SKARBAJĀS SENDIENĀS
   SKARBAJĀS SENDIENĀS
   IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1972

   Tas bija sen ..
   Kad zeme bija tikko modusies no ledainā stinguma un vēl līta rasas pilna kautri dvesa. Kad plašie mežu bie­zokņi, vēl cilvēku kāju nestaigāti, slēpa savus zvēru un putnu ceļus. Kad lielajās, apžuvušajās slīkšņās radās dzī­vība un uzplauka siltās saules un valguma izvilinātie smaržīgie ziedi. Kad meža zvēri vēl nepazina nežēlīgos, asos šķēpu dzelkšņus. Un tad kādas Viduseiropas upes aizaugušajos krastos parādījās pirmie tur ienākušie iedzī­votāji. Vēl neapvaldītas rosmes un mežonīgo dziņu pilni tie uzsāka iekarotāju un dzīvās radības iznīcinātāju gaitas. Lielā ēšanas kāre un pirmatnējais cīņas prieks prasīja ar­vien jaunus upurus. Un pamazām visa dzīvā radība sāka aptvert draudošās briesmas un baidīties no šo divkājaino, stipro un viltīgo radījumu uzmācīgās varas.
   Pagāja gadu simti. Gar lielās upes auglīgajiem kras­tiem jau klīda vairākas sencilvēku ģintis, kas, apvienojo-" ties ciltīs, centās sīvi aizstāvēt savu apmetni un cilts lo­cekļus no citu naidīgu cilšu uzbrukumiem. Spēcīgākās un izturīgākās uzvarēja un atspieda pārējās arvien tālāk uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem. Arī zvēru kļuva mazāk. Bēgdami no mežonīgo mednieku šķēpiem, tie aizklīda tā­lāk, aizvilinādami līdzi savus neatlaidīgos vajātājus — cilvēkus.
   Mazā velgu cilts, vadoņa gribas virzīta un ciltsmātes aprūpēta, arvien vairāk pieņēmās spēkā un izturībā. Taču svešu, naidīgu karotāju pārspēka priekšā ari tai vaja­dzēja atkāpties un meklēt jaunas mierīgākas vietas, citus medību apvidus.

   Pār piekrasti zemu gūlās mākoņi. Uzpūta dzestrs zie­meļu vējš un, pārskrējis seno cilvēku apmetnei, iecirtās netālajās eglēs. Slaidie koki smagi iestenējās. No skujām kā dzidras asaras nobira retas ūdens lāses.
   Nelielās velgu cilts vīri, pārguruši, grūti elsdami, at­griezās no cīņas. Viņi bija uzvarējuši. Uzbrucēji atkāpu­šies, aiznesdami līdzi vienu kritušo un ievainotos.
   «Asinis pret asinīm!» bija draudējuši ienaidnieku cilts vīri un, iesvieduši kaujas laukā asiņaino šķēpu, zvērējuši velgus padzīt.
   —     Ko darīt? — cilts vadonim Krūmam noprasīja jau­nais karotājs Gajs, liela auguma vīrs platām krūtīm.
   —     Krist vai dzīvot? — jautāja arī Puks, izmanīgs, ap­ķērīgs mednieks.
   —      Projām! Uz lielajiem ūdeņiem, jauniem medību lau­kiem! — iekrita valodā straujais Aceks, veiklākais no velgiem. Spēji satvēris Gaja roku, viņš rāva to sev līdzi.
   —      Kur? — noprasīja Gajs, atgaiņādamies no Aceka.
   —      Uga zina, — atsaucās Aceks un piesteidzās pie Krūma. — Projām no briesmoņiem! — viņš uzstāja, ar ciešu skatienu lūkodamies vadoņa sejā.
   Smagnējais, kā no klints gabala cirstais Krūms klusē­dams pārlaida līkos pirkstus pār dziļo rētu vaigā un tum­šajiem bārdas kumšķiem. Sumbra raga izkropļotā seja ap­mācās.
   —      Negantie mežakaķi nerimsies, — viņš norūca. Uz­metis drūmu skatienu puskailajiem vīru stāviem, vadonis saviebās un trieca lielo, spalvaino dūri uz aizbēgušo uz­brucēju pusi.
   «
   No klints kores lēni piecēlās vecā ciltsmāte un dzied­niece Uga, stalta, nesaliekta kā sirma egle, kas pārlaidusi daudzas vētras un negaisus. Tās pelēcīgajā sejā, likās, Iiij.i iegūlušas visas cilts nelaimes un bēdas. Katra rieva stāstija par skaudrajām dienām un naktīm, kas pagājušas, cīnoties ar naidīgo cilšu vīriem, plēsīgiem zvēriem un sli­mībām.
   Vēl daži ievainotie, un cilts nespēs cīnīties, — sa­cīja vecā sieva, norādīdama uz nupat pārsietajiem karo­tajiem. Atsviedusi no grumbainās pieres sirmās matu krēpes, Uga brīdi uzlūkoja sadrūmušos vīrus. Vēl nesen bija labi: ar smagu medījumu no meža atgriezās saules nokveldētie brūnie vīri un jaunās, raženās sievas aprū­pēja mundros bērnus. Bet tagad? Ugas sausās lūpas atkal pavērās, un salti vārdi cirtās vīru cietajās sejās:
   —      Uzbrucēji nikni, zvēru mazāk, vīri pagurst, bērni sāk nonīkt. Projām! Uz lielajiem ūdeņiem! — Un viņas kaulainā roka pasviedās uz ziemeļrietumiem. Ievērojusi Krūma saviebto seju un mednieku šaudīgos, nedrošos ska­tienus, Uga valdonīgi izslējās. No ilgstošām sāpēm sprandā tās kakls gandrīz nelocījās, tādēļ galva likās vien­mēr lepni izcelta.
   Krūms nicīgi nošņācās. Viņa pelēkās, dziļi guļošās acis satraukti blisināja, žokļi kustējās kā medījumu plosot.
   —      Negribu, arī vīri neies! — īsas, aprautas skaņas ka­pāja ciltsmātes seju.
   Bet vecā nedomāja piekāpties. Barga un stingra, kā zemē ieaugusi, viņa dzeldīgām acīm raudzījās Krūma sejā. Viņas redzokļi satumsa kā dziļi atvari pirms vētras. Un tad viņas stiegrainā roka norādīja uz diviem kusliem, dre­bošiem bērniem.
   —      Gribi, lai viņi nonīkst un vīri krīt, lai cilts aiziet bojā?
   Krūmam netikās atstāt ierastās vietas, ērto mītni, tomēr viņš arī baidījās no šīs valdonīgās sievietes, kura vadīja visu cilts dzīvi. Viņš zināja tās varu pār velgiem, apķē­rību un neatlaidību. Pat ķildīgākie vīri noklusa un slimie pārstāja vaidēt, kad Ugas acis bargi viņus uzlūkoja. Va­doņa seja noraustījās, platā roka pazibēja gaisā, kā atgai­ņājot uzmācīgu lapseni.
   —      Vīriem jāmedī, jācīnās! — Krūms atcirta, un viņa melnu bārdu apaugušais žoklis izslējās gaisā, stūrainā seja ļauni saviebās.
   —      Vai nepietiek vīru asiņu?! — iesaucās milzenis Gajs, izsviedis uz priekšu lielās, muskuļainās rokas. Viņš vien­mēr atbalstīja ciltsmāti.
   —      Nē! — dusmās iebļāvās vadonis, cirzdams ar dūri pa varenā mednieka krūtīm. Tās nodunēja kā izdobts ozola bluķis no rungas spēriena, bet vīrs pat nepakustējās. Vie­nīgi viņa seja zobgalīgi sašķiebās un no lielās mutes iz­plūda guldzoši smiekli.
   —     Dūres pievaldi! — nikni nošņāca Uga, un tās acis draudoši nodzalkstīja,
   —     Gāju neaiztiec! — izaicinoši uzsauca arī Aceks un tūlīt aši kā glodene pasitās sāņus.
   —      Kurš te vadonis? — atkliedza Krūms. Nedaudz uz- kumpis, garām, spēcīgām rokām, uz āru izvērstiem elko­ņiem viņš tagad izskatījās briesmīgs. Viņa seja un saltās acis pauda skarbu varas apziņu un cietsirdīgu gribu. To­mēr viņš saprata, ka Ugai pretoties nav nozīmes, tādēļ izšķīrās.
   —      Ū-h-h-up! — viņš izgrūda dobju rēcienu, un visi sa­pulcējās ap Krumu. Viņa galva izslējās, acis pavēloši rau­dzījās velgos. Vējš raustīja viņa garo, melno matu pinkas.
   —      Projām! Projām uz tālajiem mežiem! — Vārdi bija skopi, bet tos pavadīja straujas roku un lūpu kustības. Velgi klausījās, pievērsuši cilts vadonim rupji veidotās sejas, blisinādami garām skropstām aizēnotās acis. Vīri uzmanīgi vēroja, vai tikai lielās, draudīgās mednieka dū­res arī šoreiz nesāks runāt vēl bargāk. Katram bija gadī­jies izjust to spēku.
   Tad vīriem priekšā izlēca Kūrs, vadoņa labā roka, viens no viņa dēliem. Plati iepletis dzīslainās, melnspalvainās kājas, viņš atgādināja lāci, kas izslējies uz pakaļkājām.
   —     Uz tālajiem mežiem! — tas skarbā balsī noteica un spēji pagriezās pret rieta sauli.
   —     Uz lielajiem ūdeņiem! — nepacietīgi sauca Aceks. Viņš bija labākais velgu peldētājs un bieži devās uz attā­lās upes dzelmēm.
   —      Vīri panīkuši, tālu nejaudās, — domīgi ierunājās Puks, Aceka tēvs. Viņa šaurā seja ar diezgan augsto pieri un gaišo skatienu liecināja par vērīgu, bet vēl neatraisītu prātu. Viņš pašķielēja uz vadoni, tad uz Ugu.
   Krūms nošņirkstināja zobus un ķēra ar savu garo roku. Puks parāvās sānis, tomēr vadonis ar plato ķepu paspēja
   sakampt pretīrunataju un aizgrūda pie citiem mednie­kiem.
   —     Būs zvēri — būs gaļa, būs spēks! — ierēcās vadonis. Sagrābis aiz pleca Kūru, tas uzkliedza:
   —      Pārbaudīt šķēpus un dunčus! — Šos viņa vārdus pa­vadīja spēcīgs grūdiens. Vīrs neveikli aizstreipuļoja. Sa­tvēris tuvāko mednieku un iekliedzis tam ausīs pāris aprautu vārdu, viņš devās uz priekšu, izraudams nākama­jam no rokām šķēpu. Asais vanaga skatiens tikai mirkli pakavējās pie trulās kaula smailes.
   —      Uzasināt! — kā pļauka nokrita pavēle.
   Smagnējais Krūms platiem soļiem pārstaigāja apmetni.
   Viņš redzēja visu: liesos medniekus, viņu iekritušos vē­derus. Stingrās, vērtējošās acis pārslīdēja jauno sievu kalsenajiem stāviem, kas ilgojās pēc sulīgiem augļiem un sātīga kumosa. Kā garāmejot Krūms pameta acis uz da­žiem vārgiem bērniem, kam trūka gaļas. Spēji nošņācies, viņš apcirtās apkārt un devās pie Ugas.
   Dziednieces acīs bija apdzisusi valdonīgā liesma. Tās skatiens ar mātes maigumu kavējās pie jaunā Gaja za­ļoksnējā, varenā stāva, viņa svaigās sejas. Uga bija Gāju uzaudzinājusi. Kad māte, bērnu pasaulē laižot, aizgāja bojā, viņa jaunpiedzimušo dzirdīja ar siltām medījumu asinīm, spēcinošām augu sulām, baroja ar meža augļiem. Tas netika baudījis ne lāsi piena. Ar pirmajiem zobiem
   viņš kāri iecirtās svaigajā, asiņu pilnajā gaļā. Paaudzies viņš viens pats saplosīja un, tīksmi sēkdams, apēda zaķi, bet tagad spēja notiesāt divus.
   Jau pirmo reizi pieskaroties šķēpam, Gajs bija dzirdē­jis par sava tēva nāvi medībās — tas kritis no ievainota lāča ķetnas. Tālab līdz ar pirmajiem cīņas cirtieniem zēns izjuta negantu naidu pret šiem lielajiem, spalvainajiem plēsoņām, kas netaupīja neviena. Pusaudža gados Gajs jau piedalījās medībās un vēlāk spēka pārpilnībā viens pats stājās pretī saniknotai mežacūkai vai pat jaunam tauram. Viņa lielās rokas bija ne mazāk stipras kā šo zvēru spēcīgie, muskuļainie kakli. Sārtās rētas uz jau­nekļa rokām un krūtīm bija atstājuši zvēri pirms nāves.
   — Ceļā piesargies! Nelien sumbram zem ragiem un Krūmam zem dūrēm, tas var būt negantāks par sumbru, — brīdināja Uga, vērodama viņa muskuļotās rokas. So roku milzu spēks un Krūma negantums — tur varēja notikt nezin kas.
   Par atbildi Gajs iesmējās guldzoši, aprauti, it kā viņa lielais spēks, aizcirtis rīkli, neļautu smiekliem brīvi plūst uz āru. Vienīgi platās krūtis strauji kratījās, sadzijušām rētām blāvojot rēnajā rudens saulē.
   Uga saprata, ka tālajā ceļā caur meža biezokņiem vis­grūtāk būs sievām ar trim vismazākajiem bērniem, no ku­riem viens vēl neturējās kājās. Tālab viņa kopā ar savu palīdzi, čaklo Zairu, uzņēmās par tiem rūpēties. Meitenes brūnās, slaidās rokas kā glāstā pārslīdēja bērnu tukla­jiem augumiņiem, tos ievīstot siltās zaķu ādiņās. Pārējiem vajadzēja sagādāt mīkstas, miecētas ādas, lai ceļā pasar­gātu kāju pēdas no dzelkšņu dūrieniem.
   Visi gatavojās ceļam. Puskailie, kaparbrūnie stāvi čakli rosījās: tvēra slaidos šķēpus, pārbaudīja to kaula smailes, savāca raga kapļus, akmens šķembu cirvjus un harpūnas. Mežonīgais velgu suns — lielais, melnais Krā, satraukti riedams, lēkāja apkārt. Badīgām acīm vīri no­raudzījās, kā sievietes pārcilā nabadzīgos barības krāju­mus. Dažas tvarstīja bērnus, kas nedevās rokās. Notver­tajam iemeta pa pļaukai, atsvieda kādu kaltētu sēni vai sakni. Retai mātei vēl bija nedaudz žāvētas gaļas, zivju vai riekstu, pārējām — tikai saknes un kalmju stublāju mīkstie, apakšējie gali.
   Velgu sejās atplaiksnījās prieks par gaidāmajām cīņām .ii zvēriem, par zveju dzidrajos upju ūdeņos, kur tie nirs Iii Iz pat zeltainajām smiltīm.
   Kad diena jau dzisa un apmetne grima rieta saules sārtajā jūrā, mednieku rosība pamazām norima un viņi nolikās izgulēties, lai miegā gūtu spēkus tālajam ceļam.

   No rīta Uga vēl pēdējo reizi iegāja cilts galvenajā mītnē, un viņas kalsnie, jūtīgie pirksti kā glāstot pār­slīdēja cieši savīto zaru pinumam. Viņai šķita, ka tajā vēl atbalsojas mazo bērnu jautrie smiekli un pusaudžu pir­mie, nedrošie kaujas saucieni, izejot medībās. Un tur kaktā vēl nesen skanēja slimnieka vaidi, bet tālāk pie izejas viņa priecīgie izsaucieni pēc atveseļošanās. Viss paliek, viss jāatstāj. Dziedniece ilgi noraudzījās uz cilts izdzisušo pavardu, tad, dziļi ievilkusi krūtīs elpu ar vecās mītnes smaržām un atmiņām, lēni pagriezās un, kā lielu smagumu nesdama, izgāja ārā.
   Pretī nāca Gajs. No spēka pārpilnības un jūtu uzplū­duma viņš ierēcās, paķēra Ugu uz rokām, draiski pa­svieda gaisā un atkal satvēra kā bērnu platajās plaukstās. Ciltsmāte smējās un reizē sirdījās.
   —      Vīra bārdas vēl nav, bet kāds spēks!
   —      Ceļā! — gaisu piepeši satricināja vadoņa skarbais kliedziens, un viņa siekstainā plauksta izslējās pāri vīru pinkainajām galvām. Viņa acis vērīgi nopētīja velgu vī­rus, meklējot mazdūšīgākos. Tās apstājās ari pie jaunā mednieka Rama šķībās, zvēra saplosītās sejas un pārslī­dēja dziļajai rētai pār lūpām, kur bija iecirsts liels robs viņa melnajā bārdā, atsedzot uz priekšu izvirzītos zobus.
   —      Uzmanies! — brīdināja Krūms. — Turies pie Kūra.
   Par atbildi Rams vēl šķībāk savilka seju, un tagad viņš
   atgādināja plēsīgu vanagu.
   Kūrs bija straujāks par Krumu. Viņa garo un spēcīgo kāju lēcieni ātrumā varēja sacensties ar staltradzi briedi. Skrējienā apstājies, Kūrs spēja ar varenās dūres belzienu apdullināt pretinieku. Tagad, dodoties ceļā, viņa platajā, asi cirstajā sejā atspoguļojās uzņēmība un cīņas prieks. Spalgi iekliedzies un nenogaidījis citus, Kūrs metās uz meža pusi. Kādā lēcienā viņa kāja atdūrās pret lielas čūs­kas līkumu, kas no vēsās rīta rasas slēpās platajās dadžu lapās. Rāpulis vēl nepaguva atvērt muti kodienam, kad mednieka rēpuļainā kājas pēda jau atkal lidoja tālāk gaisā.
   Čūska strauji izcēla gludo, melni svītraino galvu un spējā sviedienā metās uz tuvojošos Aceku, bet jaunietis bija veiklāks par rāpuli. Blāvi pazibēja viņa šķēpa smaile, pāršķeļot staipīgo kaklu. Pienākusī Uga, apmierināti mur- dēdama, iemeta atšķelto galvu ādas maisā. No mīkstajiem pažokļu indes dziedzeriem viņa gatavoja dzērienu, kas remdēja kaulu sāpes un palīdzēja pret citām kaitēm. Vi- suspēcīgā Uga bija tā, kas sumbra saplosīto Ramu uzcēla kājās, kad viņš gulēja cilts miteklī un smagi gārdza. Sa­dziedējusi dziļās, plēstās brūces krūtīs un sejā, Uga ilgi dzirdīja vārgo mednieku ar dziedinošām augu sulām un rūpējās, lai tam netrūktu svaigas gaļas.
   Cilts ienira zaļganā meža krēslā. Brīkšķēja koku zari, ritmiski sēca īsi^u krūtis; iztraucēti putni, skaļi kliegdami, izspurdza no biezās lapotnes. Lieli, pelēki zirnekļi atstāja savus tīklus un paslēpās koku spraugās. Pūkainās kame­nes dūkdamas pacēlās no mednieku kāju izpostītajām me­dus šūnām un nikni riņķoja ap uzbrucēju galvām. Uga tūliņ bija klāt un savāca vērtīgo medu, kas bija gardums cilts mazuļiem. Velgi devās arvien tālāk pa zvēru iemīto taku uz jaunu vietu. Pamazām mežs kļuva retāks, un tad cauri lapotnei kā gari iesmi pār gājēju galvām iz­spraucās sārti saules stari. Griezīgi saucieni gaisā lika medniekiem uzmanīties. Kādā kokā iezīmējās milzu va­naga izplestie spārni. Plēsoņas acis no šī augstuma re­dzēja vismazāko putniņu lejā. Nupat tās uzglūnēja Ugas nestajam mazulim.
   Atkal velgus apņēma ēnainie meža brikšņi, atkal die­nām ilgi tie spraucās cauri tumšiem, vēsiem biezokņiem vai brida pāri plašām slīkšņām. Simtgadīgi koki, sirmām sūnu bārdām apauguši, reizēm pilnīgi aizsprostoja ceļu, tālab nācās mest lielu līkumu. Pēkšņi pamats zem med­nieku kājām salīgojās: gadsimtiem krājušies, kritušie koku zari un lapas laika gaitā bija pārvērtušies čaganā mīklā. Gājējiem nāsīs iesitās rūgtena trūdu smaka. Cits pie cita turēdamies un atbalstīdamies uz šķēpiem, velgi beidzot izkļuva no šī apvidus. Zvēru bija maz, un vīri meklējošiem, alkatīgiem skatieniem velti tvarstīja gaisto­šās meža ēnas, ieklausījās koku vienmuļajā šalkoņā, kur nedzirdēja zvēru rēcienus vai to zaglīgos soļus. Smagi cē­las viru kājas, bet odu un knišļu aplipušajās sejās iegulās tumšas ēnas; viņu drūmajās acīs bija lasāmas tikai alkas pēc barības un atpūtas. Daži jau gurdi apstājās, bet, Ugas pamudināti, pēc brītiņa atkal gāja tālāk. Kāda vārga sie­viete Jodzīgiem soļiem, Zairas balstīta, tikko vilkās līdzi pārējiem. Ugas spēcinošās augu sulas un kāds ūdens malks vēl uzturēja dzīvību izdēdējušajā ķermenī. Vēl grū­tāk ceļā klājās vismazākajiem. Viens no tiem sāka nīku­ļot un kļuva arvien vārgāks. Nelīdzēja nekāda Ugas māka — mazā dzīvība izdzisa kā sīka oglīte vējā. Nelai­mīgā māte pakrita līdzās mirušajam un vairs necēlās. Tad Gaja stiprās rokas to satvēra un viegli kā izkaltušu zāļu nastu užsvieda plecā ar visu mirušo bērnu, no kura tā ne­gribēja šķirties. Gājiens turpinājās. Tikai pret vakaru māte nomierinājās- un atdeva auksto ķermenīti Ugai. Dziedniece to apraka zem milzu skābarža.
   Un tad koku vairs nebija, bet gājēji līdz krūtīm pazuda biezās papardēs. Šai zaļganajā pakrēslī zeme nekad ne- izžuva un lipīgas gliemenes, izlīdušas no cietajām čau­lām, kāri bija piesūkušās jaunajiem, maigajiem asniem. Tālāk rieta saulē atvizēja lēzena nokalnīte ar garu, treknu zāli un retiem lupstājiem. Mednieku jūtīgie deguni saoda valguma dvesmu.
   Uzpūta silts dienvidu vējš. Aiz velgiem palikušais tum­šais mežs klusi šalca, tālumā izdzisa žēls putna brēciens. Tad vējš pierima, un šai gaidošajā klusumā pēkšņi iegau­dojās vilki, badīgi, niknumā piesmakuši, kā laupījumu trencot.
   Krūma acis uzliesmoja un platā rēta sejā piesarka, viss lielais mednieka stāvs saspringa. Piešķiebis galvu un pie­licis plaukstu ausij, viņš uzmanīgi klausījās. Viņa jutīgā dzirde uztvēra vieglu dipoņu, kas uz brīdi noklusa aiz klints. Krūms spēji nošņācās un, izcēlis roku, pavēloši noskaldīja:
   — Zvērs skrien!
   Vīri aizdrāzās. Visstraujākais bija Aceks. Tas, likās, lidot lidoja, un viņa šķēpa gals brīžiem blāvi pavīdēja ātrajā skrējienā. Jaunais, vingrais ķermenis kā auka brā­zās zvēram pretī.
   Cīņas alkstošo mednieku skatienam pavērās neliela no­riņa. Pēkšņi no avenājiem izmetās jauns briedis un pla­tiem stiepieniem aulekšoja uz ezera pusi. Tikai šķēpa sviediena attālumā tam pakaļ traucās izbadējušies vilki.
   Izkāruši sarkanās mēles, baltas putas šķiežot, tie brāzās pakaļ briedim. Baiļu trenktais dzīvnieks ieraudzīja pretī skrejošo Aceku un spēji pacirtās sāņus. Jaunu briesmu drauds tikai mirkli palēnināja skrējienu. Tai pašā brīdī nošņāca spēcīgi sviestais šķēps. Asmenis ietriecās dzīv­nieka sānā. Augstu salēcies un skaudri iebrēcies, dzīv­nieks turpināja skriet, šķēpa kātam slīdot pa zemi. Vilku bars, ieraudzījis cilvēkus, aprāva skrējienu un draudīgi noklabināja žokļus, atiežot baltus, asus ilkņus. Brieža auļi kļuva gausāki. Tam pretī brāzās Gajs ar suni Krā. Vairs nepaspējis izsviest šķēpu, mednieks pacēla varenās rokas un nostājās dzīvnieka priekšā: plati ieplestajās acīs lies­moja tāds draudīgs spēks, ka pat nāves briesmās bēgošais dzīvnieks mirkli samulsa. Krā straujā lēcienā pieklupa un iecirtās brieža pakaļkājā. Dzīvnieks to nevēroja, bet, stalto galvu pieliecis, ar mežonīgu spēku triecās pret mednieka stāvu. Gajs pasitās sānis, cieši sakampdams brieža ragu. Sekoja varens rāviens, un dzīvnieks piestāja. Kaut mednieka kājas uz mirkli atrāvās no zemes, taču arī otrs brieža rags bija sakampts. Gaja spēcīgie roku mus­kuļi saspringa un sagrieza brieža galvu ar ragiem uz leju. Nokrakšķēja dzīvnieka kakla skriemeļi, un tas sabruka.
   Sievietes ar dažiem vīriem jau bija apmetušās nelielas upītes krastā. Rams ar Puku nesa kurināmo ugunskuram. Ieraugot medniekus ar lielo dzīvnieku, visi satraukti stei­dzās tiem pretim. Sievietes skraidīja, bērni spiedza, un mednieki drūzmējās /p ugunskuru. Drīz uz divām staklēm balstījās resna kārts ar tanī uzdurtu nodīrāto medījumu. Drošas rokas to pamazām grozīja. Gaisā pacēlās ceptas gaļas smarža. Izsalkušie vīri grūstījās, kāri laizījās un spiedās tuvāk lieliskajam cepetim. Suns badā žēli smilk­stēja. Krūma dūres belzieni atgrūda uzmācīgos, taču no­turēt pienācīgā attālumā nespēja, jo izsalkums bija pārāk liels. Miesa prasīja savu spēka tiesu. Draudoša murdoņa jaucās ar ugunskura sprakstiem. Tvarstīgi pirksti kāri sniedzās pēc karstās, kūpošās gaļas, negribēdami ļaut tai pilnīgi izcept. Kad beidzot brūnais gardums jau sāka plai­sāt un gaisā juta sūru sviluma smaku, Krūms ar spēcīgu kājas spērienu aizsvieda milzu cepeti no ugunskura. Bet te viņa valdonīgā roka vairs nespēja apturēt izbadējušo vīru baru. Kad pirmais izsalkums bija apmierināts, Krūms vēl nošņāpa gabalu sev, bet atlikumu sadalīja sievietēm un bērniem.
   Ceptā, sulīgā gaļa bija apēsta. Mednieki vēl saskaldīja lielos kaulus, lai pamielotos ar treknajām smadzenēm, no kurām daļu nodeva Ugai. Dziedniece tās sajauca ar sa­smalcinātiem sarkaniem vilka rožu paaugļiem un mež- .ibolu sulu. Šis dzēriens darīja stiprus un veselīgus kuslos bērnus un vājiniekus. Neskaitāmas medības pārlaidusī sieviete daudzkārt bija pieredzējusi arī nāvi, ko atnesa zvēru cirstās brūces vai pēkšņas slimības. Jaunībā viņai bija laimējies diendienā redzēt piedzīvojušas zintnieces darbu. Tā gadiem ilgi apmācīja Ugu savās gudrībās. Vē­rodama karsto asiņu plūsmu, zintniece sāka pamazām ap­jēgt šīs sarkanās sulas varu. Liekas, tā deva visu — gan vīriem spēku, gan bērniem mundrumu. Kad tā iztecēja — dzīvība aizgāja un stiprās mednieku rokas vairs necēlās. Apķērīgā zintniece mēģināja apturēt dzīvinošās sulas aiz­plūšanu, aptinot ievainojumam platu, piekļāvīgu ceļmal­lapu. Viņa bija ievērojusi, ka visstraujāk šī sarkanā sula plūst no ievainotām krūtīm. Reiz, aplūkojot ar šķēpu uz- šķeltu stirnas krūti, viņa dziļumā saskatīja savādu sar­kanu putnu, kas nemierīgi spārdījās, bet netika laukā. Kas to turēja? Pamazām tas pierima, un smagi ievaino­tais dzīvnieks kļuva arvien gurdāks, līdz pārstāja raus­tīties.
   «Varbūt šis putns rada strauji verdošo, sarkano sulu?» domīgi bija sacījusi zintniece savai palīdzei Ugai un ne­nojauta, ka tikai viens solis to šķīra no lielās patiesības. Drīz zintniece nomira, un jautājums palika neatbildēts.
   Dienu no dienas uz ziemeļrietumu pusi virzīdamās, mazā velgu cilts pārgura. Likās, mežs nekad nebeigsies. Cīņās rūdītos, drošos medniekus, kas gandrīz nepazina baiļu un labprāt stājās pretī visniknākajam zvēram, tagad māca izmisums — viņi bija nozaudējuši zvēru ceļu, jo tuvumā nebija ūdens, kas tos vilinātu. Velti Krūms rai­dīja gudro Krā meklēt zvēru taku. Suns, kādu brīdi lau­zies cauri biezoknim, atgriezās ar izplūkātu ausu spalvu un uz kakla pielipušiem dzelkšņiem. Nokaunējies un juz­damies vainīgs, tas klusi nolīda pie sievietēm. Uga no­glāstīja viņa pieri un ilgi ar apdzisušu skatienu raudzījās zilgani pelēkajās debesīs. Klau! Gaisā ieskanējās sidra­baini zvārgulīši — «krro-krrro!». Tūlīt viņa arī ierau­dzīja lidojam balto gaigalu pāri. Tikai īsu brīdi pamir­dzēja šo skaisto putnu tumšās galvas ar balto kakla gre­dzenu un vizošiem, izplestiem spārniem.
   —      Tās lido uz ezeru, — iesaucās daudz pieredzējusī sieviete, rausdamās kājās. — Uz priekšu! Uz ezeru! — ciltsmāte aicināja, ar paceltu roku norādīdama Krūmam virzienu. Mednieki sarosījās un devās tālāk. Likās, jauna spēka šalts būtu ielijuši viņu asinīs. Tie atkal gāja tālāk, kaut gan Krūma un Gaja kājas un rokas bija dzelkšņu sa­dzeltas vienās asinīs. Krā ošņādams spraucās caur bieza­jām pacerēm arvien tālāk. Pēkšņi, priecīgi iesmilkstēda­mies, viņš paraudzījās atpakaļ uz Krumu. Mednieks pie­steidzās, ātri noliecās un uzmanīgi sāka vērot nedaudz piemīdīto zāli. Tur bija dziļi zvēru nagu nospiedumi.
   —      Zvēru ceļš uz ūdeni! Būs medījums, būs atpūta! — aplaizījis sausās lūpas, Krūms tīksmi nošņācās. Viņa tuk­šais vēders krampjaini sažņaudzās, bet mutē saskrēja sie­kalas. Piesardzīgi, ar līkumu visi apgāja zvēru iemīto taku un pēc laiciņa tuvojās lēzenai, smilšainai ezera krastmalai.
   —      Beidzot! — priecīgi izsaucās Uga.
   Zem liela, kupla ozola sievas izklāja līdzpaņemtās zvēru ādas un noguldīja bērnus. Uga nolika sausā vietā savu zāļu maisu ar dziednieciskajām saknēm un miecētas ādas pūšļus, kuros glabājās augu sulas. Uga bija apmie­rināta, ka grūtajā pārgājienā velgiem nebija uzbrukušas slimības.
   Vīri jau bija izklīduši, un Uga nemierīgi raudzījās uz ezera pusi, no kurienes nāca apslāpētas, murdošas skaņas. Zvejnieki uzradās tikai pēc laba laika ar bagātīgu lomu. Nu varēja mieloties ar sulīgām zivīm. Krūms, Gajs un Kūrs kāri iekodās vēl lunkanajās, sudrabaini vizošajās mugurās. Pārējie vīri vēlējās ceptas un sameklēja sau­sus zarus. Uga ar līdzpaņemtajām, pelnos saglabātajām oglēm ātri aizdedzināja ugunskuru. Sākās zivju cepšana. Vislabāk to prata Uga un Kala. Notīrītās zivis, ierīvētas ar rūgtenajām biškrēsliņu un vēl citām smaržīgām lapām un ceptas uz iesma paegļu liesmās, bija neparasti gardas.
   Tuvojās vakars. No ezeriņa vēlās drēgna migla un pamazām ietina visu krastmalu. Šai bālganajā pienā med­nieku stāvi it kā peldēja. Lieli putni gurdi nolaidās krasta niedrēs. Koku ēnas pamazām sabiezēja. Vīru asinīs lēni norima plēsoņu nemiers, kas, no paaudzes paaudzē pār­mantots, viņus nemitīgi urdīja. Medību iemaņas un asie jutekļi ļāva ātri nojaust briesmas. Bet neviens no viņiem nespēja sacensties ar Krā. Tā jutīgais deguns, vērīgās acis
   un asā dzirde bija nepārspējami medībās un labākie sargi naktīs.
   Velgi, gājienā noguruši, pakrita zem ozola un ātri iemiga. Bet mežs vēl negulēja. Smagi aizšvīkstēja pūce, uz brīdi paspīdinot zaļgani liesmojošos redzokļus. Kaut kur tālumā nobūkšēja smags kritiens, kam sekoja žēls, gari stiepts brēciens. Tur plēsonis lūsis bija uzkritis upurim, iecirzdams asos nagus kādā mazākā zvērā. Tad viss no­klusa un apmetne pamazām iegrima nakts mierā. Vienīgi Krūma norīkotais sargs un Krā mežmalā vērīgi klausījās un cieši raudzījās nakts tumsā.
   Negulēja arī Aceks. Jaunības skurbums un pēkšņi jūtu uzplūdi to urdīja un nedeva mieru. Mazliet pacēlis galvu, viņš ilgi raudzījās uz Zairas pusi. Mākonim aizslīdot, bāl­gana mēness gaisma izlija pār piekrasti, un tad viņš ierau­dzīja meiteni. Viņas maigā seja ar nolaistajiem plakstiem un nedaudz pavērtajām pilnīgajām lūpām bija kaira un aicinoša. Lēni kā sapnī Aceks klusi un nepieceldamies kā­jās, pievilkās meitenei klāt un, piekļāvis kaistošo seju tās siltajām krūtīm, pierima dīvainā, vēl nekad neizjustā laimes pārpilnībā. Bet nakts klusēja, mēness paslēpās mā­koņos, un putni mežā gulēja, pabāzuši galvas zem pūkai­najiem spārniem . ..
   Austrumos jau pavīdēja blāva debess mala. Mežs vēl bija kluss. Bet tur, iesārtajos tālumos, jau bija atmodies rīts un, nedroši tuvodamies, pavēra melno meža segu. Uz zvēru takas nočabēja viegli soļi. Tumšo ūdens virsmu sakustināja mazie stirnu purniņi. Tie kāri dzēra vēso, dzīvinošo veldzi. Tad stirnas, pacēlušas galvas ar tramī­gajām acīm un ausis grozīdamas, vērīgi klausījās. Pēc tam paklusi iekrācās mežacūka. īgns, liels mežakuilis, smagi tusnīdams, pienāca, slinki noliecās un šļurpstošiem, lieliem guldzieniem ilgi dzēra. Labsajūtā nosēcies, zvērs lēni čāpoja projām no krasta. Te uzreiz — švīks! — gaisā nošņāca šķēps, un kuilis salēcās, kā grūdienu dabūjis. Rīta klusumā izskanēja negants, baismīgs rēciens, un lie­lais zvērs kaukdams izbrāzās cauri piekrastes niedrājam. Nākamajā mirklī viņš pazuda sīkajos krūmos, it kā ne­maz nebūtu bijis. Bet uz zvēru takas, neveiklā smīnā vieb­dams izkropļoto seju, iznāca Rams.
   —      Sabojāji medības! Kam līdi viens! — niknās dusmās rūca Krūms un pamatīgi iezvēla medniekam.
   —      Atradies drošsirdis! — nicīgi novilka ari Puks.
   —      Tagad esam bez medījuma! — Kūrs pārmeta.
   Pār apmetni vēlās dobja, neapmierināta rūkoņa.
   —     Rams negribēja vīrus modināt, — samierinoši no­teica Uga.
   Drīz velgi posās ceļā. Viņi atkal devās tālāk, pretim jauniem pārsteigumiem un briesmām.
   Pēc vairāku dienu grūta gājiena mednieki uzdūrās sumbram. Pirmais zvēru ieraudzīja Krūms, kurš bija ci­tiem priekšā. Kā belzienu dabūjis, viņš apstājās un no atmiņu dzīlēm uzpeldēja skaudra aina: sumbra saplosīta viņam tuvākā sieviete, tās dziestošais skatiens. Naids un dusmas uzverda mednieka asinīs. Viņa žokļi sa­cirtās, varenās, rudām spalvām apaugušās rokas kram­pjaini sažņaudza šķēpu un naidā liesmojošās acis urbās zvēra platajā pierē. Izkliedzis bargo kaujas saucienu, tas ar negantu sparu trieca šķēpa smaili sumbra krūtīs. Slai­dais kaula uzgalis dziļi ietriecās dzīvnieka ķermenī. Mežā atskanēja baismīgs rēciens, un nākamajā brīdī ievaino­tais sumbrs brāzās uz priekšu. Tas bija briesmīgs savā ne­gantajā spēkā. Dusmu apmiglotām acīm tas metās virsū medniekam. Likās, viņš to nospiedīs kā sīku gliemezi. Bet slīpi iecirstais šķēpa gals atdūrās zemē un uz brīdi aptu­rēja uzbrukumu. Koks saliecās un, uzplēsdams dziļu brūci zvēra krūtīs, izlēca laukā.
   Niknumā rēkdams, sumbrs paķēra Krumu uz ragiem un aizsvieda viņu divu briežu attālumā ar uzplēstu gūžu. Tad viņš no jauna gribēja likties virsū, bet tūlīt pieskrēja Aceks un iedūra savu šķēpu sumbra sānā. Nāvīgi ievaino­tais zvērs nepadevās. Strauji apsviedies, tas ar visu vēl atlikušo sparu metās uz jaunekli. Bet Aceks bija veiklāks par smago dzīvnieku. Pāris lēcienos viņš sasniedza resnu koku un, pirms vēl sumbrs piesteidzās, jau bija uzrāpies tajā. Satracinātais zvērs ar pēdējiem spēkiem triecās pret koka stumbru. Tas nodrebēja, salīgojās, tomēr izturēja, līdz atskrēja Gajs un ar spēju šķēpa sviedienu deva iz­šķirošo triecienu. Lielais zvērs pakrita un pēdējiem spē­kiem vēl kārpīja zemi. Tūlīt bija klāt arī Krā un iecirta zobus zvēram kaklā, apmierinādams savu niknumu.
   Tālā ceļa nomocīti, velgi ar nomedīto sumbru beidzot izkļuva no biezā meža. Viņu priekšā pavērās zālains kla­jums. Netālajā ielejā vizēja liels ezers, kura lēzenais krasts tālāk mežmalā izbeidzās pie augstas kraujas. Pār- gurušie mednieki, redzēdami ūdeni, priecīgi devās turpu.
   Kāju stilbi, dzelkšņu sadurti un sausu zaru saskrāpēti, asiņoja. Bet pelēcīgās, izvārgušās sejas līdzinājās liesai, neauglīgai zemei. Acu plakstiņi no odu un knišļu kodie­niem dažiem bija tā piepampuši, ka viņi gandrīz nere­dzēja. Visi pieklupa ūdenim, dzēra, iegremdējuši sakarsu­šās sejas vēsajā ezerā, un sprauslodami ļāvās tīkamai veldzei. Spirdzinājušies mednieki steidzās izlūkot nezi­nāmo krastu, jo nevarēja būt droši no svešu cilšu uz­brukuma. Gajs ar Krumu gāja pirmie, tiem sekoja Kūrs, Aceks un pārējie vīri. Izcēluši šķēpus, viņi pārstaigāja vientuļo krastmalu. Kādā vietā caur krūmiem vīri ierau­dzīja baltajā kraujā tumšu spraugu. Gajs ar Krumu salī­kuši iegāja dziļā iedobumā. Izskalotie gludie oļi un dažas apdrupušas gliemežnīcas zem gājēju kājām liecināja, ka te kādreiz tecējusi neliela upīte. Gadsimtu skrejā upītes straume bija izskalojusi šo iedobumu, tad mainījusi vir­zienu un izsīkusi.
   —      Patvērums! — priecīgi iesaucās Krūms. Arī pārējie vīri pienākuši apmierināti nosēcās. Beidzot atnāca arī Uga. Aplūkojusi izskalotās sausās sienas, dziedniece vē­līgi nočāpstināja lūpām un noteica:
   —     Te varēs palikt, iedobums jāpadziļina, jāpieslien koki.
   Uga ar citām sievām sakūra uguni. Patīkamais siltums glāstīja nogurušos medniekus, viņi atmaiga, aizmirsa grūto gājienu un bīstamos brīžus cīņā ar sumbru.
   Tanī vakarā apmetnes ļaudis jutās līksmi — biia uz­veikts liels zvērs.
   Kamēr sievietes kopā ar Krumu un Kūru sagatavoja sumbru cepšanai, citi devās uz ezeru pēc zivīm. Gajs un Aceks, uzmanīgi cilājot kājas, brida dziļāk niedrājā. Tur sākās dziļums. Pēkšņi viņu priekšā uzspurdza divas sud­rabpelēkas pīles un, pagriezušas pret vīriem tumšās, kas- taņbrūnās krūtis, strauji pacēlās gaisā. Mednieki kāri no­lūkojās tām pakaļ. Viņu gausie šķēpi nespēja panākt šos veiklos putnus.
   Šai brīdī no niedrāja pacēlās divas cilvēku galvas un plati ieplestām acīm slepus vēroja atnācējus. Kad pīles pazuda, abi velgi sakustējās un, turot gatavībā izceltos šķēpus, brida dziļāk ezerā. Acumirklī galvas ierāvās lie­lajās niedrēs, pie kam vienai noviļņojās gari, melni sie­vietes mati. Tūliņ pēc tam noplunkšķēja ūdens un nekas vairs nebija redzams. Dzidri zaļganais ūdens, caurspīdīgs
   līdz pašām dzīlēm, pavēra jaunajiem velgiem visu savu bagātību. Zivis, nenojauzdamas briesmas, slīdēja gar med­nieku kājām, reizēm pašaujot gaisā sudrabainos vēderus. Izveicīgie vīri alkatīgi vēroja veiklās peldētājas. Ierau­dzījis lielu, glumu samu, Aceks spēji cirta šķēpu ūdenī. Izcēlis smaili, tas kāri satvēra laupījumu un steidzās uz krastu. Pēc brīža sekoja Gajs ar prāvu līdaku. Citas zivis aši nozuda, bet viltīgie mednieki klusi gaidīja, līdz kāda atkal parādījās, un asmens zibenīgi iecirtās tajā.
   Kamēr nodīrāto sumbru vēl laizīja uguns liesmas, daži vīri jau iekodās kūpošajās, uz iesmiem ceptajās zivīs. Bet tad jau arī smaržīgais gardums bija gatavs. Spēcīgie velgu zobi plēsa vēl karsto, sulīgo gaļu. Tīksmi sēcot un šņak­stinot zobiem, vīri nodevās ēšanas priekam. Pārgājiena grūtības, nogurums — viss bija aizmirsts. Pats cilts va­donis, nevērodams brūci kājā, jutās kā apskurbis. Ar asu šķēpeli uzlauzis sumbra galvaskausu, tas līkiem pirkstiem kārpīja laukā zvēra smadzenes un ātriem guldzieniem rija garšīgo ēsmu. Beidzis mieloties, tas priecīgi iedūcās kā milzu vabole. Šī dziesma bez vārdiem vēlās pāri nokalnī- tei un atbalsojās tuvējā mežā.
   Mielasts turpinājās. Sumbra smadzeņu pieēdusies, Uga gausi piecēlās un brīdi noraudzījās velgos. Tad viņa kaut ko atcerējās, nozuda tumsā un pēc brīža, uzvaroši iesmē- jusies, atkal parādījās. Tās asiņainajā rokā vizēja meža- kuiļa galvaskauss, pilns ar nogalinātā sumbra asinīm. Baigo kausu virs ugunskura liesmām augstu izcēlusi, tā nepacietīgi iesaucās:
   —      Krum! Acek!
   Vadoņa melņā mute pavērās, tumšie bārdas kušķi ietrī­sējās, un pār apmetni aizvēlās prieka sauciens.
   —     Krum! Velgi! — vēlreiz iesaucās ciltsmāte, ar val­donīgu skatienu lūkodamās apkārtējos.
   —      Krum, tava mirusī Apa ir atriebta! Sumbrs nogali­nāts! Uzvarēja Krūms un Aceks! Dzeriet zvēra asinis, un jums būs viņa spēks! — Uga sniedza cilts vadonim gal­vaskausu. Ugunskura liesmu apspīdētās varenās mednieka rokas sniegumu kāri pakampa. Pagriezis to ar tumšajiem acu dobuļiem pret velgiem, viņš alkatīgi dzēra, tad pa­deva Acekam. Kad viss bija iztukšots, sākās deja. Uga ritmiski sita pa caura koka stumbru, kas dobji dunēja, un deja kļuva arvien straujāka.
   Sevišķi jautrs bija Aceks. Jauno asiņu skurbums un uz­varas prieks virda viņa ķermenī un svieda to ap uguns­kuru. Viņa acis dzirkstīja un jūsmīgā, bezbārdainā seja liesmoja. Ieraudzījis Zairu, jauneklis brīdi noklusa, tad satvēra meiteni aiz rokas un grieza to arvien straujāk un ātrāk. Zairas garie, melnie mati viļņoja kā upe negaisa naktī. Viņas zaļoksnējais augums dvesa reibinošu meža un zemes smaržu. Aceka krūtīs viss šalca un gavilēja: bija uzplaucis viņa pirmais, lielais pavasaris . ..
   Labi paēdušie velgi gulēja dziļā, veselīgā miegā. Tie nemanīja, ka no krēslainā ezera izkāpa slaida sieviete ar tievu šķēpu rokā. Tūliņ aiz viņas parādījās vairāki ar tādiem pašiem šķēpiem bruņoti vīri. Slēpdamies piekras­tes krūmu ēnā, viņi tuvojās velgu apmetnei. Sieviete ilgi raudzījās uz guļošajiem velgiem, gribēdama zināt, cik to ir, bet attālums bija' par lielu. Pagriezusies pret saviem pavadoņiem, viņa klusi, bet pavēloši kaut ko teica. Vīri uzmanīgi klausījās, brītiņu domāja, tad noliedzoši pakra­tīja galvas. Lielā sieviete sirdīgi nošņācās un draudoši pa­vērsa pret viņiem savu šķēpu. Vīri neapmierināti murdēja un, krastmalas sīkajiem akmentiņiem čirkstot, kāpās at­pakaļ. No šī trokšņa iztraucētais Krā sāka riet. Piecēlās aiz ugunskura sēdošais samiegojies sargs un neizpratnē raudzījās apkārt. Dīvainie bruņotie karotāji aizmetās uz ezeru un brīdi vēlāk pazuda niedrājā.
   Saule jau pacēlās pār tuvējo mežmalu un žāvēja rīta rasu uz kokiem un zāles. Zeme viegli kūpēja, viss apmet­nes laukums atdzīvojās. Labi izstaipījušies, vīri atcerējās palikušo vakara mielastu un atkal ķērās pie ēšanas. Spē­cīgie zobi cirtās gardajā, stiprās meža smaržas pilnajā sumbra gaļā. Vīri ēda ilgi, tīksmi izbaudīdami šo prieku. Jaunieši pirmie beidza mieloties. Aceks veikli pielēca kā­jās. Straujumā un lokanumā viņš līdzinājās jaunam lūsim, un tā roku zvēliens varēja būt tikpat bīstams kā lielā me- žakaķa ķepas cirtiens. Aceks uzsauca Gajam:
   —      Redzi koku?
   —      Tur mežmalā? — Gajs jautāja un piemiegtām acīm novērtēja deviņu briežu attālumu.
   —       Gajs trāpīs ar šķēpu? — Aceks viņu izaicināja, ce­rēdams uz drauga neveiksmi. Gaja brūnie rokas muskuļi saspringa, un šķēps, klūsu iešņākdamies, ietriecās kokā. No spējā cirtiena stumbrs nodrebēja.
   —      U-h-h-up! — spalgi iekliedzās Krūms. Apmetnē ļau­dis sakustējās. Bagātīgais mielasts un spirdzinošais miegs bijā devis medniekiem jaunus spēkus. Atpūtušies locekļi prasījās pēc darba un kustībām. Krūma pamudināti, visi tagad ķērās pie jaunās mītnes ierīkošanas. Padziļinātajam iedobumam no ārpuses pieslēja garus kokus, kurus pār­klāja egļu zariem. Tikai vienā mītnes malā atstāja šauru spraugu ejai. Naktī to varēs aizlikt ar ezera malā atrastu platu akmens plāksni. Šis miteklis velgus pasargās no auksta vēja, lietus un plēsīgiem zvēriem. Vēlāk varēs uztaisīt vēl arī būdu, lai visi būtu zem jumta. Naktīs kāds arvien bija nomodā un vērīgi klausījās, bet tramī­gais Krā bija vēl modrāks un dzirdēja niecīgāko trok­snīti.

