BALSS NO DEBESĪM
   Staņislavs Lems.
   PRIEKŠVĀRDS
   Lai gan es sarūgtināšu daudzus lasītājus ar to, kas šeit tālāk būs uzrakstīts, taču uzskatu, ka mans pienākums ir visu pasacīt. Tādas grāmatas kā šo agrāk nekad neesmu rakstījis, un, tā kā matemātiķi nav paraduši savus darbus ievadīt ar pašatklāsmi, es no tā varēju atturēties.
   Pašam to nevēloties, biju iejaukts notikumos, par kuriem šeit gribu pastāstīt. Iemesli, kuru dēļ ievadam sniedzu sava veida pašatklāsmi, noskaidrosies vēlāk. Runājot par sevi, nepieciešams izvēlēties kādu atskai­tes sistēmu; šajā gadījumā tāda lai būtu nesen pub­licētais manas dzīves apraksts, ko sniedzis profesors Haralds Jovits. Viņš mani dēvē par visvērienīgākā prāta pārstāvi, jo es allaž esot pievērsies visgrūtāka­jām problēmām, kādas vien bijušas iespējamas mūs­dienās. Viņš norāda, ka mans vārds aizvien bijis atro­dams tur, kur tikusi veikta agrākā zinātniskā mantojuma radikāla destrukcija un jaunu priekšstatu izstrāde, piemēram, sakarā ar revolūciju matemātikā, ētikas fizikālizāciju vai arī ar BnD projektu.
   Izlasījis grāmatā vietu, kurā ir runa par radikālo destrukciju, gaidīju, ka vārdiem par manu tieksmi visu iznīcināt un atmest sekos tālāki drosmīgāki seci­nājumi, un nodomāju, ka beidzot esmu atradis sev īstu biogrāfu, lai gan tas mani nemaz neiepriecināja, jo atkailināties pašam nemaz nav tas pats, kas — tikt atkailinātam. Taču Jovits, it kā nobijies pats no savas gaišredzības, vēlāk — gluži nekonsekventi — atgrie­žas pie plaši izplatītās versijas manas personības skaidrojumā, it kā es būtu ģēnijs, kuram vienādi raksturīga kā neatlaidība darbā, tā arī kautra pieti­cība, turklāt pārstāstīdams pat vairākas anekdotes par mani no vispār zināmā repertuāra.
   Es mierīgi varēju nolikt šo grāmatu plauktā pie citām manām biogrāfijām, jo man toreiz pat prātā nenāca, ka atkal sastapšos ar pieglaimīgu portretistu. Pie reizes ievēroju, ka plauktā palicis maz vietas. Neviļus atcerējos savā laikā Aivoram Beiloinam paša sacīto, ka miršu tad, kad plaukts būs pilns. Viņš to uzskatīja par joku, un es arī neiebildu, lai gan biju paudis visgodīgāko pārliecību, kuras ietērpums niek- kalbīgos vārdos nemazināja tās autentiskumu. Taču — atgriežoties pie Jovita — es vēlreiz biju pie­redzējis veiksmi jeb — tikpat labi varētu sacīt — neveiksmi, un tagad sava mūža sešdesmit otrā gadā, kad manai personai jau veltīti divdesmit astoņi bio­grāfisku apcerējumu sējumi, esmu palicis gluži nepa­zīts. Bet vai tomēr tā drīkstētu sacīt?
