VILIS ZEMGARS
   KAD MOSTAS BRONZA
   Romāns
   Rīgas rajona
   4_ CBS
   RĪGA «LIESMA» 5984
   84 L7 Ze 5SS
   Māksliniece Vizma Krieviņa
   Recenzējuši: Viktors Līvzemnieks, Vladimirs Kaijaks
   z 4^7777^57^-'29-84 © Izdevniecība «Liesma», 1984

   Vilis Zemgars, īstajā vārdā Vilis Derums, ir tālu aiz republikas robežām pazīstams medicīnas zinātņu doktors paleopatologs, Latvijas PSR Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūta vecākais zi­nātniskais līdzstrādnieks. Par ilggadīgu un nevainojamu darbu tautas veselības aizsardzībā un par aktīvu sabied­risko darbu saņēmis vairākus valdības apbalvojumus,
   Paleopatoloģija (grieķu valodā palaios — sens, pat ho s — ciešanas, logos — mācība, zinātne), salī­dzinot ar paleoantropoloģiju, ir samērā jauna zinātne. Tāpēc jāpiekrīt doktora Vija Deruma vārdiem, ka daž­kārt mūsu mediķi mēdz atrunāties — medicīnai esot maz sakara ar arheoloģiju, savukārt vēsturnieki domā, ka tiem nav liela sakara ar medicīnu. Tādējādi paleopato­logs, citiem vārdiem, seno slimību un dziedniecības pēt­nieks, var nonākt gandrīz vai sērdieņa lomā. Taču cil­vēka fiziskā attīstība, cīņa par dzīvību un par veselības saglabāšanu allaž bijusi svarīga. Tāpēc medicīnas vēs­tures pētniekiem cieši jāsadarbojas ar arheologiem.
   Pēc proiesora Dmitrija Rohļina domām, latviešu zināt­nieks Vilis Derums pašlaik ir viens no ievērojamākajiem paleopatologiem Padomju Savienībā un vienīgais Baltijas republikās. Tagad viņam jau radušies arī sekotāji. Viņa vārdu atradīsim ne tikai Lielajā padomju enciklo­pēdijā vien. Doktora zinātniskie darbi vairākkārt publi­cēti Padomju Savienības centrālajos zinātniskajos žurnā­los un arī ārzemju presē: Bulgārijā, Čehoslovakijā, Ungārijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā un ASV. īpaši lielu interesi izraisīja viņa grāmata krievu valodā «Slimības un dziedniecība senajā Baltijā» (1970), tai se­koja apjomīgs pētījums «Tautas veselība un dziedniecība senajā Baltijā» (1978).
   Bez tam izdevniecība «Zinātne» izdos viņa plašo pē­tījumu «Baltijas sencilvēku kaulu uzbūve, slimības, trau­mas un reģenerācija», Sai grāmatā atrodams zinātnisks materiāls par vairāk nekā sešarpustūkstoš izpētītu sen­cilvēku skeletu kauliem no akmens laikmeta līdz XVIII gadsimtam.
   Jāpiemin arī viņa monogrāfija «Latviešu ķermeņa uz­būve laika perspektīvā», kas atklātībā parādījās jau 1940. gadā un bija tāda kā ievirze V. Deruma turpmā­kajā pētniecības nozarē.
   Vienlaikus Vilis Zemgars, līdzīgi akadēmiķiem Vladi­miram un Sergejam Obručeviem, pievērsies arī literā­rajai darbībai. 1972. gadā sērijā «Stāsti par vēsturi» iz­nācis viņa garais stāsts «Skarbajās sendienās», kas tematiski skar viņa pētījamo laiku. Vai tā būtu nejau-' šība? Nebūt nē. Literatūrai Vilis Derums pievērsies jau savā jaunībā. Divdesmitajos gados viņa ekspresionistis- kie dzejoji parādās laikrakstā «Latvijas Vēstnesis». V. Derums iepazīstas ar Jāni Raini, kas viņu mudina uz rakstīšanu. Krājumā «Pieci» Vija Deruma vārds parādās līdz ar citu jauno dzejnieku vārdiem. Taču izvēlētā ārsta profesija viņu saista vairāk — un tai pieder viņa nopietnākās intereses.
   Vilis Zemgars, it kā turpinādams grāmatā «Skarbajās sendienās» aizsākto tēmu par aizvēsturiskiem laikiem ta­gadējā Baltijas teritorijā, savā jaunākajā romānā «Kad mostas bronza» pievērsies bronzas laikmetam, aprakstot kādas pirmbaltu ģints dzīvi.
   Līdz šim latviešu lasītājam jau ir bijušas pieietamas dažas grāmatas par cilvēces aizvēsturi. No mūsu auto­riem jāmin Alberta Gulbja grāmatas — «Meitene ar ak­mens cirvi» (1967), «Pirms tūkstoš gadiem» (1968) u. c. No aizrobežu autoru darbiem lasītāju nedalītu Ievērību izpelnījies doktora Dāvida Fridriha Veinlanda romāns jaunatnei «Rulamans», kas piedzīvojis daudzus izdevumus vācu valodā. Latviešu valodā izdots divreiz — 1923. un 1968. gadā. Grāmatu sērijā «Stāsti par vēsturi» iznākuši trīs Zozefa Ronī (vecākā) darbi, kas stāsta par pirmatnējo cilvēku dzīvi. Taču šie aizrautīgie tēlojumi nesaistās ai konkrētu vietu, tie varbūt vairāk ir attiecināmi uz Dien- videiropu. Un tālab jo lielāku interesi var izraisīt mūsu pašu autoru darbi par Baltijas senvēsturi.
   Savā vēsturiskajā romānā Vilis Zemgars centies sniegt izziņas materiālu par bronzas laikmeta cilvēku dzīvi, vienlaikus slavēdams humānismu cilvēku attiecībās, jūtu skaistumu, izpalīdzību. Atšķirībā no Zozeia Ronī (vecākāj grāmatām, kuru sižetu parasti veido kāda atsevišķa pie­dzīvojuma apraksts, Vilis Zemgars izvirzījis sev grūtāku uzdevumu — atainot kopskatā kādas baltu ģints dzīvi ilgākā laika posmā. Pēc konteksta var spriest, ka arheo­loģisko izrakumu materiāli ierosinājuši sarakstīt šo ro­mānu.
   Pirmatnējo cilvēku dzīve pagāja nerimstošā cīņā par dzīvību, kad iznīcībai pretī stājās spēks un izveicība. No katra krūma draudēja plēsīgu zvēru asie nagi un zobi, glūnēja ienaidnieku acis. Pirmatnējā, mežonīgā daba un skarbās cīņas rūdīja bronzas laikmeta cilvēku, spieda to pilnveidot medību māku, rast jaunus — ērtākus līdzek­ļus eksistences nodrošināšanai. Rietumu bestselleros un filmās pirmatnējo cilvēku sabiedrība nereti attēlota var­mācīga un instinktu pilna, turpretim Vija Zemgara ro­mānā, tāpat kā mūsu tautas senākajās garamantās, iz­teikti augsti tikumiski uzskati un ideāli.
   Pirmbaltu ciltis bija mednieki un nomadu lopkopji. VII—VI gs. pirms mūsu ēras baltus no viņu pirmdzim- tenes starp Vislas un Nemunas lejteci rietumos un Dņep- ras vidusteci austrumos sāk pamazām atspiest uz zieme­ļiem. Viņi virzās uz jaunām apmešanās vietām.
   Kad grūtais ceļš ir galā, notiek sīvas cīņas labāku ap­vidu dēļ. Par to stāsta arheoloģiskie izrakumi. Doles salā atsegtais bagātīgais materiāls pārsteidz arheologus. Izpē­tot bronzas laikmeta Doles kapulauku, kas attiecas uz 2. gadu tūkstoša beigām pirms mūsu ēras, noskaidrojās, ka bronzas laikmeta sencilvēkiem Daugavas lejtecē bijis sa­mērā gracils galvaskauss un šaura sēļa. Ar šīm pazīmēm tie būtiski atšķiras gan no pirmbaltiem, gan no somu priekštečiem, kas dzīvojuši šajā teritorijā. Tātad bronzas laikmetā Latvijā ieceļojušas vēl kādas citas ciltis, kuru izcelsme līdz šim vēl nav noskaidrota. Antropoloģe Raisa Deņisova rakstā «Latviešu tautas sākotne» («Dabas un vēstures kalendārs», 1981, 196. Ipp.) par Doles salā at­rasto kaulu materiālu pētījumiem atzīmē, ka «latviešu etnoģenēzes procesā ir piedalījušās trīs dažādas izcel­smes ciltis — balti, Baltijas somi, kā arī līdz šim neno­skaidrotas izcelsmes bronzas laikmeta eiropeīdas šaurse- jainas ciltis».
   yiļa Zemgara romānā visai spilgti parādītas ģinšu savstarpējās attiecības. Ģinšu sadzīves tēlojums piešķir darbam kultūrvēsturisku nozīmi.
   Romāna «Kad mostas bronza» darbība risinās no 2. gadu tūkstoša vidus līdz 1. gadu tūkstoša vidum pirms mūsu ēras. Darbs ir romantiski lirisks, ar gleznainiem dabas aprakstiem un sadzīviskām ikdienas norisēm. Autors pratis izteiksmīgi iejusties pirmbaltu vidē, labi attēlojis tā laika floru un faunu, mājsaimniecību, amat­niecību, ierašas, kā arī seno dziedniecību.
   Dienvidbaltijā un Austrumbaltijā nebija atrodama ne vara, ne alvas rūda, tomēr šeit bija izveidojies spēcīgs bronzas laikmeta kultūras centrs. Dienvidbaltijas dzin­tars, zvērādas, vasks deva iespēju iemainīt tos pret bronzu. Par to liecina Doles salas Ķivutkalna depozīts, kurā atradās diadēmas, rotaslietas, kaklariņķi, uzmavas cirvji no VII līdz VI gs. p. m. ē.
   Atklājās, ka atrastie priekšmeti nav vis ievesti, bet gan darināti uz vietas pēc citu zemju parauga. Ar tam­līdzīgu aprakstu saskaramies arī V. Zemgara darbā.
   Liela vieta romānā ierādīta attiecībām starp ģintīm, pārejai no ģinšu asinsradniecības uz duālo eksogāmiju, kā rezultātā veidojās ciltis. Visa romāna sižeta pamatā ir tā saucamo sapaju un salinieku konflikts.
   Autors jāuzteic par tekošo valodu, par spilgtām me­taforām, par vienu otru precīzu un interesantu salīdzi­nājumu.
   Varētu vēl daudz ko piebilst un atgādināt. Taču Viļa Zemgara snieguma vērtējums lai paliek lasītāja ziņā. Tikai dziļi izprotot vēsturi, mēs varam doties tālākgaitā ar grāmatā uzsvērto miera un sadraudzības domu.
   Viktors Līvzemnieks

   DARDONIS UZBRŪK
   Virs ezeriešu ģints upura kalna zilganām šautrām plai­sāja melnās, uztūkušās lietus debesis. Pērkonam grandot, uzliesmoja nokaltusi priede un uzgāzās ziedoklim. Brū­košie akmeņi draudoši vēlās pa nokalni uz ģints vadoņa mītnes pusi.
   Rijīgā uguns pārsviedās uz vētras izgāztajām sausa­jām eglēm un laizīja saulē pārkaltušo zāli. Bēga sa­trauktie sermuļi un ķirzakas. Izbiedētie putni pacēlās spārnos.
   —    Nelaime! Nokavējām upuri! Dārdonis atriebjas! — uztraucās zvejnieki, vienkočos traukdamies uz krastu.
   —    Glābsim mītnes! Ātrāk! — skarbi nokliedza ģints vadonis Karks. Viņa muskuļainais ķermenis smagi iegūla airos, un laiva šņākdama traucās uz priekšu.
   Izlēcis ezera krastā, Karks nolauza kuplu alkšņa zaru un nikni kapāja kārās uguns mēles. Viņa melnās matu pinkas kulstīja brūnos plecus, un resnās rokas svaidījās kā vareni svārstekļi.
   Uguni dzēsa arī citi vīri: dauzīja liesmas ar egļu za­riem, bēra tām virsū smiltis, šļāca no māla podiem ūdeni. Taču negantās versmes tuvojās mītnēm.
   Karks joprojām cīnījās. Viņa platās krūtis bija pār­klājušās ar kvēpiem, gurnu apmetnis jau kūpēja.
   —    Odeni! Vairāki… Sargāt mītnes! — no niknuma piesmacis Karks auroja. Viņa sasprindzinātais augums dvesa milzu spēku.
   Pieskrēja vīrs apjomīgu kaklu un repuļainām priežu saknēm līdzīgām, smagām rokām. Dobji nošņākdamies, viņš uzgāza liesmām varenu šalti. Dzirksteles uzspurdza gaisā.
   No vīriem negribēja atpalikt arī Karka viēnpadsmit- gadīgais dēls Daks.
   Liesmu uzbrukums jau mazinājās, kad pēkšņi atbrāzās bargs pērkona lietus, un vīri atviegloti pārstāja cīnīties. Paguris, dūmos apkvēpis, Karks pakrita ezermalas smil­tīs. Lietus kapāja viņa kailās, muskuļainās krūtis un te­cēja zemē, veidodams nelielas, līkumainas urdziņas.
   Pēc brīža Karks piecēlās.
   —    Dārdonis soda. Nežēlos … Slikti! … — sēca vadoņa mute.
   —    Upuris nokavēts. Nepiedos. Nelaime. Lauciņi pa­nīks, ezers izsīks… — gaudās vecais, kaulainais Maulis, kuru jaunieši bija iesaukuši par Sausrīkli.
   Pārējie mednieki, slapji un sadrūmuši, apstāja vadoni,
   —    Ko darīt? Ziedoklis sadragāts. Dārdonis dusmojas. Aiziet citur? — Karks noplātīja rokas.
   Maulis cieši ielūkojās viņa sejā, it kā gribēdams pār­liecināties, vai pareizi dzirdējis. Tad vecais mednieks gausi pagriezās un piesarkušām acīm ilgi raudzījās uz rietumu pusi. Tur melnajā debesu pamalē kā milzu katlā krita uzbriedušie mākoņi. Sirmā vīra skatiens pārslīdēja pāri tālajai krastmalai, tumšajiem, pielijušajiem mežiem, pār kuriem jau pamazām skaidrojās debesis. Viņš atce­rējās iepriekšējās vasaras ar daudzajām zivīm, ar bagā­tīgo medījumu un, atmiņu saviļņots, pēkšņi atplauka.
   Viņa iztēlē pavīdēja spilgta aina. Trīs ceļotāji savādos plānos apģērbos, un vienam rokās vizošs ugunsšķēps. Karka acis, kurās gail alkatīga uguntiņa.
   «Atdod man!» Karks spēji iesaucas un pasviež sveši­niekam mīkstās, vizošās caunādas un gaisīgās vāverādas, pēc tam sastingst gaidās.
   Svešais glūnīgi pašķielē uz zvērādām, noglāsta tās ar plaukstu un, saskatījies ar savējiem, pakrata galvu. Tad, noglaudījis melno bārdu, viņš no ādas jostas izvelk cir­vīti un padod to Karkam.
   —    Jāiet uz tālo upi aiz mežiem, — Maulis teica. — Celsim jaunu ziedokli! Upurēsim jēru! Bargais Dār- donis būs žēlīgs. Tur ir zivis, zvēri un varenie uguns- šķēpi.
   Karka smagais skatiens kā vāks uzgula Maulim.
   —    Tu redzēji? — Karks noprasīja.
   —    Atceries, gājām ar spēkaini Tūli. Tu, es un viņš. Cauri biezokņiem trīs saules, trīs naktis klīdām. Tur lidoja baltie ūdens putni. Tālā pamalē zilgoja upe. — Mauļa piemiegtās acis iemirdzējās.
   —    Iesim! Būs ūdens, zivis, jaunie ieroči. Būsi — Mī­līgi smaidīja sārtvaidzis dziednieks Neilis.
   —    Projām!… Pēc ugunsšķēpieml — draiski palēkda­mies, gavilēja Daks,
   —    Ieskriesi lācim rīklē! — nīgri nosmīkņāja otrs zēns — Gips.
   —    Aizejam — pavisam! — noteica Karks un, asi pa­griezies, platiem soļiem devās uz savu mītni.
   Bija agrs rīts. Genda klusi piecēlās. Gurdais ķermenis vēl negribēja šķirties no miega tīksmes. Uzģērbusi vieglu apmetni un gurnu apsegu, viņa bažīgi noraudzījās uz Karku. Lielais vīrs, atsviedis no krūtīm silto lūšādu, mierīgi gulēja. Pietvīkusi seja pat miegā bija apņēmīga.
   «Tu esi stiprs, tu izturēsi,» Genda sevī sprieda. Tad viņas skatiens pārslīdēja pāri Daka gaišajiem matiem, kas ar kuplu vilni aizklāja pieri. Pilnīgās, vēl bērnišķīgi maigās lūpas un pietvīkušais vaigs bija pagriezti pret māti. Nodrebēja puiša tumšās uzacis, un tikko jaušams smaids atplauka viņa sejā.
   Aicinošs govs māviens aiz būdas pārtrauca viņas do­mas. «Melniņā, tūlīt!»
   Genda izgāja no mītnes.
   Krastmalā viņu apņēma vasaras rīta spirgtais gaiss. Tālajā pamalē ausa rīts. No egļu galotnēm jau izlīda no­kaitēta ripa. Ugunīgām bultām cauršautais ūdens klīdums plaisāja un dzirksteļoja. Vēja skartas, viegli iešalcās līganās niedres. Ezers pamodās jaunai dienai.
   Paskatījusies uz piebūvīti, kurā bija govs un zirgs, Genda gāja uz zālāju. Nebija jau tālu. Turpat vien aici­nāja pārziedējušās pienenes. Pāri tām cēlās sulīgie lup­stāju dzinumi. Spoži spīguļoja tumšzaļajā zālē rasas pi­lieni.
   Vingrās rokas ātri pieplūca pilnu apmetņa stūri ar smaržīgo zāli. Pretī jau nāca Karks. Seja bija apmāku­sies. Ieraudzījis Gendu, viņš pasmaidīja, un plauksta uz­gula uz siltā sievas pleca.
   —    Vai lopi izturēs ceļu? — Genda sadrūma.
   —    Izturēs.
   Krastmalā parādījās Daks.
   —          Jāšu uz Daura, medīšu! — piegrūdis roku pie bultu saišķa, jūsmoja zēns.
   —    Stāvi! — lunkanais Gips viņu aizturēja.
   —           Laid! — atcirta Daks un, pagrūdis zēnu, aizsteidzās pie zirga. Gips neveikli nokrita uz apdeguša koka zara.
   —    Nolūsti, vilkazobs! — viņš nošņācās.
   Apmetne sarosījās. Vīri pārbaudīja ieročus, āva kājas un apjoza jostas. Sievas sadalīja gaļu, graudus un sak­nes. Satraukti šaudījās bērni. Suns Buga skrēja pie viena, pie otra un nesaprata, kur visi steidzas.
   —           Eijā! Surp, vīri! — izsaucās Karks un atsēdās pie dziestošā ugunskura. Mednieki atlaidās zālē.
   Lielā ķermeņa nekustīgā poza, platajā pierē ievilku­sies rieva un kopā savilkušies melnie uzacu spārni lie­cināja, ka ģints vadonis domā. Smags klusums uzgūļa medniekiem. Karks dzedrām acīm aplūkoja sēdētājus, it kā novērtēdams viņu spēkus. Tur bija vīri, kuri spēja panest krietnu telēnu un kuru rokās akmens cirvis ar vairākiem zvēlieniem nogāza koku — tik resnu kā kājas liels.
   —          Vai varam doties ceļā? — norūpējies ievaicājās ģints vadonis.
   Vīri sakustējās, jautājoši saskatījās.
   —    Iesim! — atsaucās Maulis.
   —           Slimo nav? Sievas izturēs? — Karka acu skatiens cieši uzlūkoja dziednieku.
   —           Visi veseli, gan izturēs! — mundri atsaucās Neflis. Viņš bija platām krūtīm, bet slaidu vidukli. Balss ska­nēja neparasti smalki, īpatni. Neiļa tēvs — daudz pie­redzējis dziednieks — jau no mazotnes bija mācījis zēnu ārstniecības gudrībās. Māti viņš neredzēja. Viņa nomira tūlīt pēc dzemdībām. Tagad arī tēvs vairs nebija dzīvs.
   Karks pajautāja Maulim:
   — Ieroči kārtībā? Pārbaudīji?
   Vecais vīrs palocīja galvu.
   Biezais piekrastes mežs, pilns dzīvības un noslēpumu, satrauca Daku. Smagi, kā nelaimi vēstot, šņāca sirmās egles. Aizdomīgi sačukstējās alkšņi, un kaut kur tālāk lūza priedes zars, it kā brīdinot: «Sargies, var izlēkt lunkanais lūsis, iecirtīs' zobus miesā līdz kaularni»
   Daks piespieda papēžus zirga sāniem un jāja tia priekšu. Gar seju nošvīkstēja krūmu lapas, pašķīrās zari un pēkšņi… Liels, brūns lācis izlīda no brikšņiem un, ieraudzījis jātnieku, apstājās. Zēns vēroja meža iemīt­nieku, novērtēdams tā spēku. Arī zvērs, īgni ierūcies, raudzījās zēnā. Dzīvnieka smagā ķetna pacēlās gaisā. Zirgs iekrācās, sasļējās pakaļkājās. Daks sarāvās, ķer­menis saspringa, seja pietvīka.
   Pieskrēja melnais Buga un, draudīgi pavēris plēsīgos žokļus, rūkdams varonīgi nostājās zirga priekšā.
   Meža valdnieks nošņācās un nevērīgi pagrozīja galvu. Šķita — viņš grasās teikt, ka nav vērts ielaisties cīņā ar tādu plušķi. Nogorījies spēkainis aizčāpoja.
   —    Tik varens, bet neaiztika, — jūsmīgi teica piestei­dzies Karks.
   —    Stiprinieks, ar godu… — ierunājās Neilis. Pienā­cis Dakam tuvāk, viņš prātoja: «Lācī vīru spēks — jā- cienī. Būs draudzīgs.»
   —    Daks izturīgs. Otrā saule ceļā, bet nepagurst, -i aplūkodama dēlu, sacīja Genda.
   Skrajais mežs drīz izbeidzās. Biezs briksnājs aizšķēr­soja ceļu. Smagais gaiss oda pēc trūdiem un ūdens aļ­ģēm. Ko iesākt?
   Gājēji nostāja. Nepacietīgi mīņādamies, iēmāvās go­vis, ieblējās aitas un kazas.
   Izmanīgais Neilis ar akmens cirvi atbrīvoja čūksnī sev eju un pazuda. Atgriezies viņš paziņoja:
   —    Tur — ezers, krastmala.
   Karks pamāja ar roku, aicinādams pie sevis Mauli ar lopiem, un piesardzīgi tuvojās ezeram. Sprigans, valgs vējiņš iesitās mednieka sakarsušajā sejā. Niedrēs brīdi­noši ķērca kāds ūdensputns. Visapkārt šaudījās zilgani zaļās spāres. Krastmala dzīvoja mūžsenajā, ierastajā ritmā. Noāvis briežādas apavus, Karks iebrida ūdenī. Tas bija tik dzidrs, ka dzelmē varēja saskatīt gandrīz katru akmentiņu. Noņirbēja ūdens, un ātri aizpeldēja liels asaris.
   Tālāk Neilis, noslēpies aiz krūma, uzmanīgi vēroja dzelmi. Notēmējis viņš trieca kaula vienzoba harpūnu ūdenī. Liela, sarkanspuraina rauda locījās uz asā kaula zara.
   Nu Neilim bija darbs. Vispirms viņš uzmanīgi izņēma no suņa bultu un ilgi skaloja brūci ar ezera ūdeni; pēc tam zāļoja ar augu sulām.
   Vīri steidzīgi apspriedās un nolēma tūliņ doties ceļā, kamēr vēl mežonīgā ezermalas ģints nav atguvusies un sagatavojusies jaunam uzbrukumam.
   JAUNAJĀ VIETA
   Brikšķēja kritalas. Čaukstēja lapas. Gaisā lēni pacēlās vieglās pieneņu pūkas. Vai izlēks plēsīgais laupītājs — lūsis? Nē, zariem nošvīkstot, no krūmiem izlīda Karka pinkainā galva ar neuzticīgām acīm. Iznācis nelielā prie­dainē, viņš sasprindzināti raudzījās visapkārt. Saulē no- vizēja Karka šķēpa platā smaile. Zeltaini glāsmoja lūš- ādas apmetnis. Platās krūtis dziļi ievilka gaisu un uz brīdi pamira gaidās. Pārliecinājies, ka briesmas nedraud, mednieks nomierinājās un gāja tālāk uz nelielu laukumu. Aizaudzis ar saglumējušu, veldrē sakritušu zāli un zaļ­ganu dūksti vidū, tas bija pirmatnēji neskarts. Vietām liesmoja lieli, sārti ziedi, aplipuši ar brūnām mežabitēm. Netālu melnoja vētras izgāzta, pussatrūdējusi egle; gar tās sadrupušām zaru atliekām šaudījās sarkanplankumai- nas ķirzakas. No pusaklās dūksts gļotainā ūdens izlīda milzīga varde un, ļenganajai pakaklei smagi pulsējot, iz­bolītām acīm raudzījās medniekā. Odu bars, vienmuļi sīcot, līda acīs un ausīs.
   Atgaiņājis uzmācīgos knišļus, Karks ieraudzīja aiz lau­kumiņa vizuļojam nelielu meža upi. No krastmalas pa­cēlās pīles, bet augstu gaisā rāmi un valdonīgi planēja varens ērglis. Plati izpletis lielos spārnus, viņš ļāvās vieglai vēja strāvai.
   Mednieka acis priecīgi iedzirkstījās, un viņš skaļi iesaucās:
   — Eijā! Šurp!
   No meža iznāca četru dienu gājienā pagurušie vīri un sievas. Smagi elsoja govis, kūtri blēja aitas. Vienīgi stiprie meža zirgi vēl spraigi soļoja. Priekšējie gājēji, izvērsuši šķēpus, piesardzīgi raudzījās ikvienā krūmā.
   Ūdens viņiem bija sengaidīta veldze. Atplauka gurdās sejas, locekļi atguva spraigumu. Šķiet, jauna spēka straume apskalojusi visus. Aizmirsta bija pamestā ap­metne, ceļa grūtības.
   Zēni izģērbās un alkani ienira atvarā. Siltā veldze liegi glaudās gar augumiem. Caurspīdīgais ūdens peldē­tājiem likās dzīvs, tas čukstēja ausīs, šūpoja un rāva uz priekšu zaļganajā mijkrēslī.
   Pēc peldēšanās visi nolikās turpat zālē atpūsties. Vie­nīgi sargs palika nomodā. Viņš neizlaida no acīm netālos krastmalas krūmus un zilganām ēnām tīto meža biezokni. Slaidais, nāvējošais šķēps un bultas bija kaujas gata­vībā.
   Pamazām diena atdzisa. Krūmi jau meta garas nova­kara ēnas. Netālais mežs klusēja, neviena skaņa neatli­doja līdz apmetnei.
   Daks pamodās. Pacēlis galvu, viņš paraudzījās visap­kārt un, vingri izstaipījis rokas, piecēlās. Paskatījies uz uz attālo sargu, viņš samezgloja garā bezroča — apmetņa ādas saites, apjoza mīksto jostu ar bultu maksti un sa­tvēra loku. Visi cieši gulēja. Pat nogurušais sargs nebija spējis cīnīties ar snaudienu.
   Zēns devās krēslainajā mežā. Šaura, zvēru iemīta ta­ciņa veda dziļāk un dziļāk. Daks soļoja, vērīgi raudzīda­mies apkārt, vai negadīsies kāds medījums. Mežs bija tukšs. Vienīgi brūna, viegla vāverīte jautri lēkāja no zara uz zaru.
   «Kāda veiklība!» jūsmoja zēns.
   Taka izbeidzās. Nosirmojušas egles resniem, apsūno­jušiem stumbriem aizšķērsoja ceļu. Daks saklausīja ne­tālu čalojam strautu. Viņš sajuta slāpes. Pieplacis ūde­nim, zēns kāri dzēra spirdzinošo veldzi.
   Piecēlies Daks domāja: «Jāatgriežas apmetnē.» Bet viņš gāja pretējā virzienā — puskrēslā viss izskatījās citādi. Drīz viņš atradās dziļā saaudznī. Ierastā, skarbās dzīves veidotā drosme viņu tomēr neatstāja. Izlauzies cauri bie- zājam, zēns iznāca pie plata muklāja. Aiz tā šķita re­dzama gaiša ieplaka. «Laukumiņš — mūsu apmetne.» Daks veikli pārlēca pāri apžuvušai slīkšņai un nokļuva uz sausa klajuma. Taču viss te bija svešs un neredzēts! Apmulsušā zēna skatiens atdūrās pret nelielu klinti lau­kumiņa malā.
   «Uzkāpšu, paraudzīšos, kur jāiet,» nodomāja mednieks un, turēdamies pie krūmu zariem un sūnām apauguša­jiem klints izciļņiem, uzrāpās pašā uzkalna virsotnē.
   Tur bija patīkami. Mīkstā, saules tveicē sasilusī sūna glāstoši pieskārās zēna plaukstām. Viegla tuvojošās nakts dvesma uzvēdīja priežu smaržu. Daks atlaidās zemē un ziņkāri ieplestām acīm raudzījās pāri uz vakara krēslas aizplīvuroto mežu. Tur tālāk kā balta vate gūlās šaura miglas lente. «Ūdens, upe?» zēna galvā modās jau­tājums, bet pamazām nogurums ar siltu plūsmu ielija ķermenī. Izzuda domas, un, liegmes pārņemts, zēns iemiga.

   SKARBĀ DIENA
   Pamostoties Genda pameta vēl nakts ēnu pilnās acis uz zēna pusi. «Kā gulējis? Vai labi atpūties?» Puiša ne­bija. Jaunā sieviete pietrūkās kājās un kļuva nemierīg i. Nav nekur! Parāvusi Karku aiz rokas, viņa iesaucās:
   —    Mosties, Daks pazudis!
   Lielais vīrs lēni piecēlās; izvērsis platos plecus, viņš dziļi ieelpoja upes dzestro rīta gaisu un cieši paraudzī­jās sievā.
   —   Tepat vien būs — drosminieks.
   Pamodās pārējie vīri, apdomīgi rosījās sievas, pielēca pusaudži zēni; satraukti viņi raudzījās apkārt. Daka ne­kur nebija. Karka krūtīs iesmeldzās sāpe kā bultas dzē- liens. Viņš paskrēja līdz mežmalai un vairākas reizes iz­kliedza:
   —    Dak, Dak!
   Neviens neatsaucās. Pāri egļu galotnēm, tikko uzlēkusi, zeltoja saule. Rīta vējš pāršalca pāri apmetnei. Augsti virs galvām ieķērcās vanags. Kaut kur tālumā badīgi iegaudojās vilks. Dzīvā radība bija atsākusi savu dienas ritmu, pilnu skarbuma, cīņas un satraucoša prieka. Tēva sirdī iegūla tumša neziņa: «Kas būs? Ko teiks Genda?»
   Smagiem soļiem lielais vīrs atgriezās apmetnē. Genda mēmā jautājumā iepleta lielās, grūtsirdīgās acis. Sāpes un pārmetums bija šai skatienā.
   Mednieki devās meklēt pazudušo.
   Iedegās diena. Saule jau sāka karsēt. Odi uzmācīgi dūca ap galvām, līda ausīs. Atgriezās vīri un drūmām sejām, vairīdamies no Karka skatiena, kārtoja savus ieročus. Sievas klusi nolīda pie lopiem. Vienīgi Gips. ne­skuma. Sen viņam derdzās Daka pārākums. «Visvaris tāds!»
   Karka masīvo ķermeni, likās, lieca kāds neredzams smagums, bet galvā līda uzbāzīga doma: «Ja nu kāds plēsoņa Daku …»
   Satrauktais Neilis turpināja meklēšanu. Pagājis_ pa zvēru iemīto taku uz upi, viņš pielieca galvu un pētīja nomīdīto zāli, pāris nolauztas smilgas un zemē iespiestās pēdas. Dziednieka asā oža vēl sajuta stipro, satraucošo zvēra dvesmu.
   «Te agri no rīta gājis kāds smags, lielāks plēsoņa. Ak vai, ja Buga būtu uz kājām, pēc pēdām atrastu!»
   —    Dak, Dak! — skaļi sauca dziednieks. Bet lielās prie­des šalca savu vienmuļo dziesmu, un tālumā dzenis ro­sīgi kala: tuk! Tuk! Mūžsenais mežs prata glabāt savus noslēpumus.
   No biezā briksnāja iznāca Maulis un gausiem soļiem tuvojās apmetnei. Viņš atcerējās daudzās medību vasa­rās piedzīvotās nelaimes. Bija reizes, kad likās — viss būs pagalam: vilks saplosīs, lūsis pārkodīs rīkli, lācis uz­bruks. Tomēr tā nenotika. Vai Daks nebija izmanīgs? Visā apkārtnē mednieki neatrada asiņu pēdas. Kas gan varētu viņu saplosīt? Lācis? Tas cilvēkiem grieza ceļu.
   Atnācis apmetnē, vecais vīrs brīdi raudzījās Gendas drūmajā sejā, ciešāk ielūkojās viņas bezcerīgajās, asa­rainajās acīs. Jaunā sieviete gaidīja. Vai tiešām? …
   Mauļa kaulainā seja atmaiga cerībā.
   —    Neraudi, Genda! Nepazudīs. Redzēsi. Daks — ma­zais Karks. Stiprs. Atgriezīsies.
   Genda sāpīgi pasmaidīja — tikai ar lūpu kaktiņu — un grūti nopūtās:
   —    Ticu, Maulīt, gudrībiņa.
   —    Iziesim tikai no meža, atradīsim, pagaidi vien. Būs! — pārliecināja vecā mednieka daudzo gadu piere­dzes stiprinātā balss.
   —   Iesim pa krastmalu, Daks mūs panāks, nav mazi­ņais, — drošināja arī Neilis.
   Skumjā Genda ieraudzīja baltu kaiju. Šķita, ka šis putns, izpletis slaidos spārnus, apstiprināja Neiļa teikto.
   —   Lielo ūdeņu putns. Ko es teicu. Beidzot! — ieprie­cinoši izsaucās Maulis. Karks tikai palocīja galvu, bet viņa vanaga skatiens, vēl arvien meklēdams dēlu, klīda pāri krūmājam tālumā.
   Uz Daura tagad jāja Gips, bet, nejuzdams savu mīluli, zirgs niķojās.
   —    Pieradīsi, pinkaini! — īdzīgi norūca Gips, piespiez­dams pie zirga sāniem kājas.
   Tālāk upes krasts bija aizaudzis ar lazdām un vare­niem alkšņiem. Gips nokāpa no Daura, Zemākajās vie­tās, ūdens valgmes un treknās zemes baroti, pletās lielie lupstāji un zirguskābenes. Šo augu sulīgās lapas slāņojās cita uz citas. Visa šī auglība bija tā sakuplojusi, ka iz­lauzties tai cauri likās neiespējami. Vienīgi lieli, pum­paini zirnekļi līda pa saviem stīgainajiem tīkliem, pār­varēdami šķēršļus.
   Mednieki apstājās. Nevarēja zināt, kādi zvēri vai rā­puļi te mitinās.
   Vīri, neizlaizdami no acīm aiz kokiem dzirkstošo upes strēmeli, devās tālāk retākajā mežā. Tuvā ūdens dzes­trums un krastmalas dzīvinošais zaļums uzmundrināja gan cilvēkus, gan lopus.
   Lūza zari, čabēja pussatrūdējušās lapas. Vīru kājas sa­pinās kupli saaugušajās staipekņu stīgās, uzvēdinot gaisā izžuvušus putekšņus.
   Pēkšņi… biezoknis smagi nobrīkšķēja. Aizdomīgais troksnis nāca arvien tuvāk. Kuplā lapotne pašķīrās, un no valgās puskrēslas iznira tumšs, gandrīz vai melns, liels un draudošs taurs.
   Vecais bullis bija jau gurdens un, nespēdams jauna­jiem sekot, meklēja mierīgāku vietu, lai atpūstos. Ierau­dzījis cilvēkus, viņš apstājās un, izslējis plato, vareno galvu, samulsis raudzījās medniekos. Satraukti iebauro- jies, dzīvnieks novērsās un gribēja paiet medniekiem garām. Bet tuvumā izlēca Karks ar sviedienam paceltu šķēpu.
   Taurs nevēlējās uzbrukt. Brīdinoši ierēcies, viņš res­nām priekškājām kārpīja zemi. Gaisā pasitās sūnas, garā zāle ar trekno melnzemi.
   No varenā dzīvnieka, bailēs šņākdamas, atkāpās govis, bezpalīdzīgi ieblējās aitas. Šai brīdī, aiz Karka platās muguras slēpies, veiklais Gips izšāva asu bultu uz lielo dzīvnieku. Tā iecirtās vērša jutīgajā auss apvidū. Dobji iebaurojies, strauji noliecis galvu ar izliektajiem ragiem, dzīvnieks metās uz Karku. Tā bija nāve, kas tur brāzās. Karks veikli palēca sānis, un taura ceļā nu stāvēja ne­aizsargātais Gips. Pēkšņi pieklupa klibais Buga un ieko- dās taura pakaļējā kājā. Negants spēriens atsvieda rē­cošo suni. Gips šausmās iekliedzās un paspēra dažus so­ļus sāņus. Šai brīdī Neiļa roka pašāvās gaisā un viņa vieglais briežādas apmetnis nokrita uz zvēra galvas. Mīkstā āda aizsedza dzīvnieka acis. Tikām Karka šķēps, ieguvis atvēzi, dziļi ietriecās taura kaklā. Aumaļām sāka plūst asinis. Zvērs noraustījās un traucās uz priekšu. Aiz­klātā galva ietriecās starp divām priedēm, un druknais stāvs iesprūda. Bullis nepadevās. Sekoja negants rāviens, priedes nolīgojās, un atrautie mizas gabali nokrita pie Mauļa kājām. Vecais mednieks nu parādīja savas iema­ņas un prasmi. Viņa šķēpa asais uzgalis pazuda vērša krūtīs. Smagi iestenēdamies, varonīgais dzīvnieks nogā­zās sūnās.
   Karks izsauca kareivīgo: «Hei!» — un pieklupa pie me­dījuma. Bet Neilis, sastindzis kā bronzas tēls, stāvēja apmulsis un skumjš. — Vai tā vajadzēja? — viņš domīgi novilka.
   Medniekos pamodās pirmatnējo cilvēku instinkti.
   Karks atšķēla lielus gaļas gabalus. Vīri steidzīgi no sausiem zariem sakūra uguni un cepa medījumu.
   Visa ģints kāri ēda, cik vien gribēja. Vienīgi Neilis ne. 2ēl bija drosmīgā dzīvnieka. Jūtīgais vīrs ar skumī­gām acīm raudzījās pāri nosirmojušām eglēm, pāri pe­lēkajam uzkalniņam. Viņa lūpas bez skaņas atkārtoja: «Dak, Dak! Atgriezies!»
   Mielasts bija beidzies. Vīri vēl aplaizīja taukainās lū­pas, atceroties ēdiena tīkamo garšu.
   Karks ar Tūli izgrūda caur atlikušo liemeni resnākos šķēpus un norīkoja nesējus. Visi atkal devās tālāk.
   Grūti bija ar smago nastu izlauzties cauri mežam. Tikai vēlā pēcpusdienā Karks iesaucās:
   —    Lielā upe!
   Meža upe bija uztaustījusi lielo māsu un rāmi ieplūda tajā. Medniekiem pretī, aicinoši klaigādamas, traucās veiklās kaijas. Viņas šaudījās tik strauji, ka pat labam šāvējam būtu grūti tās nomedīt.
   Neilis jūsmīgi iepleta rokas un, paskrējis pretim bal­tajiem putniem, izkliedza:
   —    A-u-u!
   Viņa vingrais ķermenis vēlējās traukties kaijām līdzi.
   Ģintij bija jauns uzdevums. Kā pārcelties pāri upes atstarai? Kā tikt uz lekno, kārdinošo zālāju ar bērziem un lieliem ozoliem?
   Pieredzējušie vīri ātri sameklēja dažus kritušus kokus. Drīz dobji klaudzēja akmens cirvji, apcērtot zarus un īsinot stumbrus. Nu sāka darboties sievu veiklās rokas, un līganās kārklu klūgas vijīgām cilpām saradoja stum­beņus. Nelielais plosts jau šūpojās ūdenī. Karks ar Neili pirmie piestāja upes otrā krastā.
   Izlauzušies cauri krūmiem, abi pārsteigumā apstājās. No krastmalas uz viņiem raudzījās milzīgs, repuļains ozols. Dziednieks atgāza galvu, lai saskatītu senatnīgā spēkaiņa saules apspīdēto galotni. Saskatījies ar Neili, Karks noteica:
   — Te mēs paliksim.
   Nu bija jādomā par lopiem. Zirgi zviegdami iebrida ūdenī un, jātnieku mudināti, metās peldus. Govis vēl brīdi nedroši mīņājās, līdz beidzot spurslādamas arī de­vās pāri upei. Nedaudzās aitas un kazas pretojās, un sie­vām tās vajadzēja iegrūst.
   Kad vīri ar medījumu bija pāri, viņi satraukti raudzī-, jās apkārt. Iešūpojot baltās ūdensrozes, cēli aizbrida garkājes dzērves. No treknā zālāja pacēlās zaļganas pī­les. Pāri varenajam ozolam planēja platspārnains klijāns.
   Sala bija dzīvības un raženas auglības pilna. Tā solīja labu un pārtikušu dzīvi.
   Vīri steigā sapina no koku zariem nojumi bērniem un sievām. Ģints gatavojās naktsguļai. Uguni neiedrošinā­jās kurt. Tas varētu pievērst svešu, naidīgu mednieku uzmanību.
   Lielajā ozolā uzkāpa sargs ar šķēpu, loku un bultām.
   Karks ar Neili un Tūli uzmanīgi pārstaigāja krastmalu. Viņi soļoja klusi un pie katra troksnīša ausījās, vai preti necirtīsies naidīga bulta vai šķēps. Taču krastmala bija vēl neapdzīvota. Tikai lielas, brūnas vardes izlēca no leknās, saglumējušās zāles un gar ceriem locījās staipī­gās čūskas. Vīru kājas reizēm iegrima ilggadīgās, satrū­dējušās kritalās. Zemes spēka pilno auglību te bija pār­staigājuši vienīgi zvēri.
   Kad atgriezās izlūki, visi jau bija atgūlušies. Mednieku locekļus pārņēma neatvairāms gurdums.
   Karks vēl nebija iemidzis. Viņš ilgi gaiņāja drūmās domas par dēlu.
   Genda grima nemierīgā pussnaudā. No neapjaustās tā­lienes -viņas ausis skāra Daka mīļā balss: «Gribu pie te­vis.» — «Gaidu, dēls, nāc!» bez skaņas kustējās mātes lūpas, un pamazām viņa ieslīga kā mīkstā, pūkainā zvēr­ādā.
   Negulēja arī Neilis. Ilgi grozīdamies, viņš domāja par Daku. Atmiņā virknējās kopīgi pārdzīvotie prieki, un tie saviļņoja dziednieku. Piecēlies viņš brīdi pastaigājās, ieklausījās naktī. Tālumā vienmuļi šalca upes krāces.
   Nošvīkstēja sikspārnis. Pāri upes atstarai mežā dobji ūjināja kāds naktsputns: «Būs, būs.»
   Vasarīgo smaržu un liegmes pilnā nakts beidzot pie­vārēja arī dziednieku.
   Skaidrs un mundrs atausa rīts. No mežmalas stīgoja garas, spožas saules strēles. Uzpūta spirgta dvesma un, savirmojot vēl snaudošo ūdeni, pārskrēja uz otru krastu. Upe uzdzirkstīja, iemirdzējās. Likās, milzu roka būtu pār to izbērusi pilnu riekšavu sudraba zvaigznīšu. Atmodās krastmala. Dziedāja putni.
   Pirmais piecēlās Neilis un, atgainīdams skumjas par Daku, izvilināja no stabules jautru dziesmu. Modās vīri un sievas.
   Karks ar bruņotiem vīriem pārstaigāja apkārtni. Tā bija liela, ar vareniem kokiem apjozta sala.
   No kādas resnas liepas iedobuma zumzinot izlidoja lie­lās, brūnās mežabites. Neiļa modrās acis pārgalvīgi iemirdzējās. Aizskrējis pie ugunskura, dziednieks aizde­dzināja krietnu sūnu kušķi un veikli uzrāpās kokā. Nā­sīs iesitās kairinošā medus smarža. Aizklājis seju ar ap­metņa stūri, pieredzējušais vīrs izņēma no iedobuma lielu, pelēcīgu bunduli, pilnu ar brūngani dzidrām medus kārēm. «Būs bērniem un Gendas saldajam dzērienam,» nodomāja gādīgais dziednieks.
   Salas otrajā malā vīri ievēroja lielāku uzkalnu un stei­dzās turp. Dziednieka slaidie pirksti noglaudīja sārtos uz­pirksteņu zvaniņus, kuru uzlējums straujāk saviļņoja asi­nis. Turpat vilināja ziedošie driģeņu krūmi. To augļi slimniekiem aizdzina sāpes. Tālāk upes krasta tuvumā dziednieks uzgāja sausu, cerainu purvu. Tur viņš pamek­lēs čūskas. Zintnieks zināja, ka neganto rāpuļu mutēs slēpās ne vien nāve, bet dažkārt arī sāpju remdinājuma līdzeklis.