   Otrā dienā Gajs ar Aceku pirmie steidzās uz ezeru. Dzidrie ūdeņi tos aizvien vilināja ar savu noslēpumaino, kluso čalu rāmā laikā un viļņu brāzmām vētrā. Šoreiz ūdens bija kluss un kā milzeņa acs nekustīgi raudzījās at­nācējos ar zaļganu, vēsu skatienu. Draugi jau gribēja ļauties tā glāstiem, te pēkšņi no netālā niedrāja izlīda iezilgana galva un divas acis cieši raudzījās viņos.
   —      Ķeram! — Gajs iesaucās un metās ūdenī. Tam pakaļ traucās Aceks. Bet notika brīnums: vienā mirklī galva ienira ezerā, ūdens noviļņojās un nekā vairs nebija, tik pāris apļu tai vietā pamazām pletās arvien platāki, līdz beidzot nozuda arī tie.
   Gajs neizpratnē paraudzījās uz Aceku, tas nogrozīja galvu un gausi,'kā šaubīdamies, noteica:
   —      Cilvēks?
   —     Tam jāiznirst! — Gajs pārliecināti sacīja, un viņa lielās acis ziņkārīgi iepletās, vērojot plašo ezera līmeni. Bet tur viss bija kluss un nekustīgs. Ne virmojums, ne burbuļošana, nekas neliecināja, ka dziļumā būtu cilvēks.
   Abi jaunieši metās ūdenī. Viņi ienira dzelmē un, spa­rīgi airējoties rokām, traucās uz priekšu, izlodāja visu tuvāko apkārtni un beidzot iznira patālu no krasta.
   —      Pazudis! — iesaucās Aceks.
   —      Varbūt zivs? — Gajs minēja.
   —      Cilvēka galva, bet gluda kā zivij, — teica Aceks.
   Kad krastā atnāca arī Krūms un citi mednieki un no­klausījās abu draugu stāstu, tie nīgri iesmējās, neteikdami ne vārda. Vienīgi Krūms izsvieda nicīgi kā spļāvienu:
   — Zivs.
   Izpeldējušies vīri atkal nodevās zivju medībām un, kad dzīvā sudraba bija diezgan, kāpa krastā.
   Dienas velgiem aizritēja veiksmīgās medībās un zvejā. Gluži kā zvēri un putni tie baudīja dienas priekus un nakts mieru, nedomājot par rītdienu. Vienīgi Gajs ar Aceku, reizēm iebriduši ezerā, domīgi vēroja niedrāju, kur tiem reiz bija parādījusies dīvainā cilvēka vai zivs galva. Un tad kādā agrā rītā abi draugi pamanīja ezera dziļumā nozūdam kādu tumšu stāvu, kas tāpat kā cilvēks airējās rokām un veikli locījās kā zutis. Bet saules apspī­dētā ūdens virsma no nelielā vējiņa viegli ņirbēja, dzirk­stot sīkiem vizuļiem, un jaunie mednieki tikai neskaidri redzēja savādo būtni aizpeldam. Abi metās dziļumā un centās to panākt, bet velti — dzelmē nekas vairs nebija redzams.
   Lai nekristu pārējo velgu apsmieklā, abi nolēma neko vairs nestāstīt. Otrā rītā tie agri piecēlās un, klusi slēp­damies aiz krūmiem, devās uz ezeru. Un tad pēkšņi viņi notālēm ieraudzīja krastā kādu stāvu platām krūtīm,
   iegarenu galvu, garām rokām un spēcīgi attīstītām locīta­vām. Tā slaidais augums bija nedaudz saliecies uz priekšu. Likās, it kā krastā būtu izlēkusi milzu zivs, lai tūliņ atkal mestos ezerā. Abi jaunieši kā apburti bridi raudzījās dī­vainajā parādībā. Tad Aceks atguvās pirmais.
   —      Ķeram! — viņš klusi sacīja un strauji rāvās uz priekšu. Nočirkstēja smiltis, un acumirklī svešais slaidā loka iemetās ezerā. Gaisā uzšāvās spožas ūdens šļakatas, noviļņojās ezers, un dīvainā būtne bija pazudusi.
   —     Redzēji? Cilvēks zivs! — izsaucās Gajs, un viņa platā seja atplauka naivā smaidā.
   —     Bēg, bail no mums, — ar nožēlu noteica Aceks, vienā stiepienā ielēkdams ezerā.
   —     Nepanāksi, jau dzelmē, — Gajs bezcerīgi atmeta ar roku.
   Abi nolēma no rīta piecelties vēl agrāk, paslēpties krastmalā un izsekot svešo parādību. Bet dienā velgus satrauca kāds cits gadījums. Tālāk pie stāvās kraujas pēkšņi atskanēja cilvēka kliedziens. Krūms, Gajs, Aceks un citi vīri steidzās uz turieni un ieraudzīja zemē guļam puskailu cilvēku. Viņa platās iezilganās krūtis daļēji sedza gaiša, vizoša lūša āda. Šaurā seja bija savilkta sāpīgā vaibstā, slaidās, muskuļainās kājas pierautas pie vēdera. Savādais ievainotais cilvēks vaidēja.
   —      Izskatās kā mūsu cilvēks zivs! — iesaucās Aceks, lepni uzlūkodams Krumu. Tikai tagad velgi ievēroja, ka svešinieka galvā bija dziļa brūce, no kuras lēni sūcās asinis.
   —      Ugu šurp! — uzkliedza Krūms. Kāds zēns aizskrēja pēc dziednieces. Nelaimīgais no Krūma kliedziena spēji sarāvās, viņa plaksti nodrebēja, plati atvērās, un tumšie redzokļi kā melni atvari izbijušies raudzījās pienākušajos velgos.
   —     Nebīsties, palīdzēsim, — teica Aceks un laipni uz­lūkoja guļošo.
   Atsteidzās vecā Uga ar Zairu. Redzot svešās sievietes, ievainotais atkal bailīgi notrīsēja un gurdi pievēra acis. Dziedniece noliecās pie cietušā un uzmanīgi vēroja viņa brūci. Tad izslējās, paraudzījās uz klinti un paziņoja:
   —      Nokritis, ielauzis galvas kaulu. Zaira, — nazi, ūdeni, sulas un sausas kalmju lapas! — viņa norīkoja meiteni un, pieliekusies nelaimīgajam, mierinoši bubināja:
   —      Pāries, sadzīs, nesāpēs.
   Vīri mīņājās neziņā. Tad Aceks pacēla savainotā galvu, atglauda tā tumšos matus un atbalstīja pakausi pret pla­kanu akmeni. Zaira jau bija klāt ar visu vajadzīgo, un abas dziednieces ķērās pie darba. Apmazgājusi ievaino­jumu, Uga ar krama šķēpeli uzmanīgi izvilka dziļajā pu­šumā iestrēgušo kaula šķembu, tad izskaloja brūci un ielēja tur zaļganu šķidrumu, kas likās vēss un uzvēdīja gaistošu smaržu. Svešais sakustējās, it kā gribētu šķid­rumu nokratīt.
   —      Nebīsties, kož, bet dziedē, — mierināja zintniece. Zaira saudzīgi pieturēja slimnieka galvu, bet Ugas veiklie pirksti brūcei uzlika sažāvētu zāļu kušķi un aptina sausām kalmju lapām. Cietējs pārstāja vaidēt un pateicīgu, lū­dzošu skatienu uzlūkoja Ugu.
   —      Labi! Nest uz .apmetni! — pavēlēja dziedniece, uz­mezdama stingru skatienu Krūmam. Vadonis pagriezās un pārlaida acis pārējiem medniekiem. Te viņš pamanīja otru svešinieku, kas, slēpdamies aiz klints šķautnes, klusi vē­roja velgus. Domājams, svešais jau agrāk bija tur slēpies, noraudzīdamies Ugas darbā.
   —      Nāc, nebaidies! — uzsauca Gajs, arī ieraudzījis vē­rotāju un pasperdams soli uz klints pusi. Svešais paskrēja tālāk, bailīgi lūkodamies velgu vīros. Viņa platās krūtis, gludā, iegarenā galva un spēcīgās rokas bija tādas pašas kā savainotajam.
   —     Ezera cilvēki! — priecīgi iesaucās Gajs, saskatīda­mies ar Aceku.
   —      Nirēji, — draugs pamāja ar galvu.
   —      Bailīgs, — Gajs teica un jautājoši uzlūkoja vadoni.
   Krūms paspēra dažus soļus uz bēgļa pusi un pacēla
   roku, aicinādams svešo tuvāk. Tas sastomījās, paraudzī­jās uz guļošo un kaut ko nomurdēja nesaprotamā valodā, kas atgādināja strauta guldzēšanu. Ievainotais paslēja galvu un, mīksti veldams vārdus, kaut ko atbildēja. Dzir­dētā iedrošināts, ezera cilvēks panācās tuvāk un ar pētīgu skatienu brīdi uzlūkoja Krumu, tad ilgi un bailīgi norau­dzījās lielajā Gajā.
   —      Nāc, nekodīsim, — iesmējās milzenis, laipnām acīm uzlūkodams ūdens vīru. Arī ievainotais kaut ko pateica, un beidzot svešinieks šķietami nomierinājās. Vadoņa acis ieurbās svešinieka sejā, tad viņš pārlaida skatienu tā spē­cīgajām locītavām un platajām plaukstām. Tādas liekšķe- res bija kā radītas ilgai peldēšanai un niršanai. Redzami apmierināts Krūms klusi nosēcās un pavēlēja nest ievai­noto uz velgu mitekli. Vīri saudzīgi satvēra cietušo un piecēla, lai nestu, bet tas pats nostājās uz kājām un strei­puļodams devās līdzi velgiem. Viņa draugs klusēdams sekoja, kaut gan vēl arvien bailīgi raudzījās te uz Gāju, te Krumu. Vienīgi Aceks abiem iedvesa lielāku uzticību, un kad tas, piegājis savainotajam ezera vīram klāt, viegli pieskārās viņa rokai un vēlīgi noteica: -— Nebaidies, draugs, — svešais nomierinājies pasmaidīja ar bērnišķīgu uzticību un kaut ko pateica otrajam ezera cilvēkam. Tas palocīja galvu un tālāk vairs negāja.
   Savainoto ieveda velgu miteklī un noguldīja uz sausa siena. Uga to padzirdīja ar dziedinošām augu sulām, bet Zaira pasniedza gabalu ceptas zivs. Svešais paņēma sniegto un sāka ēst.
   Krūms izgāja no mitekļa, lai aicinātu ari otru sveši­nieku, bet tas jau bija pazudis.
   —      Aizgājis, — Krūms likās satraukts.
   —      Šie nav bīstami, — Gajs mierīgi noteica.
   Ezera cilvēks veseļojās ātri. No dziļās brūces pa lai­kam vēl sūcās gaiša, rožaina sula, bet pamazām ievaino­jums sāka dzīt, parādījās sīki, sārti grumbulīši, kas kļuva arvien bālāki. Ik dienas Uga noņēma kalmju lapas, tīrīja brūci, ielejot tanī nedaudz dziedinošā augu šķidruma. Pēc tam viņa izveda ievainoto no mitekļa un, pagriezusi ievai­nojumu pret sauli, lika slimniekam kādu brīdi tā sēdēt. Arī nelielās kāju brūces ātri apdzija.
   Aceks un Gajs bieži sēdēja pie ezera cilvēka un mēģi­nāja ar to sarunāties.
   —      Nebīsties,, ķeram tikai zivis, — skaidroja Aceks, ar strauju rokas sviedienu atdarinādams šķēpa triecienu ezerā. Gajs piebalsoja, guldzinādams savus miermīlīgos smieklus.
   Slimais, likās, saprata un, piekrītoši palocījis galvu, pie­sita krūtīm un izsaucās:
   —      Ails! Ails!
   Aceks darīja tāpat un savukārt teica:
   —      Aceks, Aceks!
   Ievainotais vārgi pasmaidīja un atkārtoja: — Ateks, Ateks. — Viņš dziļi ievilka elpu, un viņa stiprais, resnais kakls savādi piepūtās, it kā saplūstot ar galvu. Pēc brīža elpa ar svelpjošu troksni izplūda no viņa platajām krūtīm un kakls atkal noplaka. Ezera cilvēka acis pavīdēja klusas skumjas, kad tās raudzījās uz netālo, spožo ezera spoguli.
   —      Drīz peldēsi, — Aceks viņu mierināja. Arī Uga bija pret slimnieku laipna, nesa viņam visgardākos kumosus, mierinoši bubinādama, raudzījās tā grūtsirdīgajās, mazliet iesārtajās acīs un solīja drīzu veselību.
   Pamazām velgi sāka apjaust ezera cilvēka valodu, viņa roku kustības, balss apslāpētās skaņas, kas bija tik dažā­das un izteiksmīgas. Viņš stāstīja par skaisto dzīvi ūdenī, par niršanu jau no agras bērnības. Vislabāk to saprata Aceks, kura dvēselē bija vairāk maiguma nekā citiem velgiem.
   Krūms mēģināja no svešā izdibināt, kur tie mitinās, vai viņu ir daudz un kā iegūst medījumu. Bet ezera cilvēks apklusa, noslēdzās sevī un izlikās nesaprotam jautājumu. Vadonis sirdīgi nošņācās un, uzmetis svešajam drūmu skatienu, aizgāja.
   Kādu rītu pamodies, Aceks, kā parasti, paraudzījās uz ezera cilvēka pusi, bet tā vairs nebija.
   —      Pazudis, — jauneklis iesaucās, piebikstīja Gajam un parādīja uz tukšo guļvietu.
   —      Ezerā, — mierīgi noteica Gajs un plati pasmaidīja. Nonākuši ezera krastā, abi draugi atrada tur noliktas divas lielas karpas. To galvas bija noslogotas ar oļiem, lai zivis raustīdamās neielēktu atpakaļ ezerā.
   —      No Aila, ezera cilvēka, — noteica Gajs, domīgi rau­dzīdamies klusi šalcošajā niedrājā.
   Katru rītu velgi atrada ezera krastā vairākas prāvas zivis, un Uga izpētīja, ka tās visas bija nodurtas ar asu smaili. Tomēr paši ezera cilvēki velgiem nerādījās. Vie­nīgi Aceks reiz iztālēm ieraudzīja Aiļu un sāka māt ar roku, aicinādams tuvāk. Ezera cilvēka raupjais, iezilga­nais ķermenis peldot locījās tik veikli, it kā būtu bez kauliem. Galva tam bija pilnīgi sadzijusi, palikusi tikai maza iedobīte nelīdzenām malām. Ar skumju skatienu ezera vīrs savā guldzošajā valodā, kas reizēm atgādināja viļņu čalas, kaut ko stāstīja, līdz beidzot pēc balss žēlās ietrīsēšanās un pirkstu ašajām kustībām Aceks atskārta, ka ezera cilvēkam noliegts sastapties ar svešajiem krastā. Nepaklausības gadījumā draudēja bargs sods.
   Aceks juta draudzību pret svešo, un viņam kļuva tā žēl. īsu brīdi abi vīri raudzījās viens otrā. Ezera cilvēks pasmaidīja, pacēla rokas un iemetās ezerā. Nākamajā mirklī viņš jau nozuda, vienīgi ūdens vēl noviļņojās, līdz pamazām norima. Vēl ilgi Aceks raudzījās klusajā ezera dzelmē, kur bija izgaisis šis dīvainais cilvēks, un viņam pēkšņi iegribējās tūlīt doties tam līdzi ezera dziļumos, lai kopā nirtu, medītu zivis un pēc tam atpūstos, guļot kaut kur ezera piekrastē. Bcjt kur to vairs atradīs? Aceks no­pūtās, pagriezās un lēniem soļiem aizgāja no krasta.
   Dienas velgiem pagāja zvēru medībās. Arī zvejošanu tie neaizmirsa, lai gan viņu draugs tos reizēm apgādāja ar svaigām zivīm. Ne tikai Uga, bet arī Puks bija ievē­rojis ezera cilvēka trāpīgos cirtienus nomedītajās zivīs. Drīz viņš izdibināja, ka visskaudrāk cērt tievie, smailie zivju šķēpi. Lai uzdurtais loms nenorautos priekšlaikus, Puks vienā asmens malā ņēmās ilgi ar krama šķēpeli grebt, līdz izveidoja nelielas atskabargas. Savienojot di­vas vai pat trīs zivju šķēpa smailes viena kāta galā, apķē­rīgais mednieks pagatavoja žebērkli. Ar šo ieroci varēja izcelt gandrīz katru zvejnieka nolūkoto zivi.
   Sievietes bija ne mazāk rosīgas. Asiem kasīkļiem tās apstrādāja nomedīto zvēru ādas. Alkšņu mizu novārī­jumā miecētas, tās kļuva mīkstas un piekļāvīgas. Veiklie pirksti ātri iemanījās mazākus gabalus savienot tievām ādas sloksnītēm un pagatavot siltus apsegus.
   Bagātais medījums un zivis — šis spēka avots stipri­nāja mazo velgu cilti. Vīri piebrieda, sievu vaigi laistījās un ziedēja, pat bērni kļuva apaļīgi un jautri lēkāja pa piekrasti.
   EZERA CILVĒKU NOSLĒPUMS
   Kopš ezera cilvēka nozušanas Acekam laiks ritēja lēni. Krastmalā bija vientuļi. No tālumiem uzpūta silts dienvidu vējš. Klusi guldzināja vilnīši, veldamies pār dzeltenajām smiltīm. Šīs čalas viņam atgādināja Aila va­lodu. Un jauneklis atkal vēlējās dzirdēt šīs neparastās guldzošās skaņas, redzēt slaido Aila stāvu, tik vingru, kāds nebija nevienam velgam. «Kaut es spētu tāpat peldēt un palikt zem ūdens tik ilgi kā viņš,» domāja Aceks, ļau­damies ezera glāstiem. Lēni viņš brida uz niedru pusi un tieši tajā brīdī no ūdens iznira ezera cilvēka iegarenā galva. Slapjie mati, piekļāvušies aiz ausīm, saulē spīdēja. Ezera cilvēks smaidīja, rādīja ar roku tālumā un kaut ko stāstīja, tad valgani pirksti satvēra Aceka roku. Aceks saprata: Ails aicina sev līdzi. Viegls rāviens, straujš lē­ciens — un abi pazuda ūdenī. Līganā slīdā viņi īrās uz priekšu. Visapkārt blāvoja zili zaļgana gaisma. Kad Ace- kam jau sāka aptrūkt elpas, viņa ķermenis atdūrās pret kaut ko cietu. Aila roka pavilka viņu sānis, ūdens pašķī­rās, un Aceks atradās plašā, krēslainā alā. Viņš atvieglots dziļi ievilka elpu un paraudzījās visapkārt. Viņam pretim piecēlās vairāki tumsnēji, gandrīz kaili sieviešu stāvi, bal­tiem gurnu apsegiem noplīvojot. Sievietes satraukti iegul - dzējās, pārsteigumā iepletušas lielās, biezām skropstām aizēnotās acis. Aceks apmulsa. Soli atkāpies, viņš neziņā uzlūkoja Aiļu. Bet tas iedrošinādams pamāja ar galvu, sak, nebīsties. Viegls rokas pieskāriens lika Acekam pa­griezties. Viņam cieši blakus stāvēja kāda melnūksnēja jauna sieviete un domīgām, it kā aizplīvurotām acīm jau­tājoši lūkojās viņā. Vēsa roka apņēma jaunieša plecu un veda dziļāk uz alas attālo stūri. Tur, atsēdusies uz iega­rena klints izciļņa, viņa ar vieglu rokas mājienu aicināja arī Aceku sēsties. No straujās kustības noviļņojās zilgan- melno matu klaids un pārslīdēja Aceka plecam. Meitenes rokās viņš ieraudzīja rožainu zivs gabalu, ko viņa tam sniedza pretī. Tas smaržoja pēc svaigām aļģēm, bērzu pumpuriem un dūmiem. Aceks iekoda sulīgajā, treknajā zivī un juta, ka nekad vēl nebija tādu ēdis. Tā, likās, kus- tin izkusa mutē. Notiesājis cienastu, viņš sāka ziņkārīgi lūkoties^ apkārt, kā vaicādams, kur viņa ņēmusi šo la­bumu. Ūdens meita vēlīgi smaidīja tikai ar lūpām un balto zobu mirdzumu, bet viņas acis palika nopietnas kā dziļi akači, kuriem cauri nekad nesniedzas saules stari. Viņa atkal pagriezās, lai pasniegtos pēc zivs, un Aceks izjuta saldu tīksmi, kad šoreiz atkal viņas mati pārslīdēja tā krū­tīm. Viņš ēda un klausījās, kā plūda ūdens meitas vārdu straume, kur vairākas reizes atkārtojās: Daija, Daija.
   Aceks saprata, ka tas ir viņas vārds, un pasmaidījis pa­locīja galvu. Tad, piesitis savām krūtīm, viņš teica: — Aceks, Aceks!
   —- Ateks, Ateks, — atkārtoja Daija. Viņa pavirzījās tuvāk un pētījošu skatienu lūkojās Acekā. Viņas vin­grais, vēsais ķermenis smaržoja pēc ūdenszālēm un rūgte- niem dūmiem. No tā dvesa kāda tīksme, kas apņēma Aceku kā miegs pēc grūtām medībām. Izgaisa Zaira, pa­zuda velgi, viss, kas bijis līdz šim …
   Aceks pamodās kā no sapņa. Kaut kur tālāk čaloja cil­vēki. Pelēkā puskrēslā klīda zilganas dūmu strēles, kas lēni cēlās pa iegareno alu augstāk un augstāk, līdz kaut kur izgaisa. Saudzīgi atbrīvojies no Daijas, Aceks, apkārt lūkodamies, devās uz alas vidu. Tur dega neliels uguns­kurs, ap kuru sēdēja vairāki vīrieši, sievietes un bērni. Ieraugot Aceku, tie sakustējās un paraudzījās uz sirmu liela auguma sievieti ar baltsvītrotu zvērādas apsegu. Pie­cēlusies viņa panācās Acekam pretī, tad apstājās netālu no tā un pētoši nolūkojās viņā, kā vērtējot jaunekļa spēku. Tās skatiens bija vēss un nekustīgs kā plānā, cietā ūdens kārta, kas parādījās uz ezera aukstajā laikā.
   Tad viņa sāka runāt. Vārdi bija skopi, tie izskanēja asi un pavēloši. Viņa satvēra Daiju un pieveda pie Aceka. Pārējie ezera cilvēki piecēlās kājās un uzmanīgi klausījās. Pabeigusi runāt, sieviete paņēma Aila pasniegto zivju duramo šķēpu ar tievu kaula smaili un pacēla to gaisā pret Aceku. Smaile nāca arvien tuvāk, un īsu mirkli jau­nietim jau likās, ka tā ietrieksies viņam krūtīs. Aceks sa­lēcās kā dzelts. Ezera sieviete atvilka šķēpu, ap tās plā­najām lūpām noplaiksnījās tikko j aužams smaids. Tad viņa nolieca šķēpa aso galu un novilka lielu apli, ieslēdzot tajā Daiju un Aceku. Pēc tam viņa pagājās uz alas augš­galu un norādīja Acekam uz blāvo gaismas spraugu alas griestos. Jauneklis paraudzījās turp un saprata, ka tā ir izeja no alas. Bargās sievietes acis piemiedzās, tās ska­tiens kā asmenis durstīja jaunekli. Viņa noliedzoši pa­kratīja galvu, un roka ar šķēpu izdarīja spēju cirtienu. Aceks saprata, ka tur viņš nedrīkst iet. Ar rokas mājienu pieaicinājusi Aiļu, viņa tos abus pieveda tuvāk šai gaiša­jai spraugai, likdama saprast, ka vienīgi kopā tie drīkst atstāt alu.
   Beidzot visi alas iemītnieki, apmierināti čalodami, sasē­dās ap ugunskuru. Daija satvēra Aceka roku, nosēdināja to starp Aiļu un sevi un visu laiku kaut ko dudināja.
   — Daka, Daka, — viņa brīžiem atkārtoja, norādot uz sirmo, valdonīgo sievieti. — Bīsties viņas.
   Sākās maltīte. Visi dabūja pa prāvai kūpinātai zivij. Daija tādu pasniedza arī Acekam. Šoreiz tā bija ar plānu dzeltenu ādiņu.
   Vīri ēda laizīdamies un šmakstinādami. Acīm redzot, šādu ēdienu tie katru dienu nebaudīja. Ails domīgi klu­sēja, šad tad iesāņus noraudzīdamies Acekā un Daijā.
   Kad zivs bija apēsta, daži viri piecēlās un, pagājuši sānis, nometās knūpus pie zemes. Aceks izbrīnījies viņos noraudzījās, bet tad saprata, ka tie dzer no neliela strau­tiņa. Nu arī viņš nometās tiem blakus, iebāza visu seju ūdenī, ļāvās šai tiksmajai veldzei un lieliem malkiem sūca ūdeni.
   Piecēlies Aceks raudzījās pēc Daijas, bet, viņas neatra­dis, pievērsa skatienu citām sievietēm, kas cītīgi berzēja savus mazuļus dzeltenām smiltīm, pa reizei uzlejot sār­tajai ādai kādu biezu šķidrumu. Tā viņu āda jau no ma­zotnes norūdījās un kļuva raupja, izturīga. Tad Aceka uz­manību piesaistīja divi zēni, kas saķērušies cīkstējās. Aiz viņiem stāvēja Ails; uzlīcis, gatavs katru brīdi iejaukties, viņš vērīgi sekoja ikvienai kustībai. Kā jauni meža kaķi zēni tvarstīja viens otru, cenšoties apsviest uz muguras un piespiest pie zemes. Viens no viņiem nokrita, bet, Aila izsauciena uzmundrināts, strauji sagriezās, apsviedās un bija kājās. Ails apmierināti nosēcās, tad ieraudzīja Aceku un pamāja tam ar galvu, aicinādams līdz uz alas augšgalu. Tur viņš apstājās un sāka dīvaini kustināt locekļus. Aceks pārsteigts raudzījās, kā trīs un vibrē ikviens viņa mus­kulis.
   —      Kā dzīvi! — iesaucās Aceks.
   Ails piestāja un pasmaidījis tagad izvērsa krūtis, dziļi ievilkdams elpu. Viņa krūtis izpletās, bet rokas lēni kā peldot airējās, pleciem šūpojoties līdzi. Pagāja krietns brīdis, tad nāca izelpa. Gaiss ar klusu šņācienu izplūda, krūtis pamazām sakritās, rokas norima. Tā izelpo briedis pēc tāla skrējiena.
   —     Tagad tu, — teica Ails, atiedams sānis.
   Aceka augumam pārskrēja silts prieka vilnis, un viņš mēģināja raustīt locekļus tāpat, kā to bija redzējis darām Aiļu. Tomēr tie neklausīja. Tad viņš ievilka krūtīs elpu, cik vien varēja, bet tās tikai mazliet papletās. Likās, tās turēja kāda neredzama roka.
   —      Vēl, vēl! — sauca Ails. Atkal un atkal viņš lika Acekam atkārtot vingrinājumu, līdz jauneklis sāka sa­prast, kā tas īsti darāms.
   —      Labi! — Ails beidzot teica, aicinādams Aceku iz­beigt. Aceks noguris pakrita uz vēsajiem oļiem. Tīkams gurdums pārņēma viņa krūtis, rokas, visu ķermeni. Kļuva tik labi.
   Otrā rītā Aceks atkal jutās spēka pilns. Viņš satvēra Daiju un pēkšņā pārgalvībā rāva to uz tumšo ezera dzelmi zem klints spraugas. Daija slīdēja viegli, diendienā piera­dusi šaudīties pa dzelmi, bet Aceka rokām nebija tā sprai­guma un veikluma. Drīz Daija redzēja, ka viņam jau pie­trūkst elpas, un ievilka atpakaļ alā.
   Laiks skrēja nemanot. Acekam patika neparastā dzīve pie ezera cilvēkiem, tikai viņš nekādi nespēja iemācīties elpot tā, lai varētu nirt tāpat kā Daija un Ails.
   Pēc dažu dienu neatlaidīgas cīņas ar savām krūtīm Aceks kādā rītā jutās kā zaudētājs. Likās, it kā viņš nupat būtu spēkojies ar lāci un šai cīņā cietuši pleci un krūtis. Tās sāpēja un šķita kā salauztas.
   —      Diezgan, — Ails teica un paskaidroja, ka krūtīm nu ir par daudz, tām nepieciešams miers.
   Tad palīgā nāca Daija. Dakas pamācīta, viņa stipriem pirkstiem rīvēja un žņaudzīja Aceka plecus, rokas, pa reizei uzlejot kādu lipīgu sulu.
   Un tiešām, viņam kļuva labāk, krūtis vairs nesāpēja, un pēc pāris dienām viņš varēja atsākt pārtrauktos vingri­nājumus.
   Reiz, kad ezera cilvēki sēdēja pie sava nelielā uguns­kura, bet Ails ar Aceku bija vieni pie augšējās ejas, tas viņam pastāstīja, ka redzējis Gāju ilgi staigājam gar ezeru un lūkojamies uz dzelmi aiz augstajām kalmēm. Pirms tam no klints ejas viņš novērojis, ka velgu vīri ar garu koku urķējas pa ezeru.
   —     Viņi kaut ko meklē, — Ails smīnēdams noteica.
   Aceks saprata: velgi meklē viņu, grib atrast kaut vai
   mirušu* Un pēkšņi jaunekli pārņēma ilgas pēc Gaja, Zai- ras un citiem velgiem.
   Tanī vakarā viņi par abiem atbīdīja lielo klints bluķi no ejas un uzmanīgi izkāpa kraujas malā. Aila rokās bija kaujas šķēps. Aceks labu brīdi vēroja velgu apmetni, līdz beidzot ieraudzīja Gāju ejam uz ezeru. Spējā saviļņojumā viņš iesaucās:
   —      Gaj!
   Ails dusmīgi parāva to pie zemes. Viņa acis ļauni no- zibsnīja, seja piesarka, lūpas atņirdzās kā niknam sunim pirms kodiena. Sagrābis Aceku, viņš grūda to alas spraugā. Jauneklis noripoja līdz pat alas vidum. Stīvi pie­cēlies, viņš niknumā pakratīja dūri pret Aiļu, bet tas nai­dīgi nošņāca: — Mīkstmiesis!
   Pārsteigumā Aceks iepleta acis un ilgi nolūkojās pakaļ bijušam draugam.
   «Acekam jābūt piesardzīgam,» viņš nodomāja.
   Tagad viņš viens pats vingrinājās elpošanā. Beidzot krūtis sāka klausīt. Kā roka medībās lika šķēpam lidot, tā viņš pēc vēlēšanās varēja aizturēt elpu. Nu jau viņš pavisam viegli slīdēja zem ūdens un drīz iemanījās ietriekt zivij vēderā šķēpa smaili.
   Aceks ar Daiju medīja agri rītos, kad zivis bija tikko modušās. Lai gan Daka bija noliegusi Acekam rādīties krasta tuvumā un vienmēr netālu riņķoja Ails ar šķēpu, brīžiem viņi tomēr iznira no ūdens. Šie mirkļi Acekam ar­vien vairāk sāka likties par īsiem. No spožās dienas gais­mas un spirgtā gaisa viņš jutās kā noreibis. Dzīve gaišajā, priecīgajā pasaulē ar satraucošajām medībām, zvēru rē­cieniem un Gaja stipro roku tvērieniem Acekam jo bieži tagad rādījās sapņos. Reizēm viņš trūkās no miega, svai­dījās rokām, kā šķēpu metot, un kaut ko kliedza.
   Kādā vakarā, kad Aceks stāvēja pie augšējās ejas, vē­roja kalna nogāzi un klausījās meža elsās, lejā pie uguns­kura ezera cilvēki lēma par velgu dzīvībām. Ja Aceks būtu tuvāk un labāk saprastu ezera cilvēku valodu, viņš uzzinātu, kas gaida viņa cilts ļaudis.
   Toreiz, kad ieradās svešie mednieki, ezera cilvēki sa­traukti tos vēroja. Cilts vadone Daka, ieraugot vareno Gāju, bija nodrebējusi. Tik lielu vīrieti viņa vēl nebija redzējusi. Arī citi mednieki ar spēcīgajiem locekļiem un smagajiem šķēpiem ezera sievietei likās bīstami.
   —      Tie jāiznīcina, — Daka toreiz lēma.
   —      Zivju pietiks, — Ails iebilda.
   —      Bet ne zvēru mežā! — dusmīgi atsaucās kāds vecāks vīrs, domīgi plūkādams šķidro bārdiņu.
   —     Jāsaglabā mūsu noslēpums — mītne, — neatlaidās Daka, niknām acīm urbdamās Aila jauneklīgajā sejā.
   —      Zēl lielā vīra, — tas atrūca.
   —      Un gaišā jaunekļa, — piebilda Daija, kas ezerā sle­pus bija vērojusi Aceku ar bālgano, dīvaini gludo ādu.
   —     Pažēlo pats savu dzīvību, Ail, — bargi noteica Daka, uzmezdama viņam ledainu skatienu.
   Ails nodrebēja, viņš saprata — Daka nevilcināsies no­triept savu šķēpu ar viņa asinīm. Tikpat viegli viņa gribēja upurēt velgu dzīvības pirmajā naktī pēc to parādīšanās, lai tikai saglabātu ezera cilvēku noslēpumu.
   Vīri vēl tos paglāba, ieteicot nogaidīt. Daka uzdeva Ailam piekļūt tuvāk velgiem un visu par viņiem izdibināt. Bet viņam neveicās: ar draugu vērojot velgus, lejā noripoja akmens, Krā viņus pamanīja un sāka neganti riet. Uztrau­kumā Ailam paslīdēja kāja, un viņš nokrita no klints šķautnes. Draugs steidzās tam palīgā, bet par vēlu: velgi jau bija klāt. No slēptuves viņš redzēja, ka Ails smagi ievainots un nevar aizbēgt ezerā. Tas vēl dzirdēja Aila brīdinājumu neuzbrukt velgiem.
   Kad Ails atgriezās, Daka izdomāja kaut ko citu: lai Ails atvilina Aceku pie viņiem un tad redzēs, ko tālāk darīt, jo Daka šaubījās, vai ar spēku viņi velgus padzīs. Tagad vajadzēja rīkoties.
   —     Uzbruksim atnācējiem? — Daka cieši noprasīja sa­viem ļaudīm.
   —      Bet ja nu parādās upes vīri? — tie atsaucās.
   —      Lai nāk un kaujas ar Aceka cilvēkiem mūsu vietā, — viltīgi piemiedzis alas dūmos sasarkušās acis, ierunājās vecais vīrs.
   —      Lai uzvar velgus un paliek šeit?! — izsaucās Daka.
   —      Neļaut uzvarēt! — Ails noskaldīja.
   —     Bet velgu medniekus? — Daka smīnēdama uzmeta skatienu Daijai.
   —      Iznīcināt vai aizraidīt! — nikni iesaucās Ails.
   -— Tagad tu esi bargs, bet kādreiz žēloji, ■— brīnījās ciltsmāte, nogrozīdama galvu un pārmaiņus nolūko­damās Ailā un Daijā. Viņa sāka nojaust Aila naidu pret laimīgo sāncensi.

