņš reiz Ķīnā piedzēries, Hepijs savukārt par pazīs­tamu meiteni no, Villafrankas, bet Pans — kā rezuspērtiķi zooloģiskajā dārzā nočiepuši ļ pudeli viskija.
   :— Ziniet, ar stāstiem par rezuspērtiķu dzimumdzīvi pietiktu, lai baznīca labi ap-f meklēta dievkalpojuma laikā kļūtu tukša kā izslaucīta vai arī pilna ar zināmas pasugas, cilvēkiem. Bet jums vajadzētu redzēt, ko viņi dara pietempušies! Lai dievs pasarga!
   — Kā jūrnieki Sandjego pēc ilga brau­ciena, — sacīja Hepijs Bronsteins.
   —  Man nekad nav gadījies redzēt, — pie­bilda Pans. — Varbūt redzēšu, ja izdosies aiziet no valsts dienesta. Sandjego ir lielisks zooloģiskais dārzs.
   —  Tālāk par četriem kvartāliem no krast­malas es tur nekad neesmu bijis, — sacīja Pērtiķis. — Daudz ko savā mūžā esmu pa­laidis garām.
   —   Un vēl palaidīsi, — iestarpināja Hepijs Bronsteins. — Pārāk ilgi tu esi bijis jūr­nieks. Lai kurā pasaules ostā tu iegrieztos, tālāk par trim kvartāliem no sava dzimtā ciema tev neaizbraukt. Tā mēs saucam krast­malu ostā, — viņš piebilda, lai Pans sa­prastu.
   —   Nu, kāda mičmaņiem dzīve, — sacīja Pērtiķis. — Klausi katram virsnieķelim … Un ziniet, kaut gan nekad agrāk neesmu saticis šimpanzi, ticat vai neticat, ne vienreiz vien esmu par tiem domājis. Jāsaka, tas ir zemiski — piesiet lāga zēnu pie ratiņiem, lai tas joņo, kamēr asinsvadi sāk sprāgt pušu. Vai'rīkoties tā, kā šorīt izdarījās ar tevi. Pretīgi skatīties!
   Hepijs Bronsteins atvēra Pērtiķa Beitsa kajītes durvis un uzkliedza:
   —   Lai rakstvedis atnāk šurp!
   Viņa balss nodimdēja pa visu kuģi.
   —   Es kaut ko izdomāju.
   Pirmās klases rakstvedis Dilings visu ceļu, jādomā, bija skrējis. Citi apakšvirsnieki reti kad uzrunāja viņu, tāpēc viņš jutās kā or­bītā ievadīts. Viņš iedrāzās kajītē.
   —   Ko vajag, Hepij, Pērtiķi?
   —       Kas reglamentā teikts par talisma­niem? — jautāja Hepijs.
   —       Pēc kapteiņa ieskata, — Dilings atbil­dēja un sastinga kā iemiets.
   —        Paldies, — sacīja Pērtiķis. Tā kā ne­viens neko vairāk neteica, rakstveža seja izstiepās gara jo gara, un viņš izgāja no kajītes. Kad durvis bija aizvērušās, Pērtiķis teica:
   —   Varbūt izdosies.
   —        Sasodīts, tev taisnība, — teica Hepijs. — Vai tu esi redzējis kapteini, kas būtu at­teicies izpildīt mičmaņu pamatotu prasību? — Viņš nokremšļojās. — Tu būsi mūsu talis­mans, Pan, bet tikai tā, izskata pēc- Tevi taču nepieņemtu. Ja viņi pieņemtu tevi, visa flote čumētu un mudžētu no septiņarpus ga­dus veciem puišeļiem.
   —       Tad Kerolaina Kenedija būtu BSO [3] , — teica Pērtiķis.
   —       Skuķis uz goda, — sacīja Pans. —Es viņu vienreiz redzēju.
   —       Bez jokiem, — teica Pērtiķis. — Paklau, tādam puisim kā tu iznāk tikties ar visādām slavenībām. Tu negribētu dienēt uz .MA.
   —   Tu runā par šo kuģi? — jautāja Pans.
   —  Ak jēziņ! — sacīja Hepijs.
   Pans un Pērtiķis paskatījās uz viņu.
   —  MA ir slepens kuģis, — viņš paskaid­roja. — Tas ir parauga prototips. Viņi ne­kādā gadījumā nebūtu pieļāvuši, ka Pans atrodas še, ja zinātu, ka viņš prot runāt. Bet varbūt tu esi devis solījumu neko neizpaust un tamlīdzīgi?
   Šimpanze pakratīja galvu.
   —   Man nekad nav bijusi tāda iespēja.
   —   Jā, to var redzēt, — sacīja Pērtiķis.
   Kā bungu sitieni uz tērauda pakāpieniem
   nodārdēja soļi; kāds valdonīgi klauvēja pie durvīm.
   —        Kratīšana! — iesaucās Hepijs. — Es jūtu policista smaku pat caur tērauda starp­sienu.
   —        Var redzēt, ka esi skolots, — sacīja Pērtiķis. Viņš piecēlās no kojas (uz diviem krēsliem, kas viņam pienācās kā vecākajam no kuģa mičmaņiem, viņš bija nosēdinājis savus ciemiņus) un gāja uz durvīm.
   —       Šajā kajītē ienākt aizliegts, — Pērtiķis teica.
   —   FIB, — bija dzirdama atbilde.
   Pērtiķis uzmanīgi pavēra durvis. Spraugā
   parādījās roka ar apliecību. Pērtiķis pielie­cās tuvāk, izlasīja, tad atvēra durvis.
   Ienāca nevis viens, bet trīs policisti. Krei­sajā rokā viņi visi turēja apliecības, la­bajā — pistoles. Viņi visi bija gaišzilās va­saras uniformās. Viņi visi izskatījās paga­lam dumji.
   —        Es esmu Makmagons, — stādījās priekšā viens no FIB aģentiem. — Tas ir misters Kroufords no NASA, bet tas — leitnants Pikins no jūras pretizlūkošanas die­nesta. Vai jūs neatstātu mūs vienus? Mēs gribētu šo to pajautāt šim .. . šim . .. Vai jums nebūs iebildumu, ja mēs sauksim jūs par šimpanzi?
   —  Protams, ka nebūs, — atbildēja Pans.
   —   Ja jums labāk patīk saukt sevi par cil­vēku …
   —   Nekādā ziņā.
   Speciālais aģents Makmagons mazliet pie­sarka. Viņš paskatījās te uz Hepiju, te uz Pērtiķi, tad atkal uz Hepiju.
   —   Piedodiet, mister, — sacīja Pērtiķis, — bet kapteinis pavēlēja mums nelaist ne­vienu misteram Satirusam tuvumā, un viņš ir noteicējs uz šā kuģa.
   —   Jums taisnība, — sacīja leitnants Pikins, kurš savā vasaras ģērbā izskatījās ļoti iespaidīgi.
   NASA drošības dienesta aģents Kroufords teica:
   —   Tad aizejiet, Pikin, pie kapteiņa un palūdziet, lai viņš atceļ savu pavēli. Tā ir valstiski svarīga lieta.
   —   Tie ir ne vien mani sargi, bet arī mani draugi, — teica Pans. — Man nav ne ma­zākās vēlēšanās runāt ar policistiem. Es ne­esmu visai apmierināts ar likumu. Kad es biju vēl pavisam maziņš, apmēram gadu vecs šimpanzēns, ieradās policisti un aizveda vienu no maniem iemīļotajiem sargiem. Viņš bija mācījis rezuspērtiķiem, kā svētdienās jānovērš publikas uzmanība, lai viņš varētu iztīrīt svešas kabatas.
   —       Lai cik tālu ārpus pilsētas zooloģiskais dārzs būtu, rezusus gan es aizbraukšu ap­skatīties, — -sacīja Pērtiķis.
   Kaut gan Pikins bija izgājis, kajītē jo­projām bija neērti.
   —       Es maz ko saprotu no šaujamajiem ieročiem, džentlmeņi, — ierunājās Pans, — taču man gribētos, lai jūs beigtu plātīties ar tiem. Kaut vai tādēļ vien, ka tad, ja jūs iebāztu rokas kabatās, mums būtu vairāk brīvas vietas. — Viņš smaidot piebilda: — Es varu uzlekt uz caurules tur augšā un atbrī­vot jums vietu uz grīdas.
   —       Labāk ne, mister Satirus, — ieteica Hepijs. — Tā ir tvaika caurule.
   —   Paldies, pirmās klases radist.
   Hepijs Bronsteins pavīpsnāja. Un ne tikai
   viņš viens pats. Bet Pana smaids satrauca drošības dienesta aģentus daudz vairak.
   —       Mičman, — ierunājās Pans, — kādēļ jus nelūdzat savus viesus piesēsties?
   Makmagons un Kroufords nobāza savas trīsdesmit astotā kalibra pistoles un apsēdās uz kojas.
   Tai brīdī atgriezās Pikins.
   —       Kapteinis uzdeva to man. Admirālis piekrita.
   —   Ko uzdeva? — jautāja Kroufords.
   —       Apsargāt pērtiķi, — paskaidroja Pi­kins.
   —   Šimpanzi, — pieklājīgi izlaboja Pans
   Satiruss. — Vai jums patiktu, ka jūs sauci par zīdītāju vai par mugurkaulaini? Mani nepatiktu, lai gan mēs visi esam ir zīdītāji, ! ir mugurkaulaini. Vai tā nav?
   —   Viss kārtībā, mičman, — sacīja Pikins, i — jūs un radists varat būt brīvi. Dariet 9 savu darāmo.
   Pans Satiruss nosprieda, ka laiks ierēkties. .' Viņš rēca kā cilvēki, kas televīzijas uzve-* dūmos tēlo gorillas.
   Kroufords metās uz durvīm un gribēja 1 tās atvērt, bet kajīte bija pārāk pilna, laif viņam tas izdotos. Pans Satiruss sagrāba viņu, pacēla mazlietiņ gaisā, un zilais va-I saras uzvalks aģentam uz muguras pārplīsa. *
   —   Redziet, džentlmeņi, es esmu šimpanze, bet jūs — nekas vairāk kā cilvēki, — Pans teica. — Es varu nolikt jūs gar zemi kā niekus.
   —   Mums ir pistoles, — sacīja Pikins.
   Viņš nebija paguvis izrunāt šos vārdus, ļ
   kad Pans Satiruss, kurš vēl joprojām turēja | Kroufordu aiz apkakles, ar otru roku bija a izrāvis Kroufordam no maksts pistoli. ToJ viņš izdarīja parupji: Kroufordam pārtrūka* josta un bikses uz dibena pārplīsa tieši tā-B pat kā žakete. Likās, NASA okšķeris kuruļ katru mirkli sāks raudāt.
   Pans Satiruss turēja pistoli pareizi: kopā| ar sargiem, īsinot garlaicīgās nakts dežūras,% viņš bija noskatījies ne mazumu televīzijas uzvedumu. Tad viņš izsvieda pistoli pa at­vērto iluminatoru un sacīja:
   —   Jūs mani nenošausiet, džentlmeņi. Vis­maz tikmēr, kamēr nebūšu izstāstījis, kā es liku kosmosa kuģim traukties ātrāk par gaismu.
   Kajītē valdīja klusums. Gar kuģi maigi glaudās tropu jūras viļņi."
   —   Jūs darīsiet to, ko es likšu, — sacīja Pans Satiruss. — Tā ir vai nav?
   Neviens neatbildēja.
   —   Vai neesat te tieši tādēļ? — Pans Sati­russ jautāja. — Piemēram, jūs, Krouford. Atbildiet man un beidziet jel turēt ciet savas bikses. Es esmu kails, un nekā briesmīga tur nav. Kādēļ jums jākaunas?
   —   Jums ir vairāk vilnas, — beidzot ieru­nājās Kroufords.
   Hepijs Bronsteins gandrīz vai aizrijās. Viņš nebija dienējis tik ilgi kā Pērtiķis Beitss, kura sejā nesakustējās ne muskulītis.
   —   Ne to es jums jautāju, — teica Pans Satiruss. — Faktiski jautāju gan, taču tas bija retorisks jautājums. Kādēļ jūs nācāt šurp, Krouford?
   —   Lai izdibinātu, kādēļ «Saibs Mems» lidoja pretējā virzienā un ar tādu ātrumu, — Kroufords atbildēja, nepārtraukti _stostīda- mies. — Atverot sānlūku, jūs sarāvāt vadus.
   —   Nē, — sacīja Pans, — paļauties uz ne­jaušību es nedrīkstēju. Pirms pogas nospie­šanas un izkāpšanas es sakārtoju visas sis­tēmas tā, kā bija sākumā.
   —   Kādēļ? — smalkā balstiņā iespiedzās Pikins.
   —   Redziet, — sacīja Pans, — ja cilvēki lidotu ar tādu pašu ātrumu kā es, tikai pre­tēja virzienā, vigi attīstītos līdz šimpanžu ! vai vismaz līdz gorillu līmenim. Bet tā nav nekāda zelta dzīve, džentlmeņi. Maz prieka \ dzīvot pērtiķu mītnē… Zooloģiskais dārzs, | kurā es piedzimu, pārdeva manu māti un j mani, kad es biju divarpus gadus vecs. Val­dībai, kurai jūs, džentlmeņi, kā redzams, tik ; aizrautīgi kalpojat.
   —   Mēs neesam nākuši klausīties jūsu bio-j grāfiju, — sacīja Makmagons. — Vai jūs i domājat, ka pērtiķis drīkst šantažēt Savie- i noto Valstu valdību?
   —   Kā teiktu mans draugs Hepijs, — sacīja Pans, — jums, sasodīta būšana, ir taisnība.
   —   Kas ir Hepijs? — jautāja Pikins, iz­vilkdams piezīmju grāmatiņu. — Arī šim­panze?
   —   Kā nu to ņem, — klusi noteica Hepijs Bronsteins.
   —   Es lūdzu, džentlmeņi, mani atvainot, —^ ierunājās Pērtiķis. — Pan, kur patlaban at-ļ rodas tava māte?
   —   Viņa nomira reaktīvajos ratiņos Jaun- mehiko, — atbildēja Pans. — Viņa strādāja NASA vajadzībām.
   Kroufords palaida vaļā savas saplēstās . bikses un aizmirsa tās uzvilkt augšā.
   Visi izdzirdēja, kā viļņi laiza patentēto ' krāsu no «Kuka» borta.
   Pirmais ierunājās Makmagons.
   —   Darīsim mazliet savādāk… mister Satirus. Atļaujiet jautāt jums. Var redzēt, ka jūs daudz ko zināt. Jūs droši vien esat dzirdējis tādu jēdzienu kā «aukstais karš». Vai jūs šajā karā nejūtat simpātijas pret krieviem?
   —   O, nē, — atbildēja Pans Satiruss. — Es vispār nejūtu simpātijas pret cilvē­kiem. Starp citu, Pērtiķis un Hepijs šķiet lāga zēni, un doktors Bedojans arī nav slik­tāks. Tomēr es izturos pret cilvēkiem pie­sardzīgi. Vai jūs manā vietā nedarītu tā­pat?
   Pikins iebāza piezīmju gramatiņu kabata.
   —   Man gribētos nokāpt krastā, — teica Pans Satiruss. — Dodu jums šimpanzes goda­vārdu, ka uzvedīšos pieklājīgi, ja mani draugi Hepijs un Pērtiķis lidos helikoptera kopā ar mani. Un bez kādiem trako krekliem un nomierināšanas līdzekļiem.
   —   Kur jūs dabūsiet pilotu? — jautāja Pikins.
   —   Varbūt kāds no šiem jūrniekiem prot vadīt helikopteru, — gaišu domu izteica mis­ters Makmagons.
   —   Nē, — sacīja Pērtiķis, — mēs esam zemākās pakāpes, nevis piloti.
   Pans Satiruss paraustīja plecus. Viņa muskuļi, kā vienmēr, kad piebrieda, iedvesa bailes. Pans Satiruss dziļi nopūtās, un arī tas mazajā, pieblīvētajā kajītē izklausījās iespai­dīgi.
   —       Tādā gadījumā jums vajadzēs aizvest mani ar šo MA, — viņš teica.
   Pikins atdzīvojās.
   —       Kā jūs zināt, ka tas ir MA? MA ir pil­nīgi slepens kuģis!
   —        Lai gan jūs neesat šimpanze, — sacīja Pans Satiruss, — pat ne gorilla, tomēr pa­mēģiniet likt lietā smadzenes, ko jums de­vusi evolūcija. Norunāts?
   Pikins pietvīka.

   Dažādas sugas mainās analoģiski, Čārlzs Darvins. «Sugu izcelšanās», 1859.
   Florldavilas krastmala bija ļaužu pilna. «Kuks» manevrēja trīs stundas, uzņemdams kursu te uz Maiami, te uz Kīvestu, un NBC, ABC un CBS [4] reportieri šajās pilsētās klai­gāja un svaidījās no vienas piestātnes uz otru, bet mani, Bilu Danhemu, vis nepie- šmauks: es biju ietaupījis ceļanaudu, par šiem līdzekļiem noīrējis helikopteru, un tā nu es, vienīgais televīzijas pārstāvis, ar sa­viem palīgiem atrados notikuma vietā FIo- rīdavilā gatavs sākt pārraidi.
   Tiesa, te bija vēl pāris avīžnieku — viens no vietējiem un viens no «Associated Press», bet lai nu viņiem arī tiek. Ja laimēsies, es būšu pirmais cilvēks, kas intervēs šimpanzi pie mikrofona, un tas nozīmē, ka man nau­diņa tikpat kā makā. Dāmas un karaļi lai paliek citiem, man labāk dodiet divus dūžus.
   Vienam no maniem palīgiem bija īsviļņu raidītājs, otram — parastais uztvērējs, tā ka mēs varējām noklausīties, kā sokas mūsu sāncenšiem. NBC guva vārtus: viņi notvēra admirāli, kas lidoja uz pārrunām ar pēr­tiķi un atpakaļ. CBS ķērās pavisam maz: vienīgais, ko viņi nogrāba, bija brigādes ģenerālis Bilijs Magvers, kurš nevarēja pa­teikt ne vārda, jo pats nenieka nezināja kopš tā brīža, kad raķete bija pacēlusies gaisā. ABC bija sagatavojusi labu radiorai­dījumu, toties viņiem nebija nekā, ko parā­dīt televīzijā: tās reportieris atradās lidma­šīnā, ar kuru doktors Arams Bedojans stei­dzās uz Florīdavilu pie sava mīļotā pacienta.
   Tātad tagad mūsu sāncenši zināja, kas un kā. Droši vien zināja arī to, kur esmu es, tāpēc ka viens no mūsu puišiem, Toms Lei- bergs, filmēja manis noīrētā helikoptera pilotu; viņš bija aizvedis mani un tad atgrie­zies Maiami. Pilots stāstīja, ka, lidojot pār «Kuku», redzējis lielgabalu šāvienu uzlies­mojumus, bet viņam neviens nav šāvis. Ko viņš vēl gribēja ieraudzīt uz kara kuģa klāja — klabošu rakstāmmašīnu, vai?
   «Kuks» noenkurojās netālu no Florīdavi- las. Tas bija garš, apaļīgs kuģis, kas ar savu uz āru izvirzīto pacelšanās klāju atgā­dināja kalsnēju sievieti astotajā grūtniecī­bas mēnesī.
   Es liku savam operatoram parādīt «Kuku» no visām iespējamām pusēm, bet pats, pār­traukdams interviju, paņēmu mikrofonu no Toma Leiberga, kurš, jāatzīstas, bija kļuvis gluži bāls: šis pilots pērtiķi nebija pat re­dzējis.
   Es aprakstīju «Kuku», tad sāku stāstīt, kā viņi nolaiž ūdenī motorlaivu. Man paga­dījās kāds Florīdavilas plātīzeris, — kad pieripoja mūsu autobuss, krastā bija salasī­jusies visa pilsēta, — kurš savā laikā bija dienējis kara flotē, un tas man paskaidroja, ka laivu, ko nolaiž ūdenī, saucot par vaļu laivu. Iznāk, ka mēs maksājam nodokļus, lai kara flote varētu medīt vaļus?!
   «Trīs vīri pa virvju kāpnēm no kuģa no­kāpj vaļu laivā,» es stāstīju saviem bez elpas palikušajiem klausītājiem. «Nē, nē, draugi, esmu kļūdījies. Divi vīri un… Kā jūs domājat — kas? Vecais Mems, pats šim- ponauts, dodas uz krastu.»
   Man šķita, ka «šimponauts» ir tīri labs vārds, Kopš tā laika es ne vienreiz vien esmu dzirdējis, ka šo vārdu lieto, un lepojos, ka esmu padarījis angļu valodu bagātāku ar tik veiksmīgu atradumu.
   Visu laiku, kamēr es runāju, mans opera­tors nenovērsa teleobjektīvu no vaļu laivas, kura kustējās diezgan ātri. Tad tika nolaista vēl viena laiva, — vietējais Neptūns paskaid­roja, ka tā esot darba laiva (no nodokļu maksātāju viedokļa tas skan labāk), un tajā iekāpa daži matroži, divas civilpersonas un vēl kāds puisis, par kuru es neko neva­rēju pateikt. Bet pastāstīt nevarēju tāpēc, ka viņš bija ģērbies zilā jūrnieka virsvalkā, bet bez cepures. Armijas cilvēkus var at­šķirt tikai pēc cepurēm.
   Vaļu laiva nāca tuvāk, pagriezās pret mums ar sāniem un palēnināja gaitu. Mēs
   varējām filmēt lieliskus kadrus: šimponauts vilka roku pa ūdeni, nu gluži kā laivā sēdoša dāma vecā gleznā.
   Pirmā piestāja malā darba laiva; viens no matrožiem apmeta virvi ap stabu krastā, tad izlēca pats un palīdzēja izkāpt pārējiem trim pasažieriem. Viņi visi izrāva pistoles, un viens no tiem iebrēcās: «Vai te ir kāds no vietējās policijas?»
   Mēs šo ainu nepalaidām garām, un kadrā nokļuva kāds tukls Florīdavilas vējgrābslis, kas rādīja pie izbālējušā krekla piespraustu nozīmi un teica: «Es esmu policija.» Tas, kurš bija brēcis, uzrādīja viņam savu ap­liecību un sacīja: «Lieciet visiem pazust no šejienes!»
   Darba laiva brauca atpakaļ uz kuģi.
   Šimpanze pacēla roku pie krūtīm un no­purināja vilnā saķērušās sāļā ūdens lāses. Viņš vēl nebija pienācis tik tuvu, lai parā­dītu tuvplānā, bet es jau biju parādījis viņu Kanaveralā, kad viņš devās uz raķeti un at­vadījās no sava ārsta — visi pērtiķi ir nekur nederīgi aktieri, — un zināju, kāds viņš iz­skatās. Kādēļ — jūs jautāsiet. Pērtiķa vaib­sti nav pietiekami izteiksmīgi, tādēļ, manu­prāt, tie nav fotogeniski.
   Jā gan, Holivudā tos filmē, bet esmu ar mieru derēt, ka iepriekš tos nogrimē. Ja te būtu šis doktors Bedojans, es palūgtu, lai ' uzliek vecajam Mēmam uz fizionomijas mazliet grima. Pats es to nedarītu. Esmu redzējis viņa rokas un zobus.
   Mēs parādījām vietējās policijas priekš­nieku un federālos aģentus, kuri savā starpā strīdējās; policijas priekšnieks negribēja izklīdināt savus nodokļu maksātājus, drau­dot ar pistoli, un arī FIB puiši, kā man li­kās, ne visai ilgojās šaut uz mierīgiem iedzī­votājiem. Piepeši Igijs Napoli parāva mani aiz piedurknes. «Paskaties, Bil. Tas kara kuģis aiziet bez savas vaļu laivas.»
   Patiesi, «Kuks» devās atpakaļ jūrā. Darba laivu cēla augšā ar liftu, pareizāk laikam būtu teikt — ar laivu ceļamo krānu, bet vaļu laiva joprojām stāvēja tepat piestātnē.
   «Viņi kodīs pirkstos, ja ceļā patrāpīsies valis,» es teicu, protams, ne jau mikrofonā.
   Likuma sargi te ostā netika nekādā galā. Viņi nespēja izklīdināt publiku, bet FIB gal­venais aģents teica, ka šimpanzi nedrīkst laist malā, iekams tas nebūs izdarīts. Viņš uzsvēra, ka pērtiķis ir valsts īpašums un ka no ļaudīm, kas apdraud valsts īpašumu, var sagaidīt visu ko.
   Bet Florīda un pat Florīdavila nebija ar to iebiedējama.
   Tad puisis, kas sēdēja pie vaļu laivas stū­res, palaida tādu bļāvienu, it kā viņam rīklē būtu iemontēts megafons.
   «Ei, mister Makmagon,» viņš kliedza, «misteram Satirusam ir jūras slimība.»
   Es pametu ar roku, un Igijs pasniedza man tālskati. Tik tiešām, vaļu laiva šūpo­jās «Kuka» saceltajos viļņos, bet šimpanze bija pārliecies pār bortu. Par misteru
   Satirusu sauca šimpanzi, bet kādēļ — to es dabūju zināt vēlāk.
   Par Makmagonu nosauktais plikpauris pasvieda gaisā rokas — ne pa īstam, bet tikai izlikdamies, — un sacīja:
   «Nekas, nekas … Pikin, dodiet zīmi, lai nāk tuvāk. Bet jūs, puiši, palieciet tepat aizmugurē. Neaizmirstiet, ka šis vīrs … šis šimpanze ir aplidojis apkārt Zemei, kopš paša rīta ir atradies kosmosā. Nespiedieties viņam virsū.»
   No sirds priecājos, ka varu parādīt šo ainu. Es zināju, ka šie drošības dienesta diž­vīri uzskata mūs visus par pērtiķiem, bet ne­zināju, ka viņi uzskata pērtiķus par cilvē­kiem.
   Tā nu vaļu laiva piebrauca tuvāk un pie­tauvojās tur, kur bija stāvējusi darba laiva, — ja tikai es neesmu tās laivas sajau­cis, — mans operators nomainīja teleobjek- tīvu pret platleņķa objektīvu, un es pļāpāju, kamēr viņi dabūja pirmo tuvplānu.
   Es pamāju ar roku, lai mašīna brauc tu­vāk, pie manis. Tuvplāns man bija tikpat kā čaukstošais kabatā.
   Ja mēs to nebūtu izdarījuši tai brīdī, mums, iespējams, nebūtu izdevies parādīt neko, tā­pēc ka šie trīs aģenti varēja saiet ciešāk kopā un aizsegt mūsu skatienam šimpanzi. Kā pēr­tiķis viņš bija samērā garš, taču līdz Džo­nam Veinam* viņam bija tālu.
   Jūrnieks, kas bija pasviedis tauvu un pēc tam pats izlēcis no laivas, izskatījās mat­rozim par vecu. Pie stūres sēdošais bija vēl vecāks, bet viņam bija mugurā kaut kas lī­dzīgs virsnieka formai, un es pajautāju Igi- jam, kā tādu lai sauc. Viņš paskaidroja, ka tas esot mičmanis.
   Pērtiķis izrāpās malā kā jau pērtiķis — pa tauvu un apsēdās uz koka bluķa, pie kura bija piesieta laiva. Vispirms viņš noslaucīja muti ar roku, tad ar kāju, un man vajadzēja mudīgi pavērst kameru pret laivu, jo pērti­ķis, it īpaši vīriešu kārtas pārstāvis, kas tuv­plānā slauka muti ar kāju, nav īsti piemē­rots, lai to aplūkotu visi ģimenes locekļi.
   Vecākais jūrnieks, ko turpmāk es saukšu par mičmaņi, izkāpa krastā un sacīja:
   «Vai ir labāk, Pan?»
   Pērtiķis pamāja ar galvu. Tad vecais mič­manis uzrunāja otru atbraucēju:
   ««Kuks» aizgāja bez mums, Hepij.»
   «Mēs tagad esam beztermiņa krasta atva­ļinājumā, Pērtiķi,» teica Hepijs. «Komandie­riem atļauts noenkuroties tikai kara bā­zēs.»
   Es izlauzos uz priekšu, piebāzu šimpan­zēm pie deguna mikrofonu un jautāju:
   «Vai taisnība, ka jūs protat runāt, Mem?»
   Vienu brīdi man šķita, ka viņš neatbildēs, īstenībā veselu minūti es domāju, ka viņš atņems man mikrofonu un piespiedīs to apēst. Tas ir vienīgais, ko es neesmu darījis ar mikrofonu.
   Tad viņš pasmaidīja — vismaz tā likās — un teica:
   «Jūs acīmredzot neatradāt nekā labāka, tādēļ nosaucāt mani par Memu. Mani sauc Pans Satiruss. Bet kā jūs?»
   Es nosaucu savu vārdu. Nekad nebūs par ļaunu palaist savu vārdu ēterā pēc iespējas biežāk. Pēc nelielas pauzes es vaicāju:
   «Kā jūs tā sākāt runāt?»
   Brīdi viņš domāja.
   «Jautājums vietā, mister Danhem. Bet, ja es jautātu to pašu jums, ko jūs atbildētu?»
   Tādu, kas sešpadsmit gadus nav šķīries no mikrofona, tik viegli no sedliem neizsi- tīsi.
   «Tādēļ, ka manā ģimenē visi prata runāt, pie tam ne pirmo gadu. Bet kā jūsu ģi­menē?»
   Viņš atkal apveltīja mani ar smaidu.
   «Manējā, teiksim, nepievērsa tam uzma­nību. Jums ir skaidrs?»
   Tad viņš paraustīja plecus. Labāk viņš nebūtu to darījis: kad pērtiķa rokas un pleci sakustējās, man iešāvās prātā, ka viņš nav pat pieķēdēts.
   Mičmanis, ko sauca par Pērtiķi, — ir nu gan vārdiņš! — teica:
   «Ko tas tips tev, Pan, piesienas? Hepij, maķenīt pamērcē viņu ūdenī.»
   «Nevajag,» teica pērtiķis. Bija brīnum jauki sarunāties ar pērtiķi. Viņam bija tāda pati izruna kā, atceros, Rūzveltam. Bez tam vēl varēja saklausīt Bronksas akcentu. «Vi­ņam taču jāpelna maize. Jautājiet visu, ko vēlaties, mister Danhem.»
   Makmagons, vecākais no FIB aģentiem — jādomā, speciālaģents, — kā skaldīt noskal­dīja:
   «Nekādu jautājumu, kas attiecas uz valsts drošību! Ne vārda par kosmosa kuģi vai par … par «Kuku»!»
   Šimpanze atkal pasmīnēja. Pat zirgu skrie­šanas sacīkšu uzvarētājam, kurš man vien- gad iekampa dibenā, bija mazāki zobi.
   «Jūs nebeigsiet runāt? Es gribēju sacīt — ja jau esat sācis?»
   «Es saprotu, ko jūs gribat teikt,» atbil­dēja šimpanze. «Baidos, ka atbildēšu ar «nē».»
   Bet tad es, Bils Danhems, sāku svārstīties. Protams, tikai īsu brīdi.
   «Sakiet man, — ceru, jūs neiebildīsiet, ja saukšu jūs vārdā, — Pan, vai visi pērtiķi sarunājas savā starpā? Es gribu teikt, vai eksistē šimpanžu valoda?»
   Viņš ielūkojās man tieši acīs, un es pie­mirsu viņa zobus un plecus. Sai mirklī es atkal jutos kā žurnālistu kursu absolvents, kas bruņots ar labu angļu valodu un ideā­liem. Viņam bija šausmīgi skumjas acis.
   «Vai jums nav gabaliņš košļājamās gu­mijas, mister Danhem?» viņš jautāja. «Man mutē ir nelaba garša.»
   Igijs ārpus kadra iespieda man saujā koš­ļājamās gumijas plāksnīti. Tas Igijs ir slī­pēts. Kā asistents pat pārāk slīpēts. Būs
   jāpieskata. Kamera virzījās klāt, lai parā­dītu tuvplānā, kā pērtiķis iebāž gumiju mutē, mazliet pakošļā un norij. Tad viņš teica: «Paldies», un kadrā atkal parādījāmies mēs abi, es un viņš.
   «Ko jūs domājat par amerikāņu sievietēm, Pan?»
   «Paši saprotat, mūsu šimpanzietēm viņas līdzi netiek. Bet es uzskatu, ka amerikāņu vīriešiem viņas ir pietiekami labas.»
   Mūsu autobusa šoferis Maklinskis visu laiku centās atturēt «Associated Press» re-: portieri, tomēr beidzot tas tika garām un ielauzās kadrā. Es neko neteicu: cilvēkiem patīk skatīties, kā intervē, bet rādījām mēs vienīgie.
   «Esmu Džerijs Lefingvels no «Associated Press»,» teica avīžnieks. Viņam bija smag­nējais dienvidnieku akcents — kaut vai smērē uz pankūkām. Vietējais švauksts.
   «Kāds skats pavērās no augšas, no kos­mosa kuģa?»
   «Vienmuļš. Varēja redzēt visu Florīdu uzreiz.»
   «Nekādu jautājumu par kosmosa kuģi!» uzbrēca Makmagons.
   Man izlikās, ka šimpanze iesmejas. Drošs: par to es nebiju. Visādus es biju intervējis, bet kaut ko tamlīdzīgu nebija darījis neviens.:
   Tad es atsāku savu darbu un uzdevu jau­tājumu, kas man šķita sevišķi izdevies:
   «Vai jūs nepateiktu kaut ko pērtiķu va­lodā?»
   Nākamajā brīdī es savu jautājumu nožē­loju. Šimpanze paskatījās uz mani tā, ka es vēlējos, kaut mūsu starpā būtu restes un vienalga kurš no mums tupētu krātiņā. Šim­panze klusēja gandrīz veselu minūti, tad noprasīja:
   «Garpēdaino, mandrilu, mazo pērtiķēnu vai rezusu valodā?»
   «Nē, jūsu pašu dzimtajā valodā.»
   «Es neesmu pērtiķis vairāk par jums, ser.»
   Tas jau bija ļaunāk, bet pārraide turpi­nājās. Abi jūrnieki smējās par mani, un es nebiju pārliecināts, ka operatori tos neparāda. Vecākais no abiem, mičmanis, teica:
   «Pajautājiet viņam par tiem pašiem rezus- pērtiķiem, mister.»
   Viņa tonī varēja izmanīt kaut ko aizdo­mīgu, tādēļ es atturējos no šī jautājuma. Tai brīdī man ienāca prātā kāda cita gaiša doma.
   «Vai jūs, šimpanzes no Kanaveralas zemes­raga un Vaitsendas — jūsu pastāvīgā dzīves vieta taču ir Vaitsenda, vai ne? — lepojaties ar savu ieguldījumu zinātnē?»
   Arī šoreiz viņš vilcinājās ar atbildi.
   «Es varu runāt tikai par sevi. Nē, es ne­lepojos.»
   «Vai jūs nepārņem patriotiskas jūtas, zinot, ka notiek aukstais karš?»
   Šoreiz viņš paskatījās uz mani laipnāk.
   «Ziniet, kad jūs vairs neesat tik dedzīgs, mister Danhem, jūs runājat gluži kā izglī­tots cilvēks. .. Redziet, ne jau viss darbs, ko mēs veicām … ko veicu es … kalpoja aukstā kara interesēm. Mani izmantoja — bet tas vienmēr ir nepatīkanji, kad tevi iz­manto bez tavas piekrišanas, — medicīniskos nolūkos. Bet žēlsirdīgais brālis, kas mani pieskatīja, pa to laiku lasīja rakstu par ka­tastrofālo pārapdzīvotības krīzi. Kā jūs do­mājat, vai tā nav ironija?»
   Nesakiet par to maniem televīzijas ska­tītājiem, bet es esmu mācījies koledžā. Kopš tā laika neviens man nebija iebliezis pa degunu tik sāpīgi; bet toreiz to izdarīja filozofijas profesors, nevis šimpanze.
   «Es domāju, ka mūsējie vispirms grib uzveikt slimības, un gan jau tad vēlāk cil­vēce atradīs iespēju paēdināt visus.»
   «Diezgan riskanti,» atteica šimpanze.
   Tikko saruna kļuva interesantāka, «Asso­ciated Press» reportieris atkal lauzās uz priekšu.
   «Vai Kanaveralas zemesragā vai Vait- sendā ir kāda šimpanžu dāma, pret kuru jūs neesat vienaldzīgs?»
   Misters Satiruss palūkojās uz dienvid­nieku.
   «Mister Lefingvel, vai jūs zināt, ka no visiem zīdītājiem, ko nekultivē cilvēks, šim­panzēm ir vislielākā ādas pigmenta dažā­dība?»
   «Ejiet jūs…» atcirta reportieris.
   Lieliska atbilde! Tā arī es būtu spējis at­bildēt.
   «Tādēļ, kamēr uzturos Florīdā, man jā­sargājas no mīlestības jeb, kā jūs teiktu, kaislības,» turpināja misters Satiruss. «Tā kā es esmu brūnādains šimpanze, kas ar mani notiktu, ja es iemīlē.tos kādā baltādainā mātītē? Mani vajadzētu arestēt.»
   «Šis likums neattiecas uz pērtiķiem,» teica Lefingvels.
   «Es nerunāju par pērtiķiem, ser,» misters Satiruss sacīja un pagriezās pret mani. «Tā es arī neatbildēju uz jūsu jautājumu, mis­ter Danhem. Par auksto karu. Es tikos ar pavisam nedaudz cilvēkiem — ar sargiem, zinātniekiem, ārstiem, citiem šimpanzēm, dažreiz ar kādu gorillu. Karš, iespējams, būtu laba lieta, ja tā mērķis būtu iznīcināt pretinieku un izmantot tā dzīves telpu un resursus. Kā pieredzes bagāts cilvēks sa­kiet, — vai tā kādreiz notiek?»
   Pirmo reizi daudzu gadu laikā es aizmirsu, ka runājn televīzijas kameras priekšā. Pagāja labs brīdis, iekams es attapu, ko at­bildēt, bet Radiositijā jums par to gaišā dienas laikā norautu no svārku atloka no­zīmīti ar mikrofona attēlu.
   «Tā noticis tikai viduslaikos,» es atbildēju. «Mūsdienās uzvarētājs vienmēr pārtrauc kārtot rēķinus, lai palīdzētu zaudētājam tikt uz kājām.»
   «Tā, jūs atbildējāt pats uz savu jautā­jumu,» teica misters Satiruss. Tad viņš ne­gaidot apsēdās piestātnē un saņēma galvu lielajās rokās. «Šimpanze,» viņš sacīja, «ja man ir ļauls citēt Aivenu Sendersonu, un katrs šimpanze ir viņu lasījis kaut vai pār plecu, jūtas labi tikai augstā, biezā mežā. Citiem vārdiem sakot, džentlmeņi, man va­jadzīga ēna.»
   Viņš piecēlās kājās tik daudz, cik piecejas visi šimpanzes, — ar pirkstu kauliņiem skar­dams zemi, — un sāka šļūkt uz priekšu. Abi jūrnieki metās viņam nopakaļ.
   Man iešāvās prātā, vai viņš negrib iegāzt jūrā mūsu piectonnīgo autobusu, bet šim­panze pagriezās sāņus un nogāja tam ga­rām. Tad viņu panāca jūrnieki. Jaunākais no viņiem noņēma savu balto cepuri un uz­lika galvā misteram Satirusam; šimpanze pastiepa roku un uzsita viņam uz pleca.
   Jūrnieks sagrīļojās, bet noturējās kājās un soļoja tālāk.
   Okšķeri Makmagona vadībā gāja viņiem līdzi, ieturot krietnu drošības distanci, un ar to intervija bija beigusies.
   «Associated Press» vietējais reportieris Lefingvels skatījās viņiem nopakaļ.
   «Velns parāvis,» viņš sacīja, «tas pērtiķis ir integracionists.»
   «Nebūt ne,» es ierunājos. «Viņš katego­riski ir pret to, ka viņu pieskaita pie pērti­ķiem. Viņš ir sliktākais no visiem rasistiem.»
   «Derētu iedzert,» sacīja Lefingvels.
   «Es izmaksāju,» es atbildēju.
   Visi mīti par viņu saistīti ar mīlas dēkām.
   No raksta par Panu, Izdevniecības «Columbia Viking Desk» «Enciklopēdija», 1953.
   Florīdavilā ir viens vienīgs hotelis, un tas pats nav labākais pasaulē. Bet tam ir kāda priekšrocība: komivojažieriem ir īpašas tel­pas, kur guļamistabā var tikt iekšā tikai caur lielāku istabu, kurā rīko preču paraugu izstādes.
   Pans Satiruss, Pērtiķis Beitss un Hepijs Bronsteins apmetās guļamistabā. Makma­gons, Pikins un Kroufords sargāja viņus izstāžu istabā. Kroufords tagad bija ģērbies zilbaltsvītrotā indiešu linaudekla uzvalkā, kas bija piegriezts pēc 1930. gada modes.
   Neviens no drošības dienesta vīriem neiz­skatījās iepriecināts.
   Toties guļamistabā valdīja prieks. Hepijs Bronsteins dabūja no sargiem atļauju noiet lejā un atnest grozu ar augļiem Panam Sajti- rusam. Kad viņš atgriezās, zem banāniem, apelsīniem, pampelmūzēm un mango izrā­dījās paslēpta pudele diezgan draņķīga vis­kija un pudele džina.