   Atkal ceļā
   Spožs rīta saules stars skāra nelielās priedītes galotni un aplēja to kā ar šķidru zeltu. Pēc brīža dzirksteļojošais iesms lēni slīdēja zemāk. Nu jau tas atdūrās pret Daka seju. Zēns sakustējās, nodrebēja saules skartās melnās skropstas, un plakstiņi atvērās. Samulsušais gulētājs ar dūrēm izberzēja acis un piecēlās sēdus. Spēji viņa apziņā uzšķīlās vakardienas piedzīvojums. Satvēris loku, viņš pietrūkās kājās. Tur lejā laukumiņš pludoja rīta saulē.
   Piepeši brūns lācis lēni izčāpoja no klints krūmāja un, pacēlis saulē vizošo galvu, tīksmi nožāvājās. Pazibēja baltie, asie ilkņi, un lielie žokji atkal aizvērās. Neveikli pagriezis atpakaļ galvu, lācis izgrūda aicinošu: «Kaf, kaf!» Tūliņ no krūma izvēlās mazs, brūns lācēns un, piestebe- rējis pie lācenes, pabukņīja viņu ar purniņu. Vecā, lab­sirdīgi murkšķēdama, pagrūstīja mazo un, izslējusi galvu, brīdi aizdomīgi ostīja gaisu.
   Daks, ieraudzījis vareno zvēru, grasījās aiz sajūsmas iegavilēties, bet tad viņā atmodās mednieka piesardzība. Atcerējies Neiļa brīdinājumu, ka šiem zvēriem lieliska oža, viņš steidzīgi paslēpās aiz klints izciļņa.
   Lācene nomierinājās un, apdomīgi cilādama kājas, lēni aizčāpoja uz laukumiņa pretējo pusi. Piegājusi pie ne­liela strauta, viņa šļurpstošiem guldzieniem ilgi dzēra. Mazais lācēns draiskuļodamies apmeta kūleni. Padzēru- sies lācene labsajūtā nosēcās un gari nožāvājās. Izsal­kums viņu dzina kaut ko pamedīt. Pa ierasto taku zvērs apgāja apkārt slīkšņai. Mazulis teciņus sekoja mātei.
   Daks pa otro — lēzeno klints malu kāpa lejā.
   «Projām! Meklēšu savējos, atradīšu!» zēns nolēmis de­vās uz priekšu. Bet tālāk nebija kur doties, jo viņam ceļu aizšķērsoja zaļš, ēnains biezoknis ar cieši savītiem egļu un varenu alkšņu zariem. Starp lielajiem kokiem bija saauguši staipekņi un kuploja lazdas. Vienīgi vijī­gie tītenāji spēja izspraukties cauri šai dzīvajai, vare­najai sienai. Daks beidzot zem nolīkušiem egļu zariem ievēroja melnu spraugu. Viņš devās tajā. Pamazām zēns aprada ar šīs ejas rēno, miklo pustumsu. Pieliecies Daks neskaidri ievēroja starp gļotainām gliemenēm dziļākus pēdu iespiedumus. Viņš saprata: zvēru taka uz upi. Eja kļuva gaišāka. Pretī vizēja slīpie saules stari. Un tad Daks ieraudzīja jaunu, biklu stirniņu. Pacēlusi galvu, tā gudrām, paļāvīgām acīm raudzījās dīvainajā, nekad vēl neredzētajā brīnumā. Daks, no pārsteiguma apmulsis, pa­lika stāvam. Nedroši stirna, nāsīm ieplešoties, ieostīja svešo cilvēka smaržu. Tad viņa slaidā metienā aiznesās jarām. Neskaidri pazibēja pakaļkājas un bālganā astīte.
   Daks priecīgi izsaucās:
   — Eisā! Upe!
   Kā līkumaina, spoža čūska tā paspīdēja starp zaļajiem krastiem.
   Steigā atraisījis un nosviedis ģērbu, sasilušos briežādas apavus un bultu maksti, zēns iemetās vēsajā ūdenī. Pa­šķīda šļakatas. Vizmojošais ūdens tīksmi glāstīja locek­ļus. Upe nebija plata. Drīz viņa priekšā iznira otrs krasts. No koku sakņu spraugas parādījās gluda dzīvnieka galva ar strupu purnu. Melnās ūsas taustīja slapjo krastmalas smilti. Jauns bebrs — vērīgām acīm kā divām melnām ogām — izlīda krastā. Bet tad, pamanījis ūdenī cilvēku, dzīvnieks iespurdzās, uzmeta kūleni, un nākamajā «mirkli tas bija jau ieniris.
   Daks vēlīgi iesmējās un lieliem roku vēzieniem pel­dēja uz krastu.
   Saulē sakarsusī smilts patīkami glāstīja pēdas. Zēnam gribējās ēst. Pakampis loku un bultu, Daks noslēpās at­vara malā aiz neliela krūma un gaidīja. Sīkas zivteles šaudījās dzidrajā ūdenī, reizēm jautri paspīdot baltiem vēderiņiem un sarkanīgām spurām. Lēni, cienīgi peldēja kāda paliela, pelēka zivs. Tās gludais ķermenis, astei līgani kustoties, slīdēja uz krastmalu. Strupā galva taus­tījās starp ūdens atskalinātām koka saknēm. Daka roka steidzīgi izšāva garo bultu. Gaisā uzsitās balta ūdens šalts. Daks metās upē. Uzmanīgi satvēris bultu, viņš rāva zivi uz krastu. Šautras cirtiens bija pārdūris zivij gaisa pūsli. Viņam izdevās noķert pāris zivju.
   Ar bultas galu Daks nošķēla krietnu gabalu no treknā laša un kāri ēda savu medījumu. Paēdis zēns jutās možs un sniedzās pēc sasilušā ģērba. Vieglais apmetnis tīksmi piegūla muskuļainajam augumam. Apjozis jostu ar bul­tām, Daks jau grasījās pievākt ceļam neapēstās zivis.
   No tuvējā krūmāja izlēca liels, spalvains vīrs. Kā pe­lēks vanaga spārns noplandīja viņa apmetņa stūris. Daks satraukti pasitās sānis, bet resna roka ar kampienam iz­liektiem pirkstiem sagrāba viņu. Melniem bārdas rugā­jiem aizaugusī mute skarbi pavēlēja:
   — Ne soļa! — Ļaunās acis draudoši nodzalkstīja.
   Karsta asins šalts ielija zēna ķermenī, augums sa­springa. Ar izmisuma spēku un lunkanu kaķa rāvienu Daks atbrīvojās no skaudrā tvēriena un bēga. Bet nik­nais uzbrucējs to jau bija paredzējis. Platiem lēcieniem svešais noķēra zēnu, un spējš dūres belziens pa galvu notrieca nelaimīgo krastmalas smiltīs …
   Tikai pēc laba laika zēns atjēdzās un izbiedētām acīm raudzījās apkārt. Niknais vīrs patlaban bija apēdis viņa zivis un, laiski nožāvājies, pētīja gulētāju. Zēns pievēra acis un nekustējās. Svešinieks atlaidās saulē sakarsuša­jās smiltīs un ļāvās atpūtai.
   Spēji pagrābis vieglās krastmalas smiltis, Daks trieca tās briesmoņa sejā.
   —           U-uh! — zvēra niknumā iekrācās negantais vīrs un pielēca kājās, bet Daks kā jauns briedis lieliem lēcie­niem brāzās uz čūkslāju.
   Uzbrucējs, strauji izberzējis acis, pavērsa svelošu ska­tienu uz tuvajiem krastmalas krūmiem, kur nupat ienira veiklais bēglis.
   —           Nositīšu! — mežonīgā niknumā rēca briesmonis un lēkšoja pakaļ Dakam.
   Bet izmanīgais zēns pa krūmājiem izmeta vairākus līkumus, lai sajauktu pēdas.
   Tikai pēc ilga skrējiena zēns īsu brīdi atpūtās, lai at­gūtu zudušos spēkus. Nu jau kļuva vieglāk, un šai mirklī viņš atcerējās labsirdīgo Neili, stipro tēvu un mīlīgo māti. Strauji uzplūdušajās alkās pēc tuviniekiem Daks no jauna metās uz priekšu.

   MĀJĀS
   Zēns atmodās no pieslāpēta sauciena:
   —    Eijā! Eijā!
   Pietrūcies kājās, viņš brīdi neizpratnē raudzījās ap­kārt un vēlreiz centās saklausīt šīs tik pazīstamās skaņas.
   Daks spalgi un gari atbildēja:
   —   Eijā! Eijā!
   Ar šo saucienu viņš izkliedza visas vēlēšanās, neval­dāmās ilgas pēc mātes, Neiļa un tēva. Pieklusis zēns piešķieba galvu un klausījās, kā tālumā apklust trīsuļo­jošās skaņas,
   «Kas tas bija? Likās, kāds atsaucās.»
   —          Eijā! ** atkārtoja Daks un steidzīgi devās uz to pusi, no kurienes nāca sauciens.
   —           Eijā! Eijā! — patiešām atskanēja mīlīga, tik pazīs­tama balss, ka Dakam no prieka aizrāvās elpa. Reibinoša laimes sajūta pārņēma zēnu. Šķiet, viņš atsaucās ne tikai ar lūpām, ar balsi, bet arī ar visu ķermeni. Un tad no nelielā jauno egļu pudura Dakam pretī izskrēja Neilis. Viņa gaišbrūnie mati viļņojās, seja kvēloja atkalredzē­šanās līksmē. Dziednieks apkampa zēnu, un viņa acīs pa­rādījās asaras.
   Izskrējuši cauri pusaizaugušai nokalnltei, draugi pēkšņi atradās pie strauta, kur pirmīt bija dzēris nomaldījies zēns. Priekšā pavērās rets priedulājs ar kuplām papar­dēm. Aiz kaparbrūniem, sveķainiem stumbriem saulē vi­zuļoja ūdens.
   —    Mūsu upe! — pavēstīja Neilis un, pienācis pie krasta, izstūma krūmos paslēpto plostu.
   Nošvīkstēja sazaļojušās niedres, un viņi jau bija pie otrā krasta.
   Apmetnes laukums bija kluss. Vienmuļi šalca Platās upes krāces. Spraigais vējš sagrieza smiltis un iesvieda tās nācējiem sejā. Daks izberzēja acis un gandrīz uz­skrēja virsū divām sievietēm. Izbrīnā tās iekliedzās un raudzījās nācējos.
   —    Daks! Patiešām! Atradies! — viena aiz otras tās iz­saucās un, pārsteigumā aizelsdamās, skrēja pie citām pa­vēstīt priecīgo ziņu.
   Draugi pienāca pie Karka pagaidu mītnes. Neilis pa­vēra briežādas aizsegu, un Daks iegāja krēslainā telpā. Sejā viņam iesitās medaini rūgtenas puķu, zemes un mie­cētu ādu smaržas. Puskrēslā pavizēja lūšādas apmetnis, un tēvs satvēra dēlu.
   —    Daks! Mans! — satraukti čukstēja Karks. Skarbā mednieka seja pēkšņi pārvērtās. Nez no kurienes tajā uzradās neparasts maigums.
   ZĒNU SACENSĪBAS
   Apmetnes uzkalniņā pie trim liepām salinieki bija no pelēkiem akmeņiem uzcēluši ziedokli varenajam Dārdo- nim. Pēc Daka atgriešanās pateicīgais Karks pavēlēja Maulim tur sanest no ģints ugunskura kvēlojošas ogles.
   Bijīgi satraukta nāca Genda un zemu noliecās pie zie­dokļa, Viņas brūnā roka uzmeta oglēm trīs saujas sausu paegļu skuju un tikpat daudz egļu sveķu. Pacēlās smar­žīga liesma. Karks nu uzlēja uz oglēm trīs plaukstas tikko nomedīta brieža asiņu. Uguns nenoslāpa, bet pret liepu galotnēm gaisā uzvijās zilgani, kodīgi dūmi.
   —   Upuris pieņemts! — dobji kā no pazemes dūkoja ģints vadonis, augsti pacēlis lielās rokas.
   —   Pieņemts, pieņemts! — priecīgi atsaucās salinieki.
   Svinot dēla atgriešanos, Karks pievakarē sarīkoja zē­niem sacensības.
   Daks, tērpies vieglā vāverādiņu apmetnī, droši nostā­jās vīru priekšā.
   Karks, apzinadamies savu spēku un varu, strauji at­meta pinkaino galvu un pārlaida draiskajiem zēniem val­donīgu skatienu. Visi nogaidoši pieklusa.
   Citkārt spridzīgais Gips šoreiz bija nomākts. Viņš ba­žīgi nolūkojās uz Daka ķermeni: «Kā uzvarēt spēcīgo sāncensi?»
   — Zēni! Sākt! — Karks uzsauca.
   Neviens neuzdrošinājās pirmais stāties pretim braša­jam Dakam. Zēni drūzmējās ap ugunskuru un bažīgām acīm uzlūkoja medniekus. Karks pasmaidīja un aprunā­jās ar Neili. Nolēma, ka pirmais cīņas veids būs nolikt pretinieku uz muguras. Otrais — no piecu briežu attā­luma ar šķēpu satriekt mežacūkas galvaskausu. Tre­šais — no sešu briežu attāluma trāpīt liepā iekārtajā vanagā.
   Daks bija sasprindzis kā uzvilkta loka stīga un, pie­vērsis Karkam ieplestās acis, gaidīja savu pirmo preti­nieku. Velti, drosminieku nebija. Karks pameta ar roku Daka vienaudzim — ar karsoni mirušā mednieka dēlam Gipam. Arī māti viņš bija zaudējis, jau piedzimstot. Ve­cāku neaprūpēts, zēns bija audzis Mauļa un Karka uz­raudzībā. Slaids un vingrs, ar maigu seju — viņš bija pretstats pasmagajam, lielkaulainajam Dakam. Pārākumu par citiem sava vecuma zēniem, izņemot Daku, Gips bija jau pierādījis visos trijos cīņas veidos. Lepni atmetis no augstās pieres rudo matu cirtu, viņš nicīgi pasmīnēja un, savilcis kuplo uzacu lokus, glūnoši raudzījās kā jauns meža kaķis, sagatavojies lēcienam.
   Karks pacēla roku un smagi kā kaujas vāli to nolaida.
   Abi cīnītāji metās viens uz otru. Viņu rokas krusto­jās, muskuļi piebrieda. Sekoja straujš rāviens. Daks to nebija gaidījis un nokrita. Bet tikai uz mirkli. Vai tā bija jauna «zvērēna» veiklība, no tēva gūtais rūdījums? Kā lunkans lūsēns Daks uzšāvās kājās, metās uz Gipu un aptvēra viņu ar spēcīgajām rokām. Bīstams brīdis! Gips pietvīka, raustījās, locījās. Velti! Viņš nespēja iz­rauties no Daka stiprā tvēriena. Tam pašā laikā spēcīga kāja iebelza pa Gipa lieliem, un zēns, smagi iestenēda­mies, nogāzās. Bet arī viņš bija cīņās ar citiem zēniem ilgi trenējies un, pielēcis kājās, šoreiz cieši aptvēra Daku. Atspēries uz vingrajām rokām, Gips jau grasījās sviest
   pretinieku apkārt, bet Daks veikli izslīdēja no Gipa skā­vienā. Nākamajā brīdī jau pats Gips bija cieši sagrābts kā milzu vēža spīlēs un Daka augums viņu neatvairāmi lieca pie zemes. Sažņaugtās krūtis nespēja elpot, un, klusi iegārdzies, Gips nogāzās uz lāpstiņām. Daks uzkrita virsū un ar savu smagumu neļāva Gipam piecelties. Viņš bija uzvarētājs.
   Gips lēni piecēlās un mulsām acīm raudzījās apkārt. Viņa citkārt maigā seja tagad spītīgi saviebās. Plānās lū­pas cietsirdīgi sakniebās, acis ļauni iegailējās. Likās, viņš metīsies Dakam virsū. Tikai pamazām Gips pārvarēja savu niknumu un nomierinājās. Pēc brīža viņš palēca tālāk un nākamajam cīņas gājienam satvēra šķēpu. Lēni atvēzējis roku, cīnītājs lēca uz priekšu, un šķēps, klusu iešņākdamies, iecirtās mežacūkas žoklī.
   Daks paķēra tēva dāvināto šķēpu. Nošvīkstēja ierocis un, ieurbies zvēra galvaskausā, sašķēla to pa šuvi divos gabalos.
   Karks ar Neili saskatījās. Klusa jūsma pāršalca lau­kumu. Genda dzirkstošām acīm raudzījās uz dēlu.
   Atlika vēl trešais cīņas veids ar bultu. Sešu briežu attālumā liepas zarā šūpojās ādas sloksnē iekārtais no­šautais vanags.
   Gipa ievingrinātā roka ietrieca bultu tieši vanaga vē­derā. Putns sašūpojās un gandrīz nokrita no zara. Lepna gaitā zēns atgāja, dodot vietu sāncensim.
   Daks uztraucās, kā viņam veiksies. Pirksti spēcīgi pie­vilka elastīgo loka dzīslu un atrāvās. Bulta klusu iedzie- . dājās un izskrēja cauri vanaga kaklam.
   Vīri vienprātīgi atzina Daku par uzvarētāju. Nu viņam vajadzēja cīnīties vēl ar pārējiem vienaudžiem. Kā spē­lēdamies viņš visus uzvarēja tuvcīņā, arī šķēpa mešanā un šaušanā ar bultu.
   Neilis staroja un, ne vārda neteikdams, tvēra stabuli. Tā gavilēja kā vēl nekad.
   Karks paziņoja:
   —    Zēni! Daks — jūsu vadonis. Klausīt!
   —    Eijā! Eijā! Klausīt! — gandrīz reizē nobļāvās vīri.
   —    Solāmies! — atbalsoja zēni.
   Karks nu paņēma no Gendas rokām māla krūzi un, jautri piemiedzis acis, pasniedza to Dakam.
   —    Dzer, uzvarētāj!
   Daks satvēra trauku, un medaina smarža iesitās nāsīs. Dzēriens viegli kutināja rīkli. Pēc veldzes Dakam gribē­jās, lai atkal vīterotu Neiļa stabule. Draugs to vien bija gaidījis. Gaiši un jautri skanēja dziesma, saplūstot ar Platās upes krāču uzvarošo šalkoņu.
   Daks ar vīriem metās skarbajās ikdienas gaitās. Ar zvēriem pilnie meži, ar zivīm bagātie upes atvari solīja bagātīgu mielastu. Taču medībās bija nepieciešams daudz dzēlīgo bultu un harpūnu.
   —    Celsim ieroču darbnīcu un mītnesl — norīkoja Karks.
   Vīri sarosījās. Akmens kapļi dziļi iecirtās ar trūdiem un kritalām bagātajā zemē.
   Nepagāja ilgs laiks, kad gaisā kā milzu pirksti jau slējās sienu stabi cits no cita divarpus līdz triju soļu at­tālumā. Nu varēja ķerties pie tievo koku vai zaru iegul­dīšanas starp stabiem, nostiprinot tos ar līganām kārklu klūgām vai atvasēm. Ievingrinātajās rokās šīs līkstis pa­klausīgi piekļāvās cita pie citas. Ieroču darbnīcas (sešu līdz septiņu soļu platas) pamatos ieguldīja vairākas kār­tas resnāku koku. Vērīgās mednieku acis nepalaida ga­rām arī radušās spraugas. Tajās iepina sīkākus bērzu zarus, iestūķēja sūnas.
   Arī Daks ar Gipu un citi pusaudži iemanījās šai darbā un piepalīdzēja lielajiem. Kad beidzot sienas bija gata­vas, sākās visgrūtākais darbs — divslīpju jumta būve. Lai uzceltu un nostiprinātu spāres, nepietika ar vīru spēku vien. Vajadzēja Mauļa padoma un jauniešu veiklī­bas. Daks kā izmanīgs kaķēns ar vienu roku ieķērās spārē, bet ar otru tvēra Gipa sniegto tievo līksti un uz­manīgi iepina to spārēs. Prasmīgāk strādāja Neilis.
   Pāri gareniskām jumta līkstīm Neilis ar zēniem iepina upmalas niedres. Zaļie, lokanie stiebri cieši nosedza visu jumtu, nelaižot cauri ne lietu, ne vējus. Zem jumta'izlai­duma kores Neilis vēl ielocīja apaļu caurumu dūmu iz­vadīšanai.
   Maulis apmierināti krekšķināja un priecājās par pa­veikto, uzslavēdams gan Neili, gan zēnus.
   —    Labi strādāts, — tīksmi glaudīja bārdu Karks.
   —   Vēlāk apsviedīsim ar māliem, — piebilda Maulis.
   Jaunajā darbnīcā rosījās ieroču meistars.
   —    Kādas rokas! Brīnums! … — Daks sajūsmināts rau­dzījās, kā meistara veiklajos pirkstos kauls pārtop par slaido šķēpa zobu.
   —    Patīk? Skaties… — Sauss paegļa koks, pelēks un cietšķiedirains, uzgula uz galda. Kad nūjas galā melni zi­bošais krama asmens ieēdās dziļi kokā, bija radusies kau­jas šķēpa smaile.
   Mītnes otrajā galā meistara palīgs slīpēja garu, gludu kaulu, kas iepriekšējās dienās bija mērcēts siltā ūdenī. Nu tā šķiedras kļuvušas pieļāvīgākas. Asā krama šķē­pele, neatlaidīgi to vīlējot, dziļi iegriezās kaulā. Pama­zām no tā izauga asa atskabarga kā čūskas dzelonis. Nu bija gatavs harpūnas asmens.
   Podus un citus māla traukus pagaidām taisīja zem no­jumes. No zvirgzdainiem māliem veidotā krāsns kveldi­nāja vērtīgos podus. Vajadzēja uzmanīt uguni, lai egļu malkas liesmas būtu vienmērīgas un nelaizītu traukus, bet uzkarsētu pusloka tilpni. Daku šeit pārsteidza viss. Ar apbrīnu viņš raudzījās, kā podnieka izmanīgie pirksti veidoja māla sloksnes, kā tās samitrinātas lipa cita pie citas un beidzot izveidojās trauks.
   Pēc tam meistars paņēma kāda laivinieka atstāto drē­bes gabalu, samērcēja to siltā ūdenī un aptina podu. Tad to glāstīja un taustīja. Kad noņēma drānu, Daks pār­steigts ieraudzīja, ka trauku rotāja sīkas rieviņas.
   —    Pods skaists, bet vēl klusē. Tam salti. Uguns sildīs. Māls atmodīsies, dzīvos. Klausies! — Veidotāja pirksti piesita pie apdedzinātā poda, un tas sāka skanēt.
   —    Dzied! — jūsmoja podnieks.
   Zēns nevarēja vien attapties no visa redzētā. Agrākajā apmetnē ezera malā bija maz laba māla, un meistars skuma. Toties tagad viņš strādāja ar jūsmu.
   Kad Daks ieraudzīja uz meistara galda mazu, brūnu lācēnu ar nelielu purnu un šaurām ačelēm, viņš ievaicā­jās:
   —    Kā no meža! Kur dabūji?
   Podnieks piedūra pirkstu pie savas pieres un pasmai­dīja.
   —    Iedomā — galvā.
   Daks nesaprata un vairākas reizes atkārtoja:
   —    Iedomā, galvā — lācēns.

   DIVKAUJA
   Bija karsta vasaras diena. Gaiss virmuļoja, Koku lapas gļēvi nokarājas, un visa dzīvā radība, likās, bija iegri­musi diendusā. Lācene attupās pie strauta un kāri dzēra vēso, spirdzinošo ūdeni, bet mazais lācēns spēlējās alas priekšā.
   Pēkšņi no mežmalas iznāca Daka gūstītājs. Pielicis plaukstu virs acīm, viņš uzmanīgi vēroja apkārtni. Ierau­got lāci, mednieka cietie sejas vaibsti kļuva skarbi un pelēkās acis ļauni iedzalkstījās. Satvēris šķēpu, vīrs pla­tiem soļiem devās cīņā ar dzīvnieku.
   —    Urr-rr! Urr-rr! — bargi ierūcās lācene un, draudoši atpletusi plēsīgos žokļus, traucās mežonīgajam vīram pretī.
   Mednieka šķībā, melniem bārdas rugājiem apaugusī mute atiezās, saulē atplaiksnījās lielie zobi. Asais šķēps šņākdams traucās pret lāceni. Vēl mirklis — un zvērs skrējienā saguma.
   —    Ho, ho! — uzvaras priekā rēca negantais vīrs. Lā­cene ar spēju ķetnas kampienu izrāva sev no pleca šķēpu, aizsvieda to un negaidīti veikli devās virsū uz­brucējam. Strauji pacēlusies pakaļkājās, tā trieca ar ķetnu. Pavizēja melnie, asie nagi — un kā varens skrāpis noplēsa no mednieka krūtīm miesu.

   bronza
   Biezs, gandrīz necaurejams mežs kā varena, zaļa sega klāja visu lēzeno Platās upes labo krastu. Zem krēslas pilno egļu smagajiem, nolīkušajiem zariem nekad neiz- žuva treknā zeme. Saglumējusī, tumšzaļā zāle un spu­rainās papardes vietām pārsniedza cilvēka augumu. Lieli, gļotaini gliemeži, platvēderainas vardes, zirnekļi un stai­pīgās čūskas šeit ložņāja pa satrūdējušajām kritalām.
   Iztālēm dūmakaini migloja ar kokiem apaudzis uzkalns. Kādu dienu Karks tur mežmalā ievēroja staigājam cil­vēkus. Tanī pašā vakarā acīgais mednieks tālumā redzēja vāju uguns atspīdumu. Tātad uzkalns ir apdzīvots.
   Vēlāk Karks šo jaunumu pastāstīja Maulim. Vecais vīrs savukārt atcerējās, ka dienā krastmalā bija iznākuši sveši vīri, vērojuši apmetni, mājuši ar roku.
   Karks sadrūma. Pelēkajās acīs iegūla naidīgs saltums. «Kas viņi? Vai bīstami?»
   —           Surp vīrus! — izsaucās Karks un smagi apsēdās uz mītnes priekšā novietotā akmens.
   Ieradās mednieki un, apstājuši Karku, nogaidoši klu­sēja.
   Vadonis norādīja uz attālā uzkalna pusi un jautāja:
   —    Tur svešinieki. Cirst vai žēlot?
   —    Bez šķēpiem!
   —    Lai bultas nesvilpj!
   —           Pārbaudīt! — vīru vārdus pastiprināja muskuļaino roku vēzieni.
   Karks, pieliecis galvu, vēroja medniekus un domāja, kā rīkoties.
   Beidzot vadoņa smagais skatiens uzgūla Maulim.
   —    Ko darīt?
   Kā sausas rudens lapas viena gar otru berzējās Mauļa lūpas. Piesardzīgais mednieks runāja lēni, apdomīgi:
   —          Jāizlūko. Iesākt ar lēnprātību un draudzību! Lai runā arī Neiļa stabule.
   Karks piecēlās un paziņoja lēmumu:
   —           Izlūkosim! Būsim lēnīgi. — Pametis ar roku Tūlim, Neilim un Maulim, viņš piebikstīja arī Dakam. — Brauk­sim!
   Zēns līksmoja un aizskrēja pēc jostas ar bultu maksti.
   Bruņojušies ar šķēpiem, vīri sēdās laivās, pārcēlās pāri upei un ilgi pētīja, kā izlauzties caur mūžseno mežu. Bei­dzot biezajos krūmos Neilis atrada nelielu iestaigātu ta­ciņu, kas medniekus izveda sausā nokalnītē. Pēc laba gājiena viņi tuvojās nelielam nocietinājumam.
   Ieraudzījuši šaurus vārtus, vīri apstājās. Apmetnē brī­dinoši noskanēja trīs skarbi svilpieni. Karks saskatījās ar Neili un Mauli. «Kas glūn aiz sienas? Nāve vai drau­dzība?»
   Vecā mednieka sirmā galva lēnprātīgi pieliecās un roka norādīja uz Neiļa stabuli.
   Karks pirmais spēra drošu soli atvērtajos vārtos.
   Plašajā pagalmā viņiem pretim nāca labi noauguši, gaišmataini vīri ar atklātām, pašaurām sejām, ģērbušies plānās, pieguļošās drānās.
   Karks pielieca galvu un nolika zemē šķēpu, tādējādi norādot, ka viņš ir ieradies miermīlīgos nolūkos. Arī citi darīja tāpat.
   Pārupieši neuzticīgi vēroja atnācējus, vērtēja viņu zvērādu ģērbus, ieročus.
   — Ko ciemiņi vēlas? — labskanīgā, bet svešā valodā noprasīja parupiešu vecākais Auls.
   —    Mēs no salas. — Karks piedūra pirkstu pie krūtīm un, pamājis ar roku pāri upei, vēlīgā balsī turpināja: — Gribam sadzīvot.
   Mūs šķir upe, var vienot draudzība, ?— noliecis sirmo galvu, skaidroja Maulis.
   Neilis, izņēmis no jostas stabuli, sāka pūst. Tā bija vēlēšanās saprasties. Attālajiem kaimiņiem iepatikās šis Vīrs ar atklāto, laipno seju. Tādas saldas skaņas viņi vēl nebija dzirdējuši. Tās mulsināja neuzticīgos, visu piere­dzējušos medniekus. Kad dziednieka stabule apklusa, sā­kās sarunas. Kaimiņi centās sazināties gan ar roku kus­tībām, gan ar sejas vaibstiem.
   Pārupiešu vecākā Aula seja ar maigām Vaigu bedrītēm un pilnīgām lūpām bija vēlīga, gandrīz vai labsirdīga. Vienīgi lūpu kaktiņi, zilo acu saltais spīdums un platais žoklis liecināja par stipru gribu un spītīgu neatlaidību.
   Neilim iepatikās Aula dēls Kaino. Straujš un lunkans kā aļģe — viņš atgādināja Daku. Draudzīgi sarunājoties, dziednieks ieraudzīja jaunekļa zodā nelielu, bet neglītu kārpu. Neilis parādīja, ka viņš to noņems. Kaino saprata un saskatījās ar tēvu. Auls palocīja galvu.
   Neiļa veiklie pirksti kļuva rosīgi. Ar zirga astriem viņš nosēja kārpas tievo sakni un vaicājošām acīm lū­kojās pēc kāda asmens. Aula rokās pazibēja neliels, iesarkani blāvs nazis. Pārsteigtais dziednieks brīdi pētīja vēl neredzēto, gludi noslīpēto asmeni. Pataustījis to, viņš nogrieza kārpas kājiņu. Nazi nu satvēra izbrīnījies Karks.
   Sadabūjis dažas piparmētras. lapas, dziednieks saberza tās pirkstos un ar to zaļgano sulu nozieda ievainojumu. Kamēr Neilis domāja, ar ko nosegt brūci, pienāca spē­cīgi noaugusi gaišmate un, laipni uzlūkojot viņu, pa­sniedza plānu drānas strēmeli. Dziednieks apjukumā mirkli sastomījās, bet veiklā gaišmate ievingrinātām kus­tībām pārsēja dēla zodu.
   «Vai ģints dziedniece?» Neiļa galvā rosījās jautājums.
   Karks pa to laiku aplūkoja jauno ieroci.
   —    Dzēlīgs, — viņš secināja.
   —    Bronza, — no Aula lūpām izskanēja nedzirdēts vārds.
   —           Bronza, — atkārtoja Daks. Svešais vārds dziļi iegūla zēna apziņā.
   —           Debess asmens? Kur tādus taisa? — Karks nopra­sīja,
   Pārupietis pamāja ar roku uz lielo ūdeņu pusi. Pagrie­zies pret zilacaino sievu, viņš turpināja:
   —    Randa no turienes, daudz zina.
   —           Lielie ūdeņi.. t bronza… Kā tikt, kā dabūt? — uz­stāja Daks.
   —    Izaugsi, tiksi! — drošināja Maulis.
   Vēl vairāk par aso bronzu dziednieku interesēja kai­miņu vieglais apģērbs. Viņš brīdi taustīja Aula gludo, plāno drēbi, cenšoties izdibināt, no kā tā darināta.
   —          Redzi, — Auls norādīja uz zilganu linu lauku. Pie­gājis pie tā, viņš noplūca dažus zaļos stiebrus un brīdi lauzīja pirkstos, līdz radās šķiedras, tad tās sapina vijīgā grīstē un pielika pie sava ģērba.
   Karka sejā nepārmainījās ne vaibsts, bet Neiļa acis iedzirkstījās.
   Auls satvēra dziednieka roku un ieveda viņu mītnē. Kādā stūrī rēgojās stāvis — koka sastatnis ar līkstīm un tajās iestieptiem pavedieniem.
   —           Lūk, aug drāna. — Gudrinieks rādīja un veikli raustīja stāvī kādu gludu, guļošu koku, kas piekļāva linu pavedienus citu pie cita. Neilis ilgi vēroja, kā zem Aula lokaniem pirkstiem radās līganais, mīkstais brīnums, kas tīkami piegūlās ādai.
   Kad Auls atgāja, pie dīvainā koka ragaiņa piestājās Neilis un ar nedrošām rokām atdarināja meistara kustī­bas. Nepadevās. Garenā ķemmlāde nepiesita pavedienus cieši, tie mezglojās, un audums bija neblīvs. Aula pirksti steidzās palīgā, un no satraukuma pietvīkušais dziednieks neatlaidīgi turpināja aust, līdz beidzot iemanījās. Pievēr­sies Karkam, Neilis sacīja:
   —    Atved Gendu, lai iemanās taisīt!
   Maulis visu laiku klusēdams bija vērojis, kā darbojas šis savādais klabeklis. Nu viņš piegāja tam cieši klāt, taustīja un cilāja katru balstu, dēlīti un pētīja dziju nītis. Izbrīnās pilns vecais vīrs rādīja uz stāvi un jautāja Aulim:
   —    Kā tādu uztaisīt?
   Pārupietis sāka skaidrot. Viņa pirksti veikli slīdēja gar lielajiem koka balstiem, bīdīja slīdalas un ķemmlādi.
   Maulis uzmanīgi klausījās un vērīgi sekoja kaimiņa roku kustībām, un vecais meistars drīz aptvēra savādā ragaiņa tapšanu. Vienīgi pirksti vēl neticīgi taustīja taisni nogriezto šķērskoka galu.
   —    Kas tādu nokoda? — Viņš nošņāpa ar roku.
   —   Nu dēļkodis. — Atsmaidīja Auls un paņēma no plaukta ozola nūju ar vienā malā līdzeni ieķīlātiem krama šķembu zobiem. Piestājis pie koka lāviņas, viņš ar šo primitīvo zāģi vairākas reizes pārvilka pāri lāviņas ga­lam. Un brīnums — zem zilganajiem krama zobiem bal- snīja līdzena grope!
   Mauļa seja atplauka, un, cieši uzlūkojis Aulu, viņš noteica:
   —    Atbraukšu ar Neili. Gribu tādu arī sev.