   BĪSTAMAIS PLOSTS
   Velgiem šī ziema aizritēja medībās un zvejā. Jau drīz pēc atnākšanas viņi blakus alai uzslēja vēl būdu, un tagad visi varēja paslēpties no aukstā vēja, kas brāzās no aiz­salušā ezera. Velgi iemanījās izgatavot kaula vedgas[1]āliņģu izciršanai. Nu varēja zvejot ar kaula āķiem un rei­zēm ietriekt zivs mugurā atskabargaino žebērkli vai smailo šķēpu.
   Kādreiz Gajam, stāvot pie āliņģa un domīgi raugoties uz
   nokaltušo niedrāju, izcirstajā caurumā pēkšņi parādījās Acelca galva ar pierei pielipušiem matiem. Gajs iekliedzās kā no sumbra raga dūriena un strauji sasvērās uz priekšu. Bet kas tad tas? Nekā vairs nebija, ūdens noviļņojās un pamazām norima. Gajs izberzēja acis, aptaustīja savu seju, iebelza ar dūri pa krūtīm. Nē, viņš negulēja, nesapņoja. Neticīgi pakratījis lielo galvu, viņš lēni gāja uz apmetni, vēlreiz atskatījās, tad īdzīgi nomurdēja un grūti nopūtās. Varenais mednieks nevienam nestāstīja, ko bija redzējis. Viņš baidījās pārējo izsmiekla.
   Pavasaris atnāca ātri. Irdenais sniegs izčākstēja, ūdeņi aizskrēja, un ezers nokritās. Gajs ar Kūru vēroja, kā labāk piekļūt dziļākām vietām, lai nomedītu kādu prāvāku zivi. Lielais Gajs pēc Aceka nozušanas bieži bija drūms, maz runāja, bet pēdējā laikā reizēm savādi iesmējās un, galvu grozīdams, nolūkojās uz niedrāju. Arī Zaira bija pārvēr­tusies, bet Uga prata viņu izklaidēt, stāstot piedzīvoju­mus no sava garā mūža.
   Kādu pēcpusdienu, kad velgu vīri ezerā aizrautīgi me­dīja zivis, Puks pamanīja tālumā kādu tumšu priekšmetu.
   —     Skaties, Gaj! — viņš iesaucās, izstiepdams roku uz savādā priekšmeta pusi.
   —     Kas par zvēru! — atsaucās lielais mednieks, izbrīnā iepletis acis. Nu arī Krūms bija to ieraudzījis. Sirdīgi no­rāvis no žebērkļa līdaku un aizsviedis krastā, viņš ar asu vanaga skatienu ilgi vēroja dīvaino parādību.
   —     Peld tuvāk. Uzmanīsim! — vadonis skarbā balsī pa­vēlēja.
   —      Tur ir cilvēki! — satraukts iesaucās Gajs.
   —     Vairāki, — Puks svaidījās rokām un gandrīz izlaida no pirkstiem zivju šķēpu.
   —      U-h-h-up! Visi krastā! — nokliedza Krūms. Vīri tūlīt izskrēja malā un sasprindzināti lūkojās peldošajā ne­zvērā.
   —      Cilvēki! Viņi neslīkst, bet staigā, — brīnījās Kūrs.
   —     Pēc šķēpiem! — nodārdēja cilts vadoņa balss, un vīri pajuka, steigdamies uz mītni.
   Drīz tie atskrēja, vicinādami asos šķēpus. Satraukti rie­dams, lēkāja Krā. Visi nepacietībā gaidīja savādo, līdz šim neredzēto brīnumu.
   Nu jau skaidri varēja saskatīt uz peldošiem kokiem vai­rākus bārdainus vīrus. Viņu rokās vizēja melni ieroči.
   Svešie savukārt raudzījās velgos un kaut ko izkliedza ne­saprotamā valodā.
   —     Lai nāk pa cirtienam! — izsaucās Krūms, sašūpojis šķēpu.
   Lēni, bet neatlaidīgi svešie vīri tuvojās. Nu jau drīz sāksies sēklis, tiem vajadzēs nokāpt no kokiem un brist pa ūdeni.
   Pirmais iznāca krastā liela auguma vīrs ar brūnu lāč­ādu ap gurniem. Milzu spēks dvesa no viņa smagnējā, muskuļainā stāva. Atsviedis no bargās sejas melnās matu pinkas un izslējis bārdu, tas izkliedza kādu pavēli. Pā­rējie vīri ar asiem šķēpiem rokās nostājās aiz viņa un, niknām vilku acīm graizot velgus, nogaidoši sastinga.
   Krūms savukārt atkliedza:
   —      Projām no mūsu krasta! — pavadīdams savus vārdus ar pavēlošu rokas metienu uz ezera pusi, no kurienes svešie bija atpeldējuši. Šai mirklī Krā, Krūma rokas svie­dienu saprazdams kā pavēli grābt, nikni ierūcies, metās uz svešo vīru un iecirta asos ilkņus viņa resnajā gurnā. Izbijies no neparastā zvēra un sāpēs iekliedzies, tas atlēca atpakaļ, bet suns neatlaidās. Iespēris tam ar kāju un atvē­zējies, svešais svieda uz velgiem smagu šķēpu. Asmens šņākdams paskrēja garām Krūma plecam, noraujot ādu, un iecirtās zemē. Tagad lidoja velgu šķēpi. Viens no sve­šajiem vīriem nokrita, otrs streipuļodams atkāpās, bet viņu vadonis izķēra no sava tuvākā karotāja rokām šķēpu un negantā niknumā svieda, mērķēdams Kūrām. Tas veikli pasitās sānis, un šķēps ietriecās kāda velga sānos.
   Pēkšņi no niedrāja izlēca dzīvs Aceks un, skarbi ieklie­dzies: «U-h-h-up!» — metās virsū svešajiem uzbrucējiem. Velgi pārsteigti samulsa.
   —      Mirušie palīdz! — iesaucās pieskrējusi Uga. Nu vīri ar divkāršu sparu brāzās virsū svešiniekiem. Aceka šķēps ieurbās kāda bārdaina vīra krūtīs. Tas, rokām tvarstīdams gaisu, nogāzās. Kāds cits, spalgi iekliedzies, ar paceltu šķēpu metās uz Aceku. Vēl mirklis, un viņa vairs nebūtu. Bet tajā brīdī Gajs ietrieca šķēpu svešajam vīram kaklā. Izšļācās asiņu strūkla, un vīrs lēni, bez skaņas noslīga pie zemes. Nolūzušais šķēpa kāts iebelza Gajam pa krūtīm, viņš tikai nolīgojās, bet palika stāvot. Satracinātie sveši­nieki, redzēdami Aceku bez šķēpa, klupa viņam klāt, sa­grāba un stiepa uz ezeru. Velgi kāvās ar izmisīgu spēku, bet uzbrucēji jau metās ūdenī, lai sasniegtu plostu. Pēdē-
   jais no tiem vel pagriežas un svieda šķēpu, ievainodams Kūru galvā.
   Sagūstītais Aceks, divu vīru grūsts, nikni pretojās. Siz­dams dūrēm un kozdams zobiem, tas beidzot ķirzakas veiklībā izrāvās un vienā mirklī pazuda dzelmē. Velgi bija izsvieduši visus šķēpus un meta svešajiem ar ak­meņiem.
   Tanī brīdī no ezera dzelmes pie plosta pēkšņi izlēca vai­rāki iezilgani vīri. Viņu rokās noplaiksnījās asas šķēpu smailes un ietriecās pārsteigto svešo iebrucēju krūtīs. Iekaukdamies tie cits pēc cita iegāzās ūdenī.
   Dzelmes karotāji pazuda kā nebijuši. Ezers bija tukšs, vienīgi svešais plosts rāmi šūpojās sārtajā ūdenī.
   Cīņas karstumā neviens nebija ievērojis, ka no pie­krastes klints velgiem tuvojas kāda sieviete. Viņas zvēr­ādas apsegs sudrabaini vizēja saulē. Garie sirmie mati, no­kārušies līdz pleciem, apņēma kalseno seju ar lieliem vaigu kauliem. Norādījusi uz ezeru un ar dzīslainu roku piesitusi krūtīm, tā iesaucās: — Daka! — un tuvojās Ugai. Nodzalkstījusi acīm un spēji atmetusi matus, tā palika stāvam. Abu valdonīgo sievu skatieni kā krama asmeņi uz bridi krustojās, šķiļot naida dzirkstis, bet liesmu nebija. Dakas platā mute pavērās, un, asiem zobiem mirdzot, pa­vēloši vārdi kā ledains ūdens krita pār velgiem, atsitās Ugas sejā un izšķīda sīkos skanīgos pilienos. Viņas roka ar asajiem nagiem izcēlās, norādot uz saules rieta pusi, uz zilgmainajiem mežiem tālumā. Pagājusi gabaliņu uz norā­dīto pusi, Daka vēlreiz izsvieda roku un rādīja velgiem, kur tiem būs iet.
   Apslēpusi naidu pret svešo sievieti, Uga saltā mierā pa­teicās, ka tie palīdzējuši uzvarēt velgu ienaidniekus. Tad viņa izslējās gara un taisna kā kaujas šķēps un pārlaida acis zeltainajai piekrastei un plašajiem ūdeņiem. Vienā mirklī gar acīm aizslīdēja te pavadītās dienas, siltie va­kari pie ugunskura un glāstošais nakts miers. Uga atkal, šķiet, izjuta meža biezokņu aso dzelkšņu dūrienus, slāpes un nogurumu. Bet viņa arī saprata, ka šajās grūtībās ra­dusies velgu izturība un sīkstums, bez tam viņa nojauta, ka velgi nespēs cīnīties pret spēcīgajiem, veiklajiem ezera cilvēkiem. Ja šoreiz tie velgiem palīdzēja, savukārt baidīdamies no svešajiem plosta vīriem, tad nākotnē ezera cilvēki vērsīsies pret viņiem pašiem. Uga redzēja, cik straujš un izšķirošs bija to uzbrukums ezerā, cik trāpīgi bija aso šķēpu cirtieni. Gudrā ciltsmāte saknieba plānās lūpas, ap kurām ievilkās asas rievas. Nē, viņa neparādīs velgu vājumu šīs ezera sievietes priekšā. Lepni uzsmaidī­jusi Dakai, viņa noprasīja Krūmam:
   —      Aiziesim?
   —      Ezera cilvēki sakāva uzbrucējus — paklausīsim, — tas darīja zināmu velgu atbildi un, piesitis savām krūtīm, izstiepa roku uz ziemeļvakariem, norādīdams velgu ceļa virzienu.
   — Labi, — Daka apmierināti norūca.
   Šai brīdī pie Dakas piesteidzās Gajs un, izslējies varens kā kalns, noteica:
   —     Aceku! Bez Aceka neiesim! — Noliedzoši papuri­nājis galvu, viņš sastinga, gaidot atbildi.
   Arī Uga bija ievērojusi, ka jauneklis ielēca ezera dzelmē un nav vēl atgriezies. Stingru un nopietnu seju viņa raudzījās Dakā un atkārtoja:
   —      Aceku! Aceku!
   Dakas seja noraustījās. Tad viņa iesmējās spalgi un s.iusi, it kā ledains ziemeļu vējš būtu iecirties piekrastes eglēs.
   —      Varbūt Aceks negrib! — tā atsvieda kā pliķi.
   —      Velgi gaidīs, — valdonīgi sacīja Uga. — Gaidīs līdz rītam.
   —      Aceku vai Daku! — izsaucās arī Gajs. Pagriezies pret rītiem, lielais vīrs lika saprast, ka ar saules lēktu Acekam jābūt šeit.
   Daka palocīja galvu, sapratusi viņa vārdus, un lēniem soļiem devās uz krastmalu. Šoreiz tā nekāpa kalnā, bet iegāja ūdenī un, tikusi līdz dziļumam, laidās dzelmē. Noplīvoja baltais apsegs, un viņas vairs nebija.
   Velgu vīri iebrida ezerā. Ar niknumu nolūkodamies kritušajos uzbrucējos, viņi pagāja tiem garām un tuvojās savādajam, nekad neredzētajam plostam. Ilgi tie pētīja resnos baļķus, taustīja stiprās kārklu klūgas, ar kurām koki bija sasaistīti. Krūms pieķērās plakanai šķilai un mē­ģināja kulstīt ūdeni, kā to bija darījuši svešie uzbrucēji, tuvojoties krastam. Un brīnums — plosts sakustējās.
   —      Re! — lepni iesaucās Krūms.
   Arī Gajs paņēma plakano šķilu, savukārt iegremdēja to ūdenī un izdarīja spēcīgu vēzienu. Plosts strauji padevās uz priekšu.
   —      Tā viņi atpeldēja, — Krūms palocīja galvu.
   —      Tā palika guļot, — nicīgi noteica Gajs, iesperdams tuvākajam ienaidniekam ar kāju.
   —      Lai mirkst ezerā, — Krūms norūca.
   —      Nē, tie jāaprok. Ezera cilvēkiem nepatiks zvejot, — iebilda Puks.
   Krūms, Gajs, Puks un citi vīri ezera piekrastē atrada zem kāda vētras izgāzta koka dziļu iedobi. Tur viņi no­guldīja mirušo velgu vīru. Uga vēl uzlika tam uz sejas un krūtīm smaržīgās mētru lapas, pārsedza ar zvērādu un, klusi murminot atvadu vārdus, atglauda mirušā kuplos matus. Krūms nolika blakus viņa kaujas šķēpu un uzmeta pirmo smilšu kārtu. Šķēpiem krakšķot, sausā piekrastes smilts sāka birt uz mirušo, nošķirot to no skarbās, nežēlī­gās dzīves.
   Svešos uzbrucējus velgi iemeta pavasara plūdu izska­lotā bedrē klints pakājē, uzvēla tiem piekrastes akmeņus un uzbēra smiltis. Pēc tam vīri ilgi pētīja svešo mednieku šķēpus ar asām, melnām krama smailēm. Tie viņiem vēl noderēs turpmākajās cīņās.

   ACEKS ATGRIEŽAS NO GŪSTA
   Jau agri no rīta velgi norūpējušies lūkojās uz ezeru. Aceka vēl nebija. Gajs nemierīgi staigāja pa krastmalu un velti skatījās uz niedrāju. Tur viss bija kluss. Piekras­tes klints virsotnei jau pārslīdēja pirmie slīpie saules stari, un reizē ar tiem no kalna šķautnes nokāpa divi cilvēki.
   —      Aceks! — iekliedzās Gajs un steidzās draugam pretī. Līdzi Acekam, saules apmirdzēta, nāca Daija. Stiprās Gaja rokas satvēra jaunekli un gabaliņu nesa uz apmetnes pusi. Daija apmulsumā piestāja un plaši ieplestām acīm raudzī­jās lielajā cilvēkā. Tad Gajs palaida Aceku un viņa va­renās rokas sagrāba Daiju. Likās, tās saspiedīs ūdens mei­tas liego stāvu kā trauslu putna olu. Klusi iekliegušies, Daija pievēra acis, bet, uzrauta gaisā, viņa drīz atkal at­radās uz kājām. Lielais vīrs kratījās nevaldāmos smieklos. Visi velgi saskrēja apkārt. Katrs gribēja Aceku redzēt, pataustīt, vai tiešām viņš ir tas pats, ar kuru tie kopā vēl tik nesen ezerā dūra zivis.
   Atskrēja arī Zaira un, spēja prieka sviesta, metās Ace­kam pretim, iesaukdamās:
   —     A-a-a-cek!
   Kā upe, kas, izlēkusi no krastiem, noslauka visu savā ceļā, tā Zairas vētrainā sajūsma atsvieda Daiju.
   Aceks sastomījās un palika stāvam, ļaudamies šai ne­valdāmajai palu straumei. Tikai pēc brīža tas attapās, atbrīvojās no Zairas rokām un paraudzījās uz Daiju. Ezera meitas tumšā seja likās cieta kā no akmens, tad tai pārlija spējš sārtums, viņa soli atkāpās. Aceks atguvās, piesteidzās Daijai un aptvēra tās plecus, laipni lūkoda­mies viņas sejā. Pamazām Daijas satraukums izgaisa. Bet Zaira lēni atgāja sānis, un neviens nedzirdēja viņas no­pūtu, kur bija rūgtums un sāpes.
   Aceka priekšā nostājās Uga. Gudrā ciltsmāte visu sa­prata. Satvērusi jaunekli un Daiju aiz rokas, viņa, mur- dēdama labus vārdus, veda abus uz velgu mītni. Tur Uga nosēdināja viņus pie dziestošā pavarda un iedeva katram pa ceptai zivij. Arī pārējie velgi apsēdās, lai stiprinātos ceļam. Kad zivis bija apēstas, Uga piecēlās, brīdi norau­dzījās degošajās uguns pagalēs, satvēra vienu, iznesa no mītnes un aizsvieda to uz meža pusi, kur tiem vajadzēja iet. Pagriezusies viņa pievērsās Acekam un ūdens meitai, cieši raugoties viņu sejās, kā vēlēdamās izzināt jau­niešu nākamos ceļus bargajā cīņā par kailo dzīvību.
   —      Ceļā! — izskanēja Krūma pavēle.
   —      Uz rieta pusi, — piebilda Uga.
   Diena bija silta un bez vēja. Mežs šķita kā pamiris, ne­kustējās neviena lapiņa. Tikai gājēju elsas un zem kājām lūstošo zaru knikšķi ienesa dzīvību šai klusumā.
   Pavasara ūdeņu izžulgušajā zemē vīri brīžiem iestiga līdz ceļiem, un viņiem ar šķēpiem bija jāatspiežas pret koku saknēm, lai izkļūtu no šī muklāja. Zaļajā puskrēslā laužoties cauri biezokņiem, viņi—reizēm sapinās staipek­ņos. No turienes,, dobji dūkdamas, izšāvās lielas zilganas mušas, bet no biezās lapotnes, neveikli spārnus kulstī­dami, laidās iztraucētie putni.
   Beidzot mežs kļuva retāks, parādījās staltas priedes sār­tiem stumbriem. Ejot vēl tālāk, mednieki izdzirda savādu čirkstēšanu, brīžiem tā atgādināja sprakšķēšanu, it kā sausas koku galotnes trītos viena gar otru. Priedulāja vidū mednieki ieraudzīja sūnainu pūrviņu, un tur līkā priedītē sēdēja liels melns mednis. Iepletis knābi, lielais putns aiz­rautīgi riesto ja. Krā pieplaka zemei un jau gribēja trauk­ties uz medījumu, bet Kūrs paspēja to savaldīt. Pēdīgi putna dziesma izvērtās skaļā tarkšķī. Krūms brīdinoši pa­cēla roku, un visi sastinga, klausīdamies medņa dziesmā. Pieredzējušais mednieks ZinčLjčl! Kau putna dziesma tuvo­jas beigām, tas uz īsu brīdi lielā jūtu skurbumā ir kurls un akls. Medņa tarkšķis pamazām kļuva arvien satrauk- tāks, un tad Krūms strauji pievirzījās tuvāk iekarsušajam putnam un svieda savu šķēpu. Dziesma spēji pārtrūka, putns, skaļi spārnus plakšķinādams, nedaudz pacēlās gaisā, bet jau nākamajā brīdī piesmacis iekliedzās un no­gāzās. Velgiem nu bija lielisks mielasts.
   Tikai pievakarē gājēji beidzot izkļuva no krēslainā bie­zokņa skāvieniem un, iznākuši klajumā, dziļi krūtīs ievilka valgo ūdens un zāļu smaržu. Netālu palejā spīgu­ļoja plata upe.
   Nogurušie mednieki atdzīvojās.
   — Uz upi! — iesaucās Aceks, satvēra Daijas roku un laidās skriešus.
   Piekraste viegli nodunēja, kad Gajs metās uz upi. Vējš šalca ap,viņa galvu. Zilie ūdeņi, likās, skrēja tam pretī.
   Prieks par atgūto draugu un ūdeni viņu reibināja, locekļi tvīka pēc upes spirdzinošās veldzes.
   Atnāca arī pārgurusī Uga un noslīga krasta zaļajā zālē. Starp dzeltenajām gundegām Uga ieraudzīja lielas sārtas puķes. Noplūkusi vienu, tā palaizīja ziedkāta rūgteno sulu, tad iesvieda to upē. Piemiegusi acis, viņa ilgi vē­roja, kā sarkanais zieds slīdēja projām uz rieta pusi.
   —      Peldēt līdzi — uz siltajiem krastiem, — nomurmi­nāja Ugas lūpas. Nosviedusi zvērādu, tā lēnām brida rā­majā ūdenī. Pār viņas kārno stāvu ņirbēja saules plan­kumi. Dziedniece priecājās par vēsajiem upes glāstiem.
   Atnāca pārējās sievas, pēcāk arī Krūms, Rams un Puks.
   —      Upe steidzas uz debesu uguns pusi. Velgi dosies līdzi straumei, — ierunājās atveldzējusies Uga.
   —     Peldēt ūdenī kā kokiem? Cik tālu? — neticīgi no­prasīja cilts vadonis.
   —      Tāpat kā niknie uzbrucēji — upju vīri.
   —     Patiesi, straume nesīs plostu, — Krūms beidzot sa­prata un uzkliedza vīriem: — Velt kokus ūdenī!
   Visi tūlīt ķērās klāt turpat upmalā vētras izgāztai prie­dei. Drīz baļķis iekrita ūdenī, uzšļācot spožas šaltis. Bet nebija viegli sadabūt resnākus kritušus kokus, apcirst zarus un atvilkt līdz krastmalai. Pat stiprākie vīri smagi dvesa un piepūstiem vaigiem stiepa smagos kokus. Pār­guruši un nobrāztām, asiņainām rokām viņi beidzot at­vilka vairākus baļķus. Arī sievietēm bija darbs. Viņas krastmalā meklēja lokanas kārklu atvases saišu gatavo­šanai un palīdzēja vīriem nošķibīt zarus. Kad vairāki koki jau ievēlās upē, ļJga un Puks mēģināja tos sasaistīt kārklu klūgām, kā to bija redzējuši uzbrucēju plostam. Beidzot tikai vēlu vakarā šis grūtais darbs bija pabeigts, un lielais plosts, kārtīm nostiprināts, lēni līgojās uz ūdens.
   Aceks ar Daiju nira un peldēja ilgi un aizrautīgi un reizēm prieka pārpilnībā kūleņoja. Noguruši un laimīgi viņi beidzot izkāpa krastā tālu no pārējiem velgiem.
   — Nav zivju šķēpa, — Aceks nožēloja. — Atnes! — Un viņa roka norādīja uz apmetnes pusi. Un, kad Daija vēl brīdi neziņā kavējās, viņš ar spēju rokas vēzienu uz ūdens parādīja, kas tam vajadzīgs. Daija saprata un ātri aizstei­dzās. Veiklā peldētāja bija arī tikpat žigla skrējēja, taču pagāja krietns brīdis, līdz tā atgriezās. Aceka krastā vairs nobijā, tikai neliels, vēl svaigs asiņu plankums uz piemī­dītās zāles liecināja par nesen notikušu cīņu. Bailēs ieples- l.im acīm Daija stīvi raudzījās uz krastmalas krūmiem, ik brīdi gatava bēgt. Bet tur viss bija klusu un nekas nelie­cināja par draudošām briesmām. Pagājusies gabaliņu uz priekšu, Daija valgajās krasta smiltīs ieraudzīja lielus cilvēka pēdu nospiedumus. Tālāk zālē šīs pēdas izzuda un nebija nekādu pazīmju, kur uzbrucēji aizgājuši.
   Saule jau bija iegrimusi upē. Silts vakara vējš aiztrau- cās pār krēslaino ūdeni un, atsities kokos, noslēpumaini čabēja lapās. Kaut kur tālāk mežā iebrēcās pūce. Daijai tirpas pārskrēja pār kauliem. Pēkšņi klusi iekliegušies, viņa metās uz velgu apmetni.
   Gajs bija pirmais, kas viņu ieraudzīja un tūlīt noprasīja, kur palicis Aceks. Aizelsusies viņa mēģināja pastāstīt, kas noticis. Lielais vīrs salēcās un tvēra pēc šķēpa. Arī citi, at­skrējuši no upmalas, satraukti gatavojās cīņai par Aceku.
   Uga, noklausījusies Daijas stāstu, apsēdās un, atspiedusi rokās galvu, brīdi sastinga. Naktī svešā mežā no katra krūma draudēja nāve. Un tagad vīri grib atstāt sievietes un bērnus vienus, lai gan ik brīdi varēja gaidīt uzbru­kumu? Uga pasauca Krumu, abi ilgi sprieda un beidzot no­lēma: Krūms ar Gāju un vēl dažiem vīriem izlūkos krast­malu, bet dziļāk mežā neies. Pārējie mednieki paliks uz vietas un būs gatavi aizstāvēties. Ar šķēpiem rokās aiz­gāja spēcīgākie vīri un, Daijas vadīti, nonāca cīņas vietā. Blāvā mēness gaismā Krūms un Puks ilgi pētīja pēdu no­spiedumus.
   Pieredzējušie mednieki nosprieda, ka Acekam uzbrukuši divi. Pēc īsas cīņas, ievainots un nespēdams pretoties, viņš aizvilkts uz mežu. Aiz piekrastes krūmiem sākās bie­zoknis, krastmala tālāk bija purvaina, staigna, vietām gandrīz neizbrienama. Krūms ar lielo ausi pieplaka ze­mei, ilgi klausījās, bet nedzirdēja ne mazāko skaņu. Vie­nīgi klusu šalcošais mežs it kā vēstīja tuvās briesmas. Puks brīdi vēroja mežu un upi, tad klusi ierunājās:
   —      Jāatgriežas apmetnē.
   —      Jā, un jāgaida rīts, — Krūms piekrita. Vienīgi Gajs vēl nebija izšķīries. Tas brīdi lūkojās vīru drūmajās sejās.
   «Vai tiešām Aceks nāves briesmās?» iedzēla skaudra doma.
   Kā nogalinātu smagu lāci nesot, vīri noliektām galvām atgriezās apmetnē. Uga panāca pretī, uzmeta Gajam jautājošu skatienu un saprata visu. Pirmo reizi šīs valdo­nīgās sievietes sejā parādījās izmisums, pirmo reizi arvien lepni paceltā galva noliecās, viņa pagriezās un aizgāja pie ugunskura.
   Zaira vairs nespēja valdīties. Viņa sagrāba Daijas ple­cus, sapurināja, tad atgrūda nost.
   — Tu, svešā, man atņēmi Aceku, viņa laipnību, sil­tumu, atņēmi visu. Viņš ir miris, nav vairs. Tu esi vai­nīga! — salti vārdi kā krusas graudi cirtās Daijas sejā. Daija sarāvās kā no sitiena. Uzmetusi Zairai aukstu, nici­nošu skatienu, viņa spēji pagriezās un aizgāja naktī. Viņa nonāca pie upes un brida aizvien dziļāk, tad laidās peldus. Daija nira un peldēja ilgi, līdz beidzot to pārņēma nogu­rums un ūdens lēnās šūpas iznesa krastā. Atkritusi vēsajās smiltīs, viņa palika nekustīgi guļot.
   Kad Daija bija aizgājusi pēc šķēpa, Aceks izkāpa krastā un raudzījās pāri upei. Piepeši kāds spēcīgs, līkkājains vīrs pret vēju klusi piezagās tam no mugurpuses un, at­vēzējis roku, draudīgi iešņācās. No šī trokšņa Aceks ap­sviedās un sastapās ar niknumā atņirgtu, spalvām apau­gušu seju. Biezām uzacīm pārsegtajās, dziļi gulošajās acīs iezalgojās dzīvniecisks naids. Tanī pašā brīdī Aceks salē­cās cīņai. Slīdošs rungas sitiens tam norāva gabalu galvas ādas. Krampjaini sagrābis ienaidnieka resno kaklu, viņš ar Gaja iemācīto tvērienu sažņaudza pirkstus. Briesmonis iegārdzās, viņa seja kļuva atbaidoši zila, bet tūlīt pie­steidzās otrs vīrs, kā ar lāča ķetnām sakampa Aceku un rāva to prom. Pēc īsas cīņas pievārētais jauneklis gulēja zemē, sasiets staipīgām koku saknēm. Parādījās vēl daži tādām pašām mežonīgām sejām. Satvēruši nelaimīgo upuri, tie stiepa viņu arvien dziļāk mežā. Negantās dus­mās Aceks iekoda vienam uzbrucējam dilbā. Tas ieklie­dzies palaida rokas, bet spējš belziens Acekam pa galvu izbeidza jebkuru pretestību, un viņš ieslīga dziļā nemaņā.
   Atžilbis Aceks atvēra acis. Apkārt tumsa, valgs vēsums, kaut kur cilvēku balsis. Kur viņš atrodas? Mākonim aiz­slīdot, iznira dzeltens mēness sirpis. Aceks paslējās. Blāva gaisma spīdēja pār nelielu salu. Vienā vietā sala savieno­jās ar krastu; tur stāvēja drukns vīrs ar garu šķēpu rokā. Zem lieliem kokiem, apsegušies ādām, gulēja tumši augumi. Bet vistālākajā salas stūrī daži līkkājaini vīri ci- lēja garus šķēpus. Melnais upes ūdens pie stāvā krasta bija kluss un, liekas, dziļš. Pēkšņi Aceka sāpošajā galvā pazibēja kāda doma. Tanī brīdi lielāks mākonis atkal aiz­sedza mēnesi, un jauneklis ar saviem spēcīgajiem zobiem sāka grauzt tievo valgu. Draudošās briesmas vairoja Aceka spēkus. īsā laikā viņš bija brīvs. Izstaipījis notir­pušās rokas, viņš lēni piecēlās un spēji ielēca dzelmē. At­tālais sargs satrūkās, vērīgi klausījās, bet, laikam domā­dams, ka atvarā lēkusi kāda lielāka zivs, nomierinājās.
   Pirms bēgšanas Aceks bija ievērojis tālumā blāvi mir­gojam nelielu ugunskuru. Brīdi viņš nira zem ūdens. Tad izbāza galvu, kāri ievilka spirdzinošo gaisu un, spēcīgiem roku vēzieniem šķeļot ūdeni, laidās pa upi uz leju. Ga­balu nopeldējis, viņš izkāpa krastā. Viss bija klusu. Bries­mas nedraudēja. Slaidiem soļiem kā mednieku vajāts brie­dis Aceks traucās uz velgu apmetni.
   Jau bija pusnakts, kad viņš tuvojās ugunskuram. Krā priecīgs lēkšoja pretī un, uzslējies pakaļkājās, smilkstē­dams piegrūda viņa sejai garo mēli.
   Velgi pietrūkās kājās un nostājās paceltiem šķēpiem.
   —     Aceks! — pirmais iebļāvās Gajs.
   —      Ateks! Ateks! — Daija bikli viņam piekļāvās.
   Aceks pastāstīja, kas ar viņu bija noticis un ko redzē­jis salā.
   —     Liekas, mežonīgie vīri gatavojas mums uzbrukt, — viņš vēl piebilda/
   Uga gādīgām mātes acīm nolūkojās uz Aceku, tad, ieraudzījusi viņa galvā ievainojumu, smagi nopūtās un pasauca Zairu. Jaunā dziedniece bija bezgala priecīga par Aceka izglābšanos, bet nelika to manīt, apkopdama viņa brūci.
   Tanī naktī vīri negulēja. Ar uzasinātiem šķēpiem tie noslēpās tuvējos krūmos, ik mirkli gatavi saņemt niknos uzbrucējus.

   KERU UZBRUKUMS
   Rīta krēslā jau neskaidri iezīmējās attālo koku augstās galotnes, no upes uzpūta dzestra dvesma.
   Te pēkšņi no meža izlēca bars strupu stāvu. Viņu res­nās, neveiklās kājas meta lielus, greizus soļus, bet garās rokas vicināja šķēpus un noasinātus mietus.
   —     Kē-ē-ē-ē-r! Kē-ē-ē-ē-r! — tie neganti ķērca dobjās, it kā piesmakušās balsīs.
   —      U-h-h-up! Cīņā! — iebļāvās Krūms, pakampa šķēpu un metās uz priekšu. Sauciens aizvēlās līdz pašam mežam. Velgu vīri izlēca no slēptuves un drāzās pretī uzbrucē­jiem. Veiklāks par visiem bija Krā, tas pirmais iecirtās tuvākā ķēra krūtīs. Nožvīkstēja velgu šķēpi, un viens ieurbās ķēra kājā. Krā jau klupa klāt nākamajam vīram. Atskanēja baismi rēcieni un ievainoto kaucieni. No krūma izskrēja kāds drukns kērs ar asiņojošu roku. Aceks pazina savu nakts uzbrucēju. Svešais atvēzējās ar smailo mietu, bet sakostā roka sašķobījās, tādēļ Aceka šķēps apsteidza neganto vīru, iecirtās ķēra rokā, un miets no­krita zemē. Sāpēs iekaucies, druknais vīrs nozuda mežā. Kāds cits muskuļains kērs saķērās nāves cīņā ar Krumu. Uzbrucēja rokas kā resnas siekstas lieca stipro velgu pie zemes. Vēl mirklis — un viņš nogāzīsies. Šai brīdī Kūra šķēps ietriecās ķēra izspīlētajos kājas muskuļos, un Krūma spēcīgs rāviens nogāza ķēru. No velgu vidus izlēca Gajs pārvērstu seju, aiz niknuma drebēdams. Izkliedzis velgu kaujas saucienu, viņš grieza riņķī šķēpa kātu un traucās virsū kēriem. Garais koks dūca kā milzu vabole. Daži ķēri, dabūjuši belzienu, pakrita. Drīz uzbrucēju varza izšķīda un pajuka uz visām pusēm. Vairums aizskrēja atpakaļ uz mežu. Daži palikušie vēl cīnījās, taču beidzot arī tie atkā­pās, aizvelkot līdzi pāris ievainoto.'Uz noras palika viens kritušais kērs un viens velgs. Mezglainiem pirkstiem mež­malā zemi kārpīja ievainots uzbrucējs. Piesteidzās Aceks, izrāva no viņa gurna šķēpu un ļāva kēram aizstreipuļot.
   —      Uz upi! Uz plostu! — Krūms skaļi nokliedza.
   No mežmalas skrēja vairāki velgu vīri. Daži grīļojās. Viņiem palīgā steidzās Uga, Zaira, Daija un citas sie­vietes. Apkārt skraidīja izbiedētie bērni.
   Divi vīri nesa kritušo velgu.
   —     Nav ķēru, aizmuka! •— Aceks aizelsies iesaucās.
   Ieraudzījusi viņa asiņaino galvu, Daija tūlīt skrēja mek­lēt Ugu un steigšus vilka viņu pie Aceka, bet ievainotais tikai nepacietīgi prasīja pēc Gaja.
   Nāca arī pārējie vīri — saniknoti, aizkusuši elsdami. Asinīm noplūdis, atkliboja Krā.
   —     Visi projām! — nokliedza Krūms, grūzdams tuvākos uz krasta pusi. Karotāji, sievietes un bērni — visi steidzās uz plostu, kas lēni šūpojās virs rāmā ūdens. Vienīgi Aceks vēl nemierīgi svaidījās krastā, cerēdams ieraudzīt lielo Gaja stāvu. Beidzot! T^ur jau viņš traucās šurp platiem soļiem.
   Nedroši uz plosta uzrausās sievietes ar bērniem un skopo iedzīvi. Pēc tam sakāpa pārējie.
   Vīri satvēra kārtis un, iecirtuši tās krastā, centās at- stumties no malas. Bet plosts bija kā pielipis. Tad uzlēca Gajs, un baļķi spēji sašūpojās. Paķēris tuvāko resno kārti, viņš atspērās ar to pret krasta smiltīm un sasprindzināja muskuļus. Baļķi nokrakšķēja un atrāvās no krasta.
   Daži vīri vēl draudīgi vicināja uz ķēru pusi asiņainos šķēpus. Ievainotie jau bija savākti, un ap tiem rosīgi dar­bojās Uga. Atnesa cīņā kritušo. Agrākām kauju rētām izvagotās rokas un līkie, savilktie pirksti — viss stāstīja par sīvām cīņām un gadu gaitās pārciestām locītavu kaitēm.
   Plašais ūdens klaids vizēja saules staros. Krastam pār­laidās daži putni. Niedrēs iešalcās rīta vējš, saņirbināja gludo ūdens virsmu un aizskrēja uz otru krastu. Šai rītā lielās upes piekrastē, kur velgi uzvarēja kērus, zeltainiem ziediem uzplauka deviņvīru spēks.
   Te uzreiz, briesmīgi kliegdami, pa nokalni lejā drāzās daži strupkājainie ķēri. Neganti vicinādami šķēpus, tie piesmakuši ķērca:
   —      Kēr, k-ē-ē-r!
   Krastā jau nokrita viņu mestie akmeņi, jo šķēpu svie­dienam bija par tālu. Velgu rokas saspringa, un ga­rās kārtis iecirtās smiltīs. No lielā spēka koki saliecās. Daija izķēra no kāda velga rokām zivju šķēpu, strauji ielēca upē un pazuda zem ūdens.
   —      Velgi stipri! Viņiem asi draugi — kož kā vilka zobi! — kliedza saniknotie mednieki no plosta, kratīdami pretī šķēpus. Ķēri baidījās nākt tuvāk. Velgu vārdus tie nesaprata, bet zināja, ka viņu šķēpu cirtieni koda dziļi, tādēļ plostam tuvoties nedrīkstēja. Rēkdami ķēri kampa akmeņus, kokus un negantās dusmās trieca tos, gribē­dami trāpīt velgiem. Daži jau ķēra tuvākos vīrus; tie at­kāpās uz plosta otru malu, kur bija vairāk ļaužu. Šī mala spēji sasvērās, un daži pusaudži iekūleņoja ūdenī. Tajā mirklī pret plosta malu ar smagu cirtienu atsitās ķēru sviestais šķēps, izraujot kokā dziļu robu. No krasta at­šalca gaviļu rēcieni, ķēri strauji brāzās tuvāk. Bet te no kalmēm izcēlās Daija, un viņas sviestais slaidais zivju šķēps iedūrās ķēra kājā. Atskanēja nikns rēciens, uzbru­cēji uz mirkli sastomījās, tad kāpās atpakaļ. Velgu vīri izmantoja šo brīdi un sāka irties. Plosts pamazām attāli­nājās no krasta.
   No ūdens iznira Daija un, pieķērusies plostam, peldēja līdzi. Aceks viņai pasniedza zivju šķēpu, un veiklā nirēja atkal pazuda ūdenī. Pēc brīža viņa uzradās, izcēlusi gaisā lielu zivi.
   Straume rāva plostu uz priekšu, pretī jaunam, nezinā­mam krastam. Nu varēja mierīgi pārlūkot ievainotos, pār­baudīt un uzasināt šķēpus, gatavoties cīņai par dzīvību un bagātiem medījumiem.