   Hepijs un Pērtiķis nebija spēruši kāju uz zemes veselus trīs mēnešus; MA komandā no mutes mutē gāja neizdevies joks, ka ātrāk
   krastā netikšot, pirms nebūšot beidzies die­nesta laiks.
   Kas attiecas uz Panu Satirusu, tad viņam vēl ne reizi savā mūžā nebija izdevies kār­tīgi piedzerties; paretam, kad Panu mocīja bronhas, — vājas kā visiem viņa ciltsbrā­ļiem, — viņam iedeva zāļu tiesu atšķaidīta spirta.
   Nelikdamies ne zinis, kādu iespaidu atstāj uz klātesošajiem, Pans Satiruss gulēja uz muguras uz grīdas, vienā rokā šūpodams viskija pudeli, bet ar kājām tīrīdams banā­nus un mezdams mizas uz vecmodīgas lustras.
   —   Veikli iznāk, — uzslavēja Pērtiķis.
   —   Kā tu domā, ja es nekad nebūtu valkājis zābakus, — vai es arī varētu tāpat?
   —   Diezin vai, — atbildēja Pans Satiruss.
   —   Tāds lielais kājas pirksts kā man nav raksturīgs Homo sapieris.
   —   Domā, sāpēs? — jautāja Pērtiķis.
   —   Tāpat kā šimpanzi zinātniskā valodā sauc Pan satirus, tā cilvēku — Homo sa­pieris. Mūslaiku Homo ir vienīgais šīs sugas pārstāvis.
   —   Kā gan Pērtiķis savā laikā nav sau­kāts, bet par Homo — nekad, — teica Hepijs un sāka vilkt dziesmiņu par veco mācītāju Kelliju.
   Pērtiķis iemeta malku džina un iespieda pudeli rokā Hepijam, la'i tas apklustu. Viņš pats sāka dziedāt «Jauktenis Anglijas kara­lis».
   Pans veikli uzmeta uz lustras trīs banānu mizas pēc kārtas.
   —  Mums trūkst vienīgi meiteņu, — ieru­nājās Hepijs.
   Pērtiķis pārstāja dziedāt un paraudzījās uz Panu Satirusu.
   —   Nekas neiznāks, — teica Pans. — Tie kretīni ar baltajām apkaklītēm mūs nesapra­tīs.
   —   Tu gan neizskaties pēc jūrnieka, bet runā un domā kā īsts jūrnieks, — sacīja Hepijs.
   —   Būtībā, — sacīja Pans, — tam nav nekādas nozīmes. Atklāti runājot, meitietis, kas gatavs ielaisties ar šimpanzi, nesaistītu manu uzmanību.
   —   Nezinu, — padomājis teica Pērtiķis. — Tu esi slavenība. Meitenes uz to uzķeras. Paskaties uz tām Holivudas aktrisēm, uz kinozvaigznēm.
   —   Es neesmu redzējis nevienu filmu, — sacīja Pans, — bet, ja tur spēlē tās pašas aktrises, kas televīzijā, tu neesi man glai­mojis.
   Panam bija apnicis noņemties ar banānu mizošanu. Paņēmis viskija pudeli kājā, viņš ar rokām stūķēja mutē apelsīnus, pagadī­jušos kauliņus izspļaudams uz lustru, lai tā justos, nicināta.
   Šai brīdī atvērās durvis un ienāca kalsnējs cilvēks. Viņš aizvēra durvis un teica:
   —   Semij, tu esi pilnā.
   Hepijs un Pērtiķis piecēlās, lai izlingotu viņu laukā.
   Pans nevērīgi pamāja ar kāju, kas turēja viskija pudeli, un teica:
   —   Liecieties mierā, puiši. Tas ir mans ārsts, viņu sauc Bedojans. Agrāk mani sauca Semijs, kamēr tā netikle Magvera nebija iesaukusi mani par Memu. Iedzeriet, Aram.
   Doktors Bedojans pārlaida skatienu ista­bai.
   —   Nebāzies, kur nevajag, — viņš sacīja, paņēma no Hepija džina pudeli un iedzēra.
   —   Gribu tevi apskatīt, Semij.
   —  Mani sauc Pans Satiruss. Esmu mai­nījis vārdu.
   —   Tu daudz ko esi mainījis, — doktors Bedojans sacīja un izņēma no kabatas ste- toskopu. — Kopš kura laika tu esi sācis runāt?
   —   Es nevarēju nerunāt, — atbildēja Pans.
   —   Es lidoju ātrāk par gaismu, un jūs jau zināt, ko par to teicis Einšteins.
   —   Nē, nezinu. Esmu vienkāršs terapeits. Tu esi vesels, Semij … tas ir, Pan … —ļ Ārsts paskatījās vispirms uz šimpanzi, tad uz abiem jūrniekiem un pasmaidīja. Pēc tam viņš piegāja pie durvīm, pavēra tās un sa­cīja: — Mister Makmagon, varat sagatavot paziņojumu presei. Kosmiskajam lidojumam nav nekādu kaitīgu seku. Tomēr, starp mums runājot, es būtu pateicīgs, ja jūs pagādātu mums pudeli vislabākā viskija. Manam pa­cientam ir mazliet nomākts garastāvoklis.
   Viņi dzirdēja vienu no aģentiem blakus istabā sakām:
   —  Man negribētos redzēt viņu pacilātā garastāvoklī…
   Bet ārsts jau bija aizvēris durvis.
   —  Vislabāko viskiju! *-— iesaucās Pērtiķis Beitss.
   —   Valdība samaksās, — piezīmēja dok­tors Bedojans. — Pan, — šis vārds tev, pa­klīdeni, piestāv, — tu gribēji teikt kaut ko gudru par runas dāvanām un doktoru Ein- šteinu.
   —   Tikai to, ka esmu regresējis. Es jūtu nepārvaramu tieksmi runāt, gluži kā cilvēks. Es nebrīnītos, ja man sāktu izkrist spalva un kāju lielie pirksti iztaisnotos. Es re- gresēju tādēļ, ka pārsniedzu gaismas āt­rumu.
   —   Es domāju, ka jālieto vārds «degradē­jies», bet tam nav nekādas nozīmes, — teica doktors Bedojans. — Bet varbūt tu esi tieši progresējis?
   —   Evolucionējis? Diezin vai. Visiem zi­nāms, ka šimpanzes ir vairāk attīstīti par cilvēkiem.
   Doktors Bedojans apmierināts iespurcās.
   —   Pans Satiruss grib kļūt par prezidentu.
   —   Nebūt ne, — Pans atteica. — Pārāk liela atbildība, bet jēgas nekādas. Starp citu, man iepatikās viņa sievas mati.
   —   Pag, — teica doktors Bedojans, — tu taču neesi iepazīstinājis mani ar saviem draugiem.
   —       Mičmanis Beitss, radists Bronsteins, — sacīja Pans. — Doktors Bedojans… Cik daudz titulu! Ko darīsim tālāk, doktor?
   —        Sauc mani par Aramu, — ierosināja ārsts. — Es nezinu, ko mēs darīsim. Mani atsūtīja uz šejieni tevi izmeklēt un …
   Viņš apklusa.
   —       Pārbaudīt manu veselību vai… gara spējas? — klusi jautāja Pans.
   —   Ir vienu, ir otru, — atbildēja ārsts.
   —   Tu acīmredzot esi, sagrābies tik daudz valsts noslēpumu, ka spēj iznīcināt ASV.
   —       Kā panākt, lai kosmosa kuģis lidotu ātrāk par gaismu?
   Doktors Bedojans pamāja ar galvu.
   —       Tur jau tā lieta, — viņš teica. — Arī kuģis, kas izzvejoja tevi no ūdens, ir pilnīgi slepens.
   —        Nu gan jūs zobojaties, — ierunājās Pērtiķis Beitss. — Viņi nejauj puišiem iziet krastā. Saprotams, virsniekiem vēl nekas, bet matrožiem reizi pa reizei ir vajadzīgs šitas. — To teikdams, viņš pavicināja pu­deli. — Un vēl kaut kas, — viņš piemetināja.
   —   Vai esat precējies, dakter?
   Doktors Bedojans pakratīja galvu. Viņš piegāja pie loga un palūkojās ārā. Florīda visā savā vienkāršībā pletās no hoteļa līdz vizošajai jūrai.
   —        Pan, — viņš sacīja, — tu nudien esi izvēlējies jauku vietiņu, kur nolaisties.
   —       Es to neizvēlējos, mēs te nokāpām krastā no MA.
   Ārsts nopūtās.
   —   Tev nemaz neklājas zināt, ka «Kuks» ir MA. Un arī to, ka tāds MA vispār pastāv. Viņi bija spiesti man to atklāt, lai es varētu ierasties te un iztaujāt tevi, izdibināt, kas tev zināms un kam tu vari to izstāstīt.
   Hepijs Bronsteins iesmējās.
   —   Viņš sauc to par MA tādēļ, ka noklau­sījies no mums, dakter. Viņš nezina, ko tas nozīmē.
   —   Tam jānozīmē «MINU UN AVIĀCIJAS BĀZES KUĢIS», — teica Pans. — Tāpēc, ka uz tā atrodas dažas lidmašīnas, un tāpēc, ka garums un ātrums aptuveni atbilst mīnu kuģa garumam un ātrumam. Bet, ja apmaina vietām burtus, iznāk «ATOMU MĪNAS».
   Mīnētāju mičmanis Beitss piecēlās no gul­tas, pa kuru bija vārtījies.
   —   Velns un elle, kas tev to teica? — viņš jautāja. — Pat Hepijs nezina par…
   Viņš aprāvās.
   —  Tas ir fakts, — apstiprināja Hepijs.
   —   Esmu regresējis, — teica Pans Sati­russ, — tomēr ne galīgi. Es vēl spēju lietot acis un smadzenes, ko esmu mantojis. Pat tad, ja es pļāpāju cauru dienu un, jāatzīstas, nogurstu, klausīdamies pats savu balsi. Uz klāja taču gulēja mīnas, Pērtiķi! Bet tam, kas piecarpus gadus vazāts pa visādām atomlaboratorijām un raķešu bāzēm, ir skaid­rāks par skaidru, ka tās paredzētas atomlā- diņiem. Tur ir vēl tādi stobri …
   —   Muti ciet! — uzsauca Pērtiķis Beitss.
   Tevi pieliks pie sienas un nošaus.
   —   Tu spried kā bezastains makaks, Pēr­tiķi, — sacīja Pans. — Ja viņi dabūs no manis zināt, kā var lidot ātrāk par gaismu, krievi izskatīsies kā pērtiķēni. Kā rezusma- kaki.
   —   Dažbrīd man šķiet, ka tev ir rasu aiz­spriedumi pret šiem rezusiem, — sacīja Hepijs.
   —  Milzu rezuss ir gandrīz tikpat gudrs, cik jebkurš man pazīstams dzīvnieks, — teica; doktors Bedojans. — Lai gan ar paviāniem man nav bijusi darīšana.
   —   Tie ir divi no stulbākajiem atzaroju­miem starp daudzajiem primātiem, — pa-,; skaidroja Pans. Viņš izskatījās mazliet sa­dusmots. — Es pieļauju varbūtību, ka jūs, doktor, kā katrs cilvēks paklausību un pade­vību esat uzskatījis par saprāta izpausmi.
   —   Lai būtu pēc tava prāta, draugs, — doktors Bedojans piekrita. — Labi. Es iz­pildīšu savu pienākumu pret dzimteni. Ja tu esi ar mieru izpaust savu lielo noslēpumu, —ļ ko tu izdarīji ar kosmosa kuģi, — esmu piln-| varots piedāvāt tev visu, ko vien vēlies.
   —   Kas jūs pilnvaroja?
   —   Ģenerālis Magvers.
   —   Šis milzis ar maza pērtiķēna smadze-,' nēin? Ņemiet augstāk, doktor.
   Doktors Bedojans izpleta rokas.
   —   Pan, es„ tik un tā būšu grēkāzis, ja tu zini, kas tas ir. Paklausi manam padomam ' un turi mēli aiz zobiem.
   —   Jums būtu plāni klājies, dakter, ja jūs nebūtu sācis runāt, — sacīja Pērtiķis Beitss. — Klausi gan dakterim, Pan. Nestāsti vi­ņiem neko.
   —   Bet vai viņš noturēsies? — ievaicājās Hepijs Bronsteins. — Tikko kaut kas ar viņu nebūs, kā vajag, viņš sāks runāt.
   Pans Satiruss aizklāja seju ar rokām un izdvesa neparastas skaņas. Abi jūrnieki uz­traukti pielēca kājās, bet ārsts viņus nomie­rināja:
   —   Viņš smejas.
   Savaldījies Pans teica:
   —   Es nevaru izskaidrot bez zīmējuma. Bet es esmu regresējis līdz tādai pakāpei, ka varu runāt, nevis līdz tādai, ka varētu zīmēt un rasēt shēmas. Pagaidām vēl es esmu labāks par cilvēkiem.
   —1 Es nekad savā mūžā neesmu rakstījis uz mazāsmājiņas sienām, — teica Pērtiķis Beitss.
   —   Es arī ne, — piebilda Hepijs Bron­steins. — Bet es Štatos neesmu redzējis vēl nevienu mazomājiņu, kuras sienas nebūtu noķēpātas. Labi vēl, ka tajās nav bijis ne­viens šimpanze.
   —  Man kaut kas ienāca prātā, — sacīja doktors Bedojans.
   Viņš piegāja pie durvīm un atvēra tās.
   Trim drošības dienesta vīriem bija pievie­nojušies vēl divi, kas atšķīrās ar augumu un apģērba krāsu, bet ne ar uzvedību.
   —   Džentlmeņi, es nespēju pārliecināt Panu
   Satirusu, lai viņš runātu. Faktiski nav šaubu, ka viņš ļoti nervozē. Viņš ir neapmie­rināts, ka jūs stāvat sardzē pie viņa istabas durvīm. *
   Pans Satiruss tūlīt palēcās, ar vienu roku iekārās lustrā, ar otru sāka dauzīt sev pa krūtīm. Hepijs Bronsteins izbīlī atkāpās līdz logam.
   —   Piedodiet, doktor, bet mums jāpilda pavēle, — sacīja Makmagons. — Un jums tāpat. Piespiediet šimpanzi runāt.
   —   Kā? — jautāja doktors Bedojans.
   —   Vai tad nav tādas lietas, ko sauc par taisnības serumu?
   —   Vai es jums mācu, kā izdarāma loja­litātes pārbaude? Esmu ārsts, mister Mak- magon, un kā tāds neuzklausu nespeciālistu padomus medicīnas jautājumos.
   Viens no jaunatnācējiem piecēlās.
   —   Tātad jūs neesat veterinārārsts? — viņš jautāja.
   —   Pirms koledžas beigšanas un pirms darba ar primātiem es septiņus gadus pē­tīju cilvēku, Homo sapiens.
   Šai brīdī lustra atrāvās no griestiem: ar­hitekti, elektriķi un apmetēji, kas bija bū­vējuši šo Florīdavilas hoteli, nebija pare­dzējuši, ka komivojažieru istabā šimpanze nodarbosies ar vingrošanu. Pieci slepenie aģenti izrāva pistoles. Pans Satiruss veikli nolēca uz grīdas, neizlaizdams no rokām lustru, no kuras kā sari veprim uz purna spraucās laukā pārtrūkušie vadi.
   Tad Pērtiķis Beitss attapies uzkliedza:
   —   Pistoles nost! Tās satrauc misteru Sa­tirusu !
   Viņš bija nodienējis par jaunāko virsnieku ilgāk nekā jebkurš no šiem zaļknābjiem par aģentu, un viņi atbāza pistoles atpakaļ.
   Iezvanījās telefons. Hepijs Bronsteins pa­cēla klausuli. Laiku pa laikam viņš izrunāja «jā» un «nē», tad nolika klausuli.
   —   Hoteļa pārvaldnieks, — viņš teica.
   —   Gribēja zināt, kas noticis. Visa māja tumsā.
   —   Tā kā es te esmu vienīgais cilvēkvei­dīgo speciālists, — sacīja doktors Bedojans,
   —   varu jums apgalvot, ka valsts nemēdz turēt šimpanzes tik nedrošās ēkās kā šī. Es ierosinu jums apmierināt mana pacienta vē­lēšanos un sagādāt viņam iespēju nomieri­nāt savus nervus.
   Pans Satiruss uzskatīja to par norādījumu rīkoties un gāja virsū Makmagonam, vici­nādams spuraino apgaismes ierīces galu FIB aģentam gar pašu degunu. Makmagons ne­kustējās no vietas, kamēr Pans Satiruss ne­sāka dziedāt to, kas viņam bija palicis at­miņā no dziesmiņas «Jauktenis Anglijas karalis». Šimpanze nebija sevišķi muzikāls.
   Makmagons tomēr bija drosmīgs cilvēks. Viņš izrāva bloknotu, paskatījās rokas pulk­stenī un sāka rakstīt. Tad viņš pasniedza lodīšu pildspalvu (zelta) un bloknotu dokto­ram Bedojanam.
   —   Uz jūsu atbildību, doktor. Ģenerālis MagVers teica, ka jūs apņematies rūpēties par šo… šo pacientu, un mums jāsadarbo­jas ar jums.
   Doktors Bedojans parakstījās. Pieci poli­cistu kāju pāri nodārdināja lejā pa sagra­bējušajām kāpnēm.
   —   Man ir aizdomas, ka esmu savas dzim­tenes nodevējs, — teica ārsts.
   Pans Satiruss iesvieda lustru kaktā. No- šķindēja stikli.
   —   Kārtībā, — sacīja Pērtiķis Beitss. — Sasvilp, Hepij, visus augšā.
   —   Kādēļ? — brīnījās Hepijs.
   —   Vai esi aizmirsis dāmas? — teica Pēr­tiķis. — Pasaki tiem no hoteļa, lai uzsūta mums četras dāmas. Kālab, pēc tavām do­mām, dakteris atkratījās no aģentiem? Vi­ņam nebija kur dēties, tiklīdz mēs par to ieminējāmies.
   —   Vai patiešām? — pārjautāja doktors Bedojans. — Jā, tā laikam bija gan. Nu, protams, citādi es taču nebūtu sūtījis prom tos policistus. Es vienkārši neapzinājos, ko daru.

   Cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, tapat kā cilvēkiem, nav astes.
   H Harijs Stebings. «Mūsdienu dzīvnieki». Londonā, izdošanas gads nav zināms.
   Bez šaubām, dežurants, kas bija pa telefonu atbildējis Hepijam, nebija pirmais dežurants, ar kuru radists kārtoja darīšanas. Tāpat ne­bija šaubu, ka savukārt Hepijs nav pirmais jūrnieks, ar kuru dežurantam ir šis un tas kārtojams. Viņš saprata radistu no pus­vārda.
   Visi pārgāja uz paraugu istabu, kur vairs netrokšņoja likuma sargi. Dežurants aizgāja, un Pans Satiruss, brītiņu pasēdējis, devās uz guļamistabu. Doktors Bedojans atrada viņu te aplūkojam no lustras rozetes izlī­dušos vadu galus.
   —   Kas noticis, Pan?
   Pans pašūpoja galvu un piegāja pie loga, pa kuru pavērās skumjš skats uz Florīda- vilu.
   —  Absolūti nekas, doktor. Es jūtos lie­liski.
   —  Es nedomāju, ka tu būtu slims. Pietie­kami ilgi esmu bijis tavs ārsts un varu pa­teikt, kad tev kļūs slikti, jau ilgi pirms tam, kad tu pats to jūti. Bet tevi kaut kas nomāc. Pasaki, kas..
   Pans atbalstījās ar rokām pret grīdu un saka griezties ap šo asi.
   —   Hepijs pasūtīja meiteni arī man.
   Doktors Bedojans pasmaidīja.
   —       Jā, tavi draugi, šķiet, pavisam aizmir­suši, ka tu neesi jūrnieks.
   —       Man jābūt iepriecinātam. Kā cilvēki viņi ir ļoti jauki.
   Doktors Bedojans lēnām gāja pacientam apkārt, līdz beidzot logs atradās viņam aiz muguras un gaisma krita Panam acīs.
   —   Nu, bet kas tad? — ārsts vaicāja.
   Pans Satiruss nodūra acis. Viņš šļūkāja
   pa grīdu savas milzeņa pēdas un ar pirkstu kauliņiem vieglītiņām bungāja pa parketu.
   —   Man nepatīk meitenes, — viņš sacīja.
   —       Kā tu to zini? Tu taču vēl nevienu ne­esi pazinis, vai ne?
   Primāta acis iezibsnījās.
   —       Protams, ne. — Tad viņš atvieza zobus smaidā. — Tas ir ne visai glaimojoši jūsu sugai, ko?
   —       Nekas, nekas, Pan. Man nepatīk šim­panžu meitenes, un, iekams tu jautā, varu pateikt, ka līdz šim esmu pazinis viņas tikai kā pacientes. Un ja tu neko nezini par Hi- pokrāta zvērestu, tad patlaban nav īstais laiks iedziļināties šajā jautājumā.
   Pans apsēdās uz grīdas un ar kāju liela­jiem pirkstiem sāka izklaidīgi kasīt kaklu.
   —       Bet Pērtiķis un Hepijs ir mani draugi. Es negribu nedz sabojāt viņiem vakaru, nedz aizvainot viņu jūtas!
   Doktors Bedojans apvaldīja smaidu.
   —   Pareizi dari. Puiši tik ilgi bijuši jūrā. ka mīļuprat paņems sev arī tavu dāmu. Arī manējo. Esmu saderināts ar kādu meiteni no Terponspringsas.
   —   Nu,, un tad? — Pans jautāja tieši tāpat,' kā pirmīt bija jautājis doktors.
   —   Ir amizanti sarunāties ar šīm staigu­lēm, kopā ar viņām piedzerties, paāzēt vi­ņas. Gan tu redzēsi.
   —   Es negribu, aizvainot neviena jūtas. Jūs taču zināt, ka neesmu cilvēks.
   —   Ak, — teica doklors Bedojans, — aiz­mirsti ģenerāli Magveru un izmet to visu no galvas. Mūsu viešņas, jādomā, ir klāt.
   Viņas tiešām bija atnākušas. Par augu is­tabā dzirdēja čivinām un ķiķinām, kaut kas būkšķēja. Oficianti bija atnesuši kasti džina, divas kastes alus un spaini ar lielu ledus gabalu.
   —   Ejam, — aicināja doktors Bedojans.
   Pans Satifuss nopūtās un kopā ar savu
   ārstu devās pretī liktenim.
   Istabā bija četras dažāda vecuma mei­tenes — no ieilgušiem divdesmit pieciem līdz nepilniem četrdesmit gadiem. Viņas vi­sas bija blondas, un trim no tām — Dotijai, Flo un Milijai — kājās bija īsās bikses. Bella bija melnās sporta biksēs; tās tikpat kā nespēja noslēpt valkātājas līkās kājas, kas bija kļuvušas retums tagad, kad plašas ļaužu masas lietoja zivju eļļu.
   Dotija un Flo sēdēja Pērtiķim klēpī; Miliju turēja uz ceļiem Hepijs, bet Bella bija atslējusies pret Hepija krēsla atzveltni un kutināja viņam starp lāpstiņām.
   Kad ienāca Pans un doktors Bedojans, viņa pārtrauca savus anatomiskos pētījumus un izsaucās:
   —   O, cik kalsnais skaists!
   Kalsnais acīmredzot bija doktors Bedo­jans; viņa patipināja uz priekšu, papliķēja ārstam pa vaigu un teica, ka viņš izskatoties pēc Frenka Sinatras.
   Pērtiķis piecēlās un, turēdams meičas pa­dusē, sapazīstināja klātesošos. Tad viņš no­statīja Flo uz kājām un teica:
   —   Pan, te ir vesels klēpis īstu sieviešu.
   —   Es iešu līdzi tev, īsais, — piedāvājās Flo un gāja pretī Panam. — Ir nu gan tev muskuļi! — viņa teica un pabakstīja mus­kuļus ar pirkstu. — Ē, tev tak nav krekla mugurā! — Viņa pakāpās atpakaļ. — Tas man nepatīk — vakars sākas, bet puisis nav pilnīgi apģērbies. Džentlmeņi tā nedara.
   —   Atvaino, — Hepijs Bronsteins teica Milijai un nolika to uz grīdas blakus krēs­lam. Viņš piegāja pie Flo un apņēma to ap pleciem.
   —   Pans novilcis kreklu tāpēc, ka viņš ir piekusis. Viņš šodien bija kosmosā, lidoja apkārt zemeslodei.
   Flo paskatījās uz viņu neticīgi.
   —  Tu gribi teikt, kā Džons Glenns?
   —   Nē, — iejaucās Pans, — es lidoju uz citu pusi. No austrumiem uz rietumiem.
   Jums ir ļoti patīkama balss, — teica Flo. — Varu likt galvu ķīlā, ka jūs esat beidzis koledžu. — Tad viņas acīs atkal pa­vīdēja aizdomas. — Es tomēr neticu! Pazīstu jūs, jūrniekus!
   —   Pajautā dakterim, — ieteica Hepijs.
   Flo lēni pagriezās pret doktoru Bedojanu,
   kurš enerģiski skaldīja ledu.
   —  Jūs esat ārsts?
   —       Jā, kundze. Cerams, jums nav nepie­ciešami mani profesionālie pakalpojumi?
   —       Vai šis puisis šodien patiešām bijis kosmosā?
   —       Pavisam noteikti, — atbildēja doktors Bedojans.
   —       Ko tad viņš dara tādā mēslu bedrē kā Florīdavila?
   —       Atpūšas un uzkrāj spēkus, — paskaid­roja doktors Bedojans. — Kas zina, varbūt rīt viņu grib redzēt pats prezidents. Bet var­būt kongress grib, lai viņš runā abu palātu apvienotajā sesijā. Vispirms viņam jāizlā­dējas.
   —       Jūs nerunājat kā jūrnieks, — teica Flo, — bet esat uz vienu roku ar viņiem.
   —       Es pierādīšu, ka jums nav taisnība, — sacīja doktors Bedojans. Viņš pārlaida acis istabai. Florīdavilas hoteļa direkcija bija apgādājusi paraugu demonstrēšanas istabu ar tērauda pakaramo kleitām, mēteļiem un uzvalkiem.
   —   Viņš ir trenējies par astronautu, — teica
   rsls. — Ja viņš grib, viņš ar vienu pirkstu var iekārties šajā pakaramajā.
   —   Ejiet nu! — Flo neticēja.
   —   Nu, Pan, dieva, dzimtenes un ameri­kāņu kara flotes vārdā! — sacīja doktors Bedojans.
   Pans Satiruss nopūtās un aizšļūca līdz pakaramajam. Tas bija mazliet par augstu,, tāpēc viņš palēcās, ar kreisās rokas rādītāj­pirkstu aizķērās aiz stieņa un palika karā­joties.
   —   Braši! — uzslavēja Flo.
   —   Es jums jautāju, — turpināja doktors Bedojans, — vai kāds, kas nav trenējies par astronautu, var to izdarīt?
   Pērtiķis ar Dotiju pazuda guļamistabā.
   Pans nolēca uz grīdas un gāja pie džina kastes'. Tajā bija pintes — divdesmit četras pudeles. Viņš izrāva vienai korķi un pielika pudeli pie mutes. Tad attapās, ka izturas ne­piedienīgi, un atlikušo trešdaļu pintes iedeva Flo.
   —   Tev patīk iemest, ko? — viņa jautāja.
   —   Tikai tad, kad es atpūšos un uzkrāju spēkus, — Pans smaidīdams atbildēja. — Es tūliņ dabūšu mazliet ledus un glāzi. Kā re­dzu, jūs neesat no tām, kas dzer no visas pudeles.
   —   0, lieliski, cēlās rases atvase! — teica doktors Bedojans.
   Pans aizgāja un atnesa glāzi pilnu ar ledu.
   Tas bija jauks vakars. No portjē viņi da­būja radio un palaida, lai tas skan pa visu māju. Kad ieradās vietējās policijas priekš­nieks, viņi piedzirdīja to ar pinti džina un nostiepa uz brīvu istabu pirmajā stāvā.
   Hepijs peldbiksītēs izpildīja deju, ko viņš esot iemācījies Buenosairesā. Pērtiķis no­dziedāja balādi, kas pirms gadiem divdesmit esot bijusi ārkārtīgi populāra Dakārā.
   Pērtiķis vēlreiz iegāja guļamistabā ar Dotiju, tad atdeva to Hepijam un pats pa­zuda kopā ar Bellu. Pēc tam viņš pasludi­nāja, ka atkal esot gatavs dienestam, bet Hepijs savukārt pagodināja Flo un Miliju. Ja arī kāda no meičām ievēroja Pana un doktora Bedojana atturību, tad viņas bija pārāk pieklājīgas, lai sāktu par to ru­nāt.
   Pans uz rokām apgāja apkārt istabai; tas viņam neprasīja sevišķu piepūli, bet meičas aplaudēja tik sparīgi, ka viņš otrreiz ap­gāja apkārt istabai uz vienas rokas, palēk­damies kā bumbiņa.
   Kompānijai tas tā iepatikās, ka Pans pats piedāvājās apiet apkārt trešo reizi uz abām rokām, nesot tik daudz meiteņu, cik vien va­rēs sasēsties viņam uz kājām.
   Lai atvieglotu Panam nešanu, meičas no­meta divus apģērba gabalus no četriem, kas katrai bija mugurā.
   Doktors Bedojans apraudājās, jo bija aiz­mirsis paņemt līdzi fotoaparātu. Hepijs mie­rināja viņu, aizrādot, ka fotogrāfijas tik un tā konfiscētu kā pilnīgi slepenas.
   —   Jā, laikam gan, — mazliet nomierinā­jies, piekrita doktors Bedojans. Viņš norādīja uz Panu, kas lika meičām ķiķināt, kutinā­dams viņas ar kāju pirkstiem.
   —   Galu galā ne brāļi Raiti, ne Kērtiss, ne Lindbergs, ne arī kāds no kosmonautiem cilvēkiem nekad nav nesis uz kājām četras meitenes. Lieku galvu ķīlā.
   —• Kompānijai Pans ir zelta cilvēks, — teica Hepijs.
   Zelta cilvēks beidza savu pirmo ceļojumu ar nastu pie džina kastes. Nostājies uz vie­nas rokas, viņš ar otru sniedza meitenēm pudeles. Tad viņš pats izrāva veselu pinīi džina.
   —   Dakter, — jautāja Pērtiķis, — cik daudz džina var izdzert šimpanze?
   —   T-s-s, — klusināja doktors Bedojans. — Neviena no meitenēm nav pamanījusi, ka viņš ir šimpanze. Kad viņas bija jaunākas, viņām droši vien vajadzēja apkalpot partiju pirmsvēlēšanu kongresus augšup gar pie­krasti … Nē, Pērtiķi, neviens nezina, cik viņš var izdzert. Ņemot vērā, kādas devas labo­ratoriju dzīvniekiem pašlaik tiek izsniegtas, šis eksperiments nav veicams, un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka man vajadzētu ņemt ārā savu stetoskopu un sfigmogrāfu, lai pēc vienādiem laika sprīžiem izklaušinātu savu pacientu un šo to atzīmētu … Bet man šķiet, ka es lasu lekciju.
   —   Turpiniet, — skubināja Hepijs. — Maz­liet izglītības ASV flotei nenāks par ļaunu.
   —   Spēja uzņemt alkoholu pieaug vienlai­cīgi ar kompānijas jautrā garastāvokļa in­deksa palielināšanos, — turpināja doktors Bedojans. — To es esmu ievērojis. Citiem vārdiem sakot, ja jums ir nelāgs noskaņo­jums, ieraujiet trīs glāzītes un gar zemi jūs būsiet. Turpretim, ja jums ir jautri ap sirdi, varat dzert, cik uziet.
   —   Kā cilvēks, kas beidzis koledžu, jūs esat diezgan slīpēts, — teica Hepijs.
   —   Dakteris ir lāga zēns. Beidz! — priekš- nieciskā basā uzbrēca Pērtiķis.
   —   Tieši tā, mičman!
   —  Bet tu, Pan, — teica Pērtiķis, — aiz­dod man vienu dāmu.
   Viņam mugurā bija apakškrekls un pe­lēkas bikses, bet kājās zābaki. Viņš noāva savus skaisti spīdošos zābakus un rūpīgi nolika sāņus, lai kāds neuzkāptu tiem virsū. Tad viņš pieliecās, saspļāva saujās un no­stājās uz rokām.
   —  Flo, sēdies Pērtiķim uz kājām, — sa­cīja Pans.
   —  Vai, man patīk, ka tu kutini, — atsau­cās Flo.
   Pans biia nepielūdzams.
   —  Ej, kad tev saka! Mēs gribam sarīkot sacensības.
   Doktors Bedojans nomurmināja, ka Pēr­tiķis neesot vairs nekāds jaunais, bet mič­manis jau stāvēja uz rokām, tirinādams kājas un cenzdamies ieņemt stāvokli, kas dotu viņam iespēju kustēties ātri un ilgi.
   Flo bija nokāpusi no Pana kājām un gāja pie Pērtiķa, taču laimīga viņa nejutās.
   —   Mēs, meitenes, kopā atnācām un kopā •gribam arī palikt, — viņa sacīja. Asaras vilka vadziņas jau izsmērētajā grimā uz Flo sejas. — Man nepatīk pamest draudze­nes.
   -— Te savs vārds būtu sakāms ķīmijai, —; doktors Bedojans teica Hepijam Bronstei- nam. — Man vajadzētu iztaisīt šo pēri aino lāšu analīzi. Zinātne šodien daudz ko zaudē. Tas varbūt ir pirmais gadījums, kad sievie­tei no acīm tek tīrs džins.
   —   Es Rio pazinu kādu sievišķi, kura ne­dzēra neko citu kā tikai rumu, — sacīja He­pijs, '— ne ūdeni, ne tēju, ne kafiju. Tikai rumu. Tumšo rumu. Aptieķnieka palīgs Meits teica, ka beigas viņai būšot, bet ikreiz, kad mēs iebraucām tai ostā, viņa bija sveika un vesela un dzēra savu rumu.
   —   Apbrīnojami! — piekrita doktors Bedo­jans. — Dažreiz es vēlos, kaut varētu pa­dzīvot ilgāk un izpētīt visu, kam zinātnei nepietiek laika… Paskatieties uz mūsu draugu Pērtiķi.
   Nometies četrrāpus, tas ar nomierinājušos Flo uz muguras elsdams pūzdams joņoja pa istabu, ik uz so]a zaudēdams Panam, taču ^zaudēdams ar godu.
   Kad Pans izgāja pēdējā taisnē, Pērtiķis; atpalika tikai par ceturtdaļapli.
   Neviens nedzirdēja atveramies paraugu istabas durvis, kuras nevienam nebija ienācis
   prātā aizslēgt. Visi to apzinājās tikai tad, kad izdzirdēja pavēlniecisku uzbrēcienu: «Mier-rā!»
   Sacensības palika nepabeigtas. Bet neviens arī nebija kārtīgi saderējis, ja neskaita de­rības uz glāzi džina, kas bija dabūts par velti.
   Tā kā flotē uz mičmaņiem parasti nerej, Pērtiķis nezaudēja ne galvu, ne līdzsvaru, ne viņam uz kājām sēdošo meiču. Viņš saudzīgi nolaida to uz grīdas, piecēlās un attēloja jūrnieku izlaidīgās miera stājas' va­riantu."1
   —   Jūs esat jūrnieks? — noprasīja ģene­rālis Bilijs Magvers. — Ja esat jūrnieks, atdodiet godu.
   —  Man nav galvassegas, ser, — atteica Pērtiķis.
   —. Labi, labi, — atkal norēja ģenerālis. — Pievaldi mēli! Bet jūs, doktor … kas tā par biedrošanos ar zemākajām pakāpēm?
   —   Es neesmu kara ārsts, — sacīja dok­tors Bedojans.
   Pans atvadām ieknieba katrai no trim meičām un nolaida viņas uz grīdas. Tad viņš pāris reižu apmeta kūleni un atradās aci pret aci ar ģenerāli.
   Ģenerālis bija noteiktajā vasaras ietērpā — vilnas kreklā ar īsām piedurknēm, rūpīgi iz­gludinātās brūnās biksēs un sniegbaltā tropu ķiverē ar priekšā piekniedētu vai pie­skrūvētu kokardi. Viņa zvaigznes mirdzēja — uz katra apkaklītes stūra pa vienai, bet ordeņu lentītes bija bez mazākā negludu- miņa — visas četras rindas.
   Pans izstiepa roku un domīgi pataustīja labajā pusē piestiprināto zvaigzni.
   —   Tas dzīvnieks ir piedzēries! — teica ģenerālis Magvers.
   Pans norāva zvaigzni, aptaustīja ar savām platajām lūpām, pārkoda uz pusēm un iz­spļāva.
   Ģenerālis Vilfreds (Bilijs) Magvers bija drosmīgs cilvēks. Pentagonā nebija istabas, kurā viņš baidītos ieiet ar oficiālu priekš­rakstu rokā; savā laikā viņš bija veiksmīgi piedalījies kaujās, zinādams, ka tas nepie­ciešams viņa nopelnu sarakstam.
   Tagad viņš pierādīja, ka nav velti mācī­jies Vestpointā: viņš neatkāpās ne soli, kaut gan bija no sava kursa pirmais, kurš ļāva zīmotnēm ciest no pērtiķa zobiem.
   —    Doktor, jūs te esat vecākais? — viņš jautāja.
   —   Es, — atbildēja doktors Bedojans.
   —    Jūs atsūtīja uz šejieni vākt faktus, kaut kādu informāciju par šo … par šo šimpanzi. Tad tā jūs to iegūstat?
   —   Jā gan, ser. Cenšos iegūt viņa labvē­lību. Iemidzinu modrību.
   Ģenerālis Magvers ar troksni izgrūda gaisu.
   —    Varbūt jūs esat civilais, bet jūs atro­daties Savienoto Valstu valdības dienestā,, un šajā valdībā man ir zināma ietekme.
   —   Cik šausmīga sintakse! — teica Pans
   Satiruss. Tie bija viņa pirmie vārdi kopš brīža, kad ģenerālis bija pārtraucis jautro vakaru.
   —   Ko?!
   Ģenerālis Magvers bija pārak kalsens, lai viņam draudētu apoplekšija, tomēr izskatījās tā, it kā kuru katru brīdi viņu varētu ķert trieka.
   —   Reiz man bija sargs, kas mācījās ang|u valodu. To viņš darīja tādēļ, lai tiktu dzīvē tālāk uz priekšu. Saskaņā ar Fauleru, jūsu frāzes konstrukcija ir šausmīga. Un es domāju, ka jūs esat beidzis akadēmiju, ģe- nerāl.
   Pans lēnām sniedzās pēc ģenerāļa gre­dzena, kurā bija iegravēts kursa numurs un beigšanas gads. Ģenerālis- savilka dūres.
   —   Jā, es esmu beidzis, ser.
   —   Nesauciet mani par seru, — teica Pans Satiruss. — Galu galā es esmu vienkārša civilpersona, septiņarpus gadus vecs šim­panze, kas nemaksā nodokļus.
   Ģenerālis nopūtās un pagriezās pret ārstu.
   —   Un šīs … dāmas? Vai viņas ir pār­baudītas, un, ja ir, kas to izdarījis?"
   —  Nerunājiet muļķības, ģenerāl, — atbil­dēja doktors Bedojans. — Jūs taču redzat, kas viņas tādas ir.
   Dāmas, saspiedušās kopā, stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmušas; viņu nevainīgā jautrība bija pagaisusi. Bella bija sametusies līkumā un aizsegusi ceļgalus ar rokām, laikam mēģināja apslēpt savu līkkājību. Flo šņukstēja.
   —   Ser, es jūs atceļu, — teica ģenerālis.
   Doktors Bedojans izstiepa roku.
   —   Jūs, ģenerāl, zināt, kas uzticēja man šo uzdevumu. Man gribētos redzēt rakstisku rīkojumu, pirms es nododu savu pacientu jums. — Istabā, kur bija gājis'jautri, noti­kušas sacensības skriešanā uz rokām, kur bija dzēruši un nodevušies mērenai izvir­tībai, tagad valdīja bezizejas stāvokļa no­skaņa. Mūžsenā civilistu un militārpersonu ienaida radīta, tagad tā brieda kā negaisa ļ mākonis apvāršņa malā.
   Un tad, kā allaž mēdz notikt, sievietes , balss veidā no mākoņa izšāvās zibens.
   Šī sieviete nebija vienkārši sieviete — tā bija lēdija. Un nevis kaut kāda lēdija, bet' ģenerāļa kundze. Tā bija misis Magvera.
   Viņa ienāca, ģērbusies un rotājusies | pilnīgi atbilstoši savam rangam — vienkāršā zīda kleitā, ar divām mākslīgo pērļu vijām ; ap kaklu, kurpēs uz tik augstiem papēžiem  kā kadeta sapņi. Viņas pēc jaunākās modes ;| safrizētos matus neslēpa cepure.
   Nākdama iekšā, viņa izsaucās:
   —  Ak, kur ir mans dārgais pērtiķītis? Es vēlos viņu noskūpstīt par šīsdienas burvīgo lidojumu.
   Uzreiz visi, kas iepriekš bija atradušies! istabā, — vīrieši, šimpanze, ģenerālis un meičas, — kļuva par vienu veselumu. Kas;; attiecas uz meitenēm, tad viņas bija pilnīgi pārvērtušās jeb, kā bija parasts izteikties deviņpadsmitā gadsimta angļu romānos,
   zaudējušas dzimumu. Dzīvot un priecāties viņas varēja tikai vīriešu pasaulē.
   Ar ģenerāli meičas jutas daudz brīvāk nekā ar viņa laulāto draudzeni. Tai ienākot, meičas centās aizsegt rokām savu ķermeņu vistālāk izvirzītos punktus. Šimpanzēm tas izdevās. Viņām ne.
   Hepijs Bronsteins vienā mierā sagaidīja ienākam savās zvaigznēs mirdzošo Magveru. Šoreiz «radiopauzi» pārtrauca viņš.
   —   Uzmanīgāk, Pan, — viņš brīdināja.
   Pans pagriezās pret Hepiju un pamirkšķi­nāja aci. Tas bija drausmīgs skats, bet He- pija bažas izgaisa.
   Tad Pans izgāja priekšā, gāzelēdamies uz greizajām kājām un ik uz soja piesizdams pie grīdas pirkstu kauliņus.
   —   Mana dārgā, — viņš sacīja, — to visu es darīju jūsu dēļ. Es zināju, ka man nekad neiekarot jūsu sirdi, kamēr nebūšu iemācījies runāt,• un tāpēc… es veicu brīnumdarbu.
   To pateicis, viņš savilka savas garumga- rās lūpas, izstiepa tās uz priekšu un … no­tēmēja tieši uz ģenerāļa kundzes lūpām.
   Viņa izdrāzās no istabas. .
   Viņas vīrs grāba pie gurna, bet ģenerāļi A klases vasaras ietērpā nenēsā līdzi iero­čus. Tad ģenerālis nokliedza, ka gan viņi to vēl pieminēšot, un izdrāzās pakaļ savai cie­nīgajai.
   Tiklīdz ar vienu zvaigzni rotātais priekš­nieks bija ārā pa durvīm, Hepijs Bronsteins piegāja un aizslēdza tās. Pērtiķis Beitss atviegloti nopūtās un uzsvilpoja. Flo mitējās birdināt asaras, un meičas ļāva rokam lēni nolaisties gar sāniem.
   —   Nakts burvība ir zudusi, — noteica doktors Bedojans un gāja pēc savas žaketes un kabatas portfeļa. Viņš devīgi samaksāja meičām — ar kroņa naudu, — tās klusiņām saģērbās un nozuda.
   Pāri bija palikušas dažas pintes džina. Pans Satiruss atkorķēja vienu, iekampa ne­lielu malku un nolika atpakaļ.
   —   Vienā vakarā divreiz piedzerties nav iespējams, — teica Pērtiķis Beitss. — Neviens to nespēj. -
   —   Mēs labi pavadījām laiku, -— teica Pans. — Labi un nevainīgi. Nu, gandrīz ne­vainīgi. Kādēļ vajadzēja visu samaitāt?
   —   Pie cilvēkiem tā pieņemts, — atbildēja doktors Bedojans.
   Tad viņi devās pie miera.