   VAI LĀCIM RADA?
   Daks mežā bija atradis vientuļu, mazu lācēnu. Varbūt lācene bija gājusi bojā. Kas to lai zina.
   Bugam bija iepaticies jaunais draugs, kas bieži nāca pie viņa spēlēties.
   Šķietami tūļīgais lācēns prata tik rotaļīgi un saudzoši aptvert savu barotāju, ka Daks gandrīz neizjūta zvērēna skarbumu.
   —   Tam jau nesalst, lāča āda, — par Daku zobojās Gips un paslepus čukstēja pārējiem zēniem:
   —   Pie lācēna alas vien dzīvo, abi saķērušies čāpo un rēc kā zvēri. Tādus tik mežā!
   Daks par to sadusmojās, taču tik un tā Gips joprojām tenkoja. Drīz arī dažas vecākas salinieces, galvu grozī­damas, izteicās, ka Daka draudzība ar augošu lāci pie laba gala nevedīšot. Abi aiziešot mežā pavisam. Ko tad?
   Dodoties medībās uz upes "kreiso krastu, Daks parasti gāja pa bajķu laipu pāri nelielai upītei. Gips to bija ievērojis. Nicīgi iesmējies, reiz viņš nocēla laipu un pār­svieda to upes otrajā krastā. Dakam nu vajadzēja iet caur mazo, sauso purviņu, tā saukto čūskulāju. Karstās vasaras dienās rāpuļi, izlīduši no ceriem, gozējās saulē. Šis čūskulājs bija Neiļa iemīļotais zāļu piegādātājs. At­sēdies turpat netālu, dziednieks pūta savu stabuli un gai­dīja. Karstā saule izvilināja purva iemītnieces no ceriem. Kad tās pievirzījās tuvāk, Neilis sāka čūskas bakstīt ar mežacūkas taukiem noziestu nūju. Sakaitinātie rāpuļi nikni uzbruka, iecērtot tanī indīgos zobus. Neilira to vien vajadzēja. Mītnē ar akmens šķembu dziednieks uz­manīgi notīrīja no nūjas gala čūsku saindētos taukus. Sajaucot tos ar driģeņu lapu sulu, radās vislabākais līdzeklis ierīvēšanai pret kaulu un locītavu sāpēm.
   Gips labi zināja, cik nedroši iet cauri šim purvam. Taču Dakam viņš par to vēl nebija pastāstījis.
   Gips, nīgrā smīnā savilcis lūpas, gaidīja atgriežamies Daku. Kati pievakarē viņš pārnāca sveiks un vesels, Gips nikni nošņācās:
   —    Arī čūskas neaiztiek savējo …
   Daks uztvēra Gipa naidīgumu. Grūtsirdīgi nopūties, viņš atcerējās lācēna mīlīgo murdēšanu un nodomāja: «Pat zvēri ir draudzīgāki par cilvēkiem.»
   Reiz vēlu vakarā apmetnē ielēca izbadējies lūsis un, sajutis lopu smaku, ātri devās uz kūti. Dzīvnieku ievē­roja Daks un Gips. Veiklajam bultu šāvējam Gipam sa­ļodzījās ceļi. Daks saprata, ka vārais šķēpa trieciens ne­nogalinās zvēru, bet tikai saniknos. Tāpēc, draudoši vicinādams mēnessgaismā vizošo ieroci, Daks ierēcās:
   —    Urr, urr! Puh! Prom! Prom!
   Zvērs nobijās un, nikni ierūcies, atņirdza lielo, ūsaino purnu. Pēc mirkļa lielais kaķis strauji pagriezās un ar pāris veikliem lēcieniem pazuda mežā.
   —    Paglābi mani… Un es?… — kaunā piesarcis, ne­veikli murmināja Gips, vainīgām acīm uzlūkodams Daku.
   —    Nebaidies no zvēra! Tad uzvarēsi, — draudzīgi pa­mācīja Daks.

   VIESOS PIE PĀRUPIEŠIEM
   Nemierīgais Daks nevarēja aizmirst pārupiešu bronzas duncīti. Tas domās bija pie puiša gan dienā, gan nakts klusumā sapņos un patīkami iegūla zēna kaistošajā plaukstā.
   —    Gribu pie parupiešiem! Gribu! — Daks uzmācās tēvam. Arī Gendai nebija miera. «Pārupiešu vasaras ģērbs. Kāds tas ir? Kā gatavots? Vai man paveiktos?»
   —    Brauksim pie viņiem, Kark, brauksim! — Genda uzstāja.
   —           Brauksim, — viņš atrūca. Atcerējies, ka pārupiešu pusē, upes lēzenajā krastā, nedzīvo bebri un kaimiņiem trūkst šo dzīvnieku ādu, Karks Gendai pieteica:
   —    Paņem līdzi bebrādas! Priecāsies!
   Viņus sagaidīja pats Auls. Iznāca pretim un, atvēris durvis, vedināja viesus mītnē.
   Genda iegāja, bet vīri palika pagalmā aprunāties. Zil­acainās Randas apaļīgie vaigi pārsteigumā pietvīka, un, atsviedusi no gludās, augstās pieres gaišo matu cirtu, viņa vērīgi ielūkojās Gendas veselīgajā, laipnīgajā sejā un vēlīgi uzsmaidīja.
   Saliniece samulsa. Viņa nezināja, ko teikt, bet ieples­tās, lielās acis kā brīnumā raudzījās pārupieties ģērbā. Randa saprata viņas jūsmu un iesmējusies piesteidzās pie koka tīnes. Ar brūni iedegušām rokām viņa izņēma gaišus linaudekla svārkus. Pielikusi tos pie Gendas auguma, Randa noteica:
   —    Uzvelc!
   Genda piesarka. Mirkli sastomījusies, viņa novilka savu apmetni, un vieglais, garais ģērbs nu aptvēra viņas stalto augumu. Salinieces acis priekā iemirdzējās.
   —    Labs! Vasara! — viņa priecīgi sasita plaukstas.
   —    Patīk? — jautri noprasīja Randa.
   Genda jūsmīgi apskāva Randu, bet nepaspēja atbildēt, jo mītnē sarunādamies ienāca vīri. Karks pārsteigts uz­lūkoja pārvērtušos sievu, bet Maulis piesteidzās pie stāva, un Auls labsirdīgi skaidroja, kā izcirst un nogludināt koka ietvarus un iestiprināt nītis.
   Daks palūkojās apkārt, cerēdams ieraudzīt Kaino, bet tas nerādījās.
   Randa jau bija uzlikusi galdā ceptu brieža gaļu un māla krūzes ar pelēku dzērienu. Tas bija ieskābens.
   Genda nogaršoja neparasti tumīgo dzērienu un, jautā­joši uzlūkojusi pārupieti, parādīja uz krūzi.
   —    Milti, ūdens un trīs dienas … — Randa skaidroja.
   «Mans labāks, stiprāks,» nodomāja Genda.
   Strauji atraudams durvis, ienāca Kaino. Ieraudzījis kaimiņus, viņš atplauka. Daks paveda Kaino sānis un ar roku strauji gaisā nogrieza pusapli.
   —          Duncītis, bronza, — viņš skaidroja. Kaino saprata un, no jostas izvilcis spožo ieroci, ielika to Daka rokās.
   Zēns sajūsmā gavilēja.
   —          Gribi zvērādas, visu .,. par šo? satraukti nopra­sīja Daks, likdam,s kāroto ieroci pie savas jostas.
   Kaino sadrūma un pakratīja galvu.
   —           Nevaru, pašam patīk. — Cieti noslēdzās pārupieša lūpas, un, paņēmis no Daka dunci, Kaino iebāza to savā makstī.
   Daks grūtsirdīgi nopūtās. Tad viņš pieveda Kaino pie Mauļa.
   —           Vīram labas rokas, taisa laivas, visu. Daudz medī­jis. Katru zvēru noliks. — Kaino tikai pameta ar galvu, ka sapratis, un ziņkāri vēroja vecā vīra seju. Raudzīda­mies uz viņa mezglainajiem pirkstiem un uz sirmo galvu, jaunais pārupietis centās apjaust — kur šim vīram slēp­jas tā veiklība? Līkajos pirkstos vai kaut kur citur?
   Kaimiņi mielojās ilgi. Šķiroties Auls pateicībā par bebrādām iedeva Karkam maisiņu ar linsēklām.
   —    Audzē vasaras ģērbu! •— vēlīgi noteica pārupietis.

   ZEME GRIB ELPOT
   Maulim bija laimējies uziet garenu, platu laukakmeni ar plānu galu. Parādījis to Dakam, vīrs skaidroja:
   —    Vērtīgs kā bronza, uzšķels zemi, ļaus tai elpot.
   Daks neizpratnē blisināja acis. Pienāca Karks ar Neili,
   un visi trīs nu brīdi domīgi grozīja galvas.
   Pievērsies Dakam, Neilis skaidroja:
   —           Maulis zina… Lai audzētu labību, zeme jāuzplēš. Rokas ātri pagurst, kaplis vairs nespēj cirst. Liksim cīnī­ties plakanajam akmenim.
   Ilgi visi trīs vīri gludināja, asināja vērtīgo atradumu ar kramu un graudberzi, lai tas būtu līdzīgs lielam, pla­tam kaplim. Pagāja dienas, bet vīri pacietīgi strādāja. Beidzot tas bija gatavs — ass kā šķēpa gals. Nu viņi prā­toja, kā šo lemesi — vareno zemes griezēju — ieguldīt stiprās koka rokās, lai tas kā spēcīgs taura rags uzplēstu ilgos gadsimtos gulējušo neskarto zemi. Neatlaidīgie vīri arī to izdomāja.
   —           Bet kas liks akmenim cīnīties un plosīt zemi? — noprasīja Karks.
   —           Dauris, viņam spēka diezgan! — atsaucās dzied­nieks.
   Sākums bija grūts. Vispirms vajadzēja savvaļas kus­toni iegrožot ar stiprām ādas sloksnēm. Melnis nemie­rīgi svaidījās un nevilka neparasto smagumu — šo arklu. Kad viņam neizdevās atbrīvoties, tas raustījās un netu­rēja vagu, bet Karks nepadevās. Nerimtīgās pūlēs viņam tomēr izdevās panākt, ka zirgs sāka iet vienmērīgi.
   Kad Karks jau bija iemanījies neierastajā darbā, pie viņa pienāca stiprais Tūlis. Brīdi vērojis, viņš pats gri­bēja izmēģināt spēkus/Lielais vīrs kā spēlēdamies turēja rokā nepaklausīgo arklu, bet viņš vēl neprata ieturēt taisnu vagu. Tikai pamazām pieredzējušais mednieks pieveica spītīgo arklu.
   Neatlaidīgais Daks negribēja atpalikt no vīriem. Viņa vingrās rokas cieši satvēra akmens raga strupo koka pakausi.
   —    Dauri, velc! — viņš uzsauca zirgam, un lēni uz- šķēlās trūdpilnās zemes velēna.
   Grūti nācās nepieradušām zēna rokām novaldīt smago arklu. Asā akmens galoda svaidījās gluži kā dzīva un reizēm izlēca no zemes. Bet Daks nepadevās.
   —    Lauž kaulus? — smīnēja Karks.
   —    Nepavisam, — nosvīdis teica arājs un turpināja dzīt savu pirmo vagu.
   Jaunā arkla uzplēstais lauks vērsās platumā, bet vīru rokās pamazām iegūla nogurums.
   Jau ezera salas apmetnē viņi bija iemanījušies sasaistīt kopā vairākus zarainus egļu kokus četrās rindās un vie­nādā garumā nolīdzināt zarus.
   Lielie koka pirksti nu veikli grābstīja zemi.
   Maulis gaidīja sējas laiku, jo viņš bija labi iemanījies graudus vienmērīgi iekaisīt atmodinātajā, irdenajā zemē.
   Kad šis svarīgais darbs bija paveikts, visi atviegloti uzelpoja un devās iemīļotajās medībās. Bet sievas ar ne­pacietību gaidīja, kad zemes elpas sasildītie graudi, at­modušies no ilgā miega, sāks dīgt. Viņas jau tīksminājās par gaidāmo briedīgo graudu ēdienu, kas patika gan lie­liem, gan maziem.

   MEDNIEKS AR UGUNSŠĶĒPU
   Arkla un ecēšu sairdinātajā zemē kaisītie graudi pa­modās. Uznāca liels karstums. Sausie vēji izdzina no ze­mes visu auglību. Zāle apvīta, un puķes pārgurušas no­līka pie zemes. Neilis norīkoja sievietes un zēnus ar podiem nest no upes ūdeni, lai aplaistītu apvītušos lau­ciņus.
   Daks devās uz upmalu. Piemiedzis acis, jaunietis ienira krūmājā. Izspraucies tiem cauri, viņš apstājās, kā brī­numu ieraudzījis: priekšā stāvēja svešinieks ar šķēpu.
   Zēna acis aši pārslīdēja pāri mednieka sejai. Spēcīga, rētām izvagota — tā viņam likās labsirdīga. Bet tad viņš atcerējās nikno uzbrucēju upmalā. Tāpēc piesardzīgi at­kāpās.
   —    Es, Daks. Tu svešs!
   —           Daks, Daks, — atkārtoja mednieks un sāka skaidrot: — Es, Uriks, Uriks, draudzīgs. Kur tu dzīvo?
   Daks neatbildēja un aizskrēja.
   Pārnācis apmetnē, viņš pastāstīja par negaidīto sastap­šanos ar mednieku. Karks sarauca pieri: «Sveši vīri? Var­būt bronzas ieroči? Jāpārbauda.»
   Nākamajā dienā viņš ar Daku un pāris medniekiem devās izlūkos. Klīstot pa upes kreisā krasta mežu, viņi ieraudzīja uzkalniņā gaišmatainus vīrus. No svešiniekiem dvesa savdabīgs skarbums, jā, pat niknums.
   —    Jāuzmanās! — Karks čukstus brīdināja.
   Daks nejauši uzkāpa uz sausa zara. Spalgais lūzuma troksnis viņus nodeva. Pavisam tuvu izlūkiem nosīca bulta. Veikli viņi skrēja projām.
   Karks devās pie kaulu slīpētāja.
   Pakumpis vīrs ar vērīgām, spožām acīm cieši ielūkojās ģints vadonī un nojauta ko nelāgu.
   —    Būs jākaro! — Karks skarbi teica.
   Meistars pārstāja slīpēt brieža ragu šķēpa uzgalim.
   —    Ja vajadzēs, karosim, — viņš norūca.
   —           Klausies! Pasteidzies! Vairāk šķēpu, bultu un kau­jas cirvju! — asi noskaldīja Karks.
   Ieroču vīrs nokremšļojās un sāji pavīpsnāja:
   —    Ar ko karosim?
   —    Aiz upes redzēju bargus vīrus, — Karks skaidroja.
   Apmetnē modrība pastiprinājās. Vīri vairs nemedīja
   kreisā krasta mežos. Karks gaidīja nakts uzbrukumu. Krastmalā viņš ierīkoja slēpni. Vakaros tur cīņas gata­vībā nogūlās labākie mednieki.
   Pagāja trīs dienas, četras… neviens nenāca. Arī sargs no augstā ozola nekā aizdomīga nemanīja. Vakaros aiz- upiešu uzkalnā blāzmoja ugunskurs. Tur rosījās ne­skaidras cilvēku ēnas.
   Karks nenomierinājās. Ar Neili un citiem vīriem viņš neatlaidīgi turpināja slēpnī gaidīt uzbrucējus.
   Bet arī aizupieši nesnauda. Viņi bija slepeni izlūkojuši salas krastmalu un izdomājuši, kā pārkļūt pāri upes at- starai. Lielā sala ar vareno auglību un zivju bagātību bija pārāk vilinoša. Valdonīgais ģints vadonis bija no­lēmis, ka.. s

   KAUJA NAKTI
   Nakts bija tumša. Vēja plosītie mākoņi ierija mēnesi. Pār trūdiem klāto zemi un purvu slīkšņām gūlās sastin­dzis, smags gaiss.
   —    Tādā melnumā i savējiem acis izdursi. Nenāks, — pieliecies pie Neiļa, Karks čukstēja.
   —    Tumsa viņiem draudzīga, paslēpj.
   Pārgurusī nakts gurdi elpoja rītausmas gaidās. Sali­niekiem jau likās, ka atkal būs veltīgi gaidīts. Beidzot Karks satraukti izdvesa:
   —    Nāk…
   Cieši sažņaudzis šķēpu, viņš sasprindzināja muskuļus. Pa mākoņu spraugu paspīdēja blāva mēness gaisma. No upes krasta krūmiem iznira tumši stāvi, pavizēja šķēpa uzgaļi. ^
   —    Apstāties! — pērkonīgi nogranda Karka balss. Viņa acīs bija iekvēlojusies naida uguntiņa.
   Uzbrucēji paskrēja sāņus slēpņiem. Nē, tā nebija at­kāpšanās. No otras puses uz saliniekiem švīkstēdamas brāzās bultas. Divi nokrita. Neilis tika notriekts pie ze­mes no lingas izsviesta akmens. Uzbrucēju priekšā skrēja vīrs ar vilkādas cepuri galvā.
   —    Hei! Prom no salas! — viņš kliedza, atvēzējis roku ar šķēpu. Sai mirklī Daka bulta iecirtās mežonīgā uz­brucēja dilbā. Noelsies svešinieks nogāzās zemē. Gaisā lidoja akmeņi, šķindēja šķēpi, skanēja vīru vaidi.
   Virs Karka galvas pacēlās zaraina kaujas vāle. Viņš nepaguva to atvairīt. Uzbrucēja smagais augums strauji paliecās uz priekšu, bet viņa kāja paslīdēja uz kādas koka lapas ar gļotainu gliemezi, roka sašķiebās, un vāle iebelza Karkam pa zodu. Taču viņš nepakrita un ļodzī­damies nosēca:
   —    Cirst vilkurīkles!
   Mēness pazuda mākoņos. Tas bija baigs brīdis. Kurš savējais, kurš ienaidnieks? Kā cīnīties?
   Kad mākoņi uz brīdi atsedza mēnesi, palsajā, spokai­najā gaismā naidīgo uzbrucēju priekšā iznira Orika rē­tainā seja. Pavicinājis gaisā šķēpu, viņš nokliedza: — Atkāpties!
   Svešie karotāji neapmierināti ierūcās, viņu drosme bija pagaisusi. Steigā savākuši ievainotos, uzbrucēji pazuda tumsā.

   DZIEDNIEKS NEIĻA MĪTNE
   Pār salu virmuļoja karsta vasaras diena, kad Neiļa mītnē caur sienas lūku ielidoja raibs taurenis un nome­tās uz piparmētru slotiņām, tad nosēdās uz sārtajiem uz­pirksteņu kausiņiem.. Nē, arī tur nebija pļavu svaiguma, un, pacēlies gaisā, taurenis noplanēja uz deviņvīruspēka ziediem.
   Pavērās durvis, un mītnē iespraucās saules stars. Aiz tā sekoja Karks.
   Ar Neiļa palīdzību cietušais nogūlās uz koka lāvas.
   Dziednieka palīdze Mugija saudzīgi un uzmanīgi ar krama asmeni nogrieza Karkam melno bārdu.
   Nu sāka rīkoties pats Neilis. Viņš veikli tīrīja un ska­loja asiņojošās brūces. Mugija tik tikko paspēja pasniegt ūdeni, augu sulas un pelējuma novilkumu. Tas bija Neiļa jaunākais atradums. Ievērojis, ka mušas rudenī pirms no­beigšanās vēl glābjas pie nopelējušajām sienām un tur ilgāk paliek dzīvas, attapīgais vīrs nolēma ar pelējumu maisījumu notriept ievainojumus.
   Pētnieks pelējumu samaisīja ar ūdeni un uzsildīja. Nu viņš bija ieguvis tā koncentrātu. Tad Neilis nogrieza ga­baliņu no plānās pārupiešu dotās drānas un, samērcējis to pelējuma šķīdumā, pārklāja Karka brūces. Mugijas vieglās rokas ar tās pašas drānas strēmeli pārsēja cie­tušā žokli.
   Kad viss bija paveikts, Karks, aptaustījis pārsējumu, devās uz savu mītni.
   Dziednieka prasme pierādījās jau tuvākajās dienās: žokļa brūces nesastrutoja. Pirms katras nākamās pārsie­šanas Neilis lika ģints vadonim brūces pasildīt stiprajā pusdienas saulē. Droši vien ari tas palīdzēja ātrāk tām sadzīt.
   Trešajā dienā pēc uzbrukuma salā ieradās trīs sveši- nieki. Ar nolaistiem šķēpiem viņi tuvojās apmetnei. Karks ar pārsieto zodu, Daks, Neilis un vecais Maulis izgāja viņiem pretī.
   Karka priekšā nostājās diženais Uriks lāsumainā lūš- ādas ģērbā, ar vizošu zvēru zobu virkni uz brūnā, spē­cīgā kakla. Brīdi viņš ar neslēptu interesi un gandrīz lab­sirdīgām acīm raudzījās salinieku vadonī. Urika sejā bija vairākas rētas: viena šķelta — no šķēpa cirtiena, bet citas garenas — droši vien lūša aso nagu zīmes. Ierau­dzījis Daku, aizupiešu vadonis atcerējās savas neveik­smīgās medības un sastapšanos mežā. Ar atmaigušu seju un tikko jaušamu smaidu viņš uzlūkoja jaunieti. Bet Karka naidīgais rokas vēziens un piemiegto acu bargais skatiens draudēja apslāpēt viesu vēlēšanos noslēgt mieru.
   —    Uzbruki! Jāsoda!
   Staltais ^vešinieks paspēra pretī Karkam drošu soli.
   —    Es, Uriks, ģints vecākais, uzbrukt negribēju, atru­nāju. Neklausīja. Cīņu vairs nebūs. Miers!
   Tā bija noteikta vīra valoda.
   Taču Karks īdzīgi saviebās un dusmīgi nošņāca:
   —    Plēsoņas!
   Tad, dziļi, ar troksni ievilcis elpu, viņš noskaldīja:
   —    Prasu trīs šķēpus, bultas, daudz… Draudzības zī­mei — divas lūšādas. Nekarot!
   —    Labi. Dzīvosim bez kaujām.
   Abi vadoņi pārlauza savus šķēpus un apmainījās ar to uzgaļiem. Kā norunājuši aizupieši reizē pagriezās un de­vās uz savu mītņu pusi.
   Otrā dienā salinieku pieprasītie ieroči un lūšādas tika piegādātas. Kā miera zīme virs abām apmetnēm kārtīs augsti plīvoja baltās zaķādu sloksnes.
   Saliniekiem bija bēdas — vajadzēja apbedīt divus kri­tušos. Viņus guldīja izdobtos ozola šķirstos. Par mūžīgo atdusas vietu izraudzīja pakalnīti zem lielo bērzu noka­renajiem zariem.
   Pēc ģints parašas kapu vietas zemi apdedzināja. Beig­tos noguldīja ar galvām uz austrumiem, lai lielā debesu uguns no rītiem tos sildītu, bet vakaros aizejot glāstītu. Kritušajiem vīriem pie sāniem nolika bijušos viņu cīņas ieročus šķēpus, bet apkārt novietoja lielus akmeņus. Pēc tam viņus pārsedza ar platām akmens plāksnēm. Nu ģints vadonis pirmais uzlika virs apbedītajiem sārtus mā­lus — uguns zīmi. Skanēja Neiļa stabule. Melodija bija klusināta, skumja. Pēc Karka mālus uzklāja ari citi sali­nieki. Beidzot uzbēra smiltis. Tā radās krietns uzkalniņš. To vēl nosedza ar zaļām velēnām un apspraudīja ar jauno eglīšu zariem.
   Kad rokas piecu pirkstu ilgās sēru dienas bija pagā­jušas, vīri un sievas iebaudīja labo medaino dzērienu, lai aizskalotu vēl palikušās bēdas un asaras.
   Uz salas atsākās mierīga dzīve.

   LAIVINIEKA BĒDA
   Daks stāvēja pie Platās upes krācēm un vēroja, kā šaudās zilsarkanpunktainie laši. Reizēm tie slaidā lokā izšāvās no ūdens un, vizuļojot saulē, iekrita putojošos virpuļos.
   —           Pa-lī-gā! — piepeši atskanēja izmisīgi garš sauciens. Kāds vīrs pūlējās atstumt laivu no akmens radzes. Velti! No viļņu triecieniem tā arvien dziļāk uzgūla asajai šķaut­nei. Ko darīt? Vēl daži tādi grūdieni, un iedragātā laiva beidzot iegāzīsies mutuļojošā dzelmē.
   Daks, aši pavēries apkārt, pamanīja straumes izskalotu, ne pārāk resnu koku. Satvēris to spēcīgajās plaukstās, viņš devās uz nelaimes vietu.
   —           Ko, uzdūries?! — lūkodamies laiviniekā, iesaucās puisis. Iesviedis ūdenī zaraino koku, viņš pamāja sve­šajam:
   —    Rāpies šurp!
   Satrauktais laivinieks tik ātri kaut ko stāstīja, ka Daks nesaprata.
   Ļodzīgiem soļiem, ar tarbu rokās neveiksminieks no­kļuva krastā.
   Tad abi izvilka laivu.
   Izglābies ceļinieks pateicībā satvēra Daka roku un spē­cīgi pakratīja. Piegājis pie laivas, puisis aptaustīja tās sānos iedragāto caurumu. Svešinieks pielieca galvu un, ar roku rādīdams uz lielo ūdeņu pusi, žēlabaini gaudās:
   —    Pagalam laiva! Kur palikt, ko darīt?
   Daks brīdi padomāja, tad sacīja:
   —    Būs laiva! Tagad uzgaidi!
   Jauneklis aizsteidzās pēc Mauļa. Drīz vien abi atgrie­zās ar plakanu koka gabalu, krama urbi un bronzas cirvi.
   Maulis, lietpratīgi piemiedzis vienu aci, pielāgoja no­tēsto koka gabalu laivas caurumam.
   —          Khe, khe! Labs, — nokrekšķināja meistars un pa­lūdza, lai Daks atnes no apmetnes izkausētus sveķus.
   Maulis ar aso krama urbi izurba koka gabalā un lai­vas sānā caurumus.
   Kad atgriezās Daks, meistars bija jau paspējis iztēst arī četras ozola koka tapas. Abi palīgi ar kausētajiem sveķiem, nozieda plakano koka gabalu un laivas iedra­gātā cauruma malas, tad uzlika bojājumam jauno ielāpu un to cieši piespieda. Urbumos iedzina sagatavotās tapas.
   Kad darbs bija paveikts, vecais vīrs vēlīgi noteica ceļi­niekam:
   —    Brauc tālāk!
   Laivinieks aiz prieka nezināja, kā pateikties.
   Satvēris savu tarbu, ceļinieks no tās izņēma nelielu, līku bronzas ieroci melnā koka kātā un pasniedza to Maulim.
   Vecā vīra acis priecīgi iēdzirkstījās. Pārvilcis pirkstus pār blāvi vizošo asmeni, viņš līksmi iesaucās:
   —    Dzeļ, labs!
   Laivinieks paskaidroja: (
   —    Sirpis pļaušanai,
   Maulis neizpratnē grozīja rokās neredzēto rīku.
   Tad svešinieks, izņēmis no Mauļa rokām sirpi, pielie­cās un, atdarinot pļāvēja vēzienus, ritmiski vicināja roku. Veltīgi! Tik un tā Mauļa sejā vēl arvien bija izbrīns.
   Ceļinieks satvēra zaļu zāles šķipsnu un ar sirpi to no­grieza.
   Meistara seja sajūsmā pietvīka, nu viņš pats pamēģi­nāja pļaut.
   —    Gendai būs labs palīgs! — priecājās Maulis.

   JAUNAIS ĒDIENS
   Rudens pienāca nemanot. Nogatavojās sulīgas ogas. Sārtojās vilkabuku krūmi, no kuriem Neilis ievāca sar­kanās, sēklu pilnās pogaļas. Viņš zināja šo augļu novā­rījuma spēku. Bieži ar to dzirdīja ģints kuslākos bērnus. Sievas vāca mežābolus, kuru skābenā sula bija spirdzi­noša un garšoja kā lieliem, tā maziem. Sienā uzglabāti, ziemā šie āboli bija kārums visai ģintij.
   Nelielajos lauciņos trūdpilnajā zemē jau līgojās bries­tošās miežu vārpas. Saules kveldinātas, tās drīz zeltojās. Nebija ilgi jāgaida, kad no graudu smaguma nolīkušie stiebri jau prasījās pēc gādīgām rokām. Genda ar jauno sirpi veikli pļāva miežus. Ragu slīpētājs bija uzasinājis taura ribu. Ielikta koka kātā, tā nu aizvietoja gludo bron­zas sirpi un bija labs palīgs citām sievām. Nopļautos miežus vīri sasēja kūļos un nostādīja kā slietņu būdiņas, lai kaltētos saulē. Vēlāk smagās vārpas izdauzīja piebū- vītēs uz māla klona.
   Centīgākie salinieki daļu graudu saberza starp diviem plakaniem, raupjiem akmeņiem, līdz radās bālgans pul­veris. No tā vārīja biezputru. Prātīgā Genda šai putrai pielēja vārītu pienu. Nu tā kļuva vēl garšīgāka.
   Samalis dažas saujas graudu, Neilis no miltiem gribēja izvārīt putru ar medu, uz kuru bija kārs Daks. Bet ne­gaidot uzpūta neliels vējš, un vieglie milti cēlās gaisā. Tad apķērīgais dziednieks uzlēja tiem ūdeni un sajauca mīklā. Neiļa darbošanos iztraucēja kāda māte. Pieskrē­jusi pie dziednieka, viņa ievaidējās:
   — Mazajam skabarga … kājā. Palīdzi!
   Neilis steidzīgi nolika akmeni ar mīklu tuvāk uguns­kuram, lai suns Buga to neapēstu, un devās pie bērna.
   Kad pēc laba laika dziednieks atgriezās, mīkla uz karstā akmens bija sacepusies brūnā gabalā. Domīgi no­grozījis galvu, Neilis pagaršoja šo sacepumu. Kas par labumu! Dziednieks nevarēja pat iedomāties, ka viņš bija devis ģintij maizi. To cept iemanījās arī pārējie salinieki. Izdarīgā Genda bija novērojusi, ka treknā gaļa podā uz oglēm nepiedeg. Iesviedusi traukā mežacūkas taukus, veiklā saimniece uzplāja tiem mīklu. Pavards nosmar- žoja, un bija izcepies miežu plācenis. Karka vingrie pirk­sti satvēra brūno, silto cepumu, pārlauza, un brīnišķīgā karašas smarža maigi kairināja viņa degunu. Kas gan tas bija par ēdienu! Gendas lielās, pelēkās acis iemirdzējās un pilnīgās lūpas apmierināti smaidīja.
   Citreiz Genda mīklai ūdens vietā piejauca pienu un izcepa vēl lielāku plāceni. Kāds gardums! Kraukšķīgā garoziņa bija tikpat garšīga kā cepts nēģis. Arī Daks, lielais gaļas cienītājs, bija sajūsmā par šo jauno ēdamo, kas neatgādināja ne gaļu, ne zivi.
   Kādurīt gardēde Genda piejauca mīklai medu. Jaunā smaržojošā maize nu bija kā brīnums. Bērni, to nogar­šojuši, laizījās un prasīja vēl un vēl… Arī sievām iepa­tikās šie saldie plāceņi. Tā jaunais ēdiens iemantoja visu salinieku cieņu.

   SADURSME
   Septiņās labās medību vasarās Daks bija pieņēmies augumā un spēkā. Jauneklis reizēm devās medībās viens — bez sava drauga lāča, kurš bija izaudzis par krietnu dzīvnieku.
   Todien Daks bija šķērsojis upes kreiso krastu un aiz­klīdis tālu uz augšu pret straumi. Patlaban viņš lenca krūmājā iegājušo stirnu un nemanīja, ka tuvējo egļu zari sakustējās. Nočaukstēja kritalas, un biezajos avenājos parādījās sapaju vadoņa Luigas bargā seja ar lieliem vaigukauliem un ļaunām acīm. Pavērās melniem bārdas rugājiem apaugusī šķībā mute. Mednieks paspēra soli. Pār viņa spalvainajām krūtīm vizēja blāva, repuļaina līnija — lācenes ķetnas plēsuma aprētojums. Vīrs glū- nīgi paskatījās apkārt. Kuplajā zālē ganījās stirna. Kāri tā plūca lupstāju jaunos dzinumus. Mednieka pirksti zag­līgi sarosījās, no avenājiem nobira pārgatavojušās ogas. Vīrs jau pacēla muskuļaino roku ar lielo, melno šķēpu, kad no pretējās puses nošvīkstēja Daka izšautā bulta. Stirna salēcās kā no spēja grūdiena, žēli iekaucās un nokrita.
   «Ho! Labi trāpīts!» nopriecājās Daks. Viņš iznāca zā­lājā pie kritušā dzīvnieka un izrāva no tā krūtīm aso bultu.
   — Padodies! — no krūma atskanēja pavēloša balss. Daks ieraudzīja, ka pret viņu ar izvērstu šķēpu stāv krastmalas uzbrucējs.
   Daks sastinga tikai uz īsu brīdi. Negantās dusmās jau­neklis metās uz ienaidnieku. Taču sapajs paspēja izsviest šķēpu. Tas lidodams aizskāra Daka matus un ieurbās krūmos.
   Nākamajā mirklī abi spēkavīri uzsāka tuvcīņu. Viņu sejas piesarka, acis zvēroja. Šķita, ka cīnās divi plēsoņas.
   Piepeši sapaja roka atlaidās un lielie pirksti ieķērās Daka garajos matos. Negantnieks gribēja atraut jaunekli no sevis, lai ar vareno dūri viņu nobeigtu. Bet Daks veikli iesita pa sapaja krūtīm. No muskuļiem atkailinā­tās, vienīgi ar plānu rētu slānīti segtās ribas nokrakšķēja. Vīrs dobji iestenējās, saļodzījās un krita, ātrā tvērienā vēl paraudams zem sevis Daku. Jauneklis pieplaka ze­mei. Sapaja roka spēji pacēlās, un nevarīgi guļošais pui­sis sajuta belzienu pa galvu. Sāpēs ievaidējies, Daks to­mēr atgrūda no sevis smago uzbrucēju un lēni piecēlās kājās. Grīļodamies viņš izkliedza:
   —    Nerādies man ceļā, lāča mēsls! Dāvāju tev dzīvību!
   Spējš uzvaras gandarījums saviļņoja jaunekli. Paķēris
   šaujamo loku un uzsviedis plecos stirnu, Daks lēni gāja projām. Galva bija kļuvusi smaga. Sāpēja.
   Tuvojoties apmetnei, viņu sagaidīja dobjais lāča rē­ciens.
   No salinieku ugunskura cēlās spožas dzirksteles.
   Vīri apstāja Daku un uzmanīgi ieklausījās viņa stāstī­jumā par nikno cīņu.
   —          Tas lielās sapaju ģints briesmonis! Uzvarēts! —• priecājās Karks.
   —    Daks pieveicis — īsts vīrs! — izsaucās Neilis.
   Bet pavisam savāds bija kļuvis stiprais Daks. Viņš arvien biežāk sakampa galvu un žēlojās Neilim:
   —    Nevaru vairs, lēcējs spārdās galvā, glāb!
   —          To būs ietriecis negantais sapajs. Palīdzēsim, izdzī­sim laukā, — mierināja dziednieks un uzsāka ārstēšanu.
   Atguldījis Daku, viņš pašķīra stiprā vīra biezos matus un uztaustīja apaļu, cietu punu trīs vilkabuku pogaļu lie­lumā.
   —           Skat, kāds nelabums izcēlies no sapaja dūres bel­ziena! Kas tur iekšā pukst? Vai dzīvs? — brīnījās Neilis un veikliem pirkstiem ar bronzas asmenīti nogrieza slim­nieka matus virs pieres.
   —          Pacieties, tūlīt izlaidīsim lēcēju, būs labi, — čuk­stēja dziednieks, no māla poda izņemdams saberztu dri­ģeņu un piparmētru lapu biezeni.
   —          Ļaujies, esi mierīgs, guli, guli… — lēni un mo­notoni runāja Neilis, ar asmenīti uzmanīgi skrāpēdams cieto punu. Dzēlīgais rīks griezās arvien dziļāk, līdz pēkšņi no brūces izšļācās asiņains šķidrums.
   —           Lūk, viss nelabums izlēca laukā, — pieslāpētā balsī ar lielu iedvesmas spēku iegalvoja cietušajam dzied­nieks. — Guli, guli, būsi vesels, vesels… — liegi kā pavasara vējš dudināja dziednieks, skalodams brūci ar avota ūdeni.
   Daks vairs nejuta ne sāpju, ne lēcēja, vienīgi Neiļa labie vārdi glāstoši plūda pār viņu, līdz pazuda arī tie. Viņš bija iemidzis.
   Vīri nodīrāja stirnu. Izdūruši caur liemeni spēcīgu iesmu, viņi noguldīja to uz divām staklēm virs uguns­kura.
   No mītnes iznāca vecāka sieviete ar Mugiju un pa­sniedza tai zaļganu, slapju zāļu kušķi. Nosmaržoja pēc piparmētrām un dillēm līdzīgiem garšaugiem.
   Vīri satvēra cepeti un, nolikuši zālē, atgāja sānis. Rud- matainā Mugija to norīvēja ar zāļu vīšķi. Pēc tam viņa paņēma no mītnes atnesto māla trauku un aplaistīja gaļu ar dzeltenīgu sāls atšķaidījumu.
   —    Turpiniet cept! — izrīkoja pienākusī Genda.
   Kad beidzot no čurkstošā gaļas gabala sāka pilēt brūna, kairi smaržojoša sula, mednieki nepacietībā sarosījās. Katrs vēlējās drīzāk iecirst zobus šajā gardumā.
   Daka tēvs ik pa brīdim uzmanīgi apgrozīja kūpošo me­dījumu.
   —    Būs labs? — Genda jautājoši uzlūkoja vīru. Karks piekrītoši pamāja.
   Pēc maltītes vīri cits pēc cita piecēlās un nozuda mītnēs.
   Ugunskura liesmu apspīdēts, vizēja turpat pie sauso zaru gubas pieslietā šķēpa uzgalis. Tālumā melnoja Pla­tās upes līči. Netālu kaut kas nomurdēja. Vai tā bija upe, suns vai kāds meža zvērs?
   Nakts bija nogūlusies pār salu.
   Sargs pievēra gurdos plakstus un iesnaudās. No meža izlīda liels, lunkans zvērs un, pacēlis strupo, spēcīgo galvu, kāri ostīja gaisu. Brīdi uzmanīgi novērojis iemi­gušo apmetni, dzīvnieks devās uz lopu novietni.
   Pāris platiem lēcieniem plēsoņa jau bija mītnes tuvumā un, pieplacis zemei, uz brīdi apstājās. Lūša ķermenis bija sasprindzināts nākamajam lēcienam. Plēsoņa slaidi metās piebūvē. Spēcīgā dzīvnieka ķetna iecirtās jēra kaklā. Ne­izlaidis no mutes laupījumu, zvērs uzmanīgi un veikli izslīdēja no lopu novietnes.
   Tālu mežā ievaidējās pūce. Kaut kur gaudoja vilks, bet no blāvajām debesīm krita zvaigzne un izdzisa virs upes.

