JOZEFS NESVADBA
   EINŠTEINA SMADZENES
 

   Stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns, — akadē­miķis Koževkins sacīja savas runas no­beigumā. — Pēdējo paaudžu laikā mūsu teh­niskās zinātnes ir devušas cilvēcei brīvību, mēs esam tikuši vaļā no smaga darba, no bada un kariem, esam atdarījuši vārtus uz Visumu. Es vēl atceros laikus, kad inženier­zinātņu fakultātes uzņēma studentus, izvē­lēdamās labākos no labākajiem, kad visi jaunieši ilgoties ilgojās studēt tehniskās zinātnes. Bet tagad? Jaunatne ir zaudējusi interesi par mūsu darbu. Fizika, matemātika
   un ķīmija viņus pēkšņi vairs nevaldzina. Mūsu Alma-Atas augstskolā uz tehniskajām nozarēm piesakās aizvien mazāk studentu. Baidos, ka pēc dažiem gadiem mums gribot negribot vajadzēs samazināt pētniecības insti­tūtu skaitu un ierobežot darba apjomu. Tāds stāvoklis vairs nav ciešams. Mašīnas pašas nestrādās un nerūpēsies par cilvēkiem, ja ne­viens tās neuzraudzīs, tāpēc ir jārīkojas ener­ģiski.
   Mēs aplaudējām, un akadēmiķis apsēdās.
   — Pie mums Toronto laikam ir vēl bēdī­gāk, — profesors Klārks Smits-Džonss iesāka. — Mums jau vajadzēja slēgt nodaļu, kur no­darbojās ar dažiem šauri speciāliem izplatī­juma jautājumiem un pētīja elementāro daļiņu būtību. Toties uz lekcijām par Gēti vai par Herdera estētiskajiem uzskatiem jaunieši plūst bariem, un mūsu estētikas profesora vajadzībām bija jāatbrīvo institūta fizkultū­ras zāle, kaut gan, universitāti dibinot, bijām gandrīz piemirsuši organizēt šo katedru. Taču visļaunākais ir tas, ka mums ļoti grūti izprast, kur meklējams cēlonis šādai pārmaiņai. Vai jaunajai paaudzei ir iedzimta tieksme sacel­ties pret vecākiem un rīkoties savādāk, nekā rīkojušies viņi? Vai arī tas ir neapzināts pro­tests (š.ai vietā profesors Koževkins pasmī-, neja) pret skaitļiem kā pret kārtības, tātad reizē arī pret vecāku autoritātes simboliem? Mūsu psihologi jau sen pūlas atrisināt šo problēmu, taču, diemžēl, bez panākumiem.
   Mēs aplaudējām, un profesors apsēdās. Tad iestājās neziņas pilns klusums. Neviens vairs negribēja runāt. Visi baidījās. Bet šo pār­maiņu cēloņi taču sen jau ir skaidri. Es pa­lūdzu vārdu.
   — Nevajag sevi apmānīt, — es bez aplin­kiem iesāku. — Esam bezizejas stāvoklī. Strupceļā. Kopš deviņpadsmitā gadsimta bei­gām tehniskās zinātnes ir pārveidojušas pa­sauli, nomākušas visas pārējās zinātnes noza­res, cilvēki tagad var nodoties patiesi svarīgu jautājumu pētīšanai un tā tālāk, to mēs visi labi zinām. Bet būtiskas problēmas tehniskās zinātnes nav atrisinājušas. Cilvēki joprojām vēl jautā, kā viņiem-jādzīvo un kāpēc viņi dzī­vo, joprojām mēs vēl neko nezinām par Visuma izcelšanos, joprojām nespējam ar prātu aptvert ceturto dimensiju, kuru atklājis Einšteins, balstīdamies uz loģiskiem secinājumiem. Ja šo jautājumu uzdodam mūsu kibernētiskajām mašīnām, tās neatbild, jo jautājums esot ne­zinātnisks, kļūdaini formulēts, pārāk perso­nisks, individuāls, pārāk cilvēcisks. Bet tāpēc jau šīs problēmas mums visiem nav mazāk nozīmīgas. Profesoram Džonsam un akadē­miķim Koževkinam ir laboratorijas ar ārkār­tīgi komplicētām ierīcēm, to mākslīgās sma­dzenes trijās sekundēs atrisina uzdevumus, ap kuriem gudri matemātiķi noņemtos visu mūžu, bet uz galvenajiem jautājumiem tās mums neatbild. Un tā esam nonākuši burvju lokā. Fizika kļūst par praktisku zinātni, arvien skaidrāk redzams, ka tā ir atkarīga no filozo­fijas, — apmēram tāpat, kā mežģiņu tamborēšana — no glezniecības. Tieši tāpēc mēs zaudējam jaunatni. Mēs nenodarbojamies ar būtisko. Beigsim turpat, kur esam sākuši. Mēs tagad darinām mašīnas, kas prot izveicīgi mazgāt veļu, vārīt ēdienu, operēt vai lidot kosmosā; mūsu senči pirms gadu simteņiem tāpat darināja mehāniskus pianistus un māk­slīgus lāčus. Viņi savus izgudrojumus rādīja cirkā. Domājoši cilvēki viņus uzskatīja par rotaļlietu meistariem un veikliem blēžiem. Mūs gaida tāds pats liktenis.
   Man neaplaudēja neviens. Laikam biju mazliet pārsteigusies. Džonss rauca pieri. Pā­rējie kolēģi pusbalsī sarunājās. Troksnis zālē pieņēmās.