   Reizēm cilvēkveidīgajiem pērtiķiem kļūst burtiski līdz nāvei garlaicīgi.
   Konrāds Lorcncs. «Ķēniņa Zālamana gre­dzens», 1952.
   Rīts atnesa misteru Makmagonu un viņa jautros zēnus no jūras izlūkdienesta, NASA drošības dienesta, FIB un radniecīgām orga­nizācijām. Tikai jaunu dzejnieku sacerējumos rītausma nes līdzi rožainas cerības.
   Misters Makmagons atnesa oficiālu do­kumentu.
   Hepijs Bronsteins, kas bija atvēris dur­vis, — viņš gulēja uz kušetes paraugu is­tabā, Pērtiķis .un doktors Bedojans — gul­tās, bet Pans Satiruss iztika ar krēslu, uz kura bija sasviestas drēbes, — aizgāja un uzmodināja doktoru Bedojanu, kā bija vēlē­jis ciemiņš.
   Doktors Bedojans klusēdams paņēma do­kumentu un klusēdams to izlasīja. Tad pa­raudzījās uz FIB aģentu. Makmagona seja nepauda nekādas emocijas; viņam pienākums bija pienākums un nekas vairāk.
   —   Pēc stundas, — teica doktors Bedojans.
   —   Es atsūtīšu mašīnas, — sacīja misters Makmagons.
   —   Rīkojieties, — atteica doktors Bedojans.
   —   Hepij, — pavēlēja Pērtiķis, — svilp, lai visi ceļas augšā. Bārdas nažus, zobu sukas, tīras zeķes — es valkāju trīspadsmito ' izmēru — tīras apakšbikses, un pajautā, vai . viņi varēs iztīrīt mušu klozes pusotrās stun-1 dās. — Viņš mulsi palūkojās uz doktoru Be-. dojanu. — Mēs nokāpām krastā tādā ap- i ģērbā, kādā stāvējām, bet gribam izskatīties | kā īsti kara jūrnieki.
   Hepijs nesteidzās pie telefona.
   —   Kas te par jezgu, dakter? — viņš jau- j tāja. — Vai mūs nodod tiesai?
   —   Lieli vīri — vislielākie vīri — pulksteni divpadsmitos grib tikties ar Panu.
   Doktors Bedojans paradīja pavēli. Hepijs] to paņēma, iesvilpās un nodeva tālāk Pērtiķim. Tas paņēma pavēli un arī iesvilpās,' tikai garāk.
   —   Pavēle tiek atcelta, Hepij, — Pērtiķis; sacīja. Viņš piegāja pie telefona un pieteica! tālsarunu. — Dodiet man galveno mičmaņi : Sadovski, — viņš sacīja, nobēris pa telefonu! dažādu cilvēku dažādus papildnumurus. — Pameklējiet viņu kajītē, viņš vēl nav uz] klāja. Runā mičmanis Beitss. — Viņš at-jj cēla klausuli nost no auss un domīgi palū- i kojās uz to. — Ski, te Pērtiķis. Klausieij mani un klausies uzmanīgi vai arī tavai vecene kļūs atraitne. Šoreiz es nedzenu, velnu. Sagatavo man A klases vasaras formu, jostas vietā apmēram collu platāku nekā pagājušajā reizē. Jā, es dabūju vēli vienu uzšuvi, tā ka skaties, lai viss būtu kār­tībā … Tā. Bez tam balto formu pirmās kla^ ses radistam, augums apmēram piecas pēdas i
   deviņas collas, svars simtastoņdesmit mārci­ņas. Saprati? Jā, un civiltērpu, vasaras, pa­tīkamā gaišā krāsā, augums apmēram piecas pēdas desmit collas… Kāds ir jūsu svars, dakter?
   Doktors Bedojans paskatījās uz viņu pār­steigts.
   —   Parasti es valkāju četrdesmito iz­mēru, — viņš atteica.
   —   Parasti viņš valkā četrdesmito izmēru. Tā kā lai būtu labas kvalitātes, kad tiksi­mies, mēs tev samaksāsim. Kā tev iet, Ski? Dabūji vienu uzšuvi klāt? Es vienmēr esmu teicis, ka flotē mums ir nākotne, — Viņš noklepojās. — Mēs būsim pie tevis pēc di­vām, augstākais pēc trim stundām. Noru­nāts.
   Pērtiķis nolika klausuli.
   —   Ski dabūs gatavu. 2ēl, ka nav manu ordeņu lentīšu. Ak tā, mēs taču varam no­pirkt tepat bāzē … Okei, Hepij, svilp visus augšā. Vēl vajadzīgs zābaksmērs. Ārstam brūnu.
   Pans, izlaidies savā lielajā krēslā, glās­tīja kāju īkšķus.
   —   Tie jūtas gluži tāpat kā iepriekš, — viņš teica. — Es būtu nelaimīgs, ja šie pirksti pārvērstos par cilvēka pirkstiem, tāpat kā mana mēle. Ja cilvēki no rītiem jūtas tikpat riebīgi, tad šimpanzēm jābūt pateicīgiem par katru sava mūža dienu.
   —   Sadabūsim tev aukstu apelsīnu sulu, varbūt arī drusku aspirīna, un tev kļūs labāk, — mierināja doktors Bedojans. — Tev ir paģiras.
   —   Esmu par tām dzirdējis, — sacīja Pans Satiruss. — Svētdienas rītā sargi par pa­ģirām vien runāja … Labāk nebūtu to dzir­dējis …
   —   Bet ir viena problēma, — teica dok­tors Bedojans. — Šimpanze uz aspirīnu rea­ģē citādāk nekā cilvēks… Par ko lai uz­skata tevi?
   —   Pirksti man pagaidām ir kā šimpan­zēm, — atbildēja Pans Satiruss, — bet galvā un vēderā ir tāda sajūta, kādu es agrāk ne­esmu pazinis. Acīmredzot tās tiešām ir pa­ģiras. Es nedomāju, ka mans ķermenis būtu regresējis. Vai degradējies. Vai kā nu to saka ..;
   Viņš kūleniski pārmetās pār krēsla at­zveltni un aizšļūca uz vannasistabu. Tad visi izdzirdēja atvieglojuma nopūtu.
   —   No manas sejas nav pazudusi ne spal­viņa, — Pans paziņoja. — Esmu priecīgs. Es nevēlos būt cilvēks.
   —   Vai tevi neinteresē, kādu pavēli esam saņēmuši? — iejautājās doktors Bedojans.
   Pans Satiruss iešļūca atpakaļ istabā, spa­rīgi berzēdamies ar sausu dvieli.
   —   Spriežot pēc jūsu reakcijas, mums jā­tiekas ar svarīgām personām. Esmu jau ticies ar tādām. Ar zinātniekiem un ģenerāļiem, admirāļiem un senatoriem. Ar ko šoreiz?
   —   Ar politiskajiem darbiniekiem, — teica doktors Bedojans. — Ar valstsvīriem.
   —   Jūsu jaunums neglābj mani no paģi­rām, — teica Pans Satiruss. — Nemaz. — Viņš iesvieda dvieli kaktā un sāka ar na­giem sukāt savu kažoku. — Vai kāds no jums ir bijis Āfrikā?
   —   Keiptaunā, — atsaucās Hepijs, — Port- saidā. Citur nekur.
   —   Vai jūs zināt, ka es neesmu redzējis šimpanzes, kas dzīvo dabiskos apstākļos? — jautāja Pans Satiruss. — Tas ienāk prātā, kad mani pārņem melanholija, tā kā patla­ban. Kā jūs domājat, vai tad, ja es pateikšu šiem cilvēkiem to, ko viņi grib zināt, vai viņi sūtīs mani atpakaļ uz Ekvatoriālo Āf­riku? No turienes mēs esam cēlušies, jūs jau zināt. Varbūt mans tēvs vēl ir tur.
   —   Kas ir tavs tēvs? — apvaicājās dok­tors Bedojans.
   —   Nudien nezinu. Mana māte bija stā­voklī, kad viņi to . .. noķēra. Viņai nepatika runāt par pagātni, par džungļiem. Šimpan­zes nespēj paciest pārmērīgi dziļas bēdas, jūs jau zināt.
   —   Tad tev labāk nedzert džinu, — deva padomu Pērtiķis. — Pamēģini rumu.
   —   Ir taču tāds vārds «nedzērājs»? — jau­tāja Pans Satiruss. — Es gribu tāds būt.
   —  Nekad nezvēri, iekams neesi izgulējis paģiras, — teica Hepijs.
   Tai brīdī atnesa brokastis un skūšanās piederumus.
   Viņi brauca uz ziemeļiem trīs automašī­nas — aģenti priekšējā un malējā mašīnā, civilā un kara policija attīrīja ceļu. Izcēlās neliels strīds ar misteru Makmagonu par to, vai iegriezties bāzē pie Ski un paņemt tīrās drēbes, bet strīda karstumā drošības aģenti izlaida no acīm Panu Satirusu, kurš atkal sagrāba misteru Kroufordu.
   Kolēģa lūgumi aizkustināja misteru Mak­magonu, un viņš piekrita, ka apstājas, ja vien Pans apsola kara flotes bāzes terito­rijā neizkāpt no mašīnas.
   Vēl pirms pusdienlaika, sirēnām kaucot, mašīnas caur okšķeru špalerām pieripoja pie ļoti ļoti privātas mājas lievenēm. Dok­tors Bedojans savā jaunajā, par kroņa naudu pirktajā uzvalkā snauduļoja blakus šoferim. Viņš pamodās un izkāpa pirmais.
   Ģenerālis Magvers nāca lejup pa privātās mājas kāpnēm. Tagad viņam mugurā bija nevis vasaras, bet A klases formas tērps.
   —   Man pavēlēts ievest Memu mājā, — viņš teica. — Pareizāk sakot, saskaņā ar pa­vēli man jāuzskata sevi par Mema adju­tantu.
   —   Nesauciet mani šajā smieklīgajā vārdā, — sacīja Pans Satiruss.
   —   Bet tas taču ir jūsu vārds. Ja jūs būtu lasījis rīta avīzes, jūs zinātu, ka esat radījis īstu sensāciju! Par to, ko jūs darījāt vakar, lasāms visu avīžu pirmajās lapas pusēs. Tādas reklāmas mums nekad nav bijis! Ta­gad jūs vairs nedrīkstat mainīt savu vārdu …
   —        Es redzu, jums atkal ir divas zvaig­znes, — sacīja Pans un izstiepa roku.
   Ģenerālis Magvers atlēca atpakaļ.
   —       Pēc jūsu… kad jūs atkal iziesiet ārā, reportieri gribēs redzēt…
   . Kā es skūpstu jūsu sievu?
   —       Misis Magvera aizbrauca uz ziemeļiem aprunāties ar savu ārstu Baltimorā. Lūdzu, esiet paklausīgs. No tā atkarīga visa mana karjera.
   Pans apsēdās uz celiņa, kas bija nokaisīts ar sasmalcinātiem gliemežvākiem, pasūkāja tos un izspļāva.
   —   Smird pēc naftas, — viņš konstatēja.
   —   Un tomēr man kārojas austeru vā­ciņu. Kalcija trūkums organismā, vai ne, doktor?
   —- Es paturēšu to prātā, — atsaucās dok­tors Bedojans. — Varbūt mēs pamēģināsim kalcija glikonātu. Tas garšo pēc konfektēm, Pan.
   —        Viņa … viņš, liekas, klausa jums, dok­tor, —- ierunājās ģenerālis Magvers. — Vai jūs nevarētu vest viņu pie prāta? Ja stundas laikā kaut kas noies greizi, mani pazeminās par pulkvedi un aizlaidīs pensijā.
   Doktors Bedojans paraustīja plecus.
   —   Sakiet man, ģenerāl, — teica Pans,
   —   vai jūs varētu apēst vairāk, ja jums uz katra pleca vienas zvaigznes vietā būtu di­vas? Vai jums varētu būt divas jaunas sievas vienas vecās vietā?
   —   Velns parāvis, es gribētu, lai jūs, Mem, kaut pāris dienu būtu armijā mans pado­tais, — atbildēja Magvers.
   —   Mani sauc Pans Satiruss. Vienīgi sa­viem draugiem es esmu misters Satiruss.
   Ģenerālis saknieba lūpas un caur sakos­tiem zobiem izspieda:
   —   Lai notiek. Misters Satiruss. Bet tagad iesim. Tādiem cilvēkiem mēs nedrīkstam likt gaidīt. Neviens vel nav piespiedis viņus gai­dīt.
   —   Es neesmu neviens. Es esmu vienkāršs šimpanze.
   —  Jā, ser. Jūs esat vienkāršs šimpanze.
   —   Un vakar vakarā jūs būtu mani nošā­vis, ja jums būtu bijusi pistole.
   —   Aizmirstiet to, mister Satirus. Jums vakar gāja jautri, bet man briesmīgi.
   —   Jūs gūstat panākumus, — sacīja Pans. Viņš nostājās uz rokām, kājas uzslēja gaisā, tā ka varēja iet, balstoties tikai uz pirkstu kauliņiem. — Es viss esmu savilkts kramp­jos no braukšanas mašīnā, — viņš paskaid­roja. — Okei, puis! Doktors nāks kopā ar mani, mičmanis Beitss un radists Bronsteins sekos aiz muguras, bet jūs, Magver, noslēg­siet gājienu.
   —   Tā nav nekāda kārtība! — ģenerālis iespiedzās, bet tūlīt savaldījās. — Labi, ser. Kā pavēlat, mister Satirus.
   Pans Satiruss ļauni iesmējās.
   —   Varu iedomāties, ko tās avīzes sarak­stījušas. Pēc tvista skaļākas sensācijas par manējo laikam nav bijis.
   —   Cilvēks, kas uzrakstīja tvistu, — sacīja ģenerālis Magvers, — jau sacerējis jaunu deju, ko sauc par «šimpango». — Viņš norija siekalas un piemetināja: — Ser.
   —   Tad šimpangēsim, dieva dēļ, — sacīja Pans. — Es jums kaut ko pateikšu, ģenerāl. Ar mani ir gaužām viegli saprasties. Tāpat kā ar visiem šimpanzēm, ja tos katru mīļu brīdi neapsauc. Un es jums teikšu vēl kaut ko: misis Magvera var nākt atpakaļ. Man pret viņu nudien nebija nekādu sliktu no­domu.
   Un viņi gāja pa celiņu, kas bija nokaisīts ar sasmalcinātiem gliemežvākiem, augšā pa kāpnēm, garām sardzē stāvošiem jūras kāj­niekiem — tie pieņēma miera stāju, bet Pans Satiruss savukārt atdeva godu — iekšā vē­sajā mājā.
   Te laipns drošības dienesta aģents viņus apturēja un pieklājīgi teica:
   —  Esmu spiests lūgt jūs uzrādīt personas apliecības, džentlmeņi.
   Ģenerālis Magvers izvilka apliecību ar ce­lofāna apvāku un zeltītu maliņu. Pērtiķis un Hepijs savējās meklēja gausāk. Doktors Bedojans pasniedza NASA dienesta caur­laidi.
   Pans Satiruss sašūpojās uz rokām un teica:
   —   Es savu apliecību esmu atstājis otrās biksēs.
   —   Bet jums vispār kājās nav… — iebilda aģents. — O-o! …
   —   Tādā gadījumā, es uzskatu, intervija ir jāatliek, — sacīja Pans. — Doktor, kā jūs domājat, vai mēs varam nokļūt Kanaveralā ar …
   —   Man ir pavēlēts atgādāt viņu šurp! — noblēja ģenerālis Magvers. Viņa balss vai­rāk izklausījās pēc āža nekā pēc militār­personas balss.
   —   Bet man pavēlēts bez apliecības ne­vienu neielaist, — palika pie sava aģents.
   Hepijs Bronsteins izskatījās laimīgāks nekā citkārt, bet Pērtiķis Beitss vairāk nekā cit­kārt atgādināja gorillu.
   —   Jūs, protams, pazīstat šo… šo misteru Satirusu, — teica ģenerālis Magvers.
   r— Pazīst? — ierunājās Pans Satiruss. — Vai jūs mani pazīstat? Es esmu šimpan­zes tēviņš, septiņarpus gadus vecs. Varbūt vēl doktors Bedojans spēj atšķirt mani no cita tikpat veca un tādas pašas miesasbūves šimpanzes tēviņa. Bet es šaubos, vai kāds cits to spētu.
   —   Pan, tu esi vispretīgākā persona, ko es jebkad esmu pazinis, — teica doktors Bedo­jans.
   —   Es neesmu persona. Es esmu šimpanze. Mēs neesam pret nepatikšanām. Mums tās patīk.
   —  Taisīt nepatikšanas citiem cilvēkiem?
   —   Nē. Man tas nav nepieciešams. Vien­kārši mums ir pa prātam nepatikšanas … Neviens vēl nav pieradinājis desmit gadus vecu šimpanzi, vai ne? Tādu neredzēsi ne kino, ne uz skatuves, ne trako kreklā ieģērbtu un kapsulā iesēdinātu. Tas nav izdarāms. Tāpēc ka šimpanzēm ir pa prātam nepatik­šanas.
   —   Pie velna! — teica ģenerālis Magvers.
   —   Mēs taču nevaram kvernēt te kā mant­ziņu varza, Es galvoju par šo… par šo…
   —   Šimpanzi, —- pateica priekšā Pans.
   —   Āfrikas lielo cilvēkveidīgo pērtiķi. Par Panu Satirusu.
   —       Es galvoju par viņu, — atkal noblēja ģenerālis.
   Aģents palaida viņus garām.
   —        Man šķiet, viņi pieļauj kļūdu, — Pēr­tiķis Beitss teica Hepijam. — Panam kaut kas ir aiz ādas. — To sakot, viņa lūpas gan­drīz vai nepakustējās. Kāds cits aģents at­vēra durvis, un viņi ieraudzīja savā priekšā stāvam Lielo Cilvēku Numur Viens.
   Viņš sēdēja aiz gracioza rakstāmgaldiņa, atgāzies šūpuļkrēslā. Viņš nebija viens. Tur­pat sēdēja gubernators — cits liels cilvēks.
   Atbalstīdamies uz rokām kā uz kruķiem, Pans atspērās, uzlidoja gaisā un nolēca uz galda stūra. Galds bija stiprāks nekā izska­tījās: tas pat nenobrīkšķēja, tikai mazliet sa­līgojās.
   Ģenerālis Magvers izstiepās un ziņoja:
   —   Uzdevums izpildīts, ser.
   —       Redzu, — atsaucās Lielais Cilvēks. —- Iepazīstiniet mūs, ģenerāl.
   •— Sers …
   —   Tas nav nepieciešams, — iejaucās Pans. — Es saucu sevi par Panu Satirusu. Būdami izglītoti cilvēki, jūs abi zināt, ka tas ir ma­nas sugas pareizais zinātniskais nosaukums. Patiesībā vienīgās šimpanzes sugas, jo oran­gutāni un gorillas ir divu sugu … Es zinu arī, kas esat jūs abi. Jūsu sejas esmu redzē­jis desmitiem reižu.
   Gubernators bija gandrīz tikpat simpā­tisks, cik Lielais Cilvēks. Viņš paliecās uz priekšu.
   —  Ļoti interesanti. Kur tad jūs esat re­dzējis mūsu sejas?
   —   Uz pērtiķu mītnes grīdas, — atbildēja Pans. — Jūs būtu pārsteigti, cik daudz avīžu mētājas pa grīdu, kad sargi svētdienas va­karos beidzot ir izdabūjuši ārā publiku! Saburzītas avīzes, ar sinepēm piesmērētas avīzes, ar netīrām zolēm nopēdotas avīzes. Riebjas skatīties, bet visās — jeb gandriz visās — kāda jūsu fotogrāfija.
   —  Gubernator, šo interviju nevadām mēs, — sacīja Lielais Cilvēks.
   —   Pans Satiruss ir sasitis mūs lupatās, — klukstoši iesmiedamies, piebilda guberna­tors.
   Lielais Cilvēks pārņēma iniciatīvu.
   —   Mister Satirus, lai būtu kā būdams, mēs esam sarīkojuši divu partiju apspriedi. Par godu jums.
   Pans sadrūma, bet varbūt tā tikai izlikās. Šimpanzes sejas izteiksme ne vienmēr pauž to pašu, ko cilvēka vaibsti.
   —  Ak tā? Vai tad viens no jums ir ko­munists?
   Sis šokējošais vārds iedarbojās uz ap­spriedes dalībniekiem kā lietutiņš uz pilsēt­niekiem, kas sarīkojuši pikniku. Ģenerālim Magveram bija tāds izskats, it kā viņš no­žēlotu, ka pie rokas nav vieglās kavalērijas brigādes.
   Turpretī Lielais Cilvēks bija sabiedrisks, pieklājīgs un prata apieties ar tādiem, kas apnīk ar uzbāzīgiem jautājumiem.
   —   Diez vai, — viņš teica līdzenā, nedaudz caur degunu laistā balsī. — Ko jūs zināt par komunistiem, mister Satirus?
   —   Viņi veido otru partiju, — atbildēja Pans. — Viņu dēļ taču tiek radīti visi šie projekti un mani un simtiem citu šimpanžu trenkā pa visu valsti: Losalamosa, Alama- gordo, Kanaverala, Vandenberga … Acīm­redzot— tā vismaz saka pa radio un tele­vīziju, —- cilvēki ir sašķēlušies divās parti­jās — komunistos un «brīvās, pasaules» partijā. Kādu partiju pārstāv katrs no jums?
   —   Vai jūs nekad neesat dzirdējis par re­publikāņiem un demokrātiem? — vaicāja gu­bernators.
   —  Ā, par tiem … — atbildēja Pans Sati­russ.
   —   Viņš pārāk ilgi nodzīvojis Dienvidos, — piezīmēja gubernators. — Viņš pārvērties par cilvēku, kas atzīst tikai vienu partiju.
   —       Par šimpanzi, kas atzīst tikai vienu
   partiju, — izlaboja Pans Satiruss. — Bet vispār es neatzīstu neko. Sargi parasti iz­slēdza radio, kad sāka runāt par kaut ko tamlīdzīgu. Vai jūs kādreiz esat domājuši par cilvēku sadalīšanu divās partijās pēc evolūcijas principa?
   —   Gubernator, — sacīja Lielais Cilvēks, —« es sāku domāt, ka man nevajadzēja lūgt jūs uz šo balli. Es domāju, ka politikas pa­matā tiks likts jauns princips.
   —   Ja jau kopā, tad kopā, —•■ teica guber­nators. — Kā jūs sadalīsiet cilvēkus divās evolūcijas partijās, mister Satirus?
   Pans Satiruss nolēca no galda. Sterili tīrajā istabā kaut kā bija iemaldījusies muša; Pans ar mašinālu kustību noķēra to, saspieda rožainajā plaukstā un nometa uz grīdas.
   —   Nu, — viņš sacīja, —« kā jums droši vien zināms, daži cilvēki ir evolucionējuši tālāk par citiem … Piemēram, paskatieties uz klātesošajiem. Mičmanis Beitss ir tālu gājis, būtībā viņš stipri atgādina jaunu go­rillu. Viņa flotes dienesta biedri to" ir ievē­rojuši un pat godā viņu par Pērtiķi, lai gan Beitss par veseliem desmittūkstoš gadiem atpaliek no gorillas. No otras puses, ņemiet ģenerāli Magveru. Te, džentlmeņi, atstarpe ir pusmiljons gadu un arī tikai tādā gadī­jumā, ja visus magverus krustotu ar inte­liģentām sievietēm.
   —   Es sāku nožēlot, ka esat mani ielūdzis, ser, — teica gubernators. — Jau kļūst pārāk aizskaroši. Ceru, ka tagad nebūs mana ķārta.
   Pana Satirusa kvēlais skatiens mirkli ap­stājās pie gubernatora.
   Tad Pans Satiruss uzrunāja doktoru Be- dojanu:
   —   Vai atceraties, doktor, ko mēs runājām pirms ienākšanas pa šīm durvīm?
   —   Kad tu sauc mani par Aramu, es at­ceros visu.
   —   Glaimi, — atteica Pans Satiruss. — Ne­baidieties, man nav padomā nekas aizska­rošs … Cilvēki dalās grupās, pēc tam atkal dalās grupās, džentlmeņi. Šimpanzes tā ne­dara.
   Gubernators paliecās uz priekšu.
   —   Bet cilvēki sagūsta šimpanzes un pa­dara par saviem vergiem. Vai šimpanzes kādreiz ir gūstījuši cilvēkus?
   —  Kam viņi vajadzīgi? — atjautāja Pans.
   Abi lielie cilvēki bija ieguvuši augstāko izglītību tādās austrumu skolās, kur māca, kā jauniem, lielas bagātības mantojušiem cilvēkiem tikt vaļā no neveiklības sajūtas. Lielais Cilvēks Numur Viens teica:
   —   Cilvēks ir vienīgais dzīvnieks, kas valda pār savu vidi, tādēļ ir vistālāk evolucionē­jušais dzīvnieks.
   —   Palieciet pie sava, ser, — sacīja Pans Satiruss, — tāpēc ka jūs varat savākt balsis tikai starp cilvēkiem. Vai jūs kādreiz esat redzējuši šimpanzi pie vēlēšanu urnas?
   —  Dažreiz grūti pateikt, kas balso, — teica gubernators.
   Tomēr Lielais Cilvēks neatkāpās no sava jautājuma.
   —  Jūs nepiekrītat šādam evolūcijas defi­nējumam?
   Pans Satiruss uzlēca atpakaļ savā laktā uz galda stūra.
   —   Saprotams, ka nepiekrītu, — viņš sa­cīja. — Tas ir tikpat kā padarīt darbu uti lepoties ar to, ka esi izdomājis, kādēļ šis darbs darīts. Visaugstāk attīstītais dzīvnieks ir tas, kurš atradis savām vajadzībām vis­piemērotāko ekoloģisko vidi un ir pietiekami saprātīgs, lai to neatstātu. Ja runā par šim­panzēm, tad vienīgais, kas tiem vajadzīgs, ir biezs tropu mežs, vēlams lapu koku. Un kur mēs atrodam šimpanzes? Biezos tropu lapu koku mežos dzīvojam klusi un mie­rīgi. Ne jau Ziemeļpolā, kur tiem vajadzētu šaut leduslāčus, lai ietērptos viņu ādās un pasargātu sevi no aukstuma.
   —  Jus protat pamatot, — sacīja guberna­tors.
   —   Pagaidiet, — viņu pārtrauca Lielais Cilvēks. — Kāda ir šimpanzes dzīves jēga? Kā jūsu tauta izmanto šo vidi, kurai tā tik lieliski pielāgojusies?
   —   Nevis mana tauta, bet mani pērtiķi. Mēs neesam cilvēki… Vismaz neesam bijuši. Es tagad esmu cilvēks un rūgti nožēloju to. Jā, mums ir viss, ko sirds vēlas: laiks ilgām un nesteidzīgām pārrunām, laiks prātot un iedziļināties sevī, vienreizēja gremošana un, pats par sevi saprotams, seksuālā dzīve. Pie
   tam vēl mēs tupam mājā un audzinām savus bērnus. Vārdu sakot, dzīvojam vienos prie­kos.
   Pans Satiruss izšjaucljās un nožāvājās. Tad viņš ieklupa ar pirkstiem savā kažokā. Starp viņa nagiem kaut kas noknikšķēja<
   —   Jums te derētu biežāk pakvēpināt, — Pans Satiruss teica Lielajam Cilvēkam.
   —   Subtropi, — īsi paskaidroja Lielais Cilvēks. — Insektu dabiskā vide.
   Pans Satiruss pameta ar galvu.
   —   Jūs domājat, ka esat iebāzis mani maisā. Bet šimpanzes reti kad guļ vienā gultā divreiz, tā ka mēs no insektiem necie­šam.
   —Labi. Lielais Cilvēks uzsita ar roku pa galdu un atkal kļuva oficiāls. — Tā bija patīkama saruna. Barība pārdomām, kad rūpesti neļauj man nakti gulēt… Esmu pārliecināts, ka ar šimpanzēm tas neatga­dās. Bet jūs zināt, kādēļ mēs gribējām tikties ar jums. Tāpat jūs zināt, kādēļ esmu uzai­cinājis piedalīties šai sarunā gubernatoru, un varat būt pilnīgi drošs, ka informācija, ko mēs gribam saņemt no jums, tiks izman­tota visas cilvēces vajadzībām, nevis manās politiskajās interesēs.
   —   Pārtaisiet vadības ierīces, — Pans at­bildēja.
   Istabā visi kā viens smagi nopūtās — visi, atskaitot Pērtiķi Beitsu un Hepiju Bron- steinu, kuri, kā gadiem ilgi bija pieraduši, bez kādas piepūles stāvēja miera stājā.
   Tad iestājās klusums.
   Piepeši ģenerālis Magvers ieblējās:
   —       Ser, šis pērtiķis ir nedomā jums kaut ko stāstīt. Viņš ir noskaņots pret mums.
   —        Paies trīs ceturtdaļas miljona gadu, — sacīja Pans Satiruss, — un tikai tad jūs kļū­siet par paviānu vai varbūt par rezusu.
   —       Ģenerāl, jūs varat pagaidīt ārpusē, — teica Lielais Cilvēks.
   Ģenerālis Magvers atdeva godu, apgriezās un izgāja ārā.
   —       Mister Satirus, — Lielais Cilvēks tur­pināja, — uzskatiet, ka tas nav teikts. Būtu muļķīgi domāt, ka jūs esat krievu aģents un piekritējs.
   —        Pareizi, — atsaucās Pans Satiruss. — Vai arī jūsu piekritējs. Vai vispār cilvēku piekritējs.
   —        Tātad centīsimies jūs pārliecināt, ka mēs esam eņģeļu pusē, — teica Lielais Cil­vēks. — Un jūs, gubernator, arī grābiet vērsi aiz ragiem, kad pienāk jūsu laiks. Es no­jaušu, ka tas būs ciets rieksts.
   Gubernators iesmējās.
   —       Jūs jau esat kļūdījies, pieminot eņģe­ļus. Misters Satiruss nupat gribēja jautāt, vai jūs kādreiz esat dzirdējis par eņģeļu kārtā ieceltu šimpanzi.
   —       Nav slikti, — paslavēja Pans. — Vai šis siets ir noņemams no loga?
   —   Jādomā gan, — teica Lielais Cilvēks.
   —   Hepij, esi tik labs, — Pans palūdza.
   Ne velti Hepijs Bronsteins bija pirmās klases radists. Viņam bija klāt skrūvgriezis;] grūti pateikt, kur viņš to glabāja, jo viņam] mugurā bija balts formas tērps bez kabatām.] Lai nu kā, bet skrūvgriezis Hepijam bijal rokā, viņš piegāja pie loga un pēc pāris mi­nūtēm siets jau bija noņemts.
   Tai brīdī sakustējās arī Pans Satiruss. No galda stūra uz palodzes, no palodzes — sil­tajā Florīdas gaisā. Viņš iekrita pie loga augošajā pūkainajā dateļpalmā. Hepijs, kas joprojām stāvēja ar sietu rokās, teica:
   —   Paskatieties, viņš rāpjas lejā pa sturm, bru kā pērtiķis. 1 — Tad viņš atvainojās Lie-: lajam Cilvēkam: — Piedodiet, ser.
   —   Viņš jau arī ir pērtiķis, radist, — at­bildēja Lielais Cilvēks.
   —   Kad padzīvo mazliet ilgāk kopā ar viņu, to aizmirst, — taisnojās Hepijs Bron-j steins.
   —  Vai nevajadzētu sacelt kājas ap­sardzi? — ievaicājās gubernators.
   —   Viņš nekur neaizbēgs, — mierināja Lie-J lais Cilvēks. — Valstī, kur dzīvo tikai cii-! vēki, viņš dursies acīs. Un es domāju, viņš var maskēties kā maskēdamies, tik un tāj viņam neizdosies nevienu piemuļķot.
   Pans Satiruss jau bija lejā dārzā un te parādījās, te atkal pazuda starp krāšņajiem^ subtropu augiem. Lūk, viņš parādījās atkal, uzrāpos palmā un no turienes ielēca atpakaļ! istabā. Kājas viņam bija pilnas ar visādierrļ augļiem.
   —   Hepij, liec sietu atpakaļ, kur bija, —1
   Pans Satiruss teica. — Sājos platuma grādos insekti ir vienkārši neciešami.
   Viņš apsēdās uz grīdas, lai sašķirotu savu guvumu.
   —   Banāni, — viņš sacīja. — Nav nekādi saldie, bet šie mazie, sarkanie Florīdā ir gar­šīgi. Radziņi. Tie man arī garšo. Jums ir skaists dārzs, ser. Ar to es varētu uzturēt piecu šimpanžu lielu ģimeni.
   —   Tur, aiz mājas, aug īsti dārzeņi, — sa­cīja Lielais Cilvēks. — Burkāni, kāposti, tomāti un tā tālāk.
   —   Man pietiek ar dabas dāvanām, cilvēka dāvanas man nav vajadzīgas, — teica Pans Satiruss. — Varbūt kāds grib radziņu?
   —   Nē, paldies.
   —   Ja esi izsalcis, ēd, — teica Pans. — Kad esi noguris, guli. Un lai cilvēks valda pār savu vidi.
   —   Kad mani piespiež pie sienas ar neap­gāžamiem argumentiem, — sacīja Lielais Cilvēks, — man neizturami sāk gribēties ēst. Tā ir lielākajai daļai kalsnēju cilvēku. Jūs, Pan Satirus, arī izskatāties pēc kalsnēja šimpanzes. Vai nav tiesa, doktor?
   —   Kā savas sugas pārstāvis viņš ir garš un tievs, ser, — atbildēja doktors Bedo­jans.
   —   Nu, mister Satirus, sāk iet grūti? — iejautājās gubernators. — Vai jūsu pozī­cijas nekļūst vājākas?
   Pans Satiruss iebāza mutē radziņu, mi­ziņu gribēja iespļaut atkritumu traukā, bet
   aizspļāva garām. Pamatīgi sakošļājis sēk­liņas, viņš tās norija.
   —   Pagaidām es neesmu dzirdējis nekādus argumentus. Gribu kaut ko jautāt. Kādēļ man jānostājas vienas cilvēku grupas pusē un jāpalīdz tai tikt pie ieročiem, lai ar tiem nogalinātu otras grupas cilvēkus un tādē­jādi izraisītu karu, kas var aizdedzināt arī tropus?
   —   Biezos tropu lapu koku mežus, — pre­cizēja gubernators.
   —   Pareizi.
   Iesarkana banāna miza nokrita otrpus at­kritumu traukam.
   Gubernators pagriezās pret Lielo Cilvēku.
   —   Jums šahs.
   —   Mēs no visas sirds ticam, — teica Lie­lais Cilvēks, — ka jūsu pieminētajai «mūsu pusei» — to mēs saucam par «brīvo pa­sauli» ,— ir taisnība un ka galu galā tā uz­varēs, tāpēc ka tai ir taisnība. Mēs uzskatām, ka otru pusi vada cilvēki, kuri laupa citiem cilvēkiem — ļoti daudziem citiem cilvēkiem — brīvību, lai apmierinātu savu slimīgo un pat patoloģisko varaskāri.
   —  Jūs kaut ko piemirstat, — pārtrauca Pans.
   —   Un tas būtu?
   —   Septiņarpus gadus veciem šimpanzēm nav balsstiesību.
   —   Jūs jokojat, — iebilda Lielais Cilvēks. — Labi. Es mēģināšu vēlreiz. Ja mūsu spē­kos būtu uzbūvēt aparātu, kas lido ātrāk par gaismu — un šai ziņā jūs varat mums palīdzēt, — mums būtu tā saucamā pret­raķešu raķete, kas nodrošinātu mūs pret raķešu uzbrukumu. Un tad miers iestātos visā pasaulē, tai skaitā arī biezajos tropu lapu koku mežos.
   Pans Satiruss bakstīja zobus ar vienu no saviem garajiem pirkstiem. Tas bija kreisās kājas pirksts.
   —   Jūs sakāt, ko jūs darītu. Bet jūs esat vēlēta amatpersona, atrodaties pie varas ierobežotu laiku. Ja nu jūsu pēcnācējs no­lemj būvēt nevis pretraķešu raķeti, bet raķeti?
   Lielais Cilvēks iesmējās.
   —   Mans pēcnācējs, desmit iespējas pret vienu, būs vai nu cilvēks, kuru iecelšu es, vai arī… gubernators. Deviņas iespējas pret desmit — labākas garantijas cilvēce nevar vēlēties.
   —   Es neesmu cilvēks, es esmu šimpanze. Un man šķiet, ka es jums neko neteikšu. Man šķiet, ka jūs — ne jau jūs personiski — neesat evolucionējuši pietiekami tālu, lai jums uzticētu tādu noslēpumu.
   —   Kas tad? — jautāja gubernators.
   —   Suga, kas ir pietiekami saprātīga, lai neizmantotu tamlīdzīgu informāciju. Suga, kas dzīvo dabisku dzīvi, nemēģinot valdīt pār vidi, uz kuru tai nevajadzētu pat pār­celties.
   —   Varbūt mums būtu jāatgriežas Āf­rikā? — iejautājās Lielais Cilvēks.
   —       Kādēļ tik skābs tonis, ser? Varu pat apliecināt, ka nedomāju ielaisties ar krieviem.
   —   Ar to vien ir par maz.
   —   Tas ir ļoti daudz, — teica Pans Sati­russ. — Galu galā ne jau krievi iesēdināja manu māti krātiņā, kur es piedzimu. Ne jau viņi izvilka mani no krātiņa, lai sietu pie re­aktīvajiem ratiņiem un spundētu barokame- rās un raķešu kapsulās.
   —   Viņi to darītu, ja jūsu māti būtu no­tvērusi kāda no viņu ekspedīcijām, nevis mūsu.
   —   Jā, protams, arī viņi ir cilvēki, — teica Pans Satiruss. Tad viņš nožāvājās, atseg­dams lielās smaganas un varenos zobus. — Doktor, man sāk apnikt.
   Lielais Cilvēks teica:
   —   Kopš esmu zvērējis un ieņemu šo augsto un atbildīgo posteni, neviens manā klāt­būtnē nav teicis kaut ko tādu. — Viņš iesmē­jās. — Vai drīkstu uzdot vēl vienu jautājumu, mister Satirus?
   Pans Satiruss atkal vandījās ar pirkstiem pa vilnu. Viņš nopietni un dziļdomīgi pa­māja ar galvu.
   —   Ar noteikumu, ka es uzdošu jautājumu jums un jūsu draugam.
   _— Jums acīmredzot ļoti patīk lasīt. Vai jūsu biezajos, ēnainajos, tropiski karstajos Āfrikas džungļos ir bibliotēkas?
   —   Jūs vēl esat glābjams … — atbildēja Pans Satiruss. Viņš ļāvās pārdomām, kamēr viņa pirksti mašināli noķēra un nospieda vēl vienu nelūgtu viesi. — Jādomā, ka bibliotēku džungļos nav. Bet, redziet, man lasīt iepati­cies, liekas, tāpēc, ka visu laiku esmu bijis gūsteknis. Kur vēl lai skatās pērtiķu mītnē vai bioloģijas laboratorijā, ja ne grāmatā kādam sargam pār plecu? Sākumā par re- zuspērtiķu varoņdarbiem sajūsminies, bet vēlāk tie sāk apnikt.
   —   Doktor Bedojan, pagādājiet Panam Satirusam Toro biogrāfiju un sacerējumus, — teica gubernators. — Viņš tic tai pašai ilū­zijai, ka primitīvais dzīves veids ir tas la­bākais.
   —   Klausos, ser, — atbildēja doktors Be­dojans. — Lielāko daļu grāmatu viņš acīm­redzot izlasījis man pār plecu.
   Lielais Cilvēks cieši palūkojās uz doktoru, bet vienīgais, ko viņš teica, bija:
   -T- Un ko jūs gribējāt jautāt, Pan?
   Pans Satiruss sēdēja taisni, atspiedis vi­sas četras delnas pret grīdu.
   —   Vai jūs abi ar gubernatoru, — viņš jautāja, — augstu vērtējat savus amatus?
   Abi uzrunātie piesardzīgi pamāja ar galvu.
   —   Es gribu teikt, vai jūs uzskatat šos posteņus par augstiem?
   Viņi abi vēlreiz apbrīnojami saskanīgi pamāja, lai gan piederēja pie konkurējošām politiskajām partijām.
   —   Vai jūs uzskatāt tos par vēl svarīgā­kiem nekā bagātība, ko sakrājis jūsu tēvs, ser, un jūsu vecaistēvs, gubernator? — Pans piecēlās. — No kā jūs atteiktos vispirms? No posteņa vai no bagātības?
   Šai brīdī neviens no valstsvīriem nepa­kustējās. Abu sejas izteiksme bija tik līdzīga, ka šķita — aiza, ko izracis Aleksandrs Ha- miltons un Tomass Džefersons, beidzot ir aizbērta ciet.
   Cilvēki nepārtrauc audienci pie dižgariem, iekams tas nav atļauts.
   Šimpanzes gan pārtrauc.