   LŪŠA MEDĪBAS
   Rīts uzausa miglains. Vīri bija satraukti, sievas bē­dīgas.
   Gints vadonis Karks bija atklājis, ka lopiem uzbrucis lūsis. Vajadzēja ļaundari noķert.
   Dziednieks Neilis vienmēr atrada izeju no visām lik­stām. Bet kā šoreiz nodrošināt sevi un medniekus pret lūša ķetnu asajiem nagu cirtieniem? Neilis bija ievēro­jis, ka āmuļu ogu sula ir lipīga, un, uzziežot to uz brūces malām, varēja nosegt ievainojumu ar sausām lapām, ku­ras pielīmējās un nekrita nost.
   Gadījās, ka reiz Neilim šī āmuļu sula uzlija uz aitādas gludās, ģērētās puses. Saulē sabiezējusi, tā kļuva cieta, izturīga. Spēja doma pavīdēja gudrajā dziednieka galvā. Viņš apkaisīja sulas ieziesto, lipīgo dzīvnieka noģēreto ādu ar pelniem. Tā radās bieza, stipra aizsargkārta.
   Neilis pagatavoja trīs tādas ādas un lika sievietēm pie tām piešūt siksniņas. Viņš nolēma, ka šīs drošības vestes uzvilks Karks, Daks un pats.
   Lielais dabas un salas pazinējs Neilis ar Daku pēc lie­liem, dziļiem pēdu iespiedumiem zemē jau agrāk bija iz­sekojuši lūsi un uzgājuši tā apmešanās vietu — slīkšņas aizsargātajā purvā. Tur plēsonis mitinājās jau sen.
   Viltīgais zvērs labi zināja visšaurāko vietu, kur tas ar varenu lēcienu tika pāri slīkšņai uz sauszemi. No šejie­nes plēsoņa vakara krēslā sāka savas laupītāja gaitas.
   Pēcpusdienā, kad lūsis, paslēpies simtgadīga ozola stumbra caurumā, pēc labas maltītes saldi snauda, med­nieki devās uzbrukumā.
   Vīri gāja klusi un uzmanīgi. Likās, neviens viņus ne­ievēroja. Taču mednieki nepamanīja vanagu, kas, augstu lidodams, ķērca. Šis plēsoņa barojās no lūša maltītes at­liekām, jo zvērs izvēlējās tikai labākos, mīkstākos gaba­lus. Visu pārējo viņš pameta neskartu. Tāpēc apkārtnes vanagiem bija liku likām, ar ko mieloties. Tie nu savu­kārt, pateikdamies zvēram, mēdza ar savu ķērkšanu vi­ņam ziņot par briesmām.
   Mednieku ādas apavi noslāpēja katru troksnīti. Vīri virzījās lēni, zaglīgi. Asie šķēpi un bultas jau nepacie­tīgi gaidīja upuri.
   Vīri bija laimīgi tikuši cauri biezoknim. Likās, kroplās priedītes tupēja slīkšņā. Neilis zināja, ka tikai pašā purva vidū bija neliels uzkalniņš, kur auga lielais, izkurtējušais ozols un dažas nosirmojušas egles.
   Mednieki jau atradās ienaidnieka joslā. Daks un ve­cākie vīri gluži labi prata novērtēt lūša ārkārtīgi smalko dzirdi. Dzīvnieks pat savā vissaldākajā miegā bija kā dīvainā pussnaudā un pie katra aizdomīgā trokšņa trau­cās no migas, lai ar pāris milzu lēcieniem izglābtos no aplenkuma. Bet, ja pa ceļam gadījās uzbrucējs, tad sakai­tinātais, ievainotais zvērs bija īpaši bīstams.
   Karks labi novērtēja viltīgā zvēra gudrību un spējas. Bet viņš nepazina tā apbrīnojamo dzirdi.
   Lūsis jau bija sadzirdējis mednieku tuvošanos.
   Nebija ilgi jāgaida, kad gaisā ieķērcās vanags un, no dzidrajiem augstumiem nolaidies, pārslīdēja pāri purva uzkalniņam.
   Neilis saprata, ka zvērs jūt viņu tuvošanos. Brīdinoši pamājis, viņš lika medniekiem apstāties un sagatavoties cīņai. Taču vīri gaidīja velti. Lūsis nelēca pāri slīkšņas šaurumam. Acīmredzot dzīvnieks juta, ka tur glūn nāve. Bet varbūt viņš gribēja piemānīt ienaidniekus, likt tiem saprast, ka mainījis mitekli. Lai tikai kāds mēģina līst pāri slīkšņai pie viņa koka! Zvērs labi zināja, ka pat vis­veiklākais suns viņu nepanāks.
   Velti nogaidījušies, vīri apspriedās, ko darīt. Neilis ieteica vēl gaidīt. Citi pārsvieda šaurākai slīkšņas vietai sausu priedes stumbru un devās purva vidienē, lai ar ieročiem uzveiktu briesmoni. Karks devās pirmais. Viņu nosedza Daks. Aiz tiem uzmanīgi pa šauro tiltu virzījās pārējie mednieki.
   Pēkšņi gaisā pazibēja kaut kas slaids, brūngani vizošs kā spēja liesma, un spēcīgs belziens pa krūtīm pārsteidza ģints vareno vīru. Saniknotais zvērs lēcienā pārlidoja pāri medniekiem, kā zibens pārsviedās pāri slīkšņas šau­rākajai vietai un pazuda meža biezoknī.
   Karks no dusmām kļuva zils.
   Mednieki apstulba. Viņi taču bija paspējuši izšaut da­žas bultas. Dakam pat bija laimējies izsviest šķēpu. Bet vai tas lūsim trāpīja?
   —    Pa pēdām! — izsaucās Neilis. — Asinis, tur pēdu iespiedumi. Šķēpus metienam! Es palīdzēšu Karkam.
   Ģints vadoni šoreiz bija glābusi zvēra ciltsbrāļa āda. Ar āmuļu sulu un pelniem sabiezināta, saulē sacietējusi, tā bija kļuvusi stipra kā bruņas. Lūša asie nagi bija tik tikko izspraukušies tai cauri. No dažām brūcēm lēni sū­cās asinis. Karks noskurinājās un ļāvās dziednieka rokām.
   Neilim pie jostas arvien bija līdzi žāvēts sivēna pūslis ar brūču ziedi. Notriepis nelielos pušumus ar staipīgu ziedi, viņš pārklāja tos ar lupstāju lapām.
   —    Negantnieks jāsoda! — Neiļa balss skanēja neie­cietīgi un skarbi.
   Vīri pētīja asiņainās zvēra pēdas. Bet velti bija viņu prieki. Tālāk vairs asiņu neredzēja. Meža dziļumā uzma­nīgais Neilis vēl atrada svaigus lūša pēdu iespiedumus, kas norādīja, ka tas izlauzies līdz upei. Varbūt to pār­peldējis? Vai arī ievainots upes straumē noslīcis?
   Pārnākuši apmetnē, vīri ilgi gudroja, ko darīt.
   Arī šoreiz Neilis zināja īsto padomu: «Nogaidīt. Zvērs vairs neuzbruks, dzīvos pārupes mežos. Uzveiksim vēlāk.»
   jagūns un kjelda
   Bija tveicīga vasaras diena. Piekrastes kokos nepakus­tējās ne lapiņa. Putni, nolīduši mežā, klusēja. Upe mie­gaini murmināja, un pa brīdim tājā noplunkšķēja no dzel­mes iznirusi zivs.
   Korsiešu ģints sievas māla podos uz ugunskura kausēja savāktos priežu sveķus. Turpat krastmalā vīri rosījās ap jaunajām laivām. Zālājā sprigani lēkāja brūni iedegušie bērni.
   Sī ģints bija nesen atnākusi no dienvidaustrumiem. Ap­raduši ar ceļa grūtībām, vīri nedomāja šeit ilgāk palikt. Tos vilināja netālā, zivīm bagātā jūra ar saulesakmeņiem krastmalā.
   Ģints vadoni Jagūnu vairāk par visu interesēja dzelī- gie uguns ieroči — bronza. Viņš dienvidos bija uzzinājis to dzimšanas noslēpumu un jo drīzāk vēlējās nokļūt pie daudzinātiem rietumzemju bronzas meistariem. Vadoņa atsperīgais augums bija vingrs kā jaunam jaguāram. Var­būt tāpēc viņš bija mantojis Jagūna vārdu. Sī vīra glīti veidotā galva bija pārdrošu domu pilna.
   Ilgā ceļā ģints bija iemanījusies karošanā un apguvusi kaujas paņēmienus.
   Piepeši apmetni pārlidoja pieradināts krauklis. Biedi­noši ķērkdams, viņš nosēdās uz visvecākā mednieka pleca un satraukti vicināja melnos, saulē vizošos spār­nus.
   —    Vīri! — Sirmais mednieks notrīsējis pietrūkās kājās. — Korcis brīdina. Nebūs labi.
   Visi piesteidzās pie sirmgalvja.
   —   Tu domā? — strauji noprasīja Jagūns.
   Sirmgalvis palocīja galvu.
   —    Pēc šķēpiem! Kaujas ģērbos! Izlūkot apkārtni! — norīkoja vadonis.
   Drīz atskrēja izlūki un aizelsušies ziņoja:
   —    Uzbrukums! Negantie sapaji auļo šurp!
   Nosprauslojās nelielais meža zirgs, Jagūņam uzlecot tā
   mugurā. Vēl divi meļņi ar vīriem slējās pakaļkājās.
   Joņoja karotāji, skarbi klakšķēja bultas pie jostām.
   Jagūns pavēlēja:
   —           Pie sprosta pārcirst apiņu stīgu vītnes! Ejā aizde­dzināt sausos paegļus!
   Nepaspēja vīri izvērsties cīņai, kad no krūmāja izlēca brūns zirgs ar pelēkā vilkādā ģērbto Luigu.
   —           Prom no upmalas! — bargi nokliedza sapajs. Viņa šķēps nošvīkstēja gaisā un, atsities pret Jagūna krūtīm, nokrita zemē. Nospindza bultas, bet arī tās nevarīgi no­karājās ģērba melnajā vilnā.
   Luiga apstulba: «Kas? Vai akmens? Neuzvarams?» Sa­pajs traucās projām no baismā karotāja.
   —          Velti! Neizbēgsi! — Kā zibens šautra noplaiksnījās Jagūna bronzas zobens, ietriekdamies Luigas gurnā. Aiz­elsušies no krūmāja izskrēja pārējie sapaji. Skaudri no­brīkšķēja ar apiņu stīgu striķiem atsietās sausās egles. Uzliesmoja paegļi. Ugunīgajā sprosta ejā zviegdami kār­pījās apdegušie zirgi, kliedza vīri.
   —           Prom! Gabalos sakapāšu! — brēca satracinātais Ja­gūns.
   Asinīm notašķītais Luigas zirgs, šķiezdams no atples­tiem žokļiem baltas putas, traucās uz upmalu.
   Strupgalvains sapajs niknumā izbolītām acīm, ieskrē­jis korsiešu aizmugurē, svieda Jagūnam ar šķēpu. Asais ierocis ietriecās vadoņa kailajā lielā. Šoreiz šķietami ne­ievainojamais vīrs nokrita no zirga. Viņu satvēra tuvākie kaujinieki.
   Pēkšņi šurp' traucās Jagūna kareivīgā sieva ar degošu sveķu podu. Kā sveloša lāpa tas triecās uz neganto sa- paju, aplejot viņu ar liesmām. Iekliegdamies ienaidnieks pakrita.
   Garām auļojošais Luiga apturēja zirgu. Viņa īsais šķēps pazibēja gaisā un iecirtās varonīgās sievietes krūtīs. Kā cauršauts putns viņa nogāzās zālājā.
   Bet Luigas zirgs pēkšņi iegrima zemē. Viņu bija ieri­jusi labi nomaskēta zvēru bedre.
   —           Nāvi uzbrucējiem! — uzvaroši sauca cīnītāji, kuri trenca sapajus uz upmalu.
   Visdrosmīgākā bija Jagūna meita — jaunā Kjelda. Pa­nākusi Luigu, kas bija paspējis izrāpties no bedres un
   uzlēcis uz cita zirga, varonīgā meitene tam meta ar de­gošo podu. Plānais trauks saplīsa, aplejot sapaja kāju ar karstiem sveķiem.
   Sāpēs iebrēkdamies, ienaidnieks svieda uz Kjeldu kau­jas vāli. Meitene skrējienā apmeta kūleni un palika gu­ļot. Luiga veikli pieliecās* no zirga un, sagūstījis saļimušo Kjeldu, aizjoņoja. Bēglis pie upes pazuda.
   Pēc brīža tālāk no krasta virs ūdens izpeldēja mežo­nīgais jātnieks ar savu upuri.
   Ievainotais Jagūns iestreipuļoja mītnē. Par Kjeldas no­laupīšanu neviens neuzdrošinājās ziņot. Kad viņam no­ģērba ar akmens zvirgzdiem piebāzto aitādas vesti, kā sarkans zieds krūtīs rēgojās šķēpa ievainojums.
   Nemaņā aiznestā Kjelda atģidās sapaju apmetnē. Kā ielenkts zvērēns dusmās šņākdama, viņa uzbruka vīriem, kliedza, sita un koda.
   Tikai saistīta ādas jostām, pārgurusī meitene norima.
   Sapaji būtu viņu nobendējuši, bet meitenes skaistums bija iepaticies Luigam.
   Dziednieks Kugra gribēja uzsākt vadoņa ievainojumu ārstēšanu, bet Luiga, pamājis uz Kjeldu, pavēlēja:
   —    Izdziedē viņu! Atbildēsi ar savu galvu!
   Neatlaidīgi, ar tēvišķīgu gādību Kugra kopa un zā­ļoja Kjeldas brūces. Viņš dzirdīja meiteni ar stiprinošiem gaļas novārījumiem, deva treknas žāvētas zivis, līdz cie­tusī atspirga. Saprātīgais vīrs tikai tagad viņai pastāstīja, ka korsiešu ģints, sapaju apdraudēta, aizbraukusi laivās pa upi uz lielo ūdeņu pusi.
   —    Esi droša! Tevi te neaiztiks. Luiga no manis bīs­tas, — Kugra mierināja bēdu sagrauzto meiteni.
   Kjelda nesamierinājās ar savu likteni. Viņa iemanījās dziednieces darbā, un tas meitenei iepatikās.
   Daudz pieredzējušais Kugra ar laipnību un gādību bija atradis ceļu, pa kuru piekļūt jauniņās, mežonīgi nesa­valdīgās, bet arī uz visu labo atsaucīgās meitenes sirdij. Vecajam vīram nebija nedz sievas, nedz bērnu. Kjeldu viņš iemīlēja kā savu meitu, un tā viņam vienīgajam no visiem uzticējās. Meitene kļuva vecajam vīram labs pa­līgs.
   Kaismīgā un spēcīgām jūtām pārbagātā Kjelda spēja tikai vai nu mīlēt, vai nīst.
   Novērojis, ka vadonis, piērijiēs ar ceptu mežacūkas gaļu, guļ, Kugra, mīlīgi uzlūkodams meiteni, ierunājās:
   —          Izej tepat piekrastē un pameklē man driģenes sāpju remdināšanas līdzeklim.
   Kjelda atplauka un aizsteidzās. Viņa klaiņoja pa krast­malu, atcerēdamās drosmīgo māti un tēvu …
   Uzgājusi indīgās driģenes, viņa ar krama asmeni grieza auga sulīgos stublājus.
   Pēkšņi, nez no kurienes uzradušies, viņas priekšā no­stājās salinieku Neilis un Daks.
   Tramīgā meitene salēcās, noplīvoja viņas vieglais ap­metnis, un slaidās, brūnās kājas sāka skriet. Bet Daks kā bulta traucās viņai pakaļ. Kjeldai izslīdēja driģenes, un piesteidzies Neilis tās uzlasīja. Pārsteigts viņš iz­saucās:
   —    Dak, rimsties, viņa — dziedniece!
   Bet jauneklis neklausījās un ar ierasto mednieka de­dzību nesās kā vējš. Drīz viņš bēgli panāca. Stiprās ro­kas satvēiža meiteni. Viņas izbiedētās acis naidīgi raudzī­jās Dakā. Nespēdama izrauties, Kjelda spēra Dakam ar kāju un grasījās iekost viņam rokā.
   —    Nebīsties! — jauneklis kaismē izsaucās.
   Piesteidzās Neilis.
   —           Dak, palaid! Tā — dziedniece! — aizelsies uzstāja salinieks.
   —          Būsim draugi, būsim! — Daks maigi čukstēja lūdzošā balsī. Tādu valodu un jūtas meitene vēl nebija iepazinusi, un kaut kur dziļi krūtīs viņai tīksmi iekņu­dējās labvēlība pret nepazīstamo jaunekli.
   —    Mēs — salinieki, — teica dziednieks.
   —    Salinieki!? Luiga nīst saliniekus! — iesaucās Kjelda.
   —    Luiga? — izbrīnā pārprasīja Daks un iegrima domās.
   Sāka skanēt Neiļa stabule. Tādas skaņas viņa vēl ne­bija dzirdējusi.
   Daks raudzījās svešinieces atmaigušajās acīs.
   —    Gribu tevi atkal redzēt…
   —          Nevar! Uzbruks, nogalinās, bīstami, — atvairīgi iepletusi rokas, noteica Kjelda un strauji aizskrēja.

   SPROSTā
   Dakam meitene tā iepatikās, ka viņš gandrīz katru dienu devās uz attālo zālāju krastmalā. «Varbūt sastapšu? Varbūt…»
   Todien saule dedzināja kopš agra rīta. Mežs klusēja kā aizsnaudies. Nogrimis domās par Kjeldu, Daks neie­vēroja, ka no krūmāja viņu nopēta nelietīgais Luiga.
   Nosīca spēcīgo roku triektā bulta un iecirtās jaunekļa krūtīs. Attālums tomēr bija liels, un bultas radītais sa­vainojums nelikās nāvējošs. Daks bultu izrāva. Uz tās asajām atkarpēm balsnīja zivs pūšļa atliekas, notrieptas ar brūnganu, biezu šķidrumu. Satraukumā viņš pat ne­sajuta sāpes. Nometis asiņaino ieroci, Daks skrēja pro­jām, lai izbēgtu no vajātāja. Bet viņš netika tālu. Vecā Kugras gatavotā driģeņu un velnābolu inde jau bija iekļu­vusi asinīs. Galvā viss sagriezās, un tuvējās priedes ap­sviedās ar saknēm gaisā, mute izžuva, un dīvains nespēks pārņēma ķermeni. Pēkšņi viss saplūda kā tumšā, necaur­redzamā upē…
   Atmodies Daks neizpratnē ar dūri berzēja acis un rau­dzījās apkārt. Kādi brīnumi! Viņš atradās resnu baļķu slietnī. Caur lielām spraugām ieplūda vēsa mēness gaisma. Netālu klusi šalca mežs. Daks mēģināja piecel­ties, bet liels nespēks viņu lieca pie zemes. Krūtīs sā­pēja. Bezgala smagā galva dunēja kā bišu spieta, pilna, bet-ķermenis karsa, un izkaltusi mute sūrstēja. Sasprin­dzinājis muskuļus, Daks pievilkās pie tuvākā staba, ap­tvēra to ar pirkstiem un mēģināja izkustināt. Velti. Tas bija dziļi ierakts. Arī pārējie stabi nepadevās. Tā bija stipra slietņu būda. No piepūles locekļus pārņēma ne­spēks, un Daks nevarīgi atkrita uz miklās zemes.
   Tikai pēc laba brīža viņš atguvās un ievēroja, ka no apmetnes dziļuma iznirst blāvs stāvs. Uzmanīgi tas za­gās tuvāk būdai un nostājās meža ēnas pusē.
   «Kjelda! Patiesi viņa!» Daks domās nočukstēja.
   Meitene pienāca cieši pie būdas un, ielūkojusies ne­laimīgā jaunekļa sejā, klusināti ierunājās:
   —    Tu esi saindēts, es glābšu.
   Dzirdot "viņas balsi, Daks juta ieplūstam ķermenī spēkus.
   —    Tu labā, mīļā! Ko darīsi? — neizpratnē izdvesa puiša sausās lūpas.
   Kjeldas apmetnis pavērās un roka caur baļķu starpu iebāza nelielu krūzi.
   —    Dzer! Pāries karstumi, dzīvosi, — čukstēja meitene.
   Pieplacis pie pasniegtā trauka, viņš kāri dzēra tīksmi
   smaržojošo, viegli saldējošo šķidrumu. Gar zobiem ber-?:
   zējās dzērienam piejauktās sadedzinātu liepu ogles. Ve­cais Kugra zināja šī pulvera spēku. Kad trauks bija iz­tukšots, meitene glāstoši pārvilka Daka pierei ar silto plaukstu.
   —           Būs labi. Izveseļosies. — Tad viņa piespieda pie puiša ievainojuma šķidrumā mērcētas treknas lapas, ku­ras apvija ar ādas sloksnēm un cieši nosēja.
   —          Tu laba, bet Luiga… viņš tevi… — Daks lika sa­prast, ka meitenei draud briesmas.
   Kjelda papurināja galvu.
   —    Bīstas no Kugras. Izlaidīšu …
   Viņa veikli pieliecās un izvilka no tuvējā baļķa pa­matnes vienu balstu. Rokas strauji aptvēra resno koku un izcēla stabu no zemes. Pavērās pietiekami plata sprauga, pa kuru Daks uzmanīgi izlīda no sprosta.
   —            Iesim ātri, tur Luigas mītne, jāsargās. — Meitene -pamāja uz tumšo būdu netālu no apmetnes vaļņa. ■— Ieraudzīs, nogalinās.
   Daka gurdās, indes nomāktās acis jau pamazām sāka atgūt mednieka aso redzi un sasprindzināti raudzījās uz Luigas mītnes biezajām sienām.
   —          Ātrāk, ātrāk! — steidzināja glābēja un, aptvērusi Daka plecus, rāva viņu uz priekšu.
   Ļodzīgiem soļiem jauneklis devās viņai līdzi.
   —           Apmetnes valnis apsargāts. Izlaidīšu pa Luigas sle­peno eju, — čukstēja Kjelda, pašķirdama tuvējo krūmu. — Redzi lielo plāksni? — pieliekusies pie Daka auss, jautāja meitene. Pacēlusi dolomīta plāksni, viņa pastūma to uz meža pusi. Pavērās melna un draudoša sprauga kā zvēra mute.
   —    Ala izvadīs tevi upmalā. Steidzies!
   Daks apskāva savu glābēju un lūkojās blāvās mēness gaismas apspīdētajā, gandrīz vai bērnišķīgajā Kjeldas sejā.
   —    Nākšu atkal, gribu tevi redzēt, — viņš čukstēja.
   Kjelda noraidoši papurināja galvu.
   —           Nedrīkst, bīstami! — viņa strauji izdvesa un, pirms vēl Daks paguva ko teikt, ātri aizsteidzās.
   Brīdi nolūkojies, kā veiklā meitene izgaist apmetnes tumšajās ēnās, Daks ielīda alā, aizvelkot aiz sevis smago plāksni. Drēgns pazemes gaiss kā mikls maiss apņēma viņa seju. Taustīdamies gar dzestrajām sienām, Daks de­vās uz priekšu, arvien tālāk. Drīz ausis uztvēra klusu
   šalkoņu. Cauri krūmājam trīsuļoja tēraudpelēkā upe. Vēl daži soļi — un jauneklis bija krastmalā.
   Otrā dienā Daka nometnē pateicībā par viņa izglābša­nos no triju liepu ziedokļa pacēlās viegli gaistoši upura dūmi.

   »
   ATRIEBE
   Salinieki bija sašutuši par Luigas nelietību. Tāpēc viņi nolēma tam atriebties.
   — Sapaju midzenī iebruksim naktī. Daks ar vīriem pie- zagsies pa Luigas slepeno eju, pārējie gaidīs aiz vaļņa un, ja vajadzēs, palīdzēs, — Neilis izklāstīja kaujas plānu.
   Visi nolēma, ka vakarā pa mežu jāpiezogas pie sapaju apmetnes un jāgaida, līdz Daks iesvilpsies.
   Tikko iestājās krēsla, veiklākie mednieki uzmanīgi vir­zījās pa snaudošo mežu uz sapaju apmetni. Gājēji starp daudzajiem meža trokšņiem labi pazina cilvēku soļus. Tie bija viegli, klusināti, un tos nevarēja sajaukt ar lielo zvēru smago gaitu vai mazo plēsoņu zaglīgo čaboņu. Kaut varētu izsargāties no sapaju varbūtējiem slazdiem un slepenām bultām! Tāpēc tumsā mednieku acis uzma­nīgi taustīja katru krūmu, katru biezāku puduri.
   Iemigušais mežs, vēja pūsmas skarts, klusināti nošņā­cās un pierima, iegrimdams snaudā. Vienīgi Platā upe Vēl miegaini murmināja. Kaut kur meža biezoknī žēli pīkstēja kāds sīks dzīvnieks, biedinoši atsaucās pūce, un pēc brīža tā pārlaidās pāri saliniekiem.
   Daks ar Karku, Tūli un Gipu uzmanīgi soli pa solim lavījās pa krastmalu uz Luigas slepeno eju. Otra vīru grupa jau klusi līda tuvāk apmetnes valnim, lai novāktu sargu.
   Piezagušies pavisam tuvu, vīri nepacietīgi gaidīja īsto brīdi. Vējš pūta no apmetnes puses, un sapajiem nebija dzirdami nedz uzbrucēju čuksti, nedz šķēpu smaiļu pie­skaršanās koku zariem. Naidīgais valnis draudoši melnoj i pret zilganpelēkajām nakts debesīm. Uzpūta spirgts vē­jiņš, sadrebinot koku lapas. Starp klīstošiem mākoņu lē­veriem pavīdēja mēness vaska dzeltenā seja, un atkal tā pārklājās kā ar pelēki bālganu plīvuru. Apmetnes tā­lākajā malā dega neliels Ugunskurs. Tā atblāzmā gar valni, kā upē iemesta, vientuļi peldēja sarga galva.
   Četri vīri ar lokiem rokās, pieplakuši zālājam, zagās arvien tuvāk valnim un jau tvēra bultas. Mēnesim uz brīdi paspīdot, viņi labi ievēroja valni un izdomāja, ka vajadzības gadījumā tam pārkļūt.
   Izšķirošais mirklis tuvojās. Daks nu jau būs ienaid­nieka apmetnē.
   —    Tēmēt uz sargu! — kāds izdvesa.
   Vīru asie skatieni urbās pāri naidīgajam valnim. Vai Dakam ar Karku izdosies? Un ja ne?
   Apmetnē, šķiet, visi jau gulēja. Mēmais klusums bija draudīgs. Aiz vaļņa sargs pagāja uz ugunskura pusi, tad atgriezās un apstājies ieklausījās pēkšņā pūces brēcienā.
   Vecākais mednieks pacēla roku. Asi iesīcās bultas. Sargs, padzirdējis neparasto troksni, sarāvās un grasījās skriet, bet nepaspēja. Dobji iegārdzies, viņš, bultu sa­šauts, nogrima aiz vaļņa.
   Visi gaidīja Daka klusināto svilpienu, bet tas vēl ne­skanēja. Ko darīt?
   Aiz vaļņa kaut kas smagi noelsās un iekrācās. Tur, Lui­gas mītnes tuvumā, patlaban Karka varenās rokas kā spī­lēs sagrāba otru sargu. Tanī pašā mirklī Daks iegrūda viņa mutē sūnu vīšķi. Lielais Tūlis, nosviedis sargu zemē, ievīstīja tā kājas paša apmetnī, bet rokas sasēja ar jostu.
   Daks, nedaudz pavilcis laukā sūnu vīšķi, šņāca:
   —    Kur Luiga un Kjelda? Stāsti! Atstāšu dzīvu. Nestās­tīsi — mirsi!
   —    Kjj-elda vii-ņu sadūra, guļ mītnē. Luiga Kjeldu no- ga-li-nāja ar bultām, — pārliecināts par meitenes nāvi, nevarīgi šļupstēja sargs.
   Kjeldas nāve izraisīja Dakā negantu niknumu. Drau­doši izslējies, viņš elsa:
   —    Nāvi slepkavam! Gip, paliec te, uzmani sargu, vēro apmetni!
   Vīru pleci triecās Luigas mītnes durvīs. Lielais sapajs ar dzīvniecisku rēcienu pietrūkās kājās un pakampa šķēpu, bet sāpēs apstājās.
   Daks spēji sagrāba sapaja roku, un šķēps aizlidoja kaktā. Tanī pašā brīdī Karks sakampa Luigas kāju un ar spēku rāva to uz priekšu. Zaudējis līdzsvaru, sapajs no­gāzās. Daks nu uzklupa Kjeldas slepkavam un viņu ap­dullināja. Karks niknumā atvēzēja šķēpu un grasījās ietriekt Luigam krūtīs. Daks satvēra Karka roku.
   —    Nedrīkst! Viņš nespēj pretoties. Nav godīgi!
   —           Bet tevi nežēloja, in-dē-ja! — dusmās aizelsies sēca Karks.
   Daks, izrāvis no tēva jostas bronzas cirvi, ar spēju vēzienu nošķēla Luigas labās rokas vidējos pirkstus.
   —           Nelieti! Vairs bultas necilāsi! — viņš pieslāpēti šņāca.
   —           Neskriesi uzbrukumā! — nicinoši teica Karks, ietriekdams šķēpu sapaja kājas pēdas locītavā.
   Sai brīdī ārā atskanēja brīkšķis.
   —           Laukā! — klusināti izsaucās salinieku vadonis, bet Daks jau bija durvīs un, klusi iesvilpies, ar Gipu un Karku steidzās uz Luigas slepeno eju.
   —           Visi projām! — savējiem vēl uzsauca pārgalvīgais Tūlis un metās pāri valnim.
   Apmetnes dziļumā ierējās suns. Nošņāca šķēpi, lidoja bultas, bet nesasniedza bēgļus.
   Mežs atdzīvojās no vīru elsieniem un skrējēju kāju dipoņas. Kad satrauktie sapaji izskrēja pa vārtiem un tuvojās mežam, salinieki jau bija gabalā.
   Pēc iebrukuma sapaju apmetnē Daks drūms un saīdzis staigāja apkārt. Skumjā vēsts par Kjeldas nāvi satrauca jūtīgo jaunekli. «Viņa bija laba, izglāba mani, savu dzī­vību neželoja … Tādu nogalināt…»
   NELAIME
   Aizupieši brīnījās, ka saliniekiem netrūkst ēdamā. Acīmredzot viņiem ir bagātīgi meži, raženi aug labība? Viņi nolēma to izdibināt.
   Vakarā no kreisā upes krasta atgrūdās laiva ar diviem vīriem. Klusi un zaglīgi slīdēja vieglais vienkocis. Lūk, jau pretim izpeldēja sala!
   Brītiņu pagaidījuši, vīri pieīrās vēl tuvāk krastmalai un, pavilkuši laivu uz sēri, satvēra lokus. Krastā neviena nebija. Tālumā blāzmoja salinieku ugunskurs. Lēni un uzmanīgi braucēji tuvojās nelielam uzkalniņam. Tur kaut kas sakustējās kā melns, četrrāpus nometies cilvēks.
   —           Pieiesim aprunāties! — teica lielākais laivinieks. Mazākais, cieši vērodams tumšo šūpojošos stāvu, klu­sēja.
   Garais aizupietis paspēra vēl pāris sasprindzinātu soļu un iesaucās:
   —    Ei, saliniek, panāc, aprunāsimies!
   Zvērs kļuva piesardzīgs un, ieraudzījis divus vīrus tu­vojamies, brīdinoši ierūcās un sāka čāpot uz upes pusi.
   Lielākais mednieks satraukumā izšāva bultu, kura iecir- tās zvēra plecā. Bargs rēciens pārvēlās pāri ūdeņiem un atbalsojās otrā krasta mežā.
   Lācis ar ķetnu sirdīgi izrāva bultu, pacēlās uz pakaļ­kājām un, druknajam ķermenim dusmās notrīsot, ļodzī- giem, bet ātriem soļiem devās pretī ienaidniekiem. Pār­bīlī iekliegdamies, abi metās bēgt un, pieskrējuši pie lai­vas, iegrūda to ūdenī. Viņi drudžaini airējās projām. Bet lācis veikli iemetās upē un laivu apgāza.
   Zvērs sakampa ķetnās tuvāko — lielāko vīru un sāka to žņaudzīt. Otrs pārbīlī strauji peldēja projām no sa­tracinātā dzīvnieka. Aizupietis veikli panira zem ūdens, tādējādi paglābdamies no drausmīgās nāves.
   Nu tikai sākās! Aizupieši saniknojās. Nelaimīgā Singa bojāeja bija kā uguns sausā zālē.
   — Kritušais jāatriebj! Zvērs jānogalina! — draudēja vīri.
   Tika pat aizsviestas krusas un lietus sakapātās baltās zaķādu atliekas — miera apliecinājums. Daudzi vairs ne­gribēja atcerēties ģints solījumu ar kaimiņiem sadzīvot mierīgi.
   Vienīgi Ūrikam izdevās aizupiešus nomierināt.