   PāRI DZELMēM
   Gajs apsēdās plosta malā un raudzījās upes plūdumā. Dzelme viņu arvien vilināja un pārsteidza. Kā visa tur nebija: zaļie krasti ar krūmiem un lielajiem kokiem, arī viņš pats, bet tikai tā dīvaini — kā māņos, kā miegā. Bet, kad ielēca dzelmē, cik tur bija labi! Zaļgana ņirboņa, kņu­došs vēsums.
   —     U-h-h-up! — Gāju iztraucēja vadoņa kliedziens, un viņš tūlīt atrāva skatienu no ūdens.
   Tuvojās neliela krāce. Ūdens griezās, šķiezdams gaisā baltas putu šaltis, un rāva plostu uz klinti. Krūms norīkoja vīrus garām kārtīm atvairīties no bīstamā krasta. Plosts traucās arvien tuvāk klintij. Sarkanīgā klints šķautne draudēja tūliņ pārcirst peldošo cilvēku dzīvības saites.
   —      Kārtis pret klinti! — uzkliedza Krūms. Strauji kā varenu ilkni viņš izsvieda pret klinti resnu kārti. Nāka­majā mirklī baļķi nobrakšķēja, paslīdot klintij garām. Velgi bija glābti.
   Saule jau sāka karsēt mednieku muguras. Spārniem no- švīkstot, tiem pāri aizlidoja dzērves. Spalgi iekliegdamies, pavisam zemu lidinājās liels melns putns zem bālganā vē­dera parautām kājām ar līkiem nagiem. Putna knābis plati atvērās un ar sausu plakšķi aizcirtās, kā laupījumu no­rijot.
   Uga norūpējusies pašūpoja galvu un brīdinoši uzsauca:
   —      Mednieki, uzmanieties!
   Vīriem nebija ilgi jāgaida. Vareniem spārnu vēzieniem putns laidās pāri plostam. Viņa asās acis kārīgi raudzījās
   uz kailu velgu mazuli. Tajā mirklī aizšāvās Gaja labi tē­mētais šķēps, un asā smaile iecirtās vēdera dūnās. Putns spēji sasvērās, sašūpoja platos spārnus, tad pierima un slīpi iekrita upē.
   Gajs metās ūdenī, sasniedza medījumu un vilka to sev līdzi. Drīz viņš ar nogalināto ērgli jau bija pie plosta. Ieraugot asiņojošo, vareno putnu, vīri klusi novērsās. Šo­reiz neviens no viņiem nekāroja pēc svaigas gaļas.
   —      Vai Gajam vajadzēja? — ar pārmetošu skatienu uz­lūkodams draugu, ievaicājās Aceks.
   Gajs samulsa un, nodūris galvu, noņurdēja:
   —      Uga sacīja.
   Apķērīgais Puks tūlīt iejaucās, teikdams:
   —      Ugas rokām liels spēks. Uga noņem sāpi. Putns pie­der viņai.
   —      Stiprā putna gaļa jāēd bērniem un tiem, kas ievai­noti cīņā ar kēriem, lai viņiem būtu ērgļa spēks, — no­teica Uga, apstrādādama putnu.
   Aceks bija ievērojis netālu no plosta peldam kādu lielu sarkanspurainu zivi. Satvēris atskabargaino ieroci, viņš pamāja Gajam, un abi uzmanīgi vēroja zivi. Tiklīdz tā bija pa metienam, abi šķēpi aizbrāzās. Uzmutuļoja spēcī­gās astes sakultais ūdens, lielā zivs traucās dziļumā, bet iedurto šķēpu smagums neļāva. Nu Aceks ar Gāju lēca
   ūdenī un drīz uzveica sudrabaino upes iemītnieci. Uga paņēma zivi un sadalīja starp visiem.
   Straume kļuva spēcīgāka. Ūdens virpuļoja gar plostu, brīžiem augstu uzšļācot baltas vērpetes. Krakšķēdams ne­drošais plosts traucās uz priekšu. Te kāda zemūdens krauja iecirtās baļķu malējā saitē, un tā pārtrūka. Resnais koks atšķēlās no pārējiem. Kāds bērns pārkrita pār plosta malu. Acumirklī tam pakaļ metās Daija. Tajā pašā brīdī ūdenī ielēca arī Gajs un Aceks un, cīnīdamies ar stipro straumi, satvēra baļķa galu un pievilka pie citiem. Kūrs un Rams cieši sasēja atrisušo kārkla klūgu. No ūdens iz­nira Daija ar bērnu un uzrausās pie pārējiem. Tuvumā mutuļoja krāce. Plosts sašķiebās un ar priekšgalu dziļi ienira putu vērpetēs. Daži vīri laidās peldus, bet sievas, krampjaini ieķērušās kokos, turējās visiem spēkiem. Vie­nīgi Ugai paslīdēja kāja un viņa iegāzās ūdenī. Tomēr dziedniece paguva cieši pieķerties baļķiem un noturējās, līdz Krūms un citi vīri izvilka viņu uz plosta. Drīz bries­mas bija garām, un straujā krāce pamazām attālinājās. Velgi priecīgi turpināja ceļu.
   Diena pagāja ātri. Vajadzēja sākt domāt par nakts at­pūtu krastā. Garām slīdēja tumšzaļi mežu biezokņi. Vie­tām augstu slējās milzeņi koki ar rievainiem, resniem stumbriem, kurus apņemt varēja labi ja divi vīri. Rēnās pievakara saules apspīdēti, tie kā vareni sargi, šķiet, bargi vērās svešajos ļaudīs uz plosta. Ko slēpa šis krasts? Kādas briesmas šeit sagaidīja velgus?
   Krūms norīkoja, lai pielaiž plostu tuvāk lēzenajam krastam, bet Kūrs, Gajs un Puks dodas izlūkot un izrau­dzīt vietu naktsguļai. Ugas pūles atrunāt Aceku no šī gā­jiena bija veltīgas. Drīz plosts piestāja malā. Vīri nolēca un baļķu starpās iesprauda kārtis.
   Izlūki, bruņojušies šķēpiem un kaula dunčiem, uzmanīgi devās uz tuvējo mežu. Kājas tiem pinās garajā zālē. Spār­nos pacēlās iztraucētas pīles un aizlaidās uz upes pusi. Zvērus vēl neredzēja. Mednieki gāja tālāk.

   NOSLĒPUMAINAIS JAUNEKLIS
   Mežs pretī dvesa drēgnu trūdu un vītušu lapu smaržu. Gājējiem ceļā gadījās lielas, saglumējušas sēnes, kas no pieskāriena apkrita. Mednieki brīžiem klupa pret resnām
   koku saknēm, kas, likās, viņiem uzglūnēja kā milzu žņau­dzējčūskas. Resno vīksnu garie, nolīkušie zari bija savi­jusies ar augstiem, bieziem krūmiem. Zaļā lapotne gandrīz pilnīgi aizsedza gaismu, neļaujot ne mazākajam saules staram izlauzties cauri. Viss te bija neskarts, zaļas val­gmes pilns. Izlauzušies šiem biezokņiem cauri, mednieki laba šķēpa sviediena attālumā ieraudzīja stāvu, sar­kanīgu klinti, kihras viena mala nolaideni sniedzās uz upes pusi. Klints priekšā zaļoja neliels klajumiņš. Puks naskiem soļiem devās turp. Pēkšņi viņam pār galvu kaut kas no­svilpa, aizķerot biezos matus. Mednieks apstājās kā no sitiena sejā un pārsteigts raudzījās uz klints pusi, vēl īsti neaptvēris draudošās briesmas. Bet tur jau tās bija — pie klints sienas piespiedies, stāvēja kāds cilvēks.
   -— U-h-h-up! — Puks iekliedzās un pacēla šķēpu. Arī Krā jau gribēja mesties uz svešinieku. Tad notika kaut kas negaidīts: Aceks sakampa mednieka roku, neļaujot šķēpam lidot.
   •— Nenogalini! Žēl! — iesaucās jauneklis un, ātri pa­skrējis uz priekšu, apstājās pret svešo. Vienā mirklī Aceka skatiens pārslīdēja svešā izbiedētajai sejai. Tas sastomījās, tad apsviedās un lieliem lēcieniem devās uz mežu. Bet Aceks bija vēl izmanīgāks, panāca bēgli un sa­tvēra pie rokas.
   Svešā jaunekļa sejā nebija baiļu vai dzīvnieciskās iznī­cināšanas kāres. Kalsenie vaigi un lielās, grūtsirdīgās acis bija neparastas un mulsināja Aceku.
   —     Aceks nav ienaidnieks! Nav! — viņš sauca, pacēlis roku. Viņa laipnā balss un draudzīgais acu mirdzums ru­nāja vairāk, nekā to spētu vārdi, un svešais piestāja.
   Pa to laiku pieskrēja arī pārējie vīri. Viņu draudīgās, bargās sejas un pacelto šķēpu smailes nenobiedēja svešo. Izriezis saulē iedegušās krūtis un neizlaizdams no rokas līko loku, tas drūmi raudzījās velgos. Kad Kūra dzedrās acis kā taustīdamas slīdēja pār tā bezbārdaino seju, jau­nekļa žokļi spītīgi sakniebās. No satraukuma viņš viegli trīsēja, vingrais ķermenis vēl arvien bija sasprindzis.
   Kūrs spēji sakustējās, viņa roka cieši sažņaudza šķēpu, bet Aceks zibenīgi aizstājās svešajam priekšā. Kūra seja noraustījās. Pamazām tajā izdzisa naidīgais saltums, un ne­daudz atmaigušās lūpas izmeta:
   —      Kas tu esi?
   Aceks apmierināti nosēcās, pagriezās pret svešo un, laipni raudzīdamies tā acīs, uzrunāja:
   —      Aceks nav ienaidnieks, nav.
   Beidzot svešā mednieka sejā izzuda neuzticības izteik­sme. Jauneklis saprata, ka viņam nedraud briesmas, un pamazām nomierinājās. Viņa roka ar savādo, līko ieroci atslāba. Arī velgi nolaida šķēpus.
   —     Nebaidies, — miermīlīgi ierunājās Puks. — Necel­sim šķēpus.
   Rāmo balsu iedrošināts, svešais pasmaidīja, bet reizēm vēl piesardzīgi vēroja velgu rokas.
   — Nav šķēpa, nav, — mierināja vīri, vērodami jau­nekli. Slaido vidukli tam rotāja gaiša briežāda, bet ap spēcīgo kaklu karājās mežakuiļa zobu virtene. Seja bija maiga, bez dzīvnieciskā rupjuma. Zem kupliem uzacu lokiem slēpās domīgas acis.
   —      Aceks! — teica jaunais velgs, sizdams sev pie krū­tīm. — Aceks, Aceks! — viņš atkārtoja vairākas reizes.
   Svešais laikam saprata un, tāpat piesizdams krūtīm, at­saucās:
   —      Mungo, gundu cilts, Mungo!
   Kad Mungo priekšā nostājās Gaja lielais stāvs un plati ieplestās acis neatlaidīgi urbās svešiniekā, tas neviļus atvirzījās. Varenais vīrs raudzījās uz svešā slaido ķer­meni kā sumbrs uz jaunu stirnu buku, viņa acīs mainījās dzīvnieciska neuzticība ar labsirdīgu ziņkāri. Šis nekus­tīgais skatiens centās iespiesties līdz pašiem svešinieka dvēseles dziļumiem. Gaja nāsis satraukti cilājās, likās, viņa deguns izlems: draudzēties vai nīst. Tad milzīgais mednieks nosēcās, seja izplūda neparasti bērnišķīgā smaidā.
   Tagad svešā priekšā nostājās Puks. Neizlaizdams no acīm svešo rīku Mungo rokās, viņš dobji norūca: — Puks, Puks.
   Kūrs piegāja pavisam klāt svešajam. Viņa lielā, brūnā roka smagi uzgūlās Mungo plecam, bet acis pētīja jau­nekli no galvas līdz kājām.
   Mungo izturēja šo skatienu. Kūrs ar redzēto, šķiet, bija apmierināts. Nolaidis roku no Mungo pleca, tas īsi no­rūca:
   —      Kūrs, es Kūrs. — Tad jautājoši pielika pirkstu Mungo savādajam rīkam. Arī pārējie velgi aizdomīgi no­raudzījās uz neredzēto, līko koku.
   Mungo palūkojās visapkārt, brīdi padomāja un, liekas, kaut ko izlēma. No upes uz klints pusi lēni laidās slaida dzērve. Jaunā mednieka roka spēji pacēla loku un, kad putns jau bija virs galvas, piesvieda stiegrai klāt tievu irbuli un strauji parāva. Gaisā kaut kas nošvīkstēja, dzērve sasvērās, skumji iekliedzās un kā akmens nokrita uz klints kores. Vēl pāris reizes tā nevarīgi sasita lielos spārnus, tad gludā, sarkanīgā galva noslīga un vairs ne­kustējās.
   Pārsteigtie velgi pieskrēja pie putna. Kūrs izrāva tam no krūtīm asiņaino, tievo iesmu. Nedroši to uzlūkojis, viņš nosvieda koku zemē. Tad pacēla putnu, pataustīja to un nometa uz klints. Izbrīnā ieplestām acīm kā šaubīda­mies viņš nolūkojās uz Mungo rokām, bargi iekrācās un atkāpās. Bailīgi uzlūkodami svešo, velgi sastomījās. Tādu mazu, bet tik ātru un dzēlīgu šķēpu tie vēl nebija redzē­juši.
   —      Te ir kas nelabs, — Kūrs nogrozīja galvu.
   —      Kāds spēks! — izsaucās Gajs.
   —      Skaudrs dzēliens! — Aceks apbrīnā uzlūkoja jauno mednieku. Pirmais attapās Puks. Piegājis pie mednieka, tas ar lielu ziņkāri aplūkoja viņa loku un paraustīja stin­gro stiegru. Svešais pasmaidīja, satvēra loku un vēlreiz palaida bultu. Nodzinkstēja stiegra, un bulta uzlidoja augstu gaisā, apgriezās ar aso galu uz leju un ieurbās netālu zemē. Mungo pasniedza loku Kūrām. Velgs baidī­jās ņemt rokā svešo, bīstamo ieroci. Gajs pirmais to sa­tvēra un, neveikli pielicis bultu stiegrai, parāva uz savu pusi. Bet viņa bulta nevarīgi nokrita turpat zālē. Brīdi izmēģinājuši svešā ieroča spēku, velgi vīlušies atdeva to Mungo. Noslēpumainais līkais koks tiem nebija draudzīgs un neklausīja.
   —      Kur tavi cilvēki? — svešajam noprasīja Kūrs.
   —      Kur citi mednieki? Citi, citi? — arī Puks atkārtoja.
   Mungo vērīgi skatījās mednieka sejā un rauca pieri.
   Beidzot, likās, viņš saprata. Noliecis galvu, tas pacēla vienu pirkstu un, pielicis krūtīm, vairākas reizes atkār­toja: — Es, tikai es. — Uz brīdi Mungo likās piemirsis velgus. Neredzošu skatienu raudzīdamies tālumā, viņš kaut ko domāja. Tad pievērsās medniekiem un pameta ar galvu, aicinot savus jaunos paziņas līdzi. Krūmu puduri pašķirot, klints otrā pusē atklājās šaura sprauga. Pāri tai sniedzās no koku zariem sapīta slīpa nojume, kas aizsargāja iedobumu no lietus un vējiem. Dziļāk iedobumā balsnīja sausa zāle un sūnas. Tur bija jaunā mednieka gu­ļasvieta. Blakus tai bija noklāta melna mežacūkas āda. Mungo pacēla to un parādīja dažus sausus gaļas gabalus un vairākas žāvētas zivis. Tad viņš cieši paraudzījās Aceka un pēc tam arī citu velgu sejās, sadrūma un no­vērsa skatienu. Tikai pēc brītiņa Mungo ierunājās:
   —       Mans tēvs guļ, viņa vairs nav. Viņš tur. — Un, izgā­jis ārā, norādīja uz nelielu pauguriņu netālu no mitekļa.
   Velgi īsti netika gudri, ko svešais gribēja teikt, kaut arī vairāki vārdi tiem likās pazīstami. Taču nojauta un izteikto vārdu skumjā noskaņa tiem stāstīja, ka jaunek­lim atgadījies kas ļauns un tagad viņam neviena cita vairs nav. Aceks aplika roku svešā pleciem un draudzīgi teica:
   —      Aceks tev būs draugs. Nāc pie velgiem.
   Bet Kūrs saņēma svešo aiz rokas un vedināja uz upes pusi:
   —      Nāc pie velgiem, medīsim kopā.
   Mungo laikam nesaprata. Tad Kūrs, piegrūdis roku sev, Acekam un Pukam, sacīja: — Velgi! — Vairākas reizes to atkārtojis, viņš piedūrās Mungo krūtīm, bet ar otru roku pieskārās Pukam un Acekam. Mungo seja noskaid­rojās, viņš piegāja pie nelielā pauguriņa, nogūlās pie tā, salika rokas uz krūtīm un aizvēra acis.
   —     Tēvs, mans tēvs, — čukstēja jaunais mednieks.
   Beidzot velgi sāka nojaust, ka tur aprakts Mungo tuvs
   cilvēks.
   Domīgi savilkuši biezos uzacu lokus, velgi uzlūkoja Mungo. Aceka vēja aprautā, jauneklīgā seja atmaiga, un viņš uzmundrinādams teica:
   —      Nebēdājies, Mungo, būsim tev draugi.
   Mungo maz saprata viņu, bet mierinošā, laipnā valoda un Aceka līdzjūtīgā seja pauda šo vārdu nozīmi. Nolie­cis galvu, jauneklis ilgi domāja. Likās, viņš pārdzīvo savu neseno skarbo dzīvi — viens, bez tuviem cilvēkiem, bieži aci pret aci ar plēsīgiem zvēriem. Sie vīri būs draudzīgi, palīdzēs medībās, cīnīsies kopā. Jaunajā medniekā vēl bija daļa no bērnišķīgas uzticības. Radniecīgs Acekam, viņš vēlējās būt ar to kopā. Beidzot viņš izšķīrās. Brīdi noraudzījies uzkalniņā, viņš smagi nopūtās, atcerēdamies kopējās gaitas ar tēvu: tumšās naktis ar zvēru rēcieniem, cīņas un uzvaras un visbeidzot tēva drūmo galu. Jauneklis lēnām pagriezās pret velgiem, vērtējoši nolūkojās Acekā, tad sacīja:
   —      Tēvs miris. Viņa nav. Mungo ies ar jums. — Iegājis klints iedobumā, Mungo paņēma zem guļvietas sūnām pa­slēptu bultu saišķi un ādas jostu ar dzeltenīgu kaula dunci. Apjozis jostu ap gurniem un nodevis bultas Ace­kam, Mungo strauji pagriezās un atstāja alu.
   —      Bet tas medījums, putns? — jautāja Aceks, norādī­dams uz dzērvi un gaļu alā.
   Mungo tikai palocīja galvu.
   —     Pie velgiem! — iesaucās Aceks, satverdams Mungo roku.
   Upes krastā gaiši sprakšķēja ugunskurs. Liesmas kāri lipa pie sausajiem kokiem, un gaisā lidoja jautras dzirk­steles. Vīri, tīksmi izlaidušies, sildījās. Zade, uzdūrusi iesmā zivis, grozīja tās virs uguns. Uga žāvēja augu sak­nes zālēm. Viņas mezglainajiem pirkstiem siltums bija tik patīkams.
   Daija sēdēja pie ugunskura un skumji nolūkojās gaisto­šajās dzirkstelēs. Viņa pirmā ieraudzīja nācējus un starp tiem Aceku. Skumjas tūlīt izgaisa kā nebijušas. Strauji piecēlusies, Daija traucās pretī. Arī Krūms pietrūkās kā­jās un pakampa šķēpu. Ko var zināt, kas ir šis svešais. Viņu nekad neatstāja briesmu nojauta, kas pavēlēja: «No­galini, lai glābtu sevi!» Roka jau draudīgi cēlās.
   —      Mungo, gundu cilts, — Kūrs steidzās pavēstīt, drau­dzīgi piesizdams atnācēja krūtīm. — Tikai viņš, citu nav, — vēl piebilda.
   Krūma roka ar šķēpu vēl nenolaidās, viņa acis meta zi­beņus un beidzot apstājās pie līkā koka Mungo rokās. Neko neatbildējis, viņš neuzticīgi vēroja Mungo vingro stāvu. Biedinoši ierēcies, viņš beidzot piegrūda pirkstus neparastajam rīkam Mungo rokās.
   —      Tas — ātrais šķēps, — stāstīja Aceks, rādīdams no­medīto dzērvi. Par laimi, šai brīdī no tuvējā niedrāja pa­cēlās bariņš pīļu. Mungo steidzīgi pacēla loku un, kad putni bija virs mednieku galvām, nošvīkstēja stiegra, bulta iesvilpdamās uzlidoja gaisā. Krūms jau bija nolaidis šķēpu un tagad līdz ar citiem neizpratnē raudzījās, kas notiks. Kūrs un Puks viltīgi atņirdzās, bet Aceks sa­traukti gaidīja. «Vai kritīs?» viņš bažījās vairāk nekā pats Mungo. Kad viena no pīlēm sašūpojās un sāka krist, jauneklis priecīgs iekliedzās, pieskrēja pie Mungo un apkampa to. Velgi no pārsteiguma smagi nosēcās un skrēja pie nokritušā putna. Krūms gāja lēnām, un šoreiz neviens nepakampa medījumu pirms viņa. Apdomīgi, kā neticēdams viņš pacēla vēl trīsošo putnu, tad uzmanīgi izvilka asiņaino bultu un ilgi to aplūkoja. Nosviedis bultu zemē, vadonis svešajam netuvojās, bet lika Gajam paņemt loku un to pārbaudīt. Plati smaidīdams, tas neveikli izšāva bultu gaisā. Tad loku paņēma Aceks. Tikai tagad Krūma sejā izgaisa bargā izteiksme.
   — Paliec! — viņš svarīgi noteica.
   Vecā Uga bija visu vērojusi. Neuzticīgi mirkšķinādama apsarkušās acis, viņa čāpstināja sausās lūpas un ar ilgu skatienu taustīja jauno mednieku. Mungo izturēja šo pār­baudi un gaišu, atklātu seju raudzījās vēl arvien staltajā sievietē. Viņa asais prāts bija atskārtis tās nozīmi ciltī un novērtējis Ugas ietekmi uz velgiem.
   —      Mungo, — piesizdams pie krūtīm, viņš teica un, piegājis vecajai klāt, draudzīgi uzlika roku uz tās pleca. Labsirdīgi ieskatījies tai acīs, viņš vēlreiz atkārtoja: — Mungo, gundu cilts, Mungo.
   Un tikai tagad Uga apmierināti nokrekšķējās.
   —      Paliec ar, būsi Acekam un Gajam draugs.
   Visvairāk svešais jauneklis bija iepaticies Acekam. Tos
   vienoja kaut kāda tuvība. Aceks aprūpēja gundu med­nieku kā brāli, mācīja visnepieciešamākos vārdus, iepa­zīstināja ar velgu dzīvi. Mungo bija gaišs prāts, tādēļ viņš ātri sapratās ar velgiem un sāka apgūt arī viņu valodu, brīžiem izlīdzēdamies ar roku kustībām un vaibstu spēli. Juzdami svešā jaunekļa pārākumu, velgi tīkoja viņa drau­dzības, uzticējās tam, klusībā cerēdami ātrāk iegūt jauno ieroci. Mungo centās ieskaidrot, ka loka izgatavošanai nepieciešams sauss, lokans koks. Nu visi devās tādu mek­lēt. Mežā atrada tikai pāris nolauztu un jau nokaltušu slaidu bērziņu. No tiem Mungo uztaisīja vienu loku un vairākas bultas. Jauno ieroci saņēma Aceks. Pārējie med­nieki žāvēja savus kokus, lai dienās izgatavotu tādus pašus vērtīgus lidojošus mazos šķēpus un līkos lokus.
   Ar balsi, rokām un sejas izteiksmi Mungo vēl pastās­tīja, ka pagājušo vasaru ceļā uz jaunām medību vietām viņi abi ar tēvu atšķīrušies no cilts, sekojot bēgošam lā­cim, bet apmaldījušies meža biezoknī. Tur tēvam uzbrucis lācis un saplēsis to. Mungo vēl kavējies, jo gribējis lācim atriebt, un pa to laiku cilts pazudusi.
   Velgi klausījās svešādajos vārdos, tomēr nojauta viņa bēdas un centās jaunekli mierināt. Mednieku līdzjūtība un Aceka draudzība arvien vairāk Mungo deva cerību, ka kopā ar velgiem viņš beidzot atradīs pazudušos gundus.
   Kamēr Krūms ar Puku un Aceku izlūkoja apkārtni, velgi apraka kritušo cīnītāju, kuru bija nogalinājuši ķēri. Nāve velgiem bija neizdibināma mīkla, viņi domāja, ka tajā dzīvē, kurp aiziet mirušie, tiem tāpat būs vajadzīgi ieroči un ēdiens, tādēļ, guldot tos zemē, līdzi deva šķēpus un kaut ko ēdamu. Uga jau uz plosta, pielikusi ausi pie kritušā krūtīm, ilgi klausījās un saprata, ka spēcīgais vīrs nekad vairs necilās šķēpu. Nebija vairs stiprā tuk! tuk!, kas vienmēr vīru krūtīs dauzījās. Dziedniece zināja, ka šis tuk! tuk! dzen pa ķermeni karsto, sarkano sulu. Mednieku šķēpa uzšķeltajās lūša krūtīs Uga bija redzējusi, ka sarka­nais sitējs ievainots un paguris vairs nedeva siltuma, sula kļuva vēsa, lielais, stiprais dzīvnieks atdzisa, necilāja ķe­pas, neņirdza zobus un to varēja apēst. Arī krūtīs ievai­notiem cilts medniekiem Uga bija vērojusi šo pašu dros­mīgo sitēju, kas nerima dienām un naktīm. Kad* sitējs apklusa, sarkanais šķidrums vairs netecēja un cīnītājs pa­mazām kļuva arvien aukstāks. Tā notika ar lāča saplosīto Gaja tēvu. Gan viņa to berzēja, trina un sildīja pie uguns, nekas nelīdzēja — tas atdzisa, kļuva mēms un auksts kā nomedīts zvērs. Drīz pēc tam viņa āda sazilēja, miesa savādi pārvērtās, tad vajadzēja nelaimīgo cīnītāju aprakt. Toreiz Uga ilgi domāja, kur šis varenais sitējs ņem sar­kano sulu un kur ir tā uguns, kas to karsē. Kādēļ ievai­nots vai saplosīts šis sitējs apklust? Viņa domāja daudz, bet tā ir nespēja saprast. Gadījās arī, ka viņai izdevās ap­turēt karstās straumes tecēšanu, saaudzēt pat lielas, zvēru plēstas brūces, kādas bija dabūjis Rams, un viņš vēl ar­vien gāja medībās, ēda zvēru gaļu, runāja, un sitējs stipri dauzījās tā krūtīs. Bet toreiz tas droši vien nebija ievai­nots.
   Darbīgās sievietes kā bites lodāja pa mežu, ar raga kapli izraka labas, sulīgas saknes, vāca augļus, riekstus un citu barību. Lielā ēšanas kāre reizēm pārspēja visu, un Uga redzēja, ka, aptrūkstot ēdamajam, vīri reizēm ķīvējās savā starpā gaļas gabala vai notvertas zivs dēļ. Bet viņa novēroja arī, ka ilgi apdzīvotās vietās aptrūka zvēru. Arī ezeros un upēs zivis kļuva arvien bailīgākas, tās nevarēja nodurt vai citādi noķert. Kad Mungo atnāca pie velgiem, Krūms un Uga tūliņ saprata, ka jaunais ierocis, kuru at­nesa svešais mednieks, dos viņiem daudz va irāk gaļas, putnu un zivju, tad vīriem būs spēks un veiklība cīnīties ar uzbrucējiem no citām naidīgām ciltīm. Dziedniece no­lēma vēl dažas dienas palikt šeit, lai Gajs un Aceks ne­daudz ievingrinātos laist skaudrās bultas, kas panāk ātros, plēsīgos zvērus un apsteidz žiglos putnus gaisā. Bez tam te bija labi — mežs pilns dzīvības, no niedrāja pacēlās putni un lielās upes attekās šaudījās daudz drošu, viegli noduramu zivju. ^
   Vakarā atgriezās mednieki. Trekna mežacūka, pīles un paipalas bija vīru guvums. Velgi atkal priecājās, satraukti dūcot strauju dziesmu, lēkāja ap ugunskuru, cepa smar­žīgo gaļu un zivis. Uga izgrieza mežacūkas kuņģi, izska­loja upē, salika tajā medījuma gabalus, uzlēja ūdeni un, nostiprinājusi virs ūguns, vārīja gaļu. Šoreiz barības pie­tika visiem, un vīri, apmierināti sēkdami, nesteidzīgi ēda. Beiguši maltīti, tie smagi dvesa un drīz nolikās gulēt. Vie­nīgi Mungo, Aceks un Gajs vēl klejoja ap niedrāju, tram­dīja paslēpušās pīles un, tiklīdz putni pacēlās spārnos, iz­laida uz tiem žiglās bultas. Kad beidzot satumsa, draugi ar medījumu atgriezās pie ugunskura.
   Mungo kaula duncis vēl bija ar medījuma asinīm. No­plūcis zāļu kušķi, tas noslaucīja plato smaili un, pacēlis vizošo asmeni pret uguni, brīdi to aplūkoja. Sarkanām asins svītrām iezīmēts, tur lēkšoja slaids briedis. Cēli at­metis galvu ar spēcīgajiem ragiem, dzīvnieks, likās, aiz­lēks no dunča.
   Aceks sajūsma apbrīnoja lielisko zvēru.
   — Kā dzīvs! — acīm ieziboties, viņš iesaucās.
   Mungo pasmaidīja. Paņēmis asu krama šķēpeli un apsē­dies pie ugunskura, viņš sāka apstrādāt kaulu. Sākumā lēni un uzmanīgi, bet vēlāk, kad jau parādījās rieviņa, Mungo drošāk piespieda krama šķembu. Aceks cieši rau­dzījās uz drauga rokām. Tad jaunais gunds vienā rievas galā ievilka vēl dažas īsākas svītriņas šķērsām un — tavu brīnumu! — nu jau uz naža briedim blakus izauga koks. Aceks no pārsteiguma tīksmi nosēcās. Paņēmis no Mungo rokām šķembu un savu kaula dunci, viņš arī sāka grebt, bet kauls nepadevās. Mungo iesmējās un, pieturējis drauga nedrošo roku, brīdi vadīja to. Tanī vakarā aiz Aceka dunča beidzot izauga pirmais koks.
   Tagad Aceks ilgi un neatlaidīgi, Mungo piepalīdzot, ap­strādāja savu dunci, līdz beidzot mirušais kauls atmodās un sāka dzīvot. Uz tā parādījās briedis. Priecīgi iesmējies, Aceks rādīja Daijai savu zvēru. Meitenes roka nedroši pieskārās duncim. Pārsteigta viņa raudzījās staltradzī un drauga sejā.
   — Ateks — Uga! Ateks — liels! — tā jūsmīgi izsaucās, ar mazo brūno plaukstu novilkdama gaisā augstu loku.
   Pateicībā par savu pirkstu atmodināšanu Aceks mācīja draugam vingrināt mēli velgu valodā. Mungo to apguva visai drīz, jo tā bija tikpat vienkārša kā šo mednieku dzīve.
   Katra diena un pat nakts slēpa pārsteigumu un bries­mas, lika cīnīties par savu dzīvību, uzvarēt un priecāties vai arī mirt.