   Viņš bija izmēģinājis vakcīnu pie 10 000 sīkajiem pērtiķiem, 160 šim­panzēm un 243 cilvēkiem. Brīvprātīgie lielākoties bija federālo cietumu ieslo­dzītie.
   Viljams Grīrs. «Vīrusu mednieki». 1960.
   Viņi atkal traucās uz ziemeļiem. Taču. šoreiz procesija izskatījās savādāk. Viņiem blakus automašīnās sēdēja aģenti, un nebija ne mazāko šaubu, ka arī šoferis ir drošības dienesta aģents: nebija viegli paslēpt pistoli vieglajā vilnas drānas uzvalkā. Hepijs Bron­steins brauca pa priekšu, Pērtiķis Beitss aiz­mugurē, un tikai doktors Bedojans vienīgais no Pana Satirusa draugiem bija palicis kopā ar viņu.
   Tāpat kā iepriekš, mašīnas brauca cita aiz citas, bet šoreiz pirmā mašīna taurēja vienā taurēšanā un viņi drāzās, nekur neapstāda­mies.
   —  Vai es esmu arestēts? — jautāja Pans Satiruss.
   Šoferim blakus sēdošais vīrs atbildēja:
   —   Tu nedrīksti runāt.
   —   Bet man jārunā. Esmu regresējis jeb deevolucionējis, tāpēc jūtu nepieciešamību runāt. Kā cilvēks.
   Aģents iebāza roku kabatā.
   —   Sī ir trīsdesmit astotā kalibra pistole. Otra pistole pielādēta ar patronām, kurās ir ārkārtīgi iedarbīga narkotiskā viela. Man ir pavēlēts šaut tev ar narkotisko vielu, bet, ja tas nelīdz,, ielaist tev pierē īsto lodi. Tāpēc nerunā.
   —       Acumirkli, — iejaucās doktors Bedo­jans. — Tas ir mans pacients.
   —   Vai viņš ir slims?
   —   Nē.
   —       Tad viņš nav jūsu pacients. Izbeidziet sarunas.
   Pans Satiruss maigi satvēra doktora roku savā milzīgajā ķepā. Viņš nelaida to vaļā, it kā būtu nobijies, bet kā varēja nobiedēt viņu, lielu šimpanzi, kas lidojis ātrāk par gaismu?
   Mašīnas drāzās uz priekšu, sirēnām mo­notoni kaucot.
   Beidzot mazā karavāna nogriezās no auto­ceļa un traucās tālāk Florīdas piekrastei pretējā virzienā, garām kāpām, purviem un nelieliem pieglumējušiem dīķeļiem, ganām­pulkiem un nabadzīgām fermām, garām ba­gātīgi mēslotiem laukiem, kuru saimnieki audzēja tomātus tirgus vajadzībām.
   Pans Satiruss paskatījās uz zaļajām un sarkanajām bumbām, kas karājās krūmos, un sacīja:
   —   Man gribas ēst.
   Aģents nikni pablenza uz viņu.
   —       Viņam jādod ēst vairākas reizes; dienā, — teica doktors Bedojans.
   —        Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Pans.1 — Tāpēc ka es esmu veģetārietis. Pat pākš- i augos nav tās enerģijas koncentrācijas, kas dzīvnieku olbaltumā.
   Aģents izskatījās satriekts.
   —   Es jums teicu — nesarunāties! — viņš uzbrēca.
   —   Pan, tu gan esi lasījis par visdažādā­kajiem jautājumiem, — piezīmēja doktors Bedojans.
   —   Par mani rūpējās visdažādāko profe­siju cilvēki. Pērtiķu mītnes un bioloģisko la­boratoriju naktssargi bieži vien gatavojās apgūt kādu citu specialitāti. Izdevīgāku specialitāti, kā teiktu jūs, cilvēki. Bet, kad es biju slims, mani kopa medicīnas stu­denti.
   —   Es lūdzu jūs nesarunāties, — sacīja aģents. *
   —   Es runāšu tik ilgi, kamēr nebūšu da­būjis ēst, — atbildēja Pans. — Sarunājoties aizmirstas izsalkums.
   —  Tur … kurp mēs braucam … mēs būsim pēc pusstundas.
   —   Tātad es sarunāšos pusstundu.
   —   Nu, labi, — teica aģents. — Bet ko lai es iesāku?
   —   Iešaujiet man kapsulu, — deva padomu Pans Satiruss. — Jocīgi, vakar es biju kap­sulā, šodien kapsula var atrasties manī. Doktor pedojan, jūsu valodai trūkst skaidrī­bas.
   —   Es esmu ārsts, nevis valodnieks. Un sauc mani par Aramu. Es jūtos iepriecināts, kad apkārt viss nomācies un drūms. Vai tu
   savai graujošajai aģitācijai nevarētu izvē­lēties citu laiku?
   —       Jums ir bijusi darīšana ar šimpanzēm jau agrāk, — sacīja Pans Satiruss. — Zi­nāmā vecumā ar viņiem visiem grūti, pat neiespējami saprasties, vai ne? Kur nu ne­iespējami … Jāsaka, viņi kļūst galīgi samai­tāti. Droši vien man tuvojas šis laiks.
   —   Beidz jel! — teica doktors Bedojans.
   —       Viens šai naidīgajā pasaulē… Kā jūs domājat, vai es varētu iestāties FIB dienestā?
   Abi priekšā sēdošie nospurcās.
   —       Tev jātiek pie jurista diploma, — pār plecu iemeta šoferis.
   —       Vai tad jums vajadzēja beigt juridisko fakultāti, lai kļūtu pērtiķim par šoferi? — jautāja Pans Satiruss.
   —       Dažreiz es daru arī kaut ko citu, 1 — at­bildēja šoferis.
   —       Mums nav atļauts sarunāties, un mēs nedrīkstam ļaut viņiem sarunāties, — aiz­rādīja šofera blakus sēdētājs.
   —       Es katrā laikā varu dabūt darbu ben­zīna tankā, — šoferis turpināja.
   Doktors Bedojans nopūtās.
   —       Tevī, Pan, kaut kas ir. Es neesmu re­dzējis otru tādu, kurš tik ātri iemantotu draugus.
   —       Visi mīl šimpanzes, — atteic^ Pans Satiruss. — Toties šimpanzes gluži visus ne- ; mīl. Tur jau ir tā cilvēku nelaime, ka katrs - noteikti mēģina panākt, lai citi viņu iemīl. ; Kad parādās šimpanze, cilvēki atraisās.
   Ierunājās priekšā sēdošais vecākais aģents:
   —   Velns parāvis, tev taisnība. Kad es dabūju kādu savos nagos, deviņos gadīju­mos no desmit viņu nevar notiesāt, ja viņš nerunā. Bet viņš grib man patikt. Un viņam jāizstāsta man, kādēļ viņš tā darījis, ja grib, lai es piedotu. Lai sāktu viņam simpatizēt. Bet viņš nevar izstāstīt, kādēļ tā darījis, neatzīstoties, un tad es saņemu viņu aiz dziesmas. Kas notiek ar cilvēkiem?
   —   Viņi nav pilnīgi evolucionējuši, — sa­cīja Pans Satiruss. — Ir tāda teorija, ko sauc par teleoloģiju. Tā apgalvo, ka evolū­cijai ir mērķis un, kad rodas ideāla būtne, evolūcija izbeidzas. Šimpanze? Es visai labi neorientējos teleoloģijā, jo sargam, kam bija grāmata, jau pēc dažām minūtēm tā apnika un nākamās nakts dežūras laikā viņš to ne­ņēma vairs rokā.
   —   Šimpanzes nav pilnīgi neatkarīgi, — sacīja doktors Bedojans. — Viņi dzīvo barā, viņiem vajadzīga mīlestība, lai būtu laimīgi.
   —   Mēs runājam par cilvēkiem, nevis par šimpanzēm, — cienīgi teica Pans Satiruss.
   Šoferis atkal iesmējās, tad apsēdās taisnāk un nogriezās no lauku ceļa, pa kuru viņi bija braukuši, uz vēl sliktāka ceļa, kas līkumoja starp pauguriem un nožēlojamām pundur- palmām.
   —   Doktor Bedojan, jums vajadzētu iemā­cīt mani ēst gaļu, — teica Pans.
   Doktors Bedojans neatbildēja.
   Mašīna lēkāja grambās. Šad un tad ceļā pagadījās kaut kādi plukatas zilās biksēs un salmu cepurēs. Viņi izskatītos daudz buko- liskāki, ja šīs cepures nebūtu vienāda fasona un vienlīdz novalkātas. Varēja domāt, ka salmu cepuru tirgotājs braucis te garām pirms gadiem četriem un vairāk nav rādī­jies.
   —   Es atteikšos atbildēt uz jautājumiem, ja jūs nebūsiet kopā ar mani, — sacīja Pans Satiruss.
   Doktors Bedojans neatbildēja.
   —  Aram, — Pans Satiruss jautāja, — kas man jādara, lai jūs sadusmotos?
   —   Kurš var iztikt bez mīlestības, bez drau­giem? — jautāja doktors Bedojans. — Es vienkārši pārbaudīju tevi. Galu galā es esmu zinātnieks.
   Priekšā parādījās ar dzeloņstiepli apvilkti un ar uzrakstu SŪKŅU STACIJA rotāti vārti. Zem šī uzraksta bija lasāms, kā sauc dabiskās gāzes ieguves kompāniju. Tomēr nekādas caurules nekur neredzēja.
   Vārtus atvēra ar šauteni bruņots kareivis. Visas trīs mašīnas iebrauca iekšā un nostājās rindā. Pienāca vēl vairāki vīri ar šautenēm, bet katra mašīna izgrūda pa aģentu pā­rim.
   Nez no kurienes uzradās misters Makma­gons un ņēmās izrīkot. Viņa lietotā termino­loģija nevēstīja neko labu.
   —  Visus četrus ieslodzītos vediet iekšā kopā! Nejaujiet viņiem sarunāties!
   No ārpuses ēka atgādināja rievotās dzelzs šķūni, kas uzcelts, lai pasargātu no lietus caurules un sūkņu mehānismus. Toties iekšā viss bija kā kurā katrā valdības iestādē: ar zemām sienām atdalīti kabineti zemākiem, ar augstām, līdz pat griestiem uzbūvētām sie­nām — augstākiem priekšniekiem, bet divi milzu aizgaldi pilni ar rakstāmgaldiem viņu padotajiem.
   Par istabu, kurā Makmagons ieveda čet­rus noziedzniekus-ieslodzītos-viesus, kurš katrs birokrāts pateiktu, ka tā ir iestādes vadītāja pieņemamā telpa.
   Tur sēdēja sieviete ar tipisku valsts ierēd­nes seju un klabināja rakstāmmašīnu. Viņa nepacēla galvu, kad tie devās pie durvīm, uz kurām redzēja plāksnīti ar īsu uzrakstu KABINETS.
   Kabineta stāvēja masīvs rakstāmgalds. Pie tā sēdēja trīs cilvēki. Lai gan mugurā viņiem bija krekli un rūpīgi izgludinātas sporta bikses, lai gan viņiem bija «tauriņi», vismaz divi no šiem cilvēkiem izskatījās pēc militār­personām, kas uzvilkušas, kā agrāk mēdza teikt, civildrēbes.
   Centrā sēdošajam bija īsi apcirptas ūsas, iedegusi seja un žoklis, ko varēja apskaust pat Pans Satiruss.
   —   Nostādiet vīrus ierindā, — viņš sacīja, — bet pats ejiet.
   —   Ser, jūsu personiskās drošības la­bad… — mēģināja iebilst Makmagons.
   —   Sim nolūkam mums te ir divi spēcīgi jūrnieki.
   Makmagonu tas nepārliecināja, taču viņš izgāja.
   —   Mani sauc Satiruss, ser, — teica Pans.
   —   Bet jūs?
   —       Varat saukt mani par misteru Arm- strongu. Bet jūs sauc par Memu, par šim­panzi.
   —        Pilnīgi pareizi, ser, bet man nepatīk, ka mani sauc par Memu.
   Misters Armstrongs pacēla rokas, tad no­laida un sāka masēt plecus ar stipriem pirk­stiem.
   —   Sasodītā ventilācija! — viņš teica.
   —   Bet es, Mem, uzspļauju tam, ka jums kaut kas nepatīk. Man jūs neesat nekas vai­rāk kā pērtiķis, kas mēģina izmērkaķot Sa­vienotās Valstis.
   Viņa bargais skatiens aptaustīja abus jūr­niekus un doktoru.
   —        Diezgan labi pateikts, — novērtēja Pans Satiruss. — Pierakstiet to, Hepij. Ra­dists Bronsteins ir mans sekretārs, — viņš paskaidroja misteram Armstrongam.
   —        Es esmu mistera Satirusa kambarsu­lainis, — savukārt paskaidroja Pērtiķis Beitss.
   Misters Armstrongs blenza uz viņiem.
   —        Tas ir ļoti jocīgi, es saprotu, — viņš sacīja. — Bet drīz vien tas vairs nebūs jo­cīgi. Atļaujos atgādināt, ka jūs esat bruņoto spēku zemākās dienesta pakāpes un esat no­dodami kara tribunālam.
   —   Es šeit neredzu virsniekus, — teica Pēr­tiķis Beitss.
   Misteram Armstrongam bija gana kauna, lai nosarktu.
   —   Paklausieties, Mem, — viņš teica, — jeb Satirus, kā jums patīk labāk. Jokus pie malas! Jūs kaut ko izdarījāt ar kosmosa kuģa «Saibs Mems» vadības sistēmu. Labi, labi, man vienalga, kā to sauc. Tas, ko jūs izdarījāt, nebija nejaušība. Mēs, kas vadām jūsu dzimteni…
   —   Nē, — iebilda Pans Satiruss. — Tā nav mana dzimtene. Vai tad primātiem, ja ne­skaita Homo sapieris, ir balsstiesības? Vai gorilla var būt prezidents, makaks — guber­nators, bet rezuss — valsts sekretārs?
   —   Velns parāvis, — sacīja misters Arm­strongs, — jūs prasāt balsstiesības pērti­ķiem!
   Cilvēks, kas sēdēja pa labi no viņa, cītīgi tīrīja pīpi. Tai brīdī viņš nolika pīpi uz galda.
   —   Lai notiek. Jebkuram pērtiķim, kas sa­sniedzis divdesmit viena gada vecumu un prot lasīt un rakstīt, ir balsstiesības.
   —   Interesanti, — teica Pans Satiruss.
   Cilvēks paņēma pīpi un citu bakstāmo.
   —   Mēs esam te, — turpināja misters Arm­strongs, — lai uzzinātu, ko jūs gribētu sa­ņemt par savu ārkārtīgi svarīgo noslēpumu, un apmierinātu jūsu prasības, ja vien tas būtu mūsu spēkos.
   —   Šimpanzes nezina, pēc kā alkst cilvēks.
   —   Tādā gadījumā mēs esam gatavi ap­mierināt it visas šimpanžu prasības. Vai gri­bat krātiņu, pilnu ar kārdinošām jaukām mātītēm? Katru dienu vagonu banānu? Sa­kiet.
   Pans Satiruss laida vaļā savus šaušalīgos smieklus.
   —   Tā kā jūs izliekaties samērā attapīgs, jums vajadzētu nomanīt, ka šajā istabā nav gluži tāda atmosfēra kā citās vietās, kur jums gadījies būt. Mēs neesam ne drošības die­nesta aģenti, ne politiķi. Ja redzēsim, ka ne par kādu cenu negribat nākt mums pretī, mēs esam gatavi novākt jūs pie malas, cik humāni vien iespējams. Citiem vārdiem sa­kot — gāzu kamera, lode vai kaut kas tam­līdzīgs.
   —  Mierīgāk, mister! — uzsauca Pērtiķis Beitss.
   Tas no trim, kurš līdz šim nebija muti at­plētis, tagad atdzīvojās un ierēcās:
   —   Mierā, mičman!
   Pērtiķis Beitss izstiepās miera stājā, He­pijs Bronsteins tāpat.
   —   Esmu jūsu seju redzējis, ser, — lēni ierunājās Pans Satiruss. — Avīzēs. Jūs esat admirālis, ko flote ienīst.
   Trešais cilvēks apmierināts nogruģināja un apklusa. __
   —   Gudrs gan jūs esat, — turpināja Pans. — Un āriene jums arī pievilcīga. Mazlietiņ grima, un jūs izskatītos pēc kāda milzu gi- bona. Vai tiešām jūs domājat, ka cilvēkam
   jāzina noslēpums, kā var lidot ātrāk par' gaismu?
   —   Ja jau tā, tad es uzskatu, ka agri vai vēlu tas kļus zināms. Tagad tas notiks pa­visam drīz, jo mēs zinām, ka tas ir iespē­jams. Un es domāju tā: ja kāds arī zinās šo noslēpumu, tad tie būsim mēs. Punkts.
   —   Satirus, runāt jūs makat, — sacīja mis­ters Armstrongs. — Mēs nevaram laist jūs vajā vai pat ietupināt krātiņā ar šo infor­māciju, nebūdami pārliecināti, ka esat no­lēmis sadarboties ar mums. Kad runa ir par dzīvnieku sargu, drošība kļūst nedroša, pat neiespējama.
   —   Vai manu kosmosa kuģi jūs izpētījāt labi? — jautāja Pans. — Vai to pārbaudījis kāds metalurgs?
   Misters Armstrongs nenovērsa no Pana acu. Admirālis un tas, kas tīrīja pīpi, pacēla galvas.
   —   Jūs uzzināsiet, ka Mendeļejeva likumu apstiprina ar jaunu paņēmienu, — Pans tur­pināja. — Katrs metāls periodiskajā sistēmā ir pacēlies par vienu iedaļu augstāk. Alķī­mija, džentlmeņi, alķīmija.
   Nepopulārais admirālis sarauca pieri.
   —   Drošs paliek drošs, pārbaudiet, Arm- strong, — viņš teica.
   Misters Armstrongs parāva atvilktni, iz­ņēma no tās mikrofonu un pielika pie mutes kaktiņa. Varēja redzēt, ka viņš kaut ko runā, bet istabā nebija dzirdama ne skaņa. Tad viņš nolika mikrofonu.
   —   Es domāju, ka saprotu, ko tas nozīmē, tomēr gribu, lai kāds man to izskaidro, — misters Armstrongs teica.
   Cilvēks ar ūsām atbildēja:
   —   Uzšauj gaisā vara kravu, atpakaļ dabū zelta kravu.
   —   Es biju tur augšā diezgan ilgi, — teica Pans. — Man vajadzēja kaut ko darīt, lai nekļūtu garlaicīgi. Bezsvara stāvoklis un bezdarbība kosmosā nokļuvušam šimpanzēm ir divas nesavienojamas lietas. Taču es ne­gaidīju, ka regresēšu jeb deevolucionēšu, jeb degradēšos. Pretējā gadījumā es nebūtu tai­sījis tādas ēverģēlības.
   —   Jūs ne visai mūs iepriecinājāt, — sa­cīja misters Armstrongs.
   —   Jā, — piekrita admirālis. — Ja tas kļūs zināms visiem, zeltam vispār nebūs ne­kādas vērtības.
   Pans Satiruss apsēdās uz grīdas un sāka kopties.
   —   Man gribas ēst.
   —   Ļoti žēl, — atteica Armstrongs. Viņa sejā parādījās smīns.
   Doktors Bedojans paspēra soli uz priekšu.
   —   Ir nedomājiet darīt to, ko esat nodomā­juši darīt! Pietiekami ilgi man ir bijusi da­rīšana ar šimpanzēm un citiem primātiem. Ir tādi gadi, kad no šādas izturēšanās viņi kļūst vēl nepakļāvīgāki. Spēj pat izdarīt paš­nāvību.
   —   Jaunais cilvēk, — ierunājās ūsainais, — bet, starp citu, kurā pusē esat jūs?
   —       0, es esmu pilnīgi lojāls! Bet Pans Satiruss ir mans pacients. Un man šķiet, ka neviens cits no jums nav primātu speciā­lists.
   —   Bet jūs esat?
   —       Mister Armstrong, ja es neesmu speci­ālists, alga, ko valdība maksājusi man gadu gadiem, ir izsviesta vējā. Ticiet man, šim­panzes mūžā pienāk brīdis, kad viņš sāk dumpoties. Panam Satirusam šis brīdis ir pavisam tuvu.
   —   Tātad jūs iesakāt… likvidēt viņu?
   Istabu piepildīja Pērtiķa Beitsa ķērcošais
   jebrēciens:
   —   Tā ir slepkavība!
   —        Liecieties mierā, mičman, — salti teica admirālis. — Likvidēt dzīvnieku, kas ir valsts īpašums, diezin vai nozīmē noslepka­vot.
   Taču vecais mičinanis palika pie sava.
   —   Pans nav nekāds dzīvnieks.
   Hepijs Bronsteins atbalstīja mičmani.
   —        Es neesmu jūrniecības tieslietu speci­ālists, bet nošaut runājošu šimpanzi, manu­prāt, būtu zemiski. Pēc tam veselu gadu ne­tiksi laukā no līča, iekams juristi nebūs iz­sprieduši, vai tā ir slepkavība vai nav. Pans ir cilvēks.
   Pans Satiruss izslējās visā pusotra metra garajā augumā.
   —   Es neesmu cilvēks, — viņš teica.
   Slepenajā tiesā iemājoja klusums.