   NEGAIDĪTA SASTAPSANAS
   Tās bija neparastas dienas. Zeme karsa un plaisāja, bet upe kvēloja kā kausēta bronza. Ugunīgā ripa no zilga­niem augstumiem lēja ņirbošu svelmi, un zāle novīta. Sīkie un lieli dzīvnieki nolīda attālos biezokņos, kur vēl bija saglabājusies veldze.
   Apmetnes vīri dzīvoja galvenokārt pa upi. Ar harpū­nām vai žebērkļiem viņi dūra zivis. Sievas māla podos nesa sasilušo upes ūdeni un laistīja sējumus.
   Daks ar uzticīgo Dauri pārpeldēja upi un izjāja lēze­najā piekrastē. Pēkšņi viņam pretim aulekšoja neliels brūngans zirgs ar pieplakušu jātnieku. No krūmāja zir­gam pakaļ izšāvās lūsis. Zvēra skrējiens likās dīvaini ļo- dzīgs. Viņš lēca kā ar sapītām pakaļkājām.
   Pakaļdzīšanās kārē plēsoņa nepamanīja aiz krūmāja auļojošo Daku.
   Zvērs bija jau pavisam tuvu. Lēciens — un ķetna pa­cēlās cirtienam. Pazibēja garie, asie nagi. Tūlīt tie iecir- tīsies jātnieka miesā …
   Daks veikli svieda šķēpu, un tas dziļi iecirtas lūša sā­nos. Dobjš guldziens pārgāja gārdzienā. Spēcīgais zvērs noraustījās un palika guļam.
   Bēgļa zirgs apstājās. Pārgurušais jātnieks pagrieza galvu pret Daku.
   Jauneklis piesteidzās pie svešinieka. Zem noslīdējušā ģērba pavīdēja brūngani iededzis krūts apaļums.
   —    Sieviete! — izdvesa pārsteigtais salinieks, raudzī­damies, kā ietrīsas nepazīstamās meitenes garās, melnās skropstas. Viņas seja pamazām atdzīvojās, lūpas pavērās un acis satraukti iepletās.
   —    Zvērs nogalināts! — mierināja Daks.
   —    Silga! — izsaucās viņa un piegrūda pirkstu pie sa­vām krūtīm,
   —    Daks — no salas, — attrauca jauneklis. «Aiz- upiete … Naidīgas ģints … Kas notiks?»
   —    Salas! … Bargo vīru?… Negantā zvēra? … — jau­tāja Silga. Šķita, ka viņas piesarkušajā sejā uz mirkli iezogas niknums. Bet tad Silgas acis zaudēja skarbumu.
   —    Paglābi mani… Labs… Būsim draugi! Vai vēlies tikties? — Jauniete ar neatlaidīgu skatienu lūkojās savā glābējā. Tad viņa uzsmaidīja. — Rīt gaidīšu tevi up­malā, — Silga noteica un aizjāja.
   Daks palika stāvam un neapjauta, ko darīt. Tikai pēc laba brīža atguvies, viņš piegāja pie nogalinātā lūša un izņēma no zvēra krūtīm šķēpu. Noslaucījis to zālē, jau­neklis ar vērtējošu aci pārbaudīja tā galu. «Atkodies, jā­uzasina,» viņš sevī nodūca un, laimīgi smaidīdams, uz­cēla smago zvēru zirga mugurā. Ļengans un vēl silts — tas ar varenām ķetnām aptvēra zirga sānus. «Nu plēsoņa vairs neapdraudēs apmetni.» Uzmeties lūsim blakus, Daks vēl iztālēm redzēja Silgu izgaistam zilganajā upmalas tālumā.
   PRETIM SILGAI
   Laiks mainījās spēji. Vējš sagrieza virpulī sausās pie­krastes smiltis un ar negantu spēku svieda tās pret sa­linieku mītnēm. Gaisā pajuka apmetuma mālu lauskas, un kā asas bultas tās cirtās pret nelielām, it kā no zemes izlīdušām būdām. Cilvēki centās noslēpties.
   No podnieku darbnīcas pavarda cēlās melni dumi. Tur patlaban noritēja spraigs trauku apdedzināšanas darbs. Niknais vējš sadzina dūmus atpakaļ mītnē. Podu meistars nokvēpis berzēja iekaisušās acis. Nespēdams ilgāk iztu­rēt kodīgos dūmus, viņš izskrēja no darbnīcas. Vētras brāziens podnieku gandrīz notrieca zemē.
   —    Mani māla podi! — iekliedzās meistars un metās glābt žāvēšanai izliktos traukus, kas jau ripuļoja pa smiltīm.
   —    Ko gaidi! — viņš uzbļāva savam palīgam. Abi vīri vāca un nesa podus darbnīcā.
   —    Bet kur Daks? — jaunietis noprasīja meistaram. Viņš neziņā nogrozīja galvu.
   Taču Daks šai brīdī jau traucās pāri upes atstarai.
   —    Hei, Dauri, pasteidzies! — viņš skubināja zirgu.
   Tīksma labsajūta pārņēma jaunekļa ķermeni, iedomā­joties Silgas vingro stāvu, savdabīgās acis un maigo balsi. Šobrīd viņš aizmirsa Kjeldu, Mugiju, lāci, visus…
   —    Silga! — iesaucās Daks un, nolēcis no zirga, skrēja viņai pretī.
   Brīnums! Kas gan tas? Tur nāca nevis vāverādiņās tērptā vakardienas medniece, bet gan jaunava slaidām, brūni iedegušām kājām. Ap krūtīm un gurniem tai bija apņemts viegls, neredzēts ģērbs, kas dīvaini vizmoja saulē. Pienācis tuvāk, pārsteigtais Daks redzēja, ka tas ir kurmjādas apsegs.
   Jauneklis apjuka. Kur bija palikusi viņa mednieka drosme un spēks? Samulsušām acīm viņš raudzījās Silgas satraukumā kaistošajā sejā un nezināja, ko teikt, ko iesākt.
   Meitenes acis uzdzirkstīja. Viņa satvēra Daka roku, un nu abi traucās caur ziedošo pļavu. Skrējēju kājas pinās puķēs, Daka sejā iesitās reibinošais ziedu tvans. Jūtu skurbumā viņi neievēroja, ka no lielo ūdeņu puses šņāk­dami tuvojas negaisa mākoņi. Vētra zemu pielieca krast­malas krūmus. Lietus izslāpušais mežs iešalcās tik stipri, ka Daks gandrīz nedzirdēja Silgas vārdus:
   —    Hei-jā …
   Ugunīga strēle izšāvās no melnā mākoņa, un nogranda pērkona spēriens.
   Trauksmainas laimes pilni viņi skrēja kā jauns briežu pāris savā pirmajā pavasarī. ..
   Brāzmainais lietus cirtās uz noļukušām koku lapām un pēc veldzes izslāpušajām puķēm. Abi jaunieši paskrēja
   zem tuvējās liepas. Daka stiprās rokas aptvēra līgano Silgas stāvu. Kā tvanīgs zieds viņa piekļāvās jauneklim, un Daks reiba vēl vairāk nekā no skurbā Gendas dzē­riena …
   Lietus bija pārgājis. Nez no kurienes attrauciēs, liegs vēja pūtiens nodrebināja atsvaidzinātās koku lapas un, uzvēdījis spirdzinošu dvesmu, pazuda.
   Negaidīts zirga zviedziens atmodināja abus jauniešus no skurbuma. Dauris kā sveicienam palocīja galvu un, piebāzis purnu pie peļķes, kāri dzēra silto lietusūdeni.
   gcstā
   Karks, ieraudzījis dēlu, aizdomīgi viņu noskatīja.
   —          Atkal dosies uz upmalu? — jautājums bija negai­dīts.
   —    Pamedīt, — izvairīgi atsaucās jauneklis.
   —           Par biežu. Visu vasaru. Piesargies no aizupiešiem! — brīdināja Karks. — Varbūt esi kādu izraudzījis? — ar tēva intuīciju viņš noprasīja. Karka blēdīgi piemiegtās acis cieši ielūkojās Daka pietvīkušajā sejā.
   —           N-nē, — stostījās jauneklis, bet apmulsums viņu nodeva. Brīdi Dakā pat pamodās vēlēšanās pastāstīt tē­vam par Silgu, bet šaubas kā smags vāks noslēdza muti. «Noliegs satikšanos.»
   —    Mugija netīk? — Karks jautāja.
   —          Nevēlos, — sacīja dēls un spītīgi saknieba skarbi veidotās lūpas.
   —   Cita? — strauji pavaicāja tēvs.
   —          Nezinu, varbūt, — ērcīgi norūca Daks un, ātri pa­griezies, devās pie zirga.
   Karks, domīgi glaudīdams bārdu, brīdi nolūkojās viņam pakaļ. «Jau nobriedis vīrs,» nodomāja tēvs un lēni aiz- soļoja uz podnieku darbnīcu.
   Līdzko tēvs iegāja mītnē, Daks paķēra īso šķēpu un, veikli uzmeties Daura mugurā, nesās uz upi.
   Krastmala likās tukša un klusa. Silgas nebija. Lietus vairs nelija, bet koku lapas vēl spīdēja valgā zaļumā. No meža uzvēdīja spirdzinošs dzestrums. Kaut kur tālumā iegaudojās vilks — gari, apnicīgi. ^
   65
   Vientulība un drūmas priekšnojautas pārņēma jau­nekli. Ar spēcīgo, no senčiem pārmantoto instinktu viņš juta, ka kāds viņu novēro, uzglūn.
   3 — 1810
   Daks pētoši vēroja netālos brikšņus. Neviena tuvumā nemanīja, bet viņa jutīgās ausis uztvēra pieslāpētu el- sienu. Pacēlis šķēpu metienam, viņš tuvojās biezajiem krūmiem.
   Pēkšņi tie pašķīrās. Vairākas šķēpu smailes draudoši pavērsās pret Daku. Kāds uzkliedza:
   —    Padodies!
   Strauji brāzās Daka šķēps, bet tas svešiniekiem netrā­pīja.
   —    Ehe, neizbēgsi!
   Negaidot Daks zibenīgi metās sānis un uzrāpās tuvējā kokā. Veiklie pirksti cieši satvēra zaru.
   Nosīca bulta un iecirtās Daka rokā. Otra plauksta vēl grasījās satvert stumbru, bet pirksti noslīdēja gar lapām, un, tās notraucot, jauneklis nokrita. Tūlīt viņu sagrāba stipras rokas.
   —           Vairs nelīdīsi pie Silgas! — nošņāca kāds aizupie- tis, piegrūzdams pie Daka muguras šķēpu.
   «Tātad kāds būs mūs novērojis.»
   Pārējie vīri Daku aplūkoja ar ļauniem, neuzticīgiem skatieniem kā sagūstītu zvēru. Aizupieši ar strauju grū­dienu iedzina gūstekni apmetnē.
   _ — Tu — Daks? Tevi notvēruši?! — neizpratnē brīnījās Uriks. Viņš uzsauca:
   —    Surp Silgu, Safu! …
   Pienācis pavisam tuvu sagūstītajam, aizupiešu vadonis jautāja:
   —    Uriku atminies?
   «Ūriks! Tik tiešām viņš!» atcerējās Daks.
   —          Drosminieks! Silgu paglābi no lūša. — Draudzīgi uzsitis jauneklim uz pleca, Uriks smaidīja.
   Tikai tagad Ūriks ievēroja Daka asiņaino roku.
   —    Pasaukt dziednieku!
   Daka gūstītāji bija neizpratnē.
   —    Ūrik, saproti, Singa nāve prasa atriebību, asinis!
   Ģints vadonis pārlaida savējiem ledainu, nicinošu ska­tienu un atcirta:
   —    Klusēt! Pats atbildēšu!
   Ieradās Silga. Apskāvusi Daku, viņa izsaucās:
   —    Mans! Neļaušu vajāt!
   Ūriks iesmējās.
   —    Tavs .. . Pavisam … Saņem! Bargs karotājs!
   Aizupiešu vīri bija saniknoti. Veltīgi šķita arī Ūrika
   skaidrojumi, ka Daks izglābis Silgas dzīvību.
   —    Singa asinis izlietas, miers lauzts. Jāatriebj! — vīri nebija pārliecināmi.
   Uriks beidzot piekāpās:
   —    To izlems ģints mednieku padome.
   Pievakarē visi sanāca pie lielā ugunskura. Klusēdami viņi nosēdās un nemierīgām acīm raudzījās liesmās.
   Atrisināt jautājumu būs grūti. To saprata visi. Daks tagad bija ne tikai naidīgās salinieku ģints jauneklis, bet arī vadoņa Urika meitas vīrs. Tāpēc mednieku sanāksmē izņēmuma kārtā atļāva piedalīties arī Silgas mātei. Safa, stalta un spraiga, melnmataina skaistule ar viltīgi gailo­šām, ieslīpām acīm un stingru skatienu, pēc rakstura bija valdonīga. Viņas straujajās, lunkanajās kustībās un līga­najā gaitā slēpās piesardzība un arī draudi.
   Ne velti Ūriks, būdams ģints vecākais, bija tālajā pusē cīnījies par šo sievieti, palīdzot viņas tēvam — drošsir­dīgam karotājam un veiklam jātniekam Akimam — kaujā. Kad cīņa beidzās ar uzvaru, cilts vadonis atdeva Urikam savu meitu par sievu un pasniedza vēl maz re­dzētu ugunsšķēpu.
   Ūriks upurēja svešiem dieviem divus jērus un deva solījumu arī turpmāk atbalstīt Akima cilti kaujā pret stepju vīriem — dienvidniekiem. Abi lielie karotāji šķi­roties noslēdza ieroču brālību, ko apliecināja ar asinīm. Dziednieks Undis iešķēla abu vīru delmus un, cieši sa­kļāvis ievainotās vietas, ļāva asinīm sajaukties.
   Safa izskatā bija līdzīga savai mātei — austrumniēcei, kuru Akims bija ieguvis kādā tālā sirojumā. Skaista, ru­denīgas atvasaras pilna — viņa kā teiksmaina rītzemju princese sabuļādas apmetnī sēdēja uz akmens, kas pār­klāts ar briežādu. Ugunskura liesmas dzirkstīja glēzusa krellēs uz viņas brūnā kakla.
   Šai sievietei bija vīra prāts, austrumniēces viltība un mednieces piedzīvojumu kaisle. Viņa necieta gļēvuļus, bet uz īstiem vīriem meta spraigus, noslēpumainus ska­tienus, un neviens nevarēja pateikt, kas viņai padomā. Dažs mednieks zināja stāstīt, ka pat čūskas un lāči viņai dodot ceļu. Kad Safa bija saniknota, viņa ar Silgu devās medībās.
   Visi gaidīja dziednieka Unda ierašanos. Viņš tuvojās lēniem, pašapzinīgiem soļiem. Sudrabpelēkās svešzemju drānas piekļāvās krūtīm, bet viegli plandījās ap viņa tie­vajām, lūšādas apavos ietērptajām kājām. Brūngani vizošs bronzas nazis karājās pie dziednieka jostas. Ar to viņš uzgrieza augoņus, tīrīja ievainojumus un nokāva upurējamos jērus. Apvaldīts iekšējs spēks dvesa no kat­ras šī dziednieka — burvja kustības, bet acis bija mie­rīgas. Visi zināja, ka ar dāvanām pie viņa nekā nepa­nāks. Viņš darīja savu darbu pilns mierīgas apziņas un taisnīguma, bet iztika ar to mazumiņu, kas bija vaja­dzīgs, lai ķermenis būtu spirgts un vesels.
   Undis, pie sevis kaut ko čukstēdams, lēni atsēdās uz deviņvīruspēka ziediem piebāztā maisa.
   Mednieki pierima un gaidīja, ko sacīs dziednieks. Viņš dobji ierunājās:
   —    Vīri! Dārdonis mākoņos draudēja. Debesu šķēps iešķēla upura ozolu. Uzlēju liesmām stirnas asinis. Uguns noslāpa. Dārdoņa dusmas norima un izlija auglībā. Pra­sīju čūskai lēmējai: kā būt? Gausajos līkumos nebija naida. Tā apvijās upura kokam, bet vairījās svaigo dzīv­nieka asiņu.
   Brīdi klusējis, burvis nopētīja medniekus un piecēlās kājās.
   —    Vīri! Cilvēku asinīs — dzīvība. Ja tā iztek, nav mednieka. Neizlieti Vai ne?
   —    Neizlieti Neizlieti — atsaucās vairāki aizupieši.
   Dzedrām acīm paraudzījies uz ģints vadoni, dziednieks
   lēni atsēdās.
   No ozolzariem apvītā paaugstinājuma piecēlās Ūriks. Viņš stāvēja stalti un brīdi vēroja savējos. Savaldīts spēks un cildenums dvesa no viņa sejas un vingrā auguma. Uguns liesmu apspīdētais rūsgani plankumai­nais lūšādas ģērbs vizēja kā bronza. Zeltaini glāsmoja viņa caunādu cepure ar ziliem sīļa spārniem. Valdonīgi pacēlis šķēpu, Uriks pagriezās pret sanākušajiem med­niekiem.
   —    Daks nav vainīgs vīra nāvē. Nav! Ko līdāt pie sa­liniekiem? Vai atļāvu? Sagribējāt viņu labumus? Pietiks medījuma un zivju visiem. Lai būtu miers! — Šķēps pāršķēla gaisu. Uriks apsēdās un jautājoši uzlūkoja sievu.
   Safa strauji piecēlās un pagriezās pret dziednieku.
   —    Esmu māte._ Silgu izglāba Daks. Nu gribat viņu šķēpiem kapāt? Urik, atlīdzini savu parādu Dakam! — Strauji pagriezusies pret visvecāko mednieku, Safa no­prasīja:
   —    Ko darītu tu, sirmgalvi, ja Silga būtu tava meita?
   Vecais vīrs piesarka kā no vēja pūsmas iekvēlojusies ogle.
   —           Svešais jauneklis labi darījis — glābis Silgu. Ne­sodīt! Bet, — un vīrs, dziļi ievilcis elpu, turpināja, — viņš redzējis mūsu mītnes ieročus.,. Tāpēc jau­neklim jāpaliek gūstā. Jāstrādā, jāmīl Silga.
   Uriks un pārējie pārupieši piekrita vecā vīra teiktajam.
   —    Daks dzīvos pie mums!

   UZ NAIDĪGO APMETNI
   Velti salinieki gaidīja Daku atgriežamies no medībām. Pārnāca vienīgi Dauris. Karks ar Gendu norūpējušies ne­zināja, kur meklēt dēlu.
   —           Ko darīt? — Karks prasīja gudrajam Neilim. Dzied­nieks, raudzīdamies zemē, brīdi domāja.
   —    Suns pateiks, uzodīs.
   Bugu aizveda līdz piebūvei, kur glabājās ieroči. Karks pabāza sunim pie purna Daka veco gurnu apmetni un uzsauca:
   —    Sjā! Daks! Meklē!
   Buga paluncināja asti un, piegrūdis purnu pie zemes, skrēja, bet tad apstājās krastmalā un samulsis raudzījās medniekos.
   —     Laikam Daks pārkļuvis pāri upei, — novilka Neilis.
   Viri saskatījās un devās pie upes. Sameklējuši laivas,
   visi ar suni īrās uz otru krastu. Suns, ostīdams zemi, brīdi šaudījās pa krastmalu, līdz beidzot, ticis pie krūmiem, ierējās. Smilšainajā, lietus pieplacinātajā zemē vēl va­rēja saredzēt cilvēku pēdu iespiedumus.
   —          Tie Daka! Re, apavam ieplīsusi āda, — paziņoja Neilis.
   Suns, gabaliņu paskrējis, satraukti ierējās, saboza spalvu un nikni atņirdza zobus. Salinieki sarosījās un ieraudzīja līdzās Daka pēdām, vēl citas.
   —    Bijusi cīņa. Lūk, asinis, — norādīja dziednieks.
   —    Ievainots, aizupiešu aizvests. — Karks saguma.
   Vīri klusēja. «Varbūt jau nonāvēts?»
   —          Laikam gūstā, — smagi, kā zem sloga noskanēja ģints vadoņa balss.
   —           Izpirkumam prasīs gabalu no salas, — nedroši iemi­nējās Maulis.
   —          Gabalu no salas? Kāpēc? — sprieda Karks, Neziņas tārps grauza mednieku krūtis. Pat Neilis domīgi klusēja. Pēc brīža viņš ierunājās:
   —    Uriks — labsirdīgs. Paglābs.
   Salinieki nolēma doties uz pārupiešu apmetni.
   Vakara krēslā dziednieks ar Karku un citiem bruņo­tiem vīriem devās izlūkot krastmalu. Nonākuši iepretim aizupiešu apmetnei, viņi brīdi apspriedās, ko darīt tālāk.
   —    Lielais ozols pateiks, — izlēma Karks.
   Neilis uzkāpa koka galotnē un ilgi vēroja aizupiešu apmetni. Pāri priedulājam ugunskura atblazmā lēnam kustējās cilvēku ēnas. «Tur nav satraukuma. Tā ir laba zīme,» prātoja Neilis.
   Pārcēlušies otrajā krastā, vīri atstāja laivas ar sargu un devās uz aizupiešu uzkalnu.
   —   Ja viņi uzbruks? — tlrūmi jautāja vecais Maulis.
   —    Kausimies! — noteica Karks.
   —          Nedrīkst. Uriks ir miermīlīgs. Negrib asiņu, gan piekāpsies, — ierunājās Neilis un izvilka stabuli. Aici­nošs signāls trīs reizes plūda uz svešo apmetni. Salinieki tika miermīlīgi ielaisti apmetnē.
   Laukuma vidū stāvēja Uriks ar bruņotiem vīriem.
   Abas ģintis tuvojās ar noliektiem šķēpiem. Draudoši novizēja Ūrika bronzas ieroči. Karkam pārskrēja tirpuļi. «Varbūt tie skāruši Daku?»
   Kad vadoņi bija tikai trīs briežu attālumā viens no otra, Karks apstājās un noprasīja:
   —    Kur mans dēls Daks?
   _ — Manā mītnē ar meitu Silgu, — mierīgi atbildēja Uriks. Viņa lepnajā stājā, nosvērtajās kustībās un runas veidā jautās vadoņa diženums.
   Apmulsušais Karks izbrīnā iepleta muti un brīdi ne­spēja pateikt ne vārda.
   —          Ar tavu meitu?! — beidzot attapies, viņš izsaucās un, atskatījies uz savējiem, pasmaidīja.
   —          Vai nezini, ka Daks izglāba Silgu no lūša ķet­nām? — brīnījās Uriks. — Brašais Daks mīl Silgu. Re­dzējis mūsu apmetni, ieročus. Tāpēc viņam jāpaliek šeit.
   —          Mēs jums neuzbruksim. Nekad! — svinīgi ziņoja Karks.
   —    Solāmies draudzēties, — piebalsoja Sausrīklis.
   Visi salinieki līdz pat zemei nolaida šķēpus, apstiprinot
   teikto.
   —    Nogalināt lāci! — iesaucās^ vecs aizupietis.
   —    Pasaukt Undi! — norīkoja Uriks.
   Lēni un cienīgi sirmais burvis piegāja pie Neiļa.
   —           Asinis nedrīkst plūst. Mūsu ģintīm jāizlīgst. Va­renais Dārdonis tā pavēl.
   —           Bet niknais zvērs jāupurē! — neatlaidās vecais aiz­upietis.
   —           Lācis ir Daka izaudzēts, savējais, — strauji noteica Neilis.
   —           Jūsu vīri uzbruka, zvērs aizstāvējās, — skaidroja Karks.
   Unda pelēkajā sejā atplauka lēnīgs smaids. Viņš vil­tīgi piemiedza acis un cieši ielūkojās Urika sejā.
   —    Vai tu upurētu Silgas audzētu lāci?
   — Nekad! — noskaldīja pārupietis.
   —    Redzi nu! — noteica zintnieks.
   Aizupieši bijīgi uzlūkoja dziednieku.
   —           Miers būs starp mūsu ģintīm, — svarīgi paziņoja Undis.
   —    Bet Daks? — pārprasīja Karks.
   —    Silgas vīrs dzīvos pie mums, — nolēma Ūriks.
   Karks pielieca galvu un pārlauza šķēpu. Ūriks darīja
   to pašu.
   —           Karks grib runāt ar Daku, — sacīja salinieku va­donis.
   Tur jau viņi nāca — lielais, laimīgais Daks un staro­jošā Silga.
   —           Dak, dzīvosi šeit? — noprasīja Karks, ielūkojies viņa acīs.
   —    Man te labi, — atsaucās jauneklis.

   DAKA RūPES
   Daks tomēr nevarēja iedzīvoties svešajā apmetnē. Vīri uz viņu raudzījās neuzticīgām acīm, neņēma līdzi me­dībās. Jauneklis nespēja dzīvot bez medību prieka. Viņš kļuva grūtsirdīgs, un pat Silga nespēja to izklaidēt.
   Sievas paklusām apbrīnoja Daka spēcīgo augumu.
   Reiz vakarā padzīvojusi sieviete ievēroja, ka Daks veikli uzrāpjas kokā un, ieķēries zarā, raugās uz sa­linieku apmetni. Atcerēdamies draudzīgo lāci, jauneklis pieslāpēti rūca: «Urr-rū! Urr-rū! Gaidi mani!» «Gluži kā lācis!» sieva nodomāja un grasījās saukt vīru, lai paskatās, kāds ērms kokā.
   —           Burvis vai zvērs? Kas par cilvēku! — purpināja aiz- upiete.
   Drīz arī citas sievas, domīgi grozīdamas^ galvas, sāka ciešāk novērot ģints vadoņa meitas savādo vīru.
   —   Tāds uzsūtīs nelaimi.
   Dažs centās iegalvot, ka Dakā plūst niknas lāča asinis, bet mutē ir vilka ilkņi.
   Beidzot arī Uriks ievēroja vīru piesardzību un sievu bailes no Daka. Līdz šim yiņš tikai smējās un stāstīja Safai, kāds varens ir Silgas vīrs.
   Valdonīgā austrumniece kļuva domīga. Viņa labi sa­prata, ka Daks staigā gar šķēpu asmeņiem. Ik brīdi kāda niknāka roka var pagrūst smaili — un nelaimīgais jau­neklis …
   «Ko darīt?» domāja gudrā Safa un %iespēja izlemt. Bei­dzot viņa aprunājās ar dziednieku. Vecais vīrs brīdi rau­dzījās tālumā un, kā jautādams kādam nezināmam, kus­tināja sausās lūpas, tad viņš pagrieza galvu pret Safu.
   —           Daks neiedzīvosies. Vīriem svešs. Sievas viņam neuzticas.
   Visu garo mūžu Undis bija vērojis cilvēku un zvēru gaitas — salīdzinājis, pārdomājis. Zintnieks saprata, ka katrā ģints vīrā vēl mīt zvēra niknums — varbūt pat vairāk nekā Dakā. Taču neviens tam neticēs.
   —           Daks pārāks par citiem. Straujš, dzēlīgs kā bronza. Viņš nepatīk vīriem, — skumji sacīja Safa.
   —          Dakam jāaiziet no apmetnes. Silgai jādodas viņam līdzi, —^izlēma zintnieks.
   Ilgi Uriks domāja. Skumji, grūti būs bez Silgas. Bei­dzot viņš piekrita.
   —    Ko teiks vīri? — Safa uztraucās.
   Sanāca mednieki. Visi sprieda un gudroja.
   —          Kas tev tuvāks — Silga vai salinieki? — Dakam noprasīja Uriks. Jauneklim sārtums iesitās sejā.
   —    Silga! — viņš attrauca.
   —    Kā būt? — Uriks pievērsās dziedniekam.
   Vecais vīrs paņēma māla podu un satvēra Daka roku. Pazibēja naža asmens. Sīka, sārta strūkliņa ieplūda podā. Pamājis Urikam ar galvu, Undis gaidīja, līdz Safa mazā traukā atnesa tikko kauta jēra asinis. Ielējis tās podā pie Daka asinīm, dziednieks cieši ar drānas strēmeli nosēja jaunekļa ievainojumu.
   Pēc Ūrika pavēles vecākie mednieki turēja ugunskura liesmās šķēpu krama asmeņus un sakarsētus iegrūda dziednieka pasniegtajā podā. Trauks tik nikni šņāca, it kā būtu pildīts ar čūskām. Pacēlās zilgani, smirdoši ga­raiņi.
   —    Dzirdiet? Jūtiet nelabo smaku? — dobjā balsī ieru­nājās dziednieks burvis.
   Vīri palocīja galvu.
   —    Upuris noraidīts. Dakam jāaiziet ar Silgu no ap­metnes. Šķēpiem nekad vairs nemirkt salinieku asinīs. Nekad! Būs nelaime.

   ATGRIEŠANĀS
   Aizupiešu vīru skarbās, aso vēju appūstās sejas todien bija satrauktas. Likās, gatavojās kaut kas neparasts. Sa­nākuši pie lielās nojumes — ģints sapulcēšanās vietas, viņi, raudzīdamies uz Urika mītni, spriedelēja. Sievas tenkodamas centās apslēpt savu prieku, kas lauzās uz āru. Vienīgi bērniem nebija gar visu to nekādas daļas, un viņi, kā arvien, draiski šaudījās apkārt.
   No mītnes iznāca Uriks ar Silgu un Daku. Ģints va­donis klusēja. Starp uzacīm melnoja tumša rieva. «Kā uzņems svešas ģints meiteni? Vai viņai tur patiks? Ko teiks salinieku sievas?»
   Turpretim Silga bija gaiša un drosmes pilna. Likās, kopā ar Daku viņa dotos visur, pat uz lielajiem ūdeņiem, ar kuriem biedēja ieklīdušie ceļotāji.
   Daks, apņēmīgs un sasprindzis, drūmi paraudzījās uz vīriem un, strauji novērsies, uzlūkoja Silgu. Brīnums! Pēkšņi viņš pārvērtās. Šķita, kāda neredzama roka būtu pārslīdējusi viņa sejai, noslaukot no tās drūmās domas.
   Iznāca Safa, un Silga metās tai pretim. Apskāvusi mā­tes tvirto stāvu, meitene tai piekļāvās un ielūkojās viņas satrauktajā sejā ar ilgu, vēl bērnišķīgas padevības pilnu skatienu.
   —    Labā Silga! Būsi tuvumā, — drošināja Safa.
   —    Nu ej vien … Savu zirgu dabūsi vēlāk.
   Silga pievērsās tēvam.
   —    Mēs ar Undi tevi pavadīsim līdz salinieku apmet­nei. — Viņš sarosījās un, satvēris Safas pasniegto šķēpu, aizgriezās, lai meita neredzētu valgās acis.
   Nāca dziednieks. Cēls un nopietns kā arvien, viņš,
   ieraugot Silgu, vēlīgi uzsmaidīja.
   —    Būs labi. Esi mierīga! Abas ģintis sadraudzēsies.
   Meitenes un sievas nu ieņēma Silgu savā vidū, dro­šināja labiem vārdiem un vēlīgiem skatieniem.
   Vieglā, slaidā laiva pārslīdēja pāri upes atstarai. Salas krasts grima ziedu kupenās. Gaiss virmuļoja smaržu un vasaras ziedu reibuma pilns.
   Jau pret salas vidu nācējiem pretim šalca Platās upes nemierīgās krāces.
   —           Redzi, Silga! — Daks jūsmīgi izpleta rokas, itin kā vēlēdamies aptvert visu šo jaukumu un atdot viņai. — Beidzot! Lūk, mūsu uzkalns! Vēl upīte, purviņš… — no pārdzīvojuma saviļņots, ātri bēra Daks.
   Salinieku apmetnes šaurie vārti bija aizvērti, bet, nā­cējiem tuvojoties, tie atvērās.
   Pretī izskrēja Gips un, ieraudzījis draugu, iesaucās:
   —    Atgriezies!
   Tēvs, dziļi aizkustināts, sagaidīja savu dēlu. Tad Karks pievērsās Orikam. «Ko būs izlēmis spēcīgais kaimiņš?»
   —           Atdodu tev dēlu. Ņem arī manu meitu, — nolaidis šķēpu līdz zemei, dobji noteica Oriks.
   ■— Daks bez viņas nevar. — Zintnieka galva pieliecās.
   —    Tāpat es bez dēla.
   —           Mūsu ģintīm jādzīvo mierā un draudzībā, tad bū­sim stipri un neuzvarami, — svinīgi noteica Undis.

   BARGAIS KALNS
   Atgriešanās savā ģintī Dakam sagādāja lielu prieku. Nu viņš atkal varēja doties medībās. Reiz, jājot uz Daura, jauneklis netālu no savas apmetnes pamanīja nai­dīgos sapajus. To viņš paziņoja saviem vīriem.
   —           Nelieši! Viņi var ielauzties naktī, mūs apkaut, sa­grābt apmetni! — dusmās sēca Sausrīklis.
   Karks kļuva zili sarkans. Augums saspringa, muskuļi uzbrieda. Rupjš, dzīvniecisks niknums dvesa no lielā ķermeņa.
   —           Netiks — nekad! Uzbūvēt valni! Nocietināties! — izsaucās vadonis.
   Izdzirduši Karka skarbo balsi, pieskrēja ari citi vīri.
   —          Valni apmetnei!? No kā? — jautāja Neilis, domīgi glāstīdams kailo zodu.
   —    No akmeņiem, — izmeta Karks.
   —           Bet kas cels? — žēli noprasīja padzīvojis bārdainis, kuru mocīja roku locītavu kaite.
   —      Visi! — atsaucās Daks.
   —    Vaļņa augstums? — painteresējās Tūlis.
   —    Divu vīru. — Vadonis izvērsa plecus.
   —    Būs bargais kalns, — jūsmīgi piebilda Neilis.
   Otrā dienā visi jau no agra rīta bija kājās. No kārklu
   klūgām prasmīgi pītajos kurvjos vīri nesa valgano zemi.
   Smagais smilšu valnis lēni, bet neatlaidīgi auga. Tās bija grūtas sviedru dienas pat darbā pieradušiem salinie­kiem.
   Beidzot lielais uzbērums bija pāri Karka galvai. Nu stiprie vīri uzbērumā sāka ieguldīt krastmalā savāktos smagos akmeņus. To vajadzēja daudz. Iesākumā tos krāva divās rindās.. Karka vērīgā mednieka acs sekoja, lai akmeņi cieši piegultu cits citam, jo labas saistvielas salinieki vēl neprata gatavot.
   Ienaidnieka iebrukuma atvairīšanai dienvidu pusē ak­meņus krāva trijās, bet austrumu lēzenajā — pat četrās rindās. Lai irdenās smiltis nenoslīdētu, uzbērumu nostip­rināja ar stabiem un koku klāstiem, bet virspusi nosedza ar māla klājumu. Tā vien šķita, ka šo grandiozo cie­toksni nespētu caursist pat visi sapaju šķēpi reizē.
   Kad vaļējo akmeņu vairs nebija, vīri ar kokiem izlauza no krastmalas plienakmeņa gabalus. Sajā grūtajā un sma­gajā darbā palīdzēja arī sievas.
   Silga neatpalika no Daka. Brašajai jātniecei un veikla­jai peldētājai bija ne vien izturīgas kājas, bet arī stingras un darbīgas rokas.
   Karks priecājās par topošo aizsargvalni.
   —    Pret akmeņiem sapajiem atlūzīs zobi.
   —    Viņi līdz mums netiks, — piekrita Daks.
   Centīgie salinieki strādāja dienu pēc dienas, līdz mil­zīgais valnis bija pabeigts. Varenie akmens žokļi drau­dēja saplosīt katru uzbrucēju. Blīvais smilšu krāvums vaļņa iekšpusē, ar kokiem un māliem pildītās iekšējās tilpnes bija neieņemamas. Celšanas māku saliniekiem bija ierādījis kāds caurbraucējs.
   Nocietinātais uzkalns pacēlās četru vīru augstumā. Naktīs ieejas spraugu nosprostoja ar platu dolomīta plāksni, dienā — ar koku pinuma aizkārtni. Ņu aiz lielā vaļņa salinieki jutās drošībā.

   TĀLIE CEĻINIEKI
   Tuvojās visas auglības brieduma laiks. Lapām nosark­stot un vēsiem vējiem pāršalcot salai, rēnajā rudens gaisā jau izskanēja pirmās uz siltām zemēm lidojošo dzērvju klaigas.
   Sievas klaiņoja pa mežu, vācot ogas, riekstus un sēnes, bet mednieki bija ieguvuši daudz vērtīgu zvērādu.
   Kādu dienu pie salas piestāja slaida laiva. No tās iz­kāpa divi spēcīgi vīri veselīgām sejām un tumšām vaigu- bārdām. Viņu muskuļainajās rokās pazibēja šķēpu bron­zas uzgaļi. Vīru aso vēju aprautās, saules kveldētās brū­nās sejas, drošās roku kustības un līganā gaita vedināja domāt par lielo ūdeņu šūpām, tālajiem braucieniem.
   Tieši tobrīd Karks ar Daku bija krastmalā, un viņi jau gribēja skriet uz mītnēm, saukt vīrus, lai stātos sveša­jiem pretī. Bet atbraucēji nesteidzīgi tuvojās saliniekiem. Pienākuši viņi nolaida ieročus, pielieca galvas un ieru­nājās svešā valodā. Varēja noprast, ka viņi atbraukuši no tām zemēm, kurām saule aizejot pēdējām pagriež sārto muguru. So vīru klusajos jūras līčos un klinšaina­jos iežos jau no zemes pirmsākumiem bija iezīdies dze­ļošais brīnums — vēl maz pazīstamā dzelzs.
   Ievesti mītnē, svešie laivinieki atsēdās uz sola, nolika šķēpus blakām pa ķērienam un atvēra savas ādas somas. Vecākā — lielākā vīra plaukstās pavizēja daži sarkanīgi iedzelteni stienīši. Daks piesarka, bet Karkam, redzot va­reno bronzu, acis alkatīgi iemirdzējās.
   Ne vārda neteikdams, lielais salinieks uzlika uz galda pāris bebru ādu un vāverādu.
   Svešie ceļinieki piemiedza acis un raupjām plaukstām vērtējoši glaudīja zvērādas. Nu jaunākais laivinieks iz­vilka no savas lielās kabatas mīkstā drānā ietītus glē- zusus — dzintarus. Ienākusi Genda, Silga un citas sievie­tes, tos redzot, priecīgi atplauka. Viņu pirksti tīksmi glāstīja dzeltenos, nogludinātos akmeņus, reizēm pame­tot uz Karku lūdzošus skatienus.
   Daks nevarēja atraut acis no ceļinieku asajiem šķē­piem. Svešie to ievēroja, un vecākais vīrs, pieglaudis kuplo vaigubārdu, izvilka no jostas tēraudpelēkas griez­nes. Svešinieks saņēma zvērādu un piegrūda tai asme­ņus. Noskanēja metālisks sīciens, un nogrieztās spalvas kumšķis nokrita uz galda.
   Daks pārsteigumā iepleta muti, satvēra grieznes, kus­tināja to asmeņus un jautājošām acīm uzlūkoja svešo ceļinieku.
   Daudz viņi nerunāja. Ādas paņēma svešinieki, bet bronza, dzeltenie akmeņi un grieznes palika uz Karka galda.
   Ceļinieki grasījās iet prom.
   Daks, paķēris no sienas šķēpu, nostājās viņiem ceļā.
   Svešie draudoši pacēla ieročus.
   —    Cīnīsimies? — bargi noprasīja vecākais ceļinieks.
   Daks iesmējās un, piegrūdis-iegūto bronzas gabalu pie
   sava šķēpa uzgaļa, noprasīja:
   —    Kā tādu izgatavot?
   Svešinieku skarbās sejas zaudēja kaujiniecisko bar­gumu, rokas ar šķēpiem nolaidās. Vecākais vīrs pameta uz Karku nemierīgu skatienu un kļuva domīgs. Ciešāk ielūkojies kareivīgajā Karkā, viņš nevarīgi iepleta rokas un noburkšķēja savā valodā:
   —    Nezinu.
   Otrs — jaunākais veikli izmetās pa durvīm.
   Abi laivinieki steidzīgi iekāpa slaidenē. Jaunākais rīko­jās ap buru, bet vecākais, domīgi pavērojis upes krastu ar mītnēm, asā vēzienā pagrieza stūri. Ietilpīgā laiva lēni ieslīdēja Platās upes straumē.
   Tēvs ar dēlu jautri saskatījās un devās uz mītni. Tur jau Genda ar Silgu tīksminājās ar skaistajiem saulesak- meņiem, bet vīri sprieda par šķēpu. Kā tādu iegūt?
   —    Uriks zinās. Vairāk redzējis, — ierunājās Karks.
   Priecīgi un satraukti viņi šķērsoja salu.

   NOSLĒPUMAINAIS LUPEKS
   Ūriks draudzīgi sagaidīja viesus. Ieraudzījis vilinošo bronzu, viņš pārsteigts izsaucās:
   —    Brīnums! No kurienes?
   —    Ietirgojām, — pašapzinīgi noteica Karks.
   —           Ka dabūt ugunsšķēpu? — Daks no satraukuma pie­tvīka.
   —           Pie meistara Lupeka, — vedināja Ūriks, paņemot savu šķēpu.
   Vīriem ieejot ieroču darbnīcā, pretim sitās degoša raga dvaka. Ap pavardu rosījās neliels, tukls vīrelis. Pacēlis
   puskailo galvu ar apkvēpušo seju, viņš bailīgi sarāvās.
   *
   Uz Ūrika draudošo šķēpu raudzījās viena vienīga acs. Otras vietā blāvoja dziļa rēta. Savadā vīra biezas lūpas savilkās greizā grimasē.
   Daks nepatikā novērsās. Uriks paradīja meistaram bronzas gabalu un piegrūda pirkstus pie sava šķēpa uz­gaļa.
   —    Lupek, uztaisi!
   Vīrs piesarcis norūca:
   —    Neprotu.
   Uriks saduga un, cieši ielūkojies meistara sejā, pa­spēra vēl soli uz priekšu. Lupeks atkāpās. Abu skatieni atkal īsu brīdi sastapās.
   —    Nebīsties, Lupek, nekas tev nenotiks.
   Meistars neatbildēja.
   Safa cienāja vīrus ar ceptu brieža gaļu un stipro me­dus dzērienu. Uriks, grūtsirdīgi ielūkojies Daka sejā, ierunājās:
   —          Lupeku pārvedu no austrumiem. Viņš bija Safas tēva Akima karagūsteknis. Aci viņam izdūris kāds nikns vadonis, jo Lupeks izpaudis bronzas šķēpa izgatavošanas noslēpumu naidīgai ciltij. Bargais karavīrs Lupeku pēc tam aizdzinis kaujā pret Akimu. Cīņā viņam caurdurta galva, Akima dziednieks to gan izārstējis, bet Lupeks kļuvis paviegls prātā. Ieroču darbnīcā visu laiku palī­dzējis meistaram, bet reiz uzbrucis Akimam, raustījies krampjos un nokritis ar putām uz lūpām. Undis šo ap- ārstējis. Lupeks strādā, ēd pa trim, slīpē ieročus. Bron­zas šķēpu netaisīs, baidās, — sirdīgi norūcis, Ūriks ap­klusa. Pēc brīža viņš atsāka:
   —   Akims sacīja, ka bronzas asmeņus taisot uguns.
   Tēvs ar dēlu sadrūmuši atgriezās apmetnē.
   Pēc salinieku aiziešanas Uriks pasauca dziednieku.
   —   Lupekam galva nestrādā!
   —    Sāk uzlaboties. — Undis greizi pasmaidīja.
   —    Viņš neliek mana šķēpa galā bronzas zobu.
   —           Lupeks žēlo savu pēdējo aci. Manis viņš nebaidās. Mēģināšu. — Dziednieks viltīgi nosmīnēja.
   Vecais vīrs ar krietnu krūzi stiprā dzēriena iegāja darbnīcā. Lupeks pietrūkās kājās un skarbi blenza no sava kakta.
   —    Iedzer!
   Lupeka nomākusies acs uzdzirkstīja. Strauji viņš sa­tvēra krūzi un kāri to iztukšoja. Tuklajās lūpās iegūla vēlīgs smaids.
   Undis izvilka no jostas nesen salūzušo bronzas dunci un pasniedza meistaram.
   —    Salabo!
   Lupeka pirksti atrāvās no galda kā liesmas apsvilināti, acs apdzisa.
   —    Nezinu, neprotu, — meistara ļenganā mēle stomījās.
   —    Lupek! Man nav dunča.., Izpalīdzi! Debesu Dār­donis to grib, — lūdzās dziednieks.
   Undis nolika bronzas gabalus un, joprojām meistaru cieši uzlūkodams, iegalvoja:
   —    Padomāsi, atcerēsies, iztaisīsi. Tā būs! Tu gudrs, labs. Nebaidies! Nevienam neteikšu. Līdz nāvei… Esi drošs.
   Pagāja divas dienas. Undis pa savas mītnes lūku rei­zēm vēroja, vai Lupeks neies pie sava drauga podnieku meistara. Beidzot pievakarē viņa darbnīcas ieejas aiz­kārtais pavērās un gumzīga ēna lēni virzījās uz krast­malas pusi. Dziednieks gaidīja labu laiku. Un tad — vai tas bija Lupeks, kas tik tūļīgi ieslīdēja podnieka mītnē? Šķita, ka viņa sāns bija uzbriedis. Ko viņš nesa?
   Dziednieks nogrima domās. Viņš bija dzirdējis, ka uguns un rupjais debesu akmens dzeldē bronzas smai­les. Bet krastmala? …
   Ceturtās dienas vakarā atkal pavērās darbnīcas ieejas aizkārtais un Lupeks, aizgājis aiz mītnes stūra, kaut ko iesvieda krūmos.
   Ar gaismas svīdumu Undis devās izlūkot. Jā, zemē gu­lēja cieti zvirgzdaina māla gabali. Zintnieks tos uzlasīja un uzmanīgi ievīstīja mīkstā ādā.
   Vientuļais dziednieks bieži staigāja apkārt, vākdams ārstēšanai noderīgos augus un saknes. Šoreiz viņš ar savu sainīti aizgāja pie Neiļa. Salinieku dziednieks dzīvofa viens pats. Ieraudzījis sirmo zintnieku, viņš steidzās tam pretī. Noslēpumaini pasmaidījis, vecais vīrs attina savu vīstokli un uzlika galdā rīta atradumu.
   Ilgi abi dziednieki lika kopā salauzītos gabalus, līdz beidzot viss bija pabeigts. Cietā māla forma bija pār­šķelta divās daļās. Katrā no tām glīti iespiesta pretim rēgojās dunča veidola puse. Saliekot abas puses kopā, galā palika caurums.
   —   Metāls izkausēts, ieliets pa caurumu. Lūk, vēl bron­zas putekļi! — gavilēja Neilis.
   Bronzas ieroču liešanas noslēpums bija atklāts. Tās pašas dienas vakarā zintnieks Undis uz sava galda ieraudzīja blāvi vizošu dunci. Lupeka izgatavotais jau­nais ierocis bija tikai īsāks un trulāks nekā vecais.