   UZ RIETUMU KRASTIEM
   Rits bija saules un silta vēja pilns, kad velgi atraisīja plostu no krasta. Spēka pārpilnie, labi paēdušie vīri kā spēlēdamies veikli iegrūda upes straumē kopā sasaistītos baļķus. Viņu izsaucienos, priecīgajos rēcienos pagaisa sie­viešu kņada, vārdi un smiekli. Vienīgi Mungo bija kluss un nomākts. Viņš stāvēja plosta malā un sadrūmis vērās tālumā, kur blāvo ja sarkanīgā klints. Viņš it kā redzēja mirušā tēva seju un dzirdēja viņa vārdus: «Mungo, esi īsts vīrs!» Ne Aceks, ne Gajs nespēja viņu mierināt. Pat varenā Krūma plauksta, vēlīgi uzgūlusies Mungo plecam, nevarēja atņemt to lielo smagumu, kas spieda viņa sirdi. Kad sarkanīgā klints pazuda dūmakainā tālē, Mungo dobji iekliedzās un sāka svaidīties pa plostu, tad pēkšņi metās upē un platiem roku vēzieniem īrās uz krastu. Bet tanī pašā brīdī Aceks, Puks un Gajs metās tam pakaļ, augstu uzšļākdami putojošas ūdens šaltis. Spēcīgie ķermeņi sa­vijās kamolā, tad pamazām tuvojās plostam. Puks un Aceks satvēra vīru pasniegtās garās kārtis. Mungo vairs nepretojās. Norimis tas uzrāpās uz plosta un sagumis ap­sēdās nomaļus. Piegāja Uga. Viņa klusi kaut ko teica, silti raudzīdamās jaunā mednieka sejā, un 110 šiem glāstoša­jiem vārdiem kā dziedinošas sulas Mungo atguva spēku un cerības. Viņš pamazām nomierinājās, jo atkal ticēja, kc reiz atradīs nozudušos tuvos cilvēkus.
   Lai izklaidētu Mungo, Aceks aicināja viņu šaut putnus. Abi vēroja debesis, un katram putnam, kas lidoja pāri plostam, uzglūnēja straujā, asā bulta, bet veiklie peldē­tāji metās pakal arī tālāk ūdenī iekritušam laupījumam.
   Krūms plosta pakaļgalā bija piestiprinājis garu, plakanu koku, kas gluži kā zivs aste grozīja plostu pa straumi. Tuvojoties vakaram, tagad jau laikus bija iespējams iz­raudzīties labāku apmešanās vietu un drošāk pievirzīt peldošo mitekli malā. Viņi izvēlējās klaju, lēzenu krastu ar sulīgu zāli, kur parasti mēdza ganīties daudz sīku zvē­riņu. Plostam piestājot, velgi apmetās netālu no tā, lai briesmu gadījumā varētu ātrāk aizbēgt. Klajais laukums aiz apmetnes nodrošināja nelielo cilvēku bariņu no sve­šiem uzbrucējiem un plēsīgiem zvēriem.
   Krūms pats nekad nedevās izlūkot svešu krastu, kur varēja uzglūnēt briesmas. Bīstamajā uzdevumā viņš parasti norīkoja Gāju, Puku un citus. Gaja uzvaras un Puka dzēlības viņam bija kā skabarga pēdā un vēl necie­šamākas par ciltsmātes Ugas padomiem. Jaunie mednieki tuvojās leknai pļavai, kur ganījās dažas stirnas. Klusi no pretvēja puses piezagušies klāt, vīri paslēpās aiz nelie­liem krūmiem un vēroja tramīgos dzīvniekus, kas rāmi plūca zāli, laiku pa laikam paceļot galvas. Ieklausīdamās vēja šalkoņā, viņas brīžiem sarāvās un smailiem purni­ņiem ostīja gaisu. Medniekiem šoreiz it viegli izdevās pie­veikt divus dzīvniekus.
   Gajs, Aceks, Mungo un Puks vēl negāja uz apmetni. Atdevuši pārējiem velgu vīriem medījumu, tie nolēma aiziet līdz attālajam mežiņam. Tur viņi ieraudzīja kailu, nelielu klinti. Vietām tā bija saplaisājusi. No kādas dzi­ļākas spraugas, rieta saulē sārti vizuļodams, tecēja strau­tiņš. Mednieki iztvīkušām mutēm kāri pieplaka ūdenim un ilgi dzēra. Mungo un Gaja jutīgās ausis uztvēra dobju rūcienu. Viņi spēji pielēca kājās. Visi satraukti klausījās, no kurienes nāk šīs dīvainās skaņas. Tad viņi pamanīja blakus avotam šauru eju.
   — Tur zvērs! Projām! Briesmas! — iesaucās Puks.
   Vīri saprata: tas varēja būt lācis vai kāds cits liels dzīv­nieks. Visi tūlīt atkāpās un paslēpās krūmos. Mednieki saspringti klausījās, kas notiek pie strautiņa. Uzmanīgi pašķīruši krūmus, tie vēroja klints spraugu. Pēc mirkļa no turienes iznāca brūns zvērs un apstājās, vakara saules ap­spīdēts. Viņa spalvainā platā mugura kā apaļš kalns lē.?i sašūpojās. Tas bija milzīgs lācis. Dzīvās gaļas kalns slimu pagriezās uz upes pusi un ilgi aizdomīgi ostīja gaisu. Viņš juta neparastu smaku. Tā neatgādināja plēsīgos zvērus un tādēļ pārāk neuztrauca viņu. Neapmierināti ierūcies, šaurām ačelēm spīdot, tas glūnēja apkārt. Uz mirkli tā skatiens pievērsās krūmiem, kur slēpās med­nieki. Raudzīdamies uz zvēru, Gajs satraukumā sāka trī­cēt, nāsis viņam iepletās un viņš spēji sasvērās uz priekšu. Puks satvēra viņu un pavilka atpakaļ. Lācis vēlreiz sirdīgi ierēcās. Viņa dobjās balss dārdi pērkonīgi atbalsojās no- kalnītē, satricinot gaisu. Zvērs vēl brīdi pamīņājās, tad, skaļi ievilcis nāsīs spirdzinošo vakara dvesmu, gausi aiz- čāpoja uz mežmalu.
   —     Varbūt šis nogalināja tēvu? — nikni iesaucās Mungo. Viņa seja kvēloja kā ugunīs.
   Velgi tikai pēc brīža saprata Mungo vārdu jēgu. Puks pamāja ar galvu un piebilda, norādīdams uz aizgājušā lāča pusi:
   —      Tāls mednieks.
   Brīdi visi vēl stāvēja turpat, atmiņā pārcilādami kād­reiz piedzīvoto. Viņi zināja, ka lācis ir bīstams pretinieks. Gajs nikni nošņācās, viņa resnās rokas saspringa un cie­šāk satvēra šķēpu. Nevaldāma cīņas kāre lauzās uz āru. Puks smaidīdams noteica:
   —      Gajs uzvarēs plēsoni.
   Apmetnē, izdzirduši par lāča parādīšanos, velgi kļuva priecīgi. Daži jaunie tikai pēc nostāstiem bija dzirdējuši par lielisko gaļu, kas smaržojot pēc meža un ko sevišķi labi protot cept Uga. Tagad tie dabūs nobaudīt šo retumu. Vecākie mednieki jau pārbaudīja šķēpus. Vienīgi Krūms sēdēja kā sastindzis, tikai viņa pelēkajās, parasti saltajās acīs šoreiz šaudījās ļaunas uguntiņas, bet gausajās sma­dzenēs perinājās kāds nodoms. Piecēlies viņš izmeta īsus, aprautus vārdus:
   —     Lācis rīt atkal medīs. Vīri sakurs uguni, gaidīs.
   Naktī lija lietus. Velgi vīstījās zvēru ādās. Sievietes ar
   bērniem spiedās cita pie citas.
   «Slapjais laiks kā ar vilka zobiem atkal grauž locītavas. Rīt pie ugunskura sarīvēšos ar skudru novārījumu,» Uga nodomāja, laižoties snaudā.
   Lietus drīz pārgāja. Krūms piecēlās, pārbaudīja sargus un, pagriezies uz meža pusi, ilgi lūkojās nakts tumsā un klausījās. Viņa asā dzirde manīja vismazāko troksni. Klusi iesmilkstējies, pie mednieka kājām piespiedās Krā un, pa­cēlis galvu, arī klausījās. Krūms zināja, ka uz suņa jutī­gajām ausīm var paļauties, tādēļ nodevās pārdomām:
   «Zvērs guļ. Rīt tas izies medībās, tad … kā Gajam izdo­sies . .. Un ja nu viņu? . .. Redzēs,» nosmīnēja Krūms un beidzot apgūlās pie ugunskura.
   Rīts bija saulains. Slapjās koku lapas spīdēja, upe spoži vizuļoja, un niedrājā klusu šalca vējš. Lielās zivis šaudījās atvarā un tvarstīja sīkās mailītes, kas barā trau­cās uz krasta pusi. Jaunie velgi ar Mungo jau bija krast­malā. Mungo, pielicis stiegrai bultu, gaidīja. No dzelmes izšāvās liela līdaka un ietriecās mailīšu barā. Platie žokļi kā robainas liekšķeres pagrāba tuvākās zivteles un spēji aizcirtās. Tikai brīdi viņa piestāja, lai izbaudītu svaigās ēsmas tīksmi. Tanī pašā mirklī notrīsēja loka stiegra un asā šautra ietriecās ūdenī. Līdaka ar vienu sānu pagrūdās uz dzelmes pusi, tad rāvās uz priekšu, vilkdama līdzi pa­smago bultu. Trīs velgi metās ūdenī un ienira dzelmē. Ūdens burbuļoja un viļņojās. Drīz parādījās Aceks un pēc tam Mungo un Gajs. Kopējiem spēkiem viņi vilka lunkano me( dījumu uz krastu. Lielā zivs bija grūti val­dāma, tā raustījās, slīdēja laukā no rokām un beidzot sa­kampa Mungo pirkstu. Gaja raupjā plauksta sagrāba zivs žokļus, tie nokrakšķēja un slābani atvērās. Nikns lielās rokas sviediens izmeta plēsoņu krastā. Mungo kāja atsi­tās pret kaut ko cietu. Pieliecies viņš izvilka no ūdens iz­dobtu akmeni. Gandrīz puse tam bija nolūzusi, un lūzuma vieta jau pārklājusies zaļganām aļģu gļotām. Ciešāk aplū­kojis saglumējušo akmeni, Mungo priecīgi iekliedzās. Seja viņam piesarka, izlēcis krastā, viņš satraukts sāka skrāpēt un tīrīt akmeni. Draugi, aizmirsuši nikno zivi, pārsteigti un izbijušies raudzījās viņā. Bet, kad Mungo, noskrējis upmalā, steidzīgi mazgāja un trina ar smiltīm atrasto ak­meni, viņi vēl vairāk brīnījās. Ko tas nozīmē? Viņi sa­prata daudz ko: ka izsalkums ir tas, kas dzen viņus mežā medīt, šķēps palīdz pieveikt zvērus, uguns sniedz tīkamu gurdumu un mieru, siltās zvērādas sargā no aukstuma. Bet saltais, vienaldzīgais akmens? Kam tas vajadzīgs?
   <<Nē, Mungo ir vājš, saguris, viņam jāguļ. Mungo tūliņ jāiet pie Ugas, jāēd žāvēti augļi, jāiedzer kāda stiprinoša augu sula vai jālūko dabūt karstas zvēra asinis,» nodo­māja abi draugi. Ar žēlumu tie noraudzījās spēcīgajā medniekā, kas tik veikli prata laist bultas un nobeigt zvē­rus, bet tagad? … Kas nu būs?
   —      Mungo, Mungo! Svied zemē akmeni, iesim pie Ugas, — tie līdzjūtīgi runāja, svaidījās rokām, vaikstīja lūpas, bet draugs neklausījās. Priecīgs tas abām rokām tu­rēja akmeni un, starojošām acīm uzlūkodams draugus, stāstīja:
   —     Mungo, Lobza, Lia — akmens. — Tad paķēra aļģi, iesvieda to akmens iedobē, saberza smalku un laizīdamies apēda.
   Mungo jau agrāk bija stāstījis par savu māti Lobzu un māsu Liu. Draugi beidzot sāka nojaust, ka akmenim kaut kāds sakars ar Mungo tuviniekiem. Jāiet pie Krūma un Ugas pēc padoma.
   Krūms, piešķiebis galvu, vērīgi aplūkoja atnesto ak­meni, klausījās Mungo stāstā, skatījās viņa sejā, tā roku kustībās. Bet arī viņš īsti nesaprata Mungo. Cilts vadonis domāja, lēni braucīdams tumšos bārdas kumšķus. Ne­skaidra nojauta tam teica, ka šo akmeni laikam būs lie­tojuši gundi. Krūma seja beidzot noskaidrojās, un viņš teica:
   —     Gundi aizpeldējuši pa upi. Mungo tos redzēs!
   Jaunieša prieks bija liels. Satraukts viņš skraidīja pa
   apmetni un katram rādīja akmeni ar nolauzto stūri. Iebri­dis upē un uzmeklējis vietu, kur to uzgāja, viņš rakās pa baltajām smiltīm, meklēdams atlūzušo gabalu, bet neat­rada. Tad Mungo izkāpa no ūdens un rūpīgi pārmeklēja visu krastmalu, bet atkal nekā.
   Beidzot Mungo atcerējās, ka akmens trauks, kurā berza sausus augus un dažādas saknes, pēc ilgas lietošanas bija stipri ieplīsis. Kāpjot uz plosta, tas laikam izslīdējis Lob- zai no rokām, pret kaut ko atsities un pāršķēlies. Vairs nederīgais akmēns tad iesviests ūdenī. Mungo tagad sa­prata, ka gundus vajag meklēt pa upi uz leju — varbūt dienas attālumā no šejienes, kaut kur krasta tuvumā, jo bez ūdens jau nevar iztikt. Viņš rādīja uz upi, ka jābrauc tālāk pa straumi uz leju. Velgi jau paši par to bija do­mājuši, bet vispirms tie nogalinās lāci.
   Vīri rosīgi gatavojās lielā lāča medībām. Krūms, viltīgi nosmīnējis, sūtīja Gāju, Puku un viņu draugus. «Lai tiek galā un, ja ne, jo labāk,» viņš sevī ļauni nodomāja. Cilts vadonis saprata, ka stiprais Gajs kādreiz var ieņemt viņa vietu.
   —      Pats negribi pieveikt lāci? — nīgri ierunājās Uga. Krūma augums saspringa kā lēcienam, bet drīz atslāba, viņš pierima.
   —      Ies Gajs, Aceks, Kūrs, Mungo un Puks!
   Ilgi strīdējās, kā uzbrukt spalvainajam milzenim. Bei­dzot vienojās, ka viņiem jāpaslēpjas zvēra tuvumā un jā­vēro, kad tas izies medībās. Tad pie strauta alas priekšā jāsakur uguns un jāgaida zvēra atgriešanās. Mednieki iz­raudzījās labākos, asākos šķēpus stiprām kaula smailēm, ar krama asmeņiem gar malām. Mungo un Aceks paņēma arī lokus, bet Gajs bez tam vēl kaula dunci. Krūms un Uga reiz stāstīja, ka nokaitināts vai ievainots lācis dienām ilgi uzglūnot cilvēku slēptuvei, gaidīdams izdevīgu brīdi, lai uzbruktu. Tādēļ mednieki nodrošinājās ar ēdamo un brieža kuņģi ūdens krājumam. Suni atstāja mājās, jo rie­dams tas varētu nodot medniekus. Norunāja, ka apmetnē palikušie gaidīs. Ja otrā dienā vīri neatgriezīsies, citi do­sies palīgā.

   CĪŅA AR LĀCI
   Tuvojoties bīstamā zvēra miteklim, divi mednieki paslē­pās tālāk no alas krūmos, lai uzmanītu apkārtni. Gajs ar pārējiem steidzīgi tuvojās kalna spraugai. Viss bija klusu. Augstu gaisā riņķoja pāris vanagu. Ieraudzījuši mednie­kus, tie iekliedzās un aizlidoja. Vīri nekavējās, bet ātri paslēpās tuvējos krūmos. Nu varēja gaidīt.
   Jau bija pēcpusdiena, kad likās — kaut kur zemes iekšienē iedunas zvēra balss un apklust. Spalvainais četr­kājis, lēni šūpodamies, izlīda saules gaismā. Izcēlis pin­kaino galvu, tas plati nožāvājās, tad sacēla mazās ausis, grozīja purnu un ostīja gaisu. Uzmanīgi raudzīdamies ap­kārt, vecais plēsonis izgrūda brīdinošu rēcienu. Viņš sa­juta svešu smaku. Aizdomīgi ostīdams zemi, lācis apgāja visu laukumiņu mītnes priekšā. Sava spēka apziņā, nici­nādams varbūtējās briesmas, viņš nikni nošņācās, pie- klumzāja pie strauta un šļurpstinādams ilgi dzēra. Tīksmi nosēcies un papurinājis galvu, tas brīdi stāvēja, it kā do­mādams, beidzot, šķietami nomierinājies, lēni un prātīgi
   aizčapoja lejā uz zālainās krastmalas pusi. Mirkli nogai­dījuši, vīri izlīda no krūmiem.
   —     Milzenis aizgāja, — Kūrs teica, ar neuzticīgu ska­tienu nolūkodamies uz attālo niedrāju.
   Vispirms mednieki pie strautiņa padzērās, piepildīja ar ūdeni tukšo brieža kuņģi un aizsēja tā galu ar lokanu sakni. Tad atsauca pārējos divus vīrus.
   —      liet alā var būt otrs lācis, — brīdināja Puks, kad visi izceltiem šķēpiem devās tumšajā, noslēpumainajā spraugā. Tiem nāsīs iesitās asa zvēra un bojātas gaļas smaka. Mītne nebija dziļa. Te varēja apmesties tikai viens zvēru pāris.
   | Apkārt mētājās apgrauzti kauli. Turpat bija piemīdīta, I sausa zāle — zvēra guļvieta. Bet kas tad tas? Vienā kaktā vāļajas apgrauzta cilvēka galva. Baigi rēgojās tukšie acu  dobuļi. Mungo nodrebēja, parāvās atpakaļ un novērsās, cilvēks, varbūt no gundiem, — viņš sacīja piesmakušā balsī. arī Kūrs piegaja tuvāk. Viņa seja uz mirkli atplaiksnījās kāda doma, bet acis palika vēsas, bezjūtīgas. Tvarstīgiem pirkstiem pieķēris savai biezajai bārdai, viņš nikni nošņācās.
   Mungo pacēla baismo atradumu un ar izbailēm to ap­lūkoja. Uz pakauša vietām vēl bija saglabājušies daži tumši, savēlušies matu kušķi.
   — Tie nav ne Lobzas, ne Lias mati, — atviegloti no­murmināja jauneklis un nolika galvu zemē.
   — Nav zināms, tas varbūt kērs, — minēja Aceks.
   — Kursim uguni, lācis atgriezīsies, — Kūrs mudināja.
   Vīri steidzās uz izeju un ātri sagādāja sausu zāli, ža­garus un kritušu koku gabalus. Puks noplūca no savas zvērādas biezu spalvu kumšķi, cieši savīstīja, nolika starp diviem plakaniem kokiem un sāka tos trīt vienu gar otru. Veiklais mednieks darbojās ilgi, jau rokas pagura. Pēdīgi spalvu vīšķis sāka kūpēt. Puks apmierināti iesmējās un sāka pūst uz gruzdošo pinkuli, līdz tas uzliesmoja. Med­nieks aši to piegrūda sausajai zālei, un tā spoži aizdegās. Liesmiņa ātri pārsviedās uz žagariem, un drīz jau sprē­gāja jautra uguns. Tagad zvērs nespēja tiem piekļūt. Tam būtu jālec caur uguni. Gajs vīstīja lielās dūres un sa­traukti elsa. Viņš nespēja vien sagaidīt, kad varēs doties cīņā.
   Velgi vēl steidzās nest kurināmo. Slēptuvē tam vairs nebija vietas, tāpēc daļu viņi atstāja tālāk pa tvērienam.
   Jau bija pievakare, kad pie strauta atskanēja dobjš rē­ciens. Caur liesmām un dūmiem vīri ieraudzīja tuvoja­mies brūno milzeni. Apstājies labi patālu, lācis niknām, tomēr ziņkārīgām acīm glūnēja uz sarkanajām uguns mē­lēm. Tad rūkdams atkāpās. Īsu mirkli vīri saskatījās.
   — Šķēpam par tālu, — Gajs klusi nosūkstījās. Viņa platā seja satraukumā kvēloja. Acis, likās, plosīja zvēru jau no tālienes. Pārdrošas domas šaudījās mednieka dusmu sakarsētajās smadzenēs. Tad viņš atcerējās Ugas pamācību:
   «Apmulsini lāci vai iekārdini viņa ziņkārību. Būs vieg­lāk uzveikt.»
   Gajs ātri paķēra ar ūdeni piepildīto zvēra kuņģi un pār­meta pār ugunskuru. Klusi noklunkšķējis, tas nokrita netālu no lāča, savādi kustēdamies kā dzīvs. Lācis to labi redzēja un brītiņu aizdomīgi vēroja.
   «Jocīgs zvēriņš. Niecīgs, lai man kaitētu,» viņš savā spēka apziņā laikam nodomāja un lēniem, apdomīgiem so­ļiem tuvojās.
   Vīri pamira gaidās. Viņu rokas bija krampjaini sa- žņaugušas pret zemi nolaistos šķēpus.
   Pabakstījis ar purnu dīvaino ērmu, lācis pēkšņi to pakampa zobos, piecēlās uz pakaļkājām un sirdīgi pa­svieda klunkšķi gaisā. Šai mirklī mednieku šķēpi brā­zās uz dzīvo kalnu. Gaja šķēpa platā kaula smaile ar krama asmeņiem dziļi ietriecās lāča vēderā, kur bija mīk­stāka āda. Pārējie iedūrās biezi spalvotajās krūtīs un zau­dēja trieciena spēku. Ar negantu rēcienu lācis nogāzās, pie tam šķēpa kāts atmetās pret zemi un, dzīvnieka svara spiests, vēl dziļāk iedūrās brūcē. Tad Mungo un Aceks izšāva savas bultas. Viena ietriecās acī, otra kaklā. Brū­nais milzenis noplūda asinīm, bet vēl nebija uzveikts. Sā­pēs rēkdams, pusakls trakās dusmās tas metās virsū ugunskuram, lai sagrābtu uzbrucējus. Vareno ķetnu dragā­tas, pašķīda degošās pagales. No spējā trieciena nogāzās arī Puks, bet atguvies tūdaļ pielēca kājās. Tad lielais dzīv­nieks aci pret aci sastapās ar Gāju. Niknumā atiezis zo­bus, Gajs sagrāba lāča vēderā iedurto šķēpu un ar tādu varenu spēku grūda dziļāk, ka smaile ietriecās mugur­kaulā un nolūza. No negaidītā grūdiena lāča milzīgais ķer­menis salīgojās un beidzot sabruka netālu no uguns. Med­nieki gavilēja. Kad zvērs vairs nekustējās, to aizvilka tā-
   lāk no dziestošā ugunskura. Gajs, Kūrs un Puks, neval­dāma medību skurbuma pārņemti, dzēra siltās asinis. Aceks un Mungo to nedarīja. Lāča ķetnas asie nagi Pu­kam bija uzplēsuši ādu gurnā. Piespiedis brūcei lielu lapu, viņš to nosēja ar ap^ia stīgu.
   Pirmajam satraukumam pārejot, vīri sāka gudrot, kā nogādāt lielo zvēru uz apmetni.
   —      Sasiet kājas — koku cauri, — norīkoja Kūrs, tīksmi nošmakstinādams biezās lūpas. Viņš jau tagad mutē izjuta ceptas lāča gaļas garšu.
   Smago gaļas blāķi nesa četri vīri, pa divi katrā galā. Kad nesēji nogura, tie nolika nastu zemē un atpūtās. Pus­ceļā viņi sastapa citus velgus. Tie bija dzirdējuši zvēra baismos rēcienus un steidzās savējiem palīgā.
   «Kurš nepārnāks no lāča medībām?» šis jautājums neat­laidīgi urbās Krūma smadzenēs. Ieraudzījis gājienu ar no­galināto zvēru, viņš devās pretim. Jau pa gabalu viņš sa­skatīja lielo Gaja stāvu un sadrūmis nosēcās.
   «Atkal uzvarētājs!» ļaunā īgnumā viņš nodomāja. Nāca arī Uga, Daija, Zade un citas sievas. Redzot Aceku at­griežamies sveiku un veselu, ezera meita līksmi devās tam pretī. Ievainotais Puks nāca pēdējais. Piesteidzās Zade un bažīgi aplūkoja brūci, kas vēl asiņoja.
   —     Sadzīs, — mierinoši noteica Uga un aizveda Puku uz savu kaktu.
   Kad Aceks pastāstīja Krūmam par alā atrasto cilvēka galvu, cilts vadonis nekustīgu skatienu brīdi lūkojās ga­rām satrauktajam Acekam. Viņa kūtrais prāts gausi šķe­tināja domu pavedienu. Tikai pēc laba brīža viņš paskaid­roja:
   —      Alas tuvumā notikusi cīņa. Lācene nogalināta, bet ievainoto mednieku nogalinājis otrs lācis, kas atgriezies no medībām. Cilts vīri nav atraduši nogalināto mednieku un aizgājuši tālāk.
   Vakarā apmetnē atkal spoži dega ugunskurs. Visi mie­lojās. Brūnie, smaržīgie kumosi bija cilts lielākais gar­dums. Uga cepa iesmā uzdurtus mazākus lāča gaļas gaba­lus uz egļu un paegļu liesmām, iepriekš tos ierīvējusi ar smaržīgām lapām. Pirmo iesmu dziedniece sniedza Mungo. Viņš savukārt to novēlēja Acekam un klusēdams piecēlās no ugunskura. Kā dzeļoša bultas smaile krūtīs sūrstēja doma: «Vai tiešām šis bijis tēva slepkava? Un atrastā cil­vēka galva — otrs upuris no viņa cilts ļaudīm?» Aizgājis upmalā, viņš vientuļi klaiņāja, domāja un ilgi raudzījās tālumā. Kaut jel drīzāk velgi postos ceļā! Visu garo krast­malu pārstaigātu un peldētu ar plostu uz leju, kamēr lielā upe beidzas. Bet kur tas ir? Kur pazūi šie ūdeņi? Kādi cil­vēki un zvēri tur mīt, un vai viņš tur nokļūs? Ar smagu galvu un piesarkušām acīm Mungo atgriezās apmetnē. Pretim nāca Aceks un, paraudzījies drauga sejā, saprata, par ko viņš domāja.
   Ugunskurs vēl dega. Krūms norīkoja sargus uz nakti, bet mātes apguldīja bērnus. Zade ar Puku sēdēja pie uguns, ēda lāča'gaļu un bija priecīgi. Zades līksmajās acīs dejoja ugunskura liesmas, bet krūtīs verda karstas asinis. Arī Kūrs, Krūms un Uga bija turpat. Cilts vadonis ilgojās pēc tuvas sievietes. Ciltij bija maz jaunu sieviešu, un Krūms neuzdrīkstējās tās atraut citiem vīriem ar dunci vai šķēpu. Pagriezis galvu uz gulošo sieviešu pusi, viņš ieraudzīja Zairas liesmu apspīdēto brūni sārto ķermeni. Acis tam iezibējās, strauji sakustējies, tas gribēja trauk­ties pie Zairas, bet visu redzīgā Uga, pamanījusi Krūma skatienu un aizdomīgo kustību, pievirzījās tuvāk.
   —      Zairu neaiztiec, tā būs Mungo, — viņa nikni no­šņāca. Krūms dusmās nodrebēja un uzgrieza tai muguru. Pret Ugu Krūms nespēja sacelties. Tās rokās bija cilts spēks. Pierausies kājās, viņš aizgāja aplūkot sargus.

   ATKAL CEĻā
   Jau no paša rīta visi gatavojās ceļam. Labi paēduši un izgulējušies, velgi jutās moži, nemierīgās asinis kūsāt kūsāja. Atsperdamies uz muskuļainajām kājām, vīri drais- kojās, uzglūnēja viens otram kā vareni sumbri pirms cī­ņas. Tad saķērās kopā, spēcīgi belza ar dūrēm viens otram pa krūtīm. Kņadas satrauktie putni no kokiem pacēlās spārnos.
   — Mierā, negantie! — nikni uzkliedza Uga. Vīri pār­stāja plosīties. Ciltsmāte pārcilāja dziedinošo zāļu un sakņu saišķus, aplūkoja, vai dzīvnieku pūšļi ar saulē sa­biezinātām augu sulām ir veseli. Daži viņas savāktie augi patīkami atvēsināja muti un pasargāja sulas no saskābša- nas. Visu sakārtojusi, .viņa ar Zairu devās pie lāča medībās ievainotā Puka. Pa ceļam Uga sastapa dažas mātes ar vismazākajiem bērniem. Viņas līkie pirksti sakampa vienu no tiem un strauji pasvieda gaisā, lai acumirklī atkal no­tvertu. Mazais, lokanais velgs neizbijās, bet priecīgi smē­jās, rādīdams baltos zobus.
   Krūms ar vīriem pārbaudīja plostu, norīkoja atgrūdē- jus. Drīz visi devās uz krastmalu: vīri ar ieročiem, sie­vietes ar ēdamo un bērniem. Mungo nešķīrās no sava loka. Bālgana briežāda cieši apņēma viņa slaido vidukli un saulē gaiši vizmoja. Aceks cilāja vingrās rokas un spējā spēka uzplūdumā svieda šķēpu, kas no deviņu briežu attāluma ietriecās kokā. Dažos lēcienos Aceks pa­nāca Mungo, nogāza to zemē un mēģināja piespiest drauga muguru pie zemes, bet tas nebija viegli. Saulē lo­cījās brūnie ķermeņi, līdz abiem nokrita zvērādas. Skaļi smejoties, tie beidzot pielēca kājās un kā divi jauni brieži aizjoņoja uz upi. Gaisā pajuka ūdens šaltis, un abi pazuda dzelmē.
   Atkal plosts lēni slīdēja pa plašajiem ūdeņiem. Atkal daža laba bulta aiztraucās dzidrajās rīta debesīs, izraujot no zilās tāles vienu otru putnu, lai kāds spēcīgāks varētu to apēst. Lielais dzīvības un nāves loks turpinājās.
   Dienas tveice uz upes bija pierimusi. Siltais ūdens rāmi skalojās gar plosta baļķiem. Brīžiem no dzelmes izšāvās kāda zivs un, pirms vēl Mungo paspēja atvilkt stiegru, pazuda melnajā dzelmē. Viss bija klusu, vienīgi sarkanas spāres švirkstēdamas šaudījās gar krastmalu, ķerot sīkos ūdens knišļus. No zilganās dūmakas tālumā iznira gaišzaļi bērzi. Pa dzelteno krastmalas smilti slinki gāzelē­jās meža zosis. Upes attekā starp ūdensrozēm peldēja treknas pīles. Mungo nespēja vien sagaidīt, kad tās no­nāks pa šāvienam.
   — Šeit mēs piestāsim? — viņš iesaucās, lūdzoši uzlūko­dams Krumu. Mungo nevarēja novērst acis no pievakara saules apspīdētā skaistā krasta. «Varbūt te atradīšu gun- dus?» viņš priecīgi satraukts domāja un jautājoši uzlū­koja Ugu. Dziedniece kā iedrošinādama atsmaidīja, sak, redzēsi gundus.
   Arī Uga nepacietīgi gaidīja, kad tiks malā, kur brieda sulīgi lupstāji cilvēka augumā un rāmi šūpojās brūnās vālītes.
   Plosts nokrakšķēdams iegriezās garajās niedrēs. Vīri izlēca krastā un nostiprināja peldošos baļķus. Visi stei­dzās, lai jo drīzāk tiktu vilinošajā plašumā. Mungo, Aceks un Gajs ar ieročiem rokās pirmie devās izpētīt svešo vietu, no kuras viņi gaidīja tik daudz. Aceks strauji ap­meta līkumu, lai izvingrinātu bezdarbībā notirpušās kājas. Leknā, mīkstā zāle tīkami kutināja stilbus. Vietām viņš līdz ceļiem pazuda lielos, baltos ziedos.
   Pēkšņi Aceks pamanīja pelēkmelnu staipekli, kas slinki gulēja zem kupla ievu krūma. Čūskas gludā, spīdīgā galva lēni pacēlās, un pretī raudzījās divas stiklainas acis. Aceks sastinga kā zemē iemiets netālu no briesmīgā rā­puļa. Sarkana migla aizsedza acis, un tad Aceks spēji at­jēdzās. Nāve, briesmīga nāve mēmi raudzījās viņā. Skaļi iekliegdamies, viņš apcirtās un metās bēgt. Garās kā­jas augstu svieda vieglo ķermeni. Bet čūska pazibēja gaisā kā līgans loks, ūn kaut kas sausi glaudīgs spēji apvijās viņa kājai, iedūra kā ar adatu. Aceks pakritis neredzēja, ka Gaja šķēps, ietriecies čūskas tievgalā, pienagloja to pie mitrās zemes. Draudīgi izcēlusi galvu, tā, nikni šņākdama staipījās. Šai brīdī rāpuļa galvā iecirtās veikli notēmētā Mungo bulta. Tās smaile izurbās cauri mīkstajai pakak­les ādai un slīpi pāršķēla rīkli. Izrāvis šķēpu, Mungo ar visu savu roku spēku grūda to riebīgā rāpuļa līkumos vēl un vēl… Gajs atlaida savu šķēpu, piesteidzās pie Aceka un palīdzēja tam piecelties. Čūska vairs tik tikko locījās. Mungo vēl nebija redzējis tik lielu rāpuli un domāja, ka sakostais Aceks tagad ir neglābjams, jo šie briesmīgie kodieni nesa neatvairāmu nāvi. Aceks gan piecēlās kājās, bet tūdaļ atkal pakrita. Mungo bailēs un žēlumā par drauga dzīvību sabruka tam līdzās zemē. No lielā uztrau­kuma viņam izžuva mute un nosvīda piere. «Acekam bei­gas,» viņš domāja.
   Bet Gajs saprata, ka tūdaļ jārīkojas. Viņš satvēra Aceku ap krūtīm un Mungo lika ņemt pie kājām. Tā viņi uzma­nīgi nesa jaunekli uz apmetni. Pretī nāca Puks. Redzot nevarīgo Aceku draugu rokās, tas pasteidzināja soļus.
   —      Pie Ugas, — viņš čukstēja sausām lūpām.
   Dziedniece vērīgi aplūkoja koduma vietu. Viņas rokā
   pazibēja asa krama šķēpele, sekoja ātra rokas kustība, un indīgais dzēliens bija izgriezts. Pēc tam Uga ilgi ska­loja brūci ar atšķaidītām augu sulām. Kad beidzot ievai­notā kāja bija pārsieta apvītušām kalmju lapām, tā lab­sirdīgi norūca:
   —      Briesmas garām.
   Brīdi pameklējusies savos zāļu krājumos, tā atrada smalki saberztu čūskas pažokļa bumbuli.
   —      Iedzer, drīz būsi vesels, — noteica dziedniece.
   Un tad mītnē ieskrēja Daija. Kur bija palicis viņas vē­sais dzelmju miers?
   —      Pāries, būs vesels, — laipni bubināja Uga, glāstī­dama ūdens meitas tumšos matus.
   Cilts jau bija ierīkojusies upes tuvumā zem lielām lie­pām. Vīri apstaigāja krastmalu. Tie aiz'gāja arī līdz noga­linātajai čūskai, nogrieza asiņaino galvu un atnesa Ugai.
   Mednieki satraukti aplūkoja jaunās zemes krastu. Pār viņu galvām aizlidoja no upes līčiem pacēlušās pīles. Pa zāli lēni un pašapzinīgi staigāja balts stārķis, laiku pa lai­kam ar garo knābi sakampdams kādu vardi. Apkārt viss sanēja un bija dzīvības pilns. Velgi izkliedza prieka sau­cienus. Te beidzot, liekas, būs viņu ilgotā zeme, silti ūdeņi un bagātīgi medījumi.
   Krūms vēl nebija devis rīkojumu tālākam izlūku gājie­nam. Te vajadzēja labi sagatavoties, jo auglīgo, dzīvnie­kiem bagāto apvidu droši vien apdzīvo varbūt vēl bries­mīgāki cilvēki nekā strupkājainie ķēri.
   Kad apmetne jau bija pilnīgi, iekārtota, sargi izvietoti, Krūms izvēlējās vairākus stiprākos vīrus un šoreiz pats kopā ar suni Krā devās tiem līdzi. Drošības pēc viņi pa­ņēma šķēpus, kaula nažus un dažus lokus ar bultām. Arī apmetnē palikušie gatavojās katram gadījumam. Pat sie­vietes apbruņojās.
   Retais mežs klusu šalca, un kaut kur tālumā vairākas reizes iekliedzās vālodze. Vīri iegāja mežā. Lielās priedes slaidi traucās augšup pretī gaišzilajām, it kā sastinguša­jām debesīm. Resnie, kaparbrūnie stumbri, zeltaini dzid­riem sveķu pilieniem aplipuši, dvašoja medniekiem pretī tvanīgu elpu. Viņi izgāja nelielā laukumiņā ar kuplu, sārtiem ziediem pilnu vilkrožu krūmu. Smaržīgais gaiss viegli virmoja saules tveicē. Suns ierūcās un, degunu ze­mei piebāzis, teciņiem laidās uz priekšu. Mungo pirmais ieraudzīja platas, dziļi iespiestas cilvēka pēdas. Tajās vie­tās miklā zeme no ķermeņa svara bija nedaudz apdrupusi un iespiedumi vēl pilnīgi svaigi. Arī kāds sulīgs nolauzts zāles stiebrs liecināja to pašu.
   —      Gājis vīrietis, nupat! — klusi iesaucās Krūms, no­liecies gandrīz līdz pašai zemei. Ari suns piegrūda purnu tai vietā un, izcēlis galvu, jautājoši uzlūkoja saimnieku.
   —      Meklē! — uzsauca Krūms. Mednieka dzedrās acis pē­tīja piemīto zāli, aplauzītos sīkos krūmu zariņus. Viņa sma­gais stāvs spēji izslējās, roka sažņaudza šķēpu, biezā sejas āda no uzbudinājuma piesarka, un acis ļauni nozibsnīja.
   —      Stiprs, ar medījumu! — Krūms nošņāca caur sakos­tiem zobiem un piesardzīgi sekoja sunim. Arī Mungo sa­springti lūkojās uz priekšu. «Kas bijis šis gājējs? Kādas cilts, vai mežonīgs?» viņš drudžaini prātoja.
   Tālāk mežs izbeidzās, jo aiz kokiem varēja vērot lie­lāku gaismu un plašumu. Krā traucās tālāk, un mednieki tikko spēja tam sekot.
   —      Tur jābūt klajumam, — murdēja Krūms, skriedams pa priekšu. Vīri steidzās izklaidu, lai uzbrukuma gadī­jumā neciestu visi uzreiz. Beidzot tie sasniedza meža malu, un suns, spēji iecirtis kājas zemē, klusi ierūcās. Velgu acīm pavērās neliels klajums. Gar otru malu gāja kāds spēcīgs vīrs, uz pleca nesdams nogalinātu dzīvnieku. Pie katra svešā mednieka soļa dzīvnieka galva ar smailo purnu viegli atsitās pret nesēja muguru. Krūms sastinga. Tad, brīdinoši izcēlis roku, viņš kā lunkans lūsis zagās tuvāk svešajam.
   —      Ū-h-h-up! — Krūms spalgi iekliedzās, un šķēps mirkli sastinga gaisā. Pa to laiku Krā jau bija pie svešā vīra un, atņirdzis saulē spīdošus ilkņus, gribēja gāzties tam virsū. Šai brīdī mednieks spēji apcirtās un, nosviedis nogalināto stirnu, strauji pacēla šķēpu. Bet, pārsteigts no briesmīgā suņa un pret viņu vērstajām šķēpu smailēm, sastomījās, tādēļ viņa sviedienam pietrūka īstā spēka un tēmējuma. Šķēps noslīdēja gar Krūma plecu un iedūrās zemē. Nākamajā brīdī velgi saklupa ap svešo. Tas tvēra pēc dunča, bet viens suņa kampiens — un duncis izkrita 110 rokām. Šai brīdī Mungo iekliegdamies: — Pīrs, mans Pīrs! — metās viņam klāt, apkampa, neprātīgā priekā smējās un satraukts rādīja uz velgiem, runāja un jautāja bez mitas. Krūms, Kūrs un citi saprata tikai vār­dus: Lobza, Lia, Graks.
   Velgi noprata, ka nu beidzot gundu cilts ir atrasta un viņu priekšā stāv nākamais draugs.