   Neviens kompetents zinātnieks ne­domā, ka cilvēka sencis ir kāds no pašreiz sastopamajiem cilvēkveidīga­jiem pērtiķiem.
   Ernsts Hūtons. «No cilvēkveidīga pērtiķa».
   1946.
   Lidojot uz Ņujorku, es nejutos lāgā. Tas Igijs Napoli, mans asistents, bija pārlieku manīgs. Tagad viņam bija mans autobuss ar aparatūru, mans mikrofons un iespēja uz­stāties pašam, ja Florīdā manas prombūt­nes laikā kaut kas notiktu. Un kurš gan ne­atcerētos cilvēku ar tādu vārdu un uz­vārdu — Ignacs Napoli? Es biju izlietojis vairāk nekā desmit gadus, lai piespiestu te­levīzijas skatītājus iegaumēt Biliju Dan- hemu, turpretī Igijs varēja izdarīt to ar divām intervijām, ja tās viņam izdotos.
   Tā nu es devos uz kompānijas valdi ar zi­ņojumu, bet sirds man nebūt nebija mierīga.
   Mana pārraide par šimponautu bija sa­cēlusi troksni, par to varēja nešaubīties, vec­modīgu sensāciju, taču interviju nevadīju es — to vadīja Pans Satiruss. Bet mūsu darbā ir tā: tikko tu paklupi, kāds nokož tev abas kājas un atsūta rožu buķeti, izsakot no­žēlu, ka tu nejūties vesels.
   Lidostā es paņēmu taksometru. Es nebiju tādā noskaņojumā, lai brauktu kopā ar vi­sādiem salašņām satiksmes autobusā. Kad izbraucām no tuneļa, mēs redzējām, ka Ņu­jorka ne par matu nav mainījusies, — visi kaut kur steidzās, nevienam nebija daļas gar citiem … Liftnieks televīzijas kompānijas ēkā atcerējās mani, un es sāku justies maķe­nīt labāk. Šie puiši pirmie uzosta, kad ku­rais norausies.
   —   Uzvediet misteru Danhemu augšā, — viņš teica operatoram, un mans gars cēlās augšup bez mehānisma palīdzības. — Uz trīsdesmit otro, mister Danhem?
   —  Uz trīsdesmit otro, — es apstiprināju un iespiedu viņam saujā piecnieku. Viņš teica, ka priecājoties par manu atgriešanos.
   Tātad šodien es nenoraušos.
   Kārtībā! Pieņemamajā istabā sēdošā mazā sekretārīte ar skaistajiem gurniem smaidot parādīja man visus trīsdesmit divus zobus un pieliekusies — ieleju starp diviem paugu- riņiem. Cik augstas ir tavas akcijas televī­zijas kompānijā, vienmēr var pateikt pēc tā, cik tālu zem kleitas tu vari ieskatīties. Viņa droši vien praktizējas caurām naktīm; es nezinu, pa kuru laiku viņa guļ, toties parasti es zinu, ar ko viņa guļ …
   Viens, divi — un es jau sēžu ar diviem viceprezidentiem un direktoru. Parādās pu­dele, un dzimtās mājas saņem savu slaveno Biliju, kas atgriezies no kara sveiks un ve­sels.
   Šodien es nenoraušos. Varbūt rīt, parīt, tikai ne šodien.
   Apspriedi vadīja Raikers, direktors.
   —  Bil, cerams, jūs zināt, kādēļ mēs izsau­cām jūs atpakaļ, — viņš teica.
   Kā viņš iztulkoja manu smaidu, tā ir viņa darīšana. Es pacēlu pie mutes glāzi, un man pret zobiem atsitās ledus gaba­liņš.
   —   Tas šimpanze jeb, kā jūs viņu sau­cat, — šimponauts kopš Džekija Glīzna laikiem ir lielākā sensācija.
   —   Liela un trekna, vai ne?
   Pārāk asprātīgi nav, bet tas ir mans pa­rastais gājiens. Kad viņi smejas par taviem muļķīgajiem jokiem, vari lūgt, lai paaug­stina algu. Kad viņi smejas par izdevušos joku, tu vairs nevari būt tik drošs, lai gan es domāju, ka šie vīri neko nedara ne no šā, ne no tā …
   Patlaban viņi smējās, un es sapratu, ka manas akcijas tiek vērtētas augstu.
   —   Iedzeriet, Bilij, — skubināja Raikers.
   Es iztukšoju glāzi. Tālāk izbraucis, es
   dzeru parasto viskiju, bet šeit, Medisona avēnijas rajonā, tevi neturēs par īstu vīru, ja tu nedzer dārgākus šķidrumus. Pie tam uz kakliņa jābūt visādiem datumiem. Kam visi šie datumi, draugs? Tie der tikai kapakme­ņiem.
   —  Zēni, — es iesāku, — ar ko varu jums pakalpot?
   Nē, ar to nekas nebija līdzēts. Viņi bija ataicinājuši mani uz Ņujorku vienkārši tāpēc, lai uzzinātu, kā man patikusi Florīda. Ta­ču ilgi zelēt vienu un to pašu nevar, un beidzot Raikers pameta ar galvu Maklemo- ram, Maklemors — Hertsam, bet Hertss uz­runāja mani:
   —  Bilij, vai jūs kādreiz esat domājis par aiziešanu no reportiera darba?
   —   Nē-e.
   Viņi no manis neko neizspiedīs.,
   —  Vai jūs kādreiz esat sapņojis kļūt par producentu?
   —   Nē-e.
   —   Par televīzijas uzveduma produ­centu? — jautāja Maklemors, acīmredzot nolēmis palikt pie sava. — Sadalīt lomas skaistām meitenītēm, izrīkot aktierus, dot norādījumus rakstniekiem?
   —  Nē-e. Es esmu vecs reportieris un tāds laikam arī nomiršu.
   —   Jūs būsiet galvenais producents, —< teica Raikers. — Jums būs direktors un pro­ducenta vietnieks.
   —   Paklausieties, Raik, kad es trīs dienas pēc kārtas atmostos vienā un tai pašā gultā vai pat vienā un tai pašā pilsētā, es jūtos kā no laivas izmests. Es strādāju par avīžu, radio un televīzijas reportieri jau tolaik, kad bija modē intervēt Doliju Medisonu [5] .
   —   Mums visiem kādreiz vajadzēs rim­ties, — teica Raikers, kurš bija rimies vien­padsmit gadu vecumā, saņemdams manto­jumā no tēva trīs miljonus dĢlāru. — Jūs esat devis nenovērtējamu ieguldījumu mūsu kompānijas darbā, Bil. Pienācis laiks bau­dīt dzīves augļus.
   Šobrīd nekas neliecināja, ka es varētu no­rauties, bet uz to pusi gāja gan. Un to­mēr — te bija pudele, te bija liftnieks un mazā miss Dziļais Izgriezums no pieņema­mās telpas.
   —   Raik, — es jautāju, — ko jūs galu galā gribat? Izbeigsim to staigāšanu riņķī un ap­kārt. Jūs mani pazīstat — es viss piederu kompānijai. Ko kompānija grib no manis?
   —  Pareizi, Bil, — sacīja Raikers. — Jūs taču nepametīsiet mūs pilsētas municipali­tātes varā, ko? Viss saistīts ar šo pērtiķi, Bil, ar šimpanzi. Ar Panu Satirusu. Ar šim- ponautu.
   —   Kādā ziņā?
   Tagad mēs visi aizmirsām ir pudeli, ir to, cik labi draugi mēs esam un kā mēs visi mīlam šo kompāniju, savus pienākumus un Savienotās Valstis. Tagad mēs strādājām.
   —   Stundas raidījums, — teica Raikers. — Maksā viens no mūsu lielākajiem labvē­ļiem — Ziemeļu-Dienvidu apdrošināšanas kompānija! Praktiski mēs varam rīkoties ar jebkuru summu. Vienīgais noteikums — gal­venajā lomā jābūt šimpanzēm. Punkts. Rind­kopa.
   —   Tad pērciet šimpanzi.
   Viņi visi palūkojās uz mani tā, it kā es būtu apspļaudījis viņu ģimenes svētumus. Tas bija jauki: man vajadzēja uzturēt savu profesionāla huligāna reputāciju.
   —   Tas ir Bilijs, — noteica Hertss.
   —       Vienmēr ar saviem jokiem, — piebilda Maklemors.
   Bet visu vadīja direktors Raikers.
   —       Ar personībām netirgojas, — viņš aiz­rādīja. — Bet viņš ir izcilākā personība pē­dējos mēnešos. Pēc Džona Glenna vai Ken> lainas Kenedijas.
   —       Var teikt, ka ēterā jūs abi guvāt panā­kumus, — sacīja Hertss. — Jūs runājāt tā, it kā būtu pazīstami no bērna kājas.
   —       Viņam ir tikai septiņarpus gadu, — es teicu.
   —       Viņš ir dzimis televīzijas aktieris, — teica Maklemors.
   —       Tieši viņš ir vajadzīgs mūsu pasūtītā­jiem, — apli noslēdza Raikers.
   Nu bija mana kārta runāt; mūsu darbā ir tā: ja esi sapratis — klausies.
   —       Kā teiktu dzejnieks, — es sāku, — kaut es iekristu ellē, bet a) šimpanze pieder val­dībai, b) viņš traki ātri iekaist, c) viņam apkārt ir tik daudz drošības aģentu, it kā viņš būtu krievu sūtnis. Šis pērtiķis šo to zina, un valdība negrib pieļaut, ka viņš to izpļāpā.
   Raikers pameta ar galvu Maklemoram, Maklemors — Hertsam, bet Hertss teica:
   —   Jūs to varat nokārtot, Bil.
   —       Man atradīsies vieta ir NBC, ir SBS,— es sacīju. — ABC pazīst mani ne jau pirmo gadu.
   —   Nerunājiet tā, — mani pārtrauca Rai- kers. — Kompānijai nav uzticamāka cilvēka.
   Tad es nocēlu viņa telefona klausuli un teicu:
   —       Dodiet man juridisko nodaļu, kādu, kas viņiem pašlaik ir galvenais.
   —       Brītiņu pagaidiet, mister Danhem, — atbildēja meitene. Radiokompānijā visi pa­zīst tavu balsi — kamēr neesi norāvies. — Jums jārunā ar misteru Rosini.
   —   Nododiet viņam zizli, mīļā.
   Misteru Rosini es nepazinu, bet viņa ār­kārtīgi muzikālā balss atbilda uzvārdam. Viņš apvaicājās, ar ko varētu pakalpot go­dājamam misteram Danhemam.
   —       Kāda ir cilvēka tiesiskā definīcija? — es jautāju.
   Gara pauze. Tad atbilde:
   —   Tādas nav.
   —       Kā jūs rīkojaties, ja rodas vajadzība pēc tās?
   —       Man nekad tā nav gadījies, — piesar­dzīgi sacīja misters Rosini. — Es gribu teikt, ka kopš Magna Carta laikiem tiesai bijusi iespēja nodarboties gandrīz ar visu… Jādomā, ka jālūdz tiesa pieņemt motivētu lēmumu …
   —   Kāda definīcija atrodama vārdnīcā?
   Misters Rosini teica, ka apskatīšoties. Es
   teicu, ka pagaidīšu pie aparāta. Hertss teica, ka viņš jau to zinājis — lāga Bilijs visu nokārtošot. Raikers neteica neko.
   Beidzot atskanēja Rosini balss:
   —  Tur kaut kas nav skaidrs. Iznāk tā: cilvēks, kas ir cilvēks, ir cilvēks, tur teikts, ka cilvēcisks ir tas, kas attiecas uz cilvēku.
   —    Stop, Rosini. Pietiks. Tagad lieciet galvā cepuri un dodieties pie tiesneša Men- tona. Es viņam piezvanīšu. Mums vajadzīgs tiesas rīkojums atbrīvot kādu Panu Satirusu, ko nelikumīgi aiztur Savienoto Valstu val­dība.
   —    O, — teica Rosini, — es dzirdēju, ka mēs par viņu interesējoties.
   —    Es pašreiz atrodos Raikera kabinetā. Kusties, draudziņ.
   —    Mister Danhem, jūs nevarat iesūdzēt Savienoto Valstu valdību bez šimpanzes pie­krišanas.
   —    Jūs ar Mentonu to nokārtosiet. Es pie­zvanīšu viņam.
   Kad piezvanīju tiesai, man pateica, ka Mentons aizgājis mājās. Piezvanīju viņam uz mājām.
   —    Tiesnesi, kādreiz jūs man teicāt: «Katrā laikā jūsu rīcībā.» Sis laiks ir pienācis. Es nosūtīju pie jums uz tiesu juristu vārdā Ro­sini. Man vajadzīga izziņa, ka šimponauts Pans Satiruss ir cilvēks.
   —  Acumirkli, mister Danhem …
   —  Jūs, tiesnesi, teicāt: «Katrā laikā.»
   —  Atceros, bet…
   —    Tiesnesi, ņemiet vērā, ka vēlāk jūs man vēl divas reizes teiksiet «katrā laikā». Tā­dējādi jūs kļūsiet par visslavenāko juristu valstī.
   —   Jā. Jā. Bet tiesneša cieņa …
   —   Tiesneša cieņa ir atkarīga no tā, kā viņš aizstāv cilvēka tiesības. Ja vien jūs va­rētu parunāt ar šo Panu Satirusu, ties­nesi … Ticiet man, viņš ir apspiesta perso­nība.
   —   Bet es esmu Ņujorkas štata tiesnesis. Jums vajadzētu izkārtot, lai viņš nonāktu manā jurisdikcijā.
   —   Par to es parūpēšos.
   Tā problēmas juridiskā puse bija nokār­tota. Tālāk viss gāja viegli, kā pa sviestu. Es piezvanīju kādam puisim no municipa­litātes.
   —   Mak, es tikko atlidoju no Florīdas, lai komentētu šimponauta Pana Satirusa iera­šanos. Es zinu, ka jūs nedrīkstat dot iepriek­šēju informāciju, bet vai jūs nevarat dot vis­maz mājienu, kā pilsēta gatavojas sagaidī­šanai? Ka notiks triumfa brauciens, tas ir skaidrs. Jūs viņam pasniegsiet pilsētas at­slēgas? Varbūt piestiprināsiet bronzas pie­miņas plāksni?
   —   Redzi, Bil, es tiešām nezinu …
   Mana balss ieskanējās kā aktierim, kas
   spēlē vecajā lugā «Pirmā lappuse». Lī Trei- sijs, tā laikam viņu sauca?
   —   Bronzas plāksnes nebūs? Pēc manām domām, pilsētai un Zoologu biedrībai vaja­dzēja cīnīties par tiesībām maksāt par šo plāksni.
   Visizcilākais Bronksas dēls, kas dzimis tieši zooloģiskā dārza krātiņā! Kā tas var būt — bez bronzas plāksnes?!
   —   Skaidrs, — teica Maks. — Es sapratu. Paldies, ka piebikstīji, Bil. Es nezināju, kurā zooloģiskajā dārzā viņš dzimis.
   Es noliku klausuli. Raikers vērās manī ar dīvainu sejas izteiksmi.
   —   Raik, klājiet vaļā, kas jums aiz ādas. Es negribu strādāt kompānijas valdē. Man labāk patīk braukāt.
   —   Bet uzvedumu jūs taisīsiet. Nu, varbūt vismaz vadīsiet programmu?
   —   Tikai pašā sākumā. Tas ir ļoti drau­dzīgs šimpanze, Raik. Viņš pieķeras cilvē­kiem. Mēs sameklēsim producentu un pro­grammas vadītāju, kas viņam patiks. Varbūt kādu glītu meiteni.
   —   Es nezināju, ka viņš ir ņujorkietis. Es nezināju, ka viņš dzimis Bronksas zooloģis­kajā dārzā, — teica Hertss.
   —   Es arī nezināju. Aizmirsu viņam pajau­tāt. Nu un liela muiža! Manus raidījumus skatās visā valstī.

   Katrs mēģinājums pārveidot viņa eko­loģisko iedzimtību «notek» no šīs su­gas citkārt gudrā un paklausīgā dzīv­nieka gluži «kā pīlei ūdens».
   Volfgangs Kēlers. «Pērtiķu gara spējas»,
   1925.
   Vārti aizcirtās ar troksni, turpretī atslēgas apgriezās klusi, jo bija labi ieeļļotas.
   Drošības dienesta aģenti bija atņēmuši visiem zābaku auklas, bet Pērtiķim Beit- sam — siksnu. Panam Satirusam, sapro­tams, nebija nekā kO'atņemt, jo pēc izlīšanas no skafandra viņš staigāja bez drēbēm.
   Un tad viņus, divus jūrniekus un šimpanzi, iebāza katru savā kamerā.
   —   Bet kur dakteris? — jautāja Hepijs.
   —   Ka tikai viņi tam kaut ko nenodara …
   —   Viņu nopratina, — sacīja Pērtiķis.
   —   Es domāju, ka viņi cer salauzt dakteri ātrāk nekā tevi vai mani. Vai arī Panu.
   —   Kādēļ viņu vajadzētu salauzt? — jau­tāja Pans.
   —       Mēs piedalāmies starptautiskā sazvē­restībā, — paskaidroja Hepijs. — Tev neva­jadzēja nolaisties tā, lai tevi izzvejo «Kuks». Tas ir pilnīgi slepens kuģis. Tas, ko viņi sauc par eksperimentālu prototipu.
   —       Tu runā kā rakstvedis, — teica Pērti­ķis.
   Pans rāmi lēkāja no kārts uz kārti, no vienas sienas līdz otrai, no grīdas līdz gries­tiem.
   —   Nav nemaz tik slikti, — viņš sacīja.
   —   Esmu pieradis pie krātiņiem.
   —   Mēs gan ne, — atsaucās Hepijs.
   —   Rimsties, Hepij! — norūca Pērtiķis.
   —   Nezinu, kā tu, bet es esmu pavadījis tup- tūzī ilgāku laiku nekā Pana mūža garums. Cik viņam bija? Septiņarpus gadu? Jā, es varu tevi pamācīt, kā jāsēž krātiņā. Cita lieta, ka es vēl neesmu pie tā pieradis.
   Pans atlaidās uz nārām.
   —       Tātad, pēc tavām domām, es atrodos te tāpēc, ka pārāk daudz zinu par «Kuku»? Bet es neko neredzēju, atskaitot klāju un jūsu ēdamtelpu.
   —       Un mičmaņu kopkajīti, — izlaboja Pēr­tiķis.
   —        Redzi nu! Es neko nesajēdzu no ku­ģiem. Tas bija pirmais, uz kura es uzkāpu. Es nudien nevarētu salīdzināt to ar citiem kuģiem vai vismaz aprakstīt. Kā tu domā, ja es viņiem to pateikšu, vai vini mūs izlai­dīs?
   —       Kā tu panāci, ka kosmosa kuģis lido ātrāk par gaismu? — Hepijs jautāja. — Lūk, ko viņi vēlas izdibināt.
   —       Bet cilvēks nav sagatavots, lai to zi­nātu, — atteica Pans. — Viņš to izmantotu kara vajadzībām.
   —        Jā, — novilka Pērtiķis, — tāpēc jau mēs atrodamies tuptūzī. Un droši vien arī paliksim tajā.
   Pans Satiruss lēkāja savā krātiņā no vie­nas puses uz otru, līdz beidzot bija ticis līdz pašai augšai. Iekāries vienā rokā, viņš tai vietā, kur griestos bija iestiprināts stienis, joka pēc atlauza un iebāza mutē gabaliņu kaļķu. Tad viņš to izspļāva un nolēca atpa­kaļ uz nārām.
   —   Man gribas ēst.
   —   Nesaki viņiem to, — pamācīja Pēr­tiķis. — Citādi viņi nedos tev ēst tikmēr, kamēr tu nebūsi izstāstījis viņiem visu.
   —""Viņš arī nestāstīs, — sacīja Hepijs.
   —   Viņš nedrīkst stāstīt, — piebilda Pēr­tiķis. — Karš nav laba lieta.
   —  Tu spried kā pērtiķis. Mirt badā arī nav diez cik patīkami.
   —   Daudzi šimpanzes ir drīzāk miruši ne­kā zaudējuši pašcieņu, — teica Pans. Tad viņš ieķērās režģos un mazliet pašūpojās. Pēc tam viņš uzlēca uz nārām, pakasījās un aizklāja seju ar rokām.
   Ienāca divi cilvēki, kas acīmredzot veica te apkalpotāju pienākumus, ģērbušies kom­pānijas strādnieku virsvalkos, kas šeit kal­poja par uniformām. Turēdami šautenes ga­tavībā, viņi apstājās pie pašiem režģiem. Aiz viņiem ienāca vēl viens cilvēks un ienesa ēdienu, vispirms Pērtiķim, tad Hepijam. Un izgāja ārā.
   —   Bet Panam? — iejautājās Pērtiķis.
   —  Viņš nedabūs rīt, — atbildēja viens no sargiem.
   Pērtiķis nosprauslājas un paņēma no sa­vas paplātes gabalu maizes.
   —   Ķer, Pan.
   —       Nedrīkst, jūrniek, — nobrīdināja viens no sargiem un pacēla šaujamo.
   —       Tas nav visai cilvēcīgi! — iesaucās Hepijs.
   —       Gluži otrādi, — teica Pans. — Tas ir cilvēcīgi.
   —       Es negribu ēst, — paziņoja Pērtiķis. — Varat aizvākt šīs samazgas.
   —   Manējās arī, — piebalsoja Hepijs.
   Viens no sargiem uzsvilpa, atnāca apkal­potājs un aiznesa paplātes. Nožvadzēja me­tāls, un viņi atkal bija vieni.
   —       Tagad viss ir skaidrs, — ierunājās He- pijs.
   —       Es domāju, ka labāk butu iet projām no šejienes, — ierosināja Pans.
   Jūrnieki paskatījās uz viņu.
   —        Cilvēki ir pārāk šauri speciālisti, — Pans turpināja. — Acīmredzot vieni būvē cietumus, bet citi — krātiņus. Vismaz ne­vienā pieklājīgā zvērudārzā šimpanzi nebā­zīs tādā būrī kā šis.
   Viņš izstiepa roku un izrāva vienu stieni no grīdas. Otru viņš salieca.
   —       Varu iedomāties, ko te pastrādātu go­rilla, — viņš sacīja. — Par ko viņi mani uz­skata? Par mazu pērtiķēnu?
   Viņš salieca vēl vienu stieni.
   Kad bija izveidojies pietiekami liels cau­rums, lai varētu izlīst, viņš vēl divus stie­ņus sasēja mezglā.
   —   Zorro zīme, — viņš sacīja. — Par to es lasīju komiksā.
   —   Taču ne pār doktora Bedojana plecu? — jautāja Hepijs.
   Tai brīdī Pans jau bija ārā no kameras.
   —   Diezin vai, — viņš teica un iesmējās, vismaz tas izklausījās pēc smiekliem. — Muļ­ķīgi. Es esmu regresējis jeb degradējis, jeb kā nu to saka. — Viņš pastiepa roku un no­rāva atslēgu no Hepija kameras durvīm. — To vajadzēja darīt vispirms. Bet man patīk vingrinājumi, pēc tiem es jūtos možs.
   Viņš norāva arī Pērtiķa kameras atslēgu un, balstīdamies uz rokām kā uz kruķiem, palēkdamies devās pie vienīgā aizrestotā loga.
   Citu pēc citas izlauzis loga restes, viņš sniedza tās Pērtiķim.
   —   Nav vērts taisīt lieku troksni, — viņš teica. — Gatavs ir. Dod roku, Hepij.
   Ar vienu roku turēdamies pie loga rāmja, ar otru Pans palīdzēja Hepijam uzrāpties augšā un izlīst ārā. Pēc tam viņš uzvilka augšā Pērtiķi, pats nolēca zemē un atstāja mičmani logā vienu.
   Nolēkdams Pērtiķis nosēcās. Viņi atradās aiz neīsta gāzes rezervuāra, netālu no dze­loņstiepļu žoga. Pans paskatījās uz žogu un, atdarinādams Pērtiķi, arī nosēcās.
   —   Nekā briesmīga nav.
   —   Esi uzmanīgs! — brīdināja Hepijs.
   — Stieplē var būt strāva. — Viņš palūko­jās apkārt un norādīja uz netālu augošo ozolu. — Te viss ir tik tīrs, ka mums vaja­dzēs nolauzt zaru. Te pat rungu neatradīsi.
   —   Sīkums, — teica Pans. Viņš uzrāpās  kokā, nolauza pamatīgu zaru un nokāpa lejā.
   —   Še, veco zēn.
   Hepijs uzmanīgi pieslēja zaru pie dzeloņ- \ stieplēm. Dzirksteļu nebija, un viņš sacīja: s
   —   Nāc šurp, Pan.
   Šimpanze nospieda stiepli pie zemes, un viņi pārkāpa tai pāri.
   Abi jūrnieki nevis gāja, bet kumuroja jļ bez auklām palikušie zābaki krita nost no - kājām. Pans Satiruss aizveda viņus uz pirmo lapu koku puduri, kādi paretam gadījās starp Florīdas priežu mežiem. Tad viņš sāka lēkāt no viena koka uz otru, līdz bija saplūcis pilnas saujas ar kaut kādiem tieviem vijī- : giem augiem.
   Hepijs un Pērtiķis ņēmās pīt zābaku auk-; las. Viņu prasmīgajām rokām darbs vedās.
   Pans Satiruss turpināja pastaigu pa ko­kiem. Viņš atgriezās, gremodams palmas zara mīkstumu.
   Pērtiķis bija nopinis auklas un tagad tai­sīja sev jostu.
   —  Es maz ko sajēdzu no šimpanžu sejām, bet tu, Pan, izskaties laimīgs.
   Pans piekrītoši pamāja ar galvu. Turēda­mies uz roku pirkstiem, viņš šūpojās, atrau­dams kājās no zemes.
   —   Tas nav tropu mežs, — Pans teica.
   —   Tas ir tikai subtropu mežs. Pat ne mežs, bet mazi koku pudurlši. Un tomēr pirmoreiz mūžā es jūtos kā īsts šimpanze, nevis kā rotaļlietiņa cilvēka rokās.
   Hepijs izstiepa kāju un atslējās ar mu­guru pret koku.
   —   Tas, Pērtiķi, ir tikpat kā dabūt savā rī­cībā kuģi. Nav ne virsnieku, ne jūras kara flotes ministrijas, kas pavēl darīt to vai to.
   -*>. Es esmu mīnētājs, nevis stūrmanis, — sacīja Pērtiķis, — bet ar kuģi laikam tiktu galā. Ja vien man tāds būtu. Bet man nekad nebūs kuģa.
   —   Nūja, ka nebūs, — apstiprināja Hepijs.
   —   Tiklīdz mūs dabūs rokā, tūliņ pazeminās par matrožiem. Mūs taču uzskata par pat­vaļīgi krastā izkāpušiem, ja ne par dezer­tieriem.
   Zemē gulēja vairāk nekā sešas collas resns ozola zars. Tas bija atlūzis no koka, pret kuru balstījās Hepijs, tomēr nebija vēl satrunējis. Pans Satiruss paņēma zaru un pārlauza uz pusēm.
   —  Jūs nācāt man līdzi tāpēc, ka baidījā­ties par savu dzīvību.
   —   Mēs izpildām savu pienākumu, — teica Hepijs. — Tagad es to aptveru. «Kuka» komandieris mums lika tev sekot. Neviens jūras flotes virsnieks pagaidām nav šo pa­vēli atcēlis. Mēs nezinām, kas tie tur, aiz gāzes rezervuāra, ir par cilvēkiem.
   —        Krievi, — sacīja Pērtiķis. — Mēs do­mājam, ka krievi. Viņi taču neparādīja mums savas personas apliecības, bet, ja arī būtu parādījuši, mēs domātu, ka tā ir krāpšana. Krievi.
   —   Mēs neesam virsnieki, — sacīja Hepijs.
   —   Mums nav paredzētas smadzenes, vai ne? Viņš izbāza mēli un izvalbīja acis. Pans Satiruss izdeva skaņas, ko vairums
   cilvēku galu galā uzskatītu par smiekliem.
   —       Mēs varam te turēties gadiem ilgi, — j viņš sacīja. — Šajos mežos aug visādas gar­das lietas. Un mēs varam doties uz dienvi­diem, līdz nonākam pie purviem.
   —       Viņi sacels kājās visus Amerikas po­licistus, — sacīja Pērtiķis. — Viņi palaidīs vaļā visus nolādētos jūras kājniekus, izķem­mēs visu apkārtni un dabūs mūs ciet.
   —       Nav tāda cilvēka, kurš spētu atrast šimpanzi subtropu mežā, — teica Pans.
   —   Es varu uzrāpties pirmajā palmā, kas ga­dās tuvumā, un paslēpties zaros.
   —   Tāda cilvēka nav, — piekrita Hepijs.
   —   Bet cilvēki ir. Tūkstošiem, desmitiem tūk­stošu cilvēku. Pietiekami daudz, lai viņi spētu nocirst visas tavas palmas. Un kas mēs esam? Tādi paši cilvēki un nevis šimpanzes. Pat Pērtiķis ir cilvēks, lai gan neizskatās pēc tāda.
   Pērtiķis Beitss palūkojās uz viņu un teica:
   —   Pal'ies, drauģel.
   —       Varbūt jums labāk iziet uz ceļa un pa­doties, — teica Pans. — Nodot sevi mūsu
   jūras priekšniecības — vai tā saka? — ro­kās, un jums ne matiņš nenokritīs no galvas.
   Mičmanis Beitss saskatījās ar Hepiju un jautāja:
   —   Kur tu esi dzimis, Pan?
   —   Bronksas zooloģiskā dārza pērtiķu mītnē. Ņujorkā.
   —   Zinu, — teica Pērtiķis. — Tu savu mūžu neesi bijis brīvībā. Šajā Florīdā tu vari nosalt, te klaiņā savvaļas suņi, meža cūkas un ej nu sazini, kas vēl. Mēs labak paliksim kopā ar tevi.
   —   O, bet tā taču ir mana dabiskā vide!
   —   Jā gan, jā, gan, — atteica Hepijs. — Un tomēr mums nav citas izejas. Koman­dieris teica, lai mēs turoties kopā.
   —   Ejam! — sacīja Pērtiķis. — Vāksimies tālāk prom, citādi vēl šie fibieši sāks meklēt mūs ar suņiem.
   Tā nu viņi kājoja tālāk pa līdzenumu, iemukdami staignājos, kas bija nosegti ar zaļu plēvi tā, ka izskatījās pēc pļavas, un saceldami moskītu mākoņus, kas bez kavē­šanās sāpīgi atriebās. Pans neapdomīgi pie­gāja par tuvu kādam krūmam, un viņam plaukstā iedūrās ērkšķis. Nevienam nebija klāt naža, pat ne adatas, lai ērkšķi izvilktu: sārtā plauksta ātri piepampa.
   Ūdens te bija vairāk nekā vajag, un Pans Satiruss savāca milzīgi daudz zaļu riekstu, gatavu un negatavu augļu, mīkstu atvasīšu. Bet neviens no viņiem, pat Pans, nebija pie­radis pie tādas diētas; abi jūrnieki soļoja savu kurkstošo vēderu mūzikas pavadījumā, un Pans Satiruss kļuva neparasti nomākts.
   —       Jūras kājniekiem tā iet vienmēr, — ierunājās_ Pērtiķis. Viņš sēdēja zem palmas un ar abām rokām turēja savu lielo vēderu. Viņa seja no moskītu dzēlieniem bija kļuvusi divtik plata.
   —       Es nedienētu jūras kājniekos, — sacīja Hepijs.
   —       Ja tā būtu Ekvatoriālā Āfrika… —j teica Pans Satiruss.
   —       Te nav nekāda Āfrika, — aprāva Pēr- j tiķis.
   —       Zēl, ka nepaņēmām līdzi doktoru Bedo- janu.
   —       Kāds no tā būtu labums? — jautāja Hepijs. — Bez savas mazās, melnās somiņas dakteris šajos mežos būtu tāds pats kā mēs visi. Ja mums dakteris vispār vajadzīgs, tad tikai ar melno somiņu.
   Pans Satiruss bija kaut kur atradis lielu, apaļu augli. Viņš grozīja to veselajā rokā. «
   —   Jādomā, ka tas nav ēdams.
   —       Nekas nav garšīgs, ja nepasniedz gluži siltu, — sacīja Hepijs.
   —       Un ja blonda oficiante neatnes tev pu­deli aliņa, lai vieglāk iet iekšā, — papildi­nāja Pērtiķis.
   Hepijs nopūtās.
   —       Civilizācija mūs ir pazudinājusi, — teica Pans Satiruss. — Ticat vai neticat, bet man pēdas ir jēlas. Es vēl nekad tik  daudz neesmu staigājis.
   —       Savās mājās, Āfrikā, tu droši vien lektu no viena koka uz otru, — teica Hepijs.
   —       Neba visu laiku, — atbildēja Pans un papurināja savu lielo galvu. — Tā vismaz raksta. Es pats to nezinu. Es esmu otrās šķi­ras cilvēks, nevis pērtiķis". Pirmoreiz septiņ- arpus gadu laikā man blakām nestāv sargs.
   Viņš paskatījās uz ceļabiedriem.
   —       Es jūs negribēju nonicināt, džentlmeņi, bet jums nekad nav mācīts apieties ar šim­panzi.
   —       Bet es nekad neesmu uzskatījis sevi par pērtiķi, — sacīja mičmanis Beitss.
   —   Puiši mani vienkārši tā iesaukuši.
   —   Vispār mēs esam ķezā, — teica Hepijs.
   —   Drīz būs tumšs, bet mums nav pat sēr­kociņu, ar ko iekurināt uguni. Un, ja arī būtu, mēs nemaz nedrīkstam to darīt — fi- bieši mūs -droši vien meklē ar helikopteriem. Ko lai iesāk?
   —       Apmēram pusjūdzi no šejienes ir šo­seja, — teica Pans. — Es redzēju to no koka, kurā atradu šo te. — Viņš vēlreiz aplūkoja augli, pagrozīja to savos garajos pirkstos un tad aizsvieda. — Es jums parādīšu ceļu, džentlmeņi.
   —   Piedod, Pan, — sacīja Hepijs.
   —   Tu neesi vainīgs.
   —       Jā, — sacīja Pērtiķis, — velti tu mūs izpestīji. Ķibele vien tev ir ar mums.
   —       Nē, nē. Man sāp kājas, un es neesmu pieradis pie šīs barības… Es uzkāpšu kokā un palūkošos, kurp mums jāiet.
   —   Turies, Pan, — drošināja Hepijs.
   —   Tiesa, tev rokā iedūries ērkšķis. Bet tu vari gadiem iztikt no šiem draņķiem, no ku­riem mums sāp vēders. Tu vari sasildīties, apsedzies, teiksim, pāris palmu lapām. Kādēļ tad tev vajadzētu padoties?
   —    Man ne visai patīk šajos brikšņos, — teica Pans.
   —   Nepūt pīlītes! — asi aprāva Hepijs.
   —    Es esmu otrās šķiras šimpanze un tre­šās šķiras cilvēks, — domīgi sacīja Pans.
   —   Man ienāca prātā, kā man klāsies vienam, un kļuva nelāgi ap dūšu. Es to neizturēšu.
   —    Tāpēc ka tu esi regresējis, deevolu- cionējis jeb kā nu tur? — iejautājās Pērtiķis.
   —   Jā.
   —    Tu ieguvi izglītību. Kaut svešiem par plecu, tomēr ieguvi, — sacīja Hepijs. — Kā šimpanzes dzīvo? Vieni?
   —    Viņi klaiņā mazās grupiņās, divi līdz četri tēviņi, divreiz vairāk mātīšu un bērnu tik, cik ir.
   —    Tātad tu neesi mainījies, — teica He­pijs. — Tu vēl joprojām esi šimpanze. Tev vajadzīga tikai dāma, šimpanziete. Tu paliec te, Pan, bet mēs ar Pērtiķi ielavīsimies kādā zooloģiskajā dārzā un nospersim tev sievu.
   —    Nē, — atteica Pans, — jums nepatik­šanu tāpat ir bez sava gala.
   —    Se tev! Nu, protams, — sacīja Hepijs. Viņa seja pauda skumju triumfu. — Tu no­žēlo, ka esi piespiedis mūs aizmirst savu pie­nākumu. Mums bija pavēlēts sargāt tevi, bet mēs nenosargājām.
   Pans satriekts palocīja galvu. Atbalstīda­mies uz rokām kā uz kruķiem, viņš domāja.-
   —   Jā. Mēs par to jau runājām. Pērtiķis, ja vien vēlas, kurā katrā laikā var atmest darbam ar roku un saņemt divas trešdaļas no savas algas. Nodienējis vairāk nekā div­desmit gadu flotē, tu vari saņemt pusalgu. Bet jūs neatstājat dienestu, un, tā kā flote jums abiem kaut ko tomēr nozīmē, es jums visu varbūt esmu samaitājis.
   —   Mēs neesam nekādi maziņie. Un tu ne­esi mums tētis, — Pērtiķis norūca. — Tev ir tikai septiņarpus gadu, bet man — piec­desmit divi.
   —   Tev flote ir mīļa.
   —   Velns viņu sazin, — Pērtiķis paraus­tīja platos plecus. — Tikko neesi dienestā, nav ar ko vārdu pārmīt. Tie civilie maz ko sajēdz.
   —   Tavi draugi dien flotē.
   Pērtiķis pavērās uz Hepiju, kas bija no­vilcis savus melnos zābakus un baltās zeķes un aplūkoja pietūkušo pēdu.
   —   Ko Pans gvelž?
   —   Ka viņš esot cilvēks. Ka viņam vaja­dzīgi draugi, — atbildēja Hepijs. — Bet viņš runā par to kā šimpanze.
   —   Man nekad nav bijis draugu, — sacīja Pans. — Tikai sargi, ārsti un tie, kuri ekspe­rimentēja ar mani.
   Hepijs nopūtās un sāka vilkt kājās zeķes.
   —   Kam jānotiek, Pan, tam jānotiek. Tas tiesa, mēs ar Pērtiķi nevaram dzīvot šais džungļos.
   —   Bet es nevaru dzīvot bez draugiem, — atteica Pans. Viņš mitējās šūpoties uz rokām un apsēdās, pavilcis apakšā īsās, spēcīgās kājas. Tad viņš sāka šķirstīt vilnu. — Es pa­teikšu viņiem, ka nolaupīju jūs. Kā Kings Kongs nesenajā televīzijas raidījumā — katra padusē pa jūrniekam, un aiziet.
   —   Nepļāpā nu, Pan, — sacīja Hepijs, uz­vilka zeķes, un viņi devās uz šosejas pusi. Pans pa reizei uzrāpās kokā, lai izlūkotu apkārtni.
   Kad viņi sasniedza šoseju, jau krēsloja; betons svilināja Panam kājas, un viņš so­ļoja pa dziļu grāvi, šķaidīdams sagļotoju- šus dubļus. Priekšā mirgoja pilsētas ugu­nis.
   —   Mums nav ne penija pie dvēseles, — teica Pērtiķis. — Fibieši visu atņēma.
   —   Es biju pavisam piemirsis naudu, — sacīja Pans. — Man savu mūžu nav bijis naudas.
   —   Pērtiķim arī ne… divas dienas pēc al­gas izmaksas, — piebilda Hepijs.
   Pērtiķis iesmējās.
   Viņa A klases formas tērpam nebija vairs tā skata, kas no rīta, bet kā par brīnumu tas bija gluži pieņemams — notašķīts un saburzīts, tomēr pieņemams.
   —   Pagaidiet, — uzsauca Pans. — Es kaut ko atradu.
   Šis «kaut kas» izrādījās gara netīra, sa­rūsējusi ķēdīte.
   Pans ar saviem stiprajiem pirkstiem at­lauza vienu posmu, apjoza ķēdīti sev ap vidu un saspieda posmu atkal kopā.
   —   Tagad es esmu dresēts pērtiķis, — viņš sacīja. — Vai jūs nevarētu ievest mani kādā bārā un nopelnīt ar mani kaut cik naudas, vismaz pāris dolāru?
   Hepijs palūkojās grāvī. Bija pavisam tumšs, bet šoseju laiku pa laikam apgaismoja garām braucošo mašīnu starmeši. Viņš iesmē­jās.
   —   Cilvēks kas cilvēks! — viņš teica, tad pārlaboja: — Nē, Pans. Paklau. Mūsu dēļ ir izsludināta trauksme. Meklē mičmani, radistu un šimpanzi. Varbūt man noplēst vienu uz- šuvi, lai es izskatītos pēc otrās klases ra­dista? Bez tam es jau zinu, kā mēs varam maskēties.
   —   Tu maldies, Hepij, — iebilda Pērtiķis. — Panam taisnība. Kuram ienāks prātā, ka mēs varētu uzstāties salūnā? Pan, ja kāds man bāzīsies virsū un prašņās, es teikšu, ka tu esi rezuss.
   —  Tie tev neiziet no prāta, — sacīja He- pijs.
   —   Nodienejis flote trīsdesmit piecus ga­dus, — teica Pērtiķis, — esmu bijis visādās ostās, esmu braucis kopā ar dažādiem pui­šiem, vagojis visādus ūdeņus. Un tagad, pie vecumdienām, padzirdēt, ka ir kaut kas tāds, ko es neesmu redzējis! Kā lai par to ne­domā?
   —       Jūs abi esat ķerti, — sacīja Hepijs. •— Nu labi, iesim.
   —        Lieli meli, — teica Pans. — Esmu la­sījis par lieliem meliem. Tagad mēs mēģinā­sim tos izmantot.
   —       Cikiem tu gan neesi skatījies pār plecu! — noteica Pērtiķis.