   KAD MOSTAS BRONZA
   Acīgais Neilis jau agrāk bija ievērojis, ka šķēps, no­kritis mitrās smiltīs, iespiež tur savu veidolu. Bet kā to iedabūt mālā? Palīgā nāca podnieku darbnīcas meistars. 5im vīram bija ne vien veikli pirksti, bet arī attapīgs prāts. Vērīgām acīm viņš brīdi aplūkoja Unda atnestos māla gabalus no atlietā dunča.
   Neteicis ne vārda, meistars ķērās pie darba. Drīz bija gatavas divas māla plāksnes ar smilšu piejaukumu. Liet­pratīgais vīrs katrā plāksnē iespieda vienu šķēpa uzgaļa pusi. Nu viņš ļāva abām pusēm sakalst.
   Tiešām — brīnums! Saliekot abas puses kopā, radās īsts šķēpa uzgaļa veidols ar caurumu galā — šķidrā me­tāla ieliešanai. Podnieka veiklās rokas rosīgi rīkojās un no tāda paša zvirgzdaina māla izveidoja nelielu bļodiņu ar rokturi metāla kausēšanai. Tagad viņam jau bija no plienakmens plāksnēm veidota krāsns divu sprīžu aug­stumā, ar karsēšanas atverēm. Krāsnī iegūla jaunais tīģe­lis un šķēpa uzgaļa veidola puses.
   Sausā priežu un egļu malka kurtuvē dega lēni. Pa­varda liesmas no visām pusēm tuvojās plienakmens veidojumam, un karstums caur atverēm ieplūda krāsnī. Gandrīz pusi dienas podnieka neatlaidīgās acis vēroja, kā liesmas dejo apkārt. Kad tās kļuva lielākas un gra­sījās aplaizīt krāsni, podnieks pabīdīja kurtuvē degošās pagales tālāk. Viņš jau sen bija novērojis, ka straujā karstumā veidols saplaisā. Turpretī lēnā, vienmērīgā tas pamazām nokaitējas kā bronza. Sis nu bija īstais laiks jaunā tīģeļa un nākamā šķēpa uzgaļa veidola dzimšanai. Karsēšanas ilgumu zināja vienīgi pats podnieks. Pie šī darba viņš nevienu citu nepielaida. Ugunis kurtuvē sāka plakt, bet ogles labu laiku turpināja gailēt. Kad pavards apdzisa, meistars lēnām pieradināja mazo cepli pie āra gaisa. Abi pārkarsušie veidoli nu uzelpoja. Pavards jau klusēja, bet ceplis vēl tikko dzirdami sīca. Piebāzis tam ausi, podnieks, nozīmīgi smaidot, klausījās. Viņš zi­nāja — klusajai dziesmai izgaistot — jaunā šķēpa «māte» būs sākusi dzīvot.
   Pēc brīža gudrinieki atkal sanāca kopā. Pāris iegūto bronzas stienīšu podnieks iemeta tīģelī un turēja to virs pavarda liesmām.
   Velti! Metāls negribēja mosties. Tas vēl gulēja saltajā stingumā. Vīri nezināja, ko darīt.
   «Kvēlojošas ogles, vislielāko karstumu,» atcerējās pod­nieks. Atri viņš sarušināja pavarda malā lielās, sarka­nās ogles. Karks ar Daku pārmaiņus pūta uz tām. Tās iekvēlojās. Podnieks, aptinis roku ar slapju ādu, turēja tīģeli pie osas.
   Cietais metāls pamodās — izkusa. Bet tad — tīģelis, viegli nopūzdamies, nosīca, it kā nošķaudījās un pēkšņi sadalījās. Daks iekliedzās un, sāpēs kratīdams apdegušo roku, atlēca sānis. Uz darbnīcas klona gulēja sarkanīgs plankums. —
   Piesteidzās Neilis un izbijies iesaucās:
   —    Nelaime! Skriešu pēc zālēm.
   «Bronza atkodās,» nodomāja Daks. «Vai varēs to sa­valdīt?» Meistars vairākas dienas meklēja izturīgākus mālus. «Bet kur ņemt vēl smalkākus un cietākus zvirg­zdus ugunsdrošam tīģelim?» Attapīgais podnieks beidzot atrada izeju. Viņš ilgi berza divus raupjus akmeņus vienu gar otru, līdz radās smalks un ciets pulveris.
   No krāsns pārkarsušais jaunais trauks parādījās die­nas gaismā. Nu varēja atriebties nepaklausīgajam metā­lam. Karks ar Daku pietupās pie pavarda. Satraukumā pietvīcis, Neilis turēja tīģeli ar bronzu. Dziednieka acis kāri vēroja, kā mēmā, negantu spēku slēpjošā metāla lēkše pamazām atvilgst. Pie pavarda oglēm pūst nu pie­tupās arī Gips, bet Daks savukārt satvēra labi apstrādāto šķēpa veidolu. Abas tā plāksnes cieši piegūla viena ot­rai. Ar tievām koka saknēm apvītais māla klucis neļāva izkusušajam metālam izbēgt caur veidola salaiduma malām.
   Uzmanīgi Neilis ielēja šķidro, gaiši virmuļojošo me­tālu formas caurumā. Spējā šņākoņa satrauca vīrus.
   —    Bronza dzīvo, kodīs! — brīdināja podnieks. Vīri sarāvās un ieplestām acīm lūkojās uz noslēpumaino māla kluci. Pa nelielo caurumu izplūda pelēki, kodīgi garaiņi kā upura tvaiki. Tur dzima jaunais asinszobs.
   Pamazām garaiņi apdzisa, un jaunekļa pirksti pieskā­rās brūnganajam māla veidojumam. Atri Daks atrāva roku — tas iedzēla.
   —    Atmodies, neaiztiec! Kodīs! — brīdināja Neilis.
   —    Gaidīsim. — Daks viebās.
   Lēni vilkās laiks. Pavarda ogles jau pārklājās ar pe­lēkām plēvītēm, bet Daks vēl neuzdrošinājās pavērt no­slēpumaini sīcošo veidolu. Tikai pēc laba laika vīri ieraudzīja pašu spēkiem izlieto bronzas uzgali.
   Taču salinieku prieki bija pāragri.
   Rupjajam ierocim nebija aso zobu. Grubuļainās malas bija trulas, tās nekoda pirkstos.
   —    Nav dzēlīguma, — skumji izdvesa Daks.
   —    Zobi nelien laukā, — Karks bija neizpratnē.
   —           Vai par maz bronzas? Karstuma? — Neilis bija ne­ziņā.
   Kur ņemt bronzu? Kā izvilināt no jaunā ieroča neasa­jām malām dzēlīgos zobus? To vēl nezināja pateikt pat gudrais ieroču meistars.

   UPE UZBRŪK
   Ziema jau bija zaudējusi savu spēku cīņā ar siltajiem pavasara vējiem. Zeme rūga un sila, kausējot čagano sniegu, kas izplūda spraigās urgās un steidzīgos strautos.
   Alkatīgā upe aizgūtnēm rija uzmācīgos ūdeņus un bīstami uzbrieda. Šur tur jau draudoši plaisāja lielais ledus vāks un, it kā zem tā būtu iesprostots kāds spē­cīgs zvērs, krakšķēdams lēni cēlās uz augšu.
   —           Būs slikti. Upe saniknota, tā nespēj ierīt mirstošo sniegu, atriebsies, — Tūlis drūmi pareģoja.
   —          Labi bija, ka Oriks paglāba mūsu sievas ar bēr­niem. Nez kā būtu? Mēs, stiprākie, nebīstamies, — prā­toja Daks.
   —          Ar ledu cīnoties, šķēps nepalīdzēs, — Karks no­teica.
   —           Straume lauzīsies krastos. Vai mūsu apmetnes val­nis noturēsies? — šaubījās Tūlis.
   —          Zvērus uzvaram. Vai upi nepiēveiksim?! — Daks drosmīgi sacīja.
   Otrā rītā jauneklis pamodās no savāda trokšņa. Aiz plānās mītnes sienas kaut kas krakšķēja, dunēja un šalca. Pielēcis no guļamvietas, Daks izskrēja laukā.
   Rīta saules apmirdzētā upe bija izkāpusi no krastiem. Zaļgani dzirkstošais ledus plīsa, lielām plāksnēm sadrī- vējoties, izslējās gaisā un triecās pret apmetnes valni. Dārdēdami vēlās akmeņi. Ūdens ar negantu šalkoņu nu brāzās iekšā apmetnē.
   Pēc brīža stāvās, milzīgās ledus plāksnes, smagi žvāk- stēdamas, sabruka, ūdens atplūda un varenais, saplīsu­šais upes vāks, viegli šūpodamies, lielās straumes nests, slīdēja uz priekšu. Noslaucīdams piekrastes krūmus, tas smagi uzgūlās salas krastam.
   —    Upe uzbrūk. Jāglābjas! — Daka kliedziens izrāva Karku no migas. Samiegojies viņš ar lielām dūrēm ber­zēja acis un tikai pamazām atguvās,
   —    Vai tiešām? — Karks neuzticīgi noprasīja un stei­dzīgi ģērbās.
   —    Briesmas! Aizskalos apmetni! — no satraukuma pie­tvīcis, izgrūda Daks.
   Karks izmetās pagalmā.
   —    Plūdi! Glābties pie aizupiešiem! Projām! —laukumā nogranda mednieka skaļā balss.
   Apmetnes laukumā skraidīja daži palikušie" vīri. Stei­dzīgi viņi tvēra ieročus un gatavojās skrējienam pāri sa­plaisājušā ledus lavīnai.
   —    Ātrāk! Visi! — mudināja Daks un pirmais lieliem lēcieniem metās pāri ledum. Aiz viņa skrēja Karks, Tūlis, Gips un vēl daži vīri.
   Tas bija negants un bīstams skrējiens. Pusceļā lielais ledus gabals, uz kura atradās mednieki, pāršķēlās, un starp draudošajām šķautnēm mutuļoja upe. Daks ar Karku iekrita virpuļojošā straumē. Stiprās jaunekļa ro­kas iecirta harpūnu tuvākajā lavīnas gabalā un pievilka to sev klāt. Veikli uzrāpies uz slidenā plosta, viņš sa­kampa Karka pastiepto šķēpa kātu un spēji pievilka ari pašu ģints vadoni.
   Upes lūstošā ledus dobjie krakšķi skanēja Daka ausīs. Lielās, asās ledus šķautnes draudoši izcēlās un kā milzu šķēpi traucās viņam virsū. Daks vairs nejuta nedz briesmu, nedz baiļu. Atgrūdis tuvāko ledus gabalu, viņš uzrāva paklupušo tēvu kājās, un abi traucās uz priekšu.
   Netālu peldēja Gips, veltīgi sniegdamies pēc aizpel­došā ledus gabala. Daks pasniedza viņam Karka garā šķēpa kātu, un Gips, to satvēris, tuvojās. Taču tobrīd asā ledus šķautne cirtās pret Daka roku. Tā gurdi noslīga un atlaida šķēpu. Daks pat nejuta sāpju, bet, viss sa-« sprindzis, vēl sniedzās pretī tēvam.
   Karka spēcīgās rokas jau pārtvēra Daka nolaisto šķēpa kātu un strauji pievilka Gipu. Lunkanais jauneklis uz­rāpās uz ledus.
   —    Urr-rū! Mans! Kur tu esi?! — uztraukti kliedza Daks un raudzījās atpakaļ uz saulē dzirkstošo krastmalu, cenzdamies ieraudzīt lāci. Bet viņa nekur nebija.
   —    Gan jau būs paglābies aizupiešu mežā, — Karks atteica, braucīdams slapjo bārdu.
   Atkal vīri skrēja, lēca pāri šūpojošiem ledus gabaliem un platajām ūdens atstarpēm.
   —    Ātrāk! — Daks bļāva.
   Beidzot viņi bija aizupiešu krastā un, pārgurumā els­dami, atskatījās. Tur jau nāca Tūlis un citi vīri.
   Nākamajā dienā ar pērkonīgu dārdoņu pie krācēm at­brīvojās lielais ledus sastrēgums, un, izlauzusies brīvībā, varenā upe uzvaroši plūda uz tālo lielo ūdeņu pusi.
   Negantā straume spēji nokritās, un Platā upe atslīga vecajā gultnē. Salinieki atgriezās mājās.

   UZ LIELAJIEM ŪDEŅIEM
   Pēc atveseļošanās Dakam satrakotā upe likās niknāka par plēsoņu. «Kur tanī rodas tas lielais spēks, kas lauž kokus un aprij cilvēkus? Bet kas uzvar upi? Vai lielie ūdeņi?» Daks ilgi par to domāja, līdz beidzot viņam sāka sāpēt galva. Jauneklis atcerējās, ko ceļinieki stāstīja par lielajiem ūdeņiem, kuri kāri ierijot Plato un arī citas upes. Tie esot neaptverami. Daži šos ūdeņus bija saukuši par jūru. Tajā dzīvojot tik lielas zivis, ka viņu atplesta­jās rīklēs varot iebraukt vīri ar visu laivu. Sīs brīnu­mainās jūras krastmala esot piebārstīta zeltainiem saules- akmeņiem, un cilvēki tur taisot sev tik plānus apmetņus kā koku lapas, bet vieglus un siltus kā vāverādiņas.
   Jauneklis dzirkstošām acīm bija klausījies šajos stās­tos un prasījis Neilim, vai tā varot būt.
   Gudrais dziednieks paraudzījās draugā un pakasīja pakausi.
   —    Varbūt tur, vakaros, debesu uguņi taisa bronzu, d7idros akmeņus .. .
   —    Gribu tur būt, skatīt lielos ūdeņus, bronzas uguni… — Daks neatlaidīgi uzstāja.
   i— Gribu līdzi! — atsaucās Silga un aizsteidzās pie Safas.
   Māte ar gudrām acīm brīdi nolūkojās meitas ziedošajā plaukumā. Viņas roka glāstoši pārslīdēja pāri raženajam Silgas augumam un acis smaidīja saudzoši un priecīgi.
   — Meitiņ, šoreiz atturies no zirga muguras, laivas un satraukuma. Kaitēsi ne vien sev… Saprati? Bet esi mie­rīga! Undis būs ar tevi, palīdzēs.
   Silga piesarka. Viņa atcerējās arī Neiļa padomu dzīvot mierīgi pa mājām.
   Karks piekrita braucienam. Viņā, kā arvien, kvēloja cīņas kāre, un viņu patīkami satrauca briesmu tuvums.
   Braucienam izvēlējās divas stiprākās, platākās laivas. To dziļos vēderus ilgā darbā bija cirtuši vairāki vīri un dedzinājuši ar nokaitētiem akmeņiem un kvēlošām og­lēm. Ar māla plāksnēm nodrošinātas pret apgāšanos — tās līgani šūpojās uz ūdens.
   Karks nolēma ar Daku braukt vienā laivā, bet Gipam ar Neili vajadzēja sekot otrajā. Vīri rūpīgi pārbaudīja līdzi ņemamos ieročus. Laivās ieguldīja arī dažas caun- ādas, siltās bebru un vāverīšu ādiņas. Karks cerēja iemai­nīt bronzu.
   Pie trim liepām kūpēja aizdedzinātais ziedoklis. Lai pielabinātu vareno Dārdoni, Karks, aizlūdzot par četriem braucējiem, bija upurējis četrus kurmjus.
   Atvadas izvērtās skumjas. Visa ģints iznāca krastā. Aizbrauca taču paši stiprākie un drošākie salinieki.
   Asarainām acīm krastā palika Silga. Klusa un smagu skumju pilna stāvēja Genda. Pat vecais Maulis šņaukā­jās un krekšķināja.
   Noplakšķēja ūdenī airi, lielās slaidenes sašūpojās un lēni iegriezās upes straumē. Pavadītāju pūlītis krastmalā drīz sarāvās arvien mazāks un mazāks.
   Līganie upes viļņi maigi skalojās gar laivām. Baltās kaijas klaigādamas laidās pāri galvām. Krastmalas meži cilājās un grima līdz ar laivu šūpošanos. Bet Daks klusi dūca līdzi Neiļa stabulei.
   Viļņi kļuva spēcīgāki un reizēm apšļāca braucējus ar spirdzinošo valgmi. Lielas, platspurainas zivis kā glumas šķilas izlēca no ūdens, bet nelaidās laivas tuvumā.
   Saule karsēja kā ģints ugunskurs, un airētāji nosvieda savus ģērbus. Upe bija izvērsusies visā varenībā. Lēzenie krasti slēpās dūmakainā migliņā. Tikai reizēm, straujā­kam vējam uzpūšot, uz brīdi pašķīrās pelēcīgais aizsegs un pa vizēja zaļā krastmalas meža strēmele. Drīz arī tā izdzisa un visapkārt bija vienīgi saulē vizuļojošais ūdens. Vīri sāka airēt spēcīgāk. Pēc ilgāka laika pie apvāršņa iznira zaļa līnija.
   Karstums bija mazinājies. Laivas pievirzījās tuvāk krastam. Garās koku ēnas jau sniedzās upē. Neilis do­mīgi raudzījās uz tumši zaļajām priedēm. Vai piebraukt malā, lai atpūstos? Bet varbūt svešajā mežā slēpjas nāve?
   Vīri tomēr nolēma piestāt. Daka spēcīgās rokas strau­jāk pievilka labo airi, un laiva ātri tuvojās krastam. Arī Gips neatpalika, un abas laivas gandrīz reizē iecirtās dzeltenajās smiltīs.
   Neilis izlēca no laivas un iekrita sanošajā zālājā. Lie­las, vizošas bites, miegaini zumzinot, stīgoja no zieda uz ziedu. Zilraibi tauriņi, nedzirdami vēdinot mīkstiem spār­niem, laidelējās apkārt. Bet kaut kur tālāk — gaišlapai- nos krūmos putni sacentās dziesmu skandināšanā. Te nevajadzēja Neiļa maigās stabules, jo pati daba bija uz­pūtuši savu radošo elpu, un apkārt viss zaļoja un ska­nēja.
   Vīriem slāpa, un Daks apstaigāja aizaugušo krastu, meklēdams kādu strautu.
   — Re, ūdens! — aicināja Gips. Viņš bija uzgājis ne­lielu upi. Lielais Karks, kāri padzēries, atkrita biezajā zālē. Daks iemērca ūdenī iztvīkušo seju, ļaudamies spir­dzinājumam. Tad viņš pakrita līdzās Karkam. Nu bija labi.
   Vienīgi Gips, piedzīvojumu kārais mednieks, nespēja gulēt. Satvēris sasilušo šķēpa kātu, viņš devās uz priekšu.
   Karks jau saldi krāca, tīksmi atsviedis resnās rokas pār galvu. Neilis, klusi dūdinot, vēl pētīja kādu iezil­ganu neredzētu ziedu.
   Gips atgriezies nosvieda pie Neiļa kājām treknu pīli un atlaidās mīkstajā zālē. Beidzot nogurums pievārēja arī viņu. Dziednieks satvēra Daka šķēpu un uzņēmās ne­patīkamo sarga lomu.
   Daka sapnis. Daks redz — no upes veļas bālgani tvaiki kā migla vējainā rītā. Krastā izkāpj sveši vīri. Valdonīgi paceltās galvas atviz stingā spīdumā kā lietus noskaloti akmeņi. Vīriem nekustīgas krama sejas ar slī­pām acīm. Bargie svešinieki cietām, kokainām kājām pār­soļo krastmalu. Pretī stājas karotāji — tik redzēti, gluži kā Cffps un Neilis. Salinieki sviež uz svešajiem šķēpus, bet tie atsitas kā pret apmetnes akmens valni un neva­rīgi nokrīt zemē. Svešo iebrucēju rokās pamirdz dzēlīgi asmeņi. Vīri krīt, noplūst asinīm, bet svešie karotāji aiz- soļo tālāk. Tur izskan vaidi, kliedzieni, lāsti…
   Daks satraukts svaidās, draud un pamostas: rīta saule pludo pār krastmalu.
   Vīri jau rosījās. Neilis plucināja cepamo pīli, un Daks atnesa uzkalniņā atrastos sausos zarus, bet Gips ar krama šķautni uzšķīla uguni.
   Pēc maltītes vīri atgrūda laivas no krastmalas sēkļa. Valgais upes vējš iesitās sejās. Lēzenie zaļraibie krasti attālinājās. Arvien biežāk parādījās kaijas, un viļņi kļuva aizvien stiprāki. Daka vērīgās acis tālu pa kreisi saska­tīja bālgani iedzeltenas smilšu kāpas, bet pretim pavērās lielo ūdeņu bezgalība. Viņi bija iebraukuši jūrā.
   —     Gip, vai redzi? Beidzot! — iepletis rokas, gavilēja Daks.
   —    Lielais ūdens!
   Baltās viļņu muguras šņākdamas sitās pretim. Vējš pieņēmās, tā skarbais tvēriens sagrāba laivas un dzina tālāk — projām no krasta.
   —     Lidojam kā putni! — jūsmoja Daks un tīksmi pie­vēra acis.

   CIŅA JŪRA
   Zilganajā jūras pamalē pavīdēja it kā putna pacelts spārns. Nu jau tas izauga lielāks un, šķiet, pamazām tu­vojās.
   —      Liekas, laiva, — norūca Karks un nemierīgi sagro­zījās. Viņš atcerējās dažu ceļinieku nostāstus par mežo­nīgiem jūras laupītājiem, kas uzbrūkot negaidīti, saka­pājot ar šķēpiem vai saņemot gūstā. To iedomājoties vien, Karkam pārskrēja saltas tirpas pār lielo augumu.
   Vīri uzvilka kaujas krūšu apmetņus, uzlika Neiļa pa­gatavotās cietinātās briežādas cepures.
   Nu jau skaidri varēja saskatīt platu laivu ar augstu uzvilktu lielu baltas drānas gabalu. Laivas priekšgalā, šķiet, bija pielipusi čūskas galva.
   Svešinieku laivā krakšķēdams pagriezās šķērsbomis, un bura sašķiebās. Laiva pavērsās tieši pretī saliniekiem.
   Cauri ūdens šalkoņai izskanēja Karka pavēle:
   —    Nost no ceļa!
   Svešinieka šķēps nošņāca gaisā un brāzās uz salinieku vadoni, bet Daks parāva tēvu sānis, šķēps slīpā cirtienā iešķēla Karka krūtis, skarot arī Daka plecu.
   Iedegās cīņa: no abām salinieku laivām šāvās bultas un šķēpi. Ar rokām tvarstīdams gaisu, viens uzbrucējs iekrita ūdenī.
   Svešajā laivā skraidīja divi vīri. Vienam bija pārsieta roka, otram ievainota galva. Neilis ar airi rokās izveicīgi pārlēca uz pirmo laivu pie Karka, Jai, ātri airējot, mē­ģinātu izbēgt. Sīkdams viņam garām paskrēja mirdzošs šķēps. Otrs vīrs svieda šķēpu uz Karku, bet Neilis pa­grūda priekšā plato airi, un asmens iešķēla tanī plaisu.
   Daks niknumā trieca savu šķēpu. Ar negantu spēku tas brāzās uz lielo laivu, un viens no vīriem smagi kā maiss nogāzās. Karks atvēzējās un meta šķēpu uz otro vīru. Ierocis izcirtās cauri svešinieka vēderam un pie­nagloja viņu pie masta.
   Lielā laiva tagad šūpojās bez vadības.
   Karka un Daka brūces asiņoja, un Neilis tās izskaloja ar jūras ūdeni. Iebēris pušumos saberztu vītola mizu un ozola zīļu pulveri, dziednieks aptriepa ievainojuma ma­las ar āmuļu ziedi, tad uzlika ceļmallapas, kuras allaž ņēma līdzi.
   Salinieki uzmanīgi soli pa solim pārstaigāja uzbrucēju laivu. Vairāk tur cilvēku nebija. Augstais masts ar . ne­redzēto buru bija tik vilinošs! Daks nenocietās un paai­cināja arī Gipu.
   Daks bija atvēris kādu lūku un, iegrūdis tajā šķēpu, uzsauca:
   —    Ārā!
   Neviens nenāca. Daks pieliecās. Pakāpies dziļāk, jau­neklis ieraudzīja divus bailēs ieplestus acu pārus. Šie cilvēki bija sasieti ar stipriem striķiem.
   —    No kurienes? — pieliecies pavisam klāt, viņš no­prasīja. No Daka skatiena svešie notrīsēja. Beidzot viens no viņiem nostostījās:
   —    Laupītāji… uzbruka.
   Ilgi Daks pūlējās, lai atraisītu cieši sasietos mezglus. Palīdzēja pienākušais Gips. Izvesti dienas gaismā, svešie izbiedētām acīm raudzījās apkārt un viebdamies aplū­koja savus nobeigtos mocītājus.
   Pienāca Neilis un palīdzēja Dakam piesiet svešo laivu savējām.
   Kādā slepenā nodalījumā viņi atrada pāris baķu plā­nas, zilas svešzemju drānas. Mīksta kā pūka — tā labi piegūla miesai. Pēkšņi Daks sajūsmā iekliedzās un izcēla divus šķēpus ar bronzas dzelkšņiem, vairākas bultas ar tādām pašām smailēm un divus melnkoka lokus ar stin­grām ādas stiegrām. Atritinot kādu no vīstokļiem, Da-< kam pretī atvizēja zeltainie akmeņi.
   —          Glēzus, glēzus! — iesaucās vecākais vīrs. Paņēmis rokās lielākos akmeņus, viņš sita pie krūtīm.
   —   Mums nolaupīja!
   Kādā ādas maisā smaržoja cepta gaļa. Turpat bija arī daži balti plāceņi.
   —           Gaļa, maize! — iegavilējās Neilis un, nolauzis ga- . balu plāceņa, padeva arī pārējiem.
   Vīri vēl atrada māla trauku ar šauru kaklu. Tādu sa­linieku podnieku darbnīcā neprata izgatavot. Neilis iz­vilka no krūkas šaurā kakla elastīgu tapu. Kairinoša smarža iesitās nāsīs.
   —           Gendas dzēriens! — paodis izsaucās Karks un pie­liecies lika krūkas kaklu pie lūpām.
   —           Labāks, stiprāks, — viņš paziņoja. Visi pēc kārtas dzēra. Brīnums — pēc brīža ievainojumi pārstāja sāpēt, vīri kļuva līksmi.
   —           Jābrauc krastā, — nolēma Daks. Kamēr salinieki meklēja airus, viens no svešiniekiem pagrieza lielās lai­vas šķērsbomi. Jūras vējš iecirtās baltajā drēbē, tā pie­pūtās, un laivu rinda, strauji šūpodamās, pati slīdēja uz krastu.
   —    Peld bez airiem! — līksmoja Gips.

   SLEPENAJĀ DARBNĪCĀ
   Krasta bālganā smilts bija silta un viegla kā putekļi. Tā aicināja atgulties. Taču Daka nemierīgais raksturs neļāva ļauties atpūtai. Viņš grasījās doties medībās.
   —    Piesargies! — brīdināja Karks.
   Gausais Lēmis (tā sauca vienu no svešajiem), labvēlīgi iesmējies, ar sausām, jūras vēja aprautām lūpām no- čāpstināja:
   —    Droši! Zvēri nelaupa.
   Lielās priedes zuzēja skumji, uzvēdinot skuju un sveķu smaržu.
   Viss šis mājīgums lika aizmirst pārciestās briesmas.
   Abi zvejnieki veda savus glābējus uz apmetni.
   Uzkalnā starp priedēm gājējiem iepretim parādījās augsta zemē ierakta stabu sēta.
   —    Varena! — izsaucās Karks.
   —           Tur neejiet! Lamatas, iebruksiet! — brīdināja Lē­mis un parāva Daku atpakaļ. Apgājis apkārt sūnām ap­augušai nokalnītei, viņš pieveda saliniekus pie pītas sie­nas. Piedauzījis divas reizes pie šaurām durvīm, zvej­nieks brīdi nogaidīja un piesita vēl reizi. Pēc brīža aiz sētas noskanēja jauna, dzidra balss:
   —    Kas nāk?
   —           Es, Lēmis, un tavs Kūnis ar draugiem, — priecīgi atsaucās zvejnieks, atiedams no durvīm. Tās pavērās, un Kjelda, gaiša, spraiga, stāvēja Daka priekšā.
   Jauneklis nobālēja, atkāpās kā no spoka un nespēja pateikt ne vārda. Tikai pēc brīža atguvies, viņš sausām lūpām jautāja:
   —- Tu dzīva?!… Man teica .,.
   Ari Kjeldas sejā šai īsajā brīdī parādījās gan pārstei­gums, gan prieks un sajūsma. Tad, ieraudzījusi savu ievainoto vīru, viņa notrīsēja.
   —    Kas tevi tā …
   Kjelda nepaspēja pateikt līdz galam, jo piesteidzās Lēmis.
   —    Lūk, mūsu glābēji!
   Kjelda satraukta piegāja pie Daka un viņu apskāva. Tad uzlūkoja Neili un Karku.
   Jaunais zvejnieks pārsteigts raudzījās gan sievā, gan Dakā. Bet Kjelda, noslēpumaini iesmējusies, teica:
   —    Vēlāk, vēlāk… Visu pastāstīšu, kā izglābos.
   Iegājuši pagalmā, salinieki apstājās, jo pie mītnes drau­dīgi ierējās liels, pelēks suns.
   —    Meko! — norāja Lēmis.
   Zem pītās egļu nojumes baloja garš tīkls. Neilis uzma­nīgi pētīja pavedienu acaino pinumu. Tad, paraustījis to, atzinīgi novērtēja:
   —    Stiprs.
   Tobrīd mītnes durvis atvērās un viņiem pretim izstei­dzās padzīvojusi sieviete. Viņa aicināja ciemiņus iekšā.
   Sievietes seja staroja sirsnīgā gādībā.
   —           Kas es būtu, viena palikusi, ko darītu? Ak, jūs la­bie glābēji! … — Viņas valoda plūda kā pavasara vējš.
   «Vai šī sieviete būtu no Platās upes?»
   —          Viņa — mūsējā? — jautāja Daks, pamādams ar galvu uz zvejnieces pusi.
   —          Sen atceļojusi, ielauzījusi mūs visus jūsu valodā. Saprotamies, — skaidroja Lēmis.
   Salinieki tika sasēdināti pie galda.
   —          Ēdiet, ēdiet, zivis labas, tajās jūras spēks, — sku­bināja zvejniece.
   Karks, paņēmis zivi, ar ierastu kustību tai noplēsa su­līgo sānu un ātri pakampa ar biezajām lūpām.
   Kūnis ienesa lielu, brūni kūpinātu zuti. Dzidras tauku lāses pilēja no zivs. Nolicis to uz galda, viņš pameta vē­līgu skatienu uz Karku, un, pieliecies pie tēva, klusi iečukstēja kaut ko ausī.
   Zvejnieks izgāja un atgriezās ar slaidu, rūsganu asmeni gludā melnkoka spalā. Karks alkatīgām acīm uzlūkoja brīnišķīgo ieroci. Tas bija asi uztrīts. Uzmanīgi paņēmis dunci rokā, viņš pārvilka pār asmeni ar pirkstu. Dzeļ kā čūska! Brīdi padomājis, Karks piesolīja:
   —    Gribi zvērādas par dunci?
   Lēmis sirsnībā iesaucās:
   —          Ko tu runā! Nekā nevajag! Mūsu dzīvības glābtas. Asinīm maksāts …
   Arī Daks nevarēja atraut acis no salti dzēlīgā asmens.
   —    No kurienes dabūts? — viņš strauji pajautāja.
   —          Jagūns izkala. Tādas rokas!… — paskaidroja Lēmis.
   —    Kas ir Jagūns? — Daks gribēja uzzināt.
   —          Nu, Kjeldas tēvs, ģints vadonis, bijis svešās ze­mēs, daudz redzējis, iemanījies bronzas ieroču izgatavo­šanā.
   Pēc brīža istabā ienāca Jagūns. Viņš tuvojās Dakam.
   —          Nu, nu, jaunekli, nebīsties, — labsirdīgi ierunājās vīrs un pievērsās Kjeldai.
   —          Jā, tēvs, Daks mūs atriebis! Pievārējis nikno Luigu, — priecīgi atsaucās Kjelda.
   —          Sie vīri pieveica arī jūras laupītājus, — aizrautīgi stāstīja Lēmis.
   —          Būsiet mūsu draugi! — Jagūns katram saliniekam cieši paspieda roku. — Lai bronza kalpo arī jums! Sai ūdeņu krastā valdīsim mēs!
   —           Bet salinieku bronzai nav aso zobu. Ko darīt? — jautāja Neilis.
   —          Iesim dosim zobiem dzēlīgumu! — Jagūna acis prie­cīgi iegailējās. Strauji piecēlies, viņš devās uz durvīm.
   Nelielais pagalms bija tukšs un pārskatāms. *
   —    Ejam gar malu! — vedināja Jagūns. — Pa vidu bīs­tami, tur — slazdi iebrucējiem.
   Starp priedēm slēpās pelēcīga siena. Jaguns pieliecās, pavēla kādu stūrainu akmeni, Salinieku priekša pavēras šaurs koka tilts pār dziļu aizu.
   —    Te staigā tuvinieki. Pavilkšu baļķa galu, un tilts iebruks dziļajā aizā, — noteica Jagūns.
   Mītnes durvis atvērās. Vīru sejās iesitās sausa deguma dvaka. Pretim glūnēja pavarda sarkanīgā acs.
   —    Bet nu lai bronza runā! — sarosījās Jagūns.
   Pie pavarda nostājās puskails, muskuļains vīrs. Viņa rokās pazibēja bronzas knaibles ar melniem krama uz­gaļiem.
   Meistars vēl nepaspēja knaiblēs ielikt dzeltenīgo šķēpa dzelksni, kad no darbnīcas kakta parādījās veikls zēns. Piestājis pie liela, vardei līdzīga ādas maisa, viņš sa­tvēra kādu sviru un sāka to stumdīt. Milzenes vardes pakakle piepūtās un atkal noplaka, bet no mutes tai traucās neganta satracinātu čūsku šņākoņa.
   Kurtuvē ogles spēji iekvēlojās. Tur nu meistars iegrūda šķēpa dzelksni. Ilgi metāls neizturēja šo karstumu un at­ņirdza sarkanīgos zobus. Zēns pārstāja locīties, šņākoņa apklusa, bet vīrs, neizlaižot no knaiblēm nokaitēto dzel­ksni, nolika to uz akmens laktas. Satvēris belzeni, viņš uzmanīgi sita pa metālu. Lēni grozīdams topošo ieroci, meistars to apstrādāja līdz pat smailajam galam.
   Daks zibošām acīm vēroja jaunā asmens dzimšanu.
   —    Bet tagad audzēsim tam zobus, — skaidroja Jagūns. Satvēris rokās atdzisušo dzelksni, viņš to piespieda pie smilšakmens diska. Zēns sāka griezt nelielu ripu. Dzel­ksnis smeldzoši iekaucās, un pašķīda dzirksteles. Piere­dzējušais vīrs uzmanīgi slīpēja topošo asmeni. Kad bei­dzot jaunais ierocis bija uzasināts, Jagūns to pasniedza Dakam.
   —    Ņem, esi pelnījis! Cērt zvēros un sapajos!
   Daks sajūsmā piesarka un kautri, kā neuzdrošināda­mies satvēra dāvanu. Brīdi to aplūkojis, viņš priecīgi iz­saucās:
   —    Labs! Cirtīs cauri kaulam.
   Darbnīcas vienā stūrī melnoja nokvēpusi ieroču vei­dolu apdedzināšanas krāsns. Neilis ar Daku cieši ielūko­jās tās mutē. «Kā noslēgta, biezāka par mūsējo!»
   Turpat uz galda pēc kveldes atpūtās gatavie veidoli.
   —           Ievēro visu, mācies kalt un asināt smailes! —■ Daku mudināja Jagūns.
   Ar knaiblēm un dzelksni rokās šoreiz viņš pats pienāca pie kurtuves un pamāja zēnam ar galvu. Dīvainais gais- pūtis atkal sāka šņākt, un saltais metāls, atguvis dzīvību, aizkvēlojās.
   —           Belzeni rokās, kalt! — Jagūns uzsauca Dakam, tu­rēdams uz laktas knaibles ar bultas dzelksni. Daks sāka sist pa kvēlojošā metāla malām. Bet Jagūns grozīja as­meni, līdz abas dzelkšņa šķautnes bija vienmērīgi asas.
   —    Zobi radušies. Lai ripa dod dzēlīgumu!
   Dzirksteles šķīda no sēcošā metāla.
   —    Lūk, amats būs rokā! — Jagūns smaidīja.
   Gudrais dziednieks vērīgām acīm jau bija apskrējis visu darbnīcu un centās iegaumēt bronzas apstrādes meistarību. Sevišķi viņu ieinteresēja Jagūna jaunais brī­nums — no Rietumu meistariem iegūtās plēšas.
   —    Pūš uz oglēm kā cilvēks. Zini…
   —           Taisīsim tādas un skrejošo ripu! — viņu pārtrauca Daks.
   Neilis Karku pieveda pie vēl neredzētiem ieročiem. Pie sienas uz brūngani zeltainas lūšādas spīdēja liels, pulēts duncis, īss, zibošs metamais šķēps un sakrustotas bultas ar zeltaini mirdzošiem asmeņiem.
   —    Tādus dabūt! … No kurienes? — izdvesa Karks.
   Arī Daks, tos ieraudzījis, no sajūsmas apstulba. Bet
   Neilis bijīgi čukstēja:
   —    Saules uguns pilni…
   Jagūna sejā parādījās lepnums.
   —           Ilgi pulēti ar izsijātiem pelniem un drānu. Ieguvu braucienā uz tālām zemēm. Tur bronza, vairāk glēzusa. Daudz iemācījos. Iepatikos ciltij, sadraudzējāmies. At­vedu sev sievu. Tagad viņi mani apciemo.
   Karks ausījās. Pēkšņi, kļuvis neparasti rosīgs, viņš uz­stāja:
   —    Ņem mūsu zvērādas, dod bronzu!
   Jagūns neatbildēja. Vienīgi skarbajās acīs iegailējās viltīgas uguntiņas.
   —           Kādas zvērādas? Daudz? — viņš beidzot noprasīja, nenolaizdams no salinieka aso skatienu.
   —    Caunādas, bebrādas, vāverīšu apmetņi. Viss būs!
   Jagūns pievēra acis, padomāja.
   —    Labi, došu.
   Viņš pasniedza Karkam dažus brūngani dzeltenīgus gabalus.
   —           Šoreiz pietiks. Bronzas maz, no tālienes vesta. Tur divi metāli kopā: sarkanais — ugunskārais kapars un ledusbaltā alva. Abi liesmās saradoti. Dzimusi divzobainā čūska — bronza, tikai jāmodina, — klusinātā balsī kā noslēpumu pavēstīja Jagūns.
   Salinieki devās uz krastmalu un no laivas atnesa zvēr­ādas un vīstokli ar glēzusa gabaliem. Sadalījis atradumu uz pusēm, Karks vienu daļu atdeva Lēmim. Tad viņi at­griezās krastmalā.
   —           Lielo laivu paņemšu. Laba un stipra. — Karks gai­lošām acīm pārmaiņus nolūkojās zvejniekā un Jagūnā.
   —    Ņem projām no acīm! — nemierīgi noteica Lēmis.
   —           Būs labāk, — domīgi norūca arī Jagūns. — Laupī­tājiem zināma. Var atriebties.
   Lēmis apmierināti palocīja galvu un pievērsās dēlam:
   —           Izvadi vīrus līdz upei, pats atgriezies mazajā vien- kocī!
   —           Vēlāk atsūtīsi uz salu meistaru, gribu taisīt lielu laivu, — lūdza Daks.
   —    Būs! — Kūns attrauca.
   —           Brauks mans meistars no siltām zemēm, — apsolīja Jagūns.
   Kūns ierādīja Dakam, kā rīkoties ar buru.
   Tad Daks atvadījās no Kjeldas.
   —    Labu ceļu! — novēlēja Lēmis.

