Karloss Kastaņeda
   Tulkojis Heinrihs Jubels, 2001
   Atsevišķā realitāte
   Turpmākās sarunas ar donu Huanu
   (A Separate Reality: Further Conversations with Don Juan)
   1971

   Bailēs no dona Huana pasaules maģiskā spēka, kas draud sagraut viņa ierastās realitātes uztveres sistēmu, Kastaņeda nolemj uz visiem laikiem atteikties no tālākiem zināšanu meklējumiem un pārtraukt savas mācības…
   Taču pēc divu gadu ilga pārtraukuma viņš tomēr atgriežas, lai turpinātu apmācību ciklu.

   Pirms desmit gadiem man palaimējās satikt kādu jaki cilts in­diāni no Ziemeļamerikas. Es viņu saucu par "donu Huanu". Spāņu valodā vārds "dons" ir goddevīga uzruna. Mēs ar donu Huanu iepa­zināmies pilnīgi nejauši. Es un mans paziņa Bils klusējot sēdējām kādas Arizonas štata robežpilsētiņas autobusu pieturā. Bija necie­šami karsta vasaras pēcpusdiena. Pēkšņi Bils pieliecās pie manis un aizskāra manu plecu.
   —  Lūk, cilvēks, par kuru es tev stāstīju, — viņš klusi pateica un zīmīgi pamāja ieejas virzienā. Uzgaidāmajā telpā tikko bija ienā­cis vecs indiānis.
   —  Bet ko tu man par viņu stāstīji? — es jautāju.
   —  Tas ir indiānis, kas zina par peijoti. Vai tagad atceries?
   Atcerējos, ka mēs ar Bilu veselu dienu velti izbraukājāmies ar mašīnu, meklējot šajā apvidū dzīvojošā ekscentriskā meksikāņu in­diāņa māju. Mēs viņu tā arī neatradām, un man radās iespaids, ka vietējie indiāņi, kurus mēs iztaujājām, mums tīšām rādīja nepareizu ceļu. Bils teica, ka šis cilvēks ir "gerbero" — ārstniecības augu sa­vācējs un pārdevējs, un ka viņš loti daudz zina par halucinogēno kaktusu — peijoti. Vēl viņš teica, ka man būtu ļoti noderīgi ar viņu satikties. Bils bija mans gids Dienvidrietumos, kad es vācu informā­ciju par ārstniecības augu pielietojumu tradicionālajā indiāņu dzied­niecībā un šo augu paraugus.
   Bils piecēlās un piegāja pie vecā vīra, lai sasveicinātos. Indiānis bija vidēja auguma. Viņa sirmie īsie mati mazliet piesedza ausis, tādā veidā vēl vairāk izceļot viņa galvas apaļo formu. Viņš bija ļoti mel­nīgsnējs; dziļās grumbas sejā liecināja par sirmu vecumu, taču viņa ķermenis izskatījās neparasti stiprs un iznesīgs. Kādu bridi viņu vē­roju. Mani pārsteidza viņa apbrīnojami vieglās kustības, kas bija absolūti neraksturīgas vecam cilvēkam.
   Bils padeva man zīmi pienākt klāt.
   — Viņš ir lāga zēns, — viņš man teica, — taču es nesaprotu, ko viņš saka. Manuprāt, viņa spāņu valoda ir neglābjami piesārņota ar visvisādiem lauku vārdiņiem.
   Indiānis palūkojās uz Bilu un pasmaidīja. Bet Bils, kurš spāniski prata tikai dažus vārdus, pateica šai valodā kaut kādu absurdu frāzi. Viņš cerīgi palūkojās uz mani, it kā jautājot, vai viņa teiktajam bija kāda jēga, taču es tā arī nesapratu, ko viņš ar to bija domājis; tad viņš mulsi pasmaidīja un pagāja nost. Vecais vīrs paskatījās uz mani un iesmējās. Es viņam paskaidroju, ka mans paziņa reizēm piemirst, ka viņš nerunā spāniski.
   — Turklāt viņš aizmirsa mūs iepazīstināt,—es teicu un nosau­cu savu vārdu.
   — Bet es esmu Huans Matuss, ar ko varu Jums pakalpot, — viņš teica.
   Mēs sarokojāmies un kādu brīdi klusējām. Es pirmais pārtrau­cu klusumu un izstāstīju viņam par savu nodarbošanos. Paskaidro­ju, ka vācu jebkura veida informāciju par augiem, it īpaši par peijoti. Kādu laiku turpināju enerģiski stāstīt, un, lai gan šai jautājumā biju pilnīgs nejēga, ieminējos, ka ļoti daudz zinu par peijoti. Biju iedo­mājies, ka viņam būs interesanti ar mani sarunāties, ja es palielīšos ar savām zināšanām. Taču viņš neko neteica. Viņš pacietīgi klausī­jās. Tad lēni pamāja un paskatījās man tieši acīs. Viņa acis, šķiet, izstaroja kaut kādu īpašu gaismu. Es aprāvos pusvārdā. Tobrīd biju pārliecināts, ka viņš redz man cauri un zina, kādas muļķības es vi­ņam šeit stāstu. Apjucis novērsu savu skatienu.
   — Atnāc kādreiz labāk pie manis uz mājām, — viņš teica un beidzot pārstāja skatīties uz mani. — Iespējams, ka tur mums būs vieglāk sarunāties.