   Sakari, lietv. Informācijas (galvenok. ziņu) nodošanas un sazināšanās pro­cess. „
   «īsā Oksfordas vārdnīca», 1918.
   Telefons bija žilbinoši sarkanā krāsā. Mūsu dienās gādīgā telefona kompānija nodro­šina — par īpašu piemaksu — ar aparātiem, kas piemēroti jebkuram noskaņojumam, mē­belēm vai uzvalkaip, bet šī ierīce neizskatī­jās pēc telefona kompānijas ražojuma.
   Pirmkārt, aparāts bija krāsots, nevis tai­sīts no sarkanas plastmasas.
   Otrkārt, ciparu ripa bija pieslēgta, un te­lefonu varēja izmantot tikai tie, kam tas bija paredzēts.
   Treškārt, dienu un nakti turpat blakus stā­vēja bruņoti sargi, kas vērās caur skaņu ne­caurlaidīgas būdas stiklu.
   Vasaras uzvalkā ģērbies vīrietis iegāja būdā, atslēdza ciparu ripu un nocēla klau­suli. Viņš uzgrieza vienu pašu ciparu un, mazliet svīzdams, gaidīja. Ārpusē stingi ka akmens tēli stāvēja sargi.
   —   Atjaujiet ziņot, ser, — teica vīrietis.
   Brīdi ieklausījies, viņš turpināja:
   —   Mēs nezinām, ser. Absolūti nekādu pēdu… Jā, helikopteri un jūras kājnieku pulks. Es iedomājos, vai nevajadzētu izmantot skautus … Nē? Klausos… Jā, kopā ar viņu ir divi jūrnieki. Es lūdzu, lai mūsu fili­āle Vašingtonā pārbauda viņu personīgās lietas. Iespējams, ka viņi to nozaguši. Vai arī ka aģenti nogalinājuši jūrniekus un no­laupījuši viņu vienu pašu.
   Tad viņš atkal brīdi klausījās. Stikla būdā bija karsti, laikam tādēļ viņa seja kļuva tik­pat sarkana, cik telefona aparāts. Bet var­būt gluži otrādi — aparāts ar gudru ziņu bija nokrāsots sarkans …
   Beidzot vīrietis atkal ierunājās:
   —   Jā, ser. Viena lieta tomēr jāizlemj jums. Es neuzņemos atbildību. Vai mēs drīkstam šaut?
   Viņš apklusa un atspiedās pret stiklu.
   —   Jā, ser, — viņš iesprauda, izmanto­dams izdevību. — Bet es pats nopratināju viņu, to pašu darīja mani labākie ļaudis, bet viņš neparko neatklāja noslēpumu, kā iespējams lidot ātrāk par gaismu. Viņš ne­grib runāt ne jau tādēļ, ka mēs esam mēs, bet tādēļ, ka mēs esam cilvēki. Bet, ja viņš ir ienaidnieku rokās, tie var piespiest viņu runāt ar spīdzināšanu, taisnības serumu vai… Jā, ser.
   Viņš klausījās trešo reizi, pie tam ārkārtīgi uzmanīgi. Beidzot, pateicis: «Jā, ser», viņš nolika klausuli, pieslēdza ciparu ripu un, paraustījis to, atvēra stikla būdas dur­vis.
   Sargi neizstiepās pamatstājā, tāpēc ka visu laiku bija tā stāvējuši.
   Viņš iznāca no būdas un paskatījās uz tu­vāko sargu, kas, bruņojies ar šauteni, pistoli un durkli, stāvēja kā sālsstabs.
   —  Viņš kļūs par lielu nacionālo bagā­tību, — viņš sacīja. — Viņš nodomājis uz­stāties televīzijā par desrnittūkstoš dolāriem nedēļā. Amerikas mātes laikam pieprasa, lai viņu bērni redzētu to septiņas reizes nedēļā.
   Sargs neatbildēja, jo stāvēja pamatstājā.
   —   Bet vai jūs zināt, kas viņš ir man? — vīrietis jautāja. — Man viņš ir nolādēts… izbēdzis … pērtiķis.
   Sargi nepakustējās.

   Viņu atšķirību no cilvēka lielā mērā nosaka paradumi.
   «Britu enciklopēdija», 1946.
   Kā bieži mēdz gadīties, pēdējais bārs pilsētas nomalē nebija no lepnākajiem, bet — laiks negaida un FIB aģenti arī ne. Hepijs iegāja pirmais izlūkot un, iznācis ārā, pavēstīja, ka neviens no apmeklētājiem neizskatoties pēc aģenta.
   —   Rodas iespaids, ka viņi vispār nevar sameklēt sev darbu.
   —   Iedzeršanai viņiem naudas pietiek, — sacīja Pērtiķis.
   —   Ziniet, tovakar ar meitenēm bija diez­gan jautri, — teica Pans. — Kā jūs domā­jat, ja mēs tiksim pie naudas . ..
   —   Tu, Pan, kļūsti mums par īstu alko­holiķi, — piezīmēja Hepijs. — Ejam. — Pans iedeva viņam smieklīgi tievās ķēdītes galu. — Es esmu tavs dresētājs, saprati? Pērtiķi, vai tev labāk nepalikt ārpusē? Mičmanim nepiedien maisīties tādā padarīšanā.
   —   Kopā mēs to putru ievārījām, kopīgi ari izstrēbsim, — atteica mičmanis Beitss.
   Un viņi gāja iekšā. Tā tiešām bija pēdējā dzertuve. Blandoņu paaudzes bija nolaistī­jušas nekrāsoto grīdu ar alu; gadu desmi­ti 48 tiem nervozi ļaudis bija sūkusi cigaretes, pīpes un cigārus un nosvēpējuši sienas; pie­devām vēl pastāvīgo apmeklētāju masas ne­bija pieklājīgi uzvedušās tualetes telpā, kas atradās bāra dziļumā. ,
   Visu mūžu pie tīrības un kārtības piera- dušais Pans Satiruss sāka kāsēt. Pērtiķim Beitsam sejā bija mocekļa izteiksme. Hepijs Bronsteins, žvadzinādams ķēdīti, matroža gaitā devās pie letes.
   Bufetnieks paskatījās uz Hepiju, tad uz ķēdīti; slīdot pa ķēdīti, viņa skatiens apstā­jās pie Pana.
   —   Ei, — viņš teica, — ko tu esi' atvilcis?
   —   Pērtiķi, — atbildēja Hepijs. — Rezus- pērtiķi. Atradu viņu uz Gibraltara klints. Tas ir angļu rezuss.
   Pans Satiruss kāsēja.
   Pērtiķis bija apsēdies pie galdiņa.
   —  Vai viņš ir pieradināts? — apjautājās bufetnieks.
   —   Viņš dejo, — improvizēja Pērtiķis, — staigā uz rokām un mēdās. Bez šaubām, ka viņš ir pieradināts un dresēts. Kā jau flotē, vai tā nav?
   —   Nezinu, — atteica bufetnieks. Spriežot pēc sejas izteiksmes, tā viņš varētu atbildēt uz jebkuru jautājumu.
   Kāda apmeklētāja ar pūlēm uzsvempās no krēsla un, uz augstajiem, nomītajiem pa­pēžiem grīļodamās, tuvojās letei. Mugurā viņai bija oranžas biksītes un violets krūš­turis, gandrīz tādā pašā krāsā kā miesa starp šiem diviem apģērba gabaliem.
   —   Vai viņš kož?
   •— Nē-e, — teica Hepijs. — Viņam patīk dāmas.
   Pans Satiruss salika savas briesmīgās ro­kās kā kapucins, diedelējot zemesriekstu, un satvēra apmeklētājas roku. Viņš ļoti maigi noskūpstīja tās pirkstus.
   " — E, — sacīja apmeklētāja, — viņš ir smukiņš.
   —     Iedod viņam dolāru, ko iemest mūzikas automātā, un viņš tev uzdejos, — teica He­pijs. Viņš cieši pavērās apmeklētājā un pie­bilda: — Laboju — padejos ar tevi.
   —    Dolāru? Automātam pietiek ar desmit centiem.
   —    Ari pērtiķis grib dzīvot, — sacīja He- pijs.
   Apmekletaja aizstreipuļoja atpakaļ pie galdiņa un paņēma somiņu. Viņas līdzdzē- rājs bija pasīka auguma vīrelis ar resnu vē­deru un aplupušu degunu; viņš skatījās uz sievieti ar asarojošām zilām acīm.
   Bufetnieks teica:
   —    Jūsu pērtiķis ir visizskatīgākais puisis, ko viņa nogrābusi pēdējos trīsdesmit ga­dos.
   Dāma iedeva Panam dolāru. Viņš savu­kārt atdeva to bufetniekam un jau gribēja kaut ko bilst, kad iejaucās Hepijs:
   —    Divus alus man un rezusam un sa­mainiet viņam, lai iznāk automātam.
   —   Jau divdesmit gadu man pieder šis bārs, un beidzot kādam ir ievajadzējies šo kasti, — sacīja bufetnieks. — Un es jau gri­bēju, lai firma vāc to projām!
   Viņš pasniedza Panam, trīs desmitcentu gabalus.
   Pans vienā rāvienā izdzēra alu un aiz­šļūca pie mūzikas automāta. Viņš izvēlējās plati un iemeta spraugā monētu. Izlēca plate ar nosaukumu «Saruna par skolu».
   Pans Satiruss paklanījās apmeklētājai un paņēma viņu aiz rokas. Viņa paspēra soli un iekrita Pana apkampienos.
   No dejošanas nekas prātīgs neiznāca: ne­viens no Pana Satirusa sargiem, jādomā, nebija skatījies, Artura Mereja raidījumus. Bet, ņemot vērā, ka partnere agrāk nekad nebija dejojusi ar pērtiķi, viņa par savu naudu guva prieku, jo vairāk tāpēc, ka Pans Satiruss izpildīja savas programmas «naglu» — uzcēlis dāmu sev uz kājām, stai­gāja apkārt uz rokām.
   Viņa iedeva Panam vēl vienu dolāru, un rindā nostājās divas citas apmeklētājas, ne mazāk valdzinošas par viņu.
   Sīknaudu saujā šķindinādams, Hepijs aiz­nesa Pērtiķim divus kausus alus.
   —   Pelnās meičas.
   —   Ej nu sazini, — teica Pērtiķis. — Pa­nam no šīm cūkām varbūt kaut kas tiktu. Iespējams, ka pērtiķim viņas ir labas diez­gan.
   —       Jadoma gan, — teica Hepijs. — Kad ilgu laiku neesmu bijis uz sauszemes, es iz­tieku ar tādām pašām.
   _— Kuģo, cik ilgi gribi, tik un tā viņas la­bākas nekļūs, — atbildēja Pērtiķis.
   —      Tu esi vecs, — sacīja Hepijs. — Tu kļūsti vecs, mičman.
   —       Ari labi, — atteica Pērtiķis. — Vai tā nav, mister?
   Mazais vēderainais vīrelis pagrieza savu aplupušo degunu uz viņu galdiņa pusi. Viņš skatījās uz jūrniekiem kareivīgi, bet var jau būt, ka tā vīrelis skatījās uz visiem, ar ku­riem viņu saveda kopā liktenis, kas nebija apveltījis viņu ne ar ko citu kā tikai ar ap- lupušu degunu.
   —   Es jūs, puiši, esmu redzējis.
   —       Ak tā? — novilka Pērtiķis, likdams saprast, ka saruna beigusies.
   —       Televīzijā, — mazais neatlaidās. — Tas ir pērtiķis, kas vakarrīt lidojis ap Zemi.
   —        Nē, — teica Pērtiķis. — Tas bija šim­panze, bet šis ir rezuspērtiķis. Mūsu mazais talismans. *
   —      Man gan viņš neliekas tik mazs, — iebilda vīrelis. — Viņš ir taisni tāds pats kā tas, ko rādīja televīzijā.
   —       Televīzija priekšmetus vai nu palielina, vai samazina, — skaidroja Hepijs. — Viss atkarīgs no polaritātes. Negatīvs, pozitīvs … kā pievienosi, tā izskatīsies.
   Pērtiķis izstiepa roku un paplikšķināja pa tetovējumu uz Hepija rokas.
   —       Viņš zina, ko runā. Radists. Pirmās klases radists.
   Vīrelis pabužināja savu trūcīgo matu segu.
   —       Man rādās, ka viņ$ izskatās kā tas, ko rādīja televīzijā.
   —   Visiem nevar izdabāt, — sacīja Hepijs.
   —       Jūsu dāma saplūcās ar kādu, — sacīja Pērtiķis.
   Visi atskatījās. Aplupušā deguna un resnā vēdera draudzene bija ieķērusies kādai rud­matei krūšturī un svārkos.
   —   Smirdošā paklīdene! — viņa kliedza.
   Sāncense droši cirta pretī:
   —   Nekrietnā vecā kuce!
   Pans Satiruss aizkliboja līdz savu draugu galdiņam un nolika Hepijam priekšā divus dolārus.
   —       Viņas kaujas par to, kura pirmā dejos ar mani, — viņš teica un, būdams ieintere­sētā puse, gāja atpakaļ uz savu vietu.
   —   Ē, viņš taču runā! — iesaucās resnītis.
   —       Tā ir tā pati polaritāte,— apgalvoja Hepijs. — Šodien tā ir sevišķi stipra. Droši vien būs pērkons.
   —       Labāk ejiet palīgā savai dāmai, — ieteica Pērtiķis.
   —       Viņa pati neļaus kāpt sev uz deguna, — vīrelis atbildēja. — Vai drīkstu izmaksāt jums alu, puiši?
   —   Protams, — teica Hepijs.
   Vīrelis devās pie letes, turēdamies tālāk no savas cīniņā iekarsušās draudzenes.
   —       Tu smirdi pēc atkritumu kastes, — kliedza viena sieviete.
   —       Tava māte gul ar saulesbrāli, — otra nepalika parādā. Viņas plēsa viena otrai ma­tus.
   Pans Satiruss, aptvēris ar rokām ceļgalus, sēdēja uz augstas taburetes un tīksmi vēroja šo skatu.
   Vīrelis samaksāja par trīs kausiem alus.
   —       Sī mazā ķēma dēļ mēs varam iekulties nepatikšanās, — prātoja Pērtiķis.
   —       Cilvēks ir radīts nepatikšanām, — at­bildēja Hepijs, kas pēc tik smagas dienas jau bija paguvis iztukšot vairākus kausus alus.
   Blondā bija ieķērusies rudmatainajai krūš­tura lencītē un rāva no visa spēka. Ērtības labad vēl atspērās ar kāju pret sāncenses vēderu.
   —       Es tevi pataisīšu pliku, — viņa spie­dza.
   Bufetnieks pārlēca pār leti un izšķīra sie­vietes.
   —       Izbeidziet tādas sarunas! — viņš teica. — Te ir arī ģimenes cilvēki.
   Panam Satirusam staroja acis.
   —        Paskatieties uz pērtiķi, — turpināja bu­fetnieks. — Viņš ir džentlmenis. Jūs domā­jat, ka tāds patīkams, labi audzināts pērti­ķis gribēs dejot ar tādām trakām staigulēm kā jūs abas?
   —       Mēs esam Dienvidos, — konstatēja Pēr­tiķis.
   —  Lai dzīvo Dienvidi! — iesaucās He- pijs.
   —   Bet tagad stājieties rinda un dejojiet, kā dāmām pieklājas, — teica bufetnieks. Viņš pagrūda rudmataino uz taburetes pusi. — Tu apsēdies, bet tu iedod pērtiķim dolāru un dejo ar viņu, cik uziet, — bufetnieks no­teica. — Un tā ka nelamātos! Te ir arī ģi­menes cilvēki.
   Blondīne iedeva Panam dolāru, ko tas aiz­nesa Hepijam, kurš dzēra vēderainā alu. Tad viņš atčāpoja atpakaļ, paķēra blondīni, uzsē­dināja sev uz kreisās rokas bicepsa, iesprauda kreiso roku sānos un, skanot mūzikas auto­mātam, kurā bufetnieks bija iemetis pats savu naudu, laidās dejā.
   Pērtiķis drūmi vēroja viņu.
   —  Re, ko izdarījušas programmas, kuras skatījušies viņa sargi.
   —  Tas nav parasts pērtiķis, — teica res- nītis.
   —   Dresēts, — teica Hepijs. — Cik mēs ne­esam viņu dresējuši! Jūrā dienas velkas gausi, jūs jau zināt. Mēs braucām ar led­lauzi uz Ziemeļpolu.
   Vēderainais nošņācās caur aplupušo de­gunu.
   —  Tagad es, puiši, zinu, ka jūs mani šmaucat. Tas ir krasta apsardzes kuģis, bet jūs esat no jūras kara flotes.
   —  Mūsu nelaime ir tā, ka visi kļuvuši pā­rāk izglītoti, — sacīja Pērtiķis.
   —   Es zinu, ka šis pērtiķis lidojis apkārt
   Zemei, — sacīja maza mutīte zem sarkana deguna.
   —       Nu, labi, — Hepijs teica pēc iespējas bargāk. — Tātad ko jūs tagad gribat iesākt?
   —   Mierīgāk, — teica Pērtiķis.
   —        Es vēl nekad neesmu sastapis īstas sla­venības, — sacīja vīrelis. — Kā jūs domājat, vai viņš dos man autogrāfu?
   —   Pērtiķi neprot rakstīt, — teica Hepijs.
   —   Tas gan taisnība.
   —        Es jums pateikšu, kas jādara, — ieru­nājās Pērtiķis. — Paņemiet cementa kasti, un mēs palūgsim, lai viņš atstāj uz tās pēdas nospiedumu. Tā dara Holivudā.
   —   Lieliska ideja!
   Tikko vīrelis bija ārā pa durvīm, abi jūr­nieki piecēlās.
   —       Piepelnījām tīri labi, tagad jāpazūd, — ; sacīja Hepijs. Pans jau nāca pie viņiem ar vēl vienu dolāru.
   Zvaigznes bija aizsegusi no austrumiem uzklīdusī migla. Jūrnieku papēžiem klabot uz asfalta, viņi soļoja pa šoseju. Pans gāja pa grāvi, kur bija mīkstāks, un, reizēm pa­klupis un samērcējis kādā peļķē kāju, žēli novaidējās.
   Te piepeši nakts izgaisa kā nebijusi un kļuva žilbinoši gaišs. No visām pusēm pret viņiem vērsās prožektoru stari. Pans Sati­russ apsēdās grāvja dibenā un aizklāja acis ar rokām, bet ūdens piespieda viņu trūkties kājās.
   Atskanēja megafona pastiprināta balss:
   —       Jūs esat ielenkti, zēni. Netaisiet muļ­ķības!
   Pērtiķis un Hepijs lēnām pacēla rokas. Pans, kurš stāvēja starp viņiem, atkal aiz­klāja acis.
   Balss bez megafona sacīja:
   —   Ieroci nost, pērtiķi!
   Par atbildi noskanēja balss ar Dienvidu akcentu:
   —   Ko tu sauc par pērtiķi, tu mērkaķi?
   Balss megafonā atkal teica:
   —       Mēs esam Federālā izmeklēšanas bi­roja aģenti. Mēs jums neko nedarīsim, tikai palieciet uz vietas.
   Nekas cits neatlika. Pans iesmilkstējās aiz sāpēm, jo žilbinošā gaisma grieza acīs. Hepijs uzlika roku šimpanzēm uz pleca un uzsauca:
   —   Nelaidiet gaismu viņam acīs!
   —        Pataisiet mazliet tumšākus! — kāds nokomandēja, un gaisma nebija vairs tik spilgta.
   —        Iegaumējiet — es aizvedu jūs ar varu, — Pans čukstēja. — Es negribu, lai jūs riskētu ar savu karjeru.
   —       Cik daudz vārdu zina mūsu talis­mans! — teica Hepijs.
   —       Vai atceraties, kā Džimijs Durants uz­stājas pa radio? — pēkšņi ievaicājās Pēr­tiķis. — Es bez flotes varu iztikt, bet vai flote var iztikt bez manis?
   —       Tu ar katru brīdi kļūsti līdzīgāks Pa­nam, — sacīja Hepijs.
   —   Lfdzīgāks pērtiķim, — pārlaboja Pans.
   Tā viņi visi smējās, kad apgaismotajā
   laukumā negaidot parādījās misters Makma- _ gons, kura draudīgā figūra, nākot aizvien 1 tuvāk, atguva parasto izskatu.
   —   Labvakar, džentlmeņi, — viņš sveici- ļ nāja.
   —   Tavai zināšanai, plikpauri, — mēs jau I esam Panu paēdinājuši, — norūca Pērtiķis, i
   —   Par ko jūs runājat? — jautāja Mak-i magons.
   —   Jūs, žurkas, ieslodzījāt viņu kamerā un ' nedevāt ēst. Tāpēc viņš izbēga, — paskaid- ? roja Hepijs.
   —   Es neko tamlīdzīgu neatceros, — at- i* teica misters Makmagons.
   —  No neīstā gāzes rezervuāra, no kurie­nes jūs skrējāt.
   —   Beidziet muļķoties. Es esmu FIB spe-.* ciālaģents. Kā es varēju skriet no gāzes re­zervuāra? Mister Satirus, mēs esam sagata- . vojuši komfortablu automobili jums un jūsu ādjutantiem. Starp citu, mičman Beits un mister Bronstein, mēs esam atgādājuši šurp no kuģa visas jūsu mantiņas. Tās iesaiņoja jūsu draugi, un esmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Bet tagad par to, ko mēs darīsim tālāk. No šejienes jūs ar automobili brauk­siet uz Maiami lidostu. Tur jūs gaida reak­tīvā lidmašīna; doktors Bedojans gādās, lai lidojuma laikā jums būtu visas ērtības. Bet, ņemot vērā, ka ir tik vēls, jūs varbūt gri­bēsiet, lai lidojumu atliek līdz rītam. Tādā gadījumā jūs sagaidīs vēl lepnāk, un, kaut gan es zinu, ka jums tas nav no svara, Ņu­jorka ir jūsu dzimtā pilsēta un..,
   Ievērojis pērtiķa salto skatienu, viņš ap­juka un sāka murmināt kaut ko nesapro­tamu.
   —   Vai jūs neesat zaudējis prātu, mister Makmagon? — Pans Satiruss jautāja.
   FIB aģents neatbildēja. Viņš norija ap­vainojumu. Lai gan prožektoru gaisma vairs nebija tik spilgta, to varēja manīt skaidrāk par skaidru. Tad misters Makmagons paraus­tīja plecus un izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu. Viņš atšķīra grāmatiņu un iemeta acis tajā. Viņš skatījās te uz Pērtiķi, te uz Hepiju, bet jūrnieku acīs līdzjūtību nebija ko meklēt. Kokainā balsī viņš sāka uzskaitīt:
   —   Ņujorkas policijas komisārs sagaidīs jūsu lidmašīnu Lagardija lidostā… Tā ir liela lidosta Ņujorkā, ser… Viņš pavadīs jūs līdz municipalitātei, kur jūs sveiks mērs. Pēc īsas juridiskas procedūras automašīnu kolonas priekšgalā jūs kā izcilus viesus pa Brodveju vedīs uz Radiositiju parakstīt kon­traktu, pēc tam uz Bronksu, kur Zoologu biedrības prezidents atklās piemiņas plāksni ar tajā iemūžinātu jūsu dzimšanas datumu.
   —   Pērtiķu mītnē, — sacīja Pans Satiruss.
   —   Vakarā Centrālā zooloģiskā dārza die­tologs sarīkos pusdienas par godu jums un…
   Pans Satiruss izstiepa garo roku. Piezīmju grāmatiņa itin viegli nonāca viņa stiprajos
   pirkstos, kas to sagrieza un pa lapiņai pa­laida līdzi nakts vējam.
   —       Juridiska procedūra? Kontrakta parak­stīšana? Jūs esat slikts aktieris, mister Mak­magon. Labāk palieciet pie savas parastās nopratināšanas metodes.
   —        Es cerēju, ka jūs būsiet to aizmirsis, ser, — teica misters Makmagons. — Mēs taču nedarījām jums neko sliktu.
   —       Jūs ieslodzījāt mani kamerā, draudējāt nomērdēt badā.
   —        Es cerēju, ka jūs būsiet to aizmirsis, ser … Es rīkojos saskaņā ar pavēli.
   Pans Satiruss atvieza savus briesmīgos zobus.
   —       Juridiska procedūra? Kontrakta parak­stīšana?
   —       Ņujorkas tiesa padarīs jūs par pilntie­sīgu cilvēku, — sacīja misters Makmagons.
   —        Šis zēns ir bezizejas stāvoklī, — sacīja Pērtiķis, lūkodamies uz misteru Makmagonu.
   —       Jā, nudien, mičman, — atteica misters Makmagons.
   Pans Satiruss atbalstījās ar rokām pret šoseju un šūpoja savu īso, spēcīgo ķermeni; varēja redzēt, ka viņš kaut ko pārdomā.
   —       Pilntiesīgs cilvēks, — viņš sacīja. — Cik jauki!
   —   Jā, ser.
   —       Un cik gadu būs šim pilntiesīgajam cilvēkam?
   Misters Makmagons pakāpās atpakaļ. Taču sevišķi tālu aiziet viņš nevarēja —
   apkārt bija prožektori, aģenti un apgaismo­tāji, kas virzīja gaismas kūļus.
   —   To neizdomāju es, — viņš teica. — Ne­kad neesmu nodarbojies ar tieslietām, bet es nespēju iedomāties, kā tiesnesis varētu mai­nīt jūsu vecumu, mister Satirus.
   —   Tātad pilntiesīgais cilvēks būs septiņ- arpus gadu vecs, jā? Bērns? Hepij, vai Ņu­jorkā pastāv obligātā izglītība?
   —   Bruklinā ir, Pan. Tur es iemācījos la­sīt un rakstīt.
   —   Tātad man būs jāsēž klasē kopā ar knauķiem un jāklausās, kā sieviete māca tai­sīt papīra lelles? Esmu redzējis Dinga Donga skolu televīzijā, mister Makmagon.
   Droši vien arī aģents bija skatījies šo pār­raidi; vismaz balss viņam aizlūza kā pus­audzim.
   —   Varbūt jūs nokārtosiet eksāmenu un saņemsiet gatavības apliecību, ser … Es tie­šām nezinu …
   Pans Satiruss aptupās uz papēžiem un sāka ar nagiem lēnām sukāt vilnu uz krūtīm. Viņš pagriezās pret saviem draugiem.
   —   Tai rudmatei bija šausmīgi stipras smaržas. Šaubos, vai kādreiz tikšu no tām vaļā… — Tad viņš uzrunāja aģentu: — Mister Makmagon, kāds kontrakts man bija jāparaksta?
   Misters Makmagons pietvīcis nodūra acis un raudzījās uz šoseju
   —   Kontrakts ar radioraidījumu kompāniju, ser. Par uzstāšanos televīzijā.
   Pans Satiruss sparīgi pakasīja galvu.
   —       Tāpat kā jūs, mister Makmagon, es ne­esmu nodarbojies ar tieslietām.
   —   Es tās studēju.
   —        Ak tā … Tad esiet tik laipns un pasa­kiet man, kā septiņarpus gadu vecs pilntie­sīgs cilvēks var parakstīt kontraktu, kam ir likumīgs spēks?
   —       To viņš nav iemācījies no televīzijas pārraidēm, — teica ITepijs.
   Pans izmeta pār plecu:
   —        Kādu laiku manu māti uzraudzīja ties­lietu students no Fordhemas. Viņš drīzāk bija sargs nekā kopējs, jo cauru nakti sēdēja pie krātiņa un mācījās.
   —       Redziet, jūsu apsargātājs… — iesāka misters Makmagons.
   —   Tālāk.
   —       … ir jusu draugs. Bils Danhems, — izgrū(fa Makmagons.
   Pans Satiruss uzgrieza misteram Makma- gonam muguru un jautāja Hepijam un Pēr­tiķim:
   —   Vai man ir draugs vārdā Bils Danhems?
   —   Vārds ir dzirdēts, — teica Hepijs.
   —   Pag, pag … Tas ir tas pērt… piedod, tas puisis, kas tevi torīt intervēja pie­stātnē.
   —   Tas nav nekāds draugs, — teica Pans.
   —        O, es saprotu, — sacīja misters Mak­magons. Tad viņa seja pēkšņi saduga un mirkli viņš izskatījās gandrīz vai nevarīgs.
   —   Paklausieties, es izpildu pavēli. Man jā­
   nogādā Pans Satiruss Ņujorkā, citādi man klāsies plāni.
   —    Tad jums vairs nedos ēst? — jautāja Pans.
   Misters Makmagons neatbildēja.
   —     Kļūst vēsi, — Pans turpināja. — Šim­panzes gaužām viegli dabū iesnas, lai gan ne tik viegli kā citi primāti… Kad jūs mē­ģinājāt nomērdēt mani badā, jūsu mērķis bija izdibināt, kā kosmosa kuģis var lidot ar supergaismas ātrumu. Vai valdība vēl jo­projām interesējas par to?
   Misters Makmagons neko neatbildēja.
   Kā par brīnumu pareizi atbildēja Pēr­tiķis.
   —     Cik šī televīzijas kompānija maksās Panam?
   —   Desmit tūkstošus nedēļā.
   Pērtiķis sakārtoja savu mičmaņa cepuri.
   —     Viss ir skaidrs. Neviens neko nevar pa­darīt puisim, kas iesit desmittūkstoš dolāru nedēļā.
   —     Un kas man par to jādara? — Pans nodārdināja. — Jāķer zemesrieksti, kurus sviedīs blonda skaistulīte? Jāizliekas, ka esmu iemīlējies aktrisē ar pārmērīgi attīstī­tiem piena dziedzeriem? Jeb jābūt mīlošam tēvam maziem šimpanzēniem, kurus tēlos bezastaini makaki?
   —     Es redzu, ka jūs esat skatījies televī­zijas raidījumus, — sacīja misters Makma­gons.
   —   Ja viņi liek tev darīt to, ko tu
   negribi, — ieteica Hepijs, — izliecies par vientiesīti.
   Atspiedies ar dūri pret šoseju, Pans ap­sviedās pret Hepiju.
   —   Un tu gribi, lai es piekrītu, Hepij? Tu?
   —   Pan, man gribētos kaut vienu reizi pa­lielīties ar draugu, kas nopelna desmit tūk­stošus nedējā … Starp citu, teikt, ka mans draugs atraidījis desmit tūkstošus nedēļā, manuprāt, arī nav slikti. Bet citas izejas taču nav, Pan? Te nu mēs stāvam uz ceļa, un mums nav kur dēties. Bet tur gatavojas atklāt piemiņas plāksni pērtiķu mītnē, ^ kur tu esi pavadījis bērnu dienas kopā ar šiem rezusiem.
   Pērtiķis teica:
   —  Mana vecā māte — viņa sauca sevi par manu aukli, tāpēc ka nekad nebija precēju­sies, bet es zinu labāk, — viņa stāstīja, kādi joki gadījušies ar kaķi, Hepij …
   Pans teica:
   —   īss klusuma brīdis pie būra, kur esmu dzimis… Neviena cita, tikai es un mani divi draugi… Atmiņā nāk laimīgās bērnu dienas … Jā, jā …
   —  Jūsu balss ir kā radīta televīzijai, — moži ierunājās misters Makmagons. — Ejam!