   JAUNIE DRAUGI
   Kad Mungo no pirmā prieka atguvās, viņš ievēroja, ka no suņa kampiena Pīra roka nedaudz asiņo. Pēc Ugas pa­rauga tas steidzās ievainojumu aptīt garākām zālēm. Viņš ar vārdiem un roku kustībām velgu vīriem pastāstīja, ka gundi apmetušies pie nelielas upes nepilnas dienas gā­jumā. Mungo gribēja, lai tūliņ visi dotos līdzi Pīram un viņš drīzāk redzētu māti un māsu, bet Krūms noliedzoši pakratīja galvu. Jāiet pie velgiem, lai dzirdētu Ugas un citu vīru domas.
   Pīrs zināja stāstīt, ka vēl tālāk, divu dienu gājumā, pie liela ezera dzīvo kāda nikna cilts — dluki. Droši un nežē­līgi, tie reizēm siro apkārt un uzbrūk ikvienam. Šo ne­ganto vīru ir daudz. Tie nepazīst šaujamo loku, bet viņu metamie šķēpi ir trāpīgi un rungas smagas. Tādēļ Krūms un citi nolēma, ka būs drošāk, ja Pīrs paliks pie velgiem, bet rīt visi kopā dosies pie gundiem.
   Apmetnē velgi ziņkāri spiedās ap svešo mednieku. Vīri taustīja viņa šķēpa garo, aso kaula smaili, vēroja, kā tā nostiprināta. Sievietēm patika svešā locekļu slaidums, gaišie mati un lielās, upeszilās acis, kuras runāja savu va­lodu, ko saprata arī velgi.
   —      Mungo — draugs, Pīrs — draugs. Velgi palīdzēs gundiem, — sacīja Krūms. Viņš apsēdināja Pīru uz lāč­ādas, vistuvāk ugunskuram, Uga pasniedza tam žāvētu lāča gaļu, kas patīkami smaržoja pēc mētrām un atvēsi­nāja muti.
   —      Šo plēsoni nogalinājām nesen, atriebjot cilvēka nāvi, — stāstīja Mungo, raudzīdamies ugunskura liesmās.
   —      Gundi nogalināja lielu lāčumāti, kas bija saplosījusi Zu, — savukārt stāstīja Pīrs.
   —      Pie strauta?! — pēkšņi iesaucās Mungo.
   —      Kā Mungo to zina? — Pīrs jautāja.
   —      Šis lācis saplēsa Zu un varbūt arī manu tēvu, — Mungo nikni zvetēja ar dūri pa izklāto lāčādu. — Labi, ka gundi nokāva lāčumāti. Alā bija Zu galva, — viņš beidzot skumji noteica.
   Krūms nojauta, par ko tika runāts, bet nevēlējās ļauties skumjām un uzsauca:
   —      Vai velgi nav stipri!? Vai sievas nav kuplas?!
   Pietrūcies kājās, viņš pirmais lieliem, augstiem lēcie­niem laidās ap ugunskuru. Tam sekoja Kūrs, Gajs un citi mednieki. Kad tie bija noguruši, aplī devās velgu sievas. Jautri smiedamās un dūkdamas kādu meldiju, tās griezās ap Pīru. Jaunajam atnācējam seja piesarka, karsta uguns pārlija ķermenim un krūtīs spēcīgi sitās kāds nevaldāms putns. Pielēcis kājās, tas notvēra visjaunāko — slaidkā- jaino Zairu un laidās kopējā dejā.
   Mungo bija kā noreibis no lielā pārdzīvojuma — gaidā­mās tikšanās ar gundiem, māti un māsu. Nakts jau sen bija nokritusi niedrājā, un upe miegaini guldzēja, kad viņš ar Pīru nogūlās Acekam blakus. Jaunie runāja par cīņām, par niršanu upes dziļumos un tāliem, trāpīgiem bultu šāvieniem.
   Rītā cilts devās ceļā. Uga vēl neļāva Acekam staigāt — viņu nesa uz diviem šķēpiem piestiprinātas briežādas. Daija neatgāja no Aceka ne soli, brīžiem stājās vīru vietā, lai palīdzētu nest, un gādāja tam labākos kumosus.
   Biezākā mežā reizēm bija grūti izlauzties cauri, palīgā vajadzēja ņemt akmens šķembu cirvjus un krama nažus. Te netrūka treknu putnu, nedz cita medījuma. Lazdās brieda rieksti un mitrākā vietā — dzeltenās lācenes. Sau­lainās nokalnēs kuplos, žuburainos zaros vīdēja nelieli mežāboli. Turpat netālu gatavojās sulīgās vilka būku plū­mes.
   Šodien mednieki ieguva ne tikai putnus un sīkākus zvē­rus, bet ielenca un nogalināja arī lielu meža zirgu. Jau sen viņi tādu nebija baudījuši. Uga bija priecīga. Viņa parādīs gundiem, kā vislabāk to kūpināt un sagatavot, lai gaļa būtu salda kā rīta miegs un liegi smaržotu kā vilk- rozes ziedi.
   —            Vai gundi būs velgiem draugi? — šaubījās Krūms, kad viņi tuvojās to mītnei. It kā uzminējis vadoņa domas un gribēdams izkliedēt šaubas, Mungo aplika roku Krūma platajam plecam. Viņš pielika šķēpa smaili savām krūtīm un teica:
   —      Dur! Ņem Mungo asinis, jauc ar savām!
   Krūms nesaprata un noraidoši atrāvās. Mungo pasmai­dīja un, cieši satvēris viņa roku, ar to pagrūda šķēpu. Pār jaunā mednieka krūtīm sāka tecēt maza asiņu straumīte. Tad Mungo šķēps viegli skāra Krūma krūtis. Nosviedis ieroci, viņš cieši apkampa Krumu. Abu mednieku krūtis sakļāvās un trinās viena gar otru.
   —      Vienas asinis — kopīgas cīņas, — zvērēja vīri.
   Tad Pīrs satvēra savu šķēpu, nolieca galvu Krūma priekšā un nolauza- smaili.
   —      Liec savā kātā. Esi stiprs! — sacīja gunds.
   Krūma skarbā seja atmaiga un tajā parādījās smaids. Uzlicis smago roku uz Pīra pleca, viņš nolieca galvu.
   —     Velgi — draugi, — ar vārdiem un roku kustībām Krūms apliecināja, ka viņi karos kopīgi.
   Mungo, to dzirdot, no prieka piesarka, viņa acis sta­roja. Strauji pasviedies uz priekšu, viņš iesaucās:
   —      Mungo un Pīrs ies pie gundu cilts vadoņa Graka!
   Abi mednieki aizsteidzās. Krūms saskatījās ar Ugu, kas
   bija visu redzējusi un dzirdējusi. Dziļi apmierināta, viņa saslējās staltāk, sirmā galva izcēlās augstāk, un viņa ar skatienu pavadīja aizejošos gundus. Gudrā ciltsmāte, citu ciešanas remdējot, bija guvusi lielu dzīves gudrību. Viņa labi saprata, ka Mungo un Pīrs aiznes līdzi velgu nākotni un ka velgi būs stipri, ja tie draudzēsies ar gundiem.
   Mednieki gaidīja ilgi. Lobzas un Lias roku skauts, Mungo aizmirsa velgus, aizmirsa savas vientuļās dienas un drūmās naktis tumšajā alā. Viņš aizgūtnēm stāstīja, smējās un nevarēja vien atraut acis no mātes un māsas starojošām sejām.
   Beidzot no kuplā meža pudura iznāca Mungo, Pīrs un kāds svešinieks. Viņa stāvs bija vingrs, stalts un, likās, cirsts no liela klints bluķa. Svešā platās krūtis cieši ap­ņēma melna, gluda zvērāda, kas blāvi spīdēja un pasar­gāja no vieglākiem šķēpu dūrieniem, gurnus sedza sidra­baini lāsmojoša zvērāda, bet kaklu rotāja dzīvnieku zobu virkne. Vīra garajās rokās šūpojās melns šķēps ar platu, saulē zibošu smaili. Pienācis piecpadsmit briežu attālumā, viņš apstājās, ar strauju galvas kustību atsvieda garos gaišos matus un pacēla šķēpu. Velgi saskatījās. Daži jau atvēzēja savus šķēpus, bet Krūms brīdinoši ierūcās. Tad svešā mednieka šķēps lidoja uz velgiem. Vīri satraukti iebļāvās, bet melnais koks ietriecās zemē divu briežu attā­lumā no tiem. Svešais pakampa no Mungo šķēpu, un ga­rais koks atkal aizdrāzās — šoreiz pāri velgu galvām. Tas iedūrās divu briežu attālumā aiz tiem. Lielais vīrs pienāca tuvāk velgiem. Viņa bargā seja bija apaugusi nelieliem rudiem bārdas kušķiem. Augstā piere, vērīgais skatiens liecināja par gaišu prātu, bet viss augums — par lielu spēku.
   —      Gundu šķēpi no abām pusēm sargās velgus, — sacīja gundu vadonis Graks un pārlaida valdonīgu skatienu at­nācējiem. Šis vīrs bija radis pavēlēt. Piegājis pie velgiem un ieraudzījis uz Krūma krūtīm asinis, viņš apstājās.
   —      Mungo, tavs asins draugs, atvedis svešus ļaudis. Labi. Meži plaši, zvēru daudz, medīsim kopā. — Abi va­doņi tuvojās un izkliedza prieka saucienus. Velgu vīri pacēla gaisā šķēpus un, tos vicinādami, drūzmējās ap abiem cilšu vadoņiem.
   Redzēdams milzi Gāju, Graks likās pārsteigts: šis velgs bija lielāks par viņu pašu. Bet vēl vairāk gundu vadoni pārsteidza šī vīra ciešais skatiens, kas it kā urbās viņā. Graks sapurināja galvu, kā atraisīdamies no svešas varas, tad, spēji izriezis platās krūtis, piegāja pie Gaja un iesaucās:
   —      Sumbrs!
   Par atbildi Gajs pēkšņi iesmējās sīkiem, aprautiem gul- dzieniem, kas tik ļoti nesaderēja ar viņa draudīgo izskatu, ka samulsināja Graku. Pievērsies Krūmam, gunds ieru­nājās:
   —      Velgi stipri, gundi būs tiem draudzīgi. — Pie šiem vārdiem Graks ar plašu rokas mājienu norādīja uz gundu apmetnes pusi.
   Velgi viņa vārdus nesaprata, bet nojauta, ka gundu vadonis pret viņiem ir vēlīgs.
   Izgājuši cauri ēnainam koku pudurim, velgi ieraudzīja plašu klajumu. Sulīgā zāle vietām sniedzās vīriem līdz ceļiem. Piesūcies zemes valgmes, šis zaļais paklājs uzvē­dīja patīkamu vēsumu. Kā nelielas saliņas vietām pacēlās sausi, akmeņaini uzkalniņi, apauguši lekniem dadžiem un ziedošām driģenēm. Sausākās vietās gar velgu kājām lo­dāja zaļas un sarkanraibas ķirzakas. Tās veikli pasitās sā­nis un iebēga ceros. Piecu bultu lidojuma attālumā tecēja neliela upe. Tās stāvā krasta pakājei kā lielas putnu lig­zdas bija pielipušas zaru būdas — gundu mītnes. Te pēkšņi medniekiem pretī aulekšoja divi lieli, pelēki vilki, izkāruši sarkanas mēles. Krā ierējās un gribēja mesties virsū, bet Kūrs to apsauca. Dusmīgi spalvas sabozuši un nikni iekaukdamies, vilki centās viens otru apdzīt. Katrs vēlējās pirmais ieķerties svešajam krūtīs. Graks asi uz­kliedza, un apmetnē uzaudzinātie, no mazotnes pieradi­nātie zvēri apstājās. Nenolaizdami asinskārus skatienus no velgiem un viņu suņa, tie, neapmierināti rūkdami, ap­gūlās un nolika galvas uz izstieptām priekšķepām.
   Velgi atkal turpināja ceļu, bet vilki, piecēlušies un ne­uzticīgi noskatīdamies uz velgu suni, gāja blakus savam saimniekam.
   Slaidi noaugušie gundu vīri jau iztālēm devās velgiem pretim. Brūnām vai palsām zvērādas jostām un gurnu ap­segiem apjozušies, gundi apstāja velgus un, mīksti vār­dus veldami, uzrunāja atnācējus. Pēc dažiem vārdiem, kas abām ciltīm bija kopīgi, viņi sāka saprasties, un sejas pamazām noskaidrojās. Mungo viņiem kaut ko stāstīja. Šajā brīdī piesteidzās viņa vecākā māsa — raženi no­augusī Lia un izbrīnā ieplestām acīm raudzījās velgos. Dzirdot pieminam Aceku, viņa satvēra Mungo roku un klusi jautāja:
   —      Kur tavs draugs?
   Mungo pieveda Liu pie nestuvēm. Aceks paslējās sēdus, un Lia apkampa viņu teikdama:
   —     Gundu meita būs draudzīga drošsirdīgajam brāļa glābējam. Lia nesīs tam sulīgus augļus un ceptu lāča gaļu.
   Apmulsušais Aceks pietvīka un vēl nekā nepaspēja pa­teikt, kad jau atkal viegli tika nolaists guļus. Bet Lia iesmējās laimīgas sievietes smieklus.
   To redzēdama, Daija pietvīka, viņas acis nozibsnīja.
   Kad velgi iegāja gundu apmetnē, tie apjuka un pār­steigti apstājās. Tur stāvēja gundu sievas. Šīs vingrās un spēcīgās meža iemītnieces bija izrotājušās skaistām zvēru ādām, raibiem piekariņiem un mulsināja skarbos mednie­kus, kas bija redzējuši vienīgi niknus zvērus un savas gausās, apvaldītās sievas. Viena no šīm sievietēm piegāja pie Krūma un uzlika tam uz pleca savu brūno roku.
   —      Vadoni, tu atdevi man dēlu. Lobza tev pateiksies, — viņa sacīja. Krūms nesaprata, bet nojauta šo vārdu nozīmi, taču nespēja atbildēt. Viņš nolieca galvu un kaut ko nomurmināja.
   Lielais laukums mītņu priekšā guldzēja kā upe pava­sara palos. Velgu un gundu vīri svaidījās rokām, mēģinā­dami saprasties, cīkstējās un lieliem lēcieniem tvarstīja savas sievietes. Daži, paķēruši šķēpus, ar varenu atvē­zienu laida tos uz lielā ezera pusi, izkliegdami kaujas sau­cienus naidīgajiem dlukiem.
   Mungo ieskrēja mītnē un iznesa dažas dzīvas sasietas pīles. Putni sita spārnus, pēkšēja un dusmīgi snaikstīja zaļās, spīguļojošās galvas. Mungo atraisīja putniem kājas un uzsvieda gaisā, izsaukdamies:
   —      Medniekiem!
   Brīvie putni traucās iemīļotajos plašumos, bet mednieki jau tvēra lokus. Nošvīkstēja divas bultas, un viena pīle nokrita. Pārējās divas vēl turpināja lidot. Likās, tās iz­glābsies. Bet tad nospindza vēl dažas šautras. Atkal viens putns sasvērās, apstājās lidojumā un kā akmens nokrita laukuma zālē. Pēdējā pīle izglābās un drīz pazuda tālumā. Dažiem lēcieniem vīri sasniedza medījumu. Velgu sievas veikli noplūca putniem spalvas, uzdūra tos iesmos un uz uguns gatavoja cepeti. Gundu cilts vadonis pazuda mītnē. Drīz viņš ar Mungo un vēl diviem gundiem iznesa jau ag­rāk apbrūninātu meža zirga pusi. Paķēruši akmens cir­vjus, vīri, īsi iesākdamies, to sacirta gabalos. Muskuļainais Graks ar savām garajām rokām aši kampa tos citu pēc cita un sniedza velgu vīriem. Tie kāri metās uz gardo gaļu, sākās maltīte. Rieta saule sārtojās uz brūnajām ēdēju mugurām. Pamazām tās kļuva arvien tumšākas un, saulei pazūdot, neskaidri melnēja. Sai tumsā liesmoja divi lieli ugunskuri. Velgi un gundi, apmierināti murdēdami, sasēdās tiem apkārt. Sīki tauriņi kā apskurbuši lidoja uz uguni, kur šaudīgās liesmu mēles tos tūlīt aprija. Spār­niem švīkstot, reizēm pārlaidās iztraucētie sikspārņi. Siltā, glaudīgā nakts solīja un vilināja.
   No mītnes iznāca vairākas sievietes. Pirmā — slaida un stalta, gurnos šūpodamās, tuvojās Grakam. Viņas zeltainie mati slīga pār tumšajām krūtīm un pleciem. Pie­gājusi pie Graka, viņa jautājoši to uzlūkoja, pastiepusi roku ar iegarenu, izdobtu koka trauku.
   —     Maida cienās velgu vadoni, — Graks noteica, pie­vedis sievu pie Krūma.
   •— Dzer, gundu sievas jums draudzīgas, — viņa teica,
   «
   pasmaidījusi pilnīgām lūpām. Tad, uzlikusi Krūma plecam silto roku, ar otru sniedza dzēriena trauku. No gundu vi­dus izspurdza Graka meita Ķīra — vīrišķīga un draiska. Sarkanīgajiem matiem noplandot, viņa atsitās pret Gaja milzīgo stāvu kā liesma pret klinti. Sulas trauks gandrīz iz­krita no rokām. Ieraudzījusi tādu milzeni, viņa, pat lāgā ne­apstājusies, iegrūda Gaja platajā plaukstā niedres stobru un iespurdzās: — Te prieks un spēks! — un projām bija.
   Neveikli iepletis lielās rokas, Gajs noraudzījās, kā aiz­skrien neredzētais brīnums, un šoreiz aizmirsa palaist sa­vus guldzošos smieklus. Viņa acīs dzirkstīja sajūsma.
   Tuvojās arī Lobza un citas sievas ar cienastu. Gaļas pie- ēdušies, izslāpušie vīri tvēra pēc jaunā baudījuma. Viņu platās mutes pieplaka pasniegtajiem traukiem un tīksmi dzēra medaini smaržīgo, ilgi briedušo sulu. Un, jo vairāk tie dzēra, jo labāk viņiem kļuva. Savāds vieglums kā silts vilnis ielija mednieku locekļos. Tie zaudēja smagumu un likās viegli un paklausīgi, bet karstajās galvās iesitās ne­bēdnība, un viņiem gribējās lēkāt, kliegt un trakot. Pie ugunskura tika atnests resns bluķis ar vienā galā uz­stieptu ādu. Spēcīgu roku dauzīts, tas sāka ritmiski dunēt.
   Straujās gundu sievas izskrēja laukumā un sāka riņķot ap ugunskuriem. Tām pievienojās velgu smagnējās, bet ne mazāk ņiprās sievas. Lielā lokā laidās Zade, Lobza, Maida un Zaira. Daija turējās nostāk un tikai noskatījās šai trauksmainajā skrejā. Tad kājās pietrūkās velgi un, sārtu liesmu apspīdēti, metās ap ugunskuru. Pats Krūms, pa­kampis Lobzu, vareniem lēcieniem traucās riņķī, dūkdams un pa reizei izkliegdams velgu uzvaras saucienu. Lia stā­vēja malā. No viņas dvesa neparasts spēks un lepnums. Rupji cirstais, bet straujais Kūrs, ieraugot viņu, kā tīģeris pielēca klāt. Mednieka muskuļainās rokas sagrāba slaido sievietes augumu un aizrāva sev līdzi. Aiz viņa nāca Mungo un pakampa Zairu. Saķērušies rokās, tie abi riņ­ķoja arvien ātrāk un ātrāk. Tad bungas pierima, dimdieni kļuva klusāki, lēnāki. Pēkšņi varens rokas spēriens belza pa bungām. Likās, tās pārsprāgs. Spēcīgajam dimdienam sekoja otrs un trešais. Laukuma vidū izlēca Graks. Viņa staltais stāvs vētraini locījās. Pretī tam cēli peldēja Maida. Tās kuplie mati uguns gaismā liesmaini viļņojās. Tad viņi, mežonīga skurbuma pārņemti, strauji nesās ap ugunskuru.
   Tikai uz rīta pusi norima šis asiņu trakums, sievas kļuva gurdas un miegainas, bet vīri pakrita kur kurais. Gundi nolīda savās mītnēs, bet velgi nolikās turpat pie uguns­kura. Sargi ar suni Krā palika nomodā un, vērīgi lūkoda­mies nakts tumsā, apstaigāja laukumu. Arī Krūms, Kūrs, Graks un Mungo bija vēl modri pie uguns. Dažas dienas pirms tam apmetnes tuvumā "bija atklīduši daži dluki un pārsteiguši gundu sievieti ar mazo meiteni Kjeldu mežā ogojot. Viens no dlukiem sagrābis meiteni, bet otrs vilcis sev līdzi jauno māti. Dzirdot kliedzienus, bija atsteigusies gundu vīri. Iedegās cīņa: viens dluks tika nogalināts, pā­rējie ar nolaupīto meiteni aizbēga mežā. Jaunā māte klieg­dama un raudādama bija metusies pakaļ aizbēgušajiem, bet velti. Graks zināja, ka dluki kritušā vīra nāvi atriebs.
   —      Graks draudzīgs! Karosim ar dlukiem, — sacīja gundu vadonis, niknām acīm raudzīdamies nakts tumsā. Ar Mungo palīdzību Krūms beidzot saprata viņa vārdus. Vadonis- neko neatbildēja. Smagu skatienu tas vērās gundu vadonī, it kā gribēdams ielūkoties tā dvēselē un izdibināt Graka īstos nodomus. No lielas domāšanas viņa seja piesarka un dziļā rēta kļuva zilgana. Tad viņš ieru­nājās:
   —     Drošā apmetnē viri būs stipri.
   —     Pusceļā uz dlukiem ir kalns, kur velgi būs droši, — sacīja Graks. Mungo ar zīmēm un skopiem vārdiem pa­skaidroja Graka teikto.
   —      Tad velgi cīnīsies, — Krūms īsi atteica.

   KAUJA AR DLUKIEM
   Lielā debesu uguns bija tikko iedegusies, kad velgi pie­cēlās un sāka gatavoties ceļam. Drošības pēc nolēma, ka viņus pavadīs vairāki spēcīgākie gundu karotāji, jo bija iespējams dluku uzbrukums. Gundu krūtis bija ietērptas gludās zvērādās, kas, ilgi miecētas un piesātinātas ar smalku akmens pulveri, varēja būt labas bruņas un pa­sargāt no vieglākiem šķēpu dūrieniem. Mājās palikušie vīri un sievas kaujas gatavībā gaidīja slēptuvē. Pie tiem palika arī plēsīgie mājas vilki, kas vēl nebija apraduši ar svešajiem atnācējiem. Lielais Graks, mežonīgais, bet arī gudrākais no senajiem medniekiem, sadalīja karotājus trīs grupās. Pirmajā bija labākie loku šāvēji. Viņš saprata, ka bultas sniegs trīskārt tālāk un ātrāk nekā metamais šķēps. Tad sekoja otrais, smagākais vilnis — vīri ar visasākajiem šķēpiem, kuru kaula smailes ar krama asmeņiem cirta dziļi. Dažu rokās bija ādas lingas, kas dragāja ienaidnieku ar akmeņiem. Pēdējie gāja daudzas cīņas piedzīvojušie vīri, kuru rokām vairs nebija senā jauno dienu veikluma. To atsvēra varenais sitiena spēks ar kaujas vālēm, ilgos gados uzkrājies dzīvnieciskais naids un skurbā nogalinā­šanas kāre. Viņu aizsegā devās velgu sievas un bērni. Graks gribēja padižoties velgiem ar savu saprātu un spēku, pārliecināt tos un pierādīt, cik izdevīga tiem būs abu cilšu cīņas kopība.
   Lielais priežu mežs bija krēslains un pilns valga, dzīvi­noša rīta vēsuma. Platās krūmu lapas labi slēpa gājējus no varbūtējā ienaidnieka. Uzkalniņā, biezā krūmājā, jau iepriekš bija norīkots sargs. Mednieki tuvojās pēdējam šķērslim — biezajam krastmalas niedrājam. Pēkšņi sargs ievēroja aizdomīgi sašūpojamies niedres un reizēm pavī­dam tādas kā sarkanīgas sejas. Uz vēdera pa zemi atpakaļ līzdams, viņš brīdinoši norādīja ar roku uz upmalu. Graks saprata un lika pirmajai karotāju grupai no abām pusēm ielenkt niedrāju.
   6—169 ai
   No gundu un velgu rīklēm izlauzās mežonīgi kaujas "saucieni. Un tad parādījās viņi — kareiviskie dluki — stiprām, dzīslainām kājām, rudām spalvām apaugušām krūtīm un sarkani izkrāsotām, atņirgtām sejām. Kā vilki iegaudojušies, tie metās uz priekšu. Bet tūlīt nosvilpa pir­mais bultu vilnis. Likās, ass, spēcīgs vējš būtu ietriecies niedrājā. Dažas bultas jau ieurbās dluku krūtīs un kājās. Vienu dluku apdullināja lingas sviests akmens. Tie tomēr turpināja skriet, siekstainajās rokās vicinādami lielās run­gas un šķēpus. Te viņiem pielēca klāt Krā un rūkdams iecirtās kādam dlukam krūtīs. Vīra rokas, rungas aizņem­tas, nespēja atvairīties, un viņš pakrita. Suns plosīja kai­lās mednieka krūtis, līdz cits uzbrucējs ar kājas spērienu aiztrenca saniknoto, kaucošo suni. Tad nošalca otrs velgu bultu vilnis. Pēc tam šāvēji strauji atkāpās, dodot vietu spēcīgajiem šķēpu metējiem. Tomēr cīņā iekarsušie dluki neapstājās. Un tad sacirtās kopā vīru šķēpi. Ievainoti, asi­nīm noplūduši, zvēriskā niknumā rēkdami, viņi kāvās par savu dzīvību, par sievām, par brīvo mednieku nākotni. Viena asa smaile ietriecās Graka stilbā. Kamēr tas izrāva asmeni, dluki jau bija klāt. Pārsvars bija viņu pusē. Ievai­nojuma satracināts, palēcies uz priekšu, Graks paķēra dlu­kam izsisto rungu, gāzās virsū uzbrucējiem un rūkdams zvetēja uz visām pusēm. Dluki sagrīļojās, tad, skaļi kauk­dami, atkāpās. Tikai kāds biezu spalvu apaudzis milzenis, izrāvis no savām krūtīm sekli iestrēgušo bultu, joņoja svešajam pretī. Spēcīgi sviestais Krūma šķēps izkampa tā resnajā gurnā dziļu robu un nokrita zemē. Trakās dusmās niknais vīrs sagrāba to un, kā skalu griezdams ap galvu, metās uz priekšu. Daži velgi tika nogāzti, arī Krūms da­būja belzienu un saļima. Grakam no rokām izsita rungu, bet trakojošais, asiņainais dluku vadonis, liekas, to nere­dzēja. Cīņas skurbuma apmiglotās acis urbās tikai drau­došajā Graka stāvā, un viņš brāzās tam virsū. Nāve — drausmīga un neatvairāma — baismā skrējienā traucās uz neapbruņoto gundu vadoni. Vēl mirklis, un varens trie­ciens izdzēsīs tā dzīvību. Šai izšķirošajā brīdī pieskrēja Gajs. Gaišajiem matiem plīvojot, niknā atriebības priekā zobus atņirdzis, tas zibenīgi uzklupa dlukam. Gaja spēko- tās rokas ar garajiem, sīkstajiem pirkstiem sagrāba dluka kaklu tik spēji, ka tam aizcirtās elpa un izšļuka šķēps. No sažņaugtās rīkles izlauzās piesmacis gārdziens. Velti dluks lauza vaļā Gaja pirkstus un sita pa krūtīm, — mednieka sasprindzinātie muskuļi un stiprās ribas bija neiedragā- jami. Mežonīgā niknumā plēsīgie žokļi pēkšņi sagrāba Gaja ausi, nošņakstēja lielie zobi. Tad Gajs ar negantu spēku atgrūda dluka kaklu projām no sevis. No spējā trieciena nokrakšķēja kakla skriemeļi, un dluka augums sabruka.
   —      Dluki sakauti! — Graks ieaurojās, pateicīgi apkamp­dams Gāju.
   Redzot vadoni krītam, dluki skaudri iekliedzās, uz mirkli viņu uzbrukums apsīka. Tagad strauji izlēca gundu vecie vīri un, smagās vāles pacēluši, brāzās virsū dlukiem. Zibēja sarkanās, pāršķiebtās sejas, šķīda asinis, un dluki, baismi rēkdami, pazuda mežā. Cīņas laukā palika guļam daži viņu vīri. Krituši bija arī divi gundi un viens velgs. Diviem velgiem bija lauztas ribas, vienam iedragāts gal­vaskauss, bet trīs gundiem savainotas krūtis. Krūms no trieciena bija tikai apdullināts. Uga piesteidzās pie Gaja un, ieraudzījusi tā asiņaino ausi, dobji ievaidējās. Ātriem, drebošiem pirkstiem tā tīrīja, mazgāja un zāļoja savu auklējumu. Atskrēja arī Zaira, un abas rūpīgi pārsēja Graka caurdurto stilbu ar piekļāvīgām lapām.
   Tad Uga ķērās pie visgrūtākā — galvas dragājuma. Vīrs svaidījās, gārdza un stenēja. Dziedniece saprata: te jārī­kojas ātri. Viņa viegli pašķīra cietušā garos matus un labu brīdi vēroja ievainojumu. Ielauztā kaula šķemba kā as­mens dūrās dziļumā. Zairas stiprās rokas saturēja asiņaino galvu, bet dziedniece ar krama šķautni veikli izlobīja bīs­tami iesprūdušo šķembu. Izskalojusi brūci ar tekošu ūdeni, tā uzzieda ievainojumam zaļu, gaistoši smaržīgu biezu šķidrumu, kas uzvēdīja spirdzinošu vēsumu, un pēc tam pārsēja galvu.
   Pēc uzvaras pār dlukiem karotāju līksmie saucieni vēl ilgi tricināja biezo meža lapotni. Putni satraukti aizlaidās. Zvēri uz krēslainajām takām apstājās, aizdomīgi ošņāja gaisu, klausījās, tad, īgni nošņākdamies vai ierēkdamies, turpināja savas plēsoņu gaitas.
   Graks un Krūms, noliekušies pār kritušajiem, drūmi rau­dzījās viņu nedzīvajās, sastingušajās sejās, sarunājās ar tiem, sauca vārdā. Tad Uga pielika ausi kritušo sastingu­šajām krūtīm un bēdīgi nolieca galvu.
   —      Lielais sitējs jau klusē, vīri necelsies.
   Beidzot abi vadoņi saprata, ka šie karotāji vairs šķēpus necilās. Viņi mēmi samierinājās ar to, jo bargā ikdiena ienesa arvien jaunas briesmas un zaudējumus. Arī mirušo sievas padevīgi nolieca galvas, brīdi raudzījās apklusušo vīru sejās, tad sakņupa mirušajiem līdzās.
   Visus trīs kritušos noguldīja uz zvērādām, tām cauri izbāza šķēpus un nesa apklusušos cīnītājus uz apmetni. Arī ievainotie, novietoti uz nestuvēm, sekoja pārējiem. Karotāju sejas bija bargas, drūmām rievām izvagotas.

   ŠĶĒPU BRĀLĪBA
   Pēc vienas dienas gājiena uz ziemeļu pusi parādījās augsta, saules apspīdēta klints — velgu jaunā apmetnes vieta. Pie stāvajām nokārēm pieķērušies, zaļoja reti krū­miņi un platlapaini vītenāji. Rieta saulē vietām rožaini vizuļoja svaigi nodrupumi, bet gandrīz no pašas augšas līdz apakšai rēgojās garas, melnas šņāves. Likās, kāda milzeņa roka bija tur iegriezusi dziļas, nedzīstošas brūces. Lietus šaltis gadsimtu skrejā šais rievās bija izcirtušas daudzas šķērsu rievas kā pakāpienus.
   Mežs, atkāpjoties no klints, bija aizmirsis daudzus kup­lus krūmus, dažus bērzus un vietām pa retai priedei. Šai zaļumā slēpdamās, tecēja neliela strauja upe. Tālāk ska­tienam pavērās zālaina ieleja. Bet netālu uzkalniņā kā vareni sargi, izpletuši kuplos zarus, stāvēja divi milzu ozoli.
   Kad velgi sasniedza klinti, Krūms tūlīt rausās augšā pa lietus izcirstajiem pakāpieniem, ar spēcīgajiem pirkstiem pieķerdamies klints izciļņiem. Viņa brīvajā rokā reizēm sārti paspīdēja šķēpa garā smaile. Krūmam lēni sekoja Graks, uzmanīgi likdams platās kāju pēdas; viņa ievaino­tais stilbs stipri sāpēja. Citi vīri bija iebriduši upē. Lielām plaukstām tie smēla vēso ūdeni un mazgāja satvīkušās sejas.
   Mungo, Pīrs un Kūr§, jautriem saucieniem atbalsojoties kalna korē, traucās līdzi vadoņiem. Kad viņu kliedzieni izdzisa, kaut kur tālumā atsaucās dobjš zvēra rēciens.
   —      Varbūt lācis? — Krūms minēja.
   —      Zvēru te daudz, — atbildēja Graks.
   —     Še būs labi, — Uga apmierināta noteica, lēni rāpda­mās augšup. Rāms sniedza tai roku, gribēdams palīdzēt, bet ciltsmāte tikai īdzīgi nobubināja:
   —      Pati uzkāpšu.
   Kalnā bija mierīgi. Klusi šalca lielās priedes. Kraujas malā kā dzelteni pacelti šķēpi auga deviņvīru spēks. Zem velgu kājām viegli čabēja gaišzaļie mellenāji, un pāri mednieku galvām šaudījās ašās bezdelīgas, ķerdamas dun­durus un mušas.
   —      Te velgi dzīvos, — skaļi pavēstīja Krūms. Tad viņš pagriezās pret sārto saules ugunskuru un ilgi raudzījās pāri zaļajai ielejai uz zilā dūmakā tītajiem mežiem. Do­mās viņš redzēja stiprus velgu vīrus gar upi dodamies uz tuvējo silu, kur atskan viņu priecīgie medību saucieni. Vadoņa skarbajā sejā pavīdēja lepnums par savu cilti.
   —      Paliksim, — viņš vēlreiz sacīja, tad uzlika savu cieto roku Grakam uz pleca un ar otru satvēra šķēpu. Tu­vinādams tā smaili savām platajām krūtīm, viņš sacīja:
   —      Dur, vadoni, manas asinis līs par tavām!
   Graks jau bija sastapies ar šo draudzības zvērestu un viegli pastūma šķēpa smaili pret spalvainajām Krūma krūtīm. Parādījās sīka asins straumīte. Tad, velga rokas vadīta, šķēpa smaile savukārt ierakstīja Graka krūtīs sārto draudzības zīmi.
   —      Velgu un gundu asinis līs kopīgi! — izsaucās vadoņi. Stiprie vīri sakļāvās, sarīvējās krūtīm un izšķīrās. Ta­gad, šīm divām sīkajām asins strūkliņām saplūstot vienā, abu cilšu spēks un prāts bija vienots. Krūms pagriezās pret velgiem un norīkoja uznest ievainotos.
   —      Velgi un gundi apglabās visus kritušos, — lēni vel­dams dobjās rīkles skaņas, paziņoja Graks, trīs reizes pie­sizdams sev pie krūtīm.
   Uzkalniņā zem diviem ozoliem ar šķēpiem, platām ak­mens šķēpelēm, akmens cirvjiem un ragu kapļiem abu cilšu vīri izraka dziļu bedri un noguldīja tajā visus trīs kritušos cīnītājus. Katram blakus nolika viņa kaujas šķēpu, loku, bultu un pa tvērienam kaula nazi. Uzmanīgi mirušajiem uzlika virsū no klints nodrupušas akmens plāksnes. Pēdīgi tās apbēra ar izrakto zemi un pārklāja zaļām velēnām.
   —      Kritušie vīri gulēs draudzībā, — sacīja Graks un vēl piemetināja: — Un dzīvie karos kopīgi.
   Par atbildi lielais velgs sparīgi pakratīja savu šķēpu un izkliedza cilts kaujas saucienu.
   —      Velgi būs stipri, neuzvarami, — dobji noteica Uga, svinīgi izcēlusi garo, sauso roku. Daudz pieredzējusī sie­viete cieši raudzījās abu vadoņu cietajās sejās. Viņas plā­nās lūpas kaut ko bubināja. Vai tā bija lūgšana, vēlē­jums, vai viņai bija kāda nojauta, nākotnes miņa? Pēc laba brīža viņa piebilda: — Ja šī asins brālība dzīvos ilgi, tad velgu un gundu kopējā cilts būs liela un varena kā šis kalns un strauja kā upe, kas nekad nenorimst.
   PRIEŽU KALNA
   Te viņi dzīvos, šai augstajā klints galotnē, no vienas puses — šķē,pa sviediena neaizsniedzami, bet no otras — slīpas, zālainas nokalnes apņemti. Viņi apmetīsies augstām priedēm ieskautajā saulainajā laukumā. Tālāk plešas liels mežs ar daudziem zvēriem, trekniem putniem, sulīgiem augļiem un ogām. Un kur vēl straujā upe ar zivīm, kādas viņi līdz šim nebija ēduši! Viss šeit ir pārpilnībā, lai stiprās rokas varētu izlietot savu spēku medībās, zvejā un uzvarēt cīņas ar naidīgām ciltīm.
   Jau pirmajā dienā Krūms norīkoja vīrus, lai tie ar sma­gajiem akmens cirvjiem, ko patapināja no gundiem, sāktu gatavot ērtu mājvietu — vēl lielāku nekā jaunajiem cilts draugiem.
   Mungo bija sadraudzējies ar velgiem un negribēja no tiem šķirties; tā viņš pagaidām palika šeit dzīvot. Drau­dzība ar Aceku un Gāju bija vēl ciešāka nekā mednieka rokai ar šķēpu. Bet varbūt Zairas spriganās acis un vijī­gais stāvs saistīja viņu vēl vairāk par vīru draudzību? Šo seno cilvēku jūtas bija tikpat spēcīgas kā viņu vareno roku tvērieni.
   Katra diena nesa jaunus cīņas priekus medībās un pie­dzīvojumus. Sie norūdītie, bargās dabas atsijātie vīri bija izturīgi. Pat kaujā dluku dragātie drīz atveseļojās un bau­dīja brīvo, pārsteigumu pilno dzīvi. Dienas traucās ātri kā mednieku šķēpi vai skrejošas bultas. Mungo uzraudzībā vairāki vīri no izžāvētiem kokiem jau bija uztaisījuši šau­jamos lokus. Veiksmīgi raidītās bultas ar asiem kaula uzgaļiem reizēm panāca strauju putnu, izraujot to no sau­lainajiem augstumiem. Arī zivis upē vairs nevarēja jus­ties drošas no ātrajām velgu bultām ar tievām, atskabar- gainām kaula smailēm.
   Mungo muskuļi arvien vairāk nobrieda un kļuva cieti kā koka saknes. Viņa šķēpa sviediens jau gandrīz sa­sniedza Krūma varenā metiena tālumu. Bet vistālāk skrēja un asāk cirta viņa bultas. Bieži vakaros Mungo viens klejoja gar upes atteku, uzglūnot pīlēm un meža zosīm. Šovakar viņam nelaime jās. Bija jau vels, kad viņš tuvojas apmetnei. Pār mežu izlīda blāva mēness ripa un pēkšņi visu krastmalu aplēja kā ar baltu stirnas pienu. Mungo gāja gar kluso, virmojošo upi, tad spēji apstājās. Tur, līča malā, pa zaļajām niedrēm lēni brida Zaira. Viņa pieliecās, lai noplūktu ūdensrozi. Meitenes vingrais stāvs vairījās no aso niedru pieskāriena, slaidās rokas uzmanīgi sniedzās pēc puķēm. Tumši no viļņojās tās kuplo matu klaids. No­sviedis loku, Mungo brida ūdenī.
   — Zaira! — klusi iesaucās Mungo, satvēra viņu un pa­cēla savās stiprajās rokās. Meitene iekliedzās un, ieķēru­sies Mungo matos, vilka tā galvu atpakaļ. Tad viņu acis sastapās, un Zairas rokas lēni atlaidās no jaunekļa ma­tiem. Brīdi tās kavējās neziņā, tad cieši apvijās Mungo kaklam.
   Velgu vīri reizēm devās medībās kopā ar gundiem. Velgu cilts vadonim patika trāpīgo bultu raidītāji. Arī viņš pats jau bija iemanījies rīkoties ar šo ieroci. Bet vēl vairāk par medībām Krumu vilināja Lobzas sniegtā me­dainā sula, no kuras skurba tikpat kā no veiksmīgām cī­ņām.
   Ikdienas rūpēs, medībās un zvejā vasara velgiem pagāja ātri. Starp priedēm kā lielas, platas sēnes pamazām izauga viņu divas mītnes. Uz stipriem baļķu balstiem gūlās kār­tis. Tās sasaistīja lokanām klūgām un koku zariem, kas veidoja ciešu, izturīgu pinumu. Nu varēja būt droši, ka būs kur paslēpties no lietus un skarbajiem ziemeļu vē­jiem. Mītņu celšanā tiem labākais palīgs bija no gundiem aizgūtais smagais akmens cirvis. Tādēļ velgi centās vairāk izgatavot šo stipro, aso rīku. Vakaros pēc medībām tie ilgi trina un slīpēja plakanus akmens gabalus. Krūms sa­prata, ka šie ieroči, ar ādas sloksnēm piestiprināti koka kātiem, varēs cirst arī naidīgos dlukus tāpat kā koku za­rus un negantās mežacūkas.
   Beidzot velgus panāca rudens, kas sākās ar lietus gāzēm. Spēcīgas ūdens šaltis slīpi cirtās pret viņu mājokļiem un aizklāja ieeju kā ar baltu, necaurredzamu plīvuru. Trīs dienas lija nepārtraukti, šņāca vētra, un nemitīgas ūdens straumes gāzās no zemajām debesīm.
   Velgi sēdēja pie maza ugunskura un drūmi raudzījās, ka kurināmā kļūst arvien mazāk. Vīri slīpēja tievos dzīv­nieku kaulus, ko likt bultu galos, sievietes apstrādāja zvēru ādas un savārstīja tās tievām ādas sloksnītēm, ga­tavojot siltus gurnu apsegus. Mītne pildījās kodīgiem dū­miem, bet velgi bija pie tiem pieraduši. Viņu tumšās sejas, saules un vēja kveldētas, panesa visu. Pēc darba no­guruši, tie ļāvās ilgai pussnaudai, brīžiem paverot plak­stus ar biezajām skropstām.
   Mungo sēdēja kluss un, noliecis galvu, cieši raudzījās uz savām rokām. Pirksti veikli kustējās.
   —      Taisi zvēru? — viņu iztraucēja Aceka skanīgā balss. Tas paņēma no Mungo rokām Gaja kaula dunci.
   —      Gaj, tavs lācis! — iesaucās Aceks.
   Pienāca lielais mednieks un, satvēris dunci, aiz pārstei­guma gandrīz nometa to zemē.
   Uz pakaļkājām saslējies, ar iedurto šķēpu vēderā tur bija redzams nesen nogalinātais alu lācis. Vīri cits pēc cita aplūkoja Mungo darbu un, priecīgi satraukti, raudzī­jās gan uz mednieku, gan viņa veidojumu. Arī Ķīra un Daija jūsmīgām acīm ilgi vēroja spēcīgo zvēru. Ķīra pat atvēra Mungo plaukstu un neuzticīgi to aplūkoja, it kā tur varētu slēpties vēl kāds lācis.
   Pēkšņi visai ielejai pārvēlās pērkona dārdi un atbalso­jās priežu kalnā. Visi bijīgi noklusa un klausījās. Sī va- rēnā cīņas un spēka balss, ko raidīja lielais, stiprais, bet neredzamais mednieks no tālajiem mākoņu kalniem, pa­tika velgiem, un viņi gribēja tai paklausīt.
   —     Vai šis dižais rūcējs palīdzēs cīņā pret dlukiem? — Krūms jautāja Ugai, cieši raudzīdamies viņai acīs.
   —      Palīdzēs, — droši atsaucās ciltsmāte.
   —      Kā Uga zina? — Puks šķelmīgi piemiedza acis.
   —     Zinu, — cieti noteica vecā, lēni celdamās kājās. Un velgiem likās, ka tā aug arvien lielāka, it kā gribēdama traukties projām uz mākoņiem, lai sastaptos ar šo vareno mednieku.
   Kā atbildot ciltsmātei, netālu no velgu klints nošķīda zil­gana zibens šautra, kam sekoja spēcīgs pērkona spēriens.
   —     Palīdzēs! — velgi iegavilējās un, pacēluši rokas pret Ugu, bijīgi noslīga pie kopējā pavarda.
   —      Dzirdējāt? Uzvarēsim! — Gajs pielēca kājās.
   Drīz lietus pierima, stiprs vējš locīja augsto priežu ga­lotnes un cirtās pret velgu mītni, sviežot tanī notriektus čiekurus.
   —      Tagad medībās! — uzsauca Mungo, paķēris šķēpu un loku ar bultām. Viņam tūdaļ priecīgi sekoja Aceks un Gajs. Mednieki devās uz izeju. Daija pēkšņi satvēra Aceka roku un lūdzoši raudzījās tā sejā. Viņa gribēja iet vīriem līdzi. Jaunais mednieks brīdi sastomījās neziņā un jautā­joši lūkojās u? Ģaju. Bet tad piecēlās Uga un, cieši ap­ņēmusi Daiju, to atkal nosēdināja.
   —      Vīriem zvēri, mums pavards, — viņa cieti noteica.
   Izgājuši laukā, draugi pārsteigti apstājās. Pēc lielās
   vētras un lietus gāzes koki bija puskaili. No kalna gāzās duļķainas straumes, raujot līdzi smiltis, sīkākus akmeņus, un krākdamas brāzās uz upi. Pāri ielejai traucās pelēkas saplosītu mākoņu skrandas un melnajā debess pamalē sa­krita kā milzīgā katlā. Tur vēl, šķiet, vārījās un mutuļoja negaiss. No upes pāri uz kalnu kā krāsains tilts liecās va­ravīksnes loks. Neredzēja neviena putna. Likās, milzu slota būtu aizslaucījusi nesen vēl košās krāsas no mež­malas, ielejas un klints nokalnes, atstājot tikai netīrus dubļus, brūnganas straumes un no kokiem nobraucītas, nevarīgi sašļukušas lapas.
   Nokāpuši no kalna, mednieki iebrida ūdens straumē. Smiltis un sīki akmentiņi kā mazas, dzeļošas bultas cirtās kājās, bet viņu biezajai ādai tā likās kā patīkama kņudē- šana. Dzestrais ūdens atvēsināja mītnes dūmos un siltumā pagurušo ādu. Naskiem soļiem draugi devās uz ieleju. Upe bija svītraina kā tīģera mugura. Duļķainie strauti, ieplūstot lielākos ūdeņos, atstāja garas, bālganas svēdras. Vairāki vētras izgāzti koki ar visām saknēm un aplauz­tiem zariem mirka ūdenī. Pie viena gulēja saspiests bebrs. Tas vēl brīžiem kustināja tumšbrūnās kājas. No sadragā­tās muguras sūcās asinis. Krītošais koks bija bebru pār­steidzis, kad tas gatavojās līst alā. Gaja šķēps izbeidza tā ciešanas. Stāvā klints raudzījās draugiem pretī planku­maina kā noraudājusies. Nelielas līkumotas urdziņas vēl tecēja pa šaurām ieplakām. Klints pakājē mētājās nolauzti zari, bet zemei piekļāvusies pāraugusi zāle atgādināja slapjus, garus matus. Pavisam negaidot attālajā mežmalā velgi ieraudzīja četrus dlukus. Tie izkliedza savus niknos kaujas saucienus un draudēdami kratīja šķēpus.
   Acumirklī pacēlās trīs loki, un bultas svilpdamas aizli­doja uz ienaidnieku. Par atbildi atskanēja dluku griezīgie smiekli. Brītiņu pastāvējuši, viņi vēlreiz pakratīja pret velgu vīriem kaujas šķēpus un pazuda mežā.