   Profesors Jovits rakstīja par mani saskaņā ar nor­mām, kuras pats nebija noteicis. Ne jau uz visām atklātībai pazīstamām personībām drīkst skatīties vie­nādi. Lielu mākslinieku atklāsmi drīkst meklēt arī viņu niecīgumā, un daži viņu dzīves pētnieki, šķiet, ir tajās domās, ka mākslinieka dvēselei jābūt sīku nekrietnību cauraustai. Toties, runājot par izciliem zinātniekiem, spēkā vēl aizvien ir vecais stereotips. Māksliniekus mēs jau uztveram kā miesai piesaistītu gara substanci, literatūrzinātnieki drīkst runāt par Oskara Vailda homoseksuālismu, bet grūti iztēloties zinātnes vēsturnieku, kurš līdzīgā kārtā aplūkotu fizi­kas jaunveidotājus. Tos mēs tiecamies redzēt nelokā­mus, nevainojamus, un vēsturiskās pārmaiņas izpau­žas vienīgi viņu dzīves vietas izmaiņās. Politiķis var būt nelietis, palikdams dižens politiķis, toties ģeniāls nelietis ir contradictio in adiecto[1], jo nelietība neesot savienojama ar ģenialitāti. Tā nosaka šodien pieņem­tās mērauklas.
   Tiesa, psihoanalītiķu grupa Mičiganā nopūlējās šajā ziņā kaut ko grozīt, diemžēl gan visai triviālā kārtā. Fiziķiem raksturīgo noslieci uz teoretizēšanu šie pētnieki atvedināja no seksuāliem traucējumiem. Psihoanalītiskā doktrīna cilvēkā atklāj lopiņu, kuram sedlos iesēdusies sirdsapziņa, un tam visam ir fatāls rezultāts: apsedlotais lopiņš zem dievišķīgā jātnieka jūtas pārlieku neērti, bet jātniekai^i šādā situācijā nemaz neklājas labāk, jo viņam jānopūlas ne tikai, lai lopiņu apvaldītu, bet vēl lai to padarītu arī nere­dzamu. Koncepcija, pēc kuras mūsos iemīt sens dzīv­nieks, kas aizlēkšo ar sev mugurā žākleniski uztupi­nāto jaunlaiku saprātu, nav nekas cits kā mitoloģisko primitīvismu konglomerāts.
   Psihoanalīze cenšas izdibināt patiesību infantīlā, varētu sacīt, ģimnāziskā veidā: ašā un brutālā tonī tā pavēsta lietas, kuras dzirdot mēs jūtamies šokēti, un tikai tāpēc tās piesaista mūsu uzmanību. Dažkārt — un tieši arī šajā gadījumā — ir tā, ka pat patiesībai pietuvināts vienkāršojums izrādās tik banāls, ka tam nav lielākas vērtības kā klajai aplamībai. Vēl lieku reizi mums tika parādīti maniheiskos apskāvienos sak)āvušies dēmons un eņģelis, bestija un dievs, vēl lieku reizi cilvēks tika attaisnojis pats sevi, jo viņš uzskatāms tikai par arēnu, kurā risinās cīņa starp spēkiem, kas viņā iemitinājušies no ārienes, pārvēr­tuši viņu par sava veida izbāzni un tagad plosās viņa ādā. Tāpēc arī psihoanalīze vispirms ir «ģimnā- ziska». Cilvēka izskaidrojums meklējams skandalio- zās izdarībās, un visa eksistences drāma norisinās divspēlē starp cūcību un kultūras iedarbes rezultātā radīto izsmalcinātību.
   Tāpēc man patiesībā jābūt pateicīgam profesoram Jovitam par to, ka viņš manu atveidu sniedzis kla­siskā stilā un nav pārņēmis Mičiganas psihologu metodes. Nav mans nodoms rādīt sevi labāku nekā viņi to darītu, taču pastāv kaut kāda atšķirība starp karikatūru un portretu.
   Tiesa, es nedomāju, ka cilvēks, kurš kļuvis par biogrāfisku pētījumu objektu, zinātu par sevi vairāk neka viņa biogrāfi. Biogrāfu pozīcija ir izdevīgāka, jo neskaidrības viņi var aizbildināt ar faktu trūkumu, kas savukārt atļauj pieņēmumu, ka aprakstāmais objekts, ja vien viņš vēl dzīvotu un gribētu būt palī­dzīgs, varētu sniegt šo iztrūkstošo informāciju. Bet aprakstāmā rīcībā nav nekā vairāk kā vien par sevi izstrādātas dažas hipotēzes, kas varētu gan pelnīt ievērību kā viņa paša gara veidojumi, taču ne vien­mēr tās spēj aizvietot celtnei pietrūkstošos ķieģeļus.