   Viņi taisa lielu troksni… it īpaši, kad tos kaitina citi pērtiķi.
   «Nelsona enciklopēdija», 1943.
   «Runā Bils Danhems, mani draugi. Pēc brīža es nodošu mikrofonu savam draugam un kolēģim Igijam Napoli — jūs esat te, Igij? — un kļūšu par šo lielo, satraucošo no­tikumu līdzdalībnieku.
   2ēl, ka mēs nevarējām labāk parādīt brau­cienu no Ņujorkas municipalitātes uz tiesas ēku, bet es nekad savā mūžā vēl neesmu re­dzējis tik daudz izlietotu mašīnrakstīšanas lenšu un papīra. Jūs zināt, ka triumfa brau­cienu te sauc par vecu mašīnrakstīšanas lenšu parādi, bet patiesībā ierēdņi te, Man- hetenā, met ārā pa logiem ne tikai lentes — viņi izgāž no saviem papīrkurvjiem visu, un, kamēr tu neesi izpiņķējies no lentēm, kas lido lejā no visiem trīsdesmit stāviem, televīzijas pārraide jums, draugi, nav ne prātā.
   Vismaz labi, ka tagad lieto lodīšu pild­spalvas un mūs nebombardē ar tik daudz tukšām tintes pudelēm kā agrāk.
   Pašlaik mēs tuvojamies tiesas ēkai un es redzu tiesnesi Mentonu, kas iznācis uz mar­mora kāpnēm apsveikt mūs. Otra mūsu kamera jums to parādīs… lūk, jau rāda… bet tagad atgriezīsimies pie mums un Pana Satirusa, kas sēž man blakām. Kāda sajūta ir, kļūstot par pilntiesīgu cilvēku?
   Labi, ja jums nav patikas runāt, vai jūs, Pan, neuzsmaidītu objektīvam? Negribat? Saprotu, vecajam Panam tas ir diezgan svinīgs brīdis. Tā viņu sauc, jūs jau zināt. Viņam nepatīk, ka viņu sauc par Memu, par «Saiba Mema» kapteini…»
   «Runā Igijs Napoli. Dārgie draugi, es stāvu uz Tiesu pils kāpnēm, un cilvēks, kurš, kā jūs redzat, tuvojas automašīnu rindai, ir tiesnesis Mentons. Viņš paaugstinās Panu Satirusu par pilntiesīgu cilvēku.
   Pārraide no limuzīna pēkšņi pārtrūka, bet to jau varēja sagaidīt: inženieri man stās­tīja, ka, raidot no šiem mākslīgi veidotajiem tērauda un betona — kā teiktu Anglijā, dzelzsbetona, — kanjoniem, attēlu nesošie viļņi veicot sarežģītu ceļu. Jādomā, ka skaņu viļņi tāpat» jo mana vecā drauga un kolēģa Bila Danhema balss apklusa. Bet mēs visi esam pie šīs balss pieraduši, ilgajos gados, kopš radioviļņi atnes šo balsi līdz mums, esam to iemīlējuši. Es nezinu, cik ilgi ameri­kāņu tauta dzird Bila balsi, bet es nebrīnī­tos, uzzinājis, ka viņš intervējis ģenerāli Grantu Ričmondā.
   Tieši man priekšā stāv suverenā Ņujorkas štata tiesnesis Pols Mentons, cilvēks, kas padarīs veco Memu par pilntiesīgu cilvēku.
   Pareizi, tiesnesi, vai ne? Vai es pateicu pa­reizi?»
   «Es domāju, mister Napoli, ka jārunā vienkārši par pilsoņu tiesībām. Mērs jau piešķīris Mēmam Ņujorkas goda pilsoņa ti­tulu, bet šajā likumīgajā aktā tas tiks ap­stiprināts. Protams, jūs saprotat, ka viņa ve­cumā būtu vēlams, lai…»
   «Atvainojiet, tiesnesi. Limuzīns ir klāt, un polismenis Hjū Kelehens, Ņujorkas policijas vecākais kārtības sargs, Ņujorkas lepnums, tuvojas mašīnai, lai atvērtu durtiņas.
   Tas, kas kāpj laukā un smaidīdams skatās tieši mūsu objektīvā, ir Savienoto Valstu jūras kara flotes vecākais mičmanis Beitss. Viņam blakām nostājas pirmās klases radists Maikls Bronsteins. Un tagad izkāpj vecais Mems, «Saiba Mema» pilots . . .»
   «… Runā Centrālā radioraidījumu kom­pānija. Pārraide no Tiesu pils, šķiet, pār­traukta tehnisku iemeslu dēļ, un, kamēr tā nav atsākta no jauna, atļaujiet man pastāstīt šo to par dižo pērtiķi, kas pēc īsa brīža kļūs par dižu amerikāni. Atkārtoju — par dižo pērtiķi, jo Mems ir šimpanze, kas …»

   Pat visdumjākais šimpanze prot at­šķirt «īsto naudu» no viltotās.
   sllustrētā dabas zinātņu bibliotēka», Ame­rikas dabas vēsturēs muzejs, 1958.
   — Nevajadzētu tā darīt, Pan, — sacīja Pēr­tiķis. — Šī radioraidījumu kompānija sāks tevi ienīst. Vispirms tu nokautēji viņu virs- muldētāju, bet pēc tam norāvi televīzijas kamerai vāku. Tas nav labi.
   —   Man nepatīk, ka mani sauc par Memu, — vienkārši atteica Pans. Viņš no­sēdināja tiesnesi, ko nesa uz rokām, un jau­tāja:
   —  Vai tagad jūs varat paiet, mister ties­nesi?
   —   Domāju, ka varu. Es … tā ir tiesas apvainošana, ser.
   —  Tad sauciet mani par Panu. O, doktors Bedojans!
   Ārsts steidzās viņam pretī.
   —   Kas ir, Pan?
   —   Paskatieties, vai tiesnesim nav vaja­dzīgi jūsu pakalpojumi.
   —   Nē, nē, es esmu pilnīgi vesels, — teica tiesnesis. — Te ir mans kantoris. Ceremo­nijai, saprotams, jānotiek tiesas zālē, bet iepriekšējās formalitātes, es domāju, mēs no­kārtosim tepat. Varbūt jūs apsēstos, mister Pan?
   —        Ir jasaka «mister Satirus». Bet sauciet mani vienkārši par Panu, un es apsēdīšos uz šī skapja ar mapēm.
   Tiesnesis sāniski iespraucās savā milzī­gajā grozāmajā krēslā ar augstu atzveltni, kas bija uz mata tāds pats kā tiesas zālē redzamais.
   —       Vecums — septiņarpus gadu. Tātad jūs esat dzimis … skaidrs. Kā sauc vecākus?
   —       Māti — Pans Satiruss Sagūstītais, tēvu — Pans Satiruss Brīvais.
   Tiesnesis paskatījās uz vinu.
   —   Pietiks!
   Pans Satiruss pieliecās, norāva vienu no papīru skapja vara rokturiem un ielidināja kaktā.
   —       Es tevi nepazīstu, Pan, — sacīja dok­tors Bedojans. — Agrāk tu biji tik uzvedīgs.
   —       Esmu saņēmis … kā lai to pasaka, He- Pij?
   —       Viņš pārak ilgi saņēmis parak smagus spērienus, — sacīja Hepijs. — Tāpēc viņš ir sliktās domās par cilvēkiem …
   —       Es nicinu cilvēkus, — teica Pans. — Ne jūs trīs un ne tos sargus un kopējus, kas man bijuši. Bet es jūtu, ka manī aug īsts naids …
   —       Lūdzu, džentlmeņi, — viņu pārtrauca tiesnesis Mentons.
   —       Nesauciet mani par džentlmeni! Es esmu šimpanze.
   —        Šimpanze un džentlmeņi, tiesas zālē jūs gaida daudz ļaužu. Daudz augstu stāvošu personu. Tātad, mister Satirus, šīs j procedūras mērķis ir padarīt jūs par piln­tiesīgu sabiedrības locekli. Ņemot vērā jūsu ! nelielo vecumu, misters Viljams Danhems ir j iecelts par jūsu aizbildni. Starp citu, kur ; viņš ir?
   —   Mēs atstājām viņu limuzīnā, — teica \ Pans Satiruss. — Viņš gvelza pa radio daudz ļ visādu blēņu par mani, tāpēc es viņam 1 iegrūdu pirkstu saules pinumā, lai viņš aiz- j migtu. Vai tā nebija, doktor?
   —    Viņam nav nekādu nopietnu ievaino- i jumu, tiesnesi, — apgalvoja doktors Bedojans. 1
   —   Bet viņam jābūt te, — sacīja tiesnesis, ļ — Viņam jāparaksta papīri, kas apstiprina, f ka viņš iecelts par jūsu aizbildni.
   —   Es negribu aizbildni, — atteica Pans. |
   —: Bet jums ir tikai septiņarpus gadu.
   —   Gādājiet, lai man būtu divdesmit viens 1 gads, — ierosināja Pans. — Jūs esat ties- | nesis. Ja jau jūs varat pārvērst mani par pilntiesīgu cilvēku, tad pārvērtiet arī par ; pilngadīgu.
   —   Redzu, ka jūs nekad neesat mācījies ju- | risprudenci. Šādam gadījumam absolūti nav * precedenta!
   —   Bet vai šimpanzes pārvēršanai par cii- } vēku ir bijis precedents?
   —   Ja, jūsu piespiests, es arī pasludinātu, ka jūs esat divdesmit vienu gadu vecs, ape­lācijas tiesa manu lēmumu tūliņ atceltu.
   —   Bet es pa to laiku saņemtu desmit tūk­stošus nedēļā, — teica Pans. — Bez tam,
   ja galīgais lēmums nebūtu man par labu, viņi nevarētu atprasīt no manis naudu, jo septiņarpus gadu vecs cilvēks neatbild par savu rīcību.
   —  Jūs zināt likumus, — konstatēja ties­nesis Mentons.
   —  Ļaujiet man lietas būtību izklāstīt īsāk: sagatavojiet nepieciešamos papīrus, parak­stiet un apzīmogojiet tos, un tad jūs varat uzvilkt savu amata tērpu un pozēt televī­zijas kameru priekšā. Kopā ar mani un ļoti piemīlīgu, kā es domāju, aktrisi. Pamēģiniet tik nedarīt to, ko es jums teicu, un jūs žņaugs un varbūt pat nonāvēs kāds neatbildīgs šim­panze, kam vēl nav pilni astoņi gadi. Vien­kārši, vai ne?
   —   To neizdarīja pat Lagardija ar Ta- mani, — tiesnesis sacīja, tomēr paņēma spalvu un sāka rakstīt. Laiku pa laikam viņš kaut ko noņurdēja. Beidzis rakstīt, viņš teica:
   —   Mans klerks uzspiedīs te zīmogu.
   —   Labi, — sacīja Pans. — Pasauciet viņu
   Tiesnesis piespieda zvana pogu. Ienāca
   klerks, spalvaskāta jātnieks vidējos gados, tūlīt izgāja atkal ārā, atnesa zīmogu un uz­spieda to uz papīra. Ārsts un Hepijs apstip­rināja dokumentus, un tie tika pasniegti Pa­nam Satirusam.
   Izlasījis papīrus, Pans tos pačaukstināja, bet kabatu viņam nebija, tāpēc viņš iedeva tos Pērtiķim, lai uzglabā.
   —  Apsveicam cilvēku kārtā, — Pērtiķis teica.
   Pans apveltīja viņu ar to, ko varēja uzska­tīt par smaidu.
   —    Viss kārtībā, tiesnesi, — viņš sacīja. — Ejiet zālē un sēstieties savā krēslā, bet jūsu klerks parādīs, kur mums jāiet.
   Tiesnesis izgāja.
   —    Vai nevēlaties kādu nomierināšanas lī­dzekli, Pan? — apvaicājās doktors Bedojans.
   —    Jūs esat ļoti gādīgs, Aram, — atbildēja Pans. — Florīdā mēs skumām bez jums. Vē­lāk es pastāstīšu jums par savu algota deju partnera karjeru. Es nopelnīju vairāk nekā desmit dolāru.
   —    Bet tagad tu saņemsi desmit tūkstošus katru nedēļu. Kādēļ?
   Pans novērsa mirdzošo acu skatienu no Pērtiķa, palūkojās uz Hepiju, tad pamirkšķi­nāja doktoram Bedojanam.
   —   Esmu regresējis, — viņš teica.
   —   Degradējies.
   Pans paraustīja plecus.
   Klerks atvēra durvis. Viņi iegāja zālē un nostājās tiesneša krēsla priekšā. Viņi izdzir­dēja satrauktus čukstus:
   «Dārgie draugi, runā Igijs Napoli. Uz jūsu ekrāniem atkal redzams dižais Pans Sati­russ, kā viņam patīk sevi dēvēt. Tūlīt viņš pievienosies cilvēku ciltij! Tas ir liels brīdis viņa dzīvē, varbūt pat vēl lielāks notikums nekā lidojums ap Zemi. To es viņam pajau­tāšu pie pirmās izdevības.
   Divi jūrnieki viņam aizmugurē ir viņa lieli draugi — mičmanis Beitss un radists Bron- steins, bet cilvēks civiltērpā — viņa perso­niskais ārsts doktors Arams Bedojans. Re­dziet, viņi nostājas tiesneša priekšā, un ties­nesis … Paklausīsimies, ko viņš saka.»
   — Pan Satirus, paceliet labo roku. Vai jūs svinīgi zvērat uzticību Amerikas Savie­notajām Valstīm? Un nevienai citai valstij? Tādā gadījumā es pasludinu jūs par mūsu valsts pilsoni.
   «Tā, draugi, ceremonija beigusies. Tiesne­sis pieceļas un iet projām, tiesas sēde tiek pasludināta par slēgtu, un tagad jūs redzat Džeinu Betu, kuru televīzijas kompānija lū­dza šodien vadīt pārraidi par Panu Satirusu.
   Lūk, viņa stādās priekšā Panam Satirusam.»
   —   Mīļo Pan, es esmu Džeina Beta.
   —   Esmu redzējis jūs televīzijā.
   —        O, cik mīļi no jūsu puses! Es tēlošu jūsu īpašnieci joti jaukā jaunā uzvedumā, ko kompānija sagatavojusi tieši mums. Uz­veduma nosaukums ir «Skaistule un zvērs».
   —       Mīļo misis Bet, vai drīkstu jums kaut ko jautāt?
   —   Jā, mīļais, visu, visu, ko vēlaties.
   —       Vai sievietēm zem apģērba ir vilna vai arī nav galīgi nekā, tāpat kā uz sejas?
   —- Vai… es … nudien …
   —   Neviena matiņa uz visa ķermeņa?
   «Te runā Igijs Napoli. Es tūliņ nodošu
   mikrofonu Bilam Danhemam, kurš ir šī uz­veduma autors. Es viņu tikai aizvietoju. Lūdzu, Bil.»
   «Bils Danhems atkal ir kopā ar jums, draugi. Tiesnesis Mentons atgriežas zālē bez sava amata tērpa un …»
   —       Turiet ciet pērtiķi, viņš rauj nost man kleitu!
   «Draugi, atgadījas mazs misēklis. To va­rēja sagaidīt, jo mēs raidām no tālienes, bet defekts drīz tiks novērsts. Tiesnesi, mēs gri­bam parādīt jūs tuvplānā ar šo dokumentu rokā un …»

   Šimpanzes… manipulē daudz veik­lāk nekā suņi.
   Džons Pols Skots. «Dzīvnieku izturēša­nās», 1957.
   Celiņi Ņujorkas zooloģiskajā dārzā, kas at­rodas Bronksā, ir pietiekami plati, lai pa tiem varētu braukt ne tikvien vieglā, bet arī smagā automašīna. Parastajās dienās ap­meklētājiem garām nesteidzīgi braukā pi­kapi, vezdami projām atkritumu tvertnes, piegādādami dzīvniekiem barību un veik­dami sīkus saimniecības pienākumus.
   Bet šī diena nebija parastā. Pērtiķu mīt­nei tuvojās limuzīnu rinda; katrai mašīnai uz priekšējā labā spārna plīvoja Amerikas, uz kreisā — lielās pilsētas Ņujorkas karo­dziņš.
   Otrā mašīnā starp Pērtiķi un doktoru Be- dojanu brauca Pans Satiruss; viņš stingi vērās uz priekšā sēdošā Hepija Bronsteina kaklu.
   Kad viņi bija pabraukuši nost no tiesas ēkas, šoferis sēdēja kā sasalis, elkoņus ieplē­tis. Redzot viņa sagumušos plecus, pat cil­vēkam kļuva skaidrs, ka šoferis baidās; Pans nojauta to pēc viņa sviedru smakas.
   Tomēr Pans izstiepa roku un viegli uzsita šoferim uz pleca.
   —   Nebaidieties, — viņš sacīja, — es jūs neaiztikšu. Pajautājiet Hepijam, kas sēž jums blakus.
   —   Kas tiesa, tas tiesa.
   —  Jā, ser.
   —   Nē, — teica Pans, — jūs baidāties tā­dēļ, ka redzējāt, kas notika ar jauno aktri- sīti? Viņa gribēja parādīt sevi. Un parādīja visā pilnībā. Aktrisīte tā svepstēja un iztu- j rējās pret mani tik aizbildnieciski, ka es gan­drīz vai ievēmu viņai sejā pussagremotos i banānus. Tādējādi es viņai palīdzēju. Tagad viņa kļuva redzama tādā izskatā, par kādu nebija ne sapņojusi: tā ir pirmā aktrise, kas stājusies televīzijas kameras priekšā vienās zeķēs. Zem kleitas vairāk nekā viņai nebija.
   —   Es nevarēju atstāt mašīnu, — sacīja šoferis.
   —   Jūs daudz ko esat zaudējis, mans : draugs. Es nedomāju, ka viņi šo lenti parā- ] dīs vēlreiz atkārtotā raidījumā. Vai jums kādreiz ir bijusi vēlēšanās noraut meitenei : kleitu?
   —   Kā nu ne…
   —   Šimpanzes grib darīt to pašu, ko cilvēki.
   Šoferis nomierinājās, un tālāk viņi brauca
   klusēdami. Uz trotuāriem, drūzmējās ļaudis, bet Pans tikai pa retam pamāja ar savu garo roku. Dažas sievietes sūtīja viņam gaisa skūpstus, bet viena bija izlauzusies cauri polismeņu ķēdei un iebāza galvu pa mašīnas atvērto logu. Polismeņi atrāva viņu atpakaļ ar veselām drēbēm.
   Tiklīdz viņi bija iebraukuši pa zooloģiskā dārza apsargātajiem vārtiem, beidzot kāds ierunājās. Tas bija doktors Bedojans.
   —   Tu esi pārvērties, Pan. Es nedomāju, ka slava sagrozījusi tev ,galvu, bet kaut kas tomēr ir noticis.
   —  Jūs esat rūpējies par ļoti daudziem šimpanzēm, Aram.
   —   Tevi es mīlēju vairāk par visiem pārē­jiem pacientiem.
   Pans Satiruss sarāvās.
   —   Tas mazliet aizskar, — viņš sacīja un paraudzījās uz savām rokām, kas bija iespiestas starp sakrustotajām kājām. Tad paskatījās ārā pa logu.
   —   Kad es biju pavisam pavisam maziņš, te strādāja kāds veterinārārsts. Viņš parasti veda mani ārā rotaļāties zem šiem kokiem. Toreiz parks nebija tik skrajš.
   —   Tu negribi atbildēt uz manu jautā­jumu.
   —   Jā. Jā, Aram, esmu pārvērties. Taču es neesmu par to pārliecināts. Esmu regresējis, degradējies. Es vairs neesmu īsts šimpanze. Varbūt man vajadzēja riņķot un riņķot ap Zemi visas divdesmit četras stundas. Tad es kļūtu par īstu cilvēku. Vai arī četrdesmit astoņas stundas, un tad es_ kļūtu par ģene­rāli vai televīzijas aktieri. Sie cilvēki liekas pilnīgi apmierināti ar savu darbību neatka­rīgi no tā, vai tai ir kāda jēga vai nav.
   —   Ir arī izņēmumi, — iebilda doktors Be­dojans.
   —     Es pārāk daudz runāju, vai ne? Sā­kumā tā bija nepārvarama vajadzība. Bet vai jūs neievērojāt, ka es pa ceļam neteicu ne vārda? Laikam tādas vajadzības vairs nav. Varbūt es atkal pārvēršos par pilnvēr­tīgu šimpanzi.
   Pērtiķis kreisajā pusē trinās uz sēdekļa.
   —    Beidziet, dakter. Klausoties jūsos, Pa­nam kļūst smagi ap sirdi.
   —    Es esmu terapeits. Iekšķīgo slimību ārsts, lai gan savā laikā esmu iegriezis at­pakaļ dažus kaulus. Bet te darbs psihiatriem, kuri pelna naudu, likdami pacientiem strādāt viņu vietā. Man šķiet, tā ir ļoti grūti iegūt iztikas līdzekļus.
   —   Labi teikts, doktor, — sacīja Pans.
   —    Pat es to sapratu, dakter, — piebalsoja Pērtiķis.
   Šoferis pagriezās pret Hepiju.
   —    Visādus esmu vedis ar šo kasti, jūr- niek, bet nevienam nav bijusi tāda mute kā tam aizmugurē.
   —    Labāk skaties, kur brauc, — sacīja He- pijs.
   —    Es jau skatos. Ka neka es taču atbildu par šo kasti.
   —    Doktor, vai man trūkst pašanalīzes spējas? — jautāja Pans.
   —• Lai notiek tā: saņem sevi ātrāk rokās, citādi tevi, pilnīgi iespējams, var nošaut. Vienalga, vai tu esi pērtiķis vai pilntiesīgs cilvēks.
   —   To es arī sapratu, — sacīja šoferis.
   —   Labi, — teica Pans. — Bet pieņemsim, ka es nespēju sevi pārvarēt. Ko tad?
   Doktors Bedojans izsmējīgi nosprauslā­jās.
   —   Droši vien tev bija kāds kopējs vai sargs, kas lasīja psihopatoloģijas grāmatas? Vai tu esi kāds psihopāts? Neput man pīlī­tes, Pan.
   Pans Satiruss skatījās ārā pa logu.
   —   Lauvu mītne, — viņš sacīja. — Man kādreiz patika fantazēt par lauvām. Naktīs mēs tās dzirdējām, saodām lauvu smaku, un es nosolījos sev, ka nogalināšu tīģeri vai lauvu, tikko paaugšos lielāks … Bet jau as­toņpadsmit mēnešu vecumā es sāku šo to aptvert. Drīz būs klāt pērtiķu mītne.
   —   «Mājas, manas dzimtās mājas,» — teica doktors Bedojans. — Tu neatbildēji uz manu jautājumu.
   —   O, nē, — atteica Pans. — Es neesmu traks. Bet es esmu šimpanze, un šajā ve­cumā mēs, šimpanzes, kļūstam bīstami. At­ceraties?
   Pērtiķis Beitss piekrītoši norūcās. Šofera mugura saspringa, viņš piedeva gāzi un tikko neuzdrāzās virsū pa priekšu braucoša­jai mašīnai.
   Doktors Bedojans pirmo reizi pacēla balsi:
   —   Tu neesi šimpanze!
   Pans Satiruss sašķobīja savas garās lū­pas. Priekšējā mašīna bija sagriezusies sā­ņus un nostājusies ar degunu pret pērtiķu mītni. Viņu mašīna piestāja blakus. Pie
   mājas gaidīja neliels pulciņš nopietnu cilvēku.
   —   Kas es esmu? — jautāja Pans. — Cil­vēks?
   Pērtiķis un Hepijs izkāpa no mašīnas un nostājās pamatstājā, kā pienākas kara jūr­niekiem.
   Pans arī gribēja kāpt ārā no mašīnas, bet doktors Bedojans uzlika roku uz viņa varenā pleca.
   —   Tu esi mans draugs, — viņš teica maigā, bet stingrā balsī.
   Pans pagriezās pret ārstu. Viņa dīvainās acis — baltumi bija tumšāki par varavīk­sneni — staroja.
   —   Paldies, Aram, — viņš teica. — Mē­ģiniet paglābt mani no tā. Bet, ja jums neiz­dodas un mani nošauj… neņemiet pārāk tuvu pie sirds. Ļaujiet man ciest vienam pa­šam. Es esmu šimpanze, Pans Satiruss, un mēs nespējam būt laimīgi nebrīvē, kad jau­nība ir pagājusi.
   Tad viņš izlēca no mašīnas, saķēra Hepiju un Pērtiķi aiz rokām un, ākstīgi gorīdamies, gāja pretī Ņujorkas Zoologu biedrības va­dībai un personālam.

   Pērtiķis mēdās pats sev par prieku; zobgalis zobojas, lai aizvainotu citus.
   Krebs. «Angļu sinonīmi», 1917.
   Pirmais runāja direktors.
   —        Biedrības un zooloģiskā dārza perso­nāla vārdā, — viņš sāka, — atļaujiet man apsveikt jūs, Pan Satirus, kā mūsu visievē­rojamāko audzēkni. Esmu pilnvarots pazi­ņot jums, ka no šīs dienas jūs esat Ņujorkas Zoologu biedrības mūža loceklis.
   —        Pateicos, — atbildēja Pans. Blakus stāvošais doktors Bedojans apmierināts smaidīja: viņa pacients nolēmis uzvesties rātni.
   Direktors pakāpās atpakaļ, un viņa vietā nostājās primātu kurators.
   —       Atļaujiet arī man apsveikt jūs, — viņš sacīja. — Es labi atceros ir jūs, ir jūsu māti Mēriju. Es biju te, kad jūs piedzimāt. Man nekad nav bijis gudrāku dzīvnieku.
   —   Un tomēr jūs mūs pārdevāt.
   Doktors Bedojans nopūtās.
   Bet tie nebija ne politiķi, nedz televīzijas darbinieki, nedz ģenerāļi vai FIB aģenti. Tie bija zooloģiskā dārza darbinieki.
   —       Jūs bijāt pārāk gudri, — paskaidroja kurators, — lai jūs turētu krātiņā vispārējai apskatei, kad mūsu dzimtenei vajadzīgi gudri primāti.
   —       Jūsu dzimtenei, doktor, nevis manai, — izlaboja Pans.
   —       Jums nav citas dzimtenes, Pan, — sa­cīja kurators. — Bet varbūt man jāsauc jūs par misteru Satirusu? Jums nav citas dzim­tenes, mans draugs un bijušais audzēkni.
   —   Panu satirusu pirmdzimtene ir Āfrika.
   —       Neviens nevar droši apgalvot, kur bi­jusi Homo sapiens pirmdzimtene, — teica kurators. — Bet es esmu pārliecināts, ka mēs diezin vai būtu iepriecināti, ja mums va­jadzētu atgriezties uz dzīvi savā pirmdzim- tenē.
   —   Bravo! — teica doktors Bedojans.
   Pans pagriezās pret viņu un atvieza zo­bus.
   —   Ko, vai es norāvos?
   —       Jūs varat iedomāties, — kurators tur­pināja, — cik es … cik mēs visi esam sa­traukti. Pirmo reizi mums radusies iespēja parunāties ar vienu no mūsu audzēkņiem. Jūs varat darīt daudz, lai mēs iemācītos la­bāk rūpēties par primātiem.
   —   Laidiet viņus va{ā, — sacīja Pans.
   —       Jūs gluži labi zināt, ka to mēs neda­rīsim. Un ja tā, jūs varat izdarīt savai tau­tai lielu pakalpojumu, sniedzot mums dažus norādījumus.
   —       Nesauciet mūs par tautu, — teica Pans. — Mēs esam pērtiķi.
   —   Ļoti interesanti, — sacīja kurators.
   — Gribētos zināt, cik lielā mērā jūsos no­tikušās izmaiņas palīdzējušas jums izvairī­ties no izmaiņām, kas notiek ar visiem šim­panzēm jūsu vecumā. Acīmredzot tas nav noticis. Jūs kļūstat kareivīgs.
   —  Neiecietīgs pret turēšanu nebrīvē, — atteica Pans.
   —   Lai notiek pēc jūsu prāta, — sacīja primātu kurators. — Es gribēju piedāvāt jums vietu. Galvenā primātu kopēja vietu.
   —   Bet kādēļ ne savu posteni?
   Kurators nopūtās.
   —   Jums nav zinātnisko grādu, mans draugs. Taču mūsu saruna ir pārāk ieilgusi, mēs liekam daudziem sevi gaidīt. Gribu iepazīstināt jūs ar biedrības valdi. Daudzus no viņiem jūs droši vien atceraties.
   —   Vispirms iepazīstieties ar maniem drau­giem, — sacīja Pans. — Pērtiķis Beitss un Hepijs Bronsteins. Un doktors Bedojans.
   Kurators sarokojās ar jūrniekiem, uzsmai­dīja ārstam un apkampa viņu.
   —   Nu, Pan, — viņš sacīja, — vai tagad jūs neapspriedīsieties ar mums?
   —   O, jā! Tikai izdariet man vienu pakal­pojumu. Es gribētu kādu brītiņu pabūt pēr­tiķu mītnē viens. Pakavēties atmiņās par savu māti.
   —  Kas jums ir padomā? — jautāja kura­tors.
   —   Hepijs un Pērtiķis var palikt kopā ar mani, — Pans sacīja. — Pastāvīgie apmek­lētāji, protams, arī.
   Kurators paskatījās uz abiem jūrniekiem, tad uz Panu.
   —   Piedodiet man par tādu vulgāru tei­cienu, Pan, bet te ož pēc pērtiķu viltības.
   —   Es pieņemu jūsu piedāvājumu, — teica Pans. — Labāk tā, nekā būt televīzijas ak­tierim.
   —   Ja ar jums notiks tas pats, kas ar pā­rējiem šimpanzēm brieduma periodā, — esmu dzirdējis, ka tas notiek ar visiem šim­panžu tēviņiem, — mēs jums šo darbu ne­varēsim uzticēt. Bet, ja mēs izpildīsim jūsu vēlēšanos, vai apspriede notiks?
   —   Es cienu jūsu atklātību, — sacīja Pans. — Būtībā kā cilvēks jūs allaž esat bijis lāga zēns. Dažreiz jūs nesāt ābolus un rotaļlietas, kad es biju mazs. Aiciniet šurp savus pļāpu- kules!
   Kurators nopūtās un paskatījās uz dok­toru Bedojanu, bet tas paraustīja plecus.
   Ceremonija sākās.
   Kad tā bija cauri, visi atstāja Panu, He- piju un Pērtiķi pērtiķu mītnē un aizgāja. Kurators izgāja pēdējais, un, kad viņš, aiz­vērdams durvis, palūkojās atpakaļ uz Panu, sevišķi laimīgs viņš neizskatījās.
   Pans apstājās pie krātiņa, kur viņš bija piedzimis, un aplūkoja jauno bronzas plāk­snīti. «Te dzimis Pans Satiruss, pirmais šim­panze, kas apguvis cilvēku valodu, un trīs­padsmitais savas sugas pārstāvis, kas lidojis kosmosā.»
   —       Pans Satiruss, — viņš teica un paska­tījās uz kādu citu plāksnīti: «ŠIMPANZE, Pan satgrus, dzīvo Ekvatoriālajā Āfrikā». Turpat karājās simbolisks šimpanzes mātī­tes apzīmējums.
   Pans ielūkojās krātiņā% Mātītei bija ap­mēram četri gadi, viņa bija sasniegusi pre­cību gadus. Pie tam nepārprotami varēja manīt, ka mātīti pārņēmusi miesaskāre.
   —  Tu esi bijis jūrā ilgi ilgi, — lēni no­teica Pērtiķis.
   —  Ak dievs, — nopūtās Pans. Viņš ne­teica neviena neķītra vārda.
   Šimpanze krātiņā kaut ko murmināja un čivināja, dauzīdama ar pirkstu kauliņiem pa krātiņa grīdu.
   —  Vai tu saproti, ko viņa tur signa­lizē? — jautāja Pērtiķis.
   —   Tas nav jāizskaidro, — atbildēja Pans.
   —   Arī tiesa. — Pērtiķis noķiķināja. — Kā uz Sendstrītas, kad jūrnieki atgriežas… Vai Sendstrīta ir šajā pilsētā, ko?
   —   Jā, — atteica Hepijs. — Te ir Ņujorka, kuras daļa ir Bruklina. Tur es esmu dzimis. Tikai tur nav piestiprināta bronzas plāk­sne. — Viņš paskatījās uz šimpanzes mātīti, tad uz savu draugu Panu. — Man aiz krekla paslēpts skrūvgriezis. Nav tādas atslēgas, kuru es ar to nevarētu atmūķēt. Tā ir vie­nīgā iespēja, kā uz kuģa tikt pie dzeramā, — viņš piebilda. — Pie aptiekas spirta un tā kompasa šķidruma.
   —   Es droši vien varētu noraut atslēgu, — sacīja Pans. — No iekšpuses tai netiek klāt, bet no ārpuses gan. Jādomā, ka es esmu pirmais šimpanze, kas atrodas pērtiķu mītnē kā apmeklētājs. Ja vien es esmu šimpanze.
   —   Kad es biju iemācījies siet jūrnieka mezglu, — sacīja Pērtiķis, — nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu aizbraukt ciemos uz veco graustu, kur es biju dzimis … Un tad izrā­dījās, ka man ar savas sētas puikām nav par ko runāt. Es biju kļuvis jūrnieks, bet viņi pa­likuši tādi paši zeņķi.
   —   2ēl, ka nav neviena, ar ko parunāt, — sacīja Pans. — Es vēl esmu ļoti jauns. Hū- tens un Jerkss apgalvo, ka šimpanzes dabis­kos apstākļos sasniedzot piecdesmit gadu vecumu. Man vēl laika gana.
   —   Paklau, Pan, — teica Hepijs, — ja tev nepatika' Florīdas meičas, nedomā, ka nav labāku. Tās prasīja divarpus dolāru, mēs nokaulējām līdz diviem. Ir, ir labākas.
   —   Labākas par televīzijas aktrisi?
   —   Man ir klāt ne tikai skrūvgriezis, kā teiktu polismeņi, — sacīja Hepijs. Viņš iebāza roku azotē un izvilka divas pudeles džina un vienu pudeli degvīna. — Tas do­māts rezusiem, bet tev šobrīd vajag vairāk nekā man.
   Pans iesmējās, ja vien šīs skaņas varēja saukt par smiekliem.
   —   Piestiprini vēl vienu bronzas plāk­snīti, — viņš sacīja. — «Pans Satiruss, kas septiņarpus gadu vecumā atteicās uzjautri­nāt publiku.» — Viņš uzgrieza muguru šim- panzietei, kas iespiedzās aiz dusmām. — Te var apskatīt rezusus, džentlmeņi. Iedodiet viņiem šņabi.
   Viņu bija sešpadsmit, un visi tie sēdēja vienā krātiņā. Tur bija divi rezusu vectētiņi, četri vai pieci mazuļi, ka,s turējās mātēm uz muguras, un daudz rezusu pašā spēku plau­kumā.
   Pans pārlēca pār treliņiem, kas bija pa­redzēti, lai turētu apmeklētājus un pērtiķus pienācīgā attālumā citu no cita. Izstiepis garo roku, viņš paņēma no Hepija degvīnu un jau grasījās bāzt krātiņā. Tad viņš at­tapās un atkorķēja pudeli.
   —    Ņemiet, mani brāļi un māsas, — Pans teica. — Dzīvojiet, kamēr esat dzīvi.
   Tad viņš pagriezās pret Hepiju.
   —    Tā mēdza teikt kāda māsīca, kas nāca pie doktora Bedojana, — viņš piemeti­nāja.
   Krātiņā iepretī pērtiķu mītnei viena pali­kusī šimpanzes mātīte uzspieda īso rokas īkšķi uz strūkliņas. Odens uzšļācās Panam tieši uz kakla. Viņš nevērīgi noslaucīja kaklu.
   Trīs draugi sēdēja uz treliņiem un skatī­jās.
   Pērtiķis ierunājās:
   — No meitenes par to piedzītu piecdesmit dolārus.
   Pēc brīža Hepijs iejautājās:
   —    Nez vai vīrietis kļūtu par rezusu, ja il­gāku laiku riņķotu pa orbītu?
   Lielākoties viņi tomēr sēdēja bijīgi klusu.
   Jūrnieki nenovērsa skatienus no rezusu krātiņa, bet Pans nemanāmi nozuda.
   Šimpanzes krātiņā vairs nedzirdēja ne klaigājam, ne čivinām. Nošķindēja tā, it kā atslēga tiktu nomesta uz cementa grīdas. Pērtiķis gari un atviegloti nopūtās.
   —   Kas tur notika? — jautāja Hepijs.
   —       Viņš nekad nav bijis īsts cilvēks un ne­kad vairs nebūs īsts šimpanze, — teica mič- manis. — Viņu. nevaldzina ne sieviete, ne šimpanziete.
   —        Paskaties uz to sārtģīmi. Kas par vīru! — Hepijs ierāva pamatīgu malku džina. — Nākamā dāma, ko es nomakšķe- rēšu, būs maķenīt pārsteigta.
   —       Kaut es būtu zinājis to divdesmit ga­dus agrāk! — sacīja Pērtiķis. — Dod šurp pudeli!
   Pēc kāda laika Pans atgriezās.
   —   Nu, Pērtiķi, līksmojies?
   —   Uz kuģa es nekad vairs nebūšu laimīgs.
   Alkohols nogāza rezusus no kājām citu
   pēc cita; džina pudele, kas nāca pēc degvīna pudeles, nebija pat vēl iztukšota, kad viņi visi jau gulēja. Jūrnieki piecēlās, un Pērtiķis ar savu mičmaņa cepuri pamāja uz miegā iegrimušā krātiņa pusi.
   —       Dusiet' saldi, makaku mulātes, — viņš sacīja. — Es nemūžam neaizmirsīšu jūs.
   Kad viņi gāja gar šimpanzes krātiņu, tā iemītniece nebija redzama. Viņa acīmredzot atradās guļamtelpā — aiz krātiņa.
   Pans apstājās pie krātiņa, no kura ka­reivīgi skatījās divi orangutani.
   —   Kādreiz te mitinājās gorilla, — viņš teica. — Tagad gorillām ierādīta atsevišķa telpa. Viņi ļoti pievelk apmeklētājus. Ārkār­tīgi līdzīgi cilvēkiem.
   —  Ne tik strauji, Pan, — noraizējies teica Pērtiķis.
   —   Labi, labi. Vismaz nevienu no jums es šai kategorijai nepieskaitīšu.
   Orangutani zemās balsīs kaut ko murmi­nāja. Piepeši viņi metās uz priekšu, pieplaka pie režģiem un, nikni kliegdami, snaikstīja rokas. Pans atlēca atpakaļ.
   —   Kas tad nu, velns parāvis? — jautāja Pērtiķis.
   —   Viņiem nepatīk, ka esmu kopā ar jums, — paskaidroja Pans. — Viņi domā, ka esmu nodevējs.
   Viņš šļūca uz durvīm, jūrnieki sekoja. Kā parasti, Pans gāja uz visām četrām, taču šoreiz viņš bija nokāris arī galvu un vairs tik stipri nelīdzinājās cilvēkam un būtībā arī pērtiķim.
   —   Hepij, izšmauc un sadabū mazliet vis­kija, — teica mičmanis Beitss.
   . — Mums taču atkal nav ne plika graša pie dvēseles.
   —   Ir viens puisis, viņu sauc Makgregors, Dendijs Makgregors. Viņš ir ebrejs un dzīvo Sendstrītā. Viņš pret manu algu aizdos tev naudu.
   —      Tikko radīsies izdevība, iegriezīšos pie šā sauszemes žurkas Makgregora, — atbil­dēja Hepijs.
   Izgājuši laukā, viņi ieraudzīja, ka misters Makmagons un trīs viņa jautrie kolēģi ir atkal klāt un stāv mazliet tālāk no direktora, kuratora un citiem zooloģiskā dārza darbi­niekiem.
   Ieraugot Panu un abus jūrniekus, visu sejas atplauka.
   Kurators jautāja:
   —   Ko jūs tur īsti darījāt, Pan?
   —   Noturējām mazu aizlūgumu par… Piedzirdījām rezuspērtiķus, ser. Es biju ap­solījis saviem draugiem parādīt šo skatu. Tā reiz nejauši gadījās, kad es te dzīvoju.
   —   To es labi atceros, — teica kurators. — Mēs atlaidām sargu. Bet jūs atlaist mēs nevaram, jo jūs nemaz nedomājat nākt pie mums strādāt, vai ne?
   —   Jūs nevarat likt pērtiķim sargāt citus pērtiķus, — sacīja Pans. — Tikai cilvēks var būt ar mieru strādāt par cietumsargu. Ar to viņš atšķiras no zemākiem dzīvniekiem.
   —   Ak vai… — kurators novilka.
   —   Kā jūs uzminējāt, ka es nedomāju uz­vesties te visai labi?
   —   Es jūs pazinu kopš dzimšanas … Ļoti labi pazinu. Un jūs rnan vienmēr patikāt, bet jūs nebijāt mans visprātīgākais pri­māts.
   —   Paklausieties, — sacīja Pans, — es gribu jums kaut ko teikt. Lai jūs to paturētu t vērā. Šimpanzes mātīte …
   Pacēlis garo roku, kurators pārtrauca Panu pusvārdā, izvilka no sānkabatas pie­zīmju grāmatiņu un parādīja viņam kādu ierakstu: «Susija sapārota ar Panu Satirusu». Un datums.
   Pans izlasīja ierakstu un pašūpoja galvu.
   —   Jā, — viņš teica, —- jums nebija grūti paredzēt… Man derdzas doma, ka mans bērns nāks pasaulē zooloģiskajā dārzā.
   —   Neņemiet visu tik nopietni, — teica ku­rators. — Esiet vairāk šimpanze.
   —   Esmu tajos gados, kad šimpanzes kļūst nopietni… Bet tas, lieciet aiz auss, nav uz labu. Esmu kļuvis pārāk cilvēcisks, tomēr ne tik cilvēcisks, lai iekārotu sievieti.
   Ada viņam uz muguras raustījās kā zir­gam mušu laikā.
   —   Vai jūs man neieteiksiet, kā labāk ēdi­nāt šimpanzes? — jautāja kurators.
   —   Labprāt.
   Pans atskatījās. Pērtiķis ļoti nopietni cen­tās kaut ko ieskaidrot misteram Makmago- nam. FIB aģents palocīja galvu, izvilka savu kabatas portfeli un iedeva mičmanim naudu. Pērtiķis pasniedza to Hepijam, kas kaut kur aizskrēja.
   —   Kur doktors Bedojans?
   —   Sarunājas ar mūsu veterinārārstu. Iesim. Pans gāja arī.