   —   Vai jums nepatīk manas mašīnas? —< profesors Džonss pielēca kājās. — Līdz ar akadēmiķa Koževkina smadzenēm, — Džonss palocījās, — tās ir vispilnīgākās visā pasaulē. Nevienam no klātesošajiem nav tādu sma­dzeņu. Pat jums ne, cienījamā kolēģe …
   —   Tiesa gan, es nespēju domāt tik ātri, nedz arī tik nekļūdīgi. Bet es protu atrast ma­šīnām jaunus uzdevumus, manī ir tik daudz šaubu, tik daudz neatrisinātu jautājumu, ka varu apkraut ar darbu visus jūsu aparātus, un es spēju priecāties par saulrietu …
   Džonss ironiski smīnēja. Viņš laikam nožē­loja, ka ielaidies strīdā ar tādu maz pazīs­tamu darbinieci. Viņš, zinātnes spīdeklis.
   — Ceturto dimensiju mūsu smadzenes pa­tiesi nespēj aptvert, Visuma noslēpumus mēs tiešām varam tikai aprakstīt, — Koževkins atzina, un bija redzams, cik ļoti viņam tas ķeras pie sirds. — No fizikas viedokļa jautā­jums ir kļūdaini formulēts.
   —   Tieši tāpēc es ierosinu izveidot bioloģis­kas smadzenes, kuras būtu cilvēciskākas nekā jūsu mehānismi, kuras spētu saprast, — es viņiem sacīju. — Tā būtu īsta izziņas mašīna.
   —   Einšteina smadzenes? — Džonss atkal neticīgi pasmīnēja. Viņa pa jokam izsacītā pie­zīme deva manarn eksperimentam nosaukumu. Kopš tā laika šo eksperimentu dēvēja par «pa­zīstamo afēru ar Einšteina smadzenēm».
   Mans plāns bija vienkāršs, es par to jau agrāk biju apspriedusies ar fiziologiem un biologiem. Ar speciāliem aparātiem atradīsim trīs vispilnīgākās tikko kā mirušu cilvēku smadzenes un pēc īpašas metodes tās savie­nosim, izveidojot vienu orgānu, kuram pēc at­dzīvināšanas liksim darboties, kairinot to ar elektriskiem impulsiem.
   Mēģinājumam izraudzītajā dienā izsūtīju uz visām apgabala slimnīcām savus asisten­tus, kas bija apgādāti ar speciāliem racio- metriem. Izrādījās, ka vispilnīgākās smadze­nes ir kādam arhitektūras profesoram, kas bija nokritis no sastatnēm un nosities; kādam maz pazīstamam dzejniekam, kura smadze­nes mēs izmantojām, paturēdami prātā Ein­šteina aforismu, ka iztēle ir svarīgāka nekā zināšanas; trešās smadzenes piederēja Anež- kai Novākovai, kas bija gājusi bojā satik­smes katastrofā. Par viņas galvu mēs ilgi gudrojām. Novākova bija mājsaimniece, ģi­menes māte, kas savā mūžā nebija paveikusi neko ievērojamu, tomēr mūsu aparāti rādīja, ka viņas smadzenēm ir vislielākā jauda. Galu galā mēs noticējām aparātiem un uzsākām kondensācijas procesu, kas bija visai ilgs un grūts. Viss tomēr izdevās, kā plānā bija pa­redzēts, un es varēju ķerties pie paša eksperi­menta.
   Uzdevu smadzenēm atrisināt fizikas parnat- vienādojumus un ar elektrisko strāvu sāku kairināt attiecīgos smadzeņu iecirkņus. Šķita, ka strāva smadzenes stimulē vai iedvesmo, jo pēc tam orgāns ar īpašām tā virsmai pie­stiprinātām antenām žigli pārraidīja atrisinā­jumu. Ar ārkārtīgi jutīga reproduktora palī­dzību saņēmām atrisinājumu, kurš likās apstiprinām dažas akadēmiķa Koževkina hipotēzes. Es nekavējoties telegrafēju uz Alma-Atu. Koževkina hipotēzes bija publicē­tas pavisam nesen speciālos žurnālos. Arhi­tektūras profesors, dzejnieks un mājsaim­niece droši vien nebija fizikas žurnālu lasītāji. Tātad likās, ka manas smadzenes pie šīm hipotēzēm «nonākušas» patstāvīgi.
   Nākamās nedē|as aizritēja, sagādādamas daudz prieka. Smadzenes izstrādāja nākošo atrisinājumu, attīstīja Koževkina hipotēzi un kombinēja to ar savu atrisinājumu, nonākda- mas pie secinājumiem, kurus arī akadēmiķis līdz šim nekur nebija publicējis. Taču atklā­jās kāds trūkums. Smadzenes darbojās nere­gulāri. Šis apstāklis darīja man raizes. Srna- dzenes it kā nevēlējās pierast pie noteikta darba laika. Uz kairinājumu tās vairs neat­bildēja bez kavēšanās. Reizēm tās pēc kairi­nājuma uzrakstīja tikai kādu muļķību, it kā gribēdamas pajokot, citreiz strādāja naktī, kad manis laboratorijā nebija, it kā būtu «pataupījušas» piešķirto enerģiju.
   Pēc mēneša smadzenes pavisam pārstāja strādāt. Tās «dzīvoja», tas ir, skaidrāk izsa­koties, to audos noritēja sarežģīts vielu mai­ņas process, par kuru gādāja cits aparāts, bet elektriskie impulsi vairs nespēja panākt, lai tās veiktu kādu darbu. Jau likās, ka eks­periments nebūs izdevies.