   Katrs cilvēks, ja vien tas apveltīts ar pietiekamu iztēles spēku, varētu uzrakstīt veselu virkni autobio­grāfiju, kuras vienotā veselumā saistītu tikai kopējā faktogrāfija. Pat saprātīgi, taču jauni un tāpēc pie­redzes trūkuma dēļ naivi cilvēki šādā iespējā nesa­skata nekā cita kā vien cinismu. Taču viņi maldās, jo runa nav par morāles, bet gan izziņas problēmu. Metafizisko ticējumu kvantitāte nekādā ziņā nav mazāka par to atšķirīgo ticējumu kvantitāti, kāda cil­vēkam var būt pašam par sevi — atkarā no dažādu dzīves periodu secības, bet reizēm arī vienlaicīgi.
   Tāpēc arī neņemšos apgalvot, ka es varētu sniegt ko vairāk par tiem priekšstatiem, kādus attiecībā uz sevi esmu lolojis jau gadu četrdesmit, un par vienīgo
   to īpatnību uzskatu, ka šie priekšstati man nemaz nav glaimojoši. Izvairīšanās no pašaplišķēšanās tomēr neizpaužas «atmaskojumā», kura ir vienīgā psihoana-/ lītiķim pieejamā izrīcība. Pasacīt, piemēram, par ģēniju, ka viņš morālā ziņā bijis cūka, vēl nepavisam nenozīmē, ka esam trāpījuši tur, kur patiesi slēpies viņa negods. «Līdz laikmeta augstākiem sasniegu­miem uzlidojošu domu», kā savā grāmatā izsakās Jovits, šāda veida diagnozes neskars. Ģēnija negods var būt viņa intelektuālā niecība, pašatziņa, cik nedrošs ir viss, ko viņš sasniedzis. Ģenialitāte vis­pirms ir nemitīgas šaubas par visu. Taču jebkurš no dižgariem ir paļāvies vispārības spiedienam, nav sagrāvis savas dzīves laikā viņam uzceltos pieminek­ļus un līdz ar to izvairījies apšaubīt pats sevi.
   Ja es kā persona, kuru par ģēniju pasludinājuši vairāki desmiti augsti mācītu biogrāfu, kaut ko varu pasacīt jautājumā par gara kulmināciju, tad vienīgi to, ka domas skaidrība kā liesmojošs punkts kvēlo tumsas bezgalībā. Ģēnijs nav vienkārši gaisma, bet gan vispirmām kārtām — apkārtējās tumsas nemi­tīgs redzējums, un viņa ierastais gļēvums izpaužas tādējādi, ka viņš gozējas pats savā spīdumā un, cik ilgi vien iespējams, izvairās lūkoties pāri tā robe­žām. Un lai cik liels būtu viņā iemītošais patiesais spēks, aizvien tajā būs atšķirams krietns pārpalikums, kurš nenovēršami ir vairs tikai šī spēka šķietamība.
   Par sava rakstura pamatiezīmēm es uzskatu gļē­vulību, ļaunumu un augstprātību. Taču iznācis tā, ka šīs trejvienības rīcībā bijis zināms talants, kurš palī­dzējis tai maskēties un šķietami pārveidoties, un palī­dzīga šajā ziņā tam bijusi mums piemītošā inteli­ģence — viens no tiem mūsu dzīves faktoriem, kurš visnoderīgāks iedzimto dziņu noslēpšanai, ja tā tiek uzskatīta par vajadzīgu. Un tā jau vairāk nekā četr­desmit gadu es izturos kā atsaucīgs un kautrs cilvēks