   LIELA ROSME
   Atgriezušies savā apmetnē, salinieki vēl nespēja at­gūties no visa redzētā. Viņi stāstīja savus piedzīvojumus, rādīja atnestās mantas.
   —    Ugunsšķēpi ir klāt! — sajūsmā sauca vīri.
   Piepeši no mītnes atskanēja maza bērna brēciens. Tas bija ilgs un neatlaidīgs.
   —           Kas tad nu? Kam mazulis? — iepletis acis, brīnījās Daks.
   No mājokļa priecīga iznāca Silga.
   —          Tu — beidzot! Tūlīt pārsteigšu, nāc! — šķelmīgi smaidot, viņa vedināja Daku.
   Uz vilkādas kuļājās sārts bērniņš, stiepdams pretim apaļīgas roķeles.
   —    Saņem mazo Zulu! — sacīja Silga.
   —    Zuls… Pa kuru laiku? — samulsis vaicāja Daks.
   Tad sāka skanēt Neiļa stabule, lai gavilētu par jaunā
   mednieka ierašanos pasaulē un laimīgā tēva atgriešanos mājās.
   Tā bija jauka diena. Drīz laukumā salasījās visa ģints. Sievietes jūsmoja par atvesto, vēl līdz šim neredzeto audumu.
   Vīri vēlreiz appētīja līdzatvesto bronzu un laivu. Jau­nākie priecājās par ugunsšķēpu dziļajiem kodieniem.
   Vakarā salinieki sakūra lielo ģints ugunskuru, kuru dedzināja tikai retos un svarīgos gadījumos. Liesmas kāri šaudījās ap sausajiem kokiem, augstu šķiežot spožus dzirksteļu kūļus.
   Uriks no sava uzkalna, redzot gaišo blāzmu, brīnījās, kas gan atgadījies pie kaimiņiem.
   Jauno šķēpu parādīšanās uz salas bija notikums, par kuru runāja daudzi. Vēsts aizklīda līdz pat pārupiešiem. Auls sarosījās. Kaino bija satraukts.
   —          Tādu brīnumu! Vai tiešām? Kur viņi to iemācīju­šies? — viņš uzstājīgi jautāja tēvam.
   —          Stiprais Karks pārplēsis lāci, Daks ir ērglis, no lēn­prātīgā Neiļa bīstas pat nāve.
   Pēc šiem tēva vārdiem Kaino sadrūma. Krūtīs iemetās ērcīgs skaudības ķirmis. Neatlaidīgi tas grauza godkā­rīgo jaunekli.
   «Paķircināšu veiksminieku,» nolēma Kaino.
   Smailā laiva piestāja salinieku krastā. Kaino spraigi soļoja uz apmetnes vārtiem. Staltais augums, lepnā stāja un asais skatiens pauda apvaldītu spēku un pašapziņu. Sargs atgāja sānis un goddevīgi palaida garām pārupiešu vadoņa dēlu, kam uz krūtīm no vizēja dzintariem rotāta vairogsakta.
   _No Karka mītnes iznāca Daks un, ieraudzījis Kaino, pārsteigts apstājās.
   —          Tu? Kur gadījies? — Viņš uzlūkoja kaimiņu un, ieraudzījis saulē vizošo vairogsaktu, samulsa.
   —           Patīk sakta! — atguvies un blēdīgi piemiedzis aci, izsaucās Kaino.
   —          Varena! — jūsmoja Daks un, pamājis ar galvu, ai­cināja pārupieti uz Karka mītni.
   Redzot krāšņo saktu, Karka acis pārsteigumā iepletās.
   —          Kāds brīnumdarbs! — viņš tīksminājās. — Šurp, Genda!
   Smaidīdama atnāca gādīgā saimniece un priecīgi uz­lūkoja izgreznoto ciemiņu.
   •— Dod mums prieka dzērienu! — rūcināja Karks.
   —           Koks? •— paskrāpējis ar nagu melnās saktas malu, noprasīja Daks.
   Kaino parādīja uz upes pusi un skaidroja:
   —    No. dzelmes izcelts … Ozols … ilgi gulējis ūdenī.
   —           Uztaisi man tādu! Ņem manus saulesakmeņus! — sarosījās Daks.
   Kaino pasmaidīja un izvilka no jostas kabatas dzelte­nīgu bronzas gabalu. Nolicis to uz galda, viņš noteica:
   —    Uztaisi man šķēpu! Un es tev saktu.
   Daks piekrita.
   Vienīgi Karks uz brīdi kļuva domīgs. Vai vajadzēja? Bet, atcerējies miermīlīgā kaimiņa vērtīgo palīdzību drānu izgatavošanā un saimniecībā, viņš bija ar mieru. Ģints vadonis paķēra no kakta bronzas šķēpu un cirta to sienā.
   Kaino pieskrēja un, izrāvis mīkstajā kokā iestrēgušo dzelksni, jūsmīgi izdvesa: «A-a-a!»
   Gendas rokās parādījās liela krūze.
   Vīri dzēra kāri, un pamazām spēcīgie ķermeņi it kā atraisījās. Uzradās prieks.
   Genda pasniedza žāvētu brieža gaļu. Asas mežu smar­žas pilna tā tīksmi kairināja muti un rīkli. Pēc šī gardā ēdiena gribējās dzert vēl un vēl…
   Pievakarē Daks pavadīja kaimiņu. Pie Mugijas mītnes Kaino, reibuma apmiglotām acīm uzlūkodams draugu, no- stomījās:
   —    Rūsganai zaļacei… skaistai pirmīt uzskrēju virsū.
   —           Tā Mugija, čūskulēns. — Daks nicīgi nogrozīja galvu un, ciešāk ieskatījies Kaino pietvīkušajā sejā, no­prasīja:
   —    Patīk? ^
   —    Ercīga … Ogle … Kvēla, — jūsmoja Kaino.
   —           Pie Mauļa dzīvo. Atnāc, apdedzināsies! — Daks smaidīja.

   KAINO NEVEIKSME
   Kaino atnāca pēc pāris dienām pie vecā Mauļa ar ozola gabalu rokās. Pielicis to pie mutes, viņš vecajam lūdza:
   —    Iemāci izdobt krūzi!
   —           A-a, dzeršanai. — Maulis, nočāpstinājis lūpas, do­mīgi raudzījās gan uz jaunekli, gan uz apaļīgo koku.
   Vecais ķērās pie darba, bet Kaino acis nemierīgi šau­dījās apkārt,
   Mugija nerādījās.
   Maulis apaļo kluci aptina ar slapju lupatu un pavarda ugunī iemeta apaļu akmeni. Kad kvēlojošās oglēs ak­mens bija nokaitējies, viņš ielika Kaino rokās koka spīli un rādīja, ka tagad ir laiks piesarkušo akmeni izņemt no uguns un uzvelt to uz ozola gabala.
   Nokūpēja dūmi, un koks sāka gruzdēt.
   Kad iedobums bija jau tik liels, ka tajā varēja iebāzt dūri, Maulis turpināja dedzināšanu ar karstām oglēm.
   Aizrāvies ar darbu, Kaino neredzēja, ka mītnes durvis atvērās un ienāca Mugija. Dūmainajā telpā viņa nepa­manīja pie pavarda noliekušos jaunekli un neapmierināti norāja Mauli:
   —    Rimsties, aizdedzināsi mītni!
   Kaino, izdzirdis viņas balsi, pieskrēja pie meitenes.
   —           Mugij! Brauc līdzi. i. Randa gaida… Grib re­dzēt …
   —           Kad tevi! Plēsonis! — sirdījās satrauktā Mugija un, izrāvusies no Kaino rokām, aizskrēja pavarda otrajā pusē. Tur viņa jutās drošībā un ķircinoši noteica;
   —    Re, ka izbēgu!
   Kamēr Kaino grasījās skriet apkārt pavardam, tikmēr meitene veikli izmetās ārā pa durvīm.
   —           Negantā, gan es tevi dabūšu! — jauneklis, skrē­jienā aizelsies, nokliedza.
   BRONZA SAK IEKAROT PLATAS UPES KRASTUS
   —           Neilīt, kaula adata salūza, ar ko šūt? •— bēdājās Genda.
   —    Kaulu slīpētājs iztaisīs jaunu.
   —    Pārstrādājies, atpūtina rokas.
   Dziednieks domīgi grozīja pārlūzušās adatas gabalus. Pēkšņi viņa acis jautri iegailējās.
   —           Būs adata, labāka! — attrauca dziednieks un veikli aizsteidzās uz podnieka darbnīcu.
   —           Iedosi atlūzumus no šķēpu atlējumiem? — nopra­sīja Neilis, ielūkojies meistara apvītušajā sejā.
   —           Lūk, še! — Meistara rokās pavīdēja brūnganas me­tāla skabargas.
   —           Taisīsim bronzas adatu. Rīt grūdīsim krāsnī. — Dziednieks nozīmīgi piešķieba lūpas.
   Attapīgais podnieks piemiedza aci un pasniedza Nei­lim kaula īlenu.
   —    Pie vienas reizes, — viņš šķelmīgi noteica.
   Otrā dienā pie Neiļa atskrēja Daks.
   —           Kas tev, bronza?! — Satraukti piesarcis, viņš vē­roja, ka no vēl kūpošiem veidoliem izšķiļas blāva adata un slaids īlens.
   —           Būs noderīgas mantas. Bet tagad ejam pie kaulu slīpētāja. Lai skan jaunā ripa! — skubināja Neilis.
   Ieraugot īlenu un vēl aklo adatu, meistars saprata: «Jāuzasina,»
   Skrejoša ripa nosīca kā sakaitināta lapsene. Pārējo pa­veica izsijātie smalkie pelni un rupjā drāna. Nu abas lietiņas bija ieguvušas kaut ko no saules spožuma.
   Kad tās nokļuva Gendas rokās, viņa pārsteigta iesau­cās:
   —- Skaistas gan! …
   —    Labas, derēs? — smaidīja Neilis.
   Atbildei Genda ar starojošu seju uzlūkoja abus drau­gus un aizsteidzās uz mītni pēc medaini smaržojošā dzē­riena.
   Daks sadomāja pārsteigt arī Silgu. Abi ar Neili viņi devās uz podnieka darbnīcu.
   —    Bronzas saktu taisīsim ar saulesakmens acīm.
   Šoreiz tik viegli negāja, jo — kā gan izgatavot vei­dolu? Izpalīdzēja jaunais podnieka palīgs. Viņa veiklie pirksti un dzīvā iztēle jau bija darinājuši vairākas māla figūriņas. Ar purva rūdu iekrāsotas un apdedzināšanas krāsnī ieguvušas jaunu dzīvību, tās bija kā saules pielieti cilvēciņi un iepriecināja visu salinieču acis.
   Jauneklis brīdi vēroja Kaino vairogsaktu un ķērās pie darba.
   Beidzot skaistā rotaslieta jau gulēja uz darba galda, sajūsminot pašus radītājus. Silga, to ieraugot, sasita plaukstas:
   —    Brīnums!
   Daks pats piesprauda pie viņas zilā ģērba krokas šo krāšņumu.
   Rudenī pie saliniekiem atbrauca zvejnieka Kūna sūtī­tais laivu meistars. Sākās spraigas darba dienas. Salinieki neliedza savu padomu ari kaimiņiem.
   LIDOJOŠAIS KAINO
   Ziema uznāca strauji. Mežs, kā ar baltu vilnu aplipis, snauda. Lielie zvēri — brieži un tauri — aizklīda tālāk no cilvēkiem. Lāči, ievilkušies nepieejamos biezokņos, gulēja savās migās. Salinieki juta bijību pret šiem mežu valdniekiem.
   Medniekiem, lai dabūtu svaigu gaļu, vajadzēja doties tālu projām no apmetnes. Viņi grima biezajā sniegā, pa­iet bija grūti.
   Rudenī sagādātie medījumi un žāvētās zivis drīz vien izbeidzās. Sievu savāktās saknes un no mazajiem lauci­ņiem iegūtie graudi jau bija apēsti. Atlika nokaut māj­lopus, bet to bija maz. Sievas, ar akmens cirvjiem at- kapājušas upē ledu, meklēja tur ēdamās gliemenes. , Vīri pie āliņģiem ar žebērkļiem uzmanīja pulcējošās zivis.
   Trūkums arvien biežāk klauvēja pie salinieku durvīm. Vienu dienu apmetnē vēja ātrumā iebrāzās veiklais Kaino.
   —     Spārni izauguši! — pārsteigumā izsaucās Daks. Pēc brīža attapies, viņš aplūkoja drauga plecus un muguru.
   —     Spārnu nav! — Izbrīnījies jauneklis vēroja Kaino kājas un pie tām piestiprināto dīvaino, saulē vizošo plato koka gabalu.
   —    Lūk, spārni! — Kaino viltīgi piemiedza aci.
   —    Uzlido! Gribu redzēt! — uzstāja salinieks.
   Lepnuma un prieka pārņemts, Kaino ieskrējās un atrā­vās no uzkalniņa. Brīdi lidojis, jauneklis līgani pieskā­rās zemei un kā bulta aizbrāzās pa balto, sasalušo krast­malu.
   Arī Dakam radās vēlēšanās pēc šādiem brīnumspār- niem. Priecīgi satraukts, viņš skrēja lejā pie drauga. Pie­nāca arī Neilis. Dziednieks uzmanīgi pētīja platās kāju pēdas. Atsējis ādas sloksnītes, Neilis brīdi taustīja spožo, gludo plāksni, tad noprasīja:
   —    Kur ņēmi lidojošās pēdas? Kā taisīji?
   Kaino pamāja uz lielo ūdeņu pusi.
   —    Atveda vienu pāri. Nu taisām paši.
   ■— Gribu tev līdzi. Panāksim zvērus! — iesaucās Daks.
   Viņi devās uz ieroču darbnīcu.
   Meistara apķērīgā galva ātri iegaumēja luģu veidolu.
   Nu darbnīcā sākās drudžains darbs. Katrs gribēja iegūt šīs luģes, ar kurām varēja skriet pa sniegu.
   Saliniekiem ziema vairs nebija tik bīstama. Lidojošās pēdas viņiem palīdzēja iegūt medījumus, un Dakam ar­vien vairāk iepatikās traukties pa balto klajumu.

   SAPAJU UZBRUKUMS
   Uznāca spējš atkusnis. Sniegs noplaka. Upmalā vītolu zaros jau balto ja tikko aizmetušies pūkainie pūpoli.
   No sapaju apmetnes puses laidās izbiedēts kovārņu bars. Spīvi ķērkdami, tie nosēdās tuvējos krūmos. Dzied­nieks Undis, iznācis no mītnes, domīgi nogrozīja galvu: «Vai tiešām būs uzbrukums?» Gausi, kā prātodams viņš devās uz ieroču darbnīcu. Resnais Lupeks, atspiedis apaļo koka ripu pret platajām, gaļīgajām krūtīm, ar bronzas asmeni līdzināja vairoga malas. Ieraudzījis sirmo dziednieku, viņš pacēla galvu, un lielā acs blēdīgi rau­dzījās Undī.
   —    Pietiks šķēpu, vairogu? — noprasīja vecais vīrs.
   Meistars, ne vārda neteicis, piegrūda roku pie vairoga
   un divas reizes pacēla gaisā abas plaukstas.
   —    Strādā! Atsūtīšu palīgus.
   No jumtiem pilēja. Skanēdamas lūza lāstekas. Likās, būs priekšlaicīgs pavasaris. Taču laiks mainījās. Sāka pie­salt. Naktī aukstums līda iekšā mītnēs, un sievietes stei­dzīgi kurināja pavardus.
   Ūriks pavarda liesmu atspīdumā aplūkoja šķēpa metāla uzgali. Pārliecinājies par šī ieroča varenumu, viņš paš­apzinīgā gaitā izgāja pagalmā. Trauksmes pilnie med­nieki jau bija sagatavojušies skrējienam. Pie kājām pie­lāgotās koka plāksnes viņiem jau gandrīz likās kā pašas kāju pēdas.
   Iznāca Safa un padeva Ūrikam platās luģes.
   Vīri rūpīgi pārbaudīja šķēpu uzgaļus un sēja pie" jos­tām bultu makstis. Gaidot varbūtējo sapaju uzbrukumu, daudziem bija līdzi jaunizgatavotie kaujas vairogi un ap krūtīm biezās vestes. Lai ienaidnieku bultas, atsitoties pret vairogiem, aizslīdētu, tos nozieda ar zvēru taukiem.
   Vīri ātri slīdēja pa uzsalušo, cieto sniegu. Rīta saulē tas spoži dzirksteļoja zilganām zvaigznītēm, un mednieki ik pa brīdim pievēra acis.
   Tuvojās mežs. Vējam uzpūšot, no koku galotnēm, smagi žvākstēdams, nokrita apsarmojušais sniegs.
   Pēkšņi no baltajiem krūmu puduriem nosīca bultas. Taču aizupiešus tās neievainoja. Attālums bija par lielu. Bez tam vīrus vēl sargāja cietās vestes.
   Nodevīgais trieciens saniknoja kareivīgos aizupiešus. Viņu asinīs uzverda nevaldāma cīņas kāre. Izkliegdami kaujas saucienus, visi kā viesulis brāzās uz eglītēm. Sa­paji nebija gaidījuši tik strauju prettriecienu, viņi atkā­pās un steigšus paslēpās.
   Taču nepagāja ilgs laiks, kad no meža aurodami izjāja sapaji uz zirgiem.
   Pats Luiga ar šķēpu uz spraiga meļņa joņoja pirmais. Aiz viņa rēnajā ziemas saulē vizēja pārējo jātnieku ieroču asmeņi.
   —    Heisā! — skarbi iekliedzās niknais karotājs.
   Noplaiksnījās Urika ieroča bronzas uzgalis. Skaļi no­kliedzis: — Atpakaļ! — viņš pagriezās un triecās uz ap­metni. Vīri ar luģēm viņam sekoja.
   Nikni bļaudami, strupgalvainie sapaji dzinās pakaļ.
   Krāca zirgi, un plakšķēja aizupiešu vairogi. Daudzi sapaju skrējēji sagrīļojās un pakrita.
   Aizupieši ieslīdēja apmetnē un aiztaisīja vārtus.
   Aiz vaļņa sapaji skaļi auroja. Viņi bija neizpratnē, kādi spārni pieauguši pretinieku kājām. Nicinādami bai­les, sapaji joprojām uzmācās aizupiešu apmetneir~Kauji- nieciskā sapaju ģints jau sen bija nodomājusi ieņemt izdevīgo uzkalnu upes krasta tuvumā. Viņus vilināja zivju bagātība un visa auglīgā sala.
   Sākās labi pārdomāta apmetnes aplenkšana. Ienaidnieki bija nodrošinājušies ar degošajiem sveķiem. Ziemas gaisā draudoši sīkdamas, uz aizupiešu mītnēm traucās liesmainās bultas.
   —      Nodedzināt, padzīt! — no dusmām un cīņas saucie­niem piesmacis, kliedza Luiga, uzmundrinot savus vīrus.
   Sapaji labi zināja, cik grūti dziļajā sniegā nomedīt zvērus. Ilgākā aplenkumā aizupietēm var izbeigties pār­tikas krājumi.
   i— Nosprāgs badmiras! — sēca Luiga.
   Aizupiešu trāpīgi tēmētās šautras nepielaida sapajus vaļņa tuvumā. Uzbrucēju degošās lāpas un bultas nokrita sniegā un apdzisa.
   _ — Asinskārie plēsoņas! Saņemiet pelnīto! — uzkliedza Uriks un, izķēris no kāda vīra rokām šķēpu, trieca to uz tuvāko sapaju.
   —    Uz salu! Projām! — pavēlēja Luiga, un jātnieki de­vās atpakaļ. Viltīgais sapajs bija izpētījis, ka upes pusē aizupiešu apmetne ir vājāk nocietināta.
   No kaujā iekarsušo uzbrucēju rīklēm izvirda bargi kliedzieni.
   —    Tālāk! Pāri ledum! — rēca Luigar lai maldinātu aizupiešus.
   Drīz apmetnes tuvumā vairs nebija neviena ienaidnieka vīra.
   Pārsteigtais Ūriks neizpratnē samulsa: «Atkāpsies, uz­bruks salai? Lai! Daks to vien gaida.»
   Vairāki sapaju zirgi jau traucās pāri upes ledum. Gaisā sīca bultas, svilpa šķēpi.
   Bet kas gan tas? Uzbrucēju nomaldījies šķēps bija at­lidojis līdz lāča alai un iebrāzies tajā. No migas iztrau­cētais, asā ieroča ievainotais un sapaju kliedzienu vēl vairāk saērcinātais zvērs rūkdams devās ienaidniekam pretī. Saniknoto sapaju bultas cirtās pret lāci. Viena ietriecās dzīvniekam galvā auss tuvumā. Sāpēs un dus­mās rēkdams, tas metās uz tuvējo Luigas zirgu, kas bija jau ievainots. Draudoši uzslējies, ar paceltām priekškājām lācis tuvojās Luigam. Šai brīdī, skaudri iekliedzies, Luiga svieda šķēpu. Satraukumā ar kreiso roku triektais iero­cis slīpā lidojumā, noplēsis no zvēra krūtīm gabalu, iecir- tās zemē. Dzīvnieks iekrācās un turpināja uzbrukumu sapajam uz zirga. Ar varenās ķetnas kampienu lācis uz­plēsa zirga pavēderi.
   Zirgs krākdams nogāzās. Luiga novēlās sniegā un, pie- lēcis kājās, dusmās griezdams zobus, izrāva no jostas bronzas dunci.
   Ievainotais, satracinātais lācis sacēlās uz divkājām un devās cīņā ar vīru. Paceltās ķepas jau grāba nāvei no­lemto upuri. Bet zibošais bronzas asmens vēl paspēja uzšķērst zvēra sānus. Iestenēdamies lācis sagrāba ienaid­nieku. Dzīvnieka varenajās ķetnās nobrakšķēja Luigas kauli. Nevērīgi nosviedis beigto sapaju, zvērs uzgāzās tam virsū.
   Ienaidnieki, saniknoti par vadoņa nāvi, bija ar mieru mesties vistrakākajā cīņā.
   Taču piepeši gaisu satricināja neganta rīboņa. Vai kādi nezvēri, klabinādami kaulainos žokļus, brāzās šurp?
   Nē! Tie bija salas vīri, kuri, sitot pa kaujas vairogiem ar īsajiem šķēpiem, radīja šos šaušalīgos grāvienus. Viņi aplenca sapajus.
   —    Eijo! Satrieksim neliešus! — sauca pats Karks. Aiz viņa skrēja Daks un citi vīri.
   Sapaji apjuka. Zirgi, izbijušies no baigā trokšņa, sa­traukti zviedza un auļoja uz mežu.
   Sai brīdī atvērās aizupiešu vārti un laukā traucās cī­ņas kāri vīri.
   Šņāca šķēpi, plīsa vairogi, sēca satracinātie zirgi, ska­nēja vaidi un cīņas saucieni. Sniegs krāsojās sarkans. Sviedru un asiņu smaka sajuka kopā. Kupenās mētājās ieroči, spārdījās ievainotie zirgi, gulēja beigtie cilvēki.
   Salinieki ar aizupiešiem sapajus uzveica.
   Stenēja ievainotie, bet Neilis nespēja strādāt, jo bija pārguris. Apdzisušām acīm viņš raudzījās, kā rīkojās Undis. Ūrika mītnē ienests, uz bebrādas gulēja vīrs šķēpa pāršķeltu galvu. Kad Undis ar tievu ūdens strūklu bija izskalojis brūci, atvērās plaša dobe. Tur Neilis, kā kād­reiz agrāk, atkal ieraudzīja blāvi rožaino apaļumu ar sarkanām dzīsliņām un rievām. Likās — neredzams koks te būtu dzinis uz visām pusēm sīkas saknes.
   —    Kam tās? — Neilis noprasīja.
   —     Liekas… domai, — dobji noducināja vecais dzied­nieks.
   Bija izteikts lielais atklājums, bet zinātāja vārdi aiz­plūda pasaules izplatījumā, neatstājot paliekošas pēdas.
   Salinieku bēdas par nonāvētajiem vīriem un lāci bija tik lielas, ka viņi pat neizjūta uzvaras prieku.
   Pie kritušā drauga pieskrēja Buga un pabukņīja viņu ar purnu, apkampa ar ķetnām. Kad tas neatsaucās, saju­tis baigo patiesību, suns gari, žēli gaudoja…
   Kritušo cīnītāju Daks ar Karku, Neili un citiem vīriem aiznesa uz viņa alu. Noguldījuši mežu valdnieku uz Daka apmetņa, vīri noliektām galvām brīdi pastāvēja un iz­gāja. Alas ieeju aizbēra ar smiltīm un noklāja ar akme­ņiem, lai neviens netraucētu lāča mieru.
   Vēl ilgi pēc tam Buga neēda, sēdēja pie aizbērtās alas un klusi smilkstēja.,,
   Dziļais galvas ievainojums, ko kaujā bija guvis sali­nieks, Unda darbīgo roku aprūpēts un ik dienas zāļots, pamazām apdzija, un spēcīgais vīra ķermenis atveseļo­jās. Vecais dziednieks bija licis lietā arī Neiļa pieredzi un reizēm bija apziedis brūci ar viņa pagatavoto pelē­juma un medus zalbi.
   Sapaji, zaudējuši savu baismīgo vadoni, vairākus vīrus un zirgus, saprata, ka viņi nav spējīgi uzvarēt spēcīgos, labi bruņotos saliniekus un aizupiešus.
   Jaunais sapaju vadonis, dziednieka Kugras un citu pie­redzējušu vīru pierunāts, deva Urikam un Karkam svi­nīgu solījumu nekad vairs nepacelt šķēpu pret abām kaimiņu ģintīm.

   KAREIVĪGAIS AUSTRUMNIEKS
   Jau atkal Platās upes līčos bija atskrējis siltais dien­vidu vējš un ar dzīvinošo dvesmu šūpoja zaļās drēbēs ieģērbušos kokus. Sala dūca kā milzīga kamene saldmē. Krastmala slīga ievziedu plūdos.
   Dziednieks Neilis negribēja dzīvot tikai apmetnē. Lielā tieksme pēc visa dzīvā, ziedošā ar nevaldāmu spēku aicināja viņu projām tālumā. Šis vīrs gribēja arvien vai­rāk izzināt dabas noslēpumus. Neili interesēja arī sir­mais aizupiešu dziednieks, kas prata atklāt cilvēka slimī­bas un zināja, kādas zāles tās dziedina. Viņš mācīja Neili apgūt arī izteiktā vārda iedvesmojošo spēku. Pie­dzīvojušais vīrs ticēja — ja viņš šo iegūto gudrību patu­rēs pie sevis un nenodos to tālāk citiem, viņš mirs šaus­mīgās mokās.
   Abas draudžīgās ģintis dzīvoja labas dienas. Upe deva zivis, meža zvēri un mājlopi — gaļu, bet lauki — brie­dīgos graudus. Šķiet — visa bija diezgan, lai ģintis būtu laimīgas.
   Arī Urika vīri pieņēmās spēkā. Lupeks ar gudrā zint­nieka palīdzību beidzot bija pārvarējis savu drebelīgo, gļēvo raksturu un kļuvis rosīgs. Viņš ar palīgiem gata­voja jaunos bronzas ieročus, un ģints kļuva arvien stip­rāka.
   Kādu dienu Neilis ar Daku aizupiešu krastmalā uzglū­nēja lašiem. Pēkšņi Daka roka ar harpūnu palika gaisā kā iesalusi. Viņš bija ieraudzījis šurp peldam savādu laivu. No tās pelēkā priekšgala, likās, gribēja atrauties ērglis ar izplestiem spārniem. Reizi pa reizei putna krū­tis skāra ūdeni, bet jau nākamajā mirkli izcēlās platais laivas ķīlis. Vējš pūta burā un dzina laivu tieši uz salu.
   —    Ko darīt? — noprasīja Daks. Neilis noplātīja rokas. Nu draugi ieraudzīja arī otru laivu. Abās atradās cilvēki.
   —    Caurbraucēji, neuzbruks, — norūca Daks. Laivas tuvojās ātri. Otrajā laivā_ stāvēja divi vīri ar saulē mir­dzošiem šķēpiem rokās. Ērglis spēcīgi iecirta līkos, asos nagus krasta smiltīs, un platplecīgais vīrs nesteigdamies izkāpa no laivas.
   —    Vai tālu Ūrika apmetne? — svešā valodā viņš skarbi noprasīja. Vīra bārdainais zods, platā, melniem matiem nosegtā piere atgādināja Karka spēcīgo seju. Acis zem melnām, biezām uzacīm kā bultas durstīja sa­liniekus. Acīmredzot šis ceļinieks bija radis tikai pavēlēt,
   Daks ar sajūsmu vēroja svešinieka tumšo, spīdošo ap­ģērbu. Tas vizēja kā čūskas āda. Augstā kurmjādas ce­pure ar purpursarkanu putna spalvu vērta viņu par milzi. Daks palūkojās uz pārējiem diviem braucējiem, kuri bija bruņoti ar bronzas šķēpiem.
   «Kādi vareni!» caur Daka galvu izšāvās doma. Neilis ieplestām acīm vēroja svešiniekus un, šķiet, bija zaudējis valodu.
   —    Ūriks, Ūriks! — atkārtoja svešinieks un, redzot sa­trauktos vīrus minstināmies, pasmaidīja. —- Nebīstie­ties, es — Urika draugs Akims. — Svešais valdonīgi pa­cēla muskuļaino roku. Ap resno dilbu nožvadzēja spožs riņķis — karavadoņa zīme.
   Daks saprata, ka svešais meklē Ūriku. Pamājis ar galvu uz aizupiešu apmetnes pusi, viņš uzaicināja svešo sekot.
   Ceļinieks pagriezās un norīkoja savus pavadoņus lai­vās:
   —    Palieciet, gaidiet!
   Varenajam karavīram pie sāniem bija slaids, līks iero­cis melnā makstī. Platā, stingrā solī viņš pienāca pie saliniekiem.
   —    Iesim! — pamāja Daks.
   Urika apmetnes valnis parādījās vīru priekšā. Akims apstājās un domīgi nogrozīja galvu. Viņš pētīja akmeņus, mālus un, pastiepies uz pirkstgaliem, centās aizsniegt platā vaļņa augsto malurNespēja.
   Apmetnes sargs pavēra vārtus, bet, ieraugot svešo, kareivīgo stāvu, gribēja tos aizcirst. Akims iegrūda vār­tos kāju un bargi nodārdināja:
   —    Ūriku!
   Tikai tagad sargs ievēroja saliniekus un, plati atsmai­dījis, atgāja no vārtu ieejas.
   Priecīga satraukuma pilns Daks ar Neili veda viesi pie Safas.
   —           Tēvs, tu šeit! Un Daks! — viņa laimīgi iesaucās un, piesarkusi kā austrumu magone, piekļāvās pie Akima krūtīm.
   Abi salinieki ātri aizmanījās projām. Tēvs ar meitu palika vieni.
   —           Safiņa mana! — spēji pārvērties, ar neparastu mai­gumu izdvesa Akims. — Gribēju redzēt savu meiteni. Tik vien man vairs … Neviena…
   —    Jā, māmiņa sen jau …
   Safa sēdēja, gurdi noliekusi galvu, kavēdamās atmi­ņās.
   —           Neskumsti… — Akims mierināja, raupjām rokām liegi glāstīdams meitas seju.
   Pamazām apslāpa atmiņu sūrme. Viņa acis šaudījās ap­kārt pa lielo telpu.
   —    Kur Uriks? v
   —    Ieroču darbnīcā pie Lupeka.
   —           Pie vecā blēža, spītnieka?! — nīgri iēsmējies, Akims sarauca garās uzacis. Tad uzsauca:
   —    Pie Ūrika! Iesim!
   Abi iznāca pagalmā.
   —    Uz ieroču darbnīcu! — enerģiski izsaucās Safa.
   Durvju klaudziena izbiedēts, meistars ierāva galvu
   plecos. Viņa vienīgā acs iepletās. Varenais Akims ar kailu zobenu nāca Lupekam virsū.
   Resnītis nobālēja, klusi ievaidējās un, atvairīgi iz­stiepis īsās rokas, kāpās atpakaļ. Akims draudīgi nāca ar­vien tuvāk, līdz Lupeks, atdūries pret solu, sabruka uz tā.
   —           Kas, tu šeit?! — no darbnīcas dziļuma atskanēja Orika baiss. Pārsteigts viņš raudzījās uz sievastēvu.
   —           Atbraucu, atvedu tev… — Atraisījis no jostas zo­benu, viņš sniedza to Ūrikam. Jaunais ierocis pavarda gaismā novizēja.
   —    Zobens! — jūsmoja Ūriks, taustīdams spožo asmeni.
   _ — Nebīsties, Lupek! Pajokoju. Tu — mūsu palīgs. Kal Ūrikam ieročus! Trieksim ienaidniekus! — Akims pazi­ņoja.
   Austrumnieks apskāva Lupeka plecus un vēlīgi sacīja:
   —    Būs tev ēdamais, dzeramais. Tik strādā!
   Lēni kā no silta avota meistaira sejā ielija vārs smaids.
   —           Satrauci Lupeku, — līdzjūtīgi noteica Safa un glās­toši pārvilka roku viņa puskailajai galvai.
   Priecīgi iesmējušies, visi trīs atstāja darbnīcu. Pa­galmā viņiem tuvojās salinieki.
   —           Nu, lūk, Daks — Silgas vīrs. Visi radi kopā, — prie­cājās Safa.
   —           Ko teiksi? Varens! — Lielās austrumnieka rokas strauji aptvēra Daku un valgās, pilnīgās lūpas piespiedās viņa sejai.
   —    Silgai būs stipri bērni! — līksmoja Akims.
   —    Ir jau — brašulis Zuls! — atsaucās Safa.
   —           Lieliski! Atved! Gribu redzēt. Bet nu cienastu! — norīkoja Akims.
   Vīri nesa no laivas lielas krūkas, grozus ar dzeltenī­gām melonēm, ar zaļi svītrotiem arbūziem, bērza turzās sāli.
   Urika apmetnē galds vai lūza no labumiem. Akims no jostas izvilka zilgani vizošu nazi un pāršķēla lielo, dzel­teno augli, kas smaržoja pēc liepziediem un medus,
   —           Melone. — Viesmīlīgais austrumnieks ar plašu ro­kas vēzienu aicināja mieloties. Aizupiešu vīru zobi dziļi iecirtās sulīgajās augļa šķēlēs — tīksmi pievēruši acis, viņi baudīja šo svešzemju brīnumu.
   Akima vīru rokās parādījās brūni, sarkaniem zvēriem izrotāti kausi.
   —           Orik! Dzer šķidro prieku! — līksmoja Akims, pats vienā elsienā iztukšodams kausu.
   Labsirdīgā aizupieša acis iegailējās.
   Zilganām ugunīm uzliesmoja gredzena akmens, un Akima rokās noviļņojās pēkšņi uzradies ģērbs, kas bija iegūts sirojumos.
   —           Tev, Safa! — viņš vēlīgi sacīja. Guldzoši iēsmēju- sies, viņa veikli nozuda. Pēc brīža telpā ienāca vīriešu drēbēs tērpusies Safa ar bronzas dunci pie sāniem. No tumšzilās cepures spraucās laukā melnas matu cirtas. Pieskrējusi pie tēva, Safa murmināja pateicības vārdus. Viņas šķelmīgi slīpās acis zem tumšajām uzacīm staroja kā divas no debesīm norautas zvaigznes. Satvērusi sniegto dzēriena trauku, viņa to iztukšoja un iesaucās:
   —    Braukšu tev līdzi cīnīties!
   Ūriks sadrūma, pielēca kājās un strauji uzlūkoja Akimu.
   —           Tu stiprs. Brauc ar vīriem! Aizdzīsim dienvidnie­kus, kuri uzmācas manam ezeriņam un apmetnei. Būvē­sim aizsargvalni! Būs jauni ieroči, uzvarēsim! — sacīja Akims.
   Uriks noskaldīja:
   —    Tikai ar saliniekiem!
   —           Brauksim ar Karku un Neili. Visi! — pievērsies dziedniekam, paziņoja Daks.
   —    Atsaukt saliniekus! — Ūriks norīkoja divus zēnus.
   Karkam līdzi ieradās Silga ar ņipro Zulu.
   —           Tavs auklējums. Spēkainis! — dārdināja Akims un, spēji satvēris Zulu, uzmeta viņu gaisā. — Ai-jā-jā! — viņš jūsmoja. Tad, pasviedis zēnu Dakam, Akims sauca: — Ķer brašuli, būs karotājs!… Dodu tev karavīra va­doņa zīmi. Nēsā vienmēr — līdz nāvei, — jūtu pieslāpētā balsī viņš novēlēja Dakam, pasniegdams bronzas aproci.
   —           Cirtīsim siltzemju ķirzakas, sviedīsim brikšņos! — cīņas kārē sauca Karka dēls.
   —    Cirtīsim!
   Akima kaujiniecisko stāstu valdzināti, bezbailīgie med­nieki alka jaunu piedzīvojumu.
   Jautājumu par došanos uz austrumiem vajadzēja iz­lemt vīru padomei. Sirmais Undis nepiekāpās.
   —    Nelīst pi§ svešiem! Sargāsim pašu mājas!
   Ūriks nepiekrita:
   —    Solīju palīdzēt, tāpēc jāpilda. Ieroču brālība.
   —           Safa tevi kūda! — viltīgi piemiedzis piesarkušās acis, izsaucās kāds vecs mednieks.
   —    Manas asinis pavēl. Ģintīm jāsaprotas.
   Dziednieka sausā seja sadrūma. Satumsušajās acīs uz­šķīlās naidīga uguntiņa. Dobjā aizkapa balsī viņš rūci- nāja:
   —    Lai runā čūska!
   Pamājis ar roku zēnam, Undis sastinga un pievēra acis. Viņš koncentrējās sevī. Visi noklusa un gaidīja, kad at­nesīs čūsku — ģints pareģi.
   Zēns ieradās ar lielu nosegtu podu un uzlika to uz galda. Undis ierunājās lēnā, dobjā balsī:
   —           Uzmaniet labi! Ja čūska līdīs uz austrumiem, vīriem jābrauc.
   Gausi izstiepis garās, kalsnās rokas, dziednieks — bur­vis atsedza podu, nolika to zemē un pats nostājās aia tā rietumu pusē. yiņa bālā seja cietsirdīgi saviebās. Čūska izbāza melno, gludo galvu un stingām acīm uzlūkoja burvi. Vecā vīra redzokļi, likās, izspiedīsies no dobu- ļiem. Skatiens aicināja rāpuli pie sevis. Čūskas staipīgais kakls viegli notrīsēja, gludā, spīdīgā galva, kā lielu grū­tumu pārvarot, lēni noliecās uz rietumu pusi un gurdi pagriezās pret gaidās sastingušajiem vīriem. Lēni pareģe pārslīdēja pāri poda malai. Metāliski salti novizēja zvī- ņainā āda. Kā pārdomādama, brīdi pagaidījusi, čūska ne­steigdamās, slinki locīdamās, līda uz austrumu pusi. Dziednieks klusi nošņācās un it kā saguma.
   Ūriks atviegloti nopūtās. Undis skarbi iesvilpās un pa­vēlēja:
   —- Lien podā!
   Rāpulis paraudzījās uz sirmo vīru un, viegli šūpodams gludo, it kā lakoto galvu, ielīda traukā.
   —          Upmaliešu cilts būs spēcīga. Uzvarēsim visus! — gavilēja Uriks.
   —           Upmaliešu? Kas tie tādi? —■ pārprasīja vecais med­nieks.
   —           Mūsu_cilts — lielā aizupiešu un salinieku, — dēti noskaldīja Uriks.
   —    Apvienoti?
   —    Tā drošāk, — noteica vadonis.
   —           Aizupieši paši stipri, — lepni izvērsis krūtis, iespī­tējās nepiekāpīgais mednieks.
   Dziednieks, paņēmis kāda mednieka šķēpu, sniedza to spītniekam un pavēlēja:
   —    Salauz to!
   Spēcīgais vīrs satvēra resno šķēpu un, pielicis pie kailā ceļa, sasprindzināja muskuļus. Stiprais koks pār­lūza.
   _— Labi. Tagad salauz šos abus šķēpus reizēl — dobji ierunājās Undis.
   Mednieks piepūta vaigus. Šķēpus viņš tomēr nepār- lauza.
   —           Lūk, tikpat stipras ir abas mūsu ģintis. Atsevišķi var uzveikt, kopā — ne, — paziņoja burvis.
   Vīru priekšā nostājās Uriks. Norādījis ar roku uz Plato upi, viņš ierunājās:
   —    Jaunā cilts augs un lauzīsies uz priekšu kā šī upe. Mūsu krasts būs neuzvarams.
   Salinieku vīri daudz nestrīdējās. Bargais Karks nevienu cīņu vēl nebija zaudējis. Viņi ar Daku, Gipu un Neili bija ģints stiprākie, gudrākie un no saviem nodomiem neatkāpās.
   Vienīgi vecais Maulis uztraucās, jo baidījās Karka prombūtnē atbildēt par ģints vīriem un šķēpiem.
   —    Nebīsties! Sirmais Undis atbildēs par ģints vīriem, par drošību, — mierināja Karks.
   —    Atbildēs… — sakniebtām lūpām izdvesa vecais. — Mēs abi esam jau prauli. Sīs te, — Maulis pacēla gaisā garās, izkaltušās rokas, — nevar šķēpu valdīt. Ar! čūska mums nepalīdzēs.
   Vecais vīrs lūkojās Tūlī un Karkā. Bet skarbās med­nieku sejas viņš neredzēja. Kā vēja rautas lapas garām paskrēja daudzās medību vasaras, cīņa par dzīvību, ģints pastāvēšanu. Sīca bultas, šņāca šķēpi. Plūda asinis, un krita vīri…
   Vecā vīra seja noskaidrojās. Pacēlis roku uz kapa pusi, viņš pievērsās Neilim:
   —    Prasīsim padomu mirušajiem karotājiem.
   Dziednieks piekrītoši pamāja ar galvu un veikli aiz­steidzās uz savu mītni. Bet Maulis domīgi soļoja uz ne­tāliem kapiem. Viņam sekoja Karks, Daks, Tūlis un Gips.
   Virs sapaju uzbrukumā kritušo kopējā kapa liesmoja deviņvīruspēka zeltainās sveces. Starp tām vizuļoja pod­nieka un Neiļa darinātā zaļā krūze, kurā ģints svētku gadījumos lēja Gendas gatavoto spēka dzērienu.
   Augstu virs vīriem noskanēja: hiu! Hiu! Mednieki ieraudzīja lielu ērgli. Putns negaidīti krita lejā un, spēji pārlidojis pāri kapiem, atkal uzšāvās tālajā debesu dzid­rumā.
   —    Redzēji?! ■— pievērsies Gipam, jūsmīgi iesaucās Daks.
   —    Kritušie runā, — Gipa vietā atbildēja Maulis.
   Visi bijīgi noklusa. Neviens nepamanīja pienākušo
   Neili. Neteikdams ne vārda, dziednieks nolika zemē kū­pošu podu un izņēma no jostas kabatas ādas maisiņu. Piegājis pie kapa kopiņas, viņš no maisiņa iebēra zaļajā krūzē saulesakmens nobirzumus ar sasmalcinātiem priežu sveķiem. Klusēdams zintnieks no katra vīra galvas izrāva pa pieciem matiem un iesvieda tos krūzē. Tad viņš ar paegļa nūjiņu brīdi maisīja trauku. No tā pacēlās smar­žojoši zilgani dūmi un, spraigā piekrastes vēja dzīti, plūda uz austrumu pusi.
   —           Lūk, vīri, atbilde! —• aizlauztā balsī ierunājās Maulis.
   —    Mirušie atļauj! — izsaucās Neilis.
   —           Jābrauc cīnīties, — dziļi noliecies pār kapu, pazi­ņoja Karks.