   Nezināju, par ko vēl ar viņu varētu parunāt, un sajutos ļoti ne­ērti. Drīz vien atgriezās ari Bils. Viņš acīmredzot saprata manas prob­lēmas un neko neteica. Kādu laiku mēs saspringti klusējām. Tad vecais indiānis piecēlās — bija pienācis viņa autobuss. Viņš atvadī­jās un izgāja
   —  Ne pārāk labi sanāca? — Bils jautāja.
   —  Tā gan.
   —  Vai tu pajautāji viņam par augiem?
   —  Jautāju. Taču, manuprāt, visu sabojāju.
   — Es taču tev teicu, ka viņš ir ļoti dīvains. Vietējie indiāņi viņu pazīst, taču nekad par viņu nerunā. Bet tas vien jau par kaut ko liecina.
   —  Un tomēr viņš man teica, ka varu atnākt pie viņa uz mājām.
   — Viņš tev tikai pūta miglu acīs. Tu, protams, vari viņu apcie­mot, bet kāds no tā labums? Viņš tev nekad neko nestāstīs. Bet ja tu sāksi viņu iztaujāt, tad viņš vienkārši klusēs kā zivs, it kā tu būtu pēdējais idiots un gvelz visādas blēņas.
   Bils ļoti pārliecinoši sāka stāstīt, ka ir vairākkārt saskāries ar šādiem cilvēkiem, kuri sākumā rada īstu lietpratēju iespaidu. Taču, viņaprāt, nav vērts tērēt laiku, lai iekarotu viņu labvēlību, jo agri vai vēlu šo pašu informāciju var iegūt no kāda cita, kas neizliekas par tādu neaizskaramo. Viņš piebilda, ka viņam nav nekādas vēlēšanās tērēt laiku, lai izdabātu šī spocīgā večuka iegribām, kurš, vistica­māk, tikai izliekas par lielu augu pazinēju, taču īstenībā nezina par tiem neko vairāk kā jebkurš cits.
   Bils turpināja tādā pašā garā, taču es viņā neklausījos. Manas domas vēl aizvien bija pievērstas vecajam indiānim. Viņš zināja, ka es blefoju. Atcerējos viņa acis, — tās patiesi mirdzēja.
   Pēc pāris mēnešiem es atgriezos, lai viņu apciemotu, taču šo­reiz nejau vairs kā antropoloģijas students, kas interesējas par ārst­niecības augiem, bet kādas citas neizskaidrojamas ziņkāres dzīts. Tas, kā viņš toreiz mani uzlūkoja, kļuva par absolūtu bezprecedenta gadījumu manā dzīvē. Vēlēšanās uzzināt, kas slēpjas aiz šī skatiena, bija kļuvusi man par tādu kā uzbāzīgu ideju. Jo ilgāk es par to prā­toju, jo neparastāks tas šķita.
   Mēs ar donu Huanu kļuvām draugi, un gada laikā es viņu ap­ciemoju neskaitāmas reizes. Viņa uzvedība un izturēšanās patiesi iedvesmoja, bet humora izjūta šķita vienkārši apbrīnas vērta. It visā, ko viņš darīja, jautās kāda apslēpta un man absolūti neizprotama jēga. Viņa klātbūtnē es izjutu dīvainu labpatiku un tai pašā laikā ari neizskaidrojamu satraukumu. Jau tikai viņa klātbūtne vien neizbē­gami lika man dziļi pārvērtēt visus manas līdzšinējās uzvedības mo­deļus. Es, gluži tā pat kā jebkurš cits, biju iemācīts saskatīt cilvēkā vāju būtni, kas pēc savas būtības nolemta kļūdām un neveiksmēm. Mani pārsteidza tas, ka dons Huans neatstāja ne mazāko vājuma vai bezcerības iespaidu, un, jau tikai atrodoties viņam līdzās vien, pārliecinājos par viņa dzīvesveida pārākumu. Acīmredzot viens no viņa tālaika zīmīgākajiem izteicieniem attiecās uz mūsu iekšējās būtības principiālo atšķirību. Reiz pa ceļam uz dona Huana māju es sajutos īpaši nelaimīgs. Visa mana dzīve toreiz veidojās kaut kā pa­visam ačgārni, un mani nepārtraukti nospieda smagu iekšēju perso­nīgu psiholoģisku konfliktu un nesaskaņu slogs. Es ierados nīgrs un nervozs.
   Mēs apspriedām manu interesi par zināšanām, taču, kā jau pa­rasti, runājām par visai atšķirīgām lietām. Es ar to sapratu akadē­miskas zināšanas, kas sniedzas ārpus personīgās pieredzes robe­žām, bet viņš runāja par tiešu pasaules zināšanu.
   — Vai tu kaut ko zini par savu apkārtējo pasauli? — viņš jau­tāja.
   —Es zinu visdažādākās lietas…
   —Nē, es domāju ko citu. Vai tu sajūti pasauli ap sevi?
   — Es sajūtu pasauli tik, cik spēju.
   — Arto vien nepietiek. Tev jāsajūt viss, citādi pasaule zaudē savu jēgu.
   Es minēju klasisko argumentu par to, ka man nebūt nevajag nogaršot zupu, lai uzzinātu tās recepti, un nevajag saņemt strāvas triecienu, lai uzzinātu par elektrību.
   — Tas skan visai muļķīgi, — viņš teica. — Kā redzu, tu gribi pieķerties saviem argumentiem, neraugoties uz to, ka tie tev neko nedod. Tu gribi palikt tāds pats, kā līdz šim, pat ja tas ir pretrunā ar tavu labklājību.