   Bifona šimpanze … sēdēja pie galda kā cilvēks… taču neizskatījās šai brīdī laimīgs.
   Roberts Hartrnans. «Cilvēkveidīgie pērtiķi»,
   1886.
   Tagad viņi bija viesnīcā, precīzāk sakot, — kādā no viesnīcas istabām. Te bija divas guļamistabas, viesistaba, divas vannas un maza priekštelpa, kuras durvis vērās uz ko­ridoru.
   Viņi bija vieni — doktors Bedojans, Pans un amerikāņu kara flotes zieds. Hepijs, kā izteicās Pērtiķis, «sēdēja uz telefona»: viņš sēdēja ērtā krēslā pie telefona, kas zvanīja ik pa piecām minūtēm, piedāvājot Panam vai nu kaut ko parakstīt, vai kaut kur ieras­ties. Hepijs visiem atbildēja ar rāmu «nē».
   Istabas koridora otrā pusē bija aizņēmis misters Makmagons ar saviem vīriem.
   — Galvoju, — sacīja Hepijs, -— ka katrs sievišķis, ko pagādās šejienes dežurants, maksās piecdesmit dolāru.
   —   Vai tu kādreiz esi redzējis tādas? — jautāja Pērtiķis. Viņš dzēra viskiju ar sodu, taču ne jau tāpēc, ka šis dzēriens viņam garšotu, bet gan tāpēc, ka, pēc viņa vārdiem, to prasot elegantā iekārta.
   —  Mičman, pasēdi tu tagad pie tele­fona, — sacīja Hepijs. — Man jau pietiek.
   —   Aha, — atsaucās Pērtiķis. Viņš apsē­dās Hepija vietā un pateica telefonistei nu­muru. — Mičmanis Magvers … Kas man par daļu, ka viņa nav uz klāja. Piezvaniet viņam uz kajīti. Te runā» minētāju mičmanis Beitss … Mak, es apsargāju to pērtiķi, vai dzirdi… Jā, jā, kā tad, ka smieklīgi.. r Ta­gad paklausies: mums vajadzīgs rakstvedis. Otrās klases būs piemērots. Atsūti pāris pui­šus, kas stāvētu sardzē, un jaunāko virs­nieku, kas viņus komandētu. Lai būtu au­dekla stulpiņi un viss pārējais. Nē, nekādu pistoļu, bet patronsomas gan, lai zina, ka mēs nedzenam jokus. Kā iet Mērijai? 2ēl gan … Es taču tev teicu, lai tu preci viņu nost — sievišķim pašam savs bārs un viss, kā nākas… Jā, mēs esam tajā viesnīcā.
   Viņš nolika klausuli.
   —   Rakstvedis tupēs pie telefona, sargi nelaidīs nevienu iekšā, tev ne par ko nebūs jāsūdzas, Pan. Viss būs tāpat kā toreiz Flo- rīdā.
   Bet Pans sadudzis sēdēja atzveltnes krēslā un izlikās nevienu neredzam. Doktors Bedo­jans palūkojās rokas pulkstenī.
   .— Varbūt tas pāries, Pan. Varbūt tas ir tikai pagaidām.
   Pans gurdi paskatījās uz viņu.
   —   Kas?
   —   Vēlēšanās runāt. Varbūt tu pārvērties atkal par šimpanzi.
   Pans pakratīja galvu un aptvēra ar rokām ceļus. Doktors Bedojans pienāca un uzlika roku pērtiķim uz pieres.
   —   Temperatūras nav, — viņš secināja. — Vai tev nevajadzētu iet uz vienu no gu­ļamistabām un atlaisties? Es nevienam ne­ļaušu tevi traucēt.
   Pans Satiruss joprojām blenza tīrajā, iz­turīgajā viesnīcas grīdsegā.
   —   Paklau, — teica Pērtiķis, — sargi drīz būs klāt. Tu vari viņus patrenkāt, Pan. Tev no tā būs vairāk prieka nekā jūrniekam no pudeles. Mičmaņa klātbūtnē viņi darīs it visu, ko vien tu liksi. Varēsi uzjautrināties pēc sirds patikas, Pan.
   Pans ar plaukstām lēni berzēja savus stū­rainos ceļus.
   —   Iedzer, — skubināja Hepijs. Tomēr viņa balsī nebija pārliecības. — Es likšu atvest pāris meitenes, un mēs ballēsimies tāpat kā Florīdā. Vai tu nepastāstītu dakte­rim, kā tu palīdzēji mums tikt pie monētas, dejodams ar tām palaistuvēm kabakā, kur bija mūzikas kaste? Varbūt mēs varam iz­šmaukt un …
   Hepijs aprāvās.
   —   Labi, — viņš sacīja. — Ko es te sa­pļāpāju .. . Bet padomā par to, Pan. Tu sa­ņemsi desmit tūkstošus dolāru nedēļā. Cik maksā šimpanze, piecsimt, tūkstoš dolāru? Tu varēsi izpirkt visus šimpanzes visos zoo­loģiskajos dārzos. Tikko viņi kādu noķers, tu izpirksi. Un palaidīsi vaļā …
   Beidzot Pans Satiruss ierunājās. Viņš iz­stiepa rokas tā, ka tās skāra grīdu, un tad, uz rokām atbalstījies, palēca uz priekšu.
   —   Pērtiķis ir pērtiķis, — viņš sacīja, •— nevis filantrops. Es mīlēju savu māti. Man patika rotaļāties ar mazo gorillu, kad kurators atļāva. Man patika draudzēties ar citiem šimpanzēm, bet… Tikai cilvēks pērk pateicību, slavu un laimi. Un nu laikam, pēc tam, kad es norāvu tai meitenei kleitu, arī manas gaitas televīzijā ir beigušās.
   Doktors Bedojans piegāja pie Hepija un iedzēra no radista pudeles. Tad viņš pagrie­zās pret Panu.
   —   Jā, — viņš teica, — tavas gaitas tele­vīzijā ir beigušās. Kamēr jūs bijāt pērtiķa mītnē, kurators un es runājām ar televīzi­jas pārstāvjiem. Zooloģiskā dārza veterinār­ārsts arī bija klāt. Mēs visi trīs secinājām, ka tu esi sasniedzis vecumu, kad tu kļūsti bīstams.
   —   Jūs gribat mani nošaut, doktor? Gri­bat nemanot iedot nāvējošu injekciju, mans draugs Aram?
   —   Tu taču labi zini, ka tā nav.
   Viņa melnās acis, kas bija mazākas par Pana acīm un ar spilgtiem baltumiem, uz­manīgi vēroja šimpanzi.
   Pans nicīgi novēcināja roku.
   —   Jā, es zinu labi. Jūs gribat ieslodzīt mani ļoti stiprā krātiņā ar aizmugurē piebū­vētu istabu, kas aizslēdzama no tālienes. Kad jums vajadzēs iztīrīt priekšējo krātiņu, jūs pavērsīsiet pret mani ugunsdzēsēju šļūteni, lai es pārietu uz otru istabu. Bet, kad jums ievajadzēsies iztīrīt šo otru istabu, jūs ar ugunsdzēsēju šļūteni iedzīsiet mani priek­šējā krātiņā. Bez tam mana krātiņa priekšā tiks nolikts rāmis ar stiklu, lai es savukārt nevarētu uzlaist strūklu apmeklētājiem. Vai tā nav?
   —   Pan, — sacīja Pērtiķis.
   Šimpanze pagriezās pret viņu, un šķita, ka Pans smaida.
   —   Nu, Pērtiķi?
   —   Es tev jau teicu, tikko tu biji nokļuvis uz «Kuka»: ko mičmaņi grib, to komandieris dara. Esmu. nodienējis daudz gadu, esmu uz- kalpojies līdz augstai pakāpei. Neviens tev nedarīs pāri, kaut arī tu netiksi augstāk par talismana pakāpi.
   —   Velns parāvis, viņš lieliski varētu uz­stādīt antenu vētras laikā, — teica Hepijs.
   —   Nē, — iebilda doktors Bedojans. — Lai kam komandieris prasīs padomu, neviens ne­teiks, ka tas nav bīstami.
   Hepijs piecēlās un pavilka uz leju svār­kus.
   —   Kurā pusē esat jūs, dakter?
   —   Pana pusē. Pavisam drīz, ja vien viņš attīstīsies tāpat kā visi šimpanzes tēviņi, ku­rus esmu redzējis, viņš kļūs neiecietīgs pret cilvēku un viss, ko cilvēks darīs, viņu satra­cinās.
   —  Viņš nav šimpanze, — sacīja Pērtiķis. — Viņš ir degradējies.
   —       Regresējis, — izlaboja doktors Bedo- jans. — Kā viņš pats stāsta. Bet pavaicājiet viņam, kā viņš jūtas — kā šimpanze vai kā cilvēks?
   —   Doktoram taisnība, Pērtiķi, — sacīja Pans. — Tas var būt bīstami.
   Acis nemirkšķinādams,' viņš sāka šļūkt pa istabu. Bet neviens šimpanze nekad nav lējis asaras. Viņš pacēla klausuli.
   —   Lūdzu, mistera Makmagona istabu.
   Visi skatījās, kā viņš mazliet neveikli tur
   klausuli savā rokā ar strupo īkšķi.
   —   Te runā Pans Satiruss, mister Makma­gon. Šimpanze, ser. Esmu ar mieru node­monstrēt, kā lido ātrāk par gaismu … Nē, baidos, ka man pietrūks vārdu, lai izskaid­rotu jūsu speciālistiem, bet mani pirksti nav raduši turēt zīmuli, tā ka uzzīmēt shēmu es arī nevarēšu. Esmu spiests nodemonstrēt to ar īstu kosmosa kuģi. Vai mēs varam rīt do­ties uz Kanaveralas zemesragu? Nē, šodien ne. Esmu sarīkojis atvadu pusdienas dažiem draugiem. Oficiālo banketu jums vajadzēs atcelt.
   Pans nolika klausuli. Viņš aizšļūca pie Pērtiķa un izdzēra mičmaņa pudelē pāri pa­likušo viskiju. Tad viņš piegāja pie ITepija un iztukšoja arī tā pudeli.
   Atgriezies pie telefona, Pans vēlreiz lūdza pasaukt misteru Makmagonu.
   —   Atsūtiet ar kādu no saviem puišiem tūkstoš dolāru, — viņš teica un sirdīgi pie­metināja: — Dariet, ko jums liek!
   Hepijs bija izvilcis no blūzes apakšas vēl vienu pudeli. Pans paņēma to un nodzēra lielo pusi.
   — Aicini visus šurp, Hepij, — viņš sacīja, veiksmīgi atdarinādams Pērtiķa balsi. — Šajā bedrē taču ir dežuranti, vai ne? Liec, lai at­sūta kādus piecdesmit naktstauriņus.

   CANAVERAL: m. Sitio poblado dc canas. Plantio de cana de azucar.
   «Pequefio Larrousse Illuslrado», 1940.'
   Rīts bija skaidrs; izkāpjot no lidmašīnas, Pans aizsedza galvu ar saviem garajiem pirkstiem. Hepijs noņēma savu balto cepuri un iedeva viņam.
   —   Paldies, — sacīja Pans. Viņa balsī va­rēja saklausīt elsas. — Paģiras un tad vēl šī saule … Man galva ir kā spainis.
   Hepijs atturīgi iesmējās.
   —   Pacepini vēl savas smadzenes. Varbūt tu vēl drusku deevolucionēsi un no tevis iz­nāks īsts jūrnieks.
   —   Regresēšu, — izlaboja Pans. — Nē, baidos, ka tas nelīdzēs.
   Viņus gaidīja mašīnas; tās tūlīt brauca klāt garai, zemai ēkai netālu no skrejceļa. Misters Makmagons izlēca no mašīnas pir­mais un atvēra durvis doktoram Bedojanam un Panam. Viņiem sekoja Hepijs un Pēr­tiķis. Jūrnieki paskatījās uz ģenerāli Mag- veru, kura zvaigznes mirdzēja pie rakstām-
   * Kanjaveral (spāņu vai.) — ar niedrēm apstādīts lauks. Cukurniedru plantācija. «Larusa Mazā ilustrētā vārdnīca», 1940.
   galda, un palika stāvam abās pusēs durvīm ierastajā pamatstājā.
   Ap ģenerāli rosījās civilpersonas. Pans nevienu no tām agrāk nebija redzējis. Viens no šiem cilvēkiem uzsauca doktoram Bedo- janam:
   —   Labrīt, Aram!
   —   Labrīt, doktor! — ārsts atņēma svei­cienu.
   —   Priecājos atkal jūs redzēt, ģenerāl, — sacīja Pans. — Bet kur tad jūsu jaukā sie­viņa?
   —   Konektikutā, — ģenerālis atbildēja, — Tātad viņš nolēmis nākt pie prāta, dok­tor?
   —   Varat runāt tieši ar mani, — teica Pans. — Viss kārtībā. Jā, jā, kārtībā, ģene­rāl. Ieraudzījis Ņujorku visā tās krāšņumā un varenībā, es — piedodiet man par pu­ķaino izteicienu — secināju, ka Ameriku ap stūri neapvedīs.
   —  To es allaž esmu teicis, — ģenerālis apstiprināja.
   —   Tā jau es domāju, — sacīja Pans. Viņš uzrunāja pa labi no ģenerāļa stāvošo cil­vēku: — Ja jums ir saglabājies mans vecais bezvārda kosmosa kuģis, nostādiet to uz starta laukuma. Liekas, es varēšu parādīt to, kas jūs interesē.
   —   Lidojumu ātrāk par gaismu, Mem?
   —   Esiet tik laipns un sauciet mani par Panu. Vai arī par misteru Satirusu. Jā, lido­jumu ātrāk par gaismu.
   —   Vai jūs nevarētu man pastāstīt par to?
   Pans pakratīja galvu. Viņš brīdinoši no­žāvājās un ar abām rokām paberzēja pa­kausi. Pēc tam viņš apsēdās uz grīdas un ar kāju pakasīja galvu.
   —   Neesmu redzējis nevienu citu šimpanzi, kas tā darītu, — sacīja vecākais ārsts.
   Zinu, ser, — atteica Pans. — Lūdzu, piedodiet. To es sāku darīt pusotra gada ve­cumā: zooloģiskā dārza apmeklētājiem tas šķita uzjautrinoši. Tā tas pārvērtās par iera­dumu. — Viņš vēlreiz nožāvājās un atkal pievērsās nopietnajam cilvēkam, kas bija uz­devis viņam jautājumus. — Es pavadīju ne­lāgu nakti, — viņš teica. — Vai nevar darīt tam visam galu un dot man iespēju atkal kļūt par izmēģinājumu dzīvnieku?
   Kādu brīdi visi klusēja.
   —   Nē, Pan, to mēs nevaram. Citi šimpan­zes zina dažādus noslēpumus … Jūs protat runāt angliski, tātad, es pieņemu, jūs protat arī šimpanziski. Jums drīz būs vairāk sle­penu, bīstamu ziņu, nekā atļauts uzkrāt kā­dam cilvēkam.
   Pans pietupās un sāka šūpoties uz rokām.
   —   Tātad atlikusī mūža daļa man būs jā­pavada vienatnē? — Viņš pakasīja galvu un' piemetināja: — Pirmo reizi es nelikšos zinis par to, ka jūs esat nosaukuši mani par cil­vēku.
   —   Tas vairs neatkārtosies. Nē, jūs nesē- dēsiel vienatnē. Pastāstiet to, ko mēs vē­lamie.* zināt, un rpēs nopirksim jums divas
   skaistas šimpanzes mātītes. Vai tas jūs ap­mierina?
   Pans sāka šūpoties enerģiskāk.
   —  Jūs runājat kā cilvēks, profesor, ja drīkstu jūs tā nosaukt.
   —   Es arī esmu profesors.
   —   Nelaime tā, ka es nevaru jums pastās­tīt. Es esmu vienkāršs pērtiķis, un mans vārdu krājums ir par mazu, lai visu izskaid­rotu.
   Hepijs nokremšjojās. Turpretī Pērtiķis Beitss ne velti bija nodienējis flotē trīsdes­mit piecus gadus — viņš neizkustējās no pa­matstājas.
   —  Bet kā būtu ar shēmu? — jautāja pro­fesors.
   Pans izstiepa savas rokas ar strupajiem īkšķiem nožēlojamā žestā kā saulesbrālis no kādas filmas par Indiju. Droši vien bija no­skatījies televīzijā.
   —   Bet es varu jums parādīt, — viņš sa­cīja.
   —   Kad šis pērtiķis pagājušo reizi iekāpa kosmosa kuģī, — teica ģenerālis Magvers, — viņš sajauca tur visu uz velna paraušanu. Tagad man pusgadu būs jāraksta atskaites par to.
   —   Jā, es zinu, — teica profesors. — Pie tam vēl jūsu kuģis ir pilnīgi izjaukts, Pan. Mēs cenšamies izdibināt, ko jūs esat ar to izdarījis.
   —   Kad es startēju, gatavībā stāvēja «Marks-17», — teica Pans.
   Istabā iestājās klusums. Kā jau bija sa­gaidāms, to pārtrauca ģenerālis Magvers.
   —       Pie velna, mēs pārbaudīsim bāzē uzti­camību no valsts drošības viedokļa. Kamēr tas nav izdarīts, neviens nedrīkst atstāt savu posteni un …
   Pans Satiruss viegli uzlēca uz "rakstām­galda un, sakrustojis kājas, apsēdās.
   —   Nepārsprāgstiet, ģenerāl, — viņš teica.
   —  Jūsu zināšanai — baumas nonāk arī līdz laboratorijas pērtiķu audzētavai.
   —       Es varētu nocitēt, ko Hamlets saka Ho- rācijam par gudrajiem, — sacīja profesors,
   —   bet es to nedarīšu. Vai jūs varat pārtai­sīt «Marku-17» tā, lai tas lidotu ātrāk par gaismu?
   —       Tāpat kā jebkuru kuģi, kas ir jūsu rīcībā, ser. Tie visi darbojas pēc viena prin­cipa.
   —   Atļaujiet padomāt, — teica profesors.
   —   Es nekādi nespēju sakārtot domas. M-17 ir mazāks par jūsu kuģi. Tas ir tīrs izmēģi­nājuma paraugs. Mēs palaidīsim to ar ma­ka ku.
   —  Ar Japānas makaku? — Pans iesmējās.
   —   Ja tas ir tas, par kuru es domāju, zau­dējums nebūs nekāds lielais … Okei, ser. Es brīvprātīgi piesakos ieņemt viņa vietu.
   Profesors papurināja galvu.
   —  Jūs taču esat divreiz lielāks. Pans pamāja ar galvu.
   —   Izvāciet anal… — Hepijs noklepojās.
   — To nieku kabīnes apakšdaļā, un vietas būs atliku likām.
   Profesors paliecās uz priekšu, nolika rokas ar plaukstām uz galda un paskatījās Panam tieši acīs.
   —   Kā es varu zināt, ka jūs nepūšat man miglu acīs?
   —   Atkal pērtiķa viltība, vai ne? Bet kā jūs zināt, ka jūs paši nevarat lidot ātrāk par gaismu? Kāpiet iekšā un pamēģiniet.
   Divi acu pāri — pērtiķa un cilvēka — ur­bās viens otrā. Profesors novērsās pirmais. Viņš izpūta elpu Panam tieši sejā, pacēla rokas un atspiedās pret atzveltni.
   —   Mēs riskēsim.
   —   Es esmu pret to, — ierunājās ģenerālis Magvers. — Es gribu, lai to ieprotokolē.
   Profesora balss skanēja gurdi.
   —   Protokols netiek rakstīts, ģenerāl. Tā ir ārpusplāna apspriede. Mūsu vecākais ārsts un doktors Bedojans, kuri piedalās šajā apspriedē, labprāt apstiprinās, ka šim­panze, kas pazīstams ar vārdiem Semijs, Mcms un Pans Satiruss, drīz kļūs pavisam nederīgs.
   —   Es arī to labprāt apstiprināšu, — pie- balsoia Pans. — Es jūtu, ka topu jo dienas rupjāks un kašķīgāks.
   Ar roku palīdzību pagriezies pret ģenerāli Magveru, viņš atņirdza garos zobus.
   —   Ja protokols netiek rakstīts, — ierosi­nāja ģenerālis Magvers, — lai sāk rakstīt. Vai nevienam nav ienācis prātā, ka tas var­būt ir nevis' šimpanze, bet gan maskējies krievs?
   Pat iesācējs mākslinieks spētu attēlot šo klusumu — tas bija biezs kā eļļa Arktikā. Hepijs vēlāk apzvērēja, ka esot dzirdējis noklaudzam Pērtiķa papēžus, taču Pērtiķis to noliedza.
   Pirmais atguvās doktors Bedojans.
   —       Tas ir traips manas profesijas go­dam, — viņš teica.
   —       Jūs, dēls, laikam esat tikko paaugsti­nāts, — nomurmināja vecākais ārsts.
   —       Jā gan, — sacīja ģenerālis Magvers, — tas man neienāca prātā.
   —       Lai drošības dienests sāk rīkoties, — teica profesors. — Nekādu ziņu presei, iekams viss nav pabeigts. Bet pēc tam pa­visam īsu ziņojumu: orbītā ievadīts šim­panze, lidojums bijis veiksmīgs vai neveik­smīgs.
   —       Ir vai nav iznācis, — ģenerālis Magvers papildināja un devās projām.
   Pans Satiruss nolēca no galda un pagājās uz durvju pusi tiktāl, lai varētu nostāties starp Hepiju un Pērtiķi. Viņš saņēma abus aiz rokas.
   —       Vai viņš jums abiem klausa? — jau­tāja profesors.
   —   Jā, ser, — atbildēja Pērtiķis.
   —   Tad ievediet viņu otrā istabā.
   Bet, tiklīdz viņi sakustējās, ierunājās ve­cākais ārsts.
   —   Pan, tas būs apmēram pēc pusstundas.
   Makaks jau ir piesprādzēts. Mums jāizvāc viņš un tā lieta, ko jūs minējāt.
   —   Lai notiek.
   —       Labāk būtu, ja jūs tagad ne ēstu, ne dzertu.
   —   Lai notiek.
   Ārsts paskatījās uz Hepiju.
   - Galvenais — nedzert, — viņš piebilda un izgāja.
   Tas ir slīpēts zellis, — noteica Hepijs, un viņi izgāja koridorā nopakaļ ārstam.
   Tur stāvēja misters Makmagons. Pans palaida vaļā Hepija roku un sasveicinājās ar aģentu.
   —        Esmu sagādājis jums ne mazumu rūpju, bet drīz tas viss būs pāri, — viņš sa­cīja. — Pēc pusstundas mani palaidīs kos­mosā. Atkal kosmosā.
   Misters Makmagons Panam pār plecu pa­raudzījās uz doktoru Bedojanu.
   —   Vai ar viņu viss kārtībā, doktor?
   Doktors Bedojans paraustīja plecus.
   —   Viņš grib lidot.
   —        Sasodīts! — teica misters Makmagons. — Tā taču nedrīkst izturēties pret viņu! Pan, ja jūs gribat izkulties no šīs jezgas, es ne­esmu nekāds parazīts …
   Pans Satiruss cieši uzlūkoja viņu.
   —   Galu galā jūsos nav nekā no cilvēka!
   —   Ko?
   —       No Pana mutes tas ir visglaimojoša- kais kompliments, — paskaidroja doktors Bedojans.
   —   Bet es gribu lidot. Arī jūsu dzimtene grib, lai es lidoju. Tā ir vienīgā iespēja uz­zināt, kā var lidot ātrāk par gaismu. Jums pavēlēts neizlaist mūs no istabas, — pieme­tināja Pans, — pirms mans kuģis nav ga­tavs … Es nedrīkstu ne ēst, ne dzert, bet man gribētos mazliet košļājamās gumijas.
   —   Velns un elle! — iesaucās misters Mak­magons. Ārēji viņš vairs nekādi neizskatījās pēc drošības dienesta aģenta. — Vai jūs gri­bat, lai es kādu aizsūtu pēc tās, vai arī jūs gribat to nopirkt pats?
   —   Es labprāt nopirktu pats. Ja mēs visi nosēdēsim istabā vēl pusstundu, mēs kļūsim tikpat raudulīgi kā cilvēki.
   Mazā procesija devās uz karavīru veikalu. Pans ar Hepija cepuri galvā pa priekšu, aiz viņa abi jūrnieki, tad doktors Bedojans un misters Makmagons. Tālu tālu aizmugurē vilkās vesela varza aģentu, kuriem Makma- gona rokas pavēlošais žests lika ievērot dis­tanci.
   Viņiem ceļu šķērsoja bērnu bariņš no bā­zes darbinieku bērnu skolas. Kanaveralas zemesragā dzīvojošos bērnus ne ar ko nevar pārsteigt; viņi palūkojās uz šimpanzi, kas soļoja cilvēku grupiņas priekšgalā, un gāja savu ceļu. Te pēkšņi viens iesaucās:
   —   Ei, tas taču ir šimpanze, ko rādīja pa televizoru!
   Bērni pameta skolotāju un, burtnīcas un lapiņas vicinādami, joza šurp, lai dabūtu autogrāfus.
   Pans atturēja misteru Makmagonu, kas jau grasījās saukt klāt savus sargsuņus.
   —   Es gribu aprunāties ar bērniem. — Viņš pacēla sārto plaukstu, aicinot apklust, uzbāza Hepija cepuri dziļāk uz galvas un sacīja:
   —   Bērni!
   —   Ē, viņš runā! Bet es domāju, ka tas ir televīzijas triks, — teica viens no zēniem.
   - Ej nu ej, daudzi aktieri runā paši.
   —   Šķiet, ka noticis kāds pārpratums, — sacīja Pans. — Es esmu nevis televīzijas ak­tieris, bet īsts, dzīvs šimpanze. Jūs nekad nekļūsiet par pērtiķiem, bet dzīvot kā pērtiķi gan jūs varēsiet vai arī, ja paši izaugsiet par cilvēkiem, varēsiet audzināt savus bērnus vairāk līdzīgus pērtiķiem. Uzklausiet mani, jo tā var būt vienīgā iespēja jūsu mūžā — dzirdēt runājam īstu pērtiķi.
   Bērni apklusa; viņi bija pieraduši uzklau­sīt skolotāju, direktoru un garām braucošu politiķu runas.
   —   Lai kļūtu līdzīgs pērtiķim, ir tikai jā­padomā, iekams kaut ko dara un it īpaši — iekams kaut ko rada, — Pans sacīja. — Tas izklausās gaužām vienkārši, bet tas ir tieši tas, ko cilvēkiem nepatīk darīt. Nav cilvēka dabā domāt, ja var darīt. Tas ir pat bīstami: par to var atlaist no vietas, bet bezdarbnieki atrodas uz sabiedrības zemākās pakāpes. Do­mājiet, bērni! Nebūvējiet ātrus automobiļus, iekams neesat uzbūvējuši ceļus, pa kuriem var droši braukt. Neaudzējiet milzum daudz kviešu, iekams jums nav zināms, ka tie kā­dam vajadzīgi. Nepārvietojieties uz turieni, kur jums būs vai nu par karstu, vai par aukstu, tādēļ vien, ka tā nav tur, kur jūs dzīvojat pašreiz. Dzīvojiet vienkāršāk. Tas ir tik viegli.
   Esiet vairāk līdzīgi pērtiķiem, bērni. Var būt, ka tādējādi jūs nepagarināsiet savu mūžu, toties jūs nodzīvosiet to jautrāk. Ci­tiem vārdiem sakot, netiecieties pēc kaut kā, iekams nezināt, pēc kā jūs tiecaties.
   Viņš nolaida roku un pasmaidīja, liekas, labvēlīgi, tomēr pat doktors Bedojans neva­rēja būt droši pārliecināts, ko izsaka Pana seja.
   Tad viņš devās pirkt košļājamo gumiju.
   astoņpadsmitā nodaļa
   Galens dažkārt uzšķērda ir lielos, ir mazos pērtiķus un ieteica saviem skolniekiem biežāk anatomizēt tos.
   Eduards Talsons. «Orangutans, slve homo silvestris», 1699.
   Kosmosa kapsula bija gatava; lifts lēnām kāpa augšup, un Pans kopā ar saviem pava­doņiem šķērsoja platformu. Zem viņiem mu­tuļoja un kūpēja šķidrā degviela. Nebija ne kinohronikas pārstāvju, ne televīzijas ka­meru.
   Sis kuģis bija krietni mazāks par to iz­daudzināto kuģi, ar kuru Pans Satiruss bija lidojis uz nepareizo pusi. Arī raķete, kam vajadzēja palaist to kosmosā, bija krietni mazāka; tās izmaksa nepārsniedza kādas mazpilsētas iedzīvotāju gada ienākumus.
   Pans Satiruss cienīgi ieņēma savu vietu, bet, pirms viņš bija piesprādzēts, pamanījās ar kāju pakasīt galvu. Un tad siksnas bija pievilktas, ķivere uzlikta — skafandrs jau bija viņam mugurā — un mikrofons pie mu­tes piekārtots. Viņa vecajā kosmosa kuģī mikrofona nebija.
   — Pārbaude, — Pans teica. — Vai jūs mani dzirdat? Man gribētos, lai ar vienu no radioraidītājiem rīkotos radists Bronsteins. — Hepij, vai tu tiksi galā ar NASA apa­ratūru?
   —  Ar visām, kādas vien ir pasaulē, — at­saucās Hepijs.
   —   Lieliski! Esmu gatavs startam, džentl­meņi.
   Visi atkāpās. Kapsulu hermētiski noslēdza, un visi atgriezās starta tornī, bet starta tor­nis pabrauca nost no raķetes. Ģenerālis Magvers paklausījās, kā darbojas sarunu sistēma.
   —  Viss būs labākajā kārtībā, — viņš ap­mierināts noteica.
   Citi nebija tik apmierināti. Pilnīgā klu­sumā viņi ieņēma novērošanas posteņus, bet Hepijs nomainīja dežurējošo radistu.
   Sākās atpakajskaitīšana no trīs simti līdz nullei.
   Tad raķete pacēlās gaisā, pakāpes atdalī­jās un mazā kapsula sāka brīvu lidojumu pa orbītu.
   —   Šoreiz viņš negriež uz pretējo pusi, — teica doktors Bedojans.
   —   Viņš ir nācis pie atziņas, ka ar ASV nevar izdarīties pēc sirds patikas, — piezī­mēja ģenerālis Magvers.
   —   Radiogramma no kosmosa kuģa! — zi­ņoja Hepijs. Uztveru: «Pirmajā aplī viss kārtībā. Redzu Āfriku.» Pārraidu: «Pan, kāda tā izskatās?» Uztveru: «Skaistāka par Flo- rīdu.»
   —   Puse āfrikāņu ir komunisti, — sacīja ģenerālis Magvers.
   Viņi iedzēra kafiju. Pamielojās ar pildītām pankūkām. Viņi ieklausījās dažādu novēro­šanas staciju ziņojumos un apsvēra rezul­tātus, ko bija devusi ziņojumu apstrāde dīvaini nosauktu elektronu mašīnu smadze­nēs.
   —       Vēl tālu no gaismas ātruma, — sacīja profesors.
   —   Ha! — izmeta ģenerālis Magvers.
   Misters Makmagons iebāza mutē cigaretes degošo galu.
   —   Nolādēts! — viņš nolamājās.
   Ap stundu pēc starta Hepijs pavēs­tīja:
   —        Kosmosa kuģis atgriežas mana uztver­šanas zonā, džentlmeņi .. . Radiogramrna no kuģa. Uztveru: «Piedodu gāzi, Hepij,» Vēl viena radiogramrna. Uztveru: «Pasaki Pērtiķim, lai viņš nospodrina zābakus rūpīgi.»
   —       Atlantijas okeānā ir viens novērošanas kuģis, — sacīja profesors un noslaucīja seju ar galīgi slapju mutautu.
   —       Dzirdu kosmosa kuģi vāji, bet skaidri. Uztveru: «Vai tajā zaņķī, kur bija mūzikas kaste…» Tālāko nesaprotu. Viena vienīga purpināšana.
   —       Ļaujiet man paklausīties, — ierunājās doktors Bedojans. Viņš satvēra austiņas. — Buldurē. Pļāpā kā īsts šimpanze.
   Viņš 1 padeva austiņas tālāk vecākajam ārstam, kas drūmi pamāja ar galvu.
   —       Radiogramrna no novērošanas kuģa, — ziņoja viens no radistiem. — Kosmosa kuģis ir tieši virs galvas.
   —   Ziņo elektronu mašīna «IDIOTIK», — pavēstīja kāds cits radists. — Pēdējās tūk­stoš jūdzes kosmosa kuģis nolidojis ātrāk par gaismu.
   —   Ak tu dievs! — teica profesors.
   —     Kas tas ir par dievu? — klusi apjautā­jās doktors Bedojans. — Pans vai Jehova?
   —    Radiogramma no novērošanas stacijas Fernandopo, — teica viens no radistiem, un istabā kļuva kluss. — Kosmosa kuģis laižas lejup. Atkal ieiet atmosfērā. Nolaidās ūdenī.
   Hepijs noņēma austiņas, piecēlās un pie­gāja pie Pērtiķa.
   —  Mūsu dežūra beigusies, — viņš teica.
   —     Fernandopo pārraida, ka dzirdama murmināšana un ūdens šļaksti. Kosmosa ku­ģis nolaidies ūdenī veiksmīgi, — ziņoja tālāk radists
   —    Novērošanas kuģis apstiprina, — pa­pildināja otrs radists.
   Doktors Bedojans pievienojās Pērtiķim un Hepijam. Neviens nelikās par viņiem zinis. Viņi izgāja ārā, atstādami zinātniekus, virs­niekus un aģentus skaidrojot to, kas viņiem jau bija skaidrs.
   Hepijs uzlika balto cepuri, ko viņš tik bieži bija aizdevis Panam.
   —    Viņš nolaidās ūdenī Āfrikas tuvumā, lai varētu izpeldēt malā, — Hepijs teica.
   —     Un tiktu līdz biezajam tropu lapu koku mežam, — piebalsoja doktors Bedojans. Viņš nebija armijas cilvēks, tāpēc nekaunējās no savām asarām.
   Pērtiķis izmocīja kaut ko līdzīgu smaidam.
   —       Tie dižvīri kosmosa kuģa vietā dabūja pigu. Pigu, vairāk neko.
   —       Šoreiz viņš lidoja pareizā virzienā ātrāk par gaismu, — sacīmja Hepijs viņš vairs nedegradējas.
   —       Neregresē, — dok tors Bedojans.
   Minētāju mičmanis Beitss- nokremšļojās un jautāja-
   —   Bet vai tāda vārda deģenerēšanās nav?
 
   [1] tagad — kenedija zemesrags. (tulk.)
   [2] nacionālā aeronautikas un izplatījuma pētnie­cības pārvalde. (Tulk.)
   [3] brīvprātīga sieviešu organizācija, kas apkalpo floti. (Tulk.)
   [4] asv lielākās radioraidījumu un televīzijas kom­pānijas. (Tulk.)
   [4] Populārs amerikaņu kinoaktieris. (Tulk.)
   [5] amerikāņu komiķis. (Tulk.)