   UZ AUSTRUMIEM
   Nemiers dzina Daku pāri upei pie Kaino.
   —           Brauc mums līdzi uz austrumiem cīnīties! Bronza prasa asinis.
   Kaino pakratīja galvu.
   —    Austrumus iekarot? Kāpēc? Negribu. Zemes pietiek.
   Daks sabozās un steidzīgi devās projām. «Kāds cirvja-
   piets! Nekust laukā no mājām,» viņš pie sevis sirdījās.
   Karkam bija sagatavotas braucienam vairākas laivas. Uz lielās — laupītājiem atkarotās stāvēja četri vīri: Karks, Daks, Gips un Neilis. Dziedniekam padomā bija jauni cīņas līdzekļi.
   Uriks ar vīriešu drēbēs ģērbušos Safu un diviem vīriem arī stāvēja jaunajā laivā. Ar Akimu kopā brauca vēl seši Urika karotāji.
   Krastmalā sapulcējās visi aizupiēši un salinieki. Vīri apskauda aizbraucējus. Genda ar Silgu skuma, jo ar! vi­ņas vēlējās būt blakus Safai.
   —          Gribu laivā! — no Silgas rokām izrāvies, iesaucās Zuls.
   —           Paaugies, tad brauksi, — noteica Maulis, satvēris zēnu.
   - Laivas atīrās no krasta.
   Braucēji pavērsa skatienus uz austrumu pusi, kur sau­les ugunīs kaitējās tālās, nezināmās zemes.
   Spraigā airēšanā pagāja dienas. Tuvojās niknās meža ģints apmetne. Ūriks pameta bažīgu skatienu uz sievu.
   —    Jābrauc pirms tumsas, kas var zināt…
   —           Gaismā? Četras bruņotas laivas? Nedrīkst, uz­bruks, — brīdināja Safa.
   —           Safai taisnība. Viņi jāapmāna, slēpsimies tumsā. Atpūtīsimies malā.
   r— Kailās smiltīs? — iebilda Ūriks,
   Iii
   —    Tā drošāk, neuzglūnēs šķēpi, — viltīgi piemiegusi ūdenszaļās acis, attrauca Safa.
   Tikko laivas piestāja, drosmīgā karotāja veikli izlēca un, pieliekusi galvu, kā ostīdama pēdas, pārskrēja pāri krastmalai. Vērīgo acu asais skatiens aplūkoja visu up­malu.
   —    Pēdu nav, droši! — pašapzinīgi ziņoja Safa. Viņa uzmanīgi ieklausījās arī mežā. Klusums. Vienīgi upe klusi guldzēja un no laivas malai pārliktajiem airiem vienmuļi upē pilēja ūdens.
   —    Varam apmesties, — Safa atgriezusies paziņoja. Nakts apgāza savu melno trauku, un pār krastmalu izlija tumsa. Safa palika nomodā un vērīgi raudzījās visap­kārt.
   Smagi spārnus švīkstinādams, gulētājiem pārlaidās pāri kāds naktsputns. Kaut kur tālāk mežā piesmakušā balsī ūjināja ūpis. No mežmalas atskrēja vējš. Noraustījis tu­vējā krūma lapas, tas aiztraucās uz upi un uzara tērau- daini pelēko ūdens virsmu.
   Lēni, bet neapturami ritēja laiks. Nevērīgi sasviesto mākoņu guba pašķīrās, no tās izlīda dzeltenīgi blāvs mē­ness, un visa ainava pārvērtās. Safa dziļi ieelpoja val­gano, spirdzinošo dvesmu. Viņas jutīgās nāsis uztvēra dūmu un vieglu ceptas gaļas smaržu.
   «Cilvēki! Ugunskurs!» kā degoša pagale viņu apsvili­nāja šī doma. Safa pielēca kājās un, paskrējusi uz meža pusi, ilgi raudzījās tumšajā biezoknī. Aiz jmelnajām eg­lēm gaisā uzlidoja pāris spožu dzirksteļu. Atri Safa stei­dzās atpakaļ.
   —    Celies! Briesmas! — Viņa modināja Akimu. Viņš pietrūkās kājās un bargām acīm raudzījās apkārt.
   —    Tur — mežā cilvēki! Ugunskurs! — satraukti skaid­roja Safa.
   —    Projām! — noburkšķēja Akims. Pamodinājis Ūriku un citus vīrus, viņš tvēra pēc šķēpa.
   īdzīgi piecēlās samiegojušies mednieki. Redzot sa­traukto vadoni, viņi ātri atguvās. Daks ar Gipu, paķēruši šķēpu, gandrīz abi reizē iesaucās:
   —    Cīnīsimies! Mums ir jaunie ieroči. Uzvarēsim!
   —    Nē! Projām, drīzāk! — izsaucās Karks. — Nelīst vilku barā! Saplosīs.
   Noplunkšķēja airi, un lielās, melnās laivas jau slīdēja pa miegaino upi. Vīri nebija pabraukuši tālu, kad smil­šainajā krastmalā satraukti sāka riet suns.
   Pēc brīža pāri Dakam nosīca balta un nokrita ūdenī. Klasi svelpdams, lidoja šķēps un iestrēdza laivas sānā. Krastā atskanēja satrauktas balsis, kliedzieni, draudi.
   —    Airēt ātrāki — nogranda Akima balss. Bultas un šķēpi vairs nesniedza laivas.
   Upe, vairīdamās no klints, meta līkumu. Stāvais kalns aizšķērsoja uzbrucējiem ceļu. Kliedzieni drīz pierima.
   Smagā airēšanā pagāja piecpadsmit dienas. īslaicīgas atpūtas neatspirdzināja, un vīru rokas jau bija smagas kā slapju mālu pilnas.
   Reiz, kad pār upi atkal nolaidās zilā krēsla, Akims paziņoja:
   —    Drīz būsim atbraukuši. Tumsā drošāk. Nedaudz ieēdīsim un tad noņemsim buras un krastmalas koku aiz­segā noslēpsim laivas no dienvidnieku glūņām.
   Tālais ceļš bija ģalā. Upe, sarāvusies šaura, jau klājās ar mīkstām nakts ēnām. Tuvojās stāva klints.
   —    Jāpiesargās. Dienvidnieku sirotāji bīstami, uzbrūk slepeni, — brīdināja Akims. Taču pēc brīža, satraukti raudzīdamies tālumā, viņš priecīgi paziņoja:
   —    Ugunsblāzma! Tur mūsu apmetne.
   No tumsas lēni iznira gara klints radze.
   —    Pagriezties! — norādījis ar roku uz dienvidu pusi, pavēlēja Akims. Noklusa airi, un laivas klusi iezagās līcī. Veikli paslīdējušas garām mazām laiviņām, tās tu­vojās krastam.
   Neiļa jūtīgā dvēsele vērās pretim svešās zemes ska­ņām un vērīgās acis kāri raudzījās tumsā. No neredzama klajuma uzvēdīja tālu vēju un nakts dzestrumā atvilgušu zālāju smaržas. Kaut kur pieslāpēti dunēja, skanēja jaut­ras balsis, tur, šķiet, dejoja.
   Atbraucējus sagaidīja vēlīgi ļaudis. Viņi bija viesmī­līgi, jautri. Tomēr viesi jutās satraukti.
   Plašajā Akima mītnē bija krēslaini un noslēpumaini. Līganajā lāpu gaismā pie sienām ievizējās daži bronzas šķēpi. Telpas dziļumā pa sienas atveri ielūkojās mēness­gaisma. Spocīgas ēnas klīda apkārt un pagaisa. Vīriem ienākot, no kakta izšāvās liels, pieradināts meža kaķis un, zaļām acīm nodzirkstot, paslēpās. Uz garā galda vi­zēja māla trauki ar sarkanīgi iekrāsotiem zvēriem. Tos bija gatavojis kāds ieklīdis podnieks, kurš, pabijis pie viņiem vienu vasaru, aizbrauca savā vienkocī, nepatei­cis, uz kurieni.
   Akims trīs reizes sasita plaukstas. Pavērās durvis, un telpā ienāca divi pusaudži.
   —    Cienastu! — sacīja Akims.
   Veiklie zēni sāka rīkoties. Kaut kur no puskrēslas iznira platas bļodas ar dzeltenām, smaržīgām augļu šķē­lēm, kurvis ar zaļganiem, svītrotiem arbūziem. Parādījās krūkas, kausi.
   —     Sēdieties un mielojieties! — aicināja viesmīlīgais tālumnieks.
   Pazuda mednieku neuzticēšanās un piesardzība pret svešajiem. Sākās dejas un jautrība.
   Nu bija reize arī Neilim rādīt savu prasmi. Aizrautīgi skanēja viņa stabule.
   cīņas gaidas
   No rīta Karks ar savējiem, izgājis krastā, pārsteigts apstājās.
   —     Tāda laivu piestātne! Nav vairs labākas! — viņš jūsmoja.
   Augstie iežu žokļi no abām pusēm apņēma plato upes mēli. Tikai dziļumā kā milzu zvēra rīkles galā pavērās šaura sprauga uz apmetni,
   —     Klints aizā! Visdrošākais slēpnis! Smilšu krāvuma vietā uzcelt stipru valni_ apkārt, un šī cilts būs neuzva­rama! — arī Daks un Uriks nevarēja vien beigt apbrī­not.
   Tai dienā visā lielā austrumnieku ģints ķērās pie darba. Prātīgākos Akims norīkoja pie vaļņa būves. Stiprākie piegādāja akmeņus, oļus, mālus un smiltis. Kur varēja, palīdzēja arī sievietes.
   Veikli strādāja Zaza — pārgalvīgā vakarnakts dejo­tāja, spraigā meiča ar smuidru augumu. Gips viņai palī­dzēja darbā un nevarēja vien atraut skatienu no šīs Akima tuvinieces acīm.
   —     Zaza! Zaza! Brauc mums līdzi. Tev būs saulesaK- meņi, daudzi. — Izvilcis no jostas dzintara saktiņu, viņš to piesprauda pie Zazas ģērba.
   Meitene samulsa un pārsteigta uzlūkoja zeltaino brī­numu. Bet Gips neatlaidās un, mādams ar roku uz rie­tumu pusi, atkārtoja:
   —    Brauc, Zaza! Vēlos tevi redzēt katru dienu!
   Jaunieša seja kvēloja un acis alkaini lūdzās…
   —           Karot vajag, uzvarēt dienvidniekus, — rotaļīgi at- vairījās meitene.
   Pienāca Akims un, laipni uzlūkodams abus jauniešūāT sacīja:
   —          Ko, Gib, patīk Zaza? Jautra, strādīga. Būs laba sieva.
   Satrauktais Gips neizpratnē sarka un bālēja. Bet Akims smējās. Satvēris jauniešu rokas, viņš salika kopā abu kaistošās plaukstas un paziņoja:
   —           Būs labi, Gip! Uzvarēsim dienvidniekus. Vedīsi Zazu sev līdzi.
   Daks ar Neili apstaigāja krastmalu, izlūkojot, kā la­bāk atsist dienvidnieku iespējamo uzbrukumu.
   Viņi plūca sauso kūlu un nesa uz apmetnes vienu stūri. Viņiem piepalīdzēja Safa. Tad abi kaut ko kausēja pie ugunskura, sēja un veidoja. Tikai daži viņiem vis­tuvākie cilvēki zināja, kādu kara viltību tie atkal gata­voja.
   Pievakarē Akims ar Ūriku un Karku izpētīja apkārtni, lai nodrošinātos pret negaidītiem pārsteigumiem.
   Izgājuši no apmetnes, vīri, slapstīdamies aiz resnajām, sūnainajām eglēm, gāja cauri mežam. Mednieku acis uz­lūkoja katru aizdomīgu ēnu, katru krūmu puduri. Viss bija mierīgi.
   Piepeši no kādas egles nolīkušajiem zariem izlidoja zaļraibs putns un, brīdinoši iekliegdamies, ar slaidu loku aizšāvās garām. Mednieki atviegloti uzelpoja un turpi­nāja ceļu.
   Pēc dažu stundu gājiena caur tumšzaļiem, nolīkušiem zariem pavīdēja gaišs laukums.
   —          Beidzot! — teica aizupietis un pirmais iznāca kla­jumā. Tur bija lauks ar zila ezeriņa ielāpu vidū.
   Akims brīdinoši parāva Ūriku atpakaļ aiz eglēm pie Karka, bet pats, pielicis plaukstu virs acīm, uzmanīgi raudzījās tālumā.
   Pēkšņi mednieks iekliedzās:
   —           Dienvidnieku jātnieki joņo uz sāls ezeru. Grib mums to atņemt…
   Karks, nopētījis apvidu, mierināja: r— Ezeru neizdzers. Pietiks ari tev.
   !— Bet ja uzbruks apmetnei? Sen gatavojas, draud.
   Lai nāk, padzīsim. Mūsu šķēpi, Neiļa gudrība, Sa- fas viltība — pieveiksim! Redzēsi pats! — drošināja Uriks, nikni kratīdams smago šķēpu.
   Akims izriēza krūtis un strauji pagriezās,
   ■— Taisnība. Uz apmetni! Jāgatavojas cīņai!
   Nostrādājušies vīri, dzirdot par varbūtējo cīņu, sa­springa.
   Neilis nu atvēra savu noslēpumaino maisu. Viņa rokās melnoja aitādas. Pielicis vienu ādu pie sejas, viņš mu­guras pusē sasēja saites un pagrieza pret vīriem galvu. Uz pārsteigto Akimu raudzījās baiga maska ar diviem slīpiem acu šķēlumiem. Netālu stāvošais Daks, šķiet, to vien bija gaidījis. Viegli pievilcis loka stiegru, viņš iz­šāva uz draugu bultu. Visi izbailēs iesēcās. Bet —- brī­nums! Asā smaile iecirtās aitas vilnā un palika karājo­ties. Izturīgā, ar āmuļu ogu sulu un pelniem sacietinātā aitādas iekšpuse neļāva bultai iecirsties miesā.
   —          Karotāji būs maskās, biezās, ar oļiem piebāztās ait­ādas vestēs, — pavēstīja Neilis.
   —           Ienaidnieku gaidīsim slēpnī aiz vaļņa, — piebilda Daks,
   Apmetni jau pārklāja nakts melnie spārni. Debesīs iedzirksteļojās pa retai zvaigznei. Mēness te parādījās, te atkal iebēga mākoņos.
   _ — Gaišs, vilki uz mūsu šķēpiem nelīdīs, — rūca Uriks.
   Uz rīta pusi debesis noskaidrojās. Zaļa ieplaka aiz vaļņa pārlija ar mēnessgaismas bālgano pienu. No tālās stepes uzpūta vējiņš, atnesot iztvīkušas zāles smar­žas.
   —          Uzbrucēji kavējas, — teica Karks, jautājoši raudzī­damies uz Uriku, — Kāpēc?
   —    Baidās, šķēpi pārkodīs rīkles!
   Pamazām tumsa noplaka.
   —          Neuzbruka. — Akims paraustīja plecus un sapīcis nožāvājās.
   —           Jo labāk. Dienā celsim valni, — Oriks uzmundri­nāja.
   Karotāji negribīgi izklīda.
   Četru dienu laikā valnis jau bija izaudzis pāri med­nieku krūtīm un kā akmens josta apvija visu apmetni.
   UZVARA
   Bija silta, mierīga vasaras nakts. Apmākušās rietu de­besis solīja lietu. Kaut kur tālajā pamalē pieslāpēti duci­nāja pērkons un reizēm uzblāzmoja rūsa.
   Jau tuvojās rīts. Baloja zvaigznes. Uzpūta dzestrs vējš. Cīnītāju acis neatlaidīgi raudzījās pāri valnim. Viss bija mierīgi. Bet tad vēja žūžošanā ieaudās pieslāpēta, tikko dzirdama dipoņa. Likās, ka no tālienes tuvotos aitu bars. Bet kas gan tas? Surp slīdēja pelēkas ēnas. Tās šūpojās, un… pēkšņi šur tur pavīdēja gaišāki plankumi. Vai cilvēku sejas?
   — Uzbrukums! — klusināti brīdināja Akims.
   Pagāja vēl daži mirkļi, mazie zirgi skrējienā paklupa un iegrima zemē. Jātnieki kūleņoja, rēca, lādējās. Viņi nezināja, ka tālredzīgais Akims ar Neili un Safu bija likuši izrakt laukumā aiz vaļņa bedres un pārsegt tās ar žagariem un svaigu zāli.
   Bet arī dienvidniekiem bija bijusi sava viltība. Lai no­slāpētu zirgu kāju troksni, viņi tās bija apsējuši ar ādām.
   Pret uzbrucējiem cirtās bultas un šņāca šķēpi. Aiz vaļņa izcēlās negants jūklis. Veiklākie jātnieki, redzot priekšējos iebrūkam bedrē, metās atpakaļ. Ievainotie vīri vaidēja, zirgi kārpījās un, izrāpušies no bedres, skaļi zviegdami, traucās projām.
   Uzbrucēji kliegdami atkāpās. Taču tie, kas bija bez zirgiem, brāzās uz apmetnes vāji nocietināto austrumu galu un strauji iebruka apmetnē. Tur viņus gaidīja melno masku pulks.
   Kā no negaisa mākoņa uz uzbrucējiem nolija bultu un šķēpu lietus. Bet dienvidnieki nedomāja tik viegli atkāp­ties. Viņi metās cīņā ar jaunu sparu. Bīstamākajā brīdī Gips no lingas belziena pakrita. Kāda dienvidnieka zo­bens pazibēja virs Safas galvas. To redzot, Daks veikli meta uz ienaidnieku īso šķēpu. Tas iecirtās uzbrucēja rokā. Skarbi iekliedzies, viņš palaida vaļā ieroci, kas nokrita Safai uz galvas. Pie ievainotās piesteidzās Neilis.
   Šņāca šķēpi, stenēja ievainotie. Daka rokās zibēja no Safas pārķertais zobens, un vairāki uzbrucēji ļodzīdamies pakrita.
   Cīņas karstumā austrumnieki nepamanīja, ka laukumā aiz vaļņa līdz ar uzbrucējiem virzās uz priekšu kāda savāda siena. Daudzu vīru stumta, ratiem draudoši krak- šķot, tā slīdēja uz vaļņa pusi aizvien tuvāk. Pēkšņi visi dienvidnieki atstāja Akima apmetni un paslēpās aiz bie­zās, zariem pītās sienas. No šaujamlūkām, naidīgi sīkda­mas, spindza bultas. Lēni, toties neatvairāmi bargā siena tuvojās valnim. Likās — milzenis nostums visu apmetni.
   Bet piepeši no vaļņa stūra uz dienvidniekiem sāka lidot liesmainas bumbas — Neiļa un Safas sagatavotie aizde­dzinātie sausās zāles kumšķi. Tos svieda gan vīri, gan sievas. Kausētiem sveķiem piesūcināti, šie degļi krita uz bīstamās sienas un aiz tās uzbrucēju pūlī. Šaudīgās uguns mēles laizīja zaru pinumu. Kliegdami ienaidnieki gūlās zemē, vārtījās un apdeguši muka projām. Vairogsiena drīz vien sadega, un Akima vīri, skaļi aurodami, metās laukā no vaļņa un kā ar slotu aizslaucīja panikā bēgo­šos dienvidniekus. Cīņa bija beigusies.
   Akima mītnē gulēja Daks un Safa. Jaunekļa seja mirka asinīs. Acis nemierīgi grozījās, un skatiens drudžaini slī­dēja pāri ievainotajiem.
   —    Negants zobens … Iekoda … Nav spēka… Neili, palīdzi! — ar savām asinīm aizrīdamies, murmināja Daks.
   Dziednieks sāka rīkoties: piecēlis ievainoto sēdus, viņš tīrīja, skaloja'brūci, kas bija pār visu Daka vaigu. Uz­vēdīja zāļu gaistoša smarža.
   —    Vai mute vēl kustēsies? — klusi jautāja karotājs.
   Neilis pasmaidīja un noteica:
   — Gaļu vēl ēdīsi. Cīnīsies!
   —    Cīnīšos … — atbildēja Daks.
   Bija pagājušas vairākas vasaras. Lielā upmaliešu cilts pieņēmās stiprumā. Platās upes kreiso krastu, sapaju ne­traucēts, pārvaldīja Uriks ar drošsirdīgo Safu.
   Platās upes labajā krastā sadraudzībā ar Karku jopro­jām miermīlīgi dzīvoja pārupieši. Ņiprais Zuls izauga par īstu vīru.
   Daka Karotāja slava bija nepārspēta. Lielais austrumu kaujā gūtais sejas ievainojums bija savilcis Daka muti bargā, draudīgā vaibstā.
   Veiklais Gips, atvedis līdzi no austrumiem zeltmataino Zazu, bija laimīgs un drosmīgi cilāja Akima dāvināto zo­benu.
   Staltajam Kaino beidzot izdevās pielabināt ērcīgo Ma­ģiju un aizvest viņu pāri upei.
   Arvien vēl skanēja Neiļa stabule, slavējot draudzību un uzticību.

   AUTORS REDAKCIJĀ
   Neliela auguma, sausnējs, vienmēr eleganti ģērbies, saposies un možs — tāds Vilis Zemgars (īstajā uzvārdā, ko pazīst plašās zināt­nieku aprindās, Derums) jo bieži ierodas redakcijā, lai painteresētos par savas grāmatas likteni un arī tāpat vien, gribēdams mūs ieprie­cināt un uzmundrināt, pavēstīt kādu jaunumu vai impozantu piedzī­vojumu.
   Tas jums, meitenes! Uz rakstāmgaldiem nobirst konfektes krāsainos papīriņos. Tur jūs nesēdiet! Paveiciet galdu nostāk no logal Tā, jā. Tur ir ādere. Es māku noteikt. Jums vairāk vajag kustēties, staigāt. Sēdēšana nav cilvēka dabiskais stāvoklis. Te manu pētījumu publicē­juši ungāri. Nelasiet, netērējiet velti laiku, tais skaitļos un terminos nespeciālists tik un tā nespēj orientēties. Secinājumu es jums pa­teikšu. Senos laikos, kad cilvēks nebija tik attīstīts un kad viņam paša spēkiem — bez ieročiem — vajadzēja ik dienas cīnīties ar zvēriem, kāju lūzumu bija ļoti maz. Kā es to zinu? Esmu izpētījis sešarpus tūkstošu — apaļos skaitļos, patiesībā drusku vairāk — sencilvēku skeletu, sākot no akmens laikmeta. Tagad atliek tik cilvēkam neveik­lāk pakrist — un kauls pušu gan. Maz noslogojam kājas, īpaši bēr­nībā un jaunībā! Autiņi, lifti, vilcieni… Kad man nez kāpēc piedāvā vietu tramvajā, es atsakos. Nē, arī pie jums nesēdēšu, paldies! 2ēl, ka grāmata ir bez zīmējumiem, bet, kas par vēlu, tas par skādi, va­jadzēja agrāk iedomāties. Jaunieši varētu redzēt, kāds izskatījās cilvēks pirms mūsu ēras ap to laiku, kad otrais gadu tūkstotis mijās ar pirmo. Ne jau vispār cilvēks, bet tas, kas dzīvoja Daugavas krastos, kur tagad Doles sala. Zinātnieki pēc skeletiem mēdz noteikt, kādi bijuši pat sejas vaibsti.
   Mēs autoru mierinām — grāmatā ārējais izskats pamatīgi aprak-
   stīts, tie bijuši kuplmataini ļaudis, muskuļoti un spēcīgi, rokām kā vālēm un kājām kā ozolu stumbriem.
   Nu jā, autors piekrīt, turklāt iztēlei ari jāatstāj vieta.Vai jūs dzir­dējāt pa radio mana stāsta «Greizais kungs» lasījumu? Tā ir patiesība. To teikas vēsta. Tāds kungs bija. Viņa skeletu atradu. Radio ļaudis man vaicāja, kā es, būdams vienīgais seno slimību un senās dziednie­cības pētnieks Baltijā — tas gan nav pareizi, tagad jau radušies se­kotāji! — un viens no retajiem vispār pasaulē, kas šai tēmai pievēr­sušies, vēl atrodu laiku zinātniskai daiļliteratūrai. Tāpēc jau atrodu, ka man rūp šī zinātne un tās nākotne. Vai zinātniskos traktātus skolu jaunatne lasis? Nē. Pat vārds «paleopatoloģija» ne visiem ir zināms. Jūs taču ari droši vien neesat lasījuši manu grāmatu «Slimības un dziedniecība senajā Baltijā», ne «Tautas veselība un dziedniecība senajā Baltijā»,,. Nu jā, Andris Tiļļa, jā, viņam tas bija vajadzīgs kā šīs — jaunās grāmatas redaktoram. Nevajag ari censties izlasīt, ko jūs! Pētījumi, domāti profesionāļiem, zinātniekiem. Toties stāstus un romānus, kur viss aprakstīts vienkārši, ikkatram saprotami, izman­tojot sižetu, varbūt tomēr kāds izlasīs, un varbūt tomēr kādam no tagadējiem skolēniem, kam jāizraugās profesija, radīsies interese pa» šo medicīnas vēstures nozari. Mana pirmā zinātniskās daiļliteratūras grāmata «Skarbajās sendienās», kas iznāca pirms divpadsmit gadiem, tūdaļ tika izpirkta, un, iespējams, tieši tāpēc man tagad radušies se­kotāji, Vai es labi rakstu, par to neesmu pārliecināts. Andris te gan­drīz vai mani nomocīja. Šis salīdzinājums trāpīgs, bet šis — ne, lai pameklējot labāku, šis raksturs izstrādāts, bet šim kaut kā pietrūkstot, jā, jā, jā… Saīsināja arī. Tomēr rakstīt, jāatzīstas, man patīk. Tas nav tikai nepieciešamības darbs, lai jauniešus piesaistītu paleopatola- ģijai. Kādreiz sendienās sacerēju pat dzejoļus, tie tika iespiesti, lielā­koties gan par mīlestību, kā jau tas nākas jaunības laikam, no zināt­nes tur nekā nebija. Rainis mani ari uzmundrināja rakstīt, tāpat Sudrabkaļus,,. Tā es līdz šim brīdim rakstīšanai neesmu ar roku atmetis.
   Kāds no redaktoriem jautā — vai tas tiesa, ka cilvēks pirms gan* drīz četriem tūkstošiem gadu prata saārstēt galvaskausa lūzumu —■ tik smagu ievainojumu, kas pat šodienas modernajai medicīnai ne vienmēr pa spēkam?
   Toreiz tas neapšaubāmi bija vēl mazāk pa spēkam. Grāmatā ievie­totais notikums tomēr nav ne izdomājums, ne pieņēmums. Tā ir vis­īstākā patiesība. Tādu galvaskausu atradu. Tas bija pāršķelts, saār­stēts, sadzijis, un — kas ir galvenais — cilvēks pēc tam vēl ilgi bija dzīvojis. Jā, jā, jā, mūsu senči nemaz tādi muļķi nebija, kā mēs vien» otrreiz esam paraduši domāt. Šis gadījums un tāpat daudzi citi it zinātniskā valodā, ar skaitļiem un faktiem izklāstīti manā grāmatā «Baltijas sencilvēku kaulu uzbūve, slimības, traumas un reģenerācijai
   Nu gan esmu jūs-aizkavējisI Nē, nē, paciemojieties vēl mazliet, dok­tor, Ja nu tā… Roka, kas sniegusies pēc mēteļa, uz brīdi nolaižas. Paldies par viesmīlību, bet es uzskatu, ka vislielākā zādzība ir atņemt otram cilvēkam laiku. Naudu — to var sapelnīt par jaunu, drēbes atkal var nopirkt, pat brūces var sadziedēt, bet laiku — to neviens un nekad vairs nevar atdot atpakaļ, to nevar aizņemties, tas ir ne­atgriezenisks .,.
   Bet, doktor, pats pirmais jūsu pētījums?
   Tas iznāca četrdesmitajā gadā. Toreiz es biju jauns ārsts. Sizda­mies ar lielām naudas grūtībām — kas gan nekait tagadējam studen­tam! — tiku beidzis augstskolu, praktizēju par ārstu un sāku ari vēsturi pētīt. Darbs saucas «Latviešu ķermeņa uzbūve laika perspek­tīvā».
   Trešā cilts. No kurienes tā ieradusies? Lai gan doktora tēmai ir tikai saistība ar šo jautājumu, redakcijā visi sarosās. Ir zināms, ka latviešu etnoģenēzes procesā piedalījušās trīs dažādas izcelsmes cil­tis: balti, Baltijas somi un — bronzas laikmetā (tieši tajā laikmetā, ko Vilis Zemgars apraksta savā jaunajā romānā) nez no kurienes un nez kāpēc ieceļojusī noslēpumainā cilts.,. Vai doktors nav ko jaunu uzzinājis? No Indijas tā cilts, no Ungārijas, no kosmosa?
   Jā, jā, jā.,, Minējumi ir dažādi, un fantazēt atļauts, cik uziet. Bet zinātnē ar to nepietiek. Vajadzīgi pierādījumi. Zinu tikai to, ka tāda cilts patiešām ieklīdusi, ka tiem bijušas eiropeīdas, šauras se­jas, gracils galvaskauss. No kurienes? Pētījumu lauks, kas gaida ta­gadējos skolēnus. Roka atkal paceļas pēc mēteļa. Parunāsim, ja in­teresē, citu reizi! Nu arī man jāskrien uz darbu, Pusdienlaiks iet uz beigām. Jā, kā tad, es joprojām strādāju Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniskās pētniecības institūtā, kā gan citādi. Kolektīvs, zinātnieku vide, laboratorijas, sabiedriskais darbs, atpūtas vakari, jā, jā… Sēdēt mājās un tikai apkopot jau paveikto — to es nespēju, tas nav manā dabā. Uz redzēšanos, meitenes un zēni!
   Un prom viņš ir, lai atkal pēc kāda laika, kad mēs jau esam sākuši ierunāties, kur palicis rakstnieks Vilis Zemgars jeb doktors Vilis Derums, atkal parādītos redakcijas durvīs možs un dzīvesprie­cīgs un vienmēr vismaz dažas dienas iepriekš piezvanījis, stādīdamies priekšā kā «kautrīgais autors» un apvaicādamies, vai mums būšot desmit brīvākas minūtes tādā un tādā dienā tādā un tādā laikā, un vēl nekad nav nokavējies un nekad ilgāk par norunāto laiku aizka­vējies, ja vien mums neizdodas pierunāt vēl drusku palikt un ko jaunu pastāstīt.
   Mārīte Romāna,
   izdevniecības «Liesma» Jaunatnes literatūras redakcijas vadītāja
   Redaktors A. Tlļla. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redak* tore G. Slepkova. Korektore L. Kamene. Nodota salikšanai 10.10.83. Parakstīta iespiešanai 07.02.84. JT 18036. Formāts 84X108/32. Avīžu papīrs. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 6,72 uzsk. iespiedi.; 7,35 uzsk. krasu nov.; 8,67 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pasut. N» 1810-5. Cena 70 kap. Izdevnie' čība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ns 74/31727/7-2812. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdev« niecību, poligrāfijas un grāmatu tirdz­niecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīna». 226011 Rīgā, Blaumaņa ieiā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipo­grāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11,
   Zemgars V.
   Ze 566 Kad mostas bronza: Romāns / V. Līvzemnieka priekšv.; M. Romānes pēcv.; Māksi. V. Krie- viņa. — R.: Liesma, 1984. — 124 lpp., il. — (Stāsti par vēst.)
   Latviešu padomju zinātnieks, medicīnas zinātņu doktors Vilis Deruma (Vilis Zemgars, dz. 1899. g.) ir viens no ievērojamākajiem paleopato- logiem Padomju Savienībā. Viņa zinātniskie darbi publicēti mūsu valsti, Bulgārija, Cehoslovakijā, Ungārijā, Vācijas Demokrātiskajā Republika un ASV. Turpinādams sava garā stāsta «Skarbajās sendienās» aizsākto tēmu par aizvēsturiskiem laikiem tagadējā Baltijas teritorijā, autors romānā apraksta kādas pirmbaltu ģints gaitas bronzas laikmetā. Rakstnieks cildina humānismu cilvēku attiecībās, izpalīdzību un jātu skaistumu.
   2
   129—84
   84L7
   4702340200—74 M801(H)—84
   cena-0,70
   ŠAJĀ SĒRIJA IZNĀK
   T. TREICIS SAVAS TAISNĪBAS MEKLĒTĀJI
   G. B R O K A N S TRAUKSMAINAS DIENAS KLUSAJA CIEMA
    M. ZARIŅŠ APGAISMĪBAS GADSIMTA ENA
   A. GROMS, L. VACZEMNIEKS NOVADNIEKI
   J. M A U L I Ņ S PĒDAS
   L. PURS TALAJOS PILSKALNOS
   S. STEPŅAKS-KRAVCINSKIS ANDREJS KOŽUHOVS
   N. FRIDS ĶEIZARIENE
   A. ADAMOVICS VILKAČI
   J. NIEDRE KUR ZEMES ROBEŽAS, TUR DZĒRVES MALDAS
   U. STRUPULIS RAUNAS STĀSTI
   A. JAKUBOVS ULUGBEKA DĀRGUMI