   UZBRUKUMU GAIDOT
   Negaidītais dluku cīņas pieteikums satrauca abas drau­dzīgās ciltis. Priežu kalnā sanāca vīri un kareiviskākās sievietes, sēdēja pie ugunskura, sprieda un raudzījās uz ziemeļu pusi, kur zilā mežu tālē lielā ezera krastā dzīvoja naidīgie dluki.
   —      Dažu vīru nāve tos nav iebiedējusi, — teica Graks.
   —     Dluki' pēkšņi var uzbrukt sievietēm un bērniem, — Maida izsacīja savas bažas.
   —     Mēs cīnīsimies visas, — attrauca vīrišķīgā Ķīra, un no viņas stāva dvesa tāds spēks, ka Gajs, tīksmi nosēcies, izplūda platā smaidā.
   —     Lai uzbrūk, karosim, — Krūms cieti noskaldīja, pa­šķielēdams uz Gāju un Ugu.
   Bet velgu ciltsmāte, izcēlusies kājās, draudīga savas va­ras apziņā, skarbi noteica:
   —      Nocietināties kalnā, gatavoties cīņai!
   Pat Graks juta bijību, noraugoties šai valdonīgajā sie­vietē. Apzinoties viņas lielo varu velgu ciltī, Graks pie­lieca galvu, noņēma no pleciem sermuļu ādiņām rotāto apsegu un aplika to Ugas pleciem.
   •— Velgu ciltsmātei no gundiem, — Graks noducināja.
   Ugas kalsnajā sejā iesitās prieka sārtums, tās garais stāvs padevās uz priekšu. Viņa uzlika roku uz gundu cilts vadoņa pleca un raudzījās tā kareivīgajā sejā ar ilgu ska­tienu. Piedzīvojusi daudzu svešu cilšu uzbrukumus, viņa domās iztēlojās velgu un gundu nākotni. Viņa redzēja plūstam asinis, dzirdēja vaidus un mirušo pēdējās nopū­tas, bet cauri visam skatīja spēcīgus vīrus, kas platiem so­ļiem ar uzvarām pārstaigā ieleju.
   —             Velgi un gundi cīnīsies pret visiem uzbrucējiem, — apstiprināja Uga. Arī Krūms uzlika Graka plecam savu smago roku.
   Graks strauji sakustējās. No viņa mutes nāca strupi vārdi:
   —      Dluki jāpārsteidz pēkšņi!
   —            Uzbrūkot no aizmugures? — Puks jautāja, it kā uz­minējis Graka slepenās domas.
   Krūms apmierināts nosēcās un pavēlēja:
   —            Gajs, Mungo un Aceks dosies uz dluku ezeru izlū­kot ienaidnieku.
   Daija tūlīt iesaucās:
   —      Iešu līdzi! Paslēpšos ezerā!
   —             Tu? — Aceks izbrīnījies pārlaida vērtējošu skatienu viņas vēl meitenīgajam, stūrainajam stāvam. Ap jaunā karotāja cieši sakniebtajām lūpām ievilkās tikko jauža- mas šaubu rieviņas, sak, diez vai šīs trauslās rokas spēs pavēlēt smagam kaujas šķēpam?
   -— Tikai Gajs un Gajs, bet ko darīs citi cilšu vīri? No­raudzīsies, kā karo Daija?! — Uga nicīgā smīnā savilka sauso seju un kā nikna ērgļu māte, sargājot bērnus, rai­dīja apkārt asus skatienus.
   —            Gajs, Aceks, Mungo un sieviete būs gandrīz vienīgie karotāji? — arī Puks bija nemierā,
   Cilts vadonis sarāvās, viņa platā plauksta sažņaudzās dūrē un pacēlās kā kaujas vāle, bet nenokrita, tikai viss ķermenis spēji sasvērās uz priekšu. Tad viņa skatiens at­dūrās pret Ugas naidīgo seju. Nikni nošņācies, Krūms uz­bļāva:
   —            Viņi ies, bet es palikšu te un triekšu šķēpu dluku rīklēs!
   —      Uzvara vai nāve! — atsaucās Graks un citi vīri.
   Abas ciltis rosīgi gatavojās gaidāmajam uzbrukumam.
   Vairāki gundu vīri un dažas viņu sievas pārnāca uz priežu kalnu. Visi pārbaudīja un asināja šķēpus, slīpēja bultu galus un dunčus, lai šiem ieročiem būtu skaudrāks skrē­jiens un spēcīgāks cirtiens. Uz Graka ierosinājumu kalna pakājē pie uzejas izraka dziļu grāvi, pārsedza ar zariem un salika virsū plānas velēnas. Ja uzbrucēji iekristu, viņi paši nespētu izrāpties un būtu nolemti nāvei.
   Pagāja vairākas dienas, bet viss bija mierīgi, dluki ne­rādījās.
   —     Nobijušies, — šķībi pasmīnējis, kā spļāvienu iz­svieda Graks.
   —      Uzklups negaidot, — Puks norūca.
   —     Lai, kalnā neuzrāpsies, šķēpi sakapās, — Krūms lielīgi attrauca.
   Kamēr izraudzītie izlūki devās meklēt ienaidnieka ap­metni, velgu un gundu vīri upes tuvumā ielenca tauru pāri. Mednieki labi zināja taura galvas trieciena spēku un bīstamos aso ragu cirtienus. Visstiprākais vīrs bēga no tiem kā no nāves. Varbūt vienīgi Gajs uzdrošinātos stā­ties pretī saniknotiem tauriem, bet viņš bija ceļā uz dluku ezeru. Lielie, druknie ragaiņi vēl nejuta mednieku tuvumu un strupiem purniem bakstīja zāles kušķus, meklēdami retos lupstājus. Pēkšņi vērsis izcēla galvu un izbolītām acīm aizdomīgi blenza uz klints pusi. Viņa jutīgā oža jau trīssimt soļu attālumā spēja samanīt svešu smaku. Arī tauru māte nemierīgi sagrozījās un platām nāsīm dziļi ievilka dzestro rudens gaisu. Vairākas reizes nikni no- sprauslojies, vērsis dusmīgi pakratīja galvu, viņa līkie, uz priekšu izvērstie ragi nozibsnīja saulē kā šķēpi. Viņš sāka nikni kārpīt zemi. Tauru māte izdvesa rukšķošas ska­ņas un biedinoši purināja galvu. Skausta melnā spalva ar bālgano garo svītru pār muguru sacēlās, un ausis pasi­tās uz priekšu.
   Pēkšņi no klints aizsega izskrēja mednieki. Arī no sā­niem steidzās vīri, ielenkdami satrauktos dzīvniekus no abām pusēm un trenkdami uz stāvo kraujas malu. Med­nieki gribēja, lai dzīvnieki nogāžas lejā.
   Vīri, mežonīgi bļaudami un šķēpus vicinādami, metās tauru pārim virsū. Kur tie varēja skriet? Visur spīdēja asās smailes un nikni snaikstījās mednieku muskuļainās rokas. Rēkdami un sprauslodami tie joņoja uz vienīgo brīvo pusi — uz krauju. Daži šķēpi jau aizlidoja bēgļiem pakaļ. Zem varenajām tauru kājām dunēja zeme, gaisā lidoja smilšu pikas. Te uzreiz no krūmiem atskanēja grie­zīgi kaujas saucieni un uz velgu un gundu vīriem lidoja dluku mestie šķēpi. Tauri strauji sacirtās skrējienā. No viņu mutēm šķīda baltas putas. Mežonīgie dluki ar savām rungām un kliedzieniem bija pārbiedējuši taurus, tie ap­sviedās un auļoja medniekiem virsū. Liekas, nekas tos vairs nespēja apturēt. Zem viņu smagajām kājām pakrita Rams, bet Pīrs, vērša aso ragu uzdurts, aizlidoja pa gaisu kā sprungulis, smagi nokrita un palika guļot. Mednieku ķēde pajuka uz visām pusēm kā smilšu sauja vējā. Nikni baurodami un sprauslodami, varenie dzīvnieki aizbrāzās pāri satriektajiem vīriem. Bet no aizmugures gundiem un velgiem virsū gāzās viņu ienaidnieki dluki. Uzbrucēju vil­nis atsitās pret Krumu. Iecirtis stūraino galvu platajos ple­cos, niknumā pārvērstām acīm tas ar paceltu šķēpu trau­cās pretī uzbrucējiem, izkliegdams savu kaujas saucienu:
   —      U-h-h-up!
   Aiz viņa joņoja Kūrs un citi velgi. Arī Graks neatpa­lika, un viņa lielais šķēps ietriecās kādā uzbrucējā, gan­drīz tam izskriedams cauri. Vīri cīnījās ar izmisuma spēku. Krūms, dusmās par Rama nāvi un cīņas skurbuma pār­ņemts, rēkdams brāzās virsū dlukiem. Divi no tiem ievai­noti nogāzās, bet tajā brīdī uzbrucēja runga ķēra Krūma roku, tā slābani noslīga un vairs necēlās. Piesteidzās Puks un ar spēju šķēpa metienu pieveica dluku, izglābjot Krūma dzīvību.
   —      Nāve dlukiem! — Kūrs auroja.
   —     Vīri, uzvara! — iesaucās Graks, griezdams ap galvu šķēpu un triekdams dlukus atpakaļ. Tuvākais no tiem, cīņas trakuma pārņemts, pacēla vāli pret Graku, bet pē­dējā mirklī gunds cirta ar savu drausmo šķēpu. Platā as- meņa vairīdamies, dluks atrāvās, un bija pats pēdējais laiks — vēja ātrumā tam tuvojās trīs velgu šķēpi. Izgrūz­dams baismu kliedzienu, tas laidās projām. Arī pārējie dluki metās sānis un iebēga mežā. Cīņa bija beigusies. Zemē palika guļam trīs nogalināti dluki. Kritis bija Rams, Pīrs un vēl trīs vīri.
   Sāpēs zobus griezdams, locījās Krūms, stenēja krūtīs ievainotais Kūrs, bet Puks ar plaukstu spieda ievainoto kāju un klusi vaidēja.
   Mednieki savāca kritušos un lēni zem smagās nāves nastas devās uz apmetni.
   Augstā klints vairs nebija tālu, drīz varēs atvilkt elpu un palīdzēt ievainotajiem. Vīri kļuva možāki. Daži ka­reivīgi izslēja šķēpus, solīdami atriebību dlukiem.
   -— Kas tas! — iekliedzās Graks, niknumā saviebdams asiņaino seju. Dluki bija aplenkuši klints pakāji un tagad tuvojās medniekiem, draudoši rēkdami, šķēpus un smagās rungas vicinādami. Divi dluki ar resnu zaru pieskrēja pie grāvja, no kurienes varēja dzirdēt niknu skrāpēšanos, it kā meža kaķis rāptos pa stāvu sienu. No apmetnes no- švīkstēja dažas bultas, bet lielā attāluma dēļ tās tikai viegli ieskrambāja vienu uzbrucēju. Otrs iemeta grāvī resno zaru, bet šajā mirklī viņu ķēra trāpīga bulta. Skaudri iekliedzies, tas palēcās kā aizšauts zaķis un dus­mās izbolītām acīm nikni pakratīja pret šāvējiem melnām spalvām apaugušo roku. No bedres izrāpās ievainots dluks un streipuļodams aizskrēja pie citiem.
   Bet velgu un gundu karotāji jau bija klāt. Tie gāzās virsū dlukiem, aizstāvēdami savu mitekli, sievas un bēr­nus. Negaidījuši tādu spēju uzbrukumu, dluki strauji at­kāpās, vilkdami līdzi ievainotos. Spēcīgās, žiglās kājas šo­reiz tos paglāba no pilnīgas sakāves.
   Uzvarētāji ar ievainotajiem un kritušajiem devās augšā uz apmetni. Varonīgās sievas bija pratušas pasargāt mi­tekli no dluku iebrukuma un tagad ar skubu ņēmās aprū­pēt ievainotos. Ugai un Zairai palīdzēja arī veiklā karo­tāja Ķīra. Klusībā viņa vēlējās plecu pie pleca ar Gāju cī­nīties pret uzbrucējiem.
   Krūms nevarīgā niknumā valstījās pa zemi un, pirk­stiem krampjaiņi ieķēries vītušajā zālē, dobji rēca. Viņš saprata, ka tagad ar nevarīgo roku tas vairs nespēs saval­dīt savus vīrus, tie viņu aizmetīs kā vecu, nolietotu lāč­ādu un par vadoni iecels Gāju. Pienāca Lobza, glāstošām rokām aptvēra viņa lielo, spītīgo galvu un piespieda pie savām krūtīm. Krūms noklusa un ar veselo roku apņēma silto sievietes augumu. Lobzas jūtu piesaulītē lielā vīra krūtīs kaut kas atkusa, un, ļaudamies spēja maiguma uz­plūdam, viņš pievēra acis.
   Apmetnē rīkojās Graks. Viņš zināja, ka dluki nav vēl uzvarēti un atkārtos uzbrukumu. Varbūt viņi mēģinās pil­nīgi ielenkt velgu apmetni, lai neatstātu nevienu dzīvu ienaidnieku. Steidzīgi viņš izrīkoja sargus, lika savest kār­tībā šķēpus, lokus, savākt iespējami daudz bultu un gata­voties kaujai.
   PĀRDROŠIE IZLŪKI
   Jau sabiezēja vakara krēsla, kad Gajs, Mungo, Aceks un Daija beidzot nonāca līdz dluku ezeram. Zālainais krasts ar retajiem krūmiem likās neapdzīvots. Tomēr nē! No kokiem apauguša uzkalniņa lēni cēlās zilgani- dūmi. Tātad viņi ir tur. Gajs dusmīgi nolcrācās un, saskatījies ar draugiem, pieplaka garajā zālē.
   —      Jālien tuvāk, — teica Mungo.
   Izlūki piesardzīgi tuvojās ienaidnieka uzkalniņam. Gaja asās vanaga acis ievēroja starp tumsā saplūdušajiem kokiem dluku mitekļus, bet tālāk kvēlojam nelielu uguns­kuru. Uzmanīgi, ik pa brīžam apstādamies un ieklausīda­mies, vīri uz vēdera līda tuvāk. Tagad jau tie redzēja da­žus šķēpiem bruņotus dlukus. Slinki izlaidušies pie uguns­kura un pagriezuši krēslainās sejas uz ezera pusi, tie nenojauta tuvās briesmas. Turpat līkņāja vairākas sievie­tes, likās, kaut ko cepa uz uguns. Velgi pierāpās vēl tuvāk. Uzpūta viegls vakara vējiņš, un mednieku jutīgie deguni saoda kārdinošu ceptas gaļas smaržu. Gajs vēlreiz pār­laida vērīgu skatienu visai apmetnei. Ļaužu likās maz. Viņš paraudzījās draugu apņēmīgajās sejās un sažņaudza šķēpu. Nu jau viņi bija tikai desmit briežu attālumā no ienaidnieka.
   —      Cīņā! — Gajs nošņāca un pirmais uzlēca kājās. Liels un varens viņš traucās uz ienaidnieku, kliegdams «ū-h-h-h-up!». Dluku vīri vēl nepaspēja pacelt šķēpus, kad Gaja smagais ierocis jau dūkdams griezās ap viņa galvu un spēcīgi belzieni ķēra pielēkušos dlukus. Skaļi klieg­damas, aizskrēja sievietes, kuras vajāja Daija, draudīgi izcēlusi savu īso šķēpu. No būdām izmetās vēl daži dluki, bet tūlīt tos nopļāva Mungo un Aceka bultas. Klusi ievai­dējusies, Daija pēkšņi noslīga zemē un vairs necēlās. Gajs satvēra viņu un steidzās projām no cīņas lauka. Arī pārējie draugi elsdami skrēja tam līdzi. Dluku apmetnē izcēlās negants troksnis. Nikni rēca ievainotie vīri, un skaļi vaimanāja sievietes. Dimdēja zeme — likās, vesels saniknotu zvēru bars tuvojas uzbrucējiem. Bet Gajs jau nozuda tumšajos krūmos. Mungo ar Aceku tikko spēja viņu panākt. Velgi skrēja ilgi, līdz pārguruši beidzot pa­krita kādā meža ieplakā. Aceks satvēra Daijas galvu un ieskatījās viņas aizvērtajās acīs. Tās bija kā bez dzīvības.
   —      Daija! — viņš iesaucās un lēni noguldīja silto mei­tenes augumu zālē. Aizslīdēja mākonis, atsedza dzeltenu mēness maliņu, un pār velgiem nolija klusa, nedzīva gaisma. Meitenes sejā iegūla zilganas ēnas. Viņa izskatī­jās kā mirusi. Pienāca Mungo, viegli pacēla Daijas galvu, aplūkoja to un pašķīra biezos matus. Viņš ieraudzīja dū­riena brūci, no kuras sūcās tumšas asinis. Kāds šķēpa cir­tiens bija izkampis galvā dziļu robu, uņ Daija no spējā trieciena zaudējusi samaņu. Nupat viņa pamazām atjē­dzās, klusi ievaidējusies, atvēra acis un neizpratnē rau­dzījās apkārt.
   —      Kur mēs esam? — viņa čukstēja.
   īzdzirdis viņas balsi, Aceks pielēca kājās. Viņš smējās no prieka, tad norāva savu ādas jostu un ar nazi nogrieza garu sloksni. Viņš jau gribēja pārsiet ievainoto galvu, bet Mungo atvairīdams pacēla roku. Mednieka asā dzirde bija kaut ko saklausījusi. Paskrējis uz priekšu, viņš ap­stājās un aicināja arī pārējos. Aceks satvēra Daiju, pie­nesa pie neliela strautiņa un uzmanīgi nolaida ievainoto galvu tekošajā straumē. Dzidrais ūdens apskaloja brūci, un Daija pilnīgi atguvās no dziļās nemaņas. Mungo tūlīt sameklēja kādas lielas lapas un pielika ievainojumam, bet Aceks pārsēja ar mīksto ādas sloksnīti. Vīri atviegloti uz­elpoja, tad viņi pieplaka strautiņam un kāri dzēra. Aceka balstīta, arī Daija noliecās pie ūdens.
   —      Labi, — viņa beidzot teica un lēni piecēlās kājās. Tikai dažus soļus paspērusi, Daija nevarīgi nolaidās zālē. Gajs viņu satvēra, kā sīku nastu paņēma uz platajiem pleciem un vingriem soļiem devās uz priežu kalna pusi.

   PĒDĒJĀ CIŅA
   Pār priežu kalnu klājās drūma, rudenīga krēsla. Ap­metnē sakūra uguni. Šoreiz ap to valdīja klusums. Nedūca bungas, nerēca pārgalvīgie vīri, un necēlās jautriem lēcie­niem viņu spēcīgās kājas. Mēmi gulēja kritušie, un sāpēs kunkstēja ievainotie. Cīņā pārgurušie karotāji iemiga ātri. Tikai daži palika nomodā, bet īpaši modras bija sie­vas. Viņas izrīkoja Ķīra. Pati ne mirkli neizlaida no acīm kalna pieeju, bet pārējām lika uzmanīt katru ēnu visap­kārt.
   Nakts pagāja mierīgi. Dluki nerādījās arī nākamajā dienā. Tomēr Graku tas nenomierināja.
   —     Dluki uzkrāj spēkus, vēl uzbruks, — pamādams ar galvu uz meža pusi, viņš teica.
   Bet arī gundi un velgi bija gatavi cīņai: šķēpi pārbau­dīti, bultas uzasinātas. Kalna augstākajā vietā gaidīja sa­gatavoti sausi zari un lapas briesmu ugunskuram. Liesmas ieraugot, Gajs sapratīs un ar draugiem steigsies palīgā.
   Pienāca otrā nakts pēc kaujas. Šoreiz Graks pats negu­lēja un cieši vēroja kalna pakāji. Viss bija mierīgi. Vien­muļi ap kalnu svilpoja vējš, un tālumā pāris reižu iebrē­cās ūpis. Pusnakts jau bija pāri. Vējš pieņēmās. Drūmi šalca augstās priedes. Graks nenolaida acis no ielejas, un tad viņš ieraudzīja zaglīgi lienam vairākas aizdomīgas ēnas. Viņš uzmodināja dažus vīrus. Pieplakuši klints ma­lai, tie gaidīja Graka pavēli. Tas joprojām skatījās, kā dluki zogas klāt kalna pakājei. Labi zinādami izrakto grāvi, tie apgāja apkārt un sāka rāpties kalnā. Graks klu­sēja un ļāva, lai tie mierīgi nāk. Kad uzbrucēji jau bija tuvu, viņš palaida vaļā abus vilkus, uzsaukdams:
   —      Grābt!
   Tanī pašā laikā viņa sviestais šķēps iecirtās kāda uzbru­cēja gurnā, un tas, nikni iekliegdamies, nokrita. Vilki kaukdami metās virsū dlukiem. Pārsteigti, vilku sakosti, tie velšus novēlās no kalna. Krītot viņi vēl saņēma pa bultas dzēlienam. Graks skaļi sauca vilkus atpakaļ, bet atkliboja tikai viens, otrs bija nosists.
   Dluki aiz niknuma rēca un grieza zobus. Sakurinājuši uguni, tie nolēma gaidīt. Daži paķēra degošas pagales un svieda tās augšā uz ienaidnieka apmetni, bet neviena ne­sasniedza mērķi. Arī viņu mestie šķēpi nepacēlās līdz ap­metnei. Tad dluku vadonim kaut kas iešāvās prātā. Viņš lika vīriem kalna pakājē sakurt milzu ugunskuru. Drīz pret tumšajām debesim pacēlās augstas liesmas. Dluki svieda ugunī sūnas un slapju zāli, un visu kalnu apņēma melni, kodīgi dūmi. Apmetnes aizstāvjiem vajadzēja at­kāpties tālāk no malas. Caur dūmu aizsegu velgi un gundi neredzēja, ka dluki rāpjas augšā, lai uzbruktu negaidīti. Apmetnes aizstāvjiem draudēja sakāve, jo dlukiem bija pārspēks. Tad Graks deva pavēli aizdedzināt briesmu ugunskuru. Daži dluki paguva uzkāpt kalnā un uzbrukt Grakam. Tas kāvās izmisīgi un notrieca divus dlukus lejā. Ievainots krūtīs, viņš pavēlēja vīriem stāties kalna malā un cīnīties līdz pēdējam. Ķīra turējās plecu pie pleca ar vīriem un atsita pārējos uzrāpušos dlukus. Par laimi, dluku ugunskuram aptrūka sūnu, un dūmi kļuva gaišāki. Neviens vairs nevarēja nemanīts piekļūt apmetnei.
   Tuvojās rīts. Pelēcīgajā krēslā aplencēji kustējās kā ļodzīgas ēnas. Dluku ugunskurs pamazām apslāpa pavi­sam, jo tuvumā vairs nebija kurināmā. To redzot, velgi un gundi kļuva mundrāki. Viņi vēl var turēties, lai tikai dluki mēģina nākt — uzdurs uz šķēpiem kā vē­dzeles.
   Diena atausa drēgna un nemīlīga. Pār ieleju savilkās tumši mākoņi. Drīz sāka līņāt sīks rudens lietus.
   Kalna augstākajā vietā joprojām liesmoja briesmu sig­nāls. Tagad velgu apmetnes aizstāvji labi redzēja savus niknos aplencējus. To bija sanācis daudz. Atklātā cīņā doties no kalna būtu droša nāve. Dluki tos aplasītu kā irbes. Atlika vienīgi nogaidīt. Bet ja nu tie vairs nedomā atstāt kalna pakāji? Vai apmetnes aizstāvjiem tiešām būs jāpadodas? Graka seja apmācās, viņš ar bažām raudzījās, kā dluki norīkojas uz ilgu palikšanu. Tie kāri ēda līdzpa­ņemto medījumu, bet daži pārbaudīja savus ieročus, ga­tavojoties cīņai.
   Graks ievēroja kādu jaunu staltu dluku ar asiņainu brūci vaigā. Tas ilgi pētīja apmetni kalna galā, tad, valdonīgi nostājies pret dluku vīriem, svaidījās rokām, kaut ko skaidroja un rādīja uz mežu. Bet citi nikni purināja galvas un kliedza pretī:
   —      Tā būs piekāpšanās velgu priekšā! — Tie noraidīja sava vadoņa priekšlikumu un turpināja pret aplenkto no­metni kratīt šķēpus un rungas.
   Pēkšņi aplencēju vidū izcēlās apjukums. Vīri apstāja tikko no ezera atskrējušos, aizelsušos dlukus un uzmanīgi klausījās viņu satrauktajā stāstā par velgu negaidīto uz­brukumu. Staltais karotājs brīdi raudzījās uz ziemeļu pusi, kur bija lielais ezers ar viņu apmetni, sievām un bērniem. Spēji izslējies, spēcīgais vīrs pacēla šķēpu un pārlaida saviem karotājiem bargu skatienu.
   —      Uz mājām! Glābt apmetni! — cilts vadoņa balss kā zvēra rēciens atsitās karotāju sejās. -
   Neapmierināti murdēdami, vīri sakustējās, pagriezās uz ziemeļiem un steidzās projām.
   Pievakarē atgriezās Gajs ar draugiem un ievainoto Daiju. Gajs nolika Ugas priekšā savu nastu un teica:
   —      Dari nu, ko vari.
   Bet Aceks, drošsirdīgais Aceks, bezpalīdzīgi iepleta ro­kas un klusi izdvesa:
   —      Glāb Daiju! .. .
   Dziedniece cīnījās par jaunās sievietes dzīvību ilgi. Die­nām un naktīm viņa sēdēja pie slimnieces, kas dega kar­sonī un murgoja. Ik pēc brīža Uga slapināja ar aukstu ūdeni Daijas kaistošo pieri un lēja tās mutē spēcinošās augu sulas. Arī pati ezera sieviete turējās pretī slimībai, līdz beidzot uzvarēja.

   DRAUDZĪBA AR DLUKU CILTS VADONI
   Kādā tveicīgā vasaras dienā, kad pār priežu kalnu vir­moja sakarsušais gaiss, Gajs, Kūrs un Aceks iemetās ne­lielajā upes atvarā. Pēc peldes viņu atspirdzinātajos lo­cekļos vēl straujāk bangoja trauksmainās asinis. Satvēruši vieglos mednieku šķēpus, tie devās uz mežu. Saules no­kaitētā zeme bija saplaisājusi un, likās, kliedza pēc lietus. Pie sausā purva divas resnas čūskas bija izlīdušas no vai­varājiem un gozējās pusdienas saulē. Kā resni valgi tās slinki locījās. Turpat ņudzinājās mazie čūskulēni, saviju- šies staipīgā kamolā. Gaja šķēps ietriecās šai dzīvajā
   mudžeklī. Vecās čūskas, draudīgi izcēlušas melni svītrotās galvas, nikni šņāca. Aceka un Kūra šķēpi tās pienagloja izkaltušajai zemei.
   Mežs bija kluss un nedzīvs, sastindzis kādās dīvainās gaidās. Likās, visi zvēri un putni to atstājuši. Tālu debess pamalē blīvējās melni mākoņi. Tie ātri kāpa augšup un drīz aizsedza sauli. Visapkārt satumsa. Sausie čiekuri zem mednieku kājām čabēja, tāpēc viņi nedzirdēja, ka tālāk lielā sila malā divi dluku šķēpi šņākdami traucas pakaļ jaunai stirniņai. Kūrs pirmais ieraudzīja svešos mednie­kus un salēcās. Viņa asinis trauksmaini uzbangoja, un roka ar šķēpu jau cēlās metienam, bet tajā brīdī viņš sa­juta triecienu krūtīs, un šķēps izslīdēja no rokas.
   Pieskrēja Aceks un izrāva dluka sviesto šķēpu. Ievai­notais Kūrs zvērojošām acīm meklēja uzbrucējus. Bet Gaja šķēps jau bija nošvīkstējis, un vēl nenolaistā nodevīgā dluka roka palika augstu gaisā, pienaglota pie resnas priedes. Tagad viņš pats nespēja atbrīvoties. Izsviedis šķēpu, Gajs metās virsū otram svešiniekam, liela auguma dlukam, kurš pārsteigts platām acīm blenza uz milzīgo ienaidnieku. Abu vīru niknie skatieni krustojās kā šķēpu asmeņi.
   «Vienam jākrīt,» abiem iešāvās prātā un pār muguru pārskrēja karstas tirpas.
   —      U-h-h-up! — ierēcās Gajs un metās uz dluku. Viņa varenā dūre, kas spēja apdullināt briedi, triecās pret svešo vīru, bet tas atsprāga sāņus, un Gaja dūre trāpīja tukšā gaisā. Dļuks salēcās kā dzīva kaparbrūna atspere, un nākamā mirklī viņa dūre ietriecās Gaja platajās krūtīs. Tās nodunēja kā izdobts koka stumbrs no smagas rungas belziena, bet vīrs pat nepakustējās. Tanī brīdī no tumša­jiem mākoņu kalniem izšāvās spoža zibens šautra un at­skanēja apdullinošs pērkona spēriens. Gandrīz tajā pašā brīdī Gajs zvēla pa svešā mednieka krūtīm. Dluks nosē­cās, salīgojās un, pieķēris roku sāniem, nogāzās. Likās, spēcīgo vīru ķērusi nevis Gaja dūre, bet zibens bulta. No tālajiem augstumiem pār nokritušo cīnītāju kā izkustinātu akmeņu grēda nogruva pērkona dārdi.
   —      Viņš palīdz! — izsaucās Gajs, atcerēdamies Ugas pa­reģojumu, un sajūsmā mirdzošām acīm paraudzījās uz mā­koņiem. Bet dluks vēl nebija uzvarēts. Spēji pielēcis kā­jās, tas brīdi neizpratnē raudzījās apkārt. Trešais dluks no
   1®Q mežmalas steidzas savējam palīga, bet Aceks brīdinoši uzbļāva:
   —      Stāvi! — un ar paceltu šķēpu nostājās starp viņu un abiem cīnītājiem.
   Nākamajā mirklī pretinieki kā nikni zvēri saķērās ne­gantā cīņā. Gaja muskuļi draudīgi uzbrieda, likās, tie pār­sprāgs no lielā sasprindzinājuma. Sekoja nikns rāviens, un varenais dluks līdz ar pērkona dārdiem atkal nogāzās, paraujot sev līdzi ienaidnieku. Šķita, ka zeme būtu sagrī­ļojusies un debesis atvērušās. Asas lietus lāses šaustīja cīnītājus, bet viņi to nemanīja. Dluka garās rokas vēl ar­vien cieši turēja Gāju un, likās, nožņaugs to. Bet velti, Gaja muskuļainais rumpis izturēja arī šo pārbaudījumu. Gajs dobji ierēcās, spēji izlocījās un, izmaucies no kaujas apsega, izšļuka no dluka nāvējošā tvēriena. Pielēcis kā­jās, Gajs nikni iesmējās: — Ho-ho-ho! — un izrāva no gurnu jostas dunci. Pazibēja gludais, platais asmens.
   —      Nāve dlukam! — viņš atvēzējās.
   Gaj, pietiek! — Aceks uzkliedza, pieskrēja pie drauga un sakampa tā roku. — Dlukam nav dunča! Nav cīņas! Nedrīkst!
   Gajs nokrācās kā sumbrs pēc uzvaras pavasara divcīņā un palika stāvam. Viņa roka ar dunci lēni nolaidās. Arī lietus bija pārstājis, zeme viegli kūpēja. Bet dluks smagi piecēlās, sirdīgi aizsvieda Gaja spīdīgo krūšu apsegu, un viņa dziļi gulošās acis pārsteigumā raudzījās uz Aceku. Platā seja no lielās piepūles bija gluži sarkana, bet dziļā rēta uz vaiga šķita tūliņ atvērsies. Dluks strauji papuri­nāja galvu, viņa melnie, pinkainie mati noplīvoja kā lau­vas krēpes, platā mute pavērās, un atskanēja dobji gul- dzieni, tādi kā smiekli. Tad, pirms vēl pārsteigtie velgi paguva attapties, dluks atplauka gaišā, draudzīgā smaidā. Viņa platā roka viegli pieskārās Aceka plecam.
   —      Akrs! — dluks teica, piesitis sev pie krūtīm. — Akrs, — tas atkārtoja un pielieca galvu. Tad viņš tu­vojās Gajam, kas vēl aizgūtnēm elpoja, bet tas nikni aiz­griezās, piegāja pie Kūra un atraisīja viņa ādas apsegu. Trešais dluks bija pieskrējis un atbrīvojis caurdurto med­nieka roku. Asmens bija iecirties resnajos dilba musku­ļos, un ievainotais, sāpēs viebdamies, lēni šūpoja asiņo­jošo roku. Viņa acis raudzījās uz svešajiem vīriem pilnas baiļu un naida, ik brīdi gaidot jaunu uzbrukumu.
   Visniknākais bija Kūrs. Dusmās trīsēdams, tas piecēlās un tvēra pēc šķēpa, bet ievainotās krūtis sāka asiņot, un bargais mednieks pierima.
   Aceks norūpējies aplūkoja Kūra ievainojumu. Pēc brīža viņa sejā parādījās priecīgs smaids, jo kaujas apsegs un spēcīgie krūšu muskuļi bija atvairījuši draudošo nāvi. Uzlicis ievainojumam platu lapu, Aceks cieši savilka Kūra apsegu un mierinoši noteica:
   —      Uga izārstēs.
   Lielais dluks jau bija pilnīgi atguvies no cīņas. Viņš piegāja pie savas cilts mednieka un apskatīja sadurto roku. Redzot, ka ievainojums nav smags, viņš pievērsās Kūrām.
   —       Dluks nav cuta! Nav cuta! — Akrs atkārtoja un, sa­vilcis bēdīgu seju, pielieca galvu, likdams saprast, ka at­zīst sava mednieka vainu.
   Pienāca Aceks un, ciešāk ieskatījies dluka sejā, ievē­roja tumšo rētu uz viņa vaiga. Puks viņam bija stāstījis par kādu vaigā ievainotu dluku vīru, kurš toreiz no priežu kalna pakājes aizvedis prom aplencējus. «Tas ir viņš, dluku vadonis,» Aceks nodomāja.
   Viņš piesita sev pie krūtīm.
   —      Aceks! Aceks — draugs! — Tad saspieda kopā abu roku plaukstas un skaidroja:
   —      Velgi nekaros, velgi — draugi!
   Brītiņu padomājis, Aceks nosvieda savu šķēpu un uz­mina tam ar kāju. — Aceks nekaros — draugs! — Pēc šīs uzrunas viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un pielieca galvu.
   Akrs, likās, bija sapratis. Viņš savukārt saspieda abas plaukstas un sacīja:
   —      Nav cuta! Nav!
   Acīm redzot, dluku vadonis gribēja teikt, ka nebūs cī­ņas, nebūs kara. Gajs samulsušām acīm raudzījās lielajā vīrā, un pamazām viņa krūtīs kaut kas atsila, prāts no­mierinājās, un atkal pārsvaru guva parastā labsirdība, sejā parādījās plats smaids. Milzis it kā atvainojās par savu uzbrukumu.
   —      Gajs nekaros, — viņš beidzot teica, piesitis savām krūtīm, tad pievērsās velgiem un pamāja ar roku. Visi trīs uzsāka ceļu mājup. Atkal sāka līt. Likās, arī debesis gribēja aizskalot divu cilšu naidu un niknajās kaujās iz­lietās vīru asinis.

   UZ LIELO EZERU
   Uga ātri sadziedēja Kūra ievainojumu. Pēc šīs pēdējās sadursmes ar dlukiem bija pagājušas gandrīz četras labas medību vasaras. Velgu mītnēs krājās nomedīto zvēru ādas, un sievas no tām gatavoja siltos gurnu apsegus un vīru iecienītos kaujas uzmetņus krūtīm. Saulainās dienās, kādu te bija daudz, sievietes un bērni devās no kalna ,2jā un lasīja ogas, kas bagātīgi auga apkārtējos mežos. Sažāvētas tās derēja arī ziemā. Uga prata ogas mērcēt un taisīt stipru dzērienu. Šāda dzira patika ne tikai vīriem, bet arī pusauga zēni mēģināja pielavīties Ugas krāju­miem. Vasaras tveicē ienācās saldās zemenes un avenes, uz kurām bija kāri pat neveiklie lāči. Rudenī lazdas gra­vās bija pilnas gardu riekstu, un bērni, šūpodamies loka­najos zaros, aplasīja brūnganos čemurus. Auglīgās zemes dzīvinošo sulu apgādātas, lazdas reizēm bija tik pilnas riekstu, ka vēlā rudenī tie izlobījušies nobira zemē, kur zēni tos pievāca saujām. Un kur tad vēl baravikas, dzel­tenās apšu bekas, sārtās bērzlapes un daudzas citas sēnes. Uga tās sasmalcināja, sajauca ar mežacūkas taukiem, sa­meta labi izskalotā un izmiecētā brieža kuņģī un ilgi sutināja uz lēnas uguns. Kas tas bija par gardumu! Velgi ēda, pirkstus laizīdami.
   Šai pārpilnībā velgi nezināja, kur likt savu spēku. Dluki viņus vairs netraucēja, bet lāču tajā apkaimē bija palicis maz.
   Uga saprata, ka šī rāmā, miegainā dzīve ciltij ir bīs­tama. Valdonīgais Graks gundiem neļāva dzīvot bezdar­bībā. Viņš tos nemitīgi dzina pa zvēru takām un meža biezokņiem. Ja tie atgriezās tukšām rokām, cilts vadonis rūca kā sakaitināts taurs.
   Bet Graks ar to vien neapmierinājās. Redzēdams, ka Krūms ar satriekto roku nav nekāds pretinieks, drīz viņš sāka nokalpināt arī velgu vīrus. Kopējām cīņām ar citām naidīgām ciltīm, kas tuvojās no svešiem medību apvi­diem, viņš prasīja no velgiem zvērādas, šķēpus un bultas. Vīri un sievas tagad vakaros drāza krama nažiem, skrā­pēja asiem kasīkļiem un trina gundu prasītos ieročus.
   Gundi un velgi jau sen barībai lietoja dažu augu sēk­las, bet to bija maz. Apķērīgais Graks, novērojis, ka tie arvien uzdīgst veco augu tuvumā, nāca uz domām veici­nāt šo augu rašanos. Viņš lika sievām ar smailām
   nūjiņām ierušināt sēklas zemē un nepacietīgi vēroja, kas notiks. Liels bija viņa prieks, kad līdz ar meža un zāles atmošanos no ziemas miega viņa mazajā lauciņā bija uz­dīguši daudzi jaunie, vērtīgie stādi-. Priecīgs viņš devās pie velgiem ar nodomu atdarīt acis Ugai un Krūmam.
   Vecā dziedniece nelaipni sagaidīja Graku. Viņa kāre uz ieročiem un zvērādām bija padarījusi ciltsmāti aizdo­mīgu.
   —             Šo augu diezgan visapkārt, — pikti attrauca tā un novērsās.
   Graka acis savilkās šauras un ap lūpām iegūla ļaunas rievas. Viņš pievērsās Krūmam.
   —             Vīriem pietiek zvēru un putnu. Rušināties pa zemi vai meklēt ēdamus stādus nav vīru darbs, — atsvieda Krūms.
   Graka platā seja saviebās, kaut ko norūcis, viņš atstāja velgu mītni.
   Tagad Graks iespītējās. Nu viņš sauca velgu vīr # arī sava jaunā mitekļa celšanā un citos darbos. Velu3 bija viņa meitas Kīras, Kūra draudzenes Lias un Kr'-ma Lobzas dusmas. Nekas nespēja grozīt gundu vadoņa ; īdomus.
   —            Mungo ir pie gundiem, viņš atrunās, — Gajs teica Kīrai, bet viņe nicīgi iesmējās:
   —      Graks neklausīs.
   —      Nu Gajam pietiek! — viņš nikni atsvieda.
   —             Projām uz lielo ezeru! — iesaucās Aceks, bet Uga iebilda:
   —      Dluki aplasīs kā paipalas.
   •— Ar dlukiem miers, — teica Aceks.
   —      Jāizlūko, — Krūms piesardzīgi atbildēja.
   —      Kam? — Aceks nogaidoši smaidīja.
   —            Spēcīgākajiem vīriem, — Krūms atsaucās, pārlaiz­dams acis mednieku sejām.
   —      Aceks ies ar Gaju, — tūlīt piesolījās Aceks.
   Gajs piekrītoši palocīja galvu.
   —            Ķīra arī cīnīsies! — negaidīti iesaucās Gaja drau­dzene.
   —      Bet Daija? — pārmetoši teica ezera meita.
   Uga pasmaidīja. Viņa labi zināja, ka Daija un Aceks ezerā jūtas tikpat kā zivis vai pīles un briesmu brīdī pra­tīs noslēpties kaut vai zem ūdens.
   —             Lai iet vēl Ķīra, Puks un Kūrs, — viņa teica, uzlūko­dama Krumu. Vadonis palocīja galvu.
   Otrā rītā izlūki devās ceļā. Viņiem bija līdzi vieglie, īsie šķēpi un labākajiem šāvējiem — Kīrai, Gajam un Acekam — loki, b"pie platajām jostām ap vidu karājās bultu saišķis un duncis.
   Velgi netraucēti sasniedza ezeru. Tuvojās vakars. Vējš no pretējā krasta viegli ņirbināja ūdeni. Tur, tālumā, tikko saskatāms pacēlās neliels uzkalniņš — dluku ap­metne.
   Velgi izraudzījās krūmos ieplaku nakts atpūtai. Uguni tie neuzdrošinājās kurt, baidīdamies atklāt savu slēptuvi. Puks un Kūrs nenovērsa acis no ezera krasta, pūloties va­kara krēslā saskatīt kādu pīli, lai ar bultu sagādātu svaigu gaļu.
   Aceks un Daija bija priecīgi — ezers tepat ar roku aiz­sniedzams. Piemiedzis acis, Aceks ilgi raudzījās pāri sa- tumsušajiem ūdeņiem uz pretējo krastu.
   Beidzot tālumā iemirdzējās blāva uguntiņa.
   —      Dluki! — klusi iesaucās Aceks, aicinādams pārējos vīrus. Kūrs tikko bija notriecis treknu pīli un tagad prie­cīgs pieskrēja klāt.
   —     Bet varbūt dluki ir arī uz ezera salas? — ieminējās Puks.
   —     Jāpārbauda. Aceks peldēs pie Akra un prasīs vi­siem velgiem šo ezera krastu.
   —      Pagaidi, — Daija teica, — dabūšu zivi. — Un pirms vēl kāds paguva aizturēt, viņa jau veikli ienira krēslai­najā ezerā un drīz bija atpakaļ ar lielu zivi uz asā šķēpa.
   Velgi ieturēja maltīti. No bērnības pieraduši arī pie svaigas, tikko nomedītas gaļas un zivīm, tie kāri iecirta medījumā zobus.
   Paēduši visi apspriedās, ko darīt tālāk.
   -— Laiks peldēt, — teica Aceks.
   —      Daija dosies līdzi! — tiepīgi iesaucās ezera meita.
   —      Nē! -— Aceks īsi pateica.
   —     Ja dluki būs naidīgi, uzbruks? — jautāja Gajs, drūmi lūkodamies draugā.
   —      Redzēs! — kā ar akmens cirvi noskaldīja jauneklis un strauji metās uz priekšu. Nākamajā brīdī satumsušais ezers apņēma viņu.
   Ilgi gaidīja velgi savu drosmīgo izlūku, bet Aceks ne­rādījās. Lēni vilkās nakts. Neviens no velgiem negulēja, ieklausījās klusumā, cerēdami izdzirdēt soļu dipoņu. Bet apkārt ne skaņas. Pelēks mākonis aizsedza mēnesi, bet otrā pusē — plašajos debesu augstumos — salti, vienal­dzīgi mirdzēja zvaigznes. Un pēkšņi no turienes atrāvās kāds spīdeklis un krita lejā, atstājot aiz sevis bālu, dzies­tošu švīku.
   Gausi tuvojās rīts. Austrumu pamalē pletās vēl tikko jaušama blāzma, kas pamazām pieņēmās spožumā un bei­dzot atplauka kā zeltains zieds, — pacēlās saules maliņa.
   Daija nokrita zālē un klusi šņukstēja. Gajs piecēlās un, neveikli j pletīs lielās rokas, uz brīdi apstājās neziņā. Tad piegāja I ijai klāt un viegli uzlika tās plecam savu silto plaukstu.
   Pienāca arī Ķīra un mierināja:
   —      Aceks atgriezīsies. Jāgaida.
   —     Atgriezīsies tāpat kā toreiz upmalā, — atsaucās arī Gajs.
   Krūmos iedziedājās kāds putns, sākumā nedroši, tad ar­vien skaļāk un līksmāk.

   ACEKS PIE DLUKIEM
   Aceks kā zutis klusi ieslīdēja rāmajā ūdenī un, ticis dzi­ļumā, slaidiem roku vēzieniem īrās uz priekšu. Viņš nira ilgi, līdz ausīs sāka rūkt un krūtīm pietrūka elpas. Izniris virspusē, viņš kāri ievilka siltās valgmes pilno gaisu, tad, lēni kustinādams nomierinājušos locekļus, peldēja uz priēkšu, uz varbūtējo briesmu pilno salu.
   Nu jau tā bija pavisam tuvu. Sākās sēklis un drīz izšķir­sies, vai vēl ilgi viņa kājas skars zemi.
   «Kas metīsies man virsū — zvērs vai cilvēks?» viņš do­māja. Jutekļi bija sasprindzināti līdz pēdējam. Bet uz sa­las nemanīja nekādu dzīvību, visapkārt klusums. Tomēr nē! Labi ieklausoties, viņa dzirdīgās ausis uztvēra vieglu čirkstēšanu. Aceks pasmaidīja. Tas bija sienāzītis. Ne reizi vien Aceks bija novērojis, cik šis niecīgais kukainis prot augstu lēkt. Viņš arī atcerējās Ugu, kas sienāža iz­laisto dzelteno sulu lika uz pušumiem, lai tie ātrāk dzītu. Aceks pievilkās vēl tuvāk krastam un klausījās. Nekas nebija dzirdams, vienīgi tuvumā čaukstēja meldru asās lapas. Pieradušās mednieka acis tagad jau skaidri sare­dzēja piekrastes krūmus un zālainos pauguriņus. Sala likās tukša, neapdzīvota. Izcēlis šķēpa smaili, Aceks pie­
   cēlās kājās un uzmanīgi zagās klāt tumšajiem krūmiem. Kas aiz tiem slēpās?
   Vēl solis, un jauneklis ieraudzīja guļam kaut ko gaišu. Kails cilvēks? Pieplacis zemei, Aceks cieši sažņaudza šķēpu un vilkās tuvāk. Nē, tas bija tikai satrunējis izgāzta koka stumbrs. Tālāk šur tur vēl baloja resnāki zari.
   «Cilvēka kāja te nebūs bijusi,» secināja mednieks. Ta­gad viņš jau drošāk devās tālāk. Sala bija daudzu šķēpu sviedienu liela. Resnas priedes tumšiem skuju puduriem mēmi raudzījās atnākušajā svešiniekā. Salas vidū sausā uzkalnā auga milzu ozols ar kuplu, zemu lapu čemuru. Tumšajā zālē spīguļoja jāņtārpiņi. Tālāk pie krūmiem blā- voja liels driģeņu cers. Pagriezies pret velgu apmetni un izvērsis krūtis, Aceks izsaucās: — Te dzīvos velgi!
   Bet jau nākamajā brīdī viņā atkal ierunājās mūžsenās paaudzēs mantotā mednieka piesardzība.
   «Bet dluki? Vai tie ir tikai viņā pusē?»
   Pārlaidis acis savam ldkam un bultu saišķim, Aceks no­lēma peldēt pāri uz otru krastu, lai izlūkotu dluku ap­metni un varbūt tiktos ar Akru.
   Viņš no jauna slīdēja pa kluso, naksnīgo ezeru. Tagad jau daudz labāk varēja saredzēt dluku ugunskuru. Jo tu­vāk Aceks peldēja, jo skaidrāk saprata, ka no viņa tagad atkarīgas visas velgu dzīvības.
   Ienaidnieka uguns gaiši dega, kad Aceks piepeldēja krastmalas niedrājam. Uzmanīgi viņš kājām uztaustīja dziļāko vietu, lai briesmu brīdī varētu ātri ienirt, un gāja vēl tuvāk krastam. Augstās kalmes un nakts tumsa pilnīgi noslēpa izlūku. Viegli trīsēdams cīņas gaidās, viņš spēra vēl dažus soļus. Apaļais uzkalns nu bija tieši viņa acu priekšā, gandrīz vai rokām sasniedzams. Likās, ilgu gadu laikā dluki to pamazām sanesuši savām platajām plauk­stām un pēc tam tur iesprauduši zaļos kokus.
   Noslēpies meldros, Aceks cieši vēroja divus dlukus, kas sēdēja pie ugunskura. Viņš bija tik tuvu, ka redzēja svešo mednieku sejas ar platajiem bārdainajiem žokļiem un dziļi guļošajām acīm.
   Vīri klusēja. Viņu rokās bija smagie kaujas šķēpi. Brī­žiem tie pagrieza galvas uz mītnes pusi, it kā gaidītu kādu. Aceks jau taisījās kāpt krastā tālāk no ugunskura, bet šajā brīdī smagiem soļiem, gāzelēdamies uz resnām, līkām kājām, no tumsas iznāca liela auguma dluks bez šķēpa un tuvojās ugunskuram. Abi vīri īsi saskatījās un pavirzījās tālāk, dodot pienākušajam labāko vietu uz mel­nās zvērādas.
   Aceks pielīda vēl tuvāk un sastinga gluži kā Krā, ierau­got izsekotu zvēru. Atnācējs nosēdās pie ugunskura un uzmeta abiem medniekiem smagu, jautājošu skatienu. Bet tie atkal pameta acis uz mītnes pusi, un viens no viņiem nikni caur zobiem nošņāca:
   —      Akrs cuta!
   —      Cuta! •— kā atbalss apstiprināja otrs, paceldams šķēpu. Viņa acīs uzliesmoja ļauna uguns. Uzmetis dzēlīgu skatienu tikko pienākušajam dlukam, kas stīvi raudzījās ugunskura liesmās, viņš kaut ko prasīja. Lielā, stūrainā galva pagriezās un pētījoši nolūkojās jautātājā. Tikai pēc laba brīža drūmais vīrs pamāja, nesacīdams ne vārda.
   Aceks saprata: šie divi vīri taisās nogalināt cilts vadoni Akru. Varbūt tā vietā viņi grib celt līkkājaino dluku? Le­dainas tirpas pārskrēja Acekam pār muguru. Ilgi nedo­mādams, viņš pacēla loku. Pēkšņi no dluku mītnes iznāca Akrs ar šķēpu rokās.
   Piegājis pie ugunskura, viņš pateica pāris vārdu un, brītiņu pastāvējis, lēni devās uz ezera pusi. Tad, laikam kaut ko atcerēdamies, pagriezās atpakaļ.
   Šai brīdī šķēpiem bruņotie vīri pie ugunskura pielēca kājās, viens no tiem, pacēlis ieroci, ierēcās:
   —      Cu-ut-r-r-I-ī! — un vērsa to pret cilts vadoni. Sai mirklī nospindza Aceka bulta, un dluks, sāpēs iekaucies, izsvieda šķēpu, kas nokrita Akra priekšā. Vadonis brīdi sastinga. Tad viņa roka ar šķēpu pacēlās, bet arī otra dluka šķē i jau cēlās sviedienam. Acumirklī Aceks izlēca no slēptuves un pavērsa loku pret nodevīgo dluku. Mežo­nīgo vīru sagrāba šausmas. Šis nāvējošais ierocis reiz jau bija iecirties tā miesā. Tikai īsu brīdi aizkavējās dluka roka, bet Aceks jau palaida bultu. Dluks sagrīļojās, tomēr vēl paguva izsviest šķēpu, bet tūlīt uzbrucēja krūtīs ar negantu spēku ietriecās Akra šķēps. Kā viegls sprungulis dluks tika pasviests uz priekšu.
   Trešais, kā milzu pērtiķis izcēlies uz līkajām kājām, trī­sēdams izsaucās:
   —      Nav cuta! Nav, nav!
   No tumsas izskrēja vairāki dluki un neizpratnē apstāja kājā ievainoto cilts vadoni. Nikni kratīdams dūres, viņš brāzās virsū satrauktajiem dlukiem. Daži tuvākie no si­tieniem pakrita, pārējie steidzīgi atkāpās.
   Akrs pieskrēja pie Aceka un abām rokām to apskāva.
   - Aizgūtnēm viņš kaut ko runāja, pa reizei atkārtodams:
   —      Draugs! Draugs!
   Aceks priecīgs lūkojās cilts vadonī un nepaguva bilst ne vārda. Tad, atminējies savu uzdevumu, viņš no­prasīja:
   —      Visi velgi dzīvos uz salas? Velgi varēs medīt me­žos? — Šos vārdus pavadīja straujas roku kustības salas virzienā. Beidzot dluku vadonis viņu saprata. īzslējies savā varenajā augumā, viņš pieveda Aceku pie dlukiem un sacīja:
   —       Aceks — draugs. Velgi — draugi! Velgi dzīvos uz ezera. •— Aceks nosvieda loku un spēji apkampa Akru, cieši saspiezdams tā platos plecus. Tad, paķēris savu loku, ātri pagriezās un devās uz ezeru. Akrs viņu pavadīja un vēl ilgi stāvēja krastā, līdz nakts tumsā izgaisa viņa draugs, kurš divas reizes bija tam izglābis dzīvību.
   Putns vēl nebija beidzis dziedāt, kad Aceks izlīda no ezera, aplipis garām ūdenszālēm, un iekrita velgu izples­tajās rokās.
   No visām pusēm bira nepacietīgi jautājumi.
   Gajs satraukti noprasīja:
   —      Aceku sita, mocīja?
   Aceks brīdi raudzījās viņa platajā sejā kā pārdomā­dams, tad, ievērojis Kūra acīs ļaunas ugunis, īsi noskal­dīja kā ar krama asmeni:
   —      Dluki nekaros!
   —             Ko, nobijās? Padevās? Viltība? — cits pēc cita jau­tāja pārsteigtie velgi.
   —            Lielais Akrs ir draugs! Nekaros! — stingri atbildēja Aceks, tad norādīja uz ezera vidu un teica:
   —      Velgi dzīvos uz salas.
   —      Ezerā! — iegavilējās Daija.
   Bet Kūru tirdīja šaubas.
   —             Lielais Akrs ir draugs? Arī pirms trim vasarām? — viņš skarbi jautāja un piegrūda pirkstu dluka šķēpa cir­stajai rētai uz krūtīm: — Draudzība?
   —            Akrs ir vadonis. Akrs stiprs. Dluki tam klausa. — Aceks atvairīja Kūra niknos vārdus.
   —             Bet ja dluki nosviedīs Akru? Ja karos? — neuzticīgi prasīja Puks.
   —             Dlukiem nav bultu, nav Ugas, dluki vāji, — Aceks nepalaidās.
   —             Bet dlukiem negantas rokas un spēks, — iebilda Puks.
   —             Dluku rokas īsas, velgu bultas tālas! — ar lepnumu atsaucās Aceks.
   —             Dluku spēks akls, velgu spēkam Ugas acis, — Ace­kam piebalsoja Gajs.
   —             Ar dlukiem draugos, bet karot ar lāčiem, vilkiem, — bilda arī Ķīra.
   —             Uga izlems, — beidzot noteica Aceks. — Kurš atve­dīs velgus? — viņš jautāja.
   —             Kūrs un Puks, bet Gajs un Aceks gaidīs ezera krastā, — Gajs sacīja, un visi piekrita.

   VARMāCĪGAIS GRAKS
   Izdzirdis par velgu gājienu pie dlukiem, Graks kļuva nemierīgs un sūtīja vīrus uz priežu kalnu.
   Velgu izlūki vēl nebija atgriezušies no dluku ezera, kad divi gundi uzkāpa priežu kalnā.
   — Grakam zvēru ādas? — īdzīgi noprasīja Uga.
   —            Graks sauc Krumu, — teica vecākais gunds, b'rīdi- noši grozīdams melno kaujas šķēpu.
   To redzot, Ugas acīs noplaiksnīja naidīgas ugunis. Vecā ciltsmāte ciešāk saknieba lūpas, aizturēdama zobgalīgu jautājumu, kas tai jau bija uz mēles: «Varbūt Graks grib paša Krūma ādu?»
   Neteikdama ne vārda, viņa norādīja vīriem uz zaļo mauru — velgu atpūtas vietu — un iegāja mītnē.
   —             Gundi prasa pēc Krūma, — ar šķību smīnu vadonim paziņoja Uga. — To rokās ir lielie šķēpi, — tā vēl pie­bilda.
   No krēslainā kakta piecēlās Lobza un pačukstēja Krū­mam;
   -— Grakam ļaunas domas. Gundi asina ieročus, ieziež taukiem krūšu apsegus. Mungo man stāstīja.
   Krūms sarāvās un brīdi asiem skatieniem durstīja Lobzu.
   —            Graks biedē velgus. Graka šķēps nesniedz līdz Krū­mam! — atteica cilts vadonis, nīcīgi nošņācies.
   Uga izgāja pie vīriem un pasniedza katram pa dzēriena stobram. Karstajā dienā izslāpušie gundi to vien bija gai­dījuši. Steigšus tie satvēra kāroto veldzi un, skaļi guldzi- nādami, dzēra.
   Uga nevērīgi apjautājās:
   —      Uz medībām?
   —             Graks medīs, — attrauca jaunākais gunds, aplaizī­dams biezās, slapjās lūpas. Vecākais pameta uz viņu brīdi­nošu skatienu un pasteidzās piebilst:
   —      Uz briežiem.
   —      Ak briežiem? — gari novilka Uga.
   No mītnes iznāca Krūms un, kaut kā stīvi vilkdams kā­jas, ierunājās:
   —            Krūms neies pie Graka. — Viņš saviebās, plato plaukstu piegrūda kājai un izdvesa:
   —      Neklausa, sāp.
   Gundi saskatījās. Vēl nesen tīksmā dzēriena izvilinātais smaids pazuda kā noslaucīts no vecākā sejas.
   —      Pavēle, — tas salti atbildēja un piecēlās.
   —            Krūms neklausa pavēles! — velgu cilts vadonis pēk­šņi uzbļāva.
   Arī Uga tagad runāja citu valodu:
   —            Velgi brīvi kā vējš un cieti kā krams! Tiem nevar pavēlēt! — Ciltsmāte pagriezās un iegāja mītnē. "»*
   Valdonīgi noraudzīdamies abu gundu sejas, Krūms pa­teica:
   —      Velgi aizies no priežu kalna.
   —      Uz kurieni? — satraukti noprasīja gundu karotājs.
   —       Kur patiksies, — cilts vadonis nevērīgi atsvieda. Vecā gunda seja noraustījās. Nozibsnījis niknām acīm,
   viņš pagriezās un kāpa lejā. Jaunākais mednieks, samul­sis krekšķinādams, centās neatpalikt.
   Otrā rītā Puks un Kūrs tuvojās priežu kalnam. Jau pa gabalu tie ieraudzīja gundu vīrus kaujas apsegos. Viņi cilāja šķēpus un lokus. Platiem soļiem pienāca Graks un dzēlīgi noprasīja medniekiem:
   —      No kurienes?
   —      No dluku ezera, — cieti noskaldīja Kūrs.
   Graks salēcās kā no čūskas šņāciena un, aši nopētījis viņu šķēpu smailes, nodārdināja:
   —      Neredzu asinis!
   —             Asiņu nebūs. Velgi dzīvos uz ezera salas, — atcirta Kūrs un Puks.
   —             Nodevība! — iebļāvās Graks, spēji paceldams smago šķēpu. Arī velgi zibenīgi izcēla savējos. Likās, tūliņ tie ietrieksies Graka krūtīs. Pielēca Mungo, ar savu ķermeni aizsegdams gundu vadoni.
   —      Lai vīri iet! — viņš iesaucās.
   Graks ierēcās kā ievainots lācis un nolaida šķēpu.
   Kūrs un Puks turpināja ceļu uz priežu kalnu.
   —            Vai karš ar gundiem? — uzkāpuši apmetnē, tie sa­traukti jaūtāja Krūmam.
   Cilts vadonis iepleta acis un drūmi pablenza uz Ugu.
   —      Kādēļ vīri tā domā?
   —             Graks draud. Gundi ielejā gatavi cīņai. — Kūrs pa­svieda roku uz to pusi.
   —            Ko darīs Kūrs un Puks? — asām acīm urbdamies savu vīru sejās, cilts vadonis tincināja.
   —            Kūrs nekaros, Aceks, Puks un Gajs arī nekaros, — Kūrs atbildēja.
   —      Redzējāt dlukus? — Uga jautāja.
   —            Aceks bija pie dlukiem. Aceks dluku vadonim draugs! — ar lepnumu izsaucās Kūrs.
   —             Dluku vadonis Akrs laidīs velgus pig ezera, — pie­bilda arī Puks.
   —      Bet Graks? — Uga pētīja tālāk.
   —            Ko Graks! Viņš būs viens pret velgu un dluku šķē­piem, — Kūrs nicīgi atsaucās.
   —             Tur jau viņš nāk, — Uga pamāja ar galvu uz gundu, kas rausās kalnā.
   Graks nāca, droši sperdams savas stiprās kājas. Viņa stāvs bija sasprindzis, un garais šķēps nemaz nelikās liels šais varenajās rokās. Piegājis pie velgu cilts vadoņa, viņš apstājās stingrs un bargs.
   —      Velgi dosies projām uz ezeru?
   —             Velgiem vajag ūdeņu, -— šoreiz Krūms droši raudzī­jās pretī gundu vadonim.
   —             Bet velgu un gundu draudzība? — ar greizu smīnu noprasīja Graks, pārmaiņus uzlūkodams Ugu un Krumu.
   —             Kļūs vēl stiprāka, — Uga atteica un raudzījās pāri ielejai uz tālajiem mežiem.
   —      Kā to saprast? — gunds bija pārsteigts.
   —             Būs gundu, velgu un dluku draudzība, — mierīgi at­bildēja velgu ciltsmāte. Pievērsusies Kūrām un Pukam, viņa īsi pateica:
   —      Stāstiet!
   —             Dluki neliedz velgiem medību laukus pie ezera. Velgi tiem palīdzēs atvairīt citas mežonīgas ciltis, kas tos apdraud un tīko pēc viņu ezeriem un mežiem, : — stāstīja Puks, bet Kūrs piekrītoši palocīja galvu.
   —             Velgiem jāpaliek! — Graks nogrieza kā ar krama nazi un smagi atspiedās uz šķēpa kāta, it kā vairs nedo­mātu kustēt no šīs vietas.
   —            Velgi ir brīvi mednieki un iet, kur viņiem labāk, — atbildēja Uga, uzgriezdama Grakam muguru.
   —            Gundi velgus nelaidīs, — valdonīgi atcirta gundu cilts vadonis.
   —             Lai gundi pamēģina! — tikpat stingri atbildēja Krūms.
   Graks redzēja, ka velgus nevar iebiedēt un tie aizies. Neteikdams vairs ne vārda, Graks spēji apsviedās un, izrāvis no zemes šķēpu, devās no kalna lejā. Pēc kāda laika gundu vīri pazuda no ielejas. Velgiem ceļš bija brīvs.

   MUNGO NOLAUPĪŠANA
   Velgiem aizejot no priežu kalna, gundi atkal palika vieni pret kareivīgajiem dlukiem. Gundu cilts vadonis nekad nebija dlukus žēlojis. Viņš neuzklausīja arī Mungo, kurš negribēja izliet brīvo mednieku asinis. Tagad dluki bija kļuvuši drošāki un, ieklīduši gundu medību apvidos, tīkoja tiem atriebties.
   Dluki vairījās tieši sastapties ar gundiem, jo zināja, ka šo mednieku rokas raida tālu lidojošus dzeloņus, kas nes nāvi. Tādēļ tie uzglūnēja slepus, pēkšņi izsvieda savus resnos šķēpus un pazuda kā nebijuši.
   Arī šodien dluki bija paslēpušies krūmos un redzēja, ka Graks ar diviem vīriem atraduši lāča midzeni. Negribē­dami cīnīties ar stipro zvēru, gundi padziļināja pavasara straumes izgrauztu lielu bedri, nosedza to ar tievām kār­tīm un pārklāja sausiem zariem. Piesējuši kārtij dzīvu zaķi, tie aizgāja, domādami vēlāk piebeigt bedrē iekri­tušo lāci. Lai tas nemanītu cilvēku smaku pie bedres, Graks tai apkārt pa zemi apvilka mežacūkas galvu.
   Dluku mednieki bija šo lāci vajājuši, un tas, apmetis līkumu, lai medniekus maldinātu, īgni šņākdams, atgrie­zās. Viņš bija izsalcis un nikns. Bet kas tad tas? Dzīvs zaķis nevarīgi kārpījās, iesprūdis sausajos žagaros. Daudz briesmu piedzīvojušais vecais zvērs neskaidri nojauta la­matas. Piesardzīgi apgājis apkārt bedrei, lācis kārām acīm skatījās uz mazo zvēriņu. Cik labprāt viņš to apēstu. Ieraudzījis briesmīgo milzeni, zaķītis nāves bailēs žēli iepīkstējās un pieplaka žagariem. Lācis ierūcās, lēni, kā taustīdamies piegāja bedres malai un, izcēlis smago ķetnu, uzmanīgi snaikstījās, lai sasniegtu dzīvo kumosu. Bedres malā viņš spēji zaudēja līdzsvaru un ar lielu brīk­šķi nogāzās lejā. Kārtis salūza, un zaķis slaidā lēcienā aiz­laidās mežā.
   Iekritušais zvērs nikni rēca, plosījās, ķetnām kārpīdams zemi, un, pacēlies pakaļkājās, pūlējās izkļūt no bedres, bet smagais svars vilka to atpakaļ. Kaut kā ieķēries stā­vajā sienā, tas mēģināja rāpties, bet irdenās smiltis drupa, un zvērs, smagi iestenējies, atkrita bedrē.
   Krūmos paslēpušies dluki gaidīja lāča medniekus.
   Pievakarē Graks ar Mungo un vēl trešo mednieku pa­celtiem šķēpiem tuvojās bedrei. Pārliekušies malai, tie sa­stapās ar satracinātā zvēra acīm. Mednieki jau gribēja triekt asos dzelkšņus spalvainajā kumbrā, bet šajā brīdī no krūmiem izlēca vīri kliegdami: — Cu-t-r-r-ī-ī! — un metās uz gundiem. Vienīgi Graks paguva izsviest šķēpu un ievainot pieskrējušo dluku. Spēcīgie vīri sagrāba Graku un, nikni rēkdami, iegrūda lāča bedrē. Kāds dluks iebelza Mungo ar smago dūri pa galvu. Apdullinātais mednieks pakrita, dluki to sakampa un aizvilka krūmos. Trešajam gundu medniekam laimējās izbēgt. Viņš atnesa mītnē baigo ziņu.
   Iekritis lāča bedrē, Graks saprata, ka vienīgi spēks un veiklība var viņu glābt no nāves. Pēkšņi iebrukušais lie­lais vīrs uz mirkli apstulbināja zvēru. Draudīgi rēkdams, tas uzslējās pakaļkājās, tanī brīdī Graks tam iespēra pa vēderu un, izrāvis no jostas garu dunci, ar visu spēku ietrieca to dziļi lāča krūtīs. Pārsteigtais zvērs, baismi iekrācies, ķetnām plosīja mednieku. Gaisā pajuka kaujas apsega skrandas, un Graks ar uzplēstiem sāniem nogāzās. Tam virsū uzkrita varenais dzīvnieks. No viņa caurdurtās sirds straujiem grūdieniem izplūda tumšas asinis.
   Atsteigušies gundi izvilka saplosīto Graku no bedres un pārnesa mājās. Zaira ilgi dziedēja dziļās brūces, līdz gundu vadonis atlaba. Bet no Graka varenā stāva veselas bija palikušas vienīgi stiprās rokas un viltīgā galva. Kā­jas tam vairs neklausīja, viss ķermenis bija vārgs.
   Satriektā Zaira tūliņ pēc notikušās nelaimes pārmeklēja visu mežu, bet velti. Mungo bija pazudis. Jaunā dzied­niece naktīs negulēja, domādama, ko darīt, kā glābt Mungo. Beidzot viņa izlēma, ka palīdzība jāmeklē pie Gaja un Aceka. Varbūt viņi, dzīvodami dluku tuvumā, spēs atbrīvot savu nelaimīgo draugu. Ar vairākiem stip­riem vīriem Zaira devās ceļā pie velgiem.
   Atnākuši līdz lielā ezera krastam, gundi veltīgi izmek­lējās velgus. Tad viņi ieraudzīja ugunskura dūmus uz salas un saprata, ka tur dzīvo viņu draudzīgā cilts. Gundi ilgi staigāja pa krastmalu, sauca un gaidīja, bet neviens tiem neatbildēja. Kāds labāks peldētājs jau gribēja mes­ties ūdenī, bet negaidot vīri pamanīja, ka no salas nošķi­ras kāds priekšmets un lēnām tuvojas krastam. Jau pa ga­balu viņi pazina Gaja raženo stāvu un blakus tam Aceku.
   Tiklīdz viņi nokāpa no plosta, Zaira metās abiem klāt un ņēmās stāstīt:
   — Mungo vairs nav, Mungo pazudis. Pie dlukiem.
   Jau ar Zairas pirmajiem vārdiem Aceks saprata, ka tikai Akrs spēj glābt Mungo. Draudzīgi noglāstījis Zairas plecu, viņš apsolīja:
   —      Aceks ies pie Akra, dluku vadoņa, Aceks glābs Mungo.
   Drīz plosts ar gundiem un velgiem jau irās uz salu. Iz­lēkusi krastā, Zaira priecīgi apkampa Ķīru.
   —     Aceks palīdzēs. Dluku vadonis Akrs ir Aceka draugs, — Ķīra viņu mierināja.
   Kad pirmie atkalredzēšanās prieki pierima, Zaira aplū­koja velgu jauno apmetni.
   Dzirdot Zairas balsi, piesteidzās Uga.
   —      Meitiņ manu! Kā es! . . . — vairāk viņa nespēja pa­teikt. Balss aizlūza, acīs saskrēja asaras, divas rokas ap­ņēma Zairu un piespieda to pie krūtīm.
   Tūdaļ viņa lika sameklēt Krumu. Noklausījies Zairas stāstījumu, cilts vadonis, atspiedies uz šķēpa, nogrima do­mās. Viņš saprata, ka tagad pēc Graka par gundu vadoni var kļūt Mungo, ka Aceka un Gaja rokās ir gundu, velgu un arī dluku nākotne —• miers vai asinis. Vai tiešām pie­pildīsies Ugas paredzējums —• visu triju cilšu draudzība? Tad velgu vadonis pavēlēja:
   —      Ej, Acek! Ej ar Gāju un Kūru. Glābiet Mungo!
   Vīri tvēra ieročus, bet Krūms ar rokas mājienu tos ap­turēja. Piegājis pie Aceka, viņš sniedza tam savu lielo kaujas šķēpu un dobjā balsī teica:
   —      Dod to dluku vadonim kā draudzības zīmi no manis un velgiem.
   Pieskrēja arī Daija, gribēdama doties līdzi, bet Aceks noraidoši pameta ar roku.
   —      Pagaidi! — iesaucās Uga un pasniedza Acekam vai­rākus traukus ar stipro dzērienu, ko bija noskatījusi no gundiem, un tagad pati zināja tā izgatavošanas noslēpumu.

   IZLĪGUMS
   Spēcīgu roku vadīts, mazais plosts irās pāri ezeram uz dluku krastu. Tuvojoties pazīstamajam niedrājam, Aceks saspringa cīņas gaidās, tāpat kā pirmoreiz te izkāpdams. Roka ciešāk sažņaudza šķēpu. Dluku vīru te nebija. Tra­mīgi iespiegdamās, aizskrēja divas slaidas, brūnas sievas.
   —     Uz apmetni! Pie vīriem! — Aceks mudināja. Bet pretī jau skrēja divi dluki. Rokās tiem zibēja šķēpi.
   Akrs! Akrs! iesaucās Aceks.
   Dzirdot Aceka balsi, viri pierima. Viena sejā pavīdēja pat kaut kas līdzīgs smaidam.
   Un tur jau arī viņš nāca —• stiprais, muskuļainais vīrs ar šķēpu rokā. Ieraudzījis Aceku, tas bija priecīgi pār­steigts.
   —      Acek! — Un steidzās pretī. — Akrs draugs. Dluki draugi, — vadonis leica un aicināja vīrus tālāk krastā.
   —      Iesim, — Aceks drošināja citus, paņemdams līdzi Ugas dāvanu un Krūma šķēpu.
   —      Es palikšu, — teica Kūrs, neuzticīgi aplūkodams bargā izskata vīru, kas savu spēku reiz jau bija parādījis cīņā ar Gāju.
   -— Nāc vien droši, nāc, — Aceks viņam sacīja. Kūrs kā negribēdams lēni gāja tiem līdz, neizlaidis no rokām šķēpu.
   No dluku apmetnes tiem pretim nāca vēl daži vīri sar­kani izkrāsotām sejām. Tie spēji apstājās un pacēla šķē­pus. Aceks saprata: tie bija dluku sargi.
   —      Aceks draugs. Velgi, — teica Akrs, un vīri nolaida šķēpus, jautājoši raudzīdamies cilts vadoņa mierīgajā sejā. Pametis ar roku uz mīt­nes pusi, Akrs kaut ko pa­teica, un sargi aizgāja.
   Laukuma vidū zem milzu priedes bija izklātas divas lāčādas. Tur nu apsēdās Akrs un ar rokas mājienu aicināja arī velgus sēsties turpat līdzās. Aceks nolieca galvu un pasniedza dluku vado­nim Krūma šķēpu.
   —      Krūms -— velgi — draugi! — viņš sacīja, pamā­dams ar roku uz salas pusi. Akrs zināja Krūma vārdu un saprata dāvanas nozīmi. Smaidīdams pār visu plato seju, viņš deva Acekam savu šķēpu.
   —      Akrs Krūmam draugs!
   Nu Aceks pasniedza dluku vadonim Ugas cienastu. Akrs paņēma stobru un turēja to rokās, nezinādams, ko darīt. Tad Aceks pielika pie lūpām, nedaudz nodzēra un, tīksmi nosēcies, atdeva Akram. Mednieks nu saprata un darīja tāpat. Kad guldzieni apklusa, dluka seja izplūda vēlīgā smaidā.
   —            Labs, — Aceks viegli glāstīja pakrūti un noklakšķi - nāja ar mēli.
   —      Labs! — atsaucās arī lielais dluks.
   Aceks sniedza vadonim arī pārējos dzēriena traukus sacīdams:
   —      Dlukiem — velgi — gundi!
   Pieminot gundu vārdu, Akra seja apmācās, resnie pirk­sti savilkās dūrēs. Bet labais dzēriens bija darījis savu darbu. Jau nākamajā brīdī vadoņa seja atkal noskaid­rojās.
   Tagad Aceks izšķīrās un, laipni smaidīdams, uzlika Akra plecam savu roku.
   —            Gundi nekaros. Nav cuta. Nav. Gundi būs draugi. Mungo būs draugs.
   Dzirdot Mungo vārdu, Akrs kļuva domīgs. Viņš zināja, ka šis gundu vīrs nevēlas dluku asinis. Gūstā Mungo to vien viņam skaidroja. Tagad arī viņa draugs saka to pašu. Akrs sāka tam ticēt.
   —            Graks nevadīs gundu cilti, — cieti noteica arī Kūrs. — Mungo vadīs.
   Akrs nepatikā saviebās. Viņš zināja, ka Graks kritis lāča ķetnās, un salti izmeta:
   —      Graks cuta! Graks nav draugs!
   —            Mungo nekaros! Mungo nav cuta! — stingri pateica Aceks.
   Akrs skaļi kaut ko uzsauca. No dluku mītnēm tūliņ at­skrēja divi vīri šķēpiem rokās.
   —            Mungo, gundu! — Akrs pavēlēja, ar roku norādī­dams uz velgiem.
   Un tad beidzot nāca gaidītais. Aceks pieskrēja pie drauga un to apkampa.
   Akrs apmierināts smaidīja un, sniegdams dlukiem pa kārtai Aceka atnesto stobru, parādīja, kas ar to darāms. Drūmie vīri sākumā nesaprata, bet, redzot vadoņa jautro seju, arī nobaudīja, tad tīksmi nosēcās un jautājoši rau­dzījās uz Akru.
   —      Mungo nekaros. Mungo nav cuta, — teica Akrs, pie­durdams ar pirkstu gundam. Mungo nolieca galvu un at­kārtoja:
   —      Mungo nekaros ar dlukiem. Mungo būs draugs. Mungo palīdzēs dlukiem padzīt svešus uzbrucējus.
   Arī Aceks runāja, svaidījās rokām un visādi centās pa­skaidrot, ka briesmas draud nevis no gundiem, bet gan no svešām ciltīm, kas tuvojas šiem bagātajiem medību apvi­diem. Akrs beidzot saprata un piekrītoši palocīja galvu. Viņš piecēlās, un visi devās uz krastu. Ieraudzījis velgu plostu, Akrs pārsteigts to aplūkoja.
   Kad vīri uzlēca uz tā un sāka ar šķēpiem atstumties no krasta, lielais dluks brīnījās, kā gan viņi negrimst. Velgi lēni attālinājās, bet Akrs vēl sauca tiem nopakaļ:
   —     Dluki — velgi — gundi — draugi!
   Plosts piestāja salā. Krastā sanāca visi velgi. Tā bija liela diena — visu triju cilšu izlīgums. Ugas sapnis nu bija piepildījies: velgu un gundu savienībai pievienoju­šies arī dluki.
   Sirmā ciltsmāte, likās, bija nosviedusi no pleciem dau­dzos grūtos gadus un uz brīdi piemirsusi cīņās ar zvē­riem un cilvēkiem kritušos velgus. Apņēmusi Mungo ple­cus, viņa ielūkojās jaunā mednieka acīs, tad pievērsās Acekam un Gajam. Jā, tie būs viņi, kas vedīs šīs ciltis uz mierīgu, labāku nākotni.

   TOC \o "1-3" \h \z Ievadam……………………………………………….. 5
   Pavardam dziestot………………………………….. 6
   Tālie ugunskuri……………………………………… 11
   Ezera cilvēki……………………………………………… 22
   Ezera cilvēku noslēpums…………………………….. 28
   Bīstamais plosts…………………………………………. 34
   Aceks atgriežas no gūsta…………………………. 40
   Ķēru uzbrukums………………………………………… 45
   Pāri dzelmēm…………………………………………….. 48
   Noslēpumainais jauneklis……………………………. 50
   Uz rietumu krastiem……………………………………. 59
   Ciņa ar lāci………………………………………………… 64
   Atkal ceļā………………………………………………….. 69
   Jaunie draugi……………………………………………… 73
   Kauja ar dlukiem………………………………………… 81
   Šķēpu brālība…………………………………………….. 84
   Priežu kalnā………………………………………………. 86
   Uzbrukumu gaidot……………………………………… 90
   Pārdrošie izlūki………………………………………….. 95
   Pēdējā cīņa………………………………………………… 96
   Draudzība ar dluku cilts vadoni … 99
   Uz lielo ezeru…………………………………………… 103
   Aceks pie dlukiem……………………………………. 106
   Varmācīgais Graks……………………………………. 110
   Mungo nolaupīšana…………………………………… 114
   Izlīgums . . . ……………………………………………. 116
 
   Vilis Jāņa d. Zemgars
   SKARBAJĀS SENDIENAS
   Redaktore Ļ. Hiļimonoka. Māksi. red. J. Svenčs. Tehn. redaktors L. Rudzitis. Korektore A. Sauša. Nodota salikšanai 1972. g. 20. martā. Parakstīta iespiešanai 1972. g. 10. jūlija. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 84X108/32. 3,75 fiz. iespiedi.; 6,3 uzsk. iespiedi.; 6,91 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. JT 02125. Maksā 33 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīga, Pa­domju bulv. 24. Izdevn. Nr. 25092/J-2446. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 169. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipografijā Vienības gatve 11. Pasut. Nr. 1006.
   Šajā sērijā iznāk
   f. g r ā marseļieši
   v. bahRevskis ceļojums pretim saulei
   ksenofonts kad uzvarētāji atkāpjas(anabaze)
   s. pokrovskis mamutu mednieki. ciemats PIE ezera
   a. govorovs alkamens — teattta zēns
   a. gf'lris noslēpumainas bultas
   33 kap.
   [1] vedga — no koka darinats